Gadsimtu noslepumi-9

Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI-9 2000 Tulkotāja Dzintra Dāvidsone Mākslinieks Vilnis Lapiņš © Izdevniecība Aplis, Rīga, 2000 © Tulkojums, Dz. DSvidsone, Rīga, 2000 O Māksliniecilkuis noformtjums, V. Lapipl, Rīga, 2000 SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDS Nevienā citā "Gadsimtu noslēpumu " sējumā nav tik daudz stāstu par dažādiem mīklainiem notikumiem kā tieši šajā krājumā.

Jau tradicionālajās nodalās "Starp pagātni un nākotni" un "Pagājības ēnas " lasītājs atradīs materiālus par dažādu vēsturisko laikmetu mīklām: senatnē ("Karaliene" - dažas nianses Kleopatras portretā), viduslaikos ("Žannas d'Arkas "otrā dzīve" "), jaunajos laikos ("2. maija laukums " Madridē).

Tieši uz šo laikposmu - jaunajiem laikiem - attiecas visvairāk noslēpumainu notikumu un faktu - futbola komandas "Pahtakor" mīklainā bojāeja un līnijkuģa "Novorosijsk " nezināmie upuri, kā arī "Arktikas noslēpums " un ar "kriminālnoziedzniekiem "pār​pildītā tvaikoņa "Indigirka " bojāeja. Šķiet, ka Krievzemes arhīvi glabā tik daudz plašākai sabiedrībai nezināmas informācijas, ka tās pietiktu vai simt aizraujošiem sējumiem. Ja varasvīri pavērtu iespēju ielūkoties kaut simtajā daļā izbeigto tiesas lietu, tad skolēnu un studentu vēstures mācībgrāmatās būtu daudz kas jāraksta no jauna…

Jaunā nodaļa "Pravieši un pareģi" lasītāju aizved tajā cilvēka psihes darbības jomā, kas ir noslēpumu pilna un neizdibināta. Tajā jūs sastapsities gan ar "klasiskajiem " gaišreģiem (Nostra- damu), gan mazpazīstamiem (Boloņas pareģi). Šajā sējumā pabeidzam Andrē Kastelo seriālu "Vēsturiski mīlasstāsti".

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis GADSIMTU NOSLĒPUMI-9 Starp pagātni un nākotni Mihails Pavlušenko Ļevs Vjatkins Mihails Pavlušenko Ļevs Vjatkins Sergejs Solovjovs Boriss Kamovs Andrejs Aderjohins Ivans Plotņikovs, vēstures zinātņu doktors Pagājības ēnas Nāve šļircē Pierakstījusi Irina Ivoilova "Staļins zinaja, ko dara" Jevgeņijs Plimaks Vadims Antonovs Sergejs Ļeskovs No pagātnes dzīlēm Vladimirs Simonovs CĒZARS VALDNIECES MĪLA Alens Deko

Moriss Garsons, Pareģi un pareģojumi Staņislavs Slavins Marga Martin!

Džo Fišers Vēsturiski mīlasstāsti Andrē Kastelo ŽILĪ LOLA LUIJS ARMĀNS LUIĪZE LULŪ LISILA LUKRĒCIJA MANONA MARGARITA MARGARITA MARIJA MORICS MAKSIS NAPOLEONS ODINETA POLINA RAŠELA SISI TERĒZE VIKTORIJA KARALIENE VIKTORIJA Saturs PASKAIDROJUMI

GADSIMTU NOSLﾄ単UMI-9

Starp pagātni un nākotni

Mihails Pavlušenko Grāfa Cepelīna gaisa pilis Ko lasītājs zina par dirižabļa izgudrotāju Ferdinandu fon Cepelīnu? Padomju laika krievu speciālajā literatūrā varam uzzināt, ka viņš esot bijis prūšu armijnieks, gaisa kuģniecībā pilnīgs profans, kurš no Dāvida Švarca atraitnes nopircis cietās sistēmas (ar cietu čaulu) dirižabļa projektu, iepazinies ar K. Ciolkovska darbiem. Švarca projektu vienkāršojis un, būdams augstai kārtai piederīgs un naudīgs, nejaušības dēļ uzbūvējis dirižabli, kas, nodēvēts viņa vārdā par cepelīnu, padarīja grāfa vārdu nemirstīgu.

Taču iepriekš vēstītais ir salti meli, ko sazin kādā nolūkā sazin kas kādreiz sadomājis. Kaut gan - var teikt, ka ir zināms. Tie būs bijuši krievu civilās gaisa flotes politiķi, kas tādā veidā pulējušies celt krievu gaiskuģniecības autoritāti, kaut gan paši šo nozari 20. gadsimta 30. gadu beigās bija stulbi nogremdējuši.

Grāfs Cepelīns patiesi uzbūvēja dirižabļus, kas kļuva par cietās sistēmas gaisakuģu klasisko tipu.

Viņš patiesi iepazinās ar D. Švarca dirižabli un varbūt tika turējis rokās brošūru "Metālisks vadāms aerostats", ko 1893. gadā uz sava rēķina bija izdevis tolaik nevienam nezināmais skolotājs K. Ciolkovskis. Šī bija Konstantina Ciolkovska pirmā publikācija par viņa vienlaidmetāla aerostatu un "lidošanu ar spārnu palīdzību". Ciolkovskis bija liels savā jomā, un viņš nebūt nav "jāpiesmērē" citas izcilas personības slavai. Ciolkovskim bija pašam savs ceļš uz nemirstību - un ne mazāk ērkšķains kā Cepelīnam.

Taču, ja Cepelīns ar Švarca un Ciolkovska darbiem arī bija iepazinies, tad viņš ir izdarījis pareizu secinājumu: tā dirižabli būvēt nedrīkst! Un patiesi - neviens nav debesīs redzējis ne Švarca, ne Ciolkovska dirižabļus, taču F. Cepelīna cepelīnus kaut vai vārda pēc zina katrs. Turklāt vārds "cepelīns" kļuvis par apzīmējuma "cietais dirižablis" (cietās sistēmas dirižablis) sinonīmu.

Grāfs Ferdinands Ādolfs Augusts Heinrihs fon Cepelīns piedzima 1838. gada 8. jūlijā uz nelielas salas Konstances tuvumā sava vectēva mājās. Cepelīni bija senas vācu dzimtas pārstāvji. Kaut gan vecais grāfs bija stingrības iemiesojums, jaunais Cepelīns auga diezgan lielā brīvībā. Vectēva muiža atradās skaistā, koptā vietā. Agrāk tur bija atradies klosteris, kas vēlāk ticis pārvērsts par ļoti pievilcīgu viesnīcu. Zēns bieži vien vēroja mākoņus debesīs. Viņš iztēlojās debesu zilgmē peldam pasakainu pili. Šo sapni grāfs iznesa cauri visam savam piedzīvojumiem bagātajam mūžam. Līdz beidzot pats ķērās pie sapņa īstenošanas. Viņa triumfs un traģēdija bija tā, ka grāfs Cepelīns paguva ieraudzīt gan to, kā viņa gaisa pilis paceļas debešos lidojumam, gan arī to, kā šīs pilis gāžas lejup no mākoņiem.

Jau pēc grāfa nāves cepelīna tipa dirižabļus atkal sāka būvēt viņa skolnieki. Jauni cepelīni šķērsoja Atlantijas okeānu, sasniedza Ziemeļpolu, veica lidojumu ap zemeslodi un palīdzēja Vācijai atbrīvoties no smagajiem Versaļas līguma noteikumiem. Šie dirižabļi līdz pat mūsdienām tiek uzskatīti kā nepārspējami, un tos joprojām dēvē par inženiertehnikas brīnumiem. Citas valstis tos kopēja, taču kopijas iznāca sliktākas par oriģināliem. Dirižabļus Vācijai atņēma. Ar tiem mēģināja lidot citi, taču gaisakuģi svešās rokās nez kāpēc lūza un avarēja. Gaiskuģniecības vēsturē visizcilākās lappuses neapšaubāmi pieder grāfa Cepelīna cietās sistēmas dirižabļiem.

Taču mūsu saruna turpināsies nevis par gaisakuģiem, bet gan par cilvēku, kas tos radījis. Viņa dzīves pieredze var būt ļoti noderīga mūsu laikabiedram, kurš meklē sevi un savu vietu vētrainajos un ne vienmēr tīrajos bezgalīgo reformu plūdos. Grāfs Cepelīns reizē ar cepelīnu spēja radīt veselu "Cepelīnu" impēriju: lidmašīnas "Cepelīns", automobiļi "Cepelīns", motori "Cepelīns", aptiekas "Cepelīns", viesnīcas "Cepelīns", loterijas "Cepelīns", smalkmaizīšu ceptuves "Cepelīns" un vārītu kartupeļu klimpas ar gaļu - arī "cepelīni". Grāfs Cepelīns izveidoja dirižabļu būves sabiedrību un pirmais pasaulē nodibināja sabiedrību pasažieru pārvadāšanai. Vairākas vācu pilsētas bez pārspīlējuma dzīvoja

no firmas "Cepelīns".

Ferdinands fon Cepelīns bija beidzis skolu Konstancē un karaskolu Lūdvigsburgā. Līdzīgi kā visi fon Cepelīni, arī Ferdinands savu apzinīgo dzīvi sāka kā virsnieks priekšējo līniju kājnieku pulkā. Drīz vien leitnants fon Cepelīns iestājās kara akadēmijā, pēc tās beigšanas izgāja apmācību kursu Štutgartes politehnikumā. Tieši šajā pilsētā bija dislocējies viņa pulks. Ķīmiju un inženierzinātnes jaunais grāfs studēja Tībingenes universitātē. Kā redzam, Cepelīns bija guvis diezgan labu un vispusīgu izglītību.

1861. gadā Ziemeļamerikas kontinentā izcēlās pilsoņu karš. Lai šajā karā varētu nokļūt bez politiskiem sarežģījumiem, jaunais virsnieks atvaļinājās no armijas un ar lielām pūlēm nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs. Virtembergas karaļa simpātijas bija Linkolna pusē, un viņš savam oficierim izsniedza ASV prezidentam adresētu ieteikuma vēstuli. Tiesa, piesardzīgais karalis Cepelīnu nodrošināja arī ar otru - slepenu vēstuli. Tā grāfam noderētu, ja viņu notvertu ģenerāļa Lī piekritēji.

Grāfs Cepelīns skaitījās diplomātiskajā korpusā militārais novērotājs, bet viņš piedalījās arī kaujas uzbrukumos. Taču popularitāti nemierīgajam Ferdinandam (tā Cepelīnu sauca draugi) Amerikā atnesa… zinātniska ekspedīcija. Kopā ar diviem krievu zvērādu tirgoņiem viņš nolēma izpētīt Misisipi. Kopā ar indiāņu pavadoņiem Cepelīns izpētīja šīs milzu upes izteci, netālu no Niagāras ūdenskrituma pārpeldēja Svētā Labrenča upi un iznāca pie Minesotas pilsētas. Ekspedīcijas laikā ceļotāji bija nokļuvuši tik lielās grūtībās, ka ēda pat jēlas žurkas.

Liktenim bija labpaticies, lai Minesotā Cepelīns iepazītos ar profesoru Steineru. Viņš Linkolna armijai būvēja gaisa balonus, kurus izmantoja pretinieka izlūkošanai. Ar šādu aerostatu grāfs Cepelīns 1863. gada 19. augustā veica savu pirmo lidojumu. Gaisakuģotājs jutās kā apburts. Taču ne jau apburošie iespaidi bija galvenais, kas grāfam lika izdarīt secinājumus. Pēc vairākiem gadiem viņš atzinās, ka jau neaizmirstamā brauciena laikā ir sācis domāt, kā gaisa balonu brauciena laikā varētu vadīt. Ja jau šādi vienkārši aerostati armijai deva jūtamu labumu, tad ko tur runāt par dirižabļiem!

Grāfs atgriezās mājās un atkal iestājās Virtembergas armijas dienestā. 1866. gadā uzliesmoja Austrijas-Prūsijas karš. Uzvara šajā karā ļāva Prūsijai apvienot visas vācu valstis Ziemeļvācu savienībā.

Turklāt Prūsija palīdzēja Itālijai atbrīvoties no Austrijas virskundzības. Kara dalībnieks bija arī premjerleitnants Cepelīns.

Lai arī ko sliktu runāja par prūšiem, kas 1870. gadā bija piedalījušies Francijas-Prūsijas karā, taču tajā gūtā uzvara deva Bismarkam iespēju pabeigt Vācijas apvienošanu. Turpretī Francija nekādā ziņā negribēja pieļaut vienotas un spēcīgas Vācijas izveidošanu. Grāfs Cepelīns izcēlās arī šajā karā. Viņš kļuva par majoru, un viņa krūtis rotāja vesela rinda kaujas ordeņu.

Reiz Cepelīnu nelielas vienības sastāvā nosūtīja uz franču aizmuguri izlūkos. Tika iegūtas vērtīgas ziņas, un izlūki jau atgriezās savā teritorijā, kad franču karavīri viņus pamanīja. Sākās vajāšana, kas izvērtās par īsu, ašu un nežēlīgu tuvcīņu. No deviņiem cilvēkiem dzīvs pie savējiem atgriezās tikai Cepelīns viens pats. Šis gadījums ir ļoti simbolisks. Patiesi, ja tajā cīņā Cepelīns būtu aizgājis bojā, tad cilvēcei būtu gājuši secen daudzi spilgti notikumi, kas saistīti ar dirižabļiem. Un diezin kad būtu parādījušās, piemēram, metāla lidmašīnas, kas tagad ir gaisa flotes un gaisa karaspēku pamats. To pirmais radītājs Klaudijs Dornjē taču strādāja "Zeppelin" ("Cepelīns") pētnieciskajā nodaļā.

Un atkal jāatzīst, ka piedalīšanās Francijas-Prūsijas karā - šis līdzdalības fakts Cepelīnam pašam nebūt nešķita tik ļoti svarīgs.

Grāfs bija to vidū, kuri 1870. gadā bloķēja Parīzi. Es nezinu, vai Cepelīns blīvajos brīžos piedalījies arī ierakumu virsnieku galvenajā nodarbē - kāršu spēlē, taču ir skaidri zināms, ka viņš kā speciālists novēroja franču militāros pasta aerostatus. Šie aerostati bija vienīgais sakaru līdzeklis starp aplenkto galvaspilsētu un provincēm. Savas pārdomas grāfs ierakstīja īpašā bloknotā. Tur atrodama arī tāda atziņa, ka ar parastiem gaisa baloniem neko daudz vis nesasniegsi. Ir vajadzīgs dirižablis.

Pēc kara Ferdinands fon Cepelīns izdeva grāmatu "Vispasaules pasts un gaisakuģošana". Tajā bija

parādīts, cik daudz dažādu problēmu var atrisināt vadāmi aerostati. Grāmatā ievietoti arī viņa pirmā dirižabļa projekta uzmetumi. 1874. gadā grāfs jau zināja, kādam ir jābūt dirižablim kā transportlīdzeklim.

Un kas ir interesanti - cilvēks, kuru vairāki kari varēja padarīt par rupju saldofonu, šis cilvēks pauda pārliecību, ka gaisakuģim galvenais ir nevis bumbu skaits un arī ne ātrums, bet gan… skaistums. "Formas skaistums ir tas noslēpumainais spēks, kas valda pār cilvēka dvēseli. Man tas šķiet viena no diženākajām baudām, kuras cilvēks ir spējīgs izjust," Cepelīns rakstīja 1874. gadā.

1855. gadā grāfs Cepelīns kļuva par Virtembergas sūtni bundesrātā Berlīnē. Kad Vācijā pie varas nāca prūšu militāristi, Cepelīns atteicās pieņemt viņu uzskatus. 1890. gadā ziņojumā ķeizaram viņš rakstīja, ka Virtembergas oficieris (acīmredzot grāfs tā nosaucis sevi) ir radis pieņemt lēmumus, ņemot vērā vācu tautas vajadzības. Turpretī augstākā prūšu ģeneralitāte visus lēmumus pieņems tā, kā tas šīm personām būs izdevīgi. Tagad jau zinām, ka tie bija patiesi pravietiski vārdi. Prūšu militārisms atnesa nepieredzētu postu ne tikai vācu nācijai, bet arī daudzām citām pasaules tautām. Turklāt tas izraisīja divus pasaules karus, bet Bībeles baušļus nomainīja pret ieroču spēku.

Kad Vilhelms II iepazinās ar Cepelīna ziņojumu, viņš nolēma, ka 52 gadus vecais ģenerālleitnants jau ir kļuvis pārāk vecs, un viņu no armijas atvaļināja. Godīgajam karavīram tas bija liels trieciens, taču savus uzskatus viņš nemainīja. Virsnieka gods tolaik bija augstāks par politisko konjunktūru.

Atvaļinātais ģenerālis devās uz savu muižu. Viņš vēl jutās pārāk možs, lai apmestos mazā pilsētiņā un turpmākos mūža gadus aizvadītu kopā ar tādiem pašiem atvaļinātiem karavīriem pie vista vai preferansa galda. Nu viņš visu savu laiku un spēkus veltīja tam, lai piepildītu bērnu dienu sapni par debesīs peldošām pilīm. Diezin vai Cepelīns atteiktos no saviem sapņiem, ja būtu zinājis, kādas grūtības viņu sagaida? Droši vien ne, jo ir taču paruna: "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm." Turklāt cilvēks jau gadsimtiem ilgi bija sapņojis, kaut varētu kā putns lidot pa gaisu!

Gaisakuģu būvei Cepelīns pievērsās ar milzīgu atbildību. Kas tiesa, tas tiesa - virsnieki prata organizēt darbu itin visur, kur vien viņiem bija kādas intereses, un guva lielus panākumus. Dirižabļu būvē, piemēram, francūži Renārs un Krebs, vācieši Parsefals un Gross, itālieši Kroko un Rikaldoni, krievi Kovaņko un Šabskis. Pieminam tikai tos, kuri pirmie savā tēvzemē uzbūvējuši lidojošus dirižabļus. Šai kohortai ir piederīgs arī ģenerālis Cepelīns.

Cepelīna domas sniedzās pāri vispārējiem priekšstatiem par gaisa kuģiem. Cepelīns uzskatīja, ka viņa kuģim gaisā jāturas daudz stundu, tam jāspēj pacelt daudz degvielas un pietiekami lielu komandu.

Cepelīns skrupulozi izpētīja ziņas par visiem pasaulē uzbūvētajiem dirižabļiem. Atgādināsim - ritēja 1893. gads. Uzdevums bija grūts. Pasaulē pirmais dirižablis pacēlās gaisā 70 gadus pēc gaisa balona izgudrošanas. A. Žifars 1852. gadā pacēlās gaisā un lidoja ar dirižabli, kam bija tvaika dzinējs. Taču tā vēl nebija gaisa stihijas pakļaušana, bet gan, tēlaini izsakoties, tikai pieteikums par piedalīšanos. Žifara dirižablis nespēja lidot pret vēju.

Otrs dirižablis gaisā pacēlās 1872. gadā. Milzīgo propelleri ar rokām grieza astoņu cilvēku komanda. Divu stundu ilgais lidojums parādīja, ka šāds dirižablis nekam neder. 1883. gadā brāļi Tisandjē uzbūvēja dirižabli ar elektromotoru. Izmēģinājumos, ja vējš pūta ar ātrumu 3 metri sekundē, tas ar grūtībām noturējās uz vietas. Otru tādu dirižabli, kas 1884. gadā pārlidoja pār Parīzi un pēc 23 minūtēm atgriezās starta vietā, uzbūvēja Š. Renārs un A. Krebs. Tas jau bija sasniegums, tomēr… ja vējš pūta ar ātrumu 8 metri sekundē, dirižablis lidot nespēja. Citiem vārdiem, šim dirižablim bija liegts lidot sešas dienas nedēļā.

Grāfs Cepelīns nolēma aizbraukt uz Krieviju, kur Gais- kuģniccības mācību parkā risinājās interesanti notikumi. Tūlīt pēc G. Iona "torpiljēra" (dirižabļa) izmēģinājuma parka komandieris A. Kovaņko uzbūvēja dirižabli - katamarānu ar saspiesta gaisa dzinējiem. Ungāru inženieris Dāvids Švarcs pabeidza pasaulē pirmā vienlaidmetāla dirižabļa būvi. Izgudrotājs I. Matjuņins posās lidojumam pār Pēterburgu ar lidaparātu, kam vēcinājās spārni. Ar šādu aparātu Harkovā jau lidoja Daņiļevskis.

Taču grāfu Cepelīnu visvairāk interesēja serba O. Kostoviča darbs pie "aeroskafa" (no grieķu vai. -

gaisa laiva). Kostoviča darbnīcas atradās Ņevas krastmalā. Viņš patiesi strādāja pie cietā dirižabļa projekta, uzbūvēja tā galvenās daļas, izgudroja gaisa- kuģim benzīna dzinēju un pie viena arī "arboritu" pasaulē pirmo aviācijas finieri. Atlika vienīgi dirižabli salikt kopā. Kad fon Cepelīns ieradās O. Kostoviča darbnīcās, izgudrotājs deva rīkojumu grāfu tur neielaist. Būdams kvēls Krievijas patriots, Kostovičs nevēlējās, ka viņa idejas varētu nokļūt aiz robežām. Neko darīt, Cepelīns devās atpakaļ uz Vāciju tukšām rokām un ķērās pie darba.

1893. gadā grāfs sapulcināja savus domubiedrus Keplera ielas Cepelīnu namā Štutgartē. "Es gribu uzbūvēt gaisakuģi," viņš teica, "tādu kuģi, kas gaisā justos tikpat labi kā parasts kuģis jūrā, kuģi, kas spētu pieveikt atmosfēru, tāpat kā parasts kuģis pieveic vētras sabangotus ūdeņus. Renāra un citu uzbūvētie gaisakuģi šo mērķi vēl nesasniedz. Sliktā laikā tie ir spiesti slēpties zem pajumtes vai aiz biezām sienām.

Es gribu uzbūvēt nevis gaisa balonu, bet gan stabilu kuģi." Visiem tālaika dirižabļiem bija viens dzinējs.

Cepelīnam pirmajam ienāca prātā doma: "Aerostats nedrīkst būt atkarīgs no viena motora kaprīzēm."

Pirmajos projekta izstrādes gados ģenerālim palīdzēja jauns, talantīgs inženieris Kobers. 1894. gadā dirižabļa projekts bija gatavs. Cepelīns saprata, cik liela nozīme ir sabiedriskajai domai, pirmajiem iespaidiem. Turklāt grāfs bija nežēlastībā kritis ģenerālis. Tādēļ viņš nespēra nevienu neapdomātu soli.

Ar saviem aprēķiniem un rasējumiem konstruktors vairākkārt ieradās Vācijas inženieru biedrībā un ziņojumus vienmēr beidza ar vārdiem: "Es padevīgi un neatlaidīgi lūdzu jūs man pateikt, ja mani plāni rada problēmas, ja tie ir pretrunā ar kaut kādiem stingriem likumiem vai arī tajos kaut kādi apstākļi ir izlaisti."

Pienāca brīdis, kad pedantiskie inženieri noplātīja rokas un sacīja: "Ģenerāļa kungs, jūsu projekts nācijai ir liela vērtība." Tad ģenerālis to nodeva izskatīšanai ķeizaram, kurš nozīmēja īpašu komisiju ekspertīzei. Komisija apliecināja projekta oriģinalitāti un zinātnisko vērtību, taču rekomendāciju būvēt tādu dirižabli militārajam resoram nedeva. Dirižablim bija ārkārtīgi lieli izmēri - četras reizes lielāki nekā tolaik pasaulē labākajiem franču vadā​majiem aerostatiem!

Ko šādā gadījumā darītu jebkurš izgudrotājs? Droši vien savu projektu pielīdzinātu vispārpieņemtajām normām. Taču grāfs Cepelīns nebija radis atkāpties, viņš bija pārliecināts, ka viņa dirižabļi būs labāki nekā frančiem. 1885. gadā Cepelīns savam gaisakuģim izņēma patentu un, uzņemdamies visu risku, sāka būvēt dirižabli.

Darbnīcām vietu izraudzījās grāfa muižas tuvumā. Bodcnczcra ziemeļu krastā pie Mancelas pilsētiņas iesākumā vispirms tika uzbūvētas pašas darbnīcas un peldošs eliņš nākamajam dirižablim.

1898. gadā projekts atkal tika nodots jaunai ekspertīzei, un valsts subsīdijas konstruktoram atkal tika atteiktas. Tad Cepelīns nodibināja motorizētas gaiskuģniecības akciju sabiedrību, kuras statūtfonds bija 1 miljons marku, no kurām pusi iemaksāja grāfs pats no saviem iekrājumiem. 1899. gada pavasarī pirmā dirižabļa būvniecība sākās. Grāfs dienas un naktis pavadīja uz peldošā eliņa, lai pats vadītu visus darbus.

1900. gada 2. jūlijā strādnieki no eliņa Bodenezera rāmajos ūdeņos nolaida varenu dirižabli.

Neglītais pīlēns bija pārvērties par skaistu gulbi. Dirižabļa korpusu veidoja 128 metrus garš un 11,7 metrus plats alumīnija karkass, kas bija apvilkts ar kokvilnas audumu. Apvalka iekšpusē atradās 16 gumijota auduma gāzes baloni. Apakšā bija piestiprinātas divas gondolas, kuras savienoja tiltiņš. Katrā gondolā atradās dzinējs. "Z-7" (dirižablim tika dots šāds nosaukums) varēja pacelt piecu cilvēku komandu un degvielas krājumu 10 stundu lidojumam.

Publika ar neuzticību vēroja gaisakuģi, kas šūpojās ezera viļņos. Speciālistiem domas dalījās: vai gondolas ar savu svaru kuģi nogremdēs vai tas augšpēdus apgāzīsies gaisā? Draugi grāfam izteica bažas, ka augstu paceltas gondolas var kļūt par iemeslu . y, ūdeņraža sprādzienam, kā tas noticis 1897. gadā, kad lidojuma S> laikā savā dirižablī aizgāja bojā Vclferts. Kāds vērsa uzmanību uz to, ka propelleri esot pārāk mazi, bet stūres - nepietiekami kustīgas. Konstruktors visus pacietīgi uzklausīja, tad deva komandai zīmi ieņemt vietas, bet pats iekārtojās kapteiņa gondolā.

Milzīgais dirižablis skaisti, var pat teikt - eleganti pacēlās gaisā virs ezera un uzsāka lidojumu.

Pirmais lidojums ilga 17 minūtes, taču ar to pietika, lai "speciālistus" pārliecinātu par Cepelīna koncepcijas pareizību. 1900. gadā "Z-2" lidoja vēl divas reizes: 17. oktobrī 1 stundu un 20 minūtes, bet 21. oktobrī - 23 minūtes.

Reizē ar ziņojumiem par grāfa Cepelīna lidojumiem avīzes rakstīja arī par Turgavas zemnieka Heinriha Zutera "nevainīgo komēdiju". Grāfa panākumu apreibināts, arī šis zemnieks nolēma pielikt roku "areostatu vadāmības problēmu" atrisināšanai. Zuters Parīzes konstruktoram Sirkufam pasūtīja dirižabli pēc savas ieceres. 1901. gada 19. aprīlī, pirmajā lidojuma dienā, sapulcējās daudz ziņkārīgo. Laiks entuziastam bija labvēlīgs - pūta tik tikko samanāms vējiņš. Velosipēda dirižablis pacēlās gaisā, bet jau pēc dažām minūtēm tas karinājās koku zaros. "Ne jau ikkatrs, kurš dzimis Bodenezera krastos, ir arī dzimis aerostatu izgudrotājs," ironizēja avīzes.

Jau pirmajos Cepelīna gaisakuģa lidojumos bija saredzamas gan cietās sistēmas lidaparāta pozitīvās īpašības, gan arī trūkumi. Taču galvenais bija pierādīts: ideja ir dzīvotspējīga, kaut arī tā bija krasā pretrunā ar valdošo uzskatu, ka šādus gaisakuģus uzbūvēt nav iespējams. Vārdu sakot, sistēmu vajadzēja pilnveidot, taču naudas jaunu modeļu būvei nebija.

Akcionāri par jaunām pajām ir dzirdēt negribēja. Tie jutās apkrāpti, jo bija domājuši, ka pēc tam, kad "Z-/" būs uzbūvēts, peļņa straumēm plūdīs viņu kabatās. Akciju sabiedrība izjuka. Lai nevienam akcionāram nenodarītu pāri, grāfs Cepelīns izpirka no kompanjoniem visas akcijas. Sešdesmit ceturtajā mūža gadā viņš bija palicis ar gluži nelielu kapitālu, pilnveidojamu dirižabli un milzīgu vēlēšanos strādāt.

"Ar ticību savam darbam un saviem spēkiem es esmu jaunāks nekā daudzi citi, kam ir par mani mazāk gadu," mēdza teikt Cepelīns.

Sākās aktīva naudas meklēšana. Nākamajā gadā ģenerālis, pilns cerību, devās uz Ķīli - uz inženieru kongresu. Viņš kongresa vērtējumam veda jaunu projektu. Ja reprezentablais forums viņa darbu atbalstīs, tad taču investīciju problēmas firmai "Zeppelin" vairs nebūs. Taču grāfu gaidīja rūgta vilšanās. Kad viņš uzkāpa tribīnē, lai nolasītu savu ziņojumu, zālē sacēlās troksnis. Cilvēkam, kas bija jau gados, neļāva pateikt ne vārda. Par atbildi uz Cepelīna lūgumu pēc klusuma atskanēja ņirdzīgi smiekli. Varēja just pieredzējuša "režisora" roku, kurš tolaik ievērojamas autoritātes personā par "Z-/" izteicās šādi: "Šis briesmonis vairs nekad nepacelsics gaisā." Cik ļoti viņš kļūdījās! Pagāja gadi, un varbūt pat šim cilvēkam izdevās ar cepelīniem palidot, taču viņa vārds gan vēstures annālēs nav saglabājies.

Cepelīns mājās atgriezās bez naudas. Viņš tika klaudzinājis pie daudzām durvīm, taču it visur viņa projektu nosauca par "ārprātīgu" un "nerealizējamu".

Tad grāfs griezās pēc finansiālas palīdzības pie bagātiem amerikāņiem. Driz vien pāri okeānam atnāca atbildes: "Priekš prātā jukušiem izgudrotājiem nav ne laika, ne naudas." Nonāca pat tik tālu, ka vācieši, kas diezgan ātri apvainojas, ja tos nosauc par švābiem, augstdzimušo Cepelīnu sāka avīzēs apsaukāt par "plānprātīgo švābu".

Taču ģenerāli ar pliku roku vis nepaņemsi. Viņš nepaguris apbraukāja visu Vāciju, aģitēja un vervēja sev piekritējus. Un var tikai apbrīnot šī lieliskā cilvēka enerģiju, pārliecību un garaspēku. Cik lielai apsēstībai jābūt, cik ļoti jātic savas idejas sabiedriskajam labumam, lai varētu atteikties no ierastā komforta un nemitīgi ceļot pa visu valsti! Braucieni deva jaunus draugus un domubiedrus, bet ne naudu.

1903. gada 3. oktobrī grāfs Cepelīns žurnālā "fVosche" publicēja uzsaukumu: "Aicinājums glābt gaiskuģniecību". Taču parakstīšanās viņam deva tikai 16 tūkstošus marku. "Z-/" izmaksāja daudz vairāk par miljonu marku, bet uzlabots gaisakuģis prasītu vēl lielāku naudu. 1904. gadā grāfs publicēja vēl vienu aicinājumu. Šoreiz naudas sanāca drusku vairāk. Un tikai tad, kad Cepelīnam atbalstu sniedza Virtembergas karalis, lietas sāka iet uz augšu. Karalis sarīkoja gaiskuģniecības loteriju, otra dirižabļa būvei vairāki lieli uzņēmumi Cepelīnam piedāvāja materiālus par lētu samaksu vai gluži par velti. Galu galā nozīmīgs bija arī tas fakts, ka konkurente Francija dirižabļu būvē bija tālu apsteigusi visas citas valstis un atklāti ar to dižojās. Bagātie fabrikanti Lebodī pirmie pasaulē izveidoja dirižabļu būves nozari, viņu būvētie dirižabļi atradās Francijas armijas bruņojuma sastāvā un manevru laikā atklāti lidoja gar

Vācijas robežu. Birģeļi sarosījās, un 1905. gadā Cepelīns savāca "Z-2" būvei nepieciešamo summu. Nu gan viņš bija cieši pārliecināts, ka gūs panākumus.

Pati dzīve deva Cepelīnam pārliecinošus pierādījumus, ka viņam ir taisnība.

1905. gada novembra beigās "Zeppelin-2" bija gatavs. Salīdzinājumā ar "Z-7" dzinēja jauda bija palielināta piecas reizes, korpusa izturība tika palielināta, par vienu nodalījumu saīsinot apvalku. "Lai drīzāk varētu doties lidojumā!" grāfs domubiedrus steidzināja. Taču Cepelīns bija īsts nelaimes putns.

1905. gada 30. novembrī, gatavojoties pirmajam lidojumam, dirižabli satvēra vējš un iegāza Bodenezerā.

Tā kā pirmā stūre tika salauzta, tad spēcīgais vējš bezpalīdzīgo dirižabli aiznesa uz Šveices piekrasti.

Pēc dažām nedēļām gaisa kuģim "Z-2" visi postījumi bija novērsti, un 1906. gada 17. janvārī dirižablis atkal no eliņa tika izvests. Ekipāžai par pārsteigumu dirižablis strauji pacēlās 450 metru augstumā. Neko darīt, grāfs ķērās pie stūres. Neizplānotā lidojuma pirmās minūtes aizritēja veiksmīgi.

Dirižablis stabili un ātri lidoja uz priekšu. Taču pēkšņi priekšējai sānstūrei salūza nostiprinājums un stūre ieķīlējās šķērsām. Gandrīz tajā pašā brīdī izkrita bultskrūve, kas savieno dzinēju ar atdzesēšanas sistēmas ventilatoru. Dzinējs bija jāaptur. Spirgtais rietumvējš satvēra "Z-2" un aiznesa Algejas virzienā. Te grāfs diezgan sekmīgi nosēdināja dirižabli uz apledojuša lauka un drīz vien devās mājup pēc palīdzības.

Pēc dažām stundām sacēlās nikna sniega vētra, kas dirižabli uzrāva gaisā un svieda zemē vairākas reizes no vietas. Kad nākamajā rītā dirižabļa nosēšanās vietā ieradās Cepelīns ar komandu, viņš atrada nevis gaisakuģi, bet tā atlūzas. Emocijas apvaldīdams, grāfs pats vadīja dirižabļa demontāžas darbus (pareizāk, lūžņu savākšanu). Tikai atgriezies mājās - pie savējiem, Cepelīns saļima. Naudas nebija, atstāja arī fiziskie spēki. Ferdinands fon Cepelīns jau domāja, ka viņam vairs nekad neizdosies atjaunot darbus, ar kuriem bija saistīts viss mūžs. Visa pasaule ņirgājās un izsmēja viņu. Grāfs pēkšņi novecoja vai par divdesmit gadiem, viņš pilnīgi nosirmoja, un dzīvās uguntiņas gudrajās acīs apdzisa.

No finanšu dūžiem palīdzību nebija ko gaidīt, turpretī milzīgu atbalstu vismelnākajās dienās grāfs saņēma no dzīvesbiedres un meitas. Viņas abas Ferdinandam fon Cepelīnam atdeva dzīvesprieku un ļāva atgriezties pie darba. Vecais grāfs atkal saknapināja visus izdevumus: atlaida kalpotājus, pārdeva dzimtmuižu, ieķīlāja sievas muižu. Grāfa ģimene labprātīgi atteicās no ierastā komforta un daudziem dzīves jaukumiem, lai tikai viņš varētu turpināt aizsākto. Laikabiedri rakstīja, ka Ferdinanda fon Cepelīna ģimene dzīvojusi ļoti draudzīgi. Grāfa sieva bija krievu izcelsmes, un viņai piemita slāvu sievietēm raksturīgā spēja upurēties.

Jau 1906. gada aprīlī grāfs ar agrāko dedzību un enerģiju ķērās pie "Zeppelin-3". Oktobrī "Z-3" bija gatavs. Šis gaisakuģis bija "Z-2" precīza kopija ar vienu vienīgu atšķirību - jaunajam dirižablim bija izgatavoti efektīvāki un drošāki plākšņi.

1906. gada 6. oktobrī notika "Z-3" pirmais lidojums. Ferdinands Cepelīns atkal atradās pie stūres.

Kuģis klausīja viņa gribai kā labi iebraukts zirgs. Gaisakuģis ap Bodcnezeru aplieca skaistus un precīzus lokus. Kuģa gaita bija līgana un gracioza. Nākamajā dienā lidojums tika atkārtots. Gaisakuģī šoreiz atradās 11 cilvēki. 2 stundās un 17 minūtēs dirižablis nobrauca 110 kilometru. Šāds ātrums jau ļāva sacensties ar ātrvilcienu.

Doktors Hergezels piegāja pie gaisakuģa kapteiņa: "Grāfa kungs, atļausiet jūs apsveikt. Jūsu kuģis ātrumā ir pārsniedzis pasaules rekordu, ko uzstādījuši franču dirižabļi. Turklāt līdz šim vēl neviens vadāms aerostats nav reizē pacēlis 11 cilvēku. Arī šis fakts tiek fiksēts kā pasaules rekords. Vācija var ar jums lepoties!" Grāfs tikai pasmaidīja. Uz savu pirmo uzvaru viņš bija gājis veselus 12 gadus. Un cik smagi bija bijuši šie gadi!

Naudas grūtību dēļ izmēģinājumi uz laiku bija jāatliek. Un atkal vajadzēja notikt tā, ka vecais eliņš sabruka tajā brīdī, kad uz tā atradās "Z-3". Dirižablis nedaudz cieta, un tas daļēji iegrima ūdenī. Ielās jau staigāja aviatori, ģērbušies ādas reglānā, gaisa- kuģošana sāka kļūt par modes lietu. Ikkatrs vēlējās būt saistīts ar jauno un romantisko jomu - gaiskuģnieclbu. Jauno cliņu uzbūvēja par valsts līdzekļiem, un Vācijas valdība atļāva atkal sarīkot loteriju. Tā tika savākti līdzekļi "Z-3" pilnveidošanai un "Z-4" būvei.

Dirižabļu lidojumi ļoti veiksmīgi noritēja 1907. gada rudenī, līdz ar to sabiedriskā doma pilnīgi mainījās gan par cietās sistēmas dirižabļiem, gan arī par nenogurdināmā grāfa pašaizliedzīgo darbu.

Eiropas avīzes aizgūtnēm rakstīja par "Z-3", sāka iznākt grāmatas, kurās tika aprakstīta cepelīnu lidojumu hronika. Lūk, fragments no 1909. gadā Vācijā izdotās grāmatas "Gaisa iekarošana": "24. septembrī (1907.g. - Aut.) "Zeppelin-3" noturējās virs ezera 4 stundas 15 minūtes, šajā laikā veicot lokus 231 kilometra kopgarumā. Divas dienas vēlāk grāfs Cepelīns apliecināja, cik viegli un skaisti viņa baismonīgais aerostats pakļaujas vadībai. Pēc neilga lidojuma aerostats pēkšņi strauji samazināja augstumu, tā ka skatītājiem jau šķita - notiek katastrofa! Taču patiesībā dirižablis nolaidās virs neliela kutera, uz kura atradās grāfa meita. Kāds pasažieris izkāpa no dirižabļa gondolas un atdeva vietu dāmai, pēc kam milzīgais gaisakuģis atkal pacēlās augstu debešos. Un, beidzot, 30. septembrī aerostats noturējās gaisā vairāk nekā 7 stundas. Šoreiz "Zeppelin-3" pirmo reizi uzdrošinājās lidot virs sauszemes.

8. oktobrī"Zeppelin-3" lidojumā piedalījās Vācijas troņmantnieks, Virtembergas karaliene un Austrijas erchercogs Francis. Pēc tam aerostata lidojumi uz laiku tika pārtraukti.

Ferdinanda fon Cepelīna konstruktora autoritāte nemitīgi palielinājās. Pie viņa sāka plūst dažādu valstu speciālisti. Tā, piemēram, no Krievijas ieradās dirižabļa "Kijeva" konstruktors F. Anderss, lai pastrādātu pie Cepelīna. Vācijas valdība vēlējās iegādāties divus gaisakuģus, taču konstruktoram tika izvirzīts stingrs noteikums: dirižabļiem vajadzēja veikt lidojumu, kas ilgtu veselu diennakti 1200 metru augstumā. Reihstāgā ienāca priekšlikums: subsidēt Cepelīna darbību, piešķirot milzīgu naudas summu.

Galīgi nelaikā Cepelīnu atkal piemeklēja kārtējais smagais trieciens. Spēcīga vētra nogremdēja jaunā eliņa pontonus, un arī pats eliņš daļēji iegrima ūdenī. "Z-3" atkal tika nodarīti bojājumi. Kampaņa pret grāfu sākās no jauna. Nelabvēļi vecajam lepnajam vīram nu gan varēja preses izdevumos ieriebt pēc sirds patikšanas! Diemžēl viņu balsīs ieklausījās reihstāgs. Tika nolemts grāfam subsīdijās piešķirt 2,5 miljonus marku, taču tikai tādā gadījumā, ja viņa cepelīns 24 stundās veiks vismaz 700 kilometru pa iepriekš noteiktu maršrutu. Turklāt dirižablim vajadzēja pacelties 1500 metru augstumā un nolaisties uz sauszemes norādītajos punktos.

Pastiprinātie noteikumi konstruktoru nesamulsināja. Neviens labāk par viņu nezināja, uz ko viņa radītie cietās sistēmas gaisakuģi ir spējīgi. "Ar steigu jābūvē jauns dirižablis!" izlēma Cepelīns. "Z-4" bija gatavs 1908. gada jūlijā. Kad pie Bodenezera ieradās liels skaits speciālistu, kā arī civilie un militārie ierēdņi, kuriem vajadzēja novērot izvirzīto noteikumu izpildi, 136 metrus garais "cigārs" jau šūpojās viļņos. Jaunā cepelīna abus dzinējus, kuru kopējā jauda bija 230 zirgspēju, nekādi noteikumi nebiedēja, un savu radītāju tie negrasījās pievilt.

Taču grāfs Cepelīns nesteidzās kuģi pacelt gaisā. "Izrādījās, ka stūrēm nav pietiekami telpas un patlaban tās pārtaisa," konstruktora palīgi paskaidroja komisijas locekļiem. Daļēji tā bija patiesība. Grāfs Cepelīns vairs nebija tāds pats kā pirms diviem gadiem. Daudzo komisijas locekļu iegribu dēļ viņš ar savu gaisa skaistuli riskēt nedomāja. Lai pagaida vien, grāfs bija gaidījis ilgāk. Pēc vairākām veltās gaidās aizvadītām dienām komisija aizbrauca tukšā. Cepelīna darbnīcās patiesi kūsāja darbs. 1908. gadā "Z-4" pa divi lāgi mainījās plākšņu forma. Pēc "Z-4" parauga tika pārtaisīts arī "Z-3".

Cepelīna pretinieki droši vien jau gatavojās jaunam uzbrukumam pret grāfu un viņa dirižabli, taču komisija bija pārliecināta - Cepelīns strādā, lai savu gaisakuģi pilnveidotu, kad pēkšņi 1. jūlijā no Šveices pienāca ziņa, ka pār Fīrvaldšteterezeru pārlidojis "Z-4". To bija redzējusi visa publika, kas atpūtās Lucernas ūdeņos. Atpūtnieki sajūsmināti nebeidza brīnīties.

Izrādījās, ka pulksten 8 no rīta "Z-4" bija pacēlies no Manceles, pārlidojis pāri Konstancei, pagriezies dienvidu virzienā uz Šveici un tieši vienos dienā atradies virs Lucernas. Pulksten 3 dienā, pārvarējis spēcīgu rietumu vēju, dirižablis parādījās virs Cīrihes. Lidojuma dalībnieks doktors H. Ekeners, kurš vēlāk - pēc gadiem - nomainīja grāfu Cepelīnu, vēlāk atcerējās, ka visi Cīrihes jumti un ielas tajā brīdī, kad virs pilsētas lidojis dirižablis, bijušas ļaužu pārpilnas kā murds. No Cīrihes dirižablis pagriezies uz māju pusi un ap saules rietu jau atradies pie eliņa.

Pasaules prese lidojumu nodēvēja par vēsturisku. Pats grāfs savā ziņojumā teica: "Manas konstrukcijas un mana aprīkojuma aerostats var lidot tik ilgi, cik ilgi tam pietiek benzīna krājumu, tāpat kā izmēģinājuma tvaikonis var peldēt tik ilgu laiku, cik ilgi tam pietiek ogļu. Mans pašreizējais vadāmais aerostats ar 12 pasažieriem var atrasties gaisā 4 dienas un šajā laikā pa gaisu paveikt 4000 kilometru lielu attālumu. Tas var nest derīgu kravu: pastu, dārgas vērtības, bet kara laikā - artilērijas lādiņus un vajadzības gadījumā arī pašus lielgabalus…"

Taču ļoti cienījamais grāfs drusku pāršāva pār strīpu - 1908. gadā viņa cepelīni vēl neprata lidot tikpat labi, cik labi spēja peldēt tvaikoņi. Cepelīna apgalvojums droši vien bija, kā teiktu tagad, reklāmas informācija reihstāgam. Taču nu viņam bija visas tiesības pasmieties par parlamenta locekļu nekompetenci gaiskuģ- niecības lietās.

Grāfs Cepelīns bija ne vien talantīgs konstruktors, bet arī ļoti prasmīgs pilots. Tā, piemēram, slavenajā Šveices lidojumā, šķērsojot Alpus, viņš savu gaisakuģi droši vadīja cauri kalnu aizām.

Jāpiebilst, ka pasažieru kajītes sānu sienās atradās celuloīda lodziņi. Tādi paši lodziņi bija ierīkoti arī dirižabļa grīdā. Pa tiem varēja novērot zemes ainavu. Tāpēc grāfa ceļabiedri uzreiz pamanīja, cik, viņuprāt, bīstams ir pilota manevrs. Taču grāfs uz pasažieru vieglajām izbailēm atbildēja, ka noteikti jālido tieši šādi, pa aizu, jo "kalnos pūš mainīgs vējš, tas kļūst gan stiprāks, gan samazinās un ik pa brīdim maina virzienu - gan augšup, gan nes lejā. Kalnos gaiskuģotājam jāņem vērā visi apstākļi, ir jābūt lielai pieredzei, veiklībai un atjautībai un ļoti smalki jāpārzina savs kuģis, lai izvairītos no grūdieniem, kas draud no visām pusēm."

Nomierinātie pasažieri ieņēma vietas un turpināja vērot sniegoto Alpu pasakaino skaistumu. Kāds žurnālists, kurš arī bija lidojuma dalībnieks, vēlāk rakstīja, ka visi klātesošie jutušies kā gaisa stihijas iekarotāji, bet planēta padevīgi gulējusi lejā. Pasažieriem nav ne prātā ienācis, ka tieši tajā brīdī dirižablis iegājis aizas šaurākajā vietā. Cepelīnam un viņa gaisakuģim tas bija īsts pārbaudījums.

Propelleris iekaucās, un "no šīs elles mūzikas bungādiņas plīsa pušu". Vējš pūlējās gaisa milzeni uzgrūst klintīm, taču milzeņa radītāja spēki bija stiprāki. Cepelīns atkal un atkal kursu atjaunoja. Kā jau zinām, dirižablis un tā radītājs pārbaudī​jumu izturēja gods godam.

Lidojums visapkārt Šveicei turpinājās vairāk nekā 12 stundas. Pasaulē tas izraisīja milzīgu interesi.

Pats Vilhelms II, aizmirsdams savu prūša augstprātību, nosauca Ferdinandu fon Cepelīnu par divdesmitā gadsimta diženāko vācieti. Eiropas preses izdevumi bija pilni ar jūsmīgām atsauksmēm. Daudz iespaidu bija arī lidojuma dalībniekiem. Viens no viņiem - inženieris E. Zants - rakstīja: "Ikreiz, kad ieraugu Cepelīna gaisakuģi, es nebeidzu brīnīties un mani pārņem lepnuma jūtas. Ikreiz mani pārsteidz šīs milzīgās masas apvienojums ar ārēju eleganci… Ir tik grūti neļauties savas varas apziņai, jo mēs, cilvēki, taču varam būt, kur vien gribam, - augstu un zemu, ziemeļos un dienvidos, austrumos un rietumos. Šis baismonis, kas mūs nes, ir mums paklausīgs."

Vācija līksmoja: visi franču rekordi ir palikuši tālu aizmugurē. Tas bija arī grāfa Cepelīna triumfs, balva par viņa prātu, darbu un stūrgalvīgo neatlaidību. Nedēļu vēlāk Cepelīna 70. dzimšanas diena tika svinēta kā nacionālie svētki. Konstruktors bija nolēmis savu sasniegumu atkārtot, dodoties garākā lidojumā. Vācijas reihstāga noteikumus viņš gribēja izpildīt.

1909. gada 15. jūlijā pulksten 14 ārkārtīgi daudzu skatītāju klātbūtnē "Z-4" pacēlās gaisā. Cepelīnam vajadzēja lidot pa iepriekš noteiktu maršrutu uz Strasbūru, Maincu un Manheimu, un visur bija plaši sarīkota svinīga sagaidīšana. Taču dirižablis pēc 25 minūtēm atgriezās mājās. Izrādījās, ka bija salūzusi viena no dzenskrūvēm. Lidojumu atlika uz 16. jūliju, taču nākamajā dienā bija tik nejauks laiks, ka grāfs neriskēja dirižabli izvest pat no eliņa. Lielais ceļojums tika atlikts no dienas uz dienu. Publikas sajūsma saplaka, bet laikraksti sāka apšaubīt šāda lidojuma iespējamību.

It īpaši Cepelīnam uzbruka franču avīzes. Grāfs taču bija iedrošinājies aizskart visu atzīto franču dirižabļu autoritāti un sasniegumus! īstenībā franču izteiktajai kritikai bija cits iemesls: vācu konstruktors dirižabļu būvē bija guvis tādus panākumus, ka vācu dirižabļu zinātniski tehniskais pārākums automātiski

kļuva par politiskā spiediena instrumentu. Ja atgriežamies pie tā laika Francijas sasniegumiem vadāmo gaisakuģu jomā, tad izrādās, ka labākais franču dirižablis "Patrie" 1907. gadā savu garāko lidojumu - 240 kilometrus - veica 6 stundās 45 minūtēs. "Z-4", kā jau zinām, 12 stundās nolidoja 730 kilometrus. Šis rezultāts pierādīja, ka aerostata vadāmības uzdevumu Cepelīns ir atrisinājis labāk nekā franči.

4. augustā pulksten 6 un 45 minūtēs bez brīdinājuma un īpašas sagatavošanās "Z-4"ar 12 pasažieriem pacēlās virs Bodenezera un uzņēma kursu uz rietumiem."Zeppelin-4" lepni un cēli lidoja pāri pilsētām un ciemiem. Pulksten 9 un 32 minūtēs tas jau atradās virs Bāzclcs, 12 un 10 minūtēs veica skaistu loku virs Strasbūras katedrāles, 14 un 45 minūtēs dirižabli jūsmīgi sveica Manheimā. No telegrāfiska ziņojuma Maincas iedzīvotāji jau zināja, ka dirižablis dodas uz viņu pilsētu. Taču virs Maincas "Z-4" parādījās tikai pulksten 23. Pa ceļam salūza dzinējs, un pulksten 16 dirižablis izdarīja avārijas nosēšanos netālu no Openheimas. Tur mehāniķi dzinēju salaboja, un cepelīns turpināja ceļu.

Maincā dirižablis pagriezās mājup. Jau 5. augustā pulksten 1 un 45 minūtēs to atkal redzēja virs Manheimas, pulksten 6 un 20 minūtēs "Z-4" pārlidoja Štutgarti. Sacēlās vējš, un dirižablim nācās ar to pacīnīties. Apmēram pēc stundas dirižablim atkal bija lemta piespiedu nosēšanās, jo atkal nedarbojās dzinējs. Tas notika netālu no Ehterdingenes.

Uz notikuma vietu pa telegrāfu izsauca Daimera rūpnīcas mehāniķus un komandu ar ūdeņraža rezervi.

Cepelīnam palīgā ieradās tuvējā garnizona kareivji. Avārijas vietu ielenca milzīgs ļaužu pūlis. Pulksten 14 pēkšņi uznāca tik spēcīga vēja brāzma, ka pārtrūka visas tauvas, bet "dzelzs enkurs pārlūza uz pusēm".

Kareivji nejaudāja dirižabli noturēt, tūkstošiem cilvēku lielais pūlis metās palīgā, taču kuģis jau brīvi peldēja gaisā. Vējš to aiznesa veselu kilometru tālu. Tad pēkšņi, pūlim par šausmām, no dirižabļa izšāvās liesmas un atskanēja apdullinošs sprādziens. Saņurcītais un salūzušais alumīnija karkass nokrita zemē.

Katastrofa grāfu drausmīgi satrieca. Pēc tik daudziem likteņa sitieniem, pēc tam, kad veiksme galu galā bija uzsmaidījusi un arī pretinieki viņa sasniegumus bija atzinuši, pēc tā visa - šādas beigas…

Visi pūliņi, visas cerības, visa nauda tika iznīcināta vienā mirklī.

Ja kaut kas tāds būtu noticis jau aizvadītajā gadā, tad viss darbs tiktu pārtraukts un pats grāfs pakļauts indīgam izsmieklam. Ļaudis taču tik labi prot pasmieties par svešu bēdu! Taču tagad bija pienākuši citi laiki. Šveices lidojums sabiedrisko domu par nenogurdināmā grāfa darbību bija pilnīgi pārmainījis. Vāciešu paziņojums par "Z-4" bojāeju pārsteidza kā bumbas sprādziens. Katastrofa nāciju saliedēja. "Nekas nav zaudēts, vajadzīga tikai nauda," vācieši savā starpā sprieda. Gan no pilīm, gan būdiņām sāka plūst ziedojumu straume. Jau pirmajā dienā tika savākts miljons un trīssimtviens tūkstotis marku. Pats ķeizars grāfam nodeva 500 tūkstošus marku. Mēneša laikā tauta saziedoja vairāk nekā 6 miljonus. Visa šī nauda bez jebkādiem noteikumiem tika nodota Cepelīnam darbu turpināšanai.

Nu konstruktoru nekas vairs nebiedēja.

Arī reihstāgs deva savu ieguldījumu. Kaut gan reihstāga iepriekš izvirzītie noteikumi formāli nebija izpildīti, tomēr nu bez jebkādiem noteikumiem grāfs saņēma subsīdiju 2,6 miljonu marku apmērā. Vācijas troņmantnieks nodibināja un vadīja Cepelīna darbības atbalsta komiteju.

Kā Cepelīns milzīgo summu izlietoja? Par daļu līdzekļu viņš nodibināja dirižabļu būves sabiedrību "Luftschiffbau Zeppelin GmbH", par otro daļu izveidoja fondu, "lai atbalstītu visus izmēģinājumus un izgudrojumus motorgaiskuģniecības jomā". No "Z-4" alumīnija lūžņiem tika izliets simtiem karošu ar mono- grammām un piemiņas uzrakstiem. Karotes izsūtīja personām, kas bija ziedojušas vislielākās naudas summas. Grāfs Cepelīns bija augsti godprātīgs cilvēks.

Kā tad beidzās grāfa Cepelīna cīņa par savas sistēmas gaisakuģiem? Pārtaisīto "Z-3" nopirka Vācijas valdība, un tas ieguva nosaukumu "ZR-l" - "Valsts gaisakuģis Cepelīns I". Šis dirižablis veicis daudz brīnišķu lidojumu. Vairākkārt ar to lidojis arī princis Heinnhs kopā ar augstdzimušiem titulētiem vāciešiem. 1908. gada novembrī Vācijas ķeizars ar ātrvilcienu devās ciemos pie sava drauga Firstenbergas hercoga. Vilcienu pavadīja "ZR-l", kurā atradās kroņprincis. Esingenē pie Donavas vilciens un dirižablis ieradās precīzi minūti minūtē. Pēc trim dienām Vilhelms apmeklēja Cepelīnu viņa

dirižabļu būvētavā, visu aplūkoja un pasniedza grāfam Melnā Ērgļa ordeni. 1909. gada 29. maijā "ZR-l" 38 stundās nolidoja 1100 kilometru. Vadāmās gais- kuģniecības jomā Vācija kļuva par likumdevēju.

Reihstāgs pieņēma īpašu lēmumu, ar kuru tika aizliegts pārdot ārzemēm Cepelīna sistēmas dirižabļus.

Grāfa vadītā gaisakuģu būvniecība rosīgi attīstījās. 1909. gada 9. martā būvētavu atstāja "Z-//". Šis dirižablis jau spēja pārvadāt 26 pasažierus (tiesa, tas bija militārais gaisakuģis). Tā paša gada augustā bija gatavs "Z-IIT. Ar šo dirižabli Cepelīns beidzot aizlidoja uz Berlīni. Viņu sagaidīja pats ķeizars un simttūkstoš skatītāju. 1910. gada vasarā parādījās pirmais pasažieru cepelīns - "Deutschland". Un kaut arī pirmajā braucienā šis gaisakuģis cieta avāriju, vēlāk ar to tika pārvadāts daudz pasažieru.

Nebija neviena, kas varētu līdzināties grāfam Cepelīnam. Francijā inženieris Spīss uz valsts rēķina mēģināja uzbūvēt līdzīgus cietās sistēmas dirižabļus, taču viņam nekas neizdevās. Arī japāņu mēģinājums uzbūvēt līdzīgu gaisakuģi beidzās neveiksmīgi. Anglijā pēc kapteiņa Sītera rasējumiem tika uzbūvēts Cepelīnam līdzīgs dirižablis. Tas ieguva nosaukumu "Navy F. Tomēr gaisakuģa mūžs nebija veiksmīgs.

Un tad sākās karš. Sarunā ar zviedru laikraksta "Aftonbladet" korespondentu grāfs Cepelīns 1915. gada beigās izteicās: "Ar dziļu gandarījumu, it īpaši pēc tam, kad manis izgudrotos dirižabļus vairākkārt laipni novērtējis imperators Vilhelms, es varu teikt, ka cepelīni šajā karā ir mērķi sasnieguši… Vācijas kaujas līdzekļu skaidri redzamo varenību, kas izpaudās cepelīnu uzlidojumos ienaidnieku galvaspilsētām, es lieku pirmajā vietā. Taču blakus tam mūsu gaisakuģi pretiniekam sagādā milzīgus materiālos zaudējumus, kaut gan, par nožēlu, no cepelīnu nestajām nāves bumbām cieš ne tikai ienaidnieka karaspēks, bet arī civilie pilsoņi. Ko darīt! Pēc franču parunas: "A la guerre comme d la guerre."[1] Pagaidiet vien, drīz no mūsu cepelīniem nodrebēs ne tikai rietumi, bet arī… austrumi." Grāfs Cepelīns sarunu nobeidza mīklaini.

Jā, karš, slava un neskaitāmie palīgi nenogurdināmo grāfu bija samaitājuši. Ātri viņš bija aizmirsis krievu tirgoņus, kas uz Misisipi izglāba viņu no briesmīgas nāves. Un arī Austrumus, t.i., Krieviju, viņa cepelīni nesavaldzināja. Nonāca pat tik tālu, ka politikā sāka iejaukties grāfa radinieki. Tā grāfiene Dāgecfelda tajā pašā 1915. gadā "National Tidende" žurnālistam izteicās, ka vācu gaisakuģu pagaidu bezdarbība izskaidrojama ar to, ka gaisa spēki tiekot pārkārtoti un atsākšot darbību tikai oktobrī vienlaikus ar vācu floti. Tajā pašā sarunā grāfiene ieteica ASV neiestāties karā, jo "Vācijai patlaban ir 22 lielas zemūdenes, kas viegli spēj pārpeldēt Atlantijas okeānu un, bloķējot Ņujorku, pārraut Amerikas un Eiropas attiecības".

Par zemūdenēm nezinu, taču pēc tam, kad vētra bija sadragājusi "LZ-38" un angļu lidotājs Vornfords 1915. gadā iznīcinājis "Z-/F", vācieši patiesi kādu laiku pārtrauca uzlidojumus Anglijai. Frīdrihshāfenē tika izveidota īpaša komisija, kurai vajadzēja izstrādāt pasākumus cepelīnu pilnveidošanai. Bija nolemts palielināt celtspēju, bumbu kravas lielumu, dirižabļa darbības rādiusu un ātrumu. Bez tam dirižablī palielināja ložmetēju un automātisko lielgabalu skaitu, ierīkoja īpašas novērošanas platformas, kā arī izveidoja efektīvāku dirižabļa vadības sistēmu; lai degbumbas varētu labāk izslidināt, bumbas apvalkam augšgalā izveidoja nosmailinātu formu un ievērojami palielināja gāzes sekciju skaitu, līdz ar to dirižablis spēja labāk izvairīties no artilērijas ugunīm.

Taču atgriezīsimies pie mūsu grāfa. Viņš reizēm pirmajā lidojumā pavadīja no būvētavas iznākušu dirižabli. Gadu nasta lika sevi manīt. Arī lielais zaudēto cepelīnu skaits un vāciešu neveiksmes frontē grāva Ferdinanda fon Cepelīna veselību. Viņš aizbrauca uz Karlotenburgu, kur 1917. gada 8. martā nomira.

Kaut gan 1917. gada beigās Vācija atteicās no cepelīnu būves un gandrīz pārtrauca to izmantošanu kaujas apstākļos, cepelīns arī mūsdienās ir viens no vāciešu nacionālajiem simboliem. Vei- māras republikas laikā Vācijā uzstādīja pieminekli: uz postamenta bija novietots cepelīna dzinējs kā vācu radošās domas vainagojums. Pieminekli iežogoja daudzas važas, kas simbolizēja Versaļas līguma smagos noteikumus. Uzraksts aicināja: "Vācija, mosties!"

P.S.

Kāds no nenogurdināmā grāfa mazdēliem apņēmās likt ģimenes uzņēmumam atdzimt. Viņa vadībā tika izstrādāta programma mūsdienu cepelīnu būvei. Programmas ekspertīzi veica prezidenta Reigana aviācijas padomnieks un deva pozitīvu vērtējumu. Gaisā jau lidoja jaunā, jāteic- kārtējā cepelīna modelis, jo tam bija dots numurs "LZ-133". "LZ-l", kā atceraties, vectēvs uzbūvēja jau 1909. gadā.

Ļevs Vjatkins Franča Lepiha gaisakuģis imperators pieŅem lĒmumu Sergeja Ļvova (1742-1812) - Suvorova infantērijas ģenerāļa - ziņojumu ietekmēts (Ļvovs kopā ar franču fiziķi Andrē Žaku Garnerēnu kā pirmais Krievijā 1803. gada 18. jūlijā bija veicis sekmīgu lidojumu gaisa balonā virs Kronštates un Pēterburgas apkaimē), imperators Aleksandrs I pakļāvās gaiskuģošanas pievilcības spēkam, viņā iekvēlojās ideja uzbūvēt gaisa flotili, kas varētu sadarboties ar armiju. Šīs ierosmes rašanos sekmēja Krievijas sūtņa Francijā kņaza Barjatinska rclācijas; sūtnis savā laikā uz Krieviju bija ziņojis par brāļu Mongolfjē gaisa balonu lidojumiem: "Varbūt nonāks tik tālu, ka šīs mašīnas varēs vadīt kā kuģus ūdenī, daudzas lietas pasaulē izvērtīsies gluži citādi, bet par visu vairāk politiskās un komerclietas un nebūs tādu cietokšņu, kurus nevarēs ieņemt, ja tos apdraudēs ar gaisa mašīnām, no kurām tiks izgāzta uguns, ko apdzēst nebūs iespējams."

Turklāt karavīri labi zināja par zinātnieka Žana Kutela (1748- 1835) "aerostatjeru skolu" Medonā, kur apmācīja gaisa novērotājus un gaiskuģniecības speciālistus, kas vienpadsmit gadus no gaisa balonu groziem gādāja Napoleonam uzvaras. *Tāpēc 37 gadus vecā mehāniķa Franča Lepiha piedāvājums par iespējām uzbūvēt vadāmus gaisa balonus imperatoram Aleksandram nāca pašā laikā (drīz sākās karš ar Napoleonu).

Arhīvā saglabājusies A. Alopeusa, Krievijas sūtņa Štutgartes galmā, vēstule, kas datēta 1812. gada 22. martā un kā sevišķi svarīga sūtīta ar īpašu kurjeru. Sūtnis ziņo, ka viņš ir pieņēmis vācu muzikantu un mehāniķi Lepihu, kurš noņemas arī ar izgudrošanu, un piedāvājis interesantu projektu. "Nupat ir izdarīts tik svarīgs atklājums," rakstīja Alopeuss, "ka tas noteikti nesīs labumu tam, kurš pirmais šo atklājumu izmantos. Man tas ir uzticēts, jo stingri piekodinot, ka es par to ziņošu tieši Jūsu Ķeizariskajai Augstībai bez trešo personu starpniecības… Šī atklājuma būtība slēpjas aerostatiska balona vadāmībā, gaisa balona konstrukcijā, un šis balons varēs uzņemt vajadzīgo cilvēku skaitu un lādiņus, lai uzspridzinātu visus cietokšņus, apturētu un iznīcinātu milzīgas armijas."

