Dievu laiki - Zemes pagajusi nakotne - Larss A. Fisingers

Annotation

Larss A. Fišingers Dievu laiki - Zemes pagājusī nākotne Veltīts Marionai BAIEREI Zemes vēsture liecina par sastapšanos ar citām civilizācijām. Citpianētieši pastāv, viņi jau aizlaikos apmeklējuši Zemi un atstājuši nepārprotamas pēdas. Mīti, reliģijas, celtnes, raksti arheoloģiskie atradumi ir šo apmeklējumu IIiecinieki par to visu aizrautīgi stāsta jaunais pētnieks L.A.Fišingers. AVOTS No vācu valodas tulkojusi Larisa VJATERE Egona BARANOVA vāka noformējums Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis © Larss A. Fišingers. 1998 © Larisa Vjatere, tulk. no vācu vai., 1998 © Verlag Tebberi KC, MūnsterAVestf.

1996 © Egons Baranovs, 1998 SATURA RĀDĪTĀJS Prologs…………………………………………………………………………………………. 8 I. Paleo-SETI, īss paskaidrojums………………………………………………….. 11 II. Zemes dzīvības mīkla 1. Vai Zeme ir bijusi izmēģinājumu laboratorijai………………………………. 13 2. Fakti, kurus ignorē……………………………………………………………………… 16 3.

Mūsdienu cilvēki pirms miljoniem gaduЈ…………………………………….. 19 4.

Aizmirstā cilvēce …………………………………………………………………….. 22 III. Noslēpumaini, mīklaini un neticami 1. Dzīvība Visumā un starpzvaigžņu ceļojumi^ ……………………………. 30 2. Caurums vidū…………………………………………………………………………. 42 3.

Kolonisti uz Marsai…………………………………………………………………..

46 4.

Lejup no debesim……………………………………………………………………..

56 5.

Darīsim cilvēku……………………………………………………………………….. 66 6. Cilvēks Ēdenē un laiks pēc tam…………………….. ……………………….. 76 IV. Atnācēji no debesīm 1. Vai Brazīlijas džungļos bijuši anunnakii…………………………………….. 90 2. Palenkes kapa plāksne - vai tomēr tas bija astronauts^ ………………

95 3.

Astronautu attēlojumi Senajā Japānā………………………………………. 101 4. Mīklaina citplanētiešu avārija pirms 12 000 gadiem^……………….

103 5.

Kontaktpersona Ecēhiēls……………………………………………………… 108 6.

Pravieša templis - tehniskās apkopes bāze………………………………

113 7. … un uzbrauca debesīs………………………………………………………….. 117 8.

Lidojumu tehnoloģija pagātnē………………………………………………..

123 9.

Augšup debesīs ……………………………………………………………………. 127 V. Augsti attīstīta tehnoloģija pagājušos laikmetos 1. Galvaniskie elementi - sen jau izmēģināti…………………………………. 135 2. Edisons atnāca par vēlu………………………………………………………………. 137 3. Deli kolonna - vai patiešām tā ir tikai sarūsējusi dzelzs^ … 144 4. Anunnaku metāli - sensācijas, kuras tiek ignorētas………………………

145 5.

Sakari ar Dievu………………………………………………………………………… 151 6. Vai Bībeles laikos bija tankii………………………………………………………. 157 7. Zinātniskā fantastika bija aizvakar……………………………………………….. 160 VI. Mīklas akmenī 1. Tiavanako - Jaunās Pasaules naba……………………………………………….. 179 2.

Lieliskā Puma Punku ………………………………………………………………… 186 3. Saksavamana - nepamanītais pasaules brīnums…………………………….

190 4.

Lodes Kostarikas džungļos………………………………………………………….

194 5.

«Megalītu sērga»……………………………. ………………………………………… 196 6. Malta - sliedes un tempļi uz mūžīgiem laikiem……………………………… 202 7. Vidus impērija - Ķīna tuvojas mums…………………………………………….

205 8.

Gīzas piramīdas………………………………………………………………………….. 209 VII. Aizmirstās zināšanas 1. Sīriuss - tālu prom, tomēr sen pazīstams………………………………………. 226 2.

Teotivakana - Vieta, kurā kļūst par dievu……………………………………… 231 3. Piri Reisa

pasaules karte……………………………………………………………… 239 4. Antarktīda bez ledus ………………………………………………………………….. 241 5. Kā pērles virtenē - pagātnes noslēpumainās (lidojumu) līnijas…………………………………………………………………………….. 243 VIII. 20. gadsimtam atstātais mantojums^ 1.

Apslēptie dievu vēstījumi^………………………………………………………….. 254 2.

Oukas sala - mūžīgie meklējumi…………………………………………………..

255 3.

Rēgi Visumā……………………………………………………………………………….. 259 4. Savādie debess ķermeņi……………………………………………………………….. 264 5.

Stonhendža un Psihe 16………………………………………………………………. 269 6. Kādu noslēpumu glabā Lieldienu salai…………………………………………. 273 IX. Visuma dievu atgriešanās 1.

Arpuszemes dievi - vienmēr klātesoši un bieži novēroti … 277 2.

Dīvainās būtnes viduslaikos………………………………………………………… 288 3. NLO nolaupīšanas vakar un šodien - vai citplanētiešu eksperimenti ar gēniem^ 294 4.

Kāpēc sabiedrība netiek informētai……………………………………………….. 312 5. «…no varas Visumā, no citas planētas…»……………………………………… 316 X. Domas par nākotni 1.

Kas sagaida cilvēcii……………………………………………………………………… 324 2. Mūsu nākotne ir Visumā……………………………………………………………… 328 3.

Mars, mēs nākam! ……………………………………………………………………….

332 Pateicība…………………………………………………………………………………………

335 Literatūras saraksts…………………………………………………………………………

337 PROLOGS Mēs dzīvojam pasaulē, kur notiek neticamas un pat fantastiskas lietas! Mūsu pašreizējais, skolnieciskais pasaules attēls sācis šķobīties! Jau gadiem ilgi netīkami atradumi un atklājumi ārda homo sapieris tehniskās un garīgās evolūcijas pamatus. Zinātne, baznīca un arheoloģija izmisīgi pūlas aizlāpīt plaisas Zemes attīstībā - gan ar klaju nezināšanu, gan aizmaskējot sensacionālus faktus un pierādījumus, ar kuriem tās galīgi nezina, ko iesākt. Zemes vēsturiskajā pagātnē ir milzum daudz pierādījumu, ka jau pirms gadu tūkstošiem tehnikas sākotne dzinusi saknes uz visas zemeslodes. Dzelzs apstrāde, gaisakuģoša- na, lidojumi kosmosā, eksaktas zināšanas matemātikā un astronomijā, baismīgākie ieroči, ļoti precīzas akmens apstrā​des metodes, atomenerģija un daudzi citi Zemes inženier- zinību mūsdienu sasniegumi bijuši pazīstami jau tais laikos, kad mūsu senčiem īstenībā vēl vajadzēja dzīvot alās … Tik daudzi nostāsti, kuri pirmajā brīdī šķiet esam tikai teiksmas, mīti un vienkārši fantāzijas, ļauj nojaust globālas sakarības.

Neattīstītie iezemieši Āfrikas mūžamežos mūsdienās stāsta par būtnēm no Visuma (precīzāk - no Sīriusa sistēmas), no kurām viņi ieguvuši savas zināšanas. Orbītā izvietotas pilsētas, zināšanas par lāzerieročiem un atomieročiem Visumā - mums tā ir vēl nākotne, bet senindiešu «Vēdās» tā ir jau sen pagājusi nākotne.

Centrālamerikā veselas pilsētas ir orientētas pēc astronomiskiem datiem, kuri tikai mūsdienās atkal rod apstiprinājumu. Neviens no visgudrajiem zinātniekiem to nespēj izskaidrot! Pagājušo laiku pārsteidzošajos ziņojumos jau ir pazīstams NLO fenomens. Tiešais kontakts ar svešajām būtnēm no Visuma, pēc kura šodien tik daudzi ilgojas, ir vēsturiski pierakstīts notikums jau pirms gadu tūkstošiem. Šumeri, ēģiptieši, indieši, acteki, maiji… un pat visneievērojamākās ciltis savos mītos, teiksmās un reliģijās saglabājušas zināšanas, kuras mūs šodien vairāk nekā jebkad noved pie pārsteidzošiem rezultātiem. Būtnes no citām planētām, «dievi», mūsu planētai atnesa kultūras attīstību. Tās radīja saprātīgu cilvēku, turklāt pat drausmie pagātnes hibrīdi esot šo būtņu radīti. Pasaule ir pilna ar alu zīmējumiem, tēliem, attēliem un rakstiem, kuri par šo notikumu vēstī visos sīkumos. Pagātnē ir notikušas fantastiskas lietas, veselas tautu grupas atstāja akmens laikmetu un bagātīgi tika apgādātas ar tehniskām zināšanām visās jomās. Atkal un atkal cilvēki sastapās ar dieviem, kas nolaidušies no debesīm, ar saviem radītājiem, tie viņiem pat uzlika pienākumus, kurus šodien uztveram kā vēstījumu. Tas ir vēstījums ar neticamu efektu: «Raugieties, mēs jūsu planētu pārvaldījām pirms daudziem tūkstošiem gadu.» Mūsos,

Zemes iedzīvotājos, citplanētie- šu atstātās pēdas un manipulācijas iespējams izsekot bez pārtraukumiem cauri viduslaikiem līdz pat mūsdienu NLO fenomenam - izsmietajiem lidojošajiem šķīvīšiem. Jo, gluži tāpat kā «viņi» nezināmos laikos rīkojās ar Zemes iedzīvotāju gēniem, tāpat arī šis fenomens saistīts ar pilnīgi nopietni ņemamām (nebūt ne izdomātām) cilvēku nolaupīšanām, ko izdarījušas būtnes no NLO … Šodien atrastas arī ļoti skaidras norādes uz cilvēci, kas mūsu zemeslodi apdzīvojusi pirms daudziem miljoniem gadu, dinozauru laikā. Tikpat mīklaini, kā reiz no mūsu Zemes virsas izzuda dinozauri, tāpat izzuda arī šī pirmā cilvēce. Lai gan to neviens nezina, taču tās pēdas, īstas sensācijas, ir atrodamas uz visas zemeslodes. Vajadzēja paiet miljoniem gadu, līdz ar debesu sūtņu palīdzību cilvēce atkal uzplauka.

Ir norādes, ka šie citplanētieši pabijuši pat uz Marsa un tur ierīkojuši būves, kuras bija iespējams atklāt tikai mūsu gadsimtā (1976) - ar modernām kosmiskajām zondēm. Iespējams, ka ir arī norādes, pēc kurām šo kultūras nesēju dzimtene, vienalga, planēta vai kosmosa kuģis, meklējama mūsu Saules sistēmā. Šī grāmata stāsta par neizprasto tehnoloģiju un ārpus- zemes ietekmju pēdām, pēc kurām var secināt: Zemi kopš laika gala apmeklē un novēro dievi un, iespējams, tālas starpzvaigžņu civilizācijas. Drīz mēs piedzīvosim lielisku notikumu - dievu atgriešanos! Larss A. Fišingers I. PALEO-SETI, ISS PASKAIDROJUMS Paleo-SETI jeb senastronautika - kas tas irЈ Pasaules ievērojamāko pētniecība iestāžu (ari NASA) radioteleskopu programmas jau ilgu laiku ar radioteleskopu palīdzību meklē Visumā signālus, kuriem varētu būt saprātīga izcelsme. Ar šiem projektiem, kuri pazīstami ar nosaukumu SETI (Surching for extraterrestrial intelligence - Ar- puszemes saprāta meklējumi, sk. III.l.), notiek neadaidīgi mēģinājumi atrast ārpuszemes civilizāciju pēdas. Kaut kur taču tām ir jābūt! Zinātnieki un šādu programmu organizētāji ir stingri pārliecināti, ka Visums ir pilns ar dažādām kultūrām. Neviens negrib samierināties ar domu, ka mēs, Zemes cilvēki, Visumā varētu būt vieni. Notiek mēģinājumi sameklēt nepārprotamas citu būtņu pēdas, lai gūtu tam apstiprinājumu. Tā kā Zeme ir tikai 4,5 miljardus gadu veca un tāpēc kosmisks zaļknābis, kaut kur jābūt augsti attīstītām civilizācijām, kuru radiosignālus Zemes SETI programmas uztvērēji varētu nopeilēt. Lai gan neviens nezina, cik daudz ir planētu, uz kurām patiešām pastāv dzīvība, un vēl mazāk, kuras no šīm planētām strādā ar mūsu radiotehniku, signāliem tomēr vajadzētu atrasties! Šī mūsdienās daudzu zinātnieku aizstāvētā iespēja pierādīt, ka mēs esam tikai viena civilizācija no daudzām, ļoti atšķiras no Paleo-SETI programmas. Paleo-SETI (senastronautika) ir cits veids meklēt cit- planētiešu pēdas! Ja Zeme pēc kosmiskajiem mērogiem ir ļoti jauna planēta Visumā, tad varbūt pirms tūkstošiem vai miljoniem gadu uz citām planētām jau ir attīstījušās saprātīgas dzīvības formas^ Un varbūt šīm būtnēm izdevies ierasties uz Zemes tad, kad cilvēks, ja tāds vispār bijis, vēl atradies evolūcijas autiņos^ Tieši to grib pierādīt Paleo-SETI programma. Pretēji SETI programmai tā, pamatojoties uz mūsu pašu Zemes pagātni, grib pierādīt tēzi, ka citplanētieši pastāv un ka šīs civilizācijas jau aizlaikos pabijušas uz mūsu Zemes! Šī pirmajā brīdī šķietami dīvainā varbūtība pēdējos 30 gados rod arvien vairāk piekritēju. Pirms dažiem gadu desmitiem ievērojamu zinātnieku acīs tie bija tikai diletanti un jukušie, kuri šādu varbūtību pieļāva, toties šodien šās tēzes piekritēji sastopami augstākajās zinātnes aprindās! Paleo-SETI meklē citplanētiešu pēdas mūsu pašu vēsturē. Izmantojot mūžsenus mītus, reliģiskos tekstus, akmens tēlus vai celtnes ar gluži vai neticamiem matemātiskiem datiem, šīs pēdas un netiešos pierādījumus iespējams globāli lokalizēt. Aizritējušos gados kļuvis arvien skaidrāks, ka šāds dīvains apgalvojums - citplanētieši no Visuma pirms gadu tūkstošiem^ - ir daudz reālistiskāks nekā zinātnieku daudzie mēģinājumi izskaidrot visā pasaulē sastopamās mīklas. Mūsdienās liela daļa iedzīvotāju ir pārliecināta, ka lidojošie šķīvīši ir jebkas cits, tikai ne NLO (neidentificēti lidojošie objekti), tas ir, neidentificējami. Tie ir pilnīgi reāli, tos kontrolē ārpuszemes būtnes, un reizumis tie aizzib mūsu debesīs. Lai gan Paleo-SETI meklē pagātnē ārpuszemes izcelsmes artefaktus, tomēr arī (īstais) NLO fenomens ar mūsu vēsturi ir saistīts daudz ciešāk, nekā tas šķiet. Lidojošie šķīvīši mūs apmeklē ne tikai kopš pēckara laikiem, tie šeit ir jau mūžīgi! Daudzkārt izzobotie «UFOnau- ti» (NLO lidotāji), kā viņus palaikam dēvē, ir kādreizējie Ze​mes vēstures dievi.

Larss A. Fišingers II. ZEMES DZĪVĪBAS MIKLA II.1. VAI ZEME IR BIJUSI IZMĒĢINĀJUMU LABORATORIJA II.2.FAKTI, KURUS IGNORĒ II.3.

II.4.

III. NOSLĒPUMAINI, MĪKLAINI UN NETICAMI III.I. III.2.

III.3.

III.4.

III.5.

III.6.

IV. ATNACEJI NO DEBESIM IV. 1. VAI BRAZĪLIJAS DŽUNGĻOS BIJUŠI ANUNNAKU IV. 2.

IV. 3.

IV. 4.

IV.5.

IV. 6.

I V.7.

IV. 8.

IV. 9.

V. AUGSTI ATTĪSTĪTA TEHNOLOĢIJA PAGĀJUŠOS LAIKMETOS V .1.

V.2.

V.3.

V.4.

V.5.

V.6.

V.7.

VI. MIKLAS AKMENI VI.1.

VI.2.

VI.3.

VI.4.

VI.5.

VI.6.

VI.7.

VI.8.

VII. AIZMIRSTĀS ZINĀŠANAS VII.1.

VII.2.

VII.3.

VII.4.

VII.5.

VIII. 20. GADSIMTAM ATSTATAIS MANTOJUMS? VIII.1.

VIII.2.

VIII.3. RĒGI VISUMĀ VIII.4.

VIII.5.

VIII.6.

IX. VISUMA DIEVU ATGRIEŠANĀS IX.1.

IX.2.

IX.3.

IX.4.

IX.5.

X. DOMAS PAR NĀKOTNI X.1.

X.2.

X.3.

PATEICĪBA LITERATŪRAS SARAKSTS

Larss A. Fišingers DIEVU LAIKI - Zemes pagājusī nākotne

II. ZEMES DZĪVĪBAS MIKLA

II.1. VAI ZEME IR BIJUSI IZMĒĢINĀJUMU LABORATORIJA Cilvēka attīstības vēsture, tāpat kā dzīvības attīstība vispār, ir mulsinoša neatbilstību, mīklu un pamatotu faktu ro​taļa.

Tā, hipotēze par Visuma dieviem parasti sākas ar cilvēka pēkšņu inteliģenci (vai ari civilizāciju). īsi sakot: augsti attīstīta ārpuszemes civilizācija pirms tūkstošiem gadu nolaidās uz Zemes. Te viņi atrada bagātīgu augu valsti un kādu zīdītājdzīvnieku, kam bija noteicošs stāvoklis attiecībā pret citiem planētas apdzīvotājiem. Kaut kāda iemesla dēļ, iespējams, pētnieciskas intereses vai pašu kultūras izdzīvošanas problēmu dēļ, atnācēji sāka izdarīt izmēģinājumus. Pēc savas misijas pabeigšanas viņiem bija izdevies daudzkārt paātrināt attīstību uz Zemes. Bija tapis cilvēks! Pateicībā par atnācēju pārcilvēciskajiem sasniegumiem viņus pat vēl šodien dēvē par dieviem.

Zemes vēsture precīzi vēsta par šīm sastapšanās reizēm, un to šī grāmata mēģinās paskaidrot.

Vācu ģeologs Dr. J. Fībags savā darbā («Kosmiskās pēdas», izd. Ē. fon Dēnikens, Minhene, 1988) norādījis uz savādu attīstību dzīvības evolūcijā vēl daudz senākos laikos. Dr. Fībags uzskata, ka ārpuszemes civilizācijas Zemi apmeklē ne tikai kopš zīdītājdzīvnieku laikiem, bet, pilnīgi iespējams, savus izmēģinājumus uz mūsu zilās planētas sākušas jau daudz agrāk. Viņš raksta: «Es atbalstu (…) varbūtību, ka ārpuszemes civilizācijas jau ilgu laiku (nevis tikai kopš cilvēka rašanās) mūsu planētu uzskata par bioloģisku liellabo- ratoriju un ka viņi mērķtiecīgi un apzināti ir vadījuši dzīvības attīstības vēsturi.»

Kāpēc Dr. Fībags uzskata, ka citplanētieši ar Zemes būtņu gēniem manipulējuši jau Zemes vēstures agrīnajos laikosi Pēc šāda pieņēmuma Zeme tātad būtu kādas svešas civilizācijas milzīgs, neiedomājami liels eksperiments^- Līdzīgi tam, kā mūsdienās to var vērot gadījumos, kad NLO nolaupa cilvēkus vai sakropļo dzīvnie​kus.

Laikā starp kembriju un prekembriju (pirms aptuveni 600 miljoniem gadu) vērojama pēkšņa dzīvnieku pasaules maiņa. Līdz šim pavērsienam mūsu Zemes okeānos un pasaules jūrās dzīvoja mazi vienšūnu vai daudzšūnu mīkst- mieši, kuru augstākās attīstības forma varētu atbilst mūsdienu medūzām. Šīm būtnēm bija 100 miljonu gadu ilgs laiks, lai attīstītos tālāk, taču tās to nedarīja. Toties kem- brija sākumā eksistē jau gandrīz visas svarīgākās pamatsu- gas, no kurām attīstījusies vēlākā dzīvība: sūkļi, zarndo- bumaiņi, tārpi, arheociatīdi, posmkāji… Bez kaut kādas redzamas pārejas - it kā no nekā - pēkšņi uz Zemes bija saradušās sarežģītas dzīvās būtnes, kurām pa lielākai daļai daba bija devusi pat skeletu un kuras pašos pamatos atšķīrās no iepriekšējās faunas tipa būtnēm. Vai no tā var secināt, ka ārpuszemes atnācējiem kāds eksperiments nav izdevies un pēc tam viņi Zemi apaugļojuši ar jaunu dzīvību, kā uzskata Dr. J. Fībagsi Vai tiešām neeksistē jel kādas fosilijas, kuras ļautu izdarīt secinājumus par starpposma faunu - par «ediacara» fau- nuЈ Austrālijā (680 miljoni gadu veca), Dienvidāfrikā (580), Anglijā (680), Sibīrijā (670) un Ņūfaundlendā atrastas vairākus decimetrus lielas fosilijas - dažu dzīvnieku uzbūve bijusi pilnīgi svešāda; Tībingenes universitātes profesors A. Zeila- hers par to raksta: «Šo «ediacaru» būtņu uzbūves princips ir tik maz salīdzināms ar visu vēlāko un mūsdienu daudzšūņu uzbūves principiem, ka tās īstenībā drīzāk varētu būt tādas dzīvības formas, kuras mēs vienmēr esam iedomājušies atrast uz kaut kādām planētām Visumā.»

Tātad Zeilahers šīs īpatnējās dzīvās būtnes nekādā gadījumā neuzskata par tām vēlāk sekojošo radījumu pamatmateriālu. Iedomāsimies, ka kaut kāda supercivilizā- cija, kuras tehnikas un inteliģences līmenis droši vien pārsniedz mūsu iztēles robežas, kopš aizlaikiem Zemi izmanto kā milzīgu laboratoriju.

Vai tas ir iespējams^ Mūsu Saule ir Visuma otrās vai pat trešās paaudzes zvaigzne. Jau pirms mūsu pašu

Saules sistēmas pastāvēšanas varētu būt bijušas civilizācijas, kuru attīstība ilgusi miljardiem gadu. Ja pieņem, ka mūsu Visuma vecums ir aptuveni 15 - 20 miljardi gadu, tad apgalvojums, ka viss Visums varētu būt kolonizēts jau pirms miljardiem gadu, nemaz nav fan​tastisks.

Varbūt «ediacaras» bija īstie Zemes iedzīvotāji, kurus šīs supercivilizācijas apmainījušas pret «derīgākiem».

Laikam jau nav tikai tā, ka kultūras (maiji, šumeri, ēģiptieši) vēsturiskos laikos pēc akmens laikmeta pēkšņi sasniedza augstu pilnības pakāpi, drīzāk šie civilizācijas attīstības lēcieni notikuši jau pirms miljoniem gadu. Kas pirms šiem neiedomājami ilgiem laikiem uz Zemes noticis, to šodien gandrīz vai nevar vairs rekonstruēt. Taču mūsu Zemes attīstībā, it īpaši cilvēka attīstībā, ir vēl vairāki, varbūt daudz nozīmīgāki robi. Sensacionāli atklājumi ļauj izdarīt secinājumu, ka ir bijusi cilvēce, kuras izklaidei nevajadzēja nekādu «Juras laikmeta parku», jo šie cilvēki dinozaurus redzēja paši savām acīm … viņi dzīvoja ar tiem vienā laikā!

II.2.FAKTI, KURUS IGNORĒ Ja kāds šodien ir vēl pārliecināts, ka skolas zinības par homo sapiens evolūciju ir pareizas un balstītas uz drošiem pamatiem, tad tas vareni alojas. Lai gan iepriekš minētā «edi- acara» fauna mums uz mūžīgiem laikiem paliks mīkla, taču kopš nesenas pagātnes atradumi, kurus visi vienkārši ignorē, pierāda, ka «anatomiski modernie» cilvēki uz mūsu planētas dzīvo jau miljoniem gadu! Taču šādi sensacionāli atklājumi gluži vienkārši neiederas ierastajā evolūcijas shēmā, tātad oficiāli tie nemaz neeksistē. Un tomēr tie pastāv, tur​klāt to ir tik daudz, ka pienācis laiks par jaunu iedēstīt cilvē​ka ciltskoku.

(Pašreizējās) cilvēces šūpulis atradās Austrumāfrikā - tā uzskata vispārpieņemtā evolūcijas teorija.

Es to nebūt neapstrīdu, gluži pretēji, es tam pilnīgi piekritu. Taču to, ka vajadzēja būt vismaz vēl kādam citam cilvēces šūpulim, to gan šodien vajadzētu mācīt visur. Tomēr nezināšanas dēļ paleontoloģiskie atradumi, kuri to pierāda, vienkārši netiek ņemti vērā. Kopš 19. gadsimta krājas tieši un netieši pierādījumi, ka mūsdienu cilvēki vai, mazākais, ļoti radniecīgas tā sugas ir bijušas jau daudz agrāk. Dr. R. Tompsons un Dr. M. Kremo grāmatā «Aizliegtā arheoloģija» (Minhene, 1994) raksta par daudziem atradumiem, no kuriem vairs ne​drīkst un nevar atrunāties.

Tā, piemēram, 1913. gadā vācietis H. Reks izrakumos Oldovejas aizā atklāja pilnīgu «anatomiski moderna» cilvēka skeletu. Taču pats pārsteidzošākais atklājās tikai vēlāk, jo zemes slānis, kurā H. Reks šo skeletu atrada, bija divus mil​jonus gadu vecs!

Gliemežnīcās un kaulos no pliocēna un miocēna slāņiem (aptuveni 2 līdz 25 miljoni gadu) skaidri redzamas cilvēka darbības pēdas. 1881. gadā ģeologs H. Stops stāsta par kādu Redkregā, Anglijā (tur atrasti arī caururbti haizivs zobi), no vēlā pliocēna laikiem atrastu gliemežnīcu, kurā skaidri saskatāma iegrebta seja. Pēc N. Tāges uzskata, zemes slānis ir 2 līdz 2,5 miljonus gadu vecs. Taču pēc tradicionālajiem uzskatiem, šādas iemaņas Eiropā radušās tikai pirms 30 000 lidz 40 000 gadiem. Te kaut kas nesaskan! jau 1881. gadā ģeologs H. Stops par šo atradumu paziņoja Britānijas Zinātnes veicināšanas sabiedrībai, taču, tā kā šī gliemežnīca draudēja visu sagraut, tad tai tika veltīta nie​cīga uzmanība.

Kāds misters Metisons 1866. gadā izrakumos savā zelt- raktuvē Boldhilā, Kalifornijā, ASV, uzdūrās cilvēka galvaskausam. Tas gulēja pliocēna perioda iežu slānī starp oļiem un klints adūzām. Virs šā akmeņu slāņa atradās neskarti dažādi vulkānisko nogulu slāņi, kuri viennozīmīgi apstiprināja atraduma vecumu. jau četrus gadus iepriekš bija izdarīts līdzīgs atradums. Makupinā, Ilinoisā, ogļu slānī gulēja cilvēka skelets. Tā kauli bija pārklāti ar melnu kārtu, kurai bija tāds pats tonis kā oglēm. Kā noskaidroja M. Kremo un R. Tompsons, šai apvidū ogļu slāņi ir 286 līdz 320 miljonus gadu veci. Cilvēka skelets, kura vecums varētu būt 320 miljoni gaduЈ Šis atradums netiek nopietni pieminēts nevienā arheoloģijas grāmatā.

Kenijā, pie Kanapojas, B. Patersons un V. Hauels atrada 4 miljonus gadu vecu augšdelma kaulu.

Kalifornijas universitātes zinātnieki R. Koručini un H. Makhenrijs atzīmēja, ka šis atradums tikpat kā nemaz «neatšķiroties no modernā ho- wc>». Kādu citu tikpat vecu atradumu 1860. gadā atklāja Bre- šas Tehniskā institūta ģeologs profesors D. Ragaconi sensenās jūras nogulās Itālijā. Meklējot gliemežnīcu fragmentus, viņa rokās pēkšņi atradās «anatomiski moderna» cilvēka galvaskausa vāks. Tas no iekšpuses un ārpuses bija apaudzis koraļļiem un klāts ar zilganzaļu mālu, kas raksturīgs šīm nogulām. Turpat atradās ari ribu un locekļu kauli. Pēc mūsdienu datēšanas metodēm šis slānis pieder vidējam pliocēnam. Un tas būtu 3 līdz 4 miljoni gadu …

Manitulinas salā ledus laikmeta nogulās pie Šegaijendas mūsu gadsimta piecdesmito gadu sākumā T. Lī no Kanādas Nacionālā muzeja atklāja ļoti mūsdienīgi - pārāk mūsdienīgi - apstrādātus akmens darbarīkus. Ģeologs D. Senfords no Veina universitātes šos atradumus izpētīja un noteica, ka to vecums

varētu būt 65 000 līdz 125 000 gadu. Pateicībā par šiem atklājumiem T. Lī tika adaists no darba, bet viņa atradu​mi kopš tā laika guļ arhīvos un pārklājas ar putekļiem.

Miramarā, dienvidos no Buenosairesas, Argentīnā, K. Ame- hino atrada sen izmiruša toksodonta ciskas kaulu. Tajā bija iestrēdzis akmens bultas uzgalis. Bet toksodonts ir izmiris kopš pliocēna laikiem; šeit atkal kaut kas nesaskan. Varbūt kādam nesen mirušo mednieku vajadzēja brīdināt, lai tas nemedītu toksodontu, jo tai laikā vēl neesot bijuši mednie​ki (cilvēki).

Tai pašā atraduma vietā uzgāja ari akmens darbarīkus, bolās (metamie ieroči) un dažas ugunskura vietas. Pētnieku grupa, kurā bija arī ģeologi, sāka pētīt atradumu vietu un tās iespējamo vecumu noteica uz 3 līdz 5 miljoniem gadu. Bet taču tikai homo erectus pirms 2 miljoniem gadu esot iemācījies apzināti apieties ar uguni. Te paveras plaisa viena miljo​na gadu ilgumā!

R. Tompsona un M. Kremo grāmata sniedz pierādījumus tam, ka cilvēks ir radies daudz agrāk. Visi šie atradumi neiederas ierastā domāšanas konstrukcijā. Tomēr vispārsteidzošākie atklājumi pēdējos gados joprojām ir daudzie pēdu nospiedumi visās pasaules daļās. Tās patiesi ir antropoloģiskās pētniecības visīstākās sensācijas.

II.3.

MŪSDIENU CILVĒKI PIRMS MILJONIEM GADU Vai pirms miljoniem gadu uz Zemes bijuši cilvēki^ Gandrīz vai neticami, taču arheoloģiskie atradumi to apliecina. Nekādā gadījumā nav apstrīdams, ka tie patiesi bijuši cilvēki vai pirmcilvēki. To apliecina arī pēdu nospiedumi daudzās pasaules daļās - visi pārakmeņojušies! 1971. gadā Del- kindio universitātes antropologs profesors H. Martins Ko- lumbijas provincē Tolimā atrada 20 metrus liela iguanodonta skeletu. Tieši līdzās dinozaura skeletam viņš sev par pārsteigumu atklāja cilvēka galvaskausu, kas bija jau gandrīz pilnīgi pārkaļķojies. Žēl tikai, ka galvaskauss tā īsti neiederējās nevienā shēmā, jo iguanodonti izmira krita perioda bei​gās. Tas ir - pirms 64 miljoniem gadu!

Neiedomājami - līdzās dinozaura skeletam atrodas cilvēka galvaskauss. Ja ticam parastajiem pieņēmumiem, tad cilvēks ir ieceļojis pāri Beringa šaurumam Ziemeļamerikā tikai pirms aptuveni 25 000 gadu. Tad mednieku, zemkopju, sieviešu un bērnu pūlis devās tālāk dienvidu virzienā pāri mūsdienu Aļaskai, Kanādai un ASV lejup līdz pat Ugunsze- mei. To, ka šī hipotēze vairs nav aktuāla, apliecina visi pār​akmeņojušos pēdu nospiedumi Amerikas kontinentā!

19. gadsimtā Kārsonsitijas tuvumā, Nevadā, sensenos šīfera slāņos tika atklāti apavu nospiedumi (!).

Paleontologs amatieris V. Meisters Jūtā izdarīja gandrīz vai neticamu atklājumu. Viņš tur atrada divus pārakmeņojušos pēdu nospiedumus, katru 32,5 centimetrus garu. Kā rādīja viņa pētījumi, zeme zem nospieduma - tieši pie papēža - iespiesta stiprāk. Un tagad pats galvenais: toreizējais pēdas nospieduma īpašnieks savas pastaigas laikā bija saspiedis nelielu posmkāji - trilobītu. Bet mazais trilobīts ir izmiris pirms 420 miljoniem gadu!

Arī Pensilvānijā un Misūri atrastas pēdas, kuras nevar noklusēt. Tā, piemēram, šādas pēdas atrastas ari O. Finela fermā. Etnologs D. Bašnels no Smitsona institūta tūlīt pat bija gatavs dot izskaidrojumu šādiem atradumiem. Viņš uzskatīja, ka vietējās indiāņu ciltis šos pēdu nospiedumus ir izcirtušas klinti.

Zināms taču, ka tais laikos cilvēku nevarēja būt.

Kentuki Berea koledžas Ģeoloģiskās nodaļas vadītājam profesoram V. Barovam bija pilnīgi cits viedoklis. Viņš izpētīja atradumus mikroskopā un konstatēja, ka pēdas nospiedumā atsevišķie smilšu graudiņi - it īpaši pie papēžiem - ir ciešāk blakus cits citam nekā smilšu graudiņi ārpus pēdas nospieduma. Secinājums bija pilnīgi skaidrs. Kāds savu pē​das nospiedumu bija atstājis dubļos, iekams tie pirms 300 miljoniem gadu pārakmeņojās.

Kādu pavisam īpašu atradumu izdarīja E. Hāna 1934. gada jūnijā. Lampasas ielejā, Ļano priekškalnē, viņa atrada āmuru, kuru no visām pusēm cieši apņēma akmens masa. Kad sensacionālais atradums bija izcirsts no klints, to vēlāk atdeva vietējam muzejam. Muzejā to no jauna atklāja kāds zinātnieks, kas šai apvidū pētīja savādus pēdu nospiedumus. Pēc tam āmurs tika nodots analīzei Kolumbusas Metalurģiskā institūta Batela laboratorijai, Ohaio. Āmura metāla galvas sastāvā bija 96% dzelzs, 2,9% hlora un 0,74% sēra. Tajā nebija nedz silīcija, nedz oglekļa, sakausējums likās vairāk raksturīgs mūsdienām.

Tai pašā apvidū, netālu no Glenrouzas, arheologs Dr. K. Bovs izdarīja vēl citus sensacionālus atklājumus. Dinozauru un cilvēku nospiedumi atradās līdzās cits citam mūžsenos iežu slāņos. Daži cilvēku pēdu nospiedumi šķita esam no apaviem, bet citus zemē bija iespiedušas basas kājas. 1984. gadā Dr. H. Hinderliters no Pensilvānijas Valsts universitātes un Dr. K. Bovs izdarīja izrakumus E. Makfola rančo. Rančo atradās netālu no Pelaksi upes pie Glenrouzas, un arī Dr. Hinderliters apstiprināja savādos atradumus:«(…) Makfola teritorijā (…) aptuveni 180 metrus lejup pa upi no Tei- lortreilas mēs atklājām (arī Dr. Bovs bija izrakumu vietā - autora piezīme) divus dinozaura un vienu cilvēka pēdas no​spiedumu. Es pats savām rokām attīrīju nospiedumus. Par to īstumu nevar būt ne mazāko šaubu.»

Par sava atraduma īstumu Dr. Hinderliters nešaubījās ne mirkli, vēl vairāk - viņš secināja, ka pirms 60 miljoniem gadu šai apvidū dzīvojuši cilvēki.

Vēl interesantāk kļuva, kad 1988. gadā tai pašā apvidū tika uziets pārakmeņojies cilvēka pirksts! Šis pirksts tika parādīts 16 ārstiem, kuri to sīki izpētīja, un biologs K. Ven- hauzs varēja pilnīgi skaidri saskatīt pat asinsvadus, kauloju- mu, nervus un ādas epidermas slāni.

Taču arī citās pasaules daļās tika atrasti savādi pēdu nospiedumi. Tā, 1979. gadā Laetoli, Tanzānijā, zinātnieki atklāja šādus nospiedumus 3,6 miljonus gadu vecās pelnu nogulās. Paleontoloģe M. Likija uzskatīja, ka šis pēdas neat​šķiras no mūsdienu cilvēka pēdām.

1959. gadā ķīniešu un padomju paleontologi Dr. Č. Min- gčena vadībā šādu nospiedumu ieraudzīja Gobi tuksnesī. Pēdas nospiedums atradās 2 miljonus gadu vecā smilšakmens slānī, un to noteikti bija atstājis apavs, jo pilnīgi skaidri bija saskatāmas gareniskās rievas un pat šuves.

1993. gadā bijušajā Turkmēnijas Padomju Republikā 150 miljonus gadu vecos juras laikmeta iežu slāņos atklāti cilvēka pēdu nospiedumi līdzās dinozauru pēdu nospiedumiem. Profesors Amamijazovs paskaidro, ka atrastās pārakmeņojušās pēdas gan izskatoties ļoti līdzīgas cilvēka pēdām, tomēr to izcelsme neesot pilnīgi skaidra.

Padomju zinātnieks antropologs Dr. A. Zubovs jau 1974. gadā paziņoja, ka indiešu antropologi kādā klinti, kura attiecas uz Zemes viduslaikiem (mezozojs), atraduši cilvēciskas būtnes fosilijas. Taču diemžēl Zemes attīstības viduslaikos dzīvoja dinozauri! Daudzas tamlīdzīgas nesaskaņas - te taču kaut kas nav kārtībā! Visi atradumi - no apstrādātas gliemežnīcas līdz pārakmeņotam pēdas nospiedumam - cilvēka izcelsmi liek noteikt par daudziem miljoniem gadu agrāk. Cilvēka «pamats» nav ramapiteks, no kura, kā zināms, esot attīstījušās visas citas homo rases. Līdz ar to ir apšaubāms ari, vai pirmais cilvēces šūpulis patiešām atradies Austrumāfrikā. Šķiet, ka pirmās būtnes, kuras bija vismaz līdzīgas cilvēkam un pārvietojās uz divām kājām, drīzāk meklējamas Amerikas kontinentā. Šis jau pieminētais pēdas nospiedums, kas ir 420 miljonus gadu vecs, kā arī daudzi citi atradumi neiederas domāšanas tradicionālajā sistēmā.

Mums ir jāmaina domāšana. Vai nu mūsu cilvēce uz šās planētas nav pirmā, vai arī te ir darīšana ar kosmiskās iejaukšanās adiekām. Visās zemeslodes daļās tautas zina stāstīt par dažādām cilvēcēm, kas iznīcinātas postošās katastrofās (grēku plūdi vai krasas klimata izmaiņas).

II.4.

AIZMIRSTĀ CILVĒCE Vai sensacionālos atradumus un atklājumus, kuri mūsu sākotni pārceļ par miljoniem gadu atpakaļ pagātnē, var pieņemt kā pierādījumus tam, ka aizlaiku dinozauri mūsu Zemi apdzīvojuši vienlaikus ar cilvēkiem^- Vai cilvēka ciltskokam patiešām jāpievieno vēl viens zarsЈ Kā var izskaidrot attīstībā šādu soli atpakaļ^ Šie cilvēku kauli, darbarīki un pēdu nospiedumi, kuri atrodami visur uz zemeslodes un kurus pat ar vislielāko piepūli nevar iespiest kaut kādā shēmā, runā skaidru valodu. Visi sholastisko mācību viedokļu pārstāvji tos ignorē. Un kas gan gribētu ķerties pie darba, lai par jaunu uzrakstītu cilvēka evolūcijas vēsturi^ Pat pilnīgi novecojušais pieņēmums, ka cilvēks pirms 25 000 gadu pāri Beringa šaurumam esot nokļuvis Amerikā, joprojām ir atzīts. Nesen at​klātajiem pretpierādījumiem pat nepievērš uzmanību.

Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem arheoloģijā vispār ir tā dēvētie Ikas akmeņi. Tūkstoši šo necilo akmeņu ir klāti ar iegravētiem attēliem (tāpēc tos dēvē par gliptolītiem), tie vēsta par pilnīgi nepazīstamu cilvēci, kura uz mūsu planētas dzīvojusi pirms aptuveni 65 miljoniem gadu. Pirmā cilvēce uz Zemes! Viss sākās tik nevainīgi, tik neuzkrītoši, šķita, ka neviens neinteresējās par atradumiem. Bet šie ak​meņi taču slēpj tik neticamu vēstījumu.

Parasti tik vientulīgā un nereālā Okukahes tuksneša ainava Andu priekškalnē, Peru, 1961. gadā pēkšņi applūda. Nelielais strauts - Ikas upe uzplūda par varenu straumi. Tai gadā pār vientulīgo pampu nolija gadsimta lietus, un tam mēs varam pateikties par neticamajiem atklājumiem, kuri zinātniekiem līdz pat šodienai liek lauzīt galvu. Ikas upē strauji pacēlās ūdens līmenis, ūdens noskaloja lielas tuksneša smilšu masas un ienesa tās jūrā. Un tad tie tur gulēja - akmeņi uz akmeņiem, kuri līdz tam brīdim bija snauduši tuksneša dzīlēs un gaidījuši, lai tos atklātu. Ļoti daudzi no šiem mūžsenajiem akmeņiem bija viscaur klāti ar savādiem, pilnīgi nepazīstamiem gravējumiem. Ar savādiem tāpēc, ka to motīvi nav ierindojami nevienā no Dienvidamerikas vēsturē vai aizvēsturē pazīstamajām kultūrām, piemēram, inku kultūrā. Pat šodien, pēc 30 gadiem, Ikas akmeņi neiederas nevienā no zināmajām kultūrām.

Okukahes tuksneša pirmsperuāņu laika atradumi attēlo būtnes, kuras mēs šodien identificētu kā monstrus, pūķus vai dinozaurus. Atkal un atkal uz tiem attēloti cilvēki, kuri, šķiet, ar šīm teiksmainajām būtnēm dzīvojuši cieši līdzās. Šais attēlos redzamie augi un dzīvnieki, kā arī iegravēto cil​vēku anatomiskā uzbūve šodien ir pilnīgi sveša. Moderni optiskie aparāti, kā lupa vai teleskops, Ikas akmeņu radītājai tautai, liekas, jau sen bijuši pazīstami. Kādā gliptolītā pilnīgi skaidri saskatāms cilvēks, kas ar teleskopam līdzīgu aparātu vēro komētu debesis. Pat sarežģītas ķirurģiskas operācijas atainotas veselās šo ievērojamo akmeņu sērijās. Tajos detalizēti attēlotas norises, kuras rada iespaidu, ka šai tautai bijušas plašas zināšanas. Sirds operācijas - turklāt sirds attēlota anatomiski precīzi - ar dažādiem palīglīdzekļiem, kā, piemēram, sūkņiem, medicīniskām iekārtām un infūziju, skaidri atpazīstamas dažos gravējumos. Apgalvojums, ka te attēlots vienkārši upurēšanas rituāls, kā to, piemēram, vēlāk izpildīja acteki Meksikā, nevar būt pareizs. Grūti iedomāties, ka upurējamie cilvēki tika pieslēgti pie savādām šļūtenēm un citām ierīcēm, bet ārsts ārkārtīgi rūpīgi rikojas ar sirdi. Uz citiem Ikas akmeņiem var sazīmēt pat orgānu trans​plantāciju. Savādi upurēšanas rituāli!

Tā, piemēram, kādā akmeni attēlots kaut kas pārsteidzošs: uz galda guļ cilvēks, kuram četru ārstu grupa izņem orgānus. Šķiet, ka cilvēks neko nejūt, jo saskatāma ari infū- zijas šļūtene ar ampulu.

Pacientam aiz muguras uz galda atrodas vēl viens pacients. Tur rīkojas piektais ārsts, kas viņam ar skalpeli atver krūšukurvi. Kādā citā attēlā skaidri redzamas dzemdības ar ķeizargriezienu. Ari te paciente pieslēgta kaut kādam savādam aparātam, no kura viņai tiek ievadīts narkozes līdzeklis. Arī šeit, protams,

netrūkst ķirur​ģisko instrumentu.

Savādi ir ari citi attēli uz akmeņiem. Zvaigžņu konstelā- cijas, pasaules kartes, sporta pasākumi, mūzikas instrumenti, seksuālās attiecības, mehāniskie transportlīdzekli, kari vai kaujas u.c. Kopumā te var atrast visas civilizētas sabiedribas dzīves jomas. Ja tik tur atkal un atkal nebūtu šie monstri, šīs būtnes, kuras skaidri un gaiši atgādina sen izmirušos dinozaurus. Kas šos gravējumus radījis un cik veci tie ir<lBet varbūt tomēr tie ir tikai veikli viltojumi, kā tas būtu vēlams arheoloģijai^ Šo akmeņu ģeoloģiskā izpētē noskaidrojās, ka tas ir ande- zīts. Tas ir vulkāniskas izcelsmes akmens, laika gaitā nogludināts upēs un strautos. Akmeņu vecums ir 220 miljoni gadu, tātad tie cēlušies mezozoja laikmetā. Bet tad tie ir 160 miljonus gadu vecāki nekā to atraduma vieta - paši Andi. Kas tos radījis^- Inki vai kāda cita pirmsamerikāņu tautai Šie gravējumi, pareizāk, šie savādie dzīvnieku attēli, jāaplūko vērīgāk. Lai cik mūsdienīgi ir ķirurģisko operāciju attēlojumi un optisko ierīču attēli, tālāk atklājas vēl interesantākas lietas.

Dīvainie dzīvnieku attēlojumi neviļus atgādina dinozaurus, kuri 140 miljonus gadu valdīja uz mūsu Zemes. Vai varētu būt, ka šķietami mistiskās būtnes ir tieši šie radījumi^ Šāds apgalvojums, protams, ir pilnīgi pretrunā visam, kas mācīts līdz šim. Bet tās patiesi ir izmirušas dzīvnieku sugas no Zemes pagātnes laikiem, no kurām lielākā daļa izzudusi jau ne mazāk kā 65(!) miljonus gadu.

Dr. H. Kabrera no Ikas noteikti ir čaklākais mīklaino akmeņu kolekcionārs. Savā mājā viņš uzglabā ne mazāk kā 11 000 šo reliktu, un katrā no tiem atainots kaut kas sensacionāls. Tajos detalizēti attēlots dažādu dinozauru sugu bioloģiskais vielmaiņas cikls. Šo aizvēsturisko būtņu attīstības vēsture Ikas akmeņu radītājiem bijusi labi pazīstama. Kopumā Dr. Kabrera attēlos skaidri noteica 37 (pazīstamas) dinozauru sugas: tiranozaurs, parazaurs, lambeozaurs, bron- tozaurs, triceratops u.c.

Piemēram, ļoti precīzi attēlots stegozaura dzīves bioloģiskais cikls. Sākot ar pārošanos, olām, kāpura metamorfozēm līdz mazulim, kas tikko izlobījies - te atpazīstams pilnīgi viss. Primitīvas pirmzivs (tā dēvētā «agnathus») attīstība attēlota uzreiz veselā sērijā - 205 akmeņos. Šodien šī zivs paleontologiem pazīstama tikai pēc atrastajām fosīlijām. No kurienes Ikas cilvēki zināja par šo bezžokļu dzīvnieku^Dinozauru attēliem Ikā atrastajos akmeņos ir interesanta paralēle tūkstošiem kilometru attālumā.

Autors no Vīnes P. Krasa («Ancient Skies», Nr. 1/1991) stāsta par kādu pārsteidzošu atradumu Jasu pilsētā Rumānijā. Tur būvdarbu laikā aptuveni trīs metru dziļumā atrasti 14 savādi apaļi attēli, turklāt četros no tiem centrā attēloti anatomiski pilnīgi svešādi cilvēki. Šos tēlus ietver aplis ar baismīgām būtnēm, kuras atgādina dinozaurus. Rokoties dziļāk zemē, ģeologi atrada noslēpumainu un interesantu tuneļu sistēmu. Diemžēl līdz šodienai, kā man Krasas kungs telefoniski pavēstīja, par tālākiem atradumiem un atklājumiem nekas nav kļuvis zināms, tāpēc te to nav iespējams iztirzāt sīkāk.

Ja tic pašreiz atzītajai attīstības vēsturei, tad cilvēkam nekad nav bijis ļauts pašam savām acīm skatīt dinozauru. Cilvēku un dinozauru šķir miljoni gadu. No kurienes tad šīs smalkās zināšanas par pirmdzīvniekiem, par kuru kādreizējo esamību kaut kas ir zināms tikai kopš kādiem 180 ga- diemЈ Vai varbūt mūs vazā aiz deguna vietējie suvenīru tirgoņi, kā tas labāk patiktu vairākumam paleontologu un evo​lūcijas teorijai uzticīgiem zinātniekiem^ Jau 1966. gadā zinātnieki Dr. F. de Laskasass un Dr. S. So- tiljo no Peru Nacionālās tehniskās universitātes Kalnrūpniecības institūta izanalizēja gravējumu virsmas oksidēšanās slāni. Abi zinātnieki secināja, ka slānim, kas klāja gravējumus, jābūt vismaz 12 000 gadu vecam, ja ne krietni vecākam.

Protams, tas ir pretrunā hipotēzei par viltotājiem, taču šos atradumus tik un tā nevar ierindot kaut kādā Dienvidamerikas vēstures laikmetā, jo šai apvidū agrāk par 5000 gadiem nav bijusi neviena ievērības cienīga kultūra. Gravīras ari nav līdzīgas kādas citas pazīstamas kultūras vai cilšu atstātajiem tēlojumiem šais apvidos. Attālu līdzību var atpazīt varbūt dažos Naskas plakankalnes attēlos, kuri ari ir mīklaini.

Taču Kabrera nenoliedz, ka kolekcijā atrodami arī viltojumi - oriģinālu kopijas.

Kas bija Ikas kultūra, no kurienes tā cēlusies*?- Kad un kāpēc izzuda viņu tehniskā civilizācijai Būtu maldīgi pieņemt, ka dažos Ikas akmeņos attēlotas, kā šad un tad tiek apgalvots, citplanētiešu ierīces. Tur

gan bieži attēloti «putni» debesīs, kuri izskatās ļoti «mehāniski» un uz kuru mugurām viens vai divi cilvēki slīd pa gaisu, taču kaut kādas tiešas norādes uz svešām būtnēm nav nevienā no šiem akmeņiem.

Drīzāk jau šķiet, ka savādā Ikas tauta pārvaldījusi pati saviem spēkiem vismaz zemāko gaisa telpu.

Vai iegravēto dinozauru attēlos redzams patiešām tas, ko redzējuši aculiecinieki^ Attēloto dzīvnieku sugu pareizība, taču ari svešādā augu valsts pieļauj šādu secinājumu - šie cilvēki taču dzīvoja pirms 65 miljoniem gadu!

Visiem zināms, ka Zeme nav nemainīga. Kontinenti vārda tiešā nozīmē peld milzīgā šķidras magmas jūrā. Tie visu laiku pārvietojas, tāpēc Zemes veidols pastāvīgi mainās un atjaunojas. Vēl 17. un 18. gadsimtā Āfrikas atdalīšanās no Dienvidamerikas - kas ir acīm redzama - tika pamatota ar grēku plūdiem, taču jau 1912. gadā ģeofiziķis Dr. A. Vēge- ners izstrādāja pirmo teoriju par kontinentu pārvietošanos.

Tais laikos Vēgenera hipotēze par kontinentu dreifu neguva atbalstu. 1958. gadā, Starptautiskajā ģeofizikas gadā, Vēgenera hipotēze tika pilnīgi apstiprināta. Ar precīziem satelītu uzņēmumiem un mērķtiecīgiem dziļjūras urbumiem pēdē​jos 30 gados šī teorija guvusi pilnīgi noteiktu apstiprinājumu. Šodien šis fakts pieder pie pamatzināšanām, kuras tiek mā​cītas jau skolā.

Pirms 225 miljoniem gadu visa Zemes sauszemes masa veidoja pirmkontinentu - Pangeju, kuru apņēma gandrīz vai bezgalīgs pirmokeāns - Tetisa. Tais laikos, ko cilvēks diez vai spēj iedomāties, atsevišķie kontinenti dreifēja prom cits no cita, līdz ieņēma savu šodienas, vēl joprojām ne pastāvīgo stāvokli. Šo nepārtraukto Zemes virsmas izmaiņu dēļ plašas sauszemes teritorijas nogrima dzīlēs, okeāni un jūras atkāpās, atsedzot zemi, kas pirms tam bija zem ūdens. Varbūt tas bija iespējamais cēlonis Ikas tautas bojāejai^ Dr. Kabreras milzīgajā kolekcijā ir kāds sevišķs glipto- līts. Tajā attēloti četri lieli, atsevišķi laukumi, kuri uzreiz atgādina sauszemi, t.i., kontinentus. Starp tiem atrodas melns laukums (okeāni), kuru šķērso gaišas joslas. Šīs joslas aptver arī visu zīmējumu, veidojot it kā ietvaru. Vai tā patiešām varētu būt pasaules karte, kurā attēlota mūsu Zeme pirms miljoniem gadui Visa sauszemes teritorija, kas redzama šai akmens attēlā, atbilst tieši 80% no kopējās platības. Tas savukārt atbilst sauszemes un ūdens attiecībai kā četri pret vienu. Šodien zeme un ūdens ir tieši apgriezti propor​cionālā attiecībā, proti, viens pret četri.

Dr. Kabrera, siki izanalizējis iegravētos zīmējumus, secināja, ka tā noteikti ir kāda aizvēsturiska pasaules karte, tā Zeme varētu būt izskatījusies pirms miljoniem gadu. Svītras, kuras šķērso kontinentus, viņš identificēja kā mākoņu joslas. Platā josla apkārt kartei atbilst Zemes atmosfērai, kas piesātināta ar milzīgām ūdens tvaiku masām. Vai varbūt tas ir norādījums uz Ikas tautas bojāeju^ Apgrieztā attiecība, kādā uz mūsu Zemes šodien ir sauszeme un ūdens, ļauj izdarīt secinājumus par globālām pārmaiņām atmosfērā tais laikos. Klimata izmaiņas pasaules mērogā, siltumnīcas efekta veidošanās.

Platās atmosfēras joslas malā saskatāmi astoņi piramīdas veida trīsstūri, kas ar pamatu balstās uz tās. Dr. Kabrera, izpētījis citas akmeņu sērijas, konstatēja, ka Ikas kultūra piramīdu (vai trīsstūri) izmantoja kā simbolu ar nozīmi «enerģijas uztveršana, sakopošana vai tālāknodošana» (tā uzskata Kabrera). Visi trīsstūri ar pamatu balstās uz mākoņu joslas, un to smaile vērsta uz Zemi. Tādējādi šķiet skaidrs, kas te norādīts: ir palicis īss bridis līdz globālām klimatiskām pārmaiņām uz Zemes un postošām sekām augu un dzīvnieku valstij. Sen aizmirstās Ikas civilizācijas bojāejas protokols.

Mīklains attīstības regress, paralēli eksistējoši humano- īdi un savādi kultūras lēcieni - kādi tam bija cēloņi^ Vai pirms miljoniem gadu bojā gājusī «gliptolltu tauta» bija mūsu zemeslodes īstie humanoīdie iedzīvotāji^ Vai Zemes civilizācijai vajadzēja sākties atkal no pašiem pamatiem pēc tam, kad varena klimatiskā katastrofa bija gandrīz pilnīgi iznīci​nājusi gan cilvēkus, gan dinozaurus1 ?Laikam tā ir bijis! Kā jau teikts, ne uz viena no akmeņiem nav nekādas norādes uz citplanētiešiem, uz svešiem dieviem no Visuma. Ikas tauta bija Zemes attīstības dabisks produkts, bez jebkādas ietekmes no ārpuses. Tikai pēc bezgalīgi ilgiem laikiem radās jauna cilvēce. Taču arī šie Ikas kultūras pēcteči mums uzdod mīklas. Jo mūsu pašreizējai civilizācijai, sākot ar šumeriem, kā vēl būs redzams, ir pārsteidzoša sākotne.

Taču ne jau tikai savādie Ikas akmeņi stāsta par pagājušām civilizācijām vai kultūrām, kas kādreiz eksistējušas. Tā, Adantijas okeāna vidū kādreiz atradās milzīga sala, ko sauca par Adantidu. Tas ir vārds, kas vairāk nekā jebkurš cits kopš laika gala spārno daudzu cilvēku cerības un sapņus.

Tomēr ari adantieši (ja tie kādreiz bijuši), kuru tehnikas attīstība varētu būt bijusi aptuveni 18./19. gadsimta līmenī, nebija «dievi, kuri dzivo debesīs» vai «debesu dēli». Šis gods pieder citai civilizācijai - kādai, kas atnākusi no debesim.

III. NOSLﾄ単UMAINI, MﾄｪKLAINI UN NETICAMI

III.I. DZlVĪBA VISUMĀ UN STARPZVAIGŽŅU CEĻOJUMI Zeme ir aptuveni 4,5 miljardus gadu veca, un Visuma bezgalībā tā pieder pie jaunām planētām.

Visums vienlaikus ir pastāvīgs un nepastāvīgs. Zvaigznes pastāvīgi pazūd melnajos caurumos vai beidz savu eksistenci kā neiedomājamas supernovas, atstājot tikai neitronu zvaigznes (saules pēkšņi fiziski sabrukušais iekšējais kodols; pirmie to atklāja V. Bāde un F. Cvikijs) kā to kādreizējās esamības skumjas paliekas. Nežēlīga nākšana un iešana kopš pirmsākumiem ir Visuma ikdiena.

Starp galaktiku atsevišķajām saulēm plešas neiedomājami attālumi. Vai tad kādai tālai ārpuszemes civilizācijai (pat ja tā tehniski būtu nez cik augsti attīstīta) vispār ir kaut kāda iespēja droši un pieņemamā laikā sasniegt mūsu dzimto Sau​les sistēmu^ Visas Paleo-SETI programmas pamats un balsts ir ne tikai varbūtība, ka kaut kur «tur laukā» ir augsti attīstīta kultūra, bet gan tas, ka viņiem ir ari zināms ceļš, kā pārvarēt starpzvaigžņu attālumus. Pirmām kārtām jautājums - vai tais plašajās tālēs ir kontaktam gatavas saprātīgas būtnesi- Cik ticams ir tas, ka mūsu zilā planēta un tās iedzīvotāji nav vienkārši haosa un nejaušību rotaļas sekasi Mūsu Galaktikā vien eksistē, iespējams, līdz 200 miljardiem zvaigžņu! No šīm zvaigznēm aptuveni viens līdz 4 miljardi atbilst klasiskajiem saules tipiem no F-8 līdz K-5. Šās frekvenču joslas platumam no F-8 līdz K-5 - atbilst tās saules, kuras vispār pieļauj cilvēkveida dzīvības rašanos (protams, tad, ja ap tām riņķo planētas). Pēdējā laikā gan eksobiologi spriež, ka klasifikācijā par dzīvībai labvēlīgām saules sistēmām tās ierobežojamas tikai līdz tipam K-l. Mūsu centrālais spīdeklis ir G-2 tips, tātad tieši pieļaujamās robežās. Taču par daudzām zvaigznēm, kurām varētu būt Zemei līdzīgas planētas, nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka katra no tām būtu radījusi saprātīgu dzīvību. Diemžēl mūsdienu teleskopi nevar sniegt absolūti drošu pierādījumu tam, ka šīm zvaigznēm būtu planētu sistēmas. (Vērša un Vedēja zvaigznājā, iespējams, ir planētas. Tas viennozīmīgi apstiprināts ar infrasarkanā starojuma mērijumiem!)

Astrofiziķi F. Hoils un viņa kolēģis Č. Vikrāmasinghs pieņem, ka dzīvību uz Zemes kādreiz atnesušas komētas. Viņi domā, ka mūsu Galaktikā brīvi klejo 1033 tonnu mikroorga​nismu, turklāt 30 grādu temperatūrā virs absolūtās nulles pēc Kelvina skalas (-273,16 grādi C). Dzīvības būvakmeņi rodas, saistoties gāzu un putekļu mākoņiem, kuri Visumā nav retums. Zinātniekiem izdevies noteikt šais mākoņos vairāk nekā 70 šādu molekulu esamību. Pašreiz izpētītajos akmens meteorītos, kuriem izdevies sasniegt Zemes virsmu, atrodamas pēdas, kuras acīmredzot atstājusi ārpuszemes dzīvība. Tā, piemēram, meteorīts, kas 1969. gada 8. februārī nokrita Meksikā, Pueblito de Aljendē, vai arī 1969. gadā pie Mērčisona upes, Austrālijā, atrastais asteroīds, kurā noteiktas 16 dažādas aminoskābes. Tātad, ja Piena ceļa milzīgajos plašumos patiesi eksistē šie dzīvības būvakmeņi, tad šķiet droši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā planēta Visumā. Laikam taču komētas būs bagātinājušas ari citas planētas ar šiem mikroorganismiem. Profesors F. Dreiks, SETI programmas tēvs (kā es viņu dēvēju), ari uzskata, ka Visumā ir milzum daudz apdzīvotu un apdzīvojamu planētu.

Dreiks ari bija tas, kas atklāja pazīstamo Dreika formulu (arī Grīnbenkas jeb Dreika vienādojums).

Ar šo formulu var noteikt Visumā esošo saprātīgo civilizāciju iespējamo skaitu: N=R(Fp)(Ne)(F1)(Fj)(Fc)L Šo vienādojumu profesors Dreiks atklāja 1960. gadā. Grīnbenkā, Rietumvirdžīnijā, kur tolaik ar nosaukumu «Ozma» tika īstenota radioteleskopa programma citplanētiešu signālu uztveršanai, viņš organizēja slavenu zinātnieku diskusijas par ārpuszemes dzīvības varbūtību. Līdz pat mūsdienām šis vienādojums atrodams daudzās grāmatās par ār​puszemes dzīvību. īsi par formulas atsevišķajām komponentēm:

N = saprātīgu civilizāciju skaits galaktikā; R = zvaigžņu rašanās vidējā kvota; Fp = to zvaigžņu skaits Piena ceļā, kurām patiešām ir planētas; Ne = to planētu skaits katrā saules sistēmā, kuras atbilst dzīvības nosacījumiem uz Zemes; Fj = to planētu skaits, uz kurām pastāv dzīvība; F1 = planētu daudzums, uz kurām ir saprātīgas dzīvibas formas; Fc = to planētu daudzums, uz kurām pastāv saprātīga civilizācija un šis civilizācijas tehnikas attīstības līmenis pie​ļauj starpzvaigžņu sakarus; L = eksistences ilgums, kuru šāda civilizācija spēj sa​sniegt.

Katrs lasītājs noteikti būs ievērojis, ka komponentes, kuras veido «N», ir vai nu nezināmas, vai ari tikai nojaušamas. Kad Dreiks šo vienādojumu izklāstīja konferences dalībniekiem, zinātnieki (viņu vidū ari eksobiologs K. Seigans) sāka meklēt vērtības atsevišķajām komponentēm. Pēc tam kad katrai komponentei bija aprēķināta vērtība, izrādījās, ka N ir vienāds ar L. Tādējādi saprātīgo civilizāciju skaits mūsu Galaktikā ir atkarīgs tikai no šo civilizāciju vidējā dzīvības ilguma. Dreiks izvirza hipotēzi, ka tikai mūsu Piena ceļā vien tomēr ir vairāk par 10 000 apdzīvotu pasauļu.

Tā kā beigu beigās visi vienādojuma faktori savstarpēji iznīcinās un tādējādi N ir atkarīgs tikai no L, tad, dabiski, izvirzās jautājums, cik ilgi tehniska civilizācija vispār var pastāvēt. Vācu astrofiziķis S. fon Herners šo vidējo dzīvības ilgumu noteica uz 4500 gadiem. Civilizācija vai nu pārvar šo 4500 gadu barjeru, vai ari pirms tam aiziet bojā. Mūsu Zemes sabiedrībai šās bojāejas cēloņi ir labi zināmi: apkārtējās vides piesārņotība, pārapdzīvotība, kari, planētas resursu izsmelšana u.c. Taču arī kosmiskās katastrofas, kā sadursme ar komētu, var izraisīt planētas un līdz ar to arī kādas civilizācijas bojāeju.

Iespējamie cēloņi Zemes dzīvības bojāejai šodien arī mums ir biedējoši tuvu! Pietiek minēt kaut vai ozona caurumu vai pieaugošās tuksnešu platības.

Taču kā ir tad, ja civilizācija pārbaudes laiku ir sekmīgi izturējusi^ Ja tā patiesi droša un vesela spējusi pārdzīvot 4500 pusaudža gadus, tad tai ir labas izredzes sasniegt ļoti lielu vecumu. Tad tā varētu attīstīties tālāk miljoniem un pat miljardiem gadu ilgi. Tomēr šāda doma liek palauzīt galvu. Vai mēs vispār varam iedomāties, kā kaut kāda ārpuszemes dzī​vības forma varētu izskatīties pēc tik ilgas attīstības Šādas supercivilizācijas tehniskās zināšanas pārsniegtu visu, ko vien iespējams iztēloties vispārdrošākajos sapņos. Iespējams, ka viņiem izdevies iegūt nemirstību (mūsdienās jau ir atklāts par novecošanas procesu atbildīgais DNA (DNS-DEZ/OKSI/RIBO/NUKLEĪNSKĀBE DNA - ŠĪS SKĀBES ANGLISKAIS NOSAUKUMS-tulkotājs acīmredzami nekompetents šin jautājumos. I.Ločmelis) ķēdes gēns) vai ari viņu pasaulei ir vairāk dimensiju nekātikai mūsu smieklīgās četras. Cik liela ir varbūtība, ka mēs šīs superbūtnes varētu atklāt, kādas mums šodien ir iespējas to izdarīti Zinātnieki jau ilgu laiku diskutē par šo jautājumu. 1820. gadā matemātiķis K. Gauss izstrādāja metodi, kā rīkoties, lai svešās būtnes mūs pamanitu. Viņš ierosināja Sibīrijā apsēt ar kviešiem milzīgu taisnleņķa trīsstūri, kura malas būtu apstādītas ar pīniju mežiem. Šie meži būtu Pitagora teorēmas attēlojums, ko citplanētieši tad skaidri varētu uztvert kā saprātīgu signālu. Tā kā Gausa dzīves laikā cilvēki domāja, ka Marsu un pat Mēnesi apdzīvo būtnes, tad viņa priekšlikums (tiem laikiem) ir bijis diezgan jēdzīgs. «Zaļie cilvēciņi» vai «Mēness vīrs» ar spēcīgiem teleskopiem šo veidojumu varētu atklāt un saprast, ka tas ir mākslīgs.

Gauss tomēr savam pasāku​mam neatrada sponsoru … kā šodien zināms, tā bija ietau​pīta nauda.

1840. gadā citu priekšlikumu izvirzīja fiziķis J. fon Litrovs. Viņa ideja bija izrakt Sahārā bedres 20 jūdžu diametrā, piepildīt tās ar petroleju un ar sērkociņu (!) aizdedzināt. Tādējādi mūsu Saules sistēmā degošās ģeometriskās figūras pievērstu uzmanību civilizācijai uz Zemes. Pašnāvība un dabas resursu izniekošana zinātnes vārdā …

Pirmo prātīgo pasākumu 1899. gadā izdarīja elektroinženieris N. Tesla. Viņš izprojektēja

radioraidītāju (tā dēvēto Teslas spirāli) 23 metru diametrā, kuru uzstādīja Kolorādo- springsā. Ar Dž. P. Morgana finansiālo atbalstu viņam izdevās ne tikai noraidīt signālus, bet pat tos uztvert. Taču diemžēl tie nebija ārpuszemes raidītāju signāli, bet gan, kā zināms šodien, zemfrekvences viļņi, kuri izplatās pa Zemes spēka līnijām.

Tātad ir diezgan droša varbūtība, ka Visumā ir daudzas ļoti vecas civilizācijas. Kā mēs ar viņiem varētu nodibināt kontaktus, kādi tehnikas sasniegumi šim mērķim būtu piemēroti Vai arī: kā ļoti tāla civilizācija mums paziņotu par sevii Ja mēs no Zemes sūtītu kosmiskās zondes uz citām planētu sistēmām, lai gan pat nav droši zināms, kur tās atrodas, tad varbūtība nodibināt kontaktu praktiski ir vienāda ar nulli! «Pioneer» vai «Viking» tipa zondei, ar kuru mēs nosūtītu šifrētu vēstījumu, ceļam vajadzētu gadu tūkstošus! Un, ja tā beidzot sasniegtu kādu zvaigzni, nav pat droši zināms, vai tai būtu arī planētu sistēma. Jāšaubās ari, vai tur būtu saprātīgas būtnes, kuras mūsu vēstījumu varētu atšifrēt. Labāku risinājumu, kurš diendienā jau tiek izmantots, sniedz radioteleskopi.

Pasaules lielākā «klausule» ir radioteleskops Puertoriko salā. Tur tiek uztverti signāli, kuri ir tik veci kā Visums. No turienes pastāvīgi tiek noraidīti signāli uz tālām sistēmām, un, ja tur ir saprātīga civilizācija, tad tā mūs varētu uztvert. Saprašanās priekšnoteikums ir atrastās civilizācijas gatavība nodibināt kontaktu. Tas viss izklausās brīnišķīgi, taču īstenībā ir diezgan bezcerigs pasākums. Mēs nezinām, kurā zvaigžņu sistēmā ir radusies apdzīvota planēta. Un, ja arī tā būtu, cik tālu šī civilizācija attīstījusies tehnikas jomā, vai viņi raida signālus Visumā, kādas raidītāja frekvences un viļ​ņu garumu viņi izmanto, vai varbūt viņi pret šādiem signāliem no ārpuses pat ir pilnīgi norobežojušies… sliktas izredzes! Iespējams, ka mūsu kosmiskais vēstījums būs ceļā tūkstošiem gadu. Tad to uztvers citplanētieši, kuri to spēs atšifrēt Taču iespējamai atbildei uz mūsu vēstījumu nāksies veikt atpakaļceļu līdz mums ari ilgus gadus. Un vai mēs vispār zinām, vai dažādas kosmiskās supercivilizācijas izmanto šādu sakaru tehnikui Un ko tad, ja viņi izmanto pilnīgi citādu tehnoloģiju, kuru mēs vispār nemaz neprotam uztvert, pie​mēram, telepātijas līmenīi Tomēr 1992. gada 12. oktobri, tieši 500. gadskārtā, kopš Kolumbs atklājis Ameriku, sākās cilvēces lielākais piedzīvojums. Aresivā, Puertoriko, tika ieslēgts radioteleskops (diametrs 305 m) un sākās NASA SETI projekta īstenošana. SETI programma ir intensīvākais un ari dārgākais projekts, kāds jebkad uzsākts ārpuszemes dzīvības formu meklēšanai. Simt zinātnieki ar 100 miljonu dolāru lielu budžetu, jauniem daudzkanālu spektrālanalizatoriem, kuri ļauj vienlaikus uztvert un izvērtēt miljoniem raidītāju frekvenču, sāka mūsu saprāta brāļu meklējumus Visumā.

Līdz 1993. gada jūnijam tika uztverti 160 signāli, kuriem varētu būt saprātīga izcelsme. Diemžēl zinātniekiem nebija iespējams noteikt signālu avotu, jo tie bija ļoti īslaicīgi. Projekta vadītājs F. Dreiks ir pārliecināts, ka ar šo me​todi iespējams atrast vienu (vai vairākas) ārpuszemes civi​lizācijas: « … visas (civilizācijas - autora piezīme), kas attīstītas augstāk nekā mēs, varētu orientēti raidīt signālus mūsu virzienā. Mēs gandrīz pilnīgi droši varam pieņemt, ka katra civilizācija, kuru mēs atklāsim, mūsu attīstības līmeni pārsniegs, iespējams, par tūkstošiem vai pat miljoniem gadu.» Īstenībā šim neadaidigajam projektam vajadzēja konsekventi turpināties līdz 2000. gadam, taču 1994. gada janvārī pēc ASV kongresa pieprasījuma SETI programma tika slēgta. SETI projektam tika atņemti līdzekļi. Kopš 1995. gada 1. janvāra ar privātu sponsoru atbalstu tiek īstenots projekts «Fēnikss».

Tagad Austrālijā netālu no Sidnejas Dr. K. Vellin- gtona vadībā ar Pārķēra teleskopu tiek meklēti sveši signāli Visumā.

Ja patiesi izdotos uztvert nevis nepareizi iztulkotus, bet viennozīmīgi skaidrus citplanētiešu signālus, kā tad sabiedrība reaģētu uz šo notikumu"?- Vai pastāv kultūras šoka drau- dii Tam es neticu. Zinātniskās fantastikas filmas, attiecīgas grāmatas un paši citplanētieši jau gadiem ilgi mūsu moderno sabiedrību gatavo šim notikumam. Tomēr šīs briesmas nedrīkst novērtēt par zemu (sk. IX nod.). Turklāt tas cilvēces vēsturē noteikti būtu pozitīvs notikums. Ja iedomājas kaut vai tikai tehnisko informāciju vai iespējamo

palīdzību apkārtējās vides jautājumu risināšanā, kuru ši sastaptā civilizācija droši vien pazīst no savas pagātnes.

Vācijas telekanālā SAT rīta raidījumā rīkotā aptauja parādīja, ka 80 procenti vāciešu tic ārpuszemes dzīvībai. Šie 80 procenti noteikti nebūtu pārsteigti, ja televīzijas ziņās kādudien dzirdētu, ka no Seti Tau sistēmas saņemts saprātīgs vēstījums.

Vēl kāds no Paleo-SETI viedokļa ļoti svarīgs jautājums: ja, piemēram, Centaura Alfas sistēmā tiktu atrasta civilizācija, ar kuru iespējams nodibināt sakarus, tad dialogs ar viņiem ilgtu aptuveni 8,6 gadus (šī dubultzvaigzne atrodas 4,3 gaismas gadu attālumā no Zemes). Vai tad vispār ir iespējams pie viņiem aizlidot ar kosmosa kuģi, un vai viņiem ir iespējams apmeklēt mūsi Vai pastāv kaut kāda iespēja pārvarēt starpzvaigžņu at- tālumusi Tikai vienam starpzvaigžņu lidojumam vajadzētu izlietot pilnīgi neiedomājamu enerģijas daudzumu, lai sasniegtu nepieciešamo paātrinājumu. Taču, jo vairāk degvielas tiktu uzņemts mūsu kosmosa kuģi, jo smagāks tas kļūtu. Ja patiešām izdotos nosūtīt kosmosa kuģi uz kādu citu saules sistēmu, tad bremzēšanas manevram vajadzētu tikpat daudz degvielas cik paātrinājumam. Un vēl: vajadzētu būt pilnīgai pārliecībai, ka tur galā būs planēta, nemaz jau nerunājot par tur pastāvošo civilizāciju.

Taču gan pats lidojums turp, gan ari paātrinājums ir problēma, kuru nedrīkst ignorēt. Parasti tiek ierosināts nepieciešamo dzinējspēku sasniegt ar antimatērijas-matērijas raķeti. Ja antimatērija ārpuszemes matērija ar negatīvu lādiņu - nonāk kontaktā ar matēriju (pozitīvs lādiņš), tad abi enerģijas avoti savstarpēji pilnīgi izlīdzinās un kopējā masa visefektīvākajā veidā pārvēršas enerģijā. Svarīga problēma šāda dzinēja gadījumā ir tas, ka matēriju viegli var vest līdzi kaut kādā konteinerā. Toties antimatērijas transports sagādā (pagaidām) lielas grūtības. To nevar uzglabāt vienkārši kaut kādā tvertnē, jo tad arī tai vajadzētu būt no antimatērijas, citādi tā acumirklī reaģētu ar otru elementu. Kosmosa kuģis eksplodētu! Kā šāda antimatērijas tvertne varētu izskatīties, nav zināms. Varbūt ar elektromagnētisko enerģiju antimatēriju varētu saturēt kopā, tomēr šodien tā katrā ziņā vēl ir zinātniskā fantastika.

Zinātniskā fantastikai Pavisam nesen notika revolūcija fizikā. Pirmo reizi zinātnes vēsturē Eiropas Daļiņu fizikas laboratorijā Ženēvā ir izdevies izmēģinājumu iekārtā iegūt antiūdeņraža atomus! Šā sensacionālā eksperimenta vadītājs bija profesors V. Ēlerts Oīlihas Pētījumu centrs). Viņš apstiprina, ka, saskaroties matērijai un antimatērijai, tiek atbrīvots milzīgs enerģijas daudzums (apmēram tūkstošreiz lielāks nekā atombumba!). Arī ASV Aizsardzības ministrija jau interesējas par to. Vai ar labiem nolūkiem, tas gan ir cits jautājums. Fizikā šis rezultāts ir tikpat sensacionāls kā pirms 500 gadiem izteiktais apgalvojums, ka Zeme ir lode. Teori​jas kļūst par īstenību!

Taču atgriezīsimies pie antimatērijas dzinēja, kas vēl nav kļuvis par īstenību. E. Mārtiņš aprēķinājis, ka raķete ar šādu dzinēju jādarbina aptuveni mēnesi, lai sasniegtu nepieciešamo paātrinājumu. Šā lidaparāta komanda nedrīkst tikt pakļauta pārāk lielam paātrinājumam, pretējā gadījumā tā aizies bojā jau misijas starta brīdī. Tomēr pieņemsim, ka komanda no Zemes ar milzīgu ātrumu drāžas (vienalga, ar kādu dzinēju) Visumā. Apkārt lidojošās daļiņas - kāds nomaldījies asteroīds vai tikai maza akmens adūza mūsu pionieriem būtu reāli draudi. Pilnīgi pietiktu ar tenisbumbiņas lieluma ķermeni, lai iznīcinātu visu kosmosa kuģi. Apkalpe pat neuzzinātu, kas trāpījis viņu kosmosa kuģim … kosmo​sa kuģis izkūpētu.

Ari kosmiskais starojums ārpus Zemes atmosfēras radītu kaitīgas sekas. Kā jau pierādījusi ilgāka uzturēšanās Visumā, piemēram, padomju kosmiskā stacija «Mir», šis starojums atstāj kaitīgu iespaidu uz cilvēku veselību. Šis starojums rada nopietnas problēmas arī Marsa misijas apkalpes plānošanā. Ja pieņem, ka lidojuma ilgums būtu aptuveni viens gads, tad Marsa astronautiem nāktos izturēt īstu starojuma bombardēšanu. Tieši pret šiem draudiem Marsa kosmosa kuģī jāiebūvē patvertnes. Šis patvertnes aizņemtu lielu daļu no visa kuģa lietderīgās kravas. Tā kā sienām vajadzētu būt aptuveni 90 centimetrus biezām, jo pretējā gadījumā aizsardzība nebūtu pietiekoša, tad kosmosa kuģis nespētu pat pacelties no zemes.

Ja kādai ārpuszemes civilizācijai būtu izdevies konstruēt līdzīgu dzinēja sistēmu, tad mēs to varētu

atklāt. Kosmosa kuģis, kas sasniedz paātrinājumu ar antimatērijas-matērijas dzinēju, Visumā atstāj zināmas pēdas. Šīs pēdas parādās pēkšņi un negaidīti un ir nosakāmas ilgāku laiku. Ar gamma staru detektoriem, kuri instalēti pavadoņos orbītā ap Zemi, zinātnieki meklēja norādes uz ārpuszemes izcelsmes kustību Visumā. Rezultāts bija skaidrs: nekas! Visas reģistrētās pēdas bija vai nu regulāras parādības, ārkārtīgi ilgstošas, vai arī tikai īsi impulsi (apmēram viena sekunde). Tāpēc šais gadījumos nevarētu būt runa par augsti attīstītu citplanētie- šu kosmosa kuģu starpzvaigžņu ceļojumu pēdām. Ņemot vērā mūsdienās novēroto NLO milzīgo skaitu, šādas pēdas Zemei tuvajos apgabalos būtu atrodamas tūkstošiem, ja pieņem, ka citplanētieši izmantotu antimatērijas- matērijas dzinēju, taču tas tā nav.

Es nekādā gadījumā neapstrīdu starpzvaigžņu lidojumu iespējamību, bet mēs, Zemes cilvēki, vēl esam tālu no šādu projektu īstenošanas (ja vien negribam izdarīt ekonomisku pašnāvību, izlietojot tam nepieciešamo enerģiju).

Ja uz kādas planētas rodas dzīvība, kas attistibas ceļā nobriest par saprātīgu civilizāciju, tad tā kaut kad nonāk strupceļā. Tas ir tikai laika jautājums, līdz apkārtējās vides postījumi, pārapdzīvotība un ar to saistītās sekas pilnigi nopietni sāk apdraudēt planētas pastāvēšanu. Ņemsim kādu kultūru, kura savā attīstībā mūsējo apsteigusi tieši par 100 gadiem. Kā tad ir ar tās tālāko dzīves ilgumui Es pieņemu, ka šiem citplanētiešiem būtu Zemei līdzīgi dzīves nosacījumi un mums līdzīga garīgā attīstība. Ja šīs būtnes ar saviem enerģijas resursiem rīkotos izšķērdīgi un savu apkārtējo vidi izpostītu līdz pat iespējamā robežai - kas cits gan viņiem adiktu, ja ne uzdrošināties spert soli Visu- māi Ja planētu patiešām stipri apdraudētu nelabojami pos​tījumi, tad viņi gribētu būt pilnīgi droši par savas tautas izdzīvošanu.

Pirmie pasākumi tad būtu kosmiskās stacijas un varbūt pat veselas pilsētas un rūpniecības kompleksi orbitā ap savu planētu. Mēneši, kaimiņplanētas un iespējamās asteroīdu joslas viņu saules sistēmā pakāpeniski varētu kļūt par citplanētiešu svarīgākajiem enerģijas avotiem. Cik ilgam laikam šī civilizācija varētu nodrošināt apgādii Vai būtu pārāk fantastiski iedomāties, ka arī viņu dzimtā saules sistēma kādudien vienkārši būtu tukša un izlietotai Kaut kad solis uz kādu tālu zvaigzni šķiet nenovēršams!

Jājautā - kā viņi tad pārvarēs neiedomājamos attālumusi Un kas gan vispār spēj iedomāties civilizāciju, kura prastu saimnieciski izmantot veselu saules sistēmui Kādus atklājumus šādas civilizācijas astronomijas un kosmisko lidojumu jomā ir izdarījušas līdz tami Varbūt patiesi pastāv caurumi jeb ejas, kuras saista tālas zvaigznes. Vai ari Einšteina-Rozes tilts patiesi ir īsts fenomens, pa kuru nulles laikā var pārvarēt neiedomājamus attālumus. Katrā ziņā, lai izmantotu melnos caurumus, starpzvaigžņu lidojumiem jau jābūt īstenojamiem, jo šāds caurums - tā eksistence ilgu laiku bija tikai hipotēze - nav atrodams mūsu planētas tuvumā, un tāpēc laikam tas neatradīsies arī kādas tālas planētas dešā tuvumā. Piemēram, ar Habla kosmisko teleskopu šāds caurums (tas 1,2 miljardus reižu pārsniedz Saules masu!) atklāts galaktikas NGC 4261 vidū. Kopš tā atklāšanas pirms trim gadiem melnais caurums ir pat novirzījies par 20 gaismas gadiem (viens gaismas gads = 9,46 biljoni kilometru). Kāpēc, tas gan nav noskaidrots.

Patiesi milzīgs melnais caurums atrodas ari galaktikā M87, tā masa aptuveni 40 miljonus reižu pārsniedz Saules masu!

Sekmīgākā metode lidojumam noteikti ir paaudžu kosmosa kuģis. Milzigas pasaules ar pilsētām, kalniem, jūrām un dažādām klimatiskajām joslām sāk ceļojumu uz tālu, svešu pasauli. Pat ja lidojuma ātrums sasniegtu kaut vai niecīgu daļu no gaismas ātruma, arī tad viss Piena ceļš dažu miljonu gadu laikā būtu kolonizēts. Tā kā Zeme ir diezgan jauna planēta, tad iespējams, ka ārpuszemes zinātnieki uzmanīgi vērojuši, kā radusies mūsu Saules sistēma un kā attīstījusies dzīvība uz tās. Arī A. Einšteina izstrādātā teorija par laika nobīdi (tā ir jau pierādīta), kura rodas Visumā starpzvaigžņu lidojumu laikā, varētu radīt problēmas, izmantojot izstrādātās metodes šādu lidojuma ātrumu gadījumos. Tāpēc lidojumi hipertelpā diez vai ir iedomājami.

«Mēs negribētu ari pilnīgi atmest cerību principu. Vai tad mēs patiesi par dabu zinām jau visu, lai apgalvotu, ka nav iespējams uzzināt kaut ko jaunu un tādējādi rast jaunu risinājumu^» - tā trāpīgi

piezīmēja vācu profesors Dr. H. Rūpe. Nākotne mums pavērs pārsteidzošus ceļus. Vai mēs patiesi zinām jau visu par iespējamiem jauniem dzinējiem, ar kuriem mēs varētu pārmest tiltu pāri mūsu Visuma milzīga​jiem attālumiem^

III.2.

CAURUMS VIDŪ Jau ilgāku laiku notiek dedzīga diskusija par to, kāpēc starp Marsu un Jupiteru orbītā ap Sauli riņķo tūkstošiem planetoīdu - varbūt tās ir adiekas no kādas lielas planētas, kas te kādreiz eksistējusi, bet tad gājusi bojāi Astronoms J. Ticiuss 1766. gadā atklāja, ka visām planētām ap mūsu centrālo spīdekli ir raksturīga matemātiski noteikta orbīta. Sešus gadus vēlāk astronoms J. Bode sava priekšgājēja domu attīstīja līdz galam un šo likumsakarību fiksēja tā dēvētajā Ticiusa-Bodes likumā, ar kuru iespējams aprēķināt atsevišķu planētu vidējo attālumu no Saules.

Pēc šā likuma noteiktās vērtības, planētu vidējam attālumam no Saules pavisam niecīgi jāatšķiras no faktiskajiem attālumiem (rēķinot AV - astronomiskajās vienībās, kur viena AV atbilst 149 597 870 kilometriem - vidējam attālumam no Zemes līdz Saulei). Izņēmums ir pundurplanēta Plūtons (5800 kilometru diametrā), jo tam ir diezgan ekscentriska orbīta.

Taču interesants ir vēl kāds svarīgs aspekts, jo pēc Ticiusa-Bodes likuma starp Marsu un Jupiteru vajadzētu būt vēl vienai - desmitai planētai (2,77 AV jeb 414 386 460 kilometru attālumā no Saules). Šķiet, ka šeit patiesi kāda planē​ta pazudusi, jo visiem zināms, ka tās tur nav.

Ja paskatās tuvāk, tad šis tukšums mūsu Saules sistēmā nemaz nav tukša vieta, drīzāk jau pretēji.

1801. gada 1. janvārī minētajā apvidū beidzot tika atklāta trūkstošā planēta. Šim mazulim, kura diametrs ir tikai 768 kilometri, tā atklājējs D. Pjaci deva vārdu Cerera. Pjaci savulaik bija labi pazīstams ar to, ka pastāvīgi atjaunoja un papildināja zvaigžņu kartes. Lieliskais vācu matemātiķis K. Gauss Berlīnē uzzināja par šo atklājumu un ķērās pie darba, lai precīzi aprēķinātu jaunā debess ķermeņa orbītas parametrus. Viņa iegūtie rezultāti patiešām saskanēja ar citu planētu orbītu cikliem! Taču tas vēl nebija viss, jo līdz šai dienai astronomi ir atklājuši jau 3000 planetoidu, kuri riņķo tā dēvētajā asteroīdu joslā.

Tātad tukšums starp ceturto un piekto planētu tika aizpildīts ar Ticiusa-Bodes likumam atbilstošu masu. Un tad tikai sākās konflikts, jo kāpēc tad vispār pastāv asteroīdu joslai Kā minēts iepriekš, daži zinātnieki atbalsta hipotēzi, ka tieši šie planetoīdi, no kuriem noteikti ne visi ir zināmi, kādreiz veidojuši veselumu - planētu. Krievu astronoms profesors S. Orlovs jau pirms vairākiem gadiem šai hipotētiskajai planētai deva nosaukumu Faetons atskaņā uz grieķu mitoloģiju. Tā kā šī planēta atradusies mūsu Saules sistēmas dzīvībai labvēlīgas ekosfēras malā, šeit varētu būt attīstījusies dzīvība, ja būtu arī citas vides sastāvdaļas - skābeklis vai ūdens.

Tā kā pat uz Marsa pirms nezināmiem laikiem esot bijušas milzīgas šķidra ūdens masas (sk. III.3.) un dzīvības pamatelementi Visumā nav nekas sevišķs, tad šis pieņēmums, ka hipotētiskā desmitā planēta bijusi apdzīvota, nav gluži nepamatots. Šodien ir zināms arī, ka planētas virsmas temperatūra nav atkarīga tikai no tās attāluma līdz Saulei un ar to saistīto siltuma ietekmi. Tā, piemēram, Neptūnam virsmas temperatūra ir tāda pati kā Urānam, lai gan Urāna orbīta, kā zināms, atrodas daudz tuvāk Saulei (sal. III.4.). Tomēr Saules starojuma intensitātei ir ļoti svarīga nozīme!

Kā redzams jau iepriekšējā nodaļā, cilvēce savā aizvēsturē ir pārdzīvojusi postošu regresu. Dzīvība uz Zemes bija tiktāl iznīcināta, ka civilizācijai vajadzēja attīstīties par jaunu! Tā kā dinozauri pirms 65 miljoniem gadu laikam gandrīz pilnīgi izmira un ari Ikas tauta aizgāja bojā, grūti iedomāties, cik tālu varētu būt attīstījusies kaut kāda iespējama kultūra uz desmitās planētas. Viņiem bija neiedomājami daudz laika attīs​tībai.

Taču kā šis debess ķermenis, ja pieņemam, ka tas ir bijis, tika iznīcināts, un kur ir tā adiekas šodieni Ja saskaita līdz šim atklātās asteroīdu joslas masu (pēc aptuvenām aplēsēm 3 līdz 6 triljoni tonnu), tad

planētai tā ir vienkārši par mazu. Bet, kā zināms, tikai neliela daļa no planētas (Zemei līdzīgas) sastāv no cietas vielas. Uz mūsu Zemes lielu daļu aizņem ūdens, bet Zemes iekšienē burbuļo neiedomājams daudzums magmas.

Kas gan var zināt, varbūt lielas adūzas izsviestas pat ārpus mūsu Saules sistēmas^ Arī simti gredzenu, kuri apņem Saturnu (pēc aptuvenām aplēsēm kopējā masa - 3,5 triljoni tonnu), varētu būt Faetona adiekas. Arī Urānam ir šādi gredzeni - veseli deviņi. 1977. gada martā D. Ēliots un E. Dan- hems no Kornela universitātes atklāja pirmos sešus Urāna gredzenus. Ē. Persons no Laskampanjas observatorijas Čīlē 1978. gada 10. aprīlī atrada vēl trīs gredzenus.

Taču Urāns ir interesants vēl citā ziņā. Līdz pat šodienai nav skaidri zināms, kāpēc planētai ir tik ārkārtīgi neparasts ass stāvoklis. F. Singers no Virdžīnijas universitātes Šarlot- svilā, ASV, sāka pētīt šo jautājumu un secināja, ka planētas ass mainījusi stāvokli pirms planētas pavadoņu rašanās. Ja ass nobīde būtu notikusi pēc tam, tad Urāna pavadoņu orbītas neatrastos uz ekvatora plaknes. Tas radītu nestabilu mijiedarbību un traucējumus starp planētu un tās pavadoņiem. Singers uzskata, ka ar Urānu ir sadūries milzīgs klints- gabals, kas iespaidojis rotācijas asi. Urāna pavadoņi, pēc Sin- gera viedokļa, varētu būt šā šāviņa adiekas, kuras to apriņ​ķo līdz pat šai dienai.

Tādējādi Urāna gredzeni un pavadoņi arī varētu būt bo​jāgājušās Faetona pasaules pēdas.

Pat Plūtons reizēm tiek uzskatīts par šās planētas atlūzu. Patiesi, Plūtons ir mūsu Saules sistēmas īpatnis. Kā zināms, planētas tiek iedalītas divās grupās. Pirmkārt, mazās iekšējās planētas un, otrkārt, milzigās gāzveida planētas ārējā apvidū. Plūtons ir izņēmums, jo šī miniplanēta atrodas tālu aiz gāzveida milžiem. Plūtons riņķo orbitā ap mūsu centrālo spīdekli (247,7 zemes gadus) un šai fāzē 20 gadus ilgi nonāk Saulei pat tuvāk (līdz 4,4 miljardiem kilometru attā​lumā no Saules) nekā Neptūns.

Arī Plūtona pavadonis Harons ir savāds. Plūtons apgriežas ap savu asi 6,4 stundās. Haronam arī vajadzīgas 6,4 stun​das, lai apriņķotu savu pavēlnieku.

Ari Venera vairākkārt minēta kā Faetona iespējamā adū- za, jo tā ap Sauli riņķo pulksteņrādītāja virzienā, toties visas citas planētas - pretējā virzienā. Interesanti, ka viens Veneras gads ilgst 224,7 Zemes dienas. Toties viena Veneras diena ir garāka nekā viens tās gads - proti, 243,9 Zemes dienas.

Lai cik savdabīgi mūsu Saules sistēmā arī būtu šie abi īpatņi - Venera un Plūtons, tās neapšaubāmi ir pilnīgi da​biskas planētas, nevis Faetona adiekas.

Pati mūsu pagātne sniedz atbildi, vai šī planēta patiesi kādreiz pastāvējusi un vai Venera un Plūtons ir tās adūzas. Tā, piemēram, slavenajā cilindriskā zīmoga nospiedumā Berlīnes Pergāmas muzejā redzams kāds attēls, kuru varētu nosaukt par Saules sistēmu ar planētām. Šķiet, ka mākslinieks iemūžinājis desmit planētas (un mūsu Mēnesi). Tātad viņiem Faetons bijis pazīstams, un tas eksistējis vienlaikus ar Veneru un Plūtonu! Ari Austrālijā un Ķīnā atrodami attēli ar desmit planētām, kuras apriņķo centrālo spīdekli.

Tādējādi šķiet, ka mūsu sentēvi pazinuši vēl vienu debess ķermeni mūsu Saules sistēmā. Vai tas patiesi ir eksistē​jis, vai tā bija planēta vai kādas starpzvaigžņu civilizācijas kosmosa kuģis

III.3.

KOLONISTI UZ MARSAi Mēs gan varam pieņemt, ka kaut kur Visumā ir ļoti senas civilizācijas. Taču nav zināms precīzi, kā tās var sasniegt. Sakari starp cilvēkiem un citplanētiešiem nevar nodibināties (i) tāpēc, ka attālumi starp sistēmām nav pārvarami. Vai tādā gadījumā citplanētiešu ierašanās uz Zemes nav nekas vairāk kā tikai ilgots sapnisi Kā svešās būtnes lai pārvar šos neiedomājamos attālumusi Vai varbūt viņi ir atraduši iespēju sekundes desmitdaļās pārvarēt miljardiem gaismas gadui Varbūt caur melnajiem caurumiem, par kuriem ekso- biologs K. Seigans reiz rakstīja: «Priekšmets, kas iekrīt rotējošā melnajā caurumā, var parādīties atkal kaut kur un kaut kad - kādā citā vietā un kādā citā laikā. Melnie caurumi var būt durvis uz tāliem Piena ceļiem un laikmetiem. Var būt, ka tie ir saīsinājums telpā un laikā.»

Bet varbūt dievi nemaz nenāca no tādas tālienes, varbūt mūsu Saules sistēma bija ari viņu dzimtenei Kopš laiku laikiem Marss uzskatīts par kaut ko īpašu. Visfantastiskākie stāsti vijas ap zaļajiem, glumajiem marsiešiem, kuri grib iekarot Zemi pēc «Pasauļu kara» parauga. Kā tad īsti ir - vai patiesi marsieši eksistēi Attēlos, kurus padomju un amerikāņu zondes noraidījušas no Marsa virsmas uz Zemi (piemēram, «Mariner-9» un vēl skaidrāk «Viking»), redzamas savādas, tumšas un garas ielejas, kuras NASA un daudzi zinātnieki identificējuši kā izžuvušas upju gultnes un šļūdoņu ieplakas. Laika gaitā ap planētas ziemeļpolu uzkrājās ūdens, kur tas izveidoja ledus ce​puri. Marsa atmosfērā atrodams ari neliels daudzums ūdens tvaiku, lai gan tik maz, ka lietus veidā tas būtu tikai 0,02 līdz 0,05 milimetrus biezs slānis. Tāpat kādā «Viking» orbitālā bloka uzņēmumā, kurā nofotografēts augstkalnu plato ziemeļrietumos no Argires zemienes Marsa dienvidu puslodē (reģistrēts 1976. gada jūlija beigās), nepārprotami redzamas lietus pēdas. Atpazīstamā upju sistēma ir vēl viens netiešs pierādījums tam, ka reiz te bijušas intensīvas lietusgāzes!

Tā kā uz Marsa kādreiz bijušas ielejas ar jūrām un upēm un, kā jau III. 1. pieminēju, organiskās dzivības pamatmole- kulas Visumā nav nekāds retums, nebūt nav pārāk neticami, ka ari uz Marsa izsēti šie dzivības elementi.

NASA 1976. gadā ar savu «Viking» misiju bija paredzējusi galvenokārt noskaidrot, vai uz Marsa pastāv dzīvība vai nepastāv. Pamats tam bija Zemei līdzīga, uz oglekļa bāzes veidota dzīvība. Šai nolūkā NASA organizēja trīs eksperimentus, kuru vēlākā analīze deva apstrīdamus rezultātus.

Pirmajam eksperimentam vajadzēja atrast Zemei lidzigas dzīvības formas, tātad uz fotosintēzes pamatotu vielmaiņu.

