Faktiminejumihipotezes(A.Gorbovskis)

Annotation

Aleksandrs Gorbovskis Fakti Minējumi Hipotēzes RĪGA «ZVAIGZNE» 1992 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis А. Горбовский ФАКТЫ, ДОГАДКИ, ГИПОТЕЗЫ Издательство «Знание» Москва 1988 Серия «Знак вопроса» А. А. Горбовский В КРУГЕ ВЕЧНОГО ВОЗВРАЩЕНИЯ Издательство «Знание» Москва 1988 Jo vairāk zināšanu un faktu uzkrājis cilvēks, jo vairāk noslēpumu viņam piedāvā pasaule. Radošā prātā tas vieš zinātkāri un šaubas, kas savukārt rada visne​gaidītākos minējumus un satriecošas hipotēzes. Šās saistošās grāmatas autoru interesē viss, kas nav tradicionāli skaidrojams (senās civilizācijas, pasaules mēroga katastrofas, to cēloņi un ietekme uz Zemes dzīvi utt.).

Tulkojis Jūlijs Aldersons Redaktore Dace Virtmane © Tulkojums latviešu valodā J. Aldersons, 1992 A.GORBOVSKIS I D AĻ A 1. NODAĻA pĒdas un liecĪbas atmiņas par katastrofu 2. NODAĻA PASAULE LIDZ KATASTROFAI BIBLIOGRĀFIJA II DAĻA viesi no mezozoja BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti III daĻa mŪsu saprĀtĪgie brĀĻi BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti IV D A Ļ A VISUMA SAPRĀTS? BIBLIOGRĀFIJA V DAĻA mŪŽĪgĀs ATGRIEŠANĀS APLI? BIBLIOGRĀFIJA VI DAĻA tie, KAS ATGRIEZĀS BIBLIOGRĀFIJA SATURS paskaidrojumi

A.GORBOVSKIS FAKTI MINĒJUMI HIPOTĒZES

I D AĻ A VAI IR BIJUSI VISPASAULES KATASTROFA?

1. NODAĻA pĒdas un liecĪbas atmiņas par katastrofu

Miti, leģendas, teiksmas, senie rakstu pieminekļi — tā ir pagātnes balss, kas nonāk līdz mums no tūkstošgadīgas tāles. SI pagātne sazinās ar mums lielākoties nosacītajā mākslas tēlu va​lodā.

Senajos tekstos, eposos un teiksmās nedalāmā vienībā savijusies bijušo laikmetu filozofiskie, politiskie, reliģiskie un sociālie priekšstati. Šie avoti satur informāciju par savu laiku, jo radīti uz noteikta vēsturiska un sociāla fona.

Senie sacerējumi atbilstoši laikmeta sabiedriskās apziņas attīstības pakāpei aprakstīja apkārtējo pasauli savam laikam pie​mītošos jēdzienos. Bet šie simboli ne vienmēr korelē ar mūsu realitātes uztveri.

Pētnieka uzdevums ir pārtulkot šos simbolus un jēdzienus, šos «mitoloģijas tēlus» sava laikmeta jēdzienu valodā. To izdarīt nozīmē atrast mītos un senajos rakstu pieminekļos to patieso un racionālo, uz ko var balstīties mūsdienu zinātne.

Kaut arī šāds uzdevums ir sarežģīts un iegūtie rezultāti nav viennozīmīgi, pētnieki pastāvīgi «lasa» pagātni. Aizvien biežāk zinātne izmanto faktus, par kuriem var uzzināt tikai no teiksmām vai «svētajiem rakstiem».

Klasisks piemērs ir vācu arheologa H. Slīmana zinātniskais varoņdarbs. Pa «Iliādas» dzejas rindu tik tikko iezīmētajām taciņām iedams cauri daudzām zemēm un valstīm, viņš atrada leģendāro Troju, un saule atkal apspīdēja senās pilsētas drupas. Troja, kuru uzskatīja tikai par mītu, fantāziju, izrādījās realitāte.

Sekodams šim principam, slavenais indiešu arheologs B. Lals nolēma veikt izrakumus vietās, kuras minētas senindiešu mītu kopojumā — «Mahābhāratā». Ko viņš atrada? Izrādījās, ka «svētajos rakstos» atspoguļoti reāli katastrofiski notikumi, kuri patiešām risinājušies Indijā gandrīz pirms 3000 gadu (118, 1984. 21. I, 3. Ipp.) [1] .

Sekodami neskaidriem norādījumiem un pusaizmirstiem mītiem, pētnieki atsauc no nebūtības pazudušas pilsētas un veselas civilizācijas. Sumeras māla plāksnītēs minētas piecas pilsētas, kuras it kā esot pastāvējušas pirms grēku plūdiem — Eridu, Bab- Tibira, Laraka, Sipara un Šurupaka. Ja grēku plūdus uzskata par izdomu, tad par izdomātām būtu jāuzskata arī šo plūdu sakarā minētās pilsētas. Taču arheologi nebija skeptiķi un tika par to atalgoti. Trīs pilsētas no piecām pieminētajām jau ir atrastas — tās ir Eridu, Sipara un Šurupaka.

Bez tam izrakumi liecināja, ka šajā rajonā kādreiz bijuši lieli plūdi. Tāpēc tika izteikta doma, ka izdaudzinātajam nostāstam par grēku plūdiem (tie minēti šumeru leģendās un Bībelē) pamatā ir kāds reāls notikums.

1. att.

Bībelē rakstīts: «li Seši simtajā Noas mūža gadā otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, Pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi. 12 Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.» (Pirmā Mozus grāmata, 7. nod.)

Bet jau tūkstošiem gadu pirms tam, kad tika uzrakstītas šīs rindas, stāsts par grēku plūdiem bija iemūžināts Šumeras māla plāksnītēs: «Kolīdz gaismiņa svīda, No debesīm tālām peld mākoņu tūces, Tumsa dzēš gaismu, viss izgaist un pazūd, Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli, Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu.»

(6., 275. lpp.)

Nostāsti par katastrofu, kura it kā iznīcinājusi gandrīz visu cilvēci, sastopami arī citos rajonos.

Vēstis par šo katastrofu atrodamas gan ēģiptiešu svētajās grāmatās, gan Indijas sanskrita tekstos, gan Klusā okeāna un abu Ameriku tautu teiksmās (11., 455. lpp.).

Apgalvodams, ka vēstis par katastrofu sastopamas it visur, angļu pētnieks Dž. Frēzers uzsver, ka daudzi nostāsti par grēku plūdiem saglabājušies gan Dienvidamerikā, gan Centrālamerikā, gan Ziemeļamerikā, tos stāsta apvidū no Ugunszemes dienvidos līdz Aļaskai ziemeļos (39., 148. lpp.). Nav tādas indiāņu cilts, kuras mītos neatspoguļotos šis temats.

Saglabājušies pat šā notikuma attēli. Viens attēls ticis ievietots acteku kodeksā (1. att.), otrs ir seno babiloniešu darināts (2. att.).

Luk, ko stasta «Čimalpopokas kodekss» — viens no seno meksikāņu rakstu pieminekļiem, kurš nonācis līdz mūsdienām: «Debesis tuvojās zemei, un vienā dienā viss gāja bojā. Pat kalni nogrima zem ūdens… Stāsta, ka klintis, kuras mēs redzam tagad, pārklāja visu zemi, bet lava verda un mutuļoja ar lielu troksni, un pacēlās sarkani kalni…» (41., 15. lpp.).

Bet, lūk, ko savā kodeksā «Popol Vuh» rakstīja kiči indiāņu priesteri (šī tauta vēl šodien dzīvo Gvatemalā):

«Zemes vaigs kļuva tumšs, sāka līt melns lietus; lietus gāzes dienā un lietus gāzes naktī…» «Bieza darva nolija no debesīm …» Mēģinādami glābties, ļaudis «skrēja tik; ātri, cik vien varēja; viņi gribēja uzrāpties uz māju jumtiem, bet mājas gāzās, un viņi nokrita zemē; viņi gribēja uzrāpties koku galotnēs, bet koki tos no​kratīja; viņi gribēja paslēpties alās, bet alas aizvērās» (65., i i5. īpp.). i, Atmiņas par šo nelaimi saglabajuši arī Amazones baseina < indiāņi. Viņu teiksmas stāsta, ka reiz atskanējusi briesmīga rēkoņa un dārdi. Viss iegrimis tumsā, bet pēc tam uz zemi sākušas līt briesmīgas lietus gāzes, kas aizskalojušas visu un applūdināju​šas visu pasauli. «… Ūdens pacēlās ]oti augstu,» stāsta kāda Brazīlijas teika, «un visa zeme bija iegrimusi ūdenī.

Tumsa un lietus gāzes nebeidzās. Ļaudis bēga, nezinādami, kur paslēpties; viņi rāpās visaugstākajos kokos un kalnos» (41., 14. lpp.).

Iespējams, ka vienlaikus veidojušies arī kalni. Piemēram, indiāņi no Karalienes Šarlotes salām savos mītos apgalvo, ka līdz katastrofai zeme bijusi citāda nekā tagad un ka toreiz nemaz neesot bijis kalnu, «čimalpopokas kodekss» piemin pacēlušos sarkanos kalnus — acīmredzot kvēlojošus vai klātus ar izkausētu lavu.

Līdzīgas atmiņas par katastrofu, kuru pavadījuši ne tikai plūdi, bet arī viesuļvētras, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, saglabājušās arī afrikāņu tautām (39., 145.—147. lpp.). Acīmredzot šo rajonu tuvumā, kaut kur starp Ameriku un Āfriku, bijusi kāda katastrofa. Par to, ka katastrofa notikusi tieši šajā rajonā, liecina kaut vai tas, ka, attālinoties no Atlantijas okeāna, mītu raksturs mainās. Katastrofas mērogi it kā samazinās. Teikas stāsta tikai par lieliem plūdiem.

Piemēram, Aļaskā dzīvojošās tlinkitu cilts indiāņu teikās minēti tikai plūdi. Nedaudzi izglābušies cilvēki laivās peldējuši uz kalnu virsotnēm, lai glābtos no trakojošiem ūdeņiem. Lāči un vilki, kurus bija sagrābusi ūdens straume, vairs nebaidījušies no cilvēkiem un tuvojušies laivām, tāpēc ļaudīm nācies tos dzīt pro​jām ar šķēpiem un airiem.

Dienvidamerikas eposā attēlota gluži tāda pati aina — galvenokārt pieminēti plūdi, no kuriem cilvēki glābušies, uzkāpdami kalnu virsotnēs (2., 150. lpp.).

Ja domās virzīsimies no katastrofas hipotētiskā centra uz austrumiem, šķērsosim Vidusjūru, Persiju un tālāk dosimies uz Ķīnu, tad ieraudzīsim, ka pakāpeniski un secīgi mainās nostāstu raksturs. Grieķu eposs vēsta, ka grēku plūdu laikā drebējusi zeme. «Vieni meklēja augstākus pakalnus, citi sēdās laivās un airēja tur, kur vēl nesen ara, vēl citi salasīja zivis vīksnu galotnēs…» Līdz šejienei nonākušās zemes svārstības un plūdu vilnis acīmredzot neapplūdināja augstākos uzkalnus un nepacēlās augstāk par koku galotnēm.

Seno irāņu svētajā grāmatā «Avesta» teikts, ka grēku plūdu laikā «visu zemi ūdens pārklāja_ cilvēka auguma augstumā».

Savukārt Dienvidaustrumu Āzijā, Ķīnā, jūra pirmām kārtām applūdinājusi sauszemi, pēc tam atkāpusies tālu uz dienvidaus​trumiem no krasta (41., 31. lpp.).

Tā stāsta teikas. Nav grūti iedomāties, ka, ja zemeslodes vienā rajonā bija milzīgs paisuma vilnis un ūdens sniedzās pat līdz kalnu virsotnēm, tad kaut kur pretējā pusē bija jābūt bēgumam. Pakāpeniski virzoties uz austrumiem, samazinājās arī ūdensslāņa biezums: Centrālamerikā ūdens sniedzās līdz pašu augstāko kalnu virsotnēm, Grieķijā — ne augstāk par pakalniem un koku galotnēm, Persijā — cilvēka auguma augstumā.

Un, lūk, no dažādu tautu atmiņā saglabājušos liecību un epizožu mozaīkas sāk veidoties vienotas

ainas pirmuzmetums.

Līdztekus stāstu par grēku plūdiem vispārējai izplatībai acīs duras vēl viens apstāklis: dažu detaļu dīvainas sakritības, kas atklājas tautu nostāstos, kurus šķir daudzi tūkstoši kilometru.

Tā gandrīz visur figurē kaut kādi nelaimes priekšvēstneši, kuri brīdina cilvēkus par tuvojošos katastrofu.

Sumeru eposā par priekšā stāvošo katastrofu ļaudis brīdina dievs Ea: «…Noārdi savu māju, cel šķirstu.

Iekrauj kuģī visa dzīvā sēklas.»

(84., 73. lpp.)

Apmēram tādiem pašiem vārdiem pie cilvēkiem vēršas acteku kodekss: «Nedari vairāk vīnu no agaves, bet sāc dobt lielas cipreses stumbru un ieej tajā, kad Tozontli mēnesī ūdens sasniegs debesis.»

(9., 85. lpp.)

Arī Bībelē šāds vēstnesis, kurš iesaka Noasam uzbūvēt šķirstu, ir Dievs. Indiešu svētajos rakstos līdzīgu uzdevumu pilda dievs Višnu (17., 377. lpp.).

Daudzi nostāsti par vēstnešiem, kuri brīdinājuši, ka tuvojas katastrofa, saglabājušies arī Klusā okeāna salās. Nostāsti vēsta, ka izglābušies tie, kuri uzbūvējuši sev plostus.

Vēl viena kopīga īpatnība: brīdināto un izglābušos skaitā vienmēr ir divi cilvēki — vīrietis un sieviete (reizēm kopā ar bērniem).

Bībelē tie ir Noass un viņa sieva, grieķu leģendās — Deika- lions un Pirra, Velsā — Djueivvens un Djueiviča; tie ir Bits un Birrena īru eposā, vīrs un sieva — leģendārie basku senči.

Līdzīga ir aina arī Atlantijas okeāna otrā pusē. Actekiem, Brazīlijas indiāņiem, Ziemejamerikas indiāņu ciltīm — visiem atkārtojas šis temats: divi cilvēki, vīrietis un sieviete, kuri izglābušies no plūdiem (76., 65.—159. lpp.).

Nākošā kopīgā pazīme: glābdamies no tuvojošās nelaimes, brīdinātie ņem sev līdzi dažādus dzīvniekus. Tā rīkojas Bībeles Noass un seno meksikāņu Nata, Kanādas indiāņu Etsi un indiešu Manu, Trous no Borneo salas un Bērosa atstāstītās babiloniešu teikas varonis Ksisūtrs.

Kad ūdens sācis kristies, izglābušies izkāpuši tā kalna virsotnē, kura pirmā parādījusies virs ūdens. «… Nisira kalnā apstājas šķirsts, Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk…» (6., 275. lpp.).

Noasam šo funkciju veic Ararats, grieķu grēku plūdu varonim Deikalionam — Ofrisa kalns jeb Parnass, no grēku plūdiem izglābušamies Taiti iedzīvotāju ciltstēvam — Pihotiho kalna virsotne utt.

Taču šādu, šķiet, neizskaidrojamu analoģiju uzskaitījums ne​būt vēl nebeidzas.

Bībeles Noass, lai uzzinātu, vai plūdi beigušies, laiku pa laikam izlaida no sava šķirsta putnus. To viņš darīja trīs reizes. Kad balodis atgriezās ar olīvas zaru knābī, tā bija zīme, ka ūdens sācis kristies (Pirmā Mozus grāmata, 8. nod.).

Daudz senākā šumeru leģendā par grēku plūdiem attēlots varonis, kurš tāpat izglābās šķirstā, arī izlaida putnus, lai uzzi​nātu, vai kaut kur nav parādījusies zeme (84., 77. lpp.).

Izrādās, ka tieši tāpat rīkojās arī galvenais varonis amerikāņu teikās par grēku plūdiem, kuras stāsta indiāņi Rietumindijā, Centrālamerikā un Ziemeļamerikā. Kad ūdens krities, putns knābī atnesis zaļu zariņu tiem, kas bija izglābušies.

Ilgāk nekā divus tūkstošus gadu ļaudis lasīja Bībeli. Tajā pieminēta varavīksne, kura parādījās debesīs, vēstīdama plūdu beigas (Pirmā Mozus grāmata, 9. nod.). Kad arheoloģiskajos izrakumos atrada māla plāksnītes, uz kurām bija pierakstīts seno šumeru eposs par Gilgamešu, kļuva skaidrs, ka Bībelē šī epizode par varavīksni pārņemta no šumeru eposa.

Bet kāpēc šo pašu ziņu mēs atrodam Amerikas svētajās grāmatās un teikās, polinēziešu mītos? Tāpat kā kristiešu nostāstā un seno šumeru leģendā, Amerikas un Klusā okeāna mītos par grēku plūdu beigām vēsta varavīksne, kas parādās debesīs (41., 29., 31. lpp.).

Ne mazak brīnumainas ir arī citas, šķietami neizskaidrojamas analoģijas.

Ir saglabājies Meksikā dzīvojošo acteku teksts, kurš vēsta, ka dievs Titlakahuans brīdināja cilvēku vārdā Nata par gaidāmo katastrofu un, līdzīgi kristiešu Dievam, ieteica viņam uzbūvēt priekš sevis šķirstu. Pārējie dievi bija pārliecināti, ka visi cilvēki aizgājuši bojā. Taču, kad ūdens nokritās, Nata un viņa sieva iekurināja uguni un sāka cept zivis. Smarža pacēlās debesīs un dievi saprata, ka kāds cilvēks palicis dzīvs.

«Kas tur par uguni?» viņi iesaucās. «Kāpēc viņš tā kvēpina debesis?»

Saniknotie dievi gribēja galīgi iznīcināt cilvēku dzimumu, bet Titlakahuans pierunāja viņus piedot tiem, kas izglābušies.

Arī Bībelē var izlasīt, ka pēc grēku plūdiem Noass iekurināja uguni un ka tieši sadedzinātā upura smarža pavēstīja Dievam, ka cilvēki izglābušies (Pirmā Mozus grāmata, 8. nod.).

Kā zināms, Bībeles pamatā ir vēl senāki teksti (īpaši babiloniešu). Šeit sakritības izrādījās vēl pārsteidzošākas. «Pēc grēku plūdiem dievi salasījās kā mušas uz upura smaržu» (84., 77. lpp.). No smaržas viņi uzzināja, ka izglābies kāds cilvēks ar savu sievu un, tāpat kā meksikāņu dievi, šausmīgi saniknojušies, jau gribēja iznīcināt šos ļaudis. Un, tieši tāpat kā meksikāņu leģendā, cilvēkus izglāba dieva Ea iejaukšanās, kurš savulaik jau bija brīdinājis viņus par grēku plūdiem.

Vai aiz šīm analoģijām, aiz šiem visur sastopamajiem nostāstiem par grēku plūdiem neslēpjas kāds reāls notikums? Noti​kums, kuru, iespējams, vēl aizvien atceras cilvēce. [2]

Nāve no bezdibeņa Stāstot par katastrofas cēloņiem, kas piemeklējuši Zemi, seno indiešu svētās grāmatas vēsta, ka to izraisījis «dievs Hajagriva, kurš mājo bezdibenī». Šumeru mīti piemin kādu «bezdibeņa erc- eņģeli».

Kas gan bija šis «kaut kas», kas uzradās no bezdibenīgajām tālēm, lai liktu drebēt planētai un gadu tūkstošiem paliktu,cilvēces atmiņā?

Starp grieķu mītiem ir nostāsts par Faetontu (grieķiski «kvēlojošo»). Leģendā teikts, ka SaulesHēlija dēls Faetonts pierunāja tēvu vienu dienu uzticēt viņam vadīt pa debesīm saules ratus. Bet dēls nespēja novadīt zirgus pa parasto ceļu un pārāk tuvu pievirzījās Zemei, draudēdams to sadedzināt ar savu kvēli. Tad Zevs meta liesmojošu zibeni un sadragāja saules ratus. Faetonts ar degošiem matiem aizlidoja kā krītoša zvaigzne pa gaisu un no​krita tālu no savas dzimtenes.

Radot mītus, mūsu senči plaši izmantoja dažādas metaforas un simbolus, caur kuriem it kā vidēja reālais notikums. To zinādami, daži petnieki uzskata, ka leģenda par Faetontu ir kāda reāla notikuma atspoguļojums. Visticamāk tā stāsta par milzīga meteorīta krišanu uz Zemes.

Kā zināms, ap mūsu Sauli līdztekus planētām vēl riņķo diezgan lielu debesu ķermeņu — asteroīdu — josla. Astronomi aprēķināja šīs joslas kopējo masu. Izrādījās, ka, «saliekot» vienā ķermenī joslā esošos asteroīdus, izveidotos planēta 5900 kilometru diametrā. Vairāki astronomi uzskata, ka šāda planēta kādreiz patiešām ir eksistējusi. Tā bija mazāka par Marsu un lielāka par Merkuru, tās orbīta atradās starp Marsu un Jupiteru. Planēta, kuru mīta varoņa vārdā nosauca par Faetontu, gāja bojā kādā gigantiskā kosmiskā katastrofā, bet tās atlūzas, kuras savukārt slēpj sevī jaunu katastrofu draudus, turpina rinkot ap Sauli (110., 1962., 19. VIII).

Sie musdienu zinātnieku pieņemumi sasaucas ar informāciju, kuru Solons guva Ēģiptē. Kā vēsta Platons, priesteri teikuši So- lonam, ka mītā par Faetontu «ir arī patiesība: patiešām, ķermeņi, kuri pa debesjumu riņķo ap Zemi, novirzās no saviem ceļiem un tādēļ pēc zināmiem laika sprīžiem uz Zemes viss iet bojā no mil​zīga ugunsgrēka» (63., 3. sējums, 1. nod., 463. lpp.).

Daudzās līdz mums nonākušajās vēstīs par katastrofu pieminēta kaut kādu debess ķermeņu parādīšanās, kuri pēc tam nokrituši uz Zemes (vai attālinājušies no tās). Tā «Sibillu grāmatas», kuras

Romā lietoja oficiālajiem pareģojumiem, stāsta, ka austrumos pie horizonta parādījies kaut kāds ugunīgs ķermenis, kurš bijis spožāks par Sauli un pēc tam iegāzies okeānā (38., 138. lpp.).

Lieldienu sala atrodas daudzus tūkstošus kilometru no Romas, kur tika sarakstītas «Sibillu grāmatas». Salā atrastie rakstu pieminekļi vēl nav līdz galam atšifrēti. Dažādi zinātnieki to mēģina izdarīt dažādi. Brazīliešu lingvists Vazs di Melo uzskata, ka viņam tas ir izdevies. Par ko tad, pēc viņa domām, vēsta šie raksti? Tie stāsta par «milzīgu ugunīgu lodi», kas parādījusies debesīs un iegāzusies okeānā. Pēc katastrofas un zemestrīces, vēsta šie rakstu pieminekļi, šeit esošais arhipelāgs applūda un nogrima ūdenī (99., 1973. 25. III).

Ari citas tautas saglabājušas atmiņas par kaut kādiem ķermeņiem, kas krituši no debesīm un izraisījuši postījumus un nāvi. Par kādu debesu «Lielo Čūsku», kas radusies debesīs un nogāzusies uz Zemes, mēs lasām maiju kodeksa «Cilam Balam» (burtiski — pravieša Jaguāra grāmatas) piektajā grāmatā. «Lija uguns lietus,» stāsta kodekss, «zeme pārklājās ar pelniem, koki liecās pie zemes. Akmeņi un koki bija saskaldīti. No debesīm atrāvās Lielā Čūska … Debesis kopā ar Lielo Čūsku nogāzās uz Zemes un applūdināja to.»

«Debesis uzlēca desmit saules, un briesmīgs karstums dedzināja Zemi. Pēc tam deviņas saules nokrita,» stāsta ķīniešu teiksma.

Kādā indiešu teiksmā stāstīts, ka pēc grēku plūdiem debesīs uzlēca septiņas saules, bet pēc tam viena saule aprija sešas pārējās. Pēc indiešu tradīcijas katrs laikmets («jūga») beidzas ar kosmisku katastrofu: «Jūgas beigās, atsitusies pret Sauli, liela, zvaigzne krīt no debesīm» (56., VIII. sēj., 29. lpp.).

Vai uz Zemes ir saglabājušies kaut kādi pierādījumi tam, ka uz tās krituši kosmiski ķermeņi?

Jā, tādi pierādījumi ir, pie tam daudzi.

Sāmsalā, kura atrodas Igaunijā, ir Kāli ezers jeb Svētais ezers. Pētījumi parādīja, ka ezers nav nekas cits kā krāteris, kurš radies, krītot kādam milzīgam ķermenim. Pirms 2500 gadiem atmosfēras blīvajos slāņos ielidoja milzīgs meteorīts, kurš sadrupa un kā meteorītu lietus nogāzās uz Zemes. Viens šī lietus «piliens», kurš svēra 450 tonnas, arī izraka šo krāteri, izsviezdams tūksto​šiem kubikmetru zemes. [3] Kad šādi kosmiska mēroga notikumi norisinājās cilvēku acu priekšā, tie ilgi.saglabājās nostāstos un mītos.

Tā, piemēram, indiāņu tautai navahiem bija nostāsts par dievu, kurš kādā ielejā nolaidies no debesīm uguns stabā. Tas iznīcinājis visu, kas bijis tuvumā. Tajā vietā, kurā esot piezemējies dievs, bija milzīgs meteorīta krāteris, kura dziļums pārsniedza 100 met​rus, bet diametrs sasniedza gandrīz pusotru kilometru.

Pazīstamais poļu astronoms Jans Gadomskis izdarījis šādus aprēķinus (48., 278. lpp.).

Debess ķer​meņa dia​metrs, m 65 130 Pilnīgi izpostītās teritorijas platība 20 km2 160 km2(«Lielās Varšavas» platība) Vidējais krišanas biežums Reizi 22 tūkstošos gadu Reizi 120 tūkstošos gadu Debess ķer​meņa dia​metrs, m 4250 .8500 Pilnīgi izpostītās teritorijas platība Puse Eiropas Puse Āzijas kontinenta Vidējais krišanas biežums Reizi 260 miljonos gadu Reizi 1 miljardā gadu Cik reāli ir šādu kosmisku katastrofu draudi?

Zemes dažādās vietās var saskaitīt desmitiem pēdu, kuras radušās, mūsu planētai saduroties ar

kosmiskiem ķermeņiem. Viena no vislielākajām šādām «rētām» atrodas Dienvidāfrikā. Ilgu laiku gigantisko kausveida ieplaku 40 kilometru diametrā uzskatīja par izdzisuša vulkāna krāteri. Taču, rūpīgāk izpētot, noskaidrojās, ka ieplaka nav vulkāniskas izcelsmes krāteris, bet to radījis milzīga kosmiskā ķermeņa kritiens (35., 32. lpp.). Saskāries ar Zemes virsmu, ķermenis eksplodēja. Sprādziena jauda 20 reizes pārsniedza mūsdienu vislielākās ūdeņraža bumbas jaudu. Tas notika apmēram pirms 250 miljoniem gadu. Kāds cits gigantisks meteorīts nokrita uz mūsu planētas pirms īsāka laika — pirms 65 miljoniem gadu. Pēc amerikāņu zinātnieku domām, sprādziena laikā izdalījusies enerģija bija ekvivalenta vairāku miljonu ūdeņraža bumbu sprādzienam (110., 1980., 18. I).

Krāterus, kas radušies, krītot šādiem meteorītiem, dēvē par «zvaigžņu rētām». Uz zemes virsmas zināmi vairāk nekā divi desmiti šādu «zvaigžņu rētu», kuru diametrs svārstās no 50 līdz 120 kilometriem (117., 1979., Nr. 4, 12. lpp.). Zem Antarktīdas lediem nesen atklaja vel lielāku krāteri — 250 kilometru diametrā. Grūti iedomāties, cik drausmīgam jābūt kosmiskā ķermeņa triecienam, kurš spēj radīt tādus postījumus …

Taču iespējams, ka arī tā nav lielākā «zvaigžņu rēta». Ir dati, kas liek domāt, ka Hudzona līča loks ir milzīga, 440 kilometrus plata meteorīta krātera daļa (104., 1970., Nr. 12, 53. lpp.). Ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu doktors O. Borisovs, kurš strādā Uzbekijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeofizikas institūtā, izvirzīja līdzīgu hipotēzi, lai izskaidrotu Arāla jūras izcelšanos. Viņš uzskata, ka šo padziļinājumu pirms 40 miljoniem gadu radījis meteorīta trieciens (110., 1981., 13. VII).

Nesen viņa hipotēze guva pirmos pierādījumus. Urbjot pētnieciskos urbumus vietā, kur jūra bija atkāpusies no krasta, atrada masī- vas dzelzs iegulas un dzelzs karbīdu, kas parasti sastopams dzelzs meteorītos.

Arī Tunguskas meteorīta diametrs, pēc speciālistu domām, bija 160 metri, bet svars — 7 miljoni tonnu.

Jāatgādina, ka mēs varam novērot tikai niecīgu daļu no meteorītu atstātajām pēdām: 70% zemeslodes virsmas klāj jūras un okeāni (35., 32. lpp.). Tādējādi vairums kosmisko ķermeņu «trāpīja» jūrās un okeānos. Bez tam daudzajos miljardos gadu, kamēr pastāv mūsu planēta, plaši sauszemes apgabali, pat veseli kontinenti ieslīga un kļuva par jūras dibenu. Citi rajoni, gluži otrādi, iznira no ūdens un pārvērtās par sauszemi. Laiks un ģeoloģiskie procesi pastāvīgi nodzēsa pēdas, kuras bija radījuši lielo kosmisko ķermeņu kritieni uz Zemes.

Kā iepriekš minēts, saglabājušās teiksmas un teksti liecina: katastrofas laikā jūra tālu atkāpās no Ķīnas krastiem, bet vienlaikus pretējā pusē pacēlās milzīgs paisuma vilnis. Sofijas observatorijas direktors N. Boņevs uzskata, ka šādu efektu varēja radīt gigantisks asteroīds, tuvodamies Zemei. Ja Cerera, viņš raksta, paietu Zemei garām sešu Zemes rādiusu attālumā, rastos paisuma vilnis, kurš būtu reizes desmit stiprāks par parasto paisumu. Šāds vilnis, ja tas pārveltos zemeslodei, spētu noskalot no plašiem saus​zemes apgabaliem visu, kas tur atrodas (48., 280. lpp.).

Daži zinātnieki pieļauj arī domu, ka kādreiz pagātnē mūsu Zeme sadūrusies ar komētu (39., 8., 138. lpp.).

Zemes hipotētiskā sadursme ar komētas kodolu spētu radīt uz mūsu planētas ne mazāk vērienīgas nelaimes kā sadursme ar asteroīdu. Amerikāņu astrofiziķis H. K. Jūrijs ir aprēķinājis, ka enerģija, kas izdalītos šādā sadursmē, būtu ekvivalenta 500 000 ūdeņraža bumbu sprādzienam.

Pastāv vēl viena hipotēze. Daži uzskata, ka debesu ķermenis, kurš gāja tuvu gar Zemi un nonāca tās gravitācijas laukā, bija Mēness. Pēc šīs hipotēzes, asteroīdi un mazās planētas, kas griežas ap Sauli, nonāk lielo planētu gravitācijas laukā un kļūst par to pavadoņiem. Ja tāds pavadonis atnāk no ārējās orbītas puses, tas griežas ap planētu pretēji pulksteņa rādītājiem. Kā piemērus var nosaukt Zemes pavadoni Mēnesi, Saturna pavadoni Japetu un Jupitera septīto pavadoni. Ja tāds debesu ķermenis atradās iekšējā orbītā (attiecībā pret planētu), tad, kļuvis par pavadoni, tas sāka griezties pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Par pie​mēriem var kalpot Saturna pavadonis Fēbs un Jupitera astotais pavadonis.

Pazīstamais zviedru fiziķis un astrofiziķis Hanness Alvēns rakstā «Par Zemes un Mēness izcelšanos» (113., 1964., 363. lpp.) stāsta par vācu astronoma Herstenkorna hipotēzi. Pēc Hersten- korna aprēķiniem, Mēness sākotnēji bija planēta, kura riņķoja pa Zemes orbītai visai tuvu orbītu. Pēc tam Zeme «satvēra» Mēnesi un Mēness sāka riņķot ap to. Pamazām Mēness tuvojās Zemei, tā redzamais diametrs kļuva aizvien lielāks, un beidzot tas bija 20 reizes lielāks nekā pašlaik. «Vienlaicīgi pastiprinājās arī paisumi,» raksta Hanness Alvēns. «Kad Mēness attālums no Zemes bija minimāls, paisuma viļņa augstums sasniedza vairākus kilo​metrus.»

Kādu laiku Zemes pievilkšanas spēks uz Mēness virsmas pārsniedza paša Mēness pievilkšanas spēku. Pēc tam sarežģītas gravitācijas spēku sistēmas ietekmē Mēness atkal sāka attālināties no Zemes un pamazām ieņēma savu pašreizējo stāvokli.

Herstenkorns nav vienīgais, kurš tā domā.

Amerikāņu astrofiziķis, Nobela prēmijas laureāts H. K. Jurijs (1893—1981) uzskata, ka Saules sistēmā Mēness zināmā mērā ir anomālija. Tas ir pārāk liels, lai būtu «parasts» pavadonis. Pēc viņa domām, Mēness, kas agrāk bija planēta, kļuva par pavadoni kosmiskas katastrofas dēļ. Mēnesim garām nogaja milzīgs kosmisks ķermenis, kurš novirzīja to no orbītas. Mēness zaudēja ātrumu, nokļuva Zemes pievilkšanas sfērā, un beidzot, pēc H. K. Jū- rija izteiciena, Zeme to «noķēra»( 108., 1970., Nr. 8, 27. lpp.).

Pirms_ kāda laika pretēja hipotēze tika izvirzīta par Merkuru. Pēc vairāku zinātnieku domām, Merkurs tikai nesen kļuvis par patstāvīgu planētu, bet pirms tam tas esot bijis Veneras pava​donis.

Interesanti, ka dažos līdz mums nonākušajos mītos Mēnesi uzskata par kosmiskās katastrofas iemeslu. Šādus norādījumus var atrast, piemēram, somu eposā «Kalevala», Dienvidamerikas teikās.

Neskaidras atbalsis no tā laika, kad uz Zemes naktīs, iespējams, nespīdēja Mēness, mēs atrodam dažādu tautu teiksmās, iespējams, ka nebūt ne nejauši maiji savās hronikās, kuru sā​kumu tradīcija attiecina uz pirmsplūdu laikmetu, nepiemin Mē​nesi. Nakts debesis viņiem apgaismoja nevis Mēness, bet Venera!

Arī Dienvidāfrikā dzīvojošie bušmeņi savos mītos par katastrofu apgalvo, ka līdz plūdiem Mēness debesīs neesot bijis.

Grieķijas dienvidos, Pelaponēsā, kādreiz bija leģendāra zeme Arkādija, kuras iedzīvotāji nezināja ne rūpes, ne nelaimes. Tāda, pēc arkādiešu leģendām, esot bijusi viņu dzimtene līdz grēku plūdiem. Plūdi, stāstīja arkādieši, bija ļoti sen — tad, kad Mēness, kurš parādījās tikai pēc katastrofas, vēl nespīdēja debesīs. Vēlāk grieķi tā arī sauca arkādiešus — «pirmsmēnešnieki» (16., 15L lpp.).

Par to, ka kādreiz debesīs nebija Meness, III gs. p. m. ē. rakstīja Rodas Apollonijs, diženās Aleksandrijas bibliotēkas galvenais glabātājs. Viņa rīcībā bija vissenākie rokraksti un teksti, kuri pēc tam tika pazaudēti, gāja bojā un nenonāca līdz mūsdienām (4., 85. lpp.).

Grieķu filozofs, matematiķis un astronoms Anaksagors, kurš arī izmantoja līdz mums nenonākušus avotus, V gs. p. m. ē. ap​galvoja, ka Mēness parādījies debesīs vēlāk, nekā radusies Zeme.

Uz Zemes saglabājušās paisuma un bēguma pēdas liecina, ka iemeslam, kurš tās radījis, bija jāpastāv miljoniem gadu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis iemesls varēja būt tikai debesu ķermenis, kuru mēs šodien saucam par Mēnesi. Tā domāt vedina meteorītu vielas masas, kas nesen atrastas Dienvidamerikas kontinenta centrālajā rajonā. Pēc vairāku zinātnieku domām, tas liecina par katastrofu, kas kādreiz piemeklēja citu Zemes pavadoni — tās «pirmo Mēnesi». Tik lielā platībā atrastās meteorītu vielas masas neesot nekas cits kā uz Zemes nokritušā šā pava​doņa atliekas.

Ievērojamas kosmiskas izcelsmes vielas masas atrastas ne tikai Dienvidamerikā, bet arī citos Zemes rajonos. Tā Dž. L. Vor- zels, kurš pirms kāda laika atklāja baltu pelnu slāni (slāņa biezums no 5 līdz 30 cm, tas aizņem milzīgas platības Klusā okeāna dibenā), uzsvērdams šī slāņa apbrīnojamo viendabīgumu un biezumu, saista tā parādīšanos ar kosmiskiem iemesliem. Arī neparasti augsto niķeļa koncentrāciju okeāna nogulās daži zinātnieki izskaidro ar meteorītu lietu, kurš kādreiz nokritis uz Ze​mes (91.).

Vel nav viennozīmīgas atbildes uz jautajumu, vai katastrofas iemesls bija Mēness, komēta vai

asteroīds, kas nokrita uz Zemes vai bīstami tuvu pagāja tai garām. Taču pašlaik ne tik daudz vajadzīga viennozīmīga atbilde par katastrofas cēloni, cik dažāda veida materiālas liecības, kas apstiprina šādas katastrofas iespējamību. Nepieciešamas pēdas un liecības par to, ka šāds notikums patiešām bijis. Un, kā mēs redzam, eksistē daudzas šādas liecības.

Ne tikai senajām tautām, kuras bija pārdzīvojušas katastrofas šausmas, bet arī viņu pēctečiem vēl pēc tūkstošiem gadu zeme zem kājām nelikās droša. Ārieši, kuri no savas nezināmās pirm- dzimtenes ienāca Indijā, svētajās himnās lūdza dievu «stingri turēt Zemi».

Atkārtotas katastrofas gaidas caurauda visu maiju dzīvi. Sādu pašu trauksmainu gaidīšanu redzam arī daudzos Bībeles tekstos: «19 Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim, un kādu arī vairs nebūs.

24 Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mē​ness nedos savu spīdumu.

25 Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustē​sies..

33 Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.»

(Marka Evaņģēlijs, 13. nod.)

Jaunu kataklizmu nojausmas pilni ir arī Babilonas pravietiskie teksti. Par katastrofu cikliskumu rakstīja Talmuds. Purānās, hinduisma svētajās grāmatās, arī apgalvots, ka šādas dabas katastrofas, kuru laikā nogrimst veseli kontinenti, ir cikliskas un ka tās var iepriekš paredzēt. Nāks diena, kad jaunu grēku plūdu mutuļojošie ūdeņi aprīs sauszemi, vēsta «Mahābhārata».

«Jūs atceraties tikai vienus grēku plūdus,» VI gs. p. m. ē. filozofam Solonam stāstīja ēģiptiešu priesteri, «bet plūdu bija daudz pirms tiem. Laiku pa laikam mūsu civilizāciju, tāpat kā citas tautas, iznīcina ūdens, kurš gāžas no debesīm … Cilvēci jau piemeklējušas pagātnē un vēl piemeklēs nākotnē daudzas katastro- j fas.» (61., 380. lpp.)

Pieminēdams šādas katastrofas, Platons rakstīja, ka pēc tām «palika tikai niecīga cilvēces daļa».

(63., 3. sēj. III. daļa, 145. lpp.)

Daži senatnes autori pat nosauca laika sprīžus, pēc kurieni atkārtojas šādas katastrofas. Tā romiešu vēsturnieks Cenzorinus III gs. p. m. ē. rakstīja, ka Zeme pārdzīvo tādas katastrofas pēc katriem 10 800 vai 13 384 gadiem, Orfejs apgalvoja, ka pēc katriem 120 000 gadiem, savukārt Kasandra minēja, ka ik pēc 136 000 gadu (7., 324. lpp.).

Apgalvojumi par gaidamajam kataklizmam, par to prognozē- jamību un periodiskumu atkal un atkal liek domāt par kādu kos​misku ārpuszemes cēloni, kas izraisa šos notikumus.

«Planētu ceļi izmainījās …»

XVII gs. Ķīnā pabija jezuītu misionārs Martins (Martiniuss). Viņš nodzīvoja tur vairākus gadus, iemācījās ķīniešu valodu un, atgriezies mājās, uzrakstīja grāmatu «Ķīnas vēsture». Lūk, kā viņš, izmantodams senās ķīniešu hronikas, apraksta to, kas noticis grēku plūdu laikā: «… Debesu balsti sagāzās. Zeme nodrebēja līdz pašiem pamatiem. Debesis sāka krist uz ziemeļiem. Saule, Mēness un zvaigznes sāka kustēties pa citu ceļu. Pasaules kārtība izjuka. Saule aptumsa, un planētu ceļi izmainījās.»

(41., 30.— 31. lpp.)

To pašu, t. i., ka pēc grēku plūdiem debesu izskats pārmainījās, vēsta arī «viens no visgudrākajiem romiešiem», senatnes zinātājs vēsturnieks Marks Terencijs Varrons (116—27 p. m. ē.), kurš izmantojis kādu senu avotu. «Zvaigzne Venera,» viņš rakstīja, «mainīja savu krāsu, izmērus, formu, izskatu un kustības virzienu. Tā nekad nenotika ne pirms tam, ne pēc tam.» Līdzīga versija pastāvēja arī Jūdejā. Tur uzskatīja, ka grēku plūdi «izcēlās tādēļ, ka Dievs izmainīja divu zvaigžņu vietas zvaigznājā» (41., 31. lpp.).

Citiem vārdiem runājot, vairaki avoti saista grēku pludus ar kosmiska mēroga parādībām. Ja pieļaujam šādu iespēju, gūst izskaidrojumu arī daudzkārt pieminētais tumsas periods, kurš sekoja katastrofai.

«Saule nodzisa un nedod gaismu» (ēģiptiešu papiruss).

Arī Talmudā mēs lasām, ka pēc katastrofas (cilvēka svētītās pirmdzimtenes zaudēšanas, izdzīšanas no paradīzes) nozuda Saule.

Klusā okeāna salu iedzīvotāju dažādos dialektos šo periodu sauc par «visdziļāko tumsu», «necaurredzamu tumsību», «nakšu miriādi» (72., 193. lpp.).

Jau minētais Herstenkorns, kurš izteica hipotēzi par Mēness «sagrābšanu», domāja, ka brīdī, kad Mēness un Zeme maksimāli tuvinājās, milzums Mēness putekļu tika izkliedēti telpā starp Zemi un Mēnesi.

Pēc tam putekļi lēnām nosēdās uz Zemes un tās pavadoņa virsmas. Sajā laikā Zemes novērotājam «debesis kļuva tumšas un Saule satumsa» (113., 1964., 364. lpp.).

Līdzīgu efektu varēja radīt arī pārmērīgs daudzums vulkānisko pelnu.

Atmosfēras augšējo slāņu piesārņošana ar putekļu daļiņām varēja būt iemesls arī citai parādībai, kuru tāpat piemin visdažādāko tautu svētie raksti un teiksmas. Runa ir par strauju temperatūras krišanos pēc kataklizmas. «Kalevalā» lasām šādas rindas: «Vienumēr vēl bij bez saules, Bij bez zelta mēnesnīcas Tanīs Veinolmāju vietās, Kalevalas smilšu laukos.

Aukstums izmaitāja sēju, Šausmas bija ganāmpulkos, Izbrīnījās gaisa putni, Cilvēkiem bij garlaicīgi, Ka vairs nebij saules gaismas, Nemirdzēja mēnesnīca» (20., 307. lpp.).

Meksikas un Venecuēlas senie mīti stāsta, ka drīz pēc katastrofas iestājies šausmīgs sals un jūra pārklājusies ar ledu. Bet ciltis, kuras dzīvo Amazones tropiskajos mežos, līdz mūsdienām glabā atmiņas par briesmīgo un ilgo ziemu, kura sekojusi grēku plūdiem. Šajā ziemā ļaudis esot saluši un miruši no aukstuma.

«Avesta» arī vēsta par tumsas valdnieku, kurš uzsūtīja seno āriešu svētītajai dzimtenei aukstumu un salu. «Avesta» stāsta, ka ārieši esot brīdināti par aukstuma iestāšanos: «Uz zemi nāks postošas ziemas, tās atnesīs nežēlīgus salus … tās nesīs sniegu 14 pirkstu dziļumā» (34., 16. lpp.) [4] .

Nokļuvuši atmosfērā, vulkāniskie pelni var ļoti būtiski ietekmēt Zemes klimatu. Noteikta izmēra putekļu daļiņas 30 reizes intensīvāk atstaro Saules gaismu, nekā aiztur siltuma izstarošanu no Zemes.

Rezultātā Zeme 30 reizes intensīvāk zaudēs siltumu, nekā to saņems. Lai no Saules saņemamā siltuma daudzums sa​mazinātos par 20%, pietiek, ja atmosfērā nokļūst tikai 1/174 km3 putekļu.

Kalifornijas universitātes zinātnieku grupa, kuru vada Nobela prēmijas laureāts Luiss Alvaress, uzskata, ka šāda kosmiska katastrofa jau reiz piemeklējusi mūsu Zemi pirms 65 miljoniem gadu.

Katastrofas dēļ izzuda dzīvās būtnes, kas apdzīvoja okeāna virsējo slāni, bet uz sauszemes izmira dinozauri (108., 1982., Nr. 18, 20. lpp.).

No okeana dibena paņemtie nogulu paraugi (to vecumu noteica pēc dzīvo organismu paliekām) liecina, ka laika periodā, kurš ilga mazāk nekā 100 000 gadu, izmira praktiski visi organismi, kuri apdzīvoja okeāna virsējo slāni. Pēc tam bija vajadzīgi gadu miljoni, lai dzīvība okeānā atdzimtu visā savā daudzveidībā.

Gan okeāna dibenā, gan uz sauszemes tajos slāņos, kas attiecas uz šo periodu, konstatēta ārkārtīgi augsta irīdija, arsēna un antimona koncentrācija. Dinozauru kaulos un olu čaumalās, kas attiecas uz viņu

izmiršanas periodu — vēlīno mezozoju —, torija koncentrācija ir gandrīz 80 reižu lielāka nekā tā pašreizējā koncentrācija Zemes garozā (117., 1985., Nr. 4, 116. lpp.).

Luiss Alvaress un viņa kolēģi uzskata, ka katastrofu izraisīja Zemes sadursme ar asteroīdu, kura diametrs bija apmēram 10 kilometri. Atmosfērā izsviestie putekļi ekranēja Sauli, un Saules gaisma vairākus gadus nesasniedza planētas virsmu. Augi, palikuši bez saules gaismas, sāka katastrofiskā ātrumā izzust. Tas, uzskata zinātnieks, «pārrāva barības ķēdi». Sākās dzīvo organismu masveida bojāeja (108., 1982., Nr. 18, 20. lpp.).

Kaut kas līdzīgs (tiesa, daudz mazākā mērogā) notika vēl samērā nesen. Pēc Katamajas vulkāna izvirduma (Aļaska, 1913) vasaras temperatūra Centrālajā Eiropā bija par 2°C zemāka nekā parasti (108., 1983., Nr. 2, 19. lpp.). Bet nesen kāda cita Aļaskas vulkāna izvirdums, kurš izmeta atmosfērā ievērojamu daudzumu vulkānisko putekļu, uz vairākiem gadiem izraisīja jūtamu temperatūras pazemināšanos visas Zemes mērogā. Bet ja izvirdumi ir masveidīgi un aptver ievērojamus mūsu planētas rajonus? Pēc PSRS ZA korespondētājlocekļa M. Budiko aprēķiniem, vulkāniskās aktivitātes desmitkārtīga pastiprināšanās pazeminās globālo temperatūru par 5—10°C, «kas atbilst klimatiskai katastrofai» (117., 1985., Nr. 6, 32. lpp.). Par pamodušamies vulkāniem, par kalniem, kas izverd debesīs uguni un pelnus, liecina gandrīz visi avoti, kuri vēsta par katastrofu. Atmosfērā izsviestajai milzīgajai vulkānisko pelnu un putekļu masai nenovēršami bija jāizraisa strauja temperatūras pazemināšanās, par ko tāpat liecina daudzas līdz mums nonākušās ziņas.

Tomēr, iespējams, tas nebija vienīgais iemesls, kas radīja auk​stumu un tumsas laikmetu.

Vēl viens iemesls, kas varēja izraisīt šādas sekas, — Zemes polu jeb ass leņķa novirze attiecībā pret orbītu. Mūsu planētas vēsturē šādas novirzes notikušas ne vienu reizi vien (23., 56. lpp.). Akmeņogļu iegulas Antarktīdā un aiz Ziemeļu polārā loka liek domāt, ka šīs vietas kādreiz atradušās ekvatora tuvumā.

To apliecina arī citi atradumi. Trešā antarktiskā ekspedīcija Dienvidpola rajonā atrada pārogļojušās koksnes paliekas, lapu nospiedumus un citas pazīmes, kas liecina par krāšņo augu valsti, kura tur pastāvēja pirms 200—250 miljoniem gadu.

Zinātnieki uzskata, ka pirms 600 miljoniem gadu Ziemeļpols atradās Klusā okeāna dienvidu daļā (113., 1962., 273. lpp.).

Līdzīgi pārvietojas arī magnētiskie poli (114., 1963., 4., 80., 42. lpp.). Pirms 700 000 gadiem «Zemes magnēts» izmainīja savu polaritāti: ziemeļi pārvērtās par dienvidiem.

Magnētiskie poli, kā atzīmē fizikas un matemātikas zinātņu doktors A. Vlasovs, pārvietojas pa dažādiem ceļiem: reizēm caur Japānu, bet reizēm caur Kamčatku. Pēdējā reizē, pirms ieņemt savu pašreizējo vietu, ziemeļu magnētiskais pols pa milzīgu loku virzījās cauri Klusajam okeānam un Ziemeļu Ledus okeānam (104., 1967., Nr. 3, 16. lpp.).

Arī Zemes ass stāvoklis nav stabils. Ik 40 000 gadu Zemes ass noliece periodiski mainās. Ir arī citas svārstības, kuru periods ir 26 000 gadu. Zemes ass nolieces izmaiņas maina saules staru krišanas leņķi un līdz ar to ievērojami mainās dažādu zemeslodes daļu klimats.

Mainās arī Zemes orbīta. Ik 92 000 gadu mainās trajektorija, pa kuru Zeme riņķo ap Sauli — Zeme tai gan tuvojas, gan attā​linās no tās (23., 45. lpp.).

Tātad mūsu planētas stāvoklis pasaules telpā nebūt nav stabils.

Bet visos šajos gadījumos izmaiņas ir lēnas; mēs turpretim aplūkojam katastrofiskas izmaiņas. Kas gan varēja izraisīt tik pēkšņu polu novirzi? Pēc zinātnieka G. Hizanašvili aprēķiniem, Zemes griešanās asij vienmēr jāsakrīt ar maksimālā inerces momenta asi. Jebkura masu pārvietošanās uz Zemes virsmas maina maksimālā inerces momenta asi. Atbilstoši par tādu pašu leņķi novirzās arī Zemes griešanās ass, t. i., pārvietojas poli (77., 11. lpp.). Tas var notikt lielu ģeoloģisku pārmaiņu rezultātā.

Tā, piemēram, Himalaju masīva veidošanās par vairākiem grādiem novirzījusi Zemes asi, izraisīja polu pārvietošanos. Rezultātā, raksta viens no zinātniekiem, milzīgas platības, kuras klāja krāšņa augu valsts un kurās dzīvoja milzums dzīvnieku, pār​vērtās par'ledus tuksnesi (108., 1970., Nr. 80, 27. lpp.).

Cita gadījuma (un tieši par to šeit ir runa) tadu masu pārvietošanos uz Zemes virsmas varēja izraisīt gigantisks paisuma vilnis. Sekām bija jābūt Zemes ass izmaiņām un polu novirzei.

Bet tādā gadījumā līdz katastrofai poliem bija jāatrodas kaut kur citur, nevis tur, kur mēs tagad esam pieraduši redzēt uz glo​busa polu baltās cepures.

Amerikāņu ģeofizika Allena O'Kelli pētījumi liecina par to, ka pēdējā apledojuma laikā Ziemeļpols atradās uz sešdesmitā ziemeļu platuma grāda, t. i., par trīsdesmit grādiem vairāk uz dienvidiem neka pašlaik (48., 293. lpp.). Vai ar šo notikumu nav saistīti Senekas pareģojumi par katastrofu, kuras laikā Ziemeļpols pārklās rajonus, kas izvietoti zemāk par to, bet Dienvidpols «apraks zem sava kupola» Āfriku? (16., 159. lpp.).

Hipotētiskā polu novirze izskaidro daudzus, šķiet, pilnīgi nesaprotamus faktus. «Avesta», kas stāsta par seno āriešu pirm- dzimteni, apgalvo, ka tajā «Saule, Mēness un zvaigznes lēca virs viņiem tikai reizi gadā un gads likās kā viena diena un viena nakts». Svēto himnu grāmata «Rigvēda», kuru ārieši atnesa sev līdzi uz Indiju, stāsta par Lielo Lāci, kurš atrodas tieši virs galvas, par zvaigznēm, kuras debesīs virzās pa apli, par Sauli, kas lec tikai reizi gadā utt. Kā zināms, tas viss var notikt tikai polārā loka tuvumā.

Daudzi svētie rituāli, kuri nav mainījušies gadu tūkstošos, ļauj šodien restaurēt to laikmetu ainu, kad radās šie rituāli. Šāds būtībā nemainīgs rituāls moments bija daži raksturlielumi Senās Ēģiptes pulksteņu konstrukcijā. Pulksteņu konstruktori kaut kāda iemesla dēļ stūrgalvīgi pieņēma, ka visgarākā diena attiecas pret visīsāko kā 14 pret 12. Taču šāda attiecība nebija pareiza nevienā ēģiptiešu valsts punktā — pat ne tajā brīdī, kad valsts teritorija bija maksimāli plaša. Šī attiecība ir pareiza tikai līdz piecpadsmitajam dienvidu platuma grādam, t. i., līdz līnijai, kura atrodas par tūkstoš kilometriem vairāk uz dienvidiem nekā Ēģiptes dien​vidu robeža.

Kā to var izskaidrot? Viens no diviem: vai nu šo pulksteņu dzimtene bija nevis Ēģipte, bet kāda cita, tuvāk ekvatoram esoša civilizācija (par kuru mēs absolūti nekā ne​zinām) ; vai arī pulksteņus konstruēja tolaik, kad laika režīms Ēģiptē bija citāds, t. i., ekvators bija tai daudz tuvāk nekā pašlaik. Bet tas iespējams tikai tādā gadījumā, ja poli atradās citur nekā pašlaik.

Taču, ja pieņemam, ka katastrofas dēļ novirzījās poli, būtu loģiski sagaidīt, ka izmaiņas skāra arī mūsu planētas citas raksturīgās īpatnības. 1960. gada februārī Parīzes observatorijas direktors A. Danžons paziņoja pārsteigtajiem Zinātņu akadēmijas locekļiem, ka pēc Saules uzliesmojuma Zeme pēkšņi samazinājusi savu griešanās ātrumu par veselām 0,85 milisekundēm diennaktī. Pēc tam, gluži kā cenzdamās atgūt nokavēto, tā pēkšņi paātrinājusi savu kustību, ik 24 stundās saīsinādama diennakts ilgumu par 3,7 milisekundēm! (39., 234. lpp.').

Ja mūsu planēta tik jutīgi reaģē uz to, kas notiek pusotru simtu miljonu kilometru no tās, tad varam iedomāties, cik vērie​nīgas bija izmaiņas, kuras radīja kosmiskā katastrofa.

• Daudzas senatnes reliģijas un filozofiskās mācības apgalvo, ka vispasaules katastrofa, par kuru mēs runājam, uz mūsu Zemes nav pirmā (45., 125. lpp.; 44., 130. lpp.). Ja tas patiešām ir tā, kļūst saprotami daudzi fakti, kurus citādi izskaidrot nav iespē​jams.

Nesen angļu biologs Dēvids Velis konstatēja, ka dažu sugu koraļļi veido it kā gadu riņķus. Ar speciālu mikroskopu šajos riņķos var precīzi atšķirt slānīšus, kurus koraļļi uzaudzē vienā dienā. D. Vella kolēģi pārbaudīja metodi un atzina to par nevai​nojamu (109., 1973., Nr. 4, 9. lpp.).

Kad šadi analizēja pārakmeņojušos devona koraļļus, izrādījās, ka gada ilgums tolaik bija nevis 365, bet 390 dienas. Sis zinātniskajos žurnālos publicētais secinājums pilnīgi atbilst priekšstatam, ka tālā pagātnē mūsu planēta griezās daudz ātrāk nekā pašlaik. Izmantodams šo metodi, austrāliešu zinātnieks B. Hants secināja, ka pirms 14 miljoniem gadu Zemes gadā bija 800—900 diennaktis un to ilgums bija 9 stundas. Zemes griešanās pakāpenisko palēnināšanos, gada tuvošanos pašreizējām 365 dienām viņš saista ar Mēness bremzējošo ietekmi (108., 1979., Nr. 52, 20. lpp.).

Zināmi arī cita ilguma gadi, kuri ir daudz īsāki par pašreizējo. Ziemeļbolīvijā, Andos — senās

pilsētas Tiavanako jeb Tia- huanako (I gt. 2. pusē p. m. ē.—I gt. m. ē.) drupās atrada akmenī iecirstu dīvainu kalendāru. H. Bellami ieteiktais kalendāra atšifrējuma variants šķiet visai pārliecinošs. Un atbilstoši tam gada ilgums kādreiz bija 290 dienas.

Un, beidzot, vēl īsāks gads. Maijiem bez parastā kalendāra, kurš bija ļoti pamatīgi izstrādāts un izrādījās pat precīzāks nekā tas kalendārs, kuru lietojam mēs, pastāvēja vēl viens, tā saucamais «svētais kalendārs». Tā gadā bija 260 dienas. Par šī ka​lendāra izcelšanos vēl līdz mūsdienām nekas nav zināms.

Gada pakāpeniska saīsināšanās no 800—900 dienām līdz 390 dienām devonā un līdz 365 dienām mūsdienās ir saprotama un izskaidrojama. Bet, ja kādreiz gads ilga 260—290 dienas, tad kā lai izskaidro «lēcienu» uz pretējo pusi, t. i., nevis Zemes griešanās palēnināšanos, bet tieši otrādi, tās strauju paātrināšanos? Ja kaut kas līdzīgs patiešām notika, iespējams, ka tas saistīts ar kata-i klizmām, kas kādreiz piemeklēja mūsu Zemi.

Kad notika katastrofa?

Dažādas lokāla rakstura katastrofas neļāva izzust atmiņām par kādreiz senatnē notikušajiem grēku plūdiem un postošajām zemestrīcēm, kuras tos pavadīja. Tā, piemēram, ap 1450. g. p. m. ē. Atlantijas okeāna ūdeņi ielauzās Vidusjūrā, kuras līmenis pirms tam bija daudz zemāks. Pēkšņi tika applūdinātas daudzas zemes, un gandrīz visi to iedzīvotāji gāja bojā. Līdz mums ir nonākusi Egejas jūras karte — kāda senāka oriģināla kopija (3. att.). Bez salām, kuras eksistē arī mūsdienās, tajās atzīmētas daudzas salas un zemes, kuru tagad šajā rajonā vairs nav. Pēc dažu zinātnieku domām, šajā kartē attēlots stāvoklis pirms Atlantijas okeāna ielaušanās Vidusjūrā, kad, kā raksta Plīnijs Vecākais, pastāvēja sauszeme, kas savienoja Kipru ar Āziju.

Kāpēc Babelmandeba šaurums, kas tulkojumā nozīmē «Asaru vārti», saucas tieši tā? Teiksma stāsta, ka nosaukumā iemūžināta lielā zemestrīce, kura atšķēla Āziju no Āfrikas un radīja Sarkano jūru. 5ajā katastrofā gāja bojā milzums cilvēku.

Citas lokālas katastrofas notikušas mums tuvākā laikā. 1815. gadā Indonēzijā negaidīti sākās vulkāna izvirdums. Diena, kad: pamodās vulkāns, kļuva par pēdējo dienu 12 000 cilvēku, kuri dzī​voja tā tuvumā.

3. att.

Bēdīgi slavenās Lisabonas zemestrīces laikā 1775. gadā 6 minūtēs gāja bojā 60 000 cilvēku.

Dažāda stipruma pazemes grūdieni bija_ jūtami Eiropā un Amerikā. Tajā pašā dienā un stundā Ma- rokā zemē pēkšņi radās milzīga plaisa, kurā iegāzās pilsēta ar desmittūkstoš iedzīvotājiem. Pēc tam plaisa atkal aizvērās (9., 34. lpp.).

Reiz 1902. gadā Martinikas salas galvaspilsētas iedzīvotāji izdzirda dīvainu dunēšanu. Pacēluši

galvas, viņi virs tuvākā kalna — nodzisušā vulkāna galotnes ieraudzīja vieglu mākonīti. Tas bija pēdējais, ko viņi redzēja. Kvēlojošu gāzu mākonis vēlās uz pilsētu. Visi 30 000 iedzīvotāji gāja bojā gandrīz acumirklī. Daudzas tālaika avīzes publicēja interesantu ziņojumu par vienīgo cilvēku, kurš izglābās. Tas bija uz nāvi notiesāts ieslodzītais. Viņu izglāba nāvinieku kameras biezās sienas (9., 37. lpp.).

Ziņas par vietējām kataklizmām bieži «uzslāņojās» atmiņām par to postošo katastrofu, kuru atceras visas pasaules tautas. Un tādēļ ir grūti precīzi noskaidrot, kad šī hipotētiskā vispasaules katastrofa notika.

Tomēr var pamēģināt atbildēt uz šo jautājumu.

Klimatoloģija. Aplūkojiet diagrammu, kurā attēlota ziemas vidējā temperatūra Lielbritānijā par 20 000 gadiem p. m. ē! (4. att.). Mēs redzam, ka sākumā līkne apraujas un pēkšņi krīt uz leju — laiks kļūst aukstāks. (Atcerieties nostāstus par postošajām ziemām un drausmīgo salu, kurš iestājās pēc katastrofas!)

Pēc tam temperatūra strauji paaugstinās un beidzot stabilizējas apmēram mūsdienu līmenī. Šī pēc augu palieku aprēķiniem izveidotā diagramma nepārprotami liecina par krasām klimata izmaiņām, par kaut kādu notikumu XI un X gadu tūkstoša mijā p. m. ē.

Kā izskaidrot to, kas notika? Padomju zinātnieki V. Obručevs un E. Hāgemeisters izteica pieņē​mumu, ka - pēdējais leduslaikmets ziemeļu puslodē beidzās tāpēc, ka Atlantijas okeānā iegrima kāda cietzeme. Tas Golfa straumei at​brīvoja ceļu uz ziemeļiem, un le​duslaikmets Eiropā un Grenlandē beidzās.

Laiku pa laikam zinātnieku rokās nonāk dažādi atradumi, kas liecina, ka kādreiz Atlantijas okeānā tiešām eksistējusi cietzeme. Zviedru zinātnieks P. V. Kolbe, ņemot Atlantijas okeāna dibena nogulu paraugus, no 3600 metru dziļuma pacēla tādu ūdensaugu paliekas, kuri var eksistēt tikai saldūdenī. Šo faktu var izskaid​rot vienīgi, pieņemot, ka kādreiz šajā vietā bija sauszeme Bet kad?

Franču kuģa komanda, kas 1898. gadā remontēja transatlantisko kabeli, nejauši izcēla ūdens virspusē vulkāniskas izcelsmes klints gabalu. Par atradumu ieinteresējās zinātnieki. Izrādījās, ka šāda stiklveidīga lava var izveidoties tikai normāla atmosfēras, spiediena apstākļos. Šo lavu datē ar XIII gadu tūkstoti p. m. ē. Tātad katastrofiska sauszemes iegrimšana (vai okeāna līmeņa paaugstināšanās) At- lantikā notika pēc šī datuma.

Leduslaikmeta beigas datē ar X gadu tūkstoti p. m. ē. Tieši; tajā laikā ledus, kas klāja ievērojamu daļu ziemeļu puslodes, sāka kust. Tas izraisīja Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanos. Okeāns pacēlās par 125—150 metriem, applūdinādams milzīgus, sauszemes rajonus un atdalīdams Āziju no Amerikas (117., 1978.,. Nr. 9, 143. lpp.). Zinātnieki uzskata, ka maksimālo augstumu okeāna līmenis sasniedza 9600. gadā p. m. ē. (117., 1976., Nr. 12,, 125. lpp.). Šis laiks sakrīt ar Platona nosaukto Atlantīdas nogrimšanas laiku — 9570. gadu jeb X gadu tūkstoti p. m. ē. Ar šo pašu periodu zinātnieki saista arī citu svarīgu klimatisku novirzi pa​saulē — strauju mitruma pieaugumu (23., 293. lpp.).

Hidrogrāfija. Apmēram tajā pašā laikā, X gadu tūkstotī p. m. ē. būtiski mainījās Eiropas un Priekšāzijas ģeogrāfiskā ainava (117.,. 1978., Nr. 11, 117. lpp.). Ievērojamas ģeogrāfiskās ainavas izmaiņas tolaik acīmredzot notika arī Amerikā. Par to liecina konkrēti pierādījumi. Niagaras ūdenskritums veidojies no daudziem akmens pakāpieniem, kurus pamazām drupina krītošais ūdens. Kad viens

pakāpiens ir izskalots, ūdens sāk skalot nākamo utt. Izdevies noskaidrot, ka Niagaras ūdenskrituma rašanās laiks (to radīja straujas ģeoloģiskas novirzes šajā rajonā) ir VIII—XIII gadu tūkstotis p. m. ē.

Pēc izskalotajām krasta kontūrām, pēc augu paliekām var noteikt, kā mainījies ūdens līmenis ūdenstilpēs. Tabulā apkopotas ziņas par tropiskās Āfrikas ezeriem 20 000 gadus ilgā laikaposmā p. m. ē.

(5. att.).

Lai aina būtu pārliecinošāka, ņemti tikai beznoteces ezeri,, t. i., ezeri, no kuriem neiztek upes. Visās sešās Āfrikas kontinentā izvietotajās slēgtajās ūdenstilpēs redzama viena un tā pati ainar uz X gadu tūkstoša robežas p. m. ē. ezeru līmenis ir maksimāls, četri no tiem pat pārplūst. Pārsteidz gan šī notikuma laiks, gan sinhronitāte.

Arheoloģija. Pazīstamais meksikāņu zinātnieks Garsija Pai- jona 5700 metru augstumā zem biezas ledus kārtas Kordiljeros, atrada divu būdiņu paliekas. Gliemežnīcu iezis un jūras iedarbības

pēdas liecina, ka reiz būdiņas atradās jūras krastā. Aprēķini rāda, ka šis rajons pacēlies vairāk nekā pirms 10 000 gadu.

Kā apgalvo slavenais amerikāņu fizikālķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts V. F. Libijs, viņa izstrādātā visai precīzā radioaktīvā oglekļa datēšanas metode Amerikas kontinentā ļauj atklāt brīnumainas lietas. «Apmēram pirms 10 400 gadiem,» raksta Libijs, «cilvēka pēdas pēkšņi izzūd … Līdz šim iegūtie dati it kā liecina, ka tieši šajā brīdī notiek kaut kāds pārrāvums notikumu secībā.» «Šo parādību,» turpina V. F. Libijs, «ir grūti izskaidrot, ja atceramies, ka pēdējā apledojuma laikā lielu daļu Amerikas kon​tinenta neklāja ledus» (6. att.) (113., 1962., 197. lpp.).

Tāds pats secības pārrāvums novērojams arī Eiropā (22., 47. lpp.). Francijas un Kantabrijas kalnu alās zīmējumi pēkšņi izzūd tajā pašā laikā — pirms 10 000—12 000 gadu. Un tikai pēc kāda laika sākas jauns alu glezniecības uzplaukums.

Pārsteidz šī pārtraukuma vispārīgums un vienlaicīgums. Tas konstatējams Amerikas kontinentā, Eiropā, Ēģiptē un, beidzot, Centrālajā Āzijā. Kurdistānas kalnos (Irākas ziemeļu daļā) ir slavenā Šanidaras ala, kuras kultūrslāņi ir it kā nepārtraukta hro​nika 100 000 gadu garumā. Viens kultūrslānis seko otram, viens laikmets nomaina otru, līdz beidzot apmēram pie tās pašas robežas — 10000 gadu p. m. ē.

— rodas negaidīts pārrāvums (48., 323. lpp.).

Cilvēku pēdas izzūd. It kā cilvēki pēkšņi būtu izzuduši no alas un tās apkārtnes. Tā acīmredzot arī bija. Kultūrslāņu vietā rodamas citādas pēdas — ūdens saskaloti nogulumieži. Šīs pēdas liecina, ka alu, kas atradās 750 metrus virs jūras līmeņa, bija applūdinājis ūdens. Saglabājušies no alas griestiem nobiruši akmeņi, kuri liecina par spēcīgām zemestrīcēm šajā rajonā. Tikai pēc 5000 gadu ilga pārtraukuma kultūrslānis atkal sāka augt, vis​pirms lēnām, bet pēc tam aizvien intensīvāk un intensīvāk.

Vulkanoloģija. Ziņas, kas attiecas uz katastrofu, liecina, ka tolaik aktivizējās arī vulkāni. Jau pieminējām lavas paraugu, ko pacēla no Atlantijas okeāna dibena. Nesen, urbjot urbumu An- tarktīdas ledus vairogā, gandrīz pusotra kilometra dziļumā atrada vulkānisko pelnu pēdas. Vēl nav noskaidrots, vai šie pelni ledū nokļuvuši no citiem kontinentiem vai tos radījuši vietējie vulkāni. Bet visinteresantākais ir laiks, uz kuru attiecas pelni: VIII—XII gadu tūkstotis p. m. ē. (114., 1968., Nr. 41, 19. lpp.).

Tas ir dienvidu polarais loks. Bet ziemeļu loka, izdarot urbumu Grenlandes ledus vairogā, pētnieki sasniedza dziļumu vai-

Vecums (tūkst, gadu) 6. att. rāk nekā 2 kilometrus. Katrs ledus slānis ir vesela laikmeta klimata un vulkānisko parādību hronika.

Izrādījās, ka tajā pašā laikā, leduslaikmeta beigās, Grenlandē snigušais sniegs saturējis daudz putekļu (108., 1981., Nr. 43., 20. lpp.).

Uz to pašu laiku attiecas vulkāniskā katastrofa Reinas baseinā. Ķelnes universitātes Senākās vēstures institūta darbinieki to sauc par «Leduslaikmeta Pompeju» un datē ar apmēram 9080. gadu p. m. ē. Visu šo rajonu kopā ar ciematiem pārklāja piecpadsmit- metrīgs lavas slānis, bet pelnu lietus apklāja mūsdienu Polijas teritoriju (110., 1984., 8. V; 109., 1985., Nr. 2., 14. lpp.).

Ka redzams, dažada veida ziņas grupējas ap vienu periodu, kura kontūras iezīmējas aizvien skaidrāk.

Mēģināsim vēl vairāk sašaurināt šo periodu.

Novosibirskas zinātnieks V. Kukļins, pētīdams apmācīšanas procesa informatīvos aspektus, sadūrās ar vairākām likumsakarībām, kas raksturīgas informācijas uzkrāšanai. Ja pieņemam, ka šīs likumsakarības attiecināmas uz jebkurām sarežģītām pašregulējošām sistēmām, un pēc tam, apkopojuši demogrāfiskos datus par pēdējiem 2000 gadu, uz šo likumsakarību pamata ekstrapolē- jam demogrāfisko līkni pagātnē, tad iegūstam rezultātus, kas ir pietiekami tuvu demogrāfu aprēķiniem. (Zemes iedzīvotāju skaits mūsu ēras sākumā pēc šīs līknes ir apmēram 250 miljoni cilvēku, pēc demogrāfu aprēķiniem, — 150—200 miljoni cilvēku).

Pēc V. Kukļina aprēķiniem, ar kuriem viņš iepazīstināja autoru, turpinot šo demogrāfisko līkni tālākā pagātnē, aina ir šāda: starp 11 800. un 11 600. gadu p. m. ē. iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Šī samazināšanās turpinās apmēram divus gadsimtus, pēc tam iedzīvotāju skaits pamazām sāk palielināties un 8000.—8600. gadā p. m. ē. sasniedz apmēram 8 miljonus cilvēku (7. att.). No tā brīža sākas aizvien straujāka iedzīvotāju skaita palielināšanās, kas turpinās arī mūsdienās.'

Arī no citām zinātņu nozarēm gūtā informācija norāda uz to pašu kritisko laikposmu.

Tā indiešu Mēness—Saules kalendāra sākumpunkts attiecas uz 11 652. gadu p. m. ē.

Maiju kalendārs sastāvēja no 2760 gadus gariem cikliem. Zinot, kad beidzās viens no šiem cikliem, sāksim tos skaitīt atpakaļ​gaitā, mēs nonāksim pie 11 653. gada p. m. ē. (4., 107. lpp.).

Spriežot pēc tā, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās pēc katastrofas turpinājās vēl apmēram divus

gadsimtus, tie acīmredzot izdzīvošanai bija grūti gadi. «Kad notika šī nelaime,» vēsta Platons, «cilvēkiem klājās tā: visapkārt bija nepārredzams briesmīgs tuksnesis, milzīga zemes masa, visi dzīvnieki nobeidzās, tikai vietām nejauši saglabājās govju ganāmpulki un kazas. Šie

ganampulki sākumā ari nodrošināja ganu trūcīgo iztiku» (63.,. 3. sēj., III daja, 146. lpp.).

Satrakotā stihija pamazām nomierinājās. Pieklusa vulkāni, re​tākas kļuva zemestrīces, nosēdās putekļi un vulkāniskie pelni, kuri bija piepildījuši atmosfēru. Caur blīvo dūmaku izspraucās pirmie saules stari.

Acīmredzot šis kataklizmas beigu brīdis kļuva par atskaites punktu divām citām kalendāra sistēmām — asīriešu un ēģiptiešu. Jau pagājušajā gadsimtā 1. Operts noteica abu šo kalendāru kopējo atskaites punktu (9., 27. lpp.). Ēģiptiešu Saules ciklā bija 1460 gadu. Ir zināms laiks, kad beidzās viens no šiem cikliem — 1322. gads p. m. ē. Skaitot ciklus atpakaļgaitā no šī brīža, mēs nonākam pie 11 542. gada p. m. ē.

Asīriešu kalendārs sastāvēja no pilnīgi cita garuma Mēness cikliem. Šo ciklu garums bija 1805 gadi.

Viena cikla zināmais beigu datums ir ļoti tāls no ēģiptiešu datuma — 712. gads p. m. ē. Un tomēr, skaitot ciklus atpakaļgaitā, mēs nonākam pie 11 542. gada p. m. ē. Šāda sakritība nevar būt nejauša — maz ticama ir tāda nejaušība. Atliek tikai pieņemt, ka par abu kalendāru sākuma momentu kalpojis viens un tas pats notikums. Pēc mūsu domām, — notikums, kas saistīts ar katastrofu.

Tādējādi šos divus datumus — 11 652. (vai 11 653.) gadu p. m. ē. un 11 542. gadu p. m. ē. — var uzskatīt par katastrofas sakuma un beigu brīžiem.

Čūskas un putna cīņa Dažādās reliģijās, maģijā un tā saucamajās okultajās zinātnēs vissvarīgākās tēzes parasti šifrē ar simboliem. Šīs simbolikas patiesā jēga ir zināma tikai nedaudziem, īpaši izvēlētiem cilvēkiem.

Katastrofa, par kuru mēs runājam, arī ir attēlota šajā ezoterisko* simbolu sistēmā.

Kristīgajā baznīcā pieņemtais kristīšanas rituāls ar ūdeni, pēc dažu teologu domām, ir it kā simbolisks to grēku plūdu atkārto​jums, kuri kādreiz nāca pār cilvēci.

