Gadsimtu noslepumi-8

Annotation Gadsimtu noslēpumi - 8 Sērija "Gadsimtu noslēpumi" Vai faraonu noslēpumi jebkad tiks izzināti visā pilnībā? Kāda saistība krievu caram Aleksandram I ar Fjodoru Kuzmiču? Vai mēs visu zinām par J. Gagarinu un viņa ceļojumu kosmosā? Cik daudz kuģu un cilvēku dzīvību slēpj plašie pasaules okeāni? To visu un vēl daudz ko citu varēsiet izlasīt šajā grāmatā.

Par noslēpumiem tālā senatnē, starp pagātni un nākotni, kā arī par neticamo īstenibu lasītāju iepazīstina kārtējais "Gadsimtu noslēpumi" sējums. Lasīsim par aizmirstām ekspedīcijām, viltvāržiem un dubultniekiem, un daudz ko citu…

2000 Tulkotāja Gunta Lapiņa Mākslinieks Vilnis Lapiņš Izdevniecība Aplis, 2000 • tulkojums, G Lapiņa, 2000 Mākslinicciskais noformējums, V. Lapiņš, 2000 SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDS "Gadsimtu noslēpumu " kārtējā sējumā iekļauti visdažādākie stāsti par noslēpumainajiem un vēl neizzinātajiem notikumiem.

Krievijas cara Aleksandra I pazušana un vienlaicīga vecā Fjodora Kuzmiča parādīšanās Sibīrijā ir tikpat mīklaina kā vēl līdz šim slepenības plīvura klātā Filadelfijas eksperimenta detaļas, lai gan abus šos notikumus šķir gadusimtenis.

Jurija Gagarina jubilejas sakarā parādījās milzum daudz rakstu, kuros atkal no jauna tiek apspriesta Zemes pirmā kosmonauta traģiskā bojāeja liktenīgajā 1968. gada marta dienā… Uzklausījuši visus improvizētā "apaļāgalda"dalībniekus, varam būt pārliecināti, ka pagātne gatavo mums vēl daudz noslēpumu…

"Klīstošo holandiešu" tēma ir mūžīga, jo mūžīga ir arī cilvēka tiekšanās uz jūru. Nav garantijas, ka jebkurš kuģis, lai kur tas atrastos un lai kāds būtu tā maršruts, nekļūs par tādu pašu mūžīgo klejotāju. Par "klīstošajiem holandiešiem " taču pārvēršas ne tikai senlaiku burinieki un karavelas, bet arī tankkuģi un pasažieru laineri, un … zemūdenes!

Kara tēmu mēs nevaram apiet nevienā mūsu izdevuma sējumā, un šajā jomā mīklu ir daudz vairāk nekā visā mūsu gadsimta vēsturē kopā. Ne tikai mīklu, bet arī netaisnību, nepelnīti aizmirstu varoņu un viņu varoņdarbu. Ļ. Vjatkina apraksts stāsta par padomju virsnieka artilērista Georgija Aleksandera odiseju.

Kurš zina to, ka vācu cepelīni lidoja virs Krievijas teritorijas līdz pašai Astrahaņai? Šo

noslēpumaino faktu pēta kara vēsturnieks M. Pavlušenko…

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Gadsimtu noslēpumi - 8 Senatnes noslēpumi Vadims Černobrovs Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Starp pagātni un nākotni Pēteris Košels A. Hersonovs-Udačins kosmobiologs Vitālijs Golovačovs Staņislavs Averkovs, Jurijs Karašs, vēstures zinātņu kandidāts, sporta lidotājs Marina Popoviča, Neticamā īstenība N. Nikolajevs Nikolajs Čerkašins Ļevs Vjatkins Luijs Fižjē Kara trēns Dž. Brenuans Sibīrijas zintnieks Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Aizmirstās ekspedīcijas Kapteinis Osērs Ņikita Krivcovs Vladimirs Malovs Viltvārži un dubultnieki N. Vasiļjevs Alēns Deko Klīstošais holandietis Lourenss Grīns R. Maršs Robērs Delakruā Robērs Delakruā Robērs Delakruā Saturs

Gadsimtu noslēpumi - 8

Senatnes noslēpumi

Vadims Černobrovs Pazudušā šķirsta meklējumos Šķiet, tas būtu vienkārši izdarāms. Ir zināma vieta, kur šķirsts ar visas dzīvās radības pāriem pēdējoreiz piestāja. Ararata kalns. Ej tikai un paskaties, vai kuģis tur atrodas. Taču ilgu laiku to izdarīt nevarēja - uzkāpšana svētajā kalnā bija stingri aizliegta.

Tikai 1829. gadā šo aizliegumu pārkāpa francūzis Fridrihs Paro. Taču par plūdiem pirmās uzkāpšanas laikā alpīnists domāja vismazāk. Toties pēc pusgadsimta sākās visīstākās sacensības par to, kurš pirmais atradīs Noasa šķirstu. 1876. gadā lords Braiss trīspadsmit tūkstošu pēdu (4,3 km) augstumā atrada 4 pēdas (1,3 m) garu apstrādāta baļķa gabalu un paņēma no tā paraugu. 1892. gadā arhidiakons Nurijs, viens no galvenajiem Haldeju baznīcas garīdzniekiem, kopā ar pieciem pavadoņiem netālu no kalna virsotnes beidzot ieraudzīja "lielu koka kuģi" (žurnāls "American Mechanic", 11.11.1892.)!

1856. gadā "trīs bezdievji ārzemnieki" Armēnijā nolīga trīs pavadoņus un devās ceļā, lai "noliegtu bībeliskā šķirsta eksistenci". Tikai pēc gadu desmitiem viens no pavadoņiem, nāves gultā gulēdams, atzinās, ka "sev par lielu pārsteigumu, viņi ieraudzījuši šķirstu". Vispirms ceļotāji mēģinājuši to iznīcināt, taču tas nav izdevies, jo šķirsts bijis pārlieku liels. Tad viņi zvērējuši nevienam nestāstīt par savu atradumu un piespieduši arī pavadoņus dot šādu zvērestu… (žurnāls "Cristian Herald1975. gada augustā).

1916. gadā bezbailīgais krievu kara lidotājs V. Roskovickis ziņoja, ka no lidaparāta ievērojis Ararata nogāzē (tolaik šis apvidus piederēja Krievijas impērijai) guļam milzīgu kuģi! Cara valdības sūtītā ekspedīcija nekavējoties (lai gan plosījās karš!) devās meklējumos. Vēlāk tās dalībnieki apgalvoja, ka mērķi sasnieguši, detalizēti nofotografējuši un izpētījuši… Acīmredzot tā bija pirmā un pēdējā oficiālā šķirsta meklētāju ekspedīcija. Diemžēl tās rezultāti tika bezcerīgi nozaudēti 1917. gadā Petrogradā, bet Lielā Ararata teritoriju sagrāba turku karaspēks…

1949. gada vasarā šķirsta meklējumos devās vienlaicīgi divas pētnieku grupas. Pirmā-četri misionāri pensionētā Ziemeļkarolīnas doktora Smita vadībā kalna virsotnē ieraudzīja tikai neparastu parādību ("Mond", 1949. gada 24. septembrī). Toties otrā - franču ekspedīcija - paziņoja, ka ieraudzījusi Noasa šķirstu nevis Ararata kalnā, bet gan blakus esošajā Džubeldžudi virsotnē dienvidaustrumos no Sevana ("France Suar1949. gada 31. augustā). Taisnību sakot, vietējās leģendas stāsta, ka šajā apkaimē bieži manīta parādība dubļiem klāts spoku kuģis. Tur arī divi turku žurnālisti vēlāk it ka redzējuši milzīgu (500 X 80 X 50 pēdas jeb 165 X 25 X 15 metri) kuģi ( vai varbūt spoku?) ar jūras dzīvnieku kauliem un blakus tam Noasa kapu. Taču pēc trim gadiem Rikera ekspedīcija neko tamlīdzīgu neatrada.

1953. gada aukstajā vasarā amerikāņu naftinieks Džordžs Džcfersons Grīns, pārlidojot šo teritoriju helikopterā, no 30 m augstuma ieguva sešus diezgan skaidrus liela, pa pusei iežos iegrimuša kuģa un šļūdoņa attēlus. Grīnam neizdevās sarīkot ekspedīciju uz šo vietu, bet, kad viņš pēc deviņiem gadiem nomira, visi Grīna fotoattēlu oriģināli pazuda… Toties presē parādījās no kosmosa izdarīti fotouzņēmumi ar skaidri saskatāmām kuģa aprisēm ("Dailv Telcgraph", 1965. gada 13. septembrī).

1955. g Lemānām Navaram izdevās ledū atrast senu kuģi un no ledus izvilkt L veida siju, kā arī vairākus apšuvuma dēļus.

Pēc četrpadsmit gadiem viņš ar amerikāņu organizācijas "Circle" atbalstu atkārtoja savu mēģinājumu un atveda vēl dažus dēļus. Amerikas Savienotajās Valstīs ar radioaktīvā oglekļa palīdzību tika noskaidrots atrastā koka vecums - 1400 gadu, bet Bordo un Madridē pētnieki ieguva citu rezultātu - 5000 gadu! (F. Navara. "Noasa šķirsts: es tam pieskāros", 1956, 1974.)

Viņam sekoja Džons Libijs no Sanfrancisko, kurš neilgi pimis tam bija sapnī redzējis precīzu šķirsta atrašanās vietu, un… neko nearada. Septiņdesmit gadus vecais "nabaga Libijs", kā viņu dēvēja žurnālisti, trīs gadu laikā kāpa kalnā septiņas reizes, vienreiz tik tikko paglābdamies no lāča nogrūstajiem akmeņiem.

Ararata pakājē esošās viesnīcas īpašnieks Farhetins Kolans pavadīja vairākus desmitus veiksmīgu un neveiksmīgu ekspedīciju. Taču par rekordistu kļuva Erils Kamingss, kurš kopš 1961. gada Araratā kāpa 31 reizi.

Viens no pēdējiem piecas reizes kalnā devās Toms Krotsers. Atgriezies ar trofeju - dēli, viņš pavēstīja preses pārstāvjiem: "Tur ir 70 tūkstoši tonnu šāda koka, lieku savu galvu ķīlā!" Un atkal radioaktīvā oglekļa analīze apstiprināja: dēļa vecums ir 4000 - 5000 gadu ("San-Francisko Eksaminer", 1974. gada 29. jūnijā)!

Visu (vismaz oficiālo) ekspedīciju vēsture apraujas 1974. gadā, kad Turcijas valdība, izvietojot Araratā robežapsardzes novērošanas posteņus, slēdza šo rajonu jebkuriem apmeklējumiem. Tagad sakarā ar starptautiskās situācijas uzlabošanos aizvien biežāk skan ierosinājums atcelt aizliegumu. Tajā pašā laikā kādus simt kilometrus no virsotnes turpinās Karabahas konflikts. Karš atkal aizšķērsojis zinātniekiem ceļu. Atliek cerēt, ka ledājos iekonservētais senais kuģis pētnieku gaidās nesabirzīs putekļos.

Pret to, ka reiz uz Zemes bijuši lieli plūdi, neviens principā neiebilst. Bet vai tiem bijis pasaules mērogs, vai arī ūdeņi aptvēniši tikai dažus apgabalus? Cilvēces vēsturē milzīgi plūdi savulaik pārklājuši daudzas jūru vai lielu upju tuvumā esošas valstis, un tam pieticis ar ūdens līmeņa pacelšanos par 3-5 m, dažkārt par 10-20 metriem. Ja var ticēt Bībelei, tad pēc Lielajiem plūdiem no dzelmes pirmais parādījies Ararata kalns, tātad ūdens līmenis bijis paaugstinājies vismaz par 5165 metriem. No kurienes uz Zemes radies tik daudz "lieka" ūdens? Pat tad, ja būtu izkusuši visi ledāji (starp citu, to laiku hronikās lielas klimata izmaiņas nav pieminētas) un nolijuši visi iespējamie nokrišņi (?), ūdens līmenis nevarētu pacelties par vairākiem kilometriem.

"Ja ūdens nevarēja pacelties tik augstu," paziņoja ticības aizstāvji, "tad vai nu sauszeme iegrima dzelmē, vai arī Noass patiesībā piestāja nevis pie Lielā Ararata (visaugstākās Mazāzijas virsotnes), bet pie kāda cita zemāka kalna turpat blakus. Nosaukumi kopš tiem laikiem taču mainījušies…"

Kā uzskata zinātņu doktors I. Rezanovs, šajā rajonā nav nekādu jūras dibenam raksturīgu nogulumu slāņu, kas būtu jaunāki par 20 miljoniem gadu. Tuvākās jūras - Kaspijas un Melnā - pirms 10 tūkstošiem gadu applūdināja gandrīz visu Kaukāzu, taču līdz Lielā Ararata virsotnei ūdens netika.

Starp citu, Bībeles apraksts nav vienīgā liecība par plūdiem, kas notikuši pirms 5 tūkstošiem gadu.

Vēl senāks asīriešu mīts, kas rakstīts uz māla plāksnītēm, stāsta parGilgamcšu, kas izglābies šķirstā kopā ar dažādiem dzīvniekiem un pēc septiņas dienas ilgiem plūdiem un lietavām, stipra vēja dzīts, piestājis pie Nicira kalna (augstums 400 metri) Mezopotāmijā. Stāstos par plūdiem sakrīt daudzas detajas: lai uzzinātu, vai ūdens plašumā parādījusies zeme, Noass vienreiz sūtījis izlūkos kraukli un divreiz balodi, Utnapištims - balodi un bezdelīgu. Līdzīgi ir arī šķirsta būvēšanas paņēmieni. Vai tas ir brīvs viena un tā paša notikuma apraksts, stāsts par dažādiem lokāliem plūdiem vai vēsturisks apliecinājums patiešam notikušai vispasaules katastrofai, par kuras tuvošanos un draudošajām briesmām neatkarīgi cits no cita vienlaikus tika brīdināti (vai uzminēja, vai sajuta) vairāki dažādu tautu pārstāvji? Starp citu, līdzīgi vēstījumi atrodami arī Amerikas, Āfrikas, Āzijas aborigēnu mitoloģijā. Šajos nostāstos ir vēl viena kopīga detaļa. Leģendas vēstī, ka vecajos labajos laikos debesīs nebija … Mēness. Pirmsplūdu laikos dzīvojušie senči tā arī tiek dēvēti par "pirmsmēness cilvēkiem".

Varbūt tieši šeit meklējams vispasaules plūdu noslēpums? Mūsu planētas vienīgais pavadonis, pateicoties savai ievērojamajai masai, divreiz diennaktī sarīko uz Zemes nelielus plūdus - paisumus.

Mēness ar lielāku spēku pievelk to Zemes virsmas punktu, kas atrodas tam vistuvāk, un šajā vietā rodas uzkalns. Augsne paceļas par pusmetru, okeāna līmenis - par metru, bet dažviet pat līdz 18 metriem (Fandi līcis Atlantijas okeānā). Lai gan mēs, cilvēki, esam pieraduši pie šīs ikdienišķās parādības, Saules sistēmā tā ir unikāla. Astronomi nezina nevienu citu salīdzinoši tik vieglu planētu, kurai būtu tik smags pavadonis. Zinātnieki spriež, ka pareizāk būtu Zemi un Mēnesi saukt nevis par planētu un pavadoni, bet par dubultplanētu. No kosmoloģijas viedok|a šādas sistēmas vienlaicīga rašanās nav iespējama, tātad Mēness nav Zemes "brālis", bet gan, ja tā var izteikties, "laulātais draugs", kurš reiz ieradies pie iecerētās no Kosmosa melnajām dzīlēm. Piemin pat Mēness izcelsmi: tas agrāk bijis Factona kodols. Reiz šī piektā planēta sairusi, radot savā agrākajā orbītā asteroīdu spietu.

Kā zināms, Mēness attālinās no Zemes. Iedomājieties, ka savulaik tas spīdēja zemāk. Jo tuvāk Zemei, jo lielākiem bija jābūt Mēness radītā paisuma viļņiem un lēnākai šī spīdekļa šķietamajai kustībai pa debesjumu. Ja Mēness orbītas augstumu samazinātu desmitkārt, tieši tad tas kā heliostacionārs pavadonis paliktu karājoties virs viena Zemes punkta. Šādā gadījumā paisuma viļņu augstums atklātā okeānā pārsniegtu 100 metrus. Maz. "Nolaidīsim" Mēnesi vēl mazliet zemāk - un tas atkal ļoti lēni pārvietosies pa debesjumu, taču tagad nevis no austrumiem uz rietumiem, bet gan pretējā virzienā. Šādā gadījumā paisuma vilnis no rietumiem

gluži kā milzīgā piltuvē plūdīs uz Amerikas un Āfrikas austrumu piekrastēm, Baltiju, Vidusjūru.

Visaugstākais vilnis varētu rasties, atduroties pret šķērsli Vidusjūras un Melnās jūras austrumu piekrastē.

Tur daudzus kilometrus augsts gandrīz vienuviet sastindzis uzplūdu vilnis pārklātu Kaukāzu, pēc dažām dienām sasniegtu Kaspiju un Arālu (vai tas nav šo izžūstošo iekšējo jūru rašanās cēlonis?). Vai vēl jāpaskaidro, ka pirmā no ūdens dzīlēm Kaukāzā iznirtu tieši Ararata virsotne…

Atkarībā no Mēness augstuma šādi plūdi varētu ilgt no viena mēneša līdz gadam. Dažu gadu laikā gigantiskais uzplūdu vilnis veiktu pilnu apli apkārt zemeslodei, skarot visas valstis. Vārds vārdā kā Bībeles stāstā. Vienīgā mīkla - kā Mēness spēja tik ātri tuvoties Zemei un pēc tam tikpat žigli attālināties?

Varbūt tad, kad izzināsim, kādēļ Mēness joprojām lēni "bēg" no mums, izpratīsim arī tā straujo pārvietošanos senatnē? Varbūt šī noslēpuma atminējums apledojuša kuģa izskatā guļ kalna virsotnē mums visiem deguna priekšā?

Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Jokdari Vēsture - tā ir atdzimšana.

N. Fjodorovs Krievu tautas atmiņas dzīlēs glabājas pārliecība, ka smiekli pagarina mūžu, un mēs līdz ar dižo Rablē varam apgalvot, ka smiekli ir labāki par asarām… Roterdamas Erasms "Muļķības slavinājumā" vēstīja, ka pat dievi Olimpā nav varējuši iztikt bez jokiem, savu ākstu stiķiem un nerātnībām. Ambrozijas un nektāra iesildīti, tie ar baudu vērojuši āžkājaino satīru un Pāna smieklīgās izdarības, klausījušies viņu ākstīgās dziesmas. Pat klibais Vulkāns ar saviem jokiem lika nemirstīgajiem Olimpa iemītniekiem no sirds smieties un uz laiku aizmirst ikdienas problēmas.

Acīmredzot pēc dievu parauga cilvēki drīz vien pārņēma to paradumu turēt savās mājās ākstus, neglīteņus un pundurus. Senajā Ēģiptē, Grieķijā, Romā, Bizantijā, Anglijā, Francijā un Krievijā kopš neatminamiem laikiem āksts bija trokšņaino līksmību neiztrūkstošs personāžs. Ja dzīrēs nebija nerra, tas tika uzskatīts par sliktu zīmi mājas saimniekam…

Krievijā, sevišķi caru galmos, nerri bija īpaši cilvēki. Daudzi no viņiem, kā liecina vēsture, bija izcilas, savdabīgas personības, un stāsti par tiem uz ilgu laiku saglabājušies tautas atmiņā. Viena no pirmajām vēsturē pieminētajām norādēm par krievu ākstiem atrodama 1068. gadā tapušajā "Aizgājušo gadu stāstā", kur cita starpā teikts: "Redzam … nomīdītus spēļu plačus ar tādiem ļaužu pūļiem, kas samin cits citu… bet baznīcas stāv tukšas."

Krievu āksts izcēlās uz dejotāju, burvju mākslinieku, akrobātu un lāču dresētāju fona. Viņa galvenā vērtība bija ne tik daudz prasme mēļot un jokot, cik māka izsmiet ļaunumu un melīgumu. Ākstam bija vienlīdz labi jāprot smīdināt tautu un jokoties ar caru. Pēc nerakstīta likuma cars nemēdza nerrus stingri sodīt. Tādēļ viņi, iejutušies "tēlā", drīkstēja gan atdarināt, gan izsmiet, gan būt diezgan pārdroši pat attiecībās ar valdniekiem. Sarežģītākas attiecības ākstam bija ar cara galminiekiem, patmīļiem, augstprā​tīgajiem un ļaunatminīgajiem bajāriem un augstmaņiem.

Interesanti, ka pazīstamais teiciens "Pa ūsām tecēja, bet mutē netika" arī pieder ākstiem. Dzīru laikā āksti, kuri nepārtraukti uzjautrināja viesus, par savām asprātībām bieži vien saņēma sejā vīna šļācienus no sadusmoto un aizvainoto dzīrotāju kausiem. Nav brīnums, ka līksmību karstumā daži āksti bija slapji līdz ādai. Bet pēc tam, stāstot par dzīrēm, viņi pilnīgi pamatoti varēja sacīt: "Arī es tur biju, medu, alu dzēru, pa ūsām tecēja, bet mutē nelika!" Neapšaubāms ir tas, ka nerri dāvinājuši tautai arī daudzus citus teicienus, jokus, ātrrunas tekstus un mīklas.

No senseniem laikiem Ziemassvētkos un Meteņos āksti mēdza ietīties izkultos zirnājos un uzlikt kādu masku. Bieži vien viņi vadāja līdzi lāci vai kazu un bija gaidīti viesi kāzās un citos tautas svētkos.

CARU JOKDARI Krievu cariem bija daudz ākstu, taču par viņiem saglabājies maz ticamu ziņu. Tās baidījās pierakstīt, jo "rakstītais vārds nav iznīcināms".

Zināms, ka 1569. gadā cara Ivana Bargā galmā parādījās āksts Osips Nagla. Viņš bija kņaza Prijimkova-Rostovska vidējais dēls, tautā i/slavēts par jautru prātu un "sālītiem" jokiem, kuru dēļ tika iesaukts pai Naglu. Ivans Bargais viņa talantu novērtēja pa savai modei un kopā ar aizliegumu nēsāt ieroci Osipam izsniedza mici ar piešūtām ēzeļa ausīm un sudraba zvārguļiem. Kad cars trīssimt strēļu pavadībā brauca no vasaras pils uz Maskavu, procesijai pa priekšu uz liela vērša jāja zeltītā tērpā

ģērbtais jokdaris Osips Nagla. Taču šajā godā viņš nebija ilgi.

Svešzemju viesu priekšā Ivans Bargais ieskurbis sāka dižoties, ka viņa Rjuriku dzimta esot cēlusies no Romas imperatora ķeizara Augusta. Iespējams, ka neuzmanīgs joks par tik apšaubāmu radniecību icsvēla cara netaisnās dusmas. Ir saglabājusies Pomc- rānijā dzimušā tulka Alberta Šlihtinga (viņš tika saņemts gūstā pie Ozeriščes cietokšņa un septiņus gadus sabija pie Ivana Bargā) sīka rakstiska liecība par to, kā cars nogalināja savu jokdari.

"Tirāna galmā bija divi brāļi Gvozdevi. Viens bija galminieks, otrs bieži jokoja un uzjautrinājās pie cara galda… Reiz, kad jokdaris bija pārlieku aizrāvies, tirāns lika viņam aiziet no galda, vienlaikus pavēlot atnest verdošu kāpostu zupu. Tad tirāns pasauca viņu sev tuvāk. Kad jokdaris bija pienācis un zemu paklanījies, tirāns izlēja karsto zupu viņam uz galvas. Tas sāpēs iekliedzās: "Dieva dēļ, apžēlojies, varenais valdniek!" - un metās bēgt. Tirāns Gvozdevu panāca, saķēra aiz rokas un ietrieca dunci mugurā.

Tas ievainots pakrita. Viņu pacēla un iznesa pagalmā.

Tirāns, tiesa gan - par vēlu, tomēr sāka nožēlot izdarīto… un pasauca savu dziednieku, likdams tam uzsākt ārstēšanu. Gribēdams nelaimīgajam palīdzēt, ārsts to atrada jau mirušu. Atgriezies zālē, uz cara jautājumu ārsts atbildēja: "Dievs tikai reizi ieliek cilvēkā dvēseli, un, ja tā viņu pametusi, neviens to nevar atsaukt atpakaļ."

Tirāns, atmetis ar roku, noteica: "Tad velns lai viņu parauj, ja negribēja atdzīvoties!"

Osipu Naglu nomainīja jokdari brāļi Prozorovski, kuri uzjautrināja caru, cīkstoties ar milzīgu lāci.

Turklāt lācis, droši vien labi apmācīts, it kā aizstāvēja vienu no brāļiem, cīkstējās, stāvot uz pakaļkājām, koda vieglītēm, bet otra brāļa apģērbu saplēsa skrandās. Tad bajāru vai viesu "tiesa" cara un citu klātesošo smieklu pavadībā piesprieda uzvaru lācim…

Interesanti, ka krievu teiciens "шиворот на выворот" radies, pateicoties Ivanam Bargajam.

Gribēdams pazemot kādu nogrēkojušos bajāni, cars uzsitis ar dūri pa galdu un licis kalpiem vainīgo "apģērbt ačgārni". Daudzas spēcīgas rokas satvērušas bajāru aiz tērpa atlokiem un ar stipru rāvienu apvērsušas viņa apģērbu ar kreiso pusi uz augšu, bet pēc tam smieklu un ūjināšanas pavadībā apvērstās drēbes uzvilktas uz nelaimīgā kailajām miesām. Tad apkaunoto bajāru uzsēdināja kliba zirga mugurā ar seju uz astes pusi un tādā izskatā vadāja pa Maskavu. Varbūt šī iemesla dēļ krievu ļaudis vienmēr no kauna un negoda baidījušies vairāk nekā no nāves?

Laiks ritēja. Nomainījās cari, mainījās āksti, mainījās tikumi. Krievu cars Aleksejs Mihailovičs izrādīja lielu labvēlību savam jokdarim Ivanam Žirovojam-Zasekinam, kuru 1676. gadā iecēla muižnieku kārtā. Āksts bija reti labsirdīgs, zināja daudz parunu un bija liels joku meistars. Arī Krievijas pārveidotājs Pēteris Pirmais mīlēja ākstus. Caram bērnībā uzdāvinātais punduris Jekims Volkovs, saukts par Odu, pēc valdnieka vārdiem, strēļu dumpja laikā 1698. gadā izglābis viņam dzīvību, brīdinot par draudošajām nāves briesmām. Bez tam jokdaris bieži deva vērtīgus padomus, jo bija saprātīgs un vērīgs.

Pētera Pirmā galmā parasti uzturējās vēl 30 - 40 liliputu, kurus cars labprāt uzņēma savās istabās.

Apģērbti atbilstoši modes prasībām, iepūderētās parūkās, pabaroti un aprūpēti, tie vienlaikus bija arī neaizsargāti un ļoti jocīgi. Dzīvi čivinādami, viņi ielenca caru. Pēteris, holandiešu pīpi pukšķinādams, paņēma kādu no viņiem klēpī un sāka vienkāršu sarunu. Grumbas cara sejā izlīdzinājās, un viņš pret paša gribu atmaiga…

Mūslaiku ārsti teiktu, ka āksti palīdzēja Pēterim mazināt pārliecīgo stresu, taču iāatzīmē, ka jokdari cara galmā pildīja vēl kādu svarīgu sociālo funkciju. Ar ākstu palīdzību valdnieks cīnījās pret krievu tradicionālo noslēgtību pašu galma robežās, augstprātību un kukuļņemšanu gan sev tuvāko personu lokā, gan plašos krievzemiešu slāņos. Pateicoties jokdarim, cars daudzējādā ziņā pārvarēja krievu nepatiku pret izglītošanos. Viņš apzinājās, ka neizdosies visu naidīgo pārvarēt ar tādām metodēm kā ukazu izdošana, nāšu izraušana un Sibīrijas trimda. Turpretī jokdara bilsts trāpīgs vārds var izdarīt ļoti daudz.

1700. gadā Pēteris sarīkoja kāzas savam ākstam Jakovam Turgeņevam, kuru apprecināja ar ķestera meitu. 1702. gadā notika āksta feofilakta Šanska kāzas, kurās tika izsmietas vecās paražas. Ivans

Romodanovskis skrandainās drēbēs tēloja "caru", "cariene" bija korpulentā Buturļina, bet "patriarhu "jeb "tēvu" tēloja skolotājs Ņikita Zotovs.

Kāzu svinību karstumā Pēteris, kurš jūras virsnieka formas tērpā atradās viesu vidū, kopā ar jokdariem aktīvi piedalījās augstdzimušo bajāru bārdu apcirpšanā. "Kņaza - tēva" titulu un "visneprātīgākā, visākstīgākā un visapskurbušākā saieta" statūtus izdomāja pats cars, un iereibušais Zotovs tos nekādi nevarēja izrunāt.

"Kņazs - tēvs" izdeva jocīgus ukazus, sodīja un apžēloja. Ukazus parakstīja ar milzīgiem latīņu burtiem.

Joku skatos, kas ārkārtīgi uzjautrināja viesus, bieži vien piedalījās jokdare Anastasija Prozorovska (viņa vēlāk apprecējās ar kņazu Goļicinu). Viņa komiski tēloja viltīgu, skaļu un enerģisku sievišķi.

Svinību karstumā viņa sāka uzmākties "kņazam - tēvam" ar lūgumu smelties gudrības no milzīgās Bībeles, kuru Zotovs vienmēr nēsāja līdzi un kurā palaikam ieskatījās.

Tā bija liela Bībelei līdzīga koka grāmata, kurā aiz dažām nesalasāma baznīcas teksta lapām bija noglabātas blašķes ar ugunīgiem dzērieniem. Šī ap metru augstā "grāmata" glabājas Kremļa muzejā Maskavā.

"Kņazs - tēvs" lūgumu ļaut palasīt Bībeli noraidīja, aizbildinoties ar visneiedomājamākajiem iemesliem. Tajā pašā laikā viņš ņēma no "grāmatas" blašķi, iemalkoja no tās un pavēstīja klātesošajiem, ka "Dāvida psalms nav skaidrs", tad ķērās pie nākošajiem "psalmiem", līdz klātesošo smieklu pavadībā nogāzās no kājām.

Ar dažādām viltībām jokdare Prozorovska ieguva "grāmatu", atrada blašķes ar "psalmiem" un nomēģināja to saturu, katru attiecīgi novērtējot un dažus "psalmus" par gudriem atzīstot. Tikmēr "kņazs tēvs" nāca pie sajēgas, atklāja zudības un sāka tincināt klātesošos, kur "grāmata" palikusi. Viņš klausījās padomus, kurās sētās to meklēt, tajā pašā laikā raksturodams daudzus bajārus un tirgoņus kā īstās ticības pretiniekus utt., līdz atrada "grāmatu" pie Prozorovskas. Pēc īsa strīda abi salīga miera un, asprātībās sa​cenzdamies, ņēmās lasīt "grāmatu" divatā.

Jāteic, "kņaza - tēva" ukazos visbiežāk sodu saņēma Pēteris, kurš nekad nenoreiba un sanākšanā ieņēma pašu zemāko amatu. Citiem tie bija daudz augstāki, Romodanovskis un Buturļins bija iecelti pat par "ģeneralisimusiem". Pēteris rakstīja "kņazam - tēvam": "Pēdējā vēstulē tu mani vaino par to, ka jūsu valdnieku personas esmu citām nolicis blakus. Par to lūdzu piedošanu, jo mūsu kuģu brālībai činās maza saprašana."

Un te nu mums jārunā par kādu ārkārtīgi svarīgu apstākli. Ar "smieklu filozofiju" un jokdaru atbalstu Pēteris deva spēcīgu triecienu lokālpatriotismam, kas gadu simtiem bija līdz kroplībai izcēlis bajāru dzimtu nozīmību, radot noslēgtu loku un ķīviņus par visu - sākot ar vietu pie galda līdz militāriem amatiem kara laikā.

Kņazs un bajārs Vasilijs Goļicins (1643-1714), kurš pārzināja rīkojumu izdošanu un baudīja carameitas Sofijas labvēlību, mēģināja vietmantniecības ļaunumu iznīdēt, taču guva tikai īslaicīgus rezultātus. Pēteris to zināja.

Interesanti, ka Fridrihs fon Bergholcs, Pētera laikmeta pētniekiem labi pazīstamo dienasgrāmatu autors, pirmais nojauta, ka "visneprātīgākais, visākstīgākais un visapskurbušākais saiets" nemaz tik neprātīgs nebija un ka Pēteri vadīja kāds tālāks mērķis. Vērtējot "apskurbušās kolēģijas" nozīmi, viņš rakstīja: "Tās dibināšanas ielik si ,, k.i run.i bija augsld/.inuišo personu vidū pārāk izplatītais dzeršanas netikums, kuru viņš gribēja izsmiet un tajā pašā laikā atturēt pēdējos no apkaunojuma…"

Ar absurdām lokālpatriotisma izpausmēm izcēlās Buturlini, kuru dzimta bija pazīstama jau Dmitrija Donskoja un Aleksandra Ņevska laikā. Pats kašķīgākais bija Fjodors Buturļins, kurš dzīvoja cara Alekseja Mihailoviča laikā (par viņa izdarībām Pēteris nevarēja nezināt). Taču arī pārējie Buturļini daudz neatpalika.

Tādēļ pilnīgi iespējams, kā uzskata daži vēsturnieki, ka "saietu" un "kolēģiju" Pēteris izdomāja un

veiksmīgi pielietoja kā līdzekli cīņai pret lokālpatriotismu un citām pagātnes paliekām, rādot kādreiz slavenos, bet ķildīgos bajārus visnepievilcīgākā "muļķa" lomā. Sevišķi daudz tika pēdējam "kņazam tēvam" Ivanam Buturļinam, kurš, pārmērībās nolaidies un uzblīdis, nomira 1723. gada 22. augustā.

Protams, daži no Pētera laikabiedriem nojauta, ka tiek izsmieti krievu tautas priekšā, un, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, sāka izvairīties no "neprātīgajiem saietiem".

Neparasts un neizprotams bija āksta - milzeņa Nikolaja Buržuā (Nikolā Buržoā) liktenis. Viņš augumā pārsniedza pat pašu Pēteri, t.i., bija garāks par 2 metriem 8 centimetriem.

Pēteris iepazinās ar viņu sava otra garākā ārzemju ceļojuma (1716.-1717. g.) laikā Parīzē, acīmredzot apmeklējot Invalīdu namu, kur dzīvoja atvaļināti karavīri. Pēteris pagaršoja viņu ēdienu, izdzēra pasniegto vīna kausu, sita vīriem uz pleca un sauca visus par "kamerādiem".

Cars visur nēsāja līdzi piezīmju grāmatiņu un izdarīja tajā neskaitāmus ierakstus, no kuriem daļa radās Nikolā Buržoā ietekmē. Toreiz viņš nolīga krievu dienestā 50 cilvēkus, to skaitā gan vareno francūzi, gan ģeogrāfu Delilu.

Pēteris neko nedarīja tāpat vien, un Buržoā viņam kaut kādam nolūkam bija vajadzīgs. Saskaņā ar līgumu francūzis tika iecelts par ākstu, un tas daudzus var maldināt par cara īstajiem mērķiem.

Pētera pilī Pēterburgā jau kalpoja līdzīgs milzis - serbs Gavrila Vladislavičs, kurš bija asu mēli, pārdrošs un apsargāja cara apartamentus. Kad Pēterburgā ieradās Buržoā, Gavrila Vladislavičs tūlīt tika norīkots par muitas priekšnieku Mazkrievijā (viņa portrets ir Kustovas muižā), kur iedvesa šausmas kontrabandistiem.

Pēc Pētera lūguma Buržoā reizēm demonstrēja visiem savu pārcilvēcisko spēku - sasēja mezglā krāsns kruķi, salieca lauzni, iztaisnoja uzreiz divus pakavus… Pēc cara nāves Buržoā palika galmā līdz Annas Joanovnas valdīšanas laikam, kad nomira no stipras saaukstēšanās. Savu milzīgo skeletu viņš novēlēja kunstkamerai, kur to kopā ar dažādiem citiem dabas brīnumiem demonstrē vēl šobaltdien. Nikolā Buržoā portrets atrodas Krievu muzejā.

JOKDARA BALAKIREVA MĪKLA Līdz šim laikam slavenā jokdara Ivana Balakireva (1699- 1763) dzīvesstāsts nav nopietni izpētīts, nav saglabājies neviens viņa portrets. Pat šī cilvēka tēvvārds nav skaidri zināms.

Par Balakirevu stāstītas daudzas anekdotes, taču diemžēl lielākā da)a no tām parādījās 67 gadus pēc viņa nāves, kad 1830. gadā iznāca rakstnieka K. Poļevoja grāmata "Balakireva anekdošu krājums".

Daudziem šajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem ar galveno varoni nav nekāda sakara.

Lāča pakalpojumu izdarīja arī otra grāmata -1888. gadā Maskavā iznākušais "Precīzu ziņu krājums par Pētera Lielā galma āksta Balakireva visai ievērojamo personību un dzīvi, ziņas arī par viņa dēlu un visas viņa anekdotes". Grāmatā bija viss, ko vien var iedomāties, izņemot "precīzas ziņas" par Balakirevu.

Tā bija diezgan viduvēja kompilācija, kurā Balakirevam piedevēja mazliet uzlabotus nostāstus par ākstiem, viņu izdarību aprakstus, liropas monarhu galma asprātības. tādeļ jau kuro reizi gribas jautāt: "Kas tad bija jokdaris Balakirevs?"

Vēsturniekiem ir zināms, ka Ivans Balakircvs dzimis 1699. gadā Kostromas muižnieka ģimenē. Pēc tradīcijas 10 gadu vecumā viņu stādīja priekšā Pēterim un iedalīja Preobraženskas pulkā. Pēc īsas sarunas Pēteris saprata, ka zēns ir skolots un apķērīgs, tādēļ lika viņam mācīties inženierzinības. 1703. gadā mazais Balakirevs zemnieku vidū un Hutinas klosterī bija jau labi pazīstams kā jauns un jautrs skrīveris, kurš pārzināja "dvēseļu naudas" ievākšanu. Vēsturnieks M. Scmjonovskis grāmatā "Monsu ģimene" stāsta, ka jau toreiz viņa līksmība un asprātība bijušas neizsmeļamas un līdz ar attapību un runas mākslu Balakirevā atklājies jokdara talants.

Daži Krievijas vēstures speciālisti apgalvo, ka Ivanu Balakirevu par galma jokdari pieņēmis pats Pēteris, kad jauneklis 20-21 gada vecumā kā muižnieka dēls tika iesaukts Preobraženskas pulkā. Tas noticis neparastos apstākļos, ne agrāk par 1719. gadu.

Jaunais kareivis Balakircvs bija nolikts sardzē pie kanāla būves Katrīnas pils tuvumā. Karstumā nomocīts, viņš nolēma izpeldēties. Tikko izģērbies un ielīdis ūdenī, viņš ieraudzīja, ka pa krastmalu ar spieķi rokā platā solī nāk cars. Aptvēris, ka par patvaļīgu aiziešanu no posteņa draud pēriens līdz nāvei, jauneklis kā lode metās no ūdens laukā. Bargais cars nāca arvien tuvāk, nebija laika apģērbties. Tad kareivis Balakirevs uzlika galvā parūku un formas trīsstūreni, steigā pārmeta pār plecu patronsomu un, paņēmis šauteni, sastinga miera stājā. Pēteris bargi noprasīja, kas noticis. Kailais un slapjais Balakirevs, pat aci nepamirkšķinājis, atbildēja, ka esot "iepazinies ar posteni un pētījis situāciju upē". Dabas dotā humora izjūta un gribasspēks panāca savu. Karavīrs Balakirevs uzjautrināja bargo caru. "Grēkot viegli, grūti grēkus nožēlot," viņš beidzot noteica. Ar spieķi norādījis uz krūmiem, kur karājās Balakireva mundieris, cars lika ātri apģērbties un sekot viņam līdzi uz pili.

Acīmredzot arī tur Balakirevs neapjuka un pēc tam, kad Pēteris, labā omā būdams, bija visu izstāstījis pārējiem, prata krietni uzjautrināt Katrīnu un Mcnšikovu ar asprātīgām atbildēm, tādēļ viņu atstāja galmā. Balakircvs pamanījās izcīnīt tiesības nēsāt mundieri, saņemt algu un tajā pašā laikā neieņemt nekādu amatu! Kaut arī viņš pildīja jokdara pienākumus, tā laika dokumentos liecību par šo faktu nav. Liekas, Pēteris vadījās pēc Homēra "Iliādas", kurā pats pirmais pieminētais jokdaris bija karavīrs Fersits, un atstāja Balakirevam tādu pašu statusu.

Neapšaubāmi, ka "jokdarim mundieri", parādoties galmā, bija jāiztur savdabīgs "konkursa eksāmens" sacensībā ar jau "akreditētajiem" ākstiem. Tāds bija florencictis Antonio Pedrillo, kurš Krievijā ieradās gadsimta sākumā. Vai arī itālietis Jans Lakosta (d' Akosta), diezgan izglītots jokdaris, kurš prata vairākas valodas un kuram patika gudri un asprātīgi strīdēties ar Pēteri par reliģiskām tēmām. Šajās diskusijās viņš, izmantojot baznīcas kazuistiku un retoriku, parasti noveda savus spriedumus līdz negaidīti smieklīgam slēdzienam, kas Pēterim sevišķi patika. 1717. gadā, zaudējis strīdā ar cam, Jans Lakosta pieņēma pareizticību, taču izlūdzās sev tiesības saukties par "galveno jokdari". 1723. gadā viņam tika uzdāvināta nelielā, neapdzīvotā, mežonīgā Goglandes sala un "samojedu karaļa "tituls. Šī iemesla dēļ Lakosta sāka ierasties dzīrēs ar milzīgu, uz vienas auss nošķiebtu skārda kroni galvā.

Antonio Pedrillo bija neprašu un slaistu izrīkotājs. No ārzemēm atgriezušos jaunekļus Pēteris parasti pats eksaminēja. Tos, kuri pārbaudi neizturēja, nosūtīja pie nerra uz "muļķu komandu". Pedrillo tūlīt atrada viņiem darbu, norīkojot par zirgu puišu, ūdensvedēju un kurinātāju palīgiem. Ļoti kolorīta personība bija arī jokdaris Jurijs Šahovskis. Grezni ģērbtajā galma burzmā viņš parasti parādījās, garā ķēdē vilkdams pa parketu milzīgu "monētu" - medaļu, kurai bija sava vēsture. Tā bija domāta nodevējam Mazepam un saucās "Jūdasa medaļa". Diemžēl medaļa nav saglabājusies, bet ir zināms, kā tā izskatījās. Tūlīt pēc Poltavas kaujas, kad Volkonskis trakos auļos vajāja zviedru karali Kārli XII un Mazepu, Menšikovs pavēlēja nekavējoties izgatavot desmit mārciņas smagu sudraba medaļu, uz tās attēlojot apsē pakārušos Jūdasu ar 30 sudraba grašiem un tukšu maisiņu koka pakājē. Medaļas otrā pusē bija jāiegravē trīskāršs lāsts. Tā, iekārta divas mārciņas smagā ķēdē, nekavējoties bija jānosūta uz kaujas vietu. Taču uzkārt medaļu Mazepam kaklā neiznāca. Visu pamests un utu apsēsts, viņš noindējās…

Jokdaris Šahovskis par pieņemamu cenu medaļu no Menšikova nopirka.

Saglabājies nostāsts par jaunā Balakireva jokdarībām asamblejā Menšikova pilī. Balakirevs negaidīti parādījās pašā mūzikas un deju karstumā, ģērbies garā bajāra kaftanā, klaudzošiem zābakiem kājās, ar piesietu pinkainu bārdu. Galvā viņam bija milzīga zvērādu cepure, kas nemitīgi slīdēja uz acīm.

Līksmās dāmas un kavalieri aplenca Balakirevu un ņēmās ar viņu tērzēt. Balakirevs labsirdīgi jokoja, cienīgi staigāja pa spoži apgaismotajām zālēm, visu laiku lūkodamies uz lielajām durvīm, kurās vajadzēja parādīties Pēterim.

Beidzot Katrīnas un Menšikova pavadībā, izccldamics ar milzīgo augumu un aso, dzīvas domas

apgaroto skatienu, ienāca cars. Dāmas un kungi noslīga graciozā reveransā. Pēteris, viegli palocīdams galvu un pārmaiņus pagriezdams to pa labi un pa kreisi, gāja pa zāli un aicināja jauniešus turpināt dejas.

Pēkšņi kā no zemes apakšas cara priekšā uzradās Balakircvs. Neveikli savēcinājis rokas, viņš metās Pēterim pie kājām. Uzreiz sapratis, kas par lietu, cars sarauca uzacis un iesaistījās improvizācijā. Sekoja skaļš jautājums: "Kam krīti pie kājām, vai ukazu nezini? Piecelties!"

"Ukazu zinu," jocīgā balsī atbildēja Balakirevs, "bet necelšos! Tu papriekšu pasaki, kāpēc tavi vergi nedrīkst ceļus locīt?"

"Es gribu redzēt krievzemiešus stāvam uz stingrām kājām, nevis uz ceļiem rāpojam!"

Klātesošajiem par prieku dialogs turpinājās tādā pašā garā, kam, pēc Pētera un Balakireva domām, vajadzēja sekmēt verdziskuma un citu netikumu izskaušanu valstī. Pēteris kritizēja bajāru garās bārdas, tērpus, cita starpā interesējās, vai nodoklis par bārdām valsts kasē iemaksāts. Balakirevs, uz ceļiem tupēdams, ņēmās uzskaitīt savus zaudējumus, kasīja pakausi un lēsa, kā viņam labāk likties zārkā - ar bārdu vai bez tās? Pēteris atgādināja, ka ozolkoka zārku taisīšanu viņš aizliedzis, jo ozola dēļi vajadzīgi kuģu būvei. Pēc šiem vārdiem Balakirevs paziņoja, ka nav savas tēvzemes ienaidnieks, veikli nometa biezo kažoku un zābakus, norāva lieko bārdu un pārtapa par brašu, līksmu kareivi. Pēteris, apmierināti smaidīdams, apskāva jokdari un uzrunāja klātesošos: "Jaunam un brašam arī prieks biedros nāk, un caram tas tīkami!"

Taču Balakircvam bija arī cita loma. Atdarinādams tautas balagāna tradīcijas, viņš aicinātās dzīrēs, starp galdiem stāvēdams, izvilka no svārku stērbeles izkrāsotu koka lelli Dormidošu un kā parasti vispirms uzrunāja Pēteri: "Vareno valdniek! Ceļos krīt tavs zemākais, necienīgākais un nelietīgākais vergs, bajāra dēls Dormidoša, iesaukts par Tukšgalvi!"

"Lūgums neatbilst formai," Pēteris tūlīt atsaucās.

"Nav formas?" neviltoti brīnījās Balakircvs. "Bet rausis arī bez formas labs…"

"Tev taisnība," smiedamies piekrita cars. "Uzdziediet kaut ko!"

"Manu balsi kņazs Daņiličs atņēma. No viņa visi baidās, no manis lik;u zaldāts Balakirevs. Rīkle bez balss gluži kā galva bez matiem un ari tad bieži gadās, ka balss kā cilvēkam, ragi kā āzim, bet prāts kā ēzelim!" cars, kuram tautas izteicieni un sakāmvārdi gāja pie sirds, ar žestu lika dzīrotajiem pieklust.

Balakirevs lasīja rīmi par brašu jaunekli ai garu bizi. kurš sed valdnieka kancelejā pie papīru kalniem Pie sāniem tam liks zobens, uz galda spalva, bet zem galda vesels spainis tintes.., tālāk sekoja diezgan nepieklājīgs teksts ar "sālītu" humoru, kas pilnīgi atbilda tā laika tikumiem un dāmas nemulsināja.

Kā var spriest pēc netiešām norādēm, kņazs Aleksandrs Mcnšikovs visai drīz sāka izjust nepatiku pret Balakirevu. Būdams tuvs Pētera līdzgaitnieks, viņš caram daudz palīdzēja, bet tajā pašā laikā nadzīgi zaga un visu mūžu cieta no pārmērīgas godkārības. 1718. gadā pilns viņa tituls bija līdz smieklīgumam līdzīgs "kņaza - tēva" Buturļina ākstīgajam titulam. Protams, cara līdzgaitnieki, zinādami kņaza vājību, neliedza sev prieku patrīt par to mēles. Šajā ziņā nebija izņēmums arī Balakirevs, kurš izteica savu prieku par to, ka vismaz Visumu Daņiličs atstājis Dievam un ka vēl nevarot zināt, ar kādu titulu viņš stāšoties Visvarenā priekšā…

Lišķīgie galminieki visas jokdara asprātības tūdaļ pārstāstīja caram. Mcnšikovs dusmojās un, reiz notvēris Balakirevu klusā pagalma stūrī, mēģināja viņu piekaut, taču jokdaris izrāvās un aizbēga.

Menšikovs, dūri vicinādams, piedraudēja: "Pagaidi vien, es tev pat zārkā visus kauliņus salauzīšu!"

Balakircvs, pārdomājis notikušo, devās pie Pētera, kurš tobrīd pie darbgalda no ziloņkaula slīpēja milzīgās pils lustras piekariņus. Caram nepatika, ja viņu traucēja, un, galvu nepacēlis, tas strupi noprasīja:

"Pietiek pūst, teic, kālab atnāci?"

"Apžēlojies, uzdāvini savu bozi!" "Ņem, tikai kam tev tā vajadzīga?"

"Daņiličs solīja man pat zārkā kaulus salauzt. Es vēlēšu bozi ielikt man līdzās. Kazi, viņš nobīsies un neaiztiks."

Sapratis Balakireva mājienu, cars pasmējās. Viņš ne reizi vien par nelabojamo ieradumu ielaist roku valsts kasē bija bclzis Mcnšikovam ar savu bozi. Un to visi zināja…

CARA UN JOKDARA TRAĢĒDIJA Nejau visas 24 stundas diennaktī Balakirevs pavadīja jokdara lomā. Lielāko dienas daļu viņš izpildīja dažādus uzdevumus un dienēja galmā, bet pārējo laiku veltīja rūpēm par savu māju.

Te nu laiks pieminēt kādu Pētera īpatnību. Valsts lietās viņš augstu vērtēja izpildīgumu. Labi pazīdams daudzu savu laikabiedru neapsviedību, patmīlību un slinkumu, kā arī apbrīnojamo prasmi attaisnoties un visam atrast objektīvus iemeslus, Pēteris deva vienkāršam un uzticamam virsniekam plašas pilnvaras kontrolēt cara rīkojumu izpildi. Tāds "kontrolieris" pārbaudīja pat feldmaršalu B. Scrcmetjevu.

Bez šaubām, daudziem tas nepatika, taču neklausīt caru neviens neuzdrīkstējās. "Kontrolierim" bija tiesības, apejot visas instances, ziņot tieši caram par katru visniecīgāko atkāpšanos no viņa rīkojumiem.

Arī Balakirevs kļuva par savdabīgu galma dienestnieku un augstmaņu, kā arī sardzes "uzraugu". N. Paņins, kurš labi pazina Balakirevu, sirmā vecumā rakstīja: "Viņa joki nekad nevienu neizsmēja, bet gan vēl vairāk raksturoja." Taču ironizēt Balakirevs pārstāja pēc tam, kad ar izgrieztām rokām bija karājies pie kāķa…

Bija 1724. gads. Balakirevs jau piekto gadu kalpoja galmā. Ar Pētera un krievzemiešu pūliņiem Krievijas ietekme un autoritāte Eiropas valstīs bija ievērojami pieaugusi.

Uz vēsturisko notikumu fona Balakireva dzīve bija diezgan bezrūpīga un pārtikusi. Būdams apsviedīgs, asprātīgs un attapīgs, viņš ātri izvirzījās. Balakirevu savā aizbildniecībā ņēma cariene Katrīna, ktu.i nozīmēja viņu par kurjeru jeb sūtni, jo pēc senas tradīcijas i,ua un carienes pastā sūtījumus izvadāja jokdari jeb āksti, Saglabajušas daudzas sveču gaismā rakstītas Pētera vēstules Katrīnai kas pauž maigumu un uzmanību pret sievu un bērniem. Meitas Annušku un Līziņu un dēlu Pēteri cars sauca mīļ- v.lidinos, bet tikko uzbūvētos kuģus dēvēja par "jaundzimušiem bērniem".

I tik. k.i tajos laikos rakstīja vēstules: "Katrīnīt, mans sirdsmīļotais draugs, lai Dievs dod prieku drīz, Jūs redzēt Pēterburgā…"

"Katimīl ieraudzīju Pēterpili ka skaistumā augošu bērnu, un sakņu dārzā (Vasaras dārzā) palīksmojām, tikai, istabās ieejot, gribas bēgt projām, bez Tevis visur tukšums…" Tālāk Pēteris dalās savā priekā, paziņodams, ka galvaspilsētā ieradušies simt kuģi ar precēm.

Katrīna vīram atbildēja: "No sirds vēlos Jūs ātrāk ieraudzīt…" Pēdējoreiz Pēteris sievu nosauca par Katrīnīti 1724. gada 31. oktobrī, bet pēc tam uzzināja, ka cariene viņu krāpj. Kā jau pieviltiem vīriem pieklājas, uzzināja to pats pēdējais. Un šajā skumjajā notikumā līdzdalīgs izrādījās jokdaris Ivans Balakirevs.

MONSA LIETA Balakirevs ātri pierada pie pārticīgas dzīves Katrīnas tuvumā, apguva rakstītus un nerakstītus galma uzvedības noteikumus. Pēteris, no savas puses jokdari iepazinis, ar labpatiku atklāja tā saprātīgumu un

pievilcīgo labsirdību. Cars nemitīgi saņēma sūdzības un lūgumrakstus, tic plūda neizsīkstošā straumē.

Tikai divi cilvēki lūdza kaut ko citu, nevis savās interesēs. Tic bija sekretārs Aleksejs Makarovs un jokdaris Ivans Balakircvs. Jāpiebilst, ka šo cilvēku lūgumos Pēteris ieklausījās.

Reiz pie Balakireva pēc palīdzības griezās kāda trūcīga atraitne. Viņa sarūgtināta stāstīja, ka jau ilgi Kolēģijā un Senātā lūdz karā ar zviedriem kritušo vīra un dēla pensijas. Sekretāri allaž attraukusi vienu un to pašu: "Atnāc rīt!"

Balakircvs iežēlojās par atraitni un apsolīja palīdzēt. Viņš lika tai ietērpties melnās drānās un ierasties galmā. Nākamajā dienā atraitne atnāca. Iepriekš izpētījis, kurp Pēteris gatavojas doties, jokdaris aizveda atraitni uz turieni un, piespraudis viņai uz muguras zīmīti ar uzrakstu "Atnāc rīt!", nostādīja pie durvīm.

Drīz atbrauca Pēteris. Protams, viņš ievēroja atraitni ar dīvaino vēstījumu un noprasīja, ko tas nozīmē. Balakircvs atteica: "Atnāc rīt uz Senātu, kur uzzināsi, ka atraitne lūdz pensiju un dzird šos vārdus jau veselu gadu." Atraitne teikto apliecināja, to apstiprināja ari Senātā. Tad - par mācību visiem birokrātiem - Pēteris lika atdot atraitnei sekretāra algu. Tamlīdzīga rīcība bija raksturīga gan Pēterim, gan Balakirevam un uzskatāmi atspoguļoja cara darbības principus, kurus viņš pats īsi formulēja šādi: "Man pienākums ir raudzīties, lai necienīgajam netaptu dots, bet cienījamajam netiktu atņemts. Ja būsi labs, tad ne tik daudz man kā tēvzemei un pats sev labu darīsi; ja būsi slikts - man nāksies atbildēt: Dievs jūsu visu vietā no manis prasīs, lai ļaunumam un muļķībai nebūtu ļauts kaitējumu nodarīt. Kalpo godīgi un patiesi: vispirms Dievs, bet līdz ar viņu ari es tevi neatstāsim."

Pēterburgā un Maskavā par Balakirevu klīda runas. Jokdaris izbrīnīts ievēroja, ka viņam piedēvē svešus izteicienus un pastāstus. Drīz vien pret paša gribu viņš tika iesaistīts Katrīnas mīlas noslēpumos un, to apjautis, pats sev teica: "Ja velnam izdodas satvert tevi aiz viena matiņa, tad tu uz mūžu esi pagalam!"

Bet viss sākās ar to, ka carienei iepatikās Pētera kādreizējās favorītes, vēlāk sūtņa Kaizcrlinga sievas Annas Monsas brālis Villims, kurš no 1703. gada dienēja krievu annijā un bija piedalījies vairākos cīniņos, arī kaujā pie Poltavas. Viņa izpildīgums piesaistīja Pētera uzmanību, un kādu laiku Monss kalpoja pie viņa par adjutantu. Pēc tam otra māsa Matrjona Balka, kura labi pazina Katrīnas raksturu un noslieces, iekārtoja brāli vieglā un ļoti izdevīgā darbā, kas deva krietnu "peļņu". Monss kļuva par Katrīnas īpašumu pārvaldnieku un pēc viņas kronēšanas 1724. gadā tika iecelts par kambarkungu.

Tolaik viņam bija 36 gadi. Monss bija izskatīgs, smaidīgs un pašpārliecināts. Katrīnai viņš ļoti patika.

Kad Pēteris ilgstošos ceļojumos kārtoja valsts lietas, Villims Monss vienmēr atrada ieganstu ieiet valdnieces telpās. Ja viņš ilgāku laiku pilī neparādījās, Katrīna, garlaicībā nīkdama, sūtīja viņam pārmetumu pilnas vēstules, stāstīja, kāds tērps viņai būs maskarādē, nolika satikšanās.

Balakirevs sameklēja Villimu virsnieku dzīres Preobraženskas vai Scmjorrova pulka kazarmās vai arī ārzemnieku kompānijā kādā Miljonu ielas savrupmājā. Monss daudz dzēra un, atdarinādams tā laika jaunos dzejniekus, lasīja savus dzejoļus, labprāt uzklausīja klajus glaimus.

Kad Monss saņēma carienes vēstuli, viņa sejā kā atvērtā grāmatā varēja lasīt, kas sūtījumā rakstīts, un Balakirevs saprata, ka atrodas bezdibeņa malā un pret paša gribu ir kļuvis par Katrīnas mīlas intrigu līdzzinātāju.

26. aprīlī Balakirevs no Katrīnas rezidences Preobražcnskā aizveda Monsam uz Pokrovsku kārtējo slepeno sūtījumu. Kādā sarunā ar tapsētāja mācekli Suvorovu viņš pasūrojās par savu likteni. "Pat muti vaļā vērt baidos," satraukts teica Balakirevs, kurš acīmredzot zināja vēstules saturu.

Pēc jokdara paraduma viņš nevarēja atturēties no parunas: "Mīlestība, raugi, pavēles nepazīst un caru par muļķi pataisa".

Taču Balakirevu satrieca ne tik daudz pati krāpšana, cik ar Katrīnas roku rakstīta kādas dziras recepte…

Tālāk notika tā. Sapratis, kas par lietu, un ar savu viszinību palielīties gribēdams, Suvorovs par

galma dzīvi pastāstīja pazīstamam tirgonim Jeršovam, bet tas - savam draugam Širjajevam. Pēdējais nolēma, ka tik svarīgs noslēpums jāzina arī Pēterim. Viņš uzskricelēja vēstuli bez paraksta. 2. novembrī Pēteris, bāls kā krīts, lasīja Širjajeva anonīmo vēstījumu. Kad slepenās kancelejas galva Andrejs Ušakovs saņēma Pētera pavēli uzsākt izmeklēšanu un saprata, par ko ir runa, viņš vairākkārt pārmeta krustu un ne​kavējoties pasauca padotos…

Vēsturnieks M. Semjonovskis, pagājušajā gadsimtā pētīdams valsts arhīvus, atrada "Villima Monsa lietu". Viņš rūpīgi izlasīja ilgus gadus pilnīgā slepenībā glabātos dokumentus un bija stipri pārsteigts par to, ka lietā iesaistīts slavenais jokdaris Balakirevs. 1862. gadā viņš izdeva grāmatu "Monsu dzimta", kura pēc tam ne reizi atkārtoti nav izdota. Publicētajos protokolos redzams, ka pratināšanā piedalījies pats Pēteris.

Kad tika atvilkts Balakircvs, cars lika uzraut jokdari pie kāķa. Bridi karājies izgrieztās rokās, viņš atzinās, ka vedis Monsam vēstuli, bet, kas tajā rakstīts, nav zinājis. Suvorovs un citi bija runīgāki, un Pēteris saprata, ka anonīmā vēstule nemelo.

Viņš domīgs atgriezās Ziemas pilī. Varbūt viņš toreiz prātoja par cilvēku melno nepateicību. Cars deva Monsam visu: stāvokli sabiedrībā, bagātību… Kādēļ gan viņš izjauca ģimeni? Vai atriebās par māsas Annas nelaimīgo mīlestību?

Pusdienās pie Katrīnas, kura vēl neko nenojauta, bija arī viņas uzaicinātais Monss. Kambarkungs uzvedās pašpārliecināti, daudz ēda, daudz runāja. Pēteris iecietīgi klausījās un vēroja viņu, it kā redzētu pirmoreiz mūžā. Zinot cara ātro dabu, psihologi šādu reakciju nosauktu par paradoksālu. Tā notiek ārkārtīga sasprindzinājuma mirkļos. Pēterim nenācās viegli apvaldīt negantās dusmas. Viņš lieliski saprata: ja tagad nenovaldīsics, visi Eiropas galmi nosodīs viņu kā barbaru, kurš nespēj paļauties uz bezkaislīgas tiesas lēmumu. Turklāt Pēteris baidījās ar kādu neuzmanīgu vārdu atbaidīt savu karsti mīļoto meitu Annas un Lizavctas līgavaiņus.

Pusdienu noslēgumā Pēteris lika Monsam paskatīties pulkstenī. Izdzirdis, ka ir jau desmit, viņš noteica: "Laiks izklīst!"-un piecēlās no galda.

Pārnācis mājās, Monss izģērbās un aizkūpināja pīpi. Pēkšņi viņa istabā straujā solī ienāca Ušakovs.

Viņš paziņoja, ka Monss ir arestēts, un lika atdot zobenu un atslēgas. Visi Monsa dokumenti nekavējoties tika aizzīmogoti. Tad Ušakovs aizveda Monsu uz kazemātu. Sapratis, ka mīlas intriga ar ķeizarieni atklāta, Monss ļoti izbijās. Viņš atminējās, kā vēl nesen meklēja cara dēlu Alekseju, kā notika Gagarina un Gļebova lietas izskatīšana, un varēja iedomāties, kas viņu gaida nākotnē.

Izmeklēšanā īpaša uzmanība tika pievērsta Monsa sarakstei un "zilganai vēstulei ar dziras recepti".

Lietas galarezultāts tomēr nebija skaidrs, jo daudzu dokumentu arhīvā vairs nebija. Var spriest, ka pēc Pētera pavēles Ušakovs vairs neizmeklēja mīlas dēku, bet pievērsās Villima Monsa valstiskajai darbībai, un izrādījās, ka Monss ir varens kukuļņēmējs. Pratināšanā tika noskaidrots, ka pāris mēnešos viņš paņēma no Simbirskas tirgoņa persiešu ķēvīti, no svešzemju tirgotājas divus gabalus vissmalkāko mežģīņu un 500 zelta gabalus, Piemaskavas zemnieks iedeva 400 rubļu. Ērzelis - aidinieks no kāda lūdzēja "pazemībā dāvināts". Kāds ārzemju tirgonis dāvināja 100 pudeles un mucu vīna, kasti burgundieša, kasti šampanieša un citus labumus. Nariškins iedevis divas ķēves. Muižnieks Otjajcvs "vccas draudzības vārdā" - divus suņus līdz ar mednieku - dzimtcilvēku. No cara meitas Praskovjas Ivanovnas paņēma Oršas cicmu un nodevas piesavinājās. Izmantoja bijušo Voroņežas prokuroru Kutuzovu dokumentu viltošanai. Paņēma no Soļeņņikova 400 rubļus un iekārtoja viņu par zirgu puisi utt.

Villims Monss nesmādēja neko. Atraitnes izņēma no ausīm auskarus, bet trūcīgi virsnieki atdeva viņam pēdējos grašus!

Saņemto kukuļu saraksts bija garš, ar to pietika barga sprieduma pieņemšanai. Tiesas galavārdā teikts: tā kā Monss ir vainīgs kukuļņemšanā un piesavinājies svešu mantu, viņam tiek piespriests nāvessods, bet Monsa kustamais un nekustamais īpašums nododams imperatoram.

Arī šīs lietas līdzdalībniekiem piesprieda bargus sodus. Matrjonu Blanku pēra ar rīkstēm un izsūtīja

uz Toboļsku. Jegoru Stoļctovu sita ar rīkstēm un uz desmit gadiem nometināja Rogervikā. Pāžu Sokolovu (12 gadus vecs) tiesā nopēra un nodeva rekrūšos. Āksts un kambarsulainis Balakircvs tika cauri visvieglāk. Viņš saņēma desmit sitienus ar nūju un tika nometināts Rogervikā uz trim gadiem.

Spriedumu parakstīja I. Bahmetevs, A. Brcdihins, I. Ma- monovs, A. Ušakovs, I. Musins-Puškins, I. Buturļins un Jakovs Brjuss. Uz sprieduma malas Pēteris uzšņāpa: "Izpildīt atbilstoši spriedumam."

1724. gada 16. novembra desmitajā stundā Trīsvienības laukumā nāvessods tika izpildīts.

Garīdznieks Naciuss teica Villimam Monsam pēdējos atvadu vārdus. Rokās sadevušies, viņi uzkāpa uz paaugstinājuma, kur pie bluķa stāvēja bende. Monss ar bālām lūpām čukstēja pēdējo lūgšanu. Viņš grīļojās. Nometās pie bendes bluķa uz ccļicm, Naciuss pārmeta viņam krustu un atkāpās, Monss, aptvēris galvu rokām, nolika to uz bluķa.

Kad viss bija galā, galvu ar pusatvērtām acīm pacēla garas kārts galā. Ķermeni ar pīķiem uzsvieda uz gludam baļķim piesista rata, kur to ātri pārklāja sniegs. Stāsta, ka nākamajā dienā Pēteris, braukdams karietē kopā ar Katrīnu, licis kučierim iegriezties Trīsvienības laukumā. Pie ešafota kariete apstājās.

Pēteris atvēra durtiņas un klusēdams raudzījās uz Monsa galvu. Arī Katrīna vērās uz kārts galu, izturēja pārbaudījumu, nenodrebēja un neizplūda asarās…

24. novembrī Pēteris svinēja meitas Annas saderināšanos ar Holšteinas hercogu Kārli Fridrihu, kuru neieredzēja, bet nu vienā rāvienā paveica to, ko četrus gadus nevarēja saņemties izdarīt. Līdz šim brīdim viņš nebija devis nekādus norādījumus par troņa mantinieku vai mantinieci.

Pēc vēsturnieku domām, meitas sasteigtās kāzas bija rezultāts Pētera lēmumam gaidīt mantiniekus no Annas, nevis no Elizabetes. Annas saderināšanās notika māsas vārda dienā. Bez šaubām, visā tajā bija jābūt savai loģikai. Novembrī Pēteris deva arī rīkojumu izdarīt visu Aleksandra Menšikova lietu revīziju, kas pēdējam neapšaubāmi bija slikta zīme. Ar skaļu titulu apveltītais Menšikovs dižciltību tā arī neieguva: ņēma to, kas viņam nepiederēja, labprāt ielaida roku valsts kasē. Jau 1711. gadā tika uzsākta izmeklēšana, kura pašā tās sākumā atklāja, ka viņa gaišība piesavinājies labu tiesu valsts mantas. Taču izmeklēšana toreiz tika pārtraukta tikpat pēkšņi kā sākusies. Uz neizpratnes pilnajiem jautājumiem par tāda lēmuma iemeslu Pēteris ar dziļām skumjām atbildēja: "Viņš ir mans draugs…"

Bez šaubām, Pētera biežās prombūtnes laikā Menšikovs ar denilnciantu gādību bija lieliski informēts par Katrīnas mīlas intrigām un visu to no cara slēpa! Kāpēc? Vai raudzījās nākotnē un redzēja tronī Katrīnu, bet blakām - sevi, rīkotāju visās lietās? Menšikova klusēšanu Pēteris varēja uztvert vienīgi kā nodevību un nekavējoties viņu no sevis attālināja.

Dižais Krievzemes pārveidotājs atradās cilvēciski ārkārtīgi smagā situācijā: Pēteri bija nodevuši visi - sieva, draugs, pat āksts! Savā dzīvē Pēteris augstu vērtēja īstu draudzību. 1717. gadā, atrazdamies Parīzē, viņš sarunā ar reģentu Orleānas Filipu pēkšņi pajautāja, vai tam ir draugi. Reģents atbildēja apstiprinoši un sāka uzskaitīt visus savus ministrus. Pēteris pašūpoja galvu un vīlies noteica: "Kas tie par draugiem - tie ir kalpi!"

"Cilvēks ir laimīgs, ja atrod īstu draugu," - viņš bieži citēja iemī|oto grāmatu "Gudrības padomi".

"Nav vērtīgākas lietas kā labs un prātīgs draugs. Viens draugs atsver visu pasaules zeltu un sudrabu!" Kad nomira Leforts, kuru viņš uzskatīja par draugu un kura nāvi apraudāja, par "uzticamu draugu" kļuva Men​šikovs.

Pētera traģēdija bija jo lielāka tālab, ka viņam bija atlicis dzīvot vairs tikai dažus mēnešus, bet troņmantnieks nebija iecelts, testaments - neuzrakstīts… Drīz vien Pēteris stipri savārga. Izsauktais ārsts Blūmcntāls bija ārkārtīgi noraizējies. Pēteris vēma žulti, rokas un kājas kļuva zilganas, brīžiem viņš locījās sāpēs. 22. janvārī pie cara guļamistabas uzstādīja altāri. Kad Pēteris sauca princesi Annu, to meklēja vairāk nekā stundu, lai gan viņa atradās pils telpās. Pēteris mira, bet blakus nebija neviena, kas uzliktu uz pieres kompresi, samitrinātu sakaltušās, sasprēgājušās lūpas, noslaucītu sviedrus…

Pēc senas paražas 26. janvārī no cietumiem izlaida visus bluķiniekus. 27. janvāri Pēteris nomira.

Viņam blakus atrada tāfeli ar nepabeigtu testamentu: "Atstāt visu…"

Galminieki, kuriem pēdējā laika notikumi bija zināmi, ne mirkli nešaubījās, ka Menšikovam un Katrīnai cara nāve nāca tieši laikā. Turpretī tautā ziņa par Pētera aiziešanu "sacēla tādas vaimanas, kliedzienus un asarainas gaudas, ka tik milzīgas tautas šausmas nudien nemūžam nebija ne redzētas, ne dzirdētas".

Pēc 40 dienām - 8. martā - notika bēres. Ļaužu sirdīs sāpīgi atbalsojās Feofana I'rokopoviča zem Petropavlovskas cietokšņa katedrāles dobjajām velvēm teiktie vārdi: "Krievzcmieši, ko mēs darām, ko apglabājam? Pēteri Lielo apglabājam!"

PĒC PĒTERA Tikko beidzās oficiālas sēras, Katrīnas pilī sākās bezgalīgas izpriecas un "maskarādes". Ar Menšikova palīdzību tikusi Krievijas tronī, Katrīna attālinājās no valsts lietām un vienaldzīgi vēroja cīniņu starp P. Tolstoju, A. Devijeru, A. Ostcrmanu un citiem Augstākās Padomes locekļiem ar visvareno Mcnšikovu priekšgalā.

Taču ākstu Balakirevu viņa neaizmirsa un tūdaļ sūtīja kurjeru ar ukazu par tā atbrīvošanu un atgriešanos galmā. Slepenās kancelejas izmeklēšanā samocītais Balakircvs bija nosirmojis. Uz kāķa izmežģītās locītavas nežēlīgi smcldza. Tagad viņš jokoja piesardzīgi un vairījās satikties ar Menšikovu.

Drīz Katrīna sasirga. Balakirevs redzēja, kā Mcnšikovs steidzas izrēķināties ar saviem pretiniekiem, kuri gribēja Krievijas tronī apsēdināt vienu no Pētera meitām, nevis viņa mazdēlu, pamatoti baidīdamies no nākotnē iespējamās viņa atriebības par tēva - cara dēla Alekseja nāvi. Mcnšikovs, kā vienmēr pārliekas godkāres grauzts, Katrīnas drīzās nāves priekšnojautās izšķīrās par pārdrošu avantūru. Viņš nolēma nodrošināt troni Pēterim II, apprecināt to ar savu meitu un tādējādi uz visiem laikiem saradoties ar caru dinastiju. Lai pēcteči zina, kā ņiprais Maskavas puišelis, karstu pīrādziņu pārdevējs, pratis pacelties tik augstu (lai gan lasīt Un rakstīt ta art nebija iemācījies)!

Balakireva acu priekšā norisinājās drāma, kādu nevar redzēt pat visļaunākajā sapnī. Grāfu Pēteri Tolstoju, kura gudro galvu cars Pēteris tik augstu vērtēja, Menšikovs kopā ar dēlu izsūtīja uz Solovkiem un, atņēmis visus titulus, sapūdēja cietumā. Grāfu Antonu Dcvijcru, kurš bija viņa miesīgās māsas Annas vīrs, nerēķinoties ar sievas asarām un vaimanām, izsūtīja uz Toboļsku Sibīrijā. Vēlāk izsūtīja arī māsu ar četriem bērniem. Izrēķinājās arī ar pārējiem "augstākajiem padomniekiem".

Balakirevs ilgi atcerējās lietaino un vējaino sestdienu - 1727. gada 6. maiju. Dienas pirmajā pusē Satversmes tiesa pilnā sastāvā klausījās izdomātās un neveiklās apsūdzības pret tiesājamajiem. Trijos parakstīja "sentences", tad, Menšikova nemitīgi dzīti, brauca ziņot mirstošajai valdniecei. Gultā guļošā Katrīna ar nespēcīgu roku parakstīja Menšikova pabīdīto rīkojumu, no kura šausmīgi baidījās (Menšikovs par viņu zināja visu!), bet vakara devītajā stundā cariene negaidīti ātri nomira. Pilī sākās juceklis. Taču Mcnšikovu nodarbināja tikko sodīto personu nosūtīšana trimdā uz norādītajām vietām. Ja vien viņš zinātu, ka pašu gaida vēl rūgtāks liktenis!

ANNAS JOANOVNAS GALMĀ Annas Joanovnas valdīšanas beigās 1739. gadā Ivanam Balakirevam bija 40 gadu, bet viņa joki bija manāmi zaudējuši asumu un pārdrošību. Acīmredzot tam prātā bija cietums un izmežģītās locītavas. Viņa joki bija miermīlīgi un labsirdīgi.

Anna Joanovna, apveltīta ar "vīrišķīgu ķērienu", labi spēlēja biljardu, kas tolaik nāca modē, un dievināja kāršu spēles. Vēl viņai patika no pils logiem ar musketi šaut baložus, vārnas un kovārņus.

Vakaros, bezdarbībā nīkdama, viņa aicināja bagātākos augstmaņus uz karšu spēli. Likmēs viņai bija

iepatikušies gredzeni, zelts. Neskaitāmu sveču gaismā spēlēja līdz vēlai naktij…

Reiz, labā omā būdama, ķeizariene piedāvāja kāršu partiju Balakirevam. Ivans tūdaļ labprāt piekrita, bet ar noteikumu, ka spēlēs tikai "intereses pēc", jo viņam, kā jau zaldātam, neklājas nēsāt zeltu un briljantus.

Tika pieaicināti vēl divi partneri, un Balakirevs izskaidroja jaunos kāršu spēles noteikumus.

Zaudētājam bija jānovelk kāds apģērba piederums: kamzolis, parūka, sprādze, kurpes utt. Ķeizarienei bija ļauts pēc pašas ieskatiem atpirkties ar maciņa saturu, kādu lenti vai tabakdozi.

Spēle sākās. Balakircvs izrādījās labs spēlmanis, un drīz vien abi pieaicinātie augstmaņi palika vienā apakšveļā, pat bez zeķēm. Ķeizariene Anna Joanovna smējās tā, ka viņas dobjie smiekli atbalsojās visā pilī.

Būdama ļoti apmierināta, viņa par īpašas labvēlības zīmi lika turpmāk Ivanam Balakirevam izsniegt ēdienu no valdnieces virtuves…

Reiz ķeizariene stipri sadusmojās. Viņai bija ziņots, ka tauta nav apmierināta ar lielajiem nodokļiem un kurn.

"Veltīgi skaisties, valdniece - māmuļa," teica Balakircvs, "vajag taču tautai par savu naudu kādu prieciņu!"

Anna Joanovna pasmaidīja, taču aizejot atskatījās un pa​draudēja viņam ar pirkstu.

Mazkustīgā un agri miesās izplūdusī ķeizariene, kas mīlēja labi paēst, pulcēja ap sevi lielu skaitu (vairāk nekā piecdesmit!) jokdaru. Šis dīvainais un trokšņainais pālis ar savu bezjēdzīgo grūstīšanos pa dārgo parketu lika ārzemniekiem krietni pabrīnīties un nicīgi sakniebt lūpas. Svešzemniekus sevišķi šokēja tas, ka ākstu vidū bija dižciltīgu ģimeņu pārstāvji, kuri valdnieces kaprīžu dēļ tika bez žēlastības pazemoti.

Kņazs Goļicins-Kvasņiks, kņazs Ņikita Bolkonskis, grāfs Apraksins citu "muļķu" barā grūstījās ar elkoņiem un vaikstīdamies mūzikas pavadībā dejoja cits ar citu menuetu.

Kņazs Mihails (ioļieins (1697 1775) iesaukts par Kvasņiku, kuru Pēteris I 1714. gadā kopā ar citiem jaunajiem muižniekiem nosūtīja uz ārzemēm, bija klausījies lekcijas Sorbonā, ieguvis spīdošu izglītību un akreditēts par sūtni Itālijā. Tur viņš iemīlējās glītā itālietē. Līgava, dedzīga katoliete, izvirzīja noteikumu: viņam kaut vai slepeni jāpāriet katoļticībā. Mīlestībā tvīkdams, Mihails Goļicins, lai arī šaubīdamies, tomēr piekrita. Kādu laiku viņš ar jauno sievu bija laimīgs, taču atradās skauģis, kas uzskricelēja sūdzību uz Pēterburgu.

Uzzinājusi par kņaza grēku, Anna Joanovna aizsvilās dusmās, nekavējoties atsauca sūtni uz galvaspilsētu un lika gudrajam kņazam ieņemt vietu "muļķu" vidū. Goļicins padevīgi pakļāvās.

Annas Joanovnas laika kavētājs visvarenais Bīrons galma jokdariem nepievērsa nekādu uzmanību, pilnībā būdams aizņemts ar zirgiem, kapitāla vairošanu un savas piederības senajai franču dzimtai Bīroniem "pierādīšanu". (Jaunībā viņš bija zirgu zaglis un saucās Bīrons.)

Trīsdesmito gadu vidū galmā bija apmēram četrdesmit jokdaru. Anna Joanovna pat ieviesa jokdariem speciālu "Svētā Benedikta" ordeni, kuru, sarkanā lentītē iekārtu, nēsāja pogcaurumā. Dažkārt valdniece sava prieka pēc nostādīja visus ākstus ierindā ar sejām pret sienu un lika grūstīties. Bija jāuzmin, kurš kuru pagrūda. Jokdarus pārņēma azarts, tie sāka kauties, skrāpēties, plēst cits citu aiz matiem, bet ķeizariene un viss galms vai mira no smiekliem. īpašu Annas Joanovnas labvēlību baudīja jokdares kalmikiete Avdotja Bužeņinova, Māte - bezkāje, Darja Dolgaja, Akuļina Lobanova, Vecā Matrjona, Katrīna Kokša, Meiča Muižniece, bez tam arī pundurītes, tatārēni, kalmikieši, arābietes, persietes, mūķenes, visādas vecenes, ko sauca par sēdētājām, utt.

Parasti, tikko pamodusies, ķeizariene lika saukt jokdares, kurām vajadzēja bez apstājas pļāpāt un vaikstīties. Zem dūnu pēļa gulēdama un miegaini smaidīdama, ķeizariene klausījās viņu tarkšķēšanā.

Valsts arhīvā glabājas viņas pašrocīgi rakstītas vēstules ar norādījumu meklēt pa visu Krieviju

ļaudis, kas var tērgāt nenogurdami, un sūtīt tos uz galmu. Ķeizariene rakstīja uz Maskavu: "Pie atraitnes Avdotjas Zagrjažskas dzīvo viena meiča, sameklējiet to un sūtiet tūlīt šurp, tikai lai viņa nenobīstas, pasaki, ka ņemu to savā labvēlībā … savam priekam, jo stāsta, ka viņa daudz runājot."

Uz Pereslavļu nosūtītajā vēstulē teikts: "Sameklē starp meičām kādu, kas līdzinātos Tatjanai Novokščonovai, viņa, kā mēs jūtam, drīz nomirs, tad lai derētu viņas vietā; mūsu dabu tu zini, mēs ieredzam tādas, kam ap četrdesmit gadu un tikpat runīgas kā NovokŠčonova vai kņazes Nastasja un Aņisja Meščerskas."

Būdama liela cepešu un šķiņķu cienītāja, Anna Joanovna ātri izplūda miesās, kļuva smagnēja un neveikla, pat dienā ilgi vāļājās gultā. Guļamistaba viņai bija gluži vai kabinets, kur notika apspriedes ar ministriem, tika lasīti dokumenti, parakstīti valstiski svarīgi ukazi…

Viņa nereti uzrunāja jokdares: "Vai esmu veca kļuvusi, Filatovna?" Atbilde bija klaji glaimīga: "Ne drusciņas, māmulīt, nav ne kripatas vecuma jūsu augstībā!" Ķeizariene turpināja: "Cik tad resna es esmu, droši vien kā Avdotja Ivanovna?" Viņai apgalvoja, ka Avdotja ir par to divreiz resnāka, un cariene apmierināta pavēlēja: "Nu, Filatovna, runā!"

Pateicoties jokdaru pļāpāšanai, ķeizariene zināja visas pilsētas tenkas un galma ļaužu intīmās dzīves sīkumus. Viņa bija lietas kursā arī par Maskavas tenkām un šī iemesla dēļ sarakstījās ar turienes ģenerālgubernatoru S. Saltikovu, uzdodama viņam slepeni izzināt dažādu personu mājas dzīvi.

Reiz ķeizariene nolēma paklausīties Vasilija Tredjakovska dzejoļus, par ko viņš ar sarkasmu rakstīja: "Uz ceļiem stāvēdams, lasīju viņas gaišībai dzeju un šīs lasīšanas beigās izpelnījos no viņas rokām visžēlīgu pliķi." Ar to ķeizarienes mīlestība pret li​teratūru beidzās…

1739. gadā Anna Joanovna sarīkoja slavenās jokdaru kāzas Ledus pilī, kur viss, lielgabalus ieskaitot, bija darināts no ledus un ko visos sīkumos aprakstījuši vēsturnieki. Par kņaza Goļicina līgavu ķeizariene izraudzīja savu jokdari kalmikieti Jevdokiju Bužeņinovu. Notika dīvainas, līdz šim neredzētas kāzas, par kurām Ivans Balakirevs pajokoja: "Padevīgam bērnam arī tādas kāzas piederas."

Nākamajā gadā Anna Joanovna nomira. Kņazs Goļicins nometa āksta mici un, paņēmis līdzi sievu kalmakieti, aizbrauca uz dzimtas īpašumu Bratovščinu. Tālu projām no galma viņš nodevās savu dēlu izglītošanai, mācīja tiem vēsturi, matemātiku, valodas un filozofiju, ko jau Sorbonā bija iecienījis.

Rezultātā Krievija ieguva labus valstsvīrus…

Par Ivanu Balakirevu arhīvu dokumenti skopi pavēsta, ka reizi trīs četros gados viņam uz valsts kases rēķina uzšūts Preobraženskas pulka mundieris un ka viņš pārzināja saimniecības lietas, saņēma galma kalpotājiem domāto pārtiku, rosījās svētkos, rūpējās par savu bērnu audzināšanu un skološanu.

Jaunie favorīti un laika kavētāji ar izbrīnu uzzināja, ka pieticīgais un necilais Ivans Balakircvs ir slavenais Pētera jokdaris.

Jau ķeizarienes Elizabetes Pctrovnas laikā viņš iesniedza atvaļināšanas lūgumu un, saņēmis nelielu pensiju, devās uz savu paputējušo muižu Kostromas guberņā, kur 1763. gadā 64 gadu vecumā nomira.

Pazīstamais komponists, pianists un diriģents Milijs Balakircvs, pēc dažu vēsturnieku domām, piederēja pie slavenā jok​dara dzimtas, taču pats viņš par to nekādas ziņas nav atstājis…

Starp pagātni un nākotni Mihails Pavlušenko Operācijas "Dzelzs krusts" krahs jeb NLO 1915. gadā 1914. gada rudenī uz Pēterburgu atbraukušais angļu rakstnieks P. Gibons pavēstīja žurnāla "Ņiva" korespondentam, ka viņa zemē, kaut gan līdz ar kara sākumu augstākās sabiedrības dzīve pieklususi, skan devīze: "Dzīvojiet tā, kā dzīvojāt pirms kara!" Dāmas nolēmušas nevalkāt sēni tērpus. Viņas nevēlējās ar savām bēdām nomākt tos, kuru tuvinieki karo frontē. Rūpnieki solīja saglabāt kara ai/gājušo strādnieku darba vietas. Angļu kareivjiem luļa pavēlēts sabiedroto valstīs neielaisties intīmās attiecībās, tadeļ.idi saglabājot draudzīgu pieklājību un pašcieņu. Valdība piasīja kolonijām, ko tās var darīt uzvaras labā.

Indija, Kanāda, Austrālija, Dienvidamerika, Jaunzēlande un citas salas atbildēja: "Visu līdz pēdējam šiliņam un pēdējam vīram!" Vārdu sakot, Lielbritānija grasījās karot ilgi un apņēmīgi, tajā pašā laikā neizjūtot ne mazāko trūkumu.

Vācu cepelīni sagrāva britu ilūzijas. Pirmā pasaules kara laikā pilsētu bombardēšana kļuva par jaunumu ne tikai taktikā, bet arī kara stratēģijā. Tā radīja ekonomiskus zaudējumus un spēcīgi iedarbojās uz iedzīvotāju psiholoģiju. Ienaidnieka bumbas taču krita tūkstošiem kilometru tālu no frontes līnijas! Žurnāls "Gaisa kuģotājs" 1914. gada 11. numurā rakstīja: "Vācu ccpclīnu biežās vizītes pieminētas daudzu aculiecinieku stāstos, turklāt vairums no viņiem pienācīgi novērtē šo milzīgo gaisa kreiseru lielo morālo ietekmi uz karaspēku, sevišķi tad, ja lidotāji veic arī bombardēšanu. Taču pēdējā reti kad nodara būtiskus zaudējumus." Apsteidzot notikumus, pateiksim, ka runas par ccpclīnu mazo efektivitāti bija parasta dezinformācija, kuru kara laikā bieži izmantoja pretinieka maldināšanai. Tieši Lielbritānija pēc Vācijas kapitulācijas pieprasīja visus dirižabļus nodot uzvarētājām valstīm, bet līdz galam neuzbūvētos ccpelīnus iznīcināt.

Lūk, izraksts 110 angļu oficiālā ziņojuma par otro uzlidojumu salai 1915. gada 1. aprīlī: "Astoņos vakarā cepclīns (ZL 9) parādījās Ņūkāslas apkārtnē, metot bumbas uz Bleitas, Čepingtonas, Benlingtonas, l 'rcmlingtonas, Valscndasu.c. ogļu ieguves rajoniem. Pēc 35 minūtēm, veicis trīs kilometrus garu maršrutu, cepclīns aizlidoja. Pavisam nomestas 40 bumbas, gan sprāgstošās, gan degošās, rezultātā izcēlās ugunsgrēki un trīs cilvēki ievainoti. Pēc dažām ziņām, šis cepclīns pacēlies no Hclgolandes un kopumā nolidojis 1300 kilometrus."

Tādējādi jau 1915. gadācepelīni varēja nokļūt tālu ienaidnieka aizmugurē. Tic atrāva frontei ievērojamus spēkus un līdzekļus: zenītartilēriju, aviāciju, personālsastāvu. Bez tam cepelīni devās kaujas lidojumos jebkuros laika apstākļos - spēcīgā vējā, sniegputenī, dienā un naktī. Atcerēsimies, ka 1914. gadā sabiedrotajiem labākās lidmašīnas bija "vuazēni", bet vāciešiem - "albatrosi". Tās varēja pacelt ne vairāk par 300 - 400 kilogramiem kravas, ieskaitot degvielu, ekipāžu un bumbas. Tikai kara beigās tika radīti spēcīgi lidaparāti, kas bija piemēroti tāliem lidojumiem. Jāpiebilst, ka tie kara pēdējā posmā gandrīz nepārtraukti veica bombardēšanas reisus. Šajā sakarā gribu pastāstīt kādu epizodi, kuru uzzināju no pirmavotiem. Angļi slepeni gatavoja grandiozu savu spēcīgo lidaparātu uzlidojumu Berlīnei ar nolūku to pilnīgi sagraut. Uzlidojums bija paredzēts 1918. gada septembrī, un tikai pirmā pasaules kara beigas paglāba Vācijas galvaspilsētu no iznīcības.

Vilhelma 11 uztverē cepelīni, draudīgie gaisa vanagi, nebija tikai vienkārši stratēģiskie bumbvedēji vai tāllidotāji izlūki, bet vairāk gan ķeizariskās Vācijas soda līdzeklis. Sevišķi nežēlīga Anglijas bombardēšana sakās 1915. gadā. Kā lasītājs jau zina, tieši 1915. gada 21. maijā dirižabļi deva pirmo triecienu Londonai. Oficiālā Berlīne paziņoja, ka tādā veidā vācieši atbild uz neitrālo valstu karogu aizsegā notiekošajiem angļu karakuģu uzbruku​miem.

Jāteic, ka jau 1915. gada 3. februārī "Frankfurtes Avīze" publicēja valdības paziņojumu par Anglijas galīgo blokādi: "1. Ūdeņi ap Lielbritāniju un Triju un Lamanšs tiek pasludināti par karadarbības zonu. No 18. februāra šajā zonā tiks aizturēti visi ienaidnieka tirdzniecības kuģi, bet to komandas un pasažieri - saņemti gūstā.

2. Arī neitrālajiem kuģiem, kuri atstās karadarbības zonu, draudēs briesmas, jo 31 .janvārī britu valdība ļaunprātīgi izmantoja neitrālas valsts karogu un izdarīja plānotu uzbrukumu.

3. Kuģu pārvietošanās ziemeļu rajonos un Nīderlandes piekrastē ir apdraudēta."

(Vpcliniem bi ja paredzēta svarīga loma Lielbritānijas blokādē, h / m.imi gadījumi, kad vācu dirižabļi nolaidās ūdenī un pārmeklēja kuģus. 1917. gada 3. aprīlī L-33 ekipāža 90 kilometrus no krasta "karadarbības zonā" aizturēja norvēģu trismastnieku. Daļa cepelīna komandas pārsēdās uz kuģa un nogādāja to Hamburgā.

Taču Vācijas valdība acīmredzot nevēlējās aprobežoties tikai ar kuģu pārmeklēšanu. Un cepelīni devās ceļā uz pretinieka valstu galvaspilsētām - Parīzi, Briseli, Londonu… Tiesa gan, vāciešiem šie lidojumi nebija nekādas "pastaigas". 1916. gada 2. septembrī uz Londonu izlidoja sešpadsmit dirižabļi.

Anglijas piekrasti sasniedza tikai četrpadsmit. Trīs no tiem pagriezās atpakaļ, deviņi nokļuva salas vidienē, taču mērķi nesasniedza, un tikai divi dirižabļi aizlidoja līdz Londonai. Turklāt viens (SL-11) vēl tika aizdedzināts.

Cits piemērs. 1917. gada 19. oktobra naktī Angliju bombardēt devās vienpadsmit dirižabļi. Piecus no tiem vācieši zaudēja: L-44 atpakaļceļā notrieca francūži, L-45 degvielas trūkuma dēļ bija spiests nolaisties (ekipāža sadedzināja dirižabli un nokļuva franču gūstā), arī artilērijas apšaudē cietušajam L 49 nācās piezemēties un padoties gūstā. Ieraudzījis L-49 darbību, L-50 komandieris nosprieda, ka atrodas Vācijas teritorijā, un arī sāka nolaisties. Nolaišanās laikā notrūka viena no gondolām, un atvieglotais dirižablis šāvās augšup. Komandieris un piecpadsmit komandas locekļi izglābās ar izpletņu palīdzību, bet četri kopā ar dirižabli gāja bojā Vidusjūras viļņos. L-55 cicta artilērijas apšaudē, taču līdz Vācijai aizkļuva. Pēc nolaišanās to demontēja.

Viens no slavenākajiem jūras ccpclīnu komandieriem, kura navigācijas mākslu oficiālos Lielbritānijas bombardēšanas aprakstos angļi ne reizi vien augstu novērtēja, bija Horsts fon Butlars. Viņš savās atmiņās aprakstīja vienu no uzlidojumiem. Nodaļas virsraksts bija "Lidojums uz elli".

Dirižablis L-54 atgriezās no Anglijas pilsētu bombardēšanas. Jūrā sākās vētra un lietus. Ūdens no dirižabļa korpusa straumēm gāzās gondolā. No visām pusēm šķīda šļakatas. Ūdens lija aiz apkaklēm un piedurknēs, karšu galds bija pilnīgi slapjš, fon Butlara kara dienasgrāmata, burtiski, aizpeldēja.

Pēkšņi dirižablis, spēcīgas vertikālas vēja brāzmas skarts, nodrebēja un sāka krist. Augstums samazinājās par 500 metriem sekundē. Tad dirižablis atkal šāvās augšup. Tas atkārtojās vairākas reizes.

Neskaitāmas zibens šautras veidoja ugunīgu sienu. Blakus dirižablim gluži kā bumba lejup aizbrāzās lodveida zibens. Gondolā kļuva gaišs kā dienā. Naksnīgās debesis atspīdēja gaišzaļā krāsā. Nākamajā mirklī dirižabli aprija tumsa. Tas peldēja caur violetu gaismu.

Un atkal debesis iegaismoja neskaitāmas zibens mēles un ugunīgi "polipi". Visapkārt pērkondārdi un tūkstošiem uguņu. Un vidū - ar ūdeņradi pildīts gaisakuģis! Komandas locekļu acis bija apžilbinātas, dirižabli nežēlīgi dauzīja vēja brāzmas, taču tas čīkstot un drebot virzījās uz priekšu.

Komandieris saņēma novērotāju ziņojumus: "Deg ložmetēju mērķckļi!" Notika neparedzētais: ložmetēju mērķekļus tiešām apņēma gaišzilas liesmas, matrožu cepures gluži kā svēto nimbi ieskāva mirdzoši vainagi. Horsts fon Butlars izliecās caur iluminatoru un ieraudzīja, ka viss gaisakuģis izstaro elektrību. Tas līdzinājās milzīgam astrālam ķermenim. Komandieris atgriezās gondolā un paņēma cirkuli, lai veiktu maršruta aprēķinus, taču saņēma strāvas triecienu: arī cirkulis bija elektrizējies. Ārpusē ik sekundi pašķīda neskaitāmas zibens šautras.

Butlars saprata, ka viņam jāizkļūst caur šo uguns sienu, un paziņoja motoristiem: "Ja kaut viens

motors pārstās darboties, mums visiem beigas." Vējš pieņēmās spēkā, tā brāzmas kļuva aizvien spēcīgākas. Dirižabļa korpuss čīkstēja un vaidēja. "Tā bija īsta elle," atcerējās L-54 komandieris. Taču dirižablim izdevās izlauzties caur vētru, un tas laimīgi nolaidās Nordholcā.

"Mūsu mazajā kazino," turpina savas atmiņas fon Butlars, "par šo lidojumu daudz runāja un strīdējās, vai ar ūdeņradi pildītam kuģim ir bīstami lidot cauri negaisam. Es teicu: "Jā." Mans skolotājs leitnants Štikcrs atbildēja: "Nē." Diemžēl man izrādījās taisnība. Pēc dažām dienām - 1915. gada 3. septembri es vēroju, kā pēc lidojuma nolaidās leitnanta Štikera komandētais L-10. Tas atradās apmēram 200 metru augstumā. Saules radiācijas ietekmē kuģis bija kļuvis viegls, tādēļ komandierim, lai nolaistos, vajadzēja iegūt līdzsvaru un izpūst gāzi. Aptuveni kilometra augstumā parādījās neliels negaisa mākonis - tīrais sīkums! Kuģis pagaisa mūsu skatienam šajā mākonī. Mēs stāvējām un gaidījām… Pēkšņi mākonis kļuva ugunīgi sarkans. Kas tur notika? No mākoņa atdalījās gara, krītoša lāpa. Neaprakstāmas šausmas. Mēs stāvējām klusēdami. Smaidīgais mākonītis bija iznīcinājis kuģi un tā komandu."

Vēl viens fon Butlara piedzīvotais gadījums atceļā pēc Anglijas bombardēšanas. Virs salas dirižabli nežēlīgi apšaudīja zenītartilērija. Komandieris saņēma ziņojumu, ka no viena centrālā nodalījuma izplūdusi gāze. Kuģis vairs nespēja noturēties gaisā un bija spiests piezemēties. Butlars pareizi novērtēja situāciju un sāka aplēst, kurā vietā kuģis nokritīs. Cepclīns atradās tieši Ziemeļjūras vidū. Taču viņš vēl nebija pabeidzis aprēķinus, kad kuģa korpuss nokrakšķēja: tas varēja pārlūzt. Komandiera palīgs Šillers pajokoja: "Kapteiņa kungs! Kuru kuģa daļu jūs gribat komandēt pēc tam, kad mēs pārlūzīsim - priekšdaļu vai aizmuguri?"

Butlars nepaguva atbildēt, jo ar skaļu krakšķi pārplīsa viens no sastiprinājumiem. Komandierim un palīgam pēkšņi prātā iešāvās viena doma: "Enkura tauva!" Ccpclīna priekšgalā atradās gara enkura tauva, kuru izmantoja piespiedu nolaišanās gadījumos. Vairs nebija laika nodot rīkojumus matrožiem, un Butlars ar Šilleru metās skriešus pa koridoru. Viņi satvēra tauvu un sāka to nostiept starp spraišļiem tukšo gāzes balonu atrašanās vietā. Tādā veidā karkass tika nostiprināts. Ari šoreiz Butlaram izdevās smagi cietušo dirižabli nogādāt bāzē.

Horsts fon Butlars pirmā pasaules kara gados komandēja sešus cepclīnus, veica daudzus kaujas lidojumus un ar godu izkļuva no viskritiskākajām situācijām. Uz viņa dirižabļa korpusa greznojās augstākais apbalvojums - ordenis, kurš vācu gaisa kara flotē bija piešķirts tikai nedaudziem visizcilākajiem kara lidotājiem. Pilotāžas mākslu Butlars apguva uz "Hanzas". Viņš bija norīkots dirižabļa Z-2 komandas sastāvā. 1913. gada 17. oktobrī neparedzēti apstākļi aizkavēja jauno lidotāju uz zemes, un Z-2 aizlidoja bez viņa. Tas arī izglāba Butlaru, jo todien dirižablis gaisā uzsprāga un visa komanda gāja bojā.

Butlars karoja arī Austrumu frontē. No 1916. gada 28. maija līdz 1917. gada 11. janvārim viņš kā LZ-62 (L-30) komandieris parādījās Krievijas debesīs.

Tātad vācu cepelīni bija pakļāvuši visas pretinieka valstu galvaspilsētas, izņemot Krieviju. Ķeizara brālis admirālis princis Henrijs un Baltijas vācu llotcs komandieris sāka plānot dirižabļu uzlidojumu Petrogradai. 1915. gada vidū plāns bija gatavs un tam tika dots nosaukums "Operācija "Dzelzs krusts"".

Krievijas galvaspilsētas bombardēšana tajā lika atzīta par "vitāli svarīgu".

Acīmredzot tādēļ, ka Vilhelms II bija iedomājies: vajag tikai pirmajām bumbām nokrist uz Pētera pilsētas - un Krievijas impērijas armija kapitulēs.

Plāns bija gatavs. Krievijas galvaspilsēta atradās tikai 500 kilometrus no frontes līnijas. Likās, pilsēta jau rokās. Taču 1915. gadā vāciešiem Austrumu frontē nebija dirižabļu, kuri spētu aizlidot līdz Petrogradai. Tādi parādījās tikai 1916. gadā un bijaīsti milzeņi. Tie varēja pacelt līdz 30 tonnām smagu bumbu un nolidot vairākus tūkstošus kilometru. Gondolā atradās vieglais lielgabals un divi ložmetēji, viens ložmetējs atradās dirižabļa priekšgalā un viens vai divi apvalka augšdaļā. Tāds bruņojums deva cepelīnam iespēju atkauties no vairākām lidmašīnām. Ir zināms gadījums, kad cepclīns aizstāvējās pret sešām angļu lidmašīnām.

Taču vācu uzbrukumu Petrogradai aizkavēja divi apstākļi: krievu zenītlielgabali un nelabvēlīgais laiks. Lai dirižabļi sevi priekšlaikus neatklātu, lidojumam vajadzēja izmantot garās ziemas naktis. Lai pagūtu bombardēt un veiksmīgi atgriezties bāzē, frontes līniju vajadzēja šķērsot dienā. To varētu izdarīt, ja debesis būtu apmākušās, taču mākoņu sadzenāšanai nepieciešams rietumu vējš. Krievijas Eiropas daļā, kā zināms, valda austrumu vēji, tādēļ pārsvarā ir skaidrs laiks. Turklāt lidot uz Petrogradu rietumu vējā būtu bīstami: 25 - 40 procenti dzinēju jaudas tiktu patērēti cīņā ar vēju un dirižabļi nespētu atgriezties mājās.

Bija arī tehniskas grūtības. Tajos laikos vēl nebija skābekļa aparātu. Lidotājus ārkārtīgi nogurdināja ilgstošie lidojumi lielā augstumā, kur valdīja aukstums un trūka skābekļa. Gadījās, ka daļa komandas pat zaudēja samaņu. Tā notika ar dirižabļa Z-44 komandu 1917. gada maijā. Sals un skābekļa trūkums pievārēja gandrīz visus lidotājus. Apstājās lidaparāta motori, un pāri Harvičai, kuru vajadzēja bombardēt, vējš nesa dirižabli atklātā jūrā. Tikai pašā Ziemeļjūras vidū dažiem darbspējas saglabājušajiem pilotiem izdevās iedarbināt divus motorus. Z-44 komandai paveicās - tā laimīgi nokļuva mājās. Taču 1917. gada oktobrī stiprs vējš sadauzīja četrus lielā augstumā lidojošus vācu dirižabļus.

Interesanti, ka zemākajos atmosfēras slāņos laiks toreiz bija lielisks.

Tātad bija jāsagatavo uzlidojums Petrogradai. Vispiemērotākais maršruts bija Somu līča piekrastes virzienā. Laiku pa laikam tur sāka parādīties vācu cepelīni. Taču, kā 1916. gada 10.- 11. numurā rakstīja žurnāls "Gaisa kuģošanas tehnika", dirižabļi sasniedza tikai ieeju somu līcī. Tālāk tos nelaida krievu artilēristi. Krasta lielgabaliem gandrīz 200 metrus garie "cigāri" bija lielisks mērķis. Piloti to labi apzinājās. Līdz ar pirmajiem šāvieniem dirižabļi griezās atpakaļ. Tādējādi vācu ccpclīnu uzlidojums Petrogradai bija vēl bezcerīgāks nekā uzlidojums Londonai.

Lēmumu par dirižabļu uzlidojumu Petrogradai vajadzēja pieņemt Baltijas jūras dirižabļu diviziona komandierim Petcram Štrasseram. Viņš bija slavens cepelīnu pilots un drosmīgs virsnieks, kuru padotie mīlēja. Acīmredzot viņam nebija pa prātam politiskā spēle, kurā Pctrograda, cepelīni un to piloti atradās ķīlnieku lomās. Štrassers bija "Baltijas intermēdijas" atklāts pretinieks. Viņam pietika ar Londonas bombardēšanā zaudētajiem ccpelīniem… Taču bija karš, un pats ķeizars lika nomest bumbas uz Krievijas galvaspilsētu. Šim nolūkam bija atsūtīti paši modernākie dirižabļi. Cik spēdams, Štrassers izvairījās no šī nodoma īstenošanas. Varbūt pat ne tādēļ, ka viņam bija žēl Ziemeļu Palmīras. Visticamāk, ka pieredzējušais speciālists paredzēja operācijas iznākumu. Kad izvairīties vairs nebija iespējams, Štrassers mēģināja Petrogradas bombardēšanai paredzētos jaunos dirižabļus aizstāt ar nolietotiem lidaparātiem. Arī tas viņam neizdevās. Atlika vienīgi sūtīt dirižabļus uz nepakļāvīgo galvaspilsētu.

Tagad par diviziona komandiera pretinieku un sabiedroto kļuva laika apstākļi. Tikai pareizi izraudzīts uzlidojuma datums deva komandai cerības ne vien veiksmīgi izpildīt kaujas uzdevumu, bet arī izdzīvot. Beidzot Štrassers pārliecinājās, ka izdarīt negaidītu uzbrukumu Krievi jas galvaspilsētai palīdzēs garās naktis. Operācija '"Dzelzs krusts" bija ieplānota 1916. gada 29. novembri. Taču izrādījās, ka dažas tehnikas detaļas plānā nebija paredzētas. Piemēram, lielā aukstumā sasala dirižabļu degviela.

Operācija uz vienu mēnesi tika atlikta, lai varētu atrast pretlīdzekli. Tagad katrā izdevīgā gadījumā dirižabļi lidoja uz Rēveli. Šo kaujas uzdevumu laikā tika risinātas arī zinātniski tehniskas problēmas.

Izrādījās, ka degvielas sasalšanu nekādi nevar novērst.

P. Štrassers pavēlēja Martinam Ditriham gatavot dirižabli LZ-84 (L-38) lidojumam uz Pctrogradu. Šis dirižablis bija speciāli būvēts Rēveles un Petrogradas bombardēšanai. Tā tilpums bija 55 200 kubikmetri, garums - 196,5 m, maksimālais diametrs - 23,93 metri. Tas varēja pacelt 32,5 tonnas kravas.

Seši ātrumi nodrošināja ātrumu 103,3 kilometri stundā, dirižablis spēja pacelties 4100 metru augstumā un nolidot 7400 kilometrus. Cik ļoti tāda mašīna noderētu kravu pārvadāšanai grūti sasniedzamos reģionos!

Taču 1916. gada 29. decembri cepclīns pacēlās no Zērapcnas (Kēnigsbcrgas tuvumā) un devās Krievijas galvaspilsētas virzienā. Tam līdzi bija diennakts degvielas krājums un brīnišķīga vāciešu Jaungada dāvana petrogradiešiem - trīs tonnas bumbu.

Dirižablis izlauzās cauri mākoņu slānim un nokļuva 2800 metru augstumā. Inerces dzīts, tas pacēlās līdz 3050 metru augstumam. Viegli ģērbtā komanda sāka aukstumā drebināties. Termometrs rādīja 8 grādus zem nulles. Ar to pietika, lai sasaltu kompass. Turklāt izrādījās, ka cauruļvados sāk sastingt eļļa.

Kapteiņleitnants Ditrihs lika mehāniķiem laiku pa laikam apgāzt otrādi 8 kilogramus smagās eļļas tvertnes. Tas deva labu rezultātu, dirižablis virzījās uz priekšu. Taču radās jaunas nepatikšanas: aizsērēja aizdedzes sveces. Nācās tās visu laiku tīrīt, atrodoties ledaini aukstās, visiem vējiem pakļautās motora gondolās.

Ar biezu ledus slāni klātais gaisakuģis tik tikko kustējās. Neatlaidīgais Martins to spītīgi vadīja uz Petrogradu. Pulksten 21 viņš saprata, ka Krievijas galvaspilsētu sasniegt neizdosies, un pagriezās uz Sāmsalu. Tur atradās liela krievu gaisa karabāze.Taču spožā ziemeļblāzma lika Ditriham šaubīties, vai viņš lido pareizā virzienā. Blāzma bija tik tuvu, ka komandieris baidījās, vai tā neuzspridzinās apvalkā esošo ūdeņradi.

Pēc aprēķiniem iznāca, ka pulksten 1.22 dirižablim jāatrodas virs salas. Stūrmanis nespēja komandierim nekā palīdzēt, neviens nezināja, kas atrodas apakšā - zeme vai ūdens. Biezi mākoņi iekļuva pat gondolas iekšpusē.

Pulksten 2.21 Ditrilis atmeta domu par salas bombardēšanu. Viņš uzņēma kursu uz dienvidiemdienvidrietumiem un steidzās mājup. Pēkšņi labajā pusē vidējais motors sāka gaudot. Izrādījās, ka viens no gultņiem nav izturējis lielo slodzi.

Motoru nācās apstādināt. Dirižablis vēl vairāk palēnināja gaitu, tam bija arvien grūtāk cīnīties ar vēju. Taču brāzmas pieņēmās spēkā. Arī meteoroloģiskā prognoze nebija iepriecinoša: ziemeļrietumu vēji nesa sev līdzi nepastāvīgu laiku.

Tagad komandierim bija tikai viens uzdevums: ātrāk nogādāt lidaparātu līdz dzimtajam krastam.

Dirižablis lidoja bez orientieriem. Kā par spīti vēja brāzmas to dauzīja un mētāja no vienas puses uz otru.

Pulksten 4.45 radiatoros sasala ūdens. Motori apstājās. Pieredzējušais gaisa kuģotājs Ditrihs saprata, ka dirižablis iekritīs jūrā. Viņš vēlējās tikai vienu: lai tas notiktu tuvāk krastam. Pārsalušic mehāniķi ar stingiem pirkstiem darbojās motoru gandolās. Par laimi, pulksten septiņos motori sāka darboties.

Iepriecinātais komandieris 300 metru augstumā cauri sniega vētrai vadīja dirižabli uz krastu. Katrs komandas loceklis sapņoja tikai par vienu: "Ātrāk mājup, mājup, mājup…"

Sniega kārta uz pārvalka kļuva arvien biezāka un biezāka, no dzenskrūves lāpstiņām krītošie ledus gabali gluži kā šāviņu šķembas brāzās garām komandiera gondolai un kuru katru mirkli varēja pārsist tās apvalku. Lielākā daļa Ziemas pils bombardēšanai paredzēto bumbu tika izsviestas pāri bortam, matroži izlēja pustonnu degvielas. Tas palēnināja dirižabļa kritienu lejup. Zem smagās sniega kārtas, kas klāja stabili/atoius, dirižabļa pakaļgals iegrima ūdenī, kuģa priekšgals kā bāka slējās virs ūdens līmeņa.

Cepelīna ass un ūdens virsma veidoja 15 grādu leņķi, taču gaisakuģis tā vien tiecās izslieties vertikāli. Ditrihs neapjuka. Viņš lika apturēt dzinējus un pārnest atlikušās bumbas (to bija 560 kilogrami) no kuģa pakaļgala uz priekšgalu. Kurš zina Arhimēda likumā izteiktos lidaparāta darbības principus, tas saprot, ka LZ-84 likteni tobrīd izšķīra minūtes un sekundes. Degvielu no aizmugures bākām ar rokas sūkņiem pārsūknēja uz otru kuģa galu. Tikai tad dirižablis visā garumā nogūlās ūdenī. Tas notika pulksten 10 no rīta. Vai var iedomāties, cik milzīga bija komandas fiziskā un emocionālā slodze?

Mazliet nomierinājies, Ditrihs sāka risināt nākamo problēmu: noteikt dirižabļa atrašanās vietu.

Joprojām sniga. Tomēr tālumā varēja tikko jaušami samanīt krastu. Viss liecināja, ka dirižablis nokritis netālu no Liepājas. Pusdienlaikā kļuva mazliet siltāks. Acīmredzot apvalkā esošās gāzes temperatūra paaugstinājās, un cepclīns it kā atguva spēkus. Tas sāka enerģiski šūpoties. Ditrihs saprata, ka radusies izdevība pacelties gaisā. Un LZ-84 atkal lidoja augšup. Tagad Ditrihs dzina un dzina dirižabli, kamēr ieraudzīja mūžzaļu mežu. Uz tā koku galotnēm viņš dirižabli nosēdināja.

Dažus komandas locekļus nosūtīja pēc palīdzības, pārējie centās dirižabli piesiet pie kokiem. Pēkšņi stipra vēja brāzma izrāva lidaparātu no pilotu nogurušajām rokām un trieca pret kokiem. Dirižabļa

karkass pārlūza uz pusēm, kuģa priekšgals un aizmugure tika saplacināta. Taisni tad ieradās vairs nevajadzīgie palīgi. Taču tic atnesa pilotiem priecīgu vēsti: izrādījās, ka dirižablis nolaidies Kurzemē pie Ziemupes. Agrāk šī teritorija piederēja krieviem, bet pašreiz to bija okupējuši vācieši.

1917. gada 31. janvārī Štrasseram nācās nosūtīt uz Pctrogradu vēl vienu dirižabli. Pagaidām nav izdevies precīzi noskaidrot tā numuru. Pēc angļu ziņām, tas bijis LZ-80 (L-35), kuru komandējis Herberts Erlihs, turpretī vācieši apgalvo, ka tas bijis LZ-68 (LZ-98) leitnanta S. Lemana vadībā. Tomēr šī briesmīgā lidojuma norise ir zināma.

Jau pulksten 17 dirižablis atradās virs Liepājas. Pagaidām viss noritēja labi, un komandieris cerēja nemanīts nokļūt līdz Vinavai, no kurienes līdz Somu līcim ar roku var aizsniegt. Stūrmanis ziņoja: "Mākoņu joslas virsējā mala atrodas mazliet virs 900 metru augstuma." Kuģis sāka pacelties, lai lidotu virs mākoņiem. Taču izrādījās, ka mākoņi sniedzas līdz 2500 metru augstumam. Bet tādā augstumā dirižabļa apvalks ātri apledoja. Ledus, kas pārklāja gaisakuģa astes daļu, lika lidaparāta priekšgalam pacelties augšup. Pa gaiteni sāka ripot bumbas, kas kuru katru brīdi varēja uzsprāgt. Lidotāji gluži kā skudras gandrīz 100 metrus rāpās augšup, pārvietodami 50 kilogramus smagās bumbas. Tā dirižabļa līdzsvars tika atjaunots.

Pulksten 19 gaisakuģis beidzot izrāvās no mākoņu gūsta. Apkārt pletās skaidras, zvaigžņotas debesis.

Bija ļoti auksts. Ziemeļrietumu vēja ātrums sasniedza 70 kilometrus stundā. Atlūzušie ledus gabali nepārtraukti bombardēja gondolas. Kāds no tiem sadauzīja degvielas līmeņa rādītājus. Ūdens radiatoros sasala. Beidzās degvielas automātiskā padeve dzinējiem. Komandieris pavēlēja sūknēt degvielu ar rokas sūkņiem, bet pats neatlaidīgi vadīja dirižabli uz Pctrogradu.

Aptuveni vienos naktī gaisa kuģotāji ieraudzīja pilsētas uguņus. Pēc aprēķiniem varēja spriest, ka tā ir Baltijskas osta. Labs mērķis. Cepclīns devās turp. Drīz vien no vilinošā mērķa nācās atteikties: spēcīgajā vējā pārslogotais dirižablis varēja nokrist jūrā.

Pagriezies uz dienvidrietumiem, dirižablis virzījās gar piekrasti, vārda tiešākajā nozīmē spraukdamies cauri sniega aizsegam. Pretvējš bija tik stiprs, ka dirižablis stāvēja uz vietas, lai gan dzinēji Strādāja ar pilnu jaudu. Brāzmās svaidīja lidaparātu. Mainījis augstumu, komandieris sāka meklēt ceļavēju. 150 metru augstumā patiešām pūta dienvidaustrcnis. I'as bija gandrīz tieši tas, kas vajadzīgs, un komandieris atguva garaspēku. Nomocījusies komanda neparko nevēlējās atteikties no Pctrogradas bombardēšanas. Taču skaļš brīkšķis liecināja, ka salūzusi labās puses dzinēja skrūve. Dirižablis pacēlās mazliet augstāk un pēc iespējas ātrāk devās mājup. Pulksten 9.10 cepclīns veica piespiedu nolaišanos savā teritorijā. Tas bija atradies gaisā tieši 17 stundas. Vēlāk izrādījās, ka slikto laika apstākļu dēļ dirižablis nebija varējis aizlidot pat pāri savas teritorijas robežām.

Kopš 1917. gada beigām vācu gaisa flote cieta smagus zaudējumus. Nordholcā sprādziens uz zemes iznīcināja uzreiz sešus dirižabļus. Tā iemesli joprojām nav noskaidroti. 1918. gada 5. augustā uz L-70 gāja bojā leģendārais Peters Štrassers. Kur nu vairs domāt par jaunu Pctrogradas bombardēšanu!

Vācu dirižabļu būvniecība beidzās ar septiņu kaujasspējīgāko dirižabļu iznīcināšanu pašu spēkiem.

Divpadsmit dirižabļi tika izjaukti, piecus nācās atdot Francijai un Itālijai, bet pa vienam izjauktam lidaparātam - Beļģijai un Japānai.

Vai vācieši mēģināja ar ccpclīniem lidot arī uz Krievijas vidieni? Tiešas atbildes uz šo jautājumu nav, bombardēšanās radīti materiālie zaudējumi nav fiksēti. Tomēr no vācu Austrumu frontē lielākās dirižabļu bāzes Zērapenā līdz, piemēram, Astrahaņai bija 2100 kilometru. Cepclīns varētu līdz turienei aizlidot un atgriezties.

Tātad šādi lidojumi bija iespējami. Krievijas valsts kara vēstures arhīvā glabājas Pirmā pasaules kara laika ziņojumi, kuros attālu garnizonu komandieri informē priekšniecību par neno​skaidrotu lidaparātu parādīšanos.

"Slepeni Iekšlietu ministrijai no Penzas policijmeistara 1915. gada 2. oktobrī Nr. 29. Penza. Saņ. Nr. 135 5.10.1915. Viņa augstībai Penzas garnizona priekšnieka kungam. Šajā datumā aptuveni pulksten trijos

dienā virs Penzas pilsētas atradās kāds lidaparāts. Tas pamanīts virs nometnes "Mandžūrijā", no kurienes pārvietojās uz pilsētas centru, riņķoja virs Katedrāles laukuma, tad devās hipodroma virzienā un pazuda.

Aparāts turējās ievērojamā augstumā, un nebija iespējams to apskatīt. Man ir tas gods par minēto ziņot Jūsu augstībai. Policijmeistars."

Dīvaini: kara laikā gaišā dienas laikā lielas pilsētas centrā parādās lidaparāts, taču lidojuma lielā augstuma dēļ to nevar identificēt. 1915. gadā tā nevarēja būt lidmašīna. Jau tolaik vācieši dažus savus dirižabļus ar speciālām metodēm (piemēram, atvieglojot konstrukciju) pārvērta par bumbvedējiem, kas varēja lidot lielā augstumā. Esmu atradis ziņas, ka tādi lidaparāti varēja nomest bumbas 110 7000 - 8000 metru augstuma, taču, zinot šādu dirižabļu radīšanas grūtības, nevaru nosaukt šī cepelīna tipu. Tomēr varu nemaldīgi apgalvot, ka dirižablis L-70, kurš konstruēts un būvēts 1915. gadā, lidoja 6400 metru augstumā.

Tāliem izlūklidojumiem piemērotā lidmašīna DN 10-A 1919. gadā pacēlās 5800 metru augstumā. Vispār tā laika cietie dirižabļi (t.i., vācu cepelīni un angļu "R") kopējās slodzes ziņā pārspēja aeroplānus 17 reizes, lai gan to dzinēju jauda bija tikai 2,7 reizes lielāka nekā lidmašīnu motoru jauda.

Tātad iespējams, ka virs Penzas lidoja cepclīns. Kādēļ gan ne? Ir vispārzināms, ka vāciešiem patika nestandarta risinājumi. Piemēram, Lielā Tēvijas kara gados vācu diversanti tieši šajā apvidū ierīkoja slepenos lidlaukus.

Starp citu, tajā pašā mapē glabājas dokumenti, kuros esošās liecības par neticamiem atgadījumiem droši vien tā arī paliks neatminētas. Tajos aculiecinieki apgalvo, ka 1915. gadā redzējuši ccpclīnu Astrahaņas guberņā. "Astrahaņas garnizona priekšnieks. 1915. gada 4. oktobrī. Nr 9200. Kazaņas kara apgabala štābs 1915. gada 10. oktobrī. Nr. 50 947/21 583. Kara apgabala komandierim. 27. septembri Astrahaņas gubernators saņēma kalmiku tautas pārrauga ziņojumu par to, ka 26. septembrī Kalmikijas stepē Kalmiku pārvaldes automašīnas šoferis sešas verstis no Astrahaņas dienā redzējis vadāmu aerostatu, līdzīgu "eepclīnam". Tajā pašā laikā cilā stepes rajonā no ciema, kas atrodas 150 verstu attālumā no Astrahaņas, saņemtas ziņas par naktī gaisā dzirdētu motoru troksni un redzētu prožektora gaismu. 28. septembra rītā Saviča kungs, kuram bija uzdots pārbaudīt baumas, ziņoja, ka šoferis OJeņevs pulksten 11 lielā attālumā redzējis kaut ko dirižablim līdzīgu Beškulas stacijas tuvumā, 50 verstis no Astrahaņas. Pēc ziņojumiem var spriest, ka dirižablis atradies nelielā augstumā… bijis "cepclīnu" tipa un bojāts." Šo baumu dēļ gubernators jau 27. septembrī lika sākt izmeklēšanu, un uz stepi tika nosūtīts Astrahaņas guberņas žandarmērijas pārvaldes priekšnieka palīgs rotmistrs Zvaigzne ar amatpersonu "komandu". Pulksten 11 vakarā viņi automašīnās izbrauca stepē. Meklējumi ilga līdz 1. oktobrim. Ne dirižabli, ne tā nolaišanās pēdas neatrada. Visas amatpersonas un policija saņēma rīkojumu turpināt novērošanu.

Lūk, izraksti no iedzīvotāju aptaujas protokoliem. Akmeņkaļu darbuzņēmējs Vasilijs Sokolovs, dzīvo Astrahaņā, personiskajā mājā ceturtajā Bakaldinas ielā: "Nojūdzis zirgu, iegāju istabā un kopā ar saimnieku dzēru tēju. Pēc tam - ap pusčetriem no rīta - izgāju pagalmā, iejūdzu zirgu un izbraucu no sētas līdz ar saimnieku, kurš ari devās uz Mihailovskas sādžu. Pie vārtiem apstājos savas vajadzības pēc, un pēkšņi debesīs aiz Ikicohuras trakta pamanīju it kā zvaigzni. Tā sāka tuvoties, kļuva lielāka un izskatījās kā kvadrāts ar piecus veršokus garām malām. Zvaigzne strauji laidās lejup un tajā pašā laikā tuvojās, tas ir, virzījās slīpi.

Pamanīju, ka aiz uguns iezīmējas brūna cigārveidīga figūra. Tuvojās rītausma, spīdēja mēness, debesīs mirdzēja zvaigznes. Laiks bija skaidrs. Neviena mākonīša. Zem cigārvcidīgās figūras ieraudzīju it kā piekarinātu laivu, reizes septiņas mazāku.

Pati figūra likās piecas sešas asis gara. Laivā manīju sešu cilvēku ēnas. Pieci sēdēja, viens stāvēja vai vismaz atradās augstāk par pārējiem. Kustības nemanīju. Nekādu troksni nedzirdēju. Aprakstītās parādības atradās nevis man virs galvas, bet priekšā - Harakusu virzienā. Attālumu pateikt nevaru, domāju, ka trīs verstis no manis, 40 - 45 grādu leņķī.

