Divaina tevzeme janis plaudis

Annotation Arvīds Jānis Plaudis DĪVAINA TĒVZEME Šajā grāmatā par to, kādu uz gadsimtu mijas sliekšņa Latviju redz publicists Arvīds Jānis Plaudis.

Bruņinieku cietokšņi iemituši senču pilskalnos Kristīgie dievnami - svētkalnos.

Alas, kur sākotni rod avoti un teikas.

Muižu pilis, kur klejo spoki, Nav otras tik bagātas, interesantas, daudzveidīgas un dīvainas zemes kā mūsu tevzeme!

Māra Ceriņa 8. Saeimas deputāte "Jaunais laiks" AVOTS 1999 Mākslinieks Dainis Lapsa Grāmatā izmantotas ziņas no Latvijas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīva. © Arvids Jānis Plaudis, 1999 © Dainis Lapsa, māksl, nof. 1999 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Ievadam Uz laikiem dzimtajā pusē Piebalgas mīļā seja Kīzēnu ozols Kāpēc bērziņš neaug lielāks?

Svētais Kāpurkalna ezers Brežģa kalns Sīko graudu bezgalība Mēmās ceļotājas Līlastes kāpas Lai liktenis žēlīgs tai majai!

Katrīna nepazina dabas untumus Kā stāva siena Jāstāda meži!

Grēku darbi Čiekuri vītola stumbrā Vēji iznesa bēgli Vidzemē Lielais tīkls Kronētas personas Vidzemes jūrmalā Liepupes mācitājmāja

«Kūol ka!»

Upe, kura pagriezās atpakaļ Ievads It kā plūst, it ka sapņo Langa Daugavas noteka uz līci Šodien - pretējā virzienā Kāpēc padevās Rīga?

Naudas bija žēl Langeciems un Kalngalciems Eimura polders Hercoga Jēkaba kanāls Dievnami Teiksmaina Madlienas baznīca Ak, svētā Lestene!

Svētais tēls Bez naglām Umurgas luterāņu baznīca Mārsnēnu ezeri Pilskalni Vēlā vakara un rīta…

Spolīškalns - ar nezināmu izcelsmi Mūkukalns - vecs pilskalns Nebijis gadījums Latvijas vēsturē Svētvieta vai nocietinājums?

Stārastu pilskalns Mežu zeme — Metsepole Pilskalns Karotāji viņi vairs nebija Plāteres pilskalns un «romantiķis» Tīzenhauzens Kaut iedzīta pazemē varenā pils Atrada arī pazemes eju..

Kalns ar desmit nosaukumiem Divi vai neviens?

Cietokšņi pie Rīgas vārtiem Dinaminde Skanste Rīgas tuvumā Kas valdīja Ādažu cietoksnī?

Via viagna Ādažu pils Jaunas dzirnavas Kad dibinātā Neiermīle?

Te gāja bojā apmēram četrsimt rīdzinieku Izšķirošā kauja ar ordeni Postīja visi, kam nebija slinkums Iznīcināja pat pilsdrupas

Dzirnavas vienmēr atjaunoja Valdīja vienkāršība un stingrība Tautas svētvietas Liepas Lielā Ellīte Vai Gūtmaņa alā dzīvoja Labais vīrs?

Zibeņu plosītais akmens Velna akmens pie vētrainā Bānūža Akmeņu celš uz Pokaiņiem Pilskalns, slēptuve vai soda vieta?

Atbalss pār Amatu Rīgas svētkalni Kur kaisās kuršu pelni Svētā Nikolaja kalns Svētkalns ar benzīna tvertnēm Postīja, cik varēja Kur Dievs nozaudējis pulksteni Nāve ar zibeņiem Spēcīgās strāvas Dzegužkalns. Bez jēriem un dzeguzēm Gaiškalni svētkalnos Lācis Baukalna krusts Pēterkalniņš Kur mūsu senči svinēja Līgosvētkus Dieva kalns Postīto kapsētu zemē Lielie kapi Vēsture Kas palicis pāri Kas redzēts savām acīm Laupīja ar «iedvesmu» Ko darīja iestādes?

Vandāļi ievāc rekordražu Vai jāsaķer galva izmisuma? Ķīniešu krūzīte Jauna meita gribējusi mutes dot Pirmā teika: sita ar nūju un nedeva mutes…

Otrā teika: nerunā ar svešiem kungiem!

Trešā teika: negrāb visu, kas gadās pa rokai!

Bieži mainījas īrnieki Stiprās durvis Trijatā Ar zelta rasu pielijušām kurpēm Traģiskie stāsti ..un vina palika viena

Augstroze teikās un nostāstos Baltajās smiltīs Mīlestības un Nāves akmeņi Satura rādītājs Arvīds Jānis Plaudis DĪVAINĀ TĒVZEME

Ievadam Nav otras tik bagātas zemes kā mūsu tēvzeme, jo šai mazajai zemei ir gājusi pāri tauta pēc tautas, atstājot daļu no savas bagātības - vēsturi. Un tādēļ ir taisnība dzejniekam Imantam Ziedonim: «Visur kauli, kur vien tikai rokam…» Svešajās zemēs simts kilometri nav attālums, bet mūsu dīvainajā tēvzemē simts kilometri ir milzīgs attālums - to var soļot visu mūžu, pētot novada vēsturi, kura tāpat ir bez​galīga.

Bruņinieku cietokšņi - senču pilskalnos. Kristīgie dievnami - svētkalnos. Alas, kur mājo ne vien avoti, bet arī teikas. Muižu pilis, kur klejo spoki…

Katrai pilij un senču kapsētai ir sava vēsture, ierakstīta arhīvos. Taču šīm senvietām ir noslēpumi, kurus vēl nāksies atminēt gan mūsu, gan nākamajām paaudzēm. Tās ciltis, kas dzīvoja Latvijā pirms svešzemnieku ierašanās, bija gudrākas un tuvākas Dievam, nekā domājam. Cauri gadsimtiem - kā vējš caur nied​rājiem - strāvo vēl citas civilizācijas elpa.

Atšķetināt vēstures noslēpumus un izprast to nozīmi, atgādināt par sagrauto un uzspridzināto, lai vairs nebūtu postījumu, - tāds ir šīs grāmatas aicinājums. Šī grāmata veidojusies, nosoļojot vismaz desmit tūkstošus kilometru pa Latviju - mūsu dīvaino tēvzemi.

Uz laikiem dzimtajā pusē

Piebalgas mīļā seja Tālu no Rīgas - Vidzemes vidienē ir novads Piebalga. Jaunpiebalga, Vecpiebalga, Ineši, Gaujaslīči, Zosēni - visi šie jaukie pagasti un ciemati kādreiz tika dēvēti vienā vārdā - Piebalga.

Pirmie kapi netālu no Jaunpiebalgas Vecās kapsētas rakti pirms tūkstoš gadiem, kad cilvēki bija pametuši novārtā akmeni un sāka dot priekšroku dzelzij. Jaunpiebalgas iedzīvotāji stāsta, ka visa Vecās kapsētas nomale esot viens vienīgs seno cilvēku atdusas lauks, kas veidojies gadu simtos.

Piebaldzē- ni vienmēr centušies atgriezties dzimtajā pusē. Kaut vai pēdējā dzīves mēnesī, kaut vai pē​dējā dienā.

Lai arī cik drūmi tas izklausās, pirmā iepazīšanās ar Jaunpiebalgu notika Vecajā kapsētā.

Nelaime tā, ka pēdējais autobuss uz Rīgu gāja pēcpusdienā. Ja nokavē, tad skrien uz Drustiem piecpadsmit kilometrus! No uzkalna uz​kalnā.

No tāda skrējiena ir arī savs labums. Sestajā kilometrā remontēta un kopta stāv Jaundrustu muiža. Uz bijušo muižu ved lauku ceļš - tas sākas pie Jaundrustu kroga.

Jaundrustu muižā darbojās doktorāts, kur 1877. gadā nāca pasaulē Kārlis Miesnieks. Nākamais mākslinieks, kura vārdu pieminēs arī aiz Latvijas robežām. Nākamais rakstnieks un dzimtā novada pazinējs. Pirmais cilvēks, kurš viņu ieraudzīja šajā pasaulē, bija pazīstamais lauku ārsts un populārzinātnisko publikāciju autors Kārlis Lībietis. Atšķirībā no vācu dakteriem Lībietis nevis kliedza uz latviešu zemniekiem, bet gan sarunājās ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu, kā cilvēks ar cilvēku. Abi tagad atdusas tajos pašos Vecajos kapos. Atgriezties uz laiku laikiem dzimtajā pusē tāda bija Miesnieka vēlēšanās. Tā jaušama arī grāmatā «Mana dzīve un darbs mākslā», kurā viņš pārstāsta savu mūžu: «… varbūt ir skaista un mīļa ši puse man tāpēc, ka tur esmu dzimis, audzis un tur visvieglāk varētu atgulties pēdējā miegā.»

Toreiz laika bija maz. Zināju, ka Vecajos kapos bez Miesnieka un viņa vecākiem apglabāts skolotājs un dzejnieks Ceriņu Pēteris, Rankas kora pirmais diriģents Jānis Pirro, Valmieras teātra režisors Antons Titāns, dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un komponista Emīla Dārziņa radinieki, dramaturgs Jānis Jēps-Baldzēns, kā ari viens no pirmajiem Latvijas profesionālajiem fotogrāfiem Artūrs Dulbe. Blakus, Jaunajos kapos, atdusas antīkās literatūras tulkotājs un valodnieks Augusts Ģiezens. Kā lai viņus visus atrod? Jāmaldās apkārt kā pilsētā bez ielu nosaukumiem un māju numuriem.

Garām kapiem iet lielceļš. Aiz dzelzceļa tas sazarojas. Ejot pa kreisi, tālu nav jāiet. Ceļmalā stāv Piebalgas skola, kura dibināta 1871. gadā. Reizēm piebaldzēni dēvē skolu vecajā vārdā - par Mārtiņskolu. Toreiz - pirms simts divdesmit viena gada - Jaunpiebalgas pagas​tā skolas tika nodēvētas pirmā skolotāja vārdā. Mārtiņskolā mācījās Kārlis Miesnieks. Laikā no 1907. līdz 1910. gadam viņš atgriezās savā skolā vēlreiz - lai strādātu par palīgskolotāju, mācot bērniem rēķināšanu, krievu va​lodu, glītrakstīšanu, korāļu dziedāšanu un Bī​beles stāstus.

Ja nevēlamies aiziet sāņus, jāatgriežas uz platākā ceļa. Pēc nepilna kilometra jau kāpjam Viņķu kalnā. Tikuši pusceļā, varētu nogriezties pa labi. Lauku ceļš, kurš rudens lietos kļūst ne vien slikts, bet arī neizbrienams, ved garām Kaņepju kalnam un tuvējām Kaņepju mājām. Pirms vairākiem gadu desmitiem šajā vie​tā atradies brāļu draudzes saiešanas nams.

Par brāļu draudzēm rakstījis ari Miesnieks: -Vispār brāļu draudzes šajā Vidzemes apvidū bija stipri iesakņojušās. Kēlbranti ar tām vareni karojuši, bet bez sekmēm. Kādreiz mācītājs saziņojis visus šejienes brāļu draudžu vadītājus un sacītājus savā baznīcā, tos stingri norājis un licis tiem mesties ceļos un nožēlot savu maldīšanos un

nepaklausību. Bet neviens mācītājam nav paklausījis, un tā hernbūtieši atstājuši baznīcu kā uzvarētāji.»

Kaņepju mājās dzīvoja Kārļa Miesnieka mātes vecāki. Iedama ciemos pie vecākiem vai arī uz saiešanas namu, māte ņēmusi līdzi arī Kārli, taču brāļu draudze viņam visu mūžu pa​likusi sveša.

Pakāpsimies Viņķu kalna virsotnē. Latvijā nav Kaukāza vai Alpu sniegoto smaiļu, par Himalajiem nemaz nerunājot. Vērtējot pēc augstuma, arī Gaiziņš tāds paugurs vien ir. Bet - ja vērtējam skaistumu - mūsu pauguri ir diženi. Tie vieno cilvēku ar dzimto dabu. Viņķu kalnu Kārlis Miesnieks piemin vairākkārt: «No Viņķu kalna (..) var pārredzēt labu daļu Vidzemes vidienes.

Skaidrā laikā var redzēt pat Raunas mūrus. (..) Skatīties no augstā Viņķu kalna pasaulē - tā man bija bauda, ko var salīdzināt tikai ar mākslinieciskās jaunrades prieku. (..) No mūsu Viņķu kalna bija labipārre- dzama dzimtenes dabas dažādība un ritmiski mainīgā lauku dzīve visos gadalaikos.»

Nostāsimies kalna virsotnē un pavērsimies uz Piebalgu! Cilvēka skatiens ir kā putns. Tas var «knābt» maza mēroga ainavas, kavējoties pie puķītēm un vabolītēm zālē. Tomēr agri vai vēlu skatiens ceļas spārnos. Veroties no Viņķu kalna, Piebalga šķiet līdzīga jūrai. Sevišķi vējainā laikā. Tālumā viļņo un lokās meži. Mākoņu brāzmas steidzas tiem pāri. Eglāji atmirdz kā zaļgani saullēkti un iegrimst krēslas atvaros. Mākoņu ēnas mutuļo pār tīrumiem. Vējā viegli kā taureņi nezin kurp lidinās nomaldīju​šies baloži.

«Pāri Viņķu kalnam staigāja vēji,» raksta Kārlis Miesnieks. «Tie savu liesu ari saldēja. Mēs nepazinām aizvēja…»

Viņķu kalna vēji nežēloja nevienu. Reiz vētra izrāvusi no virām kūts durvis un sviedusi virsū mātei. Mariju Miesnieci izglābis grāvītis, kas bijis pie durvīm. Māte tajā iekritusi un palikusi dzīva.

«Varbūt šie stiprie, neatlaidīgie vēji mācīja Viņķu ļaudīm dzīvē izturību,- piebilst Miesnieks, «… ja viņi arī citur kaut ko cēla, tad arvien pamatīgi, nevis pa jokam.»

Miesnieku māja Vecviņķi celta pamatīgi un nevis pa jokam Viņķu kalna galā. Tā ir stingra un mazliet svinīga - līdzīga pauguram. Vēl šodien mājā dzīvo Miesnieku dzimta. Viņķos dzīvojis mākslinieka brālis rakstnieks Jonass Miesnieks (1896-1975). Emigrants. Tāpēc ari padomju Latvijā noklusēts. Sarakstījis stāstus, kā arī romānus «Bērzupju ģimenes portrets» (1935) un «Lībju gala soģis» (1948).

«Es augu, kā parasti auga zemnieku bērni, lielā vienkāršībā,»turpina stāstījumu Kārlis Miesnieks. Bērni drīz vien likti pie darba. Viņi paši gribējuši palīdzēt lielajiem. Slaistu vaimanas Vecviņķu mājās nav skanējušas. Galvenais bērnu darbs bija lopu ganīšana. Ganos ejot, gadījies arī viens otrs negaidīts prieciņš. Parasti to sagādājis Viņķu āzis, kurš bijis populārs plašā apkārtnē un visur ticis cienīts drošās un draudzīgās uzstāšanās dēļ. Ja zēni uzkāpuši kokā un saukuši, nelaimīgais blēdams slē​jies divkājās un visiem spēkiem pūlējies no​kļūt lapotnē - pie saviem draugiem.

Mūsdienu cilvēkam grūti iedomāties, ko nozīmē 19- gadsimta vienkāršība. Ja dzīvoklī nodziest elektrība, dažam tāds notikums šķiet līdzīgs pasaules galam. Vecviņķos ilgu laiku nav bijis pat petrolejas lampiņas. Vakaros ģimene sēdējusi pie skala uguns. «Skala gaismā tiešām bija savs jaukums,- stāsta gleznotājs. Gleznu «Skalu plēsējs» viņš radījis, skala ugu​nij degot.

Pirmie topošā mākslinieka zīmējumi tika izdarīti ar ogli uz skaidām. Zīmētājs notriepies melns, bet tā nebija liela nelaime. Skaidas sadedzināja, rokas nomazgāja, un viss bija pa vecam. Ar laiku talants sāka vērsties plašumā. Ogles zīmējumi parādījās uz sienām un skapja durvīm. Te vairs nelīdzēja uguns vai ūdens. Vecāki bārās, taču veltīgi. Kārlis turpināja zīmēt. It kā atlīdzinot Vecviņķu sienām nodarītos kaitējumus, viņš vēlākajos gados radīja divas gleznas - «Viņķu māja» un «Viņķu māja pavasarī». Par tām vairs nebārās neviens.

1910. gada vasarā Vecviņķos apmetās Eduards Brencēns. Viņš meklēja raksturīgus tipus brāļu

Kaudzīšu «Mērnieku laiku» ilustrācijām. Brencēns kļuva par Kārļa Miesnieka pirmo skolotāju mākslā.

Svētdien mēs gājām uz baznīcu," viņš raksta. -Nostājušies kaut kur nomaļāk, mēs vērojām tipus.

Viens otrs no tiem pārcēlās blokā un, kā saka, kļuva nemirstīgs. Mēs iegriezāmies krogā, un tur atkal mums bija ko redzēt, bet Brencēnam ari ko uzzīmēt> Vērojot cilvēkus, meklējot un pētot vecmodīgos apģērbus, cepures, vaiņagus, mēbeles un citas lietas, viņi divatā apstaigāja Pie- balgu.

«Brencēns tik krāja savā blokā, es vēroju līdz, arī man roka tiecās šo to uzzīmēt,» piebilst Miesnieks.

Vai jums nejauši nav nācies uzšķirt «Mērnieku laikus» un nodomāt: cik pareizi Brencēns zīmējis Pietūka Krustiņu, Ķenci, Švaukstu un pārējos slātaviešus un čangaliešus? Pēc viņa ilustrāciju publicēšanas neviens mākslinieks nav uzdrošinājies ilustrēt romānu vēlreiz. Brencē- nu var pieņemt gandrīz vai par «Mērnieku laiku» līdzautoru.

Atvadījušies Vecviņķu mājās, turpinām ceļu. Arvien īsāks un tievāks saraujas Viņķu kalna ugunssarga tornis. Pēc pieciem kilometriem nonākam autobusu pieturā «Rempji». Netālu no pieturas, lielceļa labajā pusē, sākas lauku ceļš. Turpmāk visos ceļu krustojumos jānogriežas pa labi, līdz atkal esam Jaunpiebalgas centrā. Pēc 850 metriem lauku ceļa labajā pusē sākas meža ceļš. Ejam caur meža vientulību. Tā nav tāda, kā Rīgas apkārtnē. Ejam stundu, ja nesteidzamies, divas. Nav sēņotāju, nav ogotāju, kas piepilda mežu ar nekaitīgu un nerimstošu kņadu. Diez vai te kaut reizi dienā brauc auto?

Egle pie egles, zars pie zara. Nevar saprast, vai, saķērušās ar zaru ķetnām, egles cenšas cita citu atbalstīt un pastiept augšup, vai arī pagrūst uz leju, lai pāraugtu māsas un tiktu ātrāk pie saules, bet mudžeklis kā jau mūžamežā, un galotnes zūd miglā. Tā neatstāj šo mežu ne ziemā, ne vasarā. Ja ari saule no​laižas egļu pakājē, tad īsi un aši kā vanags. retas vietās, kur vētras spārni notriekuši zemē kokus, uzliesmo saules ezeri. Tā ari tiek saukts mn biezoknis - par Lielmežu.

Dzejiskas rindas Lielmežam veltījis Miesnieks: «Dienvidos un dienvidu vakaros no mūsu mājām bija meži, kas, veidojot it kā salas un robus, pārgāja tā sauktajā Lielmežā… Mežs bija miļš jauniem dzejniekiem un gleznotājiem, un visiem sapņotājiem. Ari es jau agri iemīlēju šo mežu, tā daudzsejainību. Savās skicēs un gleznās esmu pūlējies parādīt tā skaistumu un neizprotamo no​slēpumainību.Tā nu ejam vēl piecus kilometrus un tikai tad iznākam klajumā pie Lielmežu mājām. Stāsta, ka māju agrāk te bijis milzums, tikai 1710.-1711. gadā pāri gājis mēris, un pēc tam varējuši priecāties, ja vispār kāda dzīva dvē​sele palikusi…

Pie Kalna Lielmežiem netālu no ceļa paceļas pilskalns. Visā Latvijā nav otra līdzīga pilskalna.

Lēzenās malas nekur nav apdarinātas. Stāsta, ka pilskalnu šķērsojot dziļš grāvis, kurā kādreiz kara gados slēpušies cilvēki, bet to grāvi neizdodas atrast. Krūmi no vienas vietas. Novadpētniece Alise Robežnie- ce turklāt stāsta, ka Lielmežā esot vēl viens pilskalns, ko apskalo Tirzas upes līkums.

Vismaz agrāk tajā bijuši redzami aizgruvuši pagrabi. Taisnība Miesniekam. Lielmežs tiešām ir noslēpumains.

Nogājuši kādu kilometru, izejam uz Ab- renes-Grotūžu ceļa. Ejam vēl trīs kilometrus uz ziemeļiem. Pie Viesturu mājām jeb agrākā Abrupes kroga iznākam uz Ērgļu-Piebal- gas-Alūksnes autoceļa. Piebalga katrā otrajā vai trešajā mājā dzimis vai audzis, vai strādājis kāds ievērojams cilvēks.

Tā Abrupes krogā 1833. gadā dzimis Jē​kabs Zvaigznīte.

-Jēkabs Zvaigznīte- viens no aktīvākajiem jaunlatviešiem, Krišjāņu Valdemāra«Pēterburgas

Avīžu»un citu preses izdevumu līdzstrādnieks. Mūsu pirmais esejists. Pirmais pašu latviešu vidū, kas krājis un publicējis tautas dziesmas (jau pirms Krišjāņa Barona), kas par tām rakstījis, kas lūkojis atdarināt tautas dziesmu pantmērus. Viens no latviešu bērnu literatūras pamatlicējiem, viens no mūsu pirmajiem humoristiem, viens no stāsta žanra iedibinātājiem latviešu literatūrā. Pirmais, pirmais, viens no pirmajiem… Un to visu šis vīrs paguvis savā pārlieku īsajā - tikai 34 gadus ilgajā mūžā!" izsaucas literatūrzinātnieks Voldemārs Ancītis rakstā «Rosīgais piebaldzēns».

Ja Abrupē ceļu krustojumā mēs dotos pa kreisi, pēc kilometriem desmit nonāktu pie komponista Emīla Dārziņa un dzejnieka Jāņa Sudrabkalna memoriālā muzeja - slavenās Jā- ņaskolas. Tajā atvēlēta telpa arī Kārļa Miesnieki gleznām. Taču līdz Jāņaskolai tālu. Līdz launpiebalgas centram kādi četri kilometri tuvāk, tikai uz centru jāiet pa labi. Ar katru kilo​metru arvien vairāk tuvojamies Gaujai.

Par Gauju Jaunpiebalgā samērā daudz rakstījusi dzejniece Olga Lisovska. Viņa tepat arī dzimusi - Plienkalnu mājās, pusceļā starp Abr- upi un Jaunpiebalgas centru. Arī Miesnieks (iaujai veltījis dažus vārdus, un šķiet, ka viņš pateicis visu: «Nedaudzparādījusi savu mīļo seju, Gauja atkal kautrīgi aizsedzas ar krū​miem.»

Apmēram pusceļā starp Plienkalniem un Jaunpiebalgas centru ceļmalā stāv baznīca, kas celta laikā no 1801. līdz 1804. gadam. Baznīcā ērģeļu spēlē vingrinājies komponists E. Dārziņš, kā arī Marģera Zariņa tēvs - ērģelnieks, kas ņēmis līdzi nākamo komponistu un rakstnieku. Ar šo baznīcu saistās dzejnieka Ausekļa dzīves epizodes. Pie dievnama ozolu birzī redzams tēlnieka Kārļa Zāles darināts piemi​neklis 1914.-1920. gadā kritušajiem draudzes dēliem.

Miesnieka gleznā «Mītiņš pie baznīcas 1905. gada vasarā» redzami vīri ar sarkano karogu. Kaut gan dumpinieki diez kā neieredzēja reliģiju, ir dzirdēts, ka Piebalgas mācītāji pret viņiem izturējušies iecietības garā. Vēl vairāk - stāsta, ka Vecpiebalgas mācītājs Pauls Gailītis it kā esot izglābis Vecpiebalgas kaujas dalībniekus kritiskā brīdī, kad cara karaspēks ar joni uzbrucis draudzes skolai, kur aizsargājušies revolucionāri. Gailītis lielā trauksmē saucis kopā piebaldzēnus: «Tie visi ir jūsu cilvēki, ku​riem draud nāves briesmas/» Līdzko aplenkta​jiem devušies palīgā ļaužu pulki no1 tuvējiem pagastiem - ar ieročiem rokās, karogiem plī​vojot un dziesmām skanot -, zaldāti steigā at​kāpušies.

Savukārt Jaunpiebalgas mācītājs divdesmito gadu sākumā lūdzis apžēlot pāris sarkno, kuri paši nekad ar žēlsirdību nav izcēlušies.

Jaunpiebalgas ciematu visā garumā šķērso Gaujas iela. Tā laikam ir garākā iela Cēsu rajonā.

Apmēram trīssimt metru pirms baznīcas ielas kreisajā pusē sākas Raiņa iela. Kādreiz tā vedusi garām Jaunpiebalgas draudzes skolai. Šajā skolā strādājis dzejnieks Auseklis un rakstnieks Jēkabs Zvaigznīte. Te mācījies dzejnieks Jānis Sudrabkalns un gleznotājs Kārlis Miesnieks. Sarkanā armija 1941. gadā atkāpjoties skolu nopostīja.

Miesnieks atceras vēl vienu skalotāju, kas literatūrā minēts ārkārtīgi reti. Sava nozīme viņam Ansim Ulpem, ievērojamā pedagoga Jāņa Cimzes audzēknim, - tomēr bijusi. Cim- zieši parasti bijuši labi sagatavoti pedagogi, labi mūzikas pratēji, bet ar vācisku noskaņojumu. Ansis Ulpe sastādījis dziesmu krājumu •Kokle», kur dziesmu tekstus apstrādājis ari skolotājs Ceriņu Pēteris. Ulpe turklāt bija ilustrētā mēnešraksta «Jaunības Draugs» līdzstrādnieks, dažu skolas mācību grāmatu sastādītājs ģeogrāfijā un ticības mācībā. Sevišķas simpātijas Miesnieks pret viņu nejuta, tomēr mākslinieks bija pateicīgs skolotājam par mācību metodi. Viņš lika skolēniem zīmēt nevis no grāmatas, bet no dabas… «… Jaunpiebalgas draudzes skolā pavadītais laiks ir pats jaukākais, saulainākais posms manā mū​žā," rakstīja Miesnieks.

Pienācis laiks beigt mūsu pārgājienu pa gleznotāja Kārļa Miesnieka bērnības un jaunības takām.

Jaunpiebalgu viņš atcerējās visu mūžu, daudzkārt tur atgriežoties uz īsāku laiku. «.Sakari ar dzimteni

man nekad nav pārtrūkuši, tomēr savu mīļo Jaunpiebalgu es vairāk redzu tādu, kāda tā bija manas jaunības laikā. Ar saviem pakalniem un ielejām, ar lauku sētām un zelta druvām, ar birztalām un silavām tā mācīja mani mīlēt daiļumu, kas pēcāk kļuva par manas dzīves saturu un jēgu. Ar saviem čaklajiem un garā modrajiem ļaudīm dzimtene man mācīja izturību un ne​atlaidību darbā.»

Kīzēnu ozols Laupītāji reizēm izbēguši taisnajai tiesai (vis maz zemes virsū). Cilvēku spīdzinātāji ne vien mēr saņēmuši sodu, vēl vairāk - tie tikuši augstos amatos. Toties svētie ozoli, kas nevienam nav darījuši ļaunu, pārāk bieži ir kļuvuši par mo cekļiem. Viduslaikos tos cirta un zāģēja, kol hozu laikos spridzināja. Latvijas laikā tos lika mierā, bet arī - ne vienmēr.

Ejot uz Kaivi pa Vecpiebalgas-Skujenes ce ļu, nonākam pie autobusu pieturas «Nāgeles Pēc nepilniem diviem kilometriem sākas lau ku ceļš uz Ķīzēnu mājām, kur atradies kulta ozols. Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, tuvējo Kren kļu māju rentnieku puika, kokā putnu ligzda meklējot, zara tukšumā atradis zelta naudu Rentnieki par šo naudu nopirkuši māju Sēr mūkšos. Stāsta arī, ka Kronvaldu Atis zem ši ozola teicis patriotisku runu.

Krenkļu saimnieks bijis ļoti augstprātīgs Turklāt viņš lepojies, ka māju zemē aug svēt ozols. Kad vīrs kārtējo reizi sastrīdējies ar kā du no kalpiem un to padzinis, kalps atriebda mies ozolu nodedzinājis.

Ar šo notikumu svētvietas nelaimes tomēr nav beigušās. Kāds vietējais tēvocis, drīzāk ziņkāres vadīts, atracis zemi ozola sakņu tuvumā. Apmēram trīsdesmit centimetru dziļumā skatam atklājies ar nelieliem akmeņiem bruģēts laukums - laikam ceremoniju vai upurēšanas vieta.

Nedaudz virs akmeņiem klājies pelnu un oglīšu slānis.

Tomēr svētvieta nav pilnīgi izpostīta - ziņkārais racējs sabēris zemi atpakaļ bedrē. 1969- gadā vietējie iedzīvotāji degušā svētkoka vietā iestādīja jaunu ozolu.

Kāpēc bērziņš neaug lielāks?

Ceļojot pa Piebalgu, vispirms steidzamies apmeklēt ievērojamo cilvēku dzīvesvietas un muzejus. Mēs zinām, ka 19. gadsimtā Piebalga bija tautas garīgās atmodas centrs Latvijā. Vēstures un dabas pieminekļus ievērojam ma​zāk.

Ejot tūrista gaitās, gadījās ciemoties Jaunpiebalgas Mazrītiņos pie bijušās skolotājas A. Robežnieces - novada zinātājas, mākslas audējas, valodnieces… Tādu cilvēku nav pā​rāk daudz.

No Robežnieces uzzināju, ka Jaunpiebalgā ir svētkalns - Gaviļu kalns. Tas atrodas netālu no Vecpiebalgas-Jaunpiebalgas ceļa, no Abrupes un bijušās mācītājmuižas. Savu nosaukumu šis kokiem bagātais uzkalns ieguvis no Jāņu svinībām. Iespējams, ka senākos laikos te skanējušas arī citas gaviles, jo Gaviļu kalns atradies mācītājmuižas parkā.

Skolotāja Robežniece stāstīja par kādu senu celtni. Vietējie to saucot par «templīti». Lai to atrastu, jātiek pāri Gaujai un jāiet Drustu pagasta virzienā. Ēka būvēta tikai no apdarinātiem ak​meņiem, bez jebkādām saistvielām, kas ir ārkār​tīgi rets gadījums!

Novadniece stāstīja ari, ka tuvējā purviņā bērziņš un egle neaug un neaug lielāki. Izrādījies, ka kociņu saknes klāj diezgan liels visai neparasts akmens. To šķērso uz āru izdobta krusta zīme.

Akmens lejasdaļā iegravēti divi trijstūri. Lielais akmens noguldīts uz diviem mazākiem. Līdzās atrodas vēl viens akmens, kas izliecas kokles veidā. pirms Lielā mēra (1710-1711) te bijis lielceļš uz Jaunpiebalgas kapsētu. Purviņam ir pliena pamats. Uz tā dus daudzi nelieli akmeņi.

Dabas un vēstures pieminekļi ir jāattīra no sūnām un saknēm, jo augu izdalītās vielas tos pamazām saēd - svētvieta iet bojā.

Līdz pat šai dienai nav izprotama akmeņu nozīme. Izdobta krusta zīme vai kokles forma nebija raksturīga pagastu, muižu un novadu robežakmeniem. Arī senajos kapu akmeņos zīmes iecirstas, nevis izdobtas uz āru…

Jaunpiebalgas akmeņi atkal ienāca prātā, kad Siguldā Velna alā tika izdarīti izrakumi. Meklējot bijušajā upuralā un tās tuvumā seno templi, pētnieki arī bija uzrakuši akmeni ar izdobtu krusta zīmi. Šķiet, ka krustam nav bijis nekāda sakara ar vācu krustnešiem. Iespējams, ka mūsu senči tam piešķīruši pavisam citu nozīmi.

Svētais Kāpurkalna ezers Glīti izskatās šaurie un garie ezeri. Ja krastos aug koki, tie spoguļojas ūdenī, un laiviņa peld pāri atvariem it kā caur mežu. Tādi ezeri ir ari Taurenes un Dzērbenes apkārtnē. Kopā ar tuvējo Piebalgu šie pagasti ir Vidzemes «zilo ezeru zeme». Piebalgas lielie ezeri nav šauras ūdensstrēles. Skatoties uz Alaukstu, Kārlis Skalbe smēlis iedvesmu garajam dzejolim par jūru. Šaurākais no lielajiem Piebalgas ezeriem atrodas Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagastā - tas ir Kāpurkalna ezers pie TaurenesAbrupes ceļa. Krastos redzamas ieplakas un gari, stāvi pauguri, it kā senatnē kāds milzis te būtu mīcī​jis mīklu. Koku un krūmu puduri. Pirmatnējs, nevaldāms, mutuļojošs zaļums.

Vienā ziņā Kāpurkalna ezers ir pārāks par Inesi vai Alaukstu. Tas ir svētezers. Iespējams, ka lielākais svētezers Vidzemē. Tā garums ir viens kilometrs, platums - divsimt metru, platība - 7,4 hektāri.

Ezera krastā slejas Kāpurkalns. Zviedru laikos te esot apstrādāts varš vai kapars. Teorētiski tas iespējams, taču par kapara apstrādi vēstures dokumenti klusē.

Toties svētezeram veltītu tautas nostāstu, arheoloģisko pētījumu un novadpētnieku ziņojumu ir vairāk nekā rudens lapu tā rāmajā līmenī. Spēj tikai lasīt un klausīties.

Līdz pat 1840. gadam uz ezeru nākuši slim nieki no tuvas un tālas apkārtnes. Ārstējuši galvenokārt ādas slimības. Sirdzēji likuši ap​ģērbus, naudu u.c. ziedojumus uz liela ak​mens ezerā.

Vēl 20. gadsimta sākumā Lieldienās un rudens Māras rītā (8. augustā) mātes gājušas uz ezeru un ņēmušas tā ūdeni, lai apmazgātu bērnus. Viņas ticēja, ka bērniem visu gadu nemetīsies nekādas vainas. Ja ezeru klājis ledus, cirtuši āliņģus. Tāpat ar ezera ūdeni ārstējuši mājlopus, sevišķi zirgus.

Zemnieki jājuši zirgus ap ezeru trīs reizes, lai tiem nemestos kaites. Ezerā mazgājies pat mācītājs Kēlbrants, ci​tādā ziņā liels dogmatiķis un tautas tradīciju Bijis arī paradums ūdeni pirms saules lēkta Māras rītā nest mājā. Tas glabājies visu gadu un noderējis pret ādas kaitēm.

Pēc nostāsta, reiz palaidnieki apēduši uz Māras akmens nolikto ēdienu. Tūlīt arī kluvu- ši tik slimi, ka ar mokām atvilkusies mājās. citreiz atkal divi viri makšķerējuši ezerā un izvilkuši kreklu.

Viens no viņiem to uzģērbis mugurā. Tūlīt uzmetušās kārpas. Kad cilvēks nobijies un kreklu novilcis, kārpas pazudušas. Dīvainākais ir tas, ka minēti abu viru vārdi, uzvārdi un notikumu laiks, zināms, krietni sens gadskaitlis…

No teikām uzzinām, ka lopu Māra pie Kāpurkalna ganījusi teles. Viņai paslīdējusi kāja. Iekritusi ezerā un noslīkusi.

Māras dienā pie ezera notikuši Māras tirgi. Tūkstošiem vīriešu un sieviešu pirms tirgus ezerā mazgājušies, metuši tajā naudu un sali. Bērni atkal mēģinājuši naudu dabūt no ezera laukā. Tirgus laikā apdāvinājuši uba​gus.

Tirguskalnos - 300-900 metru uz ZA no Kāpurkalna ezera - bijuši viduslaiku pils pamati. Teika vēstī, ka Oļu māju apkaimē pie ezera stāvējusi Māras pils. Reiz pilij uzbrukuši sveši karapūļi ar dābolainiem zirgiem, bruņoti šķēpiem un gariem pīķiem. Ezeru klājis ledus. Māra pils logā vērojusi notiekošo. Tikko jātnieki uzgājuši uz ezera vidus, Māra pacēlusi roku. Ledus pašķīries, un sirotāju pulks nogrimis dzelmē. Kopš tā laika cilvēki ezerā vairs neslīkstot, jo tur līķu diezgan. Ezers vairs neņemot pretī. Vēlāk viduslaiku pils akmeņi izmantoti zemnieku māju būvei un Zosēnu muižas celtniecībai.

Ezera dienvidu (?) krastā stāvējusi Māras baznīca - koka ēka ar salmu jumtu, trijām durvīm un bez logiem. Dokumenti liecina, ka 1643-1646. gadā pie Kāpurkalna celta jauna baznīca, bet vecā te

pastāvējusi jau 16. gad​simtā. Baznīcu esot nodedzinājuši karavīri, kas paši saskrējuši ezerā. Patiesībā dievnams no​dega Ziemeļu kara laikā un netika atjaunots.

Otra teika vēstī, ka, baznīcai degot, Māra baloža veidolā aizlidojusi uz toreizējo Rankas (Ramkas) pusi, nolaidusies uz Rankas Šāvu olnīcas atpūsties un tālāk aizlidojusi uz Liepnu. Teikas par sirotājiem un balodi šķiet ticamas. Varēja taču gadīties, ka ezerā ielūza neuzmanīgs karotāju pulks. Tāpat ie​spējams, ka baznīcas tornī mitinājies balo​dis.

19- gadsimtā, veicot būvdarbus, netālu no ezera atrasti kādas celtnes (baznīcas? kapličas?) pagrabi ar iemūrētu cilvēka skeletu. Turpat arī gulējusi senlaiku monēta. Mācītājs Kēlbrants skeletu apbedījis, bet monētu paņēmis.

Ezera ziemeļu krastā (netālu no Oļiem) atrodas viduslaiku kapsēta - t.s. Ievu kal​niņš.

16. gadsimtā apvidū pie Kāpurkalna ezera atradies Jaunpiebalgas novada centrs ar Jaun​ piebalgas pusmuižu. Pusmuižas ēka nav saglabājusies. Veicot būvdarbus, tās iespējamā atrašanās vietā atrakta bieza oļu kārta.

Ezera DR krastā paceļas Rata (Elku, Svē- lais) kalns (201 m virs jūras līmeņa). Tajā auguši svētozoli un bijis no akmeņiem celts paaugstinājums - altāris ziedojumiem. Polijas kundzības laikā ozoli nocirsti, bet kalnā uzstādīts moku rats. Kalna pakājē vēl šodien redzams dūksnājs - kādreiz dziļa ieplaka, kur rakti mocekļu līķi. Pēc nostāstiem, te bijusi bīstama spoku vieta. Rata kalnā esot aprakti divi pagānu elku dievu tēli. Vēl mācītāja Kēlbranta laikā atbraukuši kungi no Pēterpils, durstījuši zemi gariem iesmiem, bet neko nav atraduši. Tēls kļuvis tautai svešs, un radies nostāsts, ka Rata kalnā aprakts «Zelta teļš».

Teikas un nostāsti liecina, ka ezera apkārt​nē garus gadsimtus dzīvojuši cilvēki.

Kā skaidrojami nostāsti par svētezera dziedinošo ūdeni? To ir pārāk daudz, lai būtu nejauši. No visiem iespējamiem skaidrojumiem (dziedinoši avoti, āderu krustpunkts, zemes garozas lūzums vai deformācija ezera apkārtnē, svētu cilvēku klātbūtne senatnē vai labvēlīgi gari - vēl šodien) ikviens var izvēlēties to labāko.

Arī autora pieredze liecina, ka svētezers ir īpašs. Rakstot tūrisma ceļvedi pa Cēsu rajonu, ceļu krustojumā pie Kāpurkalna autors nomaldījies tik pamatīgi, ka nokavējis vilcienu. Tas bija vienīgais gadījums trīs ga​du laikā.

Brežģa kalns Vēl vasara mums pāri Kā klusais okeāns. No Brežģa kalna āre Peld tālē tā kā māns. Un pirmā rudens lapa. Ko nesaredz neviens, Pa slēpu vēja taku Uz augšu stāvi skrien.

Kur nolaidīsies rudens lapa? Varbūt Ērgļos? Varbūt Vecpiebalgā? Varbūt tā iekritīs Alaukstā?

Ezeriem, mežiem un pauguriem bagātā Piebalga, no Brežģa kalna raugoties, līdzīga ielejai vai līdzenumam - tik milzīgs ir Brežģa kalns. Virsotne paceļas četrdesmit metrus pāri apkārtnei un divsimt piecdesmit trīs metrus virs jūras līmeņa. Mežainais valnis stiepjas pusotra kilometra garumā no ziemeļiem uz dienvidiem. Brežģa kalns, kam pāri iet Priekuļu-Vecpiebalgas autoceļš, ir augstākā virsotne astoņus kilometrus garai un divus kilometrus platai paugurainai. Aprīlī, kad Piejūras zemienē jau lidinās bites, Piebalgas pakalnus kā balti gulbju spārni Vēl klāj sniegi.

Tādēļ jau nevajag noskumt. Piebalga ir kaista visos gadalaikos, toties vērojumiem un ipcerēm īsti piemērota vasarā.

"Mākoņiem pieglaudis galvu, vēl noreibis ziedu nakts elpā, Brežģa kalns atmostas kluss, vēji jau birztalas skauj; Saule brien Piebalgas pļavā un mirdzošas izkaptis cilā, Pašķiras miglāja vāls, varenā vēzienā pļauts,» raksta dzejniece Skaidrīte Kaldupe.

Dzejniekam Bruno Saulītim Brežģa kalns šķiet liktenīgs: Tu esi kalns, no kura saskatīt Vienmēr var jauno dienu pusi. Es atnācu, kad sirds bijpiekususi Un daža vaina lāgā negrib dzīt.

Un tālāk: Tu esi kalns, kas lielas tāles vēro, Un sīkās rūpes neizmērot Tiem vējiem, kas pār tavām birzīm pūš. Man atkal jāaiziet, bet, lai kūres būšu, Es saklausīšu tavu bērzu žūžu, A r kuru pieskanējis viss mans mūžs. Šķiet, ka nav latviešu dzejnieka vai rakstnieka, kurš spētu vienaldzīgi paiet garām Brežģa (Bregža) kalnam. «Tālāk Brežģa kalns, no kura skats uz Piebalgu, Ērgļiem un Gaiziņu. Kādreiz brāļi Kaudzītes tur, pie Raganu bērza, veselu dienu nosēdējuši, jūsmodami par skaistajām ainavām1937. gadā rakstīja novadpētnieks K. Vanags. Šajā aprakstā ievērojami divi zīmīgi vārdi - Raganu bērzs.

Vai bērza pakājē notikušas burvestības, izdarītas upurēšanas un ziedošanas? Trūkst pierādījumu. Nav atrasta arī nostāstos minētā baznīca vai pils. Droši zināms, ka Piebalgas milzenis viduslaikos izmantots par soda vietu. Par to liecina tautas nostāsti.

Senāk Brežģa kalnā bijuši divi ozoli, kur kārti noziedznieki. Tajos ozolos bijušas sadzītas dzelzs lapas, kur bendem pakāpties. Reiz viens saimnieks tās tapas izvilcis un izkalis lemešus, un uzaris savus tīrumus. Bet tam zemniekam tai vasarā nekas neizaudzis, tīrumi palikuši pilnīgi kaili, pat nezāles neuz- dīgušas. Tikai melni kraukļi lidojuši pār lau​kiem.

Pat tā zāle nokaltusi, kur tiem lemešiem pāri iets.

Brežģī dzīvojuši divi brāļi - galdnieki. Šie brāļi reiz klusām nozāģējuši karātavu ozolu un paņēmuši to saviem lietaskokiem. Drīz vien abi vainīgie uzieti, un abi brāļi pakārti Brežģa kalnā lielā bērzā, kurš vēl tagad zaļo. Tie brāļi bijuši pēdējie Brežģa kalna upuri. Šis kalns par Brežģa kalnu sākts saukt tikai pēdējā laikā, kad tur sāktas rīkot zaļumballes. Agrāk to visu sauca par Karātavu kal​nu.

Brežģa kalnu agrāk esot saukuši arī par Soda kalnu. Dzimtbūšanas laikos kungam tur bijusi soda vieta. Tur speciāli auga vecs bērzs, kur viens zars kaut kā atkarājās. Tur esot kārti cilvēki, kas kaut ko nogrēkojušies.

1961. vai 1968. gadā bērni vai ekskursanti to bērzu nodedzinājuši. Tas bija jau ļoti izžuvis,

cauru vidu, zari kā pātagas.

Pēc citām ziņām, bērzu nodedzinājuši ce​ļa būvētāji septiņdesmito gadu vidū.

Apmēram 1925. gadā, būvējot šūpoles, esot uzietas trīs apdegušu stabu vietas - pārpalikumi no karātavām.

Vēsturnieces G. Toropinas 1986. gada ziņojumā, kas glabājas LR Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, teikts: «Lai arī vairāki vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka kalna augstākā daļa ir norakta, tomēr vecās kartēs augstuma atzīme dota kalna nepostītajā daļā. Ja tā, tad iespējams, ka vecā kapsēta, kura, pēc A. Gu- sāra ziņām, bijusi kalna augstākajā vietā, vēl saglabājusies.»

Autoraprāt, kapsētā rakti Karātavu kalna upuri.

Ne jau bez nodoma varmākas un spīdzinātāji ierīkoja soda vietu novada augstākajā vietā.

Viņiem bijuši panākumi! Vismaz daļai tautas izaugusi kupla verga dvēsele. Līdzīgi Karātavu bērzam gan cirsta, gan zāģēta, gan kaitusi -, tā tomēr rotājas ar atvasēm.

Lūk, vīri norok Brežģa kalnu, Kā akli kurmji nāk un rok. Un līdz ar grants un smilšu valni Gan sirds, gan sirdsapziņa plok.

Vai ceļš uz pārpilnības ostu Ar Brežģa kalna granti bērts? Es ticu,- drīzāk gan uz postu, Ja vieni nāk. un braši posta, Kas citiem varens, skaists un svēts. Lūk, vīri norok Brežģa kalnu Un citiem kalniem zogas klāt. Jo šitiem vīriem Ir vienalga, Ja dzimtā puse- Vecpiebalga Kļūst viena nedzīstoša vāts.

Autors nelolo pārāk lielas cerības attiecībā uz pieminekļu sargātājiem. Nav laimes bez nelaimes - un otrādi. Jācer, ka spiedīgie ekonomiskie apstākļi apturēs zemes grābēju motorus Brežģa kalna pakājē.

Grantsbedres nav vienīgie postījumi, ko Brežģa kalnam nodarījis cilvēks. Dala no virsotnes norakta grantī, būvējot jauno autoceļu. Latvijas brīvvalsts laikā vietējie puiši meklējuši trīs mucas ar zeltu, ko kalnā esot noglabājuši zviedri. Tā kā mantas īpašnieki tai virsū uzvēluši akmeņus, mantrači rāvušies melnās miesās. Gandrīz visi Brežģa kalna akmeņi izkustināti vai saspridzināti. Šķiet, ka jaunekļi zeltu nav atraduši. Nav dzirdēts, ka viņi būtu kļuvu​ši bagāti.

Arī par to nevajadzētu noskumt. Piebalgas lielākā bagātība ir varenais Brežģa kalns. Tas pieejams visiem ceļiniekiem.

S朝ko graudu bezgal朝ba

Mēmās ceļotājas Latvijā nav kalnu grēdu, tomēr ari mūsu zemē spēcīgais jūras vējš, līdz Rīgai nonācis, bieži vien tikai šūpo koku galotnes. Latvijas «kalnu grēda» ir piejūras meži. Ar neskaitāmiem zaru pirkstiem piekrastes sili noplēš vēja karogam strēmeli pēc strēmeles, reizēm saplosa to skrandās. Tāpēc ari Latvijā nav tuk​snešu.

Senatnē visas Rīgas jūrmalas kāpas bija apaugušas ar mežu. Pie Daugavas grīvas auguši pat ozoli. Tagad no ozoliem nav ne vēsts, kaut gan 1226. gadā pāvesta legāts (sūtnis) ar rakstu atļāva šajā vietā cirst kokus kuģu laboša​nai, bet aizliedza cirst ozolus.

Visā Eiropā neviens senais ģeogrāfs (Stra- bons, Plīnijs u.c.) nav pieminējis vēja virzītus smilšu kalnus. Tie radušies pēc mežu izciršanas, ugunsgrēkiem, lopu ganīšanas kāpu apvidū. Kāpu pamatus varēja izskalot arī jūra.