Alopeusa slepenā relācija pamudināja Krievijas imperatoru izšķirties par vadāmas gaisakuģu flotiles radīšanu un sākt slepenus pasākumus, lai sagatavotos Napoleona milzīgās armijas iznīcināšanai ar gaisakuģu palīdzību.

Tik drosmīgs un kategorisks uzdevums tika izvirzīts pirmo reizi gan karu, gan tehnikas vēsturē.

Alopeusa relācija, projekta ekspertīze, ko veica matemātiķis Bonenbergs, kā arī, visbeidzot, darbojošais mehāniskā aira modelis (ar šī aira palīdzību gaisa kuģim bija jākustas "vajadzīgajā direkcijā") - tas viss izskatījās pilnīgi pārliecinoši. Un jaunais imperators izlēma: "Lai notiek!"

Gaisa baloni paši par sevi Aleksandram nekāds brīnums nebija. Viņš pārzināja to uzbūvi, bija bijis klāt to palaišanā un neslēpa savu ieinteresētību gaiskuģniecībā, ar militārpersonām apspriežoties par iespējām izmantot piesietus gaisa balonus kauju darbības novērošanā. Aleksandrs zināja arī to, ka vēl nevienam nav izdevies gaisa balonus padarīt vadāmus, kaut gan tas daudzreiz mēģināts. Tāpēc ātrā reakcija uz piedāvājumu ir pilnīgi saprotama - Aleksandrs aptvēra, cik liela nozīme būtu jaunā ieroča izmantošanai gaidāmajā karā.

Alopeuss drīz vien saņēma kanclera grāfa Rumjanceva vēstuli, kas datēta ar 1812. gada 12. aprīli.

Vēstulē teikts: "Imperators Aleksandrs ir visai apmierināts, ka Jūs esat bijis īpaši neatlaidīgs, interesēdamies par jauno izgudrojumu, kas solās 2-116 33 būt ar svarīgām sekām un kalpot Viņa Augstības labā. Lai dotu

Jums iespēju īstenot savu priekšlikumu un nekavējoties atsūtīt uz Krieviju gan Lepihu kā mehāniķi, gan viņa strādniekus, kuri ir strādājuši balona būvdarbos, kas jau ir pusgatavs, imperators ir piekritis visiem Jūsu priekšlikumiem un pilnīgi paļaujas uz Jūsu uzcītību viņa dienestā."

Imperators šajā laikā atradās pie krievu armijas Viļņā, kur dzīvoja saspringtā trauksmē, gaidīdams kara pieteikumu. Pie Krievijas impērijas robežas Napoleons savilka milzīgu armiju.

1. maijā Lepihs bija nogādāts Viļņā pie Aleksandra I. Privātā sarunā mehāniķis teica, ka steigā bēdzis no Štutgartes, jo par viņu interesējoties Bonaparta spiegi, un viņam tik tikko esot izdevies slēpt pēdas.

Lepihs apliecināja, ka it visur sastapis karaspēku, kas virzoties uz Krievijas robežas pusi. Sarunas nobeigumā mehāniķis atzinās, ka neieredz Bonapartu un sapņo par neatkarīgas Vācijas atdzimšanu.

Krievijas imperators Aleksandrs I uz Lepihu atstāja ļoti dziļu iespaidu: valdnieks brīvi runāja vāciski, viņam piemita izcili ass prāts un liela pievilcība, viņš bija pieklājīgs un arī iecietīgs pret cilvēciskām vājībām. Te, Viļņā, atgadījās arī neliels incidents, kam vēlāk bija liela nozīme un kas ir fiksēts Arakčejeva memuāros. Kad Aleksandrs noliecies pār "lidojošā kuģa" rasējumiem, Arakčejevs, pāri imperatora epoletēm zīmējumiem tikai acis uzmetot, skaļi un skaidri savā sēcošajā balsī novilcis: "Šis daikts, valdnieka tētiņ, nekad nelidos!" Aleksandrs aizsvilies kā jauneklis un pateicis tā, ka viņu sadzirdējuši visi klātesošie: "Vācies prom, muļķi!"

Arakčejevs sakniebis lūpas un sadrūmis atgājis malā, izraisīdams ģenerāļu kungos smīnu.

Iepazinies ar "lidojošā kuģa" rasējumiem un noklausījies Lepiha izsmeļošu ziņojumu, Aleksandrs ierosināja, lai Lepihs steidzīgi brauc uz Maskavu un sāk sava vadāmā aerostata būvi.

Imperatora īpaša prasība bija, lai visi paredzētie pasākumi uz visstingrāko paliktu noslēpums.

Pilnīgā slepenībā Lepihs ieradās Maskavā. Imperators dzīvi interesējās par darbu gaitu un panākumiem "lidojošā kuģa" būvē, par ko liecina viņa sarakste ar Maskavas gubernatoru N. Obreskovu un virspavēlnieku Maskavā F: Rostopčinu, kam bija uzdots šos darbus organizēt. Pēc Aleksandra norādījuma Obreskovs sameklēja vietu aerostata būvniecībai un strādnieku izvietošanai. Šī vieta bija Repņina Piemaskavas vasarnīca, kas daļēji saglabājusies vēl mūsdienās.

Kādā vēstulē imperatoram, kas datēta ar 1812. gada 30. jūniju, Rostopčins ziņo: "Esmu ar Lepihu sadraudzējies, un mašīna man kļuvusi dārga - gluži kā bērns. Lepihs man piedāvā kāpt tajā un doties kopā ar viņu lidojumā, bet es to nespēju izdarīt bez Jūsu atļaujas. Bet iemesls tam būtu brīnišķīgs: Jūsu slava un Eiropas izglābšana!"

ATSKATOTIES VĒSTURĒ Repņina vasarnīcā kūsāja darbs. Simt piecdesmit namdaru un kalēju, kā arī šuvēju pūlējās, lai varētu uzbūvēt brīnumaino lidojošo aparātu. Rostopčins Aleksandram apgalvoja, ka gaisakuģa būvdarbus izdodas turēt pilnīgā slepenībā. Cik slikti viņš pazina maskaviešus!

Jau de Stāla kundze, neilgi pirms tam apmeklēdama Krieviju, bija ievērojusi: "Krievijā viss ir slepens, bet nekas nav noslēpums!"

Maskavas universitātes profesors Šneiders, kas 1812. gadā bija students, sniedzis vēsturei lielu pakalpojumu, darīdams mums zināmus ārkārtīgi svarīgus sīkumus un detaļas, kas attiecas uz pasaulē pirmā pilna izmēra "dirižabļa" būvniecību. Viņš savām acīm redzējis gatavu četrdesmitvietīgu zeltītu gondollaivu ar resoriem, kurā zaldāti trenējušies airēšanā. Lepihs bija apbrīnojami 2* 35 atjautīgs inženieris. Viņš vispirms pilnīgi pabeidza "laivas" montāžu, pēc tam to iekāra kronšteinos, noteica svaru un tad sāka piegriezt "lidojošā kuģa" apvalku, līdz ar to matemātiskie aprēķini kļuva daudz vienkāršāki, lai varētu noteikt aerostata pilno apjomu.

Lūk, ko profesors Šneiders stāsta nākamajām paaudzēm!

"Tajā laikā es, būdams students, dzīvoju pie vadmalas tirgoņa Dankvarta viņa maizē. Kādudien, jūlija mēnesī, es redzēju, kā veikalā ienāca divi vīrieši, viens liela auguma, diezgan izskatīgs, gaišiem, nedaudz rūsganiem matiem, ģērbies civiluzvalkā, taču ar karavīra stāju; otrs bija zema auguma, ducīgs un drusku tāds kā lempīgs. Pirmais, veikalā ienācis, uzrunāja Dankvartu: "Stādu jums priekšā savu draugu doktoru Šmitu. Mēs Austrijā nolaupījām 40 strādnieku, un mums viņi jāapģērbj. Vai jums ir laba pelēka vadmala?"

Dīvainais paziņojums pamodināja manu ziņkāri, un pie pusdienu galda es saimniekam vaicāju: "Kas bija tas izskatīgais pircējs?"

"Tas bija kapteinis Feihners," Dankvarts man atbildēja, piebilzdams, ka no iegādātās vadmalas pašūtie apģērbi viņam jānogādājot uz Repņina vasarnīcu.

Būdams 18 gadu vecs jauneklis, es ar šo atbildi apmierinājos un notikumu vēlāk aizmirsu. Bet tad Maskavā ieradās imperators. 15. jūlijā, muižniecības un tirgoņu sapulces dienā Slobodas pilī, pulksten vienos pēc latīņu valodas nodarbībām kādā no namiem es, atgriezdamies mājās, izgāju uz Ordinkas, kas bija pilna ļaužu, un tālumā ieraudzīju tuvojamies kalešu: tur brauca imperators. Es pagājos tuvāk ielas vidum, lai varētu ķeizaru labāk redzēt. Kad kaleša brauca man garām, es ieraudzīju, ka blakus ķeizaram sēž vīrietis melnā frakā ar zvaigzni; es pazinu baronu Šteinu… Steigšus atgriezos tajā namā, kur pasniedzu stundas; no balkona ar tālskati vērojām, kā valdnieka kaleša izbrauc cauri Kalugas vārtiem un dodas Repņina vasarnīcas virzienā. Tad nu es atcerējos Feihnera un Šmita ierašanos pie mana saimnieka viņa veikalā un nodomāju: ja pats valdnieks ir atbraucis uz Repņina vasarnīcu, tad tur katrā ziņā notiek kaut kas ļoti svarīgs.

Atgriezies mājās, par redzēto pie pusdienu galda pastāstīju saimniekam. Arī to, ka tik tuvu biju redzējis pašu imperatoru. Dankvarts teica: 'Es ar viņu gandrīz vai saskrējos aci pret aci." Brīdī, kad Repņina vasarnīcā ieradies imperators kopā ar baronu Šteinu, tur bijis arī Dankvarts. Aizsākās saruna, kas pamodināja manu ziņkāri, un es Dankvartu lūdzu, lai viņš paņem mani līdzi, kad nākamo reizi brauks uz Repņina vasarnīcu. "Tas nav iespējams," par atbildi teica mans saimnieks, "tur iekšā laiž tikai ar biļeti, bet man ir tikai viena-biļete - personiski man." - "Nu bet ņemiet mani līdzi kā savu mācekli!" - " Jā, tā gan varētu," Dankvarts atbildēja.

Un patiesi - pēc dažām dienām kopā ar Dankvartu devāmies uz Repņina vasarnīcu. Vasarnīcu apsargāja sardze, un mēs izbraucām caur vairākiem posteņiem, pirms nokļuvām galā. Mūs izlaida, kad Dankvarts uzrādīja savu biļeti.

Vasarnīcā svinēja svētkus. Darbi bija pārtraukti, un Lepihs kopā ar saviem darbiniekiem atradās dārzā un vingrinājās mērķī šaušanā. Dankvartu pasauca turp, bet es iegāju mājā, kur skaistās zāles bija pārvērstas par darbnīcām un uz greznā parketa mētājās dažādi materiāli un instrumenti. Logu priekšā pagalmā karājās apzeltīta gondolā un kaut kādi lieli spārni.

Kamēr mans saimnieks uzturējās dārzā, bet es aplūkoju priekšmetus, kas atradās telpā, pie manis pienāca žirgts, nedaudz bakurētains kungs un smaidīdams teica: "Jūs esat pārāk ziņkārīgs, jaunais cilvēk!"

Es atbildēju, ka atbraucu kopā ar Dankvartu un esmu viņa strādnieks.

"Strādnieks?" viņš pārjautāja. "Bet kas tad katru dienu pastaigājas pa Ordinku kopā ar Gribojedoviem un Paņiniem? Vai jūs esat no universitātes?"

Es nosarku un tik ļoti samulsu, ka, šķiet, neattapos, ko atbildēt. Mana jaunība un apmulsums uz sarunu biedru laikam atstāja labu iespaidu - viņš smaidot teica, ka mani nenodošot. "Tikai nevienam ne pusvārda nesakiet, ka esat te bijis un ko redzējis."

Tas bija doktors Šcfers, kas man pastāstīja, ka te tiekot būvēts "gaisa balons, ko varēšot ar spārniem stūrēt uz priekšu, kur vien gribēsies. Balons pacelšot kastes ar sprāgstošām bumbām, bet tās no augšas nometīšot uz ienaidnieka armiju un iedzīšot to šausmās…"

Diemžēl "lidojošā kuģa" rasējumi līdz šim laikam nav atrasti, jr saglabājies vienīgi pēc daudzām grāmatām zināmais attēls. Šis attēls - skaidrs, ka slepenības dēļ, - ir ļoti shematisks un vienkāršots, līdz

1917. gadam tas glabājās imperatora personiskās kancelejas arhīvā. Attēls pirmo reizi tika publicēts 1891. gadā krājumā "Kara ministrijas simtgadei veltīti vēsturiski materiāli". Acīmredzot detalizētākos zīmējumus Lepihs tika aizvedis vai nu uz Štutgarti, vai Virtembergu.

Un tomēr es mēģināju tos sameklēt Maskavas un Ļeņingradas arhīvos. Pirmajos trīs gados diez ko jaunu neuzzināju, taču šo to "uzraku". Tā, piemēram, vērīgi iepazīstoties ar Lepiha, Rostopčina un imperatora Aleksandra saraksti, noskaidrojās, ka bez "lidojošā kuģa" Lepihs uzbūvējis un izmēģinājis divus vai trīs krietni vien mazākus aerostatus, kas varētu pacelt 3-5 cilvēku ekipāžu. Sarakstē šie aerostati minēti ar nosaukumu "machine en petit" (maza izmēra mašīnas). Tās pat tika praktiski izmantotas, un par upuri krita aitu bars (uz tām tika uzmestas fugasu bumbas), par ko daudz runāja Maskavā.

Tas viss norādīja, ka kaut kur ir jābūt detaļu konstrukciju rasējumiem. Es sastādīju to personu sarakstu, kuri kaut kādā veidā ar noslēpumu bijuši saistīti. Man paveicās - drīz vien Ļeņina bibliotēkā atradu A. Apraksina grāmatu (autors bija savā laikā slavenā kavalērijas ģenerāļa Stepana Apraksina dēls, pats ģenerālis bija F. Rostopčina draugs, un Maskavā viņš bija iemīļots un iecienīts savas viesmīlības dēļ). Grāmata izdota 1884. gadā ar nosaukumu "Gaiskuģošana un tās pielietošana piesieto un nepiesieto aerostatu pārvietošanā vēlamos virzienos". Autors gaiskuģniecībā bija lietpratējs, viņš bija arī bibliofils, viņam piederēja plaša, no tēva ģenerāļa mantojumā saņemta bibliotēka, un viņš, grāmatu sarakstot, noteikti bija izmantojis jau gatavus materiālus, rasējumus un Krievijā dažādos gados veiktu izmēģinājumu rezultātus.

Uzmanību pievērš apraksti un zīmējumi, kas attiecas uz vadāmo aerostatu problēmu, un to vidū "mazās mašīnas", izlūkošanas gaisa baloni, kam vēlāk pievērsās Lepihs. īpaši interesanti ir zīmējumi, kas attēlo airus ar vārstiem, jo palīdz iztēloties svarīgas detaļas, izdarīt matemātiskus aprēķinus un par inženiera Lepiha lidaparātu veido ticamāku priekšstatu.

Pēc attēla, kas saglabājies, redzams, ka šim aparātam bijusi zivs forma. Pēc orientējošiem aprēķiniem čaulas apjoms sastādīja 1000 m3 , garums - 57 m, maksimālais diametrs -16 m, pagarinājums -3 m. Čaulu saturēja tīkls un stingra stīpa, kas to apjoza pa perimetru. Ar koka balstu palīdzību pie čaulas piestiprināta gondollaiva, kuras izmērs 30 * 60 pēdas (9,9 x 19,8 m), ar stingru ķīli un 14 brangām.

Lidaparātam bija vadāms stabilizators.

Kuģa ekipāža bija aprēķināta 40 cilvēku liela. Šajā skaitā ietilpa komanda, kas iedarbināja visu kinemātiku un nodrošināja pakāpenisku ātruma palielināšanos līdz 30-40 km/st.

Laivas vidū tika izvietoti pulvera fugasi. Tur atradās lūka fugasu nomešanai uz mērķiem. Spriežot pēc dokumentiem, bijis izlemts kuģi apgādāt ar raķetēm, kas jau bijušas Krievijas armijas apbruņojumā.

1807. gada parauga raķešu raksturlielumi: svars - 32-48 mārciņas (13-20 kg), kalibrs - 12-20 cm, kopējais garums -2 m, šāviena attālums - 2700 m. Šaušana notika no balsta īsas caurules veidā ar kvadrātisku šķēlumu un leņķmēru.

Kaujas raķetes gaisakuģī nebija nekas ārkārtējs. Tajā laikā raķešu artilērija ietilpa daudzu valstu armiju sastāvā. Šīs valstis bija Anglija, Prūsija, Polija, Krievija, Holande, Šveice, Grieķija, Sardīnija, Francija, Spānija, Austrija, Itālija un Sicīlija. Raķetes spēja nest 60 kg bumbu. Atgādināsim, ka uz ielenkto Kopenhāgenu 1807. gadā tika izšauts 34 tūkstoši raķešu.

Kuģa konstrukcijā uzmanību piesaista diezgan masīvie balsti. Tā nav nejaušība. Ekipāžai kustinot atsperes uz priekšu un atpakaļ, vārstu kopējais laukums ļautu attīstīt līdz 11,8 kW lielu jaudu. Pie tam kustība notika rāvieniem un tik spēcīgiem, ka atsperes izmēģinājumos lūza, bet jaunu izgatavošanai bija nepieciešams labs tērauds. Protams, ka tas radīja garenspēkus attiecībā pret laivu un stīpu, kas saturēja tīklu. Gatavo aparātu montējot, radās arī citas grūtības.

Ir svarīgi saprast, ka "lidojošais kuģis" bija apgādāts nevis ar spārniem, kā domāja agrāk, bet gan ar atsperēm un vārstiem, kas atradās gandrīz vertikāli, un kuģis līdz ar to nebija nemaz tik bezpalīdzīgs.

Turklāt "lidojošajam kuģim" nebija pagrieziena stūres. Acīmredzot pēc konstruktora ieceres pagriezieni bija jāizdara, manipulējot ar atsperēm, kā jūrnieki to dara ar airiem.

Gaiskuģniecības vēsturei veltītajās monogrāfijās atrodams prāvs-skaits attēlu, kuros var aplūkot aerostatu projektus, kas nekad nav īstenoti neapšaubāmi kļūmīgas konstrukcijas dēļ, jo tā ir bijusi pretrunā ar fizikas un aerodinamikas likumiem. Šiem attēliem ir pievienoti sīki apraksti. Es te domāju Masē, Karras, Menjē, Teta- Vesī, Skota, Žilī, Ženē, Leno, Petēna, Sansona u.c. pusfantastiskos projektus. Taču šie nedzīvi dzimušie projekti dzīvo grāmatās un pat kalendāros.

Turpretī "lidojošais kuģis" tika uzbūvēts pilnībā un, kā vēstulē imperatoram apgalvojis tā radītājs, pat divas reizes pacēlies gaisā, taču tāpēc, ka salūzušas atsperes un ūdeņradis bijis sliktas kvalitātes, kuģis nav spējis pacelt "airētājus" pilnā sastāvā, kā dēļ kuģi nav bijis iespējams nogādāt feldmaršalam M. Kutuzovam. Iespējams, ka šī paša iemesla dēļ Lepihs nav spējis veikt arī divus citus lidojumus: no Oranienbaumas uz Pēterburgu, bet pēc tam uz Varšavu.

Kāpēc vēsturnieki nav pievērsuši uzmanību tik nozīmīgiem faktiem? Iemesli ir vairāki. Pirmais nozuduši lidaparāta detalizētie rasējumi. Otrais - nav notikusi pamatīga esošo dokumentu zinātniska analīze.

Tostarp imperators un citi, kam "lidojošā kuģa" būvniecība nebija noslēpums, nepacietīgi gaidīja pirmo lidojumu.

Aleksandrs - Rostopčinam Sankt-Pēterburga, 1812.g. 8. augusts "Tiklīdz Lepihs būs sagatavojies, no uzticamiem un apķērīgiem cilvēkiem sastādiet laivas ekipāžu un ar kurjeru nosūtiet ziņu ģenerālim Kutuzovam, lai viņu brīdinātu. Es viņam par šo pasākumu jau esmu ziņojis. Taču lūdzu Jūs ieteikt Lepiham būt ļoti uzmanīgam, kad viņš pacelsies pirmo reizi, lai nekļūdās un nenonāk ienaidnieka rokās.

Nepieciešams, lai viņš savu rīcību saskaņo ar virspavēlnieka rīcību; tāpēc, iekams viņš kaut ko uzsāk, ir nepieciešams, lai viņš nolaistos galvenajā mītnē un visu pārrunātu ar virspavēlnieku. Tāpat viņam pasakiet, lai ir piesardzīgs, nolaižoties zemē, lai paceļ un nostiprina savu balonu ar virvēm, lai to nevarētu ielenkt un pētīt ziņkārīgie armijnieki, kuru vidū var būt arī kāds ienaidnieka spiegs."

Kutuzovam tika darīts zināms, ka Lepihs darbus drīz pabeigs, un ģenerālis izrādīja lielu ieinteresētību. Četras dienas pirms Borodinas kaujas viņš nosūtīja uz Maskavu vēstuli.

Kutuzovs - Rostopčinam 1812.g. 22. augusts "Valdnieks imperators man stāstīja par aerostatu, kas tiekot slepeni būvēts Maskavas tuvumā. Vai to varēs izmantot - lūdzu man pateikt, un kā tas būtu ērtāk izdarāms. Ceru uzsākt batāliju pašreizējā pozīcijā, ja nu vienīgi ienaidnieks gribēs mani apiet, tad gan man vajadzēs atkāpties, lai liktu viņam šķēršļus ceļā uz Maskavu."

Tajā pašā dienā, 22. augustā, uz māju sienām un apaļajiem reklāmu stabiem Maskavas ielās parādījās Rostopčina "afišas", pie kurām pulcējās ļaudis. Kāds, kurš prata lasīt, skaļi un izteiksmīgi lasīja tekstu, pārējie saspringti klausījās.

"Man valdnieks ir uzdevis," bija teikts "afišā", "uzbūvēt lielu balonu, ar kuru var 50 cilvēki lidot, kur vien tiem iegribas, pa vējam un pret vēju: bet, kas tur iznāks, to jūs uzzināsiet un varēsiet priecāties!

Ja laiks būs labs, tad rīt vai parīt pie manis būs mazais balons izmēģināšanai. Es jums to paziņoju, lai jūs, balonu ieraudzījuši, nenodomātu, ka tas no sātana; balons uztaisīts, lai sātanam kaitētu un tas dabūtu galu…"

Kaut gan bija jūtams vispārējs satraukums, jauno ziņu maskavieši apsprieda ar interesi un pat dedzīgi. Notikumu aculiecinieki un vēsturnieki atzīmē, ka tajā laikā esot pārtraukti visi strīdi, pierimusi neapmierinātība. "Ļaudis vienojušies drosmīgo brālībā. Šis ātri skrejošais laiks, šis drausmais un reizē svētlaimes pilnais laiks… Kas šo laiku pieredzējis, tas līdz kapa malai to neaizmirsīs!"

Tā tika oficiāli paziņots par "lidojošo kuģi", kura radītājs inženieris Lepihs sapņoja ar sava izgudrojuma palīdzību sagraut Napoleonu un pavērt cilvēcei jaunu laikmetu. Maskavieši ar nepacietību

lūkojās debesīs, pūlēdamies sniegbaltajos mākoņos ieraudzīt brīnumu, gandrīz vai pasaku kuģi. Taču notikumi pavērsās gluži citādi…

KLUPŠANAS AKMENS Pa to laiku Napoleons turpināja virzīties aizvien dziļāk Krievzemē. Satraukts un neizpratnes pilns viņš vēroja dīvaini tukšās pilsētas un sādžas, nespēdams beigt brīnīties par to, ka zemnieki savākuši lopus, šo to no iedzīves un pametuši mājas, aiziedami reizē ar krievu atkāpjošos armiju. Maršals Neijs apgalvoja, ka krievu sievietes nereti esot bruņotas un franču zaldāti no viņām baidoties. Tas viss Napoleonu saniknoja.

Uz katra soļa iekarotājs apbrīnoja krievu tautas vienotību, kādu viņš Eiropā savas kampaņas laikā nebija pieredzējis…

Tostarp trauksme Maskavā ar katru dienu auga augumā. Jau bija pienācis augusts, un Lepihs steidzās.

"Lidojošā kuģa" čaula jau bija gatava, šuves nošūtas stingri, bet pats audums piesūcināts ar laku, kuras sastāvu bija radījis Maskavas ķīmiķis Šēfers. Viņa vadībā augusta pirmajās dienās sākās "lidojošā kuģa" čaulas piepildīšana ar ūdeņradi. Izrādījās, ka šis darbs ir sarežģīts. Milzīgā, no tafta auduma veidotā čaula piepildījās ārkārtīgi lēnām."

Profesora I. Šneidera stāstījums liecina, ka "lidojošā kuģa" būvdarbi ir bijuši labi pārdomāti: gondollaiva bija iekarināta pils logu priekšā, čaula tikusi sašūta uz zāles parketa, pēc tam izkārta uz stabiem tieši virs laivas un tur arī tikusi piepildīta ar ūdeņradi. Un pirmais lidojums sācies no pils jumta.

Milzīgs skaits mucu ar sērskābi un dzelzs skaidām bija sarindotas visapkārt Repņina vasarnīcai, un šajās mucās nepārtraukti noritēja ķīmiska reakcija.

Dienu un nakti darbinieki nepagurdami novēroja, kā pa audekla piedurknēm gāzes ieplūst "aerostata ķermenī" un tas pamazām sāk iegūt "zivs" formu, bet vējš tālu aiznesa ūdeņraža smaku.

Vairākas reizes pērkona negaisa lietus gāzes gandrīz vai iznīcināja visu Lepiha darbu. Čaula samirka, korpusā iekļuva daudz ūdens… Lepihs lielā satraukumā konstatēja, ka iegūtās gāzes kvalitāte ir samazinājusies. Ļaudis pūlējās pēdējiem spēkiem, glābdami ko varēdami no ūdens plūdiem, kas no debesīm gāzās kā ar spaiņiem.

Visvairāk nervozēja Rostopčins. Notikumu pavērsiens kļuva draudīgs. Un viņš sāka apsvērt - ja neizdosies Maskavu aizstāvēt, tad seno galvaspilsētu nāksies atdot visaprijošām uguns liesmām.

Napoleons pārāk vēlu saprata, kādā ugunīgā peļu slazdā viņš ir iekļuvis.

Rostopčins - Bagrationam 1812. g. 12. augusts "Ar dziļām skumjām uzzināju par Smoļenskas zaudējumu. Šejienes zemessardze ir gatavībā, un rīt 6 tūkstoši būs ierindā, bet pārējie pulcēsies pie Vērējas upes un Možaiskas. Ieroču, pulvera un svina ir milzums, lielgabalu ir 145, patronu - 4 980 000."

Beidzot inženiera Lepiha "lidojošais kuģis" noenkurots viegli šūpojās garās un izturīgās tauvās, kuras bija piestiprinātas pie laivas deguna un pakaļgala un kuras turēja zaldāti no speciālas komandas.

Kuģis bija gatavs lidojumam. Un jāatzīst, ka uz aculieciniekiem tas atstāja satriecošu iespaidu. Pilnībā paņemt 40 cilvēku ekipāžu, kā bija paredzēts, un vēl arī fugasus un raķetes "lidojošais kuģis" nespēja.

Tāpēc aprobežojās ar minimālu cilvēku skaitu, kā arī ierobežotu fugasu un raķešu daudzumu.

Labvēlīgos apstākļos, ja vien problēmas neradītu milzīgās atsperes, Lepihs droši vien būtu devis komandu "atdot galus" un virzīties uz krievu armijas pusi.

KAS NODEDZINĀJA MASKAVU? Barklajs de Tolli cītīgi sekoja tam, kādā kārtībā krievu armija atkāpjas. Veselas 18 stundas viņš nenokāpa no zirga muguras. Viņa adjutanti bija nosūtīti uz dažādām Maskavas vietām un pārceltuvēm, un, ja kaut kur izveidojās sastrēgums, tad par to tika ziņots.

Tā arī nepaguvis izdarīt "lidojošā kuģa" izmēģinājuma pacelšanos gaisā un remontu, Lepihs bija spiests ar tik lielām grūtībām iegūto ūdeņradi izlaist no čaulas un ar 136 pajūgiem visu savu saimniecību nogādāt uz Pēterburgas pievārti. Lepihs nonāca pilnīgā Arakčcjeva rīcībā, jo tieši Arakčejeva pārziņā bija Krievijas apgāde. Saņēmis no Aleksandra pavēli par "erostata" evakuāciju, Arakčejevs arī šajā jautājumā apliecināja savu neiedomājami lielo akurātumu. Pajūgu nepietika pat ievainotajiem, un bija galīgi nesaprotams, kur viņš šos pajūgus tik lielā daudzumā ņēma.

Napoleons iegāja Maskavā otrdien, 3. septembrī, no Dorogomilovas priekšpilsētas puses. Viņa "Diženā armija" pēc Borodinas kaujas bija šādā sastāvā: 100 000 vīru un 607 lielgabali, 2500 artilērijas pajūgu, 5000 kravas pajūgu, bet munīcijas… vienai kaujas dienai.

Aizjājis līdz Borovicka vārtiem, viņš pirmo reizi savām acīm skatīja Kremļa vareno sienu un drūmi novilka: "Voila de terribles muraillesT ("Cik baigs mūris!")

Neviļus vērsa uzmanību arī uz to, ka virs māju skursteņiem nav redzama neviena dūmu gristīte. 300 000 Maskavas iedzīvotāju bija pazuduši, un pilsētā valdīja tuksnesīgs klusums…

Tad Napoleonam tika ziņots, ka Maskavas gubernators Rostopčins pats pielaidis uguni savai mājai un uz baznīcas dzelzs durvīm franču valodā uzrakstījis: "Es te kopā ar savu ģimeni dzīvoju laimīgi… Jums tuvojoties, es savu māju atdodu ugunij, lai jūs ar savu klātbūtni to neapgānītu. Jūs te visur atradīsiet tikai pelnus!"

Tas bija ļauns brīdinājums.

Kā liecina Napoleona adjutants Segīrs, imperators bijis labi informēts par "lidojošā kuģa" būvi, tāpēc uz Repņina vasarnīcu nekavējoties ticis nosūtīts ģenerālis Lauers ar uzdevumu izpētīt visu muižas teritoriju.

Maskava, 12. septembris "Voroncova vasarnīcā Maskavas tuvumā atrasto dažādo lietu sīks apraksts; šīs lietas ir piederīgas gaisa balonam vai elles mašīnai., lai iznīcinātu franču armiju.

Te atrasta laiva, kas tikusi piekarināta pie gaisa balona, bet kas ir sadedzināta pirms mūsu karaspēka ienākšanas Maskavā. Šī laiva atradās 100 soļu no pils, tās garums - 60 pēdu un platums 30, tajā uziets daudz skrūvju, uzgriežņu, naglu, āķu, atsperu un milzums visādu citādu dzelzs izstrādājumu palieku. Ir liels apaļš koka vairogs (iespējams, ka tas bija šablons čaulas piegriešanai. - L. V.).

Minētajā namā atrastas 180 pudeles vitriola, bez tam visapkārt mājai 70 mucas un 6 īpaši kubli (tajos ieguva ūdeņradi čaulas piepildīšanai. -L.V.).

Pašā namā atrastas galdnieku un atslēdznieku darbnīcas, kā arī visdažādākie instrumenti un rīki.

Zīmīgi, ka mazajā baltajā namiņā (vasaras paviljonā. - L. V), kas atrodas netālu no pils, uziets daud2 izbērta un izbradāta pulvera.

Bez tam atrasts cilvēka līķis. Kā stāsta, mirušais esot bijis krievu kapteinis, kurš apsargājis darbnīcas.."

ĢENERĀLIS GRĀFS LAUERS - ARMIJAS AUGSTĀKAIS TIESNESIS Pa to laiku Maskavā bija sācies ugunsgrēks. Mājas dega kā skali. Napoleons bija pārliecināts, ka

Maskava aizdedzināta pēc Rostopčina pavēles. Ģenerālis Lauers izvandīja visu Repņinu un arestēja 1 virsnieku, 10 zaldātus zemessargus - "lidojošā kuģa" apsargus, 2 kalējus, 1 tapsētāju, 1 drēbnieku, 1 melnstrādnieku - pavisam 16 cilvēkus.

Pēc īsas lauka kara tiesas viņus pasludināja par "dedzinātājiem" un nošāva. Diženās armijas biļetenos (Nr. 21-22) teikts: "Notverts 300 cilvēku - dedzinātāju. Viņiem bija raķetes, katra sešu collu, piestiprinātas starp diviem koka gabaliem. Viņiem bija arī degļi, kurus tie meta uz māju jumtiem. Šis nicināmais Rostopčins licis degļus sagatavot un izlaidis baumas, ka tiek būvēts gaisa balons, no kura pār franču karaspēku izlīšot uguns lietus un to iznīcināšot."

Napoleons, sēdēdams Kremlī, ar katru brīdi vairāk sajuta, kā gaiss sakarst un visās malās sabiezē rūgti dūmi. Viņš nervozi staigāja pa Kremļa pils zālēm, ielūkojās režģiem klātajos logos un skatījās, kā negantā uguns tuvojas Kremļa mūriem. Pa pazemes eju Napoleons pārgāja uz Pētera pili netālu no Hodinska laukiem un, pārliecinājies, ka imperators Aleksandrs pamieru neslēgs, pieņēma lēmumu atstāt Krieviju, lai uz visiem laikiem nepaliktu "ugunīgajā peļu slazdā". Napoleons Maskavā uzturējās tikai 34 dienas, ugunī un salā zaudējis vēl 30 tūkstošus zaldātu un oficieru…

KAS NOTIKA TĀLĀK? Franča Lepiha pārbrauciens ar visu viņa "saimniecību" pa izdangātajiem Krievijas ceļiem vilkās mokoši ilgi. "Lidojošā kuģa" čaula salā saplaisāja un daudzās vietās saplīsa. Sev aiz muguras juzdams nenogurstošo, nelabvēlīgo un ļauno Arakčejeva skatienu, Lepihs ķērās pie remontdarbiem un jaunas vieglākas laivas un atsperu izgatavošanas.

Oranienbauma, 1812. g. 6. novembris "Par nelaimi, man Jūsu Ķeizariskajai Augstībai ir jāziņo, ka arī šeit esmu novērojis šaubas par mana izgudrojuma sekmīgumu un lietderīgumu, un tas mani daudzējādā ziņā kavē… Jūsu Ķeizariskā Augstība man piedāvā aizlidot uz Sv. Pēterburgu, taču laiks ir nejauks un vētrains un valda ārkārtīgi liels aukstums, kā arī gauži trūkst dažādas ierices, kas vajadzīgas balona piepildīšanai, un es neuzdrošinos sagaidīt viņa gaišību grāfu Arakčejevu atbraucam, jo laika zaudējuma dēļ zūd arī ļoti daudz gāzes, un es visa tā dēļ zaudēju laimi parādīt izmēģinājumu tieši Jūsu Ķeizariskās Augstības klātbūtnē. Es turklāt esmu atklājis trīs lielas spraugas, kas radušās, balonam atrodoties lielajā vējā. 15-16 grādu salā balons ir pilnīgi sacietējis, kā arī stipri cietis transportēšanas laikā no Maskavas uz Ņižņijnovgorodu un no turienes uz Sv. Pēterburgu, daudzās vietās caur nemanāmām spraugām plūst gāze, jo ir jūtama tās smaka. Ņemot to visu vērā, man nekas cits neatliek kā, izmantojot pirmo laimīgo gadījumu, kad izdosies pilnīgi piepildīt balonu, nezaudējot ne mirkli, aizlidot uz Sv. Pēterburgu, kur es pacentīšos nolaisties Taurijas pils dārzā.

Taču, ja šāds lidojums kļūs iespējams, tad es šeit, Oranien- baumā, uzsākšu tādus daudzpusīgus pasākumus, par kuru sekām liecinās visas šeit valsts iestādēs esošās amatpersonas."

Tostarp karš tuvojās beigām. Davū cieta sakāvi pie Vjazmas, Nejs - pie Krasnijas, 14. novembri franči sāka celties pāri Berezinai. Napoleons, sapratis, ka karš ar Krieviju zaudēts, pameta armiju un steidzās uz Parīzi, kur ģenerālis Malē pa to laiku bija gandrīz vai izdarījis valsts apvērsumu…

Turpretī Lepihs, pārcēlies uz Oranienbaumu, iekārtoja darbnīcu un steigšus uzsāka gaisakuģa čaulas remontu, jaunas gondolas būvi un ūdeņraža ieguves iekārtas izgatavošanu. Arakčejevs uzskaitīja katru iztērēto kapeiku, turklāt viņš Lepiham pielika divus okšķerus, kas viņam sīki un smalki ziņoja par katru Lepiha soli. No dokumentiem ir zināms, ka Lepihs savu "lidojošo kuģi" ir modernizējis: viņš atvieglinājis gondolu, koka balstus nomainījis pret mīkstu kaņepāju tauvu piekari, uzlabojis atsperes.

Izdevies noskaidrot, ka 1813. gadā Lepihs vairākkārt izdarij is pacelšanos ar modernizēto un uzlaboto "lidojošo kuģi", taču ķibeles atsperu mehānismā izšķiroši ietekmēja šā kuģa tālāko likteni.

Arakčejevs, lai pierādītu, ka viņam bijusi taisnība, pareģojot izgāšanos un negaidīdams imperatora atgriešanos no ārzemēm, 1813. gada septembrī ģenerālmajoram Vidomskim deva pavēli izdarīt ekspertīzi un iesniegt raportu, lai visam Lepiha pasākumam uz visiem laikiem pārvilktu krustu, bet viņu pašu atlaistu.

Vidomskis ļoti labi saprata, ko no viņa gaida, un "Lepiha izmēģinājumiem" deva krasi negatīvu novērtējumu. Daudzpie- redzējušais galminieks Arakčejevs pēc tam sastādīja īpašu rakstu par "erostata" jautājuma nodošanu Kara ministrijas artilērijas komitejai, kas Vidomska slēdzienu apstiprināja.

Nebija grūti iedomāties, ka inženieris Lepihs vēlēsies izmantot valdnieka labvēlību, lai izgatavotu jaunu "lidojošā kuģa" čaulu un lietu novestu līdz panākumiem vainagotām beigām. Tāpēc Arakčejevs steidzās pret Lepihu savākt kompromitējošus materiālus. Viņam tika norādīts, ka līdztekus Maskavas izdevumiem viņš papildus iztērējis 54 897 rubļus un 19 kapeikas un 300 zelta červoncus, tādējādi liekot manīt, ka no šī brīža Francs Lepihs var doties uz visām četrām debess pusēm.

1814. gada novembrī Lepihs, savācis savus lielos ādas čemodānus, iesēdās kalešā un, izbraucis cauri vieniem no Pēterburgas vārtiem, uzsāka ceļu uz Eiropu, uz Prūsijas karalisti, Vircburgas pilsētu.

LAIKA UPE 183 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem - 1994. gada pavasarī, nepārtraucot meklējumus pa arhīviem, vairākkārt apmeklēju Repņina vasarnīcu Voroncovā. Protams, ka pa tik ilgu laiku te daudz kas ir mainījies, taču man par lielu prieku vēl redzami gluži labi saglabājušies sargtorņi un sardzes telpas, kā arī flīģelis, kur kādreiz dzīvojis inženieris Francs Lepihs, vasaras paviljons ar kolonnām, kur glabājušās raķetes un fugasi (saskaņā ar franču sastādīto aktu), un daļēji birztala.

Diemžēl pašas pils vairs nav. Trīsdesmitajos gados tā ir nodota vietējam kolhozam par valdes ēku un drīz vien nodegusi. Un tomēr man paveicās. Vasaras paviljons tika restaurēts, to ieskāva stalažas, zeme visapkārt bija savandīta. Iegājis iekšā, ieraudzīju ugunsgrēka pēdas - pamatīgi nokvēpušas ķieģeļu sienas.

Manu uzmanību piesaistīja ķieģeļu lausku čupa un nomainīta griestu sija. Uz tās bija labi redzamas 1812. gada ugunsgrēka pēdas.

Paviljonu rūpīgi izpētījis, es pārliecinājos, ka zemessargi, kas vasarnīcu apsargāja, ir pacentušies Rostopčina pavēli izpildīt un "slepeno objektu" atdevuši ugunij. Tas arī deva ģenerālim Laueram neapgāžamos pierādījumus par "tīšu dedzināšanu", pēc kam 16 cilvēki tika nošauti…

Zemē apmēram metra dziļumā atradu sarūsējušas naglas, detaļas no paceļamās mašīnas ar sprūdratu, satrunējušus koka gabalus, taču nekādas pulvera pēdas vai raķešu detaļas atrast neizdevās.

Tiesa, mani nepameta pārliecība, ka, ja šeit izdarītu izrakumus pēc visiem arheoloģijas likumiem, zemi rūpīgi izsijātu, tad, iespējams, varētu atrast daudz ko interesantu.

Izfotografejis divas filmiņas, ilgi klīdu gar flīģeli un paviljonu, metu līkumus un centos aplēst, no kuras vietas Lepihs ir grasījies doties lidojumā pie Kutuzova.

Atgriezos vēlā vakarā. Saule jau rietēja. Koku ēnas bija izstiepušās garas, kļuvis manāmi vēsāks…

Domas atkal un atkal atgriezās pie Lepiha un viņa "lidojošā kuģa". Man nav izdevies atrast šā cilvēka portretu, tāpat kā nav izdevies noskaidrot viņa tālāko likteni. Viņa vārds uz ilgiem laikiem bija nogrimis laika upē, taču nešaubos, ka Štutgartē vai Virtembergā ir atrodami interesanti dokumenti, kas varētu celt gaismā daudzus jaunus faktus no talantīgā inženiera dzīves.

Mihails Pavlušenko "Vācu cigāri" - arī virs Latvijas pilsētām Eiropas izdevumi, kas veltīti Pirmajam pasaules karam, ir pilni ar fotogrāfijām, kurās redzams, kā cepelīni sagrauj rietumvalstu pilsētas. Valda uzskats, ka vācu dirižabļi esot vandalējušies Francijas, Beļģijas un Lielbritānijas debesīs, bet virs cariskās Krievijas tie parādījušies epizodiski. Tā tas nav. No 317 armijas cepelīnu kaujas izlidojumiem 31 notika Dienvidaustrumu frontē, 126 - Rietumu frontē un 160 - Austrumu (tātad Krievijas-Vācijas) frontē. Šo lidojumu laikā uz Angliju tika nomests 36,61 bumbu, uz Beļģiju un Franciju - 44,71, bet uz Krieviju - 60,3 t. Jūras cepelīnu galvenais uzdevums bija piekrastes apsardzība, izlūkošana un kuģu konvojēšana. Ar to arī izskaidrojams, ka no 1348 kaujas izlidojumiem uz Krieviju attiecas tikai 28 bombardēšanas.

Pēc Vācijas mobilizācijas plāna Austrumu frontei bija paredzēti tikai 3 dirižabļi: "Z-5" ar bāzi Poznaņā,"SL-2" - Legņicā, "Z-4" - Kēnigsbergā. Tā kā Austrumu frontē ieradās aizvien jauni dirižabļi, tad, karam turpinoties, tika uzbūvētas jaunas dirižabļu bāzes Allenšteinā, Tori-Neidenburgā, Šneidcmillē, Kauņā, Jambolā, Lodzā un Varšavā.

Vāciešu sasniegumi ir jāatzīst. Miera laikā viņi vienu cepelīnu būvēja gadu līdz divarpus gadiem, turpretī kara laikā jaunās konstrukcijas cepelīns tika uzbūvēts 6 mēnešos, bet tipveida konstrukcijas cepelīns - pat vienā mēnesī. Pirmā pasaules kara gados Vācijā tika uzbūvēts 120 tādu dirižabļu!

Atbilstoši palielinājās arī raksturotāj- lielumi. 1914. gadā tipveida cepelīna apjoms bija 22 470 m3 , kravnesība - 9,2 t, augstuma griesti - 2000 m, ātrums - 80,6 km/st, lidojuma tālums - 2200 km. Turpretī 1915. gadā šie raksturotājlielumi jau bija šādi: apjoms - 35 800 m3 , kravnesība - 17,9 t, augstuma griesti - 3200 m, ātrums - 95,4 km/st, lidojuma tālums - 4900 km; 1916. gadā: apjoms - 55 200 m3 , kravnesība32,51, augstuma griesti 4100 m, ātrums - 103 km/st, lidojuma tālums 7400 km; 1917. gadā: apjoms 68 500 m3 , kravnesība - 521, augstuma griesti - 8200 m, ātrums — 103 km/st, lidojuma tālums — 16 000 km.

Aeroplāni tolaik atradās tālu no šādiem sasniegumiem.

Naktī uz 1914. gada 8. augustu Krievijas debesīs parādījās pirmais ienaidnieka dirižablis. Tas bija "Z-5" ("LZ-20"). Visu augustu tas lidoja rajonā Vroclava, Plocka, Kutno, Lodza, Ploņska, Novogeorgijevska. "Z-5" apkalpe veica izlūkošanu, izkaisīja skrejlapas un uzbruka krievu kavalērijai.

Augustā vācu dirižabļi sāka ļoti aktīvi bombardēt Krievijas pilsētas, dzelzceļus, armijas vezumniekus u.tml. Bombardēšana jau notika arī naktīs. Turklāt mērķu uzmeklēšanā vācieši izmantoja prožektorus. Jāpiebilst, ka Pirmā pasaules kara sākumā tā bija nevis masveida bombardēšana kā Otrā pasaules kara laikā un arī ne paklājveida bombardēšana kā 1963.-1975. gadā Vjetnamā. Pirmajos kara mēnešos cepelīni uz viena objekta nometa vienu vai divas bumbas. Materiālais zaudējums nebija liels, bet morālā un psihiskā iedarbība - milzīga. Ļoti liela nozīme bija arī iegūtajām izlūkošanas ziņām. Tā, piemēram, 1914. gada 22. augustā dirižablis "SL-2" veica krievu karaspēka izlūkošanu rajonā ĻubļinaHelma- Krasņika. Pēc tam dirižablis pārlidoja krievu pozīcijas un atradās vācu sabiedroto austriešu teritorijā. Pšemislā "SL-2" apkalpe izlūkošanas ziņas nodeva austriešu pavēlniecībai un atgriezās bāzē Legņicā. 24 stundās dirižablis nolidoja 1390 kilometru. Austrieši (1. Austroungārijas armija), zinādami Krievijas karaspēka dislokāciju, uzvarēja pretuzbrukuma kaujā ar 4. krievu armiju.

12. septembrī, vācu karaspēkam uzbrūkot Druskininkiem, virs šī kūrorta parādījās cepelīns un izmētāja pār pilsētu bumbas. Likteņa ironijas dēļ pirmā bumba nokrita Vācu ielā.

Septembra beigās virs krievu kara hospitāļa, kas atradās priekšējās pozīcijās, parādījās vācu dirižablis. Tolaik vēl stingri ievēroja Sarkanā Krusta noteikumus. Hospitāļi netika apšaudīti, tajos ārstējās kā savējie, tā ienaidnieka karavīri. Virs hospitāļa barakas bija izkārts Sarkanā Krusta karogs.

Vācieši tomēr no dirižabļa uzmeta hospitālim bumbu. Rezultātā vairāki krievu un vācu karavīri tika

nogalināti un daļa hospitāļa sagrauta. Krievijas laikraksti šo rīcību nosauca par huligānismu. Cepelīni hospitāļus bombardēja arīRietumu frontē. 1914. gada 13. augustā, piemēram, Antverpenē no dirižabļa nomesta bumba sagrāva daļu Sv. Elizabetes hospitāļa. Arī virs šī hospitāļa plīvoja Sarkanā Krusta karogs.

13. septembrī bumbas sāka birt uz Varšavu. Nedaudz vēlāk "vācu cigārs" parādījās virs Rīgas.

Septembra beigās, kad kaujas notika pie Osovecas, vācieši neapmierinājās ar to, ka bombardēja cietoksni. Bumbas no cepelīna krita uz tīrumiem, kur zemnieki novāca kartupeļus.

Pirms vācu karaspēka uzbrukumiem vienmēr varēja novērot cepelīnu aktivitātes. Pirmajos kara mēnešos kāds kavalērijas virsnieks gaiskuģniecības žurnālam no Varšavas apkaimes rakstīja: "Vācieši atkal sāk gatavoties kaujai. To varam spriest pēc tā, ka pār mūsu ierakumiem atkal sākuši lidot ienaidnieka aeroplāni un dirižabļi, bet, tā kā salīdzinājumā ar iepriekšējām dienām to ir krietni vairāk, tad var domāt, ka drīz gaidāma smaga kauja…"

1915. gada janvāra sākumā virs jūras kara bāzes, kas atradās 125 jūdzes uz ziemeļiem no Liepājas, parādījās vācu mīkstais dirižablis "PL-19". Tas apšaudīja rcmontrūpnīcu, noliktavas, kazarmas un dzelzceļa tiltu. Atpakaļceļā "PL-19" izlūkoja mīnu laukus Licpājas-Mēmcles (Klaipēdas. - Tulk.) rajonā.

Drīz gan šis dirižablis tepat arī ņems galu. Bet par to - vēlāk.

1915. gadā jau kļuva skaidrs, ka cepelīni nav attaisnojuši uz tiem liktās cerības. Cepelīnu darbību Austrumu frontē apgrūtināja laika apstākļu īpatnības, kādas šajā reģionā pastāvēja, daudzie meži un nelīdzenā zemes virsma. Attīstījās arī krievu karaspēka pretgaisa aizsardzība. Un tomēr cepelīnu uzlidojumi nemitējās. To skaits pat palielinājās, kā arī palielinājās lidojuma tālums un bumbu kravas apjoms.

1915. gada martā un aprīlī "SL-17" "Saksonia" sāka uzlidojumus Cehanovai un Bjalistokai. 12. aprīlī virs Cehanovas parādījās vesela gaisa flotile - dirižablis un vairākas lidmašīnas. 28. aprīlī no cepelīna tika bombardēta Grodņa. Maija mēnesī šo pilsētu atkal bombardēja "SL-34", pa ceļam bumbas nomezdams arī uz Kauņu. Jūlijā un augustā "SL-17" uzlidoja Bjalistokai, Malkinai, Sedlcei, Novominskai, Staroseļciem, Viļņai, Novogeor- gijevskai un citām apdzīvotām vietām. Kā redzams, uzlidojumu ģeogrāfija ir paplašinājusies. Palielinājušies arī bombardēšanā radītie zaudējumi. Tā, piemēram, Viļņā dirižablis daļēji sabom- bardēja vilciena sastāvu ar munīciju. Turklāt tas notika laikā, kad krievu armijai munīcijas ļoti trūka un ar divām šautenēm bija apbruņoti pieci kareivji.

Sešos lidojumos, kas notika no 20. jūlija līdz 11. augustam, "Z-/2" nometa 8400 kg bumbu. Naktī uz 11. augustu Brestļitovskai uzlidoja tolaik visspēcīgākais cepelīns - "LZ-49 " ("LZ-79 "). Tas uzmeta 1200 kg bumbu uz dzelzceļa staciju. Pēc tam dirižablis pagriezās uz Koveļu. Tur tas nometa 300 kg bumbu un atgriezās bāzē. 17 lidojuma stundās "SL-49" bija veicis 1350 km. Šā dirižabļa mērķis bija aizmugures dzelzceļa mezgli Bresta, Luņiņcca un Zlobinka. 1915. gadā dirižablis "SL-4" Rīgas līcī kopā ar vācu flotes kuģiem veica kopīgas operācijas pret krievu jūrniekiem. Dirižablis īpaši izcēlās Baltijas ostas (Paldisku osta Somu līča krastā. - Tulk.) bombardēšanā.

Svencanu pārrāvuma laikā gandrīz vai pirmo reizi karu vēsturē dirižablis "Z-72" savai uzbrūkošajai armijai sniedza aviācijas atbalstu. 10. un 13. septembrī vien uz Viļeikas un Lidas dzelzceļa stacijām tika uzmests 4000 kg bumbu.

1915. gada 2. oktobrī cepelīni nežēlīgi bombardēja Minsku. Tā bija pirmā reize, kad iedzīvotāji virs pilsētas redzēja dirižabļus. Vispirms no viena dirižabļa lielā augstumā izmeta degbumbu uz Aleksandra dzelzceļa staciju. Bumba koka ēku nodedzināja. Pilsētai uzmeta vēl vairākas tādas bumbas. Brīdi vēlāk pāri Minskai lidoja vēl viens cepelīns un nometa veselas 20 bumbas. Pēc Molodečnas bombardēšanas pilsētu apmeklēja trešais dirižablis. Minskai arī vēlāk nācās daudz ciest no vācu dirižabļiem. Tur atradās Austrumu frontes štābs. 1916. gada pavasarī ģenerālis Ļebedevs nosūtīja uz Petrogradu telegrammu, kurā lūdza: "..kaut vai vienu pūķa (piesieto. -Aut.) aerostatu, lai varētu ko pasākt pret cepelīnu uzlidojumiem."

10. oktobrī virs Rīgas parādījās uzreiz divi dirižabļi. Tie pilsētai uzmeta vairāk nekā 50 bumbu. 13.

oktobra naktī "LZ-5S" uzlidoja Daugavpilij, 15. oktobrī - Minskai, 23. oktobrī - Rīgai. Uz trim pilsētām pavisam tika nomests 10 600 bumbu. 3. novembrī dirižabļa "LZ-55" apkalpe kļūdas dēļ bumbas nometa uz vācu ierakumiem. Bija daudz nogalināto, un sacēlās panika.

1915. gada 7. decembrī krievu karaspēku, kas atradās Rovnā, bombardēja dirižablis "LZ-39'". 1915. gadā no cepelīniem cieta arī citas toreizējās Krievijas pilsētas: Grodņa (23. aprīlī), Daugavpils (1. augustā), Baltijas osta (28. augustā), Novoviļeika (29. augustā), Sārni (2. oktobrī) un citas.

Gaiskuģniecības žurnāls 1916. gada 1. numurā rakstīja: "Šajās darbībās bija arī ļoti daudz nevajadzīga no militārā un stratēģiskā viedokļa un pat bar​bariska-no vispārcilvēciskā viedokļa."

2. oktobrī virs Sārni parādījās cepelīns. Šīs klusās, zaļās pilsētiņas iedzīvotāji jau zināja, ko darīt.

Cilvēki paslēpās pagrabos, bet artilēristi uz dirižabli atklāja sprostuguni. Cepelīns nenotēmējis nometa bumbu, pariņķoja virs pilsētas nomalēm un aizlidoja. Taču pēc dažām stundām parādījās cits cepelīns, ko pavadīja trīs lidmašīnas. Taču arī šī flotīlija nespēja izlauzties virs pilsētas.

Vācu dirižabļu bombardēto pilsētu iedzīvotāji no šiem gaisakuģiem jau vairs nebaidījās. Igauņu laikraksts "Paewalecht" 1915. gada 4. septembri sniedza sīku informāciju, kā vācu dirižablis pirms vairākām dienām uzlidojis Baltijas ostai: "Dziļā naktī pēkšņi atskanēja spēcīgi sprādzieni. Pamodinātie iedzīvotāji izbailēs izskrēja uz ielas un augstu virs namiem ieraudzīja cepelīnu, kas ar spēcīgiem starmešiem apgaismoja visu pilsētu. Atskanēja sprādziens pēc sprādziena, zeme nodrebēja. Nometis vairāk nekā desmit bumbu, cepelīns lēnām devās uz jūras pusi, kur aiī skatienam izgaisa. Iedzīvotāji sprādzienos necieta. Šo pirātu parādīšanās paniku neizraisīja."

1916. gada aprīlī "LZ-86" veica četrus uzlidojumus; uz Daugavpili un Rēzekni dirižablis uzmeta pa 2 tūkstoši bumbu. 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā dirižablis "LZ-71" (LZ-101) veica vairākus uzlidojumus Odesai, Jasiem un citām apdzīvotām vietām Krievijas dienvidos. Šis pats dirižablis sabojāja dzelzceļa līniju Minska-Molodečna. Austrumu frontē savu pirmo reisu veica dirižablis "LZ-T\ Tas notika 1916. gada 21. februārī. Līdz tā paša gada augustam šis gaisakuģis veica 3 bombardēšanas un 3 izlūklidojumus. Angļi aprēķinājuši, ka 21 lidojuma laikā cepelīni uz viņu salām nometuši 700 kg bumbu. Šo bumbu sprādzienos nogalināti 197, bet ievainoti - 453 cilvēki. Materiālie zaudējumi bija valsts noslēpums.

Vācu dirižabļi, protams, nebija visspēcīgi. 1916. gada 2. jūlijā no Jambolas uz Sevastopoli izlūkošanā izlidoja dirižablis "LZ-10", taču slikto laika apstākļu dēļ tas bija spiests atgriezties bāzē.

Divas dienas vēlāk cepelīns velti mēģināja Rīgā sagraut tiltu pār Daugavu. 12. jūlijā nesekmīgs bija mēģinājums no cepelīna bombardēt krievu kuģus Somu līcī. Šāda vācu dirižabļu aktivitāte nevarēja palikt nesodīta. Visā kara laikā tika iznīcināti 26 vācu sauszemes cepelīni. 17 no tiem tika notriekti ar artilērijas uguni, 1 sadega eliņā, 1 tika sadragāts vētrā uz jūras, 1 neatgriezās no kaujas lidojuma un 6 aizgāja bojā nelaimes gadījumos. Jūras cepelīni, kas aizgāja bojā, bija 53. No šī skaita 23 cepelīnus iznīcināja artilērijas ugunis, 13 avarēja nelabvēlīgos laika apstākļos, 12 sadega eliņos, 4 iespēra zibens un 1 aizgāja bojā nenoskaidrotos apstākļos.

Cepelīnus centās iznīcināt visās frontēs, arī Austrumu frontē. Jau otrajā nedēļā pēc kara sākuma krievu karavīri izbailes par cepelīnu parādīšanos bija pārvarējuši un, burtiski, metās tos medīt. Ir zināmi gadījumi, kad iznīcināt cepelīnu kareivji devušies veselām rotām un iedragātu vācu dirižabli veselu pusdienu vajājis kazaku eskadrons. 1914. gada 15. augustā netālu no Mlavas dzelzceļa stacijas (Polijā. Tulk.) tika notriekts "Z-5". Pēc tam "LZ-T bija pārvests uz Rietumu fronti. Te tas kļuva "slavens" ar to, ka piedalījās Parīzes un Londonas bombardēšanā. 1916. gada 10. janvārī dirižablis cieta avāriju pie Lukenvaldes. "Z-4" ("LZ-16") līdz 1917. gadam izdarīja veiksmīgus kaujas izl idojumus Austrumu frontē.

Gada sākumā cepelīns tika pārvests mācību gaisakuģu kategorijā. Neveiksmīgs bija mēģinājums pret krievu karaspēku raidīt veco dirižabli"P-4". Tas pat nespēja izdarīt izmēģinājuma lidojumus.

Diemžēl pagaidām vēl nav izdevies noskaidrot, kāds numurs bija dirižablim, ko krievu karavīri notrieca 13. septembrī. Pulksten piecos no rīta šis dirižablis no rietumu puses devās Varšavas virzienā.

Varšavas pievārtē artilērija to sašāva, un dirižablis krasi mainīja kursu uz dienvidiem. Netālu no Novogeorgijevskas dirižablis atkal nokļuva apšaudē un aiz Cehodovas nokrita zemē. 1914. gada rudenī "Russkije vedomostji" ziņoja par cepelīnu, ko artilēristi notriekuši pie Bihovas. Šajās pašās dienās netālu no Seradzas (starp Lodzu un Kališu) piezemējās vēl viens sašauts vācu dirižablis. Tā apkalpe sastāvēja no 30 cilvēkiem. Acīmredzot dirižablis bija devies izlūklidojumā, jo tā apkalpē ietilpa artilērijas un štāba virsnieki, kā arī "kāds subjekts partikulārā [2] apģērbā". Pirms saņemšanas gūstā vācu dirižablisti daļu plānu un negatīvu paguva iznīcināt. Gondolā atrada daudz bumbu, kā arī munīciju, kartes un fotoaparātus. Šo dirižabli krievu karavīri medīja pēc klasiskajiem noteikumiem.

No rīta dirižablis tika pamanīts, taču tas turējās tik augstu, ka nebija iespējams to apšaudīt. Un tomēr artilēristi pēc aprēķiniem notēmēja un sāka gaidīt, kad gaisakuģis sāks nolaisties zemāk. Visu dienu un visā lidojuma attālumā no Seradzas līdz Laskai dirižablis tika uzmanīts. Pret vakaru tas bija labi saredzams, jo lidoja diezgan zemu. Tad arī tika raidīta liktenīgā uguns, kas dirižabli notrieca.

1915. gadā Austrumu frontē ieradās dirižabļi "LZ-17" ("Saksonia ") Allenšteinā un "Z-ll" ("LZ-30") - Poznaņā, "LZ- 34" - Legņicā. "LZ-34" bombardēja Grodņu un Kauņu. 1915. gada 21. jūnijā to apšaudīja krievu artilērija. Apkalpe izdarīja piespiedu nosēšanos netālu no Insterburgas (Čerņahovska. - Tulk.).

Manevrējot uz zemes, "LZ-34" norāvās un bez cilvēkiem aizlidoja. Tas nolaidās Vācijā netālu no Bišofsburgas un sadega.

1915. gadā Krievijas armijā tika izdota pavēle, kurā bija teikts, ka par notriektu cepelīnu karavīri tiks apbalvoti ar Jura krustu un krietni lielu naudas prēmiju. Un nu, kad virs pozīcijām parādījās vācu dirižablis, kareivji vairs neslēpās, bet gaisakuģi sagaidīja ar artilērijas uguni. Aizmugures daļu virsnieki uz dirižabļiem šāva pat ar pistolēm.

"Z-ll" bombardēja Varšavu, Grodņu, Kauņu un citus svarīgus objektus. 1915. gada 20. maijā slikto laika apstākļu dēļ šis dirižablis norāvās un aizlidoja. Netālu no Poznaņas dirižablis nosēžoties sadega.

"LZ-17" līdz karam bija bijis pasažieru un pasta dirižablis. 419 lidojumos tas bija pārvadājis 9837 pasažierus. 1915. gada aprīlī nosēžoties dirižablis guva ievērojamus bojājumus un tika nosūtīts uz Kēnigsbergu remontā. Jūnija mēnesī tas atkal sāka bombardēt Baltkrievijas un Polijas dzelzceļa mezglus.

Taču šis gaisa kuģis jau bija novecojis, un 1915. gada septembrī to nodeva jūrniecības resoram mācību vajadzībām. 1916. gada rudenī dirižabli demontēja.

1917. gada vasarā no ierindas izgājušos cepelīnus nomainīja no Rietumu frontes ieradušies "Z-12" ("LZ-26") - Allenšteinā un "LZ-39" - Šneidemilā. Jau pirmajā lidojumā uz dzelzceļa mezgliem Bjalistoka un Malkina "Z-12" nometa 8400 kg bumbu. 11. augustā, no bombardēšanas atgriežoties, "Z-12" tika sašauts. Dirižablis zaudēja daudz paceļamās gāzes, un vairs nestrādāja trīs pakaļgala dzinēji. Taču dirižabļa komandieris neriskēja savu kuģi nosēdināt uz zemes. Par spīti briesmām viņš cepelīnu pārveda pār jūru uz mājām. Un "Z-12" aizlidoja līdz Allenšteinai! Pēc remonta dirižablis veica vēl vairākus lidojumus uz Krievijas pilsētām. Vasaras beigās cepelīns tika pārvests uz Kēnigsbergu, tuvāk frontei, bet 1915. gada oktobrī to nosūtīja uz Rietumu fronti. Un tomēr "Z-12" drīz atkal parādījās Krievijas debesīs. Taču līdz 1916. gada oktobrim tas varēja veikt tikai četrus kaujas izlidojumus. Sakarā ar to, ka dirižabļu darbība tika pārtraukta, "Z-12" 1917. gada augustā Jīterbogā tika demontēts.

"LZ-39" efektivitāte bija maza. Lai palielinātu lidojuma tālumu, apkalpe uz bumbu rēķina ņēma līdzi vairāk degvielas. Šī dirižabļa mērķis bija bombardēt Varšavu, Novominsku, Novo- georgijevsku un Rovnu. 1915. gada 17. decembrī krievu artilērija dirižabli tik stipri sašāva, ka tā korpuss gaisā pavērsās gandrīz perpendikulāri pret zemes virsmu. Izdarot piespiedu nosēšanos netālu no Likās, vadības gondolā atvēlās nost, taču apkalpes locekļi palika dzīvi. Tā kā dirižablis vairs nebija saremontējams, to demontēja.

Aiī "SL-4" darbojās Austrumu frontē. 1915. gada 11. decembrī tas aizgāja bojā vētras laikā savā eliņā.

1915. gada augustā Poznaņā ieradās "LZ-49" ("LZ-79") - viens no tā laika vislabākajiem cepelīniem.

Pēc dažiem kaujas lidojumiem tajā pašā mēnesī to pārveda uz Rietumu fronti. 1916. gada 30. janvārī, atgriežoties no Parīzes bombareļjīšanas, dirižablis avarēja un tika demontēts.