…Tad pēkšņi no figūras izšāvās gaismas stars, kā zibens apgaismojot zemi un mani apžilbinot. Tajā pašā laikā cigārvcida figūra pagriezās perpendikulāri pret iepriekšējo kustības virzienu ar priekšgalu pret Astrahaņu. Gaisma izbalēja un samazinājās. Pagrieziena laikā figūras aizmugurē griezās kaut kādas "lāpstiņas". Likās, ka beluga ūdenī kulsta asti, es to redzēju minūtes desmit. Tad figūra pagriezās un aizlidoja uz ziemeļiem, līdz izzuda skatienam." Jāsaka, ka "Kalmiku tautas pārvaldniekam" B. Krištofovičam V. Sokolovs tikai izsaka domu, ka tas varētu būt cepclīns. Aptaujā viņš liecināja, ka dirižabli nav redzējis pat zīmējumos. Tajā pašā sakarā citā protokolā Ikicohurovskas Ulusa Kalmiku kņazs Ccrens Badmajcvs: "Beškulas virzienā sešu septiņu verstu attālumā no manis parādījās melnu dūmu mutulis, kas ātri cēlās augšup un sadalījās divās daļās: viena virzījās uz dienvidiem, otra uz rietumiem. Attālinoties no zemes, tās kļuva garenas un atgādināja laivas. Redzēju šīs laivas trīs četras minūtes. Sākumā tās bija apaļas, tad acumirklī ieguva iegarenu formu.

Pēc 40 - 50 minūtēm atkal pilnīgi skaidri ieraudzīju "laivu" kreisajā pusē, augstu virs horizonta. Tā pazuda pēc pāris minūtēm. Tajā dienā bija stiprs vējš. Redzēju, kā "laiva" sāniski šūpojas… Abos gadījumos automašīna stāvēja tai kaut ko laboja." Aculiecinieks ar trim pavadoņiem brauca automašīnā.

Līdzīgu ainu tajā pašā vietā bija redzējuši arī kalmiki, kuri dzina lopus uz Kalmiku tirgu.

Harakusas Ulusa pin valdes rakstvedis P. Durovs: "Pamanīju, ka uz Astrahaņas pusi virzās kaut kādi mākonīši, tic bija gareni un turējās atstatu viens no otra. Pievērsu uzmanību tādēļ, ka tic gāja pretī vējam un pārējiem mākoņiem, bez tam mākoņi bija dūmakaini, bet šie divi melni… Mēs ar šoferi ievērojām, ka austrumu pusē no paugura paceļas kaut kāds melns mākonis, - tas atradās četras piecas verstis no mums un tam bija cigāra forma. Melnā mākoņa garums bija četras piecas asis. Tas pacēlās šādi: vispirms horizontāli, tad lēca lejup, mākoņa priekšgals paslējās augšup, pēc tam noliecās lejup un gandrīz vertikāli aizslīdēja aiz paugura."

Zināms, ka vācieši noliedz savu dirižabļu lidojumus Astrahaņas tuvumā. Skaidri zināms, ka arī krievu dirižabļi Astrahaņas guberņā nekad nav lidojuši. Turklāt tie izskatījās pavisam citādi nekā vācu ccpclīni. Aprakstītajā laikā kaujas spējīgie krievu lidaparāti atradās vai nu frontē, vai remontā.

Vai dažas detaļas liecinieku aptaujas protokolos jūs neizbrīnīja? Visi novērotāji atradās dažādās stepes vietās, cits citu nepazina, taču redzēja vienu un to pašu.

Labi pārzinot dirižabļu konstrukciju, to labās un sliktās īpašības, es atzīmēju mīklainās īpatnības, kas gaisakuģiem nav raksturīgas.

1. Pārvēršanās no zvaigznes par kvadrātu (apli) un cigārvcida figūru.

2. Salīdzinoši licis nolaišanās ātrums.

3. Spēja mainīt garumu.

4. Nav dzirdams motoru troksnis.

5. Spēji, gandrīz 90 grādu pagriezieni gaisā.

6. Dirižabļiem tiešām atliecas stūres, bet ne pakaļgals kā zivīm.

7. Melnie dūmu mutuļi nav izplūdes gāzes. Jo vairāk tāpēc, ka tie spēj sadalīties divās vienādās daļās un aizlidot uz dažādām pusēm. Turklāt mutuļi acumirklī iegūst cigāra formu.

8. Dirižabļi nevar lēkāt augšup un lejup. Pat tad, ja mēģinātu to darīt, izlaižot gāzi vai nometot lielu daudzumu balasta. Izlaižot gāzi, samazinās celtspēja un tātad arī cerība laimīgi atgriezties mājās. Balastu gaisa kuģotāji vienmēr izlieto taupīgi. Pirmkārt, tas aizņem tikai 5% no kuģa svara, otrkārt, balasts garantē kuģa stabilitāti un sekmīgu nosēšanos.

9. Tolaik nebija ierīču, kas no attāluma varētu apstādināt automašīnas motoru.

Visas minētās liecības ir ļoti līdzīgas mūsdienu NLO aprakstiem. Vienīgā atšķirība irtā, ka notikumi risinājās 1915. gadā, aculieciniekiem nebija vajadzīga pašreklāma, bet dirižabļus un lidmašīnas viņi nebija pat attēlos redzējuši, tātad nebija pamata izdomājumiem.

NLO ir reāls fenomens. Interesanti, ka NLO izskats par dažiem soļiem apsteidz zemes lidaparātu attīstību: senatnē - lidojošie paklāji, pēc tam - "klīstošie holandieši", vēlāk - NLO dirižabļu, bet 40. 50.

gados ātrgaitas lidmašīnu izskatā, tagad - lidojošie šķīvīši.

Pēteris Košels Veras Zasuličas šāviens 1878. gada janvāra rītā Vera Zasuliča iegāja Pēterburgas pilsētas galvas Trepova pieņemamajā istabā. Tur jau bija vairāki apmeklētāji.

- Vai pilsētas galva pieņem?

- Pieņem, tūlīt nāks.

Kāds, gluži kā tīšuprāt, precizēja: - Vai pats pieņem?

Atbilde bija apstiprinoša.

Adjutants pavadīja apmeklētājus uz citu telpu. Parādījās Trepovs. Kad viņš pienāca pie Zasuličas, tā pasniedza sadomātu lūgumrakstu. Paskatījies dokumentā, Trcpovs pamāja ar galvu un pievērsās nākamajam apmeklētājam. Un tad atskanēja šāviens. Šāva Zasuliča. Zem uzroča viņai bija revolveris.

Sānā ievainotais Trcpovs nokrita.

Tā Vera Zasuliča k|uva par pirmo krievu teroristi.

KĀDĒĻ VIŅA ŠĀVA? 1876. gada decembrī biedrība "Zeme un brīvība" Pēterburgā pie Kazaņas katedrāles rīkoja demonstrāciju. Sanāca neliels pulciņš studentu un inteliģences - apmēram 150 cilvēku. Demonstranti pacēla sarkano karogu, Georgijs Pļehanovs teica runu. Tad ieradās policija, atbīdīja demonstrantus no publikas un aizveda uz iecirkni. Pļehanovs no aresta izvairījās, bet daudzus citus aizturēja. Viņu vidū bija Veterinārijas institūta students Jcmcļjans, kuru pulciņos pazina pēc iesaukas Bogoļubovs. Kopā ar citiem arestētajiem viņu nodeva tiesai, kas piesprieda tiesību atņemšanu un 15 gadus katorgā.

Iepriekšējā ieslodzījuma vietu apmeklēja pilsētas galva Trcpovs. Tajā laikā Bogoļubovs kopā ar citiem ieslodzītajiem pastaigājās pagalmā. Cietuma noteikumos tas nebija atļauts. Trcpovs aizrādīja uzraugam. Bogoļubovs, kuram neviens neko nejautāja, iejaucās sarunā. Trcpovu tas saniknoja. Turklāt apcietinātais nenoņēma cepuri. Pilsētas galva viņam to norāva un niknumā pavēlēja Bogoļubovu sodīt ar 25 rīkstēm.

Sociālistu aprindās ātri izplatījās baumas par šo atgadījumu, sprieda, ka Trcpovs jāsoda, ka tādu izrīcību nevar atstāt bez sekām.

Laiks ritēja, bet Trcpovs bija sveiks un vesels.

Tiesneša lomu uzņēmās Zasuliča.

NIHILISTU EVAŅĢĒLIJS Vera Zasuliča bija atvaļināta kapteiņa meita, no mātes puses - viena no agrākās muižniecības pēdējo pārstāvju atvasēm. Viņas vectēvs ilgus gadus bija Gžatskas apriņķa muižniecības priekšnieks.

No Gžatskas apriņķa Veru atveda uz Maskavu un ievietoja privātā pansijā, kur sagatavoja galvenokārt guvernantes. Taču Verai šis darbs nepatika, un pēc pansijas viņa strādāja par miertiesneša rakstvedi Scrpuhovā, kur dzīvoja vairāk nekā gadu. Tad viņa kopā ar māti pārcēlās uz Pēterburgu un iestājās darbā grāmatu iesiešanas darbnīcā jeb, kā tolaik mēdza būt, artelī. Vienlaikus Zasuliča strādāja par skolotāju bezmaksas svētdienas skolā. Tādu galvas​pilsētā bija daudz.

"Es sapņoju," viņa rakstīja, "par varoņdarbiem, par cīņu "mīlestības dižā mērķa dēļ bojāejošo pulkā". Es kaislīgi tvēru no dzejas tin dziesmām tādus vārdus kā "sadosimies drīzāk rokās un llīdzxkapa malai ienīdīsim dzimtās zemes lāstu". Alkatīgi lasīju Nekrasovu.Manās rokās nonāca Riļcjeva "Naļivaikas grēksūdze", kas kļuva par manu lielāko svētumu: "man zināms - nāve gaida.to kas ", utt. "Ir laiks, ir veseli gadsimti, kad nekas nevar būt lieliskāks par ērkšķu kroņa alkām." Tas arī mani pievienoja bojāejošo pulkam". Neapšaubāmi, šī mīla bija līdzīga tai, kuru izjlitu pret Kristu, pirmo reizi lasot evaņģēliju. Es neesmu viņu nodevusi.

Viņš ir pats labākais. Viņš un viņi ir pietiekami labi, lai pelnītu ērkšķu kroni, un es tos sameklēšu un centīšos būt noderīga viņu cīņā. Ne jau līdzjūtība pret tautas ciešanām iesaistīja mani "bojāejošo pulkā".

Nekādas dzimtbūšanas šausmas es nesaskatīju, taču pret nabagiem neviļus jutu rūgtu aizvainojumu, jo pati sevi gandrīz ar lepnumu uzskatīju par vienu no viņiem. Un to, ka pagaidām… esmu bagāta, uzskatīju nevis par privilēģiju, bet par nelaimi."

MĪLESTĪBA LIETAS LABĀ Vera Zasuliča iepazinās ar Ņečajcvu. Mazizglītotais, bet ar stipru gribu apveltītais jaunais cilvēks bija iecerējis sarīkot Krievijā sociālo revolūciju. Ja jau viņš spēja aptīt ap pirkstu Bakuņinu, tad sagrozīt galvu jaunai sievietei bija vieglāk par vieglu.

Reiz Vera palika pārnakšņot pie kādas labas Ņečajeva paziņas. Ņečajevs iegāja viņas istabā un sāka stāstīt par savu nodomu sacelt lautas masas uz revolūciju. Zasuliča atcerējās: "Redzēju, ka viņš ir ļoti nopietns, tā nebija pļāpāšana par revolūciju, ka viņš darīs un vai darīt - tā ir lielākā laime, par kādu es uzdrīkstos sapņot, bet viņš lāču runā, lai mani savervētu, citādi pat neiedomātos… Galvā virmoja satrauktas domas… esmu jūs iemīlējis… tas bija vairāk nekā negaidīti. Kā rīkoties? Es neizjutu neko 65 vairāk par izbrīnu un neziņu, kā atbildēt, lai neaizvainotu. Es it neko neizjutu un sāku staigāt pa istabu.

- Man dārga jūsu labā attieksme, bet es jūs nemīlu, - beidzot atbildēju.

- Par labo attieksmi jūs teicāt, lai mīkstinātu triecienu, vai ne?

Es neatbildēju. Viņš paklanījās un aizgāja.

No rīta pie patvāra mēs arŅečajevu satikāmies tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Nezināmu instinktu vadīta, es viņa vārdiem toreiz nenoticēju. Vēlāk pārliecinājos, ka instinkts nebija mani pievīlis. Maigas attiecības, kurās neiztika bez mīlas vārdiem, viņam bija gan šajā laikā, gan vēlāk ārzemēs, gan Maskavā. Grūti noticēt, ka viņa uzsāktā dižā lieta, kurā varēja paļauties tikai uz sevi, atstāja dvēselē vietu vairākām "mīlestībām" jeb brunču medībām. Droši vien lietas labad viņš ne reizi vien atzinās mīlestībā, kad uzskatīja to par nepieciešamu. Saskaņā ar katķisma bausli "revolucionārs ir nolemts cilvēks, viņam nav ne mīlestības, ne draudzības, nekādu prieku, izņemot revolucionāro degsmi.

Revolucionāram nevar būt citas morāles, vienīgi tā, kas nāk lietai par labu.""

1878. gadā Vera Zasuliča šauj uz Trepovu.

"BRĪVDOMĪBAS NEKAUNĪGAIS TRIUMFS" Veras Zasuličas tiesu gaidīja visas avīzes. Zālē atradās daudz žurnālistu. Dostojevskis, pieliecies tuvāk blakussēdētājam, teica, ka šai meitenei sods nepienākas. "Vajadzētu pateikt: cj, tu esi brīva, vairāk tā nedari… Šķiet, mums nav tāda juridiska formulējuma," piebilda rakstnieks, "bet ko var zināt varbūt viņu tagad pataisīs par varoni."

Nākamajam klasiķim izrādījās taisnība.

Prokurora uzstāšanās bija ļoti vienkārša. "Ir taču acīm redzams," viņš teica, "ka nedrīkst uzņemties tiesneša lomu un pēc sava prāta izrēķināties ar katru, kurš tev nepatīk. Zasuliča, nesagaidījusi izmeklēšanu Bogoļubova lietā, pati sprieda tiesu un pati izpildīja spriedumu. Kas gan tie ir par cilvēkiem, kuri ar neētiskiem līdzekļiem grib sasniegt cēlus mērķus?"

Aizstāvis balstījās uz iežēlināšanu. Iznāca, ka Zasuličas apmātībā, divu gadu cietumsodā un pat šaušanā uz Trepovu vainojama sabiedrība. "Kas viņai bija Bogoļubovs?" izsaucās aizstāvis. "Ne radinieks, ne draugs, ne paziņa, viņa to nekad nebija redzējusi un nepazina. Bet vai tad tādēļ, lai izjustu sašutumu par cilvēka morālu pazemošanu un nepatiku pret apkaunojošu ņirgāšanos par neaizsargātu būtni, jābūt māsai, sievai, mīļākajai?"

Pēc aizstāvja runas Zasuliča izplūda asarās. Visdrīzāk viņai kļuva žēl sevis - advokāta runa bija pārlieku aizkustinoša. "Viņas galviņa," rakstīja kāds žurnālists, kurš atradās zālē, "noslīgst uz rokām, un, slēpdama seju aiz saņurcītā kabatlakatiņa, meiča cenšas apslāpēt elsas, taču kalsnie pleci viņu nodod. Arī zālē dzirdami šņuksti. Arī es notraucu asaras, atskatos uz zālē sēdošajiem un daudzu acīs redzu miklumu."

Zvērināto tiesa, kuras sastāvā bija parasti pilsoņi - kalpotāji, ierēdņi un tirgotāji, attaisnoja Veru Zasuliču, tādējādi radot vienos milzīgu sajūsmu, bet citos - nepatiku.

Kāds aculiecinieks atcerējās: "Veras Zasuličas attaisnošana notika gluži kā murgainā sapnī… Neviens neaptvēra, kā patvaldnicciskās impērijas tiesas zālē varēja notikt tāda ņirgāšanās par valsts augstākajiem kalpiem un tik nekaunīga brīvdomības uzvara, tajā pašā laikā visi klusēja letarģiskā sastingumā un neviens nedrīkstēja skaļi protestēt… Savā starpā daži krievu cilvēki sprieda: ja valdnieks par tik klaju tiesas rcvolucionārisma izpausmi atceltu spriedumu un visus tiesas locekļus padzītu, turklāt izrādītu šo stingrību nekavējoties un publiski, tad, visticamāk, brīvdomības izplatība uzreiz tiktu apturēta. Veras Zasuličas skumjā un liktenīgā attaisnošana daiļrunīgi liecināja par toreizējās sabiedrības raksturu un noskaņām. 3 » 67 Nepārspīlējot vani apgalvot, ka tādu cilvēku, kuros šis šausmīgais tiesas pārkāpums radīja dziļu sašutumu, tolaik Pēterburgā nebija daudz, mēs bijām mazākumā, turklāt jāteic, ka augstākajā ierēdniecībā no Senāta līdz Valsts domei attaisnojošais spriedums tika uzņemts gan ar skaļu sajūsmu, gan ar klusu atbalstu, taču visi izjuta līdzcietību. Atceros, kā personas, kuras vēlāk Aleksandra III laikā par šo attaisnošanu izteica skaļu sašutumu, galīgi aizmirsa, ka 1878. gadā mazdūšīgi bija pievienojušās tiem amatvīriem, kuri, padzirdējuši par Zasuličas attaisnošanu, savU ģimeņu lokā un klubos uzdrīkstējās saukt "urā!" un pacelt glāzes par taisnīguma uzvaru."

VAROŅU EPILOGS Bet ko tad darīja Trepovs un Bogoļubovs? 75 gadus vecais pilsētas galva apmeklētājiem teica, ka ir pateicīgs Dievam par Zasuličas attaisnošanu un nevēl viņai ļaunu. Taču Trcpovs tūlīt pat jautāja, kādēļ tiesa ar savu lēmumu viņu tik stipri apvainojusi. Pēc Zasuličas tiesas Trepovs iesniedza atlūgumu. Tā arī ncizpratis jaunās vēsmas, pēc desmit gadiem viņš nomira.

Bogoļubovs katorgas cietumā sajuka prātā, trakoja. Viņš nomira Kazaņas cietuma psihiatriskajā slimnīcā.

Aleksandrs II nolēma atcelt tiesas spriedumu Zasuličas lietā. Taču viņa, pārģērbusies par zcmnicci, ceturtās klases vagonā jau bija ceļā uz Vāciju.

Kā tas mēdz būt, šo notikumu apvij dažādas leģendas. Klīda runas, ka Zasuličai palīdz cara brālis lielkņazs Nikolajs: viņš tai esot iedevis naudu, rudu parūku un, pārģērbtu vīrieša drēbēs, nogādājis

ārzemēs.

No Vācijas Zasuliča pārcēlās uz Žcnēvu. Tur Pļehanovs, Aksclrods, Ignatovs un Deičs nodibināja pirmo marksistisko sociāldemokrātisko grupu, ko nosauca par "Darba atbrīvošanu".

Tagad Zasuliča dievināja marksismu tikpat dedzīgi, cik agrāk Ņečajeva idejas.

Viņa kļuva viegli uzbudināma. Sākusi runāt, Zasuliča arvien vairāk un vairāk paaugstināja balsi, it kā sarunas biedrs būtu kurls vai atrastos simt soļu attālumā. Beigās viņa, rokas vicinādama, sāka pat kliegt.

Viņu arvien biežāk pārņēma grūtsirdība. Zasuliča stundām staigāja pa istabu klusēdama.

Viņu labi raksturoja Maļinovska: "Verai gribējās šaut uz Trepoviem katru dienu vai vismaz reizi nedēļā. Tā kā tas nebija iespējams, viņa mocījās."

Zasuliča bija laikraksta "Iskra" redkolēģijas locekle. Pēc KSDSP sašķelšanās pievienojās meņševikiem. 1914. gada pasaules kara laikā atbalstīja aizsardzības taktiku, 1917. gadā bija Pļchanova grupas locekle un oktobra apvērsuma pretiniece.

Viņa rakstīja par Ruso un Voltēru, par teroru un I Inter​nacionāles vēsturi.

Lai kur arī Zasuliča dzīvoja, viņa pārsteidza dzīvokļu saimnieces. Tādu nevīžu viņas vēl nebija redzējušas. Būdama pilnīgi vienaldzīga pret ērtībām, Zasuliča dažkārt tā nolaida savu dzīvokli, ka pat daudz pieredzējuši revolucionāri bija pārsteigti.

1905. gada revolūcija deva viņai iespēju atgriezties Krievijā. M. Froļenko rakstīja par sastapšanos ar Zasuliču 1912. gadā: "Aina, ko, atvēris viņas istabas durvis, ieraudzīju, uzreiz atsauca atmiņā pagātni. Vera ar grāmatu rokā sēž pie visvisādām lietām apkrauta galda, uz palodzēm un otra galda mantas, tējkannas, šķīvji ar ēdiena atliekām, netīras glāzes, kaktā sakrauta netīrā veļa vai kaut kādi krāmi, gulta nav saklāta. Vārdu sakot, Vera palikusi sev uzticīga."

1918.-1919. gada ziemā istabā izcēlās ugunsgrēks. Zasuliča zaudēja pajumti un iemīļoto kaķi. 70 gadus vecā, nevienam nevajadzīgā sieviete sēdēja uz kāpnēm un raudāja. Divas māsas, kas dzīvoja tajā pašā pagalmā, paņēma viņu pie sevis, taču Zasuliču jau bija pārņēmis plaušu karsonis-un pirmā krievu teroriste nomira.

A. Hersonovs-Udačins kosmobiologs Jurija Gagarina astroloģiskais portrets 1961. gada aprīļa rītā viņš ienāca visas mūsu planētas ļaužu dzivē. Liels paldies viņam par laimi, ko izjuta miljoniem cilvēku! taču pēc septiņiem gadiem tādā pašā pavasara dienā viņš atnesa mums neizsakāmas bēdas…

Kāds bija Jurijs Gagarins? Tajos gados viņa pievilcība un neatvairāmais smaids bija gluži kā PSRS vizītkarte. Viņu visur mīlēja un līdz ar Gagarinu sāka mīlēt arī viņa tautu.

Par Gagarinu uzrakstīts daudz rakstu un grāmatu, kinosižetiem izlietots Kilnmeliiem kinolentes, bet vai, liekot roku uz sirds, varam apgalvot, ka labi pazinām šo cilvēku? Daudziem, pat tuviem paziņām Gagarins tā arī palika mīkla. Viņa šķietamā vienkāršība bi|a ļoti sarežģīta…

Atslēgu Jurija Gagarina horoskopa sastādīšanai man palīdzēja atrast kosmonauta māte. Savā grāmatā "Stāsts par dēlu" viņa rakstīja: "Pagāja 8. marta diena un vakars, pienāca nakts. Es gaidīju dēliņu, pat vārdu viņam biju izdomājusi. Un viņš piedzima…" Šī informācija kļuva par Jurija Gagarina horoskopa sākumpunktu.

Tātad - Jurijs Gagarins nāca pasaulē 1934. gada 9. marta pirmajās stundās. Precizējot dzimšanas laiku, noskaidrots: pulksten sešos un sešās minūtēs. Viņa dzimšanas vieta ir labi zināma - Smoļcnskas apgabala Gžatskas pilsēta, kuru vēlāk pārdēvēja par Gagarinu. Ūdensvīra zīmē dzimušais Gagarins bija otrās dekādes Zivs. kas noteica viņa raksturīgākās īpašības: līdzcietību, pašuzupurēšanos, nervozitāti, atteikšanos progresa vārdā. Gagarina raksturu ietekmēja klasiskā debess ķermeņu trijotne: Jupiters, Saturns un Mēness.

Dzimšanas brīdis deva Gagarinam "spēju nest pasaulē saskaņu un skaistumu, patīkamo un līdzsvaroto uzvedību, lielisku augumu". Šie apstākļi "veicināja viņa karjeru". Taču viņa dzimšanas brīdis noteica arī negatīvas īpašības: "nevēlēšanos upurēt savu brīvību, iespējamu neprātu, bijušo draugu skaudību".

Svarīgi, ka Juriju Gagarinu var uzskatīt par "īstu Zivi", tas ir, cilvēku, kurā Zivij raksturīgās īpašības ir spilgti izteiktas. Šī "vienkāršā" cilvēka rakstura daudzpusība un sarežģītība uzreiz pievērš uzmanību.

Viņa rakstura "māja" (pirmā māja) ir milzīga un atrodas uzreiz piecu (!) debess ķermeņu - Veneras, Saturna, Merkura, Saules un Marsa ietekmē. Šajā rindā uzskaitītajā secībā planētu ietekme mazinās, tādēļ pašas nozīmīgākās ir Venera un Saturns.

Kāda ir Jurija Gagarina Venera? Tieši tai pateicoties, viņš ir laipns un draudzīgs pret visiem, taču ne personiskajā aspektā. Partnera izvēlē viņam svarīgs ir garīgums. Sabiedriskums radīja viņa plašo paziņu loku. Viņš spēja viegli sadraudzēties un iemīlēties. Saturns savukārt nosaka Gagarina spēju koncentrēties, godkārības izpausmes, labu telpas izjūtu, noslieci uz ģeometriju un matemātiķa spējas. Viņš droši uzņemas atbildību, izceļas ar nopietnību un pašcieņu, izturību darbā. Apbrīnojama ir norāde uz to, ka "Gagarins var iegūt atzinību sakarā ar sensacionālu zinātnisku atklājumu vai jauniem tehnikas sasniegumiem (!)".

Merkurs apveltī Gagarinu ar dzīvu iztēli, intuīciju un tclepā- tiskām spējām, spēju viegli pakļauties svešai ietekmei un secinājumus izdarīt intuitīvi, nevis loģiskas domāšanas ceļā. Gagarins ir zinātkārs, attapīgs, atrodas pastāvīgā kustībā.

No Saules viņam ir pašapziņa, uzņēmība, individualitāte un dzīvības spēks. Viņam ir augstas reģenerācijas spējas, kas palīdz pārvarēt slimības. Gagarinam ir nepieciešams justies kā svarīgai un atzītai personībai, taču iespējamas arī lepnības, pārliekas ccn- tības, nepamatotu ambīciju un varaskāres izpausmes. Gagarins ir ārkārtīgi uzņēmīgs, jūtīgs pret citiem cilvēkiem, kas viņam var radīt vilšanos un grūtības personiskajā dzīvē. Interesanta ir norāde, ka Gagarinu var apdraudēt astrālas būtnes un maldinoši garīgie spēki.

Marsa ietekmē Gagarinam ir spēcīgs augums, attīstīta muskulatūra, mīlestība pret sportu un dažādiem norūdīšanās veidiem, kas rada viņa vīrišķīgumu. Viņam bīstamas "agresivitātes izpausmes un ļaunuma uzkrāšanās". Kosmobioloģija paredz, ka ar prāta un pašdisciplīnas palīdzību viņš var sasniegt milzīgu karjeru. Vēl interesanta iezīme: Marsa ietekme pieļauj, ka Gagarins varētu tikt ievainots galvā. Tas atbilda patiesībai - virs labās uzacs viņam bija pārgalvīgas autobraukšanas rezultātā iegūta rēta.

Manuprāt, viens no lidotāja Jurija Gagarina bojāejas galvenajiem cēloņiem ietverts viņa Marsa īpatnībās - tas nosaka viņa "pārsteidzīgumu un emocionālo impulsivitāti, kas var noniecināt drošības tehniku un ietekmēt veselību". Tagad mēs jau zinām, ka tās atņēma pašu dzīvību! Tāds ir kosmobioloģijas verdikts.

Izpētīsim arī Gagarina Mēness īpatnības, jo tuvākais Zemes pavadonis vienmēr prasa izpēti.

Tas norāda Gagarina tiekšanos uz lieliem mērķiem, ceļojumiem, pieķeršanos tradīcijām, spēcīgas alkas pēc draudzības un kolektīvisma, draudzīguma ģimenē, nepatiku pret vientulību. … Zināms, ka dažas dienas pirms bojāejas Gagarins pielika daudz pūļu, lai dzīvoklī Zvaigžņu pilsētiņā sapulcētu visus tuviniekus. Viņš uzstājīgi aicināja pat tos, kuri dažādu iemeslu dēļ uz šo tikšanos nevarēja atbraukt. Ar lielām pūlēm viņam izdevās pierunāt Maskavas ārstus palaist no slimnīcas sievu Valentīnu. Tikšanās notika 23. martā. Tuvinieki pabija pie Gagarina tikai divas dienas. Tas atgādināja atvadas…

20. martā viņš veica divus kontrollidojumus. Un tad pienāca 1968. gada 27. marts. Pulksten 10.19 mācību lidmašīna aiznes Juriju Gagarinu un viņa instruktoru V. Serjoginu debesīs. Viņiem atlicis dzīvot divpadsmit minūtes.

GAGARINA BOJĀEJAS NOSLĒPUMA APGLABĀŠANA "UZ KARSTĀM PĒDĀM" Visa pasaule atzīmē gadskārtas kopš pasaulē pirmā cilvēka lidojuma kosmosā. Taču Jurija Gagarina un viņa instruktora V. Serjogina bojāeja pirms 28 gadiem 1968. gada 28. martā treniņ- lidojuma laikā joprojām nav noskaidrota.

Pēdējās dienās avīzes publicēja "jubilejas" rakstus, kuros it kā tiek atklāta patiesība. Nav iespējams apstrīdēt katru apšaubāmu spriedumu, taču principiāli apgalvojumi tomēr jāprecizē. Protams, daudzajiem izdomājumiem labu augsni rada tas, ka valsts komisija, kura izmeklēja aviokatastrofas cēloņus, tā arī nenoskaidroja, kādēļ divu pieredzējušu pilotu vadītā lidmašīna pēkšņi zaudēja vadību, radiosakarus ar zemi un nogāzās.

Vaina nav meklējama apstāklī, ka MiG-15 nebija uzstādīta "melnā kaste". Daudzi speciālisti, ar kuriem runāju šī raksta sagatavošanas laikā, sprieda, ka ideoloģisku apsvērumu un resoru interešu dēļ valsts komisija apzināti izvairījās no patieso katastrofas cēloņu atklāšanas.

Lai cik zaimojoši tas skan, klīst baumas, ka lidotāji esot bijuši iereibuši. Pirms lidojuma J. Gagarins un V. Serjogins izgāja divkāršu medicīnisko pārbaudi, pēc bojāejas viņu mirstīgās atliekas rūpīgi pārbaudīja vairāku iestāžu speciālisti. Netika atklātas ne mazākās alkohola vai citas vielas pazīmes. Tas pats attiecas arī uz Vangas pareģojumiem un televīzijas komentētāja Balašova spriedumiem par to, ka Gagarins palicis dzīvs. Šajā lidojumā bija daudz paviršību un neizdaribu. Katra atsevišķi tās nevarēja izraisīt katastrofu, taču kopumā liecināja par ārkārtīgu vadības nolaidību. Lidmašīnai MiG-15, ar kuru V. Serjoginam un J. Gagarinam vajadzēja doties treniņlidojumā, bija piecpadsmit gadu. Mašīna divreiz bija kapitāli remontēta, motors - pat četras reizes. Turklāt lidmašīnai bija piekarinātas divas 260 litru tilpuma bākas ar degvielu, kas trīskārt samazināja pieļaujamo pārslodzi un krasi pasliktināja aerodinamiskās slodzes. Tas ir principiāli svarīgi. Ne pirms, ne pēc katastrofas šāda veida lidmašīnu lidošanas īpatnības nav pētītas. Neviens pat nepapūlējās modelēt Gagarina pēdējā lidojumā radušos situāciju.

Laika apstākļi izrādījās daudz sliktāki, nekā paredzēja meteoroloģiskais dienests, un V. Serjogins nolēma maksimāli samazināt J. Gagarinam veicamo uzdevumu. 60 sekundes pirms katastrofas lidojums noritēja pilnīgi mierīgi. Pēkšņi lidmašīna zaudēja vadību. Ekspertīze atklāja, ka lidotājiem pietrūka dažas sekundes un tikai 150 metru augstuma, lai izvairītos no sadursmes ar zemi, turpretī meteoroloģiskā dienesta kļūda mākoņu joslas zemākās robežas noteikšanā sasniedza 400 metrus.

Kādēļ lidotāji neizmantoja katapultu? Acīmredzot tam bija divi iemesli. Kļūdījās ne vien sinoptiķi, bet arī, kā liecināja ekspertīze, augstuma mērītājs. Kosmonautu vienības veterāni man ' pastāstīja vēl par vienu iemeslu. Saskaņā ar instrukciju pirmais MiG-15 drīkst atstāt instruktors. Nav šaubu, ka Padomju Savienības Varonis kara lidotājs V. Serjogins lika Gagarinam katapul- tēties pirmajam. Un neviens nešaubās, ka Gagarins atteicās izpildīt šo komandiera pavēli. Lēmuma pieņemšanai viņiem bija atvēlētas tikai 15 sekundes…

Vēl viens jautājums: kāpēc lidotāji netika galā ar "grīstē" iekļuvušo lidmašīnu? Runā, ka labiem pilotiem tā esot nieka lieta. Turpretī pēdējā laika lielāko aviokatastrofu analīze rāda, ka pat labākajiem pilotiem tas ne vienmēr izdodas. Viens no autoritatīvākajiem kosmonautiem un lidotājiem izmēģinātājiem - Padomju Savienības Varonis Igors Volks norāda, ka "grīste" prasa speciālu sagatavotību un ka 4000 metru augstumā, kā tas bija šajā gadījumā, parasti tiek pieņemts lēmums katapultētics.

Taču galvenais jautājums paliek: kādēļ tehniskā kārtībā esoša lidmašīna nokļuva "grīstē"? Kādēļ kabīne bija dehermetizēta? Putns, gaisa zonde, balons? Kareivju apakšvienība vairākas dienas pārmeklēja apkārtni, taču neatrada nekādus šīs versijas apstiprinājumus. Valsts komisija atstāja šo jautājumu bez atbildes.

Lidotājs kosmonauts A. Ļeonovs ir pārliecināts, ka MiG-15 lidojuma zonā atradās kāda cita lidmašīna. Turpat netālu - Kiržačas tuvumā - V. Bikovskis, A. Ļeonovs un citi kosmonauti trenējās izpletņlēkšanā. Katastrofas brīdī viņi dzirdēja sprādzienu, bet pēc sekundes - blīkšķi, kāds rodas, lidmašīnai pārvarot skaņas barjeru. Vēlāk vietējie kolhoznieki precīzi aprakstīja virsskaņas Su-15, kas lidojusi avārijas zonā. Šo versiju netieši apstiprināja arī Čkalovas aerodroma dispečers, kurš vēl divas minūtes pēc katastrofas savā lokatorā redzējis, kā viņam tobrīd likās, Gagarina lidmašīnu. A. Ļeonovs ar konkrētiem piemēriem un aprēķiniem pierāda šādas avārijas teorētisko iespējamību, un viņa viedokli atbalsta arī aviācijas ģenerālleitnants akadēmiķis Bclocerkovskis.

Pretrunīgi vērtējumi šajā jautājumā sasniedz rekordskaitu. Gaisa kara spēku drošības dienesta nodaļas priekšnieks un valsts komisijas loceklis I. Rubcovs apstrīd Ļeonova versiju: tāda lidmašīna lidojumu zonā vispār neesot atradusies. Padomju Savienības Varonis Nopelniem bagātais lidotājs kosmonauts V. Meņickis apgalvo, ka lidmašīna tomēr bijusi, bet Gagarina lidmašīnai bīstamā attālumā nav atradusies. I. Volks piebilst, ka šī lidmašīna piederējusi Suhoja firmai un pacēlusies no Žukovas aerodroma Piemaskavā. PSRS nopelniem bagātais lidotājs izmēģinātājs veterāns P. Kazmins lūdza pateikt, ka kāda cita institūta līdzdalība avārijā ir murgs, un ieteica neiejaukties izmeklēšanā, kurā līdz patiesībai nenokļūt.

Lai cik absurdi tas būtu, bet vēl līdz šim nav izpētīts, kā MiG-15 varēja iekļūt "grīstē". Eksperimenti netika rīkoti', slēdzieni pamatojās uz pieredzi, kas gūta līdzīgās situācijās citās lidmašīnās. Piemēram, lidojumu izmēģinājumu centra priekšnieka vietnieks I klases inženieris izmēģinātājs V. Arhipovs atceras, ka, lidojot ar smago Tu-16, viņš, iekļūstot "grīstē", zaudējis 400 metrus augstuma. Kā tad varēja klāties vieglajai MiG-15?

I. Volks ir pārliecināts, ka valsts komisija neizteica nopietnus secinājumus, baidoties iejaukties politikā. A. Ļeonovs piebilst, ka versiju par virsskaņas lidmašīnas ielaušanos Gagarina lidojuma zonā uzskatīja par labāku noklusēt, jo citādi atklātos, ka debesīs virs Maskavas valda haoss un drošības noteikumi tiek rupji pārkāpti.

Gagarina bojāejas noslēpums bez kavēšanās tika apglabāts. Gadu gaitā arvien pārliecinošāk apstiprinās I. Volka skumjā piebilde: planētas pirmā kosmonauta bojāejas ainu diez vai izdosies restaurēt.

Arī šodien tiek apspriesta tikai viena versija par Gagarina lidmašīnas iekļūšanu virsskaņas iznīcinātāja radītajā gaisa plūsmā. Versija nav neapstrīdama, bet nevienas citas nav…

Vitālijs Golovačovs Vai tiesa, ka Gagarins kosmosā gandrīz gāja bojā?

IZRĀDĀS, KA MĒS NEZINĀM VISU PAR PIRMĀ KOSMONAUTA LIDOJUMU Nesen klausītāju uzmanību piesaistīja sensacionāls radio​stacijas "Amerikas Balss" paziņojums: "Pirmais cilvēka lidojums kosmosā, iespējams, nav noritējis tik gludi, kā par to stāsta vēstures grāmatas. Avīze "Nev York Times''' raksta, ka padomju kosmonauts Jurijs Gagarins sava vēsturiskā lidojuma laikā 1961. gada aprīlī gandrīz gāja bojā. Pēc avīzes ziņām to apliecina dokumenti, kurus Krievija gatavojas drīzumā pārdot izsolē. Dokumenti apstiprina, ka, ieejot blīvajos atmosfēras slāņos, kosmosa kuģis "Vostok-1" uz laiku zaudējis vadību. PSRS vienmēr apgalvojusi, ka pirmais lidojums noritējis nevainojami. Speciālisti spriež: ja patiesība par visām J. Gagarina lidojuma epizodēm būtu nekavējoties izpausta, tā ietekmētu kosmosa iekarošanas turpmāko gaitu."

Skaidrs, ka šī radiopārraide nevarēja palikt bez ievērības. Jo vairāk tāpēc, ka 16. martā Ņujorkā tiešām notika Sotbija izsole, kurā bija izstādīts kosmonautu sagatavošanas centra pirmā priekšnieka Jevgeņija Karpova piezīmju oriģināls. Lūk, kādēļ ar jaunu spēku uzvilnījusi interese par Jurija Gagarina vēsturisko lidojumu! Vai tiešām kuģis zaudēja vadību? Vai vispār orbītā notika kaut kas tāds, ko dziļā slepenībā plašākai sabiedrībai neizpauda?

Dažas oficiālas Krievijas amatpersonas steidzīgi paziņoja, ka nekādu noslēpumu nav un visas baumas ir parasta avīžu "pīle". Bet kas tad tik sevišķs atrodams pulkveža Karpova piezīmēs?

Visdrīzāk runa ir par situāciju vienā no Gagarina lidojuma noslēguma posmiem. Ziņas par to patiešām vairāk nekā trīs gadu desmitus tika glabātas dziļākajā slepenībā. Tikai pirms pāris gadiem šie materiāli tika publicēti nevienam nezināma speciāla žurnāla "Acro" pirmajā numurā (redakcija paguva izdot vēl vienu numuru un pārtrauca savu darbību). Joprojām ne Krievijā, ne ārzemēs nav zināms šī "pilnīgi slepenā" dokumenta N2 … pilns teksts.

Tātad manā priekšā guļ "Biedra J. Gagarina ziņojums pēc lidojuma kosmosā Valsts komisijas sēdē 1961. gada 13. aprīlī". Pirmā kosmonauta ziņojums tika ierakstīts magnetofona lentē, pēc tam izlikts uz papīra un iedots Gagarinam parakstīt. Pat tagad, kad kosmosā pabijuši desmitiem cilvēku, šo ziņojumu lasīt ir ļoti interesanti. Tēlaina valoda, spilgtas un precīzas detaļas un - pats galvenais - daudz līdz šim nezināmu faktu. Lūk, ko, piemēram, stāstīja Jurijs Gagarins: "… Izdarīju ierakstus kuģa žurnālā, gatavoju ziņojumus, strādāju ar telegrāfa atslēgu. Ēzdams dzēru arī ūdeni. Palaidu vaļā planšeti, un tā kopā ar zīmuli lidinājās manā priekšā. Kad vajadzēja rakstīt kārtējo ziņojumu un es paņēmu planšeti, zīmuļa tur vairs nebija. Aizlidojis. Austiņa pie zīmuļa bija piestiprināta ar skrūvīti, un to acīmredzot vajadzēja vai nu stingrāk pieskrūvēt, vai nostiprināt ar līmi. Skrūve izkrita, un zīmulis aizlidoja. Saritināju kuģa žurnālu un ieliku kabatā, tik un tā taču nebija ar ko rakstīt…"

Pats interesantākais, kura dēļ, iespējams, šis ziņojums tika glabāts slepenībā, attiecas uz lidojuma pēdējo posmu. Kosmosa kuģis "Vostok", kā zināms, sastāvēja no divām daļām - nolaišanās aparāta, kurā katapultējamā krēslā atradās pilots, un aparātu nodalījuma ar bremzēšanas iekārtām. Kad dzinējs bija darbojies paredzēto laiku un "Vostok", palēninot gaitu, pārgāja nolaišanās trajektorijā, kuģim vajadzēja sadalīties: nolaišanās aparātam (lodei ar 2,3 metru diametru) bija jāatvirzās no aparātu nodalījuma un tālāk patstāvīgi jālido uz Zemi. Tieši tad arī notika pirmā "aizķeršanās". Gagarins par to stāstīja: "Jutu, ka sāk darboties bremzēšanas iekārta. Bija jūtamas vieglas konstrukcijas trīsas un troksnis.

Atzīmēju iekārtas ieslēgšanās bridi. Pirms tam laika mērītāja bultiņa atradās uz nulles. Bremzēšanas iekārta strādāja labi. Tā ieslēdzās strauji… Bremzēšanas iekārtas darbība ilga precīzi 40 sekundes. Šajā

laikā notika sekojošais. Tikko iekārta ieslēdzās, bija jūtams straujš grūdiens. Kuģis sāka ļoti strauji griezties ap savām asīm. Zeme zibēja augšup un lejup, pa labi un pa kreisi. Gluži kā kordebaletā: galva kājas, galva - kājas lielā ātrumā. Te redzu Āfriku (tas viss notika virs Āfrikas), te horizontu, te debesis.

Tikko paguvu aizsegties no saules, lai gaisma nekristu acīs. Pagriezu kājas pret iluminatoru, taču aizkaru ncatvilku. Man pašam bija interesanti uzzināt, kas notiek. Gaidīju atdalīšanos. Atdalīšanās nenotiek.

Zināju, ka tam saskaņā ar aprēķiniem jānotiek 10-12 sekundes pēc bremzēšanas iekārtas ieslēgšanās.

Ieslēdzoties iekārtai, visas pultis apdzisa. Pēc manas izjūtas bija pagājis vairāk laika, nekā vajadzīgs, taču atdalīšanās nenotika. Uzraksts "Nolaišanās-1" nenodzicst. Uzraksts "Sagatavoties katapultēšanai" neiedegas. Atdalīšanās nenotiek.

Tad pultīs sāka iedegties uguntiņas, vispirms trešās komandas lodziņā. Kustīgais indekss stāv uz nulles. Atdalīšanās joprojām nenotiek. "Kordebalets" turpinās. Nolēmu, ka te kaut kas nav kārtībā. Pēc pulksteņa uzņēmu laiku. Pagāja divas minūtes, bet atdalīšanās joprojām nav. Paziņoju pa KV sakaru kanālu, ka bremzēšanas iekārta nedarbojas normāli. Aplēsu, ka tomēr tikšu lejā normāli, jo līdz Padomju Savienībai ir ap 6000 kilometru un vēl Padomju Savienība būs kādus astoņus tūkstošus. Tātad kaut kur līdz Tālajiem Austrumiem nolaidīšos. Tādēļ traci nesacēlu. Pa KV kanālu ziņoju, ka atdalīšanās nav notikusi. Nospriedu, ka avārijas situācijas nav. Noraidīju komandu "VN 4", kas nozīmēja "viss normāli".

Ieraudzīju Āfrikas ziemeļu krastu, Vidusjūru. Viss bija skaidri saskatāms. Kuģis tikmēr turpināja griezties.

Atdalīšanās notika tikai pulksten 10.35, nevis 10.25, kā biju gaidījis, tas ir, apmēram 10 minūtes pēc bremzēšanas iekārtas darbības izbeigšanās…"

Tā notika Jurija Gagarina atgriešanās uz Zemes. Tagad pamēģināsim atbildēt uz jautājumu: cik bīstama bija situācija? Jāteic, ķa, sagatavojot pirmo cilvēka lidojumu kosmosā, konstruktori centās paredzēt pat visneiespējamākās situācijas. Kuģa trase bija izraudzīta tā, lai gadījumā, ja neiedarbotos bremzēšanas iekārta vai pat visas ierīces pārstātu darboties, kuģis pats pēc 7-10 diennaktīm pārietu nolaišanās trajektorijā. Kabīnē atradās šim laikam pietiekami pārtikas un ūdens krājumi.

Pirms Gagarina vēl neviens nebija kosmosā pacēlies, tādēļ bija grūti simtprocentīgi prognozēt, kā lidojums ietekmēs cilvēku (lai gan dzīvnieki orbitālo reisu laikā lieliski pārcieta gan pārslodzes, gan bezsvara stāvokli). Taču konstruktoriem bija uzdevums: pat ja kosmonauts zaudēs samaņu, viņam neskartam jāatgriežas uz Zemes. Sergeja Koroļova konstruktoru birojā radītā tehnika deva iespēju to īstenot.

Tādēļ kuģa sadalīšanās aizkavēšanās un tā desmit minūtes ilgā "kūleņošana" neapdraudēja Jurija Gagarina dzīvību. Jo vairāk tāpēc, ka "Vostok" virzījās uz Zemi pa paredzēto trajektoriju.

Zināmas grūtības varētu rasties vēlāk, ja, kuģim nokļūstot blīvajos atmosfēras slāņos, sadalīšanās tomēr nenotiktu. Pirmkārt, lielās masas dēļ mainītos nolaišanās trajektorija. Otrkārt, nevarētu izmantot nolaišanās aparāta galveno izpletni, jo tā konteineru aizsegtu neatdalījies iekārtu nodalījums. Bet arī tad kuģis neatrastos bezizejas situācijā. Programmā bija paredzēts, ka septiņu kilometru augstumā kosmonauts katapultēsies (kopā ar krēslu un ne​aizskaramo rezervju krājumu) un pēc tam lēnām nolaidīsies ar izpletni.

Par laimi, ārkārtas situācijas neradās. Kuģa sadalīšanās aizkavēšanās par desmit minūtēm Jurija Gagarina lidojumu neietekmēja. Arī viņš pats paniku necēla, ziņoja Zemei, ka "viss normāli" (izturības un vīrišķības viņam netrūka).

Sakarā ar rietumu žurnālistu apgalvojumiem, ka "kuģis zaudēja vadību", jāteic, ka tam nekāda īpašā vadīšana nemaz nebija vajadzīga, jo visas darbības bija ieprogrammētas vadības sistēmā jau pirms starta uz Zemes. Kabīnes atgriešanās notika saskaņā ar ballistiskās nolaišanās shēmu.

Galu galā - bija vai nebija sensācija? Pastāstīju visu, ko zinu, bet lasītājs lai spriež pats.

Staņislavs Averkovs, ZPA "Dienvidi" līdzstrādnieks, Dņepropetrovska "Briesmīgais noslēpums", ko savā grāmatā "Gagarins kosmiskie meli?" atklāja ungāru publicists I. Nemēre

Uzreiz pateikšu, ka šī nobružātā "pīle" lido jau ilgi. Tās saturs: Jurijs Gagarins kosmosā nav bijis.

Un 1961. gada 12. aprīlī vispār neviens nav izgājis orbītā. Kuģis "Vostok" startēja dažas dienas agrāk - 7. aprīlī. Un tā nosaukums bija "Rossija", nevis "Vostok". Kuģī atradās pazīstamā aviokonstruktora Iļjušina dēls Vladimirs. Nolaišanās bija smaga, un "pirmais kosmonauts" izskatījās nepievilcīgs. Tādu nedrīkstēja rādīt pasaulei. Tad steidzīgi sa​meklēja simpātisku puisi ar proletārisku izcelsmi. Viņš tēloja varoņa lomu. Šādiem mītiem varētu vienkārši nepievērst uzmanību - dīvainā kārtā tic vienmēr seko lieliem atklājumiem. Jebkurā valstī. Nesen, piemēram, tika paziņots, ka arī amerikāņi uz Mēnesi nav lidojuši un visas viņu pastaigas pa mūsu planētas pavadoni filmētas paviljonā. Minēti pat pierādījumi - nav redzami aparāta nolaišanās saceltie putekļi un zvaigznes, toties saskatāma sija, kas nokarājas no griestiem… Vai tā nav sensācija? Tikai skandalozās slavas kārie autori nav rēķinājušies ar notikumu tiešo līdzdalībnieku izjūtām. Viņu aizvainojums laužas uz āru.

Dņcpropctrovskā dzīvo apmēram divdesmit cilvēki no tiem, kuri palaida kosmosa kuģi "Vostok" ar Juriju Gagarinu orbītā. Ar daudziem izdevās parunāties pie Baikonuras veterānu Dņepro- petrovskas sekcijas priekšsēdētāja vietnieka K. Hapsirokova.

Krims Hapsirokovs 1961. gadā bija kapteinis, pacelšanās iekārtu inženieris - izmēģinātājs starta laukumā, ko tolaik sauca par "vieninieku". Par "divnieku" Baikonurā dēvēja montāžas izmēģinājumu korpusu, kurā atradās aparatūra raķetes sagata​vošanai, kā ari kazarmas, kopmītnes, veikali…

Pāvels Katajevs, atvaļināts pulkvedis, toreiz vadīja starta nodaļu.

Marks Beļizins dienēja laboratorijā, kur izmēģināja dzinēju vadības sistēmas iekārtas.

Vladimirs Jahontovs bija kapteinis, kuģa vadības radiolīnijas izmēģinājumu vecākais inženieris.

Vladimirs Ņedobežkins bija kapteinis-telemctriskās komandas priekšnieks startā.

Viņi atceras daudzus mums līdz šim nezināmus trīsdesmit gadus attālās pagātnes sīkumus. Sarunu laikā atdzīvojās arī viņu personiskie iespaidi, kuri krājušies Baikonurā nostrādātā gada laikā.

Kosmosa kuģu pacelšanās trase gāja virs mūsu laukuma. Uzzinājusi par gaidāmo lidojumu, Dņepropctrovskas komanda no viesnīcas devās uz "mucu". Tā dēvēja dušu, kas atradās starp dzīvojamo zonu un tuksnesi. Zem dušas mēs glābāmies no vasaras svelmes. No "mucas" pavērās brīnišķīgs skats uz tuksnesi, kurā vīdēja starta konstrukcijas. Debesīs kā zvaigznīte uzšāvās raķete. Tās motoru rēkoņa tricināja ausu bungādiņas. Skatienus no lāpas nenovērsuši, mēs kārtējam kosmonautam vēlējām laimīgu ceļu.

Taču tas bija krietni vēlāk pēc Gagarina lidojuma. Tāpat kā citiem padomju cilvēkiem, arī man šis lidojums bija negaidīts.

Pašķirstīsim 1961. gada aprīlī iznākušās avīzes. Tajās ir daudz visdažādāko informāciju: Bratskas HES celtnieki palielina betonēšanas ātrumu, sirsnīgā atmosfērā noritējušas PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja N. Hruščova un Ķīnas Tautas Republikas valdības delegācijas vadītāja sarunas, Harkovas rūpnīcā "Sirpis un āmurs" stājušās ierindā jaunas iekārtas…

Un pēkšņi, pāršķīruši lappusi, mēs atrodamies uz jauna laikmeta sliekšņa. Milzīgi virsraksti: "Padomju cilvēks kosmosā!", "Mūsu sabiedriskās iekārtas, mūsu zinātnes, mūsu tehnikas, mūsu vīrišķības lielākā uzvara!". Zem tiem - TASS paziņojums: "… Daudzpakāpju kosmiskās raķetes starts noritēja sekmīgi, pēc pirmā kosmiskā ātruma

sasniegšanas un atdalīšanās no nesējraķetes pēdējās pakāpes kosmosa kuģis-pavadonis uzsāka orbītā brīvu lidojumu apkārt Zemei… Kad kuģis bija veicis apli apkārt zemeslodei, saskaņā ar programmu tika ieslēgta bremzēšanas iekārta un kosmosa kuģis ar pilotu kosmonautu majoru Juriju Gagarinu sāka nolaisties iepriekš paredzētajā Padomju Savienības rajonā."

Toreiz cilvēki šo satraucošo ziņu uzņēma ar lielu pacilātību. Tagad tā patiesi var radīt šaubas paziņojumā taču nav nekā konkrēta, nav nevienas tehniskas detaļas.

Visās avīzēs publicēts Ņ. Hruščova un J. Gagarina sarunas teksts: "Ņ. Hruščovs: Sakiet, Jurij Alcksejcvič, - kā jūs jutāties kosmosā, kā noritēja pirmais kosmiskais lidojums?

J. Gagarins: Jutos labi. Lidojums noritēja ļoti veiksmīgi. Visa kuģa aparatūra darbojās precīzi.

Lidojuma laikā no liela augstuma redzēju Zemi. Varēja saskatīt jūras, kalnus, lielas pilsētas, upes, kuģus. Ņ. Hruščovs: Var teikt, ka jutāties labi?

J. Gagarins: Jūs pareizi teicāt, kosmosa kuģī jutos labi kā mājās. Vēlreiz pateicos par sirsnīgajiem apsveikumiem sakarā ar lidojuma sekmīgu pabeigšanu."

Pat valdības galvas un pirmā kosmonauta telefona saruna noritēja pēc principa: nepateikt neko lieku.

Tā laika avīzēs un žurnālos veltīgi meklēsim kosmosa kuģa, raķetes starta un nolaišanās vietas attēlus, nav arī fotogrāfiju, kurās būtu redzams Gagarins kosmosa kuģī.

Reiz bija publicēts dūmu mākoņos tītas raķetes attēls. Speciālisti paskatījās un konstatēja - nav īstā.

Slavenā fotogrāfija ar skafandrā tērpto Gagarinu, izrādās, tapusi ārpus kosmosa kuģa.

Bet pie lifta izdarītajos fotouzņēmumos nevar redzēt, kas īsti ietērpies skafandrā.

Iznāk tā, ka, sākumā pūšot miglu acīs, paši esam veicinājuši "pīļu" rašanos.

- Vai jūs pirms lidojuma pazināt Gagarinu? - jautāju veterāniem.

- Protams, pazinām, - man draudzīgi atbild. - Iepazināmies ar viņu 1960. gada rudenī.

Toreiz kosmodromā ieradās kosmonautu grupa ģenerāļa N. Kamaņina vadībā: J. Gagarins, H. Titovs, A. Nikolajcvs, V. Bikovskis un citas vēl nepazīstamas nākamās "zvaigznes", - atceras V. Jahontovs, - viņiem parādīja "divnieku". Tur izmēģinātāji un lidotāji apsēdās lapenē. Izmēģinātāji smēķēja.

- Bet nākamie kosmonauti?

- Nē. Viņi elpoja tuksneša svaigo gaisu. Mūsu viesi bija tievi, kalsnēji.

- Ko tur teikt, protams, Gagarins lidoja pirmais… Līdz tam bija lidojis tikai manekens, "Ivans Ivanovičs". Lellei uzģērba skafandru, iesēdināja to kabīnē.

Pats redzēju "Ivanu Ivanoviču" kuģa kabīnē, - pasmaida K. Hapsirokovs, - varbūt viņa dēļ arī radās baumas: manekenam bija cilvēka seja, visīstākais skafandrs. Jā, atceros. Pirms Gagarina lidoja divi manekeni. 1961. gada pavasarī kosmodromā ieradās kārtējās raķetes ar kuģi "Vostok". Saskaņā ar programmu kopā ar konstruktoriem sākām vēl viena menekena lidojuma sagatavošanu. Tad atbrauca Segejs Koroļovs un deva norādījumu gatavoties cilvēka lidojumam kosmosā.

- Vai darba raksturs mainījās?

- Protams. Katrs no mums desmitiem reižu pārbaudīja ikvienu savu darbību. Pirms tam konstruktori varēja pieļaut nelielas atkāpes tehnoloģiskajā procesā. Tagad katru priekšlikumu izskatīja kompetenta komisija Koroļova vadībā. Raķetes sagatavošana ritēja nepārtraukti gandrīz visu diennakti. Maiņa beidzās piecos no rīta, bet deviņos atkal ieslēdza izmēģinājumu aparatūru.

Divas trīs diennaktis mēs nepametām laukumu. Gulējām blakus uz rakstāmgaldiem vai brīvajās gultās pie draugiem kazarmās.

- Valsts komisijas sēde notika 9. aprīlī, - turpina stāstīt V. Jahontovs.

- Vai jūs pats tajā piedalījāties?

- Piedalījos. Komisijas priekšsēdētājs bija K. Rudņevs. Taču faktiski sēdi vadīja Koroļovs.

- Kurš ierosināja pirmo lidojumu uzticēt Gagarinam?

- Uzstājās kosmonautu vienības vadītājs N. Kamaņins, teica, ka vienībā valda uzskats: pirmajā lidojumā sūtīt vecāko leitnantu Gagarinu. Koroļovs atbalstīja Kamaņinu, jo personīgi pazina vecāko leitnantu, un viņš atstāja labu iespaidu. Valsts komisija nolēma-pirmais lidos Gagarins. Par dublieri apstiprināja H.Titovu.

Raķeti ar kosmosa kuģi nogādāja uz starta un uzstādīja vertikāli. 11. aprīlī notika raķetes un kuģa pilnīga kompleksā pārbaude. Rezultāti bija pozitīvi. 12. aprīlī pulksten piecos no rīta noslēdzās galīgā raķetes kompleksā pārbaude un kuģa izlases veida pārbaudes.

Biju liecinieks tam, kā 12. aprīlī Gagarinu pirms lidojuma instruēja raķešu karaspēka virspavēlnieks K. Moskaļenko.

- Bet kurš redzēja, kā Gagarins iekāpj kuģī?

Es neredzēju, - saka P. Katajcvs, - mūs ar Gagarinu iepazīstināja 11. aprīlī starta laukumā.

Stāvējām ierindā. Valsts komisijas priekšsēdētājs K. Rudņevs nosauca kosmonauta uzvārdu. Priekšā iznāca vecākais leitnants, teica, esot laimīgs, ka viņam uzticējuši lidot un ka attaisnošot uzticību. Atbildes vārdus sacīja starta komandas pārstāvji.

- 12. aprīlī skafandrā ietērpto Gagarinu instruēja virspavēlnieks, - atceras V. Jahontovs. - Es pats tūlīt pēc Gagarina ierados starta laukumā un redzēju, kā viņš iekāpj liftā un kuģī. Viņu pavadīja SKB-1 un kosmisko lidojumu daļas pārstāvji, kuri arī aizvēra lūku.

Kad Gagarins kāpa liftā, cs atrados netālu no palaišanas iekārtas, - saka K. Hapsirokovs. Gagarins atradās piecu metru at​tālumā no manis. Es redzēju visu: kā viņš gāja uz liftu, kā iekāpa tajā.

- Pēc degvielas uzpildīšanas notika kosmonauta iekāpšana, - piebilst P. Katajcvs. - Mūsu vienība tajā laikā strādāja. Redzējām, kā Gagarins iekāpj kuģī. Mums savs darbs bija jābeidz piecas minūtes pirms starta. Tajā laikā kuģa lūka bija aizvērta, balsti atvirzīti, raķete gatava startam.

- Vai bez jums varēja nomainīt kosmonautu?

Katrā gadījumā cs to zinātu. Pieņemsim, kosmonautam paliktu slikti. Lidot nedrīkst. Bet līdz startam palikušas piecas minūtes. Starta komanda jau atrodas bunkurā. Bez tās kosmonautu nomainīt nevar. Mūs izsauktu. Vajadzētu pacelt balstus, piebraukt pacēlājus, pacelt liftu, atvērt lūku. To visu mēs darītu kopā ar SKB-1 izmēģinātājiem saskaņā ar speciālu uzdevumu. Nebija ne teorētiski, ne praktiski iespējams nomainīt kosmonautu bez mums. Ar pilnu atbildību paziņoju: Gagarins atradās kuģī, viņš lidoja kosmosā 1961. gada 12. aprīlī.

- Es dzirdēju visas sarunas ar Gagarinu,-turpina V. Jahontovs. Ncbja iespējams viņa balsi sajaukt ar citu. Bija rīkojums pastāvīgi sarunāties ar Gagarinu, lai viņš nejustos vientuļš. Citam citu nomainot, ar viņu divas stundas runāja L. Voskresenskis, J. Karpovs, A. Kirilovs, H. Titovs un citi. īsi pirms raķetes palaišanas pie sarunu iekārtas piegāja Koroļovs, pajautāja: "Kā jūties, Jura?"

"Labi."

Galvenais konstruktors ne vienmēr izmantoja kodus "Ausma" un "Ciedrs". Viņš sāka skaidrot Gagarinam, kas notiek starta laukumā.

"Jura, aizdedze ir ieslēgta. Starppakāpc (tas nozīmēja starp- pakāpi dzinēju jaudas pieaugšanā līdz nominālajam režīmam)… Galvenā pakāpe… Pacelšanās (raķetes lidojuma sākums, tās izeja no spēka joslas)."

"Braucam!" sajūsmināts izsaucās Gagarins.

"Laimīgu ceļu! Un atgriešanos uz Zemes!"

Ticiet - kaut ko tādu nevar aizmirst!

- Kā tad iznāk, - piktojās V. Ņcdobcžkins, - kāds cenšas man pierādīt, ka 12. aprīlī es starta laukumā neesmu bijis - ja jau Gagarins nav lidojis. It kā mana komanda tur nebūtu dienām strādājusi.

Kad saņēmām paziņojumu par sekmīgu nolaišanos, mūs autobusā aizveda uz pilsētu. Tai vēl

nebija nosaukuma, - stāsta M. Berezins.- Vēlāk to sāka saukt par Zvaigžņu pilsētiņu. Pat plāksni ar tādu nosaukumu ceļmalā uzstādīja.

- Kā man stāstīja, Kunajcvs esot apstiprinājis citu nosau​kumu-Ļcņinska…

- Šo nosaukumu lietoja, bet kartē tas neparādījās. - K. Hapsi- rokovs noplātīja rokas. - Mani bērni vēl joprojām nevar citiem uz papīra parādīt savu dzimšanas vietu.

Mūsu autobuss apstājās centrālajā laukumā, - stāstījumu turpina M. Berezins, - izkāpām no tā, darba spectērpos ģērbušies. Mums aizšķērsoja ceļu: "Kurp tad jūs kombinezonos? Valstī svētki, Gagarins palaists kosmosā! Ejiet pa šķērsielām." Mājās tūlīt likos gultā. Tuvinieki baras: pa radio raida tādas ziņas, bet tu nepievērs uzmanību. Atbildu: māt, cs trīs diennaktis neesmu gulējis…

Notikumu līdzdalībniekiem šaubu nav. Starp citu, arī amerikāņu eksperti nešaubās. Viens no pazīstamākajiem - F. Klāss - ne reizi vien paziņojis, ka ir pārliecināts par Gagarina lidojumu. Amerikāņu izlūkdienesta stacijām bija visas iespējas izsekot 12. aprīļa lidojumu.

Manuprāt, Baikonuras veterāniem vēl ne vienreiz vien nāksies "šaut pīles". Mīti ceļos, kamēr netiks publicēti Valsts komisijas sēdes protokoli, kuģa palaišanas žurnāli, fotoattēli, tas ir, dokumentālas lidojuma liecības. Pagaidām atklātībai tās nav nodotas.

Jurijs Karašs, vēstures zinātņu kandidāts, sporta lidotājs Varbūt tomēr diversija?

Jo, kas 1968. gada 27. martā norisinājās mākoņainajās Pic- maskavas debesīs, Gagarina bojāejai veltīto publikāciju autori pamatoti nosauca par "milzīgu noslēpumu, kas kliedzoši prasa atminējumu". Šādu Gagarina un Serjogina bojāejas mīklas vērtējumu apstiprina vairāki fakti. Tie netika analizēti un, pēc visa spriežot, ekspertu komisijas locekļiem pat neradīja nekādus jautājumus.

Pirmais (pēc N. Kamaņina liecības). Gagarina lidmašīna pacēlās pulksten 10.19, pulksten 10.32 sakari ar to pārtrūka, bet vēl pēc desmit minūtēm lidmašīnā beidzās degviela. Tātad Gagarins un Scrjogins pacēlās gaisā ar degvielas krājumu, kura pietika … 23 minūtēm? Pat tad, ja lidojuma zona atrodas aerodroma tuvumā, vajadzīgas piecas līdz desmit minūtes, lai tajā nokļūtu. Tikpat daudz laika prasa atgriešanās lidlaukā. Uzdevuma izpildei parasti paredzētas vismaz divdesmit minūtes. Ja lidmašīnā patiešām atradās minētais degvielas daudzums, tātad lidotāji jau no paša sākuma bija nolemti bojāejai?

Viena detaļa: ir ziņas par to, ka lokatori pavadīja lidmašīnu līdz pulksten 10.43, t.i., brīdim, kad bija jābeidzas degvielai. Rodas jautājums: kādā veidā tika noteikts spēka iekārtas darbības režīms katastrofas brīdī? Ja tas noteikts pēc dzinēja vadības roktura stāvokļa, vai tas nozīmē, ka degviela lidmašīnā beidzās pēkšņi, kad lidojums noritēja pilnā gaitā (bet tieši tādā režīmā, pēc daudzu ekspertu domām, lidmašīna lidoja katastrofas brīdī)?

Nākamais pieņēmums zināmā mērā ir pretrunā ar iepriekšējo. ir zināms, ka Gagarins un Scrjogins zonā samazināja lidojuma programmu. Vai tādēļ, ka viņi atklāja degvielas trūkumu (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja izdarīt lidojuma sākumā)?

Visbeidzot, kāds gandrīz fantastisks pieņēmums… Pēc Gagarina un Serjogina rokas pulksteņu un divu lidmašīnas kabīnes pulksteņu rādītājiem noskaidrots, ka aviokatastrofa notika pulksten 10.31, t.i., 10 minūtes agrāk, nekā to liecina radiolokācijas ziņas. Vai bija kāda iespēja pavirzīt pulksteņu rādītājus par desmit minūtēm atpakaļ? Ar kabīnes laikrāžiem to varētu vienkārši izdarīt. Ar rokas pulksteņiem ir sarežģītāk. Varbūt Gagarins un Scrjogins tos pirms lidojuma kaut kādu iemeslu dēļ vismaz uz īsu brīdi noņēma? Atcerēsimies, pats N. Kamaņins nenoliedza diversijas iespējamību. Varbūt tās rīkotāji (ja tādi bija) gribēja novērst no sevis aizdomas, tādā veidā noslēpjot sakarību starp degvielas izbeigšanos un lidmašīnas nokrišanu.

Par katastrofas vietu un laiku. N. Kamaņina dienasgrāmatās apgalvots, ka brīdī, kad pārtrūka sakari, lidmašīna atradās trīsdesmit kilometrus no lidlauka, bet tā nokrita 64 kilometru attālumā. Rodas jautājums - cik precīzi noteikts pirmais lidmašīnas atrašanās punkts? Ja precīzi, tad versija, ka lidmašīna gāja bojā 50 sekundes pēc pēdējā radioseansa (ko apliecina N. Kamaņins), ir noraidāma. Iznāk, ka 34 kilometrus MiG-15 vajadzēja nolidot nepilnā minūtē. Tādā gadījumā tās ātrumam bija jāsasniedz 2 500 kilometri stundā. Tādu ātrumu, turklāt mazāk nekā 400 metru augstumā, lidmašīna neizturētu, nerunājot nemaz par to, ka ne dzinēji, ne aerodinamika tādu neļautu sasniegt.

Ja tomēr pieņemam, ka lidmašīna nokrita pulksten 10.42 - 10.44, tad iznāk, ka 34 kilometrus garajā posmā tās vidējais ātrums bija aptuveni 200 kilometri stundā, tas ir, tāds, kādā planētu lidaparāts ar bojātu motoru. Tādā stāvoklī MiG-15 ir ļoti nestabila.

Par lidojuma virzienu. N. Kamaņins liecina, ka lidmašīna nokrita, virzoties uz dienvidrietumiem. Ja tā bija iekļuvusi "grīstē'', lidmašīna varēja saskarties ar zemi jebkurā virzienā. Bet, ja dienvidrietumus uzskatām par īsto lidojuma kursu, rodas jautājums - vai šajā virzienā ir kāds netāls rezerves aerodroms?

Vai Gagarins un Seijogins, kuri neapšaubāmi labi pārzināja lidojuma rajonu, varēja tur meklēt piespiedu nolaišanās vietu? Vai varēja gadīties, ka lidotāji, zinādami par viņiem atlikušajām desmit minūtēm (degvielas trūkums, motoru apstāšanās), nepareizi aplēsa attālumu līdz pacelšanās aerodromam vai

nevarēja tur nokļūt meteoroloģisko apstākļu dēļ, tāpēc devās uz rezerves lidlauku vai piespiedu nolaišanās vietu?

Ir vēl citi jautājumi. Bez šaubām, tos rada profesionālu zināšanu trūkums, ko grūti kompensēt tikai ar personisko lidojumu četru gadu pieredzi centrālajā avioklubā. Tomēr atbildes uz tiem gribētos zināt.

Daudzi, kas pabija notikuma vietā (apakšpulkvedis V. Ščcr- bakovs, pulkvedis A. Peškovs), atzīmē, ka jutuši spēcīgu aviācijas benzīna smaku. Tas ir pretrunā ar versiju, ka lidmašīna nokritusi degvielas trūkuma dēļ. Tajā pašā laikā ekspertu komisija atzina, ka lidmašīna nokrītot uzsprāgusi. Vai varēja gadīties tā, ka daļa degvielas tajā bridī neuzliesmoja, bet gan tika izsvaidīta katastrofas vietā? Un otrādi vai spēcīgo degvielas smaku varēja radīt lidmašīnas daļas, kuras bija saskārušās ar benzīnu, to skaitā uzsprāgušās, bet tukšās degvielas tvertnes?

Tālāk A. Ļeonovs apgalvo, ka aviokatastrofas brīdī Gagarins ar kreiso roku turējies pie lidmašīnas vadības sviras. Gribētos precizēt, pie kuras - dzinēja vai elcronu un augstuma vadības sviras? Ja pie otrās, tad - kādēļ ar kreiso roku? Parasti MiG-15 pilota kreisā roka atrodas uz dzinēja vadības sviras, jo tur izvietotas ari lidmašīnas sarunu iekārtas un radiosakaru pogas. Protams, lidojumā nav izslēgta roku pārvietošana kaut kādu vajadzīgu darbību laikā. Tad rodas jautājums - kādu? Ko mirklī pirms bojāejas Gagarins centās izdarīt? Vai MiG-15 ir rokas degvielas sūknis? Piemēram, lidmašīnā JAK-15 tas ierīkots vadības pults labajā pusē, tādējādi avārijas gadījumā lidotājam patiešām ar kreiso roku jātur vadības svira, bet ar labo jāsūknē degviela.

Par radiosakariem. Nepārzinu MiG-15 uzbūvi, taču domāju, ka īpašos gadījumos, kad lidojuma laikā pārstāj darboties noteikti mezgli un agregāti, rīcības principi dažādu tipu lidmašīnās varētu būt līdzīgi.

JAK-52, piemēram, ģeneratora apstāšanās gadījumā ieteicams atslēgt pēc iespējas vairāk elektroenerģijas patērētāju ierīču, to skaitā arī radiosakaru tīkla automātiku, un ieslēgt to tikai radiokontaktu laikā.

Gribētos zināt, vai pēc trieciena saglabājies panelis ar slēdžiem un vai tic atradušies parastajā stāvoklī.

Un vēl - ja priekšējās kabīnes pilots kaut kādu iemeslu dēļ atslēdz radiosakarus, vai lidotājs otrajā kabīnē var tos patstāvīgi atjaunot?

Vēl trīs jautājumi A. Ļconovam. No viņa vārdiem nav skaidri saprotams, kad viņš izdzirdis sprādzienu gaisā - vai atrodoties lidmašīnā vai uz zemes. Skaidrību neievieš arī N. Kamaņina izteikums, ka pulksten 10.30 kosmonauti Ļeonovs, Bikovskis un Popovičs, atrodoties Kiržačas lidlaukā, dzirdējuši gaisā sprādziena troksni.

Precizēšu jautājumu. Vai hidroakumulators (tieši tas tiek minēts kā viens no katastrofas cēloņiem) var uzsprāgt ar tādu spēku, ka troksnis būtu saklausāms lielā attālumā lidojošā rēcoša AN-2 iekšienē, turklāt cauri izpletņlēcējiem galvās esošajām aizsarg- cepurēm?

Iespējams, ka hidroakumulatora sprādziena detonācija izraisīja arī lidmašīnā esošās degvielas sprādzienus, kuras dzirdēja kosmonauti. Taču tādā gadījumā tie bija pārāk spēcīgi, un kā gan tas saskan ar N. Kamaņina apgalvojumu, ka lidmašīna, motors un visas iekārtas līdz triecienam pret zemi bija kārtībā?

Ja vaina nav ne hidroakumulatorā, ne degvielā, ne pārejas uz virsskaņu radītajā vilnī, kāds tad varēja būt gaisā notikušā sprādziena cēlonis?

Otrais jautājums. A. Ļeonovs raksta: "Visus šos gadus mēs ne reizi vien esam atgriezušies pie domas: vai bija pareizas visas Gagarina un Serjogina darbības viņu pēdējā lidojumā? Atšķirībā no viņiem mums bija laiks pārdomām un aprēķiniem - gandrīz divdesmit gadu. Šodien pārliecinoši varam apgalvot: nevienu viņu darbību un lēmumu lidojuma pēdējā posmā mēs nespētu aizstāt ar citu, labāku…"

Vai tas nozīmē, ka Aleksejs Ļeonovs principiāli nepieļauj komandas katapultēšanos kā labāku izeju no situācijas un, ja tā, tad kādēļ?

Un, visbeidzot, trešais jautājums. Kādu tad īsti uzdevumu Gagarinam un Serjoginam vajadzēja izpildīt 27. martā? Vienā gadījumā A. Ļeonovs raksta, ka tie bija divi 30 minūtes ilgi lidojumi pa apli.

Nepārzinu kara aviācijas specifiku, taču sportā 30 minūšu horizontāls lidojums (ja vien lidmašīna neriņķo ap lidlauku) vairs nav aplis, bet maršruts. Citā reizē A. Ļeonovs norāda, ka pilotiem vajadzējis veikt

vienu lidojumu zonā un vienu pa apli. Pirmajā mirklī atšķirība neliekas būtiska, taču ir viena lieta, ja lidmašīna nokrita horizontāla lidojuma laikā, un cita, ja tas notika, pildot kādu pilotāžas figūru. Pirmajā gadījumā vairāk iespējams, ka aviokatastrofas cēlonis meklējams pašā lidmašīnā, nevis pilotu rīcībā.

Tiesa, varbūt A. Ļeonovs, runājot par "apļiem" un "zonu", domājis uzdevumu, ko Gagarinam vajadzēja patstāvīgi izpildīt ar MiG-17? Bet kā tad to saistīt ar P. Popoviča apgalvojumu, ka sakarā ar laika apstākļiem bija nolemts Gagarina patstāvīgo lidojumu pārcelt uz nākamo dienu? Kas sastādīja lidojumu plānu tabulu?

Un pats pēdējais. Tas gan izklausās neticami un diez vai ir nopietnas attieksmes vērts. Tomēr… Kad jautāju savam vectēvam, pirmās klases lidotājam izmēģinātājam, vai viņš un citi piloti ticēja kaut kādām zīmēm, vectēvs noteikti atbildēja - nē. Taču, kad painteresējos, vai viņi lidoja pirmdienās un trīspadsmitajos datumos, vectēvs, būdams ļoti godīgs cilvēks, smagi nopūtās un negribīgi atteica, ka … centušies nelidot. Kādēļ? - taujāju. Vectēvs viltīgi pasmīkņāja un f eica, ka zīmēm neesot ticējuši, bet… bijuši ticīgi cilvēki.

Bez šaubām, tas ir joks, un neviens pilots kaut kādām zīmēm 4-442 9 7 nopietni netic. Taču mūsu klubā tehniķi lidmašīnu ar 13. numuru jau nākamajā dienā pārvērta par 131., bet kluba priekšnieks uz lidlaukā parādījušos fotoaparātu skatījās kā uz kobru. (Es pat nerunāju par to, ka Amerikas jūras un gaisa kara spēkos skaitlis 13 vispār neeksistē.) Taču tas neaizēno pilotu varonību un vīrišķību. Pastāvīga atrašanās līdzās briesmām nepārvērš viņus par bezjūtīgām mašīnām. Tie ir cilvēki, kuriem viņu riskantajā profesijā ļoti vajadzīga ticība veiksmei.

Es par to padomāju, raudzīdamies Gagarina pēdējo lidojumu grafikā. Viņš tos atsāka 13. martā.

Protams, lidotāju skolās vai dienesta vietās neviens tādiem niekiem uzmanību nepievērš. Taču Gagarins bija pirmais kosmonauts, kuru tik augstu vērtēja un centās pasargāt no visādām nejaušībām. Objektīvi Gagarina lidojuma plānošana 13. datumā bija tikpat likumsakarīga cik jebkurā citā dienā. Taču no cilvēciskā un psiholoģiskā viedokļa, ņemot vērā aviācijas specifiku, tas rada zināmu neizpratni. Neviļus rodas jau​tājums: cik patiesa un atbildīga bija vēlēšanās Gagarinu pasargāt?

Marina Popoviča, lidotāja izmēģinātāja Gagarina pēdējais lidojums Nopelniem bagātā sporta meistare, 101 pasaules rekorda autore, Žurnālistu savienības biedre, pirmās klases lidotāja izmēģinātāja, rezerves pulkvede Marina Popoviča ir arī sešu grāmatu, filmu scenāriju un teātra iestudējumu autore. Gandrīz visi tic veltīti vīrišķīgiem cilvēkiem, kuri saistīti ar aviāciju.

"Pārdzīvotais… Par to pastāstīt ir mans pienākums," saka M. Popoviča. "Blakām bija spilgtas personības. No astoņpadsmit izmēģinātājiem, kuri sāka reizē ar mani, dzīvi vairs tikai divi. Tāda ir skaņas barjeras pārvarēšanas cena…"

"Jūsu grāmatā "Autogrāfs debesīs" ir nodaļas, kurās stāstīts arī par kosmonautiem, par Juriju Gagarinu."

"Viņš pirmais pārvarēja Zemes pievilkšanās spēku. Un man gribējās pastāstīt, kādu viņu atceros.

Gagarina tradīcijas ir kopā ar mums arī šodien. Mediķiem ir Hipokrata zvērests. Arī kosmonautiem ir savs rituāls. Dodoties lidojumā, viņi ieiet Gagarina kabinetā, kurš kļuvis par memoriālu, it kā gribētu saklausīt no Jurija sirsnīgus ceļavārdus… Divdesmit gadus viņa vairs nav ar mums. Zaudējuma rūgtums ir nomācošs, taču neizsīkstošs ir lepnums par šo XX gadsimta leģendāro cilvēku. Uzdrošinos piedāvāt lasītājiem arī savu stāstu par viņu.

Nomācies marta rīts. Slapjdraņķis. Drēgns, mitrs gaiss. Zem kājām šļakst kūstošais sniegs.

Temperatūra nelutina: +5 - +7 grādi. Mākoņainība 8-10 balles, zemākā robeža aptuveni 1000 metru, dūmaka, tādēļ redzamība pasliktināta. "Ģenerāļa minimums" - par tādu laiku joko lidotāji. 4* 99 Rit parastā sagatavošanās lidojumam. Nekas nevēsta par traģēdiju, kas notiks pēc nepilnas stundas un satrieks visu pasauli.

Ari es tajā laikā atrados lidlaukā. Mums ar Leonīdu Tatar- čuku (helikopteru "asu") vajadzēja nelielā augstumā (vienu līdz desmit metrus virs zemes) slēgtā kabīnē pārbaudīt augstum- mērītāju.

Aiz mācību un treniņu iznīcinātāja MiG-15 pamanīju automašīnu, bet pie pašas lidmašīnas stāvēja Jurijs Gagarins. Gaišās biksēs, ādas jakā, ar aizpogātu aizsargcepuri galvā. Blakus atradās arī lidmašīna MiG-17.

Kā vēlāk uzzināju, Gagarinam šajā dienā vajadzēja veikt piecus lidojumus: trīs kontroles (vienu zonā un divus pa apli) un divus patstāvīgus lidojumus ar MiG-17.

Pēc ilgā lidojumu pārtraukuma (gandrīz septiņus gadus) viņš izcīnīja atļauju lidot patstāvīgi. Un šodien šī iespēja būs, ja Vladimirs Scrjogins (Jurija tā laika komandieris) pārbaudīs viņa pilotēšanas tehniku un atļaus trcniņlidojumus. Jura tajā laikā gatavojās savam otrajam kosmiskajam lidojumam, jau bija strādājis kā Vladimira Komarova dublicris, un tagad viņam bija jāpabeidz treniņi pirms jauna soļa ccļā uz zvaigznēm…

No agra rīta Jura bija līksms, priecājās par gaidāmajiem lidojumiem, taču bija atturīgs: acīmredzot, tāpat kā visi lidotāji, baidījās, ka sajūsma var pārtapt* uzbudinājumā - un tad ārsts neļaus lidot. Taču nu jau ārstu apskate bija aiz muguras. Gagarins, līksmi skriedams pa kāpnēm, pēkšņi izdzirda Adrijana Nikolajcva balsi: "Jura, ko tad tu, vai šodien patstāvīgi lidosi ar MiG-17? Tad no tevis pienākas!" Jurijs apstājās, pagriezās pret Adrijanu un, priecīgi smaidīdams, atbildēja: "Nesaki "hop", kamēr nebūšu vismaz vienu patstāvīgo paveicis!" Iekāpa mašīnā un devās uz starta laukumu.

Ieraudzījis mūs ar Ļoņu, pamāja ar roku un pasmaidīja.

Toreiz mēs, protams, pat iedomāties nevarējām, ka Jurijs atstāj mums (un ne tikai mums) savu pēdējo smaidu.

Beidzot visas lidmašīnas bija pacēlušās, un lidojumu vadītājs Boriss Jarošenko atļāva izbraukt uz

laukuma helikopteriem.

Pirmais uz starta izbrauca Jevgeņijs Hrunovs (kosmonauts) ar instruktoru Nikolaju Kļimovu.

Tad bija mūsu kārta. Klausījos sakarus. Ēterā skanēja Igora Markova balss, tad ierunājās Miša Galkins, iznīcinātājs, kurš lidoja pa to pašu maršrutu, tikai lielākā augstumā. Izpildot uzdevumu, viņš periodiski ziņoja par laika apstākļiem.

Pēc Galkina balss izdzirdu: "Esmu 625. Uzdevumu zonā izpildīju. Augstums 4200, kurss 320. Lūdzu atļauju piezemēties un iziet uz punktu."

Atbildei skanēja rīkojums: "Piezcmēšanos atļauju, ieņemiet 1000 uz trešo!" Tas nozīmēja: samazināt augstumu līdz 100 metriem un doties uz nolaišanās lidlauku "lielās kārbas" trešā apgrieziena virzienā.

Es vēl atrados stāvlaukumā un šo balsi atceros tādēļ, ka nodomāju: "Kaut nu šī lidmašīna netraucētu mums pacelties un doties uzdevumā!"

Tuvojoties startam, redzējām, ka Hrunova helikopters vēl atrodas uz zemes, bet ēterā sākās nepārtraukti izsaukumi. Lidojuma vadītājs pēc lidmašīnas pazušanas no lokatora redzesloka satrauktā balsī atkārtoja: "625.! Ziņojiet, kur atrodaties! 625.! Atbildiet…"

Tad sekoja komanda: "Visiem pārtraukt sarunas! 315. un 275. (tie bijām mēs) iebraukt stāvvietās, izslēgt motorus! Uzturēt sakarus!" Un vēl: "Helikopteram 610 nekavējoties nolaisties, uzpildīt degvielu, gaidīt komandu!"

Vēl pēc kāda laika: "Visiem doties uz nolaišanos…"

Tā 1968. gada 27. martā pulksten 11.31 virs lidlauka iestājās nomācošs klusums.

Mēs jau zinājām, ka šodien sakaru signāls "625" pieder J. Gagarinam un V. Serjoginam un ka pirms 15 minūtēm lidmašīnai beigusies degviela. Un ka atgriešanās acīmredzot nebūs.

"625' klusēja…

Pirmais meklēšanas helikopters, kurā atradās kara lidotājs Vasilijs Davidovs un Nikolajs Kļimovs, stūrmanis Jurijs Šutovs, bortmehāniķis Vladimirs Lukins un ārsts Vitālijs Zavaļņuks, devās uz zonu, kur pārtrūka sakari ar "625".

Zonā virs laukiem un ceļiem, kur pie siena kaudzēm bija manāmi cilvēki, pie meža, kur rosījās kolhoznieki, helikopters nolaidās līdz viena metra augstumam virs zemes. Kļimovs izlēca no lidaparāta, līdz jostas vietai icstigdams kūstošajā sniegā. Slapjš līdz ādai, nosalis, taču ar cerību, ka ļaudis kaut ko zina par pazudušo lidmašīnu, viņš brida pie cilvēkiem. Taču viss bija veltīgi. Neviens neko neparastu nebija manījis.

Izlietojis degvielu, Davidovs ar lidmašīnas - retranslatora starpniecību paziņoja uz lidlauku, ka atgriežas. Nekādus rezultātus nedeva arī citu lidmašīnu un helikopteru veiktie meklējumi.

Laiks strauji pasliktinājās, mākoņu augstums samazinājās līdz 200 - 150 metriem. Laika apstākļu dēļ atsevišķām lidmašīnām un helikopteriem pacelšanās tika aizliegta.

Aerodromā virmoja satrauktas gaidas, un katrs cerēja uz brīnumu, visi atradās savās vietās, neviens negāja mājās, gaidīja…

Beidzot ēterā atskanēja paziņojums, ka vienam no helikopteriem traktoristi norādījuši lidmašīnas nokrišanas rajonu trīs kilometru attālumā no Novosclovas sādžas. Turp nekavējoties tika nosūtīts helikopters ar desanta grupu.

Pie lidojumu daļas priekšnieka vietnieka Ivana Dzjubas kabineta durvīm pulcējās lidotāji, stūrmaņi, tehniskais personāls, kas nebija nodarbināts meklēšanā. Kabinets pārvērtās par štābu.

Mēs dzirdējām lidojumu vadītāju, lidotāju un desanta grupas komandiera radiosakarus, Ivana Dzjubas telefona sarunas…

Dedzīgi gribējām saklausīt paziņojumu par to, ka uz zemes atrasti izpletņi, "625" ir dzīvi, drīz būs kopā ar mums…

Bet kabinetā, galvas nodūruši, nāca un gāja maršals S. Ru- denko, kosmonautu sagatavošanas centra

komandieris N. Kuzņe- covs, Scrjogina vietnieks S. Suhiņins, daļas stūrmanis V. Abrami- čevs, kosmonauti.

Tuvojās vakars. Mēs gaidījām jaunas ziņas. Ēterā bija dzirdams ziņojums, ka meklētāji nolaidušies 600-700 metrus no lidotāju norādītās vietas. Pa dziļo sniegu aizbridusi līdz lidmašīnas kritiena radītajai bedrei. Tai apkārt - lidmašīnas atlūzas, sasalušas zemes pikas, nolauztas koku galotnes. Bedre pamazām piepildās ar kūstošo sniegu un gruntsūdeņiem.

Koka zaros atrasta lidotāja planšete, lidotāja jakas driska ar pusdienu taloniem, uz kuriem rakstīts Gagarina uzvārds.

Cerība, ka Gagarins un Scrjogins ir dzīvi, pagaisa…

Simtgadīgajā Vladimiras mežā nograndušā sprādziena atbalss kļuva par divu izcili vīrišķīgu cilvēku nemirstības atbalsi. Viņi veltīja dzīvi augstajām debesīm. Dzimtenei. Jurija Gagarina dzīves pēdējos zvaigžņotajos mirkļos dalījās Vladimirs Serjogins, kurš kļuva par viņa debesu brāli."

Neticamā īstenība N. Nikolajevs Filadelfijas eksperiments Kurš gan kaut reizi mūžā nav sapņojis kļūt neredzams! Ar kādu neizprotamu aizrautību mēs sekojām H. Velsa romāna "Neredzamais cilvēks" varoņa Grifina piedzīvojumiem un eksperimentiem! Būt neredzamam ir īpaši labi kara laikā. Var iztēloties apmulsumu, kādu pretiniekā rada nezināmu spēku uzbrukums… Taču uz mirkli iedomāsimies, ka tas tiešām ir iespējams un kāds pa īstam ir atklājis iespēju uz noteiktu laiku padarīt neredzamu kādu platību. Pieļausim, ka šāds atklājums ir izdarīts īsi pirms Otrā pasaules kara vai tā laikā un tā autoriem izdevies piesaistīt sev militāristu uzmanību. Kur tādā gadījumā notiktu interesantās maskēšanās sistēmas ārkārtīgi slepenās programmas izmēģinājumi? Uz sauszemes?

Pat tad, ja ierobežota teritorija ar visām celtnēm kļūtu neredzama, pretinieks, kurš zinātu šīs vietas koordinātes, tik un tā varētu to bombardēt. Sauszemes objekti ir viegli aizsniedzams mērķis, nemaz nerunājot par to, ka šeit neredzamībai būtu tikai aizsardzības funkcija.

Gaisā? Iespējams, bet maz ticams, ņemot vērā četrdesmito gadu elektronisko iekārtu apjomu un svaru, kā arī lidmašīnu nelielo celtspēju. Tādējādi atliek tikai viena, šķiet, visām prasībām atbilstoša iespēja - kuģu maskēšana jūrā.

Mūsu turpmāko stāstu var vērtēt dažādi. Kāds to uzskatīs par fantastiku. Patiesi, kaut kam tādam grūti noticēt. Taču citi tajā atradīs arī racionālo graudu: pārāk daudz detaļu, kuras apstiprina liecinieki, veido spēcīgu, loģisku sistēmu. Īstenībā mēs par to visu vēl daudz ko nezinām. Nav zināms, cik tālu trīsdesmitajos - četrdesmitajos gados neredzamības pētījumos pavirzījās kā mūsu, tā aizrobežu laboratorijas, kaut gan eksperimenti šajājomā notika…

Tātad tālāk aprakstītā Filadelfijas eksperimenta izzināšanā pēdējais punkts vēl nav pielikts.

Tiesas procesā pret CIP iegūtie dokumenti liecina, ka tā kopš 1949. gada nodarbojas ar NLO pētīšanu. CIP periodiski apgalvoja, ka NLO parādīšanās gadījumu pētīšana beigusies 1952. gadā. Tomēr tiesas procesā iegūtie dokumenti 1000 lappušu apjomā liecina, ka visus šos gadus valdība mūs krāpusi.

Vietējā NLO pētniecībaš grupa 500 cilvēku sastāvā bija apņēmusies vai nu apstiprināt, vai noliegt NLO esamību. Šīs grupas vadītājs V. Spoldings paziņoja: "Izskatot iegūtos dokumentus, mūsu grupa nonāca pie pārliecības, ka NLO patiešām eksistē, bet ASV valdība izrādījās negodīga un attiecībā uz NLO realizē informācijas pilnīgas slēpšanas politiku… Informācija tika nosūtīta CIP, Baltajam namam un Nacionālās drošības aģentūrai."

"Ncw York Times", 1979. gada 14. janvārī, Fīniksa, Arizona

PROLOGS Darbības vieta - Koloradospringsas apkaime, kāds no 1970. gada klusajiem vakariem, vēls rudens.

Divi piloti - Džcimss Dcviss no Merilcndas un Allens Hjūzs no Teksasas, paņēmuši līdzi fotoaparātu, devās pastaigā pa tuvējo memoriālo parku.

Gaiss bija maigs un patīkams, un, iestājoties krēslai, Hjūzs sāka fotografēt mēnesi. Deviss bezmērķīgi klīda pa parku, pūlēdamies aizgainīt domas par ikdienas rūpēm tuvumā esošajā gaisa kara bāzē, kur abi jau vairākus mēnešus dienēja.

Pēkšņi pie Devisa pienāca kāds no parka apmeklētājiem. Deviss jau agrāk bija to ievērojis - diezgan nošņurcis neliela auguma plikgalvis, kurš klimta ap iepriekšējā kara cīnītāju piemiņas monumentu.

Sākumā Deviss, kurš ievēroja svešinieka izklaidīgo skatienu, nosprieda, ka viņam ir darīšana ar diedelnieku. Taču viņš kļūdījās. "Redzu, ka esat no gaisa kara spēkiem," teica svešinieks. "Nu kā, vai patīk?" Deviss atbildēja, ka visumā varētu iztikt, ja vien nebūtu ikdienas dresūras. "Uzelpot nevar," viņš sacīja. Svešinieks piekrītoši pamāja ar galvu.

Viņi turpināja sarunu. "Ziniet," teica vīrietis, "cs taču kara laikā biju jūras virsnieks. Tikai viņi mani tur ievilka kaut kādā avantūrā, bet pēc tam padzina. Pateica, ka es esot sajucis prātā." Viņš ar rādītājpirkstu vieglītēm pieklauvēja pierei. "Tikai jūs neticiet, viss tā nolādētā eksperimenta dēļ. Es vienkārši neizturēju velnišķīgo slodzi. Par to arī mani izmeta." Vīrietis izņēma kabatas portfeli un parādīja nobružātu, acīmredzot sen jau nederīgu ap​liecību. "Redziet - jūras kara spēki."

Devisu tas ieinteresēja. "Eksperiments?" viņš pārjautāja. "Par kādu eksperimentu jūs runājat?"

Atbilde nebija saprotama. "Neredzamība," teica vīrietis, "viņi gribēja kuģi padarīt neredzamu.

Iedomājieties, cik lielisks maskē- jums, ja viss izdotos! Starp citu, izdevās. Ar kuģi, es gribēju teikt. Bet mēs, komanda… Ar mums kaut kas nesanāca. Mēs vienkārši neizturējām šī spēka lauka iedarbību."

Deviss nekādi nespēja saprast, par ko ir runa. "Par ko jūs stāstāt?" viņš jautāja. "Tas bija eksperiments vai kaut kas tam​līdzīgs?"

"Elektroniskā maskēšanās," atbildēja vīrietis. "Tāds elektroniskās maskēšanās veids, kuru rada ar pulsējošo spēka lauku palīdzību. Es nezinu, kādu enerģiju viņi pielietoja, taču jauda bija zvērīga. Mēs to nevarējām izturēt, neviens no mums. Kaut gan sekas bija katram citādas. Vieniem tikai acīs viss dubultojās, citi smējās un grīļojās kā piedzērušies, vēl kāds zaudēja samaņu.

Iedomājieties, daži pat apgalvoja, ka nokļuvuši citā pasaulē, kur redzējuši dīvainas būtnes un runājuši ar tām. Kāds ari nomira. Vismaz es viņus vairāk neesmu redzējis. Bet mēs, tic, kuri izdzīvoja…

Mūs vienkārši norakstīja. Kā psihiski nelīdzsvarotus un karadienestam nederīgus. īsāk sakot, atvaļināja," svešinieks ar rūgtumu beidza savu stāstu.

Tikmēr Hjūzs, kurš dzirdēja dīvainās sarunas fragmentus, pienāca tuvāk un pievienojās runātājiem.

Deviss iepazīstināja svešinieku ar savu dienesta biedru, un viņi paspieda viens otram roku.

Dcvisu pārņēma ziņkāre. "Tātad jūs uzskatāt, ka tikāt atvaļināti eksperimenta izgāšanās dēļ?"

"Tieši tā," atteica svešinieks, "tieši tā viņi izdarīja. Sākumā mūs, protama iieta, uz dažiem mēnešiem izolēja - "atpūtā", kā viņi to nosauca. Un vēl, jādomā, tādēļ, lai iedzītu mūsu galvās, ka nekas tamlīdzīgs ar mums nekad nav noticis. Vismaz beigās visus nozvērināja klusēt, lai gan, protams, tāpat neviens cilvēks šādām lietām nenoticētu, vai nav tiesa? Bet jūs-jūs tomēr esat no gaisa kara spēkiem? Vismaz jūs man ticat? Ticat manam stāstam?"

"Es pat nezinu, ko domāt," šaubīdamies teica Deviss. "Stāsts patiesi neticams. Kaut kāda fantastika.

Nē, es tiešām nezinu."

"Jā, viss ir gudri izdomāts. Kurš gan noticēs trakajam, kura vājprāts ir oficiāli apstiprināts? Un tomēr… Zvēru - tā ir patiesība."

Draugi saskatījās, un Hjūzs daudznozīmīgi izvalbīja acis. Taču svešinieks jau bija mainījis sarunas tēmu un sāka aizrautīgi stāstīt par laika pareģošanu un Saules plankumiem.

Apmēram pēc stundas viņi atvadījās, un lidotāji devās uz bāzi. Ne Deviss, ne Hjūzs vairs nekad nesastapa dīvaino cilvēku, taču turpmākajos mēnešos viņi ne reizi vien pārsprieda tā fantastisko stāstu.

Hjūzs, kurš parkā nedzirdēja sarunas sākumu, bija noskaņots skeptiski. Un tomēr abiem šķita, ka stāstā bija kaut kas "tāds".

Pagāja daži gadi. un 1978. gada janvārī tolaik jau atvaļinātā Dcvisa rokās nonāca Čārlza Berlica grāmata "Bermudu trīsstūris".

Cik liels bija viņa izbrīns, ieraugot, ka grāmatā pieminēts tā dēvētais Filadelfijas eksperiments! Tajā bija stāstīts par konvoja mīnukuģi, kas kopā ar komandu Otrā pasaules kara laikā it kā padarīts neredzams ar kaut kādu spēka lauku palīdzību. Deviss tūlīt atcerējās toreizējo sarunu ar dīvaino svešinieku Koloradospringsā un, dažas dienas padomājis, nolēma uzrakstīt vēstuli grāmatas autoram. Telefona

sarunā Deviss pastāstīja par savu dienesta biedru Hjūzu, izsakot nožēlu, ka kopš atvaļināšanas neko par viņu nezina. "Labi būtu viņu sameklēt," Deviss teica Berlicam, "viņš noteikti atceras to sarunu un apstiprinās manis stāstīto."

Pēc nedēļas Berlica līdzautoram Viljamam Mūram izdevās Hjūzu atrast. Tas apstiprināja Devisa stāstīto un atminējās, ka kopā ar draugu parkā satikuši svešinieku, kuru vēlāk bieži pieminējuši pie alus kausa. Tiesa gan, toreizējās nakts sarunas saturu Hjūzs atcerējās visai miglaini.

"Vai viņš nerunāja par savu piedalīšanos kādā jūras kara spēku eksperimentālajā projektā Filadelfijā?" Mūrs pajautāja.

"Jā, laikam gan," pēc neilgām pārdomām atbildēja Hjūzs. "Viņš toreiz gvelza milzum daudz blēņu.

Sīkumus neatceros, taču par kaut kādu eksperimentu viņš runāja. Godīgi sakot, es tam visam sevišķi neticēju."

"Tātad neko sīkāk jūs neatminaties?"

"Nē, ser. Iespējams, Deviss zina vairāk nekā cs, galu galā viņš taču pirmais iesaistījās tajā sarunā."

"Bet vai jūs pēdējā laikā esat kaut ko dzirdējis par Devisa kungu?"

"Nē, kopš atstāju dienestu gaisa kara spēkos, bet tas notika 1973. gada jūnijā."

"Bet kādēļ cilvēks parkā uzticēja savu stāstu tieši jums?"

"Nav ne jausmas. Varbūt tāpēc, ka bijām formas tērpos? Šķiet, viņam vajadzēja izrunāties, novelt smagumu no dvēseles."

"Vai jums nav nekādu pieņēmumu par to, no kurienes bija šis cilvēks vai kur viņš dzivo?"

"Nē, viņš parādījās pēkšņi, bet pēc tam nemanāmi nozuda."

Lūk, tāds atgadījums. Vai kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams? Bez šaubām, neviens nesteidzas šādas ziņas uzskatīt par nopietnām. Bet tomēr, tomēr… ASV vairāk nekā 20 gadus nepicklust baumas par to, ka jūras kara spēkiem Otrā pasaules kara gados Filadelfijā dziļā slepenībā izdevies radīt milzīgu spēka lauku, kura ietekmē apjomīgs kara kuģis pazudis no redzesloka un, pēc dažām ziņām, tclcportācijas ccļā pāris sekundēs pārvietots uz Norfolku, bet pēc tam atgriezts atpakaļ.

Neticami? Laikam gan. Tomēr, apkopojot un analizējot visus materiālus, šis stāsts, iespējams, radīs citu iespaidu. Pamēģināsim to izdarīt kopā ar amerikāņu pētnieku Čārlzu Bcrlicu un Viljamu Mūru.

PIERĀDĪJUMS VAI VĀJPRĀTĪGĀ MURGI?

Filadelfijas eksperiments. Tā noslēpums sākas ar Morisa Kctčuma Džcsupa vārdu. Tas bija cilvēks ar daudzpusīgām interesēm - astrofiziķis, matemātiķis, rakstnieks. Viņam gadījās nodarboties ar dažādām problēmām, taču Džesups nealka pēc sabiedrības atzinības. Četrdesmito gadu beigās - piecdesmito gadu sākumā viņu ieinteresēja "lidojošo šķīvīšu" fenomens. Sākumā tā bija ziņkāre, bet vēlāk tīri profesionāla interese. Savācis zināmu ma-tcriālu daudzumu, viņš nolēma uzrakstīt par to grāmatu, kurai vajadzēja kļūt par pirmo patiesi zinātnisko mēģinājumu atbildēt uz jautājumu: kas ir NLO? Pēc Džcsupa domām, NLO dzinējspēks pamatojās uz mums pagaidām nezināmu antigravitācijas principu.

1955. gadā iznākusi grāmata "Argumenti NLO labā" nekļuva par bestselleru, bet pēc tās publicēšanas Džesups saņēma ārkārtīgi dīvainu sūtījumu. Tas pienāca kopā ar parastajām lasītāju vēstulēm, kuras izdevniecība regulāri nogādāja autoram.

Uz šīs īpašās vēstules bija Pcnsilvānijas zīmogs, tā ļoti dīvainā stilā bija uzrakstīta ar krāsaino zīmuļu un tintes ķeburiem. Teikumu vidū pēkšņi parādījās ar lielajiem burtiem rakstīti vārdi, bija daudz ortogrāfijas un stila kļūdu, bet pieturzīmes ņirbēja gluži kā uz labu laimi izsvaidītas. Daudzviet veseli teikumi bija pasvītroti ar dažādu krāsu līnijām.

Taču vēl lielāku izbrīnu radīja vēstules saturs. Tās autoru Džcsupa grāmatā bija ieinteresējušas lappuses par Ievitāciju, kuru, iespējams, pazinuši mūsu tālie senči. Pēc vēstules autora domām, levitācija

ne tikai pastāvēja, bet kādreiz uz Zemes bija "vispārpazīstams process". Vēstuli bija parakstījis "Karloss Migcls Aljcnde".

Džesups uzrakstīja noslēpumainajam senjoram Aljcndcmīsu atbildi, kurā lūdza sīkāku informāciju.

Turpmākajos mēnešos atbilde nepienāca, un viņš pamazām sāka aizmirst šo atgadījumu.

1956. gada 13. janvārī, tieši gadu pēc grāmatas "Argumenti NLO labā" iznākšanas, Džesups - tagad jau būdams Maiami - saņēma Karlosa Migela Aljcndes nākamo vēstuli, kas šoreiz bija parakstīta ar "Karla M. Allena" vārdu. Dīvainais stils norādīja uz iepriekšējo vēstules nosūtītāju Pcnsilvānijā, lai gan šoreiz uz aploksnes bija Geinsvilas (Tcksasa) zīmogs. Teksts, kuru tālāk publicēsim, bija iespiests 1962. gadā ASV nelielā tirāžā izdotā brošūrā.

Karloss Migels Aljende Ņūkesingtona, Pensilvānija Mans dārgais doktor Džesup. Jūsu aicinājums masveidā iekustināt sabiedrības pārstāvjus un tādā veidā radīt pietiekamu spiedienu uz attiecīgām iestādēm, lai tās izdotu likumu par dr. Alberta Einšteina Vienotā lauka teorijas (1925-1927) izpēti, vispār nav vajadzīgs. Jums droši vien būs interesanti uzzināt, ka jaukais doktors, iznīcinot savu darbu, vadījās nc tik daudz no matemātikas, cik humānisma viedokļa.

Vēlāk izdarīto aprēķinu rezultāts viņu šokēja. Tādēļ šodien mums "stāsta", ka šī teorija bijusi "nepabeigta".

Doktors B. Rasels apgalvo, ka tā bija pabeigta. Viņš arī uzskata, ka cilvēks tai nav nobriedis un nebūs tāds līdz trešā pasaules kara beigām. Tomēr doktora Franklina Rēno "rezultāti" tika pielietoti. Tas bija pilnīgs minētās teorijas pārrēķins no jebkāda veida ātras pielietošanas iespēju viedokļa, ja vien tās var realizēt īsā laikā. Turklāt tie bija labi "rezultāti", ciktāl tas attiecas uz teorētisko pārrēķinu un labu fizisko "rezultātu". Un tomēr jūras kara spēki baidās šo rezultātu izmantot! Šis rezultāts bija un ir pierādījums tam, ka līdz zināmai pakāpei Vienotā lauka teorija ir pareiza. Otrā pusē ieiet neuzdrošināsies neviens cilvēks, kam piemīt veselais saprāts vai jelkāds prāts. Tiesa, šāda levitācijas forma tika īstenota tā, kā aprakstīts. Tā ir bieži novērojamā dažu metālu reakcija uz noteiktiem laukiem, kas atrodas ap strāvu, un tādēļ laukus izmanto šim nolūkam…

"Rezultāts" bija mīnukuģa un visas tā komandas pilnīga neredzamība (1943. gada oktobris).

Magnētiskajam laukam bija rotējoša elipsoīda forma un tas stiepās 100 metrus (vairāk vai mazāk atkarībā no Mēness stāvokļa un platuma grādiem) abpus kuģiem. Visiem, kas atradās lauka iekšienē, varēja saskatīt tikai izplūdušas kontūras, taču viņi redzēja uz kuģa esošos cilvēkus, turklāt tā, it kā tic ietu vai stāvētu gaisā. Ārpus lauka esošie vispār neko neredzēja, izņemot kuģa korpusa nospiedumu ūdenī, - ar noteikumu, ka viņi atradās magnētiskajam laukam pietiekami tuvu, tomēr ārpus tā. Kādēļ cs jums to šodien stāstu? Ļoti vienkārši: ja gribat zaudēt prātu, izpētiet šo informāciju. Puse tā kuģa virsnieku un komandas pašlaik ir pilnīgi vājprātīgi. Dažus vēl joprojām tur attiecīgās iestādēs, kur tic saņem kvalificētu medicīnisku palīdzību, kad viņi vai nu "paceļas gaisā", kā paši to dēvē, vai "paceļas un iestrēgst". Šī "pacelšanās" - sekas pēc pārāk ilgas atrašanās magnētiskajā laukā - ar veselīgu ziņkāri apveltītiem jūrniekiem nemaz nav nepatīkama. Taču tā kļūst tāda, ja notiek "icstrēgšana". Tādā stāvoklī viņi nespēj kustēties, ja vien viens vai divi biedri, k.is arī atrodas magnētiskajā laukā, ātri nepienāk un nepieskaras, jo citādi viņi "sasalst".

Ja cilvēks "sasalst", viņa stāvokli rūpīgi iezīmē un pēc tam magnētisko lauku atslēdz. Visi, izņemot "sasalušo", var atkal kustēties un priecāties parsavu materiālo ķermeni. Tadjaunākajam komandas loceklim jāiet turp, kur viņš var sataustīt "nosalušā" seju vai kailas, formas tērpa nesegtas ādas laukumu.

Reizēm tas ilgsttikai stundu vai mazliet vairāk, dažkārt visu nakti un dienu, taču reiz cilvēka "atkausēšanai" vajadzēja sešus mēnešus.

Nācās konstruēt augstākajā mērā sarežģītu aparātu, lai atgrieztu "tikko sasalušos" un "stipri sasalušos". Parasti "stipri sasalušais" zaudē prātu, trako un gvelž muļķības, ja "sasalums" - pēc mūsu laika - ilgst vairāk nekā vienu dienu.

Es runāju par laiku, bet… "sasalušie " laiku neuztver citādi nekā mēs. Viņi atgādina krēslas cilvēkus, kuri dzīvo, elpo, dzird un jūt, taču tik daudz ko neuztver, ka eksistē gandrīz vai viņpasaulē. Tie laiku izjūt citādi nekā Jūs vai es. Kā jau teicu, pirmā "stipri sasalušā" atgriešana ilga sešus mēnešus. Bez tam šim nolūkam vajadzīgā elektroniskā iekārta un speciālā piestātne kuģim iz​maksāja vairāk nekā piecus miljonus dolāru. Ja ostā vai tās tuvumā ieraudzīsiet grupu jūrnieku, kas ar rokām apsedz kādu no saviem biedriem vai "gaisu", ātrāk ejiet turp un uzlieciet viņam arī savas plaukstas, jo tas ir nelaimīgākais cilvēks pasaulē.

Neviens no viņiem negribētu otrreiz kļūt neredzams. Uzskatu, ka to nedrīkst turpināt, jo cilvēks vēl nav nobriedis darbam ar spēka laukiem.

Lai aprakstītu sekas, kas jūtamas vēl desmitiem gadu pēc eksperimentiem ar spēka laukiem, šie cilvēki lieto tādus izteicienus kā "sastingt plūsmā", "iestigt sīrupā" vai "es aizslīdēju". Palicis ļoti maz no tiem komandas locekļiem, kuri piedalījās "eksperimentā".. . Vairums zaudējuši prātu, kāds vienkārši pazuda "caur" dzīvokļa sienu sievas un bērna acu priekšā. Divi citi vēl "uzliesmoja", tas ir, viņi "sasala" un aizdegās, kad nesa mazos laivu kompasus; viens nesa kompasu un aizdegās, otrs steidzās klāt, lai "uzliktu roku", bet arī uzliesmoja. Viņi dega astoņpadsmit dienas. Ticība roku uzlikšanas metodei bija sagrauta, un sākās vispārējs ārprāts. Eksperiments kā tāds bija absolūti sekmīgs. Taču komandai tas bija liktenīgs.

Pameklējiet Filadelfijas avīzēs nelielu rindkopu (lappuses augšpusē, avīzes pēdējā trešda]ā 1944./46. gada pavasarī, rudenī vai ziemā, bet ne vasarā) - rakstiņu par jūrnieku ālēšanos pēc pirmā reisa. Viņi uzbruka krodziņam "Matrožu atpūta" ostas tuvumā, novezdami oficiantes līdz šokam un ģībonim.

Pārbaudiet novērošanas kuģa "Andricw Firesct" (kompānija "Metsons", ostas pilsēta Norfolka.

Kompānijai var būt tā reisa sardzes žurnāls, tas var arī atrasties pie krasta apsardzes) ekipāžu, pirmais virsnieks Mouslijs (kapteiņa vārdu precizēšu vēlāk, komandas saraksts ir kuģa žurnālā). Viens no komandas locekļiem - Ričards Praiss - varētu atcerēties pārējo vārdus (krasta apsardzei ir ziņas par jūrniekiem, kuriem tika izsniegti "dokumenti"). Misteram Praisam 1943. gada oktobrī bija 18 vai 19 gadi.

Viņš dzīvo vai toreiz dzīvoja savā vecajā dzimtas namā Roanokā, Virdžīnijā, mazā pilsētiņā ar mazu telefona grāmatu. Šie cilvēki ir aculiecinieki, cilvēki no komandas. Konelijs no Jaunanglijas (Bostonas?) arī varētu liecināt, bet es šaubos (iespējams, uzvārds rakstāms citādi). Viņš bija aculiecinieks. Lūdzu Jūs veikt šo mazo izmeklēšanu…

Dziļā cieņā Jūsu Karl. M. Ailens P.S. Labprāt sniegšu papildu palīdzību, ja vien pateiksiet, kādu. (Z416175) Pēc dažām dienām pienāca papildinājums. Papildinājums vēstulei. (Šeit minētās informācijas apstiprināšanai sazinieties ar kontradmirāli Rosonu Bcnctu. Jūras kara pētījumu šefs. Varbūt viņš Jums beidzot piedāvās darbu.)

Kā neitrālas un saprātīgas analīzes rezultātu gribu Jums un Jūsu personā zinātnei pavēstīt sekojošo.

1. Jūras kara spēki (JKS) nezināja, ka cilvēki var kļūt neredzami arī tad, ja neatrodas uz kuģa, bet ir lauka ietekmē. 2. JKS nezināja, ka cilvēki var nomirt lauka iedarbības kontrindikāeiju dēļ. 3. Bez tam viņi joprojām nezina, kāpēc tas notika. Es pats "jūtu", ka kaut kas ar laivas kompasu saistīts "izraisīja ugunsgrēku". Man nav pierādījumu, bet arī JKS to nav. 4. Kas ir vēl sliktāk un nekad nav pieminēts: kad viens vai divi lauka iekšienē visiem saskatāmi cilvēki vienkārši aizgāja un nekas taustāms no viņiem nepalika pāri ne lauka darbības laikā, ne pēc tā izslēgšanas - kad viņi vienkārši pazuda, bailes pieauga. 5.

Vēl sliktāk bija, kad viens it kā saskatāms cilvēks izgāja "cauri" savas mājas sienai un apkārtne tika pārmeklēta ar pār​nēsājamā lauka ģeneratora palīdzību, bet nekādas pēdas netika atrastas.

Gribu arī atgādināt, ka izmēģinājumu kuģis pagaisa no sava doka Filadelfijā un pēc dažām minūtēm parādījās citā dokā pie Norfolkas, Ņūportņūsā, Portsmutā. Tur to skaidri redzēja un atpazina, bet tad tas atkal pazuda un pēc dažiem mirkļiem atgriezās savā dokā Filadelfijā. Par to bija rakstīts arī avīzēs, bet es neatceros, kur to lasīju un kad tas notika. Iespējams, vēlāku eksperimentu laikā. Varbūt 1946. gadā pēc

eksperimentu pārtraukšanas. Nevaru to precīzi apgalvot.

JKS šis notikums radīja neērtības, jo atstāja tādu morāli graujošu iespaidu, ka kuģa normāla ekspluatācija bija stipri apgrūtināta. Bez tam pēc šī atgadījuma izrādījās, ka nevar cerēt pat uz elementāru kuģa ekspluatāciju.

Domāju, ja Jūs toreiz būtu strādājis kopā ar grupu, kas piedalījās projektā, un zinājis to, ko zināt tagad, tad "uguns" nebūtu tik negaidīta un šausmīga mīkla. Vairāk nekā iespējams, ka neviens no šiem atgadījumiem nenotiktu. Īstenībā tos varēja novērst, izmantojot piesardzīgāku programmu un rūpīgāk izraugoties virsniekus un komandas locekļus. Taču tas nenotika. JKS vienkārši izmantoja pie rokas gadījušos cilvēku materiālu, maz rēķinoties - ja vispār rēķinājās - ar šī materiāla raksturiem un individualitāti. Uzmanīgi, ļoti uzmanīgi izraugoties kuģi, virsniekus un komandu, rūpīgi tos apmācot un veltot pienācīgu vērību tādām rotaslietām kā gredzeni vai pulksteņi, kā ari atšķirības zīmēm un jostu sprādzēm, it īpaši ar naglām apkaltiem zābakiem, es domāju, noteikti varētu diezgan sekmīgi izgaisināt ap šo projektu valdošo baiļu pārpilno nezināšanu. JKS pārvaldes personāla dokumenti (jūrskolu audzēkņiem) Norfolkā, Virdžīnijā, parādīs, kas bija norīkoti uz kuģa "Andriew Fircset" 1943. gada septembra beigās vai oktobrī. Labi atminos novērotāju, kas izmēģinājumu laikā stāvēja man līdzās. Viņš bija no Jaunanglijas, ar tumšpelēkiem cirtainiem matiem. Viņa vārdu esmu aizmirsis. Ļauju Jums izlemt, vai tas ir liela darba vērts, un rakstu cerībā, ka tas tiks izdarīts.

Dziļā cieņā Karls M. Ailens Stāsts, bez šaubām, bija neprātīgs, fantastisks, taču ieinteresēja Džesupu. Kaut gan 1964. gadā iznākušajā grāmatā "Neredzamie apvāršņi" pētnieks Vinsents Hediss raksta, ka sākumā Džesups uzskatīja to par kāda dīvaiņa joku.

Tomēr, pēc Hcdisa vārdiem, Džesups pieļāva iespēju, ka "vēstule ir pārspīlēts stāsts par reālu notikumu". Galu galā Otrā pasaules kara laikā notika daudz slepenu eksperimentu. 1943. gadā izdarītie pētījumi noveda pie atombumbas radīšanas. Impulsu tiem deva Einšteina vēstule prezidentam Rūzvcltam, bet slavenā zinātnieka Vienotā lauka teorija varētu kalpot par citu, ne mazāk veiksmīgu "eksperimentu" bāzi.

Bet, ja vēstule bija tikai izdomājums, kā izskaidrot tajā minēto detaļu pārpilnību - vārdus, ģeogrāfiskus punktus un notikumus? Diez vai kāds pat apmāts "jokdaris" pieliktu tik daudz pūliņu sava stāsta izpušķošanai ar detaļām, kas varētu viņu atmaskot.

Doktors Džesups bija apmulsis. Viņš uzrakstīja "Allcnain" atbildi, uzsvērdams, cik ārkārtīgi svarīgi būtu nekavējoties saņemt jebkuru vēstules autora rīcībā esošu papildmateriālu.

Pagāja mēneši, bet atbildes nebija. Džesupu nodarbināja citas rūpes. Taču pēc pieciem mēnešiem pienāca Allena kārtējais sūtījums - tikpat mīklains un grūti saprotams kā iepriekšējie. Publicējam to ar saīsinājumiem, kas nemaina kopējo saturu.

Karloss M. Aljende Ņūkensingtona, Pensilvānija Dārgais mister Džesup, tikko atgriezies no tāliem braucieniem, atradu Jūsu atklātni. Tā kā vēlaties, lai atbildu "nekavējoties", krietni apsvēris, nolēmu to darīt. Tas, ko Jūs no manis gribat, ir līdzvērtīgs pozitīvam pierādījumam, ko Jums varētu dot vienīgi "šī fenomena" radītājas iekārtas dublikāts. Mister Džesup, tādā veidā cs nekad nespētu ne tuvu apmierināt Jūsu vēlmes. Tādēļ, ka cs to neprastu. Turklāt Jūras militāro pētījumu nodaļa (tolaik pašreizējā JKS šefa Berka vadībā) nepieļautu… Redziet, šis eksperiments varēja notikt, pateicoties vienīgi Berka ziņkārei un uzstājībai. Tas pilnīgi izgāzās, bet viņa attieksme pret progresīviem un ultra- progresīviem pētījumiem padarīja viņu par to, kas viņš ir šodien. Ja šo eksperimentu rezultātu smaka kādreiz izlauztos uz āru, Berku sistu krustā. Lai kā tas arī būtu, esmu ievērojis, ka pēc reakcijas radīto zibšņu picrimšanas krustā sistie zināmā mērā kļūst par svētajiem. Jūs rakstāt, ka tas ir "ārkārtīgi svarīgi". Es ne tikai no visas sirds, bet pat dedzīgi esmu pārliecināts par pretējo. Tajā pašā laikā Jūsu idejas un zinātkāre man ir tuvas. Es personiski varētu Jums palīdzēt, taču

šim nolūkam mums būtu vajadzīgs hipnotizētājs, nātrija pentotāls, magnetofons un veikla mašīnrakstītāja, lai varētu iegūt kaut ko Jums tiešām vērtīgu.

Kā Jūs zināt, cilvēks hipnozes iespaidā nespēj melot, bet cilvēks, kurš atrodas hipnozes ietekmē un ir saņēmis arī"prctmelu poti", kā to dēvē sarunvalodā, vispār nav spējīgs melot. Turklāt manā atmiņā tādā veidā tiktu pamodināta spēja sīki atcerēties visas tās lietas, ko pašreizējā apziņa neatceras vispār vai atminas slikti un nepārliecinoši, tādēļ hipnozes izmantošana dotu daudz lielāku labumu. Man rastos spēja atcerēties ne tikai pilnus vārdus, bet arī adreses un telefonus, un varbūt pat ārkārtīgi svarīgos to matrožu numurus, ar kuriem kopā devos jūrasbraucienos vai esmu tikai īslaicīgi saskāries.

Ceru, Jums ir saprotams, ka neveiksmīga bija nevis metālu un neorganisko vielu neredzamības radīšana, bet gan tūkstošiem tonnu metāla acumirklīga pārvietošana kopā ar cilvēkiem. Lai gan pēdējais efekts bija ilgstošu eksperimentu rezultāts, ko JKS aprakstīja kā neveiksmīgu, es uzskatu, ka tālākie izmēģinājumi gluži dabiski nonāktu līdz kontrolējamai ātrai milzīgu kravu pārvietošanai vajadzīgajā laikā uz vajadzīgo vietu. Radot lielu apmulsumu JKS, tas jau vienreiz negaidīti notika ar veselu kuģi un tā komandu. Kādā Filadelfijas dienas avīzē cs lasīju par to un arī par jūrniekiem, kuri bez atļaujas atstāja savu bāzi tajā laika sprīdī, kad bija neredzami. Narkohipnozes iespaidā cs varētu atklāt tās vai citas avīzes nosaukumu, datumu un lappuses.TVimuru. Tātad avīžu arhīvs dos vēl vairāk šo eksperimentu apstiprinošu liecību. Tādā veidā var sameklēt arī reportieri, kurš šos notikumus skeptiski aprakstīja un intervēja oficiantes, tā ka nu viņa un oficiantēm varētu iegūt liecības.

Rezultātā patiesība būs pārāk brīnumaina, pārāk fantastiska, lai to noklusētu. Labi pamatota, neapstrīdamiem pierādījumiem apliecināta patiesība. Es labprāt uzzinātu, kur pašlaik dzīvo šie matroži. Ir zināms, ka tikai nedaudzi var nosaukt vārdus un adreses cilvēkiem, ar kuriem nekad nav iepazinušies vai kurus tikai redzējuši. Viņiem ir ļoti augsts PSI-faktors, kas spiediena vai spriedzes apstākļos var intcnsificēties un parasti pastiprinās lielu izbaiļu laikā. Tas var aktivizēties arī hipnozes iespaidā - tātad tas ir tikpat vienkārši kā lasīt uzziņu krājumu.

Pārbaudot reģistrācijas ierakstus aptiekās, slimnīcās, "ātrās palīdzības" stacijās vai cietumos, varētu precīzi noskaidrot, kādi cilvēki uzbruka restorānam un kādi ir viņu dienesta numuri, tātad būtu iespējams uzzināt, no kurienes viņi ir, un iespēju robežās arī to pašreizējās dzīves vietas.

Iespējams, ka JKS jau ir izmantojuši šo nelaimes gadījumu Jūsu NLO radīšanai. No visiem viedokļiem tas būtu loģisks nākamais solis. Kā domājat Jūs???