Līlastes kāpas «Tuksneši». Tā sauc vienu no pēdējiem darbiem, ko radījis Reinis Kaudzīte. Kaudzītēm trūcis vietējā materiāla, lai ilustrētu stāstījumu. Nācies izlīdzēties ar tēlojumu par smilšainajām dienvidu zemēm, kuras autors savā mūžā nav apceļojis. Rakstnieks vienkārši bija pārāk vecs, lai apstaigātu novadu, kurā tolaik dzīvoja, un uzklausītu nostāstus. Nevajadzētu ceļot uz Kuršu kāpām, kur senos laikos kāds jauneklis gājis pie savas līgavas, bet neatradis vairs viņas ciemu. Vētrā to apbēruši smilšu kalni, augstāki par devīto vilni Baltijas jurā. Kā stāsta aculiecinieki, šķietami gausie milzeņi apglabājuši itin visu savā ceļā - mājas un laidarus, kūtis un aku vindas, kokus un… kapsētas.

Gadījies, ka mēmās ceļotājas devušās arvien tālāk, un pēc vairākiem gadiem apbērtie cilvēku mājokļi «uzpeldējuši» dienasgaismā. Mājas - bez cilvēkiem, koki - bez zariem, toties mūža mājokļi - ar visiem krustiem.

Kuršu kāpas esot apbērušas četrpadsmit ciemus. Skaidri zināms, ka vismaz četri no tiem atradušies Klaipēdas apgabalā. «Smilšu plūdi» kuršus piemeklējuši 18. un 19- gadsimtā.

Lietuviešu gara milzis Vidūns savā poētis kajā grāmatā «Sieben hundert Jahre deutsck litauischer Beziebungen» («Vācu un lietuviešu sakaru septiņi gadsimti») apraksta cilvēka darbību, kas izjauca dabas ritumu: "Senās grāmatās stāstīts, kas noticis pirm vairākiem gadsimtiem. Pēc 1655. gada Prūsijas pārvalde dažādās vietās lika izcirst stipros kāpu mežus. (..) Tā radās tuksneši mūsu dzimtenē. Un smiltis ceļo. Tās lēnām krājas par kalniem. (..) Un dvēselē ienāk, brīnums. Tur veidojas lielais no mazā.»

Vidūna izpratnē kāpas nav postītājas. Tās ir bezgalība. Vāciski šis vārds ir tik skanīgs, ka gandrīz iespējams uzminēt saturu: Unendlich- keit.

«Jūra un debess vienojas gaismā,» saka Vidūns. «Un ceļinieks dodas uz kailajām kāpām. Tās stāvas slejas gar violeto ūdeni, kas plešas, cik tālu vien aizsniedz skatiens - uz zieme​ļiem, austrumiem un dienvidiem… Un pāri visam stāv sardzē debess ar savu skaidro zil- gmi… un mākoņi krājas kalnos līdzīgi kāpām zemes virsū. Vienīgi tie ir maigāki - kā jau debesu radījumi…»

Līlastes kāpas (līdz 36 m) ir augstākās , Rīgas jūras līča piekrastē. Reinim Kaudzītēm vajadzēja aiziet līdz I.īlastei, kura atradās astoņus kilometrus no Kaudzītes mājvietas toreizējā Neibādē (tagad Saulkrastu pilsēta).

Vēl tālāk - divdesmit kilometrus uz DR - tuvu jo tuvu dzelzceļam pienākusi garākā paraboliskā kāpa Latvijā (3,1 km), un tieši sliedēm vistuvākā kāpas daļa ir Legzdiņa kalns. legzdiņi - tāds nosaukums bija lauku saimniecībai, ko savā laikā aprakusi Garciema paraboliskā kāpa.

Novadpētnieki apgalvo, ka šī saimniecība neesot vienīgā, kura atrodas te zem smilšu slāņiem. To pašu varot sacīt par l.īlasti, kur smiltis «apputinājušas» vairākas lau​ku mājas.

Lai liktenis žēlīgs tai majai!

Nezinātājam grūti uzreiz saprast, kādēļ, piemēram, Duntes vai Ķurmraga piekraste vietām atgādina akmeņu lielceļu, bet Vecāku, Kalngales vai Buļļu tuvumā tā ir kā milzīgs smilšu lielceļš.

Netālu no Vecākiem, Kalngales vai Buļ​ļiem jūrā ietek Gauja, Daugava vai Lielupe, un ūdens straumes nes sev līdzi smilšu strāvas. Viļņi tās izskalo pludmalē un vēji nožāvē ar saviem glāstiem. Lai liktenis žēlīgs tai mājai, kuru nesargās stumbri, saknes un sūnas! Lai pie viena apžēlo ari iekoptos laukus, šosejas un gausākas upju straumes. Smiltis palīdzēja aizbērt tagadējās Vecdaugavas ieteku jūrā, bet tur «vainojama» bija arī pati upe, kura aizsērēja Toties Vecāku vaļņveida kāpa uzbruka šosejai. Labi vēl, ka kilometru garais smilšu valnis tagad apmežots ar dažādu sugu priedēm. Tā nu tās guļ un sapņo par labākiem laikiem. Vēl 20. gadsimta sākumā šajā apvidū kāpas klai​ņoja kā patīk.

Kāpa aizsprostoja arī Langas jeb Garupes ieteku jūrā. Upe sāka tecēt pretējā virzienā! Tagad tās atlikusī daļa lēnām pludo uz Ķīšeze​ru. Senos laikos Langa bija Ķīšezera noteka uz Rīgas jūras līci.

Katrīna nepazina dabas untumus Nedienas sākās 18. gadsimtā. Lai iegūtu materiālu darvas tecināšanai, Krievijas cariene Katrīna II lika izcirst priedes Rīgas jūras līča piekrastē. Tad arī klaidu kāpas no Kalngales līdz Garciemam devās ceļā.

Līdzīgi noticis arī citās Latvijas vietās. Ap 1650. gadu zviedri uzcēla Nīcas jūrmalā cepli darvas tecināšanai un ogļu dedzināšanai. Ugunsgrēkā nodega ceplis un mežs. Vētras laikā smiltis plūda pāri izdegušā meža apgabaliem un druvām. Ziemā, kad pļavas pārklāja ledus, smiltis slīdēja tām pāri. Pļavas pārvērtās par kāpām un tīreļiem. Apmēram piecdesmit gadu laikā pilnīgi tika apputinātas deviņas saimniecības. Daudzām citām smiltis pārklāja visus laukus, un saimnieki pārcēlās uz dzīvi tālāk no jūrmalas. Līdz 1835. gadam ceļojošo kāpu smiltis bija apklājušas 36i hektāru ze​mes.

Kā stāva siena Dienvidos no Liepājas kāpu smiltis 17. gadsimtā pilnīgi apraka muižu. Līdzīgs liktenis piemeklēja Lofelda muižiņu netālu no Rīgas - Vārnukroga apkaimē. Pirms 1793- gada to apbēra Buļļu kāpas. 19- gadsimtā tās iznīcināja kādu Daugavas atteku. Arī pie minētās muižiņas bijusi atteka.

1793- gada kartē tika norādī​ta tās atrašanās vieta.

Nav arī paša Vārnukroga, kas aizgājis bojā diezgan komiskā veidā. Krogam sākusi uzmākties ceļojoša kāpa, kura, izrādījies, bijusi nikna alkohola pretiniece». Cilvēki ēku pārcēluši citā vietā.

Mainījies vējš, un kāpa atkal bijusi klāt kā saukta. Krogu nācies nojaukt.

Vēl pirms 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem smilšu kāpa kā stāva siena slīdējusi virsū Spilves purvam.

Jāstāda meži!

Smilšu kāpas bija sākušas savu gaitu iepriekšējos gadsimtos, kad nesaudzīgi tika izcirsti meži.

Tātad vienīgais līdzeklis, kā apturēt klejojošo postu, bija mežu stādīšana. Buļ- ļusalas mežs stādīts galvenokārt 20. gadsimta divdesmitajos gados. Latvijas zemei tik draudzīgie meži savaldījuši klaidu kāpas visā Baltijas piekrastē. Mirusi arī valdniece Katrīna. Palikusi tikai valdniece Jūra, ko vējš ik brīdi kro​nē ar jauniem putu vainagiem.

Grēku darbi Cilvēks nereti kļūst ienaidnieks savai zemei, kura viņu baro un veldzē. Padomju laikā divu kilometru garumā tika noraktas kāpas pie Bolderājas. Atbrīvotā platība tika apbūvēta, kaut gan tos pašus namus varēja uzcelt simt citās vietās. Tāpat kā ar cirvi var saskaldīt gleznu, tā racēji bija sašķēluši ainavu… Līdzīgā veidā lielpilsētas atpūtas zona Bolderājas apkaimē izrādījās «vienīgā» vieta Latvijā, kur rokamas smal​kās kvarca-laukšpata smiltis… Šo grēku darbu klāstu var turpināt ilgi. Savā laikā padomju armija būvējās izbraukātajos un izrakņātajos Līlastes mežos pie jūras. Izpostīto ainavu līdz galam nav sakopusi arī Latvijas armija.

Tāpat ir izbradāta zemsega vasarnīcu kolonijās Kalngalā. Ik pavasari Vecāķu-Garupes mežu masīvos dūmo desmitiem ugunskuru. Tāda ir mūsu piejūras vēsture ga​du desmitiem ilgi.

Cilvēki ir aizmirsuši, ka smiltis ir tikpat pos​tošas kā uguns…

Čiekuri vītola stumbrā Kas gan spēj izskaitīt kāpas Vidzemes jūrmalā! Augstas un zemas, turklāt zemās ir krietni vecākas par augstajām. Vienkāršas un daudzveidīgas, turklāt no vienkāršajām skatienam paveras saulē mirdzošā zilganzaļā jūra.

Kādreizējā padomju armijas poligonā vēji čīkstina vientuļu ugunsdzēsēju torni. Jau otrā platforma paver pasauli no Vecākiem līdz Saulkrastiem. Rīgas pusē viļņojas Piejūras dabas parka mežu galotnes. Saulkrastu pusē kāpas kļūst zemākas un it kā ierimst. Ejot Saulkrastu virzienā, atklājas dīvainas ainavas. Šejienes meži vietām līgo neskartā krāšņumā, toties Vecākos un Kalngalē tie aplauzīti, izbradāti un iz​dedzināti.

Vētras priedes, kas Kalngales pusē skaitās ārkārtīgs dabas retums, ceļā uz Inčupi tiecas pret debesīm slīpi, it kā apstājušās kritienā. Varenās kāpas dienvidu nogāze atgādina garu jo garu krauju ar vētras priedēm.

Tikpat vareni ir Ķīšezera un Carnikavas kāpu plašumi. To virsotnes atsaucas vēju brāzmām.

Visu apvidu no Ķīšezera līdz Saulkrastiem vajadzētu pievienot Piejūras dabas parkam, ar dēlīšiem un koka pakāpieniem «bruģējot» lielākos ceļus. Citādi ļaužu pulki iet pāri un atstāj aiz sevis smilšu lielceļus, kur dzīvībai nepaliek vietas.

Inčupes pusē smilšu lielceļi kļūst arvien šaurāki, tad tie pārvēršas par meža taciņām…

Ceļā uz Saulkrastiem kādu kilometru no Līlastes dzelzceļa stacijas un trīssimt metrus no Tallinas autoceļa grāvji un strauti atduras kāpu valnī, satek kopā par purvainu straumi, kura lodā gar smilšu kalniem, it kā meklējot izeju uz jūru. Šajā vietā paceļas kāpa, kam līdzīgas nav visā Latvijā.

Kāpas virsotnē aug 30 - 40 gadus vecas priedes, reti vītoli un vēl retākas mētras. Lai smiltis negūtu uzvaru, pirms gadsimta ceturkšņa mežinieki te iestādīja kalnu priedes. Parasti tās pazīstam kā krūmus ar melni zaļām skujām, kuras mazliet garākas nekā parasta​jām priedēm Latvijas silos.

Savādajā kāpā, kā nosacīti varētu dēvēt četr​simt metrus garo, divsimt metrus plato un ap​mēram 6 metrus augsto smilšu valni, ir grūti atrast divus vienādus kalnu priežu pudurus. Vietām skujas uz stumbriem aug atsevišķos pušķos - kā lapeglēm. Citur krūmiņi ir sarāvušies un niecīgi kā pundurkociņi japāņu puķpodos. Citur tievo zariņu vietā kā strausu kakli izliecas stumbriem līdzīgi zari gandrīz cilvēka rokas resnumā. Pāris soļu tālāk kareivīgi izslē- jušies nelieli koki, kas augstumā trīskārt pār​spēj ciltsbrāļus. Gadās arī vietas, kur pieticīgās kalnu priedes ir gluži parastas.

Arī citur šie sausumizturīgie koki nav gluži vienādi. Šajā vietā atšķirības ir īpašas, pārspīlētas un nervozas. Pat vienam krūmam ir da​žādi zari!

Labāk sauksim šo kāpu par Dzeņu kalnu. Kaut gan lielās, čiekurainās, mūsu siliem raksturīgās priedes uzkalnā gandrīz nav atrodamas, zemē ap katru trešo, ceturto koku vai krūmu brūnā vainagā krājas saplosīti čiekuri. Putni tos nesuši no tuvienes un tālienes, un jebkurš kociņš, kas «bagāts» ar kaut ko līdzīgu stumbram, tiek pagodināts ar dzeņu «smēdi». Čiekuri iesprausti zaru žāklēs un stumbru dobumos. Meža «kalēji» nav likuši mierā arī kalnu priedes un vītolus - it kā apkārtnes silos trūktu staltu, sveķainu un dobumotu koku…

Ja dzeņi dārdina savas «bungas» āderu krustpunktos, tad pazemē zem kāpas droši vien strāvo saspringti āderu tīkli. Čiekuri izbārstīti vismaz piecdesmit vietās. Kā to izskaidrot?

Var domāt un skaidrot dažādi - sākot ar kosmisko viesu atstāto starojumu un beidzot ar ķīmisko vielu noplūdi no kādreiz bagātajām krievu armijas noliktavām. Tomēr gudrāk šķiet atrast pēc iespējas vienkāršāku skaidro​jumu, piemēram - purva avoti pazemē laužas uz jūru.

Vēji iznesa bēgli Vidzemē Vēsturnieki vēl šodien nav vienisprātis, no kurienes Vidzemes jūrmalā ieradās lībieši. Vieni uzskata, ka viņi te atbraukuši ar laivām no Kurzemes. Citi domā, ka lībieši te dzīvojuši jau gadu tūkstošiem. Duntes jūrmalā dzirdēts no​stāsts, kurš liecina par labu Kurzemei.

Pirms 700 gadiem, kad Kurzemē iebruka vācu krustneši, tur dzīvoja kāds zvejn ieks, ko pārējie uzskatīja par stiprinieku. Nespēdams pierast pie verga pazemības, ko lepnībā sludināja iekarotāji, viņš sastrīdējās ar vienu no bruņiniekiem un strīda karstumā to nosita.

Tiesa bija īsa. Bruņinieka kalpi sagrābuši cīnītāju un veduši to kārt vecajā jūrmalas priedē.

Līdzko tikuši pie priedes, vīrs izrāvies no kalpu tvērieniem, ielēcis laivā un aizpeldējis trakojošā jūrā. Laivā nav bijis airu, un bēglis airējies ar plaukstām. Krustneši pakal nav dzinušies; domājuši, ka zvejnieku sagaida droša nāve.

Straumes un sēkļus viņš pazinis kā savus piecus pirkstus. Ziemeļrietumu vēji iznesuši bēgli Vidzemē. Viņš uzcēlis māju Du ntes jūr​malā, plēsis līdumus, braucis zvejot jūrā un apprecējies.

Tā esot cēlušās Kursīšu mājas Vidzemes pie​krastē.

Lielais tīkls •Vai tad tagad ir zivis?» droši vien sacīs vecie zvejnieki. «Mūsu laikos - tad gan jūra bija bagāta…»

Nostalģiskie «mūsu laiki» tiek nodoti mantojumā no paaudzes uz paaudzi. Nevienam nav zināms, kad bijis to sākums un kad pienāks to gals. Jaunieši tikai pasmīn par «mūsu laikiem» vai arī pasmejas - skaļi un atklāti. Bet ne jau vienmēr šiem smējējiem ir tais​nība.

Lūk, ko autoram stāstīja Duntes jūrmalas Čorku māju saimniece.

«Pirms vairāk nekā gadsimta, kad Vidzemes jūrmalā bija teikšana baroniem, zvejnieki braukuši selgā tikai ar koka laivām, un -akmeņu baņkos- (tā sauca piekrastes sēkļus) tīklus tiem plosīja «ķērāji- (tā sauca sevišķi nejaukus akmeņus). Zivis tolaik vēl netika nīdētas ar moderniem zvejas rīkiem un pilsētu notekūdeņiem. Mirdzošos pulkos tās slēpās un barojās jūrā starp spītīgiem akmeņiem.

Tomēr starp akmeņu vaļņiem zvejnieki bija ievērojuši zemūdens joslas, kur valdīja jūras skalotie smiltāji. Šādā vietā Duntes zvejnieki pavasaros izmeta Lielo 'Iīklu. Garumā tas sasniedza vismaz četrsimt metrus. Velkot tīklu, vīriešiem palīgā devušās sievas. Ixii nesastieptos, tās apsējušas vidukļus ar lakatiem. Par ledusauksto ūdeni toreiz nebēdāja neviens. Cīņā ar Lielo Tīklu dažai sievie​tei izgrieztas roku locītavas. Visādi gājis, bet va​karpusē piekrastē mutuļojis zivju klājiens.-

Kronētas personas Vidzemes jūrmalā

Rietumvalstīs prinči un kara|i atgādina lauvu skulptūras pie māju fasādēm. Viņi tikai pasludina politiķu, rūpnieku un tirgotāju pieņemtos lēmumus. Pirms diviem gadsimtiem valdnieka apmešanās muižā, pilī vai peldvietā liecināja par ēkas vai ainavas vērtību. Gadās, ka vērtība nav zudusi arī šodien.

Samērā bieži dažādi valdnieki ceļojuši pa Vidzemes jūrmalu. Dīvainas sakritības dēļ viņi atpūtas brīžus vadījuši tajās vietās, ko tūristi labprāt apmeklē arī šodien.

Saulkrastu bibliotēkā autoru ieinteresēja Pē- terupes mācītājmuiža. Pēc nostāsta, atceļā no Holandes un ceļā uz Pēterburgu tajā nakšņojis Krievijas valdnieks Pēteris I. Viņš iestādījis muižas tuvumā ozolu.Bibliotēkas vadītāja gan atgādinājusi, ka «šīs ziņas nav vēsturiski pamatotas, jo mācītājmuiža esot krietni jaunāka par Pēteri I».

Izrādījās, ka vēsturiskajai celtnei pamati likti 19. gadsimta sākumā, kad Pēteris I jau sen bija aizgājis pie tēviem.

Pie mājas namdurvīm rindojas ozolu aleja, īpaši izceļas žuburots ozols. 1879. gadā to stādījis mācītājs un kūltūras darbinieks J. Neilands…

Tomēr pārsteidz neatlaidība, ar kādu vietējie iedzīvotāji sacerējuši teikas par Pētera I braucienu gar Vidzemes jūrmalu.

Valdnieks, kuram nav bijusi sveša ari «plebejiska» rīcība, pārģērbies par zemnieku un ceļojis vienatnē. Ceļā nokritis ratu ritenis. Kaut kā pielicis riteni un braucis tālāk, taču katrā nelīdzenā vietā ritenim izkritusi tapa.

Saulkrastu ceļu šķērsojusi upīte. Tās krastā Pēteris 1 ieraudzījis vīni darinām laivu. Zemnieks, kam sajēgšana par ratiem bijusi lielāka nekā par laivām, palīdzējis salabot Pēterim ratus ar norunu, ka viņš savukārt palīdzēs izga​tavot laivu. Tā arī darījuši.

Cars prombraucot novēlējis: «Velc laimīgu lomu uz mana un Pētera vārda!» No tā laika Pērļupīte nodēvēta par Pēteru pīti.

Pēc cita nostāsta, tā pārdēvēta par Pēterupi tādēļ, ka vietējais kalējs salabojis valdnieka ka​rieti.

Domājams, ka vārds «Pēterupe» cēlies tā sauktajos katoļu laikos. Te atradies katoļu lūgšanas nams - kapela, ko nosauca Sv. Pētera vārdā.

Tomēr nostāsti par Pētera I ceļojumiem Vidzemes jūrmalā dzirdami arī Ainažu, Salacgrīvas un Carnikavas pusē. Carnikavā Krievijas valdnieks it kā aizliedzis zaldātiem dzirdināt zirgus Gaujā, jo tur peldot čūskas (īstenībā - nēģi)!

Nav īstas skaidrības par atpūtu pie Pēter- upes. Draudzes mācītājmuiža šajā novadā dibināta laikā starp 1638. un 1682. gadu. Vai tiešām gadu desmitiem ilgi uz Pēterupes krastiem mācītāji brauca tikai no tālienes un tiem nebija pat pagaidu mitekļa?

Daudz drošākas ziņas ir saglabājušās par igauņu robežām tuvāko Liepupi un Jelgavkras- tiem.

Piecsimt metrus uz ZA no bijušā baznīcas kroga Tallinas ceļa malā atrodas vecās pasta stacijas vieta.

Te apstājies Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (1594-1632), steidzoties no Pēr- navas ieņemt Rīgu (1621), Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1610-1682), atgriežoties no zviedru gūsta Ivangorodā, kā ari Pēte​ris I atceļā no Holandes. Ķeizarienei Katrīnai II (1729-1796) ar tagadējiem Saulkrastiem saistījās patīkamas atmiņas, nevis Gaujā peldošās «čūskas».

1764. gadā viņa caur Pabažiem esot brau​kusi uz Pēterburgu. Ķeizariene te izpeldēju​sies jūrā.

18. gadsimta otrajā pusē lielfirstiene re- ģente Anna Leopoldovna (1718-1746; valdīja no 1740

līdz 1741) uzdāvināja Pabažu muižu galma dāmai Juliānai fon Mendgenai. Gadsimta beigās Pabažu pagasts, jūrmalu ieskaitot, piederēja valstij. 1797. gadā ar ķeizara pavēli to izdeva mūža rentē grāfam Mendge- nain. Viņa dzimta pārvaldīja muižu līdz pat agrārreformai.

Pabažu jūrmalā no caru un baronu laikiem ir saglabājies dabas piemineklis. Pabažos pie autostāvvietas aug vairākas dižas liepas. Divu resnāko apkārtmērs - vairāk nekā trīsarpus un divarpus metri. Pēc nostāsta, šos kokus stādījusi Katrina, bet arī šis nostāsts nav pamatots ar vēstures dokumentiem. Iespējams, ka lie​pas stādījuši kalpi carienes klātbūtnē.

Kļavu aleja un dižās liepas kādreizējā Rīgas lielceļa malā saglabājušās no 19- gadsimta beigām, kad tur bija peldvieta. Tās izaugušas gandrīz virs Baltās kāpas - pirmās smilšakmens klints Vidzemes jūrmalā, ja nākam no Rīgas puses. Iespējams, ka ķeizariene Katrīna II no kāpas augstumiem lūkojusies jūrā.

Liepupes mācitājmāja Pirms pāris gadiem autoram bija iespēja piedalīties ekskursijā, ko vadīja augsti skoloti biologi!

Bija iecerēts apmeklēt Rīgas apkārtnes mežu, ko pārklājusi rūpniecības netīrā elpa, kā arī neskartās dabas stūrīti, kas tīrs un maigs kā jaunpiedzimis bērns, - braucot gar Vidzemes jūrmalu, pēc 70 km nonācām Liepupes mežā.

«Te nav nārbuļu,» sacīja biologi. Krāsainie meža parazīti uzzied, līdzko gaisā uzvirmo slāpekļa strāvas no motoriem un dūme​ņiem.

Lejā - graviņā - tecēja Liepupe. Ritināja putu kamolus. Sīki bija atvari ar akmens bluķiem kā apaļām bruņu cepurēm. Ietekas tuvu​mā, kur gaiss zem lapotnēm dus zaigi mierīgs kā atvara ūdens, zari rotājās līmenī, un upe zuda līkumos zaļa kā plaukstoša birzs.

Ja vēlas iepazīt Liepupes vēsturi, jādodas pie dabas. Vecie cilvēki vēl 1974. gadā zināja vietu, kur Liepupes krastā sēdējis publicists Garlībs Merķelis (1769-1850) un rakstījis kādu no saviem darbiem. Vācu tautības apgaismotājs te iepazinis Baltijas vēsturi un vācis materiālus grāmatai «Latvieši». Te sarakstīta «Senlatviešu teika», kuru pēc divpadsmit gadiem autors pārveidoja par «Vanems Imanta».

Negribas atkārtot ziņas, kas rodamas literatūras vēstures grāmatās, tādēļ nācās nlpīgi iepazīties ar Limbažu rajona tūrisma ceļvežiem - visiem pēc kārtas -, arī ar brošūrām un uzziņu krājumiem par baznīcām. Liepupes ambulances attēls nebija atrodams nevienā grāmatā, kaut arī par bijušo mācītājmāju vēsturnieki skandinājuši neskaitāmas reizes. 1985. gadā dižkoku atbrīvotāju gmpa dzejnieka Imanta Ziedoņa vadībā iedēstīja aleju no ambulances līdz Liepupei un nosauca to Garlība Merķeļa vārdā. Latviešu zemnieku aizstāvis dzīvoja Liepupes mācītājmājā laikā no 1788. līdz 1792. ga​dam.

Mācītājmāja ir zema, gara celtne ar īpatnē​jiem, gandrīz kvadrātveida logiem.

Pavisam reti gadās, ka rakstnieks radoši darbojas bez iepriekš iestrādātas «garīgās augsnes».

Gluži kā mežā koki met lapas, barojot kaimiņus un nākamās audzes, arī cilvēku mitekļos mājvietu rod laikabiedru un iepriekšējo paaudžu domas. Liepupē Merķelis nebija pirmais un vienīgais nākotnes cilvēks. Viņš nebija vienīgais arī mācītājmājā, kuras attēlu autoram izdevās iegūt tikai Kultūras pieminekļu aizsar​dzības inspekcijā.

Mācītājmājā celta apmēram 1786. gadā. Tātad ēkai, kas iegrimusi zaļumos un koku lapotnē pie baznīcas, ir vairāk nekā 210 gadu. Vidzemes jūrmalā netrūkst akmens ēku, kas vecumā pārsniedz divu cilvēku mūžu. Šķiet, ka jūrmalas vecākās ēkas tomēr atrodamas Liepupē. Muižnieku dzīvojamās ēkas vestibila kāpnes un interjers darināti 18. gadsimta vidū. Pēc ļaunprātīgas dedzināšanas Latvijas Kultūras fonda atjaunotā baznīca pirmoreiz iesvētīta 1784. gadā. Blakus redzamas drupas, ko dēvē par veco kapliču vai iepriekšējās baznīcas altārdaļu. Baznīcu pētnieks E. Ķiploks norāda, ka vecais dievnams bijis no koka. Leģendārā barona Minhauzena prototips 1744. gadā esot laulājies ar muižnieci Jakobīni fon Duntenu koka baznīcā, kur naglu vietā izmantotas koka tapiņas. Arī jaunākajam dievnamam ir dažas īpatnības. Tornis tam atrodas nevis galā, bet sānos, kancele būvēta virs altāra.

Liepupes draudze, redz, uzskatījusi, ka pārē​jās baznīcas neesot īsti riktīgas…

Un kur tad vēl teika par apakšzemes eju no pilskalna uz baznīcu…

Neparasta un noslēpumaina bijusi novada vēsture, un neparasti cilvēki dzīvojuši Liepupes mācītājmājā. Vietējos kapos atdusas mācītājs Johans Kristiāns Klēmans (kalpojis draudzē no 1784. līdz 1805. gadam). Viņš pieņēma Merķeli par mājskolotāju, kaut gan pēdējais jau tolaik bija slavens ar brīv​domību.

Līdzīgs Merķelim - ar plašu domu lidojumu - bija mācītājs Johans Gotlībs Velligs (1778-1862).

E. Ķiploks uzskata, ka Velligs (Ve- liņš?) bijis latviešu cilmes alusnesēju amata vecākā dēls.

Autobiogrāfijā šis garīdznieks uzsvēris, ka simpatizē 18. gadsimta franču apgaismotāju idejām.

Tomēr simpātijas netraucēja Velligam nokalpot draudzē gandrīz četrdesmit gadus (1816-1855).

Iespējams, ka alusnesēju vecākā dēls ir viens no pirmajiem studējušiem latviešiem. Viņš sarakstījis latviešu valodas mācību grāmatu. Turklāt baznīcas iestādes iecēlušas Velligu par Valmieras apriņķa prāvestu.

Velliga kapavietu atradīsim Liepupes kapsētas vidū - netālu no krusta, ja vien krusts nebūs jau aizvazāts tāpat kā daļa no čuguna mežģīņu sētas kapsētas malā.

Liepupes kapos apglabāti četri vietējie mācītāji un ērģelnieks Pēteris Cimdiņš. Piebal- dzēns Cimdiņš laikā no 1894. līdz 1921. gadam strādājis Liepupes draudzes skolā, kuras ēka vēl saglabājusies. Sākot ar 1904. gadu, skolotāju vairākkārt apmeklēja viņa krusttēvs Reinis Kaudzīte.

Rakstnieks apmetās pie Cim- diņa, meklējot glābiņu no nepanesamās ģimenes dzīves Pēterupes savrupmājā. 1918. gadā, kad pasaules karš bija satricinājis Kaudzītes finanses, viņš pie Cimdiņa paglābās no bada nāves. Gadu vēlāk Cimdiņu ar boļševiku svētību apsūdzēja nodevībā pret 1905. gada revolucionāriem - pilnīgi pretēji patiesībai. Pēc lielinieku rīkojuma draudzes skola uz laiku tika izmitināta Liepupes mācītājmājā. Kopā ar skolēniem uz turieni pārcēlās ari Cimdiņš un Reinis Kaudzīte.

Pēc Otrā pasaules kara mācītājmājā tika at​vērta lauku ambulance.

Kilometru no Liepupes kapiem uz Ainažu pusi atradās vecā pasta stacija, kurā vairākkārt bija apmetušās kronētas personas.

«Kūol ka!»

Vai otrā gadu tūkstoša sākumā Latvijas iedzīvotāji nosodīja jūraslaupītājus? Nē, jo laupīšana bija cilvēka normālais stāvoklis. Zviedru, dāņu un norvēģu vikingiem bagātību vairošana uz nokauto kaimiņu rēķina bija dvēseles aicinājums. Gadījās, ka lībieši, un it īpaši kurši, ar sajūsmu uzkrāva sev kamiešos svešzemju jūrasbraucēju naudas lādītes, bet aizjūras kaimiņu dzīvesvietās sarīkoja kvēlu «uguņošanu».

Zināms, neviens nevēlējās spēlēt upura lomu. Kā norāda arheologs Juris Urtāns, agrā feodālisma laikā no jūras puses varēja gaidīt vikingu uzbrukumu, tāpēc visā Latvijas teritorijā senču pilskalni ierīkoti vairāku kilometru attālumā no jūras. Urtānaprāt, tuvākais jūrai bija Liepupes pilskalns Vidzemes piekrastē. Autoraprāt, šajā piekrastē gandrīz vai jūras apskalots bija lībiešu pilskalns Salacgrīvā. Viduslaikos tā vietā tika uzcelta Salacgrīvas pils. No tuvākiem viļņiem to atdalīja nepilnu kilometru plata zemes josla. Izteikti minējumi par līdzīgiem nocietinājumiem Vecdaugavas pussalā, starp Ādažiem un Garciemu, kā ari Līlastes apkaimē.

Tomēr piekrastes iedzīvotāji - lībieši vai letgaļi - noteikti būtu uzklausījuši Jura Urtāna brīdinājumu. Līdz Daugmales pilskalnam nācās kuģot trīsdesmit kilometrus pa Daugavu. Salacgrīvas (jeb Salacas) pilskalns bija vieglāk pieejams mērķis gan pirātiem, gan tirgotājiem. Vēsturnieks Augusts Vilhelms Hupels atstāsta Salacas lībju teiku.

Brēmenes tirgotāji pirmoreiz iebraukuši Salacas grīvā jau 1147. gadā un sākuši tur tirgoties.

Tikai vēlākos braucienos tie izvēlējušies Daugavu. Kur tirgotāji, tur- «reketieri». Salacgrīvas lībiešu pilskalnam esot uzbru​cis jūras laupītājs Trommels, iekarojis pili un virsaiša meitu apņēmis par sievu.

Literatūrā Trommels nosaukts par lībieti. Dīvains lībietis, ja tulkojumā no vācu valodas die Trommel nozīmē «bungas». Pieļaujams, ka vēsturiska persona ar šādu uzvārdu tiešām reiz kuģojusi Baltijas jūrā. Trommels tiek minēts arī Kurzemes jūrmalas Melnsilā, kur atradies sens lībiešu zvejniekciems un jūrā ietek nelielā Baķupīte. Kā apgalvo novadpētnieki S. Rus- manis un I. Vīks grāmatā «Kurzeme» (R., 1993), simts metrus uz ziemeļiem no grīvas bijusi jūras laupītāju vadoņa Trommela pils. Pēc nostāstiem, tā ierīkota 14. gadsimtā. Kāpās šajā vietā redzamas bedres un atsevišķi ķieģeļi. 20. gadsimta paliekas nojauktas, lai iegūtu būvmateriālus. «Teikas par apakšzemes kambariem un par pils nogrimšanu tāpēc, ka tajā bijis daudz zelta,- piebilst autori. To varētu uzskatīt tikai par tautas fantāzijas augli, bet pastāv zīmīga analoģija: arī Salacgrīvas pilskalna pazemē esot mantu kambari. Reizēm tos izdodas gandrīz atrakt, taču rakums no jauna aizgrūstot ciet…

Autors neprot izsaukt Trommela garu un nopratināt: vai tiešām Trommels glabājis zeltu Melnsila un Salacgrīvas pagrabos? Par jūras- laupītāju iespējām sagrābt gan zeltu, gan citus dārgumus var pārliecināties, lasot vācu grāmatas par Ziemeļjūras piekrasti. Izrādās, ka ne vien kurši un lībieši, bet arī frīzu un vāciešu senči labi pazinuši slaveno Trommelu! Iespējams, ka drūmās personības uzvārds ir pārdzīvojis savu īpašnieku un zināmā mērā kļuvis par sugasvārdu. 14. gadsimtā, kad Melnsilā vēl bija Trommela pils, Salacas pilskalnā vairs nebija nedz senču nocietinājumu, nedz lībiešu virsaiša, nedz viņa meitas, koTrommelam pre​cēt.

Vairākus gadsimtus Baltijas piekrastē pārdzīvojuši Trommela «darba tikumi». Veiksmīgi tos pārņēma lībiešu zvejnieki, iespējams, arī vācu muižnieki. Liepupes jūrmalā netālu no Laveriem slejas Riekstukalna kāpa. Teika vēstī, ka jūraslaupītāji tur izkrāvuši savas trofejas un pa slepenu eju nesuši uz pilskalnu, kurš atrodas 2,7 kilometrus no jūras. (Vietējie stāsta, ka Riekstukalna kāpā esot vecs pa​grabs, bet precīzu ziņu trūkst.) Pie laupīju​ma jūrmalas noziedznieki tikuši bez niknām kaujām.

Senajos laikos vēl nebija boju un bāku. Gan Baltijas, gan Ziemeļjūrā ceļu rādījuši krastā

sakurtie ugunskuri. Ļaundari pārvietojuši ugunskurus, un kuģi uzskrējuši akmeņainajiem sēkļiem.

(Līdzīgi noticis frīzu un vācu zemēs.)

Slepenā eja uz pilskalnu ar laiku aizgruvu- si. Kā stāsta vietējie iedzīvotāji (A. Miķelsone u.c.), līdz 1969. gada lielajai vētrai tās ieeju sargājis dzirnakmens. Vētrā pār Liepupes pilskalnu sagāzti koki. Kopā ar kokiem aizvākts arī akmens. Eja aizgruvusi pilnīgi.

Senču pilskalnos atklāto eju garums nepārsniedz pāris desmitus metru. Jautājums: vai Liepupē atrodas senču pilskalns? E. Brastiņš apgalvo, ka nocietinājuma veids nav raksturīgs lībiešu pilskalniem. Viņam piebalso J. Urtāns, ko pārsteidz plakuma četrstūra veids un neparastā ieejas uzbūve. Urtānaprāt, to nevar uzskatīt par senu un īstu pilskalnu. Toties vēsturnieks P. Abuls te meklējis Metsepoles pils pamatus. (Metsepole jeb Mežu zeme bija pie​jūras lībiešu novads.)

Arī autors riskē ar hipotēzi un dodas zinātniekiem talkā. Iespējams, ka Liepupes pilskalnā kādu laiku bija pacēlusies jūraslaupītāju pils - tāpat kā Melnsilā. Tā varēja būt no koka. Arī krustneši Latvijas teritorijā ne vienmēr būvēja mūra cietokšņus.

Atkal pārsteidzoša analoģija: tāpat kā Melnsilā un Salacgrīvā, arī Liepupes pilskalnā esot aprakta zelta nauda. Šoreiz teika to piedēvē zviedru laikiem.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem autors par slepeno eju jautājis ciema padomes sekretārei. «Vai jūs šaubāties par apakšzemes eju?» viņa iesaucās. «Liepupes kapsētā nav iespējams normāli izrakt kapu: jāņem palīgā lauznis. Apakšā akmeņi un ķieģeļi. Eja ir bijusi!» Pirmajā brīdī gribējās noticēt.

Vēlāk nācās aizdomāties. Kapsēta taču atrodas vienu kilometru uz DR no pilskalna, toties jūra ar Riek- stukalna kāpu tās krastā meklējama vairāk ZR pusē.

Pēc tam autors izlasīja rakstnieka A. Melnalkšņa uzieto nostāstu par slepeno eju, kas vienojot veco Liepupes baznīcu ar veco kapliču. Vai autors te domājis kapliču Liepupes kapsētā? (Par kapliču reizēm tiek dēvētas arī baznīcas drupas pie jaunā dievnama.)

Mēģinājumi izzināt patiesību par Vidzemes jūraslaupītājiem vairo vienīgi neskaidrības.

Kurzemes jūrmalā «profesiju», kur «pensija» ir karātavu cilpa, sekmīgi apguva vienkāršie piekrastes iedzīvotāji. Arī Kolkas jūrmalā par brīdinājumu jūrniekiem kurti ugunskuri. Jūraslaupītāji tos pārnesuši uz tuvējiem Zilajiem kalniem, un kuģi uzbraukuši Kolkas sēklī, kurš ārkārtīgi bagāts ar laivu un kuģu vrakiem. Atlicis vien nolaupīt kravu un nogalināt kuģiniekus. No. jūraslaupītāju laikiem saglabājies Kolkasraga nosaukums. Tulkojumā no lībiešu valodas «Kūol ka!» nozīmē «Mirsti ar'!».

Upe, kura pagriezﾄ《 atpakaﾄｼ

Ievads Vidzemes jūrmalas mazās upes ir niecīgas salīdzinājumā ar Daugavu vai Gauju. Savā ziņā tās līdzīgas mazajām tautām - kaut arī skaitā nelielas, bet ikvienai savs liktenis, sava etnogrāfija, sava valoda un - sava vērtība.

It kā plūst, it ka sapņo Langa Dzejnieki reizēm salīdzina mežu ar baznīcu. Šķiet, ka viņi domājuši priežu silu. Pat vasaras dienās, kad gaisma siltiem pirkstiem noglāsta mētrājus, silā ir mazliet svinīgi un drūmi. Cik pārsteigts gan jūtas ceļinieks, ieraugot kāpu priedulājā trauslā zaļumā kūpošu ieleju! Tā izgaist tālumā, paceļot krastos bērzu, ievu, lazdu un vītolu lapotnes. Ielejas dziļumā - elšu, elodeju, vilkvālīšu u.c. ūdensaugu biezoknis. Tajā it kā plūst, it kā sapņo Langa. Tā sākas Carnikavā un gliemeža ātrumā plūsmo līdzte​kus Vidzemes jūrmalai. Langa ietek Ķīšezerā bijušās Mangaļu muižas tuvumā.

Kreisajā krastā - Langas garā kāpa. Labajā krastā - Langas īsā kāpa. (Ko te runāt par īsu un garu!

Garā kāpa nav īsāka par trim kilometriem.) Tālāk Langa šķērso zemieni, kura izpletušies dienvidos no Ķīšezera-Carnikavas kāpu vaļņa. Šajā posmā upītes gultne ir dziļāka. Langas garums vienpadsmit kilometri.

Iespējams, ka zemienē bijusi Gaujas atteka. Ja arī Gauja te taustījusi ceļu ar straumes slaido roku, tas vēl nav senākais notikums zemienes mūžā. Apmēram pirms 7,5-7,8 tūkstošiem gadu te viļņoja Litorīnas jūras lagūna.

Daugavas noteka uz līci

Ģeologi uzskata, ka ari Langa, ko agrāk dēvēja par Langas strautu, Ganipīti un Garo strautu, agrāk bijusi pavisam citāda. Gultnes atliekas Carnikavas tuvumā liecina, ka Langa kādreiz bijusi Daugavas noteka uz Rīgas jūras līci. Visās trijās valodās - lībiešu, vācu un latviešu - cilvēki vienprātīgi apzīmējuši Langu ar epitetu «garā» (vācu lange). Kā liecina vecās gultnes kontūras, kādreiz tās plūdums bijis krietni plašāks. Senatnē lielos palos Gaujas ūdeņi kopā ar ledu varmācīgi ielauzās Langā. Caur Ķīšezeru un Daugavu tie sasniedza jūru. Ko lai dara lielā upe - Gauja, kad grīvu aizsprosto ledus blāķi?

Šodien - pretējā virzienā Līdz 18. gadsimtam Langa nesa uz jūru Ķīšezera ūdeņus. Šodien tā dodas pretējā virzienā.

Lasītājs, iespējams, nodomās, ka atkal vainojama dabas katastrofa - kārtējais Gaujas vai Daugavas untums. Nekā tamlī​dzīga!

18. gadsimtā tika uzsākta piekrastes mežu, kuru saknes saturēja irdenās kāpu smiltis, izciršana.

Līdz ar to sāka pārvietoties klaidu kāpas. Viena no tām pārklāja Langas posmu viena kilometra garumā. Kāda cita kāpa aizbēra Gaaipī- tes ieteku jūrā. Upīte mainīja straumes virzienu un ietecēja Ķīšezerā, kura ūdeņi lauzās uz jūru caur Mīlgrāvja caurteku un Daugavu.

Kāpēc padevās Rīga?

Kaut gan straume mainīja virzienu, Langa bija un palika Rīgai tuvākā Vidzemes jūrmalas upe.

Viduslaikos Garais strauts paplašināja Rīgas tirdzniecības rajonu, tātad bija kuģojams. Tolaik satiksmes ceļš gāja arī pa sauszemi - gar Langas upīti. Kad 13. gadsimta beigās un 14. gadsimta sākumā notika Rīgas un ordeņa cīņas, bruņinieki pārtrauca Rīgas sakarus ar iekšzemi, uz visiem svarīgākajiem ceļiem izvietojot aizsprostus (vāciski Spcrrpunkte). Viens no šādiem šķēršļiem bija pie Garā strauta (Langas - Langenaā). Šķēršļus izvietot nebija grūti, jo Langas apkārtne piederēja ordenim. Pre​tinieku ielenkta, Rīga 1330. gadā padevās.

Iespējams, ka satiksmes ceļš gar Langu gājis arī agrāk. Platā un gludā pludmale bija kā radīta pārgājieniem uz igauņu zemēm. Te nu jājautā - kādēļ vasaras svelmē kulties pa karstajām jūrmalas smiltīm, ja gar upīti stiepjas samērā līdzena kāpa?

Naudas bija žēl 17. gadsimta otrajā pusē Zviedrijas varas iestādes vēlējās uzlabot navigācijas apstākļus Latvijas upēs. Pēc Zviedrijas un Krievijas kara (1656-1668) trūka transportlīdzekļu. Bija bojāti satiksmes ceļi. Toties ūdens transports izmaksāja samērā lēti. Zviedri lielu vērību veltīja Daugavas un Gaujas savienošanas projektam. Tika izstrādāti divi varianti. Pirmajā variantā bija paredzēts savienot Gauju ar Ķīšezeru caur abiem Baltezeriem. Bija jāizrok kanāls (3,1 km) no Mazā Baltezera uz Gauju. Abus Baltezerus un Ķīšezeru jau saistīja upīte. Šo ieceri izde​vās realizēt tikai 1903- gadā.

Otrajā projekta variantā bija paredzēts savienot Gauju un Ķīšezeru ar Garā strauta jeb Langas palīdzību. Uzsākot darbus, izpētīja Garo strautu, izgatavoja sīku karti ar mēroga un dziļuma atzīmēm.

Langas ieteku atzīmēja 1200 zviedru olekšu (apmēram 1 km) attālumā no Gaujas.

Taču Langu un Gauju vajadzēja tīrīt un padziļināt. Bruņniecība vārdos piekrita jaunā ūdensceļa izveidei, bet naudas bija žēl… No projekta gūšot labumu tikai muižas pie Gau​jas.

Kopš tā laika Langa pārvērtusies līdz nepazīšanai. Upīte iztek pie kāpu kopas - Slēpotāju kalna.

Trīsarpus kilometru garumā tā šķērso Piejūras dabas parku, kas izveidots darbaļaužu atpūtai.

Darbaļaudis parkā kurina uguns​kurus un atstāj izdzertās pudeles.

Langeciems un Kalngalciems Slēpotāju kalna tuvumā atrodas Mežezers (Mazlandziņa). īstenībā tas ir kāpu atgriezts Langas posms.

Pirmā apdzīvotā vieta mūsu ceļā - Garciems jeb Langeciems, kā to dēvēja rakstnieks Vilis Veldre grāmatā «Dzīve pie jūras. II. No Kolkas līdz Ainažiem» (R., 1939).

-Langeciems līdzīgs Kalngalam, tikai krietni mazāks: ir 11 saimniecības. Viņiem zvejas apstākļi tādi pat (..). Reņģes te neviens nezve- jo. Viņi visi tikai lielo zivju zvejnieki. Paši sevi mēdz raksturot - -ar vienu kāju tīrumā, ar ot​ru jūrā"," stāsta Vilis Veldre.

Kāds tad ir Kalngalciems, kur Langas plūdums dziļāks? Rakstnieks citē kādu zvejnieku: -Ziniet, mēs te visādi dzīvojam: gan pa zemi, gan pa jūru. Zemes mums diezgan lielas, man pašam 100 pūrvietu. Bet ko tas līdz, ka tikai kādas 4 vai 5pūrvietas, ko var saukt par zemi. Katram saimniekam savs zirgs. To jūdz visur, un tas visu var. (..) Govju mums vairāk: dažam pat 8. Par zveju būtu stāstāms, ka lašus mēs ķeram ar kurvjiem (tā te sauc lielos jūras murdus), bet citas zivis, īpaši vimbas, arlošiem un vitnbūkšiem. Lašu gan šovasar bija maz. Man radi gan dabū ja par 700 un mēnesi vēlāk pārpilniem lOOOlatiem, takpēctam vairs neko.»

Tolaik abus zvejnieku un zemnieku ciemus atdalīja dažas kāpas un mežs. Mūsdienās to starpā ir arī ūdensšķērslis - Garciema kanāls.

Eimura polders Vēl gadsimta sākumā Langa savāca ūdeņus mitrajās Eimuni pļavās. To nosaukums cēlies no Eimuni mājām, kas atzīmētas vēl 1933- gada kartē. Stāsta, ka vietām bijušo Litorīnas jūras lagūnu klājuši īsti purvi. Zemnieks varējis no mā​jas sliekšņa šaut pīles vai makšķerēt līdakas.

Nav labuma bez ļaunuma. Pūšot spēcīgam jūras vējam, Daugavā un Ķīšezerā cēlās ūdens līmenis. Langas ūdeņi tecēja atpakaļ uz Eimuni pļavām, kas atradās vidēji septiņdesmit centimetrus virs jūras līmeņa. Vēl ļaunāk - apmēram 100 hektāri bija zemāki par jūru. Lai atūdeņotu pļavas, jau 1930. gadā tika izrakts Eimuru (Garciema) kanāls un ari novadgrāvji, bet tie palīdzēja tikai mierīgā laikā. Līdzko jūra viļņojās, pļavas pārvērtās par ezem. Tāpēc kanālam izbūvēja aizvarus un uzcēla sūkņu sta​ciju, kura pumpēja ūdeni no Garupītes uz jū​ru. Līdz ar to bija izveidots Eimuru polders.

Pār bijušo Litorīnas lagūnu aprīlī plivinās cīruļi, un karstajos mēnešos zem automašīnu riteņiem auļo putekļu vērpetes. Toties Langa plūst rāma un tikko samanāma. Romantiķi gan spriedelē, ka būtu jau vēlams iztīrīt upes gul​tni, - lai braukā laivas kā bijušos laikos…

Hercoga Jēkaba kanāls Toreiz vēl nebija dzinēju eļļas un mašīnu izplūdes gāzu. Rūpnīcu dūmeņus un elektrostacijas cilvēki nevarēja pat iedomāties. Teiksmainajās un romantiskajās viduslaiku vecajās pilsētās gaisotne bija pavisam citāda nekā šodien. Tālaika cilvēki nepazina vārdus «epidemioloģija» un «kanalizācija». Pilsētu nomalēs pacēlās vējdzirnavas, bet neredzēja ūdenstorņus. Labi, ja mūros tecēja upīte. Ja upītes nebija, ūdeni pasmēla no tuvējā grāvja. Grāvji smirdēja. Pilsētās lodāja sērgas.