Savāktajiem augsnes paraugiem tika pievienots oglekļa dioksīds un oglekļa monoksīds, kas bija bagātināts ar radioaktīvo Cļ4 . Tad ar spuldzi tika imitēta Marsa gaisma, un pēc inkubācijas perioda augsnes paraugs tika pārbaudīts ar Gei- gera skaitītāju. Izrādījās, ka, uzņemot radioaktīvās gāzes, ir izveidojušās organiskas molekulas. Tātad pirmais eksperi​ments noritēja pozitīvi, dzīvība tika pierādīta.

Nākošajam eksperimentam vajadzēja parādīt, vai savāktajos augsnes paraugos dzīvo organismi, kuri barības uzņemšanas rezultātā izdala atkritumvielas. Šīs atkritumvielas būtu metāns, oglekļa dioksīds un oglekļa monoksīds, kurus reģistrētu Geigera skaitītājs. Augsnes paraugiem tika pievienots barības šķīdums, kas sastāvēja no septiņiem vienkāršiem ķīmiskajiem savienojumiem, kuri bija bagātināti ar CH .

Arī šim eksperimentam bija pozitīvs rezultāts.

Pēdējais eksperiments tika organizēts ar pieņēmumu, ka organiskās dzīvās būtnes no apkārtējās vides uzņem gāzes un citas gāzes izdala. Tāpat kā, piemēram, cilvēks ieelpo skābekli un izdala oglekļa dioksīdu. Taču šā eksperimenta iznākums pilnīgi atšķīrās no NASA zinātnieku priekšstata. Kad augsnes

paraugs tika sajaukts ar ūdeni, izdalījās nedaudz oglekļa dioksīda un liels daudzums skābekļa. Tātad šai eks​perimentā bioloģiskā līdzdalība ir ļoti nenozīmīga.

Secinājums pēc šiem trim NASA eksperimentiem ir tāds, ka dzīvības izredzes uz sarkanās planētas ir 2 : 1. Tātad ar 66,6% drošību var apgalvot, ka Marsam ir apdzīvota virsma. Taču šie iedzīvotāji ir nevis humanoidas dzīvas būt​nes, bet tās varētu būt vienīgi niecīgas baktērijas tuksnešai​najā augsnē.

Cilvēkiem ne gluži piemērotais klimats uz Marsa tomēr daļēji liecina, ka tur nevarētu būt stāvus ejošas un domājošas dzīvas būtnes. Marsa virsmas temperatūra svārstās starp -125 grādiem pie poliem un +20 grādiem ap ekvatoru. Ari Marsa virsmas attēlos, kurus kosmiskās zondes noraidījušas uz Zemi, redzama ainava, kura nešķiet tik sveša kā, piemēram, uz Veneras. Zemes tuksneši, kas nosēti ar klinšu adūzām, ir līdzīgi Marsa ainavai.

Marsam ir vēl cita līdzība ar Zemi. Tā, Marsa pola ass ir nobīdījusies līdzīgi Zemes asij. Zemes leņķis pret vertikāli ir 23,45 grādi, Marsam - 25,17 grādi. Pat Marsa dienas ilgums aptuveni sakrīt ar Zemes dienas ilgumu - viena diena, kā noteicis Nīderlandes izcelsmes fiziķis un matemātiķis K. Heigenss, ilgst aptuveni 24,5 stundas (pašreiz aprēķinātā vērtība ir 24,623 stundas). Toties gadi uz Marsa ir garāki nekā uz Zemes, jo Marsa apriņķošanas ceļš ap Sauli ir cits, tā gads ilgst 668,61 Marsa dienu (687 Zemes dienas jeb 1,88 Ze​mes gadi).

Marss Saules sistēmā ir planēta, kas visvairāk līdzīga Zemei. Diezgan droši var apgalvot, ka to neapdzīvo (Marsa) civilizācija, bet, tā kā tur kādreiz bijušas jūras un upes, tad jājautā, vai Marsa ūdeņiem bagātīgais laikmets bijis pietiekoši ilgs, lai atvieglotu augstas kultūras rašanos, kura vēlāk aizgājusi bojā.

Katra materiāla kultūra vai civilizācija būtu atstājusi savas eksistences pēdas, Zeme ir nosēta ar milzu celtnēm no pagājušiem laikiem, tātad arī Marsa civilizācijai vajadzētu atstāt šādas pēdas, kuras pārdzīvojušas laiku laikus un tikai gaida savus atklājējus. NASA «Viking» misijas sagādāja pierādījumus, kuri nepārspīlējot varētu pilnīgi grozīt visu cilvēka pasaules uzskatu un, ja tiem nebūtu dabiska izcelsme, likt izveidot jaunu pasaules tēlu.

«Viking» orbitālais bloks visas misijas laikā riņķoja ap Marsu un nepārtraukti izdarīja tā virsmas uzņēmumus. Orbitālais bloks fotogrāfijas sadalīja 321024 atsevišķos attēla elementos un pārraidīja uz Zemi. Katram atsevišķajam gaismas jutīgajam elementam bija viens no 256 pelēkajiem toņiem. Uz Zemi noraidītie 60 000 Marsa virsmas attēli tika ievadīti datu bāzē Nacionālajā Kosmosa zinātņu datu centrā Grīnbeltā, Mērilendā.

1980. gadā datorspeciālists V. Dipjetro apskatīja apstrādātos uzņēmumus. Uzņēmumā 35A72 (sk. attēlus), kas re​ģistrēts 1976. gada 31. jūlijā, bija redzams kaut kas negai​dīts - cilvēka akmens galva!

Galva atrodas apmēram 63 x 58 kilometru lielā apvidū, Sidonijas reģionā. Pasaulslavenā Marsa seja (izņēmuma veidā šis nosaukums netiek apstrīdēts) ir aptuveni 1,5 kilometru diametrā un sasniedz fantastisku augstumu - 350 metrus. Ar datorspeciālista G. Molenāra palidzību Dipjetro izstrādāja jaunu sistēmu attēlu palielināšanai, kuru viņi saīsināti nosauca par SPIT. Pēc attēla publicēšanas kritiķi labi saskatāmo seju gribēja pasludināt par smilšu vētru un saules iedarbībā radušos optisku mānu. Nosaucot to par gaismas un ēnu rotaļu, no šā veidojuma tika novērsta uzmanība.

1979. gadā Dipjetro un Molenāra izdarītā analīze deva pilnīgi skaidru pretpierādījumu. Viņi saulei pievērstajā pusē atklāja zodu, matus, mud, deguna kaulu un acs dobumu. Nejaušībai Viennozīmīgu, neapgāžamu pierādījumu Marsa sejas īstumam deva kāds cits galvas uzņēmums (Nr. 70A13). Šis attēls izdarīts 35 dienas pēc pirmā uzņēmuma, proti, ar citu kameras leņķi, cita Saules stāvokļa laikā un orbitālā bloka mazākas apriņķojuma elipses gadījumā. Abu attēlu tālākā analīzē tika atklāti acs āboli un redzokļi.

Vai klimatiskie apstākļi (vai gaismas un ēnu rotaļa) būtu uz Marsa iegrebuši zemē 1500 metrus garo sejui Spriežot pēc abiem uzņēmumiem, tas nav optisks māns, bet pilnīgi skaidri no akmens veidots objekts. Vai tas radies laika apstākļu un asteroīdu dēļ vai ir «cilvēka rokas» darināts, to droši vien varēs noskaidrot tikai 2014. gadā, kad paredzēts pirmais cilvēku lidojums uz Marsu. Vai varbūt ir vēl citas

no​rādes par kādreizēju kultūru uz Marsai Kāda citplanētiešu prezidenta skumjā seja, kas tiek salīdzināta ari ar galvu uz pazīstamā Turīnas līķauta, nebūt nav vienīgā sensācija Sidonijas reģionā! Aptuveni 15 kilometrus uz rietumiem no akmens sejas uz Marsa zemes slejas tris milzīgas piramīdas. Skaidri saskatāmas simetriskās ārmalas un stūri.

Ziemeļaustrumos esošajā celtnē, tā dēvētajā fortā vai cietoksnī, var saskatīt trīs mūrus, kuri cits ar citu savienoti leņķi un aiz kādas iebrukušas sānu sienas vai jumta iekļauj kvadrātveida iekštelpu. Arī tikai dabas untumii Dienvidaustrumu virzienā no «Marsa pilsētas» pret sarkanajām debesīm slejas gigantiska piecstūraina piramīda. Netālu no Marsa dienvidpola atrodas četrstūraini un kvadrātveida veidojumi, kurus nofotografēja zonde «Mariner-9» un kuri ir ļoti līdzīgi vecas, sabrukušas pilsētas mūru pamatiem.

NASA zinātnieki tiem devuši nosaukumu Inku pilsēta. Tomēr iespējams, ka šiem veidojumiem ir dabiska izcelsme.

Vai Dipjetro un Molenāra atklājumi liecina par to, ka «zaļie cilvēciņi» kādreiz dzīvojuši1 ?- Turklāt vēl vienai no milzīgajām piramīdām viena ārmala ir paralēla Marsa asij. Tomēr ir saprotams, ka, pagarinot kaut kādu asi, nav izslēdza​mas nejaušas sakritības.

Molenārs un Dipjetro savu pētījumu rezultātus pieminēja 1981. gada jūlijā Marsam veltītā konferencē Kolorādo, tai vajadzētu būt tālākam solim Marsa miklas minēšanā. Kosmisko lidojumu eksperts un starptautiski atzītais zinātnes žurnālists R. Hoglends, kas bija viens no tā dēvētās «Pioneer» plāksnītes veidotājiem, par Dipjetro un Molenāra SP1T sistēmu bija sajūsmināts. Cita starpā viņu ieinteresēja ģeometriskās figūras uz Marsa, kuru attēlus abi zinātnieki parādīja Marsam veltītajā konferencē. Viņš pats uzskatīja, ka ģeometrija ir atslēga mūsu kaimiņplanētas akmens mīklas risinājumam. Vai piramīdām, sejai un citiem savādajiem veidojumiem būtu savstarpēja ģeometriska saistība un paralē- lesi Ja paskatās uz Zemes kultūrām un to atstāto mantojumu, tad katrā lielākā celtnē var noteikt ģeometrisku rakstu. Jo sarežģītākas un nobriedušākas ir šīs savstarpējās attiecības, ja tajās var noteikt pat astronomisku saistību, jo nobriedušākas bijušas to cēlāju zināšanas. Vai šīs Zemes īpašības varētu piemērot ari Sidonijas reģionam"?

Uz šo jautājumu R. Hoglends pilnīgi noteikti varēja atbildēt apstiprinoši! Ieguvis no Dipjetro un Molenāra dažas Marsa uzņēmumu lielizmēra kopijas, viņš sāka pārmērīt savādos veidojumus un to savstarpējās attiecības. Savos aprēķinos viņš atklāja pārsteidzošas sakarības starp atsevišķiem veidojumiem. Marsa pilsētas ass pagarinājums atduras kā​dā citā «sejā», kas nosaukta par Klifu un kurai ir acis un mute. Aiz šās sejas atrodas apaļš krāterveida padziļinājums, kura malā slejas divas mazas piramīdas. Hoglends pieņēma, ka, ja šiem monumentiem ir māksliga izcelsme, tad, iespējams, turpinot asi, varētu noteikt kaut kādu Saules stāvokli. Pēc tālākiem aprēķiniem viņš noteica Marsa saulgriežus pirms pusmiljona gadu! Gandrīz vai nedcams vecums … Zemes celtnēm. Taču vēl vairāk - attālumu attiecība starp atsevišķajām pērlēm virtenē citai pret citu ir 1 : 2 : 4 : 8. Par viņa aprēķiniem un atklājumiem, cita starpā arī par to, ka piecstūrainās piramīdas virsotne (īsumā dēvēta par D & M piramīdu - pēc Dipjetro un Molenāra) vērsta tieši pret Marsa seju, pēc aptuveni desmit gadiem izlasīja kāds ieinteresēts lasītājs. Šis lasītājs bija E. Torans, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, kas ilgus gadus nodarbojās ar (Zemes) pavadoņu uzņēmumu analīzi. Tā kā Torans ļoti labi pārzināja ASV spiegošanas pavadoņu uzņēmumu analīzi, viņš bija sajūsmināts par Dipjetro un Molenāra attēliem. īstenībā Tora- nam bija nolūks atspēkot teoriju par šo veidojumu mākslīgu izcelsmi. Taču, tāpat kā reiz J. Blūmrihs, ari viņš savāca vēl citus netiešus pierādijumus, kuri liecina par šo monumentu mākslīgu izcelsmi. Drīzāk jau liekas, ka būves uz Marsa pilnīgi noteikti celtas pēc Zemes arhitektūras piemi​nekļu «svētās ģeometrijas» pareizāk, otrādi. Secinājums ir skaidrs - tas taču nozīmētu, ka svētā ģeometrija Zemes celtnēs, kuras laika ziņā neapšaubāmi ir jaunākas, pārņemta no Marsa! Varens izaicinājums, kas pasaules uzskatu satricinātu kā zemestrīce.

Pēc E. Torana pētījumiem, D & M piramīda ir aptuveni par 99% simetriski precīza. Turklāt tā ir

aptuveni 1000 metru augsta celtne, kuras pamats ir 3 750 000(!) kvadrātmetru. Piramīdas malu savstarpējā attiecība atbilst pazīstamajam zelta griezumam (1:1,6); to radījusi patiesi saprātīga būtne! D & M piramidas leņķu attiecību aprēķinos Torans atkal un atkal uzdurās konstantei pī (3,1415927) un Eilera skaidim e (2,7182818).

Ar šīm abām konstantēm var noteikt pārsteidzošas paralēles ar Zemes celtnēm. Vai tas būtu «viņu», atnācēju, vēs- tijumsi Iedomāsimies lodi, tās iekšpusē atrodas tetraedrs, kurš precīzi pieskaras lodes malai. Tetraedra virsmas attiecība pret tā tilpumu aptuveni atbilst skaidim e. Ja lode grieztos un tetraedrs ar smaili būtu vērsts uz «ziemeļpolu» vai «dienvidpolu», tad pārējie trīs stūri veido 19,5 grādu leņķi un ir 120 grādu leņķī pret lodi, kura ietver tetraedru. Ari abi ģeogrāfiskie platuma grādi, kuri šķērso piecstūraino piramīdu Sidonijas reģionā (40,893 grādi un 40,868 grādi), šādā leņķī skar piramīdas sānu malas.

Vai 19,5 grādu vērtībai ir kaut kāda nozīme vai ari to varētu ierindot tikai nejaušību virknēi Laikam pats pārstei​dzošākais ir tas, ka šie 19,5 grādi šķiet esam arī Zemes cel​tņu koordināta.

Ziemeļos no Silberihilas (Lielbritānijā) atrodas Eivberi- jas akmens aplis. Silberija un Eivberija ierīkotas pēc tā dēvētās megalītiskās olekts, kura aptuveni atbilst Eilera konstantei e, proti, 2,72 pēdas (e = 2,7182818). Tālāk - Eivbe- rijas akmens aplis un Silberihila vērsti ar 19,5 grādu novirzi uz ziemeļiem.

Sidonijas reģiona tā dēvētais nocietinājumu valnis ir par 19,5 grādiem novirzīts no «maunda». Vai ari tā ir nejaušībai Pat «maunda» un nocietinājumu vaļņa proporcijas uz Marsa atbilst akmens apļu proporcijām Bri- tānijā.

Vidusamerikas slavenais drupu lauks Teotivakanā («Vieta, kurā dzīvo dievi», sk. VII.2.) atrodas uz 19,69 platuma grāda un dienvidos stiepjas līdz jau zināmajiem 19,5 grādiem. Saules piramīdā, kas ir varena pakāpjveida celtne ar pamadaukumu, kurš ir aptuveni tikpat liels kā Heopsa piramīdai, ceturtās pakāpes apakšējā daļā slīpuma leņķis arī ir 19,69 grādi. Nedaudz mazākajā Mēness piramīdā ceturtās pakāpes slipums ir 19,5 grādi.

Vai šīs sakarības, kuras konstatētas Zemes kulta celtņu un Sidonijas reģiona celtņu starpā, būtu jāuzskata tikai par nejaušu un loģisku sakritību^ Uz Zemes ir milzum daudz megalītisku krāvumu, un tad arī nav nekāds brīnums, ja kaut kur uz Zemes kāds krāvums būtu saistīts ar 19,5 grādiem. Bet arī citām mūsu Saules sistēmas planētām starp 19,5 grādiem un 21 grādu (ziemeļu vai dienvidu platumā) raksturīgas īpašas pazīmes, kā to aprakstījis autors un astrofiziķis J. fon Budārs («Ēdenes sargi», Minhene, 1993). Sāksim ar mūsu Saules sistēmas centru: Saule: Saules plankumu centrālais apvidus: 20 grādi ziemeļu platuma, 20 grādi dienvidu platuma.

Venera: Veneras vulkāni: 20 grādi ziemeļu platuma, 20 grādi dienvidu platuma. Zeme: Zemes aktīvākie un lielākie vulkāni Havaju salās: 19,5 grādi ziemeļu platuma. Mēness: Ciolkovska vulkāns, lielākais uz Mēness: 19,6 grādi dienvidu platuma. Marss: Olimpa kalns, vienlaikus lielākais vulkāns Saules sistēmā: 19,3 grādi ziemeļu platuma. Jupiters: Pazīstamais sarkanais plankums uz tā virsmas: 21 grāds dienvidu platuma. Saturns: Ziemeļu un dienvidu ekvatora joslas: 20 grādi ziemeļu, 20 grādi dienvidu platuma. Urāns: Iespējamais temperatūras kritums mākoņu slāņu turbulenču dēļ: 20 grādi ziemeļu platuma. Neptūns: Milzīgais tumšais plankums uz tā virsmas: 20 grādi dienvidu platuma.

Visas minētās parādības ir kaut kādu planētas iekšējo enerģijas avotu ventiļi. Kāda tam varētu būt nozīme attiecībā uz Sidonijas reģionu un citām celtnēm uz Zemesi Varbūt mājiens uz iespēju izmantot citus Saules sistēmas enerģijas avotusi Protams, ka šāda enerģijas papildu ieguve mums būtu ļoti izdevīga. Ar nosacījumu, ka mēs šādus avo​tus prastu izmantot.

Taču, ja nu piramīdām nav dabiska izcelsme, tad, ņemot vērā to savstarpējās matemātiskās attiecības, jādomā, ka to cēlāju darbībā bijusi kaut kāda jēga. Zemes astronauti, kuri kaut kad sasniegtu tālas planētu sistēmas, diez vai ķertos pie darba, lai celtu matemātiski orientētas struktūras uz kādas

planētas, kurai uz kaimiņplanētas būtu (vairāk vai mazāk) saprātīgas būtnes. Varbūt tie ir apdarināti dabiski veidojumi.

Bet kas tad bijuši šo bāzu radītāji»?- Vai tie bija kādas sen bojāgājušas Zemes civilizācijas pionieri, kuri mūs apsteigu- ši varbūt par nepilniem 300 gadiem, piemēram, adantieši vai ikiešii Vai varbūt tie bijuši mazie zaļie marsieši (tam pretrunā ir «Viking» atklājumi), kāda starpzvaigžņu tauta no Visuma dzīlēm vai būtnes nedz no Zemes, nedz arī no Marsa, bet tomēr no mūsu Saules sistēmas*?- No Faetona tās mis​tiskās desmitās planētas, kuras orbīta varēja atrasties starp Marsu un Jupiteru.

Vai šās planētas iedzīvotājiem nācās to pamest, lai savai tautai nodrošinātu izdzīvošanu^ Varbūt augošās apkārtējās vides piesārņotības, niecīgās dzīvestelpas un izzūdošās atmosfēras dēļi Bet varbūt ari karu - senas civilizācijas seku dēļi Tuvākā, klimatisko un ģeoloģisko apstākļu ziņā labākā planēta bija Marss. (Starp citu, diezgan izplatīts ir pieņē​mums, ka pašreiz uz Marsa ir ledus laikmets.)

Pēc iepriekš veiktas izpētes ar kosmiskajām zondēm un kosmosa kuģiem, pirmajām kolonijām nekas nestāvēja ceļā. Pirmie kolonisti ieradās uz Marsa klimatiski labākā laikā - bija upes, jūras, okeāni un augu valsts. Turklāt atmosfērā bija vairāk skābekļa nekā pašreiz. Mūsdienās viss Marss rada izlietotas planētas iespaidu, kuras ziedu laiki pagājuši jau pirms miljoniem gadu.

Pēc pirmo koloniju vai kosmisko bāzu nodibināšanas uz sarkanās planētas noskaidrojās kaut kas šausmīgs. Viņu dzimto planētu, Faetonu, draudēja pilnīgi iznīcināt nenovēršama katastrofa, kas gan bija laikus konstatēta. Viņiem neadika nekas cits kā vien paplašināt jau apgūtos apgabalus uz Marsa un nodibināt jaunas kolonijas vai kosmiskās stacijas.

Neviens nevar pateikt, kad sākusies vai beigusies Marsa kolonizācija. Pavisam niecīgu norādi devuši Hoglenda aprēķini, jo celtnes uz Marsa ir apmēram 500 000 gadu vecas. Šai laikā Marss tika vai nu pirmo reizi apmeklēts, vai tas dka atkal pamests, un faetonieši tās ierīkojuši, tā sacīt, uz atvadām.

Tomēr jāšaubās, vai tauta, kas izgājusi Visuma plašumos, pametot kādu planētu, ķersies pie darba un būvēs milzu celtnes.

Drizāk jau šķiet, ka viņi no mūsu sarkanā brāļa devušies Zemes virzienā. Tas būtu tikai loģiski, jo Zeme pēc Marsa ir tuvākais kaimiņš, un tur noteikti būtu atrodami arī vērtīgi minerāli (piemēram, zelts vai urāns).

III.4.

LEJUP NO DEBESIM Vai būtnes no mūsu Saules sistēmas desmitās planētas (kosmiskās stacijas) nolaidās uz Marsai Vai mēs esam otrā pieturvieta šai milzigajā kolonizācijā^ Un, ja tā, tad kur viņi piezemējās^ Visas kultūras līdz pat visprimitīvākajām ciltīm zina stāstīt par svešām būtnēm, par dieviem no debesīm. Dažus kontaktus iespējams diezgan precīzi noteikt laikā, kā, piemēram, pravieša Ecēhiēla (ap 592. g. p.m.ē.) sastapšanās. Kad un kur radušās saknes ticībai šīm pārākajām būtnēm, kuras kādreiz nolaidušās no debesīmi Citiem vārdiem - kad un kur faetonieši ieradās uz Zemesi Ēģipte, brīnumu zeme, ir viena no Zemes senākajām kultūrām (ap 3100 g. p.m.ē.). Senajā Ēģiptē sastopami astronomijas, matemātikas un, protams, arī arhitektūras meistardarbi katrā zemes nostūrī. Tas viss saistīts ar skaidri izteiktu ticibu debesu būtnēm. Varbūt Nīlas apvidus bija faetoniešu pirmā nolaišanās vieta un ēģipdešu civilizācija tādējādi bū​tu vecākā civilizācija pasaulēi Tomēr ēģipdešu kultūra nebūt nav vecākā pasaulē, jo pirmā pazīstamā civilizācija bija šumeri. Šumeri dzīvoja Dienvidmezopotāmijā, mūsdienu Irākas teritorijā. Taču viņu ietekme sniedzās arī tālu ziemeļos, piemēram, līdz Mari valstij Eifratas rietumu krastā. Bez kaut kādām milzīgām iepriekšējām attīstības pakāpēm šeit ap 3800. g. p.m.ē. vai varbūt ari vēlāk radās kultūra ar visiem iedomājamiem sasniegumiem. Kanālu tīkli tīrumu apūdeņošanai un kuģošanai, priesteru kasta, tempļu pilsētas ar medicīniskām iestādēm, pilsētvalsds, universitātes, daudzstāvu dzīvojamās mājas un, un, un … Ari tirdzniecība ar kaimiņtautām, kā ēģiptiešiem, ar Persiju un Indiju plauka vareni. Šās lieliskās tautas zinātniskie sasniegumi tikai mūsdienās rod atkal savu apstiprinājumu un pareizību! Tas ir īpaši interesanti, jo šķiet, ka vēlākām kultūrām šo zināšanu vairs nebija vai ari bija daudz mazāk.

Arī šai gadijumā nav ilgi jāmeklē, kur radusies viņu civilizācija, jo reliģiozie šumeri paši dod uz to atbildi. Tie bijuši debesu dievi.

Tūkstošiem mazās māla plāksnītēs, kā tās 25 000 plāksnītes, kuras H. O. Leijards atklāja bibliotēkā Nīnivē Mezopotā- mijas ziemeļos, mākslinieciski augstvērtīgajos cilindriskajos zīmogos (gliptika) un citos attēlojumos tālaika mācītie vīri iemūžinājuši savas zināšanas. Plāksnītes, kuras atrastas Nī- nives bibliotēkā, savulaik lika savākt akadiešu valdnieks Ašur- banipals, un tās iztulkoja viņa zinātnieki.

Daudzi no šiem rakstiem ir tulkojumi no Šumeras valodas (Šumera - Bībe​les Sineāra), kā uz tām rakstīts. Šumeru civilizācija sākās pirms gadu tūkstošiem. Par daudz ko, kas mūsdienās kļuvis par mūsu kultūras neatņemamu sastāvdaļu, cilvēki var pateikties šumeru ideju bagātībai. Pat ticējumam, ka melns kaķis, pārskrienot pār ceļu, nesot nelaimi, saknes rodamas Mezopotāmijā. Pirms 5000 gadiem!

Simti tūkstoši māla plāksnīšu ar tekstiem un attēliem, kurus arheologa lāpsta pēdējā gadsimta laikā izcēlusi dienasgaismā, vēsta par visām iespējamām dzīves jomām - likumi, tirdzniecības attiecības, preču pavadzīmes, maiņas darījumi, sporta pasākumi, kulinārijas receptes, norādījumi par rituālu izpildi, mīlas dziesmas, medicīniski norādījumi par dažādām slimībām, viņu zināšanas astronomijā, aritmētikā un matemātikā, viņiem bija zināma saknes vilkšana un kāpināšana, viņi rēķināja sešskaitļu sistēmā, kuru prasmīgi apvienoja ar decimālo sistēmu … Viņi izgudroja arī rakstu - saimnieciskiem nolūkiem - un sadalīja debesis vēl šodien pieņemtajās Zodiaka zīmēs (Auns, Vērsis, Zivis u.c.). Viņi stāsta arī par savu dievu pasauli (mūsdienās šumeru valsts formu dēvē ari par reliģisko valsts sociālismu), un mēs gribētu pievērsties tieši šiem tekstiem.

Ievads Mezopotāmijas dievu pasaulē ir mazs akadiešu cilindriskais zīmogs no Serpentinas, kas atrodas Berlīnes Per- gāmas muzeja Priekšāzijas nodaļā ar arhīva numuru VA/243. Šis 4000 gadu vecais zīmogs nācis, iespējams, no Haijas, dienvidos no Kutas, Irākā, un tā nospiedumā nepārprotami atpazīstama Saules sistēma un dievs Urašs (sēdošs), kad viņš cilvēkam (kreisajā malā), kuru kāds cits

dievs ved pie rokas, sniedz arklu.

Paskaidrojošais uzraksts diemžēl neko daudz nepalidz: «Dub-si-ga, ili-il-la-at ir-zu» - «Dubsiga, Iii Illats, tavs kalps» - tas skan un pavēsta dkai to, ka kaut kāds Iii Illats dievam Dubsigam veltījis savu zīmogu. Vairāk nekā.

Divas būtiskas lietas te ir īpaši interesantas. Vispirms jau - zīmogs ir vairāk nekā 4000 gadu vecs, taču Saules sistēma tajā attēlota astronomiski pilnīgi precīzi - mākslinieks starojošo sauli novietojis pilnīgi pareizi attēla vidū un planētas attēlojis pareizā samērā. Tāpēc var mierīgi uzskatīt, ka ne jau N. Koperniks (1473 -1543) pirmais apgalvojis, ka Saule ir mūsu pasaules centrā, kā viņš neilgi pirms nāves to atzina savā grāmatā, bet ka viņu apsteiguši šumeru astronomi. Arī K. Tombovs tikai apstiprināja sensenās zināšanas, kad viņš 1930. gadā atklāja mazuli Plūtonu (tas nav saskatāms ar neapbruņotu aci), kurš arī attēlots uz zī​moga!

Otrais būtiskais - un izšķirošais - apstāklis ir tas, ka hipotētiskajā sistēmā ir par vienu planētu vairāk - to mākslinieks novietojis starp Marsu un Jupiteru, tur, kur mūsdienās atrodas asteroīdu josla. Attēlā saskatāmi vēl divi mazāki debess ķermeņi. Varbūt tad attēlu mierīgi varētu uzskatīt tikai par iztēles produktui Lai to pārbaudītu, pārcelsimies 1989. gadā.

ASV kosmiskā zonde «Voyager-2» aizlidoja garām Nep- tūnam un noraidīja uz Zemi elektroniski kodētus tā virsmas uzņēmumus. Tie atklāja, ka Neptūnam ir ciets kodols, kurš, runājot Reaktīvās kustības laboratorijas līdzstrādnieku vārdiem, «peld šķidrā ūdens un ledus maisījumā». Uz tā virsmas redzami savādi plankumi - no piesātinātas zilas krāsas līdz zaļgandzeltenai. Kā izrādījās pēc zondes datu analīzes, Neptūna jaukā krāsa radusies no metāna un ledus kristālu mākoņiem, nevis, kā varētu iedomāties, no lielām ūdens ma​sām tā virspusē.

Ari Urāns, kas sasniegts trīs gadus agrāk, slēpts zaļgan- zilā metāna un amonjaka apsegā, kas ir ļoti līdzīgs Neptūna segai. R. Klingholcs šos abus brāļus nosauca par kosmiskajiem dvīņiem - ļoti trāpīgs apzīmējums, jo Neptūnam un Urānam patiesi ir zināma līdzība. Ķīmiskais sastāvs, lielums (aptuvenais), virsmas temperatūra (lai gan Neptūna orbīta atrodas daudz tālāk no Saules), atmosfēras krāsojums un dienu ilgums uz planētas (16-17 stundas) abas planētas pa​tiesi padara par dvīņiem mūsu Saules sistēmā.

Nu, bet kāds tam sakars ar cilindrisko zīmogu no Mezo- potāmijasi Kosmisko lidojumu laikmeta zinātnes atklājumi vārda tiešā nozīmē nav atklājumi, bet gan atkalatklājumi. Mezopotāmijas māla plāksnīšu (ap 6000 gadu vecas) aprakstos, kuros stāstīts par mūsu Saules sistēmas debess ķermeņiem, Urāns tiek saukts «EN.TI.MAŠ.SIG.», ko var iztulkot kā Planēta ar gaišās, zaļganās dzīvības krāsu. Cits nosaukums skan «Kakkab Šanamma», kas tulkojumā nozīmē Dvīņu planēta jeb Dubultplanēta. Ari Urāna brālis Neptūns (saukts «HUM.BA.») ir aprakstīts, un tā krāsa dek attēlota kā «purvāja augu valstij». Tie ir pilnīgi precīzi apraksti…, kā zināms šodien. Šumeru astronomi Jupiteru dēvēja par «Kl.ŠAR.» - Lielākais ar cietzemi. Tā diametrs - 142 740 kilometru - atbilst šim šumeru norādījumam. Tā kā Saturnu apņem vairāki akmeņu gredzeni (kuru dēļ tas izskatās divtik liels), tad kopā ar savu gredzenu sistēmu tam ir 272 000 kilometru liels diametrs - lielāks nekā Jupiteram. Ari te seno šumeru nosaukums Saturnam - «AN.ŠAR .» — Lielākais debesis — ir pilnīgi pareizs. Taču Lielākais ar cietzemi paliek Jupiters. Un šumeri to zināja!

Vēl samērā nesen šumerologi uzskatīja, ka 6000 gadu vecie šumeru debesu saraksti ir tīri mitoloģiski raksti, kuriem nav nekādas zinātniskas vērtības. Kā zināms šodien, šis pieņēmums ir maldīgs. Tātad šumeru zināšanas astronomijā ir jāņem nopietni, nevis jāuzskata par fantāzijām. Šumeri pat zvaigznājiem devuši nosaukumus, kuri arī šodien tiek lietoti. Ari ekvinokcijas, debesu poli, eklipse (Saules un Mēness aptumsums) u.c. šumeriem bija labi zināmi. Kā gan ar tādām zināšanām astronomijā iespējams izskaidrot vēl vienu debess ķermeni mūsu Saules sistēmā*?Kā jau paskaidrots, iespējams, ka reiz starp Marsu un Jupiteru atradusies Faetona orbīta un uz šās planētas bijusi augsti attīstīta civilizācija. Sava kosmiskā ceļojuma laikā faetonieši nokļuvuši ari uz mūsu Zemes. Kā stāsta pašu šumeru raksti, Faetons patiesi bijis apdzīvots - tā bijusi viņu dievu dzimtene!

Šumeri noslēpumaino desmito planētu sauca «NI.BI.RU.», kas nozīmē Šķērsošanas planēta. «Radīšanas eposa» babiloniešu variantā tas aprakstīts arī kā «Planēta, kas mirdz pie debesim. Tā atrodas vidū; tai jāparāda gods.».

Cits apzīmējums jeb nosaukums skan «TIAMAT» - Jaunava, kas devusi dzīvību jeb Dzīvības jaunava (Tā, kas visiem lika piedzimt), un norāda, kāda šim debess ķermenim kādreiz bijusi vieta starp citiem. Tiamat tiek identificēta ari ar okeānu (akadiešu valodā - jūra), kas ir cilvēku pasaules robeža. Arī vārds «NI.BI.RU.» ir ļoti trāpīgs, jo Faetona orbīta patiesi kādreiz atradusies Saules sistēmas vidū. Te gan jāpiebilst, ka šumeru astronomi ari Mēnesi («KIN.GU.» - Lielais sūtnis, vēlāk saukts «DUG.GA.E.» Māla pods) uz​skatīja par patstāvīgu planētu starp Veneru un Zemi.

«NI.BI.RU.» bija šumeru dievu dzimtā planēta. Šis būtnes bija «AN.UN.NA.KI.» - Tie, kas no debesīm atnāca uz Zemi, šumeru civilizācijas dibinātāji un homo sapieris radītāji. Ķīļrakstu hronikas vēsta, ka pirms aptuveni 445 000 gadiem (432 000 gadu pirms plūdiem) uz Zemes nokļuva kāds dievs, kuru sauca «E.A.» (iespējams, Tas, kura mājas ir ūdens vai Ūdens māja), lai meklētu zeltu, un nolaidās Arābijas jūras apvidū, kur nodibināja pirmo apmetni. Šī pilsēta bija «E.RI.DU.» - Tālu uzbūvētā māja, kā to iztulkoja C. Zičins (citi, kā V. Papke, Eridu tulko kā Skaistā vieta), - faetoniešu vecākā un pirmā apmetne uz mūsu Zemes: «Pēc tam, kad ķēniņvalsts liesmās (!) bija nonākusi no debesīm, pēc tam, kad cildinātais kronis (…) liesmās bija nonācis no debesīm, (…) (Ea) nodibināja piecas pilsētas tīrās vietās (…) Pirmā no šīm pilsētām, Eridu (…).» Šis teksts, kuru uzskata par akadiešu «Grēku plūdu plāksnīšu» oriģinālu, pilnīgi noteikti vēsta (diemžēl tas ir ļoti sa​bojāts), ka Eridu bijusi pirmā pilsēta.

Arī šumeru valdnieku sarakstā «Mīts par Enki un Eridu» (3. gadu tūkstoša sākums) stāstīts par debesu valstību un to, ka Eridu atradusies purvājā Mezopotāmijas dienvidos (no grieķu valodas, nozīmē Zeme starp upēm): «Kad debesu valstība nonāca uz Zemes, tā uzplauka Eridu.» «Ūdeņu dziļuma kungs Enki būvēja savu namu (…). Viņš uzbūvēja Eridu namu no smilšu sēkļa zemes (…). Valdnieks Enki (…) uzbūvēja namu: Eridu kā kalnu viņš izcēla no zemes; viņš to uzbūvēja labā vietā.»

Saprotams, kāpēc šis dievs nenolaidās Persijas līcī, kura ziemeļu krasti, kā zināms, robežojas ar Dienvidmezopotā- miju. Tāpēc, ka nolaišanās laikā Persijas līča nemaz vēl nebija! Tā vietā pletās plaši ezeri, dīķi un purvāji, jo pirms ap​tuveni 445 000 gadu uz Zemes valdīja ledus laikmets.

Tā kā teksti, kā jau minētais, lielākoties vairs nav saglabājušies pilnībā, tad teksts «Mīts par Enki un vietas noteikšanu» ir lielisks avots. Kāda daļa no šā teksta ir īpaši ievērojama, jo tajā par Enki stāstīts pirmajā personā: «Kad es tuvojos Zemei, daudzas vietas bija pārplūdinātas. Kad es tuvojos tās zaļajām pļavām, es liku uzbērt lielas kaudzes un paugurus. Savu namu es uzcēlu tīrā vietā. Tā ēna pletās pār čūsku purvāju (…)»

Lai cik pārsteidzoši izklausītos, ka dievs nolaidies jūrā un savu pirmo apmetni uzbūvējis purvājā, Bībeles Genesis stāsta par līdzīgiem notikumiem! Pirmajā Mozus grāmatā (1, 2) stāsdts, ka pasaules sākumā Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Ebreju valodā šī vieta tekstā skan: «Un dievu šņākšana lidinājās pār jūru.»

Mazliet tālāk, 6. un 7. pantā (tulkojumā no ebreju valo​das), teikts: «Un dievi izveidoja cietu velvi ūdens vidū un nošķīra ūdeņus virs velves no ūdeņiem zem velves.

Dievi nošķira starp ūdeņiem, kuri bija virs velves, un ūdeņiem, kuri bija zem velves.»

Kāpēc šais pantos ir dievi, nevis viens Dievs, es paskaidrošu citā vietā (nākošais temats). Teologs V. J. Langbeins, kas šos fragmentus tulkojis, pat pieļauj, ka ar velvi domāta bāze jūrā zem ūdens.

Lai kā tas arī būtu, pēc dibināšanas dievs Ea (akadiešu valodā) nomainīja savu vārdu pret «EN.KI.»

- tas nozīmē Zemes valdnieks jeb Apakšas valdnieks. Ea jeb Enki bija Faetona jeb Nibiru augstākā dieva «AN» jeb «ANU» (Tas, kas ir no debesīm) pirmdzimtais dēls. Kā tēlaini stāsdts šumeru rakstos, Anu nebija likumīgais valdnieks uz savas dzimtās planētas, jo viņš gāza dievu «AL.ALU» - Pirmo starp dieviem: «Senos laikos Alalu bija valdnieks debesīs; viņš, Alalu, sēdēja tronī. Varenais Anu, pirmais starp dieviem, stāvēja kājās viņa priekšā noliecies, dzeramo kausu rokā. Deviņus saskaitītos laika posmus Alalu bija valdnieks debesīs. Devītajā laika posmā Anu izaicināja Alalu uz cīņu. Alalu tika sakauts; viņš bēga no Anu - viņš nolaidās lejup uz tumšo Zemi. Lejup uz tumšo Zemi viņš devās. Tronī sēdēja Anu.» Dievs Enki bija lielisks inženieris, kā tas vēstīts «Mītā par Enki un vietas noteikšanu». Viņš izbūvēja lielu kanālu tīklu starp Tigru un Eifratu, nosusināja plašus purvājus un iekārtoja ostas, no kurām uzturēja kuģu satiksmi starp Mezopotā- miju un Dienvidāfriku. Enki vēlākos laikos pilnīgi pelnīti ieguva pievārdu «NU.DIM.MUD.» - Tas, kas rada lietas. Šumeru nostāsti apstiprina pieņēmumu, ka dievi uz mūsu Zemes nokļuvuši, meklējot izejvielas. Kā vēstīts ķīļrakstos, viņi uz mūsu zemeslodes patiesi meklēja zeltu, kas, kā zināms, visās reliģijās uzskatīts par dievu metālu. Zeltu un, iespējams, arī citas izejvielas anunnaki ieguva paši mūsdienu Zimbabvē Dziļajā atradnē («AB.ZU.»), kā to dēvēja šumeri. Lasot senos tekstus ar ceļa aprakstiem uz Abzu, var secināt, ka tā patiesi varējusi būt Austrumāfrika. Pamatoti var pieņemt, ka tur iegūtas pat radioaktīvās rūdas, piemēram, urāns, jo šumeru tekstos tās dēvētas par «zilajiem akmeņiem, kuri dara slimu». Arī senajos akadiešu cilindriskajos zīmogos (ap 4500 gadu veci) bieži attēlots, kā dievs Enki izkāpj no šahtas tā starodams, ka citi klātesošie aizsargājas ar vairogiem.

Kā būs vēlāk redzams, mums par savu esamību jābūt pateicīgiem anunnaku smagajam darbam raktuvēs.

Anunnaki iegūto rūdu tālākai apstrādei ar saviem «MA.GUR.UR.NU.AB.ZU.» (kuģi minerālu vešanai no Ab​zu) nogādāja uz «BAD.TIBIRA.» - gaišo vietu, kurā rūda tiek pārstrādāta. Šumeri stāsta ari, ka šumeru dievu operācijas bijušas labi izplānotas un organizētas. Šai nolūkā dieva Ana jeb Anu dēls, gaisa dievs «EN.LIL.» (akadiešu valodā «Ellil»), kas nozīmē Valdnieks pār vārdu, tika iecelts par Zemes mi​sijas augstāko virspavēlnieku: «Nākdams no Anu, lai izpildītu viņa rīkojumus, viņš iecēla trīs simtus no viņiem par sargiem debesīs, lai no debesīm izpētītu Zemes ceļus; un uz Zemes viņš lika dzīvot sešiem simtiem. Pēc tam kad viņš anunnakiem debesis un uz Zemes bija devis visus rīkojumus, Enlils sadalīja amatus.»

No teksta viegli saprotams, ka anunnaku pirmā vienība, sargi, bija 600 viru, bet 300 palika debesis (orbītā). Arī pra​vietis Ēnohs debesu būtnes sauc par sargiem, un Šumera tulkojumā nozīmē Sargu zeme!

Lai uzturētu pastāvīgus sakarus ar brāļiem, kuri palikuši orbītā ap Zemi, Enlils, kas bija ari vēja un gaisa dievs, lika Šumerā uzcelt pilsētu «NIBRU.KI.» - Nibiru vieta uz Zemes. Pilsētas augstākajā vietā, zikurātā, tika izbūvēta «tumša, kvēlojoša istaba» - «DIR.GA.», kurā tika uzglabāti zvaigžņu attēli. Ar šo attēlu, droši vien zvaigžņu vai debesu karšu, palīdzību tika kontrolēti «DUR.AN.KI.» - sakari starp debesīm un Zemi. No šejienes bija iespējams ari regulēt atlidojušos kosmosa kuģus, kuri nolaidās «SIPPAR» - Pumu pilsētā (kosmodromā).

Kāpēc anunnakiem bija vajadzīgs zelts, to var tikai iztēloties. Tā kā anunnaku dzimtene Faetons jeb Nibiru bija aizgājusi bojā, daudzi no tās iedzīvotājiem dzīvoja kosmiskajās stacijās - debesu pilsētās vai arī viņi tur jau vienmēr bija dzivojuši. Tā kā aizsargķiverēm sejsega lodziņi un kosmosa kuģu logi arī pēc mūsdienu tehnoloģijas tiek pārklāti ar plānu zelta kārtiņu, lai aizsargātos no kosmiskā starojuma, var saprast, ka anunnakiem bija nepieciešams zelts. Galu galā viņiem ari savas kosmiskās stacijas vajadzēja nodrošināt ar šādu aizsargslāni, lai pasargātu to iemītniekus, jo tie ļoti ilgu laiku bija pakļauti kaitīgajam starojumam. Varbūt viņiem zelts bija vajadzīgs ari elektronisko vadītāju sistē​mai, jo, kā zināms, cēlmetāls ir lielisks vadītājs.

Tas saskaras ar citu domu. Vai šumeri ar planētu Nibiru, savu dievu dzimteni, būtu domājuši šādu

kosmosa kuģi, kosmisko staciju vai pat šādu staciju grupu, tas ir, starp Marsu un Jupiteru rotējošas debesu pilsētas vai kādas starpzvaigžņu civilizācijas paaudžu kuģii (V.7. būs redzams, ka par šādām kosmiskajām stacijām daudz var pavēsdt Senās Indijas raksti.) Ari tas, ka, vērīgi aplūkojot cilindrisko zīmogu VA/243, saskatāmi vēl citi pieturas punkti, varētu norādīt uz kosmis​kajām stacijām.

Daudzi ķīļraksti un zīmogu nospiedumi skaidri rāda, ka smago darbu zeltraktuvēs anunnaki veica paši. Diezgan ilgu laiku viss gāja labi, un nevienam no dievišķajiem kalnračiem nebija iebildumu. Tad zemākajiem dieviem, tiem, kuri strādāja raktuvēs, darba kļuva par daudz, un tas bija par smagu: «Kad dievi darīja darbu līdzīgi cilvēkiem un nomocījās, dievu pūles bija lielas, grūtību bija daudz.»

Kā stāstīts kādā pagarā asīriešu-babiloniešu tekstā, kura saturs ir šumeru izcelsmes, tas bija aizsākums anunnaku no​zīmīgākajam darbam - cilvēka radīšanai.

III.5.

DARĪSIM CILVĒKU …

Spriežot pēc mezopotāmiešu rakstiem, anunnakiem līdz kaklam bija apnicis grūtais un mokošais darbs pazemē. Kā var saprast pēc šumeru tekstiem, raktuvju strādnieki nolēma rīkot sacelšanos, lai beidzot atbrīvotos no smagā darba. Kad strādājošie anunnaki bija sabojājuši savus darbarīkus, viņi devās ceļā pie Enlila, kas, kā zināms, bija viņu augstā​kais virspavēlnieks: «Dievi aizdedzināja savus darbarīkus, viņi devās pie varoņa Enlila vārtiem. Bija nakts, kad tie aplenca viņa māju, bet dievs Enlils to nezināja.»

Enlils, kurš, šķiet, netērēja lieki vārdus, sacelšanos mēģināja apspiest ar ieročiem. Taču ziņa par strādnieku sacelšanos tik svarigaļās raktuvēs izplatījās zibens ātrumā, un tā ari dievs un Enlila tēvs Ans un Ana dēls Enki uzzināja par notikumiem uz Zemes. Abi dievi tūlīt pat posās ceļā uz Zemi, lai sasauktu dievu padomi un apspriestu turpmākos pasākumus. Ans apzinājās, cik svarīgs bija anunnaku darbs raktuvēs, un izrādīja sapratni par sacelšanos: «Par ko mēs viņus nosodāmi Viņu darbs bija smags, viņu pūliņi bija lieli! Viņu žēlabas bija dzirdamas debesīs.»

Anunnaki pieprasīja atrisināt problēmu, jo viņi šo slogu negribēja ilgāk paciest. Augstākie dievi sanāca kopā, lai apspriestos tālāk. Tad Enki ienāca prātā doma radīt vienkāršu strādnieku, kam turpmāk varētu likt vergot raktuvēs. Sapulcējušies anunnaki šo priekšlikumu sajūsmināti apsveica, tomēr izteica šaubas, vai izdosies radīt šādu «Ādamu», Bībe​les Ādamu. Taču Enki atkal zināja padomu: «Radījums, kura vārdu jūs nosaucāt, tas jau pastāv. Mums tas tikai jāsasaista ar dievu tēlu.»

Tas jau eksistējai Kā minēts garajos šumeru tekstos, ši sacelšanās notika, pirms vēl bija cilvēks, vēl pirms grēku plūdiem. Vai Enki ar šo radījumu domāja pirmcilvēku, kas jau dzīvoja uz Zemesi Šāda primitīva dzīva būtne, vairāk dzivnieks nekā cilvēks, ļoti tēlaini aprakstīta Sinlekes-Unnini no Urūkas 18. gs.p.m.ē. pierakstītajā Gilgameša eposā. Šis aizlaiku cilvēks eposa tekstos saukts Enkidu (vēlākais varoņa Gilgameša draugs), kas nozimē Stepē dzimušais. Šumeru tekstos viņš saukts kalps Enkidu. Tomēr šis Enkidu nekādā gadījumā nav uzskatāms par Ādamu - pirmo cilvēku, jo Enkidu dzīvoja tai laikā, kad jau bija cilvēki un pilsētas. Taču aiz šā eposa stāsta par Enkidu viegli var nojaust, ka šā stepes cilvēka saprātīgums radies mākslīgā ceļā («no māliem»). Tā, pirmajā plāksnītē (Asīriešu plāksnīte, II nod., 36.41.pants) stāstīts: «Viss viņa ķermenis ir klāts ar rētām; mati uz galvas ir līdzīgi sievietes matiem. Viņa matu cirtas aug raženi kā labība. Viņš nepazīst nedz zemi, nedz cilvēkus (…). Kopā ar ga- zelēm viņš ēd zāli. Kopā ar meža zvēriem viņš iet uz dzirdi​nāšanas vietu. Kopā ar bara dzīvniekiem viņa sirds veldzē​jas ar ūdeni.»

Tālāk Gilgameša eposā stāstīts, kā pie dzirdināšanas vietas kāds brutāls mednieks stāvējis pretī mežonīgajam Enkidu. Pinkainā stepes cilvēka āriene mednieku tik ļoti pārbiedējusi, ka viņš steigšus uzmeklējis savu tēvu un pasūdzējies par Enkidu izturēšanos (3. nod.). Kā stāstīts eposā, šis Enkidu atkal un atkal izpostījis mednieka lamatas, tāpēc viņa tēvs mednieku aizsūtīja pie pusdieva Gilgameša uz Urūku, jo Gilgamešs esot bijis stiprākais visā apkārtnē un noteikti zinātu padomu.

Tad notika kaut kas savāds, kā rakstīts eposa trešajā un ceturtajā nodaļā, jo pēc Gilgameša padoma mednieks aizveda «netikli Šamhatu ārā stepē». Tur viņai vajadzēja «kailai viņam (Enkidu) parādīt visus jaukumus», lai «ierosinātu vi​ņa baudkāri, kā to prot tikai sieviete».

Kā stāstīts tālāk, tas arī izdevās, un Enkidu ar netikli pavadīja kopā sešas dienas un naktis, līdz viņam tās jaukumi bija apnikuši. Tad viņš gribēja doties atpakaļ stepē pie saviem dzīvniekiem. Taču, kad tie ieraudzīja Enkidu, tie no viņa aizbēga. Jo, tā teikts tālāk (IV nod. 28., 29. un 34.), Enkidu «gaita vairs nav tāda, kā agrāk. Viņš bija izaudzis, ieguvis plašu prātu. Tu esi gudrs, Enkidu, tu esi kļuvis kā dievs.»

Tā īsos un lakoniskos vārdos vēsta Gilgameša eposs, kā «cilvēks» (Enkidu) pēc viennozīmīgi

seksuāla piedzīvojuma kļūst inteliģentāks, gūst sasaisti ar civilizāciju. Taču, kā būs redzams turpmāk, šumeru raksti zina sīki vēstīt par cilvēka radīšanu. Ari Gilgameša eposam pilnīgi noteikti ir šumeru izcelsme, jo mītiskā valdnieka Gilgameša vārds parādās jau 26. gadsimtā dievu sarakstā šumeru pilsētas Šurupakas arhīvos un citos tekstos, galvenokārt no Ašurbanipala arhīva Nīnivē. Šumeru Gilgameša dzejojuma nosaukums ir «Gil- gamešs un Huvava».

Arī Genesis zina stāstīt par laiku, kad nebija saprādgu, tātad darbspējīgu cilvēku (Genesis 2, 5): «(…) Zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma, un vēl neviena lauku zāle nezēla (…), un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.»

Arī šai Bībeles daļā atrodami fragmenti no šumeru radīšanas tekstiem. Ar to būtisko atšķirību, ka Bībeles tulkotāji cilvēka radīšanu piedēvē vienam Dievam. Īstenībā tā ir pretruna, jo Genesis šis Dievs atkal un atkal runā daudzskaidī (piem., Genesis 1, 26): «Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības.»»

Kāpēc Bībeles Dievs Genesis grāmatas stāstos tik bieži runā ar vismaz vēl kādu citu personu, drīz vien kļūst saprotams. Bībeles Radīšanas stāsts (bet arī daudzi citi teksti, kā grēku plūdi, Bābeles torņa celšana vai Mozus bērnība) sak​ņojas senākos šumeru un vispār Mezopotāmijas tekstos, ku​ri, kā jau minēts iepriekš, cilvēka radīšanu piedēvē dievu padomei. Īstenībā Bībeles tekstā (Radīšana u.c.) ebreju valodā šai vietā lietots semītu vārds «Elohim» (kopā 66 reizes!), nevis «El» (semītu valodā dievs). Taču vārdam «Elo​him» ir vienskaitļa un daudzskaitļa nozīme, tātad tulkoju​mā tikpat labi tas var nozīmēt - dievi.

Varētu jau apgalvot, ka daudzskaitļa izteiksmes veids Bībeles pantos (darīsim utt.) liecina par trinitāti, trīsvienību (Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars). Taču tas nav pareizi, jo kristietības trīsvienības mācība Vecās Derības laikos nemaz nebija pazīstama. Tas ir pašas kristietības vēlāks izpušķojums, kas pasludināts tikai 325. gadā Nīkejas koncilā.

Ari tā dēvētais pluralis majestatis, kurā labprāt izteicās pagājušo laiku karaļi, ķeizari un firsti, nevar būt pieņemams kā skaidrojums. Tas Bībeles laikos nebija pazīstams.

Ari tas, ka kristiešu teologi atkal un atkal runā par Bībeles pirmtekstu, ir pilnīgi grābts no gaisa.

Tāda teksta nav bijis! Tie ir noraksti no norakstiem, kurus autori ikreiz pielāgojuši laika vajadzībām.

Piemēram, pazīstamākais pirmteksts - «Sī- nāja kodekss» (ap 400.g.) satur septiņu dažādu autoru 16 000 labojumu. Daži panti laboti pat trīs reizes un aizstāti ar citu tekstu!

Atgriezīsimies pie šumeru teksta. Pēc tam kad dievu sapulce bija apspriedusi Enki priekšlikumu, viņi vienojās, ka jārada «lulu» - Vienkāršais: «Es gribu radīt zemāku Vienkāršo, lai tā vārds ir cilvēks. Es gribu radīt vienkāršu strādnieku; viņam jākalpo dieviem, lai viņiem būtu vieglāk.»

Tā stāstīts šumeru «Radīšanas eposā» par dievu sanāksmes lēmumu. Un atkal pēc Enki ierosinājuma dievietei «NIN.TI.» tika dots uzdevums īstenot šo projektu. Šās svarīgās dievietes vārds nav pilnībā noskaidrots. Ninti var tulkot kā Dieviete jeb Ribas valdniece vai arī Dieviete jeb Valdniece, kas rada dzīvību, jo «ti» nozīmē ari «dzīvība». III.6. es vēlreiz atgriezīšos pie šā jautājuma. Šķiet, ka Ninti bijusi lieliska mediķe un zinātniece, jo nevienam no komandas nebija nekādu iebildumu: «Viņi pasauca dievieti, māšu vecmāti, un lūdza viņu: «Tu, radību dieviete, radi strādnieku! Radi vienkāršu strādnieku, kam jānes jūgs! Liec strādniekam nest dievu jūgu!»»

Enki, kam bija radusies ideja par «lulu amelu» (vienkāršais strādnieks) radīšanu, saņēma uzdevumu kopā ar dievieti Ninti radīt šādu būtni. Šai nolūkā viņš un dieviete Ninti devās namā «šinti», lai ķertos pie darba.

Vārds «šinti» sakņojas šumeru izteicienā «ŠI.IM.TI.» Elpa-vējš-dzīvība (riba) un «bit simti», kas nozimē Nams, kurā tiek ieelpots dzīvības vējš. Tas neapšaubāmi sakrīt ar Bībeles nostāstiem Genesis grāmatā (Genesis 2, 7): «Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks

kļuva par dzīvu būtni.»

Ninti un Enki radīja cilvēku no «TI.IT». Šumeru «tiit» nozimē «tas, kam ir dzīvība», bet ebreju izteiciens «tit» tulkojumā nozīmē dūņas (māli). Pēc nozīmes radniecīgs ebreju jēdzienam «tit» ir vārds «bos», kas ir atvasinājums no «be- sa» - ola. Tādējādi šumeru nostāsts par cilvēka radīšanu kļūst saprotamāks. Kā jau teikts, anunnaki uz Zemes izmantoja jau esošu homo, lai to ar savu tēlu uzlabotu saviem nolū​kiem, «uzsienot tam dievu attēlu».

Cilvēka radīšana tika sākta ar vislielāko rūpību. Faeto- niešu mediķi šim nolūkam ņēma izraudzīta dieva tīrās asinis. Kā uzzinām no Radīšanas stāsta, no šā dievišķā elementa bija vajadzīgas šūnas - gēnu nesēji. Rakstos šīs šūnas tiek sauktas «TE.E.MA.», ko varētu tulkot kā «tas, kam piemīt tas, kas saista atmiņu». Varbūt arī tāpēc «Teema» lielākoties tulkots kā personība un vēlāk arī gars. Mūsdienu gēnu pētniecībai jau sen zināms, ka gēni ir noteiktu iedzimtības faktoru krātuves, kā, piemēram, ķermeņa izskats. Un tad gadu tūkstošiem senais mezopotāmiešu formulējums - «tas, kas saista atmiņu» ir vienkāršs un trāpīgi izraudzīts!

Kad Enki bija izraudzījis piemērotu donoru no anunna​ku vidus, tālāk notika sekojošais: «Vienkāršajiem jātop darītiem pēc viņa parauga. No viņa asinīm viņi izgatavoja cilvēci, lika tai kalpot, lai atbrīvotu dievus (…). Tas bija neaptverams darbs.»

Ar šiem gēniem, anunnaku iedzimtības faktora nesējiem, viņi apaugļoja homo mātītes olšūnas. Ar šo iejaukšanos Zemes attīstībā dievi saprāta attīstību uz Zemes pavirzīja tālu uz priekšu! Šumeri ļoti skaidri pārstāstījuši dievišķās un Ze​mes substances saistību: «Mālos (olšūnā) dievam un cilvēkam jātop saistītiem par kopā sajauktu vienību; lai līdz pat laika galam miesa un dvēsele, kas ir nobriedusi dievā - lai šī dvēsele ir saistīta ar asinsradniecību; par zīmi lai top pasludināta dzīvība. Lai tas ne​taptu aizmirsts, dvēsele lai ir saistīta ar asinsradniecību.»

Kad Ninti bija izdevies radīt pirmcilvēku - Ādamu, viņa griezās pie anunnaku tautas, lai paziņotu, ka eksperiments ir izdevies: «Jūs man devāt uzdevumu, es to esmu pabeigusi (…). Es paņemu no jums smago darbu un uzlieku to strādniekam, cilvēkam. Es jums esmu noņēmusi jūgu, es jums esmu de​vusi brīvību.» ŠI manipulācija ar dzīvību uz Zemes varētu būt ari iespējamais izskaidrojums tam, ka visā pasaulē atrodami neskaitāmi hibrīdu (puscilvēku, pusdzivnieku), piemēram, sfinksu, attēlojumi. Atcerēsimies kaut vai Ašurnasirpala III melno stēlu (pašlaik Britu muzejā, Londonā), kurā iegravēti cilvēku hibrīdi līdzās īstiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Ķīļraksts šai obeliskā vēsta pat par noķertiem cilvēkzvēriem. Šādi attēlojumi atrasti Ūras pilsētas valdnieku kapenēs (5000 gadu vecas). Uz hetiešu pilsētas Samālas (Sendžiri, 9. gs. p.m.ē.) vārtiem Sirijas ziemeļrietumos, Amāna kalnu pakājē, atrodami neskaitāmi reljefi ar mītiskiem monstriem, kuriem ir spārni un puma galva.

Asīriešu valdnieka ķēniņa Ašurnasirpala II pili Nimrudā (Bībeles Kalahā, asīriešu valodā - Kalhu, ap 870. g.p.m.ē.), kas šo vietu lika plaši apbūvēt, atrodami pat ļoti interesanti attēlojumi, kuros ir spārnotas būtnes, tā dēvētie ģēniji, kuri rīkojas ap dzīvības koku. Rokās tie tur «dzīvības augli» un «dzīvības ūdeni». Reljefs, kas kā motīvs atrodams ari neskaitāmos cilindriskajos zīmogos, - skaidrāk nevar būt.

Nevar aizmirst ari ēģiptiešu hibrīdus, kuri pēc nostās​tiem patiesi dzīvojuši. Visur hibrīdi!

Jau šodien gēnu pētnieki eksperimentē ar ģenētiski mainītiem augiem un dzīvniekiem, kā, piemēram, kazas un aitas hibrīds, dzīvnieku klonēšana. Ne pārāk tālā nākotnē ari cilvēka iedzimdbas faktoru būs iespējams gabaliņu pa gabali​ņam vien atšifrēt; kā tas ir no ētikas viedokļa, tas paliek kat​ra paša ziņā.

Ari teologs V. J. Langbeins ir pārliecināts, ka šie hibrīdi kādreiz ir eksistējuši…, ka tie bijuši dievu eksperimentu rezultāti. PatH. Šmēkels, kurš izdevis darbu par Seno Austrumu vēsturi (sk. literatūras sarakstu), raksta: «No kāda ļoti sabojāta teksta var secināt, ka Enki piedēvēta ari cilvēka kā dievu kalpa radīšana un ka šai darbā noteikti neizpalika ari brāķa ražojumi.»

Pēc tam kad cilvēks beidzot bija izdevies, viņu vajadzēja arī izmantot. Tie anunnaki, kuri strādāja

raktuvēs, saprotamā kārtā pieprasīja beidzot strādniekus, kuri viņiem atvieglotu darbu. Tādējādi Ninti paziņojums, ka viņa esot radījusi vienkāršu strādnieku, viņiem bija priecīgs notikums. Dievi bija ļoti apmierināti ar «cilvēkdzivnieka» eksperimenta iznākumu. Pirmais cilvēks, kas laikam bija izaudzēts mēģenē, varēja tikt palaists masveida ražošanā. Šai nolūkā augstākie dievi norīkoja radību dievietes, kurām tika implantētas apaugļotās olšūnas. Šos ģenētiski mainītos klonus, Ādama, sākotnējā ķermeņa, precīzus dublikātus, iznēsāja anunnaku dievietes pašas: «Tika sapulcētas divkārt septiņas gudrās un mācītās radību dievietes. Septiņas dzemdēja vīriešus, septiņas dzemdēja sievietes. Radību dievietes radīja dzīvības dvašu (…). Tie pa pāriem tika pabeigti, pa pāriem tie tika pabeigti viņu klātbūtnē. Radījumi bija cilvēki - mātes dievietes radījumi.»

Anunnaku smagākais darbs raktuvēs Abzu, dziļajā atradnē, bija aizgājis pagātnē, jo «lulu amelu» vienkāršais strādnieks no šā brīža pārņēma šo uzdevumu. Primātu olšūnu mākslīgas apaugļošanas ceļā varēja tikt radīti neskaitāmi hibrīdi (hibrīdi nav spējīgi patstāvīgi vairoties) darbam kalnraktuvēs. Kā zināms, Dienvidmezopotāmijā, kādreizējā Persijas līča ziemeļu krastā, atradās anunnaku centrs, bet cilvēka radīšana notika Abzu zemē, jo cilvēku vajadzēja šeit izmantot darbā, kā uzskatāmi parāda nākošais teksts: «Abzu pavēlnieks, valdnieks Enki, uzcēla savu namu no sudraba un lazurīta (natronmālzemes silikāts - autora piezīme); savu sudrabam un lazurītam līdzīgi mirdzošo gaismu Tēvs darināja pienācīgā veidā Abzu. Radījumi ar gaišām se​jām, kuri rodas Abzu, stāvēja apkārt pavēlniekam Nudim- mudam.»

Zelta zeme Abzu, un tādējādi cilvēces dzimtene, atradās mūsdienu Zimbabvē. Tas neapstrīdami saskan ar modernās paleoantropoloģijas atziņām, pēc kurām pirmais cilvēks radies Austrumāfrikā, Kenijā unTanzānijā. Patiesi šais apvidos, Zimbabves dienvidos, 20 metru dziļumā atrastas zeltraktuves, kuras izsmeltas jau pirms 115 000 gadiem. Arī Zimbabves zulu cilts vietējās leģendas zina stāsdt par «vergiem (…), kurus Pirmā Tauta radījusi mākslīgi no miesas un asinīm»!

Taču zelta (rūdas) meklējumi noteikti nebija vienīgais iemesls, kura dēļ anunnaki nolaidās uz Zemes.

Tā kā viņi uz Zemes ieradās pirms aptuveni 445 000 gadiem, pirms 300 000 gadiem radīja cilvēku, bet grēku plūdi, pēc nostāstiem, visu iznīcinājuši, tad nav ticams, ka viņi ieguva tikai zeltu. Galu galā Mezopotāmijas dieviem pašiem nācās strādāt kalnraktuvēs 145 000 gadu, un cilvēki strādāja tur vēl 288 000 gadu - līdz grēku plūdiem, ja tie bijuši aptuveni 10 000. g.p.m.ē. Tāpēc drīzāk ticams, ka rūdu ieguve viņu misijas plānos atradās svarīgā, taču tomēr otrajā vietā.

Tā kā dieviem bija patiesi izdevies radīt raktuvju strādnieku, viņu pašu ļaudis bija atbrīvoti no sloga, un tos varēja izmantot citur. Kā var uzzināt no dažādiem mezopotāmie- šu tekstiem, tas izraisīja to anunnaku nepatiku, kuri atradās Šumerā un kuriem no jaunā strādnieka nebija nekāda labuma, jo tas tika nodarbināts Abzu. Kā stāstīts grūti izskaidrojamā tekstā «Mīts par āvu», cilvēka vienpusīga izmantošana atkal izraisīja sadursmi anunnaku vidū: «Pavēlnieks radi ja derīgo. Pavēlnieks Enlils, kura lēmumi ir negrozāmi, patiesi ātri nošķīra debesis no zemes, lai radījumi varētu iznākt ārā; viņš patiesi ātri nošķīra debesis no zemes. Debesu un Zemes saitē viņš izdarīja griezumu, lai radī​jumi varētu uznākt augšā no tās vietas, kur radās miesa.»

Teksts kļūst skaidrāks, ja vēlreiz atceramies, ka Enlils - Valdnieks pār vārdu - no savas pilsētas Nibruki nodrošināja Sakarus starp debesīm un zemi («duranki»). Viņš bija saisti- tājposms starp anunnakiem, t.i., debesu sargiem, un sargiem uz Zemes. Lai panāktu, ka jaunais strādnieks atvieglotu anunnaku darbu arī viņa apgabalā - Nibruki atradās Mezopotāmi- jā -, viņš pārtrauca sakarus starp Zemi un debesu dieviem.

Lai panāktu savu gribu, Enlils konstruēja ieroci, kas vecos rakstos tiek saukts «AL.A.NI.» - āva, kas rada varu. Ar šo rīku viņš devās uz Vietu, kur rodas miesa (tātad Abzu). Ar šo ieroci, kas, iespējams, bija kaut kāds tarāna veids, jo tas aprakstīts kā ragains vērsis (vai tanksi!) (sk. ari V.6.), viņam izdevās dabūt savā pusē dažus cilvēkus: «(…) ļaudis izlauzās no zemes apakšas un devās pie Enlila. Viņš nopētīja savus melngalvainos ar

ciešu skatienu.»

Tas bija noticis - Enlilam bija pašam savi primitīvi vergi, kurus viņš savā pārvaldītajā apgabalā varēja izmantot pēc patikas. Šumerā izvietotie anunnaki bija atviegloti, jo no šā brīža viņiem vajadzēja mazāk strādāt: «Anunnaki devās augšup pie viņa, pacēla rokas sveicienam, remdināja Enlila sirdi ar lūgsnām. Viņi prasīja viņam meln- galvainos. Melngalvainajiem viņi iedeva āvu.»

Tagad cilvēks tika izmantots kā vergs ari Šumerā, austrumos no Abzu dievu mītnes, lai tur kalpotu dieviem. Anunnaki nogādāja cilvēkus arī uz Eridu, pilsētu, kuru Enki bija uzcēlis «E.DIN.» zemē (Taisnīgo mītne, Taisnprātīgo dzī​vesvieta), Bībeles Ēdenes dārzā: «Kad Anu, Enlils, Enki un Suds bija radījuši melngalvai- nos, viņi pavairoja ziedošo augu valsti visā zemē, ar lielu meistarību viņi radīja četrkājainus dzīvniekus. Viņi tos iz​vietoja Edinā.»

Neapšaubāmi Bībele ir pārņēmusi šo teksta daļu, no kuras uzzinām, ka Ādams radīts rietumos no Mezopotāmijas, un pēc tam viņam vajadzēja strādāt Ēdenē (Genesis 2, 8-15): «Un Dievs tas Kungs dēstija dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.

Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst (…). Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu.»

Ari Genesis grāmatā (2,14) Tigra un Eifrata minētas kā Ēdenes dārza dabiskās robežas, tas pilnīgi saskan ar šumeru Ēdinu Dienvidmezopotāmijā. Šodien ir arī zināms un pierādīts, ka mūsdienu Divupe ne vienmēr bijusi bezcerīgs tuksnesis.

III.6.

CILVĒKS ĒDENĒ UN LAIKS PĒC TAM No šā brīža cilvēks dzīvoja Ēdenē jeb Edinā, «lai viņš to koptu un apsargātu». Diemžēl šumeru teksti, kuros pierakstīts «Abapa stāsts» (varbūt tas ir šumeru Ādams), ir saglabājušies tikai daļēji. Tāpēc par cilvēka turpmāko dzīvi Ēde​nē Bībele ir labāks uzziņas avots.

Stāsts par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā noteikti ir pazīstamākais Bībeles stāsts. Kad elohimi, dievi, radīja cilvēku, tad viņam, piedraudot ar nāvessodu, tika dots rīkojums neēst no atziņas koka (Genesis 2, 16 un 17): «Un Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: «No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.»»

Cilvēks saņēma pavēli nekādā gadījumā neiegūt šo atzīšanu. Kā Bībelē tēlaini stāstīts, Ādams (burtiski Zemietis) Ēdenes dārzā dzīvoja viens, bez savas Ievas. Taču tas nebija uz visiem laikiem, jo Dievs nolēma radīt viņam biedreni no Ādama «ribas».

Ebreju oriģināltekstā vārds Ieva skan Heva (šumeru Ha- va), kas tulkojumā nozīmē Tā, kas ir no dzīvības. Šumeru ķīļrakstā «ti» nozīmē riba, bet šim «ti» ir vēl cita interesanta nozīme, proti, dzīvība, dzīvības spēks («ti» nozīmē ari bulta un ierocis, ķīļraksta zīme ir bulta). Tā kā Bībelei neapšaubāmi ir šumeru saknes, ir skaidrs, ka Ieva jeb Heva (Tā, kas ir no dzīvības) radīta no Ādama dzivības spēka. Šai ziņā varbūt visai interesanta ir kāda vieta tekstā no Korāna. Jo 76. surā, 3. pantā rakstīts: «Mēs radījām cilvēku no dzimumu pārošanās laikā sajauktas sēklas lāses, lai viņu pārbaudītu, un devām viņam dzirdi un veidolu.»

Diemžēl Vecajā derībā par šo cilvēces vēstures svarīgo notikumu neko vairāk nevar uzzināt, jo Bībele šai vietā pat nonāk pretrunā - Genesis (1, 27) teikts, ka Dievs abus, Ādamu un Ievu, radījis vienlaicīgi: «Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, viņš tos radīja kā virieti un sievieti.» Toties pēc Bībeles un šumeru avotiem var noskaidrot, ka cilvēks radīts rietumos no Ēdenes: «Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku …», Genesis (2, 8), un tad Enlils, piedraudot ar spēku, nogādāja viņu uz Ēdinu jeb Ēdeni. Šeit cilvēks - kails - ilgāku laiku darīja savu darbu. Abi - Ādams un Ieva - ievēroja aizliegumu neēst no «atzīšanas koka». Bez šaubām, viņus bija iebiedējuši nāves draudi. Sensenos šumeru attēlojumos redzams cilvēks, kurš gluži kails kalpo dieviem, vienalga, uz lauka vai kur citur, vienmēr viņš bija kails!

Genesis trešajā nodaļā tad nu ir pilnīgs sajukums (3,1-7): «Un čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: «Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiemi» Sieva teica čūskai: «(…) Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.» Tad čūska teica sievai: «Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.»(…) Un viņa ņēma no koka un ēda, un deva ari savam vīram, kas bija pie viņas, un tas ari ēda. Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.»

Ko tad šis, par «Grēkā krišanu» nosauktais stāsts vispār paskaidrot Vaina par to, ka cilvēks vispār iepazinis labu un ļaunu, neapšaubāmi ir čūskas pusē, kura tika uzskatīta arī par velnu. Taču ebreju valodā čūska Bībelē apzīmēta ar vārdu «nahaš», kas atvasināts no šumeru «NHŠ». To savukārt var tulkot kā atrast jeb atšifrēt, tāpēc «nahaš» tikpat labi varētu nozīmēt arī Tas, kas prot uzminēt. Es vēl atgriezīšos pie šās «čūskas».

Kā stāstīts tālāk trešajā nodaļā, nepagāja ilgs laiks, līdz Dievs pats personiski ieradās Ēdenē. Ādams

un Ieva kaunē​jās par savu kailumu un noslēpās zem kokiem un krūmos, lai viņš tos neredzētu. Pretrunā kristīgajai mācībai par visu- zinošo Dievu, viņš sauca cilvēku tāpēc, ka to nekur nevarēja atrast. Kad Ādams viņam atbildēja, ka viņš slēpjoties no Dieva sava kailuma dēļ, Dievs nezināja arī, kā cilvēks to uzzinājis. Tā vēsta Genesis. Vai Dievs gribēja cilvēku pārbaudīti Nē, jo viņš bija visuzinošs un mūžīgs, tāpēc viņam īste​nībā vajadzēja zināt rezultātu!

Dieva ierašanās paradīzē Bībelē atstāstīta tikai 8. pantā: «Kad viņi sadzirdēja Dieva tā Kunga balsi, kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu, tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva tā Kunga priekšā. (…)»

«Mozus apokalipsē», apokrifu grāmatā, kas 14.-16. gs. bija ļoti plaši izplatīta no Anglijas līdz pat Krievijai un Itāli​jai, daļā «Ādams un Ieva» šī sastapšanās attēlota mazliet pre​cīzāk (22. pants): «(…) Kad mēs (vēstījuma autors šos vārdus ieliek Ievai pašai personiski mutē - autora piezīme) dzirdējām erceņģeli pūšam bazūnes, tad mēs domājām: Dievs nāk uz paradīzi, lai mūs tiesātu; tāpēc mēs nobijāmies un meklējām paslēptuvi. Bet Dievs atbrauca uz paradizi ratos, kurus vilka ķerubi, eņģeļi viņu cildināja. Kad Dievs ienāca paradīzē, tad visiem kokiem atkal raisījās pumpuri gan Ādama gabalā, gan manā, un Dieva tronis tapa uzcelts pie dzīvības koka.»

Dievs bija ļoti sadusmots, ka cilvēks nav ievērojis viņa rīkojumus, un viņš nolādēja cilvēku un čūsku. Teologi, kuri turas pie Bībeles teksta, grib iestāstīt, ka Ādams un Ieva rīkojušies paši uz savu roku, jo Dievs viņus gribējis pārbaudīt. Par to nevar būt ne runas, jo viņus pavedināja čūska un augļa izskats (Genesis 3,6), ko nevarēja nezināt mūžīgais un visuzinošais Dievs.

Tālāk notika kaut kas pilnīgi negaidīts: Dievs cilvēkam, kuru viņš pirms tam bija sodījis, lika apģērbt drānas un iz​raidīja viņu no Ēdenes dārza (Genesis 3, 21-23): «Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt. Un Dievs tas Kungs sacīja: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» Tā Dievs tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts.»

Galvenais šai stāstā neapšaubāmi ir Ādama un Ievas kailums. Viņi strādāja kaili Ēdenē, taču neapzinājās to un nekaunējās viens no otra. Bet, kad čūska, kas acīmredzot bija labi informēta par Dieva rīkojumiem, viņiem atvēra acis un viņi kļuva kā Dievs, viņi ieraudzīja savu kailumu!

Kā jau minēts, anunnaku radītās būtnes bija hibrīdi un tāpēc nevarēja paši vairoties. Bet nu viņiem «acis tika atvērtas» un viņi «atzina» sava ķermeņa seksuālās īpašības, un no šā brīža viņi bija spējīgi paši radīt bērnus. Tas kļūst skaidrs no Dieva sacitā Ievai (Genesis 3, 16-20): «Sievai Viņš sacīja: «Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte.

Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt (…).» Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte.»

Enki, kas bija radījis «lulu», lai saviem smagi strādājošajiem anunnakiem atvieglotu darbu raktuvēs, pats bija šī čūska Ēdenē jeb, pareizāk, Tas, kas prot uzminēt! Mezopotāmie- šu teksti stāsta par Enki kaut ko pārsteidzošu: «Viņš tam attīstīja lielu sapratni (…) Gudrību (viņš tam iedeva) (…) Viņš tam iedeva zināšanas; viņš tam neiedeva mūžīgu dzīvošanu.» Šā izteiciena būtība viennozīmīgi saskan ar Bībeles nostāstiem. Tas bija Enki, kas paša radītajai būtnei atvēra acis, bet nedeva tai nemirstību. Interesanti arī, ka vienā no šumeru cilindriskajiem zīmogiem Enki attēlots kā čūsku dievs, kad viņš Atrahasi - Nou brīdina par gaidāmajiem grēku plūdiem.

Nav zināms, kad notika šis svarīgais pavērsiens, - tika iegūta spēja vairoties. Taču ASV ģenētikas pētnieks M. Ham- mers žurnālā «Nature» nesen publicēja informāciju par pētījumu (Tūsonas universitāte, Arizona, ASV), kurā stāstīts par interesantiem atklājumiem. Hammers precīzi izanalizēja noteiktu Yhromosomas daļiņu uzbūvi - daļu no ģenētiskās informācijas, kas raksturīga tikai vīriešiem. Analīzei viņš izmantoja gēnu fragmentus no donoriem - astoņiem afrikāņiem, diviem austrāliešiem, trīs japāņiem un

diviem eiropiešiem, lai izpētītu iespējamās atšķirības. Hammers secināja, ka Y-hromosomas mūsdienu vīriešu organismā atvedi- nāmas uz sensensentēvu Ādamu, kurš dzīvojis pirms 188 000 gadiem! Visu vīriešu priekštecis gan nav dzīvojis viens, taču viņa ģenētiskā informācija ir vienīgā, kas vēl mūsdienās tiek pārmantota. Senie nostāsti gūst apstiprinājumu …

Pēc tam kad cilvēks kļuva spējīgs patstāvīgi vairoties, viņš tika izdzīts no Ēdenes. Kā lasāms apokrifu rakstos, kuri ari šai gadijumā ir mazliet pilnīgāki, eņģeļiem tika uzdots Ādamu izdzīt no paradīzes. Taču Ādams viņus gauži lūdza dot viņam kādu laiku, lai viņš «vērstos pie Dieva ar lūgumu, lai Viņš apžēlotos» (Mozus apokalipse, nodaļa «Ādams un Ieva», sākot ar 27. pantu). Eņģeļi bija žēlsirdīgi un lika viņu mierā. Ar asarām Ādams lūdza Dievu nepadzīt viņu no Ēdenes dārza. Taču nekas nelīdzēja Dievs saviem eņģeļiem vēlreiz deva pavēli Ādamu beidzot padzīt. Viņš sacīja Ādamam (28. pants): «Kopš šās stundas Es tevi vairs ilgāk necietīšu paradīzē.» Taču cilvēks savu pavēlnieku lūdza vispirms «atļaut ēst no dzīvības koka augļiem, pirms es tieku padzīts!» Kā zināms, velti.

Genesis un apokrifu raksti pilnīgā vienprātībā stāsta, ka paradīzes austrumu vārtus - «ceļu uz dzīvības koku» ap​sargāja ķerubi (tie esot mūžīgi pielūdzamie eņģeļi) ar vien​mēr kvēlojošu liesmu zobenu, lai Ādams, Zemietis, no tā «neēd un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» Nav zināms, kurp izraidītais cilvēks devās, kad viņam Ēdeni nācās pamest. Apokrifos ir diezgan trūcīgi mājieni par cilvēka jauno dzimteni: «Kad viņi pameta paradizi, Ādams ņēma savu sievu Ievu un devās uz austrumiem. Tur viņš palika astoņpadsmit gadus un divus mēnešus. Tad Ieva kļuva grūta un dzemdēja divus dēlus (…)»

Bībelē par cilvēka tālāko likteni nekas nav stāsdts, toties apokrifi par viņu turpmāko dzīvi zina vēstīt mazliet vairāk. Tā kā cilvēks no Ēdenes jeb Edinas (akadiešu valodā ari «ēdinu» - līdzenums) devies austrumu virzienā, tad iespējams, ka viņš apmeties netālu no pašreizējiem Zāgrosa kalniem, kuru virsotnes pārsniedz 4000 metru augstumu. Kādā citā apokrifu tekstā, tā dēvētajā «Dārgumu alā», pilnīgi skaidri uzsvērts, ka Ādams un Ieva dzīvojuši kādā alā kalnos un abi bijuši nevainīgi: «Kad Ādams gribēja atzit Ievu, viņš no paradīzes robežām ņēma zeltu, mirres un vīraku, lika tos alā un svētīja un iesvētīja alu, lai tā būtu viņa un viņa dēlu lūgšanas nams, un nosauca to par dārgumu alu. Tad Ādams un Ieva nokāpa no šā svētā kalna lejā lidz tā robežām, un tur Ādams atzina savu sievu Ievu.»

Vēsture par civilizācijas sākotni uzskata Mezopotāmijas austrumu apgabalu. No šejienes šumeri ieceļoja un nodibināja savu valsti pēc tam, kad grēku plūdi bija nopostījuši dievu pilsētas. Tieši tur dzīvoja Ādama pēcteči.

Kā zināms katram Bībeles lasītājam, Kains un Ābels bija pirmo cilvēku pēcteči. Kains tīrumā nokāva savu brāli Ābelu no mugurpuses (Genesis 4, 8). Iespējams, ka Kaina rīcības iemesls bija greizsirdība, jo Genesis šai ziņā doti daži mājieni. Arī Kains tika izraidīts un arī apmetās austrumos no Ēde​nes, Noda zemē (iespējams «nad» - bez miera = nomadsi).

Mazliet tālāk, 4. nodaļā, ir vēl viena norāde uz Edinas dievu mākslīgu iejaukšanos (4, 25): «Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu, to viņa nosauca vārdā Sets (Iedēstītais), jo: Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.» Šis pants (parastais tulkojums) jau ir pietiekoši ievērojams. No tā taču uzzinām, ka Ievai ticis iedēstīts (implan- tēts) cits bērns, kuru turklāt sauc par Iedēstīto jeb Dēstu! Teologs V. J. Langbeins, kurš attiecīgās vietas tulkojis no eb​reju valodas, šo pantu lasa tā: «Un Ādams vēlreiz padarīja grūtu (Vecajā derībā ar «atzīt» viennozīmīgi domāts sekss - autora piezīme), un viņa dzemdēja dēlu, to viņa nosauca Iedēstītais, jo Dievi man iedēstīja svešu sēklu Ābela vietā, kuru nokāva Kains.» Šis Sets nebija kāds no vienkāršajiem Ādama pēctečiem, jo viņš dāvāja dzīvību Ēnošam. Un šis Ēnošs bija pirmais, kas «sāka piesaukt Dieva vārdu» (Genesis 4, 26).

Par mūsu visu sentēva Ādama nāvi Genesis diemžēl stūrgalvīgi klusē. Tikai 5. nodaļas 5. pantā kaut kas teikts par viņa nāvi:

«Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira.»

Toties apokrifu grāmatā «Ādama un Ievas dzīve» var atrast daudz ziņu par pirmā cilvēka dzīvi un nāvi. Kad Ādams bija nomiris, «(…) Ieva paskatījās uz debesīm un ieraudzīja tuvojamies gaismas ratus, kurus vilka četri mirdzoši ērgļi, kuru godību nespēj izteikt neviens no mātes miesām dzimušais, nedz ari uzskatīt viņu seju, un eņģeļi gāja ratiem pa priekšu.»

Tad, tā tekstā stāstīts, sekoja «visas eņģeļu pasaules lūgums pēc piedošanas Ādamam». Viņu vecākais izrādījās žēlsirdīgs. Pēc Ādama līķa rituālās apmazgāšanas«(…) Visuma Tēvs izstiepa savu roku, sēdēdams tronī, viņš Ādamu pacēla un nodeva to erceņģelim Miķelim, sacīdams: pacel viņu pa​radīzē līdz trešajām debesīm un atstāj viņu tur (…)»

Eņģeļi, kuri pirms tam bija lūguši piedot Ādama grēkus paradīzē, priecājās «par Ādamam dāvāto piedošanu». Tad erceņģelis Miķelis lūdza Gaismu Tēvu, kā viņš vecajos tekstos dēvēts, atdot Ādama mirstīgās adiekas. Nu augstākais Dievs visiem saviem pavalstniekiem lika rangu kārtībā («katram pēc savas kārdbas») ierasties savā priekšā, lai veiktu tālākos darbus. Kad visi bija ieradušies, Viņš gatavojās apbe​dīt Ādama līķi: «Un raugi, Kungs, Varenais, iekāpa ratos; tos vilka četri vēji, ķerubi vadīja vējus, un eņģeļi no debesīm gāja tiem pa priekšu. Un viņi nonāca uz Zemes, tur, kur gulēja Ādama ķermenis, un paņēma viņu līdzi. Kad viņi nonāca paradīzē, šai paradīzē kustējās visas «lapas» (…)»

Iepriekš citētajam tekstam ir uzkrītoša līdzība ar Ecēhi- ēla aprakstitajiem kosmosa kuģiem. Arī šeit viegli atpazīt braucamo, kuru darbina četri vēji (rotori), kuru radītie gaisa virpuļi jūtami apkārtnē (sal.

IV.5.).

Pēc Ādama un Ievas nāves viņu pēcteči savairojās, Bībelē minēti deviņi ciltstēvi, sākot ar jau minēto Setu, līdz Noam (Miers). Tagad sākās Dieva dēlu («bene elohim» - dievu dēli) laiks, kuri ielaidās seksuālos sakaros ar cilvēku meitām ('Genesis 6, 1-4): «Un notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima ari meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika (…). Tanis dienās [un ari vēlāk] milži bija zemes virsū, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.»

Ebreju vārds «nefilim» atvasināts no semītu «NFL», kas burtiski nozīmē būt nomestam. Tādējādi «nefilimi» var tul​ kot kā «tie, kas nomesti uz Zemes», proti, anunnaki. Modernajos Bībeles tulkojumos nefilimi bieži tulkoti kā milži vai tirāni, vēlākajos tulkojumos šī kļūda gan atklāta un tālāk atstāts vienkārši nefilimi, ari paņēmiens, kā apiet tekstā nevēlamas vietas …

Ari šā Bībeles teksta pēdējai rindai - varoņi, vīri ar vārdu - īstenībā ir pilnīgi cita nozīme. Ebreju valodā šī vieta skan «še- ma tauta». Savukārt «šem» ir semītu atvasinājums no «šumu», kas savukārt nozīmē: tas, kura dēļ paliek atmiņā. Mārtiņš Luters tāpēc «šu-mu» pārtulkoja kā «vārdi» vai ari «slavenā tauta». Bet «šu-mu» ir izteiciens ar divējādu nozīmi, ko var tulkot ari kā «tas, kas ir MU». «Mu» (burtiski - tas, kas paceļas stāvus gaisā) šumeriem bija konusveida ķermenis, kas varēja lidot un savienot savā starpā zemes. Arī Mu rakstu zīme bez jebkādas fantāzijas piepūles atgādina raķešu lidaparātu. Šumeru slavinājumā dievietei Inannai (arī - Inini, Ninsianna, Innina), babiloniešu Ištarai (sākotnēji Eštara), par šāda aparā​ta izmantošanas iespējām stāstīts ļoti interesanti: «Debesu valdniece: viņa uzvilka debesu tērpu, drosmīgi pacēlās debesīs; savā mu viņa lido pāri visām apdzīvotajām zemēm. Valdniece, tu, kas savā mu līksmi šūpojies debesu augstumos, pāri visām esošajām vietām viņa lido savā mu.»

Dievietei Inannai (mīlas un auglības dieviete) bija arī sevišķs tēvs. Tas bija Mēness dievs Nanna (akadiešu valodā «Sin») - Likteņa pavēlnieks, kam bija pievārds Ašimbabars, kas nozīmē Tas, kura pacelšanās ir starojoša. Viņš mēdza spožā laivā braukt pa debesīm!

Tā kļūst skaidrs, kas bija nefilimi: anunnaku pēcteči - tie, kuri no debesīm atnāca uz Zemi, mu tauta!

Bībeles tekstā vārdiem Dieva dēli ebreju valodā atbilst izteiciens «bene elohim», kas tulkojumā nozīmē elohimu dēli. Interesanti arī, ka Zeme Senās Mezopotāmijas «Septiņu debesu dievu» sarakstā saukta «ŠUGI». Tas savukārt nozīmē Šu īsta atpūtas vieta jeb Šu pilnveidošanās zeme. («Gi» vēlāk tika pārveidots par «ki», kura izruna ar to pašu nozīmi lidz mūsdienām saglabājusies tādos vārdos kā ģeoloģija vai ģeogrāfija.)

Cilvēki uz Zemes vairojās, un viņiem dzima skaistas meitas, kuras ļoti labi patika anunnakiem; tās taču bija veidotas pēc viņu tēla. Bet nu viņi ņēma visas sievietes, kuras viņiem patika, un pat padarīja tās grūtas. Dr. V. Folmers savā «Mitoloģijas vārdnīcā» raksta, ka nefilimi bijuši «vecākie pusdievi …

Milzīgi lieli cilvēki ar pārdabiskiem fiziskiem un garīgiem spēkiem.» Eņģeļi, debesu sfēru gara būtnes, diez vai būtu spējuši radīt bērnus uz Zemes …

Pravietis Ēnohs (Zinošais jeb Saprotošais), kas «vadīja savas gaitas ar Dievu», kā vēstīts Genesis, ari vēroja notikumu attīstību uz Zemes ar lielām bažām. Lai gan Genesis grāmatā Ēnohs pilnīgi noteikti pieminēts (5,24), viņa raksti nav iekļauti Bībelē, tie palikuši kā slepena, apokrifiska grāmata. «Ēnoha Etiopijas grāmatā» izlaists laiks, kad dievi aptraipījās ar cilvēku meitām, līdz pat grēku plūdiem. Bībeles autori to laiku notikumus skar pavisam īsi, bet Ēnoha grāmatā atrodami daži vērtīgi un sīki papildinājumi. Ēnohs uzskaita pat vadoņu un viņu piekritēju vārdus. Tā, grāmatas pirmā daļa skan gandrīz kā apraksti no Bībeles: «Pēc tam kad cilvēku bērni bija savairojušies, tad tiem dzima skaistas un acīm tīkamas meitas. Bet, kad eņģeļi, debesu dēli, tās ieraudzīja, tos pārņēma iekāre, un tie savā starpā runāja: «Labi, mēs izraudzīsimies sev sievas no cilvēku mei​tām un radīsim bērnus.»»

Tālāk stāsdts, ka kritušie eņģeļi devuši zvērestu «neatteikties no šā nodoma», un 200 vīru liela vienība nolaidusies uz Zemes. Šie Dieva dēli ne vien ielaidās sakaros ar cilvēku meitām, viņi cilvēkiem atklāja ari daudzus noslēpumus: burvestības līdzekļus, vārdošanas formulas, ārstniecības augus, metālapstrādi ieročiem un vairogiem, audumu krāsošanu, kosmētiku, astroloģiju un astronomiju, meteoro​loģiju u.c.

Lai cik neticami tas izklausītos, bet pravietis Ēnohs savos rakstos patiesi apstiprina Paleo-SETI tēzi, kā ari apgal​vojumu, ka pirmā civilizācija radusies Mezopotāmijā, aus​trumos no Ēdenes!

Paleo-SETI tēzes kritiķi vienmēr iebilst, ka citplanētie- šiem, ja tie patiesi pagātnē apmeklējuši mūsu Zemi, nemaz nevarētu būt dzimumsakaru ar Zemes sievietēm, jo dažādu bioloģisku iemeslu dēļ tas neesot iespējams. Un kāpēc gan lai viņiem būtu tāda pati ķermeņa uzbūve kā mums, kāpēc lai viņi nebūtu tādi kā ītijs, Elfs (kinofilmu un televīzijas seriālu tēli - tulk. piezīme) vai kāds no gļotaini zaļajiem marsie- šiemt Atbilde ir skaidra, pareizāk - tā atrodama nostāstos. Jo mēs taču izskatāmies tāpat kā viņi, mēs esam veidoti pēc viņu tēla un viņu līdzības, tas skaidri pateikts Bībelē (Genesis 5, 1): «Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā»; (Genesis 1, 26): «Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības»»; (1, 27): «Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radī​ja»; un, pēc šumeru nostāstiem, cilvēki tika radīti, «tiem uz​sienot virsū dievu attēlu».

Atgriezīsimies pie Ēnoha. Lai cik labi vai ļauni nefilimi izturējās pret cilvēkiem, viņu augstākajam Dievam nemaz nepatika attīstība uz Zemes. Debesīs palikušie erceņģeļi redzēja, cik liels ļaunums un haoss bija uz Zemes, un ziņoja par to savam pavēlniekam. Ēnohs no šā brīža tika iecelts par tādu kā starpnieku starp debesu sargiem un nefilimiem. Ēnoha tekstos sastopamais uzsvars («es, Ēnohs, redzēju», «es redzēju un redzu») ļauj saprast, ka Ēnohs bijis autors: «Tad es, Ēnohs, piecēlos, slavēdams diženuma pavēlnieku un pasaules valdnieku. Raugi, tad lielā Svētā sargi pasauca mani, Ēnohu, rakstītāju, un sacīja man: Ēnoh, tu taisnības rakstītāj, ej un paziņo debesu sargiem, kuri pametuši augstās debesis, mūžīgo svēto vietu, kuri sev ņēmuši sievas un iegrūduši sevi lielā postā uz Zemes: viņi neatradīs nedz miera, nedz piedošanas (…)»

Kritušie eņģeļi, kuru vadonis vēlāk tiek saukts par Luciferu (latīniski Gaismas nesējs), velns, vēl

pūlējās pavēlnieka acīs rast žēlastību, taču viss bija velti (Genesis 6, 5-7): «Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un deksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radijis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: «Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis. (…)»»

Interesanti arī, ka kristīgā mācība apgalvo: šis velns (sātans), kuram tiek uzvelta atbildība ari par to, ka Ādams un Ieva Ēdenes dārzā mielojušies ar atzīšanas koka augļiem, bijis Dieva pretinieks, dumpinieks, un tāpēc izraidīts no debesīm. Viņš no debesīm esot nonācis kā zibens (!). Dumpis mūžigās svēdaimibas valstībā^ Augstākais elohims - Dievs zināja, ka būs grēku plūdi, kuri applūdinās Zemi. Iemeslus grēku plūdiem var tikai nojaust - varbūt pasaules klimata temperatūras celšanās vai (vairāk ticams) sadursme ar komētu … Vismaz izrakumi Tuvajos Austrumos, piemēram, Ūrā (Ābrahāma pilsētā), nesen devuši pierādījumus, ka grēku plūdi patiesi bijuši (sk. ari A. un E. Tolmani. «Grēku plūdi tomēr ir bijuši», Minhe- ne, 1993 vai V. Kellers. «Bībelei tomēr ir taisnība», Diseldor- fa, 1995). Ari Bībeles grēku plūdu stāsts pārņemts no senākām hronikām, kā Gilgameša eposa (11. plāksnīte), vai šumeru rakstiem (kur*Noa tiek saukts Atrahasis). Gilgameša eposa stāsts par grēku plūdiem - te varonis Noa saukts Ut- napištims (Tas, kas atrada dzīvību, jeb Dzīvības saule) - gandrīz pilnīgi līdzinās Genesis stāstam. Babiloniešu eposā augstākais dievs, kas apokrifu rakstos saukts Gaismu pavēlnieks jeb Visuma tēvs, ir dievs Anu. Viņa ercenģeļi, kuri arī zināja par grēku plūdiem, ir (11. plāksnīte 16-19) «Enlils, varonis, kas dem dod padomu, viņa vietnieks Ninurta, Ennugi, viņa dambju uzraugs, dievs Ea (Enki) ar skaidro skadenu…».

Lai nu kā, bet anunnakiem, sargiem, kuri uz Zemes bija sagrēkojuši ar ģenētiski netīrām cilvēku meitām, par to netika paziņots. Grēku plūdi viņus iznīcināja un izposdja zemi. Interesanti arī, ka Šumerā tulkojumā nozīmē Sargu zeme, un arī senie ēģiptieši savu dievu vietu uz Zemes sauca «Ta Neter» - Sargu zeme.

Grēku plūdi iznīcināja Šumeru un, kā stāstīts mezopo- tāmiešu hronikās, to vajadzēja uzcelt par jaunu, «pēc mūžīgā plāna, kas uz visiem laikiem noteicis celtniecību; tas ir tas, kurā ir seno laiku attēli un augstāko debesu raksts». Tikai taisnajam Noam vajadzēja kļūt par jaunas paaudzes ciltstēvu. Taču arī šis Noa, tāpat kā Sets pirms viņa, bija īpašs cilvēks.

Tā dēvētajā Lameha tīstoklī par Noas dzimšanu pastāstīti gauži interesanti sīkumi. Pēc Bībeles Noa bija Lameha dēls (Genesis 5, 28-29), bet pēc Kumranas tekstiem Lamehs pēc ilga ceļojuma pārradies mājās un tur atradis svešu puisēnu. Šai atvasītei bija citādi mati, svešāda āda un citas acis, nekā tas parasti bija cilvēkiem. Lameha sieva Bat-Enoša savam vīram apgalvoja, ka esot bijusi viņam uzticīga un neesot gulējusi ne ar vienu citu - arī ne ar debesu dēliem. Meklēdams padomu, Lamehs gāja pie sava vectēva Ēnoha, kas viņam paskaidroja, ka debesu sargi viņa sievai klēpī ielikuši sēklu. Un kā citādi tas varēja būt - ebreju oriģinālā šai vietā par vainīgajiem nosaukti nefilimi! Bet, tāpat kā Ēnohs Genesis 5, 24), arī Noa baudīja īpašu priekšrocību, jo «Noa stai​gāja ar Dievu» (Genesis 6, 9).