1915. gada oktobrī Allenšteinā ieradās "LZ-55 " ("LZ-85"), bet Kēnigsbergā "LZ-56 " ("LZ-86 "), lai Austrumu frontē veiktu tālus lidojumus ar lielu daudzumu bumbu. "LZ-55" pēc trim lidojumiem tika pārvests uz Balkāniem, bet vēlāk uz Rietumu fronti.

1916. gada 5. maijā, atgriežoties mājās pēc uzlidojuma Anglijai, dirižablis cieta avāriju un tā apkalpi saņēma gūstā.

Līdz 1916. gada februārim "LZ-56" veica lidojumus uz Daugavpili. Vienā reisā tas pilsētai uzmeta 3500 kg bumbu. Februāra vidū dirižablis tika pārvests uz eliņu pie Kauņas. Taču bija paredzēta Petrogradas bombardēšana, tāpēc uz Kauņu tika pārvests spēcīgāks cepelīns - "LZ-68" ("LZ-98"). "LZ56" nosūtīja uz Rietumu fronti. Tur 1916. gada 4. septembrī lidojuma laikā dirižablim atdalījās daļa gondolas. Tas notika nelielā augstumā, un daļa apkalpes palika dzīva.

"LZ-68" 1917. gada 31. janvāri pūlējās aizlidot līdz Petro- gradai, taču cieta neveiksmi. Turpmāk šo dirižabli izmantoja jūras izlūkošanā, ar to veica 15 lidojumus, kopā nolidojot 11 982 kilometrus.

1917. gada augustā dirižabli demontēja.

1916. gada 27. jūlijā kapteinis Vobezers otru reizi vadīja dirižabli "SL-10" uz Sevastopoli. Taču no kaujas lidojuma šis dirižablis neatgriezās. Mājupceļā nenoskaidrota iemesla dēļ dirižablis aizgāja bojā virs Melnās jūras. Droši vien artilērijas ugunis virs Sevastopoles tam bija nodarījušas kādu kaitējumu un vētra virs jūras pabeidza jūrnieku iesākto - dirižablis bija iznīcināts.

Pēc Londonas veiksmīgas bombardēšanas 1917. gada februārī Kišiņevas rajonā sāka parādīties "LZ67" ("LZ-97"). Taču laika apstākļi šā dirižabļa lidojumiem nebija labvēlīgi, un 1917. gada jūlijā dirižabli demontēja.

Laikā no 1916. gada jūnija līdz 1917. gada februārim, lai bombardētu tieši Petrogradu, Austrumu frontē ieradās tolaik vismodernākie cepelīni "LZ-57" ("LZ-87"), "LZ-62" ("L-30"), "LZ-73 " ("LZ-103 "), "LZ-75" ("L-37") - Kēmgsbergā, kā arī tajā pašā laikā, tikai citās bāzēs - "LZ-81" ("LZ-1J1"), "LZ-83 " ("LZ-113 "), "LZ-84 " ("L-38 "), "LZ-90" ("LZ-120"). Laika apstākļu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka krievu karaspēks Baltijas rajonā bija izveidojis blīvu pretgaisa aizsardzības joslu, šie dirižabļi līdz Petrogradai neaizlidoja. Krievijas galvaspilsēta - vienīgā no sabiedroto valstu galvaspilsētām - vācu dirižabļiem palika nesasniedzama. Kāds izveidojās šo dirižabļu liktenis?

"LZ-62 " bija visveiksmīgākais no visiem kaujas cepelīniem. 1917. gada novembrī tas bāzē Kēnigsbergā savu kaujas darbību izbeidza, bet 1920. gadā tika pārvests uz Beļģiju. Beļģi šādu lielu gaisakuģi ekspluatēt neprata, un dirižablis tika demontēts.

1917. gada augustā tika demontēts arī "LZ-73". 1917. gada 24. decembrī kaujas izlidojumus pārtrauca "LZ-75", bet 1920. gadā to nodeva Japānai. "LZ-81" paguva veikt 7 lidojumus, kuros tas nolidoja 5611 kilometrus. Dirižabli demontēja Drēzdenē 1917. gada 10. augustā. "LZ-83" veica 15 izlūklidojumus un 3 kaujas lidojumus. Kara vajadzībām tas beidza kalpot 1918. gada 8. oktobrī. 1920. gada oktobrī pēc izmēģinājuma lidojuma dirižabli nodeva Francijai. "LZ-84" kļuva slavens ar to, ka veica vienu kaujas lidojumu, bet to pašu neveiksmīgi - dirižablis gribēja aizlidot uz Petrogradu. 1916. gada 29. decembrī tas izdarīja piespiedu nosēšanos un tika demontēts. "LZ-90" bombardēja Rīgu un Krievijas salas Baltijas jūrā. Arī šis dirižablis izlidoja uz Petrogradu, taču līdz turienei netika. Kaujas darbību tas beidza 1917. gada 8. oktobrī, bet 1920. gada 15. novembrī pēc izmēģinājuma lidojuma to nodeva Itālijai.

Dirižablim "SL-14" kaujas darbības rajons no 1916. gada vasaras bija Baltijas jūra. Līdz tam laikam tādus uzdevumus pildīja Vācijā vienīgais puscietais dirižablis "M-4". Arī "SL-14" parādījās Krievijas piekrastē. 1917. gadā naktī no 22. uz 23. martu šis dirižablis devās uzdevumā kopā ar vācu floti. Mērķis bija Krievijas krasts. Taču nebija kārtībā dzinējs, un dirižablis bija spiests atgriezties bāzē. 1917. gada 9. maijā dirižablis tika sašauts, un tas izbeidza pastāvēt.

Sausās statistiskās ziņas parāda krievu armijas artilēristu, jūrnieku un lidotāju vīrišķību Pirmā pasaules kara Austrumu frontē, cīnoties pret vācu cepelīnu uzbrukumiem un šos kuģus iznīcinot.

Diemžēl statistika neko neliecina par notikumu emocionālo pusi, par to, kā vectēvi un vecvectēvi reizēm ar dirižabli izcīnīja īstu dueli, nonākuši ar to kaujā viens pret vienu.

Daži piemēri.

1914. gada 15. augusta agrā rītā virs Mladi pilsētas sāka riņķot vācu dirižablis "Z-5 ". Tas aizlidoja līdz dzelzceļa stacijai un sāka mest bumbas. Viena bumba trāpīja uz dzelzceļa klātnes, kur tieši tajā brīdī no ešelona kāpa laukā karavīri. Vairāki tika nogalināti. Otra bumba trāpīja stacijas ēkai. Tā caursita jumtu un sprāga pirmās klases uzgaidāmajā zālē. Vairāki cilvēki tika nogalināti, daudzi sakropļoti. Pavisam uz staciju tika nomestas 10 bumbas.

Pēc Mladi bombardēšanas "Z-5" pagriezās uz ziemeļrietumiem. Pa ceļam cepelīns ieraudzīja kavalērijas brigādi, kas atradās pārgājienā kopā ar artilērijas bateriju. Dirižablis strauji devās uzbrukumā pret kavalēristiem, apšaudot tos no ložmetējiem. Taču artilēristi acumirklī reaģēja un atklāja pret dirižabli uguni. Dirižablim tika nodarīti smagi bojājumi un sadragāti stabili- zatori. Dirižablis sametās vertikālā stāvoklī un tādā veidā lēnām virzījās uz vācu pozīciju pusi, drīz vien skatam paslēpdamies aiz birztalas. Taču arī krievu artilērijas baterija pagriezās, aizjoņoja gar birztalu un atkal pret dirižabli atklāja uguni. No dirižabļa uz bateriju nometa bumbu un šāva ar ložmetējiem. Taču dirižabļa dzinējs nedarbojās, un vējš gaisakuģi nesa uz dienvidiem - atpakaļ uz krievu pusi. Baterija atgriezās iepriekšējās pozīcijās un dirižabli piebeidza galīgi.

Poļu rakstniece Marija Karčevska nedēļas izdevumā "Mūsu mājas" stāsta par cepelīna pēdējiem brīžiem. Viņa raksta, ka gar viņas muižu cepelīns katru dienu lidojis uz pirmajām pozīcijām. 15. augustā, piektdienā, pulksten piecos no rīta cepelīns ir lidojis atpakaļ, un neviens tam vairs nav pievērsis īpašu uzmanību, dzirdējuši tikai motora troksni. Pēc dažām stundām cepelīns parādījies atkal. Taču šoreiz tā izskats bija zaudējis visu savu cēlumu. Cepelīns lidojis, stipri sasvēries un bieži apstādamies, līdz beidzot nokritis uz lauka.

Visi steigušies pie cepelīna, lai neredzēto brīnumu aplūkotu tuvumā. No tālienes cepelīns šķitis kā milzīga balta māja, kas apgāzusies otrādi - ar jumtu uz leju. Piebraukuši tuvāk, un rakstniece ir ieraudzījusi uzrakstu "ZV". Viss apvalks bijis ložu un šķembu izcaurumots. Tajā brīdī vācieši sagatavojuši dirižabli uzspridzināšanai. Noskanējis sprādziens, pēc tam vēl viens. "Z-5 " atliekas sakrautas kaudzē un aizdedzinātas. No varenā cepelīna pāri palicis tikai skelets. Ievainotais vācu virsnieks palūdzis, lai viņu noliekot aiz siena kaudzes. Viņš nav gribējis redzēt, kā viņam dārgo cepelīnu iznīcina.

Notikuma vietā saskrējuši zemnieki. Katrs gribējis paņemt kādu gabaliņu iznīcinātā dirižabļa. "Es arī piemiņai paņēmu dažas lodes," savu stāstījumu nobeidz M. Karčevska.

Kad vietā, kur dirižablis nokrita, atjoņoja kavalēristi ar artilērijas virsnieku priekšgalā, kurš bija vadījis gaisakuģa apšaudi, tur jau saimniekoja nez no kurienes uzradusies kazaku vienība.

Gūstā saņēma dirižabļa komandieri kapteini Grīneru, leitnantu Relingu, mehāniķi un četrus lidotājus ierindniekus. Leitnants norāva savus uzplečus, lai slēptu virsnieka pakāpi. Viens virsnieks un divi kareivji kaut kādā veidā bija paguvuši paslēpties, taču viņus notvēra jau nākamajā dienā.

"Z-5" tika notriekts savā septītajā kaujas lidojumā. Kavalēristi no "Z-5 " kā trofejas paņēma līdzi dirižabļa kara karogu, uz kura bija izšūts prūšu ērglis un ordeņa zīme, kā arī 3 ložmetējus, 4 motorus, plānus, kartes, dokumentus, fotoaparātu, 40 signālraķetes un 50 pudu benzīna.

Tajā pašā laikā pie Mladi stacijas brāļu kapā apbedīja visus bombardēšanas upurus. Uz obeliska tika uzlikts uzraksts: "Brāļi, atriebiet mūs!" Cilvēkiem pat prātā nevarēja ienākt, ka bombardēšanā nogalināto nāvi jau ir atriebuši veiklie artilēristi.

Kāda interesanta detaļa. Artilērijas virsnieks, kurš pavadīja gūstekņus un trofejas uz korpusa štābu, uzzināja, ka kapteinis Grīners palicis pilnīgi bez naudas. Artilērists piedāvājies Grineram aizdot līdz kara

beigām 100 rubļu - visu naudu, cik viņam bijis. Grīners naudu paņēmis un gribējis uzrakstīt parādzīmi.

Taču artilērijas virsnieks atbildējis, ka "krievu oficieri no oficieriem parakstu neņem". Šis žests vācu kapteini tā saviļņojis, ka viņš gandrīz vai apraudājies un tad palūdzis virsnieka vecāku adresi, lai viņiem pateiktos par dēlu. Arī mehāniķis saņēmis atpakaļ sievas fotogrāfiju - viņš bija apprecējies kara sākumā.

Un vēl viens stāsts par to, kā tika notriekts dirižablis uz jūras.

1915. gada 12. janvārī pulksten 8 un 40 minūtēs dirižablis "PL-19"parādījās virs Liepājas. Biezie mākoņi un sniegputenis piespieda dirižabli lidot zemu. Neviens no visiem septiņiem apkalpes locekļiem šādos laika apstākļos vēl nebija lidojis. Čaula strauji apledoja, ledus gabaliņi kā šķembas lidoja līdz ar gondolu un kuru katru brīdi varēja caururbt čaulu. Dirižablis lidoja tik zemu, ka Liepājas iedzīvotāji labi saskatīja gan pašu gaisakuģi, gan tā apkalpes locekļu sejas.

Virsleitnants Meijers ātri nometa uz pilsētu 9 bumbas un pagriezās, lai lidotu atpakaļ. Taču netālu no Virgas krievi pret to atklāja uguni. Dirižablis centās uzņemt augstumu un ar maksimālu ātrumu aizlidot jūras virzienā. Taču krievu šāviņi to panāca arī tur. Netālu no Bernātiem "PL-19", sniega un ledus apklāts, lēnām iegrima jūrā.

Apkalpes locekļi cerēja, ka viņus izglābs vācu kuģi, taču uz grimstošo dirižabli aizsteidzās krievu traleri, kurus komandēja 2. ranga kapteiņi Ņikiforaki un Jurkovskis. Dirižabļa apkalpe atšaudījās. Krievu flotes jūrniekiem vajadzēja steigties, jo vācu kuģu sirēnas bija dzirdamas gluži blakus - arī tic meklēja dirižabli. Tad robežsargi sāka šaut uz dirižabli. Gāze strauji izplūda, un gondolā pieplūda ar ūdeni. Tikai tad dirižabļa eki-pāža pacēla balto karogu. Jūrnieki aizkabināja "PL-19" un mēģināja to aizvilkt līdz krastam. Taču lielie viļņi neļāva mazjaudas traleriem iecerēto veikt. Vācu kuģi jau atradās itin tuvu. Ar lielu nožēlu Ņikiforaki deva pavēli dirižabli sašaut, un tas nogrima. Par vācu dirižablistu sagūstīšanu mīnu traleru apkalpes locekļi tika apbalvoti ar Jura krustu un medaļām.

Sagūstītos dirižablistus no Liepājas nogādāja Petrogradā. Viņi brauca atsevišķā vagonā. Visu ceļu vācieši nepārmija ne vārda. Baltijas stacijā gūstekņus saņēma Galvenā jūras štāba adjutants vecākais leitnants Bertensons.

Dirižabļa apkalpes rīcībā bija detalizēti Liepājas plāni un sīkas piekrastes kartes. Izrādījās, ka viens no vācu virsniekiem pirms kara ilgāku laiku dzīvojis Liepājā.

Tās pašas dienas vakarā, aprunājies ar Ņikiforaki un Jurkovski, robežsargu vienības rotmistrs Bikovs nolēma dirižabli no jūras izcelt. Un tā rotmistra vadībā grupa brīvprātīgo - gan kareivji, gan pieredzējuši zvejnieki - sāka izpētīt dirižabļa bojāejas vietu. Ūdenslīdējs noskaidroja, ka gondolā ar dzinējiem, čaulā ievīstījusies, gulstas uz akmeņiem. Sākās dirižabļa izcelšana. Troses ķērās aiz akmeņiem un traucēja gondolas izcelšanu. Turklāt sacēlās vētra, kas plosīja pacelšanas ierīces. Piecu dienu ilgs neatlaidīgs darbs deva rezultātus: no jūras izcēla dirižabļa mehānismu, čaulas audumu, propelleri un beidzot arī gondolu. Rotmistram Bikovam pietrūka iespēju atradumus izvilkt krastā. 2. ranga kapteinis Ņikiforaki uz sava kuģa uzstādīja spēcīgāku celtni un gāja rotmistram palīgā. Kopīgiem spēkiem visas izceltās dirižabļa daļas 19. februārī nogādāja krastā.

1915. gada 1: augustā virs Daugavpils cietokšņa parādījās vācu cepelīns. To pavadīja vairāki aeroplāni. Uzmetis uz cietokšņa bumbu kravu, dirižablis pagriezās uz Rīgas pusi. Tikko līdz krievu armijas lidotājiem, kas bija dislocējušies netālu no cietokšņa, nonāca ziņa par cepelīnu, tie pielādēja ložmetējus un nodrošinājās ar munīciju. Trīs lidotāji devās katrs savā virzienā, lai dirižabli atrastu un iznīcinātu. Taču cepelīns bija kā ūdenī iekritis. 3-iw 65 Dežūru organizēja arī uz jūras, bet bez panākumiem - pagāja visa nakts, bet cepelīns neatradās.

Rītausmā lidotāji atgriezās bāzē, bet, tikko tie bija likušies atpūsties, tā atkal pienāca informācija, ka virs Daugavpils lielā augstumā virzās vācu dirižablis. Pulksten 7 un 30 minūtēs, tā arī neatpūtušies, lidotāji atkal pacēlās debesīs. Viņi lidoja ķīļu līnijā, lai šķērsotu cepelīnam ceļu. Vāciešu gaisakuģis jau tuvojās cietoksnim, un tā apkalpe acīmredzot šādu notikumu pavērsienu nebija gaidījusi. Dirižablis krasi pagriezās pret ziemeļiem un bēga uz jūru. Tur tas atbrīvojās no bumbām.

Kad lidmašīnas uzņēma augstumu, lai sagatavotos uzbrukumam, dirižablis pagriezās uz rietumiem.

Gaisā sākās pakaļ​dzīšanās. Tā notika 15-20 km attālumā no krasta paralēli krasta līnijai. Cepelīns bēga uz savām pozīcijām aiz Slokas. Tam palīgos izlidoja vācu aeroplāns. Viens no krievu lidotājiem, redzēdams, ka cepelīns jau gandrīz ir pie savējiem, pagriezās uz dienvidiem. Otrs lidotājs uzbruka vācu lidmašīnai.

Un tikai aviators Jagello turpināja vajāt cepelīnu.

Pret Tukumu Jagello cepelīnu panāca, jo aeroplāna ātrums bija 110 km/st. Cepelīns lidoja 2000 metru augstumā, krievu armijas lidotājs uzbrukumam uzņēma 3000 metru augstumu. Kad dirižablis pagriezās uz krasta pusi, lidotājs nogrieza tam ceļu, atklādams ložmetēja uguni. Podporučiks, kas atradās Jagello lidmašīnā, uz cepelīnu nometa degbumbas. Dirižablis lavierēja un mainīja virzienu, pagriezdamies uz ziemeļiem. Gaisa kauja jau ilga 2 stundas. Dirižablim tika nodarīti bojājumi, taču tas vēl arvien turējās gaisā. Jagello bija spiests dirižabļa vajāšanu pārtraukt, jo viņa lidmašīnai beidzās degviela. Aviators pagriezās uz Rīgas pusi.

Jagello uzbrukums dirižablim bija drosmīgs solis un pilnīgi jauna cīņas forma aviācijas izmantošanā.

Krievu lidmašīnai bija viens ložmetējs, bet dirižablim - seši. Turklāt lidmašīnas apkalpi sastādīja tikai divi vīri. Tātad viegli iedomāties, kā varenais gaisa drednauts dirižablis plāj ložmetēju ugunis, bet ap šo drednautu riņķo mazs, bet izmanīgs aeroplāns.

Vācu dirižabļu piloti bija pieredzējuši lidotāji un drosmīgi karavīri. Krievu armijas artilēristi, jūrnieki un lidotāji kļuva par vāciešu cienīgiem pretiniekiem.

Ļevs Vjatkins Arktikas noslēpums VAI REIHA DĀRGUMI ATRODAS NOGRIMUŠĀ ZEMŪDENĒ?

1963. gadā es, tolaik jauns lidotājs, nelielā militārā aerodromā apguvu lidojumus ar virsskaņas iznīcinātājiem "MiG-19"; tas notika centrālajā Arktikā, netālu no Tiksi. Tā paša gada jūlijā kādā svētdienā paņēmu kinokameru un kopā ar kareivi Ivanovu devos uz Ņcjelova līča krastu. Diena bija saulaina un pat karsta, un es biju nolēmis veikt nelielu ceļojumu un redzēto iemūžināt kino​lentē.

Aiz armijas garnizona pletās bezgalīgā tundra - kā paklājs, ko rotā spilgti dzelteni ziedi, kas atgādina māllēpes. Biju apāvis garus mednieka zābakus, uzvilcis zvērādu vasaras jaku, un devāmies ceļā.

Tundrai vasarā piemīt kāda īpatnība: pa to var klaiņot, neievērojot ceļus un nebaidoties no dziļām ūdens lāmām vai dūkstīm.

Zem ūdens slāņa atrodas mūžīgais sasalums, kas ir līdzens kā galds, un pa to var nosoļot simtiem kilometru, nesastopot nevienu bedri.

Mēs abi ar Ivanovu ap pulksten vieniem dienā bijām nogājuši kādus 12 kilometrus un iekļuvuši jakutu mednieka tēvoča Vasjas iecirknī, kur uzgājām viltīgi izliktas lapsu lamatas. Vēl pēc kādas stundas nonācām pie viņa būdas - neliela baļķu namiņa. Visapkārt uz auklām žuva briežu ādas, bet mazliet atstatu atradās sakrauta malkas grēda, aiz mājas uz dēļiem bija uzlikts laivas motors, un tur stāvēja arī alumīnija plakandibenc.

Mednieku namiņš bija ļoti mazs, kādus 5><5 metrus uz katru pusi. Saimnieka nebija mājās, un, kaut gan durvis bija aizdarītas tikai ar aizbīdni, mēs iekšā negājām.

Patarkšķinājis kinokameru un iemūžinājis jakuta mitekli, es objektīvu pavērsu pret kādu mucu un ar teleobjektīvu uzfdmēju arī to. Saule spīdēja no sāna, un es uz mucas skaidri saskatīju ērgli ar kāškrustu!

Kā te gadījusies vācu reiha muca? Turklāt gluži kā jauna!

Vispār Tiksi apkaime ir pilna ar visvisādām dīzeļdegvielas, benzīna un petrolejas mucām. It īpaši amerikāņu, kas savestas jau kara laikā. Bet kā te nokļuvusi šī muca?

Tēvocis Vasja drīz pārnāca. Viņš par viesiem patiesi nopriecājās (Arktikā cilvēki ir ļoti draudzīgi un par negaidītu tikšanos vienmēr priecājas). Aicināja iekšā. Telpas vidū stāvēja krievu krāsns, bet gar baļķu sienām atradās ar briežādām noklātas lāviņas. Vasja pastāstīja, kā viņš ķer stores, kas ieklīst sīkajos strautos, parādīja zilās lapsas ādas, savu medību šauteni. Tad lika galdā kaltētu stores sānu metra garumā un cienāja arī ar tēju.

Spirdzinājušies ar stipru tēju, posāmies tālākam ceļam pa līča krastmalu. Jau atvadoties, es tēvocim Vasjam pajautāju: "No kurienes tā muca te uzradusies?" - "Ak muca?" jakuts pārjautāja. "Upe atnesa.

Gluži nesen…"

Abi ar Ivanovu gājām gar krastu uz Ļenas deltu, kur tā sazarojas un ietek Laptevu jūrā. Drīz sākās baļķu aizsprostojumi, ūdens, vēju un sala kveldēti koku stumbri, ko varenā upe jau simtiem gadu nes jūrā.

Kā mamuta ilkņi tik gludi koku stumbri - miljoniem kubikmetru, līdz pašam horizontam! Šo fantastisko skatu uzņēmu kinofilmā. Varbūt varēšu kādreiz parādīt mazbērniem…

Pilnīgi neapdzīvotais novads pārsteidza, kā brīnumā varēja vērties Ļenas augstajos, kailajos, klinšainajos krastos, kurus tik daudzas reizes biju aplūkojis no gaisa, un gribot negribot bija jādomā, ka ciemati un pilsētas gan te tik drīz neparādīsies.

"Krievijas varenība celsies ar Sibīriju," ir teicis Lomonosovs. "Krievus ar laiku jāatspiež tālu uz ziemeļiem," ir teicis Hitlers. Kuram no viņiem abiem taisnība?

Daudzus gadus vēlāk laikraksta "Sovetskaja Rossija" redakcijā no sava drauga žurnālista Nikolaja Dombrovska izdzirdēju, ka Ļenas grīvā atrasta slepena vācu zemūdeņu bāze - labi iekārtota, ar lielu degvielas krājumu. Un tad man kļuva skaidrs neticami lielais rādiuss, kādā darbojās nacistu zemūdenes, kas torpedēja sabiedroto karavānas, kuras devās uz Murmansku ar bruņojumu un tehniku.

Tāpat kļuva skaidrs, kādā veidā netālu no tēvoča Vasjas "faktorijas" bija uzradusies dīzeļdegvielas muca.

Redakcijā tika nolemts, ka pāris žurnālistu kopā ar mani dosies uz Ļenas grīvu cerībā iegūt interesantus materiālus, taču sākās pārbūve un citi valstiski svarīgi notikumi, kuru dēļ brauciens uz nenoteiktu laiku tika atlikts…

ZIŅOJUMS NO KOPENHĀGENAS Es glabāju kādu avīzes "Trūd" raksta izgriezumu. 1989. gada jūlijs, korespondence no Kopenhāgenas ar nosaukumu "U-534 " noslēpums". Rakstā teikts sekojošais.

Kāds Oge Jensens, 45 gadus vecs dānis, kas profesionāli nodarbojas ar nogrimušo kuģu meklēšanu, Kategata dibenā 65 metru dziļumā atradis nacistu zemūdeni "U-534 ". To bija nogremdējuši britu lidotāji 1945. gada maijā. Dānis neslēpa savu prieku un paziņoja, ka šo zemūdeni esot meklējis 20 gadus.

"U-534" pēdējais reiss saistīts ar mīklainiem apstākļiem. 1945. gada 5. maija naktī "U-534" izgāja no jūras kara bāzes Ķīlē un uzņēma kursu uz Norvēģu jūru.

Divi vēl dzīvie apkalpes locekļi apgalvo, ka īsi pirms došanās ceļā vēlu naktī piestātnē ir ieradušās divas automašīnas ar abvēra numuriem. Štāba obersts (pulkvedis) zemūdenes komandierim nodevis admirāļa Dēnica rakstisku pavēli uzņemt "sevišķi svarīgu" kravu un doties uz vietu, kas norādīta ar zīmoglaku aizzīmogotā paketē. Paketi drīkstēja atvērt tikai pēc iziešanas atklātā jūrā. Sevišķi svarīgo kravu uzņēma nekavējoties. Tā sastāvēja no vienpadsmit alumīnija kastēm, pēc gabarīta vienādām, bet atšķirīgām pēc svara. Dažas bija tik smagas, ka tās knapi jaudāja izcilāt tikai vairāki dūšīgi matroži kopīgiem spēkiem.

Kapteiņa palīgs, kurš vadīja kravas uzņemšanu un novietošanu zemūdenes šaurajās telpās, domādams, ka kastēs atrodas kaujas līdzekļi, pieprasīja, lai ekipāžas locekļi ievēro sevišķu piesardzību.

Taču obersts, visu laiku ik pa brīdim paraudzīdamies pulkstenī, palīgam teica, ka krava nav bīstama, taču reiham ārkārtīgi vērtīga.

Tad nu gan kā palīgam, tā tiem, kas kastes izvietoja, radās pārliecība, ka tajās atrodas zelta stieņi un kādi īpaši svarīgi dokumenti, kurus vajadzēja nekavējoties izvest uz drošu vietu.

Taču vispārsteidzošākais, kā tagad apgalvo "U-534" kapteiņa palīgs, bija tas, ka, atverot paketi, tajā atrada pavēli doties uz padomju aizpolārā apgabala robežām, uz Laptevu jūru, pēc tam uz Ļenas grīvā esošo zemūdeņu bāzi, pirms tam iegriežoties Norvēģijas fjordos, bet vēl pēc tam ceļa mērķis bija "Severnaja Zemļa" - Ziemeļu Zeme. Tur krava bija jāizkrauj, pēc tam norādītā vietā rūpīgi jāiemūrē un, uzpildījušiem degvielu, pa to pašu maršrutu jāatgriežas Ķīlē. Ja grūtais uzdevums tiktu veiksmīgi izpildīts, tad visu zemūdens apkalpi gaidītu pelnīts apbalvojums.

Interesanti, ka par nacistu zemūdeņu slepeno bāzi Ziemeļu Zemē padomju virspavēlniecībai kļuva zināms tikai pēc kara beigām. Šo bāzi atklāja polārie lidotāji I. Mazuruka vadībā. To ilgi meklēja, jo jūrniekiem bija aizdomas, ka liela autonoma nacistu zemūdene Ziemeļu jūrā tiek apgādāta no slepenām bāzēm, kas ierīkotas uz neapdzīvotām salām, kam daudz līču un no sauszemes gandrīz nepieejamu grotu, no gaiga tās nav ieraugāmas, taču ļoti piemērotas zemūdeņu bāzēšanai navigācijas periodā jeb, pareizāk sakot, kara darbību periodā, lai pārsegtu tādu svarīgu jūras artēriju, kāds ir lielais Ziemeļu jūrasceļš.

Kā varēja gadīties, ka nacisti padomju Arktikas ģeogrāfiju zināja labāk nekā Ziemeļu jūrasceļa galvenās pārvaldes priekšnieks ģeogrāfijas doktors I. Papaņins?! Lai atrastu neizpētītajos Arktikas

rajonos šādai bāzei piemērotu vietu, bija vajadzīgs gan laiks, gan līdzekļi.

ATSKATĪSIMIES VĒSTURĒ 1931. gada 25. jūlija rītā slavenais vācu lidotājs un dirižabļu konstruktors doktors Hugo Ekeners (1868-1945) ar dirižabli "Grāfs Cepelīns" ieradās Ļeņingradā. Kopā ar viņu atlidoja 42 pētnieki.

Ekeners uzaicināja pazīstamo profesoru R. Samoiloviču (1928. gadā notikušās polārās ekspedīcijas priekšnieku uz ledlauža "Krasins"), arheologu profesoru P. Molčanovu, inženieri F. Asbergu un augstākās kvalifikācijas radistu E. Krenkcli piedalīties arktiskā gaisa ekspedīcijā. Viņš pastāstīja, ka pasaulē lielākais gaisakuģis ārkārtīgi atbildīgajam lidojumam virs mazizpētītajiem Arktikas rajoniem ir īpaši sagatavots. Lai atvieglotu dirižabļa konstrukciju, noņemta daļa iekārtas, gondolas dibens padarīts ūdensnecaurlaidīgs, tādējādi ļaujot gaisakuģim nosēsties uz ūdens, papildus pierīkoti pludiņi. Turklāt uzstādīts daudz zinātniskās aparatūras, fotoaparāts perspektīviem un vertikāliem aerouzņēmumiem, kā arī papildu radioiekārta.

Padomju zinātniekiem tika piedāvātas komfortablas kajītes, un "Grāfs Cepelīns" uzņēma kursu pāri Barenca jūrai uz Franča Jozefa Zemi, kur tas pēc 34 stundām arī ieradis. Tur Klusajā līcī viņus sagaidīja ledlauzis "Maligins", lai apmainītu pastu.

Uz ūdens pavadījis 15 minūtes, dirižablis turpināja lidojumu pa maršrutu: Severnaja Zemļa (Ziemeļu Zeme) - Taimiras pus​sala - Novaja Zemļa (Jaunā Zeme) - Arhangeļska- Ļeņingrada - Berlīne.

Visu lidojuma laiku notika intensīvs pētniecības darbs. Pilnīgi neizpētītajos rajonos nepārtraukti tika izdarīti aerofoto uzņēmumi un veikti meteoroloģiskie novērojumi, pētnieki centās noskaidrot ledāju pārvietošanās likumsakarības, tika izdarīti ģeomagnētiskie un navigatoriskie novērojumi.

Profesors R. Samoilovičs (viņš bija ekspedīcijas zinātniskais vadītājs) uzrakstīja sīku ziņojumu par lidojumu ar "Grāfu Cepelīnu", un tika publicēti ļoti vērtīgi zinātniskie materiāli par Arktikas rajoniem. R. Samoilovičs lidojuma rezultātus novērtēja šādi: "Arktiskā lidojuma 106 stundās dirižablis veicis tādu darba apjomu, kādu parastās ekspedīcijās ar ledlaužiem varētu veikt tikai 2-3 gados smagā, neatlaidīgā darbā."

Arī vācieši Starptautiskās Arktikas pētniecības biedrības vārdā publicēja pārskatu ar neskaitāmiem fotoattēliem un citiem materiāliem, pēc tam profesors R. Samoilovičs "par neizpētītā izpēti" tika represēts, un 1940. gadā viņš nomira.

Protams, ka Ekenera un Samoiloviča ekspedīcija bija caurcaurēm zinātniska, taču šīs ekspedīcijas materiālus, protams, izmantoja Vācijas Ģenerālštābs un admirālis Dēnics, izstrādājot kara operāciju plānus ziemeļu komunikācijās…

Kas attiecas uz Hugo Ekeneru, tad viņš 9 gadu laikā ar savu dirižabli izdarīja 590 lidojumus bez nevienas avārijas, nolidodams 17 178 stundas un veikdams 1 695 272 km garu ceļu; viņš ir pārvadājis 13 110 pasažierus, 39 219 kg pasta un 30 442 kg kravas. Hugo Ekeners nomira 1945. gadā 77 gadu vecumā.

VĀCU ZEMŪDENES Lieladmirālis Dēnics kopīgi ar Ģenerālštābu izstrādāja sīku doktrīnu par zemūdeņu darbību ziemeļu jūrās un ar Hitlera piekrišanu izvērsa intensīvus būvdarbus. Otro pasaules karu uzsākot, Vācijai bija 57 zemūdenes, taču līdz 1945. gada pavasarim kuģu- būvētavās bija uzbūvētas 1153 zemūdenes, kas nogremdēja 3000 kuģu un 200 karakuģu.

Padomju un sabiedroto virspavēlniecības jutās dziļi izbrīnītas, kad viņu rokās nonāca vācu zemūdenes ar visām ekipāžām. Šīs laivas zem ūdens peldēja gandrīz pilnīgi bez trokšņa, tādējādi ar

hidroakustiskiem līdzekļiem tās bija grūti konstatējamas, bet degvielas rezerve ļāva zemūdenei veikt līdz 8500 jūdžu garu ceļu bez degvielas uzpildīšanas. Vācu zemūdenēm piemita labas manevrēšanas spējas, tās bija ar zemu siluetu un grūti pamanāmas, turklāt apbruņotas ar pašnovadāmām elektrotorpēdām, neatstājot aiz sevis raksturīgās burbuļu pēdas.

Baltijas jūras un Ziemeļjūras jūrniekiem vēl kara laikā izdevās izcelt 7. sērijas "U-250"un "U-502" un pat savest tās lietošanas kārtībā; šīs zemūdenes kopā ar vēl dažām citām trofeju zemūdenēm kalpoja padomju jūras kara spēkos līdz 1958. gadam, bet viena no tām nokalpoja līdz pat 1974. gadam!

Pēc padomju jūrnieku atzinuma vācu zemūdenes krasi atšķīrās no padomju zemūdenēm. Vācu zemūdenēs bija iekārta gaisa padevei dīzeļdzinējam, kad laiva atrodas zem ūdens, kā arī hidrauliskās sistēmas mehānismu vadīšanai, hidrodinamiska laga un vēl daudzi citi uzlabojumi.

Nacistiem bija arī tādas zemūdenes, kas speciāli uzbūvētas, lai peldētu ziemeļu jūrās tuvu krastam.

Protams, ka tām bija nepieciešamas bāzes degvielas uzpildei, ekipāžas īsai atpūtai un zemūdenes remontdarbiem. Tāpēc jāatzīst, ka padomju ziemeļu teritoriju tuksnesīgo salu un upju grīvu izmantošana slepeno bāzu ierīkošanai bija oriģināla un nekaunīga rīcība. (Ir zināms, ka ar bāzu celtniecību nodarbojās Tota vadītais resors,) Acīmredzot vācu Ģenerālštābs, kā arī lieladmirāļi Dēnics un Rēders bija pārliecināti, ka viņu zemūdeņu bāzes Arktikas ūdeņos ir pilnīgi droši paslēptas un nav pieejamas. Tikai tā var izskaidrot "U-534" tik riskanto braucienu ar noslēpumaino kravu. Stingrā pavēle zemūdens komandierim liecina par to, cik ārkārtīgi liela vērtība ir 11 metāla kastēm, kuras zemūdenē iekrāva 1945. gada 5. maijā.

U-534" NOSLĒPUMS Zemūdene "U-534" spēja aiziet tikai līdz Anholtas salām, kur to seklumā no gaisa pamanīja angļu lidotāji un nogremdēja. Un tur to pēc 44 gadiem atrada Oge Jensens. Akvalangistiem izdevās zemūdeni apsekot. Nogrimušās zemūdenes videouzņēmumi neatstāja nekādas šaubas - jūras dibenā patiesi atradās "U-534 ".

Dāņu speciālisti uzskata, ka uzzināt, kāda ir zemūdenes krava un vai kastēs atrodas tikai zelts un dārglietas, var, tikai zemūdeni izceļot. Taču izcelt jūras dibenā iegrimušo, 76 metrus garo laivu ir sarežģīti un dārgi. Nepieciešami 3,5 miljoni dāņu kronu un daudzu mēnešu ilgs sagatavošanās darbs.

1991. gadā vairākas starptautiskas kompānijas, kas specializējušās nogrimušu kuģu izcelšanā, izteica gatavību piedalīties šajā pasākumā, taču kopš tā laika par "U-534 " likteni presē nekādas ziņas vairs nav parādījušās.

Bet tagad atgriezīsimies pie Ļenas grīvas. Kopā ar kareivi Ivanovu.

Rāpties cauri baļķu jūklim kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Arī nogurums lika sevi manīt, kājas gumijas zābakos sāpēja. Ivanovs vilkās aiz manis un beidzot godīgi atzinās, ka ir noguris kā suns un ka šajā apvidū gudrāk ir pārvietoties ar visurgājēju.

Patiesi - bija laiks atgriezties daļā. Turklāt no ziemeļrietumiem, no "Arktikas dziļākā nostūra" tuvojās tintes melnuma mākonis, visapkārt saulei izveidojās halo parādība - divi riņķi ap sauli, kas ir visdrošākā zīme, ka tuvākajās četrās stundās laiks pasliktināsies. Temperatūra krasi pazeminājās…

Es izlēmu izlauzties līdz kraujajam krastam un uzfilmēt apļa panorāmu. Uz augšu horizonts paplašinājās, un līdzenā ainava piesaistīja skatienu ar neapdzīvotību.

Rāpjoties pa krauju, es nejauši pievērsu uzmanību tam, ka zem plānas zemes kārtas ir saglabājušies lieli ledus un sniega slāņi.

Rokās man bija krietna nūja, un es sāku ar to sniegu urbināt. Pēkšņi sniegā pavīdēja cilvēka galvaskauss un kauli. Vietu rūpīgi apskatījis, nācu pie slēdziena, ka pirms gadiem četrdesmit sniega lavīna te ir aprakusi cilvēku, - viņš nav spējis no sniega gūsta izkļūt un aizgājis bojā. Nosprieduši, ka šis

cilvēks te varbūt nav aprakts viens, sākām kapāt sniegu un zemi arī citviet, bet atradām tikai stipri sarūsējušu vidusjostas sprādzi.

Cik liels bija pārsteigums, kad Ivanovs, sprādzi nedaudz paberzējis, iesaucās: "Vācu, uz tās ir kāškrusts!" Patiesi - siksnas ar tādām sprādzēm taču valkāja kareivji un apakšvirsnieki. Radās jautājums kā šajā tuksnesīgajā krastā ticis vācietis? Pūlējāmies kapāt vēl, taču tā bija pilnīgi veltīga nodarbošanās pavīdēja tikai ledus, ciets kā akmens, un atkailinājās mūžīgais sasalums, kur bez laužņa un cirtņa nav iespējams ierakties pat centimetru dziļi.

Iezīmējām šo vietu, ar koka sprunguļiem izlikdami kvadrātu, kas būtu labi saredzams no gaisa, un steidzāmies atceļā. Drīz sadzirdējām šāvienu, bet tad ieraudzījām tēvoci Vasju nākam pretī. Redzēdams, ka laiks mainās uz slikto, esot gribējis mūs bridināt…

Tik tikko nokļuvām līdz jakuta namiņam, kad sāka trakot sniegputenis, ko vētra bija atnesusi no jūras; visa apkārtne pārklājās ar sniega segu. Taču pēc stundas parādījās saule - un sniegs sāka nokust acīm redzami. Tāda ir vasara centrālajā Arktikā…

Tēvocis Vasja atkal mūs pabaroja ar stori, ceptu brieža gaļu un, protams, stipru tēju. Bet mēs viņu pacienājām ar stāstu par savu atradumu, kas uz viņu, starp citu, neatstāja nekādu iespaidu. Pakšķinādams pīpīti un savilcis šauras jau tā iešķībās acis, viņš vērīgi klausījās un beigās noteica: "Es te tikai japāņus neesmu saticis. Esmu redzējis gan amerikāņus, gan angļus, gan vāciešus, gan zviedrus. Līdz trīsdesmitajam gadam viņi te, Tiksi līcī, iegriezās diezgan bieži…"

Tālāk jakuts paskaidroja, ka atbraucēji te uzpirkuši zilās lapsas, kamēr zvērādas nebija kļuvušas par valsts monopolu.

Karstā tēja un siltā istaba padarīja gurdenus. Steigties nevajadzēja. Arktikā bija polārā diena, un saule ripoja pa debesīm, aiz horizonta nemaz neaizslīdot. Taču bija laiks atgriezties garnizonā.

Nākamajā dienā komandantam pulkvedim izstāstījām par atradumu, uz kartes parādījām vietu.

Komandants sarauca uzacis un ilgi prātoja, līdz beidzot pārliecinoši noteica: "Pie Staļingradas vācieši bija, bet te nu gan ne. Atradums ir nejaušs un neko neliecina. Aizmirstiet to un nelauziet velti galvu…"

Ar to arī viss beidzās.

Sergejs Solovjovs Traģēdija pie Sariča raga "Titānikas" un "Luzitānijas" katastrofas lika visai civilizētajai pasaulei šausmās nodrebēt.

"Titānikas" 1502 pasažieri atrada mūžīgās atdusas vietu okeāna dzelmē pēc tam, kad 1912. gada 15. aprīlī vēlu naktī tvaikoni uzšķērda aisbergs. "Luzitāniju " vācu zemūdenes torpedēja 1915. gada 7. maijā, bojā aizgāja 1201 pasažieris. Taču 1941. gada 27. jūlijā Melnajā jūrā pie Sariča raga avarēja lielākais pasažieru kuģis "Ļeņins ", un maz ir to, kas zina, ka šajā katastrofā aizgāja bojā vairāk cilvēku nekā abās iepriekšminētajās katastrofās kopā.

Gandrīz tūlīt pēc katastrofas visas ziņas par tās cēloņiem un upuru skaitu padarīja stingri slepenas.

Padomju informācijas birojs neko neziņoja arī par citu Melnās jūras pasažieru kuģu un hospitāļkuģu avārijām, bet bojā aizgāja "Abhāzija ", "Armēnija", ātrgaitas kuģis "Adžarstan", kā arī kuģi "Čehovs" un "Belostok".

Tajos laikos bargi sodīja par to vien, ja kāds tikai vārdos izteicās, ka valsts neattaisnoti cieš lielus cilvēku zaudējumus. Baismajai katastrofai pie Sariča raga slepenība noņemta gluži nesen, un nu Sevastopoles Kara zinātniskās biedrības zinātniskais sekretārs otrā ranga kapteinis Sergejs Solovjovs ir guvis iespēju šai informācijai piekļūt. Viņš rūpīgi izpētīja lietas izmeklēšanas materiālus, noņēma karšu, fotogrāfiju un liecinieku liecību kopijas, un viņš ieraudzīja briesmīgo patiesību - kā īsti aizgāja bojā tūkstošiem cilvēku.

Kuģa "Ļeņins " katastrofas apstākļi joprojām paliek mīklaini, vēl ir jānoskaidro, vai kuģis uzskrēja uz pašu izliktas mīnas vai arī tas torpedēts no zemūdenes.

Kuģis "Ļeņins" atrodas 78 metru dziļumā apmēram 2,5 jūdzes no krasta iepretī bijušajai valdības vasarnīcai "Zarja ". Kaut gan akvalangistiem iegremdēšanās robeža noteikta līdz 60 metriem, šķiet, ka Ukraina ir nolēmusi nogrimušo kuģi izpētīt, kā arī daļu citu kuģu, kuru Melnās jūras dibenā ir vairāk par simtu. Vai Ukraina zemūdens darbus saskaņos ar Krieviju, kā to prasa starptautiskās tiesības, - tas nav zināms. S. Solovjovu kā jūrnieku veterānu satrauc vēl arī kāds cits jautājums - kuģa "Ļeņins " bojā gājušo pasažieru, tāpat kā citu Melnajā jūrā avarējušo kuģu pasažieru, kam kaps ir jūras dzelme, piemiņas iemūžināšana. Viņiem jāuzstāda monuments, lai jaunajām audzēm atgādinātu par karu un tā upuriem.

LABĀKAIS VISĀ MELNAJĀ JŪRĀ Kuģis, par kuru būs runa, tika uzbūvēts pirms Pirmā pasaules kara Dancigas kuģubūvētavā un ieguva nosaukumu "Simbirska". Tas bija skaists, elegants, komfortabls ātrgaitas tvaikonis ar diviem skursteņiem un varēja sasniegt 17 mezglus stundā. Kuģa garums - 94 m, platums -12 m, iegrime - 5,4 m.

Padomju varas gados tvaikoni pārdēvēja Ļeņina vārdā. 1925. gada septembrī pēc valdības lēmuma "Ļeņins" nogādāja neatlīdzināmās palīdzības kravu uz Japānas ostu Nagasaki zemestrīcē cietušajiem iedzīvotājiem. Pēc tam kuģi pārbāzēja uz Melno jūru, kur tas veica reisus no Odesas uz Novorosijsku.

1941. gadā tvaikoni modernizēja un pārkrāsoja un par tā kapteini iecēla Ivanu Borisenko. Par reisiem ar humāno palīdzību uz republikānisko Spāniju viņš bija apbalvots ar Ļeņina ordeni. Kara sākumā kuģis pirmajā reisā devās 1941. gada jūlijā un brauca no Odesas uz Mariupoli, vedot evakuētos un cukura kravu. Stāvoklis frontē krasi pasliktinājās. Atpakaļceļā, tuvojoties Odesai, ienaidnieka piķējošie bumbvedēji tvaikoni bombardēja, taču uzbrucējus atvairīja kreisera "Kominterna" ugunis.

Vācu aviācija pilsētai uzlidoja vairākkārt, bija jau pirmie civiliedzīvotāju upuri. Kapteinis Borisenko saņēma Melnās jūras kuģniecības vadības pavēli steigšus uzņemt kravu un pasažierus un atkal

doties uz Mariupoli.

Krastā iekraušanas darbus vadīja ostas kara komandantūras pārstāvis vecākais leitnants Romanovs.

Vēlāk tiesā viņš liecināja, ka par caurlaidi uzkāpšanai uz kuģa kalpojis iekāpšanas talons, taču ar vienu talonu ir iekāpuši divi trīs pieaugušie pasažieri. Bērni nav skaitīti. Daudzi pasažieri ieradušies ar pilsētas vai apgabala vadītāju un Odesas kara komandantūras vēstulēm. Ekipāžas locekļi savus radiniekus un draugus izvietoja savās kajītēs. Vēlāk daudzi no viņiem veidoja skumjo "bezvēsts pazudušo" sarakstu.

Kapteinim Borisenko nebija nekādas uzņemto pasažieru uzskaites, tāpēc 482 pasažieru un 400 tonnu kravas vietā - saskaņā ar oficiālajām ziņām - tvaikonis "Ļeņins" uzņēmis apmēram 4000 pasažieru.

Cilvēku uz kuģa bija tik daudz, ka pilni bija visi saloni, ēdamzāles, gaiteņi, tilpnes un klāji, bet tad pienāca pavēle uzņemt vēl 1200 jauniesaucamo. Ļaudis vēl aizvien nāca klāt…

Bocmanis jau kārtējo reizi ziņoja, ka kuģis ir pārslogots, kad beidzot atskanēja komanda: "Atraisīt tauvas!"

BRAUCIENA ĪPAŠAIS REŽĪMS Līdz ar kara sākumu daudzos Melnās jūras rajonos bija uzstādītas mīnu aizsargjoslas un ieviests īpašs braukšanas režīms, nosakot, ka katru kuģi obligāti pavada locis.

Kuģis brauca pa speciāliem fārvateriem, kurus zināja ļoti ierobežots personu loks. Lai apgrūtinātu pretinieka kuģu kustību, bākas, tāpat kā visas citas krasta navigācijas ugunis, bija pārvestas uz manipulējošo režīmu pēc īpaša grafika.

Taču pirmajos kara mēnešos Melnajā jūrā nepastāvēja vienots, precīzs komunikāciju nodrošināšanas dienests, kam pakļautos gan kapteiņi, gan loči.

Tvaikonis "Ļeņins" pēdējā reisā devās 1941. gada 24. jūlijā. Tieši pulksten 22 tas lēnām atstāja piestātni un izgāja jūrā, atrazdamies konvoja priekšgalā. Konvoju veidoja tvaikonis "Vorošilovs" un kuģis "Berezina", kā arī divas šalandas, kas kūlās astē, pamatkonvoju ik pa brīdim no redzes loka gandrīz vai pazaudējot.

Melnās jūras karaflote aizvien jau tradicionāli ir pārspējusi pretinieku - arī skaitliskajā ziņā, tāpēc nav izprotams, kāpēc mūsu kuģi netika vesti pa "slepeniem kuģuceļiem" un tiem bija lemts uzsprāgt, uzduroties uz pašu izliktajām mīnām!

Viceadmirālim F. Oktjabrskim tika ziņots, ka vienas dienas laikā netālu no Dzelzs mola Kizaula līcī uz savām mīnām ir uzbraukuši divi kuģi - pēc tam, kad Kerčas rajonā tas pats jau bija noticis ar transportkuģi "Kola". Un kāpēc gan flote visu 1941. gadu saspringti gaidīja fantastiskā ienaidnieka desanta izsēšanos Krimā, tādēļ izdarīdama lielas taktiskas kļūdas?

Ir būtiski zināt, ka locim, kurš atradās uz tvaikoņa "Ļeņins", nebija sakaru ar flotes operatīvo dežurantu, tāpēc radiosakari notika ar kara kuteru un citu kuģu starpniecību. Pārbrauciena laikā noskaidrojās, ka lēngaitas šalandām ir pašām savs locis un tās uz norīkojuma vietu var doties patstāvīgi. "Ļeņins" un "Vorošilovs" beidzot varēja palielināt ātrumu un strauji paslēpties aiz apvāršņa. Taču traversā uz Lukullas ragu "Vorošilova" kapteinis ziņoja, ka tvaikonim izgājis no ierindas dzinējs un patstāvīgi viņš uz priekšu nevar tikt. Kapteinis Borisenko zināja, ka tas ir steigā un nekvalitatīvi izdarīta remonta rezultāts, un pieņēma lēmumu "Vorošilovu" līdz Sevastopolei aizvest tauvā. Viņš zināja arī to, ka "Vorošilovs" ir ļaužu pārpildīts - tāpat kā viņa vadītais kuģis.

Sevastopole bija ar roku aizsniedzama, taču šalandu dēļ laiks jau bija zaudēts. Kara apstākļos tā bija nepieļaujama kļūda, tāpat kā aplam bija sastādīt konvoju no tik dažādiem kuģiem, turklāt ar slikti izremontētiem dzinējiem.

Brīnumainā kārtā izvairījies no ienaidnieka aviācijas uzlidojumiem, "Ļeņins" aizvilka "Vorošilovu" uz Sevastopoles Kazaku līci, bet pēc tam, sardzes kutera pavadīts, pats uzņēma kursu uz Jaltu. Taču līdz

Jaltai kuģis tā arī netika…

2. ranga kapteinis A. Abajevs liecina: "Par loci uz tvaikoņa bija norīkots jauniņais leitnants I. Svistuns, kas bija tikai nesen beidzis Ļeņingradas jūrskolu. Līdz kuģa vadīšanai viņam vēl bija tālu. Loča pienākumus Svistuns nespētu veikt arī miera laikā, bet kara apstākļos - ne tik." Kontradmirālis A. Azarcnko piebalsoja: "Svistuns loču dienesta sastāvā bija ieskaitīts pirms paša kara sākuma. Sagatavots viņš nebija, un arī praktiskas pieredzes liela ūdensizspaida kuģu vadīšanā viņam diez kādas nebija." Bet "Ļeņinam" taču vajadzēja šķērsot mīnu lauku rajonu!

PĒDĒJAIS BRAUCIENS …Rit jau trešā diennakts, kopš tvaikonis "Ļeņins" ir atstājis Odesas piestātni. Kapteinis Borisenko ir drūms. Kuģis ir pārpilns ar galīgi pārmocītiem un nogurušiem cilvēkiem, kuģis gaida atļauju iziet jūrā.

Sevastopolē ieradies tvaikonis "Gruzija", kas no Odesas izgāja divas dienas vēlāk.

"Kuģī cilvēki bija saspiesti kā siļķes mucā," liecina pasažiere M. Čazova, "uz klājiem rindām vien mobilizētie, kas spilvena vietā zem galvas palikuši korķa glābšanas vestes. Kāds te bija saskatījis nekārtību, trešajā dienā visas glābšanas jostas savāca un noglabāja aiz lielas priekškaramās atslēgas, kuru pēc tam neviens nespēja pat ar cirvi atlauzt."

Visi saprata, ka tvaikonis jau sen būtu bijis Jaltā, taču no pusceļa tam nez kāpēc lika atgriezties Sevastopolē, un kuģis atkal tika nolikts uz enkura Kazaku līcī. Jūrnieki to uzskatīja par sliktu zīmi. Laiks vilkās lēni un mokoši…

Beidzot 27. jūlija vakarā pulksten 19 un 15 minūtēs tika saņemta radiogramma: "Transportam pacelt enkuru un doties uz Jaltu." Beidzot! "Ļeņins" un "Vorošilovs" sardzes kutera "SKA - 026" pavadībā izgāja jūrā, taču konvojam bija stingri ierobežots kustības ātrums, jo "Vorošilovs" nespēja braukt ātrāk par 5 mezgliem stundā.

Izmeklēšanā kapteiņa otrais palīgs G. Benderskis teiks: "Karavāna bija sastādīta absolūti nepareizi.

Es uzskatu, ka šāds kuģu savienojums ir noziedzīgs!" Taču tādā gadījumā var jautāt: kāpēc gan toreiz visi klusēja? Gan kapteinis, gan kapteiņa palīgs.

Un, beidzot, jāpiemin vēl kāda nepiedodama paviršība, ko bija pieļāvis kapteinis Borisenko. Kā vēlāk noskaidrojās, Odesā uz kuģa bija uzstādīti divi zenītlielgabali - lai atvairītu pretinieka uzlidojumus. Kā atzīst jūrnieki, tas bija "papildu metāls" - tātad vajadzēja precizēt kompasa rādījumus, novērst deviāciju (kompasa magnētadatas novirzi lielas dzelzs masas ietekmē). Turklāt tilpnēs jau bija iekrauts 450 t metāla.

Un pēdējais, kas arī nav mazsvarīgi, - uz tvaikoņa "Ļeņins" nezin kāpēc nebija ehalota dziļuma mērīšanai, bet laga (ierīce kuģa ātruma aprēķināšanai) nebija pārbaudīta.

Tātad bija pieļautas daudzas paviršības un kļūdas plus noziedzīga paviršība pirms ļaužu pārpilnā kuģa iziešanas nakts reisā pa šauru kuģuceļu cauri mīnu laukiem. Turklāt kuģu "Ļeņins", "Vorošilovs" un "Gruzija" apsardzei (uz kuģiem kopā atradās apmēram 10 000 cilvēku) tika izdalīts viens vienīgs sardzes kuteris "SKA - 026".

Iemesls - vājais savstarpējais kontakts kara sākumā starp Melnās jūras civilo un militāro priekšniecību, kā arī dalījums pēc principa "mans" un "tavs".

Kad traģēdija pie Sariča raga jau bija notikusi, flotes virspavēlnieks kontradmirālis F. Oktjabrskis savā dienasgrāmatā 1941. gada 31. jūlijā ar atvieglojumu ierakstīja: "Beidzot kaut ko esam noskaidrojuši sakarā ar tvaikoni "Ļeņins". Viss (nodrošinājums un pavadīšana) gāja pa civilo un Jūras flotes līniju…"

Dienvidu nakts vienmēr uznāk pēkšņi. Akla tumsa apņēma "Ļeņinu", "Gruziju", "Vorošilovu" un sardzes kuteri, kuri cits citam sekoja ķīļu līnijā. Krasts atradās pa kreisi, bet to varēja tikai uzminēt, jo nebija redzama neviena uguntiņa (bija taču jāievēro aptumšošanās!). Kapteinis Borisenko, jaunais locis

Svistuns un sardzes stūrmanis Kiseļevs lūkojās tumsā.

Locis Svistuns nervozēja. "Manipulatoriskajam dienestam" pēc operatīvā dežuranta norādījuma vajadzēja krastā uz īsu brīdi iedegt signālugunis. Taču uguņu nebija, bet noteikt kursu ar peilējumu nebija iespējams.

Pūta ziemeļu vējš, piespiezdams kuģus dreifet. Vējam palīdzēja straume, kas plūst aiz Feoļenta raga.

Nervozēja arī kapteinis Borisenko. Sevastopolē taču netika dotas nekādas instrukcijas par konvoja amatpersonām, nebija rakstisku priekšrakstu, nebija pat nozīmēts konvoja vecākais, nebija precizētas kuģošanas īpatnības šajā rajonā un noteikti drošības pasākumi. Vienas vienīgas neskaidrības. Ne tuvu nav tā, ko sauc par jūrnieku kārtību.

Motori klusu darbojās, likdami kuģa korpusam viegli vibrēt. Ātrums - minimāls, pulkstenis rāda 23 un 30 minūtes. Drīz būs sasniegta Jalta.

KATASTROFA Pulksten 23 un 30 minūtēs spēcīgs sprādziens lika tvaikonim "Ļeņins" nodrebēt. Kuģis tika iedragāts starp tilpnēm Nr. 1 un Nr. 2, tas sāka iegrimt ar priekšgalu un svērās uz labo pusi. Cilvēki pielēca kājās, atskanēja kliedzieni: "Grimstam!"

Kapteinis Borisenko deva pavēli: "Stūri uz kreiso!", bet pēc tam cerībā pietuvoties Krimas krastmalai: "Pilnā gaitā uz priekšu!"

Aculieciniece Kolodjažnaja: "Sprādziena brīdī es kajītē gulēju. Atmodusies aizsteidzos uz otro klāju, kuģis strauji svērās uz labajiem sāniem. Man pretī kliegdami drāzās pasažieri no galvenā klāja. Šajā brīdī kuģis jau bija nosvēries par kādiem 15-20°. Es sapratu, ka glābšanas laivas nolaist neizdosies, metos atpakaļ uz kajīti. Paķēru glābšanas jostu, portfeli ar naudu, sagrābu aiz rokas māti un mēģināju tikt ārā. Gaitenī jau bija daudz ūdens.

Kuģis svērās aizvien vairāk. Māte mani vilka uz labo pusi, bet es viņu - uz kreiso. Tajā brīdī man kaut kas uzgāzās virsū - un es mātes roku atlaidu vaļā…

Mani kāds vilka. Attapos jūrā un ieraudzīju, ka man virsū gāžas skurstenis. Aizpeldēju nostāk un visu laiku skatījos, kā kuģis grimst. Redzēju, kā kuģa korpuss saslējās stāvus, bet dzenskrūve turpināja darboties, un kuģis strauji nogāja dibenā. Iestājās apbrīnojams klusums, bet tad sākās cilvēku šausmu kliedzieni. Sāku peldēt uz krastu… Ūdenī pavadīju kādas trīs stundas, tad mani uzņēma "Gruzija"."

Sen ievērots, ka ekstremālās situācijās reti kurš spēj saglabāt spēju rīkoties loģiski, aukstasinīgi.

Panikas pārņemti cilvēki bieži sevi nolemj bojāejai un aizrauj sev līdzi nāvē arī citus.

Slavenā komanda "Sievietes un bērni - uz priekšu!" visā jūras katastrofu vēsturē ir izglābusi daudz dzīvību.

Liecina 16 gadu vecā M. Čazova: "Es pamodos no kliedzieniem: "Ūdens!" Tur kliedza mani kaimiņi - ģimene ar diviem bērniem. Es pielēcu kājās un pa iluminatoru izlīdu uz klāja. Tad savai kaimiņu ģimenei saucu, lai padod man zēnus - es viņus būtu izvilkusi… Bet viņu māte vispirms gribēja izlīst pati.

Viņa bija resna un pa iluminatoru izlīst nespēja. Viņa iluminatorā iestrēga.

Tiku ārā uz pirmā klāja. Ielēcu ūdenī. Kuģis pēc inerces vēl slīdēja uz priekšu un sasvērās uz labajiem sāniem. Man likās, ka kuģis apgāzīsies un uz manis uzgāzīsies masts. Atgrūdusies no borta, peldēju uz kuģa pakaļgalu. Kuģis jau grima. Cilvēki skraidīja pa klājiem, šausmīgi kliedza. Netālu no manis kāds virs ūdens turēja rokās paceltu bērnu, pats iegrimdams aizvien dziļāk. Kāds cits, acīmredzot neprazdams peldēt, piedāvāja naudu par glābšanas riņķi (visas šīs šausmas es vēl ilgi redzēju sapnī).

Peldēt man traucēja kleita, es to novilku. Daži kuteri pagāja man garām gluži tuvu. Bija ļoti sāpīgi, ka mūs neuzņēma. Visapkārt bija tumsa…"

Tvaikonis "Ļeņins" nogrima 7-10 minūtēs. Ķīļu līnijā sekojošais kuģis "Gruzija" pietuvojās nelaimes

vietai. Kapteinis pa translāciju deva pavēli: "Nolaist laivas ūdenī!" Viņa kuģa pasažieri, nesaprazdami, kas notiek, metās uz laivām. Jūrnieki bija spiesti atkauties, laižot darbā dūres un airus. "Laivas nolaiž jūrā, lai glābtu tvaikoņa "Ļeņins" pasažierus," čērkstēja translācija, taču tas maz ko līdzēja. Bija zaudēts daudz dārgā laika. Glābšanas laivas nolaida ūdenī tikai pēc 30 minūtēm.

EPILOGS Protams, daudzi tvaikoņa "Ļeņins" ekipāžas locekļi rīkojās pašaizliedzīgi, glābdami cilvēku dzīvības, taču •strauji grimstošais kuģis aizrāva viņus sev līdzi. Kapteinis Borisenko, trīs viņa palīgi un locis kuģi atstāja pēdējie. Bija pagūts nolaist ūdenī tikai divas glābšanas laivas. "Gruzijai", "Vorošilovam" un kuteriem izdevās no jūras, kur kā katlā virmoja slīkstošo cilvēku galvas, izglābt tikai apmēram 600 cilvēku. Galvenokārt tos, kam bija izdevies paķert glābšanas jostas vai riņķus un kas atradās laivās. Kuri peldēt nepra​ta, tie nogrima uzreiz. Daudzus dzelmē novilka samirkušais apģērbs.

1941. gada 11. un 12. augustā Sevastopolē notika slēgta Melnās jūras flotes Kara tribunāla sēde priekšsēdētājs bija kara jurists Ļebedevs, tribunāla locekļi - Frīdmans un Bondars. Par tvaikoņa "Ļeņins" apkaunojošo bojāeju klīda daudz baumu. Tiesa bija ātra. Tika noskaidrots, ka aptuveni nospraustā un neprecīzi noteiktā kursa dēļ "Ļeņins" pie Sariča raga varējis aizķert mīnu aizsprosta malu un uzsprāgt. Šajā lietā vainoja loci un viņa pieredzes trūkumu. Taču bija dīvaini, ka "Ļeņinam" blakus pa labi - vairāk uz jūras pusi ejošais "Vorošilovs" palika neskarts. Tātad "Ļeņins" varēja uzdurties peldošai mīnai. Tādu mīnu bija daudz arī vēl pēc kara beigām, kālab pasažieru kuģi pa Melno jūru vēl ilgi brauca tikai dienas laikā.

Kapteinis Borisenko un viņa palīgi nespēja nosaukt bojā gājušo skaitu, kā arī precīzu skaitli, cik īsti uz "Ļeņina" bijis pasažieru. Skaidrs, ka visvairāk bojā aizgāja bērni, sievietes un veci cilvēki…

Locis Ivans Svistuns tika degradēts un notiesāts uz nāvi. 1941. gada 24. augustā nāvessods tika izpildīts nošaujot.

Ivans Svistuns veltīgi centās tiesai pierādīt (un liecinieki to apstiprināja), ka "manipulējošais režīms" nav darbojies un loča vadība nav bijusi nodrošināta un ka bāka Sariča ragā iedegusies tikai pēc tam, kad "Ļeņins" jau bija iedragāts un sācis grimt. Tiesa viņa liecību neņēma vērā. Kad pavēle par tvaikoņa bojāeju bija jau novadīta līdz flotes personālsastāvam, jūrnieki šo notikumu drūmi komentēja šādiem vārdiem: "Ja vainīgā nav, to ieceļ…"

Kad materiāliem par tvaikoņa "Ļeņins" bojāeju slepenība tika noņemta, Sevastopoles Kara zinātniskās biedrības biedri - virsnieki un jūrnieki - pieprasīja visu apstākļu papildu izmeklēšanu.