Kaut gan tolaik valdnieki nebija ārsti, viņi nojauta, ka tīrība par ļaunu nenāks. Arī Jelgavā.

Lai apgādātu Jelgavu ar dzeramo ūdeni, Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1610—1682) lika savienot Lielupes pieteku Svēti ar Lielupes atteku Driksu. Izraka kanālu, kurš sākās četru verstu attālumā no pilsētas. Tas noticis ap 1660. gadu, jo 1652. gadā Jelgavas kartē ūdensceļš vēl nebija redzams. G. Jansona grāmatā «Kurzemes pilsētu senās koka ēkas» (R., 1982) kanāls datēts ar 1665. gadu.

Jelgavā kanāls tecēja galvenokārt caur pilsētas centru: pāri hercoga Jēkaba laukumam, pēc tam paralēli Lielajai ielai tās ziemeļu pusē, garām Sv. Annas baznīcai un tālāk taisnā līnijā uz Svētes upi.

Pie ietekas Driksā kanāls veido​ja dzirnavu baseinu.

Vēstures dokumentos sūdzības par Jēkaba kanāla ūdeni nav atrodamas. Jādomā, ka sākumā tas jelgavniekus apmierināja.

Praktiskie pilsētnieki sāka izmantot kanālu arī citām vajadzībām. Tā malā tika būvētas noliktavas, kur zemnieki saveda labību, sviestu, ādas, gaļu, darvu, putnu spalvas, augļus u.c. preces.

No rūpniecības iestādēm atveda metālizstrādājumus, mēbeles un audumus. Nelielas laivas nogādāja preces uz Lielupē noenkurotajiem kuģiem vai arī aizveda līdz jūrai, ja kuģi dziļās iegrimes dēļ nevarēja Lielupē iebraukt. Šaurajā kanāla gultnē bija paplašinājumi - t.s. dīķi - laivu un plostu pārmijas vietas.

Gar kanālu uzbēra dambi. Pilsētnieki to izmantoja pastaigām svaigā gaisā. Uz dambja atradās muižiņas - mazi, villām līdzīgi vasarnī​cu namiņi. Reizēm tie kalpoja par krodziņiem.

Runājot mūsdienu valodā, laikā no 1821. līdz 1822. gadam dzirnavu baseins tika labiekārtots.

To darīja par godu Krievijas caram Aleksandram I. Baseinu izklāja ar kaltiem akmeņiem. Austrumu pusē celtniecības komisijas priekšnieks lika izveidot divas pēdas augstu granīta plāksni ar bronzas krāsā darinātu uz​rakstu: Munificenlia Alexandri I. MD CCCXX. Kanāls piegādāja dzeramo ūdeni līdz 1879. gadam, kad Jelgavā tika ierīkots ūdensvads. Bija arī pēdējais laiks. Jūliusa Dēringa darbā Tagebuch (1846) lasām atsauksmi par Jēkaba kanāla dzeramo ūdeni. Ūdens tolaik bijis slikts, taču vietējie to laiduši caur oglēm un smilšakmeni, kamēr šķidrums kļuvis garšīgs. Dzeramo ūdeni veduši no tuvējās pilsētas muižas. Pārvedumu bijis jāmaksā.

Novadkanāli Jelga​vā ir vaļēji, tāpēc vasarā pilsēta smird - tāpat kā Berlīne.

No Driksas puses hercoga Jēkaba kanālu aizbēra un paslēpa zem ielas bruģa. Pēc Pirmā pasaules kara ūdensceļš pilnīgi zaudēja nozī​mi. To pārbūvēja pilsētas netīrā ūdens nova​dīšanai.

Lai aplūkotu kanāla atlikušo daļu, no Jelgavas dzelzceļa stacijas jāiet pa Zemgales prospektu, Akadēmijas un Lielo ielu. Ielas galā vajadzētu sākties kanāla malas dambim. Tagad te ir Dambja iela.

Dambja sākumā bija slūžas, kas paaugstināja kritumu un savāca ūdeni pilsētas dzirnavām. Vairs nav ne dzirnavu, ne slūžu.

Tālāk jāiet pa Dambja ielu līdz galam, kamēr nonāk pie Gintermuižas korpusiem. Arī Gintermuiža ir piemineklis, kaut gan ar bēdīgu slavu. Jelgavas vēsturē tā pazīstama kā psihiatriskā slimnīca. Visos laikos tai bijis sakars ar i ārstniecību.

Pāri sētai žirgtā vēzienā pārmetas dāmīte un, pudelēm džinkstot, dodas uz tiltiņu. Mirkli pamet bailīgu skatu uz nejaušo gājēju, kas lūkojas milzīgā grāvja dziļumos. Līdz trīs metrus dziļš, kādus desmit metrus plats, ar smilšainiem krastiem, vietām krūmiem un pļavu zālēm apaudzis, citur platāks un citur - šaurāks, mierīgs, kā dziļā miegā iegrimis, un straumes viļņots, it kā jūras čūskas tajā būtu ielīdu​šas un meklētu ceļu uz lielākiem plašumiem, - tāds ir hercoga Jēkaba kanāls.

Krūmos pogo lakstīgala. Bet tā smaka, tā pretīgā smaka!

Lakstīgala to laikam nejūt.

Jelgavā kopš seniem laikiem nav īstas kārtības ar kanalizāciju. Mainās varas un iekārtas, bet smaka paliek… Mēs strīdamies un prātojam: vai Latvija ir brīva? Ja ir — vai pilnīgi, daļēji vai tikai nelielā mērā? Vismaz Jelgavā to varēs droši pateikt: kad hercoga Jēkaba kanālā peldēs tūristu laiviņas, krastmalā pogos lakstīgalas, bet kanāls smaržos pēc pļavu zālēm, tad Latvija būs brīva.

Pilnā mērā.

Dievnami

Teiksmaina Madlienas baznīca Madliena. Vai Latvijā rodams vel cits no​vads ar tik neparastu vēsturi?

1378. gadā brālis Vilhelms, Livonijas maģistrs, sūtīja landmaršaln brāli Robiņu Mendelenas apgabalā pret krieviem, kuri draudzējās ar pagāniem un tos atbalstīja. Viņš sāka svētdien pēc Epifānijas (10. janvārī) un iztukšoja zemi divās dienās, nodedzinot mājokļus un nositot lopus, tāpat aizveda viņi sev līdz 900 krievu abu dzi​mumu un 400zirgu. (No Hermaņa Vartberga hronikas.)

Var jau būt, ka Ogres apkaimē rada patvērumu kādi krievi no Kokneses valdnieka Vjač- ko (Vetsekes) karadraudzes. Arheoloģiskie izrakumi, par kuru rezultātiem arvien vairāk raksta Rietumos, liecina, ka Krievzemē veselas pilsētas dibinājuši tirgotāji vikingi. Pilnīgi iespējams, ka vikingu apmetnes pastāvējušas arī Baltijā. Daži vēsturnieki uzskata Kokneses un Jersikas valdniekus par vikin​gu pēctečiem.

Kaut gan 13- un 14. gadsimta notikumi sīki attēloti hronikās, par Madlienas baznīcu klusēja kā Livonijas Indriķa hronika, tā arī «Rīmju hronika» (sarakstīta pēc 1290. g.) un B. Ruso- va «Livonijas hronika» (1584). Droši vien tādēļ, ka gnīti pārstaigājamais Madlienas (tolaik Sise- gales) novads atradās tālu no lielajām upēm - Gaujas un Daugavas -, ko vācu krustneši lietoja par «ūdens lielceļiem». Pagāja gandrīz trīs gadsimti (četras paaudzes) kopš krustnešu ierašanās Daugavas krastos, un tikai tad - 1378. gadā - pienāca kārta Meņģeles un Madlienas novadiem. «Vācu ordeņbrāļi beidz pēdējo «tīrīšanu» Ogres dziļajos mežos, apkauj, piespiež, krista tautasdziesmu latviešus savā ticībā!» rakstīts Imanta Ziedoņa grāmatā «Tik un tā» (1985). Taisnība Imantam Ziedonim, - bet vai tur bija tikai tautasdziesmu latvieši? Teika vēstī, ka lībiešu virsaiša Munadoka karadrau- dze negribēja kristīties. Munadoks neieredzēja Madlienas baznīcu, ko cēla pēc vācu ierašanās. Vietējie iedzīvotāji slepeni cīnījās pret nelūgtajiem kristītājiem. Aci pret aci un zobu pret zobu!

Kad īsti sāka celt Madlienas baznīcu? To nezina neviens. Nostāstos minēts 13. gadsimts, literatūrā - piecpadsmitais. Par to nebūtu ko brīnīties. Madlienas-Meņģeles draudze un baznīca senrakstos pirmo reizi minēta 1438. gadā.

Par Madlienas baznīcu vēstī vairākas teikas, bet tām ir viena ideja - pagāniskās Baltijas cīņa pret kristīgo ticību. Tiesa, mūsu zemē tajos laikos to nevarēja saukt par kristīgo ticību. Jādomā, ka Kristus drīzāk ļautu sevi otrreiz pie​sist krustā, nekā biedrotos ar tādu asinskāru plēsoņu.

Stāsta, ka Madlienas baznīcu cēlis Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo znots Johans Un- gerns Štembergs. Viņš apprecējis Kaupo otro meitu. 1226. gadā bīskaps Alberts atdeva Un- gernam Šternbergam novadu ap Mazajā Juglā ieplūstošo Sises upi. Ap 1250. gadu Rīgas arhibīskaps atļāva Šternbergam uz mirušās neprecētās Kaupo ceturtās meitas Magdalēnas kapa būvēt baznīcu. Tā celta Magdalēnas piemiņai. Kā apgalvo vēstures pētnieks Jānis Straumīte, zem baznīcas esot senas kapenes. Pēc Rīgas bīskapijas kancelejas rīkojuma 1848. gadā pareizticīgo garīdznieka J. Straumītes pa​līgs Bobrovs veica pētījumus un atklāja, ka Madlienas baznīcā apglabāti kņazi un bruņinieki. Teorētiski iespējams, ka Bobrovs atradis kādu Vetsekes radinieku (kņazu?) kapus vai arī bruņinieku apbedījumus viduslaiku baznīcā. Skaidri zināmi vienīgi senkapi Madlienas baznīcas tuvumā. Literatūrā norādīta arī vidus​laiku kapsēta.

Viegli iedomāties, kādu sašutumu vietējos iedzīvotājos izraisīja dievnama celtniecība senču kapsētā. Droši vien nelīdzēja arī Kaupo meitas, bijušās pagānu priesterienes, izsludināšana par svēto.

Tautas acīs Kaupo bija nodevēja Kangara «vecākais brālis» un liels pagāns vārda vissliktākajā nozīmē.

No teikas uzzinām, ka baznīcas mūrus spējuši uzcelt tikai cilvēka augumā. Naktī tie nojaukti -

trijos gados sešas reizes! Līdzko tuvojās vakars, celtnieki un amatnieki «ņēma kājas pār pleciem».

Mūriem pielika sargus, bet sargi pazuda bez vēsts. Vairs nebija neviena tik drosmīga, kas baznīcu sargātu. Par nebeidzamo akmeņu velšanu kurnēja Ietgaļu klaušinieki.

Radās runas, ka dievnamu nevarot uzcelt, jo Dievs nespējot uzveikt velna varu.

Tālāk teika «zarojas». Galvenā līnija paliek tāda pati kā vairākos desmitos līdzīgu teiku. Lai pārtrauktu mūru postīšanu, tika nolemts tajos iemūrēt dzīvu cilvēku. Kādā teikā tā ir Magdalēna Polockas kņaza mazmeita, kuru uzskatīja par svēto. Viņa ziedojusi lielāku naudu baznīcas celtniecībai, un dievnams nosaukts viņas vārdā. Meistars uzskatīja, ka Magdalēna ir burve, kas jāiemūrē baznīcas sienā pie ieejas. Ēku paplašinot un pārbūvējot, Magdalēnu atraduši nesatrūdējušu kā dzīvu! Pēc tam viņu iemūrējuši altāra sienā.

Citā teikā stāstīts, ka baznīcā iemūrēta nevis viena, bet divas jaunavas - Mada (Magda) un Liene. No viņu vārdiem Madliena dabūjusi savu vārdu.

Aizraujoša ir teika par lībiešu meiteni Ma- deli. Viņa piekritusi precēties ar vietējā dzimtkunga dēlu - dižciltīgu vācieti, jo abi divi bijuši kristīti. Lai tiktu vaļā no nākamās vedeklas, vīramāte sarīkojusi viesības, un mūks ielējis Madeles vīna glāzē miegazāles. Aizmigusi jaunava aizvesta uz baznīcu un tur ie​mūrēta.

Laimīgā kārtā ieradies lībiešu virsaiša dēls Munadoks. Viņš ar saviem ļaudīm naktīs nāvējis sargus, pēc tam tos nogremdējis Sises upē, lai nepaliktu pēdas. Kā jau parasts, sākuši ārdīt baznīcas sienu. Tad izdzirduši vaidu. Vēl daži akmeņi, un Munadoks ieraudzījis mīļotās matu cirtas, - arī viņš mīlējis Madeli. Atbrīvojuši jaunavu no drausmā gūsta, lībieši aizmūrēja sienā izlauzto robu, lai kristīgie domātu, ka Madeles dvēsele lidinās baznīcā, gaiņājot senču garus - mūru postītājus. Madele devu​sies līdzi Munadokam, lai nekad vairs neat​grieztos.

Teika netieši apstiprina hronistu ziņas par Ogres mežos dzīvojošiem bēgļiem. Arī nostāsti par iemūrēšanu baznīcās vai viduslaiku pilīs nav tikai izdoma vien. Lai iebiedētu pakļautās tautas un slāpētu pretestību, bija vajadzīgas represijas.

Teika par Madlienas baznīcu bijusi tik populāra, ka ierosinājusi rakstnieci Aspaziju sacerēt lugu «Torņa cēlājs» (1927).

Magdalēna bija kristiešu svētā, un kristīgā ticība vairs nebija latviešiem sveša. Tauta atcerējās arī senču ticējumus. Ne velti arheologs J. Urtāns 1976. gadā rakstīja: «Iespējams arī, ka j)ilskalnam atbilstoša kulta vieta meklējama tagadējās Madlienas baznīcas vietā…» Daudzi latvieši nebija aizmirsuši teiku par nonāvētā Polockas kņaza mazmeitu. Šī burve vēl pēc nāves tina ap Madlienas baznīcu biedējošu un dziedinošu auru. Tautas apziņā Madlienas baznīca bija trīskārt svēta. Vietējie mācītāji, kuriem par to vajadzēja priecāties, uzņēma dīvaino vēsti visai dažādi. M. Hausmanis 1671. gadā pieprasīja, lai baznīcas vizitācijas komisija aizliedz bezdievju tirgu, kas notiek pie Madlienas baznīcas Sv. Magdalēnas dienā - 22. jūlijā. Grēcinieki pielūdzot Sv. Magdalēnu, it kā tā būtu senlatviešu dievība. 1708. gadā mācītājs M. M. Praetoriuss ziņoja konsistorijai, ka Madlienas draudzē Marijas-Madajas dienā milzīgā daudzumā pulcējas bezdievīgā latviešu tauta, pat no Kurzemes un Lietuvas (esot arī daži sajukuši vācieši) ierodoties uz lielajiem Madlienas elku dievības svētkiem. Šie svētki turpinoties no iepriekšējās dienas vakara visu nakti un nākamo dienu, ar nakts procesijām baznīcā un ap baznīcu, ar upurēšanu, ar iedo​māto svētumu pielūgšanu.

Maz līdzēja bargie sodi. Vainīgie pie baznīcas saņēma divdesmit pārus rikšu. Vizitācijas komisija pavēlēja nocirst vecos svētkokus un iznīcināt tautas pielūgtos akmeņus. Vienīgi kalnus svešinieki nevarēja nolīdzināt, bet daudzi uzkalni šajā viļņotajā novadā bija Jāņu kalni - Zādzenē, Lakstenē, Jaunķeipenē un citur. Senlaikos tauta to virsotnēs svinēja svētkus vai arī pulcējās, kara taurei skanot.

īpaši labvēlīgs pret tautas tradīcijām bija mācītājs Vīners. Vietējie pērminderi un muiž- turi 1773. gada vizitācijā pārmeta Vīneram, ka viņš aizlūdzot par burvjiem un ļauniem gariem, ja vien zemnieki to vēloties.

Vēl 19- gadsimtā cilvēki nāca no tāliem novadiem un svešām draudzēm, veicot pat četrdesmit kilometrus. Rakstnieks Matīss Kaudzīte grāmatā «Brāļu draudzes Vidzemē» (1877) rakstīja, ka «daudzi no Jaunpiebalgas baznīcas draudzes iet uz Madlienas baznīcu kā uz Meku».

Madlienas dievnama apmēram divus metrus biezie mūri liecina par ēkas seno izcelsmi. Droši vien senlaikos tie noderēja aizsardzībai pret sirotājiem. Mūsdienās sirotājiem mūri nav šķērslis.

«Tagad atlikušas tikai sienas, daži soli, izpostīts altāris, vecais zvans un gailis tornī,» 1990. gadā laikrakstā «Ogres Vēstis» rakstīja G. Markov- ska.

Tomēr Madlienas baznīca atgūst dzīvību. Jau 1990. gadā notika atjaunošanas talkas. Līdz ar to dievnama vēsturē sākās jauns laikmets. Tiesa, tas vairs nebūs teiksmains.

Ak, svētā Lestene!

Uz Lesteni jāiet kājām. Atpakaļ arī. Divdesmit pieci plus divdesmit pieci. Daudz, bet nekas sevišķs. Izkāpt stacijā Tukums II. Gar dzelzceļu uz Rīgas pusi - līdz apvedceļam. Nebūs pat kilometrs. Tālāk pa labi - līdz Ventspils maģistrālei. Arī kilometrs. Pretējā pusē - dienvidu virzienā sākas Zemītes autoceļš. Pēc pusotra kilometra kreisajā pusē - ceļš uz Lesteni.

No augstienes pa daļai redzams Tukums. Februāra vidus, bet sulas devušās ceļā. Lazdām jau raisās zeltainas spurdzes.

Lestene parādās tālumā - aiz pagrieziena. Baznīcas tornis rudenīgi melnajā parkā. Jāsteidzas.

Mazliet jau krēslo.

Pats pirmais ceļā stājas baltais krusts. Latviešu leģionāri un vācu karavīri, kas krituši Otrā pasaules kara beigās. Apbedījums - pie baznīcas, precīzi pusceļā starp Tukumu un Dobeli. Mēnesis un datums nav zināms. Laikam jau krusts uzstādīts Atmodas plaukumā, kad miljoniem cilvēku stāvēja uz «Baltijas ceļa» - plecu pie pleca.

Cēlais patriotisma vilnis atskrēja arī līdz Les​tenes baznīcai. Atsitās pret mūriem un norima.

Baznīca ir trīssimt gadus veca, pēc izskata īstena seno laiku celtne. Biezie mūri bez rotājumiem.

Jumta «mugura» izliekta - it kā sakum- pusi. Zemais četrkantainais tornis kādreiz bijis garāks.

Savā laikā aizmugures daļā gara caurule izpūta no dievnama sēnalas, jo Lestenes baznīca bija graudu kalte.

Vecpiebalgā uz sagrautiem pamatiem at​jaunots dievnams. Dzirciema draudze aizmū​rējusi plaisas savā pulcēšanās namā. Lestenes baznīcas sienās redzamas skrambas un plaisas. Laikam no Kurzemes cietokšņa kaujām. Atjaunot dievnama iekšienē to pasaku valstību, kāda te bijusi senajos laikos, nav iespē​jams ar pašu lielāko centību.

Baznīcas tornī pie loga bija izkrituši laukakmeņi. Tas vairs nebija logs, drīzāk gan melnais caurums. Diemžēl ne jau noslēpumainajā zvaigžņu pasaulē, bet tepat uz zemes.

Senos laikos dievlūdzēji, skatot dievnamu, esot krituši ceļos un sajūsmā raudājuši. No tiem laikiem saglabājies izteiciens: «Ak, svētā Leste​ne!»

Lestenes baznīcas pamati likti 1670. gadā - pēc muižnieka G. Firksa pavēles. Tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk - Firksa mazdēla valdīšanas laikā - pabeigta dievnama ārpuse. Iekšpusē darbi veikti līdz pat 1754. gadam.

Nostāsti vēstī, ka sākumā baznīca celta kapu kalniņā pie Pūpjiem, bet naktī akmeņi aizripojuši tagadējā vietā. Arī jaunajā vietā nav gājis tik viegli.

Lestenes baznīcu ir bijis pavisam grūti mūrēt, jo līdzi strādājis kāds ļauns gars. Cik mūrnieki pa dienu uzmūrējuši, tik ļaunais gats pa nakti nojaucis. Tad ļaudis sacījuši, ka vajadzīgs iemūrēt kādu dzīvu cilvēku, varbūt tad ļaunais gars vairs nejauks baznīcas mūri. Kādā svētdienā pēc sprediķa mācītā js licis samest vīriem cepures, bet sievietēm lakatus vienā kaudzē. Tad mācītājs no lakatu un cepuru kaudzes paņēmis vienu lakatu un vienu cepuri. Viņš sacījis: kam šis lakats un šī cepure pieder, tos vajadzēs iemūrēt baznīcas mūrī. Cepure piederējusi kādam no baznīcas mūrniekiem, bet lakats- kādai jaunavai. Pēc tam mūrnieks un jaunava sasieti ķēdēm un iemūrēti baznīcas mūrī pretī dievgaldam. Tagad baznīcu varējuši uzmūrēt.

1747. gadā tornī iespēris zibens. Arī par šo notikumu sacerēta teika.

Lestenes baznīcai bijis kādreiz /oti augsts tornis, kas maldinājis uz jūras zvejniekus. Pie katras nelaimes zvejnieki teikuši: «Kad Pērkons to nospertu!» Pērkons paklausījis zvejnieku lūgšanas un torni nospēris. Lestenes kungs gan gribējis torni atjaunot, bet velti! Kā tornis bijis atjaunots, tā

Pērkons atkal nospēris. Tā tornis nosperts kādas četras reizes. Kungs brīnījies, kāpēc Pērkons tieši baznīcas torni nosper. Tikai kādreiz iebraucis vietējais jūras zvejnieks un pastāstījis kungam to, kādēļ Pērkons esot torni nospēris. No tā laika tornis vairs neesot atjaunots ar smaili, bet palicis mazs, jo kungs baidījies nokaitināt Pērkonu, kas varētu no​spert viņu pašu.

Torni ar laiku atjaunojis K. Firkss. Viņš arī dāvinājis pirmās ērģeles (1708). Tomēr muižnieki Firksi nav bijuši pasaules aplaimotāji.

Viņus aizrāvušas ari citas sirdslietas. Par to liecina zemniekiem paredzētais «Asiņu kalniņš» divsimt metru no dievnama uz Džūkstes pusi.

Kāda izskatījās Lestenes baznīca, lasāms tikai Latvijas laika grāmatās; dievnama iekšpuse ieturēta barokā. Divas baroka pīlāru rindas sadala dievnamu jomos. Virs sienu jomiem slejas krusta velves, virs vidējā - gotiska zvaig​žņu velve.

Iekštelpās atradies izcilākais baroka laikmeta kokgriezumu ansamblis. «Tas bija viens no nedaudzajiem stilistiski vienotiem ansambļiem, un var droši apgalvot, ka tam līdzvērtīgu bija grūti atrast arī ārpus Latvijas,» tautas trešās Atmodas laikā rakstīja mākslas speciāliste Ingrīda Rumbēna LKF speciālizlaidumā «Cerība. Ticība. Mīlestība».

Kaut gan altāra darināšana uzsākta 1704. gadā, tā centrālā daļa veidota no izgrieztām figūrām piecdesmit gadus vēlāk. Altārim bijušas trīs sastāvdaļas - «Sv. Gara svari», «Kristus kapā», «Kristus pie kaista ar Mariju Madaļu un apustuļiem». Pa kreisi no Pestītāja stāvējuši apustuļi Pēteris, Mozus un Jānis, pa labi - Jūdass un Jānis Kristītājs. Tā altāri apraksta Lestenes baznīcu slavenais tūrisma ceļvežu autors K. Vanags. Varētu iebilst: kas tad nu Jūdass par apustuli. Pēc mūsdienu mērauklām viņš toties ir apustuļu ķēniņš. Ja reiz cilvēki, kas 1963- gadā un 1964. gadā brauca uz Lesteni ar devīzi: «Gribi labu skulptūru? Brauc uz Lesteni!», bija mākslinieki, tad arī Jūdass ir pravietis.

Marodieriem darba nekad nav trūcis. Lestenes baznīca bijusi tāds kā muzejs, kuru piepildījis ar koka skulptūrām Ventspils koktēl​nieks N. Sefrens (jaunākais).

Kanceli rotājuši krāsoti ciļņi ar Bībeles motīviem: «Grema svari, ar kuriem debesīs sver cilvēka labos un ļaunos darbus», «Es nesīšu tevi kā ērglis uz saviem spārniem», «Jerikas rožu koks», «Nāve nem dzīvību», «Bazūnes slavē Dievu» u.c. Uz kanceles stāvējis īpatnējs smilšu pulkstenis (18. gs.). Kokgriezumiem rotātos kungu solus stūros greznojuši svēto tēli. Kungu sols bijis novietots tādā veidā, lai labāk redzētu baznīcēnus, nevis mācītāju.

Sefrena kokgriezumi rotājuši arī angļa Kornēlija Renena darinātās pirmās ērģeles ar trīsdesmit sešiem reģistriem. 1874. gadā sāka skanēt jaunas ērģeles ar divdesmit četriem reģistriem, bet saglabāts veco ērģeļu ārējais izskats un greznojumi. Jaunais mūzikas instruments izmaksājis 1200 sudraba nibļu.

Kaut gan zili dzelteno ērģeļu darināšanas vēsture labi zināma, latviešu zemnieki, kas palīdzējuši Sefrenam veidot koka tēlus, notikumu gaitu iztēlojās pavisam citādu. Laikam jau atbilstošu Lestenes kungu tikumiem un rakstura īpašībām. Sacerētas vairākas teikas. Pie labas gribas tās iespējams apvienot vienā.

Lestenes barons gribējis savai baznīcai iztaisīt labas ērģeles, tādas, kādu nav nevienam visā pasaulē. Sūtījis savu kalpu Vellu uz citām zemēm, lai apskatās, kur ir vislabākās ērģeles, un lai pateic, kur var dabūt vislabāko meistaru.

Velis apskrējis Austriju, Franciju, Vāciju, bijis ari Itālijā, atradis meistaru, kas taisa vislabākās ērģeles. Meistars atvests no Vācijas uz Lesteni, lai būvē ērģeles. Ērģeles spēlējot, iedarbināts īpašs mehānisms, kas darbojies ar aukliņām: melnais ērglis virs ērģelēm vicinājis spārnus, eņģeļi sānos kustējušies, Mozus vicinājis zizli, ķēniņš Dāvids, Dievu slavēdams, koklējis kokli utt.

Baznīcas mūros vēl esot iemūrētas divas mucas zelta priekš baznīcas pucēšanas, kad būšot jāatjauno. Kad baznīca pirmo reizi laista vaļā, tad viss muziķis bijis tik skaists un stiprs, ka baznīcas mūri ieplaisājuši no tā trok​šņa. ) Barons noklausās un noskatās, kā ērģeles spēlē, un noprasa meistaram, vai viņš vēl kādas pasaulē tādas ir uztaisījis. Meistars atbildējis, ka tās vēl ir vienīgās tādas. Viņš agrāk neesot domājis, ka tik skaistas un skanīgas varot uztaisīt, bet nu viņam izdevies. (Velis viņam palīdzējis, bijis par kalpu un visu, ko viņš tik iedomājies, izdarījis, bet meistars to nav zinājis.) Tad barons licis ērģeļu meistaram izdurt acis, lai viņš nekad vairs neko tādu netaisa. Meistars žēlojies, ka viņš būtu vēl ko vairāk uztaisījis, būtu arī vareno dabu parā​dījis- zibeņus, pērkonus un vēl ko vairāk.

Baronam tā kā palicis žēl, ka par agru acis izdūris. Viņš noprasījis, vai tad bez acu gaismas viņš vēl ko nevarot uzlabot pie ērģelēm. Meistars teicis, ka varētu gan, lai tik pieved vēl pie ērģelēm. Tā viņš pievests. Meistars tad sataustījis ērģelēm pašas apslēptākās mašīniņas un samaisījis tās tā, ka neskan neviens tonis, neparādās neviens apustulis, pāt salabot ne​viens cits lai tās nevar.

Ikvienā teikā ir daļa patiesības. Mehānisms tiešām darbojies, un savā laikā to labojis lestenietis Baumanis.

Iespējams, ka kokgriezumus palīdzējuši darināt latviešu dzimtļaudis - amatnieki. Netieši par to liecina šis nostāsts.

Muižā bijis kāds jauneklis Dāvids, kas griezis greznas stabules. Dāvidam uzdots izgriezt stabules baznīcas ērģelēm, bet puisis tik nelai​mīgi bija iemīlējies 16 gadus vecajā baronesē Marijā, ka neko citu vairs nespējis domāt. Tad Firkss licis Dāvidu ieslēgt važās un ieslodzīt uz kādu laiku tādā istabā, no kuras tas cauru dienu varējis redzēt Mariju, pēc tam to atsvabinājis un apsolījis viņam brīvlaišanu un Mariju par sievu, ja tas uzcels tādas ērģeles, kādas nav nevienai baznīcai visā valstī. Dāvids ķēries pie darba un, kamēr Sefrēns griezis eņģeļus un citus tēlus, puisis čakli griezis stabules. Pēc pieciem gadiem ērģeles bijušas gatavas, un iesvētīšanas dienā ļaudis aizgrābti krituši ceļos un raudājuši. Bet dievnamā bijis kāds ar mēri slims, tas aplaidis baznīcēnus, un drausmīgā sērgā izmirusi puse no Lestenes iedzīvotājiem, arī Dāvids un skaistā Marija. Arī Sefrens mira no mēra sēr​gas.

Teika liecina par tautas nostāju. Nežēlīgajos baronu laikos trauslam, īpatnējam skaistumam jāiet bojā kopā ar saviem radītājiem. Šajā saulē tas ilgi pastāvēt nevar. Varbūt viņ​saulē?

Kārtējo reizi tautai bija taisnība. Pienāca liktenīgie gadi arī Lestenes baznīcai. Arī 20. gadsimtā viduslaiki vēl nebija beigušies.

1945. gada artilērijas apšaudē izdega baznīcas tornis, bet galvenie postījumi sākās pēckara gados. Sarkanais mēris īpaši nesaudzīgs bija pret dievnamiem. Vai jēga stāstīt, kā tika lauztas, plēstas, demolētas ērģeles un skulp​tūras?

Komunistu varas pašā plaukumā Lestenes baznīcu apmeklēja rakstnieks J. Dzintars. Citātā - viņa atmiņu fragments. Ērģeļu stabules šur un tur izmētātas, kāda pat baznīcas ārpusē. Protams, arī logi izdauzīti.

Skaistie Sejrena kokgriezumi pie ērģelēm, kanceles, altāra un kungu sola stipri bojāti. Var redzēt lauzti un sisti.

J. Dzintars droši vien nezināja, ka ērģeles sabojājuši Rīgas kinostudijas ļaudis, uzņemot skatus filmai «Kad lietus un vēji sitas logā».

Daļu no Sefrena kokgriezumiem tomēr izdevās izglābt. Tos aizveda uz Rīgu un nodeva Mākslas akadēmijas zinātniskās pētniecības laboratorijai. Vēl citus noglabāja Rundāles pilī. Par pārējiem darbiem ziņu nav.

Pie tēviem jau sen aizgājis Kārlis Fridrihs Vatsons (1777-1826, Lestenes mācītājmuiža) - vācu

tautības latviešu žurnālists. No 1803- līdz 1826. gadam viņš kalpoja par mācītāju Lestenē. Šis kultūras darbinieks nav salauzis nevienas ērģeles, toties izdevis pirmo latviešu laikrakstu, kas tā arī tika saukts - «Latviešu Avīzes» (1822-1826), no 1818. gada sastādījis Kurzemes kalendāru «Veca un jauna laika grāmata», sastādījis «Lasāmo grāmatu, latviešu bērniem par labu sarakstītu» (1816) utt.

Apmēram trīssimt metrus no baznīcas parkā atrodas Lestenes muižas pils. Tajā bija iekārtota skola, kam iebruka jumts, un skolēniem nācās pārcelties uz citu ēku. Stāsta, ka apakšzemes eja savienojusi plašos pils pagrabus ar baznīcu. Nav zināms, vai miera laikā pils īpašniekam eja bija vajadzīga. Viņš ar lielu dūšu staigājis pa virszemi un negriezis ceļu pat Kurzemes hercogam.

Kad 1715. gadā hercogs Ferdinands pavēlēja Lestenes Firksam atstāt Abavas muižu, barons šo pavēli neņēma vērā. Hercogs lika savai gvardei viņu sagūstīt un ieslodzīt Jelgavas pilī «tumšajā kambari». Firksu uz ielas aizturēja hercoga gvardi. Muižnieks protestēja, ka hercogs muižnieku nedrīkst bez tiesas sodīt, un aizstāvējās ar ieročiem rokās. Kareivji nošāva Firksu un ievainoja viņa sievu. Saniknotā muižniecība iesniedza sūdzību pret hercogu Ferdinandu. Gvardu sardzes virsnieku, kas bija pavēlējis šaut uz Firksu, notiesāja par slepkavību, Ferdinands zaudēja varu, bet hercogisti uz laiku nodeva ministru valdījumā.

Staigājot pa Lesteni, tumsa savilkusies melna kā caurumi baznīcas mūros. Jāsteidzas atpakaļ uz Tukumu.

Lestene izgaist tumsā tālumā.

Svētais tēls Kam gan Latvijā nav zināma Piņķu baznīca! Kaut vai tādēļ, ka pulkvedis Vācietis, uzkāpis tās kancelē, sacīja savu neaizmirstamo sprediķi latviešu strēlniekiem pirms došanās uz Pirmā pasaules kara kauju vietām. Vēlāk baznīcas vadība aizliedza nepiederošiem sprediķot no dievnamu kancelēm lai nepiedzīvo​tu līdzīgus brīnumus. īstais brīnums Piņķu baznīcā norisinājās klusi un sabiedrībai nemanāmi. Žurnālists Ainārs Radovics devās uz Piņķiem (Salienu), lai fotografētu turienes svētbildi.

Iegāja dievnamā. Pavērsa objektīvu un ieraudzīja… vientuļu nišu. Gleznu ar Kristus attēlu bija nolaupījuši boļševiki.

Sašutumā nospieda pogu - ja nevar nobil​dēt «debesu aci», jāpaņem piemiņai vismaz tās dobums!

Mājās sāka attīstīt filmu.

Pašā vidū lēnām uzausa starojošs cilvēka attēls.

Bez naglām Jūrmalas pilsētā Ķemeni parkā jau otro gadsimtu stāv pareizticīgo baznīca. Tā būvēta tikai ar cirvi un zāģi - bez naglām. Tuvumā - krievu kareivju kapsēta.

Gadsimta karos izdeguši meži un pilsētas, kaujas un cīniņi nav šķīrušies no Ķemeru apkārtnes.

Bet baznīca bija un paliek. Liesmas gājušas secen. Vai nu uzcelta labā vietā, vai ari labi cilvēki tajā lūguši Dievu.

Umurgas luterāņu baznīca Braucot no Limbažiem uz Cēsīm, pēc pieciem kilometriem nonākam krustceļos. Pa kreisi tālumā - baznīcas tornis, pa labi ceļš aizved gar kapsētu. Ainava nav neko daudz mainījusies kopš 1896. gada, kad Umurgas luterāņu baznīcai tika svinēta 400. jubileja. Vai tā ir pareizā gadadiena, droši apgalvot nevar neviens. Vēsturnieki šajā jautājumā nav vienisprātis. Daži domā, ka dievnams būvēts vienlaikus ar Vainižu pili - 1349. gadā. Īstenībā toreiz tika būvēta cita baznīca. Pirmās baznīcas pamati atradušies Vainižu muižas vietā - kādreizējā lībiešu pilskalnā. Umurgas draudze senrakstos atrodama jau 14. gadsimtā, kad 1385. gadā minēts Umurgas mācītājs - Arnolds Koopmanis.

Literatūrā norādīts arī 1596. gads. Šķiet, ka vistuvāk patiesībai nonācis bijušais Umurgas draudzes mācītājs Heinrihs Eduards fon Hirš- heids. Tieši viņa laikā 1896. gadā tika svinēta dievnama ceturtā simtgade. Notikuma atcerei baznīcā tika atklāta marmora piemiņas plāksne. Brošūrā «īsas ziņas par Umurgas draudzes baznīcu» (Limbaži, 1896) svētais tēvs ilgi, sarežģīti un mīlīgā tonī skaidro «pacietīgajam lasītājam» Umurgas baznīcas vēsturi. (Nav zināms, kādu «uzvaru» dzimtenes labā izcīnīja krievu karavīri, 1917. gada rudenī Vilbakas priedēs noslepkavojot šo miermīlīgo cilvēku.)

Salīdzinot ar nopietniem pētījumiem, gandrīz kā anekdote izklausās teika par svētās ēkas celtniecību.

Senos laikos meklējuši Umurgas baznīcas vietu. To atraduši divi zirgi, kam piesējuši baļķi. Zirgi vilkuši koka gabalu, kamēr vairs nav jaudājuši pavilkt.

Līdzīga teika veltīta arī Alojas baznīcai.

Stāstījums liecina, ka dievnams nav būvēts 20. gadsimtā. Ļoti prātīgs šķiet Uiršheida seci​nājums: «.Durvis (Umurgas baznīcai - A. J. P.) gan ir augstas, bet ieeja zema: mūri ir ļoti veci.

Viņu lielais biezums, kā ari zemā ieeja norā​da uz itin lielu baznīcas vecumu.»

Pirmoreiz Umurgas dievnams minēts Rīgas arhibīskapa apstiprinātajā dāvināšanas aktā (1496).

Tas apliecina, ka «godīgā un taisnā Katharina Orģis, Dieva priekšā atsauktā Tila Hertcegeradespakaļpalikusī atraitne», Maiken- dorfas muižas īpašniece ar savu vīru kopā bija likusi baznīcu uzbūvēt. Atbilstoši viduslaiku tradīcijai pēdējo atdusas vietu Katrīna Orģis izvēlējās zem dievnama grīdas - blakus nelaiķim vīram. Tāpat kā daudzos citos Latvijas novados, Umurgas draudzē mirušos apglabāja zem baznīcas vai arī tās apkārtnē. Tradīciju pārtrauca Krievijas impērijas valdības 1773. gada rīkojums. Iespējams, ka tieši šie apbedījumi rosinājuši teikas par nāves eņģeli rašanos.

Pilnmēness naktī gar Umurgas baznīcu gājusi sieviete. Baznīcā dzirdējusi tādu troksni, it kā zirgs skrietu. Durvis atvērušās, un izskrējis balts zirgs. Durvis atkal aizvērušās, bet zirgs aizskrējis pie kāda mācītāja zemnieka mājas un ar priekškājām trīsreiz piesitis pie mājas durvīm. Zirgs nozudis, bet pēc tam tur nomi​ruši trīs cilvēki. Baltais zirgs bijis nāves eņģelis.

Tomēr labi, ka varenais kumeļš spārdījies tikai sievietes garīgajā redzējumā. Bija laiks, kad Umurgas dievnams neizturētu vareno pakavu zvēlienus un sagrūtu drupās. Kaut gan 1643. gadā draudze apkalpoja divdesmit piecas muižas, visi muižnieki nebija tik devīgi kā baznīcas dibinātāja.

Piemēram, 1680. gadā un 1728. gadā dievnams bija gan​drīz sagruvis.

Sv. Jaunavai Marijai veltītā Umurgas baznīca 16. gadsimtā kļuva par Vidzemes plaši pazīstamu svētceļojumu vietu. Katoļu svētkos - Vissvētā Sakramenta un Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā - Umurgā pulcējās svētceļnieki no visām bijušās Livonijas malām. Polijas valdīšanas laikā svēt- ceļojumus veicināja Cēsu bīskapijas garīdznieki, kuriem palīdzēja jezuītu ordenis. 1616. gada

jezuītu hronika vēstī, ka svētku dienās Umurgā ieradušies vairāk nekā deviņi tūkstoši cilvēku. Daudzi bija nākuši pat divpadsmit jūdžu. Sevišķi baznīcu esot iecienījuši jūrmalas zvejnieki, kas bieži veduši savus lomus uz baznīcu svētīšanai. Tā kā baznīca atradusies neapdzīvotā vietā, svētceļnieki visu nakti palika zem klajas debess, kurināja uguni un jutās ļoti pacilāti. Dienā procesiju vadīja prāvesti un jezuītu priesteri. Kaut gan Livonijā bija maz priesteru, Umurgā ieradušies pat divdesmit jezuītu garīdznieki. Cauru nakti tie klausījušies grēksūdzes, tomēr visus svētceļniekus uzklausīt nav bijis viņu spēkos.

Nākamie Vidzemes valdītāji - zviedri - 1620. gadā pārtrauca svētceļojumus uz Umurgu. Pēdējā Vidzemes katoļu draudze beidza pastāvēt, taču baznīca saglabājās. Kādā 1692. gada dokumentā lasām, ka soli baznīcā bijuši pavisam satrunējuši. Ziemeļu karš nopostīja vēl to, kas bija palicis.

Pagāja vēl daži gadi pēc miera slēgšanas, un varēja ķerties pie baznī​cas remonta.

1776. gadā dievnamu pārbūvēja un uzcēla torni. Pēc sešdesmit sešiem gadiem tornis sašķiebās.

To nojauca, un 1859. gadā Limbažu meistars Meijers uzcēla jaunu. Kamēr nebija torņa, zvanu iekāra īpašās «stellēs», ko uzstādī​ja dievnama priekšā.

Bez savas teikas nav palicis arī zvans.

No Umurgas baznīcas uz Limbažiem braucot, ceļš ved pār mazu urdziņu uz Smīrd- kalnu jeb Smelderkalnu. Kādus soļus pa labi redzams vecais ceļš. Tālāk ir pļavas ar daudziem avotiem, kuros dzīvo vēdzeles. Agrāk tur bijis ezets, bet ar laiku tas aizaudzis. Pavasaros tur sakrājies ūdens, kas, nevarēdams aiztecēt, sācis smirdēt. Tā kalnu nosaukuši par Smīrdkalnu. Kā šis kalns dabūjis savu otro vārdu, par to veci ļaudis stāsta tā. Liedams Umurgas baznīcai divus zvanus, meistars tos abus salaulājis. Vēlāk vienu no tiem gribējuši vest uz Limbažiem. Zvanu iecēluši ratos un priekšā aizjūguši divus zirgus. Pār tiltu pārbraukuši labi, bet kalnā zirgi nespējuši vezumu uzvilkt. Nu jūguši priekšā četrus zirgus, bet arī tie nav spējuši ratus kustināt. Pēdīgi iejūguši sešus zirgus. Tie nu vilkuši smago vezumu pret kalnu. Kalna gals bijis gandrīz aizsniegts, te zvans izvēlies no ratiem un ievēlies urdziņā, kur nogrimis. Lai varētu zvanu izrakt, ūdens nolaišanai bijis jārok liels grāvis. Nelabais ūdens pa grāvi notecējis, un tekošais derējis smelšanai. Tā kaltis dabūjis vārdu Smelderkalns. Arī slimības zudušas, kas cēlušās laikam no sliktā ūdens. Aizvadījuši ūdeni, sākuši rakt, bet zvanu nav varējuši dabūt. Kad pirmo reizi sākuši zvanīt ar otro zvanu, nogrimušais zvans sācis gaudot līdzi un rūcis trīs dienas un trīs naktis. No rūkšanas baidījušies zirgi, tāpēc bijis jātaisa cits ceļš. Dažs labs vecītis, uzskatīdams veco ceļu, piemin nogrimušo zvanu.

Umurgas zvana īstā vēsture mūsdienu cilvēkam nav noslēpums. Par to liecina garš latīņu uzraksts, kas beidzas ar vārdiem: «1586. gada 25. jūlija mēneša dienā mani ir lējis Hanss Meijers.»

Trīsdesmitajos gados dievnama altāri tika konstatēti 1596. gadā darināti kokgriezumi. Tie bija vecākie zināmie lauku baznīcu skulpturālie veidojumi Latvijā. Statujās bija jūtama 16. gadsimta otrās puses Nīderlandes glezniecības ietekme. Atradumus aizveda uz Rīgu un nodeva Latvijas Vēstures muzejam.

Lai arī Umurga vairs nebija svētceļojumu vieta, dievnams nezaudēja labo slavu. Par to rūpējās mācītāji - zviedri, vācieši, arī latvieši. H. Hir- šheids par ļoti ievērojamu personību uzskatīja Ambroziusu Bergmani (1641-1677, Umurgā no 1667. līdz 1669. gadam). Laikam jau tāpēc, ka ievērību pelnījuši viņa pēcteči. Viens no viņiem - Gustavs Bergmanis (1749-1814) bija teologs, kas Rūjienā ierīkoja grāmatu spiestuvi un izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus. Ernests fon Bergmanis (1836-1907) bi​ja slavens ķirurgs, profesors Tērbatā, Vircburgā un Berlīnē.

Umurgas mācītājs Kārlis Roberts Auniņš (1834-1914) bija gan teologs, gan mitologs. Viņš strādāja ar Vidzemes dziesmu grāmatu (1898) un astoņpadsmit gadus caurlūkoja Bībeles tul​kojumu.

Umurgas baznīcā līdz mūža beigām kalpoja mācītājs un rakstnieks Juris Neikens (1826-1868).

Jaunlatvieši reizēm veltīja Neike- nam asus vārdus, bet draugi - piemiņas plāksni (1869) Umurgas baznīcā. Vērtējot objektīvi, Neikens bija ievērojams tautas atmodas darbinieks. Divdesmitajā gadsimtā dziesmu svētki pulcināja latviešus no visas pasaules, bet pirmos latviešu dziesmu svētkus sarīkoja Juris Neikens Dikļu mācītājmuižas parkā. Arī pirmie bērnu svētki notika viņa vadībā Umur​gas pagastā, netālu no baznīcas. J. Neikens apglabāts Umurgas kapsētā. Šī kapsēta ir otra lielākā rakstnieku nekro- pole Latvijas laukos (pēc Vecpiebalgas Vidus kapiem). Dažus soļus no Neikena kapa apbedīti dzejnieki Fricis, Antons un Paulīne Bārdas, dzejnieks savādnieks Jānis Steiks, kom​ponists Bernhards Lubavs.

Kapu vecajā daļā atdusas vietējie mācītāji.

«Mūsu kapsēta saucama par jauku, kas zin, vai daudz tikpat jauku uz zemes atradīs,» rakstīja H. Hiršheids.

Mārsnēnu ezeri Ģeologi uzskata, ka Mārsnēnu pagastā pēc Ļeduslaikmeta viļņojies milzīgs ūdensbaseins, kurš sniedzies līdz tagadējam Peipusa ezeram un varbūt vēl tālāk. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka melioratori, grāvjus rokot, esot uzrakuši ze​mes slāni ar gliemežvākiem.

Varbūt šī senā baseina dēļ paugurainās Cēsu rajona ainavas Mārsnēnu pagastā «nomierinās» un kļūst līdzīgas Zemgales līdzenumam.

Veci ļaudis mēdz sacīt, ka senos laikos mūsu zemītē mežu bijis vairāk, negaisi bijuši bargāki un ezeri - dziļāki. Daudzi no purviem, kas Latvijā aizņem gandrīz veselus pagastus, reiz bijuši ezeri.

Gājis zudumā arī ūdens baseins starp Mārsnēniem un Peipusa ezeru. Īstenībā tas sācies pie Startiem, gandrīz vai Lie​pas apkārtnē.

Tomēr no viļņotiem ūdens plašumiem kaut kas ir palicis pāri. Ne vairāk, ne mazāk kā treji ezeri: Rēķu, Startu un Austrenes ezers. Tie ir gan poētiski, gan teiksmaini.

Startu ezera dienvidu krastā atrodas Vei- denbauma akmens. Uz tā esot bieži sēdējis un pārdomās kavējies dzejnieks Eduards Vei- denbaums. Zintnieki ir pārliecināti, ka akmenī mājo garīga būtne. Kaut gan «tīrumu vectēvs» ir miesās tāds «kaulains», viņa dvēsele reizēm palīdzot cilvēkiem.

Var gadīties, ka akmeņi Cēsu-Smiltenes lielceļa malā glabā atmiņas par asiņainiem noziegumiem, kuri senos laikos notikuši uz lielceļa. Astoņsimt metru no autobusu pieturas «Auniņi» pa labi no lielceļa - līgojas niedrājs ne pārāk daiļajā Startu purvā ar Rēķu jeb Vēķu ezeriņu viducī.