Vēl sarežģītākā veidā šī notikuma simbolika izpaužas citās reliģiskās un ezoteriskās sistēmās.

Kosmoloģiskais mīts, kuru var atrast dažādu kontinentu tautu reliģijās, apgalvo, ka reiz, pirms sauszemes rašanās, visu klāja okeāns, kurā čūskas veidā mita kāds Pirmējais Sākums. Būdama okeāna un vispār liela ūdens simbols, čūska (vai pūķis) simbolizēja kosmisko haosu — pasaules sākumstāvokli

pirms dzīvības rašanās. Čūska kļuva arī par simbolu, kas liecināja par atgriešanos šajā sākumstāvoklī, par dzīvības iznīcināšanas simbolu, par katastrofas un grēku plūdu simbolu. Kādā babiloniešu ķīļrakstā gads, kurā notika grēku plūdi, nosaukts par «rēcošā pūķa gadu».

Indiešu mitoloģijā saprātīgajam sākumam, kas virza dzīvi un pasaules attīstību, pretstatīts antagonisks spēks — arī milzīgas čūskas veidā. Tā ir Pasaules Bezdibeņa Čūska, kas cenšas iegrūst pasauli pirmatnējā haosā. Reiz šī čūska, kura mājo Pasaules okeānā, nolaupīja Zemi un kopā ar to nolaidās dibenā. Dievs Višnu pēc cīņas ar čūsku atbrīvoja Zemi un atkal pacēla to virs ūdens. Ļoti iespējams, ka alegoriskās atmiņas par kaut kādas sauszemes nogrimšanu vēsta par katastrofu, kuru pavadīja gigantiski plūdi. Čūska, kā redzams, ir katastrofas simbols un darbojas kā Saules dieva pretmets.

Arī Ēģiptē pirmsākums, kas nostājās pret pasaules kārtību, bija čūska vai «kosmiskais pūķis» (8. att.). Reizēm tas parādījās kā čūska Apops, kura simbolizēja tumsas graujošos spēkus, dabas aklās stihijas, kuras nes plūdus un citas nelaimes. Daudzos rituālos papirusos kosmiskajai čūskai Apopam adresēti plaši un nikni lāsti. «Atpakaļ, nelieti!» mēs lasām Mirušo grāmatā. «Atgriezies

Bezdibeņa dzijumos, tur, kur tev pavēlēja būt tavs tēvs un kur tev jātop iznīcinātam! Netuvojies vietai, kur atrodas Ra …» Un atkal čūska — ūdens un haosa simbols — cīnās ar Saules dievu Ra, dzīvības un kārtības nesēju.

Senie ēģiptieši uzskatīja, ka ik reizes, Saulei rietot un lecot, Apops cenšas nogremdēt barku, kurā pa debesīm peld Saules dievs. Un ik reizes, kad caur mākoņiem atspīdēja saule, senie ēģiptieši teica, ka, lūk, dievs Ra uzvarējis Apopu. Bet Hēliopoles svētajā baseinā virs čūskas attēla izdarīja maģisku rituālu, lai nodrošinātu gaismas uzvaru pār tumsu.

Arī jūdu mitoloģijā stāstīts par kādu čūsku Nakhašu, kas mitusi pasaules pirmējā okeānā. Čūska iemiesoja spēkus, kuri bija naidīgi Jahvem — Dievam, kurš radija kārtību un sekoja, lai Saule, Mēness un zvaigznāji būtu savās vietās.

Babiloniešu mitoloģijā pirmatnējā haosa ūdeņu simbols bija tumsas dieviete čūska Tiamata. Ar to cīnījās spārnotais galvenais Saules dievs Marduks. Čūskas simbolu, kuru asociēja ar ūdeni, mēs sastopam arī afrikāņu mitoloģijā; pirms visa parādīšanās pasaulē bija tikai čūska un pirmējo ūdeņu haoss.

Līdzīgs priekšstats ir arī Indonēzijā un Ķīnā, kur grēku plūdus simbolizē pūķis (75., 96. lpp.).

Interesanti, ka šīs pašas tradīcijas atspoguļojumu var atrast arī slāvu ornamentā. Ukraiņu kokā grieztajos izgreznojumos parasti stingrā secībā tika attēlota Saules zīme, zem tās — ūdens zīme, bet vēl zemāk, zem ūdens, tika attēlots kirzakveidīgs rāpu​lis (107., 1975., Nr. 1, 32. lpp.).

Amerika ūdeņu dievu Tlaloku, kurš izraisa plūdus, arī attēloja čūskas izskatā (9. att.). Citos gadījumos Tlaloks parādījās kā ragainā čūska vai kā Lielā Čūska Akomenaki. Bet jebkurā gadījumā viņa nozīme bija viena un tā pati — tas bija plūdu simbols. Daži zinātnieki uzskata, ka šis simbols nav radies Amerikā. «Viens un tas pats pamatjēdziens,» raksta kāds no viņiem, «piemēram, čūska kā ūdeņu dievs sasniedza Ameriku neskaitāmos veidos — ēģiptiešu, babiloniešu, indiešu, indonēziešu, ķīniešu, japāņu veidā. Un no visas šīs daudzveidības vietējie Centrālamerikas priesteri radīja priekšstatu sistēmu, kura ir tīri amerikāniska, kaut arī vairums sastāvdaļu un kompozīcijas principu bija pārņemti no Vecās Pasaules …» (2., 143. lpp.).

Tā kā Sauli parasti simbolizēja putns, šo divu pirmsākumu cīņu attēlo kā divu simbolu — čūskas un putna — divkauju. Nācis no Tuvo Austrumu kultiem, šis tēls ieņēmis savu vietu arī kristīgās baznīcas simbolikā. To var ieraudzīt viduslaiku baznīcu vitrāžās un freskās (10. att.). Indijā šis simbols parādās kā svētais

11. att.

12. att.

putns Garuda, kurš sagrābis ūdeņu čūsku Nagu. Japāņu mitoloģijā mēs sastopam svēto putnu Pengu, kurš nes čūsku.

Tomēr šis simbols nepieder tikai Vecajai Pasaulei. Čūska un putns, kuri saķērušies cīņā, — šis tēls pārlidoja okeānu un nonāca pirmskolumba Amerikā (11. att.).' Šodien šo simbolu var redzēt pat uz Meksikas valsts karoga (12. att.1 ).

Reizēm putnu — Sauli simbolizēja spārnotais aplis. Tā bija zīme, kuru veidoja it kā divi pirmsākumi: aplis — no Saules un spārni — no putna. Tā, piemēram, senēģiptiešu dievs Hors, kurš pieņēmis spārnota apja veidā attēlota vanaga izskatu, uzbrūk Se​tam. Cīņa beidzās ar to, ka Sets «pārvērtās

par rēcošu čūsku, kura paslēpās alā». Babilonā spārnota apļa izskatā attēloja augstāko dievu Belu jeb Enlilu, starp citu, arī cīnoties ar čūsku — ūdeņu simbolu. Indijā spārnotais aplis simbolizē Višnu — grēku plūdu čūskas uzvarētāju.

Spārnotā apļa zīmi atrodam gan Polinēzijā, gan pie senajiem ēģiptiešiem, gan pie hetiem, gan Dienvidamerikā, gan pie maijiem, gan Asīrijā (13. att.). Un visur tam bija viena būtība, viena nozīme: dzīvības uzvara pār nāvi, pār ūdeņu haosu.

Vissvarīgākās, visslepenākās zināšanas mūsu senči vienmēr, centās iemūžināt simbolos. Simbols nav saprotams, tas nekā nestāsta tam, kuram nav simbola atslēgas. Skatoties uz attēlu, kurā redzams putns, kas nes čūsku, vai spārnots aplis, mēs taču nevaram iedomāties, ka šis attēls apzīmē katastrofu, kura kādreiz, iespējams, piemeklējusi mūsu Zemi.

2. NODAĻA PASAULE LIDZ KATASTROFAI Saprātīgais cilvēks uz Zemes Kaut arī vēsturnieku rīcībā ir ļoti daudz seno tekstu un rokrakstu, mēs tomēr ļoti maz zinām par cilvēces senāko vēsturi. Viens no iemesliem ir tas, ka izlasīt senos tekstus ir ļoti grūti.

Par to liecina šāds piemērs. Atšifrējot Krētas rakstību, par atslēgu kalpoja viens pats vārds, kura nozīme šķita zināma. Šis vārds sastāvēja no 18 zīmēm. Bet zinātnieki nezināja pat to, kā skan katra šī zīme. Taču tieši to arī vajadzēja noskaidrot, lai uzzinātu, kādai grupai pieder valoda, kurā runājuši brīnumainās Krētas—Mikēnu kultūras radītāji. Ievietojot katras zīmes vietā dažādas skaņas, zinātniekiem vajadzēja iegūt 200000 000 000 000 šī vārda skanēšanas variantus. Un tikai viens vienīgais no tiem varēja izrādīties pareizs! * Lai izlasītu dažus tekstus, kuri tika atrasti Nāves jūras krastā, speciālistiem ar to būtu jānodarbojas simtiem gadu. No katra vārda fonētisko, jēdzienisko un leksisko variantu milzīgā daudzuma vajadzēja izvēlēties vienīgo. Katra frāze bija jāsaista ar jau zināmiem vai tradicionāliem tekstiem. Ar akla cilvēka intuīciju vajadzēja uztaustīt vienīgo pareizo taciņu starp bezgalīgi daudzajām nepareizajām. Ne atsevišķam cilvēkam, ne veselai zināt​nieku grupai tas nebija pa spēkam.

Tagad pētniekiem palīgā nākusi elektronika.

Tā kā rokrakstus Nāves jūras rajonā atrada, meklējot kristietības vēsturiskās saknes, to izpētei lielu vērību veltīja Vatikāns. Tika radīta ātrdarbīga elektroniskā ierīce, kurā bija ievietota kolosāla lingvistiskā, vēsturiskā un tekstoloģiskā informācija. Mašīna, piemēram, «zināja no galvas» katru Bībeles teksta rindiņu,, katru niansi un variantu.

Mašīnā ievadīja tekstu, kuru vajadzēja atšifrēt. Zinātnieki pārdzīvoja mokošas minūtes. Un, lūk, mašīna ierunājās! Nezināma rakstveža uzrakstītie vārdi pēc 2000 gadu klusuma atkal skanēja. «Un šajā tuksnesī,» tulkoja mašīna, «mēs radīsim ceļu uz jūsu Dievu» (29., 441. lpp.).

Bet pēc tam, kad teksts ir izlasīts, sākas trešais un galvenais pētījumu posms — analīze un izpēte.

Mēs īsumā skārām šīs problēmas, lai parādītu, cik ierobežoti ir avoti, kas stāsta par pagātni, cik sarežģīts ir ceļš uz to izpratni un cik nepilnīgas tādēļ ir mūsu zināšanas par cilvēces senāko vēsturi.

Kaut arī plaši izvērsti arheoloģiskie pētījumi, tikai niecīga pagātnes daļa atklājas pētnieku acīm. Tā, piemēram, jau vairākas pētnieku paaudzes veic izrakumus Šumerā. Bet līdz šim laikam atrakts ne vairāk kā 1% no pilsētām, kuras kādreiz pastāvēja šajā teritorijā (22., 38. lpp.). 99% pilsētu guļ apraktas jau ne vienu vien tūkstoti gadu. Kādi noslēpumi atklāsies un kādas jaunas mīklas būs jāatmin zinātniekiem, kad mums kļūs pieejamas bib​liotēkas un teksti, kuri saglabājušies šais pilsētās?

Zinātnieku atradumi izkārtojas loģiskā secībā, posms savienojas ar posmu, un no aizmirstības tumsas tiek iznesti gaismā agrāk absolūti nezināmi notikumi, tautas un valstis. Un, jo vairāk mēs uzzinām, jo vairāk atvirzās pagātnē cilvēces pastāvēšana.

Mūsu gadsimta sākumā zinātnieki, piemēram, uzskatīja, ka Amerikā cilvēks parādījies pirms 4000 gadu, pēc tam — pirms 10 000 gadu, 25 000 gadu un, beidzot, 40 000 gadu (95., 1967., V, 7. lpp.). Kad pirms dažiem gadiem amerikaņu arheologs Karters nosauca skaitli 100 000 gadi, pret viņu vērsās kolēģu sašutuma vētra. Taču tai nācās norimt. Izdarot izrakumus Mohavas tuksnesī, Kalifornijā, 7 metru dziļumā atrada aizvēsturiska cilvēka apmetni ar uguns pēdām un rupju akmens ieroču šķembām. Ziņojums par to bija publicēts biļetenā «UNESCO jaunumi». Vissenākais šobrīd zinamais laiks, kad Amerikā dzīvoja cilvēki, ir 200 000 gadu (Kaliko apmetne, R. Simpsons).

Jauni atklājumi atbīda aizvien tālākā pagātnē laiku, kad uz Zemes parādījās cilvēks. L. Līkija 1959. gadā atrastais zindžan- tropa galvaskauss un akmens darbarīki pagarināja cilvēces vēsturi gandrīz līdz 2

miljoniem gadu. Etiopijas ziemeļaustrumu tuksnešainajos rajonos atrastie akmens «instrumenti» atbīdīja «prasmīgā cilvēka» izcelšanās laiku vēl tālāk — līdz 2,5 miljoniem gadu. Apmēram ar to pašu laiku datējams arī darba priekšmetu atradums pie Rūdolfa (Turkanas) ezera Kenijā. Izrakumi, kurus Etiopijā veica franču arheoloģiskā ekspedīcija, atbīdīja šo robežu līdz 3 miljoniem gadu, līdz laikam, kad uz Zemes parādījās «stāvusejošais cilvēks» (110., 1980., 2. II). Atklājumi, kurus Dien- videtiopijā izdarīja starptautiska arheoloģiska ekspedīcija (tās sastāvā bija beļģu, amerikāņu un franču pētnieki), piespieda nosaukt jaunu periodu. Cilvēka kā sugas izcelšanās tagad tiek attiecināta uz 4 miljonus gadu tālu pagātni (97., 1969., 17. V, 469. lpp.).

Bet arī tā, izrādās, vēl ne tuvu nav robeža. Tiek nosaukti arī citi vēl daudz attālāki termiņi, līdz kuriem aizsniedzas cilvēka sākumi. Tā, pēc Hārvarda universitātes profesora B. Patersona ziņojuma, žoklis, kurš pirms dažiem gadiem atrasts Kenijā, pieder «homo sapiens» sencim un attiecas uz periodu, kuru no mūs​dienām šķir 13 miljoni gadu (110., 1971., 26. II; 6., 380. lpp.).

Tādējādi cilvēces vēsture, jeb pareizāk, priekšvēsture, izrādījās daudzkārt garāka, nekā bija pieņemts uzskatīt vēl pavisam nesen.

Līdzīga ir arī atsevišķu civilizāciju vēstures pagarināšanās tendence, tās aiziešana aizvien tālākā pagātnē.

Pašlaik valda uzskats, ka pirmo civilizāciju pastāvēšana Centrālamerikas teritorijā attiecas uz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Taču ir ziņas, kuras var iztulkot arī kā liecības par kādu daudz senāku civilizāciju, kura eksistējusi šajā teritorijā.

Netālu no Mehiko ir pakāpjveida piramīda, kuras ievērojamu daļu bija aprakusi lava. Pretēji arheologu vairuma viedoklim, ģeologi, ņemot par pamatu lavas datējumu, apgalvo, ka šī būve jāattiecina uz V gadu tūkstoti p. m. ē. Tas nozīmē, ka piramīda tika uzcelta tajā laikā, kad, kā pieņemts uzskatīt, tik augsti attīstīta. civilizācija šajā teritorijā nevarēja pastāvēt. Ģeologu doto piramīdas datējumu apstiprina arheologa B. S. Kamingsa darbi. Izrakumu laikā, izgājis cauri vairākiem kultūrslāņiem, viņš nonāca pie piramīdas pamatnes, kura, pēc viņa domām, attiecas uz V gadu tūkstoša vidu p. m. ē. Radioaktīvā oglekļa datēšanas metode lie​cina, ka cilvēki bija pametuši piramīdu jau 2160. gadā p. m. ē. (87.).

Ja pieņemam, ka pakāpjveida piramīda patiešām attiecas uz tik senu laikmetu, tad saprātīgā cilvēka eksistēšanas laiks šajā rajonā atvirzās vēl tālāk pagātnē.

Tomēr, pēc visa spriežot, šī civilizācija nebūt nav radusies vakuumā. Vairāk ziemeļos — Misisipi ielejas lejasdaļā 1982. gadā tika atklātas milzīgas būves paliekas. No sešiem koncentriskiem astoņstūriem sastāvošās būves diagonāle ir apmēram kilometru gara. Tā uzbūvēta apmēram 300—1800 gadus p. m. ē.

Atstarpes starp astoņstūriem precīzi norāda virzienu, kurā noriet Saule va​saras un ziemas saulgriežu laikā.

Arheologs U. Hāgs, kurš veica šo atklājumu, uzskata, ka būve kalpojusi precīzai laika mērīšanai (108., 1982., Nr. 23, 23. lpp.).

Iespējams, ka par kaut kādas civilizācijas pastāvēšanu Centrālamerikā tālā pagātnē netieši liecina datums, kurš iekalts kādā akmens stēlā un atbilst 12 042. gadam p. m. ē. Ir zināmi uzraksti, kuros attēloti vēl senāki datumi.

Mēs nezinām, ar kādiem notikumiem saistīti šie datumi, tāpat kā neko nezinām par citu civilizāciju, kas atradusies vairāk dienvidos, mūsdienu Peru rajonā. Granpahatenas drupas, daudzie bareljefi, kuri attēlo dīvainas cilvēciskas būtnes, attiecas uz tā saucamo «Antisuijo kultūru», kura, kā uzskata daži pētnieki, pastāvē​jusi 20 000 gadus p. m. ē. (115., 1974., 24. II). Šī kultūra acīmredzot bija kaut kā saistīta ar kultūru, kura šajā laikā radās Centrālamerikā. Par to jādomā vēl jo vairāk tāpēc, ka arheologiem tagad ir ne tikai neapgāžami pierādījumi par cilvēka klātbūtni šajā vietā, bet arī viņa darbības materiālas pēdas, kuras ved 40 000 gadu tālā pagātnē (95., 1967., VII, 7. lpp.).

Tas nozīmē, ka mūsu aprakstītās katastrofas brīdī šajā rajonā vajadzēja pastāvēt kaut kādam kultūras attīstības līmenim. Cik augsts tas varēja būt?

Šo jautājumu var uzdot arī par ēģiptiešu, šumeru un dienvid- amerikāņu civilizāciju.

Vispārpieņemts ir uzskats, ka Nīlas ielejā pirmās valstis radās IV gadu tūkstotī p. m. ē. Kā gan tādā gadījumā lai saprot Hēro- dota un viņa laikabiedru dīvaino apgalvojumu, ka viņu laikā saglabājušies ēģiptiešu rakstu pieminekļi sniedzās 17 000 gadu tālā pagātnē (45., 94. lpp.)? Vēl senāku datumu nosauc Manetons (III gs. p. m. ē.), ēģiptiešu priesteris, kurš uzrakstījis Ēģiptes vēsturi. Viņš savu hronoloģiju sāk no 30 627. gada p. m. ē. (27., 5., 65., 185.).

Bizantiešu vēsturnieks Snelliuss vēsta par kaut kādiem pierakstiem, tā saucamajām «Senajām Hronikām», kuras Ēģiptes priesteri rakstījuši 36 525 gadus. Bet Diogens Lāertietis, grieķu vēsturnieks, III gs. p. m. ē. apgalvoja, ka ēģiptiešu priesteri glabā pierakstus par 48 863 gadu tālu pagātni, skaitot no Maķedonijas Aleksandra (7., 160. lpp.). Šodien pieņemts uzskatīt, ka tolaik uz Zemes nebija ne civilizētu cilvēku, ne rakstības. Tāpēc, saprotams, pret šāda veida informāciju jāizturas visai uzmanīgi, kas tomēr nebūt nenozīmē, ka tā pilnīgi jāignorē, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzas vēstis, kuras pie mums atnākušas no pagātnes, ir apstiprinājušās.

Tā, piemēram, daudzi datumi, kuri minēti ar Ēģipti saistītajos senajos avotos, attiecas uz laiku, kad šajā rajonā, kā uzskatīja, cilvēki vispār nedzīvoja. Bet 1969. gadā Nīlas ielejā atrada akmens darbarīkus, kuri liecināja par cilvēka klātbūtni šajā vietā jau pirms 70 000 gadu. Līdz ar to apgalvojums par šī rajona civilizācijas iespējamo ilgumu bez seno autoru netiešajām liecībām gūst arī kaut kādu tiešu materiālu apstiprinājumu (97., 1969., 18. I, 71. lpp.). Citiem vārdiem sakot, šis rajons bija apdzīvots jau ilgi pirms hipotētiskās katastrofas.

Mēs jau pieminējām Tiavanako pilsētas drupas Andos, kur atrada dīvainu kalendāru, pēc kura gadā bija 290 dienas. Tagad šī pilsēta atrodas kalnos, 4000 metru augstumā (108., 1967., Nr. 35, 31. lpp.).

Tomēr lielās ostas atliekas, jūras gliemežnīcas, lidzivju attēli un izmirušu jūras dzīvnieku skeleti liecina, ka kādreiz pil​sēta atradusies pietiekoši tuvu jūrai vai, kā daži uzskata, pat jūras līmenī. Ģeologi uzskata, ka Andi pacēlušies terciārā (pirms 60—70 miljoniem gadu), t. i., tajā laikā, kad uz Zemes, šķiet, nekādi ne​varēja būt cilvēki. Šīs pilsētas tuvumā atrodas Titikakas ezers. Kad nesen tā dibenā nolaidās pētnieki, viņi atrada celtņu atliekas, sienas, kuras sastāvēja no milzīgiem akmens bluķiem. Šīs paralēlās sienas, kuras gāja gar bruģētu ceļu, stiepās vairāk nekā kilometru garumā. Profesors Rubens Veļa no Tiavanako arheoloģijas institūta uzskata, ka ezera dibenā atrastās drupas ir «piekrastes templis, kurā tika apglabātas izcilas personas». Kā tad drupas nonāca ezera dibenā? (108., 1967., Nr. 35, 31. lpp.)

Pētnieki saista šo faktu ar te notikušo kalnu veidošanos, kura, kā jau tika teikts, varēja notikt laikā, kad uz Zemes, pēc vispār​pieņemtajiem uzskatiem, cilvēku vēl nebija.

Ja uzskaitītie minējumi ir patiesi, tad kļūst saprotami arī daži atradumi, kuriem līdz šim nav atradies racionāls izskaidrojums.

Ir zināms, ka vēl XVI gs. Peru sudraba raktuvēs spānieši atraduši dīvainu priekšmetu — gandrīz 18 centimetrus garu dzelzs naglu. Par to, cik desmittūkstoš gadus nagla nogulējusi zemes dzīlēs, varēja spriest tikai pēc tā, ka tās lielākā daļa izrādījās blīvi iecementēta akmenī. Peru vicekaralis Francisko de Tolēdo ilgi glabāja atradumu savā kabinetā un mīlēja to rādīt kā īpatnēju retumu. Madrides arhīvā saglabājusies viņa 1572. gada 9. oktobrī rakstīta vēstule, kurā stāstīts par naglu (38., 44. lpp.).

Austrālijā ogļu slānī atrada dzelzs meteorītu ar apstrādes pē- dām. Meteorītu atrada terciī slānī, t. i., kādām «saprātīgām» rokām bija tam jāpieskaras irms 30 miljoniem gadu. Žurnāls «Skotijas senās vēstures biedrības vēstis» (1. sēj., Nr. 1, 121. lpp.) rakstīja par metāla priekšmetu, kuru atrada akmeņogļu slānī Sko​tijas teritorijā.

Vēl viens līdzīgs ziņojums — par zelta ķēdīti, kura 1891. gadā arī it kā tikusi atrasta akmeņogļu gabalā. Akmeņogļu periodu (karbonu) no mums šķir 350—275 miljoni gadu. Apgalvo, ka 1885, gadā Austrijā akmeņogļu gabalā atrasta tērauda plāksnīte ar niķeļa piemaisījumu. Atradums tika nodots Linčas pilsētas muzejā, kur no tā izgatavots ģipša atlējums, kurš atrodas muzejā arī tagad. Savā laikā par šo

atradumu rakstīja zinātniskie žur​nāli (92., 1886., 11. XI, 36. lpp.).

Zināmi arī citi ziņojumi par līdzīgiem faktiem.

Grūti iedomāties, ka dažādos laikos un dažādās valstīs pastāvīgi atrastos cilvēki, kuriem sagādātu neizprotamu baudu šāda tipa viltojumu darināšana un kurus viņi pie tam meistarotu tik izveicīgi, ka zinātnieki nespētu atklāt viltojumu.

Saprotams, ka, lai pilnā mērā spriestu par šo ziņojumu patiesīgumu, vajadzētu šos priekšmetus redzēt. Bet savā laikā neviens neparūpējās, lai tie saglabātos. Tāpat kā neviens nedomāja glabāt atrastos akmens darbarīkus tolaik, kad zinātne noliedza, ka tos varētu būt izgatavojis cilvēks. Tāpat kā neviens nevāca meteorī​tus tolaik, kad mācītie vīri apgalvoja, ka «akmeņi nevar krist no debesīm».

Dažiem mūsdienu atradumiem veicies labāk — tie ir saglabājušies. Kaut gan pati to esamība drīzāk rada jautājumus, nekā dod atbildes.

Londonā, Britu dabaszinātņu muzejā glabājas cilvēka galvaskauss. Tā kreisajā daļā ir līdzens, apaļš caurums. To nav radījis ne aukstais ierocis, ne kāds cits priekšmets, jo tādā gadījumā būtu veidojušās sīkas plaisiņas un šķembas, kuru nav. Pētnieki uzskata, ka šādi bojājumi raksturīgi tikai lodes radītam ievainoju​mam. Sā galvaskausa vecums, kurš glabājas Britu dabaszinātņu muzejā, ir 40 000 gadu.

Kā tika ziņots presē, Maskavā, Paleontoloģijas muzejā atro​das sumbra galvaskauss. Tā pieres daļā ir tāds pats līdzens, apaļš caurums. Sis sumbrs dzīvoja vēl agrāk — pirms simtiem tūkstošiem gadu (38., 43. lpp.).

Prāts nevilšus apvieno šādus atradumus, saista tos, veido no tiem ķēdi. Viens no posmiem šajā ķēdē, kas aizvien tālāk aizvijas pagātnē, ir franču žurnāla «La Rešers» (1973. apr.) ziņojums par to, ka Parīzes tuvumā veicamo ģeoloģisko darbu laikā tika uzietas krama darbarīku šķembas, kuras atradās blakus vērša kauliem. Spriežot pēc darbarīku formas, tiem jāattiecas uz vēlo paleolītu, tas ir, no mūsdienām tos vajadzētu šķirt 15 000 gadu. Spriežot pēc ģeoloģiskajiem slāņiem, darbarīkiem ir ne mazāk par 20 miljoniem gadu. Atradums, kurš radīja neizpratni, netika ne noliegts, ne ko​mentēts.

Sādi fakti nekā neiekļaujas ierastajā ainā, kas attēlo saprāta vēsturi uz mūsu planētas. Vēl vairāk — izjauc šo ainu.

Bet «rokraksti nedeg». Šie izmētātie, izzaudētie atradumi tiek sameklēti kaut kur muzeju fondos un krātuvēs. Lēni, bet neatlaidīgi aug to skaits. Kritiskās masas jēdziens pastāv ne tikai urānam. Šī doma iedveš autoram mērenu optimismu.

Manis pieminēto faktu uzskaitījumā ietilpst arī dīvaini nospiedumi klinšu iežos un smilšakmenī. No tā laika, kad nospiedumi tika atstāti — mitrās smiltīs, mīkstos iežos —, pagājuši ne desmit, bet simti miljoni gadu.

Padomju un ķīniešu paleontoloģiskā ekspedīcija, kura notika 1959.—1960. gadā, Gobi tuksnesī atrada dīvainu nospiedumu smilšakmenī: nelielus pareizas formas padziļinājumus, kuri izvietojās līdzenās rindās vienādā attālumā viens no otra. Zīmējuma ģeometriskā, es pat teiktu — «mašīnas» pareizība padara mazticamu pieņēmumu, ka to varētu būt radījis kāds bioloģisks objekts. Kas gan bija tas dzīvais vai nedzīvais, kas atstāja šādas pēdas?

«Zinātniekiem būs jānoskaidro nospiedumu izcelšanās,» tā savu ziņojumu par atradumu beidza A. Roždestvenskis, ekspedīcijas padomju daļas priekšnieks.

Trīsdesmito gadu sākumā doktors U. G. Burous, kurš vadīja ģeoloģijas katedru kādā amerikāņu koledžā, atrada (arī smilšakmenī) stāvus staigājošas būtnes pēdas, kuras atgādināja cilvēka pēdas.

Nospiedumi attiecās uz 250 miljonus gadu senu pagātni. Neviens pētnieks nevēlas kļūt par savu kolēģu kritikas un zob​galību objektu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka zinātnieks nestei​dzās publicēt savu atklājumu.

Pagāja vairāki gadi, līdz viņš iz​lēma to darīt.

Nospiedumus pakļāva rūpīgai un skeptiskai analīzei. Vai tie nebija radīti mākslīgi, t. i., vienkārši izkalti smilšakmenī? Fotografēšana infrasarkanajos staros un citas pētīšanas metodes deva negatīvu atbildi uz šo jautājumu. Trīs zinātnieki neatkarīgi viens no otra, pat nezinādami, ka citi dara to pašu, veica

ļoti rūpīgu darbu; viņi zem mikroskopa salīdzināja smilšu graudiņu blīvumu pašā nospieduma vietā un blakus tam. Viņu secinājums: «Smilšu graudiņi, kas atrodas nospieduma vietā, atrodas tuvāk viens otram nekā blakus tiem esošajos rajonos un citās smilšakmens vietās, saglabājot to pašu kombinācija, kas izskaidrojams ar spie​dienu, kuru radījusi minētās būtnes kāja.»

Fotogrāfijas un atradumam veltītie raksti tika publicēti zinātniskajos žurnālos (14. att.). Tika ieteikts nosaukt šo būtni Phenantropus mirabilis («Cilvēkveidīgais, dīvainais») (98., 1940., I, 14. lpp.).

Paleontologs rakstīja, ka nospiedumi atbilst cilvēka kājas izmēriem, to garums 25—26 centimetri, un nospiedumi ir gandrīz tādas pašas formas. Ja lielais pirksts būtu nedaudz lielāks, bet mazais pirkstiņš neveidotu gandrīz taisnu leņķi ar pēdas asi, nospiedumus varētu pieņemt par cilvēka kājas nospiedumiem (15. att.). Šiem nospiedumiem ir apmēram 250 miljoni gadu.

Augstākās mums zināmās dzīvības formas, kuras tad, t. i., akmeņogļu periodā, eksistēja, bija amfībijas (radniecīgas mūsdienu vardēm) un salamandras. Ja pieņemam, ka būtne, kura atstāja šīs pēdas, bija amfībija, tad vajadzēja būt gigantam amfī​biju starpā.

Turkmēnijā Čardžovas apgabalā (Kurgatanas rezervātā) atrasti līdzīgi nospiedumi, kas visvairāk atgādina cilvēka vai kādas cilvēkveidīgas būtnes kailas kājas pēdas. Nospieduma garums ir 26 centimetri.

Vecums, kā uzskata zinātnieki, 150 miljoni gadu (104., 1988., Nr. 10, 36. lpp.).

Vēl viens neizskaidrojams fakts — nav priekšējo ekstremitāšu nospiedumu. Visas pēdas ir tikai šo divkājaino būtņu pakaļkāju nospiedumi.

Tātad mīkla paliek neatminēta. Pirms ceturtdaļmiljarda gadu šis Kaut Kas, kurš staigāja kā cilvēks, atstāja savu kāju nospiedumus smiltīs, kuras laiks pārvērta par klinšu iezi. Pēc tam šī būtne pazuda. Un tagad zi​nātnieki «kasa pakaušus» (96., 1938., 30. X, 29. lpp.).

Ir zināmi vēl dīvaināki nospiedumi, kurus vēl grūtāk izskaidrot, neatsakoties no pieņemtajām shēmām. Klints ieža lūzuma vietā skaidri redzams — pazoles nospiedums. Pie tam nospieduma mugurējā daļa ar papēdi ir dziļāka — tā, kā tam arī jābūt, ņemot vērā smaguma sadalījumu iešanas laikā. Ģeologi, kas ieradās atra​duma vietā, apstiprināja, ka laikā, kad atstāts šis nospie-

15. att.

16. att. dums, formācija atradusies virspusē un tikai vēlāk to aprakuši citu iežu uzslāņojumi. Klinšu iezis, kura lūzuma vietā atrada nospiedumu, attiecas uz kembriju, uz periodu, kurš iesniedzas 500 miljonus gadu tālā pagātnē.

Saprotams, grūti spriest par šī atraduma patiesīgumu. Bet ir viena detaļa, kuru nedrīkst ignorēt. Ieža paraugā, kur atrasts šis dīvainais nospiedums, sastopami pārakmeņojušies trilobīti, kas eksistējuši tieši tajā laikmetā. Viens no pārakmeņojumiem atrodas nospiedumā. Tas ir it kā vēl viens, papildu datējums, ko atstājusi daba.

Sāda veida atradums, lai cik tas arī neliktos fantastisks, nav vienīgais. Pazoļu nospiedumi atrasti arī akmeņogļu slānī. So, pēc visa spriežot, diezgan primitīvo apavu pēdas ir pietiekoši skaidras — labi redzama pat dubulto diegu šuve, ar kuru tie cauršūti (38., 38. lpp.).

Vairums petnieku pret līdzīgiem ziņojumiem izturas ar saprotamu skepsi. Atturība un uzmanība izskaidrojama ne tikai ar to, ka zinātnei nācies sastapties ar daudziem pārsteidzīgiem secinājumiem, kļūdām un pat viltojumiem, bet arī ar to, ka cilvēku domāšanai piemīt zināma inerce. Pat cilvēces gaišākie prāti ne vienmēr ir brīvi no zināmas aizspriedumainības. Reiz ģeniālajam fiziķim Albertam Einšteinam jautāja, vai viņš tic, ka tuvākajā gadsimtā cilvēkiem izdosies iegūt atoma kodola enerģiju.

«O, tas ir pilnīgi izslēgts!» bez mazākās šaubīšanās iesaucās zinātnieks.

Atombumbu uzspridzināja pēc 10 gadiem.

Faktus uztver vai neuztver atkarībā no indivīda viedokļa vai, izmantojot zinātnisku terminu, atkarībā no konceptuālā noskaņojuma. Pēc Einšteina vārdiem, «tieši teorija nosaka, ka mēs spējam uztvert». Nebūt ne nejauši zinātniskajā literatūrā pastāv ter​mins «pretestība jaunajam zinātnē».

Ja iepriekš minētie fakti un atradumi (vai pat tikai daļa no tiem) ir pamatoti, tas var nozīmēt, ka saprātīgais cilvēks, kāds tā nozarojums dzīvo uz Zemes daudzkārt ilgāk, nekā līdz šim pieņemts uzskatīt.

Zināšanas nedrīkst iet bojā!

Slavenais arābu zinātnieks Abū Balkhi (IX—X gs.) rakstīja, ka pirms grēku plūdiem gudrajie, paredzēdami katastrofu, «Lejas- ēģiptē no akmens uzbūvēja daudzas piramīdas, lai paglābtos uz tām tuvojošās bojāejas laikā. Divas no šīm piramīdām pārspēja pārējās, būdamas 400 olekšu augstas un tikpat platas un garas. Tās bija uzbūvētas no lieliem slīpēta marmora bluķiem, kuri tika pielāgoti cits citam tik blīvi, ka savienojuma vietas tikko varēja ieraudzīt.» Piramīdu iekšpusē, vēstīja Abū Balkhi, bija ierakstītas .ziņas par brīnumainām zināšanām, kuras gudrajie gribēja sagla​bāt (9., 273. lpp.).

Cits arabu vesturnieks, Masūdī (al Masūdī Abdulhasans Alī ibn al Huseins, IX gs. b.—956 vai 957), atsaukdamies uz līdz mums nenonākušiem avotiem, rakstīja: «Surids, viens no valdniekiem, kurš dzīvoja pirms grēku plūdiem, uzbūvēja divas lielas piramīdas un pavēlēja priesteriem noslēpt tajās savu zināšanu pierakstus un visu to, ko viņi sasnieguši dažādās mākslās un zinātnēs, lai šīs ziņas saglabātos priekš tiem, kuri pēc tam spēs tās saprast. Viņš pierakstīja arī zvaigžņu stāvokli, to ciklus …» (9., 1274. lpp.).

Seneģiptiešu vēsturnieks Manetons vēsta par tekstiem, kuri saturēja svarīgas zināšanas un kurus, katastrofai tuvojoties, bija sarakstījis pusleģendārais gudrais Tots. Vēlāk Tots iekļāvās ēģiptiešu dievu panteonā kā zināšanu dievs, kurš cilvēkiem devis rakstību. Šos tekstus, kurus, pēc Manetona vārdiem, «svētajā valodā un ar svētajām rakstu zīmēm bija darinājis Tots, pirmais Her- mess, pēc plūdiem pārtulkoja … (izlaidums tekstā) … un pie​rakstīja ar hieroglifiem» (27., 209. lpp.; 7., 173. lpp.).

Senatnes vēsturnieks un zinātnieks Josefs Flāvijs rakstīja par gudrajiem, kuri «atklāja zinātni par debesu ķermeņiem un to uzbūvi». Viņi bija iepriekš brīdināti par tuvojošos katastrofu, par bojāeju «daļēji no uguns spēka, bet daļēji dēļ milzīga ūdens daudzuma». «Lai viņu atklājumi netiktu aizmirsti un neaizietu postā ātrāk, nekā ļaudis par tiem uzzinās, tie uzbūvēja divus stabus — vienu ķieģeļu, vienu akmens — un uzrakstīja uz tiem ziņojumu par savu atklājumu. Tas tika izdarīts ar tādu aprēķinu, ka, lai plūdu laikā

sabrūkot ķieģeļu stabam, akmens stabs paliktu un dotu cilvēkiem iespēju iepazīties ar uzrakstu.» Flāvijs stāsta, ka akmens stabs eksistējis vēl viņa laikā, tas ir, mūsu ēras I gad​simtā (73., 9. lpp.).

Sengrieķu zinātnieks Strabons vēsta par kaut kādiem tekstiem,, kuri uzrakstīti pirms grēku plūdiem un vēl viņa laikā saglabājušies Pireneju pussalā. Ķeltu priesteri — druīdi atsaucās uz kaut kādām «Ferilta grāmatām», annālēm, kuras esot uzrakstītas it kā pirms katastrofas. Hinduisma svētajās grāmatās «Agni pu- rānā» un «Bāgavatas purānā» arī tiek runāts par zināšanu grāmatām, kuras izdevās izglābi katastrofas laikā.

Par to, ka ļaudis mēģināja saglabāt pierakstus par saviem sasniegumiem katastrofas priekšvakarā, vēsta arī babiloniešu vēsturnieks un priesteris Bēross (ap 350—280 g. p. m. ē.). Kad valdnieks Ksisutross, viņš raksta, tika brīdināts par gaidāmajiem plūdiem, viņš pavēlēja uzrakstīt «visu lietu sākuma, norises un nobeiguma stāstu un aprakt šo stāstu saules pilsētā Siparā». Pēc grēku plūdiem Ksisutross un viņa pavadoņi «atrada grāmatas Siparā, uzrakstīja daudz jaunu grāmatu, uzbūvēja tempļus un atkal nodibināja Babilonu» (7., 29. lpp.).

Kādā ķīļrakstu tekstā valdnieks Ašurbanipals (669.—ap 633. g. p. m. ē.) atzīmēja, ka viņš mīl lasīt tekstus, kas uzrakstīti «laikā pirms grēku plūdiem».

Varam pieņemt, ka daļa zināšanu katastrofas laikā saglabājās un vēlāk kalpoja tiem, kuri izglābās. ««Ak, Solon, Solon!» Solonam teica ēģiptiešu priesteri. «Jūs„ hellēņi, mūžīgi paliekat bērni, un nav starp hellēņiem vecajā…»» Priesteri pastāstīja Solonam par katastrofu, kas iznīcināja jūru un upju piekrastes pilsētu iedzīvotājus, par katastrofu, pēc kuras palika tikai vēršu audzētāji un kalnu gani, tikai nemācītie un neizglītotie. «Jūs atkal sākat visu no sākuma, tā, it kā nupat būtu dzimuši, nekā nezinādami par to, kas noticis senajos laikos» (63.,. 3. sēj., I daļa, 463, 4. lpp.1 ).

Vai tas nav tikai absurds pieņēmums — kādas civilizācijas bojāeja, regress, retas gaismas saliņas, kuras, tumsas un mežo​nības ielenktas, dziest viena pēc otras?

Taču pat mums tuvākā vēsturē atrodami daudzi piemēri, kā daļēji izzuda, izdzisa zināšanas. XIV— XV gadsimtā Ziemeļamerikā bija normaņu apmetnes. Pārceļotāji mācēja kausēt un apstrādāt metālus. Bet, kad normaņu sakari ar dzimteni pārtrūka un viņus asimilēja apkārtējās ciltis, kuras atradās uz daudz zemākas attīstības pakāpes, šīs zināšanas izrādījās neglābjami pazaudētas. Sajā rajonā atkal sāka valdīt akmens laikmets.

Tiavanako pilsētā Andos reiz dzīvoja tauta, kura labi zināja astronomiju, bija izpētījusi debess spīdekļu kustību. Ir ziņas, ka spāņu konkistadori šeit uz dažām gigantiskām akmens statujam atraduši lietus sudraba izgreznojumus, kuru masa sasniegusi pustonnu. Bet pašā pilsētā iedzīvotāju nebija. Ciltis, kas dzīvoja pilsētas apkārtnē, mitinājās niedru būdiņās. Sie cilvēki neko nezināja ne par metālu kausēšanu, ne par astronomiju (60., II sēj., 273. lpp.). Viņi pārtika galvenokārt no ūdensaugu sakneņiem.

Vai cits piemērs. Kādreiz maori bija diža tauta — Klusā'okeāna jūrasbraucēji. Taču, apmetušies Jaunzēlandē, viņi aizvien vairāk zaudēja šo māku, līdz jūrasbraucēju mazdēli un mazmazdēli to galīgi aizmirsa.

Sādu parādību vēsturnieki un etnogrāfi apzīmē ar terminu «sekundārā mežonība». Tādu kultūras regresu var novērot pie dažādām tautām. Ciltis, kas atgriezušās pirmatnējā stāvoklī, zināmas Dienvidaustrumu Āzijā (104., 1967., Nr. 6, 74. lpp.). Kongo un Angolas tautas, kurām reiz bija sava rakstība, vēlāk to pazaudēja. Arī inkiem reiz bija sava rakstība, kuru viņi neglābjami pazaudēja (108., 1968., Nr. 40, 31. lpp.; 1970., Nr. 40, 30. lpp.).

Uzskata, ka maiji absolūti nav pazinuši riteni. Bet kā tādā gadījumā saprast šādu faktu: izrakumos tika atrastas dīvainas rotaļlietas — no apdedzinātiem māliem izgatavoti ratiņi ar četriem riteņiem.

Iespējams, ka tās ir tikai atmiņas par laiku, kad šeit gatavoja gan riteņus, gan ratus. Sīs zināšanas, tāpat kā daudzas citas, varēja pazaudēt. Diemžēl vēsturniekiem nereti nākas konstatēt šo parādību — regresu.

Gadās, ka par regresa iemeslu kļūst arī stihiska nelaime.

«Mēs uzskatām, ka šumeru—babiloniešu nostāsts par grēku plūdiem ir saistīts ar reāliem

notikumiem,» raksta zinātnieks I. Kločkovs. «Grēku plūdi (vai vairāki mazāki plūdi) neapšaubāmi radīja drausmīgus postījumus un uz laiku izraisīja sa​biedrības degradāciju» (53., 26. lpp.).

Cits līdzīgs piemērs. Pirms 3500 gadiem Krēta bija Mīnoja kultūras centrs. Plauka pilsētas, tika būvētas pilis un tempļi. Bet 1450. gadā p. m. ē. satrakotā stihija izpostīja salu. Atmodās vulkāni, zemestrīces sekoja cita citai, pie horizonta pacēlās gigantiski viļņi un traucās uz neaizsargāto krastu «kaujasratu ātrumā» — tā vēsta senie autori. Ar šiem traģiskajiem notikumiem mūsdienu.zinātnieki saista Mīnoja kultūras norietu.

Neskaidras atmiņas par kaut kādām zināšanām, kuras pazaudētas pēc katastrofas, līdz mums nonākušas dažādos tekstos. «Po- pol Vuh» vēsta, ka pirmie cilvēki «zināja visu, kas ir pasaulē. Kad viņi skatījās apkārt, viņi uzreiz redzēja un skaidri saskatīja no augšas līdz apakšai debesu velvi un zemes iekšieni. Viņi redzēja pat lietas, kuras slēpa dziļa tumsa. Viņi redzēja visu pasauli, pat nemēģinādami izkustēties; viņi redzēja to no tās vietas, kur atradās. Diža bija viņu gudrība …» j3et dievi sāka kurnēt: «Vai arī viņiem jākļūst par dievībām?.. Vai tad viņiem jākļūst mums līdzīgiem? ..» Un tad skaudīgie dievi atņēma cilvēkiem viņu lielās spējas un zināšanas (65., 83. lpp.).

Vēstis par katastrofā pazaudētām augstām zināšanām nonākušas līdz mums arī simboliskā, tradicionāli šifrētā formā.

«Viņš uzvarēja savus ienaidniekus,» stāsta kāds senēģiptiešu teksts, «un ēda viņu zināšanas.»

Izteicienu «ēst» ar nozīmi «izzināt» mēs atrodam arī Bībelē. Tur tiek minēts simbolisks koks, par kura augļiem čūska paskaidro Ādamam un Ievai: «… tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns» (Pirmā Mozus grāmata, 3. nod.). Tātad, ēdot augļus, Ādams un Ieva izzinātu kaut kādas augstākas zināšanas. Un, kad, neraugoties uz aizliegumu, pirmie cilvēki baudīja no šī koka, Dievs, tāpat kā senie meksikāņu dievi, kļuva nikns: «Un Dievs tas Kungs sacīja: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un-nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!»» (Pirmā Mozus grāmata, 3. nod.).

Izziņas koku kā īpašu simbolu mēs sastopam visdažādākajām tautām — gan senajā Babilonijā (17. att.), gan pie actekiem (18. att.). Iru folklorā stāstīts par Tomasu, kurš ieguvis gaišreģa spējas, nobaudīdams šī koka augli (29., 51. lpp.). Tieši zem koka pār Budu «nāca apskaidrība», kad viņam pēkšņi atklājās esības augstākā jēga un augstākā gudrība. Arī indieši pēc tradīcijas bieži attēlo dievu Višnu zem koka — zem tā saucamā «kosmiskā koka», kura augļi simbolizē augstāko gudrību, pagātnes un nākotnes zināšanu.

Japānā šo lomu pilda apelsīnu koks, Ķīnā — kasijas koks, Tuvajos Austrumos — sikomore, druīdiem — ozols utt. (24., 54. lpp.).

Bet, lūk, kas ir raksturīgi: ikreiz ar izziņas koku saistās katastrofas simbols, mums jau zināmais čūskas, ūdens vai pūķa simbols (19. att.). Citiem vārdiem sakot, obligāti kombinējas čūska (pūķis), ūdens un koks. .

Tā, piemēram, Skotijā un Hebridu salās dzīvojošo gēlu teikās par svēto koku, kura augļi dāvā pārdabiskas zināšanas un gudrību, ir teikts, ka ceļu uz koku aizšķērso ezerā mītošs pūķis (20. att.) (24., 50. lpp.).

Grieķu mītos čūska Ladons sarga Zeva koku, kurš dod zelta augļus. Lai dabūtu šos augļus, Hēraklam nācās čūsku nosist. Tāpat rīkojās arī senēģiptiešu Naneferkaptahs, kurš nosita ma'ģisko zināšanu grāmatas sargu — «nemirstīgo čūsku». Šādu attēlu mēs atrodam arī Šumerā (21. att.).

Pēc budistu tradīcijas Indijā, Japānā un Ķīnā uzskata, ka čūska Naga, kas simbolizē plūdus, «lielu ūdeni», mīt ezerā un aizšķērso ceļu uz svēto koku (24., 49. lpp.). Tas, kurš bauda šī koka augļus, iegūst «pārdabisku redzi, viņam atklājas visa pa​gātne».

Arī pirmskristīgo slāvu teikas nav izņēmums. Bujana salā dzīvo ugunīgā čūska Garafena. Viņa apsargā Alatirakmeni, visu akmeņu tēvu, gudrības un maģisko zināšanu centru. Guļ šis akmens zem ozola (85., 49. lpp.). Tieši tāpat senajā Meksikā ceļu pie ezera krastā augošā svētā kaktusa aizsprostoja ūdeņu un plūdu dievs Tlaloks, kurš dzīvoja ezerā (22. att.).

Tā visās vietās čūska — plūdu, katastrofas simbols — it kā aizšķērso ceļu uz zināšanu simbolu — uz svēto izziņas koku. Iespējams, ka ar šo simboliku saistīts arī tas, ka actekiem viņu pazaudēto pirmdzimteni Tamoanmanu apzīmēja nolauzta koka attēls.

Bet, kā mēs redzējām, no seno autoru (Abū Balkhi, Manetona, Josefa Flāvija, Strabona un citu) darbiem izriet, ka daļu zināšanu izdevās izglābt. Vispārējās mežonības un barbarisma apstākļos par to glabātājām, acīm redzot, kļuva ierobežotas, noslēgtas cilvēku grupas. Britu salās tie bija druīdi, Indijā — brahmaņi, Ēģiptē — tie, kurus mēs nosacīti saucam par priesteriem. Vēlāk, kad šeit radās valsts, viņi tajā patiešām izveidoja priesteru kārtu, | kas nostiprināja savu kundzību, izmantojot zināšanu monopolu.

Daudzus tūkstošus gadu no paaudzes uz paaudzi izredzētie nodeva senās zināšanas, kuras tika glabātas dziļā noslēpumā. Kādā svētnīcā ēģiptiešu priesteri parādīja Hērodotam 341 augstākā priestera statuju, kuri secīgi bija nomainījuši viens otru. Hērodots domāja, ka šī laikmeta ilgums ir 11 340 gadi (45., 124, 5. lpp.). Citiem vārdiem sakot, priesteru kastas pirmsākumi attiecas uz laiku, kas ir tuvs hipotētiskajam katastrofas datumam.

Domājams, ka šādas bijušo zināšanu glabātāju grupas centās paātrināt lēno cilvēces evolūcijas procesu, pavēstīdamas cilvēkiem tās praktiskās zināšanas, kuras viņi spēja uztvert. Liecības par to mēs atrodam dažādām tautām. Tās ir atmiņas par kādiem apgaismotājiem, kas nākuši nezin no kurienes un atnesuši viņiem zināšanas.

Protams, pirmām kārtām iedomājamies leģendāro Prometeju, kurš iemācīja cilvēkiem lietot uguni.

Bet Prometejs nebija vienī​gais. Dienvidamerikā pirmais inka, leģendārais Manko Kapaks, kurš ieradās no aizjūras, iemācīja apkārtējām ciltīm zemkopību un amatus (60., II sēj., 270 lpp.). Dievs Bočika, kurš bārdaina sirmgalvja izskatā ieradās no austrumiem, atnesa cilvēkiem kalendāru. Icamna (Jukatana) jeb Same (Dienvidamerika), kurš arī atnāca no austrumiem, no okeāna pretējā krasta, iemācīja iedzīvotājiem nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību, būvēt tiltus un cirst kokus. Viņš arī saskaņā ar leģendu

atnesa rakstību.

Bet dižāks par visiem šiem apgaismotājiem ir meksikāņu eposa varonis Kecalkoatls, kurš atnāca no austrumiem un atnesa zināšanas par metalurģiju un lauksaimniecību.

Par līdzīgiem apgaismotājiem vēsta arī Dienvidāzijas un Priekšāzi- jas tautu nostāsti. Babiloniešu vēsturnieks Bēross, piešķirdams fantastiskas īpatnības kādai būtnei, kuru viņš nosauc Oannesa vārdā, rakstīja, ka tā periodiski ieradusies pie cilvēkiem un paziņojusi tiem daudz derīgu ziņu. Pēc Bērosa vārdiem, Oan- ness iemācīja cilvēkus «saprast rakstus un mācīja viņiem dažādas mākslas. Viņš iemācīja tos būvēt pilsētas un celt tempļus, radīt likumus, kā arī izskaidroja viņiem ģeometrisko zināšanu likumus» (7., 23. lpp.).

Dažas interesantas detaļas. Oan- ness ieradās no aizjūras, viņš nevarēja ēst to pārtiku, kuru lietoja babilonieši. Dienu viņš pavadīja krastā, naktī atgriezās jūras dzelmē, jo bija pusē cilvēks, pusē zivs un varēja elpot zem ūdens (23. att.).

Līdzīgi nostāsti par atnācējiem apgaismotājiem bija arī Ēģiptē. Reiz, vēsta leģenda, Nīlas ielejā parādījās kāds liels un melnīgsnējs un iemācīja tur dzīvojošiem cilvēkiem lauksaimniecību un irigāciju, būvniecību, kalendāra lietošanu, mūziku un ārstniecību. Viņa vārds bija Oziriss. Leģenda stāsta, ka tur, kur viņš ar savu sievu Izīdu parā​dījās, piemiņai par šo notikumu dibinātas Tēbas.

Agrīnā kristiānisma apokrifs «Enoka grāmata» arī satur ziņas par kaut kādām būtnēm, kas cilvēkiem atnesušas zināšanas. Šo pierakstu autors tās sauc par eņģeļiem. «Azazels iemācīja cilvēkus darināt zobenus un nažus, un vairogus, un bruņas un iemācīja viņiem redzēt to, kas bija aiz muguras. Barakells — novērot zvaigznes, Kokabels — saprast debesu zīmes, un Tempels iemācīja novērot zvaigznes, un Asradels iemācīja saprast Mēness kus​tību» (69, 277. lpp.).

Šādus apgaismotājus, «debesu dēlus», piemin arī senie ķīniešu teksti — daoisma pamatlicēja leģendārā Laodzi sarakstītais «Daodedzin» un «Pieraksti par valdnieku un ķēniņu paaudzēm». Starp viņiem kāda sieviete novēroja Sauli, «balstīdamās uz ēnas garumu»; kāda cita novēroja «Mēnesi piedzimstošu un aizejošu, tā ceturkšņus un pilnmēnešus, trešais — zvaigžņu kustību, vēl kāds visu to apkopoja, sastādīdams kalendāru».

Lieldienu salas iedzīvotājiem ir leģenda par dižo dievu apgaismotāju Maki-Maki, kurš bija okeāna dzelmē nogrimušās Motu Mario Hivas salas karalis.

Samoas salu dievi, kā vēsta leģenda, arī sasniedza salas, nākdami no kaut kādām tālām vietām. So apgalvojumu padara ticamāku daudznozīmīga detaļa. Pa ceļam dievi apgaismotāji redzēja virs sevis debesu kupolu, kurā zvaigznes bija izvietotas citādi nekā virs Samoas salām. Ieraudzīt citus zvaigznājus var, tikai pārejot no vienas puslodes otrā.

Tas, ka daži, iespējams, reāli eksistējuši cilvēki tika pasludināti par dieviem, mūs nedrīkst pārsteigt.

Vēsturē zināmi gadījumi, kad līdzīgā veidā tikuši dievināti varoņi apgaismotāji. Piemēram, jūrasbraucējs Kadms, kurš atveda Grieķijā rakstību, oficiāli tika pasludināts par pusdievu. Ēģiptieši, rakstīja Frensiss Bēkons, «lietu izgudrotājiem piedēvēja dievišķas īpašības un pa​sludināja tos par svētiem» (3, 60. lpp.).

Lai kā tas arī nebūtu, visās pasaules malās ir izplatītas ziņas par kaut kādiem apgaismotājiem — zināšanu nesējiem.

Senču gudrība. No kurienes?

Ir grūti pat iedomāties, cik stabilas ir tradīcijas, mutiski nododot nerakstītas zināšanas. Pētot armēņu buramvārdus un talismanus, atklājās brīnumains fakts — vēl pagājušajā gadsimtā tajos tika pieminētas Urartu svētnīcas un pat tās svētnīcas, kuras pastāvēja vēl pirmsurartu laikmetā. Citiem vārdiem sakot, no laika perioda pirms 3000 gadu (50, 130. lpp.). Bet krievu bu- ramvārdos pret drudzi, ļaunu aci un citām nelaimēm sastopami ne tikai atdarinājumi, bet pat atsevišķi vārdi no seno asīriešu buram- vārdiem (43, 30. lpp.). Pa kādiem ceļiem, kad šī sēkla krita Krievijas augsnē? Acīmredzot kopīgi ar citām zināšanām, kuras no paaudzes paaudzē slepeni nodeva tūkstošiem gadu.

Starp šīm neizzudušajām zināšanām, saglabātām vissvētākajās vietās, bija acīmredzot arī tās ziņas, kuras tradicionāli saista ar apgaismotāju — no tālienes atnākušu zināšanu nesēju — pa​rādīšanos.

Par to, ka pēc katastrofas tomēr saglabājās kādas ļoti izcilas zināšanas, liek domāt daži fakti, kas attiecināmi uz pirmajām mums zināmajām civilizācijām.

Astronomija. Maiji nelietoja riteni, neizdomāja podnieku ripu, viņi nepazina dzelzi. Toties viņiem apbrīnojami precīzi bija zi​nāmi debess ķermeņu apriņķošanas laiki ap Sauli.

Pēc Gregora kalendāra, Zeme apriņķo Sauli 365,242 500 die​nās.

Maiji uzskatīja, ka tas notiek 365,242 129 dienās.

Mūsdienās ar visprecīzākajiem astronomiskajiem instrumentiem noteiktais gada ilgums ir 365, 242 198 dienas (6, 368. lpp.).

Tātad vēl nesen maiju — šī tauta absolūti nezināja ne teleskopus, ne citas ierīces un aparātus — nosauktais skaitlis bija pats precīzākais.

Lunārā mēneša ilgumu maiji zināja ar precizitāti līdz 0,0004 dienām (34 sekundes).

Nosakot Veneras apriņķošanas periodu, viņi kļūdījās tikai par 7 sekundēm 50 gados. Eiropas zinātne sasniedza šo precizitāti tikai pēc tūkstoš gadiem — pagājušā gadsimta beigās (108, 1979, Nr. 46, 23. lpp.).

Tikpat negaidīti radušas izcilas astronomijas zināšanas mes atrodam arī Sumerā.

Mēness apriņķošanas periodu šeit zināja ar precizitāti līdz 0,4 sekundēm (6, 316. lpp.). Gada ilgums bija 365 dienas 6 stundas un 11 minūtes, kas atšķiras no gada ilguma, kuru šodien nosaka, balstoties uz visprecīzākajiem zinātnes datiem, tikai par 3 minūtēm. Kas un kad izdarīja šos aprēķinus?

Mēs nezinām. Tieši tāpat kā nezinām, no kāda avota grieķu astronoms Hiparhs, kurš dzīvoja pirms 2000 gadiem, smēla ziņas par Mēness orbītu, kura viņam izrādījās zināma ar precizitāti līdz 0,01° (118, 1969, 19. VII, 56. lpp.).

Konstatējot izcilo astronomisko zinašanu paradīšanos Vidusjūras civilizācijas agrīnajā periodā, daži vēsturnieki konstatē, ka šo zināšanu rašanās «patiesie cēloņi paliek neskaidri».

Tikpat neskaidrs ir arī tas, kā senajā Sumerā varēja uzzināt par Saules sistēmas pēdējo un vistālāko planētu Plūtonu.

Plūtons apriņķo Sauli 90 727 Zemes dienās. Sumeras matemātisko tekstu skaitļu rindās (V grupa II rinda) figurē skaitlis 90 720, kurš faktiski analoģisks šim lielumam. Nelielo atšķirību — 7 dienas — var izskaidrot tādējādi, ka planētas apriņķošanas pe​riods «ļoti mainās laikā» (42, 19. sēj, 621. lpp.).

Mūsdienu astronomija atklāja Plūtonu tikai 1930. gadā. Ja senie šumerieši patiešām zināja par Plūtonu, tas ir vēl jo brīnu- maināk tādēļ, ka, kā raksta Lielā padomju enciklopēdija, «tikai vislielākajos instrumentos ārkārtīgi mierīgas atmosfēras apstāk​ļos var ieraudzīt tā disku» (42, 19. sēj, 621. lpp.).

Starp astronomiskajiem faktiem, kuri neizskaidrojamā veidā bijuši zināmi sen pirms to atklāšanas mūsdienās, ir arī šāds.

XVIII gadsimtā dzīvoja cilvēks, kuru mēs zinām kā rakstnieku, «Guiivera ceļojumu» autoru — Džonatans Svifts. Viņš atstāja mums dīvainu vēsti par Marsa diviem pavadoņiem. Tikai 156 gadus pēc tam, kad Svifts par tiem uzrakstīja, tika radīti pietiekoši spēcīgi teleskopi, un astronomiem patiešām izdevās atklāt šos divus pavadoņus. Taču dīvainā sakritība ar to vēl nebeidzas. Svifts rakstīja, ka viena pavadoņa apriņķošanas laiks ir 10 stundas (izrādījās, apmēram 8 stundas), bet otra, pēc Svifta ziņām, — 21,5 stundas (izrādījās 30 stundas 20 minūtes) (71, 11. lpp.). Tātad Svifta sniegtie dati ir diezgan tuvi patiesajiem. No kurie​nes viņš varēja gūt šīs ziņas? Vai ne no senām grāmatām un aizmirstiem rokrakstiem, par kuriem rakstnieks tā interesējās?

Diezgan droši varam ticēt, ka šādas ziņas senajos tekstos tiešām ir bijušas. Tālu no Svifta, citā zemē, starp citiem seniem rokrakstiem un citām grāmatām dzīvoja slavenais gruzīnu rakstnieks un zinātnieks Sulhans Saba Orbeliani (1658—1725). Viņa gruzīnu valodas skaidrojošajā vārdnīcā pieminēts Marsa pavadonis. Tāpat kā Sviftam, minēti arī skaitliskie rādītāji. Pavadoņa orbītas rādiuss, pēc Orbeliani

ziņām, ir 24 019 km. Šodien zinā​mais orbītas rādiuss ir 23 506 km (49, 200. lpp.).

Varam tikai minēt, no kādiem pazaudētiem vai aizmirstiem avotiem nāk šīs zināšanas. .

Dažas līdz mūsdienām nonākušās būves stāsta par zvaigžņotās debess novērojumiem, kuri veikti mums zināmās cilvēces vēstures pašā rītausmā. Tiesa, tie deva tikai pašas vispārīgākās zināšanas par Saules un Mēness kustību, par to aptumsumiem utt.

Par vienu no pēdējām šādām būvēm — Saules templi Hēliopolē (Ēģiptē) stāstīja XIV gadsimta arābu hronists Makrizi. «Tur uzceltas,» viņš rakstīja, «divas kolonnas, par kurām skaistākas neviens nekad nav redzējis. Tās paceļas apmēram 50 olekšu (26,2 m) augstumā virs zemes… To virsotnes darinātas no vara … Kad Saule nonāk Mežāža zvaigznājā jeb gada visīsākajā dienā, tā skar dienvidu kolonnas virsotni. Tad, kad Saule nonāk Vēža zvaigznājā jeb gada visgarākajā dienā, tā skar ziemeļu kolonnas virsotni. Tātad šie divi obeliski iezīmē Saules kustības galapunktus, bet ekvinokcijas punkts atrodas vidū starp tiem» (18, 24. lpp.).

Cita līdzīga būve, kura saglabājusies līdz mūsdienām, ir tempļu komplekss Ankorvats Kampučijā.

Tāpat kā Hēliopolē, torņi, galerijas un stēlas izvietotas tā, ka novērotājs var fiksēt Saules vai Mēness stāvokli brīžos, kad tie atrodas kritiskos punktos. So novērojumu precizitāte sasniedz 0,5°. Ankorvata komplekss uzbūvēts XII gadsimtā. Ķīniešu ceļotājs, kurš apmeklēja kompleksu pēc pusotra simta gadu, rakstīja, ka tur «ir cilvēki, kuri zina astronomiju un māk apreķinat Saules un Mēness aotumsuma pe​riodus» (93., 1976, Nr. 4250, 281. lpp.).

Tomēr, gadiem ritot, sakuma impulss, kurš kādreiz pamudināja būvēt šo kompleksu, kjuva aizvien vājāks, līdz beidzot celtne tika pamesta. Tās astronomisko nozīmi pazaudēja un aizmirsa.

Ir saglabājusies viena no pasaules senākajām observatorijām — Stonhendža (Lielbritānijā), būve, kuru veido pareizos koncentriskos apļos izvietoti gigantiski akmeņu megalīti. Daži akmens bluķi sver 50 tonnas. XII gadsimtā uzrakstītās hronikas «Britu karafu vēsture» autors, rakstīdams par Stonhendžu, ziņo par divām dīvainām detaļām. Pēc viņa vārdiem, megalītus Stonhendžas būvei it kā atveduši no Īrijas. Bet to uzbūvējuši kaut kādi ļaudis, kuri ieradušies «no tālas afrikāņu nomales». Zinātniekiem par milzīgu pārsteigumu pirmais apgalvojums izrādījās patiess. Stonhendžas megalītu īriskā izcelšanās tika zinātniski apstiprināta 1923. gadā. Šķiet, arī ziņa par atnācējiem no tālienes, no Āfrikas vai nezin no kurienes, nav bez pamata. * Pēc radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes sniegtās informācijas, Stonhendžu būvēja apmēram 10 gadsimtus (2775.—1700. g. p. m. ē.). Tātad tūkstoš gadus ilgi vajadzēja pastāvēt pēctecībai šī sarežģītā inženierijas uzdevuma risināšanā, vajadzēja būt sociālai organizācijai, kura to realizēja. Bez tam būvētājiem bija nepieciešamas izcilas zināšanas arhitektūrā, ģeometrijā, astronomijā. Visus tūkstoš gadus celtnieki loti precīzi izmantoja unificētu mērīšanas sistēmu: 1 megalītiskais rods = 2,5 megalītiska- jiem jardiem=100 megalītiskajām collām. Acīmredzot šiem ļaudīm bija jābūt rakstībai — Saules un Mēness aptumsumu novērošana liek izdarīt aprēķinus un sastādīt tabulas.

Primitīvajām, neizglītotajām ciltīm, kuras nodarbojās ar zemkopību šīs vietas apkārtnē, neatbilda neviena no šīm prasībām. Acīmredzot Stonhendžas celtnieki būtiski atšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem.

Bet, kas viņi bija, no kurienes šeit ieradās, — to mēs nezinām. Nezinām arī to, kas būvēja citas megalītiskās ob​servatorijas, kuru Lielbritānijā ir apmēram 600.

Noteiktā veidā izvietodami megalītus, šīs akmens laikmeta observatorijas, celtnieki iezīmēja Mēness maksimālos stāvokļus. Tas tika darīts ar precizitāti līdz 1 minūtei, t. i, 30 reizes precīzāk nekā Ankorvatā, kuru uzbūvēja pēc 3000—4000 gadiem. Vēl vairāk, tie, kas izmantoja šo būvi, zināja par 18,6 gadus ilgo Mēness ciklu un ņēma vērā pat Saules gravitācijas izraisītās Mēness novirzes. Stonhendžas pētnieki secināja, ka, jo tālāk pagātnē atvirzās būve, jo precīzākiem un detalizētākiem novērojumiem tā paredzēta.

Par šo pašu zināšanu izmaiņu dinamiku liecina arī cita iezīme. Salīdzinādami Stonhendžas celtniecības posmus, pēt​nieki secināja, ka tieši vissenākajam posmam raksturīga vislielākā māka. Gadsimtiem ritot, celtnieku māka nevis, kā to varētu gaidīt, pieauga, bet, gluži otrādi —

celtnieki to aizvien vairāk zaudēja. Citiem vārdiem sakot, jo tālāk pagātnē, jo it kā tuvāk kaut kādam pilnīgu zinā​šanu sākumpunktam. Cik tālu pagātnē var atvirzīt šo pun​ktu?

I. Jefremovs stāstīja par zvaigžņu globusu, darinātu no bronzas, kuru viņš redzējis Ķīnā, Nankinas universitātē. Uz globusa ļoti precīzi bija iezīmēti ne tikai tie zvaigznāji, kuri redzami Ķīnas platuma grādos, bet arī tie, kurus var ieraudzīt tikai dienvidu puslodē. Šis globuss izgatavots mūsu ēras pirmajā gadsimtā (105., 1961., Nr. 4, 149. lpp.).

Kada senas Šumeras mala plāksnīte blakus Mēnesim attēlotas divas zvaigznes — Alfa un Beta no Dvīņu zvaigznāja. Spriežot pēc to izvietojuma, attēlā redzama aina, kuru no mūsdienām šķir 6000 gadu (24. att.) (19., 13. lpp.).

Diogens Lāertietis stāsta, ka ēģiptiešiem bijušas pierakstītas ziņas par 373 Saules aptumsumiem un 832 Mēness aptumsumiem. Aprēķini rāda — lai iegūtu šādu aptumsumu skaitu, novērojumiem jāturpinās ne mazāk par 10 000 gadu. Daži astronomijas vēsturnieki novērojumu sākumu attālina vēl vairāk — 15 000 gadu p. m. ē. (19, 13. lpp.). Citiem vārdiem sakot, uz laiku, kas iesniedzas pat tālākā pagātnē nekā iespējamās katastrofas datums. Ir ziņas, kuras vēsta pat par vēl senākiem laikiem.

Laikā, kurā dzīvojam mēs ar jums, pavasara ekvinokcijas periodā Saule atrodas Zivju zvaigznājā.

Pirms diviem tūkstošiem gadu tā atradās Auna zvaigznājā, bet vēl agrāk, Šumeras vēstures sākumā — Dvīņu zvaigznājā. Zvaigžņu velves lēnās kustības viens cikls ilgst 25 920 gadu. Šo skaitli mēs atrodam daudzos šumeriešu tekstos, kas glabājas Nipūras un Siparas tempļu bibliotēkās (5, II, 117. lpp.).

Ziņojumus par astronomisko zināšanu ārkārtīgo senumu apstiprina arī arheologu atradumi. Kaula gabaliņu, kurā iegrebti Mēness fāžu attēli, no mūsdienām atdala 8500 gadu (Nīlas augštece). Mamuta ilknis (Dienvidukraina) ar iegriezumiem, kuri apzīmē lunārā mēneša dienas (ieskaitot arī «neredzamā Mēness» dienu), stāsta par astronomiskām zināšanām vai novērojumiem, kuri izdarīti pirms 30 000—35 000 gadu (93, 1964, 6. XI, 743. lpp.).

Tomēr arī šie skaitļi acīmredzot nav tā pēdējā robeža, no kuras sākās cilvēka interese par zvaigžņoto debesi.

Kāpēc «Greizos Ratus» sauc arī par «Lielo Lāci»? Ja reiz zvaigznājs atgādina ratus, tad kāds tam sakars ar lāci? Izrādās, ka agrāk zvaigznes bija izvietotas citādi un to konfigurācija tiešām atgādināja šo zvēru. Tad arī, iespējams, radās nosaukums «Lielais Lācis», kurš saglabājies līdz mūsdienām. Kad tas notika? Pēc ukraiņu zinātnieka J. Karpenko domām, zvaigznājs pārstāja atgādināt lāča figūru apmēram pirms 80 000 gadu (111., 1972.,. Nr. 2, 59.—66. lpp.). Pārsteidz ne tikai tas, bet arī šī nosaukuma izplatība visā ziemeļu puslodē: no Sahalīnas līdz Atlantijas okeānam. Nosaukumu zināja pat pirmskolumba Amerikā (86,46. lpp.).

Ja cilvēka interese par zvaigznēm ir tik sena un zvaigžņotās debess izpēte sākās tik sen, tad kļūst saprotamas mūsu senču izcilās astronomiskās zināšanas.

Kosmoloģija. XVI un XVII gadsimtā Eiropas zinātne pēc ilgstošas attīstības nonāca pie svarīgiem kosmoloģiskiem secinājumiem. Zinātniski atklājumi ar pūlēm lauza sev ceļu. Daudzviet pilsētu laukumos uzliesmoja inkvizīcijas sārti. 1600. gada 17. februārī pēc astoņus gadus ilga ieslodzījuma sadedzināja Dž'ordāno' Bruno. Zinātnieku sodīja tikai tādēļ, ka viņš izteica domu par Visuma bezgalību un par daudzām apdzīvotām pasaulēm, kuras līdzīgas mūsu Zemei. [5] Bet tūkstošiem gadu pirms viņa šo pašu ideju (un nevis kā pieņēmumu, bet kā neapstrīdamu

patiesību) pauda piramīdu teksti, Senās Indijas un Tibetas svētās grāmatas. Vienā no vissenākajiem piramīdu tekstiem (1434 b.) izteikta kosmosa bezgalības ideja (28, 96. lpp.). Bet senajā sanskrita grāmatā Višnu purānā tieši teikts, ka mūsu Zeme ir tikai viena no tūkstošiem miljonu tai līdzīgu apdzīvotu pasauļu, kas atrodas Visumā (40.). «Aiz Dhruvas (Polārzvaigznes) desmit miljonu līgu attālumā atrodas svēto valstība jeb Maharloka, kuras iedzīvotāji dzīvo veselu kalpu jeb Brahmas dienu (4 320 000 000 gadu).

Divreiz lielākā, attālumā atrodas Džanloka, kurā dzīvo svētlaimīgie un citi ar gaišu prātu apveltīti Brahmas bērni… Sešreiz lielākā attālumā atrodas Sat- jaloka. Tur dzīvojošiem pieejama patiesība, un viņi nezina nāvi.» Kādā tibetiešu tekstā teikts: «Visumā ir tik daudz pasauļu, ka arī pats Buda nevar tās saskaitīt.» Budistu tradīcija apgalvo: «Katru no šīm pasaulēm ietver zila gaisa jeb ētera apvalks» (37., 63. lpp.).

Priekšstats par to, ka uz talajam zvaigznēm dzīvo cilvekiem līdzīgas būtnes, pastāvēja arī senajā Peru. Šīs tradīcijas saknes meklējamas vēl pirmsinku periodā, — atzīst arheologs Dž. Masons (Pensilvānijas universitāte, ASV) (29, 198. lpp.).

Gluži skaidrs, ka ne jau no savas ikdie​nas dzīves pieredzes un ne jau no tām zinā​šanām, kuras atbilda viņu sabiedrības attīstības līmenim, senie cilvēki varēja gūt šīs ziņas. To avots, visticamāk, atrodas kaut kur ārpus mums zināmo civilizāciju ietvariem.

Zināšanas par Zemi. Cita faktu kopa liecina par ļoti agri un tikpat neizskaidrojami parādījušamies priekšstatiem par mūsu planētas formu un izmēriem. 1633. gadā «Mocību zālē» svētās inkvizīcijas tribunāla lo​cekļi apvainoja ķecerībā Galileju, kurš ap​galvoja, ka Zeme ir lode, kura griežas ap Sauli.

Savā laikā līdzīgu apvainojumu varēja izteikt arī Kolumbam. Tolaik eksistēja no toreizējās Salamankas universitātes spīdekļiem sastāvošs tribunāls, kura mērķis bija sodīt katru, kurš uzdrošinātos apgalvot, ka Zeme ir lodveidīga (32, 13. lpp.).

Un atkal mēs ar izbrīnu ieraugām: astronomijas patiesības, līdz kurām Eiropas zinātniskā doma izlauzās ar tādām pūlēm un upuriem, jau vēstures rītausmā bija ierakstītas svētajos tekstos Indijā un Ēģiptē, Tuvajos Austrumos un Amerikā.

