Gadsimtu noslepumi-11

Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI -11 Kur bija Montija dubultnieks? Kodu grāmatas no okeānu dzīlēm. Kas bija Sanvitores cietuma elks? Šamanisms no psihologu viedokļa. Kas patiesībā notika ar Rommelu?

Vai pazemes cilvēki apsargā priesteru dārgumus? kņaziene Tarakanova: leģenda un isteniba Vai Lohnesa briesmonis gaida revanšu? To visu un vēl daudz ko citu varēsiet izlasīt šajā grāmatā.

2001 No krievu valodas tulkojuši Gints Jansons un Linards Apinis Mākslinieks Vilnis Lapiņš 0 SIA "Izdevniecība Aplis", Rīga, 2001

SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDS Lai mūs neapvainotu pārmērīgā sliecībā uz okultismu un ezotēriku, par šamanismu dalīties pārdomās esam uzaicinājuši… psihologu, taču ar visu to temats būs tikpat mīklains.

Par jaunu lielo savvaļas kaķu sugu, kura, cik noprotams, ir atklāta Jaunajā Pasaulē, profesionāli spriedīs Grigorijs Pančenko, kriptozoologs no Harkovas. Varbūt beidzot šī zinātne no "pseidodisciplīnas" kļūs par vienu no "cieši sais​tītajām disciplīnām "?

Toties Vladimirs Avinskis ir konsekvents - cik es viņu pazīstu (gadus divdesmit), viņš neapnicis izstrādā paleokosmonautikas tematu, cenzdamies pierādīt, ka mūsu planētu senatnē apmeklējušas citzemju būtnes, - kādas tieši, nav zināms, bet vispār - ir apmeklējušas.

Otrā pasaules kara noslēpumi un spiegi - šis temats pa​sniegts sevišķi aizkustinoši.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Sērija "Gadsimtu noslēpumi - 11 Starp pagatni un nākotni Jeļena Čekulajeva Kara atbalss ATBILDES TRIECIENS Tomass Džonsons Indro Montanelli Daniels Helerijs, Viljams Brugers, Alans Mičijs Korneliuss Raians Grāfiene Valdeka Japānas imperatora kādreizējo gaisa karaspēku kapteinis Džons Hervords Eliks Neticamais - patiesais Andraniks Suleimanjans "Tertium non datur" - trešās iespējas nav!

Nikolajs Ļeonovs Vladimirs Avinskis, Aleksejs Kazakovs Timofejs Gurtovojs Vēstures līkloči Boriss Vorobjovs Kriptozooloģija Aleksejs Kazakovs Saturs

Sērija "Gadsimtu noslēpumi - 11

Starp pagatni un nÄ kotni

Jeļena Čekulajeva Josiko Okadas moku pilnais ceļš NEVIS MĀCĪBAS MEIERHOLDA KLASĒ, BET GAN STAĻINA GULAGS Mazliet vairāk nekā pirms gada savā Maskavas dzīvoklītī Krasnoholmskas krastmalā 90 gadu vecumā nomira savulaik izcilā japāņu aktrise Josiko Okada. Vecākā paaudze labi atceras viņas "Kamēliju dāmu" mēmajā kino.

Mans stāsts par šo sievieti un viņas ļoti mīlēto japāņu režisoru Rjokiči Sugimoto (īstajā vārdā Josida Josimasu) balstīts uz nesen atklātībā nonākušajiem Iekšlietu Tautas Komisariāta (un VDK) dokumentiem, kurus man iedeva Maskavas prokurora palīgs Valentīns Rjabovs, kā arī daudzajām sarunām ar cilvēkiem, kas labi pazinuši Okadu viņas ilgā Padomju Savienībā aizvadītā mūža laikā.

Viss sākās kā pasakā. Jaunais teātra režisors, krievu literatūras tulkotājs un Japānas komunistiskās partijas biedrs Rjokiči Sugimoto svēti ticēja "lielā Staļina idejām" par vispārēju vienlīdzību un mūžīgu demokrātija. Par saviem uzskatiem viņš Japānā tika divas reizes apcietināts. 1938. gadā Sugimoto pierunāja pazīstamo aktrisi, mēmā kino zvaigzni un Japānas skaistāko sievieti Josiko Okadu bēgt kopā ar viņu uz Padomju Savienību - lai apgūtu teātra mākslu Maskavā pie pasaulslavenā režisora Meierholda. 3. janvārī, tūlīt pēc Jaunā gada, abi ar Japānas varas iestāžu atļauju ieradās Saha- līnā, kur tolaik atradās Padomju Savienības robeža. Ar ieganstu sniegt priekšnesumu robežsargiem un viņu ģimenēm Sugimoto un Okada atveda bērniem dāvanas un tika sirsnīgi sagaidīti. Japāņu robežsargi - kaislīgi aktrises talanta cienītāji - atļāva viņai un Sugimoto apskatīt robežu un iedeva abiem kamanas. Taču kādā brīdī Okada un Sugimoto izlēca sniegā un šķērsoja robežu. Padomju robežsargi abus smaidīgos japāņus saņēma atturīgi, ātri pārmeklēja, taču vēlāk sasildīja istabā pie krāsns un iedeva paēst. Tajā pašā dienā viņus pārveda uz Aleksandrovsku, Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Sahalīnas pārvaldi.

Pirmo uz nopratināšanu izsauca Sugimoto. Viņš tūlīt pateica, ka ieradies ar sapni mācīties pie Meierholda.

Tajā laikā NKVD jau fabricēja "lietu" par "neērto" režisoru Meierholdu, taču pietrūka galvenā konkrētu faktu, kurus varētu izmantot tiesas zālē. Un, lūk, arī vajadzīgais pierādījums! NKVD darbinieki drudžaini ķērās pie darba. Pēc dažām dienām no Sugimoto ar dūrēm "izsita" atzīšanos, ka viņš ir "spiegs, ko uz Padomju Savienību nosūtījis japāņu ģenerālštābs nolūkā stāties sakaros ar spiegu Meierholdu, ko jau sen savervējuši japāņi kopīgai "graujošai darbībai".

Pēc dažām dienām fiziski salauztais Sugimoto ar sasistām brillēm uz deguna tika aizvests uz Habarovsku, bet no turienes - uz Lubjankas cietumu Maskavā, kur pamatīgās nopratināšanas turpinājās.

Izmeklēšana ilga gandrīz pusotru gadu. 1939. gada 27. septembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas sēdē Sugimoto paziņoja, ka ticis spīdzināts, nozākāts un ar draudiem iebiedēts un, to visu nespēdams izturēt, devis nepatiesas liecības. Visas Sugimoto cerības uz taisnīgumu izrādījās veltīgas - viņam piesprieda nāves​sodu nošaujot, Josiko Okadu tiesa pažēloja un piesprieda viņai tikai brīvības atņemšanu uz desmit gadiem.

Ilgus gadus Josiko Okadu pazina japāņu radioraidījumu redakcijas vadītājs L. Levins. Mēs ar viņu tikāmies. Šaurā kabinetā pie sienas līdzās lielam logam karājās stends ar fotogrāfijām. Vidū - Okadas un Levina fotogrāfija (toreiz viņai bija 84 gadi). Kupli, sirmi mati, izteiksmīgas, dzīvas acis, eleganta melna kleita ar baltu apkaklīti. Raugoties fotogrāfijā, viņai nekādi nebija iespējams dot vairāk par sešdesmit gadiem.

"Jā, neparasta sieviete," Levins apstiprināja. "Arī liktenis viņai neparasts. Iedomājieties, trauslu, skaistu japānieti, kas krieviski nesaprot ne vārda, nopratina NKVD darbinieki. Viņas tulks bija korejietis, kurš ļoti slikti zināja japāņu valodu. Nesaprotamās, mo​košās pratināšanas turpinājās stundām ilgi.

Beigu beigās Okada saprata, ka izmeklētāji pieprasa, lai viņa atzīstas spiegošanā pret Padomju Savienību. Aiz bada un noguruma tikko dzīva, viņa parakstīja visus dokumentus.

1949. gadā kāda radio korespondente devās uz Čkalovu (tagad Orenburga) rakstīt reportāžu. Tolaik beidzās Okadai piespriestais 10 gadu ilgais ieslodzījuma termiņš, un viņa tika atbrīvota, taču pārcelties uz Maskavu vai kādu citu lielāku pilsētu nedrīkstēja. Ar grūtībām japāniete iekārtojās darbā vietējā slimnīcā par sanitāri. Atlīdzība bija niecīga. Korespondente ieraudzīja Okadu pilsētas tirgū. Atgriezusies Maskavā, viņa ar saviļņojumu mums stāstīja: "Jūs pat iedomāties nevarat, ko es Čkalovas tirgū redzēju!

Japānieti! Neticami skaistu! Un vai ziniet, ko viņa darīja? Zīmēja brīnumainus akvareļus un portretus. Tos ātri izpirkai."

"Mēs nosūtījām vēstuli ar pieprasījumu pārcelt Okadu uz Maskavu," Levins turpināja." Toreiz mums vienkārši trūka japāņu valodas speciālistu."

Līdz ar Okadas ierašanos viss atdzīvojās. Aktrises tēlainā valoda bija īsts pārsteigums japāņu klausītājiem, kuri jau sāka ap​rast ar savu žurnālistu parupjo pēckara stilu.

Vēl dzīvojot Japānā, Okada kopā ar Sugimoto sāka strādāt jaunajā, netradicionālajā teātrī. Viņa tēloja Ibsena, Čehova, Gorkija lugu varoņus. Talantīgais režisors Sugimoto jau toreiz saprata, ka Okadai nepieciešama laba profesionālā sagatavotība. Taču to bija iespējams iegūt tikai Maskavā, izcilā Staņislavska un viņa dižā sekotāja Meierholda dzimtenē. 1955. gadā Okada iestājās Staņislavska Valsts teātra mākslas institūtā. Spriežot pēc teātra mākslas institūta arhīvu un muzeja dokumentiem, par studenti Josiko Okada kļuva 44 gadu vecumā, bet, pēc japāņu enciklopēdijas datiem, viņai tolaik apritējuši 53 gadi.

Par Okadas cienījamo vecumu man pastāstīja viņas tuvā draudzene, žurnāliste un lieliskā japāņu valodas un literatūras pazinēja Marija Doļa. "Reiz mēs ar Okadu sākām runāt par vecumu, un viņa ar smaidu atzinās: "Pirmajās nopratināšanās izmeklētājs jautāja, cik man gadu, taču korejiešu tulks pat to sajauca. Kad ieraudzīju dokumentos, ka esmu dzimusi 1911. gadā, centos iebilst, taču neviens manī neklausījās. Tā es kļuvu gandrīz par desmit gadiemjaunāka."

Līdz ar iestāšanos Valsts teātra mākslas institūtā sākās Josiko Okadas skatuves mākslinieces karjera.

Majakovska teātrī, kur viņa vēlāk strādāja, man ieteica aprunāties ar Tamāru Lukinu, Nikolaja Ohlopkova kādreizējo palīdzi literārajos jautājumos. Lukina pastāstīja: "Pirmo reizi Ohlopkovs atveda viņu uz teātri 50. gadu beigās. Ļoti skaista, neliela auguma. Ieraudzījis mani, Ohlopkovs teica: "Parādi viņai teātri!

Viņa būs mūsu režisore." Tā Okada tika pieņemta teātrī. Viņa ne reizes neieminējās, ka 10 gadus pavadījusi nometnēs, kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevarējām. Apbrīnojama sieviete. Neatceros, ka viņa kaut reizi būtu zaudējusi savaldīšanos vai ieradusies uz mēģinājumu sadrūmusi. Viņu ļoti mīlēja.

Okadas režijā tapusī izrāde "Nolaupītā dzīve" pēc japāņu dramaturga Kaoru Morimoto lugas motīviem izvērtās par īstu sensāciju."

Ar Okadu ilgus gadus draudzējās Majakovska teātra vadošā aktrise Ņina Ter-Osipjana. No viņas teiktā es iepazinu pavisam citu Okadu. "89 gadu vecumā Okada kopā ar Nastju (šī sieviete 40 gadus palīdzēja viņai apkopt mājas soli) izlidoja uz Sočiem. Nedēļu pirms aizbraukšanas viņa man piezvanīja un priecīgi pavēstīja: "Drīz lidoju uz Sočiem. Man zvanīja Nikolaja Ostrovska muzeja direktors un teica: kāds japānis uzdāvinājis viņiem grāmatu "Kā rūdījās tērauds" japāņu valodā. Tulkotājs esot Sugimoto.

Viņi gribot uzzināt, kas viņš tāds ir, kas ar viņu noticis. Man jālido." Mēģināju viņu atrunāt - Okada tobrīd ne visai labi jutās, un pietiktu arī ar telefona sarunu vai vēstuli. Taču ilgais ceļš viņu nebaidīja.

Okada atgriezās pēc trim dienām - sajūsmināta un it kā jaunāka. "Vai zini, kā mani sagaidīja? Par to, ko pastāstīju, bija ļoti pateicīgi. Bet tu gribēji mani atrunāt!"

Satikos arī ar Okadas mājkalpotāju Anastasiju Gaļejevu. "Es viņu pazinu 40 gadus," Anastasija

kavējās atmiņās. "Nezinu, kā sākām runāt par nometnēm un Sibīriju. Vispirms viņu nosūtīja meža darbos tādu trauslu, vienkārši neiedomājami! Norīkoja zāģēt resnus kokus, bet viņai pat sajēgas nebija, kā turams zāģis. Nu labi, atradās krietni ļaudis, kas palīdzēja. Nākamā gada februārī Okadu pārcēla uz citu nometni.

Ceļā viņa saslima ar plaušu karsoni. Taču - ne jau slimību un badu Okada atcerējās. Uz visu mūžu atmiņā viņai palika jaunie karavīri, kas brauciena laikā rūpējās par viņu, pienesa vārošu ūdeni."

Nometnē viņu sauca krievu vārdā par Katju. Pēc Okadas teiktā, kopā ar viņu ieslodzījumā bijušas inteliģentu - rakstnieku, aktieru, režisoru sievas. "Man līdzās bija sirsnīgi, labi cilvēki," Okada ne reizi vien atkārtoja.

"Iznīcināja labākos cilvēkus, labākos!" Tādiem vārdiem sarunu ar mani sāka Pjotrs Buincevs.

"Ziniet, Vjatlaga nometnē 1940. gadā bija ieslodzīta neparasti skaista japāņu aktrise, kas ne vārda neprata krieviski. Pat viņu nepažēloja. Vairāk nekā gadu nodzīvojām vienā nometnē, bet pēc tam…" atcerēdamies kaut ko sevišķi personisku, viņš apklusa, tad pēc brīža turpināja: "Viņu aizveda nezin kur, es ilgi meklēju, taču nekādu pēdu… Laikam neizturēja daudzos pārbaudījumus…" - "Izturēja!" steidzos viņu pārliecināt.

"Un kā vēl izturēja!"

Uz Kijevu pie Pjotra Buinceva biju atlidojusi cerībā uzzināt ko vairāk par Josiko Okadu. Kad Okada nokļuva bargajā taigas novadā, Pjotrs Buincevs bija paguvis ne tikai labi iepazīt nometnes dzīvi, bet arī no jauna piedzimt.

P. Buinceva "lietu" NKVD iestādes ierosināja 1937. gadā. Līdz tam laikam viņa biogrāfijā nebija nekā īpaša - zemnieku izcelsmes bārenis, kas, pielikdams ne mazums pūļu, iestājies mākslas skolā.

- Skolas direktors bija nelokāms, pārbaudīts, līdz stulbumam uzticīgs partijnieks, - Pjotrs drūmi pajokoja.

Reiz bērnu nama audzēknim Buincevam ienāca prātā ar uzticīgo darbinieku sastrīdēties. Kāds skolnieks uzdeva direktoram jautājumu, kas iedzina viņu strupceļā. Un direktors nevarēja izdomāt neko labāku, kā lika uz to atbildēt Buincevam. Apķērīgajam puisim pietika drosmes iebilst: "Bet jautājumu taču uzdeva jums." Ar to arī pietika. Stipendiju Pjotram atņēma. Viņš būtu varējis ciest klusu un kaut kā izkulties, taču šoreiz aizgāja pie direktora un izgrūda: "Kas te gan notiek? Vai Aleksandra Trešā laiki atgriezušies? Likums par "ķēkšu bērniem" atkal ir spēkā?" Nākamajā dienā Buin- cevu ne vairs kā studentu, bet jau kā tautas ienaidnieku aizveda uz nopratināšanu. Pēc kāda laika viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem iedzina lopu vagonā un nosūtīja uz Kotlasu (Arhangeļskas apgabalā).

Kotlasā ieslodzītie dzīvoja peldošās baržās un veica koku ciršanas un pludināšanas darbus.

Buincevs nokļuva starp kriminālnoziedzniekiem. Viņa priekšstati par dzīvi un nākotni mainījās.

Kriminālisti Pjotrā uzreiz pazina "svešinieku" - inteliģentu - un vārda tiešā, nevis pārnestā nozīmē ņēmās izšķetināt viņam zarnas: vispirms "mētāja" cits citam kā bumbu, bet, kad viņš nespēkā pakrita, spārdīja kājām.

Kriminālistu brigadieris jau sen Pjotru vēroja. Tajā dienā, kad, vairs nespēdams baļķi nest, Pjotrs saļima sniegā, viņš piegāja tam klāt, pavilka aiz matiem augšup un draudīgi jautāja: "Klau, puis! Vai romānus triekt proti?"

- Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad untumainais liktenis beidzot par mani apžēlojās, - Pjotrs stāstīja. - Tobrīd es tikko dzirdami nočukstēju: "Jā, protu."

Pjotrs paskaidroja: "triekt romānus" nozīmēja jebkurā brīvā brīdī, kad vien "visuvarenajam" iepatiksies, stāstīt aizraujošus no​tikumus, par kuriem viņš vai nu dzirdējis, vai lasījis.

- Atmiņa man lieliska, biju daudz lasījis, atcerējos ne mazums dzejoļu. Tas arī izglāba man dzīvību, - viņš piebilda.

- Ko jūs stāstījāt? - es painteresējos.

- Daudz ko - Konanu Doilu, Mainu Rīdu, Žilu Vēmu, Valteru Skotu un pat Voltēra "Filozofiskās vēstules".

Redzēdams, cik es esmu pārsteigta, Pjotrs Ņikitovičs pasteidzās piebilst:- Jā, jā, arīŠilleru un Gēti,

bet… īpašā valodā. Visu nācās "atšķaidīt", proti, izskaidrot žargona vārdiem. Citādi viņi nesaprastu.

Taču izdzīvot gribējās, ai, kā gribējās, tāpēc arī pats sāku lietot lamu vārdus. Zonā bez tā nekādi nevar.

Cita dzīve, cita valoda…

- Paldies Dievam, "triekt romānus" ilgi nevajadzēja. Mani pārsūtīja uz Vjatlagu. Tas notika 1939. gadā. Tur arī sastapu Josiko Okadu.

Atceros, īsi pirms Okadas ierašanās "pa etapu" tika atsūtīta grupa. Kad visus izsēdināja, es ievēroju kādu staltu vīrieti greznā lapsādu kažokā. Vēlāk iepazināmies. Vīrieti sauca pans Sapegi, viņš bija cēlies no poļu lielkņaziem. Sapegi tika norīkots lauzt celmus. Tā kriminālistiem un uzraugiem tika jauns izsmiekla "objekts". Ņirgājās par viņu drausmīgi. Piekāva gandrīz līdz nāvei. Kad uzraugi paziņoja, ka Sapegi ir politieslodzītais, kriminālisti kā mežonīgi suņi bija gatavi viņu saplosīt gabalos. Kas ar viņu notika, nezinu, uz kaut kurieni pārsūtīja, taču vēl aizvien acu priekšā rēgojas viņa mocību baigās ainas.

Viņš man stāstīja, ka bēdzis no fašis​tiem, bet nokļuvis…

Taču pat šajā mitrajā, purvainajā ellē Pjotram Buincevam pie​nāca pirmais pavasaris.

Nometnē izplatījās vēsts, ka uz šejieni tiek sūtīta sieviešu grupa un viņu vidū būs pazīstama japāņu aktrise.

Todien veiklākie izlīda caur nožogojuma dzeloņstieplēm un nepacietīgi gaidīja vilcienu. Pjotrs bija starp pirmajiem.

- Pat tagad, pēc tik daudziem gadiem, atceros visu līdz pēdējam sīkumam, - Pjotrs teica. - Viņu ieveda mantnīcā. Maza, daiļa, visa kā no porcelāna. Prieks skatīties! Gari, biezi mati, lielas, dziļas acis.

Melnas uzacis, it kā būtu uzzīmētas, un žilbinošs smaids. Es stāvēju kā apburts. Mantnīcā viņu ietērpa ložu sacaurumotā vatenī, uz kura vēl bija palikuši bojāgājušā kareivja asins traipi, un ķēmīgā cepurē.

Lūkodamies viņā, es zēniem teicu: "Skatieties, mēslos iekritusi pērlīte." Neparasti skaista. Pat nometnes apģērbs neva​rēja apslēpt viņas neparasto daiļumu.

Okadu norīkoja manā zaru dedzinātāju brigādē, kurai vajadzēja zāģēt kokus un dedzināt zarus. Ar zāģēšanu viņai, protams, nekas nesanāca. Es to darīju viņas vietā, bet viņa cirta zarus. Krieviski Okada mazliet saprata, taču sarunāties nevarēja. Vienu vārdu viņa zināja - tas bija "kauns". Viņai bieži nācās to izteikt. Kriminālistu vilku barā tādu skaistuli nevarēja nepamanīt. Šī pērlīte bija pārāk kārdinoša. Kad sākās kārtējie neģēlīgie tīkojumi, nācās viņu glābt. Tad viņa ikreiz aizsedza seju ar rokām un teica: "Kauns, ak kauns."

Taisnību sakot, man pašam bija līdz sāpēm kauns par visu to, kas notika. Īstenību mēs izpratām citādi, taču paši vien bijām to radījuši, paši savā zemē un paši sev. Bet kāpēc viņai kaut kas tāds jācieš?

Okada turējās nomaļus, taču man uzticējās. Es mācīju viņai krievu, bet viņa man - japāņu valodu.

Viņa bija ļoti spējīga audzēkne. Pietika reizi parādīt un nosaukt kādu priekšmetu, viņa tūlīt to iegaumēja.

Un sāka dzīt jokus, tīši pielāgodama krievu valodas vārdus japāņu izrunai. Piemēram, "krasivo" (skaisti) viņa tūlīt pārvērta par "kurasivo". Smējās kā bērns, no visas sirds. Atceros, kāds sevišķi ļauns uzraugs lika viņai pašai zāģēt koku, jo bija ievērojis, ka es viņai palīdzu. Okadai izsniedza loka zāģi. Viņa centīgi darīja visu tāpat kā pārējie ieslodzītie, taču zāģis locījās, un viņai nekas nesanāca. Tad Okada iesmējās tik lipīgiem smiek​liem, ka arī uzraugs nespēja novaldīt smaidu. Galu galā cilvēks vien bija!

- Bet kā jūs ēdināja? - Šis jautājums man radās tāpēc, ka tik smagam darbam vajadzēja daudz spēka.

- Ēdināja kā parasti, divas reizes diennaktī. 6.30 - ūdens, balanda un 300 gramu maizes, bet vēlāk, astoņos vakarā, tas pats, tikai bez maizes. Pēc 1940. gada iztikas devu sāka samazināt. Man palīdzēja bērnu namā gūtā izglītība. Es zināju, kādi augi jāievāc: kosas, latvāņi - un, līdzko kokiem sāka plaukt pumpuri, ēdām lipīgās, maigi zaļās lapiņas. Arī kazrozi, no kuras mute un pat zobi galīgi nomelnēja.

Okada ikreiz parādīja uz manu melno muti, tad uz pārogļojušos koku un smējās. Lai kā pūlējāmies izdzīvot, mums iestājās pilnīgs spēku izsīkums. Vietējie priekšnieki vispirms Okadu, bet pēc tam arī mani nosūtīja uz lazareti.

Sākdams stāstīt par šo savas nometņu dzīves posmu, Pjotrs pilnīgi pārvērtās, kļuva daudz jaunāks.

Tādu iespaidu mēdz atstāt retās atmiņas, ko dēvē par laimi.

Lazaretē Okada nekādi nespēja gulēt bez darba. No slimnieces uzsvārča viņa izvilka diegus, no ārsta paklusām izlūdzās adatu un uz nelielas lupatiņas ar spodrdūrieniem izšuva krizantēmu. Vietējie priekšnieki, kas paretam devās apgaitā, uzstājīgi pratināja ārstu, no kurienes radies brīnumskaistais ziediņš. Tā Okada kā māksliniece piedzima otrreiz. Ar dažiem vārdiem, bagātīgu mīmiku un reti sastopamu neatlaidību viņa iestāstīja nometnes priekšniekam, ka tajā pašā barakā veseļojas mākslinieks Pjotrs. Ko viņš uzzīmēs, to Okada labprāt izšūs. Šī ideja priekšniekam vai, pareizāk sakot, viņa sievai iepatikās. Drīz vien priekšnieka sievas portrets bija gatavs, bet Okadai un Pjotram piešķīra sātīgāku uzturu. Pasūtījumi sekoja cits citam - visi, sākot ar priekšnieku un beidzot ar apsardzes ierindniekiem, pieprasīja ainavas ar gulbjiem un eņģelīšiem. Lazaretē Pjotrs un Okada pavadīja nevis vienu mēnesi, kā bija domāts, bet gan veselus divus. Viņiem ļāva iziet ārā un nodarboties ar zīmēšanu un izšūšanu brīvā dabā. Kad abi palika divatā, Okada reizēm raudāja. Vēlāk viņa paskaidroja Pjotram, kāpēc raud: Lubjankā viņu piespieduši parakstīt dokumentus, par kuriem viņai liels kauns, un tāpēc viņa gribot mirt.

Par Japānu Okada runāja reti. Vienīgais, ko reizēm pieminēja - cik burvīgas Japānā esot rītausmas un cik žēl, ka šeit, aiz kokiem un augstā žoga, tās nekad nevar redzēt.

Tad 22 gadus vecais pārgalvis Pjotrs pavēstīja Okadai, ka vēlu naktī gaidīšot viņu pie ieejas lazaretē. Tikai jābūt ļoti uzmanīgai, viņš brīdināja. Okada piekrītoši pamāja, kaut ari nesaprata, ko Pjotrs iecerējis. Viss noritēja ļoti gludi: abiem, neviena nepamanītiem, izdevās uzkāpt bēniņos. Apmēram stundu viņi nosēdēja pilnīgā tumsā, tad saltā, bālā rīta gaisma apspīdēja egļu galotnes. Okada nevarēja atraut skatienu no sen neredzētā brinuma. Kalsnā, meitenīgā roka iegūla Pjotra plaukstā. Viņi sēdēja, aizmirsuši daudzos automātiem bru​ņotos sargus, kas, sargtorņos stāvēdami, ieskāva abus ciešā lokā.

Atceros vēl vienu dienu, kas Okadai bija laimīga, - Pjotrs turpināja stāstīt. - Acīmredzot nometnes priekšniekos vēl bija atlicis kaut kas cilvēcīgs, un tie, gluži negaidot, atdeva viņai kimono, ko atņēma, kad viņa ieradās nometnē. Negaidītā "dāvana" - šī sīkā Japānas daļiņa, atklāja mums patieso Okadu - neparasti ta​lantīgu aktrisi.

Uz improvizētas skatuves, par kādu bija pārvērsta ēdamzāle, Okada dejoja neredzētas dejas. Dažreiz viņa dziedāja japāņu dziesmas, un bajānistam, kas spēlēja pavadījumu, nebija viegli pielāgoties melodijai. Retās, izpriecai domātās izrādes, ko priekšniecība rīkoja par patiku vairāk sev nekā ieslodzītajiem, deva mums spēku dzīvei un cerībām.

Uz skatuves Okada kļuva pavisam citāda - droši vien aizmirsa, kur atrodas un starp kādiem cilvēkiem dzīvo. Pilnīgi visa atdevās mākslai, kurai bija dzimusi.

Pēc Okadas pirmā priekšnesuma es piegāju pie viņas un noskūpstīju roku. Par tādu vaļību tūlīt nokļuvu karceri. Taču tobrīd mani nebaidīja nekādi sodi, jo man bija uzsmaidījusi visskaistākā meitene pasaulē.

- Sakiet, lūdzu, - vai jūs zinājāt, cik Okadai toreiz bija gadu? - man izlauzās jautājums.

- Nekad netiku prasījis. Kāda tam būtu nozīme? Domāju, ka divdesmit.

- Viņai bija trīsdesmit deviņi.

- Nevar būt!

Acumirklī sapratu, ka biju pieļāvusi nepiedodamu kļūdu. Kad cilvēks tic brīnumam vai pasakai, ir noziegums to sagraut.

Pjotrs taktiski turpināja stāstījumu: - Priekšniecība Okadu iemīļoja un uz taigu strādāt sūtīja aizvien retāk. Es ļoti skumu pēc viņas. īsi pirms Jaunā gada, kad atgriezāmies no darba, Okada pieskrēja man klāt un, iespiedusi rokā kaut kādu sainīti, izteica vienu vienīgu vārdu: "Dāvana." Pirmajā brīdī nodomāju: "Laikam ēdiens." Taču, noraisījis pelēko lupatu, ieraudzīju miniatūru pundurkociņu. Un uzreiz atcerējos, ko Okada bija stāstījusi: cik daudz ļoti rūpīga un pacietīga darba jāpieliek, lai to izaudzētu. Ar stieplītēm uzmanīgi aptin zariņus, ar maziem mietiņiem nostiprina stumbru - vārdu sakot, vesela zi​nātne.

Vairāk es Okadu neredzēju. Naktī viņa kopā ar grupu ieslodzīto tika pārsūtīta uz citu nometni. Pēc dažiem gadiem mani nosūtīja uz Karlagu, kur bija daudz japāņu karagūstekņu. Kad sasveicinājos ar viņiem japāņu valodā un nosaucu Josiko Okadas vārdu cerībā kaut ko uzzināt par viņu, notika neticamais.

Visi japāņi metās man klāt un apstāja ciešā lokā, nemitīgi atkārtodami: "Slavenā Josiko Okada!

Kinozvaigzne Josiko!"

Ja vien es zinātu, ka viņa ir dzīva un atrodas Maskavā…

- Kā jums klājās pēc atbrīvošanas? - es jautāju.

- Visādi, taču ne slikti. Šis staltais, iznesīgais 78 gadus vecais cilvēks ar labsirdīgu smaidu un asu, godīgu skatienu bez mazākās ironijas un pat ar zināmu pateicību mūsu sarunas nobeigumā sacīja: "Ziniet, pēc divdesmit gadu ilgā ieslodzījuma nometnēs mani ne tikai reabilitēja, bet 1992. gadā pat kompensāciju izmaksāja veselus 225 tūkstošus rubļu."

Un es neviļus nodomāju: tā pati "augstsirdīgā" valsts, kas ļāva Pjotram Buincevam mitināties komunālajā dzīvoklī un saņemt niecīgu pensiju…

Japāņu aktrises un mēmā kino zvaigznes Josiko Okadas liktenis gandrīz gadu nedeva man mieru.

Satikos ar daudziem cilvēkiem, kas mūsu valstī viņu labi pazina, sameklēju dokumentus par viņu, lasīju rakstus, aktrises piezīmes. Un tomēr smagākais posms aktrises mūžā tā arī palika "baltais plankums".

1938. gadā slavenā aktrise aizbēga no Japānas uz Padomju Savienību kopā ar savu mīļāko cilvēku teātra režisoru, krievu literatūras tulkotāju un komunistu Rjokiči Sugimoto. Viņam izdevās Okadu pārliecināt, ka apgūt īstu teātra mākslu iespējams tikai Krievijā pie izcilā teātra mākslas darbinieka Meierholda.

Pēc gada un deviņiem mēnešiem Sugimoto tika nošauts, bet Okada notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.

Atklāti sakot, es neloloju lielas cerības, ka varēšu piekļūt Okadas lietai. Arhīvs atradās pašā Lubjankā.

Arhīva direktors Vladimirs Vinogradovs - atsaucīgs, gudrs cilvēks, kas vairāk līdzinājās zinātniekam nekā karavīram, ne tikai necēla nekādus iebildumus, bet, gluži otrādi, palīdzēja man pēc iespējas ātrāk ieraudzīt arhīva materiālus.

Lubjankā par Okadas likteni runāja nepavisam ne vienaldzīgi, piebilstot, ka viņas vīrišķība ir salīdzināma ar bezbailīgākā samu- raja vīrišķību.

Es sēdēju trešā stāva nelielā ērtā istabiņā un šķirstīju Josiko Okadas lietu. Pagātne lika atgriezties 1938. gadā… .. .Tālajā Handasas (Sahalīna) robežapsardzes punktā nodaļas komandieris Grigorijs Sizenko pirmais ziņoja par PSRS valsts robežas pārkāpējiem: "1938. gada 3. janvāris. Divi cilvēki šķērsojuši valsts robežu. Saskaņā ar leitnanta doto pavēli man, līdzi ņemot divus cilvēkus, vajadzēja pārkāpējus aizturēt. Pieiedams pie sargtorņa, izdzirdu svilpienu un, aizgājis līdz otrajam viziermas- tam, izdzirdu robežpārkāpējus sarunājamies un ik pa brīdim uzsvilpjam. Izkārtoju patruļu un, palaidis pārkāpējus garām tās atrašanās vietai, iesaucos: "Stāt, rokas augšā!" Robcžpārkāpēji paklausīja. Japānis zābakus nesa rokā un gāja zeķēs. Izdzirdis saucienu, viņš nosvieda zābakus zemē un krieviski ierunājās: "Mēs politiskie.

Nākam pie jums." Kad piegāju viņiem klāt, japānis teica: "Mēs braucam uz Maskavu." Pēc pārmeklēšanas sargi aizveda pār​kāpējus uz posteni."

Robežapsardzes punktā Okadu un Sugimoto izmitināja istabā ar krāsniņu, ieskaitīja starp apgādājamiem un sāka gaidīt norādījumus no Aleksandrovskas. Pēc divām dienām viņus apsardzes pavadībā nogādāja pilsētā un tur izvietoja jau dažādās kamerās. Sākās nopratināšanas.

1938. gada 21. februārī Sugimoto un Okadu ar īpašu apsardzi nosūtīja uz Maskavu. Viņi nezināja, ka brauc 97. vilcienā divos blakus vagonos un ka nekad vairs viens otru neredzēs.

Pilnīgi slepenais ziņojums no Habarovskas par japāņu pārbēdzējiem tika nosūtīts iekšlietu tautas

komisāra vietniekam Frinovskim. Vai toreiz Frinovskis un daudzie izmeklētāji, kas stundām ilgi pratināja Okadu, varēja kaut mirkli iedomāties, ka pēc dažiem mēnešiem līdz ar Lavrentija Berijas nākšanu pie varas viņus pašus pasludinās par tautas ienaidniekiem un nošaus?

Pirmajās nopratināšanās Okada, nesaprazdama, ko no viņas grib, runāja patiesību. Droši vien viņai likās, ka tulkotājs nepareizi interpretē viņas vārdus, un, atbildot uz neatlaidīgo izmeklētāja jautājumu "Ar kādu mērķi šķērsojāt robežu?", viņa atkal un atkal atkārtoja: - Mans vīrs ir komunists un arī krievu literatūras tulkotājs. Tagad, kad Japānā pie varas nākuši fašisti, vīrs baidījās no re​presijām un nolēma pāriet PSRS pusē. Kopā ar viņu pārgāju arī es.

Atbilde izmeklētāju acīm redzami neapmierināja, un viņš atkal taujāja: "Kas jums lika kopā ar Josidu (Rjokiči Sugimoto bija viņa teātra pseidonīms) doties uz Padomju Savienību?"

- No vienas puses, tā bija mīlestība uz Josidu, no otras - Japānas teātra mākslas pievēršanās fašismam. Uzdevumi, kādi tika izvirzīti teātrim, man nepatika. Pēc tā, ko vīrs man stāstīja, es zināju, ka Padomju Savienībā teātra māksla tiek vērtēta ļoti augstu un atspoguļo īstenību, tāpēc gribēju strādāt PSRS teātrī.

Izmeklētāji nekādi nespēja saprast, kāpēc pazīstamai aktrisei, kas ne vārda nesaprot krieviski, bēgt uz citu valsti?

- Ko jūs gribējāt darīt PSRS? Ar ko nodarboties? - Okadai vairākkārtjautāja.

- Valodu es nezinu, tāpēc biju nodomājusi mācīt jauniešiem dejas un sākumā pelnīties tā.

Pamazām nopratināšanu tonis sāka mainīties. Tulkotāji bija lieliski, un Okada vairs nešaubījās par viņu spējām. Nopratināšanu protokoli ir gandrīz simts ar roku sarakstītu lappušu garumā. Un gluži negaidot Okadas lietā parādās "vaļsirdīga atzīšanās", ka viņu un Rjokiči Sugimoto sūtījis japāņu izlūkdienests ar īpašu uz​devumu.

Kādā veidā viņi tomēr izdabūja no Okadas šo baismīgo atzīšanos? - es jautāju sabiedrisko sakaru centra darbiniekam, kas pacietīgi atbildēja uz visiem maniem jautājumiem.

- Droši vien draudēja, iebiedēja, izmantojot dažādus drausmīgus paņēmienus. Nedomāju, ka viņu sita - tik mazu un trauslu, - viņš teica un, mazliet spēcīgāk sažņaugdams pirkstus, piebilda: - Tāds kauns par visu, kas toreiz bija…

Lietā Nr. 537 (par Meierholdu), kas tika fabricēta ne vienu gadu vien, trūka liecību par Meierholda piedalīšanos spiegošanā japāņu izlūkdienesta labā. Sugimoto un Okada, paši to nemaz neapzinādamies, kļuva par trūkstošo posmu. Tā trīs cilvēku likteņi - Sugimoto, Okadas un Meierholda, kurš abus japāņus nebija pat redzējis, - tika apvienoti biezās, pilnīgi slepenās lietās.

Metodes, kas tika izmantotas, pratinot Meierholdu, būtiski neatšķīrās no spīdzināšanas, kas nopratināšanas gaitā tika vērsta pret Sugimoto. Citēšu tikai īsu fragmentu no lietas Nr. 537. īsi pirms nošaušanas Meierholds nosūtīja sūdzību Molotovam. "…Mani, slimu, 65 gadus vecu sirmgalvi, šeit sita noguldīja ar seju pret grīdu un ar gumijas žņaugu sita pa muguru un papēžiem; kad sēdēju krēslā, ar to pašu žņaugu sita pa kājām no ceļgala līdz pēdai (no virspuses, ar lielu spēku). Turpmākajās dienās, kad uz stilbiem bija izveidojušies daudzi jo daudzi iekšējie asinsizplūdumi, pa šiem sarkanzili dzeltenajiem plankumiem atkal sita ar žņaugu, un sāpes bija tik neciešamas, ka likās, uz kāju sāpīgajām vietām lej verdošu ūdeni (es kliedzu un raudāju no sāpēm). Ar gumijas žņaugu man sita pa muguru, ar dūrēm pa seju…"

Saglabājies arī visai daudz īsu, ne vairāk kā lappusi garu Josiko Okadas lūgumu izmeklētājam: "Tagad es jūtos ļoti slikti. Jau piecas dienas neko neēdu. Ļoti lūdzu, lieciet, lai ārsts man izraksta baltmaizi. Es ļoti apgrūtinu jūs ar lūgumiem, man kauns, taču ļoti lūdzu, lai būtu ārsts, kas izrakstītu man baltmaizi un zāles.

Dodiet man grāmatu un vārdnīcu, kā arī visu to, ko jau iepriekš nosaucu. Josiko Okada."

Jo vairāk es lasīju šīs īsās, satraucošās zīmītes izmeklētājam, jo skaidrāk sapratu, kā šī trauslā sieviete varēja pārdzīvot 10 gadus ieslodzījumā,.bet 53 gadu vecumā iestāties Valsts teātra mākslas

institūta režijas fakultātē, to pabeigt un uz Majakovska vārdā nosauktā vadošā padomju teātra skatuves inscenēt japāņu dra​maturga lugu.

Jau no pirmajām dienām Lubjankā viņa lūdza: "Es ļoti gribētu dabūt krievu-japāņu vārdnīcu. Ja tas nav iespējams, atsūtiet krievu rakstnieku darbus, kas tulkoti japāniski - Tolstoju, Gorkiju. Man ir ļoti garlaicīgi, jo nevaru lasīt krieviski. Ļoti lūdzu, izpildiet manus lūgumus." "…Vēlreiz ļoti lūdzu, ļaujiet man izmantot vārdnīcu. Ja jums nav lieku eksemplāru, dodiet man uz brīvdienu kādu no vārdnīcām, kas jums ir tulkotāju istabā. Es ļoti gribu mācīties krievu valodu, kaut vai tikai stundu nedēļā… …Baidos, ka man smadzenes kļūst trulas… Neļaujiet man pārvērsties par stulbeni… …Ļoti lūdzu jūs, pasakiet man, kā jūtas Josida. Piedodiet, ka jau vairākas reizes lūdzu vienu un to pašu."

Daudzās zīmītēs Okada lūdza izmaksāt naudu, kas viņai bija klāt, šķērsojot robežu. Japānietes veselība pasliktinājās.

1939. gada 5. maijā viņa rakstīja: "Man ir ļoti slikti ar veselību… Izmaksājiet man, lūdzu, naudu. Tā kā esmu nevesela, izmaksājiet jo drīzāk." Uz šīs zīmītes bija uzlikta priekšniecības rezolūcija: "Šodien pat izsaukt viņu un nodot naudu."

Taču acīmredzot darba bija tik daudz, ka par to aizmirsa. Tā paša gada 20.maijā Okada atkal raksta lūgumu: "Pēc 15 cietumā pavadītajiem mēnešiem jūtos pilnīgi novārgusi, un man ir ļoti slikti ar veselību.

Es gribu baltmaizi un sviestu. Vai varu tos dabūt? Ja iespējams, vēl attiecībā uz man kādreiz piederējušās (japāņu) naudas izmaksāšanu. Vai to nedrīkstētu apmainīt, jo man ļoti vajag… Ja japāņu naudu apmainīt nav iespējams, vai nevarētu man dot naudu atlīdzībā par pulksteni, ko reiz nēsāju? .. .Es gribētu mācīties, taču, kā man teica, vārdnīcu dot neesot iespējams. Vai nevarētu 2-3 reizes mēnesī izsaukt mani un vārdnīcu iedot uz stundu… No sirds vēlos pēc iespējas drīzāk kļūt par jaukās Padomju Savienības pilsoni. Ticiet, citas vēlēšanās man nav."

1939. gada 20. augustā notika PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas sagatavošanas sēde. Lieta tika izskatīta slēgtā tiesas sēdē bez apsūdzētāju un aizstāvju klātbūtnes un bez liecinieku izsaukšanas.

Apsūdzības slēdzienu tika nolemts apstiprināt. Sēdi vadīja armijas jurists V. Ulrihs, tas pats Ulrihs, kurš pasludināja nāves spriedumu Sugimoto, bet vēlāk Meierholdam. Aculiecinieki stāstīja, ka pat savējo vidū viņš esot bijis izdaudzināts par bendi. Jau Ulriha izskats vien vēstījis ļaunu: plānas lūpas, blāvas acis, kā Hitleram īsi apcirptas Osiņas. Gandrīz visas viņa vadībā izskatītās lietas beidzās ar nāves sodu nošaujot. Pēc kara Ulriham piešķīra justīcijas ģenerālpulkveža pakāpi, viņš nomira dabiskā nāvē un tika ar godu apglabāts Novodevičjes kapsētā.

1939. gada 27. septembrī pilnīgi slepeni slēgtā tiesas sēdē Josiko Okada tika notiesāta "…ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, sodu izciešot labošanas darbu nometnēs, bez mantas konfiskācijas, jo apsūdzētajai tās nav bijis. … Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams."

Tajā pašā zālē pirms dažām stundām tika pasludināts nāves spriedums Josidam Josimasu (sauktam arī par Rjokiči Sugimoto). Līdz sava mūža galam Okada neuzzināja, ka vienā un tai pašā drausmīgajā dienā viņi bijuši gluži līdzās…

Ilgus gadus Okada rakstīja uz visām instancēm cerībā kaut ko noskaidrot par sava mīļākā cilvēka likteni. 1959. gadā Okadas dzīvesvietas rajona izpildkomitejā tika saņemta PSRS Augstākās tiesas izziņa Nr. 2575/59, datēta ar 1959. gada 21. oktobri. Tajā bija teikts: "1939. gada 3. janvārī arestētā Josidas Josimasu (saukta arī par Rjokiči Sugimoto) apsūdzības lieta tika atkārtoti izskatīta PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijā 1959. gada 15. oktobrī. Kara kolēģijas 1939. gada 27. septembrī pasludinātais spriedums Josidam Josimasu nupat atklāto apstākļu dēļ ir atcelts un pati lieta izbeigta, jo nav nozieguma sastāva. Josida Josimasu pēc nāves ir reabilitēts.

PSRS Augstākās tiesas loceklis B. Cirlinskis"

Neviens Okadai par to nepaziņoja, pat dažas minūtes neatlicināja, lai kaut piezvanītu un pastāstītu par šo dokumentu. Tikai pēc 20 gadiem aktrises mazajā Maskavas dzīvoklītī ieradās pilsētas prokurora palīgs Valentīns Rjabovs. Viņš personiski sameklēja Okadu un pastāstīja viņai par Sugimoto traģisko nāvi.

Kāpēc gan Okada pēc tik daudziem pārbaudījumu pilniem gadiem neatgriezās Japānā? Šis jautājums nedeva man mieru, un es atkal sāku uzbāzīgi apzvanīt visus tos, kas ilgu laiku bija pazinuši Okadu un ar viņu draudzējušies.

1972. gadā Okada pirmo reizi pēc 34 gadiem aizlidoja uz dzimteni. Lidmašīnas biļeti ceļam turp un atpakaļ viņai atsūtīja Tokijas gubernators, progresīvo spēku kandidāts Minobes kungs. Gadījās, ka tai pašā dienā no oficiālas ārzemju vizītes atgriezās Japānas premjerministrs. No rīta visas japāņu avīzes publicēja sensacionālo ziņu par izcilās kinozvaigznes Josiko Okadas atli- došanu. Lielais fotoattēls, kurā Okada bija redzama kāpjam lejup pa trapu, tika ievietots laikrakstu kreisajā augšējā stūrī, bet Japānas premjerministra fotogrāfija, krietni vien mazāka, atradās daudz nenozīmīgākā vietā. Japāņiem Okada vēl aizvien bija sensācija. Kopš tā laika viņa vairākas reizes lidoja uz Japānu, uzrakstīja un publicēja tur divas grāmatas, inscenēja vairākas lugas, filmējās kino. Taču nekad Japānā ilgi nepalika. Jau 1972. gadā viņa, atgriezusies no Tokijas, kādam tuvam Maskavas draugam atzinās: "Kamēr tu esi spēka pilns un vari strādāt, Japānā iet ļoti labi, bet, kad nevarēsi vairs strādāt vai saslimsi, tur būs ļoti nemājīgi."

Par pēdējo Okadas mūža gadu man pastāstīja viņas tuvākie draugi. Un visi apgalvoja: "Zilais putns" daudzējādā ziņā paslikti​nājis japānietes veselību.

1990. gada beigās ievērojamais japāņu dramaturgs Seito Rens sarakstīja lugu-monologu "Zilais putns", kas vēstīja par aktrises Josiko Okadas dzīvi. Okadas lomu vajadzēja tēlot skaistajai Ogavai Majumi. 1991. gadā Seito Rens un Ogava Majumi atlidoja uz Maskavu, lai parādītu Okadai scenāriju un dabūtu viņas piekrišanu.

Tobrīd Okada atradās slimnīcā.

- Es atnācu pie Okadas nākamajā rītā pēc Seito Rena apciemojuma un viņu nepazinu, - tuva japānietes draudzene stāstīja. - Vaigi iekrituši, acis nogurušas, pietūkušas. Līdzās gulēja scenārijs, izraibināts ar piezīmēm, kas bija rakstītas ar Okadas sarkano zīmuli. Viņa ilgi klusēja, tad izteica vienu vienīgu frāzi, ko nav iespējams aizmirst: "Es nekad neesmu uzskatījusi savu dzīvi par mīlas dēku virkni."

Vairāk mēs par to nerunājām. Diemžēl dzirdēju, ka izrāde Japānā inscenēta, neņemot vērā Okadas piezīmes. Domāju, viņa par to uzzināja…

Kara atbalss Otrā pasaules kara noslēpumi un spiegi

ATBILDES TRIECIENS "Jūs ielauzīsieties Eiropas kontinentā un sadarbībā ar citu nāciju karavīriem sāksiet iebrukumu Vācijas teritorijā, lai iznīcinātu tās bruņotos spēkus." Tā bija teikts britu un amerikāņu štāba priekšnieku apvienotās pavēlniecības 1944. gada 12. februāra direktīvā augstākajam virspavēlniekam ģenerālim Dvaitam Ei- zenhaueram.

Ne ar kādiem pūliņiem neizdevās no pretinieka noslēpt aizvien lielāko karaspēka, munīcijas un karakuģu koncentrēšanos Anglijā. Taču, lai iebrukums būtu sekmīgs, vēsturē lielākās desanta operācijas datumu un laiku vajadzēja turēt visdziļākajā noslē​pumā.

Parasto ļaužu - patriotu spertie drosmīgie soļi, izlūkošanas darbs, ko veica izcili, īpaši apmācīti cilvēki, noslēpumu izdibināšana, spiegu izsekošana - tas viss tagad bija saistīts ar paredzamo iebrukumu.

Tika pielietotas visādas viltības un krāpšanas, lai ienaidnieku maldinātu, izplatīta melīga informācija.

Gaiss bija vārda tiešā nozīmē piesātināts ar dezinformāciju - lai novērstu radaru "skatienus", tika sūtīti aplami signāli, radīti sakaru traucējumi. Nacistu okupētās Francijas teritorijā kādreiz izkliedētie Pretošanās kustības cīnītāji tagad tika saliedēti vienotā armijā, kas bija gatava dot ienaidniekam triecienu no valsts iekšienes.

Beidzot X dienā, 1944. gada 6. jūnijā, rūpīgi izstrādātie plāni tika īstenoti. Hitlera slavinātais Atlantijas valnis tika pārrauts dažās stundās, un sabiedroto karaspēks ielauzās Francijā.

Kādi plāni bija nacistiem, lai atvairītu sabiedroto karaspēka spēcīgo triecienu? Tas kļuva zināms pēc dažām nedēļām.

X diena un tai sekojošās nopietnās pārmaiņas Eiropā padziļināja japāņu pesimismu, kuri sāka zaudēt savus bastionus Klusā okeāna salās citu pēc cita. Tomēr līdz gada beigām japāņu kara- pūļiem izdevās sašķelt Ķīnu.

Kliftons Džeimss Es biju Montija dubultnieks (fragmenti no grāmatas) Reiz kādu rītu 1944. gada vēlā pavasarī uz mana galda Les- terā, britu armijas kasiera birojā, iezvanījās telefons.

Vai leitnants Džeimss? - patīkama balss jautāja. - šeit runā pulkvedis Nivens no armijas kinodaļas.

Es pazinu kinozvaigzni Deividu Nivenu. Viņš turpināja: - Vai jūs negribētu piedalīties kara filmās?

- Jā, ser, - es atbildēju. - Ļoti gribētu.

- Labi, - viņš ātri noteica. - Tiksimies, kad ieradīsieties Londonā uz mēģinājumiem.

Es lēni noliku klausuli. Kas tas bija- vai kāds no armijā ne tik biežajiem veselā saprāta uzplaiksnījumiem? Es biju aktieris jau divdesmit piecus gadus, tādēļ 1939. gadā, kad sākās karš, stādamies armijas rindās, pieteicos par estrādes mākslinieku. Taču mani norīkoja kasiera darbā, par ko man nebija ne mazākās jēgas. Var​būt tagad beidzot nolēmuši izlabot šo kļūdu.

Pēc neilga laika es pacilātā noskaņojumā devos uz Londonu. Kerzena ielas namā - norādītajā tikšanās vietā - mani sirsnīgi sagaidīja Deivids Nivens, kurš atstāja mani divatā ar civildrēbēs tērptu cilvēku, kas stādījās priekšā kā pulkvedis Lesters.

- Džeims, - viņš teica, - es esmu armijas izlūkdienesta nodaļas "MI-5" darbinieks un baidos, ka man nāksies jūs nedaudz apmulsināt. Lieta tā, ka jūs nefilmēsieties - jums vajadzēs tēlot ģenerāļa Montgomerija dubultnieku.

Protams, es zināju, ka Montijam līdzinos, mani draugi bieži runāja par mūsu pārsteidzošo līdzību.

Reiz mana fotogrāfija, kur biju redzams beretē, tika pat ievietota Londonas avīzē "News Chronicle" un

virsrakstā bija teikts: "Jūs maldāties - tas ir leitnants Kliftons Džeimss!" Tomēr tāda mūsu līdzības izmantošana, kādu bija iecerējis pulkvedis Lesters, nerādījās nekāds joks.

Kādu brīdi klusēdams mani pētījis, pulkvedis izskaidroja savu plānu. Diena X jau bija nolemta.

Sagatavoti vareni iebrukuma spēki, kas drīz tiks izsēdināti Francijā un sāks lauzties uz Berlīni. No vāciešiem šos priekšdarbus nebija iespējams noslēpt, un viņi droši vien varēs aptuveni uzminēt, kur mēs uzbruksim. Taču viņi nezina dienu, kad desantu izcels, un nevar izslēgt iespēju, ka tiks izdarīts trieciens kādā citā, neparedzētā vietā. Ņemot to vērā, bija izstrādāts plāns ienaidnieka maldināšanai, ko apstiprināja ari ģenerālis Eizenhauers. Vajadzēja pārliecināt vāciešus, ka Montijs - iespējamais britu iebrukuma spēku virspavēlnieks - pārtraucis veikt savus amata pienākumus Anglijā, lai tos atsāktu pildīt kādā citā reģionā. Šī plāna īstenošanai pēc īsas attiecīgas sagatavošanās par ģenerāli Montgomeriju bija jākļūst man.

- Par to nesakiet nevienam ne vārda, - sarunas nobeigumā pulkvedis Lesters brīdināja. - Vai jums ir kādi jautājumi?

Es pakratīju galvu. Vajadzēja vai nu tos uzdot milzum daudz, vai ari vispār neko nejautāt. Pēc sarunas mani pārņēma drausmīgs satraukums, gluži kā pirms iziešanas uz skatuves. Iepriekšējā karā biju ierindnieks un vēl aizvien biju saglabājis skolniecisku bijību vecāko virsnieku priekšā; iespēja, ka es varētu pārvērsties par izcilāko no viņiem, izskatījās pēc cietsirdīga joka.

Nākamās dažas dienas es pētīju avīžu fotogrāfijas un pārlūkoju kinohronikas, kurās bija redzams Montijs. Pulkvedis Lesters un viņa divi jaunākie virsnieki mācīja man simtiem īpatnību, kas bija saistītas ar manu jauno lomu, bet nepieciešamība turēt visu noslēpumā ieēdās manī tik pamatīgi, ka sākumā vispār baidījos ar kādu sarunāties.

Es gribētu, lai jūs uztverat savu misiju kā izrādi, ko mēs inscenējam ienaidniekam, - reiz pulkvedis Lesters ieteicās. - Tikai skatītāji mums neparasti - vācu augstākā virspavēlniecība, kas jāapmāna. r Gatavojoties pārtapšanai, man dažas dienas vajadzēja pavadīt •>i;irp Montija tuvākajiem darbiniekiem, kur varēju pētīt viņu klātienē. Lai izvairītos no iespējamām aizdomām un apgrūtinošas iztaujāšanas, tiku reģistrēts ģenerāļa štābā kā izlūkdienesta seržants. No štāba personālsastāva šim plānam bija paredzēti tikai divi cilvēki.

Tai pirmajā agrajā rītā es, ģērbies izlūkdienesta seržanta formas tērpā, ienācu Montgomerija štābā, paziņoju par savu ierašanos un uzrādīju vajadzīgos dokumentus. Pēc tam attapos sēžam "džipā", kas brauca tieši aiz ģenerāļa "rolsroisa". Svīstot gaismai, mūsu autokolonna ar precīzi piecu jardu atstarpi starp mašīnām apstājās pie lielas savrupmājas netālu no Portsmutas. Pēc piecām minūtēm, kuru laikā biju saprotami uztraukts, pa savrupmājas durvīm ar vienādiem starplaikiem cita aiz cita sāka nākt laukā Montgomerija adjutanti, un, kad katrs no viņiem ar rituālu pamatīgumu bija pārbaudījis, kas mēs tādi esam, iznāca pats Montijs. Tērpies viņš bija slavenajā melnajā beretē un lidotāja ādas jakā, un es ievēroju, cikīpatnēji viņš atdod godu: diviem viegliem rokas mājieniem, kas vairāk atgādināja sveicienu.

Kad automašīnu virkne atkal sakustējās, mans šoferis joprojām turējās piecu jardu attālumā aiz Montgomerija "rolsroisa", un es, nenovērsdams skatienu, lūkojos viņā. Cilvēki, ko agrīnajā rītā gadījās sastapt uz lauku ceļiem, apstājās un ziņkārigi aplūkoja automašīnu kolonnu, tad, pazinuši ģenerāli, sāka smaidīt un māt ar rokām, par atbildi saņemdami viņa draudzīgo sveicienu.

Kad varējām saskatīt jūru, manām acīm atklājās satriecoša aina. Norisinājās X dienas ģenerālmēģinājums: cik tālu vien skatiens sniedza, visa jūra bija pilna ar līnijkuģiem, kreiseriem, mīnukuģiem un vēl citiem kuģiem; no milzīgiem transportkuģiem izkrāva simtiem tanku, bruņumašīnu un lielgabalu, no desanta baržām uz krastu brida kājnieki, bet debesis satumsa no daudzajām lidmašīnām. īsi parunājies ar citiem sabiedroto pavēlniecības komandieriem, kuri vēroja notiekošo no viesnīcas jumta, Montijs atkal iznāca ielā un devās uz krastu. Aiz viņa tūlīt izveidojās neliela procesija, kurai pievienojos arī es. Vērodams ģenerāli, aizmirsu par pārējo. Viņš soļoja, sekodams līdzi darbības attīstībai, un it kā

stāvēja visiem pāri, taču bez vajadzības neiejaucās. Gluži otrādi, viņš apstājās, uzdeva virsniekiem, seržantiem un ierindniekiem jautājumus, kaut ko noskaidroja, deva viņiem padomus un rīkojumus. Kas viņš bija par personību! Tikko parādījies un vēl lāgā nesācis runāt, Montgo- merijs vienā mirklī piesaistīja sev vispārējo uzmanību. "Uz skatuves viņš gūtu milzu panākumus," es nodomāju.

Nākamajās dienās es daudz ko uzzināju par ģenerāli. Viņš bija konsekvents nesmēķētājs, atturībnieks un labas fiziskās formas uzturētājs. Kad pulkvedis Lesters reiz viņam piezvanīja un pajautāja, vai viņa ēdienu karte ar ko īpašu atšķiras, lai es to zinātu, ģenerālis, mazliet aizkaitināts, atbildēja: - Protams, neatšķiras. Auzu putru es ēdu bez piena un cukura. Tas ir viss.

Pie galda viņam bija paradums runāt par putniem, zvēriem un ziediem, un viņš viegli pazobojās par saviem virsniekiem, ja atklāja, ka tie dabas vēsturē neko nezina. Nekad netiku dzirdējis, ka Montijs ēdienreizēs runātu par karu.

Es sekoju viņam gluži kā plēsīgs putns, cenzdamies notvert acumirklīgās pārmaiņas sejas izteiksmē, vēroju, kā viņš iet, pa paradumam aizlicis rokas aiz muguras, kā, iegrimis domās, knaibīja vaigus, kā enerģiski žestikulē, kā, cenzdamies kaut ko izskaidrot vai pierādīt, pa paradumam pamet sānis roku. Beigu beigās pārliecinājos, ka varu viņu pilnībā notēlot - gan ar balsi, gan ar žestiem, gan ar gaitu. Taču vai ar sev piemītošo biklumu spēšu atdarināt viņa vienreizējo personību, izstarot, līdzīgi viņam, spēku un rāmu pārliecību? Par to es šaubījos.

Kad beidzu ģenerāli pētīt, man ar viņu tika sarīkota personiska tikšanās. Viņš sēdēja pie galda, iegrimis rakstīšanā, bet, kad ienācu, ātri piecēlās un pasmaidīja. Montgomerijs bija vecāks par mani, taču mūsu līdzība bija vienkārši neticama - gluži vai tā, it kā es skatītos spogulī. Nebija vajadzīgas ne liekās uzacis, ne lodītes zem vaigiem, ne ari grims. Viņš ātri norādīja uz mums abiem kopīgo, lai es justos brīvāk, - es biju audzis Austrālijā, bet viņš - turpat līdzās Tasmānijā. Kamēr Montgomerijs runāja, es uzmanīgi klausījos, cenzdamies iegaumēt viņa augsto, mazliet griezīgo balsi un to, kā viņš izraugās vārdus. Viņš nekad nelietoja retoriskas frāzes, un dažs labs pat izteicās, ka viņa runa esot sausa un nein​teresanta.

- Jā, uz jums gulstas milzīga atbildība, - ģenerālis teica.

- Jūs… jūs jūtaties pārliecināts?

Es vilcinājos ar atbildi, un viņš steidzās piebilst: - Viss būs kārtībā, neuztraucieties.

Viņa spēja iedvest pārliecību bija tik liela, ka tobrīd mans uztraukums aprima.

Pēc dažām dienām ieradies kara ministrijā, es sajutu tur valdošo spriedzi.

- Nu lūk, Džeims, - pulkvedis Lesters teica. - Pienācis laiks pacelt priekškaru. Rītvakar 6.30 jūs kļūsiet par ģenerāli Montgo- meriju. Jūs aizvedīs uz lidostu un tur ļaužu pūļa klātbūtnē iesēdīsie- ties premjerministra lidmašīnā. 7.45 no rīta nolaidīsieties Gibraltārā. Mēs Āfrikas piekrastē izplatīsim baumas, ka tur ieradīsies Montijs, lai sāktu formēt angļu un amerikāņu karaspēku iebrukumam Dienvidfrancijā, bet jums vajadzēs doties ceļojumā pa piekrasti līdz Tuvajiem Austnimiem, lai šīs baumas apstiprinātu. Katram jūsu solim modri sekos Hitlera aģenti. Vairāk vai mazāk mēs jums teiksim, ko darīt, taču nepavisam ne viss notiek tā, kā plānots. Itin bieži jums nāksies rīkoties patstāvīgi. Allaž jūtieties noteicējs pār situāciju un atcerieties: tagad visi vecākie virsnieki ir jūsu padotie un visas pūļa urravas un sveicieni attiecas uz jums.

Pienāca nākamā diena, es ietērpos pilnā ģenerāļa uniformā un uzliku pazīstamo melno bereti ar bruņutanku karaspēka emblēmu. Pulkvedis Lesters, kurš atnāca mani pārbaudīt, bija acīm redzami apmierināts ar to, kā izskatos.

- Atlicis vēl pēdējais, - viņš teica un pasniedza man dažus haki krāsas kabatlakatiņus ar izšūtiem iniciāļiem B.L.M. - It kā nejauši nometiet tur, kur, jūsuprāt, nepieciešams. Mūsu spēlē šī detaļa var izrādīties ļoti noderīga.

Pulkvedis cieši paspieda man roku, novēlēja labu veiksmi un aizgāja. Sakārtojis bereti - pagriezis to

vajadzīgajā slīpumā, es nokāpu lejā pa kāpnēm savu personisko adjutantu - brigādes ģenerāļa Heivuda un kapteiņa Mūra pavadībā. Uz ielas stāvēja trīs armijas mašīnas, un ap to, ko greznoja Montgomerija trijstūrainais karodziņš, drūzmējās pūlis. Kad iznācu laukā, atskanēja sajūsmas saucieni. Es iesēdos mašīnā un apveltīju visus ar starojošo Montija smaidu un viņa pazīstamo sveicienu. Pūlim kliedzot: "Vecais labais Montijs!", mašīna sakustējās, un es turpināju smaidīt un māt sveicienus, līdz sejas muskuļi kļuva stīvi un roka sāka sāpēt.

Northoltas lidostā pūlis bija vēl lielāks, un pie manas lidmašīnas stāvēja iespaidīga augstāko virsnieku grupa; vairāki bija Montijam tuvi paziņas. Sirds sita kā tvaika āmurs, taču ar pamatīgu gribasspēka piepūli es viegli izlēcu no mašīnas un tikko manāmi pasmaidīju. Brigādes ģenerāļa Heivuda pavadībā es veicu godasardzes apskati - nesteidzīgi pagāju garām miera stājā sastingušo virsnieku rindai, tad pienācu pie lidmašīnas apkalpes.

- Sveiks, Slī, - es apsveicinājos ar pilotu. - Kā tev šķiet - vai aizlidosim?

Pārmijis dažus vārdus par laiku, es veicu apkalpes apskati. Pēc tam uzkāpu augšā pa trapu un, uz atvadām pamājis visiem sveicienu, beidzot iegāju lidmašīnas salonā, kur izjutu milzīgu atvieglojumu.

Pirmā aina bija veiksmīgi nospēlēta. (Vēlāk uzzināju, ka nevienam no augstākajiem virsniekiem par mani nebija radušās nekādas aizdomas; viens no viņiem - Montija labs paziņa - pat piebildis, ka "vecis izskatās lieliski, kaut ari ir nedaudz noguris".)

Nākamajā rītā lidmašīna nolaidās Gibraltārā, un priekškars pacēlās, lai sāktos otrā aina, kuras darbība norisinājās uz lielās klints fona, kas kalpoja par dekorāciju. Mani sagaidīja divas viisnicku grupas, aiz kurām stāvēja automašīnu rinda. Starp k latesošajiem lidostas darbiniekiem bija redzami spāņu strādnieki, un viens no tiem bija ienaidnieka aģents.

Vajag, lai pēc iespējas vairāk ļaužu jūs redzētu, - Heivuds klusi teica.

Tai brīdī atvērās lidmašīnas durvis, un es, īsi aizkavējies pirms izejas, ar sveicienam paceltu roku ātri nokāpu pa trapu; visapkārt iestājās klusums.

Pēc sasveicināšanās ceremonijām mani veda pa Gibraltāras ielām, kur drūzmējās spāņu iedzīvotāji.

Pie valdības ēkas, kur piebraucām, ari drūzmējās milzīgs pūlis. Kad izkāpām no mašīnām, godasardzes karavīri pie ieejas ņēma šautenes plecā, bet ģenerālis Ralfs Istvuds, Gibraltāras gubernators un sens Montija draugs, kas bija iznācis mums pretī, pasmaidīja un pastiepa roku.

- Sveiks, Montij, priecājos tevi atkal redzēt! - viņš teica.

Attiecībā uz šo tikšanos man bija doti ļoti sīki norādījumi, un es zināju, ka Montgomerijs seru Ralfu allaž uzrunā ar viņa iesauku.

- Sveiks, Rastij, kā tev klājas? - atbildēju Montija jautrajā tonī. - Izskaties jau nu lieliski. - Un kopā ar viņu devos iekšā, familiāri satvēris zem rokas.

Sers Ralfs ieveda mani savā kabinetā un, palūkojies gaitenī, cieši aizvēra durvis. Klusēdams viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām, tad izplūda smaidā un spēcīgi pakratīja man roku.

- Nē, vienkārši nespēju attapties! - viņš iesaucās. - Jūs taču esat visīstākais Montijs! Pirmajā brīdī es pat nodomāju, ka viņš nolēmis mainīt plānu un atlidojis pats.

Es tiku ievests sev atvēlētajā istabā, kur pilnīgā vientulībā paēdu brokastis. Piecēlies no galda, es laiski piegāju pie loga un piepeši pamanīju, ka uz blakus mājas jumta kaut kas kustas. Saskatīju kādu strādnieku, kas, tur piesēdis, pavērsa pret mani ko ļoti līdzīgu šautenei. Bridi jutos stipri nepatīkami, taču, rūpīgāk ielūkojies, sapratu, ka bažām nav pamata: viņš nevis tēmēja ar šauteni, bet gan centās mani novērot ar tievu tālskati.

Adjutants mani atkal ieveda sera Ralfa kabinetā, un gubernators aprakstīja mūsu izrādes turpmākās ainas: - Pēc divpadsmit minūtēm mēs ar jums iesim pastaigāties dārzā aiz mājas. Divi pazīstami spāņu finansisti, mūsu paziņas, kurus grūti nosaukt par draugiem, ir uzaicināti tur aplūkot vecus marokāņu paklājus, un pilnīgi nejauši, pienākdami pie mājas, viņi mūs sastaps.

Gubernators paskatījās pulkstenī un veda mani uz dārzu, pie​bilzdams: - Kopš puikas gadiem neesmu jutis tādu azartu.

Izgājām svelošajā saulē un nesteidzīgi devāmies uz priekšu gar puķu dobēm, ik pa brīdim apstādamies, lai pārrunātu viena vai otra ziediņa labās īpašības. Kad nogriezāmies sānu alejā, ieraudzījām ēkas kreiso spārnu un vairākus strādniekus uz sastatnēm remontējam sienu. Viens no viņiem cieši lūkojās manī, bet, kad notvēru viņa skatienu, tūlīt novērsās un turpināja darbu. Atpazinu viņā cilvēku, kas bija vērojis mani tālskatī.

Mēs turpinājām pastaigu, līdz izdzirdām nočīkstam dārza vārtiņus. Pa galveno celiņu mums tuvojās divi gludi skuvušies tumšos uzvalkos tērpti spāņi.

- Neuztraucieties, Džeims, - sers Ralfs aizsmacis nočukstēja. - Un nepagrieziet galvu.

Izlikdamies neredzam abus svešiniekus, es ierunājos par kara kabinetu un "303. plānu". Kā brīdinādams, gubernators pieskārās manai rokai, es apklusu pusvārdā un "pārsteigts" pagriezos pret spāņiem. Sers Ralfs sirsnīgi sveica atnācējus, kas pa spāņu paradumam paklanījās. Es tiku ar viņiem iepazīstināts, un mēs uzsākām sarunu. Biju pret viņiem pieklājīgi vēss.

Viens no spāņiem ne mirkli nenolaida no manis skatienu, toties otrs izlikās, ka uzmanīgi klausās, ko stāsta sers Ralfs (redzēju, ka arī viņš ik pa brīdim uz mani paskatās). Abi klausījās ar sasprindzinātu uzmanību, kā es pļāpāju par laiku, ziediem un valdības nama vēsturi; tas izskatījās ļoti smieklīgi.

Nospriedis, ka pietiks, ātri ieteicos: -Nu, ceru, ka labais laiks vēl pieturēsies, man vēl visai daudz jālido, un daļēji aizgriezos par zīmi, ka saruna pabeigta. Spāņi tūlit paklanījās, un sers Ralfs ieveda viņus mājā. Šie spāņi, kā vēlāk uzzināju, bija vieni no veiklākajiem, vislabāk sagatavotajiem Hitlera gestapo aģentiem. Izlūkdienesta "MI-5" prasmīgi izplatīto baumu dēļ viņi steidzīgi tika nosūtīti no Berlīnes, lai, uzdodoties par baņķieriem, iesakņotos spāņu sabiedrībā Gibraltārā un mani novērotu. Kopā ar viņiem darbojās vēl divi sīkāki aģenti - viens tēloja strādnieku un remontēja valdības ēku, bet otrs iekārtojās lidostā. Ikvienam vajadzēja sūtīt pašam savas atskaites, detalizēti aprakstot visu redzēto.

Jā, šie spāņi rīkojās ātri. Divas stundas pēc tam, kad viņi atstāja valdības ēku, Hitlera pārstāvji Madridē jau zināja, ka ģenerālis Montgomerijs ieradies Gibraltārā un tālāk lidos uz Āfriku. Drīz vien uz Berlīni tika nosūtīta radiogramma: "Par katru cenu noskaidrot "303. plāna" būtību. Vai jums ir kāda informācija? Ļoti steidzami." Tūlīt pēc tam vācu pretizlūkošana darīja visu iespējamo, lai noskaidrotu šo jautājumu.

Mana aizlidošana no Gibraltāras bija ļoti līdzīga ielidošanai. Saulē mirdzēja durkļi, un pāri lidlaukam pārlidoja iznīcinātāju "Spit- fire" posms, sveicienā pašūpodams spārnus. Kad parastās atvadu formalitātes bija galā, es paņēmu seru Ralfu aiz rokas, un abi kopā sākām staigāt gar lidostas bufeti, kur strādāja gestapo aģents. Pienācis pie viņa atvērtā lodziņa, es, šķietami norūpējies, sāku apspriest kara jautājumus.

- Tagad par ostas aizsardzību, Rastij, - es runāju. - Premjerministram teicu, ka C-4 ir pilnīgi droša.

Taču man gribētos, lai tauvas sasien tā, ka bruņutanku vienības var pievest bez kavēšanās, - un, pastiepis roku uz ostas pusi, turpināju: - Kādās trīs stundās inženieriem pa labi no zemesraga jāveic pārkārtojumi saskaņā ar "303. plānu".

Vēl kādu brītiņu turpinājis gvelzt niekus tādā pašā garā (to darot, man likās, ka gubernators vienubrīd man tikko manāmi pamirkšķina), es iesēdos lidmašīnā un lidoju uz Āfriku.

Nākamā pieturvieta manā ceļojumā bija Alžīra, kur jau ilgstoši tika izplatītas baumas, ka drīz ieradīsies Montijs svarīgā uzdevumā, droši vien lai saformētu angļu un amerikāņu armijas iebrukumam Dienvidfrancijā.

Lidostā mani sagaidīja ģenerāļa Meitlenda Vilsona štāba virsnieki, un pēc tam es veicu tādās reizēs parasto godasardzes apskati. Lai ieraudzītu ģenerāli Montgomeriju, netālu drūzmējās dažādās valodās runājošu civilpersonu pūlis, ko bija piesaistījušas valodas par manu "sevišķi slepeno" vizīti.

Starp šiem ļaudīm atradās divi itālieši, kuri formāli atbalstīja sabiedrotos, bet patiesībā strādāja gestapo labā, un arī kāds franču majors, viņu tiešais priekšnieks. Šis majors bija ieradies Alžīrā pirms nedēļas, uzdodamies par franču izlūkdienesta darbinieku, taču pretizlūkošanai bija zināms, ka viņš ir viens no visvairāk pieredzējušajiem ienaidnieka aģentiem. Gandrīz tūlīt pēc ierašanās viņš izteica vēlēšanos tikties ar Montgomeriju, ja tas atlidos uz Alžīru, un tagad tika nolemts viņa lūgumu apmierināt.

Reti esmu saticis vēl draudīgāku cilvēku: bālā, violetzilas rētas pāršķeltā seja ar tumšajām acīm, kas reizēm iezibējās, un cieti sakniebtās lūpas radīja iespaidu, ka viņš ir spējīgs uz visu. Un es, par spīti atentāta draudiem, pat nedrīkstēju izrādīt nekādu piesardzību. Taču nekas nenotika: mēs vienkārši paspiedām viens otram roku un pārmijām dažas laipnas frāzes.

No lidostas uz pilsētu man bija ieplānots doties amerikāņu pulkveža pavadībā. Iesēdāmies mašīnā, kur pie stūres sēdēja apburoša blondīne, pilnīgi neatvairāma satriecoši piegrieztajā Sieviešu korpusa formas tērpā; atdevusi godu, viņa tūlīt palūdza man autogrāfu. Paredzēdams briesmas, kādas varētu rasties, ja man iznāks darīšana ar amerikāņu fanātiskajiem autogrāfu cienītājiem, pulkvedis Lesters bija mani apgādājis ar ģenerāļa fotogrāfijām, kuras viņš bija pašrocīgi parakstījis. Izņēmu no kabatas vienu fotogrāfiju un, nemaz nepasmaidīdams - Montija nepatika pret sievietēm karalaukā bija labi zināma-, pastiepu to meitenei, salti izmezdams: - Ceru, ka derēs.

Brauciens no lidostas man paliks atmiņā līdz mūža galam. Amerikāņiem - maniem pavadītājiem bija paziņots, ka pret Montiju var tikt vērsts atentāts, tāpēc gar visu 12 jūdžu garo ceļu līdz Alžīrai viņi, neskopodamies ar karavīriem, bija nolikuši sardzi; lika nolemts braukt vislielākajā ātrumā un cerēt uz to labāko. No lidostas mēs izšāvāmies gluži kā raķetes un, sirēnām kaucot, drāzāmies uz pilsētu. Kad mēs beidzot iebraucām pa dižiem vārtiem un apstājāmies pretī lielam akmens savrupnamam - ģenerāļa Vilsona štāba mītnei, jutos ļoti atvieglots. Vēl minūte-un viesmīlīgie vārti man aiz muguras aizdarījās, un reizē ar to nolaidās priekškars vēl vienai notēlotai ainai.

Nākamās dažas dienas pagāja gluži kā sapnis, kas atkārtojas vēl un vēl - nolaišanās, oficiālas tikšanās, godasardzes, šķietami nopietnas sarunas par augstākās stratēģijas tematu, iedzīvotāju pūļi un to vidū ielavījušies ienaidnieka aģenti, ielas, ko ielenca salutējoši karavīri. Visvairāk baidījos no sastapšanās šaurā lokā ar augstākajiem armijas virsniekiem, jo uzturēt sarunu par speciāliem militāriem jautājumiem tikpat kā nevarēju. Vispār "MI-5" izkārtoja manu ceļojumu tā, ka maltītes es vienmēr ieturēju viens, un rūpīgi vairījos nākt kontaktā ar virsniekiem, kas ģenerāli labi pazina.

Vienlaikus mani pastāvīgi izrādīja visiem ienaidnieka spiegiem, ar ko vien gadījās sastapties.

Atceros, ka brigādes ģenerālis Hei- vuds reiz pieveda mani pie kāda padzīvojuša civilista, kas ar savu smailo āža bārdu, apbružāto melno uzvalku un lielo sombrero cepuri līdzinājās dzīves salauztam aktierim traģiķim. ' - Lūdzu piedošanu, ser, - ģenerālis mani uzrunāja. - Profesors Salvadore X. uzskatīs, ka jūs esat ļoti laipns, ja ļausiet viņam izteikt jums savus cieņas apliecinājumus, - un, redzēdams, ka es neko nesaprotu, piebilda: - Viņš ir arheologs un, protams, slavens. Itālietis, kurš mums simpatizē.

Brīdi netiku gudrs, kāpēc man būtu jātērē laiks sarunām ar kaut kādu arheologu. Taču zināju, ka Heivuds ne jau pirmo gadu sadarbojas ar nodaļu "MI-5", ka viņš īpaši ticis izraudzīts tik sarežģītam uzdevumam un ka mūsu misijas laikā viņš neko neuzsāka bez nopietna iemesla. Tādēļ pārmiju dažus vārdus ar "profesora" un, kad viņš atgāja sānis un dažu jardu attālumā apstājās, pievērsos Heivudam un sāku ar viņu apspriest viltīgus "kara plānus".

Ar laiku es iejutos savā lomā tā, ka patiesi kļuvu ģenerālis Montgomerijs. Ievēroju, ka tāds turpinu būt, ari palikdams vienatnē.

Kādu reizi, kad grasījāmies nolaisties kārtējā lidlaukā, Heivuds man uzmundrinoši jautāja: - Kā nervi - vai kārtībā? - un es gluži kā Montijs viņu pār​traucu: - Nervi, Heivud? Nepļāpājiet niekus!

- Lūdzu, piedodiet, ser, - viņš atbildēja, nemainot sejas izteiksmi.

Nedēļas beigās es atgriezos Alžīrā, apzinādamies, ka uzdevumu biju izpildījis bez kādām nopietnām neveiksmēm; cik mums bija zināms, nevienam neradās šaubas, vai es patiešām esmu ģenerālis Montgomerijs.

Tobrīd līdz dienai X atlika vairs tikai dažas diennaktis, un mans darbs bija galā. Pēdējā slavas mirdzuma apspīdēts, es ierados ģenerāļa Vilsona štāba mītnē, pārģērbos savā leitnanta formā un tiku klusi izvests ārā pa sētas durvīm.

Tagad mana līdzība ar ģenerāli jau bija zināma problēma. Tāpēc tiku slepeni iesēdināts lidmašīnā un nosūtīts uz Kairu - vienīgo pietiekami lielo pilsētu tuvākajās valstīs, kur es varētu pazust. Tur tad arī nodzīvoju, īpaši nerādīdamies atklātībā, līdz pašai X dienai.

Ilgu laiku centos noskaidrot, cik noderīgi bijuši mani pūliņi. Taču līdz pat kara beigām man neizdevās uzzināt, ka šī viltība palīdzēja maldināt pretinieku, kurš atvilka P.ommela tanku divīzijas uz dienvidiem un tādējādi sekmēja sabiedroto karaspēka iebru​kumu.

Vēlāk arī uzzināju, cik potenciāli bīstama bijusi šī misija. Kad ziņa par paredzamo Montgomerija braucienu uz Tuvajiem Austrumiem sasniedza Berlīni, vācu augstākā virspavēlniecība izdeva pavēli notriekt manu lidmašīnu reisa laikā, bet, ja tas neizdotos, Mi Miliju plānoja novākt kaut kur Spānijā vai Āfrikā. Taču pēdējā brīdī vācieši nolēma pārliecināties, vai es tik tiešām esmu īstais Montgomerijs, un, kad nosprieda, ka esmu gan, iejaucās fīrers, un mana dzīvība bija glābta. Hitlers deva rīkojumu atstāt mani dzīvu, I kI/ būs noskaidrojies, kur mēs gribam sākt iebrukumu. Bet to viņi n//māja tikai 6. jūnija rītā.

Tomass Džonsons Zelta sfinksa: armijas pretizlūkošanas dienests Otrā pasaules kara gados karavīru vidū populārs bija nostāsts par kādu ģenerāli Klusā okeāna frontē, kurš, uzzinājis, ka CIC (counterintelligence corps) nonākusi viņa pakļautībā, iesaucies: - CIC! Kas tas vēl par velnu?

Tā varēja gadīties. CIC jeb armijas pretizlūkošanas dienests ilgu laiku bija armijas izlūkdienesta G2 vismazāk pazīstamā sastāvdaļa.

CIC, kas tika nodibināta 1942. gadā kā vecā policijas izlūkdienesta pēctece, drīz vien pārvērtās par unikālu karavīru - spiegu mednieku formējumu. Kara laikā CIC notvēra tūkstošiem spiegu un diversantu, izjauca desmitiem pretinieka iecerētu bīstamu plānu un tādējādi aiztaupīja Amerikai un tās sabiedrotajiem ļoti daudz karavīru dzīvību un lielus izdevumus. Ģenerālis Makarturs paziņoja, ka, pateicoties šim dienestam, karš Klusā okeāna baseinā kļuva par pusgadu īsāks.

Kāds filipīniešu izcelsmes CIC aģents trīs gadus pavadīja Manilā, strādādams par preču iznēsātāju.

Pārdodams augļus japāņu virsniekiem, viņš ievāca informāciju, ko vēlāk pa rāciju nodeva Makarturam.

Krastā izsēdinātajiem amerikāņu desantniekiem "iznēsātājs" pasniedza karti, kurā bija iezīmēts pretinieka kara​spēka izvietojums, tad atrāva vienai kurpei zoli un uzrādīja CIC apliecību. Šajā formējumā dažādos laikposmos ietilpa gan mežsaimniecības speciālists, gan deju grupas vadītājs, gan paklāju pārdevējs no Sīrijas, gan dzejnieks. Reiz kādā grūtā uzdevumā vajadzēja sūtīt cilvēku, kam bija trīspadsmit rakstura īpatnības un kas vēl bez tam bija nēģeris, labdarības organizācijas biedrs un spēja runāt franču valodā. CIC varēja atrast arī tādu.

Uz Ziemeļaustrāliju tika nosūtīts kāds antropologs, kuram vajadzēja pierunāt tur mītošās mežoņu ciltis, lai tās nevis nonāvē zemē nonākušos sabiedroto lidotājus un japāņu pilotus, bet gan atved tos uz apdzīvotām vietām. Zinādams, cik ļoti aborigēniem patīk visādi spīguli, viņš tiem izdalīja lielas metāla saulespuķes ar uzrakstu "Balsojiet par Landenu!" un ar to izpelnījās pilnīgu mežoņu labvēlību.

Melburnā darbojās ienaidnieka spiegu tīkls, un personību izdevās noskaidrot tikai vienam tā loceklim - tas bija itāļu krodziņa saimnieks. Ja viņu arestētu, līdzzinātāji pazustu, lai pēc zināma laika atsāktu darbību citur. Ņemot to vērā, seržants Frenks Koluči, kas civilajā dzīvē bija filozofijas doktors, nolēma iespiesties Melburnas mazajā Itālijā. Nedēļu par viņu nekas nebija dzirdams. Tad kādu dienu CIC pulkvedis, kurš kā novērotājs staigāja krodziņam apkārt, ieraudzīja savu aģentu stāvam pie durvīm. Tas bija ģērbies netīrā formas tērpā, neskuvies un smirdēja pēc saskābuša vīna.

- Tu esi kareivis vai piedzēries klaidonis? - iejuzdamies situācijā, pulkvedis skaļi un pārmetoši jautāja.

- Kāda kuram daļa? - seržants atrūca un ievēlās krogā.

- Es atnākšu tev pakaļ ar armijas policiju, dezertieri! - virsnieks iekliedza pa atvērtajām durvīm.

Tonakt pulkveža mītnē iezvanījās telefons, un pazīstama balss klusu teica: - Paldies! Sākumā viņi uz mani aizdomīgi šķielēja, bet pēc jūsu bāriena tūlīt ņēma savā pulkā.

Drīz vien Koluči sāka darboties itāliešu aģentu tīklā, un īsā laikā visi spiegi bija notverti.

1943. gadā mums bija liela gaisa karaspēka bāze Eritrejā, ap kuru itāliešu spiegu organizācijas izvērsa visai aktīvu darbību. Šo organizāciju štāba mītne atradās viesnīcā, kuras īpašnieks, itāliešu izcelsmes amerikānis, bija saņēmis rakstisku paziņojumu, ka Savienoto Valstu armijai viņa pakalpojumi neesot vajadzīgi, jo viņš simpatizējot fašismam.

Patiesībā šis cilvēks bija CIC aģents, un visas istabas viņa viesnīcā bija piebāztas ar mikrofoniem. Šīs spiegu lamatas bija tik ērtas, ka CIC tās aizcirta tikai tad, kad banda no CIC ierobežotās un vadītās spiegošanas pārgāja pie diversijām.

Kāds CIC aģents, kurš vēroja bēgļus, kas atgriezās tikko atbrīvotajā Manilā, apturēja tuklu, baskājainu, pēc ārienes spriežot, filipīnieti.

- Paskaidro, kas tev noticis ar lielajiem kāju pirkstiem, - viņš pieprasīja. - Tie tev izspiedušies tā, it kā tu vēl nesen būtu valkājis japāņu armijas apavus ar nodalītajiem lielajiem pirkstiem.

Pārmeklējot pie aizturētā atrada pistoli, granātu, īpašus sērkociņus diversiju veikšanai, kā arī speciālu aptaujas lapu japāņu valodā, kur tukšajās vietās bija jāieraksta amerikāņu karavīru, tanku un kravas automašīnu skaits un dislocējums. Viņš arī atzinās, ka saņēmis uzdevumu sazināties ar citiem japāņu atbalstītājiem, kuni mērķis bija nogalināt ģenerāli Makarturu.

Visi pretizlūkošanas dienesti diezgan intensīvi pārtvēra radioraidījumus. Kuģus, kas ar amerikāņu tērauda rūpniecībai nepieciešamā mangāna kravām izbrauca no Zelta Krasta, bieži gremdēja vācu zemūdenes. Informācijas noplūdes kanālu izdevās noteikt pēc tam, kad britu radiopārtveršanas operators fiksēja raidītāju, kas piegādāja nacistiem ziņas no Akras. Divi noklausīšanās posteņi, kas nosaka vietu, no kurienes tiek veikti aizdomīgie raidījumi, norādīja uz vienīgā Akrā mītošā baltādainā zobārsta - pret angļiem nelabvēlīgi noskaņota īra mitekli. CIC nosūtīja aģentu, kurš ieradās pie viņa, it kā lai pārbaudītu zobus, un starp citu pažēlojās par problēmām, kādas, pārvadājot rūdu, nākas izjust amerikāņiem. Viņš nosauca aplamus kuģu nosaukumus un nepareizus to izbraukšanas datumus. Pēc stundas radiopārtveršanas operatori fiksēja, ka nopeilētais raidītājs pārraida nacistiem tieši šo informāciju. Zobārsts tika apcietināts, bet, nosūtot attiecīgus ziņojumus ar viņa kodu, zemūdenes tika sapulcētas vienā vietā, kur tās nogremdēja sabiedroto kuģi.

Sarežģītākais uzdevums pretizlūkošanas dienesta aģentu darbā bija atmaskota spiega savervēšana savā pusē. Piespiest spiegu sūtīt melīgas ziņas parasti varēja, tikai viņu pārliecinot, ka tā dzīvība būs atkarīga no spējām dezinformēt iepriekšējos saimniekus. Viņa ziņojumiem vajadzēja būt viltīgam nekaitīgas patiesības un "iemānāmo" melu sajaukumam. Savervētajam aģentam šos ziņojumus bija jāsūta pašam, jo operators, kurš uztvēra raidījumus, parasti ļoti labi pazina sūtītāja rokrakstu un uzreiz atklātu, ka viņš ir nomainīts. Turklāt savervēto radistu vajadzēja pastāvīgi uzmanīt, lai ar iepriekš noteikto kodu viņš nepārraidītu: "Šīs ziņas ir melīgas, mani spiež tās pārraidīt."

Seku ziņā viena no efektīvākajām bija itāliešu spiega Alfo Primo "pārvešana otrā pusē". 1944. gada maijā viņš nosūtīja savai iepriekšējai vadībai radiogrammu, kurā bija teikts, ka britu astotā armija dos triecienu Itālijas austrumu piekrastē. Tādēļ vācieši tur savilka lielus resursus, bet pēc dažām dienām piektā amerikāņu armija, ko papildināja britu karaspēka daļas, izvērsa plašu uzbrukumu rietumu piekrastē un izlauzās līdz Romai.

X dienas turēšana noslēpumā, varētu teikt, bija vissmagākais CIC darbs un lielākais tās panākums.

Nacistiem tā arī neizdevās uzzināt desanta izcelšanas laiku un vietu Normandijā, līdz tas jau bija izsēdināts, un amerikāņu vidū šis lielais noslēpums tika saglabāts ar pirmām kārtām divu tūkstošu Britu salās darbojošos CIC pretizlūkošanas dienesta aģentu pūliņiem. Viņi bez rimas un mitas likvidēja "noplūdes", pārtrauca neuzmanīgās karavīru un virsnieku sarunas krodziņos un naktsklubos, pārtvēra slepenus, ar iebrukumu saistītus dokumentus, kas nejauši bija nosūtīti kādai sievietei Čikāgā, palīdzēja klusi izolēt galdnieku, kas netīšām bija iegājis istabā, kur pie visām sienām karājās iebrukuma kartes.

Visai daudzas uzvaras izmeklēšanā CIC bija guvusi ar savu "makulatūras vākšanu". Šis termins aptvēra visu, sākot ar svarīgu dokumentu meklēšanu Japānas alās un beidzot ar to pārtveršanu vācu un itāļu pamiera noslēgšanai ar Franciju Ziemeļāfrikā dibinātās komisijas štāba mītnē; to veica CIC aģenti, visapkārt lidojot stikla un ķieģeļu drumslām no sprāgstošajiem šāviņiem, ar ko amerikāņi un franči apšaudīja pilsētu. Tādējādi tika atklāta vērtīga informācija par vācu izlūkdienesta darbības metodēm, par bāzes noliktavām, kas lieti noderēja mūsu armijai, kā arī kļuva zināmi tie francūži, kas sadarbojās ar vāciešiem.

Netālu no Orānas pretizlūkošanas dienesta aģenti aizturēja kādu pilnīgi izmocītu, baismīgu, līķim līdzīgu vācieti, kuram bija visu to mīnu lauku kartes, ko Ziemeļāfrikā ierīkojuši francūži - Višī valdības

atbalstītāji. Šis atradums izglāba tik daudzu amerikāņu dzīvības un tā paātrināja mūsu virzīšanos uz priekšu, ka pēc šī atgadījuma CIC aģentiem tika uzdots pastāvīgi pavadīt uzbrūkošās armijas daļas zem pretinieka uguns. Sicīlijā pretizlūkošanas dienesta aģenti ieguva karti, kurā bija iezīmētas visas itāliešu militārā kontingenta dislokācijas vietas Sicīlijā un Itālijā.

Klusā okeāna baseinā ar armijas pretizlūkošanas dienestu "makulatūras vākšanā" sadarbojās vispirmām kārtām jau flote. Izcēlies malā pretiniekam piederošajās salās kopā ar karavīriem, kuru uzdevums bija dot triecienu un pēc tam atkāpties, CIC aģents Bārnijs Strons tika pie dokumentiem, pēc kuriem atklājās, ka salas aizsargā samērā neliels japāņu grupējums. Ieraudzījis šos dokumentus, ģenerālis Makarturs pavēlēja: "Nocietināties!", un salas tika ieņemtas samērā viegli.

Sevišķi grūts darbs, ko nācās veikt pretizlūkošanas dienestam, bija iemācīt amerikāņus turēt mēli aiz zobiem. Neprecētie virsnieki, kuri kara noslēpumus uzticēja glītām deju partnerēm, radīja tādu problēmu, ka CIC, līdzko sāka kādu turēt aizdomās, viņa uzraudzīšanai norīkoja glītu sieviešu korpusa kareivi vai medmāsu un, ja virsnieks sāka pļāpāt, viņu pārcēla mazāk atbildīgā amatā.

Armijas pretizlūkošanas dienests sniedza palīdzību arī pasta cenzoriem, sameklējot un nosvītrojot tās visai bieži sastopamās rindiņas vēstulēs, kurās kareivji bez kāda ļauna nolūka centās pavēstīt savām sievām vai draudzenēm, kur viņi atrodas.

Emblēmā, kādu nēsāja šie neievērojamie pretizlūkošanas dienesta zēni, ļoti iederiga bija tur redzamā zelta sfinksa - klusē​šanas simbols.

Indro Montanelli (pārstrādājis Ervīns Lesners) Sanvitores cietuma elks Mans stāsts sākās 1944. gada martā, tai dienā, kad viņa ekselence ģenerālis della Rovere, tuvs maršala Badoljo draugs un britu ģenerāļa Eliksandera tehniskais padomnieks, tika atvests uz Sanvitores cietumu un ievietots kamerā, kura atradās pretī manējai. Šajā laikā itāļu pagrīdnieki centās aizkavēt vācu papildspēku pārvietošanu uz fronti dienvidos, un ģenerāli, kā man ziņoja, vācieši bija sagūstījuši kādā ziemeļu provincē pēc tam, kad viņš no sabiedroto zemūdenes bija izsēdināts krastā, lai uzņemtos partizānu kara vadīšanu. Ģenerāļa aristokrātiskā stāja atstāja tādu iespaidu, ka pat nežēlīgais cietuma uzraugs Francis izstiepās viņa priekšā kā stīga.