Dziļā cieņā Kāris Aīlens Nav grūti uzminēt, kādas domas pārņēma Džesupu, lasot šo vēstuli. Viens no diviem. Vai nu viņam kā sniegs uz galvas uzkritis gadsimta svarīgākais notikums, vai arī kāds viņu smalki izjoko.

Tikmēr notikumi turpinājās nc mazāk dīvaini.

NOSLĒPUMAINĀ BANDROLE Ja notikums tā arī būtu beidzies, Džesups ar prieku uzskatītu šīs vēstules par kāda neprāša fantāzijas augļiem. Pagaidām izskatījās, ka viņš tam visam sevišķi netie. Katrā ziņā doktors bija pārāk aizņemts ar jaunas ekspedīcijas sagatavošanu uz Meksiku, lai medītu pasakas par izgaistošiem kuģiem un neredzamām komandām. Taču daži atgadījumi lika viņam pašos pamatos mainīt attieksmi pret notikušo. Šī notikuma daļa acīmredzot sākās 1955. gada jūlija beigās - augusta sākumā, t.i., ja datums pareizs, tad vismaz dažus mēnešus pirms Aljendes pirmās vēstules nonākšanas Džesupa rokās. Katrā ziņā viss sākās ar bandroli, kas bija adresēta "admirālim N. Fertam, Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldes priekšniekam, Vašingtona - 25". Majors Darels L. Ritcrs, Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldes (JIP) jūras kājnieku aeronavigācijas projektu nodaļas virsnieks, to atrada saņemto pasta sūtījumu vidū. Uz brūna ietinamā papīra bija zīmogs "Semikola, Teksasa, 1955". Nebija ne nosūtītāja adreses, ne

pavadvēstules. Bandrolē atradās tikai M. Džesupa grāmata "Argumenti NLO labā" papīra vākos. Kad Riters to atvēra, skatienam atklājās neskaitāmu ar roku rakstītu haotisku piezīmju izraibinātas lappuses un vismaz trīs krāsu līnijām pasvītrotas vietas. Piezīmes radīja iespaidu, ka to autoram ir plašas zināšanas par NLO - to vēsturi, izcelsmi un dzinējspēku. Pati grāmata bija krietni nobružāta - acīmredzot kāds bija ar to ilgi strādājis.

Pētniekiem nav izdevies izzināt, vai anonīmais sūtījums ieinteresēja pašu Fcrtu. Toties majors Riters to uztvēra kā vismaz uzmanības vērtu kuriozu. Katrā ziņā, pateicoties viņam, grāmata nenokļuva papīrgrozā. Piezīmju lasīšana noteikti viņā izraisīja lielu izbrīnu. Tās bija veltītas galvenokārt kuģu, lidmašīnu un cilvēku mīklainai pazušanai - visvairāk noslēpumainā Bermudu trīsstūra rajonā. Piezīmes attiecās arī uz neparastām vētrām un mākoņiem, no gaisa krītošiem priekšmetiem, savādām zīmēm, kāju nospie​dumiem un tamlīdzīgām Džcsupa aprakstītām lietām.

Majors Riters droši vien zināja, ka militārās iestādes tolaik izrādīja īpašu interesi par antigravitācijas pētījumiem. Lai kā tas būtu, viņš saglabāja grāmatu. Un tieši no Ritera rokām pēc dažiem mēnešiem to saņēma divi JIP darbinieki, kuri ieinteresējās par šiem ķeburiem, - trešā ranga kapteinis Džordžs V. Huvcrs un pirmā ranga kapteinis Sidnejs Šerbijs. Savulaik abi piedalījās projektā "Avangards" (ASV pirmā mākslīgā pavadoņa projektēšanas darbu kodētais nosaukums) un interesējās par pētījumiem antigravitācijas jomā. Viens no viņiem uzrakstīja Džesupam vēstuli un uzaicināja doktoru uz Vašingtonu, uz JIP, lai apspriestu grāmatu.

Džesups atbrauca. Viņam parādīja piezīmēm izraibināto grāmatu. "Kas varētu būt rakstītājs?" viņam jautāja.

Kā atceras viens no JIP darbiniekiem Vinsents Hediss, "lasot piezīmes, Morisa Džesupa sejā arvien samanāmāks kļuva samulsums, jo liela daļa komentāru attiecās uz lietām, par ko viņš bija dzirdējis, taču grāmatā nebija pieminējis. Bez tam piezīmju autoram, pēc visa spriežot, bija ārkārtīgi plaša informācija par "būtnēm no NLO", kosmiskajiem fenomeniem un daudzām citām lietām, kuras mēdza apspriest vienīgi psihiatri un mistikas cienītāji. Nebija svarīgi, vai tās īstenībā pastāv. Daudz būtiskākas bija sūtījuma nezināmā autora apbrīnojamās zināšanas par šiem jautājumiem."

Džesups apjuka. Viņš droši vien sev jautāja, kādēļ JKS tā interesējas par garīgi slima cilvēka rakstu darbu. Viņam vēl nenāca ne prātā, ka starp šīm piezīmēm un "Karla Allena" vēstulēm pastāvēja tieša saikne. Pēkšņi Džesups pamanīja piezīmi, kas attiecās uz 1943. gada projektu. Atkal - neredzamais kuģis… Un Džesups atcerējās Aljendi! Jā, viņa rīcībā taču bija divas "komentētāja" vēstules. Viņš to pavēstīja kapteinim Huvcram.

"Pateicos, Džesupa kungs," tcica Huvers. "Mums būtu svarīgi iegūt šīs vēstules." Huvers vēlreiz uzsvēra savu lielo interesi par šo lietu un piebilda, ka ir jau parūpējies par grāmatas iespiešanu nelielā metienā un izsniegšanu "ietekmīgiem cilvēkiem no priekšniecības". "Mēs gādāsim, lai arī jūs saņemtu vienu eksemplāru," viņš apsolīja Džesupam.

Jādomā, ka Džesups izpildīja Huvera lūgumu, jo pēc kāda laika vēstules parādījās nelielā tirāžā publicētās Džesupa grāmatas ievadā, ko bija uzrakstījuši Huvers un Šerbijs.

Ir zināms, ka Džesups sakarā ar šo lietu pabija JIP vismaz trīs reizes.

Huvers mēģināja atrast Aljendi pēc Džesupam adresētajās vēstulēs norādītās adreses. Veltīgi.

Aljende bija kā zemē iegrimis. Huvers atrada tukšu fermera māju un no kaimiņiem uzzināja, ka tur pie padzīvojuša laulātā pāra kādu laiku tiešām dzīvojis Karloss vai Karls, taču vēlāk aizbraucis. Arī mājas saimnieki pārcēlušies uz citurieni.

Taču atgriezīsimies pie Džesupa. 1958. gadā viņš faktiski pārtrauca profesionālo darbību, nolēmis pelnīt iztiku, publicējot savus darbus. Lai gan ienākumi bija pieticīgi, tic ļāva būt neatkarīgam. Taču tas neglāba doktoru no depresijas. Turklāt situāciju sarežģīja arī autokatastrofa.

1959. gada aprīļa vidū, pārkāpis 59. mūža gada slieksni, Džesups nolēma pielikt pēdējo punktu.

No ticamiem avotiem zināms, ka Džesups uzrakstīja vismaz divas atvadu vēstules saviem tuvākajiem

draugiem. 1959. gada 20. aprīlī pulksten 18.30 doktors Moriss K. Džesups tika atrasts vēl dzīvs savā automašīnā netālu no viņa mājas Koralgeibesā. Ziņoja, ka viņš miris vai nu ceļā, vai tūlīt pēc nogādāšanas slimnīcā. Caur pusatvērtu logu savienojis automašīnas izpūtēju ar salonu, Džesups bija saindējies ar ogļskābo gāzi.

Pēc dažiem gadiem pazīstamais zinātnieks un viens no Džesupa tuvākajiem draugiem Aivens Sandcrsons pirmais uzdrošinājās apgalvot, ka "Aljendes noslēpumainās liecības izraisīja virkni notikumu, kas galu galā noveda pie Džesupa nāves".

Viņa nāves noslēpumainie apstākļi lika pētniekiem nopietni pievērsties šai tēmai. Vai tā bija pašnāvība, kā likās pirmajā brīdī, vai arī viņš tika nogalināts, jo pārāk daudz zināja?

Par sākuma punktu kļuva Annas Heslingcres informācija no Maiami . Viņai kopā ar savu paziņu policijas leitnantu bija izdevies piekļūt līķu apskates dokumentācijai Dcidas grāfistē, Floridā. Dokumenti liecināja, ka nāves brīdī Džesupa asinīs bijusi nāvējoša alkohola deva. Pēc Heslingcra kundzes vārdiem, Džesups tolaik regulāri lietoja zāles, kas kopā ar tik lielu alkohola daudzumu varēja izraisīt tūlītēju nāvi vai atņemt spēju patstāvīgi kustēties. Viņš vienkārši nespētu pats iekāpt automašīnā, kur nu vēl nobraukt vairākus kilometrus līdz Kaunti- parkam, uzrakstīt paziņojumu par pašnāvību, piestiprināt automašīnas izpūtējam šļūteni, pievērt logu. Starp citu, pilnīga līķa sekcija tā arī netika izdarīta, kas pats par sevi jau ir pašnāvības gadījumam neparasti.

Tikpat dīvains ir rakstnieka Džeimsa R. Vulfa liktenis. Viņš kādu laiku nodarbojās ar Aljcndcs miklas atminēšanu. Vulfs sāka rakstīt par to grāmatu, bet, darbu nepabeidzis, pēkšņi pazuda.

KAS TAS BIJA? Gadu gaitā interese par šo mīklu gan apdzisa, gan atkal iedegās, radās arvien jauni jautājumi. Ja JKS patiešām - apzināti vai nejauši - izdevās radīt neredzamības vai pat teleportācijas (acumirklīgas priekšmeta pārvietošanas no vienas vietas uz otru) efektu, vai šī eksperimenta rezultāti nevarētu izskaidrot daudzos mīklainos notikumus un pazušanas gadījumus tā dēvētajā Bermudu trīsstūrī? Taču pats galvenais jautājums: vai Aljcndes vēstules ir īstas? Te mēs saskatām trīs variantus. Pirmais: eksperiments ar kuģi, Aljcndc un viņa vēstules nav nekas vairāk kā krāpšana. Otrais: vēstules ir patiess stāsts par reālu notikumu. Trešais: tās ir pār​spīlēts, sagrozīts un sensācijas radīšanai domāts stāsts par reālu notikumu.

Pirmā varianta izvēle nozīmē tālāku pētījumu pārtraukšanu bez pienācīgas esošā materiāla pārbaudes. Otrajā un trešajā variantā nāksies analizēt faktus. Strādājot pie šīs tēmas, pētnieku sākotnējā attieksme pret to bija tāda pati kā Džesupam: "Notikums ir pārāk neticams, lai tam varētu ticēt." Taču taisni apbrīnojami - jo vairāk tajā iedziļinās, jo dziļāk tas iesēžas atmiņā.

Tādēļ tomēr iedziļināsimies detaļās, pamēģināsim īsi rezumēt Aljendes vēstulēs esošo informāciju.

1. Alberts Einšteins 1925. - 1927. gadā radīja Vienotā lauka teoriju, taču vēlāk to iznīcināja, baidīdamies, ka vēl nenobrieduši cilvēce izmantos teoriju ļauniem nolūkiem. Pēc Aljendes vārdiem, to var apstiprināt doktors B. Rasels.

2. Vienotā lauka teorijas koncepcija Otrā pasaules kara laikā tika pārbaudīta ASV jūras kara spēkos "no vispārējo un konkrēto pielietošanas iespēju viedokļa". Kāds doktors Franklins Rēno, kuru Aljende sauc par savu draugu, it kā ir saistīts ar šīs projekta stadijas rezultātiem.

3. Šie rezultāti tika izmantoti "mīnukuģa un tā komandas pilnīgai neredzamībai jūrā (1943. gada oktobris)" , radot ap kuģi noteikta veida enerģētisko vai spēka lauku. Uz kuģa esošie cilvēki varēja cits citu saskatīt, taču novērotāji, kas atradās ārpus lauka, redzēja tikai kuģa korpusa nospiedumu ūdenī. Spēka lauka ietekme uz cilvēkiem, pēc Aljcndcs apgalvojuma, bija briesmīga.

4. Filadelfijas kuģubūvētavā eksperimentālajam kuģim ir speciāla piestātne.

5. Kādā no Filadelfijas dienas avīzēm parādījās neliels rakstiņš. Tajā stāstīts par "jūrnieku

izdarībām pēc pirmā reisa", kad tic "uzbruka" bāram vai restorānam (iespējams, ka tā bija "Matrožu atpūta").

6. Aljcnde apgalvo, ka, atrazdamies uz kuģa "Andricw Fireset" klāja, 1943. gada oktobrī pats daļēji redzējis eksperimenta norisi. Pēc Aljendes vārdiem, uz klāja atradās un par eksperimenta lieciniekiem kļuva sekojoši cilvēki: pirmais virsnieks Mouslijs, Ričards Praiss, 18 vai 19 gadus vecs matrozis no Roanokas, Virdžīnijā; Konelijs no Jaunanglijas (varbūt no Bostonas).

7. JKS zinātniski pētniecisko darbu vadītājs kontradmirālis Rosons Bcncts varētu apliecināt, ka eksperiments patiešām notika.

8. Eksperimentālais kuģis mīklaini pazuda no sava Filadelfijas doka un parādījās Norfolkas apkaimē. Pēc tam tikpat ātri atgriezās Filadelfijā. Viss notika dažos mirkļos.

9. Aljcndc liek saprast, ka eksperimenta laikā Jūras militāro pētījumu pārvaldi vadīja "pašreizējais (vēstules rakstīšanas brīdī, t.i., 1956. gadā) JKS šefs Bcrks" un ka eksperiments notika, "pateicoties Berka ziņkārei un uzstājībai".

10. Visbeidzot, Aljendc Džesupam par sevi paziņo sekojošus faktus: savu tirdzniecības flotes matroža Z numuru (416175); to, ka sešus mēnešus dienējis uz "Andriew Fireset", raksturo sevi kā "sava veida dialektiķi" un "zvaigžņu skaitītāju", stāsta, ka bieži mēdz atrasties "ilgstošos izbraucienos". Šo ziņu pārbaude bija gan bezgala darbietilpīga, gan ārkārtīgi interesanta. Bcrlicam un Mūram nācās savākt papildu informāciju, apspriesties ar daudziem cilvēkiem.

Vai tiešām Filadelfijas eksperiments noritēja tā, kā to apraksta Aljende?

Atcerēsimies viņa trešās vēstules pēdējās rindas: "Iespējams, ka JKS jau ir izmantojuši šo nelaimes gadījumu NLO radīšanai. No visiem viedokļiem tas būtu loģisks nākamais solis." .Iespējams. Taču, pirms piedāvāsim iespējamās atbildes uz šo jautājumu, pievērsīsimies personībai, kura, pēc visa spriežot, at​rodas šā mīklainā notikuma centrā - senjoram Karlosam Migelam Aljcndem.

KAS JŪS ESAT, DOKTOR ALJENDE? Neskatoties uz daudziem un ilgstošiem mēģinājumiem atminēt Aljcndes vēstuļu mīklu, nevienam neizdevās sameklēt pašu noslēpumaino senjoru. Situāciju vēl vairāk sarežģīja sešdesmitajos gados parādījušies "viltus Aljendes", kuri bija gatavi par naudu pārdot savas "atmiņas". Par laimi, tiem neizdevās pierunāt nevienu pircēju. Berlics un Mūrs Aljcndes meklējumiem veltīja ļoti daudz laika.

Neskaitāmu pilsētu un lauku rajonu telefonu grāmatu izpēte, iepazīšanās ar armijas, kara un tirdzniecības flotes darbinieku personiskajām lietām, policijas protokolu, avīžu arhīvu un mirušo personu sarakstu pārskatīšana, rakstniekiem un neparastu parādību pētniekiem adresētas vēstules - viss bija veltīgi. Un pēkšņi - atgadījums.

Pienāca atbilde no Dzima Lorcncena, kuram pētnieki uzrakstīja kā vienam no pirmajiem. Lorcnccns bija Aerofenomenu pētniecības organizācijas direktors Tusonā, Arizonā. Viņš pavēstīja, ka 1969. gadā viņu žurnālā bijis raksts par Aljendi, pēc kura publicēšanas organizācijas valdē ieradies cilvēks, kas sevi saucis šajā vārdā. Lorcnccns pat atsūtīja fotogrāfiju, kurā Aljcndc bija iemūžināts intervijas laikā, taču vairāk neko nevarēja paziņot, jo kopš tā laika par Aljendi neko nav dzirdējis un viņa adresi nezina. Pēc mēneša Mūrs griezās pie Lorcncena pavisam citā jautājumā. Pagāja vairākas nedēļas, un no Lorencena pienāca vēstule, kuras beigās cita starpā bija rakstīts, ka "šodien saņēmu vēstuli no K. A.", un tālāk sekoja adrese. Lai gan tā nebija paša Aljendes adrese, tās tomēr bija jaunas pēdas, kas aizveda Berlicu un Mūru uz … satikšanos.

Sarunās ar Aljendi noskaidrojās, ka no 1943. gada augusta līdz 1944. gada janvārim viņš dienējis uz kuģa "Andriew Fireset". Aljcndc zināja tikai mazliet vairāk par to, ko viņš jau bija aprakstījis savās vēstulēs Džesupam. Viņš nebija nc zinātnieks, ne arī profesionāli sagatavots novērotājs, tikai vienkāršs

matrozis, kuram liktenis bija lēmis noteiktā laikā atrasties noteiktā vietā un kļūt par neizskaidrojamas parādības aculiecinieku. Vai viņš tiešām redzēja, kā kuģis pazuda? Pats Aljende apgalvoja - jā, redzēja.

Kādā veidā tas tika panākts? Viņš nevarēja precīzi atbildēt, bet zināja, ka šim nolūkam tika izmantoti kaut kādi spēka lauki. "Strādāja milzīgs statiskās elektrības daudzums." Vai viņš var pateikt kuģa nosaukumu?

Jā, var. "Tas bija DE-173". Cik reižu viņš redzēja notiekošo? No kurienes smeltas ziņas par Einšteinu, Raselu un admirāli Benetu? "No draugiem augstākajos ešelonos, kuru vārdus nenosaukšu." Alberts Einštcins, pēc Aljendes teiktā, piedalījies noteiktā eksperimenta stadijā. Aljende arī apgalvoja, ka iekraušanas dokā viņa acu priekšā kāds cilvēks kļuvis neredzams, tiesa gan, viņš neatcerējās ne datumu, ne to, kurā dokā tas notika.

Dosim vārdu pašam Aljendem (kādas sarunas ieraksts mag​netofona lentē): "Tātad jūs gribat dzirdēt par Einšteina dižo eksperimentu, vai ne? Ziniet, es patiešām līdz elkonim iebāzu roku viņa unikālajā spēka laukā, kas pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam virmoja ap nelielo izmēģinājumu kuģi DE-173. Es … sajutu šī spēka lauka spiedienu pret roku, kuru turēju lauka dūcošajā strāvā.

Redzēju, kā gaiss ap kuģi… ļoti viegli, pakāpeniski… kļuva tumšāks nekā pārējais gaiss… Pēc dažām minūtēm ieraudzīju, ka paceļas zaļganas, pienam līdzīgas miglas mākonis. [1] Domāju, ka to veidoja elementārdaļiņas. Redzēju, ka pēc tam DE-173 ātri kļuva neredzams. Jūras ūdenī bija skaidri saskatāms kuģa ķīļa nospiedums. Jā, šodien es drīkstu par to runāt, bet, no otras puses, kam gan tas tagad interesē? Pamēģināšu aprakstīt skaņu, ko, griežoties ap kuģi, radīja spēka lauks. Nu, sākumā bija tāda kā sanoņa, kas ātri pārvērtās… dūcošā šņākšanā, bet pēc tam pastiprinājās līdz mutuļojošai dārdoņai, kā bangojoša straume…

Ap lauku bija tīras elektrības apvalks. Šī strāva bija tik spēcīga, ka gandrīz izsita mani no līdzsvara.

Ja mans ķermenis atrastos šī lauka iekšienē, es droši vien tiktu nosviests uz grīdas… uz mana kuģa klāja.

Par laimi, viss mans ķermenis neatradās šajā spēka laukā, kad tas sasniedza maksimālo stiprumu un blīvumu - cs atkārtoju, blīvumu -, tāpēc mani nenogāza, taču roku spēka lauks izgrūda ārā.

Kāpēc es neelektrizējos, kad mana roka pieskārās šim… elektrības apvalkam? Laikam tāpēc, ka man bija garie matrožu gumijas zābaki un vējjaka.

Cilvēki no JIP līdz šai dienai nezina, kas toreiz notika. Viņi apgalvo, ka lauks bija "sagrozīts"."

Tālāk Aljcndc stāsta par avīzes rakstu, ko lasījis, atrazdamies atvaļinājumā Filadelfijā. Tiesa, viņš atzīst, ka mazliet piepušķojis stāstījumu par sekām, ko eksperiments atstājis uz matrožiem. Pēc Aljcndes vārdiem, viņš to darījis aiz bailēm, ka Džesups valdībā izcīnīs vienotā lauka teorijas izpētes paātrināšanu, tādēļ gribējis doktoru nobiedēt. Kā teica Aljende, viņš baidījies, ka tamlīdzīgu pētījumu rezultāti nonāks sliktās rokās un radīs drausmīgas sekas.

Bet kas tad bija tas dīvainais cilvēks, kurš 1970. gadā Koloradospringsas parkā sarunājās ar pilotiem Devisu un Hjūzu? Tas nebija Aljcndc. Abi piloti apgalvoja, ka noteikti pazītu šo cilvēku, ja vien to vēlreiz ieraudzītu, taču neviens no viņiem Aljcndes fotogrāfijā savu toreizējo sarunas biedru neatpazina. Kas tad viņš bija? Šis jautājums atklāj jaunus mīklas aspektus.

DARBOJOŠOS PERSONU LOKS Aljcndcs vēstulēs pieminēti vairāku cilvēku vārdi: doktors Alberts Einšteins, doktors B. Rasels, mans draugs doktors Franklins Reno, pirmais virsnieks Mouslijs, komandas loceklis Ričards Praiss, komandas loceklis "Konelijs", kontradmirālis Rosons Bencts, JKS pašreizējais šefs Berks.

Divi pirmie vārdi ir visiem pazīstami. Doktors B. Rasels nav neviens cits kā slavenais rakstnieks, filozofs, humānists un pacifists Bertrans Rasels, kurš patiešām draudzējās ar Einšteinu. Trešo sarakstā minēto personu nebija tik viegli identificēt. Vajadzēja daudz laika un pūļu, lai noskaidrotu, ka Karloss

Aljende tiešām pazina absolūti reālu doktoru Franklinu Reno, kaut gan īstenībā šis vārds izrādījās pseidonīms.

Nākamās trīs personas, pēc Karlosa Aljcndes apgalvojuma, bija "Andriew Fireset" jūrnieki un eksperimenta aculiecinieki. Lai gan Arturs Mouslijs patiesi bija "Andrievv Fireset" pirmais virsnieks, mēģinājums no viņa iegūt informāciju par dienesta gaitām uz šī kuģa atdūrās pret klusēšanas sienu.

Vēl mazāk varam pastāstīt par Ričardu Praisu no Roanokas Virdžīnijā un "Koncliju" no Jaunanglijas.

Neilga izmeklēšana atklāja, ka Praiss 1973. gadā miris. Kas attiecas uz"Koneliju" (viņa vārds bija Frcnks vai Pītcrs), tad lieki piebilst, ka Jaunanglijā ir milzums ļaužu ar tādu uzvārdu. Tā kā "Andrievv Fireset" komandas saraksti nav saglabājušies, ir grūti izzināt kaut ko par cilvēkiem, kuri dienēja uz kuģa vienlaicīgi ar Aljendi. Tika noskaidroti vēl trīs iespējamo komandas locekļu vārdi, bet nevienu no viņiem tā arī nav izdevies sameklēt.

Kas attiecas uz admirāli Rosonu Benetu, kuru Aljende sauca par "JKS pētījumu vadītāju" un kuru iesaka Džesupam kā cilvēku, kas var apstiprināt viņa sniegto informāciju, tad sīkākā izpētē atklājās ārkārtīgi interesants apstāklis. Vispirms izbrīnu rada tas, ka, Džesupam saņemot Aljendes otro vēstuli (1956. gada 13. janvārī), Bencts tiešām vadīja JIP pārvaldi. Taču amatā viņš stājās tikai 1956. gada 1. janvārī, nomainot šajā postenī admirāli Frcdcriku R. Fertu (to pašu "admirāli N. Fcrtu", kuram Aljende pirms dažiem mēnešiem bija nosūtījis piezīmēm izraibināto Džesupa grāmatu). Taču Aljcndem vajadzēja savu vēstuli nosūtīt krietni agrāk, lai tā ar izdevēja starpniecību pa apkārtceļiem nonāktu Džcsupa rokās 13. janvārī! Rodas jautājums: kā Aljende varēja zināt, ka Bencts kļuvis par JIP vadītāju Ferta vietā?

Ja Aljendes informācijas avots bija kāds no "augšas", tad vēstulē pieļauta nepatīkama kļūda. Iznāk, ka maldīgs ir viņa formulējums "JKS pašreizējais šefs Berks", kurš Filadelfijas eksperimenta laikā vadījis JIP. Lai gan kāds admirālis Arlijs A. Berks tiešām eksistēja, taču viņam ne kara laikā, ne pēc tam nebija nekāda sakara ar jūras militārajiem pētījumiem. 1943. gadā Berks komandēja mīnukuģu eskadru Klusajā okeānā un, kā var spriest, visu dienesta laiku pavadīja kā flotes virsnieks.

Tajā pašā laikā Aljendes sniegto raksturojumu var pilnībā attiecināt uz admirāli Haroldu Bouenu, kurš ne tikai vadīja JIP Filadelfijas eksperimenta laikā, bet Otrā pasaules kara gados bija arī neskaitāmu slepenu "ultraprogresīvu" projektu virzītājs. Aljende kļūdījās zināmas uzvārdu līdzības dēļ. Bet kāpēc tad informācija par admirāli Benetu bija tik precīza, turpretī otrajā gadījumā - pilnīgi nepareiza? To var izskaidrot vienīgi ar vēlēšanos slēpt minētās personas īsto vārdu. 5* 131 Raksts, kuru 1962. gadā ar nosaukumu "M.K. Džesups, Aljendes vēstules un gravitācija" publicēja pats Krebs, pēc visa spriežot, bija dzirksts visai turpmākajai diskusijai un vērtīgu materiālu avots katram, kurš vēlējās detalizēti izpētīt šo problēmu. Pirmoreiz tika publicētas ne vien Aljendes vēstules, bet faksimil- variantā arī vairākas Džesupa grāmatas "Argumenti NLO labā" lappuses ar Aljcndcs piezīmēm.

Rakstā dažos vārdos pastāstīts, ka pazīstamais fiziķis un gravitācijas pētnieks T. Taunscnds Brauns bijis saistīts ar neredzamības eksperimentu tad, kad vadījis kādu no Kuģniecības biroja nodaļām, un ka (pēc Krcba vārdiem) tieši viņš varētu būt šīs idejas autors. Patiesībā Brauns ar projektu bija gan saistīts, taču, kā mēs pārliecināsimies, nebija šīs idejas autors.

Nākamais pēc Kreba bija Grcjs Barkers, "lidojošo šķīvīšu" pētnieks un izdevējs Klarksburgā, Rietumvirdžīnijā. Balstoties uz Kreba datiem, kurus viņš papildināja ar saviem materiāliem, Barkers 1963. gadā izdeva grāmatu "Doktora M.K. Džcsupa brīnumainais atgadījums", kas vēl šobaltdien ir viena no nozīmīgākajām publikācijām par Aljcndes vēstuļu tēmu.

Vēl kāda interesanta personība - doktors Dž. Mensons Va- lentains, okeanogrāfs, zoologs un arheologs, kurš no 1945. gada intensīvi pētīja notikumus Bermudu trīsstūrī un, kad Džesups dzīvoja Floridā, bija viņa tuvs draugs.

Džesups, kuru māca arvien dziļāka depresija un kuram bija vajadzīgs pateicīgs klausītājs, pēdējos mēnešos pirms nāves daudz laika pavadīja kopā ar Valentainu, kuram uzticēja daudzas domas. Viņam jautāja: "Kāpēc Džesups izdarīja pašnāvību?" Atbilde pārsteidza. "Ja tā bija pašnāvība," teica

Valentains, "tad droši vien vainojama depresija. JKS piedāvāja viņam nodarboties ar Filadelfijas eksperimentu vai citiem līdzīgiem projektiem, taču viņš atteicās - uztraucās par bīstamiem blakuscfektiem… Iespējams, ka viņu varēja glābt. Viņu atrada vēl dzīvu. Iespējams, ka viņam ļāva nomirt."

Valcntains atceras, ka Džesups stāstījis par dažām pārsteidzošām lietām, kuras uzzinājis sakarā ar šo fantastisko projektu. Pēc viņa vārdiem, eksperiments īstenots, pielietojot magnētiskos ģeneratorus, tā saucamos atmagnetotājus, kas darbojās rezonanses frekvencēs un tādā veidā radīja ap dokā stāvošo kuģi briesmīgu magnētisko lauku.

Pārsteidz, ka Valentaina paziņojums, kas balstās uz Džesupa informāciju, gandrīz pilnīgi sakrīt ar Aljcndcs sniegtajām ziņām par eksperimenta graujošajiem rezultātiem un ārkārtīgi smago iedarbību uz kuģa komandu.

"Kad sāka parādīties eksperimenta iedarbība," turpināja Valcntains, "vispirms pacēlās necaurredzama zaļa migla. Starp citu, arī Bermudu katastrofas dzīvi palikušie runāja par mirdzošu zaļu miglu. Drīz šī migla pārņēma visu kuģi, un tas kopā ar komandu sāka izgaist no dokā esošo cilvēku redzesloka, līdz palika vienīgi nospiedums ūdenī."

Valcntainu palūdza pēc iespējas vienkāršāk izklāstīt šīs teorijas būtību. "Praktiski tā attiecas uz elektriskajiem un magnētiskajiem laukiem," viņš teica, "radot spolē elektrisko lauku, tiek radīts magnētiskais lauks, abu lauku spēka līnijas atrodas taisnā leņķī viena pret otru. Tā kā telpai ir trīs dimensijas, jābūt vēl arī trešajam - visticamāk, gravitācijas laukam. Ieslēdzot elektromagnētiskos ģeneratorus tādā secībā, ka rodas magnētiskā pulsācija, acīmredzot pēc rezonanses principa varētu radīt šo trešo lauku. Džesups uzskatīja, ka JKS ar to saskārās nejauši."

Pieņemsim, ka šāds eksperiments bija plānots un tika izdarīti mēģinājumi to īstenot. Vai tam varēja būt kaut vai daļēji panākumi?

Alberta Einšteina noslēpums Ja var ticēt Karlosa Aljendes un doktora Valentaina datiem, tad Filadelfijas eksperimenta projekta pirmsākumi meklējami visai miglainā un ārkārtīgi sarežģītā teorijā, kuru radīja Alberts Einštcins un kura pazīstama kā Vienotā lauka teorija. Pirmajā vēstulē Džesupam Aljende raksta, ka Einšteins šo teoriju pirmoreiz publicējis 1925.-1927. gadā, taču vēlāk "humānu apsvērumu dēļ" iznīcinājis. Viņš gan nepaskaidro, kā šis termins būtu jāsaprot.

Alberts EinštEins patiešām 1925.-1927. gadā radīja savas vienotā lauka teorijas variantu. Rezultāti parādījās tā laika vācu zinātniskajos žurnālos. AljendEm ir taisnība, darbs tika atzīts par nepabeigtu.

Zīmīgi, ka šī teorija atkal uzpeldēja tikai 1940. gadā, tas ir, pēc tam, kad Einštcins, pārliecināts pacifists, saprata, ka nacionālsociālisms jebkuros apstākļos un jebkuriem līdzekļiem ir jāiznīcina. Un pārsteidzoši tieši 1940. gadā, šķiet, ASV JKS sāka strādāt pie projekta, kurš vēlāk varēja pārtapt par Filadelfijas eksperimentu…

Einšteins patiešām draudzējās ar BErtranu Raselu, sevišķi pēc Otrā pasaules kara, un bieži apsprieda ar viņu pacifisma problēmas. Abi izjuta riebumu pret nožēlas vērto cilvēka tieksmi izmantot zinātnes sasniegumus sevis iznīcināšanai, un abi atdeva cīņai par mieru lielu daļu sava spēka un personisko līdzekļu.

Būtu vilinoši noticēt, ka Einšteins pirms nāves dokumentus iznīcināja, taču šis fakts nav pierādīts.

Vienīgais, kas skaidri zināms: Viljams Mūrs atceras 1955. gadā kādā lekciju zālē notikušo diskusiju, kurā runāts, ka Einšteins vairākus mēnešus pirms nāves sadedzinājis dažu labi izstrādātu teoriju dokumentus tādēļ, ka cilvēce tām vēl nav nobriedusi un bez šīm teorijām dzīvos labāk.

1943. gadā, tas ir, tad, kad Aljende, pēc viņa vārdiem, kļuva par Filadelfijas eksperimenta

aculiecinieku, Alberts Einštcins bija JKS zinātniskais padomnieks. Administratīvās pārvaldes dokumenti Sentluisā vēsta, ka Einštcins no 1943. gada 31. maija līdz 1944. gada 30. jūnijam bija zinātniskais līdzstrādnieks Jflrlietu ministrijā Vašingtonā. Paša Einšteina komentāri šajā sakarā ir diezgan atturīgi, bet interesanti. 1943. gada jūlijā viņš rakstīja savam draugam Gustavam Baklijam: "Kamēr turpinās karš un es strādāju JKS labā, man negribētos nodarboties ar kaut ko citu." Augustā viņš atkal rakstīja Baklijam un stāstīja par ciešo saikni ar JKS zinātniski pētnieciskās darbības biroju. Tajā pašā mēnesī doktors Vancvars Bušs nosūtīja viņu kādas komitejas rīcībā, "kur sevišķi noderētu viņa speciālās zināšanas". Ne "komitejas" darbības joma, ne speciālo zināšanu specifika nekad netika izpaustas.

Doktors Oto Natans, finansu padomnieks un Einštcina testamenta izpildītājs, uz jautājumu par Einštcina saistību ar JKS deva negaidītu atbildi. "Einšteins," viņš pavēstīja, "1943. gadā bija JKS direktīvā biroja padomnieks un beidza tur savu darbu, cik mums zināms, ilgi pirms kara beigām… Ja jūs interesē detaļas, iesakām sazināties ar Jūrlietu ministriju Vašingtonā. Tā kā Einštcina darbs nepavisam nebija slepens, tur jums par viņa konsultatīvo darbību varētu sniegt precīzāku informāciju, ko mēs nevarējām iegūt, gatavojot publicēšanai atskaites ziņojumu." Lasītājs droši vien brīnās: ja reiz Einštcina darbība "nepavisam nebija slepena", kādēļ gan JKS nebija gatavi sniegt sīkāku informāciju?

Liekas, ka Einštcins bija saistīts nc vien ar projekta matemātisko pamatojumu, bet arī ar pašu eksperimentu. Pēc dažām ziņām, kad pirmais mēģinājums nebija izdevies, Jūrlietu ministrijas ierēdņi atveduši Einšteinu uz notikuma vietu, lai dzirdētu papildu ieteikumus pēc principa: "Tagad jūs pats visu esat redzējis, paskaid​rojiet, kur mēs esam kļūdījušies!"

Kas ir vienotā lauka teorija? Kā paskaidro Berlics un Mūrs, teorijas pamatā ir mēģinājums ar vienu vienīgu vienādojumu matemātiski izteikt trīs fundamentālu universālu spēku - elektromagnētisma, gravitācijas un kodolenerģijas savstarpējo mijiedarbību. Zīmīgi, ka vienlaicīgi divu jaunu elementārdaļiņu atklāšana Ņujorkā un Kalifornijā 1974. gadā ļauj domāt, ka eksistē vēl ceturtais universālais spēks, kas saistīts ar gravitāciju tāpat kā elektrība ar magnētismu. Ja pieļaujam līdzīgas teorijas pilnīgas izstrādāšanas iespēju, tad tās galīgajos vienādojumos jābūt ietvertiem arī gaismas un radioviļņiem, tīram magnētismam, rentgena stariem un pat pašai matērijai. Šīs problēmas ārkārtīgo sarežģītību var apmēram iedomāties, ja atceras, ka Einšteins savas dzīves lielāko daļu veltīja līdzīgu mērķu sasniegšanai un mūža nogalē bieži sūrojās, ka nepārvalda matemātiku tik labi, lai šādu uzdevumu varētu atrisināt.

Daži pētnieki uzskata, ka arī desmitiem gadu pēc Einštcina nāves viņa mūža darba lielākā daļa pat izcilākajiem zinātniekiem ir maz saprotama. Ja Filadelfijas eksperiments patiešām apstiprināja kādu viņa teorētisko pieņēmumu, tad informācija par to ir tik pamatīgi nomaskēta, ka vēl šodien Einštcina vienotā lauka teorija tiek uzskatīta vairāk par mērķi nekā par reālu teoriju. Turklāt neraugoties uz faktu, ka Einšteins nepilnus divus gadus pirms savas nāves pavēstīja par "neapšaubāmi pārliecinošiem" elektromagnētisma un gravitācijas savstarpējās sakarības matemātisko pierādījumu meklēšanas rezultātiem. Tas saskan ar Aljendes paziņojumu par Einšteina vienotā lauka teorijas pabeigšanu.

Lai cik interesanti ir teorētiskie atklājumi, patiesu uzmanību pievērš tikai uzskatāmi praktiskie rezultāti. Vai tikai šādi rezultāti netika sasniegti jau toreiz, 1943. gadā, kad ASV JKS mēģināja izmantot dažus no minētajiem principiem, lai kuģi padarītu neredzamu vai pat tclcportētu, kā apgalvo Aljende? Vai arī eksperiments kaut kādā veidā neizdevās un radīja liktenīgas sekas? Tādas, kas - ja var ticēt Devisa un Hjūza Koloradospingsā dzirdē​tajam stāstam - varēja novest pat līdz kontaktiem ar citplanētu būtnēm?

Varbūt Aljendcm bija taisnība, kad viņš savas pēdējās Džesupam adresētās vēstules nobeigumā norādīja uz JKS slepeno eksperimentu iespējamo saistību ar NLO dzinējspēku? Vai varbūt tā bija tikai mirāža - viens no tiem "spoku kuģiem", kuri piepeši parādās jūras miglā un tikpat ātri pagaist? Atbildi uz šo jautājumu meklējam Valsts arhīvā Vašingtonā.

Tā nu iznāk - mūsu stāstā ir pārāk daudz "ja"… Un atkal… Ja Aljendes neparastais stāsts ir patiess, ja DE-173 tiešām bija neredzams un ja cilvēki no "Andricw Fireset" var apstiprināt eksperimenta

realitāti, tātad jābūt kādiem ar šiem kuģiem saistītiem dokumentiem. Arhīvs atklāja dažus faktus, bet kādus?

Pirmkārt, izrādījās, ka acīmredzot eksistē divi kuģi ar nosaukumu "Andriew Fireset". Viens ir rūdas vedējs, kas laikam joprojām vago Klusā okeāna ūdeņus, taču mūs tas neinteresē, jo nodots ekspluatācijā tikai pēc Otrā pasaules kara. Otrs ir karakuģis, kurš atbilst Aljendes sniegtajiem datiem.

Arhīva dokumenti ļāva noskaidrot sekojošo.

Savu nosaukumu kuģis ieguva 1942. gada jūlijā par godu ASV Klusā okeāna flotes jūrnieku arodbiedrības dibinātājam un ilggadējam priekšsēdētājam. Tā paša gada oktobrī kuģis ar numuru 491 atstāja Ričmondas kuģubūvētavu Kalifornijā. Kā jau rakstīja Aljcndc, kuģis drīz vien tika iznomāts Mctsona navigācijas kompānijai Sanfrancisko, kura to izmantoja četrus gadus. 1943. gada 13. augustā "Andriew Fireset" devās kārtējā reisā - šoreiz gar piekrasti uz Norfolkas un Ņūportņūsas ostām, kur uzņēma kravu braucienam pāri okeānam. No šī brīža kuģa vēsture mums šķiet sevišķi interesanta, jo reisam nolīgtās komandas sastāvā bija jauns cilvēks, kurš tikko bija beidzis jūrskolu un kuģa ruļļos bija ierakstīts kā Karls M. Allens. Ļoti svarīgs ir fakts, ka viņš saņēma atļauju uzkāpt uz kuģa tikai Norfolkā, tātad viņš veicis šo attālumu pa sauszemi, ceļā pārnakšņojot Filadelfijā. Norfolkas ostā viņš ieradās 16. augusta rītā pietiekami agri, lai pagūtu uzkāpt uz kuģa, pirms "Andricvv Fireset" pulksten 10.18 dosies ceļā. Tas bija kuģa trešais reiss konvoja sastāvā. Galamērķis bija Kasablanka.

4. oktobrī "Andrievv Fireset" atkal ierodas Ņūportņūsas dokā uz remontu un kravas iekraušanu un paliek tur līdz 25. oktobrim. Tad tas dodas uz Ziemeļāfriku, un atkal komandas sarakstā atrodams Karla M. Allcna vārds. 12. novembrī kuģis sasniedza Orānas ostu un līdz 1944. gada 17. janvārim nevienā no Amerikas ostām neatgriezās. Pēc dažām dienām Karls M. Allens atstāja "Andrievv Fireset". Tiek uzskatīts, ka viņš pārgāja uz citu kuģi - "Newton Bcckcr".

Kas attiecas uz konvoja mīnukuģi DE-173 jeb "Eldridge", tad tā vēsture, pēc oficiāliem dokumentiem spriežot, izskatās nevainojami. Kuģi sāka būvēt 1943. gada 22. februāri Ņūarkā. Tā garums bija 102 metri, standarta tonnāža - 1249 tonnas, pilna tonnāža - 1520 tonnas. Apmēram pēc pieciem mēnešiem, 25. jūlijā, kuģi nolaida ūdenī. Oficiālā pieņemšanas ceremonija notika 1943. gada 27. augustā Ņujorkas jūras ostā, un tā komandēšanu uzticēja kapteiņleitnantam Čarlzam R. Hamiltonam.

Sākumā "Eldridge" kuģoja Atlantijā un Vidusjūrā, bet pēc tam, veicot eskortēšanas un glābšanas operācijas, tika nosūtīts uz Kluso okeānu, kur palika līdz kara beigām. Pēc atgriešanās Ņujorkā 1946. gada 17. jūnijā tā ekspluatācija tika pārtraukta, un līdz 1951. gada 15. janvārim kuģis atradās dokā, bet pēc tam saskaņā ar savstarpēju vienošanos tika pārdots Grieķijai. Tur to pārdēvēja par "Leonu", un kuģis vēl varēja kādu laiku nokalpot.

Kuģa biogrāfija ir tik skaista un gluda, un it kā nav iemeslu to sīkāk pārbaudīt. Taču, no Aljendes sniegtās informācijas viedokļa raugoties, "Eldridge" oficiālā vēsture sāk izskatīties pēc cauras lupatu segas.

Sāksim visu no gala. Pirmās aizdomas, ka oficiālajos dokumentos aprakstītais neatbilst patiesībai, radās tad, kad pētnieki mēģināja sadabūt abu kuģu žurnālus. Berlicu un Mūru gaidīja pārsteigumi.

Izrādījās, ka "Eldridge" kuģa žurnālus par laiku no ekspluatācijā nodošanas brīža 1943. gada 27. augusta līdz 1943. gada I. decembrim "atrast un tātad arī nodot Jūsu rīcībā nav iespējams". "Andrievv Fireset" sardzes žurnāli saskaņā ar pavēli "no augšas" tika iznīcināti un tātad vienkārši vairs neeksistē.

Tā kā vienīgais mūs interesējošais laika posms atbilst Aljendes dienesta laikam uz "Andrievv Fireset", tas ir, apmēram no 1943. gada 13. augusta līdz 1944. gada 30. janvārim, tad pētnieki mēģināja pievērst maksimālu uzmanību tieši šim periodam. Lūk, kas no tā iznāca.

No dokumentiem, kas līd/ pat šim laikam atrodas Metsona navigācijas kompānijas rīcībā, izriet, ka šajā laika periodā "Andrievv Fireset" divreiz devies uz Zicmeļāfrikas krastiem: pirmais reiss sākāsl943. gada 13. augustā, kad "Andrievv Fireset" no Norfolkas gar piekrasti virzījās uz dienvidiem un no turienes tālāk uz Āfriku, otrreiz kuģis devās ceļā no Linheivenroudsas Virdžīnijā (Norfolkas tuvumā) uz Orānu

Alžīrijā. Aljendem pirmais brauciens sākās ne ātrāk kā 16. augustā. Otrais reiss viņam beidzās dažas dienas pirms "Andrievv Fireset" ierašanās Hcmptonroudsā (t.i., pirms 1944. gada 17. janvāra).

Atbilstoši "Eldridge" oficiālajai vēsturei, kas aprakstīta Jūrlietu ministrijas dokumentos, kuģis tika nolaists ūdenī Ņūarkā 1943. gada 25. jūlijā un pieņemts ekspluatācijā 1943. gada 27. augustā Ņujorkas jūras ostā. Tā izlūkmisija sākās septembra sākumā Bcrmudu un Vestindijas salu rajonā un ilga līdz 1943. gada 28. decembrim. Tic paši dokumenti liecina, ka savu pirmo reisu pāri okeānam kuģis uzsāka 1944. gada 4. janvārī un nobeidza, 15. februārī ierodoties Ņujorkā.

Ja uzskatām šīs ziņas par patiesām, tad iznāk, ka šajā laikā mūs interesējošie kuģi viens otram nav tuvojušies. Vienīgi jājautā, cik ticama ir šī informācija. Pirmās arhīvos atrastās ziņas vēl nesenā pagātnē bija slepenas, un šķiet, ka tās pilnībā diskreditē oficiālo versiju. Tas ir "Eldridge" komandiera 1943. gada 14. decembrī rakstītais ziņojums par operāciju pret zemūdenēm, kas notika 20. novembrī Zicmcļatlantijā. Pēc oficiālām ziņām, "Eldridge" no 1943. gada septembra sākuma līdz decembra beigām veica izlūkošanas misiju Bcrmudu rajonā, tā pirmais reiss pāri okeānam sākās 1944. gada 4. janvārī.

Taču, pēc kuģa komandiera kapteiņleitnanta Č. R. Hamiltona operatīvā ziņojuma, "Eldridge" 1943. gada 20. novembrī pulksten 13.30 pēc vietējā laika nometa septiņas dziļumbumbas uz iespējamo pretinieka zemūdeni,kā eskortkuģis konvoja UGS 23 sastāvā virzoties uz rietumiem, ASV virzienā. Ziņojumā norādītas "Eldridge" koordinātes - 34° 03' ziemeļu platuma un 08° 57' rietumu gamma, tas nozīmē, ka kuģis atradās apmēram 200 jūdzes no Kasablankas un 3000 jūdžu attālumā no Bermudām!

Otra informācija: tajā pašā laikā, kad klāja sardzes žurnāli izrādījās neaizsniedzami, atradās inženieru sardzes žurnāls. Tajā gan nav jautājuma noskaidrošanai nepieciešamās tiešās informācijas, toties ir minētas kuģa koordinātes strīdīgajos datumos. Šie un citi gandrīz vienlaicīgi atrastie dokumenti liecina, ka "Eldridge" 2. novembrī izgāja no Bruklinas, lai sapulcētu oktobra beigās viesuļvētras izdzenātos konvoja UGS 22 kuģus. Tā bja tiešām vērtīga informācija, jo runa gāja par to pašu konvoju, kurš 25. novembrī izbrauca no Norfolkas un kura sastāvā bija "Andrievv Fireset". Pats interesantākais, ka "Andrievv Fireset" gāja konvoja pēdējā rindā, piedzenot atpalikušos, un tam bija jāredz DE-173. Bez tam "Eldridge" atrašanās 22. novembrī Kasablankas tuvumā norāda, ka "Eldridge" pavadīja "Andrievv Fireset' un tā konvoju UGS 23 atpakaļceļā, kad notika sastapšanās ar minēto zemūdeni. Ja neizdotos atrast operatīvo ziņojumu, ko Jūrlietu ministrija 34 gadus turēja slepenībā, šie fakti tā arī neieraudzītu dienas gaismu. Kad oficiālajā versijā atklājās tāda "kļūda", radās jautājumi arī par pārējām "kļūdām".

Tātad "Andrievv Fireset" un "Eldridge", pēc visa spriežot, satikās ceļā uz Āfriku. Jājautā, vai JKS izšķirtos par tik riskanta un pilnīgi slepena eksperimenta izdarīšanu vesela konvoja acu priekšā. Bez tam Aljende uzstāj, ka eksperiments noticis Filadelfijas dokos un jūrā, tas ir, kontinenta piekrastē. Viņa norādītais laiks - oktobra beigas - sakrīt ar konvojēšanas operācijas norises laiku, taču pārējie dati nesakrīt.

Pirmkārt, kad "Eldridge" pievienojās konvojam UGS 22, tas acīmredzot virzījās no Bruklinas, nevis no Filadelfijas. Kuģa dokumentos nekur nav pieminēts, ka "Eldridge" vispār būtu bijis Filadelfijā izņemot laiku, kad Ņūarkā to būvēja. Aljende vēstīja, ka par eksperimenta sekām lasījis kādā no Filadelfijas dienas avīzēm. Taču Aljende (jeb Allens) 1943. gada oktobrī nemaz nc- atradās Filadelfijā.

Taču viņš tur bija augustā-tolaik, kad "Eldridge" it kā Ņūarkā gaidīja rīkojumu doties uz pieņemšanas ceremoniju Ņujorkā. Vēstulē viņš raksta, ka avīzes raksts parādījies rudenī vai ziemā, bet ne vasarā. Ja šo detaļu var uzskatīt par cilvēka atmiņas nepilnības rezultātu, tad viss pārējais iegūst noteiktu jēgu.

Kamēr šis pavediens šķetinājās, pētnieki saņēma vēstuli no kāda kuģa bijušā komandiera, kurš atminējās, ka "Eldridge" drīz pēc 1943. gada pirmās vētru sezonas tuvojās Bcrmudām jūlija beigās vai augusta sākumā. Tur tas neilgu laiku stāvēja noenkurojies blakus viņa komandētajam kuģim un atkal devās jūrā.

Ko tur teikt - dīvaina rīcība, taču vēl neparastāk ir tas, ka minētais kuģis, ja vien tas bija "Eldridge",

parādījās pie Bcrmudām tikai dažas dienas pēc nolaišanas ūdenī Ņūarkā, tas ir, laikā, kad būvniecības darbi nemaz nevarēja būt pabeigti.

Tātad vai nu komandieris kļūdījās, vai… "Eldridge" Ņūarkā tika nolaists ūdenī pirms 25. jūlija.

ASV JKS dokumenti tādu iespēju izslēdz. Bet ko par to saka grieķi?

Te atkal gaidīja jauns pārsteigums, jo, pēc grieķu dokumentiem (kurus tiem, dabiski, vajadzēja saņemt no amerikāņiem), "Eldridge" nolaišana ūdenī notika nevis 25. jūlijā, bet 25. jūnijā, tas ir, veselu mēnesi agrāk! Vēl vairāk - dokumenti rāda, ka "Eldridge", kad tas 1951. gadā tika nodots Grieķijai, standarta tonnāža bija 1240 tonnas un pilna tonnāža - 1000 tonnas, kas atšķiras par 380 tonnām. Vai tikai pirms nodošanas Grieķijai no kuģa netika noņemtas elektroniskās iekārtas?

Tagad notikums pakāpeniski kļūst skaidrāks. "Eldridge" tika nolaists ūdenī nevis 1943. gada 25. jūlijā, bet gan 25. jūnijā un Ņūarkas - Filadelfijas rajonā bija pierakstīts līdz augustā notikušajai oficiālajai ekspluatācijā pieņemšanas ceremonijai, jūlija beigās - augusta sākumā tas atradās jūrā un sasniedza vismaz Bcrmudu salas, bet oficiālā versija par laika periodu līdz 1944. gada 4. janvārim droši vien ir viltota.

Apbruņojies ar šo materiālu, Viljams Mūrs griezās pie kādas autoritatīvas personas, kas arī agrāk viņam bija izdarījusi nelielus pakalpojumus. Šis cilvēks, kuram dažu apstākļu dēļ jāsaglabā inkognito, kara laikā bija nodarbināts ASV radiolokācijas programmā, turklāt tādā amatā, ka gadījumā, ja eksistētu Filadelfijas eksperimentam līdzīgs projekts, viņš ar to neizbēgami būtu saistīts. Beigu beigās viņš piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Jautājums: Pastāstiet, lūdzu, kādā veidā šim projektam varēja dabūt izmēģinājumu kuģi? 11 1943. gadā bija ļoti grūti dabūt kuģi eksperimentāliem mērķiem. Tūlīt pēc nodošanas ekspluatācijā kuģus iekļāva operatīvajos plānos un bija gandrīz neiespējami tos izmantot eksperimentiem.

Visvienkāršākais un praktiski vienīgais veids, kā to dabūt, bija - izmantot to īsu laika sprīdi starp nolaišanu ūdenī un pieņemšanu ekspluatācijā. Tas nekad nebija vienkārši un prasīja zināmu manevrēšanu augstākajos ešelonos, taču bija reālija vien zinātniekiem izdevās pārliecināt augstu stāvošas personas par projekta mērķtiecību un perspektīvām.

Jautājums: Ja ņem vērā, ka 1943. gada vidū projektā "Manhc- tena" tika sasniegts ievērojams progress un tas sāka aprīt lielu daļu militārajiem pētījumiem paredzēto līdzekļu, vai citiem slepenajiem aizsardzības projektiem 1943. gads nebija viskritiskākais?

- Jā, kaut kad 1943. gadā sākās manāmas pārmaiņas attieksmē pret kārtējiem projektiem un idejām.

Tad jau bija saskatāmas kara beigas, tādēļ zinātniekiem izšķirošs bija jautājums: "Vai jūs sasniegsiet rezultātus līdz kara beigām, lai tos vēl varētu izmantot?" Tiem, kuri par saviem projektiem nebija pilnīgi pārliecināti, vajadzēja veikt steidzamus eksperimentus un izmēģinājumus, lai labāk varētu novērtēt to praktiskās pielietošanas iespējas. Maz- perspektīvos projektus atlika malā "uz vēlāku laiku".

Jautājums: Vai neatceraties, kā sākās šis projekts, kas aiz tā stāvēja un ko gribēja sasniegt galarezultātā?

- Man nav ne mazākā priekšstata par šī projekta izcelsmi vai par tā uzsākšanu. Es biju ar to saistīts tikai pašās beigās. Domāju, ka viņiem izdevās kaut kādā veidā Filadelfijā vai Ņūarkā uz neilgu laiku dabūt kuģi, droši vien uz divām trim nedēļām, un man šķiet, ka viņi veica dažus izmēģinājumus gan upē (Delaverā. - Aut.), gan piekrastē - pirmām kārtām ar mērķi noskaidrot spēcīga magnētiskā lauka ietekmi uz lokācijas ierīcēm. Vairāk neko cs jums nevaru pateikt - vienkārši nezinu. Mans pieņēmums - cs uzsveru, pieņēmums - ir tāds, ka visa uztvērējaparatūra bija novietota uz citiem kuģiem un piekrastē, lai izpētītu, kas, virzoties caur radioviļņiem un augstas un zemas frekvences radara viļņiem, notiek "otrā pusē". Neapšaubāmi, ka zinātniekiem vajadzēja novērot, kādu ietekmi šis lauks atstās uz redzamo gaismu.

Taču uzskatu par augstākā mērā neticamiem tamlīdzīgus eksperimentus uz kuģa, kurš oficiāli pieņemts ekspluatācijā un apgādāts ar komandu. Šīs informācijas lielākā vērtība ir norāde uz gandrīz precīzu Filadelfijas eksperimenta norises laiku

un vietu - iespējams, ka vismaz daļēji tas notika Filadelfijas - Nūarkas rajonā. Iespējams Aljende savus novērojumus izdarīja tieši tad, nevis tiekoties otrreiz ar "Eldridge" novembrī.

doktora Rainharta atzīšanās Tagad, kad novērtēta informācija, kas iegūta no saglabājušās kuģu dokumentācijas, jāpievēršas tam Aljcndes vēstules punktam, kas, ja vien apstiprinātos, varētu dot visas mīklas atminējuma atslēgu. Lasītājs droši vien atminas, ka Aljende savā otrajā vēstulē Džesupam apgalvoja: Einštcina vienotā lauka teorija bija ne tikai pabeigta 1925.-1927. gadā, bet Jūrlietu ministrija bija to arī rūpīgi pārskaitļojusi "no visu ātras izmantošanas iespēju viedokļa… visīsākajā laikā". Ja Aljcndem var ticēt, tad tieši šīs matemātiskās analīzes rezultāti acīmredzot veidoja Filadelfijas eksperimenta teorētisko bāzi. Pilnīgi iespējams, ka Aljende varēja paziņot Dže​supam par kādu zinātnieku, kurš it kā piedalījies šajos aprēķinos. Šo cilvēku Aljende sauc par doktoru Franklinu Reno un dēvē par "savu draugu".

Ja varētu sameklēt šo doktoru Reno…

Līdz šim nevienam tas nebija izdevies. Tādēļ nolēma: ja šo noslēpumaino cilvēku atrast nav iespējams, tad viss stāsts nav nekas vairāk kā izdomājums.

Un tomēr pēc vairākiem meklējumu gadiem noslēpumainā Reno personības mīklu izdevās noskaidrot.

Ziemeļaustrumu Pcnsilvānijā uz federālās šosejas Nr. 62 atrodas ceļa rādītājs "Franklina - 8, Reno 3", kas norāda attālumu līdz šīm divām nelielajām pilsētiņām. Šis ccļa rādītājs tad arī pirms vairāk nekā 30 gadiem iedvesmoja kādu augstākajā mērā reālu zinātnieku radīt sev efektīgu pseidonīmu.

Ja Franklins Reno ir pseidonīms, kas ir reālā persona? Kāds tai sakars ar Karlosu Migelu Aljendi?

Vai tā varēja dot savu iegul​dījumu šajā notikumā - un kādu?

Diemžēl notikums ir tik kutelīgs, ka uz šiem jautājumiem vēl šodien nevar pilnīgi atbildēt, un iemesli lasītājam drīz vien būs skaidri. Kaut gan cilvēka, kuru Aljende pazina kā doktoru Reno, vairs nav mūsu vidū - viņš nomira septiņdesmito gadu beigās -, vēl dzīvi esošie notikumu aculiecinieki Viljamam Mūram, vienam no pētniekiem, lika saglabāt pilnīgu anonimitāti. Mūrs nosacīti dēvē šo cilvēku par "doktoru Rainhartu", vārdu ņemdams no nesen iz​dotās Filadelfijas eksperimenta bcletrizētās versijas.

Viņš bija dzimis mazliet agrāk nekā Moriss Džesups un pavisam citā valsts daļā. Nostrādājis dažus gadus ar spožiem rezultātiem kādā privātā zinātniskā iestādē un ieguvis doktora grādu, viņš trīsdesmitajos gados, depresijas laikā, bija spiests kopā ar daudziem citiem, Džesupu ieskaitot, strādāt Amerikas valdības militāri zinātniskajās iestādēs. Diezgan ātri pavirzījies pa karjeras kāpnēm, kļuva par nodaļas vadītāju un, atrazdamies šajā postenī, saskārās ar projektu, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija Fila​delfijas eksperimenta sākums.

Sapratis, ka zina vairāk, nekā vajadzīgs, viņš nolēma "nolaisties dibenā". Pārcēlies gandrīz vai uz otru kontinenta malu, viņš atteicās no spožās un daudzsološās karjeras, apmetās mazā, mājīgā bungalo, kļūdams par vientuļnieku.

Lūk, Viljama Mūra saruna ar noslēgto vīru pēc gandrīz gadu ilgas iepriekšējas sarakstes.

"Jums, bez šaubām, ir zināms," viņš iesāka, "ka jebkurš eksperiments sākas ar ideju, tad no tās rodas piedāvājums, iespējams, ar jau izdarītiem aprēķiniem, pēc tam projekts un beidzot - eksperimenti.

Sākumā ar tiem bija saistīts tikai ļoti neliels cilvēku skaits. Vairumam bija dažādi svarigi pienākumi, no kuriem vispinns vajadzēja atbrīvoties.

Vienotā lauka teorija," viņš turpināja, "tā arī nav pabeigta vēl šobaltdien. Manuprāt, nevienam nav tiesību apgalvot, ka viņš to pilnīgi pārskaitļojis.

Atceros kara laikā notikušās konferences, kurās piedalījās jūras flotes virsnieki. Jūs interesējošā projekta sakarā atminos, ka tas sākās daudz agrāk - jau 1939. vai 1940. gadā, kad Einšteins nodarbojās ar

teorētiskās fizikas idejas izstrādi, ko viņam piedāvāja cilvēki, kuri domāja par tās pielietošanu militāriem mērķiem. Šī piedāvājuma autori bija Einšteins un Ladcnburgs. Nezinu, kurš no viņiem jānosauc pirmais, taču atceros, ka profesors Rūdolfs Ladcnburgs un Einštcins bija pazīstami jau kopš 1908. gada, kopš Šveices laikiem. Ladcnburgs bija noslēgts, ārkārtīgi punktuāls cilvēks ar prūšu muižnieka manierēm, taču kolēģi viņu dziļi cienīja kā rāmu vientuļo domātāju un darbarūķi."

"Ladenburgs visu 1939. gada vasaru un rudeni nostrādāja Prinstonā pie eksperimentiem kodolreakciju jomā," atceras doktors Rainharts. "Manuprāt, es lasīju, ka viņš apsprieda šīs problēmas ar Einšteinu. Katrā ziņā atceros, ka tas bija kaut kad 1940. gadā, bet piedāvājums, kuru cs saistu ar vēlāko kuģa projektu, it kā bija rezultāts Ladenburga un Einšteina sarunai par magnētisko lauku izmantošanu aizsardzībai pret mīnām un torpēdām … un Einšteins pats uzrakstīja piedāvājumu … Einšteins un Ladenburgs vienmēr bija priekšplānā, kad gāja runa par piedāvājumu iesniegšanu, taču svarīgu personu tuvumā viņi centās palikt ēnā. Fon Neimans [2] bija kautrīga izskata cilvēks, kurš prata piesaistīt saviem projektiem varas pārstāvju uzmanību.

Tieši Neimans runāja ar doktoru Albrehtu, manu šefu, par šo piedāvājumu, un kāds no viņiem varēja saņemt JKS pētniecības laboratorijas piekrišanu.

Reiz 1940. gada sākumā Albrehts astoņos no rīta ieradās savā birojā un ieraudzīja tur divus vai trīs apmeklētājus no NAPK (Nacionālā aizsardzības pētījumu komiteja), kuri viņu jau gaidīja.

Tas nebija nekas sevišķs, un cs tam nepievērsu lielu uzmanību. Tomēr ap pulksten pusdesmitiem kabinetā ielūkojās kapteinis Gibonss. Viņš pacēla pirkstu, kas nozīmēja uzaicinājumu iziet gaitenī, jo kapteinis gribēja man kaut ko pavēstīt bez lieciniekiem. To atceros tādēļ, ka tieši tobrīd nodarbojos ar diezgan sarežģītu teorētisku problēmu un grasījos sazināties ar skaitļotājiem.

Sapratu, ka runa iet par kaut ko visai svarīgu, pārtraucu darbu un izgāju gaitenī. Gibonss pavadīja mani uz šefa biroju, kur notika konference ar divu (vai tomēr trīs?) NAPK pārstāvju, Albrehta un fon Ncimana piedalīšanos.

Kad es iegāju, viņi dedzīgi apsprieda to, kas vēlāk kļuva par jūs interesējošo projektu. Albrehts acīmredzot uzskatīja, ka cs esmu vienīgais, kas pietiekami orientējas gravitācijā un relativitātes teorijā, lai bez liekiem jautājumiem varētu izdarīt viņiem neatliekami vajadzīgus matemātiskos aprēķinus.

Albrehta priekšā gulēja trīs papīra lapiņas, viena no tām bija aprakstīta tikai Einšteinam raksturīgajā smalkajā, vijīgajā rokrakstā. Albrehts, sarunu nepārtraucot, padeva man lapiņas.Vicnlai- kus viņš deva instrukcijas par to, ko no manis vēlas. Uz vienas lapiņas bija viļņu starojuma vienādojums, bet kreisajā pusē - kaut kādi nepabeigti ķeburi. Bez tam viņš pabīdīja man diezgan sīku ziņojumu par militārajām atmagnetizēšanas ierīcēm, un es ar zīmuli atzīmēju viņa norādītās vietas. Tad Albrehts teica, lai paskatos, kas, pēc manām domām, vajadzīgs 10 procentu gaismas izliekumam. Uz jautājumu, cik daudz laika man tiek dots, viņš atbildēja: "Nedaudz." Pēc tam turpināja sarunu ar klātesošajiem.

Tad," Rainharts turpināja, "diskusija pievērsās rezonanses principiem un tam, kā, izmantojot šos principus, radīt eksperimentam nepieciešamos intensīvos laukus. Es tā arī nesaņēmu īstu atbildi uz jautājumu, cik laika man ir, bet Albrehts jau deva zīmi iet un ķerties pie darba. Pa gaiteni atgriezos pie kapteiņa Gibonsa un pavaicāju viņam: "Kā jūs domājat, kad Albrehts grib to visu saņemt?" Gibonss brīdi padomāja un sacīja: "Aizvedīšu jūs uz virsnieku klubu, tad jūsu rīcībā būs vēl arī pusdienlaiks, bet ne vairāk. Tātad pulksten vienos vai divos, ne vēlāk."

Pēc visa spriežot, pusdienas beidzās ātri, jo pulksten 13.15 Gibonss atgriezās, bet mans darbs vēl ritēja pilnā sparā. Paskaidroju, ka gribu uzrakstīt instrukciju un sagatavot mašīnraksta kopiju un ka tikšu galā līdz pulksten trijiem, ja vien viņš varēs līdz tam laikam aizkavēt pārējos. Gibonss atbildēja, ka tā tā lieta neies un par kopiju nevar būt ne runas. Lai viss paliek tāds, kāds ir - ar zīmuli uzrakstīts. "Brīnumu," cs tcicu, "viņi visu laiku grib brīnumu!… Klausieties, dodiet man vēl 25 minūtes, un cs paskatīšos, ko var izdarīt." Gibonsu tas nepārliecināja, bet kas cits atlika, ja viņš vēlējās saņemt rezultātu? Nācās piekrist.

Es tomēr sagatavoju divas tabulas un pāris paskaidrojošu teikumu. Kad mēs atgriezāmies pie

Albrehta, viņš ātri pārskatīja manu darbu un teica: "Jūs esat to izdarījis attiecībā uz lauka intensitāti dažādos attālumos no kuģa sāniem, bet par priekšgalu un pakaļgalu, izskatās, esat piemirsis." Albrehts vienmēr bija pedants. Nebiju ņēmis vērā šīs detaļas, jo precīzi nezināju, kas no manis vajadzīgs, un arī laika tādam darbam bija par maz. Viss, ko varēju piedāvāt, bija vislielākā izliekuma punkti aiz kuģa borta tieši pretī šīm ierīcēm. Albrchtam," viņš domīgi turpināja, "bija vajadzīgi aprēķini spēka lauka pārbaudei un tādai gaismas staru izliekšanai, lai rastos vēlamais mirāžas efekts. Zvēru pie Dieva, viņi neapjēdza, kas no tā var iznākt! Ja viņi to zinātu, tad lieta turpat arī būtu beigusies.

Tajā laikā projektu, manuprāt, virzīja NAPK un Ladenburgs vai fon Neimans. Viņi visu apsprieda ar Einšteinu, un tas pat aplēsa vajadzīgās intensitātes sasniegšanas lielumus, pēc tam runāja ar fon Neimanu par to, ar kādām iekārtām varētu vislabāk nodemonstrēt praktiskā pielietojuma iespējas. Precīzi neatceros, kad iesaistījās militāro pētījumu laboratorija, taču kapteinis Parsons, viens no tās vadošajiem speciālistiem, bieži sarunājās ar Albrchtu, iespējams, ka runa bija arī par kuģa izmantošanu.

Vienīgās saglabājušās rakstiskās liecības par to man ir Albrehta vienādojumu fragmenti un dažas nelielas tabulas."

Mūrs jautāja Rainhartam: "Vai neatminaties, kāds bija projekta kodētais nosaukums?" Rainharts bridi domāja. "Atcerieties," viņš teica, "ka Albrehts un Gibonss aizliedza sagatavot mašīnraksta kopijas, bet bija tikai ar zīmuli aprakstītas lapiņas. Manuprāt, es kādā no dokumentiem lietoju vārdu "novirze".

Tāpat, atceros, kādas vēlākas apspriedes laikā es teicu, ka kuģi var padarīt neredzamu ar parasta dūmu aizsega palīdzību un ka nesaprotu, kāpēc jāpievēršas tik sarežģītai teorētiskai problēmai. Albrehts pāri brillēm paskatījās uz mani un sacīja, ka man ir rets talants novērst cilvēku uzmanību no tēmas. Manuprāt, kodēto nosaukumu izdomāja NAPK cilvēki. Manā atmiņā šajā sakarā saglabājies kaut kas līdzīgs "varavīksnei" vai "mirāžai".

Es piedalījos vēl vismaz vienā šai tēmai veltītā konferencē. Mēs mēģinājām paredzēt galvenos blakuscfektus , ko varētu radīt šāds eksperiments. Runa bija par "verdošu" ūdeni, apkārtējā gaisa jonizāciju un pat par atomu "zetizēšanu", bet tolaik neviens nevarēja paredzēt starptelpu efektus vai masas nobīdes iespējamību. 1940. gadā zinātnieki tamlīdzīgas lietas pieskaitīja zinātniskai fantastikai. Slēdzienā uzrakstījām brīdinājumu, ka ar to visu jā​rēķinās un ka vispār šis pasākums prasa vislielāko piesardzību.

Atceros vēl dažas apspriedes par šo problēmu, taču detaļas jau ir visai neprecīzas. Taču ļoti labi atminos, ka vairākas nedēļas pēc tikšanās Albrehta birojā no mums pastāvīgi prasīja redzamās gaismas rezonanses frekvenču tabulas. Bieži vien tam nebija nekāda izskaidrojuma, taču, pēc visa spriežot, sakarība tomēr pastāvēja."

Rainharts nervozi paskatījās apkārt, it kā būtu pateicis ko lieku, taču sarunu turpināja.

"Starp citu, maketu izmēģinājumi varēja notikt Teilora maketu baseinā, bet varbūt arī ne, jo neesmu pārliecināts, vai tur bija piemēroti apstākļi. Daļa darbu noritēja Anakostijabejā - tur notika vairākums agrīno lokācijas darbu."

"Kā, jūsuprāt, viņi sadabūja kuģi šiem izmēģinājumiem?" jautāja Mūrs.

"Jautājums vietā. Es jau grasījos pastāstīt jums par kādu pieņēmumu. Kapteinim Parsonam [3] varētu būt zināma loma projekta pārtapšanā par reālu eksperimentu ar kuģi, nevis ar maketu… Atceros, ka 1939. gadā kādā konferencē mana priekšniecība izteicās, ka neviens cits, izņemot Parsonu, nespētu iegūt no Kuģniecības biroja atļauju jauno iekārtu izmēģināšanai reālos apstākļos uz kuģa… Tolaik Parsons vēl bija otrā ranga kapteinis un pats izcilākais no visiem Jūras kara akadēmijas absolventiem ar zinātnieka eksperimentētāja statusu.

Jā, starp citu, par tirdzniecības kuģi, kuru izmantoja novērošanai… domāju, ka te neiztika bez admirāļa Džerija Lenda, ASV Jūrlietu komisijas priekšnieka, palīdzības. Viņš bija diezgan nepiekāpīgs, taču nereti palīdzēja, sevišķi tad, kad JKS bija lūgumu noraidījuši. Bija daudz gadījumu, kad mums izdevās no JK saņemt atļauju jaunu iekārtu izmēģināšanai uz tirdzniecības kuģiem par spīti JKS iebildumiem."

Pēc šīs sarunas V. Mūram vēl izdevās saņemt no Rainharta dažas vēstules, bet pēc tam doktors pēkšņi nomira. '

ĀRKĀRTĪGI DĀRGS DARBS Tātad - vai bija iespējams praktiski pielietot tāda veida enerģijas un spēka laukus, kas pēc esošās informācijas tika izmantoti neredzamības radīšanai Filadelfijas eksperimenta laikā? Zināmu skaidrību šajā problēmā ievieš maz pazīstama, bet ārkārtīgi talantīga amerikāņu fiziķa un izgudrotāja Tomasa Taunsenda Brauna dzīvesstāsts. Viņam, tāpat kā doktoram Rainhartam, projektā bija noteikta loma.

Viņš agri sāka interesēties par kosmiskajiem lidojumiem, kas tolaik, kad valdīja skeptiska attieksme pat pret brāļu Raitu gūtajiem panākumiem, tika uzskatīts par visīstāko fantastiku. Jaunības aizraušanās ar tajā laikā šķietami naivajām zināšanām par radio- un elektromagnētismu vēlāk lieti noderēja kā šo zinātnes nozaru pamats. Reiz viņš kāda eksperimenta laikā ieguva Kūlidža caurulīti [4] , kas palīdzēja nokļūt līdz brīnumainam atklājumam. Braunu interesēja ne tikai paši rentgena stari. Viņš gribēja izpētīt, vai Kūlidža caurulītes starojums nevar būt noderīgs.

Viņš izdarīja to, ko neviens tā laika zinātnieks vēl nebija pat iedomājies: nostiprināja Kūlidža caurulīti uz jutīga balansētāja un sāka savas ierices izmēģinājumus. Taču, lai kā viņš grozīja aparātu uz visām pusēm, nekādu izmērāmu rentgena staru ietekmi konstatēt nevarēja. Taču pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja pašas caurulītes dīvainā uzvedība: katru reizi, kad Brauns to ieslēdza, caurulīte sakustējās, it kā aparāts mēģinātu pavirzīties uz priekšu. Vajadzēja daudz laika un pūļu, lai to izskaidrotu.

Jaunatklātajam fenomenam ar rentgena stariem nebija nekāda sakara - tas saistījās ar augsto spriegumu, kas tika izmantots starojuma radīšanai.

Brauns veica veselu eksperimentu sēriju, lai izpētītu jaunatklāto "spēku" dabu, un galu galā viņam izdevās konstruēt ierīci, ko nosauca par "gravitoru". Izgudrojums atgādināja parastu bakelīta kasti, taču, tikko to nolika uz svariem un pieslēdza pie enerģijas avota ar 100 kilovoltu spriegumu, ierīces svars atkarībā no polaritātes palielinājās vai samazinājās par vienu procentu.

Brauns bija pārliecināts, ka atklājis jaunu elektrisko principu, taču nezināja, kā īsti to pielietot. Lai gan par viņa darbu rakstīja vairākas avīzes, neviens no vadošajiem zinātniekiem neizrādīja interesi par šo izgudrojumu, un par to nav jābrīnās - tieši tolaik Brauns beidza vidusskolu.

1922. gadā viņš iestājās Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā Pasadcnā. Taču arī tur viņa darbiem neviens nepievērsa uz​manību.

Brauns nepadevās un 1923. gadā pārgāja uz Kcnionas koledžu Hambijerā, Ohaio, mācījās tur gadu, tad devās uz Dcnisona universitāti Grenvilā, arī Ohaio, kur fizikas nodaļā apguva elektroniku. Viņa skolotājs bija doktors Pauls Alfrēds Bīfelds, astronomijas un fizikas profesors un viens no astoņiem Einštcina kādreizējiem skolasbiedriem Šveicē.

Atšķirībā no saviem Pasadenas kolēģiem Bīfelds izrādīja lielu interesi par Brauna atklājumu, un abi - profesors un students - eksperimentēja ar uzlādētiem elektrības kondensatoriem un izstrādāja fizikas principu, kas pazīstams kā Bīfelda-Brauna efekts. Šī efekta pamatā bija uzlādēta elektrības kondensatora tieksme virzīties uz sava pozitīvā pola pusi - tā pati kustība, ko Brauns kādreiz novēroja savos eksperimentos ar Kūlidža caurulīti.

Pēc studiju pabeigšanas Brauns četrus gadus strādāja Ohaio Sveizija observatorijā, bet 1930. gadā visu pameta un strādāja Vašingtonā jūras militāro pētījumu laboratorijā par lauku fizikas un spektroskopijas speciālistu.

Lai gan trīsdesmitajos gados Braunam nācās mainīt nodarbošanos, brīvajā laikā viņš turpināja fizikas pētījumus, galvenokārt Bīfclda Brauna efekta izstrādi. Laika gaitā gravitors tika vairākkārt pilnveidots.

1939. gadā Brauns kļuva par JKS atvaļināto leitnantu un tika norīkots par Jūrlietu biroja atbildīgo speciālistu pretmīnu magnētiskajos un akustiskajos pētījumos. Drīz pēc šī norīkojuma Brauns saskārās ar projektu, kas acīmredzot vēlāk noslēdzās ar Filadelfijas eksperimentu.

Nevar apgalvot, vai Brauns aktīvi piedalījās Filadelfijas eks​perimentā, jo viņa zinātniskās komandas darba lielākā daļa bija saistīta ar kuģu atmagnetizēšanai tuvām problēmām. Bez tam viņš, kā pats teica, "nodarbojās ar ārkārtīgi dārgiem dziļā vakuuma pētījumiem".

Katrā ziņā viņa darbu Jūrlietu birojā, kur Brauna rīcībā, kā noskaidrojās, bija 50 miljoni zinātniskiem mērķiem paredzētu dolāru un ducis akadēmiski izglītotu līdzstrādnieku, varēja uzskatīt par priekšzīmīgu. Tiesa, tas neturpinājās ilgi, jo šausmīgajā juceklī, kas sākās pēc Pīrlharboras, viņš jau otrā ranga kapteiņa pakāpē tika pārcelts uz Norfolku, kur, turpinot pētniecisko darbu, vienlaikus vadīja JKS Atlantijas flotes radiolokācijas skolu. 1943. gada decembrī Braunu nosūtīja mājās atpūsties, bet drīz vien pēc mediķu pieprasījuma atvaļināja. Interesants ir vairāku pētnieku uzskats, ka Brauna slimība ir tieši saisiīta ar Filadelfijas eksperimentu. 1944. gadā Brauns aizbrauca uz Havajām un turpināja pētījumus.

Tolaik viņš aizrāvās ar bieži novērotajiem NLO parādīšanās gadījumiem. Četrdesmitajos piecdesmitajos gados uzmanīgi sekodams militāristu un zinātnieku diskusijai, viņš pauda viedokli, ka jautājumu par NLO dzinējspēku, iespējams, izdotos atrisināt ar vairāku valstu kopīgiem pūliņiem. Brauns lika saprast, ka savos clektrogravitācijas pētījumos jau ir atradis atslēgu šīs problēmas atrisinājumam.

1952. gadā, pārbraucis uz Klīvlendu, viņš ieskicēja kādu projektu, ko nosauca par "Ziemas ostu" un pēc attiecīgas izstrādes cerēja piedāvāt militāristiem. Viņam izdevās palielināt gravitora celtspēju tik tālu, ka aparāts spēja pacelt kravu, kas svēra daudz vairāk nekā pats gravitors.

Brauns mēģināja savus rezultātus teorētiski pamatot ar vienotā lauka teorijas jēdzieniem. Viņš bija pārliecināts par uzskatāma gravitācijas un elektrības saskarsmes efekta pastāvēšanu. Gravitors tad arī demonstrēja šo efektu.

Brauns konstruēja diskveida kondensatoru un, pastāvīgi pievadot dažāda sprieguma strāvu, novēroja Bīfelda-Brauna efektu darbībā. Noteiktas konstrukcijas un strāvas sprieguma sakritības rezultātā diski pacēlās gaisā, klusi dūkdami un izstarodami zilganu elektrisko gaismu.

1953. gadā Braunam izdevās laboratorijā nodemonstrēt šāda scšdesmitcentimetrīga "gaisa diska" lidojumu pa apli sešu metru diametrā. Lidaparātu un centrālo mastu savienoja vads, pa kuru tika pievadīta elektriskā strāva ar 50 000 voltu spriegumu. Aparāta lidojuma ātrums sasniedza ap 51 metru sekundē (180 kilometrus stundā).

Brauns strādāja gandrīz pārcilvēciskā apņēmībā un ar milzīgiem finanšu izdevumiem. Drīz vien viņam izdevās pārspēt pašam sevi. Nākamajā reizē viņš demonstrēja, kā pa apli 15 metru diametrā lido vesels disku (diametrs 90 cm) komplekts. Visam nekavējoties tika uzlikts slepenības zīmogs. Tomēr vairums zinātnieku, kas piedalījās demonstrējumos, neslēpa savu skepsi un Brauna atklāto dzinējspēku piedēvēja kaut kādam "elektriskajam vējam", kā paši to nosauca, lai gan tāda spēka radīšanai būtu vajadzīga īsta "elektris​kā viesuļvētra". Tikai daži uzskatīja Bīfelda-Brauna efektu par kaut ko jaunu fizikā.

Brauns līdz pat beigām bija pārliecināts, ka, piesaistot Bīfelda- Brauna efekta izpētei nepieciešamos līdzekļus, varētu sasniegt izrāvienu kosmisko aparātu pārvietošanas jomā, par citām pielietošanas sfērām pat nerunājot. Protams, pētījumi izmaksā dārgi, bet vai tiešām finansu apsvērumi var radīt uzmanības deficītu? Varbūt pār to līdz šim laikam kiīt ar kuģi notikušā eksperimenta garā, greizā ēna?

atbildes nebūs Vēlreiz pievērsīsimies jautājumam, vai tiešām, kā apgalvoja Aljende un liecina savāktā informācija, ASV JKS izmantoja DE- 173 elektroniskā maskējuma izmēģinājumos? Vai tiešām militārā zinātne šādu izmēģinājumu rezultātus izmantoja tālākiem jaunu enerģijas avotu pētījumiem?

To precīzi varētu pierādīt vienīgi tad, ja izdotos atrast un publicēt attiecīgos valdības dokumentus.

Nezinot militārā projekta kodēto nosaukumu, tas ir grūti, pat neiespējami. Jebkurš tāds pieprasījums labākajā gadījumā beidzās ar Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldes standarta vēstuli, kurā visa šī lieta tika pilnīgi noliegta. Attiecībā uz Filadelfijas eksperimentu pienāca atbilde: ne 1943. gadā, tic citā laikā neredzamības pētījumi nav notikuši.

Tikpat neveiksmīgs bija Č. Berlica mēģinājums apspriest šo tēmu ar "VARO Corporation" pārstāvjiem Hārlcndā, Teksasā. "Firma nav ieinteresēta šīs tēmas apspriešanā ne ar Jums, ne kādu citu," tāda bija atbilde. Viņam paziņoja, ka "visas Jūsu vēstules, piepi asījumi un telefona zvani attiecībā uz šo tēmu paliks bez atbildes".

Un tomēr izdevās sameklēt liecības, kas apstiprināja, ka trīsdesmito gadu beigās - četrdesmito gadu sākumā ASV JKS izrādīja lielu interesi par spēcīgu magnētisko lauku izmantošanu uz kuģiem - vismaz kā pretmīnu līdzekli. Lūk, grāmata "Magnēti. Fiziķa rokasgrāmata" (Kembridža, 1956). Tās autors, tagad jau nelaiķis Frensiss Biters, Masačūsctsas tehnoloģiskā institūta magnētisma pētniecības laboratorijas dibinātājs, kaut arī pārlieku neiedziļinoties tehniskajās detaļās, tomēr veselu sava darba nodaļu veltījis kuģu atmagnetizēšanai kā aizsarglīdzeklim pret trīsdes​mitajos gados izgudrotajām vācu magnētiskajām mīnām.

Pēc Bitera biogrāfu Č. Faulera un T. Erbera liecības, viņa pētījumu gaitā tika sīki izstrādāti pretmīnu pasākumi, kuriem vajadzēja "padarīt kuģus vācu mīnām neredzamus". Skaidrs, ka "neredzamība" mīnām un neredzamība cilvēka acīm ir ļoti dažādas lietas, tomēr jājautā - vai tieši Bitera pētījumi "magnētiskās neredza​mības" jomā nebija prologs absolūtas neredzamības sasniegšanas projektam?

Nav šaubu, ka šo agrīno eksperimentu laikā tika izmantoti salīdzinoši spēcīgi magnēti un magnētiskie lauki. Biters "Magnētos" raksta, ka pats savām acīm "redzēju samērā lielu kuģi, kas bija aprīkots ar daudzas tonnas smagu spēcīgu magnētu. Tas bija magnēta serdenis gandrīz visa kuģa garumā. Strāvu ražoja milzīgi ģeneratori."

Lai noskaidrotu, vai šie agrīnie eksperimenti tiešām bija daudzkārt sarežģītākā Filadelfijas eksperimenta priekšteči, Viljams Mūrs griezās pie kāda zinātnieka, kurš strādāja JKS atmagnetizēšanas jomā. Neilgi pirms tam Mūrs bija uzrakstījis nelielu šī zinātnieka dzīves aprakstu, kam bija jākļūst par kādam žurnālam paredzēta raksta sastāvdaļu. Mūrs piedāvāja viņam šo rakstu saskaņošanai, iepriekš iespraudis tajā speciāli sagatavotu rindkopu, lai noskaidrotu, vai zinātnieks kaut ko nezina par Aljendes savulaik aprakstīto eksperimentu. Lūk, kāds bija rindkopas saturs: "Kara laikā viņš (vārds, uzvārds) gandrīz bez pārtraukuma strādāja … Nacionālajā aizsardzības pētījumu komitejā. Strādājot pie viena no viņa projektiem, karakuģis (pēc eksperimentiem ar maketu) tika pakļauts intensīva elektromagnētiskā lauka iedarbībai ar mērķi uzskatāmi pārbaudīt lauka iespaidu uz materiāliem objektiem. Lauku radīja kuģa atmagnetizētāji, izmantojot rezonanses principu. Vairākos ziņojumos minēti sensacionāli rezultāti - vismaz viens informācijas avots apgalvo, ka eksperiments radījis ekstremālu kuģa komandas fizisko reakciju, taču, neskatoties uz eksperimenta reālajiem rezultātiem, 1943. gadā darbs pie projekta tika pārtraukts."

Berlicam un Mūram bija svarīgi redzēt, kā šis cilvēks reaģēs uz rediģēšanai piedāvāto materiālu.

Rezultāts bija pārsteidzošs. Kā varēja gaidīt, rediģēšanas gaitā radās daudz priekšlikumu, papildinājumu, svītrojumu, taču minētā rindkopa palika bez jelkādām izmaiņām vai komentāriem. Tam varēja būt tikai divi izskaidrojumi: vai nu zinātnieks bija ļoti neuzmanīgs, vai arī informācija par eksperimentu atbilda patiesībai. Izrediģētajam rokrakstam pievienotā pavadvēstule lika noticēt otrajai iespējai: "Kas attiecas uz Jūsu raksta uzmetumu, tajā minētā informācija lielākoties ir absolūti korekta."

Bet kā tad ir ar eksperimenta sekām? Tieši šis Aljcndes stāsta aspekts daudziem lika uzskatīt viņa vēstules par slimas iztēles augli. Citi savukārt ir pārliecināti, ka līdzīgi efekti tiešām bija un ka to radītās bailes un apmulsums militāristiem lika pār šiem notikumiem nolaist slepenības aizsegu.

Neparastu informāciju šajā ziņā sniedza Patriks Mcisijs, konstruktors elektroniķis, kurš 1977. gada

vasarā strādāja Losan- dželosā. Ar kādu savu kolēģi, kuru viņš atceras tikai kā "Dzimu", Meisijs runājis par NLO un par to, cik daudz valdība šajā sakarā noklusē.

"Ar mani reiz atgadījās kaut kas ļoti dīvains," teica Dzims, "kad cs kara laikā dienēju JKS. Es toreiz nodarbojos ar audio un videomateriālu kontroli, un 1945. gadā Vašingtonā man radās iespēja noskatīties daļu no filmas par kādu jūrā notikušu eksperimentu, ko rādīja JKS augstākajām amatpersonām. Atceros tikai atsevišķus filmas fragmentus, es taču pildīju dienesta pienākumus un nevarēju kā citi sēdēt un skatīties. Nezināju, par ko īsti ir filma, jo komentāru tajā nebija. Bet, atminos, runa bija par trim kuģiem.

Rādīja, kā divi kuģi uzlādē ar kaut kādu enerģiju trešo, kas atradās starp tiem. Toreiz nodomāju, ka tie ir radioviļņi, bet neko konkrētu pateikt nevaru, man, gluži dabiski, to neviens neatklāja. Pēc kāda laika vidējais - mīnukuģis - sāka pamazām izgaist caurspīdīgā miglā, kamēr no tā palika pāri tikai nospiedums ūdenī. Pēc tam kad lauku - vai kas nu tur bija - atslēdza, kuģis atkal parādījās. Tās laikam bija filmas beigas, un nejauši dzirdēju, kā daži apsprieda redzēto. Vieni teica, ka lauks bijis ieslēgts pārāk ilgi un ka ar to izskaidrojamas dažiem komandas locekļiem radušās problēmas. Kāds pieminēja gadījumu, kad viens no jūrniekiem it kā esot pagaisis, sēdēdams bārā pie glāzītes. Cits stāstīja, ka matroži "vēl tagad nav pie pilna prāta un droši vien uz visiem laikiem". Bija arī runa par to, ka daži matroži vispār pazuduši.

Turpmākā sarunas daļa noritēja pārāk tālu, lai es varētu to sadzirdēt."

Rodas jautājums: kāpēc šī filma, ja tāda patiešām eksistēja, tika rādīta 1945. gadā? Varbūt tāpēc, ka vairāki kara laikā pārtrauktie projekti tika pārskatīti un apsvērtas iespējas tos atjaunot? Varbūt to skaitā bija arī Filadelfijas eksperiments? atgadījums safernu fermā Kā jūs atceraties, prologā mēs stāstījām par nejaušu sastapšanos parkā Koloradospringsā, kas kļuva par negaidītu Filadelfijas eksperimenta apliecinājumu. Bezkaislīgam pētniekam šis stāsts var likties visai apšaubāms, jo tajā tika apgalvots, ka vairāki eksperimenta dalībnieki it kā pabijuši citā pasaulē un kontaktējušies ar kosmiskām būtnēm. Patiešām - vai tad var noticēt, ka ASV JKS, darbojoties ar spēka laukiem un veicot izmēģinājumus radio- lokatīvas neredzamības radīšanā, nejauši atklājuši ceļu uz citām pasaulēm un ka Amerikas valdība tā dēvētā Filadelfijas eksperimenta rezultātā nodibinājusi kontaktus ar kādu Kosmosa civilizāciju? Ja nu tā tomēr būtu noticis, tas izskaidrotu oficiālo klusēšanu par daudzām tēmām un pirmām kārtām par NLO. Bet kā to visu pierādīt?

Pienācis laiks atgriezties pie mums jau pazīstamā pētnieka un rakstnieka Džcimsa R. Vulfa. Lūk, ko pastāstīja V. Mūrs: "1978. gada februārī, dažus mēnešus pēc manas pēdējās tikšanās ar Vulfu, cs pirmoreiz izdzirdēju, ka Vulfs pazudis.

Tad sekoja virkne dīvainu notikumu. 1978. gada maijā piezvanīja sieviete, vārdā Mišela Alberti, kas stādījās priekšā kā Viloudcilas (Ontario, Kanādā), spiritisko pētījumu grupas līdzstrādniece. Viņa pastāstīja, ka, nodarbojoties ar Filadelfijas eksperimenta problēmu, uzzinājusi par kādu Džeimsu R. Vulfu, kurš it kā esot par šo lietu labi informēts. Kad viņa pamēģinājusi Vulfu sameklēt, tad, dziļi vīlusies, uzzinājusi par viņa pazušanu. Tālākie meklējumi liecinājuši, ka Vulfa vairs nav starp dzīvajiem. Viņai uzreiz radušās aizdomas par kārtējo pēkšņo nāves gadījumu.

Rodas divi jautājumi: kā un kādēļ izplatījās šīs baumas un kur tagad atrodas Vulfs? Sarunas laikā prasīju Mišelai Alberti, kas radījis viņas interesi par Filadelfijas eksperimentu. "Tā saistīta ar mūsu pētījumiem šeit, Kanādā," viņa teica. Un pastāstīja: "1975. gada 7. oktobra vēlā vakarā 27 gadus vecajam Brcis- bridžas ciemata, Ontario, galdniekam Robertam Safernam piezvanīja māsa, kura dzīvoja mazliet tālāk tajā pašā ielā. Viņa lūdza apskatīties, kādēļ tuvējā graudu glabātava izstaro tik dīvainu gaismu. Safcrns tūdaļ iesēdās automašīnā un aizbrauca uz norādīto vietu. Neko neparastu nesaskatījis, viņš pagriezās atpakaļ, lai dotos pie māsas. Pēkšņi, sev par lielu izbrīnu, viņš tieši sev priekšā uz šķembām klātā ccļa ieraudzīja tumšu, šķīvim līdzīgu objektu trīsarpus - četru metru diametrā. 'Es izbijos," viņš vēlāk stāstīja "Toronto Sun" reportierim, "tas atradās

man tieši priekšā, bez gaismas un bez jelkādām dzīvības pazīmēm." Viņa automašīna vēl nebija paguvusi pilnīgi apstāties, kad objekts "vertikāli pacēlās gaisā un izgaisa".

Pēc Saferna vārdiem, tikko viņš pagriezis mašīnu mājupceļam, tieši tai priekšā izskrējusi dīvaina, apmēram 1,2 metrus gara cilvēka figūra ar neproporcionāli platiem pleciem, ģērbusies sudrabpelēkā tērpā ar lodveida ķiveri galvā. Safcrns nospiedis bremzes, mašīna sasviedusics sāņus, un viņam tik tikko izdevies izvairīties no sadursmes ar šo būtni, kas strauji metusies projām, aizskrējusi līdz ceļa malai, pārlēkusi pār sētu un lauka vidū izgaisusi. Saferna stāstījumā reportierim tas skanēja šādi: "Kad figūra pieskrēja pie sētas, tā ar roku atspiedās pret balstu un pārlēca pār žogu bez jelkādām pūlēm, it kā tai nemaz nebūtu svara." Šīs negaidītās tikšanās apstulbināts, Saferns beidzot attapās tiktāl, lai varētu doties mājup. Bet pēkšņi ieraudzīja, ka NLO atgriežas un uz mirkli sastingst virs paša ceļa. Nākamajā mirklī tas apmeta loku ap augstsprieguma stabu un no jauna pagaisa, gluži kā svece paceldamies naksnīgajās debesīs.

Ne radiem, ne draugiem, ne žurnālistiem, ne speciālām komisijām, ne parastiem ziņkārīgajiem, kuri vēlāk apmeklēja fermu, neizdevās Safernu pārliecināt par kaut ko citu.

Ja ar to notikums būtu beidzies, tas kļūtu vienīgi par kārtējo papildinājumu pēdējos gados pastāvīgi pieaugošajā noslēpumainu un grūti pārbaudāmu atgadījumu sarakstā.

1976. gada 15. jūlijā, tas ir, apmēram deviņus mēnešus pēc notikuma Breisbridžā, Mišelas Alberti kolēģis Harijs Tokarcs kopā ar kādu kinovīru nolēmuši apciemot Safernu ceribā noskaidrot kaut ko par 1975. gada atgadījumu.

Ne Saferns, kuru Tokarcs raksturo kā cilvēku, "kas labi apdomā savus vārdus", ne viņa sieva"tipiska provincietc, kas neslēpj savus uzskatus" - neizrādīja sevišķu interesi par NLO tēmu.

Kad beidzot Saferni bija noskaņoti par to parunāt, atklājās divi interesanti apstākļi. Pirmkārt, kā Saferns, tā viņa sieva uzskatīja sevi par pilnīgi informētiem šajā jautājumā, tajā pašā laikā neuzskatot to par īpaši svarīgu. Otrkārt, viņi līdz šim nc ar vienu nebija notikumu apsprieduši.

Lūk, fragments no presē publicētā Tokarca paziņojuma: "1975. gada 12. decembrī, kad Safernu mājā atkal pakāpeniski tika nodibināta agrākā kārtība, Ontario provinces policijas pārvaldes mašīna nogādāja pie viņiem trīs cienīga izskata vīriešus. Tic bija ģērbušies pilnā formas tērpā, turēja rokās iespaidīgas ieteikuma vēstules un stādījās priekšā kā ASV GKS, ASV JKS slepenā dienesta un Kanādas armijas pārstāvji. Saferns, kuru sastapšanās ar NLO bija stipri satraukusi, apgalvo, ka laipnie kungi atklāti un nekavējoties atbildējuši uz visiem jautājumiem.

"Viņi atklāja kārtis" un atbildēja uz visiem "no kurienes? kas? kādēļ?". Ciemiņi lika saprast, ka ASV un Kanādas valdībām jau kopš 1943. gada par NLO ir zināms pilnīgi viss un ka no tā laika viņi sadarbojas ar citplanēticšiem.

Vēl vairāk - šie visziņi pat atvainojās par 7. oktobra incidentu, paziņojot, ka tā bijusi avārija, neparedzēts bojājums. Saferns izteicis pieņēmumu, ka runa acīmredzot ir par supcrslcpenu kara lidmašīnu. Nē, viņi paziņojuši, tas bija funkcionāls defekts, kas lika šķīvim ar citplanēticšu komandu piezemēties Saferna īpašumos. Saferna kundze sākumā atteicās tam ticēt, bet tad viens no virsniekiem nosauca precīzu - līdz pat minūtei - nolaišanās laiku - detaļu, kas bija zināma vienīgi Saferniem. Vispār viņi esot trīsreiz novērojuši NLO parādīšanos, taču paziņojuši tikai par vienu gadījumu. Viszinošā trijotne nekavējoties uzskaitīja visu trīs notikumu datumus un laiku. Viņi bija apbruņojušies ar pilnīgu informācijas komplektu (NLO fotoattēlus ieskaitot) un vēlreiz uzsvēra, ka nolaišanās notika avārijas dēļ un nekādos plānos nebija paredzēta… … Tālāk mēs uzzinājām, ka atbraukušie virsnieki NLO komandas nesauca citādi kā tikai par humanoīdiem. Pinnie kontakti acīmredzot tika nodibināti 1943. gadā, un kopš tā laika mūsu armija ir informēta par jebkuru citplanēticšu pārvietošanos pa mūsu planētu.

Pats Saferns apgalvo, ka viņam ir zināmas šo trīs cilvēku personības un ka tic nav bijuši blēži."

Interesantas ir arī it kā no kāda eksperta iegūtās ziņas par to, ka ASV un Kanādas varas iestādes

pirms šīs decembra tikšanās pamatīgi pārbaudījušas Safernu fizisko un psiholoģisko stāvokli, acīmredzot tādēļ, lai paredzētu viņu reakciju uz informāciju, kas tiem būs jāuzzina.

Heivardas, Kalifornijā, kodolfiziķis profesors Stens Frīdmans kā iemeslu citplanēticšu interesei par Filadelfijas eksperimentu minēja augstu elektromagnētiskās virsplūsmas koncentrāciju, kas radās eksperimenta laikā. Profesors Frīdmans pats pētīja vairākus citus gadījumus, kad NLO parādījās kā nevēlama elektromagnētisko eksperimentu blakusreakcija. Pēc viņa teorijas, NLO, novērojot Zemi, izmanto funkcionālu elektromagnētisko karti, un, ja kaut kur parādās viņiem nesaprotami gaiši punkti vai plankumi, tie, gluži dabiski, cenšas noskaidrot šo izmaiņu cēloni uz vietas.

Un tomēr 1943. gadā Filadelfijas jūras kuģu būvētavā notika kaut kas tāds, kas atstāja dziļas pēdas nostāstos, grāmatās, avīžu rakstos, dokumentos un ļaužu atmiņās.

Tas, protams, nebija pirmais gadījums, kad zinātnisks atklājums apsteidz savu laiku un no tā nākas atteikties neparedzētu blakusparādību dēļ vai vienkārši tāpēc, ka eksperiments zaudējis savu aktualitāti salīdzinājumā ar citām, daudz svarīgākām lietām (atombumbas radīšana).

Te nu vajadzētu ieklausīties pazīstamā Toronto universitātes fiziķa Džcimsa Molera viedoklī. Uz jautājumu, cik ticama ir Filadelfijas eksperimenta iespējamība, viņš atbildēja, ka kosmiskā un astrofizikālā līmenī šādi fenomeni ir vienmēr sastopami. Pēc Mofera vārdiem, darbs pie līdzīgām problēmām viņam ir gandrīz vai parasta lieta, lai gan tas norit milzīgas enerģijas un lielo astrofizikālo ķermeņu izpētes jomā. "Tamlīdzīga fenomena pārcelšana uz Zemes līmeni mūsdienu apstākļos," viņš paziņoja, "iziet ārpus šodien pastāvošo teoriju rāmjiem. Jāatceras, ka Einšteins, 1905. gadā pasludinādams savu relativitātes teoriju, darīja to attiecībā uz astrofizikālajā ziņā lieliem objektiem.

Viņam vienkārši neienāca prātā, ka šī teorija varētu būt pielietojama atomu līmeņa procesos. Kad trīsdesmitajos gados kontrolējamas kodolrcakcijas iespējamība kļuva acīm redzama, nācās atbildēt uz jautājumu: vai teorija pieļauj tādu iespēju? Izrādījās, ka pieļauj, un tas bija vēl viens pozitīvs arguments.

Gluži tāpat varētu būt ar vienotā lauka teoriju. Tai taču varētu būt vēl citas, zinātnei pagaidām nezināmas iespējas.

Filadelfijas eksperimenta noslēpums pagaidām tā ari paliek neatklāts, turklāt galīgā atbilde var glabāties ASV jūras kara resora arhīva dzīlēs. Iespējams, ka tā ir vienkārši pasaka un tamlīdzīgs eksperiments nekad nav noticis.

Tomēr, ņemot vērā lielo daudzumu materiālu, kurus no dažādiem cilvēkiem dažādos laikos izdevies savākt, un pieļaujot, ka Filadelfijas eksperiments iepriekš aprakstītajā veidā nav noticis, jājautā: kas tad tālajā 1943. gada oktobrī tomēr notika Filadelfijas jūras kuģubūvētavas slepenajā zonā?

Visbeidzot. Pavisam nesen mūsu prese paziņoja, ka ASV GKS aviobāzē "Ncllis" Nevadas štatā notikusi publiska divu līdz šim superslepenībā turētu firmas "Lockhied" lidmašīnu demonstrācija. Tās izgatavotas saskaņā ar "mazas redzamības tehnoloģijas" prasībām. Visa planiera virsbūve sastāv no neskaitāmiem elementiem, kas orientēti katrs savā virzienā. Tie ievērojami samazina atstarotā elektromagnētiskā starojuma daudzumu. Starp citu, valda uzskats, ka tieši šie klājumi kļuvuši par daudzu "Lockhied" rūpnīcas strādnieku neizskaidrojamas saslimstības cēloni.

Varbūt Filadelfijas eksperiments turpinās vēl šobaltdien?

Nikolajs Čerkašins Faraonu žēlastība Par "faraonu atriebību" mēs visi esam daudz dzirdējuši. Jau septujdesmit gadus laikabiedru prātus satrauc šausminošais stāsts par Tutanhamona kapeņu atklājēju lordu Karnarvonu un viņa kolēģiem, kuri uzdrīkstējās iztraucēt faraona pēcnāves mieru un par to samaksāja ar savām dzīvībām. Nomira arī pārdrošā lorda sieva lēdija Karnarvona - viņai iekoda indīgs moskīts. Gāja bojā visi, kas jelkādā veidā bija saskānišies ar Tutanhamona mūmiju, viņa sarkofagu, mantām…

Visu to atcerējos, stāvot pie bēdīgi slaveno kapeņu sliekšņa. Uz Valdnieku ieleju, vienmuļu klinšu tuksnesi, kur zem zemes gluži kā metro stacija atrodas desmitiem apbedījumu, mēs no Kairas atbraucām trijatā: rakstnieks Scmjons Šurtakovs, mūsu vēstniecības darbinieks Sergejs un šo rindu autors.

Atbraucām, lai, tāpat kā tūkstoši tūristu no visas pasaules, pieskartos ar prātu neaptveramai senatnei. Kad pienāca mūsu kārta ieiet Tutanhamona kapeņu pazemes gaitenī, es noņēmu cepuri. Kaut gan visi pārējie galvassegas nenoņēma, man šķita nepieklājīgi ieiet pie aizgājušā, kaut arī tā būtu tūkstošgadīga mūmija, ar apsegtu galvu. Es to izdarīju gandrīz neapzināti un mazliet pat nokaunējos: visa Eiropa faraona priekšā cepures nenoņem, bet es - gluži kā no attālas sādžas atbraucis… Un tomēr Tutanhamona apbedīšanas zālē es iegāju, turot cepuri rokā. Par šo sīko epizodi stāstu tikai tādēļ, ka joprojām esmu pārliecināts: tieši šis cieņas pilnais žests izglāba man dzīvību…

Todien mums vajadzēja atgriezties Kairā, kas atradās 600 kilometru attālumā. Sergejs, meistarīgs šoferis, trieca savu "toijotu" tā, ka salonā visu laiku elektroniskais zvaniņš džinkstot brīdināja: mašīna brauc bīstamā ātnimā-vairāk nekā simts kilometrus stundā. Tas ir vieglo lidmašīnu starta ātrums, un nevainojami līdzenā taisnā šosejas lente atgādināja pacelšanās joslu. Labajā pusē stiepās rudenīgā Sarkanā jūra, pa kreisi - smilšu jūra.

Tā mēs, bez pūlēm apdzenot citas mašīnas, braucām kādu stundu. Kaut kur aiz Portsafagas sākām apdzīt garu furgonu - kamieļu vedēju. Tuksneša laineris brāzās ar 100 kilometru ātrumu stundā, blakus esošā mikroautobusa šoferis piedeva gāzi līdz 140 kilometriem un tūdaļ, apsteidzis autofurgonu, iebrauca labajā rindā, atstājot mūs aci pret aci ar pretī drāžošos tūristu autobusu. Beigas! Šim īsajam vārdam bija jākļūst par mūsu pēdējo kopīgo domu. Acis aizvērdams, es paguvu nodomāt: cik neparasti ir beigt savu dzīvi Sarkanās jūras krastā…

Izbraukt uz labo pusi, kā to paguva mikroautobuss, nebija nekādas iespējas: nolādētais autofurgons bija pārāk garš, turklāt tā šoferis mūs neredzēja un ātrumu nesamazināja. Mesties pa kreisi un ielidot smiltīs art nozīmēja drošu nāvi: tādā ātrumā mašīna sviestos gaisā ne vienu vien reizi, pārvēršot braucējus par asiņainām kotletēm.

Pretī braucošā autobusa šoferis nebija gaidījis ieraudzīt sava radiatora priekšā vieglo automašīnu.

Viņš laikam pat nepaguva nospriest bremžu pedāli. Viņa simt piecdesmit plus mūsu pusotra simta - kopā trieciens ar 300 kilometru ātrumu stundā. Kaulu un metāla jūklis…

Es aizmiedzu acis.

Un tad pēkšņi kāds spēks mūs acumirklī pacēla gaisā, izrāva no pretī braucošā autobusa spārna apakšas un pārcēla mūsu "toijotu" priekšā furgonam. Nekas cits mūs vairs nespētu glābt - vienīgi šis visuvarenais spēks. Divus trīs kilometrus nobraucām aiz incrccs. Tad Sergejs apstājās ceļa malā un paslēpa seju uz stūres noliktajās rokās.

-Atjēgsimies!

Mēs ar Šurtakovu, ne mazāk satriekti, klusēdami rijām gaisu.

- Varbūt izpeldēsimies? - es ierosināju. - Noņemsim stresu…

- Ūdens auksts, - vārīgi atsaucās mūsu ceļvedis. - Kādi divdesmit grādi. Rudens taču…

- Cik, cik? - mēs pārjautājām.

- Vēsākā par divdesmit diviem nepeldamies, - paskaidroja vēstniecības darbinieks. - Jums tas būs pašā laikā, bet mēs te esam aklimatizējušies kā visi.

Mēs ar Šurtakovu bez vārdiem nosviedām uzvalkus un metamies siltajos viļņos, ar kājām stiegot dūņās. Gulējām uz muguras, raugoties zvaigznēs. Tad arī nodomāju: "Nejau velti cs noņēmu cepuri Tutanhamona kapenēs. Laikam faraoni ne tikai atriebjas…"

Atgriezies Maskavā, uzzināju: izrādās, tajā pašā liktenīgajā dienā mana sieva, kas atradās citas Baltijas jūras krastā, sajuta neizskaidrojamu nemieru un, nelāgu priekšnojautu mocīta, metās uz Dubultu pareizticīgo baznīcu, nolika svecīti pie Dievmātes tēla un sāka lūgt viņu un manu nelaiķa vecmāmiņu, lai tās pasargā mani no nelaimes. Kādas tieši, sieva nezināja, taču viņas lūgšana tika sadzirdēta un svecīte pamanīta…

Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi, bet es joprojām cenšos to izprast. Ēģipte ir noslēpumaina un mistiska zeme. Savu izskaidrojumu gaida ne tikai senās mīklas, bet arī mūsdienu fenomeni. XXI gadsimta ēģiptologiem nāksies palauzīt galvu, piemēram, par šādu faktu: mūsu gadsimta sešdesmitajos - septiņdesmitajos gados starp Ēģipti un krievu Lapzemi tika uzbūvēts slepens zemūdens kanāls, pa kuru ne mazums krievzemiešu nokļuva Svētās jaunavas glābšanās zemē. Šis kanāls ir tikpat nosacīts, cik reāls, jo stiepās caur zemūdenēm, kuras peldēja no Kolas pussalas līčiem uz Alcksandriju. No varjaga pārtapt par ēģiptieti… Tās, skaidra lieta, nepeldēja tūrisma ceļojumos - ritēja "aukstais karš" un padomju zemūdenes uz kādu laiku atrada patvērumu Alcksandrijā. Ari cs tur biju un, kā visi citi, no šiem Dieva svētītajiem krastiem pārvedu Nofretctcs skulptūriņu. Šīs daiļās ēģiptietes, bargā Tutanhamona sievasmātes, tēls vēl šobaltdien, iemūžināts terakotā un papirusā, bronzā un tirkīzā, varā un kokā, rotā ziemeļu jūrnieku mājokļus. Šis Nofretctcs kults dīvainā kārtā iemājojis kalnainās tundras līčos, taču reliģiozu jūtu tajā ir vismazāk. Tas ir īpašs sievietes skaistuma pielūgsmes veids. Noslēpumaina un neaptverama skaistuma, kas izglāba ja ne visu pasauli, tad katrā ziņā tās zemūdenes, kuras no Polārā loka uz Alcksandriju devās pāri diviem okeāniem un pusducim jūru. Varbūt Tutanhamons saklausīja manu patieso "Ak!" un tādēļ p iedeva ielaušanos viņa pēcnāves mierā?

Ļevs Vjatkins Albērs Robida, kurš ielūkojās nākotnē Šim māksliniekam, rakstniekam un fantastam bija apbrīnojams liktenis. Viņš nodzīvoja it kā vairākas dzīves, jo bija apveltīts ar daudziem brīnišķīgiem talantiem, bija mākslinieks un rakstnieks, prata ielūkoties nākotnē un… to izsmiet. Viņa ģeniālie pareģojumi un zīmējumi mūs vēl šodien pārsteidz, un tagad par viņu teiktu, ka Albēram Robidatn neapšaubāmi piemita ekstrasensa spējas. Izmantojot savas kolosālās darba spējas un plašās zināšanas, viņš uzrakstīja 54 grāmatas, kuras ilustrēja ar 55 tūkstošiem lielisku attēlu.

Albērs Robida piedzima 1848. gada 14. maijā Francijas dienvidos Kompjēnā. Viņš ļoti agri sāka zīmēt. Jau pamatskolā Albērs varēja zibens ātrumā ar spalvu un zīmuli uzskicēt savu tuvinieku, skolotāju un klasesbiedru šaržus, skolas dzīves ainas, turklāt gandrīz vienmēr pēc atmiņas, un viņa zīmējumiem bija lieli panākumi. Reiz pie zēna pienāca skolas direktors un palūdza parādīt zīmējumus, uzmanīgi tos aplūkoja un teica, ka neiebildīs, ja Albēram ienāks prātā uzzīmēt viņa šaržu: "Kad jūs būsiet slavens, es rādīšu zīmējumu saviem mazbērniem, draugiem un mājiniekiem un atcerēšos jūs… Bet pagaidām gribu jūs pielabināt ar šīm krāsām…"

1866. gadā 18 gadu vecumā Albērs debitēja karikatūrista statusā humoristiskā izdevumā "Jcurnal amusant" ("Aizraujošā avīze"), bet 23 gadu vecumā kļuva par greznā žurnāla "La vie parisienne" ("Parīzes dzīve") redkolēģijas locekli. Tajā pašā laikā viņš sāka sadarboties ar Vīnes satīrisko žurnālu "Der Floh" ("Blusa") un "Philipon", kurā strādāja pasaulslavenais karikatūrists Domjē un nc mazāk slavenais grāmatu ilustrators Gistavs Dorē.

Parīzes žurnāli nemitīgi sūtīja viņu uz pašiem attālākajiem Francijas nostūriem, saņemot pretī ceļojumu piezīmes, karikatūras un humora pilnus piedzīvojumu aprakstus. Viņš kājām izstaigāja gandrīz visu Franciju, nesdams līdzi skiču bloknotu, karavīra mugursomu un milzīgu lietussargu, kas glāba no karstajiem saules stariem un lietus. Viņš zīmēja Normandiju, aprakstīja Bretaņu un Provansu, pabija Tīringcnē.

Pa ceļam Robida vāca vēstures liecības, teikas, tautasdziesmas, jokus un zīmēja, zīmēja nepagurdams. Reiz viņš uzskicēja nelielu grupu strādnieku, kuri bija nodarbināti jauna dzelzceļa būvē.

Apmetušies uz gultņiem, viņi grasījās pusdienot. Kāds no strādniekiem, vīnu liedams, norādīja uz tālumā dūmojošo lokomotīvi: - Agrāk "lokomotīve" kājām bija vīns, bet tagad būs tvaiks! Šī piezīme Albēram likās ļoti nozīmīga, un drīz viņš uzzīmēja simbolisku attēlu: milzīgs, stiprās bruņās tērpts bruņinieks ar garu šķēpu rokās, sēdēdams skaista un spēcīga zirga mugurā, negribīgi atkāpjas lokomotīves - tvaika laikmeta simbola priekšā!

1883. gadā Parīzē iznāca Robidas grāmata "Divdesmitais gadsimts", bet pēc dažiem gadiem "Elektriskā dzīve". Drīz vien abas grāmatas tika iztulkotas krievu valodā, un tās ar lielu interesi lasīja arī krievzemieši. Robidas grāmatas bija saistošas un pamācošas. Viņš ne tikai ielūkojās XX gadsimtā un aprakstīja "nākamā gadsimta tehniskos brīnumus", bet arī ar dziļām skumjām pavēstīja, ka mēs vēl daudz nožēlosim, jo cilvēce, pēc Robidas domām, mēdz būt pārsteidzīga un apbrīnojami tuvredzīga. Šo domu viņš ilustrēja "Elektriskās dzīves" pašā pirmajā lappusē.

Sirmais cilvēka Ģēnijs, pielāgojis zemeslodi trīsriteņa pirmā riteņa vietā, nogāzis Ticību, Cerību un Mīlestību, min pedāļus un drāžas laikā un telpā pa milzīgu spirāli. Zem attēla daudznozīmīgs paraksts: "NEATSKATOTIES UZ PRIEKŠU!" Pāršķirstot šo grāmatu tagad, 1996. gadā, gluži neviļus jābrīnās par apbrīnojami precīzajiem tehniskajiem paredzējumiem un gaidāmo XX gadsimta notikumu aprakstiem.

Robida sāk "Elektrisko dzīvi", aprakstot "briesmīgu katastrofu", kas notiek lieljaudas elektrostacijā ar literu "N" (atomstacija?) pēc avārijas "milzīgā rezervuārā" (reaktorā?). Lūk, Albēra Robidas romāna pirmās rindas: "1955. gada 12. decembra pēcpusdienā kādas tā arī nenoskaidrotas nejaušības dēļ virs visas Rietumeiropas sāka plosīties elektriskā vētra - tā dēvētais tornado. Radot lielas izmaiņas valsts un sabiedriskās dzīves pareizajā plūdumā, šī avārija atnesa sev līdzi daudz ko negaidītu…"

Lai gan elektrostaciju avāriju datumi atšķiras gandrīz par 30 gadiem, mūsdienu lasītājs neviļus iedomāsies par Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu…

Robida diezgan pareizi spriež arī par mūsu sasniegumiem tehnikā un starpplanētu lidojumos.

"Elektrība kalpo par neizsīkstošu siltuma, gaismas un mehāniskā spēka avotu (XX gadsimtā dzīvojošajiem. - Ļ.V.). Šī enerģija iekustina kā milzīgu skaitu kolosālu mašīnu miljonos rūpnīcu un fabriku, tā arī vissmalkākos mehānismus pilnveidotās fizikālajās iekārtās. Tā vienā mirklī pārraida cilvēka balss skaņu no zemes vienas malas uz otru, paver jaunus apvāršņus cilvēka redzei un nes pa gaisu savu pavēlnieku - būtni, kurai, šķiet, līdzīgi kāpuram bija lemts rāpot pa zemes virsu, gaidot pārtapšanu par tauriņu.

Elektriskā enerģija ir spēcīgs ražošanas līdzeklis, spožs gaismas avots, rupors, kurš noraida balsi jebkurā attālumā uz zemes, jūrā un starppilsētu telpā (lai gan debess ķermeņu savstarpējo telefona sakaru iespēja vēl nav pietiekami attīstīta, tā acīmredzot tuvojas atrisinājumam), bez tam elektrība veic vēl tūkstošiem dažādu citu pienākumu. Starp citu, tā cilvēka rokās kalpo arī par ieroci - nāvējošu un draudīgu ieroci kaujas laukos…

Galīga elektrības, šī noslēpumainā pasauļu dzinējspēka, pakļaušana ļāva cilvēkam mainīt šķietami nemainīgo, pārvietot mūžvecu lietu kārtību, pilnveidot jau radīto un pārtaisīt to, kam acīmredzot bija jāpaliek nekad nesasniedzamam…"

Cilvēks ir tikai cilvēks un, tāpat kā pirms tūkstošiem gadu, alkst pēc laimes. Grāmatā galvenais ir stāsts par pārmaiņām, kas zinātnisku atklājumu ietekmē ar Parīzes un citu pilsētu iedzīvotājiem notiks pēc 100 un vairāk gadiem.

Zinātniski fantastiskā romāna sižets vijas ap kādu jautru atgadījumu. Jauns francūzis inženieris Žoržs Loriss iemīlējās apburošajā Estcllā Lakombā, un tas drīz vien izraisīja svarīgus notikumus.

Tas notika tā. Elektrostacijas avārijas un "elektroenerģijas rezervuāra" sprādziena laikā pilsētas mājās paši no sevis ieslēdzās "telcfonoskopi", to skaitā arīŽoržam Lorisam piederošais, un viņš pēkšņi ekrānā ieraudzīja burvīgu francūzieti, kura sēdēja pie grāmatu kalna un gatavojās kārtējam eksāmenam, lai iegūtu inženiera grādu. Sarunas laikā Žoržs uzzināja, ka iedzimtā bikluma dēļ Estella vienmēr eksāmenos izkrīt. Žoržs kļuva par viņas skolotāju, iemīlējās un drīz vien skaistuli bildināja, tādējādi sarūgtinādams savu tēvu, ievērojamo izgudrotāju, "visu zinātņu doktoru un profesoru" Filoksenu Lorisu.

Tas uzskatīja, ka dēls rīkojas vieglprātīgi, ka tā ir tikai īslaicīga aizraušanās un ka Žoržs ar Estcllu drīz vien sastrīdēsies. Lai pasteidzinātu strīdu un "glābtu" dēlu, profesors pieliek jauniešiem uzraugu savu sekretāru Silfatēnu, kurš izaudzēts mēģenē un kuram tādēļ ir daudz priekšrocību, ieskaitot ideālus gēnus, bet nav gandrīz nekādu cilvēcisko trūkumu.

Taču arī "ideālais Silfatēns" negaidīti iemīlas kādā aktrisē un aizmirst par saviem "sekretāra ļaundara" pienākumiem. Uzzinājis par ieceres izgāšanos, profesors, izmantojot savu ietekmi valdībā, panāk Žorža iesaukšanu armijā, lai tas pārkvalificētos un piedalītos "lielos nacionālajos manevros", kuros Francijas ģenerāļi izmēģina "ķīmiskā un medicīniskā (bakterioloģiskā. - Ļ. V.) kara" paņē​mienus.

Taču Žoržs manevros parāda sevi no labākās puses un iegūst majora pakāpi. Tas tik ļoti satrauc tēvu, ka viņš savā "miasmu laboratorijā" nejauši sasit mēģeni ar ārkārtīgi bīstamām baktērijām. Parīzē acumirklī izceļas nepazīstamas - "XX gadsimta mērim" AIDS līdzīgas slimības epidēmija.

Tomēr visā šajā juceklī profesors nejauši izdara svarīgu zinātnisku atklājumu, kura rezultātā ātri iegūst glābjošu vakcīnu, un bīstamo epidēmiju izdodas uzvarēt. Nākamo paaudžu labklājības vārdā

valdība un parlaments nolemj vakcinēt tautu ar "visu zinātņu profesora Filoksena Lorisa nacionālajām un patriotiskajām zālēm", kas viņu padara vēl slavenāku. Žoržs un Estella ir atkal kopā, bijušais "ļaundaris" Silfatēns apprec aktrisi, un Robidas zinātniski fantastiskais romāns beidzas ar kāzu ceļojumu pa Francijas dienvidiem "pēc senču modes lēnā gaitā ar diližansu". Un, kā raksta Albērs Robida, "mūsu varoņiem beidzot izdevās ieelpot svaigu gaisu, kas nebija piesārņots ar šausmīgo rūpnīcu un fabriku dūmiem, te varēja ļaut smadzenēm un nerviem pilnīgi atpūsties, izjust atdzimšanas laimi un dzīvesprieku"!

Tāds īsumā ir romāna "Elektriskā dzīve" sižets.

Taču lasītājus romānam tolaik piesaistīja pavisam kas cits. Apbūra un dedzīgu interesi izraisīja Robidas ilustrācijas: milzīgi gaisa kuģi, gaisa ekipāžu un kabrioletu sacīkstes. Tur bija arī metro, telefonoskopa, fonogrāfa, ķīmisko lielgabalu, rotpēdu un zemūdens bruņukuģu attēli, vārdu sakot, visi XX gadsimta tehniskie brīnumi.

Gaisa kuģotājs Santoss Dimons bija sajūsmā par Robidas zīmējumiem un pēc tiem uzbūvēja vairākus savus "gaisa kabrioletus - diližansus", ar tiem piestāja tieši pie parīziešu balkoniem, devās vizītēs un negaidīti parādījās ballēs un pieņemšanās. Pēc īsas runas par tehnisko progresu viņš magnēzija uzliesmojumu gaismā efektīgi aizgāja… caur logu.

Kā apgalvo Albērs Robida, 1955. gadā Parīze izskatīsies diezgan neparasta. Pilsētu ieskaus elektrības vadu tīkls. Debesīs lidināsies "gaisa jahtas un kabrioleti", kas nolaidīsies uz māju jumtiem (šī iemesla dēļ namu stāvus skaitīs no augšas). Zem zemes un virs zemes stiepsies milzīgas "metro un clcktropncimatisko vilcienu caurules", kas ļaus cilvēkiem šķērsot Franciju ļoti īsā laikā.