Lai pasvītrotu mūsu planētas apaļo formu, dažos seno ēģiptiešu tekstos runāts par Zemes radīšanu uz podnieka ripas. Zemes lodveidīguma ideja ēģiptiešiem bija zināma daudz agrāk nekā grieķiem (49, 190. lpp.; 101, 1940, Nr. 1, 46.—51. lpp.). Saules dieviete saka: «Raugi, zeme manā priekšā kā kārbiņa. Tas nozīmē, ka dieva zeme manā priekšā kā apaļa bumba» («Leidenes dēmoniskais papiruss»). Ēģiptieši uzskatīja, ka savā kustībā Zeme pakļaujas tiem pašiem likumiem kā citas planētas — Jupiters, Sa- turns, Marss, Merkurs un Venera. Bet Saule, kuru vēlākā Eiropas zinātne atzina par nekustīgu, senos ēģiptiešu tekstos uzskatīta par kustīgu (25. attēlā redzam svēto skarabeju, kurš veļ lodīti — Sauli) un saukta par «lodi, kura peld dievietes Nutas dzīlēs» (debesīs), kaut arī ēģiptiešiem nebija ne astronomisku instrumentu, ne zināšanu, uz kurām balstoties varētu nonākt pie šāda secinā​juma (90, 1905, 26, 1. lpp.).

Bet, lūk, kas sacīts kabalas «Zogar» grāmatā: «Visa apdzīvotā Zeme griežas līdzīgi aplim. Vieni tās iedzīvotāji atrodas apakšā, citi augšā. Tajā laikā, kad vienos Zemes rajonos ir nakts, citos ir diena, bet, kad dažās vietās ļaudis redz ausmu, citās nolaižas krēsla.» «Zogar» grāmata atsaucas arī uz kaut kādām senam grāmatām (36, 345. lpp.).

Vai no šīm grāmatām savas ziņas neguva Platons, kurš runāja 1 par Zemi kā par apaļu ķermeni, kura griešanās ir iemesls dienas un nakts maiņai. Arī Plūtarhs, kurš citēja Aristarhu (III gs. p. m. ē.): «Zeme kustas pa slīpu apli, vienlaicīgi griezdamās ap savu asi.» Šo reālo astronomisko priekšstatu pēdas mēs atrodam arī pašos senākajos Bībeles tekstos, kur, piemēram, tiek runāts par Zemi, kas karājas tukšumā: «7 Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.» (ījaba grāmata,. 26. nod.).

Vēlākos laikos šī senā tradīcija saglabājās arī dažu kristiešu teologu darbos. Beda Cienījamais (672 —735), viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem, un Konšas Gijoms runā par Zemi kā par ķermeni, kuram ir lodes forma. Sanktpēterburgā, Saltikova- Ščedrina bibliotēkā glabājas XIV gadsimta Bībele, kura kādreiz piederējusi Navarras karaliskajam namam. Tajā ievietotajās krāsainajās ilustrācijās redzamas planētas, Mēness un Saule kā lodes (117., 1978., Nr. 1, 114. lpp.).

Bet vel agrak slavenais kristietis filozofs Nisas Gregors (ap 335—ap 394) kā par pašsaprotamu lietu rakstīja par «Zemes ķermeņa lodveidīgumu», par Sauli, «kas daudzkārt lielāka par Zemi» (46, 162, 3. lpp.). Šo pašu priekšstatu mēs atrodam arī Indijā. Tantriskā «kala- čakras» sistēma apgalvoja, ka Zeme griežas ap savu asi un ir lodveidīga (55, 140. lpp.).

Acīmredzot arī acteki zināja par planētu kustību un to lodveidīgumu. Viņi attēloja planētas kā apaļus priekšmetus vai kā bumbas, ar kurām spēlējās dievi (44, 57. tab.). Pat Okeānijas izkliedēto salu iedzīvotāji zināja par debess ķermeņu kustību un, galvenais, par to lodveidīgumu, arī par pašas Zemes lodveidīgumu. Atzīmēdams šo faktu, pagājušā gadsimta franču zinātnieks saskatīja šajās zināšanās «šķembas no kaut kādas augstāka līmeņa civilizācijas».

Tātad izrādās, ka fundamentālie kosmoloģiskie priekšstati eksistēja tālu no eiropiešu kultūras gultnes. Tālu gan laikā — ilgi pirms eiropiešu kultūras, gan arī teritoriāli.

Tāpēc nav jābrīnās, ka vairāki eiropiešu astronomu atklājumi tika izdarīti nevis debesīs, bet… senos manuskriptos. Tā, piemēram, Koperniks — mācības par Zemes griešanos ap Sauli — autors rakstīja sava darba ievadā, ka ideju par Zemes kustību viņš aizguvis no senajiem autoriem.

Iespējams, ka tie bija tie paši līdz mums nenonākušie sacerējumi, kurus VII gadsimtā lasīja slavenais armēņu zinātnieks A. Širakaci. Aprakstīdams Zemi, viņš salīdzināja to ar olu, kuras dzeltenums ir pati Zeme, kam ir lodes forma, bet baltums — to aptverošā atmosfēra (81, 43. lpp.).

Akadēmiķis B. Ribakovs uzskata, ka priekšstats par Zemes lodveidīgumu pastāvēja jau pirms 4000 gadu (107, 1975, Nr. 3, 381. lpp.).

Spriežot pēc dažiem norādījumiem, senie cilvēki zināja ne tikai mūsu planētas formu, bet arī tās izmērus. Zemes apkārtmēru, kurš bija apbrīnojami tuvs patiesajam, savos darbos minēja Eratostens un Aristotelis. Bet tas vēl nav viss. Stadijs — Senās Grieķijas garuma mērs — atvasināms, izrādās, no šī lieluma, t. i, no Zemes apkārtmēra. Viens stadijs līdzinājās Zemes apkārtmēra 1/603 jeb 1/216 000 tās garuma (18, 50. lpp.).

Remens — Senas Ēģiptes garuma vienība bija 1/108 000 000 no tā paša izejas lieluma. (Tie nav gadījuma skaitļi: 216 ir 108X2. Tātad Ēģiptes un Senās Grieķijas garuma vienību izejas punkts, pēc visa spriežot, ir vienāds.)

Svēta, atšķirīga no laicīgajām garuma vienībām, Senajā Ēģiptē bija «piramīdu pēda». Tās garums (0,63 566 metri) nav nekas cits kā 1/10 000 000 daļa no rādiusa, kurš novilkts no Zemes centra uz polu.

Neprecizitāte ir tikai 0,003 milimetri.

Kad pagājušajā gadsimtā radās nepieciešamība pēc kādas starptautiskas garuma mērvienības, par šiem brīnumainajiem faktiem nekas nebija zināms. Bet cilvēku prāti pievērsās tam pašam etalonam — mūsu planētas apkārtmēram. Šī lieluma 1/40 000000 daļa arī ir tas metrs, kuru mēs šodien lietojam.

Zinātnieks A. Kļimenko uzskata, ka zināšanas par zemeslodes apkārtmēru Grieķijā aizguva no

Ēģiptes vai Babilonijas. To, ka grieķu zinātniekiem par savām astronomiskajām zināšanām jāpateicas ēģiptiešu un babiloniešu priesteriem, rakstīja Diogens Lāertietis, Isokrats, Plīnijs Vecākais, Strabons un citi (49, 190. lpp.). Bet no kurienes šīs zināšanas nonāca Babi​lonijā un Ēģiptē?

Tikpat neizskaidrojamas, pēkšņas un universālas ir arī dažas citas mūsu senču kosmoloģiskās zināšanas. Tāds, piemēram, ir priekšstats par mūsu planētas sākumstāvokli laikā, kad uz tās vēl nebija radusies dzīvība.

Senie šumeri uzskatīja, ka kādreiz pasaulē bijusi tikai jūra, no kuras pacēlusies Zeme (28, 100. lpp.; 15, 97. lpp.). To pašu apgalvoja arī feniķiešu tradīcija.

Arī visos senajos ēģiptiešu tekstos tiek runāts par kaut kādu pirmatnēju okeānu, kurš pārklājis pasauli un no kura vēlāk ra​dusies dzīvība.

«Rigvēda» (Indijā) vēsta, ka pasaule cēlusies no ūdens, «no lielā ūdens, kurš pildīja Visumu».

«Sākumā bija tumsa, ieslēgta tumsā. Viss bija nedalāma ūdens straume.» (66, 1, 39. lpp.).

To pašu apgalvo ari seno ķīniešu teksti — sakuma sakuma visu Zemi klājis ūdens. Šos pašus priekšstatus mēs atrodam arī Okeānijas salās dzīvojošo tautu teikās. Sākumu sākumā nebijis nekā, tikai «dziļa tumsa bija pār viļņu putām bezdibeņa priekšā» (68., 364. lpp.).

Bet Bībele? Arī tur stāstīts, ka reiz visu Zemi klājis ūdens.

«9 Un Dievs sacīja: «Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama.» Un tā notika.» (Pirmā Mozus grāmata, 1. nod.)

Pirmatnējos ūdeņus, no kuriem tikai vēlāk parādījusies Zeme,, piemin gan pagāniskie slāvi (85, 9. lpp.), gan burjati un citas Sibīrijas tautas (59, 108. lpp.).

Tāds pats priekšstats bija arī abu Ameriku indiāņiem. Svētajā grāmatā «Popol Vuh» lasām: «Nebija ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putnu, zivju, krabju, koku, akmeņu, alu, ieleju, zāļu, nebija «nežu; bija tikai debesis. Zemes virsma tad vēl nebija pa​rādījusies. Bija tikai auksta jūra un plašās debesis.»

Līdzīgs priekšstats par mūsu planētas pirmatnējo stāvokli bija šumeriem, asīriešiem, maijiem, polinēziešiem, hetiem, afrikāņu ciltīm un senajiem Peru iedzīvotājiem. Maz ticams, ka tāda vienota kosmoloģiska koncepcija pati par sevi varēja rasties dažādās Zemes malās. Daudz ticamāks ir pieņēmums, ka arī šajā gadījumā, tāpat kā attiecībā uz citām zināšanām, ir pastāvējis kāds vienots šo priekšstatu avots.

Par labu šādam pieņēmumam bez jau minētajiem faktiem liecina arī tikpat daudznozīmīgas un ne mazāk dīvainas sakritības, kuras saistītas ar kalendāru.

Tuvajos Austrumos, Senajā Ēģiptē un Indijā gadu dalīja mēnešos. Bet kāpēc tāds pats dalījums pastāvēja arī Atlantijas oke​āna otrā krastā, pat Dienvidamerikā (19, 55. lpp.; 22, 258. lpp.)?

Iepazīstoties tuvāk, analoģija izrādījās vēl pilnīgāka.

Maijiem gads sastāvēja no 360 dienām, kurām pievienoja vēl 5 nelaimīgās jeb bezvārda dienas. Šajās piecās dienās neievēroja likumus, varēja neatdot parādus, krāpt utt. Tieši tāds pats paradums pastāvēja Senajā Ēģiptē, Babilonijā un vēl tālāk austru​mos — Indijā.

Vēl vairāk! Gan Eiropā, gan Senajā Peru jaunais gads sākās vienā laikā — septembrī.

Svētās leģendas un mīti Atlantijas okeāna abos krastos apgalvoja, ka cilvēces vēsture dalās četros laikmetos un ka pašlaik pasaule iegājusi pēdējā, ceturtajā laikmetā.

Zodiaka zīmes ir vieni no senākajiem astrālajiem simboliem. No vissenākajiem laikiem tie bija zināmi Sumerā, Indijā, Ķīnā. Un arī, kas ir pats pārsteidzošākais, Amerikā. Pie tam eiroaziāNeizskaidrojamo un tik nepārprotamo simbolu sakritību ievēroja arī bijušās PSRS zinātnieki (58., 1. sēj, 116. lpp.).

Mēs redzam, ka šādas analoģijas un izcilas zināšanas pastāvīgi sakļaujas. Un tas ir ļoti daudznozīmīgi.

Lūk, piemēram, kā Bībele stāsta par dažādu valodu izcelšanos. Kādreiz uz visas Zemes bija viena valoda un viens dialekts. Cilvēki sadomāja uzbūvēt torni, kas sniegtos līdz debesīm. Lai to nepieļautu,

Dievs izdarīja tā, ka viens cilvēks pārstāja saprast otra teikto. Vietai, kurā tas notika un no kurienes ļaudis izklīda pa visu zemi, deva nosaukumu Bābele jeb Babilona.

Agrāks avots (babiloniešu priestera un vēsturnieka Bērosa pieraksti) par šo notikumu vēsta tā: «Stāsta, ka pirmie cilvēki, lepni savā spēkā un lielumā, sāka nicināt dievus un uzskatīt, ka ir augstāki par tiem. Viņi uzbūvēja augstu torni tajā vietā, kur tagad ir Bābele. Šis tornis jau gandrīz skāra debesis, kad pēkšņi vēji nāca dieviem palīgā un nogāza celtni uz tās būvētājiem. Arī 1 drupas sāka saukt par Bābeli.

Līdz tam laikam ļaudis runāja vienā valodā, bet pēc tam dievi lika tiem runāt dažādās valodās» (7, 31. lpp.). Līdzīgi mīti ir arī Amerikas tautām. Lūk, kā šo pašu nostāstu traktē kāda tolteku leģenda (Meksika): «Kad pēc grēku plūdiem daži ļaudis izglābās un pēc tam, kad viņi paspēja savairoties, tie uzbūvēja augstu torni… Taču viņu valodas pēkšņi sajaucās, viņi vairs nespēja saprast viens otru un devās dzīvot uz dažādām Zemes daļām.» tiskajā un amerikaņu varianta 9 zīmes no 12 ir līdzīgas (86., 46. lpp.).

Par senajiem ļaudīm, kuri sadomāja uzbūvēt torni, lai aizsniegtu debesis, stāsta arī kāds indiešu mīts (Asama). Un, tāpat kā citos nostāstos, dievi sadusmojās, piespieda cilvēkus runāt dažādās valodās un izkliedēja tos uz visām četrām debespusēm (76, 167. lpp.).

Kaut kādu vienotu, pirmēju un kopīgu vissenākās cilvēces valodu piemin gan senēģiptiešu teksti, gan agrīnie jūdu teksti, gart budistu teksti.

Mūsdienās līdz domai par vienotu cilvēces pirmvalodu nonāca akadēmiķis N. Marrs. Pēdējos gados vadošie lingvisti atkal atgriežas pie šīs domas. Eirāzijas trīs valodu saimes — indoeiropiešu, Urālu un Altaja — sakņojas kaut kādās pirmvalodās, kuras vēl senākos laikos, iespējams, radušās no kaut kādas vienas proto- valodas. Šīs valodas nesēja, uzskata zviedru lingvists A. Uisens, bija kāda vienota pirmtauta — visu Eirāzijas mūsdienu tautu un valodu priekštece.

Līdzīgs pieņēmums par kādu pirmvalodu un pirmtautu, kā mēs redzējām, bija arī mūsu senčiem.

Vai tik brīnumainas analoģijas var izskaidrot ar vienkāršu sakritību?

«Man šķiet skaidrs,» vēl pagājušā gadsimtā rakstīja slavenais vācu dabaszinātnieks A. fon Humbolts, «ka pieminekļi, laika skaitīšanas metodes, kosmogonijas sistēmas un daudzi mīti, kuri Amerikā ir apbrīnojami analoģiski ar idejām, kuras sastopamas Aus- trumāzijā, liecina par seniem sakariem, bet nav vienkārši to vienādo apstākļu rezultāts, kuros atradās visas nācijas civilizācijas rītausmā.»

Kaut kādu sakaru pastāvēšana starp vistālākajiem pasaules rajoniem vissenākajos laikos, šķiet, kļūst aizvien vairāk acīm redzama. šie kontakti sniedzās no Dienvidaustrumu Āzijas caur Kluso okeānu uz Amerikas krastiem, no Indijas — uz Ziemeļame​riku un Dienvidameriku, no Eiropas — uz Dienvidameriku un Jukatanu.

Tieši ar šiem agrajiem sakariem var izskaidrot tās pārsteidzošās analoģijas izcilajās zināšanās un priekšstatos, kurus sastopam tautām, dzīvojošām daudzus desmitus tūkstošu kilometru atstatu vienai no otras. Bet paši kontakti, kuri liecina tikai par priekšstatu migrāciju un ideju kustību, nenorāda uz šo ideju un priekšstatu pirmavotu.

Laikā, kad zinātne uzkrāj aizvien vairāk ziņu un faktu par pagātni, doma par šādas protocivilizācijas eksistēšanu šķiet aiz​vien mazāk fantastiska.

«Pēdējā pusgadsimta arheoloģija un etnogrāfija,» konstatē Prinstonas universitātes (Ņūdžersijas štats, ASV) profesors Dž. Kempbels, «ir noskaidrojušas, ka Vecās Pasaules senās civilizācijas — Ēģipte, Mezopotāmija, Krēta un Grieķija, Indija un Ķīna — sakņojas vienā sākumā un ka vienotā izcelšanās izskaidro to mitoloģiskās un rituālās struktūras vienotību» (5, 1., 202. lpp.).

Mācība par matēriju. Mūsdienu zinātne ir nonākusi pie secinājuma par matērijas mūžīgumu un neiznīcināmību. Līdz šim secinājurnam tā nonāca pēc daudziem eksperimentiem, strīdiem, teorētiskiem un filozofiskiem vispārinājumiem, ar kuriem bija aiz​ņemtas daudzas zinātnieku paaudzes.

Taču līdzīgi priekšstati, izrādās, pastāvēja jau pirms mūsu ēras sākuma. «Haldieši apgalvo,» mēs lasām Sicīlijas Diodora (ap 90—21 p. m. ē.) darbos, «ka pasaules matērija ir mūžīga un ka tā nekad netiks iznīcināta» (15., 89. lpp.).

No haldiešiem, tas ir, Babilonijas iedzīvotājiem, iespējams, aizgūts arī cits mūsu senču priekšstats — mācība par visa esošā sīkāko daļiņu, par atomu. Sī ideja bija divām civilizācijām, kuras vienu no otras šķir tūkstošiem kilometru, — Senajai Indijai un Grieķijai. Filozofs V. Kostjučenko rūpīgi salīdzināja abas mācības un pievērsa uzmanību to līdzīgajām iezīmēm. Abās tiek runāts par šīs matērijas mazākās daļiņas nedalāmību. Gan grieķu, gan indiešu filozofi skaidro, ka atomi nav uztverami mūsu sajūtām sava niecīguma dēļ. Atomi ir mūžīgi, tie nav radīti, un tos nav iespējams iznīcināt. Un, beidzot, atomi ir materiālais sākums visiem priekšmetiem un pasaulēm, kuri kosmosā rodas un iet bojā (121, 1980, Nr. 1, 9.-97. lpp.). Nozīmīgi ir divi momeftti, un grūti pat pateikt, kurš ir svarīgāks — vai pats šādu priekšstatu pastāvēšanas fakts vai to parādīšanās divās tik tālās civilizā​cijās.

Primitīvajām sabiedrībām laiks dalījās tikai divās daļās — dienā un naktī. Pamazām, sabiedrībai attīstoties, radās nepieciešamība pēc sīkāka dalījuma — diennaktīm, stundām, minūtēm. Sekunžu rādītājs uz sadzīvē lietojamo pulksteņu ciparnīcām parādījās tikai mūsdienās. Bet precīzajām zinātnēm ar to ir par maz, kļuva nepieciešamas sekundes simtās, tūkstošās un vēl sīkākas daļas. Pilnīgi skaidrs, ka tas kļuva iespējams un attiecīgi termini parādījās tikai tad, kad bija radīta aparatūra, kas spēja izmērīt sekundes daļas.

Senajā Indijā, cik mēs zinām, šādas aparatūras nebija. Nebija arī, kā mums šķiet, nepieciešamības mērīt tik niecīgus laika sprīžus. Kāpēc tad sanskrita tekstos sastopams termins «truti» — 0,3375 sekundes? (Sidhanta, Siromani.) Un vēl viens — «kašta», kurš līdzinās 1/300 000 000 sekundes (Vrihath Sathaka)?

Mūsu civilizācijai tikai pavisam nesen, burtiski, pēdējos gados, ievajadzējās izmērīt tik niecīgus laika sprīžus. Starp citu, «kašta» izrādījās ļoti tuvs-Dažu mezonu un hiperonu dzīves ilgumam (38, 75. lpp.).

Viens no diviem: vai nu mums jāuzskata, ka senči izdomāja terminus, kuri neko neapzīmēja, un sagudroja mērvienības, kuras nespēja izmantot; vai arī jāpieņem, ka sanskrita tekstos šie termini mantoti no laikiem, kad tie bija reāli, kad «truti» un «kašta» varēja izmērīt un kad bija nepieciešams to darīt. Ģeogrāfiskās zināšanas. Atzīmēdami dažu viduslaiku jūras karšu izcilo precizitāti un to līdzīgumu, vairāki zinātnieki izsaka domu, ka tās visas ir kāda sena, līdz mums nenonākuša oriģināla kopijas. Paši šo karšu autori atzīmējuši, ka darinājuši tās, kopē​dami senās kartes, kuras glabājās Aleksandrijas bibliotēkā.

Uz dažām šīm kartēm diezgan precīzi bija iezīmētas zemes un kontinenti, kuriem vēl tikai vajadzēja tikt atklātiem un kurus arī atklāja tikai pēc gadsimtiem.

Austrālija, kuru atklāja un iezīmēja kartēs XVII—XVIII gadsimtā, bija attēlota daudz senākā kartē, kura datēta ar 1510. gadu — simts gadus pirms tā laika, kad pirmais eiropietis ieraudzīja kontinenta krastus (12, 91. lpp.).

Turka Hadži Ahmeda 1559. gadā darinātajā kartē (tā kopēta no agrāka, līdz mums nenonākuša oriģināla) iezīmētas Ziemeļ​amerikas un Dienvidamerikas kontūras un krasta līnija (26. att.) (14, 99. lpp.).

Sīs kartes publicēšana vēsturniekos izraisīja saprotamu skepsi: tajā ietvertā informācija taču nevarēja parādīties no nekurienes. Tai vajadzēja sakņoties kādos senākos kontaktos. 1982. gadā tika

iegūti pierādījumi, ka šādi kontakti tiešām pastāvējuši. Riodeža- neiro tuvumā atrada romiešu kuģa atliekas, romiešu un feniķiešu keramiku un divas amforas, kuras datē ar II gadsimtu p. m. ē. Uzskata, ka to izgatavošanas vieta ir Kartāga (110, 1982.; 25. IX; 112, 1983, Nr. 9, 90. lpp.).

Tas Amerikā nav pirmais šāda veida atradums. Arheologi ir atraduši romiešu terakotas statuetes, normaņu monētas, izstrādājumus no Baltijas dzintara. Kanādas teritorijā atklāti basku apbedījumi. Baski ieradušies šeit 2000 gadus pirms Kolumba. Izpētījuši Uzrakstu templi Palenkē, meksikāņu zinātnieki secināja, ka maiju priesteri, iespējams, zinājuši ēģiptiešu faraonu apbedīšanas noslēpumus (97, 1975; 24.

V; 1978, 20. I). Un — kā šo kontaktu apstiprinājums — paleobotāniķu ziņojums: balzama, kas lietots, izgatavojot Ramzesa II mūmiju, atrasts tabakas lapu al- kaloīds. Balzams gatavots 3000 gadu pirms tam, kad tabaka pēc Amerikas atklāšanas parādījās Vecajā Pasaulē (104, 1986, Nr. 9, 52. lpp.).

Tas nav vienīgais norādījums, ka ēģiptiešiem, iespējams, bijis zināms ceļš pāri Atlantijas okeānam.

Tikai tā var izskaidrot aizliedzošo uzrakstu: «Necenties šķērsot Rietumu okeāna ūdeņus! Tie, kas devās tur, neatgriezās atpakaļ.» Uzraksts attiecas uz V dinastiju, tas darināts 4000 gadu pirms Kolumba (16, 67. lpp.).

Ceļš uz Ameriku bija zināms ne tikai pāri Atlantijas okeānam, Ņ. Bičurins (1777—1853), krievu vēsturnieks un etnogrāfs, kurš 14 gadus vadīja garīgo misiju Pekinā, citē seno ķīniešu rokrak-

26. att. stus un apgalvo, ka ce|u uz Amerikas kontinentu Ķīnā zināja vis​maz tūkstoš gadus pirms Kolumba.

Ziņas par Ameriku var atrast arī avotos, kas attiecas uz vēl senākiem laikiem — tibetiešu tekstos, kuri radīti 1500 gadus p. m. ē. Par to raksta orientālisti L. Gumiļevs un B. Kuzņecovs (103, 1969.; 4. izl, Nr. 24, 88.—101. lpp.). Šķiet, vissenākais laiks, uz kuru attiecinami šadi kontakti, ir III gadu tūkstotis p. m. ē. Ar šo laiku tiek datēti japāņu māla trauki (Dzojomona neolīta kultūra), kuri atrasti mūsdienu Ekva- doras piekrastē. Šo faktu gaismā vairs nešķiet tik neparasti un neticami ziņojumi par agrāk nezināmām Amerikas un citu zemju kartēm. Bet, lūk, kas ir svarīgi — pagājušā gadsimta slavenais vēsturnieks P. Gosejs, pētīdams senās kartes, izdarīja interesantu secinājumu. Eratostena kartē (ap 276—194 p. m. ē.) jeb pareizāk, tās kopijās, bija kļūdas, taču tās bija sistēmiskas. Sīs kļūdas rādīja, ka Eratostena kartes gatavotas, izmantojot senākus oriģinālus, kuru projekcijas centrs atradās Tirā vai Babilonijā. Bet galvenais ir cits:

izejot no astronomiskajiem aprēķiniem, kuri bija karšu pamatā, Gosejs aprēķināja iespējamo šo karšu sastādīšanas laiku — 3600. gads p. m. ē.

Tagad ir zināma informācija, kura atvirza seno karšu sastā​dīšanas hipotētisko laiku vēl tālāk.

27. att.

28. att.

Eksistē Antarktīdas karte, kuru 1532. gadā izgatavojis Orontijs Finaenss. Vismaz divi ar to saistīti apstākļi neiekļaujas vis​pārpieņemto priekšstatu kanonos.

Pirmkārt, kontinenta kontūras Orontija Finaensa kartē (27. att.) diezgan precīzi kopē tās, kuras mēs redzam mūsdienu kartē (28. att.). Tam nav izskaidrojuma. Antarktīdu atklāja tikai 1820. gadā. Bet tās krasta līnijas iezīmēšana kartē, jaunu zemju atklāšana aizņēma visu pagājušo gadsimtu un mūsu gadsimta

sākumu (14., 260. lpp.).

Acīmredzot mūsu senči zināja par Antarktīdu jau sen pirms datumiem, kuri ierakstīti ģeogrāfisko atklājumu vēsturē. Cicerons, runādams par Zemi kā lodi, atgādināja, ka abi tās galējie apgabali, kur caur to iet «debesu ass gali», klāti ar sniegu (83,. 5. lpp.).

Tas uzrakstīts gandrīz divus tukstošus gadu pirms tam, kad! pirmatklājēju kuģi pietuvojās Antarktīdas ledainajiem krastiem.

Otrkārt, atzīmēsim faktu, ka, salīdzinot Orontija Finaensa karti, ar mūsdienu karti, mēs redzam uz tās attēlotas upes un dziļus- fjordus, kuros tās ietek. Ne upju, ne fjordu mūsdienu Antarktīdā nav. Toties tieši tajās vietās, kuras apzīmētas kā upes, tagad atrodas ledāji, kuri lēni slīd uz okeānu. Vai šis fakts neatbīda iespējamo kartes sastādīšanas laiku tālu pagātnē, līdz tam brīdim, kad "tur, kur vēlāk parādījās šļūdoņi, bija tikai upju gultnes? Kad tasi varēja būt? Jebkurā gadījumā pagājuši vismaz 6000 gadu, jo- pirms tāda laika ledus vairogs pilnīgi pārklāja kontinentu (18,. 55. lpp.).

Citas liecības. Ir zināma Ptolemaja karte, kurā Ziemeļeiropā attēlotas kaut kādas baltas zonas.

Atbilstoši pēdējā apledojuma norises rekonstrukcijai šo zonu kontūras sakrīt ar ledāja atlieku* izplatību.

Ja tas ir tā, Ptolemaja kartē attēlotā aina attiecas uz laiku, kuru no mums šķir 10 tūkstoši gadu (14, 164. lpp.).

Tomēr ir ziņas, kuras Jauj nosaukt vēl attālākus laikus. Vienā no senajām kartēm Gvadalkiviras upei nav deltas. Šodien tā veido- plašu, 7 kilometrus platu estuāru. Pēc speciālistu aprēķiniem, lai upes ieteka kļūtu šāda, vajadzīgs ne mazāk par 20 000 gadu.

Jau minētajā, ar 1559. gadu datētajā turku kartē attēlota, pie tam apbrīnojami precīzi, tagadējās Amerikas Klusā okeāna piekraste un Aļaska. Lai cik arī tas nebūtu pārsteidzoši, tomēr tas nav galvenais.

Kartē, kurā, atkārtoju, viss pārējais, ieskaitot Aļasku, ir ārkārtīgi precīzs, nav Beringa šauruma. Starp Sibīriju- un Ameriku iezīmēts sauszemes tilts. Tas pats tilts, pa kuru reiz' paleolīta cilvēks pārcēlās no Āzijas kontinenta uz Amerikas kon​tinentu. Šis sauszemes rajons izzuda ne mazāk kā pirms 30000' gadu.

Nesakritība starp mūsu priekšstatiem par seno tautu ģeogrāfiskajām zināšanām un viņu zināšanām, spriežot pēc līdz mums- nonākušajām kartēm, — lūk, problēma, par kuru ieinteresējās amerikāņu profesors Č. H. Hapguds. Viņš ir pazīstams ģeogrāfijas vēsturnieks un autoritatīvs zinātnieks. Viņa grāmatai, kura veltīta Zemes uzbūves pētījumiem, Alberts Einšteins uzrakstīja priekšvārdu. Hapguds savāca plašu vēsturisku materiālu, kuru viņš ap​kopoja monogrāfijā «Seno jūras valdnieku kartes».

Pēc viņa vārdiem, «augsti attīstītā karšu sastādīšanas māksla, kuras zinātāji izmantoja sfērisko trigonometriju un instrumentus, kas viņiem ļāva precīzi noteikt garumu un platumu, šī' māksla atdeva savu vietu visai primitīvajai grieķu kartogrāfijai bet vēlāk, viduslaikos, arī šīs zināšanas tika pazaudētas …».

Pē​ tīdams senās kartes — līdz mums nenonākušo oriģinālu kopijas, profesors secināja, ka ļoti senos laikos pastāvēja «visu pasauli aptveroša civilizācija, kuras kartogrāfi sastādīja visas zemeslodes kvalitatīvas kartes. Sīm kartēm raksturīgs vienāds tehniskā izpildījuma līmenis, vienādas metodes, viens matemātisko zināšanu līmenis, un, iespējams, to sastādīšanai izmantoja viena tipa instrumentus» (14, 145. lpp.).

Matemātika. Pie tam zināšanām, kuras sakņojas ļoti tālā pagātnē, acīmredzot jāpieskaita arī seno tautu neizskaidrojami labās zināšanas matemātikas jomā, kuras arī nevarēja būt mums zināmas šo tautu praktiskās darbības rezultāts.

Eiropiešu matemātikā apzīmējums «miljons» ieviesās XV gadsimta itāliešu un franču matemātiķu darbos. Bet to zināja senie ēģiptieši, kuriem bija pat speciāls hieroglifs šī skaitļa apzīmēša​nai (29. att.).

Skaitlis «pī» matemātikas vēsturē nosaukts par «Ludolfa skaitli» — XVII gadsimta holandiešu matemātiķa vārdā, kurš izskaitļoja riņķa apkārtmēra attiecību pret tā diametru. Taču Maskavā A. Puškina Tēlotājas mākslas muzejā glabājas ēģiptiešu papiruss, no kura izriet, ka ēģiptiešiem jau sen bija zināms skaitlis «pī» (6, 157, 420. lpp.).

Taču izrādās, ka vēl pirms ēģiptiešiem šo skaitli zināja šumerieši. Sumerieši zināja arī teorēmu, kuru pēc tūkstoš gadiem atklāja Pitagors. Senās Sumeras zinātnieki, priesteri un zinību glabātāji risināja sarežģītus algebras uzdevumus, kvadrātvienādo- jumus ar vairākiem nezināmiem, sarežģītus procentu uzdevumus un pat uzdevumus, kuri pārsniedza algebras ietvarus (61, 50. lpp.). Viņi nodevās šīm nodarbībām, bet ap viņiem bija laikmeta mežonība un barbarisms. Viņi rakstīja ar koka nūjiņām uz mitra māla, un tas, ko viņi darīja, tālu apsteidza kā dzīves diktētās praktiskās vajadzības, tā arī zināšanu vispārējo līmeni. Atkal mēs redzam izcilas zināšanas, kuras parādās it kā pēkšņi un līdz kuru līmenim cilvēce nonāca tikai pēc tūkstošiem gadu. Pietiek tikai pateikt, ka kādā Sumerā atrastajā ķīļrakstu tekstā ir matemātiska rinda, kuras galarezultāts izsakāms ar skaitli 195 955 200 000 000. Tas bija skaitlis, ar kuru, pēc speciālistu domām, Eiropas zinātne ne​mācēja operēt pat Dekarta un Leibnica laikā (6, 316. lpp.).

Metalurģija. Mēs jau minējām teiksmas par apgaismotājiem, kuri nesa zināšanas pat uz visattālākajiem pasaules nostūriem. Vai ar to nav izskaidrojamas bronzas laikmeta īpatnības Eiropā? Kā zināms, bronza ir vara un alvas sakausējums. Ir pats par sevi saprotams, ka atsevišķai vara lietošanai un atsevišķai alvas lietošanai vajadzēja būt pazīstamai pirms to sakausējuma parādīšanās. Cilvēkiem tūkstošiem gadu būtu bijis jālieto vara izstrādājumi, pirms viņi atklātu, ka, pievienojot varam desmito dalu alvas, var iegūt apbrīnojami stipru sakausējumu.

Taču Eiropā vara laikmeta praktiski nebija, vara priekšmeti ir ārkārtīgi reti. Bronzas izstrādājumi šeit parādās pēkšņi un visur. Pēc vairāku pētnieku domām, jau pirmie bronzas izstrādājumi liecina par to darinātāju izcilo meistarību — nav redzams, ka |audis būtu apguvuši šo mākslu pamazām (1., 363. lpp.).

Kā ziņo slavenākais Amerikas tautu kultūras pētnieks Pols Rivē (1876—1958), kaut kas līdzīgs novērojams arī Meksikas teritorijā. Bronzas ražošana tur parādījās jau attīstītā formā, ar daudzu sarežģītu tehnisku paņēmienu izmantošanu. Iepriekšējie attīstības posmi arī šeit nav konstatēti (60., II. sēj, 277. lpp.). Tādu pašu pārsteidzošu piemēru var minēt arī attiecībā uz dzelzs kausēšanu. Starp pirmajiem dzelzs izmantošanas gadījumiem Eiropas teritorijā un māku liet to formās paiet vesels laikmets 2000—2500 gadu ilgumā. Bet Dienvidaustrumu Āzijā liešanas māksla parādās uzreiz, pēkšņi, it kā no ārpuses (12, 31. lpp.).

Loģiski pieņemt, ka dažreiz ļaudis nevis pakāpeniski apguva metālu kausēšanas un apstrādāšanas mākslu, bet saņēma gatavu recepti. Ir arī citi fakti, kuri apstiprina šo pieņēmumu.

Viens no tiem — visā Eiropas teritorijā arheologu atrasto bronzas priekšmetu un ieroču apbrīnojamā līdzība. Izstrādājumi tik nepārprotami kopē viens otru, ka, pēc dažu zinātnieku domām, šķiet, ka tie visi nākuši no vienas darbnīcas (1, 363. lpp.).

Par to, ka bronzas kausēšanas māksla, iespējams, tika «ienesta» no ārienes, nevis radīta uz vietas ikdienas praktiskās darbības un gadījuma atklājumu rezultātā, liecina arī tas, ka visattīstītākajām civilizācijām — ēģiptiešu un mezopotāmiešu, kuras bija bronzas lietošanas aizsācējas, nebija bronzas izgatavošanai vajadzīgo izejvielu. No šejienes rīkoja ekspedīcijas uz vistālākajiem nostūriem. Pēc alvas brauca uz Kaukāzu vai Pireneju pussalu — tās bija tuvākās atradnes. Bet vēl tālāk, ziemeļos, atradās ar alvu bagātās Britānijas salas, kuras feniķieši tā arī nosauca par «Alvas salām» (102, 1957, Nr. 1, 102. lpp.; 9, 295. lpp.).

Iespējams, ka ziņas par bronzu bija daļa no saglabatajam zināšanām, kuras ilgu laiku monopolizēja

noslēgtas adeptu grupas. Ne velti Eiropā un citās teritorijās metālu ražošana un apstrāde daudzus gadsimtus skaitījās slepeno zināšanu — maģijas — nozare. Seno slāvu folklorā, piemēram, kalējs parasti ir burvis — cilvēks, kurš pārzina slepenas zināšanas.

Slavenais arheologs Dž. A. Masons, atsaukdamies uz atraduma precīzu analīzi, ziņo, ka viņš Peru plakankalnē atradis senas rotas, kuras lietas no platīna. Platīna izkausēšanai, apgalvo zinātnieki, nepieciešama mūsdienu tehnoloģi​jai tuva tehnoloģija (29, 179. lpp.).

Bet kā izturēties pret tādiem ziņojumiem: Lielo ezeru rajonā (Ontārio, Mičiganā) reiz, jau sen pirms eiropiešu ierašanās, pastāvēja civilizācija, kura mācēja izgatavot varu. Radioaktīvā oglekļa datēšanas metode atklāj šīs civilizācijas pastāvēšanas laiku — no 7500. līdz 1000. gadam p. m. ē. Un cits ziņojums: arheologam A. H. Malleri Ziemeļamerikas teritorijā izdevies atrast pirms 7000 gadiem pastāvējušas metalurģijas pēdas. To indiāņu cilšu priekšteči, kuras eiropieši sastapa akmens laikmetā, it kā mācējuši kausēt tēraudu lielās krāsnīs 9000°C temperatūrā (117, 1960, Nr. 11, 89. lpp.; 94, 1960, Nr. 516, 89. lpp.).

Līdz pēdējam laikam par elektrības ēras sākumu bija pieņemts uzskatīt 1786. gadu, kad Luidži Galvāni veica savus slavenos mēģinājumus. Taču daži arheoloģiskie atradumi liek par to šaubīties.

Izdarot izrakumus Tigras krastā antīkās pilsētas Seleikijas drupās, arheologi izraka nelielus (15 cm augstus) glazētus māla traukus. Tajos atradās dzelzs stieņi un aizlodēti vara cilindri, kurus, spriežot pēc ārējā izskata, bija saēdusi skābe. Tas nav pir​mais šāds atradums-. Tika izteikta doma, ka šie nesaprotamie trauki ir sava veida galvaniskie elementi (30. att.).

Kad pēc rūpīgas izpētīšanas šos elementus mēģināja atjaunot, t. i, ielēja tajos elektrolītu, tie deva strāvu. Katrs tāds elements deva 0,5—0,6 voltu spriegumu (12, 20. lpp.; 112, 1965, Nr. 6, 158. lpp.). Sī vests aplidoja visas pasaules presi.

Vai šeit neslēpjas atminējums šumeriešu juvelieru mākslai, kuri mācēja pārklāt sudraba priekšmetus ar ļoti plānu zelta slāni?

Bet tad japieļauj, ka jau cilvēces kultūras pašā rītausmā bija zināmā elektrība un galvanostēģija.

Jebkurā gadījumā cita izskaid​rojuma šai seno šumeru mākslai mums nav.

Minēsim vēl vienu faktu, kuru arī līdz pēdējam laikam neviens nav varējis izskaidrot. Ķīnas Zinātņu akadēmijas Lietojamās fizikas institūts ziņoja par rezultātiem, kurus devusi mūsu ēras 297. gadā nogalinātā Rietumciņas karavadoņa Džou Džu kapeņu izpēte. Dažu kapa ornamenta elementu spektrālā analīze deva tik negaidītus rezultātus, ka analīzi vairākkārt atkārtoja. Taču kļūdas nebija. Ornaments bija izgatavots no sakausējuma, kurš sastāvēja no 10% vara, 5% magnija un 85% alumīnija (98, 1958, Nr. 89, 59. lpp.; 92, 1961, Nr. 3316, 333. lpp.). Tieši alumīnija klātbūtne bija pati neiedomājamāka.

Alumīniju, kā zināms, pirmoreiz ieguva tikai 1808. gadā, kad šim nolūkam izmantoja elektrolīzi.

Elektrolīze līdz mūsdienām ir palikusi galvenais alumīnija iegūšanas paņēmiens. Tātad mums jāpieņem viens no diviem. Vai nu 1500 gadus agrāk bija zināms cits alumīnija iegūšanas paņēmiens, par kuru neko nezina un kuru veltīgi cenšas atrast mūsdienu zinātne, vai arī jau toreiz kāda noslēgta cilvēku kopa zināja par elektrību un par elektrolīzi. Par labu pēdējam pieņēmumam liecina jaunākie atklājumi, ka jau Sumerā zināja galvaniskos elementus.

Bet vai tikai tas bija zināms mūsu senčiem? Mēs nezinām, no kādiem senatnes avotiem ieguva savu informāciju XVII gadsimta franču autors, kurš rakstīja par reālijām, kuras salīdzināmas tikai ar to, ko mēs varam redzēt mūsu laikā, mūsdienās. Viņš aprakstīja, piemēram, spuldzes, kuru gaismai ir tāda pati daba kā zibenim. Tās ir «nokaitētas spuldzes», «mirdzošas uguns lodes», kas, pēc viņa vārdiem, ieslēgtas «caurspīdīgā apvalkā». Viņš pieminēja arī citas ierīces. Viena no tām izskatījusies kā kaste, kurā atrodas sarežģīts, ar acīm grūti saskatāms mehānisms. Nostādot rādītāju tieši uz to, ko cilvēks vēlas dzirdēt, ierīce tūlīt sākusi izdot vārdus vai mūziku. Šīs skaņas, viņš paskaidroja, «nākušas kā no ciivēka mutes vai no mūzikas instrumenta».

Seno tautu izcilo zināšanu uzskaitījums ar to nebeidzas. Ja pieļaujam, ka kaut tikai daļa šo ziņojumu nav pētnieku kļūdas rezultāts, tad dibināti rodas jautājums: kādā veidā šīs zināšanas varēja rasties?

Viens no loģiskiem pieņēmumiem — tās ir paliekas no zināšanām, kuras cilvēki uzkrāja vēl pirms katastrofas, kas ēģiptiešu avotos nosaukta par «cilvēces iznīcināšanu». kur meklēt šīs hipotētiskās civilizācijas šūpuli? Laiks un stihija izdarījuši visu, lai šodien mēs nevarētu atbildēt uz šo jautājumu. Bet vai gan par to jābrīnās, ja pat daudz tuvākas vēstures notikumi reizēm izrādās aizmirsti un zināšanas par tiem — pazaudētas? No veselām tautām un valstīm reizēm nav palicis pāri nekas cits kā tikai to vārds, kurš nejauši pieminēts kādā no sena- "jiem tekstiem.

Tas, kas palicis katastrofas novilktās svītras otrā pusē, jopro​jām ir slēpts mūsu acīm.

Tikai netiešas ziņas, kuras, tiesa, ir visai daudznozīmīgas, jauj mums uzskatīt, ka tur, aiz svītras, eksistēja kaut kas daudz nozī​mīgāks nekā ādās tērpies mamutu mednieks.

Meklēt šīs hipotētiskās civilizācijas pirmsākumus ir vēl jo grūtāk tādēļ, ka tūkstošgadēs, kuras mūs šķir no iespējamā tās pastāvēšanas laika, daudzi sauszemes rajoni nogrimuši jūru un okeānu dibenā.

Tādas izzudušas teritorijas, kuras acīmredzot aizņēma lielas platības, vēl laikā, kuru atceras cilvēce, pastāvēja Atlantijas okeānā. Par kādu sauszemi, kas atradusies Atlantijas okeānā, rakstīja Platons. Pēc viņa vārdiem, šī milzīgā sala «ieplaka no zemestrīces un atstāja pēc sevis necaurejamas dūņas, kas neļauj jūrasbraucējiem no šejienes izkļūt ārējā jūrā, tā, ka tālāk nokļūt viņi nevar». To rakstīdams, Platons atsaucās uz grieķu filozofu Solonu, kurš esot bijis Ēģiptē un saņēmis šīs ziņas no ēģiptiešu priesteriem.

Krantors no Solās pilsētas, pirmās platonistu akadēmijas filozofs, kurš pirmais komentēja Platona dialogu «Tīmejs», Ēģiptes apmeklējuma laikā 310. gadā p. m. ē. redzēja kolonnu, uz kuras bija sarakstīta milzīgas Atlantijas okeānā nogrimušas salas vēsture.

Daži mūsdienu zinātnieki uzskata, ka jau vēsturiskā laikmetā Atlantijas okeānā notikusi kaut kādu sauszemes atlieku pakāpeniska iegrimšana. To apstiprina arī fakts, ka daudzi senie vēsturnieki un ģeogrāfi piemin nevis vienu salu, bet plašās Kronosas, Poseidonosas un citas salas, kuras atradušās austrumos no Hē- rakla stabiem un arī pakāpeniski nogrimušas okeānā (1, 396. lpp.).

Okeāna ūdeņos pazudušo sauszemi meklē daudzus gadus. Franču, itāliešu un amerikāņu zinātniskā ekspedīcija veic šādus darbus Berimidu salu rajonā. Ekspedīcijas dalībnieks 2aks Ma- jols uzskata, ka tieši šeit «iespējams, pastāvēja ļoti sena civilizācija — Senās Ēģiptes un maiju kultūras ciltsmāte». Cits ekspedīcijas dalībnieks, arheologs Č. Berlics ziņo, ka jūras dibenā ar lokatoru izdevies atrast būvi, kura atgādināja piramīdu. Tās aug​stums ir 200 m un garums apmēram 300 m (108, 1979, Nr. 29, 23. lpp.). vestījumus par zemēm, kuras nogrimušas juras dibenā, mes atrodam arī Klusā okeāna tautām. Salās, kuras atrodas dienvidrietumos no Jaunzēlandes, stāsta teiksmu par to, ka senos laikos okeāns aprijis zemi, kuru saukuši Ka Haupo o Kane (Dieva Kane ķermenis). Polinēziešu mītos bieži piemin kaut kādu «Lielo

zemi».

Lieldienu salas iedzīvotāji runā par okeāna dibenā nogrimušajām Motu Mario Hiva zemēm.

Sīs ziņas apstiprina arī arheoloģiskie atradumi. Pie Popanes salas (Karolīnu salu grupā), piemēram, atrastas jūrā nogrimušas lielas pilsētas atliekas.

Ir ziņas ari par kaut kādu sauszemi, pas pazudusi Indijas okeānā. Tā, piemēram, seno autoru darbos var izlasīt par sauszemes strēli, kas savienojusi Indiju ar Āfriku.

Par kādu lielu Indijas okeāna salu, kura atradusies dienvidos no ekvatora, rakstīja Plīnijs. Par sauszemes atliekām Indijas oke​ānā vēl viduslaikos stāstīja arābu vēsturnieki (109., 1970, Nr. 2, 14. lpp.).

Sīs vēstis apstiprina arī pedejo gadu atradumi. Tā, piemēram, vairāki lingvisti konstatējuši, ka Dienvidindijas dravīdu valodas un Austrumāfrikas valodas ir tuvas. Arī šo vietu flora un fauna liecina par kādreiz šeit pastāvējušiem plašiem sauszemes apgabaliem. 26 sugu augi, kurus var atrast Madagaskarā, aug tikai vēl vienā zemeslodes rajonā — Dienvidāzijā, bet to nav Madagaska- rai daudz tuvākajā Āfrikā (47, 113. lpp.). Bet deviņi citi Mada- gaskaras augi sastopami vēl tikai daudzus tūkstošus kilometru attālajā Polinēzijā.

Neskaidras atmiņas par sauszemi Indijas okeāna vidū, par leģendāro kontinentu Lemuriju var atrast arī Dienvidindijas vēsturiskajās tradīcijās. «Tamilahama jeb tamilu dzimtene,» raksta indiešu vēsturnieks M. S. Pilaiji, «tālā senatnē atradās lielās Navalamas salas dienvidu rajonā. Sala bija viena no pirmajām zemēm, kura radās pie ekvatora. Pie šīm zemēm piederēja ari Lemurija, šis bojā gājušais kontinents, kurš bija cilvēces civili​zācijas šūpulis.»

Daži reliģijas un kultūras pētnieki min argumentus, kas apstiprina šo hipotēzi. Viņi uzskata, ka, iespējams, tantrisms ir «protoindiešu tantrisma» turpinājums, kas savukārt bijis leģendārās Lemurijas tradīciju mantinieks. Tantrisma pirmie asni, tāpat kā Indostānas pussalā atnākušie dravīdi, nāk no vietāmj kur tagad plešas tikai Indijas okeāna bezgalīgie plašumi.

Mums nav pietiekoši daudz faktu, lai apgalvotu, ka visticamākais pašas senākās civilizācijas izcelšanās rajons bija tieši šis, bet ne Atlantija vai, teiksim, Klusais okeāns ar tajā nogrimušo sauszemi, neatminētām rakstu zīmēm, dīvainām statujām un ne mazāk dīvainiem mītiem.

Zināšanas, kuras nonāca mūsu senču rokās, viņiem nodeva aploksnēs, uz kurām nebija sūtītāja adreses. Bet iespējams, ka vienkārši tas viss ir pārāk tālu no mums un tādēļ mēs pagaidām nevaram ne saredzēt nodilušos rakstus, ne izlasīt laika izdzēstās rindas.

Sadedzinātās grāmatas Starp citu, tā nav tikai laika vaina, ka mūsu zināšanas par pagātni ir tik nepilnīgas.

Ne vienu reizi vien ļaudis paši atņēmuši sev šo mantojumu. Atcerēsimies notikumus, kuri saistīti ar maiju rokrakstiem un senajiem tekstiem. 1549. gadā jaunais spāņu mūks Djego de Landa ieradās tikko iekarotajā Meksikā. Entuziasma pilns, viņš bija nolēmis izdeldēt pašu pagāniskās ticības būtību.

Kādā maiju templī bija atrasta milzīga seno rokrakstu bibliotēka. Veselu dienu kareivji pēc mūka pavēles nesa grāmatas un rokrakstus, kurus pildīja nesaprotami attēli un simboli, un krāva kaudzē tempļa priekšā esošajā laukumā. Kad darbs bija pabeigts, Djego de Landa pielika rokrakstiem degošu lāpu. «Sajās grāmatās,» viņš pēc tam rakstīja, «nebija nekā cita kā vien māņticība un sātana izdomājumi. Mēs sadedzinājām tās visas.»

No visām maiju bibliotēkām un hronikām tikai trīs rokraksti nonākuši līdz mūsdienām.

Tikpat bēdīgs izrādījās arī inku rakstības liktenis.

Kāda valdnieka valdīšanas laikā sākās epidēmija. Prasīja padomu orākulam. Tas atbildēja: «Jāaizliedz rakstība.» Tad pēc augstākā inka pavēles visi rakstu pieminekļi tika iznīcināti un rakstu

māksla — aizliegta. Tikai Saules templī Tiavanako palika daži audekli, uz kuriem bija uzrakstīta inku vēsture. Ieiet telpā, kur tie atradās, bija atļauts tikai valdniekam un dažiem priesteriem — glabātājiem.

Daudzus gadus pēc tam, kad visi raksti bija iznīcināti, bet rakstība, piedraudot ar nāves sodu, aizliegta, kāds priesteris uz​drošinājās izdomāt alfabētu. Par to viņu dzīvu sadedzināja.

1572. gadā četri rokraksti, kurus bija sagrābuši spānieši, tika nosūtīti uz Madridi karalim Filipam II. Bet kuģis, kurš tos veda, acīmredzot nogrima — vēsturniekiem tik nozīmīgā krava tā arī nenonāca Spānijā. Bojā gājušie audekli bija vienīgais mums zinā​mais inku rakstības piemineklis.

Vēsturnieki domā, ka Kartāgas bibliotēkās bija vismaz 500 000 sējumu. No visa šī milzuma saglabājās tikai viena pati grāmata, kura bija pārtulkota latīņu valodā. Romieši, cenzdamies iznīcināt tautas kultūru, tās vēsturi, sadedzināja visas.

Tāpat rīkojās arī musulmaņu iekarotāji. Viņi ne tikai piespiedu kārtā atņēma visas senās grāmatas un rokrakstus, bet arī maksāja lielas prēmijas tiem, kas atdeva grāmatas brīvprātīgi. Visu savākto sadedzināja.

Rokrakstu un rakstu pieminekļu iznīcināšanas vēsture acīmredzot ir tikpat sena kā pati rakstība.

Tika sadedzināti visi grieķu filozofa Protagora sacerējumi (V gs. p. m. ē.). 2500 gadu ar nelaimi vēstošu gaismu plaiksnās ši ugunskura liesmas — tas bija viens no pirmajiem, kurā dega grāmatas.

III gadsimtā pirms mūsu ēras uzliesmoja ugunskuri Ķīnā. Tajos Ciņu dinastijas pirmais imperators Ciņs Šihuandi dedzināja Konfūcija sacerējumus.

Sīrijas valdnieks Antiohs Epifans dedzināja grāmatas, kuras bija sarakstītas ebreju valodā. Bet 272. gadā p. m. ē. ugunskuri uzliesmoja Romā. Vēlāk Romas imperators Augusts pavēlēja sa​dedzināt visas grāmatas par astronomiju un astroloģiju.

Lūk, kādēļ no bagātīgajām pagātnes liecībām — vēstures, literatūras, zinātnes sacerējumiem — līdz mums nonākuši tikai nožēlojami fragmenti. Pēc šīm saraustītajām, izkliedētajām ziņām mēs esam spiesti restaurēt pagātni.

Vai var būt, piemēram, pilnīgs un pareizs mūsu priekšstats par Sofoklu, ja viņš ir uzrakstījis apmēram 120 drāmas, bet līdz mums nonākušas tikai 7? Par Eiripīdu — no 100 drāmām saglabājušās 19?

No visiem Aristoteļa sacerējumiem saglabājies viens vienīgais, pārējais — viņa skolnieku un laikabiedru pieraksti.

Ir zināms, ka viens no ievērojamākajiem senatnes vēsturniekiem Tits Līvijs (59. p. m. ē.—17. m. ē.) atstāja plašu darbu «Romas vēsture no pilsētas dibināšanas». Tā sastāvēja no 142 grāmatām. Līdz mums nonākušas tikai 35.

Laiks nebija labvēlīgāks arī pret citu seno autoru darbiem. Tikai 5 no 40 Polibija grāmatām izglābās, bet no Tacita 30 grā​matām — 4. Plīnijs Vecākais uzrakstīja 20 grāmatas par vēsturi; visas tās zudušas.

200 000 unikālu sējumu un tīstokļu bija Pergamas pilsētas bibliotēkā (Mazāzijā). To izveda Romas triumvirs Antonijs un uzdāvināja Kleopatrai. No šīs milzīgās bibliotēkas nepalika pat pelni. Tāpat bez pēdām pazuda Pta tempļa bibliotēka Memfisā un Jeru​zalemes tempļa grāmatu glabātava.

Vienā no Ptolemaja bibliotēkām bija 40 000 tīstokļu, otrā — 500 000, bet, pēc dažām ziņām, pat 700 000 tīstokļu. To vairums bija unikāli.

Kad 47. gadā p. m. ē. Jūlijs Cēzars Aleksandrijas ostā aizdedzināja ēģiptiešu floti un uguns pārsviedās uz pilsētu, sadega pirmā, mazākā bibliotēka. Diokletiāna valdīšanas laikā un gados_, kas sekoja tai, tumsonīgais pūlis daudzkārt ielauzās bibliotēkā un dedzināja vērtīgos rokrakstus. Musulmaņi arābi, kuri sagrāba Aleksandriju, pabeidza bibliotēkas izpostīšanu.

Slēptas zināšanas

Un, beidzot, daļu zināšanu acīmredzot to glabātāji apzināti noslēpa. Iespējams, ka tās bija zināšanas, kuras iepazīstot cilvēks kļuva bīstams apkārtējiem. [6] īpaša uzmanība tika pievērsta tam,, lai šīs zināšanas nekļūtu pieejamas karavadoņiem un valdniekiem.

Kabala vēsta par kaut kādu augstāko zināšanu grāmatu, kura, lai nenokļūtu necienīgās rokās, tika noslēpta dziļā alā (36.» 207. lpp.).

Savā laika arī Ņūtons ticēja, ka pastāv slepeno zināšanu glabātāju kasta. «Ir arī citi lieli noslēpumi,» viņš rakstīja, «ne tikai metālu pārveidošana, ar kuriem dižie adepti nelielās … Ja patiess tas, par ko raksta Hermess, tos nevar izzināt, nepakļaujot pasauli milzīgām briesmām» (29., 121. lpp.).

Plūtarhs vēsta, ka neviens cits kā Maķedonijas Aleksandrs» būdams Aristoteļa skolnieks, apguvis ne tikai ētiku un politiku, bet arī «slepenas un dziļas atziņas, kuras ļaudis sauc īpašos vārdos par akromatiskām [7] un epoptiskām [8] un neizpauž tautai. Kad Aleksandrs, jau pārgājis uz Āziju, dabūja zināt, ka Aristotelis par šiem noslēpumiem kaut ko izpaudis savās grāmatās, viņš tam raksta vaļsirdīgu vēstuli par filozofiju: «Aleksandrs Aristotelim vēl labu veiksmi. Tu neesi pareizi darījis, izpauzdams akroma- tiskas mācības. Ar ko gan mēs atšķirsimies no pārējiem, ja visiem būs pieejamas tās atziņas, kurās mēs esam audzināti.» (64, 2. sēj, 399. lpp.).

Daudzi Senās Grieķijas zinātnieki devās apgūt zināšanas uz Ēģipti un ilgu laiku pavadīja ēģiptiešu tempļos. Bet priesteri viņiem nebūt neatklāja visu. «Gan būdami slaveni ar debesu parādību zināšanu,» rakstīja Stranons, «priesteri glabāja to noslēpumā …» (49, 198. lpp.). «…lielāko daļu zināšanu barbari slēpa.» (Par barbariem grieķi sauca visus negrieķus, arī ēģiptiešus un indiešus). Strabona vārdus par astronomisko un vēl kaut kādu zināšanu slēpšanu apstiprina senindiešu teksts «Surja Sindhanta». Saules aptumsuma dažādo fāžu grafisko attēlojumu pavada remarka: «So dievu noslēpumu nevajag atklāt visiem pēc kārtas.» Līdzīgas piebildes ir arī šumeriešu astronomiskajos tekstos (61, 148. lpp.).

Cenzdamies norobežot kaut kadu svarīgu un bīstamu zinašanu ieguvi, adepti stingri glabāja noslēpumu. «Kas noslēpumu burvju vārdus viedīs, lai glabā tos no visiem un apslēpj mācībā,» mēs lasām «Rigvēdā» (106, 1924, Nr. 4, 53. lpp.). Bet kāds ēģiptiešu maģiskais papiruss sākas un beidzas ar aicinājumu «Aizver muti! Aizzīmogo savas lūpas!» (29, 136. lpp.1 ).

Ramzesa III laikā divus galma bibliotekārus apvainoja, ka viņi nepietiekoši vērīgi sargājuši kādu maģisku papirusu. Piekļūt šim zināšanu avotam drīkstējuši tikai visuzticamākie cilvēki no priesteru kārtas.

Mēs jau pieminējām Totu (Hermesu), kurš, lai glābtu zināšanas, pirms katastrofas izgatavoja tās saturošus uzrakstus, bet pēc katastrofas pārtulkoja uzrakstus no slepenās svētās valodas. Her- mesa grāmatas (iespējams, ka tās daļēji viltotas) ļoti ietekmēja dažādas reliģiozi filozofiskas mācības.

Aleksandrijas Kliments (II—III gs. m. ē.), kristīgais teologs, rakstīja par 42 Hermesa svētajām grāmatām.

Dažādiem filozofijas un maģijas jautājumiem veltītā Hermesa mācība bija slepena. Tā radās jēdziens par «hermētiskām», t. i, «slepenām», «noslēgtām» zināšanām. Kad mēs tagad runājam par hermētiski noslēgtu trauku, mums ir grūti pat iedomāties šī vārda primāro (pamata) nozīmi.

Arī vēlāk radušajās pasaules reliģijās bez atklātās daļas bija kādu slepenu zināšanu kopojums. Šīs zināšanas tika visrūpīgākajā veidā apsargātas. Daži filozofi un teologi uzskata, ka Kristus (vai persona, kura Kumrānas tekstos nosaukta par «Skolotāju») apustuļiem pavēstījis kādu slepenu mācību, kuru atļāvis atklāt tikai izmeklētiem cilvēkiem. Apokrifiskajā pravieša Esras apokalipsē teikts, ka tikai 24 no tām grāmatām, kuras viņam «dotas no augšas», atļauts pavēstīt visiem. Bet 70 citas viņam nācies noslēpt, lai iepazīstinātu ar tām tikai īpaši izredzētos.

Jūdaisma tradīcija prasa tikai mutiski izklāstīt kabalas slēpto mācību. Darīt to rakstiski ir aizliegts, lai nebūtu jābaidās, ka slepenās zināšanas nokļūs gadījuma cilvēku rokās (80, 81. lpp.). Šo pašu apsvērumu dēļ priesteri druīdi neko nepierakstīja un visu mācību, kura izzuda kopā ar viņiem, izplatīja

tikai mutiski.

Par kādu šādu slēpto zināšanu kopienu — pitagoriešu kopienu — rakstīja viduslaiku Eiropā plaši pazīstamais antīkais filozofs Porfirijs, Plotīna skolnieks. Pēc viņa vārdiem, «kad šīs kopienas pēdējie locekļi aizgāja no dzīves, viņu slepenās zināšanas, kuras vienmēr glabājās noslēpumā, izzuda kopā ar viņiem, izņemot divas vai trīs miglainas tēzes, kuras, tā arī nesaprastas, kļuva par svešu cilvēku īpašumu.»

Tātad zināšanas slēpa, vissvarīgākās ziņas neuzticot rakstiem. Cits paņēmiens bija «zināšanu šifrēšana». Dažadi simboli, nosacītas frāzes, apzīmējumi un noklusējumi aizšķērsoja ceļu uz rakstītā patieso nozīmi. Tādus mēs, piemēram, redzam alķīmijai veltītos daudzos rokrakstus. Mūsdienās ir zināmi vairāk nekā 100 000 šādu rokrakstu. Tas nozīmē, ka gandrīz 100 000 cilvēku uz papīra vai pergamenta centās izklāstīt kaut kādas zināšanas, kuras, kā viņi uzskatīja, nedrīkst izzust kopā ar viņiem.

1585. gadā Svētās Romas impērijas imperators Rūdolfs II saņēma bagātīgu dāvanu — rokrakstu, kurš, kā apgalvoja, esot uzrakstīts ar paša Rodžera Bēkona (1214—1292) roku, ar tā zinātnieka roku, kurš neizprotamā veidā nojauta daudzus nākošo gadsimtu atklājumus. Arī tādus kā telefonu, paškustošus ratus, lidaparātus u. c. To mēs zinām par Bēkonu pēc viņa publicētajiem darbiem. Imperatoram uzdāvinātais rokraksts ne tolaik, ne jebkad vēlāk netika iekļauts nevienā zinātnieka darbu kopojumā. Lieta tāda, ka visas tā 204 lappuses rakstītas šifrā.

Alķīmiķis Džons Lī, kurš rokrakstu uzdāvināja imperatoram, daudzus gadus veltīgi pūlējās to atšifrēt.

Izlasīt tekstu mēģināja arī nākamajos gadsimtos. Saglabājusies 1666. gada augustā rakstītā Prāgas universitātes rektora vēstule, kuru viņš adresējis kādam tālaika visslavenākajam slepenrakstu un šifru speciālistam. Rektors ieteica viņam pamēģināt atrast atslēgu kodētajam tek​stam.

Zināmu laiku rokraksts pazuda no redzesloka, otrreiz to atrada tikai 1912. gadā. No šā gada līdz pat mūsdienām nepārtraukti tiek mēģināts atšifrēt tekstu. Kādu laiku ar rokrakstu nodarbojās speciāla grupa, kurā ietilpa matemātiķi, vēsturnieki, astronomi un militārie atšifrētāji. Tāpat kā visi pārējie, arī viņi cieta neveiksmi. Vienīgais, ko šiem speciālistiem izdevās noskaidrot, ir tas, ka teksts nav rakstīts ne latīniski, ne angliski. Rokraksta valoda nav analoga nevienai zināmai valodai.

Vai tā bija mākslīga valoda? Bet ir taču zināms, ka pirmo tādu valodu radīja XVII gadsimtā. Ir arī citi pieņēmumi. Sā vēl aizvien neizlasītā rokraksta vērtība mūsdienās ir simtiem tūksto​ši dolāru.

Informācijas slepenas nodošanas piemērs ir astronomisko zināšanu šifrēšana, ievērojot noteiktas kulta būvju un* tempļu pro​porcijas.

Senindiešu Visuma kosmiskais cikls tradicionāli sastāv no četriem laikmetiem. Krita Jūga — 1 728 000 gadu; Treta Jūga — 1 296 000 gadu; Dvapara Jūga — 864 000 gadu un Kali Jūga jeb «melnais laiks» — 432 000 gadu.

Pētīdami Ankorvata tempļa kompleksu Kampučijā, zinātnieki nolēma mērīt tā dajas ar garuma vienību, kuru izmantoja tempļa celtnieki (hats — 0,43545 m). Izmērījuši attālumus no vārtiem līdz tempļa sienai, no ieejas pirmā pakāpiena līdz tempļa pirmajam pakāpienam, no ieejas līdz tempļa centram utt., viņi ieguva apbrīnojami līdzīgus skaitļus nupat minētajiem: 1 734,416; 1 296,07; 867,03; 439,78. Vai tā ir nejauša sagadīšanās? Vai arī celtnieki tiešām centušies ievērot tempļa proporcijās šos skaitļus? Par to, ka tā nav nejauša sagadīšanās, pārliecina citas sakritības. Piemeram, attalums starp galeriju un altāri ir 29,53 hati. Šis skaitlis ar precizitāti līdz 0,01 izsaka lunārā mēneša ilgumu. Tempļa «ziemeļu—dienvidu» un «austrumu—rietumu» asu summa līdzinās 365,37 hatiem, kas ar precizitāti līdz 0,13 atbilst Zemes apriņķošanas laikam ap Sauli (93., 1976, Nr. 4250, 281. lpp.). Pavisam kopā, kā ziņo žurnāls «Sciencezinātnieki atraduši vairāk nekā 300 šādu sakritību, t. i, astronomisko datu, kas šifrēti" tempļa proporcijās.

Iespējams, ka Ankorvats nav vienīgā būve, kurā ietverta šāda kodēta astronomiska informācija.

Pastāv uzskats, kuram gan vairums zinātnieku nepiekrīt, ka astronomiskie lielumi iekļauti arī ēģiptiešu piramīdās. Šī uzskata piekritēji domā, ka Heopsa piramīdas perimetra, malu un citu detaļu mērījumi dod

zvaigžņu gada jeb Zemes apriņķošanas perioda ap Sauli ilgumu ar precizitāti līdz 0,0001 utt. (48, 202. lpp.).

Pēc franču astronoma T. Moro domam, piramīdas sākotnējais augstums (148,208 m) ir lielums, kurš proporcionāls attālumam no Zemes līdz Saulei. (Zemes kustības dēļ šis attālums svārstās no 147 līdz 152 miljoniem kilometru. Par vidējo lielumu uzskata 149,5 miljonus kilometru.)

Ja visi šie aprēķini nav vienkārša sagadīšanās, ja šos lielumus patiešām «ielikuši» piramīdā tās būvētāji, tad tas ir apbrīnojams fakts.

Mūsdienu zinātne līdz šiem skaitļiem gāja ilgi. Koperniks un Tiho Brahe uzskatīja, ka attālums no Zemes līdz Saulei ir tikai 9 miljoni kilometru. Keplers apgalvoja, ka tas ir 58 miljoni kilometru. Tikai pagājušā gadsimta beigās šo attālumu noteica pre​cīzāk.

Aprēķināt šo attālumu ir ļoti grūti. Lai to izdarītu, nepieciešams, lai divi novērotāji, atrazdamies pretējās Zemes malās, vienlaicīgi izmērītu Saules augstumu. Mērījumiem jābūt ļoti precīziem» jo 1° liela novirze rada 2 miljonus kilometru lielu kļūdu aprē​ķinos.

Ir zināmi arī citi paņēmieni astronomisko zināšanu šifrēšanai, apslēpšanai. Senajā Sumerā zināja, ka zvaigžņu sfēra veic pilnu apgriezienu 25920 gadu (tā saucamā percesija — Zemes griešanās ass lēna pārvietošanās pa konusu). Nereti šis skaitlis tieši nav redzams.

Jau minēts, ka kādā Sumeras ķīļrakstu plāksnītē ir skaitlis 195 955 200 000 000. Ko tas var nozīmēt?

Lai gan zinātniekiem nācās krietni palauzīt galvu, pirms viņi atrada atbildi, tā izrādī​jās vienkārša.

Sumeri, no kuriem mēs esam mantojuši laika dalījumu sekundēs, minūtēs un stundās, reizēm diennakts ilgumu izteica sekundēs — 86 400 sekunžu. Iepriekš nosauktais skaitlis, izrādās, bez atlikuma dalās ar šo skaitli. Iegūtie 2268 miljoni dienu, ja tās pārrēķina gados, veido tieši 240 šādus 25 920 gadu ilgus ciklus. Mēs nezinām, kāpēc šumeru astronomiem ievajadzējās šo likumsakarību izteikt tik sarežģītā veidā — sekundēs. Nezinām, kāpēc ņēma tieši 240 ciklus. Vienīgais, ko varam uzzināt un aprēķināt, ir tas, ka Senajā Sumerā zināja šo astronomisko lielumu — Zemes griešanās ass pārvietošanās periodu pa riņķa konusu.

Citos gadījumos šis lielums, lai arī aizplīvurots, tomēr atpa​zīstams daudz vieglāk.

Tā,, piemēram, Nipūras un Siparas tempļu bibliotēkās visas dalīšanas un reizināšanas tabulas bāzējas uz skaitļa 12 960. Tikai tas, kurš zināja zvaigžņu sfēras apgrieziena laiku, varēja uzminēt, ka šis skaitlis nav nekas cits kā 25920:2 (5, II, 117. lpp.).'

Blakus decimālajai skaitīšanas sistēmai Sumerā pastāvēja sistēma, kuras pamatā bija skaitlis 60. Arī tagad, dalot telpu 360 grādos vai laiku 60 sekundēs, mēs turpinām tradīciju, kura atnākusi pie mums no Eifratas krastiem. Sīs sistēmas izejas skaitlis bija «soss» — 60. Ja zvaigžņu sfēras pilnu apgrieziena periodu, 25920 gadus, dalīsim ar «sosu», mēs iegūsim skaitli 432. Atcerēsimies to. Un palūkosimies, kur vēl sastopams šis skaitlis.

Senajā indiešu eposā «Mahābhārata» un Vēdās tiek runāts par kosmisko laikmetu 360 svēto gadu garumā, no kuriem katrs ilgst 12 000 gadu. Tātad pavisam kosmiskajā laikmetā ir 432 000 gadu. Tā ir mums jau zināmā Kala Jūga jeb «melnais laiks». Arī citos kosmiskā cikla laikmetos, izrādās, ietilpst šis lielums. Krita Jūga turpinās 1 728000 gadu (432 000x4). Treta Jūga — 1 296000 gadus (432000X2) utt.

(10., 113. lpp.').

Arī Platona «lielajā gadā», kurš ilgst 36 000 gadu, ietilpst šis lielums: 36 = 432 : 12.

Skaitlis 432, burtiski, caurauž dažādus lielumus, kurus piemin mūsu senči, — lielumus, kuri izsaka ne tikai laiku, bet arī telpu. Lielumus, kuri sakņojas dažādās civilizācijās — Indijā, Grieķijā, Ēģiptē, Sumerā, nordiskajā un islandiešu eposā. Tā ir it kā atslēga, vienota zināšanu avota zīme. 108 kolonnas budistu tempļos, 108 krellītes budistu lūgšanu krellēs sakņojas tajā pašā skaitlī (108X4 = 432).

Ramens, Senās Ēģiptes garuma vienība, bija 1/108 000 000 no Zemes apkārtmēra (108X4 = 432).

Grieķu stadijs, cits Senās pasaules garuma mērs, bija 1/216 000 no mūsu planētas apkārtmēra. Arī šeit mēs redzam to pašu skaitli (216x2 = 432). Vai arī 216 — tas ir 432:2.

So pašu skaitli mēs atrodam ari babiloniešu priestera Bērosa tekstos (valdnieku valdīšanas laikmets pirms grēku plūdiem ilga 432 000 gadu) (22, 28. lpp.). Islandiešu eposā, vēstījumā par kos-ļ misko kauju starp dieviem un nedieviem, pieminētas 540 durvis. No katrām iznāk 800 karavīru (5, II, 116. lpp.). Ja nu mūs iein-' teresēs jautājums, cik tad karavīru bija, tad uzzināsim, ka 432 000J Laikposms, kad skaitlis 432 minēts visagrāk un visvēlāk, ap-; tver 20—25 gadsimtus. Tātad visu šo laiku un visā šajā telpā (no Indijas līdz Islandei) pastāvēja kaut kāda pārmantojamība — un šīs pārmantojamības slepenie, nevienam nezināmie sargātāji.

Zinātnieki, kuri pētījuši Bībeli, atraduši dažas likumsakarības kuras meistarīgi noslēptas tekstā.

Atslēga to saprašanai izrādījās';; svētais skaitlis 7. . : Mozus vārds visās 66 Bībeles grāmatās tiek pieminēts 847. reizes. So skaitli var uzskatīt kā 121x7.

Cita pravieša, Dāvida, vārds minēts 1134 reizes (162x7). Jeremijas vārds Vecās derības 7 grāmatās nosaukts 147 reizes (21x7) utt.

Izšķirošais, mistiskais skaitlis 7 caurauž arī veselus teksta fragmentus.

Lasīdami senos tekstus, mēs bieži nesaprotam tajos slēpto jēgu. Piemēram, «Iliādas» 15. grāmatā mēs lasām, ka dievam Marsam ir divi pavadoņi (līdzbiedri) — Foboss un Deimoss. Gandrīz 3000 gadu klausīdamies šīs rindas, cilvēki tos saprata tīri mitoloģiskā nozīmē. Un tikai tad, kad pēc teleskopa radīšanas Marsam atklāja divus pavadoņus, uzplaiksnīja doma: varbūt par tiem runā​jis aklais dzejnieks?

Alegoriskā formā, piemēram, alķīmiķi šifrēja to, ko gribēja paziņot slepenās valodas zinātājiem.

Kabalas tradīcija attēlo kosmogoniju jeb pilnīgas zināšanas par pasaules radīšanu un attīstību simboliskas pils veidā. Pilij ir 50 durvis un visas tās atveramas ar vienu atslēgu. Sīs atslēgas zināšana ļauj piekļūt kosmogonijas noslēpumiem. Uz katru no četrām horizonta pusēm vērstas 10 durvis, 9 citas durvis ved augšā, debesīs. Bez tam ir vēl vienas durvis, par kurām pagaidām nekas nav zināms. Tikai tās atverot, var uzzināt, kur tās ved — augšup vai lejup, bezdibenī. Ir tikai zināms, ka neviens no tajās iegājušajiem nav atgriezies atpakaļ (36, 327. lpp.).

Ar šo «neatgriešanās» simbolu senči apzīmēja briesmas, kuras rada piekļūšana kādām zinībām, briesmas, kuras draud gan pašiem piekļuvušajiem, gan arī citiem. Tās pieminētas arī Enoka grāmatā. Tajā teikts, ka reiz pasaulei nodarīja lielu ļaunumu cilvēki, kuriem izrādījās atklāti «debesu noslēpumi par pasauli» (69, 277. lpp.).

Bīstamu zināšanu slēpšanas piemērs ir slavenā «grieķu uguns». Savā laikā tas bija «absolūtais ierocis». Kaujā ar arābiem bizantieši 716. gadā iznīcināja praktiski visu viņu floti, visus 800 kuģus.