No visām vāciešu pārvaldītajām "atzīšanās izspiedēju iestādēm" Itālijā Sanvitores cietums bija visļaunākais. Uz šejieni tika vesti sagūstītie itāļu pagrīdes cīnītāji, kuri sākotnējo nopratināšanu izturēja, taču pēc tam pie viņiem jau ķērās gestapo komisārs Millers ar saviem esesiešiem, kuri, sevišķi izsmalcināti spīdzinot, parasti izdabūja vajadzīgo informāciju pat no stiprākajiem pagrīd- niekiem.

Kopš manas apcietināšanas bija pagājuši seši mēneši. Tiku nopratināts ne vienu reizi vien, un jau biju pilnīgi izmocīts un nomākts; prātoju, cik ilgi vēl varēšu noturēties. Taču reiz man par lielu pārsteigumu kāds itāliešu izcelsmes uzraugs Serazo atvēra manas kameras durvis un teica, ka ģenerālis della Rovere gribot mani redzēt. Ģenerāļa kamera nebija aizslēgta, kā tam parasti vajadzētu būt. Turklāt iekšā bija gulta, turpretī mēs, pārējie, gulējām uz kailiem (lēļiem. Nevainojami apģērbies un sasukājies, ar monokli labajā acī, ģenerālis mani sirsnīgi sveica: - Kapteinis Montanelli? Jau pirms izsēdināšanas zināju, ka jūs esat šeit. Viņa majestātes valdība ļoti interesējas par jūsu likteni. Mēs nešaubāmies, ka pat nāvessoda izpildes brīdī, stāvot pretī šauteņu stobriem, jūs paliksiet uzticīgs savam virsnieka pienā​kumam. Lūdzu stāviet "brīvi".

Tikai tobrīd es aptvēru, ka stāvu miera stājā - papēžiem kopā un lielajiem roku pirkstiem pie bikšu vīles.

- Mums, virsniekiem, dzīve ir kā mirklis, - ģenerālis piebilda. - Kļūstot par virsnieku, tu kļūsti par līgavaini nāves dievietei.

Viņš apklusa, ar baltu kabatlakatiņu noslaucīja savu monokli, bet man ienāca prātā, ka uzvārdi bieži vien ir atspulgs savu īpašnieku personībām. Della Rovere nozīmēja "no ozola", un man priekšā stāvošais cilvēks neapšaubāmi bija apveltīts ar stipru gribu.

- Man jau nolasīja spriedumu, - viņš turpināja. - Un jums?

- Vēl ne, jūsu ekselence, - gandrīz vai kā atvainodamies, es atbildēju.

Nolasīs, - ģenerālis teica. - Vācieši nepazīst žēlastības, ja redz, ka var panākt atzīšanos, taču izturas ar pienācīgo cieņu arī pret tiem, kas atsakās atzīties. Jūs neesat sācis runāt - lieliski! Tas nozīmē, ka jums lodi iešaus tieši krūtīs, nevis mugurā. Es ļoti lūdzu, lai jūs turpinātu klusēt. Bet, ja tiksiet spīdzināts - nešaubos par jūsu gara spēku, taču fiziskajai izturībai ir robežas, - nosauciet tikai vienu vārdu: manējo. Sakiet, ka visu darījāt pēc manas pavēles… Starp citu, kādas apsūdzības jums tiek izvirzītas?

Neko neslēpdams, es viņam visu izstāstīju. Viņa ekselence mani uzklausīja kā biktstēvs, ne reizes nepārtrauca un laiku pa laikam apstiprinoši pamāja.

- Jūsu lietā ir tikpat liela skaidrība kā manējā, viņš secināja, kad es beidzu runāt. - Mēs abi tikām arestēti, pildīdami pavēli, un mūsu pēdējais pienākums ir nomirt ar cieņu. Mums būs viegli iet nāvē ar cieņu.

Kad Serazo aizslēdza aiz manis kameras durvis, es palūdzu, lai viņš nākamajā dienā atsūta bārddzini. Vakarā, pirms izstiepos uz guļvietas dēļiem, es kārtīgi salocīju bikses pa vīlēm un pakarināju tās pie loga restēm.

Dažu turpmāko dienu laikā redzēju, ka vairāki ieslodzītie ieiet ģenerāļa kamerā un, iznākdami ārā, vairs neizskatās nomākti. Troksnis un juceklis mūsu izolētajā sektorā mazinājās. 215. numurs, kurš iepriekš itin bieži tricināja gaisu, piesaukdams sievu un bērnus, tagad sēdēja klusu un bija stingrs un nelokāms, kad tika saukts uz pratināšanu. Serazo man pastāstīja, ka pēc sarunas ar ģenerāli gandrīz visi lūguši atsūtīt bārddzini un atnest matu suku un ziepes. Arī cietuma uzraugi sāka katru dienu skūties. Pat inspicēt atnākušais Millers bija spiests nelabprāt atzīt, ka kopumā ieslodzīto vidū uzlabojas disciplīna un pašcieņa.

Taču būtiskākā pārmaiņa bija tā, ka šajā "iestādē" pārstāja skanēt atzīšanās. Cilvēki sāka stūrgalvīgi klusēt. Della Rovere ar savu ārkārtīgi lielo vīrišķību deva viņiem spēku izturēt. Vadīdamies no paša ieslodzījumā gūtās pieredzes, viņš deva tiem dažādus vērtīgus padomus. "Visbīstamākajās stundās," ģenerālis brīdināja, "tūlīt pēc pusdienām vienkārša vēlēšanās atvirzīt domas no sava likteņa var piespiest jūs atzīties" vai "Neskatieties uz sienām, laiku pa laikam aizveriet acis, tad tās jūs vairs nenomāks." Viņš izteica piezīmes ari par izskatu, piemēram: "Tīrība stiprina garu." Ģenerālis zināja, ka, ievērodams militārās formalitātes savā uzvedībā, palielina ieslodzītajiem lepnuma jūtas, taču vienlaikus viņš neapnicis tiem atgādināja par viņu pienākumu Itālijas priekšā.

Pēc kāda laika cietumā piepeši paklīda baumas, ka ģenerālis esot vācu ziņotājs. Itāļu uzraugi - šie Musolīni pakalpiņi, kas nāca no sabiedrības padibenēm -, nosprieda, ka ari tam zemiskumam, līdz kuram viņi spēj nolaisties, ir robeža, un vienojās savā starpā, ka pastāvīgi viņu izsekos un gadījumā, ja šīs baumas apstiprinā​sies, nožņaugs.

Nākamajā rītā della Rovere pieņēma 203. numuru - kādu majoru, kurš, kā šķita, zināja svarīgu informāciju un kuru vācieši nebija piespieduši runāt. Serazo pielavījās pie kameras durvīm, bet citi uzraugi nostājās tuvumā.

Jūs tiksiet cietsirdīgi spīdzināts, - viņi izdzirda ģenerāļa balsi, - taču neparko neatzīstieties.

Turiet galvu tukšu un piespiediet sevi domāt, ka jūs neko nezināt. Pat jūsu domas par noslēpumiem, kurus glabājat, var atraisīt jums mēli.

Nobeigumā ģenerālis līķa bālajam majoram teica to pašu, ko man: - Ja jūs tomēr piespiedīs runāt, sakiet, ka visu darījāt, pildot manas pavēles.

Ap pusdienlaiku, ar visu savu ārieni pauzdams atvainošanos, Serazo atnesa un pasniedza viņa ekselencei rozes visu itāļu cietuma uzraugu vārdā. Ģenerālis augstsirdīgi pieņēma ziedus un, kā likās, galīgi nenojauta, kādās briesmīgās aizdomās tiek turēts.

Kādu rītu vācieši atnāca pēc pulkvežiem P. un F. un pirms izvešanas cietuma pagalmā atļāva viņiem atvadīties no ģenerāļa. Redzēju, kā viņi sastinga miera stājā uz della Roveres kameras sliekšņa. Ģenerālis kaut ko teica, un abi virsnieki pasmaidīja. Pēc tam viņš paspieda abiem roku - cik man bija gadījies redzēt, tā viņš nekad nedarīja. Tad, gluži vai atcerējies par vāciešu klātbūtni, sadrūma un, pacēlis roku, salutēja. Abi virsnieki arī atdeva viņiem godu un, pagriezušies uz papēža, aizgāja pretī nāvei. Vēlāk uzzinājām, ka, lūkodamies pret viņiem notēmēto šauteņu stobros, abi iekliegušies: "Lai dzīvo karalis!"

Tajā pašā dienā ap pusdienlaiku mani atkal izsauca uz nopratināšanu. Komisārs Millers paziņoja, ka mans liktenis būs atkarīgs no tā, kā es atbildēšu uz jautājumiem, un, ja turpināšu stūrgalvīgi klusēt… Es lūkojos viņā plati ieplestām acīm un nedz dzirdēju, nedz arī pat redzēju viņu: manā acu priekšā stāvēja pulkveži P. un F. un smaidīgais viņa ekselence. Pēc divām veltīgi izšķiestām stundām pratināšana beidzās.

Mani nespīdzināja, taču, pat ja arī to sāktu darīt, domāju, ka man pietiktu spēka visu noliegt. Atpakaļceļā palūdzu Serazo apstāties pie viņa ekselences kameras. Ģenerālis atlika malā grāmatu un uzmanīgi palūkojās uz mani, kas stāvēja viņa priekšā, piespiedis rokas pie bikšu vīlēm.

- Jā, tieši to no jums jau gaidīju, un citādi jūs nevarējāt rīkoties, - viņš teica, pirms es paspēju ierunāties, un piecēlās. - Man trūkst vārdu, lai izteiktu visu, ko vajadzētu, kapteini Montanelli. Taču, tā kā nav neviena, kas varētu par mums ziņot, lai šis godīgais itāliešu cietuma uzraugs kļūst par liecinieku tam, ko mēs runājām savās pēdējās dienās. Lai viņš dzird katru vārdu - es esmu pilnīgi apmierināts, kaptein.

Teikšu vēl vairāk: es priecājos. Bravo!

Tonakt jutos pilnīgi vientuļš, pavisam viens visā lielajā pasaulē. Taču mana mīļotā dzimtene šķita vēl tuvāka, dārgāka un reālāka nekā jebkad. Ģenerāli es vairs neredzēju. Kad jau biju atbrīvots, par viņa likteni man pastāstīja kāds Fosoli ieslodzītais, kam izdevās palikt dzīvam.

Fosoli bija bēdīgi slavena nāves nometne, kur cilvēku iznīcināšanas metodes bija visai daudzveidīgas un izsmalcinātas. Uz turieni kopā ar daudziem simtiem nacistu pretinieku bruņuvilcienā tika nosūtīts ari ģenerālis della Rovere, kas turpināja saglabāt savu aristokrātismu. Visu ceļu viņš sēdēja uz mantu maisu kaudzes, ko viņam bija izveidojuši pārējie ieslodzītie, un necēlās augšā, kad vagonā ienāca gestapo virsnieks. Viņš palika nesatraucams ari tad, kad tas iesita viņam pa seju un uzbļāva: - Es tevi pazīstu, cūka, tu - Bertoni!

Kāda jēga bija skaidrot šim vācietim, ka viņu sauc nevis Bertoni, bet gan della Rovere, ka viņš ir ģenerālis un korpusa komandieris, tuvs Badoljo draugs un Eliksandera tehniskais padomnieks? Ģenerālis mierigi pacēla izkritušo monokli un atkal ielika to acī. Vācietis lamādamies aizgāja.

Fosoli ģenerālis vairs nevarēja baudīt tādas privilēģijas, kādas viņam bija Sanvitores cietumā. Della Roveri ievietoja kopējā barakā, un strādāt viņam vajadzēja kopā ar visiem. Bēdubrāļi centās viņu no darba atpestīt, izdarot to viņa vietā, taču ģenerālis nekad necentās vairīties no darba, lai cik smags viņam, nu jau ne visai jaunam cilvēkam, tas arī būtu. Vakaros viņš sarunājās ar saviem biedriem, atgādinot, ka viņi ir nevis katordznieki, kas izcieš sodu, bet gan armijas virsnieki, un, raudzīdamies ģenerāļa spīdīgajā monoklī un klausīdamies viņa balsī, cilvēki atkal atguva vīrišķību.

Slaktiņš, kas 1944. gada 22. jūnijā tika sarīkots Fosoli, droši vien bija atriebība par sekmīgo partizānu darbību pie Dženovas. Saskaņā ar pavēli, kas tika atsūtīta no Milānas, no 400 cilvēkiem 65 bija jāizrauga nošaušanai. Nostādījis ieslodzītos ierindā, leitnants Tito sāka viņus izsaukt pēc uzvārdiem, un nāvei lemtie cilvēki iznāca ierindas priekšā. Kad viņš izkliedza Bertoni vārdu, neviens nepakustējās.

"Bertoni!" viņš atkal iekliedzās, lūkodamies uz della Roveri. Viņa ekselence stāvēja kā sastindzis.

Tai brīdī Tito, vai nu nolēmis būt iecietīgs pret notiesāto, vai ari kāda cita iemesla dēļ, piepeši pasmaidīja un teica: -Nu, labi, labi, della Rovere, ja jums tā patīk.

Visi, aizturējuši elpu, lūkojās uz ģenerāli, bet viņš izņēma no kabatas monokli un mierīgi ielika to labajā acī, palabodams leit​nantu: - Ģenerālis della Rovere, esiet tik laipni! - Un pēc tam pievienojās pārējiem, kas bija iznākuši ierindas priekšā.

65 cilvēkus ar sasietām rokām nostādīja pie sienas. Tad visiem aizsēja acis, izņemot ģenerāli, kurš neparko neļāva to darīt, un viņa vēlēšanās tika izpildīta. Kamēr četri ložmetēji tika gatavoti šaušanai, viņa ekselence, lepns un aristokrātisks, paspēra soli uz priekšu.

- Virsnieku kungi! - viņš teica cietā un skanīgā balsī. - Nesot savu pēdējo upuri, pievērsīsimies domās mūsu mīļotajai dzimtenei. Lai dzīvo karalis!

- Uguni! - Tito iekliedzās, un uz cilvēkiem, kas rindā stāvēja pie sienas, sāka šaut ložmetēji.

Patiesais ģenerāļa della Roveres dzīvesstāsts, kuru es uzzināju pēc viņa nāves, stāsts par cita veidola pieņemšanu un varonību, izklausās gluži neticams. īstenībā Sanvitores cietuma elks nepavisam nebija ģenerālis. Nedz Badoljo, nedz Eliksanders viņu nepazina, pat nekad nebija dzirdējuši par viņu, un viņa vārds nebija della Rovere.

Viņu sauca Bertoni, viņš bija Dženovā dzimis zaglis un krāpnieks, ilgu laiku pavadījis cietumā.

Vācieši viņu arestēja par kaut kādu sīku nodarijumu un nopratinot atklāja, ka šis cilvēks ir dzimis aktieris.

Viņi nosprieda, ka bezkaunīgais blēdis, kuram nav nekādu principu, bet kurš toties ir apveltīts ar lieliskām spējām, varētu būt noderīgs kā aģents informācijas iegūšanai no sagūstītajiem par​tizāniem.

Bertoni bija ar mieru sadarboties, ja cietumā varēs baudīt privilēģijas un tiks pirms termiņa atbrīvots. Vācieši izdoma stāstu par della Roveri un viņu attiecīgi apmācīja. Nokļuvis Sanvitores cietumā, Bertoni izlūdzās zināmu laiku, lai iegūtu to cilvēku uzticību, kurus viņam vajadzēja nodot. Taču šis cilvēks izrādījās daudz viltīgāks, nekā par viņu domāja, - viņš nolēma apmānīt vāciešus pašus.

Notika apbrīnojama pārvērtība - tēlodams ģenerāli della Roveri, Bertoni patiešām kļuva della Rovere. Viņš izvirzīja sev pārcilvēcisku mērķi - pārvērst Sanvitori par klusēšanas cietumu, bet tā ieslodzītos darīt pietiekami stiprus garā, lai tie ar cieņu sagaidītu savu likteni. Un viņš savu panāca - ar iespaidīgo ārieni, nevainojamo tīrības un kārtības mīlestību, vīrišķīgo runu atkal atdeva nelaimīgajiem cietumniekiem varu pār sevi.

Taču viņš saprata, ka liktenīgā stunda tuvojas. Komisārs Millers kļuva aizvien nepacietīgāks: kur ir ziņas, kur ir atzīšanās? Kad "della Rovere" tajā pēdējā dienā runāja ar mani savā kamerā un lūdza cietuma uzraugu būt par liecinieku, viņš to darīja, saprazdams, ka viss ir beidzies un tikai tā izdosies nosūtīt brīvībā savu patieso dzīvesstāstu, tikai tā varēs panākt, lai Itālija uzzina, ka savu pienākumu tās priekšā viņš ir izpildījis.

1945. gada 22. jūnijā, Fosoli slaktiņa pirmajā gadadienā, es stāvēju Milānas katedrālē un vēroju, kā kardināls - pilsētas arhibīskaps - svētī varoņu nāvē kritušo upuru zārkus. Kardināls labi zināja, kas patiesībā guļ zārkā ar uzrakstu "della Rovere". Taču viņš arī zināja, ka nevienam nebija lielāku tiesību uz ģenerāļa pakāpi kā tam cilvēkam, kura mirstīgās atliekas tur atdusējās: kādreizējam zaglim un cietumniekam Bertoni.

Daniels Helerijs, ASV Jūras kara spēku kontradmirālis Kodu grāmatas no okeāna dzīlēm (fragmenti no grāmatas "Attīrīt klāju!")

1944. gadā kā Atlantijas operatīvās grupas komandieris es piedalījos vācu zemūdenes sagūstīšanā.

Kopš 1815. gada amerikāņu karakuģiem ne reizi nebija izdevies cīnīties ar ienaidnieka kuģi abordāžā un to sagrābt. Šis notikums bija tik nedzirdēts, ka Vašingtonā pirmos ziņojumus par mūsu veiksmi uztvēra neticīgi, it īpaši, izdzirdot, ka mēs vedam savu trofeju piesietu tauvā.

Mēs braucām ar "Guadalcanal", vieglu, 11 000 tonnu lidmašīnu bāzes kuģi, kas bija iesaukts par "Can Do" (Tiks izdarīts!). Uz komandtiltiņa bija uzzīmēti četri mazi kāškrusti kā simboli mūsu uzvarām, no kurām pēdējā tobrīd bija vissvarīgākā - vācu zem​ūdene "U-515".

Kaujas laikā mēs ievērojām, ka kritiskā situācijā zemūdenes komanda necentās cīnīties līdz pēdējam un uzspridzināties kopā ar savu kuģi, - vācu jūrnieki domāja tikai par to, kā glābt pašiem savu dzīvību. To redzot, mēs uzdevām sev jautājumu: kāpēc nesagūstīt zemūdeni, ja piespiedīsim to uznirt? Kāpēc senajai komandai "Sākt abordāžu!", kāda mūsdienu jūras kara spēkos vairs netika dzirdēta, atkal neatskanēt pār okeāna ūdeņiem?

Dažreiz bojāta zemūdene iznirusi turpina kauju, bet dažkārt uzreiz tiek atvērtas lūkas, pa kurām sāk lēkt ārā mazas, melnas figūriņas, kas metas ūdenī. Taču arī jūs vienkārši nestāvēsiet un negaidīsiet, kad pretinieks sāks sarunas par padošanos, - jūsu mīnu kuģi pilnā gaitā drāzīsies pie tā un atklās uguni no visiem ieročiem, bet lidmašīnas piķēs un apšaudīs to ar ložmetējiem. Uzpeldējušajai zemūdenei no visām pusēm trieksies virsū torpēdas, raķetes, reaktīvie bruņu caursitēji lādiņi. Varbūt komanda lika zemūdenei uzpeldēt, lai padotos, taču jūs nevarat atļauties sēdēt, rokas klēpī salicis, un gaidīt, kad tas noskaidrojas, tāda kļūda var maksāt pārāk dārgi.

Sašauta zemūdene, kas atrodas piecu jūdžu attālumā nojums, ir ļoti bīstama. Torpēdas, kas tiek izšautas brīdī, kad komanda zemūdeni pamet, var pārvērst skaistu kuģi liesmojošā lāpā. Tāpēc mēs lieliski sapratām, ka ienaidnieka zemūdenes sagūstīšana būs ļoti riskanta. Taču, ņemot vērā, ka tiksim pie tāda guvuma kā kodu grāmatas, bija vērts izmēģināt laimi. Veiksmes gadījumā jūras kara flotes sakaru dienestam Vašingtonā būtu iespējams noskaņot savus uztvērējus uz vācu zemūdeņu izmantotajām frekvencēm un uzzināt pārraidītās kaujas pavēles. Tad visi Berlīnes jūras kara spēku štāba radisti kļūs par amerikāņu izlūkdienesta aģentiem.

Sanāksmē, kas bija veltīta mūsu izbraukšanai, es klātesošos virsniekus iepazīstināju ar savu plānu.

Speciālisti no štāba manu priekšlikumu vērtēja skeptiski, taču beigu beigās mēs nonācām pie secinājuma, ka nav nepieciešams zemūdeni pēc uzpeldēšanas apbērt ar nāvi nesošu lādiņu krusu - vācieši paši to gribēs nogremdēt. Saskaņā ar plānu mēs, atklājot ložmetēju uguni, aizmēzīsim komandu no zemūdenes klāja, tad iekļūsim pašā zemūdenē un aizgriezīsim ventiļus ciet.

Svētdien, 4. jūnija rītā, kad atradāmies simt jūdžu attālumā no Blāna zemesraga pie Franču Rietumāfrikas krastiem, skaļrunī pēkšņi atskanēja: "Amerikāņu karakuģis "Chatclain" ziņo operatīvās grupas komandierim. Es laikam esmu nodibinājis skaņas kontaktu." Divi tuvākie mīnu kuģi pilnā gaitā devās pie "Chatelain", turpretī "Guadalcanal" steidzīgi peldēja pretējā virzienā - lidmašīnu bāzes kuģa ierašanās rajonā, kur atklāta ienaidnieka zemūdene līdzinājās vecākas dāmas ieiešanai bārā, kad tur norisinās kautiņš. Tam tur nebija ko darīt.

Drīz "Chatelain" kapteinis pa radio ziņoja: "Kontakta objekts identificēts kā zemūdene. Sāku uzbrukumu." Divi iznīcinātāji " Wildcat", kas bija aizlidojuši palīgā kuģim "Chatelain", rneta lokus gaisā,

līdz pamanīja zemūdenes tumšo ēnu. Noorientējies pēc lidmašīnu ziņojumiem, "Chatelain" apgriezās apkārt un izmeta sēriju dziļumbumbu. Pēc īsa brīža "Chatelain" skaļruņos satraukti ierunājās jaunākā leitnanta Dž. Keibla balss: - Ir! Jums tā ir rokā! Zemūdene uzpeld!

Tieši divpadsmitarpus minūtes pēc tam, kad no mīnu kuģa tika saņemta pirmā ziņa par zemūdeni, tās garais, melnais, draudīgais korpuss parādījās virs ūdens. "Chatelain", "Pillsbury" un "Janx" atklāja uguni - taču vienīgi ar mazkalibra zenītlielgabaliem. No augšas piķēja iznīcinātāji un kapāja zemūdenes klāju ar izkausēta tērauda strūklām no saviem 0,5. kalibra ložmetējiem. Šī uguns nevarēja radīt sūces zemūdenes korpusā.

Kā vēlāk uzzinājām, tieši tobrīd, kad vācieši sēdušies pusdienot, sprāgušas dziļumbumbas un viņi nogāzušies uz grīdas, bet pēc tam tur nolidojuši arī šķīvji ar ēdienu. Kad apdullinātais kapteinis deva pavēli uzpeldēt, vācieši, kuri bija pārliecināti, ka viņu zemūdene grimst, metās pie izejas lūkas un sāka kuģi pamest. Viņi visi tika izvilkti no ūdens un galīgo zemūdenes sagūstīšanu drūmi vēroja jau no "Chatelain" klāja.

Līdzko zemūdene uzpeldēja, es paņēmu mikrofonu, un pirmo reizi pēc daudziem desmitiem gadu kuģa skaļruņos atskanēja pavēle: "Abordāžas komandas - uz priekšu!" Mūsu avantūristiskais plāns izdevās pilnībā. Vācieši atstāja zemūdeni, pat neizslēdzot dzinējus, un tā sāka griezties pa apli ar astoņu mezglu ātrumu. Ūdenī tika nolaistas laivas, un drīz vien leitnants A. L. Deivids no "Pillsbury" pirmais uzrāpās uz ienaidnieka zemūdenes.

Deividam un viņa ļaudīm bija visi iemesli domāt, ka, sākot laisties lejup pa lūku, viņi tiks sagaidīti ar ložmetēju kārtām. Tikpat labi viņi zināja, ka parasti vācu zemūdenēs ir 14 spridzekļi ar pulksteņa mehānismu, kas domāti pašiznīcināšanai. Un tomēr viņi pa lūku iekļuva bruņotajā novērošanas tornī, gatavi atšaudīties, taču sev par zināmu pārsteigumu atklāja, ka zemūdene ir pavisam tukša un atrodas pilnīgi viņu rīcībā - ja vien neuzsprāgs! (Vēlāk Deividu apbalvoja ar medaļu "Par drošsirdību", un viņš kļuva par otro no diviem Savienoto Valstu karavīriem, kas saņēma Šo apbalvojumu par piedalīšanos kaujās Atlantijā. Pārējie jūrnieki no viņa grupas dabūja jūras kara flotes krustus.)

Nodalījumā, kur atradās galvenais vadības punkts, abordāžas komanda atklāja ūdens strūklu sešu collu diametrā, kas šļācās no atvērta kanāla, un, ātri sameklējuši aizbāzni, to apturēja, citādi pēc dažām minūtēm zemūdene nogrimtu.

No "Guadalcanal" tika pārraidīta komanda: "Apstādiniet dzinējus, mēs zemūdeni vilksim tauvā."

Līdzko skrūves pārstāja griezties, zemūdene ar pakaļgalu sāka iegrimt, un mēs, lieki netērēdami laiku, aizīrāmies tai garām un pasviedām uz zemūdenes stāvošajiem zēniem trosi.

Tai brīdī zemūdenes pretīgais purns ar četriem pielādētiem torpēdu aparātiem gandrīz pieskārās pie mūsu kuģa borta.

- Ak Dievs! - es izdvesu. - Šajā zemūdenē saimnieko vesels bars ziņkārīgu zēnu - es Tevi lūdzu, neļauj nevienam pablēņoties ar torpēdu starta pogām.

Līdzko mēs sākām vilkt savu trofeju, tās pakaļgals atkal iznira. Pa to laiku abordāžas komanda, ātri un precīzi rīkodamās, atvienoja vadus no spridzekļiem, pārbaudīja, vai kaut kur nav mīnu lamatas, un paņēma visus svarigākos dokumentus, lai mums būtu ko parādīt, ja gadījumā zemūdeni pazaudēsim.

Kaut arī mēs savam "mustangam" bijām uzmetuši laso un to droši piesējuši, "dzīvnieks" vēl nebija savaldīts - zemūdenei vajadzēja mierīgi peldēt aiz kuģa, taču tā pastāvīgi aizslīdēja pa labi. Nodomāju, ka droši vien iestrēgusi stūre, - tas un vēl zēnu paziņojums, ka zemūdenē atrastas mīnu lamatas, pamudināja mani doties uz zemūdeni pašam. Gribēju visu apskatīt pēc iespējas drīzāk un tagad kā pašiecelts virsnieks, kas atbildīgs par mīnu lamatām, varēju to izdarīt gluži likumīgi. Spridzeklis bija piestiprināts pie ūdensnecaurlaidīgajām torpēdu nodalījuma durvīm. Mums vajadzēja ietikt šajā nodalījumā, lai nokļūtu pie stūres ierīces, kas tiek vadīta ar roku. Pēc spridzekļu neitralizēšanas instrukcijas prasībām, kamēr tiek veikts šis darbs, visiem pārējiem kuģis jāatstāj, taču laika bija maz un

tādu darbu patīkamāk bija darīt sabiedrībā. Tāpēc mīnu lamatas es noņēmu ar divu abordāžas grupas zēnu enerģisku līdzdalību; viņi palīdzēja man ar daudziem jo daudziem padomiem, un drīz vien, mūsu saspringtajām sejām atplaukstot platā smaidā, durvis bija atvērtas.

Kad atkal izrāpos pa lūku svaigā gaisā, ieraudzīju mūsu mākslinieku, kurš stāvēja pie novērošanas torņa ar otu rokā un lieliem, sarkaniem burtiem uzkrāsoja zemūdenes jauno nosaukumu: "Can Do Jr" (Can Do Jaunākais). Drīz mēs to saīsinājām vienkārši par "Jaunāko".

Uz "Guadalcanal" mēs topmastā pacēlām tradicionālo slotu (jūras kara flotes signāls, kas nozīmē "Pilnīga uzvara!") un uzņēmām kursu uz Bermudu salām. Vašingtonā mūsu pārraidītie ziņojumi tika pieskaitīti pie sevišķi slepeniem. Teikdams komandai runu attiecībā uz šo slepenību, es piebildu: ja mums izdosies to saglabāt, varbūt mēs sekmēsim lūzuma iestāšanos karā. Mēs vilkām līdzi piecas ienaidnieka akustiskās torpēdas, no kurām ļoti cieta mūsu kuģi, un tagad mūsu speciālisti varēs izstrādāt paņēmienus cīņai ar tām. Taču vēl būtiskāk - bijām ieguvuši vācu kodu grāmatas, un tagad radās nepieciešamība šo faktu slēpt, jo, uzzinājuši par to, vācieši kodus uzreiz mainītu.

- Un nobeigumā vēl piebildīšu, - es teicu, - nav jēgas glabāt suvenīrus, ja artiem nav iespējams palielīties un tos visiem parādīt. Tāpēc visiem, kam tādi ir, rīt tie būs jāatdod.

Nākamajā dienā vecākais palīgs bija gluži vai ierakts milzīgā visdažādāko priekšmetu kaudzē, un es galīgi nespēju saprast, pa kuru laiku zēni bija savākuši visus tos ventiļus, vadus no mīnām ar laika degli un neskaitāmus citus krāmus. Turklāt zināju, ka lielākā daļa no viņiem drīzāk atdos savu labo roku, nekā šķirsies no savām pistolēm, tālskatiem, fotoaparātiem un virsnieku cepurēm.

19. jūnijā mūsu operatīvā grupa ieradās Bermudu salās, kur saņēma gaidīto pateicības paziņojumu.

Vislielāko lepnumu pēc atgriešanās štatos es izjutu par to, kā mani zēni glabāja mūsu kopīgo noslēpumu noklusēja droši vien iespaidīgāko notikumu mūžā. Šis noslēpums bija tik lieliski saglabāts, ka vēl līdz šim brīdim dažos vēsturskos sacerējumos par Otro pasaules karu tas netiek pat pieminēts. kad grāmatas ar kodiem no zemūdenes "U-515" nokļuva vašingtonā, mūsu speciālisti varēja noskaņot radiouztvērējus uz Vācu zemūdeņu izmantotajām frekvencēm un pēc tam lasīt viņu radiogrammas tā, it kā tās tiktu raidītas skaidrā angļu valodā. Mūsu rokās bija visas kartes, visi dokumenti, kopīgā pavēle un kodu grāmatas, kādas, izbraucot jūrā, bija ikkatrai vācu zemūdenei. Un, kaut arī nacisti laiku pa laikam kodus mainīja, problēmas tas mums nerādīja, jo šifra atslēgas šīm izmaiņām ari atradās mūsu rokās. No Jūras militāro spēku izlūkdienesta viedokļa tā bija lielākā veiksme karā.

Viljams Brugers, atvaļinātais ASV armijas brigādes ģenerālis "Maisveida Bikses" Pulksten divos naktī 1944. gada jūnijā mūsu baraku negaidot pielēja spilgta gaisma. Tajā pašā mirklī mums apkārt sāka skraidīt japāņu uzraugi un virsnieki - sākās kārtējā pārmeklēšana, pēkšņa, lai mēs nepagūtu ne paslēpt, ne iznīcināt, nedz arī kaut kur citur nobēdzināt visu to, kas tika uzskatīts par aizliegtu vai arī kas bija mums slepeni atnests. Kamēr viņi rakņājās mūsu mantās un pievāca visas atrastās piezīmes un grāmatas, mēs miegaini stāvējām un grīļojāmies, piespieduši rokas pie bikšu vīlēm.

Es biju ļoti satraukts. Jau divus gadus, kopš biju sagūstīts, rakstīju piezīmes par notikumiem, domām un jūtām. Tās aizņēma jau vairākas piezīmju grāmatiņas. No atsevišķām lapiņām biju pat izveidojis veselu dzejoļu grāmatiņu. Kaut gan ārēji šie dzejoļi bija pilnīgi nevainīgi, dziļākajā būtībā atspoguļoja lielos pārdzīvojumus un drūmo dzīvi ieslodzījumā. Rakstīšana kļuva par manu galveno nodarbošanos, interesi, kas pārņēma visu manu būtni; rakstot manas rokas bija nodarbinātas, bet prāts pastāvīgi aizņemts.

Nejēdzīgajos karagūstekņu nometnes apstākļos, kas jo sevišķi veicina degradāciju, tas bija veids, kā saglabāju sev normālu psihi.

Taču nodarboties ar rakstīšanu nometnē bija riskanti. Ģenerālis Džonatans Veinraits, kas arī tepat atradās, brīdināja, kādas briesmas man draud, ja tādas lietas uzticēšu papīram. Japāņiem nebija ne mazākās iecietības pret mūsu darbiem vai vārdiem, kas tika vērsti pret viņiem, un šī neiecietība bieži vien izvērsās cietsirdīgās re​presijās.

Protams, manos rakstiski izteiktajos pārdzīvojumos viņi va​rēja atrast sev maz kā cildinoša.

Ieraudzījis, ka viņi izvelk un aiznes manas piezīmju grāmatiņas, nodomāju, ka nu man sāksies grūti laiki. Kopš tā brīža nodrebēju ikreiz, kad ieraudzīju nometnes komandantu vai viņa vietnieku, ko mēs bijām iesaukuši par"Maisveida Biksēm".

Maisveida Bikses mēs uzskatījām par iemiesojumu visam tam nīstajam, kas bija raksturīgs dzīvei aiz dzeloņstieplēm - sliktajam ēdienam, netīrībai, sodiem un, galvenais, pašam pazemojumam atras- lies gūstā. Tas bija tukls liela auguma japānis ar švīkstošiem soļiem un maisveida biksēm, kas bija sabāztas zābakos. Viņš diezgan labi runāja angliski, un mums bija aizdomas, ka viņš zina šo iesauku.

Pēc neilga laika japāņi sāka izsaukt gūstekņus, pie kuriem bija atrastas piezīmes. Ar sev raksturīgo sistemātiskumu viņi vispirms sāka ar tiem cilvēkiem, kuru uzvārdi sākās ar burtu "A", tad pārgāja pie burta "B". Britu brigādes ģenerāļa rokrakstos japāņiem kaut kas nepatika, un viņu iesēdināja karcerī uz trim dienām, iztikai atvēlot tikai maizi un ūdeni, bet kādu amerikāņu pulkvedi nežēlīgi piekāva un pavēlēja ierasties vēl dažas dienas uz tādu pašu miesassodu. Drīz vien viņiem vajadzēja nokļūt arī pie manis.

Lai satraukumu mazinātu, visu brīvo laiku pavadīju niecīgā sakņu dārziņā, ko nometnes teritorijā man ļāva kopt. Šis 20 x 10 pēdu lielais dārziņš bija mans vienīgais vaļasprieks un lepnums. Divpadsmit tur augošie tomātu ceri bija sasnieguši astoņu pēdu augstumu un smagi līka lejup zem gatavo augļu svara, bet mani baltie rutki, kāposti un kolrābji droši vien būtu izcīnījuši balvas rajona izstādē štatos.

Reiz kādu dienu, irdinādams zemi starp tomātu stādiem, izdzirdu sev aiz muguras švīkstošus soļus un pēc tam arī balsi: - Vai jūs esat Brugers?

Maisveida Bikses! Biju pārliecināts, ka nu ir mana kārta iet uz sagaidāmo izrēķināšanos. Nometis kapli, es piespiedu rokas pie bikšu vīlēm un paklanījos, kā mums bija pavēlēts. Maisveida Bikses turēja rokās lielu aploksni, un viņa sejas izteiksme bija ļoti nopietna.

- Jā, es esmu Brugers, - atbildēju.

- Man šeit ir jūsu grāmatiņas, - viņš teica. - Es tās lasīju.

Viņš izņēma no aploksnes vienu grāmatiņu.

- Jūs rakstāt dzeju?

Tāds sākums sarunai, kuru gaidīju, bija kas jauns.

- Jā, - piesardzīgi atbildēju. - Dažreiz pamēģinu.

- Vai sen jau rakstāt dzeju? - Maisveida Bikses turpināja savu dīvaino iztaujāšanu.

- Nu, - es atbildēju, cik iespējams nenopietnāk, - nevar teikt, ka regulāri rakstu, taču nodarbojos ar to lielu daļu sava mūža.

Viņš atvēra grāmatiņu un pienāca tuvāk.

-Jums ir ļoti skaistas četrrindes. Vai Amerikā jūs uzskata par izcilu dzejnieku?

Lai kā arī centos saklausīt izsmieklu viņa balsī, sajust acumirklīgu zobgalību viņa lūpās, es nespēju samanīt neko noniecinošu - Maisveida Bikses runāja pilnīgi nopietni.

Ai nē, - centos viņam iestāstīt. - Es neesmu dzejnieks. Esmu karavīrs. Tā vienkārši dažreiz saceru joka pēc. Jūs patiešām lasījāt manus pantiņus?

- Jā, jā, es lasīju tos daudzas reizes.

Kādēļ tas viss bija vajadzīgs? Ko viņš gribēja? Sapratu, ka izlieku sevi par ēsmu, taču nespēju neuzdot jautājumu, ar kādu pie savu gara darbu lasītāja griežas ikviens, kas uzskata sevi par dzejnieku. Es bildu: - Un jums… jums patika?

- Jā, - Maisveida Bikses atbildēja. - Daži dzejoļi pat ļoti. Vispār es neesmu dzejas pazinējs, taču man iepatikās.

Jau aizmirsis, ka man vajadzēja stāvēt viņa priekšā miera stājā, es ielūkojos pār viņa plecu savā piezīmju grāmatiņā.

- Kādas vietas jums palika prātā?

Maisveida Bikšu bargā seja pamazām atmaiga pavisam.

Vairāk par visu man iepatikās dzejolis, ko jūs veltījāt savai sievai, - viņš pasmaidīdams atbildēja, - un tas, ko rakstījāt par savu ģimeni. Tas man, kā jūs mēdzat izteikties, ir palicis dziļi prātā.

Viņš atšķīra lappusīti, kurā bija mazs, tikai 8 rindu garš dze- jolis, un, nelūkodamies tekstā, sāka to lasīt. Dzejoļa sentimentalitāte mazliet zuda viņa īpatnējās angļu valodas izrunas dēļ, taču, noskaitījis dažas rindiņas, viņš apklusa un pasniedza grāmatiņu man.

- Mana angļu valoda nav tik laba, lai deklamētu. Lūdzu, nola​siet to man.

Mana piesardzība pilnīgi izgaisa - es biju dzejnieks, kuru uzklausīja pateicīga, uzmanīga auditorija.

Nekad vēl nebiju juties tik dziļi saviļņots kā toreiz, kad, ģērbies bāli brūnajās karagūstekņa drēbēs, stāvēju starp tomātiem un kāpostiem un lasīju savu gara darbu: "Kad iestājas krēsla un klusums sauc Uz vakara lūgšanu, No pustumsas iznirst un mani apņem Mīļo tēli.

To maigās rokas apvij manējās, Uz sejas jūtu viņu skūpstus. Un izgaist telpa, laiks vairs Nepastāv, Kad dvēseles saplūst."

- Labi! Labi! - Maisveida Bikses uzslavēja. - Es arī sen neesmu redzējis savu ģimeni. Man patīk jūsu dzejoļi.

- Jūs mīlat dzeju? - es vēl aizvien neizpratnē jautāju.

O, jā, jā! Mēs, japāņi, mīlam dzeju. Dzejoļus raksta mūsu imperators. Daudzi izcili japāņi atstājuši pēc savas nāves dzejoļus.

- Tas ir ļoti interesanti, - es teicu, pilnīgi nodevies mūsu sarunas tematam un vairs nedomādams par to drūmo iemeslu, kādēļ viņš bija atnācis. Es jautāju: - Varbūt arī jūs pats "fcsat kaut ko uzrakstījis?

Maisveida Bikses apmulsis pietvīka gluži kā kautrīgs skolnieks.

Jā, mēģinu, - viņš stomīdamies atzinās. - Cenšos, taču man ne visai labi izdodas. Man nav tik

labu dzejoju kā jums. Esmu slikts dzejnieks.

- Varbūt jūs kaut ko nolasīsiet? - es palūdzu, aizmirsis jebkādu piesardzību.

Nolasīšu savus dzejoļus? - Maisveida Bikses pārjautāja, plati iepletis acis un kautrīgi pasmaidīdams. - Tie taču ir slikti - slikti. Tomēr varbūt jūs tos uzlabosiet, tulkojot angliski?

Viņš pasniedza man papīra lapiņu, uz kuras ar rakstāmmašīnu bija uzdrukātas dažas rindiņas. Es skaļi nolasīju: "Augstu zilās debesīs spīd mēness, Tā gaisma zālē mirdz kā sudrabainais sniegs. Es esmu noguris no pārāk smagās cīņas, Man dvēsele ir mieru radusi."

Kad lasīju pēdējo rindu, mana balss drebēja.

- Paklausieties, Mais…- es iesāku un tūlīt pat aprāvos.

Viņš iesmējās.

- Maisveida Bikses! Jā, es zinu, labi, labi, Maisveida Bikses, lai jau būtu! - Un, paraustījis plecus, palūkojās uz savām biksēm. Tad uzmeta skatienu man.

- Jums patika mani dzejoļi?

- Lieliski! - es nemelodams atbildēju. - Nevajag neko labot.

- Paldies, paldies, - to teikdams, viņš saudzīgi salocīja lapiņu un ielika atpakaļ kabatā. Tad pasniedza man aploksni ar piezīmju grāmatiņām.

- Jūsu piezīmes, ģenerāli.

Izteikdams manu dienesta pakāpi, viņš instinktīvi izstiepās miera stājā un atdeva godu, tad pagriezās un devās prom. Taču pēc dažiem soļiem apstājās un atskatījās.

-Jums izauguši brīnišķīgi dārzeņi, - viņš teica. - Mēs, japāņi, mīlam skaistus dārziņus. Skaisti augi, brīnišķīgi dzejoļi. Vai paspiedīsiet roku?

Man nebija nekādu iebildumu. Es paspiedu viņa roku.

Bleiks Klārks Neredzamā armija 1944. gada 1. jūnijā pēc deviņos pārraidītajām vakara ziņām BBC diktora sausā balss nolasīja rindiņu no Pola Verlēna dzejoļa: "Les sanglots longs des violons de l'automne" ("Ilgās rudens vijoļu raudas"). 5. jūnijā tika pārraidīta šāda rinda: "Blessent mon coeur d'une langueur monotone" ("Ievaino manu sirdi ar vienmuļām skumjām").

Pēc tam tika pārraidīti šifrēti ziņojumi, kas vairumam klausītāju, ieskaitot vāciešus, neko nenozīmēja, taču vairāk nekā div​simt tūkstošiem apbruņoto franču - pretošanās kustības dalībnieku tie bija ilgi gaidītie signāli rīcībai. Naktī, vēl pirms Normandijas krastā spēra kāju pirmais sabiedroto karavīrs, visā Francijā viņi sāka spridzināt tiltus, graut aizsprostus, padarīt dzelzceļus nelietojamus, sūtīt vilcienu sastāvus uz nepareizām galastacijām, gāzt kokus pāri ceļiem, dedzināt degvielas noliktavas, pārgriezt telefona līnijas.

Nākamajā - X dienā vācu karaspēka pārvietošana un munīcijas pievešana noritēja gliemeža gaitā.

Karaspēka daļas, kuras sūtīja atvairīt Normandijā izcelto desantu, tika aizkavētas vidēji par 48 stundām šis laiks krastā izsēdinātajiem amerikāņiem un britiem bija ārkārtīgi vērtīgs. Vēlāk, kad uzbrukums jau bija sācies, franču partizāni pastāvīgi informēja ģenerāli Peitenu, kur tieši atrodas katra no pienākošajām vāciešu kolonnām, kā arī sargāja viņa flangus, tā veicinādami vienu no straujākajiem pārrāvumiem karu vēsturē.

Britu, amerikāņu un franču pagrīdes organizatoru loma, uzspridzinot vāciešiem pie kājām franču pretošanās kustības pulvera mucu, bija kaut kas principiāli jauns karadarbības vešanā. Partizānu graujošo darbību komandēja apvienotā sabiedroto pavēlniecība, ko vadīja ģenerālis Eizenhauers.

Jau 1941. gadā briti slepeni iesūtīja Francijā pirmās operatīvo aģentu grupas, kas sāka sadarboties ar vietējo sabotieru grupām, kuras stihiski radās visā valstī. Viņi pierunāja frančus, lai tie pārtrauc laiku pa laikam slepkavot vāciešus, jo ar to izraisīja tikai nežēlīgas represijas, un sāk pildīt uzdevumus, ko

noteica Londona. 1944. gada sākumā, kad plāns iebrukumam Francijā bija tikpat kā pabeigts, pieredzējušos britu diversantus no SAS (Special Air Service -īpašas nozīmes gaisa desantnieku vienība) un amerikāņu operatīvos darbiniekus no OSS (stratēģisko dienestu pārvalde), kā arī vēl citus operatīvos dienestus komandēja vienota pavēlniecība. Franču pagrīdniekiem tika uzdots pārgriezt vācu sakaru līnijas, bet pēc tam sekmēt visas Francijas teritorijas atbrīvošanu no ienaidnieka. Lai veicinātu ātrāku diversijas aktu organizēšanu pretinieka okupētajā teritorijā, ar izpletņiem tika nomestas speciālas kareivju grupas. Daļa šo grupu, ko sauca par "džedburgiem" (pēc Skotijas pilsētiņas, kur tās tika apmācītas, - tulk. piez.) jeb "džediem", bija komandas, ko veidoja trīs virsnieki vai seržanti, no kuriem viens prata rīkoties ar rāciju, un vairāki ierindnieki. Parasti tajās ietilpa * gan briti, gan amerikāņi, gan francūži.

Trīs galvenie pagrīdnieku darbības plāni, kas bija izstrādāti frančiem X dienai, tika saukti par Zaļo, Violeto un Zilo. Tie paredzēja pārgriezt telefona un telegrāfa līnijas, saspridzināt dzelzceļus un izdarīt uzbrukumus elektrostacijām; šim nolūkam vajadzēja nodibināt sakarus ar tūkstošiem kaujinieku no Franču iekšzemes spēkiem, nogādāt tos vajadzīgajās vietās - un to visu veikt tieši gestapo deguna galā. Lai īstenotu Zaļo plānu, aģenti sarīkoja tikšanos ar miljoniem cilvēku lielās dzelzceļnieku saimes pārstāvjiem; saskaņā ar Violeto plānu, franču pagridnieki iesūtīja savus ļaudis telefona un telegrāfa svarīgākajos mezgla punktos, bet saskaņā ar Zilo plānu zemnieki tika apmācīti rīkoties ar spridzekļiem un mīnām.

Apbruņots aģents, kuru iesūtīja izlūkošanai un diversijām, ja viņam smaidīja veiksme, varēja cerēt uz vidēji trīs līdz četrus mēnešus ilgu darbību. Viņam vajadzēja turēt sev klāt dokumentus un fotofilmas ar iegūto informāciju, kuras varēja atklāt ienaidnieks, viņš bija spiests uzticēties cilvēkiem, kuru vidū varēja būt ienaidnieka aģenti. Ja viņš bija brits vai amerikānis, tad nācās pastāvīgi uzmanīties, lai nepieļautu kļūdas, kas varētu atklāt viņa nacionālo piederību. Piemēram, restorānā vajadzēja aizbāzt salveti aiz krekla apkaklītes, kā to darīja franči, bet veikalā neprasīt skūšanās krēmu vai zobu pastu, kas Francijā nebija redzēta jau divus gadus.

Gestapo izlika visādas lamatas, lai iesūtītie aģenti paši sevi nodotu. Kādā pilsētā bija aizliegts braukt ar velosipēdiem pa diviem līdzās, citā pilsētā otrdienās un piektdienās bāros nepārdeva sarkano vīnu, bet bārmeņiem bija uzdots ziņot par visiem, kas to pieprasīja. Taču, par spīti nacistu viltībām, dažiem aģentiem apbrīnojami veiksmīgi izdevās atvērt tabakas veikaliņus, grāmatu kioskus un lietotu mēbeļu veikalus, kur ieinteresētie "pircēji" varēja ar viņiem tikties, neizraisot aizdomas.

Bēgšana pēc apcietināšanas izdevās reti. Operatīvais darbinieks Džordžs, amerikāņu aģents, kas apšaudē ar gestapoviešiem guva ievainojumus, tika bezsamaņā saslēgts roku dzelžos un iemests furgonā.

Pa ceļam atguvies, viņš izvilka zeķē paslēpto pistoli un nošāva vāciešus, kas viņu veda. Vēlāk franči sadabūja Džordžam jaunus dokumentus, un viņš turpināja darbību citā valsts malā.

Operatīvais darbinieks Mišels, viens no ģenerāļa de Gola cilvēkiem, atradās viesnīcas numurā, kad ieradās gestapo. Viņš uzskrēja augšstāvā, taču izeju uz jumta nevarēja atrast un iebēga pa pirmajām atvērtajām durvīm numurā, kur kalpotāja mainīja palagus. Steidzīgi paskaidrojis, ka viņa dzīvība ir briesmās, fran​cūzis apņēmīgi nokomandēja: - Ātri gultā!

- Nē! - meitene iebilda.

- Neesiet muļķe! - viņš iešņācās. - Man prātā daudz no​pietnākas lietas!

Numurā iebrukušie gestapovieši iededza gaismu un… ieraudzīja guļam gultā acīm redzami neapmierinātu mīlas pāri.

- Novēlu jums patīkamu vakaru, - vecākais gestapovietis pasmīnēja un, izgājis ārā nopakaļ saviem ļaudīm, aizvēra durvis.

Sevišķi nozīmīgs cilvēks katrā pagridnieku grupā bija radists, kas uzturēja pastāvīgus sakarus ar Londonu vai Alžīru, pieprasīja ieročus un spridzekļus, kā arī norādīja vietas, kur varētu tikt iesūtīti jauni aģenti. Šiem franču pretošanās kustības neapdzejotajiem varoņiem, kuru vidū bija arī kāda jauna

amerikāniete, pastāvīgi draudēja briesmas, ka viņus nopeilēs un sagūstīs nacisti. Parīzē vāciešiem bija 36 radiopeileri, kas nemitīgi "ķemmēja" ēteru un darbojās tik efektīvi, ka jau 20 minūtes pēc tam, kad aģents bija sācis radioseansu, pie viņa durvīm varēja dauzīties gestapovieši. Daudziem radistiem izdevās paglābties tikai dažas sekundes pirms vāciešu ierašanās: viņi izlēca pa dibenistabas logu, pamezdami visu aparatūru.

Kad pienāca diena X, šīs neredzamās, slepenās armijas darba rezultātā nepilnos četros mēnešos tika iznīcinātas vai sabojātas apmēram 750 lokomotīves. Tas liecināja, ka tobrīd vācu apgādes līnijās jau bija radīti nopietni traucējumi. 1944. gada martā ar gandrīz 3000 slepeno aģentu pūliņiem visas pretošanās grupas, kas darbojās Francijā, tika iesaistītas zaļā, violetā un zilā plāna izpildē. Katrai grupai Londonas vai Alžīras štāba mītnē tika sastādīta detalizēta karte ar konkrēto darbības objektu. Ar izpletņiem tika nomesti instruktori, kuri grupās pa diviem trim apmācīja zemniekus spridzināt dzelzceļus un tiltus. 1 .jūnijā Francijas kartes abos štābos bija nosētas ar sarkaniem punktiņiem, kas apzīmēja apmācītās un apbruņotās patriotu grupas, kuras bija gatavas pēc signāla uzbrukt norādītajiem objektiem X dienā un arī turpmāk.

5. jūnija vakarā pēc signāla darbības sākšanai Francijas dzelzceļi tika pārgriezti vairāk nekā 500 vietās, un no saviem franču aģentiem Londona turpmāko divu dienu laikā saņēma informāciju par visiem nozīmīgākajiem ienaidnieka veiktajiem dzelzceļa pārvadājumiem, tā ka sabiedroto lidmašīnas varēja uzbrukt gandrīz visiem ešeloniem, kas veda karavīrus uz Normandiju. Daži aģenti bija iepazinušies ar franču starppilsētu telefona līniju pastiprināšanas staciju darbu un tagad ar vācu caurlaidēm ietika tajās un daudzas uzspridzināja.

Tūkstošiem zemnieku uzstādīja uz ceļiem mīnas un izmētāja dzelkšņus, kas pārdūra vācu kravas mašīnām riepas. Pēc optimistiskākajām cerībām vācu papildspēku ierašanos bija paredzēts aizkavēt uz 12 stundām, taču ar aģentu pūliņiem tā tika aizkavēta divas diennaktis.

Lielākā daļa "džedburgu" atradās kalnu rajonos, kur palīdzēja franču partizāniem; to bija vairāk nekā 100 000. Pēdējos četros mēnešos viņiem tika nomests tūkstošiem tonnu amerikāņu ieroču, granātu un medikamentu. 14.jūlijā, veicot drosmīgu reidu dienas laikā, 324 amerikāņu lidaparāti "B-17" nometa ar izpletņiem 500 tonnas aprīkojuma, ar ko pietika 36 000 kareivju ekipēšanai.

Bretaņā pēc sabiedroto karaspēka iebrukuma 1944. gada augustā 30 000 franču iekšzemes kaujinieku, kuru organizatoriskais centrs bija īpašas nozīmes gaisa desantnieku nodaļas veterāni un kas tagad veidoja 4. franču izpletņlēcēju bataljonu, sāka ierīkot slēpņus, izlūkot un apsargāt ceļus, pa kuriem virzījās sabiedroto karavīri.

Neredzamās armijas operatīvās grupas radīja vāciešiem sevišķi lielas briesmas. Tās veidoja spridzināšanas un tuvcīņas speciālisti, kas tika iesūtīti Francijā grupās pa 15-20 cilvēkiem tādu darbu veikšanai, kur bija nepieciešama īpaša kvalifikācija. Vienpadsmit grupas tika iesūtītas Dienvidfrancijā, kur koncentrējās partizānu lielākā daļa. Vairāk nekā 200 cilvēku nodarbojās ar franču apvienošanu kaujinieku grupās un to apmācīšanu. Kopīgās kaujās tika iznīcināts 461 vācietis, 467 tika ievainoti un tūkstošiem saņemti gūstā. Pirmā grupa tika izsēdināta Lo departamentā, kur ienaidnieks bija ļoti spēcīgs.

Saformējuši trīs bataljonus, aģenti sāka ierīkot vāciešiem slēpņus, kuros iekļuva apmēram 1000 pretinieka kareivju, spridzināja dzelzceļa tiltus un akveduktus, paralizēja pretinieka karaspēka pārvietošanos visā departamentā.

Kad vācieši sāka atkāpties, operatīvo grupu taktika mainījās. Kāda grupa 25 cilvēku sastāvā devās uz lielo Egizonas hidroelektrostaciju - vienu no svarīgākajām enerģētiskajām būvēm Francijā, lai to glābtu. Tur atradās 500 vāciešu, kas bija gatavi nepieciešamības gadījumā to uzspridzināt. Operatīvās grupas vadītājs izvietoja savus karavīru formās ģērbtos cilvēkus staip franču partizāniem, kuru skaitliski bija daudz vairāk, un sāka sarunas ar ienaidnieka komandieri, iepriekš izdarīdams tā, lai vācieši viņa karavīrus ieraudzītu. Pēc tam viņš, draudēdams ar 1500 amerikāņu izpletņlēcēju uzbrukumu, ierosināja, lai vācieši, neuzsākot cīņu, dodas uz netālo pilsētu. Iebiedētie vācieši aizgāja un atstāja

hidro​elektrostaciju neskartu.

Pilnīgi visi slepenās armijas karavīri ticēja franču patriotiem, kuri lika visu uz spēles, sniedzot viņiem palīdzību un sekmējot savas dzimtenes atbrīvošanu. Daudzi no šiem karavīriem bija spiesti nemitīgi slēpties un ilgi netika pie pienācīgas mītnes un uztura. Darbodamies mazās grupās vai individuāli, daži no viņiem cīnījās četru gadu garumā un veltīja savu dzīvi Francijas atbrīvošanai.

Alans Mičijs Intrigas ēterā

Kopš neveiksmīgās sabiedroto desanta izcelšanas pie Djepas 1942. gadā, kas bija mēģinājums iebrukumam Normandijā, vācieši nepārstāja lielīties, ka tā izrīkosies ar ikvienu jaunu desantu. Tomēr 1944. gada 6. jūnijā 6000 sabiedroto kuģu neskarti piepeldēja pie Normandijas krastiem un sāka izcelt malā karavīrus, vēl pirms vācieši bija par to uzzinājuši. Šajā kritiskajā stundā ienaidnieka radaru operatori bija apvesti ap stūri, viņi domāja, ka iebrukums notiks pie Padekalē, 220 jūdžu tālāk no patiesās desanta izsē- dināšanas vietas. Šī X dienā izdarītā pretinieka dezinformācija bija kulminācija sevišķi slepenajam četru gadu garajam karam radioviļņos, kas noritēja vienlaikus ar sabiedroto gaisa spēku cīņu pret vācu "Luftvvaffe".

Otrā pasaules kara gaisa kauju īslaicīguma dēļ abas puses kļuva pilnīgi atkarīgas no radiosakariem, kas bija nepieciešami, lai formētu un vadītu bumbvedēju eskadriļas, kā arī lai vestu iznīcinātājus ienaidnieka bumbvedēju pārtveršanai. Radars bija gan vācu, gan arī britu pretgaisa aizsardzības balsts, kas fiksēja lidmašīnas, kuras tuvojās. Tāpēc radiokara mērķis bija izraisīt traucējumus pretinieka radiosakaros un iznīcināt tā radiolokācijas iekārtas.

Radiopretdarbību, ko oficiālajā žargonā sauca par RCM (radio counter-measures), bez lielas reklāmas sāka pielietot kopš 1940. gada rudens, kad Gēringa bumbvedēji naktīs uzlidoja britu pilsētām.

Vācu piloti vadīja savas lidmašīnas uz mērķi, orientēdamies pēc šauriem radiostariem, kas tika raidīti no Francijā un Beļģijā ierīkotajiem vizēšanas punktiem. Noteiktās vietās šie stari krustojās ar citiem stariem, kas tika raidīti no Holandes un Norvēģijas, un to krustpunkts nozīmēja, ka lidmašīna tuvojas bombardēšanas objektam.

Briti nolēma iejaukties šajā sistēmā un raidīt savus signālus. Tā kā vācieši nereti radiostarus ieslēdza jau dažas stundas pirms uzlidojuma sākuma, britu operatoriem pietika laika tos atklāt un "koriģēt". Viņi varēja šos radiostarus retranslēt un, pakāpeniski tos "izliecot", atvirzīt no mērķim paredzētās pilsētas. Ar divpakāpju novirzi bija pietiekami, lai ienaidnieka bumbvedēji 250 jūdžu kursā novirzītos no objekta par 9 jūdzēm un izbērtu savu nāvējošo kravu neapdzīvotā apvidū.

Kad vācieši attapās un pārstāja izmantot par lidmašīnu vizie- riem radiostarus, tos aizstājot ar orientēšanu no Vācijas sakaru centriem, briti pievienoja savam radiokara arsenālam jaunu paņēmienu.

Kad vācu bumbvedēja stūrmanis pa radio pieprasīja orientēšanās peilējumu, atsaucās britu radists, kas darbojās tajā pašā frekvencē, un deva viņam nepareizas ziņas. Bieži vien vācu lidotāji tika tā apmulsināti ar aeronavigācijas ziņojumiem, ka, nolidojuši visu nakti, rītausmā nolaidās kaut kur Dienvidanglijā, domādami, ka tā ir Francija.

Vāciešiem pirmajiem veiksmīgi izdevās radīt sakaru traucējumus radaros. 1942. gada februārī vācu karakuģi "Scharnhorst", "Gneisenau" un "Prinz Eugen" atstāja Brestu un iepeldēja Lamanšā. Britu piekrastes radiolokācijas staciju operatori ieraudzīja savos ekrānos traucējumus, sākumā pavisam vājus, taču pakāpeniski aizvien spēcīgākus. Kad vācu kuģi sasniedza jau Duvras šaurumu, traucējumi neizzuda, britu novērotāji neko neieraudzīja un nenosūtīja vācu kuģu pārtveršanai savus karakuģus un lidmašīnas.

Tā vāciešiem veiksmīgi izdevās izbraukt cauri Lamanšam un nokļūt Ziemeļjūrā.

Apmēram tai pašā laikā arī briti atklāja, ka radaros var izraisīt traucējumus. Anglijas dienvidu piekrastē tika uzstādīti spēcīgi raidītāji, kas sāka traucēt ienaidnieka priekšlaicīgās izziņošanas radaru darbu. Vienlaikus Karaliskie gaisa kara spēki sāka slāpēt "I uftwaffe" lidotāju vitāli nozīmīgās sarunas ar vadības centriem Vācijā. Šis ētera karš nenorima nevienu dienu. Lai pārietu uz jaunu viļņu garumu, vācieši bieži pārveidoja vai pārcēla citur savus radarus un raidīšanas iekārtas. Taču gandrīz vai tūlīt, kolīdz jaunā iekārta sāka

darbu, briti ieslēdza savas jaunās iekārtas, lai tās slāpētu.

Viena no šādām iekārtām, kas tika radīta, pārvarot gandrīz neiedomājamas tehniskās grūtības, bija lidmašīnā iemontējams traucējumu raidītājs, pietiekami mazs, lai to varētu ievietot bumbvedējā. Šis slāpētājs ar šifrēto nosaukumu "Borta cigārs" izrādījās tik efektīvs, ka vācieši bija spiesti izmantot sevišķi jaudīgus raidītājus, lai nodrošinātu radiotelefona sarunas ar nakts bumbvedēju apkalpēm. Tad briti ierīkoja jaudīgu raidstaciju, kas bija paredzēta darbam tajā pašā frekvencē, un "spoku balsis" apbēra ar jautājumiem vācu radiooperatorus, kuri no zemes vadīja lidojumus, pārraidīja nepareizus norādījumus un sniedza nepareizu informāciju vācu iznīcinātāju apkalpēm, kas lidoja naktī. Šie "spoki" ne tikai izmantoja savā runā vācu izteicienus, bet ari iemācījās teicami atdarināt vācu radistu intonāciju. Šis paņēmiens, kas tika iesaukts par "operāciju "Korona"", pirmo reizi tika izmantots 1943. gadā naktī no 22. uz 23. oktobri, kad Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēji veica masveida uzlidojumus Kaselei. Šī reida laikā vācieši sajuta kaut ko nelāgu, un britu radiopārtveršanas operatori izdzirda, kā ienaidnieka operators no zemes saka saviem nakts iznīcinātāju pilotiem: "Sargieties no svešām balsīm!" un brīdina: "Jūs nedrīkstat pieļaut, ka pretinieks jūs maldina." Kad vācu operatori sevišķi nikni izlamājās, "spoka" balss teica: "Anglis šķendējas", taču pēc tam vācietis ierēcās: "Nejau anglis šķendējas, bet gan es!" Beigu beigās vācu lidotāji bija tā apmulsināti, ka sāka nikni kliegt cits uz citu.

Radiotraucējumu speciālistiem radās nojauta, ka no "spoku balsīm" vācieši var mēģināt atbrīvoties, nosēdinot pie mikrofona sievieti. Tāpēc tika sagatavotas trīs gaisa kara spēkos dienējošas sievietes, kas labi prata vācu valodu. Viņas sāka pastāvīgi dežurēt. Pēc nedēļas vai pat vēl vēlāk vācieši patiešām iesaistīja sievieti diktora darbā, un viena no anglietēm ātri iemācījās atdarināt viņas balsi. "Luftvvaffe" lidotāji tika vazāti aiz deguna tāpat kā iepriekš.

Viens no iedarbīgākajiem un efektīvākajiem radiopretdarbības veidiem, pazīstams ar nosaukumu "Window" (pasīvie radiolokācijas līdzekļu traucējumi), bija vācu radaru apmānīšana, izmantojot alumīnija folijas strēmelītes. Gaisa kara spēku speciālisti atklāja, ka no alumīnija folijas strēmelītēm, kas, lielā daudzumā izkaisītas no lidmašīnas, lido tuvu cita citai, radara ekrānā rodas attēls, kas līdzinās lidmašīnas attēlam. Ar noteiktiem starplaikiem izkaisītās strēmelīšu ķīpas "apžilbina" radarus vai izraisa tik daudz atbalss signālu, ka operators nespēj atšķirt folijas "atbalsi" no lidmašīnas "atbalss".

Pirmo reizi "Window" tika izmantots pirmajā no četriem sabiedroto aviācijas masveida uzlidojumiem, kuri 1943. gada jūlija beigās gandrīz pilnīgi sagrāva Hamburgu. Tajā naktī katrs 791. sērijas bumbvedējs, lidodams pa uzdoto kursu uz mērķi, ik minūti nosvieda 2000 folijas strēmelīšu.

Atbalss signāls no ikviena tāda mirdzošo strēmelīšu mākoņa saglabājās 15 minūtes, un šī uzlidojuma laikā pretinieka radaru ekrāni rādīja, ka tuvojas 12 500 lidmašīnu. Sekas šai ētera piekaisīšanai ar folijas strēmelītēm vāciešiem bija tūlītējas un fatālas. Bumbvedēju apkalpes ziņoja, ka ar radariem vadāmie prožektori akli taustījušies debesīs kaut kur sānis, bet ar radariem vadāmā zenītartilērijas pretuguns tika vērsta uz labu laimi virzienā, no kurienes nāca neskaitāmie atbalss signāli. Vācu nakts iznīcinātāji, kuri, nosakot vispārējo lidojuma virzienu, paļāvās uz virszemes radariem un, tieši veicot pārtveršanu, - uz borta radariem, izrādījās pilnīgi bezspēcīgi. Tonakt sabiedrotie zaudēja tikai 12 bumbvedējus - 1,5 procentus no visām lidmašīnām, kas piedalījās uzlidojumā. Tās nejauši notrieca zenītiielgabali vai tām uzdūrušies iznīcinātāji.

Kad nu "Window" bija atslēdzis "Lufhvaffe" radam orientēšanās sistēmu, vācu nakts iznīcinātāji atgriezās pie individuālās ļiiirtveršanas taktikas. No zemes tos koriģēja novērotāji, kas bumbvedēju atrašanās vietu noteica vizuāli un pēc skaņas, izmantojot apgaismošanas bumbas un ar trokšņa peileriem vadītus prožektorus. Tāda pretgaisa aizsardzības sistēma bija primitīva salīdzinājumā ar to, kāda pastāvēja pirms "Window" parādīšanās, un tās vājais iedarbīgums ļāva aviācijas virsmaršalam seram Harisam, Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēju vienību komandierim, sākt uzlidojumus galvenajam triecienu mērķim - Berlīnei.

1944. gada pavasarī angļu un amerikāņu radītais radiotrau- cējumu mūris tā nomāca vāciešus, ka

viņu operatori, kas no zemes deva norādījumus pilotiem, ziņojumus tiem sūtīja vienlaikus 20 dažāda garuma viļņos cerībā, ka vismaz viens no tiem tiks sadzirdēts.

Izšķirošos panākumus radiopretdarbības kampaņa guva X dienas kritiskajos brīžos pirms noliktās stundas S. Kaut gan notikušie uzlidojumi bija manāmi pavājinājuši vācu piekrastes radiolokācijas sistēmas, iebrukuma priekšvakarā daudzas no vairāk nekā 100 zināmajām radaru iekārtām, kas bija izvietotas starp Šerbūru un Šeldas deltu, vēl aizvien darbojās, un, lai mūsu karaspēka izsēdi- nāšana būtu sekmīga, vajadzēja "apžilbināt" vai apmānīt operatorus, kas dežurēja šajās radaru stacijās. Desantēšanas rajonā radarus vajadzēja apžilbināt tāpēc, ka sākotnējie iebrukuma panākumi bija atkarīgi pirmām kārtām no tā, cik tas ir pēkšņs, citur, gluži otrādi, vāciešiem vajadzēja ieraudzīt savos radaros tādu ainu, kas vēsta par milzīgu spēku tuvošanos. Šim nolūkam radiotraucējumu speciālisti izstrādāja sarežģītu maldināšanas un maskēšanas sistēmu, kas tika iedarbināta naktī uz 6. jūniju tūlīt, kolīdz desanta flote sāka peldēt cauri Lamanšam uz Kotantēna pussalu. Vācieši bija pārliecināti, ka sabiedrotie mēģinās izcelties malā kaut kur aiz Havras, droši vien pie Padekalē, un, to ievērojot, arī tika sastādīts operācijas plāns. 18 nelieli Karalisko jūras kara spēku kuģi ar septiņu mezglu ātrumu devās uz Antifera zemesragu mazliet tālāk par Havru, lai rastos iespaids, ka desanta izcelšana notiks šajā franču piekrastes joslā. Katrs vilka sev līdzi dažus zemu lidojošus aerostatus, un no tiem nākošie atbalss signāli radaru ekrānos veidoja ko līdzīgu lieliem kuģiem. Ņemot vērā, ka ienaidnieka radiooperatori varētu ātri vien tikt skaidrībā, cik šie spēki niecīgi, ik minūti 12 lidmašīnas izbēra pār viņiem folijas strēmelītes, tāpēc radaru ekrānos bija redzams, ka Francijas krastiem lēni tuvojas liels kuģu konvojs. Katrā lidmašīnā darbojās traucējumu raidītājs, kas izslēdza jebkādu iespēju atklāt folijas mānu. Bija nepieciešams visu rūpīgi saskaņot laikā un sekot nospraustajam grafikam, pēc kura lidmašīnas trīsarpus stundas nepārtraukti aplidoja joslu 8 x 12 jūdžu platībā.

Reizē ar to tika uzsākta tāda pati maldinoša kuģu kustība Bulo- ņas virzienā, bet starp šiem abiem varbūtējās izsēdināšanas punktiem uz piekrasti un atpakaļ četras stundas lidoja 29 bumbvedēji "Lancaster", lai atvirzītu pretinieka nakts iznīcinātājus no īstajām desantēšanas vietām. Turklāt šie bumbvedēji slāpēja ienaidnieka radarus ar 82 traucējumu raidītājiem. To lidošanai bija vēl kāda jēga: vācieši varēja nodomāt, ka šīs lidmašīnas piesedz "iebrukuma spēkus" no gaisa.

Vienlaikus tika sperti vēl citi soļi, lai novērstu vāciešu uzmanību no gaisa desanta, kas tika izcelts Normandijā. īsi pirms izpletņlēcēju nomešanas pār Francijas piekrasti mazliet tālāk par Havru pārlidoja neliela britu lidmašīnu grupa, kas nometa ar izpletņiem dažus desmitus manekenu, kuri izklaidus nolaidās Fekānas apkaimē. Tajā pašā mirklī cita lidmašīnu grupa nometa ar izpletņiem vēl dažus desmitus manekenu Kotantēna pussalā aiz Šerbūras, pa labi no īstās desanta izcelšanas vietas. Tika nomests arī pietiekami daudz folijas strēmelīšu, lai satrauktie vācu radaru operatori ieraudzītu savos ekrānos aplamu desanta ainu, kas 20 reizes pārsniedza tās patiesos apmērus.

Pa to laiku īstā iebrukuma kuģu armāda paslēpās no pretinieka radariem aiz blīvas intensīvu radiotraucējumu sienas. Divdesmit c ciii britu un amerikāņu bumbvedēji, aprīkoti ar traucējumu iuidītājiem, lidoja šurp un turp 18 000 pēdu augstumā, atrazdamies M) jūdžu attālumā no piekrastes, un apslāpēja vācu radiolokācijas stacijas Kotantēna pussalā. Radiotraucējumu krusa apslēpa ne tikai sabiedroto bumbvedēju eskadriļas, kas tuvojās Normandijai, lai pirms desanta izcelšanas dotu pēdējos triecienus pretinieka piekrastes nocietinājumiem, transportlidmašīnas un planierus ar desantniekiem, bet ari pašu iebrukuma floti. Nokļūstot uztveršanas zonā, arī kuģi sāka slāpēt radarus.

Maldināšana izdevās pilnīgi. Kuģu kustību pie Buloņas vācieši noturēja par galvenajiem draudiem un, iedeguši starmešus, atklāja uguni no visiem ieročiem, kādi vien viņiem bija. Lai sagūstītu šķietami lielo konvoju, uz turieni steidzās torpēdu kuteri. Lielāko daļu savu nakts iznīcinātāju vācieši sūtīja pret 29 bumbvedējiem "Lancaster", domādami, ka tie sedz iebrukuma floti.

Tādējādi šī demonstrācija, kas tonakt izrādījās vissvarīgākā, atvirzīja pretinieka lidmašīnas no Normandijas, uz kurieni devās viegli ievainojamās transportlidmašīnas un planieri ar desantniekiem. Arī

viltus desanti piespieda pretinieku spert tūlītējus pretso- ļus, un, kamēr vācieši meklēja koka izpletņlēcējus, īstie izpletņlēcēji paguva nostiprināties desantēšanas placdarma austrumu un rietumu flangos. Jaudīgā un nemitīgā radaru slāpēšana no lidmašīnām un kuģiem noveda vācu radiolokācijas sistēmas līdz pilnīgai "nejutī- bai". Un, tikai savām acīm ieraudzījuši bezgala daudzos sabiedroto kuģus, kas piepeši uzradās nez no kurienes, viņi uzzināja, kur un kad sākās iebrukums.

Dorotija Kamerona Diznija Vīrišķības jautājums Kādās daļēji oficiālās brokastīs, uz kurām bija uzaicinātas arī militārpersonas un kur neviens nebija cits ar citu pazīstams, es sēdēju līdzās kādam amerikāņu izpletņlēcējam no 101. gaisa desantnieku divīzijas- vienam no Bastoni varoņiem. Viņam bija tikai divdesmit gadu, taču pie viņa krūtīm ordeņu lentīšu bija vairāk, nekā tiku redzējusi jebkuram citam karavīram, kura dienesta pakāpe bija zemāka par ģenerāli. Sākumā viņš kautrējās un ne visai gribēja runāt, taču pamazām jaunā cilvēka atturība mazinājās, un viņš izstāstīja man to, ko bija piedzīvojis. Te nu tas ir.

Divdesmit četras stundas pirms sabiedroto iebrukuma Francijā - dienu ātrāk par dienu X Normandijā tika nomesti izlases gaisa desantnieki, un viņu vidū bija arī šis jaunietis. Par nelaimi, viņš piezemējās diezgan tālu no noteiktās pulcēšanās vietas. Rīts vēl tikko svīda, un viņš nevarēja saskatīt nekādus orientierus, kuri bija viņa grupai sīki aprakstīti pirms izlidošanas. Arī neviens no biedriem tuvumā nebija manāms, tāpēc jaunietis iepūta policijas svilpē, kuras signālam vajadzēja viņus visus sapulcināt. Neviens neatbildēja, un izpletņlēcējs saprata, ka nu viņam klājas pavisam ļauni, ka viņš ir pilnīgi viens pretinieka ieņemtajā teritorijā.

Vajadzēja tūlīt kaut kur paslēpties. Viņš bija nolaidies pie akmens nožogojuma, kas ieskāva skaistu, rūpīgi koptu dārzu, un netālu pirmajos bālajos gaismas staros rīta miglā kļuva redzama neliela māja ar sarkanu jumtu un tai līdzās ferma. Skaidri zināt, vai tās saimnieki atbalsta sabiedrotos vai simpatizē vāciešiem, pro​tams, nevarēja, taču tā bija izdevība, kuru vajadzēja pārbaudīt.

Desantnieks pieskrēja pie mājas, pārcilādams prātā dažus franču izteicienus, kuri viņam bija iemācīti īpaši tādiem gadījumiem.

Uz viņa klauvējienu durvis atvēra gadus trīsdesmit veca francūziete - "par glītu un sevišķi smaidīgu viņu nevarēja saukt, taču skatiens viņai bija godīgs un acis labsirdīgas".

Tobrīd viņa pie lielas plīts virtuvē bija gatavojusi brokastis, un viņas vīrs un trīs bērni, kas sēdēja pie ēdamgalda - mazākais bija uztupināts uz augsta krēsla-, pārsteigti vēroja agrīno viesi.

- Es esmu amerikāņu karavīrs, - izpletņlēcējs teica. - Vai jūs mani paslēpsiet?

- Jā, protams, - sieviete atbildēja un ielaida viņu iekšā.

- Pasteidzieties! Jums jāpasteidzas! - ātri ierunājās vīrs. Viņš iebīdīja amerikāni lielā koka skapī līdzās plītij un aizvēra durvis.

Pēc dažām minūtēm ieradās esesieši. Viņi bija redzējuši izpletni, kas laidās lejup, un šī māja bija vienīgā, kas atradās tuvumā. Ātri un prasmīgi pārmeklējuši māju, vācieši gandrīz tūlīt atrada un no skapja izvilka izpletņlēcēju. Franču fermeri, kurš bija vainīgs pretinieka karavīra slēpšanā, tiesāt nebija paredzēts: viņu sagrāba un bez liekām formalitātēm izveda pagalmā. Viņš gribēja kaut ko pateikt sievai, taču viens no esesiešiem iegāza viņam pa muti - un vārdi sastinga lūpās. Pagalmā viņu tūlīt nošāva.

Sieviete ievaidējās; viens no bērniem apraudājās.

Esesieši zināja, ko darīt ar Francijas pilsoni, kas bija uzdrošinājies paslēpt pie sevis ienaidnieka karavīru, taču attiecībā uz to, kā izrīkoties ar gūstekni, sastrīdējās. Beigu beigās viņi nolēma pagaidām aizvest desantnieku uz šķūni fermas pagalmā un tur ieslēgt. Šķūņa aizmugures sienā bija mazs logs, pa kuru varēja redzēt mežu, kas fermai atradās ļoti tuvu.

Izpletņlēcējs pa to izlīda ārā un, nokļuvis brīvībā, metās bēgt. Izdzirdēdami viņa zābaku klaboņu, vācieši apsteidzās šķūnim apkārt un šaudami skrēja viņam pakaļ. Bēglim visapkārt svilpoja lodes, un tagad, kā šķita, glābties vairs nebija cenbu.

Paslēpties rūpīgi koptajā franču mežā ar mazajiem, akurātajiem krūmiņiem bija tikpat kā neiespējami, bet vajātāju balsis, savā starpā sasaukdamās, skanēja visapkārt. Iedami izklaidus, viņi tagad pedantiski pārmeklēja šo meža iecirkni. Bēgļa notveršana bija vairs tikai laika jautājums- viņam neatlika nekādu izredžu.

Viena vāja cerība tomēr viņam bija. Saņēmis drosmi, izpletņlēcējs nolēma riskēt. Viņš pagriezās un, slēpdamies aiz kokiem, skrēja atpakaļ. Izdrāzies no meža, karavīrs metās uz fermu. Apstei- dzies apkārt šķūnim, amerikānis ieskrēja pagalmā, kur vēl aizvien gulēja nošautais fermeris, un atkal klusi pieklauvēja pie sastingušās mājas durvīm.

Sieviete iznāca ļoti ātri. Droši vien bridi abi stāvēja klusēdami, francūziete - bālu seju, asarām acīs - skatījās nevis uz nošauto vīru, kam vēl nebija uzdrošinājusies pieskarties, bet gan uz jauno amerikāni, kura ierašanās dēļ bija kļuvusi par atraitni un viņas bērni - par bāreņiem.

- Jūs paslēpsiet mani? - viņš jautāja.

- Jā, - sieviete nevilcinādamās atbildēja. - Ātrāk! - Un atkal iebīdīja viņu skapī līdzās plītij.

Esesieši fermā neatgriezās. Viņiem prātā nenāca vēlreiz pārmeklēt māju, jo viņi nevarēja izprast tos cilvēkus, ar ko tobrīd tiem bija darīšana.

Acīmredzot vācieši nespēja pat iedomāties, ka cilvēks var būt tik liels savā garā. Viņiem pretī stājās divējāda vīrišķība, kuras priekšā viņi izrādījās bezspēcīgi: vīrišķība, kādu izrādīja jaunais amerikānis, kurš saglabāja vēsu prātu un viltībā viņus pārspēja, un vīrišķība, kādu izrādīja jaunā franču atraitne, kas nevilcinādamās deva viņam otru iespēju. Pēc trim dienām šī Normandijas daļa tika atbrīvota un izpletņlēcējs varēja pievienoties savai divīzijai.

Mani pilnīgi apbūra šī satriecošā stāsta galvenie varoņi, un es vēlāk par viņiem bieži domāju.

Daudzkārt esmu to stāstījusi ame​rikāņu karavīru grupām Francijā un Itālijā. Par nožēlu, man nav stāstnieka dotību, nespēju runāt tik izteiksmīgi, lai pilnībā izteiktu, ko jūtu attiecībā uz šiem diviem apbrīnojamajiem cilvēkiem. Taču, pēc sabiedroto uzvaras Eiropā jau posdamās mājup, es satiku kādu Karalisko gaisa spēku ģenerāli, kurš precīzi izteica vārdos to, ko jutu.

Jaunais izpletņlēcējs bija vīrišķīgs savā izmisumā, - viņš teica. Atrazdamies lamatās, viņš saskatīja vienīgo glābšanās iespēju un nolēma to izmantot. Drosmīgs un saprātīgs puisis. Sieviete izrādīja vīrišķību, kāda cilvēkam piemīt vienmēr un neļauj tam sabrukt. Laimīga sieviete.

- Laimīga? - es pārsteigta palūkojos viņā.

- Jā, laimīga, - ģenerālis atkārtoja. - Viņa zina, kam tic.

Korneliuss Raians Visgarākā diena (fragmenti no grāmatas) Tajā mitrajā jūnija rītā Larošgijonas ciemats bija iegrimis savā parastajā klusumā. Jau divpadsmit gadsimtus tas mierīgi stāvēja lielajā Sēnas līkumā, pusceļā starp Parīzi un Normandiju. Daudzus gadus šim ciematam ļaudis vienkārši gāja cauri, un tas bija ievērojams vienīgi ar to, ka tajā atradās Larošfuko hercogu pils.

Tagad šis ciemats bija ievērojams ar ko citu. Pastorālajā Larošgijonas veidolā slēpās īsta kara nometne - tas bija visvairāk ieņemtais ciemats visā okupētajā Francijā, jo uz katru no tā 543 iedzīvotājiem iznāca vēl pa trim vācu karavīriem.

Viens no šiem karavīriem bija vācu feldmaršals Ervīns Rommels, kurš komandēja armijas grupu "B", spēcīgāko vācu grupējumu rietumu frontē. Feldmaršala štābs atradās pilī, un no tās Rommels bija iecerējis vadīt izmisīgāko kauju savā karjerā - sabiedroto iebrukuma atvairīšanu. Tam vajadzēja sākties pēc 48 stundām, bet par to viņam nebija ne mazākās jausmas. Pienāca svētdiena, 1944. gada 4. jūnijs.

Rommela rīcībā atradās vairāk nekā pusmiljons kareivju, kas bija izvietojušies aizsardzības pozīcijās gar vairāk nekā 800 jūdžu garo krasta līniju no Holandes dambjiem līdz Atlantijas ūdeņu apskalotajiem Bretaņas krastiem. Viņa galvenais spēks - 15. armija - bija koncentrēta pie Padekalē, šaurākās vietas Lamanšā, kas atdala Lielbritāniju un Franciju. Sabiedroto lidmašīnas bombardēja šo rajonu katru nakti, un pastāvīgo uzlidojumu nogurdinātie 15. armijas veterāni žultaini jokoja, ka atpūtas nolūkā vajadzētu doties uz 7. armijas dislokācijas vietu Normandijā - tur vēl nebija nokritusi neviena bumba.

Gaidot iebrukumu, Rommela karavīri bija pavadījuši mēnešiem ilgu laiku aiz mīnu laukiem un sablīvētajiem piekrastes dzelzsbetona nocietinājumiem, taču zilpelēkie Lamanša ūdeņi kā bijuši, tā arī palika tukši - ienaidnieka kuģi neparādījās. Nekas nenotika. No Larošgijonas šajā apnicīgajā, rāmajā svētdienas rītā vēl nebija manāmas nekādas pazīmes, ka tuvojas iebrukums.

Rommels sēdēja savā kabinetā ēkas pirmajā stāvā un galda lampas gaismā strādāja. Kaut gan feldmaršals izskatījās vecāks par savu 51 .mūža gadu, viņš vēl aizvien bija nenogurdināms. Šorīt kā parasti četros viņš bija piecēlies un tagad ar nepacietību gaidīja pienākam sesto rita stundu, kad kopā ar štāba darbiniekiem ieturēs brokastis, pēc kurām izlidos uz Vāciju - pirmo reizi daudzu mēnešu laikā dosies atvaļinājumā uz mājām.

Rommels bija atbildīgs par sabiedroto iebrukuma atvairīšanu no brīža, kad tas sākās. Hitleriskais trešais reihs jau grīļojās, ciezdams sakāves citu aiz citas, dienu un nakti tūkstošiem sabiedroto bumbvedēju veica uzlidojumus Vācijai, padomju karaspēka masas ielauzās Polijā, angļu un amerikāņu karavīri atradās Romas pie​vārtē. Visur vērmahts cieta smagus zaudējumus un atkāpās, taču Vācija vēl bija tālu no sagrāves. Cīņai ar sabiedroto karaspēku, kas iebruks Francijā, vajadzēja kļūt par izšķirošo, un neviens to nesaprata labāk kā Rommels.

Tomēr šorīt feldmaršals bija nodomājis doties uz mājām. Jau vairākus mēnešus viņš apsvēra iespēju jūnija sākumā pavadīt trīs līdz četras dienas Vācijā un pie tam vēl tikties ar Hitleru. Vispār pastāvēja daudz iemeslu, kuru dēļ, viņaprāt, vajadzēja braukt, taču galvenais no tiem - kaut gan to feldmaršals nekad neatzina - bija izmisīgā vajadzība pēc atpūtas. Vienīgais cilvēks, kurš patiešām saprata, kādā spriedzē pastāvīgi atrodas Rommels, bija viņa sieva Lūcija Marija, kurai viņš stāstīja par visām savām problēmām. Nepilnu četru mēnešu laikā viņš bija nosūtījis sievai vairāk nekā četrdesmit vēstuļu un gandrīz katrā paredzēja drīzu sabiedroto desanta izcelšanu.

6. aprīlī feldmaršals rakstīja: "Spriedze šeit aug ar katru dienu… Droši vien atlikušas vairs tikai

dažas nedēļas."

6. maijā: "Vēl aizvien nav nekādu pazīmju, ka tuvotos briti un. amerikāņi… Ar katru nedēļu, ar katru dienu… mēs aizvien vairāk nostiprināmies… Uz paredzamajām kaujām raugos ar pārliecību… Droši vien šīs kaujas iedegsies 15.maijā, varbūt pat mēneša beigās."

19. maijā: "Prātoju, kā atlicināt dažas dienas jūnijā, lai no šejienes aizbrauktu. Pagaidām nav nekādas iespējas."

Beidzot tāda iespēja radās. Viens no iemesliem, kādēļ Rommels nolēma aizbraukt, bija viņa personiskie apsvērumi par sabiedroto nodomiem. Tobrīd viņam priekšā uz galda atradās "B" grupas armiju štāba atskaite, kuru vajadzēja aizvest uz feldmaršala Herda fon Rundšteta štāba mītni Senžermēnā līdzās Parīzei, bet no turienes - uz Hitlera virspavēlniecības mītni. Rommela atskaitē bija teikts, ka sabiedroto "kaujas gatavība ir ļoti augsta", ka palielinājusies raidījumu plūsma, kas domāta franču pretošanās kustībai, taču, "pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi, nevar ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka tuvākajās dienās sagaidāms iebrukums". Rommels atkal kļūdījās.

Tagad, kad maijs jau bija pagājis - un šis mēnesis sabiedroto iebrukumam bija vispiemērotākais -, Rommels izdarīja secinājumu, ka tas vēl nebūs vairākas nedēļas. Noslēgumā viņš, gluži tāpat kā Hitlers un vācu augstākā virspavēlniecība, rezumēja - uzbrukums visdrīzāk notiks vienlaikus ar Sarkanās armijas uzbrukumu vasarā vai ari drīz pēc tā. Viņi zināja, ka krievi uzbrukumu Polijā varēs sākt tikai tad, kad būs beidzies pavasara šķīdonis, un secināja, ka iebrukums sāksies jūnija nogalē.

Rietumos jau vairākas dienas pieturējās slikts laiks, un bija sagaidāms, ka tas vēl pasliktināsies.

Piecos no rīta pārraidītā laika prognoze 4. jūnijam paredzēja mākoņu daudzuma palielināšanos, spēcīgu vēju un lietu. Jau tobrīd pār Lamanšu pūta vēji, kuru ātrums sasniedza 20 - 30 jūdzes stundā, un Rommelam šķita ļoti maz ticams, ka sabiedrotie uzdrošināsies uzbrukt - vismaz vēl dažas dienas. Viņš atvēra kabineta durvis un izgāja pie saviem virsniekiem, lai kopīgi brokastotu. Ielā no ciemata puses bija dzirdamas zvanu skaņas - svētā Samsona baznīca aicināja draudzi uz Dievmātei paredzētu lūgšanu, un ikkatrai skaņai vajadzēja cīnīties ar stipro vēju par savu pastāvēšanu. Pienāca sestā rīta stunda.

Rommels atradās Francijā kopš 1943, gada novembra. Par lielu pazemojumu 68 gadus vecajam aristokrātiskajam feldmaršalam fon Rundštetam, kurš bija atbildīgs par visas Rietumeiropas aizstāvēšanu, Rommels ieradās ar "Gummibefehl" ("elastīgo direktīvu"), kas paredzēja, ka viņš inspicēs piekrastes nocietinājumus - Atlantijas valni, kas bija Hitlera lepnums, - un sniegs atskaites par pārbaužu rezultātiem fīrera virspavēlniecības mītnē.

Atlantijas valnis bija Hitlera kārtējā "grandiozā iecere". Līdz 1941. gadam uzvara fīreram un viņa iedomīgajiem ģenerāļiem šķita tik acīm redzama, ka nevienam pat prātā neienāca būvēt krasta aizsardzības nocietinājumus. Pēc Francijas sagrāves Hitlers gaidīja, ka briti lūgs mieru. Tomēr viņi to nelūdza. Un laika gaitā militārā un politiskā situācija sāka strauji mainīties. Ar Amerikas Savienoto Valstu palīdzību Lielbritānija sāka lēnām, taču noteikti nostiprināties, un Hitlers, kas bija dziļi iestidzis Krievijā pēc uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā, atklāja, ka Francijas piekraste ir nevis vairs placdarms tālākai ekspansijai, bet gan vājā vieta viņa aizsardzībā. 1941. gada decembrī, kad karā iestājās Amerika, fīrers skaļi paziņoja visai pasaulei, ka "no Kirkenesas (pilsētiņas, kas atrodas uz Norvēģijas un Somijas robežas) līdz Pirenejiem (kalni Spānijā un Francijā) stiepsies spēcīgu nocietinājumu un atbalsta punktu josla… un mans nelokāmais lēmums ir padarīt šos nocietinājumus nepieejamus jebkuram ienaidniekam". Vēriens bija kolosāls - neskaitot līkločus, piekrastes aizsardzības līnijas garums pārsniedza 3000 jūdžu.

1942. gadā, kad situācija karā sāka mainīties vāciešiem par ļaunu, Hitlers sapulcēja savus ģenerāļus un kliedza, ka valnim jātop uzceltam maksimāli ātri. Nocietinājumu celtniecībā dienu un nakti tika nodarbināti tūkstošiem ar varu sadzītu ārzemju strādnieku, turp sūtīja tūkstošiem tonnu betona - un visā nacistu okupētajā Eiropā to vairs nevarēja dabūt kaut kādām citām vajadzībām. Tērauds bija nepieciešams prātam neaptveramā apjomā, taču šī materiāla tik ļoti pietrūka, ka inženieri bieži bija

spiesti iztikt bez tā. 1943. gada beigās aizsargvalnis, kura celtniecībā strādāja vairāk nekā pusmiljons cilvēku, vēl aizvien nebija gatavs.

Tas, ko Rommels ieraudzīja, inspicējot aizsardzības līniju, viņam iedvesa šausmas. Nocietinājumu būve bija pabeigta tikai dažās vietās, citās celtniecības darbi pat nebija sākti. Arī šādā stāvoklī Atlantijas valnis bija draudīgs šķērslis, kur gatavajos posmos augšup slējās smago lielgabalu stobri, bet, pēc Rommela domām, tas bija galīgi nepietiekami. Viņa kritiskajā skatījumā viss šis projekts likās tukša, nereāla ideja, un par Atlantijas valni viņš izteicās kā par "nepiepildāmu sapņojumu no Hitlera "Wolkenkuckucksheim" (sapņu pasaules)".

Fon Rundštets bija patiesi vienis prātis ar šo Rommela iznīcinošo apzīmējumu (tā laikam bija vienīgā reize, kad abu militāro pavēlnieku viedokļi sakrita). Vecais, gudrais fon Rundštets neticēja stacionārām aizsardzības līnijām. 1940.gadā viņš bija vadījis iebrukumu Francijā, apejot Mažino līniju, un tas beidzās ar šīs vaists sagrāvi. Viņam Atlantijas valnis bija "grandiozs blefs… kas atstāj lielāku iespaidu uz vācu tautu nekā uz pretinieku" un kas varēja tikai "uz laiku aizkavēt" sabiedroto virzīšanos uz priekšu, nevis viņus apturēt. Fon Rundštets uzskatīja, ka desanta izcelšanu nekas nespēj aizkavēt, un, pēc viņa izstrādātā iebrukuma atvairīšanas plāna, vajadzēja atvilkt karavīrus no piekrastes un apturēt sabied​rotos pēc tam, kad viņi būs izcēlušies malā.

Tādu taktiku Rommels pilnīgi un galīgi neatzina. Pēc viņa pārliecības, vienīgais veids, kā atvairīt uzbrukumu, bija dot prettriecienu jau pašā sākumā, pēc tam jau vairs nebūs laika pievilkt papildspēkus, kuri, visticamāk, ies bojā apšaudē no kuģiem vai bombardēšanā no gaisa, vai artilērijas ugunī. Visām armijas daļām, sākot ar kājniekiem un beidzot ar tanku divīzijām, jābūt pastāvīgā kaujas gatavībā vai nu piekrastē, vai nelielā attālumā no tās.