Parīzieši dzīvos "stikla un mākslīgā granīta" mājās, kuru būvniecībā izmantos arī "ugunsdrošas plastmasas un alumīniju caurules". Desmit - divpadsmit metrus augstos namus celtnieki, sākot no pamatiem, atlies turpat uz vietas.

Katrā mājā neiztrūkstošs iekšējā interjera atribūts būs "telcfono- skops" (televizors un videotelefons ar ekrānu. - Ļ. V.), kas, vienkārši nospiežot podziņu, ļaus Parīzes iedzīvotājiem klausīties "tcleavīzcs" jaunumus, lietišķo reklāmu, lekcijas vai mūziku. "Tclefonoskops" dos iespēju "apciemot tuviniekus, neizejot no mājas". Virtuves nebūs vajadzīgas, jo varēs pusdienas pasūtīt pa "telcfonoskopu" vai pārtikt no "koncentrāta pilulām". Ķīmijas zinātne sasniegs augstu attīstības līmeni un radīs plašu praktisko pielietojumu tautsaimniecībā. Ar ķīmijas palīdzību atjaunos augsnes auglību. Sēklas apstrādās ar elektrību, lai uzlabotu dīgtspēju un ražu.

Viņš stāsta arī par dažām fantastiskām lietām, kuras XIX gadsimta parīziešos radīja gan interesi, gan satraukumu. Piemēram, Robida pastāstīja, ka XX gadsimta cilvēkiem daudz ātrāk nolictosies nervu sistēma un 45 gadus veciem francūžiem veselība būs kā septiņdesmitgadniekiem. Tādēļ "XX gadsimta drudžainajā steigā" aktuāla kļūs organisma atjaunināšana. Novecojoša organisma atdzimšana notiks speciālos aparātos zem īpašiem kupoliem, kurus Robida attēlo "Elektriskās dzīves" lappusēs.

Romāna sižetam risinoties, noskaidrojas, ka "lāga zēns inženieris un mediķis Silfatēns" nav nācis no mātes miesām, bet mākslīgi izaudzēts mēģenē!

Parīzē, kā pareģo Robida, izplatīsies "fotoglezniecība" uz māju sienām, turklāt fotosižeti visu laiku mainīsies (tādi panno tagad patiešām ir radīti). Akvārijos peldēs "elektriskās zivtiņas", kuras nevarēs atšķirt no īstajām. Cilvēki iemācīsies viltot visu, sevišķi produktus, un pārdošanā visur būs mākslīgi atdarinājumi.

Jūru un okeānu dzelmēs siros "grūti notverami dažādu valstu zemūdens mīnukuģi". Šajā sakarā Robida sīki apraksta visu Francijas bruņoto spēku mācības ar bruņām klātu elektrisko bombardētāju (tanku) piedalīšanos. Cilvēce sāks apdzīvot plašo Antarktīdas kontinentu.

Taču Robida brīdina, ka XX gadsimta cilvēkiem daudzie tehnikas brīnumi un trakie ātrumi var līdz nāvei apnikt!

"Drudžaini steidzīgā eksistēšana milzīgo rūpnīcu un fabriku dūmos liks cilvēkiem bēgt prom no

saviem sasniegumiem klusuma un svaiga gaisa meklējumos…"

"Cik brīnišķīgs mūsu pēctečiem liksies dzīvs zirgs, tas būs kaut kas pavisam jauns un interesants cilvēkiem, kuri pieraduši lidot!" Sāksies nervu pārpūles ārstēšana ar klusumu pansionātos, kur skanēs īpaša mūzika un dziesmas, un cilvēki būs laimīgi, ka izrāvušies no piedūmotajām pilsētām, kur upes pilnas ar sārņiem un dzeršanai gandrīz nederīgu ūdeni…"

Tā rakstīja Albērs Robida pirms 100 gadiem. Pieminēsim arī dažas citas viņa grāmatas: "Karš XX gadsimtā" (šajā karā viņš zaudēs divus dēlus), "Parīze gadsimtu mijā" (Parīzes vēsture attēlos), "Ceļojums uz desinieku zemi" (satīra par vācu militārismu), "Aizgājušo gadsimtu pulksteņi" (1899. gads, par atomkara sekām, izdots krieviski 1904. gadā). Pēdējā romānā Robida aprakstīja notikumus, kas, viņaprāt, sagaida cilvēci lielu un mazu valstu naidošanās un iedzīvošanās kāres dēļ.

XX gadsimtā daudzi tehniskie izgudrojumi, to skaitā "zirņa lieluma bumba, kas spēs sagraut veselu pilsētu", ārkārtīgi nocietinās dažu politiķu sirdis, kas neizbēgami novedīs pie "lielas nelaimes" un "lielām šausmām". Šajā apbrīnojamajā zinātniski fantastiskajā romānā Robida apraksta cilvēci, kura, beidzot attapusies no "lielajām šausmām", mēģina apvienoties, rada "Lielo padomi bez politiķiem aizsardzībai no pagātnes kļūdām" un uzsāk jaunu laika skaitīšanu.

Viņš raksta: "Izglābusies un izdzīvojusī cilvēku dzimta beidzot pilnībā nāca pie prāta. Cilvēks izkļuva no Lielās nelaimes un sāka iet savu senču pēdās."

Viens no romāna varoņiem, kāds Robērs Lafokards, saka pravietiskus vārdus: "Komunisti, kuri rīt iegūs varu, varbūt rupji un ne pārāk likumīgā ccļā sagraus veco iekārtu.

Visu valsts varu realizēs speciāla Centrālā Komiteja (!), un puse iedzīvotāju tiks ieslodzīta cietumos…" (Paliek noslēpums, kā Robida uzminēja revolūcijas terminoloģiju, jo romāns taču uzrakstīts 1899. gadā. - Ļ.V.) Marija Uļjanova savās atmiņās raksta, ka viņu mājās bija "pazīstamā franču karikatūrista Robidas" grāmata ("Elektriskā dzīve". - Ļ.V), ko Volodjam patika pētīt. Vai tā uz Ļeņinu atstāja kaut kādu iespaidu?

Pilnīgi iespējams, ka tādu pašu kā Marksa un Engelsa Komunistiskais manifests.

Robidas pareģojumi un zīmējumi lasītājus arī uzjautrināja. Sevišķi smīdināja fantastiskais apgatvojums, ka XX gadsimta beigās Anglijas premjerministre būs… sieviete! Bet Krievijas revolūcija notiks 1924. gadā pēc kara Eiropā.

Diemžēl romāns nav atkārtoti izdots. Žēl gan. Mūsdienu lasītājs katrā ziņā aizdomātos par smieklīgajām fantāzijām, kas mūsu vētrainajā gadsimtā pēkšņi kļuvušas par realitāti.

Taču arī šajā grāmatā uzvar Robidas humors. Lai lasītāju galīgi nenobaidītu, viņš sāk stāstīt par laika rituma pagriešanos atpakaļ. Ļaudīm pēkšņi sāk pazust sirmums, visi kļūst jaunāki, mundrāki un… cilvēki atkal sāk darīt muļķības.

Albēra Robidas romāns "Aizgājušo gadsimtu pulksteņi" beidzas ar šādiem vārdiem: "Katram laikmetam seko jauns, aiz katras paaudzes jau dzirdami nākošās soļi, kura parādīsies uz skatuves, kad mūžības pulkstenis sitīs tās stundu."

Albērs Robida nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš strādāja līdz pēdējai stundai un, kā apgalvo draugi, kļuva ļoti līdzīgs doktoram Faustam.

Viņam bija lemts piedzīvot pirmo pasaules karu un iprīta pielietošanu pret francūžiem, ko reiz bija aprakstījis fantastiskā romānā, viņš redzēja no dirižabļiem un lidmašīnām nomestu bumbu sagrautas pilsētas un daudzu citu savu pareģojumu piepildīšanos. Vienīgais, ko Robida nespēja paredzēt, bija divu viņa dēlu bojāeja tēva kādreiz aprakstītajā pasaules kara gaļas mašīnā.

Albērs Robida nomira 1926. gadā Ncvilā. Viņam uzcelts vienkāršs piemineklis, un viņu atceras, atkal no jauna pāršķirstot Robidas grāmatas ar smieklīgiem un jocīgiem zīmējumiem: vīriešu drēbēs ģērbtas sievietes, bruņām klātu lokomotīvju cīņas uz sliedēm ar zvaigznēm (?), "gaisa kuģu un kabrioletu" kaujas debesīs, "teātra izrādes un telcavīzes mājas telefonoskopa ekrānā", fonogrāmatu bibliotēkas un

skaņu ierakstu veikalus, mēģenēs dzimušus cilvēkus un daudz ko citu "neticami fantastisku", bet pravietisku.

Luijs Fižjē Anželika Kotēna - "elektriska meitene" No grāmatas "BRĪNUMU VĒSTURE" XiX gadsimta četrdesmitie gadi Francijā iezīmējās ar nepārtrauktu brīnumu virkni, rotējošiem un runājošiem galdiņiem. 1846. gads šajā ziņā bija pirmais un bagātākais. Tas sākās ar Anželikas Kotēnas "elektriskās meitenes" brīnumu, kuru diezgan nopietni pētīja Parīzes zinātnieki pēc tam, kad meiteni bija izmeklējuši viņu provinces kolēģi. Francijas Zinātņu akadēmijai izdevās no Anželikas Kotēnas izdzīt ļaunos garus, ko lauku mācītājs nebija uzdrīkstējies.

Anželika Kotēna, četrpadsmitgadīga meitene, dzīvoja Buviņjī ciemā netālu no Perjēras (Ornas departamentā). Viņa bija neliela auguma un diezgan spēcīgas miesas būves, fiziski un garīgi apātiska, tik tikko spēja parunāt. Lūk, ko pastāstīja Ebēra kungs, dedzīgs magnētisma teorijas piekritējs, kurš savām acīm novēroja neparastās parādības, kas pēkšņi sāka norisināties ap šo meiteni. Saņēmis vēsti par notiekošajiem brīnumiem, viņš nekavējoties izbrauca no Montēnas, lai savāktu precīzas ziņas par Anželiku Kotēnu.

1846. gada 15. janvārī viņa kopā ar trim biedrenēm kā parasti adīja zīda diegu cimdus. Bija astoņi vakarā, kad smagais vienkājainais ozolkoka galdiņš, uz kura gulēja Anželikas rokdarbs, sāka kustēties uz pārvietoties tā, ka to nebija iespējams noturēt. Izbiedētās meitenes spiegdamas aizskrēja uz visām pusēm, taču viņas nespēja pārliecināt sapulcējušos kaimiņus par notikušā realitāti. Tad liecinieku klātbūtnē meitenes atsāka darbu. Viss bija mierīgi. Taču, līdzko Anžclika gribēja paņemt savu rokdarbu, galdiņš atkal sakustējās, salīgojās un beidzot apgāzās. Tajā pašā laikā tas it kā vilka meiteni sev klāt, bet , tikko viņa pieskārās, galdiņš atlēca nost. Šīs scēnas aculiecinieki ne mirkli nešaubījās, ka Anžclika ir noburta.

Nakti viņa pavadīja mierīgi, bet no rīta atkal ķērās pie darba. Dīvainā parādība atkārtojās, sākumā nedroši, taču starp pulksten astoņiem un deviņiem galdiņa kustības kļuva straujākas. Nācās nabaga meiteni atšķirt no citām strādniecēm, jo galdiņš visām bija kopīgs un tas atkal apgāzās, neraugoties uz Anželikas pūlēm mēbeli noturēt. Viņas diegu šķeteri ar nagliņām piesita pie 75 kilogramus smagas lādes.

Taču noslēpumainais spēks drīz vien pārvarēja arī šo šķērsli: smagā lāde vairākas reizes palēcās un pārvietojās, lai gan ar Anželiku to saistīja tikai smalks zīda pavediens.

No šī brīža ciemata iedzīvotāji vienā balsī apgalvoja, ka meitene ir nelabā apsēsta. Tika minētas pat personas, kas viņai šo likstu uzsūtījušas. Nolēma Anželiku nogādāt klosterī, kur no viņas ļauno garu izdzītu.

Taču vietējais mācītājs, ļoti saprātīgs cilvēks, iebilda pret šo nodomu. Viņš gribēja vispirms pats pārliecināties par brīnumainajām parādībām. Gluži dabiska vēlēšanās. Anželiku apsēdināja iepriekšējā stāvoklī, taču šoreiz noslēpumainais spēks sevi apliecināja vāji: galdiņš sakustējās, taču neapgāzās, toties Anželikas krēsls atrāvās pretējā virzienā, šūpodamies tā, ka meitene knapi noturējās.

Pārliecinājies par brīnumainajiem notikumiem, mācītājs tomēr apšaubīja reliģiozās attīrīšanas efektivitāti, jo uzskatīja šo gadījumu nevis par garīgu, bet miesīgu slimību, kam vajadzīga medicīniska iejaukšanās. Viņš nomierināja meitenes vecākus un izkliedēja ciematā valdošo paniku, izskaidrojot, ka slimība ir neapšaubāmi reta un varbūt pat nepazīstama, bet jebkurā gadījumā slimniece nekavējoties jāparāda ārstam.

Nākamajā dienā, 17. janvārī, parādības atkārtojās un vēl vairāk: pēc nejaušas saskarsmes ar Anželikas apģērbu malkas grozs, lāpstiņa un kamīna ogļu knaibles ielidoja kurtuvē, bet gruzdošās pagales

sadrupa; sukas, grāmatas un citi sīki priekšmeti strauji atrāvās nost, sevišķi pēc pieskaršanās svārku apakšmalai. Šķēres, kas ar lentu bija piesietas pie meitenes jostas, aizlidoja pa gaisu, turklāt lenta netika sarauta, un nebija saprotams, kā tā atraisījusies. Tas bija pats neticamākais no visiem novērotajiem efektiem, taču to redzēja tikai divreiz, turklāt vienreiz tas notika mācītāja klātbūtnē.

Dienā šīs apbrīnojamās parādības gandrīz nemaz nenotika, taču vakaros atkārtojās noteiktā laikā.

Varēja novērot nepazīstamā spēka iedarbību uz lietām bez tiešas saskarsmes ar Anželiku, kā arī viņas iespaidu uz citiem cilvēkiem: strādniece, kas sēdēja Anžclikai tieši pretī, piepeši sajuta spēcīgu spērienu zem ceļgala, lai gan meiteņu kurpju purngali pat ncsaskārās. Priekšmeti, kas iepriekšējā vakarā kustējās pēc Anželikas pieskāriena, tagad to pašu darīja jau no viņas apģērba tuvuma vien. Tāpat kā agrāk, šīs parādības pēkšņi norima, lai atkal atsāktos pēc trīsarpus dienām.

Trešdien, 21. janvārī, ap Anželiku viss sāka kustēties: viņa nevarēja pat apsēsties, jo krēsls, kuru turēja trīs spēcīgi vīri, zibenīgi aizlidoja tālu prom. Viņai nebija iespējams strādāt nevienu darbu: kad meitene mēģināja šūt, adata dūrās pirkstos. Atlika vienīgi tupēt vai sēdēt istabas vidū uz grīdas.

Lai nomocīto meiteni ar kaut ko nodarbinātu, viņai iedeva pārlasīt groziņu ar sausām pupiņām. Tikko meitene iebāza roku groziņā, pupiņas palēcās gaisā un sāka dancot, tā ka Anželikai nācās atteikties arī no šī darba.

Uz brīnumiem paskatīties saskrēja viss ciems.

Netālās Mamcras pilsētiņas mediķi bija informēti par notiekošo, taču nevēlējās ierasties. Tad kāds Faremona kungs, izglītots un apkaimē cienīts cilvēks, apņēmās aizvest Anželiku pie Mameras ārstiem.

Taču tie uz norunāto tikšanos neieradās.

Tad meiteni aizveda pie vienas no pilsētas dāmām - Deviljēra kundzes, kur iepriekš aprakstītās parādības turpinājās. Pēc stundas divi ārsti beidzot padevās Farcmona kunga lūgumam un pavēstīja, ka ir ar mieru Anželiku apskatīt.

Izmēģinājumi notika pie farmaceita Fromāža kunga, taču tic bija neveiksmīgi un šos mācītos vīrus nepārliecināja.

Farcmona kungs izdarīja vairākus eksperimentus, lai pierādītu savu hipotēzi par novēroto parādību saistību ar elektrību. Viņš atstāja sīku savu novērojumu aprakstu uz ziņojumu par izmēģinājumiem, kas ar Anželiku notika izglītotu un cienījamu Mameras un citu apkārtējo pilsētu iedzīvotāju klātbūtnē. Rakstiskas liecības atstāja arī citi šo seansu dalībnieki: inženieris no Mortaņas Olivjē kungs, doktors Vcržē, doktors Lcmonjē no Scnmorisas, doktors Bomons-Šardons un farmaceits Kojū kungs no Mortaņas.

Anželikas vecāki, nabadzīgi un aprobežoti ļautiņi, gribēja gūt kādu labumu no meitenes neparastajām spējām, vadājot viņu no pilsētas uz pilsētu un rādot publikai. Pirmais seanss notika Mortaņā. Baumas par neparastās meitenes ierašanos pilsētiņā izplatījās vēja spārniem, tajā pašā vakarā uz viņu paskatīties ieradās vairāk nekā 150 cilvēku. Atšķirībā no Mameras ārstiem, kuri sākumā atteicās Anželiku Kotēnu izmeklēt, un Belesmas mediķiem, kuri uz seansu neieradās, kaut gan bija tikai kilometra attālumā, Mortaņas dakteri enerģiski ķērās pie "elektriskās meitenes" izmeklēšanas.

Tieši pēc viņu ieteikuma Anžcliias tuvinieki nolēma vest meiteni uz Parīzi pie Francijas akadēmijas locekļiem. 11. februārī viņi ieradās galvaspilsētā. Jau pirmajās dienās viesnīcu, kurā Kotēni apmetās, apmeklēja daudzi zinātnieki. Anželiku parādīja akadēmijas zinātniskajam sekretāram Arago un doktoram Tanšū, kurš 1846. gada februārī izdarīja ar meiteni izmēģinājumu sēriju divu stundu garumā.

17. februārī Zinātņu akadēmijā notikušā publiskā seansa laikā zinātniskais sekretārs Arago sniedza paskaidrojumus par pārbaudījumiem, kādiem doktors Tanšū meiteni pakļāva, un nolasīja doktora pasniegto pārskatu, kura saturs pēc tam tika iekļauts speciālajā ziņojumā par šo seansu. Pārskatā bija rakstīts: "Es divreiz novēroju elektrisko meiteni Anželiku Kotēnu.

Krēsls, kuru cs no visa spēka turēju ar kāju un abām rokām, atlēca sāņus, kad viņa uz tā apsēdās.

Papīra strēmele, ko es liku sev uz pirksta, vairākkārt aizlidoja kā vēja pūsta.

Diezgan smags vidēja lieluma pusdienu galds šūpojās un kustējās, pat nedaudz saskaroties ar Anželikas apģērbu.

Enerģija, ko izstaroja meitenes delna vai elkonis, lika ātri griezties vertikāli vai horizontāli noliktai papīra ripiņai.

Liela un smaga kušete, uz kuras es sēdēju, atsitās pret sienu, kad Anžclika gribēja apsēsties man blakus. Krēsls, kuru turēja divi spēcīgi vīri un uz kura sēdekļa malas biju apmeties, izrāvās man no apakšas, kad Anžclika apsēdās uz brīvās malas.

Interesanti, ka ikreiz, kad krēsls tika atsviests malā, tas vilka sev līdzi meitenes apģērbu. Tas uz mirkli pielipa krēslam un tikai tad padevās atpakaļ. Divas plūškoka lodītes meitenes klātbūtnē tuvojās viena otrai un atkal attālinājās.

Dienas gaitā Anželikas starojuma spēks mainījās. Starp septiņiem un deviņiem vakarā tas pastiprinājās. Iespējams, tas notika pulksten sešos apēsto vakariņu ietekmē.

Starojums plūda tikai no viņas priekšpuses, no delnas un elkoņa izliekuma.

Enerģiju izstaroja tikai ķermeņa kreisā puse, kreisā roka bija siltāka nekā labā, tā izstaroja maigu, pulsējošu karstumu, tāpat kā visa ķermeņa kreisā puse strauju kustību laikā. Šī roka pastāvīgi trīsēja neparastā spriedzē. Svešas rokas pieskāriens spriedzi noņēma.

Novērojumu laikā meitenes pulss mainījās no 105 līdz 120 sitieniem minūtē un likās neritmisks.

Kad viņu izolēja no zemes, apsēdinot uz krēsla tā, lai kājas neskartu grīdu, vai arī novietoja pēdas uz cita cilvēka kājām, dīvainā parādība izbeidzās, tāpat notika, ja viņa apsēdās pati uz savām plaukstām.

Meitenes elektriskās īpašības pazuda arī tad, ja zem viņas kājām atradās ievaskots parkets, gumijots audums vai stikla gabals. Paroksisma, tas ir, maksimālās elektriskās aktivitātes laikā meitene ar kreiso roku nevarēja piedurties nevienam priekšmetam, lai tūlīt neatrautu plaukstu kā no karstas plīts; kad viņas drēbes pieskārās mēbelēm, dīvainais spēks tās pievilka, pārvietoja un apgāza. Atraujot roku, meitene centās izvairīties no sāpēm, jo viņu sita elektriskie lādiņi: Anžclika žēlojās par dūrieniem delnā un elkoņa locītavā.

Reiz, neatradis pulsu viņas kreisajā rokā un mēģinādams to sataustīt deniņu artērijā, es uzliku roku uz viņas pakauša - meitene iekliegdamās atrāvās no manis. Daudzkārt pārliecinājos, ka tur, kur muskuļi piestiprināti galvaskausam, atrodas tik jutīgs punkts, ka meitene neļauj tam pieskarties, uz šo punktu it kā tiek noraidītas visas viņas kreisās rokas sajūtas. Šī bērna elektriskais starojums plūst nevienmērīgu viļņu veidā, tos pēc kārtas izstaro dažādas ķermeņa daļas, turklāt viņas iegurņa līmenī enerģijas plūsmas ir visspēcīgākās un var apgāzt pat galdu.

Lai kāds būtu šīs enerģijas raksturs, to var sajust kā gaisa plūsmu, kā saltu vēsmu. Es jutu vieglu vēsmiņu pieskārāmies manai rokai, tik kā to būtu pūtušas lūpas.

Tik nevienmērīgu fluīdu izstarošanu var izskaidrot ar vairākiem apstākļiem: pirmkārt, ar meitenes pastāvīgo sasprin- dzinātību, viņa visu laiku raudzījās apkārt bailēs no cilvēku vai lietu pieskāriena, otrkārt, ar viņas bailēm no spēka, kuru viņa pati izstaroja un kas grūda viņu projām no tuvākajiem priekšmetiem, treškārt, ar viņas noguruma un koncentrēšanās pakāpi.

Kad Anžclika neko nedomā vai kad viņas uzmanība ir izkliedēta, noslēpumainais spēks izpaužas ar vislielāko intensitāti» Kad viņa tuvināja pirkstus magnetizēta dzelzs stienīša ziemeļpolam, viņa sajuta stipru dūrienu, turpretī dienvidpols uz viņu nekā neiedarbojās. Kad stienīti nomainīja un viņa nezināja katra pola atrašanās vietu, meitene spēja tos nekļūdīgi noteikt. Šai meitenei ir trīspadsmit gadi, viņa vēl nav sasniegusi dzimumbriedumu un, pēc mātes vārdiem, nekas menstruācijai līdzīgs viņai vēl nav bijis. Meitene ir spēcīga un vesela.

Viņas prāts ir vāji attīstīts, viņa visādā ziņā ir tas, ko sauc par "cictpauri", tomēr meitene prot lasīt un rakstīt. Mājās viņa nodarbojas ar dāmu cimdu izgatavošanu. Pirmās neparastās parādības tika

novērotas pirms mēneša.

Parīze, 1846. gada 15. februārī" Nolasījis šo tekstu, Arago pastāstīja, ko viņš pats redzējis, kad Anželikas vecāki atveda meiteni uz observatoriju. Tic bija jau aprakstītajiem līdzīgi eksperimenti ar papīra lapu, galdu un krēslu.

Arago ierosināja nodibināt komisiju visu šo parādību izpētīšanai. Zinātņu akadēmija iecēla tādu komisiju sešu cilvēku sastāvā, pašu Arago ieskaitot.

Komisija nākošajā dienā sapulcējās Botāniskajā dārzā, taču eksperimentu rezultāts nebija Anželikas Kotēnas elektriskajām īpašībām labvēlīgs. Ar fizikālu iekārtu palīdzību pievērsusies meitenes ķermenī esošās elektrības izpētei, komisija maz uzmanības veltīja noslēpumainās enerģijas mehāniskajām izpausmēm, tādām kā galdu un krēslu pārvietošanās, kas Ornas departamenta iedzīvotājus pārsteidza visvairāk. Bet fizikālās ierīces Anželiku baidīja, un brīvu elektrību viņā neatklāja, tāpat kā mūslaiku mašīnās vai elektriskajās zivīs, piemēram, elektriskajās rajās.

Tajā pašā laikā šīs primitīvās mehāniskās izpausmes ar katru dienu kļuva vājākas. Doktors Tanšū, kurš pirmajās dienās pēc Anželikas ierašanās Parīzē konstatēja to augstu intensitāti, ar izbrīnu atzīmēja to pakāpenisku samazināšanos līdz pat galīgai izzušanai. Viņš nekavējās par to vēstulē informēt Zinātņu akadēmijas prezidentu, aizsteigdamies priekšā neizbēgamajiem neizpratnes pilnajiem jautājumiem.

Komisija pēc diviem eksperimentu seansiem ar Anželiku Kotēnu secināja, ka viņai nepiemīt nekādas pārdabiskas īpašības.

Taču autoritatīvās komisijas noliegums nevarēja apgāzt tūkstošiem cilvēku liecības, kuras apstiprināja Anželikas dzimtajā pusē - Omas departamentā - novērotās neparastās parādības. Pilnīgi izslēgts, ka meitene ar tik ierobežotām prāta spējam varētu blēdīties. Atliek domāt, ka nezināmās enerģijas sākotnēji intensīvās izpausmes pakāpeniski apsīka, līdz izzuda pavisam.

Aizdomas parblēdīšanos varētu būt pamatotas, ja gadījums ar Anželiku Kotēnu būtu zinātnes vēsturē vienīgais, taču fiziologu darbos minēti daudzi līdzīgi fakti. Tic pierāda, ka dažām zivīm raksturīgās elektriskās īpašības patoloģijas veidā dažkārt uz zināmu laiku var parādīties arī cilvēkam.

Necitējot šos publicētos rakstus, pieminēsim tikai Pelujas (Šēras departaments) ārsta doktora Pino liecību. Viņš līdzīgu stāvokli novēroja kādai Anželikas vecuma meitenei Aijī pilsētā (Endras un Luāras departamentā). Šī trīspadsmit gadus vecā meitene, vārdā Onorīna Segīna, nāca no turīgas zemnieku ģimenes un tika nodota mācībā pie kādas Aijī veļas šuvējas. Reiz 1857. gada decembra sākumā, kad viņa kopā ar saimnieci strādāja, galds, pie kura abas sēdēja, pēkšņi bez jelkāda iemesla stipri nodrebēja. Izbiedētās sievietes atsprāga nost, taču galds sekoja Onorīnai, atkārtodams visas viņas kustības, beidzot tas atpalika un apgāzās. Tas pats notika ar visiem priekšmetiem, kurus skāra Onorīnas apģērbs: krēsliem, galdiem, koka gultām utt. Šīs interesantās parādības daudzu liecinieku klātbūtnē diendienā atkārtojās divus mēnešus, līdz 1858. gada 10. februārī atbrauca doktors Pino un konstatēja sekojošus faktus.

Daba bija meiteni apveltījusi ar gaišu prātu, bet vecāki gādājuši par labu tikumisko audzināšanu.

Doktora klātbūtnē viņa apsēdās uz krēsla, nolikusi sev priekšā otm krēslu; pieskardamās tam ar savu svārku malu, meitene pārvietoja to pa parketu. Pēc pusstundas viņas svārki piepūtās un pielipa pie tukšā krēsla atzveltnes. Krēsls sprakšķēdams sāka lēni griezties. Šķita, ka no šī brīža tas sāk izpildīt visas Onorīnas pavēles: griezdamies slīdēja pa grīdu, klaudzināja tik daudz reižu, cik tam prasīja, paslējās uz divām kājām un tā balansēdams stāvēja, sita līdzi ritmu, kad Onorīna dziedāja, un beigu beigās ar blīkšķi apgāzās. Kad viņas kuplajiem svārkiem tuvināja roku, tic noplaka, bet pēc mirkļa no jauna piepūtās un pielipa pie krēsla tā, kā tas notiek ar elektrizētiem priekšmetiem.

Divas stundas ilgā seansa laikā meitenes rokas un kājas visu acu priekšā palika nekustīgas, tādējādi izslēdzot jebkuru blēdīšanās iespēju, turklāt doktors Pino un visi klātesošie ar pastiprinātu uzmanību sekoja Onorīnas kustībām.

Likās, ka šīs parādības rada ļoti stiprs spēks. Picpūtušos svārku audums kļuva tik stings, ka, iesitot

ar cictu priekšmetu, tas rezonēja kā kartons. Mēbeles turpināja pārvietoties arī tad, kad svārki tās vairs neskāra. Šo pēdējo parādību raksta autors gan neapstiprināja. Viņa klātbūtnē krēsls apstājās katru reizi, kad svārku un krēsla kontakts tika pārtraukts.

Lai varētu izprast šī mīklainā spēka dabu, doktors Pino izmantoja vienkāršu ierīci, kas sastāvēja no divām zīda diegā iekārtām plūškoka lodītēm. Meitenes ķermeņa tuvumā tām vajadzēja elektrizēties un savstarpēji pievilkties. Taču rezultāts bija negatīvs: Onorīnas svārku tuvumā lodītes palika nekustīgas, lai gan smagais koka krēsls tajā pašā laikā pacēlās uz apgāzās. Svārku audums bija no kokvilnas un lina.

Sākumā noslēpumainais spēks parādījās pilnīgi spontāni, negaidīti, tā izpausmes bija nevilšas un to biežums meitenei sagādāja neērtības. Pakāpeniski to daudzums un intensitāte samazinājās. Kad doktors Pino sāka šīs parādības izpēti, pievilkšanas efekts pēkšņi uz trīspadsmit dienām pazuda, un meitenei vajadzēja ilgi piepūlēt gribasspēku, lai to atjaunotu. Galu galā parādības pazuda pavisam, un kopš tā laika ar Onorīnu Segīnu nekas neparasts vairs nenotika. Šie novērojumi lieku reizi apstiprina, ka gadījums ar Anželiku Kotēnu nebija blēdība: acīmredzot abu meiteņu organismi atradās kādā patoloģiskā stāvoklī, kas izzuda tikpat pēkšņi kā parādījies. Tāda pieeja problēmai šķiet saprātīgāka nekā mēģinājumi novērotās parādības izskaidrot kā pārdabiskas vai skepticisms un visa nesaprotamā pilnīga noliegšana.

Kara trēns

Dž. Brenuans Okultais reihs Tulē Labās mūsdienu kartēs Tulē atrast var diezgan viegli. Tā atrodas pie Grcnlandes austrumu krasta. Ģeogrāfijas mācību grāmata jums pastāstīs, ka amerikāņi šo vārdu deva vienai no savām polārajām karabāzēm. Taču tā nav tā pati Tulē, kas trīsdesmitajos gados satrauca nacionālsociālistiskās virsotnes prātus. Tā jau sen ir izgaisusi, ja vien vispār kādreiz ir eksistējusi.

Franču zinātnieks Robērs Ša rrū, kurš cilvēces vēstures pētīšanā pielietoja ncortodoksālas metodes, apgalvo, ka Tulē ir pastāvējusi. "Pilnīgi noteikti," viņš raksta grāmatā "Mīklainais nezināmais", "Tulē sala nav fantāzijas auglis. Ir pamats domāt, ka tā pazudusi pēc šausmīgas seismiskās katastrofas, kas piemeklēja Zemi trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras." Lai cik dīvaini tas liktos, nav svarīgi, vai Šarrū ir taisnība. Tulē galvenā nozīme ir mīts par to, stāsts, kas ar savu iekšējo spēku uzbudina cilvēka apziņas dziļākos slāņus. Mums ir zināms, ka vairāki ieinteresēti cilvēki apvienojās kopīgai Tulē mīta izpētei.

Viņu vidū bija arī nākamais fīrera tuvākais līdzstrādnieks Rūdolfs Hess. Ko tad viņi pētīja? Kāds mīts varēja viņus tik ļoti aizraut?

Nacisma ezoteriskā aspekta lieliskie pazinēji Pauclss un Bcržjē, neskatoties uz viņu fundamentālo pieeju problēmas risinājumam, skar šo jautājumu tikai garāmejot. Grāmatā "Maģijas rītausma" viņi īsi paziņo: "Leģenda par Tulē ir tikpat sena kā pati ģermāņu rase. Tajā stāstīts par kaut kur Galējos Ziemeļos izzudušu salu. Tulē, tāpat kā Atlantīda, tiek uzskatīta par izzudušas civilizācijas maģisko centru."

Patiesībā mūsu planētas senās leģendas stāsta, ka Tulē pazuda daudz agrāk nekā mīklainā Atlantīda. Starp Tulē un Atlantīdu var novilkt vēl vienu paralēli, ko Pauelss un Beržjc nav pamanījuši.

Senajos laikos Atlantīdu uzskatīja par kontinentu, kas bija mūsdienu Āzijas lielumā vai varbūt pat lielāks par to. Tā pārdzīvojusi trīs katastrofālus ūdens plūdus, kuru rezultātā milzīgi sauszemes apgabali un senās pilsētas ar miljoniem iedzīvotāju nogrimuši. Pēc otrās kataklizmas no varenā kontinenta pāri palikusi tikai neliela sala. Tieši par šo nožēlojamo atlieku, kas atradusies aiz Hērakla stabiem, rakstīja Platons. Tomēr atmiņas par īsto Atlantīdu, jādomā, bija dzīvas, jo Platons savā "Kritijā" aprakstīja to kā zemi, kura ir "plašāka nekā Āzija un Lībija, kopā ņemot". Tajā pašā laikā viņš pastāvīgi atkārto, ka tā bija sala, nevis kontinents un ka varenā civilizācija tika pakļauta ar vienas pilsētas-Atēnu spēkiem.

Tāpat kā Platona Atlantīda, arī Tulē kādreiz bijusi milzīga kontinenta daļa. Tāpat kā Atlantīda, tā kļuvusi par salu tad, kad šausmīga Zemes garozas nobīde atšķēlusi to no pārējās sauszemes. Taču atšķirībā no Dižās Atlantīdas lielākā Tulē daļa nenogrima, bet gluži vienkārši atvirzījās. Tā pastāv vēl šobaltdien, bet sala, uz kuras atradās galvaspilsēta, pazuda ledainajos ūdeņos, aiznesot sev līdzi vesela kontinenta vārdu.

Darvinam tikai daļēji bija taisnība: evolūciju nevar uzskatīt par vienkāršu aklas atlases rezultātu vai pāreju no primitīvā uz sarežģīto. Drīzāk par ēteriskā kondensāciju fiziskajā, sevišķi tās agrīnajās stadijās.

Nav taisnība arī mūsdienu arheologiem: cilvēces šūpulis nav Āfrika. Pīšļu pētīšana noved pie nepareiza secinājuma kaut vai tāpēc vien, ka pirmajiem cilvēkiem gluži vienkārši nebija kaulu. Zinātnieku iztēle nespēj aptvert, cik sen cilvēce dzimusi: pirms 1,6 miljoniem gadu. Tā nebija cilvēce mums pierastajā nozīmē - cilvēce, kuru diezgan viegli varētu iztēloties. Pirmie cilvēki bija mākslīgas citplanētu izcelsmes enerģijas sabiezējumi. Tiem nebija miesas, un viņi nespēja domāt. Viņu radītāji - hogani - bija saistīti ar Mēnesi.

Saskaņā ar Tibetas slepeno mācību tieši tā sākusies cilvēces vēsture. Senie un grūti saprotamie

manuskripti, ko tik saudzīgi glabā šīs senās un grūti sasniedzamās zemes galveno klosteru velves, paver noslēpumainības aizsegu.

Pirmā bija nesaprātīgu ēnu rase. Diez vai šo mēģinājumu varēja nosaukt par sekmīgu. Radītāji bija satraukušies. Viņu mērķis bija domājošu būtņu radīšana. Taču priekšā bija vēl tik daudz laika…

Pirmajiem cilvēkiem - ēnām nebija dzimtes. Viņiem nebija vairošanās instinkta. Un tomēr tic neapzināti vairojās: pumpu- rojotics kā koki vai daloties kā amēbas.

Hogani tikmēr turpināja selekciju.

Otrā rase sākotnēji līdzinājās pirmajai. Taču bija sīkas atšķirības, kas izraisīja evolūciju. Lēnām, miljoniem gadu laikā, otrās rases cilvēki ieguva ķermeņus. Kaut gan tie, bez šaubām, bija fiziski, tomēr ne tuvu nelīdzinājās mūsdienu cilvēka ķermenim. Tā laika cilvēki bija daudz lielāki nekā mēs - giganti, kuri sastāvēja no miglas.

Uz Zemes nepazina nāvi. Pirmās rases ēteriskās būtnes absorbējās otrās rases pēctečos.

Taču ļoti ilgā laikā attīstoties trešajai rasei, otrā izmira. Trešā perioda laikā cilvēka izskats ļoti būtiski mainījās. Sākumā trešās rases pārstāvji, kurus joprojām būtu grūti nosaukt par cilvēkiem mūsu izpratnē, bija hermafrodīti. Tad notika dalīšanās un uz Zemes beidzot parādījās divu dažādu kārtu būtnes.

Tomēr ir svarīgi neaizmirst, ka pat šajā salīdzinoši vēlīnajā stadijā cilvēce joprojām neprata domāt. Šajā periodā, ja vien mēs pareizi interpretējam senos manuskriptus, radītāji atstāja cilvēci savā vaļā un pievērsās dzīvniekiem. Šajā mūsu ilgās evolūcijas haotiskajā periodā nesaprātīgie trešās rases pārstāvji sapārojās ar milzīgām dzīvnieku mātītēm, kā rezultātā radās monstri. Šie radījumi bija kurli, ar ncproporcionāliem ķermeņiem, klāti ar biezu sarkanu spalvu. Tie pārvietojās četrrāpus. Tajā laikā, kad zinātnieki noņemas ar veltīgiem "trūkstošā posma" meklējumiem un apgalvo, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, ezoteriskās mācības runā gluži pretēji: cilvēkveidīgie pērtiķi ir cilvēka līnijas deģeneratīvais atzars.

Drīz vien pienāca laiks, kad hogani atkal pievērsās cilvēces attīstībai. Trešā rase evolucionēja par ceturto, kas bija tuvāka mūsdienu cilvēcei. Snaudošais saprāts pamodās. Attīstījās apziņa un līdz ar to arī uzmanība. Cilvēks pilnīgoja savu pirmo un svarīgāko ieroci - valodu. Sadalīšanās dzimtēs tika pilnīgi pabeigta. Laika gaitā neveiksmīgas krustošanās sliktākie eksemplāri, trešās rases vīriešu un dzīvnieku nedabiskās savienības produkti pazuda no zemes virsas. Tie bija sarkanspalvainic cilvēkpērtiķi, kuri tikai reizēm nostājās uz divām pakaļējām ekstremitātēm. Bez k tam senie manuskripti vēl stāsta par cilvēkzvēriem ar sarkanām un zilām sejām. Viņiem nebija īstas valodas. Tie sazinājās ar rēkoņas un citu vienkāršu skaņu palīdzību gluži tāpat kā mūsdienu dzīvnieki, Nevajag domāt, ka tas viss notiek idilliskajā Ēdenes dārzā vai pirmatnējos džungļos un savannās.

Jau trešās rases laikmeta beigās, tikko parādījās apziņas iedīgļi, cilvēki ar savu dievišķo citplanētu radītāju palīdzību sāka būvēt pilsētas. Tā nebija nejaušība. Tā nebija citplanēticšu kaprīze. Notika globālas klimata izmaiņas. Līdz šim p laikam uz Zemes valdīja mūžīgs pavasaris. Nu sākās pārmaiņas, Parādījās gadalaiki, un cilvēce pirmo reizi saskārās ar aukstumu, Senie manuskripti stāsta: "Dievišķie karaļi nolaidās no debesīm un ierādīja ļaudīm zinātnes un mākslas, jo cilvēks vairs nevarēja Ā dzīvot kā agrāk uz senču zemes, kas nu bija pārklāta ar baltu ledu…"

Tieši uz šīs "senču zemes", pirms vairākiem miljoniem gadu apledojušajā cilvēces šūpulī, dzima pirmā cariste - Tulē. Okultie avoti apgalvo, ka vismaz daļa šī gigantiskā kontinenta pārdzīvoja visas zemes vēsturē notikušās ģeoloģiskās katastrofas un līdz laika galam pārvarēs jebkuras kataklizmas.

"Polārā zvaigzne ar savu visredzīgo aci raugās uz šo zemi," saka cits senais avots, liekot saprast, ka Tulē atradās Arktikā.

Izskatās, ka Tulē ietvēra sevī otrās rases dzimteni Hipcrboreju, kura vēlāk pārvietojās uz dienvidaustrumiem un tagad pazīstama kā Ziemejāzija. Ziedošās zemes pārvēršanās par ledus bruņām nenoritēja pakāpeniski un bez sāpēm. Tā notika okeāna platformu globālas pārvietošanās rezultātā. Tai sekojošie ūdensplūdi iznīcināja lielāko otrās rases daļu. Trešās rases pārstāvji, kuri gan mūsu šodienas

izpratnē nedomāja, tomēr bija apveltīti ar spiritisku nojautu, kas mūsos jau sensenis atrofējusies. Šī spēja koncentrējās leģendārajā "trešajā acī", visu fizisko spēku avotā. Sākoties ceturtajai rasei, kuras pārstāvji atgādināja mūslaiku cilvēkus, kaut gan salīdzinājumā ar mums bija milzeņi, šī spiritiskā nojauta sāka apdzist. Jau šīs rases evolūcijas perioda vidū trešā acs pamodās tikai mākslīgu stimulatoru ietekmē.

Trešā acs, kura kādreiz atradās pieres centrā, paaudzēm mainoties, pakāpeniski iegrima galvā. Kaut gan reizēm transa stāvoklī vai vīziju laikā tā atvērās. Galu galā trešā acs pilnībā deģenerējās, saglabājoties vienīgi smadzeņu dziļumā maza dziedzera veidā.

Kad dzimtais kontinents kļuva dzīvošanai nepiemērots, mūsu senči pārcēlās uz Lemūriju, kas atradās pašreizējā Indijas okeāna un Austrālijas vietā un ietvēra daļu Āfrikas, Ccilonu un Sumatru. Tad viņi nolūkoja Atlantīdu - pašu slavenāko no pazudušajiem kontinentiem. Lemūrijas varenās pilsētas bija celtas no akmeņiem un vulkāniskās lavas. Tās bija milzīgas ne tikai platības, bet arī atsevišķu celtņu apjomu ziņā. Cilvēks, kaut gan sarucis apmēros, joprojām bija milzis un palika tāds visa "Atlantīdas perioda" laikā. Šāda veida arhitektūras paraugu var apskatīt augstu Andu kalnos Tiauanako noslēpumainajās drupās.

Zinātnieki paraduši stingri nošķirt cilvēces vēstures cvolu- 7-442 1 93 cionārās attīstības un ģeogrāfiskās izplatības periodus. Patiesībā šie periodi mainījās pakāpeniski. Uz grandiozu, galvenokārt zemes griešanās ātruma samazināšanās radīto ģeoloģisko katastrofu fona attīstījās un gāja bojā subrases.

Gigantiskas kataklizmas dažkārt aiznesa miljoniem dzīvību. Savas civilizācijas beigās Lemūrijas vadoņiem nācās meklēt patvērumu Šambalas salā, ko tolaik apskaloja ūdeņi, bet nu tā pārvērtusies par noslēpumainu oāzi neauglīgajā Gobi tuksnesī. Lemūriešu deģeneratīvā atzara pārstāvji dzīvoja primitīvu meža mednieku un alu cilvēku dzīvi. Tomēr tieši no viņiem cēlās dzeltenzcltainS ceturtā rase, kuras pārstāvji dzīvoja Atlantīdā. Pašu Lemūriju drīz vien iznīcināja vulkāna izvirdums. Tas, kas agrāk bija milzīgs viengabalains kontinents, sašķēlās vairākās milzīgās salās, kas laika gaitā no zemes virsas pazudušas.

Tomēr tās nav pagaisušas bez pēdām. Vēlāka laika vulkāniskās katastrofas pacēla dalu Lemūrijas virs okeāna līmeņa. Šis sauszemes gabals, uz kura atrodas milzīgas noslēpumā tītas statujas, ir pazīstams kā Lieldienu sala.

Lemūriešu deģeneratīvā atzara pārstāvji, kaut arī nelielā un sarūkošā skaitā, tomēr joprojām eksistē.

Tie ir Austrālijas pirmatnējie aborigēni.

Vissenākajos laikos arī Atlantīda bija Lemūrijas sastāvdaļa, taču cilvēces mīklainās vēstures kontekstā tā aplūkojama atsevišķi. Tās gigantiskie iemītnieki, lieliskie zeltādainās ceturtās rases pārstāvji, saskaņā ar ezoteriskajiem nostāstiem "savu grēku dēļ kļuva melni". Taču ne visi - daži garīgo vērtību nesēji joprojām bija apveltīti ar trešo aci, spēja pareģot un paglābties no ūdensplūdiem, kas iznīcināja Atlantīdu piektās rases rītausmā.

Piektā rase - tā ir mums pazīstamā cilvēce. Tā sāka izplatīties jaunajā Eiropas kontinentā daudz agrāk, nekā Atlantīda nogrima ūdens dzīlēs pirms 850 tūkstošiem gadu, atstājot pēc sevis tikai Platona aprakstīto salu.

Tāda ir mācība, ar kuru tika uzaudzināti "trešā reiha" līderi.

Tai bija piejaukti Hansa Horbitera dīvainie priekšstati par to, ka Zemei pirms Mēness bijuši vēl trīs pavadoņi. Katrs no tiem beigu beigās nokritis uz Zemes, radot neaptveramus postījumus.

Horbiters uzskatīja, ka rases uzplaukums un izmiršana, gigantu parādīšanās un civilizācijas attīstība bija saistīta ar Mēness aktivitātes cikliem. Ceturto - pašreizējo Mēnesi Zeme sagūstīja apmēram pirms 12 000 gadu, un arī tam kādreiz nākotnē jā​nokrīt…

Tamlīdzīgas idejas, kas skar neaptveramus telpas un laika dziļumus, ir ļoti ietekmīgas. Cilvēkus ar noteikta tipa domāšanu tās gluži vienkārši var saindēt. Turklāt šīs idejas ir pietiekami plašas, lai varētu ietvert sevī jebkuras uz maldīgiem faktiem un aizspriedumiem būvētas teorijas. Ezoteriskās mācības runā par to, ka gudrā un varenā agrīno rasu elite pārcēlās uz dzīvi pazemē, lai paglābtos no katastrofas un

plūdiem. Varbūt nacistu priekšstatos šie gudrie domātāji un zintnieki asociējās ar Bulvera Litona fantāzijas radīto pazemes pārcilvēku rasi? Ja tas tā bija, tad viņi varēja pilnīgi nopietni uztvert Litona fantastisko ideju par to, ka šīs augsti attīstītās un varenās būtnes grasās drīz iznākt no alām zemes virsū, lai pārņemtu varu savās rokās. Tādā situācijā nacistiem likās dabiski mēģināt nodibināt ar viņiem slepenu maģisko savienību. Turklāt aizvēsturiskās attīstības ezoteriskā panorāma rada neskaitāmas iespējas izsekot jebkuru vēlamo ģenealoģiju, tādēļ nacisti varēja (un to arī darīja) tieši sevi uzskatīt par valdošās rases pēctečiem. Tādā veidā viņu maģiskais reihs kļuva par līdzekli un pirmo pakāpienu ceļā uz bezgalīgi augstu mērķi - pasaules kundzību, ko tiem nolēmis pats liktenis.

Pasaules karš kļuva neizbēgams - tā okultās saknes sniedzas izzudušajā Atlantīdā, Lcmūrijā, Tulē.

Atriebība bija visas nacistu darbības attaisnojums, ja vien viņiem vispār bija vajadzīga pašattaisnošanās.

Galu galā viņi taču tikai palīdzēja evolūcijai…

draudīgie simboli Berlīne, 1945. gads. Karš jau faktiski beidzies. Tikai Hitlera "dzelžainās gribas" neprātīgais spēks turpina pretoties sabiedroto uzbrukumam. Taču šī pretestība ir tikai agrākās varenības nožēlojama atlieka.

Neuzvaramā vācu armija pārvērtusies par neapmācītu pusaudžu baru, kas kopā ar dažiem nomocītiem un izbiedētiem kareivjiem cīnās Berlīnes priekšpilsētās, lai uzbrukumu kaut cik aizkavētu. No tūkstošgadīgā vācu reiha palikušas tikai kūpošas krāsmatas. Krievu karavīri virzās pa drupām uz priekšu, ieņemot māju pēc mājas, ielu pēc ielas, lai apvienoties ar saviem amerikāņu un britu sabiedrotajiem. Vēl pirms Berlīnes austrumu sektora ieņemšanas krievi uzdūrās kaut kam ļoti dīvainam: lielam skaitam tibetiešu līķu. Šo faktu pieminējuši Moriss Besijs, kā arī Pauclss un Beržjē, kuri apgalvo, ka bijis apmēram tūkstotis līķu. Tie bijuši ģērbti vācu formas tērpos, bet bez militārajām atšķirības zīmēm.

Pauclss un Beržjē raksta, ka 1926. gadā Berlīnē un Minhcnē tika nodibinātas nelielas tibetiešu zemnieku kopienas. Kāds no tibetiešu mūkiem izrādīja pastiprinātu interesi par pieaugošo nacistisko kustību un kļuva zināmā mērā slavens, precīzi pareģodams nacionālsociālistiskās partijas biedru iegūto vietu skaitu reihstāga vēlēšanās. Ķīniešu karaspēks 1950. gadā okupēja Tibctu. Šodien tā ietilpst Ķīnas Tautas Republikas sastāvā.

Tomēr daudzus gadsimtus pirms tam Tibcta bija mīklaina, mistiska zeme, planētas maģiskais ccntrs. Līdz Jangliazbenda ekspedīcijas korpusa atnākšanai tās galvaspilsēta Lasa bija aizliegtā pilsēta, par kuru aiz Tibetas robežām klīda vienīgi baumas. Pat pēc tam, kad Janghazbends parakstīja Britānijas un Tibetas tirdzniecības līgumu un izveda karaspēku, kalnu zemē pabijuši tikai daži ceļotāji. Arī uz Eiropu pārcēlušos tibetiešu skaits bija ļoti niecīgs.

Tibetas reliģija ir budisms, taču, tāpat kā japāņu dzenbudisms, tibetiešu reliģija stipri atšķiras no oriģinālā indiešu budisma. Daudzi pētnieki, lai pasvītrotu Tibetas budisma atšķirības, dod priekšroku vārdam "lamaisms". Valsts reliģiskā dzīve bija koncentrēta daudzos klosteros, kuri lielāko tiesu bija uzbūvēti gandrīz nesasniedzamos kalnu rajonos. Tautas attieksme pret reliģiju bija tāda, ka gandrīz katrs trešais kļuva par mūku. Valstī valdīja reliģiskā monarhija, acīmredzot pasaulē vienīgā, kur augstākais tituls tika mantots pēc rcinkarnācijas. Valsts galva bija dalailama, Tibetas aizbildņa Čenresi dievišķais iemiesojums. Dalailamam bija gan pasaulīgais, gan garīgais Tibetas līderis. Šī cilvēka rokās bija koncentrēta visa laicīgā un garīgā vara.

Kad dalailama nomira, nekavējoties sākās maģiskais pēcteča, precīzāk-jauna ķermeņa, meklēšanas rituāls. Kad zīmes norādīja uz iespējamo kandidātu, bērns tika pakļauts pārbaudījumiem. Viņam, piemēram, lika izvēlēties kādas no vairākām līdzīgām lūgšanu krellēm: vienas no tām piederēja bijušajam dalailamam. Ja zēns nekļūdīgi izraudzījās vecā valdnieka mantas, viņu atzina par īsto dieva iemiesojumu un nodeva audzināšanā Lasas klosterī.

Līdzās valsts reliģijai lamaisma - galvenokārt lauku rajonos - plauka arī tibetiešu sensenā reliģija bon. Tās piekritēji izdarīja melnos rituālus un burvestības. Tajā pašā laikā, kad dievišķos lamas uzskatīja par garīgās gudrības iemiesojumu, bon kulta kalpi vienkāršās tautas vidū darbojās kā burvji.

Aiz visas šīs dievišķās fasādes pastāvēja īstenais tibetiešu okultisms - tumšs novirziens, kas ietvēra sevī arī iespaidīgus tibetiešu jogas psihofiziskos treniņus un no svešzemniekiem rūpīgi slēptas valsts ezoterisko tradīciju doktrīnas.

Tāda bija pārējai pasaulei maz pazīstamā zeme, kura vācu nacisma ideālu vārdā nosūtīja nāvē nelielu tibetiešu vienību. Taču kāds gan, izņemot jau pieminētās Berlīnes un Minhencs kopienas, Vācijai ar Tibctu varēja būt sakars? Ekonomiskās attiecības starp tām nepastāvēja. Atšķirībā no Lielbritānijas Vācija nepiekopa Āzijā imperiālistisko politiku. Vācijai un Tibctai nebija ne kopīgas valodas, ne līdzīgas reliģijas, ne saskarsmes punktu politikā. Šī saikne, šķiet, ir tikai okultisms. Vienkārši Tibeta ar savu noslēpumaino atmosfēru ļoti pievilka nacistu līderus un neapšaubāmi intriģēja ar nedaudzajām rietumu pasaulē nokļuvušajām mācībām. Grupas "Tulē" un citu ezoterisko organizāciju locekļi, kas piedalījās "trešā reiha" radīšanā, ticēja cilvēces ezoteriskajai vēsturei. Cilvēces īstenā vēsture bija iemūžināta vienīgi Tibetas klosteru arhīvos.

Jau pagājušā gadsimta beigās interesantus faktus pat slepenajām tibetiešu mācībām Rietumiem pavēstīja lieliskā krievu sieviete Helēna Blavatska, stāstot, kā smēiusies apgaismību tieši no dievišķajiem lamām. Blavatska apgalvoja, ka viņas "dievišķo skolotāju" rezidence atradusies grūti sasniedzamajos Himalajos.

Nav brīnums, ka nepacietīgie "pārcilvēki" gribēja par to uzzināt kaut ko vairāk. Pauelss un Beržjē stāsta, ka, tikko nacistiskajai kustībai radās pietiekoši daudz līdzekļu, ekspedīcijas uz Tibctu līdz pat 1943. gadam sekoja cita citai."

Viens no uzskatāmākajiem apliecinājumiem nacistu interesei par Tibetu ir vissenākā un vismistiskākā okultā simbola - kāškrusta pieņemšana.

Kāškrusts (ugunskrusts, svastika), tāpat kā krusts un aplis, ir viens no senākajiem un izplatītākajiem cilvēces simboliem. Tā atveids atrodams uz seno grieķu keramikas paraugiem, kas radīti astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras. To izmantoja Ēģiptē, Indijā, Ķīnā. Kāškrusta raksts redzams Ziemeļamerikas navaho indiāņu rotājumos. To pazīst arī islama pasaulē. Pirmie kristiešu misionāri, ieraudzījuši kāškrustu uz indiešu dieva Višnu skulptūras galvas, nosauca to par "sātana zīmi". īstenībā kāškrusta pirmatnējā nozīme bija gluži pretēja - tas simbolizēja sauli, tātad dzīvību. Budisti uzskata kāškrustu par "laimīgo simbolu apkopojumu, kam piemīt desmittūkstoš tikumu", par vienu no "65 mistiskajām figūrām, kas simbolizē dievišķā Būdas pēdas". Sanskritā vārds "svastika" apzīmē laimi un labklājību.

Viljams Šērors apgalvo, ka lēmumu par šī senā simbola atzīšanu pieņēma pats Hitlers: "1920. gada vasarā pār Hitleru, neveiksmīgu mākslinieku un lielisku propagandistu, nāca ģeniāla apgaismība. Viņš saprata, ka viņa vadītajai nacistiskajai kustībai trūkst simbolu - karoga, emblēmas, kas izteiktu jaunās organizācijas mērķus un kalpotu kā ēsma masām, kurām, kā sprieda Hitlers, jāceļas cīņai zem efektīga karoga."

Tālāk viņš raksta, ka pēc "ilgām pārdomām" un vairākiem neveiksmīgiem uzmetumiem Hitlers galu galā radīja nacisma karogu, kas drīz kļuva pazīstams visā Vācijā. Uz sarkana fona bija attēlots balts aplis.

Apļa centrā atradās melna kāškrusta zīme.

Grāmatā "Mana cīņa" Hitlers par savu karogu raksta: "Tas - īstenais simbols! Sarkanā krāsa simbolizē kustības sociālo ideju, baltā - tās nacionālo ideju, bet kāškrusts - āriešu rases uzvarām vainagoto cīņas misiju." Citiem vārdiem runājot, kāškrusts ir mītiska saikne starp Tulē ezoterisko priekšvēsturi un nacistisko kustību. Šrēders piebilst: "Par to, kādēļ tieši kāškrusts kļuva par partijas simbolu, Hitlers nekad nerunāja…" Īstenībā šī ideja radās dentistam Fridriham Kronām, kurš bija ģermāņu slepenā ordeņa biedrs.

Tieši Krons uzzīmēja simbolu tādā veidā, kādā nacisti to turpmāk izmantoja - ar vienu būtisku

atšķirību no tradicionālā kāškrusta. Tieši šī atšķirība un Hitlera reakcija uz to liek mums saprast, ka "trešais reihs" nebija vienkārši maģiska, bet apzināti ar "melno grāmatu" saistīta sātaniska valsts. Šī ideja nav jauna. Tā radās jau 1941. gadā, varbūt pat agrāk. Tomēr termins "sātaniska", kā arī apzīmējumi "dēmoniska" un "hipnotiska" Hitlera aprakstos tika lietoti tīri simboliski. Tajā pašā laikā nopietni pētījumi liecināja, ka Hitlers un visa nacistiskās partijas elite uztvēra šos epitetus pilnīgi nopietni. Viņi patiešām ticēja, ka pielieto melnās, "sātaniskās" maģijas metodes.

Kā jau tika minēts, okultisti uzskata maģisko enerģiju par neitrālu. Pēc Madlēnas Montalbānas vārdiem, tā ir kā ūdens, kas var gan atdzīvināt, gan iznīcināt. Maģija zināmā mērā atgādina elektrību, kas apdraud cilvēku, ja tas nezina "maģiskās" izolēšanas metodes, kuras ļauj kontrolēt enerģijas izmantošanu.

Taču pastāv vēl citi spēki, par kuriem tik daudz nerunā. Tie, pēc okultistu izteikumiem, pārstāv "pašu Ļaunumu". Kabalisti to attēlo kā apgrieztu Dzīvības Koku - Zcfirotu - un saista ar I laosa valdnieku Klipotu. Tāpat kā neitrālos un labos spēkus var piesaukt, gudri manipulējot ar noteiktiem simboliem, ar "ačgārnu simbolu" radīšanu var pamodināt Haosa spēkus.

Vispazīstamākais šāda veida piemērs ir "melnā mise". Sātanisti uzskata katolisko misi par baltās maģijas svarīgāko ceremoniju. Viņi dažkārt pat vairāk nekā paši katoļi tic, ka upuris piesaista spēcīgas dievišķās enerģijas strāvas. Vienkārša loģika saka: ja kāds grib izmantot dievišķās enerģijas tiešo pretstatu - sātanisko enerģiju, misei jānotiek ačgārnā veidā.

Tās norise ir uzsvērti zaimojoša: misei nepieciešamā "garīgā" stāvokļa iegūšanai tās dalībniekiem iesaka nevis gavēni, bet pārēšanos, nevainība tiek aizstāta ar miesaskāri. Baznīcas ceremonija pārvēršas par orģiju. Altāra vietā kaila sieviete, visbiežāk netikle, krucifikss ir apgāzts un salauzts. Prostitūtas makstī "apsvētīts" melnais rutks aizstāj maizi. Dievgaldniekiem vīna vietā - urīns. Un tā tālāk. Hitlers piedzima katoliskā ģimenē un ir kristīts katoļu baznīcā. Šo faktu var uzskatīt par zināmā mērā simbolisku, ja atceramies, ka "hitlcrjugcnda" sapulces līdz ne​pieklājībai atgādina katolisko misu.

Lai cik interesanti tas būtu, pašlaik mēs nodarbojamies ar nedaudz citādu - ezoteriskāku pārvērtību izpēti. Kā saules simbols kāškrusts attēlo arī saules kustību, var teikt, tas "griežas" pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Budisti uzskata, ka tādā veidā tas atnes laimi un pievelk "gaismas spēkus". Doktors Krons kā okultists to labi zināja, un pirmajā variantā kāškrusts "griezās līdzi saulei". Taču Hitleru neinteresēja "gaismas spēki". Viņš lika pārveidot kāškrustu tā, lai tas ripotu pret sauli. Tādā izskatā kāškrusts parādījās uz Vācijas karoga un nacistiskās partijas emblēmā, katram redzīgajam norādot uz okultā reiha sātanisko dabu.

8. septembrī Hitlers uz pāris dienām aizlidoja uz Ukrainu, lai mēģinātu apturēt frontes atkāpšanos.

Taču nojausmas nedeva viņam mieru. Pēc Gebelsa vārdiem, fīreru pārņēma nesaprotams "manāms nemiers". Hitlers uztraucās tik ļoti, ka tajā pašā dienā atgriezās savā mīnē Prūsijā. Tur viņš uzzināja, ka Itālija parakstījusi miera līgumu ar sabiedrotajiem. .Nekavējoties tika īstenoti attiecībā uz Itāliju pieņemtie plāni, un galvenokārt sabiedroto neveiksmīgās darbības dēļ vācu karaspēks drīz vien sagrāba divas trešdaļas tās teritorijas, ieskaitot Romu. Hitlers, kurš parasti pret saviem sabiedrotajiem izturējās diezgan ciniski, līdz šim neizprotamu iemeslu dēļ šoreiz palika uzticīgs solījumam un metās glābt Musolīni. Taču nebija nemaz tik viegli viņu sameklēt. Pēc tam kad militārā izlūkdienesta mēģinājumi bija neveiksmīgi, nacisti ķērās pie ezoteriskas metodes.

1942. gadā okultā reiha maģiskās programmas ietvaros Berlīnē tika nodibināts Svārstu institūts.

Svārstu pielietošanu pēta okultisma pseidozinātniskais atzars, ko sauc par radioniku jeb radioestētiku. Tā savukārt radusies no senās apakšzemes ūdeņu meklēšanas pieredzes, ko uzkrājuši tautas zintnieki. Pēc nostāsta, ar maģiskām spējām apveltīts cilvēks var atrast apakšzemes akas un upes ar parasta lazdas žākļa palīdzību. Burvis satver to aiz diviem zariņiem un apstaigā pārmeklējamo teritoriju. Tur, kur atrodas avots, zariņš sāk vibrēt, dažkārt pat tik stipri, kas salūst. Daži burvji spēj tādā veidā sameklēt ne vien ūdeni, bet arī metālus un pat naftas atradnes. Šo neparasto paņēmienu amerikāņu karavīri pielietoja

Vjetnamā, meklējot mīnas, kurās ne vienmēr bija metāls, tādēļ nebija iespējams tās atrast ar zinātniskām metodēm.

Neskaitāmas neloģiskas teorijas mēģināja izskaidrot šo pa​rādību ar vibrāciju un nezināmu starojumu.

Zinātnieki, kas atzina psiholoģisko faktoru, piedāvāja labāku izskaidrojumu: burvis pats neapzināti vada savu instrumentu atkarībā no fiziskajām sajūtām.

Tas šķiet diezgan loģiski, ja atceramies, ka ģeologi bieži vien nekļūdīgi atrod apakšzemes krājumus, vadīdamies vienīgi no virspusējiem datiem. Taču visas šīs teorijas pašķīda kā ziepju burbuļi, kad atklājās, ka labam burvim nemaz nevajag redzēt vietu, kurā kaut kas jāmeklē: viņš var atrast ūdeni, metālu vai jebko citu ar maģiska instrumenta (parasti tas ir svārsts) un kartes palīdzību.

Vācijā valdošie okultisti šo metodi pazina. Taču viņi maldīgi uzskatīja, ka pretinieki to ne vien zina, bet arī pielieto militāriem mērķiem. Kad 1942. gadā Anglija sāka veiksmīgi nogremdēt vācu zemūdenes, kapteinis Hanss Rēders izteica pieņēmumu, ka britu Admiralitāte iesaistījusi zemūdeņu meklēšanā svārstu speciālistu. Šo apgalvojumu pieņēma kā patiesu, un Rēdcram tika uzticēts vadīt Svārstu institūtu, kurā fiziķi un gaišreģi pilnīgā slepenībā pētīja Atlantijas okeāna karti, pūlēdamies izskaitļot britu konvoju atrašanās vietas. Tieši šajā institūtā nacisti griezās pēc palīdzības 1943. gadā, kad sākās fīrera drauga bijušā dučes Musolīni - meklējumi. Eksperti nekavējoties ķērās pie darba un, pēc ģenerāļa Šcllenberga vārdiem, pareģoja, ka Musolīni atrodas Madlēnas salā, netālu no Sardīnijas ziemeļu krasta. Musolīni tiešām bija tur, lai gan drīz vien pārcēlās uz kontinentu un nokļuva SS rokās.

Daudz vieglāk ir piekrist domai, ka daži ļaudis, pat politiķi var sapīties pretrunās tiktāl, lai mūsu kulturālajā gadsimtā sāktu kultivēt maģiju, nekā pieļaut, ka maģija gluži vienkārši bija nacionālsociālistiskā sātanisma sastāvdaļa. No kristietības viedokļa, kas saskata sātanu jebkurā pretiniekā, Hitlers neapšaubāmi bija sātanists. Tāds spriedums gan neko nepasaka par to, vai sātans patiesībā eksistē. No otras puses, Hitleram nebija katrā ziņā jātic nelabā pastāvēšanai. Mēs jau secinājām, ka dažās viņa darbībās saskatāms maģisku treniņu rezultāts. Var spriest, ka šajās darbībās saskatāms arī viņa treniņu sātaniskais raksturs. Turklāt, ja loģisks šķiet pieņēmums, ka tikai melnais mags uzņemsies pūles vajāt baltos okulistus, tad kādēļ gan neticēt, ka vienīgi sātanists var veltīt tik daudz laika un enerģijas cīņai ar kristīgo baznīcu.

Atbildi uz jautājumu, vai Hitlers pats apzinājās savu sāta- nismu, diez vai izdosies atrast. Taču, ja atceramies, cik cītīgi viņš studēja czoteriskās mistērijas, un to, ka viņa vadītā kustība savā būtībā, kā mēs redzēsim, bija dziļi reliģioza, tādas aizdomas noraidīt nevar. Pāvests Pijs XII tās pauda 1945. gadā, aprakstot nacionālsociālismu kā kustību, kas "augstprātīgi novērsusies no Jēzus Kristus, Viņa mācības un Viņa cilvēces grēku izpirkšanas misijas." Hitlers necieta garīdzniekus, lai gan viņam kā jebkuram katolim droši vien tika mācīts, ka pāvests ir dieva vietnieks zemes virsū un dievišķo gaišo spēku iemiesojums.

1933. gadā Hitlers liekulīgi pauda cerību uzlabot draudzīgās attiecības ar Svēto krēslu. Pēc desmit gadiem, tiekoties ar Musolīni, viņš atklāja savu īsto seju: "Es iešu taisnā ceļā uz Vatikānu. Jūs domājat man bail no Vatikāna? No šiem salašņām?…"

Kopš nākšanas pie varas viņš nesaudzīgi cīnījās pret kristietību. Jau tajā pašā gadā tika atlaista Jauno katoļu līga. Tika aizliegta jebkādas katoliskās literatūras izdošana. Vēl pēc gada tika noslepkavots organizācijas "Katoliskā darbība" Vācijas nodaļas vadītājs.

Vēlākajos gados tika arestēti un iemesti cietumos tūkstošiem garīdznieku, mūku un katoliskās baznīcas garīgo līderu. Pāvests Pijs XII sāka runāt par "slepenu un atklātu fundamentālu ienaidu pret Kristu un Viņa baznīcu". Protestanti nevērtēja Hitlera darbību daudz labāk. Kāds garīdznieks atsaucās par "trešā reiha " periodu kā par "tumsas gadiem" - šis apzīmējums varbūt ir daudz tuvāks patiesībai, nekā viņš pats iedomājās. Ticis galā ar katoļiem, ge​stapo pievērsās arī protestantu mācītājiem. 1937. gadā vien no tiem tika arestēti vairāk nekā septiņi simti. Lai gan divas trešdaļas Vācijas iedzīvotāju bija protestanti, Hitlers viņus augstu nevērtēja: "Tie ir sīki, nekur nederīgi ļautiņi, padevīgi kā suņi, tic sāk bailēs svīst, kad ar viņiem runā."

Nacistu attieksmi pret reliģiju uzskatāmi ilustrē Hitlera sekretāra Martina Bormana izteikumi 1941. gadā: "Nacionālsociālisms un kristietība ir nesamierināmi." Saskārušies ar šādiem faktiem, vēsturnieki runā par "jauno elkdievību" vai veco ģermāņu ticējumu atdzimšanu. Daudz godīgāk būtu Vācijā notiekošo nosaukt par "XX gadsimta sātanisma" pirmsākumu.

Nav nekādu šaubu par nacistiskās kustības reliģiozo dabu. Partijas filozofs Alfrēds Rozcnbcrgs ne vienreiz vien savos rakstos pieminēja nacionālsociālistisko baznīcu. Tekstā varēja atrast aicinājumu Vācijā aizliegt Bībeli un ieteikumu "bez žēlastības iznīcināt svešo un naidīgo kristīgo baznīcu". Uz jaunā reiha baznīcu altāriem nedrīkst atrasties nekas cits kā vienīgi jaunā "svētā grāmata" - "Mcin Kampf".

Altāra kreisajā pusē jābūt zobenam. Raksta "Nacionālsociālistiskā reiha baznīca" pēdējā rindkopā teikts: "Tās (baznīcas) dibināšanas dienā kristiešu krusts no visām baznīcām, katedrālēm un kapelām jānovāc un jānomaina ar vienīgo neuzvaramo simbolu - kāškrustu."

Kāškrusts, kas griežas pret sauli, ir Tumsas spēku simbols.

Sibīrijas zintnieks Dīvainā kārtā okultais reihs tiecas uz Tibctu. Šī nosliece neaprobežojas tikai ar kāškrusta adaptāciju un kalnainās mīklu un maģijas zemes apjūsmošanu. Pirmsākumi vienai no "trešā reiha" pamatidejām meklējami Tibetas vēsturē. Tieši tur jaunā Hitlera skolotājs Karls Haushofcrs pirmoreiz sastapās ar nacisma fetiša - pārcilvēka eksistences faktu.

Aptuveni 1880. gadā Tibetas galvaspilsētā Lasā ieradās jauns lama. Tolaik viņš simtiem citu mūku vidū ne ar ko neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka nebija tibetietis. Viņš bija dzimis Sibīrijas stepē austrumos no Baikāla. Viņš bija burjats un izskatījās kā aziāts, bet tajā pašā laikā bija Krievijas pavalstnieks. Tibctā viņu pazina kā Čomangu Lobzangu. Vēlāk, kļuvis slavens, viņš Lasā saucās par Khendečega, bet vēl vēlāk - Cannijs Khan-po. Divus pēdējos vārdus drīzāk var uzskatīt par tituliem. Lai radītu vēl lielāku jucekli, piebildīsim, ka viņš bija pazīstams arī kā Ngakuvang-doržē un Akohvans Daržilikovs. Krievijā viņu sauca Hambro Akvans Doržijevs. Ar Doržijeva vārdu - tā ir tibetiešu vārda "pērkondārds" krievu transkripcija - viņš gadsimtu mijā kļuva plaši pazīstams politiķu aprindās.

Drīz pēc ierašanās Tibetā jaunais mūks iestājās Drcpungas klosterī - vienā no trīs ievērojamākajiem reliģiskajiem centriem, kas bija pazīstams ari kā politisku intrigu virtuve. Doržijevs, šķiet, diezgan ilgu laiku par politiku neinteresējās. Viņa talants izpaudās pavisam citā sfērā - pēc vairāku gadu studijām viņš kļuva par metafizikas profesoru. Doržijevs tā arī varēja nomirt nezināms, kā tas nereti ar Tibetas profesoriem mēdza būt. Taču liktenis dažkārt izrīkojas ļoti dīvaini.

1898. gadā skolotāji lika viņam doties atpakaļ uz Krieviju. Galvenais uzdevums bija ziedojumu vākšana budistu guberņās, kurās Lasu dievināja tāpat kā musulmaņi Meku. Viņš intensīvi apceļoja burjatus un galu galā piesaistīja Krievijas varas iestāžu uzmanību. Cara ministrus metafizika interesēja ne vairāk kā viņu pēctečus komunistus. Taču viņiem bija laba politiskā nojauta. Spēcīga Krievijas ietekme uz Lasu nāktu par labu impērijas konsolidācijai. Cars uzskatīja, ka viņam šis mērķis par katru ccnu jāsasniedz. Tolaik Tibcta neatradās nevienā ietekmes sfērā, ja nu izņemot vienīgi Ķīnu. Taču Ķīna bija vāja valsts un ar to varēja nerēķināties. Simtiem gadu Tibetas valdnieki turējās pie stingras izolācijas politikas. Taču jebkurā izolācijā var atrast plaisu. Tieši Doržijcvā krievu ministri saskatīja šādu plaisu.

Viņš nebija akls ierocis. Atgriezies Lasā ar daudzām Krievijas imperatora galma dāvanām, viņš bija pilns apņēmības pakļaut Lasu cara politiskajām interesēm. Viņa argumenti uz toreizējo dalailamu atstāja lielu iespaidu. Tie bija visai pārliecinoši. Tibetas tradicionālā sabiedrotā Ķīna bija zaudējusi ievērojamu militāro varenību un faktiski atradās pilnīgā angļu - ķeceru nācijas, kura ne mazākajā mērā necienīja budisma reliģiju, ietekmē. Turpretī Krievija bija reāls militārs spēks, un - vēl vairāk - Doržijevs runāja par paša imperatora Nikolaja iespējamo pievēršanos budismam.

Doržijevs par savu uzdevumu uzskatīja nevis Tibetas iekļaušanu krievu ietekmes sfērā, bet gan tibetiešu reliģiskās domas izplatīšanu Krievijā. Šī vilinošā perspektīva, bez šaubām, piesaistīja dalailamu. Taču, neskatoties uz viņa plašajām iespējām, dalailamam nebija reālas varas. Šādu lēmumu pieņemšanai bija vajadzīga kabineta - Cong - du piekrišana. Viņu atbalstīja premjerministrs, kurš britus ienīda tādēļ, ka pirms neilga laika Indijā kāds angļu karavīrs bija iegrūdis viņu strūklakā. Taču kabinetu ātri pārliecināt,kā izrādījās, nebija iespējams.

Jau 1893. gadā Lielbritānija noslēdza ar Ķīnu vienošanos par apšaubāmas robežas noteikšanu ar Tibctu un ierobežotu tirdzniecību tās dienvidu provincēs. Taču Ķīna nevarēja nodrošināt šī līguma izpildi. Sākās Himalaju komēdija. Britu un ķīniešu pilnvarotie ieradās pie jaunās robežas, lai uzstādītu demarkācijas zīmes. Kad darbi bija pabeigti, tibetieši nogāza jaunos stabus un atjaunoja veco robežu. Tad Lielbritānija ierunājās par savām tiesībām un tirdzniecību. Lasa ieņēma austrumnieciski izvairīgu pozīciju, sak, Tibcta par kaut kādu piekāpšanos tirdzniecības jomā neko nav dzirdējusi.

Taču Indijas vicckaralim lordam Kcrzonam tas nelikās smieklīgi. Lielā mērā pateicoties Doržijeva

personībai, par viņa politiskajām aktivitātēm drīz vien kļuva zināms tālu aiz Tibetas robežām. Viņš vēl divreiz aizbrauca uz Pēterburgu. 1901. gada beigās Doržijevs atveda uz Tibctu starpvalstu līguma projektu. Pēc tam kad kabinets kārtējo reizi pateica "nē", dalailama nolēma izprovocēt konfliktu ar Britu Indiju, kam, pēc viņa ieceres, vajadzēja Tibetas pusē piesaistīt krievu armiju.

Pamazām Tibctā parādījās krievu ieroči, galvenokārt šautenes. Tibetieši kalnainā Sikimas protektorāta rajonā ielauzās Britu impērijas teritorijā. Tibetas muitas posteņi tika pārvietoti 15 kilometrus tālāk Sikimas iekšienē. Bija pavēle britu pavalstniekus caur tiem nelaist. Doržijevs, zinādams, ka tas aizies līdz Kerzona ausīm, lielījās, ka 1904. gada pavasarī Lasā būs izvietots kazaku pulks. Doržijevs un dalailama savu mērķi sasniedza - briti nevarēja palikt atbildi parādā. Hnatongas bāzē Sikimā sākās karaspēka koncentrēšana. 1903. gada 12. decembrī tas pāri Dželopas kalnu pārejai sāka virzīties uz Tibetu. Par lielu vilšanos abiem sazvēr​niekiem, Krievija neiejaucās.

FrEnsisa Janghazbenda vadītā britu militārā operācija noritēja tik sekmīgi, ka dalailamam 1904. gadā nācās pamest valsti. Kopā ar viņu uz Mongoliju aizbrauca arī Doržijevs. Likās, ka viņam vairs nekad nebūs kaut cik nozīmīgas lomas starptautiskajā politikā. Taču tas bija mānīgs iespaids. Pēc britu karaspēka izvešanas Doržijevs vairākkārt atgriezās Tibctā. Ir pieļaujams, ka laikā no 1903. līdz 1908. gadam viņu ne reizi vien apmeklēja Karls Haushofcrs, kurš kopā ar Teodoru Morelu, nākamo Hitlera personisko ārstu, kurš ar savām šarlatāniskajām zālēm daudz darīja fīrera veselības sagraušanā, loloja grupas "Tulē" radīšanas plānus.

Grupa "Tulē", kas orientējās uz līdzīgām grupām Tibctā, pētīja senajā tibetiešu grāmatā "Štanci Dzjan", kas bija Blavatskas "Slepenās doktrīnas" pamatakmens, okultās kosmoģenēzes pamatus. Hitlers un Himlers kļuva par "Tulē" biedriem jau grupas dibināšanas gadā. Viņus iesvētīja Morels. Vēlāk pievienojās arī Gērings un Filozofs Rozcnbergs. Luijs Pauclss apgalvo, ka, pēc viņa rīcībā esošajām ziņām, grupas praktiskajā darbībā bija arī zīlēšana ar īpašas Tibetas ezoteriskās kāršu kavas palīdzību.

Acīmredzot Hitleram, kā visiem pareģiem, šajā jomā piemita tīri labas spējas un viņš, pieņemot politiskus lēmumus, varēja izmantot šo metodi nākotnes paredzēšanai. Šī spēle, pēc Pauclsa vārdiem, tika pielietota sakaru uzturēšanai ar grupas noslēpumaino "skolo​tāju", kurš bija pazīstams kā Baiļu karalis.

Tomēr grupa bieži izmantoja arī daudz pasaulīgāku līdzekli - radioraidītāju, kas liecināja, ka noslēpumainais skolotājs reāli eksistēja kaut kur tepat uz Zemes. Varbūt Baiļu karalis bija neviens cits kā metafizikas profesors lama Doržijevs? 1920. gadā, kad tika radīta grupa "Tulē", viņš bija atstājis Tibctu uz dzīvoja Francijā tik tuvu Vācijai, ka bez grūtībām varēja uzturēt īsviļņu sakarus. Ar jaunu vārdu viņš ieguva starptautisku slavu. Tas kļuva labi pazīstams nc tikai okultisma studentiem, bet arī visiem tiem, kas interesējās par psiholoģiju un citām zinātnēm.

Divdesmitā gadsimta izcilākā okultista Sergeja Gurdžijcva vārds patiesībā bija tikai lamas Doržijeva pseidonīms.

Gurdžijcva kosmoloģija ar tās koncentriskajiem apļiem un Mēness absorbētajām dvēselēm ir dziļi simboliska un grūti saprotama. Taču viņa darbi psiholoģijas jomā izraisa lielu interesi.

Viņa mācības pamatā ir pieņēmums, ka lielākā daļa cilvēku savu dzīvi pavada miegam līdzīgā stāvoklī. Lai gan mēs uzskatām, ka esam nomodā un spējam kontrolēt savu rīcību, īstenībā viss ir gluži otrādi. Lai ko mēs domātu, mūsu rīcību nenosaka mūsu domas: viss, kas ar mums notiek, ir tīra nejaušība.

Mēs valdām pār savu dzīvi nc vairāk kā mehānismi. Mūža ritējumu ietekmē daudzi iemesli. Mūs var nomākt laika apstākļi, satraukt politiskā situācija. Lai kas mēs būtu un lai kur atrastos, mēs nekad neesam neatkarīgi, jo brīvība - tā ir brīvība būt pašam, bet vairums no mums pat nezina, kas viņi ir, nerunājot nemaz par to, kādiem tiem jābūt. No Gurdžijcva viedokļa raugoties, vārdiem "evolūcija" un "progress" attiecībā uz parasta cilvēka dzīvi nav nekādas jēgas. Kamēr cilvēks atrodas "miegā", reāls progress nav iespējams.

Studentiem, kuri apmeklēja Gurdžijcva lekcijas psiholoģijā, bija iespēja piedalīties ne vien teorētiskajās, bet arī praktiskajās nodarbībās, kurās cilvēka "atmodināšanai" tika izpildīti dažādi fiziski

un psihospiritiski vingrinājumi. Gurdžijcvs uzskatīja, ka cilvēks visu mūžu "guļ" tikai tāpēc, ka nezina, kas viņš ii Citiem vārdiem, cilvēks neuztver sevi kā aktīvu dzīves līdzdalībnieku. Viņa uzmanība aiz ieraduma vienmēr pievērsta apkārtnei, tādēļ visas viņa reakcijas ir standarta atbilde uz ārējiem stimuliem. Lai pamostos, cilvēkam "jāatceras", kas viņš ir. "Pašapzināšanās ieradums" viņam sevī jāattīsta tik lielā mērā, lai tas kļūtu par pastāvīgu, "automātisku" stāvokli.

Gurdžijcvs, kas bez Tibetas ezoteriskajām gudrībām bija apguvis arī sufisma noslēpumus, mīlēja domonstrēt savu mācekļu sasniegumus publiskās "baleta" izrādēs. Lūk, īss tāda 1924. gadā Ņujorkā izrādītā baleta apraksts: "Tas atstāja fantastisku iespaidu. Katrs dejoja citādi. Orķestris atskaņoja dīvainu mūziku, kurā dominēja bungu ritms… Gurdžijcvs vadīja dejotājus, ar signālu likdams tiem kustēties un pēkšņi apstāties. Dejotāji sastinga kā statujas. Likās, ka viņi atrodas hipnozes iespaidā… Mums tika teikts, ka šāda deja ļauj maksimāli koncentrēties un tādēļ to praktizē austrumu domātāji… Šī deja palīdz izprast visas organisma funkcijas, no kurām parastajā dzīvē cilvēks pazīst labi ja ceturto daļu. Piemēram, pēc Gurdžijeva apgalvojuma, cilvēks, kurš apguvis šo zināmi, var regulēt asinsriti uz dziedzeru darbību tikpat viegli kā pamāt ar roku vai kustināt kāju."

GurdžijEva sistēmai piemita arī kāds mazāk pievilcīgs aspekts. Luijs PauElss, izpildīdams viņa vingrinājumus, apstājās uz dzīvības un nāves robežas. Viena acs kļuva akla, un pats viņš tā novājēja, ka bija nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Savā darbā "Gurdžijcva" viņš aprakstīja divas amerikāņu meitenes, kuras sevi noveda līdz tādam pašam stāvoklim: "Viņas bija ārkārtīgi novājējušas. Viena stāstīja, ka sajūt vēnu pulsāciju sažņaugšanos ap kaklu un sirdi. Asinis šajās miesās, šķiet, tik tikko ritēja.

Sejas bija pelēkas, bet acis izskatījās nohipnotizētas. Viņas bija gatavas iegrimt nāves bezdibenī. Nāve patiesībā jau bija pār viņām noliekusies un tās apbūrusi."

Neskatoties uz grūtībām un bīstamību, Gurdžijcva tehnika piesaistīja visu Eiropas izcilāko prātu uzmanību. To praktizēja Katrīna Mensfīlda un krievu filozofs P. Uspcnskis, operdziedone Žoržcta Leblāna un psihologs Moriss Nikols, kā arī Džoisa "Ulisa" pirmā izdevēja Margareta Andersone. Ar to aizrāvās arī Arābijas Lourcnss, lai gan viņam tā arī neizdevās piespiest sevi uzsākt vingrinājumus, - viņš baidījās, ka stingra disciplīna ierobežos radošo brīvību.

Vai pats Gurdžijcvs bija tikpat interesants kā viņa mācība? Daži fakti liecina, ka viņam piemita ekstraordināras spējas. Runāja, piemēram, ka viņš varēja parādīties pie saviem sekotājiem Krievijā tajā pašā laikā, kad viņa ķermenis atradās citā vietā. Tādu parādību okultismā dēvē par ēterisko jeb astrālo projekciju. Daudzi viņa skolnieki bija pārliecināti, ka profesoram pietiek ar vienu acu uzmetienu, lai uzzinātu viņu dziļākos noslēpumus. Daži interesanti fakti pēdējā apgalvojuma sakarā. Uspenskis, kura liecībai var ticēt, stāstīja, ka viņam ar "Sibīrijas zintnieku" bijuši vairāki tclepātisku sakaru seansi, kuru laikā Uspenskis savā apziņā dzirdējis skolotāja balsi. Landau savu pirmo sarunu ar Gurdžijevu apraksta šādi: "Es sajutu kaut kādu gurdumu ķermeņa lejasdaļā, galvenokārt kājās. Sajūta ar katru sekundi pastiprinājās. Pēc 20 - 30 sekundēm tā kļuva tik spēcīga, ka man sāka likties - es nespēšu piecelties un iziet no istabas." Tālāk Landau stāsta, ka nepakļaujas hipnozei un neuzskata sevi par viegli ietekmējamu.

Iespējams, ka Gurdžijevs mēģināja pārbaudīt savas gaišreģa spējas. Tāda rīcība varētu izraisīt aprakstītās sajūtas.

Gurdžijevam piemita spēja apkārtējos ietekmēt ar savu gribasspēku. Kāda amerikāņu rakstniece to izjuta kopīgu pusdienu laikā vienā no Ņujorkas restorāniem. Gurdžijevs pēkšņi sāka nodarboties ar kādu savu ezoterisko vingrinājumu, par ko liecināja izmaiņas viņa elpošanas ritmā. Sieviete, kā stāsta aculiecinieki, kļuva balta kā krīts un gandrīz zaudēja samaņu. Vēlāk viņa teica, ka šķitis - Gurdžijcva skatiens caururbj viņas "seksuālo centru", cs personiski to uztveru kā eifēmismu orgasma aprakstīšanai.

Gurdžijevam piemita vēl citas pārsteidzošas spējas. Viena no tām - viņa apbrīnojamais dzīvīgums.

Daudzi no tiem, kas viņu pazina, apbrīnoja šī cilvēka neizsīkstošo enerģiju. Trīsdesmito gadu sākumā viņš iegādājās automašīnu un milzīgā ātrumā braukāja līdz brīdim, kad notika šādos gadījumos neizbēgamais -

smaga avārija. Viņu nogādāja slimnīcā kritiskā stāvoklī un bez samaņas. Viņam bija savainota seja un rokas, lauztas vairākas ribas, visu ķermeni klāja asinsizplūdumi. Ārstiem bija aizdomas par nopietnām iekšējām traumām. Taču, nācis pie samaņas, Gurdžijevs atteicās nc tikai no rentgena apskates, bet arī no ārstēšanās vispār. Viņš atstāja hospitāli un pats ņēmās sevi dziedēt, turklāt tik sekmīgi, ka mācekļi vienā balsī apgalvoja, ka profesors izskatās jaunāks nekā pirms avārijas. Šoks, liekas, bija viņa veselību tikai nostiprinājis.

Kad notika avārija, viņš sen vairs nebija jauns. Starp citu, Gurdžijeva vecumu precīzi noteikt nevarēja. Pauclss apgalvo, ka 1949. gadā, kad Gurdžijevs nomira, viņam bija 83 gadi. No Gurdžijeva un Landau sarunas var spriest, ka 1933. gadā viņam bija vismaz septiņdesmit (Landau gan atzīmē, ka viņš neizskatījās vecāks par piecdesmit gadiem), tātad Gurdžijevs miris aptuveni 86 gadu vecumā. Īstenībā abas šīs versijas ir aplamas. Kad viņu 1898. gadā nosūtīja pie burjatiem vākt ziedojumus, viņam jau bija 52 gadi. Tātad nāves dienā Gurdžijcvs bija 103 gadus vccs.

Viens no nacistiskās filozofijas pīlāriem bija "pārcilvēka" koncepcija. Tas nebija hipotētisks mērķis.

Tāpat kā, neskatoties uz vairākuma zinātnieku viedokli, pārcilvēka attīstību nenosaka tikai selekcija.

Hitlers reiz teica Dancigas nacistu līderim Hermanim Raušningam, ka pārcilvēks ir realitāte un "dzīvo māsu vidū" un ka viņš esot ar to saticies. Iespējams, ka viņš domāja savu tikšanos ar Gurdžijevu.

Ar okultistu, kuru daudzi uzskatīja par ļoti tuvu pārcilvēka ideālam. No laikabiedru nostāstiem ir zināms, ka apkārtējie visbiežāk no Gurdžijeva baidījās. Landau, aprakstīdams kādu no viņa sekotājiem, saka: "Nekad nebiju redzējis tik izbiedētas acis."

Kā uz pārcilvēku reaģēja Hitlers? "Es no viņa nobijos," fīrers pavēstīja Raušningam. Ļoti iespējams, ka Hitlera iedvesmotājs Baiļu karalis bija neviens cits kā Sibīrijas zintnieks Gurdžijevs.

OKULTAIS REIHS Kāda bija dzīve okultajā reihā? Fīrera vērtējums mums jau zināms - viņš bija nepārprotami priecīgs, no turienes aizbraucot: "Nevar aprakstīt to atvieglojumu, ko izjūti, izbraucot no Vācijas." Sātaniskās valsts atmosfēra vismaz tiem, kuri nepakļāvās tās kārtībai, radīja spēku izsīkumu, spriedzi un depresiju.

Tieši tāda sātaniska valsts tajos gados bija Vācija. Par to vairs nav nekādu šaubu. Tādu iespaidu radīja visuresošā SS uniforma, kuras nekrofilais simbols bija cilvēka galvaskauss, kā arī nacistiskās virsotnes vārdi un darbi.

Pirmie, kas cieta pēc nacistu nākšanas pie varas, bija nevis ebreji, kā parasts uzskatīt, bet okultisti, sevišķi astrologi. Vēsturnieks Eliss Hou, kuram piekrīt daudzi citi speciālisti, uzskata, ka "par spīti daudzajām baumām, okultisti un vēl jo vairāk astrologi Hitleram nebija vajadzīgi". Mēs zinām, ka viņš bieži tikās ar okultistiem un nodarbojās ar okultiem treniņiem. No otras puses, nevar apstrīdēt faktu, ka Hitlers cīnījās pret viņiem.

Pirmā norāde uz to datēta ar 1934. gadu, kad Berlīnes policijas šefs aizliedza visu veidu nākotnes pareģošanu. Tūlīt pēc tam visā Vācijā notika okultās literatūras konfiskācija. Pavēle nāca no augšas. Šī akcija nebija, kā tas bieži mēdz būt, policijas patvaļas rezultāts, policijai pat nebija precīzu ziņu par to, kāda veida literatūra jāmeklē. Rezultātā daži sevišķi vērtīgi un reti sējumi saglabājās. Tad tika aizliegta Blavatskas Teosofu biedrības Vācijas nodaļa. Un visbeidzot, par lielu brīnumu, pēc Austrijas sagrābšanas tika aizliegta Ādolfa Lenca darbu publicēšana. Viņš bija Hitlera guru un savulaik nodibināja ordeni, kurš, pēc viņa vārdiem, bija nacistiskās kustības pirmā izpausme. Pats Jaunā tempļa ordenis aizgāja pagrīdē un drīz vien pārtrauca savu eksistenci. Līdzīgs liktenis piemeklēja frankmasonus un pat to ģermāņu ordeni, kura pārstāvis radīja nacistiskās valsts simbolu.

Ja pats Hitlers bija okultists, kādēļ viņš uzsāka cīņu ar citiem okultistiem? Atbilde ir vienkārša: tādēļ, ka viņš bija okultists. Vajag tikai mazliet padomāt - un viss nostāsies savās vietās. Parasts politiķis

uzskata okultistus par nenormālajiem, kuri nekādā veidā valsti neapdraud un ir pārāk iegrimuši savās jocīgajās idejās, lai interesētos vēl par kaut ko citu vai ietekmētu pārējos cilvēkus. Viņi kā absolūti bezjēdzīgu noraida jebkuru pieņēmumu par to, ka šo nenormālo mācības varētu būt reāls spēks. Parastam politiķim domas, kuras es tam piedēvēju, īstenībā pat neienāks prātā: okultisms viņu interesē vismazāk, arī bez tā problēmu pietiek. Tieši tādēļ ncokultā vara okultistus neaizskar. Atsevišķus to apspiešanas faktus var uzskatīt par nejaušību. Piemēram, komunistiskajā Ķīnā varas iestādes bieži lamā czoteriskās mākslas, taču tikai tāpēc, ka uzskata tās par māņticību un baidās par valsts starptautisko reputāciju. Arī Krievijā okultistiem dažkārt nav klājies viegli, taču tā bija nevis cīņa ar maģijas praksi, bet ar slepenajām biedrībām kopumā. Atšķirībā no Vācijas nevienā no šīm komunistiskajām valstīm netika īstenota plānveidīga un apzināta okultisma iznīci​nāšanas politika.

Hitlers bija patiesi ticīgs cilvēks. Viņš un daudzi viņa laikabiedri bija pārliecināti, ka reālā vara slēpjas miglainajā okultajā pasaulē. Nācis pie varas ar okulto metožu palīdzību, Hitlers nevēlējās, lai viņam rastos līdzvērtīgs sāncensis. Svarīgi izcelt divus jautājumus: 1) kāds okulto zinātņu novirziens tika vajāts visvairāk; 2) vai cīņa ar okultismu patiesībā nebija cīņa par nacistiskās partijas monopolu maģijas pielietošanā. Ja pēdējo pieņēmumu uzskatām par pareizu, tad nacistiskā Vācija attiecībā pret tiem, kurus uzskatīja par sevišķi bīstamiem, rīkojās ar tādām pašām metodēm kā jebkura mūsdienu valsts. Piemēram, Amerika, atbalstīdama privāto biznesu, neļauj tam darboties kodolbruņojuma sfērā. Britu valdība diez vai atbalstīs privātus eksperimentus ar neiroparalītiskajām gāzēm.

Ir vērts abus jautājumus apskatīt sīkāk. Šajā sakarā mūsu redzeslokā parādās vēl viens austrietis. Rūdolfs Štainers ir dzimis Austrijas teritorijā 1861. gadā. Kā daudzi eiti neparasti cilvēki, par kuriem mēs esam runājuši, viņš nāca pasaulē pierobežas rajonā, kas tagad pieder Dienvidslāvijai. Štaineram bija lemts kļūt par ģēniju. Piemērotāku vārdu šī ekstraordinārā cilvēka raksturošanai būtu grūti atrast. Nc viņa izcelsmē, ne audzināšanā nekas nenorādīja uz viņa neparasto likteni. Tēvs bija necils dzelzceļa ierēdnis. Bērnībā Štainers neieguva nekādu izglītību - tuvākajā apkaimē nebija iespējams skoloties. Tomēr viņa prāta asums izpaudās ļoti agri. Viņš negribēja specializēties kādā noteiktā zinātnē.

Vidusskolā viņš vienaudžiem stāstīja par mākslu, lai gan pats nodarbojās galvenokārt ar dabaszinībām. Šī neparastā interešu vienotība saglabājās visu studiju laiku Vīnes universitātē.

Lai gan biogrāfi nepagurdami meklē agrīnas norādes uz viņa interesi par ezoterismu, kas kļuva par visas Štainera dzīves jēgu, diez vai tās izdosies atrast. 29 gadu vecumā, kad Štainers sāka strādāt Gētes arhīvā, šis neapšaubāmi neparastais cilvēks pieturējās pie gluži parastiem uzskatiem. Taču viņā jau brieda jaunās dzīves iedīgļi, un 1897. gadā, pārcēlies uz Berlīni, kur strādāja literārā žurnāla izdošanā, Štainers sāka regulāri nodarboties ar meditāciju. 1899. gadā viņš saņēma piedāvājumu nolasīt lekciju Blavatskas Tcozofu biedrībā. Šis piedāvājums kļuva par lūzuma punktu viņa dzīvē. Štainers ieinteresējās par noslēpumainajām teozofijas mācībām, iestājās Teozofu biedrībā un Londonā tikās ar tās vadītājiem.

Galu galā viņš kļuva par Vācijas nodaļas ģenerālsekretāru. Kaut gan 1909. gadā Štainers sakarus ar teozofiem pārtrauca un nodibināja savu Antropozofisko biedrību (tās nosaukumā prāta ideja saistīta ar cilvēka ideju), no viņa vēlākajiem darbiem redzams, ka Štainers nekad nav zaudējis simpātijas pret teozofijas idejām.

Arī viņa sasniegumi mākslā ir iespaidīgi. Viņš studēja arhitektūru un pats personīgi projektēja Antropozofiskās biedrības Šveices štāba mītni. Daži viņa arhitektūras elementi vēlāk tika vairākkārt atdarināti. Viņš apguva teātra mākslu un kādu laiku strādāja par režisoru, turklāt pats rakstīja lugas. Viņš nodarbojās ar tēlniecību un radīja jaunu mākslas veidu - eiritmiku, kas dažos aspektos atgādināja deju.

Taču nevienu no viņa nodarbēm nevarēja nosaukt par nenopietnu. Par to liecina viņa māksliniecisko centienu rezultāti.

Lai kā tas būtu, viņa zinātniskie sasniegumi ir daudz iespaidīgāki. Viņš radīja pilnīgi jaunu apmācības sistēmu: visā pasaulē vēl šobaltdien darbojas Štainera skolas. Viņa medicīniskās idejas

joprojām piesaista ārstu interesi. Atklādams minerālmēslu kaitīgo ietekmi uz cilvēka organismu, viņš pievērsa speciālistu uzmanību arī saviem darbiem par jaunām lauksaimniecības formām.

Taču Štainera galvenā nodarbošanās bija okultisms. Viņa pirmā skolotāja Blavatska bija tik lielā mērā pārliecināta par okulto zināšanu praktiskās pielietošanas bīstamību, ka vairums viņas sekotāju tā arī palika tikai teorētiķi. Štainers tam nepiekrita. Viņa pirmajā grāmatā "Augstāko pasauļu zināšanas" bija aprakstīti spiritiski vingrinājumi, kas sekmē cilvēka garīgo attīstību. Tāpat kā Blavatska, arī viņš nenoliedza praktiskā okultisma bīstamības iespēju, taču uzskatīja, ka augstas morāles attīstībai jāapsteidz ezoterisko zināšanu apguve. Štainera daudzpusīgās un bagātās biogrāfijas apbrīnojamie dati un viņa ģeniālās idejas veido tipisku baltā maga - okultista, kurš savas zināšanas un varu izmanto vairāk citu, nekā savā labā, tēlu.

Viņš nomira 1925. gadā 64 gadu vecumā. Drīz vien Vācijā pie varas nāca nacisti. Bet jau pirms tam, lai gan, jādomā, viņiem bija arī daudz citu "darbu", nacisti sāka vajāt antropozofus, izjauca viņu sanāksmes un sagādāja visas iespējamās nepatikšanas.

Kas ir baltā maga tradicionālais ienaidnieks? Tas, kurš kalpo citiem spēkiem…

Mēs vēl atgriezīsimies pie hitleriskā okultisma sātaniskajiem aspektiem. Tagad lietderīgi aplūkot dažas okultā reiha dzīves ainas.

Pat ja prezidents Niksons aizbēgtu uz Ķīnu, bet Fidcls Kastro palūgtu politisko patvērumu Lielbritānijā, mēs būtu mazāk šokēti nekā Vācijas līderi 1941. gada 10. maijā.

Todien Hitlera senais līdzgaitnieks un otrais cilvēks nacionālsociālistiskajā partijā Rūdolfs Hess no Augsburgas lidlauka vienatnē izlidoja Skotijas virzienā. Kurjers nodeva Hitleram Hcsa vēstuli. Jaunums bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Liecinieki stāstīja, ka viņš ilgi staigājis šurpu turpu pa kabinetu, reizēm piesizdams sev pie pieres un atkārtodams, ka Hess acīmredzot zaudējis prātu. Vēstules saturs tika uztverts kā Hcsa ārprāta apliecinājums. Tajā bija grūti kaut ko saprast. "Nepazīstu Hcsu," tcica Hitlers, "tas ir cits cilvēks. Jādomā, ka ar viņu noticis kaut kas nopietns - nervu sabrukums."

Ar Hcsu tiešām bija atgadījies kaut kas nopietns. Viņa skolotājs - maģijas profesors Karls Haushofcrs- pastāstīja Hesam par savu vīziju. Minhenē gaišreģis bija redzējis Hesu auļojam pa Anglijas pakalniem, lai noslēgtu mieru starp divām nordiskajām valstīm.

Hitlers izsauca Gēringu un ilgi apspriedās, ko darīt tādā dīvainā un negaidītā situācijā. Lēmums bija diezgan tipisks. Tika arestēts Vilhelms Mcscršmits, vācu aviobūves kompānijas galva, kam piederēja Augsburgas lidlauks, un citas Hcsam tuvas personas. To vidū bija arī okultists un astrologs Ernsts ŠultcŠtrathauss. Lai gan viņš apgalvoja, ka neko nav zinājis par Hcsa plāniem, partijas "bosi" nolēma izdarīt vēl vienu okultisma "tīrīšanu".

9. jūnijā gestapo visā Vācijā arestēja daudzus okultistus. To vidū bija Lanca un Štainera sekotāji, gaišreģi un pat dziednieki. Elliks Hou šo notikumu komentēja: "Gestapo galvenais uzdevums bija noskaidrot, kurš astrologs varētu uzturēt kontaktus ar Hcsu. Maz ticams, ka meklēto astrologu atrada, droši vien tāda nemaz nebija."

Nav tiesa. Neskatoties uz Haushofera "viedo" sapni un savu ne mazāk brīnumaino ierašanos Skotijā, Hesam neizdevās samierināt Vāciju un Lielbritāniju. Atlikušo kara daļu viņš pavadīja cietumā.

Nirnbcrgas procesā Hess paziņoja, ka 1940. gada beigās viens no viņa astrologiem pareģojis, ka viņam izdosies atnest mieru karojošām pusēm. Šis dīvainais notikums ilustrē vienu dienu Vācijas dzīvē. Tādu bija ne mazums.

1943. gadā notikušo lūzumu kara gaitā Itālija izjuta ātrāk nekā Vācija. Duče Benito Musolīni bija nobijies, slims un vīlies. Viņa režīms bruka, un duče to redzēja. Viņš pastāvīgi baidījās no sabiedroto iebrukuma, kas, pēc diezgan pamatota uzskata, varēja notikt kuru katru dienu. 7. aprīlī Hitlers tikās ar duči Zalcburgā un mēģināja savu itāļu sabiedroto uzmundrināt. Ar maģijas vai mesmerisma metodēm, taču viņš savu panāca. Gēbelsa dienasgrāmatā rakstīts: "Kad Musolīni izkāpa no vilciena, viņš izskatījās kā nevarīgs večuks. Aizbraucot bija ļoti mundrs un, šķita, gatavs uz jebkuriem varoņdarbiem."

Taču pēc neilga laika dučes optimisms izsīka. 19. jūnijā abi diktatori tikās vēlreiz. Situācija frontēs arvien vairāk pasliktinājās, un Musolīni bija tuvu panikai. Trīspadsmitā tikšanās ar Musolīni izrādījās neveiksmīga Hitleram, kurš atklāja, ka vairs nespēj savu veco biedru nekādā veidā ietekmēt. Musolīni bija tādā stāvoklī, ka reizēm pazaudēja sarunas pavedienu. Atgriezies Romā, viņš ieraudzīja, ka līdz ar militāro situāciju pasliktinās arī politiskā. Dučem izdevās laimīgi izvairīties no tūlītējas krīzes, taču ļaunākais bija vēl priekšā.

25. jūnijā, pēc tam, kad pirmo reizi kopš 1939. gada tika sasaukts parlaments, Musolīni saņēma uzaicinājumu ierasties karaļa pilī. Karalis Vitorio Emanuēls viņam skarbi pateica: '"Šajā brīdī Itālijā jūs neieredz vairāk kā jebkuru citu." Pēc kāda laika itāļu visvairāk ienīsto cilvēku "ātrās palīdzības" karietē aizveda uz cietumu.

Uzzinājis pēdējos jaunumus no Itālijas, Hitlers ārdījās: "Kam vajadzīgs tāds parlaments? Ar ko, izņemot pļāpāšanu, viņi tur nodarbojas?" Vēsts par Musolīni arestu viņu satrieca. Taču drīz vien fīrers attapās un sāka apdomāt rīcības plānu šādā situācijā. Viņš pareizi sprieda, ka jaunā Itālijas Badoļo valdība vārdos gan pieturēsies pie savienības ar Vāciju, taču pie pirmās izdevības noslēgs separātu mieru ar sabiedrotajiem. Hitlers neticēja nevienam itālim, izņemot duči. Viņš gribēja atgriezt Musolīni varu.

Pieņēmis lēmumu, fīrers sāka gaidīt notikumu tālāko attīstību.

MELNAIS JEZUĪTS 1939. gads. Vcstfāle. Vēvelsburgas pils baronu zālē sapulcējušies trīspadsmit vīrieši. Visi vienādi ģērbušies. Katram rokā kinžals. Viņi svinīgi sēž apkārt lielam apaļam galdam. Šī aina liek atcerēties leģendāro karali Arturu. Krēsli ar augstajām atzveltnēm apsisti ar cūkādu. Katra krēsla aizmugurē piestiprināta sudraba plāksnīte ar uzvārdu. Katram viesim pilī sagatavota sava istaba. Katra istaba iekārtota atbilstoši noteiktas valsts tradīcijām un attiecīgajam laikmetam - tā, lai patiktu tai vēsturiskajai personai, no kuras sanāksmes dalībnieks vēlas smelt iedvesmu.

Pēc tam kad visi trīspadsmit ir ieņēmuši vietas, viņi sava Dižā maģistra vadībā sāk meditāciju.

Es, bez šaubām, aprakstu vienas okultisma piekritēju slepenās biedrības sanāksmi. Zem ēdamzāles atrodas neliela telpa ar piecus metrus biezām sienām - "ordeņa vislielākais svētums", kā apgalvo Haincs Hone. Istabas centrā ir dziļa, tumša šahta. Kāpnes ved lejup. Kāpņu galā - akmens vāze 12 pjedestālu ielenkumā. Šī vāze paredzēta rituālam: ja kāds no ordeņa biedriem, izņemot Dižo maģistra, nomirs, viņa roku ādu sadedzinās šajā kausā un pēc tam urnā novietos uz kāda no paaugstinājumiem.

Pati pils, kurā notiek sanāksme, uzcelta septiņpadsmitajā gadsimtā sena cietokšņa vietā. Pils ārējo sienu pamati veido trīsstūri. Cietoksni, kurš agrāk atradās šajā vietā, bija būvējuši romieši. Kopš huņņu iebrukuma tas piederēja sakšiem. Savu nosaukumu pils ieguva no bruņinieka - laupītāja Vēvela fon Burena, kurš bija viens no pirmajiem tās saimniekiem.

Slepenais ordenis, kas aizņēma pili nacistu laikā, nelīdzinājās citām ezoteriskajām biedrībām. To veidoja okultā reiha vadoņi. Katrs "bruņinieks" bija arī SS obergrupenfirers (ģenerālis). Dižais maģistrs nebija neviens cits kā Heinrihs Himlcrs.

Ja neskaita pašu Hitleru, Himlcrs bija visdīvainākais no nacistu līderiem. Ģenerālis Guderiāns reiz piezīmēja, ka viņš ir līdzīgs citplanētietim. Cits novērotājs bija saskatījis "līdzību ar robotu". Pat mistiskais partijas filozofs Rozenbergs nevarēja skatīties viņam tieši acīs. Taču bērna gados Himlcrā nebija nekā dīvaina. Viņš piedzima Bavārijā parastā vidusslāņa ģimenē. Tēvs bija privātskolotājs - ne pārāk veiksmīgs, taču arī nc nabadzīgs. Himlcram bija divi brāļi - vecākais un jaunākais. Neparasts bija vienīgi tas, ka viņa krusttēvs un vārda devējs bija princis Heinrihs fon Vitclsbahs. Ģimene bija katoliska, un arī pats Himlers, jādomā, bija ticīgs. Viņš reguiāri apmeklēja mises un uzskatīja, ka tās rosina garu.

Kā vairums vāciešu, viņš bija patriots, taču ne tāds fanātiķis, par kādu kļuva vēlāk. 1917. gadā 17

gadu vecumā Himlcrs iestājās dienestā sauszemes karaspēkā. Sliktās redzes dēļ (vajadzēja nēsāt brilles) viņu nepieņēma flotē, kur Himlers gribēja dienēt. Lai gan viņš bija karavīrs, Himlcram tā arī neiznāca piedalīties kaujās. Pirmais pasaules karš beidzās ātrāk nekā Himlcra apmācības laiks Pabeidzis dienestu, Himlcrs pēc tēva ieteikuma sāka nodarboties ar lauksaimniecību, taču saslima ar tīfu un drīz vien bija spiests šo nodarbošanos pārtraukt. 1919. gadā viņš iestājās Minhcnes universitātē.

Tieši togad parādījās pirmās plaisas viņa attiecībās ar baznīcu. Tas nebija nekas sevišķs - parasta reakcija jaunam cilvēkam, kurš ieraudzījis atšķirību starp reliģijas mācību un ikdienas dzīvi.

Tajā laikā Himlers, pēc kāda drauga apraksta, bija "vienkāršs, labsirdīgs, normāls". Kas gan šo parasto, labsirdīgo, normālo cilvēku pārvērta par citplanēticti? Atbilde ir zināma - Hitlers.

Pirms viņu sastapšanās Himlers bija par sevi nepārliecināts, noslēgts, šaubu plosīts cilvēks. Pēc tikšanās ar Hitleru viņš gluži vai zaudēja prātu. Nevis kā iemīlējies, bet kā cilvēks, kurš atradis savu Dievu. Viņš uzskatīja Hitleru par visu laikmetu dižāko prātu. Viņa kabinetā pie sienas karājās nākamā fīrera portrets. Himlers bieži vien ar šo portretu klusītēm sarunājās.

Vai tā patiešām bija, kā uzskata daudzi vēsturnieki, vienkārša ckscentrisma izpausme? Vai, labākajā gadījumā, apliecinājums cieņai pret Hitleru? Tā liekas tikai pirmajā brīdī. Mūsu pētījumi liek nopietni izturēties pat pret vissmieklīgāko faktu. Sabiedrībā, par kuru mēs runājam, neparastas lietas ātri vien kļuva par normu.

Vizualizācijai, kā mēs jau pieminējām, ir svarīga loma psihes ezoteriskajos treniņos. Labākai vizualizācijai bieži vien izmanto dažādus priekšmetus. Kad pirms daudziem gadsimtiem ragana gribēja nodarīt ļaunumu savam ienaidniekam, viņa pagatavoja lellīti, kas simbolizēja burvestību objektu. Jo vairāk lellīte līdzinājās reālajam cilvēkam, jo iedarbīgāka bija burvestība. Pagatavojusi lelli, ragana noveda sevi ekstāzē un to "nogalināja". Iecienītākais "slepkavības" veids bija adatu ieduršana. Reālā maģija gan notika raganas smadzenēs, nevis rokās. Lelle vienkārši palīdzēja radīt uzskatāmāku ienaidnieka vizualizāciju. Adatas sekmēja ievainojumu vizuali-zēšanu. Dažās burvestību stadijās starp raganu un viņas upuri radās kaut kāda saikne. Upuris sāka sajust reālas sāpes…

Līdzīgu metodi, kaut arī daudz lielākā mērogā, kara beigās mēģināja pielietot arī Hitlers: no visiem paslēpies, viņš centās vizualizēt savu uzvaru. Okultisti apgalvo, ka ar šīs metodes palīdzību var nodibināt tclepātiskus sakarus starp diviem cilvēkiem. Varbūt Hitlers to iemācīja arī savam pielūdzējam Himlcram?

Fotogrāfija var izrādīties daudz noderīgāka vizualizācijai nekā lelle.

Nav zināms, vai kopš dzimšanas vai treniņu rezultātā, taču Himlers bija labs mēdijs. Viņš lielījās, ka varot izsaukt garus un ar tiem sarunāties. Viņš to nc tikai spēja, bet arī regulāri darīja. Kā daudzi spiritisti, viņš uzskatīja, ka šādi kontakti palīdz pieņemt pareizus lēmumus. Tomēr viņa spējas bija diezgan ierobežotas. Atšķirībā no mūslaiku mēdijiem, kuri mēģina nodibināt kontaktus ar nesen mirušiem cilvēkiem, Himlcrs spēja izsaukt tikai tālā senatnē mirušos. Katram, kas orientējas okultajās mākslās, tas šķiet dīvaini un liek domāt, ka Himlera, tāpat kā Hitlera spējas bija treniņu rezultāts, nevis iedzimtas.

Mēdijs savos kontaktos ar gariem ir pasīvs. Ja Himlers patiešām bija medijs, tad viņam vajadzētu gaidīt, kad gars pats nodibinās ar viņu sakarus.

Himlers speciāli ieradās Kvedinburgā uz karaļa Heinriha I nāves tūkstošgadei veltīto ceremoniju un pie karaļa kapa godināja viņu ar fašistisko sveicienu. Tas bija sena drauga sveiciens: karaļa gars bieži apmeklēja Himlcru un nereti deva viņam vērtīgus padomus. Pienāca diena, kad Himlers sāka apgalvot, ka ir karaļa iemiesojums. Jautājums, kā gars var apciemot pats savu iemiesojumu, viņu neuztrauca. Šis cilvēks 1929. gadā pārvērta pusmilitāro hitlerisko SS grupējumu par elitāru maģisku ordeni.

SS (saīsinājums no vācu "Schutzstaffel" - "apsardzes vienība") radās četrus gadus pirms tam, kad Himlers kļuva par tās vadītāju. Hitlers personīgi 1925. gada aprīlī pavēlēja Juliusara Šrekam radīt jaunu gvardi štāba mītnes apsargāšanai. Sākumā tās sastāvā bija tikai astoņi cilvēki. Kopš pirmajām dienām ap SS valdīja elitārisma gars: pēc noteikumiem gvardē nevarēja dienēt tenkotāji, dzērāji un citi grēcinieki.

1927. gadā noteikumi kļuva vēl stingrāki. Sevišķa uzmanība tika veltīta dienesta izpildei un SS biedru

politiskajiem uzskatiem. Par jebkura pārkāpumu draudēja sods vai pat atvaļināšana. Gvardi regulāri apmeklēja partijas mītiņus, taču viņiem bija aizliegts iesaistīties diskusijās.

Himlers uzņēmās SS vadību 1929. gada aprīlī. Neskatoties uz ckscentrismu, viņš bija ļoti labs administrators un ievēroja katra sīkumu. Kādu laiku pēc ierašanās SS štāba mītnē Minhcnē (tolaik tā bija tikai partijas štāba mītnes daļa), viņš uzdūrās vietējā partijas līdera rakstītam memorandam. Tajā bija runāts par iespējamu nacionālsociālistiskā ordeņa radīšanu partijas ietvaros. Šis priekšlikums Himlera dziļi ieinteresēja. Viņam nepiemita radošas spējas, trūka iztēles. Šis fakts lielā mērā izskaidro to, kāpēc viņš pārvērtās par briesmoni. Ar vienu spalvas vilcienu nosūtīdams nāvē tūkstošiem cilvēku (uz viņa sirdsapziņas ir miljoniem upura), Himlers aiz sausās statistikas nespēja saskatīt reālas dzīvības.

1941. gadā Strasburgas universitātes Anatomijas institūta direktors profesors Augusts Hirts uzrakstīja Himlcram vēstuli, kurā sūrojās, ka, lai gan institūta kolekcijā ir pietiekoši daudz visu rasu un dažādu tautu pārstāvju galvaskausu, ir diezgan maz ebreju galvaskausu. Viņš sprieda, ka karš austrumos varētu aizpildīt šo robu, un ierosināja "boļševistiskos ebreju komisārus" sagūstīt dzīvus. Sākumā, viņaprāt, vajadzēja izdarīt rūpīgus gūstekņa galvas mērījumus (atcerēsimies ģermāņu ordeņa mācības), bet pēc tam viņu nogalināt tā, lai galvaskausu nesabojātu. Pēc tam ārstam - acīmredzot tam, kurš izdarīja "galvas mērījumus" un slepkavību, - vajadzēja atdalīt galvu no ķermeņa un hermētiski noslēgtā traukā nosūtīt uz Strasburgas institūtu.

Jebkuru ar iztēli apveltītu cilvēku tāda neprātīga vēstule atbaidītu. Turpretī Himlers to uztvēra nopietni uz izlasīja ar lab​patiku. Hirts savus galvaskausus saņēma.

1941. gadā Himlers atļāva vēl kāda "ārsta" Sigizmunda Rašera eksperimentus. Rašers strādāja Dahavas koncentrācijas nometnē. Viņa eksperimenti, kuru mērķis bija izpētīt augstkalnu ietekmi uz cilvēku, ietvēra sevī ieslodzīto nogalināšanu vakuuma kamerā, bet Vēlāk arī sasaldēšanu līdz nāvei. Tika pētītas arī līdz kritiskajai stadijai sasaldēto "atdzīvināšanas" metodes. Himlers izrādīja patiesu interesi par pēdējo eksperimentu un divreiz ieteica Rašenam atdzīvināšanas eksperimentos izmantot "dzīvo siltumu". Kaut gan sākumā pustrakais doktors pret šo ideju izturējās skeptiski, galu galā tā tika pieņemta.

Pēc tam daži no sasaldēšanas seansos samaņu zaudējušajiem pamodās gultā kopā ar vienu vai pat divām kailām sievietēm. Rašers vēlāk ziņoja, ka "dzīvais siltums" bijis mazāk efektīvs par karstu vannu, izņemot tos gadījumus, kad notika dzimumakts.

Iespējams, ka Himlera interese par tamlīdzīgiem eksperimentiem radās pēc tikšanās ar Hitleru, kad viņš kļuva gluži vai ķerts uz ezoterismu. Bērnībā viņš aizrāvās ar botāniku. Savāca bagātīgu to augu kolekciju, kurus uzskatīja par efektīvāku ārstniecības līdzekli nekā zāles un ķirurģiskās operācijas. Vēlāk viņš izdeva pavēli, pēc kuras koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem vajadzēja vākt ārstniecības augus.

Viņa dīvainā aizraušanās ar pseidomedicīnu radīja sapratni sadistos, kuri veica pseidozinātniskus eksperimentus nometnēs. Ārsts un SS biedrs Ādolfs Pokornijs, saskatījis "spožas perspektīvas" tēzē, ka boļševikiem jāstrādā reiha labā, taču tie nedrīkst vairoties, uzrakstīja Himleram, ka viņam ir zināms, kā to izdarīt. Pēc viņa novērojumiem, par sterilizācijas līdzekli varētu izmantot Calladium seguinum.

Neskatoties uz acīm redzamiem pretēja viedokļa pierādījumiem, Himlcrs neuzskatīja sevi par ļaunu cilvēku. Viņš nebija spējīgs uz varmācību, ar diezgan mīkstu raksturu, mīlēja dzīvniekus un bija pieklājīgs - no tiem ļaudīm, kuri nespēj vienmuļu sarunu atdzīvināt ar jautru joku. Viņš nespēja skaitļos saskatīt dzīvus cilvēkus un bija nesaprašanā par to, kāpēc daudzi viņu uzskata par necilvēcīgu briesmoni. Šī mīkla Himlera satrauca daudzus gadus. Beigu beigās viņš vairs nemēģināja to atminēt un aprobežojās ar to, ka draugu lokā bieži jokoja pats par savu tēlu.

Būdams cilvēks bez iztēles, Himlers bez gatava modeļa nespēja radīt efektīvi darbojošos slepeno ordeni. Par laimi, pa rokai bija tāds modelis - Jēzus biedrība.

Ortodoksālie katoļi varbūt būs satriekti, uzzinot, ka jezuītu ordenis ir atklāti funkcionējošam maģiskajam ordenim maksimāli tuvināta organizācija, bet jezuīti ļoti atgādina magus. Pat tālu no okultā

reiha neprātīgās intelektuālās atmosfēras šie divi apgalvojumi šķiet diezgan patiesi. Fakts, ka par to joprojām tiek maz runāts, izskaidrojams ar rietumu novirziena okulto ordeņu praktizēto treniņu tipu.

Parasts cilvēks, ja to vispār šādas problēmas interesē, labākajā gadījumā iedomājas maģiskos rituālus tā, kā tic aprakstīti "Makbetā". īstenībā, kā mēs redzējām, maģiskā treniņa pamatā ir sistemātiska vizualizācija, kas, pēc vairuma okultistu domām, var ievērojami paātrināt personisko evolūciju. Šai ticībai, kaut arī nedaudz citādā formā, pievienojas arī jezuīti. Tā realizēta pazīstamajos svētā Ignācija "garīgajos treniņos", kas ir jezuītu treniņu sistēmas pamatā.

SS ģenerālis Valters Šcllcnbergs atklāti runāja par to, ka Himlcrs izveidojis SS pēc Jēzus ordeņa principiem, lai gan viņu galvenokārt interesē ja jezuītu dzelžainā organizācija un absolūtas pakļāvības tradīcijas.

Heincs Hone savos SS vēstures pētījumos raksta: "Divu ordeņu līdzība ir pārsteidzoša: abi dod milzīgas privilēģijas saviem biedriem, kuru rīcība nav apspriežama; abos ordeņos pastāv visstingrākie jaunu biedru uzņemšanas noteikumi, disciplīna balstās uz absolūtu bezierunu pakļaušanos maģistram pāvestam vai fīreram.

Abu organizāciju vēsturē ir nc mazums paralēļu. XVII gadsimtā jezuīti uz Paragvajas indiāņu zemes nodibināja savu reliģisko valsti. Otrā pasaules kara laikā SS vadoņi sapņoja par savu valsti Burgundijā, aiz dižā vācu reiha robežām, ar savu valdību, armiju, administrāciju un diplomātisko misiju Berlīnē.

Pat abu ordeņu pārciestās krīzes ir līdzīgas. Jezuītiem vienmēr bija ienaidnieki katoļu baznīcas kalpotāju vidū, bet SS nacionālsociālistiskās partijas rindās. Jezuīti strīdējās par to, vai viņu ordcninfjākļūst par kontrrcformācijas zobenu vai par mūku dievbijības paraugu. SS vadībā tā arī nenosprieda, kādai jābūt viņu organizācijai - nacionālsociālisma idejiskajam balstam vai valsts policijai."