Pilnīgi saprotami piesardzības pasākumi, kurus izmantoja bizantieši, lai sastāva noslēpums nenokjūtu svešās rokās. Tas viņiem izdevās, viņi saglabāja noslēpumu piecus gadsimteņus, kamēr «grieķu uguns» noslēpums netika pazaudēts uz visiem laikiem.

Slepenībā glabājās arī pulvera izgatavošanas noslēpums, kuru mūsu senči zināja jau daudzus gadsimtus pirms Bertolda Švarca atklājuma. Mūsu ēras VII gadsimtā pulveri zināja Ēģiptē, ilgi pirms tam — Indijā, bet V gadsimtā p. m. ē. — Ķīnā.

Nepublicēta atklājuma piemēru sniedz Leonardo da Vinči savā «Leičesteras manuskriptā» (54, 284. lpp.): «Kā un kādēļ es nerakstu par savu paņēmienu palikt zem ūdens tikpat ilgu laiku, cik var palikt bez ēdiena? To es nepavēstu un neizziņoju ļaunu cilvēku dēļ, kuri šo paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras di​benā, ielauzdami kuģu dibenus un gremdēdami tos kopā ar tajos esošajiem cilvēkiem.»

Saprotams, šodien grūti pateikt, kas tās bija par zināšanām, kuras tik rūpīgi apsargāja. Iespējams, ka zināmu skaidrību radīs turpmāk rakstītais.

«Dievu dusmības» ierocis Ja aiz senču mītiem un leģendām slēpjas kaut kas reāls, tad kas varēja būt šādu vēstījumu iemesls?

«Mahābhāratā» — senajā indiešu, eposā, kura teksts sastādīts pirms 3500 gadiem, — pieminēts kaut kāds briesmīgs ierocis.

«Spīdošais šāviņš, kuram piemita bezdūmu uguns mirdzums, tika raidīts.» «Visas debespuses klāja tumsa.» «Bezdūmu uguns izplatījās uz visām pusēm.» «Visas stihijas satrakojās. Likās, ka saule pameta savu ceļu. Visums, karstuma apdedzināts, raustās kā drudzī.» Skrien kaujas ziloņi, glābdamies no iznīcinošā karstuma, un, tā apdedzināti, ar apdullinošu rēcienu krīt zemē. Trakojošās liesmas apdedzinātie kaujasrati atgādina koku virsotnes, kuras sadedzinājis meža ugunsgrēks (25, 481. lpp.).

Tas ir ierocis (bulta), kurš «drāžas ar mežonīgu spēku, zibeņu apņemts» (12, 69. lpp.). Sprādziens «bija spožs, kā 10 000 sauļu zenītā».

«Atskanēja pērkona grāvieni, kaut arī debesis bija skaidras. Nodrebēja zeme … nāca tumsa, un saule izdzisa» (25, 402. lpp.). Tāds šķita šis ierocis izmantošanas brīdī. Arī tā iedarbības sekas ir draudīgas un ne mazāk mīklainas. Ierocis «paredzēts visas tautas nonāvēšanai», tas pārvērš cilvēkus pīšļos (56, VII, 2. d, 534. lpp.). Ieroča izmantošana izraisa «visa dzīvā nāvi». Palikušajiem izkrīt nagi un mati; pārtika kļūst nelietojama. «Vairākus gadus pec tam sauli, zvaigznes un debesis aizsedz mākoņi, laiks ir apmacies.» [9] Interesants ir vienas šādas kaujas ierīces apraksts. Interesants vel arī tāpēc, ka to apraksta cilvēks, kuram sveša tehniskā civilizācija: «…milzīga un uguns straumi izverdoša, ar trim acīm un četrām sejām, uz vienas kājas un ar astoņām rokām» (70., 414. lpp.). Tā, ar tādiem vārdiem laikam arī šodien primitīvs med​nieks vai džungļu iemītnieks aprakstītu kādu sarežģītu mūsdienu ierīci.

Indijā šo ieroci sauca par «Brahmas ieroci» jeb «Indiras liesmu», Dienvidamerikā — par «Mašmaku», ķeltu mitoloģijā — par «Pērkona mākslu». Tajās pašās teiksmās pieminēts arī ierocis, kurš saucies par «Balora aci». Sī ierīce bijusi diezgan sarežģīta: to varējuši darbināt tikai četri cilvēki.

Līdz mums nonācis arī tāda priekšmeta apraksts, kuru, šķiet, pamatoti varētu apzīmēt ar terminu «šāviņš». Tas bija priekšmets, «līdzīgs milzīgai dzelzs bultai, kura izskatījās kā gigantisks nāves vēstnesis».

Lai padarītu nekaitīgu vienu tādu neizmantotu «dzelzs bultu», to pavēlēja sasmalcināt un samalt smalkā pulverī. Bet arī ar to nepietika, lai garantētu cilvēkiem pilnīgu drošību. Sasmalcinātās paliekas vajadzēja nogremdēt jūrā (56, VII, 2. daļa, 53.—54. lpp.). Saprotams, ka šī «bulta» nav gigantiska pulvera raķete.

Sis ierocis radīja «uguni, kura spēja aprīt trīs pasaules» (56, VII, 2. d, 70. lpp.). Daži autori izsakās vēl skaidrāk: «tā ir liesma, kura aprij Visumu tā beigu stundā» (25, 474. lpp.1 ).

Liesma, kura pavada Visuma bojāeju, sabrukšanu? Ko mūsu senči par to varēja zināt?

Pieminot mīklaino ieroci, teksti, piemēram, «Mahābhārata», nosauc un atkārto tā lietošanas aizliegumus (56, VIII, 64. lpp.): «Sis ierocis nekad nav izmantots, un to nedrīkst izmantot pret cilvēkiem» (26, 298. lpp.). Pret ko to izmantoja? Un kas?

Citos avotos ir ziņas par ieroci, kurš tiek saukts par «zibeņiem» vai salīdzināts ar zibeņiem.

Iespējams, ka tas nav tikai simbols, vizuālā iespaida tēls. Mūsdienu militārie pētījumi liecina par līdzīga ieroča realitāti. Militārās laboratorijas neatstāj bez ievērības arī šo pētījumu virzienu. Ir izteikta doma, ka mākslīgos bumbveida zibeņus, kuri acumirklī iznīcinātu mērķi, varētu būt vilinoši izmantot gan kā uzbrukuma ieroci, gan aizsardzībai, gan lidojošu raķešu iznīcināšanai (88, 1962, Nr. 11, 23. lpp.).

Vai aiz visām šīm mūsu senču liecībām neslēpjas kādas reālas atmiņas?

Iespējams, ka daži arheologu atradumi apstiprina šādu pieņēmumu. Dundalkas un Ekosas cietokšņa sienas Īrijā saglabājušas ārkārtīgi augstas temperatūras pēdas, tik augstas, ka granīta bluķi, no kuriem būvētas sienas, izrādījās izkausēti. Granīta kušanas temperatūra ir 1000—1300 °C. Pilnīgi var iedomāties, ka tieši šeit lietots seno teiksmu šausmīgais ierocis. Dīvaina detaļa — izkausētais, stiklveida masā pārvērstais granīts atrodas nevis sienu ārpusē, bet iekšpusē. Vai tas varētu nozīmēt, ka kaut kas, kas varēja radīt temperatūru, kurā kūst granīts, vispirms tika iemests cietoksnī un tikai pēc tam iedarbināts?

Izkausēta ir tikai sienu apakšējā daļa.

Citas šī ieroča iespējamās izmantošanas pēdas tika atrastas Mazāzijā, atrokot seno hetu bojā gājušo galvaspilsētu Hatusasu. Sī pilsēta reiz iznīcināta ar nezināmā veidā radītu augstu temperatūru. Māju ķieģeļu sienas sakausētas sarkanā cietā masā. Akmeņi saķepuši un saplaisājuši. Pilsētā nav nevienas mājas, tempļa vai sienas, kuru nebūtu skāris šis drausmīgais karstums. Pēc arheologa Bitela vārdiem, vienalga, lai cik arī daudz degošu materiālu neglabātos pašā pilsētā, parastie ugunsgrēki nekad nevarētu radīt tādu temperatūru. K. Cerams raksta, ka, lai nonāktu šādā stāvoklī, «pilsētai bija jādeg daudzas dienas, bet, iespējams, pat nedēļas.»

Citā Tuvo Austrumu rajonā, senās Babilonijas teritorijā, saglabājušās torņa drupas, kuras vēl tagad slienas 46 metru augstumā. Tas ir valdnieka Nimroda tornis, tā paša, kuru Josefs Flāvijs nosauca par Bābeles torņa celtnieku. Balstoties uz šīm ziņām, daži zinātnieki uzskata drupas par leģendārā Bābeles torņa atliekām.

Teiksma vēsta, ka tieši šeit, nonācis zemē, Dievs satrieca torņa būvētājus un pēc tam izklīdināja viņus pa visU pasauli (Pirmā Mozus grāmata, 11. nod.). Taču arheologus ieinteresēja ne tikai iespējamā saistība ar Bībeles notikumiem. Viņi šeit atrada tādas pašas mākslīgi radītas augstas temperatūras pēdas kā Dundalkā un Hatusasā. «Nav iespējams rast izskaidrojumu,» raksta viens no pētniekiem, «tain, no kurienes cēlās tāds karstums, kurš nevis vienkārši nokvēlināja, bet izkausēja simtiem dedzinātu ķieģeļu, apsvilināja visu torņa karkasu un visas tā māla sienas» (82, 109. lpp.).

Jebkādā šadu atradumu racionala izskaidrojuma trukums parasti liek zinātniekiem aprobežoties tikai ar faktu konstatāciju.

Tuvajos Austrumos ir vēl viens rajons, kur, iespējams, tika lietots šis hipotētiskais ierocis. Bībelē pieminētas pilsētas Sodoma un Gomora, kuras atradušās kaut kur Nāves jūras rajonā un kuras iznicinājusi no debesīm nākusi uguns. Pie tam iznicināja ne tikai pilsētas un to iedzīvotājus, bet «arī zemes augus» (Pirmā Mozus grāmata, 19. nod.). Šīs iznīcināšanas liecinieks un laikabiedrs, iznācis nākošajā dienā agri no rīta, paskatījās uz Sodomu un Gomoru: «27 Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.

28 Un, kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns» (Pirmā Mozus grāmata, 19. nod.).

Vai ne šī notikuma pēdas pieminēja Strabons savā «Ģeogrāfijā», kad rakstīja, ka Nāves jūras rajonā ir klintis, kuras apde​dzinājusi nezināma uguns?

Ilgu laiku zinātnieki domāja, ka Sodoma un Gomora attiecas uz teiku un mītu valstību. Bet, lūk, nesen Eblas ķīļrakstu plāksnītēs zinātnieki izlasīja šo divu pilsētu nosaukumus: Sodoma un Gomora. Pilsētas minētas kopā ar citām, kuras nonākušas līdz mūsdienām, — Damasku, Beirutu, Biblu.

Izrakumi Mohendžodaro atklāja pirms 3500 gadiem bojā gājušas pilsētas drupas. Dīvaini ir šīs bojāejas apstākļi. Kilometra rādiusā atrodami apkausēti akmeņi. Daudzas ēkas iznīcinājis triecienvilnis, kurš nācis no augšas. Ir izteikta doma, ka pilsētas bojāeja bijusi pēkšņa. «No skeletu stāvokļa redzams,» secina profesors M. Dmitrijevs, «ka pirms nāves cilvēki mierīgi staigājuši pa pilsētas ielām.» (104, 1987, Nr. 7, 20. lpp.).

Zināmi arī citi fakti, iespējams, līdzīgas izcelsmes, kuri arī ieved zinātniekus strupceļā. Piemēram, var atcerēties Indijā atrasto cilvēka skeletu, kura radioaktivitāte 50 reizes pārsniedza normu! (116, 1962, Nr. 2, 23. lpp.) Lai skeletā atrasto minerālvielu radioaktivitāte būtu tik augsta, šim cilvēkam, kurš mira pirms 4000 gadu, ilgu laiku bija jālieto pārtika, kuras radioakti​vitāte simtām reižu pārsniedza parasto.

Vai cilvēki maceja lidot?

Iepriekš jau minēti gadījumi, kad mūsu senčiem pēkšņi radušās zināšanas, kuras nekādi nevarēja būt viņu praktiskās darbības rezultāts. Ir pamats domāt, ka šīs zināšanas bija apbrīnojami augstas.

Ēģiptē atrada no koka darinātu lidojoša putna modeli, kurš bija izgatavots pirms 25 gadsimtiem. Kad izgatavoja lielu tā kopiju, tad izrādījās, ka «faraonu putnam» piemīt visas mūsdienu planiera īpašības.

Rūpīgi izvēlētā aerodinamiskā profila dēļ tas brīvi lidinās un planē gaisā. «Ēģiptieši nekad netaisīja modeļus, ja viņiem nebija oriģināla,» — tā šo faktu komentēja kāds seno ēģiptiešu mākslas speciālists (110., 1973., 17. II). Vai varam pieļaut domu, ka Senajā Ēģiptē varēja būt zināms kaut kas, kas atgādināja mūsdienu planieri?

Dažādām tautām ir leģendas par dieviem un varoņiem, kuri dzīvojuši senos laikos un mācējuši pārvietoties pa gaisu spārnotos ratos. Vēdās ir pat termini, ar kuriem apzīmēja lidojošos aparātus: «vimana» un «agnihotra». «Agnihotra» — tas ir kuģis, kurš paceļas debesīs (33, 345. lpp.). Bet, lūk, kas ir svarīgi — daži līdz mums nonākušie teksti diezgan sīki un reālistiski apraksta ne tikai lidaparātu ārējo izskatu, bet arī to uzbūvi.

Lidojumu pavadīja skaļš troksnis. «Kad uzausa rīts,» mēs lasām senindiešu eposā «Rāmājana», «Rāma iesēdās debesu ratos, kurus viņam un Vivpišandam atsūtīja Pušpaka, un sagatavojās lidojumam.

Sie rati kustējās paši no sevis. Tie bija lieli un skaisti izgreznoti. Tiem bija divi stāvi ar daudzām istabām un logiem… Kad rati kustējās pa savu ceļu gaisā, tie izdeva vienmuļu skaņu.» Tomēr starta brīdī skaņa bijusi citāda: «Pēc Rāmas komandas šie lieliskie rati ar lielu troksni pacēlās gaisā.» Citā vietā mēs lasām, ka tad, kad lidojošie rati pacēlās, «dārdoņa pildīja visas četras debespuses». Kādā senā sanskrita grāmatā teikts, ka izlidošanas brīdī rati «rēc kā lauva». Vai ne līdzīgu ierīci piemin ķīniešu teksts, kurš vēsta, ka Tjaņa Sena valdīšanas ēras sestajā gadā «vasarā, ceturtajā mēnesī, zvaigzne, kura bija tik liela kā 1 dou mērs, aizripoja ar pērkonam līdzīgu troksni no ziemeļiem uz dienvidrietumiem, apgaismodama visu Padebešu impēriju». Citos ga​dījumos, tieši otrādi, tika uzsvērts, ka lidojums bijis bez skaņas (8, 277. lpp.). Iespējams, ka aprakstīti dažādi lidojuma režīmi vai dažādi šo ierīču veidi.

Lidojuma laikā bija redzama uguns. Senās Indijas eposā teikts, ka debesu rati mirdzēja «kā uguns vasaras naktī», bija «kā komēta debesīs», «liesmoja, kā sarkana uguns» («Rāmājana»), «bija kā ceļa rādītāja gaisma, kas virzās telpā» (31, 353. lpp.); to «kustināja spārnots zibens», «visa debess bija apgaismota, kad tie lidoja pa to» («Māhābhārata»), no tiem izplūda divi liesmu kūļi.

Vikingu teiksmas saglabājušas atmiņas par kaut kādiem «ugunskuģiem», kuri pameta aiz sevis «lidojošu dzirksteļu viesuli» (16, 130. lpp.).

Vel apbrīnojamaks ir lidaparatu iekšejas uzbuves apraksts.

Sanskrita poētiskais avots «Samarangana Sutradhara» veselas 230 strofas velta lidaparātu uzbūves un to izmantošanas aprak​stam: «Stipram un izturīgam jābūt tā ķermenim, tas jaizgatavo no viegla materiāla, un tam jālīdzinās lielam lidojošam putnam. Iekšā jāievieto ierīces ar dzīvsudrabu un sildierīces zem tā.

Izmantodams spēku, kurš slēpjas dzīvsudrabā un kurš iekustina nesošo virpuli, cilvēks, kurš atrodas šajos ratos, var visapbrīnojamākā veidā nolidot lielus attālumus pa debesīm. Iegājis tajā» cilvēks, līdzīgi divspārnu putnam, var pacelties debesu zilgmē» (8, 279. lpp.). Ir, apgalvo avots, vimanas, lielas «kā templis». Četrās malās saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem (likumu», instrukciju) izvieto lielus rezervuārus, kuri pildīti ar dzīvsudrabu (12, 72. lpp.). Lietotā jēdziena tulkojums kā «dzīvsudrabs» ir visai aptuvens. Šim vārdam ir arī daudzas citas nozīmes: kvintesence, substance, eliksīrs. Turklāt tas ir arī alķīmisks termins*, t. i, drīzāk simbols, kura nozīme saprotama tikai tam, kurš zina simbola atslēgu.

Pacēlusies vimana uzreiz pārvēršas par «pērli debesīs».

Tibetas svētie raksti, pieminēdami lidaparātus, arī salīdzinā​tos ar «pērli debesīs».

Bet, lūk, kā lidaparātu apraksta cits sanskrita sacerējums». «Ghatotračabadma»: «Tie ir milzīgi un šausmīgi gaisa rati, izgatavoti no melnas dzelzs… Tie bija apgādāti ar ierīcēm, kuras, bija izvietotas paredzētajās vietās. Tos neveda ne zirgi, ne ziloņi. Tos virzīja ierīces, kuras bija ziloņu lielumā.» Citā sacerējumā teikts, ka tāda aparāta būvei lieto varu, dzelzi, svinu (8,279. lpp.).

Dažos avotos pieminētas melnas vimanas, citi vēsta, ka to virsma bijusi no metāla: debesu rati

«spīdoši kā zelts» («Rāmājana», VII grāmata, 7). Acīmredzot, ja aiz šiem ziņojumiem slēpjas kaut kādas reālas atmiņas, eksistēja vairāki šādu ierīču tipi. Senie avoti tieši to arī apgalvo.

Spriežot pēc dažiem aprakstiem, šo ierīču forma bija ieapala. Gaisa kuģis Mahapadma («Lielais lotoss»), kuru piemin Somade- vabhata (XI gadsimts) un polinēziešu mītu «mirdzošais kuģis»,, kurā pārvietojās dievs Kanemilohai, pēc formas atgādināja glie​mežvākus. i Šīm ierīcēm bija daudzas telpas, logi, sēdvietas (30, 441. lpp.). Ierīces varēja gan nekustīgi lidināties gaisā, gan pārvarēt milzīgus attālumus «acumirklī», «ar domas ātrumu» (16, 124. lpp.). Pēdējo salīdzinājumu izteicis Homērs, pieminot cilvēkus, kuri dzīvoja ziemejos un pārvietojās šajos brīnumainajos kuģos. (Neviļus- jāatceras «ugunskuģi» no vikingu teikām, kurus viņi satika ziemeļu platuma grādos.')

Par tautu, kura it kā zināja gaiskuģniecības noslēpumus, rakstīja arī citi grieķu autori. Šī tauta, hiperboreji, dzīvoja ziemeļos,, un saule virs viņiem lēca tikai reizi gadā (57, 72. lpp.).

Atmiņas par sauli, kura lec tikai reizi gadā, atnesa sev līdzi arī ārieši, kuri pirms 4000 gadu ieradās Indijā no savas nezināmās pirmdzimtenes. Viņi arī atnesa sev līdzi ziņas par lidaparātiem, kuras mēs atrodam sanskrita tekstos.

Saglabājušies un nonākuši līdz mūsdienām daži attēli, kurus var traktēt arī kā atmiņas par līdzīgām ierīcēm. Tajos, bez šaubām, attēlots ne jau lidaparātu ārējais izskats, bet pati ideja par lidojumu gaisā, ārpus Zemes, starp zvaigznēm. Lūk, debesu kuģis (laiva), kurš lido virs zvaigznēm un starp zvaigznēm, no VII gadsimtā p. m. ē. būvētajām Montenhetas kapenēm (31. att.). Taja attēlotais cilvēks vienā rokā tur dzīvības simbolu, otrā — nāves simbolu. Un, lūk, šumeru variants — cilvēks tādā pašā zvaigžņu laivā starp zvaigzni un Sauli (32. att.). Trešais zīmējums — pirms- kolumba Amerika, Peru teritorija. Stilizēto divkājaino būtni grezno «kāpnveida troņa», bieži sastopama ēģiptiešu dievietes Izīdas atribūta, attēli (33. att.) (13., 72, 74, 97. lpp.). Ķīniešu zīmējuma gaisa rati attēloti lidojam virs mākoņiem, īpaši oiesaista uzmanību viena detaļa: riņķis ratu priekšā un aiz tiem. Kas tie ir? Ja riteņi, tad tiem vajadzētu būt sānos (21, IV). Ķīniešu alķīmiķis un slepeno zinātņu adepts Ko Hungs mūsu ēras

320. gadā rakstīja, ka «daži izgatavoja gaisa ratus». Viņš piemin rotējošas lāpstiņas (asmeņus), kuri «liek šai ierīcei kustēties». Iespējams, ka šie vārdi attiecināmi uz stilizētajiem apļiem, kuri redzami attēlā (34. att.).

Jau minēti daudzi piemēri, kā senie cilvēki centās noslēpt dažas zināšanas, padarīt tās nepieejamas ne​piederīgiem cilvēkiem. Būtu vienkārši dīvaini, ja neslēptu arī zināšanas par gaisa ratiem un to uzbūvi.

Imperatora Cenga Tanga laikā (XVIII gadsimts p. m. ē.) kāds viņa pavalstnieks izgatavoja gaisa ratus un, tos izmēģinādams, pacēlās gaisā. Vējš aizpūta viņu kaimiņu provincē. Ko pēc tam dara imperators — ar sajūsmu pieņem izdarīto atklājumu? Nē. Kā vēsta ķīniešu hronika, Čengs Tangs «pavēlēja iznīcināt ratus, lai (to noslēpums) nekļūtu zināms tautā» (21., 19. lpp.).

35. attēla redzamais sanskrita teksts šadi argumentē līdzīgu piesardzību: «Šo ierīču būve jāglabā noslēpumā, lai (šīs zināšanas) nenokļūtu nejēgu rokās. Šī iemesla dēļ zināšanas, kuras dod tādus augļus, nevajag izpaust, par tām nevajag stāstīt.»

Iespējams, ka šī piesardzība nebija lieka. Daži senie teksti vēsta, ka lidaparāti izmantoti militāriem mērķiem. Kauju apraksti,

kuri tajos doti, sniegti it kā «no dabas», tā, kā to būtu varējis izdarīt aculiecinieks: «Mēs ieraudzījām debesīs kaut ko, kas atgādināja liesmojošu mākoni, līdzīgu uguns mēlēm. No tā iīnira milzīga melna vi- mana, kura gāza lejā daudzus mirdzošus (spīdošus) šāviņus. To izdotā dārdoņa bija līdzīga tūkstoš bungām. Vimana tuvojās zemei neiedomājamā ātrumā un izlaida milzumu šāviņu, kuri mirdzēja kā zelts, izlaida tūkstošiem zibeņu. Pēc tam sekoja spēcīgi sprādzieni un simti ugunīgu viesuļu.

Karaspēku pārņēma panika,, sprādzienu nogalināti, krita zirgi, kaujas ziloņi un daudzi karavīri. Karaspēks metās bēgt, un briesmīgā vimana to vajāja, kamēr iznīcināja («Mahābhārata», Karnaparvana).

Vēlreiz atgādinu, ka tas rakstīts apmēram pirms četriem tūk​stošiem gadu.

Bažas, ka lidaparāti var tikt izmantoti ļauniem mērķiem, sastopamas arī vēlākos tekstos. Eiropiešu autors 1670. gadā rakstīja: «Dievs nekad nepieļaus, ka tāda ierīce tiktu radīta, lai novērstu daudzās sekas, kuras var sagraut civilo un politisko vadību starp cilvēkiem.» Tālāk viņš uzskaita gaisa kuģa iespējas — tas var mest bumbas, raidīt no augšas «mākslīgu uguni», pat, runājot mūsdienu manierē, «izsēdināt desantu» (21., 22. lpp.).

Jau minētais seno ēģiptiešu «planiera modelis» kā kaut kāds; materiāls, priekšmetisks pirmsākums labi iekļaujas minētajos ziņojumos. Cita netieša liecība, kura arī, iespējams, pieder šai liecību kategorijai — tā saucamie «inku ceļi», kuri pirms kāda laika atrasti Andos.

Aerofotouzņēmumi liecina, ka tie ir ne tik daudz ceļi, cik milzīgu, precīzi izveidotu ģeometrisku un citādu figūru sistēma, kura redzama tikai no noteikta augstuma. Precīzas trīsstūru malas, nevainojami paralēlas līnijas stiepjas pat 10—15 kilometru garumā.. Dažas figūras precīzā secībā atkārtojas. Vairāki zinātnieki uzskata, ka Andos atrodas pasaules lielākais astronomiskais kalendārs, kurā šīs līnijas apzīmē dažādas astronomiskas likumsaka​rības un zvaigžņu ceļus.

Nesen līdzīgas milzu figūras, karas atšķiramas tikai no gaisa, atrada Peru tuksnešos — De Maija un De Sihua. Zinātnieki tās attiecina uz pirmsinku periodu.

Vai mēs varam pieņemt, ka šie gigantiskie, tikai no augšas redzamie attēli kaut kā saistīti ar

lidaparātiem?

Izrādās, ka ari Ziemeļamerikā mēs varam saskarties ar infor-' māciju, ķura liek kļūt domīgiem. Kiče indiāņu svētā grāmata «Popol Vuh» vēsta par šīs tautas četriem pirmtēviem, kuri, kav't ko ieraudzījuši debesīs, steidzīgi sāka atvadīties no saviem radi-' niekiem un sievām un uzkāpa kalna virsotnē.

«Mēs dosimies atpakaļ pie savas tautas,» viņi teica. «Mēs izpildījām savu uzdevumu, mūsu dienas beidzas.»

Sie ļaudis, vēsta teksts, «tūlīt pēc tam tur, Hakavica kalna virsotnē, pazuda. Tos neapglabāja viņu sievas vai viņu bērni tā​dēļ, ka nebija redzams, kad viņi pazuda» (65., 112. lpp.).

Centrālamerikā saglabājusies teiksma par kādu varenu valdnieci, dēvētu par «Lidojošo tīģerieni», kura atnesa cilvēkiem zināšanas. Bet pēc kāda laika viņa pavēlēja aiznest sevi uz kalna virsotni, kur «pazuda pērkonā un zibenī» (24., 252. lpp.).

Sīs teiksmas apbrīnojami atgādina citas, kuras radušās visai tālu no šīm vietām — Dienvidaustrumu Āzijā. Visās tajās vēstīts par kaut kādiem apgaismotājiem, kuri pārvietojās lidaparātos un, savai «misijai» beidzoties, šajos lidaparātos aizlaidās. Par tādiem ziņojumiem senajos ķīniešu avotos stāsta, piemēram, vēsturnieks I. Lisē- t vičssavā publikācijā. Viņš raksta, ka senajā vārdnīcā «Huandi» aprakstīti četru veidu lidaparāti. Viens no tiem, kurā pārvietojās Huandi (apgaismotājs — atnācējs no seno ķīniešu nostāstiem), mirdzēja kā metāls, un tam bija spārni. Pirms lidojuma tas «uzņēma ūdeni». Par citu lidaparātu zināms, ka pēc tā pamešanas aparāta «galvu», kura turpinājusi izstarot siltumu, ļoti piesardzīgi ierakuši zemē. Vietā, kur tā aprakta, no zemes plūdis tvaika mākonītis, kuru vietējie iedzīvotāji pielūguši ilgus gadus. Kad pienāca laiks, Huandi, tāpat kā citi apgaismotāji, pameta vietu, kur bija ieradies. «… No augšas,» vēsta senais teksts, «pēc Huandi nolaidās pūķis, kura ūsas nokarājās lejup. Huandi uzkāpa uz pūķa, visi viņa palīgi un ģimenes viņam sekoja. (Uzkāpušo bija vairāk nekā 70 cilvēku.) Pārējie pavalstnieki nevarēja uzkāpt, un visi viņi pieķērās ūsām. Osas notrūka, un viņi nokrita zemē» (100., 1974., Nr. 11, 44.-46. lpp.).

Vairākos senajos indiešu tekstos, kuros piemineti lidaparati, runāts arī par lidojuma augstumu. Lai parādītu, cik augstu varonis pacēlās savos gaisa ratos, tiek pateikts, ka viņš uzlidoja «aug- ' stāk par vēju valstību».

Vai mēs varam pieļaut domu, ka kādas iepriekšējās Zemes civilizācijas pārstāvjiem pietika zināšanu, lai mēģinātu sasniegt citas planētas? Saprotams, tam grūti noticēt. Tomēr, lūk, ko stāsta vēstures avoti: «Izmantodami šos aparātus (ierīces, mašīnas),» mēs lasām sanskrita tekstā, «Zemes iedzīvotāji var pacelties gaisā, bet debesu iedzīvotāji — nolaisties uz Zemes.» Ar šīm ierīcēm varēja pārvietoties «Surjamandalas» — saules apgabala (Saules sistēmas?) un «Nakšatramandalas» — zvaigžņu apgabala robežās (8., ' 276. lpp.).

Leģendas vēsta, ka arī seno ķeltu gaisa rati varēja pacelties debesīs, tur, kur atrodas brīnumainas zemes, «dievu pilis».

Saglabajušies daudzi ziņojumi par to, ka ir bijuši cilvēki, kur? apmeklējuši šis ārpus Zemes robežām izvietotās «dievu pilis». Daoisti piemin kādu «pilnīgu cilvēku» Cem Džanu, kurš apmeklējis citas planētas un smēlies tur gudrību un zināšanas.

Senie teksti vēsta, ka jau pieminētais Huandi ar saviem pavadoņiem devās uz Regulu (Lauvas zvaigznāju). Sājos ziņojumos ir vēl viena interesanta detaļa: viens no turp lidojošajiem ieņēma kādas zāles un pēc tam «uz laiku nomira un atdzima jau pēc 200 gadiem». Daži teorētiķi uzskata, ka ilgstošos kosmiskos ceļojumos, kuri pārsniegs cilvēka dzīves ilgumu, ļaudis iegrims ana- biozes, «atgriezeniskas nāves» stāvoklī un bioloģiskais laiks viņiem it kā apstāsies. Attālums no Regula līdz Saules sistēmai ir 85 gais​mas gadi.

Starp agro kristiešu apokrifiskajām grāmatām ir bieži pieminētā «Enoka grāmata» jeb «Enoka noslēpumu grāmata». Tajā stāstīts par to, kā Enoks uz laiku paņemts uz kādām zemēm, kuras atradušās

debesīs. Tur viņam iemācījuši astronomisko zināšanu pamatus: Saules kustības kārtību, dienas saīsināšanās un nakts pagarināšanās iemeslus, lunāro kalendāru, Mēness fāzes, un kustību. «Un Vretils,» raksta Enoks, «mācīja mani 30 dienas un 30 naktis, un viņa mute nepārstāja runāt. Un es pa 30 dienām un 30 naktīm nepārstāju rakstīt piezīmes.» Sīs zināšanas Enokam iemācīja tādēļ, lai atgriezies, viņš tās pavēstītu cilvēkiem uz Zemes. Un atkal brīnumaina detaļa. Kad Enoks atgriezās, viņa bērni bija kļuvuši vecāki par tēvu. Šodien mēs zinām, ka tas iespējams, ja kosmosa ceļotājs pārvietojas ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam: viņam laiks rit daudz lēnāk nekā tiem, kuri palikuši uz Zemes. Bet kā mūsu senči varēja par to zināt?

Vai tādējādi nav izskaidrojami vēl daži dīvaini ziņojumi, kuri nonākuši līdz mums?

Kādā ēģiptiešu rokrakstā — 15 gadsimtus pirms mūsu ēras sarakstītajā oficiālajā faraona Tutmosa III valdīšanas hronikā — teikts, ka par šausmām visiem «22. gadā, ziemas trešajā mēnesī, pulksten sešos pēcpusdienā debesīs parādījās milzīgs pareizas formas priekšmets, kurš lēni virzījās uz dienvidiem».

Apmēram ar to pašu periodu datējams seno persiešu ziņojums par cilvēku, kurš uzbūvēja sarežģītu lidaparātu un pārvietojās tajā pa gaisu.

Cits ziņojums attiecas uz XIII gadsimtu, precīzāk, uz 1290. gadu. Kādā angļu klostera latīņu valodā rakstītā rokrakstā teikts, ka reiz virs pārbiedēto mūku galvām, kuri dzina pa ceļu klostera ganāmpulku, «parādījās milzīgs, riņķojošs un sudrabots ķermenis, līdzīgs diskam, kurš lēni pārlidoja tiem un radīja milzīgas bailes» («et ecce res grandis, circumcircularis argentia, disco quodam sind similis, lente e super nos volans atque maximum terorem excitans»).

Vai par_ līdzīgiem aparātiem nerakstīja zinātnieks un filozofs Rodžers Bēkons (1214—1294), kuru ieslodzīja cietumā par aizraušanos ar «slepenām zināšanām»? «Zinātne dod iespēju radīt aparātus, kuri var attīstīt milzīgu ātrumu, bez mastiem, kuru apkalpošanai nevajag vairāk kā vienu cilvēku.» Bēkons uzsvēra, ka līdzīgas ierīces pārvietojas bez dzīvnieku palīdzības. «Var arī radīt aparātu,» viņš rakstīja, «kurš spēj pārvietoties gaisā, ar cilvēku, kurš atrodas tajā iekšā.» Bēkons izdarījis arī svarīgu atzinumu, kurš, iespējams, attiecināms uz šajās lappusēs iztirzāto… «Lidaparātus, kuri bija senajiem cilvēkiem,» viņš rakstīja, «izga​tavo arī mūsdienās» (38., 139. lpp.). Šajā sakarā var pieminēt arī epizodi, par kuru stāsta franču hronika de Gabalis «Discourses» (1670).

Pieminēdama kaut kādu «lidojošu kuģu» parādīšanos, hronika vēsta, ka reiz Lionā «trīs vīrieši un viena sieviete izkāpa no šāda lidojoša kuģa. Ap viņiem salasījās visa pilsēta, cilvēki kliedza, ka tie ir burvji, kurus uzsūtījis Benevento hercogs Grimaldi, Kārļa Lielā ienaidnieks, lai viņi Francijā iznīcinātu ražu.

Veltīgi četri nevainīgie centās attaisnoties, teikdami, ka viņi ir vietējie, ka viņus pirms neilga laika aiznesuši neparasti cilvēki, kuri tiem parādījuši neredzētus brīnumus un atnesuši viņus atpakaļ, lai pastāsta par to, ko redzē​juši.»

Bet, lūk, interesanta liecība, kuru savā grāmatā min slavenais Renesanses laikmeta itāliešu skulptors Benvenuto Čellīni (1500— 1571). Reiz, ceļojot kopā ar pavadoni, «mēs paskatījāmies uz Flo- rences pusi un abi izbrīnā skaļi iesaucāmies, teikdami: «Dievs debesīs, kas par lielu ķermeni tā redzams virs Florences?» Tas bija kā ugunīgs baļķis, kurš dzirksteļoja un izstaroja pārlielu mirdzumu» (78., 210. lpp.').

Mums tuvāku šāda lidojoša aparāta aprakstu atrodam lielā krievu mākslinieka N. Rēriha grāmatā «Āzijas sirds», kura veltīta ceļojumam Himalaju priekškalnēs. Viņš rakstīja: «Saulains,, bez mākoņiem, rīts — mirdz skaidras zilas debesis. Caur mūsu nometni strauji lido milzīga tumša lija. Mūsu mongoļi un mēs pavadām to acīm. Bet, lūk, viens no burjatu lamām paceļ roku pret zilajām debesīm: — Kas tas tur tāds? Balts gaisa balons? Aeroplāns?

Un mēs ieraugām: lielā augstumā kaut kas spīdošs kustas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. No teltīm atnesa trīs spēcīgus binokļus. Mēs novērojam saulē mirdzošu ietilpīgu sferoidālu ķermeni, kurš skaidri bija redzams zilajās debesīs. Tas kustas ļoti ātri. Pēc tam mēs novērojam, kā tas novirzās vairāk uz dienvidrietumiem un pazūd aiz sniegotās Humbolta ķēdes. Visa nometne seko neparastajai parādībai»

(67., 184. lpp.). - ' Vai var domāt, ka tās ir kādreiz pastāvējušās civilizācijas pēdas, tie paši «lidaparāti, kuri bija senajiem», par ko rakstīja Rodžers Bēkons?

Iespējams, ka šajā sakarā varētu pieminēt arī dažus ziņoju​mus, kuri pēdējā laikā'parādījušies presē.

Bet, lūk, kas ir svarīgi: šodien mēs varam runāt jau ne tikai par liecinieku vārdiem, ne tikai par aculiecinieku iespaidiem. Pa​stāv materiālas pēdas.

Vaškas upes atlūza

1976. gadā Vaškas upes krastā, Komi APSR, vietējie iedzīvotāji atrada kādu bālganu dūres lieluma atlūzu. Nedaudz paškrāpējot vai uzsitot pa to, no sitiena vietas šķīda dzirksteles. Laimīgā kārtā dīvainais priekšmets nonāca zinātnieku rokās. Ar to nodarbojās Vissavienības kodolģeofizikas un kodolģeoķīmijas zinātniskās pētniecības institūts, PSRS ZA S. Vavilova Fizikas problēmu institūts, PSRS ZA V. Vernadska ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūts, Maskavas Sarkankarogotais tērauda un sakausējumu institūts un vēl dažas zinātniskas iestādes.

Atlūza izrādījās 1,2 metru diametra, nezināmas izcelsmes un nezināmai vajadzībai domāta riņķa, cilindra vai sfēras fragments.

Sis priekšmets izgatavots ne senāk kā pirms 100 tūkstošiem gadu (tajā esošajā urānā nav sabrukuma produktu). Torija sa​brukšanas produkti liecina pat par tuvāku datumu.

Taču galvenā mīkla slēpjas citā — atlūzas sastāvā. Tā pētīšanai izmantoja gammas spektrometriskās analīzes precīzijas metodes, arī neitronu aktivācijas, neitronu radiācijas un rentgenra- diometrisko metodi. Izrādījās, ka priekšmets sastāv no retzemju elementu sakausējuma: cērija — 67,2%, lantāna — 10,9%, neo- dīma 8,78%, nedaudz dzelzs un magnija. Starp piemaisījumiem atrada urānu un molibdēnu.

Zinātnieku secinājums: sakausējums radīts mākslīgi. Uz Zemes nav dabisku minerālu ar šādu sastāvu un īpašībām. Vēl vairāk — Zemes apstākļos atmosfēras skābeklis parasti reaģē ar dzelzi un to oksidē, tāpēc sakausējumos dzelzs vienmēr ir oksīdu veidā. Atlūzā gan ir dzelzs, bet nav ne mazāko dzelzs oksīda pēdu.

Vai tas nozīmē, ka sakausējumu izgatavoja ārpus Zemes?

Izotopu sastāva analīze ar precizitāti līdz procentu simtdaļām atbilst Zemes proporcijām. Zinātnieku secinājums: ar lielu varbūtību var uzskatīt, ka sakausējums izgatavots uz mūsu planētas (vai Saules sistēmas robežās).

Taču už Zemes šobrīd nav sakausējuma radīšanai nepieciešamās tehnoloģijas. Sakausējums tika izgatavots no pulvera, kura vismazākās daļiņas sastāvēja tikai no dažiem simtiem atomu. Tas tika izgatavots ar aukstās presēšanas metodi, izmantojot simtiem tūkstošiem atmosfēru lielu spiedienu.

Aprīkojumu, ar kuru tāda izmēra detaļas varētu presēt zem tik liela spiediena, mūsu civilizācija ne tikai vēl nav radījusi, bet nav pat vēl tādam aprīkojumam tuvojusies.

Ziņojums par šo atradumu (kā jau minēts, to atrada 1976. gadā) 1985. gada sākumā bija publicēts avīzē «Sociaļističeskaja industrija». PSRS ZA Fizikālās ķīmijas un neorganisko savieno​jumu tehnoloģijas nodaļas sekretārs akadēmiķis N. ZavoronkoVs komentēja šo ziņojumu: «Minētā sastāva paraugs pilnīgi varēja tikt iegūts Zemes apstākļos. Uz esošo materiālu pamata var teikt, ka atrastais paraugs nav dabisks minerāls, bet ir mākslīgas iz​celsmes sakausējums. Jautājums par to, kādos apstākļos un kā​dām vajadzībām tas tika iegūts un kādas konstrukcijas sastāvdaļa tas bija, objektīvi jāpēta» (119., 1985., 27. I, 4. lpp.). *** Katra cilvēka apziņa — tā ir viņa vides, viņa laikmeta produkts. Mēs ar jums, šīs rindas rakstošais un lasošais, neesam izņēmums. Mūsu vērtējumos un priekšstatos mēs atkārtojam vērtējumus un priekšstatus, kuri valda-mūsdienās.

Taču arī šeit iespējami dažādi viedokļi. Pilnīgi pieļauju, ka iespējams citādi izskaidrot liecības »un

faktus, kuri minēti šajā nodaļā. Dažas pozīcijas, kuras atšķiras no autora pozīcijas, minētas piezīmēs.

Galvenais ir — nesteigties pielikt punktu. Un ātrumā noteikt — «tas nevar būt».

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Baldwin J. Pre-historic nations. — L., 1869.

2. Beals Ch. Nomades and empire builders. — N. Y., 1961.

3. Bēkons F. Jaunais organons. — R., 1989.

4. Bellamy H. S. The Atlantis myth. — L., b. g.

5. Campbell J. The Masks of God. Primitive Mvthologv. — N. Y., 1959.

6. Cerams K. V. Dievi, kapenes un zinātnieki. — R., 1982.

7. Cory I. P. Ancient fragments. — L., 1832.

8. Dikshitar R. War in Ancient India. — Madras, 1944.

9. Donelliļ I. Atlantis, the Antedeluvian World. — N. Y., 1949.

10. Eliade M. The Mvth of Eternal Return. — L., 1955.

11. Encvclopedia Britanica. — L., 1964. — Vol. 9.

12. Ferryn P., V-erheyden J. Chroniques des civilisations disparues. — P., 1976.

13. Fix W R. Star maps. — L., 1979.

14. Hapgood Ch. H. Maps of the Ancient Sea Kings. — N. Y., 1966.

15. Heidel A. The Babilonial Genesis. — Chicago, 1963.

16. Hutin S. Les civilisations inconues. — P., 1961.

17. The Indian Heritage. An anthology of sanscrit literature. — Bangalore, 1958.

18. Ivmy I. The Sphinx and the Megaliths. — L., 1974.

19. Jobes J., Jobes G. Outer space. — N. Y., 1964.

20. Kalevala. — R., 1964.

21. Laufer B. The Prehistory of Aviation. — Chicago; 1928.

22. Lissner I. The Living Past. — N. Y„ 1957.

23. Macgowan K., Hester J. A. Early Man in the New World. — N. Y„ 1962.

24. Mackenzie D. Myths of pre-columbian America. — L., 1924.

25. The Mahabharata of Krishna Dwapayna vyasa. — New Dehli, 1970. 26. The Mahabharata story, Vyasa and Variations. Madras, 1967.

27. Manetho. — L., 1956.

28. Mercer S. Earliest Intellectual Man's Idea of the Cosmos. — L., 1957.

29. Pauwels L., Bergier J. Le Matin des Magiciens. — P., 1960.

30. Ramayana. — Bombay, 1958.

31. The Ramayana of Valmiki. — L., 1957. — Vol. II. 32. Rath-Vegn, I. From the History of Human Folly. — Budapesht, 1963.

33. The Sacred Books of the East. — Satapatha Brahmana. — Dehli, 1963. — Part I. 34. The Sacred Books of the East. — Vol IV. The Zend-Avesta. — I. — Oxford, 1880.

35. Scientific Progress and Human Values. — N. Y., 1967.

36. Serouya H. La Kabbale. — P., 1957.

37. The Tibetan Book of the Dead. — L., 1957.

38. Tomas A. We are not the first. — L., 1976.

39. The Velikovsky Affaire. — N. Y., 1966.

40. The Vishnu Purana. — Calcutta, 1961. — Part 2, ch. 7.

41. Wilkins H. Mysteries of Ancient South America. — N. Y., 1956.

42. Большая советская энциклопедия. (3-е изд.) — М.

43. Вадимов А., Тривас М. От магов древности до иллюзионистов наших дней. — М., 1979.

44. Вайян Дж. История ацтеков. — М., 1949.

45. Геродот. История в 9-ти кн. — Л., 1972. \ 46. Григорий Нисский. Творения святого Григория Нисского. Ч. 1. Об устроении человека.

— М., 1861.

47. Добрынин Б. Ф. Потонувшие материки. — 7, — Пг. 1923.

48. Зайдлер Л. Атлантида. — М., 1966.

49. Историко-астрономические исследования. — Т. 15. — М., 1980.

50. Кавказский этнографический сборник. — М., Наука, 1976.

51. Кондратов А. Адрес — Лемурия? — Л., 1978.

52. Кларк А. Черты будущего. — М., 1966.

53. Клочков И. С. Духовная культура Бабилонии. — М., 1983.

54. Леонардо да Винчи. Избранные произведения. — М.—Л., 1935.

55. Материалы по истории и филологии Центральной Азии. — Улан-Уде, 1968.

56. Махабхарата. — Ашхабад, 1955. — 1972.

57. Мифологический словарь. — М., 1961.

58. Мифы народов мира. — М., 1980.

59. Михайлов Т. М. Из истории бурятского шаманизма. — Новосибирск, 1980.

60. Народы Америки. — М., 1959.

61. Нейгебауэр О. Точные науки в древности. — М., 1968.

62. Платон. Сочинения. Ч. 5—6. — М., 1879.

63. Платон. Сочинения. В 3-х томах. — М., 1968—1972.

64. Плутарх. Сравнительные жизнеописания. — М., 1961—1964.

65. Пополь-Вух. — М., 1959.

66. Раджакршинан С. Индийская философия. — М., 1956.

67. Рерих Н. К. Избранное. — М., 1979.

68. Сказки и мифы народов Океании. — М., 1970.

69. Соколов М. И. Материалы и заметки по старинной славянской литературе II Вып. 3. Славянская книга Еноха Праведного. — М., 1910.

70. Сомадева. Океан сказаний. Избранные повести и рассказы. Пер. с санскрита. — М., 1982.

71. Спутники Марса. — М., 1981.

72. Те Ронги Хиора (Бак П. Г.) Мореплаватели солнечного восхода. М„ 1950.

73. Флавий Иосиф. Иудейские древности. Т. 1. — Спб. 1900.

74. Фрейденберг О. Миф и литература древности. — М., 1978.

75. Фрейзер Рж. Золотая ветвь. — М., 1928.

76. Фрэзер Дж. Фольклор в Ветхом Завете. — Пер. с англ. — М., 1931.

77. Хизанашвили Г. Д. Динамика земной оси вращения и уровней океана. — Тбилиси, 1960.

78. Челлини Бенвенуто. Жизнь Бенвенуто Челлини. — М., 1958.

79. Чехов А. П. О литературе и искусстве. — М., 1955. , 80. Шавров М. О. О третьей книге Эздры. — Спб., 1861.

81. Ширакаци А. Космография. — Эреван, 1962.

82. Церен Э. Библиейскне холмы. — М., 1966.

83. Цицерон Марк Туллий. Сон Сципиона. — М., 1917.

84. Эпос о Гильгамеше («О все видящем»), — М,—Л., 1961.

85. Языческое представление об острове Буяне. — Б. м., б. г.

Periodiskie izdevumi

86. The American Antropologist. — Menasha, 1912. — Vol. 14.

87. The American Journal of Science. / Radiocarbon, Supplement- New Heaven, — 1957. — Vol 5. — P. 12—13 // 1962. — vol. 6. p. 332,—334.

88. Discovery. — L. 89. Horisons. — P. 90. Journal of American Oriental Society. — New Haven.

91. National Academy of Science. Proc. of. — Wash. 1959. — Vol. 45.

Nr. 3. — March 15.

92. Nature. — L. 93. Science. — Wash.

94. Science it vie. — P. 95. Science Journal. — L. 96. Science New Letters. — L. 97. Science News. — Wash.

98. Scientific American. — N. Y. 99. Sьddeutsche Zeitung. — Mьnchen.

100. Азия и Африка сегодня. — М.

101. Вестник древней истории. — М.

102. Вестник истории мировой культуры. — М.

103. Вестник Ленинградского университета. — Л., 1969.

104. Вокруг света. — М.

105. Вопросы литературы. — М.

106. Восток. — М.

107. Декоративное искусство. — М.

108. За рубежом. — М.

109. Знание — сила. — М.

110. Известия. — М. , 111. Мовознавство. — Киев.

112. Наука и жизнь. — М.

113. Наука и человечество. — М., Знание.

114. Неделя. — М.

115. Правда. — М.

116. Проблемы космической биологии. — М.

117. Природа. — М.

118. Советская Россия. — М.

119. Социалистическая индустрия. — М.

120. Труд. — М.

121. Философские науки. — М.

II DAĻA viesi no mezozoja Cilvēces atmiņa 1945. gada jūlijā Meksikas pilsētā Akambaro nolija tropiska lietusgāze. Kādam pakalnam (tie ielenca pilsētu) ūdens straumes izskaloja nogāzi. Izskalotajā vietā k|uva redzamas māla trauka lauskas.

Pārbaudot ar radioaktīvā oglek|a datēšanas metodi organiskās atliekas, starp kurām atrada lauskas, noteica lausku vecumu — 3600 gadu. Jau izrakumu pirmajās dienās arheologi sāka atrast no māla gatavotas dīvainu dzīvnieku figūriņas. Dīvainas tās bija tādēļ, ka attēlotajiem dzīvniekiem nebija prototipu starp dzīvniekiem, kuri mīt vai kādreiz mituši šajā rajonā.

Slavenais arheologs Di Pezo secināja, ka dažas figūriņas apbrīnojami atgādina tiranozauru, brontozauru un citus mezozoja ēras gigantiskos rāpuļus (8., 1971., Nr. 22, 128. lpp.). Meksikas Aizvēsturisko pieminekļu muzeja direktors Eduardo Nigera, apstiprinājis atraduma īstumu, neziņā noplātīja rokas: «Bet neva​rēja taču cilvēki un dinozauri dzīvot vienlaicīgi?» (22., 1972., Nr. 4, 18. lpp.).

Tas nav vienīgais atradums, kurš rada šādu jautājumu.

Uz kāda Arizonas kanjona klinšainās nogāzes atrada tādas būtnes attēlu, kura neatgādināja nevienu mūsdienu dzīvnieku (36. att.). Vienīgais dzīvnieks, kuram būtne līdzinās, ir tirano- zaurs. Daži zinātnieki uzskata, ka Arizonas kanjona zīmējumā patiešām attēlots tiranozaurs. Tas pats, kurš, kā pieņemts uzskatīt, izzuda pirms 70 miljoniem gadu (20, 1972., 26. VII, 14. lpp.). Zināms arī bareljefs, kuru daži zinātnieki uzskata par stegozaura attēlu (37. att.).

1558. gadā iznāca franču ceļotāja un etnogrāfa Andrē Tevē grāmata. Cita starpā 'tajā ir arī dīvaina dzīvnieka «sukkarata» apraksts un attēls (38. att.). Vēlāk šo dzīvnieku tiešām atrada. Taču atrada nevis zoologi, bet paleontologi. «Sukkarats», kurš bija zīmēts pēc indiāņu aprakstiem, izrādījās terciāra iedzīvotājs — gigantisks sliņķis. Tas ne mazumu izbrīnīja zinātniekus: no kurienes indiāņi zina par so dzīvnieku?

Tomēr izrādījās, ka terciāra gigantiskie sliņķi (magatēriji un melodonti) dzīvoja šeit arī mums tuvākā laikā. To pierādīja vēlā​kie atradumi.

Līdzīgi attēli, kuri liek mulst speciālistiem, atrasti gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Eiropā. Rodēzijā (Zimbabvē) kāda kalna nogāzē esošā alā, kurā acīmredzot dzīvojuši bušmeņu senči, tika atrasts zīmējums — nezināms dzīvnieks, kurš izlien no purva. Kad zīmējuma fotouzņēmums nonāca paleontologu rokās, tie apjuka — zīmējumā bija attēlots brontozaurs (10, 1971, Nr. 3, 15. lpp.).

Pēc sarežģītiem un daudzgadīgiem izrakumiem arheologiem atklājās senās Babilonas sienas. Šeit pie dievietes Ištaras tempļa vārtiem viņi ieraudzīja gigantiskas būtnes attēlu. Ar krāsaino glazūru klātais attēls neatgādināja nevienu cilvēkiem zināmo dzīvnieku (39. att.). Pārsteigtais arheologs Koldevejs jau 1918. gadā atzina, ka, ja pasaulē eksistētu attēlotajam līdzīgs dzīvnieks, tas būtu no dinozauru cilts (16, 1962, okt, 28. lpp.; 2, 285. lpp.).

Turpmākie atradumi šajā rajonā radīja jaunu diskusiju gan starp speciālistiem, gan presē: hetu un babiloniešu zīmogos attēlotās būtnes visvairāk līdzinājās stegozauram, kurš, kā pieņemts uzskatīt, izzuda juras periodā, pirms 150 000 000 gadu (20, 1972, Nr. 40, 14. lpp.).

Vai Amerikas indiāņi, heti un senās Babilonas iedzīvotāji va- rēja būt pēdējo, izzūdošo gigantisko rāpuļu laikabiedri? Šādu iespēju nevar pilnīgi noliegt. Vēl vairāk — acīmredzot nevar pilnīgi noliegt arī iespēju, ka dažas šīs būtnes varēja nodzīvot līdz mūsdienām.

Jūrasčuska Senie teksti apgalvo, ka asīriešu valdnieks Sargons II (722— 705 p. m. ē.), kuģodams uz Kjpru, saticis gigantisku jūrasčūsku. Tā ir viena no pirmajām vēstīm par šo jūras dzelmju iemītnieku, un no mūsdienām to šķir gandrīz trīs tūkstoši gadu (1, 39. lpp.).

Nākošos ziņojumus sniedz romiešu autori — Plīnijs Vecākais, Seneka, Valerijs Maksima un citi.

264. gadā p. m. ē. kuģi, uz kuriem atradās Marka Atilija Regula komandētie romiešu leģioni, ienāca Bagridas upes grīvā (mūsdienu Medžerda Tunisijā). Viņi ieradās, lai ar ieročiem izšķirtu, zem kādas zīmes turpmāk ritēs vēsture — zem Romas vai Kar- tāgas zīmes. Bet daži leģionāri nenodzīvoja pat līdz pirmajai kaujai. Viņi gāja bojā šeit, deltā, no kāda milzīga, deltas ūdeņos dzīvojoša briesmoņa šausmīgajiem triecieniem. Tikai ar katapultu un metamo mašīnu palīdzību prasmīgie karavīri nogalināja briesmoni. Pēc Regula pavēles to nodīrāja un neredzēto trofeju ar kuģi nosūtīja uz Romu. Briesmoņa garums no galvas līdz astes galam bija 120 pēdas (apmēram 36 metri). Romā trofeju izlika publiskai apskatei, un tā bija sveika un vesela vēl 133. gadā p. m. ē. (1, 35. lpp.).

Acīmredzot blakus šim ziņojumam var likt citu, kurš pie mums atnācis no Ķīnas. Arī tajā pieminētas materiālas liecības par kaut kādu briesmoni vai pūķi, kurš mitis ūdenī (tiesa, nav skaidrs — saldūdenī vai jūrā). Sūtnis, kurš 15 gadus (1129—1144) pavadījis džurdženu galmā, savās piezīmēs aprakstījis pūķa skeletu, kas glabājies pils noliktavā, «Juaņs, Dzinu karavadoņa Uši vecākais dels,» rakstīja sūtnis, «redzēja pūķa skeletu, pie tam aste, spuras, pleznas un ķermenis bija pilnīgi veseli, tikai divi ragi bija jau nogriezti. Pūķis izskatījās tieši tāds, kā zīmē ūdenī dzīvojošos pūķus, vienīgi spuras uz muguras neizskatījās kā zivīm» (4, 52. lpp.).

Jūrasčūsku piemin arī vēlāki avoti — hronikas, annāles, kuģniecības rokasgrāmatas. Nereti jūrasčūsku attēloja jūras kartēs vai ilustrācijās, kuras papildināja kartes. Jūrasčūska, piemēram, redzama uz slavenā zviedru kartogrāfa Olava Magnusa (1490— 1557) kartēm (40. att.) (1., 59. lpp.).

Šos zīmējumus visbiežāk darināja pēc to jūrnieku nostāstiem, kuriem it kā esot nācies sastapties ar briesmoni atklātā jūrā. Šādu nostāstu ir simtiem. Aculiecinieki ir kuģu virsnieki un matroži, kas kuģojuši zem dažādiem karogiem, dažādos platuma grādos un dažādos gados. No viņu aprakstiem veidojas kopēja aina, kaut kāds vienots šīs būtnes «portrets»: garš, lokans kakls, maza galva, milzīgs masīvs ķermenis. Līdz pat pēdējam laikam šīs liecības bija un palika tikai iespaidi, stāsti, vārdi.

Bet, lūk, 1977. gada jūlijā sensacionāls jaunums aplidoja pasaules telegrāfa aģentūras. Japāņu tralera «Dzuijo Maru» tralī iekļuva zinātnei nepazīstama desmitmetrīga jūras briesmoņa atliekas. At- , radumu pacēla uz klāja, bet kapteinis, baidīdamies, ka pūstošais līķis sabojās lomu, pavēlēja to izmest pār bortu. Par laimi, šo būtni paspēja nofotografēt. Izpētījuši fotogrāfijas, japāņu zinātnieki secināja, ka tajās redzams dzīvnieks, kurš apbrīnojami līdzīgs mezozoja pleziozauram (15, 1979, 31. III).

Zinātniskajā periodikā parādījās publikācijas, kuras bija veltītas šim atradumam, kā arī citu gadījumu un novērojumu analīzei. Komentēdams japāņu zvejnieku unikālo atradumu, akadēmiķis N. Šilo žurnālā «Priroda» rakstīja, ka, izmēzdami to jūrā, zvejnieki «atņēma cilvēcei iespēju izpētīt vienīgo tāda dzīvnieka eksemplāru, kurš skaitās izmiris pirms apmēram 100 000 000 gadu». Izpētījis fotogrāfijas un aprakstus, arī Šilo secināja, ka japāņu zvejnieku tralī nokļuvis pleziozaura līķis (21, 1978, Nr. 1, 20. lpp.).

Ar dīvainiem jūras dzelmju iemītniekiem tikušies arī padomju jūrnieki. Par vienu šādu tikšanos stāsta žurnāls «Znaņije — sila» (13., 1979., Nr. 1, 14. lpp.). 1978. gada pavasarī Indijas okeānā j starp divdesmit piekto un trīsdesmito dienvidu platuma grādu kuģis sastapa veselu baru šādu būtņu. Kopā ar pieaugušajiem bija arī_ mazuļi. Jūrniekiem izdevās šīs būtnes aplūkot pavisam tuvu, kādu 50 metru attālumā. Lūk, kā tās apraksta bioloģijas zinātņu kandidāts, Klusā okeāna zinātniskās pētniecības institūta vaļveidīgo izpētes laboratorijas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A. Kuzmins: «Uz augšžokļa bija spilgtas baltas svītras, ku- ļ ras, pastāvīgi paplašinādamās, stiepās no purna gala līdz mutes kaktiņam un kuras apakšā ieskāva šaura melna svītra. Baltajai svītrai pa vidu bija sekste. Profilā galvai bija konusa forma, j Augšžokļa augstums mutes kaktiņa līmenī bija apmēram 1 metrs, tā priekšējā gala biezums 30— 40 cm, galvas kopējais garums — i 1,5—2 metri. No augšžokļa visā tā garumā uz leju stiepās melnas I svītras.»

Dažus gadus pirms šī notikuma tajā pašā rajonā cita padomju zvejas kuģa ekipāža redzēja no ūdens izslienamies dzīvnieka galvu, «līdzīgu zirga galvai». Kapteinis L. Gorjačijs dzīvnieku \ salīdzināja ar lielu ķirzaku. īpaši viņam palikušas atmiņā lielās j «kā bļodiņas») acis.

Interesanti, ka gandrīz visos stāstos atkārtojas šī detaļa — acis un skatiens. Lūk, kā stāsta zvejnieks no Vankūveras salas: «Divas acis, melnas kā darva, skatījās caururbjoši. Tās lielas izcēlās uz galvas, kā divas bulciņas. Es nekad nebiju redzējis kaut ko līdzīgu» (15., 1979, 31. III).

PSRS ZA korespondētājloceklis A. Jablokovs komentēja šo ziņojumu. Viņš teica, ka paleontoloģiskās informācijas salīdzinā- i šana ar aculiecinieku stāstiem ļauj pieņemt, ka šajā okeāna rajonā «dzīvo pleziozauru vai mozazauru pārstāvji, kuri skaitās iz- ; miruši mezozoja augšējā krīta periodā, apmēram pirms 60 000 000 gadu. Ja pie tam ņemam vērā, ka visas līdz šim uz Zemes noti-1 kušās kataklizmas nav radījušas būtiskas izmaiņas okeāna dzīvnieku eksistences apstākļos, tad iespēja, ka ūdenī dzīvojošie reptiļi nodzīvojuši līdz mūsdienām, ir pilnīgi reāla» (13, 1979, Nr. 1, 15. lpp.). Šādas satikšanās notikušas visās Pasaules okeāna malās, un liecības par tām atrodamas kuģu žurnālos, personiskajās dienas- ] grāmatās un avīžu rakstos. Bernars Eivelmans, Briseles Karaliskā ] dabaszinātņu institūta profesors, ziedoja daudzus gadus, lai sa- ļ vāktu šīs ziņas. Pēc viņa vārdiem, «pēdējos trīssimt gados vairāk nekā tūkstoš cilvēku redzējuši kaut kādu jūras briesmoni, kuru ; visi vienprātīgi nosauc par «jūrasčūsku» …»

Monogrāfijā (1), kura veltīta šai tēmai, viņš apraksta 587 do​kumentētus novērojumus.*

Līdz 1800. g.

1801.—1850. g.

1851.—1900. g.

Novērojumu skaits 32 166 152

1901.—1950. g.

190 1951.—1966. g.

47 27% gadījumu šo būtni, kura pacēlās no jūras dzelmes, redzēja kapteinis un kuģa virsnieki, 57% — visa komanda.

Ir liecinieki, kuri novērojuši «jūrasčūsku»-, atrazdamies krastā. 1817.—1819. gadā šī būtne vairākkārt parādījās Masačūsetsas štata (ASV) piekrastē. Reizēm šis skats izvilināja krastā veselus laužu pūļus. Tika pat mēģināts noorganizēt ekspedīcijas, lai briesmoni noķertu. Par šiem novērojumiem stāsta, starp citu, arī to gadu zinātniskie žurnāli.

Tomēr vairumu šādu satikšanos piedzīvojuši jūrnieki. 1833. gadā briesmoni no kuģa klāja novēroja kanādiešu jūras virsnieki.

1848. gadā «čūsku» redzēja angļu kuģa «Dedalus» jūrnieki (1, 20. lpp.). Kuģa kapteinis nosūtīja oficiālu raportu savam tiešajam priekšniekam admirālim Heidžam. Viņš rakstīja, ka 6. augustā pulksten 5 pēcpusdienā, kad kuģis atradies punktā, kura koordinātas bija 24°44/ dienvidu platuma un 9°22' austrumu garuma, «gardemarīns misters Sartoriuss ievēroja kaut ko ļoti neparastu, kas strauji tuvojās kuģa priekšdaļai. Viņš tūlīt ziņoja par to sardzes virsniekam, leitnantam Edgaram Drūmondam, ar kuru kopā bija virsnieks navigators Viljams Barets un es. Tobrīd mēs atradāmies uz kvarterklāja. Kuģa komanda gatavojās vaka​riņām. Šis priekšmets izrādījās milzīga čūska, kuras galva un ķermeņa priekšdaļa 1,2 metrus pacēlās virs ūdens. Būtne bija vismaz 18 metrus gara. To mēs izmērījām precīzi, jo varējām veikt vizuālu projekciju, izmantojot grotmasta rāju, kura nokarājās virs ūdens. Tajā daļā, kura bija pieejama mūsu skatienam, spriežot pēc jūras viļņu gaitas, mēs neievērojām dzīvnieka peldēšanas kustības. Būtne peldēja ļoti ātri, taču, ja to virzītu astes daļas izdarītās kustības, — es domāju, ka bez pūlēm, ar neapbruņotu, aci, būtu varējis šīs kustības ievērot pēc viļņiem, kas izplatītos ūdenī. Ne tad, kad būtne tuvojās kuģim, ne tad, kad tā šķērsoja mūsu ķīļūdeni, tā ne par vienu grādu nemainīja ceļu uz kaut kādu savu mērķi virziena uz dienvidrietumiem, kur ta virzījās ar ātrumu 12—15 jūdzes stundā (22—27 km/h. — A. G.). Čūskas diametrs zem galvas bija 40—50 centimetri, galvas forma bija čūskai tipiska. Visās 20 minūtēs, kamēr dzīvnieku varējām saskatīt tālskatī, tas ne reizes nepaslēpās zem ūdens; dzīvnieks bija tumši brūns ar dzeltenīgu baltumu uz kakla. Uz muguras viņam nebija spuru, bija kaut kas, kas atgādināja zirga krēpes vai drīzāk — ūdensaugus. Čūsku bez manis un nosauktajiem virsniekiem novēroja vēl kvartermeistars, vecākais meistars un stūresvīrs.»

Raportam kapteinis pievienoja attēlu, kuru viņš darināja pēc uzmetumiem, kurus bija uzzīmējis tūlīt pēc tikšanās ar briesmoni (41. att.).

Līdzīgas satikšanās daudzkārt notika arī vēlāk. 1893. gada decembrī tvaikoņa «Umfuli» pasažieri un komanda redzēja «jūrasčūsku» pavisam tikai 500 metru attālumā. Tad arī kapteinis uzzīmēja šīs būtnes attēlu (42. att.).

Vācu jūras kara flotes arhīvos glabājas zemūdenes kapteiņa raports. Sī zemūdene 1915. gadā torpedēja angļu kuģi «Iberion».

41. att.

42. att.

Pec sprādzienā vācu jūrnieki redzeja milzīgu, divdesmitmetrīgu dzīvnieku, kurš ūdenī raustījās agonijā (1, 448. lpp.).

Pēdējos gados ievērojami paplašinājies šādu liecību daudzums. Par tām stāsta, starp citu, arī J. Golovanova plašais raksts, kurš publicēts avīzē «Komsomoļskaja pravda». «Jau pēc Eivelmana darba parādīšanās,» raksta Golovanovs, «saņemti ziņojumi par satikšanos ar noslēpumainiem okeāna iemītniekiem dažādās zemeslodes vietās. Kapteinis Koups Kalifornijas līcī redzējis plezio- zaura kopiju.

Zvejas kuģim «Maylark» zvejojot Ohotskas jūras Šeļihova līcī, jutīgais hidrolokators 1969. gada aprīlī uzzīmēja precīzu tā profilu» (15, 1979, 31. III).

Pleziozaura kontūras uz mūsdienīga hidrolokatora ekrāna! Bet, ja tas mūs tā pārsteidz, kāpēc mēs nebrīnāmies par citu faktu — par haizivīm, kuras šodien dzīvo mūsu ūdeņos? Haizivs ir atnācēja no terciāra, pterodaktilu un dinozauru laikabiedre. Tā ir «dzīvais izraktenis» tikpat lielā mērā kā pleziozaurs.

Tāds pats «izraktenis» ir pūce — dinozauru laikabiedre. Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka okeāna dziļumā arī gigantiskie reptiļi, iespējams, varēja nodzīvot līdz mūsdienām. «Es uzskatu,» rakstīja PSRS ZA korespondētājloceklis A. Jablokovs, «ka šodien nav pamata šaubīties par lielu reptiļu iespējamo eksistēšanu okeānā, jo jau at​rasts diezgan daudz tikpat senas izcelsmes dzīvnieku valsts pār​stāvju.»

Nav izslēgts, ka «jūrasčūskai» ir kāds radinieks, kurš dzīvo saldūdenī. Par to liecina ne tikai aculiecinieku stāsti, bet,arī apa​rātu mērījumi, iegūtie fotouzņēmumi un kinokadri.

Ezera briesmonis

Kādā darbā PSRS ZA Arheoloģijas institūta direktors akadēmiķis B. Ribakovs pievērsa uzmanību ķirzakas motīvam ziemeļu tautu un Novgorodas lietišķajā mākslā un teiksmās. Otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras rāpuli attēloja uz šamaņu amata nozīmēm (43. att.). Novgorodā tā attēlu iegrieza māju spārēs,

mūzikas instrumentos, airos un kausu rokturos. Viduslaikos Novgorodā vēi bija saglabājušās atmiņas par kaut kādu rāpuli — dievību, kurš mitis līmeņa ezerā. Iespējams, šo zvēru piemin hronikas, kurās runāts par noslēpumaino «zvēru indriku, visu zvēru tēvu», kurš it kā dzīvojis dziļās pazemes ejās un tuneļos (un kura vārdā, starp citu, nosaukti kādreiz pavisam reāli eksistējušie indrikotēriji) (11, 1975, Nr. 1, 32. lpp.; 5, 156. lpp.).

Vācu diplomāts Zigmunds fon Herberšteins (1486—1566), kurš apmeklējis Krieviju 1517. un 1526. gadā, pabijis arī šajos nova​dos un sarakstījis «Piezīmes par moskovitu lietām», kā arī stāstu par līdzīgiem rāpuļiem pierakstījis kaimiņu Lietuvā. Kas tas ir — neskaidra nojausma par sirmās senatnes teiksmām vai atmiņas par daudz tuvākiem notikumiem (11, 32. lpp.)?

Zināmi arī stāsti no tuvākas pagātnes. Pārsteidz tas, cik ilgi tie saglabājas tautas atmiņā. Interesi rada S. Zenkovas liecība, kura man uzrakstīja, atbildot uz kādu rakstu žurnālā: «Šo stāstu es dzirdēju 1897. gadā Pariču ciematā Minskas tuvumā. Šajā brīnišķīgajā ciematā Berezinas krastā es dzīvoju savās jaunības dienās. Vēlāk biju skolotāja. 1907. gadā mani atlaida no darba «par kaitīgu ietekmi uz skolotāju personālu» un progresīvu avīžu abonēšanu. Tad es aizbraucu uz visiem laikiem. Aiz Paričiem bija priežu mežs — «Velna šiliņš». Mēs tur gājām sēņot. Aiz meža bija ļoti liels aizaudzis ezers un dzirnavas. Ezerā dzīvoja ūdensčūska. Krastā bija tās ala. Kamēr tā uzvedās kā veģetārietis, neviens to neaiztika. Bet, kad čūska sāka vilkt savā alā ciemata govis, zemnieki visi barā uzbruka ienaidniekam. Viņi aizbāza alas ieeju ar žagariem un tos aizdedzināja. No tā laika čūsku vairāk neviens neredzēja.»

Domu par to, ka kaut kādi gigantiski seno sugu pārstāvji attālos ezeros, iespējams, saglabājušies līdz mūsdienām, apstip​rina arī vairāki pēdējo gadu novērojumi.

Pirms kāda laika avīzē «Komsomoļskaja pravda» parādījās dīvaina informācija par Haijira ezeru Jakutijā. Pēc tur pabijušās Maskavas valsts universitātes Ziemeļaustrumu ekspedīcijas vadītāja vārdiem, vietējie iedzīvotāji no paaudzes paaudzē nodod sliktas valodas par ezeru. Mednieki vairās tuvoties tā krastiem. Meža zosis un pīles, kuru ir milzums apkārtējos ezeros un ūdenstilpēs, nekad nenolaižas tā ūdenī. Atšķirībā no kaimiņu ezeriem Haijirā

nav zivju. Kā stāsta iedzīvotāji, ezerā kopš seniem laikiem dzīvo kaut kāds milzīgs dzīvnieks. Sis stāsts guva negaidītu apstiprinājumu. PSRS ZA Jakutijas filiāles bioloģiskās vienības līdzstrādnieks N. Gladkihs, agri no rīta iedams pēc ūdens, krastā ieraudzīja dīvainu būtni. «Maza galviņa,» viņš stāstīja, «uz gara 1ās- I mojoša kakla, milzīgs ķermenis ar mirdzoši melnu ādu, vertikāla muguras spura.»

Gladkihs tūlīt pēc atmiņas uzzīmēja zīmējumu (44. att.). Vēlāk šo būtni ezera krastā redzēja vēl daži bioloģiskās vienības darbinieki.

MVU Ziemeļaustrumu ekspedīcijas priekšnieka vietnieks T. Ru- kosujevs, kurš savācis šos materiālus, informācijas beigās uzdod ' jautājumu: kas tas ir — vai ihtiozaurs? (15, 1964, 21. XI).

Par līdzīgu tikšanos žurnālā «Vokrug svēta» stāsta kādas ģeologu grupas vadītājs. Sordongiohas plato ir ezers Vorota, kurš starp vietējiem iedzīvotājiem izpelnījies tikpat sliktu slavu kā Hai- jira ezers Jakutijā. Daži vietējie mednieki un zvejnieki arī apgalvo, ka redzējuši ezerā kādu gigantisku dzīvnieku.

Esot gadījies, ka tas sagrābis pat suņus, kuri metušies ezerā pēc aizšautas pīles. Reiz šis briesmonis dzinies pakaļ zvejnieka plostam. Arī šie stāsti apstiprinājās — par noslēpumainās būtnes parādīšanās liecinie​kiem kļuva pats grupas vadītājs un pārējie tās darbinieki.

Laiku pa laikam līdzīgas vēstis pienāk arī no citām vietām. Kazahijā Karakistakas ielejas iedzīvotāji

stāsta par briesmoni Aidaharu, kas dzīvojot viņu novada ezerā. Pēc izskata briesmonis esot kaut kas vidējs starp milzīgu čūsku un krokodilu (19, 1982, Nr. 4, 40. lpp.). Apmēram tāpat apraksta būtni, kas dzīvojot La- binkiras ezerā. Par tās parādīšanās aculiecinieku kļuva pazīstamais vēsturnieks profesors B. Poršņevs (1905—1972).

Lai cik plaši ģeogrāfiskā ziņā izkliedēti šie vēstījumi, ir viens galvenais apstāklis, kas tos visus vieno, — briesmoņu apraksti ir līdzīgi. Bet katra šāda ziņojuma avots ir it kā noslēgts — ļaudis, kuri dzīvo viena ezera krastā,, taču nezina, par ko spriež citi, kas dzīvo tūkstošiem kilometru tālu.

Joslā, no kuras nāk šīs ziņas, nav tikai bijusī PSRS. Šī josla no Jakutijas caur ziemeļu rajoniem sasniedz Skandināviju, Skotiju, Īriju, Islandi un Kanādu. Spriežot pēc aprakstiem, Norvēģijas Sandesvatneta ezera briesmonis ir ļoti līdzīgs saviem radiniekiem, kuri it kā dzīvojot Zviedrijas, Jakutijas un Skotijas ezeros (14, 1976, 26. VII). Kanādā par līdzīgu briesmoņu dzīvesvietām uzskata Okeanagana un Pohenegamuka ezerus, kuri atrodas 160 kilometrus no Kvebekas. Pirmā vēsts par briesmoņiem izplatījusies 1874. gadā, pēdējoreiz šo būtni redzējuši 1957.'gadā (15, 1979, 31. III).

Taču visvairāk ziņojumu par gigantiskiem ezeru iemītniekiem nāk no Skotijas.