Kapteinis Helmūts Langs, Rommela 36 gadu vecais adjutants, labi atceras to dienu, kad armiju grupas "B" komandieris viņam īsumā izklāstīja savas stratēģijas būtību. Toreiz viņi izgāja tuksnesīgajā krastā, un Rommels, neliela auguma drukns cilvēks, tērpies ādas mētelī un aplicis ap kaklu veco šalli, staigāja pa smiltīm šurp un turp un pavicināja "reglamentā neparedzēto" feldmaršala zizli - melnu, divas pēdas garu spieķi ar sudraba rokturi un sarkanmelnzili viļņainām joslām. Norādīdams ar zizli uz smiltīm, viņš teica: - Karš tiks uzvarēts vai zaudēts piekrastē. Mums ir tikai viena iespēja - pretinieks jāaptur, kamēr tas vēl atrodas ūdenī un cenšas izkļūt krastā. Palīgspēki nepagūs ierasties līdz kaujas karstākajam brīdim, un paļauties uz tiem ir pat muļķīgi. Viss, kas mums ir, jātur piekrastē. Ticiet man, Lang, pirmās iebrukuma divdesmit četras stundas būs izšķirošās… Sabiedrotajiem, tāpat kā vāciešiem, tā būs visgarākā diena.

Hitlers kopumā atbalstīja Rommela plānu, un no šī brīža fon Rundštets bija virspavēlnieks vairs tikai nomināli. Dažu šķietami jo īsu mēnešu laikā Rommels ieviesa pastāvošajā aizsardzības sistēmā vairākus papildinājumus, kas būtiski izmainīja kopējo ainu. Visos piekrastes iecirkņos, kur, viņaprāt, bija iespējama desanta izcelšana, viņš pavēlēja uzstādīt pretdesanta šķēršļus. Šie šķēršļi - tērauda trīsstūri ar robainām malām, vārtiem līdzīgi dzelzs konstrukciju gabali ar asiem zobiem, koka stabi ar dzelkšņiem galā, betona konusi - tika novietoti starp visaugstāko un viszemāko paisuma un bēguma līmeņa atzīmi, un pie katra no tiem tika piestiprināts spridzeklis. Tādi šķēršļi (no kuriem Rommels lielāko daļu izprojektēja pats) bija vienkārši pagatavojami, taču bīstami pretiniekam, kas gribēja izcelties malā. To uzdevums bija radīt sūces ar karavīriem pilnajos desanta kuģos un tos nogremdēt vai aizkavēt tik ilgi, kamēr krasta baterijas būs piešāvušās. Pavisam piekrastē tika uzstādīts vairāk nekā pusmiljons tādu nāvējošu šķēršļu.

Tomēr Rommels vēl aizvien nebija apmierināts. Visur - gan smiltīs, gan krasta kraujās, gan gravās, gan uz taciņām, kas veda dziļāk piekrastē, viņš pavēlēja uzstādīt visu veidu mīnas, gan lielās, kas līdzinājās pamatīgām pannām un spēja saārdīt tanku kāpur- ķēdes, gan arī mazās kājnieku mīnas, kas uzlēca vidukļa augstumā, kad tām uzkāpa virsū, un eksplodēja. Tagad piekraste bija nosēta ar vairāk nekā pieciem miljoniem mīnu, un Rommels gribēja, lai līdz uzbrukuma sākumam to skaits sasniegtu piecdesmit miljonus.

Aiz mīnu laukiem apvārsni vēroja Rommela karavīri, paslēpušies dzotos, betona bunkuros un sakaru ejās, ko ietvēra vairāki dzeloņstiepļu žogi. Visi feldmaršala rīcībā esošie lielgabalu stobri bija pavērsti pret jūru un piekrastes smiltīm, jau piešauti un gatavi apbērt pretinieka desantu ar lādiņu krusu.

Rommels izmantoja arī visu jaunāko kara tehniku un militāros izgudrojumus, kādi vien bija viņa rīcībā. Tur, kur nepietika lielgabalu, viņš lika uzstādīt raķešu palaišanas iekārtu vai daudzstobru mīnmetēju baterijas, un vienā vietā viņam bija pat miniatūri tanki- roboti, ko sauca par "Goliātiem". Šīs mašīnas, kuras spēja pavest vairāk nekā pustonnu sprāgstvielas, tika vadītas no attāluma un varēja no nocietinājumiem izbraukt krastmalā un uzsprāgt starp izsēdinātajiem pretinieka karavīriem vai arī pie desanta kuģiem. (Vispār miniatūrie "Goliāti" spēja pavest līdz 75 kilogramiem sprāgstvielu; tie paveidi, kuros drīkstēja iekraut līdz 500 kilogramiem trotila, atšķīrās ar daudz iespaidīgāku masu un izmēriem attiecīgi 3,6 tonnas un 3,65 x 1,8 x 1,19 metri - tulk. piez.)

Vēl bīstamāka aizsardzības sistēma nekā tā, kas tika ierīkota Francijas piekrastē paredzamā sabiedroto iebrukuma atvairīšanai, karu vēsturē nebija zināma. Tomēr Rommels joprojām nebija apmierināts. Viņš gribēja vēl vairāk dzotu… vairāk piekrastes nocietinājumu… vairāk mīnu… vairāk lielgabalu un kareivju. Taču vairāk par visu feldmaršalam bija vajadzīgas spēcīgas tanku divīzijas, kas stāvēja rezervē tālu no piekrastes. Šajās saspringtajās dienās, gaidot iebrukumu, fīrers uzstāja, lai šīs tanku daļas paliek viņa personiskā rīcībā. Toties Rommels gribēja, lai pie krasta viņam būtu vismaz piecas no šīm divīzijām, un tās dabūt viņš varēja, tikai satiekoties ar Hitleru. Rommels bieži Langam teica: "Cilvēks, kurš tiksies ar Hitleru pēdējais, uzvarēs šajā spēlē." Drūmajā svētdienas rītā, gatavodamies izlidot uz Vāciju, feldmaršals vairāk nekā jeb​kad bija noskaņots uzvarēt.

15. armijas štābā, kas atradās pie Beļģijas robežas 125 jūdžu attālumā no Larošgijonas, savā kabinetā pie galda sēdēja pulkvežleitnants Helmūts Maiers un truli blenza tukšumā. Maiera darbs bija nervozs un nogurdinošs - viņš vadīja vienīgo pretizlūkošanas nodaļu visā sabiedroto iebrukumam pretī stāvošajā frontē. Tās kodolu veidoja radiopārtvērēju grupa 30 cilvēku sastāvā, un tās pienākums bija tikai radioraidījumu noklausīšanās. Ikkatrs no šiem cilvēkiem bija speciālists radio jomā un pārvaldīja tris valodas; retais sabiedroto paziņojums, kas tika raidīts ar punktiem un domuzīmēm, paslīdēja viņiem garām nepamanīts.

Maiers savu darbu prata. Vairākas reizes dienā viņš pārskatīja pārtverto ziņojumu kaudzītes un izlasīja no tām aizdomīgos, neparastos, pat tādus, kas nelīdzinājās patiesībai. Šonakt viņa cilvēki vienu tādu ziņojumu bija pārtvēruši. Tūlīt, kā satumsa, tas tika pārraidīts pa zibenstelegrammu kabeli, un tajā bija teikts: "Steidzīgi aģentūrai "Associated Press" Ņujorkā. Eizenhauera štābs paziņo, ka Francijā tiek izcelts sabiedroto karaspēks."

Maiers bija ārkārtīgi pārsteigts. Pirmajā brīdī viņš gribēja par to ziņot štābam, taču savaldījās un nomierinājās: varbūt paziņojums bija maldinošs. Uz to norādīja divi apstākļi. Pirmkārt, visā frontes līnijā, kur bija sagaidāms iebrukums, nenotika nekāda kustība (par jebkādu pretinieka parādīšanos pulkvežleitnants uzzinātu nekavējoties). Otrkārt, vēl nebija pārraidīta signāla otrā puse, par kuru janvārī viņam bija ziņojis admirālis Kanāriss, toreizējais vācu izlūkdienesta priekšnieks, un ar ko, pēc viņa vārdiem, sabiedrota​jiem bija jābrīdina pagrīdnieki par operācijas sākumu.

Kanāriss brīdināja, ka vēl atlikušajos mēnešos līdz iebrukumam sabiedrotie pārraidīs dažus simtus radiogrammu, taču ar X dienu būs saistītas tikai dažas. Pārējās būs neīstas, sūtītas īpaši, lai viņus maldinātu un sajauktu prātus.

Toreiz Kanāriss deva norādījumu, lai viņš pārtver visas radio- grammas un neizlaiž būtiskās.

Sākumā Maiers bija noskaņots skeptiski, pilnīgi paļauties tikai uz vienu raidīto signālu viņam likās nenormāli. Taču 1. jūnija vakarā viņa operatori pārtvēra sabiedroto raidītā ziņojuma pirmo daļu - tieši tādu, kādu Kanāriss bija citējis. Ziņojums ne ar ko neatšķīrās no simtiem citu šifrēto teikumu, kas katru dienu skanēja BBC pagrīdei domātajos raidījumos. Lielākā daļa šo teikumu, kas tika lasīti franču, holandiešu, dāņu un norvēģu valodā, bija bezjēdzīgi, piemēram: "Trojas karš neturpināsies", "Melnais

sīrups rīt pārvērtīsies konjakā" vai "Džeks nēsā garas ūsas".

Taču frāze, kas 1. jūnija vakarā izskanēja BBC deviņos pārraidītajās ziņās, Maieram bija ļoti labi saprotama. "Tagad, lūdzu, paklausieties dažus personiskus ziņojumus," diktors franču valodā teica un pēc brīža nolasīja: "Les sanglots longs des violons de l'automne" (Ilgās rudens vijoļu raudas). Tieši par šiem vārdiem Kanāriss ari bija viņu brīdinājis, tā bija Verlēna dzejoļa pirmā rinda, kas kalpoja par signālu.

Dzejoļa otrās rindas - "Blessent mon coeur d'une langueur" (Ievaino manu sirdi ar vienmuļām skumjām) pārraidīšana, kā bija norādījis Kanāriss, nozīmēs, ka iebrukums sāksies pēc 48 stundām.

Par pārtverto ziņu Maiers nekavējoties informēja 15.armijas štāba priekšnieku brigādes ģenerāli Vilhelmu Hofmani.

- Signāla pirmā puse ir pārraidīta, - viņš teica. - Tagad kaut kam vajadzētu notikt. Ģenerālis deva armijai pavēli būt kaujas gatavībā. Tikmēr Maiers nosūtīja ziņojumu pa teletaipu uz Hitlera mītni, bet pēc tam piezvanīja uz fon Rundšteta un Rommela štābiem. Hitlera mītnē ziņojums tika nodots karaspēka operatīvās vadības štāba priekšniekam ģenerālim Jodlam, taču tā arī palika guļam uz viņa galda. Jodls trauksmi nesacēla. Viņš nodomāja, ka to izdaris fon Rundštets.

Taču fon Rundštets nosprieda, ka Rommela štābā attiecīga pavēle ir jau saņemta (Rommels droši vien jau zināja par šo ziņojumu, bet, tā kā attiecībā uz sabiedroto nodomiem viņam bija pašam savi uzskati, viņš acīmredzot nepiešķīra tam lielu nozīmi).

Tādēļ visā ziemeļu piekrastē tikai 15. armija bija gatava atvairīt iebrukumu. 7. armijai, kas apsargāja Normandijas piekrasti, nekas nebija zināms par pārtverto signālu, un pavēle būt kaujas gatavībā tur netika dota.

Naktī no 2. uz 3. jūniju pa radio atkal tika raidīta signāla pirmā puse. Vēl nebija pagājusi pat stunda pēc tās atkārtojuma 3. jūnija vakarā, kad tika pārtverta "Associated Press" zibenstelegramma par sabiedroto desanta izcelšanu Francijā.

Ja Kanārisa brīdinājums bija pareizs, Maiers sprieda, tad "Associated Press" ziņojums ir "pīle".

Zibenstelegramma, pēc visa spriežot, bija sevišķi izsmalcināta slepenās informācijas noplūde, īstenībā tajā naktī "Associated Press" teletaipa operators bija regulējis tobrīd nestrādājošu aparātu, cenzdamies palielināt tā darbības ātrumu, un kādā brīdī pēkšņi ieslēdzās perfolente ar parasto krieviem domāto nakts komunikē. Pēc trīsdesmit sekundēm aparāts tika apturēts, bet vārdi jau bija ēterā.

Pēc sākotnējā apmulsuma Maiers nolēma paļauties uz Kanārisu. Tagad viņš jutās pamatīgi noguris, taču vienlaikus bija pacilātā noskaņojumā. Rītausma un vēl aizvien valdošais klusums visu armijas ieņemto pozīciju frontes līnijā liecināja par to, ka viņam bija taisnība. Tagad atlika vienkārši nogaidīt.

Pa to laiku armiju grupas "B" komandieris gatavojās doties uz Vāciju. Septiņos no rīta feldmaršala automašīna, kur viņš sēdēja līdzās šoferim, šķērsoja ciematu un nogriezās Parīzes šosejas virzienā.

Izbraukšana no Larošgijonas svētdienas rītā, 4. jūnijā, Rommēlu ļoti apmierināja, labāka brīža tam vienkārši nevarēja būt. Viņam blakus uz sēdekļa atradās kartona kārba ar pelēkām zamšādas kurpēm, kas bija roku darbs. Šīs 5,5 izmēra kurpes bija domātas viņa sievai. Iemesls, kādēļ otrdien, 6.jūnijā, viņš gribēja būt līdzās sievai, bija īpašs un tīri cilvēcisks - tā bija viņas dzim​šanas diena.

Tai laikā Anglijā, kur jau bija astoņi no rīta (starp britu divkāršo vasaras laiku un vācu Viduseiropas laiku pastāvēja vienas stundas starpība), mitrā, lietus izmērcētā mežā netālu no Portsmutas dzīvojamā vagoniņā pēc saspringta nakts darba gulēja sabiedroto karaspēka augstākais virspavēlnieks ģenerālis Dvaits Eizenhauers.

Eizenhauers un viņa komandieri bija darījuši visu iespējamo, lai būtu pārliecināti, ka, izceļot desantu, tiks izmantotas visas iespējamās izdevības gūt panākumus un ciesti minimāli dzīvā spēka zaudējumi. Pēc sarežģītās militārās un politiskās sagatavošanas iebrukuma operācija, kurai bija dots šifrētais apzīmējums "Overlord", bija atkarīga vairs tikai no iespējamām dabas kaprīzēm. Laiks bija iestājies slikts, un šobrīd Eizenhauers varēja vienīgi gaidīt un cerēt, ka tas uzlabosies. Taču svētdien, 4. jūnijā, bija pienācis brīdis, kad viņam vajadzēja pieņemt galīgo lēmumu: sākt vai atlikt iebrukumu.

17. maijā ģenerālis nolēma, ka par dienu X kļūs vai nu 5., vai 6., vai arī 7. jūnijs. Meteoroloģiskie pētījumi liecināja, ka šajās dienās Normandijā būs gaidāmi divi desanta izcelšanai sevišķi nepieciešami laika apstākļi: vēlu lecošs mēness un bēgums drīz pēc tumsas iestāšanās.

Izpletņlēcējiem un desantniekiem, kas izcēlās no planieriem, bija nepieciešama mēness gaisma, taču tas, cik pēkšņi viņi parādīsies ienaidnieka teritorijā, būs atkarīgs no tā, cik dziļa tumsa valdīs pirms viņu piezemēšanās. Tāpēc vēlu lecošais mēness būs vajadzīgs arī viņiem.

Izcelšanu no jūras vajadzēja veikt bēguma laikā, jo tad kļuva redzami Rommela sagatavotie piekrastes šķēršļi. No bēguma būs atkarīga arī iebrukuma norise. Meteorologu aprēķinus vēl vairāk sarežģīja tas, ka arī otro desanta vilni vajadzēja izsēdināt bēguma laikā - un vēl pirms rītausmas. Šie divi kritiskie faktori - mēness gaisma un bēgumi - pamatīgi ierobežoja Eizenhauera rīcības iespējas. Tikai bēguma dēļ izsē- dināšanai piemēroto dienu skaits katrā mēnesī samazinājās līdz sešām, un no tām tikai trijās nebija redzams mēness. Taču tas vēl nebija viss, pastāvēja ari dažādi citi faktori. Pirmkārt, visiem operācijas dalībniekiem bija ilgstoši nepieciešama dienas gaisma un laba redzamība. Dienas gaisma bija nepieciešama, lai saskatītu piekrasti un orientētos, jūrniekiem un lidotājiem - lai pamanītu savus mērķus un samazinātu sadursmes risku brīdī, kad daudzie kuģi Senas līcī sāks manevrēt gandrīz cieši līdzās cits citam. Otrkārt, bija nepieciešama mieriga jūra, jo vēl bez zaudējumiem, kādus flotei nodarītu vētra, briesmas radīja arī jūras slimība, kuras dēļ karavīri varēja kļūt kaujas nespējīgi, vēl pirms izbrida malā. Treškārt, bija nepieciešams, lai krasta virzienā pūstu lēns vējš, kas atgaiņātu dūmus no mērķiem piekrastē. Un, visbeidzot, pēc X dienas sabiedrotajiem bija nepieciešamas vēl trīs mierīgas dienas, lai strauji palielinātu savus spēkus un līdzekļus desanta izsēdināšanas zonā.

No trim dienām, kas bija piemērotas iebrukumam, Eizenhauers izvēlējās 5. jūniju. Svētdien, 4. jūnijā, piecos no rīta-apmēram tai pašā laikā, kad Rommels pamodās Larošgijonā, - viņš pieņēma svarīgu lēmumu: sakarā ar sliktajiem laika apstākļiem sabiedroto karaspēka iebrukums tiek atlikts uz 24 stundām.

Gadījumā, ja laiks uzlabosies, par X dienu kļūs 6.jūnijs.

4. jūnija vakarā īsi pirms pusdesmitiem Eizenhauera augstākie virsnieki un štābu priekšnieki pulcējās "Southvvcek House" (lauku muiža ziemeļos no Portsmutas, vispirms admirāļa Remzija štāba mītne, bet vēlāk Eizenhauera galvenais komandpunkts -tulk.piez.) bibliotēkas istabā. Gaidīdami, kad sāksies sanāksme, virsnieki mazos pulciņos klusi tērzēja. Eizenhauera štāba priekšnieks ģenerālmajors Volters Bidells Smits pie kamīna sarunājās ar augstākā virspavēlnieka vietnieku, aviācijas virsmaršalu seru Arturu Tederu, kas smēķēja pīpi. Viņiem līdzās stāvēja sabiedroto aviācijas komandieris, aviācijas virsmaršals sers Trefords Lī Melorijs, bet mazliet tālāk sēdēja iekarsīgais sabiedroto flotes komandieris admirālis sers Bertrams Remzijs. Šo augstākās virspavēlniecības locekļu vidū, pie kuru krūtīm laistījās daudzi apbalvojumi un izcilības zīmes, tikai viens virsnieks nebija ģērbies pēc reglamenta. Enerģiskais Bernards Lovs Montgomerijs, kuram X dienā vajadzēja uzņemties iebrukuma vadību, bija ģērbies savās parastajās velveta biksēs un svīterī ar augstu, cieši piegulošu apkakli. Visiem šiem cilvēkiem vajadzēja pildīt iebrukuma pavēli, kad to dos Eizenhauers, bet tagad šie komandieri un viņu štāba priekšnieki pavisam divpadsmit vecāko virsnieku - gaidīja, kad sāksies izšķirošā apspriede. Tai vajadzēja sākties kuru katru brīdi.

Tieši pusdesmitos vakarā bibliotēkas istabas durvis atvērās un ienāca Eizenhauers, stalts un izskatīgs savā tumši zaļajā lauku formā. Teikt ievadvārdus nebija vajadzīgs: ikkatrs no klātesošajiem saprata, cik nozīmīgs ir sagaidāmais lēmums. Gandrīz vai tūlīt aiz Eizenhauera bibliotēkas istabā ienāca trīs vecākie virsnieki, kas nodarbojās ar operācijas "Overlord" sagatavošanu; viņus vadīja aviācijas pulkvedis Dž. Stegs no Karaliskajiem gaisa kara spēkiem. Klusumā, kas iestājās, Stegs atklāja sanāksmi.

Viņš ātri raksturoja laika apstākļus pēdējo 24 stundu laikā, tad piesardzīgi teica: - Džentlmeņi, ir notikušas dažas negaidītas un būtiskas pārmaiņas…

Visu skatieni tūlīt pievērsās Stegam, kura vārdi solīja Eizen- haueram un viņa militārajiem

komandieriem vāju cerības stariņu.

Pamanīta jauna atmosfēras fronte, pulkvedis sāka stāstīt, pēc dažām stundām tā sasniegs Lamanšu un desanta izcelšanas zonās liks debesīm noskaidroties. Šī laika apstākļu uzlabošanās turpināsies visu nākamo dienu un ilgs līdz pat 6.jūnija rītam. Pēc tam laiks atkal pasliktināsies. Šajā periodā pūtīs visai jūtams vējš un debesis noskaidrosies - pietiekami, lai bumbvedēji varētu lidot naktī no 5.uz 6.jūniju līdz ritam. Dienā mākoņu sega atkal sabiezēs, un debesis apmāksies. īsi sakot, klātesošie tika informēti, ka vairāk vai mazāk izdevīgi laika apstākļi būs tikai nedaudz ilgāk par 24 stundām.

Eizenhauers un viņa komandieri iegrima pārdomās, kas ilga ceturtdaļstundu. Šī brīža saspringtību, kas bija saistīta ar nepieciešamību ātri pieņemt lēmumu, padziļināja admirālis Remzijs, kurš atgādināja, ka kontradmirāli Elanu Dž. Kērku, amerikāņu jūras kara spēku - desantēšanas nodrošinājuma - komandieri vajag informēt pusstundas laikā, ja "Overlord" tiktu nolikta otrdien, lai viņš paspētu sagatavoties.

Eizenhauers lūdza, lai klātesošie izsaka savas domas. Ģenerālis Smits uzskatīja, ka iebrukums būtu jāsāk 6. datumā, - tas bija risks, taču to vajadzēja uzņemties. Teders un Lī Melorijs baidījās, ka prognozētais mākoņu daudzums tomēr būs pārāk liels, lai aviācijas uzlidojumi būtu efektīvi, bet tas nozīmētu, ka izsēdināšanu vajadzētu izdarīt bez nepieciešamās piesegšanas no gaisa un tāpēc tā varētu būt "riskanta".

Montgomerijs pauda to pašu viedokli, ko bija izteicis jau iepriekšējā naktī, kad tika nolemts X dienu pārcelt no 5. jūnija uz vēlāku laiku. "Es jums saku - uz priekšu!" - tādi bija viņa vārdi. Beidzot pienāca kārta izteikties Aikam. Šobrīd viņam vajadzēja pieņemt lēmumu. Ilgajās minūtēs, kamēr Eizenhauers apsvēra visus "par" un "pret", istabā valdīja kapa klusums. Ģenerālis Smits atcerējās, ka toreiz uz viņu spēcīgu iespaidu bija atstājusi augstākā virspavēlnieka "nesasniedzamība un vientulība", kad tas sēdēja, rokas salicis, un stingi lūkojās galdā. Beidzot Eizenhauers pacēla skatienu un lēni teica: - Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums jādod pavēle… Man tas nepatīk, taču tik un tā… Neredzu nekādu citu iespēju.

Aiks piecēlās. Viņš izskatījās noguris, taču iepriekš saspringtā sejas izteiksme tagad bija atmaigusi.

Otrdienai, 6. jūnijam, vajadzēja kļūt par X dienu.

Iestājās nakts, un iebrukuma spēku karavīri atkal gatavojās to pavadīt bezdarbībā un gaidās.

Satraukti pēc mēnešiem ilgajiem treniņiem, viņi bija gatavi doties uzbrukumā kaut vai tūlīt, un operācijas atlikšana darīja viņus nervozus. Karavīri nezināja, ka līdz X dienai atlikušas vairs tikai 26 stundas.

Pagaidām vēl bija par agru to izziņot. Tādēļ vētrainajā svētdienas naktī cilvēki gaidīja - urdošā nemierā, garlaicībā un slepenās bailēs, ka kaut kas beidzot notiks. Viņi vēl skaidri nezināja, cik lielas grūtības tiem nāksies pārdzīvot, kas tieši no viņiem tiks prasīts tādos apstākļos, un domāja par savām ģimenēm, par sievām, bērniem, draudzenēm, un visu laiku runāja par gaidāmajām kaujām. Kāda izskatīsies piekraste, kur vajadzēs izcelties malā? Vai desantēšanās būs tik grūta, kā katrs no viņiem domāja? Neviens nevarēja pateikt, kāda būs šī diena X, un katrs gatavojās tai pēc sava prāta.

Pirmdiena, 1944. gada 5. jūnijs, vāciešiem pagāja mierīgi, bez kādiem īpašiem notikumiem. Laiks bija tik nejauks, ka Parīzē, "Luftvvaffe" štābā, pulkvedis un profesors Valters Štebe, kas vadīja meteoroloģisko dienestu, teica virsniekiem, ka viņi varot atpūsties, - viņš ļoti šauboties, ka sabiedroto lidmašīnas šodien pacelsies gaisā. Zenītlielgabalu apkalpēm tika atļauts atstāt dežūru un atpūsties.

Pēc tam Štebe piezvanīja uz fon Rundšteta štābu Senžermēnā. Kā parasti, feldmaršals gulēja ilgi, un jau bija gandrīz pusdiena, kad viņš satikās ar savu štāba priekšnieku, izlasīja un apstiprināja štāba sagatavoto "pretinieka nolūku novērtējumu", kuru pēc tam vajadzēja nosūtīt uz Hitlera mītni. Tajā bija teikts: "Sistemātiskie uzlidojumi, kuru skaits acīm redzami pieaug, liecina, ka pretinieks sasniedzis augstu gatavības pakāpi. Iespējamā fronte, kur varētu notikt iebrukums, vēl aizvien ir sektorā no Šeldas [Nīderlande] līdz Normandijai… un nav izslēdzams, ka tā ietvers arī Bretaņasziemeļu piekrasti… (taču) … vēl aizvien nav skaidrs, tieši kādā posmā notiks iebrukums. Uzlidojumu koncentrēšanās rajonā starp Den- kerku un Djepu varētu nozīmēt, ka galvenie sabiedroto spēki tiks izcelti šeit… (taču)… nav

novērotas pazīmes, ka tuvākajās dienās būtu gaidāms iebrukums…" Apmierinājies ar tik vispārēju 800 jūdžu garās piekrastes analīzi, fon Rundštets kopā ar dēlu, jaunāko leitnantu, devās uz savu iecienīto restorānu "Cook Hardy", kas atradās turpat netālu Bugivālā. Pulkstenis jau rādīja pirmo pēcpusdienas stundu, un līdz dienai "X" bija atlikušas tikai \ 2 stundas.

Visa vācu pavēlniecība, sākot ar pulkvežiem un beidzot ar feldmaršaliem, uztvēra ieilgušo slikto laiku kā nomierinošu apstākli. Štābos valdīja pilnīga pārliecība, ka tuvākajā laikā uzbrukuma nebūs, un pamats šai pārliecībai tika rasts, rūpīgi analizējot laika apstākļus, kādi bija vērojami, sabiedrotajiem izceļot desantu Ziemeļāfrikā, Sicīlijā un Itālijā. Dati bija dažādi, taču meteorologi norādīja, ka sabiedrotie nekad nesāka izcelt desantu, ja netika prognozēts labvēlīgs laiks, - vispirmām kārtām lai nodrošinātu aizsardzību no gaisa. Sistemātiskajam vācieša prātam te viss bija viennozīmīgs: sabiedrotie varēs uzbrukt tikai tad, ja būs iestājies labs laiks. Taču laiks bija slikts.

Larošgījonā Rommela štābā darbs ritēja savā parastajā gaitā, it kā feldmaršals nekur nebūtu aizbraucis. Turklāt štāba priekšnieks ģenerālmajors doktors Hanss Špaidels uzskatīja situāciju par pietiekami mierīgu, lai sarīkotu nelielas pusdienas ar aicinātiem viesiem. Ielūgto vidū bija arī filozofs un rakstnieks Ernsts Jungers. Intelektuālis Špaidels ar nepacietību gaidīja šīs pusdienas: viņš cerēja parunāties par savu iemīļoto tematu - franču literatūru. Bija vēl kaut kas, ko vajadzēja apspriest divdesmit lappušu garš Jungera rokraksts, ko viņš bija slepeni nodevis Rommelam un Špaidelam. Abi virsnieki piešķīra viņa darbam lielu nozīmi un nopietni uz to paļāvās: tas bija miera noslēgšanas plāns, īstenojams pēc tam, kad Hitlers būs vai nu notiesāts, vai arī nogalināts.

Senlo 84. korpusa štābā izlūkdienesta priekšnieks majors Fridrihs Hains rīkoja svētku vakariņas, veltītas korpusa komandiera ģenerāļa Ēriha Marksa dzimšanas dienai 6. jūnijā. Dienā ģenerālim vajadzēja aizbraukt uz Bretaņu, Rennas pilsētu, un viņa virsnieki nolēma pusnaktī rīkot ballīti, kas bija iecerēta kā pārsteigums. Marksam kopā ar visiem pārējiem Normandijā dislocētā karaspēka vecākajiem komandieriem bija jāpiedalās liela mēroga taktiskajos manevros, kam vajadzēja sākties otrdienas rītā.

Ikviens no uzaicinātajiem cerēja, ka Kriegsspiele būs interesanta: par tās tematu vajadzēja būt teorētiskajam "iebrukumam", ko gaidīja Normandijā.

Paredzamās mācības satrauca 7. armijas štāba priekšnieku brigādes ģenerāli Maksu Pemzelu. Tas, ka Normandijā un Kotan- tēna pussalā dislocēto karaspēka daļu vecākie virsnieki būs projām visi vienlaikus, rādījās ļoti slikti. Taču tas, ka viņi būs projām visu nakti, bija vienkārši bīstami - Renna atradās pietiekami tālu no gandrīz visām piekrastes karaspēka daļām, un Pemzels baidījās, ka viens otrs no komandieriem gribēs tur nokļūt jau pirms rītausmas. Ģenerālis uzskatīja: ja iebrukums Normandijā patiešām notiks, tas tiks sākts ar pirmajiem saules stariem, tāpēc viņš nolēma brīdināt visus aizbraucējus.

Pa teletaipu pārraidītajā pavēlē bija teikts: "Komandējošajiem ģenerāļiem un visiem pārējiem, kas piedalās mācībās "Kriegsspiele", līdz 6. jūnija rītam uz Rennu nebraukt." Taču daži jau bija devušies ceļā.

Cits pēc cita vecākie komandieri atstāja frontes līniju pašā iebrukuma priekšvakarā. Armiju grupas "B" operatīvās daļas virsnieks pulkvedis Hanss Georgs fon Tempelhofs atradās izbraukumā, ģenerālmajors Heincs Helmihs, kas komandēja 243. divīziju, bija devies uz Rennu, tāpat kā 709. divīzijas komandieris ģenerālmajors Karls fon Šlībens, izbraukt gatavojās brigādes ģenerālis Vilhelms Folejs, spēcīgās 91. gaisa desantnieku divīzijas komandieris; pulkvedis Vilhelms Maiers Detrings, fon Rundšteta izlūkdienesta priekšnieks, bija atvaļinājumā, bet kādas divīzijas štāba priekšnieks kopā ar savu franču draudzeni izklaidējās medībās.

(Pienākot "X" dienai, šī briesmīgā sagadīšanās - daudzo jo daudzo komandieru vienlaicīgā prombūtne - ietekmēja vācu aizsardzību tik graujoši, ka pēc tam tika nopietni runāts par nepieciešamību izpētīt, vai pie tā nav savu roku pielicis britu izlūkdienests! Pats Hitlers savā Berhtesgādenes rezidencē Bavārijā izrādījās tikpat nesagatavots šim iebrukumam kā viņa ģenerāļi. Todien fīrers piecēlās vēlu, noturēja savu parasto kara apspriedi un četros sēdās pusdienot. Pie galda bija viņa draudzene Eva Brau-

na, kā ari vēl daži augstu stāvoši nacisti un to sievas. Hitlers, būdams veģetārietis, klātesošajām dāmām savu diētu bez gaļas komentēja ar parasto pirmspusdienu frāzi: "Zilonis ir spēcīgākais dzīvnieks pasaulē un arī neēd gaļu." Pēc pusdienām visi devās dārzā, kur fīreram patika dzert liepziedu tēju. Starp sešiem un septiņiem viņš pasnauda, 23.00 noturēja vēl vienu kara apspriedi, pēc kuras dāmas tika uzaicinātas pāris stundu paklausīties Vāgneru, Strausu un Lehāru.)

Tieši šajā laikā vācu augstākā virspavēlniecība nolēma aizvākt no Normandijas piekrastes pēdējās Francijā palikušās iznīcinātāju eskadriļas. Lidotājus pārņēma šausmas. K.ā galvenais viņu pārdislokācijas iemesls tika minēta vajadzība aizsargāt reihu, ko jau vairākus mēnešus dienu un nakti intensīvi bombardēja sabiedroto aviācija; ar katru reizi uzlidojumi kļuva aizvien spēcīgāki. Tādos apstākļos augstākajai virspavēlniecībai šķita vienkārši nesaprātīgi atstāt vitāli nepieciešamās lidmašīnas Francijā, kur atklātajos lidlaukos tās iznīcināja pretinieka bumbvedēji un triecienlidmašīnas. Reiz Hitlers saviem ģenerāļiem apsolīja, ka sabiedroto desanta izsēdināšanas dienā tiem piekrastē uzbruks tūkstotis "Luftvvaffe" lidmašīnu. Tagad tas vairs nebija iespējams.

No daudzajiem miljoniem franču, kas visā valstī nepacietīgi gaidīja sabiedroto karaspēka iebrukumu, tikai kādi desmit vīrieši un sievietes patiešām zināja, ka tas kuru katru dienu notiks: viņi vadīja franču pagrīdes cīnītājus.

Gandrīz visi galvenie pagridnieki atradās Parīzē. Viņi bija tā iekonspirējušies, ka nereti cits citu pazina vienīgi pēc segvārdiem, un nevienai pagrīdnieku grupai gandrīz nekad nebija ne jausmas, ar ko nodarbojas otra.

Pēdējās dienās pagrīdnieku vadoņi ar BBC raidījumu starpniecību saņēma simtiem šifrētu ziņojumu, kuru vidū bija ari Verlēna dzejoļa pirmā rinda. Pagridnieki gaidīja sabiedroto pavēlniecības signālu, pēc kura vajadzēja sākt rīkot diversijas saskaņā ar iepriekš izstrādāto plānu. Šis signāls bija divas frāzes: "Suecā valda karstums" - tas nozīmēja, ka jāspridzina dzelzceļi, tvaika lokomotīves un vagoni, un "Uz galda guļ kauli" - tas nozīmēja, ka jāpārgriež telefona līnijas un telegrāfa kabeļi. Pirmdien 18.30, "X" dienas priekšvakarā, BBC pārraidīja pirmo frāzi. Diktors paziņoja: "Uz galda guļ kauli… Napoleona cepure atrodas aplī… Bulta neizlidos." Otra frāze tika nolasīta pēc dažām minūtēm.

Pretošanās kustības dalībnieki ilgi gaidīto ziņu saņēma no saviem tiešajiem komandieriem. Katrai grupai bija pašai savs plāns, un tā skaidri zināja, kā rīkoties. Kānas dzelzceļa stacijas priekšniekam Albēram Ožē un viņa ļaudīm vajadzēja sabojāt stacijas ūdenssūkņus un lokomotīvju tvaika inžektorus, Andrē Farīnam, kafejnīcas īpašniekam no Lefontēnas, kas atrodas netālu no Izinjī, vajadzēja sabojāt sakaru līnijas Normandijā: viņa četrdesmit cilvēku lielajai grupai bija jāpārgriež Šerbūras lielais telefona kabelis. īvam Graselīnam, Šerbūras pārtikas preču tirgotājam, bija uzdots grūts darbs: viņa ļaudīm vajadzēja uzspridzināt dzelzceļa atzarojumus starp Šerbūru, Senlo un Parīzi. Visā piekrastē no Bretaņas līdz Beļģijai cilvēki sāka gatavoties iebrukumam. īsi pirms deviņiem vakarā pie Francijas krastiem parādījās desmit, divpadsmit nelieli kuģi. Tie virzījās tik tuvu gar piekrasti, ka jūrnieki varēja skaidri saskatīt Normandijas piekrastes namiņus. Kuģi paveica savu uzdevumu un nemanīti aizbrauca atpakaļ. Tā bija mīnu traleru vienība - vēsturē spēcīgākās desanta flotes avangards.

Bet aizmugurē pie Lielbritānijas krastiem nemierīgos, pelēkos Lamanša ūdeņus jau šķēla kuģu falanga. Tie virzījās uz priekšu stingri un nesatricināmi, rinda pēc rindas - pavisam desmit rindu divdesmit jūdžu platumā - 2727 visu veidu un tipu kuģi. To vidū bija gan jaunie ātrgaitas kaujas kuģi, gan arī klusi ejošie, ar rūsu pārklātie kravas kuģi, nelieli okeāna laineri un upju tvaikoņi, slimnīcu kuģi un tankkuģi, kabotāžas kuģi un bars rosīgu velkoņu. Kopā ar tiem nebeidzamās kolonnās virzījās desanta kuģi ar nelielu iegrimi - lielas, neveiklas tupeles gandrīz 350 pēdu garumā. Daudzi no šiem un pat vēl smagāki transportkuģi veda nelielas desanta laivas pirmās grupas izcelšanai krastā - pavisam vairāk nekā divarpus tūkstošus.

Transportkuģiem pa priekšu virzījās mīnu traleri, krasta apsardzes kuģi, boju ierīkotāji un

motorkuteri; pār kuriem karājās dirižabļi, bet augstāk aizdrāzās iznīcinātāju eskadriļas. Šo fantastisko kuģu kavalkādi, kas bija pieblīvēta ar karavīriem, lielgabaliem, tankiem, automašīnām un munīciju, ietvēra milzīgs eskorts, ko veidoja vairāk nekā 700 karakuģu.

To vidū bija kontradmirāļa Kērka flagmaņkuģis smagais kreiseris "Augusta", kas veda uz piekrastes sektoriem "Omaha" un "Utah" amerikāņu operatīvos spēkus 21 konvojkuģa sastāvā. Līdzās, majestātiski dūmodami, vējā plīvojot visiem kaujas karogiem, peldēja britu līnijkuģi "Rāmie" ("Ramillies") un "Warspite", kā ari amerikāņu līnijkuģi "Texas", "Arkansas" un lepnīgais "Nevada", kuru japāņi nogremdēja Pirlharborā un vairs neuzskatīja par pretinieku.

Trīsdesmit astoņus britu un kanādiešu konvojkuģus, kas devās uz piekrastes sektoriem "Sword", "Juno" un "Gold", veda angļu kreiseris "Scylla", kontradmirāļa sera Filipa Vaiena flagmaņkuģis, kurš bija piedalījies "Bismarck" izsekošanā. Līdzās peldēja "Ajax", viens no slavenākajiem Karaliskās flotes kreiseriem, kas kopā ar diviem citiem kreiseriem Montevideo līcī sagūstīja "Admiral Graf Spee", kā arī daudzi citi slaveni kreiseri, starp tiem amerikāņu "Tuscaloosa", "Quincy", britu "Enterprise", "Black Prince", franču "George Legu" - kopskaitā 22.

Transportkuģu rindas ietvēra dažādi citi kuģi - sardzes kuģi, korvetes, lielgaballaivas, to vidū holandiešu pretzemūdeņu patruļas kuģis "Sumba", ātrgaitas apsardzes torpēdkftteri un visur esošie mīnukuģi. Bez dažiem desmitiem amerikāņu un britu mīnukuģu tur bija arī kanādiešu "Capelle", "Saskatchevvan" un "Restigouche", norvēģu "Swenner" un pat "Piorun" - Brīvās Polijas jūras karaspēka ieguldījums.

Lēni un smagi šī milzīgā armāda šķērsoja Lamanšu. Gluži apbrīnojami tika ievērots līdz šim neredzēti precīzs kustības grafiks jūrā. Kuģi izbrauca no britu ostām un, virzīdamies gar piekrasti divās konvoja līnijās, iebrauca pulcēšanās zonā dienvidos no Vaitas salas. Šeit tie pārgrupējās un sakārtojās lielās vienībās, lai dotos uz vienu no pieciem piekrastes sektoriem, kurš katrai bija norādīts. Atstājuši pulcēšanās zonu, ko simboliski nodēvēja par "Pikadillijas laukumu", kuģi gar boju rindām peldēja Francijas virzienā. Tuvojoties Normandijai, šo vienību ceļi pārdalījās vēl uz pusēm, izveidojot ko līdzīgu šoseju tīklam - viena no "šosejām" bija domāta ātrgaitas kuģiem, otra - lēnajiem. Pie šī sazarojuma aiz priekšējās mīnu traleru, līnijkuģu un kreiseru vienības atradās desanta vadība - pieci triecienuzbrukumam paredzēti transportkuģi, pieblīvēti ar radioantenām un lokatoriem. Šiem peldošajiem komandposteņiem bija jākļūst par iebrukuma nervu centriem.

Kuģi bija redzami visurj un to ļaužu acīs, kuri uz tiem atradās, šī vēsturiskā flotile bija "iespaidīgākais un neaizmirstamākais skats", kādu viņiem jebkad izdevies redzēt. Kad nu reiz karavīri bija devušies jūrā, viņi jutās daudz labāk, kaut arī tika pamatīgi šūpoti un vēlāk viņiem draudēja nāves briesmas. Cilvēki bija satraukti tāpat kā iepriekš, taču vienlaikus izjuta zināmu atvieglojumu: tagad katrs gribēja ātrāk ķerties pie sava uzdevuma un to paveikt. Desanta kuģos un transporta kuģos karavīri rakstīja pēdējās vēstules, īsināja laiku bezgalīgās kāršu spēlēs un sarunās, bet kapelāni, kā atcerējās majors Tomass Dalass no 29.divīzijas, "tika visur pie​prasīti".

Kopš brauciena sākuma bija pagājis pavisam īss laiks, taču daudzi karavīri, kuri iepriekš bija bažījušies par to, kādas ir viņu izredzes izdzīvot, tagad nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad nokāps krastā.

Jūras slimība gluži kā epidēmija pārņēma 59 konvoja kuģus, it īpaši smagos desantkuģus, kuri neveikli zvalstījās viļņos. Katram kareivim bija izsniegtas tabletes pret vemšanu, bet viņu uzkabē ietilpa elements, kas desantniekam nepieciešamo mantu sarakstos ar armijai raksturīgo lakonismu un konkrētību bija nosaukts par "vienu pretvemšanas paketi".

Daži mēģināja lasīt grāmatas. Tajos apstākļos gandrīz visas grāmatas šķita dīvainas un neparastas, un ar braucienu tām nebija nekā kopīga. 1. divīzijas kapelāns Lorenss Dīrijs, kurš atradās uz transportkuģa "Empire Anvil", bija pārsteigts, ieraugot britu virsnieku lasām Horācija "Odas" latīņu valodā. Pats Dīrijs, kuram kopā ar 16. kājnieku pulku pirmajā desanta vilnī vajadzēja izcelties malā sektorā "Omaha", pavadīja vakaru, lasot Saimondsa "Mike- landželo dzīvi". Uz blakus peldošā desanta

kuģa kanādiešu kapelāns Džeimss Duglass Gilans atvēra sējumu, kura rindām šonakt bija jēga ikviena braucēja acīs, un, lai nomierinātu nervus gan sev, gan arī virsniekiem - saviem līdzbiedriem, atšķīra Bībelē 23.psalmu un to skaļi nolasīja: "Tas Kungs ir mans gans, man netrūks ne​nieka…"

Bija pagājis jau mazliet vairāk nekā stundas ceturksnis pēc desmitiem vakarā, kad vācu 15. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieks apakšpulkvedis Maiers izskrēja no sava kabineta, turēdams rokā svarīgāko ziņojumu, ko vāciešiem izdevās pārtvert visa kara laikā. Tagad Maiers zināja, ka iebrukums sāksies tuvākajās 48 stundās. Ieskrējis ēdamzālē, kur ģenerālis Hanss fon Zal- muts kopā ar štāba priekšnieku un vēl diviem virsniekiem spēlēja bridžu, viņš izgrūda: - Ģenerāļa kungs! Šeit ir ziņojuma otrā daļa! - Mirkli padomājis, fon Zalmuts pavēlēja izsludināt 15.armijā pilnu kaujas gatavību.

Tāpat kā citi sabiedroto izpletņlēcēji, arī 82. gaisa desantnieku divīzijas ierindnieks Arturs "Holandietis" Šulcs gatavojās iekāpt lidmašīnā. Viņš bija tērpies siksnām apjoztajā desantnieka kombinezonā; vēl neapliktais izpletnis karājās pār labo roku. Seja bija nosmērēta ar ogļu putekļiem, bet galva noskūta, izņemot šauru joslu no pakauša līdz pierei, kas vērta viņu līdzīgu irokēzam. Pienākot noteiktajam brīdim, kāds iekliedzās: "Labi, braucam!" Kravas mašīnas sakustējās un pieveda viņus pie lidmašīnām, kas bija gatavas izlidot.

Sabiedroto gaisa desanta daļas kāpa lidmašīnās un planieros visā Anglijā. Orientēšanās grupu izpletņlēcēji, kuriem pirmajiem vajadzēja nonākt desantēšanas rajonā, lai dotu signālus pārējiem, bija jau aizlidojuši. Ņūberijā lidmašīnas, kas izbrauca uz skrejceļa, pa 101. gaisa desanta divīzijas štāba mītnes logu vēroja ģenerālis Eizenhauers kopā ar dažiem virsniekiem un četriem korespondentiem. Viņš tikko bija veselu stundu runājis ar izpletņlēcējiem un par gaisa desanta operāciju uztraucās vairāk nekā par jebkuru citu iebrukuma fazi. Kāds no viņam pakļautajiem komandieriem bija pārliecināts, ka ar planieriem veicamais izpletņlēcēju desants cietīs zaudējumus līdz 75 procentiem.

Eizenhauers stāvēja un vēroja, kā lidmašīnas cita aiz citas ieskrienas un, lēni atraudamās no zemes, uzņem augstumu. Virs lidlauka tās sāka mest gaisā lokus un izkārtoties ierindā. Sabāzis rokas dziļi kabatās, Eizenhauers, nenovērsdams skatienu, lūkojās naksnīgajās debesīs. Kad milzīgā transporta lidmašīnu kavalkāde pēdējo reizi rēkdama pārlidoja pār lidlauku un uzņēma kursu uz Franciju, "Rudais" Millers no NBC paskatījās uz augstāko virs​pavēlnieku un ieraudzīja viņa acīs asaras.

Pēc dažām minūtēm arī iebrukuma flotes kuģos, kuri šķērsoja Lamanšu, karavīri izdzirda lidmašīnu rūkoņu, kas kļuva aizvien spēcīgāka. Vilnī aiz viļņa lidmašīnas parādījās debesīs un aizlidoja Normandijas virzienā. Pēc tam motoru rūkoņa pieklusa. Karavīri uz kuģu klājiem joprojām vērās tumsā.

Neviens nespēja pateikt ne vārda. Taču drīz vien jūrā peldošo floti apspīdēja caur mākoņiem izlauzušies pirmie spožie saules stari, nozibsnīdami ar trim punktiņiem un vienu domu zīmi, kas Morzes ābecē apzīmēja burtu "V" - uzvara.

Vērmahta 7. armijas komandpunktos no visas Normandijas sāka pienākt nesakarīgi un pretrunīgi ziņojumi. Virsnieki, kuri tos izvērtēja, uzzināja, ka šur tur redzēti kaut kādi miglaini stāvi, citā vietā dzirdēti šāvieni, bet vēl kaut kur kokā karājies izpletnis. Kaut kas acīmredzot notika, bet kas īsti? Cik izpletņlēcēju bija nolaidušies - 2 vai 200? Bet varbūt tie bija ar izpletņiem izlēkušie sašauto bumbvedēju apkalpes locekļi? Vai arī tā ir franču pagrīdnieku sarīkota uzbrukumu virkne? Neviens ne par ko nebija pārliecināts un uz pienākušās informācijas pamata 7. armijas un Padekalē rajonā dislocētās 15. armijas štābā negribēja celt kaujas trauksmi - trauksmi, kura vēlāk varētu tikt atzīta par viltus trauksmi. Dārgās minūtes tika zaudētas velti.

Izpletņlēcēju parādīšanās Kotantēna pussalā bija zīme, ka X diena sākusies, taču vācieši to nesaprata. Šie pirmie amerikāņu desantnieki - pavisam 120 cilvēku - tika nomesti desantēšanas rajonā, lai izliktu orientierus galvenajiem izpletņlēcēju spēkiem. Viņi bija apmācīti īpašā skolā, ko nodibināja brigādes ģenerālis Džeimss "Lēkājošais Džims" Gevins, 82. gaisa desantnieku divīzijas komandiera vietnieks, un viņu uzdevums bija iezīmēt "izsēdināšanas zonas" 50 kvadrātjūdžu lielā pussalas teritorijā

aiz sektora "Utah" lidmašīnu un planieru desanta masveida iebrukumam pēc stundas. "Kad jūs nolaidīsities Normandijā," Gevins viņiem teica, "tur jums būs tikai viens draugs - Dievs."

Grūtības desantniekiem signalizētājiem sākās tūlīt. Vācu zenītlielgabalu uguns bija tik intensīva, ka lidmašīnas bija spiestas novirzīties no kursa, un no 120 cilvēkiem tikai 38 nolaidās paredzētajās zonās, pārējie dažu jūdžu attālumā no tām. Uz zemes desantnieki sāka meklēt orientierus un, uzmanīgi pārvietodamies no viena dzīvžoga pie otra, apkrāvušies ar ieročiem, mīnām, lukturiem un fosforescējošiem signalizēšanas audumiem, steidzās uz norādītajām tikšanās vietām. Lai iezīmētu nolaišanās zonu amerikāņu desantnieku lielajai masai, viņu rīcībā bija tikai stunda.

50 jūdžu attālumā no viņiem pie nākamā Normandijas karalauka austrumu robežas pār piekrasti pārlidoja sešas lidmašīnas ar britu izpletņlēcējiem signalizētājiem (no 6.gaisa desanta divīzijas - tulk.) un seši Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēji, kas vilka līdzi planierus. Debesis kļuva sārtas no trakojošās sprostuguns, un, kad sākās desantēšana, visur tumšajās debesīs bija redzami spokaini sprāgstošo zenītlādiņu mākonīši.

Divi britu izpletņlēcēji no naksnīgajām debesīm nolaidās pļaviņā tieši pretī mājai, kur atradās vācu 711. divīzijas komandiera ģenerālmajora Jozefa Reiherta štābs. Reiherts tobrīd sēdēja pie galda un spēlēja kārtis, bet, izdzirdējis lidmašīnu rūkoņu, kopā ar citiem virsniekiem izskrēja ārā, kur ieraudzīja abus nosēdušos britus. Grūti pateikt, kas bija pārsteigti vairāk - vācieši vai izpletņlēcēji. Apstulbušais Reiherts spēja vien izdabūt: - No kurienes jūs radušies?

Uz to viens no angļiem atbildēja pašpārliecināti kā bezkauņa, kas neaicināts ieradies uz dineju: - Man sasodīti žēl, vecais, taču mēs te nolaidāmies gluži nejauši.

Reiherts iesteidzās atpakaļ mājā un, satvēris telefona klausuli, kliedza: - Savienojiet mani ar 15. armijas štābu!

Kamēr viņš gaidīja savienojumu, iedegās signālugunis, kas iezīmēja izsēdināšanas zonas amerikāņu un britu sektoros. Tās iededza tur nokļuvušie desantnieki signalizētāji.

Lielākajai daļai gaisa desantnieku šī izsēdināšana palika atmiņā uz visu mūžu. Kā atceras leitnants Ričards Hilborns no 1. kanādiešu bataljona, viens izpletņlēcējs ielauzis oranžērijas jumtu, "saceldams neiedomājamu troksni un visapkārt izsvaidīdams sasisto stiklu lauskas", taču viņš izrāpies ārā un pazudis, pirms lauskas beidza krist. Cits desantnieks iekritis tieši akā un ar lielām pūlēm, rāpdamies pa izpletņa štropēm, izlīdis laukā un ieradies norādītajā tikšanās vietā, it kā nekas nebūtu noticis.

Līdzekļi, pie kādiem Rommels ķērās, lai pretotos gaisa desantam, britu sektorā deva vēlamos rezultātus: viņš pavēlēja applūdināt Dīvas ieleju, un tur izveidojušies stāvošie ūdeņi un purvi kļuva izpletņlēcējiem par sevišķi bīstamām lamatām. Neviens tā arī neuzzināja, cik daudz karavīru tur gāja bojā. Dzīvi palikušie stāstīja, ka šos muklājus cauraudis grāvju tīkls; to dziļums sasniedza 7 pēdas, platums 4 pēdas, bet dibenu klāja lipīgas dūņas. Tādā grāvī iekritis, desantnieks, kuru vēl smagāku vērta ieroči un ekipējums, izrādījās pilnīgi bezpalīdzīgs, un daudzi noslīka tikai dažu jardu attālumā no cietzemes.

Senmēreglizā bija skaidri dzirdams, kā netālu sprāgst bumbas, un pilsētas mērs un aptiekārs Aleksandrs Reno varēja pat just, kā nodreb zeme. Viņš aizveda sievu un trīs bērnus uz mājā iekārtoto bumbu patvertni. Bija desmit minūtes pāri pusnaktij - šo laiku viņš iegaumēja, jo tieši tobrīd pie mājas ārdurvīm kāds sāka sparīgi un neatlaidīgi klaudzināties, un, vēl pirms atvēra durvis, Reno ieraudzīja, kas noticis: Erona kunga nams laukuma pretējā pusē bija vienās liesmās. Uz sliekšņa stāvēja pilsētas ugunsdzēsēju priekš​nieks.

- Domāju, ka tam trāpījusi nomaldījusies degbumba, - viņš teica. - Vai jūs nevarētu parunāt, lai atceļ komandanta stundu? Mums vajadzīga palīdzība ugunsgrēka dzēšanai.

Mērs aizgāja uz līdzās esošo vācu komandantūru un dabūja prasīto atļauju, tad kopā ar citiem cilvēkiem apstaigāja tuvākās mājas, klaudzināja pie durvīm un sasauca iedzīvotājus palīgā. Pēc īsa brīža

vairāk nekā simts vīriešu un sieviešu sastājās divās garās rindās un sāka no rokas rokā dot spaiņus ar ūdeni. Viņiem apkārt nostājās 30 vācu karavīri, bruņoti ar šautenēm un "šmeiseriem".

Vislielākajā juceklī, kā Reno, kavēdamies atmiņās, stāstīja, atskanēja lidmašīnu rūkoņa. Lidmašīnas lidoja tieši uz Senmēreg- lizu. Rūkoņa kļuva aizvien skaļāka un pamazām pārvērtās dārdoņā, taču reizē ar to aizvien tuvāk un tuvāk skanēja zenītlielgabalu kanonāde, kad baterijas, pamanot pāri lidojošās lidmašīnas, cita aiz citas atklāja uguni. Beidzot sāka šaut vācu lielgabali, kas atradās pilsētā, un lidmašīnu vilnis aiz viļņa šķērsoja zenītartilērijas krustuguni - tie bija izpletņlēcēju priekšpulki vislielākajā gaisa desanta operācijā, kāda jebkad tikusi uzsākta: 882 lidmašīnas ar 13 tūkstošiem 101. un 82. amerikāņu divīzijas karavīru devās uz sešām izsēdināšanas zonām dažu jūdžu attālumā no Semēreglizas.

Beidzot sākās desantēšana. Spēcīgās vēja brāzmas satvertais ierindnieks Džons Stīls ieraudzīja, ka tiek nests nevis uz apgaismoto zonu, bet gan uz pilsētas centru, kur plosījās ugunsgrēks. Starp namiem skraidīja franču civiliedzīvotāji un vācu karavīri, un viņam šķita, ka vairums ļaužu skatās uz viņu.

Nākamajā brīdī Stīls jutās "tā, it kā kājā būtu iedurts ass nazis": tur bija trāpījusi lode. Pēc tam izpletņlēcējs ieraudzīja ko tādu, kas viņu satrauca vairāk nekā pēkšņais ievainojums: viņš strauji tuvojās baznīcai. Bezspēcīgi šūpodamies izpletņa štropēs un nespēdams virzienu mainīt, viņš tika nests tieši virsū dievnamam, kas atradās laukuma malā. Izpletnis aizķērās aiz baznīcas jumta, un Stīls bezpalīdzīgi palika karājamies augstu virs zernes. Viņš dzirdēja kliedzienus un vaidus un redzēja ielās un laukumā vāciešus un amerikāņus, kas nikni apšaudīja cits citu. Tikai dažu jardu attālumā uz jumta sēdēja vācu ložmetējnieki, kas vērsa savu uguni pret visiem, ko vien ieraudzīja, un tad Stīls nolēma, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir izlikties par mirušu. Viņš notēloja bojā gājušo tik dabiski, ka kapteinis Villards Jangs no 82.divīzijas, karstākajā kaujas brīdī skriedams garām, iegaumēja "mirušo izpletņlēcēju, kas štropēs karājās pie baznīcas". Tādā stāvoklī Stīlam nācās būt divas stundas, pēc tam vācieši saņēma viņu gūstā.

Iebrukuma avangards - gandrīz 18 000 amerikāņu, britu un kanādiešu, nostiprinājās nākamā Normandijas karalauka flangos. Starp viņiem atradās pieci nosacītie piekrastes sektori, kam jau tuvojās milzīgās iebrukuma flotes pirmā daļa - vairāk nekā 500 kaujas mašīnu, ieskaitot transportkuģus.

Taču vācieši vēl aizvien neko nesaprata. To varēja izskaidrot daudzējādi. Laika apstākļi, sliktais izlūkdienesta darbs (pēdējās nedēļās uz izsēdināšanas zonām tika sūtītas tikai dažas lidmašīnas, un tās visas notrieca), stūrgalvīgā pārliecība, ka desantu izcels pie Padekalē, tajā Francijas daļā, kas Lielbritānijai atrodas vistuvāk, - tam visam bija sava nozīme. Tonakt vāciešus pat radari nevarēja brīdināt par ienaidnieka tuvošanos, jo tie tika apžilbināti ar folijas strēmelītēm, ko izkaisīja gar piekrasti lidojošās sabiedroto lidmašīnas. Tikai no vienas radiolokācijas stacijas tika atsūtīta atskaite par "parastu kustību šaurumā". (Sk. nodaļu "Intrigas ēterā".)

Kopš pirmo izpletņlēcēju parādīšanās bija pagājušas divas stundas. Tikai tad vācu ģenerāļi Normandijā sāka aptvert, ka notiek kaut kas nopietns - pienāca pirmie ziņojumi.

84. korpusa komandieris ģenerālis Markss vēl aizvien svinēja savu dzimšanas dienu, kad iezvanījās telefons. Runāja 716. divīzijas komandieris ģenerālmajors Vilhelms Rihters.

- Uz austrumiem no Ornas ietekas nomests izpletņlēcēju desants, - viņš satraukti paziņoja, - kaut kur Brevilas un Ranvilas rajonā.

Tas bija pirmais oficiālais ziņojums par sabiedroto karaspēka uzbrukumu, ko dzirdēja vācu pavēlniecība. Pulkstenis rādīja jau divi un vienpadsmit minūtes. Markss nekavējoties sazinājās ar 7. armijas štāba priekšnieku ģenerālmajoru Pemzelu, kurš savukārt pamodināja 7. armijas komandieri ģenerāli Fridrihu Dolmanu.

- Ģenerāļa kungs, - viņš teica, - domāju, ka notiek iebrukums. Vai jūs varētu nekavējoties ierasties štābā?

Kamēr Pemzels gaidīja Dolmanu, no 84. korpusa tika saņemts jauns ziņojums: "Pie Montburgas un Markufas nomests izpletņlēcēju desants… Notiek kaujas ar ienaidnieku." Par notiekošo Pemzels informēja Rommela štāba priekšnieku ģenerālmajoru Špaidelu, kas viņa paša prombūtnē pildīja vietnieka

pie​nākumus.

Rommela štābā iestājās dīvains un neparasts apjukums. Ziņojumi sāka pienākt no visām malām, pie tam lielā skaitā - neprecīzi, slikti saprotami un pretrunīgi. No "Luftwaffe" štāba mītnes Parīzē ziņoja, ka virs Kotantēna pussalas "parādījušās 50 - 60 divmotoru lidmašīnas" un izpletņlēcēji nolaidušies "pie Kānas". No admirāļa Teodora Krankes štāba saņemtais ziņojums apstiprināja, ka izcelts britu gaisa desants, un vēl precizēja, ka " daļa izpletņlēcēju izrādījās salmu izbāzeņi". Dažas minūtes pēc pirmā ziņojuma "Luftwaffe" štābs ziņoja, ka ienaidnieka izpletņlēcēji nolaidušies pie Bajē. Patiesībā tur nenosēdās neviens. Citi ziņojumi apgalvoja, ka gaisa desantnieki bija "izpletņlēcēju formās saģērbti manekeni". Šis izteiciens bija daļēji pareizs. Uz dienvidiem no paredzamā iebrukuma zonas sabiedrotie nosvieda simtiem gumijas leļļu - izpletņlēcēju imitāciju. Pie katras no tām bija piestiprinātas dažas petardes, kas pēc nosēšanās sprāga, radot iespaidu, ka tiek sākta apšaude ar strēlnieku ieročiem. Daļai no šīm lellēm bija zināma nozīme vēlāk dienā, kad notika kaujas par piekrastes sektoru "Omaha", - tās maldināja ģenerāli Marksu, kurš nodomāja, ka viņam uzbrūk no aizmugures, tāpēc pārvietoja karaspēku, kas aizsargāja piejūras placdarmu, uz dienvidiem, lai atsistu šo iespē​jamo uzbrukumu.

Rommela štābā virsnieki izmisīgi pūlējās rast izskaidrojumu sarkano punktiņu lietum, kas pārklāja štāba kartes. Ja tas ir iebrukums, tad kas ir tā mērķis - vai Normandija? Varbūt visas šīs desanta izsēdināšanas ir diversijas, lai novērstu uzmanību no īstā iebrukuma? Galīgi nespēdami orientēties situācijā, vācu virsnieki nonāca pie secinājuma, kurš, ņemot vērā to, kas patiesībā notika, šķiet neticams.

Kad majors Dirtenbahs, kurš fon Rundšteta štābā pildīja izlūkdienesta priekšnieka pienākumus, piezvanīja uz Rommela štābu, lai saņemtu atskaiti, viņam teica, ka "štāba priekšnieks raugās uz situāciju mierīgi" un "pastāv iespēja, ka izpletņ​lēcēji, par kuriem tika ziņots, ir lidotāji no sašautajiem bumb​vedējiem".

7. armija radušos situāciju uztvēra nopietnāk. Pulksten trijos rītā Pemzels sazvanījās ar Špaidelu un paziņoja: Šerbūras jūras ostā skaņu uztvērējaparatūra konstatējusi, ka piekrastei tuvojas kuģi. Savukārt Špaidels secināja, ka "sākušās kaujas ir visai ierobežotas un nevar tikt uzskatītas par liela mēroga operāciju".

Visvairāk norūpējušies tonakt Normandijā droši vien bija 16 200 rūdītie karavīri no 21. tanku divīzijas, kas kādreiz ietilpa slavenajā Rommela Āfrikas korpusā. (Taisnību sakot, 21. tanku divīzija tika iznīcināta 1943. gada maijā Tunisā, nojaunatātika saformēta 1943. gada jūlijā, paplašinot mobilo brigādi "Rietumi" Francijā. Nav jau izslēgts, ka kāds no vecās divīzijas veterāniem, kurš, piemēram, ārstēja ievainojumu Vācijā, spēja izvairīties no kapitulācijas Ziemeļāfrikā un papildināja jaunās divīzijas rindas - tulk. piez.) Ar savām pozīcijām dienvidaustrumos no Kānas aizņemdami visus apkārtnes mežus, pilsētiņas un ciematus, viņi atradās uzliesmojušo kauju viduspunktā. Pēc gaisa trauksmes signāla tankisti iedarbināja motorus un nostājās pie savām mašīnām, taču vairāk nekādas komandas nesekoja, tāpēc viņi turpināja stāvēt, juzdamies aizvien nepacietīgāki un īgnāki.

Rīts, kuru izmisīgi gaidīja 18 000 izpletņlēcēju, jau gandrīz svīda. Nepilnās piecās stundās gaisa desantnieki bija apmulsinājuši pretinieku un pārgriezuši tā sakaru līnijas. Tagad viņi nostiprinājās iebrukuma placdarma abās pusēs un neļāva ienaidniekam pievest papildspēkus.

Britu zonā ar planieriem atlidojušie desantnieki sīksti turējās pie vitāli nozīmīgajiem Kānas un Ornas tiltiem, kurus viņi bija sagrābuši drosmīgā uzbrukumā tūlīt pēc pusnakts, bet izpletņlēcēji ieņēma Kānas apkaimes augstienes. Pret rītu piecas Dīvas upes pārceltuves, kas atradās vāciešu rokās, bija iznīcinātas. Tādējādi galvenais britu uzdevums tika izpildīts, un, kamēr viņi spēja noturēt pārējās maģistrāles, vācu pretuzbrukumu varēja uzskatīt par aiz​kavētu vai vispār apturētu.

Otrā iebrukuma zonas malā arī amerikāņi labi izpildīja savu uzdevumu. Trīs sabiedroto gaisa desanta divīziju karavīri ielauzās kontinentā un nodrošināja placdarma aizsardzību no flangiem, pirms notika desanta izcelšana no jūras. Tagad viņi gaidīja galvenos spēkus, lai kopīgi dotos atbrīvot Hitlera iekaroto Eiropu. Līdz 6.30, kad izcelšana sākās, amerikāņiem vajadzēja gaidīt vienu stundu un četrdesmit

piecas minūtes.

Visur karavīri gaidīja, kad uzausīs rīts, taču neviens neizjūta tādu nemieru un satraukumu, kāds bija pārņēmis vāciešus. Iemesls bija tas, ka starp saturā līdzīgajiem ziņojumiem, kas pastāvīgi plūda uz Rommela un Rundšteta štābiem, sāka parādīties jaunas, ļoti satraucošas ziņas. Admirāļa Krankes jūras radiolokācijas stacijas fiksēja troksni, ko sacēla kuģi, kas tuvojās piekrastei rajonā no Kotantēna pussalas līdz Mervilai, turklāt ne tikai daži, bet gan veseli desmiti kuģu. Stundas laikā šādu ziņojumu lavīna strauji pieauga. Beidzot īsi pirms pieciem rītā ģenerālmajoram Špaidelam piezvanīja ģenerālmajors Pemzels un teica: - Kuģi koncentrējas starp Vīras un Ornas grīvām. Kuru katru brīdi pretiniekam vajadzētu sākt izcelt karaspēku, lai izvērstu uzbrukumu Normandijai visā frontē.

Feldmaršals fon Rundštets savā štāba mītnē Parīzes piepilsētā ari bija nācis pie līdzīga slēdziena, tikai, pēc viņa domām, paredzamā desantēšana bija "diversija", nevis iebrukums. Un tomēr viņš sāka enerģiski rīkoties, pavēlēdams divām spēcīgām tanku divīzijām , 12. SS ("Hitlerjugend" - tulk.) un mācību divīzijai, kas bija dislocēta rezervē netālu no Parīzes, doties uz piekrasti. Formāli šīs divīzijas nedrīkstēja aiztikt bez īpašas fīrera atļaujas, taču fon Rundštets nolēma riskēt. Viņš neticēja, ka Hitlers šajā situācijā varētu atcelt viņa pavēli: oficiālo pieprasījumu pēc palīgspēkiem viņš nosūtīja ar atpakaļejošu datumu.

Hitlera rezidencē Berhtesgādenē, kur valdīja Dienvidbavārijas dziednieciskais, nomierinošais klimats, Rundšteta ziņojums tika nolikts uz ģenerāļa Jodla galda. Jodls vēl gulēja, un viņa štāba dar​binieki nolēma, ka situācija nav tik kritiska, lai viņu modinātu, - ziņojums varēja pagaidīt.

Bet "Ērgļu ligzdā", Hitlera mītnē Oberzalcbergas kalnos, trīs jūdžu attālumā no Berhtesgādenes, gulēja fīrers un Eva Brauna.

Hitlers bija devies pie miera kā parasti četros no rīta. Viņa personiskajam ārstam doktoram Morelam vajadzēja dot nacionālsociālistu vadonim miegazāļu devu (bez kuras viņš vairs nespēja iemigt).

Apmēram piecos no rīta Hitlera jūras kara spēku adjutantu admirāli Kārlu Esko fon Putkameru pamodināja telefona zvans no Jodla štāba. Zvanītājs paziņoja, ka "Francijā notikusi kaut kāda izsēdināšana". Precīzi pagaidām vēl nekas neesot zināms, viņš Put- kameram teica, "pirmās ziņas esot ļoti neskaidras". Kā admirālis domājot, vai ffreru par to vajadzētu informēt? Pēc sarunas ar virsnieku admirālis nolēma fīreru nemodināt. Putkamers atcerējās: "Nebija jau daudz, ko viņam ziņot, un mēs abi baidījāmies: ja es viņu iztraucēšu šajā laikā, tad fīrers varētu krist kādā no savām ilgstošajām histērijas lēkmēm, pēc kurām pieņēma galīgi nepārdomātus lēmumus." Tāpēc viņš nolēma, ka labāk būs, ja šo ziņu Hitleram pavēstīs no rīta.

Taču Francijā ģenerāļi Rommela un fon Rundšteta štābos vēl aizvien gaidīja. Viņi deva pavēli savam karaspēkam būt kaujas gatavībā un izsauca tanku rezerves daļas - tagad atlika tikai uzbrukt sabiedrotajiem. Neviens nespēja novērtēt draudošā uzbrukuma apmērus. Neviens nezināja - un pat iedomāties nevarēja, cik liela ir sabiedroto flote. Un, kaut arī visas ienākošās ziņas norādīja uz Normandiju, neviens nebija pilnīgi pārliecināts par to, kur notiks galvenais iebrukums. Vācu ģenerāļi bija izdarījuši visu iespējamo, turpmākais bija atkarīgs no karaspēka daļām, kas ieņēma pozīcijas piekrastes nocietinājumos, kur trešā reiha karavīri vēroja jūru un centās uzminēt, vai tā bija mācību trauksme vai arī beidzot kaut kas sākās.

Majors Verners Pliskats stāvēja bunkurā, no kura bija pārredzama visa piekraste, kas sabiedroto kartēs ietilpa sektorā "Omaha". Jau kopš vieniem naktī viņš nebija saņēmis no savas priekšniecības nekādus norādījumus. Protams, jau tas, ka telefons klusēja visu nakti, bija laba zīme, jo varēja tikai vēstīt, ka nenotiek nekas nopietns. Taču ko nozīmēja šie izpletņlēcēji un iespaidīgais pretinieka kaujas lidmašīnu skaits debesīs? Pliskats sāka atkal lēnām aplūkot apvārsni tālskatī. Šķita, ka viss ir mierīgi. Aiz viņa muguras klusu sarunājās virsnieki Vilkenings un Tīns.

- Nekas nav redzams. - Majors pagriezās pret viņiem. - Do​māju, ka varam beigt.

Tomēr, nolēmis vēl pēdējo reizi palūkoties jūras tālē, viņš pacēla tālskati un sāka atkal no kreisās puses nesteidzīgi pārbaudīt apvārsni. Nokļuvis līdz līča vidum, Pliskats sastinga un ņēmās ielūkoties daudz rūpīgāk.

No plānās miglas mākonīšiem, kas klīda pie apvāršņa, gluži kā uz burvju mājienu sāka parādīties kuģi. Gan lieli, gan mazi, paredzēti visiem iespējamiem uzdevumiem, tie brīvi manevrēja un lavierēja šurp un turp, it kā tur atrastos jau vairākas stundas. Likās, to bija tūkstoši, tie līdzinājās spoku kuģu armādai, kas radusies nezin no kurienes. Pliskats, skatienu nenolaizdams, raudzījās uz kuģiem, viņš nespēja ticēt savām acīm vai izteikt kādu vārdu un jutās tik satriekts kā vēl nekad. Šajā mirklī godīgajam kareivim Pliskatam radās iespaids, ka grūst visa pasaule.

Vēlāk viņš atzinās, ka šajās sekundēs skaidri un noteikti apzinājies, ka tas ir "Vācijas gals".

Majors pagriezās pret Vilkeningu un Tīnu un dīvaini mierīgi teica: - Tas ir iebrukums. Paskatieties paši.

Pēc tam viņš nocēla telefona klausuli un piezvanīja majoram Blokam uz 352.divīzijas štābu.

- Blok, - Pliskats teica, - pie ieejas līcī ir ne mazāk kā desmit tūkstoši kuģu, - un tūlīt pat sajuta, cik neticami izklausās viņa vārdi.

- Saņemiet sevi rokās, Pliskat, - Bloks viņu pārtrauca. - Amerikāņi kopā ar angļiem nevar sapulcēt tik daudz kuģu. Tādu lēveni kuģu neizdosies savākt nevienam!

Bloka neticība lika Pliskatam izraisīties no sastinguma.

- Ja jūs man neticat, - viņš pēkšņi iekliedzās, - atbrauciet šurp un pārliecinieties pats! Tas ir neticami! Vienkārši fantastiski!

Pēc brīža Bloks jautāja: - Kurp dodas kuģi?

Pliskats, neizlaizdams klausuli no rokām, paskatījās pa novē​rošanas spraugu un atbildēja: - Tieši šurp.

Tāda rītausma Normandijas krastos vēl nebija piedzīvota. Bāli pelēkajā rīta gaismā sabiedroto flote sadalījās piecās daļās un devās uz desantēšanas rajoniem. Sēnas līcis bija pilns ar kuģiem, kaujas karogi plīvoja vējā pa visu apvārsni no sektora "Utah" beigām Kotantēna pussalā līdz sektoram "Sword" pie Ornas grīvas. Milzīgo līnijkuģu, draudīgo kreiseru, ātro mīnukuģu siluetus vēl lielākus vērta garās ēnas, ko radīja tikko uzlēkusī saule.

Aizmugurē peldēja pazemie, antenu meža ieskautie vadības kuģi, bet aiz tiem - ar karavīriem pilno, neveiklo transporta un desanta kuģu konvojs. Gaidīdamas krastā došanās signālu, ap priekšējiem kuģiem, šūpodamās viļņos, riņķoja daudzas nelielas ātrgaitas desanta laivas, pilnas ar trieciengrupu karavīriem, kuriem vajadzēja izcelties malā pašiem pirmajiem.

Triecienlaivu skaits pie transportkuģiem pastāvīgi pieauga, jo visu laiku nāca klāt jaunas. Lielajos viļņos izcelties krastā bija sarežģīti un riskanti. Izmirkušic, jūras slimības novārdzinātie karavīri, kam vajadzēja izlauzt ceļu uz Normandiju, bija tā apkrauti ar ekipējumu, ka tikko spēja pakustēt. Viņi nesa gumijas glābšanas jostas, ieročus, mantu maisus, ierakumu rakšanas rīkus, gāzmaskas, sanitārās somas, dzēriena pudeles, nažus, kastes ar sauso pārtiku, granātas, spridzekļus un patronas - bieži līdz pat 250 vienībām. Turklāt daudziem bija arī īpašs aprīkojums viņu speciālajiem uzdevumiem. Daži karavīri atcerējās, ka, iznākot uz klāja, lai sagatavotos desantam, viņi nesuši līdzi gandrīz 300 mārciņas lielu svaru.

Pirmā triecienviļņa karavīriem miglas ieskautie Normandijas krasti vēl nebija redzami - līdz tiem bija atlicis ne mazāk par deviņām jūdzēm. Daži kaujas kuģi jau sāka dueli ar vācu piekrastes baterijām, bet šāvieni skanēja kaut kur tālu priekšā un pirmā triecienviļņa karavīrus vēl tieši neskāra - nopietnākais pretinieks, tāpat kā iepriekš, viņiem bija jūras slimība.

Smagajā flagmaņkreiserī "Augusta", kas atradās netālu no amerikāņu desantēšanās sektoriem, ģenerālleitnants Omārs Bred- lijs aizbāza ausis ar vati un pievērsa tālskati desanta laivām, kas traucās uz

krastu, - viņa komandētās 1. amerikāņu armijas karavīri devās ugunī. Bredlijs bija ārkārtīgi uztraukts.

Pirms dažām stundām atklājās, ka spēcīgās, kaujās rūdītās 352. vācu divīzijas daļas (taisnību sakot, par kaujās rūdītām varēja uzskatīt tikai tās 1943. gada oktobrī sagrautās armiju grupas "Centrs" sastāvā bijušās 321. kājnieku divīzijas apakšvienības, uz kuru bāzes 1943. gada oktobrī tika saformēta 352. divīzija, tulk. piez.) ir pārvietotas uz sektoru "Omaha". Šī informācija viņus sasniedza pārāk vēlu, lai trieciengrupas to ņemtu vērā; tagad ģenerālis lūdza Dievu, lai apšaude no jūras, kurai tūlīt vajadzēja sākties, atvieglotu viņu uzdevumu. Pulkstenis rādīja 5.50 no rīta. Britu kuģi jau 20 minūtes apšaudīja savus piekrastes sektorus. Tagad kārta bija pienākusi arī amerikāņiem, un visu iebrukuma rajonu aptvēra rēcošs uguns viesulis. Drausmīgā dārdoņa kā milzīgas bangas vēlās šurp un turp pa piekrasti, kamēr lielie kuģi šāva zalvi pēc zalves uz norādītajiem mērķiem Pie sektora "Omaha" milzīgie līnijkuģi "Texas" un "Arkan- sas", kuru bruņojumā ietilpa desmit 14 collu, divpadsmit 12 collu un divpadsmit 5 collu lielgabalu, izšāva sešsimt lādiņu uz piekrastes baterijām Puandiokā, kopīgiem spēkiem mēģinot palīdzēt reindžeru bataljoniem uzrāpties stāvajās, simt pēdu augstajās klintis. Pie sektora "Sword", "Juno" un "Gold" britu līnijkuģi "Warspite" un "Ramye" no saviem 15 collu lielgabaliem apbēra jaudīgās vācu baterijas pie Havras un Ornas grīvas ar tonnām lādiņu.

Manev​rējošie kreiseri un mīnu kuģi apšaudīja dzotus, betona bunkurus un citadeles.

Kanonādes troksnī iejaucās vēl kāda skaņa. Vājā rūkoņa, kas līdzinājās milzīgas kamenes dūcienam, pamazām auga spēkā un pārvērtās spēcīgā rēkoņā - flotei cita aiz citas tuvojās bumbvedēju un iznīcinātāju eskadriļas, pavisam 11 000 kaujas mašīnu. Pēc īsa brīža iznīcinātāji "Spitfire", "Thunderbolt' un "Mustang" pārlidoja pār desantkuģos sēdošajiem karavīriem un, acīm redzami nelikdamies ne zinis par lādiņu krusu, ar kādu kuģi apbēra piekrasti, piķējošā lidojumā apšaudīja vācu pozīcijas, tad beigās asi pasitās augšup, lai apgrieztos apkārt un sāktu jaunu uzbrukumu. Šķērsām pāri iznīcinātājiem lidoja 9. amerikāņu gaisa kara spēku armijas bumbvedēji "B-26", bet vēl augstāk - aiz biezajiem mākoņiem neredzamās Karalisko gaisa kara spēku lidmašīnas "Lancaster", kā ari lidmašīnas "Flying Fortress" un "Liberator" no 8. amerikāņu gaisa kara spēku armijas. Likās, ka debesīs tās visas nespēj satilpt.

Garā desanta triecienlaivu rinda, šūpodamās viļņos, atradās jau mazāk nekā jūdzi no piekrastes sektoriem "Omaha" un "Utah". Pirmā desanta viļņa amerikāņu karavīriem līdz stundai "S" bija atlikušas tikai 15 minūtes.

Pa to laiku flote turpināja intensīvi apšaudīt piekrasti, piesedzot desantniekus ar milzīgu nokaitēta tērauda "lietussargu", bet krastā sprāga sabiedroto aviācijas mestās bumbas, izritinot pār vācu pozīcijām blīvu, nāvi nesošu "paklāju". Visiem par lielu izbrīnu, vācu Atlantijas vaļņa lielgabali klusēja.

Lūkodamies uz krastu, kas pletās viņiem priekšā, karavīri centās uzminēt, kāpēc pretinieks nesagaida viņus ar uguni. Varbūt, kā daudzi domāja, tomēr izdosies izcelties malā bez īpašām grūtībām?

Desanta laivas peldēja aizvien tuvāk un tuvāk… 500 jardu līdz krastam… 450. Pretinieks klusēja.

Kuģi šūpojās 4-5 pēdu augstos viļņos un apšaudīja aizvien tālākus mērķus piekrastē. Kad priekšējās laivas atradās vairs tikai 400 jardu attālumā no krasta, vācieši, no kuriem, kā likās, pēc lādiņu viesuļa maz kas būs palicis pāri, atklāja uguni. Cauri šāvienu troksnim izlauzās spalgie klakšķi, ar kādiem ložmetēju lodes atsitās pret desanta laivu tērauda priekšgaliem, tad iedārdējās lielgabali un sāka krist arī mīnmetēju mīnas. Visā četru jūdžu garajā piekrastes sektorā "Omaha" vācieši sāka apšaudīt aizvien tuvāk nākošos desanta kuģus.

Tā pienāca stunda "S". Desantnieki nonāca neapskaužamā stāvoklī. Malā viņi nokļuva ar velnišķīgām grūtībām un tikpat velnišķīgu neatlaidību; pēc tam viņi sektoru "Omaha" nosauca par "nolādēto Omahu". Daļa laivu aizpeldēja gar krastu, meklējot mazāk aizsargātus iecirkņus, citas ietiepīgi centās piekļūt tur, kur tām bija norādīts, un tika tā sabojātas, ka cilvēki bija spiesti lēkt pār bortu, kur viņus sasniedza ložmetēju kārtas.

Desantniekus, kas centās izcelties malā sektorā "Omaha", piemeklēja neveiksme pēc neveiksmes.

Karavīri atklāja, ka tiek izsēdināti nepavisam ne tur, kur paredzēts, - pat divu jūdžu attālumā no īstās desantēšanas zonas. Jūras un sauszemes karaspēka spridzinātāji, kuru uzdevums bija izveidot ceļus piekrastes šķēršļos, izrādījās ne tikai pamatīgi izkliedēti, bet kritiskākajos brīžos arī atpalika no grafika.

Pilnīgi nomākti, viņi ķērās pie sava darba tur, kur bija nokļuvuši, un strādāja drausmīgā steigā. Turklāt viņiem tika traucēts ik uz soļa - kājnieki, ielēkuši ūdenī, bradāja viņu vidū un slēpās aiz šķēršļiem, ko vajadzēja uzspridzināt, bet viļņu svai​dītās desanta laivas karājās gandrīz pār viņu galvām.

Pienāca septītā rīta stunda, un slaktiņa vietā, par kādu bija pārvērties piekrastes sektors "Omaha", ieradās otrais desantnieku vilnis. Notika tieši tas pats - zem pretinieka iznīcinošās uguns karavīri brida uz krastu, bet desanta kuģi papildināja saplosīto priekšgājēju rindas, pārvērzdamies sašautos un degošos vrakos. Ikkatrs no pastāvīgi pienākošajiem triecienlaivu viļņiem deva savu asiņaino ieguldījumu bangās, kas triecās pret krastu, un drīz vien visa piekraste bija nosēta ar iebrukuma atlūzām. No ūdens ārā rēgojās ložu sacaurumotie kuģu korpusi, visur peldēja un mētājās ekipējums, starp aizsprostojumiem uz sāniem gulēja buldozeri, no degošajiem tankiem cēlās biezi melnu dūmu mutuļi. Šajā haosā, apjukumā un nāves dejā krastam pietuvojās trešais desantnieku vilnis un apstājās.

Saspiedušies plecu pie pleca, karavīri sagula smiltīs, akmeņos un mālā, salīka aiz šķēršļiem un paslēpās aiz kritušo ķermeņiem. Ienaidnieka uguns, kas pretēji viņu cerībām nebija noslāpēta, piespiesti pie zemes, samulsuši, jo nebija izsēdināti pareizajā vietā, apjukuši, ka nav nekādu bumbu bedru, kur paslēpties (pēc bombardēšanas tām noteikti vajadzēja būt), kā arī satriekti, redzot visapkārt valdošo jucekli un iznīcību, karavīri sastinga krastā un vairs nekustējās. Visi bija gluži vai paralizēti. Taču šoks nebija ilgs: sapratuši, ka palikšana uz vietas nozīmē drošu nāvi, karavīri drīz še, drīz tur sāka celties augšā un virzīties uz priekšu.

Taču desmit jūdžu attālajā piekrastes sektorā "Utah" situācija bija pavisam citāda. Tur ģenerālmajora Reimonda Bārtona komandētās 4. divīzijas karavīri ātri pārrāva pretinieka aizsardzību un devās tālāk, bet trešais uzbrucēju vilnis, izceļoties krastā, sastapa pavisam nenozīmīgu pretošanos.

Būtisks faktors, kas nodrošināja desantēšanas panākumus, bija peldošie tanki. Turklāt laimīgā kārtā viņi tika izsēdināti pilnīgi nepareizā vietā. Zaudējusi orientāciju dūmos, kas pēc apšaudes ietina piekrasti, vadošā desantlaiva, spēcīgās straumes nesta, aizveda pirmo uzbrucēju vilni vairāk nekā jūdzi uz dienvidiem no ieplānotās izsēdināšanas zonas. Karavīri nevis ielauzās piekrastē iepretim trešajai un ceturtajai "izejai" - diviem stratēģiski ļoti nozīmīgiem dambjiem, uz kuriem lauzās 101. divīzijas desantnieki, bet gan izcēlās placdarmā, kas atradās pretī otrajai "izejai".

Rezultātā 4.divīzija nevis uzbruka iepriekš norādītajām pozīcijām, kā bija paredzēts, bet gan virzījās pa šo vienīgo eju ienaidnieka teritorijā, sagrābjot visus nocietinātos punktus un objektus, kādi vien gadījās ceļā. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik ātri varēs tikt uz priekšu, - ienaidniekam vajadzēja atņemt pēc iespējas lielāku teritoriju, iekams tas atjēgsies no pārsteiguma.

Piekrastes sektoros "Sword", "Juno" un "Gold" tika izsēdināti britu un kanādiešu desantnieki.

Gandrīz piecpadsmit jūdžu garumā - no Uistreāmas pilsētiņas pie Ornas grīvas līdz Leamelas ciematam rietumos - jūras krasts bija pieblīvēts ar desanta kuģiem, kas cēla malā karavīrus. Triecienlaivas ieradās pastāvīgi un sāka jau spiesties cita citai virsū. Taisnību sakot, britu un kanādiešu karavīri, izceļoties krastā, sastapa mazāku pretestību nekā amerikāņi sektorā "Omaha". Viņiem izsēdināšanas stunda pienāca vēlāk, un kuģiem bija vairāk laika piekrastes nocietinājumu apšaudei, tāpēc karavīri bez sevišķām grūtībām izlēca no desanta laivām un steidzās teritorijas iekšienē. X dienā briti un kanādieši ievērojami pavirzījās uz priekšu, taču nespēja ieņemt savu galveno mērķi - Kānu. 21. tanku divīzija, kas to aizstāvēja, atsita sabiedroto uzbru​kumus svarīgajai Normandijas pilsētai vēl piecas nedēļas. Šai agrajā rīta stundā kalnu ieskautā Berhtesgādene, virsotnēm ietiecoties zemajos mākoņos, bija iegrimusi klusumā un mierā. Hitlers un viņa tuvākie līdzgaitnieki vēl gulēja. Taču divu jūdžu attālajā fīrera mītnē ģenerālis Jodls sāka lasīt ziņojumus par iebrukumu Normandijā. Viņš vēl aizvien nedomāja, ka situācija ir kaut cik nopietna.

Jodlam piezvanīja štāba operatīvās daļas priekšnieka vietnieks ģenerālis Valters Varlimonts.

- Fon Rundštets pieprasa rezerves tanku divīzijas, - ģenerālis ziņoja. - Viņš grib tās pārsviest uz iebrukuma zonu, cik iespējams ātrāk Jodls iegrima domās. Iestājās ilgs klusums.

- Bet vai jūs pats esat par to pārliecināts? - viņš pēdīgi jautāja. - Es nedomāju, ka tas ir iebrukums.

Un man neliekas, ka pienācis laiks aiztikt rezerves… Mums jānogaida, kamēr situācija galīgi noskaidrojas.

Varlimonts bija satriekts, cik burtiski Jodls izprata Hitlera pavēli attiecībā uz šo tanku karaspēka daļu izmantošanu. Kā viņš vēlāk atcerējās: "Jodls pieņēma lēmumu, kuru, pēc viņa pārliecības, pieņemtu fīrers." Tagad atļauja virzīt uz priekšu tankus bija atkarīga tikai no viena cilvēka - Hitlera iegribas, un todien, kad sabiedroto atvairīšana bija atkarīga no tā, cik ātri izdosies koncentrēt karaspēku prettriecieniem, šī atļauja pienāca pārāk vēlu - ar astoņarpus stundu ilgu aizkavēšanos.

Taču cilvēks, kas bija paredzējis tieši tādu situāciju un lolojis cerību parunāt par to ar Hitleru, tobrid atradās ne visai tālu no fīrera - nepilnas stundas brauciena attālumā no Berhtesgādenes.

Feldmaršals Ervīns Rommels bija ieradies savā mājā Herlingenē, netālu no Ulmas. Pulkstenis rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes no rīta. Pedantiski aizpildāmajā armiju grupas "B" štāba žurnālā, par kura saturu feldmaršals visu laiku tika informēts, ierakstu par desanta izcelšanu Normandijā vēl aizvien nebija.

Pat tagad, kad iebrukums ritēja pilnā sparā jau septiņarpus stundas, fon Rundšteta un Rommela štābos vēl aizvien nespēja aptvert sabiedroto iebrukuma patiesos mērogus. Plašais sakaru tīkls gar visu frontes līniju nedarbojās - izpletņlēcēji savu uzdevumu bija paveikuši teicami. Kā telefonsarunā ar Rommela štābu izteicās 7. armijas štāba priekšnieks ģenerālis Pemzels: "Es vadu karadarbību tieši tā, kā to droši vien vadīja Vilhelms Iekarotājs, - sekojot vienīgi tiem norādījumiem, ko spēj sniegt acis un ausis.

Man virsnieki zvana un ziņo: "Es dzirdu troksni un redzu kuģus." Taču patieso un pilno ainu viņi man nespēj dot."

Lemānā dislocētās 7. armijas štāba virsnieki bija noskaņoti gluži optimistiski. Sīkstā aizstāvēšanās, ko sektora "Omaha" rajonā izrādīja nelokāmā 352. divīzija, radīja iespaidu, ka desanta izcelšana ir atsista. Viņu kaujas gars bija tik augsts, ka, pienākot priekšlikumam no 15. armijas par papildspēku nosūtīšanu, štāba operatī​vās daļas virsnieks to noraidīja, teikdams: "Mums tie nav vaja​dzīgi."

Rommela štābā, kas atradās senajā Larošfuko hercogu pilī Larošgijonas ciemā, valdīja tas pats možais noskaņojums. Kā atcerēdamies stāstīja pulkvedis Leodegards Freibergs, "visiem bija sajūta, ka sabiedrotie tiks iedzīti atpakaļ jūrā līdz dienas beigām." Rommela jūras kara spēku adjutants viceadmirālis Frīdrihs Rīge bija tikpat optimistiski noskaņots kā pārējie, taču pievērsa uzmanību kādam zīmīgam apstāklim: hercoga kalpi un nama iemītnieki sāka klusu staigāt pa pili un noņemt no sienām nenovērtējami dār​gos gobelēnus.

Anglijā ģenerālis Eizenhauers pavadīja visu nakti nomodā un nepacietīgi iepazinās ar katru tikko saņemtu ziņojumu. Pulkstenis rādīja jau deviņi un trīsdesmit minūtes no rīta, kad nevienam vairs nebija šaubu, ka placdarms kontinentā ir sagrābts un veiksmīgi noturēts. Kaut ari šī teritorija bija neliela, nodot atklātībai paziņojumu, ko ģenerālis uzrakstīja tieši pirms 24 stundām, acīmredzot nebija vajadzīgs. Ņemot vērā iespēju, ka sabiedroto iebrukums varētu ciest neveiksmi, viņš rakstīja: "Mūsu izcelšanās laikā piekrastes rajonā no Šerbūras līdz Havrai neizdevās ieņemt nepieciešamo placdarmu, un es pavēlēju karaspēku atvilkt. Mans lēmums sākt uzbrukumu šajā laikā un vietā pamatojās uz slēdzienu, ka tie šim nolūkam ir visizdevīgākie, vadoties no visas saņemtās informācijas. Karavīri, lidotāji un jūrnieki, cīnīdamies vīrišķīgi un būdami uzticīgi pienākumam, darīja visu, kas šajā situācijā iespējams. Visa atbildība par neveiksmi un kļūdām, kas var tikt piedēvētas šim mē​ģinājumam, gulstas uz mani vienu pašu."

Tā vietā deviņos un trīsdesmit trīs minūtēs (3.33 pēc Ņujorkas laika) pasaulei tika pārraidīts pavisam cits paziņojums. Tajā bija teikts: "Šorīt sabiedroto jūras kara spēki ģenerāļa Eizenhauera vadībā ar pamatīgu aviācijas atbalstu sāka izcelt desantu Francijas ziemeļu piekrastē."

Rommela mājā Herlingenē iezvanījās telefons. Runāja viņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Špaidels. Viņš sniedza pirmo pilno ziņojumu par iebrukumu, un Rommels to uzklausīja ar pamirušu sirdi.

Kļuva acīm redzams, ka tas nebija reids, kāds notika pie Djepas. Bija pienākusi tieši tā diena, ko viņš gaidīja un par ko bija izteicies, ka tā būs "visgarākā diena". "Reālistam" Rommelam bija pilnīgi skaidrs: lai gan kaujas var ilgt vēl mēnešiem, būtībā spēle jau bija zaudēta. Pusdiena vēl nebija pienākusi, taču "visgarākā diena" būtībā jau bija beigusies. Likteņa ironija bija tā, ka šo izšķirošo cīņu laikā izcilais vācu karavadonis neatradās tur, kur viņam vajadzēja būt, un, kad Špaidels beidza runāt, Rommels spēja vien teikt: "Kāds muļķis! Kāds es esmu muļķis!"

Grāfiene Valdeka Kas patiesībā notika ar Rommelu Četrdesmit deviņu gadu vecumā ģenerālis Rommels guva lielu slavu, komandējot 7. tanku divīziju, kad notika straujais vācu iebrukums Francijā 1940.gada maijā. (7.divīzija ietilpa ģenerāļa Gota komandētajā 15. tanku korpusā, kas karoja kopīgi ar ģenerālpulkveža fon Klīges komandēto 4.armiju tulk. piez.) Pēc diviem gadiem, kad viņa komandētais Āfrikas korpuss atradās tikai 70 jūdžu attālumā no Aleksandrijas, Rommela vārds kļuva pazīstams visā pasaulē. Togad Hitlers piešķīra viņam ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi, bet briti nosauca viņu par spējīgāko Otrā pasaules kara ģenerāli.