Hone uzskata, ka līdzīga bija arī abu ordeņu struktūra. Piemēram, Loijolas radītajā ordenī tā galvam ir četri padomnieki, Himlcrs sekoja šim paraugam, kaut gan atsevišķos padomniekus drīz vien nomainīja pret nodaļām.

Tādu līdzību nevar neievērot. Hitlers nereti Himleru sauca "mans Ignācijs Loijola". SS sāncenšu SA ("Sturmabteilung" - "triecicnvicnība") līdera Karla Ernsta Viedoklis bija izteiksmīgāks un mazāk glaimojošs. Viņš Himleru sauca par "melno jezuītu".

Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Krupa superierocis jeb 30. baterijas nezināmais varoņdarbs Vienā no daudzsēriju kinoepopejas "Lielais Tēvijas karš" filmām šī epizode aizņem dažas sekundes.

Vispirms uz ekrāna pavīd padomju krasta aizsardzības torņa iekārta, kas apšauda pretinieku. Tad seko nacistu kinohronikas kadri: vērmahta kareivji rosās ap milzīgiem lielgabaliem, kuru īstie stobri gandrīz vertikāli slienas gaisā. Šāvieni… Un atkal padomju baterija. Priekšplānā - kalsns komandieris flotes šinelī ar kapteiņa uzšuvēm. Un atkal zalve…

Reti kurš zina, ka kinooperatori iemūžinājuši kapteini (majora pakāpi viņam piešķīra neilgi pirms nāves) Georgiju Aleksandrai, krasta aizsardzības 30. baterijas komandieri.

Pārlapojiet rietumu memuāristu, sevišķi to, kuri 1941.-1942. gadā dienēja ģenerāļa Manšteina II armijā, darbus. Gandrīz visi sūrojās par neieņemamo "fortu", kas aizkavēja viņu ceļu uz Sevastopoli. Šis forts bija torņa baterija ar pieticīgo 30. numuru. Tieši tās komandieri izdarīja ievērojamas izmaiņas vērmahta plānos, uzsākot nepieredzētu dueli ar gigantisko Krupa lielgabalu.

Krievijas valsts Tretjakova galerijas "Repina zālē" var apskatīt ievērojamā komponista, "Varenās kopas" locekļa Cēzara Kiī (1835-1918) portretu. Taču tikai nedaudzi melomāni zina, ka ģenerālis C. Klī bija arī diezgan pazīstams fortifikācijas speciālists. Pagājušā gadsimta beigās kara inženieri ar lielu interesi sekoja viņa diskusijai presē ar vācu ģenerāli fon Zaueru, kurš uzskatīja, ka fortu celtniecība kļuvusi ļoti dārga, bet pilnīgi nevajadzīga. "Ģenerālis fon Zauers domā, ka var dažās stundās apslāpēt cietokšņa artilērijas uguni un ar to jūtami mazināt cietokšņa aizstāvju cīņas sparu. Vai tas tā ir? - Kiī rakstīja savā grāmatā "Par pašreizējo riņķa danci ap fortifikācijām". Uzbrucējam lielgabali jāved simtiem verstu, turpretī visa cietokšņa artilērija atrodas uz vietas. To pašu var teikt par apgādi. Uzbrucējs katru šāviņu ved no tālienes, aizsardzībā esošajam tas viss atrodas cietoksnī, kā arī netālu no frontes līnijas pret šāvieniem drošos pagrabos. Viņš jau iepriekš sagatavos apkārtni, labāk to izpētīs. Tas dos artilērijas pārsvaru un uzbrucēju padarīs līdzīgu vezuma aizmugures ritenim, kas veltīgi cenšas panākt priekšējo…"

Strīds ar Zaueru tika pabeigts pēc pusgadsimta pie varonīgās Sevastopoles sienām.

"TRĪSDESMITĀS" DZIMŠANA Torņveida artilērijas bateriju Sevastopoles jūras robežas aizsardzībai sāka būvēt Belbekas upes grīvā 1912. gadā saskaņā ar Klī ieteikumiem. Viņš speciālā darbā bija izpētījis šīs pilsētas aizsardzības īpatnības 1854.-1855. gadā un piedāvāja aizsargbūves visizdevīgāko pozīciju. Tā bija mazliet izliekta un ar vienu malu uz jūru vērsta augstiene, kas nodrošināja lielgabalu lokveida aizsardzības iespēju. Līdz 1914. gadam tika izraktas torņu būvbcdres un daži pagrabi, pēc tam baterijas celtniecību iekonservēja. No 1914. līdz 1917. gadam Krievijas flote valdīja Melnajā jūrā un pretinieka kuģi tās bāzes tuvumā neuzdrīkstējās pat parādīties.

Divdesmito gadu beigās Melnās un Azovas jūras karaspēka vadība nolēma būvniecību pabeigt un griezās pēc atbalsta pie aizsardzības tautas komisāra K. Vorošilova. Komisārs projektu atbalstīja, un darbi nekavējoties atsākās. Speciālisti taupīja katru rubli - celtniecībā plaši izmantoja daudzus mehānismus un detaļas, kas bija palikušas pāri no cara flotes smagajiem karakuģiem.

1933. gadā krasta aizsardzības baterija, kuras zalves spēks bija līdzvērtīgs līnijkuģa jaudai, stājās ierindā. Tai piešķīra trīsdesmito numuru, par komandieri iecēla Maskavas artilērijas skolas absolventu

kapteini Georgiju Aleksanderu, par komisāru - vecāko politvadītāju Jermilu Solovjovu.

PIRMAIS UZBRUKUMS SEVASTOPOLEI:1941. GADA 30. OKTOBRIS - 21. NOVEMBRIS .1941. gads, ir sācies Lielais Tēvijas karš… Visās frontēs notika smagas kaujas, vācu virspavēlniecība bija ieplānojusi Scvastopoli iekarot vienā rāvienā. Taču 1941. gada 1. novembrī tieši pulksten 12.40 pār fašistu mehanizētajām kolonnām pēkšņi nogranda nepieredzēti stipra artilērijas uguns.

Tas bija jo vairāk negaidīti tādēļ, ka, pēc vācu izlūkdienesta ziņām, šajā virzienā atradās maz Sarkanās armijas daļu.

Centrālajā jūras kara arhīvā esošie koriģējošo posteņu ziņojumi liecina, cik metodiski un ar kādu niknu precizitāti Aleksandcra baterija diendienā iznīcināja pretinieka dzīvo spēku, tankus, bruņutransportierus un lielgabalus. Šis "trīsdesmitās"īpašais stils jūtams arī īsajos ierakstos "Baterijas kaujas darbības žurnālā".

"1941. gada 4. XI, pīkst. 14.55, pret uzbrūkošajiem kājniekiem un mīnmetēju bateriju izšauti 19 šrapneļi. Baterija sagrauta, uzbrukums apturēts.

16.36. 6 šāviņi uz Koba-Džigas gravu (lidotāji tur ievēroja pretinieka tehnikas sakopojumu. - Ļ. V.).

19.10. Sprostuguns pa Simferopoles - Bahčisarajas šoseju un dzelzceļu… 21 lādiņš. Izkliedēts kājnieku bataljons (vērmahta bataljonā bija līdz 600 kareivju. - Ļ.V.).

22.00. Seši fugasa šāviņi uz kājniekiem…"

Ieradies Sevastopolē, Piejūras armijas komandieris ģenerālmajors I. Petrovs rūpīgi izpētīja situāciju, novērtēja Aleksandcra divtorņu Četru lielgabalu baterijas ārkārtīgi izdevīgo atrašanās vietu, tās "karalisko" kalibru - 12 collas - 305 mm, spēju apšaudīt pretinieka kuģus un sauszemes vienības. Pa telefonu sazinājies ar "trīsdesmito", Petrovs pieprasīja sīku ziņojumu.

- Kādi lādiņi ir jūsu rīcībā? - ģenerālis jautāja.

Fugasa, šķembu, šķembu - fugasa, bruņusitēji, betona sitēji, šrapneļi, aizdedzinošie, dūmu, gaismas un… - Aleksanders mazliet pieklusa, - arī skrejlapas…

OTRAIS UZBRUKUMS SEVASTOPOLEI: 1941. GADA 17. DECEMBRIS - 1942. GADA 1.

JANVĀRIS Sevastopolē ir piemiņas vieta - Piejūras armijas komandpunkts, kas tagad pārvērsts par memoriālu.

No šejienes daudzus mēnešus tika vadīta flotes galvenās bāzes aizsardzība. Betona velvju aizsardzībā kauju norisi "diriģēja" Sevastopolcs aizsardzības rajona Melnās jūras flotes komandieris viceadmirālis F. Oktjabrskis, viņa vietnieks sauszemes aizsardzībā ģenerālmajors I. Petrovs. No šejienes nāca pavēles arī Aleksandcra baterijai.

Mūsu stāsts ir tikai par 30. bateriju, tādēļ mēs esam spiesti atstāt ārpus tā daudzu Sevastopolcs aizsardzības dalībnieku varoņdarbus.

Otrais uzbrukums Sevastopolei sākās 17. decembra rītā pēc spēcīgas artilērijas apšaudes. Pēc Manšteina pavēles uzbrukumā devās piecas divīzijas. Pirmām kārtām hitlerieši tiecās ieņemt Aleksandcra bateriju, tādēļ Belbekas upes un Mekenzija kalnu rajonā noritēja sevišķi sīvas cīņas. Taču baterijas ejās un komandpunktā kaujas troksnis bija tikko sadzirdams. Aleksanders, noliecies pār karti, izdarīja nepieciešamos aprēķinus un no​komandēja: "Sagatavoties apšaudei!"

"Atkal parādījās vācu tanki, mēs saskaitījām divpadsmit, pagriezās uz mūsu pusi un, sastājušies 300 metrus garā rindā, atklāja uguni pa mūsu komandpunktu, - atceras kauju dalībnieks D. Piskunovs. - Situācija bija diezgan sarežģīta. Tad zeme mūsu priekšā nodrebēja un atskanēja

netāla spēcīga sprādziena troksnis. Izbāzis galvu no tranšejas, ieraudzīju, ka tur, kur tikko atradās tanks, vairs nekā nebija! Krita zemes pikas un kaut kādas atlūzas. Izrādījās, ka tiešā tēmējumā uz tankiem šāva Alcksandera krasta baterija."

Nekur citur, izņemot Sevastopoli, kara gaitā izlietoto artilērijas lādiņu skaits nepārsniedza izlietoto šauteņu un automātu daudzumu. Pārsteigtais ģenerālis Petrovs lika šos datus pārbaudīt, taču skaitļi izrādījās tādi paši: 49 tūkstoši lādiņu un 47 tūkstoši patronu. "Nc tikai cilvēku, bet arī tehnikas divcīņa," konstatēja ģenerālis.

Jaunā - 1942. gada priekšvakarā Aleksanders pamanīja, ka samazinās šāvienu precizitāte un attālums. Bija nolictojušics stobri - nodilušas to kanālu vītnes, tādēļ šāviņi nestabili turējās trajektorijās.

Kādā no līčiem slepenā vietā glabājās piecdesmit tonnas smagie rezerves stobri. Janvāra naktī tos sadabūja, atveda uz bateriju un nomaskēja. Bet kā atjaunot bateriju, ja pretinieks atrodas tikai pusotra divu kilometru attālumā? Pēc instrukcijas stobru nomaiņai ar autoceltņa palīdzību bija vajadzīgas 60 diennaktis. Risinājumu ieteica artilērijas meistars S. Prokuda. Izmantojot garās ziemas naktis, artilēristi viņa vadībā gandrīz kailām rokām, izmantojot nelielu celtni un domkratus, 16 dienās nomainīja "trīsdesmitās" ieroču stobrus.

CĪŅĀ IESAISTĀS LIELGABALI - MONSTRI 1942. gads. Hitlers izsauca Manšteinu uz Berlīni, lai noklausītos viņa ziņojumu par ieilgušo operāciju "Storu zveja" - tā nacistu galvenajā mītnē dēvēja "zibenīgo" Sevastopoles ieņemšanas plānu.

Manšteins divu uzbrukumu izgāšanos mēģināja attaisnot ar to, ka pieejas pilsētai ir labi nocietinātas un krievu matroži karo ar neticamu fanātismu. Bez tam krieviem ir daudz artilērijas, tajā skaitā neieņemams forts ar neredzēti liela kalibra lielgabaliem. Tieši tad uz Sevastopoli tika nosūtīti superlielgabali - divi "Kari" un viena "Dora". Kādi bija šie briesmoņi? Dosim vārdu "Sevastopoles dienasgrāmatas" autoram ģenerālmajoram A. Kovtunam: "No trīsdesmitās baterijas ziņo, ka uz viņiem šauj ar vēl neredzētiem lādiņiem. Trāpījuma vietā saplaisājis trīs metrus biezs betons. Petrovs izsauc pie telefona baterijas komandieri Aleksanderu un pieprasa precīzākas ziņas.

Aleksanders stāsta, ka viens no šiem šāviņiem nav uzsprādzis. Taču ziņas par šāviņu rada neizpratni - garums apmēram divi metri, kalibrs 615 mm. Nevar būt! Aleksanders pieprasa atsūtīt kādu no štāba.

Brauc izlūkdienesta priekšnieks Hariaškins. Pēc stundas viņš zvana, ka šāviņš ir tieši tāds, kā ziņoja Aleksanders. Tagad ir skaidrs, par kādu ieroci runāja gūstekņi, - tā ir milzīga mortīra ar lielu šāviņu caursišanas spēju. No bataljona ziņo, ka atrastas vēl lielāka kalibra šāviņu šķembas.

Sūtām ģenerālštābam speciālu ziņojumu par to, ka vācu artilērija pielieto neredzēta kalibra šāviņus.

Daži virsnieki un kareivji runā, ka redzējuši tos lidojumā, bet neviens nav domājis, ka tic izšauti no lielgabala, sprieduši, ka tas ir kaut kas lielai reaktīvajai mīnai līdzīgs. (Tic bija "Kārlu" šāviņi, jo "Doras" šāviņus to lielā ātruma dēļ lidojumā nevar saskatīt. - Ļ. V.) Lielgabali turpināja Aleksandcra baterijas apšaudi. Šodien atkal tāds šāviņš ncuzsprāga. Guļ tāds milzenis baterijas tuvumā, pārdrošnieki apsēžas uz tā jāšus. Mūs interesē - cik šāvienus var izturēt tāda lielgabala stobrs? Jūras artilēristi, neapstrīdami speciālisti, apgalvo - nc vairāk par 30 - 35, pēc tam stobrs jāmaina. Divās dienās izdarīti 16 šāvieni, tātad daudz vairs nav palicis."

Artilēristu profesionālā interese lika veikt aprēķinus un noskaidrot dažus "Kārlu" raksturojošus lielumus. Tas, ka šāviņi ir saskatāmi lidojumā, liecina par nelielu sākuma ātrumu, tātad tās ir īsstobru mortīras. Tic divās stundās izdara sešus - septiņus šāvienus. Visbeidzot, tic šauj citu bateriju uguns aizsegā, slēpjoties aiz to šaušanas trokšņa. Tas tādēļ, lai būtu grūtāk lielgabalus atklāt.

Aplēsa aptuvenu vienas mortīras atrašanās vietu. Iznāca, ka tā novietota starp Bahčisarajas un Sireņas stacijām. Ar flotes komandpunkta starpniecību lūdza lidotājus to precizēt - tādu milzeni taču grūti noslēpt. Turklāt tam vajadzīga speciāla pozīcija (vēlāk noskaidrojās, ka, piemēram, "Dora" stāvēja uz četrsliežu dzelzceļa Džankojas rajonā).

No "trīsdesmitās" bija labi saskatāma visa Sevastopolcs fronte, un Aleksanders organizēja izlūkošanu. Drīz vien otru "Kārlu" nodeva sevišķi spožie zibšņi šāvienu laikā un raksturīga, krācoša skaņa.

Starp "briesmoņiem" un Aleksandera bateriju sākās artilērijas duelis. Starp citu, bez "Kārliem" un "Doras" hitlerieši pievilka pie Sevastopoles vairākus smagos lielgabalus ar 11, 12, 14 collu kalibru. Šāviņi nepārtraukti vagoja "trīsdesmitās" pozīciju un krita uz pilsētas kvartāliem. Virs Sevastopoles klājās milzīgs dūmu un putekļu mākonis, un drīz vien pilsēta - skaistule - pārvērtās drupās.

trešais uzbrukums sevastopolei: 1942. gada 7. jūnijs - 4. jūlijs Šis uzbrukums Sevastopolei bija sevišķi nežēlīgs. Satracinātie nacisti darīja visu, lai iekarotu Melnās jūras cietzemi. Tikai pret Aleksandera bateriju vien tika raidīti vairāki kājnieku pulki, neskaitot sapieru rotu, kura bija apgādāta ar liesmmetējiem un lādiņiem bruņutorņu spridzināšanai. Ienaidnieka bumbvedēji katru dienu veica līdz 600 uzlidojumiem.

Artilērijas uguns bija tik blīva, ka ambrazūrās nepārtraukti ielidoja nokaitētas šķembas, izraisīdamas ugunsgrēkus un ievainodamas cilvēkus. Šķembas ietriecās torņu pamatnes savienojumu vietās un iestrēga.

Tumsai iestājoties, matroži šķembas izurbināja ar laužņiem.

Septītajā uzbrukuma dienā kāds "monstra" šāviņš trāpīja tieši tornī. Gāja bojā torņa apkalpe, komandieri smagi ievainoja. Taču apkalpi nomainīja, ieročus salaboja, un duelis turpinājās.

Jāatzīmē, ka drīz vien Aleksandera baterijas uguns stipri sabojāja "Kārlus", un tie tika aizvesti uz Vāciju. Toties lidotāji atklāja "Doru" un straujā, bet jūtamā triecienā izsita no ierindas lielgabala energoapgādes vilcienus, apkalpes platformas un vagonus ar munīciju. Ģenerālmajors, kurš komandēja "Doras" apkalpi, uzskatīja par labāku pieprasīt steidzamu pārbāzēšanos ārpus Krimas…

Jā, Aleksandera baterija ar bruņutorņiem un pazemes būvēm tiešām varēja likties neieņemama.

Gandrīz katru nakti Aleksanders ar Solovjovu apsprieda kauju peripetijas un veica pierakstus. Viņš labi apzinājās, ka baterijas kaujas pieredze ir vērtīga ne tikai aktīvai armijai, kas to var pārņemt, bet arī kara vēsturei.

Pie Sevastopoles nacisti katru dienu zaudēja līdz 4500 karavīru - ievainotus vai nogalinātus. Taču arī aizstāvju spēki saruka. Aleksandera bateriju piesedza jūras kājnieku bataljons un leitnanta Pjatecka mīnmetēju baterija. Viņi, sevi nesaudzējot, pildīja ģenerāļa Petrova pavēli: "Sargāt bateriju!" Taču 12. jūnijā no baterijas bija palikusi nepilna rota. Daudz retākas rindas bija 90. strēlnieku pulkā, kurš cīnījās "trīsdesmitajai" kaimiņos.

Izsīka bagātīgie šāviņu krājumi. 17. jūnijā sākās jauna uzbrukumu sērija, kuru baterija atvairīja saviem spēkiem un mācību sagatavēm. Tad pārgāja uz tukšiem šāviņiem. Tuvojošos automātistus 3000 grādus karsta pulvera gāzu strūkla, burtiski, noslaucīja no zemes virsas.

Stāvoklis kļuva kritisks. Personālsastāva sanāksmē tika nolemts nelielās grupās izlauzties kalnos, pie partizāniem. Dažiem tas izdevās. Pēc pāris dienām pretinieks apjoza bateriju ar ložmetēju ligzdām.

Solovjovu, kurš vadīja vienu no pēdējām grupām, smagi ievainoja.

Aleksanders aizgāja pēdējais. Pazemes galerijās palika tikai ievainotie, kuri nespēja pārvietoties, un medicīniskais personāls.

24. jūnijā komandieris atvadījās no politvadītāja un naktī caur ūdens noteku kopā ar nelielu kareivju grupu izgāja pie Belbekas upes.

Pēc dažām dienām kāds vietējais iedzīvotājs viņu nodeva, un pēc spīdzināšanas Aleksanders tika nošauts Simferopoles cietumā.

Kad no Sevastopolcs bija aizgājuši pēdējie kuģi, baterijā vēl 19 dienas turpinājās pazemes kaujas.

Nacisti ilgi nevarēja tur ieiet pat pēc ieejas durvju uzspridzināšanas. Sakropļotie jūrnieki sagaidīja viņus ar automātu un šauteņu uguni. Kad vācieši ieņēma centrālo posteni, vecākais politvadītājs Jermils Solovjovs, nevēlēdamies nokļūt gūstā, nošāvās. Attālākajos kazemātos un šaurajās ejās ievainotie turpināja cīnīties gandrīz pilnīgā tumsā. Aicinājumi padoties un vilinošie solījumi palika bez atbildes…

Tad hitlerieši sāka piepildīt ejas ar gāzi. Pazemē iestājās klusums…

Kopš Pirmā pasaules kara laikiem vācu smagās artilērijas speciālisti uzskatīja sevi par nepārspējamiem. Viņu lepnums bija superlielgabals "Kolosāls", kas pāri frontes līnijai apšaudīja Parīzi.

Lielā Tēvijas kara pašās beigās padomju virspavēlniecības rokās nonāca sevišķi slepeni "trešā reiha" arhīvi. Tur bija mums jau pazīstamo lielgabalu - "monstru" tehniskā dokumentācija un rasējumi, kā arī neīstenoti visvisādu "superieroču" projekti. Kāds gan bija pārsteigums, šo papīru vidū ieraugot…

Aleksandcra bate​rijas aprakstus un rasējumus, ko bija sagatavojuši vācu speciālisti!

Tas bija visīstākais zinātniskais pētījums ar artilērijas sistēmas izturības, stobru nolietojuma aplēsēm, pulvera sastāva analīzi un citām specifiskām ziņām. Beigās bija pievienots secinājums, ka "krievu forts"MaksimsGorkijs-1" ir īstens kara inženiermākslas šedevrs" un tieši savu izcilo īpašību dēļ varēja vairāk nekā par pusgadu attālināt Sevastopolcs ieņemšanu.

Tā paši vācu speciālisti pielika punktu senajam strīdam staq) krievu fortifikatoru un inženieri ģenerāli Cēzaru Kiī un vācu ģenerāli fon Zaueru.

NO KIĪ LIDZ ALEKSANDERAM Šis apraksts par Krupa artilērijas briesmoņiem 1985. gadā bija publicēts žurnālā "Tehnika jaunatnei" un izraisīja lielu lasītāju interesi.

Drīz vien autoram piezvanīja no PSRS Aizsardzības ministrijas un paziņoja: aprakstu lasījis arī toreizējais aizsardzības ministrs maršals G. Grcčko, viņš bijis izbrīnīts par to, ka nesen iznākušajā daudzsējumu Lielā Tēvijas kara vēsturē nav nc vārda par Krupa lielgabalu, ar kuru duelējās trīsdesmitā baterija, un lūdz ģenerālštāba darbiniekus sameklēt attiecīgos dokumentus. Diezgan drīz tos atrada. Tā bija ar 1942. gada janvāri datēta vācu ģenerālštāba priekšnieka Haldcra pavēle par to, ka supcrlielgabals "Lielais Gustavs" (jeb "Dora") sevišķi piesardzīgi pilnīgā slepenībā (pēc izmēģināšanas poligonā) jānogādā frontē pie Sevastopoles. Tas tika paziņots maršalam Grečko.

Interesanti, ka līdzīgs lielgabals tika nogādāts Itālijā pilsētu un dzelzceļa mezglu apšaudei. Pēc kara amerikāņi to nosūtīja uz ASV Nacionālo muzeju, kura ekspozīcijā tas vēl tagad piesaista tūristu uzmanību…

Bez telefona zvaniem autors saņēma arī daudz vēstuļu no kara veterāniem - baterijas aizstāvjiem.

Tās bija ļoti saturīgas un precizēja daudzas Sevastopoles aizsardzības detaļas.

Piemēram, kāds virsnieks no Baltkrievijas rakstīja, ka, spriežot pēc zīmējuma žurnālā, viņš Vācijā netālu no amerikāņu okupācijas zonas kādas stacijas dzelzceļa atzarā redzējis šauto "Doru" un pat nofotografējies pie tās kopā ar citiem virsniekiem.

Kādai vēstulei bija liels virsraksts "No Kiī līdz Aleksandcram".

To bija rakstījis kara inženieris celtnieks Nikolajs Buļkanovs, kurš būvēja trīsdesmito bateriju un pazina to kā savus piecus pirkstus.

Citēju viņa vēstuli ar nelieliem saīsinājumiem: "Ar interesi un, neslēpšu, satraukumu izlasīju b.Ļ. Vjatkina rakstu, bet uzskatu, ka nodaļai ""Trīsdesmitās" dzimšana" jāpie​vieno papildinājums ar virsrakstu "No C. Kiī līdz G. Aleksan- deram".

Patiešām, "trīsdesmito" (tā bateriju dēvēja jau projekta stadijā) sāka strauji būvēt pirms revolūcijas.

No tā laika palikušas ne vien būvbcdrcs, bet arī apjomīgi betona masīvi. Tā ka padomju inženieriem nācās celtniecību nevis turpināt, bet sākt no nulles. Dokumenti, projekts, rasējumi un aprēķini bija aizceļojuši pāri robežai. (To izdarīja vai nu vrangelieši, vai franču interventi). Tā ka projektēšanu uzsāka ar būvju uzmērīšanu dabā.

Līdztekus veica mantojumā saņemtā betona kvalitātes pārbaudi. Atklājās, ka lielai daļai no tā bija ļoti slikta kvalitāte, blēži - darbuzņēmēji, jādomā, "taupīja" ne vien cementu, bet arī betonu. Piemēram, konstrukciju sienās bija iemūrētas tukšas ce​menta mucas (tajā laikā cementu pildīja koka mučelēs).

Protams, pēc celtniecības darbu atsākšanas no "liesā" betona un mākslīgajiem tukšumiem nepalika ne miņas…

Vai Cēzars Kiī varēja iedomāties, kādu "peldētspēju" šim sauszemes "līnijkuģim" radīs padomju inženieri? Piemēram, lādiņi un šāviņi no pagrabiem uz torņiem un ieročiem tiks pacelti ar elektriskiem mehānismiem, ka energoapgādei būs trīs avoti - divi autonomi ārējie kabeļi un dīzeļstacija ar degvielas krājumu cisternās - kazemātos avārijas gadījumam, ka būs divi ūdensvadi un ar liftu aprīkota artēziskā aka. Divi ventilācijas sistēmas režīmi papildināti ar trešo - pretķīmisko.

Sevastopoles kauju karstumā ienaidniekiem ar savu super- spēcīgo artilēriju izdevās sabojāt 75 tonnas smago celtni, kas bija paslēpts klinšainā kalna mākslīgā aizā kopā ar celtņa sliežu posmu komplektu, un stobru nomaiņu nācās veikt ar "burlaku arteļa" metodēm. Nebūs lieki atgādmāt, ka artilēristu sadzīvei bija paredzēts viss iespējamais, sākot ar pārtikas krājumiem, elektrificētu kambīzi, lieliskiem medicīniskajiem instrumentiem apgādātu lazareti.

Jāteic, ka, ilustrējot Ļeva Vjatkina rakstu, mākslinieks piezīmējis tornim ne īsti periskopu, ne īsti stereotālskati. Tas ir mazliet neprecīzi, jo torija apkalpes personāls savā ziņā bija "akls" un ieroču notēmēšana uz mērķi notika pēc pavēles no komandpunkta (KP), kas atradās tālu no baterijas. KP autonomu kazemātu ar bateriju savienoja desmitiem metru dziļumā klintī izcirsta un dzelzsbetonā ietērpta eja. KP apakšzemes daļu clektrolifts savienoja ar bruņām klāto baterijas komandiera virszemes "stūres māju". Un tur nu viņa rīcībā bija sakaru līdzekļi, signalizācija, optiskās ierīces un to apkalpojošais personāls.

Vēl jāpasaka par šaušanas apmācībām neredzamiem jūras un sauszemes mērķiem, kas tika koriģētas no gaisa vai tāliem novērošanas punktiem. Aleksandera baterija vienmēr šāva tikai "teicami"!

Jā, tas patiešām bija "līnijkuģis"! Tam nebija stāvu, bet bija klāji. Nebija virtuves, bet bija kambīze.

Kajīšu gan nebija, taču bija telpas, ko, kā jau cietoksnī pieklājas, sauca par kazemātiem. Baterijas kareivjiem bija jūrnieku formas tērpi, un, kā pienākas pēc kuģa estētikas prasībām, visas vara detaļas baterijā spīdēja un laistījās.

"Trīsdesmitās" fenomenālo dzīvotspēju nevar vērtēt atrauti no visiem citiem Sevastopoles aizsardzības pasākumiem. Ar "trīsdesmito" sadarbojās citu bateriju tīkls (kā lai neatceras kapteiņa Vorobjova varonīgo zenītbateriju!). Elektroenerģiju baterija saņēma no Inkermanas kalnos uzbūvētās apakšzemes elektrostacijas, bet pazemes telefona kabeļi nodrošināja nepārtrauktus un drošus sakarus ar flotes pavēlniecību. Ko tur runāt, "trīsdesmitā" bija liels solis uz priekšu!

Bet tagad mazliet par cilvēkiem, kuri periodā "no Kiī līdz Aleksanderam" bija saistīti ar bateriju.

Celtniecības laikā tur pabija valsts aizsardzības tautas komisāra vietnieks S. Kamcņcvs, Melnās jūras flotes komandieris I. Kožanovs un Sarkanās armijas inženieru karaspēka inspektors N. Petins…

Bez tam ar jaunceltni pastāvīgus sakarus uzturēja Kuibiševa vārdā nosauktā Kara inženieru akadēmija, kuras klausītāji bija ražošanas praksē visos būvniecības etapos.

"Trīsdesmito" cēla izglītoti, erudīti un inteliģenti kara inženieri, Kara inženieru akadēmijas audzēkņi N. Kosovičs, G. Kolokoļccvs, kā arī Prjaņišņikovs, Kiričcnko u.c. tehnoloģiskie vadītāji, sagādnieki un enerģētiķi. Viņu nopelns bija ne tikai ļoti atbildīgas celtniecības vadība, bet arī tas, ka viņi spēja ļoti īsā laikā apmācīt civilo profesiju speciālistus un padarīt tos par pirmklasīgiem fortifikatoriem. Tajos gados

šāda veida speciālistu bija ļoti, ļoti maz. Un visi šie darbu vadītāji, ekonomisti, tehnikumu un augstskolu absolventi vajadzīgās zināšanas apguva uz vietas, un, jāteic, daudzi no viņiem vēlāk, kara gados, parādīja sevi kā lieliskus fortifikācijas speciālistus.

Trīsdesmitās baterijas celtniecības vadītājs bija inženier- diencsta jaunākais speciālists padomju fortifikators Scmjons Smoļins. Viņš bija dzimis Vologdas pusē un, būdams armijā, ar izcilību pabeidzis tehniskos kursus. Šeit, pie Sevastopoles, divdesmito gadu beigās atklājās viņa neparastais organizatora, racionalizatora un iejūtīga, stingra komandiera talants. Kad baterijas celtniecība bija pabeigta, Smoļins lūdza uzņemt viņu akadēmijā. Lekcijas klausījās, sēdēdams blakus tiem, kuri nesen bija praksē pie viņa baterijā, bet profesori neuzskatīja par apkaunojošu dažos speciālos jautājumos konsultēties ar viņu.

Smoļina diplomdarbu valsts komisija atzina par zinātnisku darbu, un Smoļins saņēma norīkojumu darbā par aizsardzības būvju galveno inženieri un vadītāju. Pašā kara sākumā viņš gāja bojā.

Atklāti sakot, raksts par trīsdesmito bateriju žurnālā "Tehnika -jaunatnei" un S. Smoļina piemiņa lika ņemt spalvaskātu un uzrakstīt šo vēstuli.

Lielā Tēvijas kara un darba veterāns N. Buļkanovs" Lūk, tādu interesantu vēstuli viņš atsūtīja, pavēstīdams mazpazīstamus trīsdesmitās divīzijas vēstures faktus, kuru nav pat speciālajā literatūrā…

Bija arī citi pārsteigumi. Atklājās, ka Georgija Aleksandcra sieva, dēls un meita dzīvo Maskavā.

Aleksandrai Aleksejevnai nesen apritēja 88 gadi. Līdz šim laikam atceras karu, uzlidojumus, evakuāciju ar meitu Tatjanu uz rokām. Dēls Nikolajs piedzima jau Maskavā, gaisa trauksmes laikā Kurskas metro stacijā 1941. gada 16. oktobrī.

Tatjana un Nikolajs pabeidza N. Baumaņa vārdā nosaukto tehnoloģisko institūtu. Abi ir tehnisko zinātņu doktori, zinātnisko darbu autori.

Par godu vectēvam mazdēlu nosauca par Georgiju. Viņš nesen pabeidza Maskavas Valsts Universitātes juridisko fakultāti.

Katru gadu trīsdesmitās baterijas komandējošais sastāvs aicina viņus uz Uzvaras dienas svinībām Sevastopolē. Nesen Aleksandcri saņēma varoņpilsētas Sevastopoles "Piemiņas grāmatu". Tajā teikts: "Gcorgijs Aleksanders, dzim. 1909. gadā, Maskavā. Gvardes majors, kritis 1942. gada jūlijā.

Apglabāts Sevastopolē, Ļubimovkas ciematā, 30. baterijas brāļu kapā."

Sevastopoles ziemeļu daļā ir Georgija Aleksandcra vārdā nosaukta iela. Tatjana Aleksandcra draudzējas ar Sevastopoles skolēniem un svētkos brauc pie viņiem ciemos.

Visbeidzot. Jāpiebilst, ka veterāni un skolnieki uzdod vienu jautājumu, uz kuru grūti atbildēt: "Kādēļ leģendārās trīsdesmitās baterijas komandierim, kurš tik daudz darīja uzvaras labā, pēc nāves netika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums?" Šis jautājums neviļus nāk prātā katram, kas izlasa vai no citu stāstījuma uzzina par trīsdesmitās baterijas varoņdarbu. Arī es uzdodu šo jautājumu…

Aizmirstﾄ《 ekspedﾄｫcijas

Kapteinis Osērs "Papagaiļu zemes" noslēpums jeb Honevils, viltvārdis pret paša gribu Pagāja gandrīz pieci gadi kopš tā laika, kad Vasko da Gaina, apbraucis ap Bartolomeu Diaša atklāto zemesragu, atrada jaunu ceļu uz Indiju. Nav grūti iedomāties jūrnieku sajūsmu par šo atklājumu, kas tos atbrīvoja no milzīgajiem izdevumiem itāļu loču, arābu kamieļdzinēju un ebreju pārpircēju atalgošanai.

Tas nozīme, ka Lisabona būs tieši saistīta ar Kalikatu (Kožikodi), bet Malabaras un Golkondas dārgumi tiks izkrauti Dzeltenās jūras krastos. Pa​nākumu ķīla bija starpnieku sliktā oma - viņi taču zaudēja gadsimtu laikā pierastās privilēģijas. Zemesragu, kuru Diašs nosauca par Visu Vētru ragu, karalis Huans pārdēvēja par Labās Cerības ragu un padarīja to par savas valsts nākotnes uzplaukuma simbolu.

Katru dienu Portugāles galvaspilsētas laukumos pulcējās visu tautību jūrasbraucēju, tirgotāju un baņķieru pūļi, un katrs sapņoja piedalīties kādā pasākumā, tikpat vienkāršā kā tas, kas atvēra Vasko da Gamam durvis uz nemirstību.

Viņu vidū bija Normandijas muižnieks Bino Polmjē de Honevils, kurš pēdējo braucienu laikā bija kļuvis slavens darījumu pasaulē un ieguvis veiksmīga jūrnieka reputāciju. Viņš uzmanīgi ievāca ziņas, krāja precīzus navigācijas un ekonomikas datus un plānoja pasākumu, par kuru neatlaidīgi centās ieinteresēt Francijas galmu; karalis Ludviķis XII neapdomīgi metās avantūrā, kas pārsniedza viņa iespējas un kuras mērķis bija ne vairāk un ne mazāk kā Konstantinopoles iekarošana ar tranzītu caur Itāliju, - tādēļ viņš nebija noskaņots finansēt jūras braucienu, kura rezultāti karalim šķita ļoti tāli.

Taču Honcvilam savā provincē bija zināma autoritāte, Onflērā dzīvoja viņa vecāki un draugi, kam bija gan solīdi īpašumi, gan tieksme uz komerciālu risku. Viņš stāstīja, ka var atvest kuģi, kas ar pieredzējušu kapteini nosūtīts uz Garšvielu jūru, un pārliecināja viņus bez pūlēm. Nekavējoties tika noslēgts līgums, un Honevils drīz vien savāca vajadzīgo naudas summu, lai nolīgtu nelielu kuģi ar daudzsološu nosaukumu "Cerība", jo tolaik modē bija teoloģiskie tikumi.

Komandā bija sešdesmit uzņēmīgi vīri - kareivji un jūrnieki, kuri bija nolīgti piekrastes dīkdieņu un piedzīvojumu meklētāju pūlī un kurus vilināja neredzēti brīnumi un svešas zemes.

Jūrasbrauciena štābu veidoja divi franču loči, kuri mācēja rīkoties ar navigācijas ierīcēm, skrīveris, kuram bija jāapvieno kartogrāfa un zīmētāja pienākumi, un ķirurgs. Honevils no Lisabonas atveda arī divus pieredzējušus portugāļus, kuri apgalvoja, ka zina ccļu, jo esot kuģojuši kopā ar Vasko da Gamu. Un, visbeidzot, štāba sastāvā bija arī divi Onflēras tirgotāji, kuri bija ieguldījuši savu kapitālu kuģa aprīkošanā un pārstāvēja kuģa īpašnieku intereses.

Jebkuram kuģim vienmēr bija jābūt gatavam uz nepatīkamām sadursmēm, kas tajos laikos jūrā bieži atgadījās, tādēļ "Cerība" bija apbruņota ar diviem bronzas lielgabaliem, diviem čuguna un sešiem vieglajiem lielgabaliem, musketēm un platiem šķēpiem, kā arī apgādāta ar pietiekošiem munīcijas krājumiem. Komerckravā ietilpa vairākas tonnas metāla izstrādājumu, sīki Venēcijas stikla darinājumi, drapa, audekla, samta un flaneļa baķi, kas bij? paredzēti Indijas mierīgajiem iedzīvotājiem (mierīgus tos darīs laipnība vai ieroči) kā civilizācijas dāvana.

Nelielais kuģis devās ceļā no Onflēras 1503. gada 24. jūnijā, kad Vasko da Gama tikko bija izbraucis savā otrajā ceļojumā. Par "Cerības" braucienu ilgu laiku nebija precīzu ziņu: runāja, ka Honcvilu ceļā uz slaveno zemesragu pārsteigušas briesmīgas vētras, no kurām glābdamies viņš iekļuvis pilnīgā bezvējā; ka viņa komandu piemeklējusi einga, bet ūdens krājumi izsīkuši, tad pēkšņi - kā brīnumu dienvidos ieraudzījuši zemi. Kuģis izmetis enkuru plašā upes grīvā, kuras krastos dzīvojuši pilnīgi kaili cilvēki un daudzkrāsaini papagaili. Honevils tur palicis sešus mēnešus, un, tā kā komanda atteikusies turpināt ceļu uz Indiju, viņš devies atpakaļ uz Franciju, paņēmis līdzi jaunu "mežoni", vietējā vadoņa dēlu,

vārdā Esomeriks. Kuģis jau atradies Kotantēnas pussalas tuvumā, kad to sākuši vajāt pirāti, no kuriem varējis paglābties, vienīgi virzot kuģi uz akmeņaino krastu.

Kapteinis iesniedza Ruānas karaliskajam prokuroram ziņo​jumu par savu ceļojumu, ko bija uzrakstījis pēc atmiņas, jo kuģa žurnāli bija pazuduši avārijas laikā.

Honevila draugi un radi, gluži dabiski, atteicās finansēt otru tādu ekspedīciju, un iespējams, ka Honevils ar cieņu pārcēlās uz dzimtas muižu, lai nekad vairs par savu braucienu nerunātu. Nudien - vai tad ir vērts runāt par 120 tonnas smagu kuģīti, kas pēc divu gadu kuģošanas sašķīda pret krastu?

No lieliskā ceļojuma palika vienīgi ar pūlēm apkopotas atmiņas, kas tika nodiktētas tiesas sekretāram. Arī šis dokuments laika gaitā atvirzījās ēnā, un stāstnieku izpušķotā teiksma par šo piedzīvojumu pamazām zaudēja ticamību.

Taču galvenais tomēr palika: franču jūrnieki ceļā uz Indiju dienvidos atklāja jaunu zemi un izkāpa tur krastā.

Klusēšana ilga 80 gadus. Kādā jaukā dienā Lapopelinjērs, vēsturnieks no Puatu, izcēla Honevilu un viņa "Cerību" no aizmirstības. "Neviens visā pasaulē nezina," viņš rakstīja savā darbā "Trīs pasauļcs", "ka 70 gadus pirms Magelāna ceļojuma no Onflēras jūrasbraucienā devās tirdzniecības kuģis, kurš atkārtoja Vasko da Gamas ceļu, pirmais piestāja Austrālijas krastā un tirgojās ar šīs zemes iedzīvotājiem… Francūži atļāva spāņiem un portugāļiem piesavināties šī atklājuma godu."

Atkal radās interese un daudz jautājumu par Honcvila ceļojumu. Kur piestāja Onflēras tirgonis?

Kurā Austrālijas daļā viņš tirgojās? Neviens to nezināja.

Spēlē iesaistījās ģeogrāfi: XVII gadsimta pirmajos gados Ortēliuss, flāmu gravieris Filipa II galmā, Mcrkatora [Gerharda Krēmera (1512-1594) latīniskais vārds] māceklis, kartogrāfs (galvenais darbs Eiropas valstu karšu un aprakstu krājums, kurš iznāca 1595. gadā un tika nosaukts par "Atlasu") uzzīmēja pasaules karti, kuras apakšējā daļā netālu no Ugunszcmes un uz dienvidiem no Āfrikas stiepās "Austrālijas Terra incognita", saukta par Papagaiļu zemi.

Gāja laiks. 150 gadus pēc "Cerības" jūrasbrauciena ceļojumi uz Austrāliju nāca modē. Magelāna, Dreika un Lcmēra kuģojumi parādīja antarktiskās pasaules esamību jaunā gaismā, un tuvojās laiks, kad Eiropas valstis, sevišķi tās, kurām nebija ticis gabals no Amerikas pīrāga, sāka uztraukties par kundzību dienvidos. Un tad atskanēja balss, drīzāk ietekmīga nekā zinātniski pamatota, kas Francijas vārdā pieprasīja Austrālijas atklājēja godu atgriezt Honcvilam, kurš tur pabija agrāk nekā portugāļi. Tā bija Lizjē katedrāles kanoniķa un Dānijas karaļa pārstāvja Francijā abata Polmjē de Kurtona balss. Viņš bija Esomcrika tiešs pēctecis, uzskatīja sevi par ļoti labu tālu jūrasbraucienu speciālistu, acīmredzot tāpēc, ka viņa sencis bija ieradies no dienvidiem. Taču mācītais kanoniķis nezināja, kur atrodas Papagaiļu zeme, no kuras cēlušies viņa senči.

Honevils, dabūjis poti pret jūrasbraucienicm, apmetās savā Normandijas muižā un, nevarēdams atgriezt Esomcriku viņa tēvam, kā bija solījis, ķērās pie jaunā prinča izglītošanas. Iemācījis viņam kristīgās reliģijas pamatus, Honevils apprecināja viņu ar savu radinieci Suzannu Polmjē, solīda īpašuma mantinieci Kotantēnā, un novēlēja viņam visu savu mantu. Tagad šīs dižciltīgās franču ģimenes un karaļa Aroska (tā sauca austrāliešu valdnieku) pēctecis uzsāka cēlu kampaņu, lai atjaunotu sava senča godu un Antarktikas pirmatklājēja slavu. Viņš ar dažādu argumentu palīdzību centās pierādīt, ka Honevils devis Francijai neapšaubāmas tiesības pārvaldīt jauno kontinentu, kas tagad saucās Trešā Pasaule. Bija pienācis laiks par to pavēstīt ārvalstu monarhiem un visām Eiropas galvaspilsētām.

Rakņādamies vecos ģimenes skapjos, Polmjē atrada tālā senča Normandijas admiralitātei adresētā ziņojuma kopiju, kurā tas sniedza liecību par savu ceļojumu. Taču svētais tēvs pirmām kārtām rūpējās par to, lai Francijas karalis piekristu nosūtīt turp katoļu misiju, kura pievērstu kristietībai viņa "mežonīgos" radiniekus, vēsturiskā patiesība palika otrajā plānā. Plaši pārstāstīdams vērtīgā dokumenta saturu, pārlēkdams no vienas tēmas uz otru, viņš uzrakstīja augstākajā mērā fantastiskus memuārus, demonstrēdams drīzāk nekompetenci kā ļaunprātību tik vieglprātīgā notikumu traktējumā. Abatam Polmjē

bija plaši sakari, viņš parādīja savu sacerējumu monsenjoram Vinsentam dc Polam, misionāru galvam, kurš, par nelaimi, nomira ātrāk, nekā viņam radās iespēja pasniegt šo garadarbu pāvestam. Par to ieinteresējās lietišķi ļaudis: kanoniķa rokraksts nonāca Kramuazī kunga - pazīstama Scnžaka ielas grāmatu tirgotāja rokās. Šis cienījamais un tālredzīgais komersants, nevienam padomu neprasījis, pasteidzās iespiest un izplatīt sacerējumu, kam bija tik augstu stāvošs aizbildnis, ar visām tā nepilnībām un kļūdām.

Veikla reklāma veicināja sacerējuma izplatīšanos izglītotas publikas vidū, tam bija šāds virsraksts: "Ziņojums par kristīgās misijas dibināšanu Trešajā Pasaulē, citādi sauktā par "Dienvidu, Antarktisko un Nezināmo Austrālijas Zemi", kuru sagatavojis un pāvestam Aleksandram VII veltījis garīdznieks, dzimis austrālietis, Žans Polmjē de Kurtons." (Sekoja abreviatūra, kas tā laika garīdzniekiem bija parasta un nozīmēja "necienīgs garīdznieks", bet publika to lasīja kā "indiešu garīdznieks".) Šim ziņojumam bija zināma rezonanse literārajos un citos salonos.

Abats Polmjē izvairījās no prātojumiem par jūrniecības un ģeogrāfijas tēmām, jo neko no tām nesaprata, un neminēja nekādus konkrētus datus par Honevila "Cerības" maršrutiem un zemēm, kurās viņš piestāja, taču divpadsmit nodaļās labprāt dalījās ar lasītājiem savās domās par tām. Viņaprāt, Papagaiļu Zeme atradās 68° dienvidu platumā starp 70.° un 75.° austrumu garumu, tas ir, pašreizējās Antarktīdas piekrastē, daudz tālāk uz dienvidiem no vietas, kur vēlāk tika atklātas Kergclcna salas.

"Francūži," teikts ziņojumā," ir sevišķi ieinteresēti atgriezties šajā novadā, jo viņiem jānodemonstrē citām valstīm savas tiesības uz prioritāti Austrālijas zemes atklāšanā."

Tādējādi jūrnieka laimes pamestā nabaga kuģinieka vārds atkal skanēja tautas mutē, izpušķots ar pretenciozu Dicnvidindijas pirmatklājēja titulu, un ieņēma vietu starp Magclāna un Lcmēra vārdiem.

Francijas karogs dienvidu jūrās sācis plīvot agrāk nekā spāņu un holandiešu karogi. Ludviķis XIV un Kolbērs (1619-1683), no 1665. gada Francijas finansu ministrs (viņa ekonomiskā politika bija merkantilisma paveids) ar prieku bija gatavi pakalpot Dievam, uzņemoties pūles sarīkot krusta gājienu, lai pievērstu "nabaga iezemiešu dvēseles" kristietībai… Tikai vajadzēja, lai kāds norādītu šīs Papagaiļu Zemes atrašanās vietu.

To meklēja vēl divus gadsimtus. Honevils rakstīja, ka tā dēvētie indieši ir vienkārši ļaudis, mīl līksmu, bezdarbīgu dzīvi, pārtiek no medību un zvejas produktiem, savvaļas augiem un dažiem dārzeņiem un saknēm, ko audzē paši. Jaunieši staigā puskaili, "apģērbtie" nēsā priekšautus, kas sniedzas no gurniem līdz ceļiem, un īsu, ar putnu spalvām rotātu masas vai zvērādu apmetni. Sieviešu tērpi ir garāki un rotāti ar kaula vai gliemežvāku krellēm. Vīriešu greznumpriekšmets ir ierocis, precīzāk, ugunī apdedzināts koka ragainis, loks un bultas ar kaula uzgaļiem. Sievietes un meitenes staigā bez galvassegām, mati viņām sacelti uz augšu un sasieti pušķī ar pītām spilgtas krāsas zāļu aukliņām. Turpretī vīriešiem ir gari, pār pleciem krītoši mati, kas uz galvas apņemti ar košām putnu spalvām rotātu lentu.

Gleznainais apraksts neliecina neko par šīs tautas atrašanās vietu uz globusa.

Bet varbūt tomēr Lizjē kanoniķa imperiālistiskie nodomi nebija nemaz tik smieklīgi? Valstsvīri šai idejai pieķērās. Ludviķa XV jūrlietu ministrs grāfs Morepā lika visās Normandijas admiralitātes kancelejās nopietni meklēt "Cerības" jūrasbraucicna atskaites oriģinālu. Kancelejas Morepā atbildēja: pēc ļoti senas tradīcijas šim dokumentam būtu jābūt, taču par tā likteni nekādu ziņu nav. Divarpus gadsimtu laikā daudzi dokumenti pazuduši, arhīvi "nekārtību" laikā izpostīti, un dokumenta atrašanās vieta ir noslēpumā tīta.

Samierinājās ar hipotēzēm, un tās bija pārdrošas. XVIII gadsimta sākumā kartogrāfi, paļaujoties uz karaliskā inženiera Biona autoritāti, novietoja "Austrālijas jūru ragu" Atlantijas okeānā 250 jūdzes uz dienvidiem no Tristana da Kunjas salas. Franču Austrumindijas kompānija nosūtīja turp Būvē dc Lozjē, vienu no labākajiem kapteiņiem. Veltīgi. Būvē atrada tikai vulkānisku saliņu, kuru nosauca savā vārdā, bet kura, bez šaubām, bija neapdzīvota, un tā nebija Papagaiļu Zeme.

Pezidents de Bross 1756. gadā rakstīja: "Ļoti iespējams, ka Honevila zeme atrodas uz dienvidiem no Mazajām Moluku salām. Tas ir

Austrālijas ziemeļu piekrastē līdzās Timora salai. Šo zemi apdzīvoja krokodili, pērtiķi un skorpioni, nedaudzie cilvēki, kuri tur mitinājās, bija tik trūcīgi, ka ceļotāju tas satrieca. Tā laika ģeogrāfs Divāls piekrita Ortcliusa viedoklim, ka šī vieta atrodas dreifējošo ledāju rajonā. Kāds cits zinātnieks uzskatīja, ka tā ir holandieša van Fleminga 1696. gadā atklātā Amsterdamas sala. Tāpat domāja arī enciklopēdists: šī sala atrodas pusceļā starp Labās Cerības ragu un Austrāliju, un van Flemings pārliecinājās, ka tā ir neapdzīvota. Bugenvils, Sjurvils, Kcrgclens un Marions viens pēc otra devās Papagaiļu Zemes meklējumos. Abats Tercjs, kurš kā jūrlietu ministrijas valsts sekretārs parakstīja instrukcijas, ko Kcrgclens saņēma 1770. gadā, bija pārliecināts, ka dienvidos no Senpolas un Amsterdamas salām atrodas milzīgs kontinents (no 45° dienvidu platuma līdz polam). "Acīmredzot," rakstīja abats Tercjs, "fakts, ka de Honevila kungs 1504. gadā tur izkāpa krastā, uzskatāms par pierādītu." Kergclcns, būdams disciplinēts, taču skeptiski noskaņots cilvēks, šaubījās, vai šajos platuma grādos cilvēki var staigāt kaili.

Viņš atrada lielu arhipelāgu, kur kuplā skaitā mitinājās roņi un pingvīni, taču, dabiski, nebija neviena papagaiļa. Tajā pašā 1772. gadā Marions tālu uz dienvidiem no Madagaskaras atklāja dažas saliņas, pie kurām nebija iespējams piestāt, un, lai neatgrieztos galīgi tukšām rokām, deva tām nosaukumus.

Tikmēr ģeogrāfi neatlaidīgi piepūlēja iztēli, katrs pēc sava prāta pārvietodami pa pasaules karti dienvidu zemesragu, ko sauca gan par Austrālijas Zemi, gan par Papagaiļu Zemi, gan par Honevila Zemi.

To apsprieda vēl trīsccturtdaļgadsimtu, un galu galā nopietni ļaudis vienojās: labs uzturs, bezdarbīga dzīve, kāda, pēc Honevila vārdiem, indiešiem bija, - tas viss norādīja, ka viņš izcēlies krastā Madagaskarā … lai gan Madagaskaras iedzīvotāji nenēsā ap galvu putnu spalvas. Leons Gcrēns, cienījams rakstnieks - marīnists, vēl 1847. gadā rakstīja: "Lizjē kanoniķa pieminētās detaļas liek domāt, ka tā gluži vienkārši bija lielā Madagaskaras sala."

Neviena negaidītais atklājums tika izdarīts kādā jaukā tā paša 1847. gada dienā. Jūrlietu arhīva glabātājs Pjērs Margrī brīnumainā kārtā atrada "Cerības" brauciena atskaites autentisku kopiju. Beidzot radās iespēja uzzināt Papagaiļu Zemes atrašanās vietu - zemes, par kuru strīdējās ģeogrāfi, kas tika uzskatīta par Francijas īpašumu, jo to atklāja jūrnieks no Onflēras.

Patiesība diemžēl izrādījās mazāk pievilcīga nekā leģenda. Honevila zemei ar Austrāliju bija vēl mazāks sakars, kā varēja domāt: dokuments nepārprotami norādīja uz Brazīliju, kur pirms dažiem gadiem nejaušības dēļ tāda paša piedzīvojuma rezultātā kā "Cerības" kapteinis krastā izcēlās Kabrafs. Taču abats Polmjē, iedomu un reliģiskās ieceres vadīts, bez jelkādas šaubīšanās un apspriešanas vēlamo uzskatīja par īstenību, par ko vēlējās pārliecināt arī citus. Pēc gara pārtraukuma atkal pacēlās skatuves priekškars, atklādams trīs gadsimtus senus notikumus.

1503. gada Sv. Jāņa dienā Honevila kuģis no Onflēras devās uz Labās Cerības ragu. Iebraukšana Lisabonā, Kanāriju Salu un Zaļā Raga ostās noritēja bez starpgadījumiem. Šķērsojot ekvatoru, komanda līksmojās un izklaidējās, vērojot strazda lieluma lidojošās zivis. Tad debesis pārklājās milzīgiem melniem mākoņiem, un nejauks, bezgalīgs tropu lietus lija augām dienām, samērcēdams cilvēkus līdz pēdējai vīlītei un radīdams uz ādas pūžņojošas brūces. Daudzus mocīja jūras slimība, uzbmkumā devās cinga: pāri kuģa bortam nolaida sešus līķus, taču kuģis varonīgi peldēja tālāk.

Drīz pēc Visu Svēto dienas, kad bija jātuvojas Austrālijas vasarai, sals pieņēmās, bet kuģa ķīlis vagoja garas un biezas ūdenszāles, kādas agrāk bija redzētas Labās Cerības raga tuvumā. Jūrnieki kļuva jautrāki, uzskatot, ka atrodas uz pareizā ceļa. Taču loči nebija noskaņoti tik optimistiski, viņi raizējās, ka ap kuģi neriņķo Labās Cerības ragam raksturīgie putni, kuri šajās vietās bija tik pierasti, ka tos dēvēja par "samta piedurknēm". Loči uzskatīja, ka kuģis apbraucis zemesragu tālu uz dienvidiem un ar to izskaidrojama arī neparasti zemā temperatūra. īstenībā ūdenszāļu klājums liecināja, ka kuģis iegājis Tristana da Kunjas salas piekrastes ūdeņos "Cerība" gan atradās iecerētajā platuma grādā, taču Atlantijas okeāna vidū. No šī brīža viss sāka iet ačgārni: vēji un straumes nesa viņus uz tropiem, kuģis ar norautām burām vienmuļi dreifēja zem Mežāža zvaigznāja. Pūta tikai tie vēji, kas attālināja no Indijas, un trīs nedēļas pasāti pēc sava prāta dzenāja kuģi

pa Dienvidatlantiju. Turklāt nelaimīgais pirmais locis Kolīns Vasērs mira no saulesdūriena. No tās dienas "ceļš tika pazaudēts", kā rakstīts kuģa žurnālā. Nelielais burinieks peldēja pa vējam, taču nejau uz Kalikatu. Šī klaiņošana ilga divus mēnešus, līdz kādā janvāra sākuma rītausmā jūrnieki dienvidu pusē pamanīja putnus: tā bija cerīga zīme, kas nepievīla, tur patiešām atradās zeme, un piektajā dienā "Cerība" izmeta enkuru platā upes grīvā, kas normandiešiem atgādināja upes krastus Kānā - ja neņem vērā puskailos šīs zemes iedzīvotājus un papagaiļiem pilnos kokus.

Kapteinis ar vienīgā palikušā loča palīdzību diezgan precīzi noteica kuģa atrašanās vietu: Brazīlijas piekraste, mazliet nomaļus no tropu zonas, Sanfrancisko - del - Sulas Sanfrancisku upes grīva, kuras krastos miermīlīgi dzīvoja karihosi indiāņi.

Honevils ar komandu tur uzturējās sešus mēnešus, juzdamies tik laimīgi, cik vien laimīgi var būt jūrnieki krastā un pavada laiku lauku apvidū, labojot kuģa korpusu, nostiprinot mastus, sakārtojot aprīkojumu, kā arī mainot stikla rotaslietas un metālizstrādājumus pret putnu spalvām un koka darinājumiem, kuru brazīliskā izcelsme Eiropā jau kādu laiku bija zināma.

Prasmīgais kartogrāfs Nikolā Lcfevrs vaļasbrīžos zīmēja valsts karti, katrs darīja savu darbu un bija lieliskā noskaņojumā. Par godu Lieldienām sarīkoja lielus svētkus, galdnieki pagatavoja un apgleznoja 35 pēdas augstu koka krustu, ko nesa un uzstādīja veselas procesijas pavadībā, piedaloties arī vietējam valdniekam un viņa galmam. Jūrnieki dziedāja baznīcas himnas pārmaiņus ar galda dziesmām, bet musketu salūts papildināja neiedomājamo svētku kņadu. Krustā bija iegriezti pāvesta Aleksandra VI, karaļa Ludviķa XII un Francijas admirāļa Malē de Gravila vārdi, Nikolā Lcfevrs, būdams nc vien mācīts ģeogrāfs, bet arī erudīts cilvēks, latīņu psalmos pieminēja Honcvilu un viņa jūrniekus, kuri franču kronim pievienojuši arī karihosi cilts zemes. XVI gadsimta sākumā nevienam pat prātā neienāca, ka eiropiešu kuģis, ieraugot aizjūras krastu, varētu neizteikt impēriskas pretenzijas.

Seši mēneši viesmīlīgajā krastā apslāpēja kuģa komandas alkas pēc svešām zemēm. Baidoties no jauniem riskantiem piedzīvojumiem, jūrnieki neizrādīja nc mazāko sajūsmu par ceļojuma turpināšanu.

Uzskatot, ka viņu personiskās lādes jau diezgan piebāztas ar Brazīlijas bagātībām, jūrnieki lika Honcvilam saprast, ka nevēlas turpināt ceļu uz Indiju.

1504. gada jūlija sākumā "Cerība", piekrauta ar 50 centneriem vērtīgu pārtikas produktu, uzņēma kursu uz Franciju. Apliecinot draudzīgu labvēlību, karalis Aroska ļāva savam dēlam Esomerikam, spēcīgam piecpadsmit gadus vecam zēnam, audzinātāja Namoa pavadībā doties līdzi baltajiem cilvēkiem.

Honevils apsolīja, ka viņšLatgriezīsies līdz divdesmitajam mēnesim. Brazīlijas monarhs loloja cerību, ka viņa mantinieks no francūžiem iemācīsies izgatavot un pielietot "šaujamkokus", kas tam bija nepieciešami ienaidnieku iznīcināšanai.

Namoa jau pēc dažām dienām pieveica jūras slimība, tad pienāca ķirurga kārta. Tā kā kuģis ļoti lēni virzījās uz austrumiem, Honevils nolēma atkal piestāt pie Amerikas krastiem, lai papildinātu dzeramā ūdens krājumus - jūrā bija pagājuši četri mēneši. Šoreiz "Cerība"apstājās Portoseguro rajonā, kur dzīvoja topinambu cilts. Šie ļaudis staigāja gluži kaili, krāsoja savu ādu melnā krāsā un lūpu iegriezumā nēsāja krāsainus akmentiņus, kas skaitījās koķeta rotaslieta. Par nelaimi, viņi bija tikpat ļauni, cik viņu ciltsbrāļi karihosi labsirdīgi: "Cerības" airētājus krastā sagaidīja bultas, trīs tika nogalināti un četri ievainoti, viņu vidū Nikolā Lcfevrs, kurš drīz vien nomira. Honevils pret šiem indiāņiem nebija bargs: viņš sprieda, ka pirmie kontakti ar spāniešiem atstājuši tik smagas un neaizmirstamas sekas, ka indiāņi tagad izjūt bailes un naidu pret visiem baltajiem.

"Cerība" atstāja naidīgo krastu un, cīnoties ar nelabvēlīgiem vējiem un nemierīgo jūru, atrada patvērumu 200 jūdzes tālāk lielā līcī, ko vēlāk nosauca par Visu Svēto līci jeb vienkārši par Baiju. Viņi trīs dienas kuģoja gar piekrasti, līdz atrada klusu vietu upes grīvā, kur, iezemiešus netraucējot, piekrāva kuģi ar vietējiem augļiem, kuru vērtība bija pietiekoši liela, lai segtu ceļojuma izdevumus.

Tad viņi no jauna devās ceļā, garāmbraucot izpētīja Fcrnandu di Noronjas salu, bez piedzīvojumiem

aizkļuva līdz Azoru salām, mazliet pakavējās pie Īrijas krastiem un 7. maijā - varat iedomāties, ar kādu satraukumu - tuvojās Gemsī salai.

Traģiskais fināls jau zināms: mazo kuģi, kurš 23 mēnešus bija i/turējis grūtus pārbaudījumus, pie dzimtajiem krastiem sāka vajāt angļu pirāts, viens no tiem jūras sirotājiem, kas bez riska aplaupīja godīgus tirgoņus Francijas ūdeņos, nevis patstāvīgi devās tālos pārbraucienos laimi meklēt. "Cerība" drosmīgi aizstāvējās un no viņa izvairījās tādēļ vien, lai uzdurtos citam - šoreiz Lejasbretaņas korsāram… Honevils, kurš necerēja palikt dzīvs nevienlīdzīgajā cīņā, nolēma kā pēdējo glābšanās iespēju izmest kuģi krastā. Tas prasīja vēl piecpadsmit cilvēku dzīvības. "Cerība" sašķīda pret klintīm un ar visu kravu pazuda zem ūdens, pirāti to nedabūja. No 60 cilvēku lielās kuģa komandas tikai 27 vīri izkāpa Francijas krastā.

Honevils, kuram, pateicoties dievbijīgā radinieka un tālredzīgā izdevēja pūliņiem, 150 gadus pēc viņa ceļojuma bija apsolīta nemirstība, zaudēja "Austrālijas zemes pirmatklājēja" titulu un uz visiem laikiem ieņēma pieticīgu vietu neveiksmīgu jūrasbraucēju vidū.

Taisnības labad jāpiebilst, ka svešas slavas piesavināšanos viņš atstāja citiem. Būdams viltvārdis pret paša gribu, viņš aizsāka franču jūrnieku ceļojumu virkni pa dienvidu jūrām Papagaiļu Zemes meklējumos, kas ilga līdz XIX gadsimta vidum.

Ņikita Krivcovs Koloniālās vēstures epizode "Cīniņš par Āfriku" ilga veselu vēstures periodu - XIX gadsimta pēdējo ceturksni. Tas noslēdzās ar Āfrikas kontinenta sadalīšanu, kurā piedalījās gandrīz visas lielās Eiropas valstis. Anglija tiecās apjozt Āfriku ar savu īpašumu ķēdi no Kairas līdz Keiptaunai, Francija - no Dakāras līdz Džibuti, Portugāle - no Luandas līdz Lorensu - Markišai. Pēc misionāriem, tirgotājiem un bieži vien arī pēc karaspēka turp, kur bija labvēlīgāki apstākļi, devās Eiropas kolonisti. Āfrikā nostiprināties mēģināja arī mazās valstis, turklāt pat tādas, kuras mūsdienās diez vai kāds uzskatīs par koloniālām lielvalstīm. Piemēram, XVII gadsimtā savas faktorijas un fortus Gvincjas piekrastē uzbūvēja Dānija, Zviedrija, pat Brandenburga un Kurzeme. Runāsim par kādu interesantu un maz pazīstamu XIX gadsimta otrās puses koloniālās vēstures epizodi - norvēģu mēģinājumu radīt Āfrikā savu pārccļotāju koloniju.

Misionāru kustības vērienīgumā XIX gadsimta Norvēģijai nebija neviena konkurenta valstīs ar tikpat mazu iedzīvotāju skaitu. Daudzos, pat visattālākajos planētas nostūros darbojās norvēģu luterāniskās misijas. To sevišķi sekmēja Norvēģijas misionāru biedrības (NMB) nodibināšana 1842. gadā Stavangerā.

Jau pēc pāris gadiem tā nosūtīja uz Dienvidāfriku pirmo misionāra Hansu Šreideru, bet sešdesmitajos gados norvēģu misionāri aktīvi darbojās Zululendā un Natālā.

Kad 1865. gadā no Norvēģijas uz Zululendu tika sūtīta vesela misionāru grupa, NMB tās nogādāšanai uz Dienvidāfriku nopirka kuģi "Elizers", kas pēc tam sāka regulāri nodarboties ar misionāru un kravu pārvadāšanu uz Natālas ostu Durbanu un atpakaļ. Šrcidcra cparhijā ietilpa arī Madagaskara, un sešdesmito gadu beigās uz šo salu tika nosūtīti divi norvēģu misionāri. Kopš tā laika "Elizers" sāka apmeklēt arī Madagaskaru. Tieši tolaik, 1867. gadā, par kuģa kapteini tika iecelts Ludvigs Larscns, kuram turpmāk aprakstītajā notikumā būs gandrīz vai pati svarīgākā loma. Veicis ekspedīciju apkārt Madagaskarai, Larsens novērtēja, ka salai ir lielas ekonomiskas iespējas, un pēc dažiem gadiem, aizgājis no NMB dienesta, nolēma patstāvīgi nodarboties ar komerciju.

Tajā pašā laikā, septiņdesmitajos gados, Madagaskarā aktīvu darbību izvērsa arī norvēģu misionāri.

1870. gadā tur tika nodibināta norvēģu misijas skola, kuru turpmākajos astoņpadsmit gados pabeidza 10 000 skolēnu. Norvēģijas kuģi regulāri apmeklēja Madagaskaru, nogādājot turp misionārus un dažādas kravas. Informācija, kas piesaistīja salai norvēģu uzmanību, nāca galvenokārt no misionāra stacijas, taču viņu darbības aktivizēšanā milzīga loma bija tieši Larscnam. 1869. gadā viņš, piemēram, piedalījās Zviedrijas - Norvēģijas konsulāta Madagaskarā atklāšanā.

1870. gadā Larsens kopā ar norvēģu misionāriem pētīja eiropiešiem maz pazīstamo rietumu Madagaskara un nolēma, ka tur var izveidot veselu tirdzniecības faktoriju tīklu, nosūtot tur jaunos norvēģu kristiešus. Viņš cerēja šādā veidā ne vien gūt labu peļņu, bet arī palīdzēt NMB. 1872. gadā, atrazdamies Londonā, Larsens prata ieinteresēt arī angļu firmu "Portcrs, Mjūirs un Longs", kura piekrita pasākuma finansēšanai un uzticēja norvēģu kapteinim nākamo kolonistu meklēšanu.

Larsens nopirka šoneri "Agnese", nolīga 24 cilvēkus no Rietumnorvēģijas (lielākoties no Bergenas, Stavangcras, Spinnas, Farsunnas un Sognas) un tajā pašā 1872. gadā ar viņiem devās uz Madagaskaru. Ar to sākās norvēģu "koloniālā" epopeja.

Drīz vien norvēģi Madagaskarā nodibināja astoņas fak- torijas. Saskaņā ar līgumu kolonistiem bija jāstrādā Larscna un Londonas firmas labā trīs gadi, taču darba un sadzīves apstākļi izrādījās pārāk smagi.

Norvēģi bija slikti sagatavoti dzīvei tropos. Madagaskaras centrālās varas iestādes salas rietumu piekrasti kontrolēja tikai formāli, un kolonistiem bieži iznāca sadursmes ar tur valdošajiem arābu vergu

tirgotājiem. Kā vainagojums visām nepatikšanām 1874. gadā no Londonas negaidīti pienāca ziņa, ka firma "Porters, Mjūirs un Longs" pārtrauc savu pastāvēšanu.

Daļa kolonistu palika Madagaskarā, taču vairums pār- ccļotāju tomēr atgriezās Norvēģijā. Pats Larsens iestājās dienestā kādā Keiptaunas firmā, atsāka tirdzniecību un 1876. gadā, nopircis tvaikoni, atgriezās Madagaskarā. Tiesa, arī šoreiz Larscnam un misionāriem, ar kuriem viņš kontaktējās, nepaveicās: rietumu piekrastes apgūšana bija tikko sākusies un attiecības ar tur dzīvojošo sakalavas tautu bija ārkārtīgi nestabilas.

Un tomēr šīs neveiksmes neapdzēsa pēc jaunu zemju apgūšanas alkstošo norvēģu entuziasmu.

Daži no divdesmit četriem "Agneses" ekspedīcijas dalībniekiem, atrodoties Madagaskarā, no angļu karakuģa jūrniekiem bija dzirdējuši, ka kaut kur ziemeļrietumos no Madagaskaras atrodas mežiem klātas neapdzīvotas salas ar patīkamu klimatu. Jādomā, ka runa gāja par Aldabras atoliem, jo citu kaut cik ievērojamu neapdzīvotu salu šajā Indijas okeāna daļā tolaik vairs nebija. Norvēģus Aldabrā interesēja galvenokārt lieliskie, pēc nostāstiem, kolonizācijas apstākļi. Tādēļ pirms Larsena ekspedīcijas galīgās atlaišanas tās dalībnieki nolēma pēc atgriešanās Norvēģijā uzsākt jaunas ekspedīcijas - uz Aldabru sagatavošanu. Tie, kas palika Madagaskarā, no savas puses apsolīja ievākt visas vajadzīgās ziņas un uz vietas veikt gaidāmās ekspedīcijas priekšdarbus.

Galvenie šī pasākuma iniciatori bija divi vīri no "Agneses" Bangs un Tobiasens, kuri, atgriezušies dzimtenē, sāka propagandēt savu ieceri. Tā ziņas par Aldabru sasniedza arī pašu Norvēģiju.

Tās atrada dzirdīgas ausis, un drīz vien Bergenā sākās gatavošanā*» ekspedīcijām uz šīm, jādomā, bagātajām, bet vēl neapgūtajām zemēm, lai tās apdzīvotu un nodibinātu Indijas okeānā pie Āfrikas krastiem nelielu koloniju, virs kuras plīvotu tolaik apvienotās Zviedrijas-Norvēģijas karalistes karogs.

Lai labāk saprastu, kā izdevās cilvēkus piesaistīt šhn fantastiskajam un riskantajam pasākumam, jāiedomājas tā laika situācija Norvēģijā.

Valsti bija pārņēmusi ilgstoša ekonomiskā krīze. Iedzīvotāju skaita pieaugums un proletarizācija apsteidza industrijas attīstības tempus. Septiņdesmito gadu beigās - astoņdesmito gadu sākumā rūpnīcās un fabrikās nodarbināto skaits pat samazinājās. Šajā visumā mazapdzīvotajā zemē bija darbaroku pārpilnība. Jāatceras arī sešdesmito gadu beigās uzbrukusi neraža… Paši nabadzīgākie norvēģi atstāja dzimteni un devās svešumā labākas dzīves meklējumos.

XIX gadsimta trīsdesmitajos gados sākusies emigrācija sešdesmitajos gados turpinājās vēl aktīvāk.

Sevišķi daudz cilvēku atstāja valsti 1866. - 1873. gadā (ik gadu izbrauca vidēji 13 750 cilvēku), 1880. 1893. g. ik gadu izbrauca vidēji 18 200 cilvēku, bet no 1901. - 1910. g. izbrauca vidēji 19 000 cilvēku gadā. Tikai 1882. gadā vien emigrēja vairāk nekā 30 tūkstoši norvēģu. Emigrantu skaita ziņā Eiropā Norvēģijai varēja līdzināties tikai Īrija.

Galvenā norvēģu plūsma virzījās uz ASV. Viņus turp vilināja lauksaimniecībai derīgas zemes pārbagātība. Tas gandrīz vai hipnotizēja ļaudis, kuru acīs "odelsbondc" - zemnieks ar zemes mantošanas tiesībām - bija brīva cilvēka ideāls un kuri ierobežoto auglīgās zemes daudzumu vienmēr bija uzskatījuši par galveno nacionālās attīstības bremzētājfaktoru. Taču norvēģi, "zelta drudža" pārņemti, brauca arī uz Austrāliju, Jaunzēlandi, Klusā okeāna salām un Latīņameriku. Brauca uz jebkuni pasaules malu, kur varēja art zemi, cirst mežus un nodoties zvejniecībai…

Pēc aptuvenām aplēsēm, no 1836. gada (emigrācijas sākums) līdz 1915. gadam no Norvēģijas izbrauca līdz 750 tūkstošiem cilvēku. 1910. gadā ASV vien mita 400 tūkstoši kādreizējo Norvēģijas iedzīvotāju un 900 tūkstoši norvēģu izcelsmes ASV pilsoņu, kuru vecāki bija norvēģi.

Tādēļ nav brīnums, ka Aldabras kolonizācijas plāni bez pūlēm piesaistīja lielu skaitu cilvēku, kaut gan nc tikai nākamie emigranti, bet arī paši ekspedīcijas rīkotāji vēl skaidri nezināja, kurp viņi dosies!

Kas tikai neatsaucās uz aicinājumu piedalīties šajā pasākumā! Jo vairāk tāpēc, ka vienīgais noteikums bija piederība kristīgajai ticībai un gatavība to izplatīt apgūstamajā teritorijā: kolonizāciju bija iecerēts veikt sadarbībā ar NMB. Kolonistiem vajadzēja būt čakliem darbarūķiem un pieredzējušiem

meža- cirtējiem, jo bija paredzēts līdztekus lauksaimniecības attīstīšanai uzsākt arī kokmateriālu sagatavošanu, lai tos varētu pārdot Dienvidāfrikā britu kolonijā Natalā, kur par tiem labi maksāja.

Vajadzēja lielu naudu, lai varētu nopirkt kolonistu nogādāšanai uz Aldabru un vēlāk arī tirdzniecības pārvadājumiem uz Dienvidāfriku un Madagaskaru nepieciešamos kuģus. Lieki piebilst, ka lielākā daļa topošo kolonistu bija nabagi. Tomēr viņiem izdevās savākt nelielu kapitālu, un 1879. gadā par 11 600 norvēģu kronām nopirkt ceļojumam gandrīz jaunu kuģi "Debora".

Tā paša gada 19. jūlijā "Debora" ar 27 par 14 gadiem vecākiem pasažieriem, 13 bērniem un 16 vīru komandu atstāja Bergenas ostu un devās tālā ceļā uz Dienvidaustrumāfrikas krastiem. Pieci no pieaugušajiem ceļotājiem bija "Agneses" ekspedīcijas veterāni.

Ceļojums bija grūts. Nelielais kuģis izrādījās par šauru. Bija grūtības arī ar pārtiku. "Deborai " uzbruka visas iespējamās jūrasbrauciena likstas. Taču ik sestdienu uz klāja notika reliģiskas ceremonijas.

17. oktobrī pēc trīs mēnešu ceļojuma "Debora" izmeta enkuru Tulearā (Tuliārā) Madagaskaras dienvidrietumu piekrastē. Tur kolonisti grasījās atvilkt elpu, saņemt vajadzīgo palīdzību un sīkākas ziņas par Aldabru.

Tulearā kolonistus sagaidīja norvēģu misionāri. Viņi lūgšanā pateicās dievam par ceļotāju laimīgu ierašanos, kristīja divus brauciena laikā piedzimušos bērnus un iesvētīja divpadsmit pusaudžus. Bet pēc tam kolonistus gaidīja vilšanās.

Ekspedīcijas turpināšanai nekas nebija sagatavots. Taču, galvenais, izrādījās, ka Aldabras sala, kas īstenībā ir atolu grupa, kolonizācijai nederēja. Tur bija vienīgi puskailas kaļķakmens klintis un gandrīz nemaz nebija saldūdens. Turklāt pavisam negaidīti norvēģi uzzināja, ka jau kopš 1810. gada salas atrodas zem britu kroņa un ietilpst Maurīcijas kolonijas sastāvā. Ne tikai dabas apstākļi liedza kolonistiem tur apmesties, nebija arī iespējams pasludināt Aldabru par Norvēģijas koloniju.

Divas nedēļas apsprieduši Tulearā saņemtās ziņas, norvēģi atmeta domu par došanos uz Aldabru.

Ludvigs Larsens, kas tolaik atradās Tulearā, izteica vairākus priekšlikumus, kā atrisināt krīzi. Taču "Deboras" pasažieru domstarpības un vilšanās bija tik liela, ka tika nolemts ekspedīciju atlikt.

Lielākā daļa kolonistu atkal uzkāpa uz "Deboras" un devās uz Durbanu meklēt laimi Dienvidāfrikā.

Izvēli ietekmēja tas, ka jau šurpceļā no Norvēģijas viņi Kciptaunā no pretimbraucoša vācu kuģa komandas bija uzzinājuši, ka angļu - zulu karš ir beidzies un Natālā atkal iestājies miers.

Madagaskarā palika tikai sešpadsmit cilvēki, kuri nolīga darbā pie Larscna un NMB. Viņu vidū bija "Agneses" ekspedīcijas dalībnieks Bangs, kura dēls Kristiāns vēlāk kļuva par Madagaskaras lielākās ostas pilsētas Tamatavcs (Tuamasinas) cienījamu iedzīvotāju un nomira tur 1931. gadā. Tikai daži no "Deboras" ceļotājiem galu galā atgriezās dzimtenē un beidza savu dzīvi kā Bergcncs ostas strādnieki.

Lielākā daļa Madagaskarā palikušo norvēģu sastapās ar grūtībām. Sakalavu cilts vadonis aizliedza tirdzniecību salas rietumu piekrastē, eiropiešiem nācās doties uz citu Madagaskaras nostūri vai pa "Deboras" pēdām ceļot uz Dienvidāfriku.

Interesants ir Ludviga Larsena tālākais liktenis. Arī viņam nācās aizbraukt no Tulearas, taču viņš bija sadraudzējies ar malgašu karalieni, un Larsenam tika uzticēta Madagaskaras augstmaņu dēlu apmācīšana jūrlietās. 1882. gadā malgošu valdība iecēla Larsenu par kuģa "Antananarivu" kapteini un piešķīra viņam admirāļa pakāpi. Madagaskaras karalistes dienestā viņš atradās līdz tam laikam, kad salu iekaroja Francija. Tad Larsens aizbrauca uz Durbanu, kur 1894. gadā mira, atstājis aizraujošas auto​biogrāfiskas piezīmes, kuras tajā pašā gadā tika izdotas viņa dzimtenē.

Ar to arī stāstam par ekspedīciju uz Aldabru varētu pielikt punktu, ja vien šo notikumu ar mūsu dienām nesaistītu divi pavedieni: emigrantu likteņi un to atspoguļojums literatūrā.

"Dcboras"kolonisti, kuri devās uz Dienvidāfriku, apmetās Natalā un 1880. gadā Durbanā pat atvēra savu Svētā Olava luterāņu baznīcu, kas joprojām darbojas. Tā Dienvidāfrikā radās norvēģu kopiena. Daži no "Deboras" pasažieriem, piemēram, Andersens, Ivcrsens un Heidalsviks, Natālā kļuva par diezgan ievērojamām personām.

Pēc organizatoru ieceres pa "Deboras" pēdām uz Aldabru vajadzēja doties vēl vienai kolonistu grupai. Tā kā apstākļi bija mainījušies, otrs kuģis no Norvēģijas devās taisnā ceļā uz Dienvidāfriku un 1882. gadā nogādāja Natālā 233 emigrantus no Olesunnas. Koloniālās varas iestādes piešķīra viņiem zemi paš​reizējās Portšcpstonas pilsētas rajonā.

1899. - 1902. gada angļu - būru kara laikā daži norvēģu kolonisti iestājās brīvprātīgajā skandālistu korpusā, kas cīnījās būru pusē un saņēma no būru ģenerāļa Kronjē īpašu pateicību par ieguldījumu uzvarā pār britiem pie Mahcrsfonteinas. Pēc 1910. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem, Dienvidāfrikā dzīvoja 1600 Norvēģijā dzimušu cilvēku.

Ja neskaita tos norvēģu emigrantus, ko deviņdesmitajos gados pievilka "Zelta drudzis" Transvālā, tad vairumam norvēģu izcelsmes dienvidāfrikāņu ciltskoks sākas ar kolonistiem, kuri reiz devās uz Aldabru.

"Deboras" ekspedīcija savulaik ieinteresēja nc tikai Norvēģijas iedzīvotājus. Šim pasākumam lielu uzmanību veltīja ietekmīgā vācu avīze "Bcrscnhalle". Divos lielos rakstos, kas parādījās pusgada laikā 1879. gada jūlijā un 1880. gada janvārī, tika sīki aprakstīta ekspedīcijas sagatavošana un norise. Vācijas pastiprinātā interese par Austrumāfriku un Indijas okeāna baseinu tolaik nebija nejauša: tieši tad Vācija ieguva Tanganjiku un centās nostiprināties Komoru salās.

Lai gan "Deboras" ceļojums un ekspedīcijas liktenis Norvēģijas presē bija atspoguļots patiesi, lielā interese par Norvēģijas koloniju radīšanu Āfrikas krastos, šķiet, kļuva par turpmākās kļūdu un pārpratumu virknes cēloni. Ekspedīcijas sagatavošana un tās sākums bija aprakstīti tik sīki, ka Vācijā, jādomā, ar tās pašas "Barscnhallc" svētību sāka uzskatīt norvēģu kolonijas dibināšanu Aldabrā par notikušu faktu (norvēģu koloniju Aldabrā piemin R. Hartmans savā 1886. gadā Leipcigā iznākušajā grāmatā "Madagaskara un Seišeļu salas, Aldabra, Komoras un Maskarēnas").

Ar laiku šis ceļojums, tāpat kā daudzi citi romantikas oreola ieskautie notikumi, arvien vairāk apauga ar leģendām. Amerikānis Džeimss Pārsons, izmantodams kāda cienījama vācu žurnāla publikāciju, aprakstīja nc vien "Deboras" ceļojumu, bet arī norvēģu izkāpšanu uz atola.

Pārsona grāmatas fragmenti ar nelielām izmaiņām 1967. gadā parādījās Seišeļa salu (to sastāvā tagad ietilpst Aldabra) presē. Bet 1970. gadā angļu žurnālists Tonijs Bimišs, pabijis Aldabrā, pat mēģināja tur sameklēt "pazudušās" norvēģu zvejnieku un mežcirtēju kolonijas pēdas, nez kādēļ vēl nodēvējot šos cilvēkus par "komunistiem". "Šķiet, viņi pazuduši bez pēdām. Kā beidzās viņu iecere - nav zināms," viņš rakstīja savā grāmatā.

Tas arī ir viss, kas šodien zināms par norvēģu mēģinājumu apmesties Aldabrā, ko viņi tā arī nekad nesasniedza..

Vladimirs Malovs Selva pazudušais SAPŅOTĀJS FOSETS Šī ceļotāja liktenis salīdzinājumā ar jebkuras citas pazudušas ekspedīcijas varoņu gaitām ir vismīklainākais. Jau desmitiem gadu pētnieki cenšas atrast par to kaut niecīgākās ziņas, taču līdz šim viss bijis veltīgi. Atrast Foseta pēdas patiešām nav viegli: viņa pētījumu vieta bija viena no tām "pazudušajām pasaulēm", ar kurām ir slavena Dienvidamerika un par kurām kādreiz klīda tik daudz leģendu.

"Divas dienas mēs braucām augšup pa platu upi, kuras ūdeņi bija tumši, bet tik caurspīdīgi, ka varēja saskatīt dibenu, - tādas ir puse Amazones pieteku, turpretī citās ūdens ir dūmakaini balts, jo viss atkarīgs no apvidus, kur tās tek: tur, kur ir augu izcelsmes trūdzeme, upēs ūdens ir caurspīdīgs, bet māla augsnēs tas ir duļķains. Krāces gadījās ceļā divreiz, un abas reizes mēs tās apgājām pa krastu, pusjūdzi nesot visas mantas ar rokām. Abos krastos stiepās mūžamežs, bet tam tikt cauri ir vieglāk nekā pārvarēt biezas krūmu audzes, tādēļ bagāža mums sevišķas rūpes nesagādāja. Nekad neaizmirsīšu svinīgās noslēpumainības izjūtu, ko pārdzīvoju šajā mežā. īsts pilsētnieks nevar pat iedomāties tik diženus kokus, kas skatienam nesasniedzamā augstumā savij savas gotiskās zaru šautras zaļā jumolā, kuram cauri tikai dažviet izlaužas saules stars, uz mirkli zeltaini apspīdēdams svinīgo tumsu. Biezais, mīkstais pērno lapu klājiens klusināja mūsu soļu troksni. Mēs gājām tādā aizgrābtībā, kādu agrāk bijām izjutuši tikai zem Vcstminstcras abatijas krēslainajām velvēm, un pat profesors Čclindžers pieklusināja savu dārdošo basu līdz čukstam. Atrazdamies šeit vienatnē, cs nekad neuzzinātu šo gigantisko koku nosaukumus, taču mūsu zinātņu vīri citu pēc cita rādīja mums ciedrus, milzīgas papeles un ļoti daudz citu koku - bagātību, kas padarījusi šo kontinentu par galveno cilvēces apgādātāju ar augu valsts sniegtajām balvām, turpretī dzīvnieku valsts šeit ir ārkārtīgi nabadzīga.

Uz tumšajiem stumbriem kvēloja košas orhidejas un brīnumainas krāsas ķērpji, bet, kad nejaušs saules stars skāra zeltaino alamandu, taksonijas sarkanos ziedus vai tumšzilos ipomeju ķekarus, šķita, ka tā mēdz būt tikai pasaku valstībā. Viss dzīvais šajos snaudošajos mežos tiecas augšup, uz gaismu, jo tā nozīmē dzīvību. Katrs, pat visvārgākais dzinums, rāpjas arvien augstāk un augstāk, vijoties ap stiprāko un garāko brāļu stumbriem. Vītcņi šeit sasniedz fantastisku garumu. Augi, kuriem, pēc eiropiešu domām, nemaz nevajadzētu vīties, šeit gribot negribot apgūst šo mākslu, lai varētu izrauties no biezās krēslas.

Redzēju, kā, piemēram, parasta nātre, jasmīns un pat palma, tiecoties uz gaismu, vijās ap ciedru stumbriem.

Lejā, zem varenajām zaļajām velvēm, nebija dzirdama ne skaņa, bet kaut kur augstu virs mūsu galvām nemitējās rosība. Tur saules staros gozējās vesela čūsku, pērtiķu, putnu un sliņķu pasaule, kura droši vien ar izbrīnu vēroja sīkos cilvēciņus, kas tālu lejā lauzās caur krēslaino bezdibeni…"

Pazīstams citāts, vai ne? Katrā ziņā Artura Konana-Doila iemīļotā varoņa profesora Čelindžera vārds neļaus kļūdīties. Tā Dienvidamerikas mežonīgā daba aprakstīta pazīstamajā romānā "Zaudētā pasaule". Droši vien kaut ko līdzīgu varētu uzrakstīt arī pulkvedis Persijs Foscts, kura ceļš virzījās pa tādām pašām vietām.

Viņš patiešām rakstīja par saviem ceļojumiem. Tikai Foscta piezīmes nelīdzinājās romānam, tajās nav Konanam-Doilam raksturīgās tēlainības. Taču tās ir līdzvērtīgas romānam par profesora Čelindžera un viņa draugu piedzīvojumiem. Foscts rakstīja par reālajām "pazudušajām pasaulēm", līdz pats uz visiem laikiem izgaisa vienā no tām.

Fosets - sapņotājs. Tā viņu ļoti bieži dēvēja. Sapņotājs? Jā, laikam gan tā var nosaukt cilvēku, kurš sapņoja Amazones džungļos atrast mūsu planētas senākās civilizācijas pēdas. Vēl viņu var dēvēt par karavīru, topogrāfu, sportistu, ārkārtīgi zinātkāru cilvēku, nepagurstošu leģendu un dažādos arhīvos izmētātu ziņu vācēju… Bet pirmām kārtām par ceļotāju, ar kura pūliņiem tika būtiski precizēta vairāku

Dienvidamerikas vidienes apvidu karte.

Taču stāstīsim par pulkvedi Persiju Fosetu visu pēc kārtas.

Ceilona (tagad Šrilanka) bija pirmais jaunā angļa ceļojumu objekts. Viņš tur ieradās 1886. gadā pēc kara artilērijas skolas beigšanas. Saņēmis norīkojumu uz Trinkomali pilsētu Ceilonā, Foscts tur pavadīja gandrīz divdesmit gadus. Tur attīstījās viņa tieksmes, aizraušanās, mērķi. Viņš tik ļoti aizrāvās ar burāšanu, ka pats konstruēja divas sacīkšu jahtas un saņēma patentu par jauna kuģubūves principa atklāšanu. Tā Fosets kļuva arī par izgudrotāju. Šeit viņš palika par īstu pētnieku, tāpēc ka pierada iepazīt arvien jaunas vietas, Ceilonas pamatiedzīvotāju savdabīgās tradīcijas, ar interesi pētīja salas bagātās kultūrvēstures pieminekļus.

Bez tam viņš sāka sapņot par spožiem atklājumiem, tāliem ceļojumiem, par visu, kas iemieso sevī neatkarību, jo pats tajā laikā bija sasaistīts: armijas virsnieks, kurš izjuta dienesta rutīnas smagumu.

1906. gadā Fosctam radās iespēja kardināli mainīt savu dzīvi un sasniegt visu to, par ko viņš bija sapņojis - jaunus, spilgtus iespaidus, nepazīstamas takas, neatkarību. Bolīvijas valdība lūdza Lielbritānijas Karalisko ģeogrāfijas biedrību atsūtīt pieredzējušu kartogrāfu trīs valstu - Bolīvijas, Peru un Brazīlijas - kopējā robežpunkta precizēšanai. Iemesls? Tieši tur auga kaučuka koki, kas pēc kaučuka vulkanizēšanas metodes atklāšanas kļuva par milzīgu bagātību. Bija precīzi jānosaka, kura šīs kaučuka "atradnes" daļa pieder Bolīvijai, kura - Peru, kura - Brazīlijai.

Izvēlējās pulkvedi Persiju Fosetu.

Rajonā, kurp viņu norīkoja, līdz. šim gandrīz neviens pētnieks 267 nebija spēris kāju. Daudz kas, piemēram, upes, kartē bija iezīmēts uz labu laimi, gandrīz nekas nebija zināms par indiāņu ciltīm, kuras šeit dzīvoja jau kopš seniem laikiem.

1906. - 1907. gadā, savas pirmās ekspedīcijas laikā, Fosets veica plaša rajona topogrāfisko izpēti un nosprauda trasi dzelzceļa līnijai, kuru bija paredzēts būvēt starp diviem ciematiem, kā arī pirmoreiz iezīmēja kartē Akri upes augšteci, atklāja un uzmērīja līdz šim nezināmu Akri pieteku Javerihu, izlūkoja citas upes - Abunanas - augšteci. Tic bija svarīgi ģeogrāfiskie atklājumi.

Foseta otrā ekspedīcija sākās 1908. gadā. Tad viņš precizēja Gvapores pietekas Vcrdī patieso atrašanās vietu. Tas bija grūts ceļojums: upe izrādījās ārkārtīgi līkumaina, gājiens gar tās krastiem aizņēma vairāk laika, nekā bija paredzēts, izsīka pārtikas krājumi…

Droši vien nav vērts sīki aprakstīt šo un vēl piecus turpmākos Foseta ceļojumus pa Dienvidameriku.

Tie bija cits citam līdzīgi. Kaut gan visi šie ceļojumi deva daudz vērtīgu ģeogrāfisko materiālu, pats Persijs Fosets uzskatīja tos par uvertīru savas dzīves galvenajai ekspedīcijai - Zemes vissenākās civilizācijas meklējumiem.

1925. gadā Fosets devās savā pēdējā ceļojumā. Visu iepriekšējo pārgājienu laikā viņš bija izpētījis Dienvidameriku, šo apbrīnojamo zemi, tik pamatīgi, ka uzskatīja to gandrīz par savu dzimteni. Fosets pabija pie daudzu cilšu indiāņiem, domāja par viņu sūro likteni, kas dzina tos arvien dziļāk un dziļāk mūžamežos…

Un Fosets jo dedzīgāk aizrāvās ar leģendām par Brazīlijas džungļos pazudušajām senajām pilsētām.

Viņš nešaubīdamies ticēja, ka necaurejamo mežu biezoknī atrodas Zemes pašas pirmās civilizācijas pieminekļi. Civilizācijas, par kuru līdz šim nevienam nekas nav zināms. "… Senatnē Amerikas pamatiedzīvotāju attīstības un kultūras līmenis ievērojami atšķīrās no pašreizējā. Daudzu iemeslu dēļ šī civilizācija izvirta un izzuda, un Brazīlija ir tā zeme, kur vēl var meklēt tās pēdas. Iespējams, ka mūsu līdz šim neizpētīto mežu dziļumos atrodas seno pilsētu drupas."

Tā rakstīja "kāds izcils brazīliešu zinātnieks". Kurš? Nez kādēļ Foscts, savās piezīmēs to citēdams, autora vārdu nenosauca. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka sapņotājs Fosets dažkārt neprata atšķirt īstenību no izdomas un ticēja tam, kam ļoti gribēja ticēt? Fantastikas caurvīto leģendu viņš uzskatīja par pietiekoši reālu vēstures liecību. Nekompetentu cilvēku izteikumus pulkvedis varēja uztvert kā zinātniskus apgalvojumus. Var jau būt, ka šoreiz Foscts par "izcilu" nosauca kādu ar zinātni galīgi nesaistītu cilvēku

un neminēja viņa vārdu tādēļ, ka tas lasītājam tik un tā neko neizteiktu…

Tiesa gan, Foseta savāktās leģendas un teikas par Brazīlijas teritorijā esošajām senajām pilsētām toreiz varētu sagrozīt galvu pa( diezgan lielam skeptiķim. Tikai šodien, kad Dienvidamerikas kartē aizpildīti pēdējie baltie plankumi, Foseta dedzīgā vēlme meklēt senās civilizācijas pēdas var likties ārkārtīgi naiva. Tikai mūsdienu pētījumi apliecinājuši, ka "Zudušajās pasaulēs" nav pilsētu, kuras varētu uzskatīt par pašām senākajām uz Zemes. Turpretī gadsimta sākumā ziņas par "zudušajām pasaulēm" bija tik skopas, ka varēja noticēt pilnīgi visam. Liekas, ka Foseta savāktās leģendas un liecības apstiprina hipotēzi, kas aizveda viņu pēdējā ceļojumā. Lūk, viena no liecībām, kurai Fosets nešaubīdamies ticēja.

Jau XVI gadsimtā portugāļi, Dienvidamerikas kolonizatori, ticēja, ka dziļi necaurejamos džungļos kaut kur pašreizējās Brazīlijas teritorijās ziemeļaustrumos atrodas neaptverami bagātas indiāņu sudraba raktuves. Alkatības dzītas, ceļā devās vairākas konkistadoru ekspedīcijas. Lielākoties tās bez. pēdām pazuda mūžamežos, bet, ja arī atgriezās, tad dzīvi palikušie pārgājiena dalībnieki vēl ilgi atminējās indiāņu saindētās bultas, kas nelūgtos viesus sagaidīja uz nomaļām biezokņa takām…

Par vienu no šīm ekspedīcijām bija stāstīts senā dokumentā, ko Persijs Fosets atrada kādā Riodežanciro arhīvā. Portugāļu valodā nesalasāmā rokrakstā uzskribelētais dokuments bija vairākās vietās saplēsts, un pat visus ekspedīcijas dalībnieku vārdus nebija iespējams saburtot. Taču arī saglabājušās rakstu rindas radīja priekšstatu par to, kā 1743. gadā noritēja kārtējās sudraba rūdas raktuvju meklējumu grupas ceļojums. .. .Upes un purvi, knišļu nebeidzamie uzbrukumi, krasas laika maiņas - lūk, kas portugāļus sagaidīja jau pirmajās ekspedīcijas dienās. Nastu nesēji dzīvnieki drīz vien gāja bojā, un cilvēkiem nācās visu aprīkojumu uzkraut saviem pleciem. Tomēr portugāļi ticēja savai laimes zvaigznei un devās arvien dziļāk mežonīgās, pilnīgi nepazīstamās zemes iekšienē. Atšķirībā no citām ekspedīcijām šī bija gaužām mazskaitlīga - tikai astoņpadsmit cilvēki. Varbūt tāpēc tai izdevās aiziet tālāk nekā pārējām. Lielās apbruņotās vienības, kuras sev ceļu lauza ar ieroču spēku, ātri izretināja indiāņu naids un saindētās bultas.

Pret mazo vienību, kura neuzdrīkstējās pielietot spēku, indiāņi izturējās diezgan miermīlīgi. Tie pat pavadīja portugāļus no viena ciema līdz otram un norādīja tālāko ceļu. Dažkārt ceļotāji gāja uz labu laimi - cerībā, ka gan jau gadījums aizvedīs pie mērķa. Šīs vienības klejojumi mežonīgās zemes biezokņos ilga veselus desmit gadus. Pienāca laiks, kad portugāļi nolēma atgriezties piekrastes ciemos, kur dzīvoja viņu tautieši. Bezgalīgajos meklējumos līdz nāvei noguruši, viņi vairs neticēja raktuvju pastāvēšanai, šķita, ka tas ir tikai spokains mīts. Vīlušies un neveiksmes saniknotie cilvēki jau devās mājupceļā, kad viņus gaidīja brīnumains atklā​jums.

Nav grūti iedomāties, cik satraukti un uzmanīgi Fosets vēl un vēlreiz pārlasīja seno rokrakstu, piktodamies par autora neskaidro rokrakstu un skaizdamies uz nežēlīgo laika zobu, kas sabojājis tik daudz lappušu. Bija par ko dusmoties: rokrakstā taču bija ziņas par vienu no senajām pilsētām, kuras nepārtraukti nodarbināja pulkveža iztēli, un tā lappusēs norisinājās aizraujošs piedzīvojums…

Portugāļu vienība gāja pa vienmuļu purvainu līdzenumu, un pēkšņi priekšā parādījās robotas kalnu virsotnes. Kad dārgumu meklētāji pienāca tuvāk, kalnu nogāzes it kā uzliesmoja: pēkšņi sāka līt, un slapjajās klintīs atspoguļojās vakara saule. Portugāļu acīm, kuras tik ilgi bija alkušas ieraudzīt bagātības, klintis šķita dārgakmeņiem nosētas. Piedevām virs kalniem izliecās varavīksne. Māņticīgie ļaudis to uztvēra kā labvēlīgu zīmi: sens ticējums liecina, ka tur, kur varavīksne beidzas, var atrast apslēptu mantu.

Visi nometās ceļos. Zīme, protams, norādīja, ka viņi beidzot tuvojas sava ceļojuma mērķim.

Tad saule norietēja, un pār zemi nolaidās nakts. Nogurušie, izsalkušie, novārgušie ļaudis gandrīz nemaz negulēja, ar nepacietību gaidot rītausmu, lai dotos tālāk. Taču no rīta, sasnieguši kalnu piekāji, viņi ieraudzīja, ka melnās, draudīgās klintis ir nepārejamas. Nebija nevienas taciņas, kas vestu augšup. Taču varavīksne bija atdūrusies otrpus kalniem, tātad augšupceļš bija jāatrod par katru cenu…

Viņi to atrada nejauši. Briedis, no šāviena bēgdams, pazuda aiz kādas klints. Tās plaisā portugāļi, par briedi galīgi aizmirsuši, pamanīja stāvu taku.

Aizas dibens nez kādēļ atgādināja senlaicīgu bruģi. Uz gludajām akmens sienām varēja saskatīt, kā varbūt tikai šķita, kāda instrumenta atstātās pēdas. Kāpiens kalnā ilga vairākas stundas, un beidzot aizelsušies, līdz nāvei pagurušie cilvēki sasniedza virsotni.

Skatienam pavērās plašs līdzenums ar gaišzilām ezeru acīm, zaļu mežu puduriem un liela pilsēta.

Tajā nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes: valdīja kapa klusums un debesīs nekāpa ne mazākā dūmu strūkliņa.

Vēl krietnu laiku portugāļi neuzdrīkstējās turpināt ceļu. Tikai pilnīgi droši pārliecinājušies, ka pilsēta ir pamesta, ceļotāji lēni un uzmanīgi devās lejup pa nolaideno taku.

Tā veda pie trim arkām, kas atradās cita aiz citas un bija būvētas no milzīgām akmens plātnēm. Uz vislielākās arkas sienām bija iekaltas nesaprotamas zīmes - tic noteikti bija burti, bet kas gan tur bija rakstīts? Kādi vārdi sagaidīja ceļiniekus? Cilvēki klusēdami izgāja caur arkām un nokļuva uz ielas, ko klāja akmens bluķis un kolonnu drupas. Abpus ielai esošās mājas bija celtas no lieliem akmens klučiem, to virsmas piegūla cita citai precīzi un blīvi bez saistvielām.

Jo tuvāk pilsētas centram, jo skaidrāk varēja saskatīt, ka tā ir nc tikai pamesta, bet arī stipri sabrukusi. Ceļā arvien biežāk gadījās drupas. Kāda gan katastrofa atnesa pilsētai tik daudz nelaimju? Cik gan ilgs laiks kopš tām dienām pagājis? Acīmredzot pilsēta bija gājusi bojā sen: cauri bruģa plāksnēm spraucās augi, dnipas gulēja spēcīgu koku zaru skavās. Veselajās mājās, kurās ceļinieki uzdrīkstējās ielūkoties, nebija nekādu sadzīves priekšmetu - mēbeles, paklāji, mašas, audumi acīmredzot jau sen bija pārvērtušies putekļos.

Redzētā nomākti, turēdamies cits aiz cita, portugāļi beidzot sasniedza plašu laukumu. Tā centrā slējās milzīga melna akmens kolonna ar skaista jaunekļa statuju. Viena jaunekļa roka bija atspiesta pret gurnu, otra norādīja uz ziemeļiem. Šeit pat atradās sagrauta ccltnc, kas, spriežot pēc lieluma, kolonnām un platajām kāpnēm, bija pilsētas valdnieka pils. Virs tās ieejas portālā bija iekalta bezbārdaina vīrieša seja, kuru ieskāva lauru vainags. Zem attēla bija saglabājies kāds uzraksts, ko manuskripta autors nokopēja un pēc tam citēja vienā sava vēstījuma lappusē. Šeit, pilsētas centrā, vairs nebija nc mazāko šaubu, ka to sagrāvusi zemestrīce. Zemes virsmā bija saskatāmas neskaitāmas plaisas, turklāt dažas atgādināja bezdibeņus. Acīmredzot centrs sabruka dažos mirkļos: atvērusies zeme aprija daudzas mājas, bet milzīgās akmens plāksnes, kas krita no namu jumtiem, sagrāva visu pārējo. Jādomā, ka tikai brīnums saglabājis nedaudzās ēkas, lielākā daļa pilsētas, kas droši vien tika būvēta tūkstošiem gadu, pārvērtās drupu kaudzē…

Tālāk senais manuskripts stāsta, ka ceļinieki, pat nemēģi- 272 nājuši sīkāk izpētīt pilsētu - tam gluži vienkārši pietrūka spēka -, sāka iet pa tuvējās upes krastu cerībā, ka izdosies sasniegt kādu eiropiešu apgūtu teritoriju. Viņi aizgāja, lai ar labi apgādātu ekspedīciju atgrieztos izpētīt pilsētu un paņemt bagātības, kurām vajadzēja būt zem drupām.

Nosoļojuši piecdesmit jūdzes, portugāļi nonāca pie milzīga ūdenskrituma un tur klintīs atrada pamestas akmeņlauztuves. Visur mētājās bagātīgi sudraba rūdas gabali. Varbūt tieši šeit atradās leģendārās sudraba raktuves, meklētas jau desmitiem gadu?

Ielāgojuši orientierus, lai varētu atgriezties, portugāļi pēc desmit gadus ilgiem klejojumiem atgriezās eiropiešu apdzīvotās teritorijās. Attapies pēc bezgalīgā un nogurdinošā ceļojuma, viens no pārgājiena dalībniekiem uzrakstīja sīku ziņojumu par atrasto pilsētu un nosūtīja to vicekaralim donam LuisamPcrcgrinam-dc Karvaho-Mcnezesam-dc Ataīdam. Taču vicekaralis, Portugāles karaļa victvaldis, neuzskatīja par vajadzīgu rīkot ekspedīciju uz pamesto pilsētu. Vismaz par to nekas nav zināms. Senais dokuments ilgus gadus nogulēja arhīva plauktā, līdz to atrada Foscts.

Fosets nešaubīdamies ticēja visam uzrakstītajam, bet cik patiess tas bija īstenībā? Pat īsā dokumenta satura pārstāstā var pamanīt vairākas pretrunas, kas liek apšaubīt aprakstīto notikumu realitāti. Piemēram: ja zemestrīce visvairāk bija izpostījusi pilsētas centru, tad kā tur varēja saglabāties melnā akmens

kolonna, turklāt, kā raksta autors, ar jaunekļa statuju galā?

Visdrīzāk Foseta atrastajā manuskriptā pārstāstīta viena no leģendām, kuras aizrautīgi sacerēja paši ieceļotāji no Eiropas, dedzīgi vēlēdamies, lai kaut kur Brazīlijas džungļos patiesi atrastos senas pilsētas ar apslēptiem dārgumiem. Jāteic, ka šīs leģendas neradās no zila gaisa: tās pamatojās uz reālām ziņām par seno inku pilsētām. Viena no tādām, piemēram, bija Maču Pikču. Taču leģendās patiesības kripatas tādas neapšaubāmi bija arī Foseta atrastajā rokrakstā - cieši savijās ar neskaitāmām fantastiskām detaļām.

Galvenā detaļa nemainīgi bija viena: zelts, neaptverams daudzums zelta. Laika gaitā pašreizējās Brazīlijas teritorijā esošajām leģendārajām pilsētām sāka piedēvēt neiedomājamu izcelsmi: tās sāka uzskatīt par Zemes vissenākās civilizācijas vissenākajām pilsētām…

Persiju Fosetu interesēja nevis leģendārajās pilsētās paslēptās bagātības, bet gan zudušās zināšanas, ko viņš tur cerēja atrast. Viņš reiz rakstīja: "Mans mērķis bija atrast kultūru, kas bija senāka par inku kultūru, un man šķita, ka tās pēdas jāmeklē kaut kur tālu austrumos, vēl neizpētītos mežonīgos apvidos…

Es nolēmu… pamēģināt izkliedēt krēslu, kas sedz šī kontinenta vēsturi. Biju pārliecināts, ka tieši tur paslēpti pagātnes diženie noslēpumi, kurus mūsdienu pasaule joprojām glabā…"

Viņš apkopoja līdzīgas leģendas par vairākām citām Brazīlijas džungļos pazudušajām pilsētām.

Viena no tām stāstīja par tādu pašu statuju pilsētas laukumā, kāda bija aprakstīta Portugāles vicekaralim nosūtītajā rokrakstā - kāda brīnumaina sakritība… Bet kādēļ "aizvēsturiskās" civilizācijas pēdas jāmeklē tieši Brazīlijā? Fosets sprieda: "Nevajadzētu noraidīt ideju par Atlantīdas saistību ar to sauszemes daļu, ko mēs tagad saucam par Brazīliju. Tāds pieļāvums neatkarīgi no zinātnes attieksmes pret to ļauj izskaidrot daudzas parādības, kas citādi paliks neatminētas." Sapņotājs Fosets, cilvēks, kurš dedzīgi tiecās pēc visa noslēpumainā un mīklainā, arī te palika sev uzticīgs.

Taču, jo vairāk Persija Foseta acu priekšā tika izpostīti Dienvidamerikas vidienes džungļi, jo mazāk atlika cerību, ka nezināmās senās pilsētas patiešām kaut kur eksistē. XX gadsimta divdesmitajos gados bija palikusi tikai viena vieta, kurā varēja cerēt uz atradumu, - Brazīlijas Matugrosu štata ziemeļos. Tieši tai savu uzmanību pievērsa Fosets, gatavojoties pēdējai ekspedīcijai. Viņa ticība bija nesatricināma: "Manā rīcībā esošais materiāls liek gatavot jaunas ekspedīcijas… Zinot pareizo virzienu, ar labiem ceļabiedriem labi organizēta ekspedīcija - esmu par to pilnīgi pārliecināts-var gūt panākumus… Esmu gana daudz redzējis un zinu: lai ieraudzītu vēl vairāk, vajag riskēt. Kad atgriezīsimies no nākamās ekspedīcijas, mūsu stāsts satricinās pasauli!"

1925. gadā pulkvedim Fosetam apritēja 57 gadi. Varētu likties, ka laiks padomāt par atpūtu, par mājām. Taču cilvēks, sevišķi tāds sapņotājs kā Fosets, ir dīvaini iekārtots: tālu no mājātn viņš nemitīgi atceras dzimto pavardu, bet, tikko grūtais gājiens ir aiz muguras, arvien vairāk sāk vilināt vēl nestaigātas takas. Dzimtās mājas…

"Sākumā, kamēr izjutu prieku par tikšanos ar ģimeni," rakstīja Fosets, "tā man bija ideāla māja, bet pēc mēneša vai diviem manu mieru sāka traucēt vīzijas - vēl neapgūtas vietas ar visām slimībām, nabadzību un mežonību sauca atpakaļ. Mani pārņēma vēlēšanās aizbraukt, tai pievienojās skumjas par jaunu šķiršanos no ģimenes un mājām, bet sirds dziļumos cs līksmoju par iespēju atkal aizbēgt no ikdienas eksistences. To labi saprata Kiplings - viņa dzeju caurstrāvo šīs izjūtas."

Un arī tagad, kad Foscts bija atgriezies Anglijā pēc sava septītā ceļojuma uz Dienvidameriku, viņu arvien spēcīgāk pārņēma alkas pēc jauna ccļa un jauniem piedzīvojumiem. Taču, laikam jau kļūdams vecāks, viņš vairs negribēja pārraut visas saiknes ar mājām - astotajā ekspedīcijā Fosets paņēma līdzi vecāko dēlu Džcku. Vai viņš bija tāds pats ceļotājs kā tēvs? Tas nav zināms, bet Persijam Fosetam izdevās viņu aizraut ar savu bezgalīgo ticību senajai zemes civilizācijai. Labāku ceļabiedru viņš nevarētu vēlēties: "Visiem, kas dosies man līdzi, jābūt lieliski trenētiem, bet tāds ir viens no tūkstoša, ne vairāk," tēvs rakstīja. Tieši tāds - "viens no tūkstoša" - bija viņa dēls.

Spēcīgs, norūdīts jauns cilvēks, kuram tikko apritējuši divdesmit gadi un kuram fiziskā forma bija svarīgāka par visu pārējo, lielisks sportists. Tomēr nevajag domāt, ka viņam nebija citu talantu: ja vien

skolā kāds mācību priekšmets Džeku ieinteresēja, viņš tā apguvē bez pūlēm apsteidza visus savus vienaudžus. Viņa spējas bija vispusīgas - tas apstiprinājās arī ekspedīcijas sagatavošanas gaitā. Džeks ātri apguva portugāļu valodu, kuru viņam mācīja tēvs, un tikpat viegli iemācījās rīkoties ar topogrāfisko uzmērījumu instrumentiem. Turklāt viņam piemita mākslinieka talants, un Džcks pirms ekspedīcijas iemēģināja roku arī šajā jomā. Un visbeidzot viņš kā rotaļādamies kļuva par veģetārieti. Zinādams, ka grūtajā ceļojumā var iznākt sastapties ar badu, Persijs Fosets dēlu tam sagatavoja jau laikus.

Par trešo ekspedīcijas dalībnieku - pēc Foseta ieceres tai bija jābūt mazskaitlīgai - kļuva Džeka skolasbiedrs Relijs Raimels.

Foseta astotā Dienvidamerikas ceļojuma priekšvakarā radās finansiālas grūtības. Agrāk ģeogrāfiskos pētījumus finansēja valsts iestādes, taču tagad nācās paļauties tikai uz sevi. Tomēr Foscts, kura vārds 1925. gadā bija diezgan pazīstams, prata par savu jauno ideju ieinteresēt dažādas zinātniskās biedrības, turklāt Ziemeļamerikas laikrakstu asociācijai pārdeva tiesības publicēt visu informāciju, ko viņš sūtīs no ceļojuma. Tagad Fosets bija ne vien pētnieks, bet arī vairāku amerikāņu avīžu speciālkorespondents, kura pienākums bija sūtīt redakcijām savas ekspedīcijas aprakstus. Varēja doties pretī nezināmajam.

Sākumā viņi pārvietojās pa labi izpētītām, apgūtām vietām. Ekspedīcija plānoja nokļūt "zudušajā pasaule" tikai aiz Kujabas pilsētas.

Par Foseta astotā ceļojuma sākumu saglabājušās diezgan daudzas liecības - tas sīki aprakstīts ceļotāja jaunākajam dēlam Braianam Fosetam un Persija Foseta sievai sūtītajās vēstulēs. Tās rakstīja gan pats pulkvedis, gan Džeks. Lai varētu iedomāties, kā ceļotāji jutās pirmajās dienās, ieskatīsimies dažās vēstulēs.

1925. gada 5. martā Džcks Foscts rakstīja no Kujabas: "Vakar mēs ar Rcliju izmēģinājām šautenes.

Trāpa ļoti precīzi, taču izdod šausmīgu troksni…

Runā, ka, atstājuši Kujabu, mēs pēc dienas ilga gājiena caur krūmainu apvidu sasniegsim plato. Tad būs zems krūmājs un zāle - un tā visu ceļu līdz Bakairi postenim. Aiz posteņa pčc divu dienu pārgājiena mēs ieraudzīsim pirmo medījumu."

14. aprīlī pulkvedis Fosets dalās savā priekā: "Pēc šai zemei raksturīgās parastās aizkavēšanās mēs beidzot esam gatavi pēc dažām dienām doties ceļā. Mēs ejam, būdami pārliecināti par panākumiem…

Jūtamies lieliski. Ar mums kopā iet divi suņi, divi zirgi un astoņi mūļi. Nolīgām pavadoņus…

Līdz mūsu atbraukšanai te valdīja briesmīgs karstums un lija lietus, bet nu kļūst vēsāks - tuvojas sausuma sezona. … Nav nemaz tik sen, kad es pirmo reizi pievērsu uzmanību Matugrosu. Izglītotam brazīlietim kopā ar armijas virsnieku tika uzdots iezīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas strādāja kopā ar viņiem, stāstīja, ka kaut kur ziemeļos ir nezināma pilsēta, un apņēmās turp aizvest pētniekus, ja vien tos nebaida tikšanās ar briesmīgiem mežoņiem. Kā stāstīja indiāņi, pilsētā ir zemas mājas un daudz ielu, kas savstarpēji krustojas taisnā leņķī, tur esot arī dažas lielas ēkas un milzīga svētnīca, kurā atrodas no kalnu kristāla izcirsts apjomīgs disks.

Upē, kura tek caur pilsētai tuvējo mežu, ir liels ūdenskritums. Tā dārdoņa dzirdama tālā apkārtnē.

Lejpus ūdenskritumam upe kļūst platāka un veido milzīgu ezeru, kura notece nav zināma. Mierīgajos ūdeņos redzama balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) cilvēka figūra, kuru plūstošā straume šūpo šurpu turpu.

Tas atgādina 1753. gada pilsētu (t. i., to, kas bija aprakstīta Foseta atrastajā senajā portugāļu manuskriptā. - V. M. ), taču indiāņu norādītā vieta neatbilst maniem aprēķiniem…"

1925. gada 17. maijā Džeks Fosets rakstīja: "Šodien mēs nofotografējām vairākus mehinaku cilts indiāņus, attēli, bez šaubām, tiks nosūtīti Ziemeļamerikas laikrakstu asociācijai. Vienā no tiem četri indiāņi ar lokiem un bultām stāv pie neliela strauta, kas tek džungļu tuvumā. Stāvu viņiem blakus, lai nodemonstrētu mūsu augumu atšķirību. Viņi knapi sniedzas man līdz pleciem. Gitā attēlā indiāņi mērķē

bultas uz zivīm upē. Loki te lielāki nekā mums mājās Sitonā esošie, tie ir vairāk nekā septiņas pēdas gari, bet bultas - sešas pēdas, taču šī tauta ar spēku neizceļas - es viegli nostiepu loka stiegru līdz pat savai ausij."

1925. gada 20. maijā Persijs Fosets vēstulē stāsta par pirmajām grūtībām ekspedīcijas ceļā: "Mēs atkļuvām šurp (līdz Bakairi postenim. - V.M.) pēc dažām neparastām peripetijām, kas Džekam un Rclijam radīja lielisku iespaidu par ceļošanas priekiem… Trīsreiz apmaldījāmies, bija nebeidzamas rūpes par mūļiem, kuri stiga šķidrajos dubļos, un ērces ēda tos nost… Reiz atgāju no viņiem tālu projām un nevarēju tos vairs atrast. Kad griezos atpakaļ, mani pārsteidza nakts, un nācās gulēt zem klajas debess ar segliem spilvena vietā, mani uzreiz pārklāja sīciņas ērcītcs…

Džekam ceļojums nāk par labu. Uztraucos par Reliju - vai viņš izturēs grūtāko ceļojuma posmu.

Kamēr gājām pa taku, viņam viena kāja 110 ērču kodieniem uztūka un pārklājās ar čūlām…"

Visbeidzot (1925. gada 29. maijā Persijs Fosets ar kādu indiāni, kurš atgriežas civilizētajā pasaulē, nosūta vēl vienu vēstuli: "Ļoti grūti rakstīt, jo mušu mākoņi nedod mieru no rīta līdz vakaram un reizēm vēl arī visu nakti. Sevišķi nejaukas ir sīciņās, kniepadatas galviņas lielumā, gandriz nesaskatāmas, bet kož kā odi. To mākoņi gandrīz nemaz nesarūk. Mocības pastiprina miljoni bišu un citu kukaiņu, kas aplīp ap rokām un padara traku. Pretodu cepures nepalīdz. Kas attiecas uz moskītu tīkliem, tad šis mēris tiem brīvi tiek cauri!

Mēs ceram pēc dažām dienām izkļūt no šī rajona, bet pagaidām uz pāris dienām esam apmetušies nometnē, lai sagatavotu atpakaļceļam indiāņus, kuri vairs nevar izturēt un ar nepacietību raujas mājup.

Neesmu uz viņiem apvainojies. Mēs iesim tālāk ar astoņiem dzīvniekiem - trīs apseglotiem mūļiem, četriem nastu nesējiem un vadoni, kurš liks pārējiem turēties kopā. Ar Džeku viss kārtībā, viņš kļūst jo dienas jo stiprāks, lai gan cieš 110 kukaiņiem. Pats esmu ērču un šo nolādēto knišļu sakosts. Relijs rada bažas. Viena kāja puisim apsaitēta, taču par atgriešanos viņš pat dzirdēt negrib. Pagaidām mums pārtikas pietiek un nav vajadzības iet kājām, bet, cik ilgi tā turpināsies, - nezinu. Var gadīties, ka dzīvniekiem nebūs ko ēst. Diez vai pārcietīšu ceļojumu labāk nekā Džeks un Relijs, bet man jāiztur. Gadi ņem savu tiesu, neskatoties uz visu aizrautību.

Pašlaik esam Beigtā Zirga nometnē, 11° 43' dienvidu platumā un 54° 35' rietumu garumā, kur man 1920. gadā nosprāga zirgs. No tā palikuši pāri vienīgi balti kauli. Šeit var peldēties, tikai kukaiņi liek to darīt lielā steigā. Neskatoties uz to visu, gadalaiks ir brīnišķīgs. Naktīs ļoti auksti, no rīta dzestrs, kukaiņi un karstums sāk nomākt no pusdienlaika, un no tā brīža līdz sešiem vakarā ciešam visīstākās mocības.

… Nevajag baidīties no neveiksmes…" Šī, aprakstītajām likstām par spīti, optimistiskā vēstule bija pēdējā vēsts no sapņotāja Persija Foseta astotās ekspedīcijas. Pulkvedis Foscts kopā ar saviem jaunajiem ceļabiedriem bez pēdām pagaisa necaurejamos Brazīlijas mūžamežos.

Tas arī ir viss, ko var pastāstīt par Zemes senākās civilizācijas meklētāja pēdējo ceļojumu. Neviena no daudzajām turpmākajām valdības vai atsevišķu entuziastu rīkotajām ekspedīcijām nevarēja papildināt šo vēstījumu nc ar vienu ticamu faktu. Līdz pat šai dienai Brazīlijas mežos nav atrastas nekādas sapņotāja un ceļotāja Persija Foseta pēdas.

Laiku pa laikam izplatījās sensacionālas baumas par to, ka pats Fosets vai viņa ceļabiedri redzēti kādā indiāņu ciematā, parādījās kāda pierakstīti Foseta stāsti par to, kas viņiem kavējis turpināt ceļu, visbiežāk tiek minēta nokļūšana indiāņu gūstā. Diemžēl šādu baumu pārbaude katru reizi apstiprināja, ka šiem stāstiem nav nekāda ticama pamatojuma. Cilvēku, kurš dedzīgi ticēja leģendām, tagad pašu apvija leģendas, kurās patiesības kripatiņas saaudās ar fantāziju.

Vai viņa pēdas kādreiz tiks atrastas? Pats Fosets pēdējā ceļojuma priekšvakarā teica: "Ja mums

neizdosies atgriezties, es negribu, lai mūsu dēļ riskētu glābšanas grupas. Tas ir pārāk bīstami. Ja mēs ar visu savu pieredzi neko nesasniegsim, diez vai citiem paveiksies vairāk. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cs precīzi nenorādu mūsu ceļu.

Vai mēs sasniegsim mērķi, vai atgriezīsimies mājās, vai noliksim tur savas galvas, viens ir skaidrs: Dienvidamerikas senā noslēpuma un, iespējams, aizvēsturiskas pasaules atslēga tiks atrasta tad, kad būs sameklētas un zinātniskai izpētei atklātas šīs senās pilsētas. Ka tās pastāv - esmu pārliecināts…"

Viņš bija pēdējais no lieliskajiem dažādu laiku ceļotājiem, kuru pēdas pagaisušas. Viņš bija pēdējais no pazīstamajiem pētniekiem, kuri pazuda bez vēsts, no tiem, kuru liktenis satrauca un satrauks arvien jaunas paaudzes. Ticēsim: neskatoties uz visām līdzšinējām Foseta meklējumu neveiksmēm, reiz tomēr pienāks diena, kad kaut kur - varbūt kādā indiāņu ciltī - atradīsies ceļotāja dienasgrāmata un citi viņa pēdējās ekspedīcijas materiāli, tad arī visos sīkumos varēs restaurēt viņa nepabeigtā ceļojuma norisi. Pagaidām nav apstrīdams tikai viens fakts: aizvēsturisko civilizāciju Foscts tā arī neatrada mūsdienu pētījumi liecina, ka Brazīlijā tā nekad nav bijusi, - taču uz visiem laikiem ierakstīja savu vārdu Dienvidamerikas vidienes izpētes un ģeogrāfijas vēsturē.