Pirmās ziņas par kaut kādu briesmoni, kas dzīvo Lohnesa ezerā, parādījās pietiekoši sen. Rokraksts, kurš latīņu valodā uzrakstīts 565. gadā, vēsta, ka reiz vietējā klostera abats, stāvēdams ezerā ieplūstošās Nesas upes krastā, ieraudzījis «dīvainu zvēru», kurš pēkšņi izniris no ūdens un meties virsū peldošam cilvēkam. 1325. gadā sastādītajā ģeogrāfiskajā atlantā arī pieminēts briesmonis. Tur teikts, ka Lohnesā dzīvo «liela zivs ar čūskas kaklu». Tas ir viens no pirmajiem ezera iemītnieka mutvārdu portretiem. Bet 1527. gadā kāds Dankens Kempbels it kā saticies ar to aci pret aci. Vismaz līdz mums ir nonācis viņa stāstījums, kurš pierakstīts tajā laikā: «Reiz agrā rītā vasaras vidū es ieraudzīju, kā no ūdens neparasti viegli izlīda neredzēts zvērs, kurš ar asti rāva ozolus ar visām saknēm. Kad mednieki uzbruka bries​monim, tas tūlīt nogalināja trīs no viņiem, pārējie aizbēga. Pēc tam zvērs mierīgi atgriezās ezerā.»

Mums tuvākos laikos cilvēks pats sāka meklēt kontaktus ar Nesiju (tā sāka saukt ezera iemītnieku).

1880. gadā briesmonis atkal atgādināja par sevi. Viens no skeptiķiem bija vietējais ūdenslīdējs Makdonalds. Gribēdams atspēkot tos, kuri uzskatīja, ka briesmonis eksistē, viņš piedāvājās nolaisties ezera dibenā. Taču, kad viņu izcēla virspusē, šis cilvēks bija pilnīgi mainījis savus uzskatus. «Es redzēju pašu sātanu!» viņš atkal un atkal atkārtoja.

1943. gadā, kara laikā, kara lidotājs B. Ferels, lidodams virs ezera 250 metru augstumā un aplūkodams to binoklī, skaidri re​dzēja briesmoni.

Visi aculiecinieki, kas redzējuši Lohnesa iemītnieku, iezīmē tās pašas kontūras, ko liecinieki no Haijira ezera, Vorota ezera, La- binkira ezera un citu ezeru krastiem.

Svarīgi tomēr ir tas, ka atšķirībā no novērojumiem citās vietās šoreiz mūsu rīcībā ir dokumentāli dati. Nesen visprecīzākie elektroniskie aparāti, kuri speciāli šim nolūkam tika uzstādīti ezerā, tā dzijumā fiksēja kāda gigantiska ķermeņa pārvietošanos.

«Komsomoļskaja pravda» publicēja šai problēmai veltītu lielu rakstu, kura autors bija avīzes zinātniskais komentētājs Jaroslavs Golovanovs. Tikai vienā pašā 1963. gadā, viņš raksta, Nesiju redzēja 40 reizes, 6 reizes to izdevās uzņemt kinofilmā. Vienā gadījumā filmēšana ilga veselas 4 minūtes un notika, burtiski, «aci pret aci», no ļoti neliela attāluma (15, 1979, 31. III).

1971. gadā ezerā zem ūdens uzstādīja ļoti jutīgus mikrofonus, kuri, atskanot mazākajam troksnim, ieslēdza prožektorus un automātiskos fotoaparātus. Pēc sistēmas ilgstošas «noslīpēšanas» 1975. gadā beidzot ieguva uzņēmumus, par kuriem ieinteresējās visa pasaule. «To apspriešanai,» raksta J. Golovanovs, «bija vel- iīta pat Anglijas parlamenta sēde. Šīs fotogrāfijas nav pretrunā nedz ar uzņēmumiem, kuri izdarīti virs ezera, nedz arī aculiecinieku liecībām. Kaut arī attēli ir izplūduši, tajos var izšķirt gan masīvu ķermeni, gan garu kaklu, gan īsu asti, gan pat pleznas.»

Gadu vēlāk ezerā strādāja divas kompleksas amerikāņu ekspedīcijas, kuru ekipējumā bija arī ļoti moderni hidrolokatori. «Darbu galvenais rezultāts,» turpina J. Golovanovs, «bija iegūtās sonogrammas, kurās 15—17 metrus zem ūdens virsmas tika fiksēti 10—13 metrus gari kustīgi ķermeņi. Reiz hidrolokators «saskatīja» divus ķermeņus, kuri kustējās blakus. Sonogrammā fiksēts arī mazu zivtiņu bars, kuras, pēc visa spriežot, glābās no vajātājiem. Ekspedīcijas dalībnieks kanādiešu paleontologs doktors Kristofers Makgovens iegūtos rezultātus komentēja šādi: «Pēc šo sonogrammu iegūšanas mēs vairs nevaram izlikties, ka runa ir par mītu vai leģendāru būtni. Kaut kas acīmredzot dzīvo ezerā, bet mēs nezinām, kas tas ir par zvēru» (15, 1979, 31. III).

Uzzināt, «kas tas ir par zvēru», mēģināja arī angļu pētnieku grupa, kura bija apgādāta ar jaunākajiem ultraskaņas lokatoriem. Viņiem 40 reizes izdevās nopeilēt masīvu objektu, kurš pārvietojās lielā dziļumā.

«Dīvaino skaņu izpēte, kuras izdevās ierakstīt magnetofona lentē,» paziņoja ekspedīcijas vadītājs, «Jauj domāt, ka tās rada kāds nezināms dzīvnieks.» Raksturīgi, ka ziņojumu par ekspedīcijas darbību publicējis autoritatīvs angļu zinātniskais žur​nāls «New scientist» (20, 1984, Nr. 20, 11. lpp.).

Zinātnieku domas par Nesiju dalās. Vieni tāpat kā iepriekš noliedz to, ko nespēj izskaidrot. Citi Nesiju piesardzīgi nosauc par «neidentificētu dzīvu objektu, kas mīt Lohnesā». Trešie uzdrošinās skaļi pateikt to, ko baidās darīt citi: Nesija — «tas ir līdz mūsdienām nodzīvojis senais reptilis, viens no pleziozauriem, kuri dzīvoja uz Zemes pirms 100 miljoniem gadu».

Slavenais paleontologs un rakstnieks I. Jefremovs arī ieinteresējās par šo problēmu. Viņš to nosauca šādi: «Nodzīvojuši līdz mūsdienām.» Jefremovs rūpīgi vāca visu šai problēmai veltīto informāciju. Kādā publikācijā viņš stāsta par pētnieku, kurš Āfrikā, Viktorijas ezerā, redzējis, acīmredzot Nesijas tuvāko radinieci. «Viņš redzēja briesmoni,» rakstīja I. Jefremovs, «kurš pēkšņi parādījās no ūdens un mēģināja saķert aizsapņojušos iezemieti.» Novērotājs redzējis garu spēcīgu kaklu, mazu galvu un masīvu ķermeni, kurš gan netraucējis briesmonim kustēties ļoti ātri. Daži skeptiski izturas pret līdzīgiem ziņojumiem, kurus sniedz vietējie iedzīvotāji,» turpināja I. Jefremovs, «bet ir zināms, ka daudzus šādus novērojumus veikuši eiropiešu pētnieki un ceļotāji, kad runāt par «poētisko iztēli», «pārspīlējumu» utt. nav iespējams. Ir labi zināms, piemēram, ka daudzi kapteiņi, kuru kuģi kursē pa Viktorijas ezeru, paši redzējuši līdzīgus briesmoņus. Pēc ārējā izskata tos pilnīgi iespējams uzskatīt par «aizvēsturiskiem» (20, 1972, Nr. 40, 14. lpp,).

Pirmie eiropieši, kuri nokļuva Centralaja Āfrika, no iezemiešiem dzirdēja stāstus par «čipekvi» — milzīgu ķirzakveidīgu briesmoni, kurš it kā dzīvojot nepieejamos purvos. Skeptiskie ceļotāji šos stāstus uzskatīja par leģendām. Purvos viņiem laiku pa laikam ceļā gadījās plašas teritorijas, kurās nezin kāpēc nedzīvoja behemoti. «Tos aprij čipekve,» — atkal un atkal pacietīgi skaidroja vietējie iedzīvotāji.

Ceļotāji neticīgi grozīja korķa ķiveru seg​tās galvas un iecietīgi smaidīja.

Sie smaidi pazuda, kad jau mūsdienās slavenais mednieks Dž. A. Džordans, galīgi satriekts, iznāca no džungļiem un pastāstīja par savu tikšanos ar «čipekvi». Viņš sadūrās ar briesmoni pie izžūstošas upītes gultnes. Džordans ieraudzīja milzīgu, «neiespējamu» būtni ar krokodila galvu un kaula plāksnītēm klātu behemota ķermeni. Pieredzējis mednieks rīkojas zibenīgi — Džordans paspēja izšaut Viņa šautene bija pielādēta ar ziloņu medībām paredzētu munīciju. Nez vai Džordans nopūdelēja — briesmonis bija pārāk liels un atradās pietiekoši tuvu. Bet «čipekve» nekrita. No šāviena briesmonis metās sāņus un, apšļācis mednieku un vina pavadoņus ar šķidru purva dubļu šalti, pazuda brikšņos (2, 255. lpp.).

Ja ticam «veselām aculiecinieku paaudzēm», raksta amerikaņu biologs R. Mekels, — tad vienā Kongo ezerā vēl šodien dzīvo daži zinātnei pilnīgi nezināmu dzīvu būtņu milzīgi pārstāvji. Zinātnieki sāka rādīt tajā rajonā dzīvojošiem pigmejiem dažādu dzīvnieku attēlus. Pigmeji bez pūlēm pazina ziloni, behemotu. Bet, kad viņi ieraudzīja brontozauru, visi kā viens apgalvoja, ka tas arī ir tas dzīvnieks, kurš mīt ezerā. Pēc viņu apraksta, tas ir dzīvnieks «divu ziloņu lielumā», līdz 35 metrus garš, ar spēcīgām īsām ķepām (14, 1981, 19. VI).

Ceļotāji no Kalifornijas, kuri nesen pabija tajās vietas, atveda stāstu par tikšanos ar šo

noslēpumaino dzīvnieku. Pēc viņu vārdiem, tam ir «brūna, gluda, spīguļojoša āda, maza galva uz gara, kā čūskai, kakla». Presē ziņots, ka viņiem izdevies iegūt vairākus šī dzīvnieka fotouzņēmumus (14, 1981, 25.

XII).

1981. gadā uz turieni devās Čikāgas universitātes biologu ekspedīcija. Džungļu ieskautā Tele ezera krastos mīkstajā purva augsnē viņiem izdevās atrast zinātnei nepazīstama gigantiska dzīvnieka pēdas.

Zinātnieki izteica pieņēmumu, ka tās atstājis viens no nedaudzajiem šajā novadā mītošajiem izdzīvojušajiem brontozauriem. Pēdas, kas palikušas zemē, — tas jau ir priekšmetisks, lietišķs pierādījums. Tās var nofotografēt, atliet ģipsī — tātad šīs pēdas var būt izpētes objekts.

1983. gada vasarā pasaules presi aplidoja ziņa, kura pārspēja visas iepriekšējās. To pārpublicēja arī vairākas bijušās PSRS centrālās avīzes. Kongo zinātnieku ekspedīcija, kuru vadīja biologs Marselēns Aņjans, Tele ezerā beidzot atrada noslēpumaino briesmoni. Zinātnieki ieraudzīja, ka netālu no krasta ūdenī rēgojas garš kakls, uz tā neproporcionāli maza galviņa, un masīvs ķermenis, kurš atgādināja milzīgu dzīvu blāķi.

Bet pats galvenais — zinātniekiem izdevās ne tikai ieraudzīt dzīvnieku, bet arī fiksēt to kinofilmā, pie tam filmēšana turpinājās veselas desmit minūtes. Gan zinātnieki, kuri redzēja dzīvnieku, gan zinātnieki, kuri vēlāk skatījās uzņemto filmu, domā vienādi — tas ir brontozaurs (12., 1984., Nr. 3, 21. lpp.; 14, 1983, 6. VII).

Kā vairums zinātnieku izturas pret šādiem ziņojumiem un. liecībām? Viņu domas dalās. PSRS ZA korespondētājloceklis A. Jablokovs, piemēram, domā, ka «ja arī var runāt par izredzēm sastapt kādus lielus, mums nezināmus reptiļus, tad tas iespējams tikai Pasaules okeānā». Šādu novērojumu tieši par okeānu, kā iepriekš minēts, ir pietiekoši daudz. Netiešs arguments par labu tam, ka kaut kādi gigantiski senatnes rāpuļi patiešām varēja nodzīvot līdz mūsdienām, ir daudzie citu «dzīvo izrakteņu» atradumi. Viens šāds «izraktenis» ir «Komodas salas pūķis» — milzīgs, līdz 3 metrus garš varāns (Varanus komodoensis), kurš atnācis no juras perioda — no laika, kuru no mums šķir 110 miljoni gadu. Interesanti, ka līdz 1912. gadam, kad zinātnieki ieguva pirmo milzu varāna eksemplāru, zinātnieki visas vēstis par varāniem apbrīnojami vienoti uzskatīja par leģendu, bet aculiecinieku stāstus — par izdo​mājumiem.3 Mūsdienu krabju priekšteči glipīdijas izmira un pazuda no Zemes virsas pirms 60—70 miljoniem gadu. Šo faktu bija pieņemts uzskatīt par neapstrīdamu un neapšaubāmu. Nesen franču ihtiologi, sev par neizsakāmu pārsteigumu, atrada … dzīvas glipīdijas. Tās dzīvoja 200 metru dziļumā, un, šķiet, viņas nemaz neuztrauca fakts; ka visas mācību grāmatas un enciklopēdijas uzskata, ka glipīdijas izmirušas jau krīta periodā (14, 1977, 15. I).

Mūsdienu skudru priekšteces, pēc paleontologu domām, izzuda vēl senāk — pirms 80 miljoniem gadu. Liels bija viņu pārsteigums, kad 1931. gadā Austrālijā noķēra divas dzīvas šādas skudras. Gaiši dzeltenas, apmēram 1 centimetru garas, tās, šķiet, bija vienīgās, kas it kā kaut kā atkļuvušas no pagātnes.

Lai kā arī zinātnieki meklēja, viņiem ilgi neizdevās atrast nevienu citu eksemplāru, nevienu šīs sugas skudru. Tomēr neatlaidība reiz tika atalgota. Pētnieks, kurš meklējumiem bija veltījis 46 gadus, beidzot atrada veselas «izmirušo skudru» kolonijas (10, 1979, Nr. 4, 52. lpp.).

Tāpat ilgu laiku par izzudušu un izmirušu uzskatīja zivi cele- kantu no bārkšspuru zivju dzimtas. Tās pēdējo pārakmeņojušos nospiedumu no mūsdienām šķir 70 000 gadu. Pēc tam vairs nebija atrastas ne mazākās celekanta pēdas. Celekants bija izmiris. Bet pirms kāda laika Indijas okeānā noķēra dzīvu celekantu (45. att.). Izrādījās, ka arī mūsdienu pasaulē dzīvo šī zivs, kura peldēja jau devona jūrās, peldēja jau desmitiem miljonu gadu pirms tam, kad daba radīja pirmo dinozauru (9, 1979, 2. III, 173. lpp.).

Senākās dzīvības formas, kuras mēs uzskatījām par sensenis izzudušām, mūsu neievērotas, turpina eksistēt kopā ar mums.

Hatērijas, ķīļzobveidīgo kārtas rāpuļi, kuri dzīvoja pirms 150 miljoniem gadu (46. att.), vēl nesen

dzīvoja Jaunzēlandes tuksnešainajās piekrastēs (tagad tās sastopamas tikai mazajās salās uz austrumiem no Jaunzēlandes) (18, 1965, Nr. 7, 160. lpp.). Šie «ilgdzīvotāji», kas dzīvo kopā ar mums, ir daudz «vecāki» par milzu ķirzakām, kuras, iespējams, saglabājušās okeānu vai nomaļu saldūdens ezeru ūdeņos.

Bet vēl ilgi, simtiem miljonus gadu pirms šo ķirzaku rašanās, apmēram tolaik, kad sauszeme vēl bija tuksnešaina un zivis sāka mēģināt izkļūt krastā, radās pārejas formas no zivīm uz amfībijām, kas vēl neriskēja šķirties no spurām, bet jau elpoja ar plaušām. Šīs būtnes dzīvoja uz mūsu planētas pirms 400 miljoniem gadu. Tās dzīvo uz mūsu planētas arī šodien (47. att.) — amkuru mūsdienās dzīvo Centrālās Āfrikas saldūdens ezeros (13, 1980, Nr. 2, 10. lpp.).

45. att.

46. att.

Itāliešu entomologi atrada reliktu vaboļu sugu, kura dzīvo dziļi zem zemes. Līdz šim atradumam uzskatīja, ka tādas vaboles izmirušas pirms 500 miljoniem gadu. Vaboļu laikabiedri — gliemeži neopilinsi — sveiki un veseli tika atrasti Klusajā okeānā,, kaut arī to uzplaukums bija tajā pašā laikā. Bet arī šis laiks — 500 miljoni gadu — nav maksimālais, nav pēdējā barjera (13, 1980, Nr. 2, 20. lpp.).

Nesen atrada dzīvas reliktas metalobaktērijas. Tās atrada nogulumos, kurus no mums šķir 2—2,8 miljardi gadu. Citiem vārdiem sakot, šī suga eksistē gandrīz tikpat ilgi, cik ilgi uz planētas evolucionē dzīvība, t. i, gandrīz vai no pirmajām dzīvības dienām. Šķiet, kur nu vēl tālāk (13, 1980, Nr. 1, 22. lpp.)!

Okeana dzelmē, serainajos zemūdens geizeros atrada arheo- baktērijas, kuru īpatnības zinātniekus iedzina strupceļā. Sīs sugas pārstāvji var dzīvot 300°C temperatūrā un iztur 285 atmosfēras lielu spiedienu, tie jūtas teicami sēra tvaikos, bet iet bojā, tikko saskaras ar skābekli. Pēc zinātnieku domām, šīs baktērijas ir neapšaubāms relikts, kas nonācis līdz mums no tiem laikiem, kad planēta bija kvēlojoša bezskābekļa pasaule. Arheobaktēriju eksistēšanas ilgums ir vienlīdzīgs dzīvības eksistēšanas ilgumam uz Zemes — apmēram 4 miljardi gadu (12, 1984, Nr. 7, 20. lpp.; 14, 1981, 21. X).

No laiku tumsas Vai mēs varam pieņemt, ka šis laiks ir pēdējā robeža, no kuras reliktās būtnes vēl var no pagātnes atkļūt līdz mums? Vai arī to, ka iepriekš minētais uzskaitījums ir pilnīgs? Jāšaubās, vai kāds uzdrošināsies to apgalvot. Kas Јan zina, kāda mums blakus eksistējoša vissenākā dzīvības forma tiks atklāta rīt.

Gālapagu salu rajonā okeāna dibenā, vietās, kur izplūst hidro- termālie avoti, dzīvo dīvainas būtnes.

Pirmoreiz tās atrada zinātniskās pētniecības zemūdenes «Alvin» biologi 1979. gadā. Tur mūžīgā tumsā 2,5 kilometru dziļumā dzīvo tārpveidīgi radījumi» kuru garums sasniedz divarpus metrus. Tiem nav acu.

Pasaulē, kurā nenokļūst neviens gaismas kvants, acis nav vajadzīgas. Bet tas nebūt nav pats pārsteidzošākais. Šīm būtnēm nav ne mutes, ne barības vada, ne kuņģa. Zinātnieki uzskata, ka dzīvnieki iegūst enerģiju, oksidējot ūdenī izšķīdušos sulfīdus. Tos viņu ķermenī oksidē audos dzīvojošas baktērijas. Ar vārdu sakot,

tas ir dzīvnieks, kurš nemedī, neiegūst barību un nekad neko neēd. Vai tas ir vienīgais pārsteigums uz mūsu planētas? [10] Kā minējis PSRS MZA akadēmiķis V. Kaznačejevs, iespējams priekšstats «par dzīvās vielas materiālās organizācijas citu formu pastāvēšanu uz mūsu Zemes virsmas pagātnē (un mūsdienās)».

Pagājis laiks, kad uzskatīja, ka Visumā dzīvība var eksistēt tikai tādos apstākļos un tādā veidā, kāds zināms mums uz Zemes. Zinātnieki izsaka domu, ka iespējama dzīvība, kuras pamatā ir nevis ogleklis, kā uz mūsu planētas, bet silīcijs; vai dzīvība, kura būvēta uz lauka pamata; vai pat uz elementārdaļiņu bāzes.

Uzstādamies simpozijā Bjurakanas astrofizikas observatorijā, slavenais fiziķis akadēmiķis V. Ginzburgs teica: «Mums pazīstama tikai dzīvības forma, kura pastāv «molekulārā līmenī». Molekulu izturēšanās pakļauta noteiktiem likumiem. Tomēr ir izteiktas domas, ka kaut kur var eksistēt dzīvība, teiksim «elementārdaļiņu līmenī», — bet tur, kā zināms, jau darbojas citi fizikas likumi» (17, 1972, IV, 13. lpp.).

Citi fizikas likumi, kurus piemin akadēmiķis V. Ginzburgs, neizslēdz arī šāda dzīva ķermeņa citādas no mūsu viedokļa neparastas īpašības. Tā, piemēram, ķermenis, kurš veidots no elementārdaļiņām, varētu brīvi iekļūt citos ķermeņos un priekšmetos, netraucēti laist cauri gaismu utt. Paņēmieniem, ar kuriem šī būtne no apkārtējās vides iegūtu enerģiju, būtu jābūt pilnīgi citiem, atšķirīgiem no mūsējiem. Tāpat kā citādām jābūt arī pārvietošanās metodēm telpā, to būtībai un esamības jēgai.

Vēršot skatienu nākotnē, astronomi redz laiku, kad nodzisīs un sabruks zvaigznes, izzudīs planētas.

Visums ieies «starojuma ērā». Nesaglabāsies ne vielas molekulas, ne atomi. Visums sastāvēs tikai no fotoniem, neitrīno, elektronu pozitronu plazmas un melnajiem caurumiem. «Dzīvības pulss kļūs aizvien lēnāks, bet nekad neapstāsies,» uzskata F. D. Daisons, slavenais amerikāņu fiziķis teorētiķis. Citiem vārdiem sakot, tā būs dzīvība nevis uz mums pierasto matērijas formu pamata, bet uz elementārdaļiņu, starojuma pamata. Šajā Visumā nebūs vietas cilvēkam. Bet arī tad, uzskata zinātnieki, saprātīgā dzīvība nebeigsies (18, 1983, Nr. 4, 35. lpp.).

Ilgi pirms tam, kad par dzīvības eksistēšanas iespēju uz elementārdaļiņu pamata sāka interesēties zinātne, uz šo jautājumu centās atbildēt K. Ciolkovskis. Viņš pieļāva iespēju, ka pašos agrākajos Visuma attīstības etapos varēja rasties saprātīgas būtnes, «veidotas ne tā kā mēs, vismaz no nesalīdzināmi retinātākas matērijas». Pēc Ciolkovska domām, šīs būtnes varēja sasniegt «pilnības kalngalus». «Vai tās mācēja saglabāties līdz mūsu laikam un vai tās dzīvo starp mums, būdamas mums neredzamas?» jautāja Ciolkovskis (6, 9., 18. lpp.1 ). Šeit nepieciešama svarīga piezīme. Cilvēkam vienmēr ir grūti pieņemt jaunu, negaidītu informāciju, neparastu ideju. Pirmā, gandrīz instinktīvā reakcija — noliegums. Tā ir sava veida psiholoģiskā barjera, kura labi pazīstama arī zinātnē. Pārvarēt šo barjeru ir diezgan grūti. Tāpēc, ja kādam lasītājam turpmāk izteiktā doma šķitīs vieglāk pieņemama tad, ja viņš uzskatīs to par fantastisku, vienosimies šo domu nosacīti uzskatīt par fantastiku.

Tātad: «… vai tās dzīvo starp mums, būdamas mums neredzamas?» jautāja Ciolkovskis. Ko tas nozīmē — «būdamas mums neredzamas»?

Cilvēks nodarbojas ar biškopību vairāk nekā 10 000 gadu. Vairāk nekā desmit gadu tūkstošus viņš izmanto bites, izmaina tās, pēta, raksta par tām grāmatas. Un tomēr pats, izrādās, paliek ārpus bišu uztveres. Pazīstamais franču zinātnieks Remī Šovēns uzskata, ka bites pat nenojauš par cilvēka eksistenci (7, 472. lpp.). Bišu redze veidota tā, ka ļauj tām saskatīt tikai tuvu priekšmetu izplūdušas kontūras. Šajā miglaino līniju virmojošā dūmakā cilvēka kontūras, koka kontūras un ceļa stabiņa kontūras bitēm ir vienlīdz neizšķiramas un vienlīdz vienaldzīgas.

Cilvēka iespējas uztvert apkārtējo pasauli ne tuvu nav tik visaptverošas, kā mēs reizēm domājam.

Redze ir galvenais kanāls, pa kuru mēs saņemam informāciju. Pie tam mēs neuztveram pašus priekšmetus, bet tikai to atstarotos elektromagnētiskos viļņus. Un nevis visus viļņus, bet tikai to niecīgo daļu, uz kuru noskaņota mūsu redze. No visas elektromagnētisko svārstību skalas, kas aizpilda telpu, mēs spējam

uztvert tikai 5%. Sī šaurā josla arī ir mums redzamais spektrs, pārējie 95%_ spektra ir ārpus mūsu uztveres spējām (3, 30. sēj, 68. lpp.). Mēs neredzam, piemēram, infrasarkano starojumu (50% Saules radiācijas ir tieši infrasarkanais starojums). Bet ķirzakas un čūskas to redz. Mēs neredzam ultravioleto starojumu. Taču kukaiņi to redz. Mēs nedzirdam ultraskaņu. To dzird dzīvnieki, kukaiņi un zivis. Mums neeksistē elektromagnētiskie lauki. Putni un kukaiņi tos uztver. Es nemaz nerunāju par sarežģīto un ietilpīgo smaržu pasauli. Vai par citiem pasaules uztveres paņēmieniem, par kuriem mēs, iespējams, pat neiedomājamies, par kuriem mums nav ne mazaka. priekšstata.

Savu spēju ierobežotību cilvēks kompensē ar dažāda veida aparātiem, ierīcēm un mehānismiem. Bet iespējams, ka kaut kādas realitātes zonas līdz šai dienai palikušas ārpus mūsu redzesloka, varbūt tās vispār nav iespējams uztvert.

Ir vēl kāds iemesls, kurš apgrūtina nezināmā uztveršanu. Vizuālās identificēšanas mehānismā ietilpst zināms vispārinātu tēlu jeb «noteicošo pazīmju» komplekts. Kad mēs redzam objektu, tas it kā pielāgojas kādam no jau esošajiem stereotipiem, saplūst ar to un tad notiek identificēšana.

Bet, ja mūsu priekšā ir kaut kas, kam nav analoga mūsu redzes atmiņā? Ja neviena no objekta «noteicošajām pazīmēm» nekā nesakrīt ar tām, kuras ir komplektā? Varde uztver mušas tikai tad, kad tās rāpo vai lido. Bet, ja vardei apkārt saliks nekustīgas mušas vai mēģinās to uzcienāt ar mušu salātiem, varde nomirs badā, skatīdamās tieši uz mušām, bet tā arī tās «neieraudzīs» (18., 1978., Nr. 8, 55. lpp.).

Psihologi labi zina šādu fenomenu arī cilvēkam. Tā apzīmēšanai ir pat speciāls termins — «negatīvā halucinācija». Atšķirībā no parastas halucinācijas, kad cilvēks redz to, kā nav, negatīvās halucinācijas gadījumā cilvēks neredz to, kas atrodas viņam tieši acu priekšā.

Kopā ar slaveniem zinātniekiem pieļaudami iespēju, ka eksistē kaut kādas nemolekulāras reliktas būtnes, mēs izsakām arī otru pieļāvumu — nav iespējams šīs būtnes uztvert ar tiem maņu orgāniem, ar kuriem apveltīts cilvēks. Mēs taču ar savu redzi neuztveram mikrobu un baktēriju pasauli. Tomēr tas netraucē tai objektīvi pastāvēt.

Kaut arī autora minējumi acīmredzami ir visai hipotētiski, tomēr tie rosina domāt un spārno fantāziju.

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Henvelmans B. Le grand serpent de la mer. — P., 1965.

2. Henvelmans B. Sur la piste des betes ignorees. — P., 1955.

3. Bojibuian CoBeTCKan 3HUHKJioneHH (3-e U3jx.). — M. 4. E. JlijH-AU. HcTopHa rocy,napcTBa KHaHefl. — M., 1979.

5. PaccKa3u pyccKHx jieTorineefi XII—XIV bekob. — M., 1968.

6. IļuoAKoecKuū. Ķ. BOoin BcejienHOft. — Kajiyra, 1938.

7. llIoeeH P. IloBeAeHHe >KH30Tiibix. — M., 1972.

Periodiskie izdevumi 8. Le nonveau Planete. — P. 9. Paris Match. — P. 10. Вокруг света. — M. 11. Декоративное искусство. — М.

12. За рубежом. — М.

13. Знание — сила. — М.

14. Известия. — М.

15. Комсомольская яравда. — VI. 16. Курьер ЮНЕСКО. — М.—Р.

17. Литературная газета. — М.

18. Наука и жизнь. — М.

19. Наука и религия. — М.

20. Неделя. — М.

21. Природа. — М. 22. Смена. — М.

III daĻa mŪsu saprĀtĪgie brĀĻi Reiz R. Gustavam Enšteinam, pazīstamam amerikāņu fiziologam, lūdza konsultāciju. Bija ievērots, ka reizi nedējā, tieši pirmdienā, precīzi 19.45 kaķis Villijs nezin kāpēc aiziet no mājām. Kaķi sāka izsekot. Villijs izgāja uz ielas un nešaubīdamies devās, pa vienu un to pašu nemainīgo maršrutu. Viņš nogāja vairākus kvartālus, ik reizes apstādamies pie krustojumiem un pacietīgi nogaidīdams, kad iedegsies zaļā gaisma. Šī garā ceļojuma galamērķis bija tuvākās slimnīcas ēka. Šeit Villijs iekārtojās uz pirmā stāva platās palodzes un divas stundas ar neatslābstošu interesi vēroja, kā šajā stāvā esošajā sporta zālē meitenes (no medicīnas personāla) spēlēja bumbu. Kad spēle beidzās, kaķis, guvis iespaidus, pa to pašu maršrutu atgriezās atpakaļ (2, 94. lpp.). Neviens kaķim nebija rādījis ceļu, neviens nebija paskaidrojis, ka šī spēle notiek tikai šajā vienīgajā nedēļas dienā un tieši šajā laikā.

Villijs nebūt nav vienīgais, kurš aizrautīgi vēro izrādes. Mūsu mājās ienākušais televizors, izrādās, kalpo ne tikai mums. Vai jūs esat ievērojuši, cik uzmanīgi kaķi un suņi skatās dažas pārraides? Ir suņi, kuri tik ļoti iemīļojuši televizoru, ka tāpat kā kakis Villijs precīzi zina iemīļoto pārraižu dienas un stundas (29, 1965, 21. II).

Bieži suņi vārda vistiešakaja nozīme «dzīvo līdzi» notikumiem uz ekrāna. Sevišķi, ja tajos piedalās būtne no viņu pasaules — kāds dzīvnieks, pirmām kārtām, saprotams, suns. Kad televīzijā demonstrēja filmu «Pie manis, Muhtar», stāsta laikraksts «Ņe- deļja», bokseris Džaga ne tikai dziļi pārdzīvoja visu notiekošo, bet visdramatiskākajā momentā, kad notika cīņa ar bandītu, mēģināja mesties Muhtaram palīgā.

«Izdzirdis ievainotā Muhtara smilkstēšanu,» raksta aculiecinieks, «Džaga, pacēlis galvu, trauksmaini un skaļi iekaucās. Pēc tam apgūlās, un visi ieraudzīja, ka Džagam no acīm sāka ritēt asaras» (31, 1967, 28.

VI).

Ne mazāk dzīvi uz ekrāna notiekošo pārdzīvo arī pērtiķi. Izrādās, ka tad, ja attēls uz ekrāna ir apgriezts ar kājām gaisā,, viņi reaģē tāpat kā cilvēki, — vētraini protestē un kliedz tik ilgi, kamēr attēls kļūst normāls (18, 276. lpp.). Pērtiķu auditorijai demonstrētie kinoseansi parādīja, ka viņi ne tikai ar interesi skatās filmas par dzīvniekiem un sev līdzīgiem, bet arī ļoti vētraini reaģē uz notiekošo. Sevišķi dramatiskos brīžos viņi pielēca no vietām, kliedza, žestikulēja (14, 165. lpp.).

Eksperimentu sēriju par tematu «pērtiķi un televīzija» veica pērtiķu psiholoģijas pētīšanas centrs Atlantā (ASV). Ja «skatītājiem» programma patika, viņi jautri smējās un aplaudēja. Pērtiķi skatījās arī skumjas pārraides, bet tad viņi sēdēja sadrūmuši, ar bēdīgām sejām.

Par šādiem faktiem vienmēr interesējas etologi — zinātnieki, kas pētī dzīvnieku uzvedību. Pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka dzīvniekiem ir arī psihe. Bet daži zinātnieki riskē iet vēl tālāk, kvalificēdami šo parādību kā saprātīgas izturēšanās iedīgļus (PSRS ZA korespondētājloceklis L. Krušinskis) (9, 7. lpp.). Novērojot dažus dzīvniekus un putnus brīvībā un laboratorijās, pētniekus nereti pārsteidz to saprātīgā, tieši racionālā izturēšanās.

Iedomāsimies šādu situāciju: uz kādas citas planētas mēs esam sastapušies ar būtnēm, kuras izmanto un pat izgatavo darbarīkus, māk skaitīt, kurām ir signālu sistēma, kas ļauj tām apmainīties ar sarežģītu informāciju. Šīm būtnēm ir stingri organizēta sabiedrība, tās ceļ sarežģītas būves, glābj viena otru, viņām ir pat zināms priekšstats par skaistumu. Vai mēs šādas būtnes neuzskatītu par saprātīgām, par «brāļiem iekš saprāta» un necenstos rfo- dibināt kontaktu ar tām?

Bet varbūt «brāļi iekš saprāta» nebūt nav jāmeklē tik tālu? Varbūt tie ir mums blakus, uz mūsu planētas?

Darbarīkus lietojošie Šodien daži uz Zemes dzīvojošie dzīvnieki ir iemācījušies saņemt knābī, spīlē vai ķepā primitīvus, dabas dotus darbarīkus. Visbiežāk kā darbarīku izmanto akmeni. Jūras ūdrs, paņēmis no dibena akmeni, ar tā aso malu atver molusku gliemežnīcas (18, 31. lpp.). Arī astoņkājis medību laikā labprāt izmanto

akmeni. Izvēlējies vajadzīgā lieluma akmeni, viņš saņem to tausteklī un, piezadzies pusatvērtai gliemežnīcai, ātri iebāž akmeni starp glie​mežnīcas vāka pusītēm, neļaudams tām aizvērties (14, 31. lpp.).

Daži jūras putni ar akmeņiem sasit gliemežnīcas. Citi, kuri dzīvo tālu no jūras, arī izmanto akmeņus.

Kā pārsist strausa olu, ja knābis ir bezspēcīgs pret stipro čaumalu? Tad grifs saņem knābī akmeni, paceļ galvu un, strauji savicinājis kaklu, met akmeni mērķī. Pēc vairākām neveiksmēm kāds akmens beidzot sasit čaumalu un grifs sāk dzīrot. Tāpat ar strausa olām rīkojas arī vanags un dažu sugu lijas (1, 10. lpp.; 18., 376. lpp.).

Nereti akmeņus izmanto arī pērtiķi. Brīvībā dzīvojošās šim​panzes ar akmeņiem pārsit riekstus. «Šādi piemēri,» raksta pazīstamais zinātnieks Remī Šovēns,. «rada asociācijas ar australopiteku «oļu kultūru», jo arī viņi iz​mantoja gandrīz neapstrādātus akmeņus» (18, 330. lpp.).

Ne tikai augstākie dzīvnieki, ne tikai mugurkaulnieki šodien iet pa ceļu, kuru reiz aizsāka cilvēks.

Novērojumos konstatēti līdzīgi fakti pat no kukaiņu valsts. Izrakušas zemē aliņu, lapsenes zemi ap to parasti sablietē. Daudzas lapsenes to dara, saņēmušas žokļos akmentiņu, kuru viņas izmanto kā āmuru.

Tiesa, akmens ne vienmēr un ne visur noder. Bet vai tad tuvumā nav nekā cita, ko varētu izmantot kā darbarīku? Daži krabji, kad tiem uzbrūk, saķer spīlē aktīniju un tur to tā, lai aktīnijas dzeļšūnas skartu ienaidnieku (18, 453. lpp.).

Iedomājieties, kā jūtas delfīns, kuram ļoti gribas apēst pusdienās zuti, sapratis, ka zutis to nemaz negrib un ka tādēļ tas ielīdis šaurā spraugā jūras dibenā. Nabaga delfīnam nav roku„ nav ķepu, nav pat spīļu. Toties ir atjautība. Un izrādās, ka ar to pietiek. Delfīns noķer zivi skorpēnu un, saspiedis to žokļos, ar skorpēnas dzeloņiem izdzen zuti no paslēptuves.

Apmēram tāpat rīkojas bālā dzeņžubīte (Camarhunchus palli- dus) no Galapagu salām. Lai sadabūtu tārpiņus no dziļām spraugām, viņa izmanto garu ērkšķi, kuru tur knābī. Ja darbarīks pagadījies īpaši ērts, putns, pārlidojot no zariņa uz zariņu un no koka uz koku, var knābī ilgi nēsāt to sev līdzi. Ja šāds dzelonis vai nūjiņa putnu neapmierina, viņš sāk to apstrādāt — aplauž liekos zariņus, saīsina (23, 1973, Nr. 8, 43. lpp.). Kad līdzīgi rīkojas cilvēks, mēs sakām, ka viņš izgatavo darbarīkus.

Lai pārliecinātos par to — tieši par spēju pagatavot darbarīkus — sīļu būrī ielika papīra strēmelītes.

Barību nolika ārpus būra tā, lai sīļi to redzētu, bet sasniegt nevarētu. Kā rīkojās putni? Viņi sāka papīra strēmeles ritināt grīstēs un ar tām pievilka ba​rības kumosiņus (25, 1985, Nr. 3, 37. lpp.).

Būtu dīvaini, ja līdz darbarīku izgatavošanai neaizdomātos tie„ kurus mēs pagodinājām, ieceldami par saviem tuvākiem radiniekiem, — pērtiķi. Šimpanzes prasmi gatavot darbarīkus demonstrē, ja grib dzert. Var jau, saprotams, padzerties, iebāžot muti ūdeni, var pasmelt ūdeni ar ķepu. Taču daudzi šimpanzes nez kāpēc to uzskata par pazemojumu. Vai nav cienīgāk rīkoties, kā viņu vietā darītu cilvēks, — noplūkt lapu un, satinot to, izveidot kaut ko līdzīgu kausiņam. Vairums tā arī dara. Kaut kur pie tropiskas upītes vai ūdenstilpes var redzēt, kā šimpanzes, tupēdami krastā, gremdē ūdenī paštaisītos kausiņus un dzer.

Pērtiķi izmanto arī nūjas, ar kurām tie reizēm notriec no kokiem augļus. Daži pērtiķi nūjas izmanto briesmu brīdī. Širnr panzēm nūja ir ne tikai vāle, bet arī šķēps, kuru tās cenšas mest mērķī, tiesa, ne visai veikli (16, 145. lpp.; 17, 479. lpp.). Šimpanžu grupa gāja pa savannu, gāja savās pērtiķu darīšanās, kuras viņiem, jādomā, likās ne mazāk svarīgas kā mums mūsējās. Pēkšņi vadonis pacēla roku un visi sastinga — aiz nelieliem kociņiem gulēja jauns leopards. Viņa acis dzalkstīja, aste kustējās, bet ķepas nikni spārdīja sauso zemi. Pauze ilga tikai mirkli, pēc sekundes šimpanzes trokšņaini metās pie kokiem. Bet ne tādēļ, lai uzrāptos tajos un paglābtos.

Pērtiķi steidzīgi sāka lauzt zarus un jaunos kociņus un gatavot no tiem nūjas. Tās vicinādami un draudīgi kliegdami, viņi tuvojās ienaidniekam. Leopards nebēga. Viņš tāpat kā iepriekš ar ķepām spārdīja zemi, bet viņa aste no niknuma šaudījās. Viens šimpanze izrādījās drosmīgāks par citiem. Viņš pieskrēja pie leoparda un no visa spēka iesita tam ar nūju. Sitiens bija tik stiprs, ka leoparda makets, kuru tur bija nolikuši zinātnieki, izrādījās pilnīgi sabojāts. Ja tā vietā būtu bijis īsts dzīvs zvērs, tas būtu smagi

ievainots vai pat noga​lināts (16, 147. lpp.; 24, 1967, Nr. 52, 18. lpp.).

Tatad šimpanzes ne tikai lieto sava veida darbarīkus, bet arī tos rada. Pat tādā kritiskā situācijā viņi steidzīgi sāka gatavot «vāles». Šimpanzes izmanto arī nūjas, kuras paredzētas «mierīgiem mērķiem». Ar nūju izlauzuši caurumu termītu mītnes sienā, viņi to pašu nūju iebāž izlauztajā caurumā un pēc tam nolaiza tai pieķērušos termītus (18, 110. lpp.). Bet, lūk, kas ir svarīgi — pirms izmantot nūju, pērtiķis aplauž liekos zarus un lapas. Ja nūja ir pārāk resna, pērtiķis to pāršķeļ (7, 76, 93. lpp.; 23, 1973, Nr. 8, 43. lpp.). Mēģinājumos, kurus veica krievu zinātniece N. La- digina-Kots, tāpat rīkojās šimpanze Pariss. Citā gadījumā, kad būrī bija stipri salocīts stieples gabals, Pariss to centīgi iztaisnoja (7, 94. lpp.). Visās šajās situācijās pērtiķis nevis vienkārši izmantoja priekšmetu, bet izgatavoja darbarīku.

«Milzīgs daudzums uz šodienu uzkrāto novērojumu,» atzīmēja PSRS ZA korespondētājloceklis L. Krušinskis, «rāda, ka pašaizsardzībai un barības iegūšanai dzīvnieki ne tikai izmanto gatavus darbarīkus, bet arī rada tos» (25, 1980, Nr. 7, 30. lpp.).

«Putnu un zvēru valoda» Kaut arī ļaudis jau tūkstošiem gadu nodarbojās ar biškopību, viņus ilgi neinteresēja, kā saprotas bites. Kāpēc pietiek tikai vienai bitei atrast barību, lai tūlīt turp dotos simtiem bišu? Kā viņas par to uzzina?

Tagad bišu valoda vairs nav mīkla. Atgriezusies stropā, izlūk- bite sāk dejot, «zīmēt astoņniekus». Ja minūtē «uzzīmētas» astoņas tādas figūras, tas nozīmē, ka jālido 3 kilometri taisni prom no stropa. Ja deja ir straujāka, mērķis atrodas tuvāk. 36 astoņnieki minūtē nozīmē, ka barība ir tikai 100 metrus no stropa.

Deju valoda paziņo arī lidojuma virzienu — leņķi attiecībā pret Sauli.

Nododamas viena otrai informāciju, savstarpēji sazinās arī citas būtnes. Pie tam informācija reizēm ir visai sarežģīta. Skudru« izlūku ielaida labirintā, kura dzijumā atradās salda ēsma. Atradis to, izlūks izsteidzās ārā un, saticis skudras furažieres, «paskaidroja» tām, kā atrast gardumu. Furažieres tūlīt metās labirintā. Nemaldīdamās, neiekļūdamas strupceļos, tās devās tieši pie ēsmas. Katrā pagriezienā, katrā sazarojumā tās nekļūdīgi pagriezās va-~; jadzīgajā virzienā. Eksperimentu atkārtojot, noskaidrojās svarīga likumsakarība — jo sarežģītāks bija maršruts, jo ilgāku laiku prasīja informācijas nodošana. Un otrādi: ja pagriezties ikreiz vajadzēja tikai vienā virzienā — pa kreisi vai pa labi, maršruta «pastāstīšanai» vajadzēja daudz mazāk laika. Šo eksperimentu veica Novosibirskas Bioloģijas institūtā (PSRS ZA ziņojumi, 1985. g., 280. sēj., Nr. 5).

Atšķirībā no mums pierastās skaņu valodas citām būtnēm ļoti nozīmīgi ir žesti, pozas, smaržas. Šķietami bezjēdzīgā pīļu nir- šana, izrādās, ir sarežģīts savstarpējo attiecību izteikšanas paņēmienu komplekss, kurš ļauj demonstrēt gan sirsnīgu sveicienu, gan absolūtu nepatiku (5, 443. lpp.).

Sava nozīme ir arī vairumam pozu, kuras ieņem dzīvnieki — pie tam katrai sugai nozīme ir cita.

Suņu dzimtas pārstāvjiem paklanīšanās nozīmē: «Tā ir spēle» (33., 1978., Nr. 8, 142. lpp.). Pērtiķu attiecībās tikpat nepārprotama nozīme ir žestam. Ieraudzījis tuvojošos cilvēkus, šimpanze paceļ roku.

Pārējie, pamanī​juši signālu, izklīst (3., 50. lpp.).

Daudz niansētāki ir skaņu signāli. Vistām, piemēram, signālam «briesmas» ir šādi varianti: «briesmas tālu», «briesmas tuvu»,, «briesmas—vanags», «briesmas—cilvēks» (7, 128. lpp.).

Par svarīgu faktoru, kurš veicināja cilvēku valodas rašanos, zinātnieki uzskata «izlases spiedienu».

Pirmatnējā mednieku kolektīvā vajadzēja mācēt paziņot un ātri saprast informāciju par medījuma izturēšanos. Bet tieši tāds pats uzdevums jārisina arī citām kopām, kuras nodarbojas ar medībām. Vai ne tāpēc, jautā etologi, vilkiem, kuri medī barā, radusies sarežģīta skaņu signalizācijas sistēma (18, 123. lpp.)?

Dažādām sugām — dažādas sarežģītības sazināšanās.

Sikspārņiem konstatēts ne mazāk par diviem desmitiem stabilu skaņu kopu (23, 1973, Nr. 8, 45. lpp.). Vai zirgiem ir valoda?

«Jā,» atbild slavenais angļu hipologs Dž. Bleiks. «Es novēroju zirgus divdesmit gadus,» viņš raksta, «un man izdevās ievērot 100 zirgu signālu un skaņu, ar kuru palīdzību zirgi izskaidrojas» (25., 1974., Nr. 1, 37. lpp.). Novērojot vārnu dzīvi, etologi saskaitīja apmēram 300 stabilu izsaucienu. To nozīme ir atkarīga no- atkārtošanas biežuma, aizsmakuma pakāpes utt. Daži šie signāli jau atšifrēti. Ierakstīti magnetofona lentē un atskaņoti, tie vienmēr izraisa tieši to reakciju, kura arī tiek gaidīta. Tā, piemēram, atskaņojot noteikta veida ķērkšanu, var piespiest vārnas pacelties gaisā un sarīkot «sapulci» (23., 1973., Nr. 8, 45. lpp.).

Vissarežģītākā sazināšanās sistēma acīmredzot ir delfīniem. Tikai sazinoties ar mazuli, delfīnu mātīte izmanto līdz 800 dažādu skaņu. Novērojot delfīnus, pazīstamais zinātnieks Dž. Lilli secināja, ka viņiem ir augsti attīstīta valoda. Delfīnu galvas smadzenēm, viņš raksta, ir vairāk kroku nekā cilvēka galvas smadzenēm. Visa delfīnu galvas smadzeņu garoza ir diferencēta tāpat kā cilvēkam, un tajā var atrast visus sešus raksturīgos šūnu slāņus. Tātad delfīnam smadzenēs pastāv tādas pašas asociatīvās zonas kā cilvēkam. Sis atzinums svarīgs tādēļ, ka runa pieder pie tām funkcijām, ko regulē smadzeņu struktūras, kuras atbild par «asociatīvo domāšanu» (21., 1979., Nr. 4, 538. lpp.).

Acīmredzot vislabāk ir izpētītas pērtiķu valodas. Pašlaik zinātnieki nešaubās, ka šimpanzes var pavēstīt viens otram ne mazāk sarežģītus ziņojumus kā delfīni. Šimpanzēm, tāpat kā citiem dzīvniekiem, ir savi vadoņi, savi līderi. Kādam vadonim parādīja gardumu, kas bija noslēpts krūmos parkā, pēc tam vadoni atkal ievietoja būrī, kurā bija viņa biedri. Burtiski, pēc dažām sekundēm visus šimpanzes pārņēma ārkārtīgs saviļņojums. Viņi centās izkļūt no būra un bija gatavi kā dzīnējsuņu bars mesties pa pēdām.

Citos gadījumos, kad vadonim pirms atkalievietošanas būrī neko neparādīja, šimpanzes palika mierīgi.

Tātad vadonis kaut kādā veidā spēja pavēstīt pārējiem par savu atradumu.

Kad mēģinājumu sarežģīja, rezultāti bija vēl pārsteidzošāki. No būra parkā izlaida šimpanzi un parādīja viņam lielu slēptuvi ar gardumiem. Pēc tam izlaida citu šimpanzi un parādīja viņam citu slēptuvi ar gardumiem, bet daudz mazāku. Tad abus šimpanzes atkal ievietoja būrī un pēc kāda laika visus pērtiķus izlaida parkā. Kā viņi izturējās? Tā šimpanzes vadībā, kurš zināja, kur atrodas lielākā slēptuve, viņi ikreiz vispirms metās uz to un, tikai to iztukšojuši, devās uz mazāko slēptuvi. Mēģinājumu daudzkārt atkārtoja, un ikreiz šimpanzes izturējās tieši tā (3, 56. lpp.).

Komentēdams šos eksperimentus, bioloģijas zinātņu kandidats J. Panovs uzsver, ka šimpanzēm pastāv «tāda tipa komunikācijas», kuras ļauj vienam pērtiķim pilnīgi apzināti paziņot citam pērtiķim par objektu stāvokli telpā un pat par to kvalitāti un kvantitāti.

Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka dialoga sākšanai nevis jāapgūst dzīvnieku valoda, bet viņiem pašiem jāiemāca cilvēku valoda.

Uzdevumu būtība bija tāda, ka bija jārada divpusējs kontakts, jānodrošina divpusēja apmaiņa ar informāciju. Un beigu beigās to zināmā mērā izdevās izdarīt.

Amerikāņu zinātnieki sāka strādāt ar jaunu šimpanzi Sāru. Viņas priekšā nolika divus vienādus priekšmetus, piemēram, divas karotes, un starp tām zīmi « = », t. i, «vienāds», identitātes zīmi. Priekšmeti mainījās, bet zīme palika tā pati. Sāra šo sakarību iegaumēja. Pēc tam sāka likt dažādus priekšmetus, teiksim, karoti un krūzīti, bet tagad starp tiem bija cita zīme kas nozīmēja identitātes trūkumu, «dažāds».

Pēc tam sāka lietot trešo simbolu «?», kurš nozīmēja «kas? kāds?».

Tagad Sāra sāka risināt uzdevumus, kādus līdz šim nebija nācies' risināt nevienam šimpanzēm. Viņai priekšā nolika atslēgu, blakus plastmasas žetonu ar zīmi « = » un tādu pašu žetonu ar zīmi «?». Frāze bija jāsaprot apmēram tā: «Atslēga vienāds kas?» Tieši tā Sāra to arī saprata. Lai atbildētu uz jautājumu, viņa dažādu priekšmetu kaudzē sameklēja otru atslēgu un nolika to zīmes «?» vietā. Iznāca «atslēga vienāds atslēga». Kad šādu frāžu sastādīšana Sārai kļuva tik vienkārša lieta, ka «stundās» viņa sāka acīm redzami garlaikoties, ieviesa citu jautājumu ar zīmi «nav vienāds», «dažāds». «Korķis nav vienāds kas?» Tagad žetona «?» vietā Sāra lika jebkuru priekšmetu, izņemot korķi: «Korķis nav vienāds atslēga», «Korķis nav vienāds krūzīte» utt.

Kad arī tas bija apgūts, sekoja zīmes «jā» un «nē» («ne»). Tagad Sārai priekšā nolika trīs žetonus — «?», «ne» un žetonu, kas apzīmēja, piemēram, ābolu. Viss kopā bija jālasa tā: «Kas ne ir ābols?» Lai atbildētu, Sāra tūlīt izvēlējās žetonu, kas attēloja maizi, burkānu vai apelsīnu un salika atbildi: «Maize ne ir ābols». Pamazām ieviesa žetonus ar formu, izmēru un krāsu simboliem. «Apaļš kas?» — jautāja Sārai.

«Bumba», viņa atbildēja. «Mazs kas?» — «Bumbiņa».

Izskaidrodami krāsas, eksperimentētāji Sārai nerādīja, piemēram, brūno krāsu, tikai salīka frāzi no žetoniem simboliem: «Šokolāde krāsa brūna». Ar to pietika, Sāra tūlīt un nekļūdīgi sāka atšķirt brūno krāsu no citām. Pētnieki negaidīja šādu reakciju: tobrīd, kad tika salikta šī frāze, šokolādes tuvumā nebija.

Tātad šimpanzes apziņā eksistēja pietiekami skaidrs vispārināts priekšstats par šokolādi. Sī atziņa nesaskanēja ar vispārpieņemtajiem priekšstatiem. «Uzskata, ka spēja domāt par priekšmetiem, kuri dotajā brīdī neatrodas tuvumā, piemīt tikai cilvēkam» — tā šo epizodi komentēja kāds eksperimenta dalībnieks.

Sāra parādīja,, ka šī spēja piemīt arī šimpanzēm.

Drīz Sāra spēja pati sastādīt no žetoniem īsas frāzes, kurās izteica to, kas notika: «Mērija liek ābols (uz) paplāte.» «Mērija mazgā banāns dod Sāra» … Taču vissarežģītākā sazināšanās tika sasniegta tad, kad eksperimentētāji sāka lietot simbolu, kurš loģikā nozīmē «ja/tad». Tagad Sārai bija jāsaprot tāda no žetoniem sastādīta frāze: «Ja Mērija dod Sāra šokolāde, tad Sāra ņem ābols». Sāra tika galā arī ar to. Pēc tam kad viena eksperimenta dalībniece iedeva viņai šokolādi, Sāra gāja pie cita galdiņa un no dažādajiem priekšmetiem un augļiem, kas uz tā bija salikti, paņēma tieši ābolu. Reizēm tika piedāvāti vairāki varianti: «Ja Mērija ņem sarkans kartīte, Sāra mazgā banāns»; «Ja Mērija ņem zils kartīte, Sāra liek banāns uz dzeltens paplāte». Kad Mērija izvēlējās zilo kartīti, šimpanze ņēma banānu un nolika to- tieši uz dzeltenās paplātes.

150 vārdi-jēdzieni — tāds bija Sāras apgūto zināšanu apjoms «kursu» beigās. Šie eksperimenti radīja lielu interesi visos pasaules zoopsiho- logos. Tos komentēdams, zinātnieks K. Fabri rakstīja: «Kā parādīja eksperimenti, kuros Sāra salika «frāzes», izmantojot salīdzināšanas zīmes «uz», «ja/tad», «un», pērtiķi spēj konstatēt sakarības starp priekšmetiem un parādībām uzskatāmi pārredzamā situācijā. Analoģisku secinājumu jau agrāk izdarīja padomju zoo- psihologi» (28., 1972., 26.

IV, 13. lpp.).

Līdzīgus pētījumus izdarīja arī Džordžijas štata universitāte. Grupas vadītājs uzskata, ka «cilvēkveidīgiem pērtiķiem piemīt spēja izmantot simbolus, kuri apzīmē dotajā brīdī neesošus priekš​metus, t. i., simbolus, kuri atbilst cilvēku valodas semantiskām kategorijām».

Pa nedaudz atšķirīgu ceļu devās amerikāņu zinātnieku grupa no Nevadas universitātes. Nosprauduši sev to pašu mērķi — iemācīt dzīvnieku sazināties cilvēku valodā, viņi sāka mācīt šimpanzei žestu valodu,.kuru izmanto kurlmēmie.

No pirmajām dzīves dienām šimpanze Vošo redzēja sev blakām ļaudis, kuri viņas klātbūtnē nekad neizteica nevienu vārdu, bet sapratās tikai žestu valodā. Un pienāca diena, kad arī šimpanze «ierunājās».

Nokļuvusi dārzā, Vošo ar pirkstiem sāka rādīt zīmi, kas nozīmē «ziediņš». Drīz viņas vārdu krājumu papildināja otrs vārds — «vēl». Kad Vošo gribēja, lai turpinās kaut kas, kas viņai ļoti patika, viņa salika pirkstus zīmē «vēl». Nākamais vārds bija «atver», pie tam Vošo ātri apguva dažādas tā nozīmes. Sākumā viņa rādīja šo žestu, pieejot pie durvīm. Pēc tam sāka to rādīt pie aizvērtā ledusskapja. Un beidzot virtuvē pie krāna. Pamazām Vošo iemācījās veidot īsas un vienkāršas frāzes no leksikas, kas to visvairāk interesēja: «Dod konfekti», «Salds dzēriens», «Jūs mani izlaidīsiet no…», «Jūs mani ielaidīsiet…». Vošo izrādījās pieklājīgs pērtiķis, viņa bieži un labprāt lietoja vārdus «lūdzu» un «atvainojiet» — «lūdzu, atvainojiet». Pamazām šimpanzes vārdu krājums pieauga līdz 175 vārdiem, un Vošo un eksperimentētāji sāka risināt īsus dialogus. Tiesa, šo «sarunu» tēmas vēl aizvien noteica nevis eksperimentētāju intereses, bet šimpanzes intereses.

Ja Vošo kaut kas satrauca, viņa vārdus vairākkārt atkārtoja, piemēram, «Vēl, vēl, vēl, vēl salds dzēriens» vai «Pastaigāties, pastaigāties, pastaigāties, lūdzu». Neviens viņai to nebija mācījis, gluži tāpat

kā neviens nemāca mazus bērnus šādi atkārtot vārdus, ja viņiem kaut ko ļoti gribas. Kad audzinātājs profesors Rodžers Futs parādīja šimpanzei tās iemīļotos augļus, tā sāka strauji žestikulēt: «Vēl, lūdzu, augļi, vēl dod man, vēl tu, lūdzu, vēl dod man, lūdzu, augļus, vēl dod man augļus, dod man vēl, dod man augļus, dod man, Rodžer.» Šimpanze demonstrēja arī spēju veidot jēdzienus un frāzes, kuras neviens viņai nebija mācījis. Vošo nezināja vārdu «pīle», bet, ieraudzījusi ezerā pīli, viņa tūlīt pat izveidoja ar pirkstiem divas zīmes «ūdens» un «putns». Iznāca «ūdensputns». Citreiz, ieraudzījusi netālu lidojošu lidmašīnu, Vošo žestu valodā sāka lūgt savu audzinātāju: «Pavizini mani lidmašīnā.» Šī ziņa radīja sensāciju zinātnes pasaulē (3., 66.—74. lpp.).

Ar šimpanzēm izdarītos eksperimentus atkārtoja ar gorillām. Septiņgadīgā gorilla Koko apguva 645 zīmes-žestus, 375 no tām lietoja aktīvi.

Ja Koko slimoja, ārstam nevajadzēja lauzīt galvu, lai noskaidrotu, kas viņai kaiš. Gorilla pati atbildēja uz jautājumu, kas viņai sāp.

Interesanti, ka citu ciešanas viņu sāpināja ne mazāk kā savējās. Reiz, ieraudzījusi zirgu, kuram mutē bija ielikti laužņi, gorilla ļoti satraucās un ātri sāka rādīt zīmes ar pirkstiem: «Zirgs bēdīgs.»

«Zirgs bēdīgs kāpēc?» viņai jautāja.

«Zobi,» parādīja atbildi Koko.

«Dialogus» ar gorillu zinātnieki vienmēr ierakstīja videomagnetofonā, lai pēc tam tos pārskatītu, demonstrētu kolēģiem.

Koko parādīja fotogrāfiju, kurā bija redzams cits gorilla, kurš centās izrauties, kad viņu mēģināja nomazgāt vannā. Koko tūlīt atcerējās, ka arī viņai ārkārtīgi nepatīk šī procedūra un komentēja fotogrāfiju šādi: «Tur es raudu» (21., 1978., 154., Nr. 4, 438. lpp.).

Pētniekus vairs nepārsteidza pats šis reakcijas saprātīgums, svarīgāks viņiem šķita apliecinājums, ka gorillas atceras notiku​ mus. Trīs dienas pēc tam, kad Koko iekoda savai audzinātājai, tā parādīja viņai zilumu uz rokas un ar žestiem pajautāja: «Ko tu man izdarīji?»

«Kodiens,» atbildēja Koko.

«Atzīsties?» «Žēloju kodiens skrāpējums.»

«Kāpēc kodiens?»

«Sadusmojos.»

«Kāpēc sadusmojies?»

«Nezinu.»

Koko' varēja uzrunāt arī ar vārdiem, viņa zināja apmēram simts angļu vārdus, to nozīmi.

Tāpat kā mūs vienmēr pārsteidz tas, kas bērnā radies nezin no kurienes, ko viņš nevarēja pārņemt no vecākiem, tā arī gorillā pārsteidz šo «neieprogrammēto» spēju parādīšanās. Neviens nemācīja Koko veidot jaunus vārdus, ja izrādījās, ka ar esošo vārdu krājumu nepietiek. Koko sāka to darīt pati, līdzīgi Vošo, kura izdomāja «ūdensputnu». Koko nezināja, kā sauca dīvaino svītraino radījumu, kuru viņa ieraudzīja zooloģiskajā dārzā sprostā. Taču uzreiz nostrādāja asociatīvā saikne un Koko izveidoja zīmes: «baltais tīģeris». Tā viņa nosauca zebru. Koko nezināja vārdu «maska», bet, to ieraudzījusi, uzreiz parādīja: «cepure uz acīm».

Un, saprotams, neviens nemācīja gorillu lamāties. Lai cik ari nebūtu neticami, bet, spriežot pēc visa, kaut kādi pazemojoši, apvainojoši jēdzieni Koko apziņā eksisteja pirms un bez cilvēka. Žestu valoda tikai ļāva viņai tos izteikt. Reiz, kad audzinātāja parādīja Koko plakātu, kurā bija attēlots gorilla, tā nez kādu

tikai viņai zināmu iemeslu dēļ kļuva nikna.

«Tu putns,» viņa parādīja ar žestiem.

«Es neesmu putns,» audzinātāja izbrīnīta atbildēja.

«Nē, tu putns, putns, putns,» atkārtoja Koko.

Kā pēc tam noskaidrojās, gorilla uzskatīja putnu par zemāku būtni. Nosaukt cilvēku par «putnu» acīmredzot ir tas pats, kas cilvēkam nosaukt citu cilvēku par «cūku».

Citreiz, kad audzinātāja bāra Koko par saplēstu lelli (kā pēc tam noskaidrojās, netaisnīgi), gorilla atbildēja ar nepārprotamu rupjību: «Tu,» vina rādīja ar pirkstiem, «netīra slikta tualete» (21., 1978., Nr. 4, 465. lpp.).

Iespējams, ka doma izteikta ne pārāk smalkā formā. Bet vai vairums no mums nereaģētu uz netaisnību līdzīgā veidā? Droši vien mēs pateiktu citus vārdus, bet tikai tādēļ, ka mūsu vārdu krājums ir lielāks.

Pieņemts uzskatīt, ka personības iezīmes piemīt tikai cilvēkam. Novērojot primātus, kas apguvuši zināmu cilvēku «vārdu» krājumu, un kontaktējot ar tiem, rodas šaubas par šādu pieņēmumu. «Kas tas ir, personība vai dzīvnieks?» prasīja reportieris, kurš vairākas dienas bija novērojis gorillu. Zinātnieki pārtulkoja šo- jautājumu Koko: «Kas tu esi?»

«Es lielisks dzīvnieks gorilla,» nešaubīdamās atbildēja Koko.

Ir zināmi gadījumi, kad dzīvnieki un pat putni it kā spontāni apguvuši atsevišķus vārdus un veselas frāzes.

Kādreiz «Pravda» rakstīja par «runājošu» kraukli Karlušu. 2i- bulēšanas sezonas laikā Karluša kopā ar savu saimnieku bieži parādās uz kādas ūdenskrātuves ledus Minskas tuvumā. Putns cienīgi sojo no āliņģa pie āliņģa un komentē lomu: «A-sa-ris», «Ķī-sis». Kā daudzi viņa ciltsbrāļi, Karluša dievina spožus, spīdošus priekšmetus un līdz dienas beigām pie saimnieka āliņģa sakrājas vesela pogu, nažu un šķiltavu kaudze. Cietušos, kuri nāk pēc savām mantām, viņš sagaida ar frāzi: «Tu h-h-as tāds?» Pavisam kraukļa vārdu krājumā ir ap 60 vārdu.

Kraukļi, strazdi un papagaiļi ilgi bija vienīgie, kuriem izdevās imitēt cilvēku balsi. Nesen viņiem pievienojusies vēl viena būtne — ronis. Desmitgadīgais ronis Hūvers, kurš gandrīz kopš dzimšanas dzīvo Bostonas pilsētas akvārijā, sveic apmeklētājus ar vārdiem «How do you do?» («Sveiki», «Kā jums klājas?»), kurus tas izrunā dobjā basa balsī. Kaut arī viņa vārdu krājums ir visai ierobežots, Hūvers bieži pļāpā pats savā nodabā, bez uzaicinājuma. Pēc etno- psihologu domām, šis ronis ir pirmais zīdītājs, kurš sekmīgi at​darina cilvēka balsi (25, 1982, Nr. 3, 33. lpp.).

Pirmais, bet ne vienīgais. «Sociaļističeskaja industrija» un dažas citas bijušās PSRS avīzes pastāstīja par ziloni Batiru no Kara- gandas zooloģiskā dārza. Reiz no rīta pārnadžu sekcijas vadītāja E. Belousova, iedama gar ziloņa sprostu, pēkšņi izdzirda rupju vīrieša balsi: «Padzirdiniet Batiru!»

Paskatījās visapkārt — neviena nav. Un atkal balss: «Batirs dzert.» Tur runāja pats zilonis. Viņš gribēja dzert (34, 1983, 27. II, 4. lpp.).

Spēja kontaktēt ar cilvēku lielā mērā atkarīga no vārdu krājuma, no tā, cik sarežģītus simbolus un kādu to daudzumu spēj atšķirt dzīvnieks. Spriežot pēc šiem kritērijiem, primāti nebūt nav vienīgie, ar kuriem cilvēks reiz spēs risināt dialogu. Poļu zinātnieks Dembovskis, pētīdams žurkas, konstatēja, ka tās bez īpašām pūlēm iemācās atšķirt diezgan sarežģītus grafiskus simbolus. Dažus no šiem simboliem pat cilvēkam ir grūti atcerēties (48. att.).

Tatad vieni zinātnieki mēģina apgūt «dzīvnieku valodu», citi —

iemācīt dzīvniekiem cilvēku valodu. Kurš ceļš labākais? Acīm re​dzot, tie ir divi līdzvērtīgi ceļi, kuri abi ved uz vienu mērķi. Izzinot dzīvnieku valodu, signālu sistēmu, ar kuriem tie apmainās, mēs tuvojamies dzīvnieku problēmu un viņu situāciju kopuma izpratnei. Mācot citām būtnēm mūsu, cilvēku vārdus, jēdzienus un zīmes, mēs tuvinām šīs būtnes cilvēku pasaules izpratnei. Cilvēks un dzīvnieks virzās viens otram pretī.

Viens, divi, trīs, četri …

Bērnus māca skaitīt. Bet neviens nav mācījis skaitīt brīvībā dzīvojošos putnus. Neviens nav mācījis skaitīt skudras. Kādā eksperimentā etologi sagrieza ēsmu trīs dažāda lieluma gabaliņos un nolika tos uz skudru takas. Atradusi ēsmu, skudra izlūks citu pēc cita rūpīgi apostīja gabaliņus un drīz ar katru gabaliņu nodarbojās sava grupa — 25, 44 un 89 skudras. Sie skaitļi precīzi atbilda ēsmas lielumam (34, 1980, 11.

III, 4. lpp.). Etologi uzdod sev jautājumu — vai tiešām izlūks, izsaukdams «darba komandas», vadījās no kaut kādiem kvantitatīviem vai pat aritmē​tiskiem aprēķiniem? Un kā tiek nodots šis signāls?

Novērojot skudras, var ieraudzīt, ka viena skudra strauji aptausta ar savām ūsiņām biedreni.

«Aptaustītā» savukārt dara to pašu ar citu skudru, tā — ar nākamo utt. Atrfilmēšana ļāva šo procesu izpētīt sīkāk, skudru žestos atšķirt atsevišķas detaļas (25, 1981, Nr. 3, 8. lpp.). Kā raksta 0. Zemaitis, «noskaidrojās svarīgi šīs pantomīmas apstākļi: visas skudras nodeva cita citai vienu un to pašu signālu, tās sarunājās sava starpā entomologiem vēl neskaidrā valodā,» [11] Šo pašu jautājumu — vai dzīvnieku pasaules pārstāvji spēj skaitīt, — var uzdot arī par putniem. Ja uz olām sēdošam putnam no ligzdas izņems vienu olu, tas tūlīt ievēros iztrūkumu. Lai kompensētu zaudējumu, putns izdēs jaunu olu. Ja atkal izņems olu,, viss atkārtosies no sākuma. Vai tiešām putniem kaut vai elemen- tārā_ formā pastāv jēdziens par skaitu? Tas, cik viegli putniem iemācīt skaitīt, liecina par labu šai domai.

Balodim iemācīja apēst 5 graudus. Ne vairāk un ne mazāk. Viņa priekšā ir 3 graudi un nedaudz nomaļus — graudu kaudzīte. Balodis noknābā šos trīs graudus, pieiet pie kaudzītes, ņem no tās 2 (tikai divus!) graudus un vaicājoši skatās uz eksperimen​tētāju: «Vai es pareizi izdarīju?»

Skaitīt var iemācīt pat vistas, kuras spārnoto valstī uzskata par muļķības etalonu. Bet sīļi gluži vienkārši pārsteidza eksperimentētājus. Stendā izlikts desmitiem dažādas krāsas kārbiņu.. Starp tām staigā putns, laiku pa laikam ar knābi paceldams te vienu vāciņu, te otru un ielūkodamies kārbiņā. Šādi tas rīkosies tik ilgi, kamēr izpildīs uzdevumu. Un uzdevums ir šāds: no kārbiņām ar melnajiem vāciņiem putnam jāapēd 2 graudi (un ne par vienu vairāk!), ar zaļajiem — 3, ar sarkanajiem — 4, ar baltajiem vāciņiem — 5 graudi. Pārlūkojis vairākas kārbiņas ar melnajiem vāciņiem un atradis graudu vispirms vienā, pēc tam otrā, putns pāriet pie kārbiņām ar zaļajiem vāciņiem un tā līdz pēdējām. Citā eksperimentā, kuru veica vācu zinātnieks A. Kēlers,. sīlim vajadzēja atvērt kārbiņu, uz kuras bija tikpat daudz punktu, cik uz putnam «iedotās» kartiņas. Pie tam punktu izmēri un izvietojums stipri atšķīrās. Putnam bija jāuztver tieši skaitliskā atbilstība (49. att.). Citā eksperimentā šā uzdevuma sarežģītāku variantu risināja krauklis Jēkabs (50. att.). Bulta attēlā norāda to vienīgo kārbiņu, kuru krauklim vajadzēja izvēlēties.

«Tādu iz-

turēšanos,» secina zinātnieks, «var izskaidrot tikai tā, ka putni patiešām māk skaitīt» (18., 373. lpp.)..

Ilgi uzskatīja, ka putni spēj skaitīt līdz 7, bet ne tālāk. Papagailis Zako pārgāja šo robežu un iemācījās skaitīt līdz 8. Kad iedegas 3, 6 vai 8 lampiņas, 'Zako cienīgi pienāk pie kārbiņas, kurā iebērti graudi, un apēd no tās tieši tik graudu, cik deg lampiņu. Bet, lūk, lampiņas dziest. To vietā vairākas reizes pēc kārtas atskan flautas skaņas. Neviens nav pamācījis Zako, neviens viņam nav izskaidrojis, kā rīkoties šajā gadījumā. Viņš sekundi domā, tad atkal pieiet pie kārbiņas un ņem tik graudu, cik reizes skanēja flauta. Tad mēģinājumu vēl vairāk sarežģī. Graudus aizvāc. To vietā stendā noliek kārbiņas ar dažādu punktu skaitu uz tām. Atkal skan flauta, — divas reizes. Zako staigā starp kārbiņām, līdz atrod to, kurai uz vāciņa divi punkti. Tāpat

kā iepriekš, neviens papagailim to nemācīja. Viņš «uzminēja», «aptvēra», «pats izdomāja» saistīt divas vienu otrai sekojošas skaņas un divus blakus novietotus punktus. Pēc Remī Šovēna vārdiem, «tādi risinājumi tuvi cilvēciskiem» (18, 381. lpp.).

Tuvas cilvēciskām ir arī dažas šimpanžu reakcijas, kas saistītas ar skaitīšanu. Šimpanze, kuram iemācīts skaitīt, izņem no kārbiņas tik salmiņu, cik viņam lūdz, — 4, 2, 3. Bet, lūk, kad kārbiņā palikuši tikai 4 salmiņi, eksperimentētājs lūdz iedot 5. Pēc sekundes ilga apjukuma pērtiķis pārlauž vienu salmiņu uz pusēm un triumfēdams sniedz prasītos 5 salmiņus (2, 120. lpp.).

Tāpat kā mēģinājumos ar papagaili'Zako vai ar citiem šimpanzēm, Sāru un Vošo, šī situācija ir tāda, ar kuru tie nesaskartos, ja nekontaktētu ar cilvēku. Šie kontakti atstāj pēdas dzīvnieku pasaulē. Kaut arī tikai atsevišķu pārstāvju līmenī, tomēr kontakti padara šo pasauli «gudrāku».

Tie, kas glābj citus Mums visi kovārņi, kraukļi vai zvirbuļi liekas vienādi (kā, laikam, arī mēs viņiem). Toties paši viņi ļoti precīzi pazīst gan sava bara biedrus, gan cits citu. Reizēm jaunie kovārņi, kuri vēl nav sapratuši, cik svarīgi, lai katram būtu savs bars un lai katrs turētos pie bara, nejauši pieklīst svešām kompānijām.

Pieaugušie kovārņi, ieraudzījuši savējos svešā barā, tūlīt ar īpašiem saucieniem atsauc tos atpakaļ (9, 185. lpp.). Pat milzīgā, no divtūkstoš īpatņiem sastāvošā barā putni bez īpašām pūlēm atrod savu

kop​dzīves partneri urr bērnus (20, 1973, 14, Nr. 1—2, 29. lpp.).

Dažiem dzīvniekiem un putniem, kuri dzīvo baros, sastopams fenomens, kura apzīmēšanai, acīm redzot, vislabāk noderētu cilvēciskais vārds «draudzība». «Draudzēties» var divi putni, divi dzīvnieki.

Tā kā tie abi ir viena dzimuma pārstāvji, viņu izvēle un savstarpējā interese nav tāda kā riesta interese un izvēle. Tā, piemēram, divi nebrīvē «sadraudzējušies» gorillas, kad viņus izvietoja dažādos krātiņos, «cienāja» viens otru, sniegdami gardumus caur sprostu stieņiem (2, 134. lpp.). Divas vārnas, kuras draudzējas, sastopoties izpilda īpatnēju apsveikuma rituālu, pavadīdamas to ar noteiktu skaņu sakopojumu. Šīs skaņas putni adresē tikai viens otram. Tieši šīs skaņas, ar kurām tās negriežas ne pie viena cita putna, vārnas izdod tad, kad grib pasaukt viena otru. Kas tas ir; vai tiešām individuālā apzīmējuma sākums, «vārda» vai «iesaukas» dzimšana? Šis pats brīnumainais «individuālā apzīmējuma» fenomens konstatēts arī citam vārnu dzimtas putnam — Malabārā dzīvojošajam ķauķim (Copsychus saularis) (9, 185, 232. lpp.).