Ja tomiji no 8. britu armijas, kas pretojās Rommela spēkiem Ziemeļāfrikā, izteicās "darīt kaut ko Rommela garā", ar to viņi domāja - "izdarīt kaut ko teicami". Lielās viltības un improvizācijas spēju dēļ viņš tika iesaukts par "Tuksneša Lapsu". Reiz Rommels, ko briti spieda atpakaļ, spēja viņus apturēt un pārliecināt par savu pārsvaru. Zinādams, ka Karalisko gaisa kara spēku lidmašīnas ik dienu fotografē vācu pozīcijas, viņš deva rīkojumu visām lietošanas kārtībā esošajām kaujas mašīnām, kas atradās viņa rīcībā, divas naktis braukāt apkārt šīm pozīcijām un atstāt visur kāpurķēžu pēdas. Iegūtie fotouzņēmumi, kurus vēl apstiprināja vācu propaganda, lika britiem pārvērtēt vācu spēkus, un viņi atkāpās.

Rommelam piemita īpašība, ko varētu saukt par militārista "seksapīlu". Tā izpaudās gan draiski ielocītā virsnieka cepurē, gan arī tādā kā zemnieciskā viltībā, un karavīriem, kas vēroja, kā viņš stāv tanka lūkā kaujas ierindas avangardā, likās, ka Rommels ir īsts kara dievs.

- Turies man tuvāk, - reiz Rommels teica kādam no saviem virsniekiem, - ar mani nekad nekas nenotiks.

Tomēr nelaime ar viņu notika. Kādi gan ir tie nedaudzie, mazpazīstamie fakti, kam ir sakars ar viņa nāvi? Pēc nacistu oficiālās versijas, viņš nomira no ievainojumiem, ko guva brīdī, kad viņa mašīna tika apšaudīta sabiedroto iebrukuma laikā pie Livaro, uz dienvidiem no Havras. Taču patiesība ir daudz dramatiskāka un arī atmaskojoša.

Pirmo reizi Hitlera lielo nicinājumu pret cilvēku dzīvībām Rommels apjēdza savā Āfrikas kampaņā. Ģenerālis saprata, ka benzīna un munīcijas asā trūkuma, kā arī aizvien spēcīgāko britu karaspēka uzbrukumu dēļ karš Āfrikā tiks zaudēts, tāpēc griezās pie Hitlera ar priekšlikumu evakuēt no turienes karaspēku, jo tā bija vienīgā iespēja saglabāt tūkstošiem vācu karavīru dzīvības. "Uzvara vai nāve!" histēriski atcirta fīrers.

- Taču es nedz uzvarēju, nedz ari nomiru, - Rommels vēlāk sausi un ironiski raksturoja situāciju. īsi pirms kapitulācijas Tunisā 1943.gada maijā Hitlers pavēlēja Rommelam atgriezties Vācijā un pievienoties viņa tuvāko cilvēku lokam, lai ģenerāļa vārds nebūtu saistīts ar gaidāmo sakāvi. Pēc tam viņam nācās piedzīvot daudzus rūgtus atklājumus un nežēlīgas vilšanās. Rommels nekad nebija bijis nacistu partijas biedrs un nekad nebija nēsājis apzeltīto partijas nozīmīti un, savas militārista kaijeras aizrauts, neko nezināja ne par masu slepkavībām, ne koncentrācijas nometnēm, ne arī par gestapo zvērībām okupētajās terito​rijās. Tagad, uzzinot, ko vācu tautas vārdā darīja nacisti, viņš bija šausmās.

- Es godīgi karoju, - Rommels toreiz teica, - bet viņi aptraipīja manu mundieri.

Vēlāk, kad Hitlers izdeva savu bēdīgi slaveno pavēli par ķīlnieku apšaušanu attiecībā 12:1, Rommels bija viens no tiem nedaudzajiem vācu augstākajiem komandieriem, kas to iesvieda atkritumu spainī. Vislielākās dvēseles mokas viņam sagādāja pēdīgi radusies atskārta, ka Hitlers drīzāk pārvērtīs visu Vāciju drupās, nekā padosies.

Lai stiprinātu vāciešu kaujas garu un morāli ietekmētu sabiedrotos, Hitlers pavēlēja Rommelam komandēt sauszemes karaspēku, kam vajadzēja atvairīt iespējamo iebrukumu Normandijā. Drīz vien ģenerālfeldmaršals apjēdza, ka ar tik trūcīgiem munīcijas un cilvēku resursiem, kādi bija viņam uzticēti,

atvairīt plaša mēroga iebrukumu nebūs iespējams. 1944.gada aprīlī viņš apspriedās ar ģenerāli Kārlu Henrihu fon Štilpnāgelu, Francijā dislocētā okupācijas karaspēka virspavēlnieku un vienu no vācu augstākajiem militāristiem, kas vadīja sazvērestību pret Hitleru, par iespējām tūlīt pārtraukt karu Rietumos un paņēmieniem, ar kādiem varētu gāzt nacistisko režīmu.

Cerībā panākt ko vairāk nekā tikai bezierunu kapitulāciju, ko sabiedrotie izvirzīja kā vienīgo nosacījumu karadarbības pārtraukšanai, Rommels gribēja iesniegt Eizenhaueram un Montgomerijafn priekšlikumus par pamiera noslēgšanu, Hitleram to iepriekš nepaziņojot. Par pamatu tādam solim vajadzēja būt vācu karaspēka atvilkšanai aiz Zigfrīda līnijas - tad sabiedrotie tūlīt pārtrauktu bombardēt Vācijas pilsētas. Tomēr austrumos vāciešiem būtu kaujas jāturpina aizvien šaurākā frontē - Rumānija, Lemborka, Visla, Mēmele - lai aizsargātu rietumu civilizāciju. Rommels bija iecerējis ar sev uzticīgo tanku karaspēka daļu atbalstu sagūstīt Hitleru un tiesāt viņu vācu tribunālā, jo uzskatīja, ka nebūtu prātīgi pārvērst Hitleru par mocekli, nogalinot uz vietas.

Vērodams, kā sekmīgi izvēršas sabiedroto iebrukums, Rommels nosūtīja Hitleram asu vēstuli, pieprasot nekavējoties sākt sarunas par karadarbības pārtraukšanu.

1944. gada 17. jūlija vakarā Rommels atgriezās no frontes. Tiklīdz viņš bija sasniedzis Livaro nomali, parādījās divas lidmašīnas ar britu pazīšanas zīmēm, kuras traucās viņam tieši virsū. Viena no tām, lidodama tikai dažu jardu augstumā virs zemes, sašāva feldmaršala automašīnas kreiso pusi.

Rommels zaudēja samaņu un izkrita no kabīnes uz ceja, kur viņu trāpīja otras lidmašīnas ložmetēja kārta.

Rommels bija nopietni ievainots. Viņam bija ieplīsis galvaskauss, ielauzts deniņu un vaiga kauls, bojāta kreisā acs, smadzenes skāris spēcīgs satricinājums. Ārsti šaubījās, vai viņš spēs izdzīvot.

Tas bija pirmais no diviem triecieniem, kas tika vērsti pret sazvērniekiem. Otrais notika 20. jūlijā: "Operācija "Valkīrija"", vācu armijas virsnieku un pret nacismu noskaņoto civilpersonu sazvērestība ar mērķi nogalināt Hitleru (tās sagatavošanā Rommelu iesaistīja Štilpnāgels) viņa Austrumprūsijas mītnē beidzās ar neveiksmi. Divu jardu attālumā no Hitlera novietotās bumbas sprādzienā tika izpostīta istaba, divdesmit cilvēki guva ievainojumus un četri gāja bojā, taču pats fīrers brīnumainā kārtā palika dzīvs.

Atriebības kāres pārņemtie nacisti metās gūstīt un sodīt sazvērniekus.

Gluži neticami, bet vasaras beigās Rommels pilnīgi izveseļojās, ja neskaita daļēji aklo kreiso aci.

14. oktobrī agri no rīta viņš piecēlās no gultas savā mājā Herlingenē, lai satiktos ar sešpadsmitgadīgo dēlu Manfrēdu, kas ieradās no armijas atvaļinājumā. Iepriekšējā naktī Rommelam bija zvanīts pa telefonu un teikts, ka fīrers sūtot pie viņa ģenerāli Vilhelmu Burgdorfu, lai apspriestu Rommela "iecelšanu jaunajā komandiera amatā". Pie brokastu galda Rommels brīdināja dēlu, ka Burgdorfa apmeklējumam var būt pavisam citi mērķi. Ģenerālis Burgdorfs ieradās divpadsmitos ģenerāļa Ernsta Meizela pavadībā. Rommels kopā ar sievu un dēlu izgāja sagaidīt viesus, kuri pēc kārtas noskūpstīja viņa ekselences roku. Notika parastā frāžu apmaiņa par rudens laiku, kas tobrīd bija labs, kā arī par to, kāda katram veselība un cik brīnumaini izveseļojies feld​maršals. Tad Rommela kundze un Manfrēds aizgāja. īsi pēc diviem Rommels uzkāpa savas sievas istabā.

- Kas noticis? - frau Rommela iesaucās, satraukta par to, cik drūms izskatās viņas vīrs.

Pēc stundas ceturkšņa man jāmirst, - lēnām, it kā izgaršojot vārdus, feldmaršals teica un lūkojās tukšumā. Tad ātri paskaidroja: pēc Štilpnāgela sniegtās liecības (kurš tika pakārts pēc tam, kad kļuva akls, mēģinot izdarīt pašnāvību) neesot nekādu šaubu, ka Rommels bijis 20.jūlija sazvērestības līdzdalībnieks, un tagad Hitlers deva viņam iespēju izvēlēties starp tūlītēju pašnāvību un tautas tribunālu (nacistiskās Vācijas ārkārtējā tiesa, kas izskatīja lietas par valsts nodevību, spiegošanu un citiem politiskajiem noziegumiem; tautas tribunālā, kur parastais spriedums bija nāvessods, tika tiesāti gandrīz visi 1944. gada antihitleriskās sazvērestības dalībnieki - tulk. piez.). To pavēstot, abi ģenerāļi lika viņam skaidri saprast: ja viņš izvēlēsies tribunālu, Rommela kundze un Manfrēds tiks represēti, bet, ja izvēlēsies indi, viņa tuviniekus neaiztiks un tie saņems visus goda apliecinājumus un pensijas kā jau vācu

feldmaršala ģimenes locekļi. Fīrers gribēja vāciešiem noslēpt patiesību, ka viņu populārākais karavadonis piedalījies sazvērestībā, lai viņu gāztu un noslēgtu mieru. Ar pretīgu pedantismu Burgdorfs Rommelu sīki iepazīstināja ar šo plānu. Ceļā uz Ulmu viņam iedos indi, un pēc trim sekundēm viņš būs miris. Tad viņa līķi aizvedīs uz Ulmas slimnīcu un oficiāli paziņos, ka viņš negaidot miris no 17. jūlijā gūtajiem ievainojumiem.

Par savu diīzo nonāvēšanu Rommels tajā pašā istabā pastāstīja vēl diviem cilvēkiem - adjutantam kapteinim Aldingeram un dēlam Manfrēdam. Pēc tam visi trijatā nokāpa lejā. Rommels ļāva, lai viņu ietērpj šinelī, un uzlika galvā virsnieka cepuri kā vienmēr - iešķībi; Manfrēds un Aldingers pasniedza viņam cimdus un zizli. Tad Rommels iesēdās automašīnā, kur viņu gaidīja slepkavas, un aizbrauca.

Trešā reiha annālēs nebūs ainas, kas vēl uzskatāmāk demonstrētu Hitlera radīto stindzinošo atmosfēra. Nē, tas nav nelaimīgs ebrejs, kurš mokās gestapo ķetnās, nedz arī asinīm noplūdis pagrīdnieks, kas spīdzināts līdz nāvei, - tas ir ar zizli vainagots vācu feldmaršals, armijas gods un slava, ar savu vīrišķību un kara viltību kļuvis leģendārs, kas tagad devās pretī savai nāvei.

13.25 ģenerālis Burgdorfs un ģenerālis Meizels aizveda Rommelu uz Ulmas slimnīcu. Viņš jau bija miris. Galvenais ārsts ierosināja izdarīt pēcnāves apskati, taču Burgdorfs ātri teica: -Neaiztieciet līķi, Berlīne par visu jau ir parūpējusies.

Kā tieši tajā braucienā viss notika, acīmredzot nekad nekļūs zināms.

Burgdorfs gāja bojā kopā ar Hitleru reihskancelejas pagrabos, bet Meizels un esesietis, kas automašīnu vadīja, vēlāk paziņoja, ka tobrīd atgājuši nost no mašīnas, bet, kad atgriezušies atpakaļ, Rommels bijis jau miris.

18.oktobrī rīkotās oficiālās bēres, kurās piedalījās daudzi nacistu līderi un armijas augstākie virsnieki, noritēja ar pienācīgo drūmo svinīgumu. Atvadu vārdus Hitlera vietā teica feldmaršals fon Rundštets. Rommela kundze, negribēdama balstīties uz piedāvātās rokas, stāvēja bāla un barga.

Sasprindzinājums, kas slēpās aiz ārējās ceremonalitātes, kuru katru brīdi draudēja izlauzties. Taisnību sakot, no klātesošajiem tikai daži zināja, ka redz slepka​vības noslēguma ainu.

Japānas imperatora kādreizējo gaisa karaspēku kapteinis Rikihejs Inoguči 3. ranga kapteinis Tadasi Nakadzima Nāve lidojumā 1944. gada 17. aprīlī, kad Filipīnas vēl atradās japāņu rokās, mazajās saliņās pie ieejas Leites līcī izcēlās amerikāņu desants. Tajā laikā lidmašīnas no amerikāņu bāzes kuģiem deva triecienus saviem mērķiem jau visā teritorijā no Lusonas līdz Mindanao. Pēc tam japāņiem nācās izcīnīt četru dienu ilgu kauju Filipīnu jūrā, kurā galvenie japāņu flotes spēki cieta sakāvi, bet jūras kara aviācija kļuva daudz vājāka. Tad jau bija pilnīgi acīm redzams, ka no sakāves japāņus var glābt tikai brīnums.

19. oktobrī, kad pār Mabalakatas lidlauku Lusonā sabiezēja krēsla, pie 201. japāņu aviācijas grupas komandpunkta apstājās melns limuzīns, no kura izkāpa 1 .gaisa flotes komandieris admirālis Takihiro Oņisi. Viņš tika uzskatīts par cilvēku, kas pauž progre​sīvākās idejas karadarbības vešanai gaisa telpā.

Sapulcējis 201. aviācijas grupas štāba virsniekus, admirālis teica: - Pašreizējā situācija ir tik smaga, ka šobrīd visas impērijas liktenis ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi izdosies nosargāt Filipīnas. Jūras kara spēkiem admirāļa Kuritas vadībā vajadzēs iekļūt Leites līcī un iznīcināt tur izcēlušos pretinieka karavīrus. Gaisa flotei uzdots atbalstīt šo operāciju, izsitot no ierindas ienaidnieka lidmašīnu bāzes kuģus vismaz uz nedēļu. Tomēr mūsu stāvoklis ir tāds, ka mēs vairs nevaram karot ar parastajām metodēm. Pēc manām domām, pretinieku varēs apturēt tikai tad, ja mūsu lidmašīnas piķēs uz to bāzes kuģu starta klājiem, ko izmanto iznīcinātāji "Zero", kas ved 250 kilogramu smagās bumbas.

Admirāļa runa elektrizēja klausītājus, pār kuru sejām slīdēja viņa urbīgais, pētošais skatiens. Bija acīm redzams, ka admirāļa vizītes mērķis ir organizēt pašnāvnieku uzbrukumus.

Kad admirālis Oņisi beidza runāt, trešā ranga kapteinis Tamai, karaspēka daļas štāba priekšnieks, palūdza atļauju apspriesties tik nopietnā jautājumā ar saviem eskadriļu komandieriem. Viņš bija pārliecināts, ka lielākā daļa pilotu būs gatavi sevi upurēt, kad izdzirdēs par šo plānu.

- Viņi runāja maz, - vēlāk kapteinis stāstīja, - taču viņu acis visskaidrāk pauda kvēlo vēlēšanos mirt par savu zemi.

Tika nolemts, ka pirmo uzbrukumu vadīs leitnants Jukio Seki. Šis cilvēks - izcilība gan pēc spējām, gan arī pēc rakstura - bija beidzis Etadzimas jūras kara akadēmiju. Kad Tamai viņam paziņoja par šo uzdevumu, Seki atbalstīja elkoņus pret galdu un, aizvēris acis, atspieda galvu dūrēs. Pavisam nesen, īsi pirms došanās karā jaunais virsnieks bija apprecējies. Kādu bridi viņš sēdēja nekustīgi, tikai spēcīgāk sažņaudza dūrēs baltos pirkstus, tad pacēla galvu un, saglaudis atpakaļ matus, mierigā, skaidrā balsī teica: - Lūdzu, ļaujiet man vadīt šo uzbrukumu.

20. oktobrī drīz pēc saules lēkta admirālis Oņisi sapulcēja 24 pilotus kamikadzes (šis apzīmējums nozīmē "dievu vējš") un uzru​nāja viņus no saviļņojuma drebošā balsī: - Japāna piedzīvojusi vissmagāko krīzi. Glābt mūsu zemi nav pa spēkam nedz ministriem, nedz ģenerālštābam, nedz arī zemāka ranga komandieriem. Tagad pie darba jāķeras tādiem jauniem, lies​mainiem cilvēkiem, kādi esat jūs.

- Lūdzu, izdariet visu, kas jūsu spēkos, - bija viņa pēdējie vārdi, un, tos izsakot, viņa acīs mirdzēja asaras. - Novēlu jums veiksmi.

Tāpat kamikadzes tika vervēti arī citās gaisa karaspēka bāzēs. Sebu salā visi lidotāji tika sapulcēti 20. oktobrī pulksten sešos vakarā.

Katram, kas brīvprātīgi vēlas iestāties "īpašo uzbrukumu" vienībā, - komandieris teica, jāuzraksta savs vārds un dienesta pakāpe uz papīra lapas, jāieliek tā aploksnē un jāaizzīmogo. Ja negribat būt brīvprātīgais, ielieciet aploksnē tīru lapu. Lai šo jautājumu nopietni apsvērtu, jūsu rīcībā ir trīs

stundas.

Tieši deviņos lidotāju apakšvirsnieks savāca aploksnes un aiznesa daļas komandierim. No vairāk nekā 20 pilotiem tikai divi atsūtīja tīras lapas.

25. oktobrī kamikadzes izdarīja pirmo veiksmīgo uzbrukumu: rītam austot, no Davao, Mindanao dienvidu piekrastē, izlidoja sešas lidmašīnas un sabojāja vismaz trīs amerikāņu eskorta bāzes kuģus. Tajā pašā rītā leitnanta Seki vadībā gaisā pacēlās lidmašīnas no Mabalakatas lidlauka.

Viens no četru pavadošo iznīcinātāju pilotiem vēlāk atskaitē par veikto uzbrukumu rakstīja: "Pietuvojies ienaidnieka vienībai, ko veidoja četri lidmašīnu bāzes kuģi un vēl seši citi kuģi, leitnants Seki piķēja uz vienu lidmašīnu bāzes kuģi un sekmīgi ietriecās tajā. To pašu kuģi taranēja vēl viena lidmašīna, un no tās pacēlās biezs melnu dūmu stabs. Nopietnus bojājumus pretiniekam nodarīja divi citi piloti, no kuriem viens ietriecās otrā bāzes kuģī, bet otrs - vieglā kreiserī."

Ziņa par kamikadžu gūtajiem panākumiem ātri aplidoja floti. Veseli 93 iznīcinātāji un 57 bumbvedēji, kas todien veica parastos uzbrukumus, nesagādāja amerikāņiem nekādus zaudējumus.

Pašnāvnieku uzbrukumu pārākums bija acīm redzams, un admirālis Oņisi nemaz nešaubījās, ka šīs barbariskās taktikas pielietošana ir nepieciešama un neizbēgama. Savas domas viņš izteica Otrās gaisa flotes virspavēlniekam viceadmirālim Fukudome, piebilzdams: - Mūs var glābt tikai īpašo uzbrukumu izmantošana plašā mērogā. Pienācis laiks arī jūsu gaisa flotei pielietot šo taktiku.

Tomēr laiks vairs nebija atlicis. Ar katru dienu situācija Leites salas rajonā kļuva aizvien bezcerīgāka, un, jo neatlaidīgāk uzbruka amerikāņi, jo biežāk un vairāk pretuzbrukumos devās kamikadzes. Taču lidmašīnas piegādāja aizvien mazāk un mazāk, un 5. janvārī notika pēdējais lielais pašnāvnieku uzbrukums no Filipīnām.

Amerikāņu iebrukuma spēkiem Lingaenas līcī triecienu deva 15 lidmašīnas, kas sabojāja vienu kreiseri un četrus transporta kuģus.

(Amerikāņu redaktora piezīme. Kā liecina amerikāņu jūras kara spēku atskaites par kaujām Lingaenas līča rajonā, kamikadžu uzbrukumi bija vēl efektīvāki, nekā uzskatīja paši japāņi. Tika sabojāts nevis viens, bet gan divi kreiseri, kā arī eskorta bāzes kuģis un eskadras mīnu kuģis. Pašnāvnieku uzbrukuma draudi bija tik nopietni, ka lidmašīnu bāzes kuģus, kam 7. janvārī vajadzēja piedalīties uzbrukumā Formozas salai, amerikāņi atstāja rezervē, lai turpinātu uzbrukumus Lusonai.)

Pēc Filipīnu zaudējama ātri sekoja citas sakāves. 1945. gada februārī lieli pretinieka spēki ielauzās Ivadzimā, bet aprīlī - Oki- navā, un Japāna bija sagrābta aiz rīkles. Rezultātā pašnāvnieku uzbrukumi tika izmantoti vēl plašākā mērogā un šoreiz pat ar mācību lidmašīnām.

Pēc tam tika izgudrots jauns ierocis pašnāvnieku uzbrukumiem - 1800 kilogramu smaga raķete, ko piestiprināja pie nesēj- bumbvedēja. Šī raķete tika palaista un pilota pašnāvnieka vadībā traucās uz mērķi, līdzko tas kļuva redzams. Pilotu vienību, kura tika apmācīta vadīt šo ieroci, sauca "Dzinrai Būtai" (vienība "Dievišķā pērkona spēriens"). Sabiedroto vidū šie ieroči tika iesaukti par "muļķu bumbām" (baka-bombs).

"N uļķu bumbas" tika izmantotas 12. aprīlī, kad notika liela s uzbrukums Okinavai. Tās raķetes pilots, kurai pirmajai vajadzēja dot triecienu ienaidniekam, bija pilnīgi mierīgs. No lidojumiem brīvajā laikā šis cilvēks veica jaunāko virsnieku apdzīvoto telpu uzrauga pienākumus, un pirms iekāpšanas bumbvedējā viņa pēdējie vārdi bija: - Paskatieties, vai ir atvesti jaunie salmu tatami, kurus pasūtīju jūsu istabām.

Veicot reisu uz Okinavu, viņš bezrūpīgi gulēja, un pirms došanās lidojumā uz aizsauli viņu vajadzēja pamodināt.

Tikai kaujās par Okinavu vien notika vairāk nekā 1800 pašnāvnieku lidojumu, bet līdz Japānas kapitulācijai savu dzīvību ziedoja 2519 imperatora jūras kara spēkos dienējošo karavīru.

1945. gada 15. augustā, dažas stundas pēc imperatora publiskā aicinājuma tūlīt pārtraukt karadarbību

5. gaisa flotes komandieris admirālis Ugaki izvēlējās sev tieši tādu pašu nāvi, kādā bija nosūtījis daudzus savus lidotājus. Viņš noplēsa zīmotnes no sava formas tērpa un uzrunāja sapulcējušos virsniekus un zemāko dienesta pakāpju karavīrus: - Es gribu doties uzbrukumā un taranēt pretinieku Okinavā. Tie, kas grib man doties līdzi, lūdzu, paceliet rokas.

Gribētāju izrādījās vairāk nekā lidmašīnu. No vienpadsmit pilotiem, kas pacēlās gaisā, septiņi, admirāli ieskaitot, vēlāk pa ra​dio ziņoja, ka "piķējot uz mērķi".

Tās pašas dienas vakarā admirālis Oņisi, nu jau bijušais Tokijas jūras kara flotes ģenerālštāba priekšnieks, uzrakstīja zīmīti: "Visu savu kādreizējo padoto dvēselēm izsaku visdziļāko pateicību par viņu varoņdarbiem. Pirms nāves gribu atvainoties šiem drosmīgajiem ļaudīm un viņu ģimenēm." Pēc tam viņš pārgrieza sev vēderu ar samuraja zobenu. Atteicies no medicīniskās palīdzības un žēlsirdības nāvīgā dūriena, admirālis Oņisi mocījās agonijā līdz sešiem nākamajā vakarā. Savu lēmumu pārdzīvot ilgās ciešanas viņš acīmredzot pieņēma, lai izpirktu savu līdzdalību vienā no bezjēdzīgākajiem karadarbības vešanas veidiem karu vēsturē.

Edvīns Millers Amerikānis, kas slēdza darījumus ar Himleru Jau kara sākumā Eriksonu no Stokholmas sabiedrotie iekļāva melnajā sarakstā: viņu apsūdzēja tirdzniecībā ar ienaidnieku un Vācijas militāro centienu veicināšanā. Sabiedroto izlūkdienests ziņoja, ka Eriksons tirgojies ar vācu naftu un kā privātpersona ceļojis uz Vāciju, kur bijis draudzīgās attiecībās ar augstākajām gestapo amatpersonām.

Eriksona atmaskošana izraisīja viņa tuvāko cilvēku vidū šoku. Viņa senie draugi, kuri simpatizēja tikai un vienīgi sabiedrotajiem, tagad, jau pa gabalu Eriksonu pamanījuši, pārgāja ielas pretējā pusē, bet viņa sieva tika izstumta no sabiedrības. Kaut ari Eriksonam bija Zviedrijas pilsonība, viņš piedzima un uzauga Bruklinā, izglītību guva Kornelas universitātē un tagad no saviem Amerikas Savienoto Valstu radiem sāka saņemt sašutuma pilnas vēstules. Taču nekas nespēja viņu atturēt.

"Rudais" Eriksons piederēja pie amerikāņu tipa komersantiem. Viņš tirgojās ar naftu tāpēc, ka šis bizness bija aizraujošs un deva iespēju gūt peļņu. 20. - 30. gadu naftas tirgotāju aprindas bija starptautiskas gan pēc nacionālā sastāva, gan arī darbības veida. Šogad jūs satikāt cilvēku Šanhajā, nākamajā gadā - Londonā, bet vēl pēc gada - Teherānā. Vienu gadu varējāt nežēlīgi cīnīties ar viņu kā konkurentu, bet nākamajā - jau sadarboties. Amerikāņi, angļi, holandieši, vācieši - visi dzīvoja riskantu uzņēmumu un darījumu atmosfērā, kas pārsniedza nacionālo valstu robežas. Pēc kāda laika Eriksons jau bija kompānijas "Texas" pārstāvis Zviedrijā, bet vēlāk kļuva par Zviedrijas pilsoni un nodibināja pats savu uzņēmumu, kas importēja amerikāņu naftas produktus.

Drīz pēc tam, kad sākās karš, viņš atrada iespēju slēgt darījumus ar nacistiem. Toreiz Vācijai bija pārdošanā nafta un bija vēl pilnīgi muļķīgi domāt, ka sabiedrotie ar savu bombardēšanu varēs nopietni traucēt tās piegādātājiem. Eriksons sāka dibināt sakarus ar vācu darījumu cilvēkiem, iestājās Vācijas tirdzniecības palātā Stokholmā. Viņš zaudēja gandrīz visus savus senos draugus, taču nodibināja labas attiecības ar princi Kārli Bernadotu, Zviedrijas karaļa brāļadēlu.

Eriksonam bija zināms, ka galīgo lēmumu par naftas tirdzniecības līgumiem pieņems gestapo šefs Heinrihs Himlers, tāpēc cerības savā jaunajā biznesā saistīja ar Finkes kungu, Himlera galveno pārstāvi Zviedrijā un fanātisku nacistu. No sabiedrības padibenēm iznirušais nožēlojamais Finke izjuta verdzisku padevību pret visu, kas bija saistīts ar monarhiju, it īpaši ar karaļa ģimenes locekļiem, un princis Kārlis palīdzēja Eriksonam nodibināt ar viņu pazīšanos. Drīz Eriksons sāka Finki pat uzņemt savā Zviedrijas mājā. Toties draudzības aizsākšana ar citiem Eriksonam noderīgajiem nacistiem neveicās - sevišķi ar Ludviga kungu, vācu diplomātiskās misijas tirdzniecības atašeju, kurš acīm redzami neizjūta pret viņu simpātijas. Taču, par spīti Ludviga kunga nepatikai, Eriksons tomēr saņēma atļauju apmeklēt Vāciju 1941 .gada septembrī, līdzi ņemot ieteikuma vēstules no Finkes un dažiem citiem.

Berlīnes lidmašīna, kurai vajadzēja pacelties gaisā no Brommas lidostas Stokholmas tuvumā, tika aizkavēta, bet Eriksonu un viņa bagāžu rūpīgi un bez ceremonijām pārmeklēja zviedru policija. Nekas kompromitējošs netika atrasts, un viņam ļāva aizlidot. Berlīnē Eriksonu sagaidīja dienesta mašīna un aizveda uz gestapo galveno pārvaldi. Tur viņa jau gaidīja divi cilvēki, kas bija lidojuši tai pašā lidmašīnā. Pēc kopīgām pārdomām tika nolemts, ka incidents Brommas lidostā bijis sabiedroto pārstāvju roku darbs.

Eriksonam izdevās nodibināt kontaktus ar vācu naftas rūpniekiem, un sevišķi sekmīgi viņam darījumi veicās Hamburgā. Tur Eriksons apmeklēja naftas attīrīšanas uzņēmumus, veda sarunas ar direktoriem, apsprieda slēdzamo līgumu noteikumus. Vēl viņš centās sameklēt kādu no saviem paziņām naftinieku vidū.

Kā pirmo Eriksons satika kādu prūšu junkuru, kas kopā ar viņu bija mācījies Anglijā un zināmu laiku bija saistīts ar "Shell Oil". Eriksons gribēja saglabāt savus darījumus noslēpumā, tāpēc sarunas ar junkuru veda ļoti slēpti. Viņš nodibināja attiecības ari ar fon Štirkera kungu, naftas baņķieri no senas Hamburgas dzimtas. Izveidojot šos sakarus, Eriksons darīja visu iespējamo, lai neviens no šiem cilvēkiem neredzētu viņu citu sabiedrībā.

Drīz pēc viņa atgriešanās Zviedrijā sākās pirmo vācu naftas kravu piegāde. Tieši pēc tam sabiedrotie iekļāva Eriksonu melnajā sarakstā, un pēc neilga laika viņš pilnīgi atsvešinājās no saviem iepriekšējiem draugiem. Kad Eriksons ienāca restorānā, dažs labs pat demonstratīvi piecēlās un aizgāja.

No visa tā ļoti cieta viņa sieva zviedriete, kura, tāpat kā līdz šim, izjuta pret nacistiem lielu nepatiku, taču bija spiesta samierināties ar vīra jaunajiem draugiem.

Turpmākajos mēnešos Eriksons devās vēl dažos braucienos uz Vāciju, kur turpināja dibināt draudzīgas attiecības ar gestapo- viešiem. Viņi aicināja Eriksonu pie sevis mājās, un viņš apdāvināja to sievas ar dārglietām, ādas mēteļiem un dažādām citām no Zviedrijas vestām mantām. Pie tam viņš vēl aizvien slēdza līgumus, kaut arī dabūt naftu no Vācijas kļuva aizvien grūtāk, jo pastiprinājās sabiedroto aviācijas uzlidojumi. Kad Eriksons reiz bija apskatījis lielu naftas attīrīšanas rūpnīcu, tās direktors palūdza viņu palikt uz pusdienām. Eriksons sāka šaubīties, taču ielūgumu noraidīt nespēja.

Galds bija klāts direktora kabinetā. Pusdienas, kas nemanāmi pārvērtās vakariņās, beidzās īsi pirms pusnakts, bet tūlīt pēc pusnakts sākās uzlidojums. Kad tas beidzās, no rūpnīcas nekas nebija palicis pāri darijumu, ko Eriksons tikko noslēdza ar ienaid​nieku, anulēja sabiedroto gaisa kara spēku lidotāji.

Kaut gan sabiedrotie aizvien efektīvāk grāva vācu naftas rūpniecību, 1944.gada otrajā pusē visai ievērojama tās daļa vēl aizvien darbojās. Atjaunošanas darbi noritēja ātrāk nekā sabiedrotie domāja, turklāt daudzas naftas attīrīšanas ietaises bija tik labi noslēptas, ka līdz šim palika neskartas.

1944. gada rudenī sabiedroto karaspēks neatturami tuvojās Reinai, un Eriksonam vajadzēja rīkoties visai enerģiski, lai paveiktu iecerēto. Viņš jau sen gribēja noorganizēt sev iepazīšanās braucienu pa visiem vācu naftas uzņēmumiem, lai gūtu iespaidu par šīs valsts naftas rūpniecību kopumā. Tagad bija pienācis laiks to izdarīt. Eriksons nolēma, ka šobrīd viņam kā komersantam jātiekas ar cilvēku, kas ieņem augstāko amatu. Šajā gadījumā tas bija Heinrihs Himlers.

Eriksons bija iecerējis noslēgt grandiozu "lielo darījumu", tādu vienošanos, uz kuru ir vājība biznesmeņiem, kam patīk iespaidot darījuma partneri. Viņš nolēma ierosināt vāciešiem būvēt Zviedrijā milzīgu sintētiskās naftas attīrīšanas rūpnīcu uz kopīgas zviedru un vācu kapitāla bāzes, kam vajadzēja sasniegt 5 000 000 dolāru. Šis projekts vāciešiem varēja izrādīties pievilcīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņiem radās naftas avots neitrālā valstī, ko neskāra sabiedroto aviācijas triecieni, un, otrkārt, tas deva iespēju ieguldīt neitrālā valstī partijas naudu, ja Vācija karā ciestu sakāvi.

Eriksons sagatavoja brošūras un iedeva tās Finkem, kas bija stāvā sajūsmā. Lielu interesi par šo plānu izrādīja arī nacistu līderi Berlīnē. Skeptiski noskaņots bija tikai Ludviga kungs, kurš apgalvoja, ka Eriksons viņus mānot. Taču Ludvigs strādāja Ribentropa pārziņā esošajā ārlietu ministrijā, kam bija pastāvīgas nesaskaņas ar gestapo, citiem vārdiem sakot, ar Himleru. Šajās ķildās virsroku vienmēr guva

reihsfīrers, un tāpat notika arī Ludviga un Eriksona gadījumā. Gestapo Eriksonam izteica uzticību, un viņam radās iespēja satikties ar Himleru.

Bija 1944. gada oktobris. Eriksons kārtējo reizi devās uz Brommas lidostu un sēdās lidmašīnā, kas pār pelēkajiem Baltijas jūras ūdeņiem un drūmajiem Ziemeļvācijas līdzenumiem nogādāja viņu Tempelhofas lidostā. Viņu izmitināja vienā no labākajām Berlīnes viesnīcām, ko sabiedroto aviācija vēl nebija paguvusi sagraut. No rīta pie viesnīcas durvīm pieripoja liela, melna mašīna, un Eriksona numurā ienāca gestapovieši, kam vajadzēja viņu aizvest uz tikšanos.

-No Finkes kunga mēs esam dzirdējuši pārjums daudz laba, - Eriksonu savā kabinetā silti apsveica Himlers. Viņi sīki apsprieda jaunā uzņēmuma dibināšanas projektu un pieminēja arī to, ka pirmais solis viņu kopīgajā pasākumā būs Eriksona iepazīstināšana ar vācu naftas rūpnīcu darbu. Pēc tam pievērsās citiem tematiem.

- Kas notiks, - reihsfīrers negaidot jautāja, - ja vērmahts ielauzīsies Zviedrijā?

- Zviedri kausies kā velni, - atbildēja viņa sarunas biedrs.

Eriksons nolēma: lai atstātu iespaidu uz Himleru, nav jācenšas reihsfīreram izdabāt, un viņam bija taisnība. Sarunas iznākumā tapa unikāls dokuments, kas ļāva Eriksonam braukt visur un apskatīt visu, kam vien ir sakars ar naftas rūpniecību. Viņam ļāva izmantot arī automašīnu un piešķīra tiesības brīvi ieliet benzīnu, kad vien ievajadzēsies.

Eriksons izbraukāja visu Centrāleiropu no Ķelnes līdz Prāgai, apmeklēja lielākos uzņēmumus Leinā, Anendorfa, Hallē un visur veda sarunas ar rūpnīcu direktoriem, noskaidrojot, kā viņiem klājas un kādi ir viņu nākotnes plāni. Kā komersants, kas apgūst jaunu tirgu, viņš centās dabūt kopējo ainu un, panācis savu, devās atpakaļ uz Zviedriju.

Kad karš beidzās, amerikāņu diplomātiskā misija Stokholmā par godu "Rudajam" Eriksonam rīkoja oficiālas pusdienas, uz kurām tika uzaicināti visi viņa kādreizējie draugi. Tur, skanot nebeidzamiem tostiem un apsveikumiem, pasaulei tika atklāta patiesība par šo cilvēku.

Ielūgtajiem viesiem tika pastāstīts, ka drīz pēc tam, kad sākās karš, Eriksonu uzaicinājis uz sarunu sabiedroto izlūkdienesta pārstāvis un viņš bijis ar mieru kļūt par izlūku, taču atteicies no jebkādas atlīdzības par savu darbu; pēc paša priekšlikuma viņš ticis iekļauts melnajā sarakstā, bet princis Bernadots, ar kuru viņš sadarbojās, ari bijis sabiedroto aģents. Klātesošie uzzināja, ka nafta, ko viņš izvedis no Vācijas, tika pārdota kompānijai "Vacuum Oil" vai "British Petroleum" un galu galā tika izmantota karā pret nacistiem, ka viņam nācās izsniegt fon Štirkeram un citiem saviem vācu partneriem dokumentus ar savu parakstu, kas apstiprināja viņu slepeno sadarbību ar sabiedrotajiem - tos vajadzēja uzrādīt pēc uzvaras. Katrs tāds dokuments bija jauns Dāmokla zobens pār Eriksona galvu, un viegli iedomāties, cik labi viņš gulēja naktīs savu Vācijas braucienu laikā, pastāvīgi gaidot klauvējienu pie durvīm, kas pavēstīs, ka ieradušies gestapovieši un arī nāve.

Informāciju, ko ieguva Eriksons un viņa partneri šajā bīstamajā "biznesā", aktīvi izmantoja sabiedrotie.

Kad līdz kaujai par Reinu bija atlikuši vairs tikai daži mēneši, aviācijas uzlidojumi vācu naftas centriem sasniedza visplašāko vērienu. Sabiedroto piloti precīzi zināja, kur atrodas visas naftas attīrīšanas rūpnīcas - gan lielās, gan mazās, kā arī to aizsardzībai paredzēto skrejceļu, zenītariilērijas un dūmu aizsega ietaišu izvietojumu. Sabombardēdami kādu rūpnīcu, viņi precīzi zināja, cik daudz laika vajadzēs, lai to atjaunotu, un dienā, kad rūpnīcai vajadzēja atsākt ražošanu, viņi atlidoja atkal.

Tagad degvielu vērmahts un "LuftvvafTe" saņēma ļoti tievā strūkliņā, un, kad sākās pēdējais lielais sabiedroto karaspēka uzbrukums, daudzi bez degvielas palikušie vācu tanki bezpalīdzīgi stāvēja uz vietas, bet lidmašīnas neizkustējās no lidlaukiem.

Sabiedrotie izpildīja solījumus, ko Eriksons bija devis fon Štirkeram un citiem, toties Ludviga kungs gan nokļuva cietumā, kur viņam bija pietiekami daudz laika pārdomām par to, cik pamatoti ir viņa spriedumi par Eriksonu. Pēc dažiem mēnešiem tika arestēts arī Finke, kas ar citu vārdu slēpās Dānijā.

Kas attiecas uz Eriksonu, viņš, pabeidzis savu riskantiem līgumiem un ceļojumiem pilno "komersanta" darbību, sāka mierīgi dzīvot kopā ar sievu Stokholmā.

Džons Hervords Eliks Privāts pamiers Pēc drudžainās, saspringtās X dienas un dažām turpmākajām 1944. gada nedēļām manas bumbvedēju eskadriļas pārvietošana uz Lohfoilas līča piekrasti Ziemeļīrijā likās īsts atvaļinājums. Mūsu uzdevums patrulēt naktīs lielā rādiusā, lai meklētu vācu zemūdenes, solījās būt vienmuļš un garlaicīgs, izredzes atklāt kādu zemūdeni bija nelielas.

Drīz pēc ierašanās jaunajā dislokācijas vietā manai ekipāžai tika pavēlēts būt kaujas gatavībā. Tas nozīmēja, ka mums vajadzēja gulēt kombinezonos un pacelties gaisā 30 minūtēs pēc trauksmes izziņošanas. Vienā tādā naktī ap trijiem mani pamodināja sakarnieks, kas bija atskrējis no komandpunkta, - pretinieks parādījies pie paša mūsu mājas sliekšņa! Pēc piecām minūtēm mana grupa- seši zēni, žāvādamies un berzēdami acis, sapulcējās istabā, kur tika dota instruktāža, bet vēl pēc 20 minūtēm jau bijām lidmašīnā. Vadīdams savu smago "Wellington" uz jūras pusi, ieraudzīju rietumos spilgtu uzliesmojumu, kas pārvērtās par sarkanu liesmu apņemtu kuģi, kam trāpījusi ienaidnieka torpēda. Ļoti drīz aizdegās vēl divi kuģi.

Es vairs ne par ko citu nespēju domāt kā tikai par to, kā dabūt rokā šo zemūdeni. Taču uzpeldēt tā neuzpeldēja, un viens no mūsu kuģiem, ar hidrolokatoru cenzdamies uztvert tās atbalss signālus, vajāja zemūdeni, līdz tā paslēpās Īrijas republikas neitrālajos ūdeņos pie šaurā Lohsvillija līča, kas dziļi iesniedzās Donegolas grāfistes teritorijā. Pēc tam, kaut arī šajos ūdeņos tika nepārtraukti patrulēts, ienaidnieka zemūdene regulāri ieradās, izšāva kārtējās torpēdas un atkal paslēpās savā neitrālajā patvērumā.

Pēc dažām nedēļām mana ekipāža tika nomainīta, un uz laiku es no patrulēšanas gaisā biju brīvs.

Paņēmis atvaļinājumu uz divām dienām, es devos pāri Īrijas robežai uz Bankranu, mazu pilsētiņu Lohsvillija līča krastā. Protams, viņas karaliskās majestātes bruņoto spēku virsniekam "ielauzties" Īrijā bija "nelikumīgi", taču gandrīz visi mūsu karavīri no pierobežā dislocētajām daļām to darīja - civildrēbēs un ar abu pušu robežapsardzības spēku klusu piekrišanu. Īrijā pārtikas bija papilnam, tās patēriņu nekas neierobežoja, bet alkohols - lētāks. Izjust tādu pārmaiņu bija vienkārši lieliski.

Ieradies Bankranā, es devos uz viesnīcas bāru, lai iedzertu kādu glāzi pirms vakariņām. Visi galdiņi bija brīvi, izņemot vienu, kur pie stipra portera pudeles sēdēja gaišmatains cilvēks ar pīpi zobos. Es arī pasūtīju porteri un piesēdu pie viņa parunāties. Bankranā mums vajadzēja būt uzmanīgiem - ja noskaidrotos, kas esam, mūs varēja internēt. Mans gaišmatainais sarunas biedrs arī izturējās piesardzīgi, un pļāpādami mēs nepieminējām ne karaspēka daļas, ne karu, ne arī ko strīdīgu.

Ar viņu runāt bija patīkami, viegli un interesanti, tomēr samanīju šajā cilvēkā kaut kādu neskaidru atšķirību. Instinktīvi nojautu, ka viņš nav no Karaliskajiem gaisa kara spēkiem, nevarēju iedomāties, ka viņš dienētu flotē un vispār britu armijā. Pabeiguši dzert porteri, mēs metām šautriņas, un visu laiku man no galvas neizgāja doma, kas viņš varētu būt. Pēc tā, kā viņš runāja angliski, radās iespaids, ka izglītību šis cilvēks guvis Kembridžā vai Oksfordā, viņa apģērbs - tvīda jaka un platas vilnas flaneļa bikses - bija labi pašūts, taču nevarēju iedomāties, ka Anglijā kāds tā ģērbtos. Nu un kas par to? Atrasties viņa sabiedrībā bija patīkami, un es ierosināju kopā pavakariņot. Viņš piekrita.

- Starp citu, - es piebildu. - Mēs vēl līdz šim brīdim neesam pazīstami. Mani sauc Džons Stjuarts.

Man likās, ka prātīgāk būs nenosaukt savu īsto vārdu. Brīdi vilcinājies, arī viņš pastiepa roku un stādījās priekšā: - Čārlzs Hamiltons.

Pie galda es uzdevu viņam vairākus uzvedinošus jautājumus, uz kuriem viņš atbildēja pilnīgi nevainojami. Spriežot pēc visa, viņš diezgan labi pazina Londonas centru, bet Oksfordu vēl labāk. Tomēr

viņa zināšanas par Angliju šķita vecmodīgas, bet, kad pieminēju kara laikā notikušās pārmaiņas, viņš sāka nervozēt. Jau pavisam noteikti jutu viņā kaut ko aizdomīgu, un beidzot manas aizdomas ieguva pilnīgi reālu apveidu: spriežot pēc visām pazīmēm, viņš bija vācietis.

Kad biju to atklājis, tālākos secinājumus izdarit bija viegli. Viņš varētu būt viens no Vācijas vēstniecības pārstāvjiem Dublinā. Tomēr, ja tā tas ir, ko viņš dara Bankranā? Tai brīdī man iešāvās prātā zemūdene. Protams, tieši tās dēļ viņš arī ir šeit! Tas ir sīks vēstniecības ierēdnis, kas atsūtīts, lai ar zemūdeni apmainītos kodiem. Bet varbūt tas ir komandas loceklis? Pats komandieris!

Tobrīd ievēroju, ka Čārlzs uz mani skatās mazliet dīvaini, un aptvēru, ka nebiju viņā klausījies.

- Lūdzu, piedodiet, - es teicu. - Ko jūs sacījāt, Kari?

Vispār neesmu radis nocirst visu kā ar cirvi, taču sekas, kādas radās, man izrunājot vārda "Čārlzs" vācu valodas variantu, bija graujošas: viņam atkārās žoklis un asinis aizplūda no sejas. Pats biju tā pārsteigts par šo reakciju, ka mans saprāts tūlīt atteicās pieņemt acīm redzamo apstiprinājumu no pirmā acu uzmetiena neveiklajam minējumam, un es droši vien izskatījos tikpat apjucis kā viņš. Šajā situācijā tā izturēties bija vispareizāk, jo sārtums pamazām atgriezās viņa vaigos un viņš pat spēja pasmaidīt.

Cik iespējams dabiski es teicu: - Visai muļķīgs joks. Piedodiet, man ļoti žēl.

- Nē, nē, tieši tā arī ir, jums taisnība, - viņš ierunājās. - Ko jūs tagad darīsiet?

Es nezināju, tāpēc neko neatbildēju. Mans jaunais paziņa atguvās ātrāk nekā es, un, iekams biju savedis kārtībā savas domas, viņš draudzīgi pasmīnēja un bilda: - Sāku saprast - jūs taču arī!

- Jā, - es apstiprināju. - Esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs. Mūs abus var internēt.

Situācija rādījās tik jocīga, ka es iesmējos.

- Jūs laikam esat tās zemūdenes komandieris, kura tagad stāv līcī? - bija mani nākamie vārdi. Viņš tikko manāmi sarāvās un ātri jautāja: - Par ko jūs runājat?

- Tas ir pilnīgi acīm redzams. Es esmu zemūdeņu iznīcinātāju eskadriļas komandieris, un mēs jau vairākas nedēļas slāpstam pēc jūsu asinīm.

Viņš atkal nomierinājās.

- Jūs vēlreiz trāpījāt desmitniekā. Domāju, ka par to mums jāiedzer. Jums nav iebildumu?

Man vajadzēja kādu laiku apdomāties un apsvērt turpmāko ricību, tāpēc, gaidīdams, kad mums atnesīs dzērienus, es lēnām piegāju pie kamīna un izlikos pētām virs tā pakārto gleznu, kamēr piebāzu savu pīpi. Vai būtu jāizsauc policija un jāliek Kārlu arestēt? Taču šajā gadījumā viņi var pieprasīt arī manus dokumentus - un tad mēs abi būsim cietumā līdz kara beigām. Vai arī man jāuzskata, ka šī neitrālā teritorija dod mums pagaidu neaizskaramību, gluži kā kādreiz svētnīcās?

Pieņemsim, ka es paziņošu policijai, kas ir šis cilvēks, un mums abiem liegs iespēju turpmāk piedalīties karadarbībā. Es būšu beidzis dienestu savas valsts labā, taču, kas attiecas uz Kārlu, viņa vietu ieņems palīgs, un zemūdene turpinās savus uzbrukumus.

Nolēmu izmantot patvēruma tiesības, kuras mums deva šī neitrālā zeme.

Atgriezies pie Karla, es sacīju, ka nav nekāda iemesla mums izrādīt naidu vienam pret otru tikai tāpēc, ka dažu jūdžu attālumā citos apstākļos mums jācenšas vienam otru iznīcināt. Viņš bija ar mani vienis prātis.

Paņēmuši dzērienus sev līdzi, mēs izgājām uz ielas un apsēdāmies zem kāda kastaņkoka. Tur es uzzināju, kā Karls iemācījies tik labi runāt angliski. Viņa tēvs bija vadījis kādas vācu firmas pārstāvniecību Londonā, un Karls bija apmeklējis mūsu valstī privātskolu, bet pēc tam studējis Oksfordā.

Vācijā viņš atgriezies tikai gadu pirms kara sākuma.

Pajautāju, kā viņš nokļuvis krastā, un Karls pastāstīja, ka iepriekšējā naktī zemūdene uzpeldējusi un

divi komandas biedri aizveduši un izsēdinājuši viņu pāris jūdžu attālumā no šejienes. Pēc pusnakts abi braukšot viņam pakaļ.

- Visu rītu par vienu mārciņu, ko biju paturējis kā suvenīru, es fermās pirku olas, - viņš teica. Ēdiens uz zemūdenes ir ļoti vienveidīgs, svaigas olas komanda nav dabūjusi vairākus mēnešus. Paparžu audzē pie ceļa esmu ierīkojis veselu pārtikas noliktavu.

Kad jau bija gandrīz satumsis, Karls sacīja, ka viņam jāiet. Kopā ar viņu aizgāju līdz pilsētiņas pēdējai mājai un tur apstājos.

- Ceru, ka jūs paliksiet dzīvs, Kari.

- To pašu novēlu jums, - viņš, greizi pasmaidīdams, atbildēja.

- Tad jums labāk negadīties man ceļā. Man negribētos nolaist jūs dibenā.

- Neuztraucieties, - viņš atbi Īdēja. - Jums nav nekādu izredžu. - Un lēni aizgāja.

Es vēl kādu brīdi pastāvēju, klausīdamies, kā pamazām noklust viņa soļi uz smilšainās Īrijas taciņas, kas veda uz jūru. Mani bija pārņēmušas ļoti pretrunīgas jūtas.

Frederiks Sonderns, jaunākais Viņi pārvadāja mūsu svarīgākos noslēpumus Kara gados, tāpat kā miera laikā, steidzīgi, īsi ziņojumi valsts departamentam un no valsts departamenta vēstniecībām un konsulātiem visā pasaulē tika raidīti pa sakaru kabeļiem un radio. Taču detalizēti slepeni un sevišķi slepeni ziņojumi un instrukcijas, kā arī par slepenām uzskatītās kartes un shēmas tika sūtītas ar Amerikas Savienoto Valstu diplomātiskā dienesta kurjeriem. Kā izteicās kāds sūtnis, kurš bija saistīts ar slepenajiem aģentiem: "Visiem elektroniskās aparatūras piedāvātajiem paņēmieniem otra puse var pretoties, izmantojot savu elektronisko aparatūru. Es jūtos daudz mierīgāk, ja slepeno pastu ved kāds no tiem zēniem." Šo viedokli apstiprina vēsturisks fakts: Savienoto Valstu kurjerdienesta vainas dēļ netika nozaudēts neviens sūtījums, ja neskaita tos dažus, kas gāja bojā kuģu vai lidmašīnu katastrofas.

Sevišķi slepeni sūtījumi tika aizzīmogoti un ielikti īpašās somās, ko kurjers pastāvīgi turēja vai nesa zem rokas. Iedams gulēt, viņš vienu no tām .palika pagalvī spilvena vietā, bet pārējo rokturus pieslēdza pie delmiem, tā ka neviens nevarēja tiem pieskarties, viņu nepamodinot: Viesnīcu istabās, kur aizbīdņi bija sastopami reti, bet atslēgas atmūķēt nebija grūti, kurjeri bieži vien aizstūma durvīm priekšā mēbeles.

Saskaņā ar instrukcijām somas saturu vajadzēja iznīcināt, ja kurjers juta, ka viņa lidmašīna var nokrist vai kuģis nogrimt un viņš pats iet bojā. Reiz kāds kuijers lidoja pār Dienvidamerikas džungļiem.

Pēkšņi lidmašīnai izbeidzās degviela, tā zaudēja augstumu un katastrofa likās neizbēgama. Kurjers salauza neaizskaramo zīmogu uz sava portfeļa, atvēra to un sāka plēst dokumentus par lielām šausmām apkalpei, kas to uztvēra par zīmi, ka bojāeja neizbēgama. Taču pēc dažām minūtēm lejā atklājās līdzena cietzeme, kur izdevās lidmašīnu veiksmīgi nosēdināt.

- Lieliski, - kurjers teica. - Tikai kā es tagad paskaidrošu kontrolierim, kāpēc sabojāju dokumentus, ja pats paliku dzīvs?

Kurjerdienests Otrā pasaules kara laikā bija pieredzējis ari ārkārtējas situācijas. Kurjers Henrijs Koulmans veda sevišķi slepenus materiālus no Vašingtonas uz Londonu. Atlantijas okeāna vidū viņa kuģi torpedēja vācu zemūdene. Valsts departamentā viņš tika uzskatīts par mirušu. Tomēr pēc četrām dienām viņš ieradās Amerikas vēstniecībā Londonā, izskatīdamies novājējis un izmocīts. Pusi dienas šūpojies glābšanas laivā pa vētrainajiem viļņiem, Koulmans dažas dienas bija pavadījis uz norvēģu sauskravas kuģa, kurš viņu izglāba un izsēdināja Skotijas piekrastē. Toties dokumenti bija veseli un neskarti.

Viens no klasiskajiem notikumiem kurjerdienesta vēsturē bija neaizmirstamais Hortona Telforda brauciens 1940.gada rudenī. Hitlera sabiedrotais Musolīni gatavoja agresiju Balkānos, un Savienotās Valstis centās tai pretoties, izdarot diplomātisku spiedienu uz Grieķijas un Turcijas valdībām. Kurjers Telfords veda sevišķi slepenas ASV valsts sekretāra Hela instrukcijas amerikāņu vēstniekiem Atēnās un Ankarā. Ass valstu valdības būtu gatavas nest jebkādus upurus, lai uzzinātu, kas rakstīts šajos

dokumentos.

Telfords paņēma Bernē savas somas un lidoja caur Itāliju uz Atēnām. Taču, līdzko viņa lidmašīna nolaidās Romā, vietējais radio ziņoja, ka Musolīni pieteicis Grieķi jai karu. Telforda vestie dokumenti nākamajiem Amerikas pretiniekiem kļuva vēl "degošāki". Visas lidmašīnas, kas lidoja uz Grieķiju, tika aizturētas, taču Telfords ar vilcienu aizbrauca uz Venēciju, kur, samaksājis kukuli, iesēdās kuģī un pa Adrijas jūru aizkļuva līdz Dienvidslāvijas piekrastei, bet no turienes pa dzelzceļu - līdz Grieķijas robežai.

Grieķu robežsargi ar cieņu izturējās pret Telforda diplomātisko pasi un ielaida kurjeru valstī, paskaidrodami, ka viņš var sēsties Atēnu vilcienā Kevali, līdz kuram jāiet divpadsmit jūdzes pa nelīdzenu kalnu ceļu. Telfords nolīga divus nesējus un devās turp.

Tiklīdz viņš sasniedza Kevali, parādījās itāliešu iznīcinātāji, kas pļaujošā lidojumā sāka staciju apšaudīt ar ložmetējiem, tāpēc riebīgi ilgu pusstundu kurjeram ar savām somām nācās nosēdēt pielijušā grāvī. Galu galā izmirkušais, nosalušais un izsalkušais Telfords iekāpa stāvgrūdām pilnā vilcienā un nogādāja savus slepenos dokumentus Atēnās veselus un neskartus. Viņš cerēja kaut nedaudz atpūsties, taču vēstniecībā viņam pavēlēja nekavējoties doties uz Stambulu.

Telfords nobrauca vēstniecības mašīnā 400 jūdzes līdz stacijai aiz Turcijas robežas, taču 20 jūdžu attālumā no galamērķa iestiga dubļos un atlikušo ceļa posmu pārvarēja vēršu vilktā pajūgā. Beidzot grīļodamies, ar pelnu pelēku seju Telfords ieradās Amerikas vēst​niecībā Ankarā.

- Ceļā radās grūtības, - tā, nododams maisus, viņš izskaidroja savu briesmīgo izskatu. Šodien kurjerdienesta darbinieki nopūšas vien, skatoties sava "aizraujošā" darba kino un televīzijas versijas, kur netrūkst ne apburošu gaišmatainu spiedžu, nedz arī dažnedažādu piedzīvo​jumu.

- Ja vien jūs palasītu mūsu instrukcijas… - viņi sūrojas.

Drakoniski bargās kurjeru instrukcijas aptver visu, sākot ar to, kā runāt ar citas valsts muitas dienesta ierēdni un beidzot ar to, ko ēst un dzert brauciena priekšvakarā.

"Dažiem ceļotājiem," kurjeru norādījumos bija teikts, "var rasties vēlēšanās pārrunāt ar kurjeru, kur viņš brauc, kādā nolūkā un ar ko pais nodarbojas. Tādas sarunas jābeidz pēc iespējas ātrāk, bet uz nejaušiem jautājumiem jāatbild izvairīgi." Kāds amerikāņu civilās aviācijas pilots, kam bija nācies vest daudzus kurjerus uz ļoti dažādām vietām, piebilda: - Tie ir pieklājīgākie un vienlaikus neatsaucīgākie zēni pa​saulē.

Instrukcija prasa, lai katram kurjeram, vienalga kurp viņš arī dotos, līdzi būtu nebojāts modinātājs.

Dzelzceļa stacijā vai lidostā viņam jāierodas 45 minūtes pirms vilciena atiešanas vai lidmašīnas izlidošanas. Transporta nokavēšana, atskaitot īpašus gadījumus, tiek uzskatīta par nepiedodamu pārkāpumu.

Pastāv stingri noteikumi attiecībā uz diplomātiskās neaizskaramības ļaunprātīgu izmantošanu. Bez oficiālās korespondences un personīgo mantu minimuma kurjeriem kategoriski aizliegts pārvadāt vēl kaut ko. Viņiem pavēlēts ziņot par visiem, vēstnieku ieskaitot, kas lūgs viņus vēl bez maisa nodot dāvanu, vēstuli vai ko citu. Vest līdzi kaut ko sevis paša vajadzībai - lai arī tas būtu tikai zeķu pāris vai cigāru kaste - ir pārkāpums, kas tiek sodīts ar tūlītēju kaunpilnu atlaišanu.

Kurjeriem nekad nav līdzi ieroču. Viņu drošība ir atkarīga pirmām kārtām no senās, nerakstītās vienošanās starp visām valstīm, kas paredz neaiztikt citas valsts diplomātiskos sūtņus. Diplomātiskā pasta maisus muitas dienests nekad neatver. Pat spiegu aģenti neaiztiek maisus nedz transportēšanas laikā, nedz arī tajās reizēs, kad tos pārvadā kurjeri, un nevienam amerikāņu diplomātiskajam sakarniekam nav uzbrucis kāds spiegs.

- Viņi iziet labu skolu, - izteicās kāds augstu stāvošs valsts departamenta ierēdnis, - un nekad nepieļauj kļūdas savā darbā.

Neticamais - patiesais

Andraniks Suleimanjans Šamanisms no psihologa viedokļa "Nezināmais šķiet majestātisks" - šis gudrais latīņu teiciens pilnā mērā raksturo mūsu laikabiedru lielum lielā vairuma attieksmi pret šamaņiem un ekstrasensiem. Daudzi no mums gaida viņu palīdzību svarīgu dzīves problēmu risināšanā.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas ir šamaņi (mūsdienu izpratnē- ekstrasensi) no psihologa viedokļa. Kā pirmavotus esam izmantojuši nopietnus, autoritatīvus darbus, ko izdevusi Zinātņu akadēmija. [1]

KĀ KĻŪST PAR ŠAMANI Šamanisms ir viena no senākajām cilvēces reliģiskās dzīves formām. Šī profesija ir sena kā pasaule un bija pazīstama visām tautām, kaut gan, protams, šie cilvēki tika saukti dažādi - par magiem, zintniekiem, burvjiem u.tml.; būtībā viņu darbība visur bija līdzīga. Tāpēc visupirms nepieciešams saprast - kas vajadzīgs, lai kļūtu par šamani?

Pirmkārt, neviens cilvēks nevar kļūt par šamani, neizslimojis tā dēvēto "šamaņu slimību". Kādi ir tās simptomi un kāda tā vispār ir?

Palūkosimies, kā aprakstīta kazahu baksas slimība (par baksām kazahi sauc šamaņus; līdzīgā veidā šī slimība noris arī citu tautu burvjiem): "Pazīmes, kas liecina par cilvēka tieksmi uz baksaliku (šamanismu.

- /4.S.), ir nervozs uzbudinājums, lēkmes, drūms noskaņojums, kas, iestājoties nelāgam laikam, atkārtojas vēl un vēl. Lietainās dienās tādi cilvēki ir viegli aizkaitināmi vai arī kļūst melanholiski. Pietiek ar mazāko sīkumu, lai viņi zaudētu līdzsvaru un sāktu dziedāt gaudulīgas, bezjēdzīgas dziesmas. Pēc ilgstošas dziedāšanas slimnieki ar putām uz lūpām, nesakarīgi runādami, zaudē samaņu. Savā apmātībā viņi var klātesošos sist, ar ko pagadās, vai arī sakost. Pēc vairākkārtējām lēkmēm iestājas būtiski nervu un psihes darbības traucējumi. Naktī slimnieki izlec no gultas un skraida apkārt, mocīdamies briesmīgos sapņos.

Dienā viņi cieš no halucinācijām un apgalvo, ka gari, ko slimnieki redz, cenšas pierunāt viņus doties tiem līdzi (V.N. Basilovs. "Vidusāzijas un Kazahijas tautu šamanisms")."

Tādējādi visas apsēstības pazīmes ir kā uz delnas (šo vārdu mēs lietojam tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Tiem, kas Šaubās par nelabā gara pastāvēšanu, raksta ierobežotā apjoma dēļ mēs diemžēl nevaram sniegt pārliecinošus pierādījumus): ļaunums, agresivitāte, bezjēdzīgas darbības, prāta apmātība un nervu lēkmes.

Otrajā slimības pakāpē nelabie gari pieliek visas pūles, lai cilvēks būtu ar mieru kļūt par šamani.

Par to, kā notiek "vervēšana" un kādus paņēmienus velni pielieto, lai cilvēku pierunātu sadarboties, pastāstīja kāds šamanis. Kā deviņgadīgs zēns viņš ieraudzījis sapnī nešķīstos garus, kas ierosinājuši, lai viņš kļūstot par šamani, taču saņēmuši atteikumu. "Tad galvenais ļaunais gars paņēma mani pie rokas un teica: "Mēs visi esam tevi izvēlējušies, tu būsi šamanis, kam neviens nespēs līdzināties, mēs tev kalposim uzticīgi, klausi ar labu, padomā vēl vienu nakti, bet, ja nepiekritīsi, mēs tevi paņemsim ar varu." " Pienāca otrā nakts, un zēns atkal sapnī ieraudzīja ļaunos garus. "Šoreiz viņi bija drūmi un nikni, un viņu vadonis, briesmīgāks par pārējiem, jautāja, ko esmu izlēmis." Zēns atbildējis noliedzoši. "Tad visi gari skaļi iegaudojās un sāka šņirkstināt zobus, bet vadonis, acīm ieziboties, iesita man pa seju. Iekliedzos drausmīgās sāpēs un pamodos. Pēc tam es zaudēju prātu un galīgi vairs nespēju atcerēties, kas ar mani notika; tikai pēc izveseļošanās dabūju zināt, ko darīju savas slimošanas laikā. Man teica, ka es esot bijis traks un izskatījies drausmīgi. Tā nodzīvoju divus gadus." Tikai pieņēmis iesvētījumu un kļuvis par šamani, mūsu

stāsta varonis atguvis saprātu.

Kā redzam, velnu viltības nav nekas neparasts: tie ir visparastākie draudi un pierunāšana, ko, vervējot aģentus, tīk izmantot visiem specdienestiem. Tie vispirms cenšas ietekmēt godkāri (atcerieties iepriekš teikto: "Tu būsi šamanis, kam neviens nespēs līdzināties"), bet, ja tas nelīdz, ķeras pie iebiedēšanas. Izturēt tādu pārbaudījumu ne visiem ir pa spēkam. Tikai dažiem pagāniem izdevās izvairīties no velnu uzmācības un nekļūt par šamaņiem. Kā apgalvo, piemēram, nanajieši (viena no Tālo Austrumu tautām), šie ļaudis vienmēr bijuši "ļoti stipri garā" (A.V. Smoļaks. "Šamanis: personība, funkcijas, pasaules uzskats").

Tiklīdz cilvēks ir ar mieru būt par šamani, gari no mocītājiem kļūst par "palīgiem". Tā kā nešķīstajiem spēkiem ir hierarhija jeb dienesta pakāpes (atcerieties Gogoļa romānu "Vijs", kur trīs aizvien lielāku mocību naktis beidzās ar kulmināciju - velnu "augstākā virspavēlnieka" Vijs parādīšanos), arī šamaņi atšķiras atkarībā no tā, kāds nelabais viņam palīdz - "ģenerālis" vai "seržants".

KAS SLĒPJAS AIZ ŠAMAŅU "BRĪNUMIEM"?

No daudzajām šamaņu "brīnumainajām" spējām apskatīsim tikai vienu - kaites pieburšanu vai atburšanu, jo vairāk tāpēc, ka gan paši šamaņi, gan sabiedriskā doma visvairāk izceļ tieši šo spēju.

Metode, ar kuru šamaņi noņem vai uzsūta kaiti, ir hipnoze, kuras būtība, pēc gadsimta sākumā dzīvojušā krievu psihologa P. Svetlova izcilā definējuma, ir tāda: "Ar vārda starpniecību hipnotizētājs cilvēka miesā un dvēselē dara brīnumus: iznīcina to, kas ir, rada to, kā nav; vārds šeit iegūst tādu kā radošu spēku. Ar vārdu var iedvest halucinācijas un ilūzijas, pārveidot cilvēka apziņu (likt subjektam patvaļīgi uzskatīt sevi par jebko citu - cilvēku, dzīvnieku, bērnu u.tml.)."

Lai hipnozes iedarbība būtu veiksmīga, nepieciešami divi priekšnosacījumi: pirmkārt, cilvēka ticība hipnotizētāja spējām un tam, ka hipnotizētājs spēs viņu izārstēt, un, otrkārt, nedaudz aptumšota apziņa, jo jau sen ievērots, ka tieši tad šī ticība ir vispilnīgākā (šo efektu šamaņi panāk, runājoties ar gariem un vispār teatralizējot dziedināšanas seansu). Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, tad nepavisam nav grūti izraisīt cilvēkā pagaidu aklumu, tas ir, iedvest pārliecību, ka viņš divus mēnešus neko neredzēs. Tā kā cilvēks nespēj atcerēties, ko viņš pats darījis un runājis vai arī ko hipnozes seansa laikā viņam teicis šamanis, nav nekāds brīnums, ka cilvēki tic šamaņa vārdiem - "aklumu izraisījuši ļaunie gari". Tālāk šamanis paziņo: lai redzi atgūtu, nepieciešams garus iežēlināt un tam būs vajadzīgi divi mēneši - pēc diviem mēnešiem redze atjaunojas, taču nepavisam ne tāpēc, ka burvis patiešām vienojies ar gariem, bet gan tāpēc, ka beidzies hipnozes iedarbības laiks.

Taču, atkārtoju vēlreiz, lai tā notiktu, cilvēkam pilnīgi, galīgi un bez ierunām jātic hipnotizētājam.

Starp citu, afrikāņu burvji atsakās uzsūtīt kaiti eiropiešiem tieši tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielum lielajam vairākumam eiropiešu nav tās ticības burvim, kāda nepieciešama, lai tas darītu savus "brīnumus".

Vai hipnozes metodei ir robežas vai, citiem vārdiem, visas slimības var izārstēt ar hipnozes iedvesmu? Slavenais XIX gadsimta franču ārsts Ž. Šarko, kura darbi hipnozes jomā ir klasika un nav zaudējuši savu nozīmi vēl šodien, metodes robežas noteica tā: visas slimības pēc izcelsmes viņš iedalīja divās grupās - organiskajās un funkcionālajās. Organiskās rodas kā sekas anatomiskam un fizioloģiskam cilvēka orgānu darbības traucējumam, tās ir pašu orgānu slimības, piemēram, vēzis, tuberkuloze, spitālība.

Funkcionālās slimības ir tādas slimības, kuru gaitā netiek novērotas nekādas materiālas (tas ir, anatomiski fizioloģiskas) pārmaiņas orgānos. Tādas, piemēram, ir histēriskā neiralģija, krampji, anestēzija (jutīguma zudums), alerģija u.tml. Šajos gadījumos orgāns ir vesels, traucētas tiek tikai tā funkcijas (tāpēc arī šīs slimības Šarko nosauca par funkcionālajām). Savu pētījumu rezultātā Ž. Šarko

nonāca pie secinājuma, kuru līdz pat mūsdienām neapstrīd ne zinātnieki, ne ārsti: ar hipnozi ārstēt organiskās slimības nav iespējams, bet, kas attiecas uz funkcionālajām slimībām, hipnozes ietekmē "slimība ar visiem simptomiem izzūd nevis pēkšņi un acumirklī, bet gan pakāpeniski, pilnīgā saskaņā ar fizioloģijas likumiem, kas ārstiem labi zināmi… Slimība nevar izzust uzreiz, bet, kamēr tā pastāv, kā esmu bieži rādījis savā klīnikā, allaž jābaidās, ka tā varētu saasināties." Piebildīsim, ka tā arī gandrīz vienmēr notiek, ārstējoties pie šamaņiem un ekstrasensiem.

KAS UN KĀ IZDZEN ĻAUNOS GARUS JEB KAS IR EKSORCISMS? Šamaņi ir bezspēcīgi arī pret garīgajām slimībām. Paradoksāli, bet paši šamaņi apgalvo, ka tieši šo slimību ārstēšanā viņu metodes ir acīm redzami pārākas par mūsdienu psihiatriju. Tas tāpēc, ka šīs slimības izraisījuši ļaunie gari, bet tos efektīvi ietekmēt var tikai viņi ar garu - savu palīgu starpniecību, taču diplomētiem psihiatriem, kuri lielākoties pat neatzīst, ka šādi gari pastāv, tas nekādi neizdosies.

Atšķirsim būtisko no nebūtiskā šajos izteicienos. Pirmkārt, patiesībā daudzas garīgās slimības ir gala iznākums apsēstībai ar ļaunajiem gariem (starp citu, tāds viedoklis bija un ir visām pasaules tautām un reliģiskajiem kultiem), un šajā gadījumā šamaņiem taisnība. Otrkārt, mūsdienu psihiatrijas metodes šeit patiešām ir bezspēcīgas. Lai pārliecinātos, ka tas neapšaubāmi tā ir, pievēr​sīsimies tādām interesantām un vēl maz pētītām garīgām slimībām kā etniskajām psihozēm. Ar ko ievērojamas šīs slimības? A. Beļika grāmatā "Psiholoģiskā antropoloģija" tās tiek raksturotas šādi: "Sarežģītākās no visām slimībām, kas sastopamas tradicionālajā sabiedrībā, ir "etniskās psihozes". Tas ir amoka skrējiens, kas pazīstams pēc Stefana Cveiga stāsta ar tādu pašu nosaukumu, arktiskā histērija un citi paveidi (pieliksim klāt vēl histēriķu klaigas Krievijas dievnamos, ko aplūkosim vēlāk. -A.S.). Šīs saslimšanas ir raksturīgas noteiktai vietai, noteiktiem ģeogrāfiskiem apstākļiem vai etniskajām kopienām… Visām etniskajām psihozēm var izdalīt kopīgu ārējo izpausmi, anomāliju uzvedībā. Šīs psihozes izpaužas tādējādi, ka cilvēks sāk plosīties, kļūst kā apsēsts, zaudē saikni ar apkārtējiem ļaudīm, aizbēg tuksnesīgā vietā un tur nereti vientulībā iet bojā."

No daudzajām etniskajām psihozēm, mūsuprāt, interesanti ir aplūkot histēriju kā slimību, kas sastopama tikai dažās vietās Krievijas Eiropas daļā. Pazīstamais gadsimta sākuma krievu psihiatrs N. Krainskis histērijas parādībai veltījis speciālu pētījumu. Grāmatā "Kaites, histēriķi un trakuma apsēstie kā parādības krievu tautas dzīvē" šīs slimības simptomiem viņš devis tādu aprakstu: "Pirmā histērijas lēkme lielum lielajā vairumā gadījumu notiek vai nu baznīcā, vai arī kādā citā vietā dievkalpojumā.

Lēkmes laikā cilvēki sāk izkliegt Dievu zaimojošus vārdus (no šī simptoma arī cēlies slimības apzīmējums krievu valodā - "kļikušestvo"). Neprāta pārņemtais histēriķis nolamā svētbildes, dievgaldu, mācītāju visrupjākajiem vārdiem, spļauj uz svētbildēm un cenšas tās sasist. Interesanti, ka bieži vien histēriķi izkliedz lamas trešajā personā, tieši tā ļaunā gara vārdā, kas viņos iekļuvis.

Lēkmes laikā cilvēks samaņu nezaudē: histēriķis orientējas telpā un laikā un pazīst tos, kas atrodas ap viņu."

Lai izārstētu slimību, jāzina cēlonis, kas to izraisa, šajā gadījumā jānosaka, kas tad patiesībā zaimo Dievu: vai lielākoties ticīgās krievu zemnieces, kas nezināmu iemeslu dēļ nonākušas šoka stāvoklī (tā sākotnēji domāja Krainskis), vai tomēr ļaunais gars, kas viņās iesēdies? Krainskis pielietoja ārstēšanai hipnozi, viņš seansa laikā centās histēriķēm iestāstīt, ka lēkmju viņām vairs nebūs, ka pēc seansa viņas būs pilnīgi veselas. Sākuma tā arī bija - pēc hipnozes seansa visas histēriķes "izveseļojās". Šim notikumam par godu sādžā nolēma rīkot pateicības dievkalpojumu, uz kuru ieradās arī izārstētās histēriķes. Taču, kad dievkalpojums sākās, lēkmes atkal piemeklēja viņas visas.

Tātad, ja histērijas iemesls nebūtu apsēstība, hipnoze izrādītos efektīva. Taču tā nenotika. Šis gadījums apliecina, ka ar šamaņu metodēm, lai ko viņi paši apgalvotu, patiesu apsēstību izārstēt nav

iespējams. Priekšstats par to, kā patiesībā izdzen nelabo, gūstams, izlasot kāda gadījuma aprakstu, ko vienā no saviem vispāratzītajiem darbiem devis katoļu abats Kalmets: "Kārļa IX valdīšanas laikā Francijā Verujunas pilsētā kādai 15-16 gadus vecai meitenei Nikolai Avbrī parādījās spoks, kas uzdevās par viņas vectēvu… Tie, kuri viņu uzraudzīja, redzēja, ka meitene itin bieži "aiziet kādā citā pasaulē".

Nebija šaubu, ka to izraisa ļauns gars. Taču viņu pašu pārliecināt par to nebija viegli… Aizlūgumi (kristiešiem ir īpaši aizlūgumi ļauno garu izdzīšanai (latīņu apzīmējums exorcismus). - A.S.) turpinājās vairāk nekā trīs mēnešus un pilnīgi izdziedināja slimo. Nelaimīgā cietēja izrāvās no desmit cilvēku rokām, kuri visiem spēkiem pūlējās viņu savaldīt, bet pēdējā dienā veseli sešpadsmit cilvēki tikko varēja viņu noturēt. Piecēlusies kājās, meitene nostājās stingri kā klints, un nekādi uzraudzītāju pūliņi nespēja viņu piespiest palikt guļus. Slimniece runāja daudzās valodās, atklāja slepenas lietas, pastāstīja, kas noticis ļoti tālās vietās un tieši tai brīdī, kad notika. (Protams, visus iepriekš nosauktos brīnumus paveica "ļaunā gara spēks", nevis piepeši atklājušās neparastas meitenes spējas, kā dažiem labpatiktos domāt. AS.) Vienā un tai pašā laikā viņa vēstīja trīs balsīs un, puspēdu izbāzusi ārā mēli, runāja bez grūtībām."

P.S. Mūsu laikam raksturīga vispārēja interese par noslēpumainām parādībām un neredzamām pasaulēm (mūsdienu valodā- paralēlajām). Tāpēc kā psihologs gribu dot visiem vienu padomu: allaž atcerieties gudro Bībeles patiesību - "pārbaudiet garus, no kā tie nāk" (pārliecinieties, vai tie nākuši no Dieva vai velna). Pēc autoritāšu liecībām, 99,99 procenti sūtņu no paralēlajām pasaulēm ir ļaunie gari, kas parādās dažādās, bieži vien visai pievilcīgās formās. Tāpēc, satiekoties ar viņiem (piemēram, NLO), visprātīgākais ir pārvarēt dabisko ziņkārību un izvairīties no sastapšanās vai pat bēgt, sekojot Homas Bruta piemēram romānā "Vijs". Citādi labākajā gadījumā jums aptumšosies prāts, bet sliktākajā pie​meklēs šamaņu slimība.

"Tertium non datur" - trešās iespējas nav!

Vladimirs Avinskis, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts Senatnes citplanetiešu anatomija Starp senās mākslas pieminekļiem dažādos zemeslodes rajonos var sastpat ļoti dīvainus antropomorfus attēlus un skulptūras. Visumā ķermenis tiem ir gluži tāds pats kā mūsdienu cilvēkam. Taču vienlaikus iztēli pārsteidz negaidītas un ļoti noturīgas morfoloģiskās anomālijas, kas nekādi nav raksturīgas homo sapiens evolūcijai. Par tām antropoloģija nesniedz nekādu izskaidrojumu un tās vienkārši neievēro. Tomēr daudzos vērīgos prātos radās dabiska doma: varbūt tās ir citplanētiešu anatomijas pazīmes? Uzmanīgi apskatīsim šīs neparastās antropoloģiskās anomālijas.

PIERDEGUNI BŪTNES AR DEGUNU PIERĒ Kā vienu no faktu atlases kritērijiem to aplūkošanai no paleo- kontakta hipotēzes pozīcijām mūsu metodika paredzēja antropomorfisma kritēriju. Orientējoties uz cilvēkam līdzīgo paleokos- monautu meklējumiem, ar šī kritērija palīdzību mēs noskaidrojām vairākas morfoloģiskās anomālijas cilvēka un vispār antropomorfo figūru izskatā. Kas tās ir par anomālijām? Plaši pazīstami maiju skulptūrportreti un maskas ar neparastu deguna formu. Pazīstamā "jaunā karavīra" galva, "vecāka vīrieša maska" un slavenā nefrīta mozaīkas maska no sarkofaga "Uzrakstu templī" Palensijā sniedz reālu maiju sabiedrībā dzīvojušu cilvēku portretiskās iezīmes. Šo antropoloģisko fenomenu, kurš vispirms tika atklāts maiju kultūras mantojumā, apstiprināja arī citi atklājumi, kas attiecās uz vissenākajiem japāņu mākslas kultūrslāņiem.

Starp mazpazīstamiem terakota skulptūru attēliem Egami Namio grāmatā par japāņu mākslas pirmsākumiem ir fotogrāfija, kur redzamas divas figūras ar deguniem pierē. Tās izpildītas primitīvi, taču lielais, garais deguns, kas sākas gandrīz galvvidū, veidots ļoti reljefi. Diemžēl nevarēju noskaidrot ned šo skulptūru atrašanās vietu, nedz arī to datējumu un semantiku. Taču tas, ka šīs figūras patiešām attēlo cilvēkus ar deguniem pierē, šaubas nerada.

Veicot turpmākos meklējumus, Vjetnamā atradām trešo pierdegunu figūru. Vienā no senajiem Hanojas tempļiem ir statuja, kas attēlo cilvēku ar degunu pierē. Tā ir Fus Ma Mat Da. Tai ir liela piere, pār kuru kā tiešs virsdegunes turpinājums stiepjas prāvs, reljefs deguns. No pieres tas aizvirzās tālāk augšup un pazūd zem matu ērkuļa. Skulptūrā attēlotajam cilvēkam ir ne tikai deguns pierē… bet arī garas ausis. Šo savas personas īpatnību attēlotais cilvēks uzsver īpaši, norādīdams ar pirkstu uz garo auss ļipiņu. Šo senās mākslas šedevru patieso vēsturisko vērtību neviens nenoliedz.

Taču cilvēka antropoloģijai nekas tāds nav pazīstams. Kaut arī cilvēku galvaskausi un sejas atkarībā no viņu rases un na​cionālajām īpatnībām ir ļoti dažādi, uz Zemes nav pierdegunu genotipa.

Var sastapt cilvēku ar nesamērīgi garu degunu, taču tāds, kura deguna kauls vai skrimslis ietiektos augstu pierē un dalītu to divās daļās, nav pazīstams ne zinātnei, ne sabiedrībai. Starp citu, nē, viens izcils piemērs ir zināms. Ar to es domāju leģendāro, neatkārtojamo, milzīgo degunu, kas piederēja Edmona Rostāna lugas "Sirano de Beržeraks" galvenajam varonim. Runā, ka Sirano de Beržeraks, slavenais duelants, Roksanā iemīlējies romantisma dzejnieks un visdziļāko domu risinātājs XVIII gadsimta Francijā, lepojies ar tādu degunu. Taču ar visām viņa "labajām īpašībām" Sirano deguns bija izsmiekla objekts un konfliktu iemesls.

Nav skaidri zināms, vai Sirano deguns bija tikai liels, taču antropoloģiski parasts deguns, kas sākās ar virsdeguni un tādējādi atbilda homo sapiens morfoloģijai. Vai varbūt Sirano de Beržeraks bija pierdegunis? Fantastikas rakstnieks Aleksandrs Kazancevs domā, ka bija gan. Lai nu kā, viņa romāna "Citpasaules iemītnieks" galvenais varonis mantojis šo īpašību no saviem senčiem citpla- nētiešiem, kuri kādreiz mituši uz zemes cilvēku vidū. Varbūt nākotnē šis fantastikas sižets iekļausies kosmiskā paleokontakta zinātnis​kās retrospektīvas scenārijā.

TRĪSPIRKSTAIŅI / BŪTNES AR TRIM PIRKSTIEM Visā pasaulē sastopami seni attēli un figūras ar citu antropoloģisko anomāliju - cilvēkveida būtnēm un pašu cilvēku, kura augšējām un dažreiz arī apakšējām ekstremitātēm ir trīs pirksti. Šajos atveidojumos sastopama arī anomāla galvas forma - taisnstūrveida, bez kakla, kā tiešs ķermeņa turpinājums vai ar lielu iedobumu vidū kā cepurei, bet dažreiz vispār divdaļīga, kā burts "V". Visskaidrāk tomēr redzami trīs pirksti. Zīmējuma izpildes tehnika ļāva atveidot parasto roku ar pieciem pirkstiem, kas nereti arī bija redzama daudzām figūrām, attēlotām līdzās trīspirkstai- ņiem tai pašā mākslinieciskajā kompozīcijā.

Figūras ar trim pirkstiem ir raksturīgas galvenokārt senākajiem klinšu gleznojumiem. Šī nezināmo būtņu rokas īpatnība bija pazīstama Ziemeļamerikas, Karēlijas, Ukrainas, Urālu, Austrumsibīrijas un Austrālijas tautām. Kas gan varēja būt šīs būtnes, ja ne paleokosmonauti? Arī viņi ir antropoīdi, taču ar dažām morfoloģiskām īpatnībām. Var pieļaut, ka seno mākslinieku iztēli pārsteigušas nevis genotipa īpatnības, bet gan paleokosmonautu trīspirkstaino cimdu forma. Taču tā vai tā antropoloģiskā anomālija šajos attēlos ir pilnīgi acīm redzama. Un mums ir zināmi apmēram divdesmit tādi attēli.

MILŽI Tomēr par spēcīgāko antropoloģisko anomāliju izpausmi vaja​dzētu uzskatīt leģendāros tālās senatnes milžus. Mēs nevaram atstāt bez ievērības šo unikālo parādību, kaut arī tā nav kļuvusi plaši pazīstama un daudzas autoritātes to noliedz, taču tā ir patiesība. Detalizētus tekstuālos un arheoloģiskos datus par senatnes milžiem publicējuši V. fon Langbeins un V. Dīnenbergers.

Kā zināms, milži minēti daudzos mītos un ticējumos. Pie tam paskaidrots, ka viņi dzīvojuši uz zemes un bijuši dievu pēcnācēji. Šie mitoloģiskie priekšstati raduši atspulgu ari senajos rakstu avotos, kur par milžiem stāstīts kā par reālām personām: "Kad dievu dēli nāca sakaros ar cilvēku meitām un tās dzemdēja viņiem bērnus, uz zemes bija milži." Sievietes, ar kurām milži nāca sakaros, "palika grūtas, taču nespēja dzemdēt un nomira. Daži no bērniem, kuri atradās viņu klēpjos, arī nomira, bet citi izlauzās ārā pa nabu un, kad pieauga, kļuva milži." Šumeru eposs par Gilgamešu vēsta, ka viņš par vienu trešo daļu bij is cilvēks, bet par divām trešdaļām - dievs. Gilgamešs bija apmēram 5,5 metru garš milzis ar 2 metru platu augumu.

Milžus piemin acteki. Par to ārpuszemes izcelsmi teikts pravieša Inoka grāmatā. Etiopiešu eposā "Kobra Nagest" tiek apgalvots, ka viņu sievietes gājušas bojā, dzemdējot milžu dēlus. Kā izturēties pret šo un citiem ticējumiem par milžiem? Vai tie nav tikai cilvēku fantāzijas radīti? Atbildi uz šo jautājumu jau 1950.gadā deva kādreizējais Franču pirmatnējās sabiedrības pētnieku asociācijas loceklis doktors Luī Burnhalters, kurš "Beirutas muzeja apskatā" rakstīja: "Mēs gribētu paskaidrot, ka milžu rases pastāvēšana ledus - laikmetā jāuzskata par skaidri noteiktu faktu." Pamatojums tik kategoriskam apgalvojumam ir daudzās pēdas, ko milži atstājuši visos kontinentos. Starp tām ir: ♦ 55 cm gari un līdz 20 cm plati cilvēku pēdu nospiedumi, kas atrasti… dinozauru pēdu nospiedumu iekšpusē Juras laikmeta iežos

Paljuksijas upes gultnē (Teksasas štats, attiecināmi uz laika posmu pirms 140 miljoniem gadu).

Neparastā atraduma autentiskums ir neapstrīdams. V. Zībenhars raksta, ka "milžu ielejā" vēl aizvien tiek atrasti un fotografēti pēdu nospiedumi. Tomēr antropologi milžu pēdu nospiedumus ignorē un tos dēvē par viltojumu, jo "tā nemaz nevarot būt". V. Zībenhars pārmet visiem, kas šajā fenomenā saskata viltojumu, jo patiesībā viņi nevēlas redzēt faktus; ♦ cilvēka pēdām līdzīgi nospiedumi, kas atrasti līdzās dinozauru pēdām Dienvidturkmēnijā, Kugitangas kalnos, netālu no Hodžapilatas ciemata. Turkmēnijas Zinātņu akadēmijas ģeoloģijas institūta darbinieki O. Gorbačovs, K. Hodžahmetovs un A. Berdijevs atrada vairāk nekā 2000 labi saglabājušos dinozauru pēdu, kas attiecināmas uz agrīno Juras laikmetu. "Ja turpmākajos pētījumos tiks pierādīts, ka tās patiešām ir cilvēkveida būtnes pēdas, tad cilvēces vēsture būs skaitāma nevis piecos, bet gan simt piecdesmit miljonos gadu. Mūsu tālākie senči izrādīsies dinozauru laikabiedri!" rakstīja Turkmēnijas ģeoloģijas institūta direktors K.Amanijazovs. Pārakmeņotajās dinozauru pēdās var ietilpt piecas tādas ķetnas, kuru platums ir 17-19 cm. To vidū ir atšķirība starp "labo" un "kreiso", un tās stiepjas virknē cita aiz citas. Pārsteidzoši, ka tām ir… desmit pirksti. Tas ir tik neparasti, ka zinātnieki pagaidām vilcinās ar noteiktu slēdzienu, kam īsti tie varētu piederēt… Kā uzskata bioloģijas zinātņu doktors V. B. Suhanovs, lai dotu precīzu slēdzienu, nepieciešams sīkāk izpētīt atrastos nospiedumus; ♦ zinātnes atzītie atradumi - "milzis no Javas salas" un "milzis no Dienvidķīnas"; ♦ kapsēta Henini (Tunisa) ar milžu apbedījumiem, kur skeleti ir 3 metrus gari un vēl garāki; ♦ milzīgs skelets, ko Maltas salā XVIII gadsimtā atradis Soldaniss; ♦ 60 cm gari un 18 cm plati milžu pēdu nospiedumi netālu no Austrālijas pilsētas Baterstas. Tajā rajonā Mauntjorkas dabas vēstures muzeja direktors doktors Rekss Hidrojs atradis ari milzīgus senus darbarīkus: vāles, cirvjus, nažus, kā arī milzīgu mugurkaulu un lielu 5,8 cm garu zobu. Atmiņas par milžiem glabā aborigēni, kas tos attēlo savās dejās. Šo ziņu ieinteresēti, arī mēs atradām bagātīgu ilustratīvo materiālu par senajiem milžiem.

Austrālijas mītos un teikās figurē zināms "labais gars", kas nolemj uzturēt uguni, lai katru dienu tā apgaismotu pasauli. Šim milzīgajam "garam" galva ir nevis apaļa, kā parasti vajadzētu būt, bet gan ar dziļu iedobi, gluži kā pārdalīta uz pusēm. Tādu galvas formu mēs jau sastapām starp "nešķīsto garu pēdām" Karēlijā, kad aplūkojām antropomorfas figūras ar trim pirkstiem. Tāda īpatnība galvas veidojumā raksturīga ļoti daudziem attēliem un skulptūrām visā pasaulē.

Visuzskatāmāk to, ka milži Austrālijā eksistējuši, mūsuprāt, apstiprina daudzie zīmējumi uz klintīm Jūlas upes ielejā netālu no Pilbāras pilsētas kontinenta ziemeļrietumos. Starp attēlotajām būtnēm ir daudz milzīgu antropomorfo figūru. Tās ir apmēram divas reizes lielākas nekā cilvēks, daudz masīvākas un nereti ar neparastu galvu bez kakla un augšup saslietiem matiem. Visvairāk pārsteidz tas, ka šie milži, kā apgalvots leģendās un rakstītajos avotos, klinšu gleznojumos patiešām redzami pārojamies ar Zemes sievietēm. Atsevišķos sižetos milži attēloti līdzās grūtām sievietēm un tikko dzimušiem bērniem.

V. fon Langbeins un V. Dīnenbergers ziņo, ka milžu attēli atrodami Arizonas štatā Amerikā, kā arī Anglijā. Turklāt pirmajā gadījumā milži attēloti… līdzās dinozauriem uz klints augstu virs zemes.

Pamatojoties uz to, paleontologs doktors Gilmors izvirzīja hipotēzi, ka attēlu radījuši paši milži.

Milžu kolekciju var paplašināt, tajā ietverot: ♦ lielo "marsiešu dievu" un "smilšu briesmoni" no Tasilinadžera klinšu gleznojumiem Sahārā; ♦ 12 metru augsto antropomorfa "robota" attēlu Čīlē, kas līdzinās Naska zīmējumiem; ♦ milzīgu antropomorfo būtni ar divdaļīgu galvu līdzās parastiem cilvēkiem no Levanso grotas (Itālija); ♦ lielo būtni ar divdaļīgu galvu, kas attēlota starp Angāras petroglifiem, it īpaši otrajā un trešajā akmens salā, kā arī Sausajā Balā. Vienā no ainām šīs būtnes sadevušās rokās ar cilvēkiem; ♦ analoģisku lielo figūru starp klinšu gleznojumiem Selengas upes labajā krastā. Šo figūru un analoģiskās figūras starp Angāras petroglifiem arheologi traktē kā figūru, kas "pacēlusi augšup rokas. Uz

galvas tai žākļa veidā izvērsti ragi. Kājas saliektas, dejojot, domājams, rituālu deju"; ♦ antropomorfo būtni ar stūrainu galvu un starainiem izaugumiem, kas arī attēlota dejas pozā.

Atrasta Piebaikālā starp klinšu zīmējumiem pie Šituņino ciema. Nereti šīs būtnes tiek attēlotas līdzās cilvēkiem, kopā ar tiem dejojam un braucam laivā; būtni ar divdaļīgo galvu, kas, kā zināms, atrodas starp petroglifiem pie Svirskas ciema un starp petroglifiem pie Majas upes, Aldanas labā krasta pietekas; ♦ statueti ar analoģisku galvas formu, kas atrasta Semirečjā, Čujas upes ielejā.

Dažus vārdus gribu piebilst par "dejas pozu", kas raksturīga daudziem milžu attēliem. Tāda poza, ja neskaita figūras no Angāras petroglifiem un Šiškino klinšu zīmējumiem, ir sevišķi spilgti izteikta Tasilinadžera "apaļgalvjiem", kur kompozīcijas sižets nav saistīts ar rituālām dejām. Nāk prātā, kā "smagie" Zemes kosmonauti, kājas saliekuši, pārvietojās pa Mēnesi, kur pievilkšanas spēks ir sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Vai nešķiet, ka visām šīm dīvainajām, milzīgajām būtnēm, kuras bieži attēlotas "ar saliektām kājām", mūsu Zeme ir sveša, neparasta planēta, kas atšķiras ar savu pievilkšanas spēku no viņu dzimtās planētas?

Pieļaujot, ka milži patiešām eksistējuši, daži autori domā, ka tagad iespējams saprast, kā radušās daudzās megalītiskās būves: tā dēvētā "milžu pils" Maltā, menhīru alejas Bretaņā, Stounhendžas milzīgo akmeņu trilīti un gredzens, ko pēc ticējumiem cēlis milzis un burvis Merlins. Vai nu tā bija, vai nebija, taču mūsu aizvēsturiskie senči atstājuši mums ne tikai mītus par milžu parādīšanos un eksistenci, bet arī fiksējuši ainas no viņu dzīves.