1992. gada 18. augustā Melnās jūras flotes Kara tribunāls priekšsēdētāja justīcijas pulkveža A. Anaņjeva vadībā, piedaloties flotes prokurora palīgam apakšpulkvedim S. Mardašinam, tiesas sēdē uzraudzības kārtībā izskatīja krimināllietu sakarā ar protestu un nosprieda: "Melnās jūras flotes Kara tribunāla 1941. gada 12. augustā pieņemtais lēmums par I. Svistunu tiek atcelts, bet lietvedība - pārtraukta nozieguma sastāva trūkuma dēļ."

Boriss Kamovs Kas vainīgs, ka aizgāja bojā līnijkuģis "Novorosijsk" un tā jūrnieki?

1955. gada 29. oktobrī Sevastopoles kara ostā 100 metru no krasta un 18 metru dziļumā pēc mīklaina sprādziena nogrima Melnās jūras flotes flagmanis līnijkuģis "Novorosijsk". Pēc kuģa veterānu ziņām katastrofa aizgājuši bojā 608 jūrnieki. Oficiālu ziņu nav vēl līdz pat šim laikam.

Pēc padomju valdības rīkojuma 1955. gada 7. novembrī, devītajā dienā pēc traģēdijas, tajā pašā Sevastopoles līcī tika sarīkota svētku parāde. Par notikušo traģēdiju komunistiskā prese klusēja, un klusums ilga vairāk nekā trīsdesmit gadu.

Līnijkuģa bojāeja tā arī paliktu Melnās jūras kuģniecības vēsturē kā mīklains nelaimes gadījums, ja nebijis trīs Krievijas jūras virsnieku. Ilgus gadus viņi neatkarīgi no varas iestādēm un neatkarīgi cits no cita veica pētījumus.

Pirmais par kuģa "Novorosijsk" katastrofu uzrakstīja 1. ranga kapteinis flotes vēsturnieks Nikolajs Čerkašins. Viņš izvirzīja versiju, ka līnijkuģi skāris kaujas peldķeimenis, kas darbojies patstāvīgi vai ar NATO kolēģu ziņu. Versija bija pelnījusi uzmanību un pelna to joprojām, jo kuģis "Novorosijsk" (agrāk "Jūlijs Cēzars") bija bijis viens no lielākajiem itāļu flotes kuģiem, kas padomju rokās nonāca 1949. gadā saskaņā ar reparācijām. Sprādziens varēja būt atriebības akts. Čerkašina versijā šaubas izraisīja tikai viens apstāklis - kā gan itālieši varēja nemanīti pienākt pie iekšējā reida robežas un pat iekļūt pa tīkla vārtiem Sevastopoles ūdeņos? Melnās jūras flotes tehniskā sistēma taču nodrošināja kuģu drošību, tiem atrodoties ostā.

Taču cits jūras virsnieks Boriss Karžavins grāmatā "Līnijkuģa "Novorosijsk" katastrofas noslēpums" raksta: katastrofas naktī iekšējo reidu neviens neapsargāja; tīkla vārti bija atvērti, bet trokšņu pclcngatori nedarbojās (tiem itāļu transportkuģa motoru troksnis bija jāsadzird). Sevastopoles cietoksnis, kas gadu desmitiem savai tautai bija "slēgtā zona", kā izrādās, no jūras puses bijis pilnīgi neaizsargāts.

"Gaisa huligāns" M. Rusts jau arī visai pasaulei pierādīja, ka Padomju Savienības "gaisa vārti" nebūt nestāvēja aizvērti - tie ilgi ir bijuši vaļā.

Kuģa "Novorosijsk" katastrofas iemeslu noskaidrošanā lielu ieguldījumu deva 2. ranga kapteinis Oktobris Bars-Biijukovs. 1943. gadā, būdams vēl zēns, viņš iestājās jūras kara speciālajā skolā. 1949. gadā leitnants Bars-Birjukovs sāka dienesta gaitas uz kuģa "Novorosijsk", no 1954. gada viņš uz līnijkuģa komandēja artilērijas baterijas. 1955. gada 29. oktobra rītā Bars-Birjukovs atgriezās Sevastopolē no Ļeņingradas un kuģi ieraudzīja guļam augšpēdus. Vairāk nekā divdesmit gadus ar dienesta biedru dramatisko notikumu līdzdalībnieku - palīdzību viņš meklējis atbildes uz daudziem jautājumiem.

Galvenie šādi. Kāpēc iedragāto līnijkuģi neizdevās noturēt peldošā stāvoklī, kaut gan nelaime notika pašu ostā, kur ir pieejami visi tehniskie līdzekļi? Kāpēc tik daudz cilvēku aizgāja bojā… glābšanas darbu laikā?

Daudz kas kļūst skaidrs, ja iepazīstas ar nesen atslepenoto valdības komisijas ziņojumu; komisija ieradās no Maskavas, kad kuģis "Novorosijsk", kaut arī apgāzies, vēl turējās virs ūdens. Valdības komisiju vadīja PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks V. Mališevs, viens no aizsardzības rūpniecības vadī​tājiem.

Ko tad Mališeva komisija atklāja?

Jau dažas stundas pēc katastrofas vietējie čekisti noziedznieku bija atraduši. Čekisti paziņoja, ka sprādziens noticis artilērijas pagrabā kapteiņleitnanta V. Marčenko - galveno kalibru artilērijas diviziona komandiera - vainas dēļ. Marčenko noliedza, ka viņam vai viņa padotajiem ar katastrofu būtu kāds sakars, taču viņu vienalga varētu nošaut, ja vien ūdenslīdēji drīz vien nebūtu noskaidrojuši, ka sprādziens bijis

ārējs un ir noticis zem līnij​kuģa.

Mališevs valdības vārdā kapteiņleitnantam Marčenko atvainojās un izteica īpašu pateicību par vīrišķību, aizstāvot patiesību. Ja Marčenko būtu bijis vāja rakstura un būtu atzinies viņam inkriminētajā noziegumā, tad varēja izvērsties grandioza tiesas prāva par kaitniecību flotē.

Kad apsūdzība kaitniecībā atkrita, Maskavas komisija ieteica citu versiju - līnijkuģis uzsprādzis uz nejauši pamodušās vācu mīnas. Versija bija veltīgi izteikta. Artilērists Bars-Birjukovs un mīnētājs Karžavins atzīmē, ka 20 vai 30 vācu mīnas, kas pēc kara Sevastopoles ūdeņos tika izķertas, bijušas kaujas nespējīgas: tām nav bijušas darba kārtībā elektrobaterijas - nav eksistējuši un ari tagad neeksistē tādi akumulatori, kas varētu darboties desmit un vairāk gadu bez uzlādēšanas.

Turklāt komisijas materiāli apstiprināja Čerkašina versiju. Mīklainais sprādziens kuģa labajos sānos bija izsitis vertikālu kanālu caur astoņiem klājiem (izsistais bojājums bija 150 kvadrātmetru liels). BarsBirjukovs un kuģa "Novorosijsk" speciālisti bija pārliecināti: trieciens bijis precīzi virzīts, turklāt to izdarījuši cilvēki, kas precīzi zināja agrākā itāliešu kuģa telpu izvietojumu. Līnijkuģim bija trīspadsmit munīcijas pagrabu ar kaujas līdzekļiem (desmitiem tonnu kopsvarā), taču sprādzienuguns neskāra to, kurā glabājās visspēcīgākie lādiņi. Ja trieciens būtu dots pa šo pagrabu, tad detonācija varētu izraisīt sprādzienus arī blakus esošajos kuģos.

Bars-Birjukovs apgalvo: pilnīgi ticams, ka tika gatavota otra Pīrlharbora, tikai ar daudz smagākām sekām, kad varēja pārstāt eksistēt ne tikai Melnās jūras galvenie spēki, bet arī viss Sevastopoles cietoksnis - lai piedalītos 7. novembra parādē, pretēji skaidram saprātam mazajā akvatorijā bija sakoncentrēts desmitiem karakuģu.

Jau doma vien, ar ko tas viss varēja beigties, bija tik baisa, ka PSRS Jūras kara flotes vadība ar savu speciālistu Maskavas komisijas konsultantu palīdzību pacentās Mališevu un viņa kolēģus pārliecināt, ka līnijkuģis uzsprādzis no mīnas, kas pamodusies pēc 11-13 gadiem.

Versija ir pusfantastiska, jo ūdenslīdēji uz grunts tika atraduši nevis vienu sprādziena bedri, bet veselas divas. Taču versija, ka līnijkuģis varētu būt kļuvis par diversijas upuri (šis variants kā iespējamība garāmejot pieminēts pat Mališeva ziņojumā), netika izstrādāta…

Mališevam un viņa ekspertiem nav bijusi iespēja nolaisties jūras dibenā, lai izpētītu sprādziena cēloņus, turpretī viņi ir smalki izpētījuši, kas noticis ar kuģi un komandu pēc tam, kad kuģa sānos tika izsists caurums.

Lai kļūtu skaidrāks, kādi notikumi ir risinājušies katastrofas naktī, aplūkosim, kas 1955. gada 29. oktobrī bija vadošie militārie kadri. PSRS aizsardzības ministrs tolaik bija maršals G. Žukovs, Jūras kara spēku virspavēlnieks - Padomju Savienības flotes admirālis N. Kuzņecovs, viņa vietnieks - flotes admirālis S. Gorškovs. Melnās jūras floti komandēja viceadmirālis V. Parhomenko. Viceadmirālis N. Kulakovs bija Kara padomes loceklis.

Kā redzams no valdības komisijas dokumentiem, katastrofa ir briedusi ilgi. Kuģim "Novorosijsk" bija konstruktīvas nepilnības, kas kavēja tā kustīgumu. (Par tām bija zināms gan pavēlniecībai, gan Melnās jūras flotes štābam, kuri šajā jautājumā veda nesteidzīgu saraksti ar Drošības komiteju un kuģu remontorganizācijām.) Bijušajam itāliešu līnijkuģim turklāt nebija ari pozitīvas atmagneti- zējošas iekārtas, kādas tika uzstādītas uz visiem padomju kuģu- būvētavās būvētajiem kuģiem, un tādējādi teorētiski - tas varēja uzsprāgt no jebkuras nejauši pagadījušās mīnas.

Kā tad katastrofas situācija radās un nobrieda? Atgādināšu: 29. oktobrī pulksten 1 un 30 minūtēs uz līnijkuģa notika kluss sprādziens. Dežurējošais virsnieks uz flotes štābu ziņoja, ka uz kuģa "Novorosijsk" uzsprāgusi… benzīna tvertne. Flotes pavēlnieks Parhomenko bez izbrīna, ka benzīna uzliesmojums nav izraisījis ugunsgrēku, notikumu novērtēja kā "sadzīves ČP" ("ārkārtēju notikumu") un neizsludināja trauksmi galvenajā bāzē. Ar to pašu - ja stāvoklis sarežģītos - tika apdraudēts vēl viens līnijkuģis, 5 kreiseri, 8 eskadras mīnu kuģi, daudzas zemūdenes un citi kuģi.

Pa to laiku līnijkuģi pa milzīgo izsisto caurumu ieplūda ūdens. Kuģa ķīlis sāka iegrimt. Kuģa apkalpe

2. ranga kapteiņa Z. Serbulova vadībā (viņš bija palicis līnijkuģa komandiera vietā) sāka aktīvi darboties, gūstot arī panākumus. Bija reālas iespējas līnijkuģi glābt, taču šīs iespējas krasi samazinājās, kad uz kuģa ieradās Parhomenko, kara padomes loceklis viceadmirālis Kulakovs, eskadras komandiera v.i. kontradmirālis Nikoļskis, kā ari vēl septiņdesmit (!) citu admirāļu un virsnieku, kurus izsauca no krasta.

Viņu vidū bija īpašās daļas un kara prokuratūras darbinieki, kas nekavējoties uzsāka noziedznieku meklēšanu kuģa "Novorosijsk" apkalpes locekļu vidū. Kā liecina valdības komisijas materiāli, visi admirāļu rīkojumi kuģa un tā apkalpes stāvokli tikai pasliktināja. Piemēram, Parhomenko atcēla Serbulova pavēli par kuģa "Novorosijsk" ņemšanu tauvā pie pakaļgala. Rezultātā tika zaudēts laiks līnijkuģa priekšgala tilpnēs saplūda ūdens, un kuģis uzsēdās uz grunts. Velkoņi vairs nespēja kuģi izkustināt no vietas.

No trim admirāļiem - flotes un eskadras vadītājiem - neviens nepaziņoja, ka uzņemas līnijkuģa komandēšanu un glābšanas darbu vadību. Neviens nevēlējās uzņemties pilnīgu atbildību. Kaut gan visi zināja: pēc jūrnieku likumiem Serbulovs, kas veica kuģa komandiera vietas izpildītāja pienākumus, augstākas priekšniecības klātbūtnē automātiski zaudē tiesības dot pavēles. Radās nejēdzīga, dezorientējoša situācija - uz kuģa atradās trīs lieli priekšnieki.

Netika izdarīts galvenais: neviens nedeva rīkojumu iedarbināt kuģa "Novorosijsk" tvaikspēka vilkmes iekārtu, kas pirmajā pusstundā vai stundā pēc sprādziena vēl spētu līnijkuģi nogādāt seklākā vietā. Tiesa, pastāvēja arī briesmas, ka tvaika mašīnas var uzsprāgt, ja tām tiek klāt ūdens, taču vajadzēja vienkārši noskaidrot, vai ūdens var tām piekļūt. Ja līnijkuģis sāktu kustēties, tad atkristu desmitiem problēmu.

Trīs admirāļi, atrazdamies uz līnijkuģa un it kā vadīdami tā glābšanas darbus, pat neapjēdza, kas īstenībā ar kuģi notiek. Padoto ziņojumi pilnu patiesību neatspoguļoja.

Valdības komisijas dokumenti liecina: vecākā inženiera- mehāniķa vietas izpildītājs Matusevičs netika Parhomenko ziņojis, ka kuģis tuvākajā pusstundā noies dibenā. Pēc Mališeva vārdiem, inženierismehāniķis "lieliski saprata, ka… (par tādu ziņojumu. - B.K.) viņam piekomandētais čekists to nošaus vai arī apvainos matrožu klātbūtnē". Kad līnijkuģis draudoši sasvērās, Matusevičs aizgāja uz savu darbavietu, kas atradās dziļi kuģa pakaļgalā. Virsnieks izvēlējās nāvi noslīkstot, nogrimdams dzelmē kopā ar kuģi, nevis tikt nošautam par panikas celšanu. Kopā ar Matuseviču noslīka arī viņam piekomandētais čekists.

Ko runāt par ierindas virsnieku, ja flotes virspavēlniekam pateikt patiesību baidījās tam blakusstāvošais kontradmirālis Nikoļskis. Stenogramma saglabājusi paskaidrojumu, ko Nikoļskis devis Mališevam: "Es būtu teicis (ka kuģi "Novorosijsk" izglābt nav iespējams. - B.K.), bet baidījos. Es būtu gribējis redzēt tādu drosminieku, kas virspavēlniekam būtu spējis pateikt (patiesību. - B.K.)." Šos vārdus bez nosarkšanas teica cilvēks ar admirāļa uzplečiem: viņam bija uzticēta eskadras komandēšana.

Vjačeslavs Mališevs, flotes vadoņu cinisma satriekts, jautāja: "Bet kā jūs ar šādiem uzskatiem varēsiet karot atomkarā?"

Kamēr tika veltīti izmisīgi pūliņi, lai kuģi "Novorosijsk" noturētu peldošā stāvoklī, neviens no flotes un eskadras vadības nepadomāja par cilvēku glābšanu. Parhomenko, Nikoļskis un Kulakovs (kura pienākumos ietilpa "darbs ar cilvēkiem") nedeva pavēli: - savlaicīgi nogādāt krastā jūrniekus no nogrimušajiem kuģa priekšgala posteņiem, kuri nebija aizņemti glābšanas darbos, kā arī jūrniekus, kuri bija ieradušies no citiem kuģiem (viņi visi bija nostādīti uz grimstošā līnijkuģa klāja, viņu bija apmēram 1000 vīru); - visiem jūrniekiem (it īpaši tiem, kuri atradās uz augšējā klāja) izdot glābšanas jostas, kuru uz kuģa bija pietiekamā daudzumā. Tas, ka šīs divas pavēles netika dotas, liecina ne tikai par vienaldzību pret padoto likteni, bet arī par profesionālu paviršību. Pēc reglamenta avārijas situācijā šādi rīkojumi ir jādod pirmām kārtām.

Kara gados Parhomenko pats bija divas reizes slīcis un abas reizes brīnumainā kārtā izglābies. Šķiet, ka viņam bija jāsaprot, ko pārdzīvo cilvēks, kas no grimstoša kuģa pēkšņi iesviests jūrā. Taču, kad

kuģis "Novorosijsk", joprojām pieplūzdams ar ūdeni, sāka draudoši svērties uz kreisā sāna, ne Parhomenko, ne Nikoļskis nedeva galveno pavēli: visiem, kas atrodas uz klāja, kuģi atstāt. Flotes vadoņiem šajās divās stundās bija tikai vienas rūpes: kā viņu rīcību un pavēles novērtēs Maskava…

Lūk, kāpēc, kad 2. ranga kapteinis Huršudovs izrādīja neiedomājamu vīrišķību un Parhomenko ieteica evakuēt tos tūkstoš cilvēkus, kuri uz kuģa atradās bezdarbībā, virspavēlnieks atcirta: "Necelsim paniku!" Paldies, ka vismaz nenošāva…

Taču, kad pat flotes virspavēlniekam kļuva skaidrs, ka kuģis "Novorosijsk" drīz nogrims, Parhomenko atļāva izsaukt uz augšējā klāja tos ekipāžas locekļus, kuri nebija aizņemti glābšanas darbos. Šī pavēle neattiecās uz matrožiem un virsniekiem, kuri kuģa apakšējos nodalījumos, līdz kaklam ūdenī un mazutā stāvēdami, pūlējās kuģi glābt. Tāda bija reglamenta skarbā prasība, ko Parhomenko akli izpildīja.

Taču arī tiem, kuri atradās uz augšējā klāja, laika vairs nebija. Matroži, staršinas, virsnieki stāvēja pēc reglamenta aizpogātos jūrnieku pusmēteļos vai šineļos, blīva auduma šaurās biksēs un smagos zābakos. Nelaime bija tā, ka Parhomenko, ieradies uz līnijkuģa 30 minūtes pēc sprādziena, uzreiz sāka kritizēt kārtību uz kuģa. Viņu saniknoja, ka ekipāžas locekļi bija izskrējuši no savām kajītēm, nebūdami apģērbušies pilnā formā…

Lūk, kāpēc tie, kuriem admirālis atļāva kārtoties kuģa atstāšanai, bija ģērbušies kā uz parādi.

Glābšanas jostas nebija nevienam. Kad kuģis vēlreiz sasvērās, jūrnieki, 5-6 rindās stāvēdami, slīdēja nost no klāja un sāka no 23-25 metru liela augstuma tumsā lēkt ūdenī. Kuģi vāji apgaismoja blakus esošie kuģi ar saviem prožektoriem. Bet ūdenī bez glābšanas jostām, bez glābšanas riņķiem samirkušā, smagā apģērbā ķepurojās tūkstoš cilvēku.

Pirmie nogāja dibenā tie, kuri krītot vai kuģim sasveroties bija ieguvuši traumas, kam no klāja bija uzgāzušies smagi priekšmeti. Uz vienas no glābšanas laivām, kas bija pilna ar cilvēkiem, uzgāzās četrdesmit tonnas smags bruņots novērošanas tornis. Desmitiem apkalpes locekļu palika zem kuģa, kad tas apgāzās. Daudzi jūrnieki vienkārši neprata peldēt. Bet daži no tiem, kam palaimējās aizpeldēt līdz krastam, izkāpuši no ūdens, sirdslēkmē nomira - tik liela bija pārslodze.

Taisnības labad jāpiebilst, ka arī ģeneralitāte ar prokuroru un čekistu svītu uz kuģa atradās līdz pēdējai minūtei. Kad kuģis sagāzās uz sāniem, Parhomenko, Nikoļskis un Kulakovs ielēca jūrā. Tāpat kā visi citi. Un arī bez glābšanas jostām. Priekšniecībai palīdzēja noturēties uz ūdens jaunie virsnieki un matroži.

Kad kuģis apgāzās, tas uzreiz vis nenogrima. Kuģa pakaļgals vairākas stundas turējās virs ūdens.

Kuģa iekštelpās atradās cilvēki. Viņi par sevi atgādināja, nepārtraukti ar dzelzs priekšmetiem dauzot pa kuģa sienām. Ko Parhomenko izdarīja šo cilvēku labā? Viņš par glābšanas darbu vadītāju iecēla savu vietnieku… ierindas mācībā.

"Lai kuģa pakaļgalu uzturētu peldošā stāvoklī un organizētu cilvēku glābšanu, vienīgais pareizais lēmums būtu bijis padot gaisu kuģa augšējā daļā, turklāt, jo vairāk, jo labāk," - tā ir konstatējusi komisija.

Taču gaisu sāka padot tikai pēc tam, kad jau bija aizritējušas 7 stundas, kopš kuģis apsvēries, un arī tikai ar vienu kompresoru. Kaut gan ostā atradās vienpadsmit šādas ierīces. Un stāvēja dīkā. Taču - kā lai to būtu zinājis speciālists soļošanā? Un kur tajā laikā atradās flotes štāba tehniskie speciālisti? Vai arī viņi bija izbijušies, ka var tikt nošauti, ja pasacīs, ka cilvēku un līnijkuģa glābšanai nepieciešami kompresori?

Kamēr no ūdens izvilktie flotes vadoņi žāvējās un sildījās ar tēju un konjaku (lai nesaķertu iesnas) un… vairākas stundas aizvadīja dīkā, notika nejēdzība. No grimstošā kuģa nerimtīgi skanēja klauvējieni.

Aizvien nepacietīgāki un izmisīgāki - kuģa telpās gaisa palika aizvien mazāk. Glābšanas kuģa "Karabaha" ekipāža, nesaņemot nekādas pavēles, vairs neizturēja. Nepakonsul- tējoties ar speciālistiem, "Karabahas" metinātāji izgrieza līnijkuģa dibenā caurumu, lai pa to izvilktu jūrniekus. Izglāba deviņus cilvēkus. Vai tas bija labi darīts? Nebūt ne! Pa izgriezto caurumu zem milzīgā spiediena strauji izplūda pēdējās gaisa paliekas. Kuģis sāka grimt, bet būtu varējis noturēties nedēļu.

Stāsta, ka skaņas sakaru sistēma ir darbojusies līdz pēdējam brīdim un bijis dzirdams, ka nāvei

nolemtie ekipāžas locekļi dziedājuši. Vai šie drosmīgie vīri saprata, ka viņi iet bojā tikai tāpēc, ka Melnās jūras flotes priekšniecība izrādīja noziedzīgu bezdarbību un pilnīgu nekompetenci?

Taču arī tas vēl nav viss. Valdības komisija īpaši uzsvēra: "Kamēr kuģa pakaļgals vēl atradās peldošā stāvoklī un no atsevišķām telpām vēl bija dzirdami cilvēku klauvējieni, pēc kara padomes locekļa Kulakova pavēles vairāki glābšanas kuģi pārslēdzās uz līķu savākšanu, līdz ar to samazinot jau tā ārkārtīgi ierobežotās iespējas glābt cilvēkus."

Citiem vārdiem - pēc tam kad Kulakovu pašu aiz apkakles izvilka no ūdens, viņu vairs neuztrauca kuģī palikušo vairāku desmitu matrožu un virsnieku liktenis, lai arī viņi turpināja klaudzināt pie kuģa sienām: "Mēs esam dzīvi!" Dzelzs slazdā galvenokārt palika jūrnieki no tā saucamās apakšējās komandas.

Viņi taču zināja, ka viņus var izglābt, un nešaubījās, ka tiks izglābti…

Rezultāts: mīnai uzsprāgstot (precīzāk - divām mīnām), tika ievainoti 130 cilvēki. Viņus paguva nogādāt krastā, taču pirmajās sekundēs tika nonāvēti 130-150 jūrnieki. Ja no kuģa laikus noņemtu 1000 matrožus un virsniekus, kas tur stāvēja bezdarbībā, bet visiem pārējiem izdotu glābšanas jostas, tad, ņemot vērā pat to, ka kuģis var pēkšņi apgāzties, bojā varētu aiziet vēl kādi 100- 150 cilvēki. Tātad pavisam kopā zaudējumi varētu būt 230-300 apkalpes locekļu. Taču bojā aizgāja 608 matroži, staršinas un virsnieki.

Valdības komisija Melnās jūras flotes priekšniecības darbības novērtēja kā "noziedzīgi vieglprātīgas, nekvalificētas un neizlēmīgas" un pieprasīja admirāļus Parhomenko, Nikoļski, Kulakovu un citas personas, kuras bija vainojamas līnijkuģa "Novorosijsk" bojāejā, nodot tiesai. …Taču Maskavā un pēc tam ari Sevastopolē ar glābšanas darbiem kopš sprādziena brīža noņēmās vēl viens admirālis - PSRS Jūras Kara Flotes virspavēlnieka vietnieks G. Gorškovs. Tikai viņam nerūpēja grimstošā līnijkuģa un tajā iesprostoto mehāniķu liktenis, ne arī to cilvēku veselība, kas nejauši bija palikuši dzīvi, - viņš glāba tos, kuri bija līnijkuģa "Novorosijsk" bojāejas tiešie vainīgie.

Jau tajās dienās, kad Sevastopolē beidzās katastrofas izmeklēšana, Gorškovs aizsardzības ministram Žukovam iesniedza ziņas, kas bija diametrāli pretējas komisijas rīcībā esošajiem datiem. Pretēji Mališeva atziņai, ka "kuģa matroži, staršinas, virsnieki, kā arī virsnieki, kuri tieši vadīja kuģa glābšanas darbus,.. prasmīgi un pašaizliedzīgi cīnījās pret kuģī ieplūstošo ūdeni, labi veica šos pienākumus .. rādīja vīrišķības un patiesas varonības piemēru" (izcēlums mans. - B.K.), flotes admirālis Gorškovs ministru vēlāk pārliecināja, ka līnijkuģis aizgājis bojā apkalpes locekļu nolaidības dēļ.

Lai notikušais neatkārtotos, aizsardzības ministrs Žukovs rīkojās enerģiski. Kā? Visās flotēs visu kuģu apkalpēm vairākas stundas dienā vajadzēja maršēt ierindas mācībās.

Tā kā līnijkuģa "Novorosijsk" bojāejā tika vainoti virsnieki, matroži un staršinas, kas neprot "no ūdens izlīst sausi", tad tiesas prāva pret Parhomenko, Nikoļski un Kulakovu nenotika. Kaut gan, lai it kā radītu taisnīguma iespaidu, viņiem pazemināja dienesta pakāpi un ieņemamo amatu. Taču pakāpi viņi drīz vien atkal atguva, bet Kulakovs 1965. gadā pat kļuva Varonis par piedalīšanos Sevastopoles aizstāvēšanā 1942. gadā.

Kāpēc gan flotes admirālis Gorškovs tik ļoti rūpējās par baismīgajā noziegumā vainīgajiem?

No 1948. gada līdz 1955. gada sākumam Gorškovs vadīja štābu, bet pēc tam komandēja Melnās jūras floti; viņš zināja par līnijkuģa "Novorosijsk" konstruktīvajiem defektiem, zināja, ka kuģis nav pietiekami kustīgs un ir neaizsargāts pret magnētiskajām mīnām, taču viņš neko konkrētu neizdarīja, lai stāvokli labotu un nelaime nevarētu notikt. Kļuvis par PSRS Jūras Kara Flotes virspavēlnieka vietnieku, viņš panāca Parhomenko iecelšanu par savu pēcteci, bet eskadras štāba priekšnieka amatam rekomendēja gudrāko un izglītotāko kontradmirāli Nikoļski. Taču Gorškovs aizmirsa, ka Nikoļskis neviena priekšnieka klātbūtnē nespēja muti atvērt.

Ja būtu sākusies tiesas prāva, tad noskaidrotos, ka nejēdzības Melnās jūras flotē ir sākušās jau iepriekšējā virspavēlnieka laikā… Gorškovs nešaubījās arī vēl par ko citu: Parhomenko, Nikoļskis un Kulakovs, lai aizsargātu sevi, sāktu viņam uzvelt arī visas agrāk notikušās nelaimes. Paglābis no tiesas

galvenos līnijkuģa "Novo​rosijsk" bojāejas vaininiekus, Gorškovs arī pats izvairījās no tiesas un soda.

Taču līnijkuģis nav no dēļiem būvēta izpriecas laiva. Visiem bija skaidrs, ka par tādu katastrofu vismaz brīdinājuma pēc - kāds ir bargi jāsoda. Un atrada, ko sodīt.

PSKP CK Prezidija sēdē, apspriežot katastrofas iemeslus, aizsardzības ministrs Žukovs nežēlīgai kritikai pakļāva un apsūdzēja pazīstamo flotes komandieri N. Kuzņecovu, kurš, būdams PSRS Jūras Kara Flotes virspavēlnieks, Melnās jūras flotes darbībā nav redzējis daudzos trūkumus, kas noveduši pie nelaimes.

Drīz vien kļuva zināms, ka Kuzņecovs atbrīvots no PSRS aizsardzības ministra vietnieka amata, atbrīvots no JKF virspavēlnieka pienākumiem, viņam atņemta Padomju Savienības flotes admirāļa pakāpe (tā bija atbilstoša maršala pakāpei) un viceadmirāļa dienesta pakāpē 52 gadu vecumā aizlaists pensijā "bez tiesībām uz atjaunošanu". Šis lēmums jo apkaunojošāks bija tāpēc, ka jau pusgadu pirms līnijkuģa "Novorosijsk" bojāejas Kuzņecovs bija pārcietis infarktu. Katastrofas laikā Kuzņecovs slimoja un viņa pienākumus veica Gorškovs.

Ka šāds lēmums ir apkaunojošs, to droši vien saprata arī tie, kuri to pieņēma. Padomju prese par Kuzņecova atstādināšanu nepavēstīja, bet militārā pakāpe bijušajam JKF virspavēlniekam tika atjaunota pēc viņa nāves 1988. gadā.

Tā kā pēc oficiālās versijas līnijkuģa "Novorosijsk" bojāejā bija vainojami matroži, staršinas un virsnieki, tad šo divkārt noziedzīgo melu smagums līdz šim laikam gulst uz dzīvajiem un mirušajiem komandas locekļiem, kas kā īsteni varoņi savu pienākumu izpildīja līdz galam.

Andrejs Aderjohins KO STĀSTA ACULIECINIEKI Jeiskas jūras ostas priekšnieka vietnieks Anatolijs Samko, 1955. gada traģisko notikumu aculiecinieks, izlēma pastāstīt līdz šim nezināmas notikuma detaļas. Arī par krasta apsardzes kareivju bojāeju. Viņi bija ieradušies no Somijā izvietotas 4* 99 bāzes un uz līnijkuģa liktenīgā kārtā nokļuva dažas stundas pirms pēckara gados visbriesmīgākās traģēdijas Jūras Kara Flotes vēsturē…

"Es nolēmu par viņiem pastāstīt, jo gribu, lai bojā aizgājušo puišu piederīgie varbūt vēl varētu pagūt apmeklēt viņu kapu, " teica jūrnieks.

Tai baismīgajā naktī, kad līnijkuģis "Novorosijsk" tika uzspridzināts, pašreizējam Jeiskas jūras ostas priekšnieka vietniekam Anatolijam Samko bija 19 gadu. Viņš atradās obligātajā dienestā, bija staršina uz 407. avārijas un glābšanas diviziona īpašā norīkojuma kutera Melnās jūras flotē.

Līdz dienestam Anatolijs bija pabeidzis Rostovas upju kuģniecības skolu, taču, tā kā viņa tēvs 1937. gadā bija nošauts, tad rezerves virsnieka pakāpi puisim nepiešķīra - atšķirībā no pārējiem kursa biedriem.

Pēc skolas beigšanas viņš strādāja par vecāko palīgu uz tvaikoņa "Krim" Cimļanskas ūdenskrātuvē, no kurienes arī aizgāja dienestā un ieradās Sevastopolē.

Pienāca 1955. gada 29. oktobra nakts. Staršina Anatolijs Samko, tāpat kā citi viņa biedri, gulēja, kad dežurants, skriedams pa kuteri, sauca: "Kaujas trauksme!"

Bijām pieredzējuši tikai mācību trauksmes, - stāsta Samko, - tāpēc cēlāmies negribīgi. Bet dežurants jau skrēja atpakaļ: "Ka tevi jupis, celieties! "Novorosijsk" jūrnieki slīkst!" Tad nu gan visi uzreiz bijām kājās. Tā steidzāmies, ka zem ūdenslīdēja tērpa svīteri aizmirsām pavilkt…

Pēc 20 minūtēm avāriju un glābšanas dienesta ūdenslīdēju kuteris atradās blakus līnijkuģim, kas jau stāvēja sasvēries, ar ķīli ūdenī, pakaļgalu gaisā. Līdz krastam bija kādi 100 metri, dziļums 18-20 metru.

Tad sākās juceklis: tika dotas komandas gan tuvoties līnijkuģim, gan atiet… Cik tad galu galā vīru aizgāja bojā?

- 608 vīri, kā domā līnijkuģa "Novorosijsk" veterāni, ir samazināts skaitlis, - pārliecināti apgalvo A. Samko. - Domāju, ka bojā gājušo ir vairāk par tūkstoti. Līķus vilkām ārā no ūdens - citu aiz rokas, citu aiz kājas - un krāvām lielā, ar brezentu izklātā desanta baržā.

Noslīkušos apglabāja vairākās Sevastopoles kapsētās. Pilnīgā slepenībā.

Stāsta vēl kāds notikumu aculiecinieks, tagad krasnodarietis Jurijs Jaruškins.

- Es tajā laikā atrados Sevastopolē mācību apakšvienībā. Kādas trīs dienas pēc sprādziena mani norīkoja apsargāt vietu, kur brāļu kapā apraka noslīkušos. Stāvējām ķēdē un nedrīkstējām pielaist tuvumā nevienu nepiederošu personu. Es stāvēju ziemeļu pusē. Bija izrakta tranšeja, dibenā ieklāts brezents. Cik tur cilvēku apraka, es nezinu.

Visvairāk bojā gājušo apglabāja tajā vietā, kur uzstādīts piemineklis - "Sērojošais matrozis" ar pusmastā nolaistu karogu. Šis piemineklis ir redzams arī no jūras.

Līnijkuģi izcēla no ūdens tikai 1957. gadā un aizveda uz Kazaku līci, lai sagrieztu lūžņos.

Ivans Plotņikovs, vēstures zinātņu doktors Kas nogalināja Kolčaku?

Daudzus gadu desmitus valdīja uzskats, ka Irkutskas revolucionārā komiteja bija tā, kas izlēma A. Kolčaku nošaut bez tiesas un izmeklēšanas. Reizēm tika piebilsts, ka "atriebes akts" ir bijis saskaņots ar 5. armijas revolucionāro kara padomi.

Pēdējā laikā kāds autors ir citējis dokumentu, kas liecina, ka pavēli nošaut Kolčaku Irkutskas partijas un padomju varas iestādēm ir devis 5. armijas revolucionārās kara komitejas priekšsēdētājs I. Smirnovs. Tika uzskatīts, ka irkutskieši gribēja bijušajam Krievijas augstākajam vadītājam A. Kolčakam saglabāt dzīvību, lai vēlāk viņu nodotu tiesai. A. Kolčaks tika turēts arestā Irkutskas guberņas cietumā.

Ir arī publicēta V. Ļeņina telegramma 5. armijas revolucionārās kara padomes un Sibīrijas revolucionārās komitejas priekšsēdētājam I. Smirnovam. Rietumos šo telegrammu jau zina vairāk nekā 20 gadus. Šis dokuments pirmo reizi tika publicēts Parīzē divsējumu izdevumā "Trocka dokumenti", ko sastādījis J. Feļ- štinskis. Lūk, tās saturs: "Šifrēta.

Skļanskim: Nosūtiet Smirnovam (RKP 5) šifrētu telegrammu: neizplatiet nekādas ziņas par Kolčaku, nedrukājiet pilnīgi neko, bet pēc tam, kad mēs ar Irkutsku būsim nodarbojušies, atsūtiet pilnīgi oficiālu telegrammu ar izskaidrojumu, ka vietējie varas orgāni pirms mūsu ierašanās ir rīkojušies tā un tā Kopela draudu iespaidā un tāpēc, ka baidījušies no baltgvardu sazvērestības Irkutskā. Ļeņins (Arī paraksts šifrēts.)

1 .Vai apņemas to izdarīt absolūti droši?

2. Kur ir Tuhačevskis?

3. Kāds stāvoklis Kauk. frontē?

4. Krimā?

(Uzrakstīts ar b. Ļeņina roku.)

1920. g. janvāris Pareizs.

(No b. Skļanska arhīva)" Mēs redzam, ka šo telegrammu par dokumentu saukt nebūtu īsti pareizi. Būtībā tā ir zīmīte Krievijas Republikas Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāja vietniekam E. Skļanskim ar telegrammas tekstu un vairākiem jautājumiem. Bet četri noslēguma jautājumi, kurus uzdevis Ļeņins, ir sava veida piezīmes komentārs. Izdevuma sastādītājs Feļštinskis piezīmi nav devis. Šķiet, ka to darījis Trockis, kuram E. Skļanskis zīmīti nodevis kopā ar citiem dokumentiem ("B. Skļanska arhīvs").

Teksts datēts "1920. gada janvārī". Šo apstākli Feļštinskis faktiski ir ignorējis un, balstoties uz saturu, dokumentu datējis patstāvīgi, turklāt diezgan nosacīti - "pēc 7/II - 1920. g." (tātad pēc Kolčaka nošaušanas). Tātad Feļštinskis un, viņam sekojot, arī padomju autori telegrammas tekstu uztver kā Ļeņina vēlēšanos izvairīties no publicitātes.

5. armijas RKP priekšsēdētājs I. Smirnovs atmiņās raksta, ka jau Krasnojarskas apmeklējuma laikā (no 1920. g. janvāra vidus) viņš ir saņēmis Ļeņina šifrētu rīkojumu, "kurā viņš kategoriski pavēlēja Kolčaku nenošaut", jo Kolčaks esot jānodod tiesai.

Smirnovs apgalvo, ka uz šī rīkojuma pamata avangarda divīzijas štābs nosūtījis uz Irkutsku telegrammu uz A. Širjamova vārda. Telegrammas teksts saglabājies, tas datēts 23. janvārī. Telegramma skan šādi: "5. armijas revolucionārā kara padome ir devusi pavēli admirāli Kolčaku turēt arestā, veicot

ārkārtējus stratēģiskos pasākumus viņa dzīvības saglabāšanai un nodošanai regulārās padomju sarkanarmijas pavēlniecībai, nošaušanu pielietojot tikai gadījumā, ja nav iespējams Kolčaku noturēt savās rokās, lai viņu nodotu Krievijas republikas padomju varai. Stacija Jurti, 1920. g. 23. janvāris. 30. divīzijas priekšnieks Lapiņš [3] , kara komisārs Nevelsons, divīzijas pr-ka vietā - Golubihs."

Kā redzams, 30. divīzijas štāba telegramma Kolčaka nošau​šanu neaizliedz.

Cita telegramma, ko 26. janvārī Smirnovs nosūtījis Ļeņinam un Trockim: "Irkutskā vara nesāpīgi pārgājusi komunistu Komitejas rokās… Šonakt Irkutskas komunistu štābam pa radio dota pavēle (ar kurjeru to apliecinot), lai Kolčaku briesmu gadījumā izved uz ziemejiem no Irkutskas, ja neizdodas to izglābt no čehiem, tad nošaut cietumā."

Diezin vai iespējams, ka šādu norādījumu Smirnovs varētu dot ne tikai bez partijas centra, bet arī bez personiski Ļeņina sankcijas. Jautājums ārkārtīgi svarīgs.

Ja Ļeņins patiesi vēlētos Kolčakam saglabāt dzīvību, viņš aizsūtītu telegrammu ar citu saturu, kas nošaušanu patiesi aizliegtu.

Turpretī minētajā telegrammā Ļeņins pilnīgi nepārprotami atbalsta Smirnova nodomus. Ļeņinu dara nemierīgu vienīgi tas, lai nežēlīgā izrēķināšanās ar Kolčaku sabiedrības acīs nemestu ēnu uz viņu vai Kremļa vadību. To apliecina ari vairākkārtējie brīdinājumi ievērot konspirāciju. Ļeņina telegramma ir tieša pavēle Kolčaku nogalināt.

Saņēmis no Smirnova telegrammu, Ļeņins nevarēja vilcināties ar savu norādījumu došanu divas nedēļas, un nekādā ziņā viņš tos nevarēja nosūtīt pēc 7. februāra, jo telegrammas teksts nerunā par to, kas jau ir noticis un kas ir jāizskaidro, bet gan par to, kam jānotiek un pēc tam jābūt attaisnotam. Mūsu rīcībā ir arī tiešie pierādījumi, kas šādu pieņēmumu apstiprina. Kādi tie ir?

Telegrammā ir runa par "Kopela draudiem". Taču Kolčaka armijas palieku virspavēlnieks ģenerālleitnants V. Kopels nomira jau 26. janvārī. Viņš bija nosaldējis kājas, tās amputēja, pēc kam Kopels mira ar plaušu karsoni. Armijas komandēšanu pārņēma ģenerālleitnants S. Voicehovskis.

Telegrammas teksta piezīmēs Ļeņins Skļanskim jautā par stāvokli Kaukāza frontē un par to, kur atrodas M. Tuhačevskis. Abi jautājumi ir cieši saistīti. Stāvoklis šajā frontē bija ārkārtīgi sarežģīts.

Pavēlnieki mainījās, notika izrēķināšanās. Cerības uz stāvokļa uzlabošanos Ļeņins saistīja ar M. Tuhačevska personību.

M. Tuhačevskis līdz 1919. gada 25. novembrim komandēja 5. armiju, pēc tam viņu aizsauca uz Maskavu, lai viņš tur saņemtu jaunu norīkojumu.

22. decembrī Tuhačevskis saņēma norīkojumu doties uz Dienvidu fronti par 13. armijas pavēlnieku.

Tuhačevskis nekavējoties izbrauca uz frontes štābu, ko komandēja A. Jegorovs. Ritēja dienas un nedēļas, bet frontes štābs, pārkāpjot centra pavēli, Tuhačevskim armiju nenodeva. 19. janvārī Tuhačevskis griezās Republikas Revolucionārajā kara padomē ar lūgumu "atbrīvot" viņu "no bezdarbības" un dot norādījumus kaut vai par transportu. Par vēstuli uzzināja Ļeņins. Tas arī noteica agrākā armijas pavēlnieka galīgo likteni. 1920. gada 24. janvārī Tuhačevskis tika uz laiku iecelts par Kaukāza frontes karaspēka pavēlnieka pienākumu izpildītāju. Kaukāza frontes štābā, kas atradās Saratovā, viņš ieradās tikai 3. februārī, nākamajā dienā viņu pieņēma. Ļeņins Tuhačevski "pazaudēja" un jautāja par viņu. Tikai ar 1920. gada 4. februāri Tuhačevska vārds sāka parādīties ikdienas pārskatos. Tātad dienās pirms 7. februāra Ļeņins skaidri zināja armijas pavēlnieka atrašanās vietu un darbību.

Savos meklējumos atkal nonākam pie dienām, kad Ļeņins saņēma I. Smirnova sūtīto telegrammu, t.i.

- janvāra beigām, uz ko vajadzētu atbilstoši reaģēt.

Nekādā ziņā nedrīkstam ignorēt Ļeņina zīmītes komentāru (kā domājam, šo komentāru rakstījis L. Trockis) un to, ka šis komentārs datēts ar janvāri. Trockis ir zinājis par Kolčaka nogalināšanas sagatavošanu.

Tātad telegramma sastādīta nevis pēc 7. februāra un pat ne februāra sākumā, bet gan janvārī,

acīmredzot 20. datumu beigās.

Jautājumu izpētot, esam saskārušies ar šādu momentu. V. Ļeņina biogrāfijas hronikā ierakstīts: 1920. gada 5. janvārī "Ļeņins dod norādījumu Republikas Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāja vietniekam E. Skļanskim nosūtīt šifrētu telegrammu ar direktīvām Austrumu frontes 5. armijas Revolucionārās kara padomes loceklim I. Smirnovam. Jautā par stāvokli Kaukāza frontē un Krimā, par M. Tuhačevska atrašanās vietu."

Nepārprotami redzams, ka sastādītājiem priekšā bijis tās pašas Ļeņina rakstītās zīmītes teksts, par kuru šeit jau runājam. Turpretī doma, ka dokuments sastādīts 5. janvārī, ir acīm redzama kļūda. To nav grūti pierādīt. 5. janvārī Kaukāza fronte vēl nemaz nepastāvēja, to izveidoja 16. janvārī. Tuhačevska atrašanās vieta Ļeņinam tobrīd bija zināma - Dienvidu frontes štābs, un šāds jautājums vajadzības gadījumā tiktu sūtīts Revolucionārajai kara padomei.

Janvāra sākumā Kolčaks vēl atradās ceļā, viņš vēl nebija arestēts un nogādāts Irkutskā. Šajā laikā Irkutskā tikko kā bija varu pārņēmis eseru un meņševiku politiskais centrs. Līdz varu sagrābs komunisti, vēl paies vairākas nedēļas.

Varam tikai zīlēt, kāpēc nākamie Ļeņina biogrāfiskās hronikas sastādītāji dokumentu datējuši ar 5. janvāri. Turpretī iemesli, kāpēc izslēgts telegrammas teksts, ir skaidri - noklusēt par vadoņa cietsirdību, patvaļu un nelikumīgo rīcību.

Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka I. Smirnovs norādījumu par A. Kolčaka nošaušanu ir saņēmis no Ļeņina.

Un Smirnovs izraudzījās momentu - baltgvardu došanos uz Irkutsku - un nosūtīja Irkutskas Padomei telegrammu: "Sakarā ar Kopela vienību virzīšanos uz Irkutsku un Padomju varas nestabilo stāvokli Irkutskā ar šo jums pavēlu: šo saņemot, pie jums ieslodzījumā esošos admirāli Kolčaku, Ministru padomes priekšsēdētāju Pepeļajevu nekavējoties nošaut. Par izpildi ziņot."

Irkutskas vadītājiem bija dota kategoriska pavēle "nošaut" un "ziņot". Smirnovs, kā Ļeņins to prasīja, norāda uz nošaušanas pamatojuma galveno punktu. Tāpēc nav pamata versijai par jautājuma izlemšanu "uz vietas". Smirnovs līdzīgi Ļeņinam veltīja maksimumu pūļu, lai vainu noveltu uz irkutskiešieim Irkutskas revolucionārās komitejas priekšsēdētājs A. Širja- movs rakstīja, ka viņš izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājam S. Čudnovskim uzdevis (kurš bija arī guberņas čekas priekšsēdētājs) "paņemt Kolčaku no cietuma un aizvest viņu no pilsētas drošākā vietā"; taču komisija nolēma viņu nošaut (tāpat kā Pepeļajevu), bet tomēr gribēja šajā jautājumā noskaidrot Smirnova domas - ar sava pārstāvja 5. armijas revolucionārajā kara padomē starpniecību. Smirnovs it kā esot atbildējis, ka, "ja partijas organizācija radušajos apstākļos uzskata, ka nošaušana ir nepieciešama, tad Revolucionārā kara padome pret to neiebildīs". Taču S. Čudnovskis notikušo attēlo tādējādi, ka revolucionārā komiteja jautājumu izskatījusi un lēmumu pieņēmusi tieši pēc viņa - Čudnovska ierosinājuma. Smirnovu, 5. armijas revolucionāro kara padomi, viņš pat nepiemin. Ari pilsētas komendants I. Bursaks par Smirnova telegrammu klusē. Vēl vairāk - viņš apgalvo, ka ar Smirnova starpniecību esot pienācis Ļeņina norādījums: "Pie pirmās iespējas Kolčaku nodot 5. armijas rīcībā, lai viņu nosūtītu uz Maskavu."

Kas attiecas uz Ļeņina prasību par Kolčaka nošaušanu "nedrukāt pilnīgi neko", par to, ka pēc Sarkanās armijas ieiešanas Irkutskā ir jānosūta "pilnīgi oficiāla telegramma ar izskaidrojumu, ka vietējie varas orgāni pirms mūsu ierašanās rīkojušies tā un tā", tad šī prasība galvenajā jautājumā bija izpildīta.

Pēc pieprasījuma no Maskavas Sibīrijas revolucionārā komiteja ar I. Smirnovu priekšgalā 3. martā paziņoja par nošaušanas apstākļiem, protams, visu noveļot uz Irkutskas varas iestādēm un bīstamo situāciju sakarā ar baltgvardu karaspēka tuvošanos.

Taču šķiet, ka pirms nošaušanas Smirnovs Irkutskas vadītājus nav pienācīgi instruējis, lai līdz Sarkanās armijas ienākšanai par Kolčaku nekas netiktu ziņots presei. Vai arī, gluži otrādi, viss ir bijis saskaņots un publikācija kamuflāžu tikai veicināja. Vismaz revolucionārās komitejas "Lēmuma Nr. 27" teksts tika publicēts nekavējoties - jau 8. februārī. Lēmuma teksts ar svarīgākajiem ziņojumiem parasto

piebildi "Visiem! Visiem! Visiem!" telegrāfiski tika izplatīts visur.

Un tā pa pasauli sāka klīst versija, ka Kolčaks ticis nogalināts pēc Irkutskas revolucionārās komitejas iniciatīvas un lēmuma. Tam noticēja arī baltie. Taču, kā mēdz teikt, patiesība vienmēr nāk gaismā. Tā noticis arī šajā gadījumā. Jautājumā par to, kurš, kad un kur pieņēmis lēmumu par Kolčaka nošaušanu, kurš deva pavēli un kurš to izpildīja, - šajā jautājumā, mūsuprāt, var pielikt punktu.

Pagājības ēnas

Nāve šļircē L. Berijas uzdevuma bija iekārtota laboratorija cilvēku acumirklīgai nonāvēšanai Šo lietu 50. gadu sākumā izmeklēja PSRS Galvenā kara prokuratūra un pieņēma lēmumu izmeklēšanu pārtraukt: notikumu dalībnieki tajā laikā jau izcieta sodu. Daudzas epizodes minētas apsūdzībā pret Beriju. Autoram izdevās satikties ar Vladimiru Aļeksejenko un parunāties ar viņu - agrāko kara prokuroru, kam tajos laikos šie materiāli ir bijuši pieejami.

CIETUMA PROFESORS Medicīnas profesora Veselovska vārds toksikoloģijas pasaulē ir pazīstams. No divdesmito gadu sākuma viņš nodarbojies ar indīgo kaujas vielu pētīšanu. 1937. gadā viņu izsauca uz NKVD un piedāvāja strādāt slepenā laboratorijā, kurā tika izdarīti pētījumi, kā indes iedarbojas uz dzīvniekiem. Gadu vēlāk viņu uzaicināja Berija un teica: ir jārada ātras iedarbības preparāti, lai cilvēks tikai pagūst iekampt gaisu - un viss.

Doto uzdevumu Veselovskis uzņēma ar izpratni un pie lietas ķērās enerģiski. Iesākumam viņš savāca visas ziņas par indīgo vielu lietošanas paņēmieniem. Drīz vien profesors pārliecinājās, ka gāzveida preparāti, kas satur zilskābi (vēlāk pazīstama ar nosaukumu "ciklons", ko hitlerieši lietoja koncentrācijas nometnēs ieslodzīto masveida iznīcināšanai), neder. Arī izplūdes gāzes nederēja. Gan viena, gan otra inde atstāja vardarbīgas nāves pazīmes, izdarot sekciju, noindēšana nenovēršami atklājās. Arī parastās indes noderēja - kad tās ievadīja caur kuņģi un zarnu traktu, izmēģinājuma cilvēki cieta briesmīgas mokas un nomira tikai pēc vairākām diennaktīm (šiem, ja atļauts tā teikt, izmēģi​nājumiem izmantoja ieslodzītos).

Perspektīvs šķita rīcins - inde, ko ieguva no ricinauga sēklām. Veselovskis nopūlējās veselu gadu, izraudzīdamies nepieciešamās rīcina dozas izsmidzināšanai lielā telpā. Nekas nesanāca.

Savu neveiksmi ar rīcinu Veselovskis smagi pārdzīvoja. Visvairāk viņš baidījās, ka Berija kļūs vienaldzīgs pret laboratoriju un nodomās, ka darbinieki nav spējīgi uzdevumu izpildīt. Taču Veselovski nomierināja: viņš saņēma uzdevumu eksperimentus izvērst plašāk. Apmēram tajā pašā laikā Veselovskis satuvinājās ar Blohinu, NKVD komendantu, kura pārziņā atradās arī iekšējais cietums. Ir zināms, ka parasti Blohins personiski ir bijis klāt ieslodzīto nošaušanā un pārzinājis visas nošauto lietas.

Reiz Berija izsauca pie sevis Veselovski un Blohinu un negaidīti jautāja: vai jums nešķiet, ka laboratorijai vajadzīgas jaunas telpas? "Mēs esam gatavi izdalīt papildu kameras," Blohins uzreiz atsaucās. "Kādas kameras? Palātas! Iegaumējiet to! Palātas nopietniem pētījumiem," viņu aprāva Berija.

Tā arī notika.

Pēc Veselovska kategoriska pieprasījuma "palātu" sienas nokrāsoja baltā krāsā, uzlaboja apgaismojumu, lai izmēģinājuma cilvēkus varētu labāk novērot pa palielināmajām durvju actiņām. Tika iekārtota "uzņemšanas palāta" ar slimnīcas mēbelēm. Eksperimentu laikā tur dežurēja laboratorijas darbinieki un aizpildīja speciālu žurnālu. Veselovskis "aizrāvās" ar digitoksīnu. Vieniem to ievadīja "tukšā dūšā", citiem - pēc ēdienreizes, mainīja devas. Taču arī par šo indi nevarēja teikt, ka tā būtu efektīvs nomirdināšanas līdzeklis.

PIRMAIS UPURIS

Reiz profesoru uzaicināja uz ārējās izlūkošanas pārvaldes konspiratīvu dzīvokli un stādīja priekšā nepazīstamam vīrietim, kas nemaz neatgādināja ieslodzīto: svaigi skūta seja, spēcīgs augums, drošas kustības, kārtīgs apģērbs. "Lūk, šis ir ārsts, par kuru mēs jums stāstījām," svešiniekam paskaidroja.

Vīrietis draudzīgi pasmaidīja un sāka izģērbties. Kā gan viņš varēja zināt, ka pēc dažām sekundēm Veselovskis pie viņa izmēģinās savu jauno izgudrojumu - kurarīna iešļircinājumu. Pēc 10-15 minūtēm "slimnieks" vairs neelpoja. Pārvaldes darbinieki eksperimentā piedalījās līdz galam. Kad bija pārliecinājušies par nāves iestāšanos, viens no viņiem izteicās: "Bet stiprs gan. Vācietis, viņš ir vācietis.

Bet nu nabadziņam mokas beigušās. Tagad gan viņam ir miers, gan mums labi. Paldies! Parūpējieties, lai būtu tiesu medicīniskās izmeklēšanas akts par nāves cēloni, lai viss būtu, kā nākas, dabiski. Sazinieties ar Semenovski. Viņš savu lietu prot…"

Veselovskis iebilda: aktus parasti sastāda patoloģiskie anatomi, kāpēc gan speciāli pieaicināt ekspertu? "Semenovskis jums iedos veidlapu. Pārdrukājiet, un viņš parakstīs visus eksemplārus. Pēc tam jūs visus papīrus nodosiet mūsu pārvaldē," sekoja atbilde.

Eksperts Semenovskis slēdzienā ierakstīja, ka "vācieša" nāve notikusi viņa paša dzīvoklī sirds muskuļu atslābuma dēļ. Tā Veselovskis parakstīja pirmo fiktīvo aktu, pat nepainteresējies par nogalinātā uzvārdu. No tā laika viņam reizumis deva norādījumu "pielietot kurarīnu, jo ir norādījums no augšas" novākt to vai citu bīstamu cilvēku.

INDE PĒC SPECIĀLA PASŪTĪJUMA Eitingons - ārējās izlūkošanas pārvaldes darbinieks, izcils cilvēks un spēcīga personība - NKVD aprindās bija slavens ar savām skaļajām lietām. Viņš bija organizējis vairākas politiskas slepkavības, arī ĻevaTrocka likvidāciju. Jaunajā operācijā izlūks piesaistīja Veselovski, jo bija izstrādāts arī variants, kas paredzēja noindēšanu. Piemaskavas vasarnīcā, uz kurieni profesoru aizveda, viņš demonstrēja savas iespējas pie trušiem un suņiem. Pat daudz pieredzējušo Eitingonu pārsteidza Veselovska aukstasinība un precizitāte, izdarot iešļircinājumus. Novērojot mirstošo dzīvnieku konvulsijas, profesors ik pa brīdim izsaucās: "Skatieties, skatieties, preparāts sāk iedarboties… Tā, labi, turpina uzsūkties… Un nu viss. Uzņemam laiku!" Pēc Veselovska ieteikuma vairākus indes paraugus Eitingons ar diplomātisko pastu nosūtīja uz Parīzi, bet tur to neizmantoja.

Atgriezies no ārzemju komandējuma, Eitingons pārvaldē nolasīja ziņojumu par indes devām, kādas eksperimenta laikā lietojamas, pievienojot tās ēdienam vai vīnam.

"ZVAIGŽŅU STUNDA" Ritēja mēneši, gadi, beidzās Otrais pasaules karš, bet laboratorija savus pētījumus turpināja. 1945. gada beigās Eitingons pēc priekšniecības norādījuma personiski piedalījās Veselovska eksperimentos ar jaunām indēm. "Materiāls" bija grupa vāciešu. Kas viņi bija - neviens nezināja, it kā par dažādiem noziegumiem uz nošaušanu notiesāti. Vēlāk kāds laboratorijas darbinieks, vārdā Gercovskis, pastāstīja, kā tas noticis: mašīna ar arestantiem iebraukusi iekšējā pagalmā. Taču arestantus veda nevis uz telpu, kur notika nošaušanas, bet uz laboratoriju. Tur visiem izdarīja iešļircinājumu, un pēc 10-15 sekundēm viņi visi, kā izteicies Veselovskis, "klusītēm aizgāja uz citu pasauli". Līķus sadedzināja, bet ne visus. Vienu nosūtīja uz Sklifosovska neatliekamās medicīniskās palīdzības institūtu tiesu medicīniskajai ekspertīzei.

Indes pēdas eksperti neatrada.

Speciālās laboratorijas darbinieki ļāva vaļu fantāzijai. Indējošās vielas piejauca ēdienam,

dzērienam, izmantoja medicīnas šļirces, pildspalvas, lietussargus, citus asus priekšmetus. Kāda no NKVD pārvaldēm laboratorijai pasūtīja spieķi ar "dzeloni". Veselovskim šī ideja iesākumā nepatika, pārāk stipri atgādināja detektīva žanru. Taču no "augšas" spieda, un profesors pakļāvās. Meistaru spieķa izgatavošanai atrada NKVD iekšējā cietumā. Spieķis iznāca elegants, vicgls-īsts mākslas darbs. Spieķī iemontēja speciālu nāvi nesošu smaili. Apmierinātais profesors, spieķi šūpodams kā Čārlijs Čaplins, priekšniecībai stāstīja par jaunuma priekšrocībām: ""Putniņu" (tā laboratorijas darbinieki sauca nākamos upurus) nejauši aizķer ar pašu spieķa galiņu. Oda kodiens, viegla skrambiņa, bet tu pat atvainoties nepaspēsi, kad cietušais vairs nebūs starp dzīvajiem. Un galvenais - nepateiksi, no kā cilvēks nomiris."

Tamlīdzīgu demonstrējumu un eksperimentu laikā no laboratorijas iznes desmitiem šādi "ieskrambātu" cilvēku. Bet cik cilvēku aizgāja bojā, kad spieķi pa īstam "laida darbā"?! Pēc trīsdesmit gadiem - 1978. gadā - bulgāru rakstnieku disidentu Georgiju Markovu ievainoja ar stipras iedarbības indes kapsulu, kas tika izšauta no lietussarga, un viņš kādā Londonas slimnīcā aši vien nomira.

JAPĀNU PĒDAS Veselovska lietas izmeklēšanas materiālos ir pieminēta kāda "japāņu operācija". Iespējams, ka runa ir par eksperimentiem ar gūstā saņemtajiem japāņiem. Pazīstamākos japāņu ģenerāļus un virsniekus tajos gados turēja Lefortovas cietumā un Vladimiras centrālē, uz kurieni Veselovskis bieži devās "komandējumā". 1950. gadā kādā Maskavas cietumā nomira bijušais Japānas ģenerālkonsuls Harbinā Mijakava Funao. Ekpertīzes aktā norādīts, ka nāve iestājusies sirds paralīzes rezultātā. Piebildīsim, ka Mijakavas ieslodzījums tika turēts slepenībā. Pret viņu nebija ne ierosināta krimināllieta, ne arī uzrādīta apsūdzība. Bet dokumentu, kas apliecina nāves cēloni, parakstījis Semenovskis - profesora "labā roka"…

Traģiska un noslēpumaina ir Japānas bijušā premjerministra Konoes dēla nāve. Viņu pa etapu sūtīja no Aleksandrovskas centrālcietuma Irkutskas apgabalā uz nomaļu sādžu Černci netālu no Ivanovas, pa ceļam vairākas dienas noturot Vladimiras centrālē, kuru tik labprāt mēdza apmeklēt Veselovskis. Arī tajā laikā profesors atradās "komandējumā". Drīz Konoe pēkšņi nomira. Grūti apgalvot, ka abi japāņi kļuva par profesora upuriem. Ja tas tā, tad nav zināms, cik Uzlecošās saules zemes pilsoņu viņš vēl ir aizraidījis uz viņsauli…

Pilnīgi skaidri zināms kas cits: divdesmitā gadsimta 40. gados Japānā, Harbinas apkaimē, darbojās divi speciāli militāri formējumi - 731. un 100. vienība. Ir pierādījumi, ka šīs vienības nodarbojušās ar eksperimentiem, pārbaudot, kā uz cilvēkiem iedarbojas nāvējošas baktērijas un indīgas vielas.

"Materiāls" bija simtiem sagūstītu ķīniešu, korejiešu, krievu. Starp citu, ar līdzīgiem pētījumiem nodarbojās arī ASV, Vācijā un dažās citās valstīs.

LIKTEŅA IRONIJA Tiek uzskatīts, ka 50. gadu sākumā laboratorija slēgta, visi tās dokumenti iznīcināti un par tās darbību nav palicis nekādu liecību. Pašu Veselovski 1951. gadā apvainoja spiegošanā par labu…

Japānai. Profesoru uz desmit gadiem iesēdināja Vladimiras centrālē, kur viņš iepriekš bija atlasījis "materiālu". Tiklīdz Veselovskis iznāca brīvībā, viņu tūlīt pat izsūtīja no Maskavas. Pēc tam viņš pēkšņi nomira. Varbūt kļuva par paša "atklājuma" upuri? Arī citus laboratorijas darbiniekus gaidīja neapskaužams liktenis. Vairāki no viņiem beidza dzīvi pašnāvībā, citi nodzērās. Visiem apsolītās Staļina prēmijas vietā "par valstiski svarīgu problēmu izstrādi" viens otrs pat nedabūja vietu kapsētā. .. .Bet vecais nams Maskavas centrā Varsanofjevas šķērsielā, kur atradās laboratorija, stāv, kā stāvējis.

Pierakstījusi Irina Ivoilova "Indigirkas" bojāejas noslēpums Mērogu un upuru ziņā šī ir lielākā katastrofa pēc "Titānika" Georgijs Kusurgaševs ir dzimis Kalnu Šorijā[4], augstāko izglītību ieguvis Ļeņingradā. Tajā laikā tur vienlaikus mācījās četrdesmit jauno kalniešu. Pabeidzis augstskolu, Georgijs atgriezās mājās, strādāja par pasniedzēju tehnikumā un dzimtajā valodā tulkoja "lielā Staļina" darbus. Taču drīz vien visi četrdesmit diplomētie novadnieki bija arestēti un kā "tautas ienaidnieki" notiesāti. Dzīvs palika vienīgi Kusurgaševs - pārējie aizgāja bojā Kolimas nometnēs. Georgijs Kolimā aizvadīja četrdesmit gadus: desmit - nometnēs, desmit - izsūtījumā, divdesmit - pēc brīva līguma. Viņš savācis unikālus materiālus par šī novada dabu, ir sagatavots albums par putniem un zvēriem. Pārcēlies uz Voroņežu, nodarbojas ar mamutu kaula griešanu - cita tāda mākslinieka Krievijā nav: viņa grieztajās lādītēs atainota Kolimas nometņu vēsture.

Bijušais politieslodzītais ir uzrakstījis grāmatu "Kolimas zelta rēgs ". Un viņš ir aprakstījis arī līdz šim nezināmas detaļas par to, kā aizgāja bojā tvaikonis "Indigirka ".