Bet, ja emocionālā pieķeršanās piemīt putniem, tad vēl jo vairāk tā piemīt augstākiem dzīvniekiem.

Par noturīgām «draudzīgām saitēm», kuras rodas, piemēram, šimpanzēm, stāsta J. Pa- novs (13, 122. lpp.).

Aizkustinošu detaļu piemin čehu pētnieks B. Gržimeks: šimpanze, ieraudzījis plakātā cita šimpanzes attēlu, parasti cenšas savu ciltsbrāli noskūpstīt.

Cik lielā mērā dzīvnieki patiešām spēj līdzdzīvot, just līdzi viens otram? Eksperimentu izdarīja ar būtnēm, kurām, šķiet, līdz​jūtība piemīt mazāk par visu. Žurku grupu apmācīja: lai saņemtu barību, jānospiež svira. Kad viņas to apguva, eksperimentu sarežģīja: nospiezdama sviru, žurka ik reizi radīja stipras fiziskas sāpes citai žurkai, viņa dzirdēja tās pīkstēšanu un redzēja, kā tā lokās no sāpēm.

Tikko žurkas saprata šo sakarību, tā viņu vairums tūlīt pārstāja nospiest sviru. Otra žurku grupa, arī diezgan liela, pārstāja nospiest sviru pēc tam, kad pašas pabija to žurku vietā, kurām radīja sāpes. Un tikai neliela daļa žurku turpināja nospiest sviru, lai saņemtu savu barību par citu ciešanu cenu. So žurku izturēšanos — ļaunumu — zinātnieki kvalificēja kā novirzi no normas. Normāla bija žurku vairuma izturēšanās — žurkas bija ar mieru ciest badu, lai nebūtu jārada sāpes saviem ciltsbrāļiem.

5os secinājumus apstiprināja arī eksperimenti ar žurkām, kurus veica PSRS ZA Augstākās nervu darbības institūtā (33, 1981, Nr. 6, 117. lpp.).

Faktu, kuri liecina par dzīvnieku draudzību, par viņu spēju «just līdzi» citiem, ir pārāk daudz, lai zinātnieki varētu tos ignorēt. Tādas izturēšanās gadījumus daži no viņiem apraksta kā «altruisma izpausmes» (13, 124. lpp.). Angļu zinātnieks U. Tomp- sons konstatē, ka «šī spēja, kurai nepieciešams augsti attīstīts intelekts un kura ir viena no cilvēka psihes īpatnībām, var tomēr izpausties, saprotams, daudz mazāk attīstītā formā, ari dzīvnie​kiem» (9, 23. lpp.).

Par «altruistisku izturēšanos», kas novērojama putniem un zvēriem, rakstīja arī ievērojamais zinātnieks, PSRS ZA korespondētājloceklis L. Krušinskis. Atgādinājis, ar kādu uzmanību un maigumu pret saviem mazuļiem izturas paviāni, viņš to izskaidroja šādi: «Domāju, ka nebūs īpaši pārspīlēts, ja teikšu, ka viņi sajūt pret bērniem tās jūtas, kuras var raksturot ar vārdu «mīles​tība»» (25, 1980, Nr. 7, 30. lpp.).

Daudzi novērojumi liecina, ka dzīvnieki un putni nešaubīdamies nāk cits citam palīgā. Vārnas un žagatas kliegdamas lido glābt savus ievainotos. Murkšķi nekad nepamet savus ievainotos, bet, riskēdami ar sevi, cenšas tos ievilkt alās (7, 131. lpp.). Vienmēr palīdz saviem ievainotajiem un slimajiem delfīni un pērtiķi <19., 127. lpp.). Bēgdami no plēsoņas vai mednieka, pērtiķi nes līdzi savus ievainotos, kaut arī viņu pašu risks tādēļ palielinās (8, 154. lpp.). Tāpat briesmu brīžos rīkojas arī ziloņi. Bēgot viņi no divām pusēm balsta ievainotos un slimos, palīdzēdami tiem paslēpties.

Saprotams, var teikt, ka šī izturēšanās ir instinktīva. Murkšķis nedomā: «Redz, kāds labs murkšķis ievainots. Izglābšu viņu, lai mūsu, murkšķu, būtu daudz.» Tāpat kā mēs, kad metamies glābt cilvēku, nedomājam, vai tas ir labs cilvēks. Bet varbūt tas ir izšķērdētājs, malumednieks vai morāli neizturēts

cilvēks? Tāpat kā vārnas, delfīni vai ziloņi, mēs sev neuzdodam šādu jautājumu, ļ Mēs redzam, ka mūsu sugas pārstāvis ir nelaimē, un metamies viņam palīgā.

Zināmi gadījumi, pie tam daudzi, kad zvēri un putni palīdzējuši pavisam citu sugu būtnēm, arī cilvēkam. Kaijas, piemēram, palīdzēja pat saviem bijušajiem ienaidniekiem: tās glāba vārnas. Lieta tāda, ka vārnām arī patīk ķert zivis. Vienīgi viņām trūkst tās veiklības un profesionālisma, kas piemīt kaijām.

Reiz Volgā, traukdamās gar pašu ūdens virsmu, kaijas ķēra zivis. Kāda vārna pamēģināja atkārtot viņu manevru un no augšas piķēja uz zivi. ' Taču vārnu apšļāca vilnis un tā sāka slīkt. Kaijas tūlīt pārtrauca medības un metās tai palīgā. Viena pēc otras kaijas nira zem vār- j nas, izgrūzdamas putnu no ūdens.

Beidzot vārnai izdevās pacel-1 iies gaisā (26, 1976, 19. X).

Cits, līdzīgs gadījums: «Reida kuteris «Izmailas pionieris» atgriezās ostā. Uz klāja stāvošie pasažieri un jūrnieki kļuva neparasta skata liecinieki. Tieši virs Donavas gludās virsmas strauji aizlaidās vārna. Acīm redzot, neaprēķinājusi sava lidojuma trajektoriju, viņa ietriecās ejošā kuģa falšbortā un kā akmens iekrita ūdenī. Vārnas spārni samirka, viņa nespēja pacelties gaisā. Uz vārnas kliedzieniem atlidoja bars kaiju, kuras «nelaimes signāli» neatstāja vienaldzīgas. Kaijas sāka «piķēt» un centās ar knābi saķert slīkstošo putnu. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi. Bet viena no spēcīgākajām baltspārnainajām «jūrniecēm» izmanījās saķert vārnu ar knābi un kā bulta izlidoja ar to krastā» (26, 1968, 9. I).

Acīmredzot šada rīcība dzīvnieku pasaulē nebūt nav izņē​mums.

Zambijā pie kāda saimnieka dzīvoja suns un vārna. Reiz suns pazuda. Bet ar vārnu notika kaut kas dīvains — tā kļuva neizsakāmi rijīga. Sagrābusi kumosu, viņa ar to aizlidoja, bet atgriezusies skaļi ķērca un prasīja vēl. Saimniekam iešāvās prātā doma izsekot, uz kurieni gan vārna lido. Viņš to izdarīja un atrada savu suni, kas bija iekritis lamatās. Suns bija dzīvs un pat jautrs, īpaši, kad ieraudzīja saimnieku.

Blakus sēdēja vārna un skatījās, kā suns apēd kārtējo tam atnesto kumosu (22, 1966, 18. VI).

Cits gadījums. Reiz Vidusāzijā tūristu bāzē ievēroja, ka liels balts suns pastāvīgi izlūdzas maizi un kaut kur to aiznes pa ceļu, kas ved kalnos. Izrādījās, ka suns nes maizi uz ganībām teļam, ar kuru tas sadraudzējies. «Viņš redzēja, ka teliņš palika viens bez mātes,» paskaidroja vietējās tūristu bāzes sargs Abdu- karimoka, kurš zināja par šo notikumu, «kā mazulis skuma; bet, pabarots ar maizi, tas kļuva jautrāks. Šariks visu saprata un tagad katru dienu skrien uz kaimiņu kišlaku, gādā maizi mazajam draugam» (26, 1977, 11. III).

Par suņiem, kas glābj cilvēkus, rakstīts daudz. Par delfīniem, kuri atklātā jūrā nāk palīgā cilvēkiem, stāstīja jau antīkie autori. Tiesa, pret šiem stāstiem ilgi izturējās skeptiski.

Tagad mēs zinām, tagad mums jāatzīst: jā, delfīni glābj cilvēkus. Par vienu šādu gadījumu stāstīja daudzas pasaules avīzes. Kairas inženieri Mahmudu Vali uz piepūsta matrača aiznesa atklātā jūrā. Viļņi un straume nesa Mahmudu aizvien tālāk no krasta, un viņš noteikti būtu gājis bojā, ja palīgā nebūtu nākuši delfīni. Gandrīz diennakti viņi vairākus desmitus kilometru stūma matraci uz krastu, kamēr beidzot inženieris bija izglābts. Avīzes «Izvestija» korespondents, kurš pabija pie Mahmuda, pastāstīja par šo gadījumu savas avīzes lasītājiem (26, 1966, 8. VI).

Avīzes «Izvestija» korespondents Etiopijā ziņoja par līdzīgu; gadījumu. Atklātā jūrā dažus kilometrus no krasta zvejnieki ieraudzīja cilvēku, kurš turējās virs ūdens, kaut arī neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Bet visdīvainākais bija tas, ka, kaut arī bija bēgums un cilvēku varēja nest prom no krasta, cilvēks virzījās uz krastu. «Zvejnieki,» rakstīja korespondents, «skaidri redzēja: cilvēku kaut kas grūda uz glābjošajiem rifiem, kuri jau bija pavisam tuvu. Tad arī viņi devās pie klintīm, kuras pacēlās virs ūdens.» Krastā atguvies, izglābtais pastāstīja, ka zemūdens medību laikā viņam kļuvis slikti, viņš zaudējis samaņu un laikam, būtu gājis bojā, ja delfīni nebūtu nākuši palīgā (26, 1984, 22. I).

Pirmais gadījums (ar ēģiptieti) notika Vidusjūrā. Otrais — Āfrikas piekrastē, Indijas okeānā. Nesen kaut kas līdzīgs' notika, pie Austrālijas krasta. Vienpadsmitgadīgo Niku Kristidisu vētra noskaloja no lielas laivas, kurā viņš ar saviem draugiem bija riskējis iziet okeānā. Kad glābēji atrada zēnu, viņi bija

pārsteigti — ap Niku riņķoja vairākas haizivis, bet blakus esošais lielais delfīns neļāva tām uzbrukt zēnam. Vēlāk Niks pastāstīja,, ka delfīns pie viņa piepeldējis tūlīt pēc tam, kad viņš iekritis ūdenī, un ne sekundi neesot viņu pametis (31, 1982, Nr. 48r 8. lpp.).

Visas trīs epizodes notika vietās, kuras šķir tūkstošiem kilometru. Šķiet, ka mēs redzam kādu pastāvīgu delfīnu izturēšanās iezīmi — glābt cilvēkus, palīdzēt tiem. Daži zinātnieki uzskata, ka šādu gadījumu skaits pieaudzis pēdējā laikā, kad gandrīz visur tika aizliegtas delfīnu medības.

Tas, ka cilvēks nav izslēgts no lielā līdzjūtības loka, ir patīkami un iepriecinoši. Daba, dzīvā pasaule, kura mūs radījusi, nav aizmirsusi cilvēku. Cilvēkam, kurš cieš, kuram draud nāve, citas būtnes nāk palīgā tāpat, kā tās reizumis nāk palīgā viena otrai.

Zinātnieks, kurš nodarbojās ar šimpanzi, paņēma krēslu, lai noliktu to tuvāk būrim, un ierāva pirkstā lielu skabargu. Viņš pamēģināja izvilkt skabargu, bet tad ievēroja, ka šimpanze, piespiedies pie būra restēm, līdzjūtīgi vēro viņa pūles.

«Nākošajā brīdī,» viņš stāsta, «pats nesapratis, kā tas notika, es pastiepu pērtiķim savu roku, viņš to satvēra un iebāza manu pirkstu mutē. Pēc tam, spiezdams ar lielā pirksta nagu, viņš prasmīgi izspieda skabargu.»

Citreiz, kad zinātnieks nekā nevarēja piespiest šimpanzi norāpties no koka, viņš izlikās, ka sasitis roku. Pērtiķis tūlīt no​lēca zemē un līdzjūtīgi sāka viņam glaudīt roku (2, 126. lpp.). Šādi atsevišķi, atmiņā izkaisīti gadījumi ātri pazūd un aizmirstas. Savākti kopā, tie liek par daudz ko padomāt. Kas nosaka dzīvo būtņu rīcību tajā brīdī, kad tās nāk palīgā viena otrai un cilvēkam? Saprāts?

Instinkts? Vai dziļā cieņa pret dzīvību, par kuru rakstīja Alberts Šveicers?

Skaistuma mīlestība?

Izrādās, ka ne tikai putni, bet arī daži dzīvnieki māk un mīl dziedāt. Pie tam nevis pa vienam — mēs nerunājam par tēviņa vai mātītes aicinājuma dziesmu riesta laikā — bet tieši korī. Korī, unisonā, «dzied» vāveres, burunduki, reizēm tundras vilki. Korī dzied pērtiķi.

Vakaros giboni uzrāpjas koku galotnēs un korī dzied kopīgu melodiju. Pat cilvēkam ir saprotams viņu dziesmas priecīgais, mažorais tonis (11, 107, 109. lpp.). Bieži duetā dzied pērtiķu «laulātie draugi».

Bet divi gibonu pāri, kas dzīvoja Frankfurtes zooloģiskajā dārzā, pat noorganizēja kvartetu. Mātītes vienlaicīgi iesāka katru jaunu «pantu», bet tēviņi noteiktā brīdī korī turpināja melodiju (30, 1972, Nr. 2, 73. lpp.). Franču zinātnieki, kuri ierakstījuši magnetofonā desmitiem gibonu dziesmu, uzskata, ka šīs dziesmas dalās «pantos», no kuriem daži atkārtojas. Viņi arī uzskata, ka pērtiķu dziedāšanā ietverta kaut kāda informācija (25, 1971, Nr. 4, 49. lpp.).

No dziedošiem pērtiķiem — pie dziedošiem roņiem. Kāds dāņu ihtiologs Hebridu salās novēroja šādu ainu. Ieraudzījuši krastā dažus roņus, salinieki tiem nodziedāja kādu tautasdziesmu. Tikko viņu balsis apklusa, kāds ronis atkārtoja melodiju tīrā kontraltā (23., 1971., Nr. 3, 78. lpp.).

Tikai musu atsvešinātībā no citu dzīvo būtņu pasaules liek mums par to brīnīties. Taču jābrīnās nevis par to, ka dzīvnieki dzied, bet par to, ka tas mums liekas dīvaini. Jo viss — gan dziedošie giboni, gan roņi, kuri spēj nodziedāt melodiju, — ir dabisks, ikdienišķs, tas piemīt dabai un pasaulei.

Ik gadus Atlantijas okeānā no dienvidiem uz ziemeļiem virzās vaļu bari. Katru reizi, kad vaļi nonāk Bahamu salu rajonā, tie sāk dziedāt. Stundām ilgi pār jūru skan viņu dziesmas. Vaļi dzied korī, nenojaucot takti un netraucējot cits citam. Vaļu dziesmas pierakstīja Prinstonas universitātes zinātnieki. Katra dziesma sa​stāv apmēram no 6 tēmām, katra tēma sastāv no dažām muzikā​lām frāzēm. Tēmas tiek izpildītas stingrā secībā, visa dziesma ilgst no 5 minūtēm līdz pusstundai.

Kad salīdzināja divdesmit gados ierakstītās vaļu dziesmas, tad noskaidrojās, ka viņi katru gadu maina savu repertuāru. Pie tam blakus esošo gadu dziesmas ir līdzīgākas nekā tālāko gadu dziesmas.

Dzied ne tikai Atlantijas okeāna vaļi, bet arī Klusā okeāna vaļi, peldēdami garām Havaju salām. Un, kaut arī abu okeānu va]i nekontaktējas, viņu dziesmas veidotas vienādi (21., 1979., 155., Nr. 4, 19. lpp.). Žurnāls «Science digest» ziņo, ka vaļu dziesmās atrasti daudzkārt atkārtojošies fragmenti un «ritmiem līdzīgas skanu kopas» (26., 1985., 19. VIII, 5. lpp.).

1977. gadā amerikaņu kosmiskais kuģis «Voi/ager» devās uz citām tālām Galaktikas pasaulēm, nesdams uz borta informāciju par mūsu Zemi. 65 ANO delegāti savās valodās izteica apsveikuma vārdus, kuri pēc miljoniem gadu, iespējams, škanēs citām būtnēm. Bet ierakstā, kuru «Voyager» nes cauri telpai un laikam, ir ne tikai šie apsveikumi. Blakus delegātu runām magnētiskais ieraksts glabā citas skaņas — vaļu dziesmas. Mūsu planētas oke​ānos mītošā dzīvība sveic citu, nezināmu pasauļu dzīvību.

Dažām būtnēm ir tieksme pēc izgreznojumiem, spīdošiem priekšmetiem un spilgtām krāsām. Ja mēs šādu stabilu tieksmi novērotu cilvēkam, mēs to nosauktu par «estētisko jūtu rašanos». Bet kā šo tieksmi nosaukt, kādu terminu izmantot attiecībā uz citām būtnēm, nevis cilvēku?

Pazīstamie krievu dresētāji Ivanovi, kuri 20 gadus strādājuši ar šimpanzēm, stāsta: nejauši atradis spoguli, šimpanze ar lielu interesi aplūko sevi gan profilā, gan pretskatā, ieņem visdažādākās pozas. Ja tuvumā ir spilgtas lentes vai lupatiņas, tās tūlīt tiek izmantotas. Šimpanze, kā tikai spēj, cenšas «sevi iz​greznot», — apsien lentes un lupatiņas ap galvu, ap kaklu, pie​liek tās pie krūtīm.

Pieradis uzstāties biksēs vai jaciņā, šimpanze drīz vien sāk pievērst uzmanību apģērbam. Viņš priecājas par jaunu apģērbu, sevišķi par košu, cenšas, lai arī citi šimpanzes priecātos par to, pievērš viņu uzmanību savam apģērbam. Citi arī nepaliek vienaldzīgi — aplūko jauno apģērbu, cenšas to aptaustīt (30., Nr. 4, 146. lpp.).

Neapgalvoju, ka to pašu motīvu mudināti, taču interesi par spilgtiem jeb, kā mēs teiktu, skaistiem priekšmetiem izrāda arī daži putni. Žagatas, piemēram, savās ligzdās savāc veselas privāt- kolekcijas, kuras sastāv no spožiem akmentiņiem, stikliņiem, folijas gabaliņiem un citiem līdzīgiem priekšmetiem, kuri no putna kā bioloģiska objekta funkcionēšanas viedokļa ir absolūti nevajadzīgi. Un tomēr žagata stundām ilgi aplūko, izvieto un pārkravā savus dārgumus.

Atšķirībā no žagatas Austrālijā dzīvojošie lapeņputni no Ptilonorhijnchinae apakšdzimtas savu «tieksmi pēc skaistā» apmierina citādā, daudz sarežģītākā veidā. Šos putnus sauc par la- peņputniem tāpēc, ka tie būvē lapenēm līdzīgas mājiņas ar līdzenu laukumiņu ieejas priekšā. Šīs būves vienmēr ir precīzi orientētas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. Ziedi, ar kuriem putns izgrezno mājiņas sienas, nostiprināti tā, ka tie vērsti augšup, tāpat kā augot. Ja ziedu apgriež otrādi, putns ļoti uztraucas un tūlīt novieto to tā, kā tam jābūt, kā viņam liekas pareizi. Gadās, ka, uzpošot mājiņu, putni nikni strīdas savā starpā — galvenokārt «estētisko problēmu» dēļ, tādēļ, ka viens atnes ziedu, bet otrs to aizvāc. Tātad pastāv kaut kāda vērtēšanas sistēma, kuru putni stingri ievēro. Un acīmredzot šo vērtību nosaka ne jau praktiskā lietderība. Bet kas tad? Vai mums ir tiesības runāt par augstāku, «estētisku vērtējumu»?

Putns katru dienu aizvāc novītušās puķes un atnes jaunas. No visiem ziediem viņam nezin kāpēc visvairāk patīk zilie. Mīlestība uz zilo krāsu ir tikpat spēcīga kā nepatika pret sarkano — jebkuru sarkanu priekšmetu, kurš atgadījies mājiņas tuvumā, putns aiznes, cik vien tālu iespējams. Turpretī zilā krāsā putns izkrāso mājiņas sienas un pat pats savas krūtis. Lai to izdarītu, putns vispirms izgatavo krāsu — rūpīgi sakošļā zilas ogas. Bet, ja tuvumā ir vieta, kur dzīvo cilvēki, saimniecēm jāpaslēpj veļas zilumi.

Lapeņputni ātri saprata, kam tie domāti, un mājiņu celtniecības laikā zilumus, burtiski, medī. Pēc tam putni izgatavo otas. Zinātnieki raksta, ka tās ir miniatūras «īstas krāsotāju otas» un ka tās pagatavo no dažu sugu koku lūkiem. Turēdams šo otu knābī, putns mērcē to krasā un izkrāso savas krūtis un mājiņas sienas.

Mājiņas priekšā esošo laukumu putni izgrezno ar ziediem, gliemežvākiem un rūpīgi izvēlētām lapām.

Laiku pa laikam lapeņputni maina «ekspozīciju» — atnes jaunu gliemežvāku, un, lai atrastu tam vislabāko vietu, pārvieto visus pārējos gliemežvākus un lapas (11, 194. lpp.). [12]

Cita loģika Bites fasētu acīm pasaule šķiet citāda nekā mums. Bitēm neeksistē sarkanā krāsa, viņas to neatšķir (18, 394. lpp.). Toties viņas uztver ultravioleto starojumu, kuru mēs neredzam. Spektra ultravioleto daļu redz arī daži putni. Mēs nevaram iedomāties, nevaram stādīties priekšā, kāda izskatās pasaule ultravioletajā gaismā.

Tieši tāpat mēs nespējam iedomāties, ka var sajust magnētiskā lauka virzienu vai «just» Mēness fāzes. Eksperimenti liecina: ba​loži to jūt (24, 1980, Nr. 11, 21. lpp.).

Ja cilvēks uztver pasauli galvenokārt ar redzi, tad citas būtnes izmanto galvenokārt ožu vai dzirdi.

Daudziem jūras dzīvniekiem pasaule, kurā viņi dzīvo, ir drīzāk skaņu nekā redzamo formu pasaule. Kad delfīnam aizsedza acis ar necaurspīdīgām plāksnītēm un ielaida baseinā, viņš, no cilvēka viedokļa raugoties, bija absolūti akls. Taču izrādījās, ka pat šādā stāvoklī delfīns ne tikai lieliski orientējās ūdenī, bet arī «redzēja» priekšmetus, kas atradās ārpus tā. Tā, piemēram, delfīns, kuram uz laiku bija atņemta redze, atrazdamies ūdenī, «ieraudzīja» virvi, kura bija nostiepta 3 metru augstumā virs ūdens, un pārlēca tai pāri (8, 142. lpp.).

Izdodami skaņas, kuras atrodas tālu aiz cilvēka sajūtu robežas, un uztverdami atbalsi, delfīni un vaļi izšķir priekšmetus pilnīgā tumsā, lielā dziļumā, duļķainā un necaurspīdīgā ūdenī. Vēl vairāk. Divas vienāda izmēra un vienādas krāsas bumbiņas mums vienmēr šķiet vienādas. Bet delfīniem tā nešķiet.

Daudzi eksperimenti pierāda, ka delfīni bez mazākajām pūlēm jau no attāluma atšķir, no kāda materiāla izgatavota bumbiņa — no plastmasas, metāla vai koka. Citiem vārdiem sakot, delfīni uztver ne tikai priekšmeta virsmu, bet «sajūt» arī to iekšējo struktūru un materiālu. Mēs sakām «sajūt», jo nevaram taču teikt «redz»… (21, 1979, 155, Nr. 3, 515. lpp.).

Ja cilvēkam piemistu tik plašs pasaules uztveres spektrs, tad, droši vien, visa mūsu domāšana un pati civilizācija būtu gājusi pa citu ceļu. Bet šīs citu būtņu uztveres īpatnības — tas ir tikai tas pavisam nedaudzais, ko mēs par šīm būtnēm esam uzzinājuši. Daži zinātnieki uzskata, ka pat vismodernākā elektroniskā apa​ratūra ļauj konstatēt tikai nenozīmīgu to spēju daļu, kas piemīt delfīniem.

Citas būtnes, kuras pasauli uztver citādāk nekā mēs, dzīvo it | kā citā pasaulē. Iespējams, ka tā izskaidrojami «spontānās zinā- j šanas» fakti, ar kuriem šīs būtnes reizēm pārsteidz cilvēku. Pie- ; mēram, kad sāk būvēt baseinus foreļu audzēšanai, ūdrs, kurš dzīvo augšup pa straumi, nezin kādā veidā tūlīt uzzina par to. Kā viņš ] var 'iegūt šo informāciju, atrazdamies 10—12 kilometrus pret | straumi (8, 161. lpp.)?

Ir zināmi eksperimenti, kuri pierāda, ka dzīvnieki un pat ku- ļ kaiņi, kurus šķir liels attālums un starp kuriem, pēc mūsu domām, ; nepastāv nekādi sakaru kanāli, reaģē uz sev līdzīgu būtņu bojā- j eju.

So faktu izpratne šodien atrodas aiz mūsu zināšanu robežām, tāpat kā aiz mūsu uztveres robežām atrodas pati pasaule, kuru ļ uztver citas būtnes. Tā ir pasaule, kuru pilda mums netveramas !j un nesaprotamas smaržas, kam katrai'ir sava jēga un nozīme. Pasaule pilna skaņām, kuras mēs nedzirdam un nesaprotam, — čabēšana, čuksti, svilpošana, čerkstēšana. Pasaule, kura atrodas ļ aiz mums pieejamā spektra robežas. Pasaule, kurā siltuma viļņi i un magnētiskās svārstības ir tikpat redzamas un ir tikpat neat- j ņemama ainavas sastāvdaļa kā mums, piemēram, pakalnu un koku kontūras.

Saprotams, ka būtnēm, kuras pasauli uztver pilnīgi citādi nekā mēs, kuras dzīvo it kā citā Visumā, jābūt arī pavisam citādam, ) ne cilvēciskam saprātam (ciktāl šis cilvēciskais termins attieci- ļ nāms uz tām). Un tiešām, jo vairāk mēs novērojam citas būt- ļ nes — dzīvniekus, putnus, kukaiņus — jo vairāk uzzinām faktu, j kuri nekādi nekorelē ar mūsu ikdienas loģiku. | Būrī, kurā dzīvoja žurkas, vienā stūrī iemontēja ierīci — kaut ļ ko līdzīgu svirai. Pietika to nospiest, lai būra pretējā stūrī parādītos barības bumbiņas. Būra iemītnieces diezgan ātri izprata ; šo sakarību, un pēc tam svira gandrīz nepārtraukti pacēlās un i nolaidās. Bet, dīvaini, neatejot no sviras, «strādāja» tikai

dažas, •! vienas un tās pašas žurkas vai pat tikai viena pati žurka, bet viņu pūļu augļus skaļi un priecīgi patērēja citas. Šo parādību novēroja sistemātiski dažādās žurku grupās (18, 393. lpp.).

Bet kā interpretēt šādu faktu? Dabiskos apstākļos žurkas parasti gatavo krājumus ziemai. No mūsu viedokļa tā ir pilnīgi loģiska un izskaidrojama rīcība. Bet kādēļ, ja šos krājumus izvazā citas, žurka nekādi nepretojas, kā, vadīdamies pēc mums pieeja​mās, mūsu loģikas, rīkotos lielākā daļa no mums?

Kāpēc delfīns neuzbrūk cilvēkam un nenodara viņam ne ma- zako ļaunumu pat tad, ja cilvēks pret to izturas maksimāli nežēlīgi? Mednieks, atrazdamies ūdenī, noķēra mazu delfīnu. Delfīni viņus tūlīt ielenca un pavadīja līdz pašai laivai. Viņi tuvojās no dažādām pusēm, šķērsoja ceļu, bet neviens nelietoja spēku, lai gan ar vienu astes sitienu būtu pieticis, lai mednieks nekad nesasniegtu laivu. Un tā nav vienīgā šāda veida epizode.

Kāda eksperimenta laikā vairākiem delfīniem smadzenēs bija jāieaudzē elektrodi. Zinātnieki ļoti uztraucās par to, kā dzīvnieki izturēsies šādā situācijā. Delfīni izturējās dīvaini — viņi cieta, kaut arī tiem ļoti sāpēja. Un atkal — ne mazākā mēģinājuma naidīgi reaģē.t uz sāpēm, kuras tiem sagādāja cilvēki. Bet kā šādā situācijā izturētos jebkurš cits dzīvnieks? Un jāņem vērā, ka delfīni nebūt vienmēr neatzīst šādu «nepretošanos ļaunumam». Kad tiem uzbrūk vai nodara sāpes citas būtnes, delfīni sāk aizstāvēties (8., 144. lpp.).

Nebūt ne visu, no kā sastāv dzīvās būtnes dzīve un izturēšanās, var reducēt uz kailas izdzīvošanas vienkāršo formulu. Jā, dzīvnieku pasaulē šī formula ir ne mazāk svarīga kā cilvēku pasaulē, bet, gluži 'tāpat kā cilvēku pasaulē, ir kaut kas tāds, kas paliek aiz tās robežām. Un tieši šim «kaut kam» ir visgrūtāk tu​voties, mums ir visgrūtāk to izskaidrot un saprast.

Slavenā angļu pētniece Dž. Gudola apraksta dīvainu rituālu — «lietusdeju», kuru viņa novērojusi brīvībā dzīvojošiem šimpanzēm. Tikko nokrīt pirmie lietus pilieni, kuri vēsta par lietus sezonas iestāšanos, šimpanzes sarīko nesaprotamu izrādi, rituālu vai ceremoniju. Varam izmantot jebkuru terminu, jo tie visi ir vienādi nepiemēroti šīs situācijas apzīmēšanai.

Mātītes un mazuļi no džungļiem iznāk klajumā vai laukumā un sasēžas kokos, kas aug ap to. Tie ir skatītāji. Tēviņi pa to laiku salasās klajumā, vicina zarus un, piesperdami kājas, iekliedzas. Tā tas turpinās apmēram pusstundu, pēc tam visi izklīst un atgriežas pie kokiem, kuros tie dzīvo (16., 138. lpp.).

Tikpat nesaprotami ir «salidojumi». Putni vai dzīvnieki, kuri izklaidus dzīvo kādā areālā, pēkšņi salasās kopā. Šādi «salidojumi» parasti notiek vienā pastāvīgā vietā un vienā un tajā pašā gadalaikā.

Etologi, kuri veltīgi pūlas izprast šo «salidojumu» jēgu, noskaidrojuši vismaz to, ka ar vairošanos tie nav saistīti. Sapulcējušies dzīvnieki izturas mierīgi, nespēlējas, nekaujas, neklaiga. Viņi vienkārši kādu laiku, parasti dažas_ stundas, pavada kopā un'pēc tam tikpat mierīgi izklīst pa savām takām un dzīvesvietām (18., 163. lpp.).

Pirmoreiz šo fenomenu novēroja kaķiem. Tās ir tā saucamās pilsētas kaķu «vakarēšanas» — daudzi kaķi salasās un sēž. Stundu, divas stundas vienkārši sēž. Bet pēc tam izklīst. _ īpaši dīvainas izskatās līdzīgas gigantiskas čūsku sanākšanas. Čūskas pastāvīgi, arī reizi gadā, salien vienā un tajā pašā vietā, ta dēvētajā «satikšanās teritorijā». Čūskas uz šādu vietu dodas vienlaicīgi, it kā pēc vienas, «pa radio dotas», komandas. Kustības laikā čūskas apvienojas kolonnās, blīvās lentēs, straumēs, kuras bez pārtraukuma stiepjas kilometriem tālu.

Reiz presē parādījās ziņa par vienu tādu apmēram 20 metrus platu dzīvu lenti, kura bloķēja Alma-Atas šoseju. Čūskas (tās bija odzes) virzījās nepārtrauktā straumē. Abās pusēs no tās izveidojās transporta sastrēgumi — šoferiem apmēram četrdesmit minūtes nācās gaidīt, līdz dzīvā lavīna aizvēlās garām. Tajās dienās vēstis par šādām pašām dzīvām lentēm, kuras virzījās uz «satikšanās teritoriju», pienāca arī no citām vietām (27, 1982, 8. IV).

Kad iestājas krēsla, var redzēt, kā vārnu bars iekārtojas divos trijos blakus augošos kokos. Uz dažām sekundēm iestājas klusums, bet pēc tam sākas kaut kas visai dīvains, tā dēvētā vārnu vakara pārbaude.

«Karr,» ieķērcās viena.

Pārējās klusē.

«Karr,» pēc brīža ieķērcās nākošā.

«Pārbaude» turpinās apmēram pusotru stundu. Etologiem, kuri pētī šo nebūt ne vienkāršo putnu, tādējādi jāatmin viena mīkla vairāk (9, 183. lpp.).

Mēs nezinām, kam vajadzīgi šādi «salidojumi», nezinām, kā visi dzīvnieki uzzina, ka jāsalasās tieši tajā vietā un tajā laikā, nezinām, kas notiek «salidojumā». Mēs spējam izprast parādību tiktāl, ciktāl tā ir samērojama ar cilvēku praksi. Sī situācija at​rodas ārpus mūsu pieredzes un prakses robežām.

Tieši tāpat no mūsu loģikas pozīcijām nekādi nav izprotami daži dzīvnieku migrācijas aspekti.

«Migrācija,» raksta Remī So- vēns, «acīm redzami runā pretī sugas saglabāšanās instinktam un bieži izraisa dzīvnieku masveidīgu bojāeju. Rodas iespaids, ka dzīvniekus pārņem neprāta lēkme, pie tam šis neprāts ir lipīgs, jo migrējošie dzīvnieki bieži aizvilina sev līdzi pat citu sugu pārstāvjus» (18, 135. lpp.).

Zinātnieki, kuri novērojuši līdzīgas parādības, visbiežāk nespēj tās izskaidrot. Kāpēc Āfrikas gazeļu bari var pēkšņi, bez mazākā redzamā iemesla pamest lieliskas ganības un doties tuksnesī, lai tur nomirtu badā? Tieši tāpat siseņi var pēkšņi un bez iemesla pamest rajonu, kurā ir daudz barības, un aiztraukties tuksnesī

vai jūrā, lai tur ietu bojā. «…Ne ar badu,» raksta pētnieks, «ne ar slāpēm, ne ar dabisko ienaidnieku uzbrukumu nevar izskaidrot to, kāpēc siseņu mākoni pēkšņi paceļas un pārlido uz citu vietu» (18., 135. lpp.).

Jo tālāk mes atvirzamies no cilvēka, jo nesaprotamāka un ne- aptveramāka mums ir citu būtņu loģika.

Pirms kāda laika izdevās atšifrēt bišu valodu, t. i, ne pašu valodu, bet to signālu sistēmu, ar kuriem bites izlūki ziņo pārējām bitēm, kur, kādā attālumā un kādā leņķī attiecībā pret Sauli atrodas barība.

Atgriezusies stropā, bite dejo, veidodama astoņ- nieku. Astoņnieka virziens un dejas ātrums pauž informāciju, kuru uztver pārējās bites (51. att.). Bet tad bitēm izvirzīja sarežģītāku uzdevumu. Lai nonāktu pie barības, tām bija jāizkļūst caur U veida tuneli (52. att.). Parasti bites lido taisni. Ne ši stropa iemītnieces, ne kāda to priekšgājēju paaudze nekad nebija saskārusies ar līdzīgu situāciju. Ja bišu valoda ir tikai stereotipām situācijām piemērots stereotipu signālu komplekts, tad izlūki nespētu paziņot pārējām bitēm par šo jauno ceļu. Tomēr tas notika. Informācija tika precīzi nodota un precīzi uztverta. Un bišu

deja šajā gadījumā nelīdzinājās nevienai no tām, kuras pētnieki jau zināja. Deja izrādījās ļoti sarežģīta, un atšifrēt to neizdevās.

Vai tiešām atšifrēt DNS struktūru un noskaidrot tālo galaktiku ķīmisko sastāvu ir vieglāk, nekā atrast pieeju citai, no mūsējās atšķirīgai loģikai? Tiesa, eksperimentā ar bitēm mēs vismaz zinām, par ko bija deja (jo paši radījām situāciju). Bet citos gadījumos mēs nezinām pat to, piemēram, kas ir «bišu pusnakts deja». Bitēm deja ir informācijas nodošana, apmaiņa ar informāciju — tas pats, kas mums saruna. Bet mēs nespējam pat iedomāties, ko bites vēsta viena otrai tad, kad pulkstenis mājās sit pusnakti. Vienīgais, ko spēja konstatēt zinātnieks: «Pusnaktī bišu dejās nav nekādas sistēmas un tās nenorāda nekādu virzienu» (18., 469., 473. lpp.).

Bites darina šūnas rindās, kuras ir paralēlas cita citai. Vaska plāksnīti — šūnas uzbūves pamatelementu — ievietoja stropā citādi kā pārējās, perpendikulāri tām. Bites tika galā ar šo uzdevumu.

Viņas saritināja plāksnīti un novietoja to tāpat kā pārējās — paralēli. Bet tas vēl nav galvenais. «Viņas vilka plāksnīti uz dažādām pusēm atbilstoši sarežģītiem likumiem, kuri mums vēl nav pilnīgi skaidri,» tā eksperimenta rezultātus rezumēja eksperimentētājs (18, 462, 481. lpp.).

«Nav pilnīgi skaidri» ne vien bišu darbības principi, bet kaut kas nesalīdzināmi svarīgāks — mehānikas likumi, pēc kuriem bites vadās un kuri izrādās izmantojami šajā situācijā.

Tādu pašu neizpratni zinātniekos izraisa ari kāda detaļa termītu mītnes arhitektūrā: šķietami bezjēdzīga, tā nemainīgi atkārtojas katrā mītnē. Pie paša mītnes pamata termīti ceļ vairākus apaļus, apbrīnojami pareizas formas stabus. Sie stabi neko nebalsta, tie neveic nekādas funkcijas. Celtne, ko būvē termīti, ir augstākā mērā racionāla — katrs tās komponents, katrs koridors, kamera vai šahta kalpo noteiktam mērķim, ir stingri funkcionāls.

Tikai desmit apaļi stabi termītu mītnes pamatā paceļas kā desmit rindā noliktas jautājuma zīmes, cita aiz citas.

Kontaktu ēra?

Cilvēka tuvināšanās un kontakti ar citiem Zemes iedzīvotā​jiem — ciktāl tie ir iespējami?

Pirmos mēģinājumus izmantot delfīnus veic jau tagad, nenogaidot, kad starp tiem un cilvēku sāksies dialogs. Kalifornijas piekrastē 70 metru dziļumā samontēja būvi, kura atgādināja dekorāciju filmai par tālu nākotni. Iespējams, ka nākotnē ļaudis tādās mājās dzīvos uz Mēness vai Marsa. Šodien to uzbūvēja tādēļ, lai cilvēks varētu dzīvot okeāna dibenā. Nirēju, eksperimenta dalīb​ nieku sarakstā pirmais bija amerikāņu astronauta Kārpentera vārds. Pēdējais bija Tafija vārds.

Delfīns Tafijs, tāpat kā pārējie grupas locekļi, saņēma savu uztura devu un godīgi to atstrādāja. Zemūdens eksperimentu laikā viņš pienesa instrumentus un ik dienas no ūdens virspuses piegādāja pastu (7, 137. lpp.).

Tas, ko darīja Tafijs, bija eksperiments. Tomēr ir zināmi fakti, kad cilvēks izmanto savu «jaunāko brāļu» palīdzību mērķtiecīgi un pastāvīgi.

Ne visai sen presē parādījās ziņas par pērtiķi ganu. Kādā Na- mībijas ciematā babuīnu mātīte Ala jau vairākus gadus gana tai uzticētās kazas (23, 1972, Nr. 9, 79. lpp.).

Pērtiķis, kurš gana kazas, mūs tomēr pārsteidz mazāk nekā, teiksim, pērtiķis, kurš kopj slimnieku. Bet tādi pērtiķi — slimnieku kopēji jau ir. Tiesa, pagaidām tikai eksperimentā. Diviem kapuc- pērtiķiem iemācīja elementārās slimnieku kopšanas iemaņas. Viens no tiem pusgadu kopa cilvēku, kurš bija paralizēts pēc pārciestās autokatastrofas. Izpildot slimnieka komandas, pērtiķis to baroja, ieslēdza un izslēdza gaismu, atnesa viņam dažādas sīkas lietas, atvēra un aizvēra durvis, uzlika skaņuplates uz atskaņotāja un noņēma tās utt. (24, 1979, Nr. 29, 20. lpp.).

Pērtiķus cilvēki izmantoja jau sen. Babuīnus var redzēt sen- ēģiptiešu freskās, kurās attēlota darba

norise. Ja ticēt šiem zīmējumiem, tad Ēģiptē tajās dienās, kuras no mums šķir 4000 gadu, babuīni priekš cilvēkiem vāca dateles un palmu lapas. Pilnīgi iespējams, ka tā tas arī bija, vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsdienās Malajā un Sumatrā nodarbina makakus. īpašnieki piesien tos virvē un uzlaiž augstās palmās vākt kokosriekstus (2, 116. lpp.).

Jau minētais delfīns Tafijs vēlāk arī dabūja «īstu darbu»: viņam uzticēja sameklēt jūras dibenā dārgās telemehāniskās ierīces, kuras raķešu palaišanas laikā krita jūrā. Četros mēnešos Tafijs ietaupīja 70 000 dolāru.

Vai citām būtnēm jāatlīdzina par viņu darbu tāpat kā cilvēkam? Acīm redzot, tā būtu taisnīgi. Bet vai šāds taisnīgums viņiem nāks par labu?

Amerikāņu etologu grupa pamēģināja šimpanzēm radīt situāciju, kad bija iespējams strādāt un saņemt atalgojumu par darbu. Šimpanžu būrī novietoja «mašīnu» — ierīci ar sviru. Lai paceltu sviru, šimpanzei nācās krietni papūlēties — svira svēra veselus 8 kilogramus. Taču ik reizes, kad šimpanze to izdarīja, viņa pūles tika atalgotas ar vīnogu ķekaru, kuru izsniedza mašīna. Šimpanze ātri aptvēra šo sakarību un sāka «strādāt». Tad pētnieki aizvietoja vīnogas ar plastmasas žetoniem. Tagad šimpanzes saņēma vīnogas tikai apmaiņā pret žetonu. Tā šimpanzēm radīja apstākļus, kas zināmā mērā tuvojās cilvēciskiem: šimpanzes «strādāja» un saņēma par to «naudu», kuru pēc tam mainīja pret «preci». Vēlāk ieviesa pat dažādas vērtības «banknotes»: par balto žetonu varēja «nopirkt» vienu vīnogu ķekaru, par zilo — divus ķekarus, par sarkano — glāzi ūdens utt.

Zinātniekus, burtiski, pārsteidza ātrums, ar kādu šimpanzes izprata šo sakarību starp «darbu» un atalgojumu. Un vēl vairāk viņus pārsteidza tas, kā visa šī «cilvēciskā situācija» ietekmēja pašus šimpanzes. Pēc zinātnieku domām, pērtiķi rīkojās tāpat, kā šajos apstākļos rīkotos cilvēki. Dažiem nopelnītie žetoni, burtiski, dedzināja pirkstus un, līdzko saņēmuši, viņi steidza tos iztērēt. Citi, gluži otrādi, centās «sakrāt bagātību». Viņi žetonus «netērēja», bet centās savākt cik iespējams vairāk. Šie tipiskie krājēji «strādāja» īpaši intensīvi. Viens šāds šimpanze izmanījās 10 minūtēs pacelt sviru 185 reizes! Tas gandrīz nav pa spēkam pat cilvēkam.

Bet nozīmīgākais eksperimenta rezultāts nebija tas, ka par atlīdzību šimpanzes ir ar mieru daudz strādāt. Galvenais — strauji mainījās pērtiķu raksturs. Ar tiem neraksturīgu niknumu šimpanzes sāka sargāt savus dārgumus cits no cita. Viņiem ātri radās visas bēdīgi pazīstamās īpašības: skopums, cietsirdība, sav​starpēja neuzticēšanās (2, 146. lpp.).

Afrikāņi tic, ka pērtiķi ir daudz gudrāki, nekā domā eiropieši. Viņiem esot sava «pērtiķu valoda», savi ieradumi un likumi. Bet viņi visu to slēpjot, jo baidoties, ka ļaudis piespiedīs pērtiķus strādāt un maksāt nodokļus. Spriežot pēc visa, liekas, tā arī varētu notikt — citas būtnes strādās cilvēku labā. Kas apkalpos nākotnes cilvēku — tehnotroniski roboti vai tam paklausīgi saprātīgi dzīvnieki, izšķirs fizikas un bioloģijas sacensība — tā uzskata pazīs​tamais amerikāņu futurologs A. Toflers.

Ceļa uz tikšanos?

Gāja gadu simttūkstoši un miljoni, bet cilvēks visam dzīvajam bija un palika tikai ienaidnieks, tikai plēsoņa, kurš nogalināja citus, lai pats varētu dzīvot. Aizskrēja vilks, zagās caur biezokni tīģeris, gāja cilvēks — visi vienā virknē, cilvēks tajā visbīstamākais un visviltīgākais. Pat pēc tam, kad medības vairs nebija galvenais veids, kā cilvēks ieguva barību, bailes no cilvēka palika. Un tās diemžēl nebija tikai atmiņas par pagātni.

Tādēļ vēl jo brīnumaināk ir tas, ka neticības, naida un baiļu saites nav vienīgās, kuras saista cilvēku ar apkārtējo dzīvnieku pasauli. Sajūtot cilvēka tuvumu, zvēri un putni nereti tiecas pie viņa pretēji visam ļaunajam, ko cilvēks darījis un reizēm arī šodien dara dzīvajam.

Nelaimes vai briesmu brīdī, kad neviens, izņemot cilvēku, tiem nespēj palīdzēt, zvēri un putni

steidzas pie viņa, pie cilvēka. Šādas vēstis aizvien biežāk var ieraudzīt avīžu un žurnālu lappusēs. Par daudziem šādiem gadījumiem stāsta populārais žurnālists, avīzes «Komsomoļskaja pravda» korespondents V. Peskovs. Mednieki apgalvo, ka rubeņi, glābdamies no vanaga, bieži metas pie cilvēka, sastingdami, burtiski, pie viņa kājām. Šoferis no Novo- aleksejevas Alma-Atas apgabalā raksta, ka reiz brauciena laikā viņa kravas mašīnas kabīnē ielidojis fazāns. «Es strauji nobremzēju, jo nobijos un nesapratu, kas notiek. Un tajā brīdī virs dzinēja nozibēja vanaga ēna.» Citreiz cīrulis, glābdamies no vanaga, metās krūtīs cilvēkam. «Es pārklāju putnu ar plaukstu,» raksta V. Sorokins no Gorkijas apgabala.

«Grūti bija atraut to no ķermeņa, nesabojājot nadziņus.» Aculiecinieki stāsta par zaķiem, kuri, glābdamies no lapsām un vanagiem, metās pie cilvēkiem; pat par vilku, kurš steidzās pie cilvēkiem, lai to tuvums aizsargātu viņu no klinšu ērgļa; par alni, kuram uzbruka vilki un kurš devās tieši virsū medniekam, meklēdams pie viņa glābiņu (27., 1978, 26. II).

Ir zināmi vēl daudzi līdzīgi gadījumi. Komi APSR, Koigoro- dokas rajons. Dīzeļlokomotīve veda rīta maiņas strādniekus uz cirtni. Pēkšņi mašīnists samazināja ātrumu: tieši uz sliedēm stāvēja aļņumāte.

Veltīgi mašīnists atkal un atkal ieslēdza apdullinošo sirēnu. Dzīvnieks, kurš parasti bēga no cilvēkiem, šoreiz nenobijās ne no dīzeļlokomotīves, ne no sirēnas. Nācās apturēt vilcienu un, burtiski, ar varu aizdzīt aļņumāti no sliedēm. Kad pēc sešām stundām strādniekus veda atpakaļ, aļņumāte atkal stāvēja uz sliedēm un nedeva ceļu dīzeļlokomotīvei. Tad kāds iedomājās — notikusi nelaime, dzīvnieks lūdz palīdzību. Un tiešām, turpat blakus atrada alnēnu, kurš bija izkritis caur tiltu un tur iestrēdzis. Alnēns nekādi nevarēja izkļūt laukā un, ja nepalīdzētu cilvēki, kurus tik neatlaidīgi sauca aļņumāte, noteikti būtu gājis bojā (32, 1972, 5. VIII).

Un, lūk, līdzīgs ziņojums no Doņeckas apgabala. Kad kolhoza «Oktobra 40 gadi» traktorists brauca pa lauku, viņa mašīnai ceļu aizšķērsoja stirna. Viņš signalizēja, bet stirna nekustējās. Traktoristam nācās izkāpt no kabīnes, lai to aizdzītu. Taču, tikko viņš par jaunu iekāpa kabīnē, stirna atkal aizsprostoja traktoram ceļu. Kad traktorists vēlreiz tuvojās stirnai, dzīvnieks… vilināja to sev līdzi. Tālu iet nenācās.

Blakus, krūmos, malumednieku ierīkotās lamatās bija iekļuvusi stirna un divi mazi stirnēni. Lai viņus glābtu, meža ģimenes galva bija pārvarējis mūžvecās bailes no cilvēka un nācis pie viņa pēc palīdzības.

Apbrīnojami, cik līdzīgi izturas dažādi dzīvnieki, kad viņiem kļūst nepieciešama cilvēka palīdzība.

Lūk, gadījums, par kuru bija stāstīts «Pravdas» lappusēs. Lapsa iznāca uz šosejas un apgūlās ceļmalā.

Pārsteigtais šoferis apturēja mašīnu, bet lapsa turpināja gulēt. Šoferis izkāpa no kabīnes un piegāja pie lapsas. Tā nekustējās. Tikai tad, kad šoferis noliecās pār lapsu, lai uzzinātu* kas īsti noticis, tā pielēca kājās un, paskrējusi nedaudz sānis, žē​labaini iekaucās.

Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz šoferis nokļuva gravā.. Šeit, sarūsējušu stiepļu mudžeklī, stieples cilpā slāpa lapsēns ar asiņainu kakliņu. Viņš tika izglābts tikai tādēļ, ka lapsa iedrošinājās lūgt palīdzību cilvēkiem (32., 1972., 5. VIII).

Reizēm ari ievainotie vai slimie dzīvnieki paši atnāk pie cil​vēka.

Atšķirībā no citām būtnēm, kuras griežas pie cilvēka galveno- kārt tad, kad iekļuvušas nelaimē, delfīni, šķiet, meklē kontaktus* bez īpaša iemesla.

Par šādu delfīnu stāsta TASS korespondents no Batumi. Deviņos no rīta, viņš raksta, tūristu bāzes «Mesheti» pludmalē pulcējās Batumi iedzīvotāji un daudzi atpūtnieki. Pulksten deviņos,, gluži kā pēc saraksta, šajā vietā atpeld delfīns. Katru reizi viņš «apsveic» sapulcējušos: nostājas uz astes un sāk griezties. Pēc tam labprāt iesaistās spēlēs. Kopā ar peldētājiem viņš kūleņo ūdenī, jokodamies pagrūsta peldētājus, ļauj tiem uzkāpt sev mugurā. Daži drosminieki, pieķērušies peldspurām, drāžas, saceldami šļakatas, — torpēdkutera ātrumā delfīns tos velk gar piekrasti (27., 1981., 7. XI).

Tada pati interese par cilvekiem un tieksme kontaktēties piemita delfīnu mātītei, kura reiz parādījās Jaunzēlandes piekrastes ciemata tuvumā.

Viņa nebaidīdamās piepeldēja pie cilvēkiem, vizināja uz muguras bērnus un spēlējās ar peldētājiem.

Dažādus kārumus un zivis, ar kurām to mēģināja uzcienāt, viņa nepieņēma. Nē, ne jau cienasts to vilka pie

cilvēkiem. Pēc visa spriežot, spēks, kurš lika tai augas dienas pavadīt cilvēku kompānijā, bija ziņkārība.

Viņu īpaši interesēja dažādas tehniskas ierīces un laivu piekaramie motori. Delfīnu mātīte stundām ilgi varēja peldēt aiz laivas, piebāzusi purnu gandrīz tieši pie dzenskrūves. Viņas kontakti ar cilvēkiem turpinājās ilgus gadus. Delfīnu mātīte tik ļoti kļuva par vietējās dzīves sastāvdaļu, ka 1956. gadā, deviņus gadus pēc viņas parādīšanās, tika pieņemts likums, kurš tieši šo konkrēto delfīnu ņēma savā aizsardzībā (23, 1979, Nr. 1, 60. lpp.). Šādi vientuļi delfīni, kuri ierodas pie ļaudīm, nav izņēmums.

Pirms kāda laika pie Menas salas atpeldēja delfīns, kuru nosauca par Donaldu. Tikko jūrā parādījās cilvēki, Donalds, burtiski, ne soli neatkāpās no tiem. Pietika viņam ieraudzīt, ka peldētāji spēlējas ar krāsainu bumbu, lai viņš tūlīt mestos pie tiem un sāktu «izlūgties» bumbu. Dabūjis bumbu, viņš to veikli balansēja uz deguna galiņa. Viņš arī neatlaidīgi pavadīja peldētājus, it sevišķi akvalangistus. Reiz, lai nofotografētu akvalangisti līča dibenā, partneris apsēdināja to uz ūdensaugu paklāja un, lai viņa neuzpeldētu, uzlika viņai uz ceļiem lielu akmeni. Donalds, kurš arī bija tur, stipri uztraucās un tūlīt nogrūda akmeni. Tas atkārtojās vairākas reizes, līdz beidzot akvalangisti saprata, par ko delfīns uztraucas: acīmredzot viņam likās, ka smagais akmens uz meitenes ceļiem neļauj viņai uzpeldēt un ka viņa itv kā nokļuvusi lamatās. Delfīns nomierinājās tikai tad, kad meitene pati noņēma akmeni sev no ceļiem, nedaudz papeldēja, un apsēdusies, pati atkal uzlika smagumu uz ceļiem.

Citu reizi, kad kādas jahtas ekipāža laivā devās uz krastu, Donalds izvilka enkuru un, saņēmis zobos trosi, sāka vilkt jahtu atklātā jūrā. Vīri tik tikko paspēja aizairēties līdz savai jahtai. Tas bija dzīvnieka joks (23, 1979, Nr. 1, 61. lpp.).

Zinātnieki stasta arī par pērtiķu jokiem. Šimpanze, kad neviens uz viņu neskatījās, ar garu nūju aizsniedzās līdz slēdzim un noslēdza laboratorijā gaismu. Kad gaismu atkal ieslēdza, viņš bija pagriezis pret cilvēkiem muguru un pastiprināti centās izrādīt, ka viņš neko tādu nav darījis. Novērotāji ne vienreiz vien konstatējuši dzīvnieku uzvedībā tādas nianses, kuras var izskaidrot tikai ar vienu iemeslu — humoru (2, 126. lpp.). Jā, tieši ar humoru, lai arī cik dīvaini neskanētu šis vārds, attiecināts uz dzīvniekiem. Reiz mēs, iespējams, uzzināsim, ka humors ir īpašība, kas pavada saprātu tikpat lielā mērā kā skaistuma izjūta, līdzjūtība vai runa.

Par līdzīgiem gadījumiem nereti runā ar neizpratni: kāpēc delfīni vai citas būtnes nāk pie cilvēkiem tad, kad, šķiet, tās nemeklē pie cilvēkiem ne labumu, ne palīdzību, ne aizsardzību? Acīmredzot dzīvām radībām vajag arī ko citu. Kad kaķis ņurrā- dams uzlec mums uz ceļiem vai suns pieskrien, lai mēs to samīļotu, mēs taču par to nebrīnāmies. Vai šāda vajadzība pēc emocionāliem kontaktiem nepiemīt arī citām būtnēm, ne tikai māj​dzīvniekiem?

Zinātne uzkrāj aizvien vairāk faktu, kuri neapgāžami liecina, ka dzīvniekiem ir saprāta iedīgļi.

Iespējams, ka tieši šādā kontekstā jāaplūko arī daudzu dzīvnieku un putnu izcilās spējas iemācīties. «Visa apmācīšana,» rakstīja I. Pavlovs, «ir pārejošu sakaru veidošana, un tā ir doma, domāšana, zināšana» (12, 1.—3. sēj, 579. lpp.).

Novērojot dzīvnieku izturēšanos, gūstam daudzus piemerus, kuri demonstrē šādu loģisku saišu veidošanos.

Aculiecinieki stāsta par vārnu, kura atrada sausiņu, aiznesa to līdz peļķei un izmērcējusi sāka ēst.

Zveņigorodas biostacijas darbinieki novēroja tādu pašu ainu — sīlis mērcēja ūdenī sakaltušu maizi. Citi sīļi, to ieraudzījuši, sekoja viņa piemēram (25., 1985, 3, 37. lpp.). Citiem vārdiem sakot, iegūtā pieredze nepazūd.

Citreiz vārna, kura nespēja piekļūt barotavai, izdeva viltus trauksmes signālu. Tiklīdz «konkurenti» aizlidoja, vārna metās pie ēdiena (26, 1980, 16. V).

Viltība, pat krapšana, kuru reizēm izmanto dzīvnieki, šķiet, ir viens no vissarežģītākajiem to sakaru veidiem, par kuriem rakstīja I. Pavlovs. Šimpanze, ar kuru reiz nācās nodarboties pētniekiem, izrādījās īsts virtuozs bēgšanas lietās. «Ar pieredzējuša recidīvista veiklību» viņš izvēlējās būra tumšāko stūri un

neuzkrītoši, kad tuvumā nebija cilvēku, izurbināja tajā caurumu. Tikko kāds parādījās, šimpanze uzmanības novēršanai krātiņā sāka enerģiski darboties, it kā likdams saprast: «Es neko sliktu nedaru!»

Vēl jo vairāk, atliecis vai atlauzis režģu stieples gabalus, šimpanze tos atkal savienoja, lai no malas nekas nebūtu redzams. Un tikai tad, kad caurums bija pietiekoši liels, lai viņš varētu izlīst, šimpanze galīgi atvienoja stiepļu galus un izlīda laukā. Acīmredzot cilvēks, ja nokļūtu līdzīgā situācijā, rīkotos tieši tāpat (2, 119. lpp.).

Ka zināms, mūža beigas I. Pavlovs secinaja, ka dzīvniekiem1 piemīt domāšanas elementi, kas ir radniecīgi cilvēka domāšanai. Reizēm tiek apgalvots, ka spēja abstrakti domāt ir īpašība, kas piemīt tikai cilvēkam. Kopš kāda laika vairāki zinātnieki vairs nepiekrīt šim viedoklim. Šimpanze, kurš eksperimenta laikā saistīja jēdzienu «šokolāde» ar tās krāsu, kaut arī nekādas konkrētas šokolādes blakus nebija, demonstrēja šādas vispārinošas, abstraktas domāšanas piemēru. Pat dzīvnieku .un putnu spēju izvēlēties no daudziem priekšmetiem noteiktas krāsas priekšmetus daži zinātnieki uzskata par spēju abstrahēties (2, 122. lpp.). Šiem spriedumiem par labu liecina PSRS ZA korespondētāj​locekļa L. Krušinska pētījumi.

Ernests Setons-Tompsons, stāstīja L. Krušinskis, aprakstīja šādu gadījumu. Vārnai, kura lidoja virs upes, izkrita maizes gabals. Straumes sagrābts, tas pazuda tunelī. Tad putns, ielūkojies tuneļa dziļumā, pielidoja tā otram galam, un, līdzko vaļā palais​tais guvums parādījās, to atkal noķēra. «Šis gadījums,» turpina Krušinskis, «ir piemērs tam, kā dzīvnieki, lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu, izmanto… ekstrapolā- ciju. Vārna redzēja peldošā maizes gabala ceļa sākumu, pēc tam tas nozuda aiz šķēršļa. Un tālāk vārna ekstrapolēja tā kustības virzienu. Putns pieņēma vienīgo pareizo lēmumu un šajā nejaušajā situācijā rīkojās saprātīgi.»

L. Krušinskis uzskatīja, ka dzīvnieku spēja ekstrapolēt var but viens no kritērijiem saprātīguma pakāpes novērtēšanai.

Biologi no Prinstonas universitātes, kuri pētīja bišu izturēša​nos, veica šādu interesantu eksperimentu.

Trauku ar cukurūdeni, kurš atradās noteiktā attālumā no stropa, sāka periodiski, pēc noteiktas likumsakarības, attālināt. Un katru reizi bites izlūki dejodamas par to paziņoja stropam un bites vācējas atlidoja jaunajā vietā. Bet tad pienāca brīdis, kad bites «uzminēja» pārvietošanas likumsakarību un atlidoja jaunajā vietā, uz kurieni trauks vēl tikai bija jāpārvieto, ātrāk, nekā trauks tur atradās. «Man šķiet,» komentēja zinātnieks, «ka tā ir pietiekoši izteiksmīga liecība par bišu prāta spējām. Grūti iedomāties, ka dabā būtu kaut kas tāds, kas bitēm varētu būt radījis spēju paredzēt regulāras attāluma izmaiņas» (24, 1984, Nr. 20, 19. lpp.). Var nepiekrist tik kategoriskiem secinājumiem. Bet nevar nedomāt par šo faktu.

V. Krjaževs arī atzīmēja, ka augstāko dzīvnieku darbība ir ne tikai ļoti mērķtiecīga, bet «pat it kā saprātīga» (10, 126. lpp.). Pazīstamais etologs K- Fabri uzsver, ka zoopsihologu pētījumi «pierādīja, ka pērtiķiem piemīt elementārā tēlainā domāšana, spēja vispārināt un apgūt telpas un laika sakarus konkrēti pārredzamā situācijā» (16, 13. lpp.). Vispārinot savstarpēji nesaistītas situācijas, primāti «pieņem lēmumus» un rīkojas, pamatojoties uz šo apkopoto pieredzi. Pēc dažu zinātnieku domām, pērtiķi «spēj spriest».

Sādu secinājumu pamato ne vienas vien etologu paaudzes no​vērojumi un eksperimenti.

Krievijā, tāpat kā visā pasaulē, aizvien vairāk darbu veltīti tieši racionālajam, saprātīgajam pirmsākumam dzīvajā pasaulē. Ir aizstāvētas disertācijas par vārnu skaitīšanas spēju, par zivju un rāpuļu spēju ekstrapolēt utt. Visai daiļrunīgi ir pat disertāciju nosaukumi: «Elementārās prāta darbības mehānismu pētījumi žurkām», «Pērtiķu intelektuālās darbības attīstība un struktūra». Citiem vārdiem sakot, cilvēku aizvien vairāk interesē viņa mazāko brāļu elementārā «saprātīgā» un «intelektuālā» darbība. Sa​vukārt dzīvnieku pasaule aizvien stiprāk sajūt cilvēka klātbūtni.

Putni un lapsas jau pieraduši aršanas laikā sekot traktoram, lai ķertu kukaiņus. Krauķi tādā pašā nolūkā salido uz lauka, kad to aplaista. Reizēm var redzēt putnu, kurš seko ejošam vilcienam. Tas ir

piekūns. Viņš ir iemācījies izmantot šo cilvēka tehniskās domas sasniegumu, lai ķertu mazus putniņus, kuri, vilciena trokšņa izbaidīti, uzspurdz gaisā. Aizvien biežāk putni, bet reizēm arī dzīvnieki izmanto cilvēka radīto transportu savām vajadzībām (19, 26. lpp.).

Pirms kada laika starp Franciju un Itāliju uzbuveja tuneli, kurš stipri saīsināja ceļu autobraucējiem.

Bet, izrādījās, ka ne tikai viņiem. Putni diezgan ātri apguva jauno ceļu, un tas viņiem iepatikās daudz labāk nekā grūtais un ilgais lidojums pāri Alpiem.

Rudenī, dodamies uz siltajām zemēm, putnu bari droši dodas, uz tuneļa ieeju. Bet, izdomājuši, kā saīsināt sev ceļu, putni izdomāja vēl kaut ko. Kāpēc jālido, ja var ceļot uz automašīnu jumtiem? Viņi tā arī dara, un autobraucēji jau pārstājuši par to- brīnīties.

Reiz, būdams Kubaņā, es redzēju šādu ainu. Pienāca autobuss, tajā iekāpa cilvēki un iekāpa suns.

Autobuss brauca, apstājās, kāds iekāpa, kāds izkāpa. Bet kādā pieturā neviens pasažieris neizkāpa, izkāpa tikai suns. Izrādās, ka suns vispār brauca viens, brauca kaut kādās savās suņa darīšanās.

Pilsētā man vairākkārt gadījies redzēt kaķi, kurš gaida cilvēku, lai reizē ar to ieietu liftā. Vienīgais, ko kaķis nevarēja iz​darīt — pavēstīt, kurš tieši stāvs viņam vajadzīgs.

Neviens cilvēks necentās ne putniem, ne dzīvniekiem to visu iemācīt. Viņi paši to apgūst, saskardamies ar cilvēkiem un cilvēku radītās tehnikas pasauli. Netieši, apzināti nepūlēdamies, cilvēks formē dzīvniekos jaunus uzvedības modeļus.

No cilvēka aizgūto dzīvnieki nereti «liek lietā» paši savās si​tuācijās. Šajā ziņā visai interesanti ir vācu zinātnieka E. Gvīnera eksperimenti. Vārnu tēviņam Votanam bija iemācīts, izdzirdot vārdu «komm» (vāc. «nāc»), pienākt pie restēm un saņemt barību. Kad vēlāk Votans sāka lakstoties ap savu sirdsdāmu, viņš aicināja to» pie garšīga kumosa nevis ar vārnām parasto nosacīto skaņu, bet izkliegdams šo no cilvēka dzirdēto vārdu «komm». Tā šis no cilvēku valodas aizgūtais vārds ieguva abstraktu nozīmi, pārvērtās- par informācijas nodošanas signālu starp putniem.

Arī cits vārnu pāris tāpat pēc savas iniciatīvas sāka izmantot šo vārdu savstarpējos kontaktos. Kad tēviņš izlidoja no būra,. Dora, viņa draudzene, sāka uztraukties un sauca viņam «komm»,. kamēr viņš atgriezās atpakaļ. Tāpat izturējās arī tēviņš. «Komm,. Dora, komm!» — viņš kliedza, un Dora atgriezās būrī (9.„ 185. lpp.).

Eksperimentā, kuru veica padomju zinātnieki, pērtiķiem iemācīja mainīt noteiktas formas žetonus pret dažādām lietām, kas sagādāja pērtiķiem prieku, — pret dzērieniem, riekstiem, konfektēm vai rotaļlietām. Rotaļlietām paredzētais žetons bija sešstūris. Pērtiķis, kurš negribēja ne ēst, ne dzert, noteikti izvēlējās sešstūri, kuru tas pēc tam sniedza eksperimentētājam, un apmaiņai saņēma rotaļlietu. Drīz pērtiķu attiecībās parādījās kaut kas jauns, kaut kas vēl nekad starp viņiem nebijis. Apmaiņas princips, ar kuru bija iepazīstināta eksperimentālā grupa, turpināja attīstīties jau bez cilvēka līdzdalības. Tā, piemēram, pērtiķis atdeva sešstūri citam pērtiķim, kurš tajā laikā rotaļājās, un tas atdeva viņam savu rotaļlietu. Pērtiķi sāka mainīt riekstus pret rotaļlietām, rotaļ​lietas pret konfektēm (15, 87. lpp.).

Gorillai Koko, par kuru mēs jau runājām, pirms «kursu» beigām pievienojās kompanjons Maikls.

Pēc zinātnieku ieceres, viņiem bija jārada laimīgs pāris. Kad Koko gribēja, lai pie viņas atnāk Maikls, Koko sāka to saukt ar zīmēm, kuras tai bija iemācījuši cilvēki: «Nāc, Maikl, ātri», «Koko labi apkampieni» (21, 1978, 154, Nr. 4, 462. lpp.). Šimpanzes, kuriem iemācīta kurlmēmo valoda, drīz saka to izmantot arī savstarpējās attiecībās. Par to stāsta, starp citu, amerikāņu zinātniskais žurnāls «Science digest». Izbāzis galvu pa logu, šimpanze ierauga uz ielas suni. Viņš tūlīt ar atbilstošu zīmi. pavēsta to pārējiem. Jaunais tēviņš, pirms sākt draudzīgu traci ar savu vienaudzi, parāda viņam ar pirkstiem «kutināšana». Bet — pats galvenais: žestu valodu, kuru šimpanzes iemācījušies no cil​vēka, tie spēja nodot pēcnācējiem!

Vašingtonas štata universitātē šimpanzei, kurai bija iemācīta kurlmēmo valoda, piedzima mazulis, kuru nosauca par Lulī. Piecu mēnešu vecumā viņš bez jebkādas cilvēka palīdzības iemācījās tekoši izskaidroties žestu valodā ar saviem vecākiem un citiem šimpanzēm. Lulī apguva 47 zīmes, kuras

apzīmēja vissvarīgākās lietas viņa dzīvē — no augļu nosaukumiem līdz citu pērtiķu vārdiem. Ar slēpto kameru zinātniekiem izdevās ierakstīt videolentē, kā Lulī «sarunājas» ar savu māti kurlmēmo valodā (24, 1984, Nr. 20, 19. lpp.).

Tapat kā cilvēku pasaulē, arī dzīvnieku pasaulē acīmredzot ir savi «ģēniji» un savi «cietgalvji».

Zinātnieki konstatējuši šo «spēju» izkliedi pat zemāko dzīvnieku — planāriju līmenī. Daži šie jūras tārpi izceļas ar spēju ātri apmācīties, citi — ar vislielāko «trulumu» (18, 421. lpp.). Gluži tāpat vienā un tajā pašā pērtiķu grupā daži pērtiķi uzreiz saprot, ko no viņiem grib eksperimentētājs, bet citiem ir nepieciešamas vairākas nedēļas (16, 150. lpp.).

Luk, dresētājā novērojumi: «Ir delfīni,» viņš saka, «kuri visu ātri aptver, bet citi nekā nesaprot. Ir'arī tādi, kuri negrib saprast.»

Bet saprast viņiem nākas reizēm visai sarežģītas lietas. Delfīnam, piemēram, var «paskaidrot», ka, lai saņemtu zivi, viņam jānospiež svira, jātur tieši divas sekundes, jāatlaiž uz piecām sekundēm, pēc tam atkal jānospiež un jātur trīs sekundes. Un delfīns, sapratis, ko no viņa prasa, izpilda šo uzdevumu (24, 1984, Nr. 6, 19. lpp.). Citiem dzīvniekiem tas ir pārāk sarežģīti, neizpildāmi.

Novērojot dzīvniekus un putnus, zinātnieki ievēroja, ka ne tikai atsevišķi indivīdi, bet ari veselas sugas izrādās jūtami sa​protošākas, atjautīgākas un viltīgākas par citām.

Vai tam, ka, burtiski, vienas divu paaudžu acu priekšā vilki «kļuvuši gudrāki», nav tas pats izskaidrojums? Pēc bioloģijas zinātņu doktora D: Bibikova domām (PSRS ZA A. Severcova Dzīvnieku evolucionārās morfoloģijas un ekoloģijas institūts Maskava), «prakse rada, ka nav tāda līdzekļa cīņai ar vilkiem, kuru zvēri pietiekami īsā laikā «neapjēgtu». Viņi vairs nejūt kādreizējo bijību pat pret karodziņiem, diezgan viegli šķērso ar tiem apzīmēto līniju, pie tam iemāca to arī saviem pēcnācējiem.

Pilnīgi zaudējuši savu nozīmi pagātnē tik drošie paņēmieni — lamatas un medīšana «uz gaidi» pie ēsmas …» (30., 1983, Nr. 9, 145. lpp.).

Bet tie visi taču ir paņēmieni, kurus cilvēks neizmainītus lietoja gadsimtiem ilgi. Un vilki nespēja tos atminēt. Un pēkšņi tāds- lēciens!

Līdz pēdējam laikam vilku medību paņēmieni neradīja īpašu interesi pētniekos: vilki dzinās pakaļ upurim, panāca to un saplēsa gabalos. Sevišķu gudrību tam nevajadzēja — tikai ilkņus un kājas. Bet pirms kāda laika tomēr ievēroja kaut ko jaunu, eto- logiem agrāk nezināmu. Bars sadalās divās daļās — viena, lielākā daļa, paliek slēpnī, otra daļa, «dzinēji», dzen upuri tai virsū. Laika un pūļu ietaupījums ir acīm redzams. Ne velti šī medību metode reiz bija viens no pirmajiem paņēmieniem, kuru apguva pirmatnējo cilvēku bars. Tomēr ne jau visi vienādos apstākļos esošie vilku bari medī tādā veidā. Iespējams, ka šī starpība sais​tīta ar bara priekšgalā esošo vadoņu dažādo «intelekta» līmeni (2, 60. lpp.).

Tieši tapat ne jau visas lapsas ir aizdomajušas līdz ēsmas izmantošanai medībās. Bet dažas to izmanto. Viņas izliek zivju galvas visatklātākajā, redzamākajā vietā, bet pašas noslēpjas blakus, slēpnī, tā, lai no augšas nebūtu redzamas. Ieraudzījis galvu, vanags metas pēc tās, un tajā brīdī, kad viņš ķer zivs galvu, lapsa paspēj saķert viņu pašu.

Kā parasti rīkojas plēsoņa, kad viņa redzes lokā nokļūst laupījums? Viņš to panāk un tūlīt aprij. Bet, izrādās, ka ne vienmēr un ne visi.

Uz Elistas Jaškulas autostrādes ir kafejnīca «Saglar», pie kuras ierīkota neliela palīgsaimniecība.

Reiz naktī pazuda viss lielais tītaru bars, kas tur dzīvoja. Zaglis neatstāja nekādas pēdas. Milicijas iecirkņa pilnvarotais, kurš ieradās notikuma vietā, tikai noplātīja rokas. Un kā gan lai atrod zagli, ja blakus ir šoseja un asfalts, uz kura nepaliek pēdas? Bet pēdas tomēr atradās. Netālu no šosejas mednieki ieraudzīja lapsas dzīru atliekas.

Beidzot medniekiem izdevās lapsu izsekot. Un tad viņi vairākkārt deva binokli viens otram, neticēdami savām acīm. Lapsa stepe ganīja tītarus.

Izrādās, ka, iekļuvusi fermā, lapsa izdzina tītarus un aizdzina tos stepē, tālāk no cilvēku mājvietas.

Nevienam tītaram viņa neļāva ne atpalikt, ne nomaldīties. Kad lapsai gribējās ēst, viņa vienu no tiem

apēda, bet pārējos turpināja sargāt un ganīt (26., 1976., 17. III).

Atdarinašanas mehānisms, kurš piemīt dzīvniekiem un putniem, it kā fiksē atsevišķu pārstāvju «intelektuālos sasniegumus». Dažiem brīvībā dzīvojošiem pērtiķiem ienāk prātā pirms ēšanas mazgāt dārzeņus. Paiet kāds laiks, un zinātnieki konstatē, ka šo ieradumu jau pārņēmis viss bars. Interesanti, ka svaigās idejas viegli pārņem jaunie dzīvnieki un tikai ļoti reti — vecie (18, 12., 122. lpp.).

«Sniega pērtiķus» (makakus), kuri dzīvoja kādā Japānas rezervātā, piebaroja ar kviešu graudiem.

Graudus izbēra smiltīs, un pērtiķiem nācās tos pa vienam izlasīt no smiltīm. Reiz jauna mātīte iedomājās ar smiltīm sajauktos graudus iebērt ūdenī. Smiltis nogrima dibenā, graudi uzpeldēja. Pēc diviem gadiem šo pa- |. ņēmienu sāka izmantot vēl trīs makaki, bet pēc trim gadiem — jau astoņi.

Tāpat pakāpeniski bars iemācījās batātes mērcēt jūras ūdenī — tā garšīgāk; vispirms viens, kuram tas ienāca prātā, pēc tam citi. Tādā pašā secībā, burtiski, zinātnieku acu priekšā, makaki sāka peldēties jūrā. Sākumā to uzdrošinājās tikai daži, visdrosmīgākie un visenerģiskākie. Tagad karstajās dienās gandrīz viss bars (visi jaunie, bet tikai daļa pieaugušo) peldas jūrā, lec ūdenī no klints, nirst un peld zem ūdens.