IV. ATNACEJI NO DEBESIM

IV. 1. VAI BRAZĪLIJAS DŽUNGĻOS BIJUŠI ANUNNAKU Lai cik neticami šķiet Seno Austrumu (kā ari Bībeles) teksti, visur uz mūsu zemeslodes atrodamas šo debesu anunnaku jeb nefilimu pēdas! Viņu klātbūtne un dievišķā izcelsme iekļuvusi pat pašu neievērojamāko tautu mītos un le​ģendās.

Pat Brazīlijas mūžamežos, dienvidos no Paras štata pie Riufresku, atrodams ļoti interesants nostāsts par šādu de​besu sūtni. Runa ir par kajapu indiāņu cilti, kuri mīt šai ap​vidū.

Cita leģenda stāsta par kādu dīvainu būtni, kas kādudien esot ieradusies viņu ciematā. Burtiski tas skan tā: «Kādu dienu ciemā ieradās Beps Kororoti. Viņš bija tērpts bo, kas viņu apsedza no galvas līdz kājām. Rokā viņam bija kops, pērkona ierocis. Daži mēģināja uzbrukt nelūgtajam atnācējam, bet viņu ieroči bija pārāk vāji. Katru reizi, kad tie skāra Bepa Kororoti apģērbu, tie saira putekļos.

Karotājam, kas bija ieradies no Visuma, nāca smiekli par to cilvēku vājumu, kuri ar viņu mēģināja cīnīties. Lai viņiem pierādītu savu spēku, viņš pacēla savu kopu, nomērķēja uz koku vai akmeni un abus iznīcināja. Viņš dzīvoja pie viņiem vairākus gadu desmitus, līdz pameta tos uz visiem laikiem.» Šī maskētā dievība indiāņiem mācīja laukkopību, civilizētu dzīvesveidu un uzlaboja viņu medību mākslu - viņš bija kajapu tautas skolotājs. Kajapi arī šodien rituālajās dejās un svētkos šim mītiskajam tēlam par godu velk mugurā rituālo tērpu no palmu lapām, kuram jāimitē tieši šis bo.

Kad 1952. gadā pirmā ekspedīcija sasniedza indiāņu cil​ti, kajapu indiāņu rituālā deja tika iemūžināta ari attēlos. Līdzība starp šo bo fotogrāfijās un mūsu pašreizējo astronautu apģērbu (skafandru) ir pārsteidzoša! Bo sedz visu dejotāja augumu un izskatās diezgan neveikls un neērts. Galva (ķivere) - pēc formas - gluži labi varētu piederēties astronautu apģērbam. Indiāņi stāsta, ka šis rituāls viņu cilts vēsturē bijis jau vienmēr, tas ir mūžsens rits. Dejotāji cienīgi kustas pēc sena, no paaudzes paaudzē pārmantota soļu parauga, kas stipri vien atgādina mūsdienu astronautu pārvietošanos uz Mēness, - viņi lēkā. Indiāņu rituāls patiesi rosina padomāt, kas gan šis Beps Kororoti bijist Vai tas bija kāds no anunnakiem, kurš iemaldījies šai apvidū^ Diez vai! Papēdsim šās cilts reliģiju vērīgāk. Kajapu leģendā stāstīts, ka viņu tauta pirms ilgiem, ilgiem laikiem dzīvojusi nevis šai apvidū, bet gan lielā savannā, no kurienes bijis redzams kalnu masīvs. Iepriekš minētais dievs Beps Kororoti, pēc cilts mītiem, kajapu ciematā nokļuvis tieši no šā apvidus. Vairāk par to, ka viņš nācis ari no debesīm, viņi neko nezina.

Kad ciemata iedzīvotāji bija apraduši ar baltādainā atnācēja klātbūtni, Beps Kororoti dzīvoja un medīja kopā ar viņiem. Vēlāk, kā vēsta leģenda, kāda jauna meitene izraudzīja viņu par vīru, un viņiem piedzima bērni.

Tā kā jaunais ciema iemītnieks bija «gudrāks par visiem», viņš mācīja cilti, lai tai nodotu tālāk savas zināšanas. Viņš dzīvoja cilti ilgus gadus, gāja ar viņiem medībās, taču pats «neēda ciema barību», kā vēsta nostāsti. Viņš uzlaboja visu viņu dzīvi.

Vēlāk Beps Kororoti arvien vairāk un vairāk norobežojās no pārējiem cilts locekļiem un palika savā būdā viens pats. Kad viņš laiku pa laikam atstāja savu mītni, «viņš vienmēr devās kalnos (…), no kurienes bija atnācis».

Pēc kāda laika viņš steigšus pameta ciemu. Tikai pēc vairākām dienām viņš atgriezās un sāka ciņu ar ciema karotājiem, kuri viņu galu galā aizdzina atpakaļ līdz pat kalnu korēm. No turienes Beps Kororoti devās uz virsotni, ceļā visu (kokus un krūmus) iznīcinādams. Kad viņš bija ticis augšā, apkārtni satricināja skaļš brīkšķis, un Beps Kororoti, dūmos un dārdos, ietverts degošos mākoņos, pazuda debesīs (gaisā). Tā vēsta indiāņu leģendas.

No tā brīža kajapu tauta cieta trūkumu un badu. Debesu būtnes meita, kuru sauca Nioputi, devās uz

apvidu, kur viņas tēvs bija pazudis gaisā. No turienes viņa dūmos, putekļos, zibeņos un pērkondārdos ar «koku» uzbrauca mākoņos. Viņas vīrs, kas to pavadīja, palika tur vairākas dienas, lai sagaidītu sievas atgriešanos.

Tikpat pēkšņi kā Nioputi pirms vairākām dienām bija pazudusi, tā viņa atkal parādījās kopā ar Bepu Kororoti, ar to pašu «koku», un atveda līdzi lielu daudzumu pārtikas, «kādu viņš nepazina un nekad nebija redzējis». Pēc sprādziena vīrs no debesīm ar savādo «koku» atkal pazuda debesīs. Pirms tam viņš tautai vēl pavēlēja pārcelties uz citu apvidu. Tur cilts varēja bez grūtībām izdzīvot. Šai leģendai (Ē. fon Dēnikens dažās savās grāmatās to izsmeļoši atstāstijis), lai cik neparasti tā skan, neapšaubāmi ir paralēles, kuras var atrast kristīgajā ticībā. Tas ir dievs no debesim, kas cilvēkiem atnesis civilizāciju, bet tad atkal pazudis. Kad kajapu tautai vajadzēja ciest badu, šī būtne vēlreiz ieradās no debesīm, apgādāja savus bērnus ar pārtiku un aizveda tos uz citu, auglīgu zemi, kur viņiem kopš tā laika vajadzēja dzīvot.

Mūsdienās diemžēl jau izmirušās Brazīlijas tupanimbu cilts indiāņu ne mazāk interesantā leģendā stāstīts par dievu Monanu - Visuma un cilvēka radītāju. Sensenos laikos cilvēki šo būtni ļoti cienījuši. Bet tad viņi sāka grēkot un nievāt Monanu, kas pats personiski dzivoja viņu vidū. Mo- nans nolēma atgriezties debesīs un no turienes sodīt cilvē​kus par viņu grēcīgajiem darbiem.

Viņš sūtija debesu uguni, lai iznicinātu Zemes cilvēkus. Katastrofu pārdzīvoja tikai viens cilvēks (saukts Irinmage), kurš Monana acis bija atradis žēlastību un kuru viņš bija paņēmis līdzi debesīs. Pēc Irinmages vēlēšanās varenais Monans lika nolīt lietum uz Zemes, lai apdzēstu ugunsgrēku. Monans deva Irinmagem sievu, lai viņi abi dibinātu jaunu cilvēku cilti.

Indiāņi tic, ka šis ugunssods licis izkust Zemes kalniem un no šīm izkusušajām klintīm esot radies jūras sāls.

Arī šai Brazīlijas indiāņu mītā atrodamas norādes uz grēcīgo cilvēci, uz grēku plūdiem (vai kādu pasaules mēroga katastrofu) un uz kādu cilvēku, kas šo haosu pārdzīvojis un tad ar dieva žēlastību kļuvis par jaunas cilvēces ciltstēvu.

Vai Dienvidamerikas indiāņu nostāstos galvenais nešķiet pazīs tamsi Kāda indiāņu cilts, kas arī mīt Brazīlijas džungļos, kaija- to cilts no Šingu upes (Amazones pieteka) apvidus, stāsta mītu, kas ļoti līdzīgs Tuvo Austrumu nostāstiem.

Viņi zina stāstīt par kādu tālu zvaigzni, uz kuras kādreiz sapulcējusies indiāņu tiesa, lai spriestu, «ka jāmaina dzīvesvieta». Šās augstās padomes vecākais nokļuvis līdz Zemei pa «caurumu», bet gaisa pretestiba viņam nav ļāvusi nolaisties zemē. Par saviem piedzīvojumiem viņš pastāstīja indiāņu padomei, kura nolēma, ka visiem viņu tautas piederīgajiem jādzīvo uz šās planētas. Viņi sāka «no kokvilnas piciņām vīt garas virves». Ar šīm virvēm viņi pavisam lēni, lai netiktu atsviesti atpakaļ, pa «caurumu» nolaidās uz Zemes.

Tagad viņi dzivoja uz Zemes, bet ar šo virvi visu laiku bija saistīti ar debesīm un saviem brāļiem tur. Taču ļauna burvestība pārgrieza saiti starp debesim un Zemi, un viņi vairs nevarēja atgriezties atpakaļ.

Kritušie eņģeļi Brazīlijas mūžamežos^ Fakts ir tas, ka visur uz mūsu zemes mītos stāstīts par šādu saikni starp de​besīm un Zemi. Ļoti līdzīgs ir mīts par «Zemes sāli», kas pazīstams dažādos Āfrikas apvidos, tātad tālu no Dienvidamerikas. Tajā teikts, ka pasaules senlaikos «dieva bērni dzīvoja pie sava tēva debesis» mierā, laimē un bagātibā. Reiz «dievs gribēja viņus pārbaudīt» un nosūtija tos lejup uz Zemi, «bet aizliedza viņiem ēst Zemes sāli». Un tā viņi «pa pavedienu nokāpa lejā uz Zemes». Daži no debesu dēliem, kā uzzinām tālāk, aizmirsa vai neievēroja rīkojumu neēst Zemes sāli. Tikai viens no bērniem ievēroja šo pavēli.

Bet, kad viņi gribēja atkal uzkāptaugšā debesīs, «tad tiem, kuri bija ēduši sāli, pavediens saplīsa».

Lai gan viņi mēģināja vēlreiz, tomēr viņiem neizdevās atkal nokļūt debesīs, «un viņiem vajadzēja palikt

uz Zemes». Toties tie, kuri pavēli bija ievērojuši, droši sasniedza debesis.

Ir vēl daudz citu mītu (Japānā, Ķīnā, Mongolijā, Tibe- tā vai arī Indonēzijā), kuros vēsdts, kā reiz pārtrūkuši sakari ar debesīm un dažiem debesu dēliem, vai kā nu viņi dažādās pasaules daļās saukti, vajadzēja palikt uz Zemes. Ir saprotams, ka visi šie nostāsti ir ļoti līdzīgi. Tie visi taču sakņojas pasaules senākajā kultūrā, kurā ari bija zināms šāds notikums, - šumeru kultūrā. Arī Bībeles Genesis grāmatā stāstīts, ka nefilimi nolaidās uz Zemes un te grēkoja, šādi izraisot Dieva (Elohima) dusmas. Arī kajapu indiāņi, šķiet, smēluši no tā paša avota - arī viņi apgalvo, ka Beps Kororoti reiz esot nokāpis no debesīm.

Indiāņu reliģijas var salīdzināt ar mūsdienu «kargo kul​tiem». Šie kulti līdz pat mūsu dienām ir interesantas reliģijas. Iedzimtie misionārus, dēkaiņus, spāņu konkistado- rus un citus cilvēkus bieži uzskatīja par dieviem! Tikai daži piemēri.

Spilgti izteikts kults radies 1945. gadā kādā salā pie Ve- vakas Jaungvinejā. Šeit iedzimtie novēroja lidmašinu nolaišanos, kad tās nāca lejup no debesim. Tā kā neviens no primitīvajiem cilvēkiem to nevarēja izskaidrot, viņi no salmiem sāka būvēt lielus lidmašīnu modeļus un novietot tos uz gariem skrejceļiem. Viņi cerēja, ka tad «debesu purni» atkal nolaidīsies zemē.

1871. gadā krievu pētnieks Mikluho-Maklajs ar savu kuģi apstājās pie Jaungvinejas krastiem.

Iedzimtie redzēja, ka viņš nakti staigāja apkārt ar spuldzi, un, ilgi nedomādami, pasludināja viņu par dievu Tamo Anutu, kurš ar dievišķu brauca​mo (kuģi) ieradies pie viņiem no Mēness.

Jaungvinejas plakankalnē holandieši atklāja kaut ko ļoti interesantu. Iedzimtie bija iekārtojuši veselas raidstacijas no salmiem un lapām! Viņi runāja koka mikrofonos, uzstādīja milzīgas kārtis antenu vietā, saritināja lapas kā kondensatorus, nēsāja radioaustiņas no koka, izstiepa garas augu šķiedras elektrības vadu vietā …

Visām šīm kargo reliģijām ir kopīga kāda iezīme - tās atdarināja tehniski augstāk attīstītu cilvēku nesaprasto tehniku un iekārtas, kuras viņi nespēja izskaidrot un tāpēc šos cilvēkus pielūdza kā dievus vai atdzimušos senčus.

IV. 2.

PALENKES KAPA PLĀKSNE - vai tomĒr tas bija astronauts Palenke ir sena maiju pilsēta, un to četrdesmitajos gados atklāja Č. Frejs. Šis drupu lauks rada varenu iespaidu par maiju kultūras bijušo būvniecības mākslu. Daudzi tempļi arī šodien labi saglabājušies (restaurēti) tūristu apskatei.

Spiedīgajā tropu tveicē lepni slejas Krusta templis, Lapu krusta templis, Saules templis, Uzrakstu templis. Neviens no šiem nosaukumiem nav cēlies no maijiem, visus devuši Pa- lenkes arheologi. Šās vietas svarīgākais noslēpums guļ zem zemes, tā ir pašreiz visā pasaulē pazīstama kapa plāksne.

1952. gada 15. jūnijā A. Russ Luillers, izdarīdams mērījumus Uzrakstu templī (templis tā nosaukts 620 iegravēto hieroglifu dēļ), atklāja, ka tempļa siena neatrodas grīdas līmenī. Turklāt galvenajā telpā atradās plāksne, kurā divās rindās bija caurumiņi. Ilgi nedomādams, viņš novāca plāksni un sāka rakt. (Pēc cita nostāsta, Russ esot redzējis peli, kura izlīdusi pa salaiduma vietu.) 80 cendmetru dziļumā viņš atrada akmeni, pēc kura secināja, ka tur varētu būt velve. Pēc tam 2 metru dziļumā kļuva redzams pirmais pakā​piens.

Nepacietīgie arheologi ļoti ātri konstatēja, ka tā ir aizbērta eja rietumu virzienā. Russ lika eju atkal aizbērt, jo gri​bēja turpināt izrakumus nākošajā gadā.

Nākošajā gadā arheologi 15 metru dziļumā atklāja lau​kumiņu, no kura kāpnes veda uz ziemeļiem. Vēl mazliet tālāk kāpnes strauji nogriezās uz austrumiem un veda tālāk dziļumā.

Vēl pēc gada arheologiem izdevās nokļūt līdz ejas galam. Šeit ceļu aizšķērsoja trīsstūraina akmens plāksne. Kad kāds līdzstrādnieks to bija atbīdījis un izveidojās maza sprau- dziņa, Russ ieskatījās velvē aiz plāksnes. Redzēto viņš apraksta tā: «Cik redzams blāvajā gaismā, plāksne noslēdz pieeju lielai, velvētai telpai, kuras sienas rotātas ar ģipša reljefiem. Telpas vidū atrodas milzīgs, skulptūrām rotāts bloks, kas aizņem gandrīz visu telpu.»

Reljefs, kuru A. Russ atklāja un kas jau kļuvis pasaulslavens, ir 3,80 metru garš, 2,20 metru plats un 25 centimetrus biezs. To rotā cilvēka figūra (dievst, priesteris^, valdnieks1 ?-, upuris*?-), kas sēž kapsulai līdzīgā ietvarā. Ap šo kapsulu atrodas nenosakāmi, nesaprotami ornamenti. Visu bloku ietver vainags, tā dēvētā debesu josla, ko veido maiju hiero- glifi.

Visbiežāk sarkofāga reljefa figūru identifice ar Palenkes dievišķoto valdnieku Pakalu Lielo, kurš reljefa attēlā gāžas mitoloģiska dēmona rīklē. Cid skaidrojumi šai figūrai ir: Nāves dievs, Kāda mirušā attēls, Cilvēku cilts simbols, Kuku​rūzas dievs Jums Kokss…

Daudzie skaidrojumi modernajā arheoloģijā un maiju pētniecībā ļoti skaidri rāda, ka Palenkes reljefs ir stipri apstrīdēts atradums. Debates par reljefa attēla jēgu vai bezjēdzību laikam gan tā īsti uzkurināja Ē. fon Dēnikena skaidrojums. Fon Dēnikens patiesi apgalvo, ka te attēlots vienvietīgs kosmosa kuģis (kosmoplāns sauksmei starp galveno kosmosa kuģi un Zemi)! Šādu skaidrojumu arheoloģija, pro​tams, nevarēja mierīgi pieņemt.

Fon Dēnikens reljefu skaidro apmēram tā. Tajā redzams vīrietis, kas sēž kapsulā, viņam apkārt ir dažādas tehniska izskata ierīces. Viņa kreisā kāja spiež pedāli. Kreisā roka šādā stāvoklī varētu atrasties uz pārslēga, ar labo pilots varētu regulēt kādu tehnisku ierīci. Vīrieša deguns gandrīz skar tādu kā skābekļa aparātu. Arī sēdeklis lieliski papildina attēlu: tas ir stipri polsterēts, kas ir nepieciešams liela paātrinājuma gadījumos. Arī apģērbā ir detaļas, kuras iederas shēmā: plata josta ap ķermeni un jaka, kura cieši apkļauj roku locītavas. Attēla aizmugurē jeb apakšējā daļā var redzēt uguns liesmas, kas varētu piederēties reaktīvā dzinēja sprauslām. Bet arheologi (P. Rivē) šai liesmā saskata tikai laika dieva stilizētu bārdu. Ak vai!

Varbūt tātad šis vienreizīgi skaistais (un slavenais) attēls rāda astronautu, kādu kargo kulta reliktu (sk. IV. !.)<?• Kādu no tiem atnācējiem, kuri nolaidās uz Zemes, - tātad atmi​ņas par tikšanos ar dieviem^ Vai reljefā patiesi attēlota būtne, kura vada lidaparātu^ Ē. fon Dēnikens jau pirms vairākiem gadiem šo reljefu aprakstījis tā, kā viņš to redzējis. Mūsdienīgi, atbilstoši mūsu tehniskajai izpratnei - bez kaut kādiem liekiem piedzejojumiem. Šo jautajumu izvirzīja arī ungāru izcelsmes diplomētais inženieris L. Tots. Par paraugu ņemot Palenkes kapa plāksni, viņam izdevās rekonstruēt kosmosa kuģi, kura detaļas viņš pārņēma precīzi no kapa plāksnes. Šis braucamais, iespējams, darbojās ar ūdeņraža dzinēju, un kopumā tā bija ļoti loģiska sistēma. Mani Tota analīzē visvairāk pārsteidza (pēc visiem tehniskajiem paskaidrojumiem) paralēle ar Seno Indiju. Pēc Tota, kustības (virziena) maiņa kosmosa kuģī notiek, pārbīdot augšdaļu ap asi. Bet, ja apskata indiešu dieva Šivas (kara dievs) attēlos viņa roku kustibas, tad tās ir salīdzināmas ar kusdbām, kuras izdara, mainot kosmosa kuģa virzienu! Skaistās stūpas Adžantas alās Indijā ir uzkrītoši līdzīgas Palenkes kosmosa kuģim, kādam tam vajadzētu izskatīties pēc Tota rekon​strukcijas. Viņš pats par to rakstīja: «Tātad: 1952. gadā Meksikas mūžamežos atrasta brīnumaini apstrādāta akmens plāksne, kurā redzams kādas svešas civilizācijas militārā kosmosa kuģa šķērsgriezums! Bet šā paša kosmosa kuģa kustības atdarina indiešu dievs Šiva, kurš «nejauši» ir kara dievs.»

Pēc Tota analīzes rezultātiem, šis lidaparāts varētu būt kāds anunnaku komandas militārais kosmosa kuģis. Tam par labu liecina ari 120 mazas vienības reljefa priekšpusē, kuras ungāru inženieris skaidro kā raķetes. Piemēri militāriem konfliktiem «dievu» apgabalos (un ne tikai tur) vecajos rakstos un mūsu kultūru nostāstos atrodami pietiekoši daudz (sk. V.7.).

Bet kas gan apbedīts zem šā vienreizīgi skaistā reljefai Un ko gliptika saka par kosmosa kuģi, vai tā šo tēzi atbal- stai Kā uzskata maiju pētniece profesore L. Šīle (Teksasas universitāte, Osdna) un profesors D. Frīdels (Dalasas Dienvidu Metodistu universitāte), kapa plāksnes simbolikā, pretēji citiem apgalvojumiem, patiesi saskatāmas kosmiskas sakarības. Zinātnieki uzskata, ka tā dēvētā debesu josla, kas aptver kapa plāksni, satur hieroglifus, kuri apzīmē Sauli, Mēnesi un kādu zvaigzni vai kādu planētu.

Cilvēka attēlojumā viņi saskata maiju valdnieka ceļojumu uz vietu, ko sauca Sivalva un kuru Šīle, Frīdels un etnologs Pārķers identificē​juši ar Piena Ceļu!

Taču arī citi maiju ekspertu izskaidrojumi apliecina plāksnes reljefa sakaru ar debesīm. Ietvara aizmugures daļa aiz tupošās figūras tiek uzskatīta par Pazemes rikli. Šī rīkle sim​bolizējot cilvēku pasaules saistību ar viņsauli, ar Sivalvu (= Visums jeb Piena ceļš)! Interesants ir ari skaidrojums simbolikai Pazemes rīkles iekšpusē (ko Tots uzskata par dzinēja agregātu). Maiju pētnieki šo daļu apzīmē kā četrdaļīgu briesmoni. Šīle un Frīdels uzskata, ka šai būtnē atrodamas zīmes, kuras simbolizē «Saules ceļu, kas šķērso Piena Ceļu», kā ari «apzīmējums debesīm, kura vietu agrīnās klasikas kontekstos ieņēma puma spārns». Šai attēlā ari esot detaļa no tā dēvētā Kosmiskā briesmoņa. Tā kā tas «atrodas pie Visuma ārējās robežas», tad abi maiju pētnieki to uzskata par simbolu saistībai starp Zemes pasauli un ārpuszemes pa​sauli.

Kapsulai līdzīgā attēlojuma priekšējā daļā ari ir interesantas detaļas. Krustu, kas atrodas centrālās figūras priekšā un ap kuru šis cilvēks rīkojas, maiju pētnieki skaidro kā Pasaules koku (Vakakans). Ari šis krusts simboliski attēlo saistību starp divām pasaulēm, ar to esot domāts Visuma centrs. Reljefa saliektajai smailei (Čūsku spieķis), kurā novietotas 120 «raķetes», ari ir dziļa jēga. Pirmskasiku laikā (no 300. g. p.m.ē.) šis attēlojums simbolizēja debesis. Tas izskaidro arī maiju vārdu «kan» («debesis») un «kan» («čūska») vienādo izrunu. Taču sākotnēji šis spieķis apzīmēja mediju, «ar kura palīdzību kustējās dievi»(!). Vēlāk tas kļuva par simbolu de​besīm un «dievu takai».

Tātad arī kapa plāksnes gliptika pieļauj skaidrojumu, ka tas ir saistītājs starp pasaulīgo un debesu sfēru! Tad varbūt maiju valdnieks Pakals ar neapšaubāmi ārpuszemes izcelsmes lidaparātu lidoja Visumā*?- Autors P. Fībags grāmatā («Dievu plāns», Minhene, 1995) stāsta par vēl kādu, ne mazāk interesantu atklājumu. Uzrakstu templī pēc tur esošajiem hieroglifu vēsturiskajiem datiem par Pakalu var

secināt, ka valdnieks dzimis ap 603. gada 22. martu. Pēc 80 gadiem un 158 dienām Pakals Lielais nomira.

Tātad viņam bija tieši 80 gadu.

Taču 1952. gadā un 1974. gadā, izpētot kaulus, kuri bija slēpti zem kapa plāksnes, līdz Russ tos atklāja, izrādījās, ka to vecums ir tikai 40 gadu! Tātad šeit apbedītais cilvēks bijis uz pusi jaunāks nekā Pakals.

Vai nu šeit apbedītais cilvēks nav Pakals, vai arī viņš patiešām devies ceļojumā uz Sivalvu Visumā! Šodien mums ir zināms A. Einšteina atklātais fenomens par laika nobīdi kosmiskajos lidojumos.

Vai ari Pakals piedzīvoja šo fenomenu*? Vai simboli un hieroglifi uz kapa plāksnes, kā ari tas fakts, ka Pakals pielūgts kā dievišķais, pieļauj secinājumu, ka maiju valdnieks devies ceļojumā debesīs, citā pasaulē*?- Arī ungāra Tota rekonstrukcija ir vēl viens netiešs pierādījums šādam apgalvojumam.

Palenkes kapa plāksne ir un paliek viens no mūsu pagātnes interesantākajiem reliktiem. Lai gan vēl pirms nedaudz gadiem nebija gluži skaidrs, kāda nozīme ir simbolikai uz tās, taču šķiet, ka šodien to apstiprina modernais skaidrojums.

IV. 3.

ASTRONAUTU ATTĒLOJUMI SENAJĀ JAPĀNĀ Uzlecošās saules zeme Japāna pārējai pasaulei ir atstājusi brīnumskaistas skulptūras, kuras tieši šodien pieļauj pārsteidzošu skaidrojumu. Te ir runa par nelielām māla vai bronzas figūriņām, kuru izcelsme meklējama «dzemonu» laikmeta (7500. g.p.m.ē. līdz 300. g.p.m.ē.) beigās. Lielākā daļa šo mazo mākslas darbu, kuri ir aptuveni 20 līdz 60 centimetru augsti, atrasti Japānā Tohoku, Konto un Aomori apgabalos. Tās atrastas ari Kamegaokas un Mijagi apgabalos Honsju salā. Iespējams, ka lielākā daļa no šīm «dogu» figūrām izgatavotas ap 600. g.p.m.ē. un tās attēlo dievu palīgus. Diemžēl nekas vairāk nav zināms.

Tais laikos dievs Ninigi No Mikoto, saules dievietes Ama- terasu («Tā cēlā, kas spīd no debesīm») mazdēls, nokāpis no debesīm pa «peldošo tiltu» un vēlāk (660. g.p.m.ē.) savu mazdēlu Dzimmu Tennu kronējis par Japānas pirmo impe​ratoru. Vai nav pārsteidzoši, ka tais laikos, proti, 592. g. p.m.ē., pravietis Ecēhiēls sastapies ar anunnaku kosmosa kuģiem (sk. IV.5.)i Ja šīs dogu figūriņas papēta uzmanīgāk, tad nepārprotami var saskatīt tehniskas detaļas, kas ir patiesi pārsteidzošas. Tā, piemēram, visa figūra izskatās kā uzpūsta, kā tas ir, piemēram, ar dziļjūras nirēju spiediena skafandriem. Šim neveiklajam apģērbam apkārt ir daudzas auklas vai jostas, turklāt viena no tām ir cieši sakniedēta ar ķiveri. Ķivere, ko viegli var atpazit, izskatās kā slēgta sistēma ar lieliem acu ovāliem, kuriem vidū ir šauras spraudziņas acīm. Acusarga malās pievienoti it kā mazi ritentiņi, ar kuriem skatāmo spraugu var regulēt. Citās dogu figūriņās šo acu ovālu vietā ir plata sprauga, kas stiepjas pa visu galvas priekšpusi. Uz ķiveres slejas «kronis», kas nemaz pēc tāda neizskatās. Rokas liekas savādas - tās stāv tālu nost no ķermeņa un beidzas nevis ar plaukstām un pirkstiem, bet drīzāk ar mehāniskiem tverekļiem.

Kas te attēlots^ Vai dievu palīgi^ Jau 19. gadsimtā sākās minējumi par to, kāda bijusi figūriņu sākomējā nozīme. 1894. gadā pētnieks Š. Cubojs atzina, ka figūru «brilles» viņam ļod atgādina eskimosu sniega brilles. Taču Japānas impērijā nekad nav nēsātas tādas brilles, nedz ari viņiem bija pazīstamas slēgtas ķiveru sistēmas!

Japānis I. Vašio, kas sešdesmitajos gados ieinteresējās par figūrām, raksta: «Cimdi ar noapaļotu lodveida slēdzi piestiprināti pie apakšdelma; acu ovāli var būt atvērti vai ari slēgti, atstājot tikai nelielu spraugu; abās pusēs redzamas mazas sviras, ar kurām laikam varēja regulēt atveres platumu. Kronis uz ķiveres varētu būt antena; zīmējumi uz tērpiem nav ornamenti, bet gan ierīces spiediena automātiskai regulēšanai.»

Vai šāds skaidrojums varētu būt atbilde dogu figūriņu mīklai^ Vai attēli uz tērpiem būtu apgādes sistēmas vai tikai ornamenti^ Nenoliedzama ir līdzība ar modernajiem nirēju vai astronautu skafandriem.

Tas laikam ierosināja zinātniekus Macumuru un Ceisigu nosūtīt NASA izsmeļošu šo skul- ptūriņu aprakstu un skiču krājumu.

Abi zinātnieki cerēja ar to gūt apstiprinājumu savai astronautu skafandru teorijai, un tas patiešām notika! Par laimi, NASA darbinieki zinātnieku ierosmi neuzskadja par kaut kādu murgaini stulbu joku, bet gan uzdeva Losandželosas firmai «Litten Industries» visu pārbaudīt. Firmai vajadzēja, izmantojot paraugus, izstrādāt izmantojamu skafandru astronautiem, un tas arī izdevās! Macumura un Ceisigs saņēma no NASA replikātu, un tam pievienotais teksts tikai apstiprināja pieņēmumu par aizlaiku astronautu skafandru - kargo kulta reliktu: «Mūsu novērotāji uzskata, ka hipotēze par skafandru, kas attēlots Jūsu atsūtītajos dokumentos, pelna lielu interesi. Tagad tāds ietērps ir izgatavots un nosūtīts NASA astronautu ekipējuma ģenerāldirekcijai; tas tagad jāpilnveido.

Mēs gribētu Jums paziņot, ka saistitājierlces, īpašie ietvari acu caurumiem, kustīgās locītavas, lodveida slēdži, kā arī mākslīgie tverekļi (gaisa) spiediena uzturēšanai - tātad viss, ko Jūs minējāt un kas attēlots fotogrāfijās, pēc augstāk minētās direkcijas ierosinājuma tika ņemts vērā, izgatavojot astronauta cieto skafandru.»

Neticami, ka ap 2500 gadu vecas skulptūras var(ēja) noderēt NASA par moderna kosmiskā skafandra paraugu! Kāda gan Senajā Japānā šim savādajām būtnēm no debesīm, dievu palīgiem, bijusi ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem^

IV. 4.

MĪKLAINA CITPLANĒTIEŠU AVĀRIJA PIRMS 12 000 GADIEM Gandrīz vai viss, kas mūsu Rietumu pasaulē ienāk no «Vidus impērijas», ir sensacionāls. Tā kā daudzas norādes un netiešie pierādījumi par aizlaiku NLO liecina pietiekoši skaidri, domāju, ka mani nekādas tālākas pēdas vairs īpaši nespētu aizraut. Patiesību sakot, stāstam par grupu citpla- nētiešu, kuri kaut kāda negadījuma dēļ nokrituši vai piezemējušies uz mūsu planētas, vajadzēja kļūt par sensāciju.

Diemžēl šis atradums Rietumos ir tikpat kā nezināms vai ari tas tiek pilnīgi noklusēts. Vispirms jau tāpēc, ka šis notikums risinājies pirms aptuveni 12 000 (!) gadiem, un par to saglabājušās ziņas. Vai ari varbūt tas viss drīz vien atklāsies kā humoru mīloša pētnieka muļķīgs jokst Gluži pretēji, jo vairāk šis gadījums tiek pētīts, jo vairāk jautājumu rodas. Tomēr veselīga skepse ir vietā, lai gan aug netiešo pierādījumu skaits, ka šis notikums ir patiess. Kas tad bija noticis^ 1937. un 1938.gadā ķīniešu arheologs profesors Či Pūtējs organizēja ekspedīciju uz vienu no vientulīgākajiem Ķīnas kalnu apgabaliem - uz Bajanharaulas kalnu masīvu. Šis apgabals aizņem teritoriju, kas ir gandrīz tikpat liela kā bijusi Vācijas Demokrātiskā Republika. Kalni tur sasniedz 5000 metru augstumu, un pat ielejas atrodas vēl 2000 metru virs jūras līmeņa. Mežonīga ainava, kurā arheoloģiskajām eks​pedīcijām nebūt nav viegli strādāt.

Profesors Či Putejs dažās klinšu alās kalnos atklāja precīzi orientētus kapus, kuros bija smalki skeleti apmēram 1,30 metru garumā. Skeleti bija ārkārtīgi smalki veidoti, sīkiem kauliem, turklāt tiem bija milzīgas galvas. Viņi izskatījās ļoti svešādi un kroplīgi, un nekādi nelīdzinājās nevienai šai apvidū dzīvojošai rasei. Salīdzinājumam pēc auguma garuma var minēt vienīgi Vidusāfrikas džungļos dzīvojošos pigmejus (galvas apmērs līdz 55 centimetriem, vīrieša auguma garums ap 1,38 metri). Visvairāk saskatāma līdzība ar būtnēm, kuras mūsdienās iesaistītas NLO cilvēku nolaupīšanas gadījumos.

Neatrazdams nekādu citu izskaidrojumu, profesors Či Putejs 1940. gadā skeletus ierindoja kādā sen izmirušu pērtiķu sugā, kas kādreiz esot dzīvojusi šai apvidū. Ar šo pārdrošo risinājumu viņš iemantoja tikai savu kolēģu izsmieklu. Apšaubāms ari, vai pērtiķi tais laikos tika apbedīti taisnā rindā izkārtotos kapos. Turklāt viņiem pēdējā atdusas vietā tika dotas kapa piedevas, kuras šodien sniedz pārsteidzošas ziņas. Ari uz alu sienām esot bijuši ļoti interesanti zīmējumi ar būtnēm ieapaļās ķiverēs un līdzās Saules un Mēness attēli. Vietējās teiksmas un nostāsti šai apvidū ari šai gadījumā palīdz viest nedaudz gaismas pagātnes tum​sībā.

Tekstos rakstīts, ka tais laikos dzīvojošie cilvēki medījuši trauslas, dzeltenas neliela auguma būtnes. Šie punduri, saukti dropi, esot nonākuši no mākoņiem ar lidaparātiem, un viņu atbaidošā, svešādā izskata dēļ iedzīvotāji viņus vajāja un brutāli nogalināja. Līdz pat mūsu dienām māņticīgie cilvēki šīm alām iet ar likumu. Tās ir sdngrs tabu, cilvēki no tām vienmēr izvairās. Tas ieinteresētiem pierādījumu meklētājiem ir tikai izdevīgi, jo tādējādi apbedījumi gadu tūk​stošiem palikuši kapu aplaupītāju neskarti.

To, ka šīs būtnes, dropi, varbūt patiesi reiz nolaidušies no debesim un ka alās varētu būt viņu skeleti, pierāda kāds sensacionāls atklājums Ķīnā, Sičuanas provincē, Bajanharau- las kalnu grēdas austrumos!

Pavisam nesen tur atklāts ciems, kurā dzīvo 120 punduri. Pieaugušie ir tikai 1,15 metrus lieli, bet mazākais pat tikai 63,5 centimetrus. Šķiet, ka šis ciems iederas bērnistabas leļļu pasaulē, viss ir tik mazs.

H. Haus- dorfs gluži pareizi pieņem, «ka tā ir tā pati šķietami neeksistējošā dropu jeb dzopu cilts (šās cilts cits nosaukums - Auro​ra piezīme), kura šeit it kā pacēlusies no nebūtības».

Lai cik pārsteidzoši ir atrastie skeleti un punduri, lielākā sensācija ir apbedīto kapu piedevas. Tie ir 716 akmens diski, kuri ir ļoti līdzīgi mūsdienu ilgspēlējošām platēm. Tie ir aptuveni 1-2 centimetrus biezi un ap 30 centimetru diametrā. Vidū atrodas caurums pirksta platumā, no kura rievas spirālveidā aiziet līdz

ārējai malai. Pa starpām iegravētas nekad un nekur neredzētas rakstu zīmes. Šis savādais raksts ilgus gadus slēpa savu saturu un pretojās visiem mēģināju​miem to iztulkot.

Pieciem neadaidigiem zinātniekiem 1962. gadā profesora C. Umnuja vadībā (Aizvēstures akadēmija, Pekina) izdevās šais diskos atšifrēt dažus teksta fragmentus. Šo teksta fragmentu saturs nekādā gadījumā nenorāda uz pērtiķu kapiem. Teksti vēsta, ka atrastie skeleti esot citplanētiešu komandas locekļu mirsdgās adiekas, kuri pirms apmēram 12 000 gadiem nokļuvuši uz mūsu Saules sistēmas trešās planētas! Tā kā viņu kosmosa kuģis bija bojāts un nevarēja doties atceļā, bet materiālu un tehnisko līdzekļu kuģa remontam nebija, viņi apmetās šai apvidū. Citplanētiešiem noteikti nebija viegli izdzīvot aizām izvagotajos kalnos. Ja tic šai apvidū izplatītajām leģendām, tad arī Zemes iedzīvotāji apdraudēja viņu eksistenci.

Bet kāpēc viņu kosmiskie brāļi nesūtīja komandu avārijā cietušo glābšanai^ Lai cik augsti attīstīti viņi būtu, tomēr kosmosa kuģa un tā apkalpes neatgriešanās kaut kad noteikti ievērota. Varbūt viņu glābšanai tika nosūtīta kāda komanda, bet kur gan vajadzēja meklēti Zeme ir liela, turklāt kalnu apvidus ir nepārskatāms. Un, ja vēl lidaparātā, kas izdarījis piespiedu nolaišanos vai pat avarējis, nedarbojās raidstacija, tad avārijā cietušajiem klājies bēdīgi. Var jau būt, ka pēc ilgas gaidīšanas nāca gaidītais glābiņš, taču dažiem vīriem noteikti par vēlu.

Tomēr Ķīna nav vienīgā zeme, ja meklējam vēl citus negadījumus vai avārijas. Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji maori stāsta teiksmu par dievu - valdnieku Kupe, kurš vairs nav varējis atgriezties savā valstībā. Viņš kopā ar savām meitām velti gaidījis divus «putnus», kuri nav atgriezušies no izlūklidojuma.

Ari senajiem grieķiem ir zināmi šādi negadījumi. Faetons no sava tēva saņēma atļauju vadīt saules ratus.

Acīmredzot viņš to ne sevišķi labi prata, jo rati avarēja, nogāzās un aizdedzināja zemi. Šo braucamrīku daļām vaja​dzētu kaut kur atrasties, piemēram, Indonēzijā, Malakas pus​salā.

Taču atgriezīsimies pie aizlaiku «ilgspēlējošām skaņuplatēm» no Bajanharaulas kalnu alām. Tas, ko vēsta tajās iegravētās noslēpumainās rakstu zīmes, ir pietiekoši sensacionāli, bet ar to stāsts vēl nav galā.

Iespējams, ka šajos priekšmetos ir vēl kāds cits informācijas avots, kura nozīme ir pagaidām slēpta. Kāda pētnieku grupa Maskavā, kurai diski tika uzticēti analīzei, noteica tajos dažus metālus. Materiāla sastāvā bija liels daudzums kobalta, kas tieši atrodams Ba- jankaraulas kalnos, kā ari alumīnijs un silīcijs. Līdz šodienai nav noskaidrots, kā kobalts iestrādāts akmens vēstījumos. Kā bija iespējams iegūt šādu savienojumu, ņemot vērā tā- laika tehnikas attīstības līmemi Ar šo mākslīgo savienojumu tā radītāji kaut ko gribējuši panākt. Bet ko gani Analizē konstatētie metāli diska rievās varbūt veido kaut kādas magnētiskās pēdas, līdzīgi mūsu modernajiem informācijas nesējiem. Ja kaut kad šāda informācijas sistēma uz diskiem tiktu konstatēta un iztulkota, tā noteikti būtu pasaules mēroga sensācija (tad, ja pētījumu rezultāti tiktu publicēti). Šāda veida vēstījumu avarējušie citplanētieši noteikti atstājuši pamatota iemesla dēļ - primitīvām un tehniski nenobriedušām tautām nebūtu ne jausmas, ka šādi informācijas avoti pastāv. Tikai mūsdienās šis vēstījums būtu atšifrējams. Varbūt viņi šādā veidā savas liktenīgās avārijas stāstu atstājuši iespējamai glābšanas komandai.

Kas vēl varētu būt rakstīts, to var tikai iztēloties. Vai tās būtu precīzas kuģa žurnāla piezīmes par viņu ceļojumu cauri Visumam, starta sistēmas, apmeklēto planētu apraksts un precīzas lidojuma koordinātesi Kaut kādu norādi par viņu lidojumu bez atpakaļceļa varētu sniegt ari alu zīmējumi Bajanharaulas kalnos. Tur uz sienām atrodami senseni zīmējumi - Saule, Mēness un dažas zvaigznes, kuras savienotas ar punktiem zirņa lielumā.

Krievu fiziķu tālāko pētījumu rezultāti rāda, ka hipotēze par magnētisku vēstījumu nav gluži no gaisa grābta. Kad atrastos diskus pieslēdza osciloskopam. tie sāka vibrēt nedabiski augstā frekvencē. Varbūt tie uzkrāja augstu elektriskās enerģijas potenciālu vai vismaz pagātnē bija pakļauti lielas jaudas laukam. Ja šai modernās pētniecības sfērā darbs tiks turpināts, tad varbūt dienas gaismā nāks pārsteidzoši atklājumi.

Ja šie ziņojumi neizrādīsies maldinoši (kādi tie noteikti nav), tad paliek atklāts vēl kāds svarīgs jautājums: kur būtu meklējamas kosmosa kuģu drupasi Šai kalnainajā zemes nostūri šodien būs ļoti grūti

kaut ko no tiem vēl atrast. Ari tad, ja pieņemam, ka citplanētiešu lidaparāti būvēti no nedilstošiem materiāliem, ir maz ticams, ka tos izdosies atrast. Pēc 12 000 gadiem tos laikam jau sen nosegusi zeme pēc tam, kad ari iedzīvotāji bija pielikuši savu roku likvidēšanā. Bet gan jau gadi un vietējās ciltis būs vēl kaut ko no vērtīgajiem reliktiem atstājuši. Vajag tikai meklēt.

Pagaidīsim, kādus rezultātus šai sensacionālajā gadījumā dos tālākie pētījumi (te jānorāda uz V. J. Langbeina, P. Krasas un H. Hausdorfa slavējamo ieguldījumu!)…

IV.5.

KONTAKTPERSONA ECĒHIĒLS Bieži citētais pravietis Ecēhiēls no Vecās derības savā grāmatā devis lielisku piemēru dievišķajām darbībām.

Nereti dzirdēts, ka dievi ugunīgos ratos vai ar citiem braucamajiem nolaidušies uz Zemes vai arī no tās pacēlušies ar zibeņiem, pērkondārdiem, uguni, zemestrīci, putekļiem, dūmiem un troksni. Īstenībā tas jau ir pietiekoši dīvaini, jo Dievs esot bijis visuresošs un visur vienlaicīgi.

Gadījums ar Ecēhiēlu notika 592. gadā p.m.ē., un tas ir ļoti uzskatāms pagājušo laiku tehnoloģijas piemērs. Dievs vairākas reizes Ecēhiēlu bija vedis projām, turklāt sava pirmā lidojuma laikā Ecēhiēls bija tik satraukts, ka viņam vajadzēja veselu nedēļu, lai atgūtos. Visi turpmākie lidojumi viņam bija brīnumaini notikumi. Tā kā varbūt ne katram Bībele ir tieši pa rokai, es gribētu vēlreiz citēt viņa stāsdjuma sva​rīgākās vietas (1. nodaļa, sākot ar 1. pantu, parastais tulko​jums): «Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pie Ķebaras upes; tad atvērās debesis, un es redzēju dievišķas parādības. Mēneša piektajā dienā (…) Es redzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veidojumi. (…) Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles, kā lāpu spožums: to uguns spulgoja dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi. (…) Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Un riteņu izskats un veidojums bija kā no turkisa, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī. Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt. Un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi arī riteņi, un kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi ari riteņi. (…) Un es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tie apstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus. Un augstu pāri par izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīrakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats. (…)»

Ko pravieds Ecēhiēls redzēja, kas tā bija par sastapša- nost Kosmosa kuģis, dabas parādība, vīzija vai sapnisi Parasti Ecēhiēla stāstījums tiek skaidrots kā dabas parādība (lai kāda tā ari būtu). Tā kā Ecēhiēls tiek uzskatīts par Bībeles reģi, tad viņa detalizētie apraksti bieži tiek skaidroti kā pravieša iztēle vai fantāzijas. Taču tas noteikti tā nav! Pravietis nemaz nešaubījās par to, ko viņš redzēja. Viņš pats svarīgākos vārdus uzsver vairākkārt, taču tie diemžēl daudzos Bībeles tulkojumos teksta skaidrākai izpratnei izlaisti. Tā, piemēram, 1. nodaļa, 4. pants: «es redzēju, un raugi» vai 15. pants: «tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju». Bet, ja Ecēhiēls ir redzējis tikai iedomu tēlu, tad tas būtu pretrunā kristīgajai mācībai par reālu Dievu.

Tikpat nepareizi par šo tekstu pamatu ir pieņemt dabas parādību. Kāds dabisks fenomens var pacelties no zemes, atkal nolaisties, un kurā var būt iekšā dzīvas būtnes - un tās turklāt var runāti Kad Ē. fon Dēnikens savā provokatīvajā grāmatā «Atmiņas par nākomi» (Diseldorfa, bez izd. gada) izteica pieņēmumu, ka šās vīzijas gadījumā varētu būt runa par citplanē- tiešu kosmosa kuģi, tad par viņu uzjautrinājās. Daudzi ir lasījuši viņa bestselleru ar lielāku vai mazāku prieku un nosaukuši viņu vienkārši par fantastu. Tāpat kā bijušais NASA inženieris ]. Blūmrihs. Blūmriha kungs vispirms uzskatīja, ka Dēnikena grāmata tāds nieks vien ir. Viņš bija pārliecināts, ka pietiktu to mazliet palasīt - un šos murgus

mierīgi varēs atspēkot. J. Blūmriha skepse driz vien krasi mainījās. Tā, Blūmrihs tieši pēc Bībeles apraksta uzskicēja pilnīgi darboties spējīgu, visā pasaulē pazīstamu kosmosa kuģi jeb orbitālo kuģi, par kuru viņš pats rakstīja: «Ecēhiēla aprakstīto kosmosa kuģu vispārīgo izskatu var izlobit no viņa stāstījuma. Pēc tam inženieris var pilnīgi neatkarīgi no stāstījuma aprēķināt un uzkonstruēt lidaparātu ar šādiem parametriem.

Un, ja tad redzams, ka rezultāts ir ļoti jēdzīgs un labi pārdomāts un ka tālāk Ecēhiēla stāstījumā atrodami apraksti par detaļām un procesiem, kuri pilnīgi saskan ar tehnisko rezultātu, tad vairs nevar runāt tikai par netiešiem pierādījumiem. Es esmu konstatējis, ka Ecē​hiēla kosmosa kuģim ir ļoti ticami parametri.»

Blūmriha kungs, viena no lielākajām autoritātēm raķeš- būves un kosmosa tehnikas jomā, aprēķināja šo lidaparātu precīzus parametrus, kurus viņš vēlāk publicēja grāmatā. Inženieris Blūmrihs, piemēram, noteica, ka galvenais kor​puss bijis 18 metru diametrā, bet dzinēja kopējā jauda bijusi 70 000 zirgspēku.

Inženiera Blūmriha pētījumu apkopojums: «Iegūtie rezultāti rāda kosmosa lidaparātu, kurš tehniski ne vien neapšaubāmi ir iespējams, bet kura funkcijas tam paredzētajai misijai ir ļoti saprātīgi izveidotas. Mēs esam pārsteigti, redzot tādu tehnikas līmeni, kas nebūt nav fantastisks, bet atrodas gandriz jau mūsu iespēju robežās, tātad ir tikai nedaudz laika ziņā mums priekšā. Turklāt rezultāti rāda kosmosa kuģi, kas izmantots kopā ar savu bāzes kuģi, un tas savukārt atradies orbītā ap Zemi. Fantastiski ir tikai tas, ka šāds kosmosa kuģis bijis reāla īstenība jau pirms vai​rāk nekā 2500 gadiem!»

Priekšvārdā savai grāmatai «Un tad atvērās debesis» (Ul- šteina izd., Berlīne) inženieris Blūmrihs rakstīja, ka viņš, analizēdams Ecēhiēla stāstījumu, īstenībā gribējis panākt pilnīgi pretējo. Viņš gribējis pierādīt, ka tas nekad nevarētu būt kosmosa kuģa apraksts … taču viņam to nācās atzīt.

Ja aplūko rekonstruēto lidaparātu, tad viens šķiet drošs: Ecēhiēla kuģis nebija konstruēts tāliem ārpuszemes ceļojumiem.

Taču, izmantojot četru rotoru dzinēju, tam bija iespējams lieliski manevrēt uz Zemes. Šis kosmosa kuģis bija paredzēts misijai uz Zemes, tāpēc tas bija stacionēts tepat uz Zemes. Varbūt kāda kalna virsotnē, kas dievišķajām būmēm deva patvērumu no dumpīgi noskaņotām tautu grupām. Kādu norādi par šādu dievu kalnu piemin arī pravietis savā grāmatā (28,14): «(…) Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū.»

No šā nelielā teksta fragmenta var saprast, ka viens no šiem savādajiem ķerubiem stāvējis uz kalna. Šai Ecēhiēla grāmatas daļā stāstīts arī (28, 1-19), ka šādi aparāti drīkstējuši piederēt tikai dievišķām būmēm. Šķiet, ka Ecēhiēls laika gaitā ieguvis zināšanas par šiem debesu ratiem tik lielā mērā, ka mēģinājis no tā gūt kaut kādu labumu. Vismaz Die​va pārmetumi ļauj kaut ko tādu nojaust.

Taču pravieša stāstījums pieļauj vēl tālākas rekonstrukcijas. Piemēram, Ecēhiēls sīki apraksta (1, sākot ar 15) kaut kādu savādu riteni, kas balstījās uz zemes līdzās šim aparātam. J. Blūmrihs pēc šīm norādēm konstruēja riteni, kas bija sadalīts dažādos segmentos. Katram segmentam bija pašam sava neliela ass, kas bija grozāma pa kreisi un pa labi. Tādējādi ar šo riteni bija iespējams mainīt braukšanas virzienu pat taisnā leņķī. Segmenti būs bijuši tik lieli, ka vienlaikus zemi skar tikai viens no tiem. No tā var secināt, ka šā braucamrīka vadītājs varēja braukt ne tikai uz priekšu un atpakaļ, bet, izmantojot atsevišķos posmus, arī pa kreisi vai pa labi. J. Blūmrihs nesen par šādu riteni saņēma patentu!

Vecās derības Dievs savus padotos uz Zemes atkal un atkal biedēja ar savas nolaišanās blakusparādībām: dūmi, uguns, putekļi un troksnis bieži vien pavadīja Dieva parādīšanos. Bet, ja padomājam, ka aizlaiku citplanētieši bija būtnes, kuras tālu pārsniedz mūsu iztēles iespējas, tad kā iespējams izskaidrot tik primitīvu tehnoloģiju^ Ari Blūmriha lidaparāts neliekas kaut kas ipaši utopisks.

Ja citplanētieši mūs apmeklē un novēro kopš cilvēces pirmsākumiem, tad īstenībā no Ecēhiēla varētu gaidīt NLO aprakstu (diskveida, šķīvīša veida, tāds, kas pēkšņi parādās un izzūd, un galvenais - bez trokšņa). Taču tas noteikti nav tā! Pat ja pieņem, ka 2500 gados kopš sastapšanās ar Ecēhiēlu

citplanētiešu civilizācija ir attīstījusies tālāk, šāds kosmosa kuģis mūsu acīs šķiet atpalicis. Bet, ja padomā, kādai misijai šis braucamais izmantots, tad redzams, ka šiem mērķiem tas bijis lieliski piemērots. Un kāpēc gan atnācējiem šādās operācijās vajadzētu izmantot augstas tehnoloģijas lidaparātu, ja Ecēhiēla aprakstītais tips Zemes misijai bija pilnīgi pietiekošs^ Mēs, mūsdienu Bībeles lasītāji, Ecēhiēla grāmatu diez vai būtu īpaši ievērojuši, ja tajā būtu aprakstīts augsti attīstītas tehnikas aparāts, kas tālu pārsniegtu pravieša saprašanu. Tehniskās detaļas Ecēhiēls vispār nevarētu aprakstīt, jo modernajā NLO tās praktiski nav redzamas. Kā Ecēhi- ēlam tika paziņots, viņš ticis izraudzīts, lai nākamajām paaudzēm pavēstītu par dievu tehnoloģiju. Šo uzdevumu viņš meistarīgi paveica, aprakstīdams tālāk minēto tempļa kom​pleksu.

IV. 6.

PRAVIEŠA TEMPLIS - TEHNISKĀS APKOPES BĀZE Pēc precīzajiem un tehniski pilnīgi saskanīgajiem kosmosa kuģa (vai kosmosa kuģu) aprakstiem, kurus Ecēhiēls pierakstījis, var spriest par pravieša milzīgajām novērošanas spējām. Viņa vērīgajām acīm var pateikties par vēl kādu precīzu aprakstu viņa grāmatā. Tas ir templis, uz kuru Ecēhiēls tika nogādāts ar lidaparātu. Sākot ar 40. nodaļu, šie apraksti izlasāmi jebkurā Bībelē, un tie pārsteidz arī, lasot tos pirmo reizi. Te sniegtas precīzas norādes par izmēriem un orientāciju, kuras diez vai ļauj ticēt, ka tā ir Jeruzalemes nākotnes tempļa vīzija. Šais tekstos pārāk precīzi aprakstiti mūri, telpas, istabas, vārti, sienas, balsti un logi - te pilnīgi droši pārmērīta reāla celtne.

Kad «tā Kunga roka» Ecēhiēlu aizveda uz templi, kas atradās uz ļoti augsta kalna, viņu sagaidīja «kāds vīrs, kas izskatījās, it kā būtu no vara». Šim metāla vīram rokās bija linu aukla un mērkoks … svarīgākie palīglīdzekļi sekojošajā nodaļā. Stāstījuma gaitā izrādās, ka viņš ir arī lielisks gids šai templī ar visiem tā pagalmiem un palīgbūvēm. Jau 40. nodaļas 4.pantā kļūst skaidrs, ka šim vīram attiecībā uz Ecē​hiēlu kaut kas ir padomā: «Viņš mani uzrunāja tā: «Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savām ausim, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi šurp atvests, lai tev to parādītu. Tad dari zināmu Israēla namam visu to, ko tu šeit redzēsi.»»

Ecēhiēlam vajadzēja ļoti uzmanīgi vērot un atcerēties visu, jo tāpēc viņš bija aizvests turp. Patiesi, Ecēhiēls savu dievišķo uzdevumu ņēma ļoti nopietni un izpildīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Šai nodaļā minēts pilnīgi neticams daudzums dažādu garuma, augstuma un citu mēru. Izdarotvai- rākkārtējus kontrolmērijumus, tika vēlreiz pārbaudīts, vai viss ir pareizi. Bet ko tad Ecēhiēls savā grāmatā aprakstai Vai tā ir nākotnes Jeruzalemes vīzija, kā to skaidro teologii Vai fiktīvs tempļa komplekss, kurā viņš pats atradiesi Jau gadu simtiem grāmatas ticīgie lasītāji, izmantojot tajā sniegtos datus, pūlas rekonstruēt templi.

Visi šie mēģinājumi bijuši vairāk vai mazāk neveiksmīgi. Beigu beigās visi rekonstruētāji Ecēhiēlu uzskatīja tikai par reģi, kas nav aprakstījis reālu celtņu kompleksu. Tomēr šās ekskursijas gids rīkojas ļoti loģiski un rūpīgi, lai Ecēhiēlu nesamulsinātu. Vispirms Ecēhiēlam parāda visa kompleksa vārtus, lai viņam rastos priekšstats par būves samēriem kopumā, tikai pēc tam viņu ieved iekšā. Ja šiem aprakstiem pamatā būtu pravieša vīzija, tad viņš droši vien būtu pievērsis uzmanību pašam svētākajam - svētnicai.

Taču nē, Ecēhiēls apraksta visu, pat samērā nesvarīgos ārējos mūrus.

Vai šo templi mūsdienās iespējams rekonstruēti Spriežot pēc nosaukto mēru precizitātes un saskatāmās harmo​nijas, tas varētu būt iespējams.

Inženieris H. H. Beiers, gadiem ilgi mēģinādams rekonstruēt templi, izdarīja satriecošu atklājumu.

Pretēji citiem, agrākajiem rekonstruētajiem, viņš pieņēma, ka galvenajai celtnei - svēmīcai vajadzētu būt struktūrai, kas uz augšu ir atklāta. Te drīzāk nāk prātā sporta stadions, nevis templis, jo reliģiskiem nolūkiem, lai kādi tie būtu, šī celtne ir pilnīgi nepiemērota. Kad Beiers bija lielos vilcienos uzskicējis iekšējā kompleksa aprises un augstumu, viss nostājās savās vietās, un Ecēhiēla stāstijumā minētie izmēri savstarpēji izlīdzinājās. Tad Beiers ievēroja kādu detaļu, kas šo templi padara tik interesantu. Pēc savas iepriekšējās skices viņš uzzīmēja mērogā J. Blūmriha rekonstruēto kosmosa kuģi. Tempļa zīmējums un Ecēhiēla kosmosa kuģa zīmējums veidoja savstarpēji saistītu sistēmu! Kuģis precīzi iekļāvās tempļa samēros, tieši tā, kā Ecēhiēls to apraksta 43. nodaļā («Dieva atgriešanās»). Pēc vairākkārtējām pārbaudēm un kontrolmē- rijumiem vairs nebija nekādu šaubu: tie saskanēja …

Arī dažādo ēkas daļu tehniskā jēga ir labi saprotama. Centrālajā ēkā, kurā kuģis piezemējas, ir biezi mūri, lai ārpusi pasargātu no dzinēja agregātu radītās svelmes. Tā kā Blūmrihs bija rekonstruējis

lidaparāta dzinēju ar helikoptera spārniem, tad loģiska jēga rodas ari vaļējām nišām sānu sienās. Tā ar aptuveni 70 000 zirgspēku lielu dzinēja jaudu un 11 metrus lielu rotora diametru radušies gaisa virpuļi un strāvas varēja izkļūt ārā. Ari iespējamos apkopes darbus kuģī varēja izdarīt vienkārši no atsevišķiem stāviem. Šim nolūkam citplanētieši izmantoja vienkāršas platformas, kuras tika piestumtas kosmosa kuģa korpusam.

Kur šī bāze atradāsi Ecēhiēla stāstījumā diemžēl nav atrodamas precīzas norādes par kompleksa atrašanās vietu. Uzzinām tikai, ka viņš aizvests uz «ļoti augstu kalnu» Izraēlā - ap 400 līdz 450 kilometru attālumā no savas trimdas vietas, no kurienes viņš dienvidu virzienā redzējis bāzi. Ja aplūko Beiera izgatavoto celtnes skici (tās detalizēts attēls ievietots viņa grāmatā), tad saskatāma līdzība ar Vidusamerikas tempļiem. Taču iespējams, ka anunnaku novērotāji izmantojuši kādu jau esošu celtni, kuru vajadzēja dkai pielā​got savām vajadzībām. Šāda pārbūve noteikti nebija nekas sarežģīts.

Kādus secinājumus var izdarīt pēc šādas teicamas re- konstrukcijasi Kādus jaunus jautājumus rada šis rezultāts^ Kādreiz anunnaki Ecēhiēlu izraudzīja kaut kādam nolūkam, kur bija vajadzīgas viņa novērotāja spējas. Viņam tika dota iespēja ļoti sīki apskatīt lidaparāta bāzi (pēc Beiera atklājuma to droši tā var saukt). Un ne tikai, jo visu, ko viņš redzēja, viņam vajadzēja pavēstīt nākošajām paaudzēm. Ar tīru sirdsapziņu es varu teikt, ka viņš savu uzdevumu paveica ļoti labi. Ecēhiēls ļauj mums, 20. gadsimta cilvēkiem, precizi rekonstruēt izmērīto bāzi. Viņa ekskursija bija plānota un organizēta, un tur ir saskatāma visa pasākuma jēga. Ecēhiēlam to noteikti vajadzēja rakstīt mums, jo mēs tieši tagad gatavojamies spert soli Visumā. Tikai šodien mēs saprotam, kas ietverts Ecēhiēla grāmatā. Vai šādam atklājumam mūsu pasaulē ir vieta, tas ir cits jautājums. Taču kvadrātveida celtnes meklējumos ļoti būtu noderīga gaisa un radara arheoloģija. Cerēsim, ka Beiera rekonstrukcija tiks uzskatīta vismaz par iespējamu un sāksies Ecēhiēla tempļa meklējumi.

I V.7. … UN UZBRAUCA DEBESIS …

Dievi nolaidās uz Zemes ar saviem lidaparātiem, un tā- laika cilvēki viņus ļoti smalki novēroja. Par lidojumiem un ceļojumiem var uzzināt pietiekoši daudz, lai konstatētu, ka atsevišķas personas pat bija izpelnījušās godu piedalīties šādā lidojumā. Protams, ka šāds piedzīvojums atstāja milzīgu iespaidu uz šo lidojumu dalībniekiem. Vai gan cilvēks varēja iedomāties lielāku pagodinājumu nekā to, ja dievi viņu pa​ņēma līdzi savā valstibāi Babiloniešu-asīriešu-šumeru «Etanas eposa» otrajā un trešajā daļā ir skaists apraksts par šādiem debesu ceļojumiem. Laikam mūsu sentēvi no Mezopotāmijas šo tekstu būs lasījuši ar pārsteigumu un neizpratni, bet no senastronautikas viedokļa tas gan ir pilnīgi saprotams: «(…) Kad bija pagājis astotais mēnesis, ērglis Pameta bedri: ērglim bija barība; kā Rūcošam lauvam viņam bija spēks. Ērglis sacīja viņam, Etanam: «Mans draugs, es gribu tevi aiznest uz Anu debesim.

Manām krūtīm piekļauj savas krūtis, Uz manu spārnu lidspalvām liec savas rokas, Pie maniem sāniem liec savus sānus!» (…) Kad viņš bija nesis viņu kādu laiku, Ērglis sacīja Etanam: «Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme, Skaties uz jūru apkārt pasaules kalnam!»

«Zeme tur šķiet kā kalns, Jūra ir kļuvusi par strautu»!

Kad viņš bija nesis viņu otru bridi augšup, Ērglis sacīja viņam, Etanam: «Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme!»

«Zeme izskatās kā koku audze!»

Kad viņš bija nesis viņu trešo bridi augšup, Ērglis sacīja viņam, Etanam: «Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme!»

«Jūra ir kļuvusi par dārznieka ūdensgrāvi!»

Kad viņi pacēlās Anu debesīs Un nokļuva līdz Anu, Enlila un Eas vārtiem, Ērglis un Etana abi pazemīgi nometās zemē.

Tomēr radību augs neatrodas Šajās debesīs.

Viņiem vajag pacelties vēl augstāk, līdz Ištaras, dievu mātes, Debesīm. Ērglis sacīja viņam, Etanam: «Lai notiek, mans draugs, es tevi aiznesīšu uz Ištaras de​besīm; Pie Ištaras, mūsu pavēlnieces, ir radību augs (…)»

Kad viņš bija nesis viņu kādu laiku augšup, ērgiis sacīja: «Mans draugs, paraugies, kāda kļuvusi zeme!»

«Zeme izskatās kā būda,

Un plašā jūra ir tik liela kā pagalms.»

Kad viņš bija nesis viņu otru brīdi augšup, Ērglis sacīja: «Mans draugs, paraugies, kāda kļuvusi zeme!»

«Zeme ir kļuvusi par pīrāgu, Un plašā jūra ir tik liela kā maizes trauks.»

Kad viņš bija nesis viņu trešo bridi augšup, Ērglis teica: «Mans draugs, paraugies - zeme ir pazudusi!» «Es paraudzījos - zeme bija pazudusi, Un plašā jūra neveldzēja manas acis! Mans draugs, es negribu pacelties debesīs, Apstājies, lai es varu atgriezties uz Zemes!»» Etana, tautas cienīts valdnieks, pēc šumeru valdnieku sarakstiem bija trīspadsmitais valdnieks Kišā (ap 3100. g. p.m.ē.), kur pēc grēku plūdiem valsts «atkal nolaidās uz zemes». (Kiša bija kaut kas īpašs, jo pēc grēku plūdiem pilsēta tika ierīkota atkal nevis pēc vecā plāna, bet anunnaki to izplānoja par jaunu.) Stāstījums par pacelšanos debesīs bija pazīstams visos Tuvajos Austrumos (šā mīta attēlojumi atrodami ari cilindrisko zīmogu nospiedumos), un eposā sniegts ļoti iespaidīgs lidojuma apraksts - tas esot ap 5000 gadu vecs. Kā cilvēki, kuri šo tekstu sarakstīja, zināja, ka, lidojot Visumā, zeme un jūra kļūst arvien mazākai Un kādā noteiktā augstumā (vai labāk - attālumā no Zemes) Zeme vairs nav saskatāma ar neapbruņotu acii Pavisam sešas reizes pilots lūdz savu draugu paraudzīties lejup uz Zemi, kura strauji samazinās.

Kādā starpstacijā Anu debesīs Etana uzzina, ka radību augs, kuru Etana meklēja, jo viņa sieva slimības dēļ nevarēja dāvāt dzīvību mantiniekam, esot meklējams tālāk Visumā. Tā viņš tika nosūtīts pie babiloniešu-akadiešu dieves Mātes Ištaras (šumeru Inan- na), pie kuras glabājās meklētā lieta. Tā kā Etana jau uz Zemes to bija velti meklējis, viņam nebija nekādu iebildumu kopā ar ērgli lidot tālāk. Un kāpēc gan nei Varbūt lidojuma laikā redzētais uz viņu bija atstājis tik spēcīgu iespaidu, ka viņš labprāt lidoja tālāk. Taču īsi pirms mērķa Zeme pazuda no viņa redzesloka. Tas viņu tik ļoti nobiedēja, ka viņš gri​bēja pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Zemes.

Ir labi saprotams, ka Etana nobijās, viņš taču pārstāvēja daudz vairāk atpalikušu kultūru. Man gan nav saprotams, ka viņš pēc saviem ilgajiem meklējumiem pēkšņi atkāpās isi pirms mērķa sasniegšanas.

Taču Etana nebija vienīgais, kas varēja apgalvot, ka uzbraucis debesīs. Cik bieži gan indiešu grāmatās var atrast skaistus piemērus šādiem ceļojumiem debesīs. «Mahābhā- ratā» aprakstīts indiešu varoņa Ardžunas ceļojums uz Vēdu (Senās Indijas reliģija) dieva Indras debesīm. Kad Ardžuna bija atvadījies no «pasauļu sargiem», viņš izsauca Indras debesu ratus. Viņa vēlēšanās izpildījās uzreiz, un parādījās šādi rati. Tie nolaidās lejup pie viņa ar pērkonu dārdiem, pa- dzidami tumsu no gaisa, kā aprakstīts tekstos. Viņš nevilcinādamies iekāpa debesu braucamajā un ugunīgi uzbrauca debesis, līdz sasniedza dievu apgabalu: «Kad viņš tuvojās tam apgabalam, kas mirstīgajiem, Zemes gājējiem (!), ir neredzams, viņš ieraudzīja tūkstošiem brīnumskaistu debesu ratu.

Tur nespīd nedz saule, nedz mēness, tur nemirdz uguns, toties savā gaismā ar cildenu enerģiju staro kā zvaigznes, ko no Zemes lielā attāluma dēļ redz kā spuldzes, lai gan tie ir lieli ķermeni.» Šo nostāstu zinātne nevar vienkārši ierindot teiksmu un leģendu valstībā, nosaucot par tiru simboliku, jo arī šeit pārāk skaidri redzamas modernās atziņas. Ceļojums ar debesu lidaparātu, kurš, uguns apņemts, pacēlās gaisā, beidzās kaut kādā apgabalā. Šis apgabals atradās nepārprotami ārpus Zemes. Jo pilnīgi precīzi ir uzzināms, ka Ardžuna acīmredzot bijis labi informēts par debesjumu. Planētas (vai zvaigznes) no Zemes esot saskatāmas tikai kā «spuldzes», «lai gan tie ir lieli ķermeņi», - tā viņš stāsta. Šāda atziņa neiederas mūsdienu domāšanas sistēmā par cilvēka attīstību. No kurienes gan tais laikos varēja būt zināms, ka zvaigznes ir milzīgi ķermeņit Ari teksta rakstītājs, kas to laikam uzrakstījis daudz vēlāk, to nebūs zinājis. Ja runā par to vietu, kur atradies Indras apgabals, tad laikam tā bijusi orbita ap mūsu Zemi. Tekstā aprakstits, ka tas «mirstīgajiem, Zemes gājējiem, ir neredzams». Tā kā šai nostāstā

pierakstīts, ka spuldzes bijuši ķermeņi, kuri paši izstaro gaismu, varam iet vēl soli tālāk. Tikai centrālie spīdekļi (kā, piemēram, mūsu Saule) paši izstaro gaismu. Tie apspīd visus pārējos ķermeņus Visumā, bet tie savukārt gaismu tikai atstaro. Tomēr iespējams, ka Ardžuna šo atstaroto gaismu uztvēris kā pašu gaismas avotu.

Ja nu viņš patiešām aprakstijis mūsu Galaktikas stāv- zvaigznes, tad gan Ardžuna ir veicis ļoti tālu ceļojumu. Mums vistuvākā zvaigzne ir Centaura Proksima (4,2 gaismas gadi), tā ir Centaura Alfas (4,3 gaismas gadi) mazāk spožais brālis un pavadonis. Kādus debess ķermeņus Ardžuna savā stāstā domājis, tas patiešām ierakstīts zvaig​znēs. Ļoti plašus stāstus par ceļojumiem debesīs, dievu valstībā, var atrast ari apokrifiskajā Ēnoha grāmatā. Kā jau minēts (III.6.), pravietis Ēnohs bija zināmā mērā starpnieks starp debesu eņģeļiem un tiem, kuri uz Zemes ielaidās seksuālās attiecībās ar cilvēku meitām, - ar kritušajiem eņģeļiem (nefilimi em).

Pirmsgrēkuplūdu laiku taisnības rakstītājs, proti, Ēnohs, savā grāmatā sīki attēlojis, kā viņš uzcelts debesīs. Lūk, piemērs, kā viņš esot saņēmis ziņu no tā Kunga («Ēnoha sapņu tiesa par kritušo eņģeļu un viņu bērnu pirmo un otro notiesāšanu» - tā sauc attiecīgo teksta daļu (sk. Ē. Veidingers, literatūras sarakstā): «Es redzēju šādu parādību: raugi, mākoņi mani aicināja tiesā un migla mani pacēla augšā; zvaigžņu ritums un zibeņi mudināja un skubināja mani, un vēji sitās ar spārniem man sejā un cēla mani augšup. Viņi mani uznesa debesis. Es iegāju iekšā un tuvojos kādam mūrim, kas bija celts kā no kristāla akmeņiem un ko apņēma ugunīgas mēles; un tās man iedvesa bailes. Es iegāju iekšā liesmu mēlēs un tuvojos lielam, no kristāla akmeņiem būvētam namam (…). Tā jumts bija kā zvaigžņu un zibeņu ceļš, pa starpu ugunīgi ķerubi, un tā debess bija no ūdens. Uguns jūra ietvēra tā sienas, un tā durvis dega ugunīs.» Ēnohs iegāja debesu namā, kur nebija «dzīvības gaisa». Šai acumirklī pravietis ieraudzīja vēl kādu namu, taču tas bija tik liels un lielisks, ka viņš nespēja «aprakstīt tā godību un lielumu». Šai otrajā namā atradās tronis, ko ari ietvēra liesmu mēles, kā viņš stāsta. Šai tronī sēdēja tas Kungs, kas Ēnoham deva vēl citus uzdevumus.

Arī citos tekstos Ēnohs apraksta ceļojumus uz tādām vietām debesīs, kuras stipri vien atgādina kaut kādas kosmiskās bāzes vai kosmiskās stacijas. Tekstā «Ēnoha ceļojumi cauri Zemei un pazemē. Pirmais ceļojuma apraksts» pravietis precīzi apraksta Zemi, kā viņš to redzējis savas ekskursijas laikā. Ēnohs savos rakstos atkal un atkal uzsver, ka viņš patiesi to visu pats esot piedzīvojis («Es, Ēnohs, redzēju», «Es redzēju un skatīju» …), it kā būtu nojautis, ka vēlākās paaudzes apstrīdēs viņa autortiesības.

Taisnīgais Ēnohs ari nenomira vienkārši kā kurš katrs, bet viņam tika piešķirta priekšrociba tikt uzņemtam paradī​zē («Ēnoha uzņemšana paradīzē», 1-4): «Pēc tam viņa, Ēnoha, vārds, viņam vēl dzīvam esot, tika atņemts nost no cietzemes iedzīvotājiem, no visiem cilvēku dēliem, un pacelts pie tā garu Kunga. Viņš tika pacelts uz gara ratiem, un viņa vārds pazuda no cilvēku vidus. No šās dienas es vairs netiku skaitīts starp viņiem, un Viņš nosēdināja mani starp diviem debesu apgabaliem (…), lai ierādītu man vietu starp izredzētajiem un taisnajiem. Tur es re​dzēju sentēvus un taisnīgos, kuri kopš neatminamiem lai​kiem dzīvo tai vietā.»

Daži apraksti par braukšanu debesīs un ceļojumiem debesu sfērās atrodami mūsu sentēvu nostāstos, piemēram, ari «Ābrahāma apokalipses» grāmatā. Vai visi izredzētie īstenībā bija tikai reģi, kuri nav attēlojuši patiesus notikumus"? Vai patiesi var pieņemt, ka neviens no šiem stāstījumiem nebalstās uz faktiem, kā tas bieži tiek apgalvots"? Diez vai, jo visu tautu mītos var atrast norādes par būmēm no debe​sim, proti, no Visuma. Anunnaku klātbūtne un viņu tehno​loģija atradusi vietu reliģijās visā pasaulē.

IV. 8.

LIDOJUMU TEHNOLOĢIJA PAGĀTNĒ 1898. gadā dienvidos no Gizas kādā kapā pie Sakaras tika atrasts priekšmets, kam arheologi nepievērsa īpašu uzmanī​bu. Taču pēc gandrīz 70 gadiem izrādījās, ka tā bijusi kļūda.

Sākumā likās, ka 39,12 gramus smagais koka modelis ir puma atveidojums. Tam piešķīra arhīva numuru 6347 kā purnam un ierādīja vietu Kairas muzejā, kur tas kopā ar citiem purniem arhīvā pārklājās ar putekļiem.

1969. gadā profesors K. Mesiha eksponātam pievērsa uzmanību. Pēc sīkas analīzes viņš secināja, ka nevienam putnam pasaulē nav vertikālu astes spalvu un tik taisnu spārnu, kā tas attēlots mazajā koka modelī. Tāpēc viņam pat prātā nenāca to uzskatīt par pumu.

Modeļa spārnu atpletums ir 18 centimetri, priekšdaļa - 3,2 centimetri un viss ķermenis 14 centimetrus garš, turklāt modelim ir aerodinamiska forma. Vai tas būtu lidmašīnas modelis, un vai tas bija vienīgais modelis"?Toreizējais kultūras ministrs M. Muhtars 1971. gada 23. decembri izveidoja pēmieku grupu, kurai vajadzēja izpētīt visus pārējos pumu modeļus un noskaidrot, vai ir vēl citi tikpat neparasti atveidojumi.

Rezultāts bija pārsteidzošs: 14 no seno ēģiptiešu pumu attēliem tika identificēti kā iespējamie lidmašīnas modeļi, un tie visi 1972. gada 12. jan​vāri tika eksponēti izstādē.

Senās Ēģiptes kultūra mūs atkal un atkal pārsteidz. Taču šādi lidmašīnu modeļi nav tikai Ēģiptes atstātais mantojums, arī Kolumbijā atklāti šādi lidmašīnām līdzigu figūru atveidojumi. Viens no inku modeļiem izstādīts apskatei Valsts bankā Bogotā. Tas ir neliels modelis no zelta, spārniem ir deltveida forma kā «Concorde» tipa lidmašīnai, turpretī priekšdaļa atgādina ASV bumbvedēju B-52. Pārsteigums sasniedza kulmināciju, kad vairāk nekā 1000 gadu veco modeli ievietoja aerodinamiskajā caurulē pārbaudei… tas patiešām lidoja! Turpretī skeptiķi apgalvo, ka šos modeļus uzskatīt par lidmašīnas atveidojumu esot galīgi muļķīgi, drizāk te varot būt runa par kāda pumu vai zivju kulta reliktiem. Dr. A. Poislijs no Ņu​jorkas Aeronautikas institūta par šādu skaidrojumu raksta: «Varbūtība, ka priekšmets attēlo zivi vai pumu, ir augstākā mērā neticama. Ne tikai tas, ka šis modelis no zelta atrasts Kolumbijas iekšzemē un mākslinieks nekad nebija redzējis jūras zivi, bet ari tas, ka nav iespējams iedomāties purnus ar tik precīzi veidotām spārnu slidvirsmām vai zivis ar vertikāli uz augšu izslietām peldspurām.»

Putni, lidmašīnas vai zivis, taču atrastas veselas eskad- ras šo atveidojumu, kuru īstā nozīme varbūt nekad netiks atklāta.

Sensenie atveidojumi, kuri ļoti atgādina lidmašīnas, protams, liek padomāt. Taču turpat Sakarā atrasts vēl kāds priekšmets, kas varētu būt šāda lidaparāta dzinēja tehniskās detaļas atveidojums.

1936. gada 19. janvārī arheologu grupa, kuru vadīja V. Emerijs, atraka kādu kapu Sakarā. Viss kapa komplekss sastāvēja no septiņām atsevišķām telpām, no kurām sešas bija domātas mirušā kapa piedevu novietošanai, jo tur bija izmētāti liellopu kauli un dažādi trauki pārtikas produktiem.

Toties septītā telpa bija kapa kamera. Taču, kā bieži vien, arī šai gadījumā kapeņu aplaupītāji bija apsteiguši zinātkāros arheologus - visapkārt mētājās sasisd trauki, bet visi dārgie rotājumi bija pazuduši.

Arī no līķa atdalītais galvaskauss un labā roka norādīja uz laupītāju brutālo un necieņas pilno rīcību.

Vēlāk, lasot uzrakstus kapenēs, noskaidrojās, ka apbedītais bijis princis Zabu, «Zvaigzne no Hora dzimtas», 1. di​nastijas valdnieka Abšiba dēls. Tātad princis Zabu dzīvojis ap 3000. g.p.m.ē.

Kaps bija 5000 gadu vecs. Tāpēc priekšmets, kuru V Emerijs atrada kapa kameras centrā, šķita pilnīgi nevietā. Jo kapa kameras vidū mētājās kaudze šīfera gabalu, visi gludi pulēti, ļoti plāni un smalki.

Tā kā visi fragmenti bija turpat uz vietas, tad ātri vien izdevās tos salikt kopā. Tagad arheologu rokās bija

savāds, pilnīgi nepazīstams priekšmets 61 centimetra diametrā, tā biezums centrā sasniedza 10 centimetrus. Tā kā priekšmeta vidū bija caurums, kas atgādināja riteņa rumbu, likās, ka priekšmets domāts, lai grieztos ap asi.

Miklainais šīfera disks ar trim spārniem, kurus ietver šaurs ārējais gredzens, ir līdzīgs kuģa dzenskrūvei vai kāda dzinēja gaisa skrūvei. Kas gan pirms 5000 gadiem pamudināja ēģiptiešus prinča kapenēs pašā centrā, kur parasti vieta bija sarkofāgam, novietot šādu tehnisku priekšmetu^Tāpat kā gadījumos ar ēģiptiešu koka lidmašīnu modeļiem vai atradumiem Kolumbijā, ari šīfera disks ir kaut kā redzēta atveidojums. Šis ritenis noteikti nav bijis domāts lietošanai, jo tā konstrukcija neizturētu nekādu slodzi. Bet kur gan senie ēģiptieši ņēmuši paraugu šādam tehniskam priekšmetam^ Tūkstošiem kilometru attālumā, pasaules malā, atrodas mazā Lieldienu sala. Iespējams, ka ari šeit atrodamas pagā​jušo laiku lidojumu tehnikas pēdas.

Dažu labu noslēpumu var atrisināt, ņemot talkā moderno tehniku. Ē. fon Dēnikens jau pirms vairākiem gadiem savā grāmatā «Atpakaļ uz zvaigznēm» (Diseldorfa, bez izd. gada) rakstīja par kādu petroglifu, kuru viņš nosauca «puszivs, puscilvēks - ar zvaigznes zīmi». Grāmatas lasītājs H. Hāss, kam bija izpratne par tehniku, tā gluži negribēja piekrist šādam skaidrojumam. Viņš secināja, ka šis petroglifs varētu būt ūdensreaktīvā dzinēja attēlojums!

Tas, kas klinšu zīmējumā izskatās kā galva, varētu būt atvere gaisa ievadīšanai. Pēc tam kad sprauslu vāki - divas skaidri saskatāmas līnijas jeb svītras uz kakla - ir aizvēru- šies, pa «rokām» sašaurinājumā (kaklā) tiek iesūknēta degviela. Iekšdedzes kamerā, glifa «vēderā», redzama simboliska zvaigzne, tas varētu būt «sveces dzirksteles» attēlojums. Pēc uzliesmojuma gāze no sašaurinātās atveres figūras apakšdaļā (kājas, spuras, zivs aste vai vienalga, kā to sauc) plūst uz āru - tādējādi rodas atsitiens, kas ierīci dzen uz priekšu.

Ja zīmējumu aplūko vērīgāk, tad šķiet, ka tas ir vienkārši satriecošs skaidrojums. H. Hāss par savu skaidrojumu rak​stīja: «Pat ja zīmējums visumā ne gluži atbilst aerodinamiskai formai, tad tālākas norādes par lidojuma veidu u.c. varbūt varētu atvasināt, izdarot precīzus mērijumus Naskas līdzenumā, tais vietās, kuras tiek uzskatītas par nolaišanās skrej​ceļu.» Šis cilvēks domā uz priekšu. Arheoloģijā ir vajadzīgi cilvēki, kuri ne vien mēģina visu ierindot jau esošajā domāšanas sistēmā, bet ari ņem vērā tādus risinājumus, kādus sniedz mūsu modernais tehniskais skatījums.

Bet tagad izvirzās cits jautājums - vai tehniski izskaidrotajam petroglifam varētu būt kaut kāds sakars ar savādo putnacilvēka kultu (uz salas visur attēloti cilvēki ar pumu galvām), kas pazīstams Lieldienu salāt Agrākos laikos ik gadu jaunam un drosmīgam peldētājam vajadzēja peldēt haizivju pilnajos ūdeņos līdz mazai salai, lai tur (tā dēvētajā Pumu salā) sadabūtu zīriņa olu. Šās paražas precīza nozīme laika gaitā diemžēl ir zudusi. Bet parastas puma olas dēļ ziedot savu dzīvibu - tas izklausās gandrīz pēc šausmu stāsta.

Ja paklausās Lieldienu salas leģendas, tad var uzzināt, ka reiz statujas - moai - esot pašas kustējušās - ar manas palīdzību.

Mana esot bijis noslēpumains spēks, kas piemitis tikai diviem priesteriem uz salas. Taču kādudien šie svarigie pries​teri ar visiem saviem spēkiem no mazās salas pazuduši.

To, ka reiz būtnes (anunnaki) laidelējušās Zemes debesīs, liecina ari zemē iegrebtie attēli visā pasaulē. Šo mākslas darbu izmēri ir tik milzigi, ka tie lielākoties ir ieraugāmi ti​kai no gaisa.

IV. 9.

AUGŠUP DEBESIS Tuvojoties ar lidmašīnu pasaulē pazīstamajam Pisko līcim dienvidos no Limas, Peru, uz kādas klinšu sienas saskatāms milzīgs trijžuburis. Šis trijžuburis ir ap 250 metru garš, bet katrs atsevišķais žuburs ir 3,80 metrus plats. Tas saskatāms jau 20 kilometru attālumā un norāda ceļu uz iekšzemi. Kas gan te pūlējies, lai klintī iegravētu šādu zī- mii Sevišķi interesants ir fakts, ka babiloniešu-asīriešu dievs Rammans - Pērkongrāvējs senajos mezopotāmiešu attēlos rokās tur līdzīgu žuburotu zibeni. Arī babiloniešu-šumeru kultūrā pazīstams dievs ar šādu priekšmetu rokās. Tā vārds bija Adads (sīriešu valodā Hadad) jeb Iškurs (Tas, kas nācis no tālajiem kalniem), un tam bija ari pievārds - Tas, kas iegūst un sadala bronzu (Zabar Dibba). Arī dievs Virakoča, pirmsinku kultūras nesējs, Andu plakankalnē parasti attēlots ar šādu simbolu. Titikakas ezera dienvidu apvidū An- dos atrasts pat attēls, kas Virakoču rāda stāvus vērša mugurā, tāpat kā tas redzams kādā hetu reljefā, kuri šo dievu sau​ca Tešubs - Vējpūtis!

Vai simbolam vientuļajā līcī kādreiz vajadzēja norādīt, ka šis apgabals vai šī zeme piederēja tieši šim dievam vai bija tam pakļautai Tālāk zemes iekšienē patiesi atrodams kaut kas no atstātā savādā mantojuma.

Ja seko šai Adada zīmei, tad 160 kilometru attālumā pa gaisa līniju dienvidu virzienā atrodas noslēpumainais, taču Paleo-SETI aprindās labi pazīstamais Naskas līdzenums. Līdzenums ir neauglīgs, tuksnesīgs apvidus 60 kilometru garumā un 15 kilometru platumā. Taču no gaisa te paveras fantastiska līniju un ģeometrisku figūru rotaļa. Linijas sākas pēkšņi līdzenumā un tikpat pēkšņi tajā izbeidzas. Dažas iet paralēli viena otrai, citas krustojas, citas saplūst par 800 metru garām trasēm. Ģeometrisko līniju tikla vidū atrodas dzīvnieki, kuru lielums sasniedz 250 metrus: putni, zivis, reptiļi un citi daždažādi dzīvnieki. Visus šos iegrebtos zīmējumus veido viena vadziņa, kura izbeidzas savā sākumpunktā.

Visiem zīmējumiem ir tik milzīgi izmēri, ka tos iespējams pilnibā apbrīnot tikai no liela augstuma.

Bet līdzenums nav pārskatāms ne no viena kalna apkārtnē, un, ja negribam atzīt, ka to veidotāji spējuši lidot, vai tad jādomā, ka iegrebtie attēli bijuši paredzēti kādam, kas to varējisi Kāds televīzijas «profesors» paziņoja, ka līdzenumā kādreiz esot bijis sporta laukums! Inku sportistiem vajadzējis mērenā tempā skriet pa līnijām un figūrām. Taču viņš noklusēja, ka dažas no šīm figūrām iegrebtas tik slīpi klints sienā, ka tādam mērķim tās vienkārši nav bijis iespējams izmantot. Speciālajā literatūrā bieži var izlasīt ari tādu skaidrojumu, ka Naskas līniju tīkls esot inku kādreizējo ceļu adiekas. Bet kam vajadzīgi ceļi, kuri atrodas paralēli cits citam, kuri pēkšņi sākas klajā laukā un nekur nevedi Ari dzīvnieku attēlus tā nav iespējams izskaidrot.

Eiropā Naskas līdzenums ir pazīstams kopš trīsdesmito gadu beigām, tomēr līdz 1952. gadam tur nenotika saprāti- ga un mērķtiecīga izpēte. Taču Naska ir viena vienīga 120 kvadrātkilometru liela jautājuma zīme. Kāds mērķis bijis savādajai lidzenuma tautai, kas viņiem bijis padomā ar šim trasēm un figūrām, kuras iespējams ieraudzīt tikai no gaišai Līdzenumā uz zemes var saskatīt tikai rievas, kuras radušās, noņemot augšējo rūsgansarkano akmens slāni un atsedzot apakšējo gaišo akmens slāni.

Vācu pēmiece M. Reihe, kura neapšaubāmi visintensī- vāk ir strādājusi līdzenumā, uzskatīja, ka līnijas veido tikai astronomisku kalendāru. Patiesi, dažas līnijas varētu būt orientētas pēc astronomiskiem stāvpunktiem. Amerikāņu astronoms D. Hokinss, kurš ar datora palīdzibu noteica astronomisko orientāciju ari Stonhendžā, 1968. gadā ieradās Pe​ru, lai pārbaudītu kalendāra teoriju.

Hokinss vispirms ar datoru sarēķināja, cik no izraudzītajām 186 līnijām var saistīt ar kādu ekstrēmu Saules vai Mēness stāvokli. Tikai 39 līnijām (no 186!) varēja noteikt astronomisku saistību. Tā kā šāds

rezultāts procentuāli tikai nedaudz pārsniedz nejaušību, Hokinss ņēmās pārbaudīt zvaigznes. Viņš datorā ievadīja visas zvaigžņu konstelāci- jas līdz pat 10 001. g.p.m.ē., lai pārnestu tās uz iespējamām līnijām.

Datora aprēķinātie rezultāti atkal bija neticami. Tikai dažas līnijas norādija uz kādu zvaigzni, kura kaut kādā vēstures brīdi atradusies pie debesjuma šai vietā. Tā​dējādi man šķiet, ka kalendāra teorija ir noteikti atspēkota. Taču es neapstrīdu, ka dažas līnijas ir orientētas pēc astronomiskiem simboliem. Pat M. Reihe savai tēzei pievienojusi nelielu ierobežojumu: «Nav pilnīgi droši, vai ir iespējams visu līniju skaidrojums no astronomijas viedokļa, jo ir tādas (to vidū daudzas ziemeļu-dienvidu virziena līnijas), kuras šai laikposmā neatbilst nevienai pie apvāršņa redzamai zvaigznei. ]a zvaigžņu stāvoklis tiktu fiksēts ne tikai uz apvāršņa, bet arī virs tā, tad līniju interpretācijas iespējas būtu tik lielas, ka būtu ārkārtīgi grūti iegūt noteik​ti pierādāmus rezultātus.»

D. Vudmens no Maiami 1979. gadā devās ceļojumā cauri Atakamas tuksnesim. Sjerraūnikas kalnā viņš no lidmašīnas atklāja 120 metru garu milzu figūru, kas kļuvusi pazīstama kā vislielākais cilvēka attēls pasaulē. Šis milzis atgādina savādu robotu. Iegrebtajam attēlam ir četrstūraina galva, kurai pa kreisi, pa labi un augšā redzami četri vadi (ante- nast). Ķermeni veido garš, šaurs četrstūris bez jebkādiem apaļumiem. Pie gurniem abās pusēs saskatāmas koniskas «antenas». Kājas ir garas, viegli ieplestas, taisnas un viscaur vienāda resnuma kā koka kājas. Ceļgalu augstumā redzami tādi kā divi diski.

Abām rokām ir vienāds stāvoklis, tās ir tievas, garas, vienāda resnuma un rada iespaidu, it kā būtu pieskrūvētas pie ķermeņa, kuram nav plecu. Kreisajā rokā figūrai ir spieķis, kas pēc formas līdzīgs hokeja nūjai. Grā​matas «Noslēpumainās pasaules» autors A. Klārks tā attēlo iegrebto attēlu: «Milža galvu vainago kronis, tā roka beidzas ar bultas uzgali, un kājas ieautas zābakos.»

Bet kuram kronim tad uz visām pusēm rēgojas stieplest Kāds bultas uzgalis izskatās pēc hokeja nūjas, un kādi zāba​ki sedz tikai ceļgalus^ Iegrebtie attēli atrodami ne tikai Naskā un tās apkārtnē, bet visur pasaulē, - Lielbritānijā ir apmēram 50 šādu figūru. Slavenākās ir Baltais zirgs no Afingtonas, Milzis no Sernes, Garais vīrs no Vilmingtonas un Sarkanais zirgs no Taiso. Šie attēli ir iestrādāti krīta slānī, tāpēc attēlu aprises ir baltas. Daudzas no šīm figūrām izveidotas tikai pēdējos gadu simtos, to veidotāji un tapšanas laiks tātad ir zināmi. Taču dažām nav iespējams precīzs datējums. Bet tālāk: - Arekipas departamentā Peru atrodas milzīgi iegrebti attēli no pirmsinku laikiem.

- Pie Kolorādo upes ASV atrodas iegrebti cilvēku un dzīv​nieku attēli.

- Pie Sakatonas Arizonā atrodas milzīgs tēls.

- Sonoras tuksneša lavas lauki Meksikā nosēti ar zīmēm, kas vērstas pret debesīm.

- Sanhosē pampā netālu no Naskas līdzenuma peruāņu pilots E. de Latorre atklāja plašu apgabalu, kas klāts ar līni​jām un iegrebtiem attēliem. Šis līdzenums esot lielāks par Naskas līdzenumu.

- Valdesanas ielejā Ziemeļperu esot cilvēkveida būtņu tēli ar milzīgām acim.

No Kolorādo upes līdz Meksikai, no Klinšu kalniem līdz Apalačiem atrodas aptuveni 5000 pauguru (tā dēvētie indiāņu maundi), kurus klāj zīmējumi (cilvēki, putni, čūs​kas, lāči u.c.).

Pie Moljendo (400 kilometru attālumā no Naskas) līdz pat Antofagastas departamentam Čilē atrodas milzīgas figūras: četrstūri, «kāpnes ar nolauztiem pakāpieniem», bul​tas …

- Apgabalā ap Arāla jūru satelītuzņēmumos atklāti milzīgi trīsstūri un ovāli. To malu garums sasniedzot pat 1,5 kilometrus.

NVS arheologs V. Jagodins par šiem iegrebtajiem milzu attēliem rakstīja: «Arheoloģiskās izpētes parastās metodes šai apgabalā nav piemērotas. Attēlu milzīgie izmēri ir pilnīgi neaptverami cilvēkam. To reljefs ir tik gluds, ka varētu nobraukt vairākus simtus metru, nemaz nezinot, ka zem kājām atrodas vien​reizīgs arheoloģisks piemineklis.»

Kāpēc cilvēki radījuši šādus attēlusi Ir skaidrs, ka lielākā daļa no tiem visā pilnībā ieraugāma tikai no gaisa. Tātad tie bijuši domāti kādam, kurš ieradies no gaisa. Vai iegrebtie attēli bija signāli dieviemt

Vai to veidotāji debesu dēliem, anunnakiem, tādējādi gribējuši parādīt, ka tie uz Zemes vienmēr ir laipni gaidīti, ka tie jebkurā brīdi var atkal pie viņiem atgriezties^ A. Klārks par savādajām zīmēm, kuras visā pasaulē stin​gi raugās debesīs, raksta: «Iespējams, ka Naskas līnijas, lai cik mīklainas tās neapšaubāmi ir, liecina tikai par cilvēka pirmatnējo dziņu atstāt milzīgu izmēru zīmi par savu esamību, tādu kā «Es te biju», īstenībā mūslaiku mākslinieks Kristo (V. Kristo. Pazīstama ir viņa Berlīnes Reihstāga apsegšanas akcija -autora piezīme) ar savām kilometriem garām konstrukcijām arī nav darījis neko citu.

Un kas gan šajās tikai no gaisa ieraugāmajās dzīvnieku figūrās ir tik noslēpumains^ Vai tad cilvēki no laika gala nav piepildījuši debesis ar dieviem un zvaigznājus izskaidrojuši kā dažādus savādus dzivniekust No tā līdz tēlainam atveidojumam uz zemes, varbūt cerībā uz atalgojumu debesīs, ir tikai neliels solis, un iespējams paveikt apjomigu, toties ne pārāk smagu darbu. Tā nu tas reiz ir: vienkāršākā atbilde bieži ir pareizā (…)»

Protams, Klārkam ir taisnība, ka cilvēki visos laikos centušies nākošajām paaudzēm atstāt savas esamības un savas varēšanas pēdas. Taču šīs pēdas gan lielākoties ir celtņu kompleksi (tempļu kompleksi); akmens krāvumi, kā Stonhen- džā, vai stēlas, kā Gvatemalā, Bolīvijā, Meksikā, Hondurasā utt. Ar šo atstāto mantojumu, ko bagātīgi rotāja attēli un raksti, tā radītāji gribēja atstāt vēlākajām paaudzēm un tautām savas zināšanas, savu kultūru, reliģiju un tehniku. To var secināt pēc tā, ka gandrīz visas piramīdas, tempļi un citi kompleksi netika celti vienkārši tāpat, kur pagadījās, bet gan bija orientēti pēc astronomiskiem un matemātiskiem datiem (sk. arī VII.2.). Daudzi no šiem atstātajiem mantojumiem vēlākajām paaudzēm vēsta arī, kādi «dievi» kurā kultūrā godāti, ko viņi darīja, ko izmantoja u.tml. Tas fiksēts akmens reljefos (stēlās) vai citos priekšmetos (piemēram, mezopo- tāmiešu cilindriskajos zīmogos).