Japāņu ciema Sarafucu nomalē, tieši Laperūza šauruma krastā, stāv monuments 1939. gada 12. decembrī avarējušā padomju tvaikoņa "Indigirka" bojā gājušo upuru piemiņai. Man šis piemineklis ir īpaši nozīmīgs - tas saistīts ne tikai ar manu biedru kalniešu likteņiem, bet arī ar padomju valsts nevērīgo attieksmi pret viņiem, kaut gan tajā laikā padomijai naidīgā Japāna parādīja varonību, šos cilvēkus glābjot. … Trīs 5 metrus augstas figūras veido loku - simbols palīdzībai kopīgas nelaimes brīdī.

Monumentam (autors I. Kendzi) līdzekļus saziedoja japāņu ciemata iedzīvotāji. Pieminekli atklāja 1971. gada 12. oktobrī. Es par to dzirdēju pa Japānas radio. Ziņojumā bija teikts, ka svinīgajā brīdī piedalījies padomju vēstnieks Japānā. Padomju masu informācijas līdzekļi par šo notikumu klusēja…

Kopš 1940. gada es esmu pūlējies atrast kaut vienu dzīvu traģēdijas liecinieku. Kolimā jau sen klīda valodas par mērogu un upuru ziņā otru lielāko jūras katastrofu. Pirmajā vietā, kā zināms, ir "Titānika".

Mani meklējumi palikuši bez panākumiem.

Griezos Japānas vēstniecībā ar lūgumu dot man jelkādu informāciju par "Indigirkas" pasažieriem.

Drīz saņēmu bandroli. Izrādās, ka Japānā sakarā ar traģēdijas 50. gadskārtu izdota grāmata. Memoriālais komplekss iekļauts tūrisma maršrutu prospektos. Visur rakstīts, ka ar kuģi braukuši padomju zvejnieki ar savām ģimenēm. Japāņiem nav ienācis parātā pajautāt: kurp gan šīs zvejnieku ģimenes gribēja doties?!

Patiesībā uz kuģa atradās nevis zvejnieki, bet ieslodzītie, kurus pārveda no Vladivostokas uz Nagaja līci. Mēs, Kolimas "zeķi", jau 1940. gada sākumā zinājām, kāda traģēdija notikusi ar mūsu likteņa brāļiem. Zinājām arī to, ka ir izglābtie. Bet kas konkrēti? Ne par vienu dzīvi palikušo ne ziņas, ne miņas.

Viņi tika aizsūtīti atpakaļ uz nometnēm - un drīz vien reti kurš vairs bija dzīvs. Liecinieki šādās reizēs nebija vajadzīgi. Kā vēlāk noskaidroju, uz "Indigirkas" nejaušības dēļ nebija nokļuvis konstruktors Koroļovs - vienkārši neesot bijuši laikus sagatavoti dokumenti, bet PSRS kosmosa sturmēšana gan būtu varējusi aizkavēties uz nenoteiktu laiku…

Ar šo pašu reisu uz kontinentu nosūtīja slimos un atvaļinājum- niekus no brīvā līguma sastāva. Viņu vidū bija arī mūsu nometnes priekšnieks Rezņikovs. Ne viņš, ne vairāki citi no nometnes vadības raktuvēs "Šturmovoi" neatgriezās. Aizgāja bojā. Tikai tāpēc jau mēs par notikušo uzzinājām. … Lasu Japānas vēstniecības atsūtītos materiālus. Glābšanas darbus japāņi veikuši no 1939. gada 13. decembra līdz 16. decembrim. Katastrofa notikusi vētras laikā stūrmaņa kļūdas dēļ - viņš nepareizi

noorientējies pēc bākas. Sācis manevrēt, jo bijis pārliecināts, ka dziļums atļauj atiet tālāk no krasta. Taču kuģis uztriecies uz zemūdens klints. Caurums ticis izsists visa korpusa garumā. SOS signāla nav bijis sakari ar krastu notikuši tikai šifrētā veidā. Cilvēki, ieslēgti tilpnēs, dauzījuši lūkas. Matrožus, kas metušies viņus glābt, apturējis konvoja priekšnieks. Ūdens tilpnēs gāzies ar tādu spēku, ka saspiestajā gaisā cilvēkiem plīsušas bungādiņas…

Sarafucu ciematā pirmais par katastrofu uzzinājis zvejnieks Džins Ginjitiro.

Pie viņa mājas durvīm kāds skaļi klauvēja - pie sliekšņa stāvēja pieci tik tikko dzīvi ārzemnieki.

Saimnieks viņus apsēdināja pie krāsns, deva iedzert degvīnu. Pēc žestiem saprata, ka jūrā liela nelaime.

Aizgāja modināt kaimiņos dzīvojošo brāli Dzinu Gindzo. Tas izbailēs sācis teikt, ka šie cilvēki nebūt neesot no avarējuša kuģa, bet gan salā izsēdies padomju desants, - pēc Halhingolas konflikta attiecības starp abām valstīm - Japānu un Padomju Savienību - bija diezgan sarežģītas. Tomēr brāļi par izglābušamies krieviem paziņoja Bakanajas ostai.

Policijas inspektors Toeisi Isamu deva pavēli trim kuģiem uzsākt glābšanas darbus. Japāņu jūrnieki vairākas stundas izmisīgi pūlējās glābt cilvēkus. Viens kuģis bija armijas pakļautībā, un majors Tanabe Raiti, dodams pavēli spēcīgā vētrā iziet jūrā, uzņēmās lielu atbildību. Ja ar kuģi kaut kas būtu atgadījies, tad majoram cits nekas neatliktu kā izdarīt sev harakiri.

Kad vētra pierima, ciemata iedzīvotāji aizkļuva līdz "Indigirkai" ar laivām un nira ledainajā ūdenī.

No tilpnēm izvilka vēl trīs cilvēkus.

Pēc japāņu laikrakstu ziņām, pavisam izglābti 430 cilvēki, viņu vidū 35 sievietes un 22 bērni, 741 cilvēks noslīcis. Izglābtos nogādāja Otaru pilsētā, no kurienes motorkuģis "Iļļjičs" viņus aizveda uz Vladivostoku. Kapteini V. Lapšinu un otro palīgu V. Peskovsku nodeva tiesai. Kapteini nošāva, otro palīgu uz desmit gadiem iesēdināja cietumā. Šī "slepenā" traģēdija izgaismo, kādi ir patiesie padomju valsts galvenie morāli ētiskie principi. Kā tajos laikos, tā arī vēlākajos gados. Līdz pat šim laikam taču nav publicēts vārdisks to cilvēku saraksts, kuri atradās uz "Indigirkas". Tiem, kuri mokpilnā nāvē mira cieši aizslēgtajās tilpnēs, taču ir bērni un mazbērni. Ja piederīgie būtu zinājuši par japāņu jūrnieku varonību, viņi tiem aizrakstītu. Ar vārdu "paldies!", ko vēstnieks pateica, monumentu atklājot, te nepietiek, ar to nav izteikta tā pateicība, kādu japāņu ciemata ļaudis ir pelnījuši. Viņi taču izglāba simtiem mūsu valsts cilvēku, apglabāja mirušos, uzcēla pieminekli… Katru gadu rīko piemiņas pasākumu. Japāņi - nevis krievi - meklē tos, kuri tika izglābti. Atradās tikai viens - V. Varakins, katastrofas brīdī viņam bija trīs gadi. Japāņi ir neizpratnē - kur gan palikuši visi tie, kurus viņi izglāba?…

Dzimtenei izglābtie bija bezvārda "tautas ienaidnieki", Kolimas raktuvēs vien tādu bija apmēram trīssimt tūkstošu. Bojā gāja ik brīdi un it visur: cirtnēs, raktuvēs, meža darbos, slīka vētras sabangotās upēs… Vai nav vienalga, kur?… Neviens netaisījās viņus pieminēt. Viņus pat neapglabāja kā cilvēkus; es pats ne reizi vien esmu redzējis, kā mirušos ierušina seklās iedobēs. Bez krusta, bez piemiņas zīmes. Ja "Indigirkas" traģēdija būtu notikusi padomju ūdeņos, tad neviens nekad neko par to neuzzinātu.

Krievijas oficiālās delegācijas Japānu apmeklē bieži, taču neviena no tām nav iegriezusies Sarafucu ciematā, nav papūlē​jusies nolikt puķu pušķi pie savu tautiešu brāļu kapa. Kas gan mēs pēc visa tā esam?

Publikāciju sagatavojis Eduards Jefremovs Valērijs Birjukovs Vēl kādas ziņas par "Indigirku" Uz laikraksta "Trūd" Taškentas korespondenta punktu piezvanīja Ņina Sokolova - miruša "tautas ienaidnieka" sieva. Viņas vīram pēc reabilitācijas vajadzēja ar "Indigirku" atgriezties no ieslodzījuma, bet viņš bija kuģi nokavējis… … Biedri bija ar mieru nokavējumā vainīgo Marku Janovu- Janovski vai nosist, kad, piebraukuši Nagajeva līča ostā pie kuģa piestātnes, ieraudzīja kuģi "Indigirka" jau šūpojamies atklātā jūrā. Bet pēc dažām dienām uzzināja, ka, tikai pateicoties viņam, ir izbēguši no nenovēršamas bojāejas.

Uzbekijā pazīstamais žurnālists Marks Janovs-Janovskis Kolimā pirmoreiz nokļuva mūžmūžos neaizmirstamajā 1937. gadā kopā ar grupu darbabiedru. Kādu nakti čekisti paņēma viņu kopā ar laikraksta "Pravda vostoka" redaktoru Grigoriju Braginski, vietnieku Juriju Kugeļu, nodaļas vadītāju Mihailu Bogomoļniju. Tajā pašā laikā arestēja arī Uzbekijas Telegrāfa aģentūras vadību. Visiem arestētajiem tika inkriminēta standarta apsūdzība par gatavošanos atentātam pret partijas un valdības vadītājiem.

Spriedums zināms - 10 gadi katorgas katram.

Taisnību sakot, viņiem vēl paveicās. 1939. gadā pēkšņi lika arestēts un nošauts galvenais 1937. gada represiju izpildītājs sarkanais iekšlietu tautas komisārs Ježovs. Oficiālā propaganda par masu represijām visu vainu uzvēla viņam - pēp tam daļa arestēto un izsūtīto tika reabilitēti.

1939. gada vasarā Ņina Sokolova saņēma oficiālu paziņojumu par sava dzīvesbiedra reabilitāciju "nozieguma sastāva trūkuma dēļ". Drīz vien pienāca telegramma, kurā Marks Janovs-Janovskis paziņoja, ka brauc mājās ar tvaikoni "Indigirka". Taču aizritēja novembris, decembris, janvāris… Prieks mijās ar satraukumu, pēc tam ar bailēm. Tikai nākamajā - 1940. gada februārī gaidu izmocītajai sievietei pasniedza vēl vienu telegrammu, šoreiz no Maskavas. Marks ziņoja, ka drīz ieradīsies. Viņš tad arī pastāstīja par Japāņu jūrā notikušo traģēdiju.

"Indigirkas" reiss bija pēdējais 1939. gada navigācijas periodā. Ļaužu, kas vēlējās nokļūt uz kuģa, ne saskaitīt. Tikko bija izsludināta amnestija, kas negaidīti atnesa brīvību vairāk nekā pusotram tūkstotim Kolimas zeķu.

Uz kuģa piestātni amnestētos atveda vaļējās kravas mašīnās. Vēlā rudenī Kolimā ir auksts, kriminālisti, izmantodami to, ka apsardzes nav, piekāva un izģērba reizē ar viņiem braucošos "politiķus", pēc tam tos izmeta ceļa malā. Marks, to uzzinājis, pierunāja draugus (kuru vidū bija žurnālisti, mediķi, divi Ļeņingradas akadēmiķi) sagaidīt reisu un noteikti sēsties vienā mašīnā, ko viņi arī izdarīja…

Starp citu, pēc Marka atraitnes vārdiem, "Indigirka" devās ceļā nevis no Vladivostokas uz Nagajeva līci, bet gan no Nagajeva līča uz Vladivostoku; turklāt diemžēl pasažieru lielum lielais vairums bija nevis kriminālisti, bet gan no nometnēm atbrīvotie ļaudis. …Kad pirmais izmisuma brīdis bija pagājis, taškentieši pamanīja, ka krastā nav Braginska, Kugeļa, Bogomoļnija un vēl dažu kolēģu no Uzbekijas Telegrāfa aģentūras. Izrādās, ka tie bija paguvuši uzkāpt uz kuģa. Draugi ar skaudību pieminēja "laimīgos", kas nu ātrāk nokļūs mājās. Allaž dzīvespriecīgais JanovsJanovskis jau "Indigirkas" atiešanas dienā iekārtojās darbā vietējā laikraksta redakcijā.

Marks bija jau paguvis aizbraukt pirmajā komandējumā, kad Kolimā pienāca baigā vēsts par "Indigirkas" bojāeju. Kļuva zināms, ka Taškentas žurnālisti izglābto vidū nav bijuši. Viņi visi aizgāja bojā. Pēc dažiem mēnešiem Kolimas žurnālisti atrada iespēju Marku Janovu-Janovski ar lidmašīnu nosūtīt uz Lielo Zemi. Taču būtu bijis labāk, ja viņš būtu palicis Kolimā…

Karam sākoties, Marku Janovu-Janovski arestēja atkal un vispirms nosūtīja uz "Kazlagu", bet pēc tam - atkal uz Kolimu. No nenovēršamas nāves viņu zonā izglāba novadnieks nometnes ārsts Boriss Šubladze. Pēc kara Janovu-Janovski izsūtīja uz Makarova sādžu Krasnojarskas novadā, kur viņš 1954. gadā nomira - trīs mēnešus pēc otrās oficiālās reabilitācijas, ieslodzījumā kopumā aizvadījis septiņpadsmit gadus.

Arī dzīvesbiedrei Ņinai dzīve bijusi sūra. No institūta izslēgta, ar kauna zīmi "tautas ienaidnieka sieva" apzīmogota, viņa pusbadā audzināja dēlu Fēliksu.

Fēlikss tagad Uzbekistānā ir populārs komponists.

"Staļins zinaja, ko dara" Slavena izlūka nepieprasīts ziņojums

Vēsturnieks Mihails Gefiters, pētīdams staļinisma fenomenu, reiz izteicās: "Staļins visā savā rīcībā ir tik ļoti saistīts ar asins straumēm, ka tam nav iespējams nekāds racionāls izskaidrojums." Un tomēr racionālu izskaidrojumu ārzemju pētnieki meklē sen. Rietumos jau 1956. gadā tika izvirzīta hipotēze par 1937. gada asiņainās traģēdijas saistību ar Staļina kā ohrankas aģenta pagātni.

Drīz pēc PSKP 20. kongresa amerikāņu žurnāls "Life" publicēja Aleksandra Orlova rakstu "Staļina lāsta sensacionālais noslēpums" (Orlov. "The Sensalional Secret Behind Damnation of Stalin". - From Life Magazin, April 23, 1956). Rakstam ir neparasts liktenis.

Ilgus gadus Aleksandrs Orlovs savā tēvzemē tika uzskatīts par "dzimtenes nodevēju", un nebūtu lieki šajā sakarā minēt, kā viņu pēdējā laikā vērtē kompetenti ārējā izlūkdienesta darbinieki: "Orlova liktenis daudzējādi ir traģisks un pretrunīgs. Pamatoti baidīdamies no represijām, viņš palika Rietumos. Taču viņš neizdeva nevienu no izlūkiem, kurus zināja. Piemēram, slaveno piecnieku, kas saistīts ar Kimu Filbiju.

1995. gadā Maskavā izdota Oļega Carjova un Džona Kastello grāmata "Liktenīgās ilūzijas". Tā stāsta par Orlovu armijas pretizlūkošanas dienestā Pilsoņu kara gados, par viņa darbu politpārvaldes ekonomiskajos orgānos, par viņa aktīvo rezidenta darbību 30. gados Rietumos. 1936. gadā VK(b)P CK Politbirojs Orlovu nosūtīja uz Spāniju - par republikāņu valdības padomnieku pretizlūkošanas jautājumos un partizānu kara organizēšanā viņpus frontes līnijas. 1938. gadā Orlovam kļuva skaidrs, ka viņam un viņa ģimenei ir lemts iet bojā no Ježova rokas. Orlovs kopā ar sievu un meitu meklēja glābiņu Amerikas Savienotajās Valstīs. Vēlāk, ārēji ASV varas iestādēm cenzdamies pierādīt lojalitāti, viņš savās liecībās īstenībā prasmīgi slēpa padomju rezidentūru Rietumos.

Savu rakstu par "Staļina noslēpumu" Orlovs publicēja drīz pēc tam, kad Hruščovs PSKP 20. kongresā bija Staļinu asi kritizējis. Taču politiskais klimats autoram nebija labvēlīgs: raksts nogrima gigantiskā publikāciju straumē, kas parādījās pēc 20. kongresa, to nepamanīja pat vēstures speciālisti.

Taču rakstā bija runa par tādu noslēpumu, par kuru pat Hruščovs klusēja. Orlovs apgalvoja apsardzes nodaļa Staļinam ziņojusi, ka viņš, Orlovs, ir uzzinājis par "sensacionāliem pierādījumiem", kurus tam apliecinājis brālēns Zinovijs Kacnelsons, Ukrainas NKVD priekšnieka vietnieks. Brālēns 1937. gada februārī bija speciāli aizbraucis uz Parīzi, lai Orlovam "noslēpumu" atklātu, kad tas pēc auto avārijas gulēja klīnikā. Orlovs atceras: "Es savā slimnīcas gultā šausmās nodrebēju, kad biju noklausījies stāstu, ko Zinovijs man bija uzdrošinājies darīt zināmu tikai tāpēc, ka mūsu abu starpā visu mūžu ir pastāvējusi savstarpēja uzticēšanās un pieķeršanās."

Taču Kacnelsona braucienam pie Orlova bija arī vēl kāds cits iemesls: viņš lūgšus lūdza, lai Orlovs parūpējas par savas mazās mīļās meitiņas likteni - gadījumā, ja Mihaila Tuhačevska sazvērestība, par kuru viņš bija informēts, izgāztos.

Bet tagad par to, kādus "sensacionālus pierādījumus" Orlovam uzticējis Kacnelsons.

Izstrādādams scenāriju pirmajai no slavenajām Maskavas prāvām (1936. g.), stāstīja Kacnelsons, Staļins toreizējam NKVD priekšniekam Genriham Jagodam ierosinājis safabricēt "pierādījumus" tam, ka daži no apsūdzētajiem boļševisma vadoņiem pagātnē ir bijuši policijas aģenti. Falsifikāciju vienkārši uztaisīt - to Jagoda nav gribējis, viņš nolēmis, ka labāk būtu atrast kādu bijušo ohrankas darbinieku un vajadzīgos "pierādījumus" saņemt no viņa. Ar šo lietu sāka nodarboties NKVD uzticams darbinieks, uzvārdā Šteins, tās nodaļas priekšnieka palīgs, kura gatavoja Maskavas prāvas. Strādādams ohrankas arhīvā, Šteins arī atrada "zelta lādīti", kurā Visarionovs, policijas departamenta direktora vietnieks, glabājis īpaši konfidenciālus ziņojumus. Mapē atradās pie anketas piestiprināta Staļina fotogrāfija, Staļina pašrocīgi rakstīti ziņojumi ohrankai un viņa

vēstule, kas bija adresēta tieši Zolotarjovam, iekšlietu ministra biedram, apejot Staļina tiešo policijas priekšniecību. Šajā vēstulē Staļins ministra biedram laipni atgādināja, ka viņam "bijis gods tikt tam stādītam priekšā kāda restorāna privātajā istabā". Vēstule saturēja apsūdzību pret Romānu Maļinovski, kurš vienlaikus bija gan boļševiku partijas CK loceklis, gan ohrankas līdzstrādnieks, ka tas "cītīgāk strādā boļševiku, nevis policijas labā". Zolotarjovs uz vēstules uzrakstījis: "Šis aģents lietas labā jāizsūta uz Sibīriju. Viņš uz to uzprasās." Staļins tika arestēts un izsūtīts uz Turuhansku. [5] Šteins atradās grūta jautājuma priekšā: ko darīt ar "sprādzien- bīstamo informāciju"? Un izlēma: savāca mapi ar dokumentiem un aizlidoja uz Kijevu, kur to nodeva savam draugam Ukrainas NKVD priekšniekam V. Baļickim. Baļickis noslēpumu uzticēja savam vietniekam Z. Kacnclsonam. Pēc tam, dokumentu autentiskumu rūpīgi pārbaudījuši, viņi mapi nodeva VK(b)P CK Politbiroja loceklim Staņislavam Kosioram un Sarkanās armijas karaspēka virspavēlniekam Ukrainā Jonam Jakiram.

Paplašinājās to cilvēku loks, kuriem šausmīgais noslēpums bija tapis zināms: Jakirs ar dokumentiem aizlidoja pie Tuhačevska, "kura personiskā nepatika pret Staļinu bija zināma". Tuhačevskis uzticējās Gamarnikam… Orlovs raksta: "Augstākā priekšniecība bija izlēmusi likt uz kārts savu dzīvību, lai valsti paglābtu no tronī uzsēdinātā aģenta provokatora." 1937. gada 15. vai 16. februārī, laikā, kad notika Kacnelsona un Orlova tikšanās, Sarkanās armijas ģenerāļi jau bija "apkopojuši spēkus".

Viņu plāns bija šāds. Izmantot ticamu ieganstu, pārliecināt tautas komisāru Vorošilovu, lai viņš palūdz Staļinu sasaukt konferenci, kurā apspriestu problēmas, kas skāra tos apgabalus un reģionus, kuru virspavēlniekiem sazvērnieku nodoms bija zināms. Noteiktā stundā vai pēc signāla diviem Sarkanās armijas izlases pulkiem vajadzēja segt galvenās ielas, kas veda uz Kremli, lai nobloķētu NKVD karaspēka kustību. Vienlaikus sazvērnieki Staļinam paziņotu, ka viņš ir arestēts, sasauktu CK plēnumu un nodevēju nošautu. Vai Staļinu vajadzētu nošaut pirms vai pēc plēnuma, par to sazvērnieki vēl nebija vienojušies.

Vēsts par Staļinu provokatoru un par sazvērestību pret viņu šausmināja Orlovu Parīzes klīnikā. Taču sakari ar Kacnelsonu drīz pārtrūka. Par to, kā Staļins izrēķinājies ar augstāko virsniecību, viņš uzzināja 1937. gada 11. jūnijā pēc Parīzes radio ārkārtēja ziņojuma, ar savu mašīnu braukdams uz Barselonu.

Vēlāk viņš uzzināja par Kacnelsona nošaušanu, Šteina pašnāvību, tūkstošu virsnieku nāvi.

Orlovs bija pārliecināts, ka "Visarionova mapi", no kuras bija noņemtas fotokopijas, kāds ir saglabājis un nodevis Hruščovam. Tas arī lika viņam nekavējoties norobežoties no Staļina un uzstāties ar "personības kulta" atmaskojumu.

Aleksandrs Orlovs gan savu, gan Padomju Savienībā palikušo piederīgo drošību bija nodrošinājis ar vēstuli Ježovam (tā saglabājusies KGB arhīvā), kurā zvērēja, ka ir godīgi kalpojis padomju izlūkošanai un neizpaudīs noslēpumus, kurus viņš zina, ja orgāni viņa piederīgos "atstās mierā".

Diezgan šaubīgs šķiet Orlova pieņēmums, ka tieši bēdīgi slavenās "mapes" nodošana Hruščovam kļuva par iemeslu Staļina atmaskošanai 20. kongresā. Piebildīsim, ka par Staļina provokatorismu Hruščovam ziņoja 0. Šatunovska, bet tas notika pēc 20. kongresa; šis Partijas kontroles komitejas locekles ziņojums (viņa izmeklēja Staļina noziegumus) palika bez atbildes rīcības (par to O. Šatunovska stāstīja J. Plimakam - vienam no šī raksta autoriem).

Kacnelsona informācija par Šteina atradumu un vēlākie notikumi šķiet ticami. Kacnelsonu patiesi nošāva. Kādā J. Plimaka vadītā seminārā piedalījās attāls Šteina radinieks. Viņš pastāstīja ģimenes leģendu. Šteins cītīgi gājis uz darbu - uz Lubjanku, bet pēkšņi - nošāvies. Viņa piederīgajiem tika pavēstīts, kā tas esot noticis. Šteina kabinetā esot iegājis pats Ježovs un pārsteidzis viņu "ar sievieti".

Ježovs it kā esot Šteinam pavēlējis paņemt savu revolveri un nošauties. Pārsteidz, ka asiņainais bende ticis iztēlots kā NKVD mundiera goda aizstāvis.

Izklāstītās versijas patiesīgumu būtībā varētu apliecināt vienīgi Visarionova "mape" vai tās kopija.

Taču Tuhačevska uzticamie biedri bija likvidēti tik pedantiski, ka cerības uz atradumu gandrīz vai nevar vairs būt.

Orlova patiesību netieši apstiprina Staļina atklāti provokatīvais raksturs. Terora mašīnu viņš pilnā gaitā iedarbināja pēc Kirova nāves 1934. gada 1. decembrī, gandrīz tūlīt pat vēršot to pret agrākajiem boļševisma vadoņiem. 1937. gada sākumā staļiniskais NKVD ar sava aģenta ģenerāļa Skobļina (no gestapo!) starpniecību pieprasīja kompromitējošas ziņas par Tuhačevski, kas arī tika izgatavotas ar paša Hitlera svētību un pēc viņa pavēles; šādu "dokumentu" paketi 1937. gada maijā nopirka NKVD aģenti.

Ievērojamais drošības dienesta darbinieks Valters Šcllen- bergs savos "Memuāros" par šiem faktiem izdara secinājumu: "Tuhačevska lieta bija pirmais nelegālais prologs nākamajai Staļina un Hitlera aliansei, kas pēc 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma parakstīšanas kļuva par pasaules mēroga notikumu." Staļinu, kas noslēdzis sazvērestību ar Hitleru, nepārprotami atmasko "dižā vadoņa" paša formulējumi viņa runā VK(b)P CK plēnumā, kurš notika 1937. gada 3. un 5. martā; Staļins plēnumā paziņoja, ka ienaidnieka aģenti ir iemitinājušies it "visās" (!) vai "gandrīz it visās" (!) mūsu organizācijās; tie iekļuvuši arī "dažos atbildīgos posteņos"; vadošie biedri kā centrā, tā uz vietām nav spējuši "saskatīt šo kaitnieku sejas".

Izskatās, ka Staļins, uzzinājis par sazvērestību, apzināti un mērķtiecīgi veidoja valstī asiņainu bakhanāliju situāciju, lai bez kavēkļiem varētu izrēķināties ar slaveniem Sarkanās armijas komandieriem.

Pat uz tā fona, ka tika iznīcināti bijušie boļševisma vadoņi un notika izrēķināšanās ar ražošanas vadītājiem, tūkstošu armijas komandieru noslepkavošana bija ne ar ko nesalīdzināma ļaundarība.

Konstantins Simonovs grāmatā "Manas paaudzes cilvēka acīm" no pierakstiem citē sarunas ar ievērojamiem 60. gadu augstākajiem virsniekiem. Lūk, ko viņam teicis maršals A. Vasi- ļevskis, kas ilgus gadus bijis Ģenerālštāba priekšnieks: "Jūs sakāt, ka bez 1937. gada nebūtu bijušas 1941. gada sakāves, bet es teikšu ko vairāk. Iespējams, ka bez 1937. gada 1941. gada vispār nebūtu bijis. Hitlers izšķīrās par karu 1941. gadā daudzējādā ziņā tāpēc, ka viņš prata novērtēt, cik lielā mērā Padomju Savienībā notikusi militāro kadru sagrāve."

Aplūkojot visus šos notikumus, droši vien ir vērts atcerēties, ka cariskās policijas departaments 1907. gadā rekomendēja visiem līdzekļiem "iefiltrēt savus līdzstrādniekus., revolucionāro partiju vislabāk konspirētajos centros". Maļinovskim tas acīmredzot bija izdevies, un nejau bez viņa palīdzības Staļins 1912. gadā iekļuva ļeņiniskajā Centrālajā Komitejā. Nevar noņemt atbildību tā laika VK(b)P vadībai, kas "revolūcijas labā" vienojās ar cilvēkiem, par kuru morāli nav vērts runāt. Ļeņins un viņa CK varēja nezināt par Staļina slepeno dienestu, taču par bēdīgi slavenās ekonomiskās padomes darbību Aizkaukāzā Krievijas pirmās revolūcijas laikā tie taču zināja!

Savā publikācijā "Staļina noziegumu slepenā vēsture" (pirmoreiz nodota atklātībai 1953. gadā) Orlovs rakstīja: "Kad kļūs zināmi visi fakti, kas saistīti ar Tuhačevska lietu, tad pasaule sapratīs: Staļins zināja, ko dara…" Bet 1956. gada 23. aprīļa publikācijā Orlovs piebilst: "Es par to runāju ar pārliecību, jo zinu no absolūti neapšaubāma un precīza avota, ka maršala Tuhačevska lieta bija saistīta ar visbriesmīgāko noslēpumu, kurš, ja vien tiktu atklāts, izgaismotu daudz ko, kas Staļina rīcībā šķiet neizskaidrojams."

Jevgeņijs Plimaks Vadims Antonovs Aleksandrs Žiļins Kāpēc aizgāja bojā komanda "Pahtakor"?

Savā laikā presē tika sīki aprakstīta futbola komandas "Pahtakor" traģiskā bojāeja aviokatastrofā.

Taču šīs katastrofas iemesli joprojām nav zināmi. Autoram izdevās tikties ar cilvēku, kas ir piedalījies lietas izmeklēšanā.

1979. gada 11. augustā pulksten 13 un 35 minūtēs 8400 metru augstumā Dņeprodzeržinskas apvidū sadūrās divas "TU-134 " lidmašīnas. Viena no tām bija ceļā no Voroņežas uz Kišiņevu, otra - no Taškcntas uz Minsku ar nosēšanos un degvielas uzpildīšanu Doņeckā. Šajā lidmašīnā atradās 179 cilvēki - 13 apkalpes locekļi un 166 pasažieri, viņu vidū arī futbola komanda "Pahtakor". Dzīvs nepalika neviens cilvēks.

Mans sarunu biedrs bija Lidojumu drošības centrālās inspekcijas inspektors. Jau 2 stundas pēc katastrofas viņš ar kara lidmašīnu "TU-134 " nelielas inspekcijas darba grupas sastāvā ir lidojis uz nelaimes vietu; grupu vadījis inspekcijas priekšnieks aviācijas maršals Pstito. Vispirms bijis divu nedēļu ilgs darbs katastrofas vietā, pēc tam - materiālu sīka analīze PSRS Ģenerāl​prokuratūras uzdevumā.

Izrādījās, ka izmeklēšana ir sarežģīta. Turklāt galvenās grūtības sagādāja nevis tehnika, bet gan ieinteresēto pušu starp- resoru pretišķības. Šajā traģēdijā bija sadūrušās ne tikai divas lidmašīnas, bet arī aizsardzības ministra Ustinova un civilās aviācijas ministra Bugajeva intereses.

Lidmašīnas tika avarējušas zonā, par kuru bija atbildīgs Lidmašīnu kustības vienotas vadības sistēmas Harkovas rajona centrs (RC). Katra RC struktūrā bija divas savstarpēji atkarīgas apakšnodaļas civilais sektors, kas vada lidmašīnu kustību pa noteiktām gaisa trasēm, un militārais, kas vada lidmašīnas (galvenokārt kara), kuras veic lidojumus pa ārpustrašu maršrutiem. 11. augustā notikušajā traģēdijā abas struktūras vainoja viena otru. "Kārtēju" incidentu gadījumā aizvien atrada kādu kompromisa lēmumu.

Taču 11. augusta katastrofa ļaužu acīm nebija apslēpjama. Tāpēc sākās divu ministriju "aukstais karš", kurā katra centās pierādīt savu nevainīgumu.

Un tomēr speciālisti spēja apstākļus izpētīt objektīvi. Tika konstatēts, ka sadursme notikusi biezos mākoņos, taču arī šādos apstākļos lidotāji bija rīkojušies nevainojami.

Harkovas RC dienvidrietumu sektora dispečeru punktā liktenīgajā 11. augusta sestdienā atradās trīs cilvēki.

Situācija bija mierīga. Divās paralēlajās trasēs Harkova- Odesa un Kremenčuga-Doņecka atradās astoņas lidmašīnas, arī tās abas, kas cieta avāriju. Dispečeru atbildības zonā kara lidmašīnu nebija. Arī negaisa tuvošanās netika novērota.

Nesen mācību iestādi beigušais dispečers Ž. jau divus mēnešus strādāja patstāvīgi. Kopā ar pieredzējušiem kolēģiem viņš bija nostrādājis tikai dažas maiņas, turklāt tādās stundās, kad aviācijas trases ir vismazāk noslogotas. Todien otrs nodrošinātājs bija dispečers S. - puisis ar pirmklasīgu kvalifikāciju, nostrādājis sešus gadus aiz Polārā loka, turklāt viņam bija tiesības strādāt par instruktoru.

Dispečeru pults bija nodrošināta gan ar radiosakaru līdzekļiem, gan radiolokācijas stacijas indikatoru, kas uz ekrāna uznesa kontrolējamo iecirkņu gaisa trases. Attālumu starp lidmašīnām nodrošinātāji aprēķināja pēc apkalpes sniegtajām ziņām.

Pulksten 13 un 17 minūtēs (kad līdz sadursmei bija palikušas 18 minūtes) sakarus ar dispečeru Ž. uzņēma pirmā no abām liktenīgajām lidmašīnām. Ziņojis, ka ir iegājis RC atbildības zonā 8400 m augstumā, lidotājs pieprasīja 9600 m ešelonu. Dispečers atbildēja ar atteikumu: šajā augstumā jau atradās cita lidmašīna. Apkalpe vairākas minūtes centās dispečeru pārliecināt, lai tas atļauju dod, taču atkal saņēma atteikumu. Nākamās 7 minūtes - līdz pat sadursmes brīdim - apkalpe uz sakariem neizgāja, bet

uzturēja iepriekšējo augstumu. Otrā lidmašīna izgāja uz sakariem ar dispečeru Ž. pēc tam, kad sakari ar pirmo lidmašīnu jau bija notikuši. Otrā lidmašīna atradās 5700 m augstumā, un arī tā pieprasīja 9600 metrus.

Dispečers Ž. otrajai lidmašīnai atļāva uzņemt augstumu 7200 m un gandrīz tūlīt pat deva komandu uzņemt 8400 m augstumu, ko jau bija aizņēmis otrs "TU-134 ", kurš no ziemeļiem tuvojās Dņeprodzeržinskai. Tā bija rupja kļūda.

Pēc trim minūtēm pirmā lidmašīna ziņoja, ka iziet virs Dņepropetrovskas 8400 m augstumā, un saņēma dispečera Ž. apstiprinājumu. Šajā mirklī situācijas traģismu aptvēra dispečers instruktors S. un pārņēma vadību. Viņš vienai no lidmašīnām deva komandu ieņemt 9600 m. Tūlīt pēc atbildes "9600 metru 676. ir ieņēmis" S. deva otrai lidmašīnai (minūti pirms sadursmes) glābjošu, kā viņš pats uzskatīja, komandu.

Taču šajā mirklī, kad dispečers S. deva komandu, kas varētu novērst sadursmi, šajā pašā frekvencē ar ziņojumu nāca otrās lidmašīnas apkalpe. Šis ziņojums "nocirta" dispečera pēdējās komandas beigas.

Tāpēc lidmašīna ar numuru 735 komandu neuztvēra un augstumu līdz 9000 metriem neuzņēma.

Vēl sliktāk. "Nocirsto" informācijas daļu uztvēra otra ekipāža un pēc dispečera pavēles palielināja augstumu no 9000 metriem līdz 9600 metriem. Skanēja atbilde (1 minūti 05 sekundes pirms sadursmes): "Sapratu, 676."

Iedarbojās vēl kāds - psiholoģiskais slazds, kas stresa situācijām ir raksturīgs: abi dispečeri "676". signālā sadzirdēja "735". signālu, jo viņi atbildi gaidīja tikai no "735".

Pēdējā minūte pirms sadursmes tika iztērēta dispečera S. replikai jaunajam kolēģim: "Vai saprati, kas varēja notikt?", bet pēc tam sarunām ar trim citām lidmašīnām, kuras arī vajadzēja koriģēt.

Pēc minūtes lidmašīnas "AN-2" pilots, kurš lidoja zemākā augstumā, dispečeriem ziņoja: "Kaut kas krīt no augšas…"

Abus dispečerus notiesāja - katru uz 15 gadiem nometnē.

Sergejs Ļeskovs Liktenīgas sakritības Netālu no Ufas saskrējās divi pasažieru vilcieni. Bojā aizgāja vairāki desmiti cilvēku. Speciālisti izteica visādus pieņēmumus par katastrofas cēloni. Visticamāk, ka tā notika gluži nejauši. Gar dzelzceļa sliedēm iet gāzes vads. Varbūt bija noplūde un notika gāzes aizdegšanās. Varbūt pa vagona logu izmesta izsmēķa dēļ. Kam gan katastrofas laikā bija prātā pievērst uzmanību faktam, ka sadūrušies vilcieni, kam ir viens un tas pats numurs, - tas bija vilcienu pāris Čeļabinska- Novorosijska un Novorosijska-Čeļabinska. Šāds variants praktiski nav iespējams…

Pēc šīs katastrofas es sāku interesēties par neizskaidrojamām sakritībām. Patiesību sakot, ar parādībām, kam nav racionāla izskaidrojuma, sastopas ikkatrs cilvēks.

Mistisku sakritību pilna ir Krievijas pēdējā cara Nikolaja II dzīve un nāve. Viņš Krievijas tronī uzkāpa 23 gadu vecumā, un 23 pakāpieni veda uz pagrabu, kur cara ģimene tika nošauta. Romanovu dinastija sākās Ipatjeva klosterī un beidzās Ipatova namā Jekaterinburgā. Dinastija sākās ar zēna Marijas Mnišekas dēla- nogalināšanu, bet beidzās ar cita zēna - Nikolaja dēla - nogali​nāšanu.

Daudz sakritību ar reālo dzīvi redzam daiļliteratūrā. Herberta Velsa un Žila Vcrna paredzējumus tehnikas attīstībā vēl varētu izskaidrot ar zinātnes attīstības loģiku, turpretī nekādi nav iespējams saprātīgi izskaidrot Edgara Po grāmatā "Artura Gordona Pima stāsts" aprakstītā notikuma sakritību ar vēlākiem notikumiem. Edgara Po grāmatā trīs kuģa avāriju cietuši jūrnieki bada mokās… apēd jungu vārdā Ričards Pārķers. Tā tas ir stāstā. Bet 1884. gadā pēc jahtas "Mežģīnes" reālas katastrofas trīs izglābušies apkalpes locekļi lielā badā izrīkojas tieši tāpat ar savu jungu.

No pagātnes dzīlēm

Vladimirs Simonovs Valdniece

Bet vaina pat tai tika īpašs daiļums, Bez dvašas spēku viņa izdvašoja. Šekspīrs O, Aleksandrija! Salīdzinājumā ar soldafonisko Romu tā izskatījās kā paradīzes dārzs. Pašā Vidusjūras krastā, ziedošajā Nīlas deltā Ēģiptes valdnieks Ptolemajs 1 uzbūvēja savas dārzos ieskautās pilis. Faraonu pompozitāte un grieķu izsmalcinātība saplūda īpašā noslēpumainā, saldkairā stilā - pāži un cinuhi, puskailas konkubīnes, galminieku bezrūpība, mīlas kults, maiga, skurbinoša mūzika, narkotiku izraisīts noreibums - tas viss hipnotizēja ārzemju viesus, it īpaši no Romas.

Pasaules brīnums - Aleksandrijas bāka Faras salā vēl rādīja gaismu. Daži avoti pat apgalvo, ka atklātā jūrā šīs bākas gaisma esot bijusi redzama līdz simt jūdžu attālumam. Bākas gaisma it kā aicināt aicināja svešzemju kuģus iegriezties Aleksandrijas ostā, un te sastapās tirgoņi, kas runāja visās pasaules valodās. Galma akadēmijā Mūsējā valdnieka apgādībā strādāja un radīja tā laika pasaules ievērojamākie zinātnieki un dzejnieki. Šeit dzīvoja dievu izraudzītā Kleopatra - vismaz viņa pati sevi par tādu uzskatīja: viņai lemts stāvēt pāri ļaudīm ar to sīkajām nelietībām un tikpat sīkiem priekiem. Viņa ir dievietes Izīdas iemiesojums, Kleopatra ir dievietes acis un miesa zemes virsū. Dieviem nav tiesību būt vājiem. Viņu daļa - valdīt un tiesāt. To Kleopatrai mācījusi visa Ptolemaju dzimtas vēsture (Ptolemaji ir Maķedonijas grieķi, kuriem likteņa kaprīzes dēļ bija lemts faraonu kronis).

Ptolemaju dinastijā visas valdnieces sauca par Kleopatrām. Kleopatra ("Dižena pēc tēva cilts") drīzāk tas nav vis vārds, bet gan tituls. Turklāt visas Kleopatras bija precējušās ar saviem brāļiem un valsti pārvaldīja kopīgi - tāda bija Ptolemaju pārņemtā faraonu tradīcija. Arī pati dieve Izīda taču sastāvēja laulībā ar savu brāli Ozīrisu. Un viņa bija tā, kas deva svētību valdnieku asinsradniecībai.

Lai arī iepriekšējās Kleopatras ir bijušas ievērības cienīgas, piemēram, Kleopatra II ar nežēlīgo cīņu pret savu vīru un reizē brāli Ptolemaju VIII, bet Kleopatra III cīniņos pret pašas dēliem Ptolemaju IX un Ptolemaju X, taču vēsture šīs Kleopatras nav saglabājusi.

Turpretī vārdi, kas veltīti Kleopatrai VII, pārspēj ne tikai viņas tēva slavu, bet ari visu citu Ptolemaju slavu, pat cildinājumus, ko bija izpelnījies Ptolemajs I Sotērs (Glābējs), kurš izcēlās ar to, ka tad, kad tika sadalītas Maķedonijas Aleksandra iekarotās zemes, viņš prata sev izplēst Ēģipti un iegūtajai zemei pievienot vēl milzīgas teritorijas, kuras ar spēku atņēma tādiem pašiem grieķu karotājiem kā viņš pats, kuri bija pratuši uzlikt sev galvā afrikāņu kroņus. Uz to laiku, kad Ēģiptes kronis tika Kleopatrai, Ptolemaji jau bija zaudējuši gandrīz visas iekarotās zemes. Taču Kleopatra visu atgūs. Un nevis ar ieroču spēku. Kādreiz zaudētās zemes ar plašu žestu viņai uzdāvinās viņas iemīļotais - Romas diktators Antonijs.

Tieši ar Kleopatras pūlēm Ēģipte ilgāk nekā citas grieķu valstis, kas atradās Āfrikas ziemeļos, paturēs patstāvību.

Taču beigu beigās Kleopatra pazaudēs visu - gan Ēģipti, gan dzīvību piedevām. Kleopatras nāve, Ēģiptes pagrimums, Romas republikas gals un Romas impērijas sabrukums - tas viss notika vienlaicīgi.

Zinātnieki uzskata, ka tā bijusi vēsturiska likumsakarība. Kleopatras vētrainā politiskā darbība, lai glābtu Ēģipti, bija veltīga.

Taču nejau ar militāri politiskajām aktivitātēm Kleopatra ir palikusi vēsturē. Kārtīgie pilsoņi zina teikt, ka Kleopatra esot bijusi antīko laiku vislielākā padauza. Un šo efektīgo birku viņai nav vis piekarinājuši mūsdienu "kailās patiesības" meklētāji, bet gan dievbijīgie kristiānisma perioda vēsturnieki.

Taču spriest par antīkā laikmeta padauzām no viduslaiku pozīcijām vai pat pēc mūsdienu izglītoto ļaužu ieskata ir neiedomājami grūts uzdevums: kur lai ņem to gara brīvību, ko pazina senajie - par spīti

valdnieku despotismam un elkdievību radītajai māņticībai. Trīssimt gadu pirms Kleopatras dzimšanas profesionālās padauzas - mūsdienu terminoloģijā prostitūtas, bet antīkajā izpratnē mīlas priesterienes - ne vien bija līdztiesīgas ar citiem cilvēkiem, bet dzejnieki un hronisti viņas apdziedāja savā dzejā. Sekss tolaik bija nevis "apkaunojoša vajadzība", kā reizēm mēdz izteikties mūsdienās, bet "dievišķa atklāsme".

Līdz kristietības ieviešanai sievietēm bija praktiski tādas pašas seksuālās tiesības kā vīriešiem.

Taču tieši sievietes nepalika nomaļus kristietības izplatīšanā, bet kristietība iznīcināja gan mīlas pārpilnos antīkos dievus, gan arī liedza sievietei viņas personiskās tiesības uz pašnoteikšanos.

Iespējams, tā arī bijis, kā raksta Puškins "Ēģiptes naktīs", ka pēc mīlas nakts valdniece Kleopatra, kas bija dievietes Izīdas - mīlas un seksuālo baudu aizgādnes - augstākā priesteriene, savus mīļākos patiesi sodījusi ar nāvi. To prasīja dievietes Izīdas kults. Dievi nespēj iztikt bez upuriem. Taču kas īsti vadījis Kleopatras rīcību - ciniska izvirtība vai fanātiska ticība? Kurš to tagad lai pasaka!

Seksuālo dzīvi Kleopatra esot sākusi no divpadsmit gadu vecuma. Pat ja tas tā būtu bijis, tajos laikos neviens par to nedz brīnījās, nedz nosodīja. Hellēnistiskajos Austrumos meitene kļuva par sievieti divpadsmit, četrpadsmit gadu vecumā. Pastāvēja ticējums, ka sieviete kļūstot histēriska, ja viņas dzemde pēc nobriešanas paliekot neskarta. Tiklīdz meitenei sākās menstruācijas, viņa kļuva par sievieti vārda visplašākajā nozīmē: viņa varēja apprecēties, varēja satikties ar to, kurš viņai patika, bet, ja vīrs apprecēja sievieti, kas jaunavību jau bija zaudējusi, viņš par to nemaz neļaunojās. Neviens šo sievieti nenosodīja un par grēcinieci nesauca, tātad nebija arī paša grēka.

Un tomēr- kaut gan par seksu tajos laikos valdīja brīvi uzskati, Kleopatru jau viņas dzīves laikā uzskatīja par padauzu kā Grieķijā, tā Romā. Pie visa vainīga politika. Atēnās viņu sauca par "merio- fani" (nevēlos šo neķītro lamuvārdu tulkot): grieķu patriotiem nepatika, ka savus mīļākos Kleopatra sameklē tikai un vienīgi Romā. Kas par nodevību! Turpretī Roma šo sievieti nemīlēja tādēļ, ka viņa bija dzemdējusi dēlu no paša Gaja Jūlija Cēzara un savam dēlam kā otro vārdu bija devusi - Cēzars (pirmais vārds, kā jau tas nācās, bija - Ptolemajs). Taču aleksandrieši Kleopatras dēlu sauca par Cēzarionu jeb Cēzarīti. Cēzaram mantinieku nebija, tātad šis ēģiptiešu jauktenis varēja kļūt par nākamo Romas valdnieku! Pēc tam kad sazvērnieki Cēzaru bija zvēriski sadūruši [6] , kleopatra iemantoja vēl lielāku naidu pret sevi: viņa savā gultā ievilināja Cēzara pēcteci Marku Antoniju, kurš viņai uzdāvināja vairākus Romas iekarotos apgabalus. Pūļa naids pret Kleopatru palīdzēja Oktaviānam iznīcināt savu vienīgo sāncensi Antoniju, kļūt par vienvaldnieku un nu jau uz visiem laikiem aizbāzt muti Romas plikatām ar visu viņu republikānisko demokrātiju.

Atšķirībā no leģendas Ēģiptes valdniece Kleopatra nemaz nebija diez kāda skaistule. Taču Kleopatru var pielīdzināt materializētam galantērijas un parfimērijas firmu sauklim: "Vai gribi būt skaista? Tad esi tāda!" Kleopatra nemaz neraizējās par savu gluži vīrišķīgi kumpo degunu un smailo zodu.

Un lika savu profilu ar visu degunu un zodu iekalt naudas gabalos. Bet pati izturējās tik dabiski un par savu pievilcību pārliecināti, ka nevienam vīrietim neienāca prātā to apšaubīt. Vīriešiem viņa nepieglaimojās un bez vajadzības nebija arī augstprātīga, ar gudru sarunu biedru sarunājās kā ar sev līdzīgu, bet muļķim nepūlējās pierādīt, ka viņš ir muļķis.

Cildinošu atsauksmju par Kleopatru saglabājies maz: vēsturnieki un politiķi jau viņas dzīves laikā ir savstarpēji izdevīgi sadarbojušies. Viens vienīgais neuzpērkamais Plūtarhs [7] uzrakstījis: "Šīs sievietes skaistums nebija tāds, ko sauc par nepārspējamu un kas savaldzina no pirmā acumirkļa; taču viņas izturēšanās bija neatkārtojami jauka, un tāpēc viņas veidols reizē ar daiļajām kustībām un reti sastopamām pārliecinošām runas spējām, ar melodisko balsi dziļi iespiedās dvēselē. Jau viņas balss skaņas vien glāstīja un iepriecēja dzirdi."

Grieķiskie hitoni, pepli [8] un himatiji [9] , kuros viņa ģērbās, it kā būtu tādi paši kā citām sievietēm, taču pēc seksuālās pievilcības tie varēja sacensties ar harēma konkubīņu ietērpu.

Tam visam pievienojiet vēl izsmalcinātu matu sakārtojumu, ko caurvij zelta stīpas, brokāta lentes un pērļu vijas un vainago diadēma…

Un smaržas! Kleopatra zināja tādas aromātiskas ziedes, tik brīnišķīgas smaržas, kas spēja vīrieti apdullināt tikpat labi kā reibinoši dzērieni. Kleopatras parfimērijas receptes brīnumainā kārtā ir nonākušas līdz mūsu dienām. Droši vien ar Izīdas ziņu…

Kleopatra bija ne tikai vienkārši valdnieka Ptolemaja XII mīļotā meita, bet, kas vēl svarīgāk, arī troņa mantiniece, jo bija palikusi visvecākā no bērniem: vecākā meita - pirmā troņmant- niece - vairākus gadus pirms iespējamās kronēšanas bija mirusi, bet otra - stūrgalvīgā Berenīke - pēc tēva pavēles tika nonāvēta, jo bija sapinusies ar sazvērniekiem. Kleopatrai konkurentes nebija, jo jaunākā māšele Arsinoja prāta ziņā vecākajai māsai nestāvēja ne tuvu. Kaut gan Arsinojas ambīcijas tādēļ nebūt nemazinājās. Par Arsinoju Kleopatrai nebija nekādu ilūziju, Kleopatra zināja, ka jaunākā māsa spēs ietriekt viņai dunci mugurā, lai tikai varētu apsēsties uz troņa. Mazgadīgie brāļi gan Kleopatru neuztrauca. Dionīsam bija desmit gadu, bet Neoterosam - deviņi.

Tēvs Ptolemajs XII aizrautīgi spēlēja flautu, un tāpēc tauta tam bija devusi pievārdu "Flautists" (Aulēts). Viņam neklājās viegli. Valsts kase bija iztukšota, parādi pie Romas augļotājiem auga, līdz Flautists bija spiests pat svarīgo valsts kasiera posteni pārdot naudas mijējam romietim. Ar mīļotās meitas tiesībām Kleopatra bāza savu ziņkārīgo kumpaino degunu valsts lietās, palīdzēja tēvam skaitīt parādus, pieņemt sūtņus, izrēķināties ar nekam nederīgiem pavalstniekiem ēģiptiešiem, kas allaž cēla nemierus, jo savā dzimtenē Ēģiptē viņi veidoja sabiedrības viszemāko slāni, vēl zemāku nekā persieši un jūdi. Reiz pašā Aleksandrijā uzliesmoja tik plaša sacelšanās, ka valdnieks Flautists bija spiests bēgt no savas valsts Romas leģionāru aizsardzībā. Kleopatras liktenis un pat dzīvība karājās mata galā: galmā netrūka pamestā troņa pretendentu. Flautistu izglāba un troni tam atdeva jaunais romiešu leģiona pavēlnieks Marks Antonijs. Tas pats Marks Antonijs, kurš kļūs par valdnieces Kleopatras mīļāko. Par viņiem sacerēs leģendas, un pats Šekspīrs padarīs viņu mīlestību nemirstīgu. Taču pagaidām Marks par Kleopatru nezināja neko, bet no Flautista par saviem pakalpojumiem viņš pieprasīja, lai Romai tiktu samaksāts milzīgs honorārs - desmit tūkstoši talantu. Tādas naudas valdniekam nebija.

Kleopatra par mīlestību domāja maz. Viņas prātus saistīja kronis - tāda sīka zelta galvas stīpa ar izlietu čūsku; bet cik daudz varas tas deva! Kleopatra valdnieces pienākumiem gatavojās pamatīgi - viņa lasīja filozofu sacerējumus un karu aprakstus. Visvairāk viņu interesēja ārzemju grāmatas. Kleopatra mācījās valodas. Kad pienāca laiks sarunāties ar sūtņiem un valdniekiem, viņa jau prata desmit valodas, arī nievāto arābu valodu. Agrāk nevienam Ptolcmajam nebija nācis prātā runāt plebsa valodā! Turpretī Kleopatra vidžināja kā putniņš, ar to līdz asarām aizkustinādama kalpus ēģiptiešus. Aleksandriju apskrēja vēsts par princesi, kas runā arābiski.

Viņai veicās ar bibliotēku - vislielāko pasaulē, tajā bija septiņsimt tūkstoši tīstokļu. Ēģiptei piederēja absolūtais monopols papirusa izgatavošanā, un visas grāmatas, kādas vien pasaulē bija atrodamas, tika savāktas Aleksandrijas bibliotēkā.

Bibliotēka nodegs Aleksandrijas kara laikā, ar grandiozo ugunsgrēku iezīmējot valdnieces teorētiskās sagatavošanās laika beigas un viņas pāreju uz nežēlīgu militāri politisko praksi. Bet par Aleksandrijas bibliotēkas bojāeju vēl mūsdienās skumst visas pasaules zinātnieki, jo uguns liesmas ir aprijušas atslēgas, kas ļautu piekļūt daudzām senatnes mīklām; šīs atslēgas sev līdzi kapenēs aiznesa arī Kleopatra - pēdējā seno rokrakstu lasītāja. Šajā karā Kleopatra vērsās pret savu brāli un pirmo vīru Ptolemaju XIII Dionīsu un māsu Arsinoju, un viņai palīdzēja Cēzars. Dionīss kādā kaujā noslīks Nīlā, bet māsu Kleopatra sodīs kopā ar visiem citiem, kas agrāk stāvējuši viņai ceļā uz varu. Vai cietsirdība?

Nē, no sava troņa augstumiem (tagad uz troņa blakus Kleopatrai sēž viņas jaunākais brālis Ptolemajs XIV Ncoteross - ne vīrs, ne valdnieks, tukša vieta) Kleopatra visu redz citādi. Nogalini - vai nogalinās tevi! Tas ir tikai valdnieku spēles likums. Un ne Kleopatra šos likumus izdomājusi, ne viņai tos lemts mainīt.

CĒZARS Jā, zobenu no liela Cēzara Tā guldīja; viņš ara, viņa pļāva. Šekspīrs Galveno slavu Kleopatrai atnesa trīs viņas mīļākie - trīs Romas varenākie politiskie darbinieki: Gnejs Pompejs (ar iesauku Lielais), tūlīt pēc viņa tā sāncensis cīņā par varu - pats Gajs Jūlijs Cēzars, bet sarakstu noslēdza Cēzara pēctecis varas virsotnēs Marks Antonijs. Taču, lai cik dīvaini tas skanētu, Kleopatra mīļākos neizvēlējās, liktenis vispār viņai izvēles iespēju nedeva, izņemot vienu vienīgo izvēli starp dzīvību un nāvi.

Nāve vienmēr kā sēru lente stiepās Kleopatrai līdzi, lai kādā tērpā viņa ģērbtos. Pēc greznajām valdnieka Flautista bērēm saskaņā ar viņa novēlējumu Kleopatra kļuva par mazgadīgā brāļa Dionīsa sievu. Dionīss bija pasludināts par Ēģiptes valdnieku Ptolemaju XII, bet viņa, Kleopatra, par līdzvaldnieci Kleopatru VII. Nekādu intīmu attiecību viņiem nevarēja būt - zēnam bija desmit gadu. Bet kā valdnieks viņš Kleopatrai šķita ideāls, jo viņa pati vēlējās Ēģipti pārvaldīt.

Kleopatrai ritēja astoņpadsmitais gads - visa pasaule gulēja pie viņas kājām un visa pasaule bija pret viņu. Kleopatra vēl nebija paguvusi lāgā pielaikot kroni ar čūsku, kad einuha pazemojošā nāve klusītēm kā ēna noslīga viņai aiz muguras. Einuhs Poteins, brāļa Dionīsa audzinātājs, galma opozīcijas vadonis, ar viltu valdīja pār valsti smurguļa puikas vietā. Kopā ar einuhu bija arī ēģiptiešu karaspēka pavēlnieks Ahillejs. Kleopatras arsenālā bija tikai vieni ieroči - sievietes pievilcība. Taču einuhi pret to ir vienaldzīgi.

Vai gan Kleopatra, dievu izredzētā, varētu pieļaut, ka kaut kāds einuhs noteiks, cik daudz viņā faraonu diženuma? Vai tas nav izsmiekls? Kleopatra izmantoja tēva - valdnieka Flautista - pieredzi, kurš no savas satrakoto suņu varzas meklēja aizstāvību vilkumātes zīdītajā Romā. Viņa griezās pēc atbalsta pie Pompeja Lielā. Un tikai Romas protekcijas dēļ palika dzīvajo vidū. Ja sazvērnieki Kleopatru nogalinātu, viņi dotu Pompejam iemeslu ievest Ēģiptē savus leģionus un pārvērst šo valsti par Romas provinci.

Ptolemaju pilī starp Poteinu un Kleopatru izveidojās mokoši saspringtas attiecības, trīs gadus turpinājās nogaidīšanas laiks, kurā pastāvēja viens jautājums: kuram pirmajam radīsies izdevība pretinieku iznīcināt? Izdevība radās einuham, taču Kleopatra iespēja viņu viltībā pārtrumpot. Kleopatra paredzēja Cēzara uzvaru pār savu aizgādni Pompeju, viņa slepus aizbēga no pils uz ēģiptiešu karaspēka dislokācijas vietu pie Sīrijas robežas un - zaudēt viņa vairs nevarēja neko! - pieteica karu savam brālim Dionīsam.

Pompejs bēga uz Aleksandriju, taču no kuģa nokāpt nepaguva, kad viņu turpat uz klāja sievas un bērnu acu priekšā ar dunci sadūra kāds Ahilleja leģionārs. Valdnieka Ptolemaja XII vārdā Pompeja iebalzamētā galva uz šķīvja tika nolikta tikko atbraukušā Cēzara priekšā. Cēzars pretīgumā novērsās.

Nebūt ne ievīstīta greznā persiešu tepiķī, kā vēstī leģenda, pie Cēzara ieradās jaunā valdniece.

Kleopatra nedomāja, kā Cēzaram sagādāt pārsteigumu vai seksuālu izpriecu, - viņa vienkārši glāba savu dzīvību. Ja Kleopatra būtu pilsētā parādījusies atklāti, viņu uz vietas nogalinātu. Bet iesaiņojums, kādā viņu naktī nogādāja pie Cēzara, bija parasts rupjš maiss.

Nevajadzētu pārspīlēt, apgalvojot, ka Kleopatra Cēzaru "noķērusi uz āķa". Nejau aiz kaisles pret Kleopatru Cēzars iesaistījās Aleksandrijas karā, kurā pats gandrīz aizgāja bojā. Būdams intrigants un viltnieks, Cēzars nostājās Kleopatras pusē tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs drošs sabiedrotais arī viņa paša karā pret Romas senātu. Un savienība ar Kleopatru, likumīgo valdnieci, tomēr bija drošāka nekā savienība ar varaskāru, nelietīgu einuhu. Kas attiecas uz Kleopatru, tad dzīve arī šoreiz viņai atstāja tikai vienu izvēles iespēju - Cēzaru. Un viņa šo izvēli nevilcinoties pieņēma.

Ak, vēlā mīla! - tā hronisti izskaidro Cēzara dīvaino uzvedību, jo viņš jau nodevās dzīrēm, kad karš ar Romu vēl nebija beidzies. Viņš Kleopatru nepamet nevis tāpēc, ka viņa to tā gribētu. Cēzaram ir savs aprēķins. Kas viņu sagaida Romā? Senāta bailīgais ienaids un sazvērnieku dunči? Roma vēl nav Cēzaram

nobriedusi. Kad viņa stunda sitīs, tad viņa leģioni, kas Ēģiptē būs krietni atpūtušies un rausies kaujās, viegli gūs uzvaru. Pie viena viņš kā treknu kaulu nometīs pūlim viņa iekaroto Pontas valsti.

Bet romietis Marks Aurēlijs, tautas tribūns (kuram gan pagaidām ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš, nebūt ne patricietis, kļūs par Cēzara pēcteci kā Romā, tā Kleopatras gultā), parūpēsies par to, lai Cēzara frāzi "Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju" [10] uzzinātu visi. un cēzars ienāca Romā uz sajūsmināto plebeju pleciem.

Kļuvis par diktatoru, Cēzars oficiāli paziņoja, ka "Kleopatra ir romiešu tautas draugs". Tajos laikos neapbalvoja ar ordeņiem, bet gan ar statujām un krūšutēliem, un Cēzars pavēlēja - ignorējot senatoru neapmierinātību - Veneras templī uzstādīt zeltītu Kleopatras krūšutēlu. Dīvaini, ka šis krūšutēls saglabājies līdz mūsu dienām: acīmredzot Kleopatra savā skulpturālajā kopijā izskatījās tik neglīta, ka romieši to atstājuši nākamajām paaudzēm apsmieklam.

Kleopatra ieradās Romā, visus pārsteigdama ar lepno svītu, viņa apmetās aristokrātiskā rajona "Cēzara dārzi" vislabākajā pilī un rīkoja karaliskas pieņemšanas, ar dīvainajiem tērpiem padarīdama vai trakas Romas modesdāmas. Viņa bija paņēmusi sev līdzi ne vien viltoto vīru Ptolemaju, bet arī dēlu Cēzarionu, ko senāts uztvēra kā pļauku. Mājiens tika saprasts skaidri un gaiši: Kleopatra sapņoja, ka viņas dēls reiz kļūs pirmais cilvēks Romā. Taču nepagāja ne gads, kad Cēzaru senatori nogalināja, un līdz ar viņu tika nonāvēts arī Kleopatras sapnis.

VALDNIECES MĪLA Es vēlētos Pret skauģiem - dieviem savu scept 'ri sviest. Šekspīrs 1892. gadā arheologi Aleksandrijā atrada kolosālas dubult- statujas atlūzu. Statuja bijusi veidota gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu. To atjaunot neizdevās - Dievs vien zina, kur palikušas citas tās daļas. Kā var spriest, monumentu sadauzījuši cilvēki un izmētājuši, kur pagadījies; saglabājies viens vienīgs akmens bluķis. Zinātnieki spēja noteikt tikai to, ka statuja attēlojusi valdnieci Kleopatru un viņas mīļāko - Romas diktatoru Marku Antoniju. Viņi abi izdarīja pašnāvību, kad romiešu leģions Oktaviāna vadībā sagrāba Aleksandriju. Zaudējuši iespēju nogalināt abus valdniekus, romieši nogalināja statuju.

Taču Šekspīrs abiem mīlētājiem izveidos daudz izturfgāku pieminekli - viņš sacerēs poētisko drāmu "Antonijs un Kleopatra".

Lai arī ko zinātnieki teiktu par Ēģiptes bojāejas vēsturisko nenovēršamību, taisnība tomēr ir Šekspīram, kurš uzskatīja, ka pie visa vainīga mīlestība. Valdniekiem nav dotas tiesības mīlēt. Viņi valda, kamēr paliek bezjūtīgi dievu gribas izpildītāji. Taču, tiklīdz tie pielaiž sev klāt mīlestību, tā kļūst par parastiem mirstī​gajiem - vara zūd un valsts sabrūk.

Kleopatras un Antonija pirmā satikšanās nenotika pēc viņu pašu gribas. Pūļa mīlulis, plītnieks un kauslis Antonijs, kuru tikai aiz maldības nenogalināja reizē ar Cēzaru (Antonijs bija karavīrs, nevis politiķis, nekādas nepatikšanas viņš nesagādās, ja viņa saimnieks Cēzars būs beigts!), - šis Antonijs, senātam par brīnumu, sarīkoja tādu traci, ka Cēzara slepkavas bija spiesti glābties bēgšus. Septiņdesmit senatori Romā tika sodīti ar nāvi, viņu vidū arī slavenais Ciccrons. Bruts un Kasijs, kuri bija sazvērestības vadoņi, izdarīja pašnāvību, mezdamies paši pret savu kailo zobenu asmeņiem, kad viņu armijas Antonijs bija satriecis. Tagad Antonijs sprieda tiesu pār karaļiem un valdniekiem, kuri bija sazvērniekiem palīdzējuši. Arī Kleopatra atradās melnajā sarakstā un tika izsaukta uz Tarsu pie Antonija, lai tur ar valdnieci izrēķinātos.