ViltvÄ rĹži un dubultnieki

N. Vasiļjevs Leģenda par Aleksandra I nāvi jeb Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča noslēpums

Krievijas imperators Aleksandrs I nomira 1825. gada 19. novembrī Taganrogā. Tāds ir valdnieka nāves oficiālais datums, kurš jau 165 gadus tiek pieminēts rakstos un visos Krievijas un ārzemju uzziņu krājumos un enciklopēdijās.

Taču ir zināms, ka šis datums ne reizi vien licis apšaubīts un pat kategoriski noliegts. Tautā radusies leģenda "pagarinājusi" imperatora Aleksandra mūžu līdz 1864. gada janvārim un saistījusi to ar Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča vārdu. Šī sevišķas sirsnības caurvītā leģenda, kuru viena paaudze saudzīgi nodod otrai, stāsta, ka Taganrogā imperators nav miris, tur apglabāts pavisam cits cilvēks, bet pats Aleksandrs I ilgi klejojis pa Krieviju, pēc tam gandrīz trīsdesmit gadus nodzīvojis Sibīrijā, saukdamies par Fjodoru Kuzmiču.

Ilgus gadus daudzās žurnālu publikācijās, brošūrās un grāmatās vēsturnieki par pareizu atzina vienīgi oficiālo Aleksandra I nāves datumu, kategoriski noliedza "izdomājumus" par imperatora un Sibīrijas sirmgalvja identitāti, apstrīdēja pa Krieviju klīstošās aplamās un absurdās baumas. Jāpiebilst, ka tautas leģendas oponentu rīcībā bija bagāts piezīmju, dienasgrāmatu, atmiņu, vēstuļu un citu dokumentu arsenāls, kura autentiskums, viņuprāt, nebija apšaubāms.

Un tomēr atradās pētnieki (diemžēl tādu bija maz, ļoti maz!), kuri pieļāva leģendā aprakstīto notikumu realitāti. Piebildīsim, ka viņi izmantoja to pašu bagātīgo dokumentu arsenālu!

Kādēļ radās un izrādījās tik dzīvotspējīga leģenda par Sibīrijas sirmgalvi? Kur meklējamas tās saknes? Kas to radīja? Bet ja nu stāsts pa Fjodoru Kuzmiču patiešām ir tikai vēsturiska leģenda, viena no tām, kas pārvērta caradēlu Dmitriju par Grišku Otrcpjevu, Pēteri III - par Jcmeļjanu Pugačovu, bet carienes Elizabetes Petrovnas meitu - par "kņazi" Tarakanovu?

Jautājumi, jautājumi, jautājumi… Mēs mēģināsim uz tiem atbildēt. Taču sākumā mums, tāpat kā citiem pētniekiem, nāksies mazliet atkāpties vēsturē un pirmām kārtām pievērst uzmanību Aleksandra I valdīšanas pēdējiem gadiem.

Tropavas diplomātiskajā kongresā, kurš notika 1820. gada oktobrī - decembrī, Austrijas kanclers Mctcrnihs, satiekoties ar Krievijas imperatoru, bija pārsteigts, cik ļoti pēdējais kopš 1813. gada izmainījies.

- Vai tad jūs nesaprotat, kādēļ es vairs neesmu tāds kā agrāk?- ar vieglu ironiju atbildēja Aleksandrs. - Pagājuši septiņi gadi. Tie man šķiet gadsimta garumā. Tagad cs neparko neizdarīšu to, ko izdarīju astoņsimt trīspadsmitajā… - Imperators apklusa, viņa gaišzilās acis salti iemirdzējās. - Nejau jūs, kņaz, esat mainījies, bet cs. Jums nekas nav jānožēlo. Par sevi to nevaru teikt.

Aleksandram bija taisnība. Viņš tiešām bija mainījies un vairs nespēja ar saviem darbiem atgriezties tajos laikos, kad viņš veica mērenas, tomēr liberālas un sabiedrības atbalstītas reformas… Lai gan arī tad, ātri aizrāvies ar valsts pārkārtojumu projektiem, viņš pirmās neveiksmes priekšā nolaida rokas, zaudēja ticību uzsāktajam darbam un krievu tautai, jutās vīlies, ieslīga melanholijā.

Bet par nožēlu runājot…

Aleksandra valdīšanas laiks Krievijā aizsākās ar traģisku lappusi - 1801. gada 11. martu, kad Pāvels 1 kļuva par muižnieku sazvērestības upuri.

Ziņa par tēva nāvi Aleksandru satrieca. Kā apgalvo laikabiedri, viņš krita histērijā.

- Man taču apsolīja, ka viņa dzīvībai briesmas nedraudēs! - viņš, apslāpēti elsodams, svaidījās pa istabu un nevarēja atrast sev vietu.

Grāfs Palēns, viens no Pāvela slepkavības organizētājiem un līdzdalībniekiem, ar pūlēm viņu

nomierināja. Kad Aleksandrs, nosaukdams sevi par tēva slepkavu, atteicās no troņa, sazvērnieki solīja viņam parādīt, kā straumēm līst visas cara dzimtas asinis…

Aleksandrs padevās.

Nebūdams apveltīts ar sevišķu gribasspēku, viņš pakļāvās liktenim, nedomājot (vai cenšoties nedomāt) par to, kādi pārbaudījumi gaida viņu nākotnē. Būdams Katrīnas II iemīļotais mazdēls, viņš tēva Gatčinas pilī valdošo kazarmu garu izjuta vismazāk - Aleksandrs uzturējās Katrīnas pilī ievērojamāko valstsvīru vidū (prātā gan no tā nepieņemdamais), klausījās nevis Gatčinas bungu rīboņu, bet diplomātu izsmalcinātās runas, skatījās nevis uz zaldātu ierindu, bet gan uz brīnišķīgiem aktieriem, kuri uz skatuves rādīja jaukas ainas no jaunākajām franču lugām… Cara ģimenē visi - kā māte, tā sieva un brāļi ar ģimenēm - sauca Aleksandru par "mūsu eņģelīti", kura labsirdība un mīlestība pret tuvāko "nav apšaubāma" (piezīmēsim, ka šis "eņģelis" Arakčejeva militāro apmetņu sakarā reiz izteicās tā: "Militārās apmetnes būs, kaut vai tālab nāktos visu ceļu no Čudovas līdz Pēterburgai noklāt ar līķiem!").

Tātad Aleksandrs uzkāpa tronī. Viņa pirmā parādīšanās Ziemas pilī jaunā imperatora statusā, ja var ticēt laikabiedriem, bija visai nožēlojama. "Viņš gāja lēni, ceļi it kā ļodzījās, mati bija izspūruši, acis saraudātas. Viņš raudzījās tieši uz priekšu, reizēm kā paklanīdamies nolieca galvu. Gaita un stāja atgādināja negaidīta likteņa trieciena nomāktu cilvēku. Likās, viņa seja pauž vienu domu: "Viņi visi izmantoja manu jaunību un pieredzes trūkumu, es tiku apkrāpts un nezināju, ka, izraudams scepteri no patvaldnieka rokām, nolemju viņa dzīvību neizbēgamām briesmām." Aleksandra prātu nomāca vainas apziņa, bezgalīgi pašpārmetumi par to, ka viņš nebija pratis paredzēt traģisko iznākumu. "Stundām ilgi," atcerējās viens no imperatora līdzgaitniekiem Ādams Čartorinskis, "viņš palika vientuļš un kluss, ar tukšumā vērstu šaudīgu skatienu un tādā stāvoklī atradās dienām ilgi, gandrīz nevienu nelaižot sev tuvumā." Depresija nonāca tik tālu, ka uz visiem padomnieka mierinājumiem viņš skumīgi atteica: - Nē, viss, ko jūs sakāt, man ir neiespējams… Man jācieš, nekas nespēj remdēt manas dvēseles mokas…

Tolaik viņam bija 23 gadi.

Tēvijas karš, kas beidzās ar Napoleona armijas pilnīgu sagrāvi un padzīšanu no Krievijas, Aleksandra valdīšanas laikam apvija zināmu cildenuma oreolu. Taču tas neturpinājās ilgi. Entuziasma un cerību laiks pagāja. Iestājās drūmie reakcijas gadi. Par plašās Krievijas impērijas faktisko valdnieku kļuva visvarenais favorīts Arakčejevs, nežēlīga politiska despotisma piekritējs. Viņš ziņoja imperatoram ne tikai par militāro apmetņu iluzoro labklājību, bet arī tādus faktus, kas iedvesa šausmas. Kaut vai detalizētais Čugujevas zemnieku 1819. gada jūnija - augusta sacelšanās nežēlīgās apspiešanas attēlojums!

Padevies tā laika Eiropā iecienītajam vispārējam misticismam, Aleksandrs meklēja mierinājumu reliģijā. Viņš centīgi ievēroja visas baznīcas ceremonijas, lūgšanas deva dvēselei šķietamu mieru. Viņš teica grāfienei Sologubai: - Garā paceldamies līdz Dievam, es atsakos no visām zemes baudām. Saucot palīgā Dievu, cs iegūstu to dvēseles mieru, kuru nemainītu nc pret kādiem pasaulīgiem labumiem.

Tajā laikā viņš iepazinās ar arhimandrītu Fotiju.

Tas bija rūdīts, cietsirdīgs nezvērs, kas apkaroja jebkuru brīvas domas izpausmi, viņš bija pazīstamā XX gadsimta tumsības kalpa Iliodora priekštecis. Ieguvis nelielu izglītību, Fotijs 25 gadu vecumā kļuva par mūku-garīdznieku. Viņa juceklīgie, nesaprotamie, toties aizrautīgie sprediķi piesaistīja daudzus cienītājus, kuru vidū izrādījās arī bagātā grāfiene Orlova česmenska, kurai turklāt bija plaši sakari.

Pielūgdama mūka garīdznieka "svētumu", viņa nodeva Fotija rīcībā ievērojamus līdzekļus un nodrošināja ietekmi augstākajās aprindās. Afēristam pavērās plats ceļš…

Viņa slava aizskanēja līdz Aleksandram. Mistisku noskaņu pārņemtais imperators ieinteresējās par Fotiju, uzaicināja to pie sevis uz pārrunām. Ja var ticēt Fotija piezīmēm (viņš atstāja "pēctečiem" savu autobiogrāfiju), mūka-gaiīdznieka vārdi atstājuši uz caru spēcīgu iespaidu. Cīnītājs par "svēto taisnību" runāja par tikumu pagrimšanu, par slepenām biedrībām un masoniem, kuri jāapkaro kā lielākais ļaunums,

par sazvērestībām un gaidāmās revolūcijas šausmām. Imperators it kā esot teicis: "Kungs, cik žēlīgs pret mani esi! Tu kā eņģeli no debesīm man atsūtīji savu svēto ar svarīgas patiesības vēsti! Esi žēlīgs pret mani, esmu gatavs visu vērst par labu un tavu svēto gribu izpildīt!"

Saruna nepalika bez sekām. Drīz vien tumsoņa kļuva par arhimandrītu - Novgorodas Jurjcvas klostera priekšnieku, bet valdnieks izdeva rīkojumu, kas aizliedza visas slepenās biedrības un masonu ložas. Visiem slepeno biedrību un masonu ložu biedriem vajadzēja zvērēt, ka viņi pārtrauks ķecerīgo darbību.

Bija 1825. gads.

Imperators Aleksandrs I mīlēja ceļot. Viņam bija neatvairāma tieksme braukt, pārvietoties - varbūt apstākļu maiņa un jauni iespaidi ienesa kaut kādu mieru satrauktajā dvēselē un uz laiku aizgainīja drūmās domas. Viņš izbraukāja visu Krieviju, pabija kaimiņvalstīs, un nu bija pienācis imperatora pēdējā ceļojuma laiks.

1825. gada 1. septembrī viņš izbrauca no Pēterburgas uz Taganrogu. Sīkāk par cara izbraukšanu no galvaspilsētas un uzturēšanos Taganrogā mēs pastāstīsim vēlāk, bet pagaidām tikai īsumā uzskaitīsim to, kas notika laikā no 1825. gada 1. septembra līdz 19. novembrim - Taganrogas drāmas dienai.

Imperators ieradās Taganrogā 13. septembrī. Drīz vien turp aizbrauca arī ķeizariene Elizabete Alekscjevna. Pilsētā pie Azovas jūras Aleksandrs bija uzturējies nepilnu mēnesi - un atkal viņu sauca ccļš! Cars devās vispirms uz Donas lejteci, pēc tam uz Krimu. Tur, Krimā, viņš saslima (pēc vienām ziņām - ar malāriju, pēc citām - ar vēdertīfu) un 5. novembrī atgriezās Taganrogā. Slimība ilga divas nedējas, un 1825. gada 19. novembrī kurjeri veda uz Pēterburgu vēsti par imperatora Aleksandra I pāragro nāvi… Šī ziņa nonāca galvaspilsētā pēc astoņām dienām.

29. decembrī sēru procesija devās ceļā no Taganrogas uz ziemeļiem. Un līdzi tai - precīzāk, to apsteidzot - lidoja baumas. Pagaidām tikai baumas, līdz leģendai bija vēl tālu… Droši vien tā arī nevienam nekad neizdosies noskaidrot šo baumu izcelsmi. Taču tās radās, vairojās, izplatījās pa visu Krievzemi līdz pat nomaļākajām sādžām. Par ko cilvēki runāja? Par to, ka "notiek blēdība", ka valdnieks ir dzīvs, bet zārkā ved cita cilvēka miesas…

Kara ministrijas kancelejas arhīvā kādreiz atradās interesants dokuments - galma cilvēka Fjodora Fjodorova pierakstīto dažādu baumu krājums. Tur to bija vairāk nekā piecdesmit, katra ar savu kārtas numuru. Šim unikālajam dokumentam bija samāksloti sarežģīts nosaukums: "Maskavas jaunumi jeb Jaunas patiesas un aplamas baumas, kuru patiesīgums un maldīgums vēlāk noskaidrosies, bet tagad nc par vienu nevaru galvot, taču nolēmu vaļasbrīdī pierakstīt…" Kā liecina krājums, baumu uzskaitīšana sākusies 1825. gada 25. decembrī. Ievēro, dārgo lasītāj: 25. dcccmbrī… Bet zārku uz Pēterburgu sāka vest 29. decembrī… Iznāk, ka "patiesās un aplamās" baumas līdz Maskavai nokļuva ātrāk nekā sēru procesija. Kā zināms, zārks ar "nelaiķa imperatora" līķi Maskavā ieradās tikai 3. februārī.

Kādas baumas "vaļasbrīdī pierakstīja" galma cilvēks Fjodors Fjodorovs? Iepazīsimies ar dažām.

Devītā: Valdnieks ir dzīvs, pārdots nebrīvē aiz robežām.

Desmitā: Valdnieks ir dzīvs, viņš vieglā laiviņā aizbraucis jūrā.

Vienpadsmitā: Valdnieka zārku ved kučieri, kuriem par vedumu samaksāts divpadsmit tūkstoši rubļu, kas ir visai aizdomīgi.

Maskavas policijmcistars Šuļgins un Maskavas ģenerālgubernators kņazs Goļicins ir šaubu pārņemti par to.

Divdesmitā: Vecais kņazs Jurijs Dolgorukovs pēc Aleksandra I svētlaimīgās nāves nevēlējās zvērēt nevienam no jaunajiem valdniekiem (?), pirms savām acīm nebija redzējis nelaiķa imperatora līķi.

Divdesmit ceturtā: Kad imperators brauca uz Taganrogu, viņu visu ceļu vajāja daudzi kungi, kas gribēja valdnieku nogalinātu. Divi no tiem kādā ciemā viņu panāca, bet nokaut neuzdrīkstējās. Tādēļ tauta spriež, ka valdnieku Taganrogā nogalināja padevīgi necilvēki, tas ir, kungi ar dižciltīgām dvēselēm, lielākie nelieši pasaulē.

Trīsdesmit pirmā: Kad zārku veda caur Maskavu, tur bija un skatījās arī ķesteris no kādas sādžas, bet, pārbraucis mājās, uz zemnieku jautājumu, vai valdnieku redzējis, viņš atbildēja: "Nekāda valdnieka nav, tur velnu veda, nevis valdnieku."

Trīsdesmit devītā: Kad valdnieks bija Taganrogā, pie viņa palātā atnāk daži zaldāti un prasa , ko valdnieks dara. Viņiem atbildēts, ka raksta, un tic aizgājuši, tāpat otrā dienā to pašu atbildi saņēmuši un aizgājuši. Tad ieradušies uz trešo nakti, viņiem atbildēts, ka valdnieks staigā pa istabām. Viens zaldāts aizgājis pie cara un teicis: "Šodien jūs nokaus, esiet gatavs." Tad valdnieks teicis zaldātam: "Vai gribi tikt nokauts manā vietā?" Zaldāts sacījis: "Negribu nc vienu, ne otru." Bet valdnieks solījis: "Tu tiksi apglabāts manā vietā, bet tava dzimta saņems bagātīgu atalgojumu." Tam zaldāts piekritis. Viņš uzģērbis cara mundieri, bet valdnieku izlaidis pa logu, zaldātam uzbrukuši necilvēki un nokāvuši to valdnieka vietā. Četrdesmitā (trisdesmit devītās variants): Kad Aleksandrs bija Taganrogā un tur ritēja Elizabetes Alekscjevnas pils celtniecība, tad cars piebraucis pie pils no pagalma puses, sargkareivis viņu apturējis un teicis: "Nekāpiet pār šo slieksni, tur jūs nošaus no pistoles." Valdnieks sacījis: "Vai tu, zaldāt, gribi manā vietā mirt, tevi paglabās kā caru, bet visa tava dzimta tiks atalgota." Kareivis piekritis, bet cars zaldāta mundieri nostājies postenī, bet zaldāts valdnieka šinelī un cepurē devies uz pili, seju ar šineļa atloku aizsedzis. Kā iegājis pirmajā istabā, tā pēkšņi uz viņu no pistoles izšāvuši, bet nav trāpījuši, zaldāts pagriezies, lai ietu atpakaļ, tad cits viņu cauršāvis, zaldātu aizstiepuši uz valdnieka sievas istabām un pateikuši, ka valdnieks ir visai nevesels, bet pēc tam zaldāts nomiris kā valdnieks. Bet īstais valdnieks nometis šauteni no posteņa, aizbēdzis, nav zināms, uz kurieni, bet rakstījis Elizabetei Aleksejcvnai, lai to zaldātu apglabā kā viņu.

Bez šaubām, šīs baumas no Fjodora krājuma ir visīstākie izdomājumi, kas izraisa smaidu, bet fakts paliek fakts: tauta neticēja imperatora nāvei - un kaut kas šo pārliecību uzturēja! Bet par to vēlāk.

Pamazām runas par Aleksandra šķietamo nāvi pieklusa, ar gadiem šī tēma it kā izsīka, tomēr sešdesmito gadu beigās - septiņdesmito gadu sākumā radās leģenda, ka par Dižo Svētīto dēvētā Sibīrijas sinngalvja Fjodora Kuzmiča personā miris neviens cits kā Aleksandrs I. Šī leģenda ir pelnījusi vislielāko uzmanību.

Atzīmēsim, ka publikācijas par Fjodoru Kuzmiču bija tik pārliecinošas, ka pievērsa paša Sinodes virsprokurora, nesamierināma reakcionāra K. Pobedonosceva uzmanību, un viņš izsūtīja draudīgu cirkulāru, kas pirmām kārtām visai garīdzniecībai aizliedza atbalstīt "aplamos izdomājumus par sirmgalvi".

Tikām tautas leģenda, kas ietvēra sevī "fantastiskus pieņēmumus un teiksmas" (pēc krievu vēsturnieka N.K. Šildera, fundamentālā četrsējumu darba "Imperators Aleksandrs I" autora, vārdiem), kļuva par diskusiju un pārrunu objektu. Tā aizrāva vēsturniekus, publicistus, pat kņazus, to skaitā Nikolaja I mazdēlu lielkņazu Nikolaju MihailoviČu. Lielākā daļa tā laika sacerējumu autori noliedza Aleksandra I un sirmgalvja Fjodora Kuzmiča identitāti. Tas ir saprotams: imperatora augšāmcelšanās šķita pārāk neticama.

Bet toreiz, 1825. gada 19. novembrī, viņš nemaz nenomira! Šo viedokli pauda daži (ļoti nedaudzi) pētnieki. Ieskatīsimies sevišķi ticamā grāmatā "Majestātiskais mistiķis", ko Londonā 1907. gadā sarakstīja kņazs V. Barjatinskis un kas pēc pieciem gadiem iznāca Krievijā.

Mēģināsim atrast atbildes uz trim jautājumiem: Vai Aleksandrs I grasījās atstāt troni?

Ja viņam bija tāds nolūks, vai viņš to īstenoja, atrazdamies Taganrogā, vai arī tur nomira, iecerēto neīstenojis?

Ja imperators nenomira, bet kā vienkāršs cilvēks atstāja Taganrogu, vai viņu var identificēt ar Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča personību?

1817. gada rudenī Aleksandrs 1 brauca pa Krieviju. Viņš apmeklēja arī Kijevu. Pirms izbraukšanas

no Kijevas 8. septembrī, kad pusdienu laikā pie galda sarunas skāra dažādu kārtu cilvēku, arī monarhu pienākumus, Aleksandrs noteiktā balsī piepeši paziņoja: - Ja kādam ir gods atrasties priekšgalā tādai tautai kā mūsējā, viņam briesmu brīdī pirmajam jāiet tām pretī. Viņam jāpaliek savā amatā tikai tik ilgi, cik to atļauj fiziskie spēki. Pēc to izsīkšanas viņam jāaiziet.

Imperatora adjutants A. Mihailovskis-Daņiļcvskis, kurš 1812. gada Tēvijas kara laikā bija M. Kutuzova virsadjutants, atcerējās: "Līdz ar šiem vārdiem imperatora sejā parādījās izteiksmīgs smaids."

Imperators turpināja: - Kas attiecas uz mani, pagaidām jūtos labi, bet pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, kad man būs piecdesmit…

"Te," turpināja virsadjutants, "daži klātesošie pārtrauca imperatoru un, kā jau var iedomāties, apgalvoja, ka arī sešdesmit gados viņš būs vesels un mundrs… Vai patiešām, es nodomāju, io* 291 valdnieks glabā sirdī domu par atteikšanos no troņa, kā to reiz darīja Kārlis Piektais? Lai kā tas būtu, šiem Aleksandra vārdiem jāpaliek vēsturē."

Tolaik Aleksandram bija četrdesmit gadu un lieliska veselība. Pēc mēneša imperators iegriezās Maskavā un piedalījās uzvarai 1812. gada Tēvijas karā veltītā pieminekļa - ansambļa pamatakmens ielikšanā Zvirbuļu kalnos. Iepriekšējā dienā viņš sarunājās ar pieminekļa autoru akadēmiķi Aleksandru Vitbergu un cita starpā teica: "Protams, cs nevaru cerēt, ka kaut ko ieraudzīšu." Tā arī notika. Nikolaja I valdīšanas laikā tempļa celtniecību pārtrauca, bet pašu Vitbergu izsūtīja uz Vjatku…

1819. gada vasarā Krasnoje Sclo notika lielkņaza Nikolaja Pavloviča komandētās 1. gvardes kājnieku divīzijas 2. brigādes ierindas skate. Pēc skates Aleksandrs pusdienoja pie brāļa. Nikolaja Pavloviča sievas Aleksandras Fjodorovnas, tolaik lielkņazcs, vēlāk ķeizarienes, piezīmēs ir šādas interesantas rindas: "Tas bija Krasnoje Sclo 1819. gada vasarā, kad reiz imperators Aleksandrs pēc pusdienām mūsmājās apsēdās starp mums abiem un intīmas sarunas laikā pēkšņi mainīja toni, kļuva ļoti nopietns un sāka izteikties, ka ir ļoti apmierināts, kā brālis no rīta komandējis uzticēto karaspēka daļu, jo kādreiz viņam nāksies uzņemties daudz lielāku atbildību, ka uzskata brāli par savu pēcteci un ka tas notiks daudz agrāk, nekā var iedomāties, vēl viņa dzīves laikā. Mēs sēdējām kā statujas ar aizvērtām mutēm un plaši atplestām acīm. Imperators turpināja: jūs esat pārsteigti, bet ziniet, ka mans brālis Konstantīns, kurš nekad nav interesējies par troni, ir stingrāk nekā jelkad apņēmies no tā oficiāli atteikties un nodot visas tiesības savam brālim Nikolajam un viņa pēctečiem… Kas attiecas uz mani, esmu nolēmis nolikt savas pilnvaras un attālināties no pasaules. Eiropai vairāk nekā jebkad vajadzīgi jauni monarhi, es vairs neesmu tāds kā agrāk un uzskatu par savu pienākumu laikus aiziet… Pamanījis, ka mēs esam gatavi izplūst asarās, viņš centās mūs nomierināt, uzmundrināt, teikdams, ka tas viss nenotiks uzreiz, līdz viņa nodoma īstenošanai paies vēl gadi." Šo nozīmīgo sarunu grāmatā "Imperatora Nikolaja Pavloviča uzkāpšana tronī" piemin arī barons M. Korfs. Viņš citē rindas no patvaldnieka Nikolaja I piezīmēm: "Apvērsuma mirklis, kas jūs tik ļoti baida, viņš (Aleksandrs I. - N. V.) teica, vēl nav pienācis, līdz tam paies varbūt desmit gadi, bet mans mērķis bija tikai savlaicīgi jūs pieradināt pie domas par neizmaināmo un neizbēgamo nākotni."

Tā paša gada rudenī, būdams Varšavā, Aleksandrs teica savam brālim Konstantīnam, Polijas karalistes vietvaldim: - Man tev jāpaziņo, brāl, ka gribu atteikties no troņa. Brīdinu tevi tādēļ, lai tu apsvērtu, kā rīkoties tādā gadījumā.

Konstantīns atbildēja: - Tad cs lūgšu jums otrā kambarkunga vietu. Kalpošu jums un, ja vajadzēs, zābakus tīrīšu. Tagad cs

to nevaru darīt, jo to uztvertu kā nelietību, bet, kad jūs vairs nebūsiet tronī, apliecināšu savu uzticību jums kā manam labdarim.

- Kad pienāks laiks atteikties no troņa, - teica Aleksandrs, - tad došu tev ziņu, un tu pats savas domas uzrakstīsi māmuļai Marijai Fjodorovnai.

1825. gada pavasarī Aleksandrs atkal ieminējās par atteikšanos no troņa - šoreiz sarunā ar Orānas princi, kurš bija ieradies Pēterburgā. Kā atzīmē vēsturnieks N. Šildcrs, princis šausminājās un centās imperatoru atrunāt, taču tas palika pie savām domām. Vēsturnieks norāda arī uz Aleksandra dīvaino klusēšanu par Konstantīna Pavloviča atteikšanos no troņa.

Atteikšanās formāli notika 1822. gadā, kad, atrazdamies Pēterburgā, Konstantīns nosūtīja imperatoram vēstuli.

"Nejūtu sevī ne tās spējas, nc to spēku, ne to garu, lai jelkad tiktu celts godā, uz kuru man līdz ar dzimšanu (Konstantīns bija Pāvela I otrais dēls. - N.V.) dotas tiesības, uzdrīkstos lūgt Jūsu Imperatorisko Augstību nodot šīs tiesības tam, kuram tās pienākas pēc manis, un ar to pašu uz visiem laikiem nostiprināt mūsu valsts stabilitāti."

Tikai apmēram pēc trim nedēļām Aleksandrs atbildēja brālim ar īsu vēstuli: "Dārgais brāli. Ar pienācīgu uzmanību lasīju Jūsu vēstuli. Vienmēr esmu pratis cienīt Jūsu labestīgās dvēseles cēlās jūtas, šī vēstule mani neizbrīnīja. Tā man apliecināja Jūsu patieso mīlestību pret valsti un rūpes par tās nesatricināmo mieru. Pēc Jūsu lūguma šo vēstuli parādīju mūsu dārgajai mātei. Viņa to lasīja ar tādām pašām atzinības jūtām kā es. Mums abiem, cienot Jūsu norādītos iemeslus, atliek dot pilnīgu brīvību sekot Jūsu nemainīgajai izveici, lūdzot Dievu, lai viņš svētī tik cēla nodoma sekas."

- Ar to, - piezīmē N. Šilders, - lieta pagaidām apstājās. Tikai 1823. gadā imperators Aleksandrs, paredzēdams drīzu nāvi, vēlējās abu brāļu vienošanos nostiprināt ar likuma spēku.

Kā viņš to izdarīja?

Nekā!

Tikai pēc dažiem mēnešiem "tuvas nāves priekšnojautu pārņemtais" Aleksandrs lika metropolītam Filarctam sagatavot manifestu par lielkņaza Nikolaja Mihailoviča iecelšanu troņmantnieka kārtā, ielika to aizzīmogotā aploksnē, uz kuras pašrocīgi uzrakstīja: "Glabāt Uspenskas katedrālē kopā ar valsts aktiem līdz manam pieprasījumam, bet manas nāves gadījumā Maskavas eparhijas arhierejam un Maskavas ģenerālgubernatoram atvērt to Uspenska katedrālē pirms jebkurām citām darbībām."

Filarets brīnījās par tādu noslēpumainību: kā saskaņot uzkāpšanu tronī, kas visticamāk notiks Pēterburgā, ar manifestu, kurš slepenībā glabājas Maskavā? Pēc viņa uzstājīgā ierosinājuma tika sagatavotas trīs manifesta kopi jas, kuras nosūtīja uz Pēterburgu - uz Valsts domi, Sinodi un Senātu.

Daudzi pētnieki uzskata, ka Aleksandra rīcība šajā lietā bija ļoti mīklaina. Grāmatas "Imperators Aleksandrs I un sirmgalvis Fjodors Kuzmičs" autors G. Vasilies diezgan skaidri liek saprast, ka imperators atradies tuvu prāta aptumsumam, un pamato savu viedokli ar laikabiedru apgalvojumiem, ka tolaik valdnieks atradies "gluži kā dvēseles aptumsumā", kuru Meternihs savās piezīmēs sauc par "dzīves pagurumu".

Tomēr var apgalvot, ka psihisku traucējumu (tādā nozīmē, kā uzskata G. Vasiličs) nebija. Par to liecina imperatora turpmākā darbība - līdz pat Taganrogas drāmai. Kas attiecas uz "dvēseles aptumsumu" un "dzīves pagurumu", tāpat arī aizraušanos ar arhimandrītu Fotiju, tad tas viss saderas ar imperatora dvēselē pakāpeniski briestošo misticisma ietekmē radušos nodomu attālināties no šīs pasaules.

Jāatzīmē, ka manifesta par Nikolaja Pavloviča iecelšanu troņmantnieka kārtā izsludināšana jau pati par sevi bija diezgan izšķirīgs solis. Aleksandrs, kurš neizcēlās ar stipru gribu, šaubījās. Viena lieta bija sarunas par atteikšanos no troņa radinieku un tuvu draugu lokā, bet pavisam kas cits - manifesta publicēšana, to viņš uztvēra kā prologu paša publiskai aiziešanai no troņa.

Pievērsīsim uzmanību rindām Nikolaja Pavloviča dzīvesbiedres ķeizarienes Aleksandras Fjodorovnas dienasgrāmatā, kas tapušas 1826. gada 15. augustā kronēšanas laikā Maskavā: "Liekas,

vienmēr, redzot tautu, es atcerēšos, kā nelaiķa imperators, par savu atkāpšanos runādams, teica: "Kā es priecāšos, kad redzēšu jūs braucot man garām, un, atrazdamies pūlī, kliegšu jums "urā!"." " Tātad - vai imperatoram Aleksandram bija nodoms atstāt troni un attālināties no sabiedrības?

Uz šo jautājumu varam pārliecinoši atbildēt: jā, neapšaubāmi, viņš gribēja atteikties no troņa.

Var uzskatīt, ka 1825. gada pavasarī un vasarā Aleksandrs izjuta tādu enerģijas pieplūdumu, kas ļāva viņam īstenot savu nodomu aiziet no valsts lietām. Un viņš sāka rīkoties!

1. septembrī viņš izbrauca no Pēterburgas uz Taganrogu.

Aizbraukšana bija saistīta ar imperatora laulātās draudzenes Elizabetes Aleksejevnas veselību. Ārsti uzstājīgi ieteica viņai ziemu pavadīt dienvidos. Neviens gan neieteica tieši Taganrogu, ārsti rekomendēja Itāliju, Dicnvidfranciju vai - sliktākajā gadījumā - Krievijas dienvidus (piemēram, Krimu). Diez vai kāds ārsts, par Krievijas dienvidiem runādams, iedomājās Azovas jūras piekrasti, kurā valdīja vēji, bet ziemā - sals un sniegputeņi. Acīmredzot Taganrogu izvēlējās pats imperators, kurš tur pabija jau 1818. gada maijā.

Lai kā tas būtu, brauciens sākās, turklāt, kā atzīmē G. Vasiličs, "gluži ārkārtējos apstākļos".

Tālajā ceļā Aleksandrs devās viens, bez svītas. Viņš atstāja savu Kamennijostrovas pili. Bija nakts.

Galvaspilsētas ielas bija tukšas. Uz Troickas tilta valdnieks pavēlēja kučierim Iļjam Baikojam apstāties, pārmeta krustu Petropavlovskas katedrāles virzienā un, par Ziemas pili un Ņevas krastmalu priecādamies, noteica: - Cik skaists skats, cik brīnišķīga pils!

"Varēja manīt," atcerējās kučieris, "ka šos vārdus viņš izteica ar dziļām jūtām un slēptu priekšnojautu…"

Piektajā stundā ekipāža piebrauca pie Aleksandra Ņevska klostera. Pie ieejas imperatoru sagaidīja metropolīts Scrafims, arhimandrīti, mūki. Aleksandrs ar naģeni galvā, ģērbies šinelī un garos svārkos, bez zobena, steidzīgi izkāpa no ratiem, noskūpstīja krustu un, apslacīts ar svētīto ūdeni, saņēma metropolīta svētību. Pavēlējis aiz sevis aizslēgt vārtus, viņš devās uz katedrāli. Mūki dziedāja psalmu: "Žēlo, Dievs, cilvēkus savus." Iegājis katedrālē, valdnieks apstājās pie Aleksandra Ņevska svētbildes.

"Kad pienāca laiks dziedāt Svēto evaņģēliju," raksta vēsturnieks N. Šildcrs, "imperators, tuvodamies metropolītam, ar vārdiem: "Nolieciet man evaņģēliju uz galvas," - nometās zem evaņģēlija uz ceļiem."

Pēc lūgšanas imperators noskūpstīja Aleksandra Ņevska svētbildi un paklanījās visiem klātesošajiem.

Metropolīts stādīja imperatoram priekšā "cienījamo tēvu Alekseju". Tas uzaicināja valdnieku pagodināt ar apmeklējumu viņa pieticīgo celli.

Imperators ielūgumu pieņēma.

Cellē Aleksandra skatienam atklājās nomācoša aina: grīda un visas sienas līdz pusei bija pārklātas ar melnu audeklu. Kreisajā pusē pie sienas atradās krucifikss, pie pretējās sienas stāvēja garš, melns koka sols. Drūmo vientuļnieka mītni blāvi apgaismoja svētbilžu lampiņa. Mūks-askēts noslīga krucifiksa priekšā un, uzrunādams savu augsto viesi, teica: -Valdniek, lūdzies.

Aleksandrs trīsreiz zemu paklanījās, bet mūks, paņēmis krustu, svētīja imperatoru.

Imperators pusbalsī jautāja metropolītam: - Vai šeit ir visa viņa manta? Kur viņš guļ? Es neredzu gultu Metropolīts atbildēja: - Viņš guļ uz grīdas šī krucifiksa priekšā.

Mūks, šos vārdus izdzirdis, teica: - Nē, valdniek, man ir gulta. Iesim, es parādīšu.

Viņš aizveda Aleksandru aiz šķērssienas. Tur, mazītiņā istabiņā, uz galda stāvēja melns zārks, kurā

atradās sveces un citi apbedīšanas piederumi.

- Skaties, - bilda tēvs Aleksejs, - tā ir mana gulta. - Brīdi klusējis, piebilda: - Un ne tikai mana. Tā ir mūsu visu gulta. Tajā mēs visi, valdniek, apgulsimies un dusēsim ilgi.

Aleksandrs izgāja no celles.

Kāpdams ratos, viņš pacēla asaru pilnās acis pret debesīm un, vēlreiz vērsdamies pie metropolīta un mūkiem, teica: "Aizlūdziet par mani un manu sievu." Līdz pat vārtiem viņš brauca ar kailu galvu, bieži atskatījās, klanījās un, uz katedrāli raudzīdamies, meta krustus.

Izbraucot no Pēterburgas, Aleksandrs pavēlēja kučierim apstāties pie pilsētas vārtiem, piecēlās kājās un, pagriezies atpakaļ, domīgi raudzījās uz pilsētu, it kā atvadīdamies no tās. "Vai tās bija. skumjas priekšnojautas, ko uzvēdīja tikšanās ar mūku, vai cieša apņemšanās vairs neatgriezties imperatora tronī kurš var šo mīklu atminēt?" raksta vēsturnieks.

Te jāatgādina kāds visai interesants apstāklis. Stāstot par imperatora vizīti klosterī, ārzemju vēsturnieki norāda, ka Aleksandrs pirms aizbraukšanas no Pēterburgas piedalījies piemiņas dievkalpojumā (gfyb[blf). Vēsturnieks N. Šildcrs šajā sakarā raksta, ka, nezinot pareizticīgo dievkalpojumu norisi un jēgu, ceļā pavadīs šanas aizlūgums sajaukts ar piemiņas dievkalpojumu. Taču nevar nebrīnīties par to, ka profesors M. Bogdanovičs savā Aleksandra I dzīves aprakstā… apgalvo to pašu, ko ārzemnieki!

Te jātiek skaidrībā: kas l. septembra vēlā naktī katedrālē piedalījās noslēpumainajā dievkalpojumā?

Metropolīts, arhimandrīti, mūki. Nebija neviena no svītas (tā pievienojās imperatoram vēlāk, ceļā), neviena no laicīgās pasaules cilvēkiem - un vēl jo mazāk no ārzemniekiem, kuri varētu sajaukt ceļā pavadīšanas aizlūgumu ar piemiņas dievkalpojumu. Kaut gan, lai cik liels nesapraša pareizticīgo rituālos ārzemnieks būtu, diez vai viņam ienāktu prātā, ka, valdnieku ceļā pavadot, notur piemiņas dievkalpojumu (mese dc morts), nevis aizlūgumu (Te Dcum).

Kas gan varēja ārzemniekiem un pareizticīgajam profesoram sniegt informāciju par to, ka notika tieši piemiņas dievkalpojums, nevis aizlūgums? Protams, tikai klātesošie! Bet viņi visi taču bija pareizticīgās baznīcas pārstāvji un nevarēja sajaukt dievkalpojumus! Vai tad Bogdanovičs nebūtu labojis ārzemju kolēģu kļūdu, ja viņa rīcībā nebūtu ziņu, ka notika tieši piemiņas dievkalpojums? Visbeidzot, tas, ka Aleksandrs, kurš bieži uz ilgu laiku aizbrauca no Pēterburgas un savas reliģiozitātes dēļ katrreiz pirms došanās ceļā kopā ar tuviniekiem piedalījās aizlūgumā, šoreiz ieradās klosteri vēlu naktī viens pats, turklāt lika aiz sevis aizslēgt vārtus - vai šis fakts nenorāda uz nakts notikumu īpašo nozīmību? Tas vedina uz dīvainām pārdomām. G. Vasiličam taisnība: aizbraukšana no Pēterburgas notika patiešām "pilnīgi ārkārtējos apstākļos".

Aleksandrs ieradās Taganrogā 13. septembrī. Pēc desmit dienām tur ieradās arī Elizabete Alckscjevna. Līdz ar ķeizarienes ierašanos pieticīgajā Taganrogas pilī sākās klusa, mierīga dzīve.

Tā turpinājās nepilnu mēnesi. Imperatoru atkal pārņēma viņam raksturīgās alkas pēc "vietas maiņas".

11. oktobrī viņš aizbrauca uz Donas karaspēka zemi, kur uzturējās līdz 15. oktobrim, tad pēc Novorosijskas ģenerālgubernatora grāfa M. Voroncova ielūguma devās uz Krimu.

20. oktobrī ģcnerāladjutanta 1. Dibiča, galma ārsta J. Villijē, doktora D. Tarasova un ratu meistara Solomkas pavadībā imperators izbrauca no Taganrogas uz Krimu. Pirmajās dienās viss noritēja veiksmīgi, Aleksandrs bija jautrs un runīgs. Apmeklēja Mariupoli, Simferopoli, Gurzufu, Ņikitas dārzu un Oriandu.

Lūk, ko šai sakarā raksta N. Šildcrs: "Tur acīmredzot Aleksandrs atrada to Eiropas stūrīti, par kuru kādreiz sapņoja un kurā gribēja apmesties uz visiem laikiem. Vispār kopš pārbraukšanas uz Taganrogu šķita, ka valdniekā atkal atmodušies agrākie sapņi un nodomi nodoties tikai personīgajai dzīvei. "Es drīz pārcelšos uz Krimu," Aleksandrs runāja, "es dzīvošu kā godīgs cilvēks. Esmu nokalpojis 25 gadus, un zaldātu pēc tik ilga dienesta atvaļina…"

Pabijis Alupkā pie Voroncova, Aleksandrs aizgāja līdz Baidarai, no kurienes kopā ar Dibiču ratos

devās uz Balaklavu.

No Balaklavas imperators aizbrauca līdz vietai, kur sākās ceļš uz J' .a klosteri. Tur viņš atkal sēdās zirgam mugurā un, paņēmis līdzi feldjēgeru Godcfroā, palaidis svītu uz Sevastopoli, mundieri, bez šineļa devās uz klosteri. Tas notika 27. oktobrī sešos pēcpusdienā. Diena bija jauka un silta, bet pievakarē sāka pūst vējš un laiks kļuva stipri vēsāks. N. Šilders apgalvo: "Nav šaubu, ka imperators Aleksandrs saaukstējās šīs neuzmanīgās izjādes laikā, tādējādi 27. oktobra nogurdinošie pārbraucicni kļuva par nāvējošās kaites cēloni."

Aprakstot imperatora braucienu uz Jura klosteri, vēsturnieks sapinas pretrunās. Viņš pats atklāti atzīstas: "Jāteic, ka stāstus par Aleksandra dzīves pēdējiem mēnešiem grūti saskaņot: uz katra soļa sastopamas pretrunas, kaut kas līdz galam nepateikts, acīm redzamas neprecizitātes un pat aplamības." īpašu uzmanību pievērsīsim apstāklim, ka tieši no šī datuma, 27. oktobra, ko uzskata par imperatoram liktenīgās saaukstēšanās dienu, pretrunas laikabiedru atmiņās kļūst ārkārtīgi asas. Piemēram, divi šīs dienas apraksti.

Cienījamā galma ķirurga D. Tarasova "Manas dzīves atmiņas" lasām: "Satumsa, un aukstais vējš pieņēmās spēkā, kļuva brāzmains, bet imperators joprojām neatgriezās (no Jura klostera. - N. V.). Viņu gaidošie vietējie varasvīri un svīta sāka uztraukties, nezinot, ar ko imperatora aizkavēšanos izskaidrot. Admirālis Greigs pavēlēja policijmeistaram ar lāpām steigties imperatoram pretī, lai apgaismotu viņam ceļu. Beidzot tieši astoņos valdnieks ieradās. Zālē pieņēmis admirāli Grcigu un komandantu, Aleksandrs devās taisnā ceļā uz kabinetu, pavēlēja ātrāk pasniegt tēju, taču no pusdienām atteicās…"

Grāmatā "Aleksandra I dzīves pēdējās dienas", ko 1827. gadā izdeva Zaikins, rakstīts: "Vakarā, desmitajā stundā, lāpu gaismā ieradās (Aleksandrs. - N.V.) Sevastopolē, apmeklēja Dieva svētnīcu un lāpu gaismā pieņēma jūras pulku parādi. Tad prasīja pusdienas, taču neko neēda, bet noņēmās ar rīkojumiem nākamajai dienai."

Lielāku pretrunu kā šajos divos ziņu avotos grūti iedomāties. Turklāt pirmais ir aculiecinieka atmiņas, otrais - oficiāls apraksts.

Kas notika turpmākajās dienās?

Tarasovs tās sīki apraksta, pasvītrojot, ka valdnieks par jebkādiem veselības traucējumiem nevienam nesūdzējās, viņš "likās pilnīgi vesels, bija jautrs" utt.

Bet "Imperatora Aleksandra slimības vēsture un pēdējās dzīves dienas" (izdota franču valodā, autors nezināms) apgalvo, ka "turpmākajās dienās slimība pasliktinājās". Starp citu, šis dokuments ir diezgan mīklains: kas un kad to rakstīja? "Slimības vēstures" kopējais stils rada iespaidu, ka tās autors (pretēji ārstu liecībām) speciāli cenšas pierādīt, ka valdnieks saaukstējās Sevastopolē.

"Slimības vēsture", bez šaubām, uzrakstīta pēc 19. novembra. Var droši teikt, ka tās autors nebija valdnieka, bet gan viņa sievas svītas sastāvā un jebkurā gadījumā pilī nedzīvoja. Dokumenta beigās raksturīgs teikums: "Es rakstu nevis sabiedrībai, bet sev un saviem draugiem." Tāds apgalvojums nesaskan ar faktu, ka "Slimības vēsturi" atrada … valsts arhīvā. Tas drīzāk izskatās pēc memoranda, kas uzrakstīts pēc īpaša pasūtījuma un saskaņā ar "visticamākajām ziņām", kā norādīts virsrakstā, bet nekādā ziņā nav "piezīmes sev un draugiem".

3. novembrī ceļā no Krimas uz Taganrogu Znamenskas sādžā netālu no Orchovas imperators sagaidīja feldjēgcru Maskovu ar dokumentiem no Pēterburgas. Paņēmis papīrus, Aleksandrs pavēlēja Maskovam pavadīt viņu uz Taganrogu. Ceļā Maskova kučieris sāka trenkt zirgus, turklāt tā, ka pagriezienā braucējs izkrita no ratiem un, atsities ar galvu pret zemi, palika nekustīgi guļam. Imperators pavēlēja doktoram Tarasovam nekavējoties sniegt palīdzību cietušajam. Taču bija jau par vēlu. Maskovam trieciens bija nāvējošs.

Uzklausījis ārsta ziņojumu par kurjera nāvi, imperators sa​rūgtināts teica: - Kāda nelaime, ļoti žēl šī cilvēka!

"Tajā pašā laikā," Tarasovs atmiņās raksta, "es nevarēju nepamanīt neparasto izteiksmi valdnieka sejā, kuru daudzu gadu gaitā biju labi iepazinis, tajā varēja saskatīt kaut ko uzbudinātu un slimīgu, kas liecināja par drudža drebuļiem."

4. novembrī septiņos vakarā imperators ieradās Mariupolē. Desmitajā stundā viņš pasauca galma ārstu Villijē, kurš atrada valdnieku drudža lēkmē.

Tarasovs alzīmč: "Viilijč bija ārkārtīgi uztraucies par valdnieka stāvokli… un uzdrīkstējās iedot valdniekam glāzi stipra punša ar rumu, apguldīja viņu gultā un pēc iespējas siltāk apsedza."

No rīta Villijē ierosināja imperatoram palikt Mariupolē, taču tas nepiekrita: viņš steidzās pie laulātās draudzenes, kura gaidīja vīru ierodamies 5. novembri, - tā bija norādīts iepriekš noteiktajā maršrutā. 5. novembra rītā pēc drudža lēkmes viņš jutās vārgs un noguris. Desmitos no rīta slēgtā karietē ar lāčādas pārsegu, ģērbies siltā šinelī, viņš izbrauca no Mariupoles. Taganrogā Aleksandrs ieradās 5. novembrī ap septiņiem vakarā.

No šī datuma savu dienasgrāmatu - žurnālu - sāk rakstīt kņazs P. Volkonskis.

Paši svarīgākie dokumenti, kas attiecas uz Taganrogas drāmu un var apliecināt Aleksandra nāvi šajā pilsētā, ir P. Volkonska dienasgrāmata, galma ārsta J. Villijē, doktora D. Tarasova un ķeizarienes Elizabetes Alcksejcvnas piezīmes. Pārdomas izraisa "Slimības vēsture" (jau minētais tulkojums no franču valodas). Ja, pamatojoties uz šiem dokumentiem, secīgi aprakstītu katras dienas notikumus, tad nevar neievērot, ka tie vai nu papildina viens otru, vai ir pilnīgi pretrunīgi. Tieši šim apstāklim jāpievērš uzmanība.

Par nakti no 5. uz 6. novembri Villijē raksta: "Nakts pagāja nelāgi. Atteicās no zālēm. Viņš dzen mani izmisumā. Baidos, ka tādai ietiepībai var būt sliktas sekas."

Turpretī Elizabete Aleksejevna atzīmē: "Piektdienas rītā viņš atsūtīja man ziņu, ka nakti pavadījis labi." Tikpat pretrunīgu liecību Villijē vārdiem sniedz arī Volkonska pieraksti.

Aprakstot 6. novembri, Volkonskis nonāk pretrunās ar Villijē un Elizabeti, kuru liecības savukārt ir savstarpēji pretrunīgas. Volkonskis apgalvo, ka viņš kopā ar Villijē palicis pie valdnieka. Ķeizariene raksta, ka Villijē bijis viens, tad atnākusi viņa un pierunājusi valdnieku iedzert zāles. Volkonskis ieradies daudz vēlāk. Villijē ne ķeizarienes, nc Volkonska klātbūtni nepiemin. Ārsts savās īsajās piezīmēs varēja arī viņus nepieminēt I .iču būtu dīvaini, ja ķeizarieni nepieminētu Volkonskis savā dienasgrāmatā - oficiālā žurnālā, kurā atzīmētas visas Aleksandra tikšanās ar laulāto draudzeni. Nc mazāk dīvaini ir arī Elizabetes apgalvojumi, ka viņa palikusi pie imperatora divatā ar Villijē, bet Volkonskis atnācis daudz vēlāk.

Kņaza un Elizabetes Alcksejevnas atmiņās atšķirīgi aprakstīts vēl kāds fakts. Volkonskis raksta, ka "zāles atstāja spēcīgu iespaidu un valdnieks jutās labāk, bija diezgan priecīgs, apmierināts ar zālēm… Ļāva pasaukt ķeizarieni, kura palika viena pati pie viņa augstības līdz pulksten četriem vakarā."

Turpretī ķeizariene apgalvo: "Mēs palikām vieni no pulksten četriem līdz septiņiem vakarā, kad viņš man sacīja, lai viņu atstāju, jo sākas zāļu iedarbība. Es teicu: "Vai cs jūs redzēšu?" "Jā, šovakar." Tā kā viņš vēl pēc deviņiem nebija mani aicinājis, liku pasaukt Villijē, kurš man tcica, ka zāles iedarbojušās labi, valdnieks vēlāk aizmidzis un joprojām guļ. Villijē sāka priecīgi tērzēt, beigās cs liku viņam pateikt valdniekam, ja viņš to pēc pamošanās redzēs, ka ir jau vēls un es eju gulēt."

10. novembrī Volkonskis savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Valdnieks pavadīja nakti mierīgi, bet pret rītu kļuva sliktāk. Astoņos no rīta ieņēma sešas caurejas zāļu tabletes, bet pulksten vienpadsmitos, savu vajadzību pēc piecēlies no gultas, viņš krita ģībonī un zaudēja spēkus. Visu dienu turpinājās drudzis, pret vakaru sākās stipra svīšana un nemaņa, viņš gandrīz nemaz vairs nerunāja." Šīs Volkonska rindas krasi atšķiras no Elizabetes stāstītā: viņa apgalvo, ka imperatoram dienā bijis nelāgi, bet pievakarē (tas ir, tad, kad, pēc Volkonska vārdiem, imperators krita "nemaņā" un "gandrīz nemaz vairs nerunāja") "valdnieks, apmainījis veļu, sūtīja pēc manis, gulēja savā kabinetā uz dīvāna un izskatījās pārsteidzoši labi salīdzinājumā ar to, kā viņš izskatījās dienā."

Šīs rindas liecina, ka Volkonska apgalvojumi nav patiesi. Kas attiecas uz galma ārstu, tad 10. novembrī viņš raksta zīmīgas rindas: "Kopš astotā datuma ievēroju, ka viņu nodarbina un satrauc kaut kas vairāk nekā paša izveseļošanās."

Starp citu, "Slimības vēsturē" par šo dienu ir ziņas, kas pilnīgi nesaskan ar Volkonska un ķeizarienes vārdiem, toties zināmā mērā apstiprina Villijē apgalvojumu, ka valdnieks bija par kaut ko norūpējies: "Nakts bija nelāga, bet desmitā novembra rītā stāvoklis uzlabojās. Runājot ar ārstiem, imperators izteicās: jārēķinās ar maniem nerviem, kas tāpat jau satraukti, bet zāles tos uzbudinās vēl vairāk." Ķeizarienes 11. novembra piezīmes apstiprina imperatora veselības stāvokļa uzlabošanos un beidzās tā: "Ap pieciem liku ataicināt Villijē un jautāju viņam, kāds ir stāvoklis. Villijē bija priecīgs, teica, ka viņam (imperatoram) ir drudzis, bet ka man pie viņa jāieiet, ka viņš vairs nav tādā stāvoklī kā vakar."

Atceries, lasītāj, šo datumu -11. novembri. Tieši šajā dienā ķeizarienes piezīmes apraujas!

12. novembrī galma ārsts raksta sekojošas rindas, kas sākas ar dīvainu frāzi: "Kā atminos, šajā naktī cs izrakstīju zāles nākošajam rītam, ja mums izdosies ar viltību pārliecināt viņu tās ieņemt. Tas ir cietsirdīgi. Nav tādas cilvēka varas, kas spētu šo cilvēku padarīt saprātīgu. Esmu nelaimīgs!"

Liriskais izsauciens ("kā atminos") nav gluži saprotams, bet - Dievs ar to! Interesanti salīdzināt ierakstu Volkonska dienasgrāmatā "Pret vakaru kļuva labāk" ar "Slimības vēstures" rindām: "Pievakarē drudzis pastiprinājās tā, ka nevarēja negaidīt briesmas."

14. novembrī Volkonskis dienasgrāmatā raksta: "No rīta drudzis pierima, un viņa augstība izpildīja visu rīta tualeti un skuvās. Pusdienlaikā atkal sākās spēcīgs drudzis, un kakls aiz ausīm manāmi pietvīka, tāpēc Villijē kungs un Stofregens ieteica tur pielikt dēles, taču valdnieks par to pat dzirdēt negribēja. Gan ārsti, gan ķeizariene un cs visādi pierunājām un lūdzām, taču viņš visus atraidīja, pat ar niknumu vēlēja likt mierā, jo nervi jau tāpat satraukti un vajadzētu censties tos nomierināt, nevis uztraukt ar tukšām runām par muļķīgām zālēm."

Villijē šai dienā rakstīja īsi, bet interesanti: "Viss ir ļoti slikti, lai gan viņš nemurgo. Gribēju ar dzērienu viņam iedot a c c i d c m u r i a t i q u e, bet kā parasti tiku aizraidīts. "Ejiet projām." - Es sāku raudāt, un viņš, to ieraudzījis, teica: "Panācict šurp, mans dārgais draugs. Es ceru, ka jūs par to uz mani nedusmojaties. Man ir savi iemesli."

4. novembrī deviņos vakarā valdnieks pirmoreiz lika pasaukt doktoru D. Tarasovu. Doktors raksta: "Jāteic, ka imperatora slimības laikā es līdz šim pilī nebiju bijis, bet par viņa augstības veselības stāvokli sīki zināju pa daļai no baroneta Villijē, kurš, man šķiet, negribēja laist mani pie imperatora, pa daļai no galma ārsta Stofregcna."

Interesanti, ka, sākot ar pirmo dienu, kad Tarasova piezīmes ieņem svarīgu vietu mūsu vēstījumā, tās nonāk pretrunā ar Volkonska rakstīto. Kņazs raksta, ka bezsamaņa sākusies astoņos vakarā, Tarasovs apgalvo, ka tas noticis septiņos rītā, kad imperators gribējis skūties. Volkonskis raksta, ka uz ķeizarienes lūgumu pieņemt svēto vakarēdienu viņš atteicis: "Vai tad man draud briesmas?", ko ķeizariene noliegusi: "Nē." Tarasovs šo epizodi apraksta tā: Uz ierosinājumu pieņemt svēto vakarēdienu Aleksandrs atbildēja ar pretjautājumu: "Kas jums teica, ka esmu tādā stāvoklī, kad man jau vajadzīgas šīs zāles?" - "Jūsu galma ārsts Villijē, " atbildēja ķeizariene.

15. novembrī Volkonskis rakstīja: "Drudzis ilga līdz četriem rītā. Sešos viņa augstībai kļuva sliktāk, par ko cs nekavējoties ziņoju viņas augstībai, kura, atnākusi pie valdnieka, tūlīt atgādināja par garīdznieku, un tajā pašā laikā Villijē kungs pavēstīja valdniekam par viņam draudošajām briesmām. Viņa augstība lika pasaukt garīdznieku un, noklausījies grēksūdzes aizlūgumu, lika visiem iziet. Kad visi bija izgājuši, valdnieks izsūdzēja grēkus, bet pēc tam lika garīdzniekam saukt ķeizarieni, kurai līdzi atkal ienācu cs, ģenerāladjutants Dibičs, dakteri Villijē, Stofregens, Tarasovs un kambarkungi. Valdnieks atļāvās pievienoties svētajam Noslēpumam, ar ko viņa augstību apsveica. Garīdznieks lūdza valdnieku neatteikt mediķu palīdzību, ļaut pēc vietējās

paražas pielikt dēles. Lūgdams valdnieku nezaudēt laiku, garīdznieks ar krustu rokās nometās ceļos.

Valdnieks teica: "Piecelieties!" - un, noskūpstījis garīdznieka krustu, sacīja, ka nekad nav izjutis lielāku svētlaimi kā pašlaik… Tā kā drudzis nerimās, bet, gluži otrādi, pieņēmās spēkā, ārsti ieteica dēles; viņa augstība, kopš tā brīža neko nenoraidījis, lietoja visas pasniegtās zāles; sāka ar dēlēm, trisdesmit piecas pielika aiz ausīm abās pusēs, tas turpinājās diezgan ilgi un asinis tika izsūktas pietiekami daudz; drudzis gan mazinājās, bet nc uz ilgu laiku, un pret nakti atkal kļuva vēl sliktāk."

Volkonska žurnālu apstrīd doktora Tarasova piezīmes: "Visu nakti nosēdēju pie slimnieka un, novērodams viņa veselības stāvokli, pamanīju, ka imperators, palaikam pamodies, aizvērtām acīm skaita lūgšanas un psalmus. 15. novembra rītā pussešos imperators, atvēris acis un ieraudzījis mani, prasīja: "Garīdznieks ir šeit?" Es tūdaļ paziņoju to baronam Dibičam, kņazam Volkonskim un baronetam Villijē, kuri visu nakti pavadīja pieņemšanas zālē blakus kabinetam.

Kņazs Volkonskis par to ziņoja ķeizarienei, kura atsteidzās pie valdnieka. Visi iegāja kabinetā un apstājās pie durvīm. Nekavējoties tika atvests protohierejs Fcdotovs. Imperators, piepacēlies uz kreisās rokas elkoņa, sveicināja priesteri un lūdza viņa svētību, to saņēmis, noskūpstīja garīdznieka roku. Pēc tam stingri teica: "lis gribu izsūdzēt grēkus un iet pie dievgalda kā parasts kristīgais, nevis ka imperators."

Tad sekoja stāsts par to, kā noritēja grēksūdze un ka garīdznieks lūdza valdnieku lietot zāles. Tarasovs turpina: "Vakarpuse imperatora veselības stāvoklis likās drusku labāks."

Baroncts Villijē tajā dienā uzrakstīja dažas rindas: "Cik bēdīga ir mana misija viņas augstības ķeizarienes klātbūtnē paziņot viņam par drīzu galu… " Nākošajā dienā, 16. novembrī, Villijē apstiprina, ka bijis ieradies Fedotovs un ka imperators ieņēma dažas zāles.

Te nevar nepieminēt kādu dīvainu faktu, kas apgāž visas iepriekš minētās liecības.

1840. gada decembrī Pēterburgā ieradās angļu diplomāts lords Loftuss. Savās piezīmēs viņš raksta par tikšanos ar Villijē un par to, ka Villijē kādam viņu kopējam draugam pastāstījis: kad imperatoram Aleksandram ar viņa atļauju pieliktas dēles, valdnieks prasījis ķeizarienei un ārstam, vai nu tie ir apmierināti. Abi to apliecinājuši, bet imperators pēkšņi norāvis dēles, kuras vienīgās varējušas glābt viņa dzīvību. Villijē turklāt teicis Loftusam, ka Aleksandrs acīmredzot vēlējies nāvi un atteicies no visiem līdzekļiem, kas to varētu novērst. Droši vien Villijē savam tautietim pastāstījis vēl kaut ko, jo lords Loftuss secināja, ka Aleksandra nāve vienmēr paliks neizskaidrots noslēpums un dos vielu baumām, ka viņš ir noindēts, izdarījis pašnāvību vai nonāvēts. Šī angļu diplomāta norāde ir visai interesanta: uzskaitot visas ar 19. novembra notikumiem saistītās baumas, viņš starp tām nepiemin imperatora pazušanu un citas personas apglabāšanu viņa vietā, lai gan šī versija tūlīt pēc Taganrogas drāmas izplatījās pa visu Krieviju.

"Nakts pagāja nelāgi un gandrīz nemaņā," 16. novembrī raksta Volkonskis. "Divos naktī palūdza citronu saldējumu, no kura apēda tikai vienu karotīti, pēc tam visu dienu .viņam bija slikti, pret vakaru… drudzis nerimās. Valdniekam kļuva arvien sliktāk… viņš bija bez samaņas un neko nerunāja."

Ar šo īso Volkonska ierakstu pretrunā ir rindas no Tarasova piezīmēm: "Nakti valdnieks pavadīja mazliet mierīgāk. Dmdzis pierima; labi palīdzēja spāniešu vabolīšu plāksteris (bcgfycrfz veirf) uz pakauša."

Kas attiecas uz anonīmo "Slimības vēstures" autoru, kura vēstījumam raksturīga drūma noskaņa, viņš atzīmē, ka "16. novembra rītā starp pulksten trim un četriem drudzis pieņēmās spēkā un tam sekoja visas nāves pazīmes".

17. novembrī Tarasovs atzīmē, ka "slimība sasniegusi visaugstāko pakāpi", bet ķeizariene tajā pašā dienā rakstīja valdniecei atraitnei Marijai Fjodorovnai šādu vēstuli: "Man nebija spēka Jums uzrakstīt ar vakardienas pastu. Šodien … imperatora veselības stāvoklis krasi uzlabojies. Jūs saņemat biļetenus.

Tātad Jūs varējāt redzēt, kas ar mums notika vakar un vēl šajā naktī. Taču šodien pats Villijē saka, ka mūsu dārgā slimnieka stāvoklis ir apmierinošs."

Taču Villijē apgalvo pavisam ko citu! Viņš raksta: "Jo tālāk, jo sliktāk. Skatieties slimības vēsturi.

Kņazs pirmo reizi aizņēma manu gultu, lai būtu imperatoram tuvāk. Barons Dibičs atrodas lejā."

Pievērsiet uzmanību, lasītāj, ka Volkonskis "aizņem" galma ārsta gultu tieši tad, kad svarīgāka būtu mediķa, nevis ģcncrāl- adjutanta klātbūtne!

18. novembrī Villijē raksta: "Nav ne mazākās cerības glābt manu dievināto pavēlnieku. Es brīdināju ķeizarieni un kņazu Volkonski, un Dibiču, kuri atradās pirmais savā kabinetā, bet otrs pie kambarkungiem."

Tad pienāca 19. novembra rīts!

Volkonska žurnālā atrodam šādu ierakstu: "Valdnieks palika nemaņā līdz pašām beigām, pulksten 10.50 atskanēja pēdējā nopūta, ķeizariene aizvēra viņam acis un ar lakatu atsēja zodu, pēc tam aizgāja uz savām telpām."

Doktors Tarasovs: "Rīts bija nomScies un drūms, laukums pils priekšā bija pārpildīts ar cilvēkiem, kuri no baznīcām pēc aizlūgšanas par valdnieka izveseļošanos pūļiem nāca uz pili, lai uzzinātu par imperatora stāvokli.

Valdnieks manāmi dzisa, bieži atvēra acis un pievērsa skatienu ķeizarienei un svētajam krucifiksam. Viņa pēdējie skatieni bija tik maigi un pauda tik mierīgu un debešķīgu cerību, ka mūs, visus klātesošos, caur neremdināmām raudām skāra neizsakāma bijība. Viņa sejas izteiksmē nebija manāms nekas pasaulīgs, vien paradīzes svētlaime un ne zīmes no ciešanām. Elpas vilcieni kļuva arvien retāki un klusāki."

"Slimības vēsturē" lasām: "Ceturtdien, 19. novembrī, uz mūžiem sēru dienā, drudzis beidzās ar ilgu agoniju, vaidi liecināja par slimnieka ciešanām, viņu raustīja pirmsnāves žagas. Elpošana kļuva arvien aprautāka, piecas reizes tā pilnīgi apstājās un atsākās. Bez ceturkšņa vienpadsmitos imperators izdarīja pēdējo izelpu, klātesot ķeizarienei, kura viena pati, lūdzot Dievu, palika sava mirstošā laulātā drauga tuvumā. Viņa pie nedzīvā ķermeņa palika apmēram stundu, tā bija viņa, kas aizvēra nelaiķim acis un muti."

No Villijē dienasgrāmatas: "Viņas augstība ķeizariene, kura visas šīs dienas pavadīja daudzas stundas kopā ar mani, viena pie imperatora gultas palika tik ilgi, līdz šorīt bez desmit minūtēm vienpadsmitos pienāca beigas…"

Vēl divas - doktora Dobcrta un kambarkunga Fjodorova - liecības.

Doberts raksta: "Viņš mira mokošā nāvē. Cīņa ar nāvi - agonija - ilga gandrīz vienpadsmit stundas."

Pēc kambarkunga Fjodorova vārdiem: "Viņa (ķeizariene. N.V.) pusotru diennakti atradās pie imperatora, stundu pirms nāves valdnieks, atvēris acis un ieraudzījis sev līdzās dārgo ķeizarieni, baronu Dibiču, kņazu Volkonski un citas personas, runāt nespēja, taču atmiņa viņam vēl bija, pakustināja roku, sauca ķeizarieni, kura piegāja pie viņa … Beidzot, pēc sava diženā laulātā drauga pēdējā elpas vilciena, pati savam dārgajam imperatoram aizvēra acis un, ar lakatu apsējusi viņam zodu, izplūda asarās un krita dziļā ģībonī. Viņu nekavējoties iznesa otrā istabā."

Dokumenti, kas attiecas uz Aleksandra I slimību un nāvi, tiek uzskatīti par īstiem, uz tiem atsaucas visi pētnieki, pierādīdami, ka Aleksandra un sirmgalvja Fjodora Kuzmiča identitāte ir absurds.

- Tc ir ķeizarienes piezīmes, te ārstu atmiņas, kņaza Volkonska oficiālais žurnāls un "Slimības vēsture" - vai tajos ncpictiek: pierādījumu? Vai var būt vēl kaut mazākās šaubas par valdnieka nāvi 19. novembrī Taganrogā?

Pirmajā mirklī šķiet, ka pētniekiem (bet viņu bija daudzi desmiti) taisnība. Kā var apstrīdēt aculiecinieku liecības! Taču atļaujiet jautāt: kāpēc pazīstamais vēsturnieks N. Šildcrs, neapšaubāmi labākais imperatora Aleksandrai biogrāfijas zinātājs, savā pamatīgajā darbā "Imperators Aleksandrs I" pieļāva iespēju, ka valdnieks no Taganrogas pazudis un "pārtapis" par Sibīrijas vientuļnieku? Viņš taču nevarēja noticēt "romantiskai pasakai", viņam taču bija kaut kādi nopietni iemesli tā spriest?

Oficiālajā darbā Šilders, protams, nevarēja atklāti paust savu viedokli. Taču vairākās vietās viņš liek to saprast. Visskaidrākie mājieni atrodami pētījuma pēdējā, ceturtā sējuma piezīmēs un pielikumos.

No kurienes Šilders smēlās informāciju? No tiem pašiem dokumentiem, kas bija 1111 ir vēsturnieku rīcībā. Vienkārši viņš tos rūpīgi un sīki izanalizējis.

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs savā grāmatā "Leģenda par Aleksandra I nāvi vientuļnieka Fjodora Kuzmiča veidolā", citēdams mums pazīstamos dokumentus, raksta: "Gandrīz visi šie dokumenti pat detaļās līdzīgi apraksta valdnieka slimības gaitu un pašu nāvi…"

V. Barjatinskis savā pētījumā "Majestātiskais mistiķis" atzīmē, ka dižciltīgajam vēsturniekam bijusi taisnība, frāzes sākumā rakstot "gandrīz". Šo dokumentu liecības reti kad sakrīt, bet reizēm ir pat pilnīgi atšķirīgas. Pārlasiet dokumentus, kas attiecas uz liktenīgo 19. novembra ritu, un jūs nevarēsiet atbildēt uz neapšaubāmi svarīgiem jautājumiem: Kā nomira Aleksandrs mierīgi vai mokoši, būdams pie samaņas vai nesamaņā?

Kas nāves brīdī atradās pie viņa tikai ķeizariene vai vēl kāds cits?

Kā ķeizariene izturējās pēc vīra nāves: bija mierīga un aizgāja pati, raudāja, paģība un tika iznesta no istabas?

"Ko gan, pamatojoties uz "neapstrīdamajiem" dokumentiem, var atbildēt uz šiem jautājumiem," jautā V. Barjatinskis un atbild: "Nezinu, nezinu, nezinu…"

Atgriezīsimies pie dokumentiem.

Atcerēsimies datumu -11. novembri. Nav šaubu, ka todien notika kaut kas svarīgs. Kas - pagaidām mēs to nezinām.

11. novembrī ķeizariene raksta: "Ap pieciem liku ataicinjf Villijē un jautāju viņam, kāds ir stāvoklis.

Villijē bija priecīgs, teica, ka viņam (imperatoram) ir drudzis, bet ka man pie viņa jāieiet, ka viņš vairs nav tādā stāvoklī kā vakar."

Dīvaini. Tajā pašā dienā, kad Aleksandra veselībai briesmas vairs it kā nedraud, kad "Villijē bija priecīgs", bet vakarā notika saruna ar laulāto draugu, Elizabete Alekscjcvna savai mātei Bādenes markgrāfienci raksta vēstuli, kurā ir šādas rindas: "Kur manas dzīves glābiņš? Kad jūs domājat, ka viss ir labi nokārtots un varat to baudīt, uzrodas negaidīts pārbaudījums, kas atņem jums iespēju izjust svētlaimi…"

Kādēļ šajā dienā ķeizarienes piezīmes apraujas? Bet ja nu tām bija turpinājums? Tam noteikti bija jābūt! Ķeizarienes piezīmes glabājās Viņa Majestātes personiskajā bibliotēkā, Nikolajs I bija tās lasījis, tas ir neapstrīdams. Taču, pēc kāda laikabiedra vārdiem, kuriem neticēt nav pamata, Nikolajam patika "iznīcināt daudz ko, kas attiecās uz brāli, un cita starpā ari visu ķeizarienes Marijas Fjodorovnas dienasgrāmatu." Varbūt viņš iznīcināja arī Elizabetes Aleksejevnas piezīmju turpinājumu?

Nikolajs I iznīcināja dokumentus, kas attiecās uz vecākā brāļa pēdējiem dzīves gadiem, un galvenokārt tic bija personiski, intīmi ģimenes dokumenti. Tieši tādas bija arī Elizabetes Aleksejevnas piezīmes. Tās tika iznīcinātas, jo saturēja kaut ko tādu, kas nākamajām paaudzēm nebija jāzina.

Ja šie spriedumi ir kļūdaini, prāto Barjatinskis, un Elizabete Aleksejcvna šajā dienā patiešām pārtrauca piezīmju rakstīšanu, tad rodas jautājums: kāpēc? Gluži kā apburtā lokā! Šo loku var pārraut tikai viens pieņēmums, bet drīzāk gan pārliecība: 11. novembra sarunā bija kaut kas tik svarīgs, ka ķeizariene pārtrauca rakstīt, ja piezīmes tomēr turpinājās, Nikolajs I tās iznīcināja.

Tas vēl nav viss.

Kņazs Volkonskis 9. novembrī savā žurnālā rakstīja, ka "imperators pavēlēja… ģencrāladjutantam baronam Dibičam rakstīt uz Varšavu troņmantniekam (Konstantīnam), ka, atgriezdamies no Krimas drudzī, spiests palikt mājās, lai drudzis nepastiprinātos". Turpat kņazs piebildis: "Šis rīkojums Dibičam tika dots nevis 9., bet 11. novembrī."

Kā šo piebildi izskaidrot? Nedrīkst aizmirst, ka Volkonska dienasgrāmata ir oficiāls dokuments.

Viņš taču nevarēja kļūdīties par divām dienām, pieminot tik svarīgu rīkojumu kā valdnieka pavēli paziņot troņmantniekam par viņa slimību. Nē, tā nebija kļūda, Volkonskis nevarēja kļūdīties!

Viņš precizē: 11. novembrī. Kāpēc? Vai nu tāpēc, ka šis datums kaut kādu iemeslu dēļ sevišķi stipri iespiedies atmiņā, vai ari tāpēc, ka kņazam vajadzēja dienu, kurā valdnieks deva rīkojumu Dibičam, "pieskaņot" kādam zīmīgam datumam, lai vēlāk varētu saistīt ar citiem datumiem un dokumentiem - tiem, kas (vai vismaz to lielākā daļa) līdz mums ncnonāca.

Mums vēl nāksies parunāt par kņazu Volkonski kā vienu no galvenajiem Taganrogas drāmas dalībniekiem. Pagaidām aprobežosimies ar vienu pilnīgi neapstrīdamu laktu: Volkonska oficiālais žurnāls tika uzrakstīts… vēlāk. Turklāt pēc īpašas pavēles. Tas datēts ar 1825. gada 7. decembri un nosūtīts uz Pēterburgu valsts sekretāram G. Villamovam ar pavadvēstuli, kas sākas ar šādiem vārdiem: "Žēlīgais ekselence Grigorij Ivanovič. Saņēmis no Sankt- pčtcrburgas Jūsu augstības 27. novembra rīkojumu un izpildot man paziņoto Viņas Majestātes ķeizarienes Marijas Fjodorovnas augsto gribu, steidzos nosūtīt sev personīgi apkopoto žurnālu par Dieva mierā dusošā nelaiķa valdnieka imperatora Aleksandra Pavloviča slimību, ko gribēju glabāt kā dārgāko piemiņu savai klātbūtnei mana dievinātā monarha dzīves pēdējā mirklī pēc 29 gadus ilgas laimes atrasties viņa tuvumā. Šajā žurnālā viņas ķeizariskā augstība ieraudzīs, ka 14. datumā nelaiķa valdnieks, šķita, nejutās apdraudēts un vispār maz runāja, no tās pašas dienas viņa atmiņa sāka zust un viņš ar pūlēm izteica vārdus, prasīdams dzert vai ko citu…" Šīs vēstules turpinājumu lasīsim vēlāk.

Villamova vēstule bija nosūtīta no Pēterburgas 27. novembrī un nonāca Taganrogā ne ātrāk kā 6. decembrī. Pat ārkārtēji sūtījumi nevarēja pārvarēt šo attālumu ātrāk kā deviņās desmit dienās, pat ziņa par valdnieka nāvi nonāca galvaspilsētā tikai devītajā dienā - 27. novembrī, tas ir, tajā pašā dienā, kad Villamovs pēc ķeizarienes atraitnes Marijas Fjodorovnas rīkojuma nosūtīja Volkonskim savu vēstuli.

Kā tad iznāk? Marija Fjodorovna, kā zināms, gudrs un iejūtīgs cilvēks, saņem ziņu par dēla nāvi un bez kavēšanās , pat stundu nepavadījusi sērās, domā par to, ka būs vajadzīgs oficiāls Aleksandra slimības un nāves apraksts, un liek valsts sekretāram to nekavējoties pieprasīt - no kā? Nc jau no ģcncrāladjutanta Dibiča, nc no galma ārsta Villijē, kuri pēc sava dienesta stāvokļa ir tās personas, kurām pieprasījums pirmām kārtām būtu adresējams, bet gan no kņaza Volkonska, imperatora personiskā drauga!

Saņēmis Villamova vēstuli, Volkonskis apjūk, saprot Marijas Fjodorovnas pieprasījuma jēgu, uz ātru roku, jaucot detaļas, uzraksta "oficiālo žurnālu", laika trūkuma dēļ nevarēdams savu liecību saskaņot ar citu personu liecībām, nosūta to līdz ar pavadvēstuli.

"Teiks, ka tā ir fantastika," raksta V. Barjatinskis. "Nē. Kā gan citādi izskaidrot žurnālā redzamās pretrunas? Kā izskaidrot Marijas Fjodorovnas apbrīnojamo steigšanos saņemt oficiālu dokumentu? Kā vēlēšanos pēc iespējas ātrāk sīki izzināt dēla slimības norisi? Viņa taču saņēma biļetenus par Aleksandra veselības stāvokli. Volkonska žurnāls katrā ziņā ir uzrakstīts ar atpakaļejošu datumu, steigā un īpašu apstākļu ietekmē."

Bet pārējie dokumenti?

Pirmajā vietā, bez šaubām, ir ķeizarienes Elizabetes Aleksejevnas piezīmes. Taču tās apraujas mīklainajā 11. novembrī.

Arī Villijē piezīmes rakstītas ar atpakaļejošu datumu, lai gan acīm redzami ir centieni pasniegt tās kā dienasgrāmatu. Raksturīga ir 12. novembrī uzrakstītā frāze: "Kā atminos…"

Doktora Tarasova atmiņas tapušas pēc daudziem gadiem un publicētas žurnālā "Krievijas Senatne" tikai 1871.-1872. gadā, un, kā pareizi norāda vēsturnieks Šilders, "tajās visi datumi ir sajaukti un labojami". Nevajag aizmirst arī to, ka Tarasovs, pēc paša vārdiem, pirmoreiz tika uzaicināts pie imperatora tikai 14. novembra vakarā. Daudzas viņa liecības nesakrīt ar pārējām - to var izskaidrot ar to, ka atmiņas tika uzrakstītas vairāk nekā pēc 40 gadiem. Taču grūti pieļaut, ka arī pēc gadu desmitiem viņš varētu sagrozīt faktu, kas attiecas uz 19. novembri. Kā viņš varēja aizmirst valdnieka dzīves pēdējos mirkļus? Taču šo pēdējo minūšu aprakstā viņš nonāk pretrunā pat ar "Slimības vēstures" anonīmo autoru.

Nelaiķa mirstīgās atliekas atradās Taganrogas pilī no 19. novembra līdz 11. decembrim, kad tika

pārnestas uz Aleksandra klostera katedrāli un noliktas uz katafalka zem baldahīna, ko vainagoja imperatora kronis. Katedrālē rītos un vakaros notika piemiņas dievkalpojumi. Tur nelaiķa mirstīgās atliekas atradās līdz 29. decembrim. Šajā dienā seru procesija devās no Taganrogas uz tālajiem ziemeļiem, uz Pēterburgu.

Kas pēc liktenīgā 19. novembra rīta notika pašā Taganrogas pilī? Kādi dokumenti par to saglabājušies?

Ieraksti kņaza Volkonska žurnālā beidzas valdnieka nāves dienā. Vēstulē valsts sekretāram Villamovam viņš neraksta neko sīkāk par to, kas pilī notika 19. novembrī pēc pulksten 10.50.

Viņa vēstules valsts sekretāram turpinājums: "… Kas attiecas uz sēru ceremoniju, man bija tas gods ziņot Jūsu ekselencei, ko esmu līdz šim laikam izdarījis, vakar svina zārks ar līķi tika ievietots koka zārkā, kas apsists ar zeltu un rotāts ar izšūtiem imperatora ģerboņiem, un uz tā paša katafalka novietots sēru zālē zem troņa. Šodien (tas ir, 7. decembrī) tika pārklāta purpura mantija un uzlikts imperatora zelta kronis. Kad tiks pabeigts katafalks grieķu klostera baznīcā, tad līķi pārvedīs uz turieni, kur tas paliks līdz augstākajai atļaujai, kuru gaidu no Sanktpētcrburgas saskaņā ar man no Varšavas nodoto Viņa Majestātes imperatora Konstantīna Pavloviča [5] 27. novembra pavēli. Man jāzina, vai "apstāvēšana" notiks Pēterburgā, lai gan, ja drīkstu izteikt savas domas, to piedienētos līdz galam izdarīt šeit, jo, lai gan līķis ir iebalzamēts, šejienes mitrajā gaisā visa seja ir nomelnējusi un pat nelaiķa vaibsti pavisam izmainījušies, pēc kāda laika tie vēl vairāk cietīs, tādēļ domāju, ka Sanktpētcrburgā zārku atvērt nevajag, un tādēļ būtu lietderīgi izvadīt pavisam, par ko lūdzu Jūs saņemt augstāko atļauju un ar kurjeru atsūtīt. Viņas majestātes ķeizarienes atraitnes Elizabetes Aleksejevnas veselība ir stipri viduvēja. Jau vairākas naktis pēc kārtas viņa pavada nelāgi un jūt krūtīs krampjus, ieņem Stofregena kunga izrakstītās zāles. Divreiz dienā piedalās piemiņas aizlūgumos.

Frcilcnci Valujcvai un Stofregena kungam vēlēts pēc iespējas sīkāk ziņot par viņas majestātes veselību…

Jūsu ekselences padevīgais kalps kņazs Pēteris Volkonskis" Bet tā arī nav zināms, kas notika pilī pēc imperatora nāves. Vienīgā norāde: ķeizariene ik dienas piedalījās piemiņas aizlūgumos. Vai tiešām nenotika nekas ievērības cienīgs, līdz vēstules nosūtīšanai 7. decembrī bija pagājis tik ilgs laiks!

Tas ir pirmais, kas Volkonska vēstulē šķiet dīvains. Otrais - uzstājība, ar kādu kņazs iesaka "apstāvēt līdz galam" nelaiķi Taganrogā, un šajā sakarā frāze: "Seja ir nomelnējusi un pat nelaiķa vaibsti pavisam izmainījušies, pēc kāda laika tie cietīs vēl vairāk".

To, ka vaibsti "mainījušies", apstiprina arī citi dokumenti, bet tādu ziņu, ka "seja nomelnējusi" un ka "pēc kāda laika (tas ir, pārvedot līķi uz Pēterburgu) cietīs vēl vairāk", nav nevienās pie​zīmēs vai atmiņās.

Pievērsīsim uzmanību: Volkonskis, valdnieka uzticams draugs, uzstāj, lai zārku Taganrogā aiznaglotu un vairāk neatvērtu.

Galma ārsts Villijē 20. novembrī pierakstīja šādus vārdus: "Tikko viņa majestāte bija miris vai pat agrāk, dažas personas pārliecinājās par stāvokli un īsā laikā dokumenti tika aizzīmogoti."

Maz - un daudz!

"Dažas personas" jau pirms valdnieka nāves "pārliecinājās par stāvokli" un aizzīmogoja dokumentus.

Villijē attēlotā aina nemaz nelīdzinās tai, kuru apraksta doktors Tarasovs: "Visi augstmaņi un galma ļaudis augu nakti stāvēja guļamistabā un gaidīja šīs scēnas beigas, kas tuvojās ar katru minūti."

"Dažas personas" - šis apzīmējums liek domāt, ka nāves brīdī guļamistabā nebija neviena cita, izņemot ķeizarieni, kā par to liecina "Slimības vēstures" autors un ko var secināt arī pēc paša Villijē 19. novembra piezīmēm un pēc kņaza Volkonska žurnāla, kas nerunā par liktenīgajā brīdī klātesošajām citām personām, bet piemin vienīgi ķeizarieni, kas aizvērusi nelaiķim acis.

Un vēl: Villijē, kurš labi pazina visus galminiekus, lieto abstraktu apzīmējumu "dažas personas".

Dīvaini, kādēļ viņš nenosauc to vārdus? Tie varētu būt Volkonskis un Dibičs - atbilstoši ieņemamajiem

amatiem. Un patiešām - Konstantīnam Pavlovičam adresētajā 19. novembrī rakstītajā Dibiča vēstulē var lasīt: "Kop,\ ar kņazu Volkonski mēs noslēpām imperatora dokumentus."

Bet kas notika ar ķeizarieni?

20. novembrī viņa no pils aizbrauca uz Šihmatovu māju, kur palika līdz 29. novembrim, tad atgriezās pilī. Sakarā ar viņas uzturēšanos pie Šihmatoviem jāatgādina par kāda šīs ģimenes locekļa divām vēstulēm - mātei un brālim.

Tajās pēc citu personu stāstītā aprakstīta imperatora slimība un nāve, galvenajos vilcienos to saturs atbilst pārējo dokumentu datiem. Tomēr ir arī kaut kas jauns.

"Astoņpadsmitajā rīta pusē kņazs Volkonskis atsūtīja pie mana znota ar lūgumu sagatavot lielas nelaimes gadījumam savu māju ķeizarienei, kuru viņi grasījās pārvest pie mums… Tajā brīdī no pils atnāca mana sieviete ar ziņu, ka, paldies Visaugstākajam, mūsu valdniekam imperatoram kļuvis labāk, un tagad paņēmuši šejienes štāba ārstu Aleksandroviču… tā kā viņš manā mājā kalpo jau divdesmit gadus un sevišķi drudzi brīnumainā kārtā ārstē…" Un vēl: "Žēlīgais Dievs līdz šim stiprina ķeizarieni, kuru lūdza pārcelties uz mūsu māju, kam viņa negribēja piekrist un teica kņazam Volkonskim: "Esmu pārliecināta, ka dalāties ar mani bēdās, bet vai tiešām jūs domājat, ka mani pie vīra saistīja vienīgi kronis? Es lūdzu mūs nešķirt tik ilgi, cik ilgi vien iespējams." Pēc tam neviens vairs neuzdrīkstējās lūgt un viņa visu dienu palika viena savās istabās un bez lieciniekiem nepārtraukti gāja pie nelaiķa… Otrā dienā kņazs atkal lūdza viņu pārbraukt uz mūsu māju, kaut vai uz dažām dienām, viņa piekrita un jau ceturto dienu ir pie mums…"

Atstāsim paziņojamu par doktoru Aleksandroviču, kurš nav pieminēts nevienā dokumentā, kā arī Volkonskim adresēto divdomīgo ķeizarienes frāzi. Taču nevar nepievērst uzmanību dīvainajai norādei, ka 18. novembra rītā, kad, spriežot pēc ieraksta Volkonska žurnālā, valdnieks mazliet atlaba, tas pats Volkonskis lūdz Šihmatovus sagatavot savu māju ķeizarienes uzņemšanai.

Atcerēsimies, ka naktī no 17. uz 18. novembri Volkonskis pirmoreiz aizņēma Villijē gultu, lai "atrastos tuvāk imperatoram".

Ir vēl citi dokumenti, kuru vidū pirmo vietu ieņem Elizabetes Aleksejevnas vēstules-mātei Bādenes markgrāfienei un ķeizarienei atraitnei Marijai Fjodorovnai. Nenogurdināsim lasītāju ar citātiem no šīm vēstulēm, pateiksim tikai, ka tajās paustas notikumam piedienīgas sēras un, protams, neko citu ķeizariene uzrakstīt nevarēja. Var pievērst uzmanību tikai vienam teikumam 19. novembra vēstulē Marijai Fjodorovnai: "Kamēr viņš paliek tc - arī cs palikšu, kad viņš aizbrauks - aizbraukšu arī cs, ja vien to uzskatīs par iespējamu." Ko ķeizariene ar to domāja? Kas "uzskatīs par iespējamu"? Diez vai runa ir par ārstiem, jo, ja Elizabete Alekscjevna par iespējamu šķērsli savai aizbraukšanai uzskatītu ārstu ieteikumus sakarā ar veselības stāvokli, viņa droši vien rakstītu: "ja ārsti uzskatīs par iespējamu" vai, precīzāk, "ja atļaus mans veselības stāvoklis". Var secināt, ka ķeizariene runāja nevis par ārstiem, bet par kādu citu - vienu vai vairākām personām, no kuru rīkojuma bija atkarīga notikumu gaita pēc 19. novembra notikumiem.

Uz pirmajām Aleksandra pēcnāves dienām attiecas vēl divi dokumenti: Dibiča 19. novembra ziņojums Konstantīnam Pavlo- vičam un tā paša datuma Akts par imperatora nāvi.

Dibičs ziņoja: "Man ir tas pienākums dziļās skumjās pavēstīt Jūsu ķeizariskajai augstībai (arī Dibičs nezināja par Konstantīna atteikšanos no troņa), ka Visaugstākajam labpatika pārtraukt mūsu valdnieka imperatora Aleksandra Pavloviča mūžu novembra deviņpadsmitajā dienā pulksten 10.50 pēc pusnakts šeit, Taganrogas pilsētā. Man ir tas gods pievienot šajā skumjajā notikumā klātesošo ģenerāladjutantu un galma ārstu parakstītu aktu."

Aktu par nāvi parakstīja Valsts padomes loceklis ģcncrālad- jutants kņazs Pēteris Volkonskis, C ialvcnā štāba priekšnieks ģcncrāl- adjutants barons Dibičs, slepenpadomnicks galma ārsts baronets Jakobs Villijē un īstenais vecākais padomnieks galma ārsts Konrāds Stofrcgcns. Akts tika pārtulkots franču valodā, un zem franču teksta ir nevis četri, kā zem krievu

teksta, bet pieci paraksti: vēl arī ģcncrāladjutanta Čcrnišova paraksts. Tāda atšķirība rada izbrīnu un neviļus liek domāt, ka "ārzemēm" vajadzēja vairāk parakstu - lielākas ticamības labad…

Nākošais dokuments - protokols par līķa sekciju 20. novembri. Deviņu parakstu vidū ir arī doktora Tarasova paraksts. Tas neapšaubāmi ir viens no vissvarīgākajiem dokumentiem, ar kuru jārēķinās. Šis protokols jāpapildina ar rindām no N. Šeniga atmiņām (viņš bija barona Dibiča dienestā). Runa iet par līķa balzamēšanu.

"21. datumā deviņos no rīta," raksta Šenigs, "pēc Dibiča pavēles es kā dienesta pakāpē augstākais starp biedriem devos piedalīties nelaiķa valdnieka līķa balzamēšanā. Iegājis kabinetā, ieraudzīju viņu jau izģērbtu uz galda, un četri garnizona feldšeri, izgriezuši mīkstās daļas, piebāza tās ar kaut kādām spirtā novārītām zālēm un aptina ar platām saitēm… Viņi ar to nodarbojās visu nakti, kopš tā laika, kad Villijē uzšķērda līķi un sastādīja protokolu.. . Izņemot minētās personas un sardzes kazaku virsnieku, nc tikai istabā, bet visā pilī neviens nebija manāms. Ārsti sūdzējās, ka naktī visi izklīduši (!)…"

Varētu domāt, ka sekcijas protokols nekādas domstarpības neradīs. Taču viens apstāklis liek domāt, ka mums ii darīšana ar viltojumu.

Kā liecina Šenigs, protokolu sastādīja galma ārsts Villijē. Savukārt doktors Tarasovs raksta, ka to darīja viņš, Tarasovs.

Varbūt Šenigs kļūdījās, piedēvējot protokola rakstīšanu Villijē kā pakāpē augstākajam no klātesošajiem mediķiem? Varbūt. Taču tas nav galvenais. Tarasovs apgalvo, ka, lai gan rakstījis protokolu, viņšto nav parakstījis. Tomēr zem protokola ir arī viņa paraksts (pēc skaita piektais!). Atmiņas rakstīdams, Tarasovs taču nevarēja aizmirst tik būtisku faktu kā protokola parakstīšanu! Tas ir izslēgts.

Rodas jautājums: kā zem protokola parādījās Tarasova paraksts?

Tas, ka viņa paraksts bija nepieciešams, nav apšaubāms, jo medicīnas jomā Tarasovs pčc Villijē bija Aleksandram tuvākā per​sona un akts bez viņa paraksta izskatītos vairāk nekā dīvaini.

Un paraksts parādījās - bez viņa ziņas! Un Tarasovs, atmiņas rakstot, to nezināja, jo protokola oriģināls jau sen gulēja arhīvā.

Rodas jautājums: kāpēc Tarasovs neparakstīja protokolu? Atteicās?

Ir zināms, ka kņazs Volkonskis uzdeva viņam nelaiķa balzamēšanu, taču Tarasovs šo priekšlikumu noraidīja, motivēdams ar "dēla jūtām un bijību pret imperatoru".

Protams, šie iebildumi bija tikai aizsegs, kas slēpa īsto iemeslu - to pašu, kura dēļ viņš atteicās parakstīt protokolu. Kāds bija šis iemesls? Tā ir grūti atminama mīkla, ja atzīstam Taganrogas drāmas oficiālo versiju. Bet par to vēlāk.

Kas bija rakstīts līķa sekcijas protokolā?

Analizējot šo dokumentu, daudzi pētnieki secina, ka tika izdarīta tieši nelaiķa imperatora līķa sekcija. Kas attiecas uz slimību, kas Aleksandru I noveda kapā, vienprātīgi tiek apgalvots, ka tas bija tipisks vēdertīfs.

Dosim vārdu grāmatas "Majestātiskais mistiķis" autoram V. Barjatinskim: "Kas attiecas uz mani, es, nebūdams medicīnas speciālists, J rīkojos sekojoši: protokola kopjas nosūtīju pazīstamiem Krievijas medicīnas pasaules pārstāvjiem līdz ar pavadvēstuli: "Griežos pie Jums ar lielu lūgumu, kuru, cerams, neatteiksieties izpildīt. Pašlaik nodarbojos ar kādu vēsturisku pētījumu un manās rokās citu starpā nonācis dokuments, kādas XIX gadsimta pirmajā pusē mirušas personas līķa sekcijas akts, ar ko izskaidrojams šī dokumenta stils.

Esiet tik laipns, izlasiet šo protokolu… kā arī dažas piezīmes pie tā un uzrakstiet man bezkaislīgu slēdzienu: kāds bija šī cilvēka nāves cēlonis (slimība vai nejaušība). Būšu Jums ārkārtīgi pateicīgs par drīzu atbildi."

Piezīmēs bija norādīti iespējamie nāves cēloņi: 1 vēdertīfs, 2 smadzeņu satricinājums nelaimes gadījumā, 3/ malārija, 4/ ciet​sirdīga apiešanās (miesas sodi).

V. Barjatinskis saņēma četras neapšaubāmi interesantas atbildes.

Doktors N. Čigajevs: "Pamatojoties uz atsūtīto protokolu, var izdarīt visai apšaubāmus secinājumus. Pēc visa spriežot, nāves cēlonis bija asinsizplūdums smadzenēs, bet vai tas ir slimības vai nelaimes gadījuma rezultāts - pēc protokola nevar noskaidrot… Tīfs jāizslēdz, jo vēdertīfs parasti saistās ar izmaiņām liesā, zarnu dziedzeru uztūkumu un čūlām. Arī malārija izraisa liesas palielināšanos… Mans slēdziens nav pilnīgs, taču citādi nemaz nevar būt, jo protokojs ir tālu no zinātniska apraksta un ļoti īss."

Doktors M. Manasejins: "Protokols nav sastādīts pēc zinātnes prasībām, tādēļ nāves cēloni noteikt nav iespējams. Vismazāk tas varētu būt saistīts ar Jūsu norādītajiem iemesliem 1. un 3., jo 1/ vēdertīfa gadījumā jābūt izmaiņām zarnās un liesā, 2/ malārijas - ievērojama liesas palielināšanās, tāpat kā novājēšana abos gadījumos, bet te visur ir tauki; 2. un 4. gadījumā (tas ir, smadzeņu satricinājums, cietsirdīga apiešanās) raksturīgas vairāk vai mazāk manāmas pēdas, bet to nav…" Ķirurgs doktors K. Dombrovskis: "Atvainojiet, ka mazliet aizkavējos ar atbildi, bet, lai varētu dot noteiktāku atbildi, man vajadzēja parādīt protokolu patolog- anatomam. Protokolā sniegtās ziņas ir pārāk trūcīgas, lai varētu noteikt nāves cēloni. Pamatojoties uz orgānu aprakstu, var droši apgalvot vienīgi to, ka nāvi neizraisīja ne vēdertīfs, ne malārija. Dati par galvaskausu un smadzenēm ir pārāk nenozīmīgi, lai tajos varētu saskatīt nāves cēloni." Ķirurgs doktors V. Gibonets: "… Pēc sekcijas protokola nekādi nevar pieļaut, ka nāves cēlonis ir tīfs vai malārija."

Tātad, lai cik skopi ir sekcijas protokola dati, ar pilnu pārliecību var secināt, ka nāvi neizraisīja ne vēdertīfs, ne malārija ("Krimas drudzis"). Tādējādi protokols pašos pamatos sagrauj ticību Taganrogas drāmas oficiālajai versijai!

11. decembrī mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Aleksandra klostera katedrāli, kur tās palika astoņpadsmit dienas. 29. decembrī skumjā procesija devās ceļā uz Pēterburgu pa maršrutu: Harkova Kurska - Orla - Tula - Maskava - Pēterburga. Ķeizariene Elizabete Alckscjcvna zārku nepavadīja, viņa palika Taganrogā līdz 1826. gada 21. aprīlim. Pirms sēru procesijas došanās ccļā ķeizariene teica doktoram Tarasovam: - Es zinu, cik padevīgi un centīgi jūs kalpojāt imperatoram, un tādēļ nevienam citam, bet tieši jums uzticu gādāt par nelaiķi. Pavadiet zārku līdz pašam kapam!

Procesijas vispārējā uzraudzība bija uzdota grāfam Orlovam- Davidovam. Tas nebija viegls uzdevums. Tikko kļuva zināms par imperatora nāvi, pa visu Krieviju, kā jau rakstījām, pēkšņi izplatījās baumas, ka imperators nav miris, bet pazudis, ka zārkā ved nezināma cilvēka līķi. Kas veicināja šādu baumu izplatīšanos, grūti pateikt, taču fakts paliek fakts: baumu izplatība kļuva draudīga. Bija bail, ka tauta prasīs atvērt zārku, un grāfs Orlovs-Davidovs, kā atmiņās raksta Tarasovs, "visur ievēroja stingru kārtību un militāru disciplīnu".

3. februārī procesija ieradās Maskavā. No Podoļskas vārtiem līdz pilsētas centram abpus ceļam stāvēja karaspēks ar šautenēm! Zārku novietoja Arhangeļskas katedrālē, sanāca milzum daudz ļaužu. Tika ievēroti drošības pasākumi: deviņos vakarā Kremļa vārtus aizslēdza un pie katras ieejas stāvēja pielādēti lielgabali. Visu nakti pa pilsētu maršēja militāras patruļas…

Oficiālā ziņojumā baronam Dibičam grāfs Orlovs-Davidovs pavēstīja, ka ceļā līdz Maskavai zārks netika atvērts. Pirmoreiz to atvēra ceļā no Maskavas uz ziemeļiem - 7. februārī septiņos vukai a otrajā naktsmītnē Čašoškovas sādžā. Otrā apskate notika pirms izbraukšanas no Novgorodas. Trešā un pēdējā Babino sādžā pēc imperatora Nikolaja I rīkojuma.

Galma ārsts Villijē šajā sakarā raksta: "Šodien, 26. februārī, septiņos pēc pusdienas izdarīju imperatora Aleksandra mirstīgo atlieku apskati. Atsedzis viņu līdz mundierim, es neatradu nc mazākās ķīmiskās sairšanas pēdas… Muskuļi bija stingri un cicti un saglabāja savu pirmatnējo formu un apjomu.

Tādēļ uzdrīkstos apgalvot, ka līķis ir pilnīgi saglabājies, un mums par šo apmierinošo rezultātu jāpateicas

precīzai nepieciešamo aizsardzības pasākumu ievērošanai ceļojuma laikā."

28. februārī procesija tuvojās Carskojc Sclo. To sagaidīja imperators Nikolajs I, lielkņazs Mihails Pavlovičs, Prūsijas princis Vilhelms, Orānas princis, augstākie galminieki, garīdznieki un Carskojc Sclo iedzīvotāji. Zārku novietoja pils baznīcā.

1. martā kņazs A. Goļicins izsauca pie sevis doktoru Tarasovu: - Vai var atvērt zārku un vai imperatora ģimene var atvadīties no nelaiķa?

Tarasovs atbildēja apstiprinoši un apgalvoja, ka ar līķi viss kārtībā, tā ka zārku var pat atvērt vispārējai apskatei. Savās atmiņās viņš raksta: "Pēc tam viņš teica, ka imperators man pavēlējis pulksten 12 naktī grāfa Orlova-Davidova klātbūtnē akurāti atvērt zārku un sagatavot visu, lai imperatora ģimene, izņemot valdošo ķeizarieni, kura tolaik bija stāvoklī, varētu atvadīties no nelaiķa. Vienpadsmitos vakarā garīdznieku un visus dežurantus no baznīcas izvadīja, pie durvīm nolika sardzi. Baznīcā palika: kņazs Goļicins grāfs Orlovs-Davidovs, es un nelaiķa imperatora kambarkungs Zavitajcvs. Pēc zārka atvēršanas cs noņēmu aromātisko zāļu matraci, kas klāja visu nelaiķi, notīrīju mundieri, uz kura bija uzpilējušas dažas smaržvielu piles, apmainīju baltos cimdus imperatora rokām (iepriekšējie bija mazliet mainījuši krāsu), uzliku galvā kroni un noslaucīju seju, ķermenis bija pilnīgi neskarts un nebija li* 323 manāmas nc mazākās bojāšanās pazīmes. Pēc tam kņazs Goļicins, pavēlējis mums palikt baznīcā aiz aizslietņiem, steidzās ziņot imperatoram. Pēc dažām minūtēm visa imperatora ģimene, izņemot valdošo ķeizarieni, ar bērniem pilnīgā klusumā ienāca baznīcā, un visi skūpstīja nelaiķa seju un rokas… Pēc imperatora ģimenes aiziešanas cs atkal pārklāju līķi ar aromātisko matraci un, noņēmis kroni, aizvēru zārku. Visi dežuranti un sargposteņi atkal tika ievesti baznīcā, un sākās Evaņģēlija lasīšana."

Neiedziļinoties jautājumā, cik labi Tarasovs no aizslietņa otras puses varēja novērot baznīcā notiekošo, atzīmēsim prūšu ģenerāļa fon Gcrlaha liecību, ko viņš pierakstīja pēc prinča Vilhelma vārdiem: "Ķeizariene Marija Fjodorovna vairākkārt noskūpstīja nelaiķa roku un runāja: "Tas taču ir mans mīļotais dēls, mans dārgais Aleksandrs!" Viņa trīsreiz atgriezās pie zārka un piegāja pie nelaiķa."

5. martā līķi no Carskoje Selo aizveda uz Česmu, kur Tarasova uzraudzībā to pārvietoja citā zārkā, bet nākošajā dienā pārveda un novietoja Kazaņas katedrālē. Tur zārks atradās septiņas dienas, turklāt imperators Nikolajs I aizliedza to atvērt "galvaspilsētas iedzīvotājiem", kā raksta Tarasovs, "šķiet, vienīgi tā iemesla dēļ, ka valdnieka sejas krāsa bija kļuvusi mazliet gaišbrūna."

Vēsturnieks N. Šilders šo Tarasova minējumu pretstata Volkonska vēstulē valsts sekretāram Villamovam rakstītajam: "jo, kaut gan līķis ir balzamēts, šejienes mitrajā gaisā seja ir nomelnējusi un pat nelaiķa vaibsti mainījušies…"

1826. gada 13. martā norisinājās Taganrogas drāmas epilogs. Pulksten vienpadsmitos dienā spēcīgā putenī bēru gājiens no Kazaņas katedrāles devās uz Petropavlovskas cietoksni. Tajā pašā dienā notika izvadīšanas dievkalpojums. Otrajā pēcpusdienas stundā lielgabalu zalves vēstīja pasaulei, ka valdnieks imperators guldīts zemes klēpī.

"Tātad," raksta V. Barjatinskis, "laiks apkopot visu iepriekš teikto un izdarīt secinājumus - kaut vai divos no izvirzītajiem jautājumiem: vai Aleksandrs grasījās atteikties no troņa un, ja viņam tāds nodoms bija, vai viņš, atrazdamies Taganrogā, to īstenoja vai tiešām tur nomira?

Atbilde uz pirmo jautājumu grūtības nesagādā, un neviens to nekad nav apšaubījis. Kas attiecas uz otro jautājumu, tad pilnīgi bezkaislīgi, apsverot visus "par" un "pret", var atbildēt apstiprinoši: jā, imperators Aleksandrs I izmantoja savu atrašanos Taganrogā un vieglu kaiti, lai īstenotu savu plānu. Viņš nozuda, ļaudams apglabāt kāda sveša cilvēka līķi."

"Majestātiskā mistiķa" autors nosauc vairākus argumentus, kas ļāvuši viņam 1. Pastāvīgās pretrunas, kas sastopamas visos ar Taganrogas drāmu saistītajos dokumentos, kaut gan šiem dokumentiem būtu jāsakrīt vissīkākajās detaļās. Nevienā no tiem nav norādītas tik svarīgas ziņas kā imperatora nāves apstākļi, tās aculiecinieku skaits, ķeizarienes uzvedība u.c.

2. Pēc 11. novembra rakstīto ķeizarienes piezīmju nozušana. Šīs piezīmes neapšaubāmi tika rakstītas ar atpakaļejošu datumu, uz ko norāda, piemēram, kaut vai tāds teikums: "Viņš paraudzījās ar tādu pašu skatienu, kādu es ievēroju vēlāk briesmīgajās minūtēs."

3. Viltotais doktora Tarasova paraksts zem līķa sekcijas protokola, jo nevar pieļaut domu, ka Tarasovs melotu savās atmiņās, apgalvodams, ka protokolu nav parakstījis.

4. Ķeizarienes Marijas Fjodorovnas, imperatora Nikolaja I, kņaza Volkonska un Villamova dīvainais un nervozais noskaņojums un nc mazāk dīvainā rīcība, ar atpakaļejošu datumu steigā uzrakstītā kņaza "oficiālā dienasgrāmata", Nikolaja I aizliegums atvērt zārku tautas apskatei Kazaņas katedrālē, Marijas Fjodorovnas nevietā atkārtotie izsaucieni: "Tas taču ir mans mīļotais dēls, mans dārgais Aleksandrs!" Kādēļ gan mātei pie sava dēla līķa vajadzētu atkārtot tādus vārdus, kas atgādina: "Tas tiešām ir viņš!"?

5. Tūlīt pēc nāves izplatījušās baumas, ka "ved sveša cilvēka līķi". Kaut kāda iemesla dēļ taču tādas baumas radās! Turklāt tās ir neparastas baumas. Monarha nāve bieži rada dažādas runas un visvisādus komentārus, taču tikai pēc Taganrogas drāmas radās tādas baumas. Un tās tautai šķita tik patiesas, ka cilvēki gribēja ar varu atvērt zārku, bet valsts iestādēm - tik bīstamas, ka Maskavas Kremlī pie vārtiem vakaros nolika lielgabalus, bet naktī pa pilsētu staigāja patruļas.

6. Līķa sekcijas protokols. V. Barjatinskim atbildēja ne vien visā Krievijā, bet arī pasaulē pazīstami ārsti. Retā vienprātība, kādā viņi noliedza, ka nāves cēlonis varētu būt vēdertīfs vai malārija, pārliecina, ka Taganrogā notika pavisam cita cilvēka sekcija…

7.

Paša imperatora rīcība, sākot ar izbraukšanu no Pēterburgas, atsevišķi viņa izteikumi un mājieni. Atcerēsimies vismaz dažus no tiem: "Es drīz pārcelšos uz Krimu un dzīvošu kā godīgs cilvēks.

Esmu nokalpojis 25 gadus, un zaldātu pēc tik ilga dienesta atvaļina." 14. novembrī, atteikdamies no zālēm, Aleksandrs teica galma ārstam Villijē: "Ceru, ka nedusmojaties uz mani. Man ir savi iemesli."

Tajā pašā dienā viņš lūdza garīdznieku: "Lūdzu uzklausīt nevis imperatora, bet vienkārša mirstīgā grēksūdzi."

Vēl viens neparasts apstāklis. Pēc sarunas ar garīdznieku - bet tā notika vēl tad, kad "slimība" neko ļaunu nevēstīja - viņš visas četras turpmākās dienas ne reizi neizteica vēlēšanos redzēt garīdznieku, un tas nebija klāt arī imperatora "nāves brīdī". Tas nepavisam neizskatās pēc Aleksandra, kurš, ja vien patiešām mirtu, bez šaubām, aicinātu pie sevis garīdznieku. Arī viņam tuvie cilvēki - ķeizariene un kņazs Volkonskis katrā ziņā sūtītu pēc garīdznieka kaut vai tāpēc, lai tas noturētu dvēseles aizlūgumu.

Gluži dabiski rodas ļoti būtisks un visai kutelīgs jautājums: ja imperators īstenoja savu nodomu un nozuda, kā viņš to izdarīja?

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs savā grāmatā "Leģenda par Aleksandra I nāvi" stāsta par viņa klātbūtnē notikušu sarunu starp vēsturnieku Šildcru un kādu personu, kuras vārdu lielkņazs nedrikst nosaukt. Šī persona, iebilstot pret "veselu sēriju Šildera mistisko mīklu", tcica: "Pieļauju, ka visi Jūsu pieņēmumi sakara u Aleksandra nozušanu ir iespējami, izņemot vienu, pašu galveno, kas man liekas nepieņemams. Kā Jūs pieļaujat, ka bija iespējams apmainīt imperatora līķi?!" Citēdams šo frāzi, Nikolajs Mihailovičs piebilst: "Arī man pilnībā jāpievienojas šim viedoklim un jāteic, ka visai apšaubāma ir iespēja apmainīt nelaiķi, ja šis nelaiķis ir Krievijas valdnieks!"

Tur jau tā lieta! Apmainīt vienkārša cilvēka līķi ir daudz sarežģītāk, gandrīz vai neiespējami: rodas milzums juridisku, policejisku, medicīnisku un citu šķēršļu. Taču apmainīt imperatora līķi, ja viņš pats to vēlas, var bez vismazākajiem šķēršļiem. Aleksandram pietika informēt par savu nodomu trīs četras personas, kurām, savstarpēji sadalot līdzdalības pakāpi, vajadzēja tikai atrast piemērotu nelaiķi, ko ielikt zārkā imperatora vietā, un ar savu uzvedību likt pārējiem uzskatīt melus par patiesību un visbeidzotklusēt.

Kaut kur tālajā Taganrogā, nelielā mājā, piedaloties maz- skaitlīgai svītai un kalpotājiem, kuru lielākā daļa pat neatradās pilī, ievērojot vismaz elementārāko piesardzību, šī mistiskā drāma varēja

noritēt bez aizķeršanās, neradot nevienā vismazākās aizdomas. Taču tā acīmredzot netika nospēlēta pietiekami uzmanīgi: vai nu kāds netika galā ar savu uzdevumu, vai arī izpļāpājās, vai arī kaut kas nenoritēja tik gludi, kā bija iecerēts. Radās aizdomas un izplatījās satraucošas baumas.

Kam imperators vatēja uzticēt savu noslēpumu un bez kuru personu palīdzības viņš nevarētu plānu īstenot? Tādas personas bija: ķeizariene Elizabete Alckscjevna, tuvākais valdnieka draugs ģencrāladjutants kņazs Volkonskis un viens no mediķiem - vai nu galma ārsts Villijē, vai doktors Tarasovs, bet varbūt abi. Šo trīs četru personu līdzdalība bija nepieciešama!

Kas tieši vai netieši norāda uz viņu līdzdalību?

Tātad pirmā no nosauktajām personām — Elizabete Alckscjevna.

Lai aina būtu pilnīgi skaidra, nedaudz jāatskatās pagātnē.

Kad pienāca laiks meklēt Aleksandram līgavu, Katrīna II izsauca uz Pēterburgu divas Bādenes princeses Durlahas, kuru krustmāte bija Pāvela pirmā sieva. 1792. gada beigās princeses ieradās Pēterburgā un apmetās nelaiķa Potjomkina pilī. Viņas pieņēma Katrīna, notika līgavas lūkošanās.

Aleksandram iepatikās vecākā princese, un 9. oktobrī ar tam laikam neparastu greznību svinēja kāzas…

Aleksandram tolaik bija sešpadsmit, jaunajai sievai - piecpadsmit gadu. Liclkņaze bija brīnišķīga, eleganta, izcēlās ar tikumību, asu prātu un talantu, kā arī izsmalcinātu gaumi, kautrību, labsirdību un padevību. Tā par laulāto draudzeni Elizabeti Aleksejcvnu atsaucās pats Aleksandrs, nākamais imperators.

Sākumā šķita, ka laulība būs laimīga. Taču Aleksandrs bija nepastāvīgs - viņš tiecās pēc citām sievietēm, un nonāca pat tik tālu, ka jaunlaulātie dzīvoja atsevišķi. Lielkņazam bija neskaitāmas mīlas dēkas. Taču viņu apbūra viena sieviete, kurai viņš palika uzticīgs gandrīz līdz mūža galam. Tā bija viņa jaunības drauga Dmitrija Nariškina sieva Marija Antonovna. Pirmoreiz viņu ieraudzījis, Aleksandrs iemīlējās - un nekavējoties guva uzvaru.

Viņu sakara rezultāts bija trīs bērni, visi, dabiski, saucās par Nariškiniem, lai gan pieviltais vīrs ļoti labi zināja, kas ir "viņa" bērnu tēvs… Vienu no meitām Sofju Aleksandrs ļoti mīlēja, vēlāk viņš to iecēla par grāfieni. Viņa nomira agri - septiņpadsmit gadu vecumā, neilgi pirms kāzām ar grāfu Andreju Šuvalovu.

Starp citu, Marija Antonovna krāpa nc vien vīru, bet arī mīļāko. To uzzinājis, Aleksandrs pārtrauca ar viņu sakarus, un var tikai brīnīties par mīlestību un padevību, ar kādu Elizabete Aleksejevna pieņēma vieglprātīgo laulāto draugu, kurš bija licis viņai ciest. Taču bija jau par vēlu. Nekas, izņemot ārējo pieklājību, viņus ar Aleksandru vairs nesaistīja. Katram bija sava dzīve, prieki un bēdas… Un pēkšņi pēc ilggadējas atsvešināšanās norisinās Taganrogas idille… Grūti pateikt, vai no Aleksandra puses tā bija vēlēšanās atstāt sievas dvēselē labas atmiņas par sevi vai viņu vadīja tikai vēlēšanās vajadzīgajā brīdī just blakus uzticamu cilvēku, kuis "nenodos". Mīkla, kuras atminējumu laulātie draugi katrs savā laikā aiznesa līdzi kapā. Visticamāk, ka braucienā uz Taganrogu sava loma bija abiem apstākļiem. To apliecina gan imperatora rīcība, gan ķeizarienes vēstules.

Te atkal atmiņā nāk zīmīgais 11. novembris. Atcerēsimies: "Villijē bija priecīgs, viņš man teica, ka imperatoram ir drudzis, bet man pie viņa jāieiet, jo stāvoklis ir labāks nekā iepriekšējā dienā."

Laulātajiem draugiem bija gara saruna, kuras saturs nav zināms. Taču tajā pašā dienā ķeizariene rakstīja mātei, Bādencs markgrāfienci, satriecoši mīklainu vēstuli: "Kur manas dzīves glābiņš? Kad jūs domājat, ka viss ir labi nokārtots un varat to baudīt, uzrodas negaidīts pārbaudījums, kas atņem jums iespēju izjust svētlaimi…"

Miglaini, pesimisma pilni vārdi. Kas tas par "negaidītu pārbaudījumu"? Ne jau valdnieka vieglā saslimšana (pēc oficiāliem datiem)!

Savāda šķiet viņas uzturēšanās Šihmatovu mājā, kur ķeizariene atradās no 20. līdz 29. novembrim. Ja pieņemam, ka viņu aizveda no pils tikai uz līķa sekcijas un balzamēšanas laiku, kādēļ viņa tur uzkavējās tik ilgi, ja abas šīs operācijas taču ilga tikai divas dienas? Ja viņa paliktu pie Šihmatoviem līdz II. decembrim, to varētu izskaidrot ar vēlēšanos atgriezties pilī pēc līķa pārvešanas uz katedrāli.

Visbeidzot, vēstulēs mātei un vīramātei viņa pauž vēlēšanos palikt Taganrogā, "kamēr viņš te paliks, bet, kad viņš aizbrauks, - aizbraukšu arī es". Kādēļ viņa nepavadīja līķi uz Pēterburgu, bet palika Taganrogā vēl četrus mēnešus? Ir zināms, ka Elizabetes Aleksejevnas veselība tajās dienās bija apmierinoša, viņa deva rīkojumus, brauca uz dievkalpojumiem, "viņas rokraksts kļuva stingrāks," kā atzīmēja Nikolajs I privātā vēstulē Volkonskim.

Protams, šos faktus nevar uzskatīt par pamatu kategoriskam apgalvojumam, ka Elizabete Alckscjevna bija laulātā drauga nozušanas līdzdalībniece. Tādu pierādījumu nav. Ja arī tādi bija, tos gluži vienkārši iznīcināja. Tomēr var uzskatīt, ka ķeizariene zināja-un nevarēja nezināt! - Aleksandra noslēpumu.

Bet kņazs Volkonskis?

Mēs jau zinām par viņa saraksti ar valsts sekretāru Villamovu, par uzstājīgo ieteikumu aiznaglot zārku Taganrogā, par 18. novembra rīta vizīti Šihinatovu mājā pēc tam, kad viņš "pirmoreiz aizņēma Villijē gultu, lai atrastos tuvāk imperatoram".

Vēl divi būtiski apstākļi. Ir zināms, ka kņazs atstāja bagātīgu dienasgrāmatu, piezīmju, dažādu dokumentu arhīvu. Dala no tā, kurā nebija nekā interesanta, atradās Viņa Majestātes personiskajā bibliotēkā, bet otra, lielākā daļa, pazuda bez pēdām, un, jādomā, to iznīcināja Nikolajs Pavlovičs.

Otrkārt. Interesi izraisa Volkonska sievas vēstules ķeizarienei Marijai Fjodorovnai. Tās, par laimi, saglabājušās, un vēsturnieks N. Šilders šīs vēstules publicējis sava darba "Imperators Aleksandrs 1" ceturtā sējuma pielikumā.

Kņaze Sofija Volkonska ieradās Taganrogā pēc 19. novembra - apmēram decembra vidū.

26. decembra vēstulē viņa cita starpā raksta: "Ķermeņa aizsardzībai pielietotās skābes bija to padarījušas galīgi tumšu. Acis manāmi iekritušas, deguna forma mainījusies visvairāk un kļuvusi mazliet līdzīga ērgļa knābim."

Tas nepavisam neatbilst Tarasova piezīmēm, toties pilnīgi sakrīt ar paša Volkonska liecībām.

29. decembra vēstulē (kad zārks jau bija pārvests uz katedrāli) kņazc konstatē, ka "ķeizariene piedalījās pēdējā dievkalpojumā un bez citu atbalsta piegāja pie zārka", kas norāda uz Elizabetes Aleksejevnas apmierinošo veselības stāvokli. Taču pati interesantākā un mīklainākā ir 31. decembra vēstule Marijai Fjodorovnai. Lai piedod lasītājs, taču ir gluži nepieciešams citēt daļu no šīs vēstules.

"Es uzdrīkstos atkal ķerties pie spalvas, lai Jums, valdniece pavēstītu sīkākas ziņas, kuras uzzināju sava ceļojuma laika uzreiz izjutu nožēlu, ka Jūsu majestāte tās neuzzināja agrāk, tāpat ai i par visām citām mana vīra iepriekšējām vēstulēm, un mana nožēla pieauga pēc visām jaunajām vēstīm, ko uzzināju, un pēc tam, kad pārliecinājos, ka dažas imperatoram tuvas personas turēja aizdomās un slēpa kādu lietu, kuru tikai mans vīrs varētu pamanīt drošāk nekā citi. Ar viņa uzticīgo sirdi, kas mīlēja imperatoru 29 gadus, arpilnīgu pašaizliedzību viņš mazāk kā jebkurš cits - vismaz es tā domāju - varēja kļūdīties sakarā ar viņa brīnišķīgajā dvēselē notiekošo. Labvēlība, ar kādu Jūs, majestāte, mani uzklausījāt kādas mana vīra vēstules fragmenta sakarā, kuru toreizējo apstākļu iespaidā uzskatīju par labāku Jums pilnībā neparādīt, tā labestība, ar kādu Jūs man atbildējāt un kurai, neskatoties uz toreizējo situāciju, nekas nepaslīdēja garām, paliks manā atmiņā, kamēr vien būšu dzīva; un tādēļ tagad saku pati sev, ka nedrīkstu baidīties iepazīstināt ar savām (t.i., manis saņemtajām vēstulēm) mūsu valdnieku māti, kura nepārmetīs man manu lēmumu paziņot smagu vēsti, ko viņa varēs uzticēt tam, kurš varbūt uzskatīs par izdevīgu uzzināt personisku novērojumu par mūsu mīļotā imperatora dvēseles stāvokli. Man jāpiebilst, ka mans vīrs nezina un nekad neuzzinās, ka rakstu šo vēstuli un nosūtu Jums, majestāte, viņa vēstules ar ziņām, kuras viņš Jums nekad nepavēstīs. Taču mani mierina doma, ka tas, ko viņš redzēja un par ko šajā sakarā ir dziļi pārliecināts, nezudīs; cs uzdrošinos Jums to uzticēt, un Jūs to izmantosiet, kā debesis, Jūsu gudrība un mūsu jaunā valdnieka pazīšana pateiks Jums priekšā. Lūdzu jūs, majestāte, saglabāt man šīs mana vīra pēdējās vēstules par nelaimi, kas mūs piemeklējusi, vai arī, ja Jūsu majestāte uzskatīs par labāku, tās aizzīmogotas nodot manai mātei… Lūdzu Jūs, majestāte, saskatīt šajā vēstulē… manu cicņu pret Jūsu tikumību, manu ticību Jūsu dvēseles spēkam un arī pārliecību, ka Jūs nekad nevienam neatklāsiet šīs

vēstules saturu."

Ko tas viss nozīmē? Kādus jaunumus kņazc uzzināja? Kādas aizdomas slēpa Aleksandram tuvākās personas? Kādas sava vīra vēstules kņazc Volkonska lasīja un pārsūtīja ķeizarienei Marijai Fjodorovnai?

Kuram varēja būt izdevīgi zināt Volkonska personiskos novērojumus?

Viens nav apšaubāms: runa iet par kādu svarīgu noslēpumu, par kuru Volkonskis bija labāk informēts nekā citas imperatoram tuvas personas. Taču arī šīs personas kaut ko nojauta, un viņu aizdomas bi ja nepatīkams pārsteigums. Acīm redzams, ka noslēpumam bija intīms, nevis politisks raksturs un tam nebija nekāda sakara ar revolucionārām vai militārām sazvērestībām, jo pēdējā gadījumā galvenā visu zinošā persona būtu nevis Volkonskis, bet barons Dibičs. Bez tam šis noslēpums katrā ziņā attiecas uz valdnieka uzturēšanos Taganrogā: to var saprast pēc pašas kņazes Volkonskas vēstules - viņa raksta par vīra vēstulēm, kuras saņēmusi no Taganrogas, par ziņām, kuras savākusi ceļā, par imperatoram tuvām personām, kuras, jādomā, atradās Taganrogā.