Bet ko gribēja Naskas līniju veidotāji1 ?- Līnijas neko nestāsta par to radītāju tehnoloģiju, dzīvesveidu, paražām, ticību vai kultūru. Ko tad viņi gribēja panākt ar līdzenumu1 ?- Dažas līnijas gan ir orientētas pēc astronomiskiem datiem, bet tas neko negroza tai faktā, ka tām nav jēgas, jo pierādīts, ka daudzām līnijām nav noteiktas astronomiskas orientāci​jas.

Milzīgu izmēru attēli daudzās pasaules daļās noteikti bija zīmes debesu dieviem. Kāpēc Naskas kultūra lai būtu izņēmums un arī neilgotos pēc saviem brāļiem Visumā, kuri reiz ieradās no debesīm uz Zemes un radīja cilvēku1 ?Kā zināms, Ē. fon Dēnikens jau pirms daudziem gadiem pievērsa uzmanibu Naskas līdzenumam. Šodien kritiķi viņam atkal un atkal pārmet, ka viņš esot apgalvojis, it kā līdzenums kādreiz esot bijis milzīgs NLO nolaišanās laukums. Šie kungi vienkārši ignorē to, ka Dēnikens nekad to nav apgalvojis, bet gan aizstāvējis uzskatu, ka šeit kādreiz varētu būt nolaidies viens vai vairāki lidaparāti, kuriem vajadzīgi divi skrejceļi (vai kuri tos atstājuši) un kurus vietējie iedzīvotāji vēlāk kopējuši. Turklāt ar vārdiem «nolaišanās skrejceļš» viņš apzīmēja tikai iespaidu, kādu šīs līnijas patie​si rada, skatoties no gaisa.

Arī pieņēmums, ka iegrebtie attēli attiecoties uz tā dēvēto Naskas kultūru, ir apšaubāms. Ko gan stāsta tālaika atrastā keramika vai līdzenumā atklātās ugunsvietasi Tikai to, ka reiz te dzīvojuši cilvēki.

Bet vai tāpēc viņi būtu ari šo attēlu radītāji^ Un kas ir ar šodien pilnīgi nepazīstamo Ikas tautu (sk. II.4.), jo, kā zināms, Ika atrodas netālu no līdzenu- mat Par šās tautas ticību šodien nekas nav zināms. Arī tas, ka Naskas tuksnesis piederot pie Zemes piecām vecākajām tektoniskajām platēm, varētu šai aspektā izraisīt interesi. Vai tie visi būtu tikai maldīgi pieņēmumi^ Lielais Naskas jautājums noteikti tiks iztirzāts grāmatās atkal un atkal, bet, vai kādreiz tiks atrasta droša atbilde, ir apšaubāms. Varbūt kaut kad tiks piedāvāts atrisinājums, kas būs vienkāršs un neapstrīdams, taču līdz tam laikam Naska ir viens no mūsu pasaules mīklainākajiem apgabaliem, lai arī pēdējā laikā ap šo līdzenumu viss pieklusis.

V. AUGSTI ATTĪSTĪTA TEHNOLOĢIJA PAGĀJUŠOS LAIKMETOS

V .1.

GALVANISKIE ELEMENTI - SEN JAU IZMĒĢINĀTI Elektriskās parādības atklājis H. K. Ersteds 1820. gadā. T. A. Edisons 1871. gadā konstruēja pirmo kvēlspuldzi, un pasaule ir viņam pateicīga par 1093 patentiem visās ikdienas dzīves jomās. Viņa nāves dienā miljoniem amerikāņu Amerikas Savienotajās Valstīs uz vienu minūti izslēdza gaismu, lai tādējādi paustu savu pateicību un apbrīnu.

H. K. Ersteds un T. A. Edisons tomēr nebija zinātnieki, kuri atklāja šo cilvēkiem tik svarīgo enerģijas veidu … viņi bija atkalatklājēji! Jau gadu tūkstošus pirms viņiem cilvēki prata izmantot šo spēku, un līdz pat mūsdienām saglabājušies nepārprotami pierādījumi, kas šo apgalvojumu apstiprina. Arī Bībelē minētais derības šķirsts (sk. V.5.) laikam bijusi kāda no šīm pagājušo laiku elektroierīcēm. Bet par to vēlāk.

Partieši bija mežonīga un nevaldāma jātnieku tauta, kura no 250. g.p.m.ē. līdz mūsu ēras 236. g. tagadējā Irākas teritorijā rīkoja karagājienus. Šodien ir zināms, ka šai ordā nebūt nebija tikai dumji kaušļi, jo viņiem nebija sveša gal​vanizācijas metode.

1936. gadā austriešu arheologs V. Kēnigs izrakumu laikā Bagdādes tuvumā atrada vāzēm līdzīgus māla traukus, kuru patiesā nozime nebija izprotama. Viens no šiem traukiem bija 14 centimetrus augsts, tam iekšā bija no vara skārda darināts cilindrs ap 2,6 centimetru diametrā un 9,8 centimetrus augsts. Šai vara cilindrā atradās pilnīgi oksidējies stienītis no dažādu metālu sakausējuma, kas bija cieši nostiprināts ar tādu kā asfalta aizbāzni. Arheologi šo atradumu attieci​nāja uz aptuveni 2000. g.p.m.ē.

1978. gada rudenī pasaules preses izdevumi rakstīja par kādu vācu zināmieku grupas eksperimentu Hildesheimā. Zinātniekiem esot izdevies pierādīt, ka partiešiem bijušas elementāras zināšanas elektrotehnikā! Šai eksperimentā piedalījās zeltkalis, elektromehāniķis un galvanizācijas speciālists.

Eksperimentu sēriju vadīja Hildesheimas Rēmera-Peliceusa muzeja direktors Dr. A. Egebrehts un viņa asistents R. Šulte.

Vajadzīgo skābi galvanizācijas procesam savādajā vāzē izraudzījās R. Šulte. Viņš izmantoja svaigi spiestu vīnogu sulu, jo tā noteikti bija pieejama ari izmantošanas laikā atraduma vietā. Notika kaut kas pārsteidzošs: vāzē radās 0,5 voltu liels spriegums, ko reģistrēja voltmetri. Līdz ar to bija skaidrs, ka partiešu tautas augstākā šķira - maģiskā priesteru kasta - pirms vairāk nekā 2000 gadiem pazina galvanizāciju. Šis māla trauks laikam bija kaut kāds baterijas veids. Bet kā šo iekārtu varēja izmantot praktiski, jo tā ražo (šodien) tikai 0,5 voltusi Grupas izdarītajā eksperimentā noskaidrojās ari šis jautājums. Pētnieki savienoja bateriju ar tā dēvēto galvanisko vannu, kurā iegremdēja nelielu sudraba figūriņu. Pēc aptuveni 2,5 stundām viņi figūriņu izņēma. Tā bija pārklājusies ar zeltu! Vai tā būtu atklāts partiešu baterijas agrākais lietojums^ Šis eksperiments rāda piemēru, kādiem nolūkiem šo bateriju reiz varēja izmantot.

Taču arī Ēģiptē ir norādes par elektrības izmantošanu. Hatoras templi uz kādas sienas Dr. J. Fībags un P. Fībags atklāja četras šādas sausbaterijas, kuras bija savienotas ar kaut kādu vadu. Tieši līdzās attēlā bija divi veidojumi, kuri izskatījās pēc kvēlspuldzēm! Šādu bateriju izmantošanas attēlojumam atrasts rakstisks apstiprinājums tūkstošiem kilometru attālumā, Indijā. Kādā vecā indiešu tekstā «Kumphad- bava Agadsjonumi» pierakstītas precizas instrukcijas, kā rī​koties ar šādiem elementiem: «Kad gabals tīra vara ielikts ūdensnecaurlaidīgā māla traukā, kura atvere vērsta uz augšu, tur parasti ieliek vara sulfāta gabalu, kā arī vitriolu, kas ir zils kā pāva galva. Tad trauku piepilda ar zāģskaidām un virsū uzliek gabalu cinka, kurš ierīvēts ar dzīvsudrabu. Ar šo savienojumu tiek radīts spēks, ko sauc mitra, un gaismu, kura rodas, savienojoties cinkam ar varu, arī sauc mitra. Baterija, kurā ir simts šādu māla trau​ku, dod ļoti lielu jaudu.»

Šis teksts gan rakstīts pat dažus gadsimtus pirms mūsu ēras, daudz agrāk, nekā radās Bagdādes baterijas. Senais partiešu relikts, kas visā pasaulē pazīstams kā Bagdādes baterija, arī ir pietiekoši pārsteidzošs, bet, kā minēts agrāk, attēlos Hatoras templi redzami kvēlspuldzēm līdzīgi veidojumi. Vai tās patiesi bijušas kvēlspuldzes - moderni gaismas avoti pirms gadu tūkstošiem^

V.2.

EDISONS atnĀca par vĒlu Elektrība un tās izmantošana bija pazīstama ne tikai partiešu tautai, bet ari ēģiptiešiem. Viņi ar šās enerģijas palīdzību varēja pat iegūt gaismu, jo kvēlspuldze faraonu laika Ēģiptē bija labi pazīstama. Tā varētu būt atbilde uz jautājumu, kā apgaismotas visas faraonu kapenes! Jo tur, kā arī piramīdās, nekur nav atklātas lāpu vai eļļas lampu pēdas. Ja būtu bijis izmantots parastais apgaismojums, tad uz brīnumskaistajiem sienu gleznojumiem noteikti nogulsnētos kvēpi (ne lielajās piramīdās Gizā, jo tur nav gleznojumu). Taču tas tā nav.

Vai tik provokatīvam apgalvojumam ir pierādījumi^ Jā, tie ir, jo kādā seno ēģiptiešu templī ir reljefs, kurā attēlota degoša kvēlspuldze! Denderā, gandrīz 60 kilometru attālumā no Luksoras, atrodas Hatoras templis, kura sienas rotā pārsteidzoši mākslas darbi no Senās Ēģiptes laikiem. Dievieti Hatoru, kuras vārds nozīmē «Hora nams (mātei)» - Hors bija valdnieks dievs vanaga izskatā, kura spārni aptvēra Augš- un Lejasēģipti, - senajā Ēģiptē godāja arī kā debesu dievieti. Viņai veltītajā templī Denderā attēlos redzami savādi cilvēki (dievii) līdzās stikla ķermeņiem, kuru forma, nemaz ilgi nedomājot, atgādina milzīgu apmēru kvēlspuldzes. Katras šādas spuldzes sašaurinātajā galā atrodas lotosa zieds, kas laikam bijis ietvars vai kontakts visai ierīcei. Kabelis lotosa ziedu savieno ar četrstūrainu kasti lampas otrā galā.

Uz šās tvertnes ceļos nometies gaisa dievs Šu, Ra dēls, kurš, pēc ēģiptiešu mitoloģijas, kopā ar mitruma dievieti Tef- nutu bijuši pirmais pāris uz Zemes.

Visas konstrukcijas statīvs vai balsts, tā dēvētais džeda stabs, ne velti ļoti atgādina mūsdienu augstsprieguma tehnoloģijā izmantotos augstsprieguma izolatorus. Ķermeņa iekšpusē no lotosa zieda laukā vijas čūska, kura stikla ķermeņa galā ir tiešā kontaktā ar šo džeda stabu. Šo kontaktu veido divas rokas, kuras, šķiet, pierīkotas tā, it kā balstītu čūsku. Līdzās kastei līdzīgajam veidojumam stāv zinātņu un rakstītāju dievs Tots, kurš vēlīnajā antīkajā periodā tika saukts Hermejs Trismegists - Trīsreiz lielāks par Hermeju - un kurš tiek identificēts ar Bībeles Ēnohu. Viņš draudoši tur rokās divus nažus. Zem kvēlspuldzes viena otrai pretī tup divas figūras, kuru pirksti saskaras. Grāmatā «Kosmiskās pēdas» (Minhene, 1988, izd. Ē. fon Dēnikens) šie divi tēli skaidroti kā simboli pretējiem spriegumiem starp lotosa ziedu un džeda stabu. Figūra, kas atrodas stabam tuvāk, būtu jāuzskata par pozitīvo polu (+ pols).

Zīmīgi šais figūrās ir ari tas, ka uz vai pie senebreju derības šķirsta, kuru arī var uz​skatīt par elektroierīci, atradās divi ķerubi, kurus parasti uzskata par eņģeļiem un kuri ari stāvēja viens otram pretī, un kuru spārnu gali saskārās (sal. V.5.).

Pārsteidzošs sienas reljefs, tam jāpiekrīt. Taču tas nav vienīgais attēls Denderas templī, jo tempļa kriptās uz sie​nām atrodami daudzi šādi vai ļoti līdzīgi reljefi.

Ir zināms, ka seno ēģiptiešu raksts sastāv no simboliskām zimēm, kurām pamatā ir reāli notikumi vai objekti, gluži tāpat kā viņu mākslā. Fizikālās īpašības, kas atveidotas attēlu simbolos, visam veidojumam kopumā patiesi liek starot kā kvēlspuldzei!

Tomēr jebkuram zīmējumam un reljefam iespējams piemērot kaut kādu tehnisku skaidrojumu. Kāpēc gan lai tas būtu savādāk pazemes kriptās Denderāt Taču pat bez jebkādiem fantastu ietulkošanas mēģinājumiem iespējams atpazīt tehnisku ierīci, kurā katra detaļa lieliski papildina cita citu.

Piemēram, kāda nozīme kādreiz bija tā dēvētajam džeda stabami Nevar noliegt neapstrīdamo līdzību ar mūsdienu izolatoriem. Ēģiptologi to uzskata par stabu, ap kuru dažādā augstumā tika sietas labības vārpas. Tāpat ēģiptologi piedāvā tādus skaidrojumus kā koks bez lapām, palmas zars, fetiša simbols vai stabs ar iegriezumiem. Bet jājautā, kādam mērķim tad savukārt derīgi šādi skaidrojumi1 ?Šiem Ēģiptes izolatoriem tūkstošiem kilometru attālumā ir analogi uz tempļa mūriem netālu no

Čendu, Ķīnā. Tur lepni slejas akmens veidojumi, kuru līdzība ar mūsdienu augstsprieguma izolatoriem ir vienkārši neaptverama! Šķiet, ka džeda stabam bijis tieši tāds mērķis. Vārda «džed» pamatnozīme tiek tulkota kā pastāvīgums, stabilitāte vai ari ilgums - laba izolatora īpašības. Džeda stabs attēlots dažādās variācijās, tāpat ari mūsdienu izolatori. Ēģiptieši noteikti būs tikuši galā ari ar kriptās attēlotā stikla ķermeņa ražošanu. To, ka Ēģiptē bija zināmas pārsteidzošas metodes stikla apstrādei, pierāda tālaika relikti. Tā, piemēram, atrastas slīpētas lēcas no cēzija oksīda, kuras glabājas Britu muzejā Londonā. Tās atrastas kādā kapā pie Hel- vānas un noteikti ir kaut kā izgatavotas mehāniskā veidā, jo cēzija oksīdu mūsdienās var iegūt tikai ar elektroķīmisko metodi. Mēs šādus optiskus palīglīdzekļus spējam izgatavot tikai kopš 19. gadsimta. Kā to pagatavojuši ēģiptieši, nav zināms.

Mazsvarīgas nav ari figūras ap centrālo priekšmetu. Vai tās attēlo apkalpojošo personālu, vai tas ir šeit darbojošos spēku simbolisks atveidojums^ Visā attēlā svarīgākā persona laikam ir tā, kura atrodas pa labi blakus kastei. Varbūt dievs Upu ar pērtiķa galvu, kuru ēģiptologi identificē ar zinātņu dievu Totu.

Taču šo personību nekādā gadījumā nedrīkst identificēt ar nāvi! (Vārdu spēle - vāciski «der Tod» ir nāve - tulk. piezīme.) Drīzāk jau šis Tots ir nāves vēstneša pretstats, jo Ēģiptes valsti to ļoti godāja.

Viņa izcelsmi sedz seno ēģiptiešu priesteru leģendu un mitu plīvurs. Vai viņš kādreiz ieradās no debesīm, kā stāstīts kādā leģendāi Vai varbūt tas ir viens no pēdējiem teiksmainās salas Adantidas bojāeju pārcietušajiem iedzīvotājiem1 ? Kādā leģendā stāstīts, ka Tots reiz dzīvojis zemē, kurā bijuši divi vulkāni, zemē, pār kuru debesis aptumšojušās. Tāpēc viņam šo zemi vajadzējis pamest un ceļā uz austrumiem šķērsot jūru. Ar dieva palīdzību viņš un daži no viņa ļaudīm izcēlušies malā Ēģiptē. Tots bija ļoti izglītota personība ēģiptiešu vidū. Viņa zināšanas par pasaules lietām šķita aptveram visas zinātnes nozares. Tieši viņš bija tas, kas cilvēkiem mācīja valodu, rakstību, lasītprasmi un matemātiku. Viņš bija meistars alķīmijā (mūsdienās fizika un ķīmi​ja) un maģijā, un viņam bija labas zināšanas arī medicīnā.

Ari milzīgās zināšanas astronomijā un astroloģijā ļauj nojaust, ka viņš nācis no augsti attīstītas civilizācijas. Viens ir pilnīgi skaidrs - lai gan Tots nebija ēģiptietis, tomēr priesteru aprindās viņš tika uzskatīts par dievišķu. C. Zičins grāmatā «Cilvēku un dievu kari» (Knaura izd., Minhene) pieņem pat, ka teiksmainais Tots varbūt bijis Eas jeb Enki dēls. Kas bija šis Enki, to es jau paskaidroju III nodaļā.

Bet tagad pievērsīsimies kvēlspuldzes iekšpusei. Apakšējā galā atrodas ietvars lotosa zieda formā, kurš ar cauruli vai kabeli savienots ar enerģijas avotu. No šā zieda vijas čūska līdz pat džeda staba rokām. Ko gan tas varētu nozīmēti Vai akmeņkaļi izkala reljefā šo čūsku tāpēc, ka bija redzējuši elek​trības izlādēšanos šādā veidāi Daudzie uzraksti uz kriptu sienām dod precīzāku atbildi.

1991. gadā Hamburgas ēģiptologs Dr. V. Vaitkuss iztulkoja rakstu zīmes un publicēja tās. Rakstu zīmes kriptās ejās ir slepenraksts, kurš reljefa mūsdienu skaidrojumu tikai apstiprina un saprātīgi papildina. Ņemot vērā šā neparastā priekšmeta izmēru un izmantoto materiālu precīzos aprakstus, kuri sniegti tekstos, reljefi noteikti nevar būt iztēles radīti. Tekstos aprakstīts, kā ar «burvju vārdiem» un «dievišķajiem norādījumiem» var pārveidot čūskas izskatu, līdz tā sasniedz «cildenu pilnību». Tikai pareizi lietojot «burvju vārdus», tika pamodināts kastē guļošais «čūskas spēks». Ietvars aprakstīts kā «lotoss, no kura nāk gaisma», bet lotoss savukārt ar «vara pīnēm» (mūsdienās strāvas vadi parasti ir no vara) savienots ar savādo kasti. Kaste ir enerģijas avots, «no kura nāk vara un spēks», ja kāds no apkalpojošā personāla nonāca saskarē ar ierīci, tad viņam nācās izjust «čūskas niknumu», kura «visus savus ienaidniekus nogāž gar zemi».

Vai šīs ierīces var uzskatīt par iztēles radītām, lai gan ir pilnīgi skaidras norādesi Vai visi reljefi ir tikai kaut kādu kulta priekšmetu abstrakcijas^ Taču pārsteidzošākais jau ir pierādīts - šis atveidojums ir kvēlspuldze! Pamatojoties uz šiem atradumiem, patiešām var izgatavot modeli, kas darbojas un kas pilnīgi apstiprina uzrakstos attēloto darbības veidu.

Diplomētais inženieris V. Garns pēc ēģiptiešu sienu reljefu paraugiem uzbūvēja modeli, kas

darbojās un par kuru viņš pats teica: «Bez elementārām zināšanām elektrotehnikā šāds zīmē​jums nebūtu iespējams.» Šis precīzais atveidojums ir aptuveni 40 centimetrus garš un visbiezākajā vietā 12 centimetrus diametrā. Šis modelis jau vairākkārt demonstrēts pārsteigtajiem skatītājiem. Atveidojuma darbība precīzi atbilda tam, kas rakstiski un zīmējumos attēlots uz kriptu sienām! Arī elektriskā caursite, ko attēlo čūska, izvijoties no lotosa zieda uz džeda staba ro​kām, attēlota pilnīgi pareizi.

Laikam svarīgākais jautājums, kas te izvirzās, ir jautājums par enerģijas avotu. Kur ēģiptiešu priesteri ieguva sprieguma potenciālu^ Lielākajā daļā sienas reljefu lotosa zieda kabelis - vara pīnes ievadīts četrstūrainā tvertnē. Vai tas ir ģenerators vai, kā Garns to apzīmē, enerģijas akumulators^ Pēc manām domām, šo objektu mierīgi var nosaukt par ierīces sprieguma avotu. Bet kā tika iegūts nepieciešamais spriegums^ Ja Senās Ēģiptes priesteru kasta patiesi izmantojusi elektrisko strāvu, tad viņi to ari ir ražojuši. Tad varbūt skaidrot atveidojumus kā kvēlspuldzes ir pilnīgi aplamii Bez nepieciešamās elektriskās enerģijas nevarēja būt arī kvēlspul​dzes.

Iespējams, ka enerģijas ieguvei virknē saslēgtas daudzās Bagdādes apkārmē atrastās māla baterijas. Šo pieņēmumu apstiprina ari P. Fībaga un Dr. J. Fībaga atrastais sienas reljefs, kurā attēlots šāds elementu slēgums. Citā reljefā uz tempļa sienas redzama cita tehniska iekārta. Tas varētu būt galvanizācijas procesa attēlojums. No elementa, kas virzienā uz leju sašaurinās un kura apakšējā daļa atgādina šķērsām pārgrieztu citrusaugli, vienas spailes iet četri kabeļi. Katrs kabelis beidzas statīvā ar elektrodu, kuri ik pa diviem sa​slēgti īssavienojumā.

V. Garns uzskata, ka tai laikā bijis pazīstams pat kaut kāds virknes ģenerators. Holandietis Van de Grāfs šādu ierī​ci konstruēja pirms vairāk nekā 60 gadiem. V. Gams paskaid​ro savu pieņēmumu: «Caursites spriegums gaisā ir aptuveni 1000 voltu uz katru gaisa attāluma milimetru. Taču tas attiecas tikai uz nelieliem attālumiem. Ja atsevišķi priekšmeti atrodas tālu cits no cita, kā tas redzams, piemēram, Denderas reljefā, tad caursites spriegums krītas. Pie nelabvēlīgas vērtības tad rastos caursites spriegums 1 780 000 voltu! Bet, ja, piemēram, gaiss ir jonizēts ar tvaikiem un ja lotosa zieds un rokas sekmē pārsitienu, tad caursite var rasties pie jau daudz mazāka sprieguma. Šādu 200000 voltu lielu spriegumu samēra viegli iegūt ar elektrostatisko ģeneratoru. Ar tā dēvēto virknes ģeneratoru, tādu kā Van de Grāfa ģeneratoru, var iegūt līdz 10 miljoniem voltu lielu spriegumu. No tā var secināt, ka tolaik arī ar primitīvu elektrostatisko ģeneratoru bija iespējams iegūt dažus simttūkstošus voltu lielu spriegumu.»

Ja sprieguma iegūšanai izmantota šī metode, tad ir loģisks izskaidrojums arī figūrai, kura attēlo gaisa dievu Šu tupus uz kastes. Šis Šu netrūkst nevienā reljefā, turklāt viņš vienmēr tup uz šiem enerģijas avotiem. Vai viņš simbolizē gāzes, kuras jonizē gaisui Vai Hatoras tempļa attēlu tehniskā īstenošana nevedina uz pārdomāmi Vajadzētu pārbaudīt, cik precīzi ir visi vecie teksti un attēli, kuri varbūt ir tehniski apraksti. Kamēr tas nav noticis, Denderā ir un paliek spilgts paraugs sen pagā​jušo laiku tehnikai.

V.3.

DELI KOLONNA - VAI PATIEŠĀM TĀ IR TIKAI SARŪSĒJUSI DZELZS

Mošejas pagalmā 12 kilometrus no Deli centra Indijā slejas Deli dzelzs kolonna, kura nerūsē. Tas ir 6,6 metrus augsts stabs, kura diametrs pie pamata ir 40 centimetri un smailē aptuveni 30 centimetri.

Kolonnas svars tiek lēsts uz aptuveni septiņām tonnām. Līdz 1872. gadam, kad ap kolonnu tika izdarīti izrakumi, uzskatīja, ka tā atrodas vēl vairākus metrus dziji zemē. Izrakumi atklāja, ka tie bija maldi, jo kolonna sniedzas zemē vēl tikai ap 1,5 metrus.

Arheologi uzskata, ka kolonna attiecināma uz 300. g., jo kāds uzraksts uz kolonnas datēts ar 4. gs. un apliecina, ka tā veltīta indiešu dievam Višnu. Višnu bija dieva Indras draugs, un viņa sekotāji Višnu godināja kā pasaules valdnieku.

Patiesi īpatnējais šai kolonnā ir tās sastāvs. Tā, vietām tās sastāva tīrība ir 99,72 procenti! Jau 1930. gadā kolonna piesaistīja senatnes pētnieku uzmanību: «Lidz pat šodienai nav izskaidrojams, kā izgatavota Deli tempļa drupās esošā slavenā no dzelzs kaltā kolonna Loha- Kāmba (ari Latas vai Kutubas kolonna - autora piezīme).»

Lai gan Ē. fon Dēnikens arī ir sajūsmināts par kolonnas pretošanās spēju laika apstākļiem, tomēr viņš kādā vēlākajā grāmatā izdara labojumu, ka korozijas aizsargslānis kolonnai tomēr esot iebojāts: «Pašreiz kolonna dažās vietās rūsē, es to redzēju.»

Tātad - vai visa jezga ap Deli kolonnu būtu veltīgai Un varbūt galu galā tā tomēr izrādīsies tikai gabals sarūsējušas dzelzs, kur nevar atrast neko neparastui O, nē! Es jau pieminēju, ka dzelzs tiriba kolonnā vietām sasniedz 99,72 procentus. Tas liecina, ka tautai, kas to izgatavojusi, bijušas plašas zināšanas dzelzs apstrādē. Lai gan kolonna rūsē, plānais rūsas slānis paliek uz tās un nenodrūp.

I. Runde savā rakstā «Ancient Astronaut Society» ietva​ros par Deli brīnumu raksta: «Starp citu, kolonnas līdzenais stāvs pāriet kapitelī, kuram augšpusē ir padziļinājums. Lietus laikā tur uzkrājas ūdens un saglabājas, līdz iztvaiko. Tomēr virspuse nerūsē. Deli kolonnas mīkla joprojām nav atminēta.»

«Problēma nav atrisināta. Izskaidrojums, kā šī 1600 gadus vecā kolonna pretojas korozijai, varētu ļoti ieinteresēt metalurgus,» rakstīja Dr. H. Heinrihs žurnālā «Naturvvissen- schafdiche Rundschau».

Kāds Ē. fon Dēnikena kritiķis reiz rakstija: «Sastāvs šķiet nezināms tikai Dēnikenam.» Šim kungam laikam nebija zināmi speciālistu atzinumi. Tālāk - ši kolonna nebūt nav vienīgais šāds eksemplārs. Pēc NVS vēsturnieka I. Možeiko datiem, Konarakas templi Indijā ir daži spraišļi, kuri arī pretojas laika apstākļiem. Lai ko teiktu dažādi kritiķi, bet Deli Loha-Kāmba neapstrīdami pierāda, ka tās izgatavošanai nepieciešamas precīzas zināšanas metālapstrādē. Taču zināšanas par dažādiem sakausējumiem nedrīkst uzskatīt vienkārši par kāda atklājēja nejaušu sasniegumu. Jo arī citās pasaules daļās atrasti savādi metālu fragmenti.

V.4.

ANUNNAKU METĀLI - SENSĀCIJAS, KURAS TIEK IGNORĒTAS Noteikti nav nekāds noslēpums, ka Ē. fon Dēnikenam atkal un atkal nācies (un nākas) paciest ļoti asu kritiku. Tas nebija citādi arī Deli kolonnas gadījumā. Citus atradumus, kuri, manuprāt, atklātībā nonāk ne pārāk bieži (lai gan ir vēl sensacionālāki), kritizētāji vispār neievēro. Laikam ari tāpēc, ka tie varētu spēcīgi iedragāt metālapstrādes attistibas vēs​tures drošos pamatus.

No vēstures grāmatām uzzinām, ka pirmā rūpnieciskā rūdu kausēšana sākusies 2. gadu tūkstoša vidū p.m.ē. Hetu val​sti Anatolijā. No turienes šīs zinības izplatījās pa visu zemes​lodi. Lai gan vēsture atzīst, ka meteoru dzelzs maģiskiem un kulta nolūkiem kausēta jau pirms hetiem, tomēr tas arī ir viss. Ka tas tā nav bijis, ka izgatavoti pat daudz sarežģītāki sakau​sējumi - vienalga, kādā veidā, - to rāda daži piemēri.

Pirms 20 gadiem ūdenslīdējs P. Fogels pie Dienvidfran- cijas krastiem netālu no Marseļas izdarīja atklājumu, kas dzelzsrūdas apstrādes sākumu pārceļ laikā par dažiem tūkstošiem gadu agrāk. Reiz, nolaidies 20 metru dziļumā, Fogels ievēroja neparastas kupolveida būves ar skursteņiem virspusē, ko viņš lāgā nevarēja izskaidrot.

Fogels viens pats neko daudz nevarēja iesākt, tāpēc viņš vēlāk zemūdens kompleksu izpētīja kopā ar ģeologu profesoru Dižardēnu. Šo aizvēsturisko būvju apkārtnē abi pētnieki atrada savādus izdedžus, kuri, tuvāk aplūkojot, izrādī​jās tipiski dzelzs kausēšanas atkritumi.

Lai cik parasts šis atklājums pirmajā brīdī liktos, tas tāds nav - gluži pretēji. Tā kā kausējamās krāsnis atrodas aptuveni 20 metrus zem jūras līmeņa, bet tas, kā zināms, pastāvīgi paaugstinās, tad var aprēķināt būvju iespējamo vecumu. Tas ir ap 8000 gadu! Komplekss, protams, varētu būt arī vecāks, jo šodien vairs nav zināms, cik lielā attālumā no krasta kausējamās krāsnis būvētas.

Vēstures zinātne jau varētu piemiegt aci - jā, pilnīgi iespējams, ka te kādreiz mitusi tauta, kurai bija zināma dzelzs ieguve, - taču pagaidām tā to nav atzinusi. Varētu būt, bet varētu arī nebūt. Tomēr ļoti komplicētus metālu sakausējumus var atrast daudzās pasaules malās. Liekas, ka šie sen- franči nav bijuši vienīgie pagājušo laiku kalēji.

1984. gadā kādā ciemā netālu no Tallinas, Meriveljas rajonā Ziemeļigaunijā, strādnieki atrada kaut ko sevišķu. Viņi izdarīja urbumus akai, un 6,5 metru dziļumā urbis pēkšņi no- lūza. Tam ceļu aizsprostoja kāds metāla priekšmets. Ar dimanta griezējdisku izdevās iegūt traucējošā priekšmeta paraugu. Iegūto materiālu tūlit nosūtīja Maskavas Fizikas un tehnikas institūtam, kur eksperti pēc plašām analīzēm secināja, ka tas esot dzelzs un titāna sakausējums - 80 procenti dzelzs un 5 procenti titāna. Bez šiem diviem galvenajiem metāliem paraugā tika konstatēti arī citi piejaukumi - sudrabs, gallijs, niobijs, germānijs, torijs un indijs. īpaši interesanti ir tas, ka materiāls bija absolūti noturīgs pret skābēm un ārkārtīgi karstumizturīgs. Pēc vairākām Maskavas institūtā izdarītajām analīzēm bija skaidrs, ka tas noteikti nebija dabisks sakausējums. Paraugu pētīja arī Igaunijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūtā, un 1987. gada 16. jūnija noslēguma ziņojumā, kas adresēts Igaunijas Padomju Republikas KP Centrālkomi​tejas Rūpniecības nodaļas vadītājam J. Popovam, teikts: «Struktūra un īpašības sakausējumā, kas pēc sastāva ir līdzīgs ferītiem (savienojumi, kuri tiek izmantoti elektronikā un elektrotehnikā - autora piezīme), mūsu speciālistiem uzdod mīklu, jo līdz šim nav zināma tehnoloģija šāda sakausējuma izgatavošanai. Ņemot vērā tā ārkārtīgo cietību un karstumizturību, sakausējums var būt izmantojams rūp​niecībā, kā arī raķešbūvē.»

H. Vīdings, Igaunijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūta direktora vietnieks pēmiecības jautājumos, atzīst, ka nav izskaidrojams, kā šis metāls izgatavots! Viņš pat piedāvā plānu šā savādā priekšmeta pamatīgai izpētei!

Protams, ka ļoti interesanti bija arī uzzināt, cik liels ir viss ķermenis, no kura ņemts paraugs. Galu galā ari tāpēc, ka šai vietā bija paredzēts urbt aku. Šai nolūkā tika izdarīti daži ģeofizikālie mērijumi un analīzes, kas parādīja, ka dziļumā atrodas apaļš priekšmets 15 līdz 20 metru diametrā, kura biezums vidū sasniedz 3 līdz 4 metrus un sašaurinās virzienā uz ārmalu. Šā savādā objekta apkārtnē reģistrētas magnētiskās anomālijas.

Kas ir šis priekšmets, kas te guļ dziļi zemēi Kam kādreiz piemitušas tehniskas spējas izgatavot dk lielu priekšmetu no mums neiespējama sakausējuma^ Uz svarīgo jautājumu par priekšmeta vecumu gan ir atbilde, taču tieši tā daudziem nebūs pieņemama.

Savādais atradums atrodas morēnas slānī. Tie ir akmens un drupiežu nogulsnējumi, kuri šļūdoņu kustības rezultātā uzkrājušies pēdējā ledus laikmetā. Tātad objekts ir vismaz 10 000 (!) gadu vecs - vai vecāks. Tā kā apkārtējie slāņi ir pilnīgi neskarti, tad jāizslēdz iespēja, ka ķermenis šai slānī iekļuvis vēlāk. Tomēr šis neparastais atklājums, kas vēstures zinātnei tāpat ir pietiekoši neērts, nav vienīgais. Jau 8 gadus pirms atklājuma Igaunijā, 1976. gadā, strādnieki pie Vaškas upes Komi Republikā atrada sudrabaina metāla ga​balu dūres lielumā, kam bija ļoti savādas īpašības.

Kad vīri priekšmetu gribēja apskatīt tuvāk, tas nejauši nokrita zemē un izšķīla dzirksteles.

Ieinteresējušies par neparasto priekšmetu, daži zvejnieki to paņēma uz ciemu. Kad metāla gabalu mēģināja pārzāģēt, tas atkal izšķīla dzirksteles. Atradums nejauši nonāca rokās PSRS Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūta līdzstrādniekiem. Metāla gabals tika sazāģēts un nosūtīts dažādiem pēmieciskajiem institūtiem. Dažus atrastā priekšmeta paraugus no ģeologiem ieguva Ko- dolproblēmu, ģeofizikas un ģeoķīmijas pētījumu institūts. Arī Zinātņu akadēmijas S. Vavilova Fizikas problēmu institūts, V. Vernadska Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūts saņēma paraugus analīzēm. Ar gammaspektroskopijas un neitronu aktivācijas analīzi (abas metodes, kuras devušas lieliskus rezultātus mēness iežu analīzē) zinātnieki pūlējās noskaidrot, kas ir šis savādais veidojums. Kā raksta Dr. V. Millers, rezultātā iegūd dažādi elemend, kuri ietilpst šai sakausējumā: 67 procend cērija, 10,9 procenti lantāna, 8,78 procenti neodīma un daudz visdažādāko piejaukumu - dzelzs, magnijs, urāns un molibdēns.

Visi minētie elementi gan sastopami dabā, taču šāds savienojums pilnīgi izslēdz analizētā priekšmeta dabisku izcelsmi. Piemēram, lantāns dabā sastopams tikai savienojumā ar citiem lantanoīdu grupas elementiem, kā to aprakstījis Dr. V. Fomenko. Šo elementu īpašības ir tik ļoti līdzīgas, ka tos tikai ārkārtīgi sarežģītā ķīmiskā ceļā iespējams atdalīt citu no cita. Taču atrastajā priekšmetā bija tikai trīs lantanoīdu grupas elementi (cērijs, lantāns un neodīms). Sakausējumā nebija nātrija, kalcija un citu šās grupas elementu (pavisam 14), bet tas liecina, ka šis sakausējums ir mākslīgs. Tāpat nepamatots ir arī apgalvojums, ka tā varētu būt asteroida adūza.

Arī struktūranalīze institūta zinātniekiem deva pārsteidzošus rezultātus. Viennozimigi tika pierādīts, ka priekšmets ir sapresēts no maisījuma, kurā ir dažādi pulveri, ļoti smalkas daļiņas un dažādas kristāliskas struktūras. Savienojuma pārsteidzoši lielais blīvums zinātnieku aprindās neapšaubāmi radīja tālāku uztraukumu. Pēmieki noteica, ka spiediens, ar kuru dažādie pulveri un daļiņas kādreiz sapresēti, bijis 10 000 atmosfēru. Kas to spēja izdarīti Iegūti vēl citi pārsteidzoši rezultāti. Piemēram, atrastajam priekšmetam ir 15(!) dažādi magnetizācijas virzieni, kas norāda uz ārkārtīgi intensīva magnētiskā lauka iedarbību, izgatavojot priekšmetu ar aukstspiedes metodi, jo tikai tā sakausējums varēja iegūt savas magnētiskās īpašības.

Kas tas īsti ir par sakausējumu, kādiem nolūkiem tas do- mātsi Krievu zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka pie Vaškas upes atrastais metāla gabals ir tikai kāda lielāka objekta adūza. Pēc neilgām diskusijām viņi vienojās, ka galvenais objekts, kam pieder atrastais fragments, bijis aptuveni 1,2 metru diametrā un tam bijusi lodes, riņķa vai cilindra forma. V. Fomenko šos datus publicēja tikai 1986. gadā Anomālo parādibu komisijas ietvaros.

Diemžēl šodien vairs nav iespējams noskaidrot nedz to, no kurienes īsti radies savādais priekšmets, nedz ari, cik tas vecs, ari tā kādreizējās funkcijas laikam uz mūžiem paliks nenoskaidrotas. Taču šie

atklājumi ļoti skaidri parāda, ka nezināmas būtnes ir pratušas ražot sakausējumus, kuri mums liek kļūt domīgiem.

Pārsteidzošu viedokli par Vaškas upes atraduma izcelsmi pārstāv autors V. J. Langbeins. Viņš uzskata («Sfinksas sindroms», Minhene, 1995), ka tas varētu būt fragments no 1908. gada 30. jūnijā virs taigas eksplodējušā objekta. Kā liecina jaunākie pētījumu rezultāti, šis ķermenis, pretēji visiem apgalvojumiem, nebija komēta (sk. iepriekš minēto avotu, kā ari P. Krasas darbu «Tunguska», Frankfurte pie Mainas, 1995)! Objekta lidojuma trajektorija atbilst Vaškas upes atraduma vietai…

1827. gadā ķīmiķim F. Vēleram izdevās pirmo reizi iegūt alumīniju ķīmiskā ceļā. Bet vai Vēlers patiešām bija pirmais, kas to vārējāt Šķiet, ka ķīnieši viņu apsteiguši par veseliem 2100 gadiem, kā savā grāmatā stāsta K. Ašenbrenners, jo 1956. gadā izrakumos netālu no Jiiņas tika atklāti Cinu dinastijas kapi (2200 gadus veci). Kādā no tiem bija interesants atradums - jostas sprādze no alumīnija (85 procenti dra alumīnija, 10 procenti vara un 5 procenti mangāna). Tā kā atrastas vēl citas sprādzes no sudraba, kas izgatavotas tai pašā stilā kā alumīnija sprādze, var uzskatīt, ka interesantais atradums patiesi attiecas uz Cinu dinastiju. Par atraduma īstumu liecina tikpat biezā oksidēšanās kārta. Šodien lieli alumīnija daudzumi tiek iegūti diezgan sarežģītā veidā elektrolīzes ceļā. Šim nolūkam vispirms no alumīnija izejvielas - boksīta iegūst alumīnija dioksīdu. Pēc tam aluminija dioksīds tiek ievietots tīģelī, kuram pieslēgts aptuveni 6 voltus liels spriegums. Pieslēdzot 25 000 līdz 40 000 ampēru lielu strāvu, tas sadalās par alumīniju un skābekli.

Vai nu Cinu dinastijas cilvēkiem bija iespēja pašiem iegūt alumīniju, vai ari jostas sprādze izgatavota no kāda alu​mīnija gabala, kuru - kas zina, kur - viņi bija sadabūjuši.

V.5.

SAKARI AR DIEVU Bībele mums pastāvīgi atklāj interesantas lietas. Kristīgiem cilvēkiem Bībele ir Grāmatu grāmata, tā stāsta par Jēzu, viņa darbiem un priekštečiem, par pasaules lietām. Citi Bībeli nerespektē un uzskata to par pasaku grāmatu, no kurienes bērniem var palasīt vakara pasaciņu. Taču īstenībā, kā jau redzējām, šos rakstus var uzskatīt par vēsturisku faktu atstāstījumu, mūžiem neiznīcīgu un saglabātu nākamajām paaudzēm.

Pārsteidzoši, cik daudzi cilvēki ir akli vai grib tādi būt, kad runa ir par aizlaiku tehniku. Vēstures stundās skolniekiem liek iekalt zinātnes domāšanas sistēmu, kas var sabrukt jau pie mazākā satricinājuma.

Kādā ticības mācības stundā gan skolniekiem stāsta, ka Noas šķirsts bijis jūras kuģis ar, iespējams, 15 000 bruto reģistra tonnu lielu kravnesību vai ka Ecēhiēla redzējums bijis kosmoplāns, kura bāzes kuģis riņķojis orbītā ap Zemit Otrās Mozus grāmatas 25. nodaļā pierakstīti precīzi Dieva tā Kunga norādījumi par derības šķirsta būvi. Šis savādais objekts neapšaubāmi bija viens no ebreju lielākajiem svētumiem. Galvenokārt tāpēc, ka Mozus kalnā Dievs pats Mozum parādīja derības šķirsta un citu lietu modeli (Exodus 25,9). Līdz pat šai dienai nerimst diskusijas par derības šķirsta īsteno lietošanas mērķi, tas liecina, ka šis dievišķais priekšmets joprojām saista cilvēku interesi. Mozus grāmatā rak​stīts (Exodus 25, sākot ar 10): «Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts; viņa platums pusotras olekts, un viņa augstums - pusotras olekts. Tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses būs to pārvilkt, un visapkārt aptaisi vainagu no zelta. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piesdprini tos viņa četriem stūriem, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē. Un darini divi kārtis no akāciju koka un apvelc tās ar zeltu. Un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tām var šķirstu nest. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav no tiem jāizņem. Un šķirstā tev ir jāieliek derības liecība, ko Es tev došu. Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no dra zelta; pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā. Tad izveido vēl divus ķerubus, tie tev jādarina no zelta abos vāka galos. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi abos galos tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanās vāku; viņu sejām jābūt vērstām vienai pret otru, bet acīm pret šķirsta vāku. Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam tad, kad tu būsi ielicis de​rības liecību šķirstā, ko Es tev došu. (…)» Šis savādais svētais relikts (tā izgatavošanas pamācibas turpinātas vēl pāris pantos) bija 1,31 metru garš un 78 centimetrus plats (par pamatu ņemot veco olekti 52,5 centimetru garumā) un, bez šaubām, kalpoja sakaru uzturēšanai starp Mozu un viņa Dievu.

Vairākkārt izteikts minējums, ka deribas šķirsts Mozum bijis ne tikai likumu plākšņu uzglabāšanai, bet gan kautkā- da veida kondensators vai mikrofons. Patiesi, šādu deribas šķirsta funkciju var atkal un atkal izlobīt no vecajiem tek​stiem, kuros rakstīts par šķirstu.

Arī to priesteru apģērbam un piederumiem, kuri drīkstēja šķirstam tuvoties, vajadzēja būt izgatavotiem no noteikta materiāla. Noteikumu neievērošanas gadījumā Dievs viņiem piedraud ar nāvi (Bxodus, sākot ar 28). Tā, piemē​ram, sākot ar 36. pantu, aprakstīts sejsargs: «Un taisi arī zelta plāksnīti un iegreb zīmoga grebuma veidā: Svēts tam Kungam. Un liec to virs turbāna, turbāna priekšējā pusē, piesienot ar zilā purpura saiti. Lai tā ir uz Arona pieres, ka Ārons uz sevi ņem līdzi svētnicā visas vainas, no kurām jāšķīstās Israēla ļaudīm sakarā ar visiem saviem dāvinājumiem; tai būs būt allaž uz viņa pieres, ka tas tam Kungam labi patīk.»

Aronam un priesteru kastai vajadzēja nēsāt arī acu jeb sej- sargu un īpaši izgatavotus tērpus darbam

salīdzināšanas teltī, kur šķirsts tika uzglabāts. Viņiem vajadzēja arī visas neaizsargātas ķermeņa vietas ieziest ar eļļu, lai nodrošinātos pret de​rības šķirsta kaitīgo iespaidu (varbūt radioaktivitātei).

Arī autors R. Šarū jau pirms vairākiem gadiem izteica minējumu, ka šis savādais šķirsts varbūt bijis kaut kāds kondensators, kas ražojis 500 līdz 600 voltu lielu spriegumu. To, ka derības šķirstam patiesi bijis elektriskais potenciāls, var saprast ari pēc tā, ka koka kārtis, kuras bija ievērtas sānu gredzenos, nedrīkstēja izņemt… tas būtu nāvējoši. Šarū tāpēc uzskata, ka kārtis izolētajos gredzenos bijušas iezemētāji, lai elektrisko strāvu novadītu zemē. Vai šīs kārtis patiesi skārušas zemi, nav noskaidrojams.

Kad filistiešiem reiz deribas šķirstu izdevās iegūt savā īpašumā, tad Dievs tos piemeklēja ar augoņiem. Tā stāstīts 1. Samuēla grāmatā par savādo efektu, kas rodas, nepareizi rīkojoties ar šķirstu.

Filistieši tātad bija ieguvuši tā Kunga šķirstu un to nogādāja Ašdodā. Bet filistiešiem nekas nebija zināms nedz par pareizu apiešanos ar svēto šķirstu, nedz par aizsargapģērbu vai kādu īpašu uzglabāšanas vietu, kā tas sīki aprakstits Exo- dus grāmatā. 1. Samuēla grāmatā (5, 6) rakstits: «Bet tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem ir Ašdodā, ir tās robežap​gabalā.»

Filistieši bija tik ļoti pārbijušies par ebreju Dieva varu, ka viņi negribēja šķirstu paturēt ilgāk savā pilsētā. Filistiešu dižciltīgie nosprieda, ka šķirsts jānogādā uz Gatas pilsētu. Taču neparastais efekts izpaudās ari tur (5, 9): «Bet kad viņi to bija turp nogādājuši, tad tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, ir mazus, ir lielus, ar augoņiem tā, ka tie lauzās viņu miesās uz āru.»

Kad nu šķirsts bija nosūtīts uz Ekronu, tad filistieši sacēlās pret šo lēmumu, jo viņi baidījās no šķirsta spēka. Pēc septiņiem mēnešiem filistiešu dižciltīgie nolēma velnišķīgo šķirstu atdod ebrejiem.

Arī 2. Samuēla grāmatas 6. nodaļā var izlasīt par šiem dzīvībai bīstamajiem sitieniem, te, protams, runa nav par spriegumu, jo Bībeles autoriem šis jēdziens bija svešs. Sa- muēls stāsta, ka Dāvids ar lielu ebreju karavīru saimi devies uz Baālu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu. Vērtīgais priekšmets tika uzlikts uz īpaši šai misijai būvētiem kravas ratiem, kurus vadīja Uza un Ahio, Abinadaba dēli, kurš šķirstu pēc tā atgriešanās no filistiešiem bija uzglabājis savā namā. Gājienu uz Baālu ebreji svinēja ar lielu prieku un mū​ziku, līdz notika kāds dīvains starpgadījums (2. Samuēla gr. 6, 6-7): «Kad nu tie (Dāvids «un visa Israēla karavīru saime») nonāca pie Nahona labības klona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa. Tad tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur par sodu bargi skāra, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira.»

Vai Uza bija tehnikas progresa upuris, un kādam mērķim derības šķirsts tika izmantots ebreju vidūi Pēc Bibeles, Mozum tur vajadzēja uzglabāt derības liecibu, augstsprieguma sargāts seifs - nāvīgi droši!

Bet vēl - Mozus ar derības šķirsta palīdzību varēja dzirdēt «skanam Dieva balsi», un, kad ebreji izgāja no Ēģiptes, Dievs pats varēja Mozum dot norādījumus no šķirsta vāka platēm, no «dvir» (runātājs). Un atkal Dievam nepieciešams palīglīdzeklis savai misijai uz Zemes! Skaļrunis vai raidstacijai Šim svētajam šķirstam bija ļod liela nozīme Exodus laikā, no tā viņi saņēma Dieva rīkojumus. Dievs pats Mozum paskaidroja, kādam nolūkam svētais šķirsts kalpo (Exodus, 25, 22): «Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles, kas tev sakāmas Israēla bērniem.»

Nav noliedzams, ka derības šķirsts bija kaut kāda tehniska ierīce, kurai pamatā varēja būt kondensatora pamat​princips - divi vadītāji, kas saistīti ar nevadītāju.

Diemžēl derības šķirsta pēdas pazūd 586. g.p.m.ē. Izraēlā. Otrās Makabeju grāmatas 2. nodaļā šis svētums pieminēts pēdējo reizi. Saskaņā ar Bībeles tekstu Dievs praviedm Jeremijam bija uzdevis droši noglabāt deribas šķirstu. Jeremija un viņa pavadoņi šķirstu nogādāja alā, kuru pravietis bija atklājis

Mozus kalnā. Pēc tam viņš noslēdza ieeju alā. Šī Jeremijas slēptuve kalnos noteikti bija ļoti labi nomaskēta, jo daži no viņa pavadoņiem vēlāk atgriezās šai kalnā, lai iezīmētu ceļu. Taču viņi to nevarēja atrast! Jeremija saviem sekotājiem vēlāk paskaidroja, ka šķirstam jāpaliek kalnā tik ilgi, līdz Dievs kādudien atgriezīsies pie savas tautas. Tad viņš parādīsies mākonī, tāpat kā to bija redzējis Mozus.

Vai tas ir nostāsts par patiesu notikumu, varbūt šķirsts joprojām paslēpts Mozus kalnāi Varbūt šā svētuma pēdas atrodamas vēl kaut kur, piemēram, Etiopijāi Sociologs un žurnālists G. Henkoks uzskata, ka šķirsts atrodas Etiopijā, jo tur viņš atradis noteiktas norādes, kuras balsta viņa pieņēmumu.

Etiopiešu nacionālajā eposā «Kebra Negest» stāstīts, ka deribas šķirsts kādreiz nozagts Jeruzalemē.

Meneliks lūdzis savu tēvu Salamanu Jeruzalemē atdot viņam šķirstu. Skaidrs - es pats nebūtu rīkojies citādi -, ka valdnieks Sala- mans šo lūgumu noraidīja. Taču viņš piedāvāja Menelikam izgatavot precīzu dublikātu. Meneliks pēc tam, tā stāsdts eposā tālāk, šo kopiju esot slepeni apmainījis pret oriģinālu, kas atradies templī.

Un to viņš svinīgi nogādājis uz karaļa pilsētu Aksūmu Etiopijā, kur šķirsts uzglabāts.

Tas ir fakts, ka pēc šķirsta pazušanas no Jeruzalemes ebreji vairs nav pieredzējuši šķirsta brinumus.

Reiz tik varenais derības šķirsts, kas ebrejiem bija ļoti palīdzējis Jērikas ieņemšanā, vairs nebija spējīgs pasargāt savu tautu - ebreju tempļi tika nopostīti, un tauta nokļuva gūstniecībā. Taču tai pašā laikā derības šķirsta varenība izpaudās Etiopijā. Tiek stāstits, ka 300 līdz 500 tonnu smagās kolonnas Aksūmā uzslietas «ar derības šķirsta un debesu uguns palīdzību».

Liekas, arī itāliešiem nācies izbaudīt šo spēku. 1896. gadā 17 700 itāliešu karavīru ar smagajiem ieročiem iebruka Etiopijā. Ļoti labi apmācītais itāliešu karaspēks izmisīgi mēģināja sakaut pretinieku, taču velti. Patiešām, etiopiešu sasniegums jāuzskata par savā ziņā vienreizīgu. Vēsturē nav cita piemēra, kad kāda afrikāņu tauta būtu sekmīgi pretojusies eiropiešiem. Cēlonis itāliešu pamatigajai sakāvei bija tikai tas, ka «priesteri ņēma palīgā derības šķirstu».

Ari šodien, kā stāsta Henkoks, Etiopijā tiek svinēti lieli svētki par godu dievišķajam šķirstam. 6. janvāri priesteri uz galvas nes atdarinātas Mozus likumu plāksnes, kuras kādreiz uzglabātas šķirstā, un tad dodas gājienā cauri pilsētām un ciemiem. Rituāli, kuri tiek izpildīti tā dēvētajos Timkata svētkos, atgādina Dāvida dejošanu šķirsta priekšā, kā tas aprakstīts Vecajā derībā. Ari svētku pavadītāju mūzikas instumenti atrodami Vecās deribas tekstos vietās, kuras saistītas ar deribas šķirstu.

Taču Etiopijā nav vienīgā vieta, kas pretendē uz dievišķā šķirsta uzglabātājas tiesībām. Tas varētu būt ari Tempļa kalns Jeruzalemē, kur šķirsts it kā esot noslēpts plaši sazarotā tuneļu sistēmā. Dažādas arheologu grupas tur jau izdarījušas izrakumus un atradušas ejas, kuras varētu piederēt kādam lielākam labirintam. Taču droša meklēšana šeit ir ļoti apgrūtināta, jo izredzes saņemt atļauju izrakumiem ir gandrīz vai bezcerīgas. Kas gan gribēs, lai zem pilsētas svētākās vietas tiktu izrakņāti tuneļii Ari politiskā situācija šai apvidū jauc visus plānus. Tempļa kalns mūsdienās atrodas Izraēlas un Jordānijas robežapgabalā, un robežas pārkāpšana varētu iz​raisīt eksploziju.

Tātad neadiek nekas cits, kā gaidīt citus atklājumus un norādes.

V.6.

VAI BĪBELES LAIKOS BIJA tanki Ir zināms, ka Bībele atklāj pārsteidzošus piemērus par pagājušo laiku tehniku. Šķiet, ka tur atrodamas arī norādes par pārsteidzošu militāru tehniku.

Jau pravieša Jozuas grāmatā atrodamas norādes par dzelzs kaujas ratiem. Kānaāna zemē Sīrijas un Palestinas piekrastē senos laikos Kānaānas valdnieks Jabīns cīnījās pret Jozuu. Taču kānaāniešu karaspēkam bija liela priekšrociba - viņu rīcībā bija vesela divīzija dzelzs ratu. Šis kaujas mašīnas bija liela palīdzība ienaidnieka uzveikšanā. Bez Dieva palīdzības Jūda nespēja uzveikt valdnieku Jabīnu - tā rak​stīts Soģu grāmatā (1, 19): «Un tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņi spēja gan ieņemt kalnu apgabalus, turpretim ielejas iedzīvotājus viņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kaujas rati.»

Tālāk Soģu grāmatā stāstīts (4, 3), ka Jabina karaspēkā bijis deviņi simti dzelzs ratu pret Israēla bērniem. Šie dzelzs rati kānaāniešiem palīdzēja apspiest ebrejus divdesmit gadus ilgi. Tā kā ebreji šķita gatavojam atbildes uzbrukumu, kānaāniešu tauta ari nevilcinājās un savāca visus savus dzelzs ratus (4, 13): «(…) Tad Sisera sakopoja visus savus ratus, deviņi simti dzelzs ratu un visus ļaudis, kas bija pie viņa no Harošet-ha- Gojimas, pie Kišonas strauta.»

Tālāk stāstīts, ka Dievs jau pirms kaujas radījis apjukumu Siseras karaspēkā (Sisera bija valdnieka Jabina karapulku virspavēlnieks). Likās, tas ienaidnieku bija novājinājis, un ebreji kauju varēja beidzot uzvarēt, jo kānaāniešu karavadonis aizbēga (4, sākot ar 15). Interesanti, ko tas Kungs licis lietā, lai ienaidnieku rindās radītu apjukumu. Tomēr šķiet, ka bez dievišķās palīdzības kaujai varētu būt cits iznā​kums (4, 23): «Tā Dievs tanī dienā pazemoja Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, Israēla bērnu priekšā.»

Asīriešu un babiloniešu reljefos Britu muzejā Londonā redzami šo savādo dzelzs ratu attēli, kurus arheoloģiskajā literatūrā dēvē par tarāniem vai kaujas tarāniem. Taču, tuvāk aplūkojot, var redzēt, ka tie šim nolūkam nav noderigi. Dzelzs ratu tarāns ir vērsts uz augšu. Ja tarāns būtu šādā leņķi, tad drīzāk salūztu pats braucamais, nevis taranētie vārti vai pilsētas mūris. Tikai horizontālā stāvokli spēka pārnese ir pietiekoša, lai iegūtu nepieciešamo postošo spēku. Kādā asīriešu attēlā redzami rati, kuri aprikoti pat ar dubulttarā- nu. Tas savukārt tarāna postošo spēku samazinātu vēl par 50 procentiem, kas jau tāpat būtu ļoti vājš, jo arī šeit tarāns vērsts uz augšu.

Pamatots ir arī jautājums par dzinēju, jo nekur nav redzamas apkalpes kājas. Apakšpusē redzami tikai riteņi, nevis cilvēku vai zirgu kājas. Kā tad šie rati kustējāsi Tā kā tie bija no dzelzs - no debesu rūdas (dzelzs rati), tad tos noteikti nevarēja vērst pret mūri vai līdzīgu mērķi tikai ar stum- šanu vien. Šādā veidā tos nav iespējams ari dabūt augšā uzkalnā, kā redzams kādā seno asīriešu attēlā. Raksturīga iezīme visiem attēlotajiem dzelzs ratiem ir priekšpusē novietotais tornītis. Lai gan tam ir dažāda forma un dažāds lielums, tomēr tas atrodas uz visiem šiem savādajiem braucamajiem.

Interesanti ari, ka reiz, kā rakstīts III.5., Enlils ar kaut kādu dīvainu tarānu, ar «āvu, kas rada varu», ar «ragainu vērsi» uzbruka rūdas raktuvēm Zimbabvē, lai cilvēkus no turienes aizvestu uz Ēdinu. Varbūt senajos reljefos attēlotajiem dzelzs ratiem bijusi līdzīga konstrukcijai Lai cik mīklaini šie dzelzs rati šķiet, tos gan laikam nav iespējams salīdzināt ar mūsdienu tankiem.

Daudz pārsteidzošāka norāde uz bruņotiem dzelzs ratiem atrasta Seta templī Abīdā, Ēģiptē. Uz kādas griestu sijas viegli atpazīstama mūsdienu kara tehnika: helikopters, zemūdene un tanks vai lielgaballaiva.

Blakus tiem - it kā automātam lidzīgs īpatnējs simbols. Ko šie dīvainie hieroglifi kādreiz simbolizējuši, tas šodien nav zināms. Divi ēģiptologi, kuriem tika jautāts par hieroglifu nozimi, ari nevarēja neko

paskaidrot.

Viņi uzskata, ka vēlākās paaudzes ieskrāpējušas jaunus hieroglifus virs vecajām rakstu zimēm. Taču nedz oriģinālā, nedz uz labām fotogrāfijām nekas nav saskatāms no veciem hieroglifiem. Tāpat nekur nav atrodamas pēdas, ka šeit kaut kas būtu nokasīts nost.

Norādes par asīriešu-babiloniešu dzelzs ratiem atrodamas pat viņpus Adantijas okeāna.

Antropoloģijas muzejā Mehiko atrodas braucamrīka attēls, kas pārsteidzoši līdzīgs dzelzs ratu attēliem no Tuvajiem Austrumiem!

Kas gan reiz radījis šo militāro ieroču tehniku un kam tā bija vajadzīgai

V.7.

ZINĀTNISKĀ FANTASTIKA BIJA AIZVAKAR 5491. gadā p.m.ē. plosījās karš starp lielas salu valsts tautu un debesu dieviem. Salas iedzīvotāji bija savienībā ar kādu kareivīgu vadoni, kurš ar savas fanādskās «kungu rases» palīdzību gribēja pakļaut pasauli.

Kad dievi savienībā ar viņiem līdzīgajiem kareivīgo tautu bija iznicinājuši, salu valsts nelokāmi cīnījās tālāk. Bet dieviem bija šausmīgi ieroči, kuriem piemita neiedomājami postošs spēks … un viņi tos lika lietā!

5491. gadā p.m.ē., vasarā, varens zibens tūkstoš sauļu spožumā ķēra ziedošo pilsētu Amihsorihu un vēlāk pilsētu Ikasaganu - viss sadega! Šim zibenim sekoja nāvējošs vējš un sērga, kura visu aizrāva, kura cilvēkiem laupīja matus un bērniem lika dzimt citādākiem nekā citos apgabalos. Pār viņiem bija nākušas dievu dusmas. Šis (izdomātais) stāsts nebūt nav fantastisks, tas varētu būt ierakstīts kādā nodzeltējušā indiešu papirusā, un tam varētu būt gadu tūkstoši. Kāpēci Nostāsti par kariem starp cilvēkiem un dieviem vai starp dieviem un viņiem līdzigiem atrodami gandrīz vai katrā kultūrā. Pastāv nostāsd par kaujām Grieķijā, Indijā, Kanādā, Mezopotāmijā u.c. Un daudzi dievu ieroči, to iedarbība un sekas atgādina kādu pazīstamu spēku, ko šodien sauc par atomenerģiju.

Senajā Indijā stāstīts par kādu iznīcinošu dievu triecienu un tā sekām: «Šā ieroča uguns iznīcināja pilsētas, izplatot gaismu, kas bija spožāka nekā simttūkstoš sauļu.

Tad sacēlās vējš, un šausmīgā ieroča uguns sadedzināja ziloņus, karavīrus, kaujas ratus un zirgus, lai gan viņi to nevarēja redzēt, jo tā bija neredzama. Šās uguns dēļ cilvēkiem izkrita mati un nogāja roku un kāju nagi. Tā izbalināja put​nu spalvas un nokrāsoja viņu krampjaini savilktos nagus sar​kanus.

Lai izbēgtu no šās uguns, karavīri metās upēs, lai nomazgātos paši un nomazgātu visu, ko viņi bija aizskāruši.» Šis stāsts indiešu grāmatās uzrakstīts pirms gandrīz 3000 gadiem. Tas esotnodcis pirms aptuveni 10 000 gadiem (vai vairāk)!

Ja šāds nostāsts būtu tikai atsevišķs gadījums, tad to laikam nevarētu saistit ar Paleo-SETI teoriju.

Bet tas nav atsevišķs gadījums, jo ari grieķu dievam Zevam un indiešu dievam Indrām bija briesmīgi ieroči, kuru iedarbība bija pār​steidzoša: «Un tad pavērās šausmigs skats, kad dievi un dēmoni stājās cits citam pred kaujā. Vritra šāva savus niknos ieročus, savas pērkonāvas un svelošos zibeņus viņš meta blīvi kā lietu (,..).Tad Indras lepni mestie zibeņi sāka spidēt, šausmīgās pērkonāvas dārdēja. Pat dievi bijigi apstājās un šausmās apklusa. Bailes pārņēma visu pasauli.»

Traki klājās mūsu sentēviem. Kas pirms gadu tūkstošiem notika uz mūsu planētas un debesis ap toi Kas bija tik neticams un nesaprotams tālaika Zemes iedzīvotājiem, ka nostāsti par to ir saglabājušies gandrīz visām tautāmi Stāstus par dievu kariem nevar vienkārši adikt malā kā pasakas, pretējā gadījumā to nebūtu tik daudz senajās kultūrās un civili​zācijās.

Pazīstamais speciālo grāmatu autors un orientālists C. Zi- čins grāmatā «Cilvēku un dievu kari» stāsta pat par vairākām dievu kaujām. Viņš raksta pārcilvēku kariem, seno dievu kariem, piramīdu kariem … un beigās pat par atomāro holo- kaustu.

Tā, piemēram, viņa grāmatas 71. lappusē (Knaura izd., 1991) atrodams senās Grieķijas analogs jau minētajam indiešu atomkompleksam. Stāsta, ka grieķu dievs Zevs metis uz Olimpu pērkona akmeni (vai pērkonāvu): «Karsts tvaiks ietina titānus, Gājās dzemdētos (Urāna sieva - autora piezīme); neaprakstāmas

liesmas šāvās augšup. Pērkona akmens zibsnījošais zibens žilbināja viņiem acis, tik spēcīgs tas bija.

Neciešams karstums radīja haosu (…). Šķita, ka zeme un plašās debesis būtu sadūrušās; vareni dārdi, it kā zeme sabruktu drupās. Tāds troksnis bija, kad dievi saķērās cīņā.»

Ari šim iznīcinošajam triecienam sekoja postošs vējš: «Un vēji atnesa zemestrīces dārdus, putekļu virpuļus, pēr​konu un zibeni.»

Senames pēmieki uzskata, ka milzīgās šumeru valsts un Ūras pilsētas bojāeju izraisījis kaimiņtautu iebrukums - līdzīgi tam, kā babilonieši izpostīja Jeruzalemi, kā tas vēstīts senajās Bībeles Raudu dziesmās. Turklāt mezopotāmiešu kultūru izpostījis elamieŠu (senirākiešu tauta) un amoriešu (tauta, kas dzīvoja austrumos no Jordānas) karapulku iebrukums.

Kad tika atklātas pirmās māla plāksnītes, kurās šī iznīcinošā ciņa aprakstīta, arheologi domāja, ka cietusi tikai Ūras pilsēta. Bet arheologu izziņas tieksmei nebija gala, un tā tika atrastas citas māla plāksnītes. Plāksnīšu tulkojumi arvien skaidrāk atklāja, ka Ūra nav bijusi nedz katastrofas centrs, nedz arī vienīgā cietusī pilsēta. Teksti, kuri bija ļoti līdzīgi postošā kara aprakstam Ūras pilsētā, atrasti ari tādos centros kā Nipurā, Urūkā un Eridā. Dažās māla plāksnītēs pat bija visas Dienvidmezopotāmijas izpostīto un cietušo, pilsētu saraksts. T. Jākobsens uzskata, ka izskaidrojums tam ir milzīgs atomsprādziens Sīnāja pussalā pirms gadu tūkstošiem. Vēstījumi atrastajās māla plāksnītēs ļauj saprast, «ka viņu dievi pēkšņi pameta visas svētītās šumeru pilsētas». Tāpēc viņu pilis un tempļi «bija atdoti vēja varā» ar jau mi​nētajām sekām: «ka pilsētas tika pamestas, ka mājas tika atstātas, ka staļļi bija pamesti un aploki iztukšoti; ka aitas vairs nestaigāja aplokos, ka upes nesa rūgtus ūdeņus, ka iekoptajos laukos aug nezāles, ka augi vist.

Pilsētās un ciemos mātes vairs nerūpējas par saviem bērniem, tēvs vairs nesaka: ak, mana sieva, bērns vairs neaug dūšīgi uz vecāku ceļiem, kalpone vairs nedzied šūpļa dziesmiņu. Zemei ir atņemta valdnieka vara.»

Tie bija neiedomājami nāvējoši laiki, kas mūsu sentēviem Šumerā bija jāpārdzīvo. Kā viegli saprotams no citētā teksta, visas pilsētas un ciemi nebūt nebija iznīcināti. Tie bija pamesti … rēgu pilsētas. Tā bija nezināma (dievišķa) vara, kas viņus padzina, - nāve bija visur. Neviens nezināja, kas notika: «Šumeru zemei bija uzbrukusi nelaime, kuru cilvēks vēl nepazina, nelaime, kuru viņš vēl nekad nebija piedzīvojis, nelaime, kurai viņš nevarēja stāties pretī.»

Tātad, ja Divupē patiesi būtu iebrukušas barbaru tautas, tad šumeru kultūra tai noteikti būtu varējusi pretoties.

Cilvēki nemira ciņā, aci pret aci ar ienaidnieku. Viņi mira visur, un viņiem nebija glābiņa un palīdzības pret nāvi, «kas slepus zogas pa ceļu, kas palaista vaļā uz ceļa, kas stāv līdzās cilvēkam, bet kuru viņš nevar redzēt; kad tā ienāk mājā, tad neviens neko nezina par tās klātbūmi. Nav nekādas aizsardzības pret šo ļaunumu, kas uzbrucis zemei kā rēgs. Kā straume tā izspiežas cauri visbiezākajiem mūriem; tās priekšā nevienas durvis neveras ciet, caur durvju virām tā ieplivo iekšā kā vējš.»

Tā bija nežēlīga un mokpilna nāve, kurai pretī cilvēki stāvēja pilnīgi bezpalīdzīgi. Nekur nebija droša patvēruma, lai tomēr izdzīvotu, ari nāves pazīmes vienmēr bija līdzīgas: «Klepus un gļotas novājināja krūtis, mute pildījās ar siekalām un putām, viņus pārņēma apjukums un reibonis, neveselīga tirpoņa, galvassāpes un nelabums: viņu gars pameta ķermeni (…). Izbiedētie cilvēki tikko uzdrošinājās elpot, ļaunais vējš viņu locekļus sarāva krampjos, nedeva viņiem vairs nevienu dienu. Mutes bija asiņu pilnas, galvas peldēja asinis. Seja nobāla ļaunajā vējā.»

Senajiem šumeriem bija pilnīgi skaidrs, kas atnesis ne​redzamo nāvi, - tas bija milzīgs mākonis, kas «zemi pārklāja kā apmetnis, izplētās pār to kā palags (…). Austošais Mēness izdziest. Visu dienu iebrūnā saule tita tumsā (…). Tas (mākonis) visur izplatīja bailes un šausmas, to nesa gaudojošs vējš, spēcīgs vējš, kas brāzmoja augstu gai​sā, slikts vējš, kas pārmāca zemi.»

Mākonis bija radies rietumos (Sīnāja pussalā), un «Jaunais vējš nesa tumsību no pilsētas uz pilsētu,

nesa biezus mākoņus, kuri visu aptumšoja (…), to radīja žilbinošs zi​bens. No kalniem tas nāca pār zemi.»

Cilvēkiem atomārais holokausts bija neparedzama katastrofa, kura visu iznicināja. Bet tā kā dievi acīmredzot par to bija informēti, rodas jautājums - vai viņi bijuši iznīcības vaininieki1 ? Visvairāk tā liek domāt stāsts par grēcīgajām pil​sētām Sodomu un Gomoru Vecajā deribā.

Taisnais Lats, šķiet, bija ieguvis Dieva žēlastību, jo viņu un viņa ģimeni divi vēstneši (tā dēvētie malahimi) nopietni brīdināja par gaidāmo notikumu (Genesis 19, 16-17): «Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas (…). Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu izni​cināts.»

Bet Latam bija cits priekšlikums, viņš negribēja glābties kalnos, jo baidījās, ka nāve ari tur viņu sasniegs. Tāpēc viņš savus glābējus lūdza, lai tie viņam atļautu bēgt uz kādu citu (mazu) pilsētiņu. Viņam atbildēja (Genesis 19, 21-22): «Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur!»

No šā teksta fragmenta ir pilnīgi skaidrs, ka Sodomas izpostīšanai nekādā gadījumā nav bijis dabisks cēlonis, kā bieži tiek apgalvots (vulkāna izvirdums). Kuru vulkāna izvirdumu vai zemestrīci gan var noteikt iepriekš, pārcelt uz citu laiku vai ierobežot ar kādu noteiktu vietu, lai atsevišķas personas varētu paglābties^ Senie Kumranas teksti no Nāves jūras piekrastes vēsta vēl detalizētākus sīkumus par kādreizējo iznīcināšanu. So​domas bojāeja tur attēlota šādi: «Un pacēlās stabs no dūmiem un putekļiem, kā dūmu stabs, kas nāk no zemes sirds. Tas nobēra pār Sodomu un Gomoru sēra un uguns lietu un izpostīja pilsētu, visu līdzenumu, visus iedzīvotājus un visus augus. Un Lata sieva pagriezās atpakaļ un pārvērtās par tvaika stabu (…). Un dzīvoja Coārā (pilsēta, kurā Lats glābās - autora piezīme), tad viņš apmetās kalnos, jo viņš baidījās palikt Coārā. Cilvēkiem tika dots norādījums pamest nākamā sprādziena vietas, neuzturēties neaizsargātās vietās, neskatīties uz sprādzienu un paslēpties pazemē. Bēgļi, kuri pavērās atpakaļ, kļuva akli un nomira.»

Vēl viens pierādījums, ka paredzēto sprādzienu laiks un vieta bija precīzi noteikta!

No Bībeles var uzzināt ne tikai kaut ko par pilsētu izpostīšanu, bet šo to arī par kariem debesīs. Jāņa Atklāsmes grāmatā (Apokalipsē) stāstīts par kaujām debesis. 12. noda​ļā 3. un 4. pantā lasāms: «Vēl cita zīme parādījās pie debesim: Redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesim un nometa tās uz zemi.»

Un tālāk 7. pantā: «Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim.»

Te Jānis stāsta, kā pūķis (kas bija pazīstams visām tolaik uz Zemes dzīvojošām tautām) karoja ar debesu eņģeļiem. Taču pūķis kauju zaudēja un kopā ar savu karadraudzi (eņ​ģeļiem) tika nogāzts zemē. Pēc tam atskanēja stipra balss, kura nosauca iemeslu šai cīņai. Pūķis esot tikai brāļu apsūdzētājs un tāpēc padzīts no debesīm. Interesanti, ka Bībeles debesu valstibā, svēdaimīgajā vietā, ko mums sola kristīgā mācība, kāds sacēlies pret Visaugstāko. Kāpēc gan kādam vajadzētu augstākās svēdaimības, laimes un līksmības vietā sacelties pret Vissvētāko^ Šķiet, ka pūķis un viņa eņģeļi būs bijuši ļoti nevēlami laikabiedri Dieva valstības iemītniekiem, jo Zemes iedzīvo​tāji tika no viņiem brīdināti (12, 12): «Tādēļ priecājieties, debesis, un kas tur mājo! Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika adicis.»

Taču ari pēc šās sakāves pūķa karapulks nelikās mierā. Apokalipses 20.nodaļā aprakstīts, kā velns (pūķis) devies uz svēto nometni (Jeruzalemi) un to ielencis. Likās, ka stāvoklis ir bezcerīgs, bet tad visam

galu darīja dievišķais ierocis (20, 9): «(…) Tad uguns krita no debesīm un aprija tos.»

Ja šai nostāstā aprakstīti reāli kari, tad kāpēc gan neviens arheologs pasaulē nevar atrast kādu vecu uzbrukuma štābu vai raķešu bunkuru, kurā pirms gadu tūkstošiem darbojušies anunnakii Kādreiz taču tiem vajadzēja būt, jo norāde uz ieroču sistēmām, kuras stacionētas uz Zemes, atrodama ari šumeru «Erras eposā». Tur Babilonas pilsētas dievs Mar- duks (no šumeru «Amar-utuk» - Saules dieva jauneklis) jautāja dievam Gibilam (akadiešu-babiloniešu Girra vai Gir- ru) - uguns dievam un ugunsgrēku izraisītājam (!), kur viņš savus ieročus uzglabājot un kur tos izgatavojot. Gibils viņam atbildēja: «Šie septiņi (ieroči), tie noglabāti kalnā, alā, zemes iekšienē tie glabājas. No turienes tie izšausies spoži mirdzē​dami, izplatīdami šausmas no Zemes līdz debesīm.» (!) Šis īsais stāstījums ļoti atgādina mūsdienu raķešu bāzes ASV, Eiropā un NVS valstis. Šie stāstījumi ir 4000 un vairāk gadu veci, kas gan mūslaikos varētu vēl būt saglabājies no kādreizējām bāzēmi Ja citplanētieši pēc aiziešanas no Zemes visu ir iznicinājuši, tad izredzes kaut ko atrast ir niecīgas …, bet tomēr iespējamas. Ja kādreiz šāds citpianētiešu relikts uz Zemes tiktu atrasts, tad strīdi par citpianētiešu ie​rašanos vai neierašanos aizlaikos uz Zemes izbeigtos.

Ir arī daudz citu nostāstu par dievu kaujām un debesu dēlu iznīcinošajiem triecieniem. Vecie indiešu teksti ir lie​lisks avotu krājums par citpianētiešu darbiem.

Es jau rakstīju par Ecēhiēla stāstījuma skaidrojumu no senastronautikas viedokļa. Senās Indijas rakstu pieminekļos ir ļoti daudzi un detalizēti nostāsti par ārpuszemes kosmosa kuģiem gan Zemes atmosfērā, gan ārpus tās.

Senajos laikos debesīs virs Indijas šurp un turp pārvieto​jās daudzi dievu lidaparāti - vimanas.

Indiešu mitoloģija Rietumos ir vēl ļoti maz pazīstama, taču tieši tai vajadzētu pievērst lielu interesi.

Senindiešu grāmatās pārsteidzoši precīzi stāstīts par dievu lidaparātiem, par pilsētām Visumā un dievu kariem, tāpēc senastronauti- kai tā ir īsta dārgumu krātuve.

Dievu lidaparātu apraksti indiešu tekstos ir tik precīzi, ka pēc tiem ir iespējama pat rekonstrukcija tāpat kā pēc Ecēhiēla stāstījuma! Nostāstos lasāms, ka vimanas bijuši lieli, trīsstūraini lidaparāti, kuri iekšpusē iekārtoti ar visām ērtībām. Šīs vimanas lidojušas ātrāk par domu. Galvenās sastāvdaļas vimanās izgatavotas no zelta, sudraba un dzelzs, un katru vadījuši trīs piloti (tribandhura). Iekšā bijusi vieta apmēram četriem pasažieriem un kravas telpai.

T. K. Debs, Kalkutas Aviācijas skolas vicedirektors, avi- oinženieris K. Kars no «Indian Airlines Corporation» un diplomētais inženieris J. Blūmrihs, ņemot par pamatu indiešu tekstus, uzbūvējuši vienu no tiem lidaparātiem, kuri pirms gadsimtiem kursējuši Indijā. Lidaparāts līdzīgs ASV kosmo- plānam «Space Shutde» un, spriežot pēc deltveida spārnu formas, paredzēts virsskaņas ātruma lidojumiem. Pēc zinātnieku aprēķiniem, lidaparāts bijis neliels - iekštelpa ap 72 kvadrātmetrus liela. Iekštelpā bijuši 3 nodalījumi: a) pilotu kabine, b) lidaparāta pamats ar kravas telpu, c) pasažieru kabīne un dzinēja sistēma.

Indiešu grāmatās, piemēram, «Samarangana Sutradha- ra» vaiBhojas «Juktikalpataru», stāstīts par neiedomājamām detaļām dievu lidmašīnās. Starptautiskajā Sanskrita pētījumu akadēmijā Indijā iztulkotas indiešu reģa MaharaŠi Bha- radvajas grāmatas mūsdienu (modernajā) valodā. Ari tās dod neticami pārsteidzošus rezultātus, tajās aprakstītas vimanas un to brīnumainās īpašības: «- (…) aparātu, kas kustas kā putns ar iekšēju spēku uz zemes, ūdenī vai gaisā, sauc vimana (…)

- (…) kas var pārvietoties debesīs no vienas vietas uz citu (…)

- (…) no zemes uz zemi, no pasaules uz pasauli (…)

- (…) kuru zinātnes priesteri nosaukuši par vimanu (…)

- (…) noslēpums, kā būvēt lidojošus aparātus (…)

- (…) kuri nelūst, kurus nevar izjaukt, kuriem neķeras klāt uguns (…)

- (…) un kuri nav iznīcināmi (…)

- (…) noslēpums, kā lidojošos aparātus apturēt (…)

- (…) noslēpums, kā lidojošus aparātus padarīt neredza​mus (…)

- (…) noslēpums, kā noklausīties trokšņus un sarunas ienaidnieka lidojošos aparātos.

- (…) noslēpums, kā iegūt attēlus no ienaidnieka lidojo​šā aparāta iekšpuses.

- (…) noslēpums, kā noteikt ienaidnieka lidojošo aparā​tu lidojuma virzienu.

- (…) noslēpums, kā būtnēm ienaidnieka lidojošajā aparātā likt zaudēt samaņu un kā iznicināt ienaidnieka aparātus (…)»

Tālāk tekstos nosaukta šo lidmašīnu 31 svarīgākā detaļa un 16 svarīgi metālu veidi, kuri šādu aparātu būvei bija ne​pieciešami. Mūsdienās gan tikai trīs no nosauktajiem metā​lu veidiem ir pazīstami vai arī tos nav iespējams iztulkot. Ļoti smalki aprakstīts, kā izgatavoti sakausējumi, kādai jābūt temperatūrai, kādas skābes un kādās attiecībās jāizmanto. Minētas pat precīzas norādes par stiklu šais lidaparātos. Tie bija 27 dažādi stikla veidi ar precīzām norādēm, kādam mērķim tie kalpojuši un kur tie bija jānostiprina.

Tālāk doti precīzi norādījumi par vimanu pilotu apģērbu un uzturu. Pilota aizsargtērpa izgatavošanai izmantoja 28 dažādas šķiedras. Tekstā nosaukti 16019 (!) siltuma starojuma veidi, kuri iedalīti vēl apakšgrupās. Katrs starojuma veids dod atšķirī​gu enerģiju, kuras iedarbību ar dažādu «spoguļu» palīdzību vēl varēja pārveidot. Neaptverami!

Arī grāmatā «Rāmājana» (ap 500. g.p.m.ē.) stāsdts par vimanām: «Lidojošām mašīnām, vimanām, bija lodes forma (acīmredzot cits tips - autora piezīme), un tās lidoja pa gaisu, izmantojot dzīvsudrabu («rasa»), kas radīja spēcīgu cēlējspēka virpuli.

Vimanās esošie cilvēki varēja isā laikā veikt lielus attālumus. Vimanas bija iespējams vadīt pēc pilota vēlēšanās. Tās lidoja no apakšas uz augšu, uz priekšu un atpakaļ atkarībā no motora stāvokļa un nolieces.»

Neiedomājams tehnisko norādījumu un materiālu klāsts atrodams senindiešu sanskrita tekstos. Dievu atstātās tehniskās instrukcijas! Piemēram, «Mahābhāratas» tekstos vimanas minētas 41 vietā.

«Mahābhāratas» tekstā «Dronapar- vana» stāstīts pat par kara dieva Šivas raķeti, kuru viņš izmantojis, lai iznīcinātu asuru (dievu dievišķo jeb dēmonis​ko ienaidnieku) pilsētas: «Viņš trieca pērkonu no visām pusēm pret trīskāršo pilsētu. Viņš raidīja savu šāviņu, kurš sevī slēpa saules spēku, uz trijām pilsētas daļām. Tā sāka degt. Dūmi cēlās gaisā, spilgti versmoja augstumā kā desmittūkstoš sauļu. Plosījās spēcīgi negaisi un lija straumēm. Atskanēja pērkondārdi, lai gan pie debesim nebija redzams ne mākonītis. Zeme drebēja, ūdeņi uzplūda, kalnu smailes sašķēlās. Pār pilsētu nāca tumsiba.»

Trakas lietas notika Senajā Indijā. Lasot aptuveni 5000 gadu vecās indiešu agrīnā laika Vēdas, var tikai pabrīnīties, cik pašsaprotama likusies augsti attīstītā, noteikti ārpuszemes izcelsmes tehnoloģija. īpaši labs piemērs ir «Srimad Bha- gavatam», grāmata par Hāre Krišnas mācību, kurā daudz stāstīts par pagājušo laiku tehnoloģiju. Te labi redzams, ka citpianētiešu lidmašīnas un kosmosa kuģi bijuši visur: «Dhruva Maharaja redzēja lidmašīnā divus ļoti skaistus Šrivina ceļabiedrus. Tiem bija četras rokas un melngans ķermeņa starojums. Viņi bija ļoti jauni, to acis līdzinājās sārtiem lotosa ziediem. Rokās viņiem bija kaujas vāles, un viņi bija tērpti ļoti patīkamos tērpos, galvā tiem bija ķivere, un tie bija rotāti ar kaklarotām, rokassprādzēm un auskariem (…). Kamēr Dhruva Maharaja lidoja Visumā, viņš varēja redzēt pēc kārtas visas Saules sistēmas planētas, un ceļā viņš re​dzēja visus pusdievus viņu lidmašīnās.»

Manuprāt, šim stāstījumam nav vajadzīgi vairs nekādi tālāki paskaidrojumi. Tātad indiešu dievi un pusdievi lidoja starp mūsu Saules sistēmas atsevišķajām planētām, uz kurām viņi sev ierīkoja pilsētas. Kā tas aprakstīts darbā «Dro- naparvana» 62. pantā: «Sākumā drosmīgajiem asurām debesīs bija trīs pilsētas. Katra no šim pilsētām bija liela un teicami uzbūvēta. Viena bija no dzelzs, otra no sudraba un trešā no zelta. Zelta pilsēta piederēja Kamalakšam, sudraba - Tarakakšam un tre​šajā, kura izskatījās kā no dzelzs, pavēlnieks bija Vidžun- malins.» Šai teksta fragmentā minētās pilsētas diez vai būs bijušas planetāri stacionēti anunnaku kultūras centri. Tālāk grā​matā «Dronaparvana» 77. pantā stāstīts par šādas pilsētas iznicināšanu:

«Šiva, kas lidoja ar šiem lieliskajiem ratiem, kuros bija savienoti visi debesu spēki, gatavojas iznicināt trīs pilsētas (…). Kad nu trīs pilsētas sastapās pie debesjuma, dievs Ma- hādeva (Šiva -autora piezīme) tās caururba ar savu šausmīgo staru no trīskāršām (uzbrukuma^) joslām. Danavi nespēja skatīties pretī šim staram, kuru apgaroja Jūgas uguns (…). Kamēr trīs pilsētas sāka degt, Parvati aizsteidzās turp, lai redzētu šo skatu.»

Taču ari grāmatā «Vanaparvana», kas ir «Mahābhāratas» sastāvdaļa, 168., 169. un 173. nodaļā minētas šādas pilsētas debesis. Vēl šai grāmatā var uzzināt pat par zemūdens pilsētām, kuras, tāpat kā to līdzinieces orbītā, bija iekārtotas ar visām ērtībām un greznību. Grāmatā attēlota ari kādas debesu pilsētas iznicināšana, kurā valdījušas divas dēmonu sievietes. Dievišķais Ardžuna no debesu pavēlnieka saņēma uzdevumu iznīcināt visus asuras (dievu pretiniekus) uz Zemes. Asuras dzīvoja pilsētās dziļāk zem jūras līmeņa, tāpēc Ardžunam tika uzticēts pavēlnieka personiskais lidaparāts, kurš funkcionēja pat zem ūdens: «Ardžuna devās augšā debesis, lai no debesu būmēm iegūtu dievišķos ieročus un iemācītos ar tiem rīkoties. Šai laikā Indra, debesu pavēlnieks, prasīja, lai Ardžuna izpostītu visu vareno asuru karapulku.

Trīsdesmit miljoni dēmonu mita cietokšņos jūras dzīlēs. In​dra, debesu pavēlnieks, šim nolūkam Ardžunam iedeva savu gaisakuģi, kuru vadīja viņa apdāvinātais pavadonis Ma- tali. Šis kuģis varēja pārvietoties arī zem ūdens. Nesaudzīgajā kaujā, kas tagad sekoja, asuras lika līt grēku plūdiem līdzīgiem lietiem, bet Ardžuna viņiem stājās pretī ar dievišķo ieroci, kurš visu ūdeni izžāvēja. Asuras tika uzvarēti, un pēc kaujas Ardžuna nokāpa lejā uzvarēto dēmonu pilsētās. Viņš bija pārsteigts par zemūdens pilsētu skaistumu un greznību. Ardžuna izjautāja Matali par šo pilsētu vēsturi un uzzināja, ka tās reiz esot būvējuši dievi savām vajadzībām.»

Pēc uzvaras pār dēmoniem Ardžuna ar savu amfībijas tipa braucamo atgriezās debesis. Ceļā viņš Visumā redzēja pilsētu, kas griezās ap savu asi. Tās izskats uz Ardžunu at​stāja lielu iespaidu: «Pilsēta bija gaiša un skaista, ar mājām, kokiem un ūdenskritumiem. Tai bija četras ieejas, kuras apsargāja sargi, bru​ņoti ar dažādiem ieročiem.»

Tā kā Ardžuna interesējās par debesu pilsētas izcelsmi, viņš izjautāja savu pavadoni Matali. Tas atbildēja, ka dievs Brahma uzbūvējis šo gaisa pilsētu un nosaucis to par Hir- nandžapūru («zelta pilsēta»). Kad Ardžuna uzzināja, ka dēmonu sievietes Puloma un Kalaka dzīvojot šai pilsētā un liedzot dieviem ieeju tajā, viņš lūdza atļauju iznicināt arī tās. Kā zināms, debesu pavēlnieks Ardžunam bija devis uzdevumu iznīcināt visus asuras. Tāpēc viņš lidoja uz vareno debesu pilsētu, lai iznicinātu arī pēdējos dēmonus: «Iedegās šaušalīga kauja, kuras laikā gaisa pilsēta tika uzsviesta augstu debesis un tad atkal gandrīz nokrita uz zemes, tika dzenāta no vienas puses uz otru un pat iegrima dziļi jūrā. Pēc tam kad kauja ilgi bija trakojusi, Ardžuna izšāva nāvējošu šāviņu, kas visu pilsētu saplosīja gabalos, un tie nokrita uz zemes.

Dzīvi palikušie asuras piecēlās no drupām un neadaidīgi cīnījās tālāk. Bet Ardžuna cīnījās līdz galam.

Visi asuras dka iznīcināti. Indra un citi dievi cildināja Ardžunu kā varoni.»

Grāmatā «Sabhaparvana» trešajā nodaļā (6.-10. pantā) atrodamas dažas detaļas par tā dēvētajām debesu zālēm, kādas bija katram dievam. Zinātnieks un gudrais Narada par šim pulcēšanās vietām zināja stāsdt brīnumu lietas: «Indras kosmiskā pilsēta vienmēr atradās Visumā. Tā bija no metāla, un tajā bija nami, mājokļi un augi. Ieejas bija tik platas, ka mazi lidaparāti varēja izlidot cauri.

Jamas pulcēšanās zāle bija 150 kilometru gara, būvēta līdzīgi un apgādāta ar visu, kas nepieciešams ērtai dzīvei. To apņēma balta siena, kura spoži vizuļoja, kad visa kon​strukcija kustējās debesis.

Varunas zāle atradās zem ūdens un brīvi peldēja okeānu dzīles. Arī šai pulcēšanās vieta netrūka greznas dzīves ērtī​bu.

Kuveras pulcēšanās zāle bija skaistākā visā Visumā. Tā bija 550 reiz 800 kilometru liela, brīvi karājās gaisā un bija pilna ar zelta pilīm.

Pad vienreizīgākā bija Brahmas pulcēšanās zāle. Tā bija visgrūtāk pieejama un atstāja īstas ainavas

iespaidu, kad pār​vietojās Visumā. Tai līdzās nobālēja pat Saule un Mēness.»

Nosaukde garuma un platuma izmēri labākai izpratnei pārveidoti kilometros.

«Mahābhāratā» pieminētās Visuma pilsētas (vismaz piecas) vienlaikus bija dievu mītnes un kara cietokšņi. Indiešu nostāstos lasāms, ka debesu pilsētās bija viss, kas cilvēkiem (dieviem) nepieciešams dzīvošanai. Bija nami, mājokļi, ūdenskritumi, augi, pilis, pārtikas līdzekļi - visas dzīves ērtības, kā ari drausmīgi ieroči. Vai būtu iespējams, ka tie bijuši paaudžu kosmosa kuģi vai kosmiskās stacijas, kurās dzī​voja anunnakit Varbūt starp Marsu un Jupiteru, tai vietā, kur pēc šumeru uzskatiem atradās Nibiru …

Cits ierocis, ar kuru cīnījās mūsu, ak, tik primitīvie priekš​teči, aprakstīts grāmatā «Mahavirakarit»: «Tā kā gudrais pret viņu juta uzticību, viņš tam atklāja visus noslēpumus, kā ar tiem rīkoties. Tie ir ļoti iedarbīgi ieroči, kuri pretinieku apdullina (jrimbhaka). Tie gremdē dziļā miegā (prasvapana). Kāds cits ierocis raida uguni, kas visu Kumbhakarnas lielo karapulku var pārvērst pelnu kaudzē.» Šādi ieroči ar atzīmi «Pilnīgi slepeni» kopš 1960. gada tiek izmēģināti Mērilendā, ASV. Šis ierocis pamatojas uz far- makodinamisko efektu, un tā iedarbības sekas atbilst tekstā aprakstītajām parādībām!

Par niknām kaujām stāstīts ari indiešu grāmatā «Rāmājana». Tur eposa varonis Rāma cīnās pret Ravanu.

Cilvēki un dievi vēroja no Zemes, kā pie debesjuma notika cīņa ar visbriesmīgākajiem ieročiem. Kad likās jau, ka kaujas iznākums ir skaidrs, varonis Rāma lika lietā «spārnoto gaismas ieroci», ar kura palīdzību viņam iz​devās griezt kaujas gaitu sev par labu: «Tērpts debesu drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēku acis iepriekš nekad nebija redzējušas. Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, skatijās apžilbināti, kā Rāma ar debesu kaujas ratiem metās cīņā. Nāvējošu šāviņu mākoņi ap​tumšoja debesjuma starojošo vaigu. Pār kaujas lauku nolai​dās tumsa.

Pakalnus, ielejas un okeānu satricināja briesmīgi vēji, saule kļuva blāva. Kad kauja arvien vēl nebeidzās, Rāma niknumā sagrāba Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotais gaismas ierocis, nāvējošs kā debesu zibens. Apaļā loka mests, šis zibens ierocis strauji drāzās lejup un caururba Ravanas metāla sirdi.»

Tā kā senajos rakstos pilnigi skaidri stāstīts par iznīcinošiem konfliktiem, kuros izmantoti visnežēlīgākie ieroči, tostarp arī atomieroči, tad kaut kur vajadzētu būt ģeoloģiskiem un arheoloģiskiem pierādījumiem. Materiāli, kuros stāstīts par šiem notikumiem, Indijā pārstāvēti sevišķi plaši. Vai nu seno indiešu vēstures rakstitāji kādreiz bijuši cītīgāki par citiem, vai ari tur bijis militāro konfliktu centrs. Šai ap​gabalā patiesi atrastas arheoloģiskas liecības, kuras apstipri​na sanskrita tekstus!

Pētnieks de Kamps apvidū starp Gangu un Radžmahala kalniem atrada drupas, kuras bija daļēji sakusušas un klātas burbuļiem. Tas norāda uz liela, īslaicīga karstuma iedarbību. Kādam šai apvidū izraktam skeletam radioaktivitātes līmenis 50 reižu pārsniedza normu. Arī dīvainie, ar sakusu- ma kārtu klātie akmeņi, kuri atrasti Indas zemienēs, ļauj se​cināt par ārkārtīgi augstas temperatūras iedarbību.

Mohendžodaro, 5000 gadu vecais tirdzniecības centrs Indas ielejā, ir vēl viena svarīga atradumu vieta kodolkatastrofas netiešo pierādījumu meklējumos. Pilsēta jau ļoti sen uzturēja tirdzniecības sakarus ar šumeru kultūru un dravīdu Indiju. Taču ari šī svarīgā tirdzniecības sirds tika izpostīta. Zinātniekiem, kuri strādājuši Mohendžodaro, iznīcināšanas cē​lonis līdz šai dienai ir nezināms.

Autors D. Devenports uzskata, ka pilsētas bojāeja saistīta ar aizvēsturisku atomkatastrofu. Tā bijusi milzīga masu slepkavība, jo nogalināto cilvēku skaits tiek lēsts uz aptuveni 30 000! Daži izrakumos atrastie skeleti roku rokā gulēja zemē un bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Arī šeit ar Geigera skaitītāju izdarītie mērījumi parādīja, ka radioaktivitātes lī​menis 20 reižu pārsniedz pieļaujamo. Šie postījumi cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību, kuru Devenports noteica uz 2000 grādiem Celsija. Centrā atrasts tūkstošiem māla trauku, kuri bija sakusuši melnās pikās. Vulkāna izvirdums šai gadījumā kā cēlonis ir pilnīgi izslēgts, jo nekur netika atrasta lava vai vulkāniskie pelni. Ja tas nebija vulkāna izvirdums, kas zemi sakarsēja līdz baltkvēlei, kas tad radīja tādu svelmii Vai senā pilsēta kritusi par upuri dievišķo atnācēju kaprīzeit Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča. Kāda pārsteidzoša paralēle atrodama grāmatā «Mausola Parva»:

«Tas bija nepazīstams ierocis, dzelzs zibens stars, milzīgs nāves vēstnesis, kas visus Vrišni un Andhakas rasu piederīgos pārvērta pelnos. Sadegušie liķi bija pārvērsti līdz nepazīšanai, mati izkrita un nagi nogāja, trauki plīsa bez kāda saprotama iemesla, putni kļuva balti. Stundas laikā visi ēdieni kļuva nebaudāmi.»

Tas gan ir ļoti pārsteidzoši, cik sīki un smalki nostāstos attēlotas atompostījumu iznīcinošās sekas. Ja ņem vērā, cik ļoti tas saskan ar mūsu šāsdienas zināšanām par atomsprā- dzieniem, tad par nejaušību nevar būt ne runas. Šodien ir zināms, ka pēc kodollādiņa sprādziena visu pārklāj radioaktīvais sniegs, bēdīgi slavenie radioaktīvie no​krišņi. Šāda putekļu lietus apraksts atrodams ari indiešu tek​stos: «Zibens nolaidās lejup un kļuva par smalkiem putekļiem. Lai izbēgtu no uguns, karavīri metās upēs, lai nomaz​gātos paši un nomazgātu savus ieročus.»