Taču Kleopatra šo tikšanos bija lieliski iestudējusi - kā izrādi, kurā Antonijs, lielais sieviešu draugs, tiek savaldzināts. "Kleopatra ieradās Tarsā pie Antonija pa Kidnas upi ar kuģi, kura priekšgals mirdzēja zeltā, bet buras bija purpursārtas. Sudraboti irkļi ritmiski cilājās, dziedot flautām, gavilējot stabulēm un strinkšķot cītarām.

Pati valdniece atdusējās zeltā izšūtas telts pavēnī, augumu ietērpusi gluži kā pati Afrodīte. Viņai abās pusēs kā mazi eroti stāvēja zēni ar milzīgiem krāsainiem spalvu vēdekļiem. Uz klāja dejoja daiļas verdzenes, pārģērbtas par jūras dievietēm nereīdām un mīlas dievietes Afrodītes kalponēm haritām. No neskaitāmi daudziem kvēpināmo zāļu traukiem uz krastu plūda brīnumainas smaržas. Ļaužu pūļi pavadīja laivu gar abiem upes krastiem," - tā Kleopatras ierašanos Tarsā apraksta Plūtarhs. Pūlis no tirgus laukuma, kur Antonijs, tronī sēdēdams, gaidīja apsūdzēto, metās uz upi, uz piestātni, lai redzētu valdnieces ierašanos. Bet Kleopatra, krastā nokāpusi, nosūtīja Antonijam ielūgumu ierasties uz kuģa viņam veltītās dzīrēs. Antonijs nespēja uzaicinājumu noraidīt.

Kleopatra svinēja uzvaru: viņa izglāba sevi un Ēģipti. Bet Antonijs svinēja uzvaru pār sievieti, pie tam pār kādu - pār valdnieci! Viņi abi uzskatīja, ka ir guvuši uzvaru, un svētki turpinājās: Antonijs aiztraucās Kleopatrai pa pēdām uz Aleksandriju, kur viņu sagaidīja nepieredzēti krāšņas dzīres un izpriecas. Bieži vien Kleopatra un Antonijs naktīs klīda pa Aleksandrijas ielām, pārģērbušies par vienkāršiem ļaudīm, uzrunādami garāmgājējus un traucēdami ļaužu naktsmieru. Dažkārt Antoniju pat krietni vien iekaustīja. Taču drīz vien aleksandrieši atklāja klimstošo valdnieku inkognito, un jautrais un bezrūpīgais romietis pat iemantoja popularitāti.

Ne Kleopatrai, ne Antonijam ne prātā nevarēja ienākt, ka viņi abi ir uzvarēti un abi iekļuvuši vienā

un tai pašā tīklā. To viņi sapratīs tikai pēc ilgas šķiršanās. Antonijam Aleksandrijas bezrūpīgā dzīve galu galā tomēr bija jāpārtrauc un jāatgriežas Romā: viņa sieva Fulvija un brālis Lūcijs bija apvienojušies un gribēja Romā sagrābt varu, taču Oktaviāns, tolaik vēl Antonija sabiedrotais, viņu armiju sakāva. Fulvija mirst, brālis nonāk gūstā. Lai ar Oktaviānu nodibinātu vēl ciešāku savienību, Antonijs piekrīt, ka ar nāvi tiek sodīti Oktaviānam nepatīkamie valdnieka radinieki, arī viņa brālis, un apsola apprecēt Oktaviāna māsu Oktāviju. Ziņa par Antonija jaunajām laulībām Kleopatrā pamodināja tādu greizsirdību, kādu viņa no sevis nemaz nebija gaidījusi. Valdniece pat nosūtīja uz Romu spiegu, lai tas par Oktāviju visu uzzinātu.

Valdniecei Kleopatrai pirmo reizi mūžā bija uzradusies sāncense - kā jebkurai lopumeitai!

Antonijs Romā nodzīvoja vairākus gadus, kamēr vajadzēja doties kārtējā karagājienā pret Partas valsti. Atrazdamies Sīrijā, viņš izsauca pie sevis Kleopatru un - bija sevi pazudinājis. Karā pret partiešiem jaunu kaujas slavu neieguvis, Antonijs dzīvoja Aleksandrijā, no Romas karavadoņa aizvien vairāk pārvērsdamies par Ēģiptes valdnieku. Antonijs oficiāli paziņoja par šķiršanos no Oktāvijas, līdz ar to mezdams izaicinājumu arī Oktaviānam. Tagad viņi abi bija ienaidnieki. Kleopatrai no Antonija piedzima dvīņi - zēns Aleksandrs un meitenīte Kleopatra, kā arī dēls Ptolemajs. Antonijs, tāpat kā viņa priekštecis Cēzars, atklāti atzina bērnus par saviem.

Vēsturnieki uzskata, ka Antonija krišanas apogeja ir bijusi krāšņās svinības Aleksandrijā, kad Antonijs pilsētas laukumā, zelta tronī sēdēdams, pasludināja par savu valdījumu sadalīšanu (bērnu pulciņam, arī Cēzara dēlam Cēzarionam cieši blakus esot). Par Ēģiptes, Kipras un Dienvidslāvijas valdnieci viņš pasludināja Kleopatru līdz ar līdzvaldnieku - viņas vecāko dēlu Cēzarionu. Ptolemaju valsts atjaunojās kādreizējās robežās, uz ko tik ļoti bija tiekusies Kleopatra. Savam vecākajam dēlam Aleksandram, ko viņam bija dzemdējusi Kleopatra, Antonijs apsolīja atdot Armēniju, Mīdiju un Partu, bet jaunākajam, Ptolemajam, atstāt Sīriju un Palestīnu.

Mīlas neprāta apogejs. Antonijs ar plašu žestu nomet karaļvalsti pie mīļotās sievietes kājām.

Neprātis - ar to pašu viņš bija pieteicis karu Romai: "Lai iet bojā visa impērija, man tu esi visa pasaule."

Taču arī Kleopatra nav gudrāka par Antoniju - viņa gluži kā akla dāvanu pieņem, neredzēdama, kā pret viņu uzvirmo naids Romā: vulkāns nupat, nupat izvirdīs un Romas leģionu tērauda lava sāks plūst…

Antonijs karu zaudēja: mīlas apņemtais zobens vairs nespēja cirst ar kādreizējo iznīcinošo spēku. Tā vairs palicis tikai tik daudz, lai nonāvētu pats sevi. Bet arī tad zobens sirdi neskar, un Antonijs mirst ilgi un mokoši, zaudējot daudz asiņu. Kleopatra, greznojusies baltā, dārgā dievietes Izīdas tērpā, pieliek sev pie sirds indīgu čūsku. [11] viņa viltībā apsteidza Oktaviānu, kurš gribēja Kleopatru kā kara trofeju, kara ratiem piesietu, izvilkt cauri visai Romai. Vai gan Kleopatra varēja pieļaut, ka viņu, valdnieci, izliek par uzjautri​nājumu trakojošiem Romas salašņām!

Savā triumfa gājienā cauri Romai uz Kapitoliju Oktaviāns apspļaudīšanai varēja izlikt vienīgi Kleopatras attēlu, ko dzeļ čūska. Aiz šiem kararatiem gāja Antonija un Kleopatras mazgadīgie bērni Ptolemajs un Kleopatra. Viņi Oktaviānam nebija bīstami, un Oktaviāns viņiem saglabāja dzīvību. Taču Cēzarionu un Aleksandru, drošs paliek drošs, nogalināja. Dzīvi palikušos bērnus audzināšanā pieņēma Oktāvija, kura kopš tā laika, kad Antonijs viņu bija pametis, no Romas politiskās burzmas bija norobežojusies un dzīvoja klusi un nošķirti. Ēģiptes tuksnesis, kurls pret ļaužu asinsdzīrēm, rimtā vienaldzībā ar smiltīm apber gan kritušo karavīru kaulus, gan izlaupītās valdnieku kapenes - ar visu apsedzošām, visu samierinošām un visu piedodošām mūžības smiltīm…

Alens Deko 2. maija laukums Madridē atrodas 2. maija laukums. Un katrs madridietis zina, ka runa ir par 1808. gada 2. maiju. Jo tajā dienā sākās Spānijas atdzimšana.

Kāds cilvēks, kas tajā laikā dzīvoja Saules vārtu (Puerta dcl Sol) rajonā, savām acīm ir redzējis, kas todien šajā laukumā noticis. Šis cilvēks bija Goija. Un tas, ko viņš tajā dienā redzēja, mākslinieku vajāja, kamēr viņš redzēto nebija atainojis nemirstīgā darbā, kas tā arī saucas: "1808. gada 2. maija sacelšanās".

Glezna ir jāredz, jo tajā attēlots tautas naids. Sacelšanās dalībnieki uzbrūk kareivjiem zirgos, simbolizējošiem svešzemnieku jūgu. Jātnieki taču nav nekas cits kā vienīgi Mirata armijas franču mameluki. Lūk, kāpēc viss tajā dienā notikušais attiecas uz mums, uz frančiem. Mēs nevaram sevi uzskatīt tikai par pasīviem vērotājiem. 2. maijs ir arī Francijas vēstures daļa. Notikumi, kas risinājās par labu Spānijai, bija vērsti pret Franciju.

Kas bija darbojošās personas? Aktieri? Vispirmām kārtām, protams, Napoleons. Tieši viņš to visu bija iecerējis, gribēdams Spāniju pievienot Lielajai Rietumu Impērijai, par kuras dibinātāju sevi uzskatīja. Un vēl arī, saprotams, Spānijas karalis Kārlis IV, viņa dzīvesbiedre karaliene Marija Luīze, viņu dēls Austrijas princis un nākamais Ferdinands VII, kā arī pirmais ministrs Godojs jeb Miera princis [12] .

Kā tad īsti "Spānijas lieta" sākās? Kā jau parasti, galvenais iemesls bija tīri ekonomiskās intereses.

Vēlēdamies ieriebt savai nāvīgajai ienaidniecei Anglijai, Napoleons Eiropai uzspieda kontinentālu blokādi. Anglija dzīvoja no tirdzniecības, bet tad pēkšņi Eiropas tirgus tai bija slēgts. Visas valstis, kas atradās Impērijas atkarībā, kā arī sabiedrotās valstis bija spiestas blokādes prasībai pakļauties. Bija palikusi vienīgi Portugāle, kuru ar Angliju vienoja jau tradicionālas draudzības saites. Portugāļi joprojām ļāva savā zemē ievest angļu preces, un tās tad no šejienes izklīda pa visu Eiropu. Tādējādi 1807. gadā Napoleona galvenais mērķis bija pakļaut Portugāli savai politikai. 1807. gada 15. oktobrī, Fontenblo pilī uzrunādams diplomātisko korpusu, imperators paziņoja: - Angļu dienderus es Eiropā necietīšu. Ja Portugāle nedarīs to, ko gribu es, tad pēc diviem mēnešiem Bragansu [13] eiropā vairs nebūs.

Tad nu Anglija, kurai gan nemaz negribējās, lai Napoleons Portugāli okupē, izspēlēja labu joku.

Portugālei tika dots padoms pieteikt Anglijai karu, tādējādi sagādājot Napoleonam prieku, bet īstenībā palikt par Anglijas slepenu sabiedroto un partneri. Taču Napoleonu tik viegli vis nevarēja piemānīt. Un tā 1807. gada 27. oktobrī franču armija, ko komandēja Žino, šķērsoja Spānijas robežu un pa spāņu zemi virzījās uz Portugāli.

Kā uz to raudzījās Spānija? Tur ne tikai neiebilda pret imperatora armijas atrašanos šajā zemē, bet to pat izplestām rokām sagaidīja. Karalis Kārlis IV jau iepriekš bija paredzējis Portugāles sadalīšanu un cerēja arī sev ko iegūt. Viņš Napoleonam skaidri lika saprast, ka cer uz savu laupījuma daļu. Steidzīgums, ar kādu Kārlis rīkojās - Luijs Madlēns to nosauca par līšanu uz vēdera -, nevarēja Napoleonam nepatikt, kaut gan viņš izjuta arī kaut ko netīkamu. Napoleonam nāca prātā, kas viņam bez gala ticis stāstīts par Spānijas karalisko ģimeni - neapšaubāmi visneievērojamāko, kāda vien šo zemi jelkad ir pārvaldījusi…

Kārlis IV Goijam pasūtīja 1800. gada karaliskās ģimenes portretu. Karalis vēlējās savu "slavu iemūžināt". Kas no tā iznācis? Iznācis pārsteidzošs dokuments, kura patiesības spēks vēl šobaltdien, pēc divsimt gadiem, pārsteidz joprojām.

Pirmajā mirklī šķiet, ka mākslinieka attieksme ir goddevīga. Skatienu piesaista visi karaliskā diženuma atribūti. Gan zelts, gan purpurs - viss ir savā vietā. Taču, ielūkojoties ciešāk, saprotam: glezna apsūdz un tiesā. Goija, gleznas dibenplānā attēlodams pats sevi, tiesā karaliskās marionetes, kuras viņš

parāda nomācošajā viduvējībā.

Lūk, pats Kārlis IV. Burbonu dinastijas pārstāvis, Ludviķa XIV pēctecis. Milzīgais augums ar nesamērīgi mazo galvu liecina par ne īpaši gudru cilvēku. Viņš taču patiesi arī bija neticami liels muļķis, kas turklāt bieži vien ļāvās neapvaldītām dusmu lēkmēm. Pārbaudīdams spēkus, karalis allažiņ mēdza izkauties ar staļļu puišiem un matrožiem. Reiz ar kailu zobenu uzbrucis pat kādam savam ministram.

Citreiz iešļācis sievai sejā tasi karstas šokolādes, jo viņa, rau, esot nereizē iesmējusies.

Lai par karali rastos priekšstats, pietiek, ja paskatās, kā viņš pavada dienu. Jau daudzus gadus karalis guļ atsevišķi, nevis kopā ar sievu, tāpēc ka reiz viņu kāds pārliecinājis, ka "laulības dzīves jaukumu pārliecīga baudīšana ir kaitīga veselībai". Katru rītu viņš ceļas pulksten 5, noklausās divas mesas, pēc tam brokasto un dodas uz darbnīcām. Uzvilcis īsu jaku, viņš veselu stundu darbojas kā ieroču meistars, virpotājs, kurpnieks vai galdnieks. Pēc tam karalis iegriežas staļļos, kur noņemas ar zirgiem, iedzīdams šausmas zirgu puišos. Karalis pusdieno vienatnē. Apetīte viņam zvērīga, taču dzer viņš tikai un vienīgi ūdeni. Pulksten vienos dienā viņš apvelkas ādas svārku - nav svarīgi, vai ir vasara vai ziema, - un dodas medībās. Pasaulē nav tāda spēka, kas spētu viņu atturēt no šīs iemīļotās nodarbes. Taču reiz, kad karalis tikko kā bija izjājis pa pils vārtiem, viņu esot panācis ziņnesis, teikdams, ka viens no viņa bērniem uz nāvi slims. Karalis uzklausījis ziņnesi, nogrozījis galvu, bet pēc brīža noteicis: - Nu un kas? Ko es varu palīdzēt?

Karalis katru gadu medībās esot nogalinājis desmitiem tūkstošu dzīvnieku. Tas gan vairāk izskatās pēc slaktiņa, nevis medībām. Lai iespaidi būtu daudzveidīgāki, karalis kādā jaukā dienā izšāvis no lielgabala uz divus tūkstošus lielu kazlēnu ganāmpulku, kas karalim par prieku esot bijuši sadzīti vienkopus.

Medībās paguris, karalis devies peldēties Granhas ūdeņos vai laidis kuģīšus Aranhuesas ezerā. Kad sācis tumst, karalis atgriezies pilī. Nu karalienes klātbūtnē viņš pusstundu veltījis saviem ministriem.

Pusstundu dienā visiem valstiskajiem jautājumiem! Karalis domā, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "karaļvalsti pārvaldītu lieliski". Un, ar sevi apmierināts, ņem rokās vijoli, lai sēstos savā vietā kamerorķestrī. Taču karalim pilnīgi trūkst ritma izjūtas. Viņš spēlē, nemaz neieklausīdamies pārējos mūziķos, kuri bezsekmīgi cenšas pielāgoties karaļa spēlei.

Vakars karalim beidzas pie kāršu galda dažu vecu aristokrātu sabiedrībā. Nereti viņš turpat arī aizmieg, kārtis no rokām neizlaižot.

Taču atgriezīsimies pie Goijas gleznas. Lūk, mūsu acu priekšā karaliene Marija Luīze. Kad Marija ar Kārli precējās, viņai bija četrpadsmit gadu, un daudziem meitene šķita valdzinoša. Taču karalienes skaistums drīz izbalēja un seja kļuva pat ķēmīga. Viņa ātri zaudēja visus zobus, un mute tāpēc izskatījās kā večai. īpaši tas redzams Goijas radītajos portretos. Melnos matus Marija Luīze sīki sasprogoja, bet tā viņas sejas zilganais bālums izcēlās vēl vairāk. Karaliene patiesi atgādināja raganu. Tomēr viņa pati domāja, ka izskatās labi, un tērpus izrakstīja no Francijas, nemaz ncmulsdama, ka tie vairāk būtu piemēroti jaunai meitenei, nevis viņai, kurai jau pāri piecdesmitiem.

Nelaime tā, ka daba Mariju Luīzi bija apveltījusi ar dedzīgu temperamentu, ko nekādi nevarēja teikt par vīru. Tāpat kā Ludviķis XVI, arī Kārlis IV nesteidzās izmantot laulātā tiesības, un Marija Luīze novārga veltīgās gaidās. Vēlāk, tiesa, karalis sadūšojās apgādāt viņu ar bērniem, taču tā bija tikai tāda pienākuma izpildīšana, nekas vairāk. Ko gan varēja gribēt - pēc mednieka drausmiem piedzīvojumiem viņš vairs spēja tikai iegāzties gultā, lai acumirklī aizmigtu. Kad Marija Luīze bija sasniegusi menopauzes vecumu, tad karalis vispār sievas guļamistabā vairs neiegriezās. Ko gan darīt sievas gultā, ja viņai vairs nevar būt bērnu?

Un Marija Luīze sāka meklēt atvietotājus. Iesākumā tie bija jauni aristokrāti, taču sakars ar viņiem pārāk krita acīs. Tad karaliene pārmetās uz bezvārda kareivjiem - ar viņiem bija lielāka garantija, ka neviens neko nepamanīs. Viens no viņiem bija Luijs Godojs, galīgi trūcīga virsnieka dēls. Kārlis III bija to aizsūtījis prom no galma. Lāga dvēsele Luijs nosūtīja pie Marijas Luīzes savu brāli Manuēlu. Goijas

gleznā viņa nav, kaut gan vajadzēja būt. Manuēls Godojs bija īsts skaistulis. Marija Luīze bija par viņu sešpadsmit gadus vecāka, un ļoti drīz viņš kļuva par oficiālo favorītu. Karaliene viņu neprātīgi iemīlēja, neviens viņu neprata tā uzjautrināt, kā to prata Manuēls. Un, kaut gan viņa laiku pa laikam vēlējās savu jauniņo miesassargu pakalpojumus, Manuēls vienmēr palika "vispārākais". 1840. gadā Marija Luīze Manuēlam rakstīja: "Tava piemiņa un tava slava neizgaisīs, kamēr vien pasaule pastāvēs."

Taču īsteni Godoja stunda sita 1788. gadā, kad tronī uzkāpa Kārlis IV. Favorītam tajā laikā bija divdesmit deviņi gadi. Karalis par viņu bija sajūsmā un sauca par "dārgo Manuēlu". Pietiek, ja nosauc "vispārākā" titulus un nosaukumus, lai saprastu, cik žilbinoša bija viņa karjera. 1791. gada janvārī Godojs ir personiskās apsardzes ģenerāladjutants, februārī - brigādes ģenerālis, martā - kambarkungs, jūlijā - gvardes majors un Slepenās komitejas loceklis. Augustā viņam piešķir Kārļa III ordeņa Lielo krustu. Oktobrī viņš kā dāvanu saņem lielu ceļojumu karieti berlinu ar sešiem zirgiem. Karaļa labvēlība joprojām lītin līst pār viņu: 1792. gadā Godojs saņem Alkudijas hercoga titulu, viņš tiek iecelts par Spānijas pirmās šķiras grandu un ieņem valsts padomnieka posteni. Tā paša gada novembri Godojs kļūst par pirmo ministru. Pats karalis rītos iegriežas Godoja guļamistabā un palīdz tam apģērbties. 1795. gadā beidzas karš ar Franciju, bet Godojam tas nozīmē jaunus pagodinājumus un apbalvojumus. Šķiet, ka viņam jau ir viss, ka vairs nav iespējams viņa labā vēl kaut ko izgudrot. Un tomēr tiek izgudrots. 1795. gada 4. septembrī viņš saņem "Miera prinča" titulu. Tajā pašā laikā viņam uzdāvina gabalu karaļa zemes, kas katru gadu ienes miljons reālu lielu ienākumu. Godoja īpašumi sasniedz vērtību, kas līdzinās 40 miljoniem zelta franku.

Taču atgriezīsimies vēlreiz pie Goijas. Gleznā redzams Astū- rijas princis Ferdinands. Viņš izskatās atturīgs, neuzticīgs, pat aizdomīgs. Viņa vaibstos jau ir jaušama kropluma disharmonija, kas ar gadiem kļūs jo manāmāka. Ferdinands neieredz savus vecākus un ienīst favorītu. Viņš jau paklusām pulcē ap sevi piekritējus, taču izšķirīgajam lēmumam viņam pietrūks drosmes.

Piebildīsim, ka spāņu tautas ienaids pret Godoju varētu tikt salīdzināts vienīgi ar Ferdinanda ienaidu pret šo cilvēku. Starp citu, ārēji šis ienaids pagaidām izpausmi nerod - ja nu vienīgi vārdos neizteiktos lāstos. Favorīta stāvoklis ir pārlieku stabils.

Godojs bija piesardzīgs politiķis, kas centās ar visiem sadzīvot. Un tomēr viņš saprata, ka diezin vai viņam izdosies saglabāt neitralitāti konfliktā, kas plosīja Eiropu. Anglija atradās pārāk tālu, bet no visām pārējām valstīm spēcīgākā bija Francija. Godojs uzskatīja, ka Spānijai ir jābūt par Francijas sabiedroto.

Spāņi savā starpā mēdza spriest, ka nav iespējams tikt vēl augstāk, nekā ticis Godojs. Marija Luīze nolēma "vispārāko" apprecināt ar savu radinieci Burbonu princesi. Ceremonija bija aizgrābjoša. Tā ar vienu veiklu gājienu Godojs kļuva par Kārļa IV radinieku. No šī brīža viņš varēja sevi uzskatīt par karaliskās ģimenes locekli.

Tiklīdz Napoleons sevi pasludināja par imperatoru, tā Godojs uzsāka veselu virkni pasākumu, lai tuvinātos ar viņu. Godojs klusībā bija izlolojis grandiozu plānu, no kura novērst viņu nespēja pat sabiedroto sakāve pie Trafalgaras. Bīdamies no Ferdinanda kāpšanas tronī, Godojs kāroja no imperatora izlūgties nelielu grāfisti Eiropā, kur viņš varētu mierīgi aizvadīt mūža nogali. Piesardzīgas sarunas ilga vairākus mēnešus, taču grāfisti Godojs nedabūja. Sarūgtināts viņš nolēma "pāriet Rubikonu" un iesaistījās slepenās sarunās ar Krieviju un Angliju. Viņš pat iedrošinājās uzstāties ar uzsaukumu pret Napoleonu! Bet - ak vai! Viņš bija pārrēķinājies: tieši šajā laikā Napoleons vienu pēc otras guva uzvaru pie Jēnas un Auerštates. Napoleonam "Miera prinča" intrigas kļuva zināmas - viņam tika parādīta Godoja sarakste, kas imperatoru nekādi nevarēja iepriecināt. Pārbiedētais Godojs Napoleonam steidzīgi rakstīja pazemojošu vēstuli, un Napoleons izlikās, ka viņš ļaunu prātu netur. Taču nicinājums pret Spānijas karaļnamu un tā favorītu Napoleonā auga augumā.

Jauno situāciju steidzās izmantot Ferdinands. Nu bija pienākusi viņa kārta uzsākt ar Napoleonu flirtu.

Ferdinands bija atraitnis, un viņš imperatoram slepeni lūdza franču princeses roku, vienlaikus Napoleonam lūdzot aizsardzību pret Godoju.

Kad Kārlis IV un Marija Luīze uzzināja par šo sava dēla lūgumu, viņi par to briesmīgi ļaunojās. Aiī viņi rakstīja Napoleonam, apvainojot Ferdinandu sazvērestības rīkošanā, vēlmē gāzt viņus no troņa, un paziņoja, ka nopietni apsvērs iespēju mainīt troņa mantošanas kārtību. Ferdinandu nosūtīja uz klosteri un ieslēdza cellē ar aizrestotiem logiem. Pret viņa draugiem tika gatavota tiesas prāva. Bet tad pēkšņi no Parīzes pienāca vēsts: Napoleons rakstīja, ka viņš ņem Astūrijas princi savā aizsardzībā un prasa, lai neviens neiedrošinās Ferdinandam nodarīt ne vismazāko ļaunumu. Ar smagu sirdi karalis un karaliene izlaida Ferdinandu brīvībā un drīz vien atsauca apsūdzību arī pret dēla "līdzdalībniekiem".

Taču Napoleona naids pret Kārļa IV Spāniju nemazinājās. Pēc imperatora domām, Kārļa IV impērija ir pāragri sagruvusi. Un te nu nonākam pie 1807. gada notikumiem, kad Napoleons deva Žino pavēli iet uz Portugāli caur Spāniju. Ekspedīcija beidzās ar spožu uzvaru. Žino iegāja Lisabonā, bet Bragansu karaliskā dinastija bija spiesta ar kuģi bēgt uz Brazīliju.

Kādas šajā laikā bija Napoleona attiecības ar Spāniju? Ir zināms, ka 1807. gada decembrī imperators Mantujā ir ticies ar savu brāli Lisjēnu. Brāļi jau daudzus gadus ķildojās, kam iemesls bija tas, ka Lisjēns noraidīja līgavu, kuru tam bija izraudzījies Napoleons, un apprecējis citu sievieti. Tagad Napoleons lūdza sava brāļa piekrišanu tā 13 gadus vecās meitas Šarlotes (ģimenē viņu sauca par Loti) laulībām ar Astūrijas princi. Tātad šajā laikā imperators par Spānijas dinastijas nomaiņu vēl nebija domājis.

Kas notika ar Portugāli? Iekaroto valsti savā starpā sadalīja Francija un Spānija, bet dienvidos beidzot sāka veidot bēdīgi slaveno grāfisti Godojam.

Franču karaspēks atkal brīvi šķērsoja Spānijas robežu, bet tam par iemeslu, protams, tika uzrādīta Portugāle. Franču karavīri ieņēma Spānijas fortus, apmetās Spānijas pilsētās. Kāpēc gan ne - mēs taču esam sabiedrotie! Iedzīvotāji sākumā bija izbrīnīti, bet vēlāk viņus pārņēma liela neapmierinātība: franči Spānijā jau jūtas kā savās mājās!

It īpaši nemierīgi bija Madridē. Kārlis IV gluži nopietni sāka domāt, kā no Spānijas aizbraukt, bet pagaidām viņš kopā ar karalieni pārcēlās uz Aranhuesu.

Te tiek sasaukta liela padome. Godojs neiebilst pret to, ka karaliskā ģimene no valsts izbrauc.

Turpretī Ferdinands par to pat dzirdēt negrib. Lai vai kas notiktu, teica Ferdinands, viņš palikšot Spānijā. Šī pozīcija pilnīgi sakrīt ar tautas noskaņojumu tāpēc, ka spāņu tauta nebūt negrib zaudēt savu karalisko ģimeni. It īpaši pūlas kāds aristokrāts uzvārdā Montiho, kurš nepaguris lej eļļu ugunī. Viņš tiekas ar mūkiem, risina ilgas sarunas ar garīdzniekiem, 6-116 161 nežēlo naudu karaļa personiskās gvardes uzpirkšanai. Godoju jau gluži atklāti zākā pa visu valsti. Viņš taču ir visu nelaimju cēlonis. Viņa gļēvulības, viņa alkatības un muļķības dēļ nelaimīgā Spānijas karaļvalsts nonākusi šādā šausmīgā stāvoklī. Godojam ir jājūtas kā krātiņā iedzītam zvēram. Un viņš gandrīz vai raudādams diviem mūkiem sūdzas: Man tik daudz kā visa uzgāž, ka es jau sapņoju nevis par jūsu tērpu, bet par ubaga tarbu, ko pakārt kaklā, lai dotos, kur acis rāda… Žaks Šastenē plašā Godojam veltītā biogrāfiskā apcerē raksta, ka Godojs tajā laikā atgādinājis "banderilju sadurtu vērsi, kurš metas te pa labi, te pa kreisi, gaidīdams matadora pēdējo dūrienu".

16. martā karaspēks sarīko Ferdinandam svinīgu pieņemšanu. Padome viņu ieceļ par karalisko ģenerālleitnantu. Ferdinands apskaujas ar Godoju.

- Tu esi mans draugs.

Bet, izgājis no zāles, gvardiem čukst: - Miera princis ir nodevējs. Viņš ir nodomājis aizvest manu tēvu. Neļaujiet viņam to izdarīt.

Nemiers un naids vēršas plašumā.

Tās pašas dienas vakarā Ferdinands kādam gvardam saka: - Šodien es paļaujos uz jums.

Nakts vidū atskan ieroču zalve un tūlīt pēc tās - signāls! "Zirgos!" Un karavīri steigā kārtojas ierindā.

Montiho, pasaucis sev līdzi kalpu, dodas tieši uz Godoja savrupnamu. Pa ceļam viņš nemitējas atkārtot, ka Godojs esot zvērējis Ferdinandu nogalināt.

- Nāvi nodevējam! Lai dzīvo karalis!

Godoja namu ieņem triecienā. Uzbrucēji uzlauž durvis, sadragā mēbeles, aizdedzina paklājus un aizkarus. Taču viņi, pēc Godoja dzīdamies, velti pārmeklē visu namu. Viņu vienīgais atradums ir šausmās drebošā Godoja laulātā draudzene - Burbonu princese, kas savā istabā ir ieslēgusies kopā ar mazo meitiņu.

Dīvaini, bet spāņu monarhisms arī šeit licis sevi manīt. Princesi ar godu pavada līdz karietei, kas to aizved uz karaļa pili. Godoju viņa vairs neredzēs, bet pēc dažām dienām teiks: - Es viņu tik ļoti ienīstu, ka pat nespēju mīlēt šo bērnu, kas man ir no viņa.

Jā, bet kur tad tomēr ir Godojs? Izrādās, ka visu šo laiku viņš slēpies - sākumā pie sava zirgkopja mansardā, bet vēlāk - bēniņos paklāju un kājslauķu kaudzē. Protams, ka viņš ir visu dzirdējis. Un neapšaubāmi arī pūļa kliedzienus: -Nāvi Godojam!

Favorītu neatradis, pūlis metas uz karaļa pili. Lāsti Godojam nerimst. Retumis dzirdami izsaucieni: "Lai dzīvo karalis!" Daudz biežāk: "Lai dzīvo Ferdinands!"

Kārlis IV un Marija Luīze ir panikā. Kas gan tagad notiks ar viņu mīluli? Viņi cer izglābt Godoja dzīvību, kaut mazdrusciņ nomierinot pūli. Kārlis IV steidzami izdod pavēli, ar kuru anulē visus Miera prinča amatus un titulus. Šo ziņu saņemot, pūlis izkliedz vētrainus sajūsmas saucienus.

Tur, zem paklāju kaudzes, Godojs spiests aizvadīt pusotru diennakti! Viņš ir izbadējies un pagalam izslāpis. Beidzot viņš iedrošinās līst laukā no savas paslēptuves un grīļodamies remšas lejā pa kāpnēm.

Pirmajam sastaptajam kareivim viņš lūdz glāzi ūdens. Viņu uzreiz pazīst. Saskrien ļaudis, Godoju saķer un uz kaut kurieni velk. Uz ielas viņu cieši ielenc pūlis, "cilvēki spļauj viņam sejā, spārda ar kājām, dursta ar nažiem". Kareivjiem jāatvaira īsts uzbrukums, lai favorītu pasargātu no nenovēršamas nāves.

Beidzot viņu ieved zirgu stallī un ieslēdz. Uzzinājis, ka Godojs ir notverts, Ferdinands aiziet uz viņu paskatīties. Ferdinands ierauga cilvēku ar asinīm noplūdušu seju, sakropļotu kāju… Nostāvēt kājās Godojs vairs nespēj. Viņš, burtiski, nogāžas Ferdinandam pie kājām un, aiz šausmām vai valodu zaudējis, murmina: - Pazemīgi lūdzu, Jūsu Augstība, pažēlojiet… 6* 163 Un tad Ferdinands pieiet pie loga, aiz kura ārpusē drūzmējas satracinātais pūlis, un sauc: - Kungi, es par šo cilvēku atbildu! Viņu tiesās, un viņš saņems sodu, cik vien smags pienākas par visiem viņa noziegumiem!

Tas viss tūlīt pat kļūst zināms Kārlim IV un Marijai Luīzei. Satraukums, kāds visu laiku pār viņiem valda, pāraug izmisumā. Kāda gan vairs kam nozīme, ja Godoja dzīvība ir briesmās? Izglābt Manuēlu no nāves spēj vienīgi Ferdinands… Un tad Kārlis nolemj no troņa atteikties par labu Ferdinandam. No šī brīža Astūrijas princis kļūst par Ferdinandu VII. Pa to laiku - 20. februārī- Mirats ir iecelts par virspavēlnieku visam franču karaspēkam, kas pārgājis Pirenejus. Viņš saņem imperatora pavēli virzīties uz Madridi. Ziņu par atsaukumu virspavēlnieks saņem jau gājiena laikā-21. martā.

Protams, ka Napoleons neuztic Miratam savus plānus. Un, protams, Mirats jūtas ļoti satraukts.

Jādomā, ka viņam skaidrs ir vienīgi tas, ka Spānijas tronis nule kā spēcīgi sagrīļojies. Pie kā tas var novest? Pagaidām nav skaidrs. Toties Mirats ļoti labi atceras, cik viegli imperatoram izdevies tikt galā ar karaliskajām dinastijām visā Eiropā. No troņiem lidoja likumīgie mantinieki, un viņu vietas ieņēma imperatora brāļi. Mirats, protams, nav brālis, bet tikai māsasvīrs. Un tomēr…

Naivitāte, ar kādu sprieda Mirats, var šķist dīvaina, taču nav jāaizmirst, ka viņš pirmām kārtām bija labs un drosmīgs karavīrs, taču, kas attiecas uz politiskiem smalkumiem, tad te varēja daudz ko vēlēties.

Tomēr korsikāņa valdīšanas laikā bija iespējamas visneiedomājamākās lietas. Tātad - varbūt tomēr?

Kāpēc gan ne!

Prātam grūti aptverams, taču šķiet, ka Kārlis IV un Marija Luīze ar visu savu rīcību ir veicinājuši, lai Napoleons sagrābj Spāniju. Kārlis IV Miratam uzrakstīja vēstuli, kurā lūdza atbrīvot viņam dārgo Godoju.

Ferdinands VII deva pavēli pārvest Godoju uz Madridi. Favorīts galvaspilsētā ieradās nožēlojamā stāvoklī: rokas un kājas saslēgtas važās, kas apķepušas ar viņa paša sarecējušajām asinīm. Tajā pašā dienā Madridē ienāca Mirata armija. Kas tas bija par skatu! Skaistais virspavēlnieks zirga mugurā, jaunu, švītīgu, neredzēti lepni ģērbušos virsnieku ielenkts. Madrides iedzīvotājiem palika neizdzēšami iespaidi.

Tādu pašu sajūsmu izraisīja gan kirasieri, gan mameluki. Tiesa, kad sāka stiepties armijas pajūgu rindas ar franču kareivjiem, kam gan mugurā bija nevis formas tērps, bet visvisādi lanckari un galvā liela ķivere, tad sajūsmu pamazām vien nomainīja izsmiekls un nievas…

No 1808. gada 22. marta līdz 30. aprīlim Marija Luīze pati personiski Miratam nosūtīja vismaz 17 vēstules, no kurām katrā lūdza atdot Miera princim brīvību. Stingrība, kādā Godojs tika turēts, pamazām atslāba, līdz viņš tika pārvests uz jaunu vietu, kur viņam Jāva noskūties un apmainīt drēbes. Galu galā Mirats deva rīkojumu Godoju atbrīvot un nodot frančiem. Līdzšinējo gūstekni iesēdināja ceļojumu karietē, kas ar vislielāko ātrumu aizveda viņu uz Bajonu.

24. martā Madridē ienāca Ferdinands, pilsētnieku sajūsmas saucienu sagaidīts. Kā izturēties Miratam? Viņš nolēma Ferdinandu pilnībā ignorēt līdz tam laikam, kamēr imperators viņu atzīs. Mirats turklāt pie Kārļa IV nosūtīja savu ģenerāli Montijonu, kuram vajadzēja karali pārliecināt, lai tas uzstājas un izsaka protestu par savu atkāpšanos, ko viņam tika uzspiedis viņa dēls. Tajā pašā laikā Mirats rakstīja Napoleonam: "Jūsu Augstības ierašanos šeit gaida kā Mesijas parādīšanos… Jūsu Augstība var rīkoties ar Spāniju, kā tai labpatiktos. Nācija Jūs dievina."

Taču Napoleons vēl joprojām svārstās un pagaidām aizbrauc uz Bajonu. Tur viņš risina garas sarunas ar Taleirānu, kurš viņam nemitīgi atgādina par Francijas tradicionālo politiku pie Vidusjūras: ar vienu kāju stāvēt Neapolē, bet ar otru - Madridē; tas nozīmē pilnībā kontrolēt situāciju Vidusjūras rietumu zemēs. Vēlāk Taleirāns par "Spānijas" lietu sāks atsaukties kritiski. Taču tieši Taleirāns bija tas, kas Napoleonam iedvesa "augstākās politikas argumentus", pret kuriem neviens iekarotājs nav vienaldzīgs.

Apmēram tajā pašā laikā no Spānijas atgriezās imperatora kamer- kungs grāfs dc Turnons. Viņa ziņojums krasi atšķīrās no tā, ko rakstīja Mirats. De Turnons ir pārliecināts, ka Spānija pagaidām izturas mierīgi vienīgi tāpēc, ka te valda pārliecība: Napoleons atbalstīs Ferdinandu VII. Ja spāņi sapratīs, ka ir kļūdījušies, tad uzliesmos ellišķīgi spēcīga sacelšanās. Turnons it īpaši akcentē spāņu fanātismu.

Ziņojums uz Napoleonu atstāja ļoti dziļu iespaidu, un tieši šajā brīdī viņš saņēma ziņu, ka Mirats veiksmīgi iegājis Madridē.

Sākot ar 30. martu, Napoleons sāk nopietni pārlikt, kā varētu Burbonus no troņa gāzt. 2. aprīlī viņš brauc uz Bordo, no kurienes domā atgriezties Bajonā. Viņš nosūta pie Ferdinanda Savarī, kam Ferdinands ir jāpārliecina ierasties Bajonā. Arī Boarnē, Francijas vēstnieks Madridē, cenšas Ferdinandu pierunāt, lai tas labprātīgi dodas uz Bajonu, kur, pēc vēsturnieka vārdiem, viņš varēs gūt Francijas imperatora atzīšanu. Vispārējie maldi ir tik spēcīgi, ka pat Ferdinanda VII padomnieki vienā balsī cenšas viņu pierunāt uz to pašu.

Un tā cīņa par Spānijas troni izvēršas starp tēvu un dēlu, turklāt ikkatrs pretendents neatrod neko labāku kā griezties pēc palīdzības pie Napoleona - citiem vārdiem, viņi abi metas tieši lauvam rīklē.

Tiklīdz Kārlim IV un Marijai Luīzei kļuva zināms, ka Ferdinands grasās ierasties pie Napoleona, viņus pārņēma liels satraukums. Abi valdnieki noprata, ka viņu kroplā atvase Francijas imperatora acīs grasās viņus apmelot! Mirats karaļpārim iesaka, laiku nezaudējot, braukt uz Bajonu. Kad Kārlis un Luīze uzzina, ka Bajonā viņi varētu redzēties ar savu acuraugu Godoju, tad lēmums kļūst galīgs.

Un tā visas drāmā darbojošās personas dodas uz Bajonu. Pirmais 14. aprīlī ierodas Napoleons. Viņš apmetas Marakas pilī.

Tūlīt pēc imperatora ierodas arī Ferdinands. Napoleons uzaicina viņu vakariņās, taču neuzrunā viņu ne par gaišību, ne augstību. Ferdinands sāk apjaust, ka viņu grib aptīt ap pirkstu. Kādu vakaru Ferdinands kopā ar savu brāli Karlosu iziet uz balkona un, ar nēzdogu mādams, skaļi sauc: -Es esmu nodots!

Zem balkona tūlīt pat sapulcējas pulciņš spāņu, kuri savukārt raida saucienus Ferdinandam: - Mēs jūs izrausim no šejienes un, ja vien jūs to gribat, palīdzēsim aizbēgt!

Taču uzrodas franču žandarmi un ar varu piespiež princi atgriezties savā istabā. Šausmīgā satraukumā Ferdinands raksta savam tēvocim Antonijam uz Madridi: "Es esmu gūsteknis. Netici šiem nolādētajiem frančiem." Vēstuli pārtver, un nu Napoleons zina Ferdinanda īstās jūtas.

Pēc dažām dienām atved Godoju. Visu ceļu viņš pavadījis uz karietes grīdas, sakņupis pie Ekzelmana kājām, turklāt kariete brauca tikai pa naktīm. Godoju aizved pie Napoleona, un imperators nespēj noslēpt savu nepatiku: īstsļ vērsis! Kāda pelēcība!

Beidzot - 30. aprīlī - ierodas karaliskā ģimene. Napoleons ir tik tikko izteicis pirmos apsveikuma vārdus, kad Kārlis IV jau metas tam ap kaklu: - Ak, mans draugs!

Karaliene dedzīgi apskauj Napoleonu. Visi kopā dodas augšup pa kāpnēm. Karalis, kuru moka podagra, manāmi klibo. Tad imperators saka: - Atbalstieties pret manu roku, esmu pietiekami spēcīgs.

Un karalis, pagriezies pret karalieni, iesaucas: - Vai redzi, Luīze, viņš mani nes!

Un, nespēdams apvaldītics, Kārlis sāk Napoleonam izkratīt sirdi, jo sīki izklāstīdams savas gaitas: Es katru dienu eju medībās - gan ziemā, gan vasarā. Medībās es pavadu visu priekšpusdienu, līdz pat pusdienām, bet papusdienojis es atkal līdz tumsai pavadu laiku medībās. Vakaros Manuēls man pastāsta visu, kas pa dienu noticis, un es eju gulēt, bet no rīta viss sākas no sākuma…

Napoleons klausās klusēdams. Marija Luīze pa to laiku tērzē ar Žozefini par modēm.

Radīt par sevi sliktāku iespaidu nemaz nebija iespējams. Napoleons redz, ka šis gluži vienkārši ir vecs muļķis. Bet šī - ķēms kas ķēms, turklāt neprot uzvesties.

Ne Kārlis IV, ne Marija Luīze ar Ferdinandu vēl nebija tikušies. Viņš taču bija patiesi ārkārtīgi aizņemts: visiem līdzekļiem pūlējās uz Spāniju nosūtīt ziņu, lai tad, kad apstiprināsies viņa gūstekņa statuss, tur sāktos pret frančiem vērsta karadarbība. Beidzot imperators viņu izsauc un liek aci pret aci satikties ar vecākiem. Kārlis IV, spieķi vicinādams, pieprasa, lai Ferdinands no troņa atsakās. Ja tas valdnieka kroni neatdošot, tad gan viņš pats, gan brāļi, gan visi viņa draugi tikšot pasludināti par sazvērniekiem. Ferdinands apmulsis skatās uz Napoleonu: šķiet, ka imperators ar Kārli ir vienisprātis.

Princis izmisīgi pūlas atrast izeju no slazda, kurā ir nokļuvis. Viņš piedāvā gan sasaukt kortesus - tikai tiem vienīgajiem ir tiesības viņa atteikšanos pieņemt un dot tai likumīgu spēku, gan apgalvo, ka ārpus Spānijas neviens nenoticēs, ka viņš no troņa atteicies labprātīgi. Šis paziņojums Kārli IV pagalam sanikno, un viņš pret Ferdinandu paceļ spieķi. No sēdekļa kājās pielec Marija Luīze un lādēdamās vaimanā, ka viņas dēlam ir "mūļa galva, bet tīģera sirds".

Vēstulē Kolenkūram Napoleons raksta: "Pie manis ir savā- kusies visa spāņu ģimene. Viņi viens pret otru ir noskaņoti ļoti naidīgi. Savstarpējie strīdi sasnieguši pēdējo robežu. Ļoti iespējams, ka tas viss var novest pie dinastijas nomaiņas." Tajā pašā laikā spāņu tautas dzejnieki, vērsdamies pie Napoleona, iesaucas: "Jel klausies, Napoleon! Ja tu savu karaspēku esi atsūtījis kā uzticams sabiedrotais, tad spāņu tautā sastapsi draudzību un saskaņu. Bet, ja Tevi vada cits mērķis, tad zini: Tu vari valdīt pār Spāniju, bet nevis pār spāņiem!"

Madridē nepacietīgi gaida jaunas ziņas no Bajonas. Nemieri pilsētā nerimst. Mirats, tāpat kā agrāk, braukā pa galvaspilsētu savā lepnajā ekipāžā, taču nu jau tauta atklāti apsmej viņa zaļu ābolu krāsas apģērbu un sauc viņu par "kāpostu kacenu". Te vairs neviens nešaubās, ka Napoleons ir aizmānījis

Spānijas karaļus, lai viņus tur piešmauktu. Spāņu garnizonā, it īpaši tā priviliģētajā daļā - artilērijā briest sacelšanās. To aktīvi gatavo astūrietis Velards un seviljietis Daoizs. Viņi rīkojas piesardzīgi, bet enerģiski, tautas naidu visvisādi uzkūdīdami. Dienas lozungs ir šāds: atbrīvot dzimteni no "gaučo" [14] jūga un sātana Mirata! No visas karaliskās ģimenes Madridē palicis tikai mazgadīgais infants Fransisko.

Un, kad kļūst zināms, ka ir saņemta ziņa, ka arī viņš jānogādā Bajonā, tautas sašutums saplūst vienā vienīgā niknā kliedzienā: neļausim! Ikviens madridietis uzskata par savu pienākumu infantu paturēt pilsētā.

Labāku iemeslu sacelšanās uzkūdīšanai nemaz nav iespējams atrast. Nu viņi tiem sprančiem parādīs, kas ir spāņu tauta! Jārīkojas tūlīt! Pa apkārtējiem ciemiem izklīst ziņneši, kam zemniekiem jānodod pavēle: 3. maijā, kad franču virsnieki sapulcēsies viņiem sarīkotajā koridā, visiem ir jāmetas uzbrukumā vienlaikus un virsnieki jāpiebeidz. Mēs tiem sakursim "Madrides pirti"! Taču jau 1. maijā sazvērestība tiek atklāta. Franču virsniekiem ieteikts kazarmas neatstāt. Bet zemnieki saskaņā ar aicinājumu jau tūkstošiem dodas uz Madridi. Ko tagad darīt? Sūtīt viņus atpakaļ? Nē, nekādā gadījumā! Laiks pienācis enerģiski rīkoties un vilci​nāties nedrīkst!

Tagad iedomāsimies Madridi naktī no 1. uz 2. maiju. Tumsā grimstošas ielas, vietumis sadzirdamas neskaidras balsis, kas vieš nemieru, bet pils priekšā un blakus baznīcu portāliem krustu šķērsu guļ zemnieki. Jau sāk aust gaisma. Vēl pilsēta izskatās kā parasti. Sāk tirgoties maiznieki, veras pārdotavu durvis. Vienīgais, par ko uzmanīgs vērotājs varētu kļūt domīgs, ir neparasti lielais ļaužu pūlis pils durvju priekšā.

Apmēram 7 no rīta pie karaļa pils piebrauc divas karietes. Vienā iesēžas Etrurija, Kārļa IV meita.

Viņa nevienu neinteresē, un viņai ļauj mierīgi aizbraukt.

Pēkšņi pūli pāršalc ziņa, ka otrā kariete ir paredzēta infantam Fransisko. Vai patiesi viņu grib aizvest uz Bajonu? Vai patiesi Madridē zaudēs pēdējo princi, kurš vēl atrodas Spānijā? Un pūlī atskan naidīgi izsaucieni: -Nodevība! Neļausim infantu aizvest! Nāvi frančiem!

Vai šis sauklis atskanēja nejauši? Grūti pateikt, kā tur īsti bija. Vismaz pūlī atradās daudz tādu, kas lieliski saprata, ko viņi grib un kas viņiem jādara. Zirgi tiek izjūgti, bet vienā no pils logiem parādās kāds augstmanis un skaļā balsī sauc: - Pie ieročiem! Viņi grib nolaupīt infantu!

Pagaidām viss noris kā pēc notīm. Uz pūli šis sauciens iedarbojas kā sarkana lupata uz vērsi.

Saniknotais pūlis ielaužas pilī. Tie, kuri palika stāvam uz ielas, redz, ka uz balkona iznāk mazais Fransisko. Viņš māj ar rociņu un sūta ļaudīm gaisa skūpstus. Pūli pārņem sajūsma, pielūgsme un augošs naids.

Par nelaimi, šajā brīdī nez no kurienes parādās Mirata adjutants, kurš izģērbies kā uz parādi. Un tūlīt pat atskan balsis: - Sist viņu! Sist!

Un virsniekam uzbrūk no visām pusēm. Viņš izrauj zobenu, gribēdams aizsargāties. No pils francūzim palīgā steidzas gvardi. Taču dumpis ir ieguvis pirmo nepieciešamo iegrūdienu. Galvenais, ka visiem kļuvis skaidrs: jākaujas pret frančiem. Un nu jau no pūļa izdalās komandieris. Viņš ir lielisks. Tas ir atslēdznieks Hosē Blass Molina. Spēcīgā balsī, pūli pārkliegdams, viņš sauc: - Puiši, aiz manis! Uz arsenālu! Nāvi frančiem!

No visām mājām jau skrien laukā ļaudis. Drīz vien ielas ir ļaužu pilnas. Vispārējā naida vilnis veļas un izplešas. Ar katru brīdi sacelšanās aptver aizvien jaunus kvartālus. Sākas īstas franču medības. Katru Napoleona kareivi, kurš bijis tik nepiesardzīgs, ka vienatnē izgājis uz ielas, nekavējoties saķer un līdz nāvei piekauj vai nožņaudz. Sacēlušies ļaudis ielaužas hospitāļos un nogalina ievainotos. Garāmejošās karavīru vienības apmētā ar dakstiņu atlūzām un akmeņiem, kas izlauzti no iekšējo pagalmu bruģa. Mirata ļaudis cits pēc cita krīt zemē ar ielauztu galvaskausu.

Pats Mirats šajā laikā atradās savā pilī. Tiklīdz viņam paziņoja par notiekošo sacelšanos, viņš saprata, ka nekavējoties jāorganizē enerģisks pretspars. Viņa rīcībā bija 30 tūkstoši vīru. Vai gan tā ir par maz, lai šīs padibenes pieveiktu? Domāts - darīts! Virspavēlnieka pavēles ir precīzas un nepārprotamas.

Grenadieri uz pils esplanādes izvelk divus lielgabalus. Pirmā zalve tiek raidīta gaisā. Taču pūlis pat neizkustas. Un tad franči sāk zvetēt pa sacelšanās dalībnieku ciešajām rindām. Jau pēc pirmajiem šāvieniem pūlis acīm redzami kļūst retāks, bet uz ielas paliek guļam asinīm noplūdušie nogalinātie.

Dzirdami ievainoto vaidi. Citi šausmās metas bēgt. Taču drīz vien atkal sapulcējas Lielajā ielā un blakusielās. Tagad jau ikviens ir apbruņojies, ar ko vien spējis. Vīriem rokās pīķi, sievietes tur sažņaugtus cirvju kātus, bērni vicina rungas. Lai aizstāvētu dzīvību, derīgs ir viss - no naža līdz dzelzs stienim. Visu laiku pievienojas aizvien jauni un jauni dumpinieki, un viņu saniknotās balsis, šķiet, paceļas līdz pašām debesīm: - Mirsim kaujā! Nost verdzību! Nāvi frančiem!

Mirats ar savu štābu pārvācas uz Sanvisentes vārtu rajonu, tuvāk karaļa pilij. No šejienes ar savu vareno balsi, kurā skaidri jaušams dialekts (viņš dzimis Lo departamentā), viņš dod precīzas un skaidras komandas. Četras kolonnas pēc viņa pavēles dodas uz sacelšanās epicentru - Puerta del Sol laukumu.

Viņu uzdevums - pilnīgi apspiest pilsētnieku pretošanos. Tieši šeit, Puerta del Sol laukumā, namā nr. 9, dzīvoja Goija, no šejienes viņš ar šausmām lūkojās uz notiekošo traģēdiju, kas vērsās plašumā. Vēlāk redzētais atveidosies nemirstīgos mākslas darbos. Un mēs ar Goijas acīm varēsim ieraudzīt gan ulānu Lefevru - Denuetu, gan mamelukus to eksotiskajos tērpos. Mēs redzēsim, kā, spēkus nežēlojot, cīnījās sacelšanās dalībnieki, kā, nepievēršot uzmanību lidojošajiem šāviņiem, viņi turpināja vajāt frančus.

Daudzi ieņēma vietas pagrabos un no turienes gandrīz vai tiešā tēmējumā nogalināja ienaidnieka karavīrus. Citi ar kinžaliem rokās uzbruka jātniekiem mamelukiem, gluži vienkārši no aizmugures uzlēcot zirgos. Taču arī Mirata jātnieki nesnauž: zobeni zib viņu rokās, cērtot pa labi un pa kreisi. Asinis plūst kā upe. Taču neapklust saniknotais sauciens: - Nāvi"gaučo"!

Jo frančiem upuri lielāki, jo lielāks aug to sašutums. Tic ielaužas mājās, no kurām atskan šāvieni, un bez žēlastības nogalina visus, kurus tur atrod. Kādu mameluku ķēra lode, kas bija raidīta no klostera.

Franči ielauzās klosterī un aukstasinīgi nogalināja visus mūkus, nocirstās galvas izmēzdami pa logiem…

Apbrīnojamais vēsturnieks Likā-Dibertons sīki aprakstījis visas asiņaino sadursmju šausmas, kā arī bezgalīgo naidu, kas cīņu dalībniekus bija pārņēmis. Kareivji atkal un atkal pielādē lielgabalus. Atkal uzbrukumā dodas jātnieki. Atkal nogalināti divi zirgi. Taču sacēlušos ir tik daudz, ka brīžiem šķiet - viņi jau tuvu uzvarai. Daoizs un Velards ir spējuši sagrābt artilērijas arsenālu Monteleones parkā. Pilsētnieki šķiro ieročus, citi jau uzstāda atvilkto lielgabalu: - Nāvi "gaučo"! Ilgu mūžu Ferdinandam!

Franči grib mēģināt atgūt parku. Nepaveicas. Franči atkāpjas. Bet atslēdznieks Hosē Blass atved jaunu pastiprinājumu. Šoreiz jaunpienācēju vidū daudz sieviešu. Rau, viena sieviete ar palieliem akmeņiem izsit no sedliem kirasieri - tas nokrīt, bet sieviete, satvērusi zobenu, cērt zemē gulošajam… Vai vēl tāds skats, kas Goijas otas cienīgs: sievietes, rokās cieši satvērušas cirvjus, smejas, sēzdamās uz vēl kūpošiem lielgabalu stobriem…

Vai patiesi tās ir beigas? Jau doma vien par iespējamo sakāvi izraisa Miratā neiedomājami lielu niknumu. Viņš vairs nerunā, viņš rēc: "Es nožmiegšu šo satracināto izdzimumu!" Sapulcinājis savu karaspēku, Mirats to raida jaunā uzbrukumā. Šoreiz franču uzbrukums nav apturams. Sākas tuvcīņa.

Kareivji cīnās ar pilsētniekiem. Te pēkšņi pašā cīņas karstumā parādās franču virsnieks, vicinādams augstu paceltu zobenu, kam piesiets asiņains lakats. Šaušana pamazām aprimst. Sākas kaut kas līdzīgs sarunām, taču sacelšanās dalībnieki nekādi nespēj pieņemt vienotu lēmumu. Vairākums nekādu pamieru nevēlas. Pauze patiesi nebija ilga. Vairāki vīri piesardzīgi pielavījās franču virsniekam un pēkšņi norāva to no zirga. Atskanēja šāviens, tad otrs, un kanonāde atkal dārdēja ar jaunu spēku. Kauja turpinājās.

Nejauša lode trāpīja Velardam. Daoizs ievaino francūzi Lagranžu, bet tad jau arī pats krīt, grenadiera durkļa caururbts. Šobrīd frančiem ir nepārprotams pārsvars. No laimīgā satraukuma, kāds pūlī valdīja iepriekš, vairs nav ne miņas. Bet pagājusi tikai pusdiena.

Sacelšanās pamazām pieklust nelielās sadursmēs, kas gan vairs nav tik daudzskaitlīgas, taču ir ne mazāk nežēlīgas. Goija to redzēja savām acīm. Viņš mums mantojumā atstājis ciklu "Kara posts".

Ielūkosimies šajos darbos. Lūk, poļu ulāns velk pa ietvi sievietes ķermeni. Lūk, sieviete, padusē iespiedusi bērnu, ar pīķi dur kareivim. Lūk, krīt grenadieris ar cirvja pāršķeltu galvu. Lūk, spānis pacēlis dunci pret franču karavīru. Un visa iela asins peļķēs…

Tagad cīņas vairs noris tikai Madrides centrā, taču arī tās lemtas neveiksmei. Ielās parādās sacelšanās dalībnieku pārstāvji ar baltiem karogiem!

- Miers! Miers! - viņi sauc. - Viss ir noskaidrojies! Tā bija kļūda!

Un tā Madrides sacelšanās beidzās - un beidzās ar sakāvi. Taču pagaidām vēl nevar teikt, ka viss patiesi jau būtu beidzies. Franču zaudējumi ir milzīgi, un Mirata kareivji alkst atriebties. Komandieris negrasījās viņiem šo nežēlīgo izpriecu liegt. Sākas masu represijas. Vispirms Mirats publicē uzsaukumu, kurā atbildību par kārtības uzturēšanu uzliek spāņu varas iestādēm. Vienlaikus tiek radīta kara komisija, kurai jāsoda katrs, kas ielās tiks sastapts ar ieroci rokās. No šī brīža jebkuru spāni jebkurā brīdī var apturēt un pārmeklēt. Posts tam nelaimīgajam, pie kura atradīs jelko ierocim līdzīgu. Kratīšanu izdara franču kareivji. Spalvu nazītis? Ierocis! Šķēres? Arī ierocis. Skarbs liktenis piemeklēja kādu bārddzini, kuru sagrāba, kad viņš devās pie klienta. Pie viņa atrada bārdasnazi! Ar kājas spērieniem, šauteņu laides sitieniem un durkļiem arestētos dzina uz tribunālu. Tiesa notika acumirklī. Vārds? Uzvārds? Spriedums.

Protams - nāve. Un notiesātos aizved uz Prado, Petiro vai aiz Buenosusezo baznīcas. Dažus nosūta uz Jēzus klosteri Pio Principio kalnā.

Nolaižas nakts, un līdz ar to pār pilsētu pārklājas sirdi stindzinošas bailes. Ļaunu vēstošajā klusumā ik pa brīdim dzirdama ieroču kanonāde. Tur nošauj cilvēkus. Bet mēs atkal pievērsīsimies Goijas liecībām. Viņš bija liecinieks nāvessoda izpildīšanai Principe Pio kalnā. Goijas ota uz laiku laikiem iemūžinājusi spāni baltā kreklā ar izstieptām rokām, saviem bendēm metot sejā pēdējo apsūdzību. Viņam blakus - ceļos nometies mūks. Ko viņš šajā brīdī grib no Dieva izlūgties? Vai tas gan iespējams, ja esi kaut reizi redzējis šīs naidā pārvērstās sejas, kas laužas laukā no ēnas, šīs lāstā sakniebtās lūpas? Bendes, viņu sejas mēs neredzam - tikai ķiveres un somas uz muguras. Un blāvu lāktura gaismu, kas šīs traģiskās figūras rauj laukā no nakts tumsas. Teicām, ka Goija bijis notikušā liecinieks. Bet - vai tā ir? Nē, mākslinieka ģēnijs mums atstājis nevis vienkārši liecību, bet kaut ko vairāk - apsūdzības spriedumu.

Kad sastādīja nogalināto sarakstus, tajos norādīja arī cilvēka nodarbošanās veidu. Viens šāds saraksts ir saglabājies. Tajā ir zirgu puiši, kalēji, ūdensnesēji, gani, akmeņkaļi, virvju vijēji, garīdznieki. .. Ir arī viens ubags, viens aktieris, daudzas sievietes un bērni (arī savās mājās nogalināti), viens advokāts, viens ķirurgs, viens rakstnieks.

Buržuāzijas pārstāvju praktiski nav. Madridē sacēlās vienkāršie ļaudis - tauta. Tā bija tautas sacelšanās.

Ziņa par sacelšanos Bajonā nonāca 5. maijā. Napoleons par to nemaz nebija izbrīnīts: - Iekarota tauta vienmēr tiecas uz dumpi… Nekas briesmīgs Madridē nav noticis. Ļoti žēl, ka pie viena nesadumpojās arī Barselona: tad būtu varēts pie viena novākt visus neapmierinātos…

Toties karaļu priekšā Napoleons centīgi nospēlēja neizpratni. Kārlis, aiz niknuma gluži vai traks, pieprasīja, lai pie viņa atved Ferdinandu un Karlosu. Viņš Ferdinandu atklāti apsūdz sazvērestības rīkošanā. Zemu nolaidis galvu - gluži kā nogrēkojies skolnieks - Ferdinands tik tikko dzirdami šļupst, ka viņš neko neesot zinājis. Kārlis IV kā parasti sāk vicināt spieķi, bet Marija Luīze dēlu grib sapļaukāt.

Ferdinands joprojām klusē. Karaliene ir tik nikna, ka spēj vienīgi bļaut uz dēlu, ka viņš esot izdzimtenis, un draud ar giljotīnu. Napoleons notiekošo vēro kā bezkaislīgs skatītājs. Vēlāk viņš tomēr izteiksies: - Vai tā ir sieviete? Vai tā ir māte? Kādas šausmas!

Napoleons Kārlim IV piedāvā atgriezties Madridē, taču viņš par to ne dzirdēt negrib. Tad Napoleons pieņem lēmumu: ja līdz pusnaktij Ferdinands neatzīs savu tēvu par likumīgo karali, tad viņu pasludinās par dumpinieku.

Nu notikumi sāk attīstīties strauji. Ferdinands no troņa atsakās. Kārlis IV, tik tikko savu kroni atguvis, nekavējoties visu valsti atdod dižajam Napoleonam. Pretī viņš saņem rezidenci Francijā, Šamborā, un sešus miljonus lielu renti, kā arī garantiju, ka Godoja īpašumi tiks tam neskarti atdoti. Pēc tam atteikšanos paraksta infanti. Pēc dažām dienām Napoleons par Spānijas karali izsludina savu brāli Žozefu.

Vai viss beidzās? Nekādā ziņā. Gluži otrādi, viss tikai sākās. Sacelšanās 2. maija laukumā kļuva par signālu, ko sadzirdēja visa Spānija. Pirms nokļūt Madridē, Napoleonam bija jāizcīna ne viena vien kauja.

Kad Napoleons beidzot bija nonācis Madridē un Spānijas tronī nosēdinājis Žozefu, Napoleons domāja, ka beidzot savu panācis. Taču pret viņu ar ieročiem rokās sacēlās visa valsts.

Partizānu karš ir augstākais un neuzvaramais ierocis tautai, kas grib sevi redzēt brīvu, - un Napoleonam nepalika nekādas cerības uz panākumiem.

Mirats reiz teicis: "2. maijs Napoleonam atnesa Spāniju." Taču ministrs O'Ferils iebildis: "Labāk pasakiet, ka šajā dienā viņš to uz visiem laikiem pazaudēja."

Moriss Garsons, Franču akadēmijas loceklis Žannas d'Arkas "otrā dzīve" Žannu d'Arku sodīja ar nāvi 1431. gada 30. maijā. Taču reģistros, kuros apkopoti rēķini par Orleānas cietoksni 1436. gadā, t.i., piecus gadus vēlāk, var izlasīt, ka 9. augustā kādam Flēram de Lisū (vai varbūt Kēram de Lisū), armijas ziņnesim, ir izsniegti 2 zelta reāli par vēstules nogādāšanu uz pilsētu.