Kāds gan, atrodoties Taganrogā, Aleksandram varēja būt noslēpums? Viss, kas saistās ar viņa uzturēšanos šajā pilsētā, ir zināms. Mēs nezinām tikai vienu - viņa personisko sarunu ar ķeizarieni, Volkonski, Villijē un Tarasovu saturu. Tikai viņi ne vienreiz vien palika ar Aleksandru aci pret aci…

Kāda loma Aleksandra nozušanā varēja būt galma ārstam Villijē un doktoram Tarasovam?

Viena no viņiem, bet varbūt abu iesaistīšana "lietā" bija ārkārtīgi nepiecicšama.

Skotijā dzimušais mierīgais un atturīgais Villijē sevi nekādā veidā nenodeva, ja nu vienīgi to izdarīja ar atpakaļejošo datumu uzrakstītā dienasgrāmata un viņa piekrišana palikt ēnā pēc līķa sekcijas protokola parakstīšanas līdz pat tā nogādāšanai Babino. Saskaņā ar ieņemamo amatu Villijē bija jāspēlē vadošā loma notikumos pēc 20. novembra, taču neviens viņu nekur nepiemin, un pat mirstīgo atlieku pārvešanas uzraudzību Elizabete Alckscjevna uzdod nevis Villijē, bet Tarasovam. Tas ir tik pārsteidzoši, ka varētu gandrīz nodomāt: Villijē pēc dramatiskajiem notikumiem pilī kaut kur pazudis. Tomēr viņš atradās Taganrogā, bet vēlāk pavadīja sēru procesiju līdz Pēterburgai.

Bet kāda bija doktora Tarasova loma? Dokumentāli zināms tikai sekojošais: Tarasovu ataicināja pie imperatora tikai 14. novembri, viņš atteicās secēt un balzamēt līķi, taču sastādīja sekcijas protokolu, ko savukārt atteicās parakstīt, kā rezultātā parādījās viņa paraksta viltojums; ķeizariene uzdeva Tarasovam uzmanīt līķi, pārvedot to uz ziemeļiem. Piebildīsim, ka viņš uzrakstījis atmiņas, kurās gandrīz visu laiku nonāk pretrunās ar citu oficiālo dokumentu autoriem. Tās tika publicētas "Krievijas Senatnē" 1871.1872. gadā - tieši tad, kad izplatījās baumas par Aleksandra un Fjodora Kuzmiča identitāti.

Var spriest, ka Tarasovam noslēpumu atklāja tikai pēdējā brīdi. Nebūdams tik aukstasinīgs un izturēts kā viņa skotu kolēģis, viņš, iespējams, "iecirtās" un pauda savu protestu, atteikdamies parakstīt protokolu un izdarīt balzamēšanu. Liekas, viņu "pierunāja", jo vairāk tāpēc, ka viņš tik un tā neko nevarēja izdarīt pret imperatora un tādu personu kā ķeizariene, Volkonskis un Villijē gribu. Lai Tarasovu pilnīgi "pielabinātu", viņam uzticēja godpilnu uzdevumu - uzraudzīt nelaiķa mirstīgās atliekas, tādējādi piespiežot klusēt.

Tie visi ir tikai pieņēmumi…

Bet, ja Aleksandrs palika dzīvs, kāda cilvēka mirstīgās atliekas tika apglabātas Petropavlovskas cietoksnī? Otršķirīgs jautājums, bet tomēr, tomēr…

Tik lielā pilsētā kā Taganroga nebūtu nemaz tik grūti sameklēt vairāk vai mazāk piemērotu nelaiķi ja vien imperators to gribēja. Meklējumi, jādomā, sākās 11. novembrī, kad notika imperatora pēdējā saruna ar ķeizarieni, un beidzās 18. novembrī, kad Volkonskis "aizņēma" Villijē gultu, "lai atrastos tuvāk imperatoram". Varam iedomāties šādu ainu: pārvācies tuvāk imperatoram, Volkonskis apspriež pēdējās plāna detaļas, dodas uz Šihmatovu namu un vienojas par ķeizarienes pārcelšanos uz turieni. 19. novembra rītā Aleksandrs "nomira" vienīgi ķeizarienes klātbūtnē, tajā pašā laikā Volkonskis un Dibičs (kurš, protams, neko nezināja) aizzīmogo Aleksandra dokumentus. Svešais līķis, jādomā, tika atvests naktī no 19. uz 20. novembri, bet varbūt arī agrāk. Starp citu, interesanti, ka v i s i oficiālie dokumenti klusē par

to, k as notika pilī 2.0. novembrī no pulksten vienpadsmitiem rītā līdz septiņiem vakarā.

Attiecībā uz imperatora dubultnieku ir trīs pieņēmumi.

Pirmais (visizplatītākais, bet vismazāk ticamais): Aleksandra vietā tika noguldīts feldjēgcra Maskova līķis, viņš, kā zināms, nomira 3. novembrī, krītot no ekipāžas ceļā uz Taganrogu. Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs sniedz šādas interesantas ziņas: "Sarunās nelaiķis Nikolajs Šilders ne reizi vien kavējās pie šī gadījuma (tas ir, feldjēgcra nāves) un pievērsa manu uzmanību Tarasova rakstam. Pēc zināmiem pūliņiem… Šilderam izdevās sameklēt kādu Apolonu Kurbatovu, ķīmijas profesoru Tehnoloģijas institūtā. Es personīgi uzaicināju profesoru pie sevis," raksta lielkņazs, "un, lūk, ko viņš man pastāstīja 1902. gadā, drīz pēc paša Šildera nāves. Kurbatovs pa mātes līniju bija feldjēgcra Maskova mazdēls, un viņu ģimenē valdīja nc īsti pārliecība, nc īsti pieņēmums, ka viņu vectēvs Maskovs ir apglabāts Petropavlovskas cietoksnī imperatora Aleksandra vieta, ka šis nostāsts arī profesoram ir zināms un ka Maskova bērni pieļāva tādu iespēju. Diemžēl visi Maskova bērni sen jau bija miruši, viņi bija pieci, divi dēli un trīs meitas, tāpat dzīvo vidū nebija arī A. Kurbatova tēva Apolona Mitrofanoviča, kurš mira 1X57. gadā, un viņa sievas Aleksandras Nikolajevnas, dzimušas Maskovas, kura nomira deviņdesmitajos gados. Pats profesors, toreiz jau padzīvojis cilvēks, nomira 1903. gadā. Citus Maskova dēlu un meitu pēctečus man neizdevās atrast. Katrā ziņā dīvaini, ka tamlīdzīgi nostāsti vispār varēja pastāvēt un, pēc Kurbatova liecības, tika glabāti kā ģimenes noslēpums."

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs turpina: "Lcfortovas arhīvā Maskavā cs atradu nc vien Maskova formulāru, bet arī kapteiņa Mihailova 1825. gada <">. novembri Taganrogā rakstītu sīku ziņojumu feldjēgeru korpusa komandierim majoram Vasiļjcvam. Tas sakrīt ar Šildera stāstu… bet tur norādīta arī precīza vieta, kur Maskovs apglabāts, tieši tajā ciemā (Znamenskojc), kur ar viņu notika nelaime: "Novembra ceturtajā datumā atdots zemei tajā pašā ciemā, klātesot feldšerim Velšem, kurš.bija atsūtīts pēc Viņa Ekselences Galvenā štāba priekšnieka ģencrāladjutanta Dibiča pavēles no Orehovas plsētas."

Maskova ģimenei pēc imperatora rīkojuma tika piešķirta pilna alga, kādu viņš saņēma, dzīvs būdams, bez tam vairākas reizes izsniegta summa parādu apmaksai, bet jaunākā meita Aleksandra (vēlāk Kurbatova) uz valsts rēķina tika sūtīta muižnieku dižciltīgo jaunavu skolā.

"Tātad," turpina lielkņazs, "nav nc mazāko Šaubu, ka Maskova līķis tika apglabāts nākamajā dienā pēc nelaimes gadījuma, tas ir, 4. novembrī, piecpadsmit dienas pirms valdnieka nāves."

Nostāsts, kuru glabā Maskova ģimene, ir zināmā mērā ticams, taču svarīgs arguments pret pieņēmumu, ka Aleksandra vietā tika apglabāts Maskovs, ir ilgais posms starp 4. un 19. novembri. Kā mirušā feldjēgcra līķi varēja saglabāt un slepeni nogādāt Taganrogā? Pārvest to varētu, bet glabāt divas nedēļas…

Saskaņā ar otro versiju Aleksandra vietā apglabāja kādu Taganrogas garnizona kareivi, kuram bija piespriests miesas sods, ko viņš neizturēja. Šis pieņēmums ir apšaubāms, jo neatbilst līķa sekcijas protokolam.

Trešais pieņēmums, kuru atbalsta vēsturnieks Šilders, apgalvo, ka tika apglabāts Semjonova pulka karavīrs (vai feldfēbelis), kurš atradās Taganrogā un pēkšņi nomira, turklāt viņam bijusi zināma līdzība ar Aleksandru…

Skaidrs ir viens: tika apglabāts kāds, kas nomira dienu pirms 19. novembra un bija daudzmaz līdzīgs imperatoram, visdrīzāk… maz līdzīgs, ja spriežam pēc kņazes Volkonskas vēstules (iekritušās acis, mazliet knābjveidīgs deguns).

Varbūt kāda svarīga loma bija doktoram Alcksandrovičam, kurš nav pieminēts nekur citur, izņemot privāto vēstuli no Šihmatovu ģimenes. Varbūt tieši viņš kā galvenais vietējais ārsts kādā no pilsētas hospitāļiem sameklēja vajadzīgo nelaiķi…

Tātad "majestātiskā mistiķa" griba tika izpildīta un turēta lielākā vai mazākā slepenībā. Baumas

radās gandrīz jau pie neaizvērtā zārka, un karaspēks ar artilēriju apsargāja slikti slēpto noslēpumu sēru procesijas ceļā no Taganrogas uz ziemeļiem.

1836. gada rudenī pie smēdes Krasnoufimskas (toreiz Pcrmas guberņa) nomalē apstājās jātnieks, kurš, no segliem neizkāpis, jautāja kalējam, vai var apkalt zirgu.

Kalējs uzmanīgi aplūkoja svešinieku, plecīgu, labi noaugušu vecu vīru, kas bija ģērbies vienkāršās zemnieka drānās, pievērsa uzmanību skaistajam, labi koptajam zirgam un atbildēja: - Kālab gan ne? Var… - Un pajautāja, vai tālā ccļā labais cilvēks dodas, no kuras puses nāk un kā viņu godināt. Vecais vīrs atbildēja, ka dodas pasauli un labus ļaudis apskatīt, bet sauc viņu par Fjodoru Kuzmiču.

Pienāca daži pilsētnieki. Visi ar ziņkāri aplūkoja svešinieku, kurš gan bija vienkārši ģērbies, bet pēc izskata likās cienījams - un tādēļ aizdomīgs… Kāds - drošs paliek drošs - aizskrēja pēc gorodovoja. Un veco vīru aizveda uz iecirkni!

Tur viņš atkārtoja: ceļojot, nolēmis pasauli apskatīt, bet savus radurakstus neatminoties. Fjodors Kuzmičs - un viss. Notika tiesa. Vecajam vīram par klaiņošanu piesprieda 20 pletnes cirtienus un nometināšanu tālajā Sibīrijā, l jodors Kuzmičs bez kurnēšanas pacieta miesas sodu un pa etapu devās uz Tomskas guberņu.

Acīmredzot uz nopratināšanas laiku Krasnoufimskā jāattiecina zemnieces Fjoklas Korobeiņikovas stāsts, kuru viņa dzirdējusi no paša Fjodora Kuzmiča. "… Sakarā ar kādu gadījumu tika dota ziņa imperatoram Nikolajam Pavlovičam, un pēc Viņa Majestātes rīkojuma tika atsūtīts lielkņazs Mihails Pavlovičs. Atbraucis pilsētā, viņš ieradās tieši cietumā un pirmo apmeklēja veco Fjodoru Kuzmiču, un stipri saskaitās uz priekšniekiem, gribēja viņus nodot tiesai, bet vecais piemnāja lielkņazu visu aizmirst. Lūdza ari, lai viņam piespriež nometināšanu Sibīrijā, kas tika izpildīts."

Atzīmēsim, ka nekādu citu pierādījumu, kas apstiprinātu lielkņaza braucienu uz Urāliem, nav… … Ceļš bija ilgs. Pa sliktiem, dubļainiem, izdangātiem ceļiem Fjodors Kuzmičs gāja uz nometināšanas vietu un ieradās tur tikai 1837. gada 26. martā. Viņš bija labi samanāms izsūtīto vidū.

Stalta stāja, sirmuma skarti mati un bārda, skaidras, laipnas, gaišzilas acis, sirsnīga valoda un silta balsstas viss piesaistīja uzmanību. Bija savādi redzēt šo cilvēku arestantu pūlī - viņš likās tik tāls no važu žvadzoņas un rupjām lamām. Arestanti sākumā skatījās uz viņu šķībi, tad pierada - un iemīlēja. Bija jau arī par ko! Viņš bija uzmanīgs pret visiem, gāja turp, kur redzēja bēdas un ciešanas, kopa slimniekus, dalījās visā, kas viņam pašam bija. Viņam prasīja padomus, un viņš katram atrada labu vārdu, uzmundrināja garā nomāktos…

Ar 43. izsūtīto partiju viņš ieradās Tomskas guberņas Bogotolas pagastā un tika nometināts Krasnorcčcnskas vīna brūzī, kaut gan bija nosūtīts uz Zcrcalu sādžu. Brūzī Fjodors Kuzmičs nodzīvoja piecus gadus, bet 1842. gadā pārcēlās uz Bclojarskas staņicu un apmetās pie Scmjona Sidorova. Vietējie zemnieki, pievērsuši sirmgalvim uzmanību, sāka to vilināt katrs pie sevis, visādus labumus solīdami. Šī uzmācība sirmgalvim apnika, un viņš, nodzīvojis pie Sidorova dažus mēnešus, pārvācās uz Zercalicm, kur apmetās bijušā katordznieka Ivana Ivanova mājā. Arī te atkārtojās tas pats - Fjodoru Kuzmiču, burtiski, apsēda cienītāji, un tad Ivanovs uzcēla viņam ārpus ciema būdiņu.

Fjodors Kuzmičs tur mitinājās tikai palaikam, pastāvīgi apmeklēdams kaimiņu ciemus - viņā mājoja alkas pēc pārmaiņām!

Ceļodams no sādžas uz sādžu, Fjodors Kuzmičs darīja visu, ko var darīt labi audzināts un izglītots cilvēks. Viņš mācīja zemnieku bērniem lasīt un rakstīt, iepazīstināja viņus ar Svētajiem rakstiem, vēsturi un ģeogrāfiju. Pieaugušos pārsteidza ar reliģiozām sarunām, stāstiem par vēsturi, bet visvairāk par karagājieniem un kaujām, turklāt, pats to nemanīdams, iedziļinājās tādos sīkumos, ka radīja vispārēju neizpratni: no kurienes viņš to varēja zināt? Sarunās stāstīja zemniekiem par viņu tiesībām un pienākumiem, mācīja cienīt varu un tajā pašā laikā pielīdzināja augstus valsts darboņus parastajiem

mirstīgajiem.

-Gan cars, gan pulkveži, gan arhiereji,-sacīja vecais vīrs, - ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai Dievam labpaticis vieniem dot lielu varu, bet otriem lemt dzīvi viņu pastāvīgā aizgādniecībā.

1843. gada vasarā viņš devās uz zelta raktuvēm Jeņisejas taigā un nostrādāja tur vairākus mēnešus.

Raktuvju pārvaldnieks bija Astašcvs, vēlāk Sibīrijā pazīstams zeltrūpnieks. Viņš izcēla Fjodoru Kuzmiču pārējo strādnieku vidū un izturējās pret to ar lielu cicņu.

Ivanova uzceltajā namiņā Fjodors Kuzmičs nodzīvoja sešus gadus, bet tad bagāts un apkārtnē cienījams zemnieks Ivans Latiševs uzaicināja viņu pie sevis; divas verstis no Krasnorečcnskas sādžas, pašā Čulimas krastā, uzcēla viņam dravā mājiņu, kurā sirmgalvis apmetās.

Pie Latiševa Fjodors Kuzmičs nodzīvoja astoņus gadus, gan nc vienā vietā. 1851. gadā viņš palūdza Latiševu pārcelt viņa būdu uz taigu, bet 1854. gadā atkal pārcēlās uz Krasnaja Rečku, kur Ivans Gavrilovifis uzcēla viņam jaunu mitekli - biezoknī, nost no ccļa.

Fjodora Kuzmiča popularitāte bija neparasti liela. Senatnē Sibīrijā maz interesējās par cilvēka pagātni. Krievu iedzīvotāju raduraksti sākās no pirmatklājējiem, no valdības izsūtītiem vai aizbēgušiem tēviem, vectēviem, vecvectēviem. Tur daudzi neatcerējās savu izcelsmi, un par to reti kurš interesējās, bet put klaidoņiem un ceļiniekiem izturējās pat ar cieņu kā pret likteņa pabērniem. Visādus mājienus par dižciltīgu izcelšanos vai augstiem amatiem uztvēra skeptiski vai pilnīgi vienaldzīgi… Tādēļ, lai pievērstu vispārēju uzmanību, cilvēkam bija jābūt apveltītam ar izcilām īpašībām. Sirmgalvis tāds bija!

Tie, kas viņu pazina, atcerējās, ka vecais vīrs nebija izlepis, ēda pieticīgi. Viņa cienītāji gandrīz katru dienu nesa ēdienu, svētkos apbēfa ar raušiem un pīrāgiem. Fjodors Kuzmičs to visu labprāt pieņēma un, mazliet pagaršojis, kā pats izteicās, atstāja "viesiem", un pēc tam izdāļāja klaidoņiem un ceļiniekiem, kuri pie viņa iegriezās. Reiz kāda viņa cienītāja atnesa treknu pīrāgu ar zivi.

- Vai pamēģināsi pīrāgu ar zivi? Trekns taču…

- Kālab gan nepamēģināt? F.s nemaz neesmu tāds gavētājs, kā domā.

Viņš neatteicās arī no gaļas, bet ēda to pavisam maz, taču par lielu gardumu uzskatīja pankūkas ar cukuru.

- No tādām pankūkām pat ķeizars neatteiktos, - sirmgalvis smīkņādams mēdza teikt.

Vīnu viņš nedzēra nc lāsi, nesmēķēja, kaut gan sibīrieši pīpēja no bērna kājas.

Viņa apģērbs sastāvēja no rupja audekla krekla, kas bija apjozts ar siksniņu, un tādām pašām biksēm, parastām ādas tupelēm. Reizēm virs krekla uzvilka garu tumšzilu vadmalas halātu, ziemā valkāja vccu sibīriešu kažoku. Fjodors Kuzmičs izcēlās ar kārtīgumu, viņa apģērbs vienmēr bija tīrs, bet mājoklī viņš necieta pat vismazāko nekārtību.

Savā būdā vecais vīrs pieņēma visus, kas nāca pie viņa pēc padoma, un reti kādu atraidīja. Naudu "par pakalpojumu" neņēma nekad, viņam tās vispār nebija, padomus deva bez atlīdzības. Ar svešiniekiem vienmēr sarunājās, stāvot kājās vai staigājot pa istabu, rokas nolicis uz gurniem vai vienu roku pie krūtīm turēdams.

Baznīcu Fjodors Kuzmičs apmeklēja ļoti kārtīgi, bet nekad negāja uz grēksūdzi un pie dievgalda, ar to satraukdams visus vietējos garīdzniekus. Vēlāk izrādījās, ka sirmgalvim bija pastāvīgs garīdznieks Krasnojarskas kapsētas baznīcas protoarhierejs tēvs Pēteris (tēvs Pēteris Popovs vēlāk kļuva par Krasnojarskas bīskapu Pāvelu). Viņš divas trīs reizes gadā atbrauca pie vecā vīra, reizēm tur ilgi aizkavējās, tērzēja par viņu ar zemniekiem, lūdza sirmgalvi cienīt, jo tas, pēc viņa vārdiem, bija "Dievam ļoti tīkams"…

Par periodu, kad vecais vīrs dzīvoja pie Latišcva, saglabājies daudz laikabiedru nostāstu.

Tomskas un Barnaulas bīskaps Makarijs, pēc kādas vecas mūķenes, kura Fjodoru Kuzmiču pazinusi personīgi, vārdiem, stāstīja: "Viņam piemita liels fizisks spēks: sienu vācot, uz dakšām paņēma gandrīz pusi gabanas un krāva to kaudzē, nevis atspiežot dakšu kātu pret zemi, kā to dara siena krāvēji, bet pacēla visu smagumu uz rokām, ar ko pārsteidza skatītājus…"

Bogotolas sādžā zemnieks Bulatovs, kurš vairākkārt apmeklēja Fjodoru Kuzmiču un bija cienījams cilvēks, kura vārdiem var ticēt, izteicās par veco vīru kā par svarīgu personu, kas uzņēmusies klusēšanas solījumu un pazemīgi pārcieš izsūtījuma postu un ciešanas. Viņš nemaz neslēpa šajā novadā valdošo uzskatu, ka tas nav neviens cits kā imperators Aleksandrs I, taču apstiprinošu pierādījumu nevienam nebija.

"Irkutskas bīskaps Afanasijs, būdams Krasnorečenskā, gribēja satikt veco vīru un palūdza saimniekam Latišcvam zirgu. To iejūdza nelielos ratos un tūlīt sūtīja pēc sirmgalvja. Kad viņš piebrauca pie Latišcva lieveņa, bīskaps izgāja to sagaidīt. Izkāpis no ratiem, vecais vīrs līdz zemei palocījās bīskapam, bet tas savukārt sirmgalvim, viņi saņēma viens otia labo roku un saskūpstījās, kā to dara garīdznieki. Tad bīskaps, padcv is ceļu vecajam vīram, aicināja to iet pa priekšu, sirmgalvis nepiekrita, lad bīskaps, saņēmis viņu aiz labās rokas, ieveda istabā, un abi s.ika pa istabu staigāt, sadevušies rokās kā divi brāļi. Staigāja viņi ilgi, daudz runāja arī svešā, ne krievu mēlē un smējās. Mēs tad sākām brīnīties, kas gan mūsu vecais vīrs tāds ir, ja tā staigā ar bīskapu un runā svešā valodā."

Pēc šīs pirmās tikšanās Afanasijs ne vienreiz vien apmeklēja Fjodoru Kuzmiču, apmetās viņa mājiņā un dažkārt uzturējās tur vairākas dienas.

"Vecais vīrs dēvēja sevi par klaidoni un teica, ka savas gleznas nopircis no kaut kāda kņaza Volkonska."

Gleznas, par kurām runāts šajā paziņojumā, ir divas gravīras. Viena no tām - Počajevas Dievmātes attēls - ir zīmīga ar katedrālē notiekošo brīnumu atainojumā paslēptiem iniciāļiem AI. Gravīra ar cenzora atļauju iespiesta 1855. gadā, bet nav zināms, kur, jo gravīras apakšējais kreisais stūris 1887. gadā apdega tirgoņa Hromova (par viņu mēs vēl runāsim) neuzmanības dēļ. Pie viņa gravīra glabājās pēc vccā vīra nāves. Par kādu kņazu Volkonski ir runa - nav zināms; katrā ziņā tas nav ģcncrāladjutants Volkonskis, kurš piecdesmito gadu beigās vairs nebija dzīvo vidū.

"Reiz Latiševa dravā pie viņa bija grāfs Tolstojs, kurš atbrauca no rīta, nosēdēja tur visu dienu, bet, ko viņi runāja, - nav zināms."

"Reiz vecais vīrs Fjodors atnāca pie Paramonova (draudzes vecākā Krasnorečenskā). Tolaik pie Paramonova dzīvoja zaldāts Oļcņcvs. Ieraudzījis pa logu Fjodoru Kuzmiču, viņš prasīja istabā esošajiem zemniekiem: "Kas tas tāds?" Pēc tam metās vecajam vīram pretī ar saucienu: "Tas ir mūsu cars, tētiņš Aleksandrs Pavlovičs!"- un militāri sveicināja. Tad sirmgalvis teica zaldātam: "Man nenākas militāru godu parādīt, cs esmu klaidonis. Tevi par to paņems uz cietumu…"

Fjodors Golubevs liecina, ka vecais vīrs viņam teicis: "Daudzi runā, ka cs esmu no arhierejiem, veltīgi viņi tā runā - cs esmu no civiliem ļaudīm." Tajā laikā zaldātu kazarmās spēlēja mūzika. Vecais vīrs sacīja: "Raugi, dārgais, tagad pat mūzika citāda, bet agrākos laikos bija sliktāka." Varēja redzēt, ka viņš labi saprata mūziku…

Dzīvodams pie Latiševa, viņš reti kuru pieņēma un reti kuru apmeklēja, tiecās pēc vientulības. Viņa sevišķas simpātijas baudīja tikai nedaudzi, lai gan vecais vīrs bija pret visiem uzmanīgs, laipns un labsirdīgs. No zemniekiem Fjodors Kuzmičs mīlēja savu bijušo saimnieku Zcrcalos Ivanu Ivanovu, kazaku Semjonu Sidorovu, Korobeiņikovas sādžas zemnieku Ivanu Korobeiņikovu un viņa sievu Fjoklu, bet īpaši viņu mazo meitiņu Fcoktistu; tad Ivanu Latišcvu, viņa dēlu Arhipu, Mazuļu sādžas zemnieku Ivanu Jerlikovu, viņa meitu Marju un mazo dēlu, kuru, pēc nostāstiem, trīs mēnešos iemācījis lasīt un rakstīt. No augstu stāvošām personām viņa labākais draugs bija Irkutskas protoarhierejs Afanasijs, kurš bieži to apmeklēja, un jau pieminētais tēvs Pēteris, viņa garīdznieks.

Taču pats dārgākais cilvēks bija Aleksandra Ņikiforovna, bārene, kurai viņš aizstāja tēvu. Šīs meitenes dzīvesstāsts ir ārkārtīgi interesants. Pavadījusi bērnību vecā vīra tuvumā, viņa no tā bija pārņēmusi, ja tā var teikt, gandrīz reliģiozu māniju un nolēma doties ceļojumā pa Krievijas klosteriem.

1849. gadā, saņēmusi no vecā vīra sīkas ziņas par maršrutu, par klosteriem un personām, kas varētu

ceļiniecei izrādīt viesmīlību, viņa devās tālā gaitā - uz Krieviju.

Kā lai ieraugu caru… - viņa taujāja, izprašņājot veco vīru par dažādām augstu stāvošām personām.

- Pagaidi, - domīgi atbildēja sirmgalvis, - kazi, ne vienu vien caru savā dzīvē redzēsi. Dievs dos - ar viņiem vēl sarunāsies. Šiem vārdiem bija lemts piepildīties!

Pēc vccā vīra padoma Aleksandra Ņikiforovna Počajevā (Ternopoles tuvumā) sameklēja grāfieni Ostcnu-Zakcnu un, nodzīvojusi pie viņas dažas dienas, pieņēma grāfienes priekšlikumu kopā ar viņu doties uz Krcmcnčugu, kur atradās grāfs Dmitrijs Ostcns-Zakens. Sibīrictc viņiem abiem ļoti iepatikās, un grāfi deva tai pajumti uz vairākiem mēnešiem.

Gadījās tā, ka Kremenčugā ieradās imperators Nikolajs Pavlovičs un apmetās pie OsteniemZakcniem. Aleksandru Ņikiforovnu stādīja viņam priekšā, un, pēc visa spriežot, meitene ieguva arī viņa simpātijas. Imperators ilgi tērzēja ar viņu, izprašņā ja par Sibīriju.

Aizbraucot no Kremcnčugas, Nikolajs Pavlovičs ieteica grāfam izsniegt meitenei zīmīti-caurlaidi gadījumam, ja viņa vēlēsies apmeklēt Pēterburgu.

- Ja būsi Pēterburgā, - viņš teica sibīrietei, - atnāc uz pili, parādi zīmīti - un tevi nekur neaizturēs.

Aleksandra Ņikiforovna Pēterburgā neieradās. Kādu laiku padzīvojusi pie Osteniem-Zakenicm un apmeklējusi dažus klosterus, viņa atgriezās Sibīrijā.

(Lai gan šķietami anekdotisks, šis stāsts ir patiess un tam ir turpinājums, pie kura mēs vēl atgriezīsimies.)

Lūk, kā Aleksandra Ņikiforovna apraksta savu atkalredzēšanos ar Fjodoru Kuzmiču (pēc G. Vasiliča grāmatas "Imperators Aleksandrs un sirmgalvis Fjodors Kuzmičs"): "Ilgi mani apskāva Fjodors Kuzmičs, pirms sāka iztaujāt par maniem ceļojumiem, un stāstīju viņam visu, kur biju, ko redzēju un ar ko sarunājos; viņš mani uzmanīgi klausījās, par visu sīki izprašņāja, bet pēc tam stipri aizdomājās. Skatījos es uz viņu, skatījos, un pēkšņi saku viņam: "Tētiņ Fjodor Kuzmič! Cik jūs esat līdzīgs imperatoram Aleksandram Pavlovičam!" Kā tikai cs to pateicu, viņš sejā pārvērtās, uzacis sarauca un bargi man saka: "Kā tu to zini? Kas tevi samācīja man to pateikt?" Es sabijos. "Neviens," saku, "tētiņ, to es tāpat vien pateicu. Redzēju imperatora Aleksandra Pavloviča portretu pie grāfa OstcnaZakena, un man ienāca prātā, ka esat viņam līdzīgs un roku turat tāpat kā viņš." Uz to vecais vīrs neko neatbildēja, bet izgāja otrā istabā, sāka raudāt un slaucīja asaras ar krekla piedurkni."

1857. gada beigās Fjodors Kuzmičs atkal sūtīja savu mīluli svētceļojumā pa Krieviju. Viņa apceļoja daudzas guberņas, pabija pat Valaamā un Kijevas-Pečeras klosterī. Kijevā viņa iepazinās ar virsnieku majoru Fjodorovu, ar kuru drīz vien apprecējās. Nodzīvojusi ar vīru piecus gadus un kļuvusi par atraitni, "majoriene Fjodorova" atgriezās dzimtenē, bet Fjodoru Kuzmiču dzīvo vidū vairs nesatika. Viņa apmetās Tomskā, kur mira sirmā vecumā, atstādama aiz sevis atmiņas.

Fjodoram Kuzmičam bija plaša sarakste ar dažādām personām, un viņš pastāvīgi saņēma ziņas par stāvokli Krievijā, taču tinti un papīru rūpīgi slēpa. Cēlās viņš ļoti agri, taču, kā pavadīja brīvo laiku, neviens nezināja, jo māja bija aizslēgta. Lūdza Dievu? Rakstīja vēstules? Jādomā, nodarbojās gan ar vienu, gan otru…

Pēc laikabiedru nostāstiem, Fjodors Kuzmičs lieliski pārzināja Pēterburgas galma dzīvi un etiķeti, kā arī XIX gadsimta sākuma un XVIII gadsimta beigu notikumus, zināja visus valstsvīrus un diezgan trāpīgi tos raksturoja. Ar lielu cicņu atsaucās par metropolītu Filaretu, arhimandrītu Fotiju, stāstīja par Arakčcjevu un viņa militārajām apmetnēm, atcerējās Kutuzovu un Suvorovu. Zīmīgi, ka viņš nekad nepieminēja Pāvela I vārdu…

1857. gadā Fjodors Kuzmičs iepazinās ar turīgu Tomskas tirgoni Semjonu Hromovu, kurš tik ļoti sajūsminājās par veco vīru, ka uz savas zemes četras verstis no Tomskas uzcēla atsevišķu māju un pārliecināja Fjodoru Kuzmiču pārcelties uz turieni.

1858. gadā vecais vīrs atvadījās no Zercaliem, kur bija pavadījis vairāk nekā divdesmit gadus, un pārcēlās pie Hromova.

Iepriekšējā dienā viņš no savas būdas aiznesa uz kapelu Pcčoras Dievmātes svētbildi (to bija atvedusi viena no viņa audzēknēm - Natālija Popova) un Evaņģēliju. Pirms aizbraukšanas uz Tomsku viņš pasūtīja aizlūgumu, kurā piedalījās vietējie zemnieki, bet pēc tam atstāja kapelā krāsainu monogrammu burtu A ar kroni virs tā.

- Glabājiet to kā acuraugu, viņš piekodināja zemniekiem.

Vēl mazliet par Fjodora Kuzmiča dzīvi pie Hromova (arī pēc laikabiedru nostāstiem).

Ierēdņa sieva Berdjajeva ieradās lomskā meklēt sev dzīvokli kādas ģimenes mājā. Viņai ieteica Hromova namu. Tur ieradu​sies, Berdjajeva ieraudzīja sirmgalvi un iekliegušies paģība. Fjodors Kuzmičs tcica Hromova strādniekiem: "Paceliet to sievieti." Viņu aiznesa un atžirbināja. Pēc tam Fjodors Kuzmičs palūdza Hromovam: "Nevajag ielaist šo sievieti mājā!" Vēlāk Bcrdjajeva stāstīja, ka vecajā vīrā atpazinusi Aleksandru I. Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs divreiz uz sava rēķina speciāli sūtīja uz Sibīriju kādu jaunu cilvēku, bijušo Novgorodas gubernatora sevišķu uzdevumu ierēdni Nikolaju Laškovu. Tur, Sibīrijā, Laškovs ievāca sīkas ziņas un sagatavoja interesantu ziņojumu par visiem ar Fjodoru Kuzmiču saistītajiem nostāstiem un baumām. Bez tam Laškovs apmeklēja vairākus klosterus Centrālās Kr ievijas guberņās un iztaujāja par veco vīru. Tas nebija viegli, garīdzniecība izrādīja pretestību (Pobedonosceva norādījums!)

- tā vai nu neticēja lielkņaza izdotajām pilnvarām, vai baidījās no nepatikšanām pēc tam, kad Laškovs būs iepazinies ar klosteru arhīviem.

Tomskas sīkpilsonis Ivans Zaikovs Laškovam pastāstīja sekojošo.

Piecdesmitajos gados un sešdesmitajos gados Tomskā dzīvoja guberņas tiesas padomnieks Ļcvs Savostins. Viņš bieži apmeklēja veco vīru un divreiz aizveda turp arī Zaikovu.

"Vecais vīrs bija ar vienu ausi pakurls," Zaikovs pavēstīja, "tādēļ runāja, mazliet salīcis. Mūsu klātbūtnē sarunas laikā vai nu staigāja pa istabu, labās rokas pirkstus aiz jostas aizbāzis, kā to dara gandrīz visas militāq">ersonas, vai stāvēja taisni, pagriezies ar muguni pret logu. Ienākuši istabā un sasveicinājušies, mēs klusēdami apsēdāmies. Vecais vīrs pirmais uzsāka sarunu, uzdeva jautājumus, bet Savostins uz tiem atbildēja. Sarunas laikā tika apspriestas visdažādākās tēmas: valstiskas, politiskas un sabiedriskas… Dažkārt runāja svešvalodās un apsprieda tādus jautājumus kā vispārējā karaklausība, zemnieku brīvlaišana, 1812. gada karš, turklāt vecais vīrs apliecināja dziļas zināšanas par visiem notikumiem, un uzreiz bija redzams, ka viņš tajos bija viena no galvenajām personām…"

Hromova vecākā meita Anna Okoņišņikova, Fjodora Kuzmiča mīlule, Laškovam stāstīja: "Kad Fjodors Kuzmičs dzīvoja Korobeiņikovas sādžā, mēs ar tēvu atbraucām viņu apraudzīt. Vecais vīrs iznāca uz lieveņa un teica: "Pagaidiet mani šeit, man ir viesi." Pagājām malā un pie mežiņa sākām gaidīt. Pagāja gandrīz divas stundas, beidzot no mājas Fjodora Kuzmiča pavadībā iznāca jaunkundze un virsnieks huzāra formas tērpā, gara auguma, ļoti skaists, līdzīgs nelaiķim mantiniekam Nikolajam Aleksandrovičam. Vecais vīrs viņus diezgan tālu pavadīja, un, kad viņi atvadījās, huzārs noskūpstīja tam roku, ko viņš nevienam neļāva darīt. Kamēr vien viņi cits citu redzēja, visi klanījās viens otram. Viesus pavadījis, Fjodors Kuzmičs atgriezās pie mums ar starojošu seju un teica manam tēvam: "Kādu mani pazina vectēvi, kādu mani pazina tēvi, bet mazbērni un mazmazbērni mani tādu redz."

Lūk, ko pastāstīja Ivans Čistjakovs, kurš arī pazina veco vīru: "Vecais vīrs labi prata svešvalodas, viņam bija zināmi politiskie notikumi… Stāstīdams zemniekiem vai saviem apmeklētājiem par karagājieniem, sevišķi par 1812. gada karu, viņš it kā pārvērtās: acīs iedegās spožs mirdzums un viņš atdzīvojās; stāstīja tādas detaļas, iedziļinājās tādu notikumu aprakstos, ka šķita - viņš pats tur piedalījies. Piemēram, stāstīja, ka, Aleksandram I iebraucot Parīzē, zem viņa zirga kājām klājuši zīda lakatus un drānas, bet dāmas kaisījušas uz ceļa puķes un pušķus, kas Aleksandram bijis ļoti tīkami. Tajā reizē grāfs Metcrnihs jājis Aleksandram blakus labajā pusē, sēdēdams seglos uz

spilvena… Kad Krievijā parādījusies masonu loža, Aleksandrs sarīkojis augstāko garīgo un laicīgo amatpersonu apspriedi, lai nolemtu: vai atļaut šo ložu Krievijā. "Aleksandrs," piebilda vecais vīrs, "nebija ne ķeceris, ne masons." Čistjakova stāstījuma ir zīmīga detaļa: slavenais austrietis Metcrnihs vispār bija pazīstams ar kņaza titulu, un tikai cilvēks, kurš tiešām labi pārzināja XIX gadsimta sākuma notikumus un tajos darbojošās personas, varēja - nomaļa Sibīrijas nostūrī! - zināt, ka Mcterniham bija grāfa tituls, lai gan, urjot Parīzē sabiedrotajiem, viņš jau bija iecelts par kņazu.

Kāds Skvorcovs, kurš dzīvoja netālu no vecā vīra mājokļa, stāstīja: "Pie viņa mitinājās divi izsūtītie, bijušie cara krāsnkuri. Viens no tiem saslima, un otrs gāja pie vecā vīra aizrunāt lūgšanu. Iegājis mājā, krāsnkuris nometās viņa priekšā ceļos un, galvu nodūris un bailēs trīcēdams, sāka stāstīt savas ierašanās iemeslu. Vecais vīrs klausījās, stāvēdams ar muguru pret logu un ar seju pret krāsnkuri, viņu nepārtraukdams. Savu stāstu pabeidzis, krāsnkuris apklusa un izdzirda, ka sirmgalvis pienāk pie viņa, un juta, ka tas abām rokām viņu picccļ, un izdzirda pazīstamu balsi: -Nomierinies.

Izslējics, galvu pacēlis un uz vcco vīru paskatījies, tas iekliegdamies nokrita kā salmu kūlis uz zaudēja samaņu: viņa priekšā stāvēja un ar viņu runāja pats imperators Aleksandrs I ar visām tā raksturīgajām pazīmēm, taču nu jau bārdaina sirmgalvja izskatā…"

Olgas Balahinas stāsts: "Reiz ierados Fjodora Kuzmiča mājā un ieraudzīju tur Semjonu Hromovu, kurš no vecā vīra mantu lādes ņēma laukā kaut kādus papīrus. Paņēmis vienu no tiem, viņš man teica: "Veco vīru dēvē par klaidoni, bet viņam ir dokuments par Aleksandra Pavloviča laulību ar ķeizarieni Elizabeti Alckscjcvnu."

Tas papīrs bija zilgans, biezs, parastas lapas lielumā. Daži vārdi tur bija drukāti, bet daži uzrakstīti.

Atceros, tai dokumentā Aleksandrs I bija nosaukts arī par lielkņazu. Lapas apakšpusē bija liels zīmogs ar baznīcas attēlu. Ka tā tas bija, esmu gatava kaut tūlīt apzvērēt."

Jau pieminētā Natālija Popova kādreiz apjautājusies sirmgalvim par viņa vecākiem, lai varētu aizlūgt par viņiem Dievu. Vecais vīrs atbildējis: "Tas tev nav jāzina. Par viņiem aizlūdz svētā baznīca…"

M. Tkačova (dzimusi Jarlikova) atceras Fjodora Kuzmiča vārdus: "Kad 1812. gadā francūzis ienāca Maskavā, Aleksandrs aizgāja pie Radoņežas Sergija pīšļiem un ar asarām viņu lūdzās, un izdzirda mocekļa balsi: "Ej, Aleksandr, dod pilnīgu vaļu Kutuzovam, Dievs palīdzēs izdzīt francūzi no Maskavas!"

Laikabiedru stāstos par Fjodoru Kuzmiču liela vieta ierādāma Semjona Hromova piezīmēm.

Diemžēl deviņas desmitdaļas savu stāstu Hromovs veltījis vecā vīra "brīnumdarbiem". Tur aprakstītas gan "pareģa dāvanas", gan "dziednieka spējas", gan "liesmas virs mājas vecā vīra nāves brīdī", gan "brīnumainais ūdens"… Droši vien Hromovs centās panākt sava noslēpumainā mītnieka kanoni- zēšanu, un viņa piezīmju mērķis ir pierādīt, ka vecais vīrs ir ieceļams svēto kārtā.

Fjodors Kuzmičs nomira savā mājoklī 1864. gada 20. janvārī pulksten 8.45.

Pirms nāves viņš Hromova sievai uz lūgumu pateikt "vismaz sava eņģeļa vārdu" atbildēja: "Dievs to zina." Bet pašam Hro- movam lika viņu apglabāt vienkārši ("Tu mani negodini!"), apstiprināja, ka "nav mūks", un norādīja uz mazu maisiņu, kas karājās gultas galvgalī: "Tajā ir mans noslēpums…"

No vecā vīra mantām mājā palika melns vadmalas kaftans, koka spieķis, aitādas zeķes, ādas kurpes, divi pāri melnu zamšādas dūraiņu un melna vilnas josta ar dzelzs sprādzi.

Vecais vīrs apglabāts Tomskas Alekseja vīriešu klostera kapsētā. Kapu ieskāva vienkārša balti krāsota koka sēta, stūros bija iestādīti četri ciedri, krusts balts, ar uzrakstu: "Šeit apglabāts Dižais Svētītais vccvīrs Fjodors Kuzmičs, miris 1864. gada 20. janvārī." Pēc Tomskas gubernatora Mcrcalova rīkojuma vārdus "Dižais Svētītais" aizzieda ar ballu krāsu, taču tā laika gaitā sabirza, un burti atkal kļuva redzami…

Interesanti ir arī stāsti par noslēpumainā vecā vīra nāvi un turpmāko pēcnāves gadu notikumiem.

Protohicrcjs Iļja Izosimovs stāstīja (pēc Hromova vārdiem), ka Fjodors Kuzmičs visu mūžu rūpīgi

slēpis īsto titulu, tādēļ uz Hromova tiešo jautājumu: "Klīst runas, ka tu, veetētiņ, esi neviens cits kā Aleksandrs Svētītais, vai tas ir tiesa?" atbildēja: "Brīnumaini ir tavi darbi, Kungs, nav noslēpuma, kurš nenāktu gaismā." Tas notika vccā vīra nāves priekšvakarā, bet nākamajā, tas ir, nāves dienā, viņš teica Hromovam: "Kundziņ, kaut gan tu zini, kas cs esmu, negodini mani, apglabā vienkārši."

Tas pats Izosimovs, arī pēc Hromova vārdiem, stāstīja par Tomskas tirgoņa tikšanos ar galma ministru grāfu I. Voroncovu- Dašķovu.

"Zālē (pie grāfa Voroncova-Daškova) ap galdu sēdēja astoņi ģenerāļi. Uz jautājumu, vai tiesa, ka vecais vīrs ir imperators Aleksandrs I, es viņiem atbildēju: jums kā skolotiem cilvēkiem tas labāk jāzina.

Tad viņi sāka strīdēties savā starpā. Vieni teica, ka tā nevar būt, citi, gluži otrādi, pierādīja, ka tas viss varēja notikt. Strīdējās ilgi, nonāca pat tiktāl, ka viens no ģenerāļiem man teica: "Ja jūs, Hromov, izplatīsiet runas par veco vīru un sauksiet viņu par Aleksandru I, iemantosiet daudz nepatikšanu." Runāja daudz, bet nekādu vienošanos nepanāca…"

Ivans Mitropolovs, kalpotājs Sinodē pie K. Pobedonosceva, saņēma kā dāvanu no Barnaula's sīkpilsoņa I. Sdobņikova grāmatu ar virsrakstu "Grāmatiņa, kas stāsta par Kristus Augšāmcelšanos un antikristu", ko pēc I. Sdobņikova vārdiem Fjodors Kuzmičs dāvājis kādai dievbijīgai ierēdņa sievai Tomskā. Vēlāk, dzīvodama Bijskā, pirms savas nāves 1876. gadā atdeva krievu burtiem, bet senslāvu stilā rakstīto "Grāmatiņu" savai paziņai celles mūķenei Taisijai, kura savukārt to nodeva Sdobņikovam…

I. Mitropolovs Sanktpētcrburgas publiskajā bibliotēkā salīdzināja rokrakstu ar Aleksandra I manuskriptiem. Izrādījās, ka vairāki burti ir līdzīgi. Tur bija ģenerālis N. Dubrovins, kurš teica Mitropolovam : "Parādiet man to "grāmatiņu", cs pazīstu Aleksandra Pavloviča rokrakstu un tūlīt pateikšu, vai viņš to rakstījis." Ieraudzījis pirmo lappusi, ģenerālis iesaucās: "To rakstījis Aleksandrs Pavlovičs!" Pēc tam skatījās vēstules, piezīmes un citus neapšaubāmi ar Aleksandra roku rakstītus dokumentus, salīdzināja atsevišķus burtus. Līdzība bija saskatāma, bet šķita, ka grāmatā rokraksts apzināti sagrozīts - vienu un to pašu burtu rakstība bija atšķirīga.

"Majestātiskā mistiķa" autors V. Barjatinskis jautā: ko var secināt no visa iepriekš izklāstītā?

"Pirmkārt, noslēpumainais vecais vīrs jeb vecais mūks katrā ziņā bija ļoti izglītots, labi audzināts cilvēks, lieliski zināja valsts, vēstures (sevišķi Aleksandra I valdīšanas laika) jautājumus; prata svešvalodas, agrāk nēsājis mundieri, bijis galmā, labi pārzināja Pēterburgas dzīvi, tā dēvētās augstākās sabiedrības tikumus un paražas.

Otrkārt, viņš labprātīgi uzņēmās klusēšanas solījumu attiecībā uz savu personību; viņš atteicās no iepriekšējās dzīves, lai izpirktu kādu smagu grēku, kas mocīja viņu visu mūžu; nebūdams garīdznieks, viņš bija ļoti reliģiozs, taču ne baznīcas rituālu piekopšanā, bet tieši mistiskā nozīmē.

Treškārt, neviena liecība, ko sniedza cilvēki, kuri viņu pazinuši, nevar kalpot kā iebildums pret minējumiem, ka viņš bija tieši imperators Aleksandrs I; gluži otrādi, visas norādes liecina par labu šim minējumam (nerunājot par tām, kas veco vīru tieši nosauc par Aleksandru I).

Patiešām, izskats, augums, vecums, vienas auss kurlums, paradums turēt rokas uz gurniem vai vienu aiz jostas aizbāztu, pieņemt viesus, stāvot kājās, turklāt gandrīz vienmēr atrodoties ar muguru pret gaismu (tas ir, logu) tas viss norāda uz neapšaubāmu līdzību ar Aleksandru I. Ceturtkārt, Fjodors Kuzmičs sarak itījās ar kaut kādām personām, ar dažām pat šifrēti, ja atceramies Aleksandras Ņikiforovnas ciemošanos pie grāfa Ostena-Zakcna, viņas tikšanos ar Nikolaju I, sīkos norādījumus, ko vecais vīrs viņai deva attiecībā uz dažādiem cilvēkiem… Te, starp citu, jāpiezīmē, ka… neviena viņa vēstule nav saglabājusies vēsturei: tās visas noslēpumainā kārtā pazuda. Tā, piemēram, grāfa Ostena-Zakena bērniem ir skaidri zināms, ka tēvs sarakstījās ar veco vīru un glabāja viņa vēstules atsevišķā sainītī, taču pēc grāfa nāves sainītis nez kur pazuda bez pēdām, gluži tāpat kā dokumenti, kas attiecās uz Aleksandra I pēdējiem mūža gadiem.

Jāatzīst, ka, ja imperatora nāves noslēpums netika sevišķi labi glabāts, tad vecā vīra dzīves

noslēpums bija ļoti pamatīgi noglabāts!

Piektkārt. Nevar nerēķināties ar faktu, ka četri cilvēki vecajā vīrā atpazina imperatoru Aleksandru: zaldāts Oļcņevs, ierēdņa sieva Bcrdjajcva, bijušais galma krāsnkuris un vēl viens zaldāts, kurš gāja izsūtīto partijā."

V. Barjatinskis pasvītro, ka, izņemot šos piecus punktus, kas pievērš sev uzmanību, var atrast vēl daudz norādījumu, ja vien uzmanīgi lasa esošos dokumentus. Sevišķi interesanti ir sekojoši fakti.

Baumas par to, ka imperators Aleksandrs I 1825. gadā Taganrogā nav nomiris, radās jau tad, kad līķis tika vests no Taganrogas uz ziemeļiem. Bet, kā iepriekš teikts, drīz vien šīs baumas aprima - tikpat pēkšņi, kā radušās. Par Taganrogas drāmu aizmirsa. Un tikai pēc četrdesmit gadiem atdzimst nevis vienkārši baumas par Aleksandra Pavloviča viltus nāvi, bet vesela leģenda par Sibīrijas vientuļnieku, kuru sauca imperatora vārdā. Kāpēc? Kas lika tālu Sibīrijā uzmodināt sen aizmirstu un apglabātu ēnu?

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs raksta: "Tādā zemē kā Krievija jau no senseniem laikiem tauta bieži paļāvusies uz visneiedomājamākajām baumām, neticamiem nostāstiem un tiekusies ticēt visam pārdabiskajam. Vajag tikai atcerēties Borisa Godunova laika viltvāržus, pazīstamo Viltusdmitriju I Maskavā, Viltusdmitriju II TuŠinā, Jemcļjanu Pugačovu Katrīnas II laikā, lai pārliecinātos par tautas masu noslieci ticēt pārdrošu avantūristu fantāzijas visprimitīvākajām izpausmēm. To parasti veicināja troņmantnieka vai paša monarha pēkšņa nāve…"

Tam var piekrist, bet - tikai līdz zināmai robežai. Šādu spriedumu nekādā ziņā nevar attiecināt uz Fjodora Kuzmiča dzīvesstāstu. Ne Otrcpjevs, ne Pugačovs neslēpa "savas izcelšanās noslēpumu", tas ir, paši sauca sevi par valdniekiem. Atklāti, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ar to viņi, būdami tiešām "pārdroši avantūristi", spekulēja.

Bet Fjodors Kuzmičs? Viņš spītīgi glabāja savu noslēpumu! Viņš neatklāja ne savu pagātni, ne savu vārdu (Fjodors Kuzmičs, bez šaubām, ir pseidonīms. Turklāt, kā vēlāk redzēsim, tas nav izvēlēts nejauši…) - nelīdzēja ne miesassods Krasnoufimskā, ne apkārtējo ļaužu lūgumi viņa dzīves laikā Sibīrijā.

- Vai tiešām var būt, ka Aleksandrs I, saukdamies par Kuzmiču, ļāva sevi nopērt? - var jautāt.

Bet ko viņš varēja izdarīt? "Majestātiskā mistiķa" autors spriež tā: "Vai tiešām 11 gadus pēc savas oficiālās nāves viņam, rīkstes vai pletnes ieraugot, vajadzēja kliegt: "Neuzdrošinieties mani sist, es esmu imperators…" Viņam neviens nenoticētu, bet sods būtu desmitreiz lielāks…" Un vēl: "Pateikt - es esmu Aleksandrs 1 - var, bet kā to pierādīt? Nevar taču atsaukties uz imperatoru Nikolaju Pavloviču, kurš, protams, brāļa noslēpumu zināja, bet valstisku apsvērumu dēļ nedrīkstēja to atklāt."

Naivs šķiet arī cits, gluži dabisks jautājums: ja Kuzmičs bija imperators Aleksandrs I, kur tad viņš slēpās no 1825. līdz 1836. gadam?

Ja to varētu izzināt! Diemžēl neko ticamu mēs vēl līdz šim nezinām. Varbūt klejoja pa klosteriem, galvenokārt Krievijas dienvidos: par to liecina viņa lieliskā informētība, kas palīdzēja sastādīt Aleksandras Ņikiforovnas maršrutu. Pavadījis vairākus gadus Krievijas dienvidos un vidienē, viņš pārcēlās uz Urāliem, kur tika apcietināts kā klaidonis. Valda arī uzskats, ka imperators kādu laiku pavadījis Tibctā…

Un pati pēdējā informācija pārdomām. Tā bija publicēta 1914. gadā žurnālā "Vēstures Vēstnesis".

Aleksandram I bija kazaks, uzvārdā Ovčarovs, kurš gandrīz kopš 1812. gada viņu visur pavadīja.

Kazaks līdz ar imperatoru atbrauca arī uz Taganrogu. No turienes valdnieks viņu palaida nelielā atvaļinājumā uz dzimto staņicu pie Donas. Aleksandrs "nomira" viņa prombūtnes laikā. Kad kazaks atgriezās Taganrogā un gribēja no nelaiķa atvadīties, Volkonskis un Villijē viņu pie zārka nelaida…

Kazaku sauca - Fjodors Kuzmičs!

Kas tad atradās maisiņā, kurš karājās pie mirstošā sirmgalvja gultas galvgaļa? "Tajā ir mans noslēpums…" Fjodors Kuzmičs teica Hromovam.

Maisiņā atradās divas zīmītes - šauras, no abām pusēm aprakstītas papīra strēmeles. (Bija maz saprotamas frāzes, gad- skaitlis un datums. - Tulk.)

Šie divi papīrīši ir pazīstami kā "Fjodora Kuzmiča noslēpums." Daudzi pētnieki centušies atšifrēt neparasto tekstu.

"Pamēģināju arī es," raksta V. Barjatinskis, "taču ar savu pūliņu rezultātiem lielīties nevaru.

Tomēr uzskatu par pienākumu dalīties ar lasītājiem savos spriedumos, kas gan nav nekas sevišķs, taču varbūt var noderēt turpmākiem dziļākiem pētījumiem.

Pirmajā zīmītē nav nekā īpaša. Tajā ir vairāk vai mazāk saprotamas atsevišķas frāzes, kurām ar otras zīmītes šifru nav nekāda sakara.

Otras zīmītes vienu tekstu var saprast tā: "Vai redzi, kādai klusēšanai jūs nolēmusi jūsu laime un jūsu vārds (tas ir, solījums) vai "jūsu slava"."

Ja piekrītam, ka Fjodors Kuzmičs ir imperators Aleksandrs, nākošo ierakstu var tulkot šādi: "Kad Aleksandri klusē, tad Pāveli 12.442 353 neko nevēstī", tas ir, "Kad Aleksandrs klusē, tad viņu nemoka sirdsapziņas pārmetumi attiecībā uz Pāvelu."

Otrās zīmītes teksta pirmā daļa, protams, slēpj sevī šifra atslēgu, ar kuras palīdzību Fjodors Kuzmičs acīmredzot sarakstījās ar kaut kādām personām. Otra daļa ir ļoti mīklaina. Mani ieinteresēja kāds vārds… kuram V. Dala skaidrojošā vārdnīcā atradu norādi uz Pravieša īzaka grāmatas 13. nodaļas 21. psalmu.

Un atkal, ja pieļauj, ka Kuzmičs un Aleksandrs bija viena un tā pati persona, frāzi varēja izlasīt sekojoši: "Es slēpju tevi, Aleksandr, kā strauss, kurš slēpj galvu zem spārna."

Zīmītes otrā pusē nav nekā interesanta kā tikai datums un, varētu teikt, adrese, tas ir, 1837. gada 26. marts (diena, kad Fjodors Kuzmičs ieradās Sibīrijā); "43. par."-43. izsūtīto partija, ar kuru viņš ieradās, un, visticamāk, norāde uz Bogotolas pagastu.

Burts "d", kādu redzam "Fjodora Kuzmiča noslēpumos", ir ļoti raksturīgs Aleksandra I rokrakstam, uzmanību piesaista nevis tas, ka burts līdzinās franču "g" - XIX gadsimtā tāda rakstība bija izplatīta -, bet tas, ka apakšējais loks ir ar strauju šņāpienu pārsvītrots."

Un tā pieminēti un pretstatīti visi pētījumiem pieejamie dokumenti, atzīmētas to īpatnības. Lasītājam ir tiesības spriest, secināt, piekrist vai nepiekrist.

Diez vai var apšaubīt to, ka Aleksandrs I Taganrogā nenomira, bet, attālinājies no laicīgās pasaules, devāš klejojumos un 1864. gadā Sibīrijā nomira Fjodora Kuzmiča veidolā.

N. Šilders savu četru sējumu darbu "Imperators Aleksandrs I" beidz ar šādiem vārdiem: "Ja fantastiskie minējumi un tautas nostāsti balstītos uz patiesiem faktiem un tos pārceltu uz reālajiem pamatiem, tad šādā ceļā noskaidrotā patiesība pārspētu pat vispārdrošākos poētiskos izdomājumus.

Vismaz līdzīgs dzīvesstāsts varētu kalpot par sižetisko līniju neatkārtojamai drāmai ar satriecošu epilogu, kuras vadmotīvs būtu - grēku izpirkšana. Jaunajā, tautas daiļrades radītajā veidolā imperators Aleksandrs Pavlovičs, šī "līdz kapa malai neatminētā sfinksa", bez šaubām, tiktu parādīts kā pati traģiskākā personība Krievijas vēsturē un viņa ērkšķaino dzīves ceļu apvītu neredzēta, svētuma apstarota aizkapa apoteoze."

Patiesi - vai Aleksandrs Pavlovičs nav kļuvis par pašu traģiskāko personību Krievijas vēsturē?

Alēns Deko Kaspars Hauzers, "Eiropas bārenis" Pirmdiena, 1828. gada vasarsvētku diena. Brīnišķīgs laiks, saule lēnām riet aiz namu smailajām korēm, kuras slejas virs reljefam fasādēm un ar krāsainiem skulpturāliem ciļņiem rotātiem frontoniem.

Pa Nirnbcrgas šaurajām bruģētajām ieliņām pastaigājas līksmi pilsētnieki, kuri tiekoties apsveic cits citu ar jauko laiku. Jaunieši beretēs, kādas nēsā universitātes studenti, svarīgi soļo ar garām porcelāna pīpēm zobos. Tiem garām smiedamās paskrien gaišmatainas sārtvaidzes meitenes, kuras cienīgos studentus it kā nemaz neredz. Aiz pudeļkrāsas stikla kvadrātveida lodziņiem vecas dāmas aubēs, galvas šūpodamas, noraugās uz ielas burzmu…

Laiku pa laikam aizbrauc kariete, smagnējs ābolainis skrien rikšos. Dārd apkaltie riteņi, skan zvārgulītis, noplīkšķ pātaga. Un atkal vecajās, mierīgajās ieliņās iemājo klusums.

Bavārija bija laimīga zeme. Politiskās problēmas ar asumu neizcēlās. Mierīgi valdīja izglītots valdnieks. Ģimenes bija stipras, vīri cienījami, sievas uzticīgas. Bieži klausījās mūziku un dzēra daudz alus.

Tajā dienā, par kuru iet runa, divi lāga vīri Beks un Vaihmans, abi kurpnieki, jautrā prātā atgriezās no krodziņa. Nav šaubu, ka viņi todien bija cēluši pie lūpām daudzas putojošas māla un alvas krūzes.

Tikko nosita piekto stundu: no tuvējā zvanu torņa plūda kristāldzidras skaņas. Vaihmans apstājās.

Beks nez kādēļ darīja to pašu. Vaihmans, ar elkoni piebikstījis draugam, norādīja uz kalsnu pusaudzi, kurš, balstīdamies pret māju sienām, lēni virzījās uz priekšu; viss viņa izskats liecināja par bezgalīgu nogurumu. Amatniekus pārņēma līdzcietība, varbūt arī vēstulei bija sava loma tajā jūtu uzplūdā, kas viņiem lika iet pie bērna. Piegājuši tuvāk, vīri jautāja viņam, vai tas nav slims un no kurienes nāk.

Pusaudzis apstājās, paskatījās uz viņiem, bet neatbildēja ne vārda. Viņš izskatījās izklaidīgs, un sejā nebija nekādas izteiksmes.

Draugi nodomāja: varbūt darīšana ar mēmo? Viņi atsāka tincināšanu. Bērns, beidzot atmodies no sastinguma, atpogāja savu šauro apģērbu un, neveikliem pirkstiem parakājies kabatā, izvilka vēstuli un pasniedza saviem sarunas biedriem. Tic pārsteigti lasīja, ka vēstule adresēta kapteinim fon Vesniham, Nirnbergā izvietotā vieglās kavalērijas 6. pulka 4. eskadrona komandierim.

Kurpnieki apspriedās un nolēma aizvest zēnu pie kapteiņa: tā vismaz varēs tikt no viņa vaļā!

Kapteiņa nebija mājās. Viņa sieva jauniņo svešinieku apsēdināja un sāka iztaujāt, taču atbildes vietā izdzirda tikai dažus nesaprotamus vārdus. Viņš atkārtoja tos vairākas reizes, līdz beidzot sieviete aptvēra, ka nesakarīgās skaņas veido teikumu: "Es gribu kļūt par kavalēristu!"

Savilcies uz sava krēsla čokurā, bērns kļuva arvien gurdāks, tā seju klāja nāves bālums. Līdzcietīgā kapteiņa sieva nolēma iedot viņam ēdienu. Zēns paņēma maizi un sāka to alkatīgi ēst. Ar redzamu labpatiku izdzēra vairākas glāzes ūdens, bet, kad sieviete piedāvāja viņam gaļu un alu, riebumā no tiem novērsās. Seja kļuva mazliet sārtāka, viņš nožāvājās, un acis aizvērās pašas no sevis.

Fon Vesniha kundze aizveda zēnu uz stalli. Tur viņš iekrita salmos un acumirklī aizmiga.

Kapteinis atgriezās mājās tikai vakarā. Sieva pastāstīja viņam par neparasto notikumu. Kapteinis aplūkoja viņam adresēto vēstuli: tā bija rakstīta uz slikta papīra, gotiskā rokrakstā ar lejasvācu izteicieniem: "Godājamais kapteini, es sūtu pie jums zēnu, kurš vēlas dienēt karaliskajā armijā. Viņu atnesa manā mājā 1812. gada 7. oktobrī. Esmu tikai vienkāršs algādzis, man ir desmit savu bērnu un pietiekoši daudz rūpju par viņu audzināšanu. Māte atstāja bērnu pie manis, bet es nezinu, kas viņa ir, es negāju uz policiju, bet audzināju zēnu kristīgā ticībā. Kopš 1812. gada viņš ne reizi nav izgājis no manas mājas. Neviens pat nenojauš, ka zēns pie manis dzīvoja, bet pats viņš nezina ne pilsētas nosaukumu, ne manas mājas adresi,

varat tincināt viņu, kā gribat, - viņš neko jums nevarēs atbildēt. Esmu iemācījis viņam mazliet lasīt un rakstīt, bet, kad jautā, par ko viņš vēlas kļūt, puika atbild, ka par karavīru tāpat kā tēvs. Pavadīju viņu līdz Neimarktai, tālāko ceļu viņam nācās iet vienam pašam.

Godājamais kaptein, nesitiet viņu, mēģinot uzzināt, no kurienes viņš nācis, zēns to nezina. Atvedu viņu naktī, un puika šo ceļu nekad neatradīs. Ja negribat viņu paturēt pie sevis, varat nosist vai pakārt savā kamīnā."

Paraksta nebija, bet vēstulei bija piesprausta ar latīņu burtiem, taču uz tāda paša papīra un ar to pašu tinti rakstīta zīmīte, kura acīmredzot bija domāta kā pamestā bērna mātes vēstule: "Bērna kristītais vārds ir Kaspars. Dodiet viņam uzvārdu un parūpējieties par zēnu tie, kas viņu atradīs. Kad viņam apritēs 17 gadu, sūtiet uz Nirnbcrgu, uz 6. kavalērijas pulku, kurā dienēja viņa tēvs.

Zēns dzimis 1812. gada 30. aprīlī. Esmu trūcīga meiča un nevaru viņu paturēt. Bērna tēvs ir miris."

Abas vēstules - kapteinis to uzreiz saprata - bija vienas rokas rakstītas, tikai rokraksts bija sagrozīts.

Turklāt vēstules autors nezināja, ka 6. kavalērijas pulks Nirnbergā atradās tikai kopš 1828. gada. Kā gan tā dēvētā māte varēja to paredzēt 1812. gadā? Tik klaja krāpšana virsniekam nepatika. Kapteinim bija aizdomas, ka zēns tikai tēlo muļķīti, lai dabūtu bezmaksas mitekli. Viņš diezgan skarbi lika tam nākt līdzi un aizveda puiku uz policijas iecirkni.

Arī tur no svešinieka neizdabūja neko, izņemot jau aprakstīto nesakarīgo murmināšanu. Nogurušais policists gluži instinktīvi iedeva viņam zīmuli. Zēns to priecīgi satvēra un bērnišķīgā rokrakstā uzzīmēja uz papīra: Kaspars Hauzcrs.

Acīmredzot tas bija viņa vārds. Zēnam lika uzrakstīt, no kurienes viņš uzradies, taču šķita, ka tas nesaprot, ko no viņa grib. Vēlreiz atkārtojis "Gribu būt kavalērists" un nomurminājis dažus nesaprotamus vārdus, viņš aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Policistiem kļuva viņa žēl: cik varēja spriest, zēns nemeloja. Viņi to nodeva pilsētas patversmes sargam. Tur zēnu izģērba un apguldīja. Viņš acumirklī aizmiga smagā miegā.

Kaspars Hauzcrs - viņam atstāja šo vārdu - bija četras pēdas deviņas collas garš. Viņam bija gaišpelēki smalki un vijīgi mati, bālzilas acis. Viņš ar pūlēm turējās uz kājām un, šķiet, knapi spēja paiet: kāds tur brīnums, viņa kāju pēdas bija maigas un vārās tāpat kā plaukstas. Viņam vajadzēja būt sešpadsmit - septiņpadsmit gadus vecam.

Viņš atraidīja jebkuru ēdienu, izņemot maizi un ūdeni. Gaļas smaka vien izraisīja viņā nelabumu, zēns nepanesa pat pienu.

Kad viņa klātbūtnē aizdedza sveci, zēns likās ļoti izbrīnījies. Pastiepis uz liesmu roku, it kā gribēdams to satvert, viņš sāpēs iekliedzās: apdegums bija diezgan dziļš. Nebija šaubu, ka viņš uguni redz pirmo reizi mūžā.

Viņa apģērbā nebija nekā tāda, kas varētu norādīt uz zēna izcelšanos. Ierodoties Nirnbcrgā, viņam bija nospeķota fdca cepure, nipja audekla krekls, virs tā netīra, acīmredzot no kāda cita apģērba gabala pāršūta pelēka jaka. Pelēkas salāpītas bikses, ap kaklu vecs melna zīda lakats, novalkāti zābaki - tāds bija viņa trūcīgais ietērps.

Mazajā patversmes istabiņā, kur zēnu ievietoja, bērns, likās, pamazām sāka atgūties. Par viņu ātri uzzināja visa pilsēta. Mediķi un maģistrāta ierēdņi nāca palūkoties uz tik interesantu "subjektu". Viņi sarunājās ar Kasparu, kurš pamazām iemācījās atbildēt. Nirnbergas burgomistrs cienījamais Bindera kungs bieži vien apciemoja jauno svešinieku un pat uzņēma viņu savā namā. Un vislabākais bija tas, ka burgomistrs lika ģimnāzijas skolotājam Daumera kungam katru dienu noturēt zēnam mācību stundas.

Beidzot pēc ilgstošiem pūliņiem Kaspars varēja pavēstīt to mazumiņu, kas atsevišķiem fragmentiem bija aizķēries atmiņā no viņa noslēpumainās pagātnes.

Zēns neatminējās, ka būtu dzīvojis kaut kur citur, izņemot karcerim līdzīgu kambari zemā pagrabā ar noblietētu zemi grīdas vietā, kur gaisma tik tikko iekļuva caur augstu pie griestiem izcirstu lodziņu. Viņš gulēja uz salmiem, kājas vienmēr bija basas, bet mugurā - krekls un ādas bikses. Blakus viņam bedrē

atradās bļoda, kura tika iztukšota, kamēr zēns gulēja. Pamodies viņš atrada blakus ūdens krūzi un maizi. Ik pēc četrām - piecām dienām viņu apmeklēja "melns cilvēks", kurš pateica zēnam dažus vārdus. Līdz gūstniecības beigām "melnais cilvēks" iemācīja viņu uzrakstīt savu vārdu un atkārtot vienīgo frāzi, kuru Kaspars prata: "Es gribu būt kavalērists!"

Pēc kāda laika šis cilvēks ienāca kambarī, satvēra viņu zem padusēm un, pārmaiņus cilādams viņa kājas, iemācīja zēnu staigāt. Šie vingrinājumi ilga vairākas dienas.

Kad "melnais cilvēks" nosprieda, ka puisis pietiekoši stingri turas uz kājām, viņš uz muguras aiznesa Kasparu uz "tādu vietu, kur bija daudz koku". Tad viņš lika zēnam pašam nākt līdzi. Ceļojums ilga divas dienas, Kaspars gan soļoja pats, gan viņu uz muguras nesa ceļabiedrs. Kad tālumā parādījās pilsēta (tā bija Nirnbcrgā), "melnais cilvēks" pārģērba Kasparu, ielika viņam rokā vēstuli un lika iet "lielā ciema" virzienā.

Kaspars raudādams izpildīja rīkojumu. Tā viņš nonāca uz Krusta ielas, kur zēnu sastapa brašie kurpnieki.

Cik dīvains stāsts! Neskatoties uz spilgti izteikto romantismu, tas tikai padziļināja apkārtējo cilvēku simpātijas pret Kasparu. Tiem, kuri apšaubīja bērna stāsta patiesīgumu, atbildēja, ka viņa sejā un acīs, un nedrošībā, ar kādu zēns uztver realitāti, atspoguļojas vaļsirdība.

Burgomistrs Bindera kungs uzskatīja Kasparu par laupīšanas upuri, viņš bija pārliecināts par bērna dižciltīgo izcelsmi. Nolēmis izzināt patiesību, viņš publicēja avīzē kaut ko līdzīgu sludinājumam, kurā lūdza atsaukties visus, kam kaut kas zināms par bērna nolaupīšanu laika posmā no 1810. līdz 1814. gadam.

Vairākas dienas ļaužu straume plūda uz de Viļas viesnīcu, kur Bindera kungs reģistrēja visus, pat pretrunīgus paziņojumus. "Informācijas" plūsma vēl vairāk palielinājās tad, kad Nirnbcrgas avīzē iespiesto rakstu pārpublicēja visa Vācijas un pēc tam arī ārzemju prese. Londonā, Vīnē, Sanktpētcrburgā, Parīzē runāja par noslēpumaino pusaudzi, kuru žurnālisti, neko labāku nevarēdami izdomāt, nodēvēja par "Eiropas bāreni".

Daudzi raustīja plecus: notikums šķita pārāk neticams, dažu apsvērumu dēļ to pat sauca par avantūru.

Turpretī citi interesējās par Kaspara Hauzcra "gadījuma" patoloģiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem.

Pēdējo skaitā pats ievērojamākais bija kavalieris de Fcicrbahs, karaliskās tiesu palātas prezidents Ansbahā. Viņš bija sava laika izcilākais kriminālists Vācijā!

Prezidents uzsāka visīstāko izmeklēšanu. Tā notika pēc izslēgšanas metodes. Kaspara vaļsirdība tika atzīta par patiesu, viņa gadiem ilgais ieslodzījums - par pierādītu. No tā izrietēja, ka tikai aristokrātu dzimtas atvasi varēja pilnīgā slepenībā tik ilgi turēt cietumā.

Taču šim bērnam vajadzēja piederēt nevis pie parastas, bet gan pie politiski ļoti ietekmīgas aristokrātu dzimtas. Viņa ieslodzījuma raksturs liecina, ka zēna cietumsargiem bija tāda vara, kāda vienkāršiem mirstīgajiem nav dota.

Medicīniskā apskate liecināja, ka Kaspars dzimis laikā no 1811. līdz 1813. gadam. Paskatīsimies, vai kāda augstmaņu ģimene šai laikā nav zaudējusi bērnu zīdaiņa vecumā. Gotu almanahā viena tāda bija norādīta: Bādenes hercogi.

Kad kavalieris dc Feierbahs nonāca pie šāda secinājuma, Nirnbcrgas burgomistrs savukārt saņēma anonīmu zīmīti ar pārsteidzošu jautājumu: vai Kapars Hauzcrs nav Bādcnes licl- hercogiencs Stefānijas dēls, kuru izsludināja par mirušu 1812. gada 16. oktobrī?

Napoleona dzīve, pēc viņa paša vārdiem, bija romāns, un viņa augšupceļš bija saistīts ar daudziem neiedomājamiem piedzīvojumiem. Vai gan viņa brāļi, māsas, radi un draugi varēja iedomāties, ka nākamajā dienā kļūs par karaļiem, prinčiem un princesēm! Parunu "Katrs kareivis somā nēsā maršala zizli" tajos laikos varētu papildināt ar citu teicienu: "Katrs maršals savā neseserā nēsā karaļa kroni!"

Stefānijā dc Bogarnē nāca pasaulē reizē ar revolūciju 1789. gadā. Viņa bija ķeizarienes Žozcfīnes pirmā vīra ģenerāļa Bogarnē brālēna meita. Atšķirībā no radinieka, kurš bija vispirms viens no

revolūcijas varoņiem, bet pēc tam kļuva par tās upuri, Stefānijās tēvs emigrēja uz ārzemēm. Meita, kura bija pārāk maza, lai kaut ko saprastu, ar māti palika Francijā.

Māte drīz vien saslima un nomira, un Stefānijā palika viena pati bez jelkādiem līdzekļiem, jo tēva īpašumi bija konfiscēti. Meitenītei bija trīs gadi. Grāfiene Batska, īriete, aiz žēlastības deva viņai pajumti. Grāfiene audzināja bērnu līdz tam laikam, kad pašai nācās bēgt no revolūcijas, Anglijai iesaistoties karā ar Franciju.

Grāfiene atdeva meiteni divām pavecām mūķenēm. Visa Stefānijās bērnība pagāja starp nabadzīgiem ļaudīm, viņa iztika no trūkumcietēju līdzekļiem.

1804. gadā Impērijas pasludināšanas priekšvakarā Žozefīne reiz pastāstīja Pirmajam konsulam par savu māsīcu. Tas, kuram bija lemts ar pāvesta svētību nostāties Eiropas valdnieku pirmajā rindā, izsaucās: "Kā! Jūsu radiniece dzīvo trūkumā, un es par to neko nezinu!" Mūķenes raudādamas šķīrās no meitenes. Pēc viņa rīkojuma Stefāniju ievietoja pazīstamajā Kampaņā kundzes institūtā, kur mācījās aristokrātisko ģimeņu jaunkundzes, sākot ar Bonaparta māsu un pameitu.

Tieši tur burvīgā Stefānijā savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā uzzināja pārsteidzošu jaunumu: imperators viņu adoptē, viņa saņems Francijas princeses titulu un tiks izdota par sievu Bādcnes princim, kas nozīmē, ka vienā jaukā dienā viņa kļūs par lielhercogicni!

Ko gan izjuta draiskulīgā, smējīgā un vieglprātīgā meiča, kuras lielākā cerība varēja būt laulība ar kādu Napoleona ģenerāli un neliels imperatora dāvāts pūrs…

Napoleons, vēlēdamies nostiprināt savu stāvokli uz politiskās skatuves, gribēja saradoties ar Eiropas karaļnamiem, taču izrādījās nokļuvis paradoksālā situācijā: Eiropas monarhi pret tādu radniecību neiebilda, taču Napoleona ģimenē tolaik nebija nevienas brīvas precībām atbilstoša vecuma jaunavas un nācās šim nolūkam izmantot Žozefīnes radiniekus, tādus kā Ežēns dc Bogarnē, kurš apprecējās ar Bavārijas princesi Augusti, un Stefānija dc Tašēra, kura salaulājās ar Arenbergas princi.

Tāds bija iemesls, kura dēļ Stefāniju pieņēma ģimenē. Kad Napoleonam radās doma ciešāk saradoties ar vareno Bādcnes hercogisti, turpinot Austrijā jau agrāk veiksmīgi īstenoto matri- moniālo politiku, viņš sadūrās ar vccās markgrāfienes pretestību.

Napoleons paļāvās uz savu kārdinātāja talantu. Atgriezdamies no 1805. gada Vācijas kampaņas, kad visa Eiropa, dzirdot Austerlicas vārdu, nodrebēja, viņš apstājās Minhenē. lai piedalītos sava padēla Ežēna laulību ceremonijā. Tad devās tālāk uz Karlsrūi.

Napoleons lika pieteikt sevi markgrāfienei un tieši noprasīja, kādēļ viņa vienīgā no Bādcnes hercogu nama ir tik nelokāmi naidīgi noskaņota pret Francijas imperatoru.

"Es esmu Vācijas princese," cienīgi atbildēja markgrāfiene, "tādēļ esmu uzticīga Vācijai. Jūsu majestāte nevarētu cienīt Vācijas princesi, kuras rīcība neatbilstu nacionālajai pašcieņai un nacionālajām jūtām. Jūs taču gribat Vāciju izpostīt. Bez tam jūs karojat ar diviem maniem znotiem [6] , kurus es mīlu un cienu."

- Tiešām," atteica Napoleons, "jūs esat labi izdevusi pie vīra savas meitas, jūs esat gudra sieviete.

Markgrāficne, sajūsmināta un vēlēdamās ar laipnību atbildēt uz imperatora glaimiem, izteica pārsteidzīgu piezīmi.

"Bez tam," viņa teica, "ja šī meitene, kuru jūs piedāvājat, būtu jūsu asinsradiniece! Taču dc Bogarnē jaunkundze ar jums tiešā radniecībā nesastāv, viņai nav pat titula jūsu galmā. Cita lieta, ja viņa būtu jūsu meita."

- Lai tas jūs neuztrauc! - ātri attrauca imperators. - Viņa būs mana meita, es to adoptēšu. Viņa kļūs par ķeizarisko majestāti!

Markgrāficne padevās. Viņai atlika tikai piekrist laulībām. 1806. gada 4. martā Stefānijā kļuva par imperatora meitu. Viņa tika pielīdzināta visām citām princesēm, pat Napoleona māsām.

Mazā pansionāta audzēkne pārcēlās uz Tilcriju pili. Mēnesi viņa dzīvoja pie ķeizarienes, kura iepazīstināja meiteni ar galma dzīvi. Viņa drīz vien aizmirsa skarbās Kampaņā kundzes iedresētās

pazemīgās manieres. Stefānijā ļoti patika imperatoram, kuru viņas draiskulības uzjautrināja. Ir zināms šāds nostāsts (iespējams, radies vēlāk): reiz Polīna un Karolīna, kuras nekad nepalaida garām iespēju uzsvērt savas tiesības, vienā vakarā divreiz lika Stefānijai piecelties no savas vietas. Imperators, to uzzinājis, lika meiteni pasaukt un viņai tēvišķīgi teica: Sēsties man uz ceļiem, no turienes tev neviens neliks piecelties. Tomēr Stefānija izmantoja visas iespējas, lai iegūtu savu jauno "krustmāmiņu" labvēlību. Viņa rakstīja Napoleona māsām vēstules, kurās demonstrēja ārkārtīgu pazemību. Liel- hercogienci Elīzai viņa, piemēram, rakstīja: "Dārgā māsa, godājamais un glaimojošais tituls, par kuru man jāpateicas imperatora labsirdībai, uzliek man lielus pienākumus. Pienākumu izteikt visdziļākās pateicības apliecinājumus nav grūti izpildīt, bet man vēl jānopelna augstdzimušās ģimenes, kurai tagad piederu, cieņa un draudzība. Es karsti vēlos, dārgā māsa, iemantot jūsu mīlestību, kuras vērtību vairo Jūsu cēlie tikumi. Šī vēlēšanās nosaka manu uzvedību un šajā brīdī izpaužas kā dziļa cieņa pret Jums."

Nabaga meitene bija mazliet apmulsusi, jo Parīzē gaidīja ierodamies Bādencs troņprinci Kārli Luiju.

Neveikls, pēc izskata pastulbs un vecmodīgi safrizēts (vēlāk pēc līgavas lūguma viņš matus apgrieza),princis lepni nostājās Stefānijās priekšā.

"Viņš ir vēl neglītāks, kā biju iedomājusies," meitene no​čukstēja.

Pēc hercogienes d' Abrantē liecības, "Kārlis izskatījās kā nosodīts niķīgs bērns; pavisam neglīts, pat nepatīkams princis un, vēl sliktāk, nepatīkamas nākotnes priekšvēstnesis.

Kad ieraudzīju pirmoreiz, cs nevarēju paskatīties uz burvīgo meiteni, kurai bija jākļūst par prinča sievu; viņa man šķita vēl jaukāka. Prinča izredzētā! Līgavas tērpā viņa būs vēl skaistāka! Svētkos viņa visu laiku smaidīja, bet smaids bija skumjš. Vai tad tas varēja būt citāds?"

Kāzām bija jābūt ļoti greznām: imperators pavēlēja svinības rīkot "pēc vecā režīma ceremoniju parauga, kad tika izdota pie vīra Francijas princese, un pat vēl greznāk."

Tad jaunajai sievai vajadzēja doties ceļā uz savām jaunajām mājām, uz citu valsti.

Viņai, nepieredzējušai meitenei, bija jāieiet ģimenē, kur daudzus gadus valdīja vismelnākās intrigas.

Lielhercogs Kārlis Fridrihs, kuram toreiz bija 78 gadi, pēc pirmās sievas Hesencs Karolīnas nāves bija apprecējis kādu Luīzi Hcijcri, kuru iecēlis par Hohsbergas grāfieni. Šī laulība bija morganātiska, un viņu trīs dēli nevarēja mantot tēva troni.

Tas, ka viņas dēliem nebija tiesību uz varu, Hohsbergas grāfieni neuztrauca. Vienīgais Kārļa Fridriha likumīgais mantinieks bija princis Kārlis, kurš apprecēja Stefāniju. Bet vai jaunajam pārim būs dēls? Grāfiene par to šaubījās un gribē ja, lai viņas dēli ieņemtu varenā hercoga ģimenē oficiālu vietu Un tas viņai izdevās pēcNopolcona krišanas 1815. gadā, kad nabaga Stefānija nonāca neapskaužamā un divdomīgā situācijā.

Lai nodrošinātu saviem bērniem troni, hercogiene, šī sieviete, kura nepazina aizspriedumus, bija gatava uz visu!

Kārlim un Stcfanijai bija pieci bērni: trīs veselīgas meitas un divi dēli, kuri nomira agrā bērnībā.

Pirmais Stefānijas dēls, kurš piedzima 1812. gada 29. septembrī, bija lieliskā fiziskā formā un divas nedēļas attīstījās pilnīgi normāli. 15. oktobra naktī bērns pēkšņi saslima un pulksten sešos no rīta nomira.

Otrais Kārļa un Stefānijās dēls nāca pasaulē 1816. gadā un pēc gada nomira. Hohsbcrgicm šķēršļu vairs nebija. Grāfiene triumfēja: viņas dēls Leopolds 1830. gadā uzkāps tronī.

Tāda bija situācija Bādencs lielhercogistē, kad Nirnbcrgas gubernators Bindera kungs saņēma sūtījumu ar tajā izteikto pieņēmumu, ka Kaspars Hauzcrs varētu būt liclhcrcogicnes Stefānijās 1812. gadā par mirušu atzītais dēls.

1829. gada 17. oktobra pusdienlaikā profesors Daumcrs, pie kura Kaspars Hauzers dzīvoja jau vairākus mēnešus, bija pārsteigts, kad viņa audzēknis neieradās pie pusdienu galda.

Visu šo laiku jauneklis centīgi papildināja savu izglītību. Mācības viņam veicās viegli, sevišķi padevās mūzika: gadu pēc sastapšanās ar Vaihmanu un Beku viņš labi spēlēja klavesīnu.

Daumeri mazliet pagaidīja. Kaspara kavēšanās bija pārsteidzoša, jo parasti viņš bija ļoti precīzs.

Profesors un viņa sieva skaļi pasauca jaunekli un beigu beigās devās to meklēt. Viņi apstaigāja visu māju un pēkšņi uz pagraba kāpnēm ieraudzīja asinis. Ātri nokāpuši lejā, viņi atrada Kaspani, kurš ar asiņainu galvu gulēja bez samaņas un tikko elpoja.

Ievainojums nebija nāvējošs, Kasparu izārstēja. Kad jauneklis spēja runāt, viņš pastāstīja, ka nokāpis pagalmā, lai dotos uz tualeti, un ieraudzījis garām paslīdam cilvēku, "kura seja bija melna kā ar kvēpiem noziesta". Viņš nodomāja, ka tas ir skursteņslauķis, un nepievērsa tam uzmanību. Kad Kaspars iznāca no tualetes, sveši​nieks pēkšņi parādījās un iesita viņam pa galvu tik spēcīgi, ka Kaspars nokrita un zaudēja samaņu. Atjēdzies viņš ieraudzīja, ka viss noplūdis ar asinīm.

Baidīdamies, ka slepkava paslēpies mājā, Kaspars, pie sienas turēdamies, nokāpa pagrabā un uz pēdējā pakāpiena atkal zaudēja samaņu.

Kaspars nogulēja gultā veselu mēnesi. Šis "slikti izplānotais un neveiklais" uzbrukums piesaistīja varas iestāžu uzmanību. Bavārijas karalis Luijs pavēlēja bruņotiem vīriem Kasparu nepārtraukti apsargāt.

Saskaņā ar instrukciju prezidents de Feicrbahs pats personīgi atbildēja par jaunekļa drošību.

Izmeklēšana aizgāja pārāk tālu, tik tālu, ka to vajadzēja apturēt. Citādi nāktos traucēt pārāk daudzu augstu stāvošu personu mieru. Tieši to savā 1831. gada sākumā publicētajā brošūrā apgalvoja bezbailīgais kavalieris de Feierbahs. Viņš patētiskā un nosodošā stilā rakstīja: "Civilās tiesas rokai nav aizsniedzami visi līmeņi, visi augstumi un dziļumi; to robežu dēļ, aiz kurām ir iemesls meklēt šajā noziegumā vainīgo milzi, tiesai, lai milzi aizsniegtu, vajadzīgas Džošua bazūnes vai vismaz Obcrona rags, kas sastindzinātu ar pletnēm bruņotos briesmīgos kolosus, kuri stāv pils zelta vārtu priekšā un kuru pletņu cirtieni krīt strauji kā gaismas staram necaurlaužams krusas brāziens."

Nav iespējams - ar acīmredzot neizbēgamu liekvārdību - labāk pateikt, ka izmeklēšana bija spiesta apstāties pie karaļa pils vārtiem…

1831 ."gada beigās kāds lords Stenhoups, kurš izrādīja milzīgu interesi par Kaspara atrašanās vietu, negaidīti paziņoja, ka uzņemas jaunekļa izglītošanu un tādēļ nolēmis aizvest viņu uz Angliju un pat adoptēt. Nirnbcrgas municipalitāte, kas trīs gadus bija devusi līdzekļus zēna uzturēšanai, ar prieku piekrita nodot "Eiropas bāreni" angļa apgādībā. Taču Stcnhoupa plāni mainījās, un viņš aprobežojās tikai ar Kaspara pārvešanu uz kaimiņpilsētu Ansbahu, kur jaunekli ievietoja pansijā pie skolotāja Mcijcra. Par braukšanu uz Angliju un adoptēšanu vairs nerunāja.

Divi gadi aizritēja mazajā pilsētiņā, kura, šķita, nebija mainījusies kopš viduslaikiem vai renesanses… Kaspars šos gadus pavadīja diezgan mierīgi, tikai reizēm pārdzīvodams baiļu un nervozitātes uzplūdus. Stenhoups ar saviem solījumiem, kurus tā arī neizpildīja, sagrozīja zēnam galvu, viņš bieži jutās sarūgtināts un aizvainots. Meijcrs, sīkstulīgs un rupjš cilvēks, uzskatīja zēnu par krāpnieku un izturējās pret viņu slikti. Šīs pārmaiņas dzīvē izrādījās Kasparam nelabvēlīgas.

1833. gada 14. decembrī Kaspars viens pats bija izgājis no mājas un pārnāca asiņains, tik tikko turēdamies kājās.

"Viņš mani nogalināja…" jauneklis nočukstēja. Šoreiz ievainojums bija nopietns. Ataicinātie ārsti grozīja galvas un neslēpa bažas. Kaspars visu laiku bija pie samaņas. Kad viņam kļuva mazliet labāk, jauneklis pastāstīja, ka pie viņa pienācis svešinieks un solījies sniegt ziņas par Kaspara vecākiem.

Tikšanās nolikta krēslas stundā nomaļā pilsētas parka stūrī, kur svešinieks solījis nodot zēnam tik ļoti svarīgos dokumentus.

Kaspars paļāvīgi pieņēma svešinieka priekšlikumu. Tas viņu jau gaidīja norunātajā vietā un sniedza nelielu maku un dokumentu mapi, bet tad it kā netīšām ļāva šiem priekšmetiem nokrist zemē. Kaspars noliecās, lai paceltu, un šajā mirklī svešinieks no kreisās puses iedūra viņam ar stiletu.

Noklausījies šo stāstu, Meijcrs paraustīja plecus. Viņš to atkal uzskatīja par krāpšanu un sprieda, ka zēns pats sevi ievainojis, lai pievērstu publikas uzmanību.

Tomēr parkā Kaspars norādītajā vietā tika atrasts neliels sarkana zīda maks, kurā bija papīra lapa ar

sagrozītā rokrakstā rakstītu tekstu: "Hauzcrs var jums pateikt, kas es esmu un no kurienes atnācu. Lai viņam atvieglotu šos pūliņus, pateikšu pats, ka atnācu no Bavārijas robežas… uz… Es jums nosaukšu pat vārdu… M. L. O." Mape bija pazudusi. Lietus aizskaloja visas pēdas.

Drīz vien ārsti pavēstīja, ka Kasparam vairs nav cerību izdzīvot. 16. decembra rītā viņš sāka murgot, bet pulksten desmitos vakarā nomira.

Tajā vietā, kur Kaspars saņēma nāvējošo dūrienu, tika uzcelts piemineklis. Akmenī bija iegravēts uzraksts latīņu valodā: "Šeit nezināmais nogalināja nezināmo."

Vai šīs epitāfijas teksts arī šodien atbilst patiesībai?

Kaspara Hauzera parādīšanās un aiziešanas noslēpumu centušies izzināt daudzi pētnieki. Tika atrasti dokumenti, savāktas liecības. Vācu vēsturnieku, piemēram, doktora Friča Klē, un franču pētnieku, tādu kā Francijas sūtnis Edmons Bapsta kungs, pūliņu rezultātā pasaule pamazām uzzināja patiesību. Likās ļoti ticams, ka Kaspars Hauzcrs tiešām bija liclhercogicnes Stefānijās dēls. Dabiski, ka divi uzbrukumi viņam radīja visdrūmākās aizdomas. "Es ticu tikai tiem notikumiem, kuru liecinieki ir nogalināti," - tā savulaik teica Paskāls.

Edmons Bapsta kungs savā dokumentāli pamatotajā pētījumā ("Cīņa par Bādenes troni", Parīze, 1930. gads) nonāk pie pilnīgi skaidra secinājuma.

Oktāvs Obrī, kurš veltīja "Eiropas bārenim" vienu no saviem vēsturiskajiem romāniem, tā pielikumā piemin ļoti svarīgu liecību, kuru var uzskatīt par vēsturisku epizodi.

Rakstnieku "uzaicināja saņemt no kādas Eiropas augstāko aprindu dāmas, kas atradās sava laika starptautiskās politikas centrā, tādus atmaskojošus materiālus, kuri, neskatoties uz vairāku Eiropas karaļnamu noliedzošo attieksmi un it kā daudziem Vācijas rakstniekiem doto pavēli par šīs tēmas noklusēšanu, neatstāja nc mazākās šaubas par Kaspara Hauzera radnieciskajām saiknēm".

Oktāvs Obrī piebilst: "Šī persona (savu vārdu viņa pagaidām neļauj nosaukt) 1914. gadā kara priekšvakarā vizītes laikā kādā no Centrālās Eiropas karaļnamiem iepazinās ar Bādcnes liclhercogicnes Stefānijas dc Bogarnē "slepenajiem memuāriem". Neparastos un pat dramatiskos apstākļos, par kuriem viņa kādreiz pastāstīs, dāma turēja savās rokās mazu, pec viņas vārdiem, veļas mazgātājas bloknotam līdzīgu piezīmju grāmatiņu, kurā Napoleona audžumeita smalkā rokrakstā atainoja savas salauztās dzīves galvenos notikumus un kurā apgalvoja, ka pilnīgi skaidri zina: Ansbahā nogalinātais jaunais cilvēks ir viņas dēls."

Edmons Bapsts savukārt apgalvo, ka no personīgas sarunas ar lielkņazu Nikolaju Mihailoviču zina, ka tas "ar lielām pūlēm un lieliem izdevumiem" savācis apjomīgu dosjē, "no kura pilnīgi skaidri izriet, ka Kaspars Hauzcrs patiešām bija liclhercogicnes Stefānijas dēls."

Ja pieņemam šo versiju, tad kā šai hipotēzei atbilst fakti?

No drošiem avotiem noskaidrots, ka princis piedzima 1812, gada 29. septembrī. Viņa slimība bija pēkšņa. Zīdītāja atstāja mazuli pilnīgi veselu; pēc dažām stundām, kad viņa atgriezās pie bērna, istabas durvis bija aizvērtas un viņai pateica, ka ārsti sniedz puisēnam palīdzību. Pēc kāda laika zīdītājai paziņoja, ka bērns miris. Pēc liclhercogienes rīkojuma bērnu svētīja satrauktā vecmāte; notikumi risinājās tik strauji, ka galma mācītāja ierašanos nevarēja sagaidīt. Starp citu, Francijas ministrs grāfs Nikolā pieprasīja nekavējošu līķa sekciju. Viņam šķita aiz​domīgi, ka pēkšņi nomiris bērns, kurš iepriekšējā dienā bija pilnīgi vesels.

Vai notika apmaiņa? Kas un kāpēc to organizēja? Kādu bērnu noguldīja mazā prinča vietā?

Protams, visu operāciju vadīja Hohsbcrga. Viņu tracināja šķērslis, kas bija radies starp viņas dēliem un troni, un viņa nolēma to iznīcināt. Grāfiene varēja bērnu noindēt, taču izvēlējās viltīgāku līdzekli apmaiņu. Slimais bērns, kas ieņems prinča vietu, nomirs, bet viņai paliks ķīlnieks. Ja princese Stefānija nedzemdēs vīrieš- kārtas pēcnācēju, kronis tiks princim Luijam…

Bet princis Luijs Hohsbcrgai bija solījis nekad neprecēties - tātad grāfienes dēliem ceļš būs brīvs.

Mazais princis, kurš dzīvos slepenā paslēptuvē stingrā apsardzībā, būs spēcīgs ierocis, lai piespiestu Luiju ievērot solījumu. Ja kļūs zināms, ka princis grasās precēties, viņam piedraudēs ar likumīgā troņmantnieka izlaišanu no cietuma.

Iespējams, ka apmainītais bērns bija nabadzīga Karlsrūcs strādnieka dēls, vārdā Žans Ernests Žaks Blehncrs.

Mazais princis, pārvērsts par Kasparu Hauzera, tika nodots Pilzahas jēgeram Francim Rihteram, kurš dzīvoja četrdesmit kilo​metrus uz dienvidaustrumiem no Nirnbergas.

Kad Iiclhercogicne Stefānijā, 29 gadu vecumā kļuvusi par atraitni, uzzināja, ka Kaspars Hauzcrs parādījies Nirnbergā un ka daudzi to uzskata par viņas dēlu, viņa izsaucās: "Ja tā būtu taisnība!"

Un skumji piebilda: "Bet tas nav iespējams…" Šis noslēpums nedeva viņai mieru. Lielhercogicne atcerējās dēla nāves apstākļus un to, kā viņai neļāva paskatīties uz mirušo bērnu…

Arī Edmonam Bapstam, tāpat kā Oktāvām Obrī, "augstu stāvoša persona" ļāva pārskatīt liclhercogicnes atmiņu burtnīcu. Viņa pastāstīja arī par satraucošajiem apstākļiem, kādos Stefānijā slepeni ieradās Ansbahā.

Lielhercogicne ar divām meitām sagaidīja Kaspara, kad tas devās savā ikdienas pastaigā pa pilsētas parku, kurā viņu pēc gada nogalināja.

Kad Stefānija ieraudzīja tuvojošos Kasparu, viņa gandrīz zaudēja samaņu. Jaunekļa izskats atgādināja viņas vīra, liclhercogu Kārli: "Tas pats augums, tādi paši pleci, tāds pats galvas novietojums un gaita."

Saprotamu iemeslu dēļ lielhercogicne nevarēja nevienam pavēstīt par savu atklājumu.

Bet tikmēr Kaspars tika nogalināts.

Tāds, ja var ticēt dokumentiem un mutiskām liecībām, bija šīs traģēdijas fināls. Kaspars Ilauzers bija nevainīgs politisko intrigu upuris. Napoleona audžu mazdēls nedrīkstēja mantot troni. Par savu izcelsmi viņš samaksāja ar dzīvību.

Jaunā paaudze pauž skumju pilnu cieņu viņa piemiņai. Bādcnes karaļnama galva princis Makss apsolīja, ka, ja viņš kādreiz iegūs troni, tad pirmais viņa parakstītais dekrēts būs par Kaspara Hauzera pīšļu pārapbedīšanu Pferchceimā, viņa radinieku prinču atdusas vietā.

Klīstošais holandietis

Lourenss Grīns Likteņa vara pamestie Ja brigas "conservative" komanda būtu noslīkusi tā, kā parasti noslīkst jūrnieki, tā sen jau būtu aizmirsta. Taču ar šīs komandas bojāeju saistās noslēpums, kura dēļ Saldanjas līča zvejnieki vairāk nekā simts gadus turpina stāstīt leģendu par to. Nav šaubu, ka pamestā kuģa vārdu palīdzēja iemūžināt arī marodierisms.

Reiz pēc vētras Fotinmailbīčā tika izskalota kuģa atlūza, tās tapām bija sēņveidīgas galviņas. Ar tādām tapām tika sastiprinātas Nelsona kuģu sastāvdaļas. Līča krastā esošo ciematu iedzīvotāji, kas vāca jūras izmestos kokmateriālus, paņēma atlūzu, teikdami: "Vēl viens brigas gabals."

Fotinmailbīča sākas pie Izerfonteinas kūrorta, ko no Keip- taunas šķir tikai četrdesmit augstām kāpām rotātas smilšainas piekrastes jūdzes. Ejot no Izerfonteinas uz ziemeļiem, līdz pašām Vondelinga salai pretī esošajām klintīm droši vien neizdosies sastapt nevienu dzīvu dvēseli. Tieši šajā tuksnesīgajā krastā 1843. gada martā tika izmesta briga "Conservative", un nav neviena, kas spētu izskaidrot šo traģisko notikumu.

Vecā, jūras izbalinātā koka atlūza pirmā mani uzveda uz "Conservative" pēdām, Keiptaunas arhīvos izpētītie ziņojumi un vēstules nedeva man mieru, kamēr es no līča apkaimes ļaudīm neizdzirdēju šo nostāstu un ncapkopoju visu, ko izdevās uzzināt. Arī tagad es vēl neesmu apmierināts. "Šajā kuģa katastrofa ir kaut kas dīvains," rakstīts kādā manis atrastajā vēstulē, un mīkla vēl šobaltdien nav atminēta.

Briga "Conservative", kas devās no Liverpūles uz Galda līci, bija lielisks kuģis. To vadīja kapteinis Viljams Lindss un komanda deviņu cilvēku sastāvā. Briga veda audumus, traukus, ziepes un divas kastes ar valdības pasta sūtījumiem.

Acīmredzot "Conservative" uzdūrās krastam 14. marta nakts biezajā miglā. Nākamajā dienā kāds cilvēks, iesaukts par Februāri, kopā ar dēlu ganīja lopus un ieraudzīja krastmalā brigu ar visām burām.

Sūtīja ziņu rezidentam misteram H. Maršam, kurš, dzīvo​dams brīnišķīgā muižā netālu no Ostcrvālas avota, jau ilgus gadus pārvaldīja Saldanjas apkaimi.

Maršam vienmēr laiva ar komandu bija gatavībā, lai varētu nokļūt līcī. Rezidents un matroži šķērsoja lagūnu, ar pūlēm pārvarēja zemes šaurumu, kas stiepās no Stofsbergfonteinas, un 16. martā ieradās Fotinmailbīčā. Tur viņi ieraudzīja furgonu un ļaužu drūzmu, kāda nomaļajā pludmalē vēl nebija redzēta. Daži marodieri uzlauza kastes un izvazāja ziepes, zābakus un zeķes. Citi riskēja ar dzīvību krasta bangās, lai iegūtu kravu tieši no kuģa borta.

Lai pārtrauktu izlaupīšanu, Maršs nosūtīja uz brigu feldkor- netu Vibrandu Tuismā. Kāds gara auguma vīrs paziņoja, ka būs nolādēts, ja ies projām, un Tuismā pārmeta viņu pāri bortam. Rezidenta vecākais laivinieks Džons Armstrongs tika nosūtīts feldkornetam palīgā. Armstrongs atrada kuģa dokumentus, kravas deklarāciju un divas kastes ar korespondenci, kā arī atņēma kādam marodierim sekstantu. Citiem Marša ļaudīm izdevās izglābt kapteiņa šauteni un pistoli, un divus kvadrantus.

Radās aizdomas, ka laupītāji jau paguvuši atrast kuģa kasi, jo klīda runas par zelta gredzeniem, kurus kāds nozadzis. Uz kuģa esošie laupītāji tukšoja tilpnē atrastās ķiršu liķiera pudeles.

Maršs raizējās nc tikai par kravas drošību. Viņš nevarēja atrast kuģa komandu un drīz vien saprata, ka ir kāds noslēpums, kas jāatklāj. Uz visām pusēm devās armijas glābšanas grupas, taču kuģa komanda bija pazudusi bez pēdām. Šo notikumu varētu nosaukt par "Mary Celeste" noslēpumu, taču "Mary Celestc" pēc vairākiem gadiem tika atrasts jūrā bez komandas.

Pirmo paziņojumu par katastrofu 22. martā publicēja "South African Commercial Advertiser". Tajā laikā piekrastē jau bija atrastas kuģa glābšanās laivas. Avīze piebilda: "Taču nav atrasts nekas tāds, kas norādītu uz kapteiņa un komandas likteni. Mēs ceram, ka varēsim sniegt ziņojumu par šo notikumu, kas

pagaidām ir miglā tīts."

Kādā no turpmākajiem numuriem avīze publicēja Saldanjas rezidenta vēstuli draugam Keiptaunā: "Domājam, ka kuģa komandu katastrofa pārsteidza nesagatavotu un cilvēki sakāpa laivās, kuras apgāzās piekrastes viļņos, un spēcīgā uz ziemeļiem plūstošā straume aiznesa līķus jūrā. Uz dienvidiem no avārijas vietas nekas nav izskalots. Laivas izmestas malā 800 jardu attālumā. Tās bija veselas un neapšaubāmi izmantotas, jo duļļi atradās savās vietās un airi bija izskaloti krastā turpat blakus."

Arhīvos manis atrastie ziņojumi ietina brigu "Conscrvativc" vēl biezākā noslēpumainības plīvurā.

Piemēram, misters Džons Sinklers, kuram bija jāglābj avarējušā kuģa krava, vēstulē brālim rakstīja: "Šajā katastrofa ir kaut kas ļoti dīvains. Krastā izmestajā barkasā un tenderī nebija ne lāses ūdens. Uz barakas nebija priekšgala tauvas. Tendera priekšgalā karājās pilnīgi jaunas tauvas gabals, kurš bija pārgriezts pirms nokļūšanas krastā. Cilvēks, kurš pirmais uzkāpa uz kuģa, teica, ka atradis kajītē tikai aukstas gaļas gabalu un dažas piekarināmas kojas. Un arī sieviešu svārkus."

Laivas priekšgalam piestiprinātā tauva ir paredzēta laivas vilkšanai. Nedomāju, ka pārgrieztajai tauvai ir kāda nozīme; bet acīmredzot divas uz sāniem apgāztās sausās laivas likās ļoti dīvainas. Laivām, kuras krasta bangās apvēršas un izgāž komandu, būtu jāpiesmeļas ar ūdeni. Fakts, ka airi atradās tuvumā, liecina: komanda laimīgi sasniedza krastu un nosvieda airus smiltīs. Ja laiva apgāžas, straume vieglos airus parasti aizskalo un tos var atrast ļoti tālu projām.

Marta beigās kāds van Breda kungs no Helbekas fermas paziņoja, ka Kreftebānas līcī netālu no Vondelinga salas un četras jūdzes uz dienvidiem no avārijas vietas izskaloti četri līķi. Pilansa kungs, aģents, kurš nodarbojās ar "Conservative" lietu, kopā ar muitas ierēdņiem un citām amatpersonām tūdaļ devās turp, lai veiktu izmeklēšanu. Līķi bija parastajā jūrnieku apģērbā - audekla biksēs utt., taču bojā gājušo personības noskaidrot neizdevās. Malmsbcrijas ārsts Deilijs apskatīja līķus. Aiz paisuma līnijas izraka kapus, un Pilansa kungs nolasīja lūgšanu.

Aprīļa vidū jūra izskaloja vēl divus līķus. Viens no tiem bija pilnīga auguma padzīvojis vīrs ar melnu zīda lakatu ap kaklu un pulksteni kabatā, jādomā, kuģa kapteinis.

Kciptaunā par "Conservative" bojāeju runāja ilgi. Pirmās vēstis atnesa kāda kuģīša - graudu vedēja īpašnieks, kurš bija redzējis brigu pie krasta.

Tad "Cape of Good Hope Government Gazette" paziņoja, ka kuģi un kravu pārdos turpat uz vietas.

Kravu raksturoja kā "šejienes tirgum atlasītu - kokvilnas un vilnas audumi, naži un drogas, cepures, ziepes, podniccības izstrādājumi un galantērija."

Tiem, kuri vēlējās piedalīties izsolē, nolīga tvaikoni "Phoinix". Avi/.ēs parādījās šī Kciptaunā pirmā četrsimttonnīgā kabotāžas tvaikoņa attēls. Tika paziņots, ka tas no Galda līča uz Saldanju aties ceturtdien, 30. martā, un atgriezīsies sestdien. Biļetes ccna, ieskaitot maksu par ēdināšanu, bija trīs ginejas. Sanāca četrdesmit pasažieri. Izsolē "Conservative" tika pārdots par 1000 mārciņām (daudz vairāk, nekā tas īstenībā maksāja), un vēl tūkstoti saņēma par kravu.

"Conservative" bojāeju var vienkārši izskaidrot ar to, ka kuģis biezajā miglā uzdūrās krastam.

Vienmēr atradīsies kāds nepacietīgs kapteinis, kurš nevar sagaidīt, kad migla izklīdīs. Taču tas, kādēļ noslīka visa komanda, lai gan nekas tai netraucēja mierīgi izkāpt Fotinmailbīčas krastmalā, paliek noslēpums, jo vairāk tādēļ, ka turpat netālu atradās sausās laivas un airi.

Aizgājis uz Fotinmailbīču apskatīt brigas atlūzu, es apjautu Dienvidāfrikas jūru milzīgo noslēpumainību. Jūrnieki, kuri atdusējās savā kapā, zināja, kas notika pēc brigas "Conservative" katastrofas, taču vairāk neviens to nekad neuzzinās.

Gandrīz visi Portelizabetas iedzīvotāji sapulcējās kalna nogāzē tajā 1864. gada septembra dienā, kad velkoņu flotiles un divu burinieku pavadībā ostā ieveda ang|u burukuģi "Sindia". Tas savā ziņā bija Dienvidāfrikas ūdeņu "Mary Celeste". Līdz kuģa noslēpuma atklāšanai pagāja ilgs laiks.

Pirmais "Sindia" pamanīja Keipresīfas bākas uzraugs. Viņš ievēroja nelaimes signālu (otrādi apgrieztu tirdzniecības karogu) un saplēstas buras un ar jātnieku nosūtīja par to ziņu uz pilsētu.

Nekavējoties aprīkoja trīs ostas velkoņus - "Little Mick", "Little Bess" un "Sailor's Friend". Kad velkoņi tuvojās "Sindia", tic ieraudzīja, ka divu burinieku īpašnieki netālu izmetuši enkurus cerībā uz prēmiju par glābšanu. Tie bija brigas "Alicia Ann" kapteinis Kirbijs un "Aminta" kapteinis Maksteds.

Kirbijam nebija daudz vīru, taču viņš vienojās ar Makstedu, un abi kapteiņi nosūtīja uz "Sindia" glābšanas komandu. Velkoņu kapteiņiem, kuri jutās piemuļķoti, tas nepatika. Kad viņi mēģināja uzkāpt uz "Sindia" klāja, sākās kautiņš, un viena velkoņa matrozis, vārdā Filips, iekrita jūrā un noslīka.

Tomēr nākamajā dienā visi seši kuģi ieradās Algoas līcī, un pilsētnieki sāka apspriest šo noslēpumaino notikumu. Kapteinis Kirbijs pavēstīja, ka signalizējis "Sindia", kad tas pilnās burās gājis gar Keipresīfas piekrasti. Atbildes nebija. Tad viņš ievērojis, ka pie stūres neviena nav. Kā varēja gaidīt, kuģi mētāja uz visām pusēm. Divas glābšanas laivas atradās savās vietās. Uz klāja neparādījās neviena dzīva dvēsele.

Pēc kāda laika Kirbijs uzkāpa uz "Sindia" klāja un konstatēja, ka komanda kuģi atstājusi. Tilpnes bija piebāztas ar Austrumu precēm - tēju, džutu, zīdu un Austrumindijas brūno jēlcukuru jeb "dageri".

Kirbijs ievēroja, ka tilpnēs ieplūst ūdens, taču, viņaprāt, kuģis varēja noturēties vēl ilgi.

Uz burinieka bija manāmas steidzīgas aiziešanas pēdas. Ūdens tilpnē un sabojātā bura Kirbijam nešķita pietiekami svarīgs iemesls, lai pamestu lielu deviņsimttonnīgu tērauda kuģi ar vērtīgu kravu.

Portelizabetas iedzīvotāji izvirzīja dažādas teorijas. Sprieda, ka izcēlies dumpis, lai gan daži uzskatīja, ka komandu pār bortu pārmetis kāds vājprātīgais.

"Aminta" kapteinis Maksteds paziņoja, ka "Sindia" uzņēmis kravu Gārdcnričā Kalkutā, netālu no viņa kuģa, un devies ceļā dažas dienas ātrāk. Tā īpašnieks bija kapteinis D. Kerrs. Kuģa vērtība bija 10 000 mārciņu, kravas -40 000. Tātad tic, kas atveda "Sindia" uz Algoas līci, bija ieguvuši nelielu bagātību.

"Sindia" noslēpums vairākus mēnešus palika neatklāts, un šķita, ka kapteini Ķerru un viņa matrožus aprijusi jūra. Tad pienāca ziņa, ka Kcrrs un visa viņa komanda izkāpusi Svētās Helēnas salā no kuģa "Silver Eagle". Kerrs stāstīja, ka pēc tam, kad dienvidaustrumu vēja brāzmas sapostīja kuģi, viņš baidījies noslīkt. Garām gāja "Silver Eagle", kas atbildēja uz nelaimes signālu. Varat iedomāties, kā jutās Kerrs, uzzinādams, ka kuģis, kuru viņš uzskatīja par nogrimušu, vairākus mēnešus stāv Algoas līcī.

Pēc septiņiem gadiem pasta tvaikonis "Natal" ievilka Algoas līcī trismastu šoneri "Thornas Nickerson", kuru bija atradis pamestu netālu no Huritcas upes grīvas. Uz klāja bija izsvaidīti ieroči, kapteiņa kajītē valdīja nekārtība, uz grīdas mētājās cigāri. Visi kuģa dokumenti bija pazuduši, taču bija skaidrs, ka tas ir vācu kuģis, kurš ar pilnu kravu gāja no Kronštates uz Jokohamu.

Izskatījās, ko notikusi sacelšanās. Taču pēc dažām dienām Portelizabctā ieradās kapteiņa palīgs ar dažiem matrožiem un pastāstīja, kas noticis. Šoneris iekļuvis vētrā un dabūjis tādu sūci, ka komanda nogādājusi šoneri tuvāk krastam, izmetusi enkuru un atstājusi kuģi. Kapteinis, otrais palīgs un divi matroži noslīkuši, laivai apgāžoties krasta bangās. Arī otra laiva apgāzās, taču tās pasažieri laimīgi nokļuva krastā.

Tāda bija viņu versija. Ostas ierēdņiem bija aizdomas, ka viss, kas noticis ar šoneri, vēl jānoskaidro. Piemēram, ieroči. Taču kapteinis bija gājis bojā, un pamestā kuģa noslēpums tā arī palika līdz galam neatminēts.

Trešais līdzīgs atgadījums Algoas līcī notika ar "spoku kuģi", kuru tur atveda šī gadsimta sākumā.

Buras vēl nebija izzudušas no okeāna plašumiem. Konkurējošie velkoņi kursēja pie ieejas Algoas līcī, meklēja buriniekus un piedāvāja tos nogādāt piestātnē. Brāļi Viljams un Zadijs Mesīnas alka pēc darba, viņiem piederēja buksieri "Itala", "Ulundy" un "Thalana". Viņu nopietnākais sāncensis bija kapteinis Alfrēds Čārlzs Hardings, kura velkonis "Sir Frederick" piederēja Portelizabetas kuģu kompānijai. Abi senie konkurenti atradās savās vietās, kad notika incidents ar "spoku kuģi".

Kapteinis Hardings burukuģu laikmetā bija izglābis daudz dzīvību un novērsis neskaitāmas katastrofas, taču šis vecais jūrnieks (pazīstamās Dienvidāfrikas velkoņu īpašnieku un loču dinastijas pamatlicējs) vienmēr apgalvoja, ka "spoku kuģa" glābšana bijusi pati grūtākā.

Reiz pirms rītausmas Hardings atradās jūrā netālu no Fander- boltas rifa Resifes raga rajonā, pūta spēcīgs rietumu vējš. "Sir Frederick" ar priekšgalu ienira augstajos viļņos, un visa komanda cerēja ātrāk sastapt kādu kuģi, lai varētu atgriezties Algoas līcī. Drīz vien tuvumā parādījās sarkanas un zaļas navigācijas ugunis.

Hardings vairākkārt uzsauca kuģim, taču atbildes nebija. Kapteinis ar diviem matrožiem laivā devās uz kuģi. Uz klāja neviena nebija. Kapteinis konstatēja, ka tilpne ir pilna ar ūdeni un kuģis ir pamests.

Tā bija krievu barka "Lebu" ar kokmateriālu kravu. Kuģi ar tādu kravu, arī lielu sūci dabūjuši, bieži vien turas uz ūdens. Hardings lika padot no velkoņa trosi. Viņš pats stājās pie stūres, cerēdams aizkļūt līdz ostai. Šajā bridī tumsā atskanēja sauciens un parādījās glābšanas laiva. "Lebū" kapteinis ar komandu, ieraudzījuši velkoņa ugunis, atgriezās. Viens no krieviem, kurš prata angļu valodu, uzsauca Hardingam: "Uzmanīgi, mēs uzdūrāmies rifam, un kuģis tūlīt nogrims!"

"Tagad par visu atbildu cs," noteikti sacīja Hardings. "Kāpiet uz mana velkoņa, bet es vadīšu jūsu kuģi."

Par nelaimi, velkonis pārāk strauji uzņēma gaitu - un trose pārtrūka. Rāviens acīmredzot palielināja caurumu barkas korpusā. Priekšgals pacēlās gaisā. Hardings un viņa cilvēki atradās gandrīz ūdenī. Viņi virzījās uz priekšu, bet "Lebū" arvien vairāk svērās uz sāniem un grima ūdenī.

Pakāpusies augstāk, trīs cilvēki dažus jardus tālāk pamanīja Mcsīnas velkoni "Thalana". "Noņemt trosi!" zaudējis cerības, pavēlēja Hardings. Pēc dažām minūtēm "Lcbū" nogrima, un trijotni, kura mēģināja to glābt, izvilka no ūdens virpuļa.

Velkoņa komanda ar izbrīnu vēroja, kā no grimstošā kuģa tilpnes cits pēc cita izpeld resni baļķi.

Kokmateriāli katapultējās ar tādu spēku, ka izlidoja no ūdens kā bultas.

Todien Hardings un viņa konkurenti mazliet nopelnīja, savācot kokmateriālus. Hardings vēl ilgi strādāja un piedalījās daudzos jūras piedzīvojumos: "Waratah" meklējumos, iebrukumā vācu Dienvidrietumāfrikā. Hardingam skumja bija diena, kad veco "Sir Frederick" pārvērta lūžņos un nogremdēja pie Fanderboltas rifa- šo skatu kapteinis nespēja izturēt. Taču vienīgais notikums, kuru viņš atcerējās, šausmās nodrebēdams, bija rīts pie Fanderboltas rifa, kad "Lebū" kā akmens nogrima okeāna dzelmē, gandrīz paņemdams viņu sev līdzi.

R. Maršs "VVaratah", kurš pazuda bez pēdām Šī traģēdija notika 1909. gada 28. jūlijā. Jauns, tikko ūdenī nolaists grezns tvaikonis "Waratah" ar 211 pasažieriem uz klāja peldēja pa maršrutu Durbana-Keiptauna un pēkšņi bez pēdām pazuda Dienvidāfrikas piekrastes ūdeņos.

Kas gan gandrīz pirms deviņdesmit gadiem liktenīgajā vētrainajā naktī atgadījās ar pasažieru kuģi, kas tika uzskatīts par nenogremdējamu? Visi mēģinājumi atrast kaut mazākās pēdas, kas vestu uz šīs senās mīklas atrisinājumu, bijuši nesekmīgi. Okeāns prot glabāt savus noslēpumus…

Tikai vienu no "VVaratah" bojāejas versijām apstiprināja aculiecinieks, kurš apgalvoja, ka redzējis kuģa katastrofu un norādīja aptuvenu traģēdijas norises vietu. Taču katras versijas pārbaudei nepieciešama ekspedīcija, kura, izmantojot modernākās metodes, varētu sameklēt nogrimušo kuģi.

Diemžēl mums nezināmu iemeslu dēļ šīs liecības parādījās daudz vēlāk pēc oficiālās izmeklēšanas, kas notika Londonā pusotru gadu pēc tvaikoņa pazušanas.

Kāds tad bija "VVaratah"?

Izmeklēšanas materiālos par šo kuģi var atrast pretrunīgus slēdzienus. Piemēram, pēc Alises Kacas, "VVaratah" pirmā reisa pasažieres (tolaik viņai bija tikai seši gadi), atmiņām, ceļojums noritēja brīnišķīgi.

"Tas bija ļoti ērts un grezns kuģis. Neskatoties uz to, ka man bija tikai seši gadi, es skaidri atceros šo ceļojumu.

Atminos, kā mēs iekļuvām briesmīgā vētrā… Pusdienu laikā 13-442 385 šķīvji paši lēkāja un kustējās pa galdu. Šausmīgi šūpoja… Mācību nodarbība, kā atstāt kuģi avārijas gadījumā, bija jauka izklaidē​šanās, kas uz laiku izkliedēja vienmuļā ceļojuma garlaicību.

Mums izsniedza glābšanas riņķus, pēc tam visus pasažierus sadalīja vairākās grupās atbilstoši glābšanas laivu skaitam.

Pēc trauksmes signāla katras komandas locekļiem bija nekavējoties jāieņem vietas laivās.

Tāpat atceros, kā stiprs vējš norāva manai māsai no galvas cepurīti. Viņas bēdas bija neizsakāmas, viņa izmisumā pat mēģināja pārlēkt pāri bortam, un man nācās saķert viņu aiz kājām, saucot pēc palīdzības. Par laimi, piesteidzās matroži un satvēra izlutināto bērnu.

Vārdu sakot, tas bija jauks ceļojums, kas ilga piecas dienas. Durbanā mēs nokāpām krastā un pārsēdāmies uz Johannesburgas vilcienu. Vēlāk, uzzinot par briesmīgo traģēdiju, kas notika ar kuģi un visiem pasažieriem, mēs bijām satriekti.

Kā tagad atceros kapteiņa smaidīgo seju, kad viņš atvadoties saudzīgi spieda manu roku. Tas bija liela auguma cilvēks ar milzīgu bārdu. Lai gan nevar zināt - kad jums ir tikai seši gadi, visa pasaule liekas milzīga."

Tās bija Alises Kacas (Muizcnberga, DĀR) atmiņas par "Waratah" pirmo reisu, kurās viņa dalījās 1989. gada jūnijā.

PIRMS PAZUŠANAS Pirmdien, 1909. gada 26. jūli jā sešos vakarā jaunais tvaikonis "Waratah", kompānijas "Land" filiāles "Blue Anchor" lepnums, no Durbanas devās dienvidrietumu virzienā, lai saskaņā ar grafiku ierastos Keiptaunā trešdienas - 29. jūlija rītā.

Pēc īsas apstāšanās Keiptaunā kuģim vajadzēja uzņemt kursu uz ziemeļiem, lai turpinātu savu

diezgan ilgstošo reisu līdz Londonai.

12 stundas pēc izbraukšanas no Durbanas "Waratah" pamanīja tvaikoņa "Clan Macklintyre" sardzes matrozi. Šis kuģis bija atstājis Durbanu sešas stundas agrāk un devās tajā pašā virzienā. Apmēram astoņos no rīta ātrgaitas "Waratah" panāca veco tvaikoni, un kuģi apmainījās ar sveiciena signāliem (nevienam no tiem nebija radiosakaru), pēc tam "Waratah" gar labo pusi apbrauca "večuku" un sāka attālināties. Pēc kāda laika tas kļuva tik tikko saskatāms, un drīz vien uz tuvojošās vētras milzīgo viļņu fona pazuda aiz horizonta.

Tā bija pēdējā liecība par "Waratah" pirms tā mīklainās un traģiskās bojāejas.

Pēc Kciptaunas jūras vēsturnieka Pītera Hamfrisa aplēsēm, šī vieta atrodas 17 jūdzes un dienvidaustrumiem no Mbašē upes grīvas.

Pēc citas, mazāk ticamas informācijas, tās pašas dienas vakarā apmēram pulksten desmitos laineris "Helf" netālu no Istlondonas saticis nepazīstamu kuģi. Melnajā tumsā nevarēja saskatīt tā aprises un nosaukumu, tomēr matrozis-signalizētājs paguva ieraudzīt trīs pēdējos nosaukuma burtus - T, A, H ("Waratah")…

SĀKAS MEKLĒJUMI Keiptaunā pirmās 24 stundas "Waratah" aizkavēšanos neievēroja. Kuģu kavēšanās šajā sarežģītajā reģionā bija parasta lieta un varēja saistīties ar iepriekšējās dienas slikto laiku.

Vēlāk, kad sagaidītāju sirdīs sāka iemājot satraukums, ziņu par tvaikoņa aizkavēšanos nosūtīja uz visām maršrutā esošajām bākām un ostām, un tikai pēc divām dienām, kad bija acīm redzams, ka ar "Waratah" notikusi nelaime, sacēla trauksmi.