Taju teiksmu pasaulē stāstīts par divgalvainu debesu čūsku - Tjenše. Līdz pat mūsdienām nav īsti skaidrs, kur meklējama taju tautas sākotne. Taču arī viņu teiksmu pasaulē ir ļoti interesanta norāde, kurā attēloti radioaktīvie nokrišņi: «Debesu čūska aptumšoja debesis; tur, kur veda viņas ceļš, cilvēkiem zem tā kļuva gandrīz neiespējami elpot. Visu laiku no tās apvalka uz zemi bira smalki putekļi, un tas ne vien apgrūtināja elpošanu, bet ari izraisīja nedziedināmus izsitumus, kuri atņēma cilvēkiem spēkus, līdz viņi nožēlojami mira. Tjenše baltie putekļi noslāpēja ari visus augus un mazos dzīvniekus.»

Taju rakstos pieminētie izsitumi ir bieži sastopamas sekas šai dievišķajai iznīcībai. Ari Jāņa Atklāsmes grāmatā var izlasīt par šādām sekām. Tā, 16. nodaļā 2. pantā teikts par šādu nāvējošu slimību: «Pirmais gāja un izlēja savu kausu pār zemi, tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu.» Pārcelsimies pāri Klusajam okeānam uz Ameriku, ari tur sastopami nostāsti par dievu kariem. Šķiet, ka atomārā iznīcība atstājusi savas pēdas ari no Kanādas lidz Centrālamerikai un Vidusamerikai. Kanādas indiāņu teiksmās atrodama daža laba norāde. Pirms ilgiem laikiem briesmīgi dēmoni iznīcinājuši pilsētas zemes dienvidos. Arī šeit iznīcību radīja varenas pērkonāvas, kā stāstīts ari indiešu tekstos. Drupu pilsētās, kuras atklātas Nevadā, ari atrasti sakusumi, kuri pa daļai ir stiklaini.

Maiju svētajā grāmatā «Popol Vuh» tekstā ir vietas, kuras līdzīgas Bībelei. Sodomas un Gomoras iznicināšanas brīdī Lata sieva pārvērtās sālsstabā vai tvaika stabā. Līdzīgs teksts atrodams arī grāmatā «Popol Vuh»: «Saule pacēlās strauji kā vīrs, un tās svelme bija neizturama. Un tūlīt (…) visi sastinga (…) un pārvērtās akmenī (…)» Arī «septiņās pilsētās» Setikedasā, Brazīlijā, atrasti stiklaini sakusumi un karstuma burbuļi. Saksavamanā, Peru, atrodas sagruvusi pilsēta ar milzīgām drupām. Drupu lauks haotiski noklāts ar akmens plāksnēm, un var nojaust, ka reiz tās veidojušas veselumu. Autors H. V. Zahmans kāda ceļojuma laikā arī tur dažos akmens kvadros atklāja stiklainus sakusumus. Ar Geigera skaitītāju izdarītie mērījumi esot uzrādījuši paaugstinātu radioaktivitāti.

Tā kā atrasto netiešo pierādījumu skaits ir liels, es domāju, ka agrīnajos aizlaikos Zeme bijusi milzīgs karalauks. Šos karus nav iespējams ierobežot ar kaut kādu apgabalu, jo postījumu pēdas atrodamas uz visas zemeslodes. Liekas arī, ka šie kari aptvēruši ne tikai Zemi, bet notikuši arī orbītā.

Nostāstos attēlotās sekas un dievišķo ieroču izmantošana, kuri neapšaubāmi daudzējādā ziņā atbilst mūsdienu (atom)ieročiem, apstiprina, ka tā bija faetoniešu jeb anunnaku tehnika. (Piezīme: Tā kā senindiešu Vēdu tulkojumi ir gandrīz tikai angļu valodā, es gribu norādīt uz Ē. fon Dēni- kena grāmatu «Vai es esmu kļūdījies^» (Minhene, 1988), kurā atrodami profesora Dr. D. K. Kandžilala atrasto to indiešu tekstu fragmentu tulkojumi vācu valodā, kuros ir norādes uz citplanētiešiem! Tāpat gribu norādīt ari uz A. Rizi grā​matu «Dievs un dievi» (Cīrihe/Berlīne, 1995).

VI. MIKLAS AKMENI

VI.1.

TIAVANAKO - JAUNĀS PASAULES NABA Divdesmit viena kilometra attālumā no Titikakas ezera, netālu no Puma Punku Bolīvijas Andos, 4000 metru augstumā atrodas Amerikas senākā svētvieta -Tiavanako. Netālu esošā Puma Punku un Tiavanako ir vienots drupu lauks.

Titikakas ezera, pasaules augstākā iekšzemes ezera (3812 metru virs jūras līmeņa) krastos atrodas daudzu ļoti senu kultūru drupas, Tiavanako no tām ir pazīstamākā. Visi ceļotāji, kuri kādreiz nokļuvuši ezera nereālajā apvidū, ir sajūsmināti par šo mūžseno vietu. Neviens tā īsti nav varējis paskaidrot, kāpēc cilvēki šai kailajā un neauglīgajā apvidū reiz pūlējušies uzcelt šādu pilsētu.

Tiavanako patiesi atklāj dažu interesantu faktu par savu vēsturi. Sevišķi interesanti ir tas, ka neviena no vietējām indiāņu ciltīm, kuras šai apvidū ieradušās jau gadu tūkstošus pirms spāniešiem, nav atzinusi, ka ir piederīga pie Tiavanako. Liekas, neviens neatceras, kura tauta reiz šo vietu dibinājusi, jo arī indiāņu leģendās un mītos nav atrodamas nekādas norādes, ka viņu priekšteči būtu cēluši Tiavanako. Šā Titikakas ezera apvidus pamatiedzīvotāji aimari stāsta, kā viņi šai apvidū ieradušies pirms ilgiem laikiem. Tolaik viņi vēl bija nomadi un klejoja Andos. Kad viņi beidzot sasniedza ezera piekrasti, Tiavanako jau gulēja drupās.

Ari arheoloģiskie atradumi, pēc kuriem varētu noteikt vietas vecumu, nav no Tiavanako dibināšanas laika. Ar atrastajiem vara un bronzas darbarīkiem šos megalītiskos darbus nebija iespējams paveikt!

Tiavanako megaliti ir lieliski meistardarbi! Ar milimetra precizitāti apstrādāt milzīgus un smagus akmeņus nav iespējams ar tik mikstiem darbarīkiem. Toreiz lietoti citi instrumenti. Taču līdz pat šodienai nav uz​ietas nekādas norādes, no kā šie instrumenti bija izgatavoti.

Kā jau sacīts, ilgu laiku pirms spāniešiem šai novadā ieradās aimari. Aimaru tauta bija kareivīga nomadu cilts, kura ieradās pie Titikakas ezera un tur priekšā atrada savādu tautu - urus. Aimari sāka urus padzit no viņu apdzīvotām vietām un iznīcināt. Lai būtu droši pret iebrucējiem, neaizsargātie uri būvēja plostus un slēpās mākslīgos cietokšņos Titikakas ezerā. Viņu pēcteči arī mūsdienās dzīvo uz šiem no​cietinātajiem plostiem.

Aimaru nomadu izcelsme ir zināma, viņi pieder pie Ame​rikas pirmtautām. Bet no kurienes ieradušies uri, kuri tur dzīvoja jau ilgi pirms aimariemi Amerikas kontinents ir plaša arēna visdažādākām rasēm un tautām. Visas šīs kultūras sevi uzskata ari par cilvēkiem, un viņu valodā tam ir atbilstošs apzīmējums. Uri ir izņēmums. Viņi paši par sevi apgalvo, ka esot nevis cilvēki, bet gan «ne-cilvēki», kuri pastāvot kopš pasaules radīšanas. Uri pieprasa, lai viņus uzskatītu par «ne-cilvēkiem», jo viņu priekšteči neesot bijuši cilvēki. Arī pazīstamais arheologs un etnogrāfs M. Stingls stāsta, ka šie savādie uri sevi uzskatot par «cilvēkiem ar melnām asinīm», kuri kādreiz pirms ilgiem laikiem esot izskatījušies citādāk nekā šodien.

Tikai ga​du tūkstošu gaitā viņi esot pārtapuši, kļuvuši tādi, kā šodien. Šī tauta ir īpatnēja, varbūt viņi ir Tiavanako cēlāju pēcte- čit Viņi paši to noliedz un apgalvo, ka viņu sentēvi ieradušies te, kad Tiavanako bijusi jau pamesta. Bet es neticu, ka tauta, kuras mitoloģiskā atmiņa sniedzas līdz pat pasaules sākumam, nevarētu atcerēties, ka Tiavanako cēluši viņu senči. Ja viņi ar šo vietu patiešām būtu saistīti, tad viņu nostāstos atrastos kaut kādas norādes uz to. Tam pretrunā ir arī uru gandriz vai ģenētiski ieprogrammētais slinkums (darbam viņu acis nav jēgas). Inki viņiem uzlika pat tā dēvētos blusu meslus. Lai urus piespiestu vispār kaut ko darīt, inki lika tiem reizi mēnesī nodot medijumu - kaut ari tās bija tikai blusas. Šai ziņā ir interesantāks kaut kas cits: ja uri apgalvo, ka viņi esot vecākā tauta Amerikā un sirmos aizlaikos tiem bijusi citāda anatomija, vai tas nevedina uz domām, ka viņi varētu būt noslēpumainās Ikas tautas pēcteči (sk. II.4.)<

Kad īsti Tiavanako uzcelta, un vai šās vietas vecums ļauj kaut ko noteikt par tās cēlājiem^ Profesors A. Poznanskis laikam gan ir cilvēks, kas šo neparasto vietu pētījis visvairāk. Viņa pētījumi rādīja, ka Tiavanako 130 x 135 metru lielā galvenā celtne Kalasasaja - Stāvošās kolonnas bijusi observatorija Saules vai citu astronomisko objektu novērojumiem. Tā kā puma Tiavanako apvidū uzskatīta par Mēness simbolu, varbūt te novērotas arī Mēness trajektorijas. Šodien ir zināms, ka reiz te atradies astronomiski precīzi orientēts celtņu komplekss, kura centrā, iespējams, bijusi kāpņveida piramīda tāpat kā Šumerā, kā to pierādīja E. Kiss (daļēji izmantojot Poznanska datus). Ari galvenā ass ir orientēta precīzi no austrumiem uz rietu​miem - bez kompasa.

Poznanskis noteica vēl, ka saulgriežu stāvpunktu leņķi un attālumi uzrāda ekliptikas slīpumu 23 grādi, 8 minūtes un 48 sekundes (nevis kā būtu bijis pareizi - 23,5 grādi). Ņemot vērā Kalasasajas atrašanās augstumu virs jūras līmeņa, viņš ieguva pārsteidzošus rezultātus, jo pēc tiem apvāršņa redzamības līnijas attiecās uz 15 000. gadu p.m.ē., kā tai tolaik vajadzēja būt orientētai!

Ar šo ārkārtējo datējumu Poznanskis, protams, satrauca toreizējo astronomu un arheologu prātus.

Pamatojoties uz Poznanska aprēķiniem, Vācu astronomijas biedrība nosūtīja uz šo apvidu ievērojamu astronomu grupu, kurai no 1926. gada novembra līdz 1928. gada jūnijam bija jāpārbauda viņa apgalvojumi. Ekspedīcijā piedalījās arī profesors Dr. H. fon Lūdendorfs, Potsdamas Astronomiskās un astrofizikas observatorijas direktors, un viņa kolēģis astronoms Dr. R. Millers.

Ievērojamu zinātnieku grupa apstiprināja teoriju par astronomisko orientāciju, taču noteica, ka viziera līnijas atbilst 9300. gadam p.m.ē. Tā kā ari šis vecums šķita esam pretrunā jebkurai loģikai, pētijumi turpinājās. Poznanskis un Millers kopā centās atklāt Tiavanako noslēpumu. Kā A. Poznanskis ziņoja 32. starptautiskajā amerikānistu kongresā, abi pētnieki secināja, ka celtniecības pirmais posms sākts kaut kad starp 10 150. gadu un 4050. gadu p.m.ē. (Viņi ekliptikas slīpumu 24 grādi 6 minūtes un 52,8 sekundes uzskatīja par pareizu.)

Saprotams, ka amerikānisti nevienu no piedāvātajiem gadiem neņēma par pilnu, jo pat 4050. gads p.m.ē. bija pārāk tālā pagāmē. Dr. H. D. Diselhofs («Zemes dievietes bērni», Vīsbādene, 1960) šos datējumus nosauca par patriotisko romantiķu izdomājumu, bet astronomiskos datus - par pievilktiem aiz matiem.

1981. gadā Bolīvijas Arheoloģijas institūta direktors K. P. Sanhiness publicēja rezultātus par jaunākajiem pētījumiem Tiavanako. Viņš raksta, ka ar radioaktīvā oglekļa metodi analizētais materiāls datējams ar 1580. gadu p.m.ē. Sanhiness gan piebilst, ka organisko atradumu lielā vecuma dēļ varētu būt runa par materiāliem no Tiavanako senākā laika posma. Taču tā kā datēšanu ar šo metodi iespējams izdarīt tikai organiskiem materiāliem - kauliem, oglēm vai kokam, tad to vecuma noteikšana nedod nekādas norādes par Ti​avanako īsto vecumu. Kā zināms, akmeņi ir neorganiski.

Kādā vēlākā publikācijā Sanhiness stāsta par jaunu metodi obsidiāna vecuma noteikšanā (obsidiāns - tumšs vul​kāniskais iezis). Ar šo metodi datētie atradumi no Kalasasa- jas izrādījās 4139 gadus veci.

Meklējot atbildes uz visiem jautājumiem, kurus Tiavanako izvirza, kā, piemēram, tās vecums, cēlāji utt., nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst vienu atradumu - Saules vārtus. Tie izkalti no viena vienīga 7x3 metrus liela un 100 tonnas smaga (aplēses svārstās no 7 līdz 100 tonnām) klintsbluķa, un tie atrodas Kalasasajas ziemeļrietumu stūri. Pamestajā apvidū vientuļi slejas meistariska akmeņkaļu darba lielisks apliecinājums.

Apskatot milzīgo vārtu arku, redzamas 48 spārnotas figūras, kuras izvietotas abās pusēs lielai figūrai reljefa vidū. Figūra centrā, bez šaubām, ir radīšanas dievs Virakoča, kas bijis pazīstams visā Andu apvidū, un apliecina to, cik lielā mērā Tiavanako tauta ietekmējusi savus kaimiņus. Labajā rokā Virakoča tur sašķeltu zizli, kura galus vainago dzīvnieku galvas. Otrajā rokā tam ir kaut kāds neizskaidrojams spieķis.

Arī 48 lielacainajiem kalpotājiem, kuri novietoti trijās rindās pa labi un pa kreisi no centrālā tēla un

pavērsti pret to, rokās ir savādi zižļi, mākslinieks tos attēlojis ar spārniem uz muguras, ari spārnu galos ir dzīvnieku galvas. Sevišķi uzkrītoša ir šo spārnoto būtņu līdzība ar hetu malahimu attēlojumiem Mazāzijā. Šie malahimi (vēsmeši) parādās Bībelē, piemēram, Genesis (tur viņi kļūdaini saukti par eņģeļiem), kad viņi Latu un viņa ģimeni brīdina par Sodomas un Gomoras iznīcināšanu (sk. arī V.7.). Arī tie ir spārnoti, līdzīgu kroni galvā un savādu spieķi rokā.

Inku pētnieks francūzis L. Bodēns par Tiavanako un tās Saules vārtiem raksta: «Mēs varbūt nekad neuzzināsim, kādas katastrofas dēļ aizgājusi bojā šī lielā un varenā valsts, kura mums, tā teikt, kā pēdējo zīmi atmiņai atstājusi Saules vārtus, kuros uz sliekšņa iegravētas mums nesaprotamas zīmes un kuri, raugoties tukšumā, slejas pār drupām un gruvešiem. Tiavanako atgādina izdzisušu zvaigzni.»

Tik svešādi, kā L. Bodēns attēlojis Saules vārtus, tie Poz- nanskim nebija. Viņš uzskatīja, ka Saules vārti, iespējams, bija kalendārs ar divpadsmit mēnešiem, turklāt viens no šiem mēnešiem - lielais mēnesis (septembris), Virakočas mēnesis - bijis 35 dienas garš. Kalendāra sākums bija pavasara saulgriežu diena (to attēlo Virakočas reljefs centrā), kura dienvidu puslodē ir septembri. Pārējie vienpadsmit mēneši, katrs 30 dienas garš (11 x 30 + 1 x 35 = 365), attēloti Saules vārtu apakšējā malā ar atbilstošu galvu skaitu.

Taču te jāpiezīmē, ka Poznanskis neņēma vēra trīs vertikālas figūru rindas labajā un kreisajā pusē - kopā 18 kalpotājus, jo tie, kā viegli pamanāms, vārtos iegravēti tikai vēlāk.

Austriešu arheologs profesors Dr. H. Šindlers-Belamī, kas ilgus gadus pavadījis Peru un Bolīvijā un kam ir plašas zināšanas par Tiavanako, ilgus gadus intensīvi pētīja Saules vārtus un to simboliku. Arī viņš apstiprina Poznanska hipo​tēzi par kalendāru.

Grūti noticēt, ko visu gan senie priesteri astronomi pēc šā vārtu kalendāra varējuši noteikt: lieko (papildu) dienu biežumu, vietas ģeogrāfisko stāvokli, saulgriežus, planētu orbītas, ekliptikas slīpumu un pat saules aptumsumu jebkurā pasaules daļā (!). Tāpēc liekas - viņi patiesi zinājuši, ka Zeme ir rotējoša lode un griežas ap Sauli.

Gandrīz visos Tiavanako dievu attēlos skaidri saskatāmas būtnes ar četriem pirkstiem. Vietējās leģendās stāstīts, ka pirms ilgiem laikiem zelta debesu laivā pie Titikakas ezera nolaidusies senmāte Orhana jeb Orehona. Viņa ilgi dzīvojusi cilvēku vidū un dzemdējusi 70 bērnu, bet tad atkal pazudusi debesīs. Teiksmās stāstīts, ka šī senmāte ari bijusi būtne ar četriem pirkstiem. Ari uru tauta apgalvo, ka viņiem kādreiz bijuši četri pirksti - tāpat kā Ikas tautai.

Visā Andu plakankalnē leģendas un mīti norāda, ka (dien- vid)amerikāņu kultūru izcelsme meklējama pie Titikakas ezera. Stāsta arī, ka jau minētais dievs Virakoča kādreiz esot nodibinājis Tiavanako un tur dzivojis. Kad pēc grēku plūdiem nokrities ūdens, Virakoča apmeties te un sadalījis pasauli četros apgabalos, radījis cilvēku un nosūtijis savus divus dēlus Jamajmanu Virakoču (Tas, kam dota vara pār visām lietām) un Topako Virakoču (Lietu radītājs) mācīt cilvēkus. Tādējādi (pēc leģendām) Titikakas ezera dienvidu apvi​dus, Tiavanako, bijusi pasaules naba.

Interesanti, ka arī Andu plakankalnē teiksmās stāstīts par postošiem grēku plūdiem, pēc kuriem zeme sadalīta dažādos apgabalos vai apvidos. To pašu zina stāstīt arī šumeri. Un patiesi, pēdas dažās sensenās drupās Andos (arī Tiavanako un Puma Punku) liecina par milzīgiem postijumiem. Jau H. Erds rakstīja priekšvārdā publikācijai par Vācu Andu un Amazones ekspedīciju 1954.-55. gadā Dienvidamerikā («Paititi-izlūkpostenis inku pagātnē», Minhene, 1956), ku​ra meklēja leģendāro Paititi pilsētu: «Neapšaubāmi, ka kosmiskas izcelsmes pasaules mēro​ga katastrofas radījušas milzīgas pārmaiņas un satricinājušas vai pilnigi izdzēsušas mūžsenas kultūras arī Dienvidamerikā un galvenokārt Andu plakankalnē, jo tur, tāpat kā visā pasaulē, atkal un atkal senās teiksmas un Bībeles nostāsti vēsta par grēku plūdiem.»

Tālāk Erds rakstīja par sākotnējās Tiavanako cēlājiem: «Sen-Tiavanako celšanu piedēvē ļoti lieliem, gaišādai- niem un bārdainiem vīriem, kuri dzīvojuši ilgi pirms pirma​jiem inkiem un kurus mēs vēl šodien tur sastopam - kā ak​menī cirstus monolītus (…).»

Ari citās leģendās Andu plakankalnē stāstīts par Tiavanako izcelsmi. No šejienes Virakoča devās uz Tambotoko kalnu, kur viņš radīja četrus cilvēku pārus. Šie cilvēki, kurus dēvēja par Aharu brāļiem, devās tālāk, lai piemērotā vietā dibinātu pilsētu. Ar zelta zizli, kuru Virakoča viņiem iedeva un kuram īstajā vietā vajadzēja iegrimt zemē, viņi nokļuva mūsdienu Kusko apkārtnē. Šeit leģendārais valdnieks Man- ko Kapaks nodibināja galvaspilsētu Kusko, jo šai vietā zelta zizlis iegrima zemē. Pēc citiem nostāstiem šis zizlis vai spie​ķis bijis zelta zars, kurš izraudzītajā vietā izdzinis saknes.

Par Kusko bieži raksta, ka tā bijusi inku valsts galvaspilsēta. Fakts ir tas, ka spāniešu laupītāju ierašanās laikā Kusko patiesi bija ziedoša inku galvaspilsēta. Bet tikpat droši ir ari tas, ka inki savukārt Kusko bija pārņēmuši un tempļus un reliģiskos centrus pārbūvējuši savām vajadzībām. Kusko atrodamas vēl daudzas no šim pirmsinku celmēm. Atšķirībā no inku arhitektūras, kurā mājokļus būvēja tikai no ķieģeļiem, šie relikti celti no precīzi apstrādātiem milzu akmeņiem ar precīziem leņķiem un stūriem, šāds celtniecības veids raksturīgs daudzām senajām celmēm - gan Glzas sfinksai un hetu pilsētai Hatušai Turcijā, gan pat Lieldienu salā.

Liekas, ir skaidrs, kas pirms ilgiem laikiem šo vietu ierīkojis. Tāpat kā kādreiz anunnaku dievs Ea jeb Enki Mezo- potāmijas dienvidos - Edinā dibināja senpilsētu Eridu (Tālu uzceltā māja), tā Tiavanako ir Jaunās pasaules Eridu. Tiavanako bija Amerikas civilizāciju naba, dievu - anunnaku apmetne. Bet kāpēc gan viņiem vajadzēja ierīkot bāzi tik tuksnesīgā vietāt Vai viņi ari šeit meklēja metālus, kā kādreiz Abzu pilsētā^

VI.2.

LIELISKĀ PUMA PUNKU «(…) Es spēju tikai brīnīties, kā cilvēka spēks šos akmeņus varējis atgādāt šurp, jo indiāņiem nebija nedz mūļu, nedz vēršu (…), cilvēka spēkiem nav iespējams nedz šos akmeņus atgādāt šurp, nedz tos novietot, laikam šai darbā būs palīdzējis velns. To apstiprina ari indiāņu teikas, jo viņi stāsta, ka šos akmeņus atnesis Supajs, kā viņi dēvē velnu, un viņi apgalvo, ka akmeņi šurp atkļuvuši pa gaisu pāri ezeram.»

Tas ir katoļu mūka D. de Alvaresa ziņojums 1603. gada jūlijā, kad viņš apmeklēja Puma Punku sensacionālo drupu vietu. Puma Punku atrodas līdzās Tiavanako, tikai aptuveni 900 metru tālāk. Šodien zināms, ka Puma Punku, lai gan tai ir pašai savs nosaukums, ko devuši aimari un kas nozīmē Pumas vārti, kādreiz bijusi Tiavanako daļa. Te izmantota tehnika, kuru mēs nespējam saprast! Šī vieta šķiet tik noslēpumaina un nepazīstama, ka pat arheoloģijas grāmatās par Puma Punku vēsturi un funkcijām gandrīz neko nevar uzzināt. Pat pazīstamais rakstnieks Ē. fon Dēnikens Puma Punku nokļuva tikai nejaušības dēļ. Šai apvidū šķietamā nekārtībā mētājas milzīgi, apstrādāti klinšu bluķi. Visa Puma Punku ir klāta ar monolītiem no granīta, andezīta un diorīta - vulkāniskajiem iežiem, kuriem ir ļoti augsta pretestības spēja un cietība. Tā kā tie mētājas šodien, šķiet, ka šās neticamās vietas cēlājiem bijis nieks no klints izcirst (vai kaut kādā citā veidā iegūt) tik lieliski apstrādātus milzu akmeņus. Apstrādāto akmeņu neiedomājamais svars - (pēc aptuvenām aplēsēm) no 22 tonnām līdz vairāk nekā 1000 tonnām (!) neiederas nekādā transportēšanas teorijā. Tikai vietējiem iedzīvotājiem kopš laika gala ir savs izskaidrojums: bluķus pa gaisu atnesis un vietā nolicis velns - Supajs. Šķiet, ka reiz ļoti daudzu megalītu pārvietošana atrisināta šādā leģendārā veidā: Lieldienu salas moai savās vietās esot nokļuvuši paši, ar noslēpumainā spēka manas palīdzību. Pūķa burvestība lika lidot pa gaisu bazalta kolonnām Nanmadolā mazā saliņā Klusajā okeānā, kurā atrodas milzīgs megalītu komplekss … Liekas, arī Puma Punku transporta jautājums ir neatrisināma jautājuma zīme, ja negribam ticēt indiāņiem.

Ko arheoloģija saka par Puma Punku vecumu un tās cēlājiem^ Iespējams, ka to esot cēluši aimari, indiāņu tauta, kas ap 600. gadu uzcēlusi Tiavanako (sk. ari iepriekšējo tematu). Es nezinu, vai arheologiem un pētniekiem ir skaidrs, kādu darba apjomu viņi tādējādi piedēvē indiāņu cildj! A. Poznanskis ir pilnigi skaidri pierādijis, ka monolīti, kuri izlietoti Tiavanako un Puma Punku celtniecībā, nāk no 15 kilometru attālajām akmeņlauztuvēm Titikakas ezera rietumu krastā. Bet, ja atceramies arheoloģijas viedokli, ka pat vēlākā inku tauta nav pazinusi riteni, tad tā ir neat​risināma problēma.

Tas viss esot izdarīts bez vēršiem vai citiem jūga dzīv- niekiemt It īpaši, ja šodien zināms, kā jau minēts iepriekš, ka aimaru indiāņi nav bijuši cēlāji. Viņi arī paši pilnīgi noteikti noliedz, ka viņiem kādreiz būtu bijis sakars ar Tiava​nako vai Puma Punku.

A. de Kastro, spāniešu bīskaps Lapasā, jau 1651. gadā rakstīja: «(…) un, lai gan agrāk uzskatija, ka to (Puma Punku) cēluši inki kā cietoksni kara gadījumiem, tad tagad atzīts, ka, gluži pretēji, tā ir celtne no pirmsgrēkuplūdu laikiem (!) (…), lai kā arī būtu, (…) visvairāk es apbrīnoju šos precizi pielāgotos akmeņus. Pat spānieši nevarētu uzcelt tik brīnišķīgu un varenu celmi.»

Ari de Kastro atzina, ka šo kompleksu nekādi nevarēja uzcelt inki! Tomēr viņš saka tikai to, ka Puma Punku esot celtne «no pirmsgrēkuplūdu laikiem», par kaut kādu noteiktu vecumu arī viņš, protams, neko nevarēja pateikt.

Tāpat līdz šai dienai nav noskaidrots, kas īsti bijis monolītu komplekss Andos. Šodien pie labākās gribas vairs nav iespējams saskatīt kaut kādu kārtibu, proti, kaut kādu rekonstruējamu celtni. Taču visam kompleksam noteikti bija kaut kāda nozīme! Daudzos 4x3 metrus lielajos un 60 centimetru biezajos klinšu

bluķos Puma Punku var sa​skatīt iegrebumus, kuri cēlušies, iespējams, no kaut kādām skavām.

Tā kā arheologi šo vietu uzskata par inku vai kādas citas agrākas tautas celmi, tiek apgalvots, ka šis skavas bijušas no zelta - vienigā metāla, kas tais laikos bijis pazīstams. Šāds skaidrojums, protams, ir pilnīgi aplams, jo dižciltīgais zelts ir pārāk mīksts metāls, lai šādus smagumus saturētu kopā. Tagad zināms, ka skavas bijušas no bronzas, jo dažas no tām ir atrastas. Šīs necilās bluķu skavas mums ir mīkla …

Bronzas - alvas un vara sakausējuma - ražošanai obligāts priekšnosacījums, neapšaubāmi, ir zināšanas metālapstrādē. Varu gan ir iespējams iegūt tīrā veidā, toties alva tīrā veidā dabā nav sastopama; nepieciešams nosacījums ir ari attistīta kalnrūpniecība. Jau spānieši stāsta (piemēram, hronists Barba, 1640), ka Titikakas ezera apkārmē indiāņi strādājot raktuvēs. Poznanskis šādas raktuves atklāja desmit kilometru attālumā no Puma Punku jeb Tiavanako. Vēl šodien šis apgabals ir viena no lielākajām alvas ieguves vietām pa​saulē.

Citi visapkārt guļošie milzu bluķi arī ir ievērības cienīgi. Tie ir tik meistariski apstrādāti, ka mūsdienu akmeņkaļi var tikai pabrīnīties. Bluķiem ir daudz pilnīgi precīzu malu, ierobu un nodalījumu (reizēm vairāk par 20). Mūsu modernajos laikos šāds precīzs darbs izdarāms ar urbjiem, frēzēm un noteiktiem slīpēšanas līdzekļiem. Pirms tam, protams, nepieciešami precīzi mērījumi, bet tas nav iespējams bez rakstības, jo pat aimari (ja pieņem, ka viņi ir cēlāji) nepazina rakstibu. Monolītos var redzēt milimetru platas un ideāli taisnas iegrebtas rievas. Liekas, visi akmens bluķi kādreiz veidojuši vienotu veselumu! Apstrādātie monolīti precīzi iederas cits citā, taču mēs nezinām, ko tie kādreiz veidojuši. Ir skaidrs, ka indiāņi šādu darbu diez vai spējuši paveikt.

Kā jau sacīts, vietējās indiāņu ciltis Puma Punku ierīkošanu piedēvē velnam (tātad mītiskai neZemes būtnei). Bet ko gan velns ar savu darbu gribējis panākti C. Zičins arī ir iesaisdjies diskusijā par dīvaino kompleksu Andos, viņš uzskata, ka vārds Tiavanako nozīmējot tikai Alvas pilsēta. Tad varētu pieņemt, ka šī vieta šumeriem bijusi alvas atradne. Jo, kā stāsdts mezopotāmiešu rakstos, anunnaku rūdu raktuves Abzu pilsētā tika iznīcinātas postošajos grēku plūdos. Tāpēc viņiem izejvielas nācās meklēt citā vietā. Fakts ir tas, ka Tiavanako un Puma Punku apkārmē atrodamas daudzas rūdas (ari raktuves), tāpēc kādreiz pēc grēku plūdiem dievs Virakoča nodibinājis šo vietu. Fakts ir arī tas, ka Tiavanako un Puma Punku arhitektūra (ari Saksava- manā, sk. nākošo tematu) nav ne ar ko salīdzināma visā Andu plakankalnē. Šķiet, ka arhitekti te atnākuši no kādas citas pasaules. (Lai mani nepārproti šādas konstrukcijas atrodamas ari Kusko, taču tās, kā jau minēts, cēluši Vira​kočas pēcteči.)

VI.3.

SAKSAVAMANA - NEPAMANĪTAIS PASAULES BRĪNUMS Nesaprotamo akmens veidojumu meklējumi Amerikā katrā ziņā ved uz Kusko, Peru. Kusko atrodas 3380 metru augstumā un ir visaugstākā galvaspilsēta pasaulē. Augšpus pilsētas atrodas milzīga megalītu kompleksa adiekas, kuras vēlākos laikos izmantoja inki, - Saksavamana.

Saksavamana atrodas Andu rietumdaļā un nebūt neslēpj savus neticami apstrādātos akmeņus. Tūristi pārsteigti vēro varenos akmens milzeņus, no kuriem dažs sver vairāk nekā 300 tonnu un kuru diametrs sasniedz 5 metrus. Šiem bluķiem bieži redzamas vairāk par piecām šķautnēm, un de, izmantojot daudzstūru celtniecības metodi, bez saistvielas savienod perfektos ciklopiskos mūros. Kāds milzu darbs ieguldīts šā kompleksa būvēi Grūti noticēt, ka apstrādātie monolīti uzreiz iederējušies tiem paredzētajā vietā. Drīzāk jau tos vajadzēja atkal un atkal celt lejā, lai bluķu leņķus un šķautnes pielāgotu blakus esošajam akmenim. Tā kā salaidumu vietas ir tik ciešas, ka tajās neieiet pat naža asmens, tad jādomā, ka šāds klintsgabals noteikti neiederējās starp saviem kaimiņiem jau ar pirmo reizi. Turklāt akmeņi vēl tikuši līdzināti, pulēti un noapaļoti, bet kļūmes gadījumā tie vairs neiederējās paredzētajā vietā. Taču nav zināms pat tas, kā šie monolīti veidoti un apstrādāti, jo nekur nav atrodamas āmura vai cita darbarīka pēdas. Par šeit pielietotā celmiecības veida augsto kvalitāti liecina ari tas, ka nav izmantota nekāda saistviela, kā māls vai kaļķis. Un tomēr mūri izturējuši biežās zemestrīces un cilvēku vardarbību.

Protams, ari šeit izvirzās jautājums par cēlājiem. Pēc vispārējā akadēmiskā viedokļa, visu kompleksu plānojis Pa- čakuteks Jupanki (1438. g. līdz 1471. g.), bet īstenojis Va- jans Kapaks (1493. g. līdz 1527. g.). Lai gan iesakņojies uzskats, ka šo cietoksni uzcēlusi inku tauta, kā tas bieži lasāms vēstures literatūrā, milzīgie mūri tomēr radušies agrākos laikos. Vēsturiski pierādīts, ka vēlākos laikos inki nocietināja Saksavamanas mūrus, lai aizsargātos pret spāniešu iekarotājem. Nesen ari cietokšņa iekšpusē atrastas ēku drupas, kuras, bez šaubām, pieder inkiem. Bet ne jau milzu akmens mūri. Šie mūri arī nebija aizsardzības būve, jo tie uz trim pusēm ir atvērti! Pēc pēdējām hipotēzēm, tā bijusi zibens dieva svēmīca, jo mūri ir celti līkloču līnijā - kā zibens …

Turpretī vietējās leģendās stāstīts, ka cēlāji kādreiz atnākuši no Titikakas ezera, lai meklētu «Cilvēku dzimuma apskaidrības viduspunktu». No Titikakas ezera ieradusies grupa no Saules dieva saņēma zelta zaru (vai zizli), kam viņu ceļa īstajā vietā vajadzēja izdzīt saknes. Šī vieta bija mūsdienu Kusko jeb Saksavamana. Kopš tā laika senie inki Kusko uzskata par pasaules nabu (arī par senajiem Delfiem ir apgalvots, ka tie esot «pasaules naba»). Leģendās stāsdts arī, ka dievi milzu akmeņus padarījuši mīkstus, lai iespiestu ci​tu citam līdzās.

Neticu, ka Saksavamanas ciklopiskos mūrus būvējis vai ari varējis uzbūvēt Vajans Kapaks. Viss komplekss izskatās daudz vecāks par tikai 450 gadiem. Tāpat man šķiet ļoti neticami, ka tauta, kura neesot pazinusi pat riteni, zirgus, kurai nav bijušas virves vai vērši un kura dzīvoja kleķa būdās, no 37 kilometru attālajām akmeņlauztuvēm varētu atgādāt akmeņus. Ari lamas, kas bija viņu rīcībā, šādā pasākumā neko nevarētu palīdzēt. Lamas ir tik vārgas, ka nespēj panest pat cilvēku. Ja tomēr Peru pirmiedzīvotājiem būtu izdevies akmens bluķus nogādāt paredzētajā vietā, tad kā tie pēc tam apstrādāti^ Noteikti ne jau ar bronzas svirām, vara cirvjiem un akmens āmuriem.

Lai cik pārsteidzoši un vareni ir Saksavamanas ciklopis- kie mūri, patiesā mīkla, īstā sensācija atrodas augšpus (vēlākā) inku cietokšņa. Tam, kas te atrodas kopš mūžīgiem laikiem, nav nekāda izskaidrojuma. Nepārredzams milzīgu klintsgabalu haoss. Nesaprotami akmens apstrādes paņēmieni gaida savu atminējumu. Izskatās, ka pat 100 tonnu smagās klintis kādreiz sadalītas kā ar dievišķu tortes nazi.

Klintsbluķos redzamas milzīgas plaknes, gludas kā nopulētas. Kā tas izdarīts, tā ir mikla. Tur viss atstāj

skumju un nekārtīgu iespaidu. Nekad nesaprastas tehnoloģijas relikti. Tādi sīkumi kā apaļi iedobumiņi sniedz nojausmu par šeit kādreiz izmantotām tehniskām zināšanām. Šiem akmens bluķiem un cidem apstrādātajiem klintsgabaliem vajadzēja pilnīgi precīzi iederēdes citam citā.

Kādam nolūkam te veikts šāds darbsi Un, ja kādreiz viss drupu komplekss veidojis veselumu, - kas tad šo vareno vietu ir izpostijist Ļod liela ir varbūdba, ka šie supergludie klintsgabali un plāksnes nav radušies, leduslaikmeta beigās atkāpjoties šļūdoņu masām. Tas ir tradicionālais viedoklis! Ari kādā akmens bluķī, kuru izmērijis Ē. fon Dēnikens un viņa draugs H. Neiners, redzams kaut kas pilnīgi cits nekā varenu ledus masu iedarbība. Izmērītais akmens bluķis ir 11 metru augsts un 18 metru plats granīta klintsgabals, kas šķiet izgriezts no klints. Savukārt no šā bluķa izgriezts paralēlskaldnis 2,16 metru augstumā, 3,40 metru platumā un 0,83 metru biezumā. Visvairāk pārsteidz tas, ka pat četrstūrainā akmens gabala aizmugures daļa no pamatklints atdalīta pilnīgi gluda! Nav zināms, kā. Ar kādu mašīnu vai ap​strādes paņēmienu var izdarīt griezumu «ap stūri»*?Arī uz jautājumu par izpostīšanas cēloņiem leģenda dod pārsteidzošu atbildi. Dievi visu kompleksu esot pacēluši gaisā, tur apgriezuši otrādi un tad nometuši atkal zemē … Bet drupu lauks augšpus Saksavamanas patiesi rada šādu iespaidu. Kādā no daudzajiem apstrādātajiem granīta bluķiem izcirsti pakāpieni, kuri ved no griestiem uz grīdu. Tieši tā, kā stāsdts leģendā. Protams, es domāju, ka celtnes netika gaisā apgrieztas un tā izposdtas. Varbūt ziņkārīgie vietējie iedzīvotāji to izdomājuši, ieraudzīdami pakāpienus šai svešādajā akmens bluķu pasaulē.

Taču šai apvidū atrastās stiklā sakusušās smilšu pikas gan ļauj nojaust kādu katastrofu, kas šā skaistā kompleksa pastāvēšanai darījusi pēkšņu galu. Drupu tuvākajā apkaimē esot paaugstināta radioaktivitāte.

Vai šis apvidus būtu vēl kāda die​višķās varas postīšanas tieksmes atstātā rēta (sk. V.7.)t

VI.4.

LODES KOSTARIKAS DŽUNGĻOS Mīklainā pagātne mums atstājusi ne tikai varenu celtniecības tehniku apliecinošos megalītu arhitektūras pieminek​ļus, bet arī citas ne mazāk interesantas akmens mīklas.

Kā visiem zināms, nīderlandiešu matemātiķis L. van Kei- lens (1540-1610) aprēķināja skaitļa pī vērtību, ar kuru var aprēķināt riņķa līnijas garumu, ar 35 zīmēm aiz komata. Bet, ja kāds reiz jau kaut ko ir dzirdējis par «Las Bolās Grandes» - milzu lodēm Kostarikā, tam vajadzētu kļūt domīgam. Jo Kos- tarikas džungļos Centrālamerikā guļ vareni granīta monolī​ti, un daudziem ir ideāla lodes forma.

Kad trīsdesmitajos gados Dikidas upes deltas mūžamežiem Kostarikā nācās dot vietu «United Fruit Company» banānu plantācijām, strādnieki izdarīja sensacionālu atklājumu. Biezajos džungļos gulēja simti, pat tūkstoši akmens ložu, kuras joprojām ir mīklainas. Mazākās ir aptuveni 10 centimetru diametrā un sver tikai dažus gramus, turpred lielākās lodes sasniedz pat 2,40 metrus diametrā. Šīs dīvainās milzu akmens lodes sver ne vairāk, ne mazāk kā pāri par 16 tonnām.

Tieši šiem milžiem lielākoties ir perfekta lodes forma. Mazākie akmeņi bieži vien ir ovāli vai olveidīgi, tāpēc te, dabiski, vairs nevar runāt par lodēm vārda tiešā nozīmē. Neticami, ka tieši šie aptuveni 16 tonnas smagie megalīti ir ideāli apstrādāti, nevis to mazākie brāļi. Bet te nedrīkst aizmirst, ka mazākiem, ovāliem akmeņiem pa lielākai daļai ir dabiska izcelsme!

Ložu pētnieku vidū izceļas kāds vīrs. Tas bija Dr. S. Lot- rops no Hārvarda universitātes muzeja, kas četrdesmitajos gados pētīja šīs lodes. Viņš granīta lodēm uzdūrās gandrīz nejauši. Vispirms viņš strādāja Latiņamerikā, bet no turienes viņu padzina bandīti. Tad viņš nolēma sākt jaunus pētījumus Dikidas upes deltā. Ceļā uz viesnīcu viņš ieraudzīja ceļa malās un turīgāko iedzīvotāju dārzos mājas priekšā savu vēlāko pētījumu objektu - granīta lodes.

Lotrops atnāca par vēlu. Daudzas lodes bija nopirkuši lielie zemes īpašnieki vai arī tās bija sasituši vietējie iedzīvotāji, cerēdami iekšā atrast dārgumus. Tāpēc Lotrops nevarēja noteikt pat ložu precīzu skaitu, turklāt daudzas no tām līdumu dedzināšanas laikā bija bojātas uguni vai pat sapos- titas vispār.

Taču viņš drīz vien manīja, ar kādu problēmu sastapies, jo šāds akmeņkaļu darbs vienkārši neiederējās ierastajā shēmā. Ir neapstrīdams, ka lodes kādreiz veidojusi cilvēka roka. Jo granīts, no kura lodes izkaltas, Dikidas upes deltā nav atrodams. Tātad tas iegūts kaut kādās attālākās akmeņlauztuvēs. Tuvākās akmeņlauztuves atrodas 48 kilometru attālumā, pie Dikidas upes ietekas. Lai gan droši nevar apgalvot, ka tieši tur bijusi ieguves vieta. Šodien nav ari iespējams noteikt, kādam nolūkam tās pirms mūžīgiem laikiem kalpojušas. Adiek tikai būvēt drosmīgas hipotēzes un teorijas par to kādreizējo nozīmi. Piemēram, tās esot kādreizējā Saules vai Mēness kulta relikti vai ari attēlojot visu Saules sistēmu. (Tādu domu izteicis Dr. L. D. Gomess, Kostarikas Nacionālā muzeja direktors.) Tas gan nav zināms, kā primitīvie džungļu iemītnieki zināja, ka Saulei un Mēnesim ir lodes forma! To, ka šādu ložu izveidošanai bija zināma jēga, pierāda to izvietojums. At​rastie milzu akmeņi izvietoti gan taisnās rindās, gan trīsstū​ros vai pat grupās pa 45 lodēm. Šie granīta monolīti ir neredzēta mīkla. Nevienā no parastajām arheoloģijas grāmatām es par šīm lodēm neko neesmu uzzinājis, šķiet, ka neviens par tām nezina … bet tomēr tās pastāv. Varbūt ari monolītu vecums runā pretī to tuvākai izpētei. Jo, pamatojoties uz akmens (nevis formas) sadēdēšanas pēdām, tie salīdzināmi ar bretoņu megalītu menhīriem (aptuveni 4000 vai 3000 gadu p.m.ē.). Varbūt, ja «Las Bolās Grandes» būtu savlaicīgi atklātas un reģistrētas, to izvietojumā varētu noteikt matemātiskas vai astronomis​kas sakarības. Diemžēl tas ir nokavēts.

VI.5.

«MEGALĪTU SĒRGA» Mūsu Zemes pagātnē bijuši cilvēki, kuri nezin pēc kādas iedvesmas ierīkojuši milzīgus megalītu kompleksus ne tikai Dienvidamerikā. Te es domāju savādos akmens krāvumus, dolmenus un bezgalīgi daudzos menhīrus visā Rietumeiropā. Šādi stāvošie akmeņi, kā tos vēl dēvē, atrodas daudzās pasaules daļās. Bet, ja kādreiz visus zināmos akmens krāvumus iezīmētu pasaules kartē, tad aina būtu skaidra: šās megalītu kultūras centrs ir bijis Eiropā, te acīmredzot notikusi vislielākā rosība. Šādi akmens krāvumi (vislabākais piemērs: Stonhendža) atrodami no Īrijas līdz Āfrikai, no Indijas un Austrālijas līdz ASV un Kanādai. Pat Lieldienu salā ir šādi megalītu krāvumi. Tomēr nenoliedzams, ka visvairāk šādi vareni akmens krāvumi atrodami Francijā un Lielbritānijā. Pēc visizplatītākā uzskata, lielākā daļa šo kompleksu ierīkota laikā starp 4000. g. un 1600. g.p.m.ē. Arī šeit precīzu datējumu noteikšanā lielākais palīgs ir radioaktivā oglekļa metode. Taču ar šo metodi var noteikt vecumu tikai organiskam materiālam (kauli, kokogles …). Akmeņiem precīzu vecumu nav iespējams noteikt. Var jau būt, ka daudzi no šiem kompleksiem ir jaunāki, bet varbūt ari vecāki … tas gluži vienkārši nav zināms!

Daudz interesantāks ir jautājums - kāpēc. Jo neviens tā īsti nevar paskaidrot, kāpēc šādi noteikti sakārtoti akmeņu krāvumi vispār izveidoti. Parastās atbildes (piemēram, kalendārs lauku darbiem) neko nedod, jo, tāpat kā daudzi aizlaiku pieminekļi, ari šie esot ierikoti dažādiem kulta mērķiem. Jautājums tikai, kādi šie mērķi konkrēti bijuši.

Dosimies nelielā ekskursijā uz Francijas Bretaņu, kur ir neskaitāmi dolmeni, milzīgi menhīri un citi krāvumi. Mor- biānas līci ir divas mazas saliņas Gavrini un Erlanika. Mazā Erlanika, šķiet, Eiropas megalītu ērai ir sajaukusi kārtis. Te atrodas nedaudz ovāls akmens krāvums 49 līdz 58 metru diametrā. īpaši interesanti ir tas, ka no 49 megalītiem sastāvošais krāvums līdz pusei atrodas zem ūdens Adantijas oke​ānā. Taču tas vēl nav viss, jo rāmā laikā jūrā 9 metru dziļu​mā var saskatīt vēl vienu akmens krāvumu. Šis otrais krāvums sastāv no 33 megalitiem, un tā diametrs ir aptuveni 65 metrus liels. Pat bēguma laikā akmens bluķu smailes atrodas zem jūras līmeņa. Var pieņemt, ka šeit, tāpat kā Maltas salā (sk.

VI.6.), kādreiz jūras līmenis ir pacēlies un applūdinājis akmens krāvumus. Bet varbūt salas daļas ir nogrimušas, lai gan es to apšaubu. Salas iegrim​šana par veseliem 9 metriem ir ļoti neticama.

Morbiānas līča apvidū no 156 izmērītajiem dolmeniem (no ķeltu valodas, nozīmē akmens galds) 135 gadījumos asis orientētas pēc vasaras un ziemas saulgriežiem. Pats pārsteidzošākais šai orientācijā ir tas, ka tolaik nebija zināma rakstība, lai fiksētu informāciju un izdarītu piezīmes par krāvumu plāniem. Un tomēr šāda orientācija bija ie​spējama.

Mazā Gavrini saliņa, 750 x 400 metru liela, kura arī atrodas Morbiānas līcī, glabā vēl lielāku pārsteigumu. Salas augstākais punkts ir mākslīgi uzbērts paugurs. Vienmēr bijis zināms, ka šis paaugstinājums, kurš atgādina pakāpjveida piramīdu, nav dabisks veidojums. Arī arheologu uzskats, ka šis paugurs ir kapu uzkalns, sen ir novecojis. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka zem šā dīvainā kompleksa atrodoties atslēga megalītu laikmeta izpratnei. Kad 1832. gadā beidzot tika atrasta ieeja svētvietā, arheologi pamatīgi brīnījās, jo tā bija tukša. Kapa kamerā neatradās it nekas - nedz kauli, nedz sarkofāgs, nedz ari kapa piedevas. Vai tā patiesi bijusi kāda ievērojama mednieka un ogu vācēja pēdējā atdusas vietai Vai analfabētiska tauta šo darbu veikusi tāpat vieni No 1979. līdz 1984. gadam Dr. Š. T. Lerū vadībā viss komplekss tika restaurēts no pašiem pamatiem. Tāpēc šodien iespējams gūt ieskatu par pagājušo laiku tautu neticamajiem sasniegumiem. Arī paugura iekšpuse ir pārsteidzoša. Ieejas horizontālais gaitenis ir vairāk nekā 13,1 metru garš un viscaur izklāts ar monolītiem. Pat pamats klāts ar akmens plāksnēm. Akmens gaitenis ved tā dēvētajā kapa kamerā. Šai telpai ir 6,5 kvadrātmetrus liels, gandrīz kvadrātisks pamata laukums, tās augstums ir 1,8 metri.

Neaptverami, cik milzīgs darbs te kādreiz paveikts. Kapu uzkalna ejas izbūvei šurp atgādāti pavisam 52 vareni monolīti. 26 akmeņos redzami savādi iegrebumi. Tajos attēloti vienmēr tie paši mums nesaprotamie motīvi: apļi, čūskvei- da līnijas (kuras bieži pāriet no viena akmens uz citu), spirāles un atkal un atkal zīmējumi, kuri atgādina milžu pirkstu nospiedumus. Kas tas iri Kāds iemesls cēlājiem bijis, lai monolītus izrotātu ar šādiem gravējumiemi Šais puslokos sakārtotajos pirkstu nospiedumos īpaši interesanti ir tas, ka šāds zīmējuma raksts saskatāms kādā kosmiskās zondes «Viking-1» izdarītajā Marsa uzņēmumā (Nr. 43A02). Pro​tams, daudz lielākos izmēros. Šai kapā neiederas tikai monolīts Nr. 21. Tajā attēloti 18 gareni trīsstūri, kuri izskatās kā āvas smaile. Vai akmens Nr. 21 būtu kaut kas Ipašsi Kāpēc akmeņkaļi uzskatīja par vajadzīgu šai klintsbluķi iegrebt citus simbolusi Vai šis akmens ir atslēga izpratnei Gavrini salas kompleksā ir slēpts vēstījums! Šādu secinājumu izdarījis bretonis G. Le Skvezeks, kurš šo krāvumu ļoti intensīvi pētījis. Izmantojot kapu uzkalna monolītus, viņš noteica matemādsko pamatvienību 6. Tā Skvezeks saprata, ka aprēķini jāizdara sešskaitļu sistēmā. Gavrini saliņā iemūžinātas neiedomājamas zināšanas. Tur varēja noteikt skaidi pī, Pitagora teorēmas, Zemes gada ilgumu (365,25 dienas), Mēness apriņķošanas orbītas sinodisko summu un pat visa kompleksa precīzu ģeogrāfiskās atrašanās vietu!

Vai to var ignorēti Kā tas savienojams ar vispārējo uzskatu par primitīviem medniekiemi Nekas nevar mainīties, kamēr vēstures pētnieki šos rezultātus neatzīs, ja tie par tiem vispār ieinteresēsies. Šķietami tikpat bezjēdzīgi monolītu kompleksi ir bez- galgarās akmeņu krāvumu rindas. Ari uz Gavrini salas atrodamas šīs alejas. Vēl šodien vairāk nekā 3000 monolītu cits pie cita pāri kalniem un lejām veido garas virknes salas ainavā. Mazākie akmeņi ir tikai nepilnu metru augsti. Lielākais, 12 metru augsts un 150 tonnu smags, stāv pie Plorazelas - varens skats. Pie Kermario veseli 1029 menhīri sakrauti desmit rindās, kuras stiepjas 1120 metru garumā. 1099 menhīri stāv pie Lemenekas. Arī tur - vairākās rindās (pavisam 11), kopumā 1167 metru garumā. Pie Kerzero 10 rindās sakrautie 1129 menhīri ir pilnīgi nesaprotami. Kurš Obelikss (bērnu komiksu varonis - tulk. piezīme) te licis rindā savus klupšanas akmeņusi Un kādam nolūkami Vai tas būtu kaut kāds kalendārsi Lai gan alejas reizēm šādi tiek skaidrotas, tomēr, cik man zināms, tām nav astronomiskas orientācijas. Mūsu sentēviem, kuri tikko bija iemācījušies apzināti nodarboties ar zemkopību, bija jābūt jukušiem. Kāpēc viņiem vajadzēja pūlēties, apstrādāt tonnām smagus akmens bluķus, stiept tos un novietot ar noteiktām atstarpēm^ Šodien var tikai nojaust, kas tais laikos pamudināja cilvēkus veikt darbu 20 līdz 50 miljonu darbastundu apjomā, no kura viņiem it kā nebija nekāda labuma.

Pirms 5000 gadiem visā Bretaņā bija ap 100 000 cilvēku, tikai neliela daļa dzīvoja piekrastē. Vai to visu ir izdarījuši viņit Ari par celtnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības. Ir saprotams, ka menhīri ir orientēti pēc megalītiskās rīkstes (= 2,5 metri, metros izteikts trīskāršs megalītiskās olekts garums). Šis garuma mērs tika lietots no Skotijas līdz Vidusjūras zemēm. Kā redzams, megalītiķi ari šeit izmantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemene- kas, rietumos no Kromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu attiecība ir 3:4:5. Pagarinot huņņu kapa Manio I trapecveida malu, līnijas pēc 107 metriem krustojas 27 grādu leņķī. Kārnākās apvidū nereti atrodami ari vienādsānu trīsstūri, kuru diagonāles garums ir 107 metri.

Kārnākā, Francijas Bretaņā, atrodas megalītisko akmens krāvumu brīnumdarbs. Te (šodien) 2935 menhīri sakrauti trīs rindās, kuras izstiepušās četru kilometru garumā. Šis menhiru skaita ziņā interesantais krāvums ir viena vienīga mīkla. Ir gan vēl citi ļoti līdzīgi krāvumi, kuru jēga ari nav zināma, piemēram, pie Lemenekas vai Kermario, kur sakrauti attiecīgi 1099 un 1029 akmeņi. Starp citu, pēc aplēsēm, men​hiru sākomējais skaits šais apvidos bijis par vairākiem tūk​stošiem lielāks.

Kāpēc megalītiķi ainavā mazāk iekombinējuši vienkāršāko - taisnleņķa trīsstūri, var tikai minēt. Vai viņi tādējādi būtu gribējuši pierādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā^

Pārcelsimies uz bridi skaistajā Spānijā. Ja runa ir par milzīgiem dolmeniem, tad Pireneju pussalā var daudz ko atrast. Pie Antekeras, tālu Spānijas dienvidos, atrodas brīnišķīgi kapi no sen aizmirstiem laikmetiem. Dolmens «Cueva de Menga», netālu no Mengas, ir sevišķi ievērojams. Es vēl labi atceros to laiku, kad biju bērns un ceļā uz Malagu brīnī- damies stāvēju šo krāvumu priekšā. Neviens no mūsu atpūtnieku grupas nevarēja noteikti paskaidrot, kas tas kādreiz bijis. Šis apmeklējums ir jau tālā pagātnē, tomēr šai laikā nekas daudz nav noticis. Dolmeni joprojām izskatās kā snaudā iegrimuši. Izrakumi, kuri te notika laikā no 1842. līdz 1874. gadam, jau toreiz neko daudzsološu nedeva. Arheologi atrada tikai dažus akmens darbarīkus. 1904.gadā izrakumi atsākās, bet rezultāts atkal bija trūcīgs: akmens disks un akmens cirvis bija vienīgie atradumi.

Ari šeit, Spānijā, izmantoja varenus milzu akmeņus. Kompleksā griestu aizmugures monolīts ir 8 metrus garš un 6,3 metrus plats. Pēc aplēsēm, tā aptuvenais svars ir 180 tonnu! Kā mēris, kā sērga pirms gadu tūkstošiem visu zemeslodi bija pārņēmusi mānija būvēt visdažādākos kompleksus no tonnām smagiem milzu akmeņiem. Kāpēc un kā, to neviens pēc labākās sirdsapziņas nevar pateikt.

Akmens krāvumi, dolmeni un rindās sakrauti menhīri Eiropā - varbūt tie kalpojuši kādam nolūkam, kuru ari šodien neviens nevarētu saprasti Lielbritānijā atrodas Rolrai- das akmens aplis, stipri sadēdējis akmens krāvums 31,60 metru diametrā. Aplis un tam priekšā novietotais menhīrs ir sevišķi interesanti.

Tajos notiek kaut kas pilnīgi nesaprotams. Dr. D. Robinss šā megalītu kompleksa pētīšanā izmantoja ļoti neparastu paņēmienu. Viņš ar ultraskaņas mēraparātu izpētīja akmeņus, kuriem rītausmā parādījās neparastas ano​mālijas!

Apmēram 45 metru lielā aplī ap menhīriem mēraparāts reģistrēja pārsteidzošus ultraskaņas efektus šai akmens grupā. Ārpus šā 45 metru lielā lauka mēraparāta uzrādītās vērtības bija pilnīgi normālas.

Akmeņos ir akumulēta kaut kāda enerģija, kura turklāt atkarīga no gadalaika. Piemēram, menhlrs, kas atrodas 70 metru attālumā no akmens krāvuma, ziemā staro stiprāk nekā akmens aplis. Mērot betona celtnes vai dabiskus akmens veidojumus, kuros Robinss kontroles labad ari meklēja ultraskaņas anomālijas, visas vērti- bas bija pilnīgi normas robežās! Arī atsevišķi stāvošajos men- hiros viņam neizdevās reģistrēt kaut kādu izmērāmu starojumu (sk. arī VIII.6.). Ko megalītiķi ar Rolraidu gribējuši panākti Vai viņiem patiešām bija zināms akmens krāvumu ultraskaņas efektsi Un kas tas ir par efektui Liekas, ari Ston- hendžai piemīt šī enerģija, taču droši tas nav. Man vienkārši nav saprotams, ka cilvēkiem, kuri tikko kļuvuši vietsēži, bijusi tehnika šādu megalītu kompleksu ierīkošanai. Transports, mērījumu tehnika, noregulēta organizācija, kā arī rakstība ir nepieciešami nosacījumi šādiem pasākumiem. Kas viņiem to iemācījis, patiesi ierakstīts zvaigznēs!

VI.6.

MALTA - SLIEDES UN TEMPĻI UZ MŪŽĪGIEM LAIKIEM

Kā jau rakstīju, galvenokārt Rietumeiropā pastāv neparasti megalītu kompleksi, kuri šodien izraisa pārdomas. Taču 100 kilometru attālumā no Sicīlijas krastiem atrodas nelielā Maltas sala, kurā slēpjas īpaša aizvēstures mīkla. Maltas sala ietilpst salu grupā (Malta, Goco un Fuerte), kas, iespējams, ir lielāka sauszemes masīva adiekas.

Interesantākā no šīm salām noteikti ir 25 x 12 kilometru lielā Malta. Uz salas atrodas 30 vareni megalītu tempļi no akmens bluķiem, kuri savienoti bez javas. Tonnām smagos monolītus klāj spirālveida ornamenti, kuri, pēc dažām hipotēzēm, esot kaut kāds rakstības veids, bet varbūt ari kaut kāda astronomiska simbolika. Megalītu kompleksa celšanas laiku arheologi datē ar laiku no 2800. g. līdz 1900. g. p.m.ē. Siciliešu ieceļotāji toreiz te esot ierīkojuši savas kulta vietas. Pirmās liecības par Maltas kolonizēšanu atdecas uz aptuveni 4000. g. p.m.ē. Izmantojot koku atliekas, kuras atrastas tempļa kompleksā «Hagar Quim», šis datējums noteikts ar radioakdvā oglekļa metodi. Tomēr nav noskaidrots, vai koka adieku vecums attiecas uz kompleksa celšanas laiku. Pirmās apmetnes Maltā gan noteikti bijušas vēl 1000 gadu agrāk, jo kādā grotā atrastais bērna galvaskauss un māla trauku lauskas ir aptuveni 7000 gadu vecas.

Maltas salas tempļi, kulta celtnes un pazemes grotas celtas ar vislielāko precizitāti. Maltas pazemes hipogejs (pazemes celme) ir izcirsts klinti. Pēc tam nišu un kambaru sienas gludi nopulētas, un pat šodien tās atstāj pārsteidzošu efektu uz tūristiem, kuri apskata šo kompleksu. Dažos megalītu tempļos ir noteikta astronomiska orientācija. Tā, biedrība SRIP («Society for the Research and Investigation of Phenomena» - Biedrība fenomenu meklēšanai un izpētei), kura strādā kopā ar AAS (Ancient Astronaut Society Senatnes astronautikas biedrība), konstatēja, ka dažu tempļu galvenās asis (piemēram, templī «Traxia») orientētas pēc noteiktiem Mēness lēktiem un rietiem. Turpretī templis «Mnaj- dra» orientēts uz pavasara un rudens saulgriežiem.

Orientācijai pēc noteiktiem zvaigznājiem, kā arī tempļu ierīkošanai obligāts priekšdarbs ir plānošana un debesu novērošana. Rakstība ir tikpat nepieciešams nosacījums šādu pasākumu veikšanai.

Tas diez vai ir savienojams ar valdošo uzskatu par bronzas laikmetu. Arī tas, ka šādi apstrādāt klintis bez metāla darbarīkiem nav iespējams, arheoloģijai izvirza miklu. Šās salu grupas pamatiedzīvotāji stāsta, ka šīs celtnes reiz esot uzcēluši milži. Vai šīs it kā pazīstamās būtnes atkal būtu dīvainie atnācēji no debesīmi Vai varbūt iedzīvotāji ar šo leģendu par milžiem tikai grib norādīt, ka patiesie monumentu radītāji šeit darbojušies ilgi pirms viņiem un viņiem nav zināms celšanas veidst Šādi nostāsti ir zināmi arī par milzīgajiem kompleksiem augšpus Kusko …

Tā dēvētās sliedes jeb sliežu ceļi Maltas un Goco salā (iedzīvotāji tās nosaukuši «cart ruts» - ratu grambas) salas kultūras sākotni attiecina uz vēl dziļāku pagātni. Šīs sliežu ceļiem līdzīgās vagas pirmajā brīdī patiesi atstāj šādu iespaidu. Tāpat pilnīgi acīmredzams, ka tām nav dabiska izcelsme. Šie dīvainie sliežu ceļi atrodas kaļķakmens slānī un tiem ir gluda iekšpuse, kas pilnīgi noliedz dabiskas izcelsmes varbūtību. Ir jau skaidrs, ka šīs ratu grambas, pēc arheologu uzskata, esot kaut kāda transportlīdzekļa atstātās pēdas, kurš izmantots tempļu būvē monolītu pārvietošanai. Tolaik kaļķakmeni esot klājis zemes slānis un tādējādi ragavas vai vēršu vilkti rati šīs pēdas esot iespiedušas zemē. Pirmajā bridi tas skan gluži prātigi, taču iedziļinoties kļūst skaidrs, ka tas nav pareizi. Šīs ratu grambas ir dažāda platuma un pagriezieni veido nepārvarami šaurus leņķus, tāpēc pa tām nav iespējams izvilkt ragavas vai pajūgu. Tas vienkārši iesprūstu. Ja vietējie iedzīvotāji būtu izmantojuši šādus vēršu vilktus ratus, tad vēl šodien būtu redzamas dzīvnieku nagu pēdas, bet tas tā nav. Ir arī citi skaidrojumi, piemēram, uzskats, ka tā esot kaut

kāda ūdensvada sistēma. Kā skaidrojums piedāvāta arī kaut kāda rakstu sistēma. Varbūt šiem sliežu ceļiem kādreiz bijusi tāda pati jēga kā figūrām Naskas līdzenumā, kuru nozīme joprojām ir mīkla, neviens to nezina. Šo savādo, neizskaidrojamo rievu ceļš vēl vairāk slēpj to sākomējo jēgu. Piemēram, tās ved pret kalnu un tur pēkšņi izbeidzas. Ielejā tās turpinās, it kā ieleja un klints kādreiz būtu bijušas vienā līmenī.

Kaut kādu praktisku jēgu te pie labākās gribas nevar atrast. Bet, ja interesējamies par sliežu ceļu vecumu, tad atbilde ir pārsteidzoša! Noteikt visa rievu tikla vecumu praktiski nav iespējams. Dažas no ratu grambām ved tieši jūrā iekšā. Tur tās nevis beidzas, bet turpinās zem ūdens. Nevarētu būt, ka bronzas laikmeta akmeņkaļi kādreiz būtu strādājuši zem ūdens. Drīzāk liekas, ka jūras līmenis šai vietā cēlies, tāpat kā tas ir ar akmeņu krāvumiem pie Erlanikas krasta. Bet jūras līmenis pēdējo reizi cēlies leduslaikmeta beigās, pirms veseliem 10 700 gadiem!

Vai Maltas salā kāda nepazīstama tauta, milži, pēcnācējiem atstājuši vēstījumu^ Kā iespējams izskaidrot šos savādos sliežu ceļust Ja zinātnieki kaut kad precīzi izmērīs un reģistrēs visu rievu kompleksu, turklāt ņemot vērā arī tās, kuras atrodas zem ūdens, tad tas varbūt izskaidros to nozīmi. Nevar izslēgt ari astronomisku orientāciju. Līdz tam Maltas ratu grambas paliek bezjēdzīga, aizvēsturiska jautājuma zīme.

VI.7.

VIDUS IMPĒRIJA - ĶlNA TUVOJAS MUMS Gan ķīniešu tautas kultūra, gan paražas plašām masām šeit Rietumos ir tikpat kā nepazīstamas.

Gadsimtiem ilgi ķīnieši savas zināšanas un savus arhitektūras pieminekļus slēpa no Rietumu pasaules.

Kamēr Eiropas zemes jau ilgu laiku citās pasaules daļās izdarīja arheoloģiskus pētījumus, Vidus impērija joprojām bija grāmata aiz septiņiem zieģe- ļiem. Arī komunistiskais režīms šai zemē radīja ierobežojumus. Tā tikai pamazām kaut kas no turienes arheologu atklājumiem nonāca līdz mums. Taču, kas attiecas uz svešu būtņu ierašanos mūsu aizvēstures laikos, Ķīna nav izņē​mums (sk. ari IV.4.).

Skolā māca, ka Heopsam piedēvētā piramīda Ēģiptē esot lielākā celtne pasaulē. Taču laiku pa laikam literatūrā pavīdēja ziņas par milzīgu, baltu piramīdu Ķīnā. Tas esot tik milzīgs monuments, ka pilnīgi atstājot ēnā Ēģiptes un Vidus- amerikas piramīdas.

Pirmā (man zināmā) norāde, kurā šāda piramīda minēta, attiecas uz 1912. gadu. Šai laikā tirdzniecības pārstāvji F. M. Šroders un O. Māmans atradās Šansi provincē. Šis apgabals atrodas aptuveni 60 kilometru uz dienvidrietumiem no Sianas pilsētas. Cinlina kalnos abi ceļotāji uzdūrās piramīdai, kas bijusi ap 300 metru augsta celtne ar platformu augšā kā Vidusamerikas piramīdām. Savā dienasgrāma​tā, kuru atradis B. Kētijs no Jaunzēlandes, viņi par redzēto rakstīja: «Tas bija vēl neomulīgāk nekā tad, ja mēs tās būtu atraduši džungļos. Lai gan šīs ( stāstīts par vairākām piramīdām - autora piezīme) atradās, tā teikt, tieši pasaules acu priekšā, taču Rietumu zemēs par tām neviens neko nezina.» ŠI norāde gan nekādā gadījumā nav pierādījums tam, ka piramlda(s) īstenībā ari eksistē. Diemžēl būs ļoti grūti nosūtīt ekspedīciju uz minēto apvidu, jo tā ir militāra aizlieguma zona un pat pašiem ķiniešiem tur iekļūšana aizliegta. Tāpēc nav brīnums, ka šo piramīdu esamība tiek apstrīdēta.

Pēmieks B. Kētijs uzskata pat, ka Sianas apgabalā, iespējams, esot 16 šādas celtnes, turklāt Baltā piramīda esot pati lielākā. Šodien var runāt pat par 100 (un vairāk) šādām celmēm, jo diviem autoriem H. Hausdorfam un P. Krasam - ir izdevies minētajā apvidū izdarīt kino un videouzņēmu- mus, kuros redzamas neskaitāmas piramīdas. īpaši interesanta ir kāda pakāpjveida piramīda (pie Sianas), jo tā ir ļoti līdzīga Teotivakanas Saules piramīdai Meksikā. Ari Ķīnas līdzinieces augstums - aptuveni 60 metri - ir diezgan tuvu Vidusamerikas piramīdu augstumam.

Pasaules lielākajai - Baltajai piramīdai vēl šodien varot redzēt kādreizējā krāsojuma pēdas.

Dienvidu puse esot sarkana, austrumu - zilpelēka, ziemeļu - melna un rietumu plakne staro žilbinoši balta.

Toties smaile esot nokrāsota zelta krāsā, kas apliecina ķīniešu ticību, ka viņi atrodoties pasaules centrā.

ASV Gaisa karaspēku pilots D. Gosmens Otrā pasaules kara laikā veica parastu izlūklidojumu pār Cinlina kalniem dienvidrietumos no Sianas pilsētas. Tieši viņš līdz šim pirmais un vienīgais nofotografējis šo arheoloģisko sensāciju: «Es lidoju apkārt kalnam, un tad mēs lidojām pāri līdzenai ielejai. Tieši zem mums atradās milzīga, balta piramīda. Tas bija pasakains skats. Piramīdu ietina žilbinošs baltums. Tas varēja būt arī metāls vai kaut kāds akmens. No visām pusēm tā bija pilnīgi balta. Bet visievērojamākā bija smaile: milzīgs gabals no materiāla, kas līdzīgs dārgakmenim. Mums nebija iespējams nolaisties, lai gan mēs labprāt to būtu iz​darījuši. Šās celtnes milzīgais lielums uz mums atstāja spē​cīgu iespaidu.»

Pilota izdarītais fotouzņēmums pirmoreiz tika publicēts 1986. gadā Austrālijā, bet tikai 1994. gada sākumā H. Haus- dorfam ar šo attēlu izdevās iepazīstināt vācu lasītājus. Pasaules lielākās celtnes augstums tiek lēsts uz aptuveni 300 metriem, bet sānu malas garums pat uz 485 metriem. Pira​mīdas pamatu veido paugurs, tādējādi tā, atšķirībā no tās Ēģiptes vai Vidusamerikas līdziniecēm, nav celta tikai no akmens jeb akmeņiem.

Piramīdā skaidri redzamas nogruvumu un erozijas pēdas, kas gadu tūkstošos radušās vēja un ūdens ietekmē. Kad pirmās zinātkāro pētnieku grupas monumentu rūpīgi izpētīs, tad šīs pēdas varbūt dos kādu norādi par piramīdas vecumu. Aizvēstures pētnieki jau tagad pieņem, ka pirami- da celta pirms aptuveni 2500 lidz 4500 gadiem. Taču šis datējums nekādā gadījumā nav drošs, tā var būt gan vecāka, gan jaunāka.

To neviens nezina. Tikpat maz šodien ir zināms, kur šis milzīgais monuments vispār atrodas - Ķīna taču ir milzīga!

Interesanti ir arī tas, ka tolaik esot dzivojuši senimpera- tori, kuri apgalvojuši, ka viņi esot to debesu dēlu atvases, kuri ar ugunīgiem metāla pūķiem nolaidušies uz Zemes …

Ap 1959. gadu Akmeņu ieleju rietumos no Jojaņas, Dun- tinhu ezera dienvidu krastā, piemeklēja stipra zemestrīce. Šai zemestrīcē radušies zemes nogruvumi atsedza trīs tā dēvēto apaļpiramīdu pamatus.

Tā kā šīs celtnes pirms zemestrīces bija pilnīgi nepazīstamas, 1961. gadā etnologs un arheologs profesors Č. Penlajs no Pekinas universitātes kopā ar īpaši izraudzītu zinātnieku grupu, kurā piedalījās ari J. Čutings un Dr. V. Tovajs, devās uz šo apgabalu, lai izmērītu atklātās piramīdas pamatus. Saskaņā ar izdarītajiem mērījumiem piramīdas kādreiz sasniegušas 300 metru augstumu, un to vecums tika datēts uz neticamiem 45 000 (!) gadiem. Es gan nezinu, kāpēc šiem savādajiem piramīdu pamatiem noteikts tieši tāds vecums.

Netālu no apaļpiramldām arheologi atklāja aizbērtas ejas, kuras veda labirintā zem ezera ūdens līmeņa. Jau pašā sākumā arheologi pilnīgi izslēdza dabiskas izcelsmes iespēju, jo sienas bija apstrādātas gludi un bez salaidumiem. Kāda no simetriskajām ejām Č. Penlaju noveda lielā telpā, kuras sienas bijušas viscaur klātas ar aizvēsturiskiem zīmējumiem. Grebumos attēlotas medības, gaisā lidinājās mūsdienīgi ģērbtas būtnes apakštasēm līdzīgos veidojumos. Zem šiem radījumiem attēlos redzami cilvēki, kuri ar šķēpiem vai pūšamajām caurulītēm medī kaut kādus dzīvniekus, turpretī lidojošie cilvēki uz dzīvniekiem pavērsuši moderniem iero​čiem līdzīgus priekšmetus. Dievišķa palīdzība medībās pirms gadu tūkstošiem^ Blakus šiem iespaidīgajiem alu gleznojumiem ir vēl cits, ne mazāk interesants zīmējums. Tajā redzamas desmit lodes, kuras visas sakārtotas dažādā attālumā no centrālās lodes. Skaitot no vidus, trešā (Zeme) un ceturtā (Marss) savā starpā savienotas ar tādu kā čūskveida līniju. Četrdesmit piecus tūkstošus gadu vecs mūsu Saules sistēmas attēls, kurā Marss un Zeme pilnīgi noteikd savā starpā kaut kā saistīti!

Aizlaiku mākslinieks savos attēlos parādījis anunnaku Exo- dus pēdējo posmu. Attēlots ari Faetons jeb Nibiru (10. ode), taču tas ar Zemi nav saisdts.

Ari ķīniešu rakstībā atrodamas atskaņas no ārpuszemes kontaktiem. Ķiniešu rakstu zīmes atvasinātas tieši no Senās Ķīnas kādreizējiem attēlu simboliem, tāpēc to izcelsme ir ļoti skaidri saprotama.

Sākotnējai zīmei «debesis» ir interesants pamatsimbols. Tā ir figūra ar četrstūrainu galvu un tievām rokām un kājām. Arī hieroglifa kādreizējā nozīme ir pārsteidzoša, jo šī figūra nozīmē: «Tas, kas nonācis no debesim».

Esmu pārliecināts, ka ari Vidus impērija sniegs vēl ļoti daudz miklainu atradumu no savas vēstures.

Diemžēl informācijas plūsma no šās Āzijas daļas joprojām ir ļoti trūcīga, taču, kad tā būs Rietumiem atvērta, arī arheoloģiskie atradumi nepaliks uz mūžiem noslēpumā tīti. H. Hausdorfs un P. Krasa ir gatavi atklāt Ķīnas noslēpumus.

VI.8.

GĪZAS PIRAMĪDAS Ne par kādu citu celmi pasaulē nav rakstīts un spriests tik daudz kā par Gīzas Lielo piramīdu. Šis ēģiptiešu kultūras milzīgais, nesalīdzināmais pasaules brīnums kopš laiku laikiem rosinājis gan Ēģiptes ceļotāju, gan zinātnieku fantāziju. Katrs gribējis atminēt šā brinuma noslēpumu, lai beidzot darītu galu vistrakākajām baumām.

Protams, no zinātnes viedokļa Lielā piramīda nav nekāds noslēpums. Katram skolniekam jau skolā tiek iekalts, ka IV dinastijas lepnais faraons Heopss (2580. g. - 2465. g. p.m.ē.) valdījis laikā no 2553. līdz 2530. gadam p.m.ē. un licis uzbūvēt šo monumentu, lai te rastu pēdējo atdusas vietu. Kas gan te būtu ko iebilsti Tā kā faraons Heopss (ēģiptiešu Hufu) Ēģiptes valstī bijis pie varas tikai 23 gadus, tad saprotams, kas tas bijis par neiedomājamu darbu. Turklāt savas valdīšanas laikā viņš licis restaurēt savu priekšteču tempļus un uzbūvēt daudzus citus tempļus.

Līdz šodienai daudz ir spriests, kā gan IV dinastijas ēģiptieši šādu celmi varējuši uzbūvēt. Lielākā daļa visfantastiskāko priekšlikumu par to, ar kādiem palīglīdzekļiem senie cilvēki kādreiz strādājuši, nesen ir atspēkoti. Arī tas, ka nepārtraukti tiek piedāvātas jaunas idejas un teorijas, kā Gīzas piramīdas celtas, pierāda, ka šis aizlaiku milzenis līdz pat šai dienai saista cilvēku prātus.

Parastākā iespēja, kā esot iespējams uzcelt piramīdu - un tā taču, kā zināms, ir pabeigta -, esot ar rampas palīdzību. Pa smilšu ceļu, kas spirāles veidā vijas ap piramīdu, smagi strādājošie strādnieki un ēzeļi akmens milzeņus esot uzvil- kuši līdz pat 146 metru augstumam. Ar katru nākošo piramīdas pakāpi ari rampa auga augumā. Bet iedomāsimies simtus, pat tūkstošus strādnieku un jūga dzīvnieku, kuri 3 līdz 40 tonnas smagus monolītus pa šādu smilšu spirāli velk līdz pat piramīdas smailei, - vai tad smilšu ceļš to izturētui Starp citu, arheologs profesors Dr. Ž. Goijons aprēķinājis, ka šāds uzbērums visu Gīzas plato noslēptu smiltis.

Taču ari rampa, kas uzbūvēta slīpi šķērsām pret piramīdu, tuvāk papētot, neiztur kritiku. Kā būvmateriāls šādam projektam nekādā gadījumā nevar būt koks vai smiltis, jo Senajā Ēģiptē nekad nav bijis pietiekoši daudz koku, turklāt rampa zem tāda smaguma uzreiz būtu salūzusi! Tikpat bezjēdzīga ir varbūtība, ka ši slīpne būtu celta no Nīlas dūņu ķieģeļiem. Profesors Dr. Goijons izpētīja ari šo ie​spēju un secināja, ka rampai vajadzētu būt vairāk nekā 3,3 kilometrus garai, jo kritums uz vienu metru nedrīkstētu pārsniegt 0,056 metrus. Ķieģeļu rampas kopējais tilpums daudzkārt pārsniegtu Lielās piramīdas tilpumu pilnīgi bezjēdzīgi.

Tomēr piramīdas stāv tuksneša smiltis. Cēlāji to kaut kā ir paveikuši.

Apstrīdēta ir arī Gīzas piramīdu patiesā un dziļākā no​zīme. Teorijas sniedzas no parasta kapa (par to vēlāk) līdz bagāto gadu labības krātuvēm - kā 4. gadsimtā stāstīja Jūlijs Honorijs un Ruflns, un pat ārpuszemes būtņu lidojumu kontroltorņiem. Teoriju par labības noliktavu gan laikam katrs atzīs par bezjēdzību, un to šodien neviens vairs nopietni nepiemin. Tik nesaimniecisku labības noliktavu (iekšpusē atrodas tikai atsevišķas mazas telpas) augsti attīstītā ēģiptiešu kultūra noteikti nebūtu cēlusi. Diez vai tie būs bijuši ari kontroltorņi vai navigācijas centri adidojo- šiem NLO vai Ecēhiēla tipa kosmosa kuģiem.

Citpianētiešu (augstas tehnoloģijas) būvēta releja stacija būtu bijusi vienkārša un funkcionāla, bet neprasītu milzīgu (i) darba patēriņu. Var taču piekrist, ka būmēm, kuras spējušas sasniegt mūsu Zemi, bijis tik augsts tehniskās attīstības līmenis, lai šādi torņi būtu lieki. Jādomā, ka ari NASA kosmisko lidojumu centra būvei Hjūstonā par paraugu neizmantoja Ēģiptes piramīdas. Bet mēs vēl redzēsim, ka Gī​zas piramīdām, vienai vai visām trijām, Tuvajos Austru​mos ir pavisam īpaša nozīme.

Visai jautru priekšlikumu šai diskusijā par piramīdu nozīmi un nolūku izteicis Dr. K. Mendelsons,

viņš piramīdās esot saskatījis valsts «Programmu darba nodrošināšanai». Kāpēc gan Vācijas valdībai tas nav ienācis prātāi Bet ko domājuši tās cēlāji, kāds bijis šā kompleksa patiesais mērķist Iespēja piramīdās (pirmām kārtām jau Heopsa piramīdā) saskatīt kaut kādu zināšanu krātuvi pirmajā bridi liekas jocīga. Taču tikai pirmajā brīdī.

Pēc piramīdas izmēriem ir noteikd astronomiski un matemātiski dati, kuri šo teoriju atbalsta.

Protams, te nevar izslēgt ari nejaušību, tomēr daži piemēri to apstiprina (no Ē. fon Dēnikena grāmatas «Sfinksas acis». Minhene, 1989): - Heopsa piramīdas augstums 109 ir precīzs attālums no Zemes līdz Saulei 2. janvārī (perihēlijs = 147 miljoni kilo​metru); - piramīdas augstuma kvadrāts ir vienāds ar četru ārējo plakņu laukuma lielumu; - meridiāns (līnija no pola līdz polam), kas iet caur piramīdu, sadala okeānus un kontinentus divās vienādi lielās daļās; - Heopsa piramīda ir orientēta pēc debespusēm … bez kompasa; - attālums no Zemes viduspunkta līdz Gizai ir vienāds ar attālumu no Ziemeļpola līdz Gīzai utt., utt., utt.

Es te neminēju jau leģendāro skaidi pī (3,1415 …). Tam ir noteikts iemesls, jo daudzajās publikācijās pastāvīgi tiek apgalvots, ka Heopsa piramīdas tilpums, dalīts ar divkāršu tās augstumu, vienāds ar skaidi pī. Taču dažiem autoriem trūkst aprēķina korekcijas, tie pat nonāk pretrunā ar sevi, lai tikai aprēķinātu šo vērtību.

Abats Moro no Francijas pirmais esot Lielās piramīdas proporcijās atradis konstanti pi. Viņš pieņēma, ka pamata garums ir 232,805 metri un augstums 148,208 metri. Ar to viņš aprēķināja šos datus: (232,805 x 4) : (148,208 x 2)= 3,141598 = pī. Šī vērtība gandrīz neticami saskan ar pī īsto vērtību, proti, 3,141592. Šodien ir zināms, ka abats Moro par pamatu ņēmis nepareizus piramīdas izmērus. Bet, ja ņem piramīdas vispārpieņemtos sākotnējos izmērus (augstums: 146,549 metri, pamats: 230,38 metri), ideālās Lielās piramīdas izmērus (augstums: 146,94 metri, pamats: 231,2 metri) vai tā dēvētās ēģiptiešu karaliskās olekts ideālos mērus - septiņreiz četri pirksti blakus (augstums: 280 olektis, pamats: 440 olektis, jo viena karaliskā olekts atbilst 0,5236 metriem), ari tad rezultāts ikreiz saskan ar pī līdz pat diviem cipariem aiz ko​mata. To katrs var pats izrēķināt.

Es uzskatu, ka tas ir svarīgi!

Taču piramīdas, pareizāk, to forma, ir interesantas ari citā ziņā. Ir pierādīts, taču ne visi to atzīst, ka piramīdās iekšā darbojas citi fizikas likumi nekā ārpusē. Piramīdas iekšpusē valda nezināmi spēki, iespējams, ka tie ir gravitācijas spēki, kurus līdz pat šodienai tā īsti nevar izskaidrot.

M. Maklahena dēls Ē. Maklahens savā mājā Londonā, Ontārio provincē Kanādā, uzbūvēja sarkanu, 18 collas augstu un piramīdas klasiskajiem izmēriem atbilstošu piramīdu. Tās vidū viņš uzstādīja statīvu, kurā nostiprināja svaigu gaļas gabalu un trulu skuvekļa asmenīti. Pēc 20 dienām gaļā nebija redzamas nekādas pūšanas pazīmes, neko nevarēja pat saost. Toties skuvekļa asmenītis pēc divām nedēļām atkal bija ass!

1949. gada februāri inženieris K. Drbals eksperimentēja ar mazu kartona piramīdu. Viņš tajā ievietoja nesen izlietotu skuvekļa asmenīti, kas, viņam par pārsteigumu, pēc 24 stundām atkal bija pilnīgi ass. Šo eksperimentu viņš atkārtoja atkal un atkal, un 50 dienas (ik dienas) skuvās ar vienu un to pašu asmenīti. Līdz 1954. gada jūlijam viņš turpināja neparastos eksperimentus, turklāt katrs vienreizējās lietošanas asmenītis bija lietojams vidēji 105 reizes. 1959. gadā K. Drbals par savu asināšanas piramīdu ieguva ČSSR patentu Nr.91304! Šis eksperiments nekādā gadījumā neattiecas uz augsto zināmi, katrs to var atkārtot pats. Ir vajadzīga tikai tāda piramīda, kurai ir tāda pati leņķu attiecība kā lielajai Gīzas piramīdai. Tā jāsadala trīs daļās un

tieši ziemeļu-dienvidu ass vidū jānovieto truls asmenītis. Gatavs.

Dr. A. Goheds vadīja eksperimentu Kairas universitātē. Tā dēvētās Hefrena piramīdas vidū novietoja augsta jutīguma staru detektoru. Šis detektors tika pieslēgts datoram, tas savukārt reģistrēja kosmiskās daļiņas, kuras iekļūst piramīdā. Šīs daļiņas savu mērķi sasniedz ātrāk nekā starojums, kam jāizkļūst cauri mūrim. Rezultāts - juceklīgi dati, kuri ari otrajā mēģinājumā 1972. gadā nedeva nekādu saprātīgu iznākumu.

Dr. A. Goheds pazīstamajam laikrakstam «Times» pa​stāstīja: «Zinātniski šī lieta ir neiespējama. Tas, kas piramīdas iekšpusē notiek, ir pretrunā visiem zināmajiem fizikas un elek​tronikas likumiem!»

Nepazīstami spēki un savādi piramīdas izmēri - ko lai par to domāt Vai tas nozīmē, ka piramīdas celmiecības laikos šie spēki zinātniekiem bija pazīstami^ Ja meridiāns, kas iet caur piramīdu, visu cietzemes masu uz Zemes sadala vienādās daļās vai ja piramīdas proporcijās (aptuveni) nosakāma konstante pi - vai tas nozīmē, ka senajiem ēģiptie​šiem bija šādas zināšanas^ Mums skolā māca, ka Heopsa piramīda, tāpat kā visas pārējās, esot faraona kapenes, - neviens skolēns pret šādu izskaidrojumu neiebilst. Saprotams. Bet daudziem zinātniekiem un arheologiem amatieriem pilnīgi noteikti ir cits viedoklis. Kāpēct Lai gan Heopsa piramīdā atrodas kapa kamera (tā to sauc arheologi) ar tai atbilstošo granīta sarkofā- gu bez vāka, taču tur nav mirušā faraona mūmijas.

Arheologi bieži izsaka minējumus, kā sarkofāgs nokļuvis savā vietā. Tā dēvētā Lielā galerija (aptuveni 46,60 metru gara, 2,10 metrus plata un 8,53 metrus augsta) uzcelta gan pietiekoši liela, pat pārāk liela, tomēr cauri ejai, kas no ieejas ved augšup, šis milzenis nekad netiktu cauri. Tā kā sarkofāgs stāv tur, kur tas stāv, tad ari šī problēma tikusi atrisināta. Jādomā, ka Lielā piramīda, tāpat kā abas pārējās, jo ari tur ejas ir pārāk mazas, vienkārši uzcelta ap sarkofāgu.

Heopsa kapa kamera šķiet vienkārša. Ne pēdas no uzrakstiem vai tās cēlāja slavinājumiem, nekur nevienā Gīzas piramīdā! Sarkofāga apakšējā akmens daļa atrodas 10,47 metrus garā, 5,22 metrus platā un 5,82 metrus augstā kapa kamerā. Tas ir 42 metrus virs tuksnešainā pamata. Tās sienas veido 100 pulēti akmeņi… tikpat kā bez salaidumiem. Bet kāpēc te nav mūmijast Vai tā pēdējai atdusai novietota kādā slēptā kapa kamerāt «Dabiski, citādi jau piramīda nebūtu kapa piemineklis,» - aptuveni tā es iedomājos viszinošo arheologu atbildi. Teoriju, ka Gīza kādreiz bijusi kapu vieta, apstiprina daudzie kapi Heopsa piramidas tuvākajā apkārmē. Es neapšaubu, ka reiz šai milzīgajā celmē apbedīts dižens faraons - lai kas tas būtu un lai kur tas būtu. Taču kapa vietas, kuras atklātas piramīdu tuvākajā apkaimē, vēl nebūt nenozīmē, ka ari milzīgie monumenti reiz kalpo​juši kā kapi.

Kad kalifs AI Māmuns mūsu ēras 820. gadā pavēlēja uzlauzt Gīzas Lielo piramīdu, neviens nezināja, kur meklējama īstā, sākotnējā ieeja piramīdā. Gadu tūkstošu ritumā tā bija pazudusi. Lai gan Romas un Grieķijas klasiskā laikmeta hronikas vēsta, ka tām zināma gan akmens plāksne, kas nosedz īsto ieeju, gan apakšējā kamera (likteņa ironijas pēc tā nosaukta par nepabeigto), tomēr Lielā galerija un faraona kapa kamera arī tām nebija zināma. Tās atradās neaizsniedzami noslēptas aiz trim granīta monolītiem un trīsstūraina bloka. Arī kalifs par tām neko nezināja.

Kad kalifa strādnieku pulks, ņemot talkā uguni, ķīļus, sviras un edķi, piramīdu uzlauza (mūsdienās tūristu ieeja), zemē nokrita ari trisstūrainais akmens, kas noslēdza eju uz Lielo galeriju, tāpēc strādnieki rakās apkārt trijiem monolītiem, kuri aizsprostoja ceļu, un nokļuva līdz pat faraona kapa kamerai. Tā bija pilnīgi tukša - nedz mūmijas, nedz vēr- tigu rotaslietu!

Vai slepenajās, neatklātajās telpās monumenta iekšienē atdusas kāda faraona, kaut vai Heopsa, mirstīgās adiekast Tātad - varbūt kaut kur piramidā ir slepenas telpast Tās patiesi ir! 1986. gada vasarā divi franču arhitekti, Ž. Žuadēns un Ž. P. Dormions, Heopsa piramīdā atklāja telpas, kuras tai laikā vēl nebija zināmas. Cauri divus metrus biezam akmens bluķim viņi ievadīja elektroniskas mikrozondes, lai izpētītu mūrus, kuri atradās aiz tā. Viņi atklāja 3 metrus platu un 5,5 metrus augstu telpu, kas pildīta ar kvarca

smiltīm. Kāda cita telpa, kuru viņi atklāja kopā ar Ēģiptes Senlietu pārvaldes pētniekiem, ari bija pildīta ar smiltīm.

Līdz šim neviena no šim telpām nav atvērta. Vai varbūt arheologiem tas nav interesanti - šās celtnes noslēpumam pietuvoties kaut vai par mazu solītit Uz to parasti atbild - tā kā telpās tik un tā esot tikai kristāliska smilts, tad neesot vērts lauzt sienu. Varot tikai izblamēties. Bet senie ēģiptieši taču kādu telpu nebūs pildījuši ar smiltīm (it īpaši, ja tā atrodas aptuveni 6 kilometru attālumā uz dienvidiem) tikai tāpēc, ka viņiem to bijis pietiekoši daudz. Vai telpas tāpēc pildītas ar smiltīm, ka tajās glabājas kaut kāds noslēpums1 ?- Es ceru, ka arheologi rīkosies saprātīgi un izlauzis mūrus.

Interesanti ir arī tas, ka abi franču pētnieki visu tukšo telpu tilpumu piramīdās noteica uz aptuveni 15 procentiem.

Ziņa par šo vienreizīgo atklājumu nonāca lidz pat Vase- das universitātei Tokijā, Japānā. Ilgi neprātodami, japāņi profesora S. Jošimuras vadībā nosūtīja uz Gīzu komandu, kurā bija elektroniķi, arhitekts, ēģiptologs un lielisks ģeofiziķis. Šai grupai līdzi bija visjaunākā tehnika - radariekārtas, datori un pārnēsājamās elektroiekārtas. Zinātnieki sīki un precīzi sāka caurskatīt Heopsa piramīdu, sfinksu un gandrīz visu plato.

Viņu lielā darba rezultāti ir elpu aizraujoši. Pētniekiem Lielajā piramīdā ir izdevies atrast vēl citas ejas, šahtas un gaiteņus! Pat blakus faraona kapa kamerai (dienvidrietumos no tās), kā arī Lielās galerijas tuvumā eksperti atrada lielas telpas. Ēģiptoloģija par šādiem sensacionāliem atklājumiem klusē un to visu pasludina par japāņu elektronikas reklāmas kampaņu. Japāņu zinātnieki Lielās piramīdas tukšo telpu kopapjomu noteica pat uz 20 procentiem! Šodien gan ir zi​nāms tikai 1 procents.

Cita starpā japāņu zinātnieki Gīzas klinti atrada vēl otru Saules laivu… tas šodien ir pilnīgi noteikti apstiprināts. Vai japāņi te šo laivu būtu slepeni aprakuši, lai reklamētu savu elektroniku^ Sakarā ar visiem neparastajiem atradumiem Lielajā piramīdā nedrīkst aizmirst vācu inženieri R. Gantenbrinku. Pats par savu naudu viņš konstruēja un uzbūvēja nelielu miniro- botu (sauktu «UPUAUT 2»), kurš, apgādāts ar kameru un lāzeru, tika ielaists tā dēvētās faraona kapa kameras dienvidu šahtā Lielajā piramīdā. 1993. gada 22. martā pēc divu nedēļu ilga darba notika sensācija. Pēc 59,84 metru gara ceļa - šahtai vajadzēja būt tikai it kā sešus metrus garai - robots vairs nevarēja tikt tālāk. Klātesošie saspringti vēroja monitoru - tajā bija redzamas akmens durtiņas, kuras divās vietās apsistas ar varu un kuras pēdējoreiz laikam bijušas at​vērtas pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Robots bija nonā​cis galā.

Lāzers, ar kuru robots apgādāts, iztausdja akmens plāksni, kura acīmredzot ielaista no augšas.

Izrādījās, ka akmens ne gluži precīzi balstās uz zemes, bet gan atstāj mazu, aptuveni 5 milimetrus platu spraugu. Plāksnes apakšējā labajā stūri ir bojājums, pa kuru ārā izbiris melns pulveris. Kā šais attēlos skaidri redzams (es tos redzēju 1994. gada 27. augustā Ē. fon Dēnikena un M. Hēzemana lekcijas laikā Frankfurtē pie Mainas un 1995. gada 11. aprīlī Minsterē), pulveris nokļuvis ārpusē gaisa kustības ietekmē aiz akmens plāksnes!

Kas gan tur atrodast Diemžēl «Arheoloģijas augstā padome» Kairā Gantenbrinkam deva rīkojumu izbeigt šo daudzsološo pasākumu. (Piezīme: Ē. fon Dēnikena grāmatā «Pastardiena jau sen ir sākusies», Bertelsmana izd. izdevu​mā, autors sīki stāsta par šiem atklājumiem un to apspieša​nu.)

Kas slēpts piramīdas vēl neatklātajās tukšajās telpāst Tas diemžēl nav zināms! Varbūt kalifam Al Māmunam, kas, kā zināms, lika izcirst eju Lielajā piramīdā, bija iemesls to darīt. Varbūt viņš bija dzirdējis sensenas leģendas, kurās vēs- tits, ka piramidas iekšienē slepenās telpās esot «ieroči, kuri nerūsē», «stikls, ko var locīt, to nesalaužot», Zemes un debesu kartes, «dažādi ārstniecības līdzekļi», «zvaigžņu grā​matas» un «savādi talismani», kā stāsdts ari arābu darbā «Hitat».

Cik šīs kartes varētu būt precīzas, ja tās patiešām ir, to rāda dažas pārsteidzošas zemes kartes, kuras saglabājušās līdz pat mūsu laikiem (sk. VII.3./4.). Kas domāts ar pieminētajiem ieročiem vai stiklu (varbūt plastikāta folijut), to var tikai minēt. To neviens nezina. Arī zvaigžņu adanti būtu interesanti, jo šahs Ibrahims Ibn Vasifs 12. gadsimta beigās stāsta, ka 300 gadu pirms grēku plūdiem valdnieks Saurids

licis uzcelt piramīdas, lai tajās sakopotu pasaules zināšanas, varbūt šīs grāmatas ir pat pravieša Ēnoha darbi, kurš arī dzi- voļis pirms grēku plūdiemt Abus, nepazīstamo Sauridu un Ēnohu, dievi brīdināja par postošajiem grēku plūdiem, abi rakstīja grāmatas (Ēnohs uzraksdjis aptuveni 360 darbu) par slepenām zinībām, un abi bija dievu skolnieki.

Arābu darbs «Hitat», ko saraksdjis vēsturnieks un ģeogrāfs Taki AI Makrizi, piramīdu celšanu piedēvē «Hermejam, kurš kā pravietis, ķēniņš un gudrais dēvēts par Trīskāršo (= Hermes Trismegistos)».

Viņš paredzējis grēku plūdus un pasaules zināšanas licis noslēpt piramīdās. Šis trīskāršais Hermejs nav neviens cits kā Ēnohs, ēģiptiešu Tots!