Aizaug arī šis ezers. Taču ne​var aizaugt tautas atmiņa. Teika par Vēķu eze​ru jau uzrakstīta uz papīra.

Veci ļaudis stāsta, ka tumšās naktis spoku stundā pār ezeru joņojot pajūgs ar spīdīgiem ratiem.

Senos laikos pa Cēsu-Smiltenes lielceļu kāds muižnieks vedis savam kaimiņam trīs mucas ar zeltu.

Vedējam uzbrukuši laupītāji un viņu nosituši, bet zeltu gribējuši noslēpt ezerā. Tie iesējuši mucas virvēs un gremdējuši dzelmē. Bet tad pēkšņi paši gremdētāji ar visām mucām iegāzušies atvarā. Tā nu šiem ne​esot miera līdz šai dienai. Katra jauna mēneša pirmajā naktī tie savu zeltu slēpjot par jaunu.

Trīs diži akmeņi norāda ceļu uz trešo Mārsnēnu pagasta ezeru. To sauc par Austrenes vai Austriņu ezeru. Tā krastā redzams Austrenes kalns, kur viduslaikos stāvējusi katoļu kapela. Šajā dievnamā latviešu mācītājs Johans Reiters (īstajā vārdā Jānis Jātnieks) atļāva zemniekiem upurēt vasku - atbilstoši tautas tradīcijām, ne​vis baznīcas dogmām.

Un tāpēc pret Reiteru tika izvirzīta plaša apsūdzība un viņu atcēla no amata. Pirmais akadēmiski izglītotais latvietis un pirmais Bī​beles fragmentu tulkotājs latviešu valodā uz​sāka trimdinieka gaitas.

Upurēšana Austrenes kalnā notika jau gadsimtiem ilgi. Kā vēstī nostāsts, Austrenes kalnā bijusi mūsu senču dievietes Austras svētnīca un kulta vieta (altāris). Viduslaikos šajā paugurā tika uzcelts dievnams un iesvētīta kapsēta, kuras vārtus vēl šodien iezīmē divas liepas - svētbirzs mantinieces.

Pēc nostāstiem, šī baznīca nogrimusi Austrenes ezerā ar visiem dievlūdzējiem, jo ezers nokritis no gaisa. Īstenībā dievnamam nebija jānogrimst. Dievnams jau «savlaikus» tika nopostīts 17. gadsimta karos.

Arī vēlāk, kad svētnīcas vairs nebija, uz Austrenes kalnu reizi gadā noteiktā datumā braukuši slimnieki. Tie ticējuši, ka, pamostoties Aus​trenes kalnā līdz ar saullēktu, viņi kļūs veseli.

Austrenes kalns bijis slavens tālos novados. Ja sirdzējiem nav bijis zirgu, viņi nākuši uz šejieni kājām. Vairums ieradušies iepriekšējā vakarā, pārgulējuši Lembu rijā, lai sagaidītu saullēktu un rīta pusē piedalītos svētkos.

Tolaik radies izteiciens: «Aizmirsies kā nabags Lembu rijā.» Reiz mājas puiši nolēmuši gulošos izjokot - aizbīdījuši no ārpuses rijas lodziņu. Viesi rīta gaismu nav redzējuši un nosprieduši, ka vēl

nakts. Tā arī nogulējuši saullēktu.

Ezera krastā stāv Lembu mājas un senatnī​ga saimniecības ēka. Tā esot Lembu rija. Šī celtne ir kā apliecinājums tam, ka senajos no​stāstos ir daudz patiesības.

Pilskalni

Vēlā vakara un rīta…

Vēlā vakarā un rītā, Kur vien kapi, tur mēs rokam, Mūsu zeme - saplosītā Vaid no mokām, Vaid no mokām.

Senču pilskalni ir līdzīgi mākslas darbiem. Nekādi viltotāji tos nespēs atdarināt. Nekāda pasaules vara tos nevarēs veidot no jauna.

Gleznas un skulptūras tiek sargātas galerijās. Pilskalni paceļas klajā laukā, kur vēji staigā un postītāji - tiem līdzi. Ropažu, Turaidas un Lielvārdes pilskalni, kuriem uzgūlušās krustnešu pilis…

Oliņkalns, kurš nogremdēts Daugavas dzelmē… Ķentes pilskalns, kas norakts līdz pamatiem…

Vīnakalns, kam pāri trauc Dau​gavpils šoseja…

Ko lai saka par traktoristu, kas uzara Ķei- pcnes pilskalnu un svētkalnu. Vai par tiem Do- les iedzīvotājiem (vai tūristiem), kuri nobēra konservu kārbas pie ieejas Suolažu skanstē. Vai par Carnikavas kapsētas «svētceļniekiem», kas, apkopuši piederīgo kapus, zarus un citas drazas met lejup pa nogāzi, bojājot dižkoku saknes. Un ne jau tikai viņi vien. Ne viņi vie​nīgie.

Skaistu savu sētu kopu.

Krāmus nesu pilskalnā.

Esmu piedzimis par lopu.

Arī nomirt vēlos tā.

Ne jau nabadzība ir postažas māte. Senie latvieši ēda pelavu maizi, bet neveda mēslus caur svētbirzi uz tīrumiem, kaut gan, braucot pa lielceļu, iznāca krietni tālāk.

Mūsu arheologi nav senie latvieši. Pētot Daugmales pilskalnu, tie izrakuši grāvjus un tranšejas, kuri pamazām aizmilzt, cilvēku neaizbērti. Kad tie būs pilnīgi aizbiruši, tad nebūs arī Daugmales pilskalna. Daugmales milzenis tiek ieskalots dzelmē - tāpat kā Stārastu pilskalns Skultē pie Aģes upes, Doļu pilskalns pie Amatas, Panūtu pilskalns Braslas tuvumā un Kastrānes pilskalns pie Mazās Juglas. Šī zeme ir dzīva. Ne tikai tāpēc, ka tajā mājo baktērijas un tārpi. Šai zemei ir dvēsele. To brīnišķi apzinās tautas, kas Godina Lielo Garu (indiāņi, indieši un citi). Jāizlūdzas svētība no savas zemes! Jāaizber tranšejas uz pilskalnu mugurām, rakumi senkapu sānos un brūces uz svētkalnu krūtīm!

Kamēr tas nebūs izdarīts, veltīgi uz kaut ko cerēt…

Spolﾄｫﾅ｡kalns - ar nezinﾄ［u izcelsmi

Mūkukalns - vecs pilskalns Par nelaimi, arheoloģijas pieminekļu apraksti arhīvos sastāv galvenokārt no postījumu sarakstiem. Zīmīgs piemērs - Spoliškalns jeb Mūkukalns. Tas ir pilskalns starp Ikšķili un Salaspili Daugavas labajā krastā, piecsimt metrus no Daugavpils autoceļa. Nocietinājums ierīkots aizsardzībai piemērotā vietā - piecpadsmit metru augstajā Daugavas senlejas kraujā. Neliels valnītis atdalīja zemesragu ar apaļu laukumu. Jaunākā laikā paugurs tika izlīdzināts. Ziemeļu krasta stūri ierobežo grava ar strauti​ņu. Pilskalna plakums - 22x25 metri.

Laikā no 1942. līdz 1952. gadam to vairākkārt apmeklējis Centrālā Valsts vēstures muzeja direktors A. Gusārs un secinājis, ka nelielais Mūkukalns ir vecs pilskalns. Vērtējot gadus, tomēr bijuši pārspīlējumi. Par to rakstīja arheologs F. Balodis: «Neskatoties uzprof. M. Eber- ta agrāko atzinumu attiecībā uzMūkukalnu pie Rīgas, liekas, ka pilskalni kā nocietinātas apmetnes akmens laikmetā nav pastāvējuši."*

Nebijis gadījums Latvijas vēsturē A. Gusārs ievēroja arī Mūkukalna priekšpi- li - sešdesmit metrus garu un divdesmit - trīsdesmit metrus platu laukumu. Tā piekļāvās pilskalna rietumu daļai un pacēlās trīs metrus virs tīruma. «Šajā vietā arts no neatminamiem laikiem,» rakstīja arheologs. «Stāvās priekšpils apcietinājuma malas noartas.»

Laika gaitā Mūkukalns ticis rakņāts un bradāts. Tajā atradies deju laukums, sakņudārzs un kaujaslauks. Pirmā pasaules kara laikā te stiepās tranšejas. Uzņēmīga zemes īpašniece gribēja Spolīškalnā celt vasarnīcu. Tas ir nebi​jis gadījums Latvijas pilskalnu vēsturē!

E. Brastiņš 1930. gadā atzīmēja, ka apkārt Mūkukalnam ierīkota terasei līdzīga uzeja ar apstādījumiem. Pēc trijiem gadiem Vēstures */•'. Balodis. Latvijas pilskalni 1909.-1934. gada iz​rakumu gaismā (R., b.g.). skolotāju biedrības ekskursanti uzzināja, ka pla- kuma vidū bijusi liela bedre.

Pēc tam, kad aizmilza postījumi, Spolīš- kalna pakāji sāka skalot Rīgas HES ūdenskrātuve, arvien tuvāk lauzās ceļu būvētāju grants karjers. 1986. gadā pilskalnā un apkārtnē tika noteikta aizsardzības zona, aizliedzot jebkādus zemes darbus. Tomēr šis lēmums nevarēja pārcelt citā vietā tuvējo Spolīšu fermu un mājas. Spolīšu mājas te bijušas arī senāk. Tās devušas vienu no pilskalna nosaukumiem. Zīmīgs ir otrais nosaukums - Mūkukalns. Nebūtu brīnums, ja vecā grāmatā atrastos teika par mūku apmetni vai klosteri Mūkukalnā.

Abos Daugavas krastos kartēs atzīmētas Vedmeru, Ķēniņu, Ķeizaru mājas. Vai tie būtu seno valdnieku pēcteči - brīvzemnieki, kas lēņoja zemi no vāciešiem? Droši vien. Plašāk par to rakstīts V. Villerušas grāmatā «Gājums» (R., 1994). Spolīšu pilskalns atrodas uz t.s. Dau​gavas ķēniņu zemes.

Pirms 1888. gada pilskalna pakājē uziets akmens cirvis, toties 1900. gada izrakumos atrasta šķēpa smaile. Vēstures skolotāji uzzināja, ka Mūkukalnā izdarīti izrakumi arī Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Atrasti cilvēku kauli, rotaslietas un apdeguši koki. Tas liecinot, ka te bijusi kapsēta.

Senlietu klāsts tur visai niecīgs. Niecīgs arī kultūrslānis (15-100 cm). Priekšpils rajonā to daļēji noplēsuši arkli.

Atliek vēl viens līdzeklis, kā noskaidrot patiesību. Arheologi augstu vērtē teikas un nostāstus. Ja arī tautas daiļradē ne vienmēr dzirdama patiesības balss, tad noteikti atskanēs tās atbalss.

Viduslaikos Spolīškalnā esot mocīti un dedzināti cilvēki. Šo pauguru ar ķiverēm sanesuši Napoleona karavīri.

Svētvieta vai nocietinājums?

1942. gadā Mūkukalnu apmeklēja K. Ro- zītis un secināja, ka tas tiešām esot uzbērts… Šis pētnieks, kā vienmēr, izteica interesantas hipotēzes: «Tagad, kad atrasts īstais Salaspils pilskalns zem Salaspils pilsdrupām, kfūst saprotama Mūkukalna nozīme. Tas ir attiecīga kulta vieta, kādās mēdz būt lielo pilskalnu tuvumā.» Ārkārtīgi grūti ir konstatēt pilskalnu zem mūra pilsdrupām. Turklāt Spolīšu pilskalnā gandrīz nav atrastas senlietas, kas liecinātu par kulta vietu. Ja neskaita ugunskura pel​nus…

Pārējie pētnieki vairāk uzsvēra Spolīškalna stratēģisko nozīmi. No pilsvietas bija pārskatāms Daugavas tecējums, sākot ar Daugmales pilskalnu un beidzot ar Ikšķili. Varēja redzēt pat Sakaiņu pilskalnu starp Daugmali un Baldoni. Daugavas krastos - pie Kābelēm un Laukskolas - uzieti bagātīgi senkapi. Spolīšu pilskalns varēja būt pārvaldes centrs tiem Daugavas lībiešiem, kas dzīvoja starp Ikšķili un Salaspili. Cilvēki šajā pilskalnā bija apmetušies vēl vi​duslaiku sākumā.

Senatnē desmit kilometru rādiusā ap pils​kalnu atradās neparasti daudz nocietinājumu. Te pacēlās Daugmales un Sakaiņu pilskalni, Vīnakalns, Klaņģukalns, kā arī Ķivutkalns Doles salā. Tuvumā atklātas senās apmetnes. Acīmredzot Daugavas krastu iemītnieki izmantoja jeb- kuru iespēju, lai nocietinātu svarīgā ūdensceļa apkārtni. Tas netieši liecina, ka Spolīškalnā drīzāk pastāvējusi lībiešu vai arī to priekšteču pils, bet kulta vietai nav bijusi galvenā nozīme. Tomēr šo nozīmi nav iespējams izmērīt procentos. Daugavas kreisajā krastā - netālu no Daugmales pilskalna - paceļas Jāņkalns.

Apaļais uzkalns tiek uzskatīts par Daugavas ķoniņu svētvietu. Abi tik līdzīgie uzkalni veido it kā vārtus. Vai tā ir nejaušība? Lai izprastu Spolīškalna nozīmi, līdz galam jānoskaidro kulta tradīcijas šajā novadā.

StÄ rastu pilskalns

Mežu zeme — Metsepole Vēstures rītausmā Skultes pagasta jūrmala piederēja lībiešu zemei Metsepolei, kas reizēm tiek dēvēta par valstisku veidojumu. To šķērsoja Aģes upe. Aģe ar vārdu Adya (lībiski: krasts, mala) pieminēta jau 13. gadsimtā Indriķa «Livonijas hronikā». Indriķis stāstīja par Aģes krastu lībiešu cīņām pret vācu iebrucējiem. Tāpat kā ciltsbrāļi starp Daugavu un Gauju, viņi nonāca krustnešu jūgā jau 13- gadsimta sākumā un pieņēma kristīgo ticību. Kā vēstī hronika, 1210. gadā kristītie Aģes lībieši devās uz Kursu un sacēla kuršus cīņai pret vāciešiem. Toreiz jūra bija brīva no ledus.

Jādomā, ka lībieši sasniedza Kursu ar kuģiem, braucot pa Rīgas jūras līci. Sekoja kuršu uzbrukums Rīgai - bīstamākais pilsētas agrīnajā vēsturē.

Pilskalns

Gandrīz trīs kilometrus augšpus Aģes ietekas kāds uzkalns šūpo uz saviem pleciem šalcošu seģeni. Tas ir Stārastu pilskalns, kurš ierīkots zemes stūrī starp upi un tās sāngravu.

A. Bīlenšteins te meklējis Metsepoles centru. E. Brastiņš 1930. gadā rakstīja par Stārastu pilskalnu: «… ir tik niecīgs un nenozīmīgs, ka tam nav pieskaitāmas nekādas kaujas spējas.»

Pilskalna plakums ir piecdesmit metrus garš un austrumu pusē norobežots ar aizmilzušu grāvi.

Brastiņš uzskatīja, ka te bijusi tikai kara laika slēptuve. Juris Urtāns pieļauj iespēju, ka Stārastu pilskalnā izkāpa malā sāmsalieši, kas 1214. gadā sagūstīja cisterciešu priesteri Erederiku no Celles.

Vēsturnieki nav vienisprātis par to, kurā vietā sagūstīts kristiešu priesteris: Gaujas vai Aģes grīvā.

Pārējie notikumi sīki aprakstīti hronikā.

Un upes ietekā priesterim Frederikam metās virsū sāmsalieši un viņu sagūstīja. Pie Adijas upes visi izkāpa krastā un mocīja viņu tur ar dažādām mocībām. Jo, kad viņš, vēršoties pret debesīm, kopā ar savu skolnieku izteica lūgšanās savu pateicību tam Kungam, tie pārsita ar nūjām galvu un muguru abiem, izsmēja un sacīja: «Laula, laula, Papi!» (latviski:«Dziedi, dziedi, mācītāj!» - A. J. P). (..) Pēc tam tie noasināja cietus un sausus kokus un dūra ar tiem starp viņu pirkstu galiem, un miesu saplosīja locekli pa loceklim un gabaliņu pa gabaliņam, pielika viņiem uguni un briesmīgi mocīja. Un beidzot tie pārcirta viņus ar saviem cirvjiem vidū starp pleciem un nonāvēja, un nosūtīja viņu dvēseles bez jebkādām šaubām mocekļu sabiedrībā debesīs. Viņu ķermeņus tie pameta.

Karotāji viņi vairs nebija Sāmsaliešu ierašanās liecināja, ka senatnē Aģe bijusi kuģojama un ka kaimiņu tautas pazinušas tās ieteku jūrā. Upes grīvā bija sena kuģu piestātne.

Spīdzinot gūstekņus, Baltijas tautas nespēja nosargāt savu neatkarību. 1207. gadā, sadalot iekarotās zemes, piejūras novadus paturēja priesteris Alobrands. Viņš ieguva Metsepoli.

Lībiešu pēcteči veda uz Limbažu tirgu žā​vētas reņģes, bet karotāji viņi vairs nebija.

20. gadsimtā šī tauta nonākusi uz iznīcības robežas. Vai ļausim aiziet bojā arī lībiešu pieminekļiem, piemēram, Stārastu pilskalnam? Pašreiz Latvijas Valsts nav tik bagāta, lai veiktu plaša mēroga arheoloģiskos pētījumus. Tie jāatliek uz laiku, kad būs izgudrota saudzīgāka aparatūra, lai nebūtu jāizārda pilskalni.

Pašreiz galvenais uzdevums - sastādīt apdraudēto un glābjamo pieminekļu sarakstu. To glābšanas darbos iesaistāma visa sabiedrība, zināms, speciālistu vadībā. Ja citādi nav iespējams, jālūdz palīdzība jebkurai normālai starp​tautiskai organizācijai.

Ne vien Ēģiptes piramīdas, bet arī lībie​šu un baltu pilskalni pieder visai cilvēcei.

Plāteres pilskalns un «romantiķis» Tīzenhauzens Aiz muguras paliek Madliena - ar mūra baznīcu, kādas vairs neceļ mūslaikos, ar senkapiem baznīcas apkārtnē, ar gleznotāja K. Hūna kapu Madlienas kapsētā, ar Latvijas Atbrīvošanas cīņu pieminekli, kas uzcelts bijušā svēt- kalnā.

Uz katra soļa jūtama senā vēsture. Droši vien šajā apvidū kādreiz atradās Madlienas (agrāk Sisegales) novada centrs. Parasti par novada centni liecina pilskalns, taču tuvākā apkārtnē to nevar atrast.

Ejot pa lielceļu uz austrumiem, pēc trim kilometriem kreisajā pusē redzams ar kokiem vainagots paugurs. Dienvidu daļā uz virsotni ved smilšains ceļš, ko izmantojuši vieglie automobiļi. Tā ir uzeja divdesmit metru augstajā paugurā, kas atgādina parku. Augšpusē paveras brīnišķa ainava uz tuvāko un tālo apkārtni. Gaisma kā sidrabaina dūja skrien pāri druvām un tīrumiem līdz melnajiem pamales mežiem.

Tas ir Plāteres pilskalns. Ernests Brastiņš to sauca par pilskalnu pie Plāteres. Brastiņam taisnība - pilskalns atrodas 1 km no Plāteres (Veisenses) muižas. Ari Vecķeipeni nenākas meklēt aiz trejdeviņiem kalniem, bet gan di​vus kilometrus uz DR no arheoloģijas piemi​nekļa.

Ceļš uz virsotni ir bijusī uzeja Plāteres pilskalnā. Ernests Brastiņš to uzskatīja par spēcīgu nocietinājumu.

1838. gadā pilskalnu pieminēja A. Lēviss darbā par bruņinieku pilīm Zur Kunde der Ritterschlosser im alten Livland. Pilskalna plakumā Lēviss konstatēja dziļu un auglīgu zemes slāni.

Kopš neatminamiem laikiem tas tiekot arts un apsēts, bet nekad to nevajagot mēslot! Zināms, īslaicīgā patvēruma vietā nav iespējams tik bagāts kultūrslānis.

1840. gadā vēsturnieks Heinrihs fon Ilā- gemeistars rakstā Uberdiepilskalni odersogn. Ballerien in Livland mēģināja izskaidrot pilskalna izcelšanos. H. Hāgemeistars «pareģoja» Plāteres pilskalnam… lielu pagātni. Te bijis var- jagu cietoksnis - etapa punkts varonīgo laupī- tājtirgotāju ceļā no Salacas vai arī no Pērnavas jūras līča piekrastes uz Daugavu, no turienes - uz Krievzemi. Kad varjagiem labpaticis Vidzemes pilskalnus pamest, tie noderējuši baltiem un lībiešiem.

Hāgemeistaram bija viegli izskaidrot, kāpēc Latvijas pilskalnos kopā ar arābu, Bizantijas un anglosakšu monētām atrodas rotaslietas, ko darinājuši «izveicīgie romiešu vai grieķu mākslinieki». Īstenībā šie «romieši» vai «grieķi» bija Latvijas pamatiedzīvotāji - letgaļi vai lībieši.

1885. gadā Plāteres pilskalnu apmeklēja vēstures pētnieki J. Girgensons un A. Buholcs. Pirmais atstājis īsu arheoloģijas pieminekļa aprakstu, ko nevar saukt par precīzu (pakājē 500 soļu apkārtmērs, bet augšdaļā - 320 soļi).

Izmērus precizēja latviešu arheologs, gleznotājs un dievturis Ernests Brastiņš grāmatā «Latvijas pilskalni. Vidzeme» (R., 1930).

Nocietinājums ierīkots grants kalnā, nolīdzinot plakumu, uzberot un apdarinot kalna sānus.

Sānmalu augstums - septiņdesmit metri. Malas ļoti kraujas. Gar uzkalna pakāji Z, A un D pusē radies dziļš un plats grāvis, bet R pusē - terase. Plakumam ir kurpes pēdas forma. Ar «purngalu» tā vērsta uz ziemeļrietumiem. Abi plakuma gali ir divus - trīs metrus augstāki. Iespējams, ka tie palikuši pāri no laika gaitā noartiem vaļņiem.

Pats galvenais: plakumā lepojas mūra pilsdrupas - rietumu pusē apaļa torņa veidā, bet austrumu pusē - kā pusapaļa siena.

Vai šis būtu retais gadījums, kad senču pils​kalnos atrodamas mūra celtņu paliekas?

Atbildi sniedz Girgensons un Buholcs. Šī akmeņu būve Latvijā tiešām ir retums. Mūsu zemē tikai

trijās vai četrās vietās parkos un uzkalnos slejas mākslīgās pilsdrupas. Plāteres pilsdrupas mūrētas 1860. gadā pēc vietējā barona fon Tīzenhauzena pavēles. Viņš bijis liels romantiķis un «senatnes mīļotājs» - lai vairotu senatnes iespaidu, kādā akmenī iegravēts gad- skaitlis «1205».

Būvējot pilsdrupas, nopūlējies arī barons Tīzenhauzens. Nelīdzēja ne pavēles, ne lūgumi.

Vietējiem zemniekiem Plāteres pilskalns bija svēts. (Vai tas nozīmē, ka tas kādreiz bijis svētkalns?)

Māņticīgās bailēs zemnieki attei​cās rakt zemi un mūrēt sienas pilskalnā. Strād​niekus salīga tikai tālajā Cēsu novadā. Darbus vadīja muižas mūrnieks Mārcis.

Lai romantikas būtu vēl vairāk, Tīzenhauzens licis muižas dārzniekam pa nakti atvest trīs ordeņa laika pieminekļus. Divi no tiem agrāk atradušies Madlienas vecajā kapsētā. «Viens vienkāršs kapakmens un divi akmens krusti rata formā. Kaistiem pa daļai kmstveida, pa daļai zvaigžņveida ornamenti. Vienam, kas labāk saglabājies, apkārtmērs 202 cm, otram - 117 cm (..),» precizēja Girgensons un Buholcs. E. Bras​tiņš atrada tikai sadauzīto kaistu atliekas.

Veicot izmēģinājuma izrakumus, E. Brastiņš uzgāja ogles, dzīvnieku kaulus, māla trauku lauskas, dzelzs šautru galus un jaunākā dzelzs laikmeta bronzas zvārgulīšus.

Ja ticam teikām, paugurā atrodamas vērtīgas dārglietas un nogrimusi pils. Līdzīgas teikas sacerētas par katru otro pilskalnu. Par laimi, Tīzenhauzens neticēja teikām. Citādi nav zināms, cik plaši zemes darbi sāktos pils​kalnā.

Sākās jauni laiki, bet kavējās jauni tikumi.

Pilskalnu atņēma baronam un atdeva Plāteres pagasta labdarības biedrībai «Austrums».

Bied​rība te ierīkoja izpriecu vietu.

Izpriecu vieta te atrodas ari tagad.

Pastāv neoficiāls uzskats, ka Plāteres pils​kalns ir Latvijas ģeogrāfiskais centrs.

Kaut iedzīta pazemē varenā pils Ezera krastā no seniem laikiem atradās lībiešu ciems Ale. Ezers aizauga, bet tuvumā izveidojās Aloja, - līdzīgiem vārdiem tūrisma ceļvežos stāstīts par apdzīvoto vietu, kam pietrūkst gan upes, gan strauta, gan ezera. Lai nokļūtu līdz tuvākajam ūdensbaseinam, jāiet trīs kilometri ZR virzienā.

Jūras iela pārtop par Alojas-Staiceles autoceļu ar koku puduriem un lauku mājām ceļmalas. Pie vairākām mājām, kā arī citās vietās atrasti jaunākā akmens laikmeta jeb neolīta cirvji. Akmens cirvji uzieti arī Salacas pietekas Joglas krastos. (Joglas nosaukums cēlies no lībiešu un igauņu vārda Jogi - upe.) Divus kilometrus no Alojas Joglas upīte tuvojas autoceļam. Dzirnavu aizsprosts tās ielejā sakrājis dīķi divdesmit divu hektāru platība.

Tā saucamais Ungurpils ezers ir viena no retajām Latvijas ūdenskrātuvēm, ko grezno peldošās salas. Šie peldošie veidojumi spēj pārvietoties ne vien horizontālā, bet arī vertikālā virzienā. Savā laikā dzirnavnieks vienu no sa​lām esot piestiprinājis krastam.

Arī pavasara palos ezera ūdeņi nespēj uzkāpt līdz Ezerkalnu dārzam un aizskalot senkapu uzkalniņu un akmens riņķi tam apkārt. Uzkalniņa augstums ir divarpus metri, bet diametrs astoņpadsmit metri. Kaut gan akmeņu «vainags» ir postīts un uzkalniņa vidū ir rakuma bedre, vēl jau palikuši vienpadsmit akmens bluķi. Tautā šie ugunskapi tiek dēvēti par Vel​na Klēpi.

Teika stāsta, ka reiz divi velni gribējuši celt tiltu pār Ungurpils ezeru. Viņi katrs no savas puses nesuši uz ezeru lielus zemes klēpjus. Te uzreiz iedziedājies gailis. Velni pametuši savus klēpjus un mukuši prom. Vēl tagad katrpus ezeram redzams mazs uzkalniņš. Turpat otrpus lielceļam atrodas ieplaka, kurā velni zemi ņēmuši.

Pie dzirnavu aizsprosta celiņš aizved uz augstieni ezera dienvidu krastā. Nonākam ēnainā parkā - droši vien tas stādīts vēl baro​nu laikos.

Ar velēnām aizauguši grāvji netieši liecina, ka 13- un 14. gadsimtā no šejienes pārvaldīts Alojas novads. Lepnie krustneši, kas nicinoši izturējās pret vietējām ciltīm, savas «vanagu ligzdas» bieži vien ieperināja mūsu senču pils​kalnos.

Pēc ziņām Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvā, 1940. gadā augstieni pie Joglas apmeklējis Pieminekļu valdes inspektors P. Stepiņš. Divdesmit divus gadus vēlāk te ieradās arheologs J. Graudonis.

-Ungurpils atrodas uz senlatviešu pilskalna," rakstīja Stepiņš. -Vienā vietā var redzēt senas vaļņu paliekas, un ari divas pilskalna nogāzes ir labi saglabājušās. Vietējais skolotājs stāstīja, ka viens no pils grāvjiem aizbērts pirms 60 gadiem."

-Pēc nostāstiem, pie Joglas upītes atradies Perkules pilskalns," piebilda J. Graudonis. Nocietinājumu grāvji vēl saglabājušies pils​kalna vietās ziemeļos un austrumos."

Pilskalna laukumā skolotājs pirms trīsdesmit gadiem licis bērniem izrakt bedri. Apmēram viena metra dziļumā atklājuši apdegušus priežu baļķus - senu celtņu paliekas.

Senatnē Ungurpils atradusies uz robežas starp letgaļu un lībiešu zemēm. Tā radusies no lībiešu ciema Pirkules (Pirkiles, Perkiles). Lībiešu Purkull latviski nozīmē Robežciems. Pirmās ziņas par Pirkili atrodamas 1306. gada lēņu grāmatā. Tajā rakstīts par Pirkiles iz- lēņošanu Johanam fon Ostinghauzenam.

Arhibīskapa lībiešu daļā jau savlaikus bija uzbūvētas vairākas pret ordeni vērstas pilis (Augstroze, Lielstraupe un Mazstraupe). Ziemeļos atradās viena vienīga vasaļa pils. Vēstures dokumentos tā dēvēta par Pirkeli. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Pirkeli jeb Ungurpili cēlis

arhi​bīskapa vasalis 14. gadsimta sākumā, tomēr nav zināms ne celtniecības, ne izpostīšanas gads.

L. fon Striks savācis ziņas par Ungurpils novada un muižas īpašniekiem: visbiežāk parādās uzvārds Ungerns. Ungerni bijuši vareni vasaļi. Viens no viņiem apprecējis lībiešu virsaiša Kaupo meitu, bijis pie pāvesta un nodibinājis četru vasaļu savienību, ar kuru rēķinājusies pārējā muižniecība.

Tiešām! 1531. gadā ķeizars Kārlis V ņēma Jirgenu Ungernu Romas un Vācijas valsts aizsardzībā. Pāvests Klements VII dāvāja Unger- nam īpašu žēlastības grāmatu. Tā atļāva viņam un viņa pēcnācējiem zieģelēt vēstules ar sarkano vasku (līdzīgas tiesības bija Livonijas ordeņa mestram).

No ziemeļiem Ungurpili aizsargāja trīsdesmit piecus metrus garš mūris, ko papildināja četrus metrus dziļš aizsarggrāvis. Ziemeļrietumu stūrī stāvēja desmit metrus plats tipisks stūra tornis. Tas laikam uzbūvēts pēc šaujamieroču ieviešanas. Rietumu pusē bija saglabājies grāvja fragments.

Austrumu puses nogāze vērsta pret ūdensdzirnavām. Šīs ziņas ir vairāk nekā trūcīgas, tomēr vēsturnieki šoreiz nav vainojami. Arhitekts V. Bok- slafs 1914. gadā apmeklēja Firkili un atrada tikai viens komats divus metrus augstu zieme​ļu mūra daļu.

Ungurpils apciemojuma reizē noskaidrojās, ka mūra pils galvenais korpuss atradies parka ZR daļā. Pilij bijusi četrstūra forma. R-ZR pusē Ungurpils pamatus norobežo desmit metru plats un četrus metrus dziļš grāvis. Bijušā cietokšņa ZR daļā uzceltas Ezeru mājas. Pie Ezeriem augstienes nogāze daļēji nostiprināta ar akmeņiem. Iespējams, ka tie ņemti no Ungurpils drupām. Pilsvietas Z daļu norobežo lauku ceļš, kas stiepjas paralēli ezera krastam. Dienvidu stūrī sākas četrdesmit metrus garš, divdesmit metrus plats un divus metrus dziļš grāvis, kas līdzīgs ieplakai. Austrumu pusē pilsdrupu robeža nav saskatāma. Parku un pilsvietu šķērso brau​camais ceļš.

Kaut arī sagrauta un pazemē iedzīta, vecā mūra pils šķiet varenāka par savu priekšteci (lībiešu pilskalnu) un pēcteci (muižas pili).

Pilsvietas A daļā redzami Ungurpils muižas pamati. Uz lielkungu māju aicina trīs akmens pakāpieni. Tālākais ceļš - pretī debe​sīm. Muižas pili nodedzināja 1944. gadā.

1989- gada vasarā vietējie iedzīvotāji parādīja zemes iegmvumu - divdesmit piecus metrus uz dienvidaustrumiem no muižas pils zirgu staļļa bija radusies 2,5x1,5x1,2 m liela bedre. Ziņojumā Pieminekļu aizsardzības inspekcijai tika jūsmīgi rakstīts: «Tagad nu atkal darīšana ar pazemes eju.»

Vēlāk gan radās zināmas šaubas. Iespējams, ka 1989- gada lietainajā ziemā bija iegruvis kāds no Ungurpils cietokšņa vai mui​žas staļļu pagrabiem - jo tie bijuši sevišķi lieli.

Vēl vairāk par pazemes drupām vietējie lepojas ar mazo estrādi parka DA daļā. Varbūt tā ir mazākā estrāde Latvijā? Tas ļoti iespējams. Dēļu cepure «apseglojusi» Čūsku kalniņu, kura diametrs ir divpadsmit metri un augstums - divarpus metri. Pēc nostāsta, to licis uzbērt muižnieks, lai būtu vieta lapenei, kurā iedzert kafiju. Ja ticam teikai, tad šis varētu būt viens no kalniņiem, ko izbīlī atstājuši abi velni. Ja ticam veselajam saprātam, te ir vienīgais kapu uzkalniņš Latvijā, kur dzīvajie gavilē tieši virs senču kauliņiem.

Atrada arī pazemes eju..

Kilometrus divdesmit no Ropažu dzelzceļa stacijas un Rīgas robežas atrodas Ropažu ciemats.

Vēstures avotos Ropaži minēti jau sen - 1205. gadā un 1226. gadā. No 13. gadsimta līdz mūsdienām te atrodas novada vai pagasta centrs.

Kad īsti uzcelta Livonijas ordeņa mūra pils, nav precīzi zināms. Literatūrā lasāmas itin piesardzīgas norādes - ap 1320. gadu, ap 14. gadsimtu. Nav arī vienprātības jautājumā, kad cietoksni nopostīja bargais un asinskārais Ivana IV karaspēks. Minēts gan 1559- gads, gan viss piecpadsmit gadus ilgais Livonijas karš (1558-1583). Pagājuši jau četri gadsimti, kopš miris pēdējais notikumu aculiecinieks, bet tautas atmiņa ir stiprāka par gadsimtiem. Nostāsti vēstī, ka mūra pils celta senču pilskalnā, bet senču pils iegrimusi zemē. Zem pilskalna esot pazemes eja. Par iespējamo senču pilskalnu rakstīja arī senatnes pēt​nieks Augusts Bīlenšteins.

Zināms, Rīgai tuvā Ropažu pils interesēja arheologus. K. Rozītis te saskatīja pilskalna vaļņu, nogāžu un senpilsētas paliekas. Līdzīgs iespaids rodas, aplūkojot vācu novadpētnieka J. K. Broces zīmējumu, kurš veikts 1791. gadā. Jāņem vērā, ka, būvējot pili, paugurs pamatīgi postīts. Pēc tādām pārvērtībām grūti saskatīt sākotnējo veidolu. Tad uz Ropažiem atbraucis arheologs A. Stubavs un strikti izlēmis, ka ne​kāds pilskalns te nav atradies…

Ar apdomu Ropažu pili pētījis V. Urtāns. Runājot tēlaini, viņš dēvējams par latviešu arheoloģijas vecmeistaru. V. Urtāns ņēma vērā nostāstus, drupu atrašanās vietu (upes krastā), neaizmirsa arī to, ka novadā nav atrodams neviens cits pilskalns. Viņš secināja: pilnīgi iespējams, ka te stāvējusi senču pils!

Lai nu tā būtu, bet kur paliek pazemes eja? Tautas nostāstos tā piedēvēta arī pilskalniem, bet garākas ejas pētnieki atrod mūra pilīs. Turklāt vietējie stāsta, ka Ropažu pils pazemes ejā iegājis kāds vācu barons un tā arī pazudis bez vēsts.

Būvējot siltumtrasi, tika atrasta arī pazemes eja… pretējā Lielās Juglas krastā. Tās šķērsgrie​zums bija 50x50 centimetri.

Tātad tur bijusi otra - jaunāka - Ropažu pils! To secināja Meliorācijas institūta darbinieks G. Beikerts pēc tam, kad izpētīja arhīva materiālus un aprunājās ar deviņdesmit gadus veco ropažnieku Valdmani. Tiešām, pie Lielās Juglas atrodas gan senas ēkas pamati, gan tor​ņa vieta!

1682. gada un 1687. gada inventarizācijas plānos ēkas vieta nav atzīmēta. Taču G. Bei- ķerts pamato otras pils esamību ar ziņām, ka 1559. gadā Ropažu pili atkāpjoties nopostījuši krievi, bet 1601. gadā pils (kāda?) bijusi labā kārtībā! Valdmanis stāstījis, ka ēka nojaukta 1883. gadā un no tās akmeņiem celta jaunā Ropažu baznīca. 1917. gadā nojaukts arī apmēram divpadsmit metrus augsts ķieģeļu tor​nis.

Savas domas par Ropažu pilīm izteica arī arhitekte I. Melzoba un arheologs J. Siatkov- skis. Ēkas pamati varētu būt palikuši no zviedru tipa dzirnavām, kur rats atradies ātpus ēkas.

Iespējams ari, ka pamati balstījuši kādu muižas saimniecības ēku. Tad noslēpumainais pazemes tunelis uzskatāms par gluži pa​rastu kanalizācijas eju…

Hipotēze šķiet ļoti ticama, tomēr arī tajā jūtama nedrošība. Skaidrību varētu ieviest izrakumi, kas prasītu ilgāku laiku un lielus lī​dzekļus.

Kalns ar desmit nosaukumiem

Savādi, ka senajai pilsētai Rīgai nav bijis pilskalna, bet dažā lauku pagastā tādi atrodami pat divi trīs.

Tā kā Rīgas reljefs daudzviet pārveidots līdz nepazīšanai, no grāmatām uzzinām vairāk, nekā meklējot dabā. Gandrīz jūsmīgi skan K. Vanaga apgalvojums ceļvedī «Pazīsti Rīgu! īss vadonis tūristiem» (R., 1935): «Kādreiz (13. gs.) šai vietā, uz augstas smilšu kāpas, atradies lībiešu ķēniņam Kaupo piederošs Vecaiskalns (lībiešu pilskalns, saukts vēl arī par Kubas kalnu un Rīgas kalnu)…»

K. Vanags toreiz rakstīja par Vienības laukumu, kas dažādos laika periodos saukts par Komunāru laukumu un Es​planādi. Pašlaik šī vieta ir viena no līdzenāka​jām visā Rīgā.

Atšķiram A. Caunes grāmatu «Rīga zem Rīgas. Arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm» (R., 1985). Par Kaupo pili - ne vārda. Toties liela vērība veltīta senajiem vendiem, kas 11. gadsimtā dzīvojuši Cēsu teritorijā. Par vendiem rakstīja Latviešu Indriķis 13- gadsimtā «Livonijas hronikā»:«… vendi bija pazemīgi šai laikā un nabagi, jo viņi bija padzīti no Ventas, kas bija Kursas upe, un viņi dzīvoja uz Senā kalna, kam blakus Rīgas pilsēta tagad uzcelta, un no turienes kurši viņus padzina un vairākus nonāvēja, pārējie aizbēga pie letgaliem un dzīvoja tur…"

Zinātnieki nebija vienisprātis, kas īsti bijuši vendi. Varbūt lībieši? Varbūt austrumslāvi? Pie Cēsu dzelzceļa stacijas 20. gadsimta sākumā atklāja vendu kapulauku. Tas bija līdzīgs Austrumkursas lībiešu apbedījumiem.

Kā uzskata A. Caune, Senajā kalnā vendi dzīvojuši 11. gadsimta vidū un agrāk, tātad Senais kalns varēja būt pati pirmā cilvēku ap​metne Rīgas teritorijā. Kur šo kalnu meklēt?

Rīgas pilsēta veidojusies Daugavas krastā, kur Daugavas atteka Speķupe, atduroties pret Kubes kalniem, aplieca loku un atgriezās mūsu likteņupē. Ūdeņiem bagāto atteku, sākot no pagrieziena, sauca par Rīgu, vēlāk par Rīdzinu vai Rīdzeni.

J. K. Broce, kas Kubes kalnu redzēja sa​vām acīm, apgalvo, ka tas bijis augstākais iz​cilnis smilšu kalnu virknē, kura stiepās no Ķengaraga līdz pilsētas Jēkaba vārtiem. (Laikam no šejienes arī viens no kalna nosaukumiem - Jēkaba kalns.) Par Kubes kalniem (daudzskaitlī) vēstures avotos lasām vairākkārt. Tās bijušas augstas smilšu kāpas, kuras klāja vismaz daļu no vēlākā Vienības laukuma.

Viena no kāpām varēja būt pilskalns. Nereti paugurainajā apvidū viena no augstākajām virsotnēm tika izmantota par pilskalnu, to attiecīgi apda​rinot.

Kailais Kubes kalns attēlots Sebastjāna Min- stera «Kosmogrāfijā» (laikā no 1550. gada līdz 1650. gadam izdota Bāzelē, Prāgā u.c. pilsētās - pavisam 46 reizes).

Saglabājusies teika par smilšu kalnu izcel​šanos ap Rīgu.

Svešinieki ielauzušies Daugavas apkaimes novados un apmetušies baltās teltis netālu no nākamās Rīgas. Vietējie lībieši tad lūdza palīdzību saviem dieviem… Pēkšņi sacēlās vētra, un smilšu mākoņi sāka velties pret svešinieku nometni. Starp mākoņiem bija redzams pelēks milzis ar melnu bārdu un rungu rokā, kurš kliedza burvības vārdus. Svešinieki saprata, ka uznākušas briesmas. Ātri viņi noskrēja pie Rīgas upītes, kas tecēja turpat caur lauku, sadevās rokās un sāka kliegt stiprus burvības vārdus uz tuvojošos milzi. Smilšu kustība gan palēninājās, bet neapstājās. Tad milzim pretī izgāja kāds ļoti vecs svešinieks un apvilka svītru platā puslokā ārpus nometnes. Milzis gān pretojās un mēģināja pārkāpt šo līniju, bet veltīgi. Smilšu mākoņi turpat apstājās un izveidoja smilšu kalnu vaiņagu ap Rīgu. Pats milzis turpat ievēlās zemē, kur izcēlās augsts kaltis - Kubes kalns. Svešinieki tad aplika smilšu kal​nu joslu ar velēnām un tā radīja Rīgas vaļ​ņus.

Piecsimt gadus Kubes kalns bija Rīgas vēstures pavadonis. Senais (arī Kubas, Kobas, Kubes,

Rīgas, Vecais, Jēkaba, Smilšu, Kaupo) kalns nav saglabājies. Nav iespējams noskaidrot, vai tas tiešām bijis pilskalns (novadpētnieks I. Vīks uzskata, ka šis paugurs ir bijis svētkalns). Zviedru vikingi bija to iesaukuši par Gubbesberg, kas 17. gadsimtā pārvērtās par Kobesberg (Kubes kalns).

Maz ticams, ka paugura nosaukumam ir sakars ar lībiešu virsaiti Kaupo, kurš saukts arī par Kubi.

Stāsta, ka pēc tam, kad nodedzinātas abas šā valdnieka pilis Turaidā, viņš esot apmeties Kobes kalnā.

Diez vai jebkad spēsim pierādīt Kubes kalna saistību ar Kaupo pārvaldīto Kubezeles pilskalnu pie Gaujas. Tiesa, 16. gadsimta dokumentos Kubes- kalns apzīmēts ar vārdu Zubzegelle. Izklausās gandrīz kā Kubezele. Reizēm lietots arī Kubes kalna latīniskais nosaukums mons SalutisAp​sveikumu kalns.

Teiku klāstam pieskaitāms arī šāds vēstī​jums.

Senos laikos kalna nogāzē, kas atradusies tagadējā Vienības laukumā, dzīvojis milzis Dūnis.

Viņš bijis pārcēlājs, kas nesis cilvēkus pāri Daugavai. Kā vienīgo algu Dūnis prasījis, lai cilvēki pie Velna salas iemetot kādu upurnaudu. Kas to nedarījis, to Dūnis iegrūdis dzelmē. Kādreiz Dūnis nesis vētrā pāri Daugavai bērnu (īstenībā tas bijis pats Jēzus Kristus). Bērns kļuvis arvien smagāks, un šoreiz Daugavas viļņos galu varējis dabūt pats briesmonis pārcēlājs. Tikai pēc tam, kad Dūnis nožēlojis daudzās slepkavības, Kristus viņam piedevis. No tā laika pārcēlājs saucies par Kristo/oru, kas, izpildot sava Kunga pavēli, mācījis rīdziniekiem pazīt Daugavas straumes untumus. Viņa mācekļi izveidojuši latviešu pārcēlāju ģildi un Kristoforu (Kristapu), tagad jau svēto, ievēlējuši par savu aizgādni.

Varbūt šajā teikā ir patiesības grauds! Kādēļ gan Kubes kalna nogāzē nevarēja atrasties būda, kurā dzīvoja stiprs un mežonīgs vīrs - pārcēlājs? Mazāk ticams, ka irdenajās smiltīs viņš izracis alu.

Tomēr ir nostāsti, ka Kubes kalnā raktajās alās dzīvojuši no Rīgas padzīti cilvēki.

Kaut gan Latviešu Indriķis Seno kalnu piemin vairākkārt, saucot to latīniski par mons antiquus, mons Riga, par tā apdzīvotību 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā viņš neraksta. Jādomā, ka paugurs tolaik bijis neap​dzīvots.

Indriķa hronikā ar Kubes kalnu saistās vairākas vēsturiskas epizodes.

1198. gada vasarā kalna tuvumā notika lī​biešu kauja ar vāciem.

«Sakšu karaspēks no pretējās puses, apbru​ņojies kaujai, steidzīgi uzbruka pagāniem. Lī​bieši bēg.

Bīskaps zirga dēļ, kuru viņš slikti vadīja, tika iejaukts bēgošos. Divi viņu satver, trešais, vārdā Imauts, ar šķēpu no muguras caurdur…- rakstīja Latviešu Indriķis. Tā beidzās Livonijas otrā bīskapa Bertolda dzīve. Šā stāstī​juma motīvus izmantojis arī G. Merķelis darbā «Vanems Imanta» (R., 1905).

1203. gadā kopā ar lietuviešiem Rīgai tuvojās Jersikas valdnieka Visvalža karotāji. Viņi sagūstīja divus mūkus, kas cirta mežu pie Senā kalna, un centās nolaupīt rīdzinieku lopus. Pēc gada lietuvieši kopā ar Aizkraukles un Lielvārdes lībiešiem (300 vīru) nonāca pie Rīgas un otrreiz kāroja pēc pilsētnieku lopiem. Kā stāsta hronists Indriķis, baiņinieki iesāka kauju ar pagāniem pie Senā kalna un kāvās tik ilgi, kamēr nokusa un cits no cita atšķīrās. Ļoti bīstams bija kuršu uzbrukums 1210. gadā. Viegli iedomāties, kā jutās rīdzinieki, kad visapkārt mūriem dega milzīgi aplencēju sārti. Šķiet, ka šajā gadījumā viduslaiku rīdzinieku psiholoģija nebija noslēpums arī 20. gadsimta cilvēkiem. Pilsētniekus izglāba palīgspēki, kas pienāca pie Senā kalna. Kurši savāca kritušos un atkāpās uz saviem kuģiem.

Visi trīs hronikas fragmenti liecina, ka ga​rām slavenajam pauguram gājis ceļš uz Rīgu.

1621. gadā zīmētajā Rīgas panorāmā redzams, ka pilsētas tuvumā mežs jau izzudis, paceļas kaili smilšu kalni, zemākās vietās zaļo pļavas.

Mainījās Kubes kalns. Mainījās tā nozīme vēsturē.

Pēc 15. gadsimta Kubes kalna nogāzēs ra​dās pilsētas nomales.

Reformācijas laikā (1524) Rīgas melngalvji u. c. pilsoņi izpostīja katoļu bīskapa katedrāli Doma baznīcu. Dievmātes Marijas altāra gleznu noņēma tā dēvētai raganu pārbaudei - peldināja Daugavā un pēc tam svinīgi sadedzināja Rīgas jeb Kubes kalnā, jo visas sievietes uz katoļu svētbildēm esot raganas…

Savā ziņā tā bija piemērota vieta «raganu» dedzināšanai - 16. gadsimtā Kubes kalnā stāvēja karātavas.

17. gadsimtā Kubes kalns kļuva par nabagu kapsētu, ko neļāva ierobežot ar dārziem un būvēm.