Rodas jautājums, vai "debesu dēli" un "zemes meitas" ir ģenētiski saderīgi? Lai tā būtu, citplanētiešiem hromosomu jābūt tikpat daudz, cik cilvēkam, - 46 (22 x 2 autosomas + 2 dzimuma hromosomas). Ja tāda sakritība patiešām bija, tad, pēc V. fon Langbeina un V. Dīnenbergcra domām, ir divas iespējas: vai nu ģenētiskais kods antropoīdiem no Zemes un tās planētas, no kuras milži ieradušies, ir viens un tas pats un vispār ir vienāds visa Visuma antropoīdiem, vai arī atnācēji nemaz nebija… īsti citplanētieši, bet gan cēlušies ļoti senos laikos uz mūsu Zemes. Domājams, ka izvirzītie jautājumi ir pamatoti un pieprasa izstrādāt plašu problēmu loku gan Visuma, gan Zemes virzienā. Kas gan varēja būt šie senie milži? Atnācēji no Kosmosa, kas nokļuvuši uz Zemes? Mutanti, ko uz Zemes radījuši paleokosmonauti ar savu gēnu inženierzinātni? Vai tie ir paši paleokosmonauti un viņu pēcnācēji? Vai varbūt senajiem milžiem vispār nav nekāda sakara ar izplatījumu? Varbūt tie bija relikti gigantopiteki, kas cēlušies no lielajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kuru atliekas tiek atrastas izrakumos? Pirmatnējie gigantopiteku bari pleistocēna vidū (pirms 550 - 350 tūkstošiem gadu) dzīvoja Āzijas kontinenta dienvidos un dienvidaustrumos, un tiem kaut kādā veidā vajadzēja ieceļot Austrālijā un izklīst visā pasaulē. Antropoloģijā ir tā dēvētā "gigantu teorija" par cilvēka izcelšanos no gigantopitekiem, tomēr zinātne nav to atzinusi. Vispār pieņemts, ka gigantopiteki - viena no arhantropu agrīnajām modifikācijām tālāk nav attīstījusies un attīstītāku paleoantropu ietekmē izzudusi. Tie savukārt antropo- ģenēzes gaitā piekāpās neantropiem ar homo sapiens priekšgalā. Tādējādi gigantopiteki "nepaguva nokļūt" līdz kultūrai.

Nejau par viņiem tika sacerētas skaistās leģendas.

Varbūt jāņem vērā arī pavisam prozaiskie medicīniski bioloģiskie iemesli. Piemēram, gigantisms un akromegālija, kas saistīta ar hipofīzes priekšējās daivas darbības pastiprināšanos. Slimība attīstās, pārmērīgi izstrādājoties augšanas hormonam. Pārmērīga augšana sākas jau agrīnā vecumā, akromegālija pēc tam, kad tā beigusies, un izpaužas roku, kāju, galvaskausa un it īpaši sejas nesamērīgā attīstībā.

Slimnieki reti nodzīvo līdz vecumdienām. Parasti viņiem ir vāja veselība, pasliktinātas prāta spējas, vispār nav dzimumtieksmes vai arī dzimumtieksme ir vāja. Šī visai retā slimība senatnē varēja skart atsevišķus cilvēkus. Taču tādas epidēmijas, ar ko varētu izskaidrot veselu populāciju rašanos, nav zināmas. Galvenais iebildums pret šīs senās antropoloģiskās anomālijas medicīnisko sķaidrojumu ir tas, ka šo slimnieku medicīniskie rādītāji nekādi neatbilst leģendāro milžu intelektuāla​jām un fiziskajām spējām.

Ja tomēr milži bija, tad kur viņi palikuši? Pēc ticējumiem, milži bija nevēlami "debesu dēlu"

pēcnācēji. Turklāt mitoloģija vēsta tikai par vīriešu dzimuma milžiem, sievietes nav pat pieminētas.

Acteki stāsta, ka milžu problēmu atrisinājuši paši dievi, kas iepriekš viņus atsūtījuši uz zemi. "Debesu jaguāri" aprija milžus, izlauzās no drūmajām debesīm un iznīcināja tos. Pēc Bībeles pravieša īnoka vārdiem, grēku plūdi bija mākslīga katastrofa, radīta it kā tādēļ, lai iznīcinātu milžus un viņu pēcnācējus.

Tolaik milži jau bija tālu izplatījušies pa visu zemeslodi un radīja draudus cilvēku genotipa tīrībai.

Domājams, ka visu piedēvēt grēku plūdiem nav pareizi. Ja to pārdzīvoja parastie vājie cilvēki, tad vēl jo vairāk no plūdiem varēja izglābties spēcīgie milži, kam arī "jūra sniedzās līdz ceļgaliem". Izskaidrot, kāpēc izzuda cilvēki-milži vai milzīgie atnācēji no citām pasaulēm, ja tie patiešām eksistēja, var ļoti vienkārši. Viņi izmira. Izmira tāpat kā dinozauri un visi gigantiskie radījumi tā iemesla dēļ, ka viņu izmēri un svars Zemes gravitācijas un eko​loģijas apstākļos nav optimāls.

Tātad, pastāvot daudziem jo daudziem ticējumiem par milžiem, kādi ir daudzām pasaules tautām, ar visiem reāli eksistējošajiem lietiskajiem un mākslinieciskajiem atradumiem, kuri apstiprina viņu kādreizējo pastāvēšanu, senie milži neiekļaujas mūsdienu zinātnes priekšstatos par Zemes ģeoloģisko vēsturi un cilvēku sabiedrības vēsturi. Antropoģenēzē jeb, tēlaini runājot, cilvēka attīstībā gigantopiteki spēruši tikai vienu soli attīstības sākumā un tālāk nav gājuši. Antropologi apgalvo, ka pēdējos 30 - 40 tūkstošos gadu homo sapiens pārstāvju vidū milžu nav bijis, izņemt pilnīgi izskaidrojamas atsevišķas novirzes no normas.

Labi, vēsture saglabājusi pierdegunaino un trīspirkstaino cilvēkveidīgo būtņu attēlus, milžu atliekas un pēdas. Taču no kurienes tie radušies?-tiesīgs jautāt lasītājs. Nejau no debesīm nokrituši!

Bet kāpēc gan ne? Vai ir pierādīts, ka mēs Visumā esam vientuļi? Vai pastāv dabas likumi, kas noliedz līdzīgu dzīvības formu rašanos citur mūsu Galaktikā? Gluži otrādi, nesen atklātais un visu atzītais Izplatījuma atropais uzbūves princips dod priekšroku tieši cilvēkam līdzīgu saprātīgo būtņu attīstībai.

Visbeidzot-versija, ka aplūkotās antropoloģiskās anomālijas ir citplanētiešu anatomijas īpatnības, labi saskan ar kosmiskā paleokontakta teoriju.

Visi mēs esam vienu asiņu, taču tik dažādi…

Nikolajs Ļeonovs Klaudijas Ustjužaņinas divas dzīves un divas nāves PIRMAIS GALAIZNĀKUMS 1964. gada 19. februārī uz Barnaulas pilsētas slimnīcas operāciju galda nomira slimā Klaudija Ustjužaņina. Ļaundabīgā audzēja metastāzes bija sabojājušas viņai aizkuņģa dziedzeri un pārņēmušas gandrīz visu kuņģi, kā arī tuvumā esošos audus. Glābt slimnieci nebija ne mazāko cerību, kaut arī ķirurgu brigāde ilgi cīnījās par viņas dzīvību. Parasti ārsts reaģē tā: ar prātu saprot, ka visam beigas, bet sirdī iebilst. Rokas drudžaini pārcilā instrumentus, aptausta aparātu caurulītes, kas pieslēgtas nu jau pie miruša cilvēka ķermeņa, doma neticamā saspringtībā meklē pēdējo glābšanas iespēju, bet nekā. Nāve jau pievākuši savu upuri. Droši vien tobrīd ārstējošais ķirurgs vairāk nekā jebkurš cits saprot, ko nozīmē evaņģēlija frāze "mīlēt savu tuvāko tāpat kā sevi pašu". Grūti pateikt, kas šajā laikā valda pār ārsta prātu un jūtām. Viņam uz galda guļ nevis kaut kāds pacients ar noteiktu slimības vēstures numuru, bet gan tuvs un dārgs cilvēks, kas izdziest acu priekšā, un tam negrib piekrist ne sirds, ne prāts, gribas kliegt ar asarām acīs: "Pagaidi, pacīnies vēl, tikai neaizej!" Un tā nav nekāda gļēvulīga "vainas" apziņa pirms gaidāmās atskaites apgabala veselības aizsardzības nodaļā, kur briesmīgi necieš "mīnusus". Šeit rodas pilnīgi neizskaidrojama, karsta vēlēšanās radīt brīnumu, glābšanas brīnumu…

Pie operācijas ķērās novadā pazīstamais onkoloģijas profesors Izrails Neimarks. Viņam asistēja vēl trīs citi pieredzējuši speciālisti. Cik nu tas bija viņu spēkos, palīdzēja vēl septiņi studenti praktikanti, neskaitot māsu personālu. Aina ikkatram bija pilnīgi skaidra: aizkuņģa dziedzera vietā atlicis tikai kroplīgu, pārveidotu audu kamols, kas pārplūdināts ar strutām. No pacientes vēdera dobuma tika izsūknēts pusotra litra strutu. Tagad viņa vairs nebija dzīva. Brīnumi tādās reizēs nemēdz būt…

Galvenais ķirurgs sadrūma, pārējo viņa kolēģu rokas viegli iedrebējās. Visi apklusa un kļuva bijīgi lielā nāves noslēpuma priekšā. Ķirurgi ar to jau bija sastapušies daudzas reizes, taču tik un tā nespēja pierast, tajā bija kaut kas mistiski mīklains…

Vēl pa paradumam ķirurgs nodeva rīkojumus jaunākajam medicīniskajam personālam, un operāciju zāles vecākā māsa nemierīgu skatienu pēdējo reizi rūpīgi noslaucīja profesora nosvī​dušo pieri. Taču katrs savā sirdījau juta nelielas, stindzinošas bailes, ko vienmēr atnes sev līdzi nāve.

Klusā balsī profesors lika izvest līķi no operāciju zāles un izgāja pārģērbties.

Pēc kāda laika līķis ar neaizšūto brūci - kāda bija jēga to aizšūt! - tika nosūtīts uz slimnīcas morgu.

Trešajā dienā tur ieradās mirušās radinieki, lai nelaiķi apglabātu: tieši divas nedēļas pirms Klaudijai Ustjužaņinai apritētu 45 gadi. Traģēdija bija vēl smagāka arī tāpēc, ka bez mātes palika mazais bārenītis astoņgadīgais dēliņš Andrjuša. Tomēr par viņu radinieki, gaidīdami sanitārus ar nestuvēm, nepārmija ne vārda un, lūk, kāpēc: pirms operācijas vēl dzīvā Klaudija Ustjužaņina, zinādama, kas viņu sagaida, bija oficiāli aprakstījusi savu īpašumu un nekustamo mantu un to sadalījusi starp radiniekiem, tā novēršot visu, kas varētu radīt tiem neērtības gadījumā, ja viņa mirtu. Un tikai savu atvasīti bija spiesta iekārtot bērnunamā, jo neatradās cilvēki, kas būtu ar mieru pieņemt viņu savā ģimenē.

Taču to, ka viņai nebūs lemts izdzīvot, Klaudija Ustjužaņina noprata netieši. Jau gadu pirms traģēdijas, kad viņai slimnīcā izdarīja pārbaudes, sāpes vēderā sievieti bija mocījušas vairāk nekā trīs gadus. Ievietota stacionārā, viņa saņēma izvairīgu atbildi: atklāts audzējs. Taču ārsti viņai iestāstīja, ka tas ir labdabīgs. Tāda jau toreiz bija metode - apmānīt acīm redzami nāvei nolemtos. Tomēr sirdi neapmānīsi! Tā savilkās kamoliņā un sāpīgi iesmeldzās, kad slimnīcā pēc iespējas bezrūpīgākā tonī Klaudijai pateica, ka slimības vēsture nodota onkoloģiskajā dispanserā. Uz turieni K. Ustjužaņina

devās jau ar savas māsas vārdu. Un viņai kā radiniecei izstāstīja patiesību. Tāpēc arī Klaudija bija sagatavojusies aiziet no dzīves.

Tomēr notika neticamais. Ja tas atgadītos kaut kur Rietumos, tad pilnīgi noteikti kļūtu ne tikai par sensāciju, bet arī par kolosāli pārsteidzošu ziņu, kuras priekšā nobālētu pat vēsts par cilvēka izlaušanos Visumā. Cik gan lielu troksni visos masu saziņas līdzekļos saceltu reportieri. Un Klaudijas Ustjužaņinas fotogrāfija tiktu ievietota visos pasaules laikrakstos!

OTRĀ PIEDZIMŠANA

Sanitāri, kuri atnāca pēc Klaudijas Ustjužaņinas līķa, kas bija morgā nogulējis trīs diennaktis, piepeši atklāja tajā dzīvības pazīmes: sieviete acīm redzami kustējās un centās piecelties sēdus. Pirmajā brīdī pat pieredzējušie mediķi reaģēja gluži dabiski: viņi pameta nestuves un pārbijušies izskrēja ārā. Vai to kāds varēja iedomāties? Trīs dienas morgā nogulējis, pēc operācijas neaizšūts līķis atdzīvojies! Pēc tam jau vesela grupa baltos virsvalkos, nelikdamās ne zinis par salu, bez virsdrēbēm iedrāzās drausmīgajā leduskambarī.

Atdzīvojušos Ustjužaņinu saudzīgi uznesa slimnīcas augšstāvā, kur viss sagriezās karuselī. PĒC TRIM DIENNAKTĪM ATDZĪVOJIES CILVĒKS! To iedomājoties vien, visiem auksts un karsts skrēja p kauliem. Nē, ne letarģiskais miegs, ne klīniskā nāve pēc 10-28 minūtēm, par ko jau arī šeit mazpamazām no ārzemēm ieplūda informācija, lai cik rūpīgi valsti centās no tās pasargāt. Neticamākais, pārsteidzošākais brīnums! Ar prātu nebija iespējams noticēt.

Trīs diennaktis ledainā, Sibīrijas salam līdzīgā aukstumā zem viegla paladziņa? Pat spēkavīrs vienkārši nosaltu. Bet tur bija nogulējis neaizšūts līķis, kuram vairs nebija aizkuņģa dziedzera, bet kuņģi un citus orgānus pārņēmis neuzveicamais ļaundabīgais audzējs. Un tad sāka darboties norāde "pilnīgi slepeni", ietarkšķējās dienesta telefoni, ziņojot Maskavai par neparasto gadījumu. No turienes sekoja tikai viena pavēle: KLUSĒT! Tas ari droši vien bija izskaidrojums vietējo eskulāpu dīvainajai rīcībai un viņu lēmumiem par "slimnieces" turpmāko ārstēšanu.

Bet pati "vaininiece", kura bija izraisījusi varas iestādēm jo nevēlamo troksni, šajā laikā pamazām nāca pie dzīvības. Vairāk nekā trīs diennaktis viņas smadzenēm nebija pieplūdušas asinis, un tomēr tās atdzīvojās. Grūti, sāpīgi "atlaidās" galva, kā vēlāk atcerējās pati Klaudija Ustjužaņina. Visu atlikušo mūžu viņa galvu vīstīja siltā šallē, tik ārkārtīgi jutīga tā bija kļuvusi pret mazāko vējpūtu. Visvairāk ķirurgus pārsteidza tas, cik pilnīgi atjaunojies kuņģis un zarnas: vēl nesen ar vēzi slimajai sievietei tas bija kļuvis pilnīgi tīrs un vesels gluži kā jaunpiedzimušam bērnam. Noplātīdami rokas, "pārliecinātie materiālisti" konstatēja: JĀ! BRĪNUMS! Neizskaidrojams ne ar zinātni, ne ari ar mūsdienu teorijām.

Kā uzskatīja Klaudija Ustjužaņina, viņai, bijušajai "nelaiķei", lielu kaitējumu nodarīja studenti viņiem bija ļauts "papraktizēties" ar līķi. Viņi pārgrieza tam kaklu un sabojāja balss saites. [2] lūk, kādas atmiņas par laika posmu tūlīt pēc atdzimšanas ir pašai Klaudijai Ustjužaņinai: "Pēc dažām dienām mani ar pienācīgi neaizšūtu kaklu un fistulu sānos vēdera joslā atlaida uz mājām.

Skaļi runāt nevarēju, tāpēc vārdus izteicu čukstus. Kad vēl biju slimnīcā, manas smadzenes atkusa ļoti lēnām… tas izpaudās tā: piemēram, es sapratu, ka šī lieta pieder man, bet, kā to sauc, uzreiz atcerēties nevarēju. Vai ari, kad pie manis atnāca dēls, es sapratu, ka tas ir mans bērns, bet, kāds viņam vārds, tūlīt nespēju atminēt. Ar katru dienu jutos aizvien labāk, kaut arī iegriezums kaklā un fistula sānos neļāva man kārtīgi paēst. Kad kaut ko ēdu, daļa barības izvēlās ārā.

1964. gada martā man izdarīja atkārtotu operāciju, lai noskaidrotu, kāds ir patiesais veselības stāvoklis, un lai aizsūtu brūces. Mani operēja slavenā ārste Valentīna Aļabjeva. Operācijas laikā es redzēju (tā tika izdarīta ar vietējo narkozi), kā ārsti pēta manus iekšējos orgānus, un, gribēdami uzzināt, kā es jūtos, uzdeva man dažādus jautājumus, bet es uz tiem atbildēju. Pēc operācijas Valentīna Aļabjeva

ārkārtīgi saviļņota teica, ka manā organismā nav manāmas pat nekādas pazīmes, ka bijis kuņģa vēzis: iekšā viss izskatījies gluži kā "jaunpiedzimušam bērnam".

Tātad BRĪNUMS NOTICIS! Un tas atgadījās 1964. gadā, kad beidzās īsais "atkušņa" laiks un sākā jauns posms cīņā pret Dievu. Ar šo brīnumu tas Kungs it kā atgādināja mums, dzīvajiem, ka mēs, pārlieku aizraudamies ar laicīgām rūpēm "lielo piecgažu triecienceltņu" virpulī, esam pārstājuši pat atminēties savu Radītāju. Svētie Raksti gluži vai ņirb no šādiem brīnumiem. Taču tie bija notikuši tik sen, ka ateisma samaitātajam prātam vienmēr šķita neticami. Turpretī šis gadījums bija noticis mums līdzās, veselas pilsētas acu priekšā, bez visuresošo apgabala komiteju un partijas komiteju "atļaujas un iejaukšanās", turklāt ar parastu mūsu valsts sievieti, kura, tāpat kā daudzi citi tālaika cilvēki, viena pati audzināja dēlu, sitoties no algas līdz algai. Acīm redzams brīnums! Un kāds vēl! Tikai īsti pareizticīgie saprata notikušā jēgu un slavēja žēlsirdīgo Dievu. Taču toreiz viņu nebija daudz, un viszinīgie komunisti viņus tik cītīgi vajāja, ka tie uzskatīja par labāku klusēt, bet priecīgo ziņu čukstus stāstīja tikai savējiem. Jau toreiz sākās svētceļojumi uz Barnaulu. Tālā Sibīrijas province, var teikt, pirmo reizi izjuta varas iestādēm ņevēlamā brīnuma slogu… Satriecošs fenomens! Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, kad sakaru sistēma bija tik kolosāli attīstīta, pasaule neuzzināja par Dieva brīnumu. Vai, pareizāk, negribēja zināt: ziņas par šo notikumu noteikti izlauzās plašākā teritorijā. Apbrīnojamu vienprātību brīnuma noklusēšanā izrādīja gan komunisti, gan ari viņu oponenti no Rietumiem…

Tas pats sakāms ari par "brūci sānos". Pēc strutu izsūknēšanas vēdera dobumā brūce nekad netiek pilnīgi aizšūta: vienmēr tiek atstāta atvere, kur noplūst strutām, kas parasti rodas atkal. Brūci apmazgā ar zālēm visu laiku, līdz infekcija atkāpjas. Tikai pēc tam vēdera dobumu aizšuj pilnīgi. Taču, kā jau minēts, Klaudijai Ustjužaņinai bija tieši sastrutojums, un viņa par to arī atcerējās - cik daudz strutu no viņas "izsūknēja".

"SABOJATAIS TELEFONS"

Ritēja gadi. Beidzot mūsu valstī sabruka marksistisko dogmatu Bābeles tornis. Un parādījās pirmās skopās ziņas par Barnaulā notikušo brīnumu. Taču, kad tika izdota brošūra par dažādiem brīnumiem un tās teksts atkārtoti publicēts atsevišķos laikrakstos un žurnālos, radās rūgti pārpratumi un vilšanās. Brošūra bija uzrakstīta pēc nejauši gadījušos, tikai nosacīti pareizticīgu sektantu stāstījuma (atļaušos tieši tā nodēvēt šo sazēlušo ļaužu kastu), bez kuru banalizējumiem pēdējā laikā nevar iztikt neviena svēta lieta (nudien "ļaunāki ienaidnieki nekā Pugačovs!"). Visi notikumi izklāstīti līdz vulgaritātei primitīvi un ar pretīgu melu piegaršu: Klaudija Ustjužaņina - vienkārša "vidēja padomju strādniece" - tiek dēvēta par labi paēdušu apgabala komitejas darbinieci, kas iestigusi visos nāves grēkos. Viņas "pastaiga uz viņpasauli" aprakstīta "pašmāju" mietpilsonības šablonisko paraugu garā un paredzēta iebiedēšanai, nevis pārdomām un analīzei. Ārsta profesora Nei- marka tēls pārvērsts par augstākās pakāpes ļaundari. Lai "aizbāztu muti" pareizticīgajiem, viņš nolemj… noindēt (!) savu atdzimušo pacienti. Un tikai tāpēc, ka ir ebrejs! Šī antisemītisma dvesma uz vulgāri primitīvo izteikumu fona sasniedza mērķi: BRĪNUMS TIKA DISKREDITĒTS. Un neizturami gribējās izstāstīt patiesību par šo izcilāko XX gadsimta notikumu, kā mēdz teikt, no pašiem pirmavotiem. Ak vai, laiks nestāv uz vietas! Nu jau vairs nav starp dzīvajiem arī pašas Klaudijas Ustjužaņinas - viņa taču piedzima tālajā 1919.gadā.

Pienāca brīdis, kad viņa nomira dabiskā nāvē. Pašlaik vispre​cīzākās ziņas ir viņas dēlam, tam pašam "mazajam Andijušam", kurš tagad kļuvis par ietekmīgu, ļoti zinīgu garīdznieku ar augstāko teoloģisko izglītību. Un cik dedzīgs un uzcītīgs viņš ir dievkalpojumā! Saprotams, kāpēc - viņš taču ir līdzās nodzīvojis TAI, kurai bija lemts redzēt visšķīsto Dievmāti, runāt ar viņu, tērzēt ar DIEVU TO KUNGU JĒZU KRISTU! Kopā ar savu māti viņš ir pakāpeniski izzinājis Dievību mūsu dievu nīstošajā sabiedrībā,

ne mirkli neaiz- mirsdams par to Debesu pasauli, kur uz laiku bija nokļuvusi viņa daudz cietusī radītāja.

Lūk, kā tas notika.

VIŅSAULĒ "Tieši uz operāciju galda man iestājās nāve. To, kā mana dvēsele atdalījās no miesas, es nejutu, tikai piepeši savu ķermeni ieraudzīju no malas - tā, kā redzam galdu, mēteli un citas lietas. Redzu un dzirdu, kā ap manu ķermeni rosās ļaudis, cenzdamies dabūt mani pie samaņas. Es redzu un dzirdu visu, ko viņi runā, arī jūtu un pārdzīvoju, taču likt viņiem sajust, ka esmu šeit, ka viņus redzu un dzirdu, nevaru."

Līdzīgi apraksti šodien jau zināmi daudzi: Rietumos iznākuši veseli reanimācijas speciālistu sarakstīti sējumi par šo tematu, t.i., par to, kā "pie samaņas atgriežas" cilvēki, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Kas attiecas uz "iziešanu" no ķermeņa, tie ir līdzīgi: visi atceras tuneli, pa kuru fantastiskā ātrumā drāžas, lidojot uz viņsauli. Tur viņus ar mīlestību un lielāko laipnību sagaida "svētie eņģeļi" - mirdzošas būtnes ar neskaidriem apveidiem. Kā allaž, viņi sāk maigi rāt mirušos par viņu ļaunajiem darbiem un iesaka tiem "pasteigties izdarīt kaut ko labu", līdzko viņi atgriezīsies materiālajā pasaulē. Gandrīz visi pacienti, ko reanimatori aptaujājuši tūlīt pēc viņu "atgriešanās", pārstāj baidīties no nāves, jo zina, ka tur viņus tikai mīl un nav nekādu pazīmju, ka "jaunajā eksistencē" viņus sagaidītu kas ļauns.

Un šajā korī tika pilnīgi nomākta pareizticīgo tēvu skaidrā saprāta balss, kura ne vienu gadu tūkstoti vien guvusi apstiprinājumu: pārejā uz viņsauli rodama pavisam citāda jēga. Dokumentālā medicīna gluži vai pilnīgi atslābinājusi jau tā rāmos un bezrūpīgos kristiešus, kuri jau sen noticējuši "jaunajām idejām" par "dzīvi" pēc nāves kā izdevīgākām viņu filozofiskajam pasaules uzskatam un ērtajai dzīvei XX gadsimtā. Ievērojamais mūsdienu askēts priesteris-mūks Serafims (Rouzs), kurš pārvalda dažus desmitus valodu, izlasījis milzum daudz kristiešu literatūras par faktiem, kas apliecina patiesu pāreju uz mūžīgo dzīvošanu, ir uzrakstījis izcilo grāmatu "Dvēsele pēc nāves". Tai jākļūst par katra kristieša rokasgrāmatu, lai pareizi sagatavotos pārejai uz aizkapa dzīvi. Lūk, galvenie noteikumi.

Nāves brīdī dvēsele atstāj miesu un dodas cauri atmosfērai. Raksti brīdina, ka tieši tur patiesu kristieti gaida velnu bari, kam cilvēka nāve kļūst par pēdējo iespēju uzbrukt ticīgajam un aizvilināt viņu uz elli. Kristietībā to sauc par iziešanu caur debesu mocībām. Visi kristieši bez izņēmuma aizvada savu pēdējo cīņu ar tumsas valdnieku. Pareizticīgajā dogmatiskajā teoloģijā debesu mocības tiek uzskatītas par tiesāšanas posmu, ar kura starpniecību tiek noteikts dvēseles liktenis līdz pastarajai tiesai. Cik bēdīgi, ka tieši šo aspektu nemaz neuzsver daudzo pēdējā laikā publicēto zinātnisko grāmatu un brošūru autori.

Daudzie medicīnas aprakstītie gadījumi ir ļoti sekli izklāstīti un pamudina lasītāju uz tik vieglprātīgu šīs pieredzes uztveršanu, ka pie tā vajadzētu pakavēties mazliet sīkāk. Populārākie šī žanra autori R.Moudijs, Krukels, Kublers Ross u.c., aprakstot savu pacientu pēcnāves pieredzi, vienbalsīgi paziņo, ka gandrīz visi "mirušie satiekas ar mirdzošām būtnēm, svētajiem, apustuļiem, Jaunavu Mariju un pat ar Pašu Kristu". Viņi vieglprātīgi un lētticīgi dodas ar atklātu dvēseli uz tikšanos, nemaz nenojaušot, ka tie ir velni, kas pieņēmuši svēto eņģeļu izskatu un kam pārvērsties par pārbaudāmā cilvēka radinieku, kurš miris pirms daudz ilgāka laika nekā viņš pats, nav nekas neparasts. Visi "mirušie", kas tikuši reanimēti un "atgriezušies" dzīvē, savās liecībās stāsta, ka mirdzošās būtnes ir neskaidras un bezveidīgas. Un vēl viens būtisks sīkums, kurš nav pazīstams medicīnai, bet kuru allaž ir zinājusi Pareizticība: velni, kas pieņēmuši mirdzošo būtņu izskatu, skaidri zina, kādas dvēseles atgriezīsies uz zemes savās miesās. Tā ir dabiska spēja iegūt informāciju par ikviena objekta dzīvi ārpus blīvā materiālā ķermeņa. Par to liecina arī paši klīniskajā nāvē "mirušie", kuri, atstājot ķermeni, skaidri redzējuši savu tuvāko vai pazīstamo cilvēku "likteni" (vai to, kas programmēts). Un vēlāk, atgriezušies ķermenī, pravietoja redzētos notikumus gandrīz vai diviem turpmākajiem gadiem. Taisnība, ar laiku šī spēja izzūd.

Lūk, šo spēju "redzēt nākotni" velni ari izmanto, lai dezorientētu savus upurus, kuri, atgriezušies uz zemes, daudziem pavēsta par mirdzošo būtņu "labestību" un iegalvo, ka no tām nevajagot baidīties. Ar to piesātināta visa okultā un teosofiskā literatūra, tibetiešu un budistu avoti, īpaši tibetiešu "Mirušo grāmata", kā ari senēģiptiešu avoti no iesvētīšanas mistērijām, kuru mērķis, pēc tumšo spēku nodoma, ir mazināt cilvēka bailes no nāves un, galvenais, bailes Dieva priekšā.

Un Klaudijas Ustjužaņinas brīnumainā atdzimšana ir spilgts apstiprinājums tam, ka mums, kas vēl pagaidām dzīvo uz zemes, vajadzētu sargāties tik bezatbildīgi un vieglprātīgi atzīt par pareizām visas tās teorijas, kuras nav devis Kristus un Viņa Baznīca.

Cik drausmīgs garīgs noziegums izdarīts ar mums visiem! Tas, ko zināja neizglītotākais Krievijas zemnieks pagājušajā gadsimtā, šodien kļuvis par atklājumu mums, izglītotajiem XX gadsimta intelektuāļiem. Mēs esam pārstājuši baidīties no sastapšanās ar tumšajiem spēkiem! Bet, kā izrādās, no tām ir ļoti jābaidās un jāzina noteikumi, kā no tādām sastapšanās reizēm izvairīties. Kā stāstīja pati K. Ustjužaņina, pirms "pacelšanās gaisā" viņa it kā vēlreiz pārstaigājusi savu laicīgo dzīvi. "Pēkšņi atrados sev tuvās un dārgās vietās, tur, kur mani kāds bija reiz aizvainojis, kur es raudāju, un citās, ko grūti aizmirst. Cik daudz laika pagāja, lai tur nokļūtu, un kādā veidā es pārvietojos, līdz pat šim brīdim nespēju aptvert."

Kristīgajā literatūrā aprakstīti daudzi gadījumi, kad cilvēki uzmodušies no nāves pēc trim četrām diennaktīm. Visi viņi stāsta, ka debesu mocībās sastapušies ar ļaunajiem gariem. K. Ustjužaņinas gadījumā tas Kungs (un tā ir providence!), apejot nešķīstos garus, viņu tūlīt pārvietoja tur, kur bija iespējams pasludināt Dieva lēmumu par viņas tālāko likteni, par ko arī pati "mirusī" raksta. "Pēkšņi nokļuvu tādā vietā, kas man bija pilnīgi nepazīstama, kur nebija ne māju, ne cilvēku, ne mežu, ne augu.

Tur ieraudzīju zaļu aleju - ne visai platu un ne visai šauru. Šajā alejā es atrados guļus stāvoklī (bet ne tā, kā guļ klīniskajā nāvē mirušie), taču gulēju nevis zālē, bet gan uz tumša kvadrātveida priekšmeta, kura garums un platums bija apmēram 1,5 metri. No kā tas gatavots, noteikt nevarēju, jo nespēju aptaustīt to rokām. Neredzēju, ka tur spīdētu saule, tomēr nevaru arī apgalvot, ka bija apmācies. Man radās vēlēšanās kādam pajautāt, kur es atrodos. Rietumpusē ieraudzīju vārtus, kas atgādināja Valdnieku vārtus Dieva templī.

Tie mirdzēja tik spoži, ka zelts vai kāds cits dārgmetāls salīdzinājumā ar tiem būtu kā vismelnākā ogle.

Pēkšņi pamanīju, ka no austrumiem man tuvojas liela auguma Sieviete, stingra un barga, ģērbusies garā tērpā (kā vēlāk uzzināju - mūķenes tērpā), ar apsegtu galvu. Redzami bija stingri sejas vaibsti, roku pirkstu galiņi un daļa no kājas, kad viņa spēra soļus. Kad sieviete uzkāpa uz zāles, tā noliecās, bet, kad pacēla kāju, tā izslējās atkal taisni (nevis tā, kā mēdz būt uz zemes). Viņai līdzās gāja bērns, augumā sniegdamies tikai līdz plecam. Centos saskatīt bērna seju, taču nevarēju, jo visu laiku viņš bija pagriezies pret mani profilā vai ari ar muguru. Kā uzzināju vēlāk (pēc atgriešanās uz zemes!), tas bija mans sargeņģelis. Nopriecājos un nodomāju: kad viņa pienāks tuvāk, es varēšu uzzināt, kur atrodos.

Visu laiku bērns Sievietei kaut ko lūdza - glāstīja Viņas roku, taču viņa nelikās ne zinis par puisēna lūgumiem. Tobrīd nodomāju: "Cik viņa nežēlīga! Ja Andrjuša man kaut ko lūgtu, kā Viņai lūdza šis bērns, es pat par pēdējo naudu nopirktu to, ko viņš lūdz." Kad viņi pienāca man klāt, Sieviete, pacēlusi skatienu augšup, jautāja: "Kungs, kur viņai iet?" Izdzirdu balsi, kas atbildēja: "Jāļauj atgriezties, jo nav īstajā laikā nomirusi." Tā līdzinājās raudulīgai vīrieša balsij - samtainam baritonam. Izdzirdusi šo balsi, sapratu, ka esmu debesīs. Taču vienlaikus man radās cerība, ka varēšu doties atpakaļ uz zemi. Sieviete jautāja: "Kungs, ar ko viņu nolaist uz zemes, viņai mati īsi apgriezti?" Es atkal izdzirdu atbildi: "Dod viņai labajā rokā pīni viņas matu krāsā." Pēc tam Sieviete iegāja pa vārtiem, ko biju pamanījusi iepriekš, bet Viņas bērns palika pie manis."

VIŅA RUNĀJA AR DIEVU! "Kad viņa aizgāja, es nodomāju: ja šī Sieviete runāja ar Dievu, tad arī es to varu! Es jautāju: "Pie mums uz zemes runā, ka jums šeit kaut kur esot paradīze?" Taču atbilde nesekoja. Tad vēlreiz griezos pie Dieva: "Man palika mazs bērns." Un izdzirdu atbildi: "Es zinu. Tev viņa žēl?" - "Jā," atbildu un dzirdu: "Tad, lūk, Man katra no jums ir trīsreiz vairāk žēl. Bet Man jūsu ir tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt.

Jūs pa Manu svētību staigājat, Manu svētību elpojat un Mani visādi lamājat." Un vēl izdzirdu: "Lūdz Dievu, tev atlicis vien niecīgs dzīves brīdis. Stipra ir nevis tā lūgšana, kuru tu kaut kur esi izlasījusi un iemācījusies, bet gan tā, kas nāk no sirds. Piecelies un pasaki Man: "Dievs, palīdzi man!" Es jūs redzu, Es jūs dzirdu."

Tobrīd atgriezās Sieviete, nesdama pīni. Tad izdzirdu balsi, kas Viņu uzrunāja: "Parādi viņai paradīzi, viņa jautāja, kur šeit ir paradīze." Sieviete pienāca pie manis un izstiepa pār mani Savu roku.

Līdzko Viņa to izdarīja, mani gluži kā strāvas trieciens uzmeta augšup un es uzreiz nostājos stāvus. Tad Viņa man teica: "Jūsu paradīze ir uz zemes. Bet šeit, lūk, tāda paradīze ir jūsējā." Viņa pamāja ar roku pa kreisi. Tur ieraudzīju ļoti daudz ļaužu stāvam citu citam līdzās. Viņi visi bija melni, apvilkti ar apdegušu ādu. Balti bija tikai zobi un acu āboli. No viņiem nāca tik neciešama smirdoņa, ka vēl pēc tam, kad biju atdzīvojusies, es labu brīdi to jutu! Vissliktākā smaka uz zemes salīdzinājumā ar to bija kā jauka smarža!

Dzirdēju, kā šie nelaimīgie savā starpā runāja: "Šī ieradusies no zemes paradīzes." Viņi centās mani pazīt, taču es atpazīt nevarēju nevienu. Tad Sieviete man teica: "Šiem ļaudīm visdārgākā žēlastības dāvana uz zemes ir ūdens. No vienas lāses padzeras bezgala daudzi." Tad Viņa vēlreiz pamāja ar roku un ļaudis nozuda. Ieraudzīju, ka uz manu pusi virzās divpadsmit priekšmeti. Pēc savas formas tie līdzinājās ķerrām, tikai tiem nebija riteņu. Nebija redzami arī cilvēki, kas tos stūma. Šie priekšmeti pārvietojās paši no sevis. Kad tie piepeldēja man klāt, Sieviete iedeva man labajā rokā pīni un teica: "Kāp virsū šīm ķerrām un ej visu laiku uz priekšu."

Un es gāju - vispirms paspēru soli ar labo kāju, tad pieliku tai klāt kreiso (nevis tā, kā mēs parasti ejam - labā, kreisā).

Kad tādā veidā nonācu līdz pēdējai, divpadsmitajai ķerrai, tā izrādījās bez dibena. Ieraudzīju visu zemi - un tik labi un skaidri, kā mēs pat savu plaukstu neredzam. Ieraudzīju baznīcu, tai līdzās veikalu, kur pēdējos gados strādāju. Tad Sievietei teicu: "Es strādāju tajā veikalā", bet Viņa man atbildēja: "Zinu."

(Tad es nodomāju: "Ja Viņa zina, ka es tur strādāju, tad iznāk, ka Viņa zina, ar ko es tur nodarbojos.")

Ieraudzīju ari mūsu garīdzniekus, kuri, ģērbušies civildrēbēs, stāvēja, uzgriezuši mums muguru. Sieviete man jautāja: "Vai tu kādu no viņiem pazīsti?" Ielūkojusies viņos vērīgāk, es norādīju uz Nikolaju Voitoviču un nosaucu viņu vārdā un tēvvārdā, kā to dara laicīgie ļaudis. Tobrīd garīdznieks pagriezās pret mani.

Jā, tas bija viņš. Ģērbies viņš bija tādā tērpā, kādu vēl nekad nebiju redzējusi."

Sieviete teica: "Nostājies šeit." Atbildēju: "Šeit nav dibena, es nokritīšu." - "Nebaidies, nesasitīsies," skanēja atbilde. Tad Viņa papurināja pīni - un es biju atpakaļ morgā savā ķermenī…"

BĪSTAMAIS PĀRRĀVUMS Apstāsimies pie galvenā, ko mums, cilvēkiem, kas dzīvo šodien, jāsecina no šī sensacionālā notikuma 1964. gadā. Neticīgajiem arī šis dokumentālais vēstījums būs un paliks "teiksma", un pats Dievs tas Kungs evaņģēlijā pieminētā līdzībā par bagātnieku un Lācaru pavisam noteikti pateicis: "Ja Mozum un praviešiem neklausa, tad arī tam, ka kāds no mirušajiem augšāmcēlies, neticēs." Toties ticīgajiem šis stāsts būs liels iepriecinājums, kas dos spēku mūsu vārgajai ticībai. Tiem, kuri tikai tuvojas par Dievišķo

Atklāsmi saukto bezgalīgo kāpņu apakšai, gribētos šo to uzsvērt īpaši, analizējot Barnaulā notikušo brīnumu.

Pārlasot pašas atdzimušās Klaudijas Ustjužaņinas dokumentālo stāstu, neviļus rodas doma, ka viņa, nokļuvusi debesīs un aplaimota ar "otro piedzimšanu", īstenībā ir to apšaubījusi kā neticīgais Toms! Lūk, daži piemēri no Klaudijas stāsta, kas apstiprina šo briesmīgo patiesību.

"Pēc atkārtotās operācijas es aizgāju pie I.Neimarka uz viņa dzīvokli un jautāju: "Kā jūs varējāt tā kļūdīties?" Viņš atbildēja: "Tas bija izslēgts. Es taču visu redzēju pats savām acīm, un to redzēja arī asistenti, kas bija operāciju zālē kopā ar mani. Un, visbeidzot, to apstiprināja analīzes."

Tā tik tiešām ir satriccošākā vieta visā stāstā. Medicīna, visateistiskākā, ja tā var izteikties, no mūsdienu eksaktajām zinātnēm, spiesta atzīt brīnuma Dievišķību. Taču paciente, šī brinuma objekts, šaubās! Viņa iet pie ārsta, lai apsūdzētu viņu par kļūdīšanos! No kurienes šī cietā sirds, šīs neatlaidīgās šaubas, kas meklē materiālu apstiprinājumu? Iemesls, protams, slēpjas nevis Klaudijā Ustjuža- ņinā, bet gan revolūcijas "būvdarbu vadītājos", kas 75 gadus turēja tautu bezdievībā. Ja apustulis Toms, kurš trīs gadus staigāja kopā ar Kristu, paziņoja, ka neticēs tam, ka Kristus augšāmcēlies, iekams nebūs pieskāries naglu brūcēm un ja arī pats Dievs tas Kungs pārmeta mācekļiem, ka viņiem ticības nav ne tik, cik melns aiz naga, tad no kurienes lai rodas nelokāma pārliecība cilvēkiem, kuri gandrīz simt gadu audzināti ateisma garā? Tāds izcils ticības gaismas devējs kā Optinas mūks Ilarions savās atmiņās rakstīja, ka, uzturēdamies pasaulē, viņš izcēlies ar pietiekamu godaprātu un ticību. Taču, aizbraucis uz Maskavu, lai apgūtu šuvēja amatu, ar šausmām ievērojis, kā pakāpeniski mazinās viņa ticība (viņam, kas nebija izlaidis nevienu dievkalpojumu!) tikai tāpēc, ka viņš atradās pastāvīgā saskarsmē vai nu ar pilnīgi neticīgiem cilvēkiem, vai arī ar tādiem, kuru ticība bija ļoti vāja. Ko tad runāt par padomju laika cilvēkiem, kam ar varu prātos un dvēselēs tika dzīts viss Dievam pretējais?

Vēl viens fakts no atdzimušās K. Ustjužaņinas atmiņām par laiku, kad viņa atradusies viņsaulē. "Es ieraudzīju garīdzniekus, kas, ģērbušies civildrēbēs, stāvēja, uzgriezuši mums muguru. Sieviete man jautāja: "Vai tu kādu no viņiem pazīsti?" Parādīju uz tēvu Nikolaju Voitoviču un nosaucu viņu vārdā un tēvvārdā."

Klaudija Ustjužaņina pilnīgi vaļsirdīgi atzīstas, ka pat tur, Debesīs (!), garīdznieku nosauc laicīgā vārdā. Un kāds gan brīnums, ja pat mūsu deputāti no augstākajiem varas ešeloniem, visiem dzirdot (vēl televīzijā), laicīgā vārdā nosauc pašu patriarhu! Kurš tā darīt uzdrošinātos XIX gadsimtā? Jā, revolucionāro pārbūvju rīkotāji šajā brīdī var līksmot: ar uguni un zobenu viņi izdzinuši ticību no pareizticīgās tautas un padarījuši Krieviju par bezdievju zemi. Un, izmantojot par piemēru vienkāršās padomju sievietes K.Ustjužaņinas dzīvi, kā pēc mācību hrestomātijas var izsekot cilvēka pakāpeniskajai atkrišanai no Dieva.

Klaudija Ustjužaņina piedzima 1919.gadā Jarki ciemā, Novo- sibirskas guberņā, zemnieka Ņikitas Ustjužaņina daudzbērnu ģimenē. Meitene bija priekšpēdējais bērns: bez viņas ģimenē bija vēl 13 bērni tolaik tas nebija nekas neparasts. Ģimenes tēvu visā apkaimē pazina kā ļoti dievbijīgu, dāsnu pret citiem cilvēkiem un žēlsirdīgu pret nabagiem: neviens lūdzējs no viņa mājas neaizgāja tukšām rokām. Turklāt Ņikita Ustjužaņins ik gadu papildus apsēja vēl trīs hektārus ar kviešiem un rudenī ievākto ražu izdalīja nabadzīgajiem zemniekiem un tiem ciematniekiem, ko piemeklēja neraža. Ticīgajai ģimenei būtu bijis stingrs pamats zem kājām, ja nenotiktu liktenīgais 1917.gada oktobra apvērsums. "Ieskaitījušas bagātnieku-Ustjužaņinu starp kulakiem," varas iestādes iemeta viņu cietumā. Bez apgādnieka palikusī ģimene ātri iegrima nabadzībā. Māte viena pati ilgi neizturēja - nomira no necilvēcīgās pārpūles. Tēvu izlaida "brīvībā", lai nebūtu jārūpējas par viņa apbedīšanu. Cietuma vadība, kas ilgus gadus turēja viņu ieslodzītu smirdīgos kazemātos, skaidri zināja, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs. Tieši tā drīz vien arī notika. Četrpadsmit gadu vecā Klaudija pati kļuva par ubadzi… Šeit arī sākās pārrāvums, kas tajos gados skāra gandrīz visu cilvēku likteņus. No ģimenēm ar varu atrautie bērni gluži dabiski atradinājās ticēt Dievam. Un varas iestādes darīja visu, lai šo neticību

pārvērstu noturīgā refleksā. Tagad jau zināms par Uļja- nova-Ļeņina cilvēknīdēja dekrētiem, vērstiem uz "tautas opija" izskaušanu. 1918. gadā, tūlīt pēc revolūcijas, tika iznīcināti draudžu gani: no 360 tūkstošiem dažāda līmeņa baznīcas kalpotāju - arhiereju, priesteru un diakonu - nošauti tika 340 tūkstoši. Tad ķērās ari pie izglītotākiem ļaudīm. Kristieši tika bez žēlastības samalti revolūcijas asiņainajās dzirnās. Bez tēva un mātes palikušos bērnus sadalja trīs grupās. Pirmā grupa - tie bērni, kas bija spējīgi saglabāt ticību, tika iznīcināti fiziski. Visā valstī radās pagaidu patversmes - līdzīgas tai, kāda bija Maskavā, tagadējā Svētā Daņilas klosterī, kur tika savesti muižnieku un intelektuāli izglītotu cilvēku bērni, kuru genofonds bija paredzēts iznīcināšanai. Otro grupu veidoja jau zemāka līmeņa inteliģentu pēcnācēji -kalpotāju un vispārizglītotu ļaužu bērni. Viņus kā aklus kaķēnus meta dzīves vētrainajos viļņos: ja izpeldēs, tad lai dzīvo, bet, ja ne, tad lai tur arī paliek! Parasti tie bija bērni no lielām ģimenēm, kuru tēvi jau bija nošauti.

Viņi tika izsūtīti uz nomaļām provincēm, un viņiem bija liegtas tiesības iegūt augstāko izglītību un strādāt valsts iestādēs. Pie trešās grupas piederēja iznīcināto zemnieku bērni, no kuriem "tika kaldināti" melnstrādnieku kadri. Pie šīs trešās grupas arī piederēja Klaudija Ustjužaņina. Vienīgās tiesības, kas viņai vēl atlika, bija kļūt par… šoferi! Atcerieties slaveno necilvēcīgo lozungu "Meitenes, uz traktoriem!". Un tikai 1941. - 1945. gada karš, kas negaidot izjauca visas kārtis, ļāva dažam labam cilvēkam no trešās grupas pabeigt tehnikumu. To vidū iekļuva arī Klaudija Ustjužaņina, kas kravas mašīnas stūri varēja apmainīt pret darbu mazā veikaliņā un tā kaut nedaudz uzlabot savu sociālo stāvokli.

Vai tādā liesmojošā ēzē varēja saglabāt dzīvo ticību, ko nebija iespējams ne ar ko stiprināt?

Baznīcas sagrautas, garīdznieki un ticīgie noķengāti, bet visa ideoloģija, sākot ar bērnudārza vecumu, piesātināta ar vulgāru karojošo ateismu. Tā valstī tika izkaldināta ne viena vien bezdievju paaudze. Tāpēc ari Klaudija Ustjužaņina, kļuvusi par brīnuma objektu, nevarēja tūlīt saprast, kas īsti ar viņu notiek. Kā jau sava laika bērns, viņa centās visu salikt pa ateisma plauktiņiem. Pat to, ka tur sastaptā Sieviete, ko viņa tā dēvēja, patiesībā bija Dievmāte, K.Ustjužaņina uzzināja daudzus gadus pēc savas brīnumainās atdzimšanas. Un, jāteic, ateistiskās audzināšanas inde vēl ilgi mita vienkāršās sievietes dvēselē, par spīti brinumam un arī vēlākajām pazīmēm, kas liecināja, ka debesis viņai izrāda uzmanību. Bet šīs pazīmes bija visai spilgtas!

Savās atmiņās K.Ustjužaņina stāsta, ka viņas kaimiņi (tipiskā lauku mājā, kas paredzēta divām ģimenēm) bija, maigi izsakoties, saistīti ar tumšajiem spēkiem. Viņi bija bezgala ļauni noskaņoti gan pret savu labestīgo kaimiņieni, gan pret labo vispār un nodarbojās ar pareģošanu, zīlēšanu, atklātu buršanos.

Tādu "nodarbošanos" padomju vara nekad neaizliedza. Tāpēc "briedumu sasniegušais sociālisms" atnesis mums šodien krāšņu tumsas kalpu buķeti. Par to arī jūs pats, cienījamo lasītāj, varat viegli pārliecināties, ja atšķirsiet mūsu reklāmas avīzes, kur bez kādas maskēšanās un kautrēšanās daudzi burvji piedāvā savus pakalpojumus "pieburšanā, zīlēšanā, līgavas vai līgavaiņa atvilšanā", nemaz nerunājot par visādiem dziedniekiem, ar kuriem labprāt paflirtē valsts prese, radio un televīzija. Ja kāds grib iztikt bez astroloģijas un horoskopiem, šiem dzīvīgajiem senā pagānisma pēctečiem, tas tūlīt tiks pieskaitīts pie nejēgām vai atpalikušiem mūsu "izglītotā" laikmeta elementiem.

Jau pēc atdzimšanas Klaudija Ustjužaņina kļuva par burvju - savu kaimiņu upuri. Lūk, kā viņa pati to atceras: "Piepeši man ne no šā, ne no tā tika paralizētas kājas. Dažas dienas nogulēju viena bez ēdiena un ūdens, jo mans dēliņš atradās internātskolā. Tobrīd neviens nezināja, kas noticis ar mani. Taču Dievs ir ļoti žēlīgs pret mums, grēciniekiem. Reiz kādu rītu pie manis ienāca gados vecāka sieviete (patiesībā mūķene) un sāka mani kopt. Rokas varēju kustināt brīvi, bet, lai apsēstos gultā sēdus, viņa tās kājgalī piesēja auklu. Bieži lūdzu Dievmāti un visus Debesu spēkus, lai mani izdziedē no šīs nelaimes. Reiz māsa, kas mani kopa, apdarījusi mājas darbus, aizslēdza visas durvis un atgūlās uz dīvāna nosnausties.

Tai laikā skaitīju lūgsnas un pēkšņi ieraudzīju, ka istabā ienāk liela auguma Sieviete. Ar auklas palīdzību piecēlos gultā sēdus un centos aplūkot ienācēju. Sieviete pienāca pie manas gultas un jautāja: "Kas tev sāp?" Es atbildēju: "Kājas." Tad viņa sāka lēni attālināties, un es, cenšoties pēc iespējas labāk viņu apskatīt, neievērodama, ko daru, pamazām nolaidu kājas uz grīdas. Aizejot viņa vēl divas reizes uzdeva

man vienu un to pašu jautājumu, un es ikreiz atbildēju: "Kājas." Piepeši Sieviete nozuda. Neapzinoties, ka stāvu kājās, es iegāju virtuvē un sāku lūkoties apkārt, nevarēdama saprast, kur varēja palikt tā Sieviete.

Tad pamodās māsa. Izstāstīju viņai par Sievieti un par savām aizdomām, ka Viņa kaut ko aiznesusi.

Mūķene pārsteigta man teica: "Kļava, bet tu taču staigā!" Tikai tad sapratu, kas noticis, un pateicības asaras par Dievmātes izdarīto brīnumu sāka ritēt man pa vaigiem. Brīnumaini tavi darbi, Dievs!"

Kā redzat, arī otrs brīnums vispirms tiek novērtēts no materiālisma pozīcijām. Tur jau ir tā lieta, ka ticība nerodas vienā stundā, līdz tai ceļš ir garš un dažreiz pat mokošs. Nevaram piemirst tā Kunga vārdus, ka svētīti ir tie, kas redzējuši un ticējuši, taču vēl vairāk svētīti tie, kas nav redzējuši, bet ticējuši teiktajam.

Lēni, pilienu pa pilienam Klaudija Ustjužaņina atbrīvojās no "sociālisma verdzības" savā apziņā.

Vēlāk viņai parādījās vīzija kādā bēru gājiena laikā: gar māju, spēlējot orķestrim, zārkā nesa mirušo; to pavadīja melni ļauno garu mākoņi, kas priecājās, ka tikuši vēl pie vienas dvēseles. Starp citu, par tādām vīzijām vēsta daudzas "Svēto dzīves aprakstu" lappuses. Tobrīd Klaudija Ustjužaņina skaitīja lūgsnas kā īsta kristiete - bez kādas šaubīšanās, lai tas Kungs stiprinātu viņas vājos garīgos spēkus un ticību.

IZRĒĶINĀŠANĀS Protams, varas iestādes nevarēja ilgi klusēt un nelikties ne zinis par visu to, ko izraisīja Barnaulā notikušais brīnums. Uz Klaudijas Ustjužaņinas māju rindā nāca svētceļnieki. Pēc partijas "šefa" pavēles visi ceļi, kas veda uz Ustjužaņinas māju, tika aizsprostoti ar milicijas patruļām. Drīz vien arī mājā ieradās nelūgti viesi: daži formas tērpos, citi civilapģērbā, vārdu sakot, prokuratūras un milicijas brigāde. Viņi draudēja: "Ko tu te reliģiju propagandē, sektante?" Klaudija Ustjužaņina bezbailīgi paziņoja, ka ir nevis sektante, bet gan pareizticīga kristiete. Tad atnācēju barvedis kļuva gluži vai traks un pārgāja uz tādiem vārdiem, kas bija domāti "zeķu" ausīm: "Zini, kur es tevi ietupināšu? Aizvedīšu uz otru pasaules malu!"

Pārliecināta par savu taisnību, Klaudija Ustjužaņina mierīgi atbildēja: "Nedraudiet man, esmu redzējusi tādas vietas, kādas jums pat sapņos nerādās. Tur jūs visi arī būsiet, ja nenožēlosiet grēkus."

Tobrīd arī kaimiņš centīgi izrādīja "cēlu sašutumu": šie tumsoņi nedod ne atpūtu, ne mieru, no visa spēka klauvē un laužas iekšā, bieži vien pilnīgi nepareizā dzīvoklī. Tā arī bija patiesība, jo dienā svētceļniekiem visi ceļi tika slēgti, tāpēc savu mērķi viņi centās sasniegt naktī…

Pilsēta joprojām dūca kā bišu strops, bet valodas par patieso atdzimšanas brīnumu izplatījās visā Krievijā. Tad arī tika dots rīkojums atbrīvoties no "miera traucētājas". Septiņas reizes pret nelaimīgo sievieti, kas ne pie kā nebija vainīga, tika ierosināta tiesas izmeklēšana. Ikreiz, kad viņa aizgāja uz tiesu, dēls Andrejs un ticīgie draugi metās ceļos un lasīja akatistus (slavas dziesmas) Svētniekam Nikolajam un Dievmātei.

Tiesnesis neatlaidīgi centās izvirzīt Klaudijai Ustjužaņinai apsūdzību "reliģijas propagandā" (kas komunistu laikā bija aizliegta), "nesankcionētā sludinātājas darbībā" un citos līdzīgos "likumpārkāpumos". Taču savā vientiesībā, kā kādreiz arī apustuļi, apsūdzētā tiesai jautāja, vai drīkst klusēt par acīm redzamu Dieva brīnumu un vai var cilvēkos klausīties vairāk nekā Dievā? Ka- zuistiskās viltības nelīdzēja. Pēc katras prāvas apsūdzētā atgriezās mājās attaisnota. Tā tas Kungs lika kaunā šī laikmeta pārgud​rību vārga un vientiesīga cilvēka priekšā.

Taču partijas "bosi" joprojām vārījās dusmās. Kādā jaukā dienā notika jauns tiesas process, kam bija sagatavoti 40 (!) uzpirkti liecinieki. Prātam nav aptverams, cik daudz simbolisku analoģiju var atrast kristietības vēsturē. Atcerieties, kad jūdi zvērēja nonāvēt arestēto apustuli Pāvilu, zvēresta devēju arī bija četrdesmit…

Sākumā likās, ka viss iet pēc notīm: uzpirktie cilvēki mundri liecināja. Pamācošā tonī un ar patosu tiesnesis griezās pie apsūdzētās un jautāja, vai viņa atzīst sevi par vainīgu. Un notika neaptveramais:

Klaudija ar asarām acīs griezās pie ļaužu pilnās zāles (prāvās pret Ustjužaņinu cilvēki vienmēr sanāca papilnam kā uz labu kinodetektīvu) un teica: "Ja es kādam esmu sacījusi ko aizvainojošu, Kristus dēļ piedodiet man!" Un piepeši viss krasi mainījās. Cilvēkos pamodās sirdsapziņa, un viņi, atmetuši verdziskās bailes, skrēja pie tiesneša un skaļi izkliedza pārmetumus. Tikko liecības devušie uzpirktie liecinieki sāka apsūdzēt pašu tiesnesi par to, ka viņš tos uzpircis; kāds pat tiesnesim iecirta pļauku. Tas bija vēl briesmīgāk par Ustjužaņinas "reliģisko propagandu"! Sākās atklāts dumpis. Tikai tā vēl trūka vietējām varas iestādēm. Varasvīri steidzīgi slēdza tiesas sēdi un aizveda nekārtību cēlājus uz milicijas iecirkni. Bet atdzimušās sievietes liktenis no šībrīža bija izlemts: nepaklausīgo "pareģi" vajadzēja klusi arestēt, kā jau to bija ierasts darīt…

Pienāca liktenīgā diena, kad ilgāk dzimtajā pilsētā palikt nedrīkstēja. Klaudijas Ustjužaņinas dēls Andrejs atcerējās, ka reiz, kad viņš nācis no skolas, māte viņu sagaidījusi jau daudzus kvartālus pirms mājām un teikusi, ka nekavējoties jābrauc prom. Zēns centās iebilst - viņš ļoti gribēja paēst pusdienas pēc mācībām, taču māte lūdza, lai viņš paciešoties, jo pie mājas jau stāvējusi "melnā Berta" un gaidījusi saimnieci, lai to aizvestu uz cietumu. Tobrīd Andrejs atcerējās, ka mājās ne vienu reizi vien ieradušies "tēvoči" gan civildrēbēs, gan karavīra formās - un taujājuši zēnam, kur ir viņa māte. Par laimi, viņai negadījās būt mājās. Reiz viņai nācās patverties skapī. Toreiz Andrejs teica, ka māte aizgājusi uz slimnīcu. Puisēns vēl nesaprata, kāda briesmīga nelaime draud viņa ģimenei, un nemiera sajūta viņam pielipa no mātes. Neko neie- bilzdams, viņš gāja mātei līdzi un uz visiem laikiem pameta gan dzimto māju, gan arī visu, kas viņam bija tur mīļš, vajadzīgs un tuvs. Izmocītā sieviete kopā ar dēlu devās aiz trejdeviņām zemēm un apmetās netālu no Sergijeva Posadas (toreizējās Zagorskas) Rodoņežas Sergija klostera tuvumā.

Ar to arī varasvīri pārtrauca Ustjužaņinu vajāt. Viņiem tas vien bija vajadzīgs, lai "miera traucētāja" pārceltos pēc iespējas tālāk no rajona, kur par viņu pašu un viņas brīnumaino atdzimšanu zināja pārāk daudzi. Tāpēc ari baumas zibens ātrumā izplatījās visā Krievijā.

Tagad, kad viņa bija visai tālu, apjukušos ateistus - vietējos iedzīvotājus varēja "nomierināt" ar jebkuru versiju, pat pasludinot, ka Klaudija Ustjužaņina ir mirusi un nekāda brīnuma nav bijis. Bet viņas jaunajā apmešanās vietā iedzīvotāji, kas gandrīz simt gadu bija audzināti materiālistisko doktrīnu garā, diezin vai noticēs brīnumam, kas atgadījies ar kādu ieceļotāju, - drīzāk uzskatīs viņu tikai un vienīgi par šizofrēniķi. Bet "konkrētības" mīļotājiem tika izsniegts drošs medicīniskais dokuments, kur mazizglītota medmāsa ātrrakstā bija uzšņāpusi: "Operācijas laikā iestājās klīniskā nāve. Slimniece izrakstīta no dzelzceļnieku slimnīcas onkoloģiskā dis​pansera uzraudzībā…"

Reti viltīgs dokuments! Ja ielūkosimies Lielajā medicīnas enciklopēdijā, tur melns uz balta būs paskaidrots, kas ir klīniskā nāve. Lūk, kas tur teikts: "Klīniskā nāve ir organisma stāvoklis, kas iestājas pēc sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās un kas turpinās 3-5 minūtes, t.i., līdz centrālajā nervu sistēmā sākas neatgriezeniski procesi… Klīniskā nāve ir atgriezeniska: izmantojot reanimācijas metodes, ir potenciāli iespējams organismu atdzīvināt. Klīniskajā praksē, negaidot iestājoties nāvei, ja ķermeņa temperatūra bijusi normāla, klīniskā nāve ilgst 3-5 minūtes.

Pēc mūsdienu datiem, pilnīga organisma funkciju, arī augstākās nervu sistēmas darbības atjaunošana iespējama vēl pēc ilgāka klīniskās nāves perioda, ja vienlaicīgi ar galvenajiem reanimācijas pasākumiem un pat zināmu laiku pēc tiem dzīvības procesi organismā tiek uzturēti mākslīgi (t.i., klīnikai jābūt apgādātai ar mūsdienīgiem tehniskajiem līdzekļiem organisma darbības uzturēšanai, bet Barnaulas dzelzceļnieku slimnīcā 1964.gadā tādas iekārtas diez vai bija - aut.piez.). Eksperimentos ar suņiem noskaidrots, ka klīniskā nāve, gūstot elektrotraumu vai noslīkstot, var ilgt 19 līdz 20 minūtes, bet dažreiz pat 27 minūtes. Var uzskatīt, ka eksperimentos izmantotajiem dzīvniekiem klīniskās nāves absolūtais ilgums ir mazāks par vienu stundu, taču lielāks par 4-5 minūtēm, t.i., vidēji 25 - 30 minūtes. Klīniskās nāves ilgumu ietekmē daudzi faktori, arī vecums, organisma dzīvotspēja u.c. (K.Ustjužaņinas gadījumā mēs redzam imunitātes ziņā nepavisam ne spēcīgu organismu, ko jau sagrāvis ļaundabīgais audzējs, -

aut.piez.) Vislabvēlīgākajos apstākļos, ja slimnīcā ir pilns reanimācijas iekārtu komplekss, ar mākslīgās profilaktiskās hipotermijas palīdzību klīnisko nāvi var paildzināt līdz divām stundām (!). (Te atkal runa ir par eksperimentu, nevis par klīnisko praksi - aut.piez.) Jautājums, kādēļ eksperimentu un klīniskās prakses dati atšķiras, pagaidām nav atbildēts. Pēc klīniskās nāves iestājas bioloģiskā nāve, t.i., īstā nāve, kas izslēdz atdzīvināšanas iespēju."

Tāds ir medicīnas zinātnes spriedums! Protams, K. Ustjužaņinas gadījumā nekādu Lielajā medicīnas enciklopēdijā aprakstīto eksperimenta iespēju nebija. Slimniece nomira uz operāciju galda un tika nosūtīta uz morgu, kur nogulēja trīs diennaktis. Un, kā jau mums labi zināms, atbrauca radinieki, lai izņemtu nelaiķi un to apglabātu.

Kas ar viņu tālāk notika, jūs jau zināt. Mums atliek tikai dot lasītājam galaslēdzienu par šo sensacionālo notikumu, ko kādrei​zējās PSRS komunistiskajam režīmam tik viegli izdevās noklusēt.

DIEVS VĒLREIZ RUNĀJA MŪSU DĒĻ…

Nebūsim kūtri un atcerēsimies smago Kristus jūgu. Jo tas Kungs runāja ne tikai Klaudijas Ustjužaņinas, bet arī mūsu visu dēļ, dāvādams mums kārtējo brīnumu, kas iziet ārpus materiālisma robežām. Pašu Dieva izredzēto, līdzko viņa nokļuva debesīs un noticēja Kristum, tūlīt sāka vajāt visa pasaule. Taču, kā teica izcilais pagātnes domātājs Grigorijs Bogoslovs, cik labi kopā ar Kristu bēgt no vajātājiem! Apmetusies pie Sergija klostera, Klaudija Ustju- žaņina no mūkiem uzzināja, ka viņas miesīgais tēvs, kuru nomocīja bezdievji boļševiki, aizlūdzis Dievam par viņas dvēseli. Nez vai katrs no mums var lepoties ar radiniekiem, kuru lūgšanas var glābt dvēseli, tai pārejot mūžīgajā dzīvē? Gluži otrādi - vai lielum lielajai daļai no mums pašiem nebūs jāsniedz saviem nelaiķa vecākiem šāda palīdzība ar aizlūgumiem, jo visu mūžu viņi nodzīvojuši ārpus Dieva likumiem. Nāk prātā mūsdienu angļu filozofa Edvarda Kārpentera vārdi: šodienas cilvēkam patīk gatavoties jebkurai svinamai dienai vai jubilejai.

Tikai vienu viņš neievēro - gatavošanos pārejai mūžīgajā dzīvē. Cik gan noziedzīga ir tāda bezrūpība un nevērība! Vai ne tāpēc mūsu vieglprātīgos Dievs tagad satricina ar dažādām sociālām un ekonomiskām nekārtībām un gluži vai iekliedz katrā dvēselē, katrā ausī: "Cilvēki! Atcerieties savu Debesu Tēvzemi!"

Pārejas ceļā mūs sastaps nevis smaidīgie, mīlestības pilnie "eņģelīši", bet gan ļaunie gari, kas liecinās pret mums, izmantojot mūsu ļaunos darbus, "kuriem nav skaita". Viņi mūs vainos par visādiem tukšiem vārdiem, sliktām domām, nemaz nerunājot par riebīgiem darbiem, par kuriem mēs šodien pat neuztraucamies. Tie būs tie simboliskie svari, ko gleznotājiem tā patīk attēlot. Uz šiem svariem Pats Kungs arī nosvērs mūsu dvēseles! Šodien izdarīts (kārtējais) zinātniskais "atklājums", ka fiziskais dvēseles svars ir viens līdz divi grami. Taču, kā mēdz teikt, Dievs ar visiem šiem fiziskajiem zemes svariem. Labāk būs, ja mēs atvieglosim savas dvēseles no pudu smagajām ļaundarībām daudzu gadu garumā, kamēr vēl esam šeit uz zemes. Atcerieties, kāda paradīze mūs gaida viņsaulē. Un tie nav dīku ļaužu nepamatoti minējumi: tie ir Pašas Dievmātes vārdi! Kamēr vēl esat šai saulē, pieminiet Dievmātes vārdus: "Ar vienu ūdens lāsi padzeras bezgala daudzi!" Ar to domāta žēlastības dāvana, par kuru mums, ak vai, arī ir ačgārns priekšstats. Runa ir ne jau par tiem "skrandaiņiem" pie dievnamu vārtiem un gājēju pazemes pārejās, no kuriem nodevas vēlāk ievāc dažādu mafijas grupējumu locekļi, bet gan par tiem cilvēkiem, kas cieš mums līdzās. Šodien viņu ir tik daudz! Mēs esam tā pieraduši neredzēt tādus cilvēkus - mūsu mājas kaimiņus, darba kolēģus. "Mazā ūdens lāsīte" var kļūt par caurlaidi uz paradīzi. Un mums visiem vēl būs jāmācās skaitīt lūgšanu, lai meklētu glābiņu pie Dieva. Šo lūgšanu gaida arī miljoni aizgājēju - mūsu vecāku, kuriem vajadzēja dzīvot "bezdievības piecgadēs". Vēlreiz uzmanīgi ieklausīsimies debesu vārdos! Atdzimusī Klaudija Ustjužaņina atgādina: "Kad vēl atrados slimnīcā, manas smadzenes atkusa ļoti lēnām. Tas izpaudās tādējādi: piemēram, es sapratu, ka šī lieta pieder man, bet, kā to sauc, uzreiz nevarēju atcerēties… Taču pat tad, kad es biju tādā stāvoklī [3] , ja man palūgtu

izstāstīt to, ko tiku redzējusi, es uzreiz to atcerētos. Lūk šie pravietiskie DIEVA VĀRDI: "SKAITI LŪGŠANU, TEV ATLICIS VIEN NIECĪGS DZĪVES BRĪDIS." "SAKI MAN NO TĪRAS SIRDS: "DIEVS, PALĪDZI MAN!" ES JŪS REDZU, ES JŪS DZIRDU." "JŪS PA MANU SVĒTĪBU STAIGĀJAT, MANU SVĒTĪBU ELPOJAT, BET MANI VISĀ LAMĀJAT." Neatraidīsim vēlreiz ROKU, ko mums izstiepis Pats Kungs, lai, pārejot mūžīgajā dzīvē, mums nebūtu jādzird taisnīgais Kristus pārmetums: "KO ES VĒL NEESMU DARĪJIS, LAI TEVI GLĀBTU?" Viņa vārdiem tad atbildēsim: "Tas, kam ir dzirdīgas ausis, lai arī dzird!"

Vladimirs Avinskis, Samaras UFO kluba priekšsēdētājs, Starptautiskās seno astronautu biedrības loceklis, Netradicionālo pētījumu centra "Alfa" direktors Pēc citplanētiešu metiem?

Jau 1699. gada vasarā Verhoturjes prikazu palātas rakstvedis Jakovs Losevs saņēma Pētera I pavēli "… braukt viņam no Verhoturjes apriņķa Verhoturjes.. .uz Pisaņecu sādžu. Bet aizbraukušam un paņēmušam tās sādžas iedzīvotājus zemniekus vecus cilvēkus likt viņiem parādīt kalnu, uz kura akmeņiem uzrakstīti vārdi un citi kādi raksti. Bet aizbraucot pie tā kalna… uzzīmēt zīmējumā to kalnu un norakstīt vārdu vārdā neko dažādi un visu līdzīgi." Šo seno "neizprotamo rakstu" ir daudz - tos var atrast gar Tagilas, Neivas, Režas, Jurjuzaņas un citu Urālu upju krastos. Pirms 200 gadiem par Urālu rakstiem sacīja, ka šie attēli uzzīmēti ar sarkanu krāsu neveikli un rupji, visdrīzāk ar pirkstu, jo līnijas ir vienādas ar pirksta resnumu. Šos zīmējumus uztvēra gan kā nezināmas rakstu zīmes, gan kā zīmes, kas stāsta par dažādu lietu jēgu.

Vēlākie pētījumi pierādīja, ka zīmējumi izdarīti arokeru, kas, iespējams, sajaukts ar asinīm. Klinšu attēlu krāsa variē no gaiša okera (reizēm ar cinobra nokrāsu) līdz tumši sarkani violetiem un brūniem toņiem. Līniju biezums ir 10 - 12 mm. Zīmējumu vecums, pēc speciālistu aprēķiniem, ir liels -3.-2. tūkstošgade pirms mūsu ēras.

Jauki ir pabraukties pa gleznainajām Urālu upēm un ieraudzīt dabā vogulu un masu gleznu galerijas.

Ja tāda iespēja gadās, nepalaidiet to garām. Bet pagaidām pievērsīsimies V. Čerņecova grāmatai "Urāla klinšu zīmējumi" - akadēmiskam izdevumam divās daļās (1. daļa - 1964. g., 2. daļa - 1971. g.). Šajā arheoloģisko avotu krājumā savākti un klasificēti visi šodien zināmie Urālu zīmējumi.

Pēc zinātnē iedibinātiem likumiem klinšu attēlu jēgu var atšifrēt, tos salīdzinot ar arheoloģisko izrakumu materiāliem un ziņām par seno un tagadējo tautu sadzīvi. Pētot Obas ugru un mansu dzīvi un paražas, V. Čerņecovs secināja, ka "šo zīmējumu daudzveidība droši vien atbilst reāli eksistējošajiem mednieku ierīču un būvju tipiem".

Un tā klinšu zigzagveidīgās līnijas jeb restes attēlo mednieku sētas - aplokus…

Apļveida ierīcē iedzīta cilvēka vai dzīvnieka figūra no Tagilas Čūsku Akmens zīmējuma un analoģiski zīmējumi uz sāmu tamburiniem vislabāk apstiprina tāda traktējuma pareizību. Bet vai visi zīmējumi attēlo tikai aploku medniecības atribūtus? Tādas pārliecības nav. Vēl vairāk - precīzas ģeometriskas figūras bieži vien uzzīmētas atsevišķi, it kā nesaistīti ar dzīvniekiem, lai gan mēs tos redzam uz tām pašām klintīm.

Par seno cilvēku neparasti augstajām zināšanām matemātikā, astronomijā un medicīnā rakstīts daudz.

Kad šo zināšanu izcelsme ir neskaidra, vēsturnieki to parādīšanos izskaidro ar ģeniāliem minējumiem vai attiecina uz cilvēka fantāziju.

Bet vai var safantazēt tā, lai iztēles auglis patiesi atspoguļotu ķīmisku savienojumu uzbūvi? Šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka dažiem Urālu zīmējumiem, pēc manām domām, ir tiešs sakars ar struktūrķīmiju.

Kur tāda, fantāzija varēja rasties arhaisko laiku cilvēkam? Precīzāk sakot, daudziem cilvēkiem, jo klinšu zīmējumi ir kolektīva darba rezultāts. Akmens vai bronzas laikmetā cilvēks nevarēja ieskatīties vielas mikrostruktūrā. Un viņam arī nebija nekāda vajadzība to darīt. Tomēr Urālu klinšu zīmējumi man uzmācīgi asociējas ar mūsdienu ķīmijas simboliku: starp rakstu zīmēm var atrast ogļūdeņraža ķēdes

fragmentus, izstieptus benzola gredzenu sešstūrus…

Bet pietiek spriedelēt - pievērsīsimies konkrētiem klinšu zīmējumiem un salīdzināsim to V. Čerņecova etnogrāfisko trak​tējumu ar iespējamo strukturāli ķīmisko interpretāciju.

1. figūra (Divacu akmens Neivas upē) un 2. figūra (Tagilas upes klintis). Zigzagveidīgās līnijas ar atzariem… Domā, ka tā zīmējumos attēloti aizsprosti un citas ierīces zvēru medībām mastos. Tomēr blakus tāda tipa zīmējumiem paša zvēra (brieža, aļņa, stirnas) nav. 3. figūra (Rakstītais akmens Tagilas upē, Divacu akmens Neivā, Borodinas klintis Režas upē). Iespējams, ka tie ir tīklu attēlojumi. Taču, kā saka pats Čerņecovs, "tiešu pierādījumu šo figūru sakaram ar zvejniecību… nav, turklāt zivs attēls zīmējumos nav sastapts ne reizi". Tāpat domāja, tas nav nekas cits kā bišu šūnas. Taču atkal blakus nekur nav bišu vai lapseņu attēla un arī ar šūnām šiem zīmējumiem maza līdzība. Šūnu kanniņām taču ir pareizs sešstūris un tās nav izstieptas kā zīmējumos. 4. figūra (Balabanas klints Režas upē). Man neizdevās atrast šī zīmējuma nozīmes arheoloģisku skaidrojumu.

Tamlīdzīgi zīmējumi izkaisīti pa daudzām klintīm, tie figurē paši par sevi, ārpus tā vai cita sižeta.

Domāju, ka šis ne mazsvarīgais apstāklis dod zināmu brīvību, ļauj par tiem spriest atsevišķi, nevis obligātā sakarā ar citiem zīmējuma elementiem. Šos zīmējumus es parādīju arheoloģijas studentu grupai un lūdzu izteikt sava domas par to, ko attēli nozīmē. 20 procenti aptaujāto nevarēja atrast izskaidrojumu un nedeva atbildi; 40 procenti uzskatīja, ka tās ir rakstu zīmes, simboli vai ornamenti, bet pārējie nosprieda, ka tur uzzīmēta mikroskopā redzamā ūdensaugu vai citu augu šūnu struktūra. Bet, lūk, ko analoģiskas aptaujas laikā atbildēja fizikas zinātniskie līdzstrādnieki (30 cilvēki): 20 procenti nedeva atbildi, 25 procenti sacīja, ka tas ir ornaments, alfabēts, sniegpārsliņas, šūnu atliekas. Tāpat kā studenti, 25 procenti fiziķu šos grūti saprotamos senos zīmējumus uztvēra kā mikroskopā redzamus šūnu attēlojumus vai vienkāršāko organismu skices. Toties 30 procenti fiziķu zīmējumu līnijās saskatīja valentas sakarības, ķīmiskas formulas vai kristāliskā režģa struktūru.

Pēc vienādas metodikas anketa tika izdalīta 40 dažādas profesionālās orientācijas, sociālā sastāva un izglītības kolektīvos, kuros kopā piedalījās 440 dalībnieki. Arī šīs aptaujas rezultāti ir visai zīmīgi. 14 procenti anketēšanas dalībnieku nespēja atrast izskaidrojumu un atbildi nedeva, 44 procenti deva zīmējumiem dažādus sadzīviskus traktējumus, 42 procenti zīmējumus interpretēja no ķīmijas un bioloģijas pozīcijām, nosaucot tos par valentu sakarību shēmu, organisko savienojumu formulām, šūnu struktūru, aļģēm vai augiem zem mikroskopa, par mikroorganismu bioloģiskās uzbūves shēmu.

Riskēšu arī izteikt dažas analoģijas. 1. un 2. figūrai ir tāda pati zigzagveidīga struktūra, tie paši grafiskie elementi, kas polimēru molekulu formulām, netālu organisko savienojumu (alumīnija, bora atomu ķēdes) vai naftas piesātināto ogļūdeņražu formulām. Blīvi iepakotie izstieptie sešstūri viegli identificējami kā heterociklisks savienojums ar brīvām saitēm. Tāpat var attēlot arī tāda grafīta uzbūvi, kam ir plēkšņaina matrice. Bet centrā figūra ļoti atgādina antibiotikas gramicidīna C struktūrformulu.

Pievērsīsim uzmanību metilgrupu (CH3 ) periferiālajām ķēdītēm, kuras veido V veidīgus atzarus "spieķos". Interesanta ir arī šī zīmējuma līdzība ar ele- mentorganiskā savienojuma uz bora pamata barena struktūru un ar ciklisko ketonu klases muskona uzbūvi.

Bet varbūt esmu vienīgais, kas tā dornā? Nebūt ne.

Lai anketas rezultātus novērtētu eksperti, Urālu zīmējumi tika nodoti profesionāliem ķīmiķiem.

Organiskās ķīmijas speciālisti, kuriem es parādīju zīmējumus, piekrita, ka tie ir ļoti līdzīgi ķīmisko savienojumu struktūrformulām.

Kuibiševas politehniskā institūta Organiskās ķīmijas katedras aspirants secināja, ka mums ir darīšana ar ķīmisko savienojumu strukturāli grafiskām formulām vai ar materiālu fizikālo struktūru.

Turpmāk sniedzu zīmējumu atšifrēšanas stenogrāfisko pierakstu. Atšifrēšanu veica ķīmijas zinātņu kandidāts, speciālists organisko savienojumu struktūras un raķešu degvielas fonā. Viņa slēdziens tika izteikts bez jebkāda mājiena uz problēmu par kontaktiem ar ārpuszemes civilizāciju.

"1. figūra-tas ir polialifins, turklāt augsta spiediena, jo tam ir neregulāra struktūra. 2. figūra ir

polialifīna analogs, varbūt vinilhlorids. Pārsvītrotais aplis - ūdeņraža aizstājējs. 120° leņķis raksturo struktūras stabilitāti. 3. figūra - ftalocianīds. Helāta savienojumu tipa cikliska noslēgta struktūra. Ir C02 tipa aizstātas grupas. Koordinējošās saites centrā vai nu var tikt aizstātas, vai arī savienoties ar dzelzs koordinējošo saiti.

- Un jūs kategoriski paliekat pie tādas interpretācijas?

Viennozīmīgi. Pēc manas izpratnes, tā ir pilnīgi triviāla interpretācija, kas nepakļaujas atspēkojumiem."

Uz jautājumu, vai vispār tādu fenomenu analīze no ķīmijas pozīcijām ir loģiska, ķīmijas zinātņu doktors atbildēja: "Piedāvātā pieeja ir tikpat pieļaujama kā etnogrāfisku paralēļu meklējumi. Attīstāmās domas par Urālu zīmējumu ķīmisko nozīmi, kā dara hipotēze, ir pilnīgi loģiska."

Un noslēgumā man gribētos izteikt jau pavisam riskantu pieņēmumu. Ja "akmens formulu" līdzība ar ķīmisko savienojumu struktūru izrādīsies ne tikai dīvaina sakritība, ja noskaidrosies, ka daži Urālu zīmējumi atbilst vēl laboratorijās nesintezētu vielu struktūrformulām, vai tad nevarēs uzskatīt, ka šie zīmējumi ir savdabīga seno kosmisko kontaktu atskaņa, lappuse no tās ārpus- zemes civilizācijas sasniegumu hronikas, no kura daļa zinātniskās bagāžas kaut kādā veidā kļuvusi par seno Zemes apdzīvotāju kulta priekšmetu?

Aleksejs Kazakovs Vai pazemes cilvēki apsargā priesteru dārgumus?

RAGAINIE SVEŠINIEKI Dīvainie notikumi Belgorodā-Dņestrovskā (Odesas apgabals Ukrainā) sākās drīz pēc kara. Četri pusaudži, kas naktī limāna krastā pie sena cietokšņa mūriem makšķerēja zivis, mēness gaismā uz robainā mūra blakus vienam no torņiem pamanīja vairākas cilvēka auguma lieluma figūras, turklāt diviem vai trim uz galvas pazibēja ragi.

Par līdzīgām figūrām stāstīja arī kāds ar bezmiegu sirgstošs invalīds, kas reiz pa logu redzējis, kā rītausmā ragaiņi pazibējuši pie pavecākas armēnietes dārza žoga. Dārzs pilsētā bijis pazīstams ar savu bagātīgo ražu. Otrajā rītā visi āboli un aprikozes no dārza esot pazuduši.

Dīvaino notikumu skaits pieauga. Pazuda ar pienu pilna piekabes cisterna, ko naktīs bieži mēdza ar ķēdi vienkārši piesiet pie parka metāla žoga. Pēc pāris nedēļām piekabes cisternu nejauši atklāja nogrimušu limānā.

Ragainās būtnes (cilvēkus?) acīm redzami nodarbināja ēdamā problēma. Par to vairs neviens nešaubījās pēc tam, kad tika izdarīts uzbrukums maizes furgona šoferim. Nabaga šoferis atcerējās tikai to, ka viņu satvērušas spēcīgas rokas, ka no uzbrucējiem dvakojis mitrums, purva smaka un vēl kaut kas. Un vēl viņš uz bruģa redzējis ēnas - tie, kas viņu sagrābuši, bijuši ragaini. Sasieto un apdullināto maizes vedēju ar maisu galvā atrada furgonā.

Vietējā milicija bija neizpratnē. Nebija pie kā pieķerties - visas aizdomas uz vietējiem iedzīvotājiem izgaisa.

Drīz vien Belgorodu-Dņestrovsku pāršalca vēl kāda mīklaina ziņa. Vietējais kanalizācijas tīklu montieris, Melnās jūras flotes varonis, kas ne pilienu neņēma mutē, liecināja, ka reiz, novēršot bojājumus, viņš pazemes akā dzirdējis balsis, kuras kļuvušas arvien klusākas un klusākas. Licies, ka kāds staigā pa pazemi.

Jāsaka, ka pilsētnieki zināja, ka pazemē eksistē komunikāciju tīkls, kas saplūst kopā kaut kur pie cietokšņa. Pēc vienas versijas tas ierīkots viduslaikos, kad limāna krastā moldāvu kungi uzcēla aizsardzības cietoksni. Pēc citas hipotēzes komunikāciju izcelsmes jāattiecina uz to laiku, kad teritorijā, kur vēl tagad stāv cietoksnis, atradies seno grieķu kolonijas centrs - Tiras pilsēta.

Kā apgalvo vecie iedzīvotāji, dažas pazemes ejas izgājušas uz pagrabiem-noliktavām, kādu pilsētā bija ne mazums, taču šīs ejas vai nu aizgruvušas, vai arī aizmūrētas. Bet tieši kādā cietokšņa daļā atradās "durvis" uz pazemes ejām, to nezināja vai neatcerējās neviens. Runāja pat, ka komunikācijas beidzoties kaut kur grāvī, kas apņēma citadeli, bet pašas ieejas mākslīgi nomaskētas ar velēnām un gliemežnīcu iežiem.

Es bieži viesojos pie saviem Belgorodas-Dņestrovskas radiem. Viena no pazemes komunikāciju izejām beidzās viņu pagrabā. Apmēram 67. gadā mēs ar draugu (abi bijām skolnieki) nolēmām riskēt un pamēģināt iziet pa pazemes tuneli, kura arkveida ieeja bija aizbērta ar atkritumiem un sadauzītiem ķieģeļiem. Mājas iedzīvotāji baidījās no šīs vietas un glabāja savas burkas un pudeles pagraba pretējā stūrī.

Viena diena pagāja, attīrot eju. Nākamajā dienā, nodrošinājušies ar pārtiku, gariem zābakiem un nažiem, mēs devāmies ceļā, to apgaismojot ar sīcošām dinamobaterijām. Taču visa mūsu rūpīgā sagatavošanās izrādījās veltīga. Pēc apmēram divdesmit metriem, asi pagriezusies pa labi, eja izbeidzās.

Mēs atdūrāmies pret gliemežvāku iežu sienu. Mēs apgaismojām salaiduma vietas - pēc cementa

notecējuma kļuva skaidrs, ka siena, pirmkārt, mūrēta vismaz šajā gadsimtā un, otrkārt, tas izdarīts no otras puses, tas ir, no cietokšņa puses. Diemžēl vairāk kaut ko noskaidrot mēs nemēģinājām.

Taču turpināšu stāstu par pēckara notikumiem Dņestrovskas Belgorodā. Vietējie iedzīvotāji bija ne pa jokam satraukti. Kas tās par ragainām būtnēm, kas apmetušās aizmirstajās pazemes ejās? Vai varbūt paši velni te nāk ārā no savas pekles? Bet varbūt cietokšņa kazemātos nomocīto cilvēku dvēseles? Un atkal - satraucošas zīmes: kāds dzirdējis pazemes klaudzienus, kāds, iedams gar cietokšņa grāvi, redzējis tā dibenā viļņojamies milzīgu nātru audzes…

Taču visas šīs dīvainās parādības beidzās vienā naktī. Tomēr daudziem Dņestrovskas belgorodiešiem šī nakts bija šausmīga.

Bija ziema. Dņestras limānu iekala ar sniegu pārklāts ledus, jau tā klusā pilsēta šajā laikā sāka pilnīgi snaust, ielās putināja, māju logos ugunis nodzisa agri, un bija dzirdams, kā sīkais un cietais sniegs kapāja ielu laternu metāla kupolus.

Pēkšņi nakts vidū šis mierīgais klusums eksplodēja. Mājās, kas atradās netālu no limāna krasta, bija saklausāma pazemes dārdoņa. Tas atgādināja neseno karu - sprādzieni, sprādzieni, sprādzieni.

Kā man vēlāk stāstīja mana tagad jau mirusī vecmāmiņa, tajā naktī iedzīvotāji šausmās steigušies ārā - vai nu zemestrīce, vai visa beigas! Dārdošajās dzīlēs norisinājās neredzama kauja, kas ar nelieliem pārtraukumiem ilga gandrīz stundu. Tad viss apklusa. Ilgus gadus likās, ka uz visiem laikiem.

Pirms dažiem gadiem es pēc lielāka pārtraukuma atkal apciemoju Belgorodu-Dņestrovsku un mēģināju uzzināt kaut ko jaunu par pazemes notikumiem. Ak vai, aculieciniekus es jau vairs neatradu, bet vietējās novadpētniecības muzejā pusgadsimtu vecās peripetijas gandrīz nebija parādītas. Taču man izdevās satikt divus vietējos novadpētniekus amatierus, kurus šis notikums nodarbina ilgus gadus. Šie cilvēki bija Vladislavs Čelpanovs un Sarvars Skļars.

Savos arhīvos šie entuziasti glabā arī izgriezumus no aizrobežu avotiem, kur aprakstīti līdzīgi notikumi dažādās pasaules malās (daudz tādu gadījumu ir Āfrikas valstīs). Zinātnieku komentārus, ja atmetam atšķirības detaļās, var reducēt uz divām hipotēzēm.

SENCIS VAI BRĀLĒNS? Viena no eksotiskajām hipotēzēm pieder angļu antropologiem Džeremijam Čefosam un Džonam Gribinam. Viņi uzskata, ka cilvēka evolūcija noritējusi ne gluži tā, kā rakstīts mūsdienu mācību grāmatās.

Nenoliedzot, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, zinātnieki tajā pašā laikā domā, ka daži pērtiķu veidi savukārt cēlušies no… cilvēkveidīgām būtnēm, kurām kādreiz vajadzēja tikai spert soli, lai kļūtu par cilvēkiem.

Atcerēsimies tradicionālo uzskatu par cilvēka izcelsmi. Pieņemts uzskatīt, ka pirms vairākiem miljoniem gadu uz Zemes eksistēja dažādi cilvēkveidīgo pērtiķu veidi - orangutani, šimpanzes, gorillas.

Un vēl viens mums nezināms un šodien neeksistējošs pērtiķu veids, kas ar laiku pārvērtās par cilvēku.

"Bet vai tā tiešām viss bija?" Čerfoss un Gribins sev jautāja. Meklējot atbildi, zinātnieki sāka pētīt cilvēka un pērtiķa DNS molekulas.

Kā zināms, visu dzīvo būtņu šūnās DNS molekulas ir iedzimtības informācijas ģenētiskais kods.

Viena no DNS īpašībām ir reģistrēt laikā organismā notikušās mutācijas. Tieši šī dezoksiribonukleīnskābes molekulu īpašība palīdzēja angļu antropologiem nākt pie sensacionāla secinājuma: vienu no organisma svarīgākajām īpašībām - spēju sintezēt olbaltumvielu albumīnu - cilvēks, gorilla un šimpanze ieguvuši vienlaicīgi, acīmredzot mantojot to no viena ciltstēva. Pēc Čerfosa un Gribina domām, hipotēzi par to, ka cilvēks, gorilla un šimpanze uz Zemes parādījušies apmēram vienā laikā, apstiprina arī eksperimenti hibrīda DNS izveidošanā, pamatojoties uz patstāvīgajām "važiņām", kas atdalītas no cilvēka un šimpanzes dezoksiribonukleīnskābes molekulām.

Kas tad bija mūsu un šo pērtiķu kopīgais "ciltstēvs"? Angļu zinātnieki uzskata, ka tas bijis tā

saucamais australopiteks - būtne, kas, pēc Čerfosa un Gribina domām, atradusies attīstības stadijā starp pērtiķi un cilvēku. Čerfoss un Gribins uzskata, ka evolūcijas aina bijusi šāda. Pirms vairākiem miljoniem gadu australopiteku senči, meklēdami bagātīgāku pārtiku, no Āfrikas, kur viņi līdz tam dzīvoja, devās uz Āziju.

Australopiteki arvien vairāk un vairāk sāka līdzināties cilvēkiem - mēģināja staigāt uz divām kājām, ieguva pārtiku ar primitīvu darba rīku palīdzību… Taču pēkšņi Eiropā un Āzijā kļuva aukstāks, un australopiteki bija spiesti atgriezties Āfrikā. Nonākuši ar pārtiku bagātos mežos un atjaunojuši pērtiķu ieražas ēdamā savākšanā, un dzīvodami kokos, šie australopiteki nokļuva tīri dzīvnieciskā stāvoklī. Un ar laiku pārvērtās par būtnēm, kuras mēs šodien saucam par gorillām un šimpanzēm.

Cita australopiteku daļa, kā domā Čerfoss un Gribins, nonāca bezmežu rajonos, kur bija spiesti nostiprināt paradumu staigāt uz divām kājām. Pārtiku viņiem sagādāt bija grūti, vajadzēja izmantot rungas un akmeņus. Tieši smagie dzīves apstākļi veicināja mūsu sentēvu smadzeņu potences attīstību un deva iespēju nostāties uz homo sapiens - saprātīga cilvēka ceļa.

Tātad, kā uzskata angļu antropologi, mūsdienu gorillas un šimpanzes nav nekas cits kā mūsu radinieki, kas pirms 4-5 miljoniem gadu savā attīstībā spēra soli atpakaļ un nevarēja kļūt par cilvēkiem, jo bija nonākuši pārāk labvēlīgos dzīves apstākļos. Šī hipotēze tomēr radīja vairāku citu speciālistu šaubas. Lūk, kā to kādreiz laikrakstā "Trūd" komentēja Antropoloģijas zinātniski pētnieciskā institūta un D. Anučina antropoloģijas muzeja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks bioloģijas zinātņu kandidāts M. Urisons: "Angļu zinātnieku izvirzītā hipotēze ir negaidīta. Čerfoss un Gribins nepiekrīt dažām Darvina mācības tēzēm par cilvēka rašanos. Saskaņā ar Darvina evolūcijas teoriju pirms 14-16 miljoniem gadu cilvēka un pērtiķa evolūcijas "zari" sadalījās un kopš tā brīža daudzus miljonus gadu attīstījās neatkarīgi viens no otra, galu galā novedot pie mūsdienu cilvēka un pērtiķa.

Visai nopietns angļu zinātnieku arguments ir bioķīmisko pētījumu dati. Patiešām - mūsdienu cilvēka, šimpanzes un gorillas DNS, olbaltumvielu un hemoglobīna uzbūvē ir daudz kā kopīga. Šodien dot šim faktam pilnīgu un precīzu izskaidrojumu zinātnieki nespēj. Tomēr modernā zinātne nenoliedz iespēju, ka cilvēka un pērtiķa bioķīmisko struktūru un morfoloģisko īpatnību evolūcijas tempi ir bijuši dažādi. Citiem vārdiem sakot, gan mūsu, gan mūsu "ciltstēvu" olbaltumvielu, DNS un hemoglobīna uzbūve, iespējams, mainījusies lēnāk nekā ārējās pazīmes. Tādējādi cilvēka un cilvēkveidīgo pērtiķu bioķīmisko savienojumu līdzību var izskaidrot ar to, ka kopš tā laika, kad no kopējā senā senča atdalījās divi atzari, DNS, olbaltumvielas un hemoglobīns ir maz mainījušies. Šaubas izraisa Čerfosa un Gribina pieņēmums par to, ka australopiteki varēja zaudēt sākotnējās cilvēka uzvedības ieražas un atgriezties pērtiķa stadijā. Zinātnieku vairākums uzskata, ka evolūcija ir neatgriezenisks process. Teorētiskie pētījumi un izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir pierādījuši, ka, nonākot neierastos dzīves apstākļos, dzīvnieki vai nu tiem piemērojas, vai arī izmirst. Taču "apgrieztas evolūcijas" process nenotiek.