Tā kā ir apstiprinājies fakts, ka piramīdā ir vēl citas tukšas telpas, tad senos nostāstus nevajadzētu uzreiz nosaukt par izdomām. Kas gan ir zināms par vēl neatklātajām tel- pāmi Nekas.

Cita norāde par piramīdu nozīmi un nolūku varēja būt tās agrākais, 89 000 kvadrātmetru lielais apšuvums. Kādreiz piramīdas bija apšūtas ar nogludinātām, ar cementu precīzi savienotām kaļķakmens plāksnēm, katra svēra 10 tonnas. Mūsu ēras 1301. gadā spēcīgas zemestrīces laikā tās atšķē- lās no piramīdas, un Kairas kalifa būvstrādnieki nākošajos gadsimtos adūzas izlietoja mošeju un ēku celmiecībai Kairā. Uz apšuvuma plāksnēm bija uzraksti svešā valodā. Arābu vēsturnieks un ārsts Abusaids E1 Balhi 16. gadsimtā šo uzrakstu adiekas vēl redzēja savām acīm. Nav zināms, kādu vēstījumu tie glabājuši. Vai tur bija rakstīts, kāpēc, kā un kas cēlis piramīdas^ Vai kāda sveša civilizācija, kas likusi uzcelt piramīdu, piramīdas apšuvumā likusi apslēpt zināšanas, kuras mēs tikai tagad sākam apgūti Kā jau sacīju, piramīdas nav uzceltas vienkārši tāpat, tās ir projektētas pēc astronomiskiem un matemātiskiem mērījumiem. Gīza ir mūžīga, ari pēc iznīcinoša atomsprādziena piramīdas joprojām jautājoši lūkotos uz mums. Tātad tā ir īstā celtne, kura senās zināšanas spēj nodot tālāk.

Cik vecas piramīdas ir īstenībā, un kas tās ir cēlisЈ Vēstures grāmatās pilnīgi noteikti apgalvots, ka trīs piramīdas Gīzā celtas IV dinastijas laikā.

Abūlhasans Masuīds apgalvo pat, ka tās celtas pirms (!) grēku plūdiem. Vēsturnieks Hērodots (484. g. lidz 425. g. p.m.ē.), kuru Cicerons (106. g. līdz 43. g.p.m.ē.) dēvējis par vēstures tēvu, par cēlāju nosaucis faraonu Heopsu. Un uz Hērodota izteikuma balstās ēģiptoloģija. Taču Hērodots sava darba «Histories Apodexis» otrajā grāmatā rakstīja vēl kaut ko ļoti interesantu. 141. un 142. nodaļā lasāms Tēbu priesteru stāstījums, ka kopš 11 340 gadiem Ēģiptes priesteru augsto amatu vienmēr mantojis priestera dēls. Kā pierādījumu viņi parādījuši 341 statuju, kurās attēloti augstie priesteri. Vēl viņš uzzinājis, ka pirms 341 paaudzes viņu starpā vēl mituši dievi cilvēku izskatā, bet pēc šā laika neviens dievs cilvēka izskatā vairs nav parādījies.

Laikam gan katram ir skaidrs, ka tais laikos vēl nebija Ēģiptes valsts. Taču šo vēsturnieka aprakstīto epizodi pa​rasti atstāj bez ievērības.

Arābu ārsts Abusaids E1 Balhi, kas, kā zināms, vēl redzējis uzrakstus uz apšuvuma plāksnēm, tajos atšifrējis kā​du pārsteidzošu tekstu, par kuru viņš stāsta: «Par uzcelšanas laiku uzrakstā minēts tas laikmets, kad Liras zvaigznājs atradies Vēža zīmē. Pēc aprēķiniem, tas iznāk divreiz pa 36 000 gadu pirms hidžras (Muhameda bēgšana uz Medinu 622. gadā autora piezīme).»

Ja tic vēsturnieka izteikumiem, tad 1996. gadā piramīdas būtu 73 374 (!) gadus vecas. Protams, ka šie seno vēsturnieku datējumi, pēc kuriem piramīdas celtas pirms grēku plūdiem, mūsdienu arheologu un vēsturnieku acīs ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tais laikos Ēģiptē vēl personiski esot valdījuši dievi vai pusdievi.

Bet Hērodota apgalvojums, ka Lielo piramīdu licis uzcelt Heopss, tiek ņemts par pilnu. Lai gan Hērodots savā darbā raksta, ka faraons to licis celt 50 gadus, tomēr šodien katrā vēstures grāmatā rakstīts, ka Heopss valdījis tikai 23 gadus. Tā laikam ir Hērodota kļūda, jo citādi valdnieku saraksti vairs nesaskanētu. Arī Tēbu priesteri un viņu figūras nekad nav bijušas. Un, ja tie bijuši, tad viņi Hē- rodotu bezkaunigi piekrāpuši. Nekur nekas nesaskan!

Es jau rakstīju, ka Gīzas monumenti pasaulē ir laikam pašas anonīmākās celmes (lai gan tādi ir arī

monolītu krāvumi Eiropā). Ja paskatās uz citām Ēģiptes piramīdām, piemēram, V dinastijas faraona Unas (2356. g. līdz 2323. g. p.m.ē.) piramīdu pie Sakaras, tad tās ir pilnas ar uzrakstiem un zīmējumiem.

Heopss valdīja no 2553. g. līdz 2530. g.p.m.ē. Abas pārējās Gizas piramīdas tiek piedēvētas viņa pēctečiem Hefre- nam (Re-haf, 2522. g.līdz 2496. g.p.m.ē.) un Mikerīnam (Menkaure, 2489. g. lidz 2471. g.p.m.ē.). Tātad visi trīs monumenti uzcelti IV dinastijas laikā un ir vairāk nekā 4500 gadu veci. Citas piramīdas Ēģiptē, kā Džosera pakāpjveida piramīda (2632. g. līdz 2613. g.p.m.ē.) vai Hora Sešemheta piramīda (2608. g. līdz 2603. g.p.m.ē.), celtas III dinastijas laikā (2650. g. līdz 2580. g.p.m.ē.), un tām vajadzēja būt it kā izmēģinājuma piramīdām, līdz IV dinastijas valdniekiem izdevās sasniegt ideālo formu. Heopsa tēvam Snofru (2580. g. līdz 2553. g.p.m.ē.) gandrīz jau izdevās uzcelt «pareizu» piramīdu, taču būvdarbu laikā viņš lika mainīt leņķi no aptuveni 54 grādiem uz aptuveni 43 grādiem. Tā radies tās no​saukums - Aizlauztā piramīda.

Bet kāpēc gan faraoni pielika pūles, lai uzceltu tādas piramīdas kā pie Gīzas1 ?- Un kāpēc nevienam faraonam pēc Mi- kerina vairs neizdevās radīt tik precīzas celtnes"?- Patiešām šķiet, ka viņi visi kopējuši jau esošos Gīzas monumentus!

Tā kā Gīzas piramīdas neapšaubāmi ir perfektākās no visām un neviens cits faraons nekad nav varējis sasniegt kaut ko līdzīgu, izvirzās jautājums, vai Gīza jau bijusi apbūvēta, kad sākās piramīdu celmiecība Ēģiptē - tā stāsta senās hro​nikas. Ēģiptologi nešaubās par trīs Gizas piramīdu cēlājiem. Viņu vārdi ir sdngri ierindoti IV dinastijas troņa mantotāju sarakstā. Britu pulkvedis R. H. Vaiss un D. R. Hils 1837. gadā kādā no tā dēvētajām atslodzes kamerām, kura atrodas virs faraona kapa kameras un kura celta no grēdās sakrautiem vairāk nekā 40 tonnas smagiem monolītiem, atrada vairākus uzrakstus. Kāda kartuša, kas vārda burtiskajā nozīmē tika atklāta vienas nakts laikā, bija sevišķi nozīmīga. Tur ar sarkanu krāsu bija uzrakstīts «H-u-f-u» Heopss. Tas bija pierādījums. Heopss bija licis uzcelt septīto pasaules brīnumu. Ja es šo uzraksta izskaidrojumu būtu izlasījis kādā arheoloģijas grāmatā, es tam noticētu. Ja es pēc tam būtu paņēmis rokā orientālista C. Zičina grāmatu («Pakāpieni uz Visumu». Knaura izd., Minhene), mani pārņemtu šausmas.

Jo C. Zičins līdz sīkākajai detaļai pierāda, ka rakstības veids, kādā hieroglifi uztriepti, lietots tikai vairākus gadsimtus pēc Heopsa valdīšanas laika! Šis, tā dēvētais hierātiskais raksts, kurā hieroglifi daļēji uzrakstīti, Heopsa laikā nemaz vēl nepastāvēja. Dažas zīmes gandrīz kā divas ūdens lāses līdzinājās tam rakstības veidam, kurš lietots tikai XXVI dinastijas laikā (663. g. līdz 525. g.p.m.ē.) - veselus 2000 gadus vēlāk.

Arī tas, ka rakstu zīmes rakstītas tik nevīžīgi, vietām tās ir 90 centimetru augstas un pilnīgi nesalasāmas, ir pretrunā tam, ar kādu cieņu ēģiptieši rotāja savas sienas.

Un vēl pats ļaunākais šai Heopsa kartušā. Vārds Hufu īstenībā ir uzrakstīts nepareizi. Līdzskaņa H (tas izskatās kā siets) vietā rakstītājs attēlojis Saules simbolu Ra (aplis ar vienu punktu vidū) - ēģipdešu augstākā un svētākā dieva simbolu. Tādējādi kartuša lasāma «Ra-u-f-u», pilnīgi bezjēdzīgs apzīmējums, kurš nekādos laikos Ēģiptes vaisd nav rakstīts. Visi rakstveži ļoti labi zināja, kā jāraksta vārds Hufu!

Kurš rakstvedis Ēģiptē gan nezināja, kā rakstāms viņa valdnieka vārds<? Kurš ēģipdeds gan raksdja rakstā, kuru sāka lietot tikai pēc vairākiem gadsimtiem^ Un kurš ēģiptietis gan bija tik nekaunīgs, lai tik necienīgi apietos ar visusvētā- kā dieva vārduЈ Un kāpēc gan hieroglifu rakstītājs valdnieka vārdu uztriepis telpā, kuru vairs nekad nevarēja/nedrīkstēja atvērt (Vaiss un Hils to uzspridzināja), jo tā kalpojusi tikai atslodzei^ Autors C. Zičins savā grāmatā pierāda, ka uzrakstu atslodzes kamerā (kurā pēc atvēršanas, tāpat kā vairākās citās, atrada melnu silikātu) H. Vaiss un D. R. Hils savas ekspedīcijas laikā paši personiski uzskricelējuši. Turklāt viņu pieļautā pareizrakstības kļūda atrodama D. G. Vilkinsona 1828. gadā iznākušajā grāmatā «Par hieroglifiem». Tālaika stan​darta darbs.

Nav iespējams pierādīt, ka Lielo piramīdu cēlis Heopss. Pierādījums, kas ir ēģiptologu rīcībā, ir rupjš viltojums!

Kā zināms, sfinksa tiek piedēvēta Heopsa pēctecim Hef- renam, kas to licis uzcelt savas piramīdas priekšā. Ari šis arheologu apgalvojums jau sen zaudējis nozīmi. Jo kāda stē- la, kuru pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū francūzis Ž. P. Mariets atradis Izīdas templī Gīzā, pierāda pretējo. Heopss, kas stēlu licis uzstādīt sev par slavinājumu, un to pierāda viņa kartuša šai stēlā, apgalvo kaut ko pārsteidzošu: «(Lai) dzīvo Hors; dzīvība ir dota Augš- un Lejasēģiptes valdniekam Hufu! … Viņš uzcēla Izīdas, piramīdas valdnie​ces, namu līdzās Sfinksas namam.» Šos vārdus vajag pavisam lēnām izbaudīt. Gan piramīda, kuru viņš vēlāk stēlas uzrakstā sauc par dievietes templi (Izīda, valdošā dieviete, Ozirisa sieva), stāvēja jau tad, kad viņš tai līdzās uzcēla (vai sāka izmantot) Izīdas templi, gan ari sfinksa, kuru it kā kopā ar otro piramīdu esot licis uzcelt tikai viņa pēctecis.

Taču ari pierādījumi, ka Gīzas mazo piramīdu licis uzcelt Mikerins, nav pareizi. Atkal tie bija Vaiss un Hils, kuri tajā atrada skeletu un koka gabalu ar Mikerina kartušu. Žēl tikai, ka kauli bija no agrīnā krisdedsma laika, bet sarkofāga fragmenti no saītu laikmeta - 6. gs.p.m.ē.!

Arī tas, ka senos šumeru attēlos skaidri redzami nevis zikurāti (!), bet gan piramidas, kuru kāpums sasniedz pat 52 grādu leņķi, kā arī sfinksas, skaidri un gaiši liecina, ka Gīzas piramidas ir daudz vecākas.

Sensenie sfinksas attēli mūsdienās guvuši sensacionālu apstiprinājumu (sk. AS, Nr.1/92). Grupa, kurā bija ģeologi, ģeofiziķi un ēģiptologs D. A. Vests, izpētīja sfinksu ar jaunām mērijumu metodēm.

Rezultāti bija satriecoši. Zinātnieku grupa izpētīja plaisas piramīdā zemāk par zemes līmeni mūsdienās un secināja, ka tās radušās mitruma ietekmē. Bet pēdējais mitruma periods Ēģiptē beidzās pirms aptuveni 7000 gadiem … Šīs ūdens pēdas ir jāizpēta tuvāk. Vai tās radušās no no​krišņiem vai ir kādu agrāko plūdu sekas<?Sfinksas vecuma datējumā interesants ir fakts, ka šis monuments, kā zināms, orientēts precīzi uz austrumiem. Sfinksas lauvas ķermenis pavasara saulgriežu saullēktā pavērsts tieši uz Lauvas zvaigznāju, un proti, - 10 450. gadā p.m.ē.! Turklāt jaunākie astronomiskie pētījumi rāda, ka trīs galvenās piramīdas Gizā (Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīda) ir orientētas pēc Oriona zvaigznāja zvaigznēm, ari 10450. gadā p.m.ē. Precīzi dati, kas šo orientāciju pierāda, publicēti jau 1994. gadā (R. Bovāls un A. Žilbērs), taču tos lielākoties ignorē.

Vai varam neredzēt visus šos atklājumus - kā tukšās telpas vai iespējamo krāpšanu ar cēlāja vārduЈ Vai ēģiptologi ari turpmāk sabiedrību var uzskatīt par muļķiem un apgalvot, ka viss esot pierādīts, nekas neesot mīklains un viss esot atklāts^«Izšķirošā nozīme ir tam, ka ir pārāk maz norāžu, lai attaisnotu kapu teorijas dogmatismu.

Objektīvam vērotājam ir jāatzīst, ka nebūt nav skaidrs, kas, kad un kādam nolūkam cēlis piramīdas.» (G. Henkoks, rakstnieks un žurnā​lists.)

VII. AIZMIRSTĀS ZINĀŠANAS

VII.1.

SĪRIUSS - TĀLU PROM, TOMĒR SEN PAZĪSTAMS Sīriusa zvaigžņu sistēma Suņa zvaigznājā, kurš atrodas 8,5 gaismas gadu attālumā, daudzām Zemes tautām ir biju​si viņu zināšanu nesēju - dievu - dzimtene.

Sīriuss īstenībā ir nevis zvaigzne, bet gan dubultzvaigzne: 1844. gadā V. Beselis atrada pirmās pazīmes, ka zvaigznei varētu būt pavadonis, jo šķita, ka kaut kāda masa zvaigzni novirza no tās orbītas.

Un tad 1862. gada 31. janvārī tas notika. O. Klārks atklāja otru zvaigzni, kuras gravitācijas spēks ietekmēja Sīriusu orbītas ciklu - Sīriusu B. Tā ir ārkār- dgi maza un neiedomājami blīva zvaigzne, kura nevar līdzināties sava lielā brāļa spožumam, jo tās lielums tikai aptuveni divas reizes pārspēj mūsu Zemes lielumu. Vai šādai dubultzvaigznei var būt planētu sistēma (nemaz jau nerunājot par dzīvības formām), par to zinātniekiem ir atšķirīgi uzskati. Mūsu priekšteči daudzās pasaules malās ir gluži citās domās.

Pat šodien var atrast dzīvu ticību ārpuszemes būmēm šai Visuma daļā. Āfrikas iezemiešiem - dagonu ciltij, kura dzīvo Hombori kalnos Mali dienvidaustrumos, par šo sistēmu ir zināšanas, kuru priekšā daudzi mūslaiku zinātnieki labprāt pievērtu acis! Sīriuss dagoniem ir viņu mitoloģijas un reliģijas kodols. Viss viņu pasaules uzskats aprobežojas ar šo mazo debesjuma daļu.

Etnologi M. Griols un Ž. Dīterlena šai ciltī nodzīvoja no 1931. gada līdz 1951. gadam, tādējādi pamazām iegūstot cilts vadoņu uzticību. Tas, ko dagonu priesteri Dīterlenai un Griolam atklāja, izklausās pārāk neticami, lai būtu tikai cilts dzīvās fantāzijas auglis. Sīriusa A mazais pavadonis Sīriuss B afrikāņu ciltij ir ļoti labi pazistams! Viņu valodā to sauc «po topo». «Po» nozīmē bada rīss, bet «topo» pavisam vienkārši - zvaigzne. Pēc dagonu uzskatiem, Sīriuss B ir vismazākā zvaigzne Galaktikā. Tā sastāv no «sagalu» (spoža metāla) un esot tik smaga, ka pat visi cilvēki kopā to nevarētu pacelt. Vai gan iespējams vienkāršākiem vārdiem šo zvaigzni labāk aprakstīti Dagoni stāsta, ka neredzamā «bada rīsa» zvaigzne Sīriusu A apriņķo eliptiskā orbītā reizi aptuveni 50 gados. Šodien zināms, ka šis mazulis Sīriusu A patiešām apriņķo reizi 50,04 gados (+/- 0,05 gadi)! Pat dagonu zīmējumos, kur attēlota Sīriusa sistēma, uzkrītoša ir zvaigžņu orbītu pārsteidzoši precīzā atbilstība mūsdienu astronomijas atziņām. Dagoni Sīriusu A zīmējumos pat novieto pareizi - nevis elipses viduspunktā, bet fokusa tuvumā, tieši tā, kā to apstiprina mūsdienu astronomija!

Kur mūsu priekšstatos par cilvēka garīgo un tehnisko attistibu var ierindot Melnās Āfrikas iezemiešu cilti ar šādām zināšanām^- Un no kurienes dagoniem ir viņu eksaktās zināšanas par tālu zvaigžņu sistēmu^ Vai viņi tās ieguvuši no misionāriem, kā bieži apgalvots^ Taču uzskatīt, ka misionāru sludinātāji būtu dagonu zināšanu avots, ir vienkārši aplami.

Ik pa 50 gadiem cilts svin savu lielo pasaules atjaunošanas rituālu. Šais svētkos rituāla deju izpildītāji uzliek mākslinieciski izstrādātas maskas un māla izstrādājumus, kuros atveidota viņu mitoloģijas pasaule. Šā rituāla vēsture iesniedzas tālu cilts pagāmē - šādu galvasrotu senākie atradumi datējami ar 13. gadsimta pirmo pusi. Savas zināšanas viņi nevarēja iegūt no misionāriem, jo pirms 1949. gada šai apvidū misionāri vēl nestrādāja. Taču Sīriusa sistēmas apraksti ir pārāk dziļi iesakņojušies viņu cilts mitoloģijā, nevar būt, ka viņi to uzzinājuši tikai pirms (agrākais) 133 gadiem, jo Sīriuss B atklāts 1862. gadā. Man grūti iedomāties ari, ka misionāriem vai piedzīvojumu meklētājiem nebūtu darāms nekas cits, kā nēģeru ciltīm mācīt astronomiju. Jājautā ari, kāpēc dagonu reliģijā neatspoguļojas nekādi kristietisma elementi. Cilts zina stāstīt ari par Sīriusu C, kurš līdz šodienai nav atklāts. Kāds misionārs dagoniem mācījis zinības, ku​ras pārsniedza viņa paša zināšanas1 ?Taču Griols un Dīterlena saņēma skaidras atbildes uz jautājumu par dagonu zināšanu avotu. Pirms gadu tūksto​šiem viņu cilts apgabala ziemeļaustrumos no debesīm no​laidās «nommu šķirsts»:

«Šķirsts nolaidās sausajā lapsas zemē un sacēla putekļu mākoni, kuru tā (šķirsta) radītais virpuļvējš uzvirmoja gaisā (…). Atsitiena spēks sajauca zemi … tas griezās virs zemes (…). (Lidaparāts bija) tik sarkans kā uguns (…), kad tas nolaidās zemē, tas kļuva balts (…). Tam nolaižoties, nommu vārds izplūda uz četrām debespusēm, un tas skanēja kā četru ak​mens bluķu radīta atbalss ļoti mazā alā (…)»

Kad lidaparāts ar visām nu jau labi zināmām blakusparā- dībām nolaidās zemē, tajā atradās dagonu ciltstēvs. Dagoniem vārds «gaiss» nozimē arī «vārds»; no tā var secināt, ka iepriekš citētajā tekstā laikam runāts par gaisa kustību («nommu vārds», «nommu vējš» tai vietā, kur nolaidās «nommu šķirsts»). Stāstīts ari par kosmosa kuģi, kuram bijusi piramī​das vai prizmas forma. «(…) (pēc nolaišanās) viņš (ciltstēvs - autora piezīme) stāvēja uz četrstūraina debess gabala (…).

Tas bija debesu zemes gabals (…) tik biezs kā māja. Tas bija desmit olektis augsts, un visās četrās debespusēs tam bija kāpnes.»

Tā cilts uzticības persona Ogotemmeli attēlojis savādo lidaparātu, ar kuru radišanas dievs Nommo ieradies uz Zemes. Te tikai jāpiezīmē, ka daudzajiem novērotajiem NLO arī esot šāda forma. Pēc nolaišanās no kosmosa kuģa izkāpa fantastiskas amfībiskas būmes - nommi. Dagoni apgalvo, ka savas zināšanas par Sīriusa sistēmu ieguvuši no šiem radījumiem, jo šīs nāras pašas esot nolaidušās uz Zemes no Sīriusa sistēmas vai vismaz tām bijušas zināšanas par šīm zvaigznēm.

Vai dagonu cilts nostāstiem var ticēt vai arī tie ir pilnīgi izdomāti^ Vai dagonu priekšteči šos stāstus ir tikai izdomājuši, lai labāk izskaidrotu noslēpumaino Visumui- Nav apstrīdams, ka dagoni savā mitoloģijā ieauduši zināšanas, kādu viņiem īstenībā nemaz nevarēja būt. Šās cilts ticība ārpuszemes būmēm no Sīriusa sistēmas mūsu «apgaismotajā» pasaulē ir gandrīz biedējoša. Līdz mūsdienām nav zi​nāms pat, vai Sīriusa sistēmā planētas vispār ir.

Ja tic dagoniem, tad nommu dzimtā planēta noteikti bijusi ūdeņiem bagāts debess ķermenis.

Radīšanas dievs Nommo ir ari ūdens dievs. Uz šādu domu uzvedina šo citpianētiešu amfībiskais izskats un tas, ka tie esot elpojuši caur lāpstiņām. Varbūt kaut kādi nommu aizsargtērpi un elpošanas ierīces plecu apvidū dagonu sentēviem bijis iemesls nommus uzskatit par zivim līdzīgām būmēm. Viņiem noteikti pietrūka arī tehnisku terminu, lai redzēto precīzi aprakstītu. Tāpat kā kādreiz Bibeles pravietis Ecēhiēls, ari viņi redzēto aprak​stīja ar sava vārdu krājuma jēdzieniem.

Taču vientuļā Āfrikas dagonu cilts nav vienīgā, kurai ir zināšanas par Sīriusa sistēmu. Piemēram, ari senie ēģiptieši pazina dubultzvaigzni Sīriusu, kuru viņi identificēja ar augstāko dievieti Izīdu, Ozirisa māsu un sievu, un kuru sauca par Septu. Interesanti, ka ēģiptiešu tekstos, kuri atrasti piramīdās, piemēram, V dinastijas faraona Unas (2356. g. līdz 2323. g.p.m.ē.) piramīdā Sakarā, Sīriuss nosaukts par dubultbūtni. To varētu saprast kā norādi, ka Sīriuss arī ēģip​tiešiem bijis pazīstams kā dubultzvaigzne.

Kā savā grāmatā raksta R. Tampls, varbūt dagoni zināšanas astronomijā par Sīriusu patiešām pārņēmuši no senajiem ēģiptiešiem. Seno ēģiptiešu kalendārs sākas 4221. g. p.m.ē., un tas saskaņots ar Sīriusa apriņķošanu (pirmais «taut» - 19. jūlijā). Visvairāk mulsina nevis kalendāra pārsteidzošais vecums, bet gan tā orientācija pēc Sīriusa.

Kāpēc ēģiptieši savu kalendāru reiz orientējuši uz Sīriusa sistēmu, ir pamatots jautājums. No Ēģiptes valsts senās galvaspilsētas Memfisas Sīriuss tikai Nīlas uzplūdu dienā ir tikko saskatāms virs apvāršņa.

Arī Nīlas pali nav stingri datēts notikums - tie notiek ne jau katru gadu un sākas ne jau vienā un tai pašā dienā. Saules un Mēness novērojumi būtu devuši daudz precīzākus datus, pēc kuriem varētu sastādīt vispārnoderīgu kalendāru.

Interesanti ir ari tas, ka Senajā Ēģiptē par karstumu zemē atbildīgu uzskadja nevis Sauli, bet gan Sīriusu.

Arī ēģiptiešu senās kultūras varenākajā celtnē, Heopsa piramīdā, atrodamas norādes uz Sīriusa sistēmu. Piemēram, atkarībā no celtnes datējuma viena no ventilācijas šahtām esot orientēta tieši uz šo sistēmu.

Sīriuss ir un paliek mīkla. Kāds gan tādām kultūrām kā ēģiptiešiem, dagoniem, šumeriem, asīriešiem

un ari grieķiem bijis iemesls Sīriusa sistēmu iesaisdt savā reliģijā*?Senajos asīriešu, šumeru un akadiešu cilindriskajos zīmogos un reljefos atkal un atkal redzamas savādas hibrīdbūtnes, pa pusei cilvēks, pa pusei zivs. Tas ir dievs Oanns, kādā zīmogā viņš attēlots ar spieķi, kas vērsts uz spārnotu aci debesīs. Interesanti, ka dagoniem radniecīga cilts, boci, kuriem zvaigzne Siriuss B ari ir pazīstama, to sauc par Acs zvaigzni. Vai tā ir tikai sagadīšanās^ Sīriuss taču lielākoties ir pazīstams kā Suņa zvaigzne, jo tas atrodas Suņa zvaigznājā. Šis dievs Oanns (= seno asīriešu valodā un nozīmē svešinieks vai no akadiešu «ummanu» meistars), pēc šumeru- babiloniešu mitoloģijas, reiz esot iznācis no Sarkanās jūras, un tam sekojušas citas līdzīgas būtnes. Kā jau teikts, arī nom- mi dek uzskatīti par ūdens dieviem. Babiloniešu Bela Mar- duka priesteris Beross, kas 3. gs. p.m.ē. dzīvojis Babilonā, savā grieķu valodā rakstītajā grāmatā «Babyloniaka» rakstī​ja, ka šis būtnes - oanni - ar savām fundamentālajām zinā​šanām esot cēlonis Šumeras dibināšanai! Šis savādās būtnes cilvēkiem mācījušas civilizētu dzīves veidu, zinātnes un dažādas mākslas un izglītojušas tos. Oanns bieži tiek identificēts ari ar Eridu, ar anunnaku apmetni Dienvidmezopo- tāmijā un pat ar Ea jeb Enki, kas ari bija nolaidies uz Zemes Arābijas jūras apvidū.

Berošam kādreiz bija pieejami senākie akadiešu un šumeru ķīļraksti, kuru informāciju par oannu leģendu viņš ie- vijis savā darbā. Tagad loks ir noslēdzies un ir skaidrs, no kurienes nāk zināšanas par Sīriusu: no anunnakiem, kuri ap​metās Mezopotāmijā un radīja cilvēku (sal. III.4./5.).

VII.2.

TEOTIVAKANA - VIETA, KURĀ KĻŪST PAR DIEVU Skaistākais un lielākais drupu lauks Vidusamerikā noteikti ir Teotivakana Meksikā. Tā atrodas 40 kilometru attālumā no Mehiko un ari šodien izstaro daudz no sava kādreizējā spožuma (pateicoties plašiem izrakumiem). Ari Teotivakanā ir atstātas matemātikas un astronomijas zināšanas liecības, kuras lāgā neiederas nevienā ierastajā shē​mā!

Parasti uzskata, ka šī lielpilsēta dibināta 1400. g. p.m.ē., pēc radioakdvā oglekļa metodes - ap 1470. g.p.m.ē. Kecal- koada templī, citadeles iekšpusē, celmē, kurai, tāpat kā visām citām vietām šeit, nosaukumu devuši spānieši, ir iestrādātas daudzas spalvotas čūskas galvas, kuras acīmredzot attēlo acteku dievu Kecalkoadu (Spalvotā čūska jeb Zaļspal- votā čūska). Tāpēc arheologi uzskata, ka Teotivakana bija veltīta tieši šim dievam, taču te tika godāts arī lietus un ūdens dievs Tlaloks (arī arheologu dots vārds). L. Sežirnē atklātās 365 dieva Kecalkoada statujas, kuru maiji godāja kā Kukul- kanu jeb Kukumacu, liecina, ka ticība šim kultūras nesējam sniedzas dziļā pagātnē un nav cēlusies tikai pie actekiem. Lai gan vārdam Kecaikoads ir acteku izcelsme, tomēr šķiet, ka acteki šo dievu pārņēmuši no teodvakaniešiem, kā šās sensenās lielpilsētas cēlājus mēdz dēvēt.

Cilvēki esot pūlējušies veselus 850 gadus, līdz pabeigu​ši savu darbu. Kas viņi bija, kā viņi runāja un no kurienes kādreiz atnākuši, nav zināms. Pat acteki Teotivakanu ieraudzīja jau drupās, savu vārdu pilsēta ieguvusi no viņiem. Ta​ču acteki par milzīgo kultūras centru stāsta brīnumu lietas: «Nakts laikā, kad vēl nespīdēja saule, kad vēl nebija dienas, tad, tā stāsta, dievi sapulcējās vietā, ko sauc par Teoti​vakanu, lai apspriestos par cilvēku.»

Kopš tā laika acteki Teotivakanu sauc par Vietu, kurā dzīvo dievi (vai Vietu, kurā kļūst par dievu), kas gan tur tik svarīgs bija apspriežams, tas gan nav skaidrs. Un ko acteki domājuši ar nakts laiku - grēku plūdus vai laiku pēc tami Fakts ir tas, ka nostāsd par grēku plūdiem atrodami no Dienvidamerikas līdz Ziemeļamerikai.

Lai izbeigtu to šausmigo laiku, kad pasaule bija tīta tumsā, dievi sanāca Teodvakanā. Šī dievišķā vieta, tā stāsta tol- teki, arī tumšajā laikā bija spoži apgaismota, jo tur dega dievišķa liesma. Kā stāstīts leģendās, kuras apvij šo vietu, dievi Tekusiktekatls un Nanavacins piekrituši ielēkt dievišķajās liesmās, lai atkal atjaunotu zvaigžņu ritumu. Viņiem tas ari izdevās - viņi sadega un pacēlās debesis.

Dievs Kecalkoads bija pazīstams visā Vidusamerikas reģionā. Viņš bija liels zinību meistars, kā arī gaisa dievs. Viņa balss no kalna esot bijusi dzirdama 300 jūdžu attālumā, kā stāsta Dr. V. Folmers savā grāmatā par mitoloģiju. Diezgan savāda čūska. Sevišķi interesants šķiet apgalvojums, ka šis dievs Vidusamerikā ieradies ar kuģi pa jūru (Adantijas okeānu) no austrumu puses un turpat arī devies atpakaļ.

Citos mītos stāsdts, ka viņš austrumos uzbraucis debesīs. Kā šis dievs nokļuvis Centrālamerikā, nemaz nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņš ieradās no Austrumiem.

Diemžēl šis dievs apsolīja kādudien atkal atgriezties. Viņa (Kukulkana) ierašanās laiks sakrita ar spāniešu ierašanos. Sekas ir zināmas. Šodien nav zināms, kas šis dievs bija, protams, ne jau čūska ar spārniem. Bet Senajā Ēģiptē, lielākoties kapos un papirusos, atrodami ļoti lidzīgi spārnotu čūsku attēlojumi. Šīs ēģiptiešu līdzinieces mirušo faraonu pavadīja Mirušo val​stībā.

Nav iespējams ari precīzi pateikt, kad šis dievs no Austrumiem ieradās vai kad tas atkal turp aizgājis. Taču šai ziņā šķiet interesanti, ka Vidusamerikas kalendārs sākas 3113. g. p.m.ē. pēc mūsu pieņemtās laika skaitīšanas. Kā zināms, kalendāri vienmēr sākas ar kādu sevišķi zīmīgu notikumu, kā, piemēram, kristiešu kalendārs - ar Jēzus Kristus dzimšanu. Tātad var būt, ka 3113. gadā p.m.ē. arī

Vidusamerikā kalendāra skaitīšanas sākumu izraisījis kaut kāds notikums - spārnoto dievu ierašanās.

Es nebūt neapgalvoju, ka dievi no Austrumiem uzcēluši Teotivakanu. Kāpēc lai viņi paši darītu darbu, ja viņu rīcībā bija neskaitāmas darbarokasi- Tomēr, lai arī kāda akmens laikmeta tauta te būtu strādājusi, tās zināšanas matemātikā, arhitektūrā un astronomijā bijušas neaptveramas!

Cauri pilsētai ved tā dēvētā Mirušo iela jeb Nāves iela, kura it kā ķircina jebkuru vērotāju. Greznā iela savu nosaukumu ieguvusi pēc daudzām mazām piramīdām un šķirstiem, kuri atrodas ielas malās un kurus acteki uzskatīja par kapa vietām. Šī pilnīgi taisnā aleja, kas ved no ziemeļiem uz dienvidiem, ir veselus 4 kilometrus gara, 40 līdz 45 metrus plata, un tās kritums ir 30 metri. Ik pēc 50 metriem 7 pakāpieni ved uz nākošo platformu. Ja uz Mirušo ielu, kas dažās grāmatās saukta ari par Nāves ielu, skatās no dienvidiem uz ziemeļiem, tad šķiet, ka tās ir bezgalīgas kāpnes, kuras ziemeļu galā saplūst ar tā dēvēto Mēness piramīdu. Ja skatās no otra gala, tad redzama tikai bezgaliga iela, no pakāpieniem nav saskatāms it nekas.

Teotivakanā lietotās arhitektūras zināšanas bijušas varenas. Savos ziedu laikos (aptuveni no 100. g. līdz 650. g.) pilsēta aizņēma biezi apdzīvotu teritoriju 25 kvadrātkilometru lielumā un deva dzīves vietu aptuveni 200 000 līdz vienam miljonam cilvēku. Kādreiz te bija viss, kas cilvēkam nepieciešams: viesnīcas, dzīvojamie rajoni, veikali, kungu nami, amatnieki, tempļi un pilis. Notika arī rosīga tirdzniecība - galvenokārt ar keramikas izstrādājumiem - ar kaimiņu apvidiem (piemēram, ar Tikalu) līdz pat Gvatemalas plakankalnei. Šie mākslas priekšmeti un keramikas izstrādājumi ir Teotivaka- nas kādreizējās ietekmes mēmi liecinieki. Varbūt šī nepazīstamā tauta pakļāva vājākas ciltis un piespieda tās maksāt nodevas tāpat kā vēlāk acteki. Tomēr Teotivakanas laiks šķiet esam miera laiks, jo nav atrodamas nekādas lielas aizsardzī​bas būves vai sagrauto pilsētas kvartālu atjaunošanas pēdas.

Milzīgās tirdzniecības metropoles garīgais centrs neapstrīdami bijusi Saules piramīda. Tā sasniedz 63 metru augstumu, un tās pamats ir 221 x 225 metri… lielākais arhitek- turas piemineklis Centrālamerikā. Tās virsotnes laukumiņā reiz slējās neliels templis, ar kuru Saules piramīda sasniedza 84 metru augstumu. Nedaudz mazāka ir Mēness piramīda, kuras pamats ir 150 x 200 metru liels. Sevišķi interesanti ir tas, ka Saules un Mēness piramīda, lai gan to augstums ir dažāds, atrodas vienādā augstumā virs jūras līmeņa, jo Mēness piramīda celta uz mākslīgi uzbērta paugura, bet Mirušo ielas kritums izlīdzina adikušo starpību. Līdzīgs fenomens vērojams tūkstošiem kilometru attālumā no Meksikas - Gīzā. Abas lielās celtnes Gīzā - Heopsa un Hefrena piramīda, lai gan tās ir dažāda augstuma, atrodas vienādā augstumā virs jūras līmeņa. Arī šeit mazākā, Hefrenam piedēvētā pira​mīda atrodas uz uzbēruma.

Atšķirībā no ēģiptiešu piramīdām Teotivakanas piramīdās Vidusamerikā nav tukšu telpu. Vismaz M. Gamio (1917. g.) izrakumos Saules piramīdā no austrumu malas virzienā uz centru nekas neliecināja par telpu esamību. Arī E. Nogeras no rietumu fasādes izraktais tunelis (1933. g.), kas piramīdas iekšienē savienojas ar Gamio tuneli, neliecināja par tukšām telpām. Izrakumi nedeva arī nekādas norādes, ka zem piramīdas būtu vecākas celtnes. Tā ir uzcel​ta praktiski vienā paņēmienā.

ASV inženieris H. Hārlstons ievēroja, ka Teotivakanas tempļos un piramīdās atkal un atkal nosakāms skaidis 57 (vai tā reizinājums). Celtnes, kas atrodas Mirušo ielā, ir 114 (2 x 57) vai 342 (6 x 57) metru attālumā cita no citas. Hārl- stonam izdevās noteikt pat vienotu pamata mērvienību, tā dēvēto Teotivakanas metru (= 1,059 metri). Hārlstons to nosauca par hunabu pēc maiju vārda, kas nozīmē «vienība». Ar šo garuma mērvienību viņš ieguva gandrīz vai neticamus rezultātus. Kecalkoada, Mēness un Saules piramīdas ir 21, 42 un 63 hunabus augstas … attiecība 1:2:3. Kecalkoada tempļa pamata mala atbilst Zemes pola rādiusa 100 000. daļai (= 6359,9 kilometri)! Uz citadeles sienām atkal un atkal bija atrodams skaitlis pi, Pitagora trīsstūri un pat gais​mas ātrums (299 792 km/sek.).

Nezināmajai cēlāju tautai ir bijušas milzīgas zināšanas. Neviens akmens laikmeta primitīvo mežoņu bars nebūtu spējīgs uz šādiem sasniegumiem. Bet tai pašā laikā (un ari vēl vēlāk) augsti attīstīto Vidusamerikas kultūru laikmetā simti tūkstoši cilvēku burtiski tika apkauti, ticot, ka tas varētu paildzināt

Saules dzīvību. Vai šādas primitīvas tautas varēja uzcelt tempļu pilsētui Kad Hārlstons celtņu izmērus ievadīja datorā, iegūtie rezultāti apliecināja, ka Teotivakanas pilsētas tēvi nekādā gadījumā nav bijuši pusmežoņi.

Kad Hārlstons datorā bija ievadījis attālumu un garuma mērus un to attiecības, viņš neticēja savām acīm. Tā, piramīdu pamatu un citadeles platformas attālumi precīzi atbilda iekšējo planētu (Merkūrs, Venera, Zeme, Marss) orbītu vidējiem datiem. Mirušo ielā arī Jupitera orbītai bija stingri noteikta vieta.

Netrūka ari asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. Neliels strautiņš, kas tecēja zem ielas, simbolizēja tās vietu Saules sistēmā. Varbūt pareizāk būtu Mēness piramīdu pārdēvēt par Urāna piramīdu, jo tā atrodas tieši tai vietā, kura atbilst Urāna (atklāts 1781. gadā) vidējai attiecībai pret citām planētām. Vai tas viss ir tikai nejaušībai Ja nē, tad kur atrodas celtne, kurā fiksēti Saturna orbītas datii Hārl​stons Mehiko Nacionālajā bibliotēkā atrada vecus Teotivakanas plānus, kuros tieši īstajā vietā iezīmēta celtne. Šodien tās vairs nav, tā kritusi par upuri nolīdzināšanas darbiem. Tā bija sensācija, kad tieši 2880 hunabu attālumā tika atklāts neliels tornitis, kas attēlo Neptūna (atklāts 1846. gadā) attālumu no Saules. Vēl 3780 hunabus tālāk, tieši pareizajā attālumā, atrodas vēl kāds neliels tornitis - simboliskais Plūtons (atklāts 1930. gadā)!

Kādus secinājumus pēc Teotivakanas var izdarīti Meksikas plakankalnē atrodas plašs tempļu komplekss, kura cē​lāji, vecums un bojāejas laiks nav zināmi.

Visu celtņu vidū ir matemātiskas sakarības, un, izmantojot celtņu izmērus, var noteikt vispārnozīmigus matemā​tiskus datus (pī, Pitagora trīsstūrus utt.).

Viss komplekss ir izrādījies mūsu Saules sistēmas modelis, turklāt attēlotas arī ārējās planētas. Tam neapšaubāmi bija nepieciešams visas pilsētas iepriekšējs plānojums. Šai pilsētai bija jābūt uzskicētai kā uz rasējamā dēļa.

Varbūt visa Teotivakana ir kaut kāds kosmisks vēstijumsi Vai tās celtnieki vai, pareizāk, arhitekti te akmenī iemūžinājuši zināšanas, kuras mēs tikai pēdējā laikā esam atkal atguvu- šii Ja Teotivakana patiesi būvēta gandrīz 850 gadus, kā stāstīts, tad cēlājiem vajadzēja strikti turēties pie plāniem. Šiem cilvēkiem noteikti bija dziļi reliģiski motīvi. Kāda cita iemesla dēļ primitīva tauta (bez savas rakstības!) tik ilgu laika posmu turētos pie dotajiem celtniecības plāniem, ja ne dievu dēļ.

Teotivakana atrodas uz 19,69 ziemeļu platuma grāda un dienvidu virzienā sniedzas līdz pat 19,5 grādiem. Jau III.3. norādīju uz šā grāda iespējamo nozīmi (vai aptuveni ap to) mūsu Saules sistēmā un Sidonijas reģionā uz Marsa. Tā vien liekas, ka Teotivakanā, tāpat kā Sidonijas reģionā, dažās celtnēs fiksēts ģeogrāfiskais stāvoklis uz mūsu zemeslodes! Tā, Saules piramīdas ceturtās terases apakšējā daļā, kura celta ievērojami zemāka nekā četras pārējās terases, slipnes leņķis ir 19,69 grādi. Ari kompleksa dienvidu daļa ir fiksēta, jo Mēness piramīdas ceturtajai platformai slīpums ir 19,5 grādi. Interesanti ari, ka Mirušo iela nav orientēta tieši uz ziemeļiem - tai ir veselus 15,5 grādus liela novirze uz austrumiem.

To, ka šī novirze nekādā gadījumā nav attiecināma uz arhitektu nezināšanu vai nepareiziem aprēķiniem, pierāda daudzas citas kulta celmes Vidusamerikā, kuru celtniecībā šī orientācija ievērota (piemēram, Tulā jeb Tollanā, tolteku valsts galvaspilsētā).

Es priecātos, ja man kādreiz tiktu uzticēta Ž. Verna laika mašīna. Man būtu skaidrs mērķis: Vidusamerika pirms 3000 gadiem! Droši vien es varen brīnītos, sastopot «spārnoto čūsku». Tā būtu būme, kas šo to varētu pastāstīt.

Teodvakana ir īpašs pasaules brīnums! Visā kompleksā noteikti izdosies atrast vēl daudzas citas matemātiskas sen​sācijas.

Kā stāsta, šai vietā satikušies dievi, lai apspriestos par cilvēku cilti. Lai cik svarīgas lietas viņu tikšanās laikā bija jāapspriež, pat ja tas attiecās uz viņu eksperimenta «cilvēks» turpinājumu, nākošajām paaudzēm viņi atstāja vēlākās tempļu pilsētas precīzus celtniecības plānus. Taču tas savukārt izvirza svarīgu jautājumu - kā kompleksa precīza ierīkošana tika uzraudzīta (veselu 850 gadu garumā)^ Varētu pieņemt, ka celtniecību uzraudzīja tieši šim nolūkam izraudzīti pilsētas pārvaldnieki augstos vadošos

amatos (priesteri, dievišķie valdnieki vai debesu dēli). Liekas arī, ka dievi, kuri cilvēkiem iedevuši kompleksa celmiecības plānus, laiku pa laikam te atkal ieradušies. Varbūt viņi te uzglabājuši ari dažādas tehniskas iekārtas, jo Teotivakanā atrodas pazemes telpas, kuru griesti izolēti ar 10 centimetrus biezu vizlas slāni. Vizla tai raksturīgās augstās elektriskās pretestības dēļ un zemā dielektriskā zudumu faktora dēļ elektrotehnikā bieži izmantota kā izolators. Turklāt tā ir ārkārdgi noturīga pret skābēm un karstumu (800 °C). Šeit kaut kas bija ļoti droši noglabāts. To apstiprina arī fakts, ka vizlas/mūra slānis sniedzas aptuveni 30 metru dziļu​mā.

Nenoliedzami, ka Teotivakanas plānos ietvertas lielas zināšanas, kuras tolaiku cilvēkiem bija pilnīgi nezināmas. Pētījumi Centrālamerikā dos vēl daudz cita materiāla, kas atklāts jebkurām pārdomām, un iznesis dienasgaismā satrie​cošus atklājumus.

VII.3.

PIRI REĪSA PASAULES KARTE 1929. gada 9. oktobrī vācu teologs A. DeismansTop- kapi pilī Stambulā atklāja kaudzi pazudušu jūras karšu. To vidū arī turku kapteiņa Piri Reisa sensacionālo jūras karti, kas guva ievērību visā pasaulē.

Reiss dzīvoja Turcijā un komandēja otomaņu floti. Viņš bija pazīstams admirālis, tālaika jūrniecībai viņš atstājis apjomīgu rokasgrāmatu burāšanā. Šai rokasgrāmatā vecākās kartes ir no mūsu ēras 1. gadsimta.

Taču laikam pārzīmētas no vēl vecākām kartēm. Piri Reiss par karšu precizitāti pats sacīja: «Šīs kartes ir izgatavotas pēc 20 jūras karšu zīmējumiem, pēc četrām portugāļu, sindu, hindu (Indija) un Ķīnas jūrnieku rokasgrāmatām un pēc vienas Kristofora Ko- Iumba zīmētās kartes. Kas attiecas uz kuģošanu septiņās jūrās, tad uz tām var paļauties tikpat droši kā uz mūsu tēvzemes kartēm.» Šajā pārsteidzošajā kartē, kura datēta ar 1513. gadu pēc musulmaņu kalendāra, attēlota Vidusamerika un Dienvidamerika, Āfrikas daļas, Eiropa un Antarktida (!) - tik precīzi, ka tā (karte) īstenībā nemaz nedrīkstētu pastāvēt. Tajā redzamas ne tikai atsevišķu pasaules daļu aprises, bet ari iekšzeme: augstienes un ielejas, plakankalnes, kalnu smailes un kalnu grēdas. Pat Antarktida, kura ar modernās tehnikas palīdzību kartografēta tikai 1952. gadā, jo tā slēpta zem ledus un sniega. Līdz 1820. gadam nebija zināms pat, ka Antar​ktida vispār pastāv.

Bet tagad pats pārsteidzošākais: ja augstu virs Kairas skatās no kosmosa kuģa (vai kaut kādā citā veidā), tad tālāk esošās sauszemes daļas tiek deformētas atbilstoši Zemes izliekumam. Tieši tas redzams Piri Reisa kartē! Kā šādas kartes iespējams uzskicēt laikā, kad nebija nedz lidmašīnu, nedz pavadoņu, nedz lidojumu Visumāi Vestona observatorijas direktors un Ģeofizikas gada Seis- moloģiskās pēmiecības grupas vadītājs uzskata, ka kartes dati attiecināmi vismaz uz 5000. g.p.m.ē. Šo viedokli pārstāv ari Volterss un inženieris un arheologs amatieris Mellerijs.

Lai Piri Reisa karti varētu nolasīt, ir jāizmanto kartogrāfiskais režģis, kuru uzliek kartei. Piri Reīss šo režģi iznīcinā​ja, pirms viņam pēc sultāna Suleimana pavēles tika izpildīts nāvessods, jo Reīss, saņēmis lielu kukuli, bija ļāvis krist Gibraltāra aplenkumam. Mellerijs, kuram palīdzēja misters Volterss no ASV Hidrogrāfijas pārvaldes, šo karti atšifrēja ar rekonstruētu režģi. Tādējādi bija iespējams precīzi noteikt 22 ģeogrāfiskos punktus. Pārsteidzoši, ka vidējā kļūda uz meridiāna bija tikai 1,8 grādi, bet paralēles dati atšķīrās tikai par vidēji 0,7 grādiem.

Pēc šīs kartes redzams, ka Grenlande atrodas uz trim lielām salām. Tikai vēlāk to pierādīja 43. speciālo uzdevumu vienība, ģeogrāfiskajā izpētē izmantojot 20. gadsimta modernākos līdzekļus. Šie pētījumi apstiprināja datus par kalnu un kalnu grēdu augstumu, ieleju dziļumu un salu ģeo​grāfisko stāvokli.

Lai gan attiecībā uz Vidusameriku kartē ir dažas kļūdas, tās precizitāte tomēr ir vairāk nekā pārsteidzoša. Arī starp Ugunszemi un Antarktidu iezīmētā zemesmēle pirms 11 000 gadiem laikam patiesi pastāvējusi. Vēsturē valda uzskats, ka admirālis Piri Reīss šis kartes ieguvis no kāda gūstekņa, kas kuģojis ar Kolumba kuģi. Vēlākos laikos admirālis Reīss pats tajā izdarija labojumus. Kā gan viņš zinājis par Andu pastāvēšanu Dienvidamerikas rietumu daļā, tas nav zināms. Savādi arī, kāpēc Piri Reīss starp Ugunszemi un Antarktidu iezimējis zemesmēli, kas admirāļa dzīves laikā jau vairāk nekā 10 000 gadu nepastāvēja!

VII.4.

ANTARKTIDA bez ledus Taču admirāļa Piri Reisa ievērojamā jūras karte nav vienīgā karte, pēc kuras var spriest, ka ģeogrāfiskie mērījumi izdarīti jau pirms gadu tūkstošiem. Ne mazāk interesanta ir karte, kas datēta ar 1531. gadu, tā dēvētā Oronteja-Fineja karte. Č. H. Hepguds, zinātņu vēstures profesors Ķīna Valsts koledžā, šo karti atklāja, studējot vecas jūras un sauszemes kartes. Ari Fīneja kartei, tāpat kā Piri Reisa kartei, bija nezināms grādu tikls. Pēc sākotnējām grūtībām Hepgudam un viņa līdzstrādniekiem nepazīstamo grādu tiklu tomēr izde​vās atšifrēt.

Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, kas šai kartē attēlots. Tajā ir iezīmēta visa Antarktida, turklāt tādā laikā, kad plaši dienvidu arktiskie apgabali bija brīvi no ledus. Šodien ir droši zināms, ka antarktiskais ledus tuksnesis vēstures gaitā atkārtoti pārcietis siltuma periodus. 1949. gadā Bērda ekspedīcija izdarīja urbumus Rosa jūrā (liela malas jūra pie Antar- ktidas krastiem). Urbumu paraugi tika nosūtīti analīzei uz Kārnegija institūtu Vašingtonā. Rezultāti bija pārsteidzoši. Dažāda dziļuma augsnes paraugos atrastas sīkgraudainas nogulas, kuras kādreiz pārnēsātas ar upes ūdeņiem. Pēc smalkajiem sedimentiem varēja uzzināt arī, ka pēdējos miljons gados Rosa jūra vairākkārt bijusi brīva no ledus. Pagaidām pēdējais siltuma periods šai apgabalā sācies pirms aptuveni 25 000 gadiem un beidzies pirms 6000 gadiem!

Viens no iespējamiem cēloņiem šādām klimata svārstībām varētu būt Zemes ass polu nobīde.

Miljons gados, kuru laikā Rosa jūra vairākkārt bijusi brīva no ledus, bijušas pavisam 16 Zemes ass nobīdes. To apstiprinājusi paleomagnētis- kā iežu izpēte. Pamatojoties uz šiem pētījumiem, noteikts, ka pēdējā polu nobīde sākusies pirms 17 000 gadiem un ilgusi veselus 5000 gadus. Cēlonis šādai Zemes polu nobīdei ir ma- sīvās Zemes garozas pārbīdes uz magmas slāņiem.

Taču atgriezīsimies pie Oronteja-Fīneja kartes. Zinot, ka Antarkddā bijuši dažādi siltuma periodi, viduslaiku karte skatāma pilnīgi citā gaismā. Tajā no lielās Antarktīdas pussalas, Greiama Zemes un Palmera Zemes iezīmēta tikai maza daļiņa. Izskatās, ka lieli zemes gabali gluži vienkārši piemirsti. 1958. gadā - Starptautiskajā Ģeofizikas gadā - tika gūts apstiprinājums. Ja uzreiz, vienā paņēmienā no pussalas izdo​tos noņemt visu ledus vairogu, tad pāri paliktu tikai maza saliņa. Tieši tā, kā tas attēlots kartē!

Fineja kartē atrodams vēl kāds interesants sīkums. Šodien Rosa jūras plašas daļas un piekrastes apvidu klāj milzīgas ledus bruņas un šļūdoņi… viens no mežonīgākajiem un dzīvībai naidīgākajiem apgabaliem Zemes virsū. Taču uz kartes tas izskatās pilnīgi savādāk. Tajās vietās, kur šodien šļūdoņu ledus masas gāžas jūrā, iezīmētas upju ietekas, kuras atgādina Norvēģijas fjordus. Tajos laikos, kad zīmētas oriģinālās kartes, plaši zemes apgabali noteikti bijuši brīvi no ledus.

Kas zīmējis karšu oriģinālus, kuri bija par paraugu Piri Reīsa, Oronteja-Fīneja kartei un citām (piemēram, Zenona Ziemeļu kartē Grenlande attēlota gandrīz bez ledus. Kāda tā bija pirms 10 000 gadiem)^ Kā bija iespējams Antarktidu kartografēt gandrīz pilnīgi brīvu no ledus, tādu, kāda tā vairs nav kopš vismaz 6000 gadiemi Laikam gan oriģināli, pirm- kartes, nekad vairs netiks atrasti. Pārāk daudz senu rakstu visai nesen ir aizgājis bojā, piemēram, 7. gs. arābu iebrukuma laikā Ēģiptē. Toreiz Aleksandrijas bibliotēka tika pilnīgi iznicināta - vairāk nekā miljons sējumu ar nenovērtējamu kultūras mantojumu. Pēc piesardzīgām aplēsēm, šādu vai līdzīgu iemeslu dēļ bojā gājuši ap 90 procenti visu antīko rakstu. Uz mūžu.

VII.5.

KĀ PĒRLES VIRTENĒ - PAGĀTNES NOSLĒPUMAINĀS (LIDOJUMU) LĪNIJAS Vai nav pārsteidzoši, cik fantastiskas un mīklainas lietas spokojas mūsu pagātnēi Pavirši paskatoties, vēsture ir mozaīka, kas šķiet savienota bez šuvēm - viss gludi iederas cits citā. Bet, paskatoties caur palielināmo stiklu, tur rēgojas milzīgas plaisas, kuras pildītas ar brīnumiem, mīklām un mūsu priekšteču fantastiskajiem sasniegumiem. Te iederas arī fenomens, kas diendienā nemanāms ir daudzu Eiropas pilsē​tu un ciemu iedzīvotāju tuvumā - tā dēvētās svētās līnijas.

Svētās līnijas - kas tas iri Katrs cilvēks, kas kādreiz rokā turējis sauszemes karti, pats var pārbaudīt, cik šīs līnijas ir īstas un cik reāli tās eksistē. Tāpat kā iepriekš minētās sauszemes kartes, arī šīs līnijas ļauj izdarit secinājumus par šodien nepazīstamu mērījumu tehniku, kuru mēs vairs nevaram vai … negribam saprast. Kāda līnija, kas savā starpā saista mūžsenas kulta vietas, atrodas Vācijas ziemeļos. Tā iet virzienā no rietumiem uz austrumiem (vai otrādi), sākas ziemeļos no Lareltes, rietumos no Emdenes (Austrumfrizija). No turienes tā iet caur Emdenes lielo baznīcu, pāri pagānu kulta pauguram pie Hoeendenes un šķērso galveno Grostimmeles krustojumu («pagānu krustceles»), līdz pat baznīcai Štrakholtē.

Protams, ka šāda ainavā brīvi iezīmēta saistība var būt nejaušība. Taču Dr. H. Rorings jau 1930. gadā rakstija: «Šādas parādības, ja tās sastopamas atsevišķos gadījumos, protams, var piedēvēt savādai nejaušībai. Jo katra garāka kartē novilkta līnija skar dažādus punktus, tostarp noteikti vienu vai pat vairākus, kuriem varētu būt arheoloģiska nozīme. Taču reiz ticība nejaušībai vai nejaušības iespējai beidzas, ja vienas un tās pašas parādības mūsu ziemeļu-dienvidu līniju sistēmā vairojas, bet kādā citā patvaļīgi izraudzītā, tādā pašā veidā izmantotā sistēmā parādās retāk.»

Tātad Lareltes līnija varētu nebūt nejaušība. Visa Eiropa ir pārklāta ar šādu līniju tiklu. Daudzas līnijas veido trīsstūrus, četrstūrus vai piecstūrus, kuru smailēs vai/un sākumpunktos atrodas Eiropas agrīnā laikmeta svētvietas. Piemēram, kāds pagānu četrstūris: Nordenes baznīcas laukums (Ziemeļvācija) ir sākums, no turienes līnija iet tālāk pāri Vestholtes pilsētas baznīcas laukumam un uz pagānisko Rabelsbergu pie Dū- numas. Atbilstošā ziemeļu-dienvidu līnija savukārt sākas Nordenes pilsētas baznīcas laukumā, no kurienes tā iet līdz Emdenes baznīcas laukumam. Rabelsbergu un Štrakholtes baz​nīcas laukumu savieno pēdējā līnija. Četrstūris.

Līnijas, kuras šķērso baznīcas, pilis, kapelas, pagānu laukumus un apdzīvotus centrus, atrodamas visā Vācijas teritorijā! Šo apgalvojumu apstiprina R. Festers. Savās grāmatās «Akmens laikmeta protokoli» un «Akmens laikmets ir durvju priekšā» viņam izdevies noteikt tūkstošiem apdzīvotu un citu vietu, kuras visas atrodas uz vienas līnijas un kād​reiz bijušas svētas sanākšanas vietas.

Ahene, Frankfurte, Vircburga, Nimberga un Donauštaufa atrodas uz taisnes. Kāpēc, kas šīm pilsētām bijis kopīgsi Kāpēc tādas vietas kā Egenšteina, Raštate-Reinava (Sv. Ven- delīna baznīca), Kleinšteinbaha, baznica Bihelberga ziemeļu daļā un Frauenalbā (pagāniska vieta Klostervaldē) veido piecstarainu zvaigzni, simbolu, kas kopš laika gala uzskatīts par spēka vai veselības zīmii Šī piecstarainā zvaigzne nav atsevišķs gadījums, to var atrast visur - bet kāpēci Skaidrs, ka līniju tikls radies Eiropas pagāniskajos laikos. Kāpēci Gluži vienkārši - līnijas un šķautnes šķērso pagānu kulta vietas. Vismaz dažās vietās atrodamas senas megalītu būves vai kaut kas līdzīgs, tātad šiem ornamentiem ir pagāniska izcelsme. Daudzi savienojumi beidzas (vai sākas) ārpus apdzīvotām vietām, tāpēc skaidrojums, ka tur esot svētceļotāju ceļi, svētceļojumu vietas vai tirdzniecības ceļi, nebūtu pareizs, tātad tiem nav kristīgs mērķis vai izcelsme. Vēlreiz citēju Dr. Roringu:

«Ja ceļi būtu radušies kristietisma laikā, tad tie cauri apdzīvotām vietām būtu izlikti stingri un sausi, jo kristietisms prasīja, lai sprediķi un dieva godāšana notiktu atklāti. Turpretī pagānisms noslēdzās sevi, tas iedarbojās uz cilvēku dvēselēm noslēpumaini un baisi.»

Pavisam īpašs līniju tikls atrodams skaistajā Teitoburgas mežā. Te slejas vairāk nekā 30 metru augstās Eksternšteinu klintis, kuras kopš neatminamiem laikiem uzskatītas par svētu vietu. Varenajās klintis ir izcirstas alas, kapelas un logi, turklāt tā dēvētajā velvju nišā augšējā kapelā ir apaļš caurums, kas orientēts pēc vasaras saulgriežiem.

Eksternšteinu klintis, kuras agrāk sauca ari par Egešter- nenšteinu klintīm un kur laikam patiesi bijis pagānu Saules templis, vienmēr bijušas svētceļnieku mērķis. Interesanti, ka reiz Teitoburgas mežs, kura centrā klintis atrodas, saukts par dievu birzi.

Uz līnijas, kas orientēta pēc vasaras saulgriežiem, atrodas Fisenknikes dzirnavas. Tās gan ierīkotas tikai 18. gadsimtā, taču kāds bronzas laikmeta kapu uzkalniņš liecina, ka jau pirms 3500 gadiem te bijusi svētvieta.

Pretējā virzienā šī līnija skar Kolštates drupas, kuras sauc arī par pagānu baznicu. Te atrastais cirvis no leduslaikmeta perioda pierāda, ka šai vietai ir ļoti sena vēsture.

Cita līnija, kas šķērso Eksternšteinu klintis, sākas pie Upur- akmens, iet līdz Kausa akmenim, pāri Eksternšteinu klintim līdz pat Lāča akmenim (ziemeļrietumos no Eksternšteinu klintim). Uz Lāča klints vēl šodien atrodas pilnīgi aizaudzis akmens aplis, kas norāda, ka ari šeit bijusi kāda pagānu svētvieta. Bet līnija ved vēl tālāk. Tās pagarinājums skar tā dēvēto Pārkaru klinti, kur šodien atrodas sabrukusi māja, un nedaudz tālāk Grotenburgu (šodien tur ir Hermaņa piemineklis). Kādreiz te atradās ģermāņu laika svētnīca, kuru ietvēra nelieli valnīši, kuri ir līdzīgi krāvumiem Anglijā!

Interesanti, ka Grotenburga atrodas uz vienas līnijas ar austrumos esošajām Fisenknikes dzirnavām.

Vēl - kāds logs Eksternšteinu klinšu augšējā kapelā orientēts precīzi pāri Pārkaru klintij uz Grotenburgu, turklāt tas orientēts pēc saullēkta ziemas saulgriežos! Ir vēl citas pagānu vietas vienojošas līnijas, kuras krustojas virs Eksternšteinu klintīm (Kosmiskās pēdas), jo arī tās iesaistitas pagānisko līniju tīklā. Arī Dānijas tālajos ziemeļos ir senas kulta vietas, kuras atrodas uz taisnas līnijas. Nocietinājumu vaļņu komplekss Agersborga, Fīrkate, Eskeholma un Trelleborga ainavā ir kā virtenē savērtas pērles.

Kompleksu būvē izmantotā mērījumu tehnika mums ir pilnīgi nepazīstama. Kā vikingu piļu (tās tā nepareizi dēvētas) cēlāji iedomāto taisni spējuši turpināt precīzi pāri Baltijas jū- raii Ari Hansons, grāmatas «Viņi atnāca no zvaigznēm» au​tors, kurš pats ir pilots, par šo orientāciju ir pārsteigts: «(…) Novilkt auklu starp Trelleborgu un Agersborgu, lai tādējādi taisnes malās izvietotu nocietinājuma vaļņus, ir ne​iespējami jau Zemes liekuma dēļ vien.»

Trelleborga pie Slāgelses Zēlandes salā Dānijā (Baltijas jūrā) neapšaubāmi ir vissarežģītāk būvētais vikingu piļu komplekss. Kādu nocietinājumu daļu, kura ar krustu (140 x 140 metri) sadalīta četros kvadrantos, aptver elipses, kuru aprises atgādina kuģa korpusu. Šie 13 kuģīši ir precīzi orientēti uz 218,5 kilometrus attālo Agersborgas (Ziemeļdānija) nocietinājumu valni, kas būvēts līdzīgi, un visi bez izņēmuma vērsti uz Trel- leborgas centru. Inženieris G. Zass uzskata, ka'šīs elipses varētu būt raidstacijas pamati. Pēc viņa pētījumiem, Trelleborga un citas līdzīgas vikingu celtnes kādreiz varbūt kalpojušas kā vadības centri lidaparātiem. PamatiTrelleborgas iekšpusē patiešām ir līdzīgi modernajām radiotehniskajām sakaru sistēmām. Ari dānis P. Hansons savā lieliskajā grāmatā raksta, ka nocietinājumu vaļņi Dānijā varbūt kādreiz bijušas radioiekār- tas, kuras noteikti bijušas ārpuszemes izcelsmes. Radioun/ vai radariekārtas … kami Šis apgalvojums gūst apstiprinājumu, ja pagarina līniju Agersborga Fīrkate - Eskeholma - Trelleborga. Ja taisni, kura šīs četras pilis savieno, aiz Trelle- borgas pagarina, tad tā sniedzas tieši līdz Senās Grieķijas orākula pilsētai - Delfiem. Šo līniju pamatoti var uzskatīt par norādi uz iespējamo sākumpunktu jau minētajā režģa tiklā virs Eiropas. Delfu vēsture iesniedzas dziļi pagātnē.

Tās patiesais dibināšanas laiks pat arheologiem nav zināms. Senie grieķi par Delfu dibinātāju sauc dievu

Apollonu, kurš kādreiz ieradies Grieķijā no Priekšāzijas. Ari grieķi Delfus dēvējuši par pasaules nabu.

Apollons bija galvenā dieva Zeva un viņa mīļotās Lēto dēls, tātad ne-Zemes būtne. Bet Delfi nebija vienīgā vieta, kuras dibināšana tiek piedēvēta dievam Apol- lonam. Delfu apkaimē viņš dibinājis vēl citas vietas, kuras pārsteidzošā kārtā cita pret citu ir zelta griezuma attiecībā (1 : 1,6)! Daži piemēri: - attālums Delfi - Tēbas ir 62 procenti no attāluma Delfi - Atēnas (62 procenti ir zelta griezuma lielākā daļa); - attālums Delfi - Dodone ir 62 procenti no attāluma Delfi - Atēnas; - attālums Delfi - Olimpija ir 62 procenti no attāluma Olimpija - Halkīda.

Leģenda par Apollonu, kas esot bijis ari gaismas dievs (Foibs - Gaišais bija viņa pievārds), vēsta, ka reizi gadā, no novembra līdz februārim, viņš «gaismas spozmē» un «gulbju iejūgā» devies ceļojumā pa gaisu pie tālās hiperboreju tautas. Šī dīvainā tauta dzīvojusi tālu ziemeļos - «viņpus ziemeļu vējiem». Pēc leģendas hiperboreji esot bijusi tauta, kuras vidējais mūža ilgums bijis daudzi simti gadu. Turklāt viņu valsti vienmēr esot bijis gaišs kā dienā, un tur esot bijušas visas dzīves ērtibas. Vai tas ļoti neatgādina senindiešu tekstus par debesu pilsētām, kurās mituši dievii Arī Sicīlijas Diodors (ap 50. g. p.m.ē.) stāsta, ka tālu ziemeļos esot sala, kuras iedzīvotājus sauc «hiperboreji, jo viņi dzīvo tālāk, nekā pūš ziemeļu vēji (…)». Savā senatnes vēsturē viņš stāsta ari, ka tad «(…) kad Saule un Mēness atkal ieņems vienādu stāvokli viens pret otru (reizi 18,61 gadā - autora piezīme), tad Apollons ieradīsies uz salas (…)».

Kādreiz Delfos atradās pasaulslavenais Apollona orākuls. Šis nākomi pareģojošais priekšmets esot darbojies tikai tad, kad Apollons pats atradies Delfos, nevis uzturējies kaut kur Ziemeļos. Leģendā stāstīts, ka tad reizēm no savādā orāku​la apakšas nākuši ārā nelabi dūmi vai cēlusies dūmaka.

Delfu orākula akmens forma atgādina ēģiptiešu «Ben- Ben», kas pielūgts Hēliopolē - Saules pilsētā (ēģiptiešu pilsēta Annu, ebreju valodā On). Ari šim savādajam priekšmetam bijusi konusa forma, un vislabāk tas salīdzināms ar ra​ķetes, zīmuļa vai nolaišanās kapsulas smaili. Bet par to tūlīt vairāk.

Dievs Apollons reizi gadā no Delfiem esot ceļojis uz tālajiem Ziemeļiem, bet no Delfiem tiešā līnijā uz ziemeļiem atrodas četri nocietinājumu vaļņi Dānijā, kuri varbūt kalpojuši kā signāliekārtas.

Ziemeļeiropas piļu pamata plāns - aplis, kuru krusts sadala četrās daļās, - ari atrodams Grieķijā! Vai tā ir tikai nejaušībai Pat Delfu kādreizējais sākotnējais plānojums bijis aplis ar četrām celmēm - tāpat kā Trellebor- gā tālajā Dānijā.

Tomēr Apollona lidojuma maršruta sākums vai beigas nav Delfi. Ja līniju, kura savieno četras nocietinātās pilis, pagarina tālāk par Delfiem, tad tā ved pāri Vidusjūrai uz Ēģipti, kur tieši skar Sivas oāzi. Nav gan nekāds brīnums, ja līnijas pagarinājums kaut kad un kaut kur krusto kaut kādu citu (antīku) vietu. Bet Siva nav kaut kāda nepazīstama un neinteresanta vieta.

Pa gaisa līniju Sivas oāze atrodas tieši 590 kilometru attālumā no Nilas auglīgā rietumu krasta Lībijas tuksnesī Ēģiptē. Arī te, šai vientulīgajā apvidū, reiz atradās pazīstams orākuls, kuru apmeklējis pat Maķedonijas Aleksandrs (Aleksandrs Lielais, Maķedonijas valdnieks no 336. g. līdz 323. g. p.m.ē.) ar savu karaspēku. Šis orākuls bija veltīts dievam Amonam. Amons, tāpat kā Apollons, bija gaismas un gaisa dievs, kurš vēlāk tika saukts Amons Ra. P. Krasa un R. Hā- beks savā grāmatā raksta (sk. literatūras sarakstu), ka šis dievs varbūt bijis ēģiptiešu zinātņu dieva Tota (Ēnohs, Hermejs) pseidonīms. Sivas oāzes vietējās leģendās stāstīts, ka reiz tur dzīvojusi valdniece Bilisaha, kura valdījusi, atrazdamās nocietinājumu vaļņa (!) iekšpusē. Diemžēl šo valni tikpat kā vairs nevar manīt, jo smilšu vētras to ir gandrīz pilnīgi aizputinājušas. Tomēr tas ir fakts, ka pirms ilgiem laikiem ari Sivas oāzē bijis gan orākuls (Amona orākuls), gan nocieti​nājumu valnis.

Taču līnija turpinās vēl tālāk, jo no Sivas tā ved uz ķēniņa Salamana un viņa miļotās - Sābas ķēniņienes teiksmaino valstību, uz Etiopiju. Etiopiešu nacionālais eposs «Kebra Negest» stāsta, ka Salamans un viņa dēls Meneliks varējuši lidot («Kebra Negest», 58. nodaļa): «(…) viņi ratos lidinājās pa vējam; viņi bija ātrāki nekā ērglis debesīs, un visi viņu rīki arī

ievietojās ratos.»

Vai citā vietā (58. nodaļa): «(…) Ķēniņš un visi lidoja ratos, un tos netraucēja nedz slimības, nedz ciešanas (…), vienā dienā veicot trīs mēnešus garu ceļu.»

Pārsteidzoši, kas eposā stāstits. Ķēniņš Salamans varējis lidot ar kaut kādiem ratiem. Varbūt ari ziemeļu virzienā, pa Delfu līnijui Tā kā senā Delfu pilsēta bijusi pasaules naba un Senās Grieķijas pilsētas tiešām dibinātas precīzos attālumos no Delfiem, tad var noteikt vēl citas pārsteidzošas sakarības. Ja no Delfiem tieši 45 grādu leņķī pret līniju Delfi-Siva novelk citu līniju dienvidaustrumu virzienā, tad tā skar Jeruzalemi. Jeruzaleme senos laikos ebrejiem arī bija pasaules naba, un C. Zičins ir pierādījis («Pakāpieni Visumā». Minhene, 1989), ka reiz senie dievi mituši Jeruzalemē. Savā grāmatā viņš pat izvirza domu, ka Jeruzaleme kādreiz bijusi citpianētiešu kon​trolpunkts… lai nu tas paliek.

Bet tomēr arī svētajā pilsētā kādreiz godāts orākuls. Senie rakstītāji, Vecās derības pravieši, to attēlo kā «akmeni, kas ir liecība», kā «pārbaudes akmeni» vai vienkārši kā «mir​dzošu akmeni».

Arī no Jeruzalemes pāri Delfiem ziemeļrietumu virzienā ved līnija, kura novirzīta 45 grādu leņķī no Dānijas - Delfu līnijas uz rietumiem, pāri Dženovai un Turīnai (Itālijā), un Lionai (Francijā) uz Francijas Bretaņu. Kā zināms, tur atrodas neskaitāmas akmeņu rindas un megalitu krāvumi, kuru starpā ir matemātiskas attiecības. Vai te ir kāds sakars*?Jeruzaleme ir interesanta arī citā ziņā, jo tā atrodas tieši uz gaisa līnijas Baalbeka - Katerinas kalns.

Baalbekā, Libānas ziemeļos, atrodas milzīga platforma no pasaulē lielākajiem kādreiz apstrādātajiem un pārvietotajiem akmeņiem (vairāk nekā 1000 tonnu smagi!). Arī Baalbekā, kā jau bija gaidāms, pirms ilgiem laikiem ir godāts orākuls. Pat babiloniešu varonis Gilgamešs laikam apmeklējis šo vietu, kurā uzturējās dievi, kā stāstīts Gilgameša eposā. Te viņš satika dievieti Ištaru jeb Inannu, kuras takas (lidojuma maršruti*?-) saplūda šai svētajā vietā. Par šo dievieti zināms, ka viņa lidojusi apkārt ar «mu» (tas, kas paceļas stāvus gaisā). Kā stās​tīju III.6., šis mu bija dievu - anunnaku lidaparāts.

Jau 1962. gadā padomju fiziķis profesors M. Agrests izteica domu, ka Baalbeka «esot ierīkota kā starta vieta kos​mosa kuģiem» (kosmodroms).

Patiesi, milzīgos monolītus arī šodien neviens celtnis pasaulē nespēj pat pakustināt, jājautā, kā to varējuši tā cēlāji. Tāpat neviens pilnīgi droši nevar pateikt, kas Baalbekas terasi cēlis. Tempļus, kuri uz tās atrodas, pilnīgi noteikti cēlu​ši romieši un grieķi, bet «dejas laukums milžiem» tolaik jau pastāvēja.

Kas tad īsti ir Katerinas kalns, kurš ari atrodas uz tās pašas gaisa līnijasi Šo kalnu, kas ir augstākā virsotne Sīnāja pussalas dienvidos, kopš neatminamiem laikiem apvij nostāsti par dievu parādīšanos vai sastapšanos ar Dieva vēst​nešiem (eņģeļiem). Tas bija svētais kalns!

Taču paliksim pagaidām Baalbekā. Ja pagarina līniju Baalbeka - Hēliopole, kur tika pielūgts svētais «Ben-Ben», tad tā sasniedz Gīzas piramīdu lauku. Bet, lai cik sensacionāla ir šī aizvēsturiskā orientācija, ņemot attālumu Baalbeka - Jeruzaleme - Katerinas kalns cirkulī un apvelkot ap Baalbe- ku pusloku (dienvidrietumos), redzams, ka pusloks iet precīzi caur Gīzu, kā arī caur Katerinas kalnu! Tātad Gīza, kuras piramīdām ari nav iespējams noteikt vecumu (sk. VI.8.), un Katerinas kalns atrodas vienādā attālumā no Baalbekas Libānā! Abas līnijas saplūst smailā leņķī Baalbekas terasē … Inannas takasi Kā šīs senseno kulta vietu un svētvietu savstarpējās attiecības iespējams izskaidroti Kāpēc dievs no Grieķijas reizi gadā ceļo uz tālajiem Ziemeļiem, un tieši uz šās gaisa līnijas atrodas nezināmas izcelsmes četras nocietinātas pilisi Kāpēc Delfos, Hēliopolē un Sivā pielūgti koniskas formas ķermeņi, kuri izskatās kā mūsdienu kosmosa raķešu kapsulasi Kāpēc etiopiešu nacionālajā eposā stāstīts par lidaparātu, kas piederējis ķēniņam Salamanam, kura valsts atradās uz vie​nas gaisa līnijas ar Delfiem, utt.i Kā jau minēts, senie ēģiptieši šos koniskos vai smailos akmeņus sauca «ben-ben». Izteiciena «ben» hieroglifiskais pieraksts tāpat kā Delfu orākuls ir koniskas formas priekšmets. Tā kā zināms, ka ēģiptiešu hieroglifi, kā ari mezopo- tāmiešu ķīļraksts vai ķīniešu rakstu zīmes attīstījušās no reāliem objektiem vai

notikumiem (ūdens tika attēlots ar viļņiem, darbības vārds skriet/iet - ar kāju …), tad arī «ben» kādreiz bijis kaut kas taustāms, esošs. Šis savādais «ben-ben» senajiem ēģiptiešiem bija debesu laivas jeb Ra laivas smaile. Ar šo laivu saules dievs Ra, kā ari citi dievi, kā Tots, no Miljonu gadu planētas nolaidās lejup uz Annu - grieķu Hē- liopoli. Priekšmetu, ar kuru Ra nolaidās Ēģiptē, vēlāk simbolizēja obelisks. Šo milzu zīmuļu smailes (faraona lielā adata - tā arābi obeliskus sauca) kādreiz bija pārklātas ar zelta un sudraba sakausējumu, tā dēvēto elektronu, un tāpēc saulē tās spīdēja kā svētais Ben-Ben, un tos sauca benbenet.

Dievs Ptahs, kalēju dievs, tieši svētā Ben-Ben uzglabāšanai Hēliopolē iekārtoja namu. «Het-BenBen» (Ben-Ben nams), kā šo celmi sauca, var uzskatīt par raķešu palaišanas platformu vai vismaz par vietu, kur tās stāv, jo šā izteiciena hieroglifiskais pieraksts gandriz vai uzkrītoši atgādina šādu vietu.

Hēliopoles pilsēta jau sen ir aizgājusi bojā, šodien te ir tikai atsevišķas drupas. Ari Ben-Ben ir pazudis un kopā ar to daudzie dievišķie priekšmeti, kuri arī tur uzglabāti. Smiltis atrasts tikai šā svētā priekšmeta akmens atveids, saukts arī piramidions. Šā koniskās piramīdas ķermeņa lidzība ar mūsdienu kosmosa kapsulām ir pārsteidzoša! Šai atveidā netrūkst pat lūkas, kurā redzams dievs Ra. Pēc seno ēģiptiešu aprakstiem, piemēram, «Mirušo grāmatā», pēc obelisku jeb Ben-Ben sākotnējās funkcijas šo priekšmetu var salīdzināt ar šumeru mu, ar kuru dieviete Inanna lidinājās apkārt, vai ari ar ebreju «šem» (sk. III.6.).

Senēģiptiešu vārdu «bnbn» (ben-ben) var atvasināt no darbības vārda «vbn». Tas savukārt nozimē spīdēt, mirdzēt vai uzaust. (Pēc Dr. J. Fībaga darba.) Tas neapšaubāmi saskan ar mitoloģiskajiem nostāstiem, pēc kuriem Ra ar šādu priekšmetu nolaidies uz Zemes. Ēģiptieši obelisku sauca ari «te- hen», ko varētu tulkot kā durt vai ievainot debesis. Katrs faraons, sākot valdīt, lika uzstādīt divus šādus akmens pīlā​rus, lai nodrošinātu sev sakarus ar debesim. Ēģiptē godātā spārnotā Saule tiek saistīta ar dievu Ra un ar Horu - dievu vanaga izskatā. Šai spārnotajai saulei, kas atrodama virs vairāku tempļu ieejas, bieži pievienoti divi vārdi: «hut» un «api».

«Hut» nozimē izjūgt, izstiept, bet «api» - vienkārši lidot (lidot izjūgtam^!). To, ka senie ēģiptieši ar spārnoto sauli nav domājuši Sauli pie debesīm, pierāda Saules reljefi, kuros mākslinieks attēlojis sauli ar stariem! Spārnotā Saule un Saule ir divi pilnīgi atšķirī​gi reljefi.

Pārsteidzoši, ka var atrast daudzas pagāniskas kulta vietas, kuras izvietotas uz taisnas līnijas vai ģeometriskās figūrās, un četras no tām ir orientētas uz Delfiem. Taču Delfos ir sākums citam, vēl noslēpumainākam tiklam - uz taisnes izvietotām un pēc zelta griezuma distancētām vietām. Vai šais vietās un dievišķajos nostāstos par tām meklējama atslēga šās svētās ģeometrijas izpratnei Eiropāi Vai zinoši un noslēpumos iesvaidīti priesteri vai astronomi ir kopējuši gaisa koridorus no Delfiem uz Dāniju vai uz Baalbekui Vai viņi sekoja kādam plānam - anunnaku plā- nami Kāpēc nostāstos teikts, ka dieviete Ištara no Baalbekas kaut kādā dīvainā priekšmetā pacēlusies debesīs, tāpat kā dievs Apollons no Delfiemi Kas cits, ja ne tehniskas dabas lidaparāts, bija ķēniņa Salamana lidojošie ratii Un Salamana valsts atradās tieši uz Dānijas-Grieķijas-Ēģiptes linijas pagarinājuma.

VIII. 20. GADSIMTAM ATSTATAIS MANTOJUMS?

VIII.1.

APSLĒPTIE DIEVU VĒSTĪJUMi Nav apstrīdams: ja Gīzas piramīdas ir bijušas faraonu kapenes, tad ne tikai kapenes. Es šo milzīgo celmi uzskatu drīzāk par kādas pagājušas augsti attīstītas kultūras zināšanu krātuvi, un šis zināšanas slēpj pagātnes plīvurs. Kā jau rakstīju (VI.8.), Heopsa piramīdas izmēros, leņķos un pat tās atrašanās vietā slēpta neaptverama informācija. Varbūt te var atrast pat kādu vēstījumu nākošajām paaudzēmi Diplomētā fiziķa Dr. V. Feiksa publikācijā «Ancient Astronaut Society» («Kosmiskās pēdas») rakstīts, ka tā dēvētajā Saules piramīdā Teotivakana un Gīzas Lielajā piramīdā, iespējams, atrodami pat dati, kuri norāda uz saistību ar Centaura Alfu!

Monumentālā Heopsa piramīda ir un paliek celme, kas pilna noslēpumiem un mīklām (protams, ka ne oficiāli). Kā rāda noslēpumainā mazā Oukas sala, te kaut kas gaida, lai to atklātu. Varbūt Ēģiptes valsts, aizliedzot R. Ganten- brinkam ar viņa augstas tehnoloģijas robotu turpināt pētījumus piramīdas iekšpusē, ir palaidusi garām vienreizīgu izdevību atklāt sava simbola noslēpumu. Mūs visus ļoti interesē, kas īsti slēpjas aiz mazajām durtiņām, kuras oficiāli pat tā īsti neeksistē. Vai tās ir Ēnoha grāmatas vai ieroči, kuri nerūsēi Arī Dr. Feiksa detalizētie aprēķini vienkārši netiek ņemti vērā. Te tuksneša putekļos gaida izaicinājums nākotnei, bet cilvēki šim izaicinājumam acīmredzot nevar stāties pretī.

Spersim nelielu soli Visumā, pareizāk - uz Marsa. R. Hog- lenda 1994. gadā publicētā grāmata zināmieku rindās izraisījusi zināmu satraukumu (sk. III.3.). Laikam tāpēc žurnāls «Magazin 2000» šo veiksmīgo izdevumu izraudzīja par Gada grāmatu (mazliet nodarot pāri V. Hainam!). Bet kuru gan tas, izņemot dažus «nepiederīgos», interesēt Tie, kuri iestājas par šādu atklājumu publicitād, pārāk labi zina, ka sensacionālie un pasaules kopainā neiederīgie atradumi lielas iedzīvotāju daļas apziņā vispār nepastāv.

Bet vai tiešām pastāv kaut kas, ko anunnaki mums atstājuši mantojumā un kas tikai gaida, lai to atklātu^ Kur va​rētu būt atrodamas mūsu ārpuszemes tēvu pēdasi-

VIII.2.

OUKAS SALA - MŪŽĪGIE MEKLĒJUMI Kanādas austrumos pie Jaunskotijas izrobotā dienvidu krasta atrodas nelielā Oukas sala (vienu jūdzi gara un pusjū- dzi plata). Savu nosaukumu tā ieguvusi daudzo ozolu dēļ, kuri tur slejas pret debesīm.

Daudzi, ļoti daudzi cilvēki šo salu pazīst kā zemes gabaliņu, kurā it kā apslēpti lieli pirātu dārgumi.

Daudzi dārgumu meklētāji, kurus vilina atklāju​ma slava, šeit jau ir izmēģinājuši savu laimi - veltīgi.

Kāpēc es šo dārgumu salu vispār pieminu<- Nu, ne jau tādēļ, ka tā būtu dārgumu sala.

Viss sākās ar to, ka 1795. gada oktobrī malkas cirtēji D. Makginiss, D. Smits un E. Vons Oukas salā uzgāja vecu ozolu, kurā bija atstātas trīša pēdas (kokā iegrauzušās rievas). Zem ozola zemē viņi atrada savādu padziļinājumu. Padziļinājums bija apaļš un tieši divus metrus diametrā.

Jau gadu desmitiem klīda nostāsti par leģendāru dārgumu krātuvi šai salā, taču neviens neuzdrošinājās tur tuvumā rādīties, jo uz salas it kā ālējušies nelabi gari. Neskatoties uz visiem spoku stāstiem, nākošajā dienā Makginiss kopā ar saviem draugiem ieradās atkal, stingri izlēmis veikt izrakumus un atrast dārgumus. Neilgu bridi rakuši, trīs dēkaiņi konstatēja, ka šahta ir mākslīgi piepildīta.

Tās sānu sienās bija redzamas darbarīku atstātas pēdas - no smailkapļa vai kāda līdzīga darbarīka. Tātad šeit kāds kaut ko paslēpis no svešām acīm.

Tiktāl viss liecina par apslēptiem pirātu dārgumiem. Bet vēlāk viņi atraka akmeņus, kuri, dārgumu meklētājiem par pārsteigumu, nebija cēlušies Oukas salā.

Jau gandrīz 200 gadu te tiek meklēti pirātu dārgumi. No 1795. gada līdz šodienai salā darbojušās 25 dārgumu meklētāju grupas, 6 cilvēki šo gadu laikā gājuši bojā. Tomēr Oukas sala joprojām ietiepīgi klusē.

Jo dziļāk salas zemē vīri rakās, jo grūtāk kļuva strādāt: ozolkoka baļķu segums atkal un atkal aizsprostoja ceļu (9x). Viss liecināja, ka reiz te noglabāts kaut kas vērtīgs. Pievienoju atradumu sarakstu, kuri līdz šim atrakti neparastajā šahtā: 3 metri (dziļums) = ozolkoka baļķu segums; 6 metri = ozolkoka baļķu segums; 9 metri = ozolkoka baļķu segums; 9,60 metri = plūdmaiņu spogulis; 12,00 metri = ozolkoka baļķu segums; 12,00 - 15,00 metri = atrasta tepe; 15,00 metri = ozolkoka baļķu segums; 15,00 - 18,00 metri = atrastas kokosrieksta šķiedras; 18,00 metri = ozolkoka baļķu segums; 23,00 metri =ozolkoka baļķu segums; 23,00 - 51,00 metrs = atrastas šķiedras; 28,00 metri = ozolkoka baļķu segums; 33,00 metri = ozolkoka baļķu segums; 33,00 metri = atrasts plakans, trīs pēdas garš un 16 col​las plats aprakstīts akmens; pašreiz pazudis; 35,40 - 39,30 metri = ozolkoka kaste un lādes ar atse​višķiem metāla fragmentiem; 40,50 metri = Smita šauruma virzienā 1,20 metrus augsta un 0,75 metrus plata ar akmeņiem pildīta horizontāla eja; 42,60 metri = ļoti bieza koka plāksne; 42,60 - 46,50 metri = brīva telpa; 46,50 metri = tunelis^;

46,50 - 51,00 metrs = māla pildījums; 51,90 metri = tuneiis dienvidu virzienā; 54,30 metri = atrasta ozolkoka kaste cementā un perga​menta skrandas; 57,90 metri = dzelzs plāksne aizšķērso ceļu.

Vai te patiešām ir aprakti tikai pirātu dārgumi, vai varbūt ši šahta nozīmē kaut ko vairāk, nekā līdz šim uzskatitsi Oukas sala ir un paliek noslēpums. Kas te kaut ko ir apracis^ Un vēl - kas aprakts tik sarežģītā paslēptuvē^- Vai ģeniālā aizsardzības sistēma paredz, ka miklu atminēs tikai kāda no nākošajām paaudzēm*?Pilnīgi skaidrs, ka Oukas salā ir apslēpts kaut kas, kas nedrīkst nonākt nepareizās rokās. Varbūt kādas pagājušas kultūras dāvanai Majors R. A. Lintons 1972. gadā par Ou​kas salu rakstīja: «Lai gan te izprojektēta slēptuve, tomēr tehniskai psiholoģijai atbilstu arī tas, ja dzīlēs būtu izbūvēts seifs, ko var atvērt, tikai ievērojot zināmus nosacījumus.»

Jāšaubās, vai kāds pirāts sava laupījuma slēpšanai būtu izmantojis tādas inženiertehniskas zināšanas.

Ne viņš pats, ne viņa mantinieks vēlāk vērtīgo dārgumu nespētu iegūt. Lai kas te atrastos, tas ir ģeniāli paslēpts, jo māksligi izveidotie apūdeņošanas grāvji bieži applūdina horizontālo eju, tāpēc ūdens atkal ir jāizsūknē un jāaizvada prom.

Pilnīgi cits un pretrunīgs viedoklis par mazo salu ir amerikānim kapteinim R. Griskomam. Viņš uzskata, ka 3000 gadu p.m.ē. kāda ārpuszemes kultūra šai salā noglabājusi atomieročus. Griskoms apgalvo pat, ka salas dzīlēs atrodoties citpianētiešu būmes anabiozei līdzīgā stāvokli - dziļā miegā. Šīs guļošās būmes esot kosmiskās kaujas zaudētāji, kuri te atraduši paslēptuvi. Ārpuszemes būtņu grupas vadonis esotsīriešu-palestiniešu dievs Baals, Baalbekas dievs. Tā kā ap Elsmīras salu konstatētas magnētiskās anomālijas, Griskoms secina, ka tur noslēpušies ne tikai citplanētieši, bet ka tur paslēpts arī vesels kosmosa kuģis 105 kilometru garumā un 103 kilometru platumā … Ari mīklainajā Lieldienu salā konstatēti šādi magnētiskie spēki. 1964. gadā kādas ekspedīcijas pārskatā teikts: «Tā kā uz šās salas valda noslēpumaini magnētiskie spēki, tad mēs nevaram izslēgt iespējamo ārpuszemes kontaktu.»

Griskoms savu teoriju pamato ar teksta citātiem no sen- indiešu «Mahābhāratas»: «Ina, mēs dodamies uz pazemes mājokļiem (…) brīnumaini bija pazemes mājokļi (…) Telpā, no kuras sienām nāca noslēpumaina gaisma, vidū stāvēja četri bluķi no caurspīdīga akmens, un, kad es tiem dziļā godbijībā tuvojos, es tur varēju saskatāt četras noslēpumainas būmes. Četri dzīvi mirušie! Četri guļoši cilvēki, trīs vīrieši un viena sieviete, viņi gulēja šķidrumā, kas tos apklāja līdz krūtīm. Viņi bija līdzīgi cilvēkiem visos sīkumos, izņemot tikai to, ka rokām un kājām viņiem bija seši pirksti, šiem guļošajiem dieviem!» Ārpuszemes kontaktsi Kas te saskani Vai tur noslēpts ārpuszemes kosmosa kuģisi Vai citplanētieši šo vientulīgo apvidu izraudzījās, lai tur paslēptosi Lai gan ir zināms (sk. V.7.), ka sirmos aizlaikos dievu vidū notika militāri konflikti, tomēr vai viņi paslēptuvi patiesi būtu meklējuši tik «bezdievīgā» šahtāi Diezin vai!

Apspiestie anunnaki droši vien te nebūs meklējuši paslēptuvi, lai nogaidītu labākus laikus, tomēr te snauž kāds noslēpums. J. Piekalkēvičs par to teicis: «Tik sarežģīti ierīkota dārgumu slēptuve noteikti norāda, ka vīri, kuri tur strādājuši, savus dārgumus gribējuši sa​glabāt - ja ne sev, tad tomēr tai sabiedrībai, kurai viņi paši piederējuši, - nākotnei (…)»

Manuprāt, Oukas salas dzīlēs ir apslēpts vēstījums. Kaut kādas anunnaku komandas vai noslēpumos iesvaidīto laika kapsula līdz šai dienai gaida, lai to atklātu. Cilvēki, kuri kaut ko gribējuši pasargāt no svešas iejaukšanās, te noslēpuši sev ļoti nozīmīgu dārgumu.

Ari uz G. Kūperu, grāmatas «Gadu tūkstošu zelts» autoru, šī mazā sala un tās noslēpums atstājis lielu iespaidu. Viņš raksta: «Lai kas bijuši šie noslēpumainie cilvēki, kuri uzņēmušies tādus pūliņus, lai apslēptu savus

dārgumus, tie bijuši lieliski inženieri, kuri nav žēlojuši nedz laiku, nedz pūles, lai pilnīgi droši noslēptu savas bagātības.»

Apstrādes pēdas iekšpusē uz šahtas sienām noteikti radušās no pazīstamiem palīglīdzekļiem. Bet no kā cilvēki da​būja tuneļu un šahtu sistēmas projektusi Kas slēpts mazās salas dzīlēs - vai laika kapsulai

VIII.3. RĒGI VISUMĀ Mūsu Saules sistēmā spokojas, jau ilgāku laiku Visumā notiek kaut kas mistisks. Te pazūd kosmiskās zondes vai ari tās īslaicīgi nedarbojas, Zemes tuvumā tiek nopeilēti objekti, no kuriem nenāk nekāds signāls, Zemes radiostacijas uztver ārpuszemes radiosignālus. Te notiek daudz savāda, bet neviens lāgā nezina, kas tas ir.

Vēl pavisam nesen atkal notika kaut kas savāds: parādījās «1991 VG». 1991. gada 6. novembri astronoms D. Sko- tdjs ar kosmisko teleskopu atklāja savādu objektu, kuram bija ļoti neparasts, Zemei līdzīgs orbītas cikls.

1991. gada 5. decembrī kāds ķermenis tuvojās Zemei līdz aptuveni 480 000 kilometru attālumam.

Tāpēc zinātnieki uzskatija, ka būs labi apstākļi novērošanai. Taču iznāca citādi - neviens par svešo pavadoni neko nevarēja pateikt. Kā zināms, Visumā mētājas dažādi objekti. Sākot no asteroīdiem un bojātiem pavadoņiem līdz pat kosmiskajiem lūžņiem, kā, piemēram, izdegušas raķešu pakāpes, kas nebūt nav tik neievērojamas. Kā piezīmēja Volters no Eiropas Kosmosa pētīšanas aģentūras, kura sagatavojusi pētījumu par kosmiskajiem lūžņiem, Visumā mētājas no 30 000 līdz 70 000 atkritumu produktu.

Lielākoties tie ir nelieli priekšmeti, kā, piemēram, adūzušas savienotāj tapas vai pat mūsu astronautu sasalušais urīns. Bet 1991 VG, šķiet, nav tāds priekšmets. Vismaz ne urīns.

Astronomu pirmās hipotēzes bija, ka tās varbūt ir adū- zas no «Apollo-10» kosmiskās zondes, no vācu «Helios» zondes, no zondes «Luna-1» vai «Pioneer-4». Taču visi minētie objekti, kā zināms, ir Zemes kosmosa kuģu daļas; tās kustas ļoti nestabili - grīļojoties cauri Visumam, un tām nav konstanta gaismas avota. Toties objektam «1991 VG» šī īpat​nība nepiemita.

Pēc astronomu domām, tas nevarētu būt arī tā dēvētais Zemei tuvais objekts - tie ir ķermeņi, kuri cēlušies no asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. Šādi objekti, kuri novirzījušies no sava ceļa, līdz šim vēl nekad nav novēroti šādā orbītā. Vēl mīklaināk šķiet, ka kopš objekta «1991 VG» pirmā novērojuma uz to bija pavērsti radioteleskopi, tomēr uztvērēji neko nereģistrēja. Kā atzimēja S. Ostro no Reaktīvās kustības laboratorijas, «iebrucējs» nereflektēja pat ne niecīgāko atbalsi, lai gan zināms, ka katrs objekts šādus signā​lus raida atpakaļ.

Kas tas varētu būti Vai tas ir asteroīds vai Zemes kosmosa kuģu lūžņii Ļoti apšaubāmi, jo 1991. gadā novērotais objekts nebūt nav vienīgais, kuru astronomi atklājuši plaša​jā pasaulē.

Septiņdesmito gadu sākumā (1960. gada februāri) ASV Aizsardzības ministrija sniedza paziņojumu, ka ap mūsu Zemi riņķo neidentificējams objekts, kura svars pēc aplēsēm ir 15 tonnas. Amerikāņu zināmieku aprindās valdīja apjukums, jo līdz tam laikam tikai Padomju Savienība Visumā sūtīja «Sputņik» tipa pavadoņus. Turklāt Amerikas Savienotajās Valstis padomju nesējraķešu starts un lidojuma trajektorija tika ļoti uzmanīgi novērota radaru ekrānos, tāpēc bija izslēgta varbūtība, ka 15 tonnas smagais objekts varētu būt «Sputņik» tipa pavadonis.