Kubes kalnā kapi atradušies trijās vietās - vēlāko Antonijas un A. Pumpura ielu rajonā. Ap 1601. 1603. gadu kapos tika apbedīts lielāks skaits mirušo badacietēju. Polijas un Zviedrijas kara (16001629) laikā zeme tika pilnīgi izpostīta. 1601. gada vasarā bojā aizgāja raža. Vidzemnieki bēga uz Rīgu cerībā atrast kumosu maizes. Bēgšana sākās ābolu laikā ap Labrenčiem, kad parasti notika ābolu tirgus. Vecajā Rīgā šo tirgu saukuši par umur- kumuru. Spocīgo nosaukumu tas aizguvis no vāciskā Hunger und Kummer (bads un bēdas). Bads un bēdas uzbruka lauciniekiem arī 1657., 1660. un 1710. gadā - reizē ar karu, neražu un epidēmijām. Lai sērga neizplatītos pilsētā, rīdzinieki bada cietējus atstāja aiz Rīgas vārtiem. Katru dienu viņi Kubes kalnā paēdināja tūkstošiem cilvēku. Daļu no Kubes kalna šajā laikā nosauca par Umurkumura kalnu. Vēl 18. gadsimta sākumā tauta te katru gadu pulcējās uz svētkiem, ko dēvēja par umurku- muru. Svētkiem atvēlēja trīs pirmdienas - augustā un septembrī ar divu nedēļu starplaiku. Katru gadu umurkumurs notika pirmajā, trešajā un piektajā pirmdienā.

Cilvēki atcerējās bada un briesmu gadus. Tas bija izpriecu laiks, kad tika rīkotas sacīkstes un visādi kumēdiņi. Sākot ar 18. gadsimta 80. gadiem, umurkumurs notika Esplanādē un turpinājās šajā vietā līdz 1884. gadam, kad laukumā tika uzcelta pareizticīgo katedrāle.

Bada cietēji no Kubes kalna varēja saskatīt līdzjūtīgos rīdziniekus, kas palīdzēja ar pārtiku.

Nebija līdzjūtības Zviedrijas karalim Gus​tavam II Ādolfam. Viņš 1621. gadā sekmīgi aplenca Rīgu un uzbrukumu plānoja tieši no Kubes kalna. No turienes pilsēta bija pārredzama kā uz delnas. Iepretī Kubes kalnam at​radās Smilšu vārti, kas bija svarīgākie pilsētā. Vienlaikus Smilšu tornis ar vārtiem un piegulošajām mūra sienām bija vājākā vieta Rīgas nocietinājumos, kurus nemitīgi uzlaboja. Jauno fortifikācijas tehniku Rīgā sāka ieviest jau 16. gadsimta vidū. Laikā no 1537. līdz 1554. gadam pilsētas rāte lika nocietināt taisnos mūrus ar zemes vaļņiem un bastioniem. Šādus nocietinājumus cēla arī aiz Rīdzenes - rajonā starp Kaļķu un Smilšu ielu, kā arī starp Smilšu ielu un Jēkaba vārtiem.

Būvējot nocietinājumus, Rīgas rāte 1543. gadā lika nojaukt visas ēkas Kubes kalnā. Šim rīkojumam bija arī otrs iemesls. Pauguru apdzīvoja priekšpilsētu iemītnieki, kas konkurēja ar Rīgas tirgotājiem un amatniekiem.

Rīdzinieki labi saprata Kubes kalna stratēģisko nozīmi. Kā būtu, ja uzkalnā būvētu skansti pilsētas aizsardzībai? 16. gadsimtā Kubes kalns pacēlās Sv. Jura patversmes sētas tuvumā. Pret skanstes celtniecību iebilda patversmes priekšnieks. Viņš aizrādīja, ka šāda skanste prasot algotu apsardzi, kas ar netikumīgo izturēšanos samaitāšot nabagos žēlsirdības iestādes iemītniekus. Tā nebija pirmā reize vēsturē, kad pārspīlēta idejiskā vai tikumiskā «šķīstība» noveda pie cilvēku upuriem.

1656. gada augustā Rīgu ielenca Krievijas karaspēks cara Alekseja Mihailoviča (Pētera I tēva) vadībā. Pulkus novietoja arī Kubes kal​nā. Piecu nedēļu laikā krievi iešāva pilsētā 1875 bumbas, katai līdz astoņdesmit kilogramus smagu. Sevišķi ērti bija apšaudīt Rīgu no Kubes kalna. Cieta visu baznīcu torņi, dega nami, ielas atgādināja drupu kaudzes. Cilvēku upuri nebija lieli. Šāva arī rīdzinieki, turklāt viņi devās uzbrukumos aiz pilsētas mūriem. Kādu nakti pilsētnieki uzspridzināja cara kara materiālu noliktavas. Pilsēta nepadevās.

Atkāpjoties Krievijas cars esot raudājis un plēsis matus. Toreiz gala iznākums bija veiksmīgs,

bet zviedru militārā administrācija sāka bažīties, ka vēlāk pilsētniekiem neiznāk raudāt un plēst matus tāpat kā caram. Tā paša Kubes kalna dēļ.

Zviedri 1697. gadā uzdeva rātei kalnu norakt, taču rīdzinieki pavēli pildīja gausi un negribīgi.

Vēl 1754. gadā kalns bija cieši apbūvēts. 1769. gadā kāds ceļotājs rakstīja, ka plaši pazīstamajā Kubes kalnā atrodoties daudzas mājas, kur «mīlas priesterienes» piekopjot savu amatu.

1356. gada Rīgas ienākumu grāmatā atrodams ieraksts latīņu valodā: «Konrāds Slinte nomā laukus, kas atrodas aiz ordeņa kungiem piederošām dzirnavām Smilšu kalnā (Montē Arēna), maksājot pilsētai vienu Rīgas marku.» Secinām, ka Livonijas ordenim tolaik piederējušas dzirnavas Smilšu kalnā, kuras acīmredzot bijis tas pats Latviešu Indriķa hronikā piemi- netais mons antiquus. Dzirnavas Kubes kalnā minētas arī 1404. un 1502. gadā pilsētas ienākumu grāmatās. Tā saucamās stabu vējdzirna​vas shematiski attēlotas 1621. gada un 1634. gada plānos.

Krievijas un Zviedrijas uzbrukumos 16.- 18. gadsimtā tās izmantotas par novērošanas punktu, postītas un atjaunotas. Iespējams, ka Kubes kalnā bijusi senā Vējdzirnavu ieliņa (Windmunlengasse).

1783. gadā te atradās Zo​benu ložas dibinātā Sv. Jāņa nabadzīgo bāre​ņu patversme.

Zviedru laikos ārpus vaļņiem un grāvjiem radās jauna Ārrīga, kur aizliedza celt akmens ēkas.

Vēlāk šajās vietās izveidojās Vidzemes un Latgales priekšpilsētas. 1626. gadā teritoriju ietvēra nocietinājumu līnija ar vienpadsmit mazām skanstēm un palisādu žogu. Tas stiepās no Sv. Jura patversmes sētas (vēlākais Jura Alunāna un Andreja Pumpura ielu stūris) līdz Daugavai. Jaunajā nocietinājumā ietilpa ari Kubes kalns, kura dienvidu gals līdz 16. gadsimta vidum pie tagadējā Bastejkalna bija savienots ar Smilšu bastionu. Pēc tam Kubes kalna nosaukumu attiecināja uz pakalnu ziemeļaustrumos - starp vēlākajām K. Valdemāra, Dzirnavu, Lazaretes un Elizabetes ielām. Uzkalnu tolaik vagoja dzi​ļas gravas.

Gadsimtu gaitā Senais kalns gāja bojā.

Sevišķi postoši bija plūdi. Vienā no vecākajām Rīgas hronikām - t.s. Padela hronikā - stāstīts, ka 1649. gada palos ledus un ūdens, brāžoties uz pilsētas pļavām, pārrāva dambi, pārpludināja Rīgas priekšpilsētu, nopostīja dau​dzas mājas un aiznesa daļu no Kubes kalna. Līdzīgi notika arī 1774. gadā.

Ko saudzēja dabas stihija, to iznīcināja cilvēks. Rīgas iedzīvotājiem paugurs bija neizsmeļama smilšu krātuve. 1783- gadā ar kalna smiltīm tika piepildīta Rīdzenes ieleja un purvainās vietas pilsētas apkārtnē, kā arī tika la​boti pilsētas vaļņi.

No 1784. līdz 1785. gadam Kubes kalnu iznīcināja pilnīgi. Vēstures pieminekli noraka krievu militārā administrācija pēc Katrīnas II pavēles. Norokot Kubes kalnu, atrasti cilvēku kauli bez zārku paliekām. Domājams, ka tie uzieti vecās kapsētas vietā. Ar smiltīm uzpildīja Rīgas cietokšņa zemo esplanādi. Agrāk lie​los palos Rīgas priekšpilsētu iedzīvotāji skrēja, cik spēka, uz Kubes kalnu.

Zemes darbi 18. gadsimta beigās, kā arī Jāņa dambja izbūve mazināja plūdu briesmas bijušā Senā kalna apkārtnē, tādējādi tas izglā​ba daudzu cilvēku dzīvības.

Pēc kalna norakšanas lielu palu laikā cil​vēki meklējuši glābiņu Avotu ielas kāpās.

Divi vai neviens?

Kā atkārtoti uzsver, atgādina un sludina aizrautīgais arheologs K. Rozītis, Kubes kalns nav bijis pilskalns. Rīgas centrā atrodas pavisam cits pakalns. Bērni un pieaugušie tajā pastaigājas ar neapzinātu nojautu, ka uzkāpuši pilskalnā. Tas ir Bastejkalns. Atbilstoši ārējam izskatam, to retu reizi sauc arī par Gliemežnīcas kalnu.

«Kādas muļķības!» sacīs Rīgas vēstures pētnieki. «Bastejkalns ir mākslīgs. Tas uzbērts 19. gadsimtā.» Ikvienā «normālā» uzziņu krājumā par Rīgu lasām, ka, nojaucot pilsētas nocietinājumus, 1857. gadā Smilšu bastiona vietā iz-; veidots Bastejkalns. Tajā metuši mūru gabalus un bēruši smiltis no cietokšņa vaļņiem. Nosaukums atvasināts no «bastiona», nevis no vārda «bastot», kā reizēm pa jokam apgalvo Rīgas centra skolu skolēni. 1860. gadā uzkalnā tika uzbūvēts koka paviljons, kurš nav saglabājies. 1898. gadā kalna nogāzē tika ierīkots mākslī​gais ūdenskritums. Pašlaik uzkalns lepojas ar akmens vaļņiem, kuri atgādina nocietinājumus.

K. Rozītis pat aprēķinājis, ka iespējamā pilskalna plakums varētu būt 55xs40 metri. Veidojot celiņus, tas daļēji norakts.

Idejām bagātais arheologs savā laikā pazi​ņoja vairākus neapstrīdamus faktus.

1864. gadā vācu izdevumā Rigaer Alma- nacb tika nepārprotami norādīts: «Bastejs (…) ir vecā Smilšu bastiona atliekās. Ari vecos Rīgas plānos topošais Bastejkalns redzams kā Smilšu bastiona papildinājums.»

«Apkārtējie nocietinājumi noārdīti, bet kalns vidū palicis,»apgalvo K. Rozītis. 19. gadsimta literatūrā nekas nav minēts par grandiozajiem zemes darbiem, uzberot divpadsmit metru augstu pauguru.

Jo tālāk, jo drosmīgākas kļūst arheologa hipotēzes. Bastejkalns atradies uz t.s. Rīgas salas, pie Rīgas mūriem. Vārdu sakot, tas bija paugurs, par kuru Latviešu Indriķis 13- gadsimtā rakstīja: «Cieši blakus tagad Rīgas pilsēta uzcelta.»

Bastejkalns bija Rīgas Vecais kalns! Ne tikai Rīgas kalns. Bastejkalns bija pilskalns, kurā stāvējusi vecā Rīgas pils. Ordeņa pils bijusi jaunāka. Šis uzkalns atradās Rīdzenes cilpā. Tam garām tecēja Rīdzenes noteka. Latvijā ir simtiem pilskalnu, kurn iemītnieki izvēlējušies dzīvesvietu pie upju cilpām, satekām, notekām un attekām. Bastejkalns kādreiz apsargājis tuvējo Rīgas ciemu. Gadsimtu gaitā pauguru apjoza Smilšu bastiona mūri. Tas bija vienīgais bastions, kam vidū pacēlās kalna virsotne.

Kubeskalnu K. Rozītis uzskatīja par vienkāršu smilšu kāpu. Viņa secinājumi šķiet pamatoti un loģiski. Diemžēl tie nav pamatoti arheoloģiski. Hipotēze «karājas gaisā».

Var gadīties, ka mēs tā arī neuzzināsim, bija vai nebija pilskalns senajā Rīgā. Loģiski iespējams pierādīt, ka tādi bijuši veseli divi.

Cietokšņi pie Rīgas vārtiem

Dinaminde Braucot no Rīgas uz Saulkrastiem, daži vilcieni Vecdaugavā pat nepietur. Dzelzceļa kreisajā pusē pazib ezers ar plakanu salu. Tās galā vientuļa priede.

Te, vienu pieturu pirms Vecākiem, vairāk​kārt izšķiries Rīgas liktenis.

Tolaik vēl nebija ne dzelzceļu, ne staciju. Šķietamais ezers bija Vecdaugava - kādreizējā Daugavas ieteka jūrā. Kopš seniem laikiem pa upi braukuši kuģinieki. Vēstures avotos jau 6. gadsimtā minēts skandināvu ceļojums pa Daugavu. Tā bija saistīta ar «ceļu no varjagiem uz grieķiem». Šo ceļu izmantoja Skandi​nāvijas, Krievzemes un Baltijas tirgotāji, arī vikingi.

Vēl 1565. gadā Lielupe un Daugava novadīja ūdeņus pa tagadējo Vecdaugavu, bet jau 1567. gadā upes bija pārrāvušas šauro kāpu valni, izveidojot jaunu grīvu. 1644. gada kartē Vecdaugava kā šaura urdziņa aizvijas pa smil​šu kalniem uz jūru.

Jaunajā ietekā kuģu ceļu iezīmēja divi pāri peldošu boju un divas bākas. Jaunā grīva kļuva kuģojama 16. gadsimta otrajā pusē.

Iespējams, ka īsu laiku abas ietekas pastāvējušas reizē. 1861. gadā Vecdaugava tika aizsprostota ar dambi. Mangaļsala, kas atradās starp jūru un vecupi, kļuva par pussalu. Līdzīgi klājās Vecdaugavas salai, kura pašreiz sasniedza​ma pa uzbērumu Airu ielas galā.

No Rīgas puses snaigstās ceļamkrānu kakli, it kā cenšoties aplūkot piecus metrus augsto zemes valni Vecdaugavas pussalā. Uzkalns atgādina postamentu bez pieminekļa. Līdzenajā virsotnē dus lauku mājas Skanstnieki - zvejnieku sabiedrības muzejs. Šķiet, ka te vajadzētu pacelties citai varenākai - būvei. Savā laikā, vērojot uzkalna formu, radās doma, ka tas varētu būt pilskalns.

Piemēram, stratēģiskā stāvokļa dēļ. Pilskalns pilnīgi pārvaldītu satiksmi pa mūsu galveno ūdensceļu Daugavu. Tas stātos pretī skandināvu sirotājiem jau pašā sākumā. Izrādījās, ka līdzīgas domas izteiktas pirms pusotra gadsimta. Krievijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā uzkalnu trīs reizes apmeklēja vēsturnieks Fridrihs fon Krūze (1790-1866). Grāmatā Necrolivonica (1842) viņš atzina, ka pilskalna varenie vaļņi ir sagla​bājušies no senajiem pagānu laikiem - pirms vācu ienākšanas.

Arheologi izteica vairākas hipotēzes. Piemēram, senā pilskalna (Jūrpils) valnis ir varenākais Latvijā - apmēram desmit metrus biezs. Aizsarggrāvis sākumā sargājis senču pilskalnu - senāko Latvijā. Iespējams, ka tas ir vecāks par 2000 gadiem. (Ar laiku pilskalns pārveidots līdz nepazīšanai.

Viena no vaļņa malām iz​postīta, būvējot Skanstniekus. Apstrādājot zemi, postīts plakums.)

Vācu krustneši nosauca iespējamo pilskalnu par Sv. Nikolaja kalnu. Kā raksta Latviešu Indriķis «Livonijas hronikā», pēc bīskapa Alberta pavēles uz Sv. Nikolaja kalna tika uzcelts nocietināts klosteris (1205-1209) - pirmais Bal​tijā. Celtne atradās desmitarpus kilometrus uz ziemeļiem no Rīgas - vecās Daugavas labajā krastā. Atbilstoši atrašanās vietai to nosauca par Daugavgrīvu vai Svētā Nikolaja klosteri. Sv. Nikolajs bija kuģniecības patrons.

Kopš 13- gadsimta cisterciešu klostera tornis kalpoja par orientieri kuģiem, iebraucot Daugavas grīvā. Par klostera abatu bīskaps Al​berts iesvētīja brāli Teodoriku no Turaidas.

Jaunais Dinamindes (latviski: Daugavgrī- vas) cietoksnis kontrolēja vienu no lielākajiem Austrumeiropas tirdzniecības ceļiem. Vietējās ciltis vairs nevarēja pārsteigt iebrucējus, laivās piebraucot Rīgai pa Daugavu.

Dinaminde kļuva par Rīgas «ķēdes suni». Tas koda nelūgtiem viesiem jau labu gabalu pirms «saimnieka» mītnes. Latviešu un igauņu senči ar to nevarēja samierināties. 1218. gadā cietoksni neveiksmīgi aplenca Sāmsalas igauņi. Pēc desmit gadiem Dinamindi apciemoja kurši un zemgaļi.

Ieņēma un nopostīja kloste​ri. Apkāva mūkus.

1297. gadā Daugavgrīvas cietoksni nodedzināja paši vācieši, cīnoties par varu Livonijā.

Tirgotāju Rīga un arhibīskaps vērsās pret ordeni. Uz bruņinieku ķiverēm ar akmens smagumu krita baznīcas lāsti, taču bruņucepures tādēļ neliecās.

1305. gadā atjaunotā klostera abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva Dinamindi ordenim - pretēji līgumam ar Rīgu. Bruņinieki cietoksni nostiprināja cītīgi - kā lapsenes savu pūzni.

B. Rusova «Livonijas hronikā» (1584) lasām, ka ordeņa kungi ieslēdza mūku mitekli vēlāk celtajā Daugavgrīvas pilī. Vēl vairāk. Ordeņbrāļi ierīkoja pilī komtureju. No 1305. līdz 156o. gadam valdīja 26 komturi.

Kad kuģi brauca garām Daugavgrīvai, ordeņa ierēdņi konfiscēja uz Rīgu vestās preces.

Bruņinieki traucēja pilsētas zvejniekiem ķert zivis Daugavā.

Izsakoties B. Rusova vārdiem, pilsētnieki «… apbruņojās, nonāca pie Daugavgrīvas pils, nodedzināja miestu ap pili un nokāva jaunus un vecus, kas ordenim un mestram ļoti nepatika.»

Rīdzinieki to darīja vairākkārt.

Līdz 16. gadsimtam ordeni varēja sakaut, bet ne uzvarēt. Pilsētnieki panāca, ka 1318- gadā pāvests Jānis XXII pieprasīja, lai ordenis atdod Rīgai Daugavgrīvu, nepaklausības gadījumā draudot ar interdiktu, t.i., aizliegumu izpildīt reliģiskās ceremonijas. Tieši tolaik pāvesta kūrijai trūka naudas.

Ordeņa pārstāvis iemaksāja Aviņonā lielāku summu. Līdz ar to ievērojami pieauga bruņinieku «svētuma» pakāpe, toties rīdzinieki, kas nebija tik maksātspējīgi, kļuva arvien «grēcīgāki». Pāvests atcēla bargo lēmumu un 1324. gadā pasludināja Daugavgrīvu par ordeņa «mūžīgu īpašumu».

Rīdzinieki centās šo «mūžību» ievērojami saīsināt. Pēc ilgām kaujām viņi trīsreiz ieņēma Dinamindi, postīja cietoksni un nogalināja tā iemītniekus. 1435. gadā Rīgas arhibīskaps par 20 000 markām attei​cās no cietokšņa par labu ordenim.

Kam nav laimes kara spēlēs, tam veicas diplomātijā. Romas pāvests apstiprināja par arhibīskapu ordeņa izvirzīto kandidātu Miķeli Hil- debrantu. Rīga atteicās atvērt viņam vārtus.

Pāvests draudēja apkraut rīdziniekus ar baznīcas lāstiem. Sabiedroto pamesta un ienaidnieku ielenkta, Rīga 1491. gadā kapitulēja. Atguvis Dinamindi, ordenis atcerējās arī pilsētu, kārtējo reizi pārtraucot tās tirdzniecību.

Bruņinieki bija uzvarējuši, taču cietoksnim miera nebija. Sākās Livonijas karš. 1562. gadā Dinaminde nonāca Polijas varā. Rīga vēl nebija padevusies, tāpēc poļu garnizons Daugav- grīvā traucēja kuģošanu. Par to stāstīja tirgotāji, kas devās uz Rīgu, piemēram, Prīze no Lībekas un Patersons no Olbergas. 1572. gada 2. maijā viņi gribējuši iebraukt Rīgas ostā (Dau- gavgrīvā). Trīs reizes esot šauts ar lielgabalu pāri kuģiem. Viņi neesot sapratuši, ko tas nozīmē. Paldies Dievam, zaudējumus neesot cie​tuši, bet vairāk uz Rīgu nebraukšot. Šaudīšana tomēr nedeva rezultātus. Tāpēc Polijas karalis Sigismunds II Augusts pavēlēja netraucēt Rīgai tirgoties. 1582. gadā Rīga atvēra vārtus Polijas un Lietuvas karalim Stefanam Batorijam. Viņš neatstāja bez uzmanības arī Dinamindi: palielināja cietokšņa bastionus, uzbēra vaļņus un padziļināja ap mūriem izraktos grāvjus. Šodien Skanstnieku valni ieskauj lielceļa platuma niedrājs. Neuzmanīgs gājējs iegrimtu tajā pāri galvai. Kā purvā. Var iedomāties, cik dziļi bija piecpadsmit metrus platie grāvji 16. gadsimtā.

Sākās Polijas-Zviedrijas karš (1600-1629). Dinaminde gāja no rokas rokā. Zviedru grāfs Mansfelds uzcēla četrstūrainu šternskansti Daugavas kreisajā krastā - starp Lielupes toreizējo ieteku un Rīgas jūras līci. Jaunais nocietinājums pēc formas atgādināja zvaigzni. Iespējams, ka Neimindes (latviski: Jaunās grīvas) skanste atradās senas ostas tuvumā. Sākumā Neimindi sargāja 250 vīri ar divdesmit deviņām falkonetēm. Drīz vien Mansfelda karaspēks Neimindi pameta.

Dinaminde gāja no rokas rokā…

Izšķirošā kauja notika 1621. gada augustā. Daugavas labajā krastā no 150 kuģiem izcēlās zviedru desants. Atstājuši pie Dinamindes un skanstes aplencējus, galvenie spēki ieņēma Rīgu. Drīz vien krita arī abi nocietinājumi.

Uzvarētāji zviedri visu 17. gadsimtu pilnveidoja Neimindes aizsardzības sistēmu. Savā veidā pilnveidoja arī tās nosaukumu. Gadsimta beigās sešu bastionu aizsardzības būvi ar ravelīniem grāvjos, mūrētiem kazemātiem un pulvera pagrabiem sauca par Daugavgrīvas cie​toksni.

1680. gadā nozīmi zaudējusī Dinaminde tika uzspridzināta. Neiminde bija mantojusi arī tās nosaukumu.

Zviedri centās nostiprināt savus cietokšņus. Pagaidām Baltijas jūra bija «zviedru ezers», taču Krievija jau sen tīkoja pēc Baltijas plašu​miem. Tuvojās Ziemeļu karš (1700-1721).

Miglainā pavasara nakti divi tūkstoši sakšu ģenerāļa Flemminga vadībā mēģināja triecienā ieņemt jauno Daugavgrīvas cietoksni. Kopā ar vīriem nāves cīņā devās sakšu sievas. Pēc kaujas pie cietokšņa mūriem palika 1000 aplencēju. Neskatoties uz panākumiem, zviedri saprata, ka nākamais trieciens var būt liktenīgs. Zviedri vienojās ar sakšiem par atļauju netraucēti aiziet, līdzi ņemot ieročus.

1701. gadā līdzīgā veidā - karogiem plīvojot, kara orķestrim spēlējot, ar ieročiem rokās - no Daugavgrīvas atkāpās sakši. Pie cietokšņa stāvēja Zviedrijas karaļa Kārļa XII karapulki, un šis karalis bija paradis uzvarēt.

Pēc sakāves pie Poltavas Zviedrijas valdnieks vairs nespēja atsteigties palīgā Dau- gavgrīvai, ko aplenca Krievijas karaspēks. Pēc 9 mēnešu ilgas blokādes krievi iegāja cietoksnī. (Rīga padevās mēnesi ātrāk.) Šoreiz zviedri aizgāja bez plīvojošiem karogiem un mūzikas, bet pretošanās bija varonīga. Cietokšņa komandanta ziņojumā Kārlim XII lasāms, ka lielāko daļu no 1000 vīru lielā garnizona iznīcinājis mēris. Izslimojuši un ievainoti bijuši visi virsnieki, izņemot komandantu.

Ielenktie cepa maizi no auzām un dzēra jūras ūdeni. Gadījās arī dezertieri. Līdz aplenkuma beigām veselu cilvēku cietoksnī bija palicis tik maz, ka daži sargposteņi palikuši bez nomaiņas pat desmit dienas. Kareivji sargvietās miruši no mēra.

1710. gadā cietoksnis sastāvēja no sešu bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu es- karpiem un segtas ejas. Piecas no sešām frontēm sedza ravelini un glasisi. Apšaude viscaur atklāta, vietām divi stāvi. Cietoksnī bija kazar​mas, pulvera pagrabi un viena divstāvu mūra kazarma.

17. gadsimta beigās Daugava ietecēja jūrā ziemeļrietumu virzienā. Pēc pusgadsimta tā sāka mainīt plūdumu un tecēja uz rietumiem. Mangaļsala ievērojami pagarinājās, un upes grīva atradās pāris kilometru lejpus Dinamindes cietokšņa.

Daugavas lejasdaļā tika ierīkotas tehniskās būves. Radās nepieciešamība celt krastu baterijas pie Komētas forta, kas 1765. gadā bija uzbūvēts Daugavas labajā krastā. Jaunā nocietinājumu sistēma sedza Dinamindi un Daugavas ieteku. Daugavgrīvas cietoksnis īpaši strauji tika nostiprināts Krimas kara laikā.

Cietoksnis kļuva par Rīgas ostas «atslēgu». 1852. gadā tajā tika ierīkots telegrāfs - pirmais Krievijas impērijā, pēc tam uzbūvēja tiltu pār Lielupi un tiltus satiksmei ar ravelīniem. Cietoksni ar Rīgu savienoja dzelzceļš.

Daugavgrīvas cietoksnis tika uzskatīts par neieņemamu. Sešu bastionu sargāto akmens daudzstūri, kurš no putna lidojuma atgādināja vairākstaru zvaigzni, apjoza ar ūdeni pildīts grāvis.

Akmeņi klāja pat mūra iekšējo - grāvim piederošo - malu. Iekšienē atradās kazarmas un pulvera pagrabi.

Cara valdība gādāja, lai svarīgais cietoksnis tiktu regulāri pārbūvēts un nostiprināts, bet nepateicīgā Ustjdvinska sagādāja raizes. 1905. gada decembrī notika matrožu dum​pis.

Sākās Pirmais pasaules karš. Vācijas karaspēks tuvojās Rīgai. Daugavgrīvas cietoksnī novietoja gandrīz 10 000 vīru lielu garnizonu. Nu varēja gaidīt, ka Daugavas ietekas sargs spers pretī naidniekam piķi un zēveli. Taču no attālās frontes atlidoja tikai vācu aeroplāni un cepelīni. Cietokšņa artilēristi centās sašaut šīs trauslās konstrukcijas. 1915. gadā cietoksnī formējās latviešu strēlnieku kaujas vienī​bas.

Neilgu laiku pār cietoksni valdīja lielinieki.

1919. gada oktobrī pēc cīņām ar Bermon- tu cietoksni ieņēma Latvijas armija.

Daugavgrīvas nocietinājumu sistēma zaudēja izcilo militāro nozīmi. Komētas forta vietā netālu no Daugavgrīvas bākas redzams parks.

Pašlaik Daugavgrīvas cietoksnis ir arhitek​tūras piemineklis.

Gadās, ka pieminekli atrodas kāds cits piemineklis, piemēram, baznīcā senlaiku kroņlukturis.

Daugavgrīvas cietoksnī atrodas kaut kas daudz ievērojamāks. Par to pēc Otrā pasaules kara rakstīja arheologs K. Rozītis: «Svarīgs pierādījums par senatnes nocietināto vietu ir kāds mūra tornis (..), kurš pilnīgi atšķiras no pārējām celtnēm un nocietinājumiem.»Iespējams, ka masīvā divpadsmit metrus garā un tikpat platā celtne ar divarpus metrus biezajiem mūriem saglabājusies no Livonijas sākuma perioda. Tornis celts divos stāvos - ar ļoti masīvu jumta velvi. Par būvmateriālu kalpojis kaļķakmens, kas lauzts no Daugavas radzēm. Mūra sienās ierīkotas kāpnes - kā senajās Livonijas pilīs.

Vai tiešām garajos gadsimtos neviens vēsturnieks nav ieminējies par nocietinājumu Daugavas kreisajā krastā? Kā nu ne! 1894. gadā vēstures pētnieku rakstu krājumā ievietots K. fon Lēvisa of Menāra raksts «Vecā un Jaunā Dinaminde» (Alt- un Neie-Dūnaminde). Lūk, fragments no tulkotā vācu teksta: Jaunā Dinaminde ir uzcelta jau pirms zviedru valdīšanas Livonijā. To būs izdarījuši poļi vai arī Vācu ordenis tajā laikā, kad Rīga dabūja savus vaļņus. Jāpieņem, kā šis svarīgais blokhauzis (Blokbaus) Daugavas kreisajā krastā (..) atradās Neimindes vietā…

Tornis noteikti pastāvēja jau 16. gadsimtā, kad vecā Daugavas ieteka vairs nebija kuģo​jama. l6l7. gada augustā nocietinājumu ieņēma zviedri. Rīdzinieki centās atkarot gan veco Dinamindi, gan jauno Neimindes skansti. Tas viņiem izdevās 14. septembrī. Tajā pašā dienā nodedzināja arī torni.

Un tagad rodas jautājums: ko īsti aplenca rīdzinieki - blokhauzi vai Neimindi? Ja pieņem, ka pirmais atradās otrajā, viss nostājas savā vietā.

Skanste Rīgas tuvumā

Latvijas teritorijā uzbūvētas vismaz 111 viduslaiku pilis, bet senās skanstes varot uz pirkstiem saskaitīt. Tā apgalvo pat pieredzējuši novadpētnieki. Īstenībā šo nocietinājumu ir vairāk, nekā domājam, tikai paugurainā apvidū tie grūtāk pamanāmi. Tas sakāms arī par Suolažu (Solažu, Solanžu) skansti, kura atrodas Doles salas DR krastā pie nelielas attekas un Daugavas savienojuma, simt piecdesmit metru uz DR no Suolažu mājām. Ap simt metru garā un divdesmit piecus metrus platā zemes stūra malas visapkārt ir stāvas. Austrumu pusē izveidots no apkārtnes norobežots rombveida laukums (Vecā skanste). Lietainā laikā Suolažu skansti no trim pusēm apņem ūdens josla, no ceturtās puses ar cietzemi to savieno piecus metrus plata pieeja. Nocietinājuma augstums - pieci metri. 1812. gadā Napoleona kara laikā tam bija izcila nozīme. Rīgas apkārtnei veltītajā vēsturiskajā ceļvedī «Die Dūna von Ogermūndung bis Riga und der Ba- deort Baldobn, ein lopografisch-historischer Furer von K. Lčivis of Menar- (1910) rakstīts par notikumiem, kuri netieši attiecināmi uz Suolažu skansti.

1812. gadā Francijas karaspēka prūšu vienība no Iecavas virzījās uz Ķekavu, lai apietu Rīgu.

Jūlijā un augustā prūši nostiprinājās Ķe​kavas Odu kalnā. Pretī prūšiem devās Krievi​jas armijas daļas, kuras komandēja virsnieki ar vāciskiem un franciskiem uzvārdiem. Pirmā kolonna uzbruka pretiniekam Daugavas kreisajā krastā. No Doles salas bija dzirdama lielgabalu dunoņa. To apsardzībā pār Sauso Dau​gavu pārcēlās otra kolonna. Prūšus sakāva.

Domājams, ka lielgabali bija novietoti uz starveida zemes uzmetuma - Suolažu skanstes. Tā sargāja Daugavas pāreju pie Ķekavas un satiksmes ceļu cauri Doles salai uz Rīgu.

Vēsturnieki uzskata, ka Suolažu skanste varētu būt izveidota pirms 1812. gada. Par to esot lasāms kādā grāmatā…

Kas valdīja Ādažu cietoksnī?

Viduslaikos Rīga vēl slēpās mūros. Toties Ādažu novads sniedzās līdz Ropažu ezeram. Vācu krustneši 1221. gadā uzcēla Sprunguļdambi un sadalīja šo ezeru divos ūdens baseinos - Juglas ezerā un Ķīšezerā.

Lielā Jugla un Mazā Jugla, veidojot kopēju ieteku Berģupi, ieplūst Juglas ezerā, lai iztecētu ar vienotu nosaukumu - Juglas upe. Šķērsojusi zemes šaurumu, tā sasniedz Ķīšezeru. Pirms ietekas tā uzņem savstarpēji savienoto Lielā un Mazā Baltezera ūdeņus. No labās puses tos pievada JuglasBaltezera kanāls, kurš ietilpst Gaujas-Daugavas ūdensceļa sistēmā (1899-1903). Kanāls izrakts, pa​plašinot upīti, ko dēvēja par Bērzi. Tā savienoja Lielo Baltezeru ar Juglu.

Via viagna Vienīgais ceļš, kas jau 13. gadsimtā no šīs debesu puses pa sauszemi veda uz Rīgu, veidoja it kā pilsētas ziemeļu vārtus. Tas šķērsoja šauro zemieni starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Ceļu sauca Via magna (Lielais ceļš). No stratēģiskā viedokļa tas bija ārkārtīgi svarīgs. No 13. gadsimta līdz 1944. gada oktob​rim uz vecā bruņinieku un tirgotāju lielceļa risinājās kaujas par Rīgu.

Ādažu pils Lai maltu labību, radītu Rīgai drošu vairogu pret uzbrukumiem, kā ari lai kontrolētu pilsētas satiksmi ar Vidzemi, krustneši 13. gad​simtā uzcēla dzirnavas un cietoksni, ko sauca par Ādažu pili.

Dzirnavas atradās vietā, kur Bērze ietecēja Juglā - pāri Ķīšezera ielejai uzceltā dambja galā.

Jaunas dzirnavas Atšķirībā no vecās maltuves, ko Vecmīl- grāvī cēla ļļ^augavgrīvas klostera mūki, šo no​sauca par Jaunajām dzirnavām (Novum Mo- lendium, Neuermūhlen). Apvidus, kā arī bruņinieku pils ieguva dzirnavu vācisko no​saukumu. Latvieši to dēvēja par Neiermīli vai Bukultiem.

Kāds bija dzirnavu un cietokšņa izvietojums dabā? Nepareizi būtu uzskatīt visu Bu- kultu mūra pili par dzirnavām. Viduslaiku pilīs tās bijušas tikai nelielas izvirzītas piebūves. Neiermīles plānā piebūve nav atklāta. Dokumenti liecina, ka jau 1349. gadā Bukultu pils tuvumā pie upītes atradušās dzirnavas.

Kad dibinātā Neiermīle?

Nav saglabājušās precīzas ziņas par Neiermīles dzirnavu un pils dibināšanas gadu. Vācu vēsturnieks J. F. Šillings grāmatiņā Geschichte von Neuermtihlen, dessen Schloss, Kircbspiel und Kirche, von John Friedrich Schilling[1] par seno būvi pateicis gandrīz visu iespējamo. Viņš atsaucas uz dokumenta kopiju, ko izgatavojis mācītājs un vēsturnieks Kerbers (Korher). Kopija glabājās Neiermīles baznīcas arhīvā. Kā domāja J. F. Šillings, dokumentā norādīts Neiermīles dibināšanas gads. Tulkojot tekstu, lasām: «Mēs vēlamies kā pierādījumu minētajam dibināšanas gadam izmantot zīmoga attēlu, kurš atrodams šejienes arhīvā.» Uz papīra lapas redzams zīmējums: uzraksts Neuermūhlen 1204 un apaļais zīmogs ar krustu un (daļēji) dzirnavu rata attēls. Diemžēl dokumenta oriģinālu Kerbers nav pat pieminējis. Jirgena Ilelmsa «Livonijas hronikā» (ap 1630) rakstīts, ka Neier- mīlēs dzirnavas būvētas pēc bīskapa Alberta rīkojuma.

Te gāja bojā apmēram četrsimt rīdzinieku Drošas ziņas par Neiermīles pili attiecas uz t.s. pilsoņu karu, kad Livonijas ordenis cīnījās pret Rīgas arhibīskapu un pilsētu. Bīskapa ļaudis un Rīgas pilsoņi tapa ļoti pārdroši un aplenca ordeņa pili Ādažos, bet tika atvairīti. Te dabūja galu apmēram četrsimt rīdzinieku. Daudzus nosita, un daudzi noslīka. Tas bija 1298. gadā. Viens no nikno cīņu cēloņiem bija ordeņa ļaundarība: bruņinieki sagūstīja un turē​ja ieslodzījumā Neiermīles pilī Rīgas arhibīs​kapu Johanu (Jāni) III. Pēc kaujām ordenis uzlaboja pils aizsar​dzības sistēmu.

Izšķirošā kauja ar ordeni 1347. gadā dzirnavās pret lietuviešiem aiz​stāvējās Rīgas maiznieki.

Izšķirošā kauja notika 1491. gadā. Landmaršals (vēlākais ordeņa mestrs) Valters fon Pletenbergs pie Neiermīles dzirnavām otrreiz sakāva Rīgas iedzīvotājus un Valmierā tiem diktēja miera līgumu. Pilsētniekiem sešu gadu laikā nopostītas Rīgas pils vietā bija jāuzceļ ordenim jauns cietoksnis.

Postīja visi, kam nebija slinkums Ar laiku pie dzirnavām izveidojās apdzīvota vieta ar 20-30 mājām un baznīcu. 1558. gadā pili un dzirnavas nodedzināja Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks. Iespējams, ka 1656. gadā cietoksni un baznīcu vēlreiz nopostīja viņa pēcteča Alekseja Mihailoviča karapulki, kas aplenca Rīgu.

Pēc dažiem gadu desmitiem baznīca tika atjaunota. Drīz vien to atkal pārvērta drupās. 1775. gadā tika iesvētīta kārtējā baznīcas jaunbūve. Dievnamam bija arī ērģeles. Līdz mūsdienām tas nav saglabājies.

Iznīcināja pat pilsdrupas Vēl īsāks mūžs bija varākkārt postītajai Neiermīles pilij. Zviedru grāfs Ādams Lēvenhaupts 1706. gadā to nodeva minētājiem, lai izmanto par spridzināmo vietu apmācībās. Būtu naivi šaubīties par gala iznākumu. Pilsdrupas tika iznīcinātas 18. gadsimtā, ceļot Ādažu mūra baznīcu. Daļa no drupām tika izmantota Daugavgrīvas cietoksnim. 18. gadsimta vidū no gruvešiem rēgojās tikai viens tornis. 1798. ga​dā J. K. Broce zīmēja Neiermīles mūru atlie​kas.

Dzirnavas vienmēr atjaunoja Bukultu dzirnavas pastāvēja ievērojami ilgāk. 1627. gadā tās nodedzināja poļu karaspēks.

Sadega daudz Rīgas pilsoņu labības. Pēc postījumiem dzirnavas vienmēr atjaunoja vecajā vietā. 20. gadsimta sākumā tām bija paplašināts mūra zemesstāvs un virs tā uzcelts otrs - jumta stāvs mansarda veidā. Apmēram 1984. gadā - padomju varas laikā - Neiermīles dzirnavu ēka, kas literatūrā tika dēvēta arī par ordeņa dzirnavām, tika noārdīta. Dzirnavas nebija iekļautas aizsargājamo objektu sa​rakstā.

Valdīja vienkāršība un stingrība Saglabājies vienīgi Neiermīles pils apraksts. Tas lasāms K. fon Lēvisa of Menāra grāmatā «Burgenlexikonftir Alt-IAvland(R., 1922), kas rakstīja, ka celtne būvēta divos lielos periodos. Kā liecina Stokholmas kara arhīvā atrastais pils plāns, tā bijusi kvadrāta formas konventēka ar četriem spārniem vai sienām, kas ietvēra pagalmu. ZR daļā bija vārti. Bieži postītā celtne bija samērā liela.

1585. gadā te sanāca Landtāgs. Šķiet, ka pili ietvēra priekšmūris (vāciski -Parcham, Vormauerunģ).

Pēc tam, kad ieviesa šaujamieročus, cietoksnim piebūvēja divus diagonāli novietotus apaļus torņus (A un R stūrī). Ēkas Z stūrī bija četrstūrains tornis, kurš sargāja blakus esošo pils ieeju. Konventēkas atsevišķo telpu izvietojumā valdīja agrīnajām pi​līm raksturīgā vienkāršība un stingrība.

Tautas svētvietas

Liepas Lielā Ellīte Arheologs Juris Urtāns - ievērojamākais kulta alu pētnieks Latvijā - ir atklājis, ka nevienai alai nav tik daudz nosaukumu kā Liepas Lielajai Ellītei. Tautā to dēvējot ari par Ellīti, Lielo Ellīti, Velna cepli, Velna krāsni, Vella alu (tādas Latvijā esot 13), Liepmuižas alu un Liepas alu.

Nav taču noslēpums, ka viduslaikos mācītāji un baroni latviešu svētvietās cītīgi meklēja paša nelabā mājokli. Viņi bija aizmirsuši, ka arī Jēzus Kristus negāja lūgties uz kristiešu baznīcām (tādu vēl pirmā gadu tūkstoša sākumā nebija), bet lūdza, sludināja un vienkārši staigāja pa laukiem, birzīm un kalniem. Laikam jau tāpēc, ka tajās vietās Viņam bija vieglāk tuvoties Tam Kungam. Ļoti iespējams, ka mūsu senči Liepas alu dēvēja mums nezināmā vārdā, taču laika gaitā tauta pieņēma arī jaunos nosaukumus. Tā sa​cerēja pat teikas.

Lielā Ellīte saukta arī par Vella cepli. Teika stāsta, ka tajā dzīvojuši velni. Ģērbušies cilvēku drēbēs, tie gājuši pa ceļu pretī tirgotājiem, par labu naudu uzpirkuši lopus, linus un pārējās preces.

Līdzko cilvēki aizgājuši mājās, nauda pārvērtusies par oglēm.

Cita teika vēstī, ka Lielajā Ellītē ieperinājies velns. Lai dabūtu viņu no turienes ārā, deviņi mācītāji skaitījuši Tēvreizi deviņas reizes no otra gala. Tad velns aizmucis uz Mazo Ellīti.

Lai izlasītu pirmās ziņas par Liepas Lielo Ellīti, nav jāšķirsta veci laikraksti. To jau izdarījuši grāmatas «Ģeoloģiskie objekti Gaujas nacionālajā parkā» (R., 1989) daudzie autori, kuri uzgājuši publikāciju «Mājas Viesa» 1864. gada 13- janvāra numurā: Divpadsmit verstis no Cēsīm ir Liepu krogs. Kādu pusversti atstatu no kroga uziesi vecu alu. Sieviešiem reti vien gadās savu dzimteni atstāt, bet vīriešu var būt maz vien būs Vidzemē, kas šo alu kādreiz nebūtu apmeklējuši. Šo alu ļaudis jau no senlaikiem par -vella cepli»iesaukuši. Vella ceplis ilgu laiku vairs nepastāvēs, bet drīz sakritīs. Virszeme nav jau vairs tik stipra, zeme nobirst.

Bērnu bērni par šo Vella cepli var būt neko nezinās… Šinī alā it kā Turaidas alā daudz cilvēku savus vārdus iezīmējuši un to gada skaitli, kurā rakstītāji alā bijuši. Vispirms iezīmēšana nolikusi ap 1500., proti, priekš kādiem 300 vai 400gadiem.

Kāds nerris 4gadus atpakaļ iezīmējis to gada skaitli 1300. Bet viņu 300 līdz 400 gadu iezīmējumu Liepu krodzinieks jau priekš 50 gadiem redzējis, un veci ļaudis jau toreiz sacījuši, ka iezīmējums mūžam vecs esot. (..) Ja tevim, lasītājs mīļais, gadās pa veco Cēsu ceļu Liepu krogam garām braukt un ja vella cepli vēl neesi redzējis, tad apskat'alu, kamēr vēl apskatāma, jo, kā jau sacīts, ala visai ilgi vairs nepastāvēs.

Labāku ūdeni nekur neesmu atradis kā ta​nī avotiņā, kas alas dibenā tek.

Kā jau tas gadās žurnālistu aprindās, 19- gadsimta rakstītājs tomēr bija izteicis pārsteidzīgu secinājumu.

Pagāja sešdesmit gadi, un publikāciju Liepas Lielajai Ellītei veltīja slavenais novadpētnieks Zelmārs Lancmanis (stāsta, ka savā laikā viņa arhīvi esot medīti ar čekas palīdzību). Lūk, ko raksta Z. Lancmanis: «Lodes stacijas tuvā smilšakmens alā «Ellīte», kura pat tagadējā stipri izpostītā stāvoklī būs greznākā no mūsu alām, no sienām rok un vezumiem ved smilti. Tā sadiluši daudzi krāšņi smilšakmens pīlāri, kas pēc vietējo atmiņām -Ellītei'piešķīruši ērģeļu izskatu. Agrākā muižniece likusi iedzīt alas vārtos stabiņus, kas traucētu iebraukt alā ar zirgu, kā tas līdz tam piekopts. Tagad stabiņi jau papostīti.» («Jaunākās Ziņas», 1924. g. 27. sept.)

Liepas Ellites smilšakmens arkas, varenas kā ziloņa kājas, turas vēl šodien. Kaut gan divdesmit trīs metrus garā Ellīte no viena gala brūk, nerimstoši plūsmo un mutuļo alas «dvēsele» - svētais avots.

Pazemes klusumā tas veido arvien jaunus labirintus.

Bēdīgāk klājies Liepas Mazajai Ellītei. Tā ir vienu metru augsta sprauga smilšakmens iezī, no kuras iztek avots. Iespējams, ka reiz tur bijusi lielāka ala, kas aizgruvusi.

Ja vadāmies no I. Vīka teorijas par Latvijas (un pasaules) svētvietu saistību, abām Ellītēm ir garīgs sakars ar Cēsu pilsdrupu ap​kārtni.

Par to netieši liecina šāda teika.

No Lielās Ellites pazemes eja vedusi uz vācu baronu pili Cēsīs. Reiz kāds drosminieks gribējis pārbaudīt, vai tiešām no alas var nokļūt pilī. Puisis gan alā iegājis, bet kopš tās dienas pazudis. Vēlāk ļaudis uzzinājuši, ka viņš pils pagalmā tik. ilgi pērts, līdz nomiris. Kopš tiem laikiem ala iesaukta par Lielo Ellīti.

Cēsu pilsdrupu tuvumā atrodas viens no mazākajiem Latvijas pilskalniem - Riekstu kalns, kur 13. gadsimtā patvērušies no Rīgas aizbēgušie vendi. Pilskalnu apjoza gravai līdzīga ieplaka, bet ieplakā bija kulta ala. Tā nav aizgruvusi vēl tagad.

Vai Gūtmaņa alā dzīvoja Labais vīrs?

Kurš gan nav bijis Gūtmaņa alā! Tas ir vecākais un slavenākais tūrisma objekts Rīgas apkārtnē un visā Latvijā. Dīvaini, bet tieši tādēļ mēs tik maz zinām par šo arheoloģijas piemi​nekli.

Gūtmaņa ala sākusi veidoties apmēram pirms 10 000 gadiem. Ja arī toreiz šajā apvidū ieklīda kāds pirmatnējais mednieks, vēl nebija neviena, kas pieminētu Gūtmaņa alu literatūrā. Pagāja gadu tūkstoši, un gandrīz vienlaikus Gūtmaņa alai vairākas rindiņas veltīja divi ievērojami cilvēki. J. K. Broces manuskriptā «Samtnlung verschiedenen liefflāndischer Monumente, Prospecte, Wappen etc.