Kas attiecas uz pieņēmumu par to, ka australopiteki migrējuši no Āfrikas uz Āziju, bet no turienes atpakaļ, tad paleontoloģiskie dati šodien to neapstiprināja. Mēs nezinām nevienu australopiteka kaulu atlieku, kas būtu atrasta Āzijā. Atliekas atrastas tikai Āfrikā." Tāds bija M. Urisona slēdziens.

Citam zinātniekam - filoloģisko zinātņu kandidātam A. Zlo- binam - šajā sakarā ir citas domas.

Almanahā "Nevar būt" viņš starp citu raksta: "Jau pazīstamais arheologs un paleontologs L. Līkijs savos darbos atzīmēja, ka starp vairāku miljonu gadu vecām fosilijām pārsteidz milzīgais dažādu cilvēkveidīgu būtņu daudzums. Bet vēl vairāk pārsteidz tas, ka daudzi no tiem atrasti ar ievainotiem gal​vaskausiem caurumu vai plaisu veidā.

Dienvidāfrikas anatoms Raimonds Darts (starp citu, ar viņu solidarizējas L. Likijs) uzskata, ka ielauztie galvaskausi galvenokārt liecina par to, ka pliocēna un pleistocēna laikos acīmredzot bijusi

nežēlīga konkurence starp daudziem cilvēkveidīgo būtņu veidiem. Cīņā par vietu zem saules izdzīvoja tie, kas prata apieties ar ražošanas rīkiem un - kas vēl nozīmīgāk - ar ieročiem. Bieži vien abas šīs īpašības piemita rungai ar pie tās piesietu akmeni. Neviļus rodas pieņēmums, ka konkurences cīņā par upuriem kļuva aus​tralopiteki - taisni ejoša, apmēram mūsdienu pigmeja auguma "tautiņa".

Citiem vārdiem sakot, australopiteki bija spiesti savu dzīvību glābt pazemē, nevis degradēt no pārāk sātīgas un bezrūpīgas dzīves, kā to iedomājas angļu zinātnieki Čerfoss un Gribins.

Kā filologs es turklāt solidarizējos ar hipotēzi, ko izvirzījis amerikāņu zinātnieks, astronomijas un kosmisko zinātņu profesors Karls Sagans (diemžēl jau nelaiķis. - A.K.), kas uzskatīja, ka mūsu mīti par gnomiem, troļļiem, milžiem un punduriem nav nekas cits kā ģenētiskas vai kultūras atmiņas par tiem laikiem, kad dažādas cilvēkveidīgas būtnes savā starpā cīnījās par dzīves teritoriju," raksta A. Zlobins.

Ne mazāk interesanta ir arī cita hipotēze, ar kuru mani tāpat iepazīstināja pētnieki amatieri Čelpanovs un Skļars. Tās būtība ir tāda, ka "pazemes cilvēki" ir zemes sieviešu bērni, kas ieņemti no citu planētu būtnēm. Pazemes dzīves vide šīm "pusasiņu" būtnēm ir dabiska, un viņi tur jūtas lieliski. Tiesa, neskaidrs paliek pats viņu liktenis - vai nu viņi ir nelaimīgi, pamesti "pazemes bērni", vai nu, dabiskā veidā atraujoties no cilvēkiem, pēta mūs, neietekmējot virszemes notikumu gaitu.

Un tomēr - kāds tam sakars ar sprādzieniem, nozagto maizi un pienu? Kā uzskata Čelpanovs un Skļars, tās nakts traģēdija bija komunikācijās notikušais pazemes gāzu - varbūt metāna sprādziens. Būtnes acīmredzot jau iepriekš sajuta kaut ko nelabu un iznāca ārā, centās ēdienam izmantot sev netradicionālus produktus, jo zeme un viss dzīvais tajā sāka saindēties no ieplūstošās indīgās gāzes. Kādā izšķirīgā brīdī, sasitoties kopā diviem krama gabaliem, uzšķīlās dzirkstele - un viss bija cauri. Tie, kas negāja bojā sprādziena laikā, tika vai nu aprakti, vai saindējās. Tā varbūt ari gāja bojā Piedņestras "pazemes cilvēku" populācija.

Kas to lai zina, varbūt tā ari bija. Taču man ir pašam sava versija. Tajā tomēr nav ne eksotikas, ne mistikas.

1944. gada augustā ģenerālleitnanta A. Bahtira vadībā padomju karaspēka grupa, kurā ietilpa sauszemes un jūras vienības, padzina no Akermanas (tagad Belgorodas- Dņestrovskas) rumāņu karaspēku. Šo kauju laikā cietoksnī atradās pretinieka mīnmetēju rota. Kas to zina - varbūt Šajā laikā tai bija izdevies atklāt ieejas pazemes komunikācijās. 1944. gadā, nevēlēdamies iet bojā vai nokļūt gūstā, kāda kareivju un virsnieku grupa noslēpās pazemē. Nav izslēgts, ka viņi cerēja uz lūzumu kara gaitā un gribēja cīnīties padomju karaspēka aizmugurē. Bet varbūt arī tie bija vienkārši dezertieri.

Taču karš bija zaudēts. Tomēr tie, kas bija noslēpušies pazemē, labāk atzina kurmju eksistenci nekā perspektīvu pēc padošanās nokļūt tribunāla priekšā. Taču kaut kā vajadzēja dzīvot, vajadzēja kaut ko ēst.

Starp citu, par formas tērpu. Rumāņu karavīri nēsāja laiviņas (cepures) ar konusveidīgiem izstieptiem galiem - "ragiem", kurus tumsā vai ar sliktu redzi varēja noturēt par īstiem ragiem.

Bet kas tomēr notika tajā Dņestrovskas belgorodiešiem nemierīgajā naktī? Konflikts, kas beidzās ar apšaudi šaurā apakšzemes eju telpā un visu tajā piedalījušos bojāeju? Bet varbūt uzsprāga kara arsenāls un tie, kas tajā laikā jau pilnīgi bija zaudējuši cerības kļūt par uzvarētājiem, ar granātu un mīnu šķembām tika saraustīti gabalos? Neuzmanība?… Pašnāvība?… Var minēt bezgalīgi.

Bet varbūt tomēr šīs parādības izcelsme ir cita, nav saistīta ar karu, bet ar to, par ko pie žurnālu izgriezumiem piebērta galda man stāstīja Čelpanovs un Skļars? Varbūt vēl līdz šai dienai mums līdzās, tikai citā "stāvā", prasmīgi no mums slēpdamies, dzīvo mūsu tālie radinieki, kas gājuši pa citu evolūcijas attīstības atzaru… vai par kuru tēviem kļuvuši tie, kuru pēdas aizmēž pats Kosmoss.

DIMANTI OVALA SOMA Belgorodas-Dņestrovskas rajona laikraksts pārpublicēja "Pazemes cilvēku noslēpumu", piebilstot,

ka runa ir par vecā cietokšņa gravā un pazemes ejās dzīvojošajiem bomžiem, bezpajumtniekiem, bezdarbniekiem un pagrimušiem cilvēkiem. Bet drīz vien rajona avīzes "Sovetskoje Pridņestrovje" redakcijā uz redaktora vārda pa pastu pienāca vēstule, ko droši var nosaukt par sensacionālu. Lūk, tās pilns teksts (saglabāts oriģināla stils): "Redaktora kungs! Esmu dzimis akermanietis, un visi mani senči ari ir akermanieši. Jau ilgus gadus (tā labpaticies Liktenim) es dzīvoju citā valstī. Bet uz Akermanu (atvainojiet, nevaru to nosaukt tagadējā vārdā par "Belgorodu-Dņestrovsku", neesmu pieradis) šoreiz atbraucu sakarā ar manas vienīgās māsas nāvi. Viņai nebija bērnu, dzīvoja viena; viņu apglabājis, rit aizbraucu uz visiem laikiem, jo ir satrūcis pēdējais pavediens, kas saistīja ar manai sirdij mīļo pilsētu. Starp citu, kas lai zina, varbūt tieši jūsu laikraksts kļūs par manas atgriešanās iemeslu.

Bet lieta ir šāda. Šķirodams savas mirušās māsas papīrus, ievēroju jūsu avīzes "Sovetskoje Pridņestrovje" numuru ar pārpublicēto A. Kazakova rakstu "Pazemes cilvēku noslēpums". Ieinteresējies un izlasījis šo pārpublicējumu, es biju satraukts - jūs drīz sapratīsiet - kāpēc…

Jā, patiešām, bija gan ragainas būtnes, gan tvana (bet ne sprāgstoša!) gāze. Taču šā notikuma saknes ir tik dziļas, ka, aizracies līdz tām, es iekliedzos. Šī vēsture sākās sensenos laikos Ēģiptē, 1400 gadus pirms mūsu ēras, 18. dinastijas faraona Amenhotepa IV valdīšanas laikā. Tas ir tas pats faraons, kura sieva bija slavenā Nefertiti, tas pats, kura galvenais padomnieks bija - viens no Jēkaba divpadsmit dēliem - Jāzeps, kuru viņa brāļi bija pārdevuši verdzībā Ēģiptē. Par to sīki pastāstīts Bībeles Vecajā Derībā Pirmā Mozus grāmatā (37., 39.-50. nod.).

18. dinastiju aizsāka Jahoms, kas izraidīja no Ēģiptes hiksus. Bet faraons Amenhoteps IV (tulkojumā - "Vienīgais, Ra piederošais"), kurš valdīja no 1418. līdz 1400. g.p.m.ē., vēsturē pazīstams ar to, ka mēģināja salauzt tās vecās aristokrātijas un priesteru varenību, kas bija cieši saistīti ar Tēbu dievu Amonu-Ra un citām dievībām. Šī kulta pamatā bija gaisa stihijas, vēja, jebkuras gaisa kustības pielūgšana. Amona kulta priesteri zvērēja Amona senča senā dieva Pta zemes iemiesojumam svētajam vērsim Apisam. Viņi nēsāja uz galvas vērša ragus - lūk, no kurienes nāk šī tradīcija. Faraons aizliedza Amona kultu un ieviesa jaunu valsts kultu - dieva Atona kultu. Atons bija Saules simbols un sinonīms.

Sevi Amenhoteps IV nosauca par Ehnatonu ("Atona kalps").

Saskaņā ar antīkajiem avotiem uz šiem, burtiski, revolucionārajiem soliem viņu izvirzījusi sieva Nefertiti ("Brīnišķā atnākusi"), kas nebija dzimusi ēģiptiete, bet atnesusi Saules kultu no savas dzimtenes.

Pēc kādas versijas viņas īstais vārds bijis Tado Hebu un viņa ieradusies no Mitānijas jeb Mitannijas (tagad Sīrija), pēc citas - viņa dzimusi Melnās jūras ziemeļu piekrastē Skitijā, bet skiti, kā zināms, pielūdza Sauli.

Tomēr nejau visi pieņēma jauno Dievu. Daļa Amona priesteru piekāpās faraonam, daļa pieklusa, bet visnesamierināmākie slepus aizgāja no Ēģiptes, paņemot līdzi Kārnākās Amona-Ra galvenā tempļa dārgumus. Kā liecina senie autori, šie dārgumi sastāvēja no visizlasītākajiem un visskaidrākajiem Dienvidāfrikas dimantiem. Tagadējie speciālisti tos novērtē triljonos amerikāņu dolāru. Vēsturnieki un arheologi, kas šo jautājumu izpētījuši no senajiem avotiem, apgalvo, ka šo dārglietu kopējais svars sastādījis astoņus kilogramus (kilogramus!). Dimanti bijuši iepakoti speciālā ovālā somā, kas izgatavota no džinsam līdzīga auduma un piesūcināta ar speciālu sastāvu, ko lieto pie mirušo faraonu mumificēšanas. Šī soma ir mūžīga, tai nav bīstama nekāda ārējā iedarbība - tieši tādēļ tā saglabājusies, kā tagad esmu pārliecināts, līdz mūsu dienām. Neapgrūtināšu Jūs ar atsaukšanos uz avotiem un dokumentiem, kurus izmantoju, atjaunojot šo brīnumaino notikumu. Uzskaitīšu tikai faktus.

Aizbēgušie priesteri, baidīdamies no faraona dusmām un atriebības (ne tik daudz par savu nepaklausību, kā par nolaupītajiem dārgumiem), nokļuva līdz "pasaules malai" un apmetās tur. Kā domā, tas atkal ir mūsu reģions - Skitija. Pēc Amenhotepa-Ehna- tona nāves Ēģiptē viss atgriezās "savā vecajā vietā", tajā skaitā ari agrākā reliģija, taču bēgļi, atrazdamies tik tālu no dzimtenes, to nevarēja zināt. Lai

aizsargātos no ienaidniekiem un plēsīgiem zvēriem, viņi sev izraka alas -dzīvokļus un savienoja tos ar pazemes ejām. Tas nebija nejauši: viņu dzimtenē Ēģiptē bija vispārpieņemts, glābjoties no nežēlīgās ekvatoriālās svelmes, iedziļināties zemē. Tikai vienā galvenajā Amona-Ra templī ir desmitiem pazemes eju un telpu.

Ritēja gadsimti, lolotā soma tika nodota no paaudzes paaudzē kopā ar šajā noslēgtajā draudzē rūpīgi uzturēto svētā vērša Apisa un dieva Amona-Ra kultu.

Pēc Akermanas cietokšņa uzcelšanas daļu pazemes eju izmantoja sakariem ar ārpasauli aplenkuma laikā. Bet ēģiptiešu priesteru pēcnācēji raka jaunas ejas un cēla sev jaunas pazemes mītnes. Valda uzskats, ka viena no tādām ejām bez visiem zināmajām iziet uz Skitu kapu, cita - uz Tiragetu salu, kas tagad atrodas Dņestras limāna dibenā. Pēc dažām pazīmēm tieši šīs salas dziļumā tikusi noslēpta soma ar dārglietām, kurām viduslaikos tikusi izgatavota speciāla svina lāde.

Kas attiecas uz tvana gāzi, tad par to ziņoja rumāņu profesors Nikoresku, kurš 1938. gadā nodibināja Akermanas novadpētniecības muzeju. Tieši toreiz no apakšzemes ejas neatgriezās pusaudžu grupa, bet pēc tam arī karavīru grupa, kas tika nosūtīta viņus meklēt. Vēlāk viņu ķermeņi tika atrasti - visi bija nosmakuši. Acīmredzot viņi bija nonākuši "nestrādājošā" ejā. Darbojošās ejas ar zemes virspusi savieno plaisveida ventilācijas akas, kas no ārpuses nomaskētas. Tās periodiski tika tīrītas no tur iekļuvušajām smiltīm un zālēm. Bet nedarbojošās ejas, aizmirstas un piegružotas, pārtrauca savas tiešās funkcijas.

Tajās uzkrājās tvana gāze, kas cilvēkus saindēja. Starp citu, tā ir informācija ģeologu pārdomām.

Bet satraukts es biju tāpēc, ka tajā 1944. gadā es tāpat kā visi citi uzskatīju, ka bojā gājuši līdz pēdējam visi ragaiņi. Taču publikācija almanahā… satrauca mani: kam un kāpēc tā bija vajadzīga?

Protams, šajā vēstulē es neizstāstīju visu, ko zinu. Pateikšu tikai, ka visus, kas kaut kādā veidā bija piekļuvuši Amona-Ra dārgumu noslēpumam, priesteru pēcteči nedomādami nogalināja - tieši tāpēc noslēpums arī saglabājies. Man no tā ir daudz kas zināms, izņemot galveno - es nezinu, kur glabājas dārgumi. Taču arī ar desmito daļu no tā, kas man zināms, pietiktu, lai mani iznīcinātu tie, kas, tagad vairs par to nešaubos, turpina dārgumu meklēšanu. Nezinu, vai tie ir priesteru pēcteči vai arī starptautiski avantūristi. Zinu tikai, ka skaidrību dārgumu meklētāju noslēpumā varētu dot Dženovas un Turcijas arhīvi, kur, pēc nostāstiem, glabājas Akermanas pazemes eju kartes. Bet, ja ir kartes, tad ir arī cilvēki, kas var pie tām piekļūt un censties izmantot saviem nolūkiem. Ir vēl daži "pavedieni", kas ved uz mīklas atminējumu, taču es labāk par tiem klusēšu. Tā paša iemesla dēļ baidos nosaukt savu vārdu un dzīves vietu.

Ilgi šaubījos, tad tomēr nolēmu… izteikt savu viedokli."

Un paraksts - Jūsu Novadnieks.

Lūk, kāda vēstule. Atzīšos, ka es ar lielu interesi izlasīju par jauno hipotēzi. Ceru tikai, ka turpmākā faktu un liecību uzkrāšana un rūpīga analīze galu galā mūs pietuvinās patiesībai. Un ir ļoti labi, ka stāsts par pazemes cilvēkiem izdara tik asus sižetiskus pa​vērsienus.

Timofejs Gurtovojs Vai plankumi uz Saules un Bermudu anomālija vienā maisā bāžami?

Pasaules ūdens plašumos ir rajoni, kur kuģi un lidmašīnas pazūd daudz biežāk, nekā to nosaka varbūtības likumi. Pazīstamākie ir divi. Zināms arī trešais, ne mazāk bīstams, tomēr ar mazāku negadījumu skaitu, jo gaisa un ūdens telpa tur retāk tiek izmantota. Galvenais drūmās popularitātes ziņā atrodas Atlantijas okeānā, netālu no ASV piekrastes, un to ierobežo iedomāta līnija, kas savieno Bermudus, Floridu un Puertoriko. Rajons plaši pazīstams kā Bermudu trīsstūris, bet ļaužu valodas to nokristījušas arī par Elles loku, Burvestības jūru, Orandu jūru un Pazudušo Kuģu Ostu.

Otrs rajons, kas ieguvis Sātana Nodevīgās jūras nosaukumu, atrodas uz dienvidrietumiem no Japānas. No šī rajona japāņi baidās kā no uguns, jo tajā notikušas daudzas neizskaidrojamas pazušanas.

Un pēc tam, kad no 1950. līdz 1954. gadam tur pazuda 9 moderni kuģi, Japānas attiecīgas oficiālas varas iestādes to pasludināja par bīstamu.

Trešais ir tā saucamā Nāves Vestes Kabata - rajons Indijas okeāna rietumu daļā. Notikuma rakstura ziņā visi šie rajoni ir līdzīgi. Pazūd ne tikai mazi kuģīši, bet arī lieli transportkuģi, kas apgādāti ar drošiem dzinējiem un radiostacijām. Pazūd bez pēdām, nepaspējot pat noraidīt briesmu signālu. Un visbiežāk tad, kad ir labs laiks. Šajos rajonos pazūd arī lidmašīnas.

Kāds tad ir šo pazušanu iemels? Versiju ir daudz, taču neviena no esošajām nespēj sasaistīt kopā visas zināmās neredzamo spēku izpausmes - kuģu vai atsevišķu cilvēku pēkšņo pazušanu, neatstājot nekādas pēdas, tādas parādības lidmašīnās kā magnētiskās bultiņas haotiska griešanās ap savu asi, radiosakaru pārtraukšana un lidmašīnu atstaroto signālu pazušana no radiolokatoru ekrāniem, "laika novirzes" un "pienaina viela", kas aptver lidmašīnas. Tomēr līdz tam brīdim, kamēr nebūs saņemta viennozīmīga atbilde uz jautājumu, kur palikušas visas pazudušās lidmašīnas, kuģi, zemūdenes un cilvēki, tiesības pastāvēt ir visām hipotēzēm, to skaitā arī šķietami visneticamākajām. Tiek izvirzīta vēl viena, kas nebūs tik aizraujoša, jo tajā nav ne NLO izdarītu nolaupīšanu, ne slavenās pārejas citās dimensijās.

Izvirzītās hipotēzes pamatā ir parādības, kas novērojamas uz Saules. Plankumi un uzliesmojumi uz tās virsmas ir spīdekļa gravitācijas un magnētiskā lauka lokālu variāciju rezultāts. Jādomā, ka tamlīdzīgas lauku variācijas piemīt arī citiem kosmiskajiem objektiem. Tādas ir arī uz Zemes, tikai izpaužas ievērojami vājāk, veidojot meteoroloģisko laiku un atnesot visiespējamākās kataklizmas. Tās tad acīmredzot arī ir visu anomāliju iemesls.

1950. gadā, izpildot magnētisko un gravitācijas spēku pētniecības programmu, ko organizēja Kanādas valdība, tamlīdzīgas variācijas atklāja elektronikas speciālists Vilberts B. Smits. Izrādījās, ka tās ir relatīvi nelielas zonas (ap 300 metru diametrā), taču sasniedz visai lielu augstumu. Tām tika dots "koncentrēto sakaru zonu" nosaukums. "Šajās zonās," kā apgalvo pētnieki, "magnētiskie un gravitācijas spēki ir tik stipri traucēti, ka var viegli pārplēst lidmašīnu." Un tālāk: "… vai šīs koncentrēto sakaru zonas virzās uz priekšu vai vienkārši pazūd - nav zināms… 3-4 mēnešus vēlāk mēs vēlreiz mēģinājām dažas no tām atrast, bet - nekādu pēdu…"

Izanalizējot daudzus aprakstus par notikumiem zināmajos jūru anomāliju rajonos, atklājas, ka visa iemesls acīmredzot ir tieši tā saucamo koncentrēto sakaru klaiņojošās zonas, kas tur kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ visbiežāk rodas. Tātad tur rodošies spēki iekļaujas zinātnei zināmos ietvaros.

Tā, piemēram, magnētiskā fona veseluma traucējumi, tā izkropļojumi uz lokālo pavājinājumu rēķina izraisa ne tikai magnētiskā kompasa bultiņas haotisku griešanos, bet ietekmē arī cilvēku psihi. To apliecina akadēmiķa V. Kaznačeva vadībā 1965. gadā Novosibirskā izdarītie eksperimenti ar

magnētiskās izolācijas kameru. Atrašanās kamerā ilgāk par 20 minūtēm draud ar psihes traucējumiem.

To pašu apstiprināja arī kosmiskie pētījumi. Atrašanās ārpus Zemes magnētiskā lauka diviem kosmonautiem nepalika bez sekām. Viens kļuva par ekstrasensu, bet otram tika nopietni traucēta psihe.

Savukārt gravitācijas lauka izmaiņas rada izmaiņas ķermeņu svarā, tātad arī atmosfēras blīvumā.

Starp citu, pavājinoties gravitācijas laukam, gaiss kļūst līdzīgs augstkalnu gaisam. Cilvēkiem, kas nonākuši anomālā zonā, var iestāties skābekļa bads ar visām no tā izrietošām sekām: aizdusu, asinsizplūdumiem un izmaiņām apziņā - autoskopiju [4] . Pēkšņa vienlaicīga negatīva iedarbība uz cilvēkiem, kurus novājina gravitācijas un magnētiskais lauks, arī noved pie tā, ka viņi steigšus panikā pamet gan kuģus, gan lidmašīnas. Bet uz ūdeņiem pārveidots apziņas stāvoklis un psihes traucējumi panikas apstākļos noved pie bojāejas. Tā uzrodas kuģi bez cilvēkiem - klejojošie rēgi.

Kā jau minējām, smaguma spēka lieluma izmaiņas noved pie ķermeņa svara izmaiņām. Bet šķidras vides blīvums nesaspie- žamības dēļ paliek nemainīgs. Precīzāk sakot, strauji izdaloties tajā izšķīdinātajām gāzēm, pat palielinās. Tātad, samazinoties kuģa svaram, notiek tā strauja izspiešana no ūdens. Šajā gadījumā kuģa smaguma centrs pārvietojas uz augšu, tuvāk ūdens virsmai, kuģis zaudē noturību un apgāžas. Palielinot svaru, kuģis vienkārši nogrims jūras dibenā. Taču kaut kas tamlīdzīgs diez vai notiek. Spriežot pēc visa, drīzāk notiek pirmais variants. Lai gan katastrofas ar zemūdenēm var notikt arī otra iemesla dēļ.

Lokālas magnētisko un gravitācijas apstākļu izmaiņas acīmredzot iestājas visai negaidīti un diezgan ātri. Vēl jo vairāk tad, ja tamlīdzīga zona ir klejojoša. Tāpēc noraidīt briesmu signālu komanda vienkārši nepaspēj. Turklāt tajā laikā tiek traucēta arī radiosignāla pārraidāmība.

Ne mazāk bezcerīgā stāvoklī nonāk arī lidmašīnas. Samazinoties gravitācijas spēkam, zonā izretinās atmosfēra. Ar to samazinās dzinēja vilcējspēks un celtspējas lielums. Lidmašīna strauji zaudē augstumu un var pat nokļūt ūdenī, no kura intensīvi izdalās gāzes. Ievērojami zaudējot augstumu, lidmašīna iziet no lokatora uztveres zonas un pazūd no ekrāna. Ja lidmašīna tikai īslaicīgi atrodas zonā, skarot tikai tās malu, tad, no tās izejot, tā atkal atrodas agrākajā augstumā un parādās uz lokatora ekrāna. Var gadīties ari tāda visai neparasta parādība, kad lidmašīna ierodas galapunktā priekšlaicīgi. Lidmašīnai ieejot anomāliju zonā, kā jau minējām, tā strauji zaudē augstumu, bet, izejot no tās, lidojuma augstums tikpat strauji atjaunojas. Tā kā tas notiek gravitācijas spēka maiņas rezultātā, neviens lidmašīnā esošais cilvēks neko nemana. Tātad, ja zona un lidmašīna virzās vienā virzienā ar ātrumu, kas līdzīgs lidmašīnas augstuma zaudēšanas ātrumam, tad tās krišana un pacelšanās notiks pa līkni. Tādā gadījumā nolaišanās un pacelšanās ātrums būs ievērojami lielāks par kreisēšanas ātrumu. Tāpēc arī lidmašīna ieradīsies galapunktā ātrāk. Taču tas notiks tikai tad, ja zona ir viendabīga, tas ir, to veido viens "avots". Ja zona sastāvēs no vairākām sīkākām apakšzonām, lidmašīnu, "it kā gigantiskas rokas sagrābtu", sāks mētāt uz visām pusēm. Un šo mētāšanu sajutīs gan tehnika, gan cilvēki. Kaut ko tādu 1969. gada 11. decembrī piedzīvoja cilvēki, kas piedalījās lidojumā ar Madagaskaras gaisa karaspēku lidmašīnu DS-3. Interesanti ir ari tas, ka, atrodoties zonā, pulksteņi - un ne tikai mehāniskie, bet arī elektroniskie - apstājas. Attēla pazušanu no radiolokatora ekrāna (tā var notikt tādēļ, ka anomālā zona izkliedē atstaroto signālu) daži komentētāji izskaidro kā lidmašīnas pāriešanu citā dimensijā, bet pulksteņu apstāšanos - kā laika transformēšanos.

Strauja gravitācijas spēka samazināšanās anomāliju zonā, kas izraisa atmosfēras izretināšanos, rada gaisa temperatūras pazemināšanos ar intensīvu tvaiku kondensēšanos. Rodas blīva, viendabīgiem mākoņiem līdzīga migla, ko uztver kā "pilienveidīgu vielu". Aizsedzot horizontu, tā lidmašīnām atņem vizuālās orientācijas iespēju. Bet magnētiskā kompasa nedarbošanās un neiespējamība izmantot radiokompasu, jo neiet cauri radiosignāli, neļauj izmantot arī orientēšanos pēc aparātiem. Ilgāka atrašanās situācijā beidzas ar lidmašīnas bojāeju pilnīgi citā vietā nekā tā, kur tai vajadzētu atrasties saskaņā ar lidojuma maršrutu. Neizprotamas gaisa katastrofas, kas līdzīgas tām, kuras norisinās magnētisko un gravitācijas anomāliju zonās virs jūras plašumiem, gadās arī citur. Lūk, kā vienu no šādiem

gadījumiem apraksta pētnieks I. Vino- kurovs: "Lielbritānijas Aizsardzības ministrija un Gaisa kara spēku vadība bija ārkārtīgi norūpējusies par kara lidmašīnas pilota mīklaino bojāeju 1987. gada 22. oktobrī. Tas notika lidojumā virs četriem labības veldres apļiem, kas jau 1987. gada 22. augustā tika atklāti kādā no Viltšīras grāfistes labības laukiem.

Lūk, kā tas bija. Sešas minūtes pēc izlidošanas, kad līdz veldres apļiem vēl bija 8 kilometri, pēkšņi ar lidmašīnu pārtrūka radiosakari. Angļu Gaisa karaspēku bāzes raidīto trauksmes signālu uztvēra ASV militārā trans- portlidmašīna. Tā ieraudzīja angļu lidmašīnu 90 jūdzes dienvidrietumos no Īrijas krastiem: spuldze virs pilota kabīnes nedega, arī pilota kabīnē nebija! Pēc 410 jūdzēm "šis debesu "lidojošais holan​dietis"" pazuda Atlantijas okeāna viļņos.

Pilota ķermeni nākamajā dienā atrada apmēram kilometru no labības lauka apļiem. Metrus 800 no apļiem atrada piepūšamo glābšanas laivu. Bet gabalos sarautais izpletnis atradās apmēram 7 kilometrus no apļiem…"

Ko var teikt par angļu lidotāja bojāeju? Laikam jau tikai to, ka pilots šajā gadījumā izjutis to pašu, ko jūrnieki, kas bija nokļuvuši Bermudu anomālijām līdzīgos rajonos. Tieši tāpēc, zaudējis sakarus un šausmu pārņemts no tā neparastā un neizprotamā, kas ar viņu notiek, pilots katapultējās. Bet lidmašīna, būdama autopilota režīmā, vēl ilgi atradās gaisā. Taču enerģētisko virpuļu ietekmē izpletnis nespēja glābt pilota dzīvību.

Izvirzītā hipotēze, kas izskaidro zonās notiekošo, pietiekami pilnīgi sasaista visu, kas par šo faktu zināms. Skaidrs ir arī šo anomāliju iemesls. Kā jau minējām, tās ir magnētiskā un gravitācijas lauka kopuma variācijas. Tas savu apstiprinājumu gūst arī uz Zemes atklātajās parādībās tā saucamo koncentrēto sakaru veidā un uz Saules notiekošajās parādībās, kuras novērojam kā tumšos un gaišos plankumus. Turklāt šie plankumi atrodas abpus Saules ekvatoram. Visvairāk sajūtamās anomāliju izpausmes uz Zemes novērojamas vietās, kas ir analogas Saules plankumiem.

Magnētisko un gravitācijas variāciju izpausmju uzskaitījums, kas iegūts, izanalizējot notikumus anomāliju jūras zonās, nav pilnīgs. Izrādās, ka veldres apļu, tātad arī citu figūru "mākslas darbi" labības laukos arī ir viena no tamlīdzīgu variāciju izpausmēm. Tas izriet no tā iepriekš minētā traģiskā notikuma ar angļu lidotāju, kas norisi​nājās tieši labības lauku veldres apļu rajonā.

Reiz nomīta zāle vai stiebrzāļu vārpa, ja stiebrs nav bojāts, drīz vien noteikti iztaisnosies - tāds ir dabas likums. Ar veldrē sakritušu labību tas nenotiek. Tātad labības stiebru noliecošais spēks nav vienreizējs, bet tam ir vairāk vai mazāk ilglaicīgs raksturs. Aprakstītajā gadījumā tā darbības laiks bija ievērojams. Tas izpaudās divus mēnešus pēc sāļu parādīšanās. Nav pareizs arī pieņēmums, kas veldres apļu parādīšanos saista ar diennakts tumšo daļu. Galvenais te nav tumsa, bet mitrums. Rīta rasas samitrinātie stiebri vienkārši ir mazāk izturīgi pret tos noliecošo spēku. Bet gadījums ar radiosakaru pārtrūkšanu, kad lidmašīna tuvojās labības veldres apļiem, un mikrofona uzvedību, par ko savā rakstā min I. Vinoku- rovs, liecina, ka tā saucamais "pļavu fenomens" saistīts ne tikai ar gravitācijas, bet arī ar magnētisko, t.i., ar magnētiski gravitatīvo variāciju.

"Reizēm apļu zonā," raksta I. Vinokurovs, "neparasti uzvedas mikrofoni. Tā, piemēram, apsekojot austrumos no Londonas deviņus vienā rindā esošus veldres apļus, britu pētniecības grupas līdzstrādniekam apļu zonas vidū pārstāja darboties mikrofons. Divus soļus aiz apļa - viss normāli.

Novērojumi tika izdarīti 20 reizes ar simtprocentīgu atkārtošanos!"

Tagad pēc visa teiktā, lai pilnīgi atrisinātu Bermudu un citu anomāliju mīklu, acīmredzot tikai nepieciešams izprast magnētiskā un gravitācijas lauka kopuma lokālo variāciju rašanās mehānismu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau zināms - viss notiek atbilstoši dabas likumiem. Tāpēc ir atrisināta ari šī problēma.

Tomēr vispirms nebūs lieki parādīt, kāpēc redzamie veidojumi uz Saules, kurus radījušas magnētiskās un gravitācijas variācijas, izskatās kā tumši un gaiši plankumi.

Ir maldīgi kosmisko procesu, kas sevi atklāj kā sarkano nobīdi, uztvert kā Visuma paplašināšanos, nosaucot to par galaktiku attālināšanos pēc sprādziena. Novērojamā sarkanā nobīde, kuras iemeslu nosaka

Doplera efekts, patiesībā rodas nevis uz objekta kustības rēķina, bet gan uz tā gravitācijas lauka rēķina, tātad ir parasta gravitācijas nobīde.

A. Einšteins kādreiz piedāvāja formulu, kā atrast gravitācijas lauka pārveidotu elektromagnētisko viļņu frekvenci. Taču šī formula, neatspoguļojot parādību būtību, ļauj izdarīt aprēķinus ar pieļaujamo neprecizitāti tikai ļoti īsiem (salīdzinājumā ar kosmiskajiem) attālumiem. Lieliem attālumiem tā ir nederīga, jo izraisa visai lielas kļūdas. Un, kad no novērojamo galaktiku redzamā izstarojuma tika atklāta ievērojama sarkanā nobīde, kas neietilpa Einšteina aprēķina ietvaros, to pierakstīja Deplera efektam, izskaidrojot tā rašanos ar galaktiku attālināšanos. Vai nav dīvaini, ka arī te, tāpat kā gadījumā ar reliktajiem izstarojumiem, mēs atkal esam nonākuši īpašā stāvoklī - Visuma centrā? Tiesa, tamlīdzīgu egocentrismu noliedz tas, ka līdz ar attālināšanos no centra galaktiku ātrums palielinās. Tomēr būtu derīgi sev pajautāt, uz kā rēķina tad šim ātrumam būtu jāpieaug? Kāds tad īsti ir paātrinājuma iemesls?

Gaisma izplatās taisnā virzienā. Noejot ceļu no avota līdz novērotājam, sākumā tā pārvietojas avota gravitācijas laukā, bet pēc tam tādā pašā novērotāja laukā. Tātad vispirms tā iziet sarkanās nobīdes stadiju, bet pēc tam - violetās. Kura no nobīdēm būs lielāka, tāda arī novērotājam gaisma izskatīsies.

Lielākā nobīde būs lielākā gravitācijas laukā.

Tā gaismas viļņa garums, ko, piemēram, izstaro Saules virsma, uz Zemes izskatīsies ievērojami garāks nekā tas, kas tam ir izstarojuma brīdī. Tāpēc, ka Saules gravitācijas lauks daudzkārt pārsniedz Zemes gravitācijas lauku. Uz Zemes novērojamais Saules spektra maksimums piederas viļņu garumam, kas apmēram līdzīgs 0,5 mm. Saskaņā ar Vīna likumu tas atbilst apmēram 6000 kelvinu temperatūrai.

Taču, ja ņem vērā pakāpi, kādā novērojamais gaismas vilnis uz Saules gravitācijas lauka rēķina kļūst sarkanāks, tad izrādās, ka mūsu Gaismekļa virsmas patiesā temperatūra ir daudz lielāka - vairāk nekā 160 tūkstoši kelvinu.

Kļūst skaidrs ari tas, kāpēc daži Saules virsmas iecirkņi izskatās tumšāki - kā "plankumi", bet citi gaišāki - kā "uzliesmojumi". Gan viens, gan otrs iemesls ir vietējais, kā jau minējām - magnētiskā un gravitācijas anomālija. Tās avots acīmredzot ir kosmiskā ķermeņa dzīlēs noritošie procesi. Lokāli izveidojusies gravitācijas lauka palielināšanās uz zvaigznes virsmas veido krāteri, ko apstiprina Vilsona efekts. Un mērāmo gaismas viļņu paaugstinātas gravitācijas nobīdes dēļ no ārpuses šī vieta izskatās tumšāka. Bet to vareno sprādzienu atkritumu iemesls, kuri aptver Saules atmosfēru un ietekmē arī Zemi, gluži otrādi, ir lokāli radusies gravitācijas spēka samazināšanās centrālā spēka darbības apstākļos.

Turklāt samazinājusies gravitācijas nobīde līdz ar uz Doplera efekta rēķina notiekošo pārbīdi uz violeto pusi noved pie tā, ka no ārienes izvir​dums izskatās daudz spilgtāks.

Vienādojumu, kas patiesi apraksta gravitācijas nobīdes procesu, autors ir ieguvis. Tā patiesumu var pārbaudīt ar eksperimentu, izmērot Saules radiācijas daļēja spektra maksimumu, piemēram, uz Marsa virsmas. Tur tam lieluma ziņā jābūt citādam, atšķirīgam no Zemes spektra. Ja par izejas punktu pieņem tā novērojamo lielumu uz Zemes - 0,5 mm, tas ir, ņemot vērā, ka dažas frekvences daļēji absorbē Zemes atmosfēra, tad uz Marsa tam jālīdzinās 1,33 mm, kas nosaka ievērojamu pavirzīšanos uz sarkano pusi.

Tāpēc arī planēta izskatās sarkana.

Sakarā ar iepriekš teikto jāpiemin vēl kāda parādība. To var novērot uz Zemes labos apstākļos.

Uzlecot Saule izskatās "aukstāka" nekā pusdienlaikā, kad tā ir zenītā. Vēl "aukstāka" Saule ir vakarā norietot. Iemesls ir šāds. Pusdienlaikā Saules gaisma pret Zemes virsmu novērošanas punktā krīt pa normāli. Zemes gravitācijas lauka dēļ violetā nobīde šajā gadījumā būs maksimāla, vājinot Saules gravitācijas lauka radīto sarkanās nobīdes sastatu. Taču rītā un vakarā Saules stari uz novērošanas punktu virzīti pa pieskari pret Zemes virsmu, kas ievērojami pamazina to spektra nobīdi violetajā virzienā. Un sarkanā nobīde izpaužas vairāk. Turklāt šajā laikā pilnīgi izpaužas arī Diplera efekts. No rīta novērošanas punkts virzās uz gaismas avotu. Vakarā - otrādi - tā kustība virzīta pretējā virzienā. Turklāt izveidojusies nobīde pirmajā gadījumā Zemes gravitācijas lauka dēļ summējas ar violeto nobīdi, bet otrajā - tiek atskaitīta no tās. Tā arī rodas Spīdekļa šķietamā krāsas atšķirība no rīta un vakarā.

Cilvēkiem nepakļāvīgās dabas parādības nodara viņu eksistencei lielu ļaunumu. Tādu parādību pētīšana ir vienīgais veids, ka, vismaz mazinot zaudējumus, nav iespējams no tiem izvairīties. Japāņu pētniecības kuģa un daudzo zinātnieku bojāeja Sātana jūrā liecina, ka klātbūtnes metode magnētisko un gravitācijas anomāliju parādību pētīšanā nav droša. Te jāizmanto citas metodes. Ieinteresētajām organizācijām var ieteikt racionālāku pētniecības metodiku, veicot anomāliju zonās kuģiem un lidmašīnām drošības pasākumus.

Vēstures līkloči

Boriss Vorobjovs Kņaziene Tarakanova: leģenda un īstenība Stāsts - pētījums APCIETINĀŠANA LIVORNO "Jūsu Ķeizariskajai Majestātei labpatika pavēlēt, lai es atvedu princesi Elizabeti, kura tobrīd atradās Ragūzā, un es, būdams vispadevīgākais kalps, darīju visu iespējamo, lai izpildītu šo Jūsu Majestātes rīkojumu. Varu uzskatīt sevi par laimīgu, ka man izdevās sagūstīt šo ļaundari ar visu viņas svītu uz kuģa, kur tā tagad arī tiek turēta apcietinājumā…" Šis ir fragments no vēstules, ko grāfs Aleksejs Orlovs, Krievijas jūras kara spēku komandieris Vidusjūrā, sūtīja ķeizarienei Katrīnai II. Vēstule uzrakstīta ap 1775. gada 20. februāri, un tajā grāfs vēsta Krievijas patvaldniecei par to, kā, pildīdams viņas uzdevumu, izsekojis un sagūstījis mīklaino sievieti, kas sevi dēvēja par ķeizarienes Elizabetes meitu un pretendēja uz Krievijas cara troni. Vēsturē viņa iekļuvusi ar "kņazienes Tarakanovas" vārdu. Šī nodaļa varētu būt mūsu apraksta nobeigums, jo tā rezumē "kņazienes" neparastās dzīves gaitas piecu gadu garumā, kas noslēdzās ar viņas apcietināšanu Itālijas pilsētā Livorno, taču, mazliet padomājis, autors to ievietoja vēstījuma sākumā, lai lasītāju uzreiz ievadītu lietas kursā un lai turpmākajam stāstījumam būtu nepieciešamais dinamisms.

Tātad Livorno, 1775. gada 21. februāris.

No rīta šīs nelielās pilsētiņas iedzīvotāji, atlikuši visus darbus, pulcējās krastmalā - kā vēstīja baumas, todien krievu eskadru, kas stāvēja reidā pie Livorno, apmeklēs krievu lielkņaziene, princese Elizabete, un viņu pavadīs Krievijas jūras kara spēku komandieris Vidusjūrā grāfs Aleksejs Orlovs Česmietis.

Beiuzot viņi piebrauca ostmalā, un ļaudis abus sagaidīja ar skaļiem sveicieniem. Princese, Orlova rūpīgi atbalstīta, pārsēdās no karietes laivā, un tā viņu nogādāja pie līnijkuģa "Isidor", kura mastā plīvoja eskadras komandiera Samuila Greiga karogs. No kuģa tika nolaists sēdeklis, un pēc brīža princese jau bija uz klāja. Pār reidā stāvošajiem kuģiem skanēja flotes orķestra mūzika, bet matroži, stāvēdami uz krāsainiem karodziņiem greznotām rājām, kliedza "urā!".

Pēc tikšanās ar Samuilu Greigu princese grāfa Orlova pavadībā apstaigāja kuģi un sveica ierindā nostājušos virsniekus un matrožus. Pēc tam augstākā sabiedrība devās uz admirāļa kajīti, kur jau bija klāts grezns galds. Tosti sekoja cits citam, kausus tikko spēja pildīt. Tad visi vēlreiz izgāja uz klāja, lai paskatītos flotes manevrus. Kuģi braukāja reidā, lielgabali šāva, un lielkņaziene bija stāvā sajūsmā par šo ainu. Ārkārtīgi aizgrābta, viņa pilnīgi nejuta, kā laiks iet, un attapās tikai tad, kad viņai aiz muguras kāds sakustējās. Lielkņaziene palūkojās atpakaļ un ieraudzīja gvardes patruļu ar kapteini priekšgalā.

Ne grāfs Orlovs, ne admirālis Greigs, kuri tikko stāvēja līdzās, nekur nebija redzami.

- Ko tas nozīmē? - lielkņaziene jautāja.

Patruļas komandieris paspēra soli uz priekšu un teica: - Viņas ķeizariskās majestātes vārdā jūs esat arestēta!

- Tūlīt pasauciet grāfu Orlovu! - lielkņaziene pavēlēja.

- Grāfs kā sazvērnieks ir arestēts pēc admirāļa pavēles, - skanēja atbilde.

Tā bija neapšaubāma maldināšana, taču sieviete, kas uzdevās par krievu lielkņazieni, nezināja, ka kļuvusi par tās upuri. Pārbīlī viņa zaudēja samaņu. Lielkņaziene tika aiznesta uz kajīti un ieslēgta kopā ar kambarsulaini un kalponi.

Persona, kuras apcietināšanu mēs tikko redzējām, bija viena no slavenākajām viltvārdēm visos laikos un visās tautās (vismaz tā līdz šim uzskatījusi lielākā daļa pētnieku. -B. K), un viņai bija ļoti daudz vārdu: hetmaņa Razumovska meita, princese Voldomira, šaha Nadira mazmeita, persiešu kņaziene Ali Emete, Azovas princese, Frau Šolla, Franka kundze, madame de Tremuija, kņaziene Ra- dzivila, grāfiene Pinenberga, pane Zeļinskaja, "pēdējā Romanovu nama kņaziene Elizabete"! Un, kaut ari viņa NEKAD nesauca sevi par kņazieni Tarakanovu, šis vārds uz visiem laikiem viņai pielipa un padarīja vēsturē slavenu.

Uzdodamās par ķeizarienes Elizabetes Petrovnas un grāfa Alekseja Razumovska meitu, viņa tik veikli izplatīja baumas par sevi, ka to gadu sabiedriskā doma bija pārliecināta: kņaziene Tarakanova patiešām ir cara pēctece. Par to runāja un rakstīja gan viņas laikabiedri, gan vēlāko laiku autori, bet slavenais krievu mākslinieks, glezniecības akadēmiķis K. Flavickis radīja pazīstamo gleznu, kur attēlota kņazienes Tarakanovas bojāeja Pētera un Pāvila cietoksnī.

Gleznā redzama jauna sieviete, kura stāv cietuma kamerā; to applūdina ūdens, kas ielaužas pa logiem un durvīm. Ūdenī peld žurkas, un sieviete šausmās vēro slīkstošos grauzējus, nespēdama izk]ūt no tumšās telpas.

Tā saskaņā ar izplatīto leģendu gāja bojā pretendente uz Krievijas cara troni. Tas notika it kā 1777. gadā, kad Pēterburgu piemeklēja postošākie plūdi un kņazieni aizmirsa (pēc citas versijas - negribēja) izvest no kameras.

Taču tā, vēlreiz atkārtoju, ir leģenda. Viltvārde (oficiālajos dokumentos viņa tiek dēvēta par "vārda zagli") tik tiešām bija ieslodzīta Pētera un Pāvila cietoksnī, taču nevis noslīka plūdos, bet gan nomira divus gadus iepriekš ar tuberkulozi.

Dokumenti par šo viltvārdi (viņas vēstules, sarakste starp grāfu Alekseju Orlovu un Katrīnu II, feldmaršala A. M. Goļicina vestā izmeklēšanas lieta) ļauj pietiekami sīki izsekot viņas dzīvei un apbrinot tās neparastos līkločus un nebeidzamās pārvērtības, kādas piedzīvoja šī sieviete, kura beigu beigās nodēvēja sevi par Viskrievijas princesi Elizabeti. Pamēģināsim arī mēs izsekot šīm pēdām, taču uz mazu brītiņu vēl atgriezīsimies Livorno.

Tur baumas par "kņazienes Tarakanovas" (no šī brīža liksim šo vārdu pēdiņās) sagūstīšanu izraisīja vētrainus vietējo iedzīvotāju protestus. Viltvārde bija skaista sieviete, un jau tas vien emocionālajiem itāliešiem lika nostāties viņas pusē. Daži no grāfa Orlova tuvākajiem ļaudīm ieteica viņam uzmanīties un darīt visu nepieciešamo, lai sevi aizsargātu, taču viņš, savulaik nebaidīdamies izdarīt valsts apvērsumu, atgaiņāja šos brīdinājumus kā uzmācīgas mušas. Grāfa rīcībā bija pieci līnijkuģi un viena fregate ar kopumā 700 lielgabaliem. Atklājot no tiem uguni, flotes komandieris varēja noslaucīt Livorno no zemes virsas, turklāt Katrīna II bija devusi Orlovam pilnīgu rīcības brīvību. Attiecīgā brīdī mēs citēsim arī ķeizarienes vēstuli, kas apstiprina šo faktu.

Kaut arī viltvārde bija sagūstīta, krievu eskadra stāvēja Livorno vēl četras dienas, jo tika izšķiroti "kņazienes" dokumenti un kuģī iekrautas Orlova Česmieša mantas, kuru septiņos gados, kamēr grāfs uzturējās Vidusjūrā, bija sakrājies vairāk nekā pietiekami. Tur bija gan gleznas, gan statujas, gan dārgas mēbeles, tā ka tikai naktī uz 26. februāri kuģi izbrauca atklātā jūrā. Marta vidū tie atstāja aiz muguras Gibraltāru, bet vēl pēc divām nedēļām sasniedza miglā tītos Anglijas krastus. Londonā tika papildināti pārtikas un ūdens krājumi, kā arī bija plānots kādu laiku pilsētā atpūsties, tomēr baumas par gūstekni uz kuģa "Isidor" aizklīda līdz londoniešiem, un tie pūļiem saplūda krastmalā, gluži vai apsēzdami Greiga kuģi cerībā kaut mirkli ieraudzīt krievu princesi. Tāpēc admirālis bija spiests steidzīgi atstāt Anglijas galvaspilsētu, un 22. maijā eskadra ieradās Kronštatē.

Pēc Orlova dotajiem norādījumiem viltvārdi drīkstēja izdot tikai tad, ja no ķeizarienes saņemtu tiešu rīkojumu. Tāpēc Greigs gaidīja Katrīnas II sūtņus. Beidzot reskripts pienāca. Tajā bija teikts: "Kontradmirāļa Greiga kungs, apsveicu ar veiksmīgu ierašanos mūsu ostās, par ko šodien pārliecinājos, un šī vēsts mani ļoti iepriecināja. Kas attiecas uz šo sievieti un viņas svītu, rīkojumus par

viņiem esmu nosūtījusi feldmaršalam kņazam Goļicina kungam uz Sankt-Pēterburgu, un viņš jūs atbrīvos no rūpēm par šiem pasažieriem. Varat būt pārliecināts, ka šo jūsu pakalpojumu es atcerēšos līdz mūža galam, un nevil​cinoties izsaku savu lielo pateicību.

Katrīna Kolomenskas ciemā 7 verstu attālumā no Maskavas Šeit nepieciešams precizēt datumus. Kā jau minēts, Greiga eskadra Kronštatē ieradās 22. maijā, bet vēstuli ķeizariene bija uzrakstījusi gandrīz nedēju iepriekš. Nekā noslēpumaina te nav, Katrīna to apliecina ar savu frāzi "par ko šodien pārliecinājos". Jā, kamēr eskadra brauca apkārt Eiropai, pie ķeizarienes pa sauszemi tika sūtīts īpašs ziņnesis, kurš nogādāja viņai vēsti par viltvārdes sagūstīšanu.

Saņēmis reskriptu, Greigs naktī slepeni nosūtīja viltvārdi uz Pētera un Pāvila cietoksni, kur nodeva viņu Pēterburgas ģenerālgubernatoram Goļicinam vai, pareizāk, viņa pārstāvim gvardes kapteinim Aleksejam Tolstojam. Taču arī Tolstojs bija tikai starpnieks viltvārdes ceļā no vienas amatpersonas pie otras. Par viņas pastāvīgo uzraugu kļuva cietokšņa komandants Andrejs Černiševs. Tas bija viņš, kas aizslēdza aiz gūsteknes drūmā Alekseja ravelīna vārtus, pa kuriem viņai vairs nebija lemts iziet…

NO PARĪZES LĪDZ ADRIJAS JŪRAI

XVIII gadsimta 90. gados Parīzē iznāca grāmata "Krievijas ķeizarienes Katrīnas II dzīve". Tās autors de Kastēra, vēstīdams par to, kas noticis pirms Polijas pirmās sadalīšanas, stāsta, ka 1767. gadā slavenais poļu augstmanis un niknais Krievijas ienaidnieks Karols Radzivils pieņēmis audzināšanā meiteni, par kuru klīda baumas, ka viņa esot ķeizarienes Elizabetes Petrovnas meita. Kas šī meitene bija patiesībā, vēsturniekiem nav zināms, taču, ņemot vērā mūsu interesi par "kņazieni Tarakanovu", 1767. gadu var uzskatīt par pirmo gadu, kad viltvārde pieminēta.

Cik veca viņa toreiz bija? 1775. gadā "kņaziene"izmeklētā- jiem paziņoja, ka ir 23 gadus veca, tā ka par viņas dzimšanas gadu var uzskatīt 1752. gadu, un tas nozīmē, ka, nokļūstot pie Radzivila, viņai bija ne vairāk kā piecpadsmit.

Turpmākajos piecos gados kņaza Radzivila audzēkne nozūd no pētnieku redzesloka un parādās tikai 1772. gada pavasarī Parīzē, dēvēdama sevi te par Kņazieni Voldomiru, te par persieti Ali Emetu. Viņu ielenca vesels kalpotāju štats, taču tuvākie sirdsdraugi bija divi baroni - Embss un de Šenkss.

Parīzes iedzīvotājus bija grūti ar kaut ko pārsteigt, tomēr mūsu varones ierašanās sacēla visai lielu troksni Francijas galvaspilsētas augstākajās aprindās. Kņaziene Voldomira noīrēja greznus apartamentus un atvēra salonu, kuru apmeklēt vēlējās daudzi. Viņas rautos pulcējās ne tikai Parīzes aristokrātijas pārstāvji, bet arijaun- buržuji - baņķieri, tirgotāji. Visiem salona saimniece neatvairāmi uzsmaidīja un pastāstīja dažas epizodes no savas dzīves. Viņa esot dzimusi Čerkesijā, bet tagad apceļojot Eiropu un Parīzē gaidot ziņas no saviem Finansu aģentiem par mantojumu, kas kņazienei kuru katru brīdi jāsaņem.

Naudu viņai novēlējis tēvocis, viens no Persijas bagātākajiem cilvēkiem. Čerkesijā, Persija… šie vārdi parīziešiem izklausījās pēc īstas eksotikas, un viņi atplestām mutēm klausījās čerkesu kņazienē. Un labprāt aizdeva naudu, ko viņa apsolīja atdot nekā citādi kā vien ar procentiem, līdzko saņems mantojumu.

Vārdu sakot, kņaziene Voldomira dzīvoja plaši.

Ir zināms, kā šo noslēpumaino sievieti aprakstījuši viņas laikabiedri.

"Viņa ir jauna, skaista un apbrīnojami gracioza," rakstīja kāds no viņiem. "Mati pelnu krāsā, acu krāsa pastāvīgi mainās - te zilas, te - kļūst melnas, un tas piešķir viņas sejai zināmu sapņainību un mīklainību, un, skatoties uz viņu, liekas, it kā ari viņa pati būtu izausta no sapņiem. Viņa izturas kā dižciltīga sieviete un, domājams, tikusi labi audzināta…"

Bet šo vēlāk tapušo raksturojumu atstājis feldmaršals Goļicins, kas izmeklēja viltvārdes lietu Pētera un Pāvila cietoksnī: "Cik var spriest, viņa ir jūtīga un kaislīga, ar asu prātu, plašām zināšanām, brīvi

pārvalda franču un vācu valodu, kurās runā bez akcenta… Visai īsā laikā viņai izdevies apgūt arī angļu un itāļu valodu."

Piebildīsim, ka viltvārde nereti lepojusies arī ar arābu un persiešu valodas zināšanām, taču pārbaudot izrādījies, ka tie ir visīstākie meli. Varam secināt, ka viņa ar vieglu sirdi un mierīgu prātu spēja uzdot vēlamo par esošo, kad vien radās tāda nepie​ciešamība.

Kā jau teicām, kņazienes Voldomiras salonā pulcējās visdažādākie cilvēki, un interesantākais to vidū neapšaubāmi bija grāfs Mihails Oginskis, poļu izcelsmes emigrants, kas dzīvoja Parīzē un lūdza Francijas karali Luī XV sniegt palīdzību Polijai, kura centās atbrīvoties no Krievijas varas un pār kuru tobrīd jau savilkās reāli sadalīšanas draudi (1772. gada vasarā Poliju tik tiešām arī sadalīja Krievija, Austrija un Prūsija. - B. K).

Oginskis bija izcila personība. Šis dzejnieks un mūziķis (Oginska "Polonēze" vēl tagad tiek atskaņota visas pasaules koncertzālēs) prata smalki novērtēt arī sievietes skaistumu, tāpēc no pirmā acu uzmetiena kņazienei Voldomirai saprata, ka viņa ir neparasta skaistule. Tas, ka kņaziene mazliet šķielē, tas, viņaprāt, sievietei piešķīra īpašu burvību.

Arī kņaziene spēja no pirmā skatiena novērtēt cilvēkus, un nav nekāds brīnums, ka starp viņu un Oginski sākās mīlas sakars. Par to, cik tālu tas aizgāja, domas dalās. Oginska vēstules, kas saglabājušās vēstures arhīvos un ir adresētas kņazienei Voldomirai, pauž mīlestību, patiesu šķīstumu un uzticību. Tās ir vēstules, ko bruņinieks rakstījis savai skaistajai dāmai.

Taču, kā dzīvē mēdz būt, pērkons nodārdēja gluži nelaikā. Baronu Embsu, vienu no kņazienes favorītiem, piepeši arestēja karaļa policija. Kņazienes svītā viņš bija atbildīgais par viņas finansēm, un izrādījās, ka jau sen nav apmaksājis vekseļus. Taisnības labad piebildīsim, ka Embss bija bez vainas vainīgais: kņaziene savos izdevumos nepazina nekādus ierobežojumus, un barons vienkārši nespēja sagādāt viņai naudu tēriņiem, nemaz nerunājot par parādu nomaksu. Piedevām noskaidrojās, ka Embss nav nekāds barons un viņam nav pat dokumentu.

Stāvokli steidzīgi vajadzēja glābt, un kņaziene Voldomira lika lietā visu savu pievilcību, lai Embsu izpestītu no cietuma. Tas viņai izdevās, taču naudas, ko samaksāt kreditoriem, joprojām nebija, tāpēc atlika tikai viena iespēja, kā izvairīties no neizbēgamā apkaunojuma - nemanāmi aizbēgt. To kņaziene arī izdarīja un kādā jaukā dienā ieradās Vācijā, Frankfurtē pie Mainas. Saprotams, ka viņu pavadīja uzticīgie favorīti de Šenks un Embss. Pēdējais, jāteic, pārstāja dzīvot bez pases. Vēl uzturēdamās Parīzē, kņaziene Voldomira no Oginska, kam bija tiesības piešķirt dienesta pakāpes, saņēma neaizpildītu kapteiņa patentu, kur ari ierakstīja "barona" Embsa vārdu.

Taču dzīve arī Frankfurtē prasīja izdevumus. Bija vajadzīgs cilvēks, kurš spētu tos nodrošināt, un tāds atradās - kāds Limburgas kņazs. Četrdesmit divus gadus vecais neprecētais vīrietis pretendēja uz Šlēsvigas-Holšteinas hercogistes troni, viņam bija pašam savs galms, neliels karaspēks, tiesības apbalvot ar ordeņiem, bet, galvenais, - savs budžets. Tas ari kņazieni Voldomira vispirmām kārtām interesēja, un viņa ātri vien piesaistīja Limburgas kņaza uzmanību. Daiļās sievietes valdzinājuma apburts, Limburgas kņazs galīgi zaudēja galvu un kņazieni bildināja. Tomēr viņa nebūt nesteidzās precēties un ar visādiem ieganstiem attālināja saderināšanos, pieprasot no kņaza tikai vienu - naudu. Tas nespēja atteikt savai skaistajai izredzētajai un apmaksāja visus viņas neprātīgos izdevumus.

Pa to laiku kņazienes tuvāko (aužu vidū parādījās jaunas personas, starp tām - šļahtičs Mihails Domanskis. Viņš bija emigrants, tāpat kā Oginskis, un arī sapņoja par neatkarīgu Poliju. Drosmīgais, skaistais polis iekaroja mūsu varones sirdi un drīz vien kļuva par viņas mīļāko.

Taču mūs vairāk interesē pavisam kas cits: vai Domanskis bija tas, kurš iedvesa viņai domu uzdoties par Krievijas cara troņ- mantnieci? Protams, nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu ar simtprocentīgu "jā", tomēr ir fakti, kas uzvedina uz zināmām pārdomām - un galvenais no tiem - izmaiņas kņazienes uzvedībā pēc iepazīšanās ar Domanski. Iepriekš viņa sauca sevi daudzos vārdos, bet ne reizi par ķeizarienes Elizabetes meitu, un tieši 1773. gada decembrī, kad viņas dzīvē ienāca Domanskis, kņaziene

Voldomira pirmo reizi vēstīja, ka ir Krievijas cara troņmantniece.

Ar ko tas izskaidrojams? Droši vien tikai ar to, ka Domanskis patiešām iedvesa savai mīļākajai domu "dēvēt sevi par carieni". Vai viņš to darīja pats uz savu roku? Diezin vai. Drizāk notikumiem sekoja un tos virzīja zināmi spēki, kas bija ieinteresēti, lai Krievijā rastos kārtējais juceklis.

Taču kas tie bija par spēkiem? Vairums vēsturnieku uz šo jautājumu atbild viennozīmīgi: jebkāda nestabilitāte Krievijas impērijas iekšienē bija izdevīga tā dēvētajiem lielkungu konfe- derātiem, kas savulaik protestēja pret Katrīnas II politiku Polijas jautājumā, bet pēc sakāves emigrēja uz Eiropas valstīm. Tie bija viņi, kas sapņoja par brīvu Poliju un tās glābšanu saistīja tikai ar vienu - Katrīnas II gāšanu no troņa, jo Krievijas ķeizariene, pēc viņu domām, bija vainojama visās poļu nelaimēs. Vispirms viņa Polijas tronī iecēla savu mīļāko Staņislavu Poņatovski, bet pēc tam Poliju vispār sadalīja (šeit konfederātiem nebijaīsti taisnība - pilnīgi vājprātīgo Polijas pirmās sadalīšanas ideju deva Prūsijas karalis Fridrihs II, kurš ļoti vēlējās paplašināt savas valsts robežas uz Polijas zemju rēķina. - B. V.).

Tātad konfederāti ienīda gan Poņatovski, gan Katrīnu, un abu krišana bija viņu visu sapnis.

Konfederāti neatteiktos ari no krievu carienes fiziskas iznīcināšanas, bet, tā kā to izdarīt bija gandrīz neiespējami, par galveno izvēlējās variantu ar viltvārdi.

Vai šeit bija izredzes gūt panākumus? Bija - un diezgan labas.

Pirmkārt, konfederāti savu mērķu īstenošanai izvēlējās joti izdevīgu bridi - 1773. gada vasaru, kad Pugačova vadītā zemnieku sacelšanās satricināja visu impēriju. Oktobra sākumā Pugačovs, kas uzdevās par caru Pēteri III (Katrīnas II vīrs, ko brāļi Orlovi nogalināja Ropšā 1762. gadā), ar savu karaspēku aplenca Orenburgu. Pēc tam dumpis izplatījās Urālos un Pievolgā, aptverot milzīgu teritoriju.

Otrkārt, Katrīnai II bez uzticīgajiem palīgiem bija ari spēcīga opozīcija, kas to vien gaidīja, kad pienāks bridis ķeizarienes gāšanai no troņa. To pierāda kaut vai Miroviča sazvērestība 1764. gadā.

Kā zināms, pēc ķeizarienes Annas Joanovnas nāves Krievijas cara troni mantoja nepilngadīgais Pētera I mazmazdēls Joans Antonovičs. Taču 1741. gadā, kad ar gvardes palīdzību tronī kāpa Elizabete, Joans Antonovičs vispirms tika izsūtīts, bet vēlāk, 1766.gadā, ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī. Viņu poručiks Miro- vičs bija iecerējis atbrīvot un iecelt tronī Katrīnas vietā. Mēģinājums cieta neveiksmi, taču kopš tā laika Katrīna turēja acis vienmēr vaļā.

Tādējādi izredzes viltvārdei, vēlreiz atkārtosim, bija. Ja viņai izdotos nokļūt Krievijā gūt armijas atbalstu, grūti pateikt, ar ko beigtos šī grandiozā intriga. Starp citu, pretendente uz troni ļoti labi saprata, ka nepieciešams balstīties uz kaut ko reālu, taču, pirms sāksim stāstīt par to, ko viņa mēģināja darīt šajā virzienā, īsi atgriezīsimies pie Pugačova. Mūsu vēstījumam tas ir ļoti svarīgi.

Vēl nesen tika uzskatīts, ka Pugačovs vadījis stihisku tautas sacelšanos, pulcējis zem saviem karogiem visus apspiestos un nabadzīgos un naivi, atbilstoši savai īstenības izpratnei, pieņēmis "labā" cara vārdu (kaut arī Pēterim III izdevās valdīt ļoti īsu laiku, viņš baudīja tautas atzinību, jo ar vienu no saviem rīkojumiem atņēma visai lielus zemes īpašumus baznīcai. - B. V.). Tomēr pēdējo gadu vēstures pētījumi sniedz pavisam citādu ainu.

Vēsturnieku rīcībā ir neapgāžami pierādījumi, kas Pugačovu no tautas varoņa pārvērš valsts nodevējā, jo, kā noskaidrojās, viņš bija nevis krievu revolucionāro spēku ieliktenis, bet gan vispasaules masonu izvirzīta persona, bandinieks to spēku rokās, kuri jau no seniem laikiem centās destabilizēt, sašķelt, bet ideālajā gadījumā - iznīcināt Krieviju. Domājams, nav tālu tā diena, kad šis jautājums tiks noskaidrots galīgi.

Un vēl kas. Pugačova sacelšanos vērienīguma ziņā var pilnīgi salīdzināt ar Stepana Razina vadīto sacelšanos. Taču ir pārsteidzoša atšķirība: par Steņku tauta sacerējusi visai daudz dziesmu, ko dzied vēl šodien, bet par Pugačovu - nevienas pašas. Kāpēc? Vai ne tāpēc, ka tautas dvēseles kamertonis jau sen bija uztvēris neīstu pieskaņu ārzemnieciskajās Pugačova stīgās?…

Taču atgriezīsimies pie galvenā temata.

Tātad "poļu atstātās pēdas" "kņazienes Tarakanovas" lietā šķiet neapšaubāmas, tomēr ne visi

pētnieki ir vienis prātis ar šo viedokli. Piemēram, gadsimta sākumā konfederātu saistību ar viltvārdes parādīšanos noliedza E.Luņinskis. Viņš jautāja: "Kur tad radās ideja, kur ir miglā tītais iniciatīvas avots?"

Un pats atbildēja: "Visticamāk, tas bija viņā pašā - kņazienē Voldomirā. Pugačova karagājieni, kas 1773. gada rudenī sasniedza kulmināciju un sacēla jukas Krievijas Eiropas daļā, sagrozīja viņai galvu. Viņa apskauda viltus Pētera gūtos panākumus un nepadomāja par Donas kazaka popularitātes iemesliem. Kāpēc tas, kas izdevās pie Jaikas, neizdosies pie Ņevas vai Maskavas upes?"

Grūti piekrist šādiem spriedumiem. 1773. gadā, kad viltvārde uzdevās par princesi Elizabeti, viņai bija tikai 21 gads, un domāt, ka viņa pati uz savu roku, bez kādas palīdzības un pamudinājuma nolēmusi uzurpēt varu Krievijā, nav iespējams. Lai to darītu, vajadzēja zaudēt jebkādu priekšstatu par realitāti, taču to viltvārdei nekādi nevarēja pārmest. Gluži otrādi, viņa ne reizi vien saspringtākajās situācijās pierādīja, ka ir apveltīta ar veselo saprātu. Luņinska pārliecība, ka viltvārde pati izdomāja un "izvērsa" intrigu, var tikt attaisnota vienīgi tad, ja "kņaziene Tarakanova" būtu nevis viltvārde, bet gan Elizabetes īstā meita.

Tad viņai būtu morālas tiesības cerēt, ka viņu atbalstīs dažādas toreizējās krievu sabiedrības aprindas, kas nebija apmierinātas ar Katrīnas II varu. Taču šim jautājumam veltīsim atsevišķu nodaļu, kas rezumēs visu pētījumu.

1773. gada beigās kņazienes Voldomiras dzīvē bija notikums, kuram agri vai vēlu vajadzēja atgadīties, - mūsu varone, jau uzdodamās par princesi Elizabeti, satikās ar Karolu Radzivilu. Par ko viņi toreiz runāja, nav zināms, toties sarakstē, kas sākās starp abiem pēc šīs tikšanās, tika runāts par daudz ko.

Piemēram, lai atbalstītu Pugačovu, tika plānots rīkot sacelšanos Polijā un baltkrievu zemēs, kā arī apmeklēt Stambulu un lūgt turku sultāna palīdzību cīņai pret Krieviju (Turcija un Krievija tolaik atradās karastāvoklī. - B. V.). Šo nodomu īstenošanā Radzivilam un viltvārdei atbalstu sniedza Francijas karalis LuīXV, kurš visādi centās nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Eiropā.

Tā kā sacelšanās organizēšana Polijā un Baltkrievijā ievilkās, cīņu biedri nolēma vispirms doties uz Stambulu. Ceļš uz turieni veda caur Venēciju, kur pirmais nokļuva Radzivils - 1774. gada janvārī.

Viltvārde ar grāfienes Pinenbergas vārdu Venēcijā ieradās maija beigās un apmetās Francijas konsula mītnē. Taču ne uz ilgu laiku - jau 16.jūnijā Radzivils nofraktēja kuģi un kopā ar līdzzinātāju devās uz Stambulu. Taču pretvējš novirzīja kuģi no kursa, un tas nokļuva reidā pie Korfu salas. Tika noīrēts cits kuģis, taču arī otrs mēģinājums sasniegt Turcijas galvaspilsētu bija neveiksmīgs. Viņi spēja nokļūt tikai līdz Ragūzai (tagad Dienvidslāvijas pilsēta Dub- rovnika. - B. V.). Pilsētas varas iestādes neizjūta nekādas simpā​tijas pret Katrīnu II, tāpēc abus ceļotājus saņēma ar prieku.

Tāpat kā Venēcijā, arī Ragūzā viltvārde apmetās Francijas konsula mītnē un uzsāka plašu dzīvi.

Katru dienu tika rīkotas greznas pusdienas, kuru laikā viesmīlīgā namamāte stāstīja daudzajiem uzaicinātajiem viesiem par savu dzīvi un centās visus pārliecināt, ka ir Krievijas cara troņmantniece, ka Krievijā viņai ir spēcīga atbalstītāju grupa un ka Pugačovs, kurš ved uzvarām vainagotu cīņu pret Katrīnas II karaspēku, ir viņas miesīgais brālis kņazs Razumovskis.

Tādas sarunas risinājās no dienas dienā - līdz brīdim, kad atklājās, ka starp Krieviju un Turciju ir noslēgts miers, bet Pugačovs sakauts un Katrīnas ģenerāļi viņu saņēmuši gūstā. Viltvārde pavēstīja, ka visi šie ziņojumi ir nepatiesi, taču drīz vien laikraksti apliecināja pretējo. Piedevām iestājās saspīlējums attiecībās ar Radzivilu. "Princese" nezināja, ka kņazs jau labu laiku veda divkosīgu spēli, jo, juzdams, ka intrigas atrisinājums būs nelabvēlīgs, negribēja sarežģīt savu jau tā grūto stāvokli un sapņoja par iespē​jām no alianses izstāties.

Un - kā beigu akords - sākās nedienas ar veselību. Pirmās tuberkulozes pazīmes viltvārdei parādījās jau Venēcijā; tagad, kad nekas neveicināja dvēseles mieru, viņas pašsajūta krasi pasliktinājās. Tomēr viņa cīnījās ar slimību visiem spēkiem un, cenšoties īstenot savus plānus, uzrakstīja dažas ļoti svarīgas vēstules.

Pirmās divas tika uzrakstītas 1774. gada 18. augustā. Viena no tām bija adresēta grāfam Orlovam, bet otra - viņa eskadras jūrniekiem.

Plašo Orlovam adresēto vēstuli šeit necitēsim, piebildīsim tikai, ka tajā viltvārde sīki stāsta par savu dzīvi un cenšas grāfam iegalvot, ka ir likumīga Krievijas cara troņmantniece un, ja viņš pāriešot viņas pusē, tad, kļuvusi par ķeizarieni, viņa grāfam par to bagātīgi atlīdzināšot. Vārdu sakot, gandrīz personiska vēstule, kur saruna par politiku ir it kā fons. Jo interesantāka ir viltvārdes vēstule eskadras matrožiem. Tas bija programmatisks vēstījums, ar ko "vārda zagle" jau vērsās pie tautas, un tās citēšana ir pilnīgi attaisnojama, tiesa, ar dažiem saīsinājumiem: "Viskrievijas ķeizarienes Elizabetes testamentā teikts: "Mana meita… mantos pēc manis troni un valdīs tikpat patvaldnieciski, kā savulaik valdīju es." Princese Elizabete līdz šim nevarēja izsludināt šo manifestu… tagad, kad krievu tauta nolēmusi atbalstīt troņmantnieces likumīgās tiesības, viņa ir nonākusi pie atziņas, ka pienācis brīdis svinīgi paziņot, ka visā Eiropā zināmās mantojuma tiesības pieder viņai.

Testaments, uz kura šīs tiesības balstās, ietver pantus, kas vērsti uz labklājības nodibināšanu krievu tautas dzīvē. Visi mūsu uzticīgie pavalstnieki nolēmuši nostāties lielkņazienes pusē; viņa atrodas svešumā kopš savas mātes Elizabetes Petrovnas nāves. Tas arī pamudinājis mūs spert izšķirošo soli, lai izvestu mūsu tautu no ciešanām, ko tai pašreiz nākas piedzīvot, un darītu to vienlīdzīgu ar citām kaimiņu tautām… Ar Dieva žēlastību mēs kopā ar Elizabeti II, Viskrievijas princesi, paziņojam visiem krievu ļaudīm, ka viņiem ir izvēle: vai nu nostāties viņas pusē, vai arī pret viņu. Mums ir visas tiesības uz mums nolaupīto troni, un itin drīz mēs pasludināsim nelaiķes ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testamentu. Tie, kas atteiksies mums zvērēt uzticību, saņems pelnītu sodu saskaņā ar likumiem, ko pieņēmusi pati tauta un ko atjaunojis Viskrievijas ķeizars Pēteris I." Kā redzams, vēstījumā pieminēts ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testaments. Pēc viltvārdes apcietināšanas tas patiešām tika atrasts viņas dokumentos, taču līdz pat šim laikam nav izlemts jautājums par tā autentiskumu. Valda uzskats, ka tas tomēr ir viltojums, ko izgatavojuši poļu konfederāti, t.i., tie, kuri, domājams, izgudrojuši visu šo intrigu ar viltvārdi. Taču, ja arī dokuments bija viltojums, tas tik un tā ir vēstures fakts un mēs nevaram ar to neiepazīstināt lasītājus. Ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testamenta teksts, kas tika atrasts "kņazienes Tarakanovas" dokumentos: "Elizabete Petrovna (tā arī tekstā. - B. V.), mana meita, manto manu troni un valda pār Krieviju tikpat patvaldnieciski, kā savulaik esmu valdījusi es. Par viņas troņmantniekiem kļūs viņas bērni, bet, ja viņa nomirs, neatstājusi pēcnācējus, - Holšteinas hercoga Pētera (ķeizars Pēteris III, kas tika noslepkavots 1762. gada apvērsumā. - B. V.) pēcteči mantos troni.

Kamēr mana meita Elizabete būs nepilngadīga, Holšteinas hercogs Pēteris valdīs pār Krieviju, un viņam būs tāda pati vara, kāda bija man. Viņa pienākums ir audzināt manu meitu, kurai lielākoties vajag apgūt krievu likumus. Pēc pilngadības sasniegšanas, kad viņa pati spēs ņemt rokās vadības grožus, viņa tiks atzīta par Viskrievijas ķeizarieni visas tautas priekšā, bet Holšteinas hercogs Pēteris uz mūžu saglabās ķeizara titulu, un, ja princese Elizabete, Viskrievijas lielkņaziene, izies pie vīra, viņas dzīvesbiedrs ķeizara titulu iegūs tikai pēc Holšteinas hercoga Pētera nāves. Ja mana meita neatzīs par vajadzīgu, ka viņas laulātais draugs ir saucams par ķeizaru, viņas gribai jātiek izpildītai kā patvaldnieces gribai. Pēc viņas troni manto viņas pēcnācēji kā pa vīriešu, tā arī pa sieviešu līniju.

Mana meita Elizabete nodibinās augstāko padomi un iecels tās locekļus. Kāpjot tronī, viņai jāatjauno šīs padomes iepriekšējās tiesības. Karaspēkā viņa var izdarīt kādus vien pārkārtojumus vēlas. Ik pēc trim gadiem visām valsts iestādēm - kā militārajām, tā ari Civilajām - jāiesniedz viņai pārskati par savu darbu, kā arī norēķini. Tas viss tiek izskatīts muižnieku padomē, kuru ieceļ mana meita Elizabete.

Katru nedēļu viņai jādod publiska audience. Visi lūgumi tiek iesniegti ķeizarienes klātbūtnē, un viņa viena pieņem to sakarā lēmumus. Viņai vienai ir tiesības atcelt vai grozīt likumus, ja to atzīst par vajadzīgu.

Ministri un citi padomes locekļi lietas izlemj ar balsu vairākumu, taču nevar sākt to izpildi, pirms lēmumu nav apstiprinājusi ķei​zariene Elizabete Otrā.

Novēlu, lai krievu tauta vienmēr dzīvotu draudzībā ar saviem kaimiņiem. Tā vairosies tautas bagātība, turpretī bezjēdzīgie kari novedīs tikai pie iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Novēlu, lai Elizabete nosūta sūtņus uz visiem galmiem un ik pēc trim gadiem tos nomaina.

Nevienam ārzemniekam, nedz ari pareizticīgo baznīcas kalpotājam nav ļauts ieņemt ministru vai kādus citus svarīgus valsts amatus.

Muižnieku padome ieceļ pilnvarotos revidentus, kuri ik pēc trim gadiem apseko tālās provinces un noskaidro, kāds ir stāvoklis vietējās garīgajās, civilajās un militārajās lietās, kā noris darbs muitā, rūdu raktuvēs un citos kroņa īpašumos.

Novēlu, lai tālo provinču, Sibīrijas, Astrahaņas, Kazaņas un citi gubernatori laiku pa laikam iesniedz sava darba pārskatus augstākajās iestādēs Pēterburgā vai Maskavā, ja Elizabete tur izveidos savu rezidenci.

Ja kāds izdarījis atklājumu, kas var būt noderīgs visai tautai vai vairot ķeizarienes slavu, tas par šo atklājumu slepeni ziņo ministriem un pēc sešām nedēļām griežas tā departamenta kancelejā, kas šo jomu pārvalda; pēc trim mēnešiem lieta nonāk pie ķeizarienes izlemšanai publiskās audiences laikā, bet pēc tam deviņās dienās, rībot bungām, tā tiek izziņota visai tautai.

Novēlu, lai Krievijas Āzijas daļā tiktu nodibinātas īpašas iestādes tirdzniecības un zemkopības veicināšanai un ierīkotas kolonijas, ar nosacījumu, ka pastāvēs pilnīga visu reliģiju savstar1 pēja iecietība citai pret citu.

Novēlu, lai katrā pilsētā par valsts kases līdzekļiem tiktu nodibināta tautas mācību iestāde.

Novēlu, lai visas baznīcas un garīdzniecība atrastos valsts kases apgādībā.

Nodokļus nenosaka neviens cits kā tikai mana meita Elizabete.

Katrā apriņķī ik gadu tiks rīkota tautas skaitīšana, un ik pēc trim gadiem uz vietām tiks sūtīti īpaši ierēdņi, kas savāks sastādītos sarakstus.

Jānodibina kara akadēmija visu militāro un civildienesta ierēdņu dēlu apmācīšanai. Atsevišķi jātop izveidotai civilajai akadēmijai.

Pamesto bērnu izmitināšanai jānodibina īpašas pastāvīgas iestādes. Ārlaulībā dzimušo izmitināšanai jānodibina bāreņu nami, un to beidzēji jāiesauc armijā vai jānorīko darbā citos dienestos.

Novēlu, lai krievu nācija izpilda šīs mūsu pēdējās vēlēšanās un lai visi atbalsta un aizstāv Elizabeti, manu vienīgo meitu un vienīgo Krievijas cara troņmantnieci, ja rodas tāda nepieciešamība.

Un pēdējais, ko gribu ietvert šajā testamentā: es dodu svētību savai meitai Elizabetei Dieva tēva, Dieva dēla un Svētā Gara vārdā."

Ko var teikt par šī testamenta būtību un jēgu? Vai lasītājam nerodas doma, ka tas, pirmkārt, ir pārāk detalizēts, bet, otrkārt, tajā uzstājīgi, varētu pat sacīt "uzbāzīgi" tiek pausta doma par meitu Elizabeti kā vienīgo likumīgo Krievijas cara troņmantnieci? Kāpēc mēs izceļam tieši šīs divas lietas? Tāpēc, ka testaments tomēr rodas viena cilvēka pārdomu rezultātā un tam cik iespējams lapidāri jāatspoguļo testatora apslēptākās ilgas, kurām jāattiecas uz valsts politikas augstākajām sfērām, nevis jāuzdod mantiniekam par pienākumu dibināt skolas un rīkot tautas skaitīšanas. Ja tā notiek, testaments pārvēršas par tādu kā sīku programmu, kādu var izstrādāt zināms kolektīvs orgāns, piemēram, valsts padome, taču diezin vai testators. Tā uzdevums ir noteikt valsts dzīves stratēģiju, nevis taktiku.

Tādu pašu nelāgu sajūtu rada arī tas, ka testators ne reizi vien piemin, ka Elizabete ir viņas vienīgā likumīgā mantiniece. Ja par to nav nekādu šaubu (bet Elizabetei Petrovnai tādām nevajadzētu būt, ja viņa ir rakstījusi testamentu), nav vērts radīt tās mākslīgi, kas faktiski ir noticis.

Droši vien pēc šiem apsvērumiem arī vadījās pirmie testamenta pētnieki, kad viņiem radās aizdomas par viltojumu.

Taču atgriezīsimies Ragūzā.

Kā jau teicām, Ragūzas varas iestādes neizjūta nekādas simpātijas pret Katrīnu II (tās nebija apmierinātas ar Krievijas flotes klātbūtni Vidusjūrā), bet piesardzīgi cilvēki no republikas senāta, kuri izprata Krievijas augošo lomu Eiropā, paziņoja par viltvārdi Krievijas patvaldniecei. Taču Katrīna II, kas tolaik karoja pret Pugačovu, visticamāk, līdz zināmam brīdim negribēja vērst sabiedrības uzmanību uz vēl vienām briesmām, kādas draud viņas valdīšanai, tāpēc ar Krievijas ārlietu ministra grāfa Ņikitas Paņina starpniecību darīja zināmu Ragūzas senātam, ka nav vērts uztraukties par kaut kādas "vazaņķes" (tieši tā izteicās Katrīna II. - B. V.) nepamatotajiem tīkojumiem. Tomēr ķeizariene šo brīdinājumu iegaumēja un, kā mēs drīz redzēsim, izturējās pret saņemto ziņu pavisam nopietni.

Pa to laiku "grāfiene Pinenberga" nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Nosūtījusi vēstules krievu jūrniekiem un grāfam Orlovam, viņa 24. augustā uzrakstīja vēstuli arī turku sultānam Abdulhamidam I, lūdzot izsniegt viņai un kņazam Radzivilam firmanu iebraukšanai Turcijā, lai Stambulā vienotos par kopīgo cīņu pret Krieviju. Gribēdama atstāt lielāku iespaidu uz Abdulhamidu, viltvārde paziņoja, ka pilnīgi noteikti viņas pusē ir pārgājusi krievu eskadra un tās komandieris, kā arī apsolīja savienībā pret Katrīnu iesaistīt Poliju un Zviedriju un parakstīja vēstuli kā Viņa ķeizariskās Majestātes uzticamā drau​dzene un kaimiņiene Elizabete.

Bija uzrakstīta vēstule arī lielvezīram, taču nedz viņš, nedz sultāns viltvārdes vēstules nesaņēma.

Kņazs Radzivils, kurš jau labu laiku saprata, kādai neveiksmei lemta šī iecere, negribēja bāzt galvu cilpā, tāpēc pavēlēja savam aģentam Stambulā pārtvert "grāfienes Pinenbergas" vēstules. Un viņa, kā vienmēr dāsni rīkodama pieņemšanas un vakariņas ar aicinātiem viesiem, veltīgi gaidīja atbildes no Bosfora krastiem un nemaz nenojauta, ka ir jau nodota un ka nodevējs ir viens no tuvākajiem viņas sabiedrotajiem.

Tagad pienācis laiks atgriezties pie viena no mūsu stāsta galvenajiem varoņiem. Lasītājs jau, protams, būs uzminējis, ka runa ir par grāfu Orlovu Česmieti, kura loma "vārda zagles" sagūstīšanā bija izšķirošā.

Ja var ticēt nostāstam, Orlovu dzimtas tēvs bija strēlis, viens no slavenā 1698.gadā notikušā strēļu dumpja dalībniekiem. Uz nāvi notiesāts, viņš, iedams uz soda vietu, asi atgrūdis Pēteri I, kurš gadījies viņam ceļā, un tai bridī it kā teicis: "Paej, valdniek, nost, es te apgulšos!" Runā, ka notiesātais ar savu bezbailību tik ļoti pārsteidzis Pēteri I, ka viņš strēli nosaucis par ērgli un apžēlojis.

Kā mēdz teikt, nostāsts ir viena vienīga nepatiesība, taču tajā ir mājiens: visi pieci brāļi Orlovi Ivans, Grigorijs, Aleksejs, Fjodors un Vladimirs, tāpat kā viņu ciltstēvs, bijuši ļoti pārgalvīgi un drosmīgi. Viņi visi dienēja gvardē un tur izraisīja visus kautiņus, iedzeršanas un mērošanās spēkā.

Sevišķi ar to izcēlās Grigorijs un Aleksejs. Grigorijs bija atklāts puisis, toties Alehans (tā gvardē sauca Alekseju Orlovu) - sevī noslēdzies, taču tālredzīgs. Šīs īpašības viņam palīdzēja ilgi noturēties troņa tuvumā, turpretī daudzi citi, kuriem nebija paraduma lūkoties tālāk, gan ātri uzkāpa pa karjeras kāpnēm, bet tikpat drīz ari krita lejup.

Par zvaigžņu stundu brāļu Orlovu mūžā kļuva 1762. gada 28.jūnija notikumi.

Pirms pusgada, 24. decembri, bija nomirusi ķeizariene Elizabete, un tronī kāpa viņas māsasdēls Pēteris III. Pēteris III vienā mirklī satuvinājās ar Prūsijas karali Fridrihu II, kas vēl nesen bija Krievijas ienaidnieks. Viņu draudzība nonāca pat tik tālu, ka Pēteris III pavēlēja sagatavot krievu armiju karagājienam uz Dāniju, ar ko tobrīd karoja Prūsijas Fridrihs.

Armija un it īpaši gvardes pulki to izturēt nevarēja. Nesen bija beidzies septiņgadu karš, kur Fridrihs tika pilnīgi sakauts, un te piepeši karagājiens uz Eiropu palīgā bijušajam ienaidniekam!

Gvardē rūga neapmierinātība, un drīz vien nobrieda sazvērestība, kur brāļiem Orloviem bija galvenā loma. Tie bija viņi, kas pierunāja Katrīnu gāzt vīru no troņa un kronēties pašai. Tiklīdz sākam runāt par apvērsumu, pirmais, ko mēs iedomājamies, ir Grigorijs Orlovs. Pie viņa mūs ir pieradinājuši vēsturnieki ar dažnedažādiem stāstiem par visvarenā favorīta diženajiem dar​biem.

Protams, tas bija Grigorijs Orlovs, kurš ar savu lielo darbošanās gribu un personisko vīrišķību 1771 .gada rudenī uzveica Maskavā mēri un par to - vienīgais no brāļiem! - saņēma kņaza titulu; tas bija viņš,

kas ierosināja sūtīt krievu eskadru uz Vidusjūru, kad tika apspriesti plāni karam ar Turciju. Tā patiešām bija, taču 27- 28.jūnijā nevis viņš, bet gan viņa brālis Aleksejs bija īstais sazvērestības organizētājs. Tas bija Aleksejs, kurš Katrīnu no Pēterhofas nogādāja Pēterburgā un ieveda tieši notikumu virpulī; Alekseja centienus izdarīt valsts apvērsumu atbalstīja gvardes Izmailovskas pulks. Viņš arī nolasīja pie Kazaņas katedrāles manifestu par Katrīnas II kāpšanu tronī.

Tikpat lielu pakalpojumu jaunajai ķeizarienei Aleksejs izdarīja, novākdams no ceļa viņas vīru Pēteri III. Pēc atteikšanās no troņa Pēteris III tika ieslodzīts Ropšu cietoksnī un drīz vien nogalināts. Tiek nosaukti vairāki cilvēki, kam ir sakars ar šo slepkavību, - Baratinskis, Teplovs, kapteinis Švaničs, tomēr arī šeit galvenais bija Aleksejs Orlovs, Alehans. 6.jūlijā viņš rakstīja Katrīnai no Ropšu cietokšņa: "Es baidos ne tik daudz par to, ka mūsu kroplis (Pēteris III. - B. V.) varētu nomirt, cik par to, ka viņš varētu palikt dzīvs…"

Sīkāk par Pētera III nonāvēšanas plāniem nav zināms, taču, kad tas notika, Aleksejs liekulīgi rakstīja kārtējo vēstuli Katrīnai: "…pats nezinu, kā šī nelaime atgadījās. Mirstam, ja par mums neapžēlojies.

Māmiņ, viņa nav starp dzīvajiem. Atzīstos, tā bija mana vaina, un nekā te vairs nav ko izmeklēt."

Kā redzam, sazvērnieki spēlēja, kā mēdz teikt, komēdiju. Muļķiem un vientiešiem. Pat savam kādreizējam mīļākajam Staņislavam Poņatovskim Katrīna pavēstīja: "Viņš (Pēteris III. - B. V.) šausmīgi daudz dzēra, sāpes vēderā atjaunojās reizē ar smadzeņu iekaisumu (!), divas dienas viņš nogulēja ļoti slims un, neraugoties uz ārstu pūliņiem, nomira…"

Arī par to tautai tika paziņots manifestā.

Nobeidzot nākamā grāfa un admirāļa portretu, piebildīsim, ko par viņu vēlāk teicis kāds autors: "Šajā milzī apvienojās prāts, apbrīnojams vērīgums, neprātīga drosme, nedzirdēta pašpārliecinātība, pārgalvība, jebkādu sirdsapziņas pārmetumu trūkums, izšķērdība, nevērība pret sabiedrisko domu…" Šim cilvēkam "princese Elizabete" arī uzrakstīja vēstuli un pēc tam nepacietīgi gaidīja atbildi. Taču, pirms turpinām stāstu, jāpaskaidro lasītājam, kādā veidā grāfs Aleksejs Orlovs nokļuva Itālijā, turklāt vēl kā krievu flotes virspavēlnieks.

Viss sākās ar sanāksmi pie Katrīnas II, kad, apspriežot plānu karam ar Turciju, kas bija tikko sācies, Grigorijs Orlovs ierosināja nosūtīt uz Vidusjūru karakuģus, lai saceltu Balkānu tautas pret turku sultāna jūgu. Katrīna pienācīgi novērtēja favorīta ierosinājumu un sāka prātot, kam uzticēt eskadras vadīšanu un kurš būs atbildīgais par karadarbību Arhipelāgā (Jonijas jūras rajons, kur eskadrai vajadzēja darboties. B. V.).

Uz pirmo jautājumu atbildi devajūrnieki - par eskadras komandieri tika iecelts admirālis Spiridovs un viņam par palīgu norīkots kapteinis un komandors Greigs; attiecībā uz virspavēlnieku Katrīna visu izlēma pati - labāku kandidātu par Alekseju Orlovu viņa nespēja atrast.

Lieta rādījās pārāk nopietna, tāpēc tika turēta sevišķā slepenībā. Paziņodama Orlovam uzdevumu, kāds viņam bija paredzēts, ķeizariene ieteica Alehanam izlikties par slimu un braukt uz Itāliju "ārstēties".

Viņu pavadīs vēl viens Orlovs - Fjodors. Brāļiem deva rīkojumu ierasties noteiktajā vietā un gaidīt tālākos norādījumus. To viņi arī izdarīja.

Tikmēr braucienam tika gatavota eskadra - septiņi līnijkuģi, viena fregate un daži mazāki kuģi, kuros sasēdināja ekipāžu un desantu piecarpus tūkstoš vīru sastāvā. 1769. gada 26. jūlijā, divus gadus pēc kara sākuma, kuģi atstāja Kronštati un devās apkārt Eiropai, izbrauca cauri Dānijas jūras šaurumiem, Lamanšam un pa Gibraltāru iekļuva Vidusjūrā. Ceļš bija ārkārtīgi grūts, taču gada beigās eskadra, zaudējusi trīs kuģus, noenkurojās pie Menorkas salas. No cilvēku resursiem tika zaudēta ceturtā daļa, tāpēc bija nepieciešami palīgspēki. Par tiem Katrīna arī gādāja, gatavodama nosūtīt pa Spiridova pēdām otro eskadru, ko komandēja kāds angļu izcelsmes virsnieks, bet vēlāk arī trešo, ko vadīja no Dānijas nākušais kontradmirālis Arfs. Visas trīs eskadras maksāja Krievijai apaļu summu - 1 900 000 rubļu.

Kad eskadras bija ieradušās, Aleksejs Orlovs saņēma Katrīnas reskriptu, kurā bija teikts, ka viņam jāuzņemas virspavēlnieka pienākumi un jāsāk karadarbība pret turkiem. To aprakstīt nav mūsu uzdevums,

taču noklusēt vienu no lielākajām Krievijas uzvarām jūras kaujās mēs, protams, nevaram. Šī uzvara tika gūta 1770. gada 23. - 25. jūnijā Hiosas jūras šaurumā un Česmas līcī. Turku rīcībā bija 16 līnijkuģi ar 16 000 vīru apkalpi un 1430 lielgabaliem, bet krievu komandieriem - tikai 9 līnijkuģi ar 5500 vīru apkalpi un 818 lielgabaliem, taču pārspēks viņus neatbaidīja. Aleksejs Orlovs deva pavēli sākt kauju, un eskadru komandieri - galvenokārt Spiridovs un Greigs, prasmīgi rīkodamies, vispirms sakāva daļu no turku flotes Hiosas šaurumā, bet pēc tam pretinieka floti pilnīgi iznīcināja Česmas līcī, kur turki bija patvērušies, lai pārnakšņotu.

Uzvaras rezultāti bija tik tiešām neticami: no turku flotes pāri nepalika neviens kuģis. Tāpēc, kad tika izkalta medaļa par godu Česmas kaujai, vienā tās pusē bija attēlota bojāejošā turku flote, bet otrā iegravēts viens vienīgs vārds: BIJA. Krievi Česmas kaujā zaudēja flagmaņkuģi "Jevstafij" un 628 vīrus, to skaitā 30 virsniekus, kas atradās uz tā. Šie zaudējumi salīdzinājumā ar turku zaudējumiem bija niecīgi.