Taču šis objekts nepalika vienīgais, kuru zinātnieki atklāja Visumā. 1966. gada 2. novembri Ziemeļadantijas Pret​gaisa aizsardzības pārvaldes pētnieki nopeilēja orbītā trīs in​teraktīvus pavadoņus.

Pēc 13 gadiem šis notikums kļuva par sensāciju, vismaz no padomju viedokļa. 1979. gada 20. augustā Dienvidāfri- kas laikraksts «Rand Daily Mail» iespieda interviju ar pa​domju astrofiziķi profesoru S. Božihu. Profesors Božihs laik​rakstam sacīja, ka kopš pavadoņu ēras sākuma padomju ra​daros pastāvīgi tiek kontrolēta Zemes orbīta. Novērojumos atklāti nepazīstami pavadoņi, kuri nepieder nedz ASV, nedz PSRS. Božihs piebilda, ka astronomi aprēķinājuši atsevišķo ķermeņu trajektorijas un secinājuši, ka visas daļas cēlušās no viena objekta, kurš 1955. gada 18. decembrī Zemes orbītā eksplodējis. Sevišķi pārsteidzošs bija profesora Božiha izteikums, ka Padomju Savienība eksplodējušo galveno objektu uzskata par ārpuszemes kosmosa kuģi, kura diametrs pēc aplēsēm bijis 80 metrus liels.

Vai tiešām sveša kosmosa kuģa drupas riņķo ap mūsu planētui Vai Padomju valsts būtu atļāvusies

izjokot Dien- vidāfrikas laikrakstu, vai ari zinātniekiem bija konkrēti fakti, kuri ļāvuši izdarīt tādu secinājumu^ ASV astronomi padomju astrofiziķa izteikumus neuzskatīja par joku. Amerikāņu astronoms D. P. Begbijs ieguva to pašu rezultātu. Arī Begbijs novēroja savādo objektu lidojuma trajektorijas un aprēķināja tās līdz sākumpunktam. Jau 1969. gadā nāca klajā viņa publikācija. Arī viņš uzskatīja, ka 1955. gada 18. decembrī kaut kas orbītā eksplodējis. Tomēr viņš to neuzskatīja par citpianētiešu kosmosa kuģi. Šad tad nopeilētie nepazīstamie pavadoņi nebūt nav vienīgais fenomens mūsu Saules sistēmā, jo Zemes stacijās pastāvīgi tiek uztverti neizskaidrojami radiosignāli. Pirms aptuveni sešiem gadiem, 1990. gada 1. martā, padomju astronoms A. Arhipovs paziņoja, ka viņš esot atklājis noslēpumainu radiostarojumu. Arhipovs uzskata, ka viņa identificētais signāls ir «tipisks industrijas starojums» un tā avots atrodas Ērgļa zvaigznājā. Tur, 16 gaismas gadu attālumā, atrodas Saulei līdzīga, tomēr nedaudz karstāka (8000 grādu pēc Kelvina) zvaigzne - Atairs. Padomju astronoms uzskata, ka Ataira tuvumā atrodas savādo radiosignālu avots.

Cik man zināms, šāda parādība, kuru arī neviens tā īsti nav varējis nekur ierindot, pirmo reizi novērota 1927. gada decembri. Tais dienās amerikāņu astronomi Teilors un Jangs reģistrēja neparastus radiosignālus. Atstarojuma avots noteikti atradās ārpus Zemes, Visumā. Tomēr uztvertajiem signāliem bija Zemes izcelsme. Kaut kas Visumā šos signālus reflektēja.

To uzzināja tālaika ievērojamākais elektromagnētisko viļņu speciālists profesors K. Štermers no «Philips» izmēģinājumu laboratorijas. Protams, šie signāli no Visuma viņu ļoti interesēja. Gandriz gadu pēc Teilora un Janga atklājuma, proti, 1928. gada 25. septembri, Štermers sāka izmēģinājumu sēriju, lai šo gadījumu noskaidrotu. Profesora K. Štermera darba grupa reizi 30 sekundēs raidīja Visumā radiosignālu un tad nogaidīja, vai atstarosies atbalss. Bija vērts gaidīt, jo 11. oktobri pētnieki reģistrēja atkal tos pašus signālus. Tomēr impulsi, kuri iepriekš tika raidīti ar vienādiem intervāliem, tagad atgriezās ar vienas līdz 15 sekunžu nokavēšanos. Šis gandriz 70 gadus senais notikums lidz šim bija vienīgais. Taču šī neizskaidrojamā parādība nebūt nebija ari pēdējā. Šodien pazīstami zinātnieki runā jau par lielu galaktisku fantomu, piemēram, inženieris D. Kasani - pēc tam, kad 1976. gadā ASV Marsa zonde «Viking-1» negaidīti apklusa.

Patiešām, kādā mūsu Saules sistēmas noteiktā sektorā, kurā nav nekādu traucējošu faktoru, kā meteorītu, putekļu mākoņu vai starojuma, kopš sešdesmitajiem gadiem līdz šodienai pārtraukušas darbību septiņas kosmiskās zondes. Četras zondes, kuras šo zonu šķērsoja, vairs nebija iespējams kontrolēt, tās dreifēja Visumā bez sakariem. Kad zondes šai telpai bija tikušas cauri, tās pilnīgi normāli atsāka darbu, it kā nekas nebūtu bijis. Trīs citos gadījumos sa​karus ar zondēm vairs neizdevās atjaunot - tās dreifē Visu​mā kā dārgi lūžņi.

Patiešām nevar apgalvot, ka mūsu kosmiskās zondes izpētījušas jau visu Saules sistēmu un ka mūs negaida vairs nekādi tālāki atklājumi. Ko gan nozīmē Zemes zonžu savādie defektii Kāda mikla slēpjas atkal un atkal uz Mēness novērotajās gaismās, kuras brīžiem mirgo periodiski (L. Bir- gins grāmatā «Mēness zibšņi» (Minhene, 1994) skaidri norādījis uz šo fenomenu). Es neticu, ka visas šīs parādības un notikumus var izskaidrot ar nejaušību.

Iespējams, ka mūsu Saules sistēma ir ne tikai dzimtene samērā jaunai civilizācijai uz trešās planētas, bet ka tā slēpj vēl kādu vecāku kultūru. Mēs pastāvīgi atklājam šo citpianētiešu pēdas, bet ierindot tās vai sakārtot vienā veselumā nav iespējams. Mums ir milzīgs klāsts sensenu nostāstu, mītu un rakstu, kuros reizēm ļod skaidri stāstīts par atnācējiem no debesim. Šodien mūsu Saules sistēmā un uz tās planētām atklājam kaut ko, ko nevaram izskaidrot (piemēram, uz Marsa). Turklāt mūsu bezrūpīgajā dzīvē atkal un atkal iejaucas cits neizskaidrojams fenomens - NLO. Vai kaut kur Saules sistēmā ir vēstījums, kurš jāatklāj un jāatšif​rē dkai mumsi

VIII.4.

SAVĀDIE DEBESS ĶERMEŅI Kā es jau iepriekšējā tematā ieminējos, mūsu Saules sistēmā ir daži neparasti objekti. Piemēram, Marsa pavadoņi Foboss un zināmā mērā arī Deimoss.

Foboss, kas līdzīgs iegarenam kartupelim (27,3 x 22,5 x 19,3 kilometri), Marsu apriņķo tikai 7 stundās un 39 minūtēs - ātrums, ko uzskata par nedabisku. Tāpat neparasta ir arī pavadoņa gandriz pilnīgi apaļā, nevis eliptiskā orbīta ap Marsu. Jo debesu mehānikas likumi, kuri nosaka ķermeņu savstarpējās kustibas likumības, te ne gluži saskan.

Pavadoņa virsmai ir kāda sevišķa īpašība. Te rēgojas 10 kilometrus garš krāteris, saukts Stiknijs, kuram līdzās atrodas neskaitāmi daudzas 100 līdz 200 metru platas paralēlas vagas. Tā kā tur nav nedz vēju, nedz tekoša ūdens vai vulkāniskas darbības, tad nav nekāda izskaidrojuma vagām, kuru malas turklāt ir citā krāsā nekā Fobosa virsma. Vēl interesantāk ir tas, ka «Viking» zonde noraidījusi uz Zemi Fobosa virsmas uzņēmumus, un tajos redzamas vagas, kuras pirms pāris gadiem, kad tur bija zonde «Mariner-9», nemaz nav bijušas! Zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka šis vagas varē​tu būt plaisas pavadoņa virsmā.

Padomju un ASV zināmieki konstatējuši, ka Foboss savam lielumam ir par vieglu. Tūlīt pat radās domas, ka mazais mēness varētu būt ar tukšu vidu. Padomju astronoms Šklovskis 1960. gadā apgalvoja pat, ka Foboss esot mākslīgs pavadonis. Tā kā mēness ar tukšu vidu astrofizikā diez vai ir iedomājams, nesen izvirzīta hipotēze, ka Fobosu kāda ārpuszemes civilizācija izmantojusi vai izmanto kā raktuves. To gan es negribētu apstiprināt, bet ari nekādā gadījumā pilnīgi izslēgt. Tā kā zonde «Fobos-2» virs Marsa pavadoņa «atrada kaut ko, kam tur nekas nebija meklējams», tad iespējams, ka anunnaku komandas mērķis bija pavadoņa ūdens resursi. (Fobosa un Deimosa sastāvā ir 20 procenti ūdens.) Kā zināms, ūdeni bez lieliem pūliņiem var sadalīt par ūdeņradi (degvielu) un skābekli.

Padomju Fobosa misijas ietvaros (tajā finansiāli piedalījās arī VFR) ar zondēm «Fobos-1» un «Fobos-2» iegūti arī citi pārsteidzoši rezultāti. «Fobos-1» nekad nesasniedza savu ceļojuma mērķi, tas esot pazudis kaut kāda nepareiza radiosignāla dēļ, toties otrā zonde kaut daļēji savu uzdevumu veica.

«Fobos-2» pārraidīja no Marsa virsmas radaruz- ņēmumus, infrasarkanos un krāsainos uzņēmumus.

Pārsteidzoši, ka Marsa ekvatora infrasarkanie uzņēmumi rāda ap 600 kvadrātkilometru lielu apgabalu, kuru klāj paralēlas līnijas, ģeometriski raksti un četrstūri. (Atcerēsimies Nasku!Ј) Tā kā šie uzņēmumi izdarīti ar zondes «Fobos-2» infrasarkano staru kameru, ar kuru attēlus var iegūt tumsā un sliktos laika apstākļos, līniju tikli šķiet vēl interesantāki. Infrasarkano staru kameras izmanto siltuma izstarojumu (piemēram, radioaktīvie materiāli), nevis saules un ēnu mijiedarbību kā parastie aparāti. Viss apgabals, bet tie tomēr ir 600 kvadrāt​kilometri, kaut kādā veidā izdala siltumu! Kāds tam cēlo- nisi Kad Fobosa misijas uzņēmumi pirmo reizi parādījās atklātībā televīzijas ekrānos, paziņojumu komentēja Dr. D. Bek- leiks (no Britu Dabaszinātņu muzeja). Arī viņš nevarēja izskaidrot, kas tas varētu būt. «Kas tas ir, to es patiesi nezinu,» sacīja Dr. Bekleiks.

Ari citi šās misijas uzņēmumi ir interesanti, jo pēkšņi zonde uz Zemi pārraidīja kaut kāda milzīga elipsveida ob​jekta attēlus vai tā ēnu uz Marsa virsmas. Neviens nezina, kas tas par objektu.

Zonde «Fobos-2» savu misiju vēl nebija beigusi, jo tai vajadzēja tuvoties Marsa pavadonim Fobosam, lai uz tā virsmas nofotografētu pat līdz 10 centimetriem sīkus objektus. Kam vajadzīgi tik detalizēti uzņēmumi - pamatots jautājums. Taču, tuvojoties mazajam pavadonim, zonde nesaprotamu iemeslu dēļ apklusa. Pēdējā fotogrāfijā, kas uzņemta divas dienas (1989. gada 25. martā) pēc elipsveidīgās parādības novērojumiem, redzams iegarens objekts ar spožu asti, kas tuvojas zondei… dažas sekundes, pirms ar to tika pa​zaudēti sakari.

Padomju kosmosa pētišanas pārvalde 1989. gada aprīlī paziņoja, ka zonde nekādā gadījumā neesot

pazaudēta - «Fobos-2» pašstabilitātes cēloņu dēļ vairs nespējis savu raidītāja antenu pagriezt Zemes virzienā. Kā nu ir, tā ir.

To, ka padomju puses paskaidrojums neatbilda īstenībai, pierāda zondes radiosignāli, kuri uz Zemes reģistrēti dažas stundas pēc «Fobos-2» sadursmes. Tas nebūtu iespējams, ja zondes raidītājs nebūtu pagriezts Zemes virzienā.

Vēlāk tika paziņots (žurnāls «Nature», 1989. gada oktobris), ka «Fobos-2» sadūries ar kādu objektu un pēc tam sācis gristēt… ar ko sadūries, nav zināms. Varbūt ar to savādo ķermeni, kurš drāzās «Fobos2» virzienā, kā redzams zon​des pēdējā uzņēmumā^ Ari vēlākā Marsa misija, kurai vajadzēja izpētīt savādos veidojumus Sidonijas reģionā, diemžēl bija neveiksmīga. 1993. gada 21. augustā, kad zonde tuvojās Marsa orbītai, ar to pēkšņi pārtūka sakari.

Liekas, it kā kāds negribētu, ka mēs nonākam pārāk tuvu Marsam un vēl kaut kam citam. 1996. gada novembri bija paredzēts raķetes starts uz Marsu. Arī krievi plāno tuvākajos gados Marsa misijas, un 1998. gadā turp paredzēts nosūtit pat visurgājēju. Misiju rezultātus visi gaidīs ar nepacietību. Šodien pilnīgi droši var sacīt, ka šie pavadoņi (Foboss un Deimoss) ir dabiski objekti (piesaistīti no asteroīdu jos​las) mūsu Saules sistēmā, nevis kosmosa kuģi (Foboss), kā reizēm pieņem.

Daudz interesantāks šķiet savādais ķermenis Hirons 2060, kuru atklāja Č. Kovels. Tam ir ļoti eksotiska orbīta - starp Saturnu un Urānu. Ķermeņa gaismas jauda ir ļoti vāja, tāpēc tā precīzu lielumu nav iespējams noteikt absolūti droši. Pieņēmumi sniedzas no 100 līdz pat 700 kilometriem. Iespējams, ka Hironam ir apaļa forma ar tumšu un gludu virsmu, kā uzskata O. Džindžričs un D. Ešbrūks.

Kāpēc gan šis debess ķermenis ir tik savāds^ Tā ekscentriskā trajektorija, kā ari no asteroīdu joslas stipri attālinātā orbīta ļauj pieņemt, ka tas varētu būt ārpuszemes izcelsmes kosmosa kuģis. Tā ir tikai varbūtība, pašreiz to nekādā gadījumā nevar apstiprināt! Tomēr 99 procenti no mūsu Saules sistēmas joprojām ir neizpētīti. Visur varētu atrasties anunnaki, lai gan mums par viņu esamību nerastos ne mazākās nojausmas. Pat uz Mēness viņi šad un tad var piestāt uz neilgu laiku, kā viņi varbūt izdarīja 1969. gada 20. jūli​jā, kad amerikāņi iekaroja Mēnesi. Interesanti ir ari tas, ka Hirons 2060 savā pašreizējā orbitā atrodas tikai kopš 1664. gada! Visuma plašumos tas ir ārkārtīgi īss laika sprīdis …

Meklējot citus iespējamos objektus, kurus varbūt izmantojusi vai pat būvējusi sveša rase, jādodas tālāk uz Saules sistēmas ārējo joslu. Te atrodas Neptūna pavadonis Nere- īda, kuru 1949. gadā atklāja D. Kripers. Šis ķermenis ir neparasts galvenokārt tā ārkārtigo gaismas svārstību dēļ. Ja pieņem, ka mūsu Saules sistēmā atrodas citpianētiešu kosmosa kuģi (piemēram, paaudžu kosmosa kuģi jeb kosmiskās stacijas), tad Nereīda būtu galvenais pretendents. Varbūt novērojumi ar Habla kosmisko teleskopu vēlāk parādīs, ka Nereīda ir tikai mūsu Saules sistēmas dabisks eksots. Līdz tam visas iespējamās hipotēzes ir pilnīgi attaisnojamas.

M. un B. Šēferu atklātās pavadoņa gaismas svārstības pieļauj tikai divus secinājumus. Pirmais Nereīda ir apaļš ķermenis. Otrais - tas ir cilindriskas formas objekts. Šēferi aprēķināja arī Neptūna pavadoņa iespējamos izmērus. Cilindriska ķermeņa gadījumā gareniskā ass ir 338 kilometri un šķērsass 794 kilometri. Nereīdas rotācijas ātrums, pēc aplēsēm, varētu būt 8 līdz 12 stundas. Ja tas patiesi būtu svešs kosmosa kuģis, tad šī ass rotācija būtu pietiekoša, lai kuģa iekšienē radītu jūtamu smaguma spēku.

Ari pavado​ņa krāsa atšķiras no citiem objektiem Visumā. Par to Šēferi raksta: «Nereīdas pozīcija diagrammā ir pilnīgi atšķirīga no ci- dem pavadoņiem vai asteroīdiem. Nereidas spektra sarka​nā daļa ir kvalitatīvi atšķirīga no citu ķermeņu sarkanajām daļām.»

1989. gadā zonde «Voyager-2» aizlidoja garām Neptū- nam. Lidojuma laikā tā atradās 4,7 miljonu kilometru attālumā arī no pavadoņa Nereīdas un izdarīja dažus tā uzņēmumus. Diemžēl tajos saskatāms tikai izplūdis gaismas plankums, jo maksimālais asums bija tikai 43 kilometri uz elementu. Tomēr pat ar visu attēla slikto asumu tajā var saska​tīt drīzāk apaļu nekā cilindrisku ķermeni.

Tuvāki novērojumi ar zondēm vai teleskopiem pierādīs, ka Foboss, Hirons 2060 un Nereīda ir

pilnīgi dabiski ķermeņi. Tomēr par šiem savādajiem pavadoņiem varbūt interesējamies ne tikai mēs. Es pilnīgi noteikti pieņemu, ka kaut kur mūsu Saules sistēmā ir paslēpušies citplanētieši. Atcerēsimies kaut vai Sidonijas reģionu uz Marsa vai asteroīdu joslu. Asteroīdu joslā varētu slēpties pat lielākas kosmiskās stacijas. Varbūt tāpat kā pirms gadu tūkstošiem, kad viņu kosmiskās stacijas tika uzskatītas par mūsu Saules sistēmas desmito planētu (i). Bieži novērotie NLO diez vai būs starpzvaigžņu kosmosa kuģi, jo, pirmkārt, tie ir pārāk mazi, un, otrkārt, lidojumi no zvaigznes uz zvaigzni tomēr šķiet neiespējami (es gan to negribētu izslēgt!). Iespējams, ka faeto- nieši (anunnaki jeb nefilimi), būtnes no debesīm, kuru pēcteči mēs esam, nogaida īsto brīdi, lai ar mums nodibinātu tiešos sakarus. Kā vēlāk būs redzams, šķiet, ka sagatavoša​nās tam rit pilnā sparā (sk. IX.4./5.).

VIII.5.

STONHENDŽA UN PSIHE 16 Akmens laikmets Eiropā radīja dīvainu kultūru - megalītu kultūru. Nezin kāpēc akmens laikmeta medniekiem un vācējiem bija tieksme plašās Eiropas teritorijās ierīkot akmens apļus un līdzīgus krāvumus ar astronomisku orientāciju. Visplašāk pazīstamais, betne lielākais akmens krāvums noteikti ir akmens aplis Stonhendžā Lielbritānijā.

Stonhendža atrodas Viltširas grāfistē, nelielās apdzīvotās vietas Solsberi tuvumā. Pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem, Stonhendža celta trijos posmos. Pirmie darbi kompleksā sākti ap 2800. g. p.m.ē., bet laiks ap 1500. g.p.m.ē., lielo Sarse- nas akmeņu periods, tiek uzskatīts par Stonhendžas klasis​ko laikmetu.

Tāpat kā citi akmeņu krāvumi, arī Stonhendža ierīkota pēc vienotā megalītiskā etalona, kurš lietots no Orkneju salām līdz Bretaņai. Iidz pat 50 tonnām smagi akmeņi tika apstrādāti smagā darbā, pārvietoti un uzstādīti. Stonhendžas zilie akmeņi nogādāti uz celtniecības vietu no 380 līdz 400 kilometru liela attāluma gan pa zemi, gan pa ūdeni. Un tas notika laikā, kad uz vienu kvadrātkilometru bija ne vairāk par diviem vai trim cilvēkiem, nemaz nerunājot par pilsētām vai lielākiem ciemiem. Nekādas tuvākas zilo akmeņu akmeņlauztuves te nav, jo ģeoloģiskā izpēte pilnīgi skaidri pierādījusi, ka šie akmeņi cēlušies no Preslija kalniem Dienvidvelsā.

Stonhendžu ipaši interesantu padara tās precīzā orientācija, kā pierādījis D. Hokinss. Te precīzi fiksēti vasaras un ziemas saulgrieži, noteikti Mēness apriņķojuma cikli. Stonhendžas cēlājiem bija labi zināms ari tas, ka Mēness no sava orbītas ziemeļu galapunkta lidz dienvidu punktam pārvietojas 18,61 gadu ilgā laikā. Tātad Stonhendžas projektētāji par Mēness apriņķojuma periodiem un 18,61 gadu ilgo Mēness ciklu zinājuši jau iepriekš. Ar akmens apļa palīdzību bija iespējams noteikt pat Saules un Mēness aptumsumus. Lai cik neticami tas izklausās, bet Hokinss aprēķināja, ka kompleksa lietotāji saules rietu varējuši aprēķināt (vismaz) lidz 2100. gadam! Šādas zināšanas astronomijā diez vai savienojamas ar parasto uzskatu par cilvēku attistības līmeni šai laikmetā.

Pirms Stonhendžas celšanas bija jāizdara precīzi debesu novērojumi. Pēc tam akmens laikmeta arhitekti sapulcējās, lai izprojektētu visu kompleksu. Viņu izstrādātais projekts tika ievērots 1300 gadus, turklāt 56 Obrija caurumi (nosaukti to atklājēja vārdā, 1663. gadā) ļauj izdarīt secinājumus par vēl tālākiem plānotiem celmiecības posmiem.

Kāpēc vajadzēja celt šo megalītu kompleksu, un kas tā celmiecību uzraudzīja 1300 gadusi Tolaik pat rakstība nebija pazīstama! Grūti iedomāties, ka savrup dzīvojoši zemnieki sanāktu kopā, lai gadsimtiem ilgi turpinātu kādu vecu celmiecības projektu. Tad iznāk, ka precīzi norādījumi par celmiecību no paaudzes paaudzē nodoti mutiski. Pat mazākais pārpratums sabojātu Stonhendžas pilnību un precizitāti.

Turklāt nemaz nav zināms, kas bijis sākotnējais iemesls simtiem akmens apļu ierīkošanai Lielbritānijā un visā Eiropā. Vai tie visi būtu savādās tautas - hiperboreju - atstātais mantojums^ Tad tie būtu saistīti ar grieķu dievu Apollonu, kas katru gadu viņus apciemojis^ Bieži vien šis megalītu celtnes piedēvētas ari leģendārajiem adantiem - Adantidas iedzīvotājiem. Laikam ari tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa akmens krāvumu atrodas piekrastes apgabalos.

Sicīlijas Diodors ap mūsu ēras 50. gadu raksdja senatnes vēsturi, kurā viņš stāsta par apļa veida templi. Tas atradies uz salas, un «tās iedzīvotāji saukušies hiperboreji, jo viņi dzīvojuši tālāk, nekā pūš ziemeļu vējš (…)». Šķiet, ka ari Stonhendžas atrašanās vieta nav izraudzīta patvaļīgi. Daudzas no Zemes spēka līnijām saplūst kopā virs Stonhendžas. Tā kā pierādīts, ka Stonhendža atrodas šo spēka strāvojumu krustpunktā, tad jāpieņem, ka komplekss kād​reiz noteikti kalpojis dažādiem maģiskiem nolūkiem. Bet tas ir cits temats.

Jau pirms 15 gadiem žurnālā «PM Magazin» publicēts raksts ar nosaukumu «Beidzot Stonhendžas akmens mīkla atminēta». Tomēr par kaut kādu atminējumu nevar būt ne runas, drīzāk jau pastāvigi rodas jauni jautājumi. Vācu fiziķis Dr. V. Feikss (tas, kurš Heopsa piramīdu un Saules piramīdu Teotivakanā skaidro kā iespējamos vēstījumus) intensīvi mēģināja noskaidrot Stonhendžas nozīmi un mērķi. Viņu sevišķi interesēja jautājums, vai kompleksā noteiktu monolītu izmēros un to savstarpējās attiecībās iespējams atšifrēt kaut kādu vēstijumu. Viņa iegūtie rezultāti, kuri «An- cient Astronaut Society» ietvaros vairākkārt publicēti, norāda uz iespējamo saistību ar asteroīdu Psihe 16, kas atrodas asteroīdu joslā. Dr. Feikss, izmantojot Stonhendžas monolītu izmērus, noteica Psihes 16 orbītu (5. no Saules) un pat tās pašrotācijas periodu (četras stundas).

Psihei 6 astronomiem ir pazīstama galvenokārt savu asimetrisko gaismas svārstību dēļ, un tas ir ļoti interesants ob​jekts mūsu Saules sistēmā.

Cēloņi šādai asteroīda uzvedībai nav noskaidroti. Varbūt Psihe 16 ir objekts ar trim asīm, kuras tādējādi izraisa ekstrēmas gaismas svārstības, taču arī šis pieņēmums nav apstiprināts. Kāds cits pieņēmums ir sevišķi interesants. Uz asteroīda virsmas varētu būt struktūras, kuras stipri atstaro un pietiekošā augstumā projicē lielas ēnas. Turklāt Psihe 16 pieder «M» klasifikācijai, bet tas nozīmē, ka asteroīds sastāv no tīra dzelzs un niķeļa sakausējuma. Šādi objekti līdz šai dienai ir mīklas. Taču pat Stonhendžā (pēc Dr. Feiksa) atrodama norāde uz asteroīda vielisko uzbūvi (56 Obrija caurumi = 55,85 tīras dzelzs atommasas skaidis).

1981. gadā bija ieplānota savādā debess ķermeņa intensīva radara apstarošana, bet, kad interesējos par rezultātiem, Dr. Feikss ieteica griezties pie Dr. J. Fībaga, kurš paskaidro​ja, ka pagaidām viņam neesot nekādu rezultātu. Tātad at​liek nogaidīt, kas no Psihes 16 sagaidāms nākomē.

Zinātkārajiem pēmiekiem, sastādot teleskopogrammas un izmantojot radio peilēšanu, jāpievērš uzmanība arī asteroīdam Psihe. Vai Stonhendžā patiešām ir slēptas norādes uz šo debess ķermeni^ Atbilde varētu būt tāda pati kā uz jautājumu, vai patiesi asteroīdu joslā slēpjas vecie dievi.

No orbitālā bloka Viking uzņemtais Sidonijas apgabala attēls (Nr. P-l 7384, palielinājums pēc 35A720) liecina, ka Marsa sejai un piramīdām (austrumu pusē) ir ģeometriska struktūra. (Foto: NASA. Ar Dr. J. Fībaga atļauju)

Divi Marsa sejas attēli palielinājumā (pa kreisi Nr. 35A72, pa labi Nr. 70A13). Abi uzņēmumi izdarīti no orbitālā bloka Viking atšķirīgā leņķī pret Sauli (pa kreisi 10 grādi, pa labi 30 grādi), tādēļ skaidri saskatāmi veidojumi ēnā. Kas varējis radīt šo milzu galvui Kāds vēstījums tai jā​nodod mums' (Foto: Dipjetro & Molenārs. Ar Dr. J. Fībaga atļauju)

Gadu tūkstošus vecs cilindriskā zīmoga nospiedums no Mezopotā mijas. Līdzās attēlam, kurā Dievs cilvēkiem dod zemkopību (arklu), redzams heliocencrisks pasaules attēlojums - ilgu laiku pirms Koper- nika. (Foto: Pergamas muzejs Berlīnē, arh. Nr. VA/243)

Fragments no Nefertites reljefa. Kāpēc valdnieka meitām, šai gadījumā Meritatonai, ir deformēts galvaskauss un tik trausli locekļK- Vai cēlonis tam bijusi dievu iejaukšanās Zemes bioloģijā^ (Autora foto)

Visur hibrīdi: šis atveidojums kādreiz rotāja kādas pils vārtus Asirijā.

(Autora foto) Noslēpumainā sfinksa - mistēriju simbols. Autors līdzās rekonstrukcijai no Deirelbahri (ap 1480. g. p.m.ē.). Pēc seno ēģiptiešu nostāstiem, sfinksa patiesi esot dzīvojusi. (Foto: Mariona Baiere)

Denderā Ēģiptē. Vai šai attēlā redzams elektrības slēgums^ Varbūt elektrolīzei Skaidri saskatāmi četri vadi, kas savienoti ar «elektrodiem». Šķiet, ka tie pa pāriem saslēgti īssavienojumā.

(Foto: Patriks Fūrimans)

Ēģiptiešu džeda staba detaļa. Kādam nolūkam tas kalpojis1 ?- Skaidrojumi ir ļoti atšķirīgi.

(Autora foto)

«Spuldze» Hatoras templī Denderā, Ēģiptē. Tieši pēc šādiem reljefiem vācu inženieris Valters Garns rekonstruēja funkcionējošu modeli. Atkal- atklātās senās zināšanas … (Foto: Patriks Fūrimans)

Šādi akmens apļi un līdzīgi akmens krāvumi ir mīklas visā pasaulē. Attēlā redzams akmens aplis noslēpumainajā Lieldienu salā. Kāpēc gan to veidotāji radījuši šādus krāvumus^ (Foto: Valters Jergs Langbeins)

Seno ēģiptiešu svētais Ben-Ben akmens jeb piramidions no Sakaras (ap 1450. g.p.m.ē.). Pēc nostāstiem, ēģiptiešu senie dievi ar šādiem lid​aparātiem esot nolaidušies no debesīm. (Autora foto)

Seno ēģiptiešu spārnotais debesu disks. Kādreiz tas apsargāja daudzo tempļu un piļu vārtus visā Ēģiptes valstī. Lidojošo dievu attēlojums.

(Autora foto)

Uzrakstu templis Palenkē. Zem tā atrodas visā pasaulē pazīstamā Palenkes kapa plāksne ar sensacionālo attēlu. Līdz pat šodienai precīzs plāksnes izskaidrojums nav atrasts. (Foto: Pēteris Fībags)

Kalasasaija ar Saules templi Tiavanako (aizmugurē pa kreisi). Tā astronomiskā orientācija norāda uz ārkārtīgu vecumu. (Foto: Pēteris Fī​bags)

Stiepļu pinums no Armēnijas (ap 1000. g.p.m.ē.), kas simbolizējot Visumu. Mūsdienās ļoti līdzīgas zīmes parādās labības laukos Dienvidanglijā un visā pasaulē. Vai tas ir seno debesu dēlu vēstījums (Foto: Mihaels Korte)

Ēģiptiešu tempļa fasādes skice (ap 1300. g.p.m.ē.), kurā attēlotas savādas, tehniska izskata būtnes. To «galvas» atgādina Blūmriha rekonstruk​cijas galveno elementu. (Autora foto)

VIII.6.

KĀDU NOSLĒPUMU GLABĀ LIELDIENU SALA Aptuveni 150 kvadrātkilometru lielā Lieldienu sala, ko atklājis holandietis Rogevēns no Batāvijas (šodien Džakar- ta) 1722. gada Lieldienās (citos avotos norādīts 1721. gads), jau ilgi ir vieta, kuru apvij vistrakākie nostāsti. Visur šai salā slejas 10 lidz 20 metru augstas un lidz pat 300 tonnām smagas figūras moai. Vēl 300 šādu tēlu, kuri palikuši nepa​beigti, atrodas Ranu Raraku krātera cietajās klinšu sienās.

Pirms neatminamiem laikiem kāds te paveicis milzīgu darbu. Ne tikai tāpēc, ka uz mazās saliņas nekad nav bijis vairāk par 2000 cilvēkiem, sliktākajos laikos pat tikai 111 iedzīvotāji, taču vajag iedomāties, ka šiem cilvēkiem paaudžu paaudzēm nav bijis nekā labāka ko darīt kā izgatavot simtiem aptuveni līdzīgu akmens tēlu, turklāt atveidojot pilnīgi svešu cilvēku tipu!

Pazīstamais norvēģu pēmieks un piedzīvojumu meklētājs T. Heijerdāls izdarīja mēģinājumu. Viņš vienojās ar dažiem saliniekiem, ka viņi ar primitīvām cērtēm, kuras bija atrastas salas akmeņlauztuvēs, mēģinās no cietās klints izcirst šādu moai. Viņa eksperimenta rezultāts salīdzinājumā ar īstajām figūrām bija vienkārši smieklīgs. Salinieki klinti izcirta tikai primitīvas aprises!

Arī Heijerdāla mēģinājums ar 100 strādātgribošiem saliniekiem aiztransportēt un uzstādīt kādu vidēji smagu moai figūru profesionāļu aprindās izraisīja lielu ievērību. Jo ar koka veltņiem, kuri uz salas nekad nav bijuši pietiekošā daudzumā (visām statujām!), virvēm un lielu pulku strādnieku diez vai varētu būt transportētas visas statujas. Jau mazā​kais paugurs transportam būtu nepārvarams šķērslis.

Uz salas izklaidus atrodas ap 200 tā dēvēto ahu. Tā ir platforma, uz kuras vajadzēja slieties septiņiem vai astoņiem šādiem moai. Taču tikai uz 80 platformām figūras patiešām atrodas. Lai apgādātu visas pamatnes, kādreiz vajadzēja ie​plānot vēl 1400 līdz 1500 moai tēlu! Šīs moai pamatnes šodien ļauj izdarīt pārsteidzošus secinājumus. Tā kā visi moai, izņemot tā dēvētos akivi, kuri salas rietumpusē lūkojas uz jūru, vērsti ar skatu uz salu, protams, rodas jautājums, kāpēc šo monumentu radītāji uzskatījuši par vajadzīgu tieši šādu orientāciju^ Līdz pat šai dienai daudz spriests par to, kāpēc tas ir tā.

Cilvēka tēlam, kurš uzcelts liedagā, īstenībā vajadzētu lūkoties uz jūru. Atcerēsimies Brīvības statuju Ņujorkā. Vai tas būtu kādas tautas atstātais mantojums, kura pēc ļoti ilgas klejošanas pa jūru izgatavojusi moai figūras, lai jūrai paustu savu nicināšanu, kā to reizēm skaidrot Tas taču nozīmētu, ka pirms ilgiem laikiem kaut kāda jūrasbraucēju tauta pēc nedēļām vai mēnešiem ilgas jūras odisejas sasniegusi šo zemes nostūri, un tad tai nav bijis nekas labāks ko darīt, kā ar moai palīdzību «jūrai uzgriezt muguru»^ Ļoti apšau​bāmi!

Taču, kā nesen pierādījis vācu inženieris R. Kucers («No Visuma dzīlēm», izd. P. un J. Fībagi), veids, kā šie akmens tēli izvietoti, un to īstais skata virziens nekādā gadījumā nav nejaušība. Ja pagarina teorētisko redzes leņķi moai figūrām, kuras ir nedaudz adiektas atpakaļ, tad figūru skati veido (iedomātu) piramidu. Visu moai acu stari saplūst vienā vietā virs salas viduspunkta (Vaitejas tuvumā)! Tā kā tā dēvētie septiņi akivi skatās citā virzienā, tad viņu skatienu var pagarināt pretējā virzienā - atpakaļ. Un rezultāts ir pārsteidzošs - akivi skatienu iedomātā līnija beidzas piramīdas vidū, tieši zem zemes! Moai norāda kaut kādas precīzas koordinātas salas dzīlēs. Mazās salas iedzīvotāji šo fenomenu sauc «Matakiteranie» - Acis uz zvaigznēm jeb Acs, kura skatās de​besis.

Vai moai skatieni patiesi veido kaut kāda punkta precīzas koordinātas zemes iekšienē^ Vai šīs koordinātas var uz​skatīt par reālu atraduma vietui- Un, ja tā, kas tad šai punktā atrodas^ Interesanta ir ari kāda cita doma. Ir zināms, ka agrāk skulptūru acīs bija iestrādāti gaiši koraļļi, bet acs redzokļa vietā atradās sarkans akmens. Ar to «moai tika atvērtas acis», kā teikts nostāstos. Kad figūras bija aprīkotas, tās ieguvušas manu - noslēpumaino spēku, kas kādreiz bijis tik nepieciešams figūru

pārvietošanai.

Kas gan notika uz salas pēc acu atvēršanas^ Kā zināms pēc Rolraidas akmens krāvumiem Lielbritānijā, monolīti (menhīri), ja tajos iespiežas garie gaismas viļņi, tātad - elektromagnētiskais starojums, reaģē ārkārtīgi neizprotami. Kad 1979. gadā Oksfordas universitātes Arheoloģijas nodaļas pētnieki Rolraidas akmens krāvumos izdarīja mērījumus, tika iegūti pārsteidzoši rezultāti. Tajos notiek kaut kas līdz šim neizskaidrojams! īsi pirms saules lēkta Rolraidas mazliet izvirzītajā menhīrā pēkšņi sākas svārstības jeb pulsācija ultraskaņas diapazonā. Tālākie mērījumi parādija, ka starp akmens apli un menhīru apļa priekšā izveidojās elektriskais lauks, kurš, Oksfordas zinātniekiem par lielu pārsteigumu, pulsēja sinhroni ar ultraskaņas frekvenci (20 000 hercu). Cēloņi šādai nedzīvās matērijas reakcijai nav saprotami. Varbūt te kaut kāda nozīme ir saules gaismas radioviļņiem, kuri reaģē ar monolītu materiālajām sastāvdaļām. Skaidri tas nav zināms.

Vai šāds fenomens varētu notikt Lieldienu salāi Vai ir iespējams, ka ar acīm, kuras ar koraļļiem un redzokļa akmeni pastiprinātas, moai enerģija tikusi sakopota un izstarota kūlīi Vai akivi izvietojums devis otru impulsu manas piramīdai, piemēram, ar saules gaismas parādīšanos^ Ko at​klātu mērījumi un izrakumi precīzi noteiktajā iedomātās pi​ramīdas smailē^ Sensāciju vai tikai zemi un gružus^ Turklāt sala izstaro ārkārtīgu magnētismu. Lūk, franču ekspedīcijas ziņojums 1964. gadā: «Tā kā uz šās salas valda noslēpumaini magnētiskie spēki, mēs nevaram izslēgt ārpuszemes kontakta varbūtību.»

Kādu jēgu var saskatīt šādā mīklainā manas piramīdā^ No tehnikas viedokļa izskaidrotais petroglifs, savādais putna-cilvēka kults (sk. IV.8.) un svešādā garausaino rase, iespējams, ir netieši pierādījumi kosmiskam kontaktam. Mērķis ir pilnīgi slēpts! Kāpēc dažām figūrām cepures, kuras sauc pukao, iekšpusē ir tukšas^ Un vai fakts, ka šis galvas rotājums veidots no trim dažādiem materiāliem, varētu būt sakarā ar savādo manas spēku<? Kas atrodas tai vietā, kuru norāda ahu pamatnes un akivi figūras^ Varbūt mīklaina pazemes šahta tāpat kā Oukas salāi To neviens nezina, bet neviens jau nav ari papūlējies tur izdarīt izrakumus!

Savādi debess ķermeņi un noslēpumainas vietas - kas aiz tā visa slēpjas^ Vai tie patiešām ir vēstījumi, to dievu atstātais mantojums, kuri kādreiz ieradušies uz Zemesi Vai var atrast saistību starp sen pagājušo laikmetu savādajām būmēm un mūsdienu citplanētiešiemi Vai šodienas mazās, pelēkās būmes savos lidojošajos šķīvīšos ir vakardienas lie​lie debesu dēli, kuri mūs nekad nav pametuši1 ?-

IX. VISUMA DIEVU ATGRIEŠANĀS

IX.1. ĀRPUSZEMES DIEVI - VIENMĒR KLĀTESOŠI UN BIEŽI NOVĒROTI Vai dievi ir bijuši uz Zemes, vai viņi ir apmeklējuši mūsu senčus visā pasaulē^ Uz šo jautājumu atbildu apstiprinoši tāpēc, ka senatnes tautas par to ir atstājušas ļoti daudzus nostāstus. Mūsu senču daudzās norādes patiesi ir neapstrī​damas. Bet kur gan viņi ir šodien, vai viņi mūs ir atkal pa- metušii Šķiet, ka tieša, bieža saskarsme starp Zemes cilvēkiem un citplanētiešiem sākusies jau vairākus gadu tūkstošus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Kad tā beidzās^ Vai mūsu Visuma brāļu pēdējo apmeklējumu iespējams kaut kā datēt, kad viņi pabeidza Zemes misiju un devās projām^ Vai ari viņi nekad nav pilnīgi pazuduši un līdz pat šodienai ir visur- esošii Pravietis Ecēhiēls atstājis pēdējo detalizēto aprakstu par sastapšanos pagājušos laikos, kuru iespējams datēt. Taču līdz ar to anunnaku apmeklējumi vēl nebūt nebija galā!

Vēstījumus par divainām parādībām pie debesīm aizlai- kos un mūsdienu apsmaidīto (maigi izsakoties) lidojošo šķīvīšu fenomenu saista sarkans pavediens. Kā vēl būs redzams, no viduslaikiem saglabājušās leģendas par pavisam īpašiem novērojumiem. Ja tic nostāstiem no tā laika, kad dzimis Jēzus (un vēlāk), tad anunnaki nekad nav zaudējuši interesi par mūsu sabiedrību.

322. g.p.m.ē. Aleksandrs Lielais, kā vēstures zinātne viņu vēlāk nosauc, aplenc feniķiešu cietoksni Tiru. Tīra tiem laikiem bija milzīgs aizsardzības komplekss. To cēla tālaika labākie arhitekti, un pilsēta ar saviem 17 metru augstajiem nocietinājumu mūriem dka uzskatīta par neieņemamu. Tas, kas notika sepdtajā mēnesī, kopš Aleksandra karaspēks pil​sētu bija aplencis, skan pārsteidzoši: «Kādudien virs maķedoniešu nometnes pēkšņi parādījās šie lidojošie vairogi, kā tie tika saukti. Tie lidoja, izkārtoti trīsstūra veidā, smailē bija viens ļoti liels, pārējie bija uz pusi mazāki. Pavisam tie bija pieci. Tie lēni riņķoja virs Tiras, kamēr tūkstošiem karotāju abās pusēs pārtrauca cīņu un tos pārsteigti vēroja. Pēkšņi no lielākā kuģa nāca gaismas stars, kas iecirtās mūros un tos sagrāva, sekoja citi zibeņi, un tie izpostīja mūrus un torņus, it kā tie būtu būvēti no māliem, un uzbrucējiem atbrīvoja ceļu (…).

Lidojošie vairogi vēlreiz apmeta loku virs pilsētas (…), tad tie strauji pazuda augšup un drīz izzuda zilajās debesīs.»

Pazīstamas parādības, par kurām te stāstīts. Tūkstošiem cilvēku redzēja nepazīstamo objektu formācijas. Karotājus tas bija tā iespaidojis, ka viņi pat pārtrauca cīņu! Trīs gadus vēlāk šie savādie vairogi atkal parādījās pie debesīm, tie, «kuri nāca no debesīm un atgriezās tajās». Tie izskatījušies kā lie​li, spoži vairogi, un to parādīšanās izraisīja paniku Aleksan​dra Lielā karaspēkā. «(…) saulei rietot, uguns lode (lidoja) pār debesīm un radīja šausmīgu skaņu (…)»

To vēsta vēsturnieki L. Orēsijs un J. Obsekvencs 91. g. p.m.ē. Pilnīgi noteikti ir saprotams, ka tā nav domāta saule.

Arī neilgu laiku pēc Jūlija Cēzara slepkavības (44. g. p.m.ē.) cilvēki novērojuši pie debesīm dīvainas lietas. De​besīs esot pacēlušies vairogi un šāviņi, kuru izcelsmi ne​viens nevarēja izskaidrot.

Sīrijas lielā tirdzniecības centra Palmīras iedzīvotāji mūsu ēras 268. gadā kļuva liecinieki interesantai izrādei. Stāstījumā, kuru pieraksdjis itāļu vēsturnieks A. Fenoljo, paralēles ar mūsdienu NLO fenomenu ir ļoti skaidras: «(…) divas lielas ugunīgas lodes, kuras rotēja cieši viena otrai blakus un pēkšņi izšķīrās, krustu šķērsu šāva garus gaismas zibeņus. Viena lode (…) nolaidās zemāk un zibens ātrumā pārlidoja pāri pilsētai, tā ka temperatūra pēkšņi pacē​lās un daudzas palmas nokalta.»

Abi lodveida objekti virs Palmīras sarikoja izrādi ar medībām un apšaudi, līdz «viena no lodēm pārvērtās milzīgā mākonī, no kura smiltis nokrita akmeņi un izpostītā objekta gabali, bet otra lode pazuda

debesīs.»

Vai te cita starpā būtu stāstīts par NLO nogāšanosi Šodien tāpat daudzi NLO novērotāji stāsta par karstuma vai starojuma iedarbību, kā ari par pēkšņām objekta izskata un formas pārvērtībām.

Kārļa Lielā sekretārs un biogrāfs Einharts stāsta, ka 810. gadā varenais valdnieks pat esot savainojies kādas savādas debesu parādības dēļ. Ceļā uz Aheni 68 gadus vecā Kārļa zirgi pēkšņi pārbijušies, viņš esot nokritis un guvis smagus ievainojumus. Cēlonis tam bijusi zibensātra, liela un ugunī​ga lode, kas acumirklī šāvusies lejup no debesīm.

Kādu vēl nozīmīgāku stāstījumu par neparastiem objektiem debesīs vācu autors H. V. Zahmans atrada darbā «An- nales regni Francorum». Mūsu ēras 772. gadā kristīgie franki izpostīja pagānu sakšu pilsētu Ēresburgu. Četrus gadus vēlāk sakši savu svētvietu atkaroja un neilgi pēc tam triecienā ieņēma arī Sigiburgas cietoksni (šodien Hoenzīburga pie Dortmundes). No turienes viņi gatavojās bruņotai cīņai pret kristiešiem. Šis notikums 871. gadā sarakstītajā darbā «An- nales regni Francorum» attēlots šādi: «(…) kādu dienu, kad viņi bija bruņojušies cīņai, pils iekšpusē virs baznīcas jumta skaidri parādījās Dieva godība, ko gan ārpusē, gan iekšpusē redzēja daudzi, kuri lielākoties vēl šodien ir dzīvi. Viņi stāsta, ka esot redzējuši it kā divus iesarkani liesmojošus vairogus kustamies virs šās baznīcas. Un, kad pagāni ārpusē redzēja šo zīmi, tad viņus tūlīt pār​ņēma apjukums, un tie lielā izbīli metās bēgt uz savu no​metni.»

Sakšu rindās izcēlās mežonīga panika, un bēgot daudzi nogalināja paši savus biedrus. Pilnīgi apjukušie karotāji bēga līdz pat Lipes krastam, un to izmantoja Kārlis Lielais, lai viņus klajā laukā pilnīgi sakautu.

Vai šai gadījumā notikusi anunnaku iejaukšanās Zemes vēstures gaitām Ja tā bijis, tad kāpēci Ari Bībeles stāstos teikts par dievišķu iejaukšanos, kura ebrejiem devusi iespēju uzvarēt, piemēram, Exodus grāmatā.

Viduslaiku vēsture ir pilna ar stāstījumiem par ievērojamām parādībām un objektiem debesis. 1561. gada 14. aprīli agrā rīta stundā skaistās vācu pilsētas Nirnbergas iedzīvotāji novēroja savādas zīmes virs namu jumtiem. Simtiem cilvēku laikā starp četriem un pieciem no rīta redzēja debesīs lidināmies neizskaidrojamas lodes vai diskus.

Ari H. Glāzers no Nirnbergas redzēja šo parādību. Tā kā Glāzers pēc amata bija grāmatu iespiedējs, tad viņš par savu personisko piedzīvojumu iespieda lapiņu, kurā pastāstīja par novēroto: «Tās bija lodes vai apaļi diski asinssarkanā, zilganā un dzelzs melnā krāsā lielā skaitā saules tuvumā, pa trim rindā, reizēm četri, arī daži savrup, un starp šim lodēm esot redzēti arī daži asinskrāsas krusti.»

Ari citi nepazīstami objekti bija vērojami debesīs. Tā, pāri Nimbergai debesīs esot aizlidojušas ari divas lielas cau​rules, kuru iekšpusē atradušās aptuveni četras vai piecas lo​des.

Pārcelsimies uz bridi mistiskajā Tibetas zemē. Kā liekas, mežonīgā un kalnainā Tibeta vienmēr bijusi divainu notikumu vieta. J. fon Budārs savā grāmatā («Pūķa ceļi», Minhe- ne, 1990) pierakstījis kādu pārsteidzošu stāstījumu.

1661. gadā jezuitu mūks A. d'Orvils no Beļģijas savā dienasgrāmatā pierakstījis ļoti interesantu notikumu. Tolaik Orvils apceļoja Lasas apkārtni, kur 1661. gada novembri novēroja īpamēju parādību debesis: «(…) līdz priekšmets tuvojās un ieguva dubulti saliktas ķīniešu cepures formu, kamēr tas, lēni griezdamies, lidoja, it kā to nestu neredzami vēja spārni. Tas noteikti bija brī​nums, burvestiba. Priekšmets lidoja pār pilsētu (Lasu -autora piezīme) un, it kā vēlētos, lai to apbrīnotu, apmeta divus lokus, tad to apņēma migla un tas pazuda (…), to vairs ne​varēja saskatīt.»

Pēc šās sastapšanās A. d'Orvils vispirms šaubījās par savu saprātu, jo pirms tam viņš objektu bija noturējis par nepazīstamas sugas pumu. Vai viņš patiešām bija redzējis to, ko šķita redzējis - lidojošu cepuri1 ?- Par laimi, tai pašā laikā tuvumā uzturējās kāds tibetiešu lama, kas ari bija novērojis savādo objektu. Lama debesu ķīniešu cepuri neuzskatīja par kaut ko savādu, viņš jezuītu mūkam precīzi

izskaidroja, kas šī debesu parādība bija: «Mans dēls, tas, ko tu redzēji, nebija burvestiba. Kopš gadu simtiem būmes no citām pasaulēm ceļo pa gaisa jūrām. Pirmajiem cilvēkiem, kuri apdzīvoja Zemi, tās atnesa apgaismību, nosodīja jebkuru varmācību un mācīja cilvēkiem mīlēt citam citu, lai gan šīs mācības bija kā graudi, kas izsēti uz akmeņiem un nevar uzdīgt. Mēs šīs būmes, kurām ir gaiša āda, vienmēr uzņemam draudzīgi, un tās bieži nolaižas mūsu klosteru tuvumā, kad tās mūs māca un mums atklāj lietas, kas gājušas zudumā gadsimtu kataklizmās, ku​ras mainījušas Zemes veidolu.»

Neticami! Patiesi pārsteidzošs un vērtīgs stāstījums, kas vispirms labi jāizbauda. Uzmanību saista tieši tibetiešu lamas paskaidrojumi d'Orvilam. Būmes no citām pasaulēm, kuras d'Orvila laikā (1661. g.) nolaidās uz Zemes, bijušas tautu skolotāji. Vai senastronautikas teorija tieši to ari nemēģina pierādīti Varbūt šo lamu, tāpat kā reiz pravieti Ēnohu, vēsturē var ierakstīt kā Paleo-SETI hipotēzes dibinātāju.

Mis​tiskajā Tibetas zemē vajadzētu ļoti pamatīgi meklēt anun​naku kādreizējās darbības pēdas!

Lidojoši vairogi un cepures, un ugunīgi diski - pagājušos gadsimtos tas viss atkal un atkal novērots debesīs. Dīvaino debesu parādību sarakstu pēc patikas varētu vēl pagarināt. Ap 19. gadsimta vidu cilvēki šis parādības sāk uztvert no cita viedokļa. Sākoties intensīviem astronomiskiem novērojumiem, iedzīvotāju interese arvien vairāk pievērsās Zemes pavadonim. Tolaik astronomi savos teleskopos arvien biežāk atklāja savādus objektus, kuri pagadījās okulārā. Reizumis tie kustējās ar militāru precizitāti, citreiz tos bija iespējams novērot tikai īslaicīgi.

Ari tā dēvētie Mēness zibšņi (uz Mēness virsmas periodiski mirgojošas gaismas) novēroti jau tolaik.

1873. gadā šādi fenomeni novēroti tik bieži, ka Britu Astronomijas biedrība tos izskaidroja kā «kādas uz Mēness esošas nepazīstamas rases saprātīgus mēģinājumus nodibināt sakarus». (Šodien ir zināms, ka saprādga dzīvība uz Mēness nekad nav patstāvīgi attīstījusies.) 19. gadsimta nogalē astronomi industrializētajā pasaulē bija vairāk apgaismoti nekā viduslaiku cilvēki. Tumšajos, juceklīgajos viduslaikos, kad parasta lieta bija raganu sārti, kari, ticība velniem un reliģiskais fanātisms, šādas debesu parādības biežāk tika uz​skatītas par Dieva godību vai vienkārši - par velna ne​darbu.

Taču zinātkārie debesu novērotāji atkal un atkal savos teleskopos pamanīja savādus objektus. 1860. gada aprīlī Ci- rihes observatorijas astronomi Heriks, Bajs-Barlots, Dr. Volfs un de Kupī novēroja veselu formāciju «mazu melnu disku, kuri nāca no austrumiem». Mūsdienu stāstījumiem par to, ka NLO mainot formu, līdzīgi atrodami ari tais laikos. Tā, 1880. gadā M. Trekīls esot redzējis savādu priekšmetu, kurš atdalījies no «milzīga gaisa cigāra ar smailu galu». Šādas formas objekti novēroti ari mūsdienās.

Piemēram, NASA kosmosa kuģa «Gemini-IV» 1966. gada 3. jūnija (oficiālais!) uzņēmums, kurā redzams cilindrisks jeb cigārveida lidaparāts orbītā ap Zemi.

1883. gada 12. un 13. augustā astronomi novēroja pavisam 447 (!) spīdošus lidojošus objektus, kuri pēc aplēsēm aptuveni 240 000 kilometru augstumā devās garām Saulei. Tais dienās meksikāņu astronoms profesors H. Bonilja Saules diska priekšā atklāja 331 spīdošu objektu, kam bija apaļa, garena vai vārpstveida aprise. Viņam izdevās iegūt pirmo NLO attēlu vēsturē. Pēc diviem gadiem šis uzņēmums tika publicēts franču astronomijas žurnālā «L^Astronomie». Diemžēl uzņēmumā (ekspozīcijas ilgums 1/100 sekundes) nevar saskatīt neko vairāk kā garenu traipu uz Saules diska vai tā priekšā.

Kas bija šīs kuriozās debesu parādības un novērojumi^ Vai tas bija pirmās pakāpes tuvais kontakts vai vienkārši aplami izskaidroti dabas fenomenii Tibetiešu lamas stāstījums skaidri norāda, ka šiem objektiem ir ārpuszemes izcelsme. 19. gadsimta beigās parādījās vēl kāds mistisko lidaparātu veids - tā dēvētie gaisakuģi.

Ap gadsimtu mijas laiku cilvēki paši izjuta sava laika rūpniecības uzplaukumu. Telefons, elektriskās strāvas izmantošana, gaisakuģošanas sākumi ievadīja jaunu laikmetu. Daudziem cilvēkiem bija stingra pārliecība, ka pienācis tehnikas attīstības gals. Visam taču kādreiz pienāk gals. Tieši tais dienās, turklāt vēl neierobežoto iespēju zemē - ASV, arī Kanādā, cilvēki sastapās ar neizskaidrojamu notikumu virkni debesīs.

1896. gada 17. novembris ievadīja otro lielāko dīvainu gaisakuģu novērojumu posmu ASV. Šis fenomens sākās brīnumskaistajā Kalifornijā un izplatījās līdz pat Austrumu piekrastei. Neizskaidrojama gaisma, kas šķita kāda mistiska spēka dzīta, pārvietojās gaisa telpā virs Sakramento pilsētas (Kalifornija, ASV). Objekts izveicīgi aplidoja apkārt mājām un pauguriem, un to redzēja vairāki simti liecinieku. Pēc kāda laika lidaparāts izzuda tumsā, bet Sakramento iedzīvotāji palika pagalam apjukuši.

Taču šis novērojums nebija vienīgais, jo arī no citiem ASV štatiem pienāca ziņas par šādiem gadījumiem. Stāstījumi par šiem gaisakuģiem visur skanēja pārsteidzoši līdzīgi. Tā kā tie visbiežāk tika novēroti naktis, tad nav jābrīnās, ka sakarā ar tiem bieži novērotas arī dažādas gaismas. Vašingtonas štatā, ASV, tika novērots gaisakuģis, kas laikam izskatījies kā mūsdienu diskotēkas apgaismojums: «Misters Sentdžons stāsta, ka dažādas krāsas gaismas stari raidīti dažādos virzienos. Tie nāca no abiem gaisakuģa galiem un abiem sāniem. Brižiem gaisma vienā galā vai vienā pusē tika izslēgta. Dažas gaismas bija baltas, citas sarkanas, zilas un zaļas. Kad dega visas gaismas, gaisa briesmonis likās iemērkts mirdzošā spožumā un šķita kā nevaldāms elektrisks starmetis. Arī no centra bieži izšāvās dažādas krā​sas gaismas stari, un tad tie izskatījās kā riteņa spieķi.» Šķita, ka ASV pēkšņi pārņēmis īsts gaisakuģu drudzis. Es varētu minēt vēl daudzus stāstījumus par šādiem novērojumiem, bet gribētu šai vietā norādīt uz ļoti labo Dr. J. Fībaga grāmatu «Citi» (Minhene, 1993), kurā autors šo feno​menu plaši iztirzā.

Drīzāk jau izvirzās cits jautājums - vai tie bija NLO, kurus cilvēki tais laikos novērojuši, vai ari tie bija Zemes inženieru slepenie izgudrojumi Izteiciens gaisakuģis uzreiz atgādina mūsdienās galvenokārt reklāmas nolūkos izmanto​tos cepelīnus. Vai 19. gadsimta beigu parādibas nebija ne​kas citsi Cilvēki, kuri esot novērojuši šādu kuģi debesis, stāsta par šo lidaparātu visdažādākajām formām. Lai gan to izskats ir ļoti atšķirīgs, tomēr viegli atpazīt aktuālo NLO tipu - apaļš, ovāls, garens jeb cilindrisks.

Arī lidojošo šķīvīšu novērojumiem raksturīgās blakusparādības bijušas pazīstamas jau tais laikos. 1897. gada 10. aprīlī virs Kvinsī pilsētas Ili- noisas štatā, ASV, novērots aparāts, kurš izskatījies «kā cigārs un izgatavots no gaiša metāla, varbūt aluminija, kurš atstaroja mēnesgaismu». Šā cigāra virspusē slējās kāda virsbūve. Neizpalika ari spēcīgās gaismas parādības, kuras pēc intensitātes tika salīdzinātas ar apgaismojumu uz tālaika tvai​koņiem. Visā visumā - klasisks NLO novērojums.

Gaismas un zibšņi, kuri bieži novēroti sakarā ar gaisakuģiem, neliecina, ka tie būtu Zemes izcelsmes slepeni izgudrojumi. Pieņemsim, ka čaklam gaisakuģošanas entuziastam būtu izdevies konstruēt lidaparātu, kas līdzinātos novērotajiem gaisakuģiem. Kad viņš ar savu izgudrojumu dotos pirmajā lidojumāi Tas noteikti nebūtu viens atsevišķs tehniķis, kuram izdevies šāds sasniegums. Un, kad izgudrojums beidzot būtu gatavs, šie cilvēki droši vien izmantotu nakts tumsu, lai angāra tuvumā izdarītu dažus izmēģinājuma lidojumus. Galu galā ar tehniskiem izgudrojumiem gadsimtu mijā varēja nopelnīt daudz naudas, bet kāds ziņkārīgs konkurents sapni par lielo naudu varētu spēji pārtraukt. Tāpēc būtu ļoti neloģiski, ja viņi tomēr būtu lidojuši apkārt ar daudziem spilgtiem dažādas krāsas un dažādas intensitātes uguņiem. Diez vai iespējams vēl uzkrītošāk pa​ziņot par sevi citiem cilvēkiem.

Jādomā, ka aviācijas pionieriem nav bijusi kaut kāda cita vajadzība sevi tik skaidri izrādīt. Kāpēc gan viņiem vajadzētu ieslēgt gabarītu uguņus, ja viņu rīcībā bijusi visa gaisa telpai Stāsdjumos, kuri saglabājušies par šādu gaismu novērojumiem, pie labākās gribas pārāk bieži nav saskatāma nekāda loģika. Lielais novērojumu skaits dažādās Ziemeļamerikas un Eiropas daļās, kā ari to biežums un gaisakuģu dažādā forma liecina, ka tas nevar būt kādas atsevišķas zinātnes ģēniju grupas sasniegums. Kā gan šādu tehniskās at​tīstības revolūciju varētu noturēt slepenībāi NLO pretinieki tagad varbūt atcerēsies Ž. Vema romānu «Robūrs, iekarotājs», tur romāna varonis lido pa gaisu ar dīvainu lidaparātu, kura nosaukums ir «Amerika». Šī grāmata nāca klajā 1887. gadā, bet tikai pēc 18 gadiem veikalos parādījās tās otrā daļa «Pasaules valdnieks», kurā bija ievietots lidaparāta attēls. Var jau būt, ka daži cilvēki ar sajūsmu izlasījuši romānu un pēc tam apgalvojuši, ka paši redzējuši šādu kuģi debesis. Tā gadās ari mūsdienās.

Taču cilvēki šos gaisakuģus bija redzējuši jau 7 gadus pirms grāmatas iznākšanas. Piemēram, 1880. gada 20. martā Lamī (toreiz Galisteo Džankšena), Ņūmeksikā, kur vairāki vīri bija redzējuši balonu. Pēc 9 dienām laikrakstā «Santa Fe Weekly New Mexican» par šo notikumu bija rakstīts: «Balona konstrukcija pilnīgi atšķīrās no visa, ko trīs viri jelkad iepriekš bija redzējuši. Tam bija zivs apveids, un vienubrīd tas bija tik tuvu, ka varēja saskatīt brīnumainus burtus tā kabīnes ārpusē. ŠI kabīne izskatījās ļoti eleganta, un gaisakuģis bija pilnīgi savu pasažieru kontrolē. Tā vadīšanai acīmredzot tika izmantota vēdekļveida ierīce. Balons bija milzīgs, un kabīnē bija, kā varēja spriest, astoņas vai desmit personas.»

Pirms balons pacēlās augstu gaisā un pazuda tumsā, tā pasažieri nometa zemē zīdainā papīrā ievīstītu puķu pušķi. Uz šā papīra bijušas zīmes, pēc izskata ļoti līdzīgas japāņu rakstu zīmēm. Pēc neilga laika esot pieteicies kāds nepazīstams ķīnietis, kurš apgalvojis, ka savādās zīmes esot vēstule no viņa saderinātās Ķīnā. Taču jau dienu vēlāk svešinieks pazudis, nesaņēmis savu mīlesdbas vēstulīti.

Tomēr gaisakuģu parādīšanās, pat ja tie novēroti jau pirms Ž. Verna romāna, šai stāstījumā nav svarīgākais. Zemē nomests puķu pušķis un nepazīstamām rakstu zīmēm aprakstīts ietinamais papīrs īstenībā neatbilstu augstākstāvošas civilizācijas rīcībai. No šā lidaparāta esot nomesta ari ārkārtīgi smalki izstrādāta tasīte. Diemžēl tā neatgriezeniski pazuda kopā ar kādu ne mazāk mistisku arheologu. Bet ko gan citplanētieši ar šādu rīcību būtu gribējuši sasniegti Diemžēl šodien nav zināms, ko varēja nozīmēt atrastais teksts, taču mīlestības vēstule tā noteikti nebija. (Ari uz Rosvelas katastrofā atrastajiem fragmentiem pēc aculiecinieku izteikumiem esot bijuši uzraksti kā «rakstu zīmes uz ķīniešu vai japāņu plaukšķenēm».) Ņemot vērā gadījumu daudzumu, nav brīnums, ka ar šo mašīnu pasažieriem notikuši kontakti. Pat tipiskiem ceturtās pakāpes tuvajiem kontaktiem ar NLO ir analoģiski notikumi pagājušajā gadsimtā. V. Čeritons, meklēdams materiālus savai grāmatai «Teksasas aviācijas lielā mistērija», kurā viņš iztirzā gaisakuģu novērojumu sākumu Teksasā, atrada kādu interesantu stāstījumu. Čeritons raksta: «Kāds virs no Senduisas apgalvo, ka viņš esot redzējis šādu mašīnu un tās pilotu. Tas esot bijis ļoti svešāds radījums. Lai gan tam bijušas divas kājas, tomēr tas bijis mazāks nekā normālas cilvēciskas būmes.» (!)

Svešā būme šo vīru esot nohipnotizējusi, un viņš tās varā atradies vairāk nekā trīs (!) nedēļas.

Diemžēl hipnozes iespaidā virs daudzas savas nolaupīšanas detaļas vairs ne​varēja atcerēties.

Kopumā ņemot - tipisks NLO nolaupīšanas gadījums tāpat kā mūsdienās: debesis parādās svešāds lidaparāts, kāds komandas loceklis izkāpj uz Zemes un hipnotizē kādu cilvēku. Tad cilvēks tiek nolaupīts un pēc tam neko vairs nevar atcerēties - un tas pirms 100 gadiem!

Ceturtās pakāpes tuvā kontakta fenomens, proti, cilvēku nolaupīšana, ir mūžsens. Tas noticis aizlaikos, viduslaikos un mūsdienās - atkal un atkal. Pat masveida nolaupīšanas, tātad diez vai kāda plātibnieka izdomāti notikumi, bijušas jau sen pirms K. Arnolda klasiskās sastapšanās ar NLO 1947. gada 24. jūnijā.

IX.2.

DĪVAINĀS BŪTNES VIDUSLAIKOS Kas gan tos nezina - visus brīnumainos radījumus no viduslaiku leģendām un pasakāmi Fejas, elfi, troļļi, rūķi u.c. tais laikos esot klīduši Viduseiropas un Ziemeļeiropas mežos. Šo parādību sakarā interesants ir jautājums: vai visi šie radījumi bijuši tikai māņticīgas fantāzijas radīti tēli vai ari tam ir kāds reāls kodolsi Šodien mēs bērniem joprojām stāstām pasakas par tiem un ļaujam mazajiem domāt, ka patiesi ir tāda mazo būtņu tautiņa, kura dzīvo kaut kur mežā un cilvēkam parādās visbrīnumainākajos veidos. Viduslaiku pilsētu un ciemu iedzīvotājiem elfi, troļļi un citi teiksmainie tēli bija pilnīgi pašsaprotami, viņiem tie bija tikpat reāli kā kaimiņš vai aptieķ- nieks aiz stūra. Cilvēki uzauga kopā ar viņiem, tolaik tie bija cilvēku pastāvīgie pavadoņi. Šodien senās leģendas ir interesantākas nekā jebkad. Jo daudzos nostāstos gluži vienkārši nevar noklusēt skaidri saskatāmas paralēles ar mazajām pelēkajām būmēm no mūsdienu NLO novērojumiem.

Tas, kas stāstīts senās hronikās, skan ļoti pārsteidzoši. Fejas, elfi un troļļi dzivoja cilvēkiem līdzās, drgojās ar viņiem, un laiku pa laikam kāda jauna meitene tika pat nolaupīta un kļuva grūta. Šais stāstījumos vajag iekļausities! Tātad neizskaidrojamas grūtniecības ir gadu tūkstošiem vecs fenomens.

Mūsdienās NLO nolaupīto sieviešu stāstijumi (visi hipnozes iespaidā) taču satur pamatā gluži līdzīgus ele​mentus.

Saskarsme ar gnomiem bija riskanta spēle, gnomu nekad nedrīkstēja sadusmot vai pat apkrāpt tirgojoties. Gno- mi šausmīgi atriebās, tā, piemēram, varēja notikt, ka ari krāpnieka piederīgie tika sodīti kopā ar viņu - gnomi tiem uzsūtīja briesmīgas sērgas vai pat nožņaudza. Bet par fejām, elfiem un troļļiem nostāstos saglabāts ne tikai sliktais. Mazajai tautiņai esot bijušas ari labas īpašības. Šīs būmes laikam bijušas neizdibināmas - to izturēšanās mainījusies ik pa brī​dim, un tās varējušas kļūt patiesi agresīvas.

Viduslaiku teiksmu sākotne meklējama, iespējams, Īrijā un Skotijā ap Kristus dzimšanas laiku.

Ticība savādai, rūķiem līdzīgu būtņu tautai bija dziļi iesakņojusies. Vidusei- ropā mazie rūķi dzivoja purvājos, zemes pauguros (feju pauguri) un biezos mežos. Saplūstot senajām leģendām un kristīgās ticības elementiem, radās ticība, ka šie punduri esot Dieva atstumtie eņģeļi, kurus Viņš nometis zemē (kritušie eņģeļi, kuru vadonis bijis Lucifers). Viduslaiku nostāstu gūzmā atrodami ārkārtīgi interesanti stāstījumi par šķietamu sastapšanos ar viņiem. Tipisku teiksmu par fejām, kurā noteikti ievīti kristietisma elementi, var izlasit kādā Iru pasaku krājumā: «Kad es biju vēl bērns, dzirdēju, kā mans vectēvs runāja par tautu no pauguriem. Neviens nezināja tik daudz nostāstu par fejām kā viņš. Viņš bija stingri pārliecināts, ka fejas pastāv, un nekad negāja purvā pēc kūdras nastas, iepriekš nesagatavojies sastapties ar tām. Viņam bija ari izskaidrojums feju esamībai.

Viņš sacīja, ka debesīs esot bijis karš Dieva un eņģeļu starpā. Un pēc četrdesmit dienām un naktīm Dievs eņģeļus esot nometis no debesīm. Daži palikuši gaisā, citi nokļuvuši uz zemes un vēl citi iekrituši jūrā.

Reiz dzirdēju kādu vīru runājam, ka tie būtu izpostījuši Zemi, ja viņiem nebūtu cerības Pastarās tiesas dienā atkal nonākt de​besīs.»

Te skaidri saskatāma Bībeles, varbūt ari apokrifisko nostāstu ietekme. Pasaku sākomējā variantā tas nav teikts. Bet no šā teksta gluži skaidri saprotams, ka māņticīgie cilvēki fejām piedēvēja neierobežotu varu un uzskatīja to par paš​saprotamu.

Arī ķeltu ticībā fejām atspoguļojas priekšstats par šo būtņu neierobežoto varu. V. E. Vencs atradis nostāstu, kurā par fejām stāstīts kaut kas ļoti līdzīgs: «Tās pieder nevis strādniekiem, bet gan militāri aristokrātiskai šķirai (…) kādai sevišķai rasei starp mums un gariem, kā tās man sacīja. Viņu spējas ir baismīgas: «Mēs varētu pusi cilvēces iznīcināt, bet

tomēr to nedarām,» tās saka, «jo mēs gaidām atpestīšanu.» Pirms trim vai četriem gadiem es pazinu kādu vīru, kuru tās bija situšas ar trieku (!). Viņām ir caururbjošs skats, es ticu, ka tās var redzēt cauri zemei.»

Fejām bija īpatnējs paradums. Vēlās vakara stundās tās bieži dejoja riņķa deju, turklāt tās pavadīja kaut kāda mūzika. Šo savādo deju nejaušie novērotāji vēlāk stāsta, ka šī mūzika viņus esot pievilkusi.

Viņi jutušies spiesti dejot līdzi, turklāt viņi pārcelti tālā svešā zemē, no kurienes nav bijis iespējams aizbēgt. Tomēr dažiem līdzdejotājiem ir paveicies izbēgt. Savādo notikumu vietas dēvētas par raganu apļiem. Tā, kāds misters Hārts no Viltšīras reiz novakarē nejauši esot redzējis šādu deju. Viņš tur redzējis «neskaitāmu daudzumu gnomu vai ļoti mazu cilvēku», kuri «visu laiku dejojuši riņķi apkārt un dziedājuši, un izdevuši visvisā​das savādas skaņas».

Ir apšaubāms, ko misters Hārts pirms 100 gadiem novērojis. Diez vai citplanētieši būs uzveduši deju mūsu izpratnē. Nav zināms ari, vai tā bijusi mūzika šā vārda patiesajā nozīmē, kā mēs to saprotam šodien.

Bet ir interesanti, ka mūsdienās šīs būmes izturas ļoti lidzīgi.

1973. gada oktobri ASV burtiski pārplūdināja NLO novērojumu vilnis. Interese par šo fenomenu iedzīvotājos un informācijas līdzekļos sāka pieaugt, tolaik kāds citplanētie- tis esot pat nofotografēts.

Ziņas par to dienu novērojumiem atgādina senas pasakas par feju dejām. 1973. gada 22. oktobrī Donotanu laulātais pāris vakara stundā brauca pa šoseju Blekfortas virzienā Indiānas štatā, ASV. Viss bija kā parasti, līdz pēkšņi ceļa malā parādījās divas būmes gaišos kombinezonos. Šķita, ka šie tēli kustas līdzi nedzirdamai mūzikai, bet, kad D. Donotans pēc vairākiem simtiem metru pagrieza mašīnu atpakaļ, lai šo gadījumu noskaidrotu, vairs nekas nebija redzams. Viņš kopā ar sievu pārmeklēja tuvāko apkārtni, lai atrastu redzētās būmes. Taču nekas nebija atrodams. Pēc dažām minūtēm Donotani izdzirda kaut kādu šņākoņu aiz tuvumā esošajiem kokiem un bridi vēlāk redzēja spilgtu gaismas staru uzšaujamies debesīs.

Grūti iedomāties, ko citplanētieši ar savu savādo izturēšanos grib panākt. Viduslaiku māņticīgajiem cilvēkiem šie notikumi laikam likušies tikpat bezjēdzīgi kā mūsu izglītotajai pasaulei. Taču šādas dejas un neparastas sastapšanās ir savstarpēji saistītas ļoti sen.

Ziemeļamerikā, Vidējos Rietumos dzīvo algonkinu indiāņu cilts. Viņu mitoloģijā zināms ļoti līdzīgs gadījums ar šādām dejām. Kāds cilts mednieks medību laikā esot uzdūries apaļam laukumam ar nomīdītu zāli. Viņš šīs pēdas nevarēja izskaidrot un tāpēc paslēpās tuvējos krūmos, lai klajumiņu novērotu. Pēc neilga laika no debesīm nolaidās apaļš grozs, kurā sēdēja vairākas ļod skaistas sievietes. Skaistules izkāpa no sava lidaparāta un klajumiņā sāka dejot. Apmulsušais mednieks sēdēja paslēptuvē, līdz viņam radās izdevība nolaupīt vienu no sievietēm. Pārējās sievietes nobijās tik ļoti, ka steigšus iekāpa grozā un izzuda mākoņos. Mednieks savu ieguvumu aizstiepa uz dzimto ciemu, un vēlāk viņiem piedzima dēls. Pēc mitoloģiskiem nostāstiem, šis sakars nebija ilgs, jo kādu reizi indiānis sievieti un savu dēlu uz mirkli atstāja vienus pašus, tāpēc abi varēja aizbēgt. Debesu sieviete, atkal nonākusi klajumiņā, izgatavojusi jaunu grozu, kopā ar dēlu iekāpusi tajā un pacēlusies debesīs.

Droši vien nemaz nebūs noticis tā, kā vēstīts algonkinu nostāstā, bet kāds reāls grauds, lai cik mazs tas būtu, tajā ir. Pārsteidzoši ir tas, ka indiāņu ciltij jau sen pazīstamas labības lauku piktogrammas (sk.

IX.4.), kuras veidojas galvenokārt Anglijā. Vai skeptiķi arī šo apļu izcelsmē saskata tikai studentu jokui Bet svarīgākais šai nostāstā ir tas, ka amācēji no debesīm acīmredzot visos laikos uzveduši savas savādās dejas.

Te es gribētu norādit uz kajapu reliģiju, kuri arī šodien uzved deju, lai tajā attēlotu sava dieva gaitu (sk. IV. 1.).

Patiesi, sastapšanās ar fejām notiek gandrīz tāpat kā kontakti ar citplanētiešiem mūsdienās. Kā vēlāk būs redzams, daudz aprunātajām NLO nolaupīšanām ir analoģiski gadījumi senajās feju pasakās. Bieži kāds cilvēks, neko nenojauzdams, nomaļā vietā uzduras lidojošam šķīvītim un dažiem komandas locekļiem, kuri stāv tā tuvumā. Nereti notiek, ka liecinieks pēkšņi jūtas kā sastindzis. Kaut kāda iemesla dēļ viņš vairs nevalda pār sevi. Kā var spriest pēc daudzajiem nolaupīšanas aprakstiem, cilvēku bieži trāpa spilgts gaismas stars, kas viņam laupa kontroli pār kustības spēju.

Teiksmās, kurās stāstīts par sastapšanos ar fejām,viss notiek ļoti līdzīgi. Fejas stāv ap tā dēvēto feju pauguru un nodarbojas ar visneiedomājamākām lietām. Tām piemita spēja cilvēkus «sist ar sastingumu», tās varēja lidot vai vienkārši lēkāja apkārt. Reizēm fejas bija draudzīgi noskaņotas un apmulsušo cilvēku uzrunāja viņa dzimtajā valodā. Citreiz tās pļāpāja kaut kādā nesaprotamā valodā un reizēm pat palaida rokas. Mazie zemes gariņi, gnomi, turpretī izskatījušies kā cilvēku mazuļi, tikai runājuši skaidri un saprotami. Šī pati īpašība piemīt ari NLO pilotiem. Daži nolaupītie pat uzaicināti ekskursijā viņu kuģi un runājuši ar svešajiem par viņu nolūkiem un izcelsmi. Toties pret citiem tie izturas nedraudzīgi, un ari viņu valoda skan kā nesaprotama muldē​šana.

Ja tic cilvēkiem, kurus it kā nolaupījuši NLO un kuri stāsta par neizskaidrojamu laika zudumu, praktiski - par laika nobīdi, tad jātic ari senajām teiksmām par fejām. Zemes cilvēki, kuriem izdevies iekļūt feju paugurā, nereti tur tika drau​dzīgi uzņemti. Ienācējs tad atradās gaišā kupolveida telpā, kurā viņš ar fejām dejoja. Šķiet, ka fejas dzīvojušas kaut kādā pilnīgi citā pasaulē, tā dēvētajā citpasaulē, kādā citā dimensijā. No cilvēka viedokļa viņš tur atradies tikai dažas minūtes, taču pēc atgriešanās izrādījies, ka uz Zemes pagā​jušas dienas, mēneši un pat veseli 100 gadi!

Te jāatgādina plaši pazīstamais gadījums ar T. Voltonu no Arizonas 1975. gada 5. novembrī, kuru viņa sešu darbabiedru acu priekšā nolaupīja NLO. Visi aculiecinieki tika pārbaudīti ar melu detektoru, un testi noteikti pierādīja, ka viņi nemeloja. Tikai pēc piecām dienām Voltons parādījās atkal, fiziski un garīgi sagrauts. Ari viņš tika pārbaudīts ar melu detektoru un piekrita hipnozes seansam. Testi arī šai gadī​jumā apstiprināja, ka viņš stāstījis patiesību.

Senās austriešu teiksmās stāstīts par noslēpumainiem kalniem, kuros dzīvojot rūķu tauta. Kamēr cilvēks kaut neilgu laiku uzturējās viņu pasaulē, ārpasaulē aizritēja gadu desmiti. Šāds laika nobīdes efekts pazīstams ne tikai kopš A. Ein- šteina relativitātes teorijas atklāšanas, par to stāstīts jau gadu tūkstošus vecās dievu teiksmās. Piemēram, Bībeles 90. psalmā (4. pants): «Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.»

Piemēram, lakandonu cilts Vidusamerikā ari zina stāstit brīnumu lietas par dievišķām būmēm, tās uz Zemes nonākušas no vietas, kura atrodas «tālu augstāk par redzamajām debesīm» (proti, Visumā). Reiz dievu vēstnesis Akinkobs nolaupīja viņu cilts piederīgo, tā dēvēto sentēvu, un aizveda to debesīs. Kad debesu vēsmesis sentēvam jautājis, cik ilgi viņš pie viņiem debesīs jau esot, tas atbildējis, ka viņš esot prom no mājām ne ilgāk kā vienu dienu. Akinkoba atbilde skanē​ja dīvaini: «Nē, mans dēls. Tas ilgst dienu un nakti, un šo dienu, un divas naktis. Tur tavās mājās, kur tu dzīvo, tur tas ilgst tik ilgi, mans dēls. Tikai tu to nemani.»

Kā novērots gadījumos ar NLO, viņi kaut kā citādi ie​darbojas uz telpas un laika kontinuitāti.

IX.3.

NLO NOLAUPĪŠANAS VAKAR UN ŠODIEN - VAI CITPLANĒTIEŠU EKSPERIMENTI AR GĒNIEM*?Kā jau minēts, senās pasakās par fejām un elfiem stāstīts par cilvēku nolaupīšanu tā dēvētajā citpasaulē. Te nu paralēles ar mūsdienu NLO mītiem ir vairāk nekā skaidras! Feju tauta nereti nolaupīja Zemes cilvēkus un aizveda tos savā valstībā - tā dēvētajā citpasaulē, bet vēlāk tos nogādāja atpakaļ uz Zemes - lielākoties gan ar laika nobīdi. Tie cilvēki, kuri bija piedzīvojuši šādu sastapšanos, vēlāk stāstīja, ka viņi atjēgušies pilnīgi svešā vietā. Jau tolaik nolaupītajam cilvēkam šie notikumi bija pilnīgi mīklaini un nesaprotami. Viņi stāstīja, ka tos pēkšņi ietinusi migla, un viņi dzirdējuši brīnumskaistu mūziku, kas viņiem laupījusi samaņu.

Patiesi, dažas ar NLO saistītās blakusparādības attēlotas senajos mītos un teiksmās. IV Mozus grāmatā (22, 22-31) stāstīts par Bileāma sastapšanos ar Dieva eņģeli. Bileāms ar savu ēzelieni devās pie Balaka. Pēkšņi notika kaut kas neparasts: «Un ēzeliene ieraudzīja tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam ar atvēztu zobenu rokā, un ēzeliene nogriezās no ceļa un gāja pa lauku.»

Sadusmotais Bileāms izmēģinājās dažādi, lai savu dzīvnieku piespiestu doties tālāk, bet nekas nelīdzēja. Debesu eņģelis vairākkārt nostājās citā vietā, tāpēc ēzeliene nobijās arvien vairāk un beidzot pat pakrita ceļos. Stāsts ir ipaši interesants, jo eņģeli redzēja tikai dzīvnieks. Turpretī Bileāms ne. Tikai tad, kad Dievs viņam atsedza acis, kā teikts Bībelē (22, 31), arī viņš ieraudzija eņģeli stāvam uz ceļa. īstenībā tas ir notikums, kuru mūsdienu cilvēks, lai gan citādā formā, varētu stāstīt pēc sastapšanās ar mazajām pelēkajām būmēm. Tas, ka sākumā tikai ēzelis ievērojis savādo tēlu uz ceļa, ir zināms no stāstījumiem par NLO mūsdienās. Liecinieki bieži stāsta, ka viņu suns pēkšņi sācis riet vai zirgi sabijušies. Kad viņi lietu gribējuši izpētīt, tuvumā kā no skaidrām debesim parādījies NLO vai kāda nepazīstama būtne.

Teiksmās un mītos par fejām stāstīts, ka tās bieži nolaupījušas sievietes, lai viņas fejām palīdzētu dzemdībās. Fejas nolaupīja pat Zemes sieviešu vīrus, lai ar vīriešu spermu apaugļotu savas sievietes!

Dažas sievietes tika nolaupītas, lai elfu mazuļus barotu ar krūti. Iru pasakās stāstīts, kā fejas nolaupījušas bērnus kopā ar viņu mātēm. Citā pasakā stāstīts par kādu topošo māti īsi pirms dzemdībām, kad tās vīrs devies uz pilsētu, lai atvestu vecmāti. Atceļā notika kaut kas nesaprotams: «(…) kad viņi devās cauri kādai vietai (…), viņš dzirdēja troksni, it kā pumu bars lidotu pa gaisu viņam virsū. Tas nāca viņiem tieši pred, bet, kad tas lidoja viņiem pāri, vīrs uzmeta gaisā saini ar naglām.

Viņš bija nikns un sauca: «Kaut velns jūs parautu!»

Tikko viņš šos vārdus bija izrunājis, kaut kas ar troksni nokrita viņa zirga priekšā. Virs pagriezās, nokāpa un ierau​dzīja pats savu sievu, kuru bija atstājis mājās.»

Virs savu apjukušo sievu uzcēla zirgā un jāja tālāk mājās, kur uzzināja, ka viņa prombūtnes laikā sieva esot mirusi. Tāpēc viņš savu sievu un vecmāti aizsūtīja uz šķūni, kur viņām vajadzēja noslēpties.

Mājās visi bija pārsteigti, kad virs ar mēslu dakšām pienāca pie (šķietami) mirušās sievas gultas un neizrādīja nekādas skumjas. Tad: «(viņš) piegāja pie gultas un iedūra ar dakšām tam, kas tur gulēja, tad būtne, kas tur gulēja, uzlēca un kā zibens izšāvās caur logu». Pēc šās savādās pārbaudes sievai piedzima vesels bērns, un šādas būmes viņus vairs nekad neapgrūtināja. Šāda pārvietošana NLO nolaupīšanas gadījumos nav retums. Citpianētiešu akciju upuri vēlāk atjēdzas svešā vietā un citā laikā. Viens no, manuprāt, skaidrākajiem šādas pārvietošanas gadījumiem notika 1975. gada 4. janvāri Inhe- neiro Blanko, 780 kilometru attālumā no Buenosairesas, Ar- gentinā.

Toreiz 28 gadus vecais K. A. Dianss kļuva par ceturtās pakāpes tuvā kontakta upuri. Ap pulksten 3.30 Dianss pabeidza savu maiņu un grasījās doties mājup ar autobusu. Iedams uz autobusa pieturu, viņš vēl

nopirka rīta laikrakstu. Pēc īsa brīža viņš pēkšņi pamanīja spilgtu gaismas staru, kas šāvās no debesīm.

Dianss tam nepievērsa uzma​nību - varbūt tuvojās negaiss …

Tālāk seko kaut kas nedcams: pēc piecām stundām, tātad ap pulksten 8.30, kāds motociklists brauca pa šoseju netālu no Buenosairesas. Šosejas malā viņš ieraudzīja pilnīgi apjukušo Diansu ar nopirkto rīta laikrakstu un joprojām darba tērpā, 800 kilometru attālumā no sava mērķa. Kā viņš tur bija nokļuvisi Vai tas bija paša Diansa veikli inscenēts triks, lai padarītu interesantāku savu vienmuļo darba dzīvii Šai gadījumā pilnīgi noteikti var izslēgt blēdību! A. Diansa rīcībā bija ne vairāk par piecām stundām, lai pārvarēto šo attālumu. Ma​šīnai vajadzīgas vidēji deviņas vai pat desmit stundas. Pat viņa mātei, kurai tika paziņots un kura brauca kā traka, vajadzēja aptuveni deviņas stundas, lai nokļūtu līdz Bueno- sairesai. Kā vēlākie pētījumi parādīja, šai laikā Dianss nebija izmantojis arī lidmašīnu (lai pēc tam veselus 800 kilomet​rus tālāk liktos grāvī šosejas malāi). Bet Dianss bija tur! Kāi Kad motociklists pilnīgi apjukušo Diansu bija nogādājis tuvākajā slimnīcā, viņu tur izmeklēja 46 (!) ārsti. Ar viņu bija kaut kas noticis, bet kasi Dianss sūdzējās par reiboni, sāpēm kuņģī, ēstgribas trūkumu, uz galvas un krūtīm viņam trūka matu kušķi. Kad A. Dianss ārsdem savu interesanto gadījumu bija pastāstijis, tas kļuva par sensāciju.

Kad viņš tonakt bija redzējis zibeni šaujamies no debesīm, viņš virs sevis sadzirdēja šņākoņu un zaudēja samaņu. Viņš atjēdzās lodveida telpā, kur gaisma plūda no sienām kā feju paugura iekšienē.

Pēkšņi siena atvērās, lai gan pirms tam viņš tur nebija pamanījis durvis, un telpā ienāca trīs ap 1,80 metru lielas būmes. Lai gan tām bija humanoīda ķermenis, tomēr šīs būmes viņam likās pilnīgi svešādas.

Dianss viņiem nevarēja saskatīt ausis, acis, degunu vai muti. Tiem nebija ari roku, to vietā atradās mazi piesūcekņi, ar kuriem viņi Diansam izrāva matus. Savādās procedūras laikā, kuru viņam vajadzēja paciest, Antonio nejuta nekādu sāpju. Kad viņš būmēm jautāja, kāpēc viņas to dara, tās neko neatbildēja, tās klusēja. Pēdējais, ko K. A. Dianss atcerējās, bija tas, ka viņš atjēdzies zālē šosejas malā uz Buenosairesu.

Droši vien K. A. Dianss un ādminis K. Keters viens otram varētu daudzko pastāsdt, jo 1616. gada 11. jūnijā Kete- ram izgāja gauži līdzīgi. Tai dienā K. Keters devās uz Gērli- cu, un viņam pēkšņi parādījās eņģelis. Tas uzstāja, lai Keters no šā brīža staigātu apkārt un sprediķotu. Laikam ādminis neredzēja iemeslu to darīt, jo viņš atteicās. Taču de​besu vēsmesis savu misiju uztvēra ļoti nopietni, jo pēc eņģeļa vairākkārtējas parādīšanās un draudiem Keters beidzot padevās - viņš sāka sprediķot. No tā laika K. Keters staigāja apkārt, turklāt eņģelis viņam parādījās vēl vairākas reizes. Pēc katras sastapšanās ar savu debesu skolotāju Keters atjēdzās svešā vietā, kura bieži atradās kilometriem tālu no iepriekšējās atrašanās vietas. Vai tas bija ceturtās pakāpes tu​vais kontakts pirms 380 gadiemi Autors U. Māgins, kas pret NLO mītu izturas ļoti skeptiski, šai senajā stāstījumā saskata tikai Ketera paša vīzijas (līdzīgi Ecēhiēlam). Tā varētu izskaidrot daudzas zināmas eņģeļu parādīšanās. Taču Ketera sastapšanās nav izskaidrojamas dri psiholoģiski, jo vīzijas neizraisa pārvietošanos telpā. Un, ja Keters patiešām būtu redzējis tikai vīziju, tad jāšaubās, ka viņš kājām nostaigājis kilometriem garus ceļa ga​balus. Ļoti neticami ari, ka šo vizionāro pastaigu laikā viņu neviens nebija pamanījis.

Tas, ka visos cilvēces vēstures laikos būmes no Visuma vai debesu mājokļiem ir apmeklējušas cilvēkus un reizēm pat paņēmušas tos līdzi savā valstībā, nav nekas jauns. Kāds mērķis bija un ir šai anunnaku šķietami absurdajai ricībaii Lielākā daļā nolaupīšanas gadījumu, galvenokārt ASV, šī rīcība šķiet pilnīgi nesaprotama. Cilvēki tiek izcelti no savām gultām vai automašīnām un pilnīgi pārbiedēti, pēc tam medicīniski izmeklēti kaut kādā svešā vietā. Turklāt šīs tik augsti attīstītās būmes izmanto visprimitīvākos instrumentus - ādas skrāpjus (varbūt šūnu analīzēm"?) vai garas adatas, kuras tiek ievadītas visās iespējamās ķermeņa atverēs, pat smadzenēs. Kāpēci No Zemes vēstures ir zināms, ka citplanētieši kopš mūžīgiem laikiem ar mums, cilvēkiem, manipulē.

Ja aizlaikos tie bija debesu dievi, tad šodien mēs saskaramies ar mazajām pelēkajām būmēm, kuras, kā

liekas, par cilvēkiem ļoti interesējas.

Vai tad jau Vecajā derībā nav rakstīts par dažādām manipulācijām ar Zemes iedzīvotājiem^ Bībeles mūžīgais un visuresošais Dievs radīja pasauli. To izdarījis, viņš aplūkoja savu darbu un bija pilnīgi apmierināts; cilvēka radīšana viņam bija izdevusies - galu galā tas taču bija radīts pēc Viņa tēla. Taču cilvēku meitas sāka pities ar debesu dēliem. Dievs (vai, pareizāk, elohims) par to bija tā sadusmots, ka gribēja atstāt dzīvu tikai Nou, Lameha dēlu. Noam vajadzēja kļūt par jauna laikmeta, jauna cilvēku dzimuma ciltstēvu. Taču Noas tēvs nebija Lamehs - debesu sargi, nefilimi, viņa sievai bija ielikuši klēpī sēklu.

Un kā tad tur bija ar Ādamu un Ievu, kurus radīja anunnaki (III.5.)Ј Ieva tika radīta no Ādama dzīvības spēka (spermas), turklāt vēlāk viņai pat tika implantēts cits bērns (Sets). Ari Noa, Gilgamešs un ķīniešu senimperatori varēja apgalvot, ka viņu dzīslās rit dievišķas asinis. Šodien NLO cilvēkus ne tikai novēro, to iemītnieki pat izmanto sievietes par «audžumātēm». Sievietes un jaunas meitenes pēkšņi neizskaidrojamā veidā kļūst grūtas. Varētu jau apgalvot, ka tas ir vienkāršs un aizkustinošs mīlas piedzīvojums vai sāņsolis, kas nav palicis bez sekām. Tomēr bieži vien tas nav tik vienkārši. Kā, piemēram, izskaidrojams, ka šādas audžumātes - upuri hipnozes iespaidā stāsta par mazajām pelēkajām būtnēm, kuras viņām implantējušas embrijui Pieņēmums par šķietamu grūtniecību arī neko nedod, jo ar ultraskaņas palīdzību dzemdē pilnīgi noteikti tiek konstatēts embrijs. Turklāt šādam nolaupīšanas gadījumam seko vismaz vēl viena reize, kad auglis tiek atkal izņemts.

Plaši pazīstams mākslīgās apaugļošanas gadījums ir notikums ar K. Deivisu (viņas īstais vārds ir D. Tomasa). Tā kā par šo notikumu Kaplijvudā, Ohaio štatā, ASV, rakstīts ļoti bieži, es uzskatu, ka nav vajadzīgs šo ceturtās pakāpes tuvā kontakta gadījumu pārstāstīt vēlreiz.

Nolaupīšanas gadījumu eksperts B. Hopkinss sīki izpētīja Ketijas Deivisas piedzīvojumu. 1983. gada septembri B. Hopkinss no šīs sievietes saņēma vēstuli, kurā viņa Hopkinsam paziņoja, ka laikam kļuvusi par ceturtās pakāpes tuvā kontakta upuri. Pēc Hopkinsa lūguma K. Deivisa piekrita hipnozes seansam, lai rekonstruētu notikuma norisi. Turklāt izrādījās, ka par citpianētiešu eksperimentu upuri, iespējams, kļuvusi ne tikai viņa, bet ka visa viņas ģimene bijusi citpianētiešu aktivitāšu mērķis. 1977. gada decembrī Ketijas mašīnas motors pēkšņi apklusa. (Viduslaikos zirgu pajūgs bieži vien nevarēja pabraukt garām feju pauguram.) Kamēr visi pārējie mašīnas pasažieri bija kaut kā hipnotizēti, Ketiju nolaupīja citplanētieši. Svešie visvairāk interesējās par jaunās sievietes dzimumorgāniem - viņa kļuva grūta.

1978. gada martā nevēlamie apmeklētāji ieradās vēlreiz. Acīmredzot Ketija audžumātes uzdevumu bija izpildījusi, jo šai nolaupīšanas reizē viņai embrijs tika izņemts. Pēc gada citplanētieši viņu nolaupīja vēlreiz, un tad savādās būtnes galīgi pārbiedēto sievieti izmeklēja medicīniski. Caur nāsi viņai tika ievadita zonde un galvā implantēts kaut kāds svešķermenis. Kedja atjēdzās tikai savas mājas sētas puses pa​galmā asinīm notraipītā naktskreklā.

Pārsteidzoši, ka K. Deivisai pēc «viņas» bērna izņemšanas tika parādīts kaut kāds hibrīds - pa pusei cilvēks, pa pusei citplanētietis. B. Hopkinsa izmeklēšana parādīja, ka K. Deivisa savas dzīves laikā iznēsājusi pat deviņas (!) šādas hibrīdbūtnes. Bet tās visas viņai tika izoperētas; tās viņā tikai it kā nobrieda.