VI sēj. ievietots alas zīmējums ar gadskaitli «1794». Caur Gūtmaņa alu tekošā avota ūdeni apkārtējie zemnieki lietojot ārstniecībā. Tajā pašā gadā alu pieminēja arī otrs latviešu tautas draugs grāfs L. A. Mellins. Viņa apcerējums ievietots A. V. Ilupela vēstures materiālu krājumā. J. K. Broce skaidro: zemnieki uzskata, ka avotā dzīvojot labdabīgs apakšzemes gars jeb dievība. Vietējie to saucot par Labo vīru (ein guter Manri). Droši vien no šā nosaukuma radies Gūtmaņa alas vārds. (Pēc cita nostāsta, pie avota tiešām dzīvojis Labais vīrs - tautas dziednieks.) Arī pārējie vācu autori piemin dziedinošo svētavotu. Zemnieki dzer ūdeni, mazgājas, upurē naudu u.c. priekšmetus. 1857. gadā J. Dauge sniedza pirmās rakstiskās ziņas par Gūtmaņa alu latviešu valodā (grāmata «Turraidas jumprawa, Stah- stiņsh no Vidzemes veceem laikeem, saveem tautasbrahļeem par labbu sarakstihts no J. Dauge»), Lasām, ka Turaidas Maija - Roze (1601-1620), savu godu saglabājot, Gūtmaņa alā nāvē gājusi.

Ceļojuma aprakstā, kurš publicēts «Mājas Viesī» 1876. gadā, stāstīts, ka avota ūdeni latvieši smeļ «ar īpašu izturēšanos un noteiktos laikos». 101 gadu vēlāk arheologs J. Urtāns piebilda, ka avota ūdens ārstējis iekšķīgas slimības. [2] O. Āboltiņa un G. Kniņa grāmatā «Gaujas senieleja» apkopotas teikas. Piemēram, lībiešu virsaitim Rindaugam bijusi neuzticīga sieva, kuru vīrs licis dzīvu ierakt Gaujas krastā. Ko sievas asarām radies avots, kas izskalojis alu. Šīs grāmatas autoram izdevies savākt par Gūtmaņa alu bibliogrāfiju ar 104 grāmatu, brošūru un avīžu rakstu nosaukumiem, lai gan skaitlis varētu būt vēl lielāks.

Gūtmaņa alas tālākais liktenis no sākta gala maz interesējis dažādu laiku un tautu vandaļus. Par alas sienās iegrebtajiem uzrakstiem stāsta jauj. K. Broce un L. A. Mellins. K. fon Lē- visa of Menāra un F. Bīnemaņa ceļvedī (1912) pieminēts 1521. gadā izdarīts ieraksts, kurš nav saglabājies. Jaunākie grebumi rudajā smilšakmenī ir visai haotiski. Astoņpadsmit komats astoņus metrus garo, līdz divpadsmit metru plato un 10 metrus augsto alu, kuras tilpums ir 500 kubikmetri, palielina arī gadalaiku un temperatūras izmaiņas. 1989. gadā augšpus Gūtmaņa alai blakus esošajai Viktora alai bija iz- grebtas divas nišas. Draudēja nogruvums.

Zibeņu plosītais akmens Latvija - mūsu dīvainā tēvzeme - nav liela zeme. Tā sastāv apmēram no 500 mazām «valstiņām» - lauku pagastiem, un tas nav nejauši. Ja vien robežas nav tikušas pārdalītas pēc ierēdņu untuma, kaimiņu pagastos atšķiras cimdu un villaiņu raksti, dialekti, vēsture un dabas ainavas. Kaut vai nedaudz. Bīriņu pagastā meža purvājus nomaina pauguri ar tālumā skrejošām gatvēm. Lielstraupes pagastā no gāršu dziļumiem «izpeld» ozolu birzis. Lēdurgas pagastā pļavas līkumo pār uzkalniem, bet Aģes ielejā saplaukusi un uzziedējusi Latvijā neredzēta koku un krūmu paradīze - den- droloģiskais parks. Lēdurgā ir Aģes ieleja ar dižakmeni. Tas atrodas dendroloģiskā parka centrā. Pēc formas šis milzenis atgādina melnu, sakumpušu aunu, kurš noliecis ragus triecienam. Pieejot no citas puses, vientuļnieks šķiet līdzīgs maizes kukulim.

Tuvējo egli kā ar tīģera ķepas zvēlienu saplosījis zibens, atstājot mizā rētu no galotnes līdz pakājei. Zibeņi ārdās arī virs Lēdurgas dižakmens. Varbūt tādēļ tā sānos ieplēsta ieslīpa brūce. Jo tumšākā krāsā ir akmens, jo vairāk tā sastāvā ir metālu, bet metāli savukārt pievelk zibeni, - tā varētu skaidrot biežos negaisa trie​cienus.

Turklāt apkārtne ir pilna ar skudrupūžņiem, kas liecina par āderu tuvumu.

Bez ilgas domāšanas ar kompasu «notēmēju» virzienu uz lielāko skudrupūzni, kas maigi ņudzēja ziemeļos no akmens. Tieši pretējā virzienā - dienvidos - vizuļoja tā «dvīņubrālis» - saules sildīta skudru valstība. Ja savieno šos skudrupūžņus ar taisnu līniju, akmens atrodas apmēram vidū - vienu vai divus metrus pa kreisi no centra.

«Sakiet, ko gribat, svētakmens!» iesaucos. -Šī ieleja ir svētvieta!»

«Nostājieties pie dižakmens sāniem. Lūk, te. Tagad iekļaujieties ar muguru šajā iedobumā,» atbildes vietā sacīja Lēdurgas dārz​nieks Janitēns. «Pirmajā reizē man mugura kļuva auksta, toties caur rokām strāvoja vel​dzējošs siltums.»

Vēstures pētnieki parasti uzskata, ka svēt- akmeņi bijuši upurēšanas vai ziedošanas vietas. Un viņiem ir taisnība.

Tajā pašā laikā mēmie milzeņi dziedināja ar savu tuvumu. Vajadzēja tikai nostāties (nogulties, nosēsties) īstajā vietā!

«Vietējiem ir zināmi arī buramvārdi, kuri jāsaka akmens tuvumā,» šķiroties no svētvietas, apgalvo Lēdurgas dārznieks, «tikai viņi nevie​nam tos nesaka.»

Velna akmens pie vētrainā Bānūža Taurenes pagastā mazas un neatlaidīgas upītes dodas uz Gauju, šķērsojot Vidzemes augstieni.

Kaut gan ūdens to gultnēs lāso kautrīgi kā no cauras krūzes, ielejās sakrājas vētraini ezeri. Lielākais ir Bānūzis, kas atgādina kalnu ezeru ar mežos šalcošiem krastiem. Pie Bānūža slejas senču pilskalns, kā arī vecā, mīlīgā Apšu baznīca, ko cēluši latvju amat​nieki.

Kjot pa tālajiem lielceļiem, nonākam ezera austrumu krastā pie Stūriņu mājām, kur dzirdēju teiku par Velna akmeni.

Pirms sešām paaudzēm ezera krastā, kur tagad atrodas Stūriņu kūts, bijusi rija. Tajā tīrījis linus vecs vīrs. Divpadsmitos naktī pēkšņi sākuši dziedāt visi apkārtnes gaiļi. Ezers šalcis un krācis. No rīta, kad linu tīrītājs gājis uz māju, ceļš gar ezeru bijis nosēts ar akmeņiem, kas agrāk dusējuši Bānūža ezerā. Tonakt tā krastā parādījies arī Velna akmens. Parasti šajā vārdā tiek dēvēti kulta akmeni.

Velna akmens (2,2x4,4x4,5) iegrimis sūnās, smiltīs un pērnajās lapās netālu no Stūriņiem.

Paslēpies biezoknī, tas lūkojas uz Bānūži un droši vien gaida, kad viesulis to ieraus atpakaļ ezerā.

Akmeņu celš uz Pokaiņiem Mūsu autobuss pabrauc garām Dobeles pilskalnam. Tas savos plecos nes svešo pili, tagad jau pilsdrupas.

«Mūsu senčiem te bija svētvieta,» saka ekskursijas vadītāja un dziedniece Ilze Jansone. Šodien viņa uzņēmusies Latvijas tautas dziednieku starptautiskā semināra dalībnieku, kas dodas uz Dobeles rajona Pokaiņiem, garīgo vadību. Šo garīgi bagāto apvidu atraduši vietējie mežsargi, kaut gan arheologi apgalvo, ka viņi par to zinājuši jau senāk. Šis zināšanas tomēr bija nedzīvas. Ar tikpat lielu interesi lauku vecenīte iet garām ceļmalas akmeņu kaudzei, nezinot, ka tajā dus svētak- mens.

Dobeles-īles ceļa 13. kilometrā - netālu no autobusu pieturas «Pokaiņi» - braucamais nogriežas pa kreisi un ripo pa meža ceļu līdz uzrakstam, kurš aizliedz braukt tālāk. Te nav atļauts arī celt teltis, kurināt uguni, nakšņot un izdarīt pārveidojumus ainavā.

Kāda ir šī vieta? Pauguri un purvainas ielejas, klātas ar egļu puduriem. Vietām - izcirtumi ar brikšņiem un klajumiem.

Toties šī vieta ir garīgi tīra un bagāta. Kaijas mēdz plēsties pie atkritumu kastēm, bet meža zosis un gulbji nepeldēs notekgrāvjos. Aprīļa beigās varēja vērot, ka Pokaiņu tuvumā visi ūdensbaseini ir pilni ar gājputniem. Tad vēl nezināju, ka tuvumā atrodas pasaules lielākā svētvieta. Tā vismaz uzskata novadpētnieki Ilze Jansone un Ivars Vīks. Viņi šajā apvidū izstai-gājuši biezokņu biezokņus. Līdzīgu varoņ-darbu veikusi Vācijas latviete Rasma Rozīte. Arī viņa ir viena no Pokaiņu atklājējām. Pēc gariem pārgājieniem un smagas darba dienas, attīrot no sūnām akmeņus, Rasma nav jutusi nogurumu un viņai nav gribējies ēst. Un tā tiešām ir. Šajā ekskursijā devos neiz- gulējies un tukšā dūšā. Pēc trijām vai četrām Pokaiņos pavadītām stundām sajutu spēku pieplūdumu un cīņas sparu. Taču nebija, ar ko cīnīties. Dziednieki un vinu domubiedri, kuru kļūst arvien vairāk (ceļmalā jau rindojās vieglās automašīnas), bija noskaņoti filozofiski. Ilz.e Jansone tūliņ, tūliņ sāks vadīt pārgājienu šķēršļotā apvidū. Kamēr vēl tas nav noticis, atsaucu atmiņā viņas līdzšinējo stāstījumu: «Visa šī ainava atgādina tnilzigu torti 400 hektāru platībā. Ceļš iet pa vidu un apkārt. Ainava sastāv no pauguriem. Tie ir pakavveida mākslīgi uzbērti svētkalni.»

Kamēr Pokaiņu paugurus vagoja ar traktoriem un buldozeriem, stādot mežu, sabiedrībā valdīja svētlaimīgs klusums. It īpaši inerti bija vairāki arheologi. Tiklīdz daži entuziasti iedrošinājās notīrīt akmeņiem sūnas, sacēlās tracis, kurš kāpa līdz septītajām debesīm.

Turpina Ilzejansone: «Šajā apvidū normāls cilvēks nevar likt cauri. Parādīšu tikai objektus, uz kuriem attīrītas takas. Šī ir spēcīgākā enerģētiskā zona uz planētas. Pokaiņi ietilpst vēl lielākā svētvietu kompleksā. Latvijā par to nevajadzētu brīnīties. Piemēram, Indijā ir viena svētvieta uz 3500 kilometriem, bet mūsu dzimtenē - viena uz piecpadsmit kilometriem. Pokaiņu apkārtnē šis blīvums ir vēl piecreiz lielāks.

Lielākais svētvietu blīvums pasaulē!

Pirmajā vietā - Pokaiņi, otrajā vietā - Spānija, trešajā - Korsika, tad seko Meka un Indijas Šambala.

Akmeņu kaudzītes šajā apvidū ir iekļautas kopējā āderu rakstā, jo sakrautas āderu krustpunktos. Ģeologi ir atklājuši, kā daudzi Pokaiņu akmeņi ir atnesti no tāluma, piemēram, no Grieķijas. Cilvēks uz šejieni ir nācis ār savu bēdu, kuru tas it kā iemiesojis akmenī. Reizēm braucis pa jūru līdz Klaipēdai. Nonācis Pokaiņos, viņš akmeni atstāja - kopā ar visu bēdu. Ar to vēl nebija diezgan.

Svētceļnieks izmantoja visas bagātības, kas pieejamas šajā apvidū, piemēram, svēt- avotus.

Zīmīgi, ka Pokaiņu tuvumā atrodas uzbērti svētkalni - Dobes kalni. Šīs vietas ir savstarpēji saistītas, taču Pokaiņi zaudējuši ievērojamu daļu no sava spēka. Meža tehnika jau paguvusi iznīcināt septiņdesmit procentus no akmeņu krāvumiem.

Enerģijas kanālus, kuri šķērso Pokaiņus, cenšas izmantot melnie spēki no visas pasaules. Tiem nav vajadzīgi neskaitāmi pierādījumi. Tie saprot no pusvārda. Pagājušajā gadā uz šejieni atbrauca kāda cilvēku grupa. Pēc tam mūsu pētniekiem ar īpašiem rituāliem nācās pagriezt atpakaļ Pokaiņu programmu. Nelūgtie ciemiņi bija arī filmējuši… Kamēr vietējie vēl diskutē, vai šī tiešām ir svētvieta, ārzemniekiem jau sen ir skaidrs, ka šajā apvidū atrodas globāli kanāli, pa kuriem plūst informācija. Turklāt tas attiecināms ne vien uz Pokaiņiem, bet ari uz visu Latviju. Ja savieno dažu augstāko svētkalnu virsotnes, tad veidojas Dieva zīme pār Latviju ar smaili Rīgas jūras līci. Pāri Latvijai klājas trīs Dieva zīmes. Runājot tēlaini, pāri Latvijai ir no​austa enerģētiskā sagša.

Pasaules enerģētisko kanālu saistība ir zināma ari indiāņu zinātniekiem. Viņu priekšteči tika iznīcināti, kad brīvās ciltis aizdzina uz Oklahomu. Vairākums cilvēku šajā deportācijā gāja bojā.

Nesen visā pasaulē izskanēja aicinājums apvienoties visām tautām, kuras reiz cietušas no varmākām.

Tagad mēs esam vienoti pret melno spēku. Taisnība ir mūsu pusē. Dievs ir ar mums. Iznīcinātās tautas ataug, un viņu kultūra arī ataug. Lai visa Latvijas kultūra būtu dibinātā uz latvisko dzīvesziņu un filozofiju, nebūs diezgan ar vienu Balto stundu nedēļā mūsu skolās.

Par Pokaiņu krāvumu īsto vērtību liecina arī senču maģiskie raksti. Sīs zīmes atklājas, ja akmeņiem uzlej garīgi uzlādētu ūdeni. Līdzīgi iedarbojas no Ķeveles svētavotiem pasmeltais ūdens.

Pēc mūsu uzskatiem, Pokaiņos bija tikai sākums. Svētceļojums turpinājās Dobes kalnos. Ceļotāji ieguva veselību un garīgo spēku. Gadījās, kā svētvietu postītājiem klājās pavisam plāni. Piemēram, mācītājs, kas aizbēra Tirzas svētavotu, kļuva akls.

Bez akmens krāvumiem Pokaiņos atrodas arīt.s. karaļu kapenes. Līdzīgi kultūras pieminekļi atrodami ari Skandināvijā. Ziemeļvalstīs tie bauda sevišķu cieņu, un postītāji tiek. bargi sodīti.

Netālu no Dobes kalniem paceļas Krīvu kalns un Zebrus kalns, kur dzīvojis vaidelotis. Kā liecina nosaukums, Zebrus kalns atrodas pie Zebrus ezera. Pāri ezeram stiepjas akmeņu dambis. Senie svētnieki varēja pāriet ezeru gandrīz ar sausām kājām, kas svešzemniekiem bija liels brīnums.»

Autobuss izdara pagriezienu un apstājas.

«Pokaiņos ir daudzi dažādi kulta akmeņi: Bērnu kristāmakmens, Dzemdību akmens, kur dzemdības notikušas bez sāpēm, Pareģošanas un Zintniecības akmens. Pēdējā izveidota iedo- bīte, kurā uzkrājas ūdens. Šajā iedobītē var saskatīt zīmes arī tādi cilvēki, kuriem nav īpašu dotību. Tepat tuvumā zemē iegūlies Auglības akmens. Ja vēlas ārstēt neauglību un citas kaites, vīrietim uz tā ir jāsēž jāten iski. Tas ir pārbaudīts paņēmiens. Viena no lielajām paugura terasēm reiz bijusi rituāla vieta ar ļoti labu akustiku. Esam atraduši arī Zintnieku laivu. Ja vairāki zintnieki nostājas tai apkārt, veidojas spēcīgs enerģijas virpulis, kurš ārstē pat neglābjami slimos.

Ja mūsu lautai draudētu iznīcība, tad Pokaiņi nebūtu atklāti.* Esam jau ārā no autobusiem, un Baltā stunda turpinās kalna nogāzē. Pirmais darbs - nolikt ziedus pie Upurakmens. Tas arī tiek iz​darīts.

Autoram nācies lasīt latviešu tautas nīdēju paziņojumus, kuros teikts, ka vācu krustneši un viduslaiku garīdznieki labi vien darījuši, nocērtot svētozolus un izpostot akmens altārus.

Tur esot lūgts un upurēts zemākiem gariem un patmīlīgos nolūkos.

«Pokaiņos upurēšana nav notikusi, bet bijusi ziedošana,»it kā atbildot manām pārdomām, nosaka lize Jansone. -Asinis te nav plū​dušas. Var tikai pabrīnīties, cik milzīgas šajā vietā ir kontakta iespējas ar garīgo pasauli, ar Dievu! Bez starpniekiem! Dievu var lūgt visur, bet šī vieta ir īpaši labvēlīga.

Arī dziedināšana te veicas dauz labāk, nekā strādājot kabinetā. Nevar ne salīdzināt!»

Kamēr vairāki dziednieki pulcējas ap Upur- akmeni un dziedātāju Ramantu Jansonu, kas kokles pavadījumā mierīgā balsī skandē dainu pēc dainas, daži ekskursanti jau rāpjas kalniņā. Tur atsegti vairāki sūnās ieauguši akmeņi. Dziedniekiem nav ilgi jāstāsta, kas darāms pie svētakmeņiem. Te viens, te otrs, te trešais izmēģina, cik ērta ir gulēšana uz kāda no lielākajiem bluķiem. Tie ir pietiekami plakani, lai nespiestu muguru. Pēc Jansones vārdiem, cilvēki te atgūlušies, lai uzlādētos garīgi un fiziski.

«Visus akmeņus apskatīt nevarēsim,»turpina ekskursiju Ilzejansone. «Tādāgadījumā nebūtu diezgan ar astoņām stundām.»

Pokaiņos atrodas arī Līdzināšanas akmens. Tā tuvumā zintnieki noteica, vai starp līgavu un līgavaini pastāv saderība. Jaunais pāris sadevās rokās un gāja pāri Līdzināšanas akmenim. Ja priesteris garīgi «gludināja» viņu nesaskaņas, izmantojot arī dainu (jeb formulu) palīdzību, šī laulība nezuda nemūžam. Pēc līdzināšanas jaunais pāris devies uz Māras actiņu pa enerģētiski spēcīgo akmeņu ceļu. Varbūt šajā dīķītī - Māras actiņā - notikusi arī mazgāšanās. «.Ļoti līdzīgu svētvietu grupu mēs esam atklājuši pie Smiltenes un Valmieras. Tur netrūkst pat«,karaļu kapeņuŠīs svētvietas mēs pagaidām nedrīkstam nosaukt. Padomju laikā tika ieviesta «tradīcija» - tiklīdz laikrakstā parādās informācija par savādu akmeņu krāvumu paugura galā, tūlīt ierodas me- lioratori ar traktoriem un buldozeriem un sāk to kalniņu «nosusināt».»

Kaut kur šajā apvidū atrodas Mirstamais akmens. Jansone atceras kādu tūristu grupu. Neviens no šiem cilvēkiem nebijis pierunājams tuvoties akmenim. Pietiek uz Mirstamā akmens pagulēt pāris stundu, un cilvēks mirst.

I. Jansone apgalvo, ka visi Pokaiņu kalni ir grantskalniņi. Kociņi tur knapi augot, jo tik spēcīgu enerģiju tie nespēj izturēt.

Izrādās, ka daži augi tiešām nespēj izturēt, bet pārējie - spēj. Tie «spējīgie» te mutuļo veseliem klājieniem: dzeltenā nātre, kura atrodama vēl tikai pie Rendas ūdenskrituma, zemenes, maijpuķītes, piparmētras, savvaļas jāņogas un bebru kārkliņi, kuri uzzied jau aprīļa sākumā, kad apkārt vēl sniegs.

Laipojot pa zaru un sprunguļu klājienu, šķērsojam nelielu dūksnāju. Nonākam pie kārtējās akmeņu kaudzītes. Daži tūristi uzrāpjas paugurā. Te redzami minētie augi, kā arī retāku sugu pārstāvji, kas manīti vienīgi Vidzemes jūrmalā un… Švābijas Alpos.

Ekstrasensus šī sīkā radība īpaši neinteresē. Viņi ātri nostājas pamatstājā, izstiepj uz priekšu plaukstas, aizver acis un gandrīz vai smaida. Visi rindiņā!

«Vai jūtat?» priecājas kāda sieviete un novelk pa gaisu neredzamu līniju. «Šajā vietā ir siltums, bet šajā - uzreiz par vairākiem grādiem auk​stāks.»

Pārējie bijīgi lūkojas uz tumši pelēku akmeni. Autors šos notikumus gan vērtē ar pozitīvu neitralitāti, jo nav tik jūtīgs kā satrauktie ceļabiedri, un tomēr - mēģināts nav zaudēts. Izpleš pirkstus un noglāsta mēmo pelēci. Ko šis sacīs? Oho! Cirtiens pa pirkstiem bija tāds, it kā būtu pieslēdzies elektriskajai strāvai. Acīm redzot un rokām jūtot, šis pelēcis negrib biedroties.

«Latvijas mednieki nežēlīgi apšauj dzīvniekus, kuri nāk ārstēties uz Pokaiņu avotiem un apguļas enerģētiski aktīvajās zonās. Parasti saku mežsargiem, ka civilizētā pasaulē nemēdz šaudīties ar ložmetēju uz hospitāli,»saka Jansone, «taču mana runāšana ir saucēja balss tuksnesī.»

Meža iemītnieki uz tikšanos nebija iera​dušies, tikai tālumā kūkoja vientuļa dzeguze.

Vienīgā dzīvā radība, kas apsveica mūsu «ekspedīciju», bija spožā un mīlīgā saulīte. Tā nebija nobijusies un neslēpās mākoņu bie​zokņos, kā mēdzot darīt, ja Pokaiņos ierodas nelabi cilvēki.

«Gandrīz vienmēr virs Pokaiņiem ir zilas debesis. Kupolveidīgas,» saka Ilze Jansone. «Šādas debesis paceļas virs «.Māras baznīcām». Šajās vietās kristieši mēdza būvēt savus dievnamus. Ja šo

enerģētisko zonu pārrauj, tad Pokaiņos līst briesmīgi un zibeņo. Cilvēkam jau zināms: ja Pokaiņos sāks plosīties negaiss, tas būs briesmīgs. Runājot tēlaini, visa Latvija zināmā mērā ir «Māras baznīca». Tāpēc te puķes smaržo vissaldāk..»

Padzēruši ūdeni no svētavota un noskalojuši seju, atgriežamies autobusā. Skanot latviešu tautasdziesmām Ramanta Jonsona izpildījumā, braucam atpakaļ uz Rīgu. Par ko dzied cilvēks, kas nosaukts šajā neparastajā vārdā?

Par Kurzemi, Vidzemi un Latgali, kas visas esot mūsu.

Vai tās ir mūsu, ja Gardenē - netālu no Pokaiņiem - tiks ierīkota ķīmisko vielu krātuve, kas trāpīs kā «kulaks acī» šim enerģētiskajam centram?

Vai tās ir mūsu, ja nerimst valodas par gāzes krātuves ierīkošanu Zebrus ezera tuvumā?

Vai tās ir mūsu, ja Pokaiņu uzkalni atkal tiek dragāti ar smago tehniku?

Tiešām - mēs esam nonākuši līdz bīstamai un galējai robežai.

Pilskalns, slēptuve vai soda vieta?

Gaujas apkārtnē no Viešu mājām līdz Krimuldas baznīcai pacēlušās vismaz 10 aizsardzības būves. Nav šaubu, ka Viešu, Turaidas, Satezeles un Vikmestes pilskalni atbilst savam nosaukumam.

Par pilskalnu dēvējams arī Kārļa kalns. Lai arī cik kritiski vērtējam Krimuldas pagasta Kubezelē atrasto apdarināto uzkalnu, pat nezinātājam redzama tā līdzība ar pilskalnu, nevis senkapu pauguru!

Rata kalni vai kakti, kuru Latvijā ir samērā daudz, literatūrā minēti pavisam citā sakarā. Parasti tos raksturo piebildes: «Soda vieta viduslaikos». «Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekļu sarakstā» (R., 1984) atrodams neparasts ieraksts: «Rata kakts - pilskalns.

Sigulda, valsts meža fonds, Gaujas senielejas un Vikmestes sadurā.»

19. gadsimta beigās ceļotāji labprāt izmantoja grāmatu par Siguldas jeb Livonijas Šveices pilīm Die Burgen der Livlāndischen Schiveiz (..) (R., 1885). Autori - K. fon Lēviss of Menārs un F. Bīnemanis - piemin tikai Rata vai Kārļa kalnu, uz kura bijusi Kaupo Lielā pils. Rata kakts nebija zināms. Pirmais dokuments, kur nosaukts šis piemineklis, glabājas Latvijas Republikas Vēstures muzeja arhīvā. 1946. gada jūnijā Siguldas senvietas apstaigāja arheologs K. Rozītis. Viņš aprakstīja arī Rata kalnu - plakanpauguru mežā starp Vikmestes upīti un Kārļa kalnu. Tas atradās Gaujas pamatkrasta augšdaļā virs Gūtmaņa alas. Rata kalna stūrī Rozītis ievēroja laukumiņu 15-20 m diametrā. To ierobežoja divi pusotru metru dziļi grāvji un divi zemes vaļņi. Arheologs nosauca Rata kaktu par pilskalnveida darinājumu. 1956. gadā ceļvedī «Sigulda» par Rata kalnu rakstīja R. Vētra. Šā paugura stūri - Rata kaktā - viduslaikos izpildīti nāvessodi zemniekiem, kas tika apsūdzēti buršanā vai sakaros ar velnu. Šķiet, ka vistuvāk patiesībai nonācisj. Grau- donis. Viņš uzskata, ka Rata kakts saistīts ar tautas tradīcijām. Te varējusi būt sena slēptuve vai soda vieta, kur stāvējis mokurats.

Graudonis izsakās piesardzīgi. Pašlaik no mokurata nav saglabājies pat sprunguļa gals. Rozīša minētie grāvji jau aizbiruši 1946. gadā.

Pāri Rata kaktam staigā tūristi. Kopjot mežu, te iebrauc tehnika. Arvien vairāk aizmilzt grāvji un nolīdzinās vaļņi. Arvien grūtāk atrast senatnes pieminekli. Vai nevajadzētu pie Rata kakta novietot plāksnīti ar pilskalna nosau​kumu?

Autoraprāt, šis tomēr ir svētkalns. Vācu krustneši soda vietas labprāt ierīkoja tieši svēt- kalnos.

Atbalss pār Amatu Ja braucam pa Vidzemes šoseju un ceļā nostājas pakalni, kas lēzeni līdz apvārsnim, kļūst skaidrs - tie ir Ieriķi. Caur lapotnēm kā krēslainām alām līkumo Amatas pietekas. Tās šņāc kā balti pūķi, lēkā pār ūdenskritumiem kā pa rūķīšu tramplīniem un vītero kā cīruļi. To mežainās ielejas arvien dziļāk iegrimst Amatas senlejā. Pie Lielincēnu mājām atbalss no ielejas atskan skaudra un noteikta - kā zobena rībiens pret vara vairogu. Ierejas suns, un tālumā izgaist pērkona grāviens.

Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, reiz te bijusi baznīca un viduslaiku kapsēta. Padomju laikā tur tika ganīti zirgi. Incēnu viduslaiku kapsēta pieticīgi aizņem nelielu uzkalniņu. Zālē jaušami kapakmeņi.

Augstumā mazāks par vidusmēra cilvēka augumu ir šūnakmens krusts kapsētas vidū. Latvijas kapos šāds akmens ir retums, i Vienā pusē tam iekalti seši, bet otrā - četri mazāki krusti. Pēc nostāsta, šai kapsētā apglabāta māte ar sešām meitām. 1820. gada pavasara palos tās cēlušās pāri Amatai uz dievkalpojumu, kur pasludināta arī zemnieku brīvlaišana, un atpakaļceļā noslīkušas pie Zvārtes ieža.

Kapsētā stāvējusi baznīciņa ar salmu jum​tu. Par to netieši liecina vēstures dokumenti.

Incēnu kapsētā kā sātana dzeroklis melno tūristu ugunskura ogles.

No Incēnu kapiem uz D-DR aiziet smilšains ceļš. Apmēram pēc viena kilometra ceļmalā vientuļo paugurs, kurš tērpies lapu koku vainagā. Baltvācu vēsturnieces Edītes Kurcas svētvietu grāmatā atzīmēts Jāņukalns pie Slavēkām. (Vai šo māju nosaukums būtu cēlies no vārda «slavināt», «slavēt»?)

Kāpēc šis svētkalns atrodas pie Slavēkām, nevis skanīgajā Incēnu pakalnā? Baltu un lībiešu laikos bija senkapi un svētkalni. Vēlāk tur iekārtojušās viduslaiku (vai jaunlaiku) kapsētas un baznīcas.

Ja velkam taisnu līniju no Incēnu viduslaiku kapsētas caur Āraišu karātavkalnu, kurš senatnē bijis Jāņukalns, tā turpinās līdz pat Raunai. Tautas nostāstos to dēvē par «svēto Raunu» - Latvijas krīvu citadeli. Pagarinot šo līniju tieši pretējā virzienā, tā šķērso Siguldas Velnalu, kas arī bija svētvieta. Pēc šādas metodes tiek vienotas Latvijas svētvietas S. Rus- maņa un I. Vīka grāmatā «Kurzeme» (R., 1993). Viens gan ir skaidrs - senatnē pašos vecākajos Ieriķos nebija tikai vientuļa kapsēta. Tur runāja un dziedāja, un atbalsis skanēja pāri Amatas ielejai ar visām tās sīkajām upītēm.

Vieta, kur atrodas Incēnu kapsēta, Jāņukalns pie Sla​vēkām, kā arī visa apkārtne bija vienota svētvieta.

Rīgas svētkalni Nav taisnība, ka lielajās pilsētās daba grimst iznīcības atvarā. To pašu var sacīt par Rīgu, kur galvenās ielas atgādina izplūdes gāzēs grimstošus kanjonus, bet nomales ir tik līdzīgas vasarnīcu rajoniem ar mežiem, upēm un ezeriem. Vēl šodien tās bagātas ar dzīvības strautiem, kuri strāvo no zemes un debesīm - caur svētajiem kokiem un svēt- kalniem.

Rīdzinieki, kuri bija pieraduši noskatīties, kā padomju piecgadēs Rīgas nomalēs paceļas jauni «guļamrajoni», izbrīnā paraustīs plecus: «Kādi tur svētkalni? Tie jau sen apbedīti zem betona lavīnām!»

Jau sen ir apbedīti, norakti, nocirsti, nolīdzināti, iznīcināti… Piemēru netrūkst. Tomēr Rīga nav tikai šaurās ieliņas starp pilsētas kanālu un Daugavas plūdumu. Rīga nav tikai Zolitūdes, Ķengaraga, Juglas vai Āgenskalna dzīvojamo rajonu masīvi. Sagrābjot savos tvērienos laukus, mežus un ezeais, lielā pilsēta mantojusi ari lauku pagastus, un Latvijā laikam nav pagasta bez savas Velnalas, sava Jāņukalna vai upurozola.

Kur kaisās kuršu pelni Lielākais svētkalns mūsu pilsētā noteikti ir Dzegužkalns. Kaut vai tādēļ, ka Rīgas robežās vispār nav augstāka paugura (28 metri virs jūras līmeņa). Ir zināms, ka Dzegužkalnā atrodas sena kapsēta, vēl senāka par Rīgas Lielajiem kapiem. Par uzkalna svētumu var uzzināt no Ivara Vīka rakstiem.

Dzegužkalns ir senču svētvieta ar milzīgu nozīmi. 1210. gadā kurši pēc neveiksmīga uzbrukuma Rīgai te sadedzināja savus kritušos. I. Vīks par svētvietu uzskata arī Kubes kalnu, kas skatāms vairs tikai grāmatu ilustrācijās - tagadējās Esplanādes vietā. Diemžēl I. Viks nav plašāk pamatojis savus apgalvojumus. Ļoti iespējams, ka seno kuršu zintnieki mācēja atrast enerģētiski spēcīgu vietu. Pēc mirušo upu​rēšanas uguns liesmās tā ieguva vēl lielāku svētumu.

Svētā Nikolaja kalns «Aizdomīgs» ir arī Daugavgrīvas pilskalns, kurš atrodas Vecdaugavas pussalā. Kādēļ krustneši to nosauca par Sv. Nikolaja kalnu? Bija krustnešiem tāds paradums - «kronēt» senču svētvietas ar pilīm, klosteriem un baznīcām. Senos vietvārdus «padzina» cēlie nosaukumi, kas bija atvesti no kristīgās pasaules.

Vai tas bija vajadzīgs arī šajā gadījumā, ja turpat netālu no Daugavgrīvas pilskalna patiesi atradās bijušais svētkalns, ko dēvēja par Baznīcas kalnu. Baznīcas tik bieži tika būvētas uz varenajām āderēm, ar kurām tik bagāta Latvijas zeme. Ne velti pagānu Pērkons ar ugunīgo veseri vālēja pa baznīcu torņgaliem, ja nebija uzlikti zibensnovadītāji.

Varbūt Sv. Nikolaja kalna tuvumā atradās svētkalns, kā jau tas parasts Latvijas pilskalniem?

Svētkalns ar benzīna tvertnēm Varbūt, varbūt … Arheoloģija tomēr nav intuitīva «mērķī šaušana», kaut arī tā trāpītu «desmitniekā». īstie svētkalni nemaz nav tālu jāmeklē - tie atdusas gandrīz pie pašām Rīgas robežām.

Trīs kilometri līdz Vecākiem, vēl četri līdz Kalngalei, ko šķērso I-angas upe. Katrā krastā pa svētkalnam. Pat senvietām bagātajā Latvijā šāda kombinācija ir liels retums. Vai to apzinās arī vietējie, kuri vienā uzkalnā no​vietojuši benzīna tvertnes, bet otrā - veic ze​mes darbus?

Postīja, cik varēja Langa ietek Ķīšezerā, šķērsojot garāko Rīgas ielu - Jaunciema gatvi, kura savieno Vecmīlgrāvi ar Bukultiem, stiepjoties gar Ķīšezera ziemeļaustrumu krastu sešpadsmit kilometru garumā. Netālu no ietekas - kreisajā krastā - atrodas Ulupkalns. Pirms padomju karavīru kapiem un tikpat neģēlīgi uzbūvētās atpūtas bāzes šis iegarenais paugurs tūrisma literatūrā dēvēts par pilskalnu.

Toties racējiem un būvētājiem šī bija vienīgā vieta plašajā pasaulē, kur veicami zemes darbi. Šodien spriedelēt, vai paugura virsotnē mūsu senči veica arī savas reliģiskās ceremonijas, piemēram, pulcējās Jāņu vakarā, būtu lieki.

Apmēram četrus kilometrus pirms Bukultiem ezera pussalā (Liepsalā) - iepretī Juglas ietekai atrodas Ķīšezera jeb Bulduru pilskalns (nosaukums pārņemts no Bulduru mājām). Tā virsma ir apmēram 700 kvadrātmetru, augstums līdz četriem metriem, ar stāvām malām, kuras izrobotas ar rakumiem vai ierakumiem. Savā laikā pāri maz pētītajam pilskalnam staigājuši arāji. Priedēm un ozoliem apaugušā paugura mugura atgādina milzu ķirzaku.

Kur Dievs nozaudējis pulksteni Pusotru kilometru tuvāk Bukultiem -Jaun- ciema gatves kreisajā pusē - pat straujā braucienā samanāms Pulksteņa kalniņš, apaļš kā rokas vai kabatas pulkstenis. Vecos laikos par pulksteni dēvēja arī baznīcas zvanu, tomēr baznīcas pamatiem paugura virsma ir pārāk niecīga. Toties svētkalnam šis trīs līdz četrus metais augstais uzkalns ir taisni kā radīts. Virsotne - pilnīgi plakana, bez ēku atliekām un mantraču rakumiem. Jāsaka - nevis Pulksteņa, bet Laimīgais kalniņš. Kā gan padomju cilvēki un viņu tiešie mantinieki - mūsu «biezie» - nav tajā iebūvējuši kādu bāzi vai suņu būdu?

Vai Pulksteņa kalniņš būtu Bulduru pilskalna svētkalns? Grūti pateikt, jo ari tuvējos Bukultos cilvēki dzīvojuši jau 11. un 12. gad​simtā, tātad pirms oficiālā Rīgas dibināšanas datuma.

No Bukultiem nav tālu arī Berģi ar bijušo Berģu muižu, kur jaunākos laikos atvērta skola.

Cerēsim, ka skolēni uzzinās, kur atrodas baltvācu novadpētnieces Edītes Kurcas svētvietu sarakstā norādītais Berģu muižas Jāņu kalns, kā arī Raganu kalns (ja vien tie nav parakti zem vasarnīcām).

Vērtējot no kristīgās reliģijas viedokļa, krietni svētāka par Berģiem un Ķīšezera piekrasti ir kāpām bagātā Bābelītes ezera apkārtne. Viens no daudzajiem pauguriem esot baznīcas kalns. Kā vēstī teika, arī pašā Bābelītē nogrimusi baz​nīca.

Nāve ar zibeņiem Uz rietumiem no Juglas dzīvojamā masīva un Bābelītes ezera sākas Čiekurkalns. Par spīti nosaukumam, kurš radies no čiekuriem bagātām priedēm kāpu nogāzēs, šis Rīgas vēsturiskais rajons ir līdzenāks par līdzenu. Priežu silā čiekuri visvairāk sakrājas āderu krustpunktos, kur tos apstrādā dzeņi un vāveres. Arī Čiekuru kalns varēja būt enerģētiski spēcīgs svētkalns. Grūti spriest… E. Kurca par čiekuriem nesaka ne vārda, toties sarakstā pieminēts svētais koks Čiekurkalnā (Schreyenbusch), kurš augot privātā gruntsgabalā. Nav norādīts ne koka apjoms, ne suga, ne vecums. A. Johansona grāmatas «Rīgas svārki mugurā. Atceres un apceres par Rīgu un rīdziniekiem» (1966) jau pirmajās rindās, kuras veltītas Čiekurkalnam, tiek paziņots mīklas atrisinājums.

1940. gada vasarā viesulis 1. garajā līnijā gandrīz iepretī pamatskolai bija nogāzis resnu liepu, kas droši vien tur stāvējusi jau sen priekš tam, kā A. V. Ilupels iezīmēja Šreienbušu savā agrāk minētajā kartē. /.. / Milzīgā koka traģiskais gals uz dažām stundām paralizēja satiksmi un sakarus ar Čiekurkalnu, lai gan Šreienbušas brīvprātīgie, zvanam šķindot un ķiverēm spulgojot, ātri vien bija klāt notikuma vielā. Brandmajora personīgā vadībā tie sazāģēja liepu gabalos, kurus ar virvēm novilka ielas malā, kamēr steigā izsauktie telefona centrāles ļaudis izlaboja saraustītos vadus. Šie darbi nobeidzās, zibeņiem šķīstot, jo toreiz viesulis galu galā sapūta pērkona lietu. /.. / Esmu nereti domājis par šo veco liepu. Rīgas pilsētas bibliotekārs Nikolajs Bušs, kura atmiņā un piezīmēs glabājās bezgalīgi daudz detaļu par Baltijas pagātni, kādā gadījumā piemin, ka Čiekurkalnā, Jenišu ģimenes dārzā, atrodoties vecs svētkoks, zem kura saknēm atrasti seni upuri, dučiem monētu no XVII un XVIII gs.

Vai Rīgā vēl ir kāds svētkoks? It kā vairs nav neviena.

Spēcīgās strāvas

Pavisam nesen pazīstama gaišreģe, staigājot Rīgas Lielajos kapos, apstājās pie lapkoka, kurš metra augstumā sadalās divos stumbros, un priecīgi iesaucās: «Šajā vietā no zemes nāk spēcīga strāva!» Līdzīgi, laikam vēl stiprāki strāvojumi ir svētījuši «Māti Latviju» Rīgas Brāļu kapos, Brīvības pieminekli un zemes stūrīti Rīgā - aiz Anglikāņu baznīcas. Šīs svētvietas pieminējusi Rasma Rozīte.

Stāsta, ka cilvēkam vajagot nostāties zem Sv. Jura baznīcas altāra - tajā Vecrīgas vietā, kur kādreiz pacēlās pirmā bmņinieku pils, - un kaut ko sirsnīgi vēlēties. Tad vēlēšanās piepildīšoties.

Dzegužkalns. Bez jēriem un dzeguzēm Autoram nācies pāris gadu nostrādāt Pārdaugavā. Toreiz bijis pārsteigts par to, cik veiksmīgi bijušās Mītavas priekšpilsētas daba pretojas asfaltam un betonam. Daudzas mājas atgādina vasarnīcas, un gandrīz "katrā vēsturiskajā rajonā atrodas parks. Senāk, kad Rīgu vēl sargāja mūri, turīgie pilsētnieki devās pāri Daugavai uz izpriecu vietu Altonu. Vienkāršā publika lielākoties atpūtās citur. Daugavas zvejnieki svinēja svētkus Jērukalna priedulājā.

Jērukalns jeb Avju kalns ir viļņveida kāpa Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā Daugavas ielejas malā. Kāpa izstiepta ziemeļu-dienvidu virzienā. Garums - viens kilometrs, platums - trīssimt metri. Ziemeļu galā atrodas augstākais dabiskais zemes virsmas punkts Rīgā - divdesmit metru virs jūras līmeņa. Kāpa veidojusies apmēram pirms desmit tūk​stošiem gadu.

Lasot šo aprakstu, Rīgas pazinējs varbūt atradīs kaut ko pazīstamu. Jā, tas ir Dzegužkalns! Maz ir rīdzinieku, kas nav apmeklējuši Dzegužkalna parku. Ja ticam apcerējumiem par Rīgas dārziem un parkiem, Dzegužkalna sešarpus hektāru platībā aug septiņpadsmit vietējās un četrdesmit divas svešzemju koku sugas un formas. Zināms, ja tās nav aplauzītas, izbradātas un izrakņātas. Daļa mūsdienu cilvēku ir tikpat barbariski kā bendes 17. gadsimtā. Tālaika dokumentos minēts karātavu kalns - augstāks smilšu paugurs Iļģuciemā - netālu no Spilves pļavām. Tas varēja būt vienīgi Dzegužkalns. Kāds cits - aprakstam vairāk atbilstošs - paugurs tuvumā nav atrodams. Karātavu kalnā kvernēja attiecīgi «noformēti» koka stabi, kur vējā dēdēja notiesāto noziedznieku līķi. Varbūt vēlāk nelaiķi tomēr tika apglabāti un izveidojās kapsēta?

No vēstures avotiem uzzinām, ka Rīgas aplenkumi 17. gadsimtā iznīcināja daļu no vecajām pilsētas kapsētām. To vietās radās jaunas, piemēram, Dzegužkalnā. Šejienes kapsēta datēta ar 17. gadsimtu. Tā ir viena no vecākajām Pārdaugavā. Ir ziņas, ka sākumā te apglabāti kareivji no tuvējās vasaras nometnes. Viņi mira galvenokārt lazaretē. Izveidojās t.s. pulka kapsēta. Sākot ar 1875. gadu, te tika apbedīti arī visu kristīgo konfesiju nabagie ļaudis. Bēriniekiem vajadzēja uzrādīt mācītāja izsniegtu dokumentu - nabadzības apliecību. Tā apliecināja, ka nelaiķim nav pieticis līdzekļu apbedīšanai citā vietā. Tuvējā Iļģuciemā 17. gadsimta beigās izauga rūpniecības rajons - divi alus brūži, zāģētavas, krāsu fabrika u. c. uzņēmumi. Tad kapos ierādīja vietu arī strādniekiem. 1907. gadā kapsēta tika slēgta.

Vientuļā, viņsaulei un dabai tuvā vieta laikam rosināja garīgas pārdomas. Dzegužkalns kļuva par reliģisko sektu saiešanas vietu. Sektanti par nevainības un miermīlības simbolu uzskatīja jēru.

Iespējams, ka tieši viņi piešķīra pauguram Jērukalna vārdu. Nosaukums lietots apmēram no 1650. līdz 1700. gadam un minēts vēl 1701. gada kartē.

Dzegužkalna apkārtnē bija sīļu pāris, kas meistaroja ligzdu vecā kokā. Rīgā tas gadās ārkārtīgi reti. Varbūt Dzegužkalnā būs dzirdama dzeguzes balss - bet koku lapotnes klusēja. Pašreizējais kalna nosaukums pārņemts no Dzegužu mājām.

Sākot ar 1875. gadu, Dzegužkalnā (vāciski Kuckkuckberģ) notika latviešu dziedāšanas un labdarības biedrību sarīkojumi ar dejām un dziedāšanu. Tie izvērtās par tautas svētkiem. Reliģiskās organizācijas no Jērukalna aizgāja.

Līdz pat 20. gadsimtam Dzegužkalnā novāca vienīgi kritušos kokus. Apkārtnē nebija neviena sabiedriskā dārza, tāpēc pilsētas valde nolēma te iekārtot parku. Pēc G. Kufalta projekta 1900. gadā lielo darbu uzsāka pilsētas Dārzu pārvalde. Uz smilšaino kāpu tika atvests desmitiem tūkstošiem kūdras un mēslojuma vezumu.

1911. gadā tika iestādīti svešzemju koki un krūmi. No 1929. gada darbus turpināja pēc O.

Tīlmaņa un A. Zeidaka projekta. Trīsdesmito gadu beigās uzbūvēja amfiteātri ar 2000 skatītāju vietām. Tas papildināja estrādi. Uzcēla atspirdzinošo dzērienu un kafijas paviljonus. Parku šķērsoja celiņi un betona kāpnes. 1982. gadā izveidoja pionieru ugunskura vietu, kas tagad varētu noderēt citām organizācijām.

Kas noticis ar kapsētu? A. Austriņš tai veltījis dzejoli «Dzegužkalna kapos». Jaunākā paaudze (līdz 33 gadiem) apgalvo, ka padomju laikā redzējusi Dzegužkalnā mētājamies kaulus un galvaskausus.

Vai šodien Dzegužkalnā atcerēsimies rindas no Aleksandra Čaka poēmas «Asinsbalss»?

Kāpjot es kokus noliecu drusku uz sāniem.

Debesis tērpušās plāni: Spīd zvaigznes caur viņu zilgano zīdu.

Tītu Miglas sarmainā vatē, es pamanu Zundu.

Visa Rīga zem kājām kā Piena ceļš blāvo.

Dzegužkalnā nav nekā pārsteidzoša. Kapsēta vairs netiek postīta. Krāšņie skati uz Daugavu un Rīgu lielā mērā aizauguši ar kokiem. Vietām kopts un vietām nekopts, vietām apdrupis un vietām ar monolītām betona kāpnēm, vietām klāts ar mauriņu un vietām smilšains - tāds pašlaik ir Dzegužkalns.

Visā Latvijā nav otra kalna ar tik sarežģītu vēsturi. Pēc novadpētnieka I. Vīka ziņām, kurši pēc neveiksmīgā uzbrukuma Rīgai sadedzināja savus kritušos kareivjus Dzegužkalnā. Tāpēc šis Rīgas augstākais paugurs uzskatāms par savdabīgu svētvietu.

Gaiškalni svētkalnos Visapkārt smilšu kalni, Rīga pašā vidiņā.

Visvairāk smilšu ir tuksnesī, kur vienu kvadrātkilometru apdzīvo ļoti niecīgs cilvēku skaits.

Varbūt smilšaino augšņu dēļ Daugavas lejteci pie Rīgas un pilsētas apkārtni vēsturnieki uzskata par vāji apdzīvotu. Zināms, senajos laikos, - piebildīs lasītāji. Nav taču noslēpums, ka mūsdienās Rīga ir lielākā Baltijas pilsēta.

Vēstures liecībās tomēr norādīts, ka Daugavas lejtece apdzīvotības ziņā visos laikos varējusi mēroties ar Gaujas vai Abavas ieleju - noraktais pilskalns pie Sauliešiem Ķekavas pagastā; Bulduru pilskalns pie Ķīšezera ar tuvējo Ulupkalnu, kurš ari laikam ir pilskalns; Senais kalns pašā Rīgas centrā - tur, kur tagad Esplanāde; Dinamindes pilskalns Vecdaugavā - netālu no bijušās Daugavas ietekas; turpat tuvumā arī bijušais svētkalns, no kura nekas daudz nav palicis pāri, - to nevar saukt par vāju apdzīvotību.