Mīklainos apstākļos pazudušā tvaikoņa meklējumos pirmais 13* 387 devās velkonis "Fullcr". 1. augustā no Galda līča tas uzņēma kursu uz Aguļašu. Gadījumā, ja "Waratah" būtu sabojājušies motori, velkonis varētu dreifējošo kuģi nogādāt tuvākajā ostā. Vēlāk no Portnatalas palīgā devās vēl viens velkonis. Taču visi mēģinājumi atrast pazudušā kuģa pēdas bija veltīgi, abi velkoņi atgriezās tukšā…

Kā tas parasti mēdz būt, kad nav acīm redzamu liecību, rodas visdažādākās baumas…

Piemēram, klīda runas par līķiem, kuri peldējuši Mbašē upes grīvā, un tos saistīja ar neseno "Waratah" pazušanu. Pārbaudīt šo informāciju nosūtīja īstlondonas velkoni "Buffalo". Noskaidrojās, ka upes grīvā peld vaļu atliekas, kuras straume bija atskalojusi no netālās vaļu mednieku bāzes Durbanā.

Drīz vien meklējumos iesaistījās kreiseri "Pandora" un "Forte", kas bāzējās Portnatalā. Tiem soli pa solim bija jāizpēta "VVaratah" iespējamais dreifešanas maršruts austrumu piekrastē. Vēlāk atklātā jūrā pazudušā kuģa meklējumos devās vēl viens kreiseris - "Hcnnes".

Mēnesi ilgie bezcerīgie meklējumi nomāca glābšanas ekspedīcijas organizētājus un dalībniekus, taču viņi turpināja savu darbu…

Nākošā bija speciāli aprīkota kuģa "Sabina" ekspedīcija. Trīs mēnešus tas vagoja Dienvidāfrikas piekrastes ūdeņus, jūdzi pa jūdzei tos pārmeklējot un rēķinoties ar visdažādākajām nelaimīgā "VVaratah" kursa izmaiņām.

Kārtējais mēģinājums atrast kaut visniecīgāko liecību par "VVaratah" likteni cieta neveiksmi, bet tikai uz neilgu laiku pārtrauca meklējumus.

1910. gadā par "VVaratah" pasažieru un komandas radinieku līdzekļiem tika nolīgts tvaikonis "VVakclield". 10. februārī tas no Melburnas uzņēma kursu uz "VVaratah" pēdējā reisa sākumpunktu Durbanu. Priekšā bija seši nesekmīgu meklējumu mēneši…

Tvaikonis, virzīdamies pa līkločainu maršrutu, tālu iepeldēja Indijas okeāna akvatorijā un Antarktikas aukstajos ūdeņos. Meklē​jumi noritēja pie Krozē, Hērda un Kcrgclcna salām.

Pēc sešiem nogurdinošos meklējumos pavadītiem mēnešiem zuda pēdējās cerības atrast katastrofas

pēdas, un ekspedīcija tika pārtraukta.

OFICIĀLĀ IZMEKLĒŠANA 1910. gada decembrī, 17 mēnešus pēc "Waratah" noslēpumainās pazušanas, Keikstonholā Londonā sākās šī traģiskā un mīklainā notikuma izmeklēšana.

Tā kā aculiecinieku nebija, komisija uzklausīja Durbanā izkāpušo pasažieru un iepriekšējo reisu komandas locekļu, kā arī inženieru un kuģubūvētāju, tajā skaitā ekspertu, liecības.

1911. gada 22. februārī pēc divus mēnešus ilgas izmeklēšanas komisija secināja, ka 1909. gada 28. jūlijā tvaikonis "Waratah" nokļuva spēcīgā vētrā, apgāzās un nenoskaidrotos apstākļos nogrima.

Tālāk slēdzienā teikts, ka tvaikonis tika uzskatīts par negrimstošu un nevainojami aprīkotu. Taču tā arī neizdevās noskaidrot, vai tika ievēroti visi nepieciešamie drošības pasākumi - glābšanas līdzekļu sagatavošana un lūku hermētiskuma papildus pārbaude pirms izbraukšanas no Durbanas.

Tādējādi oficiālā izmeklēšana beidzās ar komisijas slēdzienu, kas maz ko izskaidroja, bet līdz šī mīklainā atgadījuma beigām bija vēl ļoti tālu.

KUĢIS "Waratah" tika nolaists ūdenī Klaidā, Skotijā. Tas bija spēcīgs tvaikonis ar divām dzenskrūvēm, kurš bija paredzēts kravu un pasažieru pārvadāšanai.

Kuģim bija astoņi ūdensnecaurlaidīgi nodalījumi, kas bija izvietoti visa korpusa garumā. Izņemot radiosakarus, kuģis bija apgādāts ar visām tā laika modernākajām navigācijas ierīcēm un, pateicoties spēcīgajiem motoriem, varēja sasniegt 13,5 mezglu ātrumu. Komandā bija 119 cilvēki. Izsmalcināti greznajās kajītēs varēja ceļot vairāk nekā 100 pasažieru, nerunājot nemaz par kabinetu veida nodalījumiem milzīgajā ēdamzālē, smēķētavu un pirmās klases pasažieru atpūtas halli.

"VVaratah" pirmais reiss no Londonas uz Adclaidu (Austrālija) noritēja vairāk nekā veiksmīgi un nostiprināja tam kompānijas "Land" prestižākā kuģa slavu. Kapteinis Džosia Lberijs, kurš bija dienējis gandrīz uz visiem kompānijas "Land" kuģiem un maršrutos starp Angliju un Austrāliju pavadījis vairāk nekā 30 gadus, likās ļoti apmerināts ar savu jauno amatu un pozitīvi vērtēja gan kuģi, gan komandu.

Tātad 1909. gada 27. aprīlī jaunais, taču jau lielisku reputāciju iemantojušais kuģis atstāja Londonu.

1. jūlijā "Waratah" no Melburnas devās atpakaļceļā un, uzņēmis kursu uz rietumiem, pēc 25 diennaktīm ieradās Durbanā.

Pēc diennakts, dodoties no Durbanas uz Keiptaunu savā pēdējā, traģiski pārtrūkušajā ceļā, kuģis veda ne vien daudzskaitlīgo komandu un 92 pasažierus, bet arī smagu lauksaimniecības produktu kravu (miltus un saldētu gaļu) un 1100 tonnas svina plātņu.

Līdz traģēdijai bija palicis nedaudz vairāk par diennakti…

KĀDĒĻ KUĢIS NOGRIMA? Vairākas versijas mēģina izskaidrot kuģa bojāejas cēloni, taču neviens nevar pārliecinoši apgalvot, kādēļ šis negrimstošais un lieliski aprīkotais tvaikonis tomēr nogrima. Tradicionālā versija vaino ekstremālu vētru un neredzēti stiprus viļņus, kas apgāza un vienā mirklī noslīcināja pārpildīto kuģi.

Būtu interesanti ielūkoties aculiecinieku un "VVaratah" pasažieru dokumentāli noformētajās atsauksmēs.

Laikraksta "Cape Times" jūras hronikas komentētājs Mārtiņš Lindcrcs, kurš apskatīja kuģi tā pirmās vizītes laikā Keiptaunā, nosauca to par ārkārtīgi masīvu…

"Jāatzīst," viņš gandrīz pēc 50 gadiem rakstīja laikrakstā "South African Shipping News", "ka, nosaucot šo kuģi par ārkārtīgi smagnēju, biju joti atturīgs." Žurnālists Lindercs nebija vienīgais, kas uzskatīja "Waratah" par "supersmagu". Pasažierim Klodam Soijcram, kurš bija pasūtījis guļvietu pirmās klases kajītē līdz Londonai, acīmredzot piemita gaišreģa spējas: viņš bija gluži vienkārši pārliecināts, ka kuģis nolemts nelaimei. Upurējis par biļeti samaksāto naudu, Klods ar neslēptu atvieglinājumu atstāja kuģi tā pirmajā pieturā Durbanā.

Vēlāk izmeklēšanā viņš stāstīja, ka vairākas naktis pēc kārtas redzējis sapnī briesmu zīmi - asiņainu drānu un zobenu, kas vēstījusi par drīzu nelaimi. Telegrammā no Durbanas sievai Klods savu vēlēšanos turpināt ceļu ar citu kuģi izskaidroja tikai ar, viņaprāt, kuģa pārāk lielo nestabilitāti.

Diemžēl visiem pasažieriem nepiemita spējas paredzēt traģēdiju un ne visi piekrita "gaišreģa" viedoklim par "Waratah" nestabilitāti.

Starp pasažieriem, kas izkāpa Durbanā, bija arī kāds Moriens Morgans, kurš procesā paziņoja, ka pašā garākajā pārbraucienā no Austrālijas līdz Dienvidāfrikai "Waratah" ne vienreiz vien nokļuva spēcīgā vētrā un vienmēr bez īpašām grūtībām pārvarēja trakojošo stihiju.

"Waratah" pirmā reisa pasažieru viedokļi nebija viennozīmīgi, tomēr vairākums slavēja kuģi. Kaut gan viens no aptaujātajiem liecināja, ka tvaikonis bija acīm redzami pārkrauts ar oglēm, kas atradās pat virs kravas telpām, un tas, viņaprāt, traucēja kuģim manevrēt lielos viļņos. Viņam iebilda kuģu būvētavas galvenais inženieris Holders, kurš apgalvoja, ka tamlīdzīga kurināmā iekraušana nav iespējama un būtu pretrunā ar instrukcijām un ārkārtīgi precīzā kapteiņa Lbcrija dzīves principiem.

Vārdu sakot, bijušo pasažieru un speciālistu liecības nekādu skaidrību mīklainajā lietā neienesa un nenosvēra kausus par labu kādai no versijām.

Par versijām runājot, nevar nepieminēt vairākuma jūrlietu speciālistu viedokli, ka kuģa bojāeju ievadīja motoru apstāšanās pēc avārijas vai sprādziena motortclpā. Nekustīgo kuģi ātri spēja pievārēt gigantiskie viļņi, kas nereti sacēlās šajā rajonā. Tāds vilnis, triekdamies pret tvaikoņa priekšgalu, varēja kuģi viegli apgāzt.

Nav izslēgts, ka zibenīgais un visu iznīcinošais trieciens nogremdēja kuģi ātrāk, nekā cilvēki paguva izmantot glābšanas līdzekļus.

Tvaikonis varēja iekrist gigantiskos viļņu sērijas radītā milzīgā bedrē, un to acumirklī saplacināja un apraka pāri krītošā ūdens masa.

Tātad - vai" VVaratah" varēja iekļūt milzu vilnī un acumirklī noslīkt?

Savā mūžā daudz pieredzējuši jūrnieki apgalvo, ka tamlīdzīgs vilnis parasti seko diviem mazākiem viļņiem. Ja milzeņu pārsteigtais "VVaratah" nespēja noturēties divu pirmo viļņu virsotnē un nokļuva zem trešā, visspēcīgākā viļņa, kurš varēja iznīcināt jebkuru (arī negrimstošu) kuģi, tā liktenis bija izlemts.

Jāņem vērā, ka tvaikonis bija stipri piekrauts un, iespējams, nenostiprinātā krava tilpnē varēja pārvietoties. Spēcīgā vētrā tas varēja novirzīt kuģa smaguma centru uz sāniem un mazināt tvaikoņa stabilitāti, kam arī varēja būt liktenīga nozīme.

Tādējādi, apspriežot visas iespējamās kuģa bojāejas versijas, skaidri iezīmējās acumirklīgas un neredzēti spēcīgas katastrofas aina.

Citām versijām, kā, piemēram, ugunsgrēks vai stiprs sprādziens, ir viens kopējs trūkums, proti, nav nekādu notikušās nelaimes pēdu.

MEKLĒJUMI TURPINĀS Gāja gadi, un ziņojumos par kuģu katastrofām parādījās jauni nosaukumi, un joprojām

Dienvidāfrikas un Rietumaustrālijas krastos izskaloto atlūzu vidū netika atrasts neviens "spoku kuģim" piederošs priekšmets.

Taisnības labad jāatzīmē, ka reizēm daži atradumi uzjundīja atmiņas par mīklaini pazudušo "Waratah", tomēr katrreiz šīs draudzīgās katastrofas atminējuma pavedieni dīvainā kārtā pār​trūka.

Piemēram, 1910. gadā Austrālijas piekrastē ziemeļos no Frimantlas tika izskalots glābšanas riņķis, it kā no "VVaratah" borta. Taču, kad cilvēks, kurš sniedza šo sensacionālo paziņojumu, atgriezās atraduma vietā, riņķis bija mīklainā kārtā pazudis.

Tajā pašā gadā kuģis "Star of Scotland" pēkšņi uzdūrās peldošai atlūzu kaudzei, kurā atradās arī apgāztas glābšanas laivas. Pēc komandas domām, tās varēja būt "Waratah" atliekas. Diemžēl "Star of Scotland", baidoties sabojāt apšuvumu vai dzenskrūvi, neapstājās, lai lietu noskaidrotu sīkāk.

Acīmredzot, kapteini nemocīja pārlieka ziņkārība un viņš neuzskatīja par vajadzīgu nodot uz mašīntelpu komandu apstāties un pēc tam nolaist ūdenī laivu. Tādējādi atlūzu izcelsme netika noskaidrota, un novēlotais ziņojums par tām radīja vienīgi jaunus baumu uzplūdus. Saskaņā ar šo ziņojumu, dreifē jošo atlūzu kaudzes koordinātes norādīja uz punktu dienvidaustrumos no vietas, kur "Waratah" tika pēdējoreiz redzēts.

Gadu pēc šī notikuma, iebraucot īstlondonas ostā, tvaikonis "Palatina" pilnā gaitā uzskrēja nezināmam zemūdens objektam un, guvis nopietnus bojājumus, ar pūlēm aizkļuva līdz ostai. Vēlāk, analizējot šo incidentu, tvaikoņa īpašnieks izteica pieņēmumu, ka "Palatina", kura daudzkārt bija netraucēti šķērsojusi šo vietu, varēja uzdurties zem ūdens dreifējošajam apgāztajam "Waratah" karkasam.

KĀDĒĻ NEKO NEATRADA? Kuģa pēkšņa pazušana ir viena noslēpumaina puse. Otra neatminētā mīkla ir tā, ka līdz šim nav atrasta neviena bojā gājušā kuģa atlūza vai kāds tam piederošs priekšmets. Tas atgādina stāstus par spoku kuģiem.

Iespējams, ka, pievēršoties citu šī reģiona notikumu hronikai, atminējumu varēs vieglāk atrast.

1860. gada maijā neliels šoneris "Snake", kurš gar dienvidaustrumu piekrasti virzījās no Mosclbājas uz Keiptaunu, nokļuva spēcīgā vētrā un, zaudējis vadību, sāka grimt. Komanda ātri pameta kuģi, un drīz vien to uzņēma garām braucošs franču kuģis. Izglābtā komanda nokļuva krastā un šoneri aizmirsa, uzskatot to par noslīkušu. Taču tā paša gada novembrī kāds angļu kuģis negaidīti uzdūrās dreifējošajam šonerim… ziemeļos no Maurīcija salas un atvilka to uz Batāviju Javas salā, kur 1861. gadā tas kopā ar kravu tika pārdots.

1925. gada 7. oktobrī grieķu tvaikonis "Margarita" ar kukurūzas kravu devās no īstlondonas uz dienvidiem. Nākošās dienas rīta agrumā ēterā atskanēja SOS signāli. Grimstošā "Margarita" atradās tieši tajā pašā drausmīgajā rajonā, kur pazuda "Waratah", dienvidos no Grcitfišas upes grīvas. "Kuģis zaudēja vadību, viļņi šļāca mums pāri…" - tic bija pēdējie vārdi ēterā no bojāejošā kuģa.

Stundas laikā palīgā devās trīs kuģi, taču bija jau par vēlu. "Margarita", tāpat kā "Waratah", bija bez pēdām pazudusi bangojošajā jūrā.

1971. gadā notika cits incidents, kurš, iespējams, mazliet atklāja kuģa katastrofu noslēpumu šajā reģionā.

Kravas kuģī "Haytropf\ kurš akvatorijā starp Istlondonu un Portelizabetu virzījās uz dienvidaustrumiem, notika sprādziens mašīntelpā. Sprādziena vilnis saārdīja daļu klāja virsbūves un pārsvieda pār bortu vienu glābšanas laivu.

Par laimi, garāmbraucošais kuģis uzņēma cilvēkus no stipri cietušā "Haytropf' un nogādāja to Algoabejā. Sprādziena aizsviesto laivu uzskatīja par pazudušu un to, protams, aizmirstu, ja vien pēc 15 mēnešiem nejauši neatrastu… Austrālijas rietumu piekrastē. Ja neskaita saliekto dzenskrūvi, laiva bija

pilnīgā kārtībā. Šis fakts liecina, ka Āfrikas dienvidaustrumu piekrasti un Austrāliju, iespējams, savieno spēcīga okeāna straume.

KUR NOGRIMA "VVARATAH"?

Bez vēsts pazudušā kuģa meklējumi turpinās vēl šobaltdien, lai gan viedokļi par meklējumu centrālo virzienu ir atšķirīgi.

Tajā brīdī, kad "VVaratah" no "Clan Macklintyre" klāja redzēja pēdējo reizi, tas atradās aptuveni 17 jūdzes uz ziemeļiem no īstlondonas. Uzskata, ka kuģis varēja pārvietoties ar 17 mezglu ātrumu un tādēļ ievērojami attālinājās uz dienvidiem. Jau minētais vēsturnieks Pīters Hamfriss, piemēram, uzskata, ka "VVaratah" nogrima Greitfišas upes grīvas tuvumā, dienvidos no īstlondonas.

Pēc viņa domām, stiprā vētrā nokļuvušais kuģis mainīja kursu un devās uz Portelizabetu, lai pārlaistu vētru. Tuvojoties piekrastei, tas varēja pilnā gaitā uzskriet rifam un kā akmens nogrimt dzelmē.

Tāds pats viedoklis par katastrofas vietu ir Kciptaunas profesoram okeanologam Džckam Mclorijam. Arī viņš uzskata, ka "VVaratah" guļ jūras dibenā kaut kur starp īstlondonu un Greitfišas grīvu.

Tomēr atšķirībā no Hamfrisa viņš izvirza hipotēzi, ka kuģis varēja kļūt par pagaidām nezināmas izcelsmes super- gigantisku viļņu upuri.

Par viņa oponentu kļuva cits Kciptaunas zinātnieks - Emlins Brauns, kurš organizēja četras ekspedīcijas un ilgus gadus neatlaidīgi mēģināja izzināt pazudušā kuģa noslēpumu.

Viņš autoritatīvi paziņoja, ka "VVaratah" nogrima daudz tālāk ziemeļos, aptuveni desmit kilometrus no Koras upes grīvas, kas atrodas 100 kilometrus no īstlondonas. Savu pieņēmumu viņš pamato, pirmkārt, ar okeāna dibena reljefa ģeofiziskajiem pētījumiem un, otrkārt, ar Džo Konkora un brigadiera Rosa liecībām.

Džo Konkors, bijušais Kapas provinces kalnu strēlnieks, tiesas procesā nepiedalījās, bet vēlāk sniedza pašas svarīgākās liecības. 1910. gada jūlija vidū viņš strādāja heliogrāfijas stacijā Transkcjas piekrastē un , pēc viņa vārdiem, redzēja kuģa katastrofu.

1930. gadā lidotājs Ross, lidodams pār Koras upes grīvu, pamanīja lejā peldošu bojā gājuša kuģa atlūzu.

Pītcrs Hamfriss apšaubīja šo informāciju. Pēc viņa domām, Rosa pamanītā atlūza varēja būt no 1910. gadā nogrimušā vācu kuģa "Kciv".

Apstrīdēdams Džo Konkora liecības, viņš sarkastiski pauda izbrīnu par to, kādēļ Konkors savas "nenovērtējamās" liecības nesniedza izmeklēšanas komisijas darbības laikā, kad tika saaicināti liecinieki no visas pasaules, un vēl - kādēļ šī liecība uzradās tikai pēc Rosa paziņojuma.

Aizstāvot savu koncepciju, Emlins Brauns atrada vienkāršu un loģisku atbildi. Tā kā oficiālā izmeklēšana notika Britānijā, nevis Dienvidāfrikā, daudziem nebija dota iespēja tajā piedalīties un īstlondonā sniegtais Konkora paziņojums uz ilgu laiku noklīda jūrlietu resora plauktos.

Nenogurdināmais Emlins joprojām centās pārliecināt, ka nogrimušais "VVaratah" jāmeklē tālāk ziemeļos, piekrastes ūdeņos Koras grīvas tuvumā. Kopā ar savu draugu un domubiedru Džordžu Folisu viņš 1989. gadā organizēja jaunu ekspedīciju.

1977. gada ekspedīcijas laikā veiktie jūras dibena cholokācijas pētījumi rādīja, ka lielā dziļumā patiešām atrodas milzīgs konus- vcidīgs objekts.

"Veicot ģeofiziskos pētījumus, izzondējām tūkstošiem kilometru un vairs neko neatradām. Ilgos meklējumu gados mēs bijām gluži vienkārši pārliecināti, ka, ja tur neatrodas zemūdens klints, tad tas ir "VVaratah".

Iespējams, ka sākumā tas atradās daudz vairāk uz dienvidiem, bet vēlāk krasi mainīja kursu un devās

uz ziemeļiem. Rodas iespaids, ka kapteinis Lberijs nolēma neriskēt ar pasažieru dzīvībām un pārlaist vētru daudz drošākā vietā," vēlāk Fouliss rakstīja ekspe​dīcijas atskaitē.

MĪKLA NAV ATMINĒTA "Waratah" meklējumi turpinājās… Pēdējā ekspedīcija, kuru organizēja mums jau labi pazīstamais Eīnlins Brauns, notika 1989. gadā.

Galvenā meklēšanas metode bija vairākus desmitus kvadrātjūdžu plašās akvatorijas ģeofiziskā zondēšana, turklāt tika pielietots progresīvākais cholokācijas paņēmiens, ar kuru, starp citu, savulaik tika atrasts traģiski slavenais "Titanic". Šī metode pamatojas uz informācijas datorapstrādi, kas precīzi atspoguļo okeāna reljefu.

Lai pēc iespējas precīzāk noteiktu kuģa atrašanās vietu, starp Transkejas piekrasti un kuģi tika radīts speciāls sakaru kanāls.

Veiksme! Desmit kilometru attālumā no Koras upes grīvas 120 metru dziļumā tika atrasts milzīgs kuģa karkasam līdzīgs priekšmets.

Diemžēl no kuģa nolaisto zemūdens filmēšanas kameru spēcīga zemūdens straume kopā ar sastiprinājumu norāva.

Pēc šīs neveiksmes Emlins Brauns nolēma pats nolaisties zem ūdens speciālā hermētiskā kamerā zvanā.

Lai gan speciālais zemūdens zvans bija paredzēts ieniršanai lielā dziļumā, Emlinam nācās saskarties ar veselu virkni sarežģītu tehnisku problēmu. Šķita, pats okeāns pretojas vētrainā laika nogurdinātajiem zinātniekiem, kuri mēģināja atņemt tam dziļi noglabātu noslēpumu. Tomēr, pārvarējis visas grūtības, Brauns nofilmēja daļu karkasa.

Izpētījis filmēšanas rezultātus, Brauns gribēja pavēstīt pasaulei sensāciju, taču kolēģu saprātīgie iebildumi viņu atturēja. Pierā​dījumu, kas apstiprinām, ka jūras dibenā guļ tieši "Waratah", bija pārāk maz.

Otrās ieniršanas laikā Emlinu Braunu pie zvana pults aizstāja Pīters Viļņots, "Deep Sclvagc" kapteinis. Viņam izdevās pievirzīties cieši klāt pie aļģēm klātā kuģa karkasa un iemūžināt videofilmā nelielu tā fragmentu.

Kad laika limits bija pilnīgi izsmelts un pārkarsušais barošanas modulis izstaroja svelmi gluži kā krāsns, viņš beidzot iznira virs ūdens. Tomēr zinātniekus gaidīja vilšanās: rūpīgi izpētījuši videofilmu, viņi konstatēja, ka biezā dūņu un aļģu slāņa dēļ šo atlūzu nebija iespējams atzīt par "Waratah" sastāvdaļu.

Vīlies, bet nepadevies Emlins Brauns joprojām aizstāv savu viedokli: "Protams, tā varēja būt kāda cita kuģa atlūza, bet, apkopojot faktus, gribas ticēt, ka tas tomēr ir "Waratah"," viņš paziņoja.

Jūra dziļi glabā savus noslēpumus!

Robērs Delakruā "Džoita" - nelaimes zīme Kas ir avarējis, komandas pamests un viļņu un vēju dzenāts kuģis? Cilvēka nāves baiļu iemiesojums… Tas parādās drūmu skaņu pavadībā, kuras šķiet nākam no pašas pekles un atgādina žēlas raudas un vaimanas. Dārdoņa, kas līdzinās apskurbuša milža grīļīgajai gaitai - tā ir vaļīgās stūres klaudzināšana pret klāju; tik tikko saklausāma skrapstināšanās - tic ir viļņu šūpotā apšuvuma vaidi.

Dīvainās, smagiem un aprautiem elpas vilcieniem līdzīgās skaņas, kas nāk no klāja apakšas, rada pusapplūdušajās tilpnēs šļakstošais ūdens. Stūre, kas lēni grozās, liecina, ka blakus nav stūrmaņa, kas to turētu ciešā tvērienā. Un pēkšņi, gluži kā neredzamas rokas skartas, nočīkst durvis - un tā ir katrā nodalījumā, katrā kajītē.

Avarējušais kuģis vienlaikus dreifē divās stihijās. Viena no tām ir jūra. Otra - noslēpumainība. Un vajag tikai acij pamanīt kādu skrambu, krāsas traipu vai salauztu rāju, lai iztēle tūlīt atainotu asiņainu drāmu: pēkšņi atskan cirvju žvadzoņa, nāvīga cīniņa troksnis, visur rēgojas asins paltis. Caurums bortā un atrauts apšuvuma dēlis - vai tie neliecina par pirātu uzbrukumu? Nav kuģa žurnāla un citu dokumentu tātad kāds noslēpis briesmīgus pierādījumus, liecības par dumpi…

"Katram kuģim ir savas tiesības," kādreiz rakstīja Džozefs Konrāds, "tāpat kā jebkuram cilvēkam, kurš spēj elpot un runāt. Kuģis nekad nav bijis cilvēka vergs…" Un katrā jūrniekā, kurš to saprata, tikšanās ar spoku kuģi neviļus radīja māņticīgas bailes.

Gribēdams uzrakstīt šādu sastapšanos hroniku, tu ātri vien atklāj, ka tādu bijis daudz, sevišķi lielo burinieku laikmetā. Tā 1902. gada decembrī dienvidos no Rcjunjonas salas dreifēja kuģis "Ģertrūde" ar salauztiem mastiem un sadragātu virsbūvi. Bet pusgadu pirms tam pie Kanādas krastiem tika manīts klīstošs šoneris ar pusnolaistām burām - uz tā nebija neviena cilvēka.

Vēl daži piemēri. Reiz trīsmastu burinieka "Fcderation" novērotājs - tas notika Dicnvidatlantijā iesaucās: "Zeme!" Taču matrozis kļūdījās: tas, ko viņš noturēja par zemi, bija ar kokmateriāliem piekrauts it kā no jūras dzelmes izniris šoneris. Spriežot pēc tā, ka šonera korpuss bija viscaur apaudzis ar glicmežvāciņiem, komanda to bija pametusi ļoti sen. 1908. gadā Tasmānijas piekrastes ūdeņos kāds kuģis gandrīz sadūrās ar nezināma burinieka vraku, kurš, šķiet, bija dreifējis jau vairākus gadus. Bet trīsdesmit gadus pirms tam "Gladness" sastapās ar pasažieru kuģi, kurš pārvadāja emigrantus. Uz klāja atradās milzum daudz līķu, un pat spēcīgais vējš nevarēja aizgainīt šausmīgo dvaku, kas nāca no kuģa. Komandas un pasažieru masveida nāves cēlonis acīmredzot bija mēra epidēmija. Kā sauca šos peldošos spokus?

Pamēģiniet atrast to nosaukumus laika posmā no 1887. līdz 1927. gadam Hornas raga tuvumā bez vēsts pazudušo 82 franču, angļu un amerikāņu kuģu sarakstā. Turklāt tajā nav pieminēti nelieli kabotāžas kuģīši, šoneri un brigas, kuri tā arī nekad nesasniedza savu ceļamērķi.

Arī mūsdienās gandrīz katru gadu var lasīt īsu, pāris rindās izteiktu sausu paziņojumu: "Atrasts nezināms dreifējošs kuģis, kuru komanda pametusi." Reizēm nejaušībai labpatīk saglabāt kuģa nosaukumu, un tad tas kļūst slavens, pārvēršas par nelaimes simbolu. Par vienu no tādiem kuģiem kļuva "Džoita".

Trīsdesmitajos gados tā bija liela ceļojumu jahta, kas kalpoja Holivudas zvaigžņu izpriecām un krcisēja tikai Kalifornijas piekrastē. Otrā pasaules kara gados "Džoitu" pārbūvēja par nelielu pretzemūdeņu kuģi. Pēc kara tā nomainīja vairākus īpašniekus. Beidzot 1955. gadā "Džoita" izmeta enkuru Apijā, pie Upolu salas, kas ietilpa Riclumsamoas salu grupā. Par tās jauno saimnieku kļuva kāds Tomass Millers, kurš atgādināja Roberta Luisa Stīvensona (viņa pīšļi atdusas kāda pakalna virsotnē Apijas līča krastā) romānu varoni. Pēc dabas būdams avantūrists, šis pļāpa ar mūždien sasarkušo seju bēga no Velsas, kur viņam palika sieva, uz dienvidu jūrām piedzīvojumu meklējumos. Kļuvis par "Džoitas" īpašnieku, Millers sākumā nesekmīgi mēģināja nodarboties ar zvejniecību. Pusgadu pavadījis Apijā, viņš

iepazina gan trūkumu, gan likteņa triecienus. Bet tad kādā jaukā dienā notika brīnums: Millcram gadījās izdevīgs līgums - kopras kravas nogādāšana uz Tokelau salu. Bez tam arī vairāki pasažieri - daži ierēdņi un iezemieši - izlūdzās atļauju braukt ar "Džoitu".

Un Millers, noticējis, ka veiksme beidzot pievērsusi viņam savu vaigu, atplauka. Tagad, ja pirmais brauciens izdosies, viņš veiks regulārus reisus starp Apiju un Tokelau, par kabotāžu nemaz nerunājot.

Millers nolīga sev palīgu, kādu Simpsonu, matrozi un mehāniķi. "Džoitas" korpusu no jauna aizdrīvēja un nokrāsoja, tā ka tagad nevienam nevarēja ienākt prātā, ka kuģis peldējis jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Bez tam uz "Džoitas" uzstādīja divus dīzeļmotorus ar 225 zirgspēku jaudu. Taču sarūsējušo pievadu un pārvadu sistēmu nenomainīja-pietrūka naudas. Bet tā nebija liela nelaime: pirmajā reisā iegūtās peļņas pilnīgi pietiks, lai vēlāk to visu savestu kārtībā. Turklāt brauciens nebūs ilgs: kaut kādas nožēlojamas 270 jūdzes četrdesmit stundās, labā laikā - nieka lieta… 3. oktobrī agri no rīta uz jahtas ieradās visi pasažieri.

"Džoitai" bija jāierodas Tokelau 5. oktobra vakarā. Taču 6. oktobrī Apijas augstākajam komisāram Smita kungam ziņoja, ka ne Fakaofa (dienvidaustrumu atols Tokelau salu arhipelāgā), ne piekrastes ūdeņos neviens "Džoitu" nav redzējis un no tās nav saņemts neviens radiosignāls. Tomēr komisārs Smits neuztraucās: Millers, kurš Samoa bija pazīstams kā liels blēdis, varēja iegriezties jebkurā citā salā - kur gan viņam bija jāsteidzas? Bez tam "Džoitai" nebija stingra grafika kā, piemēram, kravas tvaikoņiem, kuri veica regulārus reisus. Bet kādēļ klusēja radioraidītājs? Droši vien sabojājies.

Tālāk viss norisinājās pēc parastā scenārija: cerība pārauga nemierā, nemiers - uztraukumā. Apijas radiostacija jau izsauca salas, kuras atradās tālu no Tokclau. Taču atbilde visur bija viena un tā pati: "Džoita" nekur nav redzēta. Tā nav iegriezusies ne Feniksa, nc Tuvalu, nc Gilbcrta salās, kuras atradās Tokclau apkārtnē.

No Fidži salām ik dienas pacēlās hidroplāni - tic no neliela augstuma pārlūkoja plašas okeāna teritorijas. Visiem kuģiem, kas atradās šajos ūdeņos, bija piekodināts dienu un nakti būt modriem. Apijā regulāri pienāca lidotāju un kuģu kapteiņu ziņojumi. Neviens nezaudēja cerību atrast "Džoitu" vai sliktākajā gadījumā - tās atlūzas, glābšanas laivu vai plostu.

Pagāja oktobris, bet no "Džoitas" joprojām nebija nc ziņas, nc miņas - jahta bija izgaisusi, atstājot aiz sevis vienīgi noslēpumu, kuru, kā likās, nevienam nebūs lemts izzināt.

Cilvēki jahtas pazušanu izskaidroja dažādi. Vieni sprieda, ka "Džoitai" uzsprāguši motori vai arī tā dabūjusi sūci, kuru nav bijis iespējams salabot. Citi, kuri gan bija mazākumā, apgalvoja, ka jahtai uzbrukuši par zvejniekiem pārģērbušies japāņu pirāti. Lai gan kopš kara beigām bija pagājuši jau desmit gadu, Klusā okeāna salās labi atcerējās "dzeltenos velnus": katru reizi, kad vajadzēja izskaidrot kaut ko neparastu, no jauna atdzima leģendas par viņu cietsirdību.

Pirms diviem gadiem starp Jaunkaledoniju un Luaijota salām bez pēdām pazuda kabotāžas kuģis "Monika", pēc mēneša no ūdens izzvejoja glābšanas riņķi - tas bija viss, kas palicis pāri no nelaimīgā kuģa, un traģēdijas vaininieki, protams, pēc daudzu domām, bija japāņu pirāti.

Vienīgais noslēpumainais kuģis, kuru meklēšanas lidmašīnām izdevās atklāt, bija pie Jaunzēlandes krastiem pēkšņi iznirusī padomju zemūdene, tai tad arī gribēja uzvelt atbildību par "Džoitas" pazušanu, bet laikus attapās. Patiešām, kādēļ gan lai padomju zemūdene medītu kaut kādu nožēlojamu jahtu?

Bet 10. novembrī "Džoita", šķiet, iznira no dzelmes. Tas notika 240 kilometrus uz rietumiem no Apijas: izrādījās, jahta bija uzņēmusi kursu uz Fidži, nevis uz Tokelau. Tā bija stipri sasvērusies uz sāniem, tilpne pilna ar ūdeni, skurstenis un daļa klāja virsbūves saārdīti, kuģa pakaļgalā vējā plandījās buraudekla skranda, kas bija kalpojusi par nojumi. Uz jahtas nebija nevienas ne dzīvas, ne mirušas dvēseles. Kāds sauskravas kuģis nogādāja šo spoku Fidži arhipelāga galvenajā ostā Suvā.

Jebkura kuģa katastrofa ir mīkla. Šajā gadījumā tā bija divkārša mīkla: tā attiecās gan uz avārijas cēloņiem, gan iemesliem, kas lika komandai un pasažieriem atstāt kuģi. Jahtas korpuss nebija cietis. Lai cik dīvaini, nebija manāmas arī sūces. Motori nedarbojās. Cilindri, virzuļi un sūķņi, kaut gan izskatījās

nodiluši, tomēr bija kārtībā. Nebija manāmas arī sprādziena pēdas - gan iekšējais, gan ārējais apšuvums bija neskarts. Kā gan tādā gadījumā "Džoitas" tilpnē iekļuva ūdens?

Izpētījusi dažādus pieņēmumus, izmeklēšanas komisija centās izskaidrot šo mīklu un galu galā atrada tās atminējumu. Izrādījās, ka "Džoitas" palīgmotors tika atdzesēts ar jūras ūdeni, kuru sūknēja pa cauruļvadu. Pēc rūpīgas apskates atklājās, ka sarūsējušais cauruļvads pārlūzis un ūdens vairs nav plūdis pāri bortam, bet gan uzkrājies tilpnē. To pamanījis, Millers, kā redzams, ieslēdza sūkņus, taču to izvadcaurules izrādījās aizsērējušas. Dzinēji drīz vien applūda ar ūdeni un noslāpa. Šī versija izskaidroja pirmo mīklu. Bet otro? Tilpnē bija pārāk maz ūdens, lai tas varētu "Džoitu" nogremdēt. Kādēļ tad cilvēki pameta kuģi?

Lūk, spilgts piemērs tam, kā aizraujošs jūras noslēpums satrauc iztēli: vienam jautājumam neizbēgami seko nākošais, bet patiesība gluži kā veikla zivtiņa izslīd caur pirkstiem. Ja reiz, tēlaini izsakoties, kuģis klusēja, tātad atbilde bija jāprasa cilvēkiem. Izmeklēšanas komisijas locekļi centās iedomāties šādu ainu: "Džoita" sagriezās ar sānu pret vilni - un kuģis sāka stipri zvalstīties. Pasažierus pārņēma šausmas, viņi ccntās pierunāt Millcru nolaist ūdenī glābšanas plostus.

Tā bija liktenīga kļūda: uz kuģa cilvēki būtu lielākā drošībā. Taču Millcrs piekāpās. Tālāk savu darbu darīja viļņi un vējš - cilvēki gāja bojā.

Taču šī versija neizskaidroja visu - nebija skaidrs, kur palikusi krava. Tās pazušana no pamesta kuģa bija rets un dīvains notikums. Protams, dēļus no klāja līdz ar tukšām mucām varēja noskalot jūrā. Bet tilpnē esošās kastes ar alumīnija skaidām, kopru un 70 maisus ar rīsu, miltiem un cukuru? Atkal visi sāka runāt par pirātiem. Bet kad laupītāji sagrāba kuģi - pirms vai pēc cilvēku aiziešanas no tā? Izmeklēšanas komisija, kā jau šādos gadījumos pieņemts, centās nepalaist garām nc mazāko sīkumu un pat aplēsa vietu, kurā komanda un pasažieri varēja atstāt "Džoitu". Tika izmērīts arī tvertnēs palikušais degvielas daudzums - ņemot vērā kursu un vidējo kuģa ātrumu, komisija sprieda, ka "Džoita" apstājās apmēram 18 stundas pēc iziešanas jūrā, tas ir, aptuveni 120 jūdzes uz ziemeļiem no Apijas. Zinot šejienes ūdeņiem raksturīgo vēja virzienu un stiprumu, varēja viegli izskaitļot glābšanas plostu dreifešanas virzienu.

Izmeklēšana nekavējās noskaidrot, kādi kuģi oktobra sākumā šķērsojuši šo rajonu, taču neviens no tiem nebija manījis nekādas "Džoitas" pēdas. Tātad vēl viena mīkla.

Un vēl kāda. Kārtējo reizi apskatot "Džoitas" klāju, izmeklētāji izsvaidīto mantu kaudzē atrada skalpeli, adatas, marles saites ar brūnganiem traipiem un pat stetoskopu. Jahtas pasažieru sarakstā bija ārsts - viņš devās uz savu jauno darba vietu Tokclau. Tātad uz "Džoitas" bija ievainotie un ārstam nācās sniegt viņiem palīdzību. Bet, lai kā tas būtu, izmeklēšana faktiski noritēja apburtā lokā. Iegūto ziņu, kuras turklāt bija ļoti saraustītas, bija pārāk maz, lai saprastu, kas īsti noticis ar "Džoitu".

Tad 1962. gada jūnijā kādā amerikāņu žurnālā parādījās raksts, kas daļēji izskaidroja "Džoitas" mīklu. Tā autors bija rakstnieks Robins Moems, jaunais jahtas īpašnieks. Pēc pamatīga remonta tā atkal varēja doties jūrā. Lai izzinātu "Džoitas" mīklu, Moemam nācās izmantot izmeklēšanas materiālus - uz tiem balstījās viņa versija.

Pēc Moema domām, ievainotais, par kuru uz jahtas rūpējās ārsts, bija pats kapteinis Millers. Kad motori applūda ar ūdeni un noslāpa, "Džoita" apstājās. Vadību zaudējusī jahta sāka stipri zvalstīties.

Millers, jādomā, nokrita un sasitās. Kamēr ārsts viņu dabūja pie samaņas un pārsēja, komanda pārsvieda pār bortu visu uz klāja esošo kravu un mucas - lai samazinātu kuģa sānsveri. Vecākais palīgs Simpsons bija apjucis. Taču palikt uz nolemta kuģa, kur nebija gaismas, dreifēt necaurredzamā nakts tumsā, klausīties sieviešu un bērnu vaimanas un vīriešu uzstājīgās prasības bija neizturami, un Simpsons, zaudējis aukstasinību, galu galā piekāpās. Drīz vien visi, kas atradās uz "Džoitas", ar trīs glābšanas plostiem (laivu nebija) devās projām. Vai tiešām visi? Nē, Millers negribēja vai nevarēja pamest savu kuģi. Viņa piemēram sekoja viens no matrožiem. Taču plosti tikmēr aizpeldēja arvien tālāk un tālāk. Pēc kāda laika tie, visticamāk, apgāzās - jūrā bija stipra vētra, bet ūdenī iekritušos cilvēkus aprija haizivis.

Bet kas notika ar Millcru un viņa matrozi? Robins Moems izteica sekojošu pieņēmumu. Pēc diezgan

ilgas dreifešanas, kas varēja turpināties daudzas dienas un pat nedēļas, "Džoitu" droši vien pamanīja kāds garāmbraucošs kuģis. Tā jūrnieki nolaidās uz jahtas klāja, Millers tobrīd jau bija miris. Dzīvs palikušais matrozis izstāstīja glābējiem visu, kas bija noticis. Tad pagaidām nenoskaidrotā kuģa komanda nolēma piesavināties "Džoitas" kravu un tilpnē esošos pārtikas krājumus. Matrozis negribēja to pieļaut, sākās kautiņš, un viņš vai nu pats iekrita jūrā, vai ari viņu nogalināja un pārmeta pāri bortam. Sagrābis laupījumu, svešais kuģis aizbrauca, bet "Džoita" pilnīgā vientulībā turpināja dreifēt…

Vai Robina Moema versiju var uzskatīt par pārliecinošu?

Kādēļ gan ne? Daudzi notikumi bieži vien ir nejaušas apstākļu un faktu sakritības rezultāts, kas nepakļaujas loģikas likumiem. Lai gan rakstnieka, tāpat kā jebkura cita cilvēka, versija var būt viņa fantāzijas auglis… Vai ne?

Robērs Delakruā Dzelmē nogrimušie 1960. gada 1. februāris, Goifonuevo līcis, kas atrodas 1300 kilometrus uz dienvidiem no Buenosairesas. Skarbi, nemīlīgi krasti, kur joprojām lidinās spītīgā un neatlaidīgā jauna - rietumu jūras ceļa uz Indiju meklētāja Magclāna karavellu ēnas.

Todien Argentīnas sardzes kuģa "Murature" jūrnieki ar hidrolokatora palīdzību atklāja pusnogrimušu objektu - tas atradās 30 metru dziļumā dažas jūdzes no kuģa. Varbūt tā bija nezināma zemūdene: pirms dažām dienām miglainajā dūmakā pie paša horizonta tika redzēts dīvains, dziļi ūdenī iegrimis kuģis vīdēja tikai tā virsbūve, kas atgādināja lielgabala torni; taču drīz vien neidentificētais kuģis izgaisa.

Signāls "Murature" hidrolokatora ekrānā lieku reizi apstiprināja šo pieņēmumu. Vajadzēja svešo zemūdeni piespiest uzpeldēt. Lietā lika mācību dziļumbumbas. Atskanēja dobjas sprādzienu atbalsis, līča virsma daudzviet pārklājās ar putām. Tad iestājās klusums. Un ilgas gaidu minūtes.

Taču jūras virsma bija tukša Tikmēr Argentīnas sardzes kuģa hidrolokators turpināja uztvert noslēpumainos signālus. "Murature" jūrnieki bija neizpratnē: kas gan ir šis neaizsniedzamais un neievainojamais mērķis? Patiešām, visīstākais spoku kuģis. Šoreiz gan tā izrādījās zemūdene - spoks, pirmais jūras dzīļu "klīstošais holandietis".

Būtu loģiski domāt, ka zemūdene, glābjoties no uzbrukuma, mēģinās aiziet atklātā jūrā. Taču tā meklēja patvērumu turpat Goifonuevo, neskatoties uz to, ka līcis tai varēja kļūt par lamatām.

GOLFONUEVO SPOKS Goifonuevo līcis simtiem kilometru garumā iesniedzas Dienvidamerikas kontinenta iekšienē; tā krasti viscaur ir smilšainu, stāvu klinšu ieskautu ielīču izroboti, aiz tiem stiepjas viļņveidīgas kāpas. Visā piekrastē ir viena vienīga maza pilsētiņa - Puertomadrina. Šo līci reti kurš zina, tomēr pāris nedēļas par to uzzināja ļoti daudzi, jo tieši Goifonuevo kļuva par sava veida skatuvi, uz kuras norisinājās viena no visu laiku lielākajām jūras traģikomēdijām.

Sākās ar to, ka vienā jaukā dienā mierīgajās debesīs virs līča parādījās bumbvedēju brigāde ar smagām bumbām uz borta. Lidotāji riņķoja virs ūdens, meklējot mērķi - no malas tas likās pat jocīgi. Bet tad lidmašīnas devās uzbrukumā - gaisā uzšāvās putu un šļakatu stabi, kurus nesteidzīgi izkliedēja vieglās vēja pūsmas.

Lidmašīnas aizbrāzās tieši virs pašas ūdens virsmas, ar spārniem gandrīz skardamas sprādzienu radītos ņirbu vilnīšus. Tad pēkšņi ūdenī pavīdēja melna cigārvcida ēna ar izplūdušām kontūrām. "Mēs nelielā dziļumā pamanījām zemūdeni," ziņoja viens no lidotājiem. "Tās korpusa garums pārsniedz simt metrus. Priekš​galā un pakaļgalā redzējām raķešu palaišanas iekārtu šahtas."

Taču viss vēl nebija galā. Ūdens virs zemūdenes sakūlās putās, un uz ūdens virsmas parādījās melns, varavīkšņaini mirdzošs plankums.

Izskatījās, ka zemūdene bija sabombardēta. Taču nākamajā dienā, 4. februārī, tā uzpeldēja virspusē un pilnā gaitā devās uz līča izeju, virzīdamās līkločiem, lai izvairītos no sardzes kuģu apšaudes, pēc tam atkal ienirdama dzelmē.

Pēc divām dienām zemūdene vēlreiz mēģināja atrauties no vajātājiem. Signāls Argentīnas sardzes kuģu hidrolokatoros kļuva arvien vājāks, līdz izzuda pavisam…

Tā nu iznāca, ka notikumi Goifonuevo līcī radīja leģendu: nomaļā, neapdzīvotā vietā pēkšņi parādās nepazīstams neidentificēts objekts - gan uzpeldot virspusē, gan pazūdot zem ūdens un atkal uzpeldot

bumbu un šāviņu neskarts. Kamēr objekts dažas dienas slēpās dzelmē, Argentīnā sākās runas par kaut kādu dīvainu pārpratumu vai parādību, pat par parastu krāpšanu. Bet tad uz skatuves parādījās garīdznieks - arhibīskaps Mariatio Peress. Reiz viņš mašīnā brauca gar Golfonuevo līci un pēkšņi uz dienvidu saulē spoži mirdzošās ūdens virsmas pamanīja garenu, pelēku priekšmetu, kurš ceturtdaļstundu lēnā gaitā pārvietojās, bet pēc tam ienira.

Argentīnas varas iestādes brīnījās: baznīcas kalps, bet tērgā par kaut kādām parādībām! Taču pēc tam sāka domāt: ja nu tā tiešām bija zemūdene?

Jā, bet kam tā piederēja? Uz oficiālo Buenosaircsas pieprasījumu Vašingtona atbildēja, ka Argentīnas krastu tuvumā nevienas amerikāņu zemūdenes nav. Tuvākā februārī atradās divarpus tūkstošus kilometru no Golfonuevo. Arī PSRS apgalvoja, ka šajā laikā pie Argentīnas krastiem nebija nevienas padomju zemūdenes.

Argentīnas JKS Galvenā štāba darbinieki bija neizpratnē. Pats labākais paņēmiens, kā noskaidrot noslēpumainās zemūdenes piederību, bija likt tai uzpeldēt. Toreizējais Argentīnas prezidents Frondisi nepagurdams atkārtoja: "Jārīkojas…" Bet pret ko?

Savienotās Valstis nosūtīja uz Argentīnu vismodernāko apbruņojumu un uztveršanas ierīces… Tikko hidrolokatoru ekrānos sāka mirgot signāls, no aviācijas bāzes kuģa "Indcpendence", kurš kreisēja pie ieejas Golfonuevo līcī, pacēlās lidmašīnas. Līča gludo virsmu ārdīja bumbu sprādzieni - taču viss bija veltīgi, ja neskaita virspusē uzpeldējušās apdullināto zivju tonnas.

Tad valstī sāka klīst visdažādākās baumas: līcī esot atrasts akvalangists, kurš nogalināts tieši tajā brīdī, kad remontējis sprādzienā sabojāto zemūdeni. Dažs labs pat apgalvoja, ka nezināmā zemūdene izsēdinājusi krastā grupu diversantu, kuriem jānogalina prezidents Eizcnhauers viņa vizītes laikā Argentīnā.

25. februārī Argentīnas varas iestādes paziņoja, ka pārtrauc zemūdenes meklējumus. Kāpēc? Vai zemūdene bija aizvākusies? Vai vēl kāda cita nezināma iemesla dēļ? Kāda? Kā līdzīgos gadījumos mēdz būt, ne uz vienu no šiem jautājumiem netika dota precīza atbilde. Toties valstī atkal klīda baumas.

Piemēram, tādas: padomju valdība esot nosūtījusi prezidentam Frondisi slepenu notu. Interesanti - kas tā bija par notu? Varbūt tajā bija kategoriska prasība pārtraukt Golfonuevo mīklaino notikumu izmeklēšanu? …

Kas to lai zina, tomēr šī lieta tā arī nekad nebeidzās - tai bija turpinājums. Zemūdcnc-spoks uz visiem laikiem iegāja ar jūru saistīto noslēpumu vēsturē.

bēgšana Daudzi uzskatīja, ka noslēpumainā Golfonuevo zemūdene piederēja "trešā reiha" jūras kara flotei, bet pie Dienvidamerikas krastiem, aiz trejdeviņām zemēm, tā nokļuva droša patvēruma meklējumos - lai gan kopš fašistiskās Vācijas kapitulācijas bija pagājuši piecpadsmit gadi. Tā radās leģenda, kas, tāpat kā daudzas citas, balstījās uz pavisam reāliem faktiem.

1945. gada 10. jūlija agrā rītā pie Argentīnas krastiem tieši pretī Mardelplatas pilsētai uzpeldēja zemūdene un lēnā gaitā devās jūras robežapsardzes kuģa "Belgrano" virzienā. Piepeldējusi tuvāk, tā raidīja gaisma? signālu - lūgumu dot patvērumu Argentīnas ostā. Tā bija zemūdene U-530, kuru komandēja Oto Vermouts. Viņš paziņoja, ka izbraucis no Ķīles 19. februārī. Kādu laiku nogaidījis pie Norvēģijas krastiem, viņš izlauzies uz Atlantiju un no ziemeļiem līdz dienvidiem šķērsojis okeānu, lai nenokļūtu krievu rokās.

Bet vai tikai šī iemesla dēļ Oto Vermouts uzņēmās tik tālu un bīstamu pārbraucienu? Visticamāk, iemesli patiesībā bija vairāki. Un galvenais, kā tolaik runāja, bija pavisam cits. Bija zināms, ka Norvēģijas piekrastē patiešām bāzējās slepens vācu zemūdeņu divizions, kurš bija "trešā reiha" vadītāju

pakļautībā. 16. jūlijā "Times" pat publicēja versiju, ka viena no tām nogādājusi Argentīnā Hitleru.

1945. gada 17. jūlijā pie Argentīnas krastiem tika pamanītas vēl divas zemūdenes. 17. augustā Mardclplatā ienāca Hcinca Šefera komandētā U-977, kurai bija beigusies degviela. U-977 un U-530 nebija vienīgās vācu zemūdenes, kas Otrā pasaules kara pēdējās dienās pameta Eiropas krastus. Patiesībā to bija krietni vairāk, taču daudzas no tām pazuda bez vēsts, dažas tika nogremdētas, piemēram, slavenā U-853 ar zelta kravu miljons dolāru vērtībā. Tikai retajai izdevās sasniegt tālos krastus, kur tās cerēja atrast drošu patvēaimu. 1946. gada 25. septembrī kāda amerikāņu vaļu mednieku kuģa kapteinis paziņoja, ka netālu no Folklenda salām sastapis zemūdeni, kuras komandieris licis amerikāņiem atdot visus degvielas krājumus. Pēc citām nepārbaudītām ziņām vācu zemūdenes redzētas pie Patagonijas krastiem pat piecdesmitajos gados. Ja nu "klīstošais holandietis", kurš iepeldēja Goifonuevo, bija viena no tām?

Maz ticams. Bez remontbāzes, rezerves daļām un - pats galvenais - bez degvielas un pārtikas neviena zemūdene nevarētu autonomi peldēt tik daudzus gadus.

Lai kā tas būtu, Otrā pasaules kara laika vācu zemūdenes par sevi atgādināja vēl 1965. gadā. Tā 2. jūnijā amerikāņu ūdenslīdējs Lī Pritimens Ņujorkas tuvumā starp piekrasti un Longailendu 42 metru dziļumā atrada un nofotografēja lielas zemūdenes atliekas. Pēc visa spriežot, tā varēja būt slavenā "Surcouf". Oficiāli tika uzskatīts, ka "Surcouf' nogrima 1942. gada 18. februārī pēc sadursmes ar transportkuģi. Taču nevis pie Longailcndas, bet 3800 kilometrus no Ņujorkas un 140 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no ieejas Panamas kanālā.

Savā laikā "Surcouf' bija pasaulē lielākā un varenākā zemūdene - īsts kreiseris ar milzīgu stūres māju, kurš no vienas vietas bija piebāzts ar 203 mm lielgabalu un zenītložmetēju stobriem, zemūdenē atradās desmit torpēdaparāti, uz tās bija arī hidrolidmašīna un komanda 150 cilvēku sastāvā. Šai milzenei vajadzēja sēt šausmas jūrās un okeānos: to nosauca slavenā, gadsimtu gaitā par leģendu kļuvušā korsāra vārdā. Taču 1939. - 1940. gadā, kad sākās karš, "Surcouf' tika iedalīta zemūdens sardzes kuģa loma un tai vajadzēja pavadīt Kanādas konvojus. 1940. gada jūnijā "Surcouf' atradās remontdokā Francijas ostā Brestā, kad tur iebruka vācieši. Brīnumainā kārtā zemūdenei izdevās iziet jūrā un tā veiksmīgi nokļuva līdz Plimutai. Tur sākās "Surcouf' likstas. To mēģināja iegūt angļu jūrnieki. Francūži pretojās. Angļu puse sāka izteikt draudus. Iedegās strīds. Lietā tika likti revolveri. Apšaudē gāja bojā divi angļu virsnieki un viens franču matrozis…

Par "Brīvās Francijas" [7] līdzekļiem no jauna aprīkotā "Surcouf' atkal devās pavadīt jūras konvojus. 1942. gada 12. februārī tā no Bermudu salām uzņēma kursu uz Taiti - caur Panamas kanālu.

Kopš tā laika zemūdene vairs nav redzēta.

18. februārī transportkuģis "Thomson Likes" atstāja Panamas ostu Kristobālu un devās uz Guantanamo līci Kubas dienvid​austrumu piekrastē, todien laiks bija apmācies, jūras virsma sīki ņirbēja.

Tuvojās nakts. Viļņi pieņēmās spēkā. "Thomson Likes" ugunis maskēšanās nolūkos bija aptumšotas: neko darīt, bija karš. Uz komandtiltiņa blakām stūrmanim stāvēja trīs vīri - kapteinis un divi sardzes virsnieki; dega tikai viena lampiņa, kas apgaismoja kompasu, un tās vārgajā gaismiņā visu četru sejas šķita nedabiski novājējušas. Saspringtie skatieni vērsti naktī. Redzamība varētu būt labāka.

Pulkstenis 22.30. Tikko manāms zibsnis pāršķēla tumsu. Varbūt acis pievīla jūrniekus?

Bet varbūt tā bija parasta jūras spīdēšana? Lai gan nebija izslēgts, ka priekšā atradās kuģis.

Atskanēja sauciens: "Uz kreiso bortu, ātri!"

Stūre strauji pagriezās-"Thomson Likcs" ar visu savu svaru uzgūlās kreisajam bortam. Kuģa korpuss viļņu triecienos nodrebēja un uz mirkli pagaisa aiz putojošo šļakatu sienas.

Sekundes vilkās bezgalīgi ilgi.

Kapteinis un viņa padotie stāvēja izbrīnā atvērtām mutēm, sarauktām uzacīm un dūrēs sažņaugtām rokām - jūrnieki mēģināja ar nemierpilniem skatieniem caururbt tumsu, kas arvien vairāk sabiezēja, it kā censtos slēpt tuvojošos nelaimi. Vīru sejās atspoguļojās nedroša cerība: varbūt spokainā uguns viņiem tikai rādījusies…

Tomēr nc! Tā atkal pazibēja. Jau ļoti tuvu. Kapteinis deva jaunu komandu: "Stūri pa labi!" Vajadzēja pamēģināt apbraukt svešo kuģi no labās puses. Nebija šaubu: tas ir kuģis. Turklāt gandrīz ar roku aizsniedzams.

Taču visi pūliņi bija bezcerīgi. Un veltīgi. Atskanēja būkšķis- kaut kur zem "Thomson Likcs" dibena.

Dobjš sitiens - un spalga atbalss uz visa kuģa.

Tālāk bija visīstākā elle: melnajās debesīs uzšāvās milzīgs liesmu stabs, kura draudīgā atblāzma apgaismoja transportkuģa stāvus saslējušos priekšgalu un apžilbināja jūrniekus. Uguns, kas, kā šķita, izlauzās no pašām jūras dzīlēm, uzvilnīja klājam kodīgu, smacīgu liesmojošas degvielas dvaku.

Pēc tam, tiesa, atgadījās kaut kas tāds, kas līdzinājās parādībai. Gar "Thomson Likcs" labo krastu aizpeldēja kaut kas milzīgs un melns, līdzīgs kuģa atliekām. Parādībai sekoja sprādziens, kas sapurināja smagi piekrauto transportkuģi kā vieglu laiviņu, un gaisā atkal uzšāvās liesmu mēles, saplūzdamas traģēdiju vainagojošā ugunīgā strūklakā. Kad nedaudz noplakušās liesmas nolaidās uz klāja, jūru atkal pārklāja nakts un klusums.

Tas viss līdzinājās murgam, kurā sajaukušies laiks un telpa, - atmošanās bija grūta un mokoša. Uz "Thomson Likes" iedegās sākumā viens, tad otrs prožektors. Abi stari, tumsu šķeldami; atdūrās jūrā. Tās virsma bija tukša - nebija redzamas ne avarējušā kuģa atlūzas, ne glābšanas laivas, ne virs viļņiem pastieptas izglābušos cilvēku rokas. Vienīgais, ko varēja kaut cik skaidri saskatīt, bija plašs spīdīgs eļļas plankums.

"Thomson Likes", ik pa brīdim mainīdams kursu, kreisēja līdz pašai rītausmai - jūdzi pa jūdzei pārmeklēja nelaimīgo Kārību jūras teritoriju…

Bija pienācis laiks novērtēt notikušo. Ar to nodarbojās eksperti. Noklausījusies "Thomson Likes" kapteiņa un komandas locekļu liecības, izmeklēšanas komisija vienprātīgi secināja: transportkuģis nogremdējis zemūdeni.

Nenoskaidrotas zemūdenes bojāeja daudziem tolaik šķita absurda - tur nekādā ziņā neiztika bez ļaunas likteņa ironijas. Patiesi, zemūdene taču var nogremdēt jebkuru - kravas, pasažieru, kara kuģi… un pat uzvarēt karā. Taču virs ūdens, turklāt naktī tā ir diezgan neaizsargāta, sevišķi sadursmē ar kuģi, lai kāds tas arī būtu. Tad zemūdene grimst. Bet pēc tam - un dažkārt tā notika - atlūzas var atkal pacelties virs ūdens gluži kā no pekles atdzimis spoks.

Pēc incidenta ar "Thomson .Likes" atlūzas neparādījās, un apstiprinājums tam bija noslēpumainais, dziļi ūdenī iegrimušais melnais objekts, kas pēc sprādziena paslīdēja garām transportkuģim un pēc tam bez pēdām pazuda. Tādēļ arī visi nosprieda, ka transportkuģis nogremdējis vācu zemūdeni.

Taču tas, ka tieši vācu zemūdeni, šķita galīgi neticams. Kāpēc? Ļoti vienkārši. 1941. gada 11. decembrī Vācija iesaistījās karā ar Savienotajām Valstīm, tūlīt pēc tam Amerikas austrumu piekrastē - no Ņujorkas līdz Floridai parādījās "trešā reiha" zemūdenes. 1942. gada janvāra sākumā tās bija piecas, jūlijā - septiņdesmit, bet septembrī - jau krietns simts. Tās darbojās ļoti efektīgi, iedvešot amerikāņiem šausmas. Un bija par ko: no 1942. gada janvāra līdz aprīlim zemūdenes nogremdēja 198 kuģus, mrklāt gandrīz vai pie pašas izejas no ostām.

Amerikāņi neizrādīja agresoriem nekādu pretestību. Kaut gan darītu to ar prieku - bet kā?

Karadarbības pašā sākumā amerikāņu krasta apsardzes bruņojumā bija tikai ducis kuģu un simts sagrabējušu lidmašīnu, lai gan konkrētajā situācijā gan vienus, gan otrus vajadzēja desmitkārt vairāk.

Tikai daži kuģi - lamatas* devās pārdrošos reisos uz Kārību jūru - un to vidū bija kāda liela jahta ar spēcīgu motoru, apbruņota ar smagajiem ložmetējiem, bazukām, dziļumbumbām un apgādāta ar drošiem maskēšanās līdzekļiem. Jahtu komandēja 43 gadus vecs spēkavīrs ar īsi apcirptu bārdu, kas ieskāva platus vaigu kaulus, - neviens cits kā slavenais rakstnieks Ernests Hcmingvejs. Viņš darbojās pārdroši un apņēmīgi - ļāva ienaidnieka zemūdenēm piebraukt pēc iespējas tuvāk un atklāja uguni no visu veidu ieročiem, kādi uz jahtas bija.

Pirmajos kara gados vācu zemūdenes Kārību jūrā nevarēja saskaitīt. Tās uzvedās kā pirāti: aplaupīja sauskravas kuģus un no Marakaibo un Kirasao nākošos tankkuģus. Tomēr laika posmā no 1942. gada janvāra līdz jūnijam vācieši zaudēja 21 zemūdeni. Ja nu "Thomson Likes" nogremdēja vienu no tām?

Kas attiecas uz "Surcouf', Amerikas valdība sakarā ar tās pazušanu oficiāli paziņoja, ka "zemūdene "Surcouf', kura no Bcrmudu salām devās uz Taiti, uzskatāma par pazudušu bez vēsts, jo jau ilgu laiku nedod par sevi nekādas ziņas…"

Vācu zemūdeņu masveida ielaušanos amerikāņu teritoriālajos ūdeņos pēc Savienoto Valstu iesaistīšanās karā ievadīja ilgs sagatavošanās periods. Daži pat apgalvoja, ka viena no vācu zemūdenēm jau 1941. gada decembrī vairākkārt bijusi Ņūportas ostā. Tā bija liels transportkuģis, kurš bija paredzēts pārējo zem' Kuģis lamatas - parasti tirdzniecības kuģi, kas pielāgoti cTņai ar zemūdenēm. ūdeņu apgādāšanai. To apkalpoja franču komanda. Zemūdene peldēja zem trīskrāsu karoga.

Reiz naktī, dažas dienas pēc karadarbības sākuma, šo milzeni pārsteidza amerikāņu pretzemūdeņu kuģis - taisni tobrīd, kad no tās uz citu zemūdeni tika pārkrauti pārtikas krājumi. Amerikāņi atklāja uguni un peldošā zemūdens bāze acumirklī nogrima. Kur tas notika? Netālu no Longailendas. Un vācu jūrnieks, Lī Pritimcna paziņa, apgalvoja, ka tā bijusi "Surcouf', kuru vienā jaukā dienā vācieši sagūstījuši un nodevuši "trešā reiha" jūras kara flotes rīcībā, tikai zem franču karoga.

Apbrīnojami, bet, pieskardamies šim mīklainajam notikumam, mēs it kā esam pārkāpuši robežu starp īstenību un fantāziju. Taču šoreiz fantāzija pārspēja pati sevi. Jo "Surcouf', kā zināms, atstāja Bermudas 1942. gada 12. februārī. Tātad vācieši nevarēja to sagrābt pirms Savienoto Valstu iesaistīšanās karā - tas ir, līdz 1941. gada 13. deccmbrim.

Tomēr, ja pieļaujam, ka "Surcouf' torpedēja vācieši vai kļūdas dēļ paši amerikāņi, kā tad tas varēja notikt Ņujorkas tuvumā - tālu uz ziemeļiem no Bermudu-Panamas trases?

Protams, visticamākais būtu pieņēmums, ka "Surcouf' nogrima pēc sadursmes ar transportkuģi. Taču tik vienkāršs, lai arī traģisks, gigantiskās zemūdenes gals, protams, reti kuru apmierināja - un tādēļ tās mīklaino pazušanu tūlīt apvija leģendas Bez vēsts pazudušās zemūdenes vienmēr satraukušas iztēli, jo jebkuras zemūdenes bojāeju allaž klāj necaurredzama noslēpuin;i krēsla, un mūsu jautājumi - kā, kur, kad un kāpēc tas vaiv| i notikt? - noteikti atduras pret aklu mūri - trakojošiem viļņiem un ūdens blāķi, kuri droši sargā visu, kas apslēpts jūras un okeānu dzīlēs. Tomēr reizēm jūra picpaceļ noslēpumainības plīvuru I i 1971. gada 17. janvārī 30 jūdzes uz austrumiem no Kamarir. zemesraga (dienvidaustrumos no Francijas pilsētas Sentropēzas) itāļu nirēji nofotografēja nogrimušas zemūdenes atlūzas I'. • dažām versijām, tā varēja būt "Eurydicc" vai "Mincrvc".

1968. gada 27. janvāri 40 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Tulonas desmit metru dziļumā peldēja "Minerve". Divi franču kuģi pūlējās to notvert - ritēja parastās jūras kara mācības. Tad sacēlās stiprs vējš, sākās vētra. Redzamība strauji pasliktinājās. Sakari ar zemi pārtrūka. Laiks ritēja. Iestājās nakts. No rīta sacēla trauksmi. "Minerve" bija jāatgriežas Tulonā jau iepriekšējā vakarā…

Skābekļa krājumu "Minerve" pietika tikai 100 stundām. Simt ilgām stundām cīņā ar nāvi. 65. kvadrātu, kur zemūdene pazuda, pārmeklēja trīsdesmit kuģi - sardzes kuteri un velkoņi. Virs ūdens pļaujošā lidojumā riņķoja lidmašīnas un helikopteri. Ko tie meklēja? Avārijas dūmbumbas, radioboju, atlūzas, eļļas plankumus virs ūdens - vārdu sakot, jebkuras kaut visniecīgākās pēdas, kas ļautu noteikt "Minerve" katastrofas vietu. Taču jūrā nebija nekā.

Pagāja viena diena. Pēc tam otra un trešā. Ja "Minerve" bija nogrimusi nelielā dziļumā, vēl palika laiks un cerība nolaist dzelmē glābšanas kesonu vai speciālu iekārtu un nostiprināt ap zemūdenes korpusu ccļamtroscs. Bez tam dziļumā, kas mazāks par 100 metriem, "Minerve" komanda varētu izmantot autonomos skābekļa aparātus.

Taču tic bija tikai pieņēmumi. Patiesībā viss bija daudz sarežģītāk un briesmīgāk - kaut vai tāpēc, ka neviens nezināja precīzu "Minerve" atrašanās vietu un to, kāpēc zemūdene nc- uzpcldēja.

Varbūt iestrēga horizontālā stūre - zemūdene ienira pārāk dziļi un korpuss neizturēja ūdens spiedienu? Varbūt apstājās motors? Bet ja nu zemūdenei radās sūce, ar ko sūkņi nespēja tikt galā…

27. janvārī starp pulksten trim un pieciem dienā Sentropēzas līča ziemeļu kūrortpilsētiņā Bovalonā atpūtnieki redzēja dīvainu ainu. Gludā jūras virsma piepeši sāka ņirbēt. Uz smilšaino krastu un molu sāka velties milzīgi viļņi.

Kas notika? Varbūt tic bija scišas - milzīgi stāvviļņi, kas radās, piemēram, strauju atmosfēras spiediena izmaiņu vai zemes garozas 14-442 417 satricinājuma rezultātā, - sava veida cunami jeb, vienkāršāk izsakoties, pēkšņs spēcīgs paisums? Tieši tolaik notika zemestrīces Sicīlijā. Tātad "Minerve" varēja kļūt par cunami upuri?

Jautājumi, nebeidzami jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Šis bija gadījums, kad zinātne, saskārusies ar mīklainu parādību, radīja daudz minējumu un hipotēžu. To vidū bija arī amerikāņu rakstnieka fantasta Aivena Sandersona versija. Cita starpā viņš, piemēram, atgādināja, ka neilgi pirms "Minerve" pazušanas pie Kipras krastiem bez vēsts izgaisa Izraēlas zemūdene "Dakar" - tas ir, abas nogrima vienā no Bcrmudu trijstūrim līdzīgajiem noslēpu​mainajiem rajoniem, kādu Pasaules okeānā ir ne mazums.

Dažas dienas pēc meklējumu pārtraukšanas notika kaut kas dīvains. "Minerve" pēkšņi uzpeldēja tajā pašā vietā, kur bija nogrimusi, tad atkal pazuda zem ūdens un pēc stundas vēlreiz parādījās virspusē. Vai tiešām bija noticis brīnums? Diemžēl ne. Tā bija "Eurydice" - līdzīga "Minerve" kā dvīņu māsa. Tā pati "Eurydice", uz kuras klāja savulaik uzkāpa ģenerālis de Golls, lai godinātu bez vēsts pazudušās "Mincrve" komandas piemiņu. Pēc pāris gadiem, 1970. gada 4. martā, "Eurydice" piemeklēja tas pats liktenis: tā nogrima tajos pašos ūdeņos un tādos pašos apstākļos kā "Minerve" - gluži kā pēc viena scenārija.

Tas atkal notika mācību laikā. Pretzcmūdeņu kuģi centās notvert "Eurydice", kura periskopa dziļumā peldēja septiņas jūdzes uz dienvidaustrumiem no Kamaras zemesraga. Taču pulksten 7.23 no rita sakari ar zemūdeni pārtrūka. Kuģis mēģināja peilēt pazudušo signālu. Veltīgi. Tad tas sāka zemūdeni meklēt. Bez panākumiem. Paziņoja uz Tulonu. Pulksten 13 uz jūras virsmas atrada naftas plankumu, bet mazliet vēlāk atlūzas: finiera gabalus un perfokarti ar "Eurydice" kodu. Tās bija nožēlojamas atliekas un nežēlīgas patiesības apstiprinājums: uz zemūdenes bija noticis sprādziens, ko turklāt bija fiksējušas krasta ģeodēziskās laboratorijas, tās pat noteica precīzu katastrofas vietu. Bet tas arī bija viss.

Un atkal nelaimīgās zemūdenes atlieku meklējumos traucās vesela armāda - okeanogrāfu, sardzes un citi kuģi, bet virs tiem kā bites riņķoja lidmašīnas un helikopteri. Arī šoreiz meklējumi neko nedeva.

Jautājumi un versijas bija tādi paši kā gadījumā ar "Mincrve". Daži apgalvoja, ka "Eurydice" sadūrusies ar transportkuģi - kā redzams, atcerējās "Surcouf'. Lieta tāda, ka rajonu, kurā varēja būt notikusi katastrofa, aptuveni tajā pašā laikā Šķērsoja trīs sauskravas kuģi - Argentīnas, Japānas un Tunisas.

Vismaz pēdējā kuģa "Tabarca" kurss precīzi šķērsoja zemūdenes kursu 4. martā pulksten 7.30. Vēlāk šis kuģis iegriezās Marseļas sausajā dokā; tā korpuss bija iedauzīts, un, cik varēja spriest, šie bojājumi bija radušies nesen. Bija bojāts arī labā borta sānu ķīlis.

"Sadursmes rezultātā korpusa apšuvuma plātnes vairākās vietās bija stipri ielocītas," vēlāk ziņoja "Tabarca" kapteinis. "Taču triecienus neviens no mums nebija jutis."

Izmeklēšanas komisijas locekļi aizdomājās: bet ja nu tiešām sadursmes nebija, bet transportkuģis tikai aizķēra "Eurydice" periskopu vai virsbūvi? Un iztēlojās šādu ainu: zemūdenes periskopā pēkšņi parādās "Tabarca". Sardzes matrozis ziņo: "Tieši pa kursu atrodas kuģis. Attālums - 800 metru."

Kaujas periskops ir noregulēts tā, lai attēls palielinātos pusotru vai sešas reizes. Sardzes matrozis acīmredzot kļūdījās - periskops bija noregulēts uz "bildītes" palielināšanu pusotru, nevis sešas reizes, kā viņš domāja. Tādējādi "Tabarca" atradās nevis 800, bet gan 200 metrus no "Eurydice". Zemūdene mēģināja ienirt, taču bija jau par vēlu. Kuģa ķīlis skāra periskopus, un tie saliecās. Apjukušais stūrmanis palielināja ieniršanas leņķi - un "Eurydice" strauji nogrima bīstamā dziļumā, bet pa saliekto periskopu cauruļu plaisām sāka ieplūst ūdens. Zemūdenes elektrosistēmā radās īssavienojums. Elektromotori

apstājās. "Eurydicc" sāka grimt un milzīgā ūdens spiediena iespaidā uzsprāga.

Visai ticams izskaidrojums, vai nc? Un pilnīgi pieņemams. Taču bija arī cita versija. 1971. gada 19. februāris…

Vai tiešām tajos pašos ūdeņos pazuda vēl viena zemūdene? … Todien divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Tulonas mācībās piedalījās "Minerve" un "Eurydicc" tipa zemūdene "Flora".

Vai arī tā izgaisa bezdibenī?

"Flora" peldēja zem ūdens. Jūrā plosījās vētra.

Pulkstenis 10 no rīta. Komanda pēkšņi sāka uztraukties - zemūdenei bija radusies sūce. Ūdens gāzās arvien straujāk, jau bija applūdusi mašīntelpa un blakus nodalījumi. Kas bija noticis? Šķita, ka nodilis vai vispār izgājis no ierindas ūdensnecaurlaidīgais drošības vārsts.

Dīzeļmotori apstājās.

Ko darīt - vai peldēt zem ūdens tālāk, darbinot elektromotorus? Taču zemūdenē bija ieplūdis pārāk daudz ūdens - varēja rasties īssavienojums un izcelties ugunsgrēks. Nē, pēc iespējas ātrāk jāiznirst. Bet kā? Jāizmet svina balasts, kas nodrošināja zemūdenes līdzsvaru.

Bet vai darbosies stūres vadības sistēma?

Trauksmainu gaidu minūtes.

Un tad komanda atviegloti uzelpoja - "Flora" lēnām sāka iznirt. Tas nozīmēja dzīvību.

Līdz Tulonai nebija tālu - divu stundu brauciens. Bet kā turp nokļūt? Par spīti mehāniķu pūliņiem, dīzeļmotori nedarbojās. Bet elektromotorus bija applūdinājis ūdens. Viļņi zvalstīja "Floru", un tā, būdama bez vadības, bezpalīdzīgi dreifēja, kurp to dzina vētra. Bet, lai kā tas būtu, zemūdene tomēr turējās virs ūdens un uzturēja pastāvīgus radiosakarus ar zemi. Avarējušajai zemūdenei palīgā no Tulonas atsteidzās velkonis. Pēc piecas stundas ilgas nogurdi​nošas cīņas ar vētru "Flora" beidzot atgriezās bāzē.

Visi uzskatīja, ka tikai brīnums ļāvis "Florai" izglābties. Šķiet, ar savu izglābšanos tā palīdzēja atrast "Minerve" un "Eurydice" noslēpumainās bojāejas atminējumu: pilnīgi iespējams, ka abas zemūdenes bija guvušas tādu pašu sūci kā "Flora".

1955. gadā zemūdeņu flotē norisinājās revolūcija. 17. janvārī kādas zemūdenes kapteinis noraidīja ēterā paziņojumu: "Peldam ar atomdzinēju."

Kopš tā laika tālos pārbraucienos vairs nevajadzēja papildināt degvielas krājumus - mazā urāna serdeņa enerģijas pietika, lai varētu divdesmit reizes apbraukt apkārt zemeslodei. Tagad pat nevajadzēja iznirt virspusē, lai aplēstu koordinātes - automātiskais radiosekstants, kurš uztvēra zvaigžņu elektromagnētiskos viļņus, ļāva noteikt atrašanās vietu, peldot pastāvīgā zemūdens režīmā. Bez tam, pateicoties gaisa reģeneratoriem, ūdens atsāļošanas ierīcēm un milzīgām saldējamajām iekārtām ar lieliem pārtikas krājumiem, zemūdene varēja nepārtraukti atrasties dzelmē divus līdz trīs mēnešus.

Piemēram, 1960. gadā zemūdenei "Triton" vajadzēja tikai 84 dienas, lai veiktu autonomu zemūdens ceļojumu apkārt pasaulei.

Drīz vien atomzemūdenes sāka uzskatīt par negrimstošām. Tāda bija, piemēram, "Trcsher", "amerikāņu jūras kara spēku pati ātrākā, drošākā un manevrētspējīgākā zemūdene", vārdu sakot, jūras dzīļu "Titanic". Tā bija patiesība.

1963. gada 10. aprīlī teletaips pavēstīja visai pasaulei īsu, toties pilnīgi neticamu ziņu: "Mācību ieniršanas laikā bez vēsts pazudusi amerikāņu atomzemūdene "Tresher"." Ko?… Vai tiešām šis gluži kā no viduslaiku leģendām iznirušais jūras briesmonis, kurš, pateicoties savam supermodernajam bruņojumam, iedvesa šausmas visiem kuģiem, nogrima kaut kādas niecīgas sūces vai mehāniska bojājuma dēļ? Tas nevar būt!

Viss notika apbrīnojami vienkārši - un tas tikai palielināja nelaimi. Traģēdijas priekšvakarā "Tresher" atstāja Portsmutas arsenālu, kur to remontēja un aprīkoja ar jaunu bruņojumu, un devās atklātā jūrā, lai izmēģinātu pārbraucicnu zem ūdens. 10.04 tā sasniedza maksimālo dziļumu. Ieniršanu novēroja

kuģis "Sky- lark". Ik pēc ceturtdaļstundas hidrofonā atskanēja balss no okeāna dzīlēm. Zemūdene bija sasniegusi maksimālo dziļumu - līdz kritiskajam punktam palikuši 100 metri - beidzot kritiskais punkts sasniegts. Pulksten 9.12 hidrofonā atkal ierunājās mierīga, mazliet šņācoša metāliska balss no liela tāluma, gluži kā no pašas pekles: "Nelieli sarežģījumi. Pārejam uz pacelšanās režīmu. Mēģinām atbrīvoties no balasta. Līdz sakariem."

Tālāk klusums.

Ilgs, saspringts klusums. Pārāk ilgs. Un pārāk saspringts. "Skylark" komanda jau zaudēja pacietību.

Hidrofonā skanēja jautājums: "Kā jums tur iet? Vai zemūdene pakļaujas vadībai?" Šķita, parasts jautājums - bet cik daudz tajā bija satraukuma! Taču atbildes nebija…

Beidzot caur neskaitāmiem traucējumiem no dzelmes atskanēja saraustīti, nesakarīgi kliedzieni: "Izmēģinājumu dziļums!", kaut kas līdzīgs: "… pārsniedzām pieļaujamo robežu…" Tad bija dzirdami klikšķi - un atkal iestājās klusums. Tomēr, kā liecināja no "Skylark" nolaistā batiskafa komanda, to piepildīja tūkstošiem tālu, tik tikko saklausāmu skaņu, kurām drīz pievienojās stipra sprakstēšana un pēc tam - dīvaina dārdoņa, kas atgādināja sprā​dzienu. Milzīgā, neuzvaramā, nenogremdējamā "Tresher" dzīlēs saplaka kā konservu kārba un sašķīda tūkstoš gabalos, kuri lēnām nolaidās jūras dibenā.

Trīsdesmit trīs kuģi vairākas dienas meklēja "Tresher" atlūzas vai vismaz avārijas pēdas. Nākošajā dienā pēc katastrofas kāda zemūdene uztvēra "skaidri saklausāmus, aprautus signālus". No kurienes tie nāca? Varbūt tos raidīja jūrnieki, kuri brīnumainā kārtā bija palikuši dzīvi kādā pussagrautās zemūdenes hermētiski noslēgtā nodalījumā? Taču ASV JKS ministrija šo pēdējo cerību apdzēsa: uz "Tresher" nebija raidītāja, kas varētu sūtīt līdzīgus signālus. Tātad "Tresher" bija pazudusi bez pēdām.

Bet tālāk norisinājās gaužām dīvainas lietas. Precīzāk, tā bija mirāža, līdzīga tai, kādu nogrimušo kuģu meklētāji ne vienreiz vien redzējuši. "Skylark" jūrnieki, kuri bija uztvēruši "Tresher" pēdējos ziņojumus, reiz pamanīja neidentificētu kuģi "netīri pelēkā krāsā". Tas peldēja, dziļi iegrimis ūdenī, bez virsbūvēm - varēja manīt tikai dīvainu trīsstūrveida priekšmetu virs tiltiņa. Kas tas bija? Kāds "Skylark" matrozis vēlāk stāstīja: "Sākumā mēs nospriedām, ka tā ir zemūdene ar buru…" Zili brīnumi: atomzemūdene ar buru!

Taču iztiksim bez jokiem. Par to, ka "Tresher" nogrima, diemžēl nebija ne mazāko šaubu: katastrofas vietā uz ūdens virsmas tika atrasti naftas plankumi un dažādas mantas, kas neapšaubāmi piederēja "Tresher".

Bet kādēļ tomēr zemūdene nogrima? Vai neizturēja korpuss? Tas ir pilnīgi iespējams: "Skylark" hidrolokators taču uztvēra krakšķēšanai līdzīgas skaņas. Jā, bet tādā gadījumā virs ūdens uzpeldētu daudz vairāk atlūzu. Visticamāk, ka krakšķēja ūdensnecaurlaidīgās šķērssienas, kuras nespēja izturēt spiedienu, ko radīja zemūdenē ieplūstošais ūdens.

Vēlāk 2800 metru dziļumā, kur atdusējās "Tresher" atliekas, nolaidās batiskafs "Trieste". Pētnieki nofotografēja visu, kas bija palicis pāri no gabalos salūzušās zemūdenes, un pacēla virs ūdens atsevišķas cauruļvada daļas.

Kamēr eksperti skrupulozi pētīja no okeāna dzelmes izceltos atradumus, paklīda baumas: "Tresher" noslīkusi tāpēc, ka remontēta uz ātru roku, ka tā kļuvusi par diversijas upuri un ka tai uzbrukusi padomju zemūdene.

Tamlīdzīgus izdomājumus veicināja arī "Boeing-707" komandas ziņojums: 11. aprīlī lidotāji bija redzējuši okeāna virspusē dīvainu ūdens vērpeti, taču tas notika 2500 kilometru attālumā no katastrofas vietas.

Beidzot izmeklēšanas komisija paziņoja savu slēdzienu. "Visticamākais "Tresher" bojāejas cēlonis bija cauruļvadu plīsums, kā varēja spriest, mašīntelpā - uzsprāga sadales sistēma. Motors apstājās, un "Tresher" milzīgā ātrumā - gandrīz 100 kilometru stundā - krita lejup. Kad zemūdene atsitās pret okeāna dibenu, spiediens (2600 tonnas uz kvadrātmetru) to saplacināja un salauza gabalos."

Ja "Tresher" bojāejas cēlonis vismaz kaut cik noskaidrojās,

tad atomzemūdenes "Scorpion" katastrofa tā ari palika viens no lielākajiem jūras noslēpumiem.

Pēc mācībām Vidusjūrā "Scorpion" devās uz bāzi Norfolkā, Virdžīnijas štatā. Tai bija jāpiestāj pie Amerikas krastiem 1968.gada 21. maijā tieši pulksten 17. Taču tajā dienā zemūdene bāzē neatgriezās. Kas bija atgadījies?

Plašo teritoriju, kas atradās 80 kilometrus no krasta - starp vietu, no kurienes pienāca "Scorpion" pēdējais radiosignāls, un Norfolku -, pārmeklēja 55 kuģi un 30 lidmašīnas. To varēja būt arī vairāk, kāda gan tam nozīme. Galvenais, kā lidotājiem pietrūka, bija veiksme.

Jebkurš glābējs izjūt nemieru un bailes, domājot, ka zem viņa kājām trīsarpus tūkstošus kilometru garumā ir vienīgi dzelme. Milzīga ūdens masa, kas zemūdenei nepiedos ne mazāko kļūdu.

Sākumā glābēji cerēja - paši tam sevišķi neticēdami ka "Scorpion" nogūlusics uz kontinentālā šelfa 200 metru dziļumā. Ja tā, zemūdeni vēl varēja glābt. Turklāt tādā dziļumā arī paši jūrnieki spēja novērst bojājumus, ja zemūdenē tiešām bija notikusi avārija. Taču tā bija tikai vārga cerība, drīzāk pat iegansts turpmāko diemžēl neveiksmīgo meklējumu attaisnošanai. Tiesa gan, pēc kāda laika 1300 kilometrus no Azoru salām glābšanas lidmašīna pamanīja uz okeāna virsmas eļļainu plankumu un vientulīgu oranžu priekšmetu. Taču norādītajā vietā ieradušies glābēji neko tamlīdzīgu neatrada. Varbūt tā bija signālboja, kuru palaiduši avarējušās zemūdenes jūrnieki. Varbūt arī nc. Okeānā taču dreifē milzīgs daudzums visādu atlūzu, un katrai no tām ir sava vēsture un noslēpums.

Taču vienā jaukā dienā kāds Jorkšīras radioamatieris uztvēra neticamu ziņojumu: "Runā "Scorpion".

Mums izgājis no ierindas kondensators. Taču pamēģināsim nokļūt bāzē." ASV JKS ministrijā atkal tikai raustīja plecus. Ja ziņojums tika retranslēts caur "Scorpion" avārijas radioboju, tam vajadzēja atkārtoties vairākas reizes: avārijas radiobojās ir ieprogrammēta nepārtraukta signāla pārraidīšana. Tādēļ amerikāņu JKS augstākās amatpersonas Jorkšīras radioamatiera paziņojumu uztvēra ar neslēptām šaubām.

Lai kā tas būtu, cerība atrast "Scorpion" vēl nebija zudusi. 31. maijā citas amerikāņu zemūdenes hidrolokators uztvēra garenu, cigārvcida formas objektu, kurš 110 kilometru attālumā no Henrija raga gulēja 55 metru dziļumā. Akvalangisti nekavējoties ienira norādītajā vietā - "objekts" izrādījās sarūsējis, gliemežvāciņiem un aļģēm apaudzis Otrā pasaules kara laikā nogrimušas vācu zemūdenes korpuss…

8. jūnijā "Newsweek" rakstīja, ka "Scorpion"' bija slepens uzdevums novērot padomju atomzemūdeni. Žurnāls norādīja, ka pat miera laikā šāda izsekošana nereti beidzas traģiski. Taču mēdz būt arī izņēmumi.

Tā, piemēram, 1974. gada maijā netālu no Petropavlovskas (Kamčatkā), sakuldama gludo ūdens virsmu, iznira zemūdene. Pirmajā brīdi tas nelikās nekas sevišķs. Taču pēc dažām minūtēm tajā pašā vietā parādījās otra zemūdene. Varbūt tās abas atgriezās no kopēja brauciena? Nē. Pirmā bija amerikāņu zemūdene "Pintado", otrā - padomju. Tās izsekoja viena otru. Turklāt distance starp abām bija tik maza, ka 200 metru dziļumā kārtējā manevra laikā tās sadūrās. Gandrīz notika traģēdija, par kuru droši vien neviens neuzzinātu, jo vairāk tādēļ, ka tā notiktu lielā dziļumā. Šoreiz viss beidzās labi, traģēdija pārvērtās traģikomēdijā, upuru nebija - krievi un amerikāņi tika cauri ar nenozīmīgiem bojājumiem. Šī incidenta fināls bija gaužām uzjautrinošs: zemūdenes pagrieza viena otrai pakaļgalu un aizpeldēja katra uz savu bāzi…

Ja nu arī "Scorpion" pirms sešiem gadiem kļuva par padomju zemūdenes izsekošanas upuri? Varbūt abas sadūrās vai krievi torpedēja "Scorpion"?… Taču, lai ko mēs iedomātos, "Scorpion" bojāeja tā arī palika bezgalīgo okeāna dzīļu noslēpums.

Vienīgais, par ko var runāt ar pilnu pārliecību, ir tas, ka Atlantijā notika visīstākais amerikāņu un krievu izlūkdienestu zemūdens karš. Padomju Savienība regulāri sūtīja turp savas tāl- braucējas zemūdenes, kuras bija 160 metrus garas un zem ūdens varēja peldēt ar 30 mezglu ātrumu. Savukārt NATO eskadriļas centās ar ultraskaņas radioakustisko boju palīdzību atklāt zemūdenes vietās, kuras krievi apmeklēja visvairāk.

Tā 1970. gada 20. maijā amerikāņu lidotāji redzēja padomju zemūdenes bojāeju Atlantijas okeānā.

650 kilometrus no Finistercs zemesraga (Spānijas ziemeļrietumos, Galisijā) amerikāņu izlūklidmašīna pamanīja uz ūdens virsmas tumšu plankumu. Droši vien kuģis. Bet kāds? Virsbūves nav, tātad tā ir zemūdene. Lidmašīna nekavējoties noraidīja pieprasījumu uz bāzi Azoru salās, izrādījās, ka zemūdene amerikāņiem nepieder. Tātad tā varēja piederēt vienīgi Padomju Savienībai. Tas bija pārsteidzoši, jo padomju zemūdenes parasti pārvietojās zem ūdens.

Izlūklidmašīna piezemējās. Dīvaini: zemūdene peldēja sardzes kuģa un sauskravas transportkuģa pavadībā.

Lidmašīna aizlidoja, tad atkal atgriezās. Tagad varēja skaidri saskatīt: kuģi vilka zemūdeni tauvā.

Tātad tai bija bojājumi. Varbūt samaitājies motors? Vai radusies sūce?

Jūra sāka viļņoties. Tādos apstākļos ir ārkārtīgi grūti vilkt kādu tauvā un manevrēt. Pār viļņiem pārskrēja gara putu lente un tūdaļ pat noplaka - bija pārtrūkusi tauva.

Iestājās nakts. Lidmašīna atgriezās bāzē. Otrā dienā pēc pusdienas tā atkal ieradās iepriekšējā vietā.

Taču sākumā amerikāņi neko nesaprata. Kuģi - tagad jau trīs - bija turpat, kur vakar. Bet kur palikusi zemūdene? Vai tiešām lidotājiem tā rādījusies? Vai varbūt tā pamanījusies naktī pārvērsties par virsūdens kuģi?

Nē, nekādas mirāžas nebija: amerikāņu rīcībā bija iepriekšējā dienā iegūtie fotoattēli, kuros bija redzama 110 metrus gara "Nojabrj" tipa atomzemūdene. Kur gan tā, velns lai parauj, palikusi? Atbilde varēja būt tikai viena: zemūdene nogrima, bet diviem pirmajiem kuģiem pievienojās trešais - lai norobežotu katastrofas vietu.

Izlūk lidmašīna atgriezās bāzē, un drīz vien Vašingtonā tika izplatīta sensacionāla ziņa: krievi zaudējuši atomzemūdeni.

Diemžēl tā nebija pirmā. 1975. gada 19. martā "Ncw York Times" rakstīja, ka krievi zaudējuši vēl vienu atomzemūdeni - šoreiz Klusajā okeānā, 1500 kilometrus no Havaju salām, un tā nogrimusi 500 metru dziļumā. Tas noticis 1960. gadā. Toreiz amerikāņu kuģu hidrolokatori šajā rajonā uztvēra dzelmē notikušo sprādzienu un precīzi noteica katastrofas vietu.

Pagāja laiks, un amerikāņiem izdevās izcelt no okeāna dzīlēm daļu zemūdenes korpusa. Pēc tās pašas "Ncw York Times" ziņām, CIP katastrofas rajonā organizēja slepenu ekspedīciju ar kodu "Operācija Dženifers", kuru finansēja Hovards Hjūzs. Šajā finansiāli dārgajā operācijā piedalījās kuģis, apgādāts ar speciālām elektronikas ierīcēm, kas ļāva ātri atšifrēt padomju zemūdeņu slepenos apzīmējumus.

Pēc ilgas un rūpīgas sagatavošanās zemūdenes korpusus ar lielām pūlēm beidzot piestiprināja pie trosēm un sāka uzmanīgi izcelt. Taču pacelšanas laikā tas pārlūza uz pusēm - un tā zemūdenes daļa, uz kuras atradās raķetes, motori un sakaru mezgli, uz mūžiem nogrima dzelmē.

Tā ārkārtīgi slepenā "Operācija Dženifers" cieta fiasko: supermodernas padomju zemūdenes kodolreaktors, spēka un raķešu iekārta kopā ar kuģa superslepeno dokumentāciju uz visiem laikiem palika okeāna dibenā. Toties radās jauna leģenda par jūras dzīļu "klīstošo holandieti". Cik tādu vēl būs - Dievs vien zina…

Robērs Delakruā Vienatnē ar okeānu Vientuļš jūrasbraucējs… Viņš ir gluži kā mitoloģiskais varonis Dāvids, kurš uzdrīkstējās izaicināt Goliātu - okeānu. Viņa devīze: laime vienam! Visa viņa pasaule - nedrošs kuģītis. Un bezgalīgs ūdens klajums.

"Ja ir taisnība, ka stiprākā no visām cilvēka tieksmēm ir varaskāre, vai tad es varu vēlēties vēl kaut ko vairāk - es, kuram pieder patiesi neierobežota vara?" kādreiz pats sev jautāja kapteinis Berniko. Bet Marcns Marī, gluži kā papildinādams viņu, apgalvoja: "Divi laivā - tas ir nelaimīgs skaitlis."

Kas gan liek cilvēkam vienatnē doties jūrā, kur viņš tikpat kā saaug ar savu kuģi, pārtop vienā dzīvā būtnē un kur viņam lemts vai nu izdzīvot, vai pazust bez pēdām?…

1969. gada 27. martā pie loča kutera, kurš kreisēja netālu no ieejas Kciptaunas ostā, piepeldēja 20 metrus gara divmastu jahta. No tās uz kuteri pārsvieda polietilēna maisu.

Un jahtu devās projām.

Maisu atvēra. Tajā atradās vēstules, kasetes ar magnetofona lenti un atsevišķa zīmīte: Bernārs Muatesjē, vientuļo burātāju brauciena apkārt pasaulei "Goldcn (ilobe" dalībnieks, paziņoja, ka Eiropā neatgriezīsies, bet vēlreiz apbrauks ap Hornas zemesragu… un dosies uz Polinēziju. Brīnum jauka vēstutīte, vai nc? Turklāt vēl mīklaina. Spriediet paši: Muatesjē, viens no līderiem, pēkšņi nolēmis no sacīkstēm izstāties. Vēlāk viņš pats izskaidroja savu dīvaino rīcību. Izrādās, viss bija ļoti vienkārši: "Kad četrus mēnešus pilnīgā vientulībā raugies uz zvaigznēm, gribot negribot nonāc pie domas, ka jābūt muļķim, lai pēc visa tā atgrieztos Francijā."

Tagad ir vairāk vai mazāk skaidrs, kas lika Bcmāram Muatesjē rakstīt šo zīmīti - daudziem no mums nepazīstamās alkas, kas apvieno buru un cilvēku. "Tā ir patiesība," reiz atzinās Muatesjē, "mēs bijām kā viens vesels - kā miesa un gars, kas tajā dzīvo." Un vēl: "Iemācīties saklausīt kuģi, lai ar to saplūstu… tas iespējams vienīgi svētīgā vientulībā."

Tiesa kas tiesa: kad paliec aci pret aci ar okeānu, "laikam zūd jēga, tas it kā izplūst kosmosa bezgalībā, un jums šķiet, ka varat peldēt un peldēt - kaut vai tūkstoš gadu."

Tā vientuļais jūrasbraucējs, šis, ja jums tīk, cilvēks-bura, kurš bieži vien saskata to, kas pārējiem var vienīgi rādīties, saplūst ar jūru tā kā neviens cits jūrnieks un, pamazām ļaujoties nevaldāmai sajūsmai, sāk iepazīt tās mīklas un noslēpumus.

1895. gadā, atrazdamies Zicmeļatlantijā, Džošua Sloukems, kurš pirmais vienatnē apbrauca apkārt zemeslodei, reiz nevarēja piecelties no kojas: viņu no galvas līdz kājām pēkšņi caururba asas sāpes. Pēc tam viņš sajuta, ka tiek atsviests malā, lai gan kuģītis "Spray" no kursa nebija novirzījies ne par mata tiesu. Norisinājās kaut kas ļoti dīvains. Taču Sloukems, atrazdamies pa pusei nemaņā, tam nepievērsa uzmanību. Pēc laiciņa, izdzirdis vēja dziesmu burās un sajutis viļņu spēku, viņš grīļodamies un klupdams ar pūlēm izrausās uz klāja.

Un nodrebēja.

Tad noslaucīja no pieres aukstus sviedrus.

Viņš nebija viens.

Uz kuģa atradās vēl kāds. Spēcīga auguma, ar enerģisku seju, skatiens vērsts tālumā. Un dīvains senlaicīgs apģērbs: kamzolis, īsas bikses, galvā mice.

- Kas jūs esat? - Sloukems jautāja.

Rēgs neko neatbildēja un turpināja ar drošu roku vadīt kuģi tālāk.

Vēja un viļņu rēkoņa atkal apslāpēja skaļo jautājumu: - Kas jūs esat? Atbildiet! Atbildiet taču!

Bet rēgs pat nepakustējās - tas stāvēja pie stūres kā statuja, kas parādījusies no aizsaules krēslas.

Tas Sloukems izdzirda klusinātu, bet skaidri saklausāmu balsi, kas skanēja it kā no liela attāluma: "Es esmu "Pintas" stūrmanis!"

"Pinta"… tā taču bija viena no Kolumba karavellām?

Varbūt viņa priekšā stāv Pinsons [8] ? vai varbūt pats Kolumbs?…

Sloukema saruna ar rēgu trakojoša okeāna vidū ir tipisks piemērs tam, kādi noslēpumaini atgadījumi šad un tad jūrā mēdz notikt. Cik ilgi šī vīzija turpinājās - dažus mirkļus? Vairākas stundas?

Sloukems dziļi ieelpoja svaigo jūras gaisu.

Un jutās daudz labāk.

Viņš atguva spēkus.

Tagad viņš varēja vadīt "Spray" tālāk. Bet noslēpumainais "Pintas" stūrmanis, savu padarījis, izgaisa.

Vēl viens rēgs, tiesa gan, neredzams, izglāba dzīvību vācu kapteinim Francim Romeram. Tas notika 1928. gadā. Romers grasījās burulaivā pārpeldēt Atlantijas okeānu. Taču šis pārdrošais un riskantais ceļojums pie Kanāriju salām gandrīz beidzās ar traģēdiju. Naktī sākās vētra. Romers apjuka. Viņš nevarēja iedomāties, kurp jābrauc, lai nokļūtu drošā vietā pie krasta. Tas arī ir saprotams: tonakt nez kādēļ nedarbojās neviena bāka, debesīs nebija nevienas zvaigznes. Tikai vējš, viļņi un necaurredzama tumsa. Un baisma sajūta, ka okeāns slēpj sevī nāvi, kura tūlīt pacelsies no sāļās dzelmes. Katrs, kurš vienatnē pavadījis jūrā ilgāku laiku, pazīst šīs šausmas. Un pēkšņi baiļu pārņemtais Roincrs izdzirda kādu balsi.

Jūrasbraucējs sasprindzināja dzirdi.

Patiešām - tā bija balss.

Nu kā tad - kaut kur blakus ir kuģis un droši vien kāds kliedz no tā. Bet kas tas par kuģi? Apkārt taču nav nc uguntiņas, ne gaismas atspīduma.

Bet balss tikmēr skanēja skaļi, skaidri un uzstājīgi, tā nosauca precīzu kursu. Un līdz sirds dziļumiem satriektais Romers tam akli sekoja. Nākošās dienas pievakarē viņš jau atradās Pucrtoarcsife (Lansarotas salas administratīvais centrs, Kanāriju salās). Romers aplūkoja karti un ieraudzīja, ka, mainīdams kursu, viņš izglābies no drošas nāves uz piekrastes klintīm.

"Tā noteikti nebija cilvēka balss," vēlāk atcerējās Romers. "Bet kas tādā gadījumā iejaucās manā liktenī? Varbūt kāds, pārkliegdams vētras dunoņu, sauca mani no krasta? Ja tas bija Dievs, kādēļ tad viņš mani, vācieti, uzrunāja angļu valodā? Vai tiešām tādēļ, lai cs saprastu, ka pie manis vēršas tieši Viņš, jo Kanāriju salās runā spāniski?"

Taču noslēpumainās sakritības ar to vēl nebeidzās: Francis Romers laimīgi aizkuģoja līdz Antiļu salām… un pēc tam mīklaini pazuda ceļā uz Ņujorku. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ tas notika tieši tajos pašos ūdeņos, kur bez pēdām pazuda Džošua Sloukcms.

1969. gada 10. jūlijā 1000 jūdzes uz dienvidrietumiem no Azoru salām franču sauskravas kuģa "Picardy" sardzes stūrmanis pamanīja jūrā nelielu burukuģi: pēc izskata spriežot, tā bija jahta - droši vien vējš to bija aiznesis tik tālu okeānā no Pontadelgadas. Cilvēki uz jahtas, šķiet, vēl gulēja: tālskatī bija skaidri saskatāms tukšais klājs. "Picardy" noraidīja trīs signālus. Taču atbildes nebija. "Picardy" kapteinim tas šķita aizdomīgi, un viņš lika nolaist ūdenī glābšanas laivu.

Kad laiva sasniedza jahtu, izrādījās, ka tas ir trimarans - vējā plivinājās tikai viena greiza bura.

Laivas komandieris nokāpa kajītē, domādams tur ieraudzīt nomocījušos, slimus cilvēkus, kuriem nav pat spēka piecelties un iznākt uz klāja.

Neviena nebija.

Visapkārt - nekārtība: radioraidītājs sadauzīts, uz grīdas saņurcīts guļammaiss, izlietnē-netīru trauku kaudze, uz starpsienā iedzīta āķa karājās lodāmurs… Nomācoša pamestība. Taču viss pārējais it kā bija kārtībā: glābšanas plosts vesels, tāpat arī buras un aprīkojums, ūdens un pārtikas vairāk, nekā vajadzīgs.

Arī kuģa žurnāls savā vietā - uz galda kopā ar kartēm… Tomēr dīvaini: pēdējais ieraksts tajā izdarīts 24. jūnijā. Tālāk - tukšums. Baltas, noslēpumainas lappuses. Lappuses, kas glabāja trīskorpusu jahtas "Teigntmouth Electron" noslēpumu.

"Picardy" stūrmanis un trīs matroži klusēdami saskatījās - viņu acis bija satraukuma pilnas: ar trimaranu neapšaubāmi bija notikusi nelaime.

Franču jūrnieki nekļūdījās - tikai nelaime bija notikusi nevis ar jahtu, bet ar tās kapteini Donaldu Krouhērstu, vientuļo burātāju, kas piedalījās "Golden Globe" regatē. Astoņus mēnešus pēc starta Donalds Krouhērsts jau atgriezās Anglijā, tādējādi uzrādīdams šajās unikālajās sacīkstēs pašu labāko rezultātu. Un pēkšņi viņš, pār​liecinošs uzvarētājs, neizprotamā veidā pazuda Atlantijas okeāna vidū.

Tomēr drīz vien pēc dīvainās pazušanas kādā no Zaļā Raga salu piekrastēm viļņi izskaloja pudeli ar zīmīti: "Lūdzu palīdzību. Esmu izmests kādā Egejas jūras salā." Ko tur teikt! Tikai to, ka jokdaris, kurš svieda jūrā šo pudeli, nezināja ģeogrāfiju.

Tad sāka klīst cita par citu trakākas baumas: it kā Krouhērstu no jahtas paņēmis helikopters un izsēdinājis Azoru salās; ka Krouhērsts vienā mierā dzīvojot kaut kur Latīņamcrikā… Vai vēl: kāds fotogrāfs apgalvoja, ka saticis Krouhērstu Dcvonšīrā un pazinis, lai gan tā seju slēpusi neīsta bārda.

Lai kā ari būtu, šīs muļķīgās baumas tika noraidītas. Mīklas atrisinājumu vajadzēja meklēt cilvēkā, kuru jau pirms regates starta dēvēja par "noslēpumaino jūrasbraucēju". Kāds tad bija 37 gadus vecais Donalds Krouhērsts, kura attēls-pareizi veidota seja, dzīvs skatiens, mazliet nolaisti lūpu kaktiņi - toreiz parādījās gandrīz visu avīžu pirmajās lappusēs?

Varbūt viņš bija pieredzējis jūrnieks? Nepavisam nc. Burātājs - amatieris? Tieši tā. Jūrā viņš devās reizi gadā. Atvaļināts artilērijas virsnieks, nodibinājis nelielu radiotehnisko ierīču ražošanas firmu.

Viņam bija pat viens izgudrojums - mazgabarīta radiopelengators.

Taču Krouhērsts piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri nekad nav ar sevi apmierināti, lai gan ambīcijas viņu plēsa vai pušu. Viņš dzīvoja iedomu pasaulē. Un katra vilšanās radīja viņā jaunas ilūzijas. Citiem vārdiem sakot, Donalds Krouhērsts loloja cerības, kurām reti kad bija lemts piepildīties.

1967. gadā "Sunday Times" nolēma rīkot vientuļo burātāju sacīkstes apkārt zemeslodei, kuras nosauca par "Jūras Everestu", tādējādi uzsverot ar tik riskantu pasākumu saistītās neiedomājamās grūtības. Arī Krouhērstu, kurš dievināja angli Frensisu Čičesteru (1901-1972), pirmo transatlantisko sacīkšu uzvarētāju 1960. gadā, Alcnu Bombāru un Tūru Hcijerdālu, tūlīt pārņēma vēlme tajās piedalīties.

Atklāti runājot, tas bija neprāts. Taču nevajag aizmirst, ka Donalds Krouhērsts bija sapņotājs. Tolaik viņam nebija nc jahtas, ne naudas, nc - pats galvenais - pieredzes. Un tomēr Krouhērstam izdevās atrast apsviedīgu aģentu - tas nc vien viņu izreklamēja, bet arī sadabūja naudu.

Saņemto summu Krouhērsts ieguldīja trimarana - ne pārāk dārgas, bet labas un turklāt negrimstošas trīskorpusu jahtas būvē. Lai šī jahta pat apgāzusies nenogrimtu, Krouhērsts izdomāja kādu viltīgi gudru ierīci: piestiprināja pie masta speciālu gumijas balonu - avārijas gadījumā tas automātiski pieplūda ar ogļskābo gāzi un piepūtās kā mazs gaisa balons, kas nodrošināja stabilitāti. Krouhērsts apgalvoja, ka, pateicoties šai ierīcei, "viņš izdzīvos jebkuros apstākļos". Tomēr neticamie un traģiskie tālākie notikumi pilnībā apgāza viņa vārdus.

Lai kā tas būtu, 1968. gada 31. oktobra mākoņainajā rītā Donalds Krouhērsts devās jūrā - pretī astoņus mēnešus ilgam piedzīvojumam. Viņa sieva Klēra stāvēja krastā un ar skatienu pavadīja tālumā gaistošo buru. Sievietes nopietnajā, saspringtajā sejā varēja manīt neizskaidrojamu nemieru. Klēra uz atvadām pat nepamāja vīram ar roku.

Pēc regates noteikumiem, burātāji varēja startēt no jebkuras vietas. Tomēr bija jāievēro divi nosacījumi: starta vietai jāatrodas uz ziemeļiem no 40. meridiāna un doties ceļā drīkstēja tikai no 1. jūnija līdz 31. oktobrim. Tas, kurš pirmais, apbraucis apkārt pasaulei, sasniegs Anglijas krastu, kļūs par galvenās balvas - "Zelta Globusa" īpašnieku, bet ātrākajam burātājam bija paredzēta naudas prēmija 5000 sterliņu mārciņu.

Kad Bcrnārs Muatesjē un Knokss-Džonstons jau tuvojās Jaunzēlandei, Donalds Krouhērsts bija tikko pabraucis garām Madeirai. Viņa slikti sagatavotais trimarans vilkās kā bruņurupucis: pats kuģis, šķiet, visiem spēkiem pretojās šim neprātīgajam braucienam, kurš likās bezgalīgs… Un pēkšņi - brīnums!

Nokļuvis ziemeļaustrumu pasātu zonā, Krouhērsts pa radio paziņoja, ka diennaktī nobraucis 243 jūdzes.

Tas, bez šaubām, bija pasaules rekords, kurš Anglijā radīja gan sajūsmu, gan šaubas. Ziemsvētkos "Teigntmouth Electron" peldēja gar Brazīlijas krastiem. Bet janvāra sākumā tas jau šķērsoja Dienvidu puslodes četrdesmito paralēli.

Februārī un martā no Krouhērsta nebija nekādu ziņu. Taču tas nevienu neuztrauca: pirms sakaru pārtraukšanas viņš pavēstīja, ka radioraidītājs sabojājies. Turklāt, kā visiem zināms, jūrā radiosakari nav sevišķi spīdoši.

Beidzot 10. aprīlī ēterā atskanēja burātāja paziņojums, ka viņš apbraucis Hornas zemesragu. Jūnija vidū Krouhērsts jau saņēma apsveikuma radiogrammas, lai gan tieši tad bija iekļuvis bezvēja joslā un manāmi palēninājis gaitu. 25. jūnijā viņš, apaudzis ar bārdu, ģērbies haki krāsas šortos, ar abām rokām mājot, sveicināja garām peldošo norvēģu sauskravas kuģi. 28. jūnijā viņš pa radio pavēstīja, ka aizķēries bezvēja joslā. Nākošajam sakaru seansam bija jānotiek otrā dienā. Tomēr noteiktajā laikā Donalda Krouhērsta raidītājs neierunājās. Tas klusēja arī turpmākajās dienās…

Un, lūk, 10. jūlijā "Picardy" ziņoja, ka atklātā jūrā atrasts dreifējošs trimarans, jahta ir pilnīgā kārtībā, bet uz tās nav nevienas dzīvas dvēseles. ,.Sākumā šo ziņu neuztvēra nopietni. Taču laiks ritēja, un daudzi sāka uztraukties: ja nu ar Donaldu Krouhērstu notikusi nelaime? Bažas bija pamatotas: pirms nedēļas Britu admiralitāte pavēstīja visiem Centrālajā Atlantijā esošajiem angļu kuģiem, ka 50 jūdzes uz ziemeļrietumiem no Finisteres zemesraga spāņu pasta laineris pamanījis jūrā diezgan lielu dīvainu priekšmetu, kas "atgādināja kuģa priekšgala atlūzu"…

Donalds Krouhērsts paskatījās kartē: viņš atradās bīstamajā sektorā. Krouhērsts lieliski zināja, ka peldošas atlūzas, kuras uz ūdens virsmas tik tikko var saskatīt, ir ļoti nelāga lieta. Viņš uzmanīgi aplūkoja okeānu - no horizonta līdz horizontam, cenzdamies viļņos saskatīt kaut mazāko aizdomīgo plankumu.

Tad viņš pēkšņi nolaida tālskati, metās pie kartes un sāka kaut ko skaitļot. Nu protams… spāņu laineris… viņš to redzēja pats savām acīm: "Tcigntmouth Electron" tad dreifēja tieši tajā vietā, kur pamanītas "atlūzas". Tātad…

Tātad viņa trimaranu ar vienīgo buru spāņu laineris uzskatīja par nezināma kuģa atlūzu. Tad nu gan sagadīšanās! Kā gan Donalds Krouhērsts varēja zināt, ka "Teigntmouth Electron" pēc kāda laika tiešām kļūs par spoku…

Kā tas notika? Uz trimarana atrastais kuģa žurnāls, fotofilmas un magnetofona lentes palīdzēja izzināt "Teigntmouth Electron" noslēpumu. Precīzāk, tās kapteini, cilvēku, kuru mocīja ne vien mūžīgas šaubas… bet arī sirdsapziņas pārmetumi.

Kāds tam sakars ar sirdsapziņu? Tūlīt redzēsim.

1969. gada 6. marta rītā 150 kilometrus dienvidos no Buenosairesas netālu no Riosalado krasta novērošanas stacijas apstājās neliels burukuģis. Ziņkārības dzīts, stacijas priekšnieks kuterī piebrauca pie burinieka - tas bija trimarans - un pamanīja uz klāja vienu vienīgu vidēja vecuma cilvēku ar gaišu bārdu.

Bārdainis paskaidroja, ka viņam jāsalabo trimarana korpuss, kurš cietis, apbraucot Hornas zemesragu.

Uzreiz arī piebilda, ka piedaloties sacīkšu braucienā apkārt pasaulei un ka viņam nav tiesību piestāt krastā.

Tas bija Donalds Krouhērsts.

8. martā, salabojis trimaranu, viņš devās tālāk. Ņemot vērā ar jūrasbraucieniem saistītās briesmas - bezvēju, pretvēju un vētras, tolaik nevadāmajai "Teigntmouth Electron" tajos ūdeņos, kur to atrada "Picardy" jau bez Krouhērsta, vajadzēja atrasties, visvēlākais, 10. maijā, bet ne 10. jūlijā.

Kādēļ trimarans peldēja tik ilgi? Varbūt Krouhērsts iekļuva stiprā vētrā un bija spiests meklēt patvērumu Folklendās, Debes​braukšanas salā vai Trinidadā?

Nē, viss bija pavisam citādi. Atstājusi Riosalado, "Teigntmouth Electron" uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem - un tas ir saprotams, tomēr pēc pāris dienām tā pagriezās un devās uz dienvidiem - un to vairs nevar izskaidrot.

Ja nu Krouhērstu apmeklēja spoks, kā tas jau bija noticis ar daudziem jūrniekiem, kuri kuģoja Hornas zemesraga tuvumā? Varbūt viņš paklausīja "balsīm" un sāka neprātīgi līkumot? Bet varbūt viņu, tāpat kā Muatesjē, apreibināja jūra un vientulība? Nē un vēlreiz nē. Patiesība ir citāda. Viss bija daudz traģiskāk.

Pēc dažiem mēnešiem tieši šos pašus jautājumus Londonā apsprieda izmeklēšanas komisijas locekļi.

Ar nopietnām, saspringtām sejām viņi lappusi pa lappusei uzmanīgi pētīja Krouhērsta kuģa žurnālu. Tajā bija norādītas koordinātes, kursi, radiogrammu noraidīšanas un saņemšanas datumi… Taču tas viss attiecās tikai uz braucienu pa Atlantijas okeānu. Sākumā eksperti nosprieda, ka Donaldam Krouhērstam bijis vēl viens kuģa žurnāls, kurš pazudis. Vēlāk pēc rūpīgākas burātāja piezīmju izpētīšanas viņi konstatēja, ka žurnālā norādītas trimarana koordinātes tajā laika posmā, kad tam bija jāatrodas Klusajā vai Indijas okeānā…

Un tad atklājās patiesība. Precīzāk, tas, kas sākumā bija tikai miglaina nojausma, kurai nekādi negribas ticēt. Žurnāls bija viltots, tāpat kā tajā norādītās koordinātes. Bet kā tad Hornas zemesrags?

Krouhērsts nekad tam ncapbrauca apkārt. Bet Austrālija? Viņš atradās tūkstošiem jūdžu no tās. Un līkumoja pa Dienvidatlantiju tajā laikā, kad visi domāja: viņš apbrauc Hornas ragu, Labās Cerības ragu…

Galu galā nācās noticēt neticamajam: Donalds Krouhērsts bija radījis veiklu, satriecošu mistifikāciju savā ziņā vienīgo, jo līdz šim jūrasbraucicnu un piedzīvojumu vēsturē nekas tāds vēl nebija dzirdēts. Viņa brauciens apkārt pasaulei bija iedoma, ko Krouhērsts gribēja ietērpt realitātes veidolā.

Vientulība patiešām slēpj sevī lielas briesmas. Kādam tā nāk par labu, citam - par ļaunu. Vismaz Krouhērstam vientulība neatnesa ne prieku, nc laimi. Reiz samierinājies ar domu, ka viņam nav cerību sacīkstēs uzvarēt, viņš padevās liktenīgajam kārdinājumam, neatstājot Dienvidatlantiju, imitēt braucienu apkārt pasaulei. Pamēģināsim kaut uz brīdi iedomāties šī cilvēka psiholoģiju. Viņš atradās vienatnē ar okeānu, bija spiests turēties pēc iespējas tālāk no kuģu ceļiem un saprotamu iemeslu dēļ nedrīkstēja tuvoties ilgotajai zemei, pēc kuras tik ļoti skuma dvēsele.

Zem zvaigžņotām debesīm pavadītās garās stundas spēja radīt jebkādas, pat visdrūmākās domas. Vēl jo vairāk tad, ja esi ieslodzīts šaurā, mitrā kajītē, kur vētras laikā tevi svaida no vienas šķērssienas pret otru. Ilgi atrazdamies tik neapskaužamā stāvoklī, cilvēks agri vai vēlu sāk prātot par dzīvības un nāves noslēpumu, par savu un cilvēces likteni… Droši vien Krouhērsts par to domāja. Bezgalīgā jūra un vientulība viņu nomāca - un viņš vairs nespēja kontrolēt savu apziņu. Bēdīgais gals jau bija tuvu - un nav grūti to uzminēt.

Un tā Donalds Krouhērsts aizgāja no dzīves, kuru pats sev bija izvēlējies, visdrīzāk tas notika aprija sākumā. Bet viņš taču varēja dot par sevi kādu ziņu pa radio, pavēstīt kaut vai savas koordinātes? Nē, nevarēja. Acīmredzot tādēļ, ka ar laiku viss, ari tuvinieki un draugi, viņam vairs neko nenozīmēja. Tāpat kā agrākās cerības un sapņi. Kādā dienā Krouhērsts pēkšņi apjauta, ka krāpšana aizgājusi pārāk tālu.

Arvien biežāk pārņēma bailes: un ja nu viņu atmasko? Kā vēlāk izrādījās, šīs bailes bija pamatotas.

Sacīkšu galvenais tiesnesis Frensiss Čičesters pieprasīja nodot tiesnešu kolēģijai "Teigntmouth Electron" kuģa žurnālu, jo Donalda Krouhērsta ilgā, ne ar ko neizskaidrojamā klusēšana viņam šķita pārāk aizdomīga: no Krouhērsta taču veselus divus mēnešus nebija ne ziņas, nemiņas!

Sacīkšu rezultāti izskatījās šādi. Pirmais Anglijas krastus sasniedza Robins Knokss-Džonstons. Viņš izcīnīja galveno balvu - "Zelta Globusu", kaut gan ātrākais braucējs nebija. Donalds Krouhērsts droši varēja cerēt uz naudas prēmiju - 5000 mārciņām, jo viņa vienīgais iespējamais sāncensis Tetlijs tehnisku iemeslu dēļ no sacīkstēm izstājās.

Lūk, tad Krouhērsts ne pa jokam izbijās. Viņš dzīvi iztēlojās, kā viņu izprašņās un kā viņš

stomīdamies atbildēs… Tā vai citādi meli drīz vien nāks gaismā. Tad - slavas apogejā! - sekos grandiozs skandāls. Izmisums un kauns - ne tik daudz sevis, cik ģimenes dēļ. Tik briesmīga nākotne šķita nepieņemama - Krouhērsta saprāts atteicās uztvert to kā neizbēgamu. Tas nozīmēja beigas - ceļojumam, vientulībai, dzīvei. Donalds Krouhērsts metās pāri bortam. "Teigntmouth Electron" palika dreifējot vēja un viļņu varā.

Saturs Sastādītāja priekšvārds Senatnes noslēpumi Vadims Čemobrovs. Pazudušā šķirsta meklējumos Ļevītl'iatkins. Jokdari Starp pagātni un nākotni Mihails Pavlušenko. Operācijas "Dzelzs krusts" krahs jebNLO 1915. gadā Pēteris Košels. Veras Zasuličas šāviens A. Hersonovs-Udačins. Jurija Gagarina astroloģiskais portrets Vitālijs Golovačovs. Vai tiesa, ka Gagarins kosmosā gandrīz gāja bojā?

Staņislavs Averkovs. "Briesmīgais noslēpums", ko savā grāmatā "Gagarins — kosmiskie meli?"atklāja ungāru publicists I. Nemēre Jurijs Karošs. Varbūt tomēr diversija Marina Popoviča. Gagarina pēdējais lidojums Neticamā īstenība N. Nikolajevs. Filadelfijas eksperiments Nikolajs Čerkašins. Faraonu žēlastība Ļcvs Vjatkins. Albērs Robida, kurš ielūkojās nākotnē Liiijs Fižjč. Anželika Kotēna - "elektriskā meitene Kara trēns Di Brennans. Okultais reihs I.evs Vjatkins. Krupa supcrierocis jeb 30. baterijas nezināmais varoņdarbs Aizmirstās ekspedīcijas Kapteinis Osērs. "Papagaiļu zemes" noslēpums jeb Honevils,viltvārdis pret paša gribu Ņikita Krivcovs. Koloniālās vēstures epizode Vladimirs Malovs. Selvā pazudušais Viltvārži un dubultnieki N. Vasiļjevs. Leģenda par Aleksandra 1 nāvi jeb Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča noslēpums Alēns Deko. Kaspars Hauzers, "Eiropas bārenis Klīstošais holandietis Lourenss Grīns. Likteņa varā pamestie R. Maršs. "VVaratah", kurš pazuda bez pēdām Robērs Delakruā. "Džoita" — nelaimes zīme Robērs Delakruā. Dzelmē nogrimušie Robērs Delakruā. Vienatnē ar okeānu Form5ts 84» 108/32. 13,75 iespiedi. Ofsclspicdums. "Izdevniecība Aplis'!. Aspazijas bulv. 24, Rīgā LV-1050.

Tupa* 2 000 3k3. 3aica'j JSs 442.

[1] Šis apraksts'ļoli līdzinās aculiecinieku stāstiem par Bermudu trīsstūrī notikušajām pazušanām.

5442 129 [2] džons fon neimans (1903 1957) izcils amerikāņu matemātiķis, viens no ciparu skaitļojamo mašīnu teorijas pamatlicējiem.

146 [3] tas pats v.s. parsons, kurš iedarbināja atombumbu lidmašīnā pirms nomešanas uz Hirosimas.

[4] amerikāņu li/iķts un ķīmiķis Viljams D. Kulidžs radīja rentgena caurulīti ar plānas volframa

spirāles tennokatodu (tā dēvēto Kūlidža caurulīti).

[5] volkonskis nezināja, ka Konstantīns Pavlovičs jau sen atteicies no troņa brāļa Nikolaja Pavloviča labā.

[6] krievijas imperators Aleksandrs I un Zviedrijas karalis Gustavs IV. [7] "brīvā francija " - Šarla dc Golla vadītā kustība par Francijas atbrīvošanu no fašistiskajiem okupantiem.

[8]francisko martins pinsons, kurš piedalījās Krislofera Kolumba pirmajā ceļojumā uz Jauno pasauli.