Taču šādi stāsti nekādā gadījumā nav 20. gadsimta izgudrojums. Viduslaikos gnomi bieži vien Zemes bērnus mēdza apmainīt pret tā dēvētajiem nejaucēniem. Tā dēvētais Puks, feju un cilvēku hibrīds, dažos senajos attēlos ir pārsteidzoši līdzīgs dažiem mūsu pašreizējiem citplanētiešiem - šmaugs ķermenis, pārāk liels galvaskauss un lielas acis. Kāds nostāsts par ceturtās pakāpes tuvo kontaktu viduslaikos nāk no Lejassaksijas dienvidiem. Pārāk skaidras paralēles ar nolaupīšanu mūsdienās ari šeit ļauj atpazīt augstāk attistltas civilizācijas iejaukšanos: «Kāda sieviete gulēja gultā. Pēkšņi izdzisa gaisma. Te viņa dzirdēja, ka atvērās durvis. Aši izlēkusi no gultas, viņa atkal iededza gaismu. Viņa ieraudzīja rūķi ar lielu galvu, kas jau bija paņēmis viņas

jaundzimušo bērnu un tā vietā šūpuli ielicis kaut kādu savādu rūķi. Sieviete sacēla troksni, un bērnu izdevās rūķim atņemt. Nakts apmeklētājs pazuda at​kal neizskaidrojamā veidā, bet svešo mazo būmi atstāja šūpulī. Sievietei bija pietiekoši daudz piena, un viņa aiz līdzcietības gribēja pabarot ari mazo rūķi. Taču tas krūti neņēma un drīz vien nomira.» Šis gadījums varētu būt piemērs no B. Hopkinsa grāmatas. Īstenībā te stāstīts, kā citplanētieši mūsdienās nolaupa bērnus: sieviete guļ gultā, pēkšņi nodziest gaisma, istabā parādās savāda, rūķim līdzīga lielgalvaina būtne, viņas bērnu apmaina pret nepazīstamu būtni (šodien to sauktu par hib- ridbūtni) un neizskaidrojamā veidā pazūd …

Taču par to, ka cilvēku bērni vai embriji apmainīti pret dīvainām būmēm, kas varbūt saistits ar Zemes cilvēku gēnu manipulācijām, var uzzināt jau no Senās Indijas mīdem. Neticami^ Tieši tas stāstīts 2500 gadu vecās džainisma reliģijas leģendās. Leģendā stāsdts, ka indiešu dievi savam brālim Mahaviram likuši pieņemt embrija veidolu, to pēc tam dievs Harinaigamesins, kas Zemes virsū nokļuvis ar «pā​vu», implantējis indiešu priesterienei Devanadai vēderā: «Viņš viņu iemidzināja dziļā miegā, lai gan viņas acis palika atvērtas, viņš to viņai izdarīja bez sāpēm, viņa bija kā sapnī.»

Harinaigamesins Devanadai atvēra vēderu un izņēma no tā embriju. Zemiešu bērna vietā viņš viņai dzemdē ielika dieva Mahaviras embriju. Kad uzdevums bija izpildīts, viņš par sekmīgo darbu pastāstīja saviem dievišķajiem kolēģiem. Tikai tagad dieviem ienāca prātā, ka dievu drīkst dzemdēt tikai valdniece - galu galā bērnam pienākas karaliska audzināšana. Un tā Harinaigamesins ar savu pāvu vēlreiz devās ceļā uz Zemi, kur viņš atrada valdnieci Trisalu. Par laimi, viņa bija tai pašā grūtniecības posmā kā priesteriene Deva- nada, tādējādi viņš sieviešu embrijus varēja nemanīti apmainīt. 599. g.p.m.ē. valdniece Trisala dzemdēja veselu puisēnu, kuram deva vārdu Mahavira un kurš vēlāk nodibināja džainisma reliģiju.

Kas bija tas, kas tik vieglprādgi rīkojās ar embrijiem^ Vai senie indieši ķirurģijas jomā bija tik augsti attīstīti, ka paši izdarīja šādas operācijas, vai ari tas vienkārši ir vēl viens nevainīgas ieņemšanas gadījums, kurā iejaukti citplanētieši^ Šis savādais stāsts nekādā gadijumā nav tikai pasaka. Senin- diešu tekstā «Visnudharmottara» izklāstītas modernās zinā​šanas par dzīvības rašanos: «(…) trešajā mēnesī veidojas locekļi, ceturtajā mēnesī rodas kauli un ādas spīdums, piektajā mēnesī aug ķermeņa apmatojums, sestajā mēnesī dzīvajā būtnē attīstās domāšana, sepdtajā mēnesī diglis izjūt nepatiku, astotajā un devīta​jā mēnesī tas strauji pieaug.»

Un tālāk grāmatā «Tandulaveijalija»: «Sievietes «yoni» (olvados -autora piezīme) rodas un spon​tāni atmirst 400 000 līdz 900 000.»

Te domād tā dēvētie pnmodia folikuli - olšūnu priekšteči, kuru skaitu šodien lēš uz aptuveni 400 000 līdz 2 miljo​niem!

Indiešu dievs Harinaigamesins līdzīgā veidā atrodams viduslaiku dēmonu pasaulē. Te spokojas vēl citas savādas būmes - sukubi un inkubi. Mītiskie nostāsti par šiem tēliem varbūt tieši norāda uz citpianētiešu agrākajām aktivitātēm! Sukubi (no latiņu «succubus» - apakšā esošais) saviem (sieviešu kārtas) upuriem izraisīja erotiskus sapņus, un sapnī ar šīm būmēm notika dzimumakts. M. Luters (1483.g.

10. oktobris - 1546. g. 18. februāris) tolaik uzskatīja, ka šie dēmoni (inkubi) savācot Zemes vīriešu spermu, lai tādējādi savai rasei nodrošinātu eksistenci. Lutera doma šodien ir tikpat aktuāla kā pirms 500 gadiem. Šodien viduslaiku stāstījumus par seksuāliem sakariem ar šādām būmēm uzskata par apspiestām erotiskām fantāzijām. Kādu ļoti interesantu gadījumu par šīm erotiskajām fantāzijām savā grāmatā «Citi» pieminējis Dr. J. Fībags. 1606. gada 30. janvārī jauna sieviete Fransuāza Bo stāvēja tiesas priekšā. Viņa tika apsūdzēta par to, ka krāpusi savu vīru ar kādu no šiem dēmoniskajiem sukubiem. Tolaik tā bija smaga apsūdzība, jo, ja sievieti atzitu par vainīgu, tad viņai draudētu sārts! Laimīgā kārtā līdz mūsdienām ir saglabājies tie​sas sēdes protokols:

«Apsūdzētā liecina, ka 1605. gadā dažas dienas pirms Visu svēto dienas, kad viņa naktī gulējusi blakus savam vī​ram, kaut kas esot uzmeties uz viņas gultas, tā ka viņa izbailēs pamodusies; citreiz tas pats kaut kas esot uzmeties kā lode viņai uz gultas, turklāt šoreiz viņa bijusi nomodā, bet vīrs atkal gulējis. Garam bija cilvēka balss. Kad viņa jautājusi, kas tur ir, klusa balss atbildēja, ka viņai neesot jābaidās, ka tas, kas viņu piemeklējis, esot Svētā Gara bruņinieks, ka viņš esot sūtīts, lai ar viņu gulētu kā pielaulātais vīrs, un ka viņai neesot jābaidās viņu uzņemt savā gultā. Kad sieviete to negribēja atļaut, gars uzlēca uz maizes abras, tad nolēca zemē un beidzot nokļuva līdz viņai, sacīdams: «Tu esi ļod nežēlīga, jo tu man gribi aizliegt to, ko esmu apņēmies darīt.» Tad viņš atsedza segu, satvēra vienu viņas krūti, pacēla sievieti un sacīja: «Tagad tu redzi, ka es tevi mīlu, un es tev apsolu, ka tu būsi ļod laimīga, ja ļausi man gulēt ar tevi; jo es esmu Dieva templis, kas sūdts, lai mierinātu nabaga sievietes kā tevi (…).» Tad viņš apgūlās pie viņas gultā un sacīja: «Es tev parādīšu, ko jauni puiši dara meitenēm.» Un pēc tam viņš sievieti sāka nepiedienīgi aptaustīt (…) un aizgāja prom, bet viņa nezināja, kas bija noticis un vai viņš panācis, ko gribējis (…). Tomēr apsūdzētā dc, ka tas bijis labs un svēts gars, kas prot apieties ar sievietēm. Viņa piemetina, ka gada pirmajā dienā, kad viņa ap pusnakti gulējusi nomodā līdzās savam aizmigušajam vīram, tas pats gars esot pienācis pie viņas gultas un lūdzis, lai tam atļauj apgulties pie viņas, lai viņš ar viņu gulētu un viņu darītu laimīgu; taču viņa to noraidījusi.

Un viņš tai jautājis, vai viņa negri​bētu iegūt grēku adaišanu; tad viņa teikusi jā (…).»

Ko nozīmē šis stāsdjumsi Vai tie bija tikai seksuāli novārtā pamestas sievietes sapņojumi vai kāds viduslaiku donžuāns izmantoja F. Bo ticību, lai remdētu savu iekārii Diez vai sieviete šo gadījumu izdomājusi - tas viņai būtu nāves spriedums! Tiesas sēdes protokolā ir daži interesanti slku- mi. Savādais gars acīmredzot ir varējis mainīt savu veidolu. Pēc teksta saprotams, ka otrā apmeklējuma laikā minētā būtne parādījusies lodes izskatā, turklāt Bo vīrs ari šai reizē nav pamodies. Tam nu gan bijis ciešs miegs, ja viņš nav manījis, kā viņa sieva istabā sarunājusies ar kādu trešo personu, ku​ra pat apgūlusies gultā.

Ko «Svētā Gara bruņinieks» no jaunās Fransuāzas gri- bējai Viņa vēlēšanās ir skaidra - viņš gribēja ar viņu gulēt. Ļoti savāds ir Fransuāzas izteikums, ka pēc tam viņa vairs nav zinājusi, vai viņš panācis, ko gribējis. Vai tad precēta sieviete varēja nezināt, ko gars gribējai Bo stāstījumā ir dažas paralēles, kas atgādina mūsdienu NLO nolaupīšanas: apmeklējuma laikā vīrs nepamana šā gara klātbūtni - viņš iegrimis ciešā miegā. «Dieva templis» netraucēti iekļūst mājā un tuvojas Fransuāzas gultai. Notiek pat zināma veida levitācija, kā zināms arī no gadījuma ar Lindu Kortailu. Protokolā raksdts, ka gars satver Bo vienu krūti un izceļ sievieti no gultas. 1989. gada 30. novembri L. Kortailu no Menhe- tenas aizskar trīs vai četras mazas būmes, un viņa sāk planēt gaisā. Ari šai gadījumā Lindas virs guļ blakus gultā un nemostas.

Es gan gribētu redzēt mīļāko, kas savu sirdspuķīti varētu izcelt no gultas aiz vienas krūts! (L. Kortailas nolaupīšanu daudzi NLO nolaupīšanas gadījumu pētnieki nosauc par gadsimta notikumu, jo viņa tika nolaupīta Menhe- tenas centrā, un daudzas personas to novēroja neatkarīgi cita no citas.)

Mūsdienās zināmi līdzīgi nostāsti par seksuāliem sakariem ar svešām būmēm: 1957. gada 14. oktobra naktī 23 gadus vecais brazīlietis Antonio Viljasboašs kļuva par inku- bu piedzīvojuma upuri.

Viņa nolaupīšanas gadījums bija pirmais, kas vispār ticis publicēts (1965). Aptuveni pulksten vienos naktī viņš apstrādāja savu lauciņu, kad «pēkšņi milzīgā ātrumā tuvojās spožs olveida lidojošs objekts».

Jau iepriekšējās dienās Antonio un viņa brālis bija redzējuši debesis spilgtu gaismu, kura visu apkārtni iedna sudrabainā gaismā. Taču šai nakti notika savādāk.

Kad objekts bija pavisam tuvu, viņš redzēja, ka apakšpusē izvirzījās trīs nolaišanās balsti. Tai pašā acumirkli Antonio traktoram izdzisa visi uguņi un motors apklusa. Protams, ka viņš mēģināja aizbēgt. Viņš gan tālu netika, jo četras humanoīdas būmes ķiverēs satvēra viņu aiz rokām un kājām un ierāva NLO. Lidaparāta iekšpusē būmes viņam no zoda noņēma asins paraugu, pēc tam ar varu izģērba un ierīvēja Antonio ķermeni ar nezināmu šķidrumu. Visu laiku citplanētieši savā starpā sarunājās it kā riedami, kā Antonio stāstīja. Kad savādās būmes neparasto procedūru bija pabeigušas, telpā ienāca pilnīgi kaila sieviete, kuras ķermenis «bija daudz skaistāks nekā visām sievietēm, kuras es jelkad biju redzējis», tā

Antonio vēlāk izteicās. Sieviete, kurai bija spilgti rudi kaunuma mati, sāka Antonio glāstīt un apkampt, bet pārējās būmes izgāja no telpas. Kad Viljasboašs beidzot bija uzbudināts, notika dzimumakts. Viņš stāsta, ka tas bijis «normāls akts (…), viņa vairāk vai mazāk izturējās tā, kā sievietes to parasti dara». Arī daiļā rudmate rēja, kamēr bija nodarbināta ar Antonio. Kad sieviete bija pabeigusi šo A. Viljasboašam noteikti ne gluži nepatīkamo misiju, viņa parādīja vispirms uz savu vēderu, tad uz Antonio un visbeidzot uz debesīm dienvidu virzienā.

Antonio vēlāk tika uzaicināts mazā pastaigā pa NLO un beidzot nogādāts atpakaļ savā pierastajā apkārmē.

Vai Viljasboašam patiešām bijis dzimumakts ar šo tēlu vai arī šī norise bijusi tikai suģestija, lai atvieglotu iespējamo spermas analīzes iegūšanu, šodien droši apgalvot vairs nav iespējams. Tā varētu būt suģestija, jo šķiet, ka citplanē- tiešiem ir pavisam neparastas spējas ietekmēt cilvēka garu, piemēram, lasīt domas (tā dēvētā domu skenēšana), apturēt sāpes, uzliekot rokas, vai telepātiskas spējas. Ka Antonio gadījuma sakars nav grābts no gaisa, konstatēja ārsts O. Fon- tess, kas viņu ļod rūpīgi izmeklēja.

Izmeklēšana parādīja, ka Viljasboašs ticis apstarots - viņš atradies spēcīgā starojuma vai enerģijas laukā. Ārsts atrada ari divas nelielas rētiņas uz zoda tai vietā, kur, pēc Antonio apgalvojuma, citplanētieši viņam noņēmuši asinis.

Nu, labi, rētas varētu rasties no visa kā, bet kur Antonio ticis apstarotsi Un kāpēc parastam zemniekam, kas par NLO nolaupīšanas gadījumiem varēja neko nezināt (šis gadījums noticis pirms gandrīz 40 gadiem), vajadzētu izdomāt šādus stāstusi Antonio nekad nav centies ari no sava piedzīvojuma gūt peļņu. Viņš vienkārši pievērsās atkal savai darba pasaulei, apmeklēja skolu un kļuva pat par veiksmīgu advokātu.

Meklējot citas norādes par citpianētiešu darbiem pēdējos gadu simtos, grūti pat noticēt, kas risinājies Eiropas pilsētās Pipina laikos (715. g. - 768. g.). Savādi gaisa gari, silti, nolaupījuši veselas Zemes iedzīvotāju grupas. Cilvēki gaisakuģos nogādāti kādā tālā zemē, ko sauca par Magoniju, tur viņiem atklātas dažādas lietas. Silfu tauta nolaupītajiem rādīja savas pilsētas un iepazīstināja ar dažādām savas dzīves jomām. Pēc šādām ekskursijām silti Zemes iedzīvotājus nogādāja atpakaļ visās iespējamās Eiropas pilsētās. Diemžēl tālaika māņticīgie cilvēki saviem nolaupītajiem laikabiedriem neticēja un tāpēc tos kā burvjus un raganas bieži sade​dzināja sārtos.

Vai tās bija masu halucinācijas ar traģiskām beigām vai ari šai fenomenā slēpjas kaut kas vairāki 1670. gadā franču abats M. de Vilārs sarakstīja izsmeļošu vēstījumu par dīvainajiem notikumiem Pipina valdīšanas laikā: «Pipina valdīšanas laikā kabalistam Cedekijam (ebreju burvis, kuram tika piedēvētas tālaika neparastās parādības - autora piezīme) iešāvās prātā doma piemuļķot pasauli - tās elementus apdzīvojot tautas, kuru dabu es jums attēloju. Viņš silfiem ieteica, lai tie visiem cilvēkiem parādītos gaisā. Viņi to izdarīja krāšņi: šie radījumi cilvēka izskatā bija redzami gaisā, gan pārvietojoties kaujas ierindā, gan ar ieročiem stāvot sardzē vai atpūšoties greznās telds, gan apbrīnojami būvētos gaisakuģos, kuru buras piepūtās pēc zefīru (ari gaisa garu - autora piezīme) pavēles.

Kas notikai Vai jūs domājat, ka neizglītotajiem cilvēkiem varētu ienākt prātā palauzīt galvu par šās pārsteidzošās izrādes dabui Pūlis viņus tūlīt pat noturēja par burvjiem, kuri saņēmuši savā varā gaisu, lai tajā izraisītu vētras un radītu krusu, kura apsistu sējumus. Dievvārdu sludinātāji un tieslietu zinātāji drīz vien pievienojās pūļa domām. Tam ticēja ari valdnieki, un šis smieklīgais neprāts gāja tiktāl, ka gudrais Kārlis Lielais un pēc viņa Ludviķis Dievbijīgais šķietamajiem gaisa tirāniem uzlika smagus sodus. To jūs atradīsit šo abu ķeizaru «Kapitulāriju» pirmajā nodaļā.»

Senajā Eiropā valdnieki izdeva likumus, kuri gaisa gariem aizliedza parādīties debesīs! Viņus uz to mudināja tālaika dievbijīgie cilvēki. M. de Vilārs tālaika iedzīvotājiem pat pārmet, ka viņi šo fenomenu neesot pietiekoši pārdomājuši. Šķiet, ka līdz pat mūsu apgaismotajiem laikiem valdības joprojām ir iejauktas šai spēlītē, kad runa ir par NLO. Cita starpā, 1988. gada 1. janvāri ASV valdība pieņēma

likumu, saskaņā ar kuru aizliegti kontakti ar citplanētiešiem. Ja sastapšanās ar kaut ko, kam ir ārpuszemes izcelsme, netiek oficiāli paziņota, tad par to draud 5000 dolāru liels sods un cietumsods līdz 5 gadiem.

Toties, ja ievēro likumu, tad par to saņem 5 gadus ilgu karantīnas termiņu!

«Silfi redzēja pret sevi vērstus - pūli, sīkmaņus un pat kronētās personas,» - tā stāstīts tālāk. «Lai kliedētu cilvēku sliktās domas, kādas tiem bija par silfu nevainīgo bruņojumu, tie nolēma nolaupīt dažādus cilvēkus, parādit tiem savas skaistās sievietes, savu valsti, savu valdīšanas formu un tad tos nolaist zemē dažādās vietās pasaulē (…). Tauta, redzot, ka cilvēki nolaidās zemē, saskrēja no visām pusēm, turēja viņus par burvjiem, kuri izkāpuši no saviem lidaparātiem, lai saindētu puķes un avotus, un saniknoti veda nevainīgos nāvē. Grūti iedomāties, cik daudzi no viņiem šai zemē gājuši bojā ugunī un ūdenī.»

Grūti iedomātiesli Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem cilvēki tiek nolaupīti un aizvesti nenosakāmā gaisa valstībā, kur viņiem rādītas dažādas tās pasaules lietas, - taču neviens viņiem netic. Abats de Vilārs savā aprakstā atstāsta kādu gadījumu ar četriem nolaupīšanas upuriem, kuri, par laimi, nav sodīti ar nāvi: «Starp citu, reiz netālu no Lionas trīs vīrieši un viena sieviete redzēti izkāpjam no šiem gaisakuģiem; visa pilsēta sapulcējās ap viņiem un sauca: «Tie ir burvji, tos sūta Bene- ventas hercogs Grimoalds, Kārļa ienaidnieks, lai izpostītu franku valsti!» Četri nevainīgie taisnojās, ka viņi paši esot no šās zemes, ka viņus nesen nolaupījuši savādi ļaudis, kuri viņiem parādījuši nedzirdētus brīnumus un lūguši par to pastāstīt citiem. Ietiepīgie lionieši neklausījās viņu taisnoša- nos un jau grasījās viņus mest uguni, kad taisnīgais Ago- bārs, Lionas bīskaps, kurš kā mūks šai pilsētā guvis lielu cieņu, atsteidzās uz troksni, noklausījās tautas apsūdzību un apsūdzēto aizstāvēšanos un nopietni izlēma, ka abām grupām nav taisnība.

Tā nav taisnība, ka šie cilvēki ir nolaidušies no gaisa, un neiespējami ir tas, ko viņi stāsta redzējuši. Ļaudis sava labā tēva Agobāra runām noticēja vairāk nekā savām acīm, nomierinājās, četrus silfu vēstnešus palaida atkal brīvībā un ar apmierinājumu lasīja dokumentu, kurā Ago- bārs savus vārdus apstiprina, un četru liecinieku liecība ir veltīga. Tomēr tie, kuri bija izbēguši nāvei, pretēji aizliegumam savus piedzīvojumus stāstīja tālāk. Šādā veidā radušās visas feju pasakas.»

Liekas, de Vilārs nešaubījās, ka šī gaisa tauta eksistē. Nolaupītie viņa acīs bija pilnīgi nevainīgi; tikai māņticīgā tauta rīkojās aplam. Arī šodien ir zināmi loti līdzīgi gadījumi (ekskursijas pa NLO u.c.), tikai ar kādu būtisku atšķirību: mūsdienās ceturtās pakāpes tuvo kontaktu upuri šīs sastapšanās pārcieš dzīvi (cik tas zināms), ja neņem vērā nebūt ne niecīgo skaitu mājdzīvnieku (zināmie dzīvnieku sakropļošanas gadījumi) daudzās pasaules daļās.

Dažādās pasaules daļās atkal un atkal ganībās tiek atrasti dzīvnieki (galvenokārt mājdzīvnieki), kuri ir nežēlīgi sakropļoti. Tiem izņemti dažādi orgāni, dzimumorgāni, izsūknētas visas asinis! Pretēji cerētajam, tuvākajā apkārmē ap sakropļotajiem dzīvniekiem netika atrastas nekādas (!), pat ne mazākās asins pēdas, it kā tie šai vietā būtu nokļuvuši tieši no gaisa. Līdz pat šodienai šiem nežēlīgajiem, ar lāzera precizitāti izdarītajiem dzīvnieku sakropļojumiem nav racionāla izskaidrojuma (plēsēji, sektanti)! īstenībā šādi sakropļojumi dokumentāri fiksēti jau sešdesmito gadu beigās (ķēve Lēdija, 1967. g.), ilgu laiku pirms attiecīgas lāzertehnikas rašanās. Arī nopietnās un ticamās liecībās pastāvīgi pieminētas savādās gaismas parādības un NLO, kuri novēroti saistībā ar atrastajiem dzīvnieku liķiem, tāpēc lidz šodienai nezināmo ķirurgu šausmīgajiem eksperimentiem ar dzīvniekiem pastāv tikai divi iespējamie izskaidrojumi: vai nu tie ir stingri slepeni valdības organizāciju projekti, vai arī aiz tā visa slēpjas kaut kāda ārpuszemes vara! Pilnīgi ticami būtu apšaubāmu zināmisku institūtu slepenie eksperimenti. Tomēr grūti iedomāties, ka šī «pētniecības iestāde» darbotos visā pasaulē, no ASV līdz Dienvidamerikai, no Austrālijas līdz Ziemeļeiropai un Japānai! Turklāt ASV pētniecības laboratorijām (šie gadījumi koncentrēti ASV rietumos) ir savi izmēģinājumu dzīvnieku ganāmpulki. Kas tad vēl adiek - citpianētiešu gēnu eksperimenti^ Gan tolaik, gan tagad citi cilvēki šādiem stāstījumiem pievērš maz uzmanības. Par stāstītājiem vairāk uzjautrinās, ignorē tos vai vienkārši apsmej. To zina katrs, kas pētījis NLO mītus. Cilvēki lielākoties

gurdi pasmaida vai uzskata stāstitāju par fantastu.

Vai ir neapgāžami pierādījumi, ka šādas NLO nolaupī​šanas ir reāls fenomens^ Izteikumi, ka citplanētieši savu upuru ķermenī, galvenokārt galvā, implantējot kaut kādas zondes vai kaut ko citu, sen vairs nav tikai pieņēmums. Jau iegūti pat šo savādo implantātu rentgenattēli! To funkcija parasti tiek izskaidrota kā kaut kāds raidītājs vai peilēšanas ierīce. Kas zina, vai tas patiesi ir tā, varbūt tiem ir pilnīgi cita nozīme.

Arī L. Kortailas galvā pilnīgi skaidri rentgenattēlā bija redzams svešķermenis. Hipnozes seansa laikā Linda atcerējās garu zondi, kuru viņai caur kreiso nāsi ievadīja galvā. Tai pašā dienā L. Kortaila lika izdarīt galvas rentgenuzņēmumu, lai visu noskaidrotu. Uzņēmumā skaidri bija redzams mazs, ci​lindrisks ķermenis, kuram tur īstenībā nekas nebija darāms. Diemžēl to vairs nebija iespējams ķirurģiski izņemt, jo dažas dienas pēc ārsta apmeklējuma citplanētieši ieradās vēlreiz un Lindai implantātu izņēma.

Ir saglabājies rentgenuzņēmums, ārsta slēdziens un pieraksti no hipnozes seansa.

Ari Pulicera prēmijas laureāts un psiholoģijas profesors Dr. D. Meks no Hārvarda universitātes Bostonā, ASV, grāmatā «Nolaupīšana. Cilvēku sastapšanās ar citplanētiešiem» (Betendorfa izd., 1995) stāsta par šādiem implantātiem un to pētīšanu.

Piemēram, Dr. Meks izpētīja objektu no stieplēm, kurš kādai sievietei pēc nolaupīšanas bija iznācis ārā no nāss. Ari fiziķis Dr. D. Pričards no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta izpētīja implantātu, kurš kādam vīrietim izoperēts no dzimumlocekļa.

Tomēr šīs analīzes nav devušas nekādus izmantojamus rezultātus, kuri palīdzētu noteikt savādo priekšmetu funkcijas, tās līdz šai dienai ir nezināmas. Profesora Dr. D. Meka iegūto objektu Pričards pētija elektronu mikroskopā, izmantojot elementāranalīzi un karbona izotopu analizi. Rezultāts - savādi savīta šķiedra no silikona, oglekļa, skābekļa un dažiem citiem elemendem. Slāpekļa pēdas viņš nevarēja atrast.

Izcelsme un funkcijas nav zināmas. Tomēr pilnīgi droši var izslēgt, ka tas ir tiri bioloģiskas izcelsmes ķermenis, kurš būtu sastopams dabā. Gandrīz droši var apgalvot arī, ka šīs «zondes» nav metāla priekšmeti, jo tad ķermenis tos, visticamāk, atgrūstu. Tā kā ir tik daudzi ziņojumi par implantātu ieaudzēšanu smadzenēs, dzimumloceklī, aiz acs vai vēl kaut kur, tad šie priekšmeti varbūt ar laiku ieaugtu ķermenī. Tad tos praktiski vairs nebūs iespējams atrast.

IX.4.

KĀPĒC SABIEDRĪBA NETIEK INFORMĒTAI Kas te galu galā notiek,vai kādas viltīgas spēlītes"?- Kāpēc pilnīgi viennozimīgas sastapšanās ar NLO (gluži vienalga, kādas pakāpes kontaktu līmenī), kuras turklāt apstiprina fotogrāfijas, kino, radaruzņēmumi, citi liecinieki, pēdas uz zemes u.c., tiek sauktas par klaju krāpšanu vai aplam izskaid​rotām dabas parādībām"?

Plaša sabiedrība ar smaidu runā par visu NLO mītu. Saprotams, jo diez vai kāds ar to ir intensīvi nodarbojies! «Lidojošie šķīvīši1 ?- Jā, es par to esmu dzirdējis,» - tā ir parastā atbilde. Nopietna informācija par NLO, kā arī par plašo senastronautikas jomu tikpat kā nav zināma! Vismaz tā netiek uztverta nopietni.

1990. gads tiek saukts par labības lauku piktogrammu gadu. Masu mediji acīmredzot nevarēja rimties stāstīt par šo fenomenu. Gandrīz visos laikrakstos parādījās visdažādāko piktogrammu attēli.

Visbiežāk ar sensacionāliem virsrakstiem («Te labprāt piezemējas NLO», «NLO, blēņas vai mežonigi bukii» vai «Labības lauku mīkla atrisināta») parādījās nelieli rakstiņi vietējos laikrakstos. Pēc gada, 1991. gada 24. jūlijā, man mājās nejauši pagadījās kāds laikraksts. To pavirši pārskatot, es pamanīju fotogrāfiju ar sensacionālās piktogrammas attēlu pie Grāsdorfas (parādījusies 22. jūlijā) ar virsrakstu «Mākslinieciski» un tālāk veselus divus (!) teikumus garu tekstu! Tad jau nav brīnums, ka visa pasaule šo fenomenu vērtē kā studentu stiķi un nepēta to tuvāk. Mūsu pasaulē nav nekā neizskaidrojama - nedrīkst būt! 1992./93./94. gadā vai nu blēņdariem studentiem semestra brīvlaiks bija par īsu, vai arī abi pensionāri D. Bovers un D. Čorlijs, kuri esot viltojuši visas piktogrammas, beidzot bija metuši mieru, jo prese klusēja, lai gan parādījās vēl citas brīnumjaukas zīmes. Arī 1994. gada vasarā parādījās šādi apļi, pilnīgāki un skaistāki nekā jebkad!

Tāpat kā vēl nesen (īstās) piktogrammas un savādie atklājumi šā fenomena iekšpusē tika noklusēti (pārvērtības labības graudos, kompasa novirzes…), tāpat mūs kopš laika gala āzē ari tādās jomās kā Paleo-SETI, citplanētieši un NLO. Vai nu tā, ka atklātībā nenonāk atradumi, kuri ierastajā shēmā neparko neiederas - kā pašlaik ejas Heopsa piramīdā -, vai tā, ka augsta ranga valdības dokumenti tiek atzīmēti ar zīmogu «pilnīgi slepeni» un sapel aktu skapjos. Kāpēc - tas, šķiet, ir skaidrs!

Iedomāsimies - Oktobra svētku laikā Minhenē virs pilsētas parādās skaidri saskatāma NLO vienība.

Tūkstošiem svētku apmeklētāju kļūst par šā notikuma lieciniekiem, un mūžīgi klātesošā prese visu jampadraci arī nofilmē. Laikraksti par to noteikti ziņos, bet vai nofilmētie kadri parādīsies atklāti arī televīzijas ekrānos^ Diez vai. Vācijas valdības ierēdņi pēc iespējas ātrāk pacentīsies konfiscēt visu, kas varētu pierādīt NLO reālo eksistenci. Arī masu mediji noteikti saņemtu rīkojumu savas filmas nekādā gadījumā nerādīt. Ja tas tomēr notiktu un uzņēmumi parādītos televīzijā, uzreiz būtu gatavs izskaidrojums, ka tās visas ir Zemes parādības, kā, piemēram, diskotēkas apgaismojums. Iedzīvotāji būtu nomierināti.

Vai citādi. Lielie raidītāji šos uzņēmumus rāda visā pasaulē. Uz visas zemeslodes tiek organizēti raidījumi, kuros ievērojamas personas pilnīgi atklāti apstiprina ārpuszemes dzīvības eksistenci - arī uz mūsu Zemes. Pārsteigtie skatītāji uzzina, ka šīs būmes kopš laika gala apciemo mūsu Zemi, novēro to un ietekmē tās attīstību. Kas tad notiktu ar mūsu ierasto pasaules uzskatui Šķiet sadragāti jebkuras Zemes reliģijas balsti! Mēs, cilvēki, lai gan arī turpmāk paliekam Zemes radības kronis, taču īstenībā esam tikai Visuma attīstības zemākā pakāpe. Baznīcas visā pasaulē reģistrē vislielāko skaitu izstājušos kopš to dibināšanas, jo Dievs ir atstājis cilvēkus. Sākas svētie kari. Visur uz Zemes reliģiskie grupējumi centīsies saglabāt savu ietekmi. Citi varbūt pat pieliks visus spēkus, lai citpla- nētiešus iznīcinātu, un sacelsies pret pasaules valdībām (visticamāk, ka tieši ar tām tiks dibināts vistiešākais, publiskais kontakts). Uz mūsu planētas sāksies mežonigs juceklis, daudzas valstis uz Zemes

gribēs piesavināties citpianētiešu augsti attīstīto tehnoloģiju. Tas, kam šādu tehniku izdotos iegūt, pasaules kārtībā neapšaubāmi iegūtu noteicošo lomu. Katra vara, kura ar šādām augsti attīstītas tehnoloģijas ierīcēm prastu rīkoties, neapšaubāmi būtu neuzvarams pretinieks. Un ja šādas ierīces nonāktu teroristu rokāsi- Tāpēc ir saprotams, ka nokritušie NLO vislielākajā slepenibā pazūd dažādās militārās bāzēs.

Ja svešas būmes no Visuma jau kopš senseniem laikiem mūs apmeklē un ir nodibinājušas kontaktus ari ar attiecīgām kultūrām, tad kad viņi atgriezīsies^ Vai ir kaut kādas norādes uz drīzu atgriešanos, vai varbūt viņi jau ilgu laiku ir mūsu vidūi Vai mēs nepārtraukti tiekam novēroti un laiku pa laikam ar mums tiek dibināti kontakti, lai mūs droši iz​vadītu cauri kosmiskajiem pusaudža gadiemi Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri par NLO esamibu (tas ir, par citpianētiešu esamību) pārliecinātās personas sauc par pseidoticīgajiem, par tumsoņu sektām vai vienkārši un sirsnīgi par muldoņām. Tādas piezīmes diez vai ņemamas nopietni, ja NLO mīts patiesi būtu kaut kāda NLO reliģija, tad tās piekritēji būtu vienīgie, kuri bieži sastapušies ar savu dievu (dieviem) un kuru rīcībā būtu milzum daudz svēto relikviju (ieskaitot NLO fotogrāfijas). Kāpēc tad šie skeptiķi nepāriet NLO ticībā, tas ir tikpat nesaprotami kā daudzu nevēlēšanās ar šo tematu nodarboties. Dabiski, es nenoliedzu, ir ezo- tēriski grupējumi ar pasaules gala noskaņojumu, kuri gaida glābiņu no brāļiem Visumā. Šādas un līdzīgas sektas neiederas šā fenomena nopietnā pētīšanā! Ir nepareizi, pamatojoties uz dažiem izņēmumiem, uzreiz visas personas, kuras interesējas par NLO vai pat «Ancient AstronautSociety», apzīmēt par reliģisku sektu.

Sektas prasa ticību, sava dzīvesveida izmaiņas vai kaut ko sola - NLO un «Ancient Astronaut So- ciety» neprasa neko no tā, te nevienam nekam nav jātic.

Patiesi šķiet, ka citplanētieši gatavo savu atgriešanos. Pamazām, gandrīz pārāk piesardzīgi mēs, cilvēki, tiekam sagatavoti notikumam, kas drīz sagaidāms. Kamēr dažas valdības pavisam neilgu laiku liekas zinām patiesību, vēstījums lēnām iekļūst visos iedzīvotāju slāņos.

IX.5. «… no varas visumĀ, no citas planĒtas …»

Vai senseno kultūru dievi atgriežas, kā viņi to kādreiz solījuši1 ?- Vai startam tiek gatavota misija «Atgriešanās uz Ze- mes»Ј Vai mēs pastāvīgi un arvien intensīvāk šim notikumam tiekam sagatavoti, lai izvairītos no dievu šoka<?

Zemes SETI programmas ietvaros nesen notika diskusijas par to, kā vajadzētu izturēties, uztverot pilnīgi noteikti saprātīgus signālus no Visuma dzīlēm. Pieņemsim, izdodas fiksēt signālu, kurš, vēlāk to analizējot, izrādās svešas civili​zācijas kosmiskais vēstījums. Kā rīkoties tālāki 1. Jebkura informācija nekavējoties tiek publicēta masu medijos, un attiecīgie eksperti (kā profesors F. Dreiks) to ap​stiprina.

2. Viss tiek noklusēts. Nekas no sensacionālajiem atklājumiem nedrīkst nekādā veidā nokļūt atklātībā.

3. Pakāpeniski - pa gabaliņam vien - cilvēkiem viss tiek pavēstīts.

Kā vajadzētu rīkoties1 ?- Ja patiesi pilnīgi visa informācija tiktu publicēta, tam varētu būt neiedomājamas sekas! Kā uz šādu ziņu reaģētu cilvēki, kas sevi uzskata par Visuma cen- trui Pagātne ir pietiekoši bieži parādījusi, ka konfrontācija ar kādu augstāk attīstītu tehnikas līmeni var izraisīt mazāk attīstītās civilizācijas vai kultūras bojāeju!

1986. gadā no 4. līdz 11. oktobrim Insbrukā notika Starptautiskais Astronautikas federācijas kongress, kura ietvaros galvenais jautājums bija: Kā jārīkojas, ja tiktu uztverti saprātīgi signāli<?

Kongresa viesis bija arī itāļu sociologs Dr. R. Pinoti no Florences. Toreiz R. Pinoti sacīja, ka: «(…) masu izturēšanās nākotnē pēc kontaktu nodibināšanas ar kādu citu civilizāciju Visumā ir izaicinājums ne tikai sociologiem un politiķiem visā pasaulē, bet arī civilizācijas bumba ar laika degli.

Tā kā ziņa par šādu CETI (Con- tact with Extraterrestrial Intelligence - kontakts ar ārpuszemes saprātu) var izraisīt nopietnu socioantropoloģisku šoku, nepieciešams izstrādāt kopīgu un iepriekš saskaņotu stratēģiju pasaules mērogā, lai aizkavētu baiļu, panikas un histērijas izcelšanos pēc paziņojuma par kontaktu.»

Mūsu sabiedrība uzreiz kļūtu par otrās šķiras sabiedrību. Rastos jautājumi - kā, kāpēc, no kurienesi Zemes reliģijas pēkšņi pārmāktu kāda daudz nozīmīgāka, Visuma reliģija. Varbūt kāds no svešajiem stādītos priekšā kā Kecalko- ada vai Enki pēctecis … kur tad būtu mūsu pašreizējā pa​saules izpratnei No otras puses - ja iedzīvotājiem par jaunajiem atklājumiem neko nepaziņoi Neprātīga doma! SETI projektiem tiek izdoti miljoni naudas līdzekļu, bet izšķirošā brīdī viss tiek noklusēts. Tad kāda jēga turpināt SETIi Vai pasaules valdības svešos vispirms gribētu izpētīt - viņu valodas, politisko struktūru vai reliģijas -, lai tad viņus labāk saprastui Diez vai, jo galu galā viņi mūs būs atklājuši vispirms! Un tie būs viņi, kas noteiks šo kultūru kontakta brīdi. Kopš laika gala svešie pielāgojas mūsu attīstībai, jo viņiem ir viegli pielāgo​ties primitīvākiem tehniskiem, politiskiem vai socioloģis​kiem līmeņiem.

Vai tad ir jēga plašās masas informēt pakāpeniskii Tā, kā lielie atklājēji savu tehniku soli pa solim demonstrētu pārsteigtajiem iezemiešiemi Patiesi, mēs tiekam sagatavoti. Pēdējie gadi to rāda ļoti skaidri!

Atkal un atkal atklātībā nonāk valdības dokumenti, kuros, kaut ari ar stingriem cenzūras ierobežojumiem, ziņots par NLO un citplanētiešiem, turklāt - visaugstākajā līmenī. Protams, ir ari iebildes pret šiem dokumentiem. Šie papīri esot vistīrākie viltojumi - tā mūsdienās apgalvo skeptiķi. Bet kas gan to darītu pūlētos un fabricētu tūkstošiem lapu ar īstiem valsts aktu zīmogiem, veidlapu galviņām un parakstiem^ Kāda valdībai būtu jēga apzināti maldināt tautui Ja šādus dokumentus bez aizspriedumiem publicētu pazīstamie žurnāli («Spiegel», «Stem», «Science» u.c.), tad plašām iedzīvotāju masām noteikti būtu pilnīgi cita no​stāja pret ārpuszemes dzīvību.

Pašreiz mūsu pasaulē nodek kaut kas ļoti nozīmīgs. Sabiedrībā sakņojas doma par kādreizējo dievu atgriešanos. Sabiedrības nostāju iespaido mākslas filmas un arvien biežāk rīkotās telediskusijas par tādiem tematiem kā NLO fe​nomens.

Bet pasauli uz šo atgriešanos gatavo arī cits, daudz svarīgāks fenomens. Labības lauki Anglijas dienvidos un citās mūsu zemeslodes vietās katru gadu rāda jaunas, neticamas sensācijas. Apļi, riņķi, četrstūri, trīsstūri un citi mūžseni cilvēces simboli - tie ir jautājumi mums. Neapšaubāmi - tas ir reāls, neizskaidrojams fenomens! Apļu fenomens (arī NLO) ir īsts fenomens, ja tā nebūtu, tad jau neviens par to neru​nātu.

Tādas teorijas par apļiem kā sēnīšu slimības, mini tor- nado, riestojoši buki vai pat eži, garlaicības mākti studenti, apstrāde ar pesticīdiem, pensionāri, kuriem galīgi nav ko darīt… Visi šie skaidrojumi pavisam nesen ir noteikti atspē​koti.

Tad, kad piktogrammas tikko parādijās, kad tie bija tikai vienkārši apļi, to varbūt varēja uzskatīt par mazu virpuļu sekām. Taču šodien, kad raksti ir tik sarežģīti, virpuļviesuļi ir pilnīgi izslēgti. Tas pats attiecas uz ežiem, riestojošiem bukiem vai citiem dzīvniekiem. Varbūt apstrāde ar dažādiem pesticīdiem, kuri uz laukiem tiek kaisīti ziemāi Arī šī varbūtība izrādījās neiespējama. Šai gadījumā ir runa par simtiem un tūkstošiem piktogrammu visā pasaulē. Milzīgai organizācijai gadiem ilgi vajadzētu strādāt visā plašajā pasaulē, lai viltotu visas parādības, un zemnieki, attiecīgo lauku īpašnieki, tad būtu šās mafijas klusējošie līdzzinātāji vai ari par to neuzzinātu vispār neko. Neticami. Interesanti arī, ka šīs «ķimikālijas» sāk darboties pēkšņi, jo daudzas piktogrammas parādās uz laukiem tur, kur iepriekšējā dienā vēl ne​kas nav bijis. Šādu pasākumu izmaksas ari nebūtu nekādas mazās.

Ir atspēkots ari visizplatītākais izskaidrojums, ka tās esot viltotāju bandas. Lai mani nesaprot nepareizi: es ticu, un to neviens negrib noliegt, ka zināms procents piktogrammu ir viltojumi, bet, kā jau teikts, - tikai zināms procents.

Vairāk vai mazāk vienaldzīgam patērētājam paziņojums par vienu atklātu krāpšanas gadījumu vai viltotāju organizētām sacensībām vienlaikus ir atrisinājums ari visam globālajam fenomenam. It īpaši tādēļ, ka pēc 1991. gada super- vasaras masu mediji par šo mīklu klusēja. Ja savādos apļus apskata kaut vai nedaudz vērīgāk, tad redzams, ka tie nav kaut kādu krogusbrāļu darinājumi. Katrai īstai piktogrammai ir pazīmes, kuras vienkārši nav iespējams viltot: - vārpas zemē guļ savītas - bieži vairākās kārtās un da​žādos vijuma virzienos; - stiebri nemaz nav bojāti, tie ir saliekti un aug tālāk horizontālā virzienā; - mezgli (nodus) ir saliekti un nedabiski sabiezināti; - piktogrammas iekšpusē graudi ir deformēti - it kā tie būtu apstrādāti ar mikroviļņiem; - bieži reģistrēta paaugstināta radioaktivitāte, kā ari kom​pasa novirzes; - nav nekādu pēdu (kāju nospiedumi, koka balsti …).

Pat ja apļu viltotāji vairākos gados ir daudz iemācījušies, tomēr tādu precizitāti, kāda ir 70 procentos īsto apļu (1994. g.), viņi nespēj sasniegt. 1995. gadā rēgs vēl nebija izzudis, jo labibas laukos pasaulē atkal parādījās brīnumskaistas piktogrammas, turklāt tās bija unikāli precīzas. Lai gan togad pilnīgi noteikti ap 70 procentu bija viltojumi, taču īstajās piktogrammās atkal reģistrētas radioaktīvās anomālijas! 1995. gadā parādījās arī sevišķi interesantas zīmes, kuras visdrīzāk varētu aprakstīt kā saules sistēmas ar planētām.

Ja tie nav viltojumi, kas tad tie iri Ja fenomenu saista ar kaut ko ārpus Zemes, tad tās noteikti nebija nolaišanās vietas NLO, kuriem lielākā daļa cilvēku tic. Tomēr NLO fenomens un apļu fenomens ir saistīti ciešāk, nekā parasti uzskata. Lielbritānijā virs labības laukiem nereti svētdienas pētnieki, zinātniskas grupas, amatieri vai vienkārši gājēji novēro savādas gaismas parādības vai skaidri saskatāmus NLO. Un tad - nākošajā dienā - tur pēkšņi redzama kāda no šīm traucējošajām piktogrammām.

Ko svešie mums grib paziņoti Vispār jau šais parādībās nav nekādas vai gandrīz nekādas informācijas. Parādās atsevišķi simboli, kuri ir tikpat seni, cik Zemes māksla; uz visas zemeslodes tie

atrodami alās, uz klinšu sienām vai kā mākslas priekšmeti. Šie artefakti reizēm ir pat pārsteidzoši lidzīgi mūsdienu piktogrammām. Tā, piemēram, stiepļu pinums no Armēnijas (ap 1000. g.p.m.ē.), kurš atgādina mūs​dienu tā dēvētās NLOgrammas vai delfinogrammas.

Piktogrammas kļūst arvien daudzveidīgākas un sarežģītākas. Cilvēki sāk domāt. Tā jau ir tā jēga!

Zemes iedzīvotāji pastāvīgi saskaras ar citplanētiešiem. Vai tas būtu televīzijā (piemēram, «Slepenās lietas», seriāls, kurš ASV un Vācijā ir/bija absolūtais skatītāju favorīts) vai raksti žurnālos. Katru gadu tiek ziņots par 100 000 NLO novērojumiem - šis skaits pieaug. Televīzijas raidījumos un telediskusijās arvien biežāk iztirzā NLO mītu, es gribētu pieminēt kaut vai tikai ARD telekanāla raidījumu, kuru vada H. Rode, - «NLO - tie tomēr ir» (pirmais raidījums 1995. gada 24. oktobri) un kurš televīzijas ekrānu priekšā pulcēja neskaitāmus skatītājus. Pašreiz, kad es rakstu šīs rindas, notiek pēcpusdienas telediskusija par tematu «Man bija kontakti ar citplanētie- šiem» (RTL telekanāls 1995. gada 25. septembri), kurā dažādi cilvēki - tur bija arī M. Hēzemans, kurš tikpat kā netika pie vārda, - stāsta par saviem ārpuszemes piedzīvojumiem. Taču tas neskan ticami! Un, vēlākais, kopš Ē. fon Dēnikena speciālraidījumu sērijas «Visuvarenā pēdās» arī senastronautika ir pazīstama lielai iedzīvotāju daļai. Ievērojamākie zinātnieki arvien biežāk atklāti atzīst varbūtēju ārpuszemes civilizāciju pastāvēšanu (kā Hārvarda universitātes profesors Dr. D. Meks) pat tad, ja tie tiek izzoboti. Aktis, kas parasti bijušas ārkārtīgi slepenas, pamazām nonāk atklātībā. Populāras militārpersonas, astronauti un kosmonauti atklāti atzīst NLO eksistenci un stāsta par pašu piedzīvojumiem ar šo fenomenu. Piemēram, astronauts G. Kūpers televīzijas kameras priekšā apstiprināja, ka vienā no ASV gaisa karabā- zēm nolaidies NLO un armijas vīri to nofilmējuši!

Sevišķi interesanti, ka visu laiku veiksmīgākais filmu producents S. Spīlbergs 1997. gada 2. jūlijā (savā 50. dzimšanas dienā) ieplānojis dokumentālu filmu par NLO avāriju pie Rosvelas un tai sekojošo ASV valdības intrigu. Šai filmā tikšot iemontēti pat oriģināli kinomateriāli par NLO. Mūsdienās katrs redz, ka ASV un bijusī Padomju Savienība jau sen vienojušās savus projektus Visumā īstenot ko- pigā darbā. Pietiek minēt kaut vai tikai sasaistes manevru starp ASV kosmoplānu un orbitālo staciju «Mir». Pirms pāris gadiem, aukstā kara laikā, tas būtu pilnīgi neiedomājami. Abu lielvalstu lielais, kopīgais mērķis ir pastāvīgi apdzīvota kosmiskā stacija («Alfa») un cilvēku lidojums uz sarkano brāli Marsu. Jau sen valdības augstākās institūcijas ir vienojušās, ka cilvēcei nākotni var nodrošināt tikai visu pasau​les lielāko valstu sadarbībā.

Jau ASV prezidenta R. Reigana laikā (viņš 1974. gadā pats esot redzējis NLO) arvien atklātāk tika runāts par iespējamo konfrontāciju ar ārpuszemes civilizāciju. Piemēram, 1988. gada maijā Reigans tikšanās reizē Nacionālā Stratēģi​jas foruma laikā Čikāgā izvirzīja jautājumu: «Kas gan notiktu, ja mēs visi te uz Zemes uzzinātu, ka pastāv draudi no ārienes - no kādas varas Visumā, no citas planētasi» Reigans ļoti labi apzinājās, ka Austrumiem un Rietumiem sava pieredze Visuma apgūšanā galu galā jāizbeidz slēpt vienam no otra. 1987. gada 21. septembri ANO Ģenerālajā asamblejā viņš uzsvēra, cik svarīgi ir izbeigt savstarpējo ne​uzticēšanos: «Kad mūs pārņēmis acumirklīgs antagonisms (pretcīņa - autora piezīme), mēs bieži aizmirstam, cik daudz kas saista un vieno cilvēces locekļus. Varbūt ir nepieciešami kaut kādi vispārēji draudi no ārpuses, lai šo kopību atzītu. Es reizēm domāju, cik ātri mūsu domstarpības izzustu, ja mūs tieši apdraudētu svešas būmes, kuras dzīvo ārpus mūsu pasaules.»

Un tieši tad, kad no augstākajām aprindām lēnītēm izplatās oficiāla informācija par NLO un rodas apjausma, ka mēs varbūt neesam vienīgie Visumā (Saules sistēmā), labības laukos uz Zemes parādās savādas zīmes. Lai gan laikraksti šo fenomenu varbūt jau aizmirsuši. Pēc 1993. gadā rikotās aptaujas 87 procenti vāciešu tic parapsiholoģiskiem fenomeniem (ieskaitot lidojošos šķīvīšus), un Allenbaha aptauja parādīja, ka 40 procenti vāciešu tic ārpuszemes dzīvībai - cilvēce pārveidojas. Pat lielākais skeptiķis vai nezinātājs NLO un apļu lietās zaudētu jebkuru prāvu ar netiešajiem pierādijumiem. Tas, kas šodien zināms par citplanētie- šiem, ir vienkārši neaptverams un pārāk skaidrs, lai to vienkārši ignorētu.

Nākošajos gados kaut kas notiks. Nav apšaubāms, ka patiesi eksistē citplanētieši, kuri atkal un atkal ierodas uz mūsu Zemes. Kopš 90. gadu sākuma NLO novērojumu skaits ir palielinājies tik lielā mērā, ka ne pārāk tālā nākotnē noteikti tiks nodibināts oficiāls kontakts. Nav nekāda iemesla panikai pēc «Pasauļu kara» parauga, kā tas noteikti patiktu pašieceltiem pasaules gala praviešiem. Anunnaki, vai kas tie arī būtu, mūs ir pavadījuši vienmēr - kopš pasaules sākuma līdz mūsdienām. Viņi mūs novēro, it īpaši kopš esam iegājuši atomlaikmetā un šo spēku sākam lietot (arī sliktā nozīmē). Patiešām, virs atomieroču arsenāliem novērotie NLO (kuru klātesamības laikā pat atslēgušies sep- tiņciparu iedarbināšanas kodi) liecina par mūsu senču augošo interesi par mums, vienkāršajiem. Un tas, ko viņi jau sen mūsu priekštečiem apsolīja - ka reiz viņi atkal ieradīšoties uz Zemes -, tas laiks pienācis pavisam tuvu.

X. DOMAS PAR NĀKOTNI

X.1.

KAS sagaida cilvĒci* Kāda ir mūsu nākotnei Vai mēs visi dzivosim klimatiskā haosā, vai jau pirms tam pārapdzīvotība, izejvielu izsmelšana, epidēmijas un bads cilvēci aizraus nebūtibāi Vai izcelsies milzīgi kari un tautu pārceļošana, kuru izraisīs katastrofāli apkārtējās vides nosacījumi un masveida izmiršanai Vai mēs visi kādreiz kritīsim par upuri atomāram holokaus- tam, vai milzīga komēta būs mūsu gaisi Tik drūmi, kā to pravieto daudzi pastardienas sludinātāji un fanātiski sektanti, diez vai mūsu pasaule beigs pastāvēt, ja mēs steidzami rīkosimies. Niecīgi ir arī komētas vai asteroīda draudi no ārienes (nevis citplanētieši!), tomēr to nevar pilnīgi izslēgt. Mūsu nākotnes lielās problēmas ir apkārtējās vides piesārņotība, pārapdzīvotība (un ar to saistītās sekas - izejvielu trūkums vai arī bads) un klimatiskais kolapss, kuru veicina, piemēram, bezatbildīgā tropisko lie- tusmežu izciršana. Fosilie degmateriālu - ogļu un dabasgāzes - krājumi ir kļuvuši biedējoši niecīgi. To, kas lēnām veidojies miljonos gadu, mēs pilnīgi nosvilināsim dažos gadu desmitos, varbūt jau pēc 30 vai 40 gadiem. Lai gan atkal un atkal tiek izstrādāti projekti par milzīgām saules vai vēja spēkstacijām, kuras vajadzētu ierīkot, piemēram, Sahārā vai Kalifornijā, taču to finansēšana nav iespējama. Pasaulē valda nauda.

Mūsu Zemes pastāvīgi pieaugošais iedzīvotāju skaits pilnīgi noteikti ir lielākā problēma, lai gan tas pašreiz varbūt vēl tā neizskatās. Arvien vairāk cilvēku grib arvien vairāk ēst, un viņiem vajadzīga dzīves telpa. Jo sevišķi tas redzams jaunattīstības zemēs. Tur, kur uzturs un auglīga zeme iet mazumā, iedzīvotāju skaits aug strauji un neapturami. Daudzos apgabalos Indijā, Botsvānā, Meksikā, Mali, Ziemeļirā- nā u.c. iedzīvotāju uztura patēriņš jau sen pārsniedz zemes ražotspēju. Lai gan arī šais valstīs jau izstrādāti pirmie pasākumi ģimenes plānošanai, tomēr pagaidām daudzsološu rezultātu nav. Lietusmeži tiek izcirsti, lai atbrīvotu vietu tīrumiem. Taču jau pēc dažiem gadiem sākotnēji šķietami tik auglīgā zeme ir izmantota, tiek nolīsti vai nodedzināti jauni zemes gabali, bet vecie pārvēršas par tuksnesi vai stepi. Cilvēks pārveido dabu tā, kā vēl nekad. Viss tiek iebetonēts un iztaisnots. Pasaules tirdzniecības apgrozījums 100 gados ir pieaudzis par vismaz 800 procentiem. Tā, jau 1989. gadā V. Klārks no Hārvarda universitātes Kenedija Valdības sko​las Kembridžā, Masačūsetsā, rakstīja: «Globālie apkārtējās vides postījumi, kurus izraisījis cilvēku darbības milzīgais kāpinājums, sevišķi skaidri izpaužas ainavas pārvērtībās. Kopš 18. gadsimta sākuma Zeme ir zaudējusi 6 miljonus kvadrātkilometru mežu - tas ir vairāk nekā puse Eiropas teritorijas. Vienlaikus būtiski palielinājusies zemes degradācijas pakāpe, lai gan šie augsnes pasliktināšanās apmēri nav aptverami kvantitatīvi.

Nogulšņu daudzums lielo upju sistēmās ir trīskāršojies, bet mazajās tilpēs, kuras intensīvi apsaimnieko, tiek aizskalots astoņreiz vairāk aramkārtas nekā pirms 300 gadiem. Tāpēc gada laikā jūrā nonāk viens līdz divi miljardi tonnu oglekļa. Vienlaikus ūdens daudzums, kuru cilvēks izlieto no globālās ūdensrites sistēmas, ir palielinājies no 100 līdz 3600 kubikkilometriem - tas atbilst aptuveni septiņdesmitkārtigam Bodenezera tilpumam.»

Svarīgākais ir demogrāfiskais sprādziens. Cilvēce aug arvien ātrāk. Laikā no 1850. gada lidz 1950. gadam cilvēku skaits palielinājies vairāk nekā divas reizes. No 1950. gada līdz 1980. gadam, tātad tikai 30 gados, cilvēku skaits pieauga atkal divas reizes. Kopš 18. gadsimta sākuma gandriz divkāršojies ari vidējais dzīves ilgums. Šodien uz Zemes dzīvo apmēram 6 miljardi cilvēku, un pēc dažiem gadu desmitiem uz mūsu planētas drūzmēsies 12 līdz 15 miljardi! Lai gan rūpnieciski attīstitajās zemēs dzimstības koeficients joprojām pazeminās, toties tieši jaunattīstības zemes, kuras to vismazāk drīkstētu atļauties, saskaras ar šo problēmu. Ja​pāna jau reaģējusi uz pastāvīgi pieaugošo iedzīvotāju skaitu pilsētās.

«Tokio Corporation» līdz 2020. gadam plāno uzcelt pirmo pazemes pilsētu pasaulē - Geotropoli. Vairāk nekā 1000 cilvēku dzīvos un strādās 50 metru dziļumā. Tenislaukumi, kultūras centri, peldbaseini… par

visu padomāts. Šis projekts ir pirmais secinājums pārapdzīvotībai un ar to saistītajām sekām (Japānā ir augstākās gruntsgabalu cenas pasaulē - ir pārāk maz vietas).

Apkārtējā vide arvien vairāk tiek ekspluatēta. Tropu mežu izciršana (Zemes plaušas), apkārtējās vides piesārņošana, kurai ir neparedzamas sekas, un pastāvīgi augošais ozona caurums - tās kļūst par lielākajām, pašu radītajām problēmām, kuras jebkad bijušas izvirzītas cilvēcei. Ekoloģiskā kolapsa veidošanos būtiski ietekmē ari pārāk liela zivju nozveja un pasaules jūru piesārņošana. «Cilvēkam ir vajadzīga daba, dabai mēs neesam vajadzīgi!» Cik tas ir pareizi! Ja, sākot ar pasaules jūru mikroaļģēm, nomirs daba, tad izmirs ari cilvēks.

Bagātās, rūpnieciski attīstītās valstis atmosfērā izplūst tonnu tonnām oglekļa dioksīds, putekļi, pesticīdi un citas indes. Piemēram, pesticīdu produkcija pasaulē joprojām ir 800 000 tonnu gadā, gaisā ik gadus izplūst ap 20 miljardiem tonnu oglekļa dioksīda. Indes, kā lielākoties aizliegtais insekticīds DDT, kas daļēji joprojām nonāk gruntsūdeņos, ekosistēmai ir kaitīgas jau nelielos daudzumos. Siltumnīcas efekts un ozona caurums ir nenovēršamas sekas ekosistēmas bezatbildīgai izpostišanai. Arvien biežāk cilvēki saslimst ar ādas vēzi, un neviens nezina, kādus vīrusus vēl slēpj lietusmežs. Atmosfērā izplūst miljardiem tonnu oglekļa dioksīda, tikai izdedzinot tropiskos lietusmežus vien, - tas ir pamats siltumnīcas efektam. Tiek lēsts, ka līdz 2090. gadam pasaules klimats vidēji kļūs siltāks par vismaz trim grādiem. Pat ja šķiet, ka tāda temperatūras paaugstināšanās nav nozīmīga, tad sekas jau sen var paredzēt. Tuksneša josla ap mūsu planētu izplatīsies tālāk ziemeļu un dienvidu virzienā. Sahāra ziemeļos sasniegs Alpu dienvidu malu. Grieķijai, Itālijai un Balkānu valsdm rodas reāli draudi pārvērsties par stepēm, kā to rāda nesen ieil​gušie sausuma periodi Spānijā. Varbūt tad Berlīnē pie Bran- denburgas vārtiem augs palmas…

Siltumnīcas efekta rašanās sekmē arī šļūdoņu un Zemes polu ledāju kušanu. Tā, Amerikas Apkārtējās vides aizsardzības pārvalde prognozē, ka līdz aptuveni 2013. gadam ūdens līmenis pasaules jūrās celsies pat par 2,2 metriem. Plaši piekrastes apgabali nogrims dzīlēs. Jaunās Pasaules vārti - Ņujorka, Kalkuta, Hamburga, plaši apgabali Nīderlandē un Ziemeļvācijā, skaistā Venēcija … viss pazudīs zem ūdens.

Cilvēks kļūst par vēža audzēju uz Zemes. «Augļojieties un vairojieties! Piepildiet Zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un purniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.» (Genesis, 1, 28.) Šķiet, ka cilvēce šo Bībeles pantu likusi savai civilizācijai par pamatu. Tas ir tikai laika jautājums, līdz mums kalpojošā Zeme kapitulēs.

Vai mūsu liktenis ir nenovēršami noteikts iepriekš, vai mums ir cerības izglābties* Kā mēs varam nodrošināties pret ekoloģisko kolapsu un cilvēcei nodrošināt izdzīvošanu* Vai pēdējā izeja būtu «Terraforming» - citu debess ķermeņu pielāgošana Zemes dzīves nosacījumiem* Vai Mēness, Marss un varbūt pat asteroīdu josla nodrošinās mūsu nākotni - varbūt ar izejvielu ieguvi vai rūpniecības kompleksu izvie​tošanu*

X.2.

MŪSU NĀKOTNE IR VISUMĀ Mēs, Zemes bērni, jau sen savu mazo pirkstiņu esam uzmanīgi pabāzuši Visuma bezgalībā. Cilvēku augstākais sasniegums Visuma apguvē bija 1969. gada 20. jūlijā, kad E. Oldrins un N. Ārmstrongs nolaidās uz mūsu Zemes mazā pavadoņa. Ir pagājuši jau 25 gadi, un šķita, ka kopš šā revolucionārā notikuma Visuma apgūšanā nav vairs nekādu lielu mērķu. Varbūt tāpēc daži fantasti Amerikas Savie​notajās Valstis apgalvo pat, ka viss «Apollo» projekts bijusi ASV valdības milzīga mahinācija.

Taču daži īslaicīgi apmeklējumi uz Mēness, ieskaitot mazas ekskursijas, - ar to NASA plāni nav galā. Jau sen izstrādāti tālāki mērķi un projekti Visumā. Nesen izstrādāti projekti orbitālām stacijām kosmosā, Mēness un Marsa bāzēm un pat veselām pilsētām orbītā ap Zemi - kosmiskām stacijām, kuru prototips kopš ilgāka laika jau tiek praktiski izmēģināts. Plānos paredzēta pat cilvēku nolaišanās uz Marsa. Attīstība izplatās Visumā!

Visums ir mūsu gadsimta pētnieciskā laboratorija. Jau sen kosmiskās zondes bez cilvēkiem aizkļuvušas līdz mūsu Saules sistēmas robežai, un tas ir tikai sākums. Cilvēks arvien vairāk tiecas Visumā. Ar tehniskajām iespējām, kuras mūsu rīcībā ir jau šodien vai būs pēc dažiem gadiem, var paveikt lietas, kādas vēl pirms pusgadsimta nebūtu iedomājamas.

1973. gada 14. maijā startēja milzīga raķete «Saturn-5» (111 metrus augsta) un nogādāja orbītā ap Zemi ASV kosmisko staciju «Skylab». Šī stacija vairāk nekā trīs reizes pārsniedza padomju priekšgājēju - staciju «Salut», un tas bija pirmais lielais solis pastāvīgi apdzīvotu kosmisko laboratoriju izveidošanā.

Jau angļu matemātiķis un fiziķis sers ī. Ņūtons (1643. g. līdz 1727. g.) savas dzīves laikā sajūsminājās par domu, ka iespējams izgatavot mākslīgus mēnešus orbī​tā ap Zemi. Šodien tas ir pats par sevi saprotams.

Tāpat kā pirms 270 gadiem Ņūtons nodarbojās ar šādām domām, tā mūsdienu zināmieki iet vēl tālāk, daudz tālāk. Nesen NASA izstrādātas projekta tēzes par to, kādām jābūt milzīgām debesu pilsētām, kuras riņķos ap mūsu planētu. Šie milzigie kompleksi debesīs būs lodes vai riteņa veidā un griezīsies ap savu asi, radot mākslīgo gravitāciju ārmalā. Šī lēnā pašrotācija automātiski atrisinās visas problēmas, kuras rada bezsvara stāvoklis. Šādas stacijas, kas ļoti labi pazīstamas pēc mākslas filmas «2001. gada kosmiskā odiseja», Visumā tiks samontētas pa daļām. Kāpēc, tas visiem ir ļoti labi saprotams, jo tik lielas un smagas kosmiskās stacijas gan būtu iespējams uzbūvēt ari uz Zemes, tomēr izmaksas un enerģijas patēriņš, lai veselu pilsētu aiztransportētu orbītā ap Zemi, būtu milzīgs. Drīzāk «Adantis» tipa kosmoplāni «Shutde», kuri jau izturējuši pārbaudi, tiks paplašināti un izbūvēti par milzīgiem konteinerkuģiem. Šādi, tikai kā transportkuģi plānotie «Shutde» būs bez apkalpes, un no Zemes tos vadīs uz kādu noteiktu mērķi Visumā. Šie transportkuģi varētu pārvadāt milzīgas kravas. Tādējādi Visumā ar samērā nelielām izmaksām nokļūtu milzīgo kuģu, kosmisko staciju vai Mēness bāzu būvei vajadzīgie materiāli un būvelementi.

Pakāpeniski šāda stacija tiks samontēta no elementiem, kuri izgatavoti uz Zemes. Pamazām šāda kosmiskā stacija iegūs veidolu, un atkal un atkal jauni kosmoplānu būvmateriālu sūtījumi «pietauvosies» pasaulē augstākajā būvlaukumā. Kad būs samontēti milzīgie saules spoguļi, kuru slīpuma leņķis simulēs dienas un nakts ritmu šai kosmosa stacijā, Jaunās Pasaules ārpusē uz neilgu laiku tiks iedarbinātas raķetes - kosmiskā stacija sāks griezties.

Iekšā veidosies dažādas zonas. Lauksaimniecība, rūpniecība, dzīvojamās mājas, brīvā laika centri u.c., viss, kas bijis uz Zemes, te tiks ierīkots par jaunu. Tiks stādīti meži, izveidotas jūras un upes un varbūt tur būs pat daži nelieli kalni. Taču šai stacijā par jaunu tiks izveidota ne tikai Zemes dabiskā vide, te tiks izveidots arī sociālais tikls. Slimnīcas, kino, rotaļlaukumi un skolas te būs tikpat pašsaprotami kā uz māmuļas Zemes. Tā radīsies cilvēces pirmā ārpuszemes ko​lonija.

No šādas debesu pilsētas turpmāk startēs misijas uz Mēnesi un Marsu. Jo ari Mēness agrāk vai vēlāk neiztiks bez pastāvīgi apdzīvotas kolonijas. Prototips ilglaicīgai bāzei uz Mēness vai kaut kur citur jau praktiski izmēģināts ASV. Tū- sonā, Arizonā, īstenots viens no cilvēces nozīmīgākajiem eksperimentiem, eksperiments, no kura, iespējams, atkarī​ga mūsu nākotne, - Biosfēra II. 1991. gada 26. septembri astoņi zinātnieki, četri vīrieši un četras sievietes, atvadījās no cilvēkiem uz diviem gadiem. No šā brīža zinātniekiem no ASV, Lielbritānijas un Beļģijas dzimtene bija Biosfēra II. Biosfēra II ir uzbūvēta precīzi pēc tās lielā parauga - Zemes. Šā projekta ietvaros mazā formātā izveidotas mūsu Zemes dažādās ekosistēmas un klimatiskās zonas. Līdzās 4000 dzīvnieku un augu veidiem šeit atrodas ari biezi džungļi, tuksneši, purvi un pat maziņš okeāns.

Tā kā bionauti dzīvoja pilnīgi izolēti no ārpasaules un biosfēra ir hermētiski noslēgta, eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pašiem sevi apgādāt. Nelielā fermā viņi audzēja cūkas, vistas un kazas, pārējo pārtikas patēriņu sedza lauksaimniecība. Atkritumu samazināšana un likvidēšana šiem astoņiem pionieriem bija tikpat svarīga kā otrreizēja izejvielu pārstrāde, jo, izpostīdami paši savu dzīves telpu, viņi pie​rādītu, ka eksperiments izgāzies.

Projekta Biosfēra II izmaksas sasniedz 225 miljonus vācu marku, un to finansēja privāta sabiedrība «Space Bios- pheres Ventures». Šādam miljonu projektam, protams, vajadzīga pozitīva bilance. Kāpēc miljoni naudas līdzekļu ieplūst projektā, kura jēgu varbūt nesaprot katrs* Projekts Biosfēra II nekādā gadījumā nav bezjēdzīgs ieguldījums. Astoņu zināmieku divus gadus ilgajā pēmiecības darbā iegūti ne tikai svarīgi dati, kuri palīdz labāk saprast Zemes augu un dzīvnieku valsti, tas ir ari pirmais izmēģinājums, vai cilvēks vispār ilgu laiku spēj dzīvot noslēgtā sistēmā un izdzivot.

Orbitālo koloniju būve nākotnē, kā arī kolonijas uz citiem debess ķermeņiem - tas atkarīgs ne tikai no projekta Biosfēra II rezultātiem. Jau ne sevišķi tālā nākotnē tehnikas līmenis ļaus uzsākt šādu projektu.

Bet vai cilvēka organisms un psihe, neradot kaitējumu sev, vispār spēj ilgu laiku izdzīvot kaut kādā biosfēras projektā Visumā* Uz to atbildi dos eksperimenta datu izvērtēšana. Taču nedrīkst aizmirst, ka astoņi bionauti savā jaunajā pasaulē dzīvoja ierobežotu laiku. Viņi apzinājās arī, ka Biosfēra II neatradās kaut kur Visuma dzilēs, bet tepat uz māmuļas Zemes. Bet kā cilvēks izturēsies Visumā, kur, piemēram, sūcei ārējā apšuvumā var būt katastrofālas sekas* Ir skaidrs, ka pirmos pionierus, kuri meklēs jaunu dzimteni ārpus Zemes, vajadzēs medicīniski ļoti pamatīgi izmeklēt. Taču jau otrā paaudze, tie, kuri vairs ne​būs dzimuši uz Zemes, būs jau pielāgojušies - tie tur būs uzauguši.

Vietas maiņa. Kā jau minēts, ilgstoši apdzīvota bāze uz Mēness jau sen vairs nav nekāda utopija.

Gluži pretēji, lielāku kosmisko staciju un kosmosa kuģu būve, kā ari «Shutde» lidojumi no Mēness būtu daudz izdevīgāki. Cilvēku lidojumi, piemēram, uz Marsu noteikti notiks no Mēness vai kādas citas lielākas stacijas Visumā. Startējot no mūsu mazā pavadoņa, jāpārvar tikai viena sestdaļa no Zemes pievilkšanas spēka, un tas ir ievērojams enerģijas ietaupījums. Mēness nākomē kļūs par starpstaciju starp Zemi un Marsu, jo mūsu sarkanajam kaimiņam Visuma apgūšanas nākošajā programmā paredzēta svarīga loma.

X.3.

MARS, MĒS NĀKAM! Marss vienmēr uzskatīts par visdīvaināko planētu mūsu Saules sistēmā. Bezgaldaudzos zināmiskās fantastikas stās​tus, kuri to apvij, nesen nomainījušas reālistiskākas domas.

Kā jau rakstīju, pēc ilgāka laika tiks ierīkota pirmā bāze uz Mēness. Pārapdzīvotības, kā ari nelabojamo apkārtējās vides postījumu dēļ cilvēkam vajadzēs meklēt jaunu dzīves telpu un jaunus izejvielu avotus. Kas gan būtu labāk kā spert lielu soli uz mūsu brāļa Marsa pusi* Pirms drošu Marsa koloniju būves jābūt ierīkotai bāzei uz Mēness. Pats Mēness diez vai varētu kļūt par jaunu dzimteni tūkstošiem Zemes iedzivotāju. Mūsu mazā pavadoņa pārāk mazais pievilkšanas spēks Zemes dzīvei līdzīgu eksistenci padara gandrīz neiespējamu. Nav jēgas celt kaut ko uz Mēness tikai tāpēc, ka mēs to varam. Kāpēc tad kaut kas tāds būtu jāsāk* No saimnieciskā viedokļa mūsu pavadonis ir izmantojams. No Mēness daudz mazākas izmaksas būtu vajadzīgas Marsa misijas un citu lidojumu startam Visumā, turklāt uz Mēness ir arī daudz izejvielu.

Izejvielas varētu nosūtīt tieši orbītā, kur tās uzņems un apstrādās tālāk rūpniecības kosmiskā stacijā. Ar iegūtajām izejvielām var uzbūvēt ari citus Mēness bāzes moduļus, tādējādi bāzi pastāvīgi paplašinot. Lai nodrošinātu ātrus un drošus sakarus starp atsevišķu celtņu kompleksiem, dks iekārtots īpašs ātrgaitas ceļš.

Jaudīgi teleskopi un radioteleskopi Mēness bāzei nepieciešami tā​pat kā kosmosa kuģu starta un nolaišanās vietas.

Pašreiz Japānā jau izstrādāts projekts pirmai šādai bāzei. Vēl pirms gadu tūkstošu mijas (1999. g.) japāņi Mēness virzienā grib nosūtit robotus. Šiem pionieriem uz Mēness virsmas jāuzceļ iekārtas skābekļa, pārtikas un enerģijas ražošanai. Laikā no 2017. gada līdz 2024. gadam uz Mēness būs ierīkota pirmā bāze, kura uzņems cilvēkus un kurai jau pa​redzēts budžets 50 miljonu vācu marku apmērā.

Nākotnē Mēness būs svarīgs mezgla punkts starp Marsu un Zemi. No šejienes Marsa virzienā vispirms startēs «Shutde» tipa konteinerkuģi bez cilvēkiem. Uz kuģa atrodas svarīgi materiāli un aprīkojuma iekārtas biosfēras būvei uz mūsu kaimiņplanētas, kā arī uzturs nākošajiem kosmonautiem un astronautiem. Šos transportkuģus vadīs un kontrolēs no Zemes, no Mēness vai no orbitālās stacijas, kura orbītā atradīsies, iespējams, Lagranža punkta augstumā (šai punktā savstarpēji iznicinās Mēness un Zemes smaguma spēks). Pēc mērķa sasniegšanas tie pārvietosies kādā drošākā orbitā ap mūsu sarkano brāli un paliks tur tik ilgi, līdz ieradīsies pirmie montieri.

Un tad pienāks tas bridis: Zemes kosmonautu krējums - cilvēki, kuri gadiem ilgi gatavojušies savai misijai, - dosies ceļā uz Marsu, lai uz citas planētas ierīkotu pirmo cilvēces koloniju. Nonākuši pie mērķa, astronauti savienos savu kosmosa kuģi ar staciju, kura jau riņķos orbītā ap Marsu. No turienes tiks koordinētas visas turpmākās darbības. Pakāpeniski no visiem atsevišķajiem transportkuģiem tiks pārņemts vajadzīgais aprīkojums. Abus Marsa pavadoņus - Fobosu un Deimosu - var izmantot kā tālākus izejvielu avotus kolonijas celmiecībai. Pavadoņu kodoli (pat ja Foboss būtu daļēji tukšs) sastāv no dzelzs un magnēzija silikātiem, kurus klāj alumīnija un kālija silikāti. Te varētu iegūt pat ūdeni, jo 20 procentus no kopējās masas veido ūdeņradis. Protams, pirms šādas Marsa misijas ir nepieciešama tā pavadoņu precīza augsnes analīze, kuru izdarīs kosmiskās zondes bez cilvēkiem. Taču šīs analīzes nav liela problēma, un tās noteikti būs izdarītas vismaz vairākus gadus iepriekš. (Fobosa misijai vajadzētu sīkāk izpētit pavadoni Fobosu. Sekas ir zināmas!)

Pamazām veidojas Biosfēra IV, un iespējamās grūtibas, kuras radušās iepriekšējo biosfēras projektu laikā un gaitā, jau no paša sākuma var novērst. Kamēr šo staciju būve rit pilnā sparā, Marsa virzienā tiek nosūtīti citi planetārie kosmosa transportkuģi. Pēc Marsa biosfēras pamatvienību izbūves uz Marsa nonāk ari pirmie ekobotāniķi. Pēc stingri noteiktiem plāniem arī šai biosfērā tiek radītas Zemes ekosistēmas. Šai

nolūkā speciāli bāzes kuģi, iespējams, ar ģenētiski mainītām augu sēklām tiek nosūtīti Marsa virzienā vai arī tie tur nesen ir pienākuši.

Pēc šā vienreizīgā pasākuma pabeigšanas cilvēce ir izdarījusi milzīgu soli «homo cosmicus»virzienā. Varbūt pat šodienas «Terraforming» plāni, kā J. fon Budārs apraksta grāmatā «Jaunā paradīze» (Minhene, 1994), izrādīsies īstenojami un reāli uz Marsa. Sekas būtu fantastiskas! Tas taču nozīmētu, ka cilvēks pēc savas gribas var pārveidot veselu planētu un radīt cilvēka organismam piemērotu apkārtējo vidi. Koloni- zēt Marsu … Vai tā ir tikai tāla utopija vai pašsaprotama tālas nākotnes projekta «Zeme II» īstenošana, kas cilvēcei nodrošinātu izdzīvošanu* «Vakardienas sapņi ir šodienas cerības un rītdienas īstenība.» (R. H. Godards, ASV raķešbūves pionieris, 1882-1945.)

PATEICĪBA

Gribēt uzrakstīt grāmatu ir viena lieta, bet patiesi to izdarīt ir kaut kas cits. Cilvēks viens pats nevar īstenot tādu grāmatu kā šī. Tam vajadzīgs daudzu draugu un kolēģu (rakstnieku, autoru) atbalsts, kuriem es šeit gribētu pateikties. Viņi visi man, daļēji pilnīgi neapzināti, palīdzējuši īstenot domu par dievišķo pagāmi un apgādājuši mani ar attēliem un informāciju.

To saraksts, kuri ar savu atbalstu, ierosinājumiem vai tikai ar klausīšanos mani ir uzmundrinājuši projektu pabeigt, noteikti nav pilnīgs. Tomēr es gribētu pateikties: Pēterim Krasam; Hartvigam Hausdorfam; Pēterim Fībagam un viņa brālim Dr. Johannam Fībagam, «Ancient Skies» šefredaktoram, «Ancient AstronautSociety» izdevējam; Volfgangam Zīben- hāram; Gerdām Hohsmanam, Kerstinai Šeibei, Hansam Verneram Zahmanam, Martinam Lēmanam, speciālā žurnāla «New Scientific Times» (iepriekš «Discover») redaktoram, teologam Valteram Jergam Langbeinam, Vladislavam Rā- bam, žurnāla «UFO Report» izdevējam, «Independent Alien Network» (IAN) izdevējam; Reinhardam Hābekam; Gerdām Kirveram, žurnāla «Jenseits des Irdischen» redaktoram un izdevējam; Mihaēlam Kortem no laikraksta «Westdeutsche Allgemeine Zeitung»; Berlīnes Pergāmas muzejam; manam «New Scientific Times» kolēģim Rolandam Rotām, kuram es šeit sakarā ar viņa jaunu satīras žurnālu «It's a Hoax» vēlu labus panākumus; Alfrēdam Rihardam Valteram; Dr. Volfgangam Feiksam un visiem autoriem un pētniekiem, kuri nodarbojušies ar Paleo-SETI tēzi.

Tāpat es pateicos Teberta izdevniecībai Minsterē par šās grāmatas izdošanu.

Gribu atcerēties ari savu draudzeni Marionu Baieri, kurai mēnešiem ilgi nācās paciest manas domas par dievišķo pagāmi, jo visu laiku biju aizņemts tikai ar šo tematu un datora klaviatūru.

Protams, es negribētu aizmirst vecākus un vecvecākus, bez kuru atbalsta savu darbu nebūtu varējis pabeigt.

Visiem šiem cilvēkiem es pateicos.

LITERATŪRAS SARAKSTS

Papildus tekstā minētajiem materiāliem esmu izmantojis šādus avotus: ■ Apple, Michael: Sie waren nie fort - UFO Phānomene - einst und heute (Weltbild 1994) ■ Aschenbrenner, Kļaus: Die Antiliden - Auf den Spuren der ersten technischen Hochzivilisation (Universitas 1993) ■ Barthel, Manfred: Was vvirklich in der Bibel steht- Das Buch der biicher aus heutiger Sicht (Econ 1994) ■ Baudez, Claude u. Picasso, S.: Versunkene Stadte der Maya (Ra- vensburger 1990) ■ Bauval, Robert u. Gilbert, Adrian: Das Geheimnis des Orion - Nach mehr als 4000 Jahren wird das Ratsei der Pyramiden gelost (List 1994) ■ Bay, Warwick u. Trump, Dāvid: Lexikon der Archāologie, Band 1 u. 2 (Rovvohlt 1975) ■ Beier, Hans Herbert: Kronzeuge Ezechiel (Ronacher 1985) ■ Beltz, Walter: Die Mythen des Koran - Der Schlussel zum Islam (Claassen Verlag 1980) ■ Berlitz, Charles: Spurlos - neues aus dem Bermudadreieck (Knaur 1980) ■ Berlitz, Charles u. Moore, William L.: Der Roswell-Zwischenfall - Die UFOs und der CIA (Zsolnay 1994) ■ Bibel, Paul Pattloch Verlag, Aschaffenburg 1983 ■ Bibel, Herder Būcherei 1965 ■ Bibel, Herders Laien (Herder & Co. 1938) ■ Bierhorst, John: Die Mythologie der Indianer Nordamerikas (Weltbild 1993) ■ Bildzeitung vom 16. April 1993 ■ Boschke, Friedrich L.: Und 1000 Jahre sind wie ein Tag - Die Zeit, das unverstandene Phānomen (C. Bertelsmann 1979) ■ Braem, Harald: Die Geheimnisse der Pyramiden - Auf der Suche nach dem Ratsei ihrer Entstehung (Heyne 1994) ■ Burland, C. A.: Volker der Sonne - Azteken, Tolteken, Inka und Maya (Lūbbe 1977) ■ Butdar, Johannes von: Leben auf dem Mars - die Entdeckungen der NASA-Viking-Mission (Herbig 1987) ■ Butdar, Johannes von: Ādams Planēt - Das Paradies lag auf dem Phaethon (Herbig 1991) ■ Butdar, Johannes von: Sie kommen von fremden Stemen - Intel- ligenzen im All (Knaur 1988) ■ Butdar, Johannes von: Zeitrift - Begegnungen mit dem Unfafrbaren (Ulistein 1991) ■ Būrgin, Luc: Gotterspuren - Der neue UFO Report (Herbig 1993) ■ Būrgin, Luc: Das grofte galaktische Phantom In: AS, Nr. 3/1991 ■ Charroux, Robert: Verratene Geheimnisse (Ullstein 1987) ■ Charroux, Robert: Phantastische Vergangenheit (Ullstein 1990) ■ Charroux, Robert: Die Meister der Welt (Knaur 1972) ■ Clarke, Arthur C., Simon Welfore u. John Fairley: Geheimnisvolle Welten - an den Grenzen unserer Wirklichkeit (Weltbild 1990) ■ Clark, William C.: Verantvvordiches Gestalten des Lebensraums Erde In: Spektrum der Wissenschaft, Nr. 11/1989 ■ Cooper, Gordon: Das Gold der Jahrtausende (Benzinger 1953) ■ Das geheimnisvolle Universum (PM Perspektive Nr. 40) ■ Dāniken, Cornelia von: Embryo-Transfer im alten Indien In: AS, Nr. 3/1991 ■ Dāniken, Erich von: Meine Welt in Bildēm (Bastei, Lūbbe 1990) ■ Dāniken, Erich von: Zuriick zu den Stemen - Argumente fūr das Unmūgliche (Bastei, Lobbe

1999) ■ Dāniken, Erich von: Aussaat und Kosmos - Spuren und Plāne aufterirdischer Intelligenzen (Econ 1974) ■ Dāniken, Erich von: Der Tag, an dem die Gotter kamen - 11. August3114 v.Chr. (Goldmann 1984) ■ Dāniken, Erich von (Hrsg.): Neue kosmische Spuren - Sensati- onelle Entdeckungen der PrāAstronautik aus fūnf Kontinenten (Gol​dmann 1992) ■ Dāniken, Erich von: Die Steinzeit war ganz anders (CB 1991) ■ Dāniken, Erich von: Der Gotter Schock (CB 1992) ■ Das Beste-Buchreihe: Faszination des Unfafrbaren - Geheimnisse und Rātsel des Obematūrlichen und Aufterirdischen (Das Beste 1983) ■ Der Spiegel vom 27.03.1995: Wertlose Scherben ■ Der Spiegel vom 16.10.1995: Auf der Spur des ersten Menschen (Serie, Teil 1) ■ Der Spiegel vom 06.11.1995: Diejagd isteroeffnet ■ Der Spiegel vom 15.01.1996: Pforte zum Schattenreich - Die Anfānge der Schrift in Vorderasien (Staatliche Museen zu Berlin, Preuftischer Kulturbesitz 1995) ■ Ditfrurth, Hoimar von: Im Anfang war der Wasserstoff (Hoffmann u. Campe Verlag) ■ Doebel, Gūnter: Dem roten Planeten auf der Spur - Der Mars und das Sonnensystem (DuMont 1971) ■ Dopatka, Ulrich: Lexikon der aufterirdischen Phānomene (Gon- drom 1979) ■ Drake, Frank u. Sobel, Dava: Signale von anderen Welten - Mit dem NASA-SETI Projekt au der Suche nach fremden Incelligenzen (Bettendorf 1994) ■ Drake, Frank, Interview mit In: Magazin 2000, Nr.100 ■ Eisenmann, Robert u. Wise, Michael: Jesus und die Urchristen - Die Qumran-Rollen entschlūsselt (Goldmann 1994) ■ Engeln, Henning: Der lange Weg zum Menschen In: Geo, Nr. 1/ 1995 ■ Feix, Wolfgang: Stonehenge als Zeichensystem - eine Botschaft vom Asteroiden «Psyche»4 In: AS, Nr. 2/1991 ■ Feix, Wolfgang: Kosmolinguistik in Stonehenge In: AS, Nr. 5/1992 ■ Fiebag, Johannes u. Peter: Aus den Tiefen des Alls - VVissenschafder auf den Spuren extraterrestrischer Eingriffe (Hohenrain 1985) ■ Fiebag, Johannes: Kontakt - UFO Entiihrungen in Deutschland, Osterreich und der Schweiz (Langen Mūller 1994) ■ Fiebag, Johannes: Was ist «1991 VG»4 In: AS, Nr. 3/1992 ■ Fiebag, Johannes: Personliche Mitteilung an den Autor vom 11.05.1995 ■ Fischinger, Lars A.: Es war einmal …4 In: DISCOVER Nr. 2/1995 ■ Fischinger, Lars A.: Sumer, die Quelle des Lebens In: New Scien​tific Times, Nr. 3/1995 ■ Fischinger, Lars A.: Neue Indizien fiir Zecharia Sitchins lOten Planeten in Kom und alter KunstЈ In: New Scientific Times, Nr. 3/ 1995 ■ Fischinger, Lars A.: Die religiosen Uberlieferungen - Ein Kapitel sonderbarer Geschehnisse In: Jenseits des Irdischen, Nr. 6/1995 u. 1/1996 ■ Focus vom 06.11.1995: Hallo, Erdling ■ Friedell, Egon: Kulturgeschichte Āgyptens und des Alten Orients (C.H.Beck 1974) ■ Gāāk, Roland: Die grofien Ratsei unserer Welt (Heinz Peter 1968) ■ Good, Timothy: Jenseits von Top Secret - Das geheime UFO Wissen der Regierungen (2001 Verlag 1987) ■ Hahn, Hermann-Michael: Erde, Sonne und Planeten - Raumson- den erforschen das

Sonnensystem (Heyne 1978) ■ Hain, Walter: Pyramiden in China In: AS, Nr. 6/1991 ■ Hancock, Graham: Die Spuren der Gotter - Das sensationelle Vermāchtnis einer verschollenen Hochkultur (Liibbe 1995) ■ Hansson, Preben: Die kamen von den Stemen - Bevveise fūr die Landung Aufterirdischer auf der Erde (Ullstein 1994) ■ Hausdorf, Hartvvig: Die weifte Pyramide - Aufterirdische Spuren in Ostasien (Langen Miiller 1994) ■ Hausdorf, Hartvvig: Spektakulāre Entdeckungen im «Tai der Pyramiden» In: DISCOVER 2/1995 ■ Hausdorf, Hartvvig: Sensationelle Entdeckung in China In: New Scientific Times 1/1996 ■ Hetmann, Frederick: Mārchen von Feen (Fischer Verlag 1994) ■ Hetmann, Frederick: Irische Zauberharfe (Diederichs 1994) ■ Hesemann, Michael: Botschaft aus dem Kosmos - Riickkehr der Aufterirdischen (Silberschur 1992) ■ Hesemann, Michael: Geheimsache U.F.O. - Die wahre Geschic- hte der unbekannten Flugobjekte (Silberschur 1994) ■ Hoagland, Richard C.: Die Mars Connection - Monumente am Rande der Evvigkeit (Bettendorf 1994) ■ Hohl, Rudolf: Wandernde Kontinente (Spektrum des Wissens, o.J.) ■ Homann, Hermann: Land in Sicht! - Das grofte Buch der Entdec​kungen (Union 1957) ■ Jaeger, Ulrich: Wo sind die Welten der AufierirdischenЈ In: PM Magazin, Nr. 5/1982 ■ Jebens, Holger: Eine Bevvāltigung der Kolonialerfahrung (Mun- dus Reihe, Band 35, Bonn 1990) ■ Jung, KurtM.: Die Kultur, aus dervvir leben-Eine Kulturgeschic- hte des Abendlandes (Safari Verlag 1958) ■ Kaiser, Reinhard (Hrsg.): Global 2000 - Der Bericht an den Prāsidenten (2001 Verlag 1981) ■ Khuon, Enst von (Hrsg.): Waren die Gotter AstronautenЈ - Wissenschafder diskutieren die Thesen Erich von Dānikens (Econ 1970) ■ Kohler, Horst W.: Der Mars - Bericht ūber einen Nachbarplaneten (Vievveg 1978) ■ Koran - Das heilige Buch des Islams (Goldmann 1993) ■ Krassa, Peter u. Habeck, Reinhard: Das Licht der Pharaonen- Hochtechnologie und elektrischer Strom im alten Agypten (Herbig 1992) ■ Krassa, Peter u. Habeck, Reinhard: Die Hieroglyphen von Dende- ra In: AS, Nr. 4/1992 ■ Landesverband Lippe (Hrsg.): Die Externsteine im Teutoburger Walde (Merkur Druck, o.J.) ■ Lauer, Jean-Philippe: Das Geheimnis der Pyramiden-Baukunst und Technik (Herbig 1980) ■ Lekturama Buchreihe: Grofte Mysterien: Der Mensch und seine Gotter (Lekturama 1979) ■ Lissner, Ivan: Die Rātsel der grofren Weltkulturen (Walter Verlag 1974) ■ Lurker, Manfred: Lexikon der Gotter und Dāmonen (Kroner 1989) ■ Magin, Ulrich: Trolle, Yetis, Tatzelvviirmer - Rātselhafte Erschei- nungen in Mitteleuropa (C.H. Beck 1993) ■ Magin, Ulrich: Von UFOs entfūhrt - Unheimliche Begegnungen der vierten Art (C.H. Beck 1991) ■ Maziere, Francis: Insel des Schvveigens - Das Schicksal der Oster- ninsel (Ullstein 1967) ■ Meckelburg, Ernst: Zeittunnel - Reisen an den Rand der Evvigkeit (Weltbild 1993) ■ Meckelburg, Ernst: Traumsprung - Vorkommnisse aus der Ubervvelt (Weltbild 1993) ■ Meckelburg, Ernst: Transvvelt - Erfahrungen jenseits von Raum und Zeit (Weltbild 1993) ■ Merbold, Ulf: Flug ins All - Der personliche Bericht des ersten Astronauten derBundesrepublik

(Liibbe 1986) ■ Moevvig Buchreihe: Die Weltdes Unerklārlichen: UFOs (Moewig 1993) ■ Moevvig Buchreihe: Die Welt des Unerklārlichen: Mysteriose Wesen (Moevvig 1993) ■ Moevvig Buchreihe: Die VVeltdes Unerklārlichen: Ratselhafte Ver- gangenheit (Moevvig 1993) ■ Moortgat, Anton: Die Kunst des Alten Mesopotamien Bd. 1: Su- mer und Akkad (DuMont 1982) ■ Moortgat, Anton: Die Kunst des Alten Mesopotamien Bd. 2: Babylon und Assur (DuMont 1984) ■ Moevvig: Die Welt des Unerkārlichen (Moevvig 1994) ■ Muck, Otto: Ailes ūber Adantis (Richarz 1979) ■ Niederhāuser, H.R.: Fremde Lander - Fremde Volker (Verlag Frei- es Geistesleben 1960) ■ Papke, Werner: Die geheime Botschaft des Gilgamesch - 4000 Jah- re alte astronomische Aufzeichnungen entschliisselt (Weltbild 1994) ■ Pauvvels, Louis u. Bergier, Jacques: Der Planēt der unmoglichen Moglichkeiten (Heyne 1968) ■ Petratu, Cornelia u. Roidinger, Bernard: Die Steine von Ica - Pro- tokolle eineranderen Menschheit (Bettendorf 1994) ■ Popovvitsch, Marina: UFO Glasnost - Ein Geheimnis wird entschliisselt (Weltbild 1991) ■ Putzger, F.W.: Historischer VVeltadas (Velhagen & Klasind 1963) ■ Retyi, Andreas von: Wir sind nicht allein - Signale aus dem All (Langen Muller 1994) ■ Retyi, Andreas von: Das Alien Imperium - UFO - Geheimnisse der USA (Langen Muller 1995) ■ Riessler, Paul: Altjudisches Schrifttum aufterhalb der Bibel (F.H. Merle 1928, 6. Aufl. 1988) ■ Risi, Armin: Gott und die Gotter - Das vedische Weltbild revolu- tioniert die moderne Wissenschaft (Govinda 1995) ■ Rohde, Heinz: UFOs - und es gibt sie doch (ARD TV Sendung vom 24. Oktober 1994) ■ Sachmann, Hans-Werner u. Muller, Reinhold: Merkvviirdige Hieroglyphen im Sethos Tempel von Abydos In: AS, Nr. 4/1991 ■ Samhaber, Ernst Knaurs Geschichte der Entdeckungsreisen (Knaur 1970) ■ Schele, Linda u. Freidel, Dāvid: Die unbekannte Welt der Maya - Das Geheimnis ihrer Kultur entschlūsselt (Weltbild 1994) ■ Schmokel, Hartmut: Grofte Kulturen der Fruhzeit- Ur, Assur und Babylon (Klipper Verlag 1955) ■ Schmokel, Hartmut: Kulturgeschichte des Alten Orient (Weltbild 1995) ■ Sitchin, Zecharia: Das erste Zeitalter - Wie die Anunnaki die Entwicklung des Menschen beeinfluftten und wie sie uns noch he- ute lenken (Knaur 1994) ■ Sitchin, Zecharia: Der zwolfte Planēt - Wann, wo und wie die Astronauten eines anderen Planeten zur Erde kamen und den Homo sapiens schufen (Knaur 1989) ■ Sitchin, Zecharia: Am Anfang war der Fortschritt - Bevveise fiīr die Existenz moderner Technologie und Raumfahrt in vorgeschich- dicher Zeit (Knaur 1991) ■ Sitchin, Zecharia: Versunkene Reiche - Der Ursprung der Zivilisa- tion im Reiche der Maya und Inka (Knaur 1992) ■ Strempel, Fritz: Das steinerne Ratsel von Stonehenge In: PM Ma- gazin, Nr. 2/1980 ■ Strieber, Whidey: Majestic (Heyne 1993) ■ Szucs, Robert: UFO Album (Venusz, Ungarn, 1993) ■ Time-Ufe Buchreihe: Geheimnisse des Unbekannten: Die UFOs (Time-Life 1989) ■ Time-Life Buchreihe: Geheimnisse des Unbekannten: Mysusche Statten (Time-Life 1989) ■ Thompsen, Keith: Engel und andere Aufterirdische - UFO Phānomene in neuer Deutung (Droener Knaur 1993) ■ Topper, Uwe: Das Erbe der Giganten (Walter-Verlag 1977) ■ Uhlig, Helmut: Die Sumerer - Ein Volk am Anfang der Geschic​hte (Bastei Lūbbe 1992) ■ Volkrodt, Wolfgang: Es war ganz anders - Die intelligente Tec- hnik der Vorzeit (Herbig 1993)

■ Vollmer, Wilhelm: Worterbuch der Mythologie (Nachdruck des Oriģināls von 1874 durch den Reprint Verlag, Leipzig o.J.) ■ Walters, Ed u. Frances: UFOs, es gibt sie (Droemer Knaur 1990) ■ Weidinger, Erich: Die Apokryphen - Verborgene Būcher der Bibel (Pattloch Verlag 1994) ■ Willms, Bernhard: Gott unter Gottern (Ferdinand Schoningh 1949) ■ Wolf, Walther: Kulturgeschichte des Alten Āgypten (Kroner 1977) ■ Wolff, Uwe: Treffen der Aliens In: Focus, Nr. 18/1991 Redaktore Raita Saleniece Korektore Ilze Čerrtevslea Datormaketētājs Andris Šaicāns Reģistrācijas apl Nr 000330791. Formāts 60x90/16. «Avots- SlA, Aspazijas bulv. 24. Rīgā LV 1050.

Iespiests un iesiets a/s "Paraugtipogrāfija", Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050 Fišingers Larss A. Dievu laiki - Zemes pagājusi nākotne. - R.: «Avots», 344 lpp.

Cilvēka attīstības vēsture, tāpat kā dzivības attisdba vispār, ir mulsinoša neatbilstību, mīklu un pamatotu faktu rotaļa.

Trešajā grāmatā par zemes bijušo nākotni un pasaules lielajām mīklām (izdevniecībā «Avots» jau iznākušas divas grāmatas - «Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas» un «Sfinksas sindroms») piedāvājam aiz​raujošu stāstījumu par būtnēm, kam bijis augsts attistibas līmenis un kas reiz ieradušās no debesīm.