Un, lūk, cits piemērs, kā viena vai divu īpatņu «intelektuālie sasniegumi» kļūst par visu ieguvumu.

Anglijā piena pārdevēji no rītiem atstāj pie durvīm pudeles ar pienu un krējumu. Kādu dienu vienai zīlītei ienāca prātā paknābāt pudeles vāciņu un nomēģināt krējumu. «Šo triku,» raksta Remī Šovēns, «kuru izgud​roja atsevišķi putni, pārņēma pārējie, tā ka tas plaši izplatījās i diezgan lielā rajonā.»

Makšķernieki, kuri uz Dņepras ledus nodarbojās ar zemledus zveju, sāka ievērot, ka viņu loms reizēm tiek vārnām. Kad, atstājuši makšķeres ar ēsmu āliņģos, makšķernieki aizgāja sasildīties, pie āliņģiem parādījās vārnas. Dažas no tām ņēmās vilkt mak- škerauk'lu un vilka tikmēr, kamēr izvilka zivi uz ledus (26, 1980, 8! III).

Tātad dzīvnieki visbiežāk «kļūst gudrāki» tad, kad viņiem ) nākas kontaktēt ar cilvēku. Tieši šo kontaktu laikā var redzēt racionālā, saprātīgā pirmsākuma izpausmes, kuras mus ta pārsteidz un iepriecina. Reizēm šiem kontaktiem piemīt pat «dialoga» raksturs, kura laikā «partneri» apmainās nevis ar vārdiem, bet ar darbiem, pie tam šī apmaiņa ir nevainojami loģiska. Lūk šāda dialoga piemērs.

Sjerraleones republikas džungļos nelielas pilsētiņas tuvumā divi itāliešu zoologi atrada babuīna mazuli. Mazulis bija slims, un, lai sniegtu viņam steidzamu ķirurģisku palīdzību, zoologi ar mazo babuīnu devās uz pilsētu.

Babuīni, konstatējuši, ka mazulis pazudis, sāka to visur meklēt. Interesanti, ka meklēšanā iesaistījās arī šimpanzes. Beidzot viņi atrada māju, kurā dzīvoja zoologi, un naktī tai uzbruka. Neatraduši mājā ne «nolaupītājus», ne savu mazuli, neapmierinātie pērtiķi ielauzās kaimiņmājā un pārbiedēto vecāku acu priekšā sagrāba septiņus mēnešus vecu bērnu. Pēc tam visa orda kopā ar dzīvo laupījumu paslēpās džungļos.

Tad vietējie iedzīvotāji pilsētā sameklēja zoologus un lūdza tos atdot babuīniem viņu mazuli. Mazo babuīnu nogādāja džun​gļos un atstāja tai pašā vietā, kur viņš tika atrasts.

«Pēc divām dienām incidents starp cilvēkiem un dzīvniekiem bija pilnīgi noregulēts. Bērnu, kuram nebija nodarīts nekas Jauns, atrada ceļmalā un kā savu labo nodomu apliecinājumu pērtiķi tam blakus bija nolikuši lielu banānu kekaru» (34., 1984., 21. XII, 3. lpp.).

Nupat aprakstīta situācija radās spontāni, nejauši. Bet, ja, kontaktējot ar mums, dzīvnieki patiešām «kļūst gudrāki», tad, iespējams, ka ar laiku šie kontakti kļūs mērķtiecīgāki.

Zinātnieks K. Fabri, komentēdams šimpanžu apmācīšanas eksperimentus, rakstīja, ka šie eksperimenti «atkal parāda, kādus lieliskus rezultātus var dot tā saucamā attīstošā apmācīšana, kuras laikā cilvēks mobilizē dzīvnieka potenciālās psiholo​ģiskās iespējas» (28, 1972, 26. VI, 13. lpp.).

Acīmredzot mainīsies arī attiecību ētika ar dzīvnieku pasauli. Zināmā mērā tas notiek jau tagad.

Putni, dzīvnieki un zivis mūsu dzīvokļos — tas ir uzmetums šādai attieksmei pret dzīvo pasauli. Vai mēs

turam kaķi tāpēc, lai izgatavotu no tā apkakli, bet suni tāpēc, lai samaltu to pelmeņos? Nē un vēlreiz nē.

Tie mums ir mīļi tāpēc, ka mēs ar tiem kontaktējamies, tiesa, pagaidām tikai emocionāli, bez vārdiem.

Kaut arī tas nav īsti precīzi, jo cilvēks ar dzīvniekiem bieži runā. Daži kaķi un suņi apbrīnojami labi saprot cilvēku valodu. Daudzās mājās īpašnieki tos uzskata it kā par jaunākajiem ģimenes locekļiem. Un arī pats vārds «īpašnieks» — vai tiešām tas mūsdienās precīzi atspoguļo attiecības, kuras pastāv starp cilvēku un kaķi vai cilvēku un suni, kurš dzīvo mājā?

Vai daudzie novērojumi un fakti, kuri minēti_šajā nodaļā, neliecina par to, ka dzīvnieki ir daudz tuvāki saprātīgai, racionālai rīcībai, nekā pieņemts domāt? Šķiet, ka daudziem speciālistiem tas nav nekāds jaunums. «Viņi spēj spriest,» secinājis Remī So- vēns, runādams, piemēram, par augstākajiem pērtiķiem. PSRS ZA korespondētājloceklis L. Krušinskis rakstīja: «Ievērojamākie biologi un fiziologi jau sen secināja, ka dzīvniekiem acīmredzot piemīt saprāts, kurš ir smadzeņu specifiska funkcija.»

Svarīgākais jautājums ir tas, vai šī kvalitāte ir statiska vai arī tā attīstās.

Dialektiskā pieeja dabas parādībām liek aplūkot dabas pasauli nerimstošā kustībā, pārmaiņā, pārveidībā un attīstībā. Ja šis Hē- geļa formulētais dialektikas princips ir pareizs, tad saprāta spējai, kura piemīt dzīvajai pasaulei, arī jāatrodas nepārtrauktā kustībā un attīstībā. Var pieņemt, ka dzīvo būtņu saprāta evolūcija kā visas dabas evolūcijas daļa reiz novedīs pie tā, ka cilvēks uz šīs planētas vairs nebūs intelektuāli vientuļš. Radīsies cits saprāts.. Mēs esam šī procesa liecinieki un, iespējams, dalībnieki.

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Johnson R. Agression in Man and Animals. — Philadelphia, 1972.

2. Packard V. Animal. — N. Y., 1950.

3. Premack A. Why Chimps can Read. — N. Y., 1971.

4. Sebcok T. A. Perspectives in Zoosemantics. — P., 1972.

5. Smith I. The Behaviour of Communicating. — Harvard, 1977.

6. Toffler 0. Future Shock. — L., 1971.

7. Жданов Д. У истоков мышления. — М., 1969.

8. Ловчев Н., Старчев К. Удивительное поведение животных. — М, 1974..

9. Крушинский J1. В. Биологические основы рассудочной деятельности. — М, 1977.

10. Кряжев В. Я. Высшая нервная деятельность животных в условиях обу​чения. — М, 1955.

11. Кэрригер С. Дикое наследство природы. — М., 1969.

12. Павлов И. П. Павловские среды. — М, 1949.

13. Панов Е. Н. Знаки, символы, языки. — М, 1983.

14. Рябинин В. С. О любви к живому. — М., 1966.

15. Счастный А. И. Сложные формы поведения антропоидов. — Л, 1972, 16. Фишель В. Думают ли животные? — М, 1973.

17. Хайнд Р. Поведение животных. — М, 1975.

18. Шовен Р. Поведение животных. — М., 1972.

19. Экологические и эволюционные аспекты поведения животных. — М., 1974.

Periodiskie izdevumi 20. Current Antropology. — Chigago.

21. National Geographical Magazine. — Wash.

22. Вечерняя Москва. — M. 23. Вокруг света. — М.

24. За рубежом. — М.

25. Знание — сила. — М.

26. Известия. — М.

27. Комсомольская правда. — М.

28. Литературная газета. — М.

29. Московский комсомолец. — М.

30. Наука и жизнь. — М.

31. Неделя. — М.

32. Правда. — М.

33. Природа. — М.

34. Социалистическая индустрия. — М.

IV D A Ļ A VISUMA SAPRĀTS? «Zinātniskā hipotēze,» rakstīja V. Vernadskis, «vienmēr iziet ārpus to faktu ietvariem, kuri kalpojuši tās radīšanai» (2, 22. lpp.). Šie vārdi attiecināmi uz jebkuru hipotēzi, bet jo īpaši uz šajā nodaļā izvirzīto. Izteikdams šo piebildi, es domāju ne tik daudz par manis minētajiem faktiem un novērojumiem, bet par secinājumiem, -kuri izriet no tiem un nenovēršami izraujas ārpus izejas faktu robežām.

Kā zināms, termītu mājokļa būvē piedalās daudzi tūkstoši kukaiņu. Rezultātā izaug ārkārtīgi sarežģīta būve ar noteiktu eju un ventilācijas kanālu sistēmu, ar pārtikas noliktavām, atsevišķām telpām oldējējai mātītei, kūniņām utt.

Reiz izdarīja šādu eksperimentu: būvējamo termītu mītni pārdalīja tā, lai mītnes dažādās daļās esošie kukaiņi būtu izolēti cits no cita. Tomēr celtniecība turpinājās pēc tās pašas ārkārtīgi sarežģītās shēmas un katra eja, ventilācijas kanāls vai telpa, kuru sadalīja mītnē ievietotā šķērssiena, tās abās pusēs precīzi atbilda viena otrai (10., 1984., Nr. 40, 20. lpp.).

Ir skaidrs, ka neviens termīts atsevišķi nevar «zināt» visu in​formāciju par visu mītni kopumā. Vai var pieņemt, ka šādas in​formācijas nesējs ir nevis atsevišķs termīts, bet it kā visa to ko​pība, visa populācija?

Lūk, ko novēroja franču zinātnieks Luijs Tomā, kurš daudzus gadus pētījis termītus: «Ja jūs ņemsiet divus vai trīs — nekas nemainīsies, bet, ja jūs palielināsiet to skaitu līdz kaut kādai «kritiskajai masai», notiks brīnums. It kā saņēmuši svarīgu pavēli, termīti sāks formēt darba brigādes. Viņi sāks likt vienu uz otra jebkurus mazus gabaliņus, kuri tiem gadīsies, un uzbūvēs kolonnas, kuras pēc tam savienos ar arkām, līdz radīsies telpa, kura atgādina katedrāli» (11, 1984, Nr. 40, 20. lpp.).

Citiem vārdiem sakot, «Lielās zinašanas», zināšanas par visu būvi kopumā rodas tikai tad, kad pastāv kaut kāda termītu ko​pība. Šis nav vienīgais tāds gadījums.

Siseņu bars parasti virzās pa stingri noteiktu maršrutu — caur tuksnešiem, caur smiltīm — uz zaļajām ielejām, tur, kur ir barība. Bet, ja no visa bara izņem vienu atsevišķu siseni, tas tūlīt zaudē orientāciju un haotiski metas te uz vienu pusi, te uz otru. Atsevišķs sisenis nezina ne kustības virzienu, ne mērķi. Bars — zina!

Ilgi domāja, ka putni savus ikgadējos pārlidojumus veic baros, kurus vada vecie un pieredzējušie putni. Japāņu ornitologs Jamomoto Hirosuke konstatēja, ka gājputnu bariem vadoņa faktiski nav. Gadās, ka pārlidojuma laikā bara priekšgalā izrādās gandrīz vai nupat apspalvojies cālēns. Pēc Jamomoto Hirosukes datiem, 6 gadījumos no 10 bara priekšgalā ir jauns putns, kurš tikai šajā vasarā izšķīlies no olas. Skaidrs, ka tas nevar «zināt» tradicionālos pārlidojuma maršrutus un vēl jo vairāk — vest aiz sevis pārējos (16, 1972, Nr. 10, 91. lpp.).

Kaut arī jaunie putni lido pirmoreiz, viņi nekļūdīgi atrod ceļu, kurš reizēm stiepjas daudzu tūkstošu kilometru garumā. Taču, tāpat kā siseņiem, arī putniem šīs zināšanas — «Lielās zināšanas» — eksistē tikai tik ilgi, kamēr putni ir kopā, ķamēr tie veiuo kaut kādu «kritisko masu».

Noklīdis no bara, palicis viens, putns parasti vairs nespēj atrast vajadzīgo virzienu. «Ārpus pārlidojuma rajona,» raksta zinātnieks A. Tugarinovs, «migranti nokļūst tikai nejauši. Šāda aizlidošana putniem beidzas bēdīgi. Nokļuvis viens starp svešiem, bieži neierastos biotipos, putns maldās un … beidzot iet bojā» (6, 102. lpp.).

Tātad «putns maldas», zaudē virzienu, līdzko paliek viens. Bet pietiek daudziem tādiem, virzienu nezinošiem īpatņiem salasīties barā, lai rastos zināšanas, kuru līdz tam nebija.

Līdzīgs «kritiskās masas» efekts acīmredzot pastāv arī zivīm. Tika veikti eksperimenti, kuru laikā zivīm, meklējot izeju, nācās peldēt pa labirintu. Izrādījās, ka zivju grupas pareizo virzienu izvēlas ātrāk nekā vienatnē peldošās zivis (1, 76. lpp.).

Bez «Lielajām zināšanām» baram, ganāmpulkam vai populācijai piemīt vēl viens fenomens. Arī tas rodas tikai tad, ja vienviet salasās noteikta īpatņu masa, liels to daudzums.

«Siseņu bari,» raksta zinātnieks, «milzīgi sarkanīgi mākoņi, nolaižas un paceļas, burtiski, it kā pēc komandas» (8, 134. lpp.). Siseņi nekad nepaceļas tā, ka vispirms pa-celtos viens, tad otrs un pēc tam, it kā sekodami viņu piemēram, paceltos pārējie. Tas vienmēr notiek tā, it kā kāds komandētu: «Viens! Divi!

Trīsi Starts!»

It kā kāds komandētu. Kas? Kad kustas siseņu dzīvā siena, atsevišķu īpatni, kurš atrodas kopējā masā, nevar apturēt. To nevar piespiest izmainīt kustības virzienu, nogriezties no ceļa. «Kukaiņi,» raksta Remi Sovēns, «apgāja šķēršļus, pārrāpoja pāri sienām, izgāja cauri krūmājiem, metās pat ūdenī un ugunī un neatturami turpināja kustēties tajā pašā virzienā» (8., 134. lpp.). Pilnīgi veltīgas bija jebkuras zinātnieku pūles aizšķērsot ceļu «it kā hipnotizētajiem kukaiņiem».

It kā hipnotizētiem. Kāda gribai pakļautajiem.

Kura gribai pakļautajiem?

Kas ir šis impulss, kurš ne tikai pakļauj sev katru atsevišķo īpatni, bet arī apspiež, noslāpē, šķiet, visspēcīgāko instinktu, kāds piemīt dzīvai būtnei, — pašsaglabāšanās instinktu? Kukaiņi taču metās ugunī un ūdenī, ja tas gadījās ceļā, bet nemainīja virzienu, kurā tie kustējās vai kurā tos virzīja kaut kāda griba, kas atra​dās ārpus katra atsevišķā īpatņa.

Tāda pati uzvedības shēma migrācijas laikā piemīt arī citām būtnēm. Tā, piemēram, lauku strupastes savu pēkšņo migrāciju laikā sastapušas ceļā grāvi, neapiet to un nemeklē citu ceļu. Dzīvais vilnis iešļācas grāvī un līdz malām aizpilda to ar ņudzošiem ķermeņiem, pa kuriem simtiem tūkstoši citu strupastu neapstāda​mās turpina savu kustību.

Grāvī samīdītās, saspiestās, slāpstošās strupastes pirms bojāejas nekādi necenšas izglābties. Viņas ir dzīvs tilts, lai grāvi varētu pāriet citas. Pašsaglabāšanās instinkts ir pilnīgi apspiests un noslāpēts.

Par to, cik absolūti apspiests ir šis instinkts, liecina šāds piemērs. Gazeles ir tradicionālais lauvu medību objekts. Saprotams, ka gazeles baida lauvas tuvums, pat tās smaka vai pēdas. Lūk, tāpēc pētnieki bija tik pārsteigti, novērodami Dienvidāfrikas ga- zeļu migrāciju. Viņi ieraudzīja, kas notika, kad gazeļu ceļā gadījās lauva. Skrienošo dzīvnieku straume neizjuka, nepagriezās, tā pat nekļuva lēnāka. Gazeles virzījās tieši virsū plēsoņam un aizplūda gar to, it kā tas būtu kāds nedzīvs priekšmets vai koks. Ierauts dzīvnieku straumē, kas lauvu it kā nemaz neuztvēra, neredzēja, lauva pat nemēģināja gazelēm uzbrukt, tas nespēja izkļūt no šīs straumes (8., 138. lpp.).

Tieši tāpat pašsaglabāšanās instinkts ir «izslēgts» gājputniem, kad tiem gadās lidot blakus plēsīgu putnu baram — saviem tradicionālajiem ienaidniekiem. Vieni lido pilnīgi mierīgi, nejauzdami ne mazāko baiļu no, šķiet, tik bīstamajiem kaimiņiem, otri — plēsoņas —Acīmredzot nejūt ne mazāko vēlēšanos uzbrukt. Taču tā notiek tikai tad, ja satiekas divi bari, divi «superorganismi». Satiekoties vienatnē, gan vieni, gan otri putni izturas pavisam citādi (6., 98. lpp.).

Ir zināma vēl viena situācija, kad atsevišķo īpatņu pašsaglabāšanās instinkts tiek it kā pilnīgi apspiests. Ari šī situācija rodas tikai tad, kad izveidojusies zināma kopība — ganampulks, bars. Tā ir tā dēvētā dzīvnieku «pašnāvība». Piemēram, simtiem vaļu izmetas krastā un iet bojā, lai kā cilvēki cenšas tos izglābt. Pat ja izdodas tādu vali novilkt no sauszemes un ievilkt atklātā jūrā, tas tūlīt atkal steidzas uz krastu, lai mestos uz akmeņiem un ietu bojā. Dienvidāfrikas antilopes salasās lielos baros un tad pēkšņi dodas uz jūru, lai mestos lejā no kraujā krasta un visas ietu bojā. Bet, kā censtos izrauties, cik izmisīgi pūlētos izkļūt no ūdens atsevišķs dzīvnieks, nebūdams barā! Ir zināmi gadījumi, kad tieši tāpat metas jūrā un iet bojā neskaitāmi grauzēji (le​mingi).

Kanādiešu zinātnieki domā, ka masveidīgās pašnāvības ir populācijas mēģinājums šādā ekstremālā veidā regulēt savu skaitu. Pašnāvības notiek tad, kad noteiktā teritorijā zināmas sugas īpatņu blīvums

pārsniedz kādu kritisku lielumu.

Sī fakta apzināšanās, tāpat kā lēmuma pieņemšana mesties jūrā (vai izmesties krastā), nenotiek katra atsevišķa indivīda līmenī. Tas notiek it kā «virsindividuālajā līmenī», tajā pašā, kurā rodas «Lielās zināšanas». Populācijas «Lielā griba» izpaužas arī citādi. Situācijā, kad īpatņu skaits pārsniedz kaut kādu kritisku lielumu, dzīvnieki, it kā pakļaudamies nezin no kurienes nākušai pavēlei, pārstāj radīt pēcnācējus.

Sākas reproducēšanās bloķēšana jeb, minot franču zinātnieka Remī Šovēna vārdus, «grupveida sterilizācija». Doktors R. Louss no Kembridžas universitātes, kurš daudzus gadus novērojis ziloņus, nonāca pie līdzīga secinājuma. Kad ziloņu kļūst pārāk daudz, bars it kā pats sāk regulēt savu skaitu. Vai nu mātītes daudz retāk spēj kļūt grūsnas, vai arī tēviņiem dzimumgatavība iestājas daudz vēlāk (11., 1967., Nr. 34, 23. lpp.).

Izdarīja eksperimentus ar trušiem un žurkām. Līdzko radās pārapdzīvotība, tā barības pārpilnības un citos labvēlīgos apstākļos sākās pats nesaprotamākais — pastiprinātas mirstības fāze. «Lielā griba», no kaut kāda neredzama avota nākoša pavēle nepielūdzami lēma dzīvniekus nāvei. Bez jebkāda iemesla sākās organisma novājināšanās, pretestības spēju samazināšanās, slimības. Tas turpinājās tikai tik ilgi, kamēr populācija nesamazinājās līdz optimāliem izmēriem (8., 153., 155. lpp.; 16., 1964., Nr. 6, 100. lpp.).

Ja izdotos atrast «kanālu», pa kuru tiek saņemta šī pavēle, cilvēks varētu regulēt dažādu populāciju skaitu. Pašlaik šo pro​blēmu pēta Urālu Augu un dzīvnieku ekoloģijas institūtā.

Ir zināms, ka vīriešu un sieviešu kārtas īpatņu veidošanās bioloģiski ir vienlīdz iespējama. Taču, ja populācijā kāda iemesla dēļ ir pārāk maz mātīšu, tad starp jaundzimušajiem pēkšņi sāk prevalēt mātītes; ja maz tēviņu, tad tēviņu daudzums jaundzimušo vidū sāk jūtami pārsniegt vidējos skaitļus. Šis process turpinās tik ilgi, līdz dzimumu attiecības izlīdzinās.

Ir skaidrs, ka katrs atsevišķs īpatnis nespēj pēc savas gribas ietekmēt savu pēcnācēju dzimumu.

Tomēr šī parādība atkārtojas ar likuma precizitāti. Citiem vārdiem sakot, mēs atkal sastopamies ar kaut kādu mērķtiecīgu iedarbību, kuras avots atrodas ārpus katra atsevišķa īpatņa. Šī parādība labi zināma arī cilvēku sabiedrībā. Demogrāfi to nosaukuši par «kara gadu fenomenu».

Kara laikā un pēc kara karotājvalstīs, kuras zaudējušas daudz vīriešu kārtas iedzīvotāju, pēkšņi pieaug vīriešu dzimuma jaundzimušo skaits. Šīs parādības fizioloģisko mehānismu mēģina izskaidrot vairākos veidos. Taču mūs interesē nevis pats mehānisms, bet tas galvenais, kas stāv aiz tā visa — regulējošais pirmsākums, «Lielā griba», kura iedarbina kādu mehānismu.

Zinātnieki atzīst, ka pastāv īpatņu kopuma pašregulējošā iedarbība: «atrašanās baros koriģē atsevišķo īpatņu izturēšanos tiem labvēlīgā virzienā». Pēc kāda ornitologa vārdiem, «izturēšanās instinktīvi tiek koordinēta, veidojoties baram». Tātad iespējams, ka pati baru, ganāmpulku veidošanas jēga arī ir radīt «Lielo gribu» un «Lielās zināšanas». Tieši tās pakļauj atsevišķa īpatņa izturēšanos, instinktus un gribu mērķim, kurš ir svarīgāks nekā viņa paša eksistence — populācijas izdzīvošanai.

Zinātnieki aizvien noteiktāk atzīst, ka dzīvo būtņu sakopojums ir kaut kas kvalitatīvi cits, nekā bija pieņemts uzskatīt līdz šim. Speciālajā literatūrā ir parādījušies termini, kuri izsaka šo citādo izpratni: «organismu organisms», «superorganisms», «difūzais organisms» (11, 1984, Nr. 38, 19. lpp.). Krievu zinātnieku V. Va- siļeviča un V. Ipatova darbos mēs sastopam terminus «virsorga- nismu biosistēmas», «dzīvības attīstības virsorganisma līmeņi» (3, 358. lpp.).

Pec entomologa L. Toma domam, termīti, kuri mīt sava gigan- . tiskajā būvē, «nav, kā var likties, saliedēta indivīdu masa, bet ir vienots organisms ar līdzsvarotu un loģisku prātu, kurš dod komandas miljoniem ķepiņu» (11, 1984, Nr. 40, 20. lpp.). (Starp citu, termītu biomasa uz Zemes ir tik liela, ka uz katru cilvēku iznāk apmēram 750 kilogramu termītu!) (16, 1983, Nr. 4,27. lpp.). Tieši tāpat ir iespējams, ka skudru pūznis, bišu spiets vai cits sakopojums uztver sevi kā kaut kādu «es».

Daži zinātnieki atzīst, ka, raugoties uz siseņu baru, kurš virzās kā blīva, kompakta masa un reizēm

sver pat 10 000 tonnu, ir grūti atteikties no domas, ka tā ir kaut kāda vienota gigantiska būtne, kaut kāds «superorganisms». Gluži tādu pašu iespaidu reizēm rada gājputnu bari, kuri lido kā blīva dzīva masa un kuras ga​rums ir 6—8 kilometri, platums — līdz 100 metriem. Atsevišķi īpatņi šķiet ka kāda «superorganisma» daļiņas, bet šo īpatņu nervu sistēma un smadzenes — kādas kopīgas virsapziņas komponenti. Iespējams, ka te ir vietā šāda analoģija. «Trakojošā ūdenskrituma šķiestās šļakatas,» rakstīja A. Sopenhauers, «nomaina cita citu zibenīgā ātrumā, bet vienlaikus varavīksne, kuru veido šļakatas, stāv virs tām nesatricināmā mierā» (9., 142. lpp.). Vai ne gluži tāpat «superorganisms» dzīvo «nesatricināmā mierā» pa to laiku, kamēr to veidojošo atsevišķo īpatņu paaudzes no​maina viena otru?

Vai var pieļaut domu, ka «superorganismi», kuri apdzīvo Zemi, veido vēl kādu nākamo, augstākas pakāpes kopojumu? Ja tas ir ta, tad es nebūt neesmu pirmais, kurš to teicis.

Savā laikā V. Vernadskis ieviesa jēdzienu «biosfēra», ar kuru. viņš apzīmēja visa uz mūsu planētas mītošā dzīvā summu. PSRS MZA akadēmiķis V. Kaznačejevs domā, ka šis kopojums jāuzskata «par vienotu integrālu planetāru organismu» (5., 9. lpp.). Tāpat biosfēru uztvēra arī slavenais franču paleontologs un filozofs Teijārs de Šardēns. Šī, pēc viņa vārdiem, «dzīvā būtne, kura izplūdusi pa Zemi, no savas evolūcijas pirmajām stadijām iezīmē viena gigantiska organisma kontūras» (7., 113. lpp.).

Vernadskis rakstīja, ka atomi, kuri ir iekļāvušies biosfērā un kurus ir sagrābis dzīvības viesulis, reti atgriežas nedzīvajā dabā vai, iespējams, neatgriežas tajā nemaz. Pētīdams biosfēru, Vernadskis izdarīja paradoksālu secinājumu — ģeoķīmiskā ziņā biosfēra nemainās, visā tās pastāvēšanas laikā tās masa ir bijusi tāda pati kā pašlaik — 1020 gramu. Parādās un izzūd atsevišķas būtnes un sugas, bet biosfēra, šis «integrālais planetārais orga​nisms», visu laiku paliek tajā pašā «nesatricināmajā mierā».

Vai var pieņemt, ka biosfēra, šis vienotais planetārais organisms, būtu apveltīts ar kaut ko līdzīgu vienotai apziņai? Daudzi pazīstami filozofi un zinātnieki pieļāva šādu iespēju. Zemei, uz kuras mēs dzīvojam, — apgalvoja, piemēram, slavenais vācu psihologs, filozofs un fiziķis G. T. Fehners (1801 — 1887) — jāpiemīt kaut kādai vienotai, kolektīvai apziņai (4., 85. lpp.). Viņš uzskatīja, ka, līdzīgi tam, kā cilvēka smadzenes sastāv no daudzām at- višķām šūnām, planētas apziņa veidojas no atsevišķu uz tās mītošo dzīvo būtņu apziņām. Tāpat domāja arī Johanness Keplers — mūsdienu astronomijas pamatlicējs, debesu mehānikas nodibinātājs. Viņš uzskatīja, ka planētas ir dzīvas būtnes.

Tikpat lielā mērā, kā smadzenes atšķiras no atsevišķas smadzeņu šūnas, arī planetārā apziņa atšķiras no indivīda apziņas.

V. Vernadskis uzskatīja, ka dažādu debess ķermeņu biosfēras pastāvīgi mijiedarbojas cita ar citu (2., 13. lpp.). «Un zvaigzne runājas ar zvaigzni.» Iespējams, ka šis Visumā izkaisīto plane- tāro saprātu kopums veido kaut kādu summāru vienību, kuru var nosaukt par «Saprātu», «Visuma apziņu», «Kosmosu».

Aplūkojot šādu kopumu, mēs domājam pirmām kārtām tā materiālo bāzi — visa kosmosā mītošā dzīvā savstarpēji saistīto summu. Tieši tā to saprata K- Ciolkovskis, kurš apgalvoja, ka pastāv «kosmiskie saprātīgie spēki» un «kosmiskās smadzenes». «Es esmu ne tikai materiālists,» viņš rakstīja, «bet arī panpsihists, kurš atzīst visa Visuma jutīgumu. Šo īpašību es uzskatu par neatdalāmu no matērijas.» Līdz domai, ka kosmosā eksistē «saprātīgs spēks», savas dzīves beigās nonāca arī A. Einšteins.

Mūsdienu zinātne aizvien biežāk pievēršas šai domai. Pazīstamais krievu filozofs I. Akčurins raksta, ka pēc tam, kad tiks revidēta pasaules dabzinātniskā aina, iespējama pat visa klasiskā mehāniskā priekšstata par pasauli kā par lielu un sarežģītu «pulksteņa mehānismu» aizvietošana ar jaunu paradigmu — ar vispārēju priekšstatu par pasauli kā par dzīvu organismu. Lai kā tas arī nebūtu, viņš raksta, daudzi zinātnieki «visnopietnākajā veidā pēta šādu iespēju».

Līdz šādai idejai tādā vai citādā formā ir nonākuši arī citi pētnieki. Lūk, piemēram, kā to formulē amerikāņu filozofs Samu- ēls Krams. Viņš raksta: «Visums ir tik dižs, ka grūti pieļaut, ka tas kopumā nav vienots pasaules saprāts, kurš dzīvo būtņu miljardu mudžēšanu uz visām dzīvībai derīgajām planētām izjūt

apmēram tāpat, kā cilvēks izjūt vieglas galvassāpes … Zvaigznes vai pat galaktikas ir tikai šādu smadzeņu neironi.»

Vēl izvērstāk šo domu izteica amerikāņu biofiziķis Dž. Džīnss. Viņš raksta, ka, jo vairāk Visums tiek pētīts, jo vairāk tas atgā​dina nevis gigantisku mašīnu, bet gigantisku domu. Šādas vienotas apziņas komponenti, sastāvdaļas var būt ne tikai mūsu Zemes saprātam līdzīgas planetārā saprāta saliņas. Dzīvība, bet, iespējams, pat saprātīgā dzīvība kosmosā ir daudz izplatītāka, nekā bija pieņemts uzskatīt līdz šim.

Pirms kāda laika, atšifrējuši dažu galaktisko starojuma avotu spektrus, astronomi atklātā kosmosā atrada skudrskābi (12, 1974, Nr. 9, 21. lpp.). Pēc tam atrada etilspirtu (13, 1975, 29. III) un metilspirtu.

Un, beidzot, vācu zinātnieki no Makša Planka institūta vairāk nekā 2 miljonu gaismas gadu attālumā atrada ūdens tvaiku mākoni (12, 1977, Nr. 9, 42. lpp.).Tagad zināmi vairāki desmiti organisku molekulu, kuras eksistē kosmosā (17, 1979, Nr: 7, 133. lpp.; 12, 1974, Nr. 9, 19, 20. lpp.). Tās veido gigantiskus gāzu mākoņus, kuru diametrs merams gaismas gados. Tie ir miljardi un miljardi tonnu organisko vielu. PSRS ZA korespondētājloceklis V. Goļdonskis pieļauj, ka kosmosā var veidoties «pat vissarežģītākās molekulas, ieskaitot arī olbaltumvielas».

Astrofiziķi Č. Vikramasinghs un F. Hoils, pētīdami zvaigžņu putekļos atrastās organiskās molekulas, izteica hipotēzi, ka kosmosā var eksistēt mikroorganismi šūnu līmeni. To kopējā masa ir milzīga — tikai mūsu Galaktikā, viņi uzskata, ir 1052 šādu šūnu. Kas tā ir par dzīvības formu, kādi procesi norisinās tās dzīlēs, kā tā iedarbojas uz kosmosa nedzīvo matēriju, — to visu mēs nezinām, par to mums nav ne mazākās nojausmas.

Līdz šim bija pieņemts uzskatīt, ka kosmiskā viela — zvaigznes, galaktikas — telpā izvietotas haotiski. Igauņu astronomi no Astrofizikas un atmosfēras fizikas institūta secināja, ka tas tā nav. Lūk, ko TASS korespondentam pavēstīja fizikas un matemā​tikas zinātņu doktors J. Einasto: «Galaktikas un to sakopojumi izvietoti tādā kārtībā, ka atgādina gigantisku izmēru bišu šūnas. Un, jo tuvāk šādu šūnu sa​skarsmes vietām, jo spēcīgāk koncentrēta viela» (13., 1980., 13. IV).

Zinātnieki nonaca pie šiem secinājumiem, rūpīgi izpētījuši Per- seja, Andromedas un Pegaza supersakopojumā ietilpstošo galaktiku masas sadalījumu. Uz šādas «šūnas» robežas galaktiku un galaktiku sakopojumu virsmas blīvums izrādījās reizes četras augstāks nekā tās centrālajā daļā. Aina, kuru amerikāņu astrofiziķi ieguva, apstrādājuši ar elektronisko skaitļotāju datus par miljoniem galaktiku, arī it kā apstiprināja Visuma šūnveida struktūru. Raksturīgi, ka šūnu iekšpusē galaktiku gandrīz nav, tās koncentrējušās šūnu «sienās». Pēc B. Komberga, PSRS ZA Kosmisko pētījumu institūta zinātniskā līdzstrādnieka vārdiem, «ja šāds uzskats par Visuma liela mēroga struktūru apstiprināsies, mēs nonāksim pie dīvaina šūnveida Visuma ainas…» (17., 1981.,. Nr. 6, 104. lpp.).

Kadi spēki, kadi faktori nosaka šadu simetrisku, nokārtotu struktūru?

Kā uzskata paši šī atklājuma autori, igauņu astronomi M. Ije- vaers un J. Einasto, tad «skaitliskie eksperimenti liecina, ka šūn​veida struktūra nevar rasties nejaušas koncentrēšanās rezultātā. Mēs domājam, ka šī struktūra ir primāra un ka tā radusies pirms tam, kad formējās galaktikas un galaktiku sakopojumi…» (no ziņojuma Starptautiskajā astronomiskās savienības simpozijā Tal​linā, 1977. gadā).

Vai var pieņemt, ka kosmosa dzīvā viela, kaut kāds gribas impulss varēja iedarboties uz matērijas masu sadalījumu? Vai varam meklēt šādu iedarbību arī citās, sarežģītākās mūsu pasau​les parādībās?

Kādu laiku zinātnē valdīja uzskats, ka dzīvību uz Zemes radījis gadījums. Taču šodien, mūsdienu zināšanu līmenī, šķiet, ka RNS un DNS — dzīvību noteicošo molekulu — nejauša sintēze ir maz ticama.

Vēl jo vairāk, paša Visuma pastāvēšanas laiks būtu nepietiekams, lai uz nejaušības pamata rastos dzīvība.

Kāds aprēķins rāda, ka, ja katrā telpas šūniņā, kuras apjoms līdzinās elektrona apjomam, katru mikrosekundi izmēģinātu vienu variantu, tad 100 miljardos gadu (Visums pastāv tikai 15—22 miljardus gadu) būtu izmēģināti 10150 variantu. Sis skaitlis ir absolūti nenozīmīgs salīdzinājumā ar vajadzīgajiem 4'ooūooo— ļ06oooooo — tik daudz kombināciju no ģenētiskā koda 4 «burtiem» vajadzētu izmēģināt, lai

atrastu to kombināciju, kura nosaka dzīvību (18., 1982, Nr. 2, 32. lpp.). Pēc pazīstamā amerikāņu astronoma Dž. Holdena aprēķiniem, izredzes šajā gadījumā būtu 1 pret 1,3-1030 (12, 1974, Nr. 11, 23. lpp.).

Ja ar nejaušu kombināciju metodi censtos sastadīt kaut vai visvienkāršāko, visprimitīvāko olbaltumvielas molekulu, tad pa visu laiku, kamēr pastāv Visums, būtu izmēģināta tikai bezgala niecīga iespējamo variantu daļa. Pie šāda secinājuma nonāca vācu zinātnieki Nobela prēmijas laureāti M. Eigens un R. Vinklers (18, 1982, Nr. 2, 32. lpp.).

Astrofiziķu Candras Vikramasingha un Freda Hoila aprēķini pierāda arī to, ka Zemes pastāvēšanas laiks ir pārāk īss, lai rastos un evolucionētu sistēma no apmēram diviem tūkstošiem fermentu, kurus izmanto Zemes organismi.

Tātad atbilstoši pēdējām zinātnes atziņām dzīvība Visumā neradās un nevarēja rasties nejaušības rezultātā.

To, ka šis process nav nejaušs, savulaik atzīmēja jau V. Ver- nadskis. Viņš rakstīja: «Zemes būtnes ir sarežģīta kosmiska procesa radītas, tās ir nepieciešama un likumsakarīga detaļa saskanīgajā kosmiskajā mehānismā, kurā, kā mēs zinām, nejaušību nav» (2, 10. lpp.). Un patiešām, Zemes prakse liecina, ka apstāklis, kurš nepieciešams dzīvības pastāvēšanai, ir sev līdzīgu formu atražošana. Var pieņemt, ka šis likums darbojas arī Visuma mērogā. Attīstot šo domu tālāk, būtu loģiski pieļaut, ka kosmosa dzīvā matērija arī tiecas uz jaunu un jaunu dzīvības perēkļu radīšanu. Runa ir par mērķtiecīgu iedarbību uz nedzīvo matēriju, par tās organizēšanu, par tādu apstākļu radīšanu, kuri izraisa dzīvības izcelšanos.

V. Vernadskis rakstīja par šiem spēkiem tā: «Tie maina Zemes seju, tie lielā mērā to veido. Šī Zemes seja nav tikai mūsu planētas atspoguļojums, tās vielas un enerģijas izpausme, Zemes seja vienlaicīgi ir arī kosmosa ārējo spēku veidojums.» Runa ir par visaptverošu mērķtiecīgu iedarbību no «kosmosa ārējo spēku» puses, kuriem telpa un, iespējams, arī laiks nevar būt kavēklis. Vernadskis rakstīja, ka Zemes biosfēra ir «avots, caur kuru ārējie kosmiskie spēki realizē planētas izmaiņas». Domai par «ārējo kosmisko spēku» iedarbību uz Zemes dzīvi piekrīt arī mūsdienu zinātnieki, kuru pārliecība balstās uz pēdējo gadu atklājumiem. Tā, piemēram, astrofiziķi Č. Vikramasinghs un E. Hoils uzskata, ka kosmosa dzīvā viela pastāvīgi mijiedarbojas ar planētu, arī Zemes, dzīvo vielu.

Vēl viens mūsdienu zinātnes klupšanas akmens ir dzīvības evolūcijas iemesls. Jauniegūtie fakti parādīja, ka vienkāršotie izskaidrojumi, kurus izmantoja vēl pavisam nesen, nebūt nav tik izsmeļoši un tik pārliecinoši, kādi tie reiz šķita.

Amerikāņu zinātnieks Džeimss Dans (1813—1895), kurš pētīja dzīvības evolūcijas dinamiku uz Zemes, formulēja «cefalizācijas» ideju (gr. kefale — galva). Viņš rakstīja, ka, sākot no kembrija, no laika, kad radās nervu sistēmas aizmetņi, nākamajos 500 miljonos gadu noritēja dzīvo būtņu nervaudu un smadzeņu pakāpenisks un it kā mērķtiecīgs evolūcijas process. S. Semjonovs konstatē, ka «vēl aizvien nav galīgas zinātniskas koncepcijas, kura izskaidrotu šo nervu, smadzeņu audu pilnveidošanos, kas noveda pie cilvēka radīšanas».

Vernadskis, kurš labi zināja šo koncepciju un dēvēja to par «Dana principu», izsacīja domu, ka šīs mērķtiecīgās evolūcijas virzošie spēki, iespējams, meklējami ārpuszemes parādībās. Viņš rakstīja par to, ka eksistē «evolūcijas procesa noteikts virziens, nemainīgs visā tā garumā, visa ģeoloģiskā laika norisē.

Aplūkojot kopumā, paleontoloģiskajai hronikai ir nevis haotisku, te uz vienu, te uz otru pusi ejošu izmaiņu raksturs, bet tā ir raksturojama kā parādība, kas nepārprotami visu laiku attīstās uz vienu un to pašu pusi — virzienā uz apziņas, domas pastiprināšanu un formu radīšanu, kuras aizvien vairāk pastiprina dzīvā ietekmi uz apkārtējo vidi» (17., 1978., Nr. 2, 44. lpp.).

Ja «kosmiskie saprātīgie spēki» patiešām iedarbojas uz evolūciju, tad šīs iedarbības galamērķi acīmredzot atrodas ārpus to jēdzienu loka, kurus mēs šodien spējam aptvert.

Līdz šim laikam cilvēks ir spējis izzināt viņu aptverošo realitāti tikai tiktāl, ciktāl šo realitāti izdodas reducēt līdz kategorijām, kuras ir pieejamas cilvēka uztverei. Ir loģiski pieņemt, ka kosmosā

(tāpat, starp citu, kā mikropasaulē) ir parādības, ar kurām to izdarīt nav iespējams un kuras līdz ar to cilvēka prātam nav aptveramas. Par to kādreiz jau rakstīja «kibernētikas tēvs» Norberts Vīners. Viņš balstījās uz domu par pasaules bezgalīgo daudzveidību un cilvēka smadzeņu kā materiālas sistēmas ierobežotību un galīgumu. A. Einšteins, kurš pietiekami labi apzinājās, cik sarežģīta ir mūs aptverošā realitāte, arī uzskatīja, ka cilvēka apziņa var iekļūt tikai Visumā pastāvošā organizējošā spēka atsevišķās izpausmēs.

Autors saprot, ka, aplūkodams ar apziņu apveltītu, saprātīgu Visumu, viņš ne tuvu nav izsmēlis visus argumentus šāda Visuma labā. Vienlaikus autors paredz arī neizbēgamus iebildumus. Var, piemēram, iebilst, ka pašlaik nav absolūti drošu pierādījumu, kuri liecinātu par šādu apziņas augstāku formu eksistenci. Tieši tāpēc šeit izvirzīta tikai hipotēze.

Acīmredzot ir lietderīgi atgādināt V. Vernadska vārdus, ar kuriem sākās šī daļa: «Zinātniskā hipotēze vienmēr iziet ārpus to faktu ietvariem, kuri kalpojuši tās radīšanai.»

Autoram šķiet, ka šo noteikumu viņš ir izpildījis.

Angļu fiziologs K. Bērts uzskata, ka vienlaikus ar mums zināmo fizisko Visumu var postulēt kāda lauku kopojuma pastāvēšanu, kurš veido kaut ko līdzīgu «psihiskajam Visumam». Tie ir lauki jeb apziņas noteikti apvidi, kuri spēj «strukturēt realitāti» un «ietekmēt matēriju un telpu».

Pazīstamais amerikāņu astrofiziķis F. Dž. Daisons ir izteicies, ka arī viņš un viņa kolēģi «apriori nenoraida iespēju, ka saprātam un apziņai Visuma uzbūvē var piemist tāds pats statuss kā vielai un enerģijai».

Par to, ka apziņas iedarbība uz matēriju ir iespējama, liecina arī daži pēdējā laika eksperimenti, kuri ļāvuši uzkrāt pārliecinošu statistisku materiālu. Tā, piemēram, kāda eksperimenta dalībnieks, nospiežot pogu, iedarbināja ierīci, kas izmeta spēļu kauliņus. To darot, viņam bija jānosūta spēcīgs gribas impulss, bija jāvēlas, lai kauliņš nokristu noteiktā veidā: «sešinieks», «divnieks» utt. Tikai Pitsburgas universitātes (ASV) laboratorijās vien izdarīja 170 000 šādu metienu. Mēģinājumus veica arī citos zinātniskajos centros. Konstatēja ne tikai «vēlamo» rezultātu ievērojamu pārsvaru pār statiski vidējiem rezultātiem, bet arī noturīgu likumsakarību — «vēlamo» rezultātu skaits sērijas beigās izrādījās daudz mazāks nekā sākumā. Iespēja, ka šāds stabils rezultātu sadalījums varētu rasties nejauši, ir 1 no 30 000 000.

Vēl viens apstiprinājums tam, ka ar gribas impulsu var ietekmēt materiālo pasauli, ir eksperimenti, kuros izkropļo «Džozef- sona efektu» (supervadītājā plūstošās strāvas izplūšana caur plānu dielektriķa slāni). Cilvēkam, ar kuru izdarīja eksperimentu, parādīja izejas rezultātus (signālimpulsu) uz magnetometra su- pervadošā ekrāna un lika ar gribas piepūli iedarboties uz magnētisko lauku. Jau pēc trīsdesmit sekundēm šādas iedarbības dēļ magnetometra izejā frekvence pieauga divas reizes. Šīs problēmas vēsturē zināmi arī citi līdzīgi fakti. Tā, piemēram, var minēt eksperimentus, kurus mūsu gadsimta 20. gados veica Villijs Šneiders. Klātesot komisijai, kurā bija 54 universitātes profesori, viņš ar gribas piepūli pārvietoja priekšmetus. Komisija apstiprināja fenomena realitāti. Pie šāda tipa parādībām acīmredzot jāpieskaita arī epizode no Carlija Caplina dzīves, par kuru viņš stāsta savā autobiogrāfijā. Reiz, kopā ar saviem draugiem iegājis bārā, kurā bija trīs ruletes, viņš pēkšņi sajuta sevī kādu dīvainu spēku un pateica, ka spēj piespiest pirmo apstāties uz «9», otro — uz «4», trešo — uz «7».

«Un, lūk,» viņš atceras, «pirmā apstājās uz skaitļa 9, otrā uz četrinieka, bet trešā uz septiņnieka. Bet tā taču bija viena iespēja no miljona.»

Ziņas par šādiem fenomeniem — gribas impulsa iedarbību uz materiāliem priekšmetiem — var atrast arī dažu seno autoru darbos. Viens no tādiem ziņojumiem pieder Josifam Flāvijam (I gs. m. ē.).

Viņš stāsta par kādu Eleazāru, kurš, «izdzīdams ļauno garu», blakus slimajam lika novietot kausu ar ūdeni vai trauku kāju apmazgāšanai.

Pamezdams slimā ķermeni, «ļaunais gars» pēc viņa pavēles apgāza trauku. Tas notika, klātesot imperatoram Vespasiānam un viņa dēliem, daudziem romiešu karavadoņiem un milzumam leģio​nāru.

Šajā sakarībā lietderīgi atcerēties PSRS MZA akadēmiķa V. Kaznačejeva atklāto starpšūnu mijiedarbību, kuru nodrošina supervājš starojums. Eksperimenta laikā ņem divas audu kultūras un ievieto tās divās izolētās kvarca kamerās, kuras noliek vienu otrai blakus. Kad uz vienu kultūru iedarbojas ar vīrusiem vai sub- limātu, rodas «spoguļefekts»: otrā kultūrā sāk veidoties tādi paši citopatoloģiski procesi, un arī tā iet bojā. Pētnieki konstatē, ka šie fakti «nav izskaidrojami, paliekot mūsdienu zinātnes «pieņem​tajās», zināmajās pozīcijās».

Bet, lai kā tas arī nebūtu, ja reiz šāda «bezkontakta» mijiedarbība iespējama šūnu līmenī, tad cik daudzkārt spēcīgāk tai jāiz​paužas augstākos līmeņos.

Spriest par šādas iedarbības līmeņiem un kanāliem acīmredzot būs iespējams tikai tad, kad dziļāk izpratīsim matēriju, īpaši tās lauka stāvokļus.

Dzīves pēdējos gados psiholoģijas zinātņu doktors V. Puškins radīja hipotēzi par formuhologrammu, kura satur informāciju par dzīvo. Pēc viņa koncepcijas, tādas formas-hologrammas mijiedarbojas un veido Visuma informācijas lauku. V. Puškins šajā sakarā izteica domu, ka dzīvība uz mūsu Zemes atkļuvusi tieši šādu formu-hologrammu veidā, kuras noteiktā virzienā ietekmējušas dzīvās vielas evolūciju.

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Акоиг К. Думают ли животные. — М., Наука, 1965.

2. Вернадский В. И. Биосфера. — Л., 1926.

3. Всесоюзная конференция «Структурные уровни биосферы». — М., 1967 4. Джемс У. Вселенная с плюралистической точки зрения. — М, 1911 5. Казначеев В. П. Очерки теории и практики экологии человека. — М. Наука, 1983.

6. Памяти академика П. П. Сушкина. — Л, 1950.

7. Тейяр де Шарден. Феномен человека. — М., 1965.

8. Шовен Р. Поведение животных. — М., 1972.

9. Шопенгауер А. Афоризмы и максимы. Т. 11, Спб., 1886.

Periodiskie izdevumi 10. Beyond the Five Sciences. — N. Y., 1956.

11. За рубежом. — M. 12. Знание — сила. — М.

13. Известия. — М.

14. Курьер ЮНЕСКО. — М„ Р.

15. Литературная газета. — М.

16. Наука и жизнь. — М.

17. Природа. — М.

18. Химия и жизнь. — М.

V DAĻA mŪŽĪgĀs ATGRIEŠANĀS APLI? 15—22 miljardi gadu — tā šodien zinātne vērtē Visuma vecumu. Kad cilvēks vēl nezināja šo skaitli, viņš, saprotams, neva- reja arī paprasīt: kas bija pirms tam? Mūsdienu kosmogonija apgalvo, ka līdz tam brīdim Visuma masa bija iespiesta kādā punktā, kosmosa izejas pilienā jeb singularitātē.

«Ja izzustu matērija,» rakstīja A. Einšteins, «kopā ar to izzustu arī telpa un laiks» (17., 1979., Nr. 4, 18. lpp.).

Kad Visums atradās šajā sākuma punktveida stāvoklī, blakus,, ārpus tā neeksistēja matērija, nebija telpas un nevarēja būt laika. Tāpēc nav iespējams pateikt, cik ilgi šāds stāvoklis turpinājās — mirkli vai neskaitāmus miljardus gadu. Nav iespējams pateikt netikai tāpēc, ka mēs to nezinām, bet arī tāpēc, ka nebija ne gadu,, ne mirkļu — laika vispār nebija. Tas neeksistēja ārpus punkta, kurā bija saspiesta visa Visuma masa, jo ārpus šī punkta nebija, ne matērijas, ne telpas. Bet laika nebija arī pašā punktā, jo tur tam bija praktiski jāapstājas. Šis mūsdienu kosmogonijas priekšstats apbrīnojami sasaucas ar to, kā šo laikmetu — līdz Visuma dzimšanai — aprakstīja daži senie teksti. Tā, piemēram, atbilstoši tantriskajai tradīcijai Visums pirms savas rašanās atrodas kaut kādā bezizmēru punktā, «Šivas bindā».

Un cits, tikpat svarīgs konstatējums: šajā Visuma izejas stāvoklī «vēl nebija laika» («Satalathabrahmana») (6., 329. lpp.).

Nav obligāti jāpieņem, ka izejas punkts jeb tā «kosmiskā ola»,, no kuras piedzima Visums, bija pildīts ar superblīvu matēriju jeby , kā to reizēm sauc, «pirmmatēriju». Igaunijas ZA akadēmiķis G. Nāns uzskata, ka «var iedomāties tādu kosmoloģisku shēmu», kurā Visums ne tikai loģiski, bet arī fiziski rodas no nekā, pie tam stingri tiek ievēroti visi saglabāšanās likumi. Nekas (vakuums) parādās kā pamatsubstance, kā esamības pirmsākums» (17., 1979., Nr. 4, 17. lpp.). [13] Jaunie kosmogoniskie priekšstati lika zinātnei pašos pamatos pārskatīt uzskatu par vakuumu. «Šķiet,» rakstīja filozofijas zinātņu doktors I. Akčurins, «ka nav nekā antagonistiskāka matērijai un kustībai kā vakuums un tomēr mūsdienu fizikālo priekšstatu gaismā tas ir tikai viens matērijas stāvoklis …»

Vakuums, pēc viņa vārdiem, ir «mūžīgā kustībā, mūžīgā attīstībā esošās matērijas īpašs stāvoklis» (8, 21. lpp.). Visuma sākuma stadijās intensīvs gravitācijas lauks no vakuuma var radīt daļiņas (15., 157. lpp.).

[14] Un atkal — līdzīgus priekšstatus mēs atrodam arī senajiem autoriem. Par matērijas pāreju citā stāvoklī, pat par «matērijas izzušanu» Visuma bojāejas brīdī runāja filozofs un teologs Ori- gens (II—III gs.). Kad Visums rodas atkal, viņš rakstīja, «matērija atkal gūst esamību, veidodama ķermeņus…» (14, 293. lpp.).

Mēs nezinām, kāpēc, kādu iemeslu dēļ šis punktveida stāvoklis tika izjaukts un kādēļ notika tas, ko šodien apzīmē ar vārdiem «Lielais sprādziens». Pēc zinātnieku A. Lindes un A. Sta- robinska scenārija, visu mums novērojamo Visumu 10 miljardu gaismas gadu izmērā radīja paplašināšanās, kura turpinājās tikai 10~30 sekundi. Izšķīzdama, paplašinādamās uz visām pusēm, matērija aizvirzīja nebūtību, radīdama telpu un sākdama laika tecējumu (16, 1984, Nr. 22, 21. lpp.). Tā Visuma rašanos skaidro mūsdienu kosmogonija.

Ja ir pareiza koncepcija par «Lielo sprādzienu», tad tam bija jāatstāj kosmosā kaut kādas «pēdas», «atbalss». Un šādas «pēdas» atrada. Izrādījās, ka Visumu pilda milimetru diapazonā ietilpstoši radioviļņi, kuri visos virzienos izklīst vienmērīgi. Šī starojuma kvantu skaits miljardiem reižu pārsniedz to vielas daļiņu skaitu, kuras veido galaktikas, planētas un visus kosmiskos ķermeņus. Šis starojums, kuru ievērojamais astronoms J. Šklov- skis nosauca par «reliktstarojumu», arī ir no pagātnes nākošās tā superblīvā, superkarstā stāvokļa pēdas, kad vēl nebija ne zvaigžņu, ne miglāju, bet matērija pastāvēja kā pirmszvaigžņu, pirms- galaktikas plazma (20, 1977, Nr. 8, 41. lpp.).

Koncepciju par «Visuma izplešanos» jau 1922.—1924. gadā izvirzīja Krievijas zinātnieks A. Fridmanis. Un tikai pēc vairākiem gadiem tā guva praktisku apstiprinājumu. Amerikāņu astronoms E. Habls, kurš pētīja galaktiku kustību, konstatēja, ka tās strauji attālinās, pakļaudamās kaut kādam impulsam, kurš dots «Lielā sprādziena» brīdī (19, 1971, Nr. 3, 44. lpp.). Ja šī attālināšanās nebeigsies un neierobežoti turpināsies, tad attālums starp kosmiskajiem objektiem turpinās pieaugt, tiekdamies uz bezgalību (19., 1979., Nr. 3, 46. lpp.). Kā aprēķināja Fridmanis, tieši tādai bija jābūt tālakajai Visuma evolūcijai. Taču, tikai pastāvot vienam noteikumam — ja Visuma masas vidējais blīvums izrādīsies mazāks par kritisko lielumu — trim atomiem kubikmetrā (16., 1979., Nr. 52, 21. lpp.).

Un, luk, ne parak sen, izmantojot pavadoni, kurš pētīja tālāko galaktiku rentgenstarojumu, amerikāņu astronomi ieguva datus, kuri jāva aprēķināt Visuma masas vidējo blīvumu. Tas izrādījās ļoti tuvs tai kritiskajai masai, kurai pastāvot Visuma paplašinā​šanās nevar būt bezgalīga.

Pētīt Visumu, izmantojot rentgenstarojumu, zinātniekiem nācās tādēļ, ka liela daļa Visuma vielas optiski nav uztverama. Vismaz 50% mūsu Galaktikas masas mēs «neredzam» (16., 1984., Nr. 10, 22. lpp.). Par šo mums neuztveramo vielu liecina, starp citu, gravitācijas spēki, kuri nosaka mūsu Galaktikas, citu galaktiku un zvaigžņu sistēmu kustību. Šī viela var pastāvēt «melno caurumu» veidā, kuru masa līdzinās simtiem miljoniem mūsu Saules masām, neitrīno veidā vai kādās citās mums nezināmās formās.

Daži zinātnieki uzskata, ka galaktiku vainagos, kuri ir tikpat neuztverami kā «melnie caurumi», ir" 5—10 reizes vairāk masas nekā pašās galaktikās.

Domu, ka Visuma masa ir jūtami lielāka, nekā pieņemts uzskatīt, no jauna un visai būtiski apstiprināja krievu fiziķu darbi. Viņi guva pirmās ziņas par to, ka vienam no trīs neitrīno veidiem piemīt miera masa. Ja tā piemīt arī pārējiem neitrīno, tad neitrīno masa Visumā ir 100 reizes lielāka nekā zvaigznēs un galaktikās esošās parastās vielas masa (18., 1980., 21. V). Šis atklājums diezgan droši ļauj apgalvot, ka Visuma izplešanās turpināsies tikai līdz noteiktam brīdim, pēc kura process pagriezīsies atpakaļ — galaktikas sāks tuvināties, atkal sablīvēdamās vienā punktā. Sekodama matērijai, savilksies un saspiedī- sies punktā arī telpa. Notiks tas, ko astronomi šodien apzīmē ar vārdiem «Visuma sakļaušanās».

Vai mēs vai, teiksim, kādu citu kosmosā esošu pasauļu iedzīvotāji ievēros «Visuma sakļaušanās» sākumu, ievēros, ka sākas briesmīgā atgriešanās pirmatnējā haosā? Nē, nekad. Pārāk nesalīdzināms ir saprātīgas būtnes un pat šo būtņu civilizācijas ilgums ar Visuma dzīves laikmetiem. Mēs nevaram pamanīt laika pa​griezienu, kuram būs jānotiek tad, kad Visums, sasniedzis izple​šanās maksimumu, sāks savilkties.

Laika pagrieziens Visuma mērogos ir analoģisks tādam pašam notikumam, kas norisinās zvaigznē, kura saspiežas, «kolapsē». Ja pieņemsim, ka uz zvaigznes virsmas atrodas pulkstenis, tad vispirms tā gaita palēninās, bet pēc tam, kad saspiešanās sasniedz kritisko gravitācijas «notikumu horizontu», tas apstājas. Kad zvaigzne «izkritīs» no mūsu teiplaika, nosacītā pulksteņa nosacītie rādītāji sāks virzīties uz pretējo pusi — laiks sāks ritēt atpakaļ. Bet hipotētiskais novērotājs, kurš atrodas uz šādas zvaigznes, neko no tā visa neievēros.

Laika palēnināšanos, apstāšanos un laika virziena izmaiņu varētu uztvert tikai kāds, kurš visu notiekošo vērotu it kā no malas, atrazdamies ārpus «kolapsējošās» sistēmas. Ja mūsu Visums ir vienīgais un ārpus tā nekā nav — ne matērijas, ne laika, ne telpas — tad nevar būt arī nekāda skatiena no malas, kurš varētu ievērot, kad laiks izmainīs savu virzienu un sāks tecēt atpakaļ.

Daži zinātnieki domā, ka mūsu Visumā tas jau ir noticis. Galaktikas jau krīt cita uz citas, un Visums jau iegājis savas bojāejas laikmetā. Par to raksta arī filozofijas zinātņu kandidāts V. Skurlatovs. Ir arī matemātiski aprēķini, kuri apstiprina šo domu. Sī viedokļa piekritēji šajā sakarībā atceras vienu no Platona «tumšajām vietām». Dialogā «Politiķis» Platons runā par laiku, kurš reiz pēkšņi «sāka ritēt atpakaļ», par dīvainām kosmiskām parādībām, kuras pavadīja šo notikumu. Daudzus gadsimtus šo vēstījumu neizdevās atšifrēt, līdz beidzot modernā kosmogonija sniedza informāciju, kura izskaidro šo

vēsti atbilstoši mūsdienu zināšanām.

Kas gan notiks, ja Visums atkal atgriezīsies kaut kādā sākuma punktā? Pēc tam sāksies jauns cikls, notiks kārtējais «Lielais sprādziens», pirmmatērija izplatīsies uz visām pusēm, izplešot un radot telpu.

Atkal radīsies galaktikas, zvaigžņu sakopojumi, dzīvība. Tāds, piemēram, ir amerikāņu astronoma Dž.

Vil- lera ieteiktais kosmoloģiskais modelis, saskaņā ar kuru Visums pārmaiņus izplešas un saraujas (17, 1979, Nr. 4, 19. lpp.).

Pazīstamais amerikāņu matemātiķis un loģiķis Kurts Gēdels matemātiski pamatoja tēzi, ka zināmos apstākļos mūsu Visumam patiešām jāatgriežas savā izejas punktā, lai pēc tam atkal veiktu tādu pašu ciklu, pabeidzot to ar jaunu atgriešanos savā izejas stāvoklī. Šiem aprēķiniem atbilst arī angļu astronoma P. Dēvisa «pulsējošā Visuma» modelis. Bet, lūk, kas ir īpaši interesanti — Dēvisa Visumā iekļautas noslēgtas laika līnijas. Citiem vārdiem runājot, laiks tajā virzās pa apli. Bet tas nozīmē: rašanos un bojāeju daudzums, kuras pārdzīvo Visums, ir bezgalīgs (17, 1979, Nr. 4, 18. lpp.).

Pats paradoksālākais ir tas, ka tūkstošiem gadu pirms tam, kad mūsdienu loģiskā un racionālā zinātne nonāca līdz šādai pasaules ainai, tāds priekšstats jau stabili pastāvēja senā cilvēka apziņā. Visums, rakstīja Babilonijas filozofs un priesteris Bēross (III gs. p. m. ē.), periodiski tiek iznīcināts un pēc tam radīts no jauna (3., 87: lpp.). No Senās Šumeras šī doma atnāca hellēņu ! pasaulē, Romā, Bizantijā. «… Kā pēc šīs pasaules iznīcināšanas būs jauna pasaule, tā pirms šīs pasaules pastāvēšanas bija citas pasaules» (Origens, II—III gs. m. ē.). Arī stoiķi Dēmokrits un Pītagors rakstīja par Visuma «lielo gadu», kura beigās deg kosmiskā uguns. 5ajā ugunī Visums iet bojā, lai pēc tam atkal rastos un noietu savu esamības apli.

Musu senči uzskatīja, ka katra šada cikla ilgums cilvēka prātam nav aptverams. Lai ļautu sajust, cik ļoti «lielā gada» ilgums j nav salīdzināms ar mūsu, cilvēku, mērogiem, budistu tradīcija izmantoja šādu salīdzinājumu. Kāds senais rokraksts vēsta: «Ja būtu klints līgu augstumā, līgu platumā un līgu garumā; klints bez plaisām, padziļinājumiem vai dobumiem un reizi simts gados j pie šīs milzīgās klints pienāktu cilvēks un vienu reizi tai pieskartos ar zīda drānu, tad ne ātrāk, kā noberztos šī klints un no tās nekas nepaliktu, beigtos viens pasaules cikls.»

Sasaukdamās ar mūsdienu kosmogonijas priekšstatiem, sen- ' indiešu vedāntas tradīcija apgalvoja, ka katra Visuma cikla beigas ir jauna cikla sākums (5). Lūk, vārdi, kurus «Brahmas pu- rāna» liek teikt dievam Indrām, kurš pārdzīvojis neskaitāmus šādus ciklus: «Man pazīstams Visuma briesmīgais sabrukums. Es redzēju, kā visu iznīcina. Katru reizi atkal un atkal katra cikla beigās. Tajā briesmīgajā laikā katrs atoms sabrūk tā mūžības ūdens pirmējās daļiņās, no kurām reiz viss radās … Ak vai, kurš saskaitīs Visumus, kuri zuduši bez pēdām, un jaunos Visumus, kuri atkal un atkal radās no šo ūdeņu bezformas dziļumiem? Kas saskaitīs laiku uz pasaulēm, kuras bezgalīgi nomaina cita citu?» (1., 152. lpp.).

Tatad «katrs atoms sabrūk mūžības ūdens pirmējas daļiņās…». Bet, lūk, kā pazīstamais amerikāņu fiziķis, Nobela prē- v mijas laureāts Teksasas universitātes profesors S. Veinbergs Visuma dzimšanu un nāvi apraksta zinātnes valodā. Saskaņā ar viņa koncepciju, kad sāksies Visuma saraušanās, un vēl tūkstošus un miljonus gadu pēc tā nenotiks nekas tāds, kas varētu satraukt mūsu tālīnos pēctečus. Tomēr, kad Visums sarausies līdz 1/100 no sava tagadējā izmēra, nakts debesis izstaros uz Zemi tikpat daudz siltuma, cik tagad izstaro dienas debesis. Vēl pēc 70 miljoniem gadu Visums sarausies vēl desmitkārtīgi, un tad mūsu mantinieki un pēcteči (ja viņi būs) ieraudzīs debesis «neizturami spožas». Vēl pēc 700 gadiem kosmiskā temperatūra sasniegs 10 miljonus grādu, zvaigznes un planētas sāks pārvērsties «kosmiskā zupā» no starojuma, elektroniem un kodoliem (9., 140. lpp.).

Visumam sabrūkot cikla beigās, teica Indra, atomi sabrūk savās «pirmējās daļiņās». Atomi sabruks, apgalvo kosmogonija, ko​dolos, elektronos un starojumā.

«Mūžības ūdens» — tā teica Indra. «Kosmiskā zupa» — tā šādu matērijas stāvokli tēlaini nosauc

mūsdienu zinātne.

Pēc koncentrēšanās punktā, pēc tā, ko mēs dēvējam par Visuma nāvi (bet kas, iespējams, nebūt nav tā nāve), sākas jauns cikls. Es jau pieminēju reliktstarojumu — mūsu Visumu radījušā «Lielā sprādziena» atbalsi. Šis starojums, izrādās, nāk ne tikai no pagātnes, bet arī no nākotnes! Šo «pasaules ugunsgrēka» atblāzmu rada nākošais cikls, kurā dzimst jauns Visums. Šodien novērojamā reliktstarojuma temperatūra par 3°C pārsniedz absolūto nulli. Tā arī ir tās «elektromagnētiskās ausmas» temperatūra, kura vēsta par jaunas pasaules dzimšanu (20, 1977, Nr. 8, 41. lpp.; 17, 1979, Nr. 4, 18. lpp.).

Bet vai tikai reliktstarojums caurauž mūsu pasauli, nākdams it kā no divām pusēm — no pagātnes un nākotnes?

Matērija, no kuras sastāv gan Visums, gan mēs, iespējams, nes sevī kaut kādu informāciju. Kaut arī vēl zināmā mērā nosacīti, bet zinātnieki jau runā par «iekšējo pieredzi», sava veida «atmiņu», kas piemīt molekulām, atomiem, elementārdaļiņām (2, 104. lpp.). Tā, piemēram, PSRS ZA akadēmiķis A. Oparins iztei​cās, ka oglekļa atomi, kuri pabijuši dzīvās būtnēs, ir «biogēni» (19, 1979, Nr. 1, 12. lpp.).

Ja brīdī, kad Visums koncentrējas punktā, matērija neizzūd, tad nav iznīcināma arī informācija, kuru tā nes. Šī informācija aizpilda mūsu pasauli, tāpat kā to aizpilda matērija, kura to veido. Kad reizēm runā, ka «ideja lidinās gaisā», vai tas vienmēr jāsaprot tikai pārnestā nozīmē?

Tad vairs nav neizskaidrojami mūsu senču priekšstati par Visumu un tā dažādajiem stāvokļiem.

«Informācijas lauks» — tā mēs teiktu šodien. «Eidosu pasaule» — tā to sauc Platons. Vai jaunais Visums, kurš nomainīs mūsējo, būs mūsu cikla atkārto​jums?

Pilnīgi iespējams — atbild daži kosmologi.

Nebūt ne obligāti — iebilst citi.

Doktors R. Diks no Prinstonas universitātes uzskata, ka nav nekādu fiziskas dabas iemeslu, kuru dēļ Visuma veidošanās momentā fiziskās funkcijas ikreiz būtu tādas pašas kā mūsu cikla sākuma momentā.

Bet, ja šīs funkcijas kaut vai visniecīgākajā veidā atšķirsies, vēlāk zvaigznes nespēs sintezēt smagos elementus, arī oglekli, no kura uzbūvēts dzīvais. Ciklu pēc cikla Visums var rasties un iet bojā, neizšķīlis pat dzīvības dzirkstelīti. Tāds ir viens no viedokļiem, kuru varētu nosaukt par «esības pārtrauktības» koncepciju. Esība tiek pārtraukta pat tad, ja jaunā Visumā, rodas dzīvība: nekādas saites to nesaista ar iepriekšējo ciklu. Akadēmiķis M. Markovs uzskata, ka singularitātē, brīdī, kad Visums ir_saspiests punktā, notiek tā pilnīga atjaunošanās un visas pagātnes pēdas tiek nodzēstas. Jaunais Visums neatceras savu; iepriekšējo ciklu.

Cita viedokļa piekritēji uzskata, ka, gluži otrādi, «Visums at- ; ceras visu savu priekšvēsturi, lai cik arī tālu (pat bezgalīgi tālu) pagātnē tā nesniegtos». Šajā gadījumā, uzskata fizikas un matemātikas zinātņu doktors A. Cerņins, laiks caur singularitātēm ne​pārtraukti pagarinās no cikla uz ciklu.

Vai pati doma par laika noslēgtību, par mūžīgo atgriešanos, visa esošā atkārtošanos nav šīs atmiņas atbalss? Šis priekšstats taču eksistēja cilvēka apziņā ilgi pirms tam, kad parādījās mūsdienu zinātniskās koncepcijas par cikliem, par Visuma bojāeju un atdzimšanu. Doma par šo laika cikliskumu ierakstīta vissenākajos simbolos. Tas ir attēls, kurā pūķis kož pats savu asti. Šis simbols redzams daudzos senajos, svētajos tekstos. Tas ir noslēgtām līnijām veidotais ornaments uz šamaņu rotām, kurš, kā raksta akadēmiķis B. Ribakovs, izsaka «laika kustības ideju». Noslēgtas kustības ideju.

Visai svarīgi, ka šie priekšstati ir daudz senāki nekā paši attēli. Priekšstati sakņojas pirmējā, arhaiskā apziņā. Piemēram, krievu valodas vārds «BpeMH» ir cēlies no senkrievu «BopeMH» un visām senajām slāvu tautām kopīgā «BepMji» jeb «BepTMH», tādējādi saskaroties ar indoeiropeisko sakni sanskrita «vartman», kas nozīmē «gramba», «riteņa sliede». Etimoloģiskās vārdnīcas autors A. Preobraženskis norāda, ka vārds «BpeMH» ir tuvs vārdiem «BepTeTb»» «BopoTHTb», un secina, ka tā primārā nozīme ir «BpameHne», «ko- jioBpameHHe» (griešana, apgriešanās).

Doma par mūžīgo atkārtošanos, par visa esošā mūžīgo atgriešanos pastāvēja cilvēka apziņā praktiski vienmēr. Mēs to atrodam ķīniešu tekstos, kuri uzrakstīti II gadsimtā p. m. ē. (1., 142. lpp.). Un grieķu

neoplatoniķa Prokla darbos: «Laiks nelīdzinās taisnai līnijai, kura bezgalīgi tālu turpinās abos virzienos.

Tas ir ierobežots un veido loku. Laika kustība savieno beigas ar sākumu, un tā notiek neskaitāmas reizes.»

Vēl agrāk, IV gadsimtā p. m. ē., tātad gandrīz tūkstoš gadus pirms Prokla, grieķu filozofs Rodas Eudēms teica saviem skolniekiem: «Ja ticam pītagoriešiem, tad reiz ar šo pašu nūjiņu rokās es atkal tāpat sarunāšos ar jums, tieši tāpat kā tagad sēdošiem manā priekšā, un tāpat atkārtosies viss pārējais …» (20., 1977., Nr. 8, 41. lpp.).

Bet septiņus gadsimtus vēlāk viņam piebalso cits antīkais filozofs: «Citās Atēnās dzims cits Sokrāts un apprecēs citu Ksantipi» (7., 22. lpp.). Šajā mūžīgajā visa reiz bijušā atkārtojumā, apgalvoja Vergilijs, viss atkal noies savu apli, un atkal sāksies jauni kari, un atkal varenais Ahillejs dosies uz Troju (1, 202. lpp.).

Viss ne pēdējo reizi, viss jau bijis, un būs neskaitāmas atkārtošanās … Ar šo priekšstatu saistīta ari kaut kāda neapzināta personīgā pieredze. Tā ir sajūta, kuru pieņemts saukt par «jau redzētā» sajūtu.

Vai jūs zināt sajūtu, kad kaut kas notiekošs šķiet pazīstams, kad liekas, ka to visu jūs jau reiz redzējāt, ka viss tas jau ir bijis? Reizēm pilnīgi svešā pilsētā jūs skatāties uz kādu laukumu, ēku, ieliņu un jums šķiet, ka jūs «tos pazīstat».

Kā liecina aptaujas, kas izdarītas ārzemēs, «jau redzētā» sajūta lielākā vai mazākā mērā pazīstama 75% aptaujāto (4, 10. lpp.). Ļ. Tolstoja biogrāfijā ir šāda epizode. Reiz medības jaunais Tolstojs, dzīdamies pakaļ zaķim, nokrita, pārlidojis zirga galvai. Kad viņš grīļodamies piecēlās, viņam šķita, ka tas ar viņu jau reiz bija — kaut kad, «ļoti sen» (11, 312. lpp.).

Reiz, ceļodams no Strasburgas uz Drūzenheimu, Gēte uz mirkli jutās kaut kādā somnambuliskā stāvoklī un pēkšņi ieraudzīja sevi it kā no malas. Taču citā apģērbā, kādu nekad nevalkāja. Pēc astoņiem gadiem viņš atkal brauca pa to pašu vietu un pārsteigts ievēroja, ka apģērbies tieši tā, kā reiz tas viņam parādī​jās … (10, 58. lpp.).

Līdzīgas liecības (bet tādu ir daudz) vēl nav pierādījums tam, ka viss atkārtojas. Un vai vispār šādi pierādījumi var būt? Bet šādas liecības rosina pārdomas. Bez tam, saistīdamās ar citiem faktiem un novērojumiem, tās it kā veido kopīgu ķēdi. Tajā iekļaujas arī vārdi, kurus Kristus esot izteicis pirms sišanas krustā: «Tas viss jau bija.»

Tam, par ko stāstīts šajās lappusēs, ir it kā divi uztveres- līmeņi: loģiski pierādošais un intuitīvais.

Loģiski pierādošais līmenis — tā ir «pulsējošā Visuma» koncepcija, tas ir reliktstarojums,. kurš nāk gan no pagātnes, gan no nākotnes, tie ir Visuma modeļi, kuros eksistē noslēgts laiks, kas virzās pa apli.

Intuitīvais uztveres līmenis — tas ir «jau redzētā» sajūta, reizēm — mākslas simboli un valoda. Lūk, piemēram, kā to juta, kā saprata dzejnieks,, runādams par atomu spietu, kuri reiz savienojās un izveidoja kon​krētu cilvēku: Griežas un virmo bez gala, Un mūžam tā virmos šis spiets. Uz mirkli, kā piestājot malā, Manu seju tas pretī sniedz.

Bet vai atomi nevar no jauna Savienoties kā tu un es?

(Iļja Seļvinskis) (13., 30. lpp.).

Par to pasu Gorkijs reiz pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni teica Blokam: «Pēc pāris miljoniem gadu, Pēterburgas pavasara drēgnā vakarā Bloks un Gorkijs atkal runās par nemirstību, sēdēdami uz soliņa Vasaras dārzā.»