Katrīna II dāsni apbalvoja uzvarētājus. Matroži saņēma visa gada algu, virsnieki - ordeņus, vērtīgas dāvanas, dzimtzemniekus. Piemēram, admirālim Spiridovam tika pasniegts Svētā apustuļa Andreja ordenis un dāvātas dzimtcilvēku sādžas, bet kapteinis un komandors Greigs tika apbalvots ar Svētā Jura otrās šķiras ordeni. To pašu apbalvojumu saņēma arī Fjodors Orlovs, kam brīnumainā kārtā izdevās izglābties no grimstošā "Jevstafij". Pašu Alekseju apbalvoja ar Svētā Jura pirmās pakāpes ordeni Nr. 2 (ar Nr. 1 bija apbalvots feldmaršals Pjotrs Rumjancevs par kauju pie Kagulas). Kopš šī brīža Aleksejs kļuva par grāfu Orlovu Česmieti un ieguva tiesības attēlot savā ģerbonī tā dēvēto "ķeizarkarogu", zem kura bija cīnījies Česmas kaujā.

1771. gada martā Aleksejs ieradās Pēterburgā, lai sniegtu ziņojumu, un tur nodzīvoja astoņus mēnešus. Taču, atgriezies Livorno, nokļuva tieši viltvārdes intrigās.

Tātad ap 1774. gada 20. augustu grāfs saņēma vēstuli no kādas nepazīstamas sievietes, kas sevi dēvēja par Viskrievijas princesi Elizabeti. Vēstules saturs mums jau ir zināms, bet adresātam tas lika nodoties dziļām pārdomām. Un kā nu ne - "princese" taču pasludināja sevi par likumīgu Krievijas cara troņmantnieci un aicināja Orlovu kļūt par viņas sabiedroto.

Tīšām vai netīšām, bet vēstule nokļuva pie adresāta brīdī, kad Orlovu ietekme uz ķeizarieni sāka mazināties. Iepriekš tā bija neierobežota. Viss sākās ar to, ka pēc desmit favorīta gadiem tika atvaļināts Grigorijs Orlovs. Galminieki, kas viņu neieredzēja, to vidū arī ārlietu ministrs Ņikita Paņins, sameklēja Grigorijam aizvietotāju - kavalērijas gvardu Vasiļčikovu. Pašu Grigoriju nosūtīja tādā kā goda trimdā uz Gatčinu. Viņa vecākais brālis Ivans dzīvoja laukos, Alehans ar Fjodoru atradās tūkstošiem jūdžu attālumā no Pēterburgas un, visbeidzot, Vladimirs, piektais no brāļiem Orloviem, dabūjis iesākumam Zinātņu akadēmijas prezidenta amatu, bija pilnīgi nodevies darbam. Visiem radās iespaids, ka ģimene nav vairs noteicēja pie ķeizarienes troņa. Un šajā brīdī pienāca vēstule!

Protams, Aleksejs Orlovs bija zināmā mērā apvainots, ka ķeizariene tik viegli attālina no sevis cilvēkus, kas viņai pavēruši ceļu uz troni. Daži vēsturnieki izteikuši domu, ka grāfs kādu brīdi svārstījies un nav zinājis, ko nolemt - kalpot Katrīnai tāpat kā iepriekš vai pamēģināt ķeizarieni uzvest uz pareizā ceļa, t.i., piespiest neuzticīgo atkal tuvināt Orlovus tronim.

Fakti to neapstiprina. Jā, saņēmis vēstuli no viltvārdes, grāfs kādu laiku gremdējās pārdomās, taču ne jau tāpēc, ka apsvēra, kura no abām sievietēm būs labāka - Katrīna vai "princese". Patiesībā grāfs apsvēra plānu, kā viltvārdi sagūstīt. Un, kad plāns bija izdomāts, Orlovs tūlīt nosūtīja vēstuli Katrīnai.

Tajā viņš rakstīja: "Visžēlīgā valdniece, ļoti vēlams, lai Pugačovs tiktu iznīcināts, bet vēl labāk būtu, ja viņu izdotos notvert dzīvu un ar viņa starpniecību nonāktu līdz īstajai patiesībai. Man vēl aizvien ir aizdomas, vai tur nav iejaukti franči, par ko es jau iepriekš jums ziņoju, bet tagad šīs aizdomas vēl vairāk apstiprina vēstule no nepazīsta​mas personas (ar to domāta viltvārde. - B. V), ko tikko saņēmu."

Uz brīdi pametīsim ziņojumu un ar atpakaļejošu datumu apbrīnosim, cik tālredzīgs bija Orlovs Česmietis, kurš vairāk nekā pirms divsimt gadiem spēja saskatīt to, kas tikai nesen apstiprināts ar

dokumentiem. "Vai tur nebija iejaukti franči…" Cik gan dziļai situācijas izpratnei vajadzēja būt, lai kaut ko tādu pateiktu! Tas, ka ar šiem vārdiem trāpīts desmitniekā, lasītājam ir jau zināms no mūsu stāsta iepriekšējām lappusēm.

Taču atgriezīsimies pie grāfa Orlova vēstules. Izteicis ķeizarienei savas domas par Pugačova acīm redzamo saistību ar ārzemju aizkulisēm, viņš valdnieci informēja par viltvārdes parādīšanos un beigās ierosināja plānu, kā viņu sagūstīt. Proti, "uzvilināt viņu uz kuģa un nosūtīt tieši uz Kronštati, tur gaidīšu tālākos rīkojumus…".

Varētu domāt - kādi gan viltīgi nolūki būtu saskatāmi šajos vārdos? Tomēr pētnieki tādus saskatīja un apvainoja Orlovu Česmieti, ka viņš visādi centies meklēt pats sev labumu. Pat Valentīns Pikulis attiecībā uz šo jautājumu kādā no saviem darbiem rakstīja: "Ne jau Romanovu dinastiju viņš glāba no viltvāržu tīkojumiem, bet gan sevi pašu, savu kaijeru, visa Orlovu klana labklājību."

Maigi izsakoties, Valentīns Pikulis kļūdījās, bet, runājot bez aplinkiem, - apmeloja Česmas varoni.

Un viņa personā arī visu slaveno ģimeni. Jā, Orlovi bija tipiski krievu cilvēki, kam patika iedzert un palakstoties ar sievietēm, viņi bija gan gudrinieki, gan cietpauri, spējīgi gan uz varonību, gan arī uz vieglprātību, kas robežojās pat ar noziegumu (tā Grigorija Orlova vainas dēļ pārtrūka miera sarunas Fokšanos, kad favorīts, personisku interešu vadīts, tās pārtrauca un aizdrāzās uz galvaspilsētu, kur jau tika gatavota viņa nomaiņa ar Vasiļčikovu. - B. V.). Taču šie cilvēki nebija spējīgi ne uz atklātu, ne arī slepenu nodevību, ko nevar sacīt par visādiem Paņiniem, Dolgorukijiem, Goļiciniem, kuri, ieņemdami svarīgus valsts amatus, bija iestājušies dažādās masonu ložās un piekopa politiku, kas nodarīja ļaunumu Krievijas impērijai. (Kāda jēga bija, piemēram, septiņgadu karam, ja Krievija - uzvarētājvalsts, pateicoties augstāko krievu ierēdņu intrigām, bija spiesta atstāt iekaroto Prūsiju, pamest Berlīni un tādējādi paglābt veco Krievijas ienaidnieku Fridrihu II no pilnīgas sagrāves? - B.V.) Orlovi, kas bija cēlušies no tautas zemākajiem slāņiem, to nekad neaizmirsa un nekad nedēvēja tautu par "neliešiem", kā to darīja tie paši Goļicini un Kurakini, kuri ar grūtībām spēja runāt krieviski, bet izteikties mēdza "smalkajā" franču mēlē. Un, visbeidzot, visi Orlovi, neskaitot vecāko brāli Ivanu, kurš gandrīz pastāvīgi dzīvoja uz laukiem, bija apveltīti ar dažādiem talantiem, kas ļāva viņiem atstāt pēc savas nāves ne tikai skandalozu, bet arī pateicīgu piemiņu.

Tikām jau runājuši par izcilajiem Grigorija nopelniem, Maskavā cīnoties ar mēri; Gatčinā, nošķirts no visas pārējās pasaules, viņš nopietni pētīja mūžīgo sasalumu un eksperimentāli pierādīja, ka tas mūsu klimatiskajos apstākļos var būt noderīgs kā pamats (vārda tiešā nozīmē), uz kura būvēt mājas tālo ziemeļu rajonos. Redz, kā!

Bet kuram nav pazīstami slavenie Orlova rikšotāji, ko ilggadīgā selekcionāra darbā izveidojis Orlovs Česmietis? Par to vien viņš pelnījis mūžīgu piemiņu.

Slavens bija arī Fjodors Orlovs, kas Česmas kaujā cīnījās uz flagmaņkuģa "Jevstafij" un tika apbalvots ar Svētā Jura otrās pakāpes ordeni; kas attiecas uz Vladimiru - jaunāko Orlovu, ne visi zina, ka viņš vairākus gadus bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents, līdz viņu nomainīja Katrīna Daškova. Šo amatu Vladimirs Orlovs dabūja nevis ar vecāko brāļu palīdzību, bet gan pateicoties savām svešvalodu zināšanām un izcilajai erudīcijai, kas ļāva viņam sarunāties ar franču enciklopēdijas sastādītājiem kā līdzīgam ar līdzīgiem.

Tā ka, vai nu Orloviem bija iemesls būt neapmierinātiem ar ķeizarieni, vai nebija, viņi ne reizes neiedomājās par valsts nodevību, godīgi un uzticīgi kalpoja tai. Tāpēc nevajag meklēt nekādus savtīgus nolūkus, kādi varētu būt Alekseja Orlova vēstulei par viltvārdi. Viņš rīkojās saskaņā ar sirdsapziņu un doto zvērestu.

Saņēmusi ziņu par viltvārdes parādīšanos, Katrīna II, kas pati bija kāpusi tronī ar apvērsuma starpniecību un lieliski pazina sazvērestības mehānismu, izturējās pret Orlova ziņojumu sevišķi uzmanīgi.

Grāfs nosūtīja ķeizarienei vēstuli 1774.gada27.septembri, bet jau decembri saņēma atbildi no Pēterburgas. Tā bija īsa, nežēlīga pavēle: "Šo riebekli, kas tik nekaunīgi piesavinājusies vārdu un titulu,

vajadzēs ne vien iebiedēt ar draudiem, bet arī sodīt, pat ja tādēļ būtu jāapšauda Ragūzas pilsēta, bet, tā kā ir iespēja viņu bez trokšņa sagūstīt, arī tas mani apmierina…"

Kā redzam, savā vēlmē par katru cenu sagūstīt pretendenti uz troni Katrīna spēja pieļaut pat neiespējamo - svešas valsts pilsētas apšaudi. Ja tā patiešām notiktu, sāktos starptautiski sarežģījumi, un tomēr Krievijas patvaldniece uzrakstīja skaidri un saprotami: "…pat ja tādēļ būtu jāapšauda Ragūzas pilsēta…" Tātad briesmas, ko radīja viltvārde, pēc Katrīnas domām, bija ļoti nopietnas, tāpēc Orlovam tika dota pilnīga rīcības brīvība, bet pašā intrigā sākās atbildīgākais posms - "Viskrievijas princeses Eliza​betes" sagūstīšana.

"CARA MEDĪBAS" Mēs atstājām viltvārdi Ragūzā, kur viņa veltīgi gaidīja atbildi uz savu vēstuli, ko bija nosūtījusi turku sultānam Abdulhamidam I. Beidzot kņazienes pacietība izsīka, un viņa uzrakstīja sultānam vēl vienu vēstuli un palūdza, lai Radzivils ar saviem aģentiem nogādā to Stambulā.

Tieši tad arī notika pirmais nopietnais strīds starp šķietami uzticamajiem sabiedrotajiem. Radzivils atteicās izpildīt savas aizbilstamās lūgumu, un viņam bija pamatoti iemesli. Tobrīd Radzivils jau bija sapratis, ka intriga, ko viņš iecerējis kopā ar saviem līdzzinātājiem, ir lemta neveiksmei. To apstiprināja tas, ka, pirmkārt, Pugačovu sakāva Mihelsona un Suvorova vadītais krievu karaspēks, otrkārt, starp Krieviju un Turciju tika noslēgts miers un, treškārt, no visām šīm lietām novērsās Francija, uz kuras palīdzību konfederāti lika lielas cerības.

Lai nu kā, strīds starp sabiedrotajiem notika, Radzivils pameta princesi un aizbrauca uz Venēciju.

Pēc tam uz Ragūzu no Parīzes tika atsūtīta vēstule, kas lika Francijas sūtniecībai turpmāk vairs neizrādīt viltvārdei viesmīlību. Viņa palika gluži viena bez jebkā​diem iztikas līdzekļiem.

Stāvoklis kļuva izmisīgs, taču no saviem plāniem "princese" neatteicās un drudžaini meklēja izeju.

Un beidzot, kā pašai likās, to atrada - viņas skatiens pievērsās Vatikānam. Sazināties ar tā pārstāvjiem viltvārdei apsolīja jezuīts Gaņeckis, viņas svītas loceklis, kam bija plaši sakari Romā. Taču vispirms līdz turienei vajadzēja nokļūt. Kuģa īrēšana maksāja milzu naudu, bet "princesei" nebija ne cehīna un, steidzīgi pārcilādama prātā visvisādas glābiņa iespējas, viņa piepeši atcerējās alžīriešu pirātu Hasanu, savu kādreizējo paziņu.

Hasans, lieki netaujādams, bija ar mieru pārvest "princesi" un viņas ceļabiedrus (to bija atlikuši vairs tikai četri) pāri Adrijas jūrai. 1774. gada vēlā rudenī pirāta kuģis nogādāja ceļiniekus Itālijas austrumu piekrastē, no kurienes viņi tūlīt devās uz Neapoli. Tolaik ievērojamākā persona šajā pilsētā bija Anglijas sūtnis sers Hamil- tons. Darba viņam nelielajā Neapoles karalistē bija maz, un savu brīvo laiku sūtnis veltīja antīkās kultūras retumu kolekcionēšanai. Viņš arī augstu vērtēja sievietes skaistumu (mīlas trijstūris "lēdija Hamiltone - sers Hamiltons - admirālis Nelsons" ir zināms visā pasaulē), un viltvārde to tūliņ izmantoja. Izdevīgā brīdī viņa iepazinās ar Anglijas sūtni un ar viņa palīdzību dabūja sev un saviem ceļabiedriem pases, lai varētu dzīvot Romā. "Princesi" lūdza seram Hamiltonam ari 7000 cehīnu lielu aizdevumu, taču to nedabūja. Uz "mūžīgo pilsētu" vajadzēja doties pajūgā ar pārjūdzamiem pasta zirgiem.

Tur nauda atradās, un atbraucēji iekārtojās greznā Romas viesnīcā Marsa laukumā. Atlika galvenais sazināties ar Vatikāna pārstāvjiem.

Tas izrādījās visai grūti: septembri bija miris pāvests Klcments XIV, un kardinālu konklāvs atbilstīgi senajai paražai joprojām sēdēja aiz slēgtām durvīm un apsprieda iespējamās kandidatūras uz atbrīvojušos Svētā Pētera krēslu.

Klīda baumas, ka vislielākās izredzes to ieņemt esot kardinālam Albāni, tāpēc pie viņa ar viltvārdes vēstuli devās Domanskis. Mūsu varone paļāvās uz mīļākā veiklību un bezbailību, tomēr Domamskim neizdevās satikties ar Albāni. Tas viltvārdi tā saniknoja, ka viņa nolēma pārģērbties vīriešu drēbēs un, lai

vai kas, nokļūt pie kar​dināla. Ceļabiedri tikko spēja atrunāt "princesi" no šīs bīstamās avantūras.

Tad viņiem prātā ienāca jezuīts Gaņeckis, un to, ko neizdevās panākt drosmīgajam Domanskim, izdarīja veiklais, glodenei līdzīgais jezuīts. Viņš Albāni nodeva vēstuli no "princeses Elizabetes", bet kardināls ar šo sievieti nekādā ziņā nevarēja tikties, tāpēc uz sarunām nosūtīja savu pārstāvi - abatu Rokotani.

1775. gada 3. janvārī abats tika uzaicināts uz viesnīcu pie "princeses", turklāt tikšanās rīkotāji bija parūpējušies arī par dekorācijām: uz viltvārdes galda, kur bija izmētāti dažādi dokumenti ar zīmogiem un ģerboņiem, gulēja smalka (taču viltota) diadēma, un sarunas laikā istabā ienāca te Gaņeckis, te Domanskis, kuri, uzrunādami "princesi" ar vārdiem "jūsu majestāte", atnesa viņai vēstules, ko it kā bija sūtījis turku sultāns un Prūsijas karalis.

Rokotani, nespēdams pretoties tikšanās atmosfērai un burvīgajai sievietei, piekrita nodot viņas vēstuli kardinālam Albāni. Lūk, ko viņa tur rakstīja:".. .tiklīdz es sasniegšu savu mērķi un uzkāpšu tronī, tā tūlīt stāšos attiecībās ar pāvesta galmu un pielikšu visas pūles, lai pakļautu savu tautu Svētajam Tēvam…" Pati pāriet katoļu ticībā "princese Elizabete" apsolīja tikai pēc tam, kad būs ieņēmusi Krievijas cara troni. Bet, lai tur nokļūtu, viņa lūdza palīdzību kardinālam Albāni, paužot cerību, ka viņš noteikti kļūs par jauno Romas pāvestu.

Paņēmiens, kā redzam, nav īpaši jauns. XVII gadsimta sākumā, gatavodamies, tāpat kā Tarakanova, kāpt Maskavas tronī, Viltus Dmitrijs I to pašu apsolīja Polijas karalim Sigismundam III un pāvesta nuncijam Rangoni. Tiesa, savus solījumus viņš neizpildīja (daži domā, ka jau sākotnēji nedomājis to darīt. - B. K). Un nav zināms, vai arī Tarakanova būtu tos pildījusi, ja liktenis viņai lemtu valdīt Krievijas impērijā.

Tomēr jaunā alianse ieguva redzamas aprises: kardinālam Albāni, kā daudziem šķita, bija reālas izredzes ieņemt Svētā Pētera krēslu, un savā stratēģijā viņš gribēja izmantot arī viltvārdi, taču tobrīd stāvoklis krasi mainījās.

Saņēmis Katrīnas II pavēli par viltvārdes sagūstīšanu, grāfs Aleksejs Orlovs tūlīt ķērās pie darba.

Kas attiecas uz kardinālu Albāni, prognozes par viņu kā iespējamāko pretendentu uz pāvesta krēslu neattaisnojās. 1775. gada 22. februārī (nākamajā dienā pēc viltvārdes apcietināšanas uz kuģa "Isidor" klāja) par jauno Romas pāvestu Piju VI tika ievēlēts kardināls Džovanni Andželo Braski.

Tātad pavēle bija saņemta, "princesei Elizabetei" jātiek arestētai, taču viss atdūrās pret vienu apstākli, kas nepavisam nebija mazsvarīgs: krievu eskadrā neviens nezināja, kur atrodas viltvārde. Kamēr noritēja vēstuļu apmaiņa starp Pēterburgu un Livorno, viņa pazuda, un tagad Orlovs visiem spēkiem centās viņu atrast. "Princeses" meklēšanā tika iesaistīti labākie grāfa palīgi, piemēram, spānietis de Ribass, kas vēlāk kļuva par Odesas pilsētas priekšnieku (Deribasova iela nosaukta viņa vārdā), un serbs Marko Voinovičs, kam vēlāk piešķīra Krievijas kontradmirāļa dienesta pakāpi. Viņi pārbaudīja visas baumas, Voinovičs aizbrauca pat uz Farosas salu, kur varētu slēpties meklētā, taču veltīgi. "Princese" bija kā ūdenī iekritusi.

Palīdzību meklētājiem gluži negaidot sniedza sers Hamiltons no Neapoles. Noformējot viltvārdei pasi, viņš nezināja, kas viņa patiesībā ir, un izpildīja skaistās sievietes lūgumu, nespēdams pretoties viņas valdzinājumam. Pēkšņi atklājās, ka svešiniece ir krievu princese! Sūtnis bija pieredzējis diplomāts un zināja, ka šī palīdzība apšaubāmajai sievietei var slikti ietekmēt attiecības starp Angliju un Krieviju, kā arī viņa personisko stāvokli. Tāpēc, gribēdams izlabot savu kļūdu, sers Hamiltons uzrakstīja vēstuli uz Livorno Anglijas konsulam Džonam Dikam un paziņoja viņam, ka sieviete, kas interesējot grāfu Orlovu, esot jāmeklē Romā. Šo informāciju Džons Diks arī nodeva Krievijas flotes komandierim Itālijā.

Uz Romu tika nekavējoties nosūtīts de Ribass, kuram vajadzēja viltvārdi pārliecināt, ka vēstule, ko viņa savulaik nosūtījusi grāfam Orlovam, izraisījusi tieši tādas sekas, uz kādām viņa cerējusi.

Tagad grāfs esot gatavs palīdzēt princesei Elizabetei, jo pie Katrīnas troņa jūtoties ļoti nedroši un turpmāk no ķeizarienes negaidot neko citu kā vien nežēlastību. Jo vairāk tāpēc, ka viņa brāli Grigoriju

Katrīna jau likusi ieslodzīt pazemē.

Spāņa runas dāvanas un divi tūkstoši červoncu, kurus viņš viltvārdei nodeva grāfa Orlova vārdā, vēlamo panāca - viņa noticēja, ka krievu eskadra un tās komandieris ir gatavi pakļauties. Atlika tikai viens - pierunāt sievieti satikties ar pašu grāfu, lai izstrādātu plānu turpmākajai rīcībai.

Kaut arī viltvārde bija ļoti piesardzīga, de Ribass kļuva aizvien uzstājīgāks un beigu beigās savu panāca - viņa piekrita satikties ar Orlovu. Tobrīd grāfs pārcēlās no Livorno uz Pizu, kur noīrēja greznu pili un pavēlēja sagatavot to gaidāmajai viešņai.

Viltvārde ieradās Pizā 15. februārī, uzdodamās par grāfieni Zeļinsku, un grāfs viņu uzņēma ar lielu cieņu. Grezni iekārtotā pils, protams, atstāja iespaidu uz grāfieni, taču vēl vairāk viņu pārsteidza pats grāfs. Milzīga auguma, atlētiski veidots ar rētu uz kreisā vaiga (kas tur bija palikusi pēc kāda kautiņa jaunībā), mirdzot ordeņiem un dimantiem, viņš gluži vai satrieca emocionālo sievieti. Taču Orlava galantums un laipnība sievieti galīgi pieveica - viņa neprātīgi iemīlējās Česmas varonī.

Jāpiebilst, ka šādu izskatu un uzvedības manieres grāfs izraudzījās ar vienu vienīgu mērķi - atstāt lielu iespaidu uz "princesi" un, ja iespējams, izraisīt viņas sirdī maigas jūtas. Savos aprēķinos grāfs nekļūdījās, bet, lai galīgi iekarotu viltvārdes sirdi, viņš tēloja neprātīgu kaisli, kas it kā viņu pārņēma tūlīt, kā viņš ieraudzīja savu viešņu. Nu, un kas no tā iznāca? Sieviete, kura bija guvusi neskaitāmas uzvaras mīlestībā, nespēja izprast pieredzējušā siržu lauzēja slepenos nolūkus un pilnīgi pakļāvās viņa gribai. Bet grāfs, turpinādams savu spēli, atzinās viltvārdei mīlestībā un beigās piedāvāja roku un sirdi.

Viņa neatbildēja ne "jā", ne "nē", tomēr, nelikdamies ne zinis par tādu nenoteiktību, Orlovs uzdāvināja sievietei savu portretu un ne soli no viņas neatkāpās, pavadīja gan uz operu, gan arī uz tautas svētkiem.

Tomēr izrāžu un mīlas skurbuma starplaikos grāfs Orlovs neaizmirsa ziņot Katrīnai par to, kā viss norisinās. Stāstīdams par savām attiecībām ar viltvārdi, viņš kādā vēstulē rakstīja: "Beigu beigās man izdevās viņu pārliecināt, ka es labprāt ar viņu precētos un kāzas varētu rīkot kaut vai šodien… Taču viņa man teica, ka tagad neesot īstais laiks, jo viņa vēl neesot laimīga, bet, kad būs nokļuvusi īstajā vietā, tad arī mani padarīs laimīgu." Ļoti daudzi vēsturnieki, it īpaši XIX gadsimtā, asi nosodīja Orlovu par viltvārdes "krāpšanu". Viņi grāfu nopulgoja, apsūdzēja netikumībā un citos grēkos, it kā viņš būtu nevis militāro spēku komandieris un kalpotu varenai ķeizarienei, pret kuru bija vērsta plaša sazvērestība, bet gan strādātu par tikumības sargu sieviešu klosterī vai dižciltīgo ļaužu pansijā.

Krieviju bija tikko satricinājis Pugačova dumpis, un nezin kādas jukas varētu rasties valstīja viltvārdes plāni būtu piepildījušies, bet ļaudis, kuri, kā redzams, uzskatīja sevi par svētākiem nekā Romas pāvests, prasīja, lai Orlovs ievērotu visus bruņinieka uzvedības noteikumus.

Izrāde Pizā turpinājās nedēļu, pēc tam Orlovs Česmietis nolēma "nolaist priekškaru". Kādā jaukā dienā viņš saņēma no Livorno vēstuli, ko bija rakstījis Anglijas konsuls Džons Diks. Konsuls ziņoja, ka Orlova prombūtnē Livorno starp angļu un krievu kuģu komandām notikušas nopietnas sadursmes, tāpēc pilsētā tiekot gaidīts virspavēlnieks, lai noskaidrotu šo incidentu.

Tie bija visīstākie izdomājumi. Sers Diks vēstuli uzrakstīja, izpildot iepriekšējo vienošanos ar grāfu Orlovu, kam bija vajadzīgs iegansts, lai brauktu uz Livorno. Kālab bija nepieciešams šis brauciens? Tikai tālab, lai kopā ar grāfu uz Livorno dotos arī viltvārde. Tur, izmantojot par ieganstu eskadras apskati, viņu vajadzēja aizvest uz flagmaņkuģi un apcietināt.

Visu laiku tēlodams iemīlējušos, grāfs pastāvīgi uzmanīja "līgavu" un drīz vien pārliecinājās: viņa bija tik ļoti iegrābusies, ka vairs nespēja iztēloties dzīvi bez sava elka. Tāpēc arī tika izgudrota viltība ar vēstuli: kā domāja Orlovs, tiklīdz atklāsies, ka viņam jādodas uz Livorno, viltvārde negribēs vairs palikt Pizā un brauks grāfam līdzi.

1775. gada 19. februārī grāfs Orlovs un "princese", kuru pavadīja vēl trīs cilvēki - Domanskis, kambarsulainis un kalpone, izbrauca uz Livorno. Parasti, dodoties ceļojumā, viltvārde veda sev līdzi daudzus sulaiņus, taču šoreiz Orlovs viņu pierunāja aprobežoties ar tiem, kas visvairāk vajadzīgi, -

visiem skaidrs, ka, rodo​ties izdevībai, no trim atbrīvoties ir vieglāk nekā no desmit.

Tādējādi viltvārde pilnīgi brīvprātīgi iegāja viņai izliktajās lama​tās un atlika tikai aizcirst durvis.

Grāfs un grāfiene ar svītu ieradās Livorno nākamajā dienā ap pusdienas laiku, un viņus sagaidīja sers Diks ar sievu. Angļi ierosināja Orlovam apmesties viņu namā un sarīkot par godu tikšanās reizei nelielas dzīres. Saņēmis piekrišanu, sers Diks tūlīt nosūtīja ziņnesi pie krievu eskadras komandiera admirāļa Greiga. Ziņnesis lūdza, lai admirālis un viņa sieva ierodoties sera Dika namā uz pusdienām sakarā ar dārgo viesu ierašanos.

Pusdienas noritēja lieliski, "princese Elizabete" bija viesu uzmanības centrā. Vakarā viņa apmeklēja operu un nakšņoja konsula namā. Kā Orlovs un viņa ceļabiedre pavadīja šo nakti, nav zināms, taču nākamajā rītā, ēdot brokastis, viltvārde izskatījās sevišķi laimīga. Viņas intuīcija, šis sestais prāts, kas cilvēkam dots, lai brīdinātu par tikko manāmām briesmām, neko sliktu nevēstīja, un viņa ar sajūsmu piekrita apmeklēt eskadru un pašas acīm vērot kuģu manevrus. Visi izgāja ārā un iesēdās ekipāžās, kas aizveda daudzos viesus uz krastmalu. Pie piestātnes atbraucējus jau gaidīja laivas. Matroži, zibinot kailos papēžus, sasēdināja viesus norādī​tajās vietās un visi reizē iegūla airos.

Tālākais lasītājam ir jau zināms.

IZMEKLĒŠANA UN NĀVE Kā mēs atceramies, Kronštatē krievu eskadra ieradās 1775. gada 22. maijā, 24. maijā viltvārde tika aizvesta uz Pētera un Pāvila cietoksni, bet 26. maijā - pirmo reizi nopratināta. Pie izmeklētāja galda sēdēja feldmaršals A. M. Goļicins, un viņam palīdzēja sekretārs - kolēģijas piesēdētājs Vasilijs Ušakovs.

Ko pratinātāji gribēja noskaidrot?

Pirmkārt - kā viltvārde patiesībā cēlusies?

Otrkārt - kas viņai licis uzdoties par princesi Elizabeti, Krievijas cara troņmantnieci?

Atbildot uz pirmo jautājumu, apcietinātā ļoti ilgi stāstīja, pēc kņaza Golicina domām, gluži neticamas lietas.

Viņu saucot Elizabete, viņai esot divdesmit tris gadi un viņa nezinot, kas bijuši viņas vecāki. Viņa uzaugusi Ķīles pilsētā, bet deviņu gadu vecumā aizvesta caur Krieviju uz Persiju. No turienes viņa nokļuvusi Bagdādē, kur dzīvojusi bagātnieka Hameta namā. Šajā namā viņa iepazinusies ar kņazu Hali, kam piederējušas neizmērojamas bagātības (kādā no turpmākajām pratināšanām s. viltvārde teica, ka Hali esotviņas tēvocis. -B. K). Kņazs aizvedis viņu uz Isfahanu un tur pavēstījis, ka viņa esot ķeizarienes Elizabetes meita. Isfahanā viņa dzīvojusi līdz 1768. gadam, bet pēc tam kopā ar kņazu Hali devusies uz Eiropu. Tur viņa nokļuvusi, braucot caur Rīgu un Kēnigsbergu. Kādu laiku viņa dzīvojusi Berlīnē, pusgadu Londonā, bet 1772. gadā pārcēlusies uz Parīzi.

Atbildot uz otro jautājumu, viltvārde paziņoja, ka nekad neesot sevi dēvējusi par ķeizarienes Elizabetes meitu, tā viņu saukuši citi, viņa tikai šo vārdu izmantojusi, jo neesot saskatījusi tur neko sliktu.

Nosaukt cilvēkus, kuri it kā iemācījuši viņai piesavināties carienes vārdu, viņa nevarot, jo neviens neesot to viņai mācījis.

Ar šīm atbildēm kņazs Goļicins nebija apmierināts, taču pratināšanu protokolus ķeizarienei parādīja.

Iepazinusies ar tiem, Katrīna uzdeva Goļicinam turpināt pratināšanas un par galvenajiem atstāt tos jautājumus, uz kuriem "vārda zagle" tā arī nebija atbildējusi. Vēl, ķeizariene piebilda, nenāktu par ļaunu noskaidrot, kā sauc mūsu nelabvēļus pašu mājās, Krievijā. "Vazaņķei" (tā Katrīna II sauca viltvārdi. - B. V.) tie droši vien esot zināmi. Ķeizariene gribēja arī noskaidrot, kas ir autors viltvārdes arhīvā atrastajiem dokumentiem, t.i., Elizabetes Petrovnas "testamentam" un divām vēstulēm, kas tikušas adresētas krievu eskadras jūrniekiem un grāfam Orlovam.

Tomēr arī otrreizējā nopratināšana neko jaunu nedeva. Apcietinātā, tāpat kā iepriekš, apgalvoja, ka neviens nav licis viņai uzdoties par ķeizarienes Elizabetes meitu un nekādus nelabvēļus viņa nezinot.

Tāpat viņa nezinot, kas ir autors tiem dokumentiem, kuri pēc apcietināšanas tikuši viņai ar varu atņemti.

Viņa esot tos saņēmusi no nezināma cilvēka un pat atceroties, kad - 1774. gada 8. jūlijā. Protams, viņa ar tiem iepazinusies, jo tie bijuši viņai adresēti, taču neko no tiem neesot sapratusi.

Uz jautājumiem, kāpēc viņa likusi šos dokumentus nokopēt un kāpēc nosūtījusi grāfam Orlovam vēstuli, viltvārde atbildēja ar mulsinošu naivitāti. Dokumentus viņa likusi nokopēt, lai tos parādītu kņazam Limburgam, kurš savulaik viņu esot bildinājis un kuru viņa uzskatījusi par savu līgavaini; kas attiecas uz vēstuli grāfam Orlovam, tā neesot rakstīta ar viņas roku un tāpēc nevarot būt par pamatu apsūdzībai, ka viņa rakstījusi grāfam. Viņa esot nosūtījusi grāfam vēstuli, kas atradusies anonīmā aploksnē. Kāpēc? Viņai iešāvies prātā, ka grāfs var ieviest zināmu skaidrību jautājumā par viņas īstajiem vecākiem Redzot, ka viltvārde neatlaidīgi turas pie sava, kņazs Goļicins jautāja, ko viņa var teikt par vēstuli, ko rakstījusi turku sultānam. Tur taču viņa pieminējusi Krievijas cara troni, ko viņai esot lemts drīz ieņemt, un parakstījusies pilnā vārdā - Viskrievijas lielkņaziene Elizabete.

Taču, lokana kā zutis, sieviete bez jebkāda apmulsuma paziņoja, ka neesot rakstījusi nekādas vēstules turku sultānam. Ja feldmaršala kungs domājot vēstuli Hamidam no anonīmās aploksnes, šis vēstījums, tāpat kā vēstule grāfam Orlovam, neesot rakstīts ar viņas roku, tā ka arī šeit visi gali ūdenī.

Kā redzams, apcietinātā turējās nelokāmi, taču ravelīna apstākļos, kur gūstekne nevarēja nedz elpot svaigu gaisu, nedz pastaigāties, saasinājās viņas senā slimība, un jūnija sākumā viltvārde uzrakstīja Katrīnai vēstuli, aicinot ķeizarieni uz tikšanos, lai pavēstītu kaut kādas svarīgas ziņas. Taču tas, ka vēstule bija parakstīta ar Elizabetes vārdu, Katrīnu tik ļoti saniknoja, ka viņa pavēlēja Goļicinam: "Vērsieties pret viņu ar attiecīgu bardzību, lai beidzot nāk pie prāta, jo nekaunīgā vēstule, ko viņa man atsūtījusi, jau pārsniedz visas robežas."

Kņazs Goļicins bija labsirdīgs cilvēks un negribēja ieslodzījuma režīmu padarīt vēl stingrāku, taču pretoties ķeizarienes pavēlei nebija viņa spēkos. Tāpēc, atgriezies cietoksnī un vēlreiz nesekmīgi centies uzvest viltvārdi uz pareizā ceļa, viņš, sievietes neatlaidības aizkaitināts, pavēlēja atņemt viņai visu, izņemot gultu un nepieciešamākās drēbes, ēdināt tikai ar putru un skābiem kāpostiem, no kā pārtika cietumsargi, un, visbeidzot, lika, lai kamerā pie ieslodzītās dienu un nakti dežurētu virsnieks un divi kareivji.

Pēc dažām dienām, vēlreiz apmeklējot ieslodzīto, Goļicins bija pārsteigts, cik ļoti viņa mainījusies (viltvārdei progresēja tuberkuloze), tāpēc uz savu atbildību atcēla ārkārtējo ieslodzījuma režīmu un atļāva kamerā uzturēties kalponei.

Ir ziņas, ka tieši šajā laikā, jūnija vidū, viltvārdi apmeklējis grāfs Orlovs Česmietis. Par to savās piezīmēs rakstījis kāds Vinskis, kas bija notiesāts par politisku noziegumu 1779. vai 1780. gadā, un izcieta sodu Alekseja ravelīnā. Tur viņš esot dzirdējis cietumsargu runājam, ka "kņazieni Tarakanovu" apmeklējis Orlovs. Šis cietumsargs it kā redzējis, kā tas notika.

No ravelīna Vinskis tika nosūtīts uz Orenburgu un iznāca no ieslodzījuma tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad viņu apžēloja ķeizars Aleksandrs I. Pēc Vinska nāves piezīmes, ko viņš bija rakstījis visu mūžu, nokļuva literāta Aleksandra Turgeņeva rokās. 1860. gadā viņš tās publicēja žurnālā "Severnaja pčela" ("Ziemeļu bite"). No tā arī ņemts cietumsarga stāsts.

Izmeklēšanas laikā ne reizi vien radās jautājums par apcietinātās tautību, taču nonākt pie kaut kāda noteikta secinājuma nevarēja ne Golicins, ne arī kāds cits. Piemēram, admirālis Greigs bija pārliecināts, ka viltvārde ir poliete. Kāpēc Greigs tā domāja, nav zināms. Viņš viltvārdi bija redzējis tikai divas reizes - pusdienās pie konsula Dika un uz kuģa, taču nezin kāpēc guvis pārliecību, ka viņa cēlusies no poļiem.

Taču Tarakanova, starp citu, ļoti slikti spēja izteikties Domanska un Radzivila valodā, tāpēc daudz labprātāk runāja franču vai vācu valodā, kuras pārvaldīja pilnīgi.

Tomēr viltvārde nebija ne francūziete, ne vāciete. Lai cik dīvaini (vispār, kas tad šeit ir tik dīvains?), viņa vairāk līdzinājās Krievijas sievietei (spriežot pēc etniskajām pazīmēm), taču tas, ka viņa nezināja krievu valodu, bija pilnīgi saprotams, - kā pati stāstīja, viņa izbraukusi no Krievijas gandrīz vai zīdaiņa vecumā un līdz deviņu gadu vecumam dzīvojusi Ķīlē. Tik ilgā laikā gribot negribot var zaudēt visas zināšanas par zemi, kurā esi dzimis.

Nespēdams izdibināt no viltvārdes patiesību, kņazs Goļicins ņēmās pratināt viņas pavadoņus, vispirms Domanski. Pirmās pratināšanas feldmaršalam likās cerīgas - vienā no tām Domanskis viennozīmīgi paziņoja, ka viņa pavēlniece ne reizi vien nosaukusi sevi par ķeizarienes Elizabetes Petrovnas meitu.

Tas jau bija nozīmīgs pierādījums, taču turpmākajās pratināšanās Domanskis pilnīgi noliedza savas iepriekšējās liecības. Viņa uzvedības loģika bija pilnīgi nesaprotama, vēl neizskaidrojamāka tā liekas, ja atceramies, kādas attiecības bija starp tagadējiem ieslodzītajiem. Domanskis ne reizi vien bija paziņojis, ka mīlot viltvārdi, tomēr tas netraucēja viņam atzīties, ka "kņaziene Tarakanova" viņa klātbūtnē nosaukusi sevi par Krievijas cara troņmantnieci. Kāpēc Domanskis tā darīja, ja skaidri zināja, ka, tā rīkodamies, lej ūdeni uz savas mīļākās ienaidnieku dzirnavām? Vai tiešām viņš sākumā neizprata, cik liktenīga būs viņa atzīšanās, bet sapratis to noliedza? Tas neliecina, ka viņš būtu gudrs, kaut arī iepriekš neviens Domanski nevarēja nosaukt par muļķi. Vārdu sakot, mīkla.

Lai piespiestu Domanski atgriezties pie pirmajā brīdī izdarītās atzīšanās, viņu konfrontēja ar viltvārdi… Domanskis griezās pie viltvārdes un lūdza, lai viņa apstiprina to, ko reiz viņam teikusi, taču cietumniece, salti un nicīgi paskatīdamās uz savu kādreizējo mīļāko, paziņoja, ka nekad neesot teikusi to, ko viņai piedēvē šis cilvēks. Šļahtičam Domanskim droši vien samežģījies prāts.

Tolaik cietumnieces veselība aizvien vairāk pasliktinājās, un kņazs Goļicins par to ziņoja Katrīnai II. Atbildē ķeizariene ar ģenerālprokurora Aleksandra Vjazemska starpniecību deva Goļicinam šādus norādījumus: "Pārliecinieties, vai patiešām arestante ir bīstami slima. Gadījumā, ja viņas dzīvībai draud acīm redzamas briesmas, noskaidrojiet, pie kādas ticības viņa pieder, un pārlieciniet, ka pirms nāves viņai nepieciešams svētais vakarēdiens. Ja viņa pieprasa mācītāju, nosūtiet pie viņas biktstēvu, bet lieciet, lai tas dod viņai pamācības un ar tām panāk, ka viņa izstāsta patiesību. Par turpmāko nekavējoties ziņojiet ar kurjeru." Šis rīkojums parāda valdnieci Katrīnu kā uz delnas. Varaskāre un vēlēšanās visiem līdzekļiem varu noturēt viņā ir tik spēcīga, ka ķeizariene pieprasa izdabūt no sāncenses atzīšanos pat pirmsnāves grēksūdzē, kuras noslēpums, kā zināms, ir svēts. Taču kāda gan valdniekiem daļa par šo noslēpumu! Kāda gan daļa par to ir Katrīnai, ja savā vārdā viņa dod visstingrāko pavēli: "Iepriekš, piedraudot ar nāvessodu (!), pavēliet, lai mācītājs klusē par visu, ko vien viņam izdodas izdzirdēt, ieraudzīt vai uzzināt."

Tomēr līdz pirmsnāves agonijai bija vēl tālu, beidzās tikai jūlijs, tāpēc ķeizariene mēģināja vēl un vēlreiz izdibināt viltvārdes nolūkus. Lai gan Domanskis noliedza savas sākotnējās liecības, Katrīna bija pārliecināta: šļahtičam ir zināms viltvārdes noslēpums un viņam jāpiesola kaut kas tāds, kas pamudinās uz atklātību. Un šis "kaut kas", pēc ķeizarienes domām, viņai bija. Tāpēc Domanskim, kurš kārtējo reizi tika izsaukts pie Goļicina, paziņoja: valdniece augstsirdīgi ļauj viņam stāties laulībā ar sievieti, kuru viņš mīl, un atstāt Krievijas teritoriju, ja viņš godīgi un atklāti izstāstīs visu, kas viņam zināms par to, kā cēlusies šī sieviete.

Ak vai, jaunais ķeizarienes plāns cieta pilnīgu neveiksmi. Domanskis, zvērēdams pie visiem svētajiem, teica, ka viņam nekas neesot zināms nedz par to, kā cēlusies šī sieviete, kurai viņš kalpo jau daudzus gadus, nedz arī kas viņai iedvesis domu uzdoties par Viskrievijas princesi Elizabeti.

Tomēr Katrīna negribēja tik vienkārši atkāpties no saviem nodomiem. Tiklīdz noskaidrojās, ka cerēt uz Domanski ir pilnīgi veltīgi, atradās kāds cits - Limburgas kņazs. Cietumniece pirmajā pratināšanā bija uzdevusi viņu par savu līgavaini, un tagad ķeizariene nolēma izmantot arī šo izdevību. Kārtējo reizi

apmeklējot viltvārdi, Goļicins paziņoja viņai, ka Krievijas patvaldniece esot ļoti žēlsirdīga un apsolījusi tūlīt nosūtīt viņu pie kņaza Limburga, ja viņa pastāstīšot, kā ir cēlusies.

Līdzko izmocītā sieviete izdzirda šo noteikumu, šķietamais prieks viņas sejā apdzisa un viņa klusu, taču apņēmīgi pateica, ka diemžēl neko nevarot piebilst pie savām iepriekšējāfii liecībām. Tās viņa neesot izdomājusi un nevēloties savu dvēseli aptraipīt ar meliem. Pat brīvības vārdā ne. Šie vārdi ir Helādas un Romas slaveno varoņu cienīgi, taču - vai tie tika teikti no visas sirds? Šķiet, ka šoreiz mūsu varones rīcību vadīja kas cits - dziļa neticība tiem solījumiem, kurus tik negaidīti viņai izteica. Cietumniece neapšaubāmi izrādījās gudrāka, nekā Katrīna par viņu domāja, un tik vientiesīgi neuzkodās uz ēsmas. Vai gan Katrīna varēja apžēlot to, kas bija pretendējusi uz viņas troni? Nekad! Viņa gribēja tikai vienu - cik iespējams vairāk uzzināt par savu sāncensi; kas attiecas uz šīs sievietes likteni, to ķeizariene jau sākumā bija skaidri noteikusi - cietumniece nevarēja sagaidīt neko citu kā tikai nāvessodu vai arī mūža ieslodzījumu.

Tas drīz apstiprinājās: sapratusi, ka visi viņas mēģinājumi iepazīt viltvārdi sīkāk cietuši neveiksmi, Katrina pavēlēja Goļicinam pārtraukt pratināšanu un paziņot, ka viņa tiek sodīta ar mūža ieslodzījumu cietumā. Varētu domāt, ka tā ir žēlsirdība, kādu sievietei izrāda sieviete. Tomēr nāksies sarūgtināt tos lasītājus, kuri tā vērtē Katrīnas II iīcību: viņa tikai spēra kārtējo no saviem liekulīgajiem soļiem, kādu vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgajā valdīšanas laikā viņai nebija maz. Ķeizariene nāvessodu nomainīja ar mūža ieslodzījumu tikai tāpēc, ka zināja: ja arī nebūs nāves sprieduma, cietumniece spēs nodzīvot labi ja līdz gada beigām. Slimība, kas viņai bija sākusies jau Itālijā, ieslodzījumā saasinājās tiktāl, ka jebkurš, paskatīdamies uz ieslodzīto, varēja saprast: viņa atrodas uz nāves sliekšņa.

Taču, iekams mēs sākam stāstīt par varones traģisko nāvi, lasītāji jāiepazīstina ar ļoti interesantu, taču pilnībā nepierādītu versiju, pēc kuras viltvārde, atrazdamās cietoksnī, dzemdējusi tur dēlu. Par to ziņojuši daži Tarakanovas lietas pētnieki (piemēram, M.N. Loginovs žurnāla "Krievu arhīvs" 1865. gada izdevumā, rakstnieks Meļņikovs-Pečorskis savā apskatā "Kņaziene Tarakanova un Vladimiras princese"), norādot, ka bērns piedzimis 1775. gada no​vembrī. Tika sniegtas ari sīkākas ziņas: bērna tēvs it kā bijis grāfs Aleksejs Orlovs, puisēns pēc piedzimšanas mātei ticis atņemts un nosaukts par Aleksandru, ar Česmieša uzvārdu viņš dienējis jātnieku gvardē, taču nomiris vēl jaunībā.

Tomēr lielākā daļa vēsturnieku nav vienis prātis ar šo versiju, uzskatot, ka tā ir viena no daudzajām leģendām, kas apvij viltvārdes dzīvi. Bet vēlreiz atkārtoju, ka īsti pierādīt šo faktu nespēj ne tā piekritēji, ne viņu oponenti, tā ka katram no mums tas jāvērtē pēc sava prāta.

Vai nu zēns piedzima, vai arī ne, bet novembrī cietumnieces veselība galēji pasliktinājās. Jūtot, ka nāve jau tuvu, viņa pēdējā novembra dienā izteica vēlēšanos, lai pie viņas atsūta mācītāju. Uz jautājumu, kādu mācītāju, viņa atbildēja- pareizticīgo, jo esot kristīta pēc grieķu - austrumu pareizticīgo baznīcas rituāla. Kņazs Goļicins atsūtīja Kazaņas katedrāles priesteri, taču, atcerēdamies Katrīnas II norādījumus, piekodināja, lai tas visiem spēkiem cenšas pamudināt mirēju uz vaļsirdību un noskaidro, kas viņa tāda ir un kāpēc nodomājusi uzdoties par krievu lielkņaziem. Katrina un viņas rokaspuiši nevēlējās atstāt cietumnieci vienatnē ar Dievu pat uz nāves gultas, taču arī šis pēdējais mēģinājums nedeva nekādus rezultātus.

- Dievs mans liecinieks, - mirēja teica garīdzniekam. - Man nekad nav bijuši tādi nodomi, kādus man tagad piedēvē, nedz arī es pati esmu izplatījusi baumas, ka esmu ķeizarienes Elizabetes Petrovnas meita.

Vai tā bija - Dievs vien zina.

Kā stāstīja Meļņikovs-Pečorskis, mācītājs nesniedza mirējai svēto vakarēdienu, un tā jau ir vairāk nekā dīvaina rīcība no dvē​seļu gana puses. Varbūt viņš izpildīja kādu slepenu pavēli?

Viltvārde nomira 1775. gada 4. decembrī pulksten septiņos vakarā. Viņas nāvi Krievijas varas iestādes nolēma noklusēt, tāpēc pavēlēja "vārda zagli" apglabāt pašā Alekseja ravelīnā. Tas arī tika izdarīts. Apsardzes kareivji izraka kapu un ielaida tajā viltvārdes līķi. Tad kapu aizbēra, neizpildot

nekādus apbedīšanas rituālus. Kā mēdz teikt, ne krusta, ne kroņa.

Ir ziņas, ka 1826. gadā dekabristi, kas tika ieslodzīti tai pašā kazemātā, kur pirms pusgadsimta mita "kņaziene Tarakanova", atraduši uz stikla uzrakstu "O dio!", ieskrāpētu ar kādu asu priekšmetu.

Domājams, ka to izmisuma brīdī atstājusi cietumniece.

Vēl atlicis pastāstīt par dažiem cilvēkiem, kas bijuši saistīti ar viltvārdi.

Kā bieži vien mēdz būt, vainīgākais tiek cauri ar vieglu izbīli. To pilnībā var attiecināt uz Karolu Radzivilu. Sava laikmeta augstākās nomenklatūras pārstāvis, viņš no visām ķezām izkļuva sveikā.

Salīdzis mieru ar Polijas karali Staņislavu Poņatovski, pret kuru vēl nesen dumpojās, viņš saņēma piedošanu arī no Katrinas II un atguva savas lielās muižas Lietuvā, no kuru ienākumiem dzīvoja zaļi i 111ā — kā allaž.

Piedošanu saņēma arī Mihails Oginskis. Atgriezies dzimtenē, viņš uzbūvēja kanālu, kas savienoja Nemunu ar Pripeti. Tas tika nosaukts viņa vārdā.

Pavisam negaidīti liktenis tika izšķirts ari tuvākajiem "kņazienes Tarakanovas" līdzgaitniekiem Mihailam Domanskim un viņas kalponei Franciskai Mešedei. Droši vien ne viens, ne otrs necerēja, ka liktenis viņus apžēlos, taču tā notika. Kņaza Goļicina un ģenerālprokurora kņaza Vjazemska slepenā tiesa nolēma: - Attiecībā uz Domanski: " Ņemot vērā, ka nav iespējams pierādīt Domanska līdzdalību viltvārdes noziedzīgajos nolūkos, izmeklēšanu pret viņu pārtraukt. Viņš tiek nosūtīts atpakaļ uz savu tēvzemi, izsniedzot ceļa naudai simt rubļus un pieprasot apzvērēt, ka par noziedznieci un savu ieslodzījumu viņš neizpaudīs ne vārda."

1776. gada martā Domanskis tika izsūtīts no Pēterburgas uz ārzemēm.

- Attiecībā uz Francisku Mešedi: "Franciskas Mešedes garīgais vājums nepieļauj nekādas aizdomas, ka viņa varētu būt mirušās līdzzinātāja, tāpēc ir izsūtāma uz ārzemēm un, ņemot vērā, ka viņa nav saņēmusi atlīdzību no krāpnieces un pašlaik dzīvo trūkumā, viņai tiek piešķirtas nelaiķei piederējušās mantas un pusotra simta rubļu ceļa naudai.

Izpildot tiesas lēmumu, Franciska Mešede vispirms tika nosūtīta uz Rīgu, bet no turienes uz dzimteni - Prūsiju.

Tas notika 1776. gada janvāri.

ĶEIZARIENES ELIZABETES LAULĪBA UN BĒRNI Divu Krievijas ķeizarieņu - Katrīnas II un Elizabetes personīgo dzīvi ietver visvisādi izdomājumi un baumas. Viņu favoriti ir zināmi, bet vai abas sievietes bija arī precējušās - par šo jautājumu tiek prātots vēl līdz šim. Kaut arī, kā varētu domāt, ir neapgāžami pierādījumi, ka laulībā stājusies kā viena, tā otra.

Mūs interesē Elizabete, un mēs pastāstīsim, kādas šodien ir versijas par viņas laulību un bērniem.

Pēc vispārējā atzinuma, Elizabete, kas piedzima gadā, kad norisinājās Poltavas kauja, savās jaunības dienās bijusi ārkārtīgi glīta. Un tikpat mīlas pārpilna, kas sagādājis viņai daudz nepatikšanu un pat briesmu. 1727. gadā, kad nomira viņas māte ķeizariene Elizabete I, Elizabete tūlīt nokļuva galminieku grupējumu intrigās, ko vērpa ar nolūku iegūt lielāku ietekmi pār nepilngadīgo ķeizaru Pēteri II. Vislielākās izredzes bija Aleksandram Meņšikovam, kurš gribēja apprecināt Pēteri II ar savu meitu. Taču Meņšikovs krita, un grāfs Ostermans, viens no Pētera I laika augstmaņiem, ierosināja apprecināt četrpadsmitgadīgo ķeizaru ar Elizabeti, Pētera II tēvamāsu. Ostermans, būdams pilnīgs ciniķis (galējs ciniķis, kas visā pilnībā atklājās Annas Joanovnas valdīšanas laikā), neņēma vērā nekādus pieklājības noteikumus un ar šo laulību vēlējās savienot Pētera I pēcnācējus no abām viņa sievām (Pēteris II bija cara dēla Alekseja atvase. - B. V.) un tādējādi pārtraukt jebkādus citus tīkojumus pēc troņa. Taču pareizticīgās baznīcas noteikumi aizliedza laulību, kas drīzāk līdzinājās asinsgrēkam, un Ostermana nodoms neizdevās. Tomēr

Elizabetei visai daudz nācās ciest, vispirms no Ostermana intrigām, bet vēlāk no kņazu Dolgorukiju uzmācības.

Vieglāk viņai neklājās arī ķeizarienes Annas Joanovnas valdīšanas laikā. Šī aprobežotā un netiklā sieviete veselas dienas mēdza pavadīt punduru un ākstu sabiedrībā vai arī dažādās izpriecās un izklaidēs, kas bieži bija ne tikai rupjas, bet ari cietsirdīgas. Uz tādām izpriecām ķeizarieni pamudināja arī viņas favorīts no Kurzemes Ernsts Johans Bīrons. Vēl tagad uzskata, ka Bīrons bijis zirgu puiša dēls, kuru ķeizariene Anna iecēlusi par hercogu. Tas nav pareizi: ja runājam par izcelsmi, tad Bīrons ir cēlies no muižniekiem - viņa tēvs bija Kurzemes hercoga Fridriha Vdhelma muižas pārvaldnieks (1710. gadā ķeizariene Anna tika izprecināta Kurzemes hercogam, taču jau 1711. gadā hercogs nomira. - B. V.).

Nepareizs ir arī daudzo vēsturnieku apgalvojums, ka Bīrons bijis tumsonis. Atšķirībā no ķeizarienes viņam patika lasīt, un viņam piederēja plaša bibliotēka, kur bija grāmatas vācu, franču un krievu valodā.

Turklāt Bīrons savulaik mācījās Kēnigsbergas universitātē, ko gan nepabeidza.

Elizabete bija Annai bīstama tāpēc, ka saskaņā ar Katrīnas I testamentu Krievijas cara kronis, ja Pēteris II nomirst, neatstājot pēcnācējus, pāriet vai nu ar Holšteinas hercogu precētās Annas Petrovnas, vai arī Elizabetes rokās. Tādējādi Elizabete Annai bija sāncense cīņā par ķeizara troni. Tāpēc cara meita tika slepeni uzraudzīta, bet vēlāk vispār izsūtīta no Maskavas uz ziemeļu galvaspilsētu Sankt-Pēterburgu ķeizariene Anna domāja, ka viņas uzraudzībā Elizabete neuzdrošināsies nodarboties ar politiku. Šis posms Elizabetes dzīvē ir nozīmīgs ar to, ka viņa pirmo reizi kaislīgi iemīlējās. Par cara meitas izredzēto kļuva Semjo- novskas leibgvardes pulka praporščiks Aleksejs Šubins.

Pirmajā brīdī ķeizariene Anna par šo Elizabetes aizraušanos neuztraucās, taču drīz vien viņai ziņoja, ka Elizabete pārāk bieži apmeklējot gvardistu kazarmas, kur viņu ļoti ieredzot un dēvējot par "māmiņu".

Tas "drausmīgajai ķeizarienei", kā tautā sauca Annu, nepavisam nepatika, jo viņa zināja - ja gvardes kazarmās kādu ļoti labi ieredz, tad ir gaidāma nelaime. Nepaspēsi pat apkārt palūkoties, kad jau būsi zaudējusi troni.

Pēc viņas Majestātes pavēles praporščiks Šubins tika arestēts un izsūtīts uz Kamčatku - katram gadījumam. Tomēr kopš tā laika izplatījušās noturīgas baumas par bērniem, ko Elizabete ieņēmusi no Šubina. Stāstīja, ka tie bijuši divi - dēls un meita. Pēc vienas versijas, dēlu sauca par Bogdanu Umski, viņš Elizabetes valdīšanas laikā dienējis armijā, bet vēlāk bijis Maskavas bērnu nama aizbildnis; pēc citas versijas - tas bijis kaut kāds Zakrevskis, kas savas karjeras beigās kļuvis par medicīnas kolēģijas prezidentu.

Taču nezin kāpēc neviens nevar pateikt, kā sauca Elizabetes meitu, kaut arī bija zināms par kādu trīspadsmitgadīgu meiteni, kura dzīvojusi pilī un pusdienojusi kopā ar Elizabeti un grāfu Alekseju Razumovski, ar ko Elizabete bija slepeni salaulājusies. Sākot ar XVIII gadsimta 40. gadiem, meitene vairs netiek pieminēta galma hronikās. Ļaudis runāja, ka viņa no Krievijas aizbraukusi. Uz kurieni?

To, ka Elizabetei no Šubina bijuši bērni, apliecina 1740. gadā veiktās izmeklēšanas dokumenti, kad tika nopratināti kņazi Dol- gorukiji, kuri sapņoja Pētera II valdīšanas laikā saradoties ar ķeizaru. Iedzīti strupceļā, Dolgorukiji atzinās, ka gribējuši Elizabeti ieslodzīt klosterī par "izvirtību", par bērniem, kurus viņa dzemdējusi no Šubina un kurus Dolgorukiji redzējuši. Pamatojoties uz šo atzīšanos, vēsturnieki secināja, ka Elizabetes un Šubina bērni dzimuši laika posmā starp 1728. un 1730.gadu. Tādējādi Elizabetes un Šubina meita, ja viņa patiešām bijusi, nevarēja būt tā sieviete, kas vēsturē pazīstama kā "kņaziene Tarakanova" - 1775. gadā, kad šī dāma bija ieslodzīta cietoksnī, viņai, pēc pašas atzinuma, bija divdesmit trīs gadi, turpretī cilvēkam, kas bija dzimis 1730. gadā, 1775. gadā apritētu četrdesmit piektais mūža gads. Visdrīzāk Elizabetes un Šubina meitu varētu identificēt ar mūķeni Dosifeju, bet par to runāsim mazliet vēlāk. Tagad pabeigsim praporščika Šubina dzīves stāstu.

Kamčatkā, uz kurieni viņu izsūtīja Anna Joanovna, Šubins nodzīvoja līdz 1742. gadam, kad Elizabete k|uva par ķeizarieni un viņu atcerējās. Šubins tika ar grūtībām sameklēts (Kamčatkā viņš pret paša gribu tika apprecināts ar kādu kamčadalieti. - B. V.) un aizvests uz Pēterburgu. 1743. gada martā Elizabete

Šubinam par "nepelnītām ciešanām" piešķīra ģenerālmajora un Semjonovskas pulka leibgvardes majora dienesta pakāpi. Otrā dienesta pakāpe bija sevišķi augsta, jo pašiem Krievijas valdniekiem dienesta pakāpe nebija augstāka par gvardes pulkvedi. Šubins ieguva ari lielus zemes īpašumus un Svētā Andreja ordeņa lenti, t.i., kļuva par Krievijas impērijas augstākā apbalvojuma kavalieri. Aizejot no dienesta, Šubinam bija ģenerālporučika dienesta pakāpe, un viņš nomira 1744. gada sākumā kādā no savām muižām Pievolgā.

Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka Elizabetei jaunībā bijusi mīlas dēka ar gvardes kareivi Šubinu un, kaut arī no šī sakara cara meitai dzima pēcnācēji, viņi nevarēja kļūt par likumīgiem bērniem,jo vecāku attiecības nebija saņēmušas baznīcas svētību. Taču vēlāk, un to apstiprina gandrīz visi pētnieki, Elizabete apprecējusies. Tiesa, laulība bija slepena, taču tāda patiešām bija, tāpat kā arī bērni.

Pirmie par to ierunājās ārzemju autori (Manšteins, de Kastēra, Helvigs), pašu zemes pionieris bija Bantišs-Kamenskis, kurš savā "Krievzemes ievērojamo cilvēku enciklopēdijā" (1836.g.) pieminēja ķeizarienes Elizabetes laulību ar Alekseju Razumovski. Sīkāk par to gandrīz pēc trīsdesmit gadiem pastāstīja grāfs S.Uvarovs, tā ka mums ir pietiekams pamats ar visai lielu pārliecību apgalvot: jā, ķeizariene Elizabete bija precējusies (kaut arī slepeni) ar Razumovski; jā, viņiem bija bērni.

Aleksejs Razumovskis (līdz precībām ar Elizabeti Aleksejs Rozums) cēlies no Čerņigovas guberņas vienkāršajiem kazakiem. Lemeši ciemā, kur dzīvoja viņa ģimene, Aleksejs dziedāja baznīcas korī. Tur viņu ieraudzīja ķeizarienes Annas ierēdnis, kas provincē meklēja dziedātājus galma kapelai, un aizveda divdesmitgadīgo kazaku uz Maskavu. Kazaks bija skaists, ar spēkavīra augumu, tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka cara meita Elizabete, viņu ieraugot, tūlīt iedegās mīlā un ieskaitīja dziedoni savu kalpotāju pulkā. Tad arī viņš no Rozuma kļuva par Razumovski un sāka pārvaldīt Elizabetes muižas.

1741. gada apvērsumā Razumovskis nepiedalījās, taču, ja nebūtu bijuši 25. novembra notikumi, Elizabete nekļūtu par ķeizarieni un Razumovskis - par to, kas kļuva vēlāk. Tāpēc īsumā jāpastāsta, kā trīsdesmit divus gadus vecā cara meita tapa par Krievijas pat- valdnieci.

1740. gada 17. oktobrī Anna Joanovna nomira, un tronī, pēc viņas testamenta, uzkāpa nelaiķes brāļa mazdēls Braunšveigas Ivans. Taču tobrīd viņam bija tikai gads un divi mēneši, tāpēc par reģentu kļuva Bīrons. Tomēr viņš nevaldīja ilgi: feldmaršals Minihs un kabineta ministrs Ostermans, izdzirduši baumas, it kā Bīrons grasoties atcelt viņus no amata, 1740. gada 8. novembrī reģentu apcietināja un ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī. Sākās izmeklēšana, kas ilga piecus mēnešus. Bīrons tika apsūdzēts visos nāves grēkos, arī valsts naudas zagšanā, un notiesāts uz nāvi, sacērtot gabalos. Tomēr nāves sods tika nomainīts ar izsūtījumu, un 1741. gada 13. jūnijā Bīrons ar ģimeni konvoja pavadībā tika nosūtīts uz Sibīrijas pilsētu Pelimu. Par reģenti kļuva Ivana māte Anna Leopoldovna.

Taču ar šādu pārmaiņu nebija apmierināti gvardes pulki, kuri cīnījās par to, lai troni ieņemtu "Pētera meita" Elizabete. Viņa neapšaubāmi zināja, kādi ir gvardistu nolūki, taču sākumā atteicās izmantot viņu palīdzību un kļūt par ķeizarieni. Tomēr drīz vien pārdomāja, jo baidījās, ka Minihs, kurš reiz Bīronam bija ieteicis ieslodzīt Elizabeti klosterī, izpildīs to, ko Bīrons savulaik nebija vēlējies darīt.

Naktī no 25. uz 26. novembri Elizabete ieradās gvardes kazarmās un no turienes kareivju pavadībā devās uz cara pili. Runā, ka Anna Leopoldovna bijusi brīdināta par apvērsumu, taču neesot tam noticējusi. Par to viņa dabūja dārgi samaksāt: ienākusi reģentes istabās, Elizabete pavēlēja arestēt viņu un viņas kalpotājus. Mazo Ivanu Elizabete pati aiznesa uz ragavām un aizveda pie sevis mājās. Tā arī beidzās šis apvērsums.

Pirmais jautājums, ar ko sadūrās jaunā ķeizariene, bija - ko darīt ar gāzto ķeizaru, viņa māti un pārējiem radiniekiem? Tie radīja viņas varai draudus. Vislabākais pēc tā laika paradumiem bija fiziski iznīcināt pretendentus, taču Elizabete, sākdama valdīt, deva solījumu neizliet asinis, jo tās bija straumēm lijušas Annas Joanovnas varas gados. Vispirms ķeizariene nolēma izsūtīt Braunšveigu ģimeni uz Vāciju, piešķirot visiem pensijas piecdesmit tūkstoš rubļu apmērā. Viņi bija jau aizbraukuši līdz Rīgai, kad Elizabete, piekāpdamās savu tuvāko līdzzinātāju spiedienam, pavēlēja izraidītos vest atpakaļ. Pēc

vairākkārtējas pārcelšanas no vienas vietas uz otru viņi beigu beigās tika izsūtīti trimdā uz Holmogoriem.

Tomēr 1756. gadā Ivans Antonovičs kā visbīstamākais pretendents uz troni tika pārvests no Holmogoriem uz Šliselburgas cietoksni, kur divdesmit četru gadu vecumā gāja bojā, kad viņu mēģināja atbrīvot poručiks Mirovičs.

Kādreizējā ķeizara nāve, kā redzams, bija priekšlaicīga, un tajā vainojams tikai Mirovičs. Tas bija pagrimis cilvēks, kuram kremta, ka viņš dienestā negūst nekādus paaugstinājumus. Mirovičsne reizi vien bija griezies ar lūgumiem pie priekšniecības un pat uzrakstīja sūdzību Katrīnai II, taču visi viņa lūgumi palika neatbildēti. Un tikai viena iemesla dēļ - Mirovičs piederēja pie ģimenes, kura Pētera I laikā nodeva caru un pārgāja Mazepas pusē. Kopš tā laika Mirovičiem neveicās. Beigu beigās poručiks tā noskaitās, ka nolēma spert galēju soli - atbrīvot Ivanu no cietuma un iecelt viņu tronī Katrīnas II vietā.

Mēģinājums cieta neveiksmi. Bijušo ķeizaru ar durkļiem nodūra apsardzes virsnieki, kam bija pavēle Ivanu nonāvēt, ja kāds censtos izpestīt viņu no ieslodzījuma.

Elizabete tika kronēta 1742. gada 25. aprīlī, un tajā pašā dienā Aleksejam Razumovskim pasniedza Svētā Andreja ordeni. Vēlāk viņš kļuva par grāfu un feldmaršalu, kaut arī savu mūžu nebija piedalījies nevienā kaujā.

Domā, ka viņa salaulāšanās ar Elizabeti ir attiecināma uz 1744. gada jūniju. Daži pētnieki norāda pat precīzu datumu - 15. jūniju, kad Razumovskis un Elizabete laulājušies Maskavā, Augšāmcel​šanās baznīcā, Barašos (tur šī baznīca ir joprojām. - B. V.). Taču šie apgalvojumi būtībā ir minējumi, jo nav nekādu dokumentu, kas tos apliecinātu. Toties, kā vienmēr, ir leģenda (starp citu, vai patiešām leģenda?), ko vēsta "Stāsts par ķeizarienes Elizabetes precībām", kuru grāfs S.Uvarovs ievietojis "Ķeizariskās vēstures un senlietu biedrības lasījumu grāmatas" 1863. gadā publicētajā 3. sējumā. Notikumi ir šādi.

Kad tronī kāpa Katrīna II, Grigorijs Orlovs lūdza, lai viņa attiecības ar ķeizarieni tiktu atzītas par likumīgām un kā piemēru minēja Elizabetes salaulāšanos ar Razumovski. Tobrīd Razumovskis vēl bija dzīvs, un Katrīna izdeva rīkojumu, ar ko viņam kā nelaiķes ķeizarienes dzīvesbiedram tika piešķirts ķeizariskās majestātes tituls. Taču grāfam vajadzēja uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu viņa salaulāšanos ar Elizabeti.

Tomēr Razumovskis, kā izteicās visi, kas viņu pazina, nekad nedzinās pēc goda apliecinājumiem. Ja viņam tos izrādīja, viņš tos pieņēma, taču pats ne reizi neko tādu nelūdza. Un, izlasījis Katrīnas II rīkojumu, viņš no lādes izņēma šos savai sirdij jo dārgos dokumentus un ķeizarienes sūtņa acu priekšā iesvieda degošā kamīnā. Tā dalīdams, viņš teicis: "Lai ļaudis runā, ko viņiem tīk, lai pārdrošie savās cerībās tiecas pēc šķietamas varenības, taču mums nav jābūt par iemeslu viņu runām."

Katrina prata novērtēt Razumovska rīcību.".. .slepeno laulību nemaz nebija," viņa teica. "Baumot par to man vienmēr šķitis pretīgi…"

Un ķeizariene atteicās izpildīt Grigorija Orlova lūgumu.

Tagad par Elizabetes un Razumovska bērniem. Cik to pavisam bija - šajā jautājumā vēsturniekiem nav īstas vienprātības. Daži, piemēram, de Kastēra uzskata, ka trīs: divi dēli un meita - tā, kura vēlāk kļuva par "kņazieni Tarakanovu", bet lielākā daļa domā, ka divi - dēls un meita. Pats par sevi saprotams, ka potenciālie troņmantnieki nevarēja dzīvot tikai kā laicīgi krievu ļaudis, tāpēc tika iesvētīti garīdznieku kārtā. Dēls - vienā no Perejaslavļas- Zaļeskas klosteriem, meita - Maskavā Ivana klosterī. Tagad pienā​kusi reize pastāstīt par mūķeni Dosifeju un viņas mīklaino likteni.

1785. gadā, desmit gadus pēc noslēpumainās sievietes nāves Alekseja ravelīnā, uz Maskavas Ivana sieviešu klosteri tika atvesta cita sieviete, tikpat noslēpumaina. Viņai bija jau četrdesmit gadu, jo, domājams, viņa dzimusi 1745. gadā un, klosteri ieradusies, tikusi iesvētīta par māsu Dosifeju.

Kas šajā faktā visvairāk interesē vēsturnieku? Protams, kam tad īsti bija paredzēts Ivana klosteris.

Dibināts saskaņā ar ķeizarienes Elizabetes 1761. gada 20. jūnija ukazu, tas bija domāts dižciltīgu atraitņu un bāreņu izmitināšanai. Tātad jauniesvētītā mūķene bija dižciltīgas cilmes? Daži vēsturnieki, balstīdamies uz to, paziņo, ka Dosifeja ir tā pati pretendente uz Krievijas cara troni, ko Livorno sagūstīja

grāfs Aleksejs Orlovs, bet viņa neesot mirusi Pētera un Pāvila cietoksnī ar tuberkulozi, bet gan nodzīvojusi tajā līdz 1777. gadam un gājusi bojā plūdos.

Taču šo versiju pilnīgi nekas neapstiprina. Daudz pārliecinošāka ir cita - uz klosteri bija atvesta kaut kāda dižciltīga kundze, kura nezināmu iemeslu dēļ tika turēta tādā slepenībā, ka divdesmit piecu gadu laikā, kamēr šī mūķene mitusi klosterī, viņu redzējuši tikai klostera priekšnieki un biktstēvs. Dosifeja ne reizi neapmeklēja ēdamistabu. Maltītes viņa ieturēja atsevišķā telpā, turklāt ēdieni viņas galdā bija bagātīgāki un izmeklētāki.

Dosifeja nomira 1810. gadā sešdesmit četru gadu vecumā un tika apglabāta bajāru Romanovu ģimenes kapenēs Novospaskas klosteri. Viņu apstāvēja bīskaps Augustīns, kurš toreiz vadīja Maskavas eparhiju, bet bērēs piedalījās visi Maskavas augst​maņi.

Taču kas gan tādā gadījumā bija šī noslēpumainā mūķene, kura tika apglabāta ar tādu godu? Nez vai tā bija Elizabetes un Razumovska meita - tai vajadzēja būt septiņus astoņus gadus jaunākai par Dosifeju.

Varbūt ir vērts atcerēties Elizabetes un Šubina bērnus un konkrēti meitu, kura, kā mēs atceramies, aizbrauca no Krievijas četrdesmitajos gados. Kurp aizbrauca un kāpēc? Par to ir liecības: viņa aizbrauca uz Kēnigsbergu, jo tika izprecināta, un viņas vīratēvs bija Prūsijas galvenās pilsētas komandants. Taču pēc kāda laika vīrs un vīratēvs nomira, un sieviete, kurai jau bija vairāk nekā četrdesmit gadu, palika gluži viena. Vai tik tā nebija viņa, kuru atveda uz Ivana klosteri, un vai tik viņa nebija māsa Dosifeja?

Sava jēga šiem minējumiem ir, taču ne gluži sakrīt dati. Dosifeja nomira sešdesmit četru gadu vecumā, bet nezināmā meitene, kas sēdēja pie viena galda ar Elizabeti, piedzima ne vēlāk par 1730. gadu.

Tātad, ja tā bija viņa, ko apglabāja Novospaskas klosterī, šai sievietei vajadzētu būt ap gadiem astoņdesmit. Bet Dosifejas dzimšanas un nāves dati, kas norādīti uz kapa plāksnes, varēja būt tīši sagrozīti. Kad ir ko slēpt, ķeras arī pie šādiem paņēmieniem. Taču slēpt, kā yiums šķiet, patiešām bija ko.

Nākamajā nodaļā mēs runāsim par to sīkāk, bet pagaidām tikai piebildīsim: tuvāk aplūkojot ar "kņazieni Tarakanovu" saistītos jautājumus, atklājas tik daudz neizskaidrojamu sīkumu, ka vispār pieņemtās versijas sāk nopietni šķobīties. Un, lasot viltvārdes mīklai veltītos materiālus, neviļus gribas uzdot sev jautājumu: ja Alekseja ravelīna cietumnieci par tādu uzskatīja, tad kāpēc Katrīna II visu izmeklēšanas laiku tik ļoti uztraucās un pārdzīvoja, it kā diendienā gaidītu notiekam kaut ko ārkārtēju? Un kāpēc krievu cari, sākot ar Pāvilu I, veltīja neatlaidīgāko uzmanību viltvārdes lietai un pat centās to falsificēt? (Lai nu kā, vēlākajās izmeklēšanās tika noskaidrots, ka no lietas bez vēsts pazuduši daudzi svarīgi dokumenti, un tā izrādījusies pamatīgi "piegludināta". -B. K). Vai ne tāpēc beigu beigās arī radās sakramentālais jautājums: un ja nu tā nemaz nebija viltvārde?

UN JA NU TĀ NEMAZ NEBIJA VILTVĀRDE? A utors pilnībā apzinās, ka, uzdodot šo jautājumu, iekļūst tajos krievu politiskās vēstures džungļos, kuri vēl līdz šim tiek uzskatīti par necaurejamiem. Un šī necaurejamība radās nevis tāpēc, ka viltvārdes parādīšanās vēsturē bija daudz balto "plankumu", bet gan tāpēc, ka šie "plankumi", mūsuprāt, radās nejau paši no sevis, bet gan tika radīti mākslīgi. Vairāk nekā divos gadsimtos, kas mūs šķir no viltvārdes intrigas sākuma, to tik bieži skāra pieredzējuši falsifikatori, ka tagad ir neticami grūti caur mākslīgajiem melu uzslāņojumiem nokļūt līdz patiesībai un sasaistīt vienkop ārkārtīgi samudžinātās notikuma daļas.

Kaut ko šajā virzienā jau ir paveikuši daži mūsdienu pētnieki, toties mēs, izmantodami viņu gūtos rezultātus, centīsimies pavirzīties vēl tālāk un pie reizes izteiksim vairākus savus apsvērumus par mūsu sarunas tematu - kaut arī tie neieviesīs kardinālas izmaiņas jautājuma historiogrāfijā, taču, kā mums liekas, palīdzēs saprast, KĀPĒC ap "kņazienes Tarakanovas" vārdu radies tik daudz visādu mistifikāciju.

Sāksim ar galveno jautājumu: kas īsti bija vecāki tai sievietei, kura 1775. gada decembrī nomira Alekseja ravelīnā? Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka tie bija ķeizariene Elizabete un grāfs Aleksejs

Razumovskis. Bet par "kņazienes Tarakanovas" izcelsmi pastāv arī otra versija. Šīs versijas autori, būdami vienis prātis, ka viltvārdes māte bija Elizabete, par viņas tēvu uzskata nevis Razumovski, bet gan citu cilvēku - Ivanu Šuvalovu.

Viņš ari bija favorīts un grāfs. Tikai, lūk, kas ir dīvaini: kolīdz sāku lasīt Šuvalova biogrāfiju, pirmajā brīdī mani pārņem neizpratne - neviens no grāfa biogrāfiem pietiekami skaidri neparāda, kas bijuši viņa vecāki. Katrs izvirza savu uzskatu, un tas tikai padara neskaidru kopējo ainu. Vai tiešām nav iespējams pārvarēt šo viedokļu dažādību? Vai tiešām arhīvos nav saglabājies neviens dokuments, pēc kura būtu iespējams skaidri noteikt, kādos apstākļos dzimis Šuvalovs? Varat iedomāties, nav saglabājušies. Par viņa brālēniem Aleksandru un Pjotru ir zināms viss, toties par viņu pašu - nekas (šeit domājam juridiskos dokumentus, kas apstiprina dzimšanu. - B. V.). Tāpēc pamatots ir jautājums: kur palikusi Ivana Šuvalova dzimšanas apliecība?

Tikpat neiespējami ir noskaidrot, kādos apstākļos Šuvalovs guvis izglītību un strādājis. Taču, cik noprotams, šie apstākļi bijuši ļoti labvēlīgi, jo pats Voltērs, tā laika domu valdnieks, par Šuvalovu izteicies: "Tas ir viens no izglītotākajiem un patīkamākajiem cilvēkiem, kādu man gadījies redzēt."

Glaimojošs novērtējums, ņemot vērā, ka Šuvalovam tolaik bija tikai divdesmit pieci gadi.

Ne mazāk mīklaina ir arī Šuvalova ierašanās galmā. Tur viņš parādās un no pilnīgi nepazīstama cilvēka uzreiz kļūst par kam- barpāžu. Daži vēsturnieki apgalvo, ka tas neesot nekas neparasts, jo Šuvalovs esot bijis Elizabetes favorīts. Viņš patiešām bija favorīts, taču ir kāds būtisks sīkums: Razumovska, brāļu Orlovu, Potjomkina un citu piemēri ļauj apgalvot, ka vispirms viņi visi kļuva par favorītiem, t.i., mīļākajiem, un tikai pēc tam saņēma apbalvojumus un augstās dienesta pakāpes. Šuvalova gadījumā bija otrādi.

Kas tad iznāk? Visi redz jauno, spīdoši izglītoto kambarpāžu, taču neviens nespēj izskaidrot, kur un kā Šuvalovs guvis savu izglītību, kā ari galminieka rangu. Mūsuprāt, šeit var būt tikai viena atbilde: kāds, kurš bijis visai aristokrātisks un ietekmīgs, uzņēmies vistiešāko gādību par Šuvalova likteni. Viņa vecāki to izdarīt nevarēja, jo, kā izteicās biogrāfi, bijuši "vidēji situēti" ļaudis, tas ir, tādi, kuriem nav pietiekamu materiālo iespēju.

Kā apgalvo Kazimirs Vališevskis, Elizabetes un Šuvalova mīlas dēka sākās 1749. gadā; tādējādi daudz pamatotāks ir uzskats, ka viltvārdes tēvs bijis tieši Šuvalovs, nevis Razumovskis. Viltvārde, pēc vispārējā atzinuma, piedzima 1752. gadā, bet Razumovska bērniem vajadzēja būt daudz vecākiem.

Taču vai tas kaut ko maina tai uzskatu sistēmā, kāda izveidojusies strīdā par viltvārdes personu?

Izrādās, ka maina gan un pie tam pamatīgi. Un galvenokārt tāpēc, ka vēsturnieku rīcībā ir dokumenti, no kuriem var izdarīt pirmajā brīdī neticamo secinājumu: Ivans Šuvalovs bija ne tikai Elizabetes favorīts, bet arī ķeizarienes Annas dēls! Tas krasi mainīja visu kārtību krievu patvaldnieku dinastijā, un tas arī lika viņiem pievērst sevišķi neatlaidīgu uzmanību viltvārdes "lietai". Taču, pirms runājam par to sīkāk, iepazīstināsim lasītājus ar citu - barona fon Aša "lietu". Tās oriģinālnosaukums ir visai sarežģīts: "Par nekaunīgu pretošanos valsts likumiem un negantiem vārdiem, kurus teicis no karadienesta atvaļinātais brigādes komandieris barons Fjodors Fjodorovs fon Aša dēls".

Kāda tad bija šī "nekaunīgā pretošanās"?

Pēc ķeizarienes Elizabetes nāves grāfs Šuvalovs vēl kādu laiku dzīvoja Krievijā, bet tūlīt pēc 1762. gada apvērsuma, kad tronī kāpa Katrīna II, devās uz ārzemēm. Tolaik krievu augstmaņi bieži devās uz ārzemēm un ilgi tur dzīvoja, taču Ivana Šuvalova uzturēšanās ilgums svešajās zemēs ir savdabīgs rekords - viņš nodzīvoja dažā​dās Eiropas pilsētās veselus piecpadsmit gadus!

Kā Šuvalova izbraukšana no dzimtenes, tā arī ierašanās tajā izraisa visai daudz jautājumu, taču mēs pagaidām turpināsim sarunu par baronu Ašu. Tad lūk, tiklīdz Ivans Šuvalovs atgriezās dzimtajās mājās, vienā jaukā dienā, bet konkrēti 1777. gada 20. oktobrī, pie viņa ieradās nepazīstams cilvēks, kurš stādījās priekšā kā barons Fjodors Ašs. Viņš nodeva Šuvalovam aploksni ar vēstuli, ko, pēc viņa vārdiem, bija rakstījis viņa nelaiķis tēvs Fridrihs Ašs.

Šuvalovs atvēra aploksni un sāka lasīt vēstuli. Tā atklāja, ka viņš ir ķeizarienes Annas un tās favorīta Bīrona dēls un pēc visām tiesībām viņam pienākas nēsāt Krievijas impērijas cara kroni.

Fjodors Ašs bija goda vīrs. Izpildīdams tēva vēlēšanos, viņš aiznesa vēstuli adresātam. Un kas notika? Kā izrīkojās Ivans Šuvalovs ar šo godavīru, kurš, dodamies uz aristokrāta namu, nez vai spēja iedomāties par nodevību? Taču nodevība tomēr notika, jo, kā gan citādi var nosaukt Šuvalova rīcību, kurš, nepievērsdams vairāk uzmanību Ašam, tūlīt devās ar vēstuli pie ģenerālprokurora, bet pēc tam pie ķeizarienes Katrīnas.

Ašs tika arestēts, un Slepenajā kancelejā sākās pratināšana un spīdzināšana. Izmeklētāji gribēja noskaidrot atbildes uz diviem jautājumiem: kas sarakstījis "noziedzīgo" vēstuli un kāpēc Šuvalovs tajā tiek nosaukts par ķeizarisko majestāti? Ašs atbildēja, ka vēstuli viņam nodiktējis nelaiķis tēvs Fridrihs Ašs, bet Šuvalovam ķeizara tituls piešķirts tikai tāpēc, ka viņš ir ne tikai vienkāršs krievu galminieks, kā viņu sauca izmeklētāji, bet gan Annas un Bīrona dēls.

Notiekošais, no vienas puses, varētu šķist absurds, bet no otras, to apstiprināja iespaidīgi fakti, no kuriem galvenie bija vecākā Aša dzīves līkloči un Ivana Šuvalova rīcība notikumā ar jaunāko Ašu.

Fridrih? Ašs stājās krievu dienestā 1711. gadā, kad valdīja Pēteris I. Izpildījis vairākus cara uzdevumus, viņš kļuva par valdnieka uzticības personu un kā valdības pārstāvis tika nosūtīts uz Mitavu pie Annas Joanovnas, kuras vīrs, Kurzemes hercogs Fridrihs Vilhelms, ap to laiku nomira. Anna Joanovna bija aizdomu pilna un ļaunpieminīga sieviete, kurai izdabāt bija ārkārtīgi grūti, tomēr Fridrihs Ašs spēja to izdarīt un drīz vien atraitnēs palikušajai hercogienei kļuva neaizvietojams. Vēl pēc kāda laika Pēteris I atsauca Ašu no Mitavas, un viņš ilgus gadus atradās Krievijas pasta sistēmas direktora amatā, kur parādīja sevi kā ļoti izdarīgu un apsviedīgu darbinieku.

Taču ar likteņa gribu Krievijas tronī uzkāpa Anna Joanovna, un tūlīt atklājās, ka Frīdrihu Ašu viņa nav aizmirsusi. Taču - ko nozīmē "nav aizmirsusi"? Satiekoties ar kādu pēc ilga laika, varētu šai sakarā paust prieku, apskaut veco paziņu, atcerēties kādreizējos notikumus. Bet ko darīja Anna Joanovna, no kuras skatiena vien baidījās gan draugi, gan ienaidnieki? Viņa kā balvu Fridriham Ašam piešķīra lielus zemes īpašumus Kurzemē, bet galvenais - iedeva 136 tūkstošus rubļu, ko savulaik Pēteris I ik gadu pavēlēja izmaksāt viņai kā savai radiniecei personīgiem tēriņiem.

Rodas jautājums - par ko tāda labvēlība? Ķeizariene Anna vienmēr bija skopa, taču te piepeši izsniedz tādas dāvanas. Taču pārsteidzošākais ir tas, kā Ašs iztērēja viņam dāvāto naudu. Izrādās, nekādi!

Viņš to pārskaitīja uz Amsterdamas banku, taču šo kapitālu viņa bērni nemantoja, nē, tas glabājās bankā, apauga ar procentiem, gluži kā būtu domāts īpašiem nākotnes mērķiem, kas bija zināmi tikai pašam Ašam.

Varbūt vēl kādam? Bet varbūt no šī fonda nāca līdzekļi Ivana Šuvalova izglītošanai un audzinā​šanai?

Interesanta ir arī Šuvalova izturēšanās, saņemot Aša vēstuli. Kādas jūtas izrāda cilvēks, ja piepeši uzzina kaut ko neparastu par sevi? Droši vien pārsteigumu, varbūt apmulsumu vai sašutumu. Viss atkarīgs no tā, kāda ir informācija. Šuvalovs pēc vēstules izlasīšanas neizrādīja ne pārsteigumu, ne apmulsumu - viņš bija izbijies. Un tagad mums ir divas iespējas, kā skaidrot šādu reakciju - vai nu Šuvalovu izbiedēja vēstulē esošā informācija, kas viņam NEBIJA ZINĀMA, vai, gluži otrādi, LABI ZINĀMA, taču ko no citiem labā slēpt.

Autoram ticamāka liekas otrā iespēja. Pēc viņa domām, ja informācija Šuvalovam nebūtu zināma, viņš pēc vēstules izlasīšanas varētu teikt: "Kādas blēņas!" Viņš varētu ari sadusmoties uz Ašu, izdzīt viņu no mājas. Šuvalovs neizdarīja ne vienu, ne otru. Viņš izbijās, un viņa turpmākā rīcība bija šī izbīļa sekas.

No kā tad izbijās grāfs? Droši vien no tā, ka viņa noslēpums (ja pieņemam, ka Šuvalovs zināja par savu izcelsmi) zināms arī citiem, bet tas var beigties slikti jau pirmām kārtām viņam pašam -jo viņš taču, zinādams noslēpumu, bija to slēpis! Tāpēc viņš nekavējoties devās pie Katrīnas, neaizmirsdams līdzi paņemt arī ģenerālprokuroru kā liecinieku savai "godīgajai" rīcībai. Taču jāpiebilst, ka iepriekš, stāstot par vēstules saturu, mēs neinformējām lasītāju par tās otro daļu, kur tiek ierosināts konkrēts plāns

Katrīnas II gāšanai un viņas nomaiņai ar Šuvalovu. Tas jau bija nopietni. Šeit runa bija par dzīvību un nāvi, un Šuvalovam neatlika nekas cits kā ziņot par sevi pašu - grēku nožēlotajam galva netiek cirsta.

Un kā tad ar Fjodoru Ašu? Pēc pratināšanām Slepenajā kancelejā, kur noskaidrojās, ka viņš, tāpat kā viņa tēvs, svēti tic Šuvalova cariskajai izcelsmei, viņu ilgu laiku pūlējās pārliecināt par pretējo. Taču Fjodors Ašs stingri palika pie sava. Par to arī dabūja samaksāt: mūža ieslodzījums vientulībā, kā bija teikts izmeklēšanas komisijas spriedumā.

Taču interesanti ir vēl tas, ka vēlākie Krievijas valdnieki Pāvils I un Aleksandrs I ieslodzīto neaizmirsa. Pāvils izlaida Ašu brīvībā, taču, tāpat kā Katrīna, centās izdabūt no viņa atzīšanos, ka viņa domas attiecībā uz Šuvalovu ir vieni vienīgi maldi. Ašs palika pie sava un atkal nokļuva cietumā.

Aleksandra I laikā tika nodibināta speciāla koiņisija Pāvila I valdīšanas gados nežēlastībā kritušo cilvēku apžēlošanai, taču Ašu tā neatbrīvoja. Saglabājies komisijas slēdziens: "Komisija iecerējusi arī turpmāk viņu (Ašu. - B. V.) kā prātā nelabojušos atstāt Spasas-Jefimijas klosteri un uzdot guberņas vadībai laiku pa laikam ziņot par viņu Senātam."

Vai pret šo cilvēku nevērsās pārāk bargi? Jautājums ir retorisks. Tie, kas iemeta Ašu cietumos un ieslodzīja klosterī, to darīja nevis prieka pēc, bet gan bargas nepieciešamības spiesti. Viņi zināja patiesību un visiem spēkiem centās to slēpt, jo no tās viņiem draudēja vislielākās briesmas. Kādas - par to runāsim mūsu apskata nobeigumā. Tagad atbildēsim uz iepriekš izvirzīto jautājumu: kāpēc krasi mainītos kārtība krievu patvaldnieku dinastijā, ja atzītu par patiesību, ka Šuvalovs bija ķeizarienes Annas dēls un pie tam vēl "kņazienes Tarakanovas" tēvs?

Izveidosim dažas loģiskās shēmas. Tātad Šuvalovs-ķeizarienes Annas, Pētera I vecākā brāļa meitas dēls, bija arī viltvārdes tēvs, un viņas māte, ķeizariene Elizabete, bija vecākā pārstāve jau paša Pētera līnijā. Tādējādi sieviete, kuru Katrīna II nievīgi nosauca par "vazaņķi", krievu valdošās dinastijas ģenealoģiskā koka zaros atradās vienā līmenī ar Pēteri III un Annu Leopoldovnu, ķeizara Joana Antonoviča māti, tas ir, augstāk par cara dēlu Pāvilu, Kat​rīnas II oficiālo mantinieku.

Tā taču būtu katastrofa! Nepietiek ar to, ka pati Katrīna ieņēma troni apvērsuma rezultātā, vēl viņa, apejot likumīgo troņmantnieci, ieceļ sev par pēcnācēju dēlu, kurš gribot negribot pēc visas loģikas kļūs par visīstāko uzurpatoru. Protams, ķeizariene to visu lieliski saprata. Par viņas prāta spējām nebija jāšaubās, un tāpēc arī, kamēr aiz klusajiem Alekseja ravelīna mūriem norisinājās izmeklēšana, Katrīna tik ļoti satraucās, jo baidījās no opozīcijas uzbrukumiem. Opozīcija, izmantojot gūsteknes pirmdzimtības tiesības, varēja spert attiecīgus soļus, lai gāztu ne vien Pāvilu, bet arī pašu Katrīnu. Vai ne tāpēc ķeizariene tik neatlaidīgi centās izdabūt no viltvārdes atzīšanos par to, kā viņa īstenībā cēlusies? Tagad pienācis laiks šim jautājumam pievērsties arī mums.

Ceturtās nodaļas sākumā ir ievietots viltvārdes dzīvesstāsts viņas pašas izklāstā, ko kņazs Goļicins nosaucis par neticamu. Atgādināsim galveno. Tātad viltvārde paziņoja, ka nezinot nedz kur dzimusi, nedz arī kas bijuši viņas vecāki. Viņa uzaugusi Ķīlē, bet deviņu gadu vecumā aizvesta uz Persiju. No turienes viņa nokļuvusi Bagdādē, kāda bagātnieka Hameta namā. Pie tā viņa iepazinusies ar kņazu Hali, kas aizvedis viņu uz Isfahanu un tur paziņojis, ka viņa ir ķeizarienes Elizabetes meita. (Neaizmirsīsim, ka vienā no pratināšanām viltvārde nosauca Hali par savu tēvoci. - B. V) No Isfahanas Hali aizvedis viņu uz Eiropu, kur viņi nokļuvuši, braucot caur Rīgu un Kēnigsbergu. Pēc tam viņa dzīvojusi Berlīnē, Londonā un kopš 1772. gada - Parīzē.

Dzīvesstāsts nudien neparasts, bet vai patiešām tam nav nekādu apstiprinājumu? Izrādās, ka ir gan.

No kurienes radies kaut vai šis uzvārds "Tarakanova", kas allaž mulsinājis vēsturniekus? Ķeizarienes Elizabetes aprindās taču nebija cilvēka, kas tā sauktos. Šajā sakarībā ir izteikti dažādi minējumi, piemēram: uzvārds varētu būt cēlies no Tarakanovkas brīvciema nosaukuma, kas atradies grāfa Alekseja Razumovska īpašumos. Tomēr, kā noskaidrojās, tāda brīvciema uz Elizabetes favorīta zemes nekad nav bijis. Tad pētnieki sāka rakņāties pa Razumovska daudzo jo daudzo radu saimi un atklāja, ka viena no viņa brāļa meitām apprecējusies ar kazaku pulkvedi Jefimu Daraganu. Laik? gaitā uzvārds pārveidots par

Daraganovu, bet pēc tam par Tarakanovu.

Taču šī ekvilibristika parāda vien to, cik veikls prāts un iztēle ir dažiem pētniekiem, kad viss bija pavisam vienkārši - Tarakanovs patiešām eksistēja. Taisnība, līdz zināmam laikam viņš, vienkāršs ģenerālmajors, atradās tālu no galminieku aprindām un nesa grūto karavīra dzīves nastu nevis galvaspilsētās, bet gan nomalēs, taču vēlāk nokļuva toreizējās cara meitas Elizabetes redzeslokā. Viņš iepazinās arī ar Alekseju Razumovski, kaut arī nekāda acīm redzama iemesla tādām attiecībām nebija.