Rīgas apkaimē atrodams ari arheoloģiskais retums-divi svētkalni Kalngalē. Visu padomju laiku tie pat nebija ierakstīti valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.

Arhīvos šos paugurus dēvē par Baltgalvju upurkalniem. Neizpētītie upurkalni atrodas katrs savā Langas upītes krastā vienu kilometru uz DA no Kalngales dzelzceļa stacijas. Lai nokļūtu līdzJaunciema-Carnikavas autoceļam, kura labajā pusē redzamas šo upurkalnu atliekas, jāiet no stacijas cauri mežam līdz šosejai un pēc tam 300 metri uz ZA Carnikavas virzienā. Šosejas malā ir divi-trīs metri augsts uzkalniņš. To rotā pusaugu bērziņi un neno​briedušas priedītes ar diviem, trijiem, pat četriem stumbriem. Šī aplam spēcīgā žubu- rošanās vietām esot raksturīga ar varenu enerģētisko starojumu. Toties kociņu kroplajam augumam ir vistiešākais sakars ar smilšaino augsni un iedzīvotāju «lieso» morāles līmeni. Uzkalnā izraktās bedres un graviņa tiek pie- drazota ar zariem, dēļiem un grabažām. Pirms diviem gadiem nezināms atkritumu savācējs bija atnesis uz šejieni un izmetis pastkastīti ar uzrakstu «Gaiškalni».

Pretējā Langas krastā atrodas mājas, kur vajadzētu būt otram upurkalnam. Māju pagalmā paugurs, ko nospiež degvielas tvertnes. Spriežot pēc kartes, te ari atrodas otrais svētkalns, ja vien nav norakts.

Visapkārt ciema mājas, Mēsli pašā vidiņā.

Lācis Igates novadā komunistus varētu atstāt pie varas. Sovhoza partijas sekretāre vāca muzejam skaņu ierakstus par nacionālajiem partizāniem. Bijušais komjaunatnes sekretārs aizrāvās ar senākiem laikiem.

«Igates novadā vēl šodien atrodas svētkalns, kur dzīvojuši krivi,» stāstīja šis novadpētnieks. Krīvus sargāja lāči. Kad Latvijā iebruka svešinieki, krivi izklīda, bet lāči aizgāja mežos. Tajā laikā tautā radās paredzējums (pare​ģojums): tiklīdz svētvietā atgriezīsies lācis, Latvija būs brīva.»

Saruna notika Atmodas laikā. Igatē atkal bija redzēts lācis. Netālu no svētvietas. To uzzinājis, autors iedegās ziņkārē: «Kur ir svētkalniņš?»

«To es jums neteikšu,» rāmi atbildēja novad​pētnieks. «To es nevienam nesaku…»

Kad nesaka, tad nesaka. Bibliotēkā autors atrada attiecīgo grāmatu un izlasīja par mājām, kurn tuvumā vācu zinātniece uzgājusi kulta vietu.

Pēc nepilna gada Augstākā Padome pa​sludināja Latvijas neatkarību.

Baukalna krusts Četrus kilometrus no Straupes ceļinieks jūtami tuvojas mākoņiem. Šķērso Plāci. J. Kn- dzelīna vārdnīcā placis skaidrots kā zema vieta. Īstenībā Straupes pagasta centrs atrodas Baukalna nogāzē.

Baukalns (94 m virs jūras līmeņa) - viens no augstākajiem Ziemeļlatvijas smilšakmens platformas pauguriem. Kilometru garais un puskilometru platais uzkalns apaudzis ar mežu. Baukalnu un tuvējos paugurus sanesuši ledāja kušanas ūdeņi. Viena no Baukalna virsotnēm - Krusta kalns senatnē mākslīgi apdarināta.

Svētvietu pētnieki uzskata, ka Krusta kalni ir senās svētvietas, citiem vārdiem - smalkās garīgās enerģijas centri jeb krustpunkti, kuri saistīti vienotā tīklā.

Tautas nostāstos Krusta kalnam piedēvēta arī citāda nozīme. Agrāk paugura virsotnē stāvējis liels koka krusts. Ne vēlāk kā 20. gad​simta pirmajā trešdaļā tas apgāzies un satrūdējis.

Teika stāsta, ka Mazstraupes īpašnieks Meiendorfs, pa jūru braukdams, vētras naktī zaudējis spēju noteikt vietu, kur atrodas viņa pussadragātais kuģis. Nākamajā rītā viņš zilā tālumā ieraudzījis kādu kalnu, tūliņ pazinis savu Baukalnu un stūrējis malā. Aiz pateicības par brīnišķīgo izglābšanos viņš kalna virsotnē uzstādījis milzīgu krustu, kurš veciem jūras braucējiem noderējis par ceļa rādītāju…

Domājams, ka Kaista kalnā stāvējusi Latviešu Indriķa Livonijas hronikā minētā Raupes koka baznīca, kuru mūks Daniēls licis uzcelt 1206. gadā. Baznīcā kristīja idumiešus. Dievkalpojumi notika tikai lībiešu valodā. 1211. gadā igauņi baznīcu nodedzināja. Atjaunoto dievnamu pēc septiņiem gadiem, atriebjoties par padzīšanu no Straupes, nodedzināja kņazs Vladimirs.

Kā uzskatīja vecie straupēnieši, baznīca atradusies Valmieras lielceļa pretējā pusē, bet Baukalnā bijusi kapsēta. Ja tā ir taisnība, viegli iedomāties, kāpēc kalngalā stāvējis krusts. Par senlaiku kapsētu liecina arī atvašu saulrieteņi, kas atrasti kalna virsotnē un ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Par spīti vēstures, filozofijas, reliģijas un mitoloģijas problēmām, kā arī Valmieras šosejai, Baukalns paceļas pāri novadam kā pirmatnējo pauguru karalis. Ja uzkāpj virsotnē, skatiens aptver Braslas ieleju un noglāsta Augstrozes kalnājus. Arī Augstrozē ir savs Krusta kalns, kura virsotnē esot kapsēta.

Kas vēlas redzēt ko vairāk, lai uzrāpjas novērošanas tornī, kaut gan uzkāpšana acīmredzot tur ir aizliegta. Nevajag tikai nobīties no «mirušajām dvēselēm», kas tirinās torņa augstumos, spārnu kankarus mētādamas. Tie ir Baukalna sikspārņi - viena no lielākajām ko​lonijām Latvijā.

Pēterkalniņš Svētakmeņi nav nedz dimanti, nedz topāzi, tomēr to vērtība ir daudz lielāka nekā īstajiem dārgakmeņiem. Svētakmeņi netiek pārdoti juvelieru veikalos, kam logi laistās vienās ugunīs. Šie akmeņi slēpjas necilās birzīs, un ēnas uz tiem nolaižas kā zaļi putni.

Pa kreisi no Saulkrastu-Vidrižu ceļa atrodas Pēterkalninš. Taisnību sakot, kalniņš nav visai liels - divi vai trīs metri. Ja nu vienīgi ozolu, bērzu, egļu un citu Vidzemes nokalnēm tik raksturīgo koku lapotnes, kas veido šalcošu kupolu… Tās paceļas vēl augstāk.

Dažus soļus no Vidrižu ceļa Pēterkalniņā pa pusei zemē iegrimis upurakmens - parasts lauku pelēcis. Virszemē rēgojas akmens mugura. Tās garums - apmēram trīs metri un augstums - ne vairāk par metru. Kreisajā pusē pamatīgs ierobs. Te laikam likti upuri.

Kāpēc tieši šis ir upurakmens? Varbūt sakarā ar āderēm? Par to liecina daudzie ozoli - gan Pēterkalniņā, gan tuvējos uzkalnos. Pēterkalniņā kāds ozols sadalās trīs žuburos. Pa labi no Vidrižu lielceļa - Lauču muzejzemnieku sētas tīrumos pieci vientuļi ozoli veido gandrīz aploci. Laučos saimnieko Ļevšinu ģimene, kas novada vēsturi studē līdz beidzamajam sīkumam. Viņi izteica aizdomas, ka tīrumā augošie ozoli varētu būt svētbirzs paliekas.

Lauču saimniece Teiksma zināja pastāstīt nostāstu par to, kā cēlies Pēterkalniņa no​saukums. Reiz cauri Vidrižiem braucis Krievijas valdnieks Pēteris I. Cars uz pakalniņa izkāpis no karietes un šajā vietā atpūties. Tāpēc arī tas nosaukts Pētera vārdā. Nostāsti par Pētera I braucieniem uz Rīgu no Pēterburgas un atpakaļ klejo visā Vidzemes jūrmalā. Neesot jau dūmu bez uguns… Ari SaulkrastuVidrižu lielceļš pastāvējis jau Pētera I laikos un vēl agrāk. ' "Taču ir zināms, «Teiksma piebilst,«kaPēter- kalniņa apkārtnē bijuši ari vairāki saimnieki Pēteri."

No Ļevšiniem uzzinu arī par Jāņu svinībām un avotu.

Par zaļumballēm un Līgosvētku svinībām tiek runāts visā Pēterkalniņa apkārtnē. Svinībām tiek izmantota ieplaka Pēterkalniņa ziemeļrietumu pusē, kā arī šūpoles. (Iespējams, ka tas notiek jau gadsimtiem ilgi.) Ieplaka atrodama uzreiz, bet avota sākumu gnīti atrast. Izrādās, ka ieplakas R stūrī sākas pelēka alk​snāja strēle, kura virzās uz tuvāko tērci vai grāvi. Bedrē skumīgi vizuļo ūdens.

Senajā Latvijā svētkalnu un upurakmeņu bijis daudz vairāk nekā vēlākos gadsimtos baznīcu.

Vidrižos - Pēterkalninš, Igatē - uzkalns, kur lāči sargājuši krīvus, Sējā - paugurs, ko dēvē par Dieva kalnu, un daudzi citi.

Kur mūsu senči svinēja Līgosvētkus Līgosvētki jeb Jāņi ir daudzu indoeiropiešu tautu senās svinības. Kā apgalvo novadpētnieks Viktors Grāvītis, visvairāk Līgosvētku tradīciju saglabājies baltkrieviem. Otrajā vietā - latvieši.

Mūsu senčiem Jāņi bija sava veida dievkalpojums - saskaņā ar labajiem dabas gariem, ar visu vienoto, nedalāmo, noslēpumainās skaņās un atspulgos trīsošo auglīgo dabu. Uz Jāņu svinībām mūsu senči parasti pulcējās zem klajas debess īpatnējas formas pauguros-Jāņa kalnos. Rīgai tuvākais Jāņa kalns atrodas Doles salas ZA krastā 150 m no Jāņkalnu mājām, pie meža ceļu krustojuma. Četrus metrus augstais, 45 m garais un 25 m platais uzkalniņš pašlaik apaudzis ar mežu.

Pirmās ziņas par Jāņa kalnu sniedz Edīte Kurca grāmatā Verzeichnis alter Kultsatten in Lettland (1924). Retā grāmata ir savdabīgs Latvijas seno kultu vietu katalogs. Autore Jāņa kalnu uzskata par senu pulcēšanās vietu, kur svinēti saulgrieži. Šīs ziņas viņa aizguvuši no A. Bīlenšteina manuskripta Onomestisches Material, kas toreiz - pirms kara - vēl glabājās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Latvijas Vēstures muzejā atrodas K. Rozīša 1942. gada ziņojums par Jāņa kalnu. Ļaudis uzskatot, ka uzkalna vidus ir tukšs - kad uzsitot ar kāju, tad dunot. «Nenoteikti nostāsti par atrastiem kauliem,» noslēpumaini piebilst Rozītis. Iespējams, ka «nenoteiktie nostāsti» ir gluži pamatoti. Tolaik uzkalniņā auguši senču kapavietām raksturīgie norieteņi. Jāņa kalns varēja būt applūdinātā senču pilskalna Ķivutkalna - svētkalns. Ķivutkalnu datē ar pirmo gadu tūkstoti pirms Kristus.

Arheologs J. Graudonis ievērojis, ka uzkalna augšdaļa mākslīgi apdarināta. Tomēr tā nav vienīgā -apdare", ko veikuši cilvēki. Jāņa kalna nogāzēs redzami aizmilzuši rakumi, kuri radušies, ņemot materiālus ceļa būvei. Tomēr Jāņa kalnam ir laimīgāks liktenis nekā tuvējam Karātavu kalnam. Šajā arheoloģijas pieminekli tika patvaļīgi ierīkoti sakņu dārzi.

Dieva kalns Ir kapsētas, kuras atgādina drūmas atraitnes. Carnikavas kapsēta ir jauka. Tajā ir vairāk miera nekā iznīcības. Krūmos rušinās melnie strazdi. No gobas uz priedi skriedams, nosēcas silis.

Carnikavas kapsēta ir teiksmaina kā dzeguzes atbalss. Un ne jau tikai tāpēc, ka atdusas vietā apglabāts dzejnieks un ģenerālis, aktrise un kara lidotājs, muižas nomnieks un žur​nālists…

Kapsēta izrakta Dieva kalnā. Šajā vārdā Gaujmalas uzkalnu nosaukuši vietējie iedzīvotāji.

Varbūt pateicībā par dižajām vīksnām un ozoliem? Vai arī tāpēc, ka uzkalna ziemeļu stūrī 1728. gadā uzcelta kārtējā baznīca?

Domājams, ka baznīca un kapsēta ieņēmusi svētkalna vietu. Ienākot krustnešiem, tas bija parastais variants: nocirta svētās liepas un ozolus, pēc tam ieviesa «īsto kultūru» - svētkalna uzcēla baznīcu, mokuratu vai karātavas. Reizēm iekārtoja kapsētu. Kā liecina 17. gadsimta vizitācijas protokoli, vēl senākajā baznīcā dzimtļaudis ziedojuši suņu un cūku vaska figūras. Tāpat rakstīts, ka dievnama apkārtnē 1638. gadā tas stingri aizliegts.

Kāds pazīstams gaišreģis apgalvo, ka Dieva kalnā bijusi svētvieta.

Postīto kapsētu zemē

Lielie kapi Tā nu iznāk, ka autors dzimis Cēsu rajonā pie viduslaiku kapsētas. Audzis pie Rīgas Lielajiem kapiem. Pat ārzemēs dzīvojis pie tikpat vecas vēsturiskas kapsētas, kur bija tieši tāda pati skulptūra sieviete pie krusta - kā Rīgas Lielajos kapos.

Lielie kapi šobrīd ir vecākie Rīgā. To tuvumā autors pavadījis četrdesmit dzīves gadus. Pašlaik tos dēvē par memoriālo ansambli. Ka​mēr nonāca līdz ansamblim, pagāja gadsimti.

Vēsture Lielie kapi atklāti 1773. gada 7. maijā - pēc Krievijas impērijas aizlieguma apbedīt mirušos baznīcā. Sākotnēji bija nodalījumi drau​dzēm: Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes, Jēkaba (katoļticīgie) un Pokrova (pareizticīgie). Bērinieki virzījās caur smiltājiem.

1824. gadā tika izbūvēta Miera iela. No vēsturnieka J. K. Broces zīmējuma (1798) redzams, ka apbedījumi tika izdarīti haotiski. (Arī pats zīmētājs apglabāts Lielajos kapos.) No Lībekas atbraukušais dārznieks J. Cigra 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu klasicisma stilā. Ar taisniem ceļiem un šķērsceliņiem tos sada​līja četrstūros.

Ap 1850. gadu kapi tika apzaļumoti.

Par vecākajiem pieminekļiem uzskatāmas akmens plātnes, kuras sedza zemē iebūvētas kapenes.

Daļu no plātnēm iemūrēja 1970. — 1972. gadā izveidotajā rindu kapeņu aizmugures sienā (arhitekts E. Slavietis).

Pirmā kapliča tika uzcelta 1776. gadā. Koka kapličas vietā drīz uzbūvēja mūra celtni. Kapsētā atradās arī t.s. Zaļā kapliča ar kapenēm. Te uz koka sastatnēm tika novietoti zārki, ko piederīgie negribēja guldīt zemē. Pēc sešdesmit gadiem sastatnes satrunēja un pārpildītās kapenes tika aizbērtas.

To vietā tika uzcelts liels marmora krusts.

19. gadsimta raksturīgs pieminekļu veids bija taisna kolonna ar nolauztu galu. Tā simbolizēja cilvēka aprauto mūžu. Sastopami smilšakmenī veidoti nocirstu koku stumbri. Katrs nocirsts zars simbolizē mirušu ģimenes locekli.

Kapos redzami īpatnēji pieminekļi: sarko- fāgs, kā arī urna, kura kopā ar postamentu veidota kaļķakmenī. Uz vāzes nereti attēlota čūska un taurenītis - mūžības un dvēseles nemirstības simbols.

Ievērību pelna augsti akmens obeliski, kā arī piramīdas, prizmas un stēlas. Krustus sāka uzstādīt tikai 19. gadsimta otrajā ceturksnī. Daudzi no tiem darināti smilšakmenī ar simboliskiem rotājumiem (lidojoši taure​ņi un ziedu vītnes).

19- gadsimta otrajā pusē parādās melni marmora krusti. Gadsimta beigās tika ieviesta bronzā atlieta sērojoša sievietes figūra ar melnu, pulētu marmoru fonā. Skaistākā skulptūra - marmorā veidots sievietes tēls Mailingeru ģimenes kapu piemineklī (19- gs. beigas). Jau gadu desmitiem akmens sievieti saēd kvēpi. Tai nodrupis deguns. Tā steidzīgi glābjama. Granītā kaltos cilvēku tēlus E. Kurava, A. Fol- ca, J. D. Felsko u.c. akmeņkaļu darbnīcās sāka veidot samērā nesen.

Lielākā daļa kapeņu jeb kapliču saglabājušās no 18. gadsimta beigām. Vecāko kapeņu rinda (28 celtnes), kā arī trīs kapenes gar Miera ielu atspoguļo 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma celtniecības stilus: baroks portāla apdarē raksturo vecāko būvperiodu, bet klasicisma elementi jaunāko. Jaunākās kapenes uzceltas dažādās vietās, portāla veidojumā parasti jaušamas eklektisma iezīmes. Laikā no 1773. gada līdz 1923. gadam tika uzcelti trīsdesmit astoņi sakrālās arhitektūras objekti. To autori bija izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti - K. Ilāberlands, II. Šēls, S. Antonovs u. c.

1864. gadā pie vecajiem vārtiem uzbūvēta uzrauga māja. Nama gaitenī kādreiz rādījies gaisīgs tēls - to redzējusi bijusi mājas iedzīvo​tāja.

Vēsturnieks J. Juškēvičs spoku stāstus vērtē racionāli. -Vēl 19- gs. 90. gados šādus spoku stāstus par Lielajiem kapiem rīdzinieki zināja stāstīt simtiem. Šajos nostāstos minēti gan spoku baleti, gan procesijas, gan jātnieki, gan miroņu rati, bet it sevišķi dažādi mistiski tēli no sērgu laikiem «pelēkais vīriņš'», -baltā jaunava-, -elles suņi», -raganu kaki» utt. Ap kapličām vijās nostāsti par dzīvi apraktiem, par sveču gaismu pusnaktī kapenēs, par telefona satiksmi ar veļu valsti, par labo un ļauno garu sardzi pie kapeņu ieejām. Gar žogu, kur apglabāja pašnāvniekus, dzērumā nodurtos,

svešiniekus un atrastos, vienmēr valdīja zināma spoku atmosfēra, bija daudzi kapi, kuriem godīgais birģelis gāja apkārt ar lielu tikumu, klusībā pārmetot krustu vai noskaitot Tēvreizi. Nelaiķis, bijušais kapu pārzinis O. izteicās, ka, ja viņš sāktu stāstīt, tad visi klausītāji aizdrāztu prom kā -ieeļļoti zibeņi». Interesanti ir tas, ka visvairāk, šadu nostāstu saglabājies no racionālisma laikiem.-(j.

Juškēvičs. Ve​cā Rīga. R., 1994., 13.-14. lpp.)

No agrākiem laikiem bija saglabājusies kā​da dienasgrāmata.

-Miera no mantas un godkāres nav iespējams atrast pat viņsaulē,»reiz izteicās nelaiķis mācītājs Leons Taivāns, vēlākais čekas moceklis. «Lielajos kapos uzceltās muižnieku kapličas ir kā mūra cietokšņi - ar pazemes ejām, akmeņu kārtām, čuguna durvīm un vape- ņiem. To likteņi ir aprakstīti kādas mūķenes dienasgrāmatā. Viņa kalpojusi par žēlsirdīgo māsu tuvējā Hospitāļu ielā.»

Mūķene bijusi gaišredzīga. Viņa stāstījusi arī par kapliču Lielajos kapos. Tajā ieslodzītā dvēsele nav varējusi izkļūt ārā un dzīvojusi kā cietumā. Pārāk liela ir bijusi ticība dzīves laikā.

Ticība varas, varmācības un citiem mūriem.

Spoku stāsti par Lielajiem kapiem ir publi​cēti reti, bet, ja ir, tad pamatīgi.

Cits nostāsts vēsta, ka kāds jūrnieks mirstot prasījis, lai viņam zārkā ieliekot neuzticīgās līgavas gredzenu. Krusttēvs tam pretojies, un nelaika lūgu ms palicis neizpildīts. Pēc kāda laika mirušā krusttēvs apmeklējis Lielos kapus un jūrnieka kapa tuvumā sastapis kādu svešinieku, kurš pratis viņu tā ievilināt sarunās, ka krusttēvs aizmirsis sarunas vietu un laiku. Pēkšņi kaut kur tālumā nodimdējusi vienpadsmitā stunda. Tikai tagad krusttēvs šausmās ieraudzījis, ka nakts laikā atrodas pašā attālākā kapsētas stūrī. Svešinieks apsolījis izvadīt viņu no kapsētas un tumsā vedis to vārtu virzienā. Pēc kāda laiciņa abi pienākuši pie skaistiem pīlāriem rotāta nama, kas bijis apgaismots lāpām un svecēm.

Svešinieks ievedis krusttēvu namā un rādījis viņam tur plašu sabiedrību vecmodīgos tērpos. Ļaudis sēdējuši pie vīna kausiem un tērzējuši. Svešinieks tad uzrunājis sabiedrību šādiem vārdiem: - Vai kāds no jums nepazīst šo manu biedru?- Šermuļi pārskrējuši krusttēvam pār kauliem, kad viņš ieraudzījis lēniem soļiem sev tuvojamies mirušo krustdēlu - jūrnieku. Pienācis klāt, viņš krusttēvam uzprasījis: -Tu laikam atnesi manas līgavas gredzenu? Ja to neatdosi, netiksi mūžam no šejienes laukā.- Visa sabiedrība apstājusi runātājus. Krusttēvs lielās bailēs apsolījies darīt visu, ko vien krustdēls vēlējies, bet tad iejaukusies citi mirušie, kas gribējuši noskaidrot dažas personīgās lietas.

Viens vēlējies zināt par savu māti, otrs-par mājas saimniecību, trešais- par darbavietu, ceturtais- par draugu. Viņi prasījuši un draudējuši. Beidzot jūrnieks teicis krusttēvam: -Viss tas tev jāizdara.

Dodam tev astoņas dienas laika. Nedomā mums izsprukt kuģī vai ratos. Mūsu rokas ir garas un tura ciet. Še, izdzer šo kausu, tad tu atminēsi visus uzdevumus. Ja tu tos neizpildīsi, mirsi divu nedēļu laikā. Ja izpildīsi, mūsu labvēlība paglābs no kapa vismaz divdesmit piecus gadus.- Krusttēvs izdzēris skaidro, bezgaršīgo dzērienu no pasniegtā kausa un pamodies. Viņš sēdējis uz sola pie sava krustdēla kapa, un tālumā pulkstens nositis vienu. Kā izšauta bulta viņš aizdrāzies līdz kapsētas vārtiem un tālāk mājās. Tanī pašā rītā viņš aizgājis pie policijas priekšnieka, kuram jau bijis ziņots it kā par viņa pazušanu, un dabūjis atļauju atvērt krustdēla kapu un zārku, uzmaucis viņam pirkstā gredzenu, bet papīru ar atbildēm ielicis viņam rokā, ko mirušais pastiepis dzīvajam pretī. Kad pēc nedēļas atkal attaisījuši zārku, papīrs mi​rušā rokā vairs neesot bijis.

0-Juškēvičs. Vecā Rīga. R., 1994., 41. Ipp.)

Kas palicis pāri Lielajos kapos apbedīšana pārtraukta 1957. gadā, bet to nodalījumā Pokrova kapos - astoņus gadus vēlāk. Vienīgi Mirušo piemiņas die​nā kā aizgājēju skatieni mirgo liesmiņas.

1975. gadā LPSR Kultūras ministrija apstiprināja Lielo kapu saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstu: 114 vēstures pieminekļi (ievērojamu personu apbedījumu vietas) un 195 mākslinieciski vērtīgi objekti. Ne visas ievērojamu personu kapa vietas ir zināmas, ne visas ir saglabājušās. Zināmi uzvārdi divdesmit vienam zinātniekam, trīspadsmit arhitektiem un celtniekiem, četrpadsmit ārstiem un farmaceitiem, sešiem dzejniekiem un rakstniekiem, sešiem dziedoņiem, vienpadsmit gleznotājiem, tēlniekiem un litogrāfiem, diviem grāmatu izdevējiem. Ir noskaidrots, ka šajā kapsētā apglabāti vairāk nekā 127 ievērojami cilvēki.

Saglabātas deviņpadsmit kapličas, divi simti četrdesmit divi pieminekļi un piecdesmit astoņas kapu plātnes, sešdesmit sešas dekoratīvās sētas un sešpadsmit memoriālās kapu vietas. Diemžēl šie skaitļi iet mazumā. Masveida postījumi pārtraukti, bet huligāni taču nav iz​miruši…

Lielajos kapos zaļo apmēram sešdesmit koku un krūmu sugu, t. sk. trīsdesmit deviņas svešzemju.

Te sastopami pilsētas apstādījumu retumi, piemēram, Japānas lapegle, parastā kļava 'Schivedleri', zemā mandele, atvasainais grimonis, melnā apse, Prževaļska apse, baltā roze, Bijāra spireja, Krimas liepa, zemā goba. Te aug daudz Holandes liepu, zirgkastaņu un platlapu liepu. Raksturīga Rietumu tūja (28 vecāki koki) un tās formas 'Ele- gantissima'.

Lielo kapu labiekārtošana sākta 1979- ga-; dā. Iekārtoti celiņi un apgaismojums.

Mūsu gadsimta 80. gados sākās tautas trešā atmoda. Kapu uzkopšana kļuva par sabiedrības goda lietu. Lielajos kapos restaurēja kapličas, sakopa A. Pumpura pieminekļa apkārtni. 1985. gadā atklāja memoriālo ansambli jaunlatviešiem, nacionālās atmodas darbiniekiem - K. Valdemāram, K. Baronam, F. Brīvzemniekam. Uzcēla piemiņas sienu ar K. Barona un F. Brīvzemnieka portretu cilni.

Tādējādi go​dam tika atzīmēta K. Barona 150. gadskārta. |

Kas redzēts savām acīm Šis ziņas ir oficiālas. Tās neatklāj visu patiesību. Lielajiem kapiem ir «paralēla» vēsture. Šis gadsimts jāsauc par postīšanas gad​simtu.

Juku laikos te notika laupīšana un demolēšana - vēl vairāk nekā dzīvo cilvēku mitekļos. Kapliču durvis bija apšūtas ar skārdu. To sagraizīja ar dūčiem. Cilvēki stāstīja, ka reiz no kapličas izskrējusi plika sieviete, bet aiz viņas - vīrietis ar nazi. Šis notikums liecina, kāda pub​lika pārnakšņoja kapsētā.

Vandaļi ielauzās mazajā kapličā netālu no sarga mājas. No zārka izrāva baroneses mūmiju un nosēdināja uz kāpnītēm. Par rotaslietām vispār nav vērts runāt. Tās norāva kopā ar «spītīgiem» kakla skriemeļiem un «nepadevīgiem» pirkstu kauliņiem. Kad tas notika? Latvija ir slavena ar kariem, revolūcijām un okupācijām. Lielo kapu «nacionalizācija» bijusi modē visos laikos. Atceros raksturīgas epizo​des.

Tā saucamajos Ilruščova laikos pa Lielajiem kapiem staigāja mācītājs Leons Taivāns, fotografēja pieminekļus: «Tik daudz Eiropas mēroga mākslas darbu. Komunisti tos izpos​ta.»

Apmēram pirms divdesmit gadiem kapsētā tika izrakta varena tranšeja, lai veidotu topošo maģistrāli. Dienasgaismā izcēla dzeltenīgus galvaskausus. Dažiem vēl turējās mati. Zemessmēlēja zvērīgā ķetna bez ceremoni​jām tos sabēra kravas mašīnās.

Autors uz Lielajiem kapiem uzaicināja gaišreģi S. «Šai kapsētā apglabāti daži slepkavas un vairāki svētie,» nikni sacīja mazpilsētas onkulis. «Rīgas varasvīri likuši kapsētu apgānīt. Svētie to nepiedos. Cietīs gan vainīgie, gan iekārta kopumā.»

Komunistu laikos visi svētumi bija ačgārni - ar mīnus zīmi: Tur- kapos Lielajos, Kur postaža un trūdi, Stāv sadauzīta statuja Bez galvas. Kā aklais laiks, Kad dzīves tirgotavā Gūst peļņu tie, Kas krustu drupās triec.

Vārsmas atbilst īstenībai. Skulptūras galva dusēja tās klēpī. Un tas vēl ir nieks. Kapsēta bija lielāka par Vecrīgu laikā, kad pilsēta zaudēja mūrus. Tā bija krustu, pieminekļu un granīta stabiņu pilsēta. Postītāji to ārdīja neatlaidīgi - kā spāņi acteku galvaspilsētu Tenočtitlānu. Arī Lielajiem kapiem tika nojaukti mūri, t.i., akmens sēta. Nu katrs varēja ieskriet un izskriet pēc sirds patikas, bradājot visos virzienos. Mazi puišeļi, kas knapi nesa skolas somu, lauza krustus un mīdīja kopiņas.

Spraunāki pusaudži ķērās pie vidējiem pieminekļiem, nogāza un vilka uz gājēju celiņiem. Citi tēloja Tarzānus: piesēja virvi lielam zaram un šūpojās aurēdami. «Šūpoles» nolūza.

Piedzērušie gāza kapakmeņus un dauzīja marmora krustus.

Laupīja ar «iedvesmu» Pastāvēja īpatnējs laupīšanas paņēmiens. Laupītāji ietinās baltā palagā un tumsā nāca no kapiem uz Lielo Klijānu ielu. Nejaušais garāmgājējs no pārbīļa dabūja sirdstrieku. Milicija atrada līķi bez vardarbības pazīmēm un tukšām kabatām.

Ja pazemes kambaros kāds izkaisītu proklamācijas - mirušo musināšanai, attiecīgās iestādes vainīgo uzietu un tiesātu. Šoreiz iestādes atgādināja trīs japāņu mērkaķīšus: viens - neredz, otrs nedzird, bet trešais - nevar sa​ost.

Ko darīja iestādes?

Pa kapsētu staigāja strādnieks ar grābekli un līdzināja kopiņas. Tādējādi tika dibināts memoriālais parks. Atkal ducināja kravas mašīnas. Uz akmeņkaļu darbnīcām ceļoja stabi un pieminekļi. Tavu brīnumu - kādas milzīgas autokravas bija sakrājušās mirušo pilsētā aptuveni divsimt gadu laikā!

Notiesāja kapu pārzini. Akmeņi bija aizce​ļojuši nepareizā virzienā.

Gadījās arī citas neveiksmes. Pie centrālās kapličas jeb kapelas stāv čuguna lapene ar rotājumiem. Apakšā guļot nelaiķis, kam bijušas ievērojamas garīgās spējas. Lapeni gribēja novākt.

Stabiņi turējās zemē kā ieburti. Vīri atveda celtni. Tas salūza. Beigās piedzērās postītāji, un lapene palika savā vietā.

Vandāļi ievāc rekordražu Milzu soļiem tuvojās «perestroika». Kā sēnes caur asfaltu lauzās kooperatīvi. «Jāsteidzas, kamēr nav par vēlu,» skaidroja kāds šeftmanis. «Juku laikos likumi nav rakstīti.»

«Pastāstīšu, kā tas notiek,» atklāja sirdi viens no zinātājiem. (Jau tolaik viņš bija turīgs cilvēks.) «Neviens jau nebrauc ar buldozeru, lai izgāztu skaistu akmeni. Sākumā kapos to aplūko speciālisti. Neuzkrītoši. Novērtē no mākslinieciskā viedokļa. Skatās, lai nebūtu ieplī- sis. Vai redzat marmora plāksni? Tādu plāksnīti pāris minūtēs izspiež no ietvara, ielādē pikapā un - projām!»

Izlaupītāji bija «pārņēmuši stafeti». Padomju laikā īsta sodība bija partijas un valdības sūtītās komisijas. Tās vērtēja pieminekļus, atstājot «idejiski un mākslinieciski vērtīgus darbus». Pie Indrānu ielas stāvēja piemineklis mātei ar pieciem bērniem: vārdi, bildītes, gadskaitļi… Pēc komisijas tur palika līdzena vieta.

Maitu ērgļiem šis piemineklis nelikās idejiski augstvērtīgs. Šķita, ka tajā vietā izdarīta slepka​vība.

Vai jāsaķer galva izmisuma?

Kā izskatās Lielajos kapos šodien?

Kustība notiek pretējos virzienos. Parādās jaunas piemiņas zīmes. Nezūd arī «nelegāli» uzraksti uz kapliču sienām. Nāk prātā Atmodas laiki, kad Baltslāvu biedrība izpētīja Pok- rova nodalījumu, kur apglabāti galvenokārt krievi, sarīkoja talkas un izdeva brošūru. Toties tuvējās krievu skolas skolēni ālējās pareizticīgo kapos, aprakstot pieminekļus. Sevišķi viņi bija izraibinājuši tirgoņa Aļifānova kapliču (tagad izzuduši pat uzraksti, saglabājusies vienīgi fotogrāfija). No kapličas atlicis «stum​benis» bez jumta.

Arī kapos savu ietekmi parāda «privatizācija». Kapu kopiņas, ko atguvuši nelaiķu radinieki, rotājas ar glītiem krustiem un pie​minekļiem.

Centrālā kapela, kas padomju laikā bija smirdošu drupu stāvoklī, tika nostiprināta ar skārda jumtu un logu aizvariem. To paveikusi ev. luteriskā sabiedriskā organizācija. Ēka ir izglābta.

Civilizētu izskatu atguvuši arī vācu karavīm brāļu kapi. Pokrova kapos spīd un laistās Jēkaba kapela, ko pārņēmusi ev. lute​riskā Kristus draudze.

Izcirsti krūmi un nopļauti zālāji. Izņemot Pokrova kapus, pārējos nodalījumos neredz kritušos kokus. (Klajākās vietās netiek stādīti arī jauni koki, kaut gan Lielie kapi to apsaimniekotājiem kļuvuši par malkas sagādes vietu. Cik ilgi tas turpināsies, un ar ko tas beigsies?) Daudzi pieminekļi ir apmierinošā stāvoklī. Nav masveida postījumu. Tiktāl kapu pārvaldes no​pelns.

Reizēm «kapsētas tēvi» paklūp uz «cinīšiem». Vecajās kapenēs pat nelieli postījumi rada sa​brukuma lavīnu.

Dažai kapličai sienas drīz paliks bez apmetuma. Dažām kapličām durvis ir aizslēgtas, citām vaļā. Iekšpuse piebāzta ar zariem vai arī tur mētājas dažāda draza. Lai to aizvāktu un sadedzinātu, nevajag rīkot talkas ar tūkstošiem dalībnieku.

Lepnā vientulībā ar Lielajiem kapiem netiks galā nedz Rīgas Dome, nedz Kapu pārvalde, nedz Brāļu kapu komiteja. Vides aizsardzības organizācijas skolu audzēkņi un novadpētnieki varētu būt labākie sabiedrotie.

Ķīniešu krūzīte

Pieminekļu sarakstā teikts, ka Siguldas internātskolas tuvumā esot Saksukalna kapulauks. Kā tad tā? Turaidas pilsdrupas redzamas pa gabalu. Kur atrodas Jelgavas kalns - arī zināms. Saksukalna senkapu vieta nav zināma. Internātskolas apkaimē mežā zem katra koka ir pauguriņš. Varbūt tas būs meklētais kapulauks? Turpat blakus redzami lēzeni, nevienādi pauguri. Varbūt tie? Beidzot atrodas ari Saksukalna vai Siguldas kapulauks, ko tautā dēvē par zviedru kapiem. Kā uzskata V. Ģinters, te varētu būt ap 100 uzkalniņu. K. E. Naplrskis un R. Hausmanis minējuši mazāku skaitli - četrdesmit, bet J. K. Bērs saskaitījis trīsdesmit sešus.

Autoram izdevās atrast tikai divus paugu​rus. Iespējams, ka biezoknī slēpjas pārējie.

Sākumā kapulauks bijis astoņdesmit metrus garš un četrdesmit astoņus metrus plats. Tas stiepās Z-D virzienā. Pauguru vidējais augstums 1-1,5 metri, diametrs - 8-10 metri. Gandrīz visi pētnieki te konstatējuši iepriekšējo rakumu vai postījumu pēdas. Bijušās Bogda- noviča vasarnīcas iemītnieki zināja, ka staigā pa cilvēku kauliem. Kad 30. gados tur cēla māju un iekārtoja pagalmu un dārzu, tika nolīdzināti apmēram 30 senkapi. Tika atrasti šķēpi, bruņu daļas, zobens, zirgu kāpšļi. Kur tie pa​likuši, nav zināms.

Gaujas senielejas malā gandrīz saskrējos ar rēcošu motociklu. Arī braucējam nav ne jausmas, ka traucas pa senču kapsētu. Diez vai tas vinu interesē.

Pirmie, kas ieinteresējās par Saksukalnu, bija baltvācu pētnieki. Pirmos izrakumus 1835. gadā šajā vietā veica barons K. Volfs - viņš izpētīja piecus kapu uzkalniņus.

Pētījumus turpināja vēsturnieks K. E. Na- pīrskis. Viņš sīki aprakstīja Siguldas kapulauku. Ģindeņi bijuši novietoti uz zemes un tad uzmesti uzkalniņi. Piecos uzkalniņos tika atrastas senlietas ieroči, rotaslietas un kādi trauki. Darba stilu raksturoja darba laiks: visi uzkalniņi tika uzrakti astoņās stundās. Starp agrāk atrastajām senlietām Napīrskis nosauca Konrāda II (1024-1039) Ķelnes naudu un nelielu zaļas krāsas māla krūzīti ar osu, kura uzdāvināta senatnes pētnieku biedrībai. Vēlāk krūzīte nokļuva Valsts vēsturiskajā muzejā (inv. nr. XXXIX. 9) ar atraduma vietas apzīmējumu «Kapukalns Siguldā». Arheologu aprindās tā iz​raisīja sensāciju.

Nav zināms, ar kādu nolūku Napīrskis senkapos meklēja veco naudu. Pieņemsim, ka nolūki bija vislabākie. To nevar sacīt par kādu citu slavenu zinātnieku. 1846. gadā Siguldā ieradās J. K. Bērs Drēzdenes mākslas vēstures profesors un zinātnisko biedrību loceklis. Viņš izpētīja 24 senkapus.

Pretēji vēstures profesora F. fon Krūzes uzskatiem, ka senlietām bagātos apbedījumus atstājuši varjagi krievi, Bērs tos piedēvēja lībiešiem. Toreiz tika atrakti galvenokārt ugunskapi. Saksukalnā atrasto senlietu zīmējumus Bērs publicēja grāmatā Die Grāber der Liven (..) (Dresden, 1850).

Bēra uzskatus par atrasto priekšmetu lībts- ko izcelsmi pārņēma arī citi arheologi. Gribot vai negribot Drēzdenes profesors izdarīja pakalpojumu turpmākajai latviešu arheoloģijas zinātnei. Toties pārējā viņa rīcība ir visīstākais kaitējums. 1852. gadā zinātnieks … pārdeva atrastās senlietas Britu muzejam Londonā. Uz ārzemēm aizceļoja jau otrā lībiešu senlietu ko​lekcija!

Bēra pētījumi bija nepilnīgi, tāpat kā secinājumi. Viņš domāja, ka Saksukalnā atrodas tikai vīriešu mirstīgās atliekas. Šī hipotēze esot radusies 1210. gadā - pēc kaujas starp sāmsa- liešiem un vāciešiem. Īstenībā šī kauja notika Turaidā - Gaujas pretējā krastā! Bērs uzskatīja, ka Saksukalnā dominē ugunsapbedījumi, bet R. Hausmanis te atrada tikai seno lībiešu skeletus bez jebkādām apdeguma pazīmēm.

Siguldas senkapi aicināt aicināja labākos baltvācu arheologus. 1873- gadā un 1874. gadā, veicot izrakumus Krimuldā, Turaidā un Allažos, līdz Siguldai nonāca K. fon Zīverss. Te viņš atraka tikai

vienu uzkalniņu, bet kopumā Ziversa izrakumiem bija sevišķa nozīme Gaujas lībiešu senatnes izpētē.

Viņa laikabiedrs - arheologs un ģeologs K. Grēvinks datēja Gaujas lībiešu senkapus ar 9-13. gadsimtu.

1880. gadā Siguldā darbojās vadošais Aus- trumbaltijas senatnes pētnieks R. Hausmanis. Viņš atraka četrus (pēc citām ziņām - trīs) senkapus un atklāja, ka mirušie guldīti ar galvu pret ziemeļiem.

Kādā no kapiem Hausmanis uzgāja suņa kaulus - lībiešiem raksturīgo su​ņa upuri.

Kopumā ieguvums bija niecīgs. Dažos kapos tika uzieti tikai nekārtībā guloši kauli un ogļu gabaliņi.

Igauņu arheologs E. Tenisons Siguldas kapulauku attiecināja uz Satezeles novadu. Salīdzinot ETenisona datējumu (11.-13. gs.) ar laika periodu, kurš Saksukalnam atvēlēts grāmatā «Latvijas PSR arheoloģija» (R., 1974), vērojama novirze par 100 gadiem. Grāmatā senkapi datēti ar 10.-12. gadsimtu. Saksu- kalns pieskaitīts kapulaukiem, kuru izmantošana turpinājās viduslaikos - pēc 12. gad​simta.

Gaujas lībiešu novados atrasti arī mūsu ēras 1. gadu tūkstoša pirmās puses un vidus kapu uzkalniņi, viens no tiem - Siguldas kapulauka tuvumā.

Septiņsimt gadus verdzinātā latviešu tauta arheoloģijai nopietni varēja pievērsties tikai 20. gadsimtā. Latvijas brīvvalsts laikā lielu interesi izraisīja porcelāna krūzīte. Kā apgalvoja arheologs V. Ģinters, tā darināta senajā Ķīnā [3] .valsts vēsturiskā muzeja inventāra tabulā tika atzīmēts, ka senlieta atrasta Siguldas draudzē pie Lorupes muižas un 1840. gada 14. februārī saņemta no komandanta ģenerāl​leitnanta K. fon Manderstierna. (Varbūt dāvi​nājumu ierosināja K. E. Napīrskis?)

Krūzīte rūpīgi darināta uz podnieka ripas. Trauciņa sienas ir tikai 2 milimetri biezas, bet augstums - 4,4 centimetri. Uz gaiši pelēkajām un zaļganajām sienām dažviet vērojamas brūnganas zaigojošas glazūras paliekas. īpatnējā forma un glazūra liecina, ka tas nav vietējais darinājums.

Līdzīgs trauciņš (ar balti zaigojošu glazūru) atrasts Gotlandē - kopā ar kādu arābu monētu (900. g.), kā arī Krievijā - Suzdaļas apriņķī. Tie bija vienīgie atradumi Eiropā. Analogas krūzītes saglabājušās Ķīnā un attiecas uz Tangu dinastijas (618.-907. g.) keramiku. Ķīnas trauciņi ir pilnīgi analogi Siguldas krūzītei.

Droši vien šis ir vienīgais senatnē importētais Ķīnas darinājums. Domājams, ka krūzīte ievesta caur Eiropas austrumiem.

11. gadsimta 2. pusē un 12. gadsimta 1. pusē ar Saksukalnā dzīvojošiem lībiešiem gotlan- dieši un krievi uzturēja tirdzniecības attiecības. Lībieši piegādāja viņiem daudzas Siguldā atrastās senlietas. 12. gadsimta 3. ceturksni par noteicējiem tirdzniecībā kļuva vācieši.

Gaujas lībieši preču apmaiņai piešķīra lielāku nozīmi nekā citu Austrumbaltijas novadu iedzīvotāji. Varbūt tādēļ šejienes senlieta Lat​vijas mērogā ir tikpat unikāla kā Gūtmaņa ala.

Jauna meita gribējusi mutes dot Kur sākas Gauja? Literatūrā atradīsim apbrīnojami dažādas versijas. Pēc kāda nostāsta, Gauja sākas no Incēnu mājas akas. Incēni ir dzejnieka Kārļa Skalbes dzimtās mājas netālu no Alauksta.

Enciklopēdijās reizēm norādīts, ka Gaujas sākums ir Elkas kalna pakājē. Novadpētnieks Guntis Eniņš izpētījis, ka Gaujas pirmavoti ir nevis pakājē, bet gan virsotnes tuvumā - vairāk nekā divsimt metru virs jūras līmeņa.

Elkas kalna virsotne ir divsimt sešdesmit vienu metru augstāka par saulrieta atspulgu Baltijas jūrā. Šis paugurs paceļas četrdesmit metrus pāri apkārtnei. No kalna augstumiem redzami kaparzaļie meži, vizbuļu zilās tāles un mākoņu milzeņi, kas noglauž ielejas ar negaisu bārdām. Kā vēstī teika, šajā apvidū dzīvojusi ragana Elka. Tā darījusi ļaudīm daudz ļauna. Tādēļ Dievs tai uzsviedis smilšu sauju. Tā radies Elkas kalns. Bībelē ir sacīts: «Acis ir, bet neredz.» Nostāsts par raganu Elku «iebaksta» kā ar pirkstu acī. Pat neredzīgajam nākas atzīt, ka senatnē Elkas kalns bijis svētkalns. To liecina kalna no​saukums.

Novadpētnieki ievērojuši, ka apkārt se​najām svētvietām «spieto» teikas un nostāsti.

Tāpat kā Mazie Kangari ievada Kangaru kalnus, arī Elkas kalna «priekšpostenis» ir zemākais Krusta kalns. Kāpēc tāds nosaukums? Varbūt tādēļ, ka Krusta kalnā atrodas kapsēta? Senlaiku kapsētās parasti iesvētīja divmetrīgu krustu, ko iestatīja atdusas vietas pašā vidū. Tomēr Latvijā ir dučiem Krusta kalnu, kuru tuvumā nav ne jausmas no kap​sētas.

Krusta kalni tāpat ir svētkalni. Vācu krustneši svētkalnu virsotnēs labprāt būvēja mūra pilis, cēla baznīcas vai karātavas, kā arī apbe​dīja mirušos. Visas viduslaiku baznīcas atro​das kapsētu centros.

Par Krusta kalnu ir zināmas vairākas teikas. Tādas, ka šermuļi iet pa kauliem. Kalnos ar varenu enerģētiku viņsaules būtnēm ir daudz vieglāk parādīties šaisaulē.

Pirmā teika: sita ar nūju un nedeva mutes…

Kāds malēnietis reiz vēlā rudens nakti biezā miglā piebraucis pie Krusta kalna. Te uzreiz ceļš palicis gaišāks un daudz mirušo nākuši ārā no tuvējās kapsētas un sēdušies viņa ratos. Viena jauna mirusi meita iesēdusies pat klēpī un gribējusi mutes dot. Viņš to nav atļāvis un ar nūju sācis mirušos sist un gaiņāt, bet - jo vairāk sitis, jo vairāk nācis klāt. Ilgu laiku nabadziņš tā nomocījies, kamēr tuvējās mājās iedziedājiesgailis. Tad mirušie klupda​mi skrējuši atpakaļ uz kapsētu.

Otrā teika: nerunā ar svešiem kungiem!

Bijis ap pusnakti, kad T. mājas kalps Jaucis gājis no Ežiem uz māju. Jancim bijis labs žvingulis galvā, un, nemaz par spokiem nedomādams, viņš gājis kapsētai garām. Viss bijis klusu. Netālu no kapsētas vārtiem kāds kungs ar plinti plecos viņam no aizmugures pienācis klāt un sācis ļoti laipni runāties. Jancis, neko ļaunu nedomādams, sācis ari kungam jo droši pretī runāt, jo domājis, ka tas esot kāds no kunga medniekiem, kuri vakarā vēlu pa Krustakalnu medījuši. Tā viņi kādu gabalu pagājuši, te kā viesulis kungs uzreiz pazudis, atstādams Janci vienu. Nu gan Jancis sapratis, ka kungs bijis velns, un lielās bailēs devies projām uz mā​jām.

Trešā teika: negrāb visu, kas gadās pa rokai!

Vasaras dienā kādspiebaldzēns brauc gar Krusta kalnu. Pie kapsētas vārtiem piebraucis, viņš ieraudzījis uz ceļa melnu dzijas kamolu. Ātri pacēlis kamolu un braucis tālāk. Bet tavu brīnumu!kamols arvien lielāks un lielāks tapis, kamēr pēdīgi visi rati tā pārpildīti, ka pašam piebaldzēnam bijis jākāpj no ratiem ārā.