Vēstuli sūtījusi jaunava Žanna. 21. augustā Žannas d'Arkas brālis, kurš bija ieradies, lai tiktos ar karali, atgriezdamies pie māsas, ir saņēmis ceļanaudu. Arī ziņnesis, kuru Žanna sūtīja uz Bluā ar vēstulēm, 25. augustā ir saņēmis kaut kādu naudu, bet jūlija beigās Flērs de Lisū ir braucis par pilsētas līdzekļiem pie Žannas uz Arlonas pilsētu Luksemburgā. Viņš no Žannas saņēma vēstules un, Orleānā neapstādamies, aizbrauca līdz Lošai, kur paketi nodeva karalim, un Orleānā atgriezās 11. septembrī. Viņš bija saņēmis dzeramnaudu, jo, pēc viņa paša vārdiem, aiz slāpēm vai miris nost. Šis dokuments, par kura autentiskumu šaubu nav, liek izbrinā acis vien ieplest. Šo pašu kantora grāmatu otra aile ir vēl dīvai​nāka.

1439. gada 28. jūlijā, t.i., pēc vēl trim gadiem un astoņus gadus pēc Žannas oficiālās nonāvēšanas, viņa ir pati personiski ieradusies Orleānā. Viņa kā Žanna d'Arka ar lielu godu uzņemta no 28. jūlija līdz 1. augustam. Taču viņa saucās Žanna de Armuāza.

Atkal spriežot pēc kantora grāmatām, viņas identitāte ar Orleānas jaunavu nav apšaubīta, jo viņai tikusi nodota ievērojami liela naudas summa "par to ieguldījumu, ko viņa aplenkšanas laikā ir pilsētas labā darījusi". Un tomēr rodas jautājums, vai de Armuāzas kundze neatstāja iespaidu, ka viņa ir nedaudz steidzīga, jo tas pats rēķinvedis atzīmē, ka tad, kad de Armuāzas kundze vakariņojusi pie diviem ievērojamiem pilsētniekiem - Žana Liljē un Tevanona de Buržē - un viņai ticis piedāvāts vīns, "viņa aizgāja ātrāk, pirms vīns tika atnests".

Mīkla slēpjas šajos divos faktos. Viss pārējais otršķirīgs.

Nav šaubu - Orleānā valdīja pārliecība, ka 1436. gadā tur ir saņemtas vēstules no Žannas d'Arkas, par kuru bija zināms, ka tā ir sadedzināta sārtā pirms pieciem gadiem. Tāpat nav arī šaubu par vēstuļu autentiskumu - to bija apliecinājis Žannas īstais brālis. Un, beidzot, ir skaidri zināms, ka 1439. gadā viņa ir pati personiski ieradusies Orleānā un tikusi tur uzņemta kā de Armuāzas kundze.

Te ir kāds noslēpums.

Vai ir vērts brīnīties par to, ko pieļauj sabiedriskā doma: varone var turpināt dzīvot jaunu dzīvi pat pēc tiesas prāvas un nāves soda izpildīšanas, kas guva plašas atbalsis sabiedrībā. Tas labi iekļaujas tradicionālajā māņticībā. Tautas ticība slikti pieņem varoņu nāvi un ļoti bieži rada leģendas par viņu jauno dzīvi jau nāves dienā. Vai gan vajag pieminēt daudzos atgadījumus, kad tautas lūgšanas ir atdzīvinājušas cilvēkus, kuru nāve ir tikusi konstatēta, kā arī neskaitāmos viltvāržus, kas šo ticību ir izmantojuši un pasludi​nājuši sevi par brīnumainā kārtā izglābtiem, un reizēm viņiem ir noticēts.

Tā vēsture ir pieredzējusi Viltusbardiju, Viltussebastjanu un divus Viltusdmitrijus - I un II. Ilgi ticēja Fridriha Barbarosas jaunajai dzīvei. Vēl 1830. gadā daudzi neticēja Napoleona nāvei, un pēc 1945. gada daudzi domāja, ka Hitlers slēpjas kaut kur Amerikā, kādā rančo.

Kas attiecas uz Žannas d'Arkas nāvi, var norādīt daudzus tekstus, kas, sākot ar 15. gadsimtu, rada aizdomas, jo 1436. gadā uzradās sieviete, kas sevi sauca par Orleānas jaunavu, un 1439. gadā viņa ieradās Orleānā ar de Armuāzas kundzes vārdu.

Lai noskaidrotu šīs kundzes personību, jāielūkojas hronikā, ko sastādījis Sentibo katedrāles dekāns Mecas pilsētā, kur pirmo reizi ir pamanīta viņas ierašanās. Hronikā teikts, ka 1436. gada 20. maijā jaunava Žanna ir redzēta Lagrandžozormā netālu no Senprivas. Viņa nav teikusi, no kurienes ieradusies,

taču viņa ir tikusies ar saviem kaimiņiem muižniekiem, kas viņu ir pazinuši. Arī viņas brāļi, kurus izsauca uz meitenes atpazīšanu, ir viņu pazinuši. Viņa runājusi piesardzīgi, izteikusies gandrīz tikai līdzībās un neko nav sacījusi par saviem nodomiem. Viņu saposuši ceļam un pavadījuši vispirms līdz Marevilai, pēc tam svētceļojumā uz Ljeses Dievmātes katedrāli, bet vēlāk - uz Arlonu, kur viņu uzņēmusi hercogiene Luksemburga.

Kļūdas dēļ Luksemburgas hercogiene tiek jaukta ar de Luksemburgas kundzi, kas Žannu d'Arku pazina viņas gūstniecības sākumā. Luksemburgas hercogiene ir Elizabete, Luksemburgas Žana, Gerlicas hercoga, meita, Burgundijas hercoga radiniece (no vīra puses) un faktiskā hercogistes valdniece. Turpretī de Luksemburgas kundze, kas pauda līdzcietību pret Borevuāras pils gūstekni, - tā bija Žanna de Luksemburga, kas mira neprecējusies 1430. gadā. Viņai bija divi krustdēli. Viens no tiem izdeva savu meitu par sievu Bedfordas hercogam, bet otrs - Žans, Borevuāras pils saimnieks - turēja gūstā Žannu d'Arku. Tieši ar sava krustdēla starpniecību de Luksemburgas kundze ari varēja ar gūstekni iepazīties.

Tādējādi patiesībai neatbilst apgalvojums, ka de Armuāzas kundzes pazīšanās ar Luksemburgas hercogieni ir bijusi kaut kādā ziņā nozīmīga, jo šī hercogiene ir Žannu pazinusi jau agrāk. Runa ir par divām dažādām personām, kuras, iespējams, savstarpēji nemaz nebija pazīstamas, un viena no tām nomira sešus gadus pirms aprakstāmajiem notikumiem.

Kad šie dokumenti bija atrasti, to izpēte izraisīja lielu interesi. Pirmo reizi šeit aprakstītā vēsts bija publicēta nedēļas izdevumā "Mercure galant" 1683. gada novembrī. Sentibo dekāna pirmā frāze skanējusi šādi: "Šī gada maija XX dienā ieradās jaunava Žanna, kas bijusi Francijā!"

Citētajam tekstam pētnieki piešķir lielu nozīmi. Taču aizmirst pateikt, ka tas zaudējis jebkādu vērtību kopš tā brīža, kad tika atrasts šīs pašas hronikas otrs manuskripts. Sentibo dekāns, kurš, tāpat kā citi, iesākumā ļāvās apmānīties, šo savu frāzi mainīja un uzrakstīja: "Šajā gadā ieradās meitene, kas sevi nosauca par Francijas jaunavu un tik labi spēlēja savu lomu, ka daudzi viņai noticēja - un pirmām kārtām visas visievērojamākās personas."

Tādējādi no "Hronikas" neko vairāk neuzzināsim.

Turklāt piebildīsim, ka šos tekstus, kurus mēs aplūkosim kā novitāti, pirmo reizi kritiski izvērtēja Simforians Gijons, Oratūras garīdznieks 17. gadsimtā. Nevienam nav skaidrs, no kurienes uzradusies persona, kas sākumā sevi nosauca par Klodu, turpretī ļoti labi izpētītas viņas gaitas, sākot ar 1436. gadu.

Vispirms šo personu labi uzņēmusi Gerlicas Elizabete, bet pēc tam Virtembergas grāfs aizvedis viņu uz Ķelni. Meitene valkājusi karavīra bruņas un uzreiz sākusi iejaukties politikā. Viņa ir bijusi ļoti atturīga savos paskaidrojumos, kādā veidā izbēgusi no nāves, turpretī daiļrunīgi aprakstījusi visiem zināmas militāras darbības, bet, kad divi bīskapi cīkstējās par bīskapa krēslu Trevā, viņa enerģiski aizstāvēja vienu no tiem. Līdzīgi Žannai d'Arkai, kas sekmēja Kārļa VII kronēšanu Reimsā, šī meitene centās augstajā krēslā iesēdināt savu bīskapu. Šāda rīcība pilnīgi pamatoti piesaistīja varas iestāžu uzmanību, un inkvizitors Henrihs Kaltizers izsauca viņu uz savu tiesu, grasīdamies arestēt. Visi šie fakti kopā ar izteiktajām pretenzijām pārskaitīti slavenā dominikāņa Žana Nidera "Fornikariumā". Niders bija notikumu liecinieks, viņš mira 1440. gadā. Žēl, ka neviens uz šiem materiāliem neatsaucas un tos pat nepiemin.

Meitene no tiesas izbēga un atgriezās Arlonā, kur pēc kāda laiciņa apprecējās ar Robēru de Armuāzu. Uzskata, ka ir bijis noslēgts laulības līgums, kuru gan neviens nekad nav redzējis un kurš ir pieminēts tikai 1683. gada "Mercure galant" publikācijā. Šo faktu nepiemin neviens, izņemot R Vinjo, kas ir speciālists literārajā krāpniecībā. Viņš citē arī līgumu, ko noslēdzis Robērs de Armuāzs un sieviete vārdā Žanna de Līsa, Francijas jaunava. Taču aizmirst piemetināt, ka autors faktam ir devis piebildi: "Šī Orleānas jaunava visticamāk ir avantūristc, kas pieņēmusi šo vārdu un stājusies laulībā ar senjoru Robēru de Armuāzu."

Viņas mērķis bija panākt tikšanos ar Kārli VII. Viņu atbalstīja Žannas d'Arkas brāļi, un šis atbalsts ir vienīgais mīklainais fakts visā stāstā. Vai brāļi bija krāpšanas upuri vai līdzdalībnieki? Domājams, ka līdzdalībnieki, jo grūti iedomāties, ka viņi varētu viltvārdi pieņemt par savu māsu kļūdas dēļ. Vairāk

ticams, ka viņi no visa notiekošā guva kādu labumu un tāpēc avantūru atbalstīja. Šādam viedoklim par labu liecina arī kāds cits līdzīgs fakts. Pēc 16 gadiem, 1452. gadā, kāda cita avantūriste uzdeva sevi par Žannu d'Arku, par lieciniecēm uzaicinot divas Žannas māsīcas.

Konfrontācijās, kas notika 1476. gadā, no Sermēzas par liecinieku izsauca Kirē, kurš stāstīja, ka māsīcas bijušas tik atsaucīgas un jaukas, ka varas iestādes tām par godu sarīkojušas "plašas un jautras dzīres".

Ja ņem vērā, ka par tā sauktās māsas vēstuļu nogādāšanu ūz Orleānu Žannas d'Arkas brālis no pilsētas varas iestādēm saņēma divpadsmit livrus un ka pietika ar dažām ballītēm, lai citu viltvārdi atzītu par Žannas māsīcu, tad gribot negribot jākļūst par skeptiķi. Anatols Franss, būdams augstsirdīgāks nekā mēs, sacīja: "Viņi ticēja, ka tā ir patiesība, jo viņiem gribējās, lai tā būtu patiesība."

De Armuāzas kundze, nesaņēmusi no Kārļa VII atbildi, aizbrauca uz Itāliju. Te viņas pēdas it kā pazūd, taču no viņas vēlākās atzīšanās izriet, ka viņa ir piedāvājusi savus pakalpojumus Romas pāvestam.

Ko de Armuāza ir darījusi veselus trīs gadus, par to nekas noteikts nav zināms. Orleānā viņa no jauna parādās 1439. gada jūlijā. Šķiet, ka šajā pilsētā viņai diez ko nav gribējuši noticēt, jo, lai gan viņa 1436. gadā tika sūtījusi vēstules, pilsētas arhīvos var atrast vienīgi ierakstu par 1439. gada maijā noturētajām mesēm viņas dvēseles mieram.

Pēc trim mēnešiem de Armuāza atkal parādās aukstasinīgā nekaunībā. Jāatzīst, ka viņa uzņemta labi.

Kas viņu uzņēma? To mēs nezinām. Ir mājieni, ka viņa ir satikusies ar to cilvēku, pie kura viņa tika dzīvojusi aplenkuma laikā. Taču tas ir tikai pieņēmums. Turklāt tiek uzskatīts, ka viņas māte Izabella Rome ir dzīvojusi šajā pilsētā. Šādam apgalvojumam nav pamata, jo pirmā norāde, kas ir mūsu rīcībā, ka Žannas d'Arkas māte atrodas Orleānā, attiecas uz 1440. gada 7. jūliju, tātad tā datēta gadu vēlāk.

Jāpiebilst, ka viņas tā sauktie brāļi viņu nav pavadījuši un acīmredzot par viņu vairs nav interesējušies. Brāļi vispār šajā sakarā vairs nekur netiek pieminēti.

Nenovirzoties no ticamās informācijas, var teikt vienu: pats fakts, ka de Armuāzas kundze ir pieņemta kā Orleānas jaunava, ir ekstraordinārs. Šis ir vienīgais moments, ko vērts izpētīt, taču tam ir vairāk psiholoģisks nekā vēsturisks raksturs. Kopš pilsētas atbrīvošanas bija pagājuši desmit gadi un daudzi cilvēki, kas īsto Žannu bija redzējuši, vēl bija dzīvi. Kādā veidā viltvārde varēja panākt, ka ļaudis lētticīgi viņu atzīst par īsto Orleānas Jaunavu? (Kaut gan līdzīgi lētticības piemēri ir bijuši arī agrāk.) To izpētīt ir psihologu ziņā. Un šāda atziņa nebūt nenozīmē izvairīšanos no diskusijas. Šajā gadījumā krāpšanu atmasko neapšaubāmi dokumenti, un tāpēc nekas cits neatliek kā griezties pēc padoma pie psihologiem.

Jāteic, ka pati de Armuāzas kundze ir bijusi spiesta Orleānu augusta sākumā pamest, turklāt lielā steigā, pat nepabeidzot viņai sarīkotās pusdienas, un kādu laiku klaiņot no vietas uz vietu. Viņa parādās Tūrā, no kurienes ar ziņnesi nosūta karalim vēstuli. Ceļa izdevumus apmaksā municipalitāte. Atbildi nesaņēmusi, sieviete uz dažiem mēnešiem pazūd, bet tad atkal parādās Parizē, kur mēģina atkārtot manevrus, kas viņai bija tik veiksmīgi izdevušies Orleānā.

Laikrakstā "Le Journal d 'en bourgeois de Paris" 1440. gada augustā bija lasāma ziņa: "Nesen ieradusies šķietamā Jaunava, kuru Orleānā uzņēma ar lielu godu." Šie vārdi nerada šaubas, ka runa ir par de Armuāzas kundzi. Tā kā Parīzes publika sāka satraukties, universitāte un parlaments nolēma sievieti arestēt un nodot tiesai, kur to uz marmora akmens publikas klātbūtnē diezgan bargi nopratināja. Rezultāts bija apstulbinošs. Avantūriste atzina savu krāpšanos, savu laulību un to, ka ir dzemdējusi divus bērnus.

Atmaskota un tātad jau nekaitīga, viņa no Parīzes tika padzīta.

Par šīs sievietes tālākajiem piedzīvojumiem nekas liels nav zināms. Nav izslēgts, ka viņa ir bijusi tā pati viltus Žanna d'Arka, kurai tomēr bija izdevies tikt audiencē pie karaļa Kārļa VII, kuram nācās atzīties, ka ticis piekrāpts. Kāds erudīts - Lesuā dc la Maršs - galu galā atrada ārkārtīgi vērtīgu dokumentu, kas acīmredzot visam šim stāstam pieliek punktu. 1457. gadā karalis Renē parakstījis lūgumu apžēlot avantūristi, kas par dažāda veida krāpšanu tikusi arestēta Somīrā. Šajā laikā viņa bijusi Robēra de Armuāza atraitne un otrreiz apprecējusies ar kādu Žanu Dijē no Anžē pilsētas. Dokumentā teikts, ka

"viņa ilgu laiku sevi sauca par Jaunavu Žannu, piemānot vai likdama piemānīt daudzus cilvēkus, kuri savā laikā bija redzējuši īsto Žannu, kas ielenkto Orleānu tika atbrīvojusi no karaļa ienaidniekiem." Mums nav tiesību šo tekstu ignorēt.

Tāds ir stāsts, kas zināms jau kopš ļoti seniem laikiem. Pie tā ir vērts pakavēties tikai tāpēc, lai pastāstītu, kādas falsifikācijas notiek…

Pare模i un pare模ojumi

Staņislavs Slavins Nostradams atceras nākotni Mišels Nostradams ir piedzīvojis otro, bet varbūt - pat trešo piedzimšanu. Pirmoreiz viņš kļūst ievērojams kā ārsts, kurš spēj ārstēt vienas no visbriesmīgākajām tā laika slimībām - mēri un holēru.

Otrreiz, kad neiedomājamos apmēros plešas plašumā viņa pareģa slava - pēc karaļa Indriķa II nogalināšanas bruņinieku turnīrā. Un tagad, šķiet, piedzīvojam trešo bumu, kas saistās ar Nostradamu un viņa pareģojumiem.

Ir pasaulē tādas vietas, kur līdz pat šim laikam nav izgaisušas mistisku redzējumu un notikumu atbalsis, kur it kā joprojām kā blāvas ēnas klīst agrāko gadsimtu rēgi. Tādas vietas varētu būt, piemēram, Templiešu ordeņa piļu drupas, mauru Spānijas alas, ēģiptiešu piramīdu milzeņi un… dīvainā Provansas province, kur laiku pa laikam, kā vēsta viduslaiku hronikas, ir risinājušies diezgan dīvaini notikumi.

Tieši šeit, provinciālajā Francijā, Senremī pilsētiņā, 1503. gadā piedzima cilvēks, kurš vēlāk tika atzīts par pravieti - par pašu pirmo starp savas brālības locekļiem - pareģiem un magiem.

Sākumā viņu sauca par Mišelu de Notrdamu, viņš bija vietējā notāra, pēc tautības ebreja, bet pēc ticības - katoļa, dēls. (No- stradamus ir uzvārda latinizētā forma, kādu Mišels pieņēma vēlāk.)

Pētnieki ne visos jautājumos ir vienisprātis ar šā raksta autoru. Nostradama tēma tiks turpināta arī citos "Gadsimtu noslēpumu" izlaidumos un - citā traktējumā.

Pamatizglītību zēns ieguva mājās, kā jau tajos laikos bija parasts, sava vectēva - Provansas grāfa, ārsta, vadībā. Vectēvs kļuva par Mišela paraugu dzīvē. Zēns negribēja kļūt par juristu, bet izvēlējās ārsta likteni. No 1522. gada līdz 1525. gadam Mišels studēja medicīnu Monpeljē universitātē, vēlāk zināšanas papildinot dažādās Eiropas pilsētās. Slavens viņš kļuva, cīnīdamies ar epidēmiju Bordo, Tulūzā, Larošelā… Ar mēri nomirst Nostradama sieva un divi mazi bērni - tas vīram un tēvam bija ļoti smags trieciens. Taču ārsts spēja slimībai dot atbildes triecienu - ar Nostradama palīdzību cilvēki sāka izveseļoties.

Taču panākumi Nostradamam atnes arī jaunas nepatikšanas. Par viņa ārstēšanas metodēm sāk interesēties svētā inkvizīcija. Nostradams ir spiests pārcelties no vienas pilsētas vai ciemata uz citu, septiņu gadu laikā tādējādi apbraukājot visu Dienvideiropu, glābdams cilvēkus no slimībām, bet pats izslīdēdams no inkvizīcijas ķetnām. 1547. gadā viņam beidzot izdevās apmesties nelielajā Salonas pilsētiņā, kas atrodas starp Marseļu un Aviņonu. Te Nostradams nodibināja jaunu ģimeni; otrā sieva viņam dzemdēja sešus bērnus. Ārsta māksla ir ienesīga. Un šķita, ka dzīves vētras ir norimušas.

Taču 1555. gadā Nostradama dzīvē sākasjauns posms-iznāk viņa pirmā pareģojumu grāmata "Centūrijas" ("Gadsimti"), kurā autors dzejas formā un diezgan miglaini cenšas izteikt nākotnes pareģojumus.

Iespējams, ka grāmatai neviens nepievērstu īpašu uzmanību - tajos laikos tamlīdzīgu grāmatu netrūka -, ja nebijis kāds apstāklis.

1559. gada vasarā kādā galma turnīrā tika nogalināts karalis Indriķis II, turklāt diezgan dīvainos apstākļos: karaļa gados jaunajam pretiniekam nolūza šķēpa gals un atlūza trāpīja karaļa bruņucepures spraugā, caurdūra aci un iedūrās smadzenēs. Karalis nomira. Un tad kāds atcerējās, ka jau pirms četriem gadiem Nostradams bija rakstījis, ka jaunais lauva (Montgomerijs) 187 divkaujā pieveiks veco lauvu (Indriķis II), zelta būrī (karaļa kaujas bruņucepurē) izdurot tam aci.

Skaidrs, ka pēc šī notikuma Nostradama vārsmās sāka meklēt (un atrada!) daudzu vēsturisku notikumu paredzējumus. Lūk, kāda četrrinde: Tuvu pie Itālijas piedzims imperators, Kura darbi impērijai dārgi maksās. Vērojot ļaudis, kurus viņš

pulcēs ap sevi, Sacīs - ne princis, bet miesnieks.

Vai šeit nav skaidri dots mājiens par Napoleonu Bonapartu, kurš, kā zināms, dzimis Korsikā?

Cik daudz kareivju tavu tiks nokauts, Lielisko miesniek, bezsekmīgā karā!

Bezsekmīgs bija Napoleona karagājiens uz Maskavu, kā arī kauja pie Vaterlo, kur kaujas laukā palika guļam daudz franču karavīru.

Vai vēl šādas rindas: Uzlecošā zvaigzne drīz norietēs, Bezgribas monarhs nebūs pie varas. Uzvarējis ir skaistu runu teicējs: Parādi komandē viltus un bailes.

Daudzi komentētāji uzskata, ka te ir runa par notikumiem Krievijā 20. gadsimta sākumā, kad pēc cara Nikolaja II gāšanas pie varas nāca Pagaidu valdība ar skaisto runu teicēju Kerenski priekšgalā, kuru savukārt nomainīja boļševiki, sagrābjot varu ar viltus palīdzību un tautu pakļaujot, iedzīdami tai bailes.

Uz Pirmā pasaules kara notikumiem attiecināms šāds katrēns (četrrinde): Rietumos perinās briesmīgs karš.

Nākamā gadā uznāks tik briesmīgs mēris, Ka ne jauns, ne vecs, ne kustonis nepaliks dzīvs.

Francijā asinis, uguns, Merkurs, Marss, Jupiters.

Bet te pateikts pavisam skaidri: Spānija!… Lielās sagrāves gadi, Bet vēlāk - kārtība un stingra vara…

Divas armijas kaujas un kalpo naidīgiem spēkiem, Un bēgļi baidās iekrist bezdibenī. Šeit, kā apgalvo komentētāji, ir paredzēta ģenerāla Franko uzvara Spānijas pilsoņu karā. Mājiens kļūst vēl nepārprotamāks, ja ņem vērā, ka citā katrēnā dumpīgā ģenerāļa vārds ir nosaukts tieši: Valsts neiegāzīsies dziļā bezdibenī. Izlēmīgais Franko sasauks draugus. Lai diplomātu nepatika izzūd: Spānija dzīvo ar tradīciju spēku.

Nostradams savos pareģojumos vērtē arī citādu notikumu attīstību: Viņš ar savu nikno izskatu biedē visus.

Un marmora statujas skāra plecu.

Aiz kājām pakārtais vadonis var ļaunoties uz likteni, Tāds nepelnīts pēcnāves gods.

Vai te nav skaidri norādīts uz Musolīni?

Un, protams, viduslaiku pareģim nevarēja būt vienaldzīgs viņa dzimtenes liktenis. Nostradams raksta: Visu nometni vispirms iznīcināja pēc pavēles, Dzenoties bēgošajam naidniekam nopakaļ, Ilgi viņš nenoturēsies, kaut paņēma mūs uzreiz: Francūzis zem sveša zābaka nepaliks! 189 Šīs rindas turēja prātā franču Pretošanās kustības kaujinieki. Viņi ticēja, ka uzvara atnāks, ienaidnieks tiks sakauts. Un tā arī notika…

Nostradams ir pareģojis zinātnes atklājumus tehnikas jomā - jaunu ieroču izgudrošanā. Piemēram: Citrona smarža kļuvusi par indi un dūmiem, Bet vējš dzina dūmus uz kareivju rindām, Smacējošās gāzes ienaidnieks neiztur, Un pilsētas aplencēji tiks noņemti.

Vai tad šeit nav attēlots gāzes uzbrukums gan Pirmajā pasaules karā, gan nākamajos?

Bet vai nākamajā katrēnā nav attēlota atombombardēšana?

Saule te sabrūk ugunsgrēku liesmās, Vaska svecē vēstījumi slēpti, Meži un pilsētas svelmē iznīkst, Pār līdzenumu virmo ogļu birzma.

Un vai te nav norāde uz Čečenijas notikumiem?

Nodevība valdnieka padomē briest, Un stingrā pavēle netiks izpildīta…

Tātad mēs redzam, ka cilvēks kaut kādā veidā ir varējis paredzēt notikumus 500 gadu un vēl tālākā nākotnē. Nostradama pareģojumi attiecas arī uz 21. gadsimtu. Kā tas bijis iespējams?

Manuprāt, ir vairākas versijas, kas šādu fenomenu izskaidro. Aplūkosim tās pēc kārtas.

Pirmo versiju pačukst priekšā svētā inkvizīcija. Ja jau tā pareģus vajāja, tad taču tai bija kāds pamats domāt, ka Nostradams sazinās ar tumšajiem spēkiem. No šejienes tad arī, tā teikt, viņa pārdabiskās spējas.

Pats gaišreģis acīmredzot juta, ka viņa pozīcijas šajā plāksnē nav stipras, un tāpēc meklēja šāspasaules vareno aizsardzību.

Septītā eentūrija, piemēram, kas līdz mūsu dienām nonākusi stipri apcirptā veidā - 48 katrēni no 100 -, beidzas ar garu, prozā izteiktu vēstījumu karalim Indriķim II. Tam pašam, kurš Mišela pareģojumā nebija ieklausījies.

Taču, kamēr karalis ir dzīvs, mūsu varonis meklē pie viņa aizsardzību. Izteicis karalim dziļu padevību, Nostradams raksta: "Man ir nopietni iemesli griezties pie Jums personiski, kristīgajai ticībai uzticīgā un visu uzvarošā Karaļa. Mans sejs ilgi ir bijis drūms, iekams es izšķīros griezties pie Jums, jo zinu, ka Jūsu visspēcība ir bezgalīga. Es jūtu, cik žilbinošam ir jābūt tikšanās brīdim personiski ar Jums. Es ticu un svētīju to dienu, kad varēšu nostāties Jūsu priekšā, Jūsu Augstība. Es pazīstu Jūsu cilvēcību, un es zinu, ka nav neviena cita Jums līdzīga…" utt., u.tml. Un tādā pašā garā.

Izlauzies cauri goddevības apliecinājumiem, sāc aptvert vēstules jēgu. Nostradams lūdz karalim atļauju veltīt tam "pravietiskus, bezmiega naktīs izdarītus aprēķinus". Taču viltīgais Nostradams par to grib arī kaut ko saņemt pretī. Tiesa, lūgums ir diezgan sarežģīti ieslēpts garā rindkopā, kas aizņem divas drukas lappuses cieša teksta. Visu pēc kārtas necitēšu, taču galveno jēgu pacentīsimies kopīgi atšifrēt.

"Lielākajai daļai manu pareģojumu par notikumiem, kas risināsies Eiropas valstīs, pilsētās un ciematos, var izrēķināt gadus, mēnešus un nedēļas; mazāk esmu skāris to, kas notiks Āfrikā un pa daļai Āzijā. It īpaši svarīgi ir notikumi, kas risināsies 1585. gadā un 1606. gadā, rēķinot no šīs dienas (1557. gada 14. marts). Taču es esmu aizgājis vēl tālāk - līdz septītās tūkstošgades sākumam - savās priekšnojautās par to, kam jānotiek virs zemes saskaņā ar astronomiskiem aprēķiniem un tām mācībām, kuras es esmu varējis apgūt (runa ir par laiku, kad sāk palielināties Kristus ienaidnieku un viņa Baznīcas ienaidnieku skaits)."

Pievērsiet uzmanību, Nostradams uzskata, ka nav lieki vēl un vēlreiz uzsvērt, ka viņš savā darbībā nepaguris gādā ne tikai par sava karaļa labumu, bet arī par visvareno baznīcu. Varbūt tāpēc, ka nedaudz tālāk, aprakstīdams paredzēšanas tehnoloģiju, viņš norāda, ka "viss ticis sastādīts atklāsmes dienās un stundās". Turklāt viens no galvenajiem instrumentiem atklāsmes uztveršanai ir bronzas trijkājis. Lūk, kā par to raksta pats Nostradams: "Lielāko daļu pareģojumu esmu izteicis ar bronzas trijkāji (ex tripode oeneo), kaut gan daudzi domā, ka man ir kādi maģiski rīki, kas būtībā ir tukšas runas, jo tādu ne tikai nav man personīgi, ne arī kādam vispār. Tikai nemirstīgais Dievs, pārzinādams visus cilvēka sirds dziļumus un būdams taisnīgs, žēlīgs un žēlsirdīgs, var būt mums patiess soģis."

Taču, acīmredzot neticēdams, ka aizsardzība būs pietiekama, Nostradams turpina, būtībā ierindodams blakus gan Dievu, gan karali: "Es viņu (t.i., Dievu. - S.S.) lūdzu pasargāt mani no dusmām un ļaunu un tumsonīgu ļaužu apmelojumiem, ja viņiem ir dota vaļa nopratināt un vajāt, turpretī Jūsu senie priekšteči - Francijas karaļi - tika izveseļojušies no garīgās kaites, ko sauc par karaļu ļaunumu; ir taču tādi bijuši un ir ari tagad, kas zina iedarbīgus paņēmienus, kā sakostus izārstēt ar indīgām zālītēm; vai tādi nav arī pareģi, kas, vadīdamies no instinktiem, kuri viņus nav pievīluši, ne tikai droši paredz to, kas ir un būs, ne tikai pareizi pasaka, kas ir bijis, bet arī jau priekšlaikus jūt visbriesmīgāko no tā, kam ir jānotiek,

tik briesmīgu, ka par to te labāk nerunāt."

Un te nu Nostradams sevi nodod. Ja viņam tiešām būtu precīza informācija par sava aizstāvja iespējamu drīzu nāvi, vai viņš tiešām par to neieminētos, nedotu padomu būt piesardzīgam, vismaz nepiedalīties tajā nelaimīgajā turnīrā! Ar karaļa nāvi taču pamatīgi saļodzījās arī galma pareģa stāvoklis.

Vajadzēja paiet četriem gariem gadiem, iekams kādam ienāca prātā salīdzināt vienu no katrēniem ar patiesajiem notikumiem…

Esmu pārliecināts, ja vien Nostradama rīcībā būtu pārliecinoša vēsts par nelaimīgā turnīra iznākumu, viņš izdarītu visu, kas bija no viņa atkarīgs, lai turnīrs nenotiktu.

"Un turnīrs tomēr notika," jūs teiksit. "Un pilnīgi iespējams, ka Nostradams, zinādams, kas notiks, karali par draudošo nāvi nebrīdināja speciāli. Neaizmirsīsim, ka tieši ar šo pareģojumu viņa slava sākās…"

Un, ja tā, tad kāpēc toreiz Nostradams trīcēja par savu dzīvību, drošību un labklājību? Kāpēc vērsties pēc palīdzības pie cilvēka, kam atlicis dzīvot dažus gadus, un ncpameklēt, kā teikt, ilglaicīgāku aizstāvi?…

Ja ir vēlēšanās, var atrast atbildi arī uz šiem jautājumiem. Lūk, viena! Nostradams kopā ar citu savu, tā teikt, kolēģi centās šo pareģojumu darīt zināmu karalim, taču Indriķis II brīdinājumu neuzklausīja…

Bet tādā gadījumā - kāpēc Nostradams vēstulē raksta šādus vārdus: "Es zinu, Jūsu Augstība, ka par daudzām lietām es savos pareģojumos runāju neskaidri un miglaini, it īpaši, kad jārunā par laiku, kad notiks tādi notikumi, kuri notiks noteikti, tāpēc ka nākotnes notikumu aprēķināšanā ir ļoti maz līdzīga, ja vispār ir līdzība ar to, ko es darīju agrāk, jo vadījos pēc astronomiskajiem likumiem un Svēto Rakstu norādījumiem, un tie man neļāva kļūdīties. Es katram savam katrēnam varētu dot precīzus datus, norādot laiku, kad notikumi, kam ir jānotiek, notiks. Taču tas nebūtu visiem pa prātam, tāpat kā tāds mans notikumu izklāsts, kurš būtu izskaidrojošs.

Un Jūs, Jūsu Augstība, man nedāvājiet šīs tiesības, lai nedotu maniem apmelotājiem ieganstu pret mani kaut ko uzsākt…"

Tātad, runājot citiem vārdiem, pareģis it kā pats iesaka: "Taču neklausieties manī! Es varu sarunāt diezin ko…" Kāpēc viņam tas bija vajadzīgs?!

Manuprāt, kā es domāju, te ir parasts cilvēcisks aprēķins. Nostradarnam nepiemita īpašas pareģa dāvanas, taču viņš bija iemanījies precīzāk vai mazāk precīzi paredzēt kaut vai tikai dažus notikumus.

Kādā veidā? Ļoti vienkārši: viņš izmantoja savas zināšanas par cilvēka būtību un statistikas likumus (kaut vai intuitīvi).

Bagātā dzīves pieredze viņam pateica priekšā - ja patlaban ir 7-n« 193 miers, tad drīzā nākotnē noteikti sāksies karš, ka nav tādas desmitgades, kad neizceļas mēris, ugunsgrēki vai vēl kāda nelaime.

Tātad, runājot citiem vārdiem, viņš vadījās pēc likuma, kuru bija formulējis jau Augusts Svētlaimīgais: "Un, kad par nākotni saka, ka to redz, tad redz nevis nākotni - nākotnes vēl nav -, bet gan droši vien nākotnes iemeslus vai pazīmes, kuras jau ir skaidras."

Tieši pēc šāda algoritma ir būvētas, piemēram, visiem zināmā Žila Verna un daudzu citu fantastu prognozes. Taču kādā veidā gan Nostradams bija iemanījies paredzēt politiskas kolīzijas, reizēm norādot ne tikai notikumu laiku, bet ari notikumu dalībnieku vārdus?

Izdarīsim nelielu pētījumu. Droši vien to ir vērts sākt ar minēto pareģojumu karalim Indriķim II, sakarā ar kuru Nostradams kļuva slavens. Šķiet, ka tas izteikts tik skaidri, ka skaidrāk nav iespējams.

Pareģis tieši norāda pat uz nelaimīgo atlūzu.

Taču, lūk, jums cita šā teksta redakcija: Uz lauka divkaujā viens pret vienu Vecais lauva jaunāko uzveiks. Zelta būrī tam acis viņš izdurs.

Divas flotes (vai lūzumi divi) - ir tas, kas nomirs mokpilnā nāvē.

Jūs piekritīsiet, ka šis teksts paver iespēju dažādiem skaidro​jumiem.

Taču, ja papūlēsimies ielūkoties oriģinālā, kas sarakstīts miglainā senfranču valodā, tad varēsim

secināt, ka atšifrējuma variantu ir vēl vairāk.

Tagad par pareģojuma precizitāti. Ja "Centūriju" tekstu lasa pēc kārtas, tad kļūst skaidrs: Nostradams, izsakoties artilēristu valodā, ugunis raida pa laukumiem. Kaut vai šāds piemērs: Trīs valdnieku savienību atcerēsies gadsimtiem ilgi. Visu pasauli pārņems nepieredzēts karš.

Pēcteči! Jūsu tautu iznīdēja ar pletni, Un līķi ielās atgādināja par karu.

Par kuru karu te ir runa? Par kādu triju valdnieku savienību? Un kā iztulkojams šāds teksts: Adrijā tika atrasta zivs.

Galva tai bija kā daudziem cilvēkiem.

Visiem kuģiniekiem mati saslējās stāvus.

Un nav Gaiļa jūras plašumos.

Lielais buldogs smagi gaudo.

Sēru (tumsā) uzliesmo jaunas zvaigznes gaisma.

Divas saules septiņas dienas pat mākoņi nespēs aizsegt, Svētais pēc nāves uz zemi palūkosies…

Te vispār viss ir vienā katlā - gan neredzēta zivs ar cilvēka galvu, gan svētais, kurā varētu saskatīt mājienu uz Jēzu Kristu, gan nezināmais Gailis ar lielo buldogu, gan ari jaunas zvaigznes uzliesmojums (daži šādi gadījumi senajos rokrakstos patiesi ir pieminēti)…

Vai te patiesi ugunis nav raidītas pa laukumiem? Kaut kur jau trāpīs. Un trāpa arī. Pēc šī paša aprēķina vadās arī mūsdienu astrologi un to mazāk izglītotie līdzbiedri - parastās zīlnieces…

Tiesa, Nostradamam bija kāda neapšaubāma priekšrocība - popularitāte. Tā strādāja pareģa labā pat pēc viņa nāves. Nostra​dama katrēnus atkal un atkal no jauna tulkojot, rediģējot, vēlākie tulki, jau zinādami vēstures gaitu, gribot negribot dažas rindas pārlika tā, ka mājieni uz konkrētiem notikumiem aizvien vairāk pastiprinājās.

Vēl vairāk. Dažos gadījumos tekstā parādījās pat jauni katrēni, speciāli orientēti uz kādu notikumu.

Piemēram, lūk, kāds notikums, kas risinājās Otrā pasaules kara sākumā; par to raksta "trešā reiha" 7* 195 politiskās izlūkošanas šefs V. Šellenbergs. Viņš min, ka kampaņas sākumā, pirms iebrukuma Francijā, vērmahta speciālie aģenti veikuši spožu operāciju.

Francijā bijusi izplatīta Nostradama brošūra, kurā cita starpā ir bijusi ari norāde, ka virs pilsētas brāzīsies mašīnas, kas "izvems uguni" un nesīs cilvēkiem nāvi. Izglābties varēšot tikai tie, kas paslēpšoties Francijas dienvidos vai dienvidaustrumos. Skaidrs, ka bēgļu bari metās norādītajā virzienā.

"Līdz ar to vācu karaspēks varēja pilnīgi brīvi pārvietoties," raksta Šellenbergs, "jo franču karaspēka komunikācijas bija pilnīgi paralizētas…"

Pēdējā laikā ir uzradusies vēl viena versija, kāpēc Nostradams spējis pareģot nākotni. Viņš, redziet, esot bijis citas civilizācijas pārstāvis, tāpēc ir visu zinājis uz priekšu.

Tamlīdzīga situācija diezgan smalki aprakstīta Strugacku romānā "Grūti būt par Dievu". Grāmatā uzskatāmi parādīts, ka šāds sūtnis gan ļoti daudz ko spēj, taču viņš nav visuvarens un notikumus visās detaļās paredzēt nevar.

Bet vai Nostradams patiesi būtu bijis "novērotājs no malas"? Un vai tādi vispār eksistē? Skaidru atbildi šodien neviens nespēj dot.

Pārdomas par Nostradamu gribas pabeigt ar šādiem katrēniem: Ar ko gan mēs ieiesim divdesmit pirmajā gadsimtā?

No kvēlošām debesīm nonāks - tagad zemes valdnieks.

Gadsimta beigas un sākums dumpīgam cilvēkam dzīvot, Marsa atklāšana apdraud brīvību…

Līdz visa dzīvā nāvei ir septiņas tūkstošgades.

Bet līķi celsies augšā no satrunējušiem zārkiem.

Pastarās Tiesas priekšā tie, kas gaismu nemīlēja,

Ir Laiks, uz ceļiem, ir šausmas, ir bailes!

Palikdams sev uzticīgs, Nostradams brīdina - neko labu negaidiet! Taču vai mēs sagaidīsim, ka "no kvēlošām debesīm nonāks zemes valdnieks" vai arī - iztiksim saviem spēkiem? Nākotne rādīs…

Viens gan ir skaidrs. Juku laikos vienmēr ir palielinājusies interese par dažādiem pareģiem un pareģojumiem. Bet mēs dzīvojam tieši tādā laika periodā.

Marga Martin!

Boloņas pareģis Bartolomeo Kokless della Roka, iesaukts par Andrē Korvusu, skaidrā rokrakstā aprakstīja neskaitāmas lappuses, kas atspoguļo smagas domas, izmēģinājumus, novērojumus, sarežģītus mērījumus.

Visi viņa draugi tika saklasificēti pēc individuālām pazīmēm: sejas formas, ādas krāsas, pēc acīm, roku izmēra, pirkstu proporcijas, nagiem un citiem raksturotājliclumiem. Uz šīs empīriskās dedukcijas pamata Andrē Korvuss uzrakstīja plašu traktātu "Vadonis fiziognomikā un hiromantijā", kurā ikkatrs lasītājs varēja sev atklāt tūkstošiem noslēpumu, kurus slēpj nākotne un kurus gan labāk būtu nezināt. Pilnīgu precizitāti šiem atklājumiem deva ģeomantija.

Reiz, kad pie Koklesa ciemojās kāds viņa draugs, kalps pieteica kādu negaidītu apmeklētāju: tas bija Liks Gauriks, viens no slavenajiem ekspertiem astroloģijas jomā.

Kas gan šim baznīcas pārstāvim, pazīstamajam astronomam un astrologam, kura zinātniskie traktāti atradās pāvesta, karaļu un ievērojamu senjoru bibliotēkās un kuriem viņš sastādīja ārkārtējas nozīmības paredzējumus, - kas gan šim vīram būtu vajadzīgs no Bartolomeo Koklesa della Rokas?

Kad kalps ievērojamo viesi pieteica, Bartolomeo aiz satraukuma un prieka nodrebēja… Viņš goddevīgi paklanījās bīskapam Čivitam Dikalē, kura zvaigžņu karte bija vienkārša kā bērnu spēlīte.

"Nebrīnieties par manu ierašanos, Kokles! Jūsu grāmata ir pilnība, tā papildina manas zināšanas hiromantijā ar tādām ziņām, kuras cs līdz šim lielāko tiesu neesmu ņēmis vērā. Esmu sastādījis šīs pasaules vareno horoskopus, bet nevaru to sastādīt sev: es nezinu ne savu nāves stundu, ne vietu.

Ielūkojieties manās plaukstās, lūdzu, un esiet atklāts!"

Kokless vērīgi apskatīja ciemiņa roku līnijas, to krustojumus, svītriņas un punktiņus…

- Monsinjor, - viņš teica gluži satraukts, - jums drīzumā būs jāpārcieš brēcoša netaisnība. Jūs nespējat no tā izvairīties, taču, par laimi, dzīvība jums nebūs jāatdod.

- Vai jūs nevarētu izteikties skaidrāk?

- Nē. Līnijas man atļauj atklāt tikai to, kas ar jums notiks. Monsinjor, no šīs bīstamās situācijas jūs iziesiet dzīvs, taču šī situācija ir tepat klāt, ļoti skaidri saredzama un tuvu…

Liks Gauriks savu dienestu atstāja, mokošu domu pārņemts. Kas gan gribētu viņam nodarīt ļaunu?

Horoskopi bija taisīti tik daudziem lieliem vīriem, ka Gauriks nekādi nespēja iedomāties, kurš varētu kļūt par viņa bendi.

Viņam ne prātā neienāca, ka Džovanni Bentivoljo, Boloņas valdnieks, Hanibala Bentivoljo dēls (tā paša Bentivoljo, kurš svētku laikā bija miris no slepkavas rokas), savā pilī perināja tumšus nodomus.

Džovanni II galmā bija arī tādi vīri, kas, paši nododamies astroloģijai, pret Likās Gaurika pareģojumiem izturējās ar skepsi. Reiz kāds galminieks valdniekam jokojot teica: - Monsinjor, vai jūs zināt, ko pārjums saka Liks Gauriks?

Ieinteresētais un izbrīnītais Bentivoljo pavēlēja, lai mēlnesis iet iekšā pilī, un grūstīdamies un bikstīdams lika tam iziet cauri garu gariem greznās pils gaiteņiem, kur korintiešu divviru logi caur daudzkrāsainām vitrāžām ļāva ieplūst klusinātai gaismai, garām gaisa dārziem un lodžijām, līdz nonāca slepenā istabā, kuru pils saimnieks šai sarunai bija izraudzījies no divsimt četrdesmit četrām telpām, kas veidoja īstu labirintu. No iespaidīgā nama pēdējā stāva, no slēgtās galerijas ar šaujamlūkām pavērās burvīgs skats.

Pārbiedētais galminieks nodomāja, ka pils tornī tūlīt nositīs viņa pēdējo stundu. Džovanni II nosēdināja viņu uz akmens sola un uzmundrinoši teica: - Atklāj man noslēpumu, saki, ko tu zini par Liku Gauriku. Kādu bezkaunību šis prelāts-pareģis ir atļāvies pret mani? Baznīca par mani pārāk interesējas. Man tas neko nenozīmē, ka bīskapam ir liela

autoritāte. Toties es pret viņu nejūtu nekādu cieņu. Taču visapkārt ir nodevēju, ka biezs. Mans tēvs nomira traģiskos apstākļos. Runā, es tevi atalgošu!

- Monsinjor, - turpināja galminieks, jau kļuvis priecīgāks, - man ir zināms, ka pareģis teicis - viņš esot pēc astrālajām figūrām jūsu "debesīs" izlasījis, ka starp jums un pāvestu norit nopietna cīņa, kas beigšoties ar jūsu izdzīšanu no jūsu valsts, iekams pašreizējais, 1506. gads vēl nebūšot pagājis.

Bentivoljo niknumā nodrebēja, pameta galminiekam zutni ar zelta naudu un izgāja.

Viņam bija tikai viena doma - sodīt nekauņu, kurš uzdrošinājies izteikt šādu pareģojumu.

Kādu vakaru, kad Liks Gauriks novēroja zvaigznes, pie viņa durvīm pieklauvēja divi svešinieki, teikdami, ka viņus piemeklējušas lielas bēdas. Kāds viņu tuvinieks neesot atgriezies dzimtajās mājās. Vai viņš, visslavenākais Boloņas zinību vīrs, nevarētu dot kādus norādījumus, kas varētu palīdzēt pazudušo atrast.

Astrologs tikko kā grasījās izdarīt aprēķinus, kad abi svešinieki viņam uzbruka un aizbāza muti. Viņi to ar varu izvilka no mājām un iemeta slēgtā karietē, kur gaidīja vēl divi vīri. Pēc ātra brauciena astrologs atjēdzās Bentivoljo pilī aci pret aci ar Džovanni II, kam visapkārt stāvēja uzticami draugi un kalpi.

Gauriks, atbrīvojies no saviem četriem apsargiem, gribēja sākt runāt, taču valdnieks viņam neatļāva izteikt nevienu vārdu. Koklesa pareģojums kā zibens šautra izskrēja caur smadzenēm.

"Jūs, monsinjor, esat ļoti gudrs pareģis, tad kā gan neesat zinājis, ka šodien jūs piecas reizes tiksiet vilkts pie kāķa?"

Pirms nelaimīgais paspēja ko izteikt, viņu saķēra, rokas un kājas sasēja, pašu piesēja pie virves un pacēla karātavu augstumā - tās bija uzbūvētas vienā no pils pagalmiem. Piecas reizes virve ātri attinās, un nabaga astrologs krita uz zemes. Kad spīdzināšana beidzās, viņš palika guļam bez samaņas un salauztām kājām.

Bentivoljo deva rīkojumu aiznest ievainoto uz mājām. Līdz neprātam pārbiedētais kalps pasauca palīgā kaimiņus. Gauriks nespēja piecelties no gultas vairāk nekā trīs mēnešus…

Pēc deviņpadsmit gadu ilgas pacietīgas nogaidīšanas un intrigām Žils de la Rovere ceturtajā konklāvā tika ievēlēts par pāvestu ar vārdu Jūliāns II. Būdams ambiciozs un kareivīgs, viņš pirmām kārtām gribēja atkarot baznīcas īpašumus un tikt vaļā no ienaidniekiem un valdniekiem, kas viņa ekspansiju kavēja. Perudža un Boloņa, kur valdīja Džampaolo Baljone un Džovanni II Bentivoljo, kļuva par jaunā pāvesta galveno ieguvumu.

1506. gada 26. augustā Jūliāns II deviņu kardinālu un piecsimt vīru lielas karaspēka vienības pavadībā devās ceļā uz Orvieto, kur notika viņa un Baljones sarunas. Baljone piekāpās, tādējādi nododams Džovanni II. Ludviķis XII, saņemdams privilēģiju uz milāniešu benefici, pāvestam palīdzēja.

Bentivoljo, Baljones un agrāko sabiedroto nodevības sagrauts, nosūtīja pie Romas pāvesta sūtņus. Taču pāvests savās prasībās palika nelokāms un atteicās no jebkāda izlīguma. Bentivoljo palika tikai viena izeja: sadabūt sev apsardzības apliecību.

Naktī no 1. uz 2. novembri, pulksten 3 no rīta, kad no visām pusēm uguni plāja franču bombardieri, dēlu un uzticamo ļaužu pavadīts, Bentivoljo atstāja pili un izbrauca pa Sanmamolo vārtiem, kur viņu sagaidīja Galeass Viskonti, Antonmarija Pallavičino un astoņsimt jātnieku, kas viņu pavadīja līdz franču nometnei un atļāva braukt tālāk uz Buseto, bet pēc tam - uz Pallavičino pili. Boloņa atvēra vārtus Jūliānam II un viņa kardināliem.

Nākamajā rītā tautas izvēlēti divdesmit vīri aiznesa pāvestam pilsētas atslēgas un nolika uz tā nama sliekšņa, kur viņš bija pavadījis pirmo nakti, bet bīskaps saskaņā ar tradīciju ļāva, lai jaunais valdnieks noskūpsta bīskapa krustu. Pāvestu viņa krēslā uz nestuvēm iznesa cauri pilsētai pa apli, un viņu pavadīja krāšņs kortežs, kura sastāvā bija 22 kardināli, Mantujas un Urbino hercogi, kā arī Romas, Venēcijas, Florences un Dženovas prefekti. Ielu krustojumos bija uzstādītas trīspadsmit triumfa arkas, uz kurām bija redzami milzīgi uzraksti: "Jūliānam II - tirānu uzvarētājam.

Boloņa ir brīva no apspiedējiem." Ļaudis spiedās logos, kas bija drapējumiem un ziedu vītnēm izrotāti. Pāvests, dižens zem sava baldahīna, sveica pavalstniekus, bet vakarā septiņdesmit tūkstoši kājāmgājēju un divpadsmit tūkstoši jātnieku viņu pavadīja uz dievkalpojumu, lai saņemtu apustuļa svētību.

Bentivoljo bija uzvarēts un 1506. gadā gandrīz nomira.

Kokless, kurš pats jutās satriekts par savu pareģojumu piepildīšanos, reiz sastādīja pats savu horoskopu. Viņš noteica dienu un stundu, kad viņam no sitiena pa galvu būs jāmirst. Zinādams, kas viņu sagaida, pareģis pūlējās liktenim pretoties, gaidāmajam uzbrukumam jau iepriekš sagatavojies. Viņš ieroču meistaram pasūtīja dzelzs kasku, ko pastāvīgi nemanāmi valkāja zem galvassegas, un neizgāja no mājām bez zobena, ar kuru bija iemācījies itin veikli rīkoties.

Ar šiem piesardzības pasākumiem sevi uzmundrinādams, Kokless darbošanos turpināja. Taču, kad Jūliāns II apvienojās ar spāniešiem un venēciešiem, Ludviķis XII sāka aizstāvēt Hermcsu Bentivoljo, Džovanni II dēlu, kurš ar franču palīdzību atkal sagrāba Boloņu 1511. gada 23. maijā.

Džovanni II dēls bieži domāja par Gaurika pareģojumu. Pēc piecu gadu ilgas cīņas kļuvis par pilsētas saimnieku, viņš kāroja uzzināt savu likteni un neatlaidīgi prasīja, lai Bartolomeo atklāj viņam nākotni. Kokless, atcerēdamies, kādā nelaimē bija iedzīvojies nabaga Gauriks, ilgi atteicās. Taču Hermcss kļuva aizvien neatlaidīgāks un beidzot panāca, ka pareģis piekrita. Viņš savam augstdzimušajam klientam sastādīja zvaigžņu horoskopu un vērīgi izpētīja tā roku līnijas.

- Monsinjor, tas, ko es saskatu jūsu nākotnē, liek man notrīcēt. Vai jūs nenožēlosiet, ka esat gribējis uzzināt savu likteni, kas jums neko labu negatavo?

- Runā, es tev pavēlu man to atklāt, lai es varētu pret apstākļiem nodrošināties.

- Jūs tiksiet izraidīts - kā jūsu tēvs, un jūs kritīsiet kaujā!

Hermess ar kāju aizspēra krēslu, uz kura tikko bija sēdējis, uzmeta satrakotu skatienu ļaunās vēsts teicējam, un viņu pārņēma niknums pret to.

"Es šim cilvēkam atriebšos!" viņš sev teica. "Astrologi ir nolādēti cilvēki, viņi vienmēr redz tikai ļaunumu, ļaunumu vien! Es pavēlēšu viņu nogalināt. To izdarīs Kaponi, viens no mana tēva labākajiem algotajiem slepkavām!"

Atgriezies savā pilī, viņš lika pasaukt Kaponi un teica tam: Mani tikko kā apvainoja pareģis, kurš man pareģoja izraidīšanu un nāvi. Visi šīs profesijas cilvēki ir jāiznīcina. Tu esi visdrosmīgākais no mana tēva uzticības personām; es esmu tevi izraudzījies, lai tu nogalinātu nelieti, kurš mani ir tik smagi apvainojis.

Monsinjor, - trīcēdams atbildēja Kaponi, - vai patiesi nicināma astrologa vārdi pelnījuši tik bargu sodu? Es nejūtu, ka man būtu spēks izdarīt šo noziegumu. Monsinjor, mana drebošā roka kļūdīsies, un kas tad būs ar mani?

Hermess, ar šo cieņpilno atteikšanos neapmierināts, jo sajuta tajā nelokāmību, ilgi centās Kaponi pārliecināt, piesolīdams labu atlīdzību. Kaponi joprojām atteicās, aizbildinādamies ar bailēm no sirdsapziņas pārmetumiem, taču vēlāk, pats sākdams interesēties par astrologu pareģojumiem, slepus aizgāja pie pareģa un pieklauvēja pie viņa durvīm. Pareģis Kaponi nepazina.

- Jūs daudzina kā labu pareģi, - Kaponi teica Bartolomeo, - kurš skaidri var pateikt, kas notiks.

Smaga rūpe guļ man uz sirds, esiet mans pavadonis tai ceļā, ko liktenis man sagatavojis. Es nododu sevi jūsu gaišredzībai.

Kokless izlasīja viņa satrauktajā sejā noziegumu. Bēgošās acis, strupās resnās rokas… Pareģis sastādīja astrālo karti.

- Ja jūs nekontrolēsiet savas domas un rīcību, tad izdarīsiet ļaunu noziegumu, pirms būs iestājusies nakts.

Kaponi aizgāja vēl drūmāks un vēl satrauktāks, nekā atnācis, ar pūlēm apvaldīdams sevī niknumu.

- Senjoram Hcrmesam ir taisnība, - viņš sev skaļi teica, iziedams uz ielas. - Šie ļaudis ir bīstami.

Viņi jūsu galvā ieliek tādas domas, kādu tur nemaz nav bijis. Pareģi nes ļaunumu, un pret viņiem jāizturas kā pret ienaidniekiem!

Atgriezies pie sava kunga, viņš teica: - Monsinjor, esmu ar mieru jūsu vēlēšanos izpildīt. Pirms būs iestājusies nakts, Kokless vairs nebūs dzīvo vidū.

Viņa saujā iedzinkstējās smagi zelta naudas gabali.

Izraudzīdamies vispiemērotāko veidu sava nodoma īstenošanai, Kaponi izlēma, ka, pārģērbies par nesēju, viņš varētu neievērots klīst pa ielām. Līdz ar krēslas iestāšanos viņš nostājās netālu no Bartolomeo mājas, gaidīdams, kad tas parādīsies pie durvīm, ieiedams pa tām vai iziedams. Šajā laikā Kokless atradās pie kāda jauna cilvēka gultas, kuram visi ārsti bija pareģojuši nāvi. Atgriezies mājās, viņš patlaban grasījās smagajās durvīs ielikt atslēgu, kad viņam aiz muguras izauga ēna ar abās rokās paceltu smagu cirvi, kas pāršķēla dzelzs kasku… Kokless noslīga zemē ar pāršķeltu galvu… Kaponi nozuda uznākošās nakts tumsā.

Uz Bartolomeo Koklesa della Roka, saukta Andrē Korvusa, darbagalda palika grāmata, kurā viņš bija uzrakstījis pareģojumus par visu savu paziņu likteņiem. Manuskripts beidzās ar viņa paša personisko horoskopu: "Zvaigznes man pareģo, ka es miršu no tā, ka manu galvu pāršķels cirvja cirtiens, kaut gan es šādu sodu neesmu pelnījis…" Visi viņa pareģojumi piepildījās.

Hermess Bentivoljo, uz mūžu izraidīts, Boloņu atstāja 1512. gada 10. jūnijā un krita kaujā pie Vičencas nākamā gada 7. oktobrī, kad atkal mēģināja pilsētu iekarot.

Džo Fišers Pareģi un pravieši O, neredzamā pasaule, mēs tevī lūkojamies, O, neaptaustāmā pasaule, mēs ar tevi saskaramies, O, neizzinātā pasaule, mēs zinām, ka tu tāda esi, Netveramā, mēs tevi satversim!

Trensis Tompsons Mēs esam pagalam nepiepildāmi; mums katrā ziņā ir jāzina, kas notiks. Bet, kā zināms, pieprasījums rada piedāvājumu. Pareģojumi radās kā atbilde uz mūsu vēlēšanos; tie uztur mūsu kaislīgās alkas kaut ar vienu actiņu ielūkoties nākotnē. Mēs kāri aprijam gaišreģa izteiktos vārdus, taču līdzināmies izsalkušam cilvēkam, kuru rupjas maizes rieciens neapmierina. Sēžam saskā​bušām sejām pat tad, ja bads aizdzīts. Šajā sakarā mazs aicinājums būt piesardzīgiem, proti, nebaidieties no tā, ka pareģis jums nevēstī neko īpaši optimistisku. Tā tas notiek jau kopš senlaikiem, ka pareģi reti kad uzstājušies mierinātāja lomā.

Viņi nelieto daudznozīmīgus vai izplūdušus mājienus, lai tikai nepakļautu sevi valdnieku naidam. Viņi vienmēr ir teikuši to, ko redz. Kāpēc tādā gadījumā viņi tik bieži pievērsušies dzīves tumšajai pusei? Lai uz šo jautājumu atbildētu, uzdodiet sev citu: kāpēc laikraksti ir pieblīvēti ar traģiskām ziņām? Labas ziņas, ja vien tās nav ārkārtīgi labas ziņas, par notikumu neuzskata.

Daudzi pareģojumi mūs brīdina par visai nepatīkamiem notikumu pavērsieniem, tāpēc vēderrunātāji bieži vien ir vajāti un apsmieti. Senajā pasaulē pareģus par valdnieku ausīm nepatīkamiem pravietojumiem mocīja vai pat nogalināja. Jēzu Kristu par pravieša spējām piesita krustā. Matejs ir teicis (26:27, 68): "Tad tie viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi viņu pļaukāja un sacīja: "Uzmini, Kristu, kurš tevi sita?""

Skotu pareģi no Brahanas iegremdēja vāroša piķa mucā tikai tāpēc, ka tas, ko viņš teica, nepatika vietējam valdniekam, bet Nostradams, baidīdamies, ka viņu vajās kā burvi, savus pareģojumus visādi aizšifrējis. Necik sen Ņujorkā tika arestēts Edgars Keisijs - par vēderrunāšanu ("Es nepareģoju likteni," viņš teica advokātam, "esmu parasts diagnostiķis"), bet zvaigžņu tulku Emanuilu Veļikovski nomelnoja vairāki vadoši zinātnieki; daudzi par viņa uzskatiem smējās, viņa darbus nemaz nelasījuši.

Pārdabiskas parādības tagad vairs neizraisa tādas šausmas, kā tas bija agrākajos laikos, pret gaišreģiem izturas iecietīgāk un pār viņiem negāžas niknu apvainojumu straumes. Reizēm mēs ar bažām izturamies pret kāda cita cilvēka dvēseles nojautām, taču parasti tās mūs tikai uzjautrina. Tas nenozīmē, ka mēs būtu sākuši vieglprātīgi izturēties pret pareģojumiem; to nozīme diezin vai ir samazinājusies.

Mūsdienās varu pārņem gaišreģi, kurus sauc par futurologiem, un viņi to dara tādēļ, ka valdības un komersanti cienī viņus un prot novērtēt.

Pareģojumus izsecina no visdažādākajiem avotiem: tam izmanto dzīvnieku aknas, planētu stāvokli, kristāla lodīti, hipnozi un datorus. Taču šajā apcerējumā runa ir par pašu gaišredzības fenomenu: kas tas ir, kam šis talants piemīt un kāpēc. Šis apcerējums būs jūsu ceļvedis un rokasgrāmata orākulu vēsturē, jo mēs izsekosim pareģojumiem laikmetu ritumā, no Bībeles praviešu dedzīgajām runām līdz mūsdienu ekstrasensu ar vēsu prātu izteiktajām prognozēm. Cilvēki, kas apveltīti ar talantu paredzēt nākotni, ir ļoti dažādi, taču viņi visi saista auditoriju. Ikviens, kurš saka, ka viņš spēj pavērt nākotnes priekškaru, kļūst par neatslābstošas uzmanības objektu, tāpat kā pa ausu galam dzirdēta bauma. Starp citu, pareģojumos ir kaut kas vairāk nekā tikai nākotnes apjausma. Pareģojumi dzīvei piešķir nozīmīgumu un perspektīvu.

Pareģojumi valdzina; tie ļauj izjust cerību jaukumu. Tic palīdz pacelties pāri ikdienībai.

Visus noslēpumus glabā Laiks, un pareģu uzdevums ir šos noslēpumus no Laika izvilināt. Daudzi pareģojumi, kas ir piepildījušies, liecina, ka pareģot ir iespējams. Bet kādā veidā tas izdarāms - lūk, kas joprojām ir mīkla. Daudzi pareģi apgalvo, ka pagātne, tagadne un nākotne patiesībā ir viens vesels, ka viņiem ir dota spēja viengabalaino Laika grāmatu lasīt no viena gala līdz otram. Kaut gan, pieraduši pie

lineārā laika, mūsu novecojušie ķermeņi it kā liecina par pretējo. To pašu var teikt par pulksteņiem un kalendāriem, kas valda pār mūsu dzīvi un ar katru minūti satuvina, teiksim, 1984. un 2000. gadu.

Tagad, kad uz kārts likta cilvēces izdzīvošana, nemaz nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka mūsu paaudze var būt pēdējā. Taču mēs vienalga gribam uzzināt savu iespējamo likteni, kas apslēpts alternatīvu gūzmā. Kā redzēsiet, gan senie, gan mūsdienu pareģi ir vienisprātis, ka pasauli uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa satricinās daudzas traģēdijas. Kaut gan daudzi paredzējumi skan drūmi, tos nevajadzētu uztvert pārāk pesimistiski.

Orākuli apgalvo, ka pēc visām nelaimēm, zaudējumiem un dabas katastrofām mēs ieiesim Zelta laikmetā, kad nodibināsies miera valstība.

Pastāvīgi pētot dienas horoskopus un laika pareģojumus, kā arī biržas, modes un zirgu skriešanās sacīkšu prognozes u.tml., uz kādu brīdi gūstam mieru. Turpretī gaišreģi modina mūsos spēcīgākas vēlmes.

Pasaulē vienmēr atradīsies rijīgākas būtnes, taču mēs, šķiet, esam visnepicpildāmākie. Pareģi it kā ir paredzējuši, ka ar laiku interese par nākotni palielināsies, jo viņi ir mūsu paaudzi apgādājuši ar tādu daudzumu pareģojumu, kāds nav bijis zināms nevienā vēstures periodā.

Pareģi pareģo; brīdinājumi un apsolījumi guļ virspusē. Pieliec savu jutīgo ausi - un tu sadzirdēsi…

Pareģojumiem robežu nav ne laikā, ne telpā; tie izlaužas no neiedomājami tālas pagātnes un klīst pa dažādām zemēm un tautām. Nākamās četras nodaļas mūs aizvedīs no Vidējo Austrumu tuksnešiem uz Īrijas zaļajiem pakalniem; no Dienvidfrancijas mācītājiem alķīmiķiem aizklejosim līdz skotu augstkalnu viršu audzēm. Sāksim ar BTbeles praviešiem, kuru augstā stila izteikumi, par kuriem runā jau vairāk nekā 3000 gadu, vienlaicīgi mūs gan sajūsmina, gan stindzina asinis. Pēc tam Kolumkille un Malahi, senās Īrijas svētie, pareģos savas zemes nākotni un tās noplicināšanu. Nostradams, pareģis no Salonas, savus redzējumus apvieno vienā kopumā, "apcerēdams vistālāko no zvaigznēm". Pēc tam parunāsim par apbrīnojamo otro redzi, kas dzima Ziemeļskotijā un tur arī aizgāja bojā.