Un, lai gan daži vēsturnieki apgalvo, ka Tarakanovs tika tuvināts Elizabetei un Razu- movskim kā oficiālais viņu bērnu tēvs (ar to pašu cenšoties rast pamatojumu tam, ka "vārda zagle" ir tieši Razumovska meita), domājams, ka tā tas nav. Viltvārde bija daudz jaunāka par Elizabetes un Razumovska bērniem, taču par meitu Ivanam Šuvalovam, kura sakars ar Elizabeti sākās 1749. gadā, viņa derēja pilnībā, jo piedzima, pēc vispārējā atzinuma, trīs gadus vēlāk. Par viņas "tēvu" tad arī varēja kļūt ģenerālmajors Tarakanovs.

Risināsim pavedienu tālāk. XVIII gadsimta 50. gados redzam Tarakanovu jau kā lielas karaspēka grupas komandieri Persijas karagājiena laikā. Ar ko šis fakts var saistīties? Ar to, ka viltvārde savos stāstos ne reizi vien tika minējusi, ka Persijā bijusi kopā ar tēvoci. Taču kas bija šis tēvocis? Vai ne tikai mūsu ģenerālmajors, kurš, kā domā vairāki pētnieki, ap to laiku bija adoptējis nākamo "Viskrievijas kņazieni Elizabeti", jo meitenes īstie vecāki valstisku apsvērumu dēļ nevarēja atzīt viņu par savu?

Kā redzams, "fantastiskajā" Tarakanovas dzīvesstāstā, kas pierakstīts pēc viņas pašas izklāsta, rodas jau zināma skaidrība. Jo tālāk, jo vairāk. Atcerieties, viltvārde teica, ka kādu laiku dzīvojusi Ķīlē? Bet Ķīle - tā taču ir Holšteina, Pētera III, Elizabetes brāļa dēla, mantojamā dzimtmuiža. Uz turieni, kā uzskata, pēc ķeizarie​nes nāves arī nosūtīja viņas meitu, lai tā nekļūtu par maiņas kārti cīņā par troni.

Taču tronī kāpa Katrīna II. Viņas vīru, ķeizaru Pēteri III, brāļi Orlovi (visticamāk Aleksejs Orlovs) nogalināja Ropšā, un Holšteinu mantoja Katrīna. Tomēr 1767.gadā viņa atteicās no tiesībām uz šo hercogisti par labu Dānijai. Elizabetes meitai nācās pamest Ķīli un doties klejojumos pa Eiropu. Un arī tas līdzinās patiesībai, jo tieši 1767. gadā, ja var ticēt de Kastēram, Karola Radzivila pilī ieradās meitene, kas tika dēvēta par Krievijas cara troņmantnieci.

Vēl viens nepavisam ne mazsvarīgs fakts: vēstulēs, kuras rakstīja viltvārde, pieminēts viņas krievu aizbildnis, kas dzīvojis Spā. Tur taču dzīvoja neviens cits kā grāfs Šuvalovs! Sakritība? Ja jā, tad, ziniet, visai aizdomīga, jo vairāk tāpēc, ka vēlāk starp viltvārdes vēstulēm grāfs Orlovs atrada ne vienu vien vēstuli, kas, pēc viņa pārliecības, bija rakstīta ar Šuvalova roku (to vēl līdz šim apstrīd daži vēsturnieki. B. V.). Arī Šuvalova ceļojumu maršruti Eiropā daudzreiz nezin kāpēc dīvaini krustojas ar viltvārdes maršrutiem.

Jā, un vēl par tiem pašiem ceļojumiem. Varētu domāt, kas gan tāds bija šis grāfs Šuvalovs?

Kādreizējais ķeizarienes Elizabetes favorīts, tagad privātpersona un brīvs ceļotājs (vispār ne jau nu pilnīgi no laba prāta, jo izbraukt no Krievijas Šuvalovam tik un tā nācās piespiedu kārtā). Taču pavērojiet, kas viņu sagaidīja Eiropā - galvenokārt karaliskas personas!

Vīnē grāfu ar sevišķu godu sagaidīja Austrijas ķeizars Jozefs II. Parīzē Orleānas hercogs pasniedza Šuvalovam vērtīgas dāvānas. Nomaļus nestāvēja ari Vatikāns.

Ar ko izskaidrojami šie bagātīgie goda apliecinājumi? Tādā tiesiskajā stāvoklī, kādā Šuvalovs tolaik atradās, viņš diez vai varēja ieinteresēt kronētas personas. Un tomēr tās viņu pieņēma. Jautājums - kāpēc?

Varbūt par Šuvalovu bija zināms kaut kas tāds, kas lika pret viņu izturēties kā pret sev līdzīgu? Nav nekāds noslēpums, ka daudzi Eiropas valdnieki, pirmām kārtām jau Francijas karalis, gribēja redzēt Krievijas cara tronī likumīgāku valdnieku nekā Katrīna II (pie viena piebildīsim, ka tā pati Francija atzina Krieviju par impēriju tikai divdesmit gadus pirms šeit aprakstītajiem notikumiem - 1754. gadā, kaut gan Pēteris I ķeizara titulu bija pieņēmis jau pirms trīsdesmit gadiem). Tad varbūt ar šo likumīgāko personu bija domāts Šuvalovs? Varbūt Eiropā zināja, kas viņš patiesībā ir, un ar to bija izskaidrojami visi šie reveransi?

Ir arī vēl citas, teiksim, netiešas pazīmes, ka viss nav tik vienkārši notikumā ar personu, kuru vairāk nekā divarpus gadsimtus uzskata par viltvārdi. Ja ir vēlēšanās, tādas pazīmes var savākt kaut desmit, taču mēs nesāksim, kā mēdz teikt, iedziļināties sīku​mos un apstāsimies tikai pie galvenajām.

Ir zināms, ka daži vēsturnieki identificē "kņazieni Tarakanovu" ar noslēpumaino mūķeni Dosifeju, kas līdz mūža beigām tika turēta Maskavas Ivana sieviešu klosteri. Protams, katram ir tiesības uz savu viedokli, taču šeit rodas jautājums: kāpēc pretendente uz Krievijas cara troni, ja arī viņa būtu atlikušo mūža daļu nodzīvojusi ar Dosifejas vārdu, nekad nedēvēja sevi tajā vārdā, kāds viņai bija pirms iesvētīšanas? Bet šis vārds bija zināms - Augusta. Tomēr Tarakanova neatlaidīgi dēvēja sevi par Elizabeti, un tas pats vārds izmantots arī ķeizarienes Elizabetes "testamentā". Gribas jautāt- ar ko sliktāks tāds "valdnieces" vārds kā Augusta? Varbūt visa vaina ir tā, ka, ja to būtu pieņēmusi Tarakanova, tad viņa patiešām kļūtu par viltvārdi?

Visai daudz jautājumu rodas arī, ja uzmanīgāk papēta stāstu par viltvārdes izsekošanu un sagūstīšanu.

Piemēram, vai nebūtu vienkāršāk un prātīgāk, ja Katrīna II vispār neatzītu viltvārdi? Jā, ķeizariene pretendenti nosauca par "vazaņķi", taču nezin kāpēc nevis nonievāja, bet gan sarīkoja viņai īstu vajāšanu, kur iesaistīja patiešām lielus spēkus-veselu floti, daudzus jo daudzus slepenus aģentus, kuri centās sadzīt Tarakanovas pēdas visā Itālijā, un angļu sūtniecības oficiālas personas, kas noslēdza īstu sazvērnieku vienošanos ar Orlovu un krievu eskadras virsniekiem, lai notvertu vienu vienīgu sievieti. Vai tas nav par daudz, ja runa ir tikai par kaut kādu "vazaņķi"? Vai nebija pārāk dārgi veselu gadu turēt Vidusjūrā eskadru tikai tāpēc, lai sagūstītu "vājprātīgo", kā Katrīna viltvārdi nodēvēja kādā no savām vēstulēm grāfam Orlovam? Tātad nebija vis dārgi, ja vien atceramies, ka ķeizariene deva pavēli krievu kuģiem apšaudīt Ragūzu, tikai lai izdotos sagūstīt" vārda zagli". Var secināt, ka Katrīna nebaidījās pat no iespējama starptautiska skandāla. Vai tiešām viņa izšķirtos par šādu soli tikai "vazaņķes" dēļ?

Ir ko padomāt, arī apspriežot jautājumu, kā bija viltvārdei ar naudu. Daudzos pētījumos par viņu autori parasti apgalvo, ka viņa visu laiku dzīvojusi trūkumā un, lai tiktu pie naudas, ķērusies pie krāpšanas un stājusies apšaubāmos sakaros. Nesāksim apstrīdēt šos apgalvojumus: visai ticami, ka viltvārde ne reizi vien rīkojās pēc principa - ja dod, tad ņem, taču ir arī tāda patiesība: kad Limburgas kņazam (kurš, kā lasītājs atceras, bildināja kņazieni Voldomiru) ievajadzējās naudu, lai iegādātos zemes īpašumus, to aizdeva neviens cits kā jau mums zināmā kņaziene. Taču šī summa sasniedza 100 000 zelta monētu. Rodas jautājums - no kurienes tās varēja ņemt cilvēks, kurš pastāvīgi dzīvoja naudas trūkumā?

Mūsu rīcībā esošās ziņas ļauj ja ne atbildēt uz šo jautājumu, tad vismaz pietuvoties atbildei. Zināms, ka Limburgas kņazs, runādams par savām naudas lietām, pieminēja kādu savas līgavas (viltvārdi viņš sauca par Alīnu) aizbildni, kas dzīvoja Spā un uzņēmās vistiešāko gādību par viņas likteni. Mēs jau sacījām, ka tolaik Spā dzīvoja Šuvalovs, un vairāk pie tā mums nav ko piebilst.

Bet ar ko izskaidrojama viltvārdes neapšaubāmā izglītotība un tas, ka viņa divdesmit trīs gadu vecumā zināja vairākas Eiropas valodas? Kā tas savienojams ar viedokli, ka viņa bijusi tikai piedzīvojumu meklētāja, kas braukājusi apkārt no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti un tā arī apguvusi valodas? Protams, kaut kas tāds ir iespējams, bet tikai "kaut kas tāds". Mācoties, kā mēdz teikt, "no lapas", pa ceļam, diez vai ir iespējams labi apgūt valodu, drīzāk gan var iemācīties vien saprotami izteikties, taču viltvārde prata vācu, angļu un franču valodu, var teikt, pilnībā. Toties ar itāļu un poļu valodu bija problēmas. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka pirmās trīs valodas viņa bija mācījusies pamatīgi, bet itāļu un poļu valodu - kā pagadās, bet varbūt vispār nebija mācījusies un aprobežojās tikai ar sarunu valodu, ko cilvēks apgūst samērā ātri, nonākot tiešā kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem. Tāds minējums ir visai reāls - atcerēsimies, ka viltvārde deviņus mēnešus nodzīvoja Itālijā, bet viņas tuvāko cilvēku vidū bija visai daudz poļu.

Tomēr par Tarakanovas augsto izglītības līmeni liecina ne tikai valodu zināšanas. Viņa ļoti plaši sarakstījās ar visdažādākajiem cilvēkiem, un tas mums dod tiesības runāt par Tarakanovas vispārējo intelekta līmeni, ko gluži pamatoti var saukt par augstu; tas atkal liecina, ka viņa tika mērķtiecīgi skolota

un audzināta. Tādā veidā skolot un audzināt cilvēku ceļotāja karietē nav iespējams.

Visbeidzot, ļoti interesanti ir arī tas, ka veselā virknē vēstures literatūras darbu autori neatlaidīgi cenšas apgalvot tikai vienu: Tarakanova ir viltvārde un nekas cits arī nevar būt. Šo domu viņi atkārtojuši tik neatlaidīgi, ka neviļus gribas sev uzdot jautājumu: vai par to nav jau iepriekš samaksāts? Šī piezīme attiecināma pirmām kārtām uz mums jau pazīstamo M.Loginovuun P.Meļņikovu-Pečorski.

Pirmais rakstījis par viltvārdi divas reizes - 1859. gadā žurnālā "Krievu vēstnesis" un 1865. gadā žurnālā "Krievu arhīvs"; vairākkārt materiālus par Tarakanovu publicējis arī Meļņikovs-Pečorskis, taču sevišķi pazīstams ir viņa apjomīgais pētījums "Kņaziene Tarakanova un Vladimiras princese", kas vispirms tika publicēts "Krievu vēst- nesf', bet vēlāk ietverts autora kopotajos rakstos (1909.g.).

Abu autoru neobjektīvie spriedumi par Tarakanovu redzami viņu darbos ar neapbruņotu aci. Viņiem kņaziene ir tikai viltvārde un piedevām vēl aiī nevaldāma izvirtule, kuras viltīgi izliktajos tīklos sapinās daudzi jo daudzi ļaudis no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Izņēmums bija tikai Orlovs, kurš pats ievilināja skaisto dāmu lamatās.

Kāpēc gan Loginovs, gan arī Meļņikovs-Pečorskis, kuri savos darbos varēja izmantot vērtīgākos arhīvu datus, pielietoja tos tik vienpusīgi? Interesantu minējumu šajā sakarā izsaka krievu pētniece Ņina Moļeva, kas rakstīja par "kņazienes Tarakanovas" mīklu vēl 80. gadu sākumā. Raksturojot Loginovu, viņa saka: "Protams, viņš nav ne ministrs, nedz arī valsts sekretārs (ar to domāti D.Blu- dovs un S.Uvarovs, kuri arī rakstīja par viltvārdi. -B. V), bet gan tikai augsti situēts ierēdnis, gubernators, toties vēlāk Preses lietu galvenās pārvaldes priekšnieks. Lūk, tāpēc no visiem gubernatoriem, kas grēkoja pret zinātnes interesēm, tieši viņš arī tika izraudzīts …" Un tālāk: "…Vai arī "Tarakanovas lieta" nebija uzdevums ar jau iepriekš noteiktu mērķi: izrādīt uzticību un gūt iespēju izvirzīties?"

Kā mēs redzam, nav izslēgts, ka Loginova materiāls par Tarakanovu varēja būt pasūtījuma darbs un noderēja tā autoram par savdabīgu tramplīnu turpmākajai karjerai.

To pašu var teikt arī par Meļņikovu-Pečorski. Mēs pazīstam viņu tikai kā talantīgu autoru, kurš sarakstījis romānus "Mežos" un "Kalnos", taču izrādās, ka tajā pašā laikā Meļņikovs-Pečorskis ieņēma arī augstus ierēdņu amatus un bija iekšlietu ministra uzticības persona. Savas darba gaitas viņš sāka kā vienkāršs skolotājs Ņižņijnovgorodā, tomēr pa karjeras kāpnēm spēja uzkāpt līdz pašai augšai un, rakstot savu pētījumu par Tarakanovu, varēja izmantot valsts arhīva un ārlietu ministrijas arhīva direktora K.Zlobina savāktos dokumentus. Tādas iespējas var izmantot ne jau kurš katrs. Taču bija acīm redzams, ka savas iespējas Meļņikovs-Pe- čorskis izmantoja, lai kādam izpatiktu. Kam tieši - par to stāstīsim turpmāk.

Tātad mēs esam pacentušies no dažādiem aspektiem aplūkot jautājumu par "kņazienes Tarakanovas" izcelsmi, viņas mērķiem un iespējamiem aizbildņiem, bet tagad mums atlicis grūtākais - parādīt, kas īsti falsificēja "kņazienes" lietu, kāpēc un kādā veidā tas tika darīts. Bet, lai to izdarītu, mums vajadzēs diezgan tālu atkāpties Krievijas vēsturē, konkrēti - līdz XVII gadsimta sākumam, jo tieši tad, pēc autora domām, radās tie meli un falsifikācijas, kas, laika gaitā pārvēršoties spēcīgā straumē, līdz nepazīšanai pārveidojušas patiesos notikumus. To vietā mums ir visaptveroša mītu sistēma, kur pārlieku daudz būtisko momentu Krievijas pagātnē ir vai nu prasmīgi nonivelēti, vai parādīti galēji tendenciozi, vai arī vispār noklusēti. Gluži dabiski rodas jautājums: "Kas vainīgs?" Te mēs nevaram nekādi aizstāvēt mūsu rakstītās vēstures autorus (ar to domājot pirmsoktobra perioda vēsturniekus).

Protams, viņi visi, sākot ar Vasiliju Tatiščevu un beidzot ar Vasiliju Kļučevski bija dažādu laikmetu cilvēki, kas ne reti pieturējās pie dažādām vēstures koncepcijām, tomēr viņi visi rakstīja Krievijas vēsturi, tas ir, izmantoja vienus un tos pašus vēstures faktus. Viņiem var pārmest subjektīvismu un tendenciozitāti, kāda notikuma nepamatotu akcentēšanu vai arī, gluži otrādi, - nepietiekamu novērtēšanu, taču ne jau apzinātu mūsu pagātnes izkropļošanu. Tomēr pagātne ir izkropļota, un fakti, kas tika atklāti iepriekš un tiek atklāti pašreiz, to apstiprina. Kāds ir iemesls tādam stāvoklim?

Pēc mūsu visdziļākās pārliecības iemesls ir tas, ka visi krievu vēsturnieki kļuva par augstāko aprindu politisko intrigu upuriem, par ķīlniekiem tai valsts sistēmā, kuru trīssimt gadus vadīja tās nodibinātāji un allaž modrie sargi - Romanovi. Tie bija viņi, kuri visnežēllgāk cenzēja gan Karamzinu, gan Solovjovu, gan Kļučev- ski un, galvenais, bija autori veselai virknei vēsturisko mistifikāciju, kas ari noveda pie gadsimtiem ilgās Krievijas vēstures izkrop​ļošanas.

Tāpēc, kaut ari mēs zinām milzum daudz faktu no mūsu vēstures un, kā liekas, varam viegli un brīvi izsekot tās gaitai, šī mūsu pārliecība tūlīt izzūd, kad dziļāk ielūkojamies vēstures dzīlēs. Tad pēkšņi atklājas - fakti ir, taču tos izskaidrot nav ar ko, viss nezin kāpēc ir nenoteikts, nav skaidri izteikts līdz galam, ir vieni vienīgi minējumi un pieņēmumi. Ļoti bieži nav iespējams nedz saprast, kāds ir mehānisms, kas izraisa tos vai citus notikumus, nedz arī noteikt spēkus, kas iedarbina šo mehānismu, un noskaidrot patiesos iemeslus, kas pamudina atsevišķu cilvēku vai veselu gru​pējumu uz tādu vai citādu rīcību.

Piemēram, mums nav zināms, kādā nāvē mira Ivans Bargais - dabiskā vai vardarbīgā; vēl aizvien mēs nezinām, kas īsti slēpās aiz Ugļičas traģēdijas - slepkavība ar iepriekšēju nolūku vai nejaušība, tāpat nezinām arī to, kas vienpadsmit mēnešus ar cara Dmitrija I vārdu sēdēja tronī Maskavā (un ne tikai sēdēja, bet arī pieņēma ķeizara titulu - pirmais Krievijā, kaut arī nezin kāpēc tiek uzskatīts, ka pirmais bijis Pēteris I); tāpat mums nav zināmi Ziemeļu kara patiesie iemesli, mēs vēl aizvien izsakām minējumus, vai Pēteris I atstāja testamentu, kurā bija norādīts, kam valdīt pēc viņa nāves, vai ari, kā vēsta tradīcija, paguvis vien vārgi uzšņāpt: "Atdot visu…" (Bet testaments, domājams, bija un glabājās Holšteinā, Ķīlē, kur 1739. gadā ieradās ķeizarienes Annas Joanovnas kabineta ministrs Bestuževs-Rjumins, kas aizveda visus turienes arhīvus. Runā, ka tur glabājies Pētera testaments. Citi domā, ka testaments nezin kā nokļuvis pie "kņazienes Tarakanovas". Tiesa, daudzi vēsturnieki to uzskata par viltojumu.) Pilnīgā noslēpumā tīta arī Pugačova vadītā sacelšanās, kas deva plašas iespējas izteikt visneticamākos minējumus (. iens no tiem - sacelšanos iedvesmojusi pati Katrīna II); aiz septiņām atslēgām glabājas noslēpums par Pāvila I nāvi un ugunsgrēku Maskavā 1812. gadā; mēs nezinām, kas īsti bija vecais mūks Fjodors Kuzmičs, par kuru klīda baumas, ka viņš esot ķeizars Aleksandrs I, kurš slepeni atstājis troni un sācis kalpot baznīcai; mēs nezinām…

Vispār diezgan. Ja ir vēlēšanās, Krievijas noslēpumus var uzskaitīt līdz bezgalībai, uzzināt patiesos notikumus katrā no tiem ir tas pats, kas atminēt Fermā lielās teorēmas noslēpumu. Taču beigsim par to un pāriesim pie falsifikāciju tiešajiem vaininiekiem - Romanoviem. Vispirms noskaidrosim, kas viņi tādi bija, no kā cēlušies un kā nokļuvuši Krievijas cara tronī, - tas palīdzēs mums saprast, kāpēc Romanovi, kļūstot par Krievijas valdošo dinastiju, līdz pat pēdējām tās pastāvēšanas dienām tik ļoti uzmanīja, lai valsts vēsture atbilstu viņu dzimtas ticējumiem un leģendām. Šo leģendu bija vairāk nekā pietiekami.

Pirmā no tām - leģenda par dinastijas izcelšanos. Var likties, ka Romanovi ir visīstākā krievu dzimta. Varbūt ne kņazu, nedz ari bajāru cilmes, taču tik un tā krievu. Tomēr pedantiskie vēsturnieki sameklējuši dokumentus, kas pierāda gluži pretējo. Noskaidrojās, ka Romanovu dzimtas tēvs, kas ieradies Krievzemē XIII gadsimtā, cēlies vai nu no prūšiem, vai arī no leišiem. Dzimtenē viņš bijis pazīstams ar vārdu Glanda-Kambila Divonovičs, pie mums pēc kristīšanas .1280. gadā sācis saukties par Ivanu.

Nākamajā gadsimtā no viņa dēla Andreja Kobilas cēlušies Koškini un Zaharjini; kas attiecas uz Romanoviem, savu uzvārdu viņi ieguvuši no Romana Zaharjina-Koškina, Ivana Bargā pirmās sievas Anas​tasijas tēva vārda.

Grozi, kā gribi, bet Andrejs Kobila bija cēlies no prūšiem. Kad Romanovi vēl nebija nokļuvuši tronī, šī patiesība viņus īpaši nemulsināja, taču vēlāk sagādāja visai daudz nepatikšanu. Tāpēc sekoja norādījums: mācītiem vīriem turpmāk jāsaka, ka Andrejs Kobila nav nekāds prūsis, bet gan visīstākais krievs. Un mācītie vīri, ari vēsturnieki, sāka skaidrot Andreja Kobilas prūsisko izcelsmi kā nepierādītu, neapstiprinātu, iespējamu. Tā tika sperti pirmie soļi uz plašo falsifikāciju lielceļu.

Otra "varžacs", no kuras baidījās Romanovi, bija viņu ne- dižciltīgā cilme. Viņi bija tikai bajāri, bet daudzas krievu dzimtas cēlušās no Rjurika un Ģedimina. Nav zināms, kā tas bija Ivana III un Vasilija III

valdīšanas gados, tomēr jau Ivana Bargā laikā, kad Ņikita Romanovs tuvinājās caram un kad ģimenei droši vien radās godkārīgi nodomi attiecībā uz troni, Rjurikoviči un Ģediminoviči ar savu gudrību bija Romanoviem bīstami konkurenti. Tāpēc viņi piešķīra tik lielu nozīmi tam, ka Ivans Bargais apprecēja Anastasiju - pirmo no Romanoviem, kurai izdevās pietuvoties tronim. Šīs saradošanās rezultātā Romanovi kļuva par dižciltīgajiem, bet Anastasija dzemdēja bargajam caram dēlu Fjodoru, kas valdīja pēc viņa. Tieši šos divus apstākļus arī sāka izmantot Romanovi, lai pamatotu savas pretenzijas uz Krievijas troni.

Visbeidzot, trešais iemesls, kas atkal un atkal mudināja Roma- novus mainīt vēstures patiesību, ir apziņa, ka viņi valda nelikumīgi. Taču kā viņiem radās tāds mazvērtības komplekss? Mēs jau no skolas sola zinām, ka Mihailu, pirmo Romanovu, par caru ievēlēja visa tauta Zemes saeimā, kas sanāca 1613. gada februārī.

Par to ir nopietnas šaubas. Mihails patiešām tika ievēlēts par valdnieku Zemes saeimā, taču šī ievēlēšana prasīja no Romanoviem milzīgas pūles. Ir pamats domāt, ka viņi jau ilgu laiku pirms saeimas sanākšanas veda saspringtu cīņu pret saviem sāncenšiem uz troni (bet tādi bija), dzina viltīgas intrigas un pat balstījās "pirmsvēlēšanu" cīņā uz zināmiem spēkiem, kuri bija gatavi Ro- manovus atbalstīt ar ieročiem. Kas tie bija par spēkiem? Galvenokārt - daudzās kazaku vienības, kas deva galveno ieguldījumu Maskavas atbrīvošanā no poļiem un to vēlākajā padzīšanā no Krievijas valsts.

Tas mums nozīmē ļoti daudz. Masu apziņā jau sen iegūlusi doma, ka Maskavu atbrīvojis otrais zemessargu pulks Miņina un Požarska vadībā. Nav ko teikt, tam patiešām bija būtiska nozīme itin visos notikumos (bet galvenais nopelns - tas atsita no Maskavas hetmani Hodkeviču, kurš steidzās palīgā saviem Kremlī ielenktajiem tautiešiem), tomēr svarīgākās militārās operācijas veica kazaki. Tie bija viņi, kas 1612. gada oktobrī triecienuzbrukumā ieņēma Kitaigorodu, bet vēlāk atvairīja no Volokolamskas pašu Polijas karali Sigismundu III, kurš ar poļu karaspēku devās uz Maskavu. Un ne tikai atvairīja, bet piespieda aiziet no Maskavas valdījumiem. Lai gan kazaki bija sagrābuši Kitaigorodu, zemessargu pulks tā arī neizlēma uzbrukt Kremlim - poļi, kas bija tur nocietinājušies, padevās paši, jo bada dēļ ķērās jau pie galējiem līdzekļiem.

Tādējādi kazaku atbalsts Romanoviem principā nozīmēja viņu uzvaru vēlēšanās. Taču vēlreiz atkārtosim - šīs vēlēšanas nepavisam nenoritēja tik gludi, kā par tām rakstīts vēstures mācību grāmatās (un arī tādu mūsu vēstures zinātnes korifeju kā Solovjova un Kļučevska darbos). Solovjovs vēlēšanas aprakstījis neticami īsi, pat nepieminot citus kandidātus uz cara troni, kādu bija vairāki. Kļučevskis jau mazliet uzlaboja ainu. Viņš nosauca pretendentu vārdus, to vidū arī kņazu Dmitriju Požarski, kurš "pūlējās iegūt troni un savos centienos iztērēja diezgan daudz naudas".

Vissīkāk 1613. gada vēlēšanas apraksta Dmitrijs Ilovaiskis savā darbā "Jaunā dinastija", un, salīdzinot viņa sniegtās ziņas ar Solovjova un Kļučevska minētajiefn faktiem, varam atrast dažas interesantas detaļas. Tā, piemēram, Kļučevskis apgalvo, ka Mihaila Romanova tēvs Filarets baudījis abu viltvāržu labvēlību. Pirmais dāvāja viņam augsto metropolīta amatu, bet otra nometnē Filarets tika pasludināts par patriarhu. Šis apstāklis piesaistīja Mihaila pusē kazaku masas, kuru lielum lielais vairākums kalpoja abiem viltvāržiem un pēc viņu nāves gribēja redzēt cara tronī vai nu Mari​nas Mņišekas dēlu (no otrā viltvārža), vai arī Mihailu Romanovu, ar kura tēvu Filaretu viņiem bija labas attiecības "Tušinas zagļa" nometnē.

Kā redzam, Filaretam izdevās gūt panākumus visur, un, kaut arī poļi viņu sagūstīja, Filarets izkļuva brīvībā sveiks un vesels un 1619. gadā oficiāli ieņēma patriarha krēslu. Sakarā ar to Dmitrijs Ilovaiskis izteicis arī ļoti interesantu piezīmi par Romanoviem. "Pēc dažām pazīmēm," vēsturnieks raksta, "varētu domāt, ka tas pats Sapeiga (Lietuvas kanclers, kvēls Maskavas ienaidnieks. - B. V.), kurš ilgstoši uzturējās Maskavā kā sūtnis, paguva nodibināt kaut kādas slepenas attiecības ar to bajāru partiju, kuras priekšgalā atradās Romanovu ģimene."

.Ņemot vērā, ka Sapeiga bija sūtnis Maskavā vēl pirms Vil- tusdmitrija I valdīšanas un ka Ilovaiskis uzskatīja viņu par vienu no viltvārža "krustēviem", šī vēsturnieka piezīme ir ļoti nozīmīga. Tāpat kā cita viņa liecība par Mihailu Romanovu. Ir zināms, ka poļi 1610. gada septembrī, sagrābjot Kremli, par ķīlniekiem paņēma Mihailu ar viņa veco māti Martu. Nākamais cars poļu vidū nodzīvoja visai ilgu laiku, pārcieta grūtības, kas sākās pēc tam, kad Kremli ielenca zemessargu pulki Ļapunova un Požarska vadībā, un beigu beigās tika ar veselu ādu izlaists brīvībā. To gan nevarēja teikt par citu gūstekni - Andreju Goļicinu, kuru poļi nezin kāpēc nogalināja. Vai ne tāpēc, ka viņš piederēja pie tādas ģimenes, kas 1613. gada vēlēšanās bija Mihaila sīvākā konkurente?

Pats Ilovaiskis tādu secinājumu neizdarīja, viņš vienkārši konstatēja faktu, bet to, ka poļi atbrīvojuši Mihailu, skaidro ar Dieva darbiem. Tā domāt Ilovaiskis varēja, taču Romanovu konkurenta bojāejā, kā mums liekas, saskatāms kaut kas dīvains, kaut kas tāds, kas liek ieraudzīt kāda cilvēka ļaunprātīgu gribu.

Taču atgriezīsimies pie Zemes saeimas un Mihaila ievēlēšanas. Pēc daudziem pavērsieniem viņa kandidatūra palika vienīgā, un 1613. gada 21. februārī viņu ievēlēja par caru. Tādā veidā Romanovi kļuva par valdošo dinastiju.

Tāda bija šo vēlēšanu vispārējā aina, bet īstenībā tajās bija daži momenti, kurus nedrīkst noklusēt.

Pirmkārt, kāpēc sešpadsmitgadīgā Mihaila personā sakrita tādu diametrāli pretēju pušu kā bajāru un kazaku intereses? Kļučevskis šo faktu nosauca par negaidītu, kaut ari, ja uzmanīgi visu izvērtē, nekā negaidīta šeit nav. Bajāri Mihailu atbalstīja tāpēc, ka viņš bija jauns, un viņiem šķita, ka pieredzes trūkuma dēļ viņš pilnīgi nonāks to ietekmē. To apstiprina bajāra Šeremetjeva vēstule uz Poliju, kur gūstā nīka kņazs Goļicins, viens no Romanovu oponentiem. Vēstulē Šeremetjevs rakstīja: "Miša Romanovs ir jauns, vēl nav nācis pie prāta un būs mums paklausīgs."

Bet kazaki? Kāpēc šie biīvību mīlošie ļaudis atbalstīja Mihailu?

Tiešu pierādījumu, ka kazaki būtu noslēguši vienošanos ar Romanoviem, nav, tomēr viss notika tā.

Kad kandidātu izvirzīšana augstākajam valsts amatam nokļuva strupceļā, negaidot uzradās kāds muižnieks no Haličas, kas iesniedza rakstisku priekšlikumu, ka par caru Maskavā jākļūst Mihailam Romanovam.

Protams, šis ierosinājums izraisīja protestu vētru no opozicionāru puses, taču to tikpat negaidīti pārtvēra Donas kazaku atamans, kas arī iesniedza rakstisku priekšlikumu par labu Mihailam. "Šis atamans, varētu teikt, arī visu izšķīra," rakstīja Kļučevskis un viņam bija pilnīga taisnība. Cits jautājums - kāpēc kazaki sava atamana personā nostājās Romanovu pusē? Tiešu pierādījumu, vēlreiz atkārtoju, nav, taču ar diezgan lielu pārliecību var apgalvot, ka kazaki šādu soli spēra ne par velti. Vai nu viņiem tika labi samaksāts tajā brīdī, vai arī apsolīta samaksa nākotnē. Tomēr nez vai tika runāts par naudu, drīzāk par kaut kādām privilēģijām, priekšrocībām. Tā bija ēsma, uz kuras kazaki uzķērās.

Taču kāpēc ēsma? Tāpēc, ka Romanovi savus solījumus acīmredzot neizpildīja, jo vai gan citādi kazaki saceltos gan Razina, gan Pugačova vadībā, kā arī vairāk nekā pēc simt un divsimt gadiem atgādinātu caram Aleksejam un ķeizarienei Katrīnai II par kaut kādiem solījumiem, kurus devuši viņu priekšgājēji, bet kuri nezin kāpēc tā arī palika tikai solījumi?

Ja atzīstam, ka Romanovu vienošanās ar kazakiem patiešām notikusi, tad gluži dabiski uzrodas doma, ka jābūt arī dokumentiem, kas šo vienošanos apstiprina, - pārāk nopietns bija jautājums, lai ticētu cits citam uz vārda. Taču arhīvos šo dokumentu nav - un ne jau tāpēc, ka tie būtu pazaudēti, bet gan tāpēc, ka tie tika tīši iznīcināti. Tas ir nevis minējums, bet gan vēsturisks fakts. Kļuvuši par cariem, Romanovi pavisam drīz sāka revidēt arhīvus, un pirmais to darīja cara Alekseja dēls Fjodors, kurš pavēlēja likvidēt tā dēvētās dienesta grāmatas. Pēc tām varēja izsekot vienas vai otras krievu dzimtas vēsturei, uzzināt, kādus amatus cilvēki ieņēmuši sava militārā vai civilā dienesta laikā, kādus pamudinājumus un apbalvojumus saņēmuši. Šīs grāmatas bija ārkārtīgi vērtīgi valsts dokumenti, taču tik un tā tika iznīcinātas.

Romanoviem tās radīja draudus, jo glabāja liecības, kas jaunajai dinastijai bija visai nepatīkamas.

Revīzijas notika arī turpmāk, un nevar galvot, ka kādā no tām netika iznīcināts ari līgums ar kazakiem.

Nav saglabājies arī Slepeno lietu prikaza arhīvs, ko nodibināja cars Aleksejs Mihailovičs. Kādi dokumenti tajā glabājās, šobrīd var tikai minēt.

Tāda aina paveras, pat virspusēji pārstāstot notikumus, kuriem bija tiešs sakars ar Romanoviem.

Bīstamie noslēpumi - tā bija viņu valdīšanas raksturīgā iezīme, kas pastāvīgi lika viņiem visu pārdēvēt, sadedzināt, apslēpt. Un arī izrēķināties ar opozicionāriem un tiem, kuri šos noslēpumus bija redzējuši savām acīm. Uzskatāms piemērs: ķeizarienes Annas valdīšanas laikā impērijā tika izsūtīti apmēram 40 000 cilvēku, bet Elizabetes laikā, kas tradicionāli tiek uzskatīts par "maigu", - jau vairāk nekā 80 000.

Taču atgriezīsimies pie "kņazienes Tarakanovas" lietas un, bruņojušies ar faktiem, pierādīsim, ka tā vēl neizbeidzās ar viltvārdes nāvi, ka arī nākamie Romanovi par to neatlaidīgi interesējās. Šīs uzmanības sekas, kā mēdz teikt, ir uzskatāma - materiāli par Tarakanovu līdz mūsu dienām nonākuši tik izkropļoti, ka pēc tiem tikpat kā nav iespējams izveidot skaidru priekšstatu par notiku​miem, kas saistīti ar viltvārdi.

Nav zināms, vai šajā kropļošanā bija iesaistīti ķeizari Pāvils I un Aleksandrs I, kuri jo neatlaidīgi centās pierunāt Fjodoru Ašu atteikties no sava atzinuma, ka Ivans Šuvalovs ir cara atvase, taču jau nākamā cara Nikolaja I valdīšanas laikā Tarakanovas lieta tiek pakļauta pamatīgai revīzijai, kas tika turpināta ari Aleksandra II valdīšanas laikā. Par to, kā tas notika, stāstīts mūsu tautietes Ņinas Moļevas pētījumā, no kura arī aizguvām galvenos faktus. Ļoti īsi tos pārstāstīsim un paši izdarīsim secinājumus.

Sākās 1826. gads. Mazliet vairāk nekā pirms mēneša Nikolajs I, apspiedis Senāta laukumā dekabristu sacelšanos, pasludināja sevi par Krievijas ķeizaru. Sacelšanās lietā notika izmeklēšana, kuru vadīja toreizējais valsts sekretārs D. Bludovs. Ļoti uzkrītoša persona ne tikai Nikolaja, bet arī Aleksandra II valdīšanas laikā. Ieņēma Krievijas ģenerālprokurora un iekšlietu ministra amatu. Pilnīgi saprotams, kāpēc tieši viņš vadīja dekabristu lietas izmeklēšanu, taču, kā noskaidroja Ņ. Moļeva, Bludovs tai pašā laikā Nikolaja I uzdevumā nodarbojās vēl ar citu - "kņazienes Tara​kanovas" lietu!

Rodas jautājums - kāds dekabristiem sakars ar viltvārdi? Taču acīmredzot sakars ir, jo Nikolajs steidzina Bludovu ātrāk izmeklēt "kņazienes" lietu, un tas beidzot iesniedza ķeizaram rakstisku slēdzienu par paveikto darbu. Taču interesantais ir tas, ka šī slēdziena tekstu starp dokumentiem viltvārdes arhīvā Moļeva nav atradusi. Tāpat nav nekādu ziņu par to, vai Nikolajs ir kaut ko nolēmis sakarā ar Bludova izmeklēšanu. Viss it kā pazūd smiltīs.

Taču ar to lieta nebeidzās. Pēc desmit gadiem izcēlās skandāls, kas bija saistīts ar grāfa Novosiļceva, Aleksandra I valsts padomes priekšsēdētāja, arhīvu. Skandāla brīdī pats grāfs vairs nebija starp dzīvajiem, taču viņa mantiniekiem negaidot atradās dokumenti, kas bija saistīti ar to pašu Tarakanovu! No kurienes tie radās, šaubu nebija nevienam: grāfs Novosiļcevs visu mūžu nodarbojās ar vēsturisku dokumentu kolekcionēšanu un mantinieki, protams, izmantoja viņa savākto.

Dokumenti tika Steidzīgi konfiscēti un nodoti atkal Bludovam, kurš tobrīd bija kļuvis par iekšlietu ministru. Ministrs dokumentus izpētīja un uzrakstīja slepenu ziņojumu Nikolajam. Un atkal netika pieņemti nekādi lēmumi.

Tomēr savus slepenos ziņojumus Bludovs nerakstīja veltīgi. Pēc Moļevas domām, visa viņa darbība bija vērsta uz to, lai "apstrādātu" dokumentus Tarakanovas lietā Nikolajam I vēlamajā virzienā.

Vārdu sakot, ja zvaigznes iedegas, tas kādam ir vajadzīgs. Pārfrāzējot pazīstamo teicienu, rezumēsim: ja dokumenti pazuda, tātad tas bija vajadzīgs Romanoviem. Acīmredzot jautājums par Tarakanovu viņiem bija ļoti ass, un to vislabāk apliecina turpmākā notikumu gaita.

Kā zināms, Nikolaju 1 tronī nomainīja viņa dēls Aleksandrs II. Viņš kļuva par ķeizaru 1855. gadā trīsdesmit septiņu gadu vecumā. Līdz 1861. gadam, tas ir, līdz dzimtbūšanas atcelšanai, bija atlicis pavisam īss laika sprīdis un Aleksandrs pilnībā nodevās reformas sagatavošanai. Bet, lai cik dīvaini, saspringtajā laika posmā Aleksandrs, tāpat kā viņa tēvs, arī pievēršas "kņazienes Tara​kanovas" lietai.

Kuram jaunais Krievijas patvaldnieks uzdeva visos sīkumos izpētīt šos jautājumus? Protams, tam pašam Bludovam, kurš, par spīti savam sirmajam vecumam - septiņdesmit pieciem gadiem, nebija pārstājis nodarboties ar valsts lietām. Un Dmitrijs Nikolaje- vičs atkal ķeras pie darba un velta tam

veselu gadu! Viņš atkal uzraksta ķeizaram plašu ziņojumu, un arī tas pazūd kancelejas džungļos, lai gan Personiskās kancelejas otrās nodaļas priekšnieks V.Paņins ieteica Aleksandram II publicēt Bludova piezīmes. Spriežot pēc arhīvā saglabātajiem dokumentiem, ķeizars ņēmis vērā šo lūgumu, tomēr patiesībā Bludova manuskripts tā arī dienas gaismu neieraudzīja.

Kas tad iznāk? Kāpēc divi Romanovi gandrīz četrdesmit gadu (1826 - 1864) tik neatlaidīgi atgriežas pie viena un tā paša Krie​vijas vēstures fakta?

Patiesībā 1826. gada sākums, kad Nikolajs I uzdeva Bludovam izpētīt viltvārdes lietu, un arī viss 1826. gads bija jaunajam ķeizaram visgrūtākais viņa trīsdesmit gadu ilgajā valdīšanas laikā. Pavisam nesen ar lielgabalu lodēm tika nomierināti dumpinieki, kas bija gribējuši ne tikai izmainīt Krievijas valstisko iekārtu, bet arī fiziski iznīcināt caru un viņa ģimeni; un, kaut gan muižnieku opozīcija saņēma nežēlīgu mācību, tā tomēr nepadevās, tikai paslēpās - visur klīda baumas, ka Nikolajs pie varas nācis nelikumīgi.

Tāds pats saspīlējums bija raksturīgs arī Aleksandra II valdīšanas laikam pirmsreformu periodā - tā pati rūgšana muižnieku aprindās, kas visiem spēkiem pretojās zemnieku brīvlaišanai, tās pašas sarunas par Romanovu dinastijas nelikumību, kuras īpaši saasinājās jau pēc reformām, 1863. gadā, kad Sanktpēterburgas akadēmiskajā izstādē parādījās Flavicka glezna "Kņazienes Tarakanovas nāve Pētera un Pāvila cietoksnī".

Taču - kāpēc šīs runas tā satrauca gan Nikolaju, gan arī viņa pēcnācēju? Viena vienīga iemesla dēļ viņi abi bija Katrīnas II mantinieki pa viņas dēla Pāvila līniju. Taču, ja Tarakanova patiešām bija grāfa Šuvalova meita, bet viņš savukārt - Annas Joanovnas dēls, tad, kā jau teicām, tieši viltvārdei bija visas tiesības uz Krievijas cara troni, nevis Pāvilam. Bet no tā varēja izdarīt neapstrīdamo un, maigi izsakoties, Nikolajam un Aleksandram ļoti nepatīkamo secinājumu: viņi, tāpat kā Katrīnas dēls (nemaz nerunājot par viņu pašu), ieņēmuši Krievijas troni nelikumīgi.

Lūk, tāpēc tik daudzus gadus "kņazienes Tarakanovas" lietu jo neatlaidīgi centās iedabūt Romanovu vēstures tradīcijā. Tāpēc arī radās visas galēji tendenciozās publikācijas par viņu, pirmām kārtām Loginova un Meļņikova-Pečorska darbi, kur "kņa- ziene"attēlota kā izlaidīga sieviete un politiska avantūriste.

Starp citu, kaut kas līdzīgs noticis arī ar citu vēsturisku personu - cara meitu Sofiju. Tas pats Bludovs pēc tā paša Nikolaja I pavēles, pētīdams Sofijas atbalstītāja kņaza Šaklovitova lietas materiālus, tik ļoti sagrozīja notikumus strēļu sacelšanās laikā, ka cara meita, kuru vēsturnieki visai vienprātīgi atzina par gudru un nepavisam ne konservatīvu sievieti, nākamajām paaudzēm tika notēlota kā galēja reakcionāre, visa vecā aizstāve un pretiniece jebkādām reformām.

Tas atkal tika darīts ar gudru ziņu. Kā zināms, cars Aleksejs, Pētera I tēvs, bija precējies divas reizes - ar Mariju Miloslavsku un pēc viņas nāves 1669. gadā - ar Natāliju Nariškinu. Sofija piederēja pie Miloslavskiem, bet Pēteris - pie Nariškiniem. Viņu tālīnie pēcnācēji arī bija Nikolajs un Aleksandrs, un tāpēc šīs līnijas valdnieki tik nikni pazemoja visus, kas bija saistīti ar Miloslavskiem. Taču vēsturnieki, kuri neko nenojauta, no rīta līdz vakaram sēdēja arhīvos, centīgi vāca izrakstus no dokumentiem un ar tiem bagātināja savus darbus. Vēlāk šie izraksti pārceļoja vēstures mācību grāmatās, un veselas paaudzes mācījās no tām, jau no bērna kājas apgūstot melus, ko arhīva datos viltīgi ieviesuši tie, kuri bija ieinteresēti to darīt. Šī iemesla dēļ arī Sofija tika vērtēta negatīvi, un šī paša iemesla dēļ Tarakanova visu laiku tika uzskatīta par ne​apšaubāmu viltvārdi.

Mūsu stāsts tuvojas beigām. Atlikuši secinājumi. Tie ir divi. Pirmais: daudzo jo daudzo nesakritību un neizskaidrojamo faktu eksistēšana "kņazienes Tarakanovas" lietā liek apšaubīt oficiālo versiju par viņas izcelsmi un vienlaikus paver plašu darbības lauku jauniem pētniekiem. Otrais secinājums: ilgais Krievijas vēstures pētniecības darbs radījis autoram stingru pārliecību, ka šī vēsture pēdējos trīssimt gados bijusi tik pamatīgi sagrozīta, ka patiesībā ir vēstures mītu sakopojums. Vainīgos autors jau ir nosaucis - tie ir Romanovi. Un sākās viss ar juku laikiem, kuru rīkotāji varbūt arī bija viņi. Starp citu,

līdzīgi apgalvojumi tika izteikti jau labi sen, taču Romanovi tādus paziņojumus iznīcināja pašā saknē. Daži piemēri. Līdz pat šai dienai nav zināms, kas īsti ieņēma Krievijas cara troni gandrīz veselu gadu, uzdodoties par Ivana Bargā dēlu Dmitriju. Šobrid pastāvošais uzskats, ka viltvārdis bijis Čudovas klostera mūks Grigorijs Otrepjevs, izraisa neizpratni, neko vairāk. Kā gan viņu varēja iesvētīt par caru, turklāt visai tautai redzot, Marijas aizmig​šanas katedrālē, ja mūku Grigoriju pazina daudzi Maskavas iedzīvotāji? Lai kā arī censtos maldināt tautu, tā, redzot notiekošo zaimošanu, nekādā ziņā nejautu Otrepjevam kļūt par caru. Daudzi pagātnes vēsturnieki, piemēram, Kostomarovs to pārliecinoši spēja pierādīt, tomēr Otrepjevs arī tagad tiek svinīgi atzīts par Viltusdmit- riju I. Kāds neticams aklums!

Kādu brīdi likās, ka atbilde uz šo aktuālo jautājumu ir atrasta: XIX gadsimta beigās grāfs S. Šeremetjevs paziņoja, ka atradis dokumentus, kas beidzot ļaus atklāt, kas patiesībā bijis Viltusdmit- rijs I. Šajā sakarībā vēsturnieks sarakstījās ar Pēterburgas universitātes profesoru Bestuževu-Rjuminu un gatavojās izdot grāmatu. Taču, tiklīdz Šeremetjeva paziņojums kļuva zināms plašākās aprindās, sekoja ķeizara pavēle aizliegt grāmatas publicēšanu. Grāmata netika izdota, un mēs vēl šobaltdien nezinām, ko gan mums vēlējās pavēstīt S. Šeremetjevs.

Kaut kas līdzīgs notika arī senākos laikos, kad N. Karamzins gribēja savā "Vēsturē" reabilitēt Borisu Godunovu, kas tika uzskatīts par cara dēla Dmitrija slepkavības rīkotāju Ugļičā. Tobrīd vēstures zinātne jau bija savākusi faktus, kas ļāva atcelt Borisam izvirzīto netaisno apsūdzību. Par savu nolūku Karamzins paziņoja Mihailam Pogodinam un pat norādīja, kādā "Vēstures" nodaļā jātiek ievietotiem dokumentiem, kas apliecina, ka Godunovs nav vainojams Ugļičas traģēdijā. Taču ķeizars Aleksandrs I, uzzinājis par Karamzina plānu, ieteica viņam atstāt visu, kā ir.

Par ko liecina visi šie it kā nejaušie un nepavisam ne nejaušie aizliegumi? Pēc autora domām, tikai par vienu - par vistiešāko, ja ne galveno Romanovu līdzdalību gan afērā ar cara dēlu Dmitriju, gan arī visā tajā, kas saistījās ar pirmā viltvārža parādīšanos. ROMANOVI ZINĀJA, KAS IR KAS! VIŅIE BIJA KO SLĒPT, UN VIŅI SLĒPA VĒSTURES PATIESĪBU. TĀ TIKA SLĒPTA NO PAAUD PAAUDZĒ!

Autors saprot, ka ar tādu paziņojumu var izraisīt pret sevi visu tradicionālo vēsturnieku dusmas, tomēr tāda iespēja viņu nepa​visam nemulsina. Viņš ir gatavs polemizēt par šo problēmu jebkādā līmenī.

Maskava, 1997. gads

Kriptozooloģija Grigorijs Pančenko Onsa patiešām eksistē!

Stāsts par kādu pētījumu kriptozooloģijas jomā XX gadsimta astoņdesmito gadu vidū Meksikā tika izdarīts no zooloģijas viedokļa neticams atklājums, kas nezin kāpēc tā ari netika plašāk aplūkots.

1986. gada janvāra sākumā gluži pārsteidzoši un pilnīgi negaidot kāds meksikāņu lauksaimnieks nošāva zinātnei vēl nepazīstamu dzīvnieku, kas, pateicoties virknei laimīgu nejaušību, tika saglabāts, bet par šo notikumu uzzināja amerikāņu pētnieki, kas vēlāk varēja pētīt un preparēt paraugu turpat uz vietas.

Lielo kaķu dzimtas pārstāvi 1986. gada 1. janvāra naktī nošāva Andress Rodrigess Muriljo, kam Sinlojas štata Sanignasio apgabalā pieder mazs rančo "La Higuera Podrida". Tonakt Rodrigess kopā ar Rikardo Samoru devās medīt briedi apmēram četru kilometru attālumā no savām lauku mājām (ielejā aiz Sierro delPerico, t.i., Papagaiļu kalna). Ap pusvienpadsmitiem vakarā mednieki ieraudzīja tumsā spīdam liela dzīvnieka acis, kuru vispirms noturēja par briedi (tumsā spīdošas acis ir labi redzamas, ja pret tām pavērš kabatas laternīti). Tomēr pēc saviem apveidiem šis dzīvnieks, kas atradās apmēram 15 metru attālumā, atgādināja zemei pieplakušu lielu kaķi, bet tā acis šķita mazākas, taču spožākas nekā briedim.

Nobijies, ka tas varētu būt jaguārs, kurš gatavojas viņam uzbrukt, Rodrigess rūpīgi notēmēja un dzīvnieku nošāva.

To apskatījuši, mednieki nonāca pie secinājuma, ka šis kaķis nav jaguārs, taču arī pumai nelīdzinās.

Ne visai pieredzējušais mednieks un dzīvnieku valsts pazinējs Rodrigess atcerējās, ka pirms dažiem mēnešiem kaut kādi gringo (nicinošs apzīmējums baltajiem, kas nav latīņamerikāņi) no Arizonas (Ričards Grīnvels un Roberts Māršals) bija atbraukuši pie viņiem un iztaujāja par neparastiem kaķiem. Tika nolemts aiznest nošauto zvēru uz rančo un paziņot par medījumu citam lauksaimniekam Manuelam Vegam, kurš bija ticies ar amerikāņiem.

Pieredzējušais mednieks Vega nakts vidū atbrauca pie Rodri- gesa, lai aplūkotu nošauto dzīvnieku, un tūlīt atpazina tajā onsu. Viņš bija redzējis onsu, ko nomedīja viņa nelaiķis tēvs Hesuss Vega apmēram pirms desmit gadiem, un sacīja, ka šis kaķis esot gandrīz vai tāds pats kā toreiz nomedītais (Vegas tēva nošautā dzīvnieka galvaskauss bija uz laiku nodots misteram Grinvelam un tagad pazīstams kā "Vegas galvaskauss").

Svīstot rītam, senjors Vega devās uz Kojotitānas ciematam blakus esošo rančo "San Miguel".

Rikardo Urkiho jaunākais, kurš pats jau sen interesējās par onsu, bija aizbraucis uz Losmočisu pārdot lopus, un Vega runāja ar viņa tēvu Urkiho vecāko, ģimenes patriarhu (un bijušo Masatlanas pilsētas mēru). Senjors Urkiho vecākais piezvanīja dēlam, un Rikardo ieteica nekavējoties aizvest nošauto eksemplāru uz Masatlanu (apmēram divas stundas ilgs brauciens mašīnā), kur to varētu iesaldēt.

Pēcpusdienā Rafaels Urkiho, viņa jaunākais dēls, aizveda onsu uz Masatlanu, kur to ievietoja zvejnieku sabiedrības saldētavā. Sabiedrība piederēja Kopelu ģimenei, kas bija Urkiho draugi. Kā tika aprēķināts vēlāk, no dzīvnieka nāves līdz tā iesaldēšanas brīdim bija pagājušas 17 stundas un pusi no šī laika aizņēma nakts - vēl jāpiebilst, ka tas notika sausajā sezonā, kad nav tik karsts. Tādējādi iesaldētais eksemplārs bija lieliski saglabājies.

Senjors Urkiho jaunākais, atgriezies rančo "San Miguel", piezvanīja misteram Grīnvelam uz Arizonu, lai paziņotu par notikušo un lūgtu viņa palīdzību un sadarbību dzīvnieka izpētē. Tobrīd Grīnvels gatavojās doties uz ārzemēm, tāpēc preparēšanu vajadzēja atlikt līdz janvāra beigām. Albukerkā Grīnvels satikās ar Troju Bestu, zooloģi no Ņūmeksikas štata universitātes (kur nesen bija noskaidroti apkārtmēri

1600 pumas galvaskausiem no amerikāņu kolekcijām), un apsprieda iespējamos izpētes variantus.

Vispirms viņi gribēja atgriezties ar paraugu Amerikas Savienotajās Valstīs un izdarīt preparēšanu Arizonas universitātē Tūsonā.

Tomēr šajā gadījumā būtu nepieciešama Meksikas valdības atļauja sasaldētā dzīvnieka izvešanai no valsts zinātniskiem mērķiem, bet tobrid šādu atļauju dabūt bija ļoti grūti, jo nesen notikušajā zemestrīcē tika sagrauta galvaspilsēta Mehiko un iznīcināti daudzi oficiāli dokumenii. Izanalizējuši prasības, kādas izvirzīja ASV muitas dienests un ASV savvaļas dzīvnieku un zivju aizsardzības dienesti, zinātnieki nolēma preparēšanu izdarīt Meksikā, bet uz Savienotajām Valstīm aizvest tikai kaulu un audu paraugus, aizņemoties tos zinātniskiem mērķiem.

Misteru Grīnvelu un Bestas kundzi uz Meksiku pavadīja Ņū- meksikas universitātes aspirants Neds Gencs, kas specializējās elektroforēzes analītiskajās metodēs. Brigāde ieradās Masatlanā 19. februārī un satikās ar Urkiho jaunāko, Veģu un Rodrigesu, kuri visi bija atbraukuši, lai iepazītos ar zinātniekiem un vērotu preparēšanas gaitu. 20. februāra rītā grupa devās uz Meksikas reģionālo dzīvnieku patoloģijas diagnostikas laboratoriju, kas piederēja Meksikas federālajai lauksaimniecības ministrijai, kura sadarbojās ar amerikāņu zinātnieku brigādi, piešķīra tai telpas un iekārtas pre​parēšanai.

Apskatē tika noskaidrots, ka šis kaķis, pēc dzimuma-mātīte, izskatās tieši tā, kā vietējie iedzīvotāji viņu aprakstījuši. Dzīvniekam bija izteikti graciozs augums ar tievām, garām kājām un garu asti. Ausis izrādījās garākas nekā pumai (ap 100 mm), bet priekšķepu iekšpusē bija nelielas horizontālas svītras, kādas, cik šodien zināms, pumai nav sastopamas. Dzīvniekam bija labi attīstīti piena dziedzeri, un tas, pēc zinātnieku domām, bija vismaz četrus gadus vecs. Tas svēra ap 27 kg (pirms iesaldēšanas mazliet vairāk), toties pieaugušas pumu mātītes parasti svēra no 36 līdz 60 kg. Ķermeņa kopgarums - 186 cm ir tieši tāds pats, kāds parasti mēdz būt pumu mātītēm - no 150 līdz 233 cm. Tomēr aste bija 83 cm gara - pārāk gara, salīdzinot ar līdzīga lieluma pumu; parasti tik lielām pumu mātītēm aste ir no 53 līdz 81 cm gara.

Uz vienas pakaļkājas bija labi redzama liela brūce - pēc Rodri- gesa un Vegas domām, tā bija radusies cīniņā ar jaguāru (dienu pirms onsas nomedīšanas senjors Vega gribēja nošaut jaguāru, taču viņa pamanītais zvērs izturējās dīvaini, un Vegam radās aizdomas, ka tas nesen kāvies. Cik zināms, pumas vairās no jaguāriem un ar tiem nekaujas).

Pirms uzšķēršanas dzīvnieks tika rūpīgi nofotografēts un izmērīts. Pati uzšķēršana arī tika fotografēta un ierakstīta videolentē. Noskaidrojās, ka eksemplārs saglabājies lieliski un nav zaudējis nekādas organiskās vai bioķīmiskās vielas. Tas bija īpatnis ar teicamu veselību, aknās un citos iekšējos orgānos gandrīz nekādu pazīmju par inficēšanos ar slimībām vai parazītiem. Tauku saturs pieticīgs, taču pilnībā atbilstīgs, liecinot, ka dzīvnieks ir tievs pēc dabas, nevis vienkārši novājējusi puma. Pretēji dažu vietējo iedzīvotāju minējumiem, ka onsa ir pumas un jaguāra sterils hibrīds, šai mātītei bija normāli vairošanās orgāni un pilnīgi nepārprotamas pazīmes, ka nesen tā laidusi pasaulē pēcnācējus. Kuņģī tika atrasti brieža nagi, pēc kuriem varēja noprast, ko onsa pēdējo reizi ēdusi.

Dzīvnieka galvenie orgāni, kā arī kuņģis un zamas, priekškāja un pakaļkāja tika iekonservēti.

Aizkuņģa dziedzeris tika nosūtīts uz Čikāgas universitāti Amerikas Savienotajās Valstīs insulīna pētījumiem. Sirds, nieru, aknu un muskuļu audu paraugi tika iekonservēti nelielos traukos, lai veiktu analīzi ar elektroforēzes metodēm Ņūmeksikas štata universitātē. Tika iekonservētas arī asinis un fekālijas, kā arī vilna no dažādām ķermeņa daļām. Vilnu bija paredzēts pētīt zem mikroskopa un salīdzināt ar pumas un geparda vilnu Arizonas štata universitātē.

Amerikāņu pētniekiem tika ari uz laiku nodots ļoti daudz osteo- loģiskā materiāla - konkrēti: galvaskauss - kas tagad ir pazīstams kā "Rodrigesa galvaskauss", lāpstiņa, daži mugurkaula posmi, iegurņa kauls un vairāki ekstremitāšu kauli: pleca kauls, elkoņa kauls, spieķa kauls, augšstilba kauls, lielais un mazais liela kauls. Paši pirmie atzinumi, kas iegūti, salīdzinot šos kaulus ar trīs purnu mātīšu kauliem, kuri glabājās Tūsonā un Albukerkā, liecina, ka onsas ekstremitāšu kauli ir garāki nekā pumai un vairāk līdzinās spēcīga, pieauguša, divas trīs reizes smagāka pumas tēviņa kauliem. Kaut arī šos datus

pagaidām vajadzēja uzskatīt par hipotētiskiem, Besta un Grīnvels domāja, ka viņiem ir darīšana ar jaunu sugu.

Turpmākie pētījumi norisinājās divos virzienos - osteoloģiskajā un bioķīmiskajā. Osteoloģiskais virziens paredzēja salīdzināt onsas galvaskausa izmērus ar apmēram 32 300 pumas galvaskausu izmēriem, un to veica Troja Besta (pavisam 1700 galvaskausu, pa 19 izmēriem no katra galvaskausa), salīdzinot onsas postkraniālās osteoloģijas datus ar pumu mātīšu datiem, sevišķu uzmanību pievēršot ekstremitāšu kaulu garumam. Kaut arī šis uzdevums varētu būt grūtāk paveicams, jo ekstremitāšu kaulu garuma variācijas pumām vēl ne reizi nebija tikušas pētītas, Besta un Grīnvels uzskatīja, ka pētījums varētu dot vienu no atslēgām uz definējumu, cik lielā mērā onsa atšķiras no pumas. Tomēr zinātnieku rīcībā esošie pumu skeleti bija izkliedēti pa dažādām universitātēm un muzejiem, tāpēc mērījumi un statistiskā analīze varēja aizņemt ilgāku laiku.

Otrais virziens - bioķīmiskais - pirmām kārtām bija saistīts ar elektroforēzi. Tā bija olbaltumvielu analīzes metode, kuru pielietojot elektriskā strāva plūst pa mitru virsmu, uz kuras novietoti eksperimentālie paraugi un piespiež molekulu grupas pārvietoties ar atšķirīgu ātrumu jeb "migrēt" pie pretēji uzlādētā elektroda. Olbaltumvielu daļiņas no dažādu bioloģisko dzīvnieku sugu audiem un asinīm migrē ar atšķirīgu ātrumu, tāpēc iespējams bioķīmiski atšķirt dažādas bioloģiskas sugas.

Cita, sarežģītāka metode, kuru Besta un Grīnvels bija iecerējuši izmantot onsas audu materiāla pētīšanā, bija imunoloģisko reakciju analīze. Atšķirībā no morfoloģiskās struktūras, kurai evolūcijas ceļā radušos izmaiņu ātrums variējas atkarībā no apkārtējās vides fakto riem, olbaltumvielu molekulas mainās ar relatīvi pastāvīgu ātrumu un ir kas līdzīgs "molekulārajam pulkstenim", pēc kura var noteikt ģenētisko distanci starp bioloģiskajām sugām. Jaunā metode, ko sauc par "radioimūneksperimentu", ļauj izmērīt olbaltumvielu daudzumu ļoti niecīgā koncentrācijā. Pielietojot šo metodi, trusīša organismā tiek izstrādāti imūnserumi uz noteiktu veidu olbaltumvielām, bet pēc tam tos pievieno traukā olbaltumvielai, kuru vajag "izmērīt". Katrs imūnserums reaģē tikai uz vienu noteiktu olbaltumvielu veidu; rezultātā ar imunoloģisko reakciju iespējams noteikt dzīvnieka piederību tai sugai, ar kuru tiek izdarīti eksperimenti, vai vismaz dotās sugas molekulāro "distanci" no citas pazīstamas bioloģiskas sugas.

Visās šajās bioloģiskajās analīzēs, tāpat kā osteoloģiskajos pētījumos, rezultātiem pašiem par sevi ir maza nozīme, ja tos nav iespējams salīdzināt ar citiem datiem. Tāpēc būs vajadzīgs tieši tāpat pārbaudīt zināma pumu īpatņu skaita audus, lai varētu noteikt bioķīmisko atšķirību starp onsu un pumu - ja tāda patiešām pastāv.

Tagad, kad iegūts eksemplārs - rets notikums mūsdienu krip- tozooloģijā -, pētījumu smaguma centrs no turpmāku onsas eksis​tēšanas pierādījumu meklējumiem pārvietojas uz šī dzīvnieka pa​zīmju noteikšanu.

Helmūts Hemmers, rietumvācu mamologs un izcils kaķu dzimtas dzīvnieku speciālists no Johana Gūtenberga universitātes Maincā, 1984. gadā izteica drosmīgu hipotēzi, ka onsa varētu būt pleistocēna laikmeta Ziemeļamerikas geparda Acinonyx (Mira- cinonyx) trumani mūsdienu pārstāve. Šis izrakumos atrodamais kaķu dzimtas pārstāvis 70. gados tika nodalīts atsevišķā sugā no citu izrakumos atrodamo pumu sugām, starp citu, vadoties pēc garākiem ekstremitāšu kauliem un gaitas, kas līdzinās geparda gaitai un kas nodrošina vēl efektīvāku pārvietošanos, kad dzīvnieks skrien. Grīnvels atveda Vegas un Kārpentera onsas galvaskausus uz Bērkliju, lai tos salīdzinātu ar pleistocēna pārakmeņojumiem, kuri glabājās Daniela Edamsa uzraudzībā, bet šobrīd atrodas Kalifornijas universitātes paleontoloģijas katedrā.

Tika atrastas interesantas kopīgās iezīmes, tomēr būtiskas bija arī atšķirības, kas pārliecinoši pierādīja, ka onsa nav pašlaik eksistējošs Acinonyx trumani pārstāvis. Doktoram Hemmeram nosūtīja divu onsu galvaskausu atlējumus, un zinātnieks bija vienis prātis, ka viņa sākotnējā hipotēze nav apstiprinājusies.

Taču, kaut arī onsa vairāk līdzinās pumai nekā gepardam, nav izslēgta iespēja, ka šis dzīvnieks varētu būt kaut kāda pārejas forma, kuras pārakmeņotās atliekas nav atrastas. Turklāt doktors Edamss

uzskata, ka ģenētiski pumas un gepardi ir ļoti tuvi un, atkāpjoties pietiekami tālu pagātnē, nav jēgas runāt par divām dažādām formām, jo tolaik tas būtībā bija viens un tas pats dzīvnieks. Doktors Edamss piekrita, ka abus izpētītos onsas galvaskausus (pirms Rodrigesa onsas preparēšanas) iespējams atšķirt no pumas galvaskausiem pēc vairākām sīkām pazīmēm.

1986. gada aprīlī doktors Hemmers apmeklēja Tūsonu un izpētīja Rodrigesa onsas kaulus.

Sadarbojoties ar Grīnvelu un Bestu, viņš cer noskaidrot, kas tad īsti ir šis dzīvnieks.

Tagad, kad radusies iespēja zinātniski pētīt veselu eksemplāru, jādomā, ka teoretizēšana par onsas filoģenētisko radniecību no tīri spekulatīvas kļūs par definējošu - tas ir neizbēgams posms jebkurā kriptozooloģijas ekspertīzē. Un, līdzko tiks izstrādāts galīgais slēdziens, pienāks gals ilgajiem un aizrautīgajiem strīdiem, kuri aizsākās gandrīz vai 1519. gadā, kad spāņi iekaroja Meksiku.

Pirmie spāņu hronisti pieminēja vēl trešo lielo kaķu dzimtas pārstāvi Meksikā, kas atšķīrās gan no pumas, gan no jaguāra. Aprakstā bija teikts, ka no visiem Jaunajā Pasaulē sastopamajiem kaķiem šis dzīvnieks ar tievajām, garajām kājām visvairāk līdzinās vilkam. Acteki to sauca par "kitlamictli". Kad Kortess bija apmeklējis Montesumas pili un tās plašo zooloģisko dārzu (vēlāk viss tika sagrauts), viens no viņa ceļabiedriem Bernārs Diass del Kastiljo rakstīja, ka redzējis ".. .tīģerus un divu sugu lauvas, viens no kuriem atgādinājis vilku…".

Domājams, ka tas bija tieši tas pats dzīvnieks, ko spāņu ieceļotāji Meksikas ziemeļrietumos vēlāk nosauca par "onsu", atvasinot šo vārdu no latīņu uncia, kas sākotnēji tika attiecināts uz Āfrikas un Āzijas gepardiem, ar to norādot, ka šim Jaunās Pasaules kaķu dzimtas dzīvniekam patiešām bijušas garas "vilka" kājas kā gepardam.

Pirmās ziņas par onsu, ko rakstītajās hronikās pauduši jezuīti, ir attiecināmas uz XVIII gadsimtu.

1757. gadā tēvs Ignācijs Pfeferkorns tika nosūtīts uz Sonoru, kur 11 gadus strādāja ar pima, zudebe un opata indiāņu ciltīm, līdz Spānijas karalis padzina visus jezuītu misionārus no Meksikas. Pfeferkorns stāstīja par".. .dzīvnieku, kuru spāņi sauca "onsa" - pēc ārienes tas ir gluži tāds pats kā nupat aprakstītais dzīvnieks [puma]. Tomēr ķermenis tam ir daudz garāks, arī manāmi tievāks un… Tas arī nav tik bailīgs kā [puma], un tam, kurš iedrošināsies viņam uzbrukt, jābūt ļoti acīgam."

Cits jezuītu misionārs - tēvs Johans Jakobs Bazgers, kas strādāja ar garikura cilts indiāņiem Lejaskalifornijā no 1751. līdz 1768. gadam, rakstīja: "Leopardi [pumas] atgādina tīģerus [jaguārus] gandrīz pilnīgi… onsām ir garāks ķermenis nekā leopardiem [pumām]… kāda onsa iebruka mana kaimiņa misijā, kad es tur ciemojos, un metās virsū četrpadsmitgadīgam zēnam gaišā dienas laikā, pilnīgi visiem redzot, bet pēc dažiem gadiem cita onsa saplosīja spēcīgāko un cienījamāko kareivi (Lejas) Kalifornijā."

Arī tēvs Fransisko Havjers Klavjeho, vadošais jezuītu zinātnieks XVIII gadsimta Meksikā, rakstīja, ka Lejaskalifornijā sastopams "savvaļas dzīvnieks, kas pēc krāsas līdzinās Amerikas lauvam, kaut arī nav tik drukns kā lauva, un Lejaskalifornijas spāņi to nepareizi sauc par onsu".

1894. gadā F. T. Davila rakstīja, ka Sonorā atkal manīta onsa: "…jaguārs, leopards (puma) un onsa (atrasti) vienā un tajā pašā vietā…"

Tomēr nelieli pētījumi uz vietas, kas tajā laikā tika veikti Meksikā, neieviesa nekādu skaidrību jautājumā par onsu. Gan amerikāņu, gan arī meksikāņu zooloģija vispār dzirdēja par šo dzīvnieku, uzskatīja, ka tā ir parastā puma. Līdzība starp vārdu "onsa" un jaguāra zinātnisko apzīmējumu panthera onca tikai palielināja jucekli turpmākajās desmitgadēs, kad kāds amerikāņu autors, kurš vāji zināja spāņu valodu, nodomāja, ka onca jāizrunā kā "onsa" (patiesībā - "onka"). Šajā brīdī onsas izpētes vēsturē ienāca Deils Lī. Seši brāļi Lī uzauga gadsimta sākumā kalnainajos Arizonas dienvidaustrumos, un visi jau kopš mazām dienām bija prasmīgi mednieki. Ar laiku viņi kļuva slaveni kā mednieki - pavadoņi un preču piegādātāji. Savās gaitās brāļi iepazina nomaļākos Savienoto Valstu, Meksikas, Centrālamerikas un Dienvidamerikas nostūrus. Viņi izaudzēja paši savu suņu šķirni lāču un lielo kaķu dzimtas pārstāvju medībām, un bagātie amerikāņu mednieki neprofesionāļi bieži lūdza viņu pa​kalpojumus.

Trīsdesmitajos gados, dodoties medībās uz visgrūtāk pārvaramajām vietām Sonoras kalnainajā apkaimē, Klels un Deils Lī pirmie izdzirdēja vietējo iedzīvotāju nostāstus par onsu, kuros parasti onsa bija raksturota tā: vispār līdzīga leon (lauvam), taču ātrāka, agresīvāka un to medīt ir grūtāk nekā leon un tigre (jaguāru). Brāļi Lī šīm vietējām tenkām pievērsa maz uzmanības. Drīz viņi pārcēlās 500 jūdžu (800 km) uz dienvidiem, uz Sinloju, lai kopīgiem spēkiem ar Pančo Fereiru, rančo "San Miguel" saimnieku (tagad šis rančo pieder Urkiho ģimenei), medītu "tīģerus". Kā izrādījās, Fereira un citi uzticami vietējie iedzīvotāji onsu pazina daudz labāk, tāpēc brāļi Lī sāka ļoti uzmanīgi ieklausīties stāstos par šo dzīvnieku.

1938. gadā brāļi Lī veda klientu, baņķieri Džozefu H. Šerku no Peru pilsētas Indiānas štatā uz Sinlojas štata Sanignasio apgabalu, lai Siljas kalnā medītu jaguārus - tikai dažu jūdžu attālumā no vietas, kur pēc piecdesmit gadiem tika nomedīta Rodrigesa onsa. Kopumā Sanignasio apgabalam raksturīgi subtropu krūmāji, kas aug ielejās, bet augstāk kalnos augu valsts mainās no subtropu līdz pustuksnešu augiem - uzskatīja, ka tieši tur arī sastopama onsa. Dzīvnieku valsts tur bija bagātīga, daudz jaguāru, bet kalnaino teritoriju varēja saukt par ļoti grūti pārvaramu. No automašīnām nebija nekādas jēgas, daudzviet netika cauri pat zirgi, tā ka mantas pārvadāt bija iespējams tikai ar mūļiem un ēzeļiem, bieži vien ļoti lēni - tikai dažas jūdzes dienā.

Neatraduši jaguāra pēdas, brāļi Lī palaida suni pa cita dzīvnieka pēdām, kurš, iestājoties naktij, atsaucās uz jaguāra pievilināšanas mānekļa skaņām. Pēc pusstundas suņi uztrieca kokā lielu kaķi, un mednieki piesardzīgi sekoja suņu baram. No 50 jardu (apmēram 45 m) attāluma viņi ieraudzīja ārkārtīgi saniknotu zvēru, kas, pēc viņu vēlāk stāstītā, nepavisam neatgādināja pumu. Misters Šerks izšāva uz dzīvnieku, taču lode trāpīja pakaļkājā, un zvērs nokrita no koka. Dzīvnieks aizbēga pa nelielu aizu, kaut arī sašautā kāja nevarīgi mētājās, un skrēja tik ātri, ka suņi palika tālu aizmugurē. Taču beigu beigās dzīvnieks tika atkal uztriekts kokā un šoreiz nošauts.

Brāļi Lī uzmanīgi aplūkoja nomedīto dzīvnieku. Salīdzinot ar pumu, tas bija daudz tievāks, toties garāks. Ausis ļoti garas un kājas arī. Neko tādu viņi iepriekš nebija redzējuši. Dzīvnieks tika izmērīts un nofotografēts, bet pēc tam nodīrāts un uz visiem laikiem zuda zinātnei. (Misters Šerks saglabāja ādu un galvaskausu, taču, kur tie tagad atrodas, nav zināms.)

Atgriezušies Arizonā, brāļi Lī ziņoja par savu atradumu, domādami, ka zoologus tas ieinteresēs.

Tomēr viņiem nenoticēja, un brāļus izsmēja gan masu saziņas līdzekļos, gan arī personiskās vēstulēs.

Apvainojušies, ka pret viņiem tā izturas, brāļi Lī, kas allaž bija ļoti savaldīgi, pārstāja par šo tematu ranāt - gandrīz piecdesmit gadu -, un šī epizode tika ātri aizmirsta, jo Otrais pasaules karš neļāva domāt ne par ko citu. Deils Lī karoja Eiropā, bet vēlāk atgriezās pie savas mūža kaislības - medībām.

50. gados onsas problēmu sāka pētīt Roberts Māršals no Arizonas. Viņš sadraudzējās ar Deilu Lī un daudz laika pavadīja Meksikā, vācot sīkāku informāciju - arī iespējamos onsas galvaskausus -, līdz kopumā kļuva par autoritāti šajā jautājumā. 1961. gadā izdevniecība "Exposition Press" publicēja viņa grāmatu "Onsa", kas kļuva par bibliogrāfisku retumu. Šajā grāmatā Māršals izveidoja kopsavilkumu no visām tobrīd pieejamām ziņām par onsu, ieskaitot notikumus aizvadītajos gadsimtos, nosaukuma izcelšanos, gadījumu ar brāļiem Lī, kā arī to, ko viņam pašam nācies pārdzīvot, meklējot onsu Sonoras un Sinlojas štatos.

Misters Māršals, kuram tagad ir jau septiņdesmit gadu, žēlojas, ka viņa grāmata nu nekādi nav izmainījusi zinātnieku attieksmi pret šo problēmu. Liekas, vēl nebija pienācis īstais laiks piesaistīt tai zinātnes uzmanību, un onsai nācās gaidīt vēl gadsimta ceturksni, līdz šī uzmanība tika saņemta.

Deils Lī, kuram tagad ir jau gandrīz astoņdesmit gadu, ir pēdējais no brāļiem Lī, kas vēl palicis dzīvs. Viņš tiek uzskatīts par amerikāņu paraugmednieku, vienu no pēdējiem izzūdošas cilts pārstāvjiem.

Savas mednieka karjeras laikā, kas ilga gandrīz visu XX gadsimtu, viņš izsekoja un nomedīja gandrīz 500 pumu, apmēram 300 melno lāču un kopā ar brāļiem vairāk nekā 120 jaguāru. Tagad, kad dzīvnieku populācijas sarūk un aizvien lielākā plašumā vēršas to aizsardzība, ar tādiem rādītājiem neviens vairs

nevar lepoties. Ja neņem vērā jautājumu, kā vērtējami viņa panākumi medību jomā, jāatzīst, ka viņa pieredze un arī spriedumi nedrīkst tikt noniecināti.

Vēl šodien Deils Lī apgalvo, ka dzīvnieks, ko Šerks nošāva 1938. gadā, neesot bijis puma, ka viņš esot nomedījis un nodīrājis pietiekami daudz pumu, lai zinātu atšķirību. 1986. gada martā Lī satikās ar Māršalu un Grīnvelu, lai apskatītu jauno pierādījumu, - Šerka nomedītajam īpatnim kājas bijušas pat vēl garākas un tievākas, taču galva un ķermenis gluži vai identiski. Patiesībā abu dzīvnieku galvas pilnīgi varēja piederēt vienam īpatnim.

Tagad, kad pagājis jau desmitiem gadu, Deils Lī un Roberts Māršals ir guvuši jaunu cerību, ka beigu beigās tiks reabilitēti un ka onsas raduraksti tiks galīgi noteikti.

Aleksejs Kazakovs Vai Lohnesa briesmonis gaida revanšu? Šodien zinātnē ir daudzas jo daudzas hipotēzes, kāpēc ūdenī un uz sauszemes izmiruši dinozauri. Tas tiek skaidrots gan ar krasajām klimata izmaiņām, gan ar to, ka izzuduši augi, kas ar savām īpašībām veicina caureju (tas ir, pēc šīs versijas autoru domām, giganti izmiruši no … kuņģa un zarnu aizcietējumiem), pastāv arī hipotēze par milzīgo meteoiītu, kas uz ilgiem mēnešiem gaisā sacēlis lielu putekļu mākoni un aizsedzis sauli, tādējādi neļaujot dinozau​riem normāli baroties.

Vienu no spilgtākajām hipotēzēm savulaik ierosināja izcilais zinātnieks akadēmiķis I. Šklovskis no Kosmisko pētījumu institūta. Viņš uzskatīja, ka dinozauri izmiruši, eksplodējot kādai supernovai dažu desmitu gaismas gadu attālumā no Zemes. Pēc sprādziena mūsu planētas atmosfērā ielauzās spēcīgs uzlādēto daļiņu vilnis, kas iznīcināja ozona slāni. Tad nekas vairs nespēja aizkavēt daudziem dzīvniekiem nāvējošo ultravioleto starojumu. Vispirms gan izmira dzīvnieki, kuri mita uz zemes vai ari ūdens virsmas, bet nakts dzīvniekiem un ūdens dzīļu iemītniekiem izdevās izvairīties no bojāejas. Šklovska hipotēzes atbalstītāji domā, ka tādējādi no bojāejas izdevās izvairīties ari Lohnesa briesmonim, kas no radiācijas paslēpās dziļajā Skotijas ezera ūdenī, vārda tiešā nozīmē noguļoties tā dibenā.

Profesors Rojs Makols, bioķīmiķis no Čikāgas universitātes, uzskata, ka šodien Lohnesa ezeru apdzīvo liela dinozauru saime ar daudziem pēcnācējiem, kuri tur mājo daudzus miljonus gadu, vairojas un iet bojā; ezera dibens ir kapsēta, kur atdusas šī pleziozaura - ūdens dinozaura senči. Pēc Roja Makola domām, mūsdienās šo dzīvnieku populāciju varētu veidot 150 līdz 200 īpatņu.

Pastāv arī hipotēzes, kas Nesijas pastāvēšanu noliedz principā. Pēc dažu biologu domām, ezerā mājo ļoti liela, taču zinātnei jau pazīstama zivs vai varbūt ronis, kas ienācis no Atlantijas okeāna, ar kuru ezers ir savienots.

Ir vēl viena visai eksotiska hipotēze par Nesijas izcelšanos, eksistenci un turpmāko likteni. Tā balstās uz spriedumiem, kas aizgūti no senajiem mītiem, leģendām un pasakām par milzīgajiem reptiļiem, kā arī uz jau pastāvošajiem minējumiem par to, kā noritējusi evolūcija uz mūsu planētas.

To, ka daudzās kultūrās ir mīti par drakoniem, zina visi. Tas ir gan krievu pasakās sastopamais pūķis, gan Bībeles pūķis- kārdinātājs, gan arī leģenda par svēto Juri, kas uzveicis pūķi, un daudzi citi.

Mozus pirmās grāmatas trešajā nodaļā Dievs nolemj cilvēkus un rāpuļus mūžīgam naidam. Sakarā ar to ietekmīgais amerikāņu biologs, matemātiķis un filozofs Karls Sagāns raksta: "Vai tā ir nejaušība, ka skaņa, ko parasti izdveš cilvēki, aicinot ievērot klusumu vai tiecoties piesaistīt uzmanību, jo dīvaini atgādina rāpuļu šņākšanu? Vai nevar būt, ka pirms miljoniem gadu drakoni, padarīdami mūsu senčiem dzīvi neparasti grūtu un nesot sev līdzi šausmas un nāvi, ar to pašu nav veicinājuši cilvēka prāta attīstību?" Un tālāk: "Vai nevarētu būt, ka plaši izplatītie nostāsti par "briesmoņiem" un to radītajām nakts šausmām, ko bērni iepazīst tūlīt pēc tam, kad sāk runāt, nav sekas kādreizējai pielāgošanās reakcijai uz šo briesmoņu parādīšanos?"

Citur savā grāmatā Sagāns prāto par izmirušajiem putniem- ķirzakām (tiesa, ne j au par Nesij u, bet gan par viņas radiniekiem - dinozauriem, kas lido pa gaisu, nevis peld ūdenī): "Pārakmeņoto galvaskausu atlieku pētīšana var būt visai pamācoša. Droši vien viņi medījuši nelielus dzīvniekus un izmanto​juši savu rokām līdzīgo izaugumu četrus pirkstus visdažādākajiem mērķiem.

Par šiem dzīvniekiem ir interesanti paprātot. Ja kaut kāda noslēpumaina iemesla dēļ dinozauri nebūtu izzuduši pirms 65 miljoniem gadu, vai putni-ķirzakas būtu varējušas attīstīties līdz saprātīgākai formai?

Vai viņi iemācītos medīt lielos zīdītājus un tādējādi apturēt nevaldāmo zīdītāju izplatīšanos mezozoja beigās? Ja dinozauri nebūtu izmiruši, vai šodien par galveno dzīvības formu uz zemes nekļūtu putnuķirzaku pēcteči, kas rakstītu un lasītu grāmatas un prātotu par to, kas būtu noticis, ja virsroku izdotos gūt

zīdītājiem? Vai viņi neuzskatītu, ka pilnīgi dabisks pamats skaitīšanas sistēmai ir skaitlis "astoņi", bet decimālā sistēma ir viens vienīgs nevajadzīgs samākslojums, kas tiek pētīts tikai "jaunajā mate​mātikā"?"

Tātad runa ir ne vienkārši par izdzīvošanu, bet gan par milzīgo rāpuļu cīņu ar cilvēkiem, cīņu par tiesībām veidot savu civilizāciju. Pirms dažiem gadiem daudzos žurnālos bija publicēts datorzī- mējums: dinozaurs, tērpies žaketē ar kaklasaiti, tur četru pirkstu plaukstā kalkulatoru un kaut ko rēķina, saraucis grumbās pieri, kas ir gluži vai tāda pati kā cilvēkam. Tas nepavisam nav mākslinieka joks: tieši tā dators ekstrapolēja potenciālās dinozauru attīstības iespējas gadījumā, ja apstākļi būtu nākuši par labu viņiem.

Iespējams, ka ar atsevišķām rāpuļu sugām cilvēks cīnījās vēl civilizācijas periodā, tiekdamies iekarot vadošās pozīcijas. Apliecinājums tam varētu būt seno grieķu mīts par Kadmu, kurš, ievedis Grieķijā no Ēģiptes alfabētu, nogalināja drakonu cilvēkēdāju tajā vietā, kur drīz tika nodibināta Tēbu pilsēta.

XVII gadsimta pētnieks Afanasijs Kirhers savā grāmatā "Pazemes pasaule" (1678. g.) aprakstījis slavenā drakonu kāvēja Vinkelrida cīņu ar milzīgu pūķi. Tam bijis ļoti garš kakls un aste, bet no lāpstiņām rēgojušies divi šauri spārni. Mūsdienu paleontologi pazina šajā aprakstā pleziozauru, taču Kirhers, kurš šo notikumu nevis redzēja, bet gan atstāstīja pēc kāda cita vārdiem, noturēja par spārniem peldspuras.

Tas viss ļauj izdarīt minējumu, ka Nesija ir konkurences cīņu zaudējusi saprātīga būtne, kurai labāk patīk dzīvot nošķirti un nerādīties atklātībā. Droši vien tikai pats briesmonis no Lohnesa ezera zina, kādas dvēseles mokas un pārdzīvojumus tam šajā sakarā nākas izciest - un arī, kādas ir tā cerības revanšēties.

Tikai nākotnē gūstamajā revanšā tas saskata jēgu savai šodienas "veģetārajai" eksistencei.

Un, ja Nesija patiešām domā, tad nevar nesaprast, ka, rodoties ekoloģiskās katastrofas un liela mēroga kara draudiem uz mūsu planētas, tai ir visas iespējas sākt civilizācijas (savas civilizācijas!) vēsturi no nulles. Visdrīzāk šī civilizācija būs abinieku civilizācija bez (spaidu kārtā) aizvāktajiem konkurentiem - cilvēkiem. Pagaidām dziļais ezers, no kura var izkļūt Atlantijas okeānā, noder pleziozauram par tīri labu patvērumu, kur ir pilnīgi viss dzīvei nepieciešamais.

Saturs Sastādītāja priekšvārds………………………………………………………… 5 Starp pagātni un nākotni JeĻena Čekulajeva. Josiko Okadas moku pilnais ceļš…………… 9 Kara atbalss Otrā pasaules kara noslēpumi un spiegi……………………………… 31 Klifions Džeimss. Es biju Montija dubultnieks……………………. 33 Tomass Džonsons. Zelta sfinksa: armijas pretizlūkošanas dienests…….. 1……………………………………… 46 Indro Montanelli. Sanvitores cietuma elks…………………………. 52 Daniels Helerijs. Kodu grāmatas no okeāna dzīlēm…………. 60 Viljams Brugers. "Maisveida bikses"………………………………….. 66 Bleiks Klārks. Neredzamā armija……………………………………….. 71 Alans Mičijs. Intrigas ēterā…………………………………………………. 77 Dorotija Kamerona Diznija. Vīrišķības jautājums…………….. 84 Kornēliuss Raians. Visgarākā diena…………………………………… 88 Grāfiene Valdeka. Kas patiesībā notika ar Rommelu…….. 130 Rikihejs Inoguči, Tadasi Nakadzima. Nāve lidojumā……… 136 Edvīns Millers. Amerikānis, kas slēdza darījumus ar Himleru………………………………………………………………….. 141 Džons Hervords Eliks. Privāts pamiers…………………………….. 147 Frederiks Sonderns. Viņi pārvadāja mūsu svarigākos noslēpumus……………………………………………… 152 Neticamais - patiesais Andraniks Suleimanjans. Šamanisms no psihologa viedokļa……………………………………………………………………… 159 Vladimirs Avinskis. Senatnes citplanētiešu anatomija…….. 167 Nikolajs Ļeonovs. Klaudijas Ustjužaņinas divas dzīves un divas nāves……………………………………………………………. 177 Vladimirs Avinskis. Pēc citplanētiešu metiem?…………………. 201 Aleksejs Kazakovs. Vai pazemes cilvēki apsargā priesteru dārgumus?……………………………………………………. 206 Timofejs Gurtovojs. Vai plankumi uz Saules un Bermudu anomālija vienā maisā bāžami?………………… 218 Vēstures līkloči Boriss Vorobjovs. Kņaziene Tarakanova: leģenda un īstenība………………………………………………………………….. 229 Kriptozooloģija Grigorijs Pančenko. Onsa patiešām eksistē!…………………….. 309 Aleksejs Kazakovs. Vai Lohnesa briesmonis gaida revanšu?…………………………………………………………….. 321 GADSIMTU NOSLĒPUMI XI Formāts 84 x 108/32. 10,5 iespiedi.; 17,64 uzsk. iespiedi. Ofsetspiedums 3aKa3 4184. THpa* 1 500 3K3. S1A "Izdevniecība Aplis", Kr. Valdemāra ietā 45, LV-1010 TAS IR JĀIZLASA!

Astotā sērijas grāmata stāsta par noslēpumiem tālā senatnē, starp pagātni un nākotni, personībām, kas ietekmējušas cilvēces vēsturi. Aizmirstas ekspedīcijas, viltvārži, dubultnieki, kuģu katastrofas. Neticami fakti par cara Aleksandra, J. Gagarina un citu slavenu personu biogrāfijās.

TAS IR JĀIZLASA!

Devītajā grāmatas sējumā uzmanība pievērsta tādām personām kā Josifs Staļins, Anglijas karaliene Viktorija, poļu muižniece Marija Vasiļevska- viņu intrigām un mīlas dēkām.

TAS IR JĀIZLASA!

Desmitais grāmatas sējums: Otrā pasaules kara noslēpumi - arvien jaunas versijas un patiesības: spiegs, kas mānīja Hitleru; slepenā misija Ziemeļāfrikā.

Avantūristi un favorīti: Mediči dzimtas intrigu labirinti; kas gulējis N. Rubinšteina kapā; zeltainā galva uz bendes bluķa; atrastās un neatrastās bagātības.

TAS IR JĀIZLASA! V IEPAZĪSIM PASAULI jautājumi un atbildes Pafli ncticiimuklc fakti. s brīnumaini atklājumi, \ " icvЈ-riļjumi i/gudrojumi, t \ noslēpumi u/ Zemes un VistumA. Kā radies Visums un cik veca ir mūsu Zeme? Kas ir melnie caurumi? No kā sastāv Saule? Kuras planētas ir līdzīgas Zemei? Kā notiek vulkānu izvirdumi? Kā rodas lietus? Kā lasa aklie? Kur spēku rod muskuļi? Kāpēc zvaigznes debesīs mirgo? Kāpēc nospodrināti apavi spīd?

1000 jautājumi par to, kas atrodas mums visapkārt un notiek ikdienā.

TAS IR JĀIZLASA!

Unikāli atklajumi, liecības par visam dzīvnieku sugām, neticami, bet fakts.

Vai zivis sajūt sāpes? Kāpēc kaķi neēd šokolādi? Kā atdzīvināt mušu? Kurš zīdītājs desmit mēnešos pilnīgi noveco? Kad notika vislielākais žurku ceļojums? Cik ezim ir adatu? Kā lapsa spēj aprīt ezi? Cik sver putna spalvu tērps? Kā čūska lido? Kurš zirneklis nogalina čūskas?

TAS IR JĀIZLASA!

Neparasti un neizskaidrojami notikumi, aizraujoši stāsti, galvu reibinoši, bīstami un reizēm pat kuriozi piedzīvojumi, dīvaini fakti…

Kurš pirmais atklāja jūrasceļu uz Indiju? Kā sauca mafijas tēvu? Kādu noslēpumu glabā kokakola?

Kas ir bīstamākas - haizivis vai bites? No kā baidījās Kolumba matroži? Vai pirātu vidū bija sievietes?

TAS IR JĀIZLASA! MEITEŅU noslĒpumi KAS UN K ĀpĒc Lūk, daži iemesli, kāpēc Tev būtu vēlams iegādāties un izlasīt šīs sērijas grāmatas, - tajās Tu varēsi uzzināt: kas piestāv tieši Tev; kā izskatīties skaistai un vese​līgai; kā iepatikties zēniem; kā pārvarēt kautrību un justies atraisītai; kā pareizi zīlēt ar kārtīm; kā zīlēt ar papīru un zīmuli; kā zvaigznes ietekmē cilvēka raksturu

un likteni; kā iztulkot savus sapņus; kā pēc Zodiaka zīmēm var atrast savu "īsto" cilvēku;

kā pareizi izturēties vai 10 baušļi mērķtiecīgai un gudrai meitenei.

MEITEŅU noslĒpumi KAS UN K ĀpĒc Lūk, daži iemesli, kāpēc Tev būtu vēlams iegādāties un izlasīt šīs sērijas grāmatas, - tajās tu varēsi uzzināt: kā pārvarēt kautrību un justies atraisītai; ko darīt, kad «kļūstat» pāris; kā rīkoties pēc pirmā skūpsta; kādas problēmas rodas pēc pirmās iemīlēšanās fāzes; kā izprast savu draugu; kad labāk attiecības pārtraukt. kā zvaigznes ietekmē cilvēka raksturu un likteni; kā iepatikties zēniem; kā tikt pāri savām krīzēm attie​cībās; kā gatavot un izrotāt salātus

TASIRJAIZLASA! kā pareizi lietot galda piede​rumus; [1] tiem, kas interesējas par šo tematu, varu nosaukt dažas no šīm grāmatām: A. V. Smo]aks. "Šamanis: personība, funkcijas, pasaules uzskats"; G.V. Ksenofontovs. "Šamanisms"; V. N. Basilovs.

"Vidusāzijas un Kazahijas tautu šamanisms".

[2] klaudija Ustjužaņina nezināja, ka medicīnā ir īpašs likums, kas aizliedz izmantot līķus eksperimentiem (izņemot neidentificētos un arī tos, kam ilgstoši nav ieradušies pakal radinieki).

Iegriezums kaklā viņai bija radies nevis pēc studentu vingrināšanās, bet gan pēc ķirurga izdarītās traheotomijas, kas glābj slimnieku no nosmakšanas, kad tūskas skartā aizdegune pārstāj ielaist plaušās elpošanai nepieciešamo gaisu.

[3] pec savas brīnumainās atdzimšanas K. Ustjužaņina nodzīvoja vēl 14 gadus un nomira ar sirdskaiti.

[4] autoskopija-disociācijas sajūta, ķermeņu divējādošanās.