Viņš gribējis izgrūst kamolu no ratiem, bet nav varējis, jo tas bijis ļoti smags, tā ka pēc tam zirgs vairs nav varējis f)avilk.l un apstājies kādu ceturtdaļversti no kapsētas. Zirgam apstājoties, kamols pārvērties par melnu put​nu un aizskrējis uz kapsētu, kliegdams: «Pie citiem, pie citiem! Ko es viens!»

Piebaldzēns nu braucis priecīgs tālāk uz Skujeni.

Nav grūti uzminēt, ka teikām bagātais Kaista un Elkas kalns viedojuši vienotu svētvietu kompleksu. Nebūtu pārsteigums, ja tuvumā tiktu atrasta vēl trešā svētvieta.

Bieži mainījas īrnieki Rīgā, Miera ielā, ir māja, kur bieži mainījās īrnieki. Pārcēlās uz nedaudz sliktāku dzīvokli, tālāk no centra. Jaunie mītnieki pabrīnījās, taču neko nejautāja. Viņi rīkojās pēc principa: kad dod, tad ņem, kad sit, tad bēdz! Tiesa, kas tiesa, no sākuma viņi domāja par sakāmvārda pirmo pusi un tikai pēc pāris nedēļām - par otro: …bēdz! Pirms pieņēma izšķirošo lēmumu, aizgāja ciemos uz veco, laimīgo dzīves​vietu: - Ko jūs esat mums iesmērējuši? Spokojas gaišā dienas laikā!

-To jau mēs zinājām, bet neko nesacījām.

Cerējām, ka jūs varbūt liks mierā, - neveikli taisnojās iepriekšējie īrnieki.

Kopējiem spēkiem sāka pētīt mājas vēsturi. Izrādījās, ka, beidzoties Otrajam pasaules karam, Miera ielā bija aizkavējušies vācieši un tā ari sagaidījuši krievu čekistus.

Dažas minūtes dzīvoklī rībēja šāvieni. Ie​nākot papildspēkiem, uz grīdas jau mētājās vai​rāki līķi.

Kritušos aiznesa, bet viņu nekristītās, brutālās dvēseles aizvākt nebija iespējams. Tās bija zaudējušas mieru un nevēlējās to dāvāt arī nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem.

Stiprās durvis Autora tēvs bija no tiem cilvēkiem, kuri piekrīt Viljamam Šekspīram: ir lietas starp debesīm un zemi, ko cilvēka prātam grūti izskaidrot. Varbūt tagad - viņsaulē - šīs lietas tēvam kļuvušas skaidrākas, bet toreiz - bērnības gados… Toreiz notika savāds gadījums, kas neļāva viņam izaugt par zvērinātu neticīgo.

Zēna gados viņš dzīvoja Lodesmuižā. Ne gluži pašā muižā, bet gabaliņu tālāk - mājiņā, kam apkārt pļavas un tīrumi. Dzīvoja kopā ar māti, tēvu un māsu.

Bija Ziemassvētku pēcpusdiena. Vecāki bija sadomājuši aizbraukt un nosvinēt svētkus pie radiniekiem - tādiem pašiem lauku cilvēkiem. Ceļš bija diezgan tāls. Bērnus atstāja mājās, kā jau parasts, piekodinot, lai durvis never vaļā nevienam. Logiem bija slēģi.

Tā ari aizbrauca. Abiem bērniem klusajā mājā bija mazliet baismi - kā atvarā. Stundas vilkās pretī pusnaktij. Sarunas ritēja arvien rāmāk. Nez kādēļ negribējās pat runāt, vēl jo mazāk - dziedāt kādu Ziemassvētku dziesmu, piemēram, «Klusa nakts, svēta nakts».

Ar svētumu šoreiz kaut kas nebija kārtībā, un klusums sagruva drumstalās - vienā neticamā mirklī. Durvis no ārpuses saņēma varenu trie​cienu! Tās norībēja no dēļiem līdz stenderēm.

Tūliņ arī sāka raustīties durvju kliņķis, bet atslēga, paldies Dievam, bija pagriezta jau divas reizes. Raustītājs netika iekšā! Bet tādēļ viņš nekļuva rāmāks. Rāviens pēc rāviena, un biezās ozolkoka durvis it kā rēca un lādējās, ritot no nerimstošajiem triecieniem. Varētu domāt, ka māja ir piesieta ratiem un ripo lejup pa nokalni.

Vai gan jāteic, ka bērni stāvēja ne dzīvi, ne miruši. Tad viņi sāka saukt abus mājas suņus, bet tie bija kā izgaisuši.

Kas to lai pasaka, cik ilgi turpinājās šī ārdīšanās. Tādos brīžos desmit minūtes šķiet tikpat briesmīgas kā stunda.

Pasakās līdzīgi notikumi beidzas ar gaiļa dziesmu. Šoreiz gailis i nedomāja dziedāt. Tracis norima tikpat pēkšņi, kā sācies.

No rīta pārradās vecāki. Naktī bija uzsnidzis sniegs - mīlīgs kā zvaigžņu putekļi. To nebija skārusi nedz cilvēka, nedz zvēra, nedz arī vilkača kāja…

Trijatā Talsu rajonā - Vandzenes pusē - celtnieki būvēja māju. Gadījās ceļā pauguriņš - nolīdzināja.

Kas tur pavisam! Padomju cilvēki nav sī​kumaini. Padomju cilvēki būvē skaistas mājas.

Skaistajā mājā ievācās jaunais traktorists ar sievu. Mūsdienās mēdz sacīt vēl smalkāk - ar dzīvesbiedri.

Pirmajā naktī aizmiga laimīgi. Kā nu ne! Dzīvo laukos, toties ērtības - kā pilsētā.

Apmēram pusnaktī traktorists pamostas. Galva vēl dulla no miega, bet vīrietis sajūt: kaut kas nav kārtībā. Sieva rauj nost segu! Ko tur daudz - paraus to segu atpakaļ. Gluži vel​tīgi. Atkal rauj nost!

Paver acis un skatās: kas gan tā par sievu… Uz gultas malas sēž jaunkundze biksēs. Rokā tai jājampātaga.

Vīrs vēl pusmiegā un nesaprot, no kurie​nes tā jaunkundze.

- Ej projām! Te ir mana gulta!

- Nē, tā ir mana gulta, - atbild jaunava.

Nākamajā naktī tā ierodas atkal.

Sākuši taujāt.

Baronu laikos muižas jaunkundze devusies izjādē. Satrakojies zirgs. Muižniece kritusi un lauzusi sprandu. Tajā pašā vietā - ceļmalā - arī apglabāta. Celtnieki uzcēluši māju tieši uz kapiņa.

Traktorists tomēr nav bijis īstens padomju cilvēks. Sarkanās armijas poļitruks būtu cīnījies ar «šķiras ienaidnieci» līdz Pastardienas bazūnēm vai arī - kamēr pārplēstu segu. Gulētājs aprunājās ar nelaiķi un pāivietoja gultu uz citu istabas stūri.

Nu bija labi visiem.

Ar zelta rasu pielijušām kurpēm No Bīriņiem uz Saulkrastiem šoseja iet taisni. Kaut arī gadās jauki nostūri, kilometriem tālu tā slīgst purvainos mežos.

Citādi ir ar Vidrižu ceļu, kurš sākas šosejas 3. kilometrā un novirzās pa kreisi. Cauri vasarnīcu kolonijām, kur birztalas uzsmaida ar baltajiem bērzu stumbriem, pāri akmeņainajai Ķīš- upei tas aizvijas Latvijas laukos.

Grūti iedomāties vēl īstākus laukus. Pļavas ar pīpenēm un jāņuzālēm. Druvās kā zilo debesu asaras dzirkstī rudzupuķes. Tīrumi un meža ieloki. Vientuļas mājas, kur kaimiņi netraucē kaimiņus.

Tomēr vakara krēslā redzams, kā iedegas ugunis tālajos logos, un rītausmā dzir​dama gaiļu dziesma…

Putekļu mākonis sapņo mežmalā. Šajā vietā cilvēki pulcējas uz Jāņu ugunskuru. Liesma savieno zemi un debesis. Augsta un svinīga. Dzīva, trīsoša un gavilējoša.

Es esmu skudru pielūdzējs un jāņtārpiņu arī. Mans Svētais Gars un Dievs ir vējš.

Ko mūros man vairs darīt? Mans Svētais Gars ir jāņuguns, kās skūpsta gaišo nakti, kad savu brūci laiza suns, kad zvaigznēm maigi raksti. Mans Svētais Gars ir jāņuguns, Tas dzied un raud, un lāso.

Tas spēji gavilē un sku mst, Tas visu ziedu krāsā!

Ziedu laiks bijis arī Rūtas Skujiņas bērnībā. Dzejnieces Rūta (1907-1964) un Austra (19091932) Skujiņas dzimušas Vidrižu Krauk​ļos. Māsas mācījušās Pabažu pamatskolā. »Šo ceļu no Mežsarga Kraukļiem lidz Saulkrastiem un skolas gados vēl tālāk - lidz Pabažu jūrmalai - es savās bērnības dienās es​mu tik daudz braukusi un gājusi, ka vēl tagad skaidri redzu katru ceļa līkumu, katru uzkalniņu, pat krūmu un koku ceļa malā. (..) Pa šo ceļu ir staigājusi mana bērnība ar zelta rasu pielijušām kurpēm un rudzu puķu vainadziņu galvā. Šis ceļš ir ieausts manā mūža segā kā visplatākā un visspilgtākā svītra,»- teic Rūta Skuji- ņa. Vai viņa redzēja arī stārķu ligzdu pie Ķīvām?

Tajā vietā bijusi māja. Atlicis vien skurstenis ar stārķiem, kuri vij ligzdu virs ligzdas.

Stārku ligzda kārtu kārtām Senās krāsmatās. Dega mājas kara sārtā. Nepameta tās.

Katra kārta gadu simtu Lēni krājusies. Katra kārta - viena dzimta, Kura mājup ies.

Kā rakstīts Rūtas Skujiņas autobiogrāfiskajā grāmatā «Vējš svaida kaijas» (R., 1964), Ķīvas īstenībā ir Ķiuvas.

Latvijas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvā atrodamas brīnumu lietas par Ķīvu kapiem. Tikai retajam zināms, ka uzkalnā pie Ķīšupes atrodas kapsēta un spoku vieta. Nomierinoša piebilde: «Stāsta, ka spoki rādās iereibušiem.» Pieņemsim, ka iereibušiem. Bet kādēļ tieši šajā vietā?

Latviešu teikās un nostāstos netrūkst arī vienveidības. Ja pagastā ir pilskalns, tajā noteikti dus nogrimusi pils. Ja dus nogrimusi pils, tajā noteikti glabājas lāde ar zelta dālderiem.

Rūtas Skujiņas pierakstītais nostāsts ir satraucošs kā dēku romāns. Par apslēptās mantas rakšanu.

Vispār tā mantas rakšana nav nekas oriģināls. Vai gan atrodams kāds kapulauks, kurš palicis neizrakņāts? Ja jums tāds zināms, tad nesakiet nevienam. Nelīdzēs bargi likumi, jo lauku apvidos tie «nestrādā». Tāpēc Ķiuvu uzkalniņa vieta netiks minēta precīzi, bet gan Rūtas Skujiņas atstāstā: -Kad es augu Mežsargu Kraukļos, (..) tad ceļš strauji krita gravā. Gravas dibenā, burbuļus sizdama, steidzās Ķi- uvupīte, lai pēc dažiem simt metriem ielektu Ķīšupē. (..) Drīz ceļš ārā no gravas, un braucējs uzelpo pie Gravas mājām. (..) Bet mežs, kas sākas Ķiuvas kalnā, nebija nekāda vienkārša briežu birzs, bet veca kapsēta. Rokot un nolīdzinot jauno lielceļu no Saulkrastiem uz Vidrižiem, Kiuvas kalnā nācās savākt un no jauna apbedīt daudzus cilvēku kaulus un galvaskausus. (..) Man jāatzīstas, ka es savām acīm tur nevienu spoku neredzēju, kaut gan viņu tuvumu noteikti izjutu. Bet es

toreiz biju bērns, tik. mazs bērns, kādiem vēl spoki nerādās. Un vienai man pa šo bīstamo ceļu nekad nebija izdevības iet. Vēlākos gados, kad es sāku iet skolā, gan dažu labu reizi bailēs, ar pukstošu sirdi cilpoju, cik vien ātri kājas ne​sa, spoku gravai pāri.»

Rūtai Skujiņai Ķiuvas kalns bijusi vienīgā daisku nepatīkamā vieta visā ceļā. Abās pusēs lietus un sniegi bija izgrauzuši vecās kapu vietas, un šur tur spīdēja pa kaulam.

Seko viens no retajiem spoku stāstiem, ko latviešiem dāvājusi rakstniece.

Laikam neatradīsies Latvijā neviens pagasts, kur nebūtu sava nozītnēta vieta dažādām parādībām, apslēptai bagātībai un šādām, tādām pārdabiskām lielām. (..) Viens no šādiem pārdabisku parādību apliecinātājiem dzīvoja tieši mūsu mājās. Toreiz viņš jau bija vecs. Vecais vājinieks Janka.

Viņa sieva - tolaik jau vecā Grietiņa, kurai jaunībā bijis daudz gribētāju -arī dažs saimniekdēls.

Jan​ka bija ieņēmies prātā, ka viņš bez naudas Grieliņu nedabūs.

Viņam jau sen bija zināms, ka Ķiuvas kalnā guļ zelta un sudraba lādes. Bet velns tās sargā. Kam pietiks drosmes to uzveikt, tam pils un mājas nodrošinātas zemes virsū. Toreiz vēl ļoti jaunais Janka nolēmis uzveikt velnu, iegūt bagātību un nodrošināt sev Grietiņas roku.

«Uzticēju savus nodomus labākajam draugam Bezdelīgu Spricim. Sak, iesim cīņā ar velnu. Man palīdzēs mīlestība, tev lielais miesas spēks. Spricis ar mieru.- iesim (..). Pirmajā pilnmēness naktī abi ar Sprici likām lāpstas plecos, un, visai dzīvai radībiņai dusot pirmajā miegā, pa upītes malu lobām uz Ķiuvas kalnu. (..) Vietu, kurā jārok, jau laikus biju izmeklējis un novērojis. Ik dienas tur melns zalktis sānus saulītē sildīja, velna mantu sar​gādams. Vakar tur biju iespraudis paegļu kū​ju.»

Sacīts, darīts. Abi draugi nelokāmi turpina gaitu uz kapsētu un ierodas tur lielā krēslā, lai ķertos pie darba.

«Rokam abi klusēdami,» stāsta Janka. «Šņakstēdamas trūkst koku saknes, un smiltis kļūst arvien baltākas un smalkākas. Te lāpstā atduras pret kaut ko cietu. Tas smalki noskan kā zāģa mugura! (..)

Duru lāpstu citā vietā un mēģinu celt. Uz lāpstas spīguļo kaut kas balts un ieapaļš. Tātad būs pods, nevis lāde.

Drebošām kājām liecos un ņemu dārgo trauku rokās. Bet pirksti, kā uguni ieķerti, tūdaļ palaiž to vaļā. Uz izraktās dobes ma​las skanēdams noveļas - cilvēka galvas​kauss.

Spricim acis bailēs spīd kā vējlukturi. Bet mani sargā mīlestība, un es ar jaunu sparu metos pie darba. Te mēs jūtam un dzirdam, mums tuvojas soļi un balsis. Brauc!Zari sprakšķēdami lūst zem zirgu soļiem.

«Tprrū!»

Es pablenžu sāņus un redzu: piebraukusi melna kariete. Priekšā krāc četri melni ruma- ki, krāc un kašā kājām zemi.

Bet es klusām čukstu Spricim: «Nebaidies. Tas joks jau zināms. Velns grib mūs iebaidīt. Tikai nešaubies - un uzvara būs mūsu!»

Sviedros slapji kā jēri rokam tālāk, bet ar vienu aci blenžam uz karietes pusi. Redzam - karietes durvis atveras un izkāpj četri melni vīri. Rokās tur garas virves. Pieiet pie priedes un sāk taisīt zarā karātavas. Nelieši! Izdomā​juši, kā mūs izbiedēt!

Sprici, roc un neskaties apkārt. Tūliņ mēs būsim bagāti vīri!»

Melnie mošķi visu laiku strādā klusēdami. Pēkšņi dobja balss prasa: »Kuru ņemsim pir​mo?»

-To - ar baltajām biksēm- pa priekšu.»

Spriča lāpsta skanēdama iekrīt bedres dibenā, un man gar vaigiem noplivinās drauga svārku stūri - zeme dun zem viņa bēgošo kāju soliem.

No tuvējām mājām atskan skaļš gaiļa kliedziens. (..) Pazuduši melnie vīri. Pazudušas karātavas un kariete ar krācošiem rumakiem.

Šai naktī Spriča mukšanas brīdī naudas lāde iegrima bezgalīgās zemes dzīlēs, un tikai pamazām tā celsies tuvāk zemes virspusei. Manam mūžam to vairs nesagaidīt,» nobeidz drosmīgais zemes racējs.

Grietiņu tomēr viņš dabūja - līdz ar rājie​nu, ka vieglprātīgi rotaļājies ar savu dzīvību.

Bet Ķiuvas kalns guļ vēl tagad kā noslēpumains kakis starp Gravas mājām un Gāršmui- žu. Tas gaida paejam trejdeviņus gadsimtus.

Vaļinieks Janka Ķiuvas kalnā neko nedabūja. Un tomēr nav teikts, ka apslēptā manta glabājas vienīgi tautas iztēlē. Savā laikā Latvijas Vēstures muzejam nodota daļa no depozīta, kas uziets divsimt metru no Vidrižu ceļa, dārzkopības sabiedrībā «Āres». Iespējams, ka te gājis ceļš. Tas savienoja Vidzemes jūrmalas tirdzniecības ceļu, kurš šķērsoja Vidrižus un Lēdurgu, ar Gaujas tirdzniecības ceļu pie Turaidas. Depozīta atradējs stāstījis, ka sākumā bijušas sešsimt monētas un audumu paliekas.

Muzejs saņēmis tikai simt piecpadsmit monētas (Livonijas ordeņvalsts šiliņus bez gada, Rīgas arhibīskapa šiliņus (daudzi no 15. gs.), Tērbatas bīskapijas monētas, kaltas laikā no 15. gadsimta 1. ceturkšņa beigām līdz 4. ceturkšņa sākumam). Jādomā, ka depozīts noguldīts 15. gadsimta beigās, kad Livonijā ie​bruka Ivana III karapulki. Šodien pa Vidzemes jūrmalas lielajiem autoceļiem joņo tūkstošiem automašīnu, tinoties gāzes mutuļos. Netālu no Saulkrastiem meži​nieki pamazām cērt stigu jaunai VIA Baltica trasei.

Tikai Vidrižu lielceļš vēl sapņo starp ziedu pļavām, mežiem un alkšņu puduriem.

Laimīgais.

Traﾄ｣iskie stﾄ《ti

..un vina palika viena Dienvidrietumos no Tukuma viļņojas pakalni, kuri ziemā piemēroti līganiem nobrau- cieniem.

Trīs kilometrus no pilsētas pie liela dīķa šķērsojam caurteku un ceļu krustojumā nogriežamies pa labi.

Drīz vien tālumā parādās… Vācijas pilsēta. Tavu skaistumu! Sarkanbrūni kārniņu jumti, žuburaini un ķeburaini tornīši - īstenībā skursteņi… Tā ir Jaunmoku pils, kas uzcelta 1901. gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. Tas noticis Rīgas 700. gadadienā. Rīdzinieki pils kontūrās saskata kaut ko pazīstamu. Nu, saprotams! 1905. gadā pēc V. Bokslafa projekta tika pabeigta arī Mākslas akadēmijas ēka Rīgā. Sākumā tā bijusi Biržas komercskola. Toties Jaunmoku pils jau 1901. gadā bijusi privātīpašums. To izmantoja par medību pili Rīgas pilsētas galva Georgs Armitsteds. Laika gaitā Jaunmoku pils pārgāja baronu Unger- nu-Šternbergu īpašumā.

Pašreiz pilī atrodas viesnīca un mežsaimniecības muzejs. Laikam nav bijis tāda apmeklētāja, kas vienaldzīgi paietu garām lielajai podiņu krāsnij. Tā grezno vestibilu kā gleznu izstāde. Podiņu gleznojumos redzamas Rīgas un Jūrmalas gadsimta sākuma ainavas: zirgu tramvajs, estrāde, mūzikas paviljons Vērmanes parkā, Uzvaras kolonna (1817) par godu uzvarai pār Napoleonu. Runājot tēlaini, šo krāsni var dēvēt par mākslas brīnumu.

Taču Jaunmoku pilī apmeties arī garīgās pasaules brīnums. Sākumā tam neticēja paši pils darbinieki. «Jums taču pilī ir spoks,» brīdināja apkārtnes zemnieki. «Laikam būs izrunāts. Neko tādu neesam manījuši,» strīdējās pretī mu- zejnieki, «parkā apbedīti latviešu leģionāri, varbūt arī kādi vācieši, taču tie guļ mierīgi.»

Pagājuši jau vairāki gadi, kopš atjaunota Latvijas neatkarība. Arī šodien ceļmalas «izdaiļo» pilis ar rūsošiem jumtiem, melniem logu cau- rumiem un norautām notekcaurulēm. Bet Jaunmoku pilij ir laimējies - tā pārgājusi valdības pārziņā. Te vienviet savāca eksponātus no mazajiem lauku muzejiem, kuriem draudēja bo​jāeja.

Reizēm Jaunmokās ieradās augsti viesi, reizēm - ārzemju latvieši, netrūkst arī vietējo ciemiņu.

Tie pirka ieejas biļetes, ziedoja. Ziedojumi izrādījās ne mazāk ienesīgi kā biļetes. Pili kopa, remontēja, izdaiļoja. (Šis darbiņš bija uzsākts jau padomju laikos.) Sakārtoja zāli, kam griesti bija velvēti, bet balstus veidoja lietas metāla kolonnas. Uzposa pils parku.

Atbrauca ciemos arī Ungernu-Šternbergu pārstāvis - viena no slavenās dzimtas atvasēm. Pils darbinieki vēlreiz izdzirda stāstu par spoku. (Apkārtējie par šo būtni mēdza sacīt: «Vai tad jūs nezināt? Tā jau mūsu Jūle!»)

Spociene parādījusies arī muižniecei. «Tas noticis padsmitajos gados - Pirmā pasaules kara laikā,» stāsta kāda no pils darbiniecēm.

Spokošanās parasti saistās ar traģiskiem no​tikumiem. Traģēdija bijusi arī šoreiz.

Kara laikā pilī apmetusies karaspēka daļa. Kalpone (vai istabmeita) Jūle, kas strādājusi pie muižnieces, iemīlējusies virsniekā. Mīlestība laikam bijusi abpusēja, taču oficierim bija jāiet tālos kara ceļos. Kā gājis, tā arī aizgājis Jūles mīļotais, un tā nu viņa palikusi viena. Nabaga meitene kritusi izmisumā.

«Jaunmoku dārzā ir dīķis,» stāsta darbiniece. «No lieliem sirdēstiem Jūle metusies dīķa dziļumos.»

Kā rakstīts okultajās grāmatās, nelabā nāvē mirušie viņsaulē nerodot mieru. Tie rādoties dzīvajiem savas nelaimes vietās, līdz beidzas to dabiskais dzīves ilgums. Tie spokojas līdz noteiktam brīdim, kad aizietu viņsaulē, ja ne​tiku varmācīgi pārrauta dzīvība. Tā noticis arī šoreiz.

«Cauras naktis pils tiek apsargāta,» stāsta darbiniece. «Pēc sarga vārdiem, gaisā jūtamas

kustības, reizēm stiprākas, reizēm vājākas. Pēc mūsu domām, nelaimīgā meitene apmetusies mansardā - starp griestiem un jumtu.»

Jaunmokās viesojusies kāda gaišreģe no Vācijas. Viņa mēģinājusi sazināties arjūli. Tas viņai labi izdevies. Gaišreģe sajutusi sievietes auru.

«Tiešām! Pilī apmetusies jaunava. Viņa ir ļoti miermīlīga. Viņa gribot te palikt arī turpmāk.

Viņai patīkot uzkoptās telpas,» - tāds bija gaišreģes secinājums.

«Vairāki cilvēki, kas pēta un saprot šos jautājumus, liecinājuši, ka jūtot labvēlīgu auru,» beidz sarunu pils darbiniece.

Augstroze teikās un nostāstos Apvidus ap Umurgu ir diezgan līdzens, bet Augstrozes apkārtne - vienos pauguros. Arī šo vietu vēsture ir samērā atšķirīga. Tas izpaužas kaut vai vietvārdos. Piemēram, vēl šodien nav pilnīgi skaidrs, vai Augstrozes nosaukums cēlies no minētajiem pauguriem - rozām, vai arī no bijušo īpašnieku Rozēnu uzvārda. Vairāki latviešu vēsturnieki uzskatīja, ka rozas devušas vārdu Indriķa hronikā minētajiem virsaišiem, kuri uzņēma vācu krustnešus. Būdami jau pārvācoti, tie pieņēma fon Rozēnu vārdu. Toties vācu vēsturnieks A. Bilenšteins apgalvoja, ka uzvārds cēlies no Rozenblata muižas Vācijā. Šo brīvkungu varā bija Lielstraupes un Mazstraupes muižas, Stalbe jeb Ikate, Ikulda, Auciems, Raiskums un, zināms, Augstroze.

Zviedru armijā dienēja pieci Rozēni. Viņi piedalījās liktenīgajā Licenes kaujā (1632), kurā krita Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Reinholds un Fridrihs Rozēni bija ģenerāļi. Abi brāļi dzimuši Augstrozē. Reinholdu iecēla par karalienes Kristīnes kambarkungu un gvardes virspavēlnieku.

Kristīnes pēcnācējs uz troņa Kārlis X, pats būdams vācu tautības, visur deva priekšroku vāciešiem.

Pret svešzemnieku ie​celšanu augstajos amatos iebilda zviedri ar Rozēnu priekšgalā. Galma intrigu dēļ Rozens zaudēja augsto amatu. Te nu bija vācietis Ro​zens!

Par dažiem vēstures notikumiem neviens vairs nestrīdas. Ja meklējam vēl nezināmo, vēsture šķiet pretrunu kamols. Vairāki pētnieki (II. fon Hāgemeisters, L. fon Striks) uzskata, ka Augstrozes mūra pils celta 1272. gadā pēc Kristiāna fon Rozena pavēles trešā augstākajā Augstrozes paugurā.

Iespējams, ka viņi par pirmavotu izmantoja Arndta hroniku (Halle, 1747). Rodas jautājums, kādus pirmavotus iz​mantoja J. G. Arndts?

Livonijas cietokšņu pētnieki Kārlis fon Lēviss of Menārs un Armins Tūlse uzskatīja, ka pils konstrukcija atbilst 13- gadsimtā celtajām agrīnajām ordeņa pilīm. Tās galvenā torņa vietā - masīvs aizsargmūris. Arheologi to dēvē par fasādes vai pieres mūri. Visu pilskalnu šķērso divus metrus garā un apmēram divarpus metrus biezā siena. Runājot tēlaini, Augstrozes pils atgādina bulli ar lieliem ragiem un tievākām kājiņām. Pēc apjoma pieres mūris ir līdzīgs pārējo 13. gadsimta piļu sienām.

Toties no citām pusēm mūris bija izcili plāns. Celtnieki laikam paļāvušies uz dabisko aizsardzību, jo Rozēnu pils atrodas 35-40 m augsta paugura virsotnē Augstrozes Lielezera krastā.

Rozēni valdīja arī Cēsu rajona Rozulā, kur atrodas otra mūra pils (14. gs.). No Rozulas uz Augstrozes pili esot gājusi apakšzemes eja. Spriežot pēc reljefa veidojumiem virszemē, te bijis ceļš.

Augstrozes pilij ļoti bīstams varēja kļūt 18 m augstais paugurs A-ZA no pilsdrupām (ja vien pretiniekam izdotos to ieņemt). No pārējā pilskalna to atdalīja desmit metrus dziļa un simts metrus gara grava. Plakums ir 20x21 metrs. Malas mākslīgi pastāvinātas. Pēc nostāsta, senatnē te uzcelta lībiešu pils vai arī otra priekš- pils mūra pilij. Šķiet, ka šādiem nolūkiem uzkalniņš ir pārāk mazs.

Visticamāk, ka taisnība arheologam J. Urtānam, - viņš uzskata pauguru par seno kulta vietu vai arī vēsturisko laiku nocietinājumu.

Latvijas brīvvalsts laikā Augstrozē ieradās Igaunijas vēsturnieku ekspedīcija O. Loritsa vadībā.

Tā pētīja lībiešu dzīvi Latvijā. Valdība neesot ļāvusi igauņiem veikt izrakumus un izraidījusi viņus no Latvijas. Pēc Loritsa domām, Augstrozes pilskalnā bijusi Idumejas novada seno lībiešu pils. Šīs ir divas versijas par to, kā radies Augstrozes nosaukums. Tautas teikās rodams arī trešais un ceturtais skaidrojums. Tiem var neticēt, jo reizēm teikas vēstī tikai izdomājumus, tomēr daudz biežāk to pamatā ir vēstu​riski fakti.

Lūk, vairākas teikas par Augstrozes vēs​turi.

Augstrozes pils blīvēšanai bijuši sasaukti visi pagasta iedzīvotāji. Pakalna virsotne tikusi paaugstināta, nesot zemi no kalna pakājes. Lai būvmateriālus vieglāk dabūtu kalnā, cilvēki tikuši nostādīti strēķī, un, no rokām rokās akmeņus dodot, tās darbs bijis jāpaveic. Smagu materiālu cilvēki vilkuši ar striķiem, kuri sevišķi tam nolūkam bijuši sagatavoti. Sākumā pils būvēšana nav veikusies.

Kas dienā uzbūvēts, tas naktī nogtimis. Pēdīgi amatnieki iedomājušies, ka cilvēks jāupurē, to pils sienā iemūrējot. Pats Augstrozes lielkungs gājis pie saviem ļaudīm un saucis: «Kurš vēlas pils atslēgas nēsāt?» Pieteikusies kādā jauna meita. Lielkungs tai devis dzert saldu vīnu. No vīna tā apdullusi un tikusi iemūrēta pils sienā. Trīsas dienas un trīsas naktis bijusi dzirdama viņas gaudošana pils mūrī. Tagad pils vairs nav grimuse, un darbs ticis vairākos gados pabeigts. Pils sienas bijušas sevišķi stipras, un ienaidnieki nav varējuši pili ieņemt, kaut tie lietojuši visādus līdzekļus mūru ārdīšanai. Šai teikai (ievietota krājumā «Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Izlase» (R., 1988» atradīsim daudz «māsu» un «māsīcu». Līdzīgā kārtā, padodot akmeņus no rokas rokā, būvēta arī netālā Cēsu pils. Cilvēki esot iemūrēti ari Mālpils un Alūksnes viduslaiku cietokšņos, vairākās baznīcās.

Vai ticēsim, ka Latvijas mūros atrodas veselas kapsētas? Ironija tomēr nevietā. Lūk, ko raksta arheologs J. Apals grāmatā «Arheoloģiskie pieminekļi Gaujas nacionālajā parkā» (R., 1986) par Araišu baznīcu: «Celtniecības darbu gaitā noārdīja arī mūra stabus, kas atradās virs baznīcas durvīm un vecās rietumu zelmiņa sienas. Nojaucot vidējo stabu, atrada iemūrēta cilvēka atliekas - skeleta kaulus un rūtainas drēbes nospiedumus uz šaurās staba iekštel​pas sienām.»

Lūk, teikas noslēgums, kurš publicēts citā grāmatā: tā kā pili, kas tagad atradusies augstu virs apkārtējā novada, iemūrēta ganu mei​ta Roze, apvidu tā ari nosaukuši - par Augst​rozi.

Augstrozes pilskalns ir viens no trijiem augstākajiem pauguriem pagastā. To pārspēj tikai Cēsu kalns (125 m virs jūras līmeņa) un Krustkalns. Tie visi ietilpst Raiskuma-Augst- rozes paugurainē.

Tajā nav divu Krustkalnu, tomēr virsotne ar šādu nosaukumu atrodas samērā netālu - Cēsu rajona Baukalnā, kura pakājē ir Plācis. Veci ļaudis stāsta, ka abos Krust- kalnos ir bijušas kapsētas, kur stāvējis koka krusts. Laika gaitā tas satrūdējis un nogāzies. Ojāra Ozoliņa grāmatā «Atnācēji no saullēkta puses» (Valmiera, 1991) Krustkalni dēvēti par mūsu senču svētkalniem.

Ar Augstrozes Krustkalna kapsētu saistās traģiska teika.

Agrāk dzīvojuši divi jauni- Augstrozes un Mujānu- bruņinieki. Viņi gājuši uz sacīkstēm, kur uzvarētājam pasniegtas godalgas. Toreiz tur bijusi viena skaistule, kas godalgu pasniegusi Augstrozes bruņiniekam. Viņi nu abi pa​liek uz mūžu ienaidnieki un nav vairs tiku​šies.

Augstrozes bruņiniekam vēlāk piedzimst meita un Mujānu grāfam - dēls. Bet viņi nekad nesatiekas un viens otru nepazīst. Bet nu viņi satiekas netīšām. Tas notiek tā. Mujānu bruņinieka dēls savā mežā apmaldās un ieklīst kaut kur Augstrozes tiesā. Viņš uziet vienu celiņu, un tas celiņš aizved viņu uz Krustkalnu. Tajā Krustkalnā gulējusi Augstrozes meitai māte, tā pati, par kuru kādreiz sacensībās cīnījušies abi bruņinieki. Meita vienmēr iet uz mātes kapu, nes puķes, celiņš pavisam iemīdīts. Abi jaunie tur satiekas un uzreiz abi iemīlas, kaut arī abi zina, ka tēvi ir naidā. Abi norunā satikties šeit vienmēr. Sarunā, ka viņš viņu aizvedīs slepeni un bēgs. Bet kāds bija noklausījies un kungam pateicis, ka meitu nāks zagt. Viņš nu palaiž savus asinssuņus vaļā. Un, kad jaunais brūtgāns pakāpjas pa trepēm uz augšu, kāds trepes parauj, un suņi viņu sa​plosa.

Meita paliek vājprātīga, tik sauc savu brūtgānu vārdā. Beidzot viņa noslīcinājusies Liel- ezerā, un no tā laika tur naktī vienmēr skan kāda balss. Laikam viņa sauc.

Atkal piebilde. Bruņinieka meita saukta par Rozi. Pils un novads nosaukts par Augstrozi.

Apmēram 1,5 km no Krustkalna atrodas bijusī Augstrozes muiža. Pie muižas - parks un graviņa

ar upīti. Par muižu saglabājusies vēl viena teika, kas līdzinās iepriekšējai.

Augstrozes muižas barona dēls gribējis precēties, bet tā ir zemākas kārtas meitene, ko viņš ņems.

Barons dikti neatļāvis, jo viņam ir tikai viens pats dēls. Beidzot tomēr piekāpies. Tā pils bijuse uz viena upes krasta, tuvu, tuvu pie upes. Tēvs pats izgājis pretī saņemt jauno pāri. Dēls bijis laimīgs, domājis, ka tēvs ir apmierinājies. Braukuši viņi slēgtā karietē, kučieris uz bukas, un skaista pātaga.

Tēvs nu tā uzreiz kā ņēmis pātagu un kā licis tam divjūgam, tā zirgi ar visu kučieri, barona dēlu un jauno meitu aizgājuši upē iekšā. Un tagad vēl līdz šitam laikam katru ritu upes krastā redzamās tās sliedes.

Upes krastā sliedes nav atrodamas, un arī upīte nav tik dziļa, lai tajā varētu noslīkt ka​riete.

Ja apstaigājam kaimiņu pagastus, atrodam gan upi, gan nelaimīgo mīlētāju piemiņas akmeņus Cēsu rajona Rozulā, kur traģiski (no​slīcinoties) beidza dzīvi baronese kopā ar staļļa puisi - latvieti.

Teikas ceļo. No tautas uz tautu. No valsts uz valsti. Zināms, arī no pagasta uz pagastu. Iespējams, ka patiess notikums Rozulas pa​gastā citā veidā attēlots divās teikās kaimiņos - Augstrozē.

Ceļo arī nostāsti. Cēsu rajona Straupes pagastā mežā pie lielceļa redzams Dzelvītes ezeriņš.

Ziemeļu kara laikā tajā esot iebraukusi lielmāte ar visu karieti un dārglietām. Viņa bēgusi no sirotājiem.

Ko stāsta teika par Agstrozi? Augstrozes pilskalna pakājē esot Bezdibeņa jeb Kungu dīķis, kam apakšā ozolu grīda. Kara laikā, kad tuvojās Jāņa Briesmīgā (Ivana Bargā) karaspēks, pils īpašnieks kopā ar visu ģimeni trijjūgā ie​braucis dīķī.

Kaut gan Ivanu Bargo Latvijā pamatoti dēvē par Jāni Briesmīgo, šoreiz viņš nav «pie vainas».

Ko par Augstrozes pils bojāeju var uz​zināt vēstures dokumentos?

1601. gada vasarā Augstrozē ieradās poļi Šisinska vadībā un tatām pavadībā. Pili ne tikai ieņēma, bet arī izlaupīja un nodedzināja. Pēc šā notikuma tā vairs netika atjaunota sākotnējā izskatā.

Uzbrucēji nokāva visus iemītniekus: jaunus un vecus, dižciltīgos un vienkāršos cilvēkus, sievietes un bērnus, griitnieces un slim​niekus. Karotāji nepazina žēlsirdības.

Otra teika vēsti, ka Augstrozes pils kara- kungs sēdies zelta karietē un iebraucis atvarā ar visām bagātībām, kuras gribējuši atņemt kareivīgie kaimiņi. Pēc katriem simt gadiem kariete paceļoties virs ūdens un iemirdzoties sau​lē, tad nogrimstot.

Jāņa Briesmīgā karavīri netālu no Augstrozes pils uzbēruši Bateriju kalnu, no kura ar lielgabaliem apšaudīja cietoksni. Citā teikā stāstīts, ka līdzīgi rīkojušies zviedri, ar cepurēm sanesot Cepurkalniņu starp Lielezera purvu un kapsētas ceļu.

Ir vēl trešā versija, taču ļoti nenoteikta. Blakus Krustkalnam paceļas Cepurkalns. To ar cepurēm sanesuši karavīri, lai aizstāvētos.

Kurš bija īstais nocietinājums Augstrozes pils apšaudei, to laikam neuzzināsim. Katrā ziņā bez uzkalna toreiz nebūs iztikuši. Arī Vainižu mūra pils blakus pagastā esot apšaudīta no «speciāla» paugura. Sižets par «šaujam- kalniņiem» Latvijā ir ļoti izplatīts.

Par Augstrozes ezeru sacerēta arī kāda tei​ka, kurai līdzīgu atrast nav iespējams. Čigāns par aitu zādzību nosēdējis cietumā vienu gadu. Nācis atpakaļ uz Umurgu meklēt piederīgos. Cietumā zābaki sakaltuši, berzuši kājas. Izsaucies: «Ja Dievs man nedod zirgu, tad lai pats velns man vienu atsper Kā šos vārdus izteicis, tā tuvojas melns zirgs ar iemauktiem galvā, kas mierīgi ļāvis uzkāpt mugurā. Līdz Augstrozes kalnam viss iet labi. Te zirgs ceļas gaisā un dodas uz Augstrozes ezeru. Čigāns sit ar džindžalu, bet tas neko nelīdz. Zirgs ar čigānu jau laižas ūdeni. Čigāns, nāvi acu priekšā redzēdams, zvēlis ar džindžalas kātu zirgam krustu pār galvu un saucis: «Ka tevi zili melni pērkoni nospertu!" Zirgs arī palaidis čigānu. Tas, ezera krastu sasniedzis, atskatījies.

Velns iz ūdens izbāzis galvu un saucis: «Vai pazīsti zirgu?" Čigāns, džindžalu kratīdams, atbildējis:

«Vai redzēji jājēju?» Šis droši vien nav visas teikas par Augstrozi. Latvijas Kultūras fonda vietvārdu vācēji ir pārsteigti par šī novada īpatnējo reljefu, kultū​ru un tautas daiļradi.

Baltajās smiltīs Vai zināt, ka šajā pasaulē ir daudz kas briesmīgāks par alu nogruvumiem vai maldīšanos aklā tumsā?

Griviņupītes desmit kilometrus garās noteces sākums ir krietni seklāks nekā Salacai, kura ar joni izplūst no Burtnieku ezera.

Steidzoties pretī Gaujai, Grīviņupīte dejo caur biezokņiem un līkumo kaltušu koku kritalās.

Gaujas tuvumā krastos parādās smilšakmens klintāji, un dažā vietā straume vizuļo pāri baltajiem smilšu lielceļiem. Augšpus dzirnavām ceļš ved garām Grīviņu iezim. Kaut arī Gauja kā zilgana līdaka līgojas ielejas dziļumā, pirms vairākām paaudzēm tā mutuļoja ieža pakājē. Laikam tāpēc apvidum piešķirts Grīviņu nosaukums. Upīte ietecēja Gaujā netālu no dzirnavām.

Otrā pasaules kara beigās vācu kareivji esot lēkuši lejā no Grīviņu ieža un nositušies - lai nevajadzētu padoties gūstā sarkanajai armijai.

Griviņupītes malā atrodas mazāks iezītis, kas atgādina eglēm apaugušu baznīcu vai pasaku mājiņu. Krītot no necilā klintāja, nosisties nav iespējams. Vēl grūtāk ir noslīkt. Grīviņupīte nedraud ar krācēm un atvariem.

Pirms gadiem piecpadsmit uz Griviņupītes ieteku virzījās jaunu, bezrūpīgu tūristu pulciņš. Nācās rāpties pār kritušo koku stumbriem un atvairīt kašķīgu krūmāju taustekļus. Cilvēki bija cerējuši uz pastaigu ar pikniku pie upītes ietekas. Viņi nebija pieraduši pie «džungļu grūtībām». Savvaļas kustoņu piesardzīgā viltī​ba šiem tūristiem bija pilnīgi sveša.

Kad vienam no jaunekļiem iešāvās prātā doma, kā mazināt ceļa grūtības, pārējiem nebija nekādu iebildumu.

Jauneklis ielēca upītē un tālāk slampāja pa baltajām smiltīm. Pārējie samulsa un atrāvās atpakaļ.

Bailes no ūdens vajā cilvēku cauri laik​metiem, sākot ar Noasa šķirstu un Grēku plū​diem.

Toties jauneklis soļoja uz nebēdu. Bija ko brīnīties arī sievai, nesen vēl līgavai. Varonība ir un paliek varonība, kaut arī pavisam neliela!

Toties baltajām smiltīm bija vienaldzīga cilvēku jūsma un varonība, šausmas un žēlums, izmisums un nāves mokas. Jauneklis nepaspēja pat iekliegties. Kā zemūdens briesmonis ierij kazlēnu vai sunīti, plūstošās smiltis ierāva viņa augumu!

Vēlāk šajā nelaimes vietā saskrēja cilvēki no tuvas un tālas apkārtnes. Raka un meklēja piesardzīgi un cītīgi.

Jūra izskalo bojāgājušos. Grīviņupīte savu upuri bija noslēpusi nezināmā smilšu atvarā.

Mīlestības un Nāves akmeņi Cēsu rajonā krietni uz Limbažu pusi atrodas apdzīvota vieta Rozula. Braucot ar auto- bušu, tas ir viens vējš - pietura, dažas mājas un - aidā! - tālāk uz kādu lielāku pilsētu! Ejot kājām, varam aprunāties ar vietējiem iedzīvo​tājiem.

Viņi parādīs Rozulas mūra pili (14. gs.) Tā ir viena no nedaudzajām viduslaiku pilīm Latvijā, kam mūri vēl nedaudz turas. Pareizāk sakot, dūšīgi stājas pretī laika zobam vienīgi tornis. Par torni nerūpējas neviens. Katai pavasari palu laikā līdzīgi lielām asarām noripo pāris akmeņu, un pilī iebrūk kāds pagrabs.

Laucinieki varbūt aizvedīs uz Braslas upi un parādīs Mīlestības akmeni, kurš redzams kreisajā krastā - 900 m augšpus tilta.

Drīzāk tas dēvējams par Nāves akmeni. Uz akmens kādreiz sēdējusi vācu baronese un latviešu staļļa puisis. «Zemnieks gribēja «ielēkt» vāciešos,» tā runāja baroni. Par precībām nevarēja būt ne runas.

Pienācis pavasaris, kad visa Brasla ir viens mutuļojošs atvars. Abi mīlētāji esot sasējušies ar dvieļiem un ielēkuši atvarā. Diezin vai arī pēc tam jaunavas vecāki runājuši par ielēkša- nu vāciešos, bet kaut kāda cilvēcība viņos laikam pamodusies. Akmenī iekaltais uzraksts aizaudzis ar sūnām.

Izlasāms tikai viens vārds: «Taube». Pavasara palos nebija pamanāms, ka blakus zemē iegrimis vēl viens milzīgs, plakans akmens. Arī tas ar apakšējo malu rāda uz melno atvaru. Iespējams, ka abu mīlētāju bojāeja bija vēl briesmīgāka par V. Šekspīra lugā attēloto Romeo un Džuljetas traģēdiju. Šekspī​ra varoņi vismaz nezināja, ka iet nāvē.

Līdz pat šai dienai nav noskaidrots, kur atdusas abi mīlestības upuri.

Satura rādītājs Ievadam 3 uz laikiem dzimtajā pusē Piebalgas mīļā seja 5 Ķīzēnu ozols 18 Kāpēc bērziņš neaug lielāks? 19 Svētais Kāpurkalna ezers 21 Brežģa kalns 26 siko graudu bezgalība Mēmās ceļotājas 32 Čiekuri vītola stumbrā 39 Vēji iznesa bēgli Vidzemē 42 Lielais tīkls 43 Kronētas personas Vidzemes jūrmalā 44 Liepupes mācītājmājā 48 ■Kūol ka!- 53 Upe, kura pagriezās atpakaļ 58 Hercoga Jēkaba kanāls 65 dievnami Teiksmainā Madlienas baznīca 69 Ak, svētā Lestene! 76 Svētais tēls 87 Bez naglām 88 Umurgas luterāņu baznīca 88 Mārsnēnu ezeri 95 PILSKALNI Vēlā vakarā un rītā… 99 Spoliškalns - ar nezināmu izcelsmi 101 Stārastu pilskalns 106 Plāteres pilskalns un -romantiķis- Tīzenhauzens 109 Kaut iedzīta pazemē varenā pils 113 Kalns ar desmit nosaukumiem 121 Divi vai neviens? 134 cietokšņi pie rīgas vārtiem Dinaminde 137 Skanste Rīgas tuvumā 148 Kas valdīja Ādažu cietoksnī? 150 tautas svētvietas Liepas Lielā Ellīte 157 Vai Gūtmaņa alā dzīvoja Labais vīrs? 161 Zibeņu plosītais akmens 163 Velna akmens pie vētrainā Bānūža 166 Akmeņu ceļš uz Pokaiņiem 167 Pilskalns, slēptuve vai soda vieta? 177 Atbalss pār Amatu 179 Rīgas svētkalni 181 Dzegužkalns. Bez jēriem un dzeguzēm 189 Gaiškalni svētkalnos 193 Lācis 195 Baukalna krusts 196 Pēterkalniņš 198 Kur mūsu senči svinēja Līgosvētkus 200 Dieva kalns 202 postīto kapsētu zemē Lielie kapi 204 Ķīniešu krūzīte 219 Jauna meita gribējusi mutes dot 224 Bieži mainījās īrnieki 228 Stiprās durvis 229 Trijatā 231 Ar zelta rasu pielijušām kurpēm 232 traģiskie stāsti … un viņa palika viena 241 Augstroze teikās un nostāstos 244 Mīlestības un Nāves akmeņi 256 Redaktore Mirdza Streipa Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētājs Normunds Meļķis Reģistrācijas apliec. N? 000330791 Formāts 70x90/32. Izdevniecība -Avots- SIA. Aspazijas bulv. 2<i, Riga, LV 1050. Iespiesta «Tipogrāfija Ogrē» SIA, Brivibas iela 31, Ogre LV 5001.

Plaudis Arvīds Jānis Dīvainā tēvzeme. - R.: Avots, 262 lpp.

Bruņinieku cietokšņi iemituši senču pilskalnos. Kristīgie dievnami - svētkalnos. Alas, kur sākotni rod avoti un teikas. Muižu pilis, kur klejo spoki… Nav otras tik bagātas, interesantas, daudz​veidīgas un dīvainas zemes kā mūsu tēvzeme.

[1] -neiermīles, tils pils, baznīcas un draudzes vēsture, sarakstīta no Johana Fridriha Šillinga» (R., 1878).

[2] -senās kulta alas latvijā-. lpsr za vēstis, 1977

[3] v. Ģinters. siguldas kapulauka ķīniešu trauciņš (■Senatne un Māksla», 1937., 1.).