Vēl 20. gados, kad zinātne tikai tuvojās kosmogoniskajām patiesībām, Alberts Einšteins konstatēja: «Pret mūžīgās atgriešanās ideju zinātne nevar izvirzīt absolūti neapgāžamus argumentus» <12., 188. lpp.).

Ja katrs Visums reproduce, atkarto līdz tam bijušo, tad matērija, izvietodamās telpā, ikreiz veido tos pašus sablīvējumus, tās pašas galaktikas, planētas, pasaules. Tad viss, kas noticis, viss, kas notiek, un viss, kam vēl jānotiek, — ir neizzūdošs, neiznīcināms un pastav mūžīgi. Kā pastāv mūžīgi visi tagad

dzīvojošie un tie, kuri reiz dzīvoja. Jo, pastāvīgi atkārtodamies, Visuma cikli tiem atkal un atkal atvērs dzīves durvis, ielaizdami tos pasaulē, kā tas bijis jau neskaitāmas reizes.

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Cairns G. E. Philosophies of History. — N. Y„ 1962.

2. Cautheti Ķ. Science, Secularization and God. — N. Y, 1969.

3. Eliade M. The Muth of Eternal Return. — L., 1955., 1959.

4. Greely A. M. The Sociology of the paranormal. — L., 1975.

5. Malhatra S. L. Social and Political Orientations of Neo-Vedantism. — Delhi, 1970.

6. Minard A. Trois enigmes sur les cent chemines. Recherches sur la sata- patha-brahmana. — P, 1956., — V. 11.

7. Smith P. The Historian and History. — N. Y., 1966.

8. Акчурин И. А. Единство естественнонаучного знания. — М., Наука. 1974.

9. Вайнбсрг С. Первые три минуты. — М, 1981.

10. Гете И. В. Собрание сочинений. — Т. X. М., 1937.

11. Кузминская Т. А. Моя жизнь дома и в Ясной Поляне. — Тула, 1964.

12. Мошковский А. Альберт Эйнштейн. — М., 1922.

13. Сельвинский И. Влюбленные не умирают. — М., 1965.

14. Творение Оригена, учителя Александрийского / Вып. 1. «О началах». — Казань, 1899.

Periodiskie izdevumi 15. Science Progress. — L, 1978. — Vol. 65, Nr. 257.

16. За рубежом. — M. 17. Знание — сила. — M. 18. Известия. — М.

19. Природа. — М.

20. Техника — молодежи. — М.

VI DAĻA tie, KAS ATGRIEZĀS No tā laika, kad mūsu gadsimta 50. gados medicīnas praksē ieviesās reanimācijas dienests, organisma dzīvības funkciju pārtraukšanās nebūt vēl nenozīmē beigas. Bet, pēc visa spriežot, šādas atgriešanās dzīvē ir gadījušās arī agrāk. Katrā ziņā pagātnē vairākkārt minēti šādi gadījumi.

Viens no pirmajiem par to vēsta Platons. Savā dialogā «Valsts» viņš stāsta par cilvēku, kurš kaujas laikā tika nogalināts, bet, kad pēc desmit dienām sāka savākt kritušos, «viņu atrada netrūdējušu, atveda mājās, un, kad divpadsmitajā dienā sarīkoja bēres, tad, gulēdams ugunskurā, viņš pēkšņi atdzīvojās …»

Platons precizē, ka šo cilvēku sauca Ērs, viņš bija Armēnija dēls un bija dzimis Pamfīlijā (44., 3. sēj., 1. daļa, 447. lpp.). Acīmredzot tik precīzi dati sniegti tāpēc, lai pārliecinātu laikabiedrus par šīs ziņas patiesīgumu.

Par tādu pašu neapzinātu, spontānu atgriešanos dzīvē, kura notikusi VIII gadsimtā, vēsta angļu mūks Beda Cienījamais. Lūk, kā viņš apraksta šo notikumu grāmatā «Historia Ecclesiastica Gentis Anglorum» (Angļu baznīcas un tautas vēsture), kura ir vienīgais darbs par Anglijas vēsturi līdz 731. .gadam: «Tajās dienās Britānijā notika liels brīnums, līdzīgs tiem, kuri gadījās senajos laikos… Cilvēks, kurš jau nomira, atgriezās šajā dzīvē.» Tāpat kā Platons, Beda nosauc viņa vārdu — Kaningems un precizē, kur tas noticis, — Nortambrainsā. «Viņš saslima. Viņam kļuva aizvien sliktāk, līdz iestājās krīze, un reiz naktī viņš nomira. Bet rītausmā viņš atgriezās dzīvē un pēkšņi piecēlās, un apsēdās par lielām šausmām tiem, kuri bija salasījušies pie viņa līķa un to apraudāja, tā ka tie aizbēga. Tikai sieva, kura mīlēja viņu vairāk par citiem, palika ar to, pārbaidīta un trīcoša» (13.).

Jāsaka, ka šādas vēstis ir visai retas un izkaisītas visdažādākajos avotos, tāpēc atrast tās ir diezgan grūti. Vēl grūtāk ir •spriest par katra atsevišķa gadījuma ticamību. Es nerunāju par paša notikuma ticamību, bet par to, vai cilvēkam, kurš atgriezies dzīvē, pirms tam tiešām bija iestājusies klīniskā nāve. Šo piezīmi var attiecinat gan uz to, kas jau bija rakstīts, gan uz faktu, par kuru vesta slavenais angļu antropologs E. Teilors. Viņš atstāsta kāda etnogrāfa stāstu par notikumu ar Jaunzēlandes iezemieti. Pēc tam, kad tā bija mirusi un radinieki to bija apraudājuši, visi pameta māju, kurā gulēja aizgājēja, jo pēc cilts likumiem māja kļuva tabu. Taču pēc dažām dienām ciltsbrāļi ieraudzīja aizgājēju dzīvu upes krastā pie mājas (13., 72. lpp.).

Ir līdzīgas vēstis, kas attiecas uz nesenāku laiku un pat uz mūsdienām.

Vienā gadījumā kāda sieviete pēkšņi atgriezās dzīvē tad, kad visas reanimētāju pūles bija izrādījušās veltīgas un viņu ratiņos veda uz morgu (15., 52. lpp.). Par citu līdzīgu gadījumu 1987. gada vasarā rakstīja laikraksts «Izvestija». Ceļamkrāna vadītāja J. Vorobjova no Doņeckas pieskārās elektriskajam kabelim, kurš izrādījās zem 380 voltu sprieguma. Divas stundas reanimētāji veltīgi pūlējās atgriezt viņu dzīvē. Bet nākamajā dienā, jau atrazdamās morgā, viņa pēkšņi atdzīvojās. Tiesa, viņas apziņa kļuva pilnīgi skaidra tikai pēc divām nedēļām (64., 1987., XII, 44. lpp.).

Par gadījumiem, kad notikusi šāda neapzināta, spontāna atgriešanās dzīvē, man arī pašam ir nācies dzirdēt no ārstiem. Viņu sniegtais izskaidrojums —, iespējams, ka notikusi priekšlaicīga,, nepareiza nāves diagnosticēšana. Nu ko, var būt. Katrā ziņā tādu izskaidrojumu pieņemt ir vieglāk, nekā pieļaut, ka esam saskāru​šies ar fenomenu, kurš visai slikti iekļaujas mūsu šodienas priekš​statos par dzīvību un cilvēku.

Tiesa, no pagātnes nāk arī vēstis par atgriešanos dzīvē, kura notikusi nevis spontāni, bet pateicoties kāda iedarbībai, palīdzībai. Viena no senākajām šādām vēstīm, vēl mitoloģiskā līmenī,, saistīta ar grieķu ārstniecības dieva Asklēpija (romiešu Eskulapa) vārdu. Leģenda vēsta, ka, apguvis dažādas zinātnes, Asklēpijs esot iemācījies arī atdzīvināšanas mākslu (3., 807. lpp.).

Citu, konkrētāku, liecību sniedz Bībele. Tajā aprakstīta epizode,, kurā darbojas reāla vēsturiska persona — pravietis Elīsa (850— 800 p. m. ē.).

«32. Kad Elīsa ienaca namā, tad, redzi, bērns gulēja miris- viņa gultā.

33. Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem, un pie​lūdza to Kungu.

34. Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas.

35. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurp un turp, un atkal uzkāpa, un pārliecās pāri pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.

36. Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: «Pasauc mūsu su- namieti!» Un tas to atsauca un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: «Saņem savu dēlu!»» (Otrā Ķēniņu grāmata, 4. nod.). Šis stāsts, kuru no mūsdienām šķir gandrīz trīsdesmit gadsimti, ir īpaši interesants tāpēc, ka ne tikai ļoti reālistiski apraksta sadzīves ainas («…viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu…»), bet, kas ir ļoti svarīgi, arī apraksta pašu atdzīvināša​nas metodi. Vismaz tā, kā to varēja redzēt novērotājs no malas.

Visticamāk, ka šī nav vienīgā epizode, par kuru zināja mūsu senči. Vismaz Romā uzskatīja, ka ar dažādiem maģiskiem paņēmieniem cilvēka dzīvi var pagarināt virs laika, kuru noteicis liktenis. Taču .šī dzīve būs rēgaina, šķietama (33, 1. sēj, 193. lpp.). Šādus paņēmienus piemin arī austrāliešu aborigēni.

Viņu burvji nomirušo it kā varot atgriezt dzīvē, bet neilgi — tikai uz trim dienām. Bet arī šī eksistence esot it kā tikai šķietama. Cilvēks, kuru atgriezuši dzīvē, neēd un visu laiku guļ pie ugunskura, jo jūt tuvojošos aukstumu (19, 251. lpp.).

Un, lūk, vēl viena ziņa par līdzīgu notikumu. To pavēsta grieķu vēsturnieks Filostrats savā sacerējumā par mūsu ēras pirmajā gadsimtā dzīvojošo grieķu filozofu Apolloniju Tianieti. Viņa stāsts balstās uz Apollonija pavadoņa un skolnieka Damida pierakstiem. Damids vēsta, ka, būdams Romā, filozofs saticis bēru procesiju. Glabājuši jaunu meiteni no dižciltīgas ģimenes. «Ieraudzījis tādas bēdas, Apollonijs teicis: «Nolieciet nestuves, jo es apturēšu asaras, kuras jūs lejat aizgājējas dēļ,» — un pēc tam paprasīja, kā viņu sauc. Daudzi domāja, ka viņš gatavojas teikt runu, kādas parasti saka bērēs, lai pastiprinātu vispārējo bēdāšanos, taču Apolonijs neko tādu nedarīja, bet pieskārās mirušajai, klusu viņai kaut ko pačukstēja — un meitene tūlīt pamodās no šķietamās nāves, ierunājās pati savā balsī un atgriezās tēva mājās» (52, 95. lpp.).

Un atkal stāstā par neparastu notikumu mēs sastopam parastu sadzīvisku detaļu, kuru nepārprotami pavēstījis aculiecinieks, proti, domu, ka, paprasījis mirušās vārdu, garāmgājējs teiks runu, jo tāds acīmredzot bija paradums. Šajā vēstījumā interesanti arī tas, kā Filostrats beidz šo stāstu. Viņš nebūt nesajūsminās par notikušo brīnumu, drīzāk viņu mulsina Šī epizode, kurai viņš cenšas rast ikdienišķu izskaidrojumu: «Vai nu viņš šķietami mirušajā atrada kādu dzīvības dzirksteli, kuru nebija ievērojuši tie, kuri bija ar viņu, — ne velti runāja, ka lietū no mirušās sejas cēlušies tvaiki, — vai arī viņš jau atdzisušo dzīvību sasildīja ar savu pieskārienu — jebkurā gadījumā šis jautājums palika mīkla ne tikai man, bet arī aprakstītā notikuma lieciniekiem» (52, 95. lpp.).

Apliecinājumu tam, ka senajā pasaulē varbūt patiešām zināja kaut kādus atdzīvināšanas paņēmienus, var meklēt ķīniešu medicīnas pieredzē. Es runāju par atdzīvināšanu, ko veic, masējot akupunktūras punktus, — «kuacu» metodi. Sī prakse sniedzas tālā pagātnē. Speciālisti uzskata, ka «kuacu» metodei ir ne mazāk kā pieci tūkstoši gadu (35.).

Citas liecības, iespējams, ļauj domāt par vēl senākiem paņē​mieniem.

Lūk, kā atdzīvināšanu veic šamaņi. īpašs cilvēks — hanti viņu sauc «isilta-ku» — ar seju uz leju apguļas blakus mirušajam un paliek tādā stāvoklī vismaz trīs dienas. Pa to laiku mājā nedrīkst ienākt neviens cilvēks. Hanti stāsta, ka pēc trijām dienām vai nu viņi iznāk no mājas kopā, vai nu «isilta-ku» iznāk viens un pa​ziņo: «Keloh-Torums viņu paņēma sev» (61, 6. sēj, 232. lpp.).

Priekšstati par kaut kādu enerģētisku substanci, dzīvības spēka nesēju, kura turpina eksistēt arī pēc ķermeņa bojāejas, aktīvi atro​das cilvēka apziņā no pašiem cilvēces pirmsākumiem.

Atdzīvināšanas prakse, par kuru es runāju, izriet no tā, ka «isilta-ku» jeb šamanis stājas kontaktā ar šo enerģētisko sablīvējumu, ar dvēseli, kura pametusi ķermeni un cenšas piespiest to- atgriezties atpakaļ.

Lai to izdarītu, cilvēks, kurš veic šādu mēģi​nājumu, noved sevi īpašā transa stāvoklī, kura laikā viņa maņu orgāni pārstāj uztvert apkārtējo pasauli un dvēsele, kā uzskata, arī pamet ķermeni.

Sociālā pieredze liecina, ka šāda prakse nevarētu pastāvēt gadu simtiem un tūkstošiem, ja tā kaut reti, kaut laiku pa laikam nedotu kaut kādus pozitīvus rezultātus. Tā kā runa ir par tautām, kurām nav rakstības, ziņas par šādiem rezultātiem varētu glabāt tikai cilvēku atmiņa. Un šādas ziņas patiešām ir (18, 21. lpp'.).

Pie tam dažas vēstī par samērā neseniem notikumiem. Lūk,, viena, kura pierakstīta 1935. gadā Taimiras nacionālajā apvidū.

«Dzīvoja vecs šamanis Porbins. Vienā čumā ar viņu dzīvoja veca atraitne, arī Porbina. Vecenei bija divi dēli. Viens bija jau liels puisis, mednieks, otrs mazs. Vecene bija pavisam nabadzīga … Reiz vecais šamanis no piesnigušā meža, kur bija viņa mirušās meitas kapa vieta, atveda tās audeklā iešūto ķermeni.

«Buršos,» saka vecais, «gribu padarīt meitu dzīvu. Nu, puis,. padod man šamaņa parku un tamburīnu!»

Puisis atnesa šamaņa parku un tamburīnu.

«Nu, bet tagad brauc! Te tuvumā dzīvo jauns šamanis. Lai' viņš brauc burties — varbūt man vienam nepietiks spēka.»

Puisis aizbrauca pie kaimiņiem un atveda jauno šamani Tur- daginu.

Kad jaunais šamanis atbrauca, vecā šamaņa čums jau bija viesu pilns. Bet pats vecais gulēja uz grīdas, galvu pagriezis pret tundru, jo bija jau aizgājis uz apakšējo zemi. Smagi elpoja, galvu kratīja — tā kā briedis skrienot. Samanis tā vienmēr atdarina briedi, kad iet uz apakšējo zemi. Pēc tam jaunais šamanis apgūlās blakus vecajam un tā klusītiņām sāka stāstīt, ko viņš tur redz. Viens no viesiem apsēdās viņam pie galvas, klausījās un stāstīja citiem ļaudīm.

«Atnācu apakšējā zemē,» sacīja jaunais šamanis. «Liela, ļoti strauja upe tagad manā priekšā. Vecais šamanis stāv pie upes un netiek tai pāri.»

Jaunais šamanis pārkļuva upei un beidzot nokļuva līdz kastei miroņu čumā.

«Piecas sirdis guļ tajā,» viņš turpināja. «Četras no tām pavisam melnas. Viena pusē vēl balta. Es domāju, ka tā ir vecā ša- maņa meitas sirds.»

Atpakaļceļā viņš atkal šķērsoja upi un beidzot atgrieza vecā šamaņa meitu dzīvē. Meita piecēlās un apsēdās. Tikai acis vēl palika neskaidras. Tad šamanis iepūta viņai sejā, un tā kļuva balta un acis kļuva gaišas. Tad viņa piecēlās kājās un apsēdās pie uguns. i … Tad vecais šamanis teica jaunajam šamanim: «Padarīji tu manu meitu dzīvu, ņem tagad viņu par sievu un neprasi maksu par buršanu.» Šo notikumu pētniekiem izstāstīja vietējais iedzīvotājs vārdā Nomoptē, šīs dzimtas loceklis. Ir zināms vēl viens šī stāsta pieraksts, kuru beidzot stāstītājs paskaidro: «Tā nav pasaka, bet senā dzīve.

Vecais šamanis un jaunais šamanis abi bija avamas samojedi» (38., 92., 94. lpp.; 41., 241. lpp.).

Ir arī citi stāsti par šādām Šamaņu veiktām atdzīvināšanām. Reizēm šādos gadījumos buršana ilgusi pat vairākas naktis (30., 241. lpp.).

Saprotams, ka no mūsdienu reanimatoloģijas viedokļa šada atdzīvināšana tādā veidā, kā to apraksta novērotāji no malas, šķiet diezgan fantastiska. Tomēr tā nav fantastiskāka nekā reanimatoloģijas sasniegumi, ja tos aplūko ar kādreizējās medicīnas prakses acīm.

Kaut kādi atdzīvināšanas paņēmieni ir pieminēti daudzkārt. Tie atrodami dažādos laikmetos un kultūrās un veido it kā straumi, kura plūst no pagātnes un pastāv mūsdienās. Iespējams, ka ar līdzīgu praksi saistīti daži gadījumi, kas attiecas uz mūsdienām. Šādi domāt vedina ziņa, kura pirms dažiem gadiem pazibēja avīzēs. Tā vēstīja par mongoļu zēnu, kurš naktī 34 grādu salā palika klajā laukā un nosala. «Nogulējis tur divpadsmit stundas,» rakstīja laikraksta «-Izvestija» korespondents, «zēns vairs neizrādīja nekādas dzīvības zīmes, viņa ķermenis bija sastindzis.» Pēc daudzu stundu ilgām pūlēm mongoļu ārstiem viņu izdevās atgriezt dzīvē (60, 1987, 1. III, 3. lpp.). Tas ir fenomenāls gadījums.

Laikraksts neziņoja, kādas tieši konkrētas metodes izmantoja ārsti. Iespējams, ka tika izmantots arī kāds tradicionāls paņēmiens, kas šajā zemē vēl nav aizmirsts.

Interesantu stāstu pastāstīja kāds krievu zinātnieks, kurš vairākus gadus bija pavadījis Indijā un dzīvojis kopā ar tādām ciltīm un tādās vietās, kas parasti nav pieejamas cilvēkiem «no malas». Kādā bona (reliģiska sistēma Tibetā pirms budisma) klosterī viņam izdevās noskatīties, kā izdara «rlangu», kura mērķis ir palīdzēt dvēselei tās pēcnāves stāvoklī. Klātesot daudziem cilvēkiem — tuvāko ciematu iedzīvotājiem, mūkiem, mirušā radiniekiem —, mirušo atnes un noliek klostera pagalmā. Viņa priekšā «lotosa pozā» novietojas lama. Viss notiek pilnīgā klusumā. Paiet kāds laiks, un mirušais lēnām pieceļas.

Viņa acis aizvien tāpat ir aizvērtas, seja paliek miruša cilvēka seja. Kustēdamies kā automāts, viņš trīsreiz apiet pa apli ap vietu, kur gulējis, atkal apgul​stas un sastingst, gatavs apbedīšanai.

Svešo novērotāju, eiropieti, nezin kāpēc visvairāk baidīja mirušā kustību nedabīgums, to mehāniskais raksturs. Tas bija it kā automāts, manekens, lelle, kuru pēkšņi piespieduši iet.

Iespējams, ka paņēmiens, kuru izmantoja šajā gadījumā, ir līdzīgs tam, kuru savā praksē lieto šamaņi. Šis paņēmiens balstās uz pārliecību, ka pat tad, kad ķermeņa dzīvības funkcijas ir izzudušas, cilvēkā ir kaut kādi apziņas līmeņi, ir kaut kāds pirmsā​kums, kurš turpina uztvert apkārtni.

To apliecina arī dažu reanimēto cilvēku stāstījums. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēki, kuriem bija iestājusies klīniskā nāve, pēc atdzīvināšanas spējuši sakarīgi atstāstīt visu, ko darījuši ārsti, lai atgrieztu viņu dzīvē, atkārtot katru repliku un katru pavēli, kura izteikta tajā laikā.

«Pēc preparātu ievadīšanas,» atceras kāda reanimētā slimniece «man apstājās sirds. Es dzirdēju, ka rentgenologs, kurš mani izmeklēja, piegāja pie telefona, un ļoti skaidri sadzirdēju, kā viņš pateica: «Doktor Džeims, es nogalināju jūsu pacienti misis Martinu» … Kad viņi centās mani atdzīvināt, es skaidri dzirdēju, kā viņi apspriedās, cik mililitru kaut kādu zāļu man ievadīt…» (39.).

Kādai citai slimniecei, kuru ķirurgs gatavojās operēt, pirms pašas operācijas apstājās sirds. Ķirurgs stāsta: «Labu laiku mēs centāmies viņu atdzīvināt, bet nekas neiznāca, un tad es teicu otram ārstam, ar kuru kopā mēs darbojāmies: «Pamēģināsim vēl vienu reizi un tad beigsim.» Šoreiz sirds sāka strādātL un viņa atjēdzās. Vēlāk es prasīju, ko viņa atceras par savu nāvi. Viņa atbildēja, ka gandrīz neko, izņemot manus vārdus: «Pamēģināsim vēl vienu reizi un tad beigsim»» (39.).

Atšķirībā no iepriekš minētās prakses objekts, uz kuru iedarbojas reanimētāji, var būt tikai ķermenis.

Tādē] reanimētāja rīcībā ir ne vairāk par divdesmit minūtēm, bet šamaņa, lamas vai citas līdzīgas personas rīcībā ir daudz ilgāks laiks — iespējams, pat dienas.

Domu par tik ilgu laiku izraisa, piemēram, vēstis par Haiti salas zombi. Noslēpumu, kā pārvērst cilvēku par zombi, uz salu atnesuši «vudu» priesteri, kuri kopā ar citiem melnādainajiem vergiem atvesti no savas pirmdzimtenes Dahomejas, kuru mūsdienās sauc par Beninu. Šai «procedūrā» ir it kā divi posmi: vispirms slepkavība, bet pēc tam atdzīvināšana. Upurim, kuru nolemts pārvērst par zombi, ēdienā iemaisa indi, ko iegūst no bumbzivjveidīgo kārtas zivs Diodoti hysirix, kura satur ārkārtīgi toksisku vieiu tetrodotoksīnu. Tetrodotoksīns ir 500 reižu bīstamāks par ciankā- liju. Upuris tūlīt pārstāj elpot, kļūst cianotisks, acis paliek stik​lainas — iestājas klīniskā nāve (63., 1988., 17. II, 6. lpp.).

- Pēc dažām dienām noindēto izzog no kapiem, lai it kā atdzīvinātu. Tā viņš kļūst par zombi. Savu «es» viņš tagad apzinās tikai daļēji vai neapzinās vairs nemaz. Aculiecinieki, kuri satikuši zombi, stāsta par viņiem kā par cilvēkiem, kuri «nesaprātīgi lūkojas taisni uz priekšu» (12., 79. lpp.). (Atcerieties stāstu par vecā šamaņa atdzīvināto meitu: «Tikai acis vēl palika neskaidras»!)

Pētnieks, kurš Haiti pavadījis trīs gadus, stāsta, ka pārvēršanai par zombi izraugoties fiziski visspēcīgākos cilvēkus, lai pēc atdzīvināšanas viņus izmantotu par vergiem cukurniedru plantācijās.

Bailes tikt pārvērstam par zombi ir tik lielas, ka haitiešu apbedīšanas rituālā iekļauti daudzi elementi, kuriem jāapsargā mirušais no nolaupīšanas un atdzīvināšanas (5., 49., 50. lpp.).

Zombi rituāls dīvainā kārtā sasaucas ar Austrālijas aborigēnu maģiskajām darbībām, kuras tiek izmantotas arī mūsdienās. Etnogrāfu pierakstītie aborigēnu stāsti vēsta, ka burvis nolaupa cilvēku, kurš

jau iepriekš izraudzīts par upuri, un, novēlis to uz kreisā sāna, iedur viņam sirdī nosmailinātu kaulu vai nūjiņu. Kad sirds apstājas, tas nozīmē, ka dvēsele pametusi ķermeni. Pēc tam burvis ar dažādām manipulācijām cilvēku atdzīvina, iepriekš licis aizmirst par visu, kas ar viņu noticis. Atdzīvinātājam iedveš, ka pēc trīs dienām viņš nomirs. Šāds cilvēks, atgriezies mājās, pat nenojauš, kas ar viņu noticis.

Pēc izskata atdzīvinātais ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem, taču tas vairs nav cilvēks, bet tikai staigājošs ķermenis (19., 251. lpp.).

Es jau rakstīju, ka zombi rituālu Haiti ieviesa nēģeri, kuri tika izvesti no Dahomejas. Spriežot pēc visa, kaut kādus atdzīvināšanas paņēmienus Dahomejā (Beninā) izmanto vēl mūsdienās. Lūk„ ko par to stāsta amerikāņu ceļotājs ārsts, kuram gadījies piedalī​ties vienā šādā «seansā».

«Zemē gulēja cilvēks bez redzamām dzīvības pazīmēm. Es ievēroju, ka viņam viena auss ir pa pusei nošķelta, bet tas acīmredzot bija vecs ievainojums; nekādu citādu varmācības pazīmju uz ķermeņa neredzēju. Viņu bija ielenkusi grupa melno, visi pilnīgi kaili, izņemot nedaudzus, kuri valkāja brīvi krītošus kreklus bez jostām. Daži dižojās ar savādo, priesteriem raksturīgo frizūru — matu kušķi citādi kailās galvas vidū. No iedzimto bara atskanēja klusa murdoņa — viņi gatavojās rituālam.

Kāds vecs vīrs noplukušā armijas frencī, kas nokarājās viņam gandrīz līdz cejiem, acīmredzot bija rīkotājs. Viņš bargi izdalīja pavēles, kratīdams pirkstu; es ievēroju, ka viņa apakšdelmu rotā plakanu ziloņkaula kreļļu rokassprādzes, un nospriedu, ka tas ir ceremonijā izmantojamā fetiša galvenais priesteris …

Es paliecos uz priekšu un sacīju: — Es esmu baltais doktors. Es vēlētos pārliecināties, vai šis cilvēks ir miris. Vai tu par to vari parūpēties?

Ngambe enerģiski papurināja galvu/ tomēr beidzot piecēlās un devās uz priekšu. Notika neliela apspriede, vecais priesteris pār​trauca dejot un diezgan nikni izkliedza dažas frāzes ..

Dejošana bija pārtraukta, un iedzimtie, ziņkārīgi vērdamies manī, bija sapulcējušies apkārt. Zemē gulēja veselīgs jauns vīrietis, vairāk nekā sešas pēdas garš, platām krūtīm un pleciem un spēcīgām rokām.

Es iekārtojos tā, lai mans ķermenis būtu starp upuri un pārējiem, un ātri pacēlu guļošā plakstiņu, lai pārliecinātos par acs zīlītes reakciju pēc Argila-Robertsona metodes. Reakcijas nebija. Es mēģināju sataustīt arī viņa pulsu. Sirds pukstus nemanīju …

Mūs ielenca apmēram trīsdesmit cilvēku liels bars un sāka dziedāt zemos, ritmiskos toņos; šīs skaņas bija kaut kas vidējs starp gaudošanu un rūkšanu. Dziedāšana kļuva arvien skaļāka un ātrāka, līdz šķita, ka tā jāsadzird arī «mirušajam». Un, man par ārkārtīgu pārsteigumu, tā arī notika.

Upuris pēkšņi pārvilka ar roku pār krūtīm un centās apvelties uz vēdera. Apkārt stāvošo iezemiešu izsaucieni pārauga nepārtrauktā kliegšanā, un daži bundzinieki sāka vēl mežonīgāk sist savas koka bungas.

Beidzot guļošais apvēlās, pavilka zem sevis kājas un sāka lēni celties četrrāpus. Acis, kuru zīlītes vēl pirms dažām minūtēm nebija reaģējušas uz gaismu, tagad bija plaši atvērtas un raudzījās uz mums.»

Vietējie iedzīvotāji, ar kuriem ceļotājs satikās dažādos Daho- mejas nostūros, viņam stāstīja, ka cilvēku it kā varot atgriezt dzīvē, ja pēc nāves nav pagājis pārāk ilgs laiks. No dažu valstī dzīvojošo eiropiešu stāstiem izriet, ka viņš nav bijis vienīgais baltais, kuram gadījies piedalīties līdzīgā ceremonijā (14., 190. lpp.).

Mūsdienu reanimatologi uzskata, ka laiks, kurā iespējams atdzīvināt mirušo, mērāms minūtēs.

Savukārt citu, neeiropisko kultūru pārstāvji uzskata, ka šis laiks ir ievērojami ilgāks. Tā, piemēram, Haiti salas «vudu» priesteri, pieminot zombi rituālu, runā par desmit dienām. Sibīrijas šamaņi uzskata, ka šis laiks ir septiņas dienas (46., 103. lpp.). Šīs pašas septiņas dienas pieminētas arī seno šumeru ķīļrakstos (54., 58. lpp.). Ziemeļamerikas indiāņi un Jaungvinejas ciltis uzskata, ka robeža ir sešas dienas (47., 148. lpp.). Šajā gadījumā galvenā nav samērā nelielā atšķirība starp laika intervāliem, bet plaši izplatītā doma, ka zināmu laiku — dažas dienas — mirušo var atdzīvināt.

Vairākas liecības par šādu atdzīvināšanu es nupat pieminēju. Tomēr ir dibinātas aizdomas, ka

vairums šādu faktu ir pazaudēti un aizmirsti, tāpat kā pazaudētas un aizmirstas daudzas citas pagātnes liecības. Šāds fakts ir arī ideja, ka cilvēka mūžu var pagarināt uz citas, labprātīgi atdotas, dzīvības rēķina.

Vēstis par šādiem gadījumiem sastopamas visai dažādās kultūrās, arī zemēs, kuras atrodas visai tālu viena no otras. Kad Cingishana dēls Ugedejs saslima, šamanis paziņoja, ka slimais izveseļosies tikai tad, ja kāds no tuvākajiem radiniekiem labprātīgi uzņemsies viņa slimību un nāvi. Tad slimā brālis Tolujs piekrita to izdarīt. Šamaņi sauca garus, apvārdoja ūdeni. Tolujs ar abām rokām saņēma kausu un izdzēra. Un, kaut arī viņš nenomira, pati piekrišana atdot dzīvību par brāli bija līdzvērtīga īstai nāvei, un Ugedejs izveseļojās.

Tā vēsta to dienu hronika «Apslēptās vēstis», kura nonākusi līdz mums (28., § 272, 152. lpp.).

Par to, ka līdzīgi rīkojās arī Senajā Romā, liecina epizode, par kuru stāsta Svetonijs (ap 70—122).

Kad saslima imperators Kaligula, «visa tauta pavadīja naktis pie pils un bija tādi, kuri deva svinīgu solījumu cīnīties par viņa izveseļošanos, bet citi uz votīvu plāksnītēm publiski vēstīja, ka ir gatavi par viņa dzīvību atdot savējo» (49., 275. lpp.)., Svetonija minētais svinīgais solījums cīnīties bija īpašs veids, kā atdot savu dzīvību par citu dzīvību — solītājs apņēmās cīnīties cirka arēnā kā gladiators.

Es jau runāju par to, cik plaši ir izplatīta šāda prakse un priekšstati, kuri ar to saistīti.

Lūk, ko vēsta Kijevas Pečoru klostera hronika. «Kņazs Svja- toša, kurš jau sen bija devis mūka solījumu un kura pašaizliedzīgā dzīve visiem bija labi zināma, reiz pateica dziedniekam, sīrietim Pēterim: «Pēc trim mēnešiem es aiziešu no pasaules.»

Kādā alā viņš izraka sev kapu un tad prasīja sīrietim: «Kurš no mums vairāk alkst pēc šī kapa?»

Un sīrietis teica: «Lai ir tā, kā kurš grib, bet tu vēl dzīvo un mani šeit noliec.»

Tad svētlaimīgais viņam teica: «Lai ir tā, kā tu gribi…»

«Es par tevi nomiršu,» teica sīrietis, «bet tu lūdz Dievu par mani.»

«Uzdrīksties, mans dēls, un esi gatavs, jo pēc trim dienām tu nomirsi.»

Un, lūk, viņš saņēma pēdējo svaidījumu, apgūlās savās cisās un, izstiepis kājas, atdeva savu dvēseli Dieva rokās. Bet svētlaimīgais kņazs Svjatoša pēc tam dzīvoja trīsdesmit gadus, neiziedams no klostera» (43, 503, 504. lpp.).

Un vēl viena liecība, jau no mums tuvāka laika. Tā saistīta ar slavenā krievu svētā un gaišreģa Serafima Sarovska (1760— 1833) vārdu. Pie viņa bieži viesojās Mihails Vasiļjevičs Mantu- rovs, kurš daudzus gadus smagi slimoja un kuru svētais vīrs izdziedināja. Kad Manturovs saslima ar ļaundabīgu drudzi, svētais aizsūtīja pēc viņa māsas Jeļenas Vasiļjevnas. Viņa atnāca klostera māsas Ksenijas pavadībā. Tieši Ksenija arī vēlāk pastāstīja par notikušo sarunu: «Prieks mans,» viņai teica tēvs Serafims, «tu vienmēr esi mani klausījusi. Vai arī tagad tu man paklausīsi, jo gribu tev dot vienu uzdevumu?»

«Es vienmēr esmu jums klausījusi, tētiņ,» viņa atbildēja, «pa​klausīšu jums arī šoreiz.»

Tad tēvs Serafims teica: «Redzi, pienācis laiks Mihailam Va- siļjevičam nomirt. Viņš slimoja, un viņam jāmirst. Bet viņš ir vajadzīgs klosterim, Divejevskas bārenēm. [15] tad, lūk, tavs uzdevums: nomirsti tu par Mihailu Vasiļjeviču.»

«Dodiet svētību, tētiņ.»

Atgriezusies mājās, Jeļena Vasiļjevna jau bija slima. Viņa apgūlās gultā un pateica: «Tagad es vairs necelšos.» Viņa saņēma pēdējo svaidījumu un pēc dažām dienām nomira. Trīs dienas pirms viņas nāves tēvs Serafims atsūtīja priekš tās zārku. Bet Manturovs pēc tam vēl nodzīvoja divdesmit gadus (45, 201. lpp.).

Tas par tiem, kuru nāve tika atlikta tādēļ, ka kāds cits lab​prātīgi bija ar mieru mirt viņu vietā.

Bet dzīvē atgriezušos cilvēku stāstos, kuri saglabājušies senajos tekstos vai kurus pierakstījuši etnogrāfi, bieži atrodamas at​miņas par atrašanos ārpus dzīves, līnijas otrā pusē.

Ir visai interesanti salīdzināt šīs atmiņas ar reanimēto cilvēku sajūtām (kā zināms, pirmie reanimētie cilvēki parādījās tikai pirms dažiem desmitiem gadu).

Pirmais, ko sajūt cilvēks, kam iestājusies klīniskā nāve, — tā ir atrašanās ārpus sava ķermeņa. «Man bija tāda sajūta, it kā es peldētu gaisā… Es atskatījos un lejā ieraudzīju pats sevi gultā, bet bail man nebija.» Bet, lūk, ko sajuta jauns cilvēks, kurš cieta autokatastrofā: «Es it kā lidinājos apmēram piecas pēdas virs ielas … Starp sadragātajiem dzelžiem es redzēju pats savu ķermeni, redzēju, ka to ielenkuši ļaudis, ka viņi cenšas mani izvilkt. Manas kājas bija nedabīgi izgrieztas, un visur bija asinis.»

Abu reanimēto stāvokļa apraksti daudzējādā ziņā it kā dublē viens otru, variē galvenokārt tikai notikuma blakusapstākļi.

«Man likās, ka es esmu papīra lapiņa, kura uzlidojusi līdz griestiem, jo kāds tai uzpūtis. Es redzēju, kā ārsti centās atgriezt mani dzīvē. Mans ķermenis bija izlaidies gultā tieši manu acu priekšā, un visi stāvēja tam apkārt. Es dzirdēju, kā kāda māsa iekliedzās: «Ak Dievs! Viņa nomira!» Tajā pašā brīdī otra māsa noliecās pār mani un sāka mani elpināt no mutes mutē. Es skatījos, kā viņa to dara. Es nekad neaizmirsīšu, kādi izskatījās viņas mati — tie bija īsi apgriezti» (39.).

Viens no krievu reanimatoloģijas skolas pamatlicējiem, PSRS MZA akadēmiķis Vladimirs Ņegovskis apraksta gadījumu, kad pacients, kurš četrpadsmit dienas bijis komatozā stāvoklī, visu >šo laiku sajutis savu «es» it kā lidināmies gaisā un no turienes, no tā punkta, uztvēris notiekošo (40., 187. lpp.). Medicīniskā statistika liecina, ka 25—28% no tiem, kuri atgriezušies dzīvē, atceras notikušo (56., 1980., Nr. 137, 1193.—i 196. lpp., 55., 1982., '3. sēj., 263. lpp.).

Kad amerikāņu zinātnieki izvaicāja 116 reanimētos, 32 no viņiem pastāstīja, ka, būdami klīniskās nāves stāvoklī, pārdzīvojuši šādu ārpusķermeņa atrašanās sajūtu. Viņi varēja izstāstīt, kas notika tajā laikā, kad reanimācijas brigāde viņus atdzīvināja, — kā viņi to redzēja no malas. Seši no viņiem spēja ļoti sīki atstāstīt visas detaļas. Kad viņu stāstus salīdzināja ar precīzajiem ierakstiem medicīniskajās kartītēs, izrādījās, ka tie pilnīgi sakrīt (11., 135. lpp.).

Atdzīvinātie bieži stāsta par pilnīgu vienaldzību pret savu ķermeni, kuru viņi redz no malas' un kuru viņi līdz tam identificēja ar savu «es».

«Es zināju, ka tas ir mans ķermenis, bet tas man bija vien​aldzīgs.» i Lūk, vēl kāds līdzīgs izteiciens: «Es atskatījos un ieraudzīju, ka mans ķermenis guļ nejūtīgs un nekustīgs. Gluži tāpat, kā, ja _kāds, novilcis apģērbu, skatītos uz to, tā arī es skatījos uz savu ķermeni kā uz apģērbu un ļoti par to brīnījos.» Šķiet, ka tas maz ar ko papildina jau minētos piemērus. Ja nebūtu viens ap​stāklis, proti, tas, ka šie nupat citētie vārdi teikti X gadsimtā.

Tie ņemti no Basilija Jaunā skolnieka Grigora pierakstītā pēcnāves stāvokļa apraksta, no stāsta par «svētlaimīgās Teodoras dvē​seles mokpilnajiem klejojumiem» (25, 663. lpp.).

Un vēl viena svarīga detaļa. Daži reanimētie, stāstīdami par šo savu stāvokli, piemin, ka pirmajās minūtēs nav sapratuši, kas noticis. Atrazdamies ārpus ķermeņa, viņi mēģināja kontaktēt ar apkārtējiem, parunāt ar tiem, bet nesapratnē pārliecinājās, ka tie viņus neuztver, nedzird. «Es redzēju, kā viņi mēģināja atgriezt mani dzīvē… Es mēģināju ar viņiem runāt, bet neviens mani nedzirdēja.» «Ārsti un māsas masēja manu ķermeni, cenzdamies mani atdzīvināt, bet es visu laiku mēģināju viņiem pateikt: «Lieciet mani mierā …» Viņi mani nedzirdēja» (39, 34. lpp.).

Līdzīgu, pat dīvaini līdzīgu pēcnāves pārdzīvojumu pieredzi var atrast šamanisma tradīcijās.

Dvēsele, kura pametusi ķermeni, arī mēģina parunāt ar tuviniekiem, un arī neviens tai neatbild. «Ko tad viņi nerunā?» Un tikai pēc tam nāk notikušā izpratne: «Es esmu miris, un tāpēc ar mani nesarunājas» (38, 1974, 1. sēj. 130. lpp.).

Sī pēcnāvēs pārdzīvojumā apraksts ir arī Tibetas «Mirušo grāmatā», kura domāta tam, lai cilvēku sagatavotu pēcnāves dzīvei. Tajā teikts, ka mirušais it kā no malas redz savus tuviniekus, kas apraud viņa

ķermeni, kuru tie gatavo apbedīšanai. Viņš mēģina tiem uzsaukt, mēģina ar tiem runāt, bet neviens viņu nedzird, neuztver (39, 86. lpp.). Tāpat kā gadījumos, par kuriem stāsta reanimētie, viņš ne uzreiz saprot, kas ar viņu noticis.

Otrais pārdzīvojums saistīts ar kustības sajūtu. «Es dzirdēju, kā ārsti teica, ka es nomiru, un tad es jutu, kā es sāku krist jeb it kā peldēt caur ko melnu, caur kādu noslēgtu telpu. Ar vārdiem to nevar aprakstīt.» «Pēc vibrācijas un virzīšanās caur garu, tumšu telpu…» «Es atrados šaurā tunelī… Es sāku iekļūt šajā tunelī ar galvu pa priekšu, tur bija ļoti tumšs. Es virzījos caur šo tumsu lejup …» Tie ir fragmenti no reanimēto atmiņām. Šādu liecību ir diezgan daudz (40, 184. lpp.). Un arī šīm liecībām, izrādās, ir analogi pagātnes atmiņās, kuras arī stāsta par piedzīvojumiem «viņpasaulē». Tā, piemēram, nganasani, kuri dzīvo Turu- hanas novadā, labi zina, kā šamaņi ceļo uz «viņpasauli». Arī viņi stāsta par ceļu caur pilnīgi tumšu, šauru eju. Caur to virzās dvēsele, kad pajūgs to aizved senču pasaulē (46, 59. lpp.).

Pēcnāves stāvokļa sajūtas un tēli neizbēgami tiek lauzti iepriekšējās pieredzes, tās vai citas kultūras reāliju prizmā. Un tādēļ šie pārdzīvojumi tiek izteikti šīs pieredzes, šīs kultūras valodā. Tāpēc arī Turuhanas novada nganasaniem dvēseli ved ziemeļbrieži un tumšā, šaurā tuneļa sienas veidotas no sniega.

Tāpēc ir loģiski, ka senajā babiloniešu tekstā dvēseles ilgais pēcnāves ceļš ved caur tuksnesi, bet krievu apraudāšanas dziesmās tas ir ceļš «pa mežiem, pa tumšiem, pa purviem, pa mūžseniem, pa strautiem, pa nepārbrienamiem …» (42., 119. lpp.).

Kā uzsver kāds zinātnieks, pati pēcnāves stāvokļa pieredze nav atkarīga no tās ticības vai kultūras sistēmas, kurai pieder cilvēks. Bet kultūras sistēma, tās simboli ietekmē šīs pieredzes uztveri tās tēlus (11., 129. lpp.).

Par kustības sajūtu, par virzīšanos caur tumšu tuneli stāsta katrs trešais ceturtais atdzīvinātais, kurš atceras savu pēcnāves stāvokli (56., Nr. 137, 1193.—1196. lpp.; 55., 1982., 3. sēj., 263. lpp.).

Atdzīvinātie bieži piemin kaut kadu gaismu, kura it kā gaida tuneļa galā. Kaningems, par kuru es stāstīju sākumā, arī runā par ilgo ceļu caur tumsu uz gaismu. Bieži šī gaisma tiek personificēta, tai piešķir personības vaibstus. Reizēm tā var būt saistīta ar priekšstatu par durvīm: «No durvju apakšas nāca ļoti spilgta gaisma.» Interesanti, ka šis simbols — gaisma un durvis — ir atrodamas arī svētlaimīgās Teodoras atmiņās par viņas pēcnāves stāvokli: «Debesu vārti bija itin kā no mirdzoša kristāla un brī​numaini mirdzēja» (25., 668. lpp.).

Es nestāstu par to sīkāk galvenokārt tāpēc, lai pārietu pie pēdējās, trešās pēcnāves pārdzīvojumu grupas. Sajā grupā reani​mēto pieredzes un seno kultūru simbolu sakritība ir vēl pilnīgāka.

Trešajā gadu tūkstotī p. m. ē. rakstītās ķīļraksta zīmes uz Senās Babilonijas māla plāksnītēm saglabājušas leģendu par Uru- kas pilsētas valdnieku Gilgamešu. Grūts un ilgs bija Gilgameša ceļojums uz mirušo valstību. Ceļš bija smags, un dziļi bija nāves ūdeņi, kas to aizšķērsoja (54., 65. lpp.).

Sie ūdeņi — tā ir drūmā Huburas upe vēlākajā babiloniešu tra​dīcijā. ««Jā, pamet mūs tēvi, uz nāves valstību aiziet, Huburu pārbrien,» tā izsenis saka.» (27., 80. lpp.).

Vai ne šo upi, kuru savā ceļā sastop dvēseles, dodoties uz aiz- kapa valsti, piemin senēģiptiešu teksti piramīdās? (22., 113. lpp.). Antīkajās valstīs tai atbilst Lēta (gr. Lēthē — aizmirstība), Stiksa un Aherona (37., 375. lpp.). Vergilija «Eneīdā» tā ir upe, kuru sastop Enejs, kad viņš nokāpj pazemes valstībā: «305 Steidzīgi mirušie bariem uz šejieni metās pret krastiem, Sievas un vīri tām līdzi, kas beiguši dzīvības laiku, Diženu varoņu stāvi, pat zēni un meitenes mazas…»

(16, 151. lpp.).

Par to pašu, par kaut kādu ūdens šķērsli, kurš jāpārvar dvēselēm sava ceļojuma laikā, vēsta arī senāks avots — attēli uz etrusku sarkofāgiem (1., 215., 216, 249. lpp.).

Tāpat kā citi pēcnāves pārdzīvojumi, arī šis nav saistīts tikai ar vienu areālu, ar vienu kultūru. Tikai

pārvarējušas ūdeni, ķiniešu taisnīgo dvēseles var sasniegt Svētlaimīgo salas. Japānas budisti piemin aizkapa upi Sandzu (51, 182. lpp.). Indonēzijas dajaku ceļš uz mirušo valstību ved pāri aizkapa upes ūdeņiem. Austrālijas aborigēni uzskata, ka mirušo dvēseles gaida «Bezgalīgie ūdeņi» — tā viņi sauc Piena Ceļu (19, 386. lpp.). Arī actekiem aizgājēju pasauli apjož upe. Lai to sasniegtu, jāpāriet upes ūdeņi (10, 175. lpp.).

To pašu upi mēs atrodam arī šamanismā. Kad šamanis dodas uz senču pasauli, viņam arī nākas to pārvarēt, pie tam divreiz — turpceļā un atpakaļceļā (18, 68, 75. lpp.). Šis tēls sastopams arī slāvu apbedīšanas ieražās un krievu apraudāšanas dziesmās. Tā atkal ir upe, kuru savā pēcnāves ceļā šķērso dvēsele (42, 122, 124. lpp.). V. Props, analizēdams krievu folkloru, piezīmē: «Visi pārcelšanās veidi liecina par to vienotu izcelšanos: tos radījis priekšstats par mirušā ceļu uz citu pasauli, bet daži pat diez​gan precīzi atspoguļo arī apbedīšanas ieražas» (47, 202. lpp.).

Citiem vārdiem sakot, upe un tās šķērsošana ir pēcnāves pārdzīvojumu noturīgs elements (21, 247. lpp.). Un šis elements atrodams visdažādāko, savstarpēji tālu kultūru priekšstatos.

Bet, lūk, kas ir svarīgi. Izrādās, ka šo pašu simbolu un šajā pašā nozīmē mēs atrodam arī atdzīvināto priekšstatos. Un arī to cilvēku priekšstatos, kuri spontāni atgriezušies dzīvē, kā, piemēram, Jaunzēlandes aborigēne, kuru piemin E. Teilors. Stāstot par saviem pēcnāves piedzīvojumiem, arī viņa pieminēja upi, kura ga​dījusies ceļā (13, 71. lpp.; 55, 1982, 3. sēj, 264. lpp.).

Reizēm upi aizstāj cits simbols — līnija, kura jāšķērso, dzīvžogs vai siena, kurš pēkšņi aizsprosto ceļu un uz abām pusēm iz​zūd bezgalībā. Pēdējais simbols figurē Kaningema atmiņās (13, 87. lpp.).

Acīmredzot šajā simbola ietverts priekšstats (ideja, doma, sajūta) par to, ka pēc kādas noteiktas robežas šķērsošanas notikumi kļūst neatgriezeniski (4, 137. lpp.). Tas, kurš šķērso drūmo Hubu- ras upi, nokļūst zemē, «no kuras nevar atgriezties» (27, 87. lpp.). Tāda pati nozīme ir arī abām antīkajām pazemes pasaules upēm — Stiksai un Lētai. To ūdeņi ir aizmirstības ūdeņi, kuri nodzēš personību, nodzēš atmiņas par pagātni. Šī neatgriezeniskuma zīme figurē arī šamanisma tradīcijā, kurā tiek uzskatīts, ka cilvēks «pilnīgi nomirst» tikai tad, kad dvēsele pāriet «nāves ūdeņus» (46, 59. lpp.).

«Amerikas psihiatrijas žurnāls» apgalvo, ka šo sajūtu — to, ka tuvumā ir «robeža», pēc kuras atpakaļceļa nav», — piemin vairāk nekā puse (57%) no tiem, kuriem ir «nāves pieredze» un kuri par to atceras (56, 1980, Nr. 137, 1193.—1196. lpp.).

Runājot par atgriešanos dzīvē, par eksistenci ārpus ķermeņa, es pagaidām neskaru (pat nezinu — apzināti vai neapzināti) jautājumu, kuru lasītājs droši vien jau uzdod pats sev. Par kā eksistenci ārpus ķermeņa, par kā atgriešanos tiek runāts? Jo taču pats cilvēks, viņa ķermenis, nekur nedevās un ne no kurienes neatgriezās, tas gulēja kā gulējis uz reanimācijas galda.

Daži zinātnieki min noteiktu lauka struktūru, kura apņem cilvēku, iekļūst viņa ķermenī un caurauž to.

Bioloģijas zinātņu doktors V. Iņušins to nosauc par «bioplazmu». Sis enerģētiskais lauks sastāv no «joniem, uzbudinātiem elektroniem, protoniem un, iespējams, citām daļiņām» un ir sistēma, kas darbojas kā vienots, mij- iedarbīgs enerģētisks ķermenis. Jēdziens «bioplazmatisks ķermenis», pēc Iņušina vārdiem, apzīmē visu dzīvā organisma plazmas struktūru kopību, kas integrēta vienotā veselumā (26., 72. lpp.).

Bioloģiskos laukus mūsdienās pēta dažādu specialitāšu zinātnieki — mediķi, biologi, visdažādāko nozaru inženieri. PSRS ZA korespondētājloceklis A. Spirkins saka, ka «Minskas laboratorijas zinātnieki ir konstatējuši, ka pastāv trīs dažāda veida biolauki un vienas vai otras slimības gadījumā katrs no tiem noteiktā veidā izmainās» (65, 1980, Nr. 3, 51. lpp.). Daudzie eksperimenti, kuri izdarīti laboratorijās, ļāvuši noskaidrot šā lauka īpašības. Tā,, piemēram, zinātnieki no Bioenerģiskās analīzes institūta (Ņu​jorkā, ASV) ar mēraparātiem konstatējuši zemfrekvences staro​jumu.

Vēl iespaidīgāks ir doktora H. S. Burra atklājums (Jēlas universitātē, ASV). Viņš konstruēja aparātu, kurš ļāva reģistrēt dzīvē objekta tuvumā esošos «nelielos elektriskos spriegumus. Eksperimentāli apstiprinājis kaut kāda enerģētiskā lauka esamību, doktors Burrs izteica hipotēzi, ka šis lauks ir it kā

matrice, rasējums, kurš formē ķermeņa struktūru. Viņš raksta: «Cilvēka ķermeņa molekulas un šūnas pastāvīgi pārveidojas, sabrūk un papildinās ar svaigu materiālu, kuru iegūst no barības. Bet lauka kontroles dēļ jaunās molekulas un šūnas tiek atražotas pēc tām pašām shēmām kā vecās . . . Kad mēs satiekam draugu, kuru neesam redzējuši sešus mēnešus, viņa sejā nav nevienas tās molekulas, kuras bija tur, kad mēs redzējām viņu pēdējoreiz. Taču, pateicoties lauka kontrolei, jaunās molekulas izveidotas pēc ve​cajām, ierastajām shēmām un mēs pazīstam drauga seju» (55, 1980, Nr. 137).

Daži zinātnieki domā, ka, iespējams, tieši lauka struktūras nodrošina arī domāšanas un apziņas procesus. Pēc profesora N. Ko- bozeva koncepcijas, domājošas smadzenes nav iespējamas ne tikai bioķīmiskā, bet pat molekulārā līmenī. Psihisko funkciju un apziņas substrāts «jāmeklē elementārdaļiņu un ar tām saistīto lauku pasaulē» (26, 60. lpp.). Turpinādams šo domu, V. Iņušins izteica ideju, ka bioplazma, šī ideālā vide svārstību pārvadīšanai ir viļņveidīgo struktūru-hologrammu glabātuve.

«Biolauku var uzska​tīt par daudzkomponentu hologrammu» (26., 71. lpp.).

Doma par lauku kā apziņas substrātu tieši attiecas uz visu, par ko runāts līdz šim.

Baltkrievu filozofa A. Maņejeva monogrāfijā «Antinomija zinātnē — filozofiskā analīze» liela nodaja veltīta cilvēka bioloģiskajiem laukiem. Autors citē Heraklīta vārdus «domāšanas spēks atrodas ārpus ķermeņa» un izsaka pieņēmumu, ka, iespējams, struktūra, kas rada domu, ir «biosistēmu lauka formācija». Tātad visa cilvēka pieredze, visas viņa pārdzīvotās situācijas, visi vārdi, kurus viņš kādreiz teicis, — to visu viņa biolauks fiksē un glabā Īpašās hologrammās (36, 118, 121, 131, 135. lpp.).

Ar upes un pārceltuves simbolu saistīta kāda cita simbola — aizsaules laivas — mikla, kura arī bieži atkārtojas dažādās kultūrās. «Mirušo laiva sastopama visās civilizācijās» — tā apgalvo 2. Še- valjē un A. Šērbranta «Simbolu vārdnīca» (3, 177. lpp.). Pēc vācu zinātnieka vārdiem, «nezin vai var atrast kādu lielu Zemes iedzīvotāju grupu, kura neticētu dvēseles kuģim» (47, 211. lpp.).* Šī zīme, kura atgādina par upi, kas aizšķērso ceļu uz viņpasauli, atrodama visur un vienmēr. Vissenākā liecība par šo zīmi ir pašos pirmajos ēģiptiešu apbedījumos atrastie no māla darinātie laivu modeļi. «Spriežot pēc laivas formas,» raksta zinātnieks, «tās acīmredzot vienmēr izmantoja kaut kādām kulta vai reliģiskajām vajadzībām (22, 89. lpp.). Vēlākajos gadu tūkstošos modeļus un laivu zīmējumus papildina mūmijas, kuras sēž zem baldahīna, vai dvēseles simbols, kas šādā laivā šķērso kaut kādu ūdens robežlīniju. Citiem vārdiem sakot, šie attēli vai laivu modeļi attēlo «mirušā dvēseles pēdējo ceļojumu aizkapa valstībā» (22, 92. lpp.). Šo modeļu masveidīgums un dažādība, tā rūpība, ar kuru tos nereti darināja, liecina par to, cik tas šķita svarīgi, lai dvēsele pāri šķērslim nokļūtu aizkapa valstībā.

Bet pat tās laivas, kuras ļoti rūpīgi izgatavotas no koka un saglabājušās faraonu apbedījumos, bija tikai simboli un pilnīgi nepārprotami nebija paredzētas tam, lai turētos uz ūdens. Vienam šādam simbolam, rituālajai laivai no Heopsa piramīdas, ir 4500 gadu (58, 1982, Nr. 24, 23. lpp.).

Tādā pašā nozīme kā Ēģipte mirušo laiva figurēja Babilonija (51, 181. lpp.) un Amerikas kontinentā — Močikas (Mochica) kultūrā (m. ē. pirmie gadsimti) (62, 1972, Nr. 4, 190. lpp.). Un Ķīna, kur mēs sastopamies ar imperatora Ciņa Šihuandi laivvei- dīgo sarkofāgu (III gs. p. m. ē.) (9, 19. lpp.). Kuģa attēlus uz sengrieķu kapakmeņiem piemin Flāvijs Filostrats (52, 19. lpp.). Pat Madagaskarā senatnē mirušos apbedīja laivās (29, 81. lpp.). Tieši tāpat, laivās, glabāja slāvi Kijevas Krievzemes laikā un vēlāk (48, 282. lpp.; 51, 172. lpp.). Šaja paša shēma ietilpst akmens laivas, kuras skandinavi izveidoja vietas, kur kāds bija apglabāts (57, 1974, 1. sēj, 134. lpp.; 24, 80. lpp.).

Ari šodien laiva vai laivas modelis ir apbedīšanas rituāla obligāts atribūts Indonēzijā, Okeānijā, Malajā un Austrālijas aborigēnu vidū (34, 167. lpp.; 51, 1890, 14. sēj, 167. lpp.; 50., 30. lpp.; 19, 390. lpp.). Šo paradumu var sastapt arī ziemeļu tautām.

Laivas senākajos ēģiptiešu apbedījumos, kurus no mums šķir septiņi tūkstoši gadu, acīmredzot liecina par pirmo, senāko pēcnāves pieredzi, par kuru mēs varam spriest. Visticamāk, ka šo tēlu — upi un pārceltuvi aizkapa valstībā — devis kāds no tiem, kurš izrādījās «viņpus robežas», bet pēc tam atgriezās

vai tika atgriezts dzīvē. Atmiņas par viņa pēcnāves stāvokli, kuras tika uztvertas kā aculiecinieka liecības, iekļāvās tā laikmeta simbolu sistēmā. Jādomā, ka vēlāk šī pieredze apstiprinājusies arī citās kultūrās.

Ciktāl šie tēli — upes, pārceltuves un citi — atspoguļo reali​tāti, kuru, iespējams, tie satur?

Cilvēka psihes struktūrā ir it kā divi līmeņi — apziņas līmenis un zemapziņas līmenis, jeb, kā to vēl mēdz saukt, «nakts apziņas» līmenis. Zemapziņa ir «vieta», kur realitāte tiek uztverta aloģiski, kur intuitīvi tiek izprastas tās mijiedarbības starp parādībām, kuras iziet ārpus cēloņu un seku likumsakarībām, ārpus racionālā. šveiciešu psihologs K. G. Jungs (1875—1961) izvirzīja tēzi par kolektīvo zemapziņu kā iepriekšējo paaudžu pieredzes atspoguļojumu, kura fiksēta smadzeņu struktūrā. Šajā jēdzienā viņš iekļāva arī t. s. arhetipus. Par arhetipiem (šo vārdu lietoja jau antīkie filozofi prototipa, idejas nozīmē) viņš nosauca kaut kādas primāras izejas shēmas, emocionālo stāvokļu kondensātus, vēlmes un trauksmes, kuras sakņojas vissenāko paaudžu pieredzē un kuras atrodas arī mūsdienu cilvēka psihē. (8, 79. lpp.). Neapzināto «nakts apziņu» pilda simboli, kuriem bieži nav vizuālas formas, kuri plūst, mainās, aizvieto citu citu. Nomoda «dienas stāvoklī» nav tiem precīzi atbilstošu simbolu, analogu. Šie simboli var izkļūt no zemapziņas un tikt apzināti uztverti tikai tad, ja tie pieņem reālās pasaules tēlu formu. Šie reālās pasaules priekšstati — bailes, krišana, ūdens, uguns, ienaidnieks … — ir it kā kods, kuru izmanto zemapziņa, lai varētu pavēstīt par kaut kādu savu pieredzi, par to realitāti, kuru uztver zemapziņa. Arī, iespējams, par realitāti, kura atrodas ārpus mūsu piecu jutekļu uztve​res spējām. Šeit es par to runāju tādēļ, ka pēcnāves stāvokļa pieredze, pēc manām domām, attiecas tieši uz šo uztveres novadu. Uz novadu, par kuru mēs varam spriest tikai pēc tām retajām protuberancēm, kuras, izrāvušās no šis zonas, nokļūst apziņas sfērā. Bet arī tad apziņa tās uztver tikai kā simbolus, kuriem mēs cenšamies at​rast atbilstošus ekvivalentus mūsu ikdienas dzīvē.

Tieši par šādiem simboliem, par šādām koda zīmēm acīmredzot jāuzskata arī tēli, kuri nonākuši līdz mums no pēcnāves stāvokļa. Jādomā, ka simboli ir arī upe, pārceltuve, kustība šaurā telpā no tumsas uz gaismu.

Pētot mitologēmas, kuras arī rodas zemapziņā, noskaidrojas, ka upe nozīmē «šķērslis», «traucēklis».

Pārceltuve šajā zīmju sistēmā nozīmē «varoņdarba beigas», «jauna statusa iegūšanu», «jaunu dzīvi» (37, 376. lpp.).

Pēc visa spriežot, pēcnāves stāvoklī gūtā pieredze kaut kādi transformē pašu cilvēka personību.

Taču, tā kā tikai nedaudzi cilvēki reāli ir to pārdzīvojuši un atgriezušies atpakaļ, tad jau no seniem laikiem zināmi paņēmieni, kā kaut vai netieši iepazīties ar šo pieredzi. Šāda prakse veidoja daudzu senatnes slepeno biedrību mācības slēpto daļu.

Tāda, piemēram, bija orfisma kustība Senajā Grieķijā un Senajos Austrumos. Platons, kurš bija uzņemts šajā biedrībā un iepazīstināts ar tās noslēpumiem, rakstīja, cik svarīgi, lai cilvēks jau dzīves laikā iepazītos ar priekšā stāvošo pēcnāves pieredzi (44, 2. sēj, 29. lpp.). Pats Orfejs, biedrības pusleģendārais dibinātājs, it kā esot ieguvis šīs zināšanas no ēģiptiešiem. Vismaz tā apgalvoja Sicīlijas Diodors (23.). Leģenda vēsta, ka Orfejs nokāpis mirušo valstībā pēc savas sievas Eiridikes un pēc tam at​griezies dzīvo pasaulē.

Pēc visa spriežot, pēcnāves stāvokļa pieredze kā visai svarīga sastāvdaļa ietilpa arī citas slepena reliģiska kulta — Eleisīnas mistērijas — mācībā. Sofokls, kurš bija uzņemts biedrībā un iepazīstināts ar tās noslēpumiem, rakstīja: «O, trīskārt svētlaimīgi ir tie mirstīgie, kuri nokāpj Aīda valstībā, izzinājuši šos noslēpu​mus» (31, 93. lpp.).

Interesants ir Apuleja stāsts par iepazīšanos ar pēcnāves stāvokli: neofīts, kuru iesvēta Izīdas kultā, sasniedz nāves robežu, pāriet to un pēc tam atgriežas dzīvē. («Es iegāju nāves miteklī, pārkāpu Prozerpīnas slieksnim») (17, 539. lpp.). Šī pati pēcnāves pieredze atrodama arī Ozīrisa un Adonīda mistērijās, tā atrodama dionīsiju ieražās.

Pēc visa spriežot, iepazīstināšana ar pēcnāves stāvokļa noslēpumiem notika kaut kāda rituāla veidā,

kura laikā tika secīgi «imitēti» šīs pieredzes atsevišķi posmi. Par to var spriest, iepazīstoties ar vēlāku slepenu biedrību — rozenkreiciešu, brīvmūrnieku — rituāliem. Neofītam bija it kā jāpārdzīvo simboliska nāve, lai pēc tam — bet jau citā kvalitātē — atgrieztos dzīvē.

Arī mūsdienu pēcnāves pieredzes izraisītais pārdzīvojums ir būtiskākā sastāvdaļa rituālā, ar kuru cilvēku iesvēta par druīdu — Britu salu seno iedzīvotāju mistiskās, līdz mūsdienām nodzīvojušās sektas locekli. Neofītu gulda šķirstā, kuru ieliek laivā, un laivu palaiž atklātā jūrā. Tas jau vairs nav vienkārši simbolisks rituāls. Vai viņš paliks dzīvs vai ies bojā, to izšķir tikai gadījums, tas, cik vētraina tajā dienā ir jūra. Taču, ja iesvētamais paliek dzīvs, viņš patiešām reāli ir iepazinis tuvās nāves sajūtu. Ļoti tuva iepazīšanās ar pēcnāves pieredzi ir arī neatņemama sastāvdaļa rituālā, kuru veic, iesvētot par šamani. Nākamais šamanis aiziet tālu no cilvēkiem un trīs (vai septiņas) dienas pavada simboliskas nāves stāvoklī. Visu šo laiku viņš neēd un nedzer, «neizrāda nekādas dzīvības zīmes» (7, 81. lpp.), «guļ bez elpas un bez valodas, gluži kā miris» (30, 45. lpp.).

Norādes par iepazīšanos ar pēcnāves pieredzi var atrast arī dažos kristīgos rituālos. Iespējams, ka par to liecina paraža sakrustot rokas uz krūtīm kā mirušajiem svētā vakarēdiena baudīšanas laikā. To var saskatīt arī kristīšanas rituālā. Simboliskā iegremdēšanās ūdenī var būt atmiņa par aizsaules ūdeņu šķērsošanu. Šīs rituālās nāves būtību izsaka kāda katoļu teologa mak- sima: «Tas, kurš mirs, pirms mirs, nemirs tad, kad mirs» (21, 285. lpp.).

Vel mūsdienas ap šo momentu — simbolisku nāvi un atgriešanos dzīvē — centrējas pilngadības, iniciācijas rituāli Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Tāpat kā citās reliģiozajās un mistiskajās tradīcijās, prozelīts, iepazinis pēcnāves pieredzi, atgriežas dzīvē jau citā kvalitātē, kā cilvēks, kurš pabijis «viņpus svītras». Tāpat kā iesvētot par šamani, šis šķietamais pēcnāves stāvoklis var turpināties vairākas dienas. Šajā laikā tuviniekiem rūgti jāapraud «mirušais» un tas jādara tik ilgi, līdz viņiem pavēsta, ka tāds un tāds ir pabijis nāves valstībā un atgriezies dzīvē (53, 650. lpp.;).

Tātad runa ir par praksi, kura izpaužas dažādos un diezgan attālos garīgās pieredzes līmeņos. Šīs parādības praktiski neiero​bežotā izplatība mudina domāt, ka aiz tās slēpjas tāda patif -atmi- ņas kopība.

BIBLIOGRĀFIJA Pamatavoti 1. Alvarez О. The celestial birds. — 1978.

2. Burt C. RSP and psychology. — L., 1975.

3. Chevalier I., Cheer brant A. Dictionare des simboles. — P., 1973.

4. Coxhet N. Mindpover. — L., 1976.

5. Deren M. The Woodoo gods. — 1975.

6. Eccles J. The brain and the unity of conscious experience. 1963.

7. Eliade M. Myths, Ritual…

•8. Encyclopedia of the Unexplained. — L., 1974.

9. Everyman's dictionary of nonclassical mythology. — L., N. Y., 1961.

10. Fox W. R. Star maps. — L„ 1979.

11. Gabbard S., Twemlow S. W. With the eyes of the mind. — N. Y., 1984.

12. King F., Kingston J. Mysterious knowledge. — L., 1976.

13. Moody R. A. Reflection on life after death. — Toronto, 1977.

14. Raits H. Burvestību liecinieks. — R., 1974.

15. Weis J. E. The westibule. — N. Y., 1972.

16. Vergilijs. Eneida. — R., 1970.

17. Апулей. Метаморфозы. — M, 1969.

18. Басилов В. Н. Избранники духов. — М., 1984.

19. Берндт Р. М., Берндт К X. Мир первых австралийцев. — М., 1981.

20. Вергилий. Буколики, Георгики, Энейда. — М., 1979.

21. Грофс С. Человек перед лицом смерти. Машинописный перевод.

22. Дженкинс И. Ладья под пирамидой. — М, 1986.

23. Диодор Сицилийский. Историческая библиотека. — Спб., 1774—1775.

24. Дьяконова В. П. Погребальный обряд тувинцев как историко-этногра- фический источник. — Л., 1975.

25. Дьяченко Т. Из области таинственного. — М., 1900.

26. Инюшин В. М. Элементы теории биологического поля. — Алма-Ата, 1978.

27. Клочков И. С. Духовная культура Вавилонии. — М, 1983.

28. Козин С. А. Сокровенное сказание юань-чао-би-ши. — Л., 1941.

29. Корочанцев В. А. Остров Загадок. — М, 1982.

30. Ксенофонтов Г. В. Легенды и рассказы о шаманах. — М, 1930.

31. Кулаковский 10. Смерть и бессмертие. — Киев, 1899.

32. Кулемзин В. М., Лукина Н. В. Васюганско-ваховские ханты. — Томск.

1977.

33. Культура Древнего Рима. — М, 1985.

34. Культура народов Австралии и Океании. — Л., 1974.

35. Ласер Р. Книга киай о методах куацу (рукописный перевод).

36. Манеев А. К. Философский анализ антиномий науки. — Минск, 37. Мифы народов мира. — М, 1982.

38. Мифологические сказки и исторические предания нгансан. — М, 39. Муди Р. Жизнь после жизни. Машинописный перевод.

40. Меговский В. А. Очерки о реаниматологии. — М, 1986. Новик Е. С. Обряд и фольклор

в сибирском шамаизие. — М, .#'. Обряды и обрядовый фольклор. — М, 1982.

43. Памятник литературы Древней Руси. XII в. — М., 1980.

44. Платон. Сочинения в трех томах. — М, 1971.

45. Поселянин Е. Преподобный Серафим Саровский. — Спб., 1903.'

46. Природа и человек в религиозных представлениях народов Сибири » Севера. — Л, 1976.

47. Пропп В. Я. Исторические корни волшебной сказки. — Л., 1986.

48. Рыбаков Б. А. Язычество древних славян. — М, 1981.

49. Светоний. Жизнеописание двенадцати.цезарей. — Л, 1933.

50. Стратанович Г. Г. Народные верования населения Индокитая. — М, 1978.

51. Труды императорского московского археологического общества. — М.„ 1890.

52. Филострат Ф. Жизнь Аполлония Тианского. — М., 1985.

53. Фрезер Дж. Золотая ветвь. — М, 1983.

54. Эпос о Гильгамеше. — М, 1961.

Periodiskie izdevumi 55. Advances in parapsychological Research. — N. Y, L. 56. American Journal of Psychiatry. — Wash.

57. Вопросы истории и культуры народов Дальнего Востока. — Владивосток» 58. За рубежом. — М.

59. Знамя. — М.

60. Известия. — М.

61. Из истории Сибири. — Томск.

62. Советская археология. — М.

63. Советская Россия. — М.

64. Спутник. — М.

1974. 1976.

1984.

65. Техника — молодежи. — М.

SATURS I daļa. Vai ir bijusi vispasaules katastrofa? … 3 II daļa. Viesi no mezozoja………………………………………………………….. 99 III daļa. Mūsu saprātīgie brāļi…………………………………………………… 120 IV daļa. Visuma saprāts?…………………………………………………………. 161 V daļa. Mūžīgās atgriešanās apli?………………………………………………. 174 VI daļa. Tie, kas atgriezās ……………………………………………………….. 184 Aleksandrs Gorbovskis FAKTI, MINĒJUMI, HIPOTĒZES Māksi, redaktors A. Krēsliņš Tehn. redaktore L. Vasiļevska Korektore R. Zveja Vāku'zim. O. Bērziņš Valsts izdevniecība «Zvaigzne», 226013. Rīgā, K- Valdemāra ielā 105. Reģistr. Nr. 000304186.

Izdevn. Nr. 8238/S-71. Formāts 60x84'/ie- 12,09 uzsk. iespiedi., 14,07 izdevn. I. Metiens 10 700 eks.

Salikts un iespiests valsts uzņēmumā «Tipogrāfija «Rota»», 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt.

Nr. 577.

paskaidrojumi [1] avoti, no kuriem izmantoti citāti, fakti un skaitļi, minēti sarakstā, kurš sniegts katras daļas beigās.

Tekstā šeit un turpmāk uzrādīts avota numurs sarakstā, periodiskā izdevuma datums un lappuse.

[2] daži autori domā, ka visur sastopamos nostāstus par grēku plūdiem varēja radīt lokāli notikumi — upju pārplūšana, plūdi.

[3] pašlaik uzskata, ka tieši šis meteorīts radīja mītu par Faetontu. (Tulko​tājs) [4] sājos un vēl citos ziņojumos par katastrofas sekām tiek uzskatīta straujā temperatūras pazemināšanās. Taču iespējams ari, ka parādības varēja sekot viena otrai, bet neizrietēt viena no otras.

[4] Ezoterisks (gr.) — slepens, apslēpts, pieejams tikai šauram iesvētītu personu lokam.

[5] ir versija, ka džordāno bruno sadedzināts tieši par to, ka viņš atklajis visiem šīs ārkārtīgi slepenās zināšanas (Tulkotājs).

[6] zināšanu, arī praktisko, izplatību reizēm bremzēja vēl citi apsvērumi — tieksme saglabāt monopolstāvokli vienā vai otrā profesionālās darbības sfērā. Arī to nedrīkst aizmirst.

[7] noslēpumaina mācība, kas nav uzticama rakstiem, bet tālāk nododama tikai ierobežotam klausītāju skaitam.

[8] tikai iesvētītajiem mācāma dziļa gudrība.

[9] es gribētu brīdināt lasītājus no pārsteidzīgām asociācijām ar kādiem mūsdienu ieroču veidiem.

Kaut arī šādu asociāciju rašanās ir pilnīgi saprotama, jo mēs visi domājam sava laikmeta jēdzienos, sava laika kategorijās.

[9] Mūsdienās šādu novērojumu skaits jau pārsniedzis 600 (15., 1979.,. 31. III).

[10] sk. gramatu: jīočbe ji. oa3hcu ha jļhe okeana. — ji., 1990. — 156 c. tulkotājs) [11] nav izslēgts, ka «skudru civilizācija» ir sarežģītāka un saturīgāka, nekā mēs reizēm domājam.

Rumāņu zinātnieki ir noskaidrojuši, ka skudrām ir «audzinātāji», kuri «silītēs» kopj mazuļus un pat regulāri izved tos no pūžņa pastaigāties. Ir «mediķi», kuri ik dienas izdara pūžņa iedzīvotāju «profilaktisko apskati», un nepieciešamības gadījumā pacientus «hospitalizē» vai pat operē — amputē bojātās vai slimās kājiņas. Ir pat «kapsētas», uz kurām «kaprači» aiznes mirušos ciltsbrāļus un tur tos apglabā. Bet visinteresantākais — dažas Dienvidamerikas skudru sugas dara to, ko, runājot par cilvēku, mēs nosauktu par «zemkopību». Tās aizpilda ar zemi lielas spraugas koku stumbros un «apsēj» šīs plantācijas. Kad raža nobriest, sēklas izmanto pārtikai, stiebrus — būvniecībai.

[12] sk. grāmatu: akimuškins /. dabas untumi. — r., 1989. — 239. lpp. (Tul​kotājs.)

[13] pirms vairāk nekā septiņiem simtiem gadu Akvīnas Toms rakstīja: «Pirm- matērijai nav īpašības un formas, jo tajā eksistē visas formas vienlaikus un> tādēļ — neviena. Sajā nozīmē tās vienīgā pozitīvā īpašība — tā ir nebūt» (Xhmhh h *H3Hb, 1988., J\r° 12, 18. lpp.). (Tulkotājs.)

[14] sk. grāmatu: hoeukoe m. kyfla teēt pena BpeMeHH? — M, 1990. — 238. c. Tulkotājs.)

[15] seit domātās tuvuma esošā Divejevskas klostera māsas.

13 — 577 [16] ari latviešiem labi pazīstams jedziens «ve]u laiva». (Tulkotājs.)