Mēs dodamies atpakaļ, atpakaļ uz iluzoro mistikas pasauli. No tālas pagātnes skan pravieša balss, stingra un dzedra…

1. BĪBELE "Un parādījās zibeņi, atskanēja balsis un pērkoni, un notika liela zemes trīce, tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū" ("Jāņa atklāsmes grāmata", 16:18); "visas salas pazuda, un kalnu vairs nebija" (16:20); "liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem" (16:21).

Bībeles pravietojumi pamatojas uz neizbēgamās atriebības likuma, kas ir tikpat skaidrs un nepielūdzams kā visi noteikumi, kas darbojas materiālajā vidē. Grēcinieks taps tiesāts - teikts Bībeles pravietojumos. "Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst" (Pravieša Ecēhiēla grāmata, 18:20).

Jūdu pravieši pastāvīgi brīdinājuši, ka par cilvēku un veselu tautu šodienas rīcību Dievs tos tiesās rīt. Taču tajā pašā laikā pravieši arī apšaubīja, vai cilvēks savu grēcīgo dabu jelkad mainīs; pravieši atzina, ka tautas, kas pasauli apdzīvo, atkārto visas tās pašas kļūdas, kas noved pie Harmagedonas [15] . mierinājumam viņi garantēja pestīšanu taisnajiem (Zemes pieredze šo pravietojumu nespēj ne noliegt, ne apliecināt), kā arī pravietoja Jēzus Kristus piedzimšanu un nāvi. Kad Kristus atnāca - bet to neapstrīd neviena reliģija, tas tiek uzskatīts par vēstures faktu, - viņš ne vien pierādīja, ka praviešiem bijusi taisnība, bet arī sekoja to piemēram un noteica pasaules likteni līdz "laika galam".

Gan Vecā Derība, gan Jaunā Derība, aptverdamas 1600 gadu ilgu vēstures posmu, satur daudz pareģojumu, ko izteikuši gan gani, gan valdnieki. Mums apgalvo, ka neviens vārds nav izdomājums. Pār praviešiem nākusi apgaismība, kas tos padarījusi par Dieva vēstnešiem. Kā teicis pravietis Amoss: "Lauva rūc, kurš gan lai nebaidītos? Dievs tas kungs ir runājis, - kas gan tad lai nepra- vietotu?" (Pravieša

Amosa grāmata, 3:8.) Šķiet, ka pravieši, kopš tika saņēmuši Vēsti un kļuvuši par Visaugstā vēstnešiem, ir aizmirsuši par savām pašu jūtām un ilgām. Kā apgalvo apustulis Pēteris: "Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā" (Pētera otrā vēstule, 1:21).

Katrs pravietis Vēsti saņem citādi, process ir atšķirīgs. Ecēhiēls transā palika vairākas dienas, bet Daniēls teicis, ka atklāsmes brīžos viņš kritis pie zemes un cietis no sāpēm. Teodors H. Robinsons savā grāmatā "Senās Izraēlas pravietojumi un pravieši" apraksta, kā pār Vecās Derības pravieti nolaižas atklāsme: "Varbūt viņš iejūk pūlī… Pēkšņi ar viņu notiek kaut kas dīvains. Viņa acis kļūst nekustīgas, viņa locekļi sāk raustīties konvulsijās, viņa balss pārmainās. Cilvēki saprot, ka tas ir Dieva Gars, kas nolaižas pār viņu. Lēkme beidzas, un viņš cilvēkiem, kas atrodas visapkārt, pastāsta, ko redzējis un dzirdējis."

Pravieši domāja, ka viņi ir Jahvcs garīgie vēstneši (Jahve, Jehova - tāds ir senebreju tetragrammas atšifrējums, kaut gan precīza izruna nav zināma, jo tā bija tabuēta un tetragrammas vietā lietoja vārdu "kungs", kas nozīmē "Esošā Radītājs" jeb "Dievs"). Viņi bija nepieciešami savu kopienu garīgam mieram un labklājībai. Runājot Zālamana vārdiem, "Kur nav nekāda pravietiska priekšpasaeījuma par nākotni, tur tauta kļūst mežonīga un garīgi tukša" ("Zālamana pamācības", 29:18). Klausoties šos priekš- pasacījumus, cilvēki tos iegaumēs un teiktos vārdus atkārtos, bet vēlāk - pierakstīs. Tā praviešu viedie izteicieni parādījās Bībelē - izmētāti gan te, gan tur - un bez jebkādas hronoloģiskas secības. Līdz ar to šo pravietojumu iztulkošana ir ļoti grūts uzdevums. Pat dievbijīgais Mārtiņš Luters sūdzējās par apmulsumu, kas viņu pārņēmis, lasot pravietojumus: "Viņiem ir dīvaina maniere runāt līdzīgi tiem cilvēkiem, kuri tā vietā, lai izstāstītu visu pēc kārtas, lēkā no vienas domas pie citas, tā ka jūs nesaprotat, kur sākums, kur beigas, un neesat spējīgi uztvert lietas būtību."

Taču daudz kas ir pasniegts pietiekami skaidri, un daudz kas jau piepildījies, nereti vairāku gadsimtu gaitā. Vairākiem skaidrāk izteiktiem pravietojumiem, kas attiecas uz mūsdienu pasaules nākotni, piepildīšanās vēl gaidāma. Ja Bībeles pareģojumus tulkojam pareizi, tad drīzumā kļūsim par lieciniekiem katastrofai Vidējos Austrumos, par ko senie pareģi ir runājuši. Starp visām traģēdijām, kas pasauli ir piemeklējušas un par kurām pravieši ir brīdinājuši, šis karš būs pēdējais. Kā teikts "Jāņa Atklāsmes grāmatā", "ir atnā​kusi viņa tiesas stunda" (14:7). Un pie šiem vārdiem sirds pamirst.

Sāpju vīrs Lielākā daļa Bībeles pravietojumu skar divas galvenās tēmas: pareģojumi, kas attiecas uz Izraēlu un Jeruzalemi līdz Kristum un Kristus dzīves laikā, un šermuļus uzdzenošais brīdinājums par "pēdējām dienām" un Kristus otro atnākšanu. Pret šausminošo aprakstu, kā Dievs beidzot savā dusmībā tiesās tos, "kas zemi samaitā" ("Jāņa atklāsmes grāmata", 11:18), derētu izturēties ar pienācīgu nopietnību, jo mēs jau zinām, ka daudzi Vecās Derības pareģojumi ir piepildījušies.

Astotajā gadsimtā pirms Kristus ēras pravietis Jesaja teicis, ka Babilonija, kas viņa laikā nebija diez cik stipra valsts, kļūs par varenu impēriju, Bābele "ir ķēniņu valstu glītums, kur valdīja skaistums un lepnums" ("Pravieša Jesajas grāmata", 12:19). Jūdiem pareģojumi nebija labvēlīgi. Jesaja paredzēja, ka kari izpostīs jūdu valsti, iznīcinās Jeruzalemi, tās galvaspilsētu, dzīvi palikušos piespiežot dzimteni pamest: "Redzi, nāks diena, kad visu, kas tavā pilī un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, aizvedīs uz Bābeli un nekā neatstās! - tā saka tas Kungs.

Un dažus no taviem miesīgiem dēliem, kas tev piedzims, paņems, lai viņi kalpotu kā galminieki Bābeles ķēniņa pilī" (39:6,7).

Astoņpadsmit gadus pirms Babilonijas iebrukuma pravietis Jeremija teica: "Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus" ("Pravieša Jeremijas grāmata", 25:11).

Tā arī notika. Pēc septiņdesmit gadiem persieši un mēdieši Ķīra vadībā (šo vārdu Jesaja nosauca 200 gadus iepriekš) noplū- dināja ar dambjiem nosprostotos Eifratas ūdeņus, pa upes gultni aizgāja līdz pilsētas sienām un ieņēma to bābeliešu dzīru laikā. Vēlāk Kīrs atbrīvoja izraēliešu gūstekņus, kas pēc tam atgriezās dzimtenē un Jeruzalemi atjaunoja. Jesaja un Jeremija teica, ka Bābele, kam senatnē bijusi milzīga nozīme kā vienam no pasaules brīnumiem, pārvērtīsies tuksnesī, "tur mājos tuksneša zvēri, šakāļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota ne mūžam, tur iedzīvotāju nebūs uz radu radiem!" ("Pravieša Jeremijas grāmata", 50:39); "Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām!" saka tas Kungs (51:36); Bābele kļūs "par brīdinājumu un atbai- dītāju paraugu, par apsmieklu" (51:37).

Pagāja gadsimti, bet Babilona vēl joprojām pastāvēja. Taču drīz vien pēc Kristus nāves novads panīka. Mūsdienās no kādreiz varenās pilsētas nekas vairs nav palicis pāri, arī tūristi, kurus tur aizved no tuvējās Bagdādes, aizbrauc vīlušies. "Viņi tur ierauga drupu kaudzes… pelēku smilšu apbērtus gruvešus, kas nerada nekādu interesi," rakstīja Andrē Parro, Franču Nacionālā muzeja galvenais uzraugs. "Iznīcību, ko izraisījis cilvēks, papildina dabas nesta iznīcība… Cilvēka spēkos nav šo iznīcību apturēt. Babilona neatdzims; tāds ir šīs pilsētas liktenis."

Daniēla atklāsmes nereti pasniegtas kā teātra izrādes ainas. Pravietis stāsta, kā Aleksandrs Lielais sagraus Mēdijas - Persijas impēriju. Viņš Aleksandru attēlo kā ragu uz āža galvas, ar šādu simbolu apzīmēdams grieķus - uzvarētājus: "Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet, kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags, un tā vietā uzauga citi četri visai skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm" ("Pravieša Daniēla grāmata", 8:8).

Kā bija pareģots, Aleksandrs nomira, kad "kļuva pārmērīgi liels" 323. g. p. m. ē. 32 gadu vecumā.

Dažus gadus pēc viņa nāves Aleksandra Lielā impēriju savstarpēji sadalīja četri viņa karavadoņi - "vietā uzauga citi četri., ragi".

Vēl daži gadsimti palikuši līdz Kristus dzimšanai, senā Izraēla līdz Mesijas atnākšanai vairākkārt piedzīvos gan triumfu, gan sagrāvi. Taču Vecās Derības pravieši par Jēzu Kristu jau zināja. Par visdiženāko cilvēku, kāds vien jelkad pasaulē dzīvojis, par viņa dzīvi pravieši jau iepriekš stāstīja līdz satriecošiem sīkumiem. Profesors Dž. P. Frī savā grāmatā "Arheoloģija un Bībeles vēsture" apgalvo, ka ir 332 precīzi jūdu praviešu pareģojumi, kas vēlāk, Kristus dzīves laikā, ir piepildījušies. Šo pareģojumu vidū ir pareģojums par Jēzus piedzimšanu Betlēmē, daudzu cilvēku atteikšanās atzīt Mesiju, par viņa triumfālo iejāšanu Jeruzalemē uz ēzeļa, nodevība par trīsdesmit sudraba grašiem un krustā sišana.

Pakavēsimies pie dažiem notikumiem un sāksim ar Kristus dzimšanu. Pravietis Miha iejūsmas pilns vēstī: "Bet tu, Betlēme, Efratā, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos" ("Pravieša Mihas grāmata", 5:1).

Jesaja, savos pravietojumos runādams retoriskā pagātnes izteiksmē, skumji pavēstī, kas bijis jāizcieš Kristum, - izsmiekls, neatzīšana un pazemojumi.

"Viņš bija nicināts, labākie ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām" ("Pravieša Jesajas grāmata", 53:3).

Jesaja zināja par Kristus glābēja misiju un par brīnumiem, kam bija jānotiek.

"Viņš pats nāk un jūs izglābs!

Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies.

Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā

klajumā" (35:4-6).

Cakarija paredzēja, kā Jēzus iejās Jeruzalemē uz ēzeļa: "Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, viņš ir miermīlīgs, viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa ("Pravieša Cakarijas grāmata", 9:9).

Cakarija paredzēja arī to, ka Kristu nodos viņa skolnieks Jūda Iskariots. Šķiet, ka pats Jūda runā ar Cakarijas muti, Cakarija pat nosauc nodevēja Jūdas skūpsta konkrēto cenu: "Tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus" (11:12).

Tad nāk krustā sišana, ko sīki attēlo ķēniņš Dāvids vairāk nekā 1000 gadu pirms šī notikuma; pirms Roma bija uzzinājusi par šāda šausmīga nāvessoda esamību.

"Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas.

Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku.

Viņi dala manas drēbes sava starpa, un par manu apģērbu viņi met kauliņus" ("Psalmi", 22:17-19).

Jēzus Kristus tika krustā sists, jo laikabiedri viņam nenoticēja, ka viņš ir Mesija, kura atnākšanu bija paredzējuši Vecās Derības pravieši. Jēzus bieži pievērsās šiem pravietojumiem, neatlaidīgi sacīdams, ka smagais sods - krustā sišana - bija nenovēršams: "Šie ir tie vārdi, ko es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās" ("Lūkas evaņģēlijs", 24:44).

Kad Jēzus centieni gūt sapratni panākumus nedeva, viņš brīdināja, ka tā rezultātā Jeruzaleme kritīs.

Vecumvecais pravie​tojums atkal piepildījās: "… ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.

Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlo​šanas laiku" ("Lūkas evaņģēlijs", 19:43—44).

Trīsdesmit septiņus gadus pēc Kristus nāves karavadonis Tits ar savu karaspēku ielenca Jeruzalemi, lai apspiestu ebreju dumpi un nodibinātu Romas kundzību. Aprakstīdams to, kas noticis pēc piecu mēnešu ilga aplenkuma, vēsturnieks Džozefuss vēstī: "Visi vēl palikušie pilsētas nocietinājumi tika pilnīgi nolīdzināti līdz ar zemi, tā ka nevienam nevarētu pat ienākt prātā, ka šī vieta kādreiz bijusi apdzīvota."

Taču Jēzus bija pareģojis, ka būs arī iespēja pilsētu atstāt. Tā tas bija. Aplenkums sākās m.ē. 66. gadā, taču uzbrucēji noslēpumainā kārtā drīz vien atkāpās. Viņi atgriezās pēc četriem gadiem atriebes alku pārņemti, un tad tie, par kuriem teikts Kristus pravietojumā, atradās drošībā.

Laiks pirms pasaules gala Atskatoties pagātnē pirms divdesmit gadsimtiem, varam salīdzināt Vecās Derības praviešu paredzējumus par "pasaules galu" ar Jēzus un Jaunās Derības praviešu sacīto. Viņu izteicieni ir līdzīgi.

Viņi visi apgalvo, ka Mesija atgriezīsies nevis kā cietējs un moceklis mirstīga cilvēka veidolā ar visiem tā trūkumiem un vainām, bet gan kā visvarenais Visuma valdnieks, kas uzsāks pastaro tiesu visām grēkā pagrimušajām zemes dvēselēm. Daudzu Bībeles pētnieku pārliecība ir tāda, ka mēs dzīvojam "pēdējās dienas". Un šķiet, ka pasaule attīstās tādā veidā, ka var domāt: drīz Izraēlā atkal notiks leģendārā kauja pie Harmagedonas.

Vairākus gadsimtus pirms ebreju lielās izraidīšanas (kas notika pirms turpat 2000 gadiem) Mozus, Ecēhiēls, Jeremija, Jesaja un citi pareģoja, ka ebreji pametīs savu dzimteni un tiks vajāti un dzīti. Lūk, kā aprakstītas "staiguļu" ciešanas: "Un tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tev vajadzēs kalpot citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, elkiem no koka

un no akmens.

Un tev nebūs miera šo tautu starpā, un arī tavai kāju pēdai nebūs atpūtas vietas, jo tas Kungs tur tev dos nemieru tavai sirdij, ilgās nogurušas acis un noskumušu dvēseli" ("Piektā Mozus grāmata, saukta Deuteronomium, 28:64-65).

Tāpat kā pravieši paredzēja jūdu izraidīšanu, tic paredzēja arī viņu atgriešanos. Ecēhiēla vārdi piepildījās 1948. gada 14. maijā, kad Palestīnā tika nodibināta Izraēlas valsts. Dievs tas Kungs saka: "Es jūs izlasīšu no pagānu tautu vidus, savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē" ("Pravieša Ecēhiēla grāmata", 36:24).

Ecēhiēls sacīja, ka, atgriezušies dzimtenē, ebreji atjaunos savu nāciju un savu zemi pārvērtīs par pārpilnības valsti. Mūsdienu Izraēla šo vārdu patiesīgumu ir pierādījusi. Rodas jautājums… vai viņi ar nodomu iedegusi to uguni, kas novedīs pie Harmagedonas?

"Tad sacīs: "Šī zeme, kas agrāk bija tukša un kaila, ir tagad kā Ēdenes dārzs, un pilsētas, kas bija drupu kaudzes, bija izpostītas un sagrautas, ir tagad nocietinātas un apdzīvotas"" (36:35).

Viss kādu laiku būs mierīgs, bet "pēc ilgāka laika" (38:8) milzīga armija sapulcēsies "no galējiem ziemeļiem" (38:15). Šī ģeogrāfiskā vieta var būt vienīgi Krievija, kaut gan Ecēhiēls sava laika valodā runā par "Gogu Magoga zemē" (38:2). Un tā - Gogs uzbruks Izraēlai. Dievs tas Kungs sacīja: "Es., tevi izvedīšu cīņā ar visu tavu karaspēku, zirgus un jātniekus, visus pilnā kaujas tērpā, milzīgu pulku, kas visi izrīkoti ar garajiem un īsajiem vairogiem un apbruņoti ar zobeniem" (38:4).

Tur ir persieši, etiopieši un lībieši, visi ar vairogiem un bruņu cepurēm (38:5); Kimerieši ar visiem saviem karapulkiem, Togarmas nams no visattālākiem ziemeļu apgabaliem un visi tā kareivji; tiešām, daudzas tautas ir ar tevi" (38:6).

Izraēlu ielenkuši agresori - Krievija, kas uzbrūk no ziemeļiem, un Ziemeļāfrikas valstis, kas draud no dienvidiem. Mūsdienās, kad arābu - Izraēlas konflikta zonā sasprindzinājums palielinās un ņemot vērā Krievijas un Ziemeļāfrikas valstu līgumus, apvērsumus Irānā (agrākā Persija), kas sakarus ar Padomēm nostiprināja, Ecēhiēla redzētās parādības piepildīšanās ir pilnīgi iespējama. Daniēls parādību apraksta šādi: "Pašās laiku beigās dienvidvalstu ķēniņš savā naidā sadursies ar to, un tad ziemeļvalsts ķēniņš dosies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un ar daudz kuģiem" ("Pravieša Daniēla grāmata", 11:40).

Izraēla nav vienīgā valsts, kurā ienāks iebrucēji; ziemeļu valdnieks "izstieps savu roku vēl tālāk pēc vairākām zemēm; arī Ēģiptes zeme no viņa neizbēgs" (11:42). Pēkšņais konflikts, kas izraisījās starp Krieviju un Ēģiptes premjeru Anvaru Sadatu, Daniēla pravietojumu padara apbrīnojami nozīmīgu. Kā apgalvo Daniēls, ziemeļvalsts ķēniņu satrauks un izbiedēs "ziņas no rītiem un ziemeļiem" un viņš "ar ārkārtīgām dusmām un bardzību., dosies karagājienā, lai daudzus nogalinātu un izdeldētu" (11:44). Bet pēc tam notiks kaut kas briesmīgs (un mēs varam tikai domāt, kas tas būs - dabas katastrofas vai kodolieroči) un ziemeļu ķēniņa (krievu) spēki tiks iznīcināti. Tas Kungs Ecēhiēlam sacīja, lai viņš Gogam tā Kunga vārdā pasludina šādus pravietojumus: "Tad nu arī notiks tanī dienā, kad Gogs iebruks Izraēla zemē, ka iedegsies Manī manu dusmu kvēle.

Un savu dusmu un savas bardzības karstumā Es to saku: Tanī dienā notiks stipra zemes trīce Izraēla zemē.

Manā priekšā trīcēs zivis jūrā, putni apakš debess, zvēri laukā un visi tārpi, kas ložņā zemes virsū, un visi cilvēki, kas dzīvo virs zemes. Kalni sabruks, apgāzīsies klintis un mūri" ("Pravieša Ecēhiēla grāmata", 38:18-20).

Dievs par Gogu vēl saka: "Es sodīšu viņu ar mēri un asins izliešanu, ar lietus gāzēm un ar smagu krusu. Uguns un sērs kritīs uz viņu un viņa karapulkiem un uz visām tām tautām, kas ir pie viņa" (38:22).

Kodolkatastrofa, ja Ecēhiēls to domā, iznīcinās daudz lielāku teritoriju nekā Vidējie Austrumi. 39. nodaļas 6. pantā pravietis turpina Dieva vārdus:

"Es metīšu uguni uz Magogu un uz tiem, kas bezrūpīgi dzīvo jūras salās un krastmalās."

Taču Krievijas iznīcināšana ir tikai kādas citas briesmīgas, pasaulē vēl nepieredzētas bojāejas prelūdija. Harmagedona izraisīsies starp "austrumu ķēniņiem", kas kāva krievu karaspēku, un rietumu spēkiem, kurus vadīs "zvērs" jeb "Antikrists", kas, kā apgalvo Bībeles pravieši, būs apveltīts ar neiedomājami lielu varu.

Antikrista impērija turēsies galvenokārt uz šīs impērijas unikālajām spējām nodibināt mieru visā pasaulē. Un tomēr zvērs turēs cilvēkus bailēs, savā pilnīgā pakļautībā: "Un viņi pielūdza pūķi, tādēļ ka tas zvēram devis varu; arī zvēru tie pielūdza, sacīdami: "Kas līdzinās zvēram, un kas var ar to karot?"" ("Jāņa Atklāsmes grāmata", 13:4.)

Nekad vēl pasaule nav pazinusi kaut ko tik varenu. 42 mēnešus, teikts Atklāsmes grāmatā, zvērs turēs savā varā visu zemi (13. nod. 5., 7. p.). Apustulis Jānis, "Atklāsmes grāmatas" autors, apraksta ekonomisko spiedienu, ar kādu zvērs pakļaus cilvēkus: "Un tas panāca to, ka visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres.

Lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes - zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa. .. tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši" (13:16-18).

Taču galu galā pat zvērs nespēj mieru saglabāt. Zvēra varenība sašūpojas "austrumu ķēniņa" dēļ (Ķīna un tās sabiedrotie), kas savāks 200 miljonu vīru lielu armiju un pāries izžuvušo Eifratas upes gultni: "Tad atsvabināja četrus eņģeļus, kas bija gatavi noliktā stundā, dienā, mēnesī, gadā nokaut trešo daļu cilvēku.

Jātnieku pulka skaits bija divreiz miriādu miriādes. Es dzirdēju viņu skaitu" (9:15-16).

Karaspēks, kas sastāv no 200 miljoniem vīru, tagad nemaz nešķiet neparasti milzīgs, kā tas bija praviešu laikā. 1961. gadā Ķīnai vien bija 200 miljoni bruņotu un organizētu zemessargu (pēc preses ziņām). Un tā sāksies lielā konfrontācija: Austrumi pret Rietumiem.

"Un viņš tos sapulcināja kādā vietā, ko ebreju valodā sauc par Harmagedonu" (16:16).

"Un parādījās zibeņi, atskanēja balsis un pērkoni, un notika liela zemes trīce, tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū" (16:18).

"Visas salas pazuda, un kalnu vairs nebija" (16:20).

"Liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem, bet cilvēki zaimoja Dievu krusas briesmu dēļ, jo tās posts bija ļoti liels" (16:21).

Harmagedona notiks milzīgajā līdzenumā dienvidaustrumos no Izraēlas ostaspilsētas Haifas. Kauja būs baismīga, asinis tecēs "līdz zirgu iemauktiem ap tūkstoš seši simti stadiju tālu" (14:20).

Pravietis Cakarija runā par pārmācību, "ko tas Kungs liks sajust visām tautām, kas būs cīnījušās pret Jeruzalemi" ("Pravieša Cakarijas grāmata", 14:12), un šīs pārmācības ļoti līdzinās radio​aktīva sprādziena sekām. Cakarija saka: ".. viņu miesas satrūdēs, kamēr viņi paši vēl stāvēs uz kājām, viņu acis sāks trūdēt savos dobumos, un viņu mēles satrūdēs viņu mutē" (14:12).

"Zeme sašķīdīs drupās, zeme sabirzīs drumstalās, tā grīļosies, svārstīsies, ļodzīsies, drebēs, tā sabirs pīšļos" ("Pravieša Jesajas grāmata", 24:19).

"Zeme zvalstīsies šurpu turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls" (24:20). ".. tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu" (24:1). Pasaules gals, pēc visa spriežot, ir tuvu. Un, kaut gan armijas nes briesmīgu iznīcību, ilgi gaidītā Kristus atnākšana novērsīs visas cilvēces iznīcināšanu.

Jēzus saviem mācekļiem izskaidroja: ".. būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.

Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks

saīsinātas" ("Mateja evaņģēlijs", 24:21-22).

Un notiks taisnā tiesa; ticīgie atbildēs par saviem darbiem, un dzīvi palikušie beidzot apjēgs savu niecību: "Viņš spriedīs tiesu daudzu lielu tautu starpā un noteiks likteni stiprām pagānu tautām pat tālās zemēs. Tās pārkais zobenus lemešos un Savu šķēpu galus par vīna dārznieku potes nažiem. Neviena tauta nepacels zobenu pret otru un nemācīsies vairs karot" ("Pravieša Mihas grāmata", 4:3).

Beidzot būs miera valstība! Lūk, kā Jesaja apraksta svētīto laikmetu, kas nāks pēc katastrofas. Dievs tas Kungs saka: "Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, kas agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā" ("Pravieša Jesajas grāmata", 65:17).

"Tur vairs nedzirdēs raudāšanu, nedz sāpju kliedzienus" (65:19).

"Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus" (65:21).

"Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti, nedz arī dzemdēs bērnus agrai nāvei" (65:23).

"Tad vilks mājos pie jēra, un panteris apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs" (11:6).

Taču sākumā mums būs jāattīrās ar uguni, un saskaņā ar Bībeli liesmas pieņemsies spēkā, kad cilvēki būs saņēmuši brīdinājuma zīmes, ko nes kari, kad arvien biežāk notiks zemestrīces, kad aizvien straujāk būs izplatījušās epidēmijas, kad cilvēki mirs bada nāvē, kad būs radies milzum daudz viltus reliģiju, triumfēs baiļu atmosfēra un likumi vairs nevaldīs. Vai gan te nav saskatāmas 20. gadsimta iezīmes? Jēzus izteicis ļoti nopietnu brīdinājumu: "Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums" ("Marka evaņģēlijs", 13:8).

Jēzus ir runājis arī par viltus praviešiem, kas "daudzus pievils" ("Mateja evaņģēlijs", 24:11); "Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs" (24:12). Un atkal Jēzus brīdina: "Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies; Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies" ("Lūkas evaņģēlijs", 21:25-26).

Bet tas laiks un stunda nav zināmi.

"Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi., nāks posts kā dzemdību sāpes pār grūtnieci" ("Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem", 5:3). Un, lai arī cik briesmīgas šīs beigas nebūtu, viss atdzims, jo būs jauna zeme un jauna debess un pats Dievs mājos cilvēku vidū: "Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis" ("Jāņa Atklāsmes grāmata", 21:4).

Bībeles hronoloģija noved mūs pie ilgās sagatavošanās fāzes nobeiguma, kad iestājas "pasaules gals". Pat pēc diviem pasaules kariem palikusi saspringtība. Palielinās noziegumu skaits, biežāk notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Pasaulē izplatījies bezgala daudz dažādu guru un svešu reliģiju, it kā par atbildi uz cilvēka nepieciešamību ticēt kaut kam varenākam nekā viņš pats. Tas viss aprakstīts Bībeles pravietojumos un liecina par Harmagedonas tuvošanos.

Tātad jāsecina, ka mums atliek vienīgi padevīgi klausīties, kā tikšķ laika bumbas mehānisms? Nebūt ne! Kā Rabijs Edgars Magnins no Losandželosas teicis 1959. gadā lekcijā "Praviešu balsis Zemes pavadoņu ēnā", Bībeles pravietojumi nozīmē cerību tiem, kas dzīvo taisnprātīgi. Tukša pļāpāšana mūs neglābs, teicis Magnins. Tāpat kā nepalīdzēs visā pasaulē izkaisītās baznīcas un sinagogas, ceremonijas un rituāli. "Ne māsas, ne brāļi, ne rabīni, ne garīdznieki, ne mūki mūs neglābs," viņš turpināja, "un arī nekādas universitātes un nekādi profesori un bibliotēkas. Nekas mūs neglābs kā vien mēs paši."

Praviešu pareģojumi nav pārprotami. Viņi vienā balsī apgalvo, ka mēs stāvam uz lielu notikumu

sliekšņa, mūs gaida Dieva tiesa, kas liks mums atcerēties visus savus ļaunos darbus, un Visuaugstais bargi tiesās nelabos un neticīgos un glābs taisnprātīgos. Pravieši mums it kā saka: "Uz priekšu, dariet visu, ko gribat. Bet atcerieties: jūsu darbi tiks atmaksāti. Bet, ja izdabājat savām zemajām tieksmēm, apmierināt savu ego, tad piesargieties!"

Nav jēgas strīdēties par dažām reliģiski fdozofiskām strāvām, kas Vecās un Jaunās derības mācības noraida.

Var sacīt vienu: Bībeles praviešu balsis skanēja kā tuksnesī, vēstot cilvēkiem par Kristus pirmo atnākšanu. Nevajadzētu viegl​prātīgi attiekties pret pravietojumiem par viņa otro ierašanos.

2. ĪRU SVĒTIE "Jo dižos Īrijas gēlus Dievs radījis trakuļus… " G.K. Čestertons Iedomājieties vētrainu jūru, nelīdzenas klintis, zaļus pakalnus un vientuļas būdas. Iedomājieties kūdrājus un siena kaudzes, zilgas degošas kūdras dūmu vērpetes, mūkus sutanā, murminot vakara lūgsnu.

Iedomājieties Īriju ilgi pirms angļu iebrukuma, ilgi pirms dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa sūkstīšanās, ka "romantiskā Īrija ir mirusi uz visiem laikiem". Īrija bija Svētā Kolumkilles un Svētā Malahi - īru praviešu - Smaragdzaļā sala; šie vīri rakstīja par mīļoto īru tautu un pāvestiem kādās sliktās priekšnojautās.

Svētais Kolumkille, kurš dzīvojis 6. gadsimtā, paredzēja Īrijas skumjo nākotni. Bet Svētais Malahi, arhibīskaps, kurš dzīvojis 12. gadsimtā, uzrakstīja 112 tēzes latīņu valodā, raksturojot katru pāvestu līdz pat Romas sabrukumam, kad "pār ļaudīm nāks pastarās tiesas sods". Visskumjākais irtas, ka Malahi sarakstā palikuši tikai divi pāvesti.

Eires moku ceļš Svētais Kolumkille piedzima 522. gadā Donegolas grāfistē un vēsturē iegāja kā klosteru dibinātājs.

Piedēklis "-kille", kas nozīmē - neliela vientuļnieku mūku mītne vai baznīca, bija viņa vārdam pievienots, lai atšķirtu no neskaitāmiem citiem Kolumbiem, kas dzīvoja senajā Īrijā jeb Eirē (Eire - tāds kopš seniem laikiem ir Īrijas nosaukums gēlu valodā). Ir zināms, ka svētais nodzīvojis līdz septiņdesmit piecu gadu vecumam - tas ir godājams vecums tā laika romantiskajā Īrijā -, bet četrdesmit vienu gadu vecs viņš kopā ar divpadsmit skolniekiem devās uz Britāniju, izsēžoties Jonas salā. Tur viņš uzbūvēja klosteri un uzrakstīja neskaitāmus reliģiskus pravietojumus, psalmus, himnas un poēmas. Kā liecina vēsture, savā trīsdesmit ceturtajā klejojumu gadā Kolumkille veica misijas ceļojumus pa visu Skotiju, kā arī pa Hebridu, Šetlcndas un Farēru salām un Islandi.

Taču tieši savā mīļotajā Īrijā, kam vēl bija jāpārcieš ilgi cīņas gadi un paverdzināšana, Kolumkille tika pasludināts par pravieti. Salīdzinājumā ar mierpilno tagadni viņam nākotne šķita īpaši drūma.

Pravietiskās poēmas "Eire šajā naktī" ievadrindās autors apraksta laiku, kādā viņš dzīvo: Cik skaista ir Eire šai naktī!

Tās brīnišķos plašumus nodokļu slogs nenomāc, Tās prinči ir viesmīlīgi un pilis varenas, Tai ļaužu daudz un raža bagāta.

Taču laikā, kad Kolumkille rakstīja šīs rindas, pār Īriju jau savilkās draudi.

Jā, Eire šai naktī ir tik skaista, Taču pienāks laiks, kad tā būs izpostīta; Milzīgas svešzemnieku ordas te atnāks No gailu Lohleinas - jūras laupītāji.

Svētais Kolumkille šeit domā vikingu marodierus, kas visā Īrijā 8., 9. un 10. gadsimtā izlaupīja un izdemolēja baznīcas un klosterus. 10. gadsimta otrajā pusē ar vikingiem izdevās tikt galā, taču 1169. gadā sekoja angļu - normāņu agresija. Svētais Kolum​kille par to rakstīja: Un citi iekarotāji atnāks šurp pa jūru, Viņu skaits nebūs liels, bet spēks - milzīgs, Uz sešsimt gadiem un vēl deviņdesmit Tie mūs apliks ar nodevām.

Viņi pārņems da|u Īrijas, Sākumā sastapdami pretestību, Taču savu varu nodibinās ar spēku Un vajās mūs kā migla, kas klājas pār klintīm.

Kolumkillcm bija pilnīga taisnība, kad viņš savās apcerēs par angļu ilgo kundzību secināja, ka iebrucēji, kuru iesākumā bija tikai 600 vīru, savu kundzību izveidos pakāpeniski. Kādu laiku tie apmierināsies ar daļu Īrijas, kas pazīstama ar nosaukumu "Angļu Peila" ("The English Pale"). Kamēr Anglijas tronī neapsēdīsies Tjudori, Īrija paliks iekarotāju jūgā. Kā "īsajā angļu tautas vēsturē" rakstīja Džons Ričards Grīns, vecais Ķeltu likums tika noraidīts kā barbarisks, bet senie gudrie valdnieki pazemoti. "Izraidītā tauta," rakstīja Grīns, "padevīgi devās uz zemēm, kuras iekarotāji tiem vēl bija atstājuši; taču ticība angļu taisnīgumam īru dvēselēs izdzisa, un angļi pļāva to, ko bija sējuši - neuzticību un naidīgumu, un atbildēja uz to ar tirāniju un slaktiņiem."

Un vajās tie gēlus cietsirdīgi, Nedzirdēdami viņu lūgšanas un lūgumus.

1641. gada īru sacelšanās noveda pie Olivera Kromvela un viņa parlamenta cietsirdīgā režīma. Tā bija "tirānija un slaktiņi", par kuriem rakstīja Grīns un kurus bija pareģojis Svētais: 8-116 225 Viņu valdīšanas laikā notiks nemitīgi kari, Un viņu asie zobeni vienmēr būs asinīs mērcēti; Ugunsgrēki, laupīšanas un citas bēdas būs jāpārcieš gēliem. Un viņi būs spiesti atkāpties.

Svētais Kolumkille paredzēja ne tikai to, ka iekarotāji uzvarēs, bet arī to, ka īru kultūra tiks nomākta.

Iri būs spiesti runāt nīstajā un mazāk poētiskajā angļu valodā, viņu baznīcās nostiprināsies protestantisms, bet vēlāk viņu zemē uzbūvēs "baismos dzelzs- ratus" - ierīkos dzelzceļu: Rupja valoda skanēs no visu ļaužu mutēm, Augstprātīgi abati vadīs visu baznīcu dzīvi: Gan ziemeļos, gan dienvidos dzelzs riteņi nesīs Briesmīgus ratus Kā druīdu negantu joku.

1845. - 1850. gada lielā kartupeļu neraža un tai sekojošā drudža epidēmija nogalināja miljonu īru un pamudināja dzīvi palikušo miljonu doties emigrācijā uz Britāniju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju. Un atkal pirmais par to zināja Svētais Kolumkille. "Bads izplatīsies pa visu zemi," viņš rakstīja, "mēris aprīs gan stipros, gan vārgos." Bet pēc tam Godīgie, nevainīgie gēli izklīdīs Pa rietumu un austrumu novadiem.

Pašai savi likumi* Īrijai (vismaz Dienvidīrijai) netika pieņemti līdz tam laikam, kamēr 1921. gadā tika parakstīts Lielbritānijas - Īrijas miera līgums (neatkarību bija pasludinājis Īrijas parlaments 1919. gadā). Ziemeļīrijā palikušās pretrunas, protams, pret seno ienaidnieku provocēja vētrainu reakciju. Svētais Kolumkille, būdams pārliecināts, ka "cietsirdīgie gaili" par savām ļaundarībām tiks bargi sodīti, pareģoja, ka Anglijas ienaidnieks "pilnā spēkā sacelsies" un Īrijas iekarotājus ieraus jūras kaujā. Šīs kaujas sekas angļiem bija paredzētas ļoti smagas: Sakšiem būs slikta slava, Daudz šķēršļu būs nākamības ceļā uz uzplaukumu.

Jo viņi ir nobēdzinājuši taisnīgumu un godu, Viņiem uz mūžiem tiks atņemta vara! Angļi uzzinās, ka atmaksa ir nenovēršama, kad saņems brīdinājumu: Trīs zīmes taps dotas pirms viņu krišanas, Aizdegsies Tauers - diženo karaļu cietoksnis, Sāksies ugunsgrēks gailu kuģu būvētavās, Un nodegs dārgumu glabātava, kur glabājas zelts.

Ja pieļaujam, ka bombardēšana Otrajā pasaules karā ir tas pats "ugunsgrēks", tad divi pirmie pareģojumi ir piepildījušies. Tauers aizdegās pēc piecpadsmit pret to vērstiem bumbvedēju uzbrukumiem,

bet pēc sevišķi smaga uzbrukuma 1940. gada septembrī aizdegās kuģu būvētava. Pēc pareģojuma uguns liesmas vēl skars arī Londonas banku. Ņemot vērā mūsdienu notikumus, var pieņemt, ka pēdējā zīme var izpausties kā īru republikāniskās armijas apšaudes Londonas centrā.

Atgriežoties pie savas paša dzimtenes likteņa, Svētais Kolumkille ar sajūsmu raksta par jauno brīnišķīgo Īriju: "Liela būs tās slava un varenība." Taču, piekrizdams senai īru leģendai, viņš ir pārliecināts, ka īru tauta galu galā tiks noslīcināta .. septiņus gadus pirms pēdējās dienas, Nākamā jūra aprīs Erinu. [16] Džons O'Konnels savā "Poēmā par Īriju" paskaidro, ka Dievs īriem izvēlējies tik vieglu galu tāpēc, lai paglābtu viņus no Antikrista un Harmagedonas šausmām: Lai Antikrista melus, nodevību un ļaunumu īri neiepazītu; Viņš apsolījis Īrijai uzsūtīt plūdus Septiņus gadus pirms tam, kad liesmas pārņems zemi.

Tāpat kā daudzi citi pravieši, arī Svētais Kolumkille par cilvēces nākotni runā diezgan drūmi. Pats būdams dievticīgs, viņš pareģoja, ka pienāks tāds laiks, kad reliģiskie morālie principi cilvēku vairs neapvaldīs. Sarežģītā arhaiskā manierē viņš paredz visatļautības ēras iestāšanos. "Jaunas meitenes kļūs bezgodes," viņš rakstīja, "morāle tiks mīdīta kājām, un laulības noslēgs bez lieciniekiem." Taisnību sakot, Svētais Kolumkille bija Dievam pateicīgs, ka ir dzimis 6. gadsimtā, kad cilvēki Dievu bijās un Īrija bija spēcīga un neatkarīga. Viņam nebija nekādas vēlēšanās dzīvot mūžīgi; viņš zināja, ka "nākamās paaudzes būs netaisnīgākas un netikumīgākas".

Svētā Pētera pēcteči

Apmēram 550 gadus pēc Svētā Kolumkilles nāves Armas arhibīskaps Malahi O'Morgairs (kas vēlāk tika kanonizēts kā Svētais Malahi) redzēja parādību, kas attiecās uz Romas - katoļu baznīcas nākamajiem vadītājiem. Katram no 112 garīdzniekiem, kuriem vajadzēja nomainīt Inokentiju II - viņa laika pāvestu -, Malahi deva īsu raksturojumu, kuru vairākums sastāvēja tikai no pāris vārdiem. Malahi brīnumainās spējas komentējis viņa draugs un biogrāfs Kleirvoksas Svētais Bernards, kurš sacīja, ka Malahi ir paredzējis pats savu nāves dienu un stundu 1148. gadā. Taču vienlaikus ir dīvaini, ka pāvestu raksturojumus Svētais Bernards biogrāfijā nepiemin. Pieraksti, kuros ir aprakstīti itin visi Svētā Pētera pēcteči līdz pat pasaules galam, netika publicēti līdz 1595. gadam, kad benediktiešu mūks vārdā Arnolds Vions, kurš nodevās vēstures pētniecībai, pravietojumus atrada un nodeva atklātībai. Vions apgalvo, ka manuskripts ticis nodots pāvestam Innocen- tijam II (to apliecinājis abats Kišerats, kurš rakstījis, ka Malahi savus pravietojumus sacerējis Romas apmeklējuma laikā 1139.- 1140. gadā) un pāvests tos novietojis Vatikāna arhīvā. Un tā šie teksti tur nogulēja 400 gadus. Daži garīdznieki apšaubīja manuskripta autentiskumu un pasludināja to par viltojumu, bet citi - ietekmīgāki un godājamāki - atzina teksta īstumu. Vismaz Malahi lietoto apzīmējumu trāpīgums apgāž versiju par viltojumu. Aplūkosim dažus, kas mūsdienām laika ziņā tuvāki.

Aleksandrs VII (1655-1667). Viņa dzimtas ģerbonī attēloti trīs pakalni zem spoži mirdzošas zvaigznes. "Monlium custos" jeb "pakalnu glabātājs" - teica Malahi.

Klements XIII (1758-1769). Pirms kļuva par pāvestu, dzīvoja Umbrijā. Tās simbols ir roze. Malahi savienoja divus vārdus un uzrakstīja "rosa Umbria" jeb "Umbrijas roze".

Klements XIX (1769-1775). Pāvesta ģerbonī attēlots skrejošs lācis "Ursulus velox" - rakstīja Malahi jeb "ašais lācis".

Pijs VI (1775-1799). Viņu nogāza franču revolūcija, un pārējo mūžu viņš aizvadīja klaiņojumos.

Malahi rakstīja - "peregrinus apostolicus " jeb "pāvests - klejonis".

Gregors XVI (1831-1846). Nācis no Etrūrijas reliģiskā ordeņa, kā novada arheoloģiskajos

izrakumos fiksējis seno prūšu izpēti. "De balneos Etruriae "jeb "no Etrūrijas pirtīm" - tā rakstīja Malahi.

20. gadsimta pāvestu aprakstos visprecīzāk raksturots Benedikts XV - "religio depopulata " jeb "reliģijas iznīcināšana". Kamēr Malahi pravietojumu pārsteigtie lasītāji domāja, kā šis pareģojums varētu piepildīties, sākās Pirmais pasaules karš. Šī pāvesta raksturojuma jēga noskaidrojās viņa pontifika laikā (1914- 1922), kad, kaujas laukos nogalināti, dzīvību zaudēja daudzi kristieši, bet pēc Krievijas revolūcijas 1917. gadā 200 miljoni ticīgo no Romas katoļu baznīcas tika izolēti.

Malahi pareģojumi ir piepildījušies arī attiecībā uz vairākiem nākamajiem Romas katoļu baznīcas galvām. Jānis XXIII ir nosaukts par "pastor et nauta "jeb "gans un jūrnieks". Kāpēc "gans", tas ir skaidrs, runa ir par draudzes ganu, jo draudze seko savam "Labajam ganam". Pāvests Jānis XXIII bija godājams garīdznieks, kurš izmantoja savas iespējas, lai izlīdzinātu pārmaiņas Romas katoļu baznīcas darbībā. Bija "baznīcas atjaunināšanas" piekritējs. Vārds "jūrnieks" var būt saistīts ar viņa vadības stilu, viņš it kā stāvēja pie Vatikāna stūresrata, vai varbūt šim apzīmējumam ir sakars ar to, ka Jānis XXIII bija Venēcijas patriarhs.

Pāvilam VI Svētais Malahi bija izraudzījies apzīmējumu "flors florum " ("ziedu zieds"), un pāvesta ģerbonī bija redzams "Jleur de lys " (lilijas zieds). Nākamais bija Jānis Pāvils I, kurš pāvesta krēslā atradās pavisam tikai 33 dienas. Par viņu Svētais, kura latīņu valodu reizēm nebija iespējams saprast viennozīmīgi, bija teicis "de medietate lunae", kas varētu nozīmēt "no pusmēness" jeb "mēness vidū".

Jānis Pāvils par 600 miljonu katoļu pasaules galvu tika ievēlēts 1978. gada 26. augustā, bet tā paša gada 28. septembrī viņš pēkšņi nomira, un viņa pontifikāts bija tik īss, kā to jau bija paredzējis Malahi pirms vairāk nekā 900 gadiem. Pāvests nomira tieši lunārā mēneša vidū, starp 16. septembra un 16. oktobra pilnmēnešiem.

Pētnieki vēl joprojām lauza galvu, ko nozīmē Jānim Pāvilam II veltītā otrā frāze - "de labora solis".

"No saules darba" - tāds varētu būt tulkojums. Daži pētnieki domā, ka šeit ir kāds sakars ar Saules enerģiju, taču šāds uzskats ir ļoti apšaubāms. Jāgaida, kad laiks pats mīklu atrisinās.

Nākamajam pāvestam dots apzīmējums "Gloria olivae" jeb "olīvas mirdzums", kas paredz miera nesēju lomu. Taču, kā uzskatīja Malahi, miers, kas valdīs priekšpēdējā pāvesta laikā, nebūs ilgstošs.

"Petrus Romānus " jeb "Romas Pēteris" ir pēdējais Malahi sarakstā. Šo raksturojumu beigās Malahi vienīgo reizi pievieno piebildi: Nobeiguma stadijā Svēto Romas baznīcu vadīs Romas Pēteris, kas savu ganāmpulku vedīs lielas nelaimes laikā. Kad paies arī šis laiks, tad pilsēta uz septiņiem pakalniem būs sagrauta un cilvēki stāsies pastarās tiesas priekšā.

Svētā Malahi vēstījumu viegli izskaidrot. Pēteris no Romas būs pāvests pirms apokalipses, šis pāvests ticīgo priekšgalā nostāsies īsi pirms Romas pastāvēšanas pēdējās dienas, pirms tā sagrūs. Tas varētu notikt ap 2000. gadu. Kā zināms, pastāv ne mazums drūmu pareģojumu, ka "laika gals" un "pasaules gals" pienāks tieši šajā laikā.

3. KALNIEŠU OTRA REDZE "Par otro redzi sauc parādību, kad vai nu apziņa projicē attēlu acu priekšā, vai arī acis redzēto attēlo apziņā, līdz ar to tāli priekšmeti jeb nākotne kļūst atšķirami un skaidri saskatāmi, it kā tie atrastos mūsu acu priekšā. " Dr. Semjuels Džonsons Sensenos laikos Skotijas ziemeļu rajonu apdzīvotāji kalnieši nākotni pareģoja ļoti dīvainā veidā.

"Jātiek skaidrībā par to, kas būs," - tā viņi sacīja. Un stundām ilgi lūkojās akmeņos, cauras naktis pavadīja pie drošsiržu kapiem vai, acis neaizverot, vienatnē nosēdēja laukā, ietinušies govs ādā. Viena no

cietsirdīgākajām metodēm bija tāda, ka aizdedzināja dzīvu kaķi, uz dzīvnieka brēcieniem saskrēja citi kaķi, un pēc tā, kādā veidā un no kurienes kaķi sapulcējās, pareģi sprieda par nākotni. Akmens laikmeta beigās priesteri veica rituālu, kura mērķis bija satikties ar mirušo senču gariem, kas mājojot kapakmeņos un kapu kopiņās. Uzskatīja, ka pareģiem spēju izzināt nākotni ir piešķīruši gari, kas vēlāk nosaukti par elfiem.

Vēlāk radās tādi kalnu un viršu lauku apdzīvotāji, kas ieguva otrās redzes spēju (vai lāstu). Bija skoti, kas bez savas gribas un vēlēšanās ieguva spēju ieraudzīt nākotnes notikumus. Šis process varēja būt nepatīkams vai pat sāpīgs. Kā rakstīja Martins Martins grāmatā "Rietumu salu apraksts", 1705. gads, "plaksti cilvēkam pacelti un viņš turpina skatīties, kamēr aina neizzūd."

Autors piemin kādu pareģi, kurš dzīvojot Skaja salā un kuram "Plaksti iekrituši tik dziļi, ka viņš acis var aizdarīt tikai ar pirkstiem vai arī viņam jālūdz citu cilvēku palīdzība."

Koinihs Odhars Skotijas kalnu rajonos visgodājamākais no visiem gaišreģiem bija Koinihs Odhars jeb Brahans Sirs.

Viņa pareģojumi piepildījās pēc kārtas. Kaut gan gaišreģis ir miris pirms trīssimt gadiem, dažu viņa pareģojumu piepildīšanās - arī tā, ka Skotiju iznīcinās "briesmīgs melns lietus", - vēl sagaidāma. Koinihs ir dzimis Lūisa salā (Hebridu salās), 17. gadsimta vidū pārcēlies uz Skotiju, kur lorda Siforta muižā Invernesas tuvumā sācis strādāt par kūdras griezēju. Vicnacis gaišreģis vienmēr nēsājis sev līdzi akmentiņu ar caurumu vidū, lai caur to "redzētu", kas būs. Koiniha izteiktie pareģojumi piepildījušies ļoti precīzi, tāpēc par viņu drīz vien zināja visi kalnieši. Par Koiniha dzīvi ziņu ir maz, taču to gan var spriest, ka viņa asais prāts nekādi nav saistāms ar vairāk nekā primitīvo darbu. Par savu tiešumu - arī par to, ka pietiekami nenovērtēja lēdijas Sifortas atriebīgo dabu, - gaišreģis samaksāja ar dzīvību…

Nepatikšanas sākās, kad lords Siforts aizbrauca uz Parīzi lietišķās darīšanās. Lēdiju Siforti vīra ilgstošā prombūtne darīja nemierīgu, un viņa lika atsaukt no lauka Koinihu. Savu galveno kalpu klātbūtnē lēdija pieprasīja, lai Koinihs dod atbildi, vai ar lordu Sifortu viss ir labi un ko viņš šajā mirklī dara. Gaišreģis pacēla pie aklās acs skatāmo akmentiņu un skaļi iesmējās. "Neraizējieties par savu vīru," viņš tcica, "viņš ir jautrs un laimīgs." Pats par sevi saprotams, ka lēdija Siforte pieprasīja, lai Koinihs stāsta visu, ko redzējis, bet gaišreģis atteicies to darīt. Gaišreģa klusēšanu lēdija Siforte uztvēra kā apvainojumu un no savas prasības neatlaidās. Koinihs ļoti negribīgi atbildēja, ka lords Siforts atrodas "zelta zālē, ģērbies samtā, zīdā un zeltā, viņš nometies ceļos daiļas lēdijas priekšā, tad apņem to ar vienu roku ap vidu, bet ar otru spiež tās roku pie lūpām." Lēdiju Siforti pārņēma greizsirdība un niknums. Taču tā vietā, lai negantās dusmas vērstu pret savu vīru, viņa apvainoja Koinihu Odharu par lorda godīgā vārda nomelnošanu un uz vietas nolēma viņu nāvei "par kunga apmelošanu kalpu acu priekšā".

Koinihs Odhars cerēja, ka niknums aprims. Taču, kad viņš beidzot saprata, ka lēdija lēmumu nemainīs, viņš izvilka savu akmeni, pielika to pie aklās acs un izteica pareģojumu, kas iegājis vēsturē kā "Sifortu liktenis".

"Es skatos tālā nākotnē un lasu, kāds būs manu ļaundaru dzimtas liktenis. Sifortu dzimta, kuras saknes aiziet tālu pagātnē, pēc daudzām paaudzēm beigs savu pastāvēšanu ciešanās. Es redzu viņu pēdējo dzimtas galu kurlmēmu. Viņš būs tēvs četriem slaveniem dēliem, bet to pēdas ved kapā. Kad būs apraudāts pēdējais un mīļākais no dēliem, viņš pats ieies citā pasaulē, bet tas, kas vēl būs palicis no viņa mantas, paliks meitenei baltā cepurē. Meitene nāks no Austrumiem, un viņa nonāvēs savu māsu. Un par zīmi tam, ka tas viss tā arī notiks, es nosaukšu vārdā četrus lielus muižniekus, kas dzīvos pie kurlmēmā Siforta viņa mūža pēdējās dienās, un tie ir Heirlohs, Čišolms, Grants un Raasejs, no kuriem vienam kustēsies zobi, otram būs zaķalūpa, trešais būs pamuļķis, bet ceturtais - stostīsies." ŠI tirāde Siforti satracināja vēl vairāk, un gaišreģis ar sasietām rokām un kājām tika nogādāts Čanonri Pointā (1969. gadā te viņam par godu tika uzstādīts piemiņas akmens). Turot aiz kājām, viņu gremdēja verdošā piķī. Lai nāve būtu vēl mokošāka, piķa mucas dibenā bija sadzīti gari, asi pīķi.

Ja debesis ir un ja gaišreģis tur nokļuva, tad viņš no turienes varēja vērot, kā Sifortu dzimta iznīkst kā viņš to bija pareģojis. Piepildījās pilnīgi viss, katrs teiktais vārds, kā tas reti kad notiek. Dokumenti liecina, ka pēdējais lords Siforts bijis kurlmēms un nomiris 1815. gadā, neviens no viņa četriem dēliem nav tēvu pārdzīvojis, četri muižnieki - lorda Siforta laikabiedri sirguši ar tām fiziskajām un psihiskajām kaitēm, kuras nosaucis Koinihs Odhars. Turklāt "meitene no Austrumiem ar balto cepuri" bija lorda Siforta vecākā meita. Lai pārņemtu mantojumu, viņa atgriezās no Indijas. Lielākā daļa īpašumu gan jau bija izpārdota, kā gaišreģis to bija pareģojis. Viņa patiesi 1823. gadā nejauši nogalināja savu jaunāko māsu Karolīnu, kad abas brauca pajūgā un viņa pūlējās savaldīt zirgu, kas satrakojies ratus apgāza un abas braucējas izmeta uz zemes.

Roberts Beins savā "Rosu vēsturē" (1899) rakstīja, ka Koinihs ir paredzējis arī vēl kādas citas augstdzimušas ģimenes - Feir- bernu - izputēšanu.

"17. gadsimta vidū neviens no Kinteilu nama atzariem nebija tik dzīvotspējīgs kā Feirbernu dzimta.

Taču gaišreģis paziņoja, ka dzimtas bojāeja nav novēršama, ka tā ir tuvu un tārpi tos saēdīs kā vilnu. Jau tuvu tas laiks, viņš teica, kad tie no zemesvirsas izzudīs un viņu pils būs tik noplukuši, ka galvenajā zālē govij atskries teļš. Viss, kas pēc tam notika, teikto apstiprināja. Pils pārvērtās drupās, tāpat kā sagāzās staļļi un siena strēķis, bet leģendārā govs, kas piederēja jūsu padevīgā kalpa senčiem, izkaisīto sienu ēzdama, ieklīda pilī, uzkāpa pa vītņu kāpnēm pils zālē un tur atnesās. Taču govs nebija piedabūjama pa to pašu ceļu arī nokāpt, tāpēc nācās to iesiet virvēs un tad nolaist lejā."

Apmēram astoņdesmit gadus pirms Māri kaujas Kalcdonijā Odhars gāja pa lauku netālu no Invernesas un, pamanījis vecas dzirnavas, teica: "Pienāks laiks, kad veselas trīs dienas tavi dzirnurati mals ūdeņus, kas būs sarkani no cilvēku asinīm; jo tavas upes krastos notiks briesmīga kauja, kurā plūdīs daudz asiņu."

Kad viņš šajā vietā ieradās otrreiz, viņš teikto vēlreiz apliecināja, jo atkal izjuta gaidāmā slaktiņa šausmas: ".. ar kūdru bagātā zeme uz paaudžu paaudzēm piesūksies Skotijas labāko dēlu asinīm. Es teicu to kungu, ka man šīs dienas nebūs jāpiedzīvo, jo tas būs briesmīgs laiks - galvas lidos no pleciem un neviens netaps žēlots."

1746. gadā vairāk nekā seši tūkstoši Skotijas kalniešu Kale- donijā cīnījās pret angļu karavīriem un tika noslaktēti nepilnas stundas laikā, un tā bija pēdējā kauja.

Simt piecdesmit gadus pirms Kaledonijas kanāla celtniecības uzņēmējs no Invernesas aizsūtīja pēc Koiniha. Turēdams rokā bloknotu, viņš lūdza pastāstīt par nākotni. Koinihs sacīja: "Jūs varbūt tagad par to brīnīsities, bet pienāks laiks - un uz to nemaz nebūs ilgi jāgaida -, kad labi apgādāti kuģi vagos plašos ūdeņus gan uz rietumiem, gan uz austrumiem no Tomnahuriha kalna." Uzņēmējs gaišreģi aizdzina. Taču 1822. gadā Kaledonijas kanāla būvdarbi bija pabeigti, un kuģi sāka peldēt visapkārt Tomnahuriha kalnam aiz pilsētas. Koinihs Odhars paredzēja arī citus industriālās revolūcijas brīnumus - gāzi un ūdensvadu, piemēram: ".. uguns un ūdens tecēs kā strauts pa Invernesas ielām."

Un arī dzelzceļu: ".. garas ratu virtenes bez zirgiem brauks no Dingvolas uz Invernesu."

Kaut gan mincrālavoti Strctpefcrā mūsdienās ir slēgti, to senā slava no ļaužu atmiņas vēl nav zudusi.

Populāri tie kļuva pēc tam, kad ļaudis uzzināja par doktora Tomasa Morisona vēstuli no Elsikas, Abcrdīnšīras, Rosās grāfistes administrācijas, kurā viņš izsacīja pateicību par "laimīgo izdziedināšanu no slimības, pret kuru piecpadsmit gadus bija cīnījušies labākie Britānijas ārsti". Gaišreģis Stretpcferas avotiem paredzēja lielu popularitāti jau tad, kad šo avotu ūdeņu dziednieciskās īpašības vēl nemaz nebija diez ko zināmas: "Tagad tie ir nepievilcīgi un nepatīkami, biezu dubļu kārtu un sliktu smaku, bet kādreiz tos turēs aiz atslēgas un apsargās, un izdziedinātie apmierināti drūzmēsies aiz vārtiem, un ikkatrs kāros izdzert malku

dziedinošā ūdens."

Invernesas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Koinihs Odhars ir paredzējis Otro pasaules karu: viņš teicis, ka pasauli piemeklēs liela nelaime, kad Nesas upi varēs pāriet piecās vietās, nesaslapinot kājas.

1939. gada augusta beigās vecā, jau nolietotā uzkarinātā tilta vietā tika uzbūvēts jauns tilts ar pieciem posmiem. 1939. gada 1. septembrī hitleriskās Vācijas karaspēks iegāja Polijā.

No Koiniha pareģojumiem, kam vēl jāpiepildās, visbiedē​jošākie ir šādi: "Pienāks diena, kad lielās aitas žokļakauls aizvietos arklu; kad aitas kļūs tik milzīgas, ka vienas blēšanu Kalloflohalšā sadzirdēs otra aita Kinteiles Bandalohā, un tās augstu vērtēs, un no tā laika sāks izvirst, kamēr izzudīs pavisam, un par tām aizmirsīs, jo cilvēks, kurš atradīs aitas žokļakaulu, to nepazīs un nevarēs pateikt, kādam zvēram tas pieder. Senie zemes saimnieki atdos vietu svešiem tirgoņiem, un visi Skotijas ziemeļi kļūs par milzīgām briežu ganībām; viss novads būs tā izpostīts, ka uz ziemeļiem no Druimvahdairas gaiļa dziesmu nedzirdēs; cilvēki pārcelsies uz salām, kas tagad nav zināmas, bet tiks atklātas bezgalīgā okeānā, bet pēc tam briežus un citus zvērus milzīgā skaitā iznīcinās un sadedzinās šausmīgi melni lieti. Pēc tam cilvēki atgriezīsies un sāks saimniekot savu senču zemē."

Kas attiecas uz aitkopības pagrimumu Ziemeļskotijā, tad šī pravietojuma daļa jau ir piepildījusies.

Tāpat kā ir taisnība, ka Skotijas plašumus ir pārņēmuši negodīgi cilvēki, kas zemē ierīkojuši spēļu iestādes, un "tirgoņu" pieplūdums palielinās tāpēc, ka no nodokļiem atbrīvotas naftas ieguves vietas.

Neskaidrs paliek - ko Koinihs Odhars ir domājis ar "briesmīgajiem melnajiem lietiem"? Vai viņš runāja par kodolkatastrofu vai naftas nosēdām? Laiks parādīs.

Pareģojumi izbeidzas Skotu grāmatās, kas uzrakstītas pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, bieži pieminēta otrā redze.

Visdīvaināko aprakstu atrodam lorda Tarbuta sacerējumos. Viņš kalpoja karaļa Čārlza II Slepenajā padomē. Lords vēstulē raksta, kā gaišreģis no Hcrisa salas ar savu "otro redzi" ieraudzījis kāda cilvēka gurnā bultu. Šis cilvēks ir bijis miris, taču ne no bultas. Stāsts gan ir diezgan pagarš. Esot noticis tā, ka bēru procesijas laikā, kad mirušais ar katafalku vests uz baznīcu, pretī braucis otrs kortežs. Izcēlies strīds, kurai procesijai jāiet pirmajai. Sācies tracis, un kāds no dedzīgākajiem vīriem, kas, izrādās, ir bijis apbruņots, izšāvis bultu. Bulta ieur​busies līķa gurnā!

1704. gadā ir publicēta plāna grāmatiņa, kurā aprakstīti Tairi svētā tēva Džona Freizera redzējumi.

Liecības, ko apstiprinājuši liecinieki, ir cita par citu brīnumainākas. Brošūriņā rakstīts par kādu kalpu, kas nakšņojis siena šķūnī un kam uz siena panta parādījies mironis. Pēc sešiem mēnešiem viens viņa draugs saslimis un nomiris. Naktī pirms bērēm piederīgie mirušo atnesuši uz siena šķūni un nolikuši tieši tajā vietā, kuru bija norādījis kalps. Šajā grāmatiņā ir arī kāds drūms stāsts par pareģi no mazītiņās Eiga salas. Sākot ar 1685. gadu, pareģis esot cilvēkus pastāvīgi brīdinājis, lai tie glābj savas dzīvības, jo salā ieradīsies "ļaudis ar dīvainām paražām un dažādiem ieročiem", lai nogalinātu, izvarotu, dedzinātu un laupītu. Tikai nedaudzi salinieki brīdinājumus uztvēra nopietni un salu atstāja, lielākā daļa iedzīvotāju tos neņēma vērā. 1689. gada jūnijā pareģis saslima un daži salinieki atnāca pie viņa gultas un lūdza ņemt savus vārdus atpakaļ.

Pareģis teica, lai viņi paciešoties, jo drīz paši savām acīm visu pieredzēšot. Pareģis drīz nomiris, ļaužu piemirsts. Taču pēc divām nedēļām par viņu atcerējās. Pēkšņi, kā jau pareģis bija teicis, salā iebruka labi apbruņotas angļu karavīru vienības.

1763. gadā Edinburgā tika publicēts Teofila Insulana traktāts. Runāja, ka Insulans esot vecā mistera Makfersona - Skajas salas ministra draugs. Makfcrsons savukārt bija daudzu pareģojumu hronists.

Traktātā stāstīts par jaunu meiteni, kas redzējusi parādību, ka seši vīri no aizas iznes melnās drēbēs ieģērbtu līķi. Divpadsmit gadus vēlāk tuvējās klintīs atrada līķi, kā to meitene bija paredzējusi, - bija

mirusi vietējā iedzīvotāja, lasīdama zāles. Ir bijis arī šāds gadījums, kas noticis ar kādu citu sievieti.

Viņa sēdējusi pie kamīna un pēkšņi skaidri redzējusi, kā pazīstams vīrietis paņēmis viņas aitu un pārgriezis tai rīkli. Sieviete tūlīt pat ir devusies pie šī vīrieša uz viņa mājām un atradusi to kaujam viņas aitu. Zaglis piedāvājis vairākus lina auduma gabalus, lai tikai neko nestāstot kaimiņiem.

Savā grāmatā "Ceļojumi uz Skotijas rietumu salām" doktors Semjucls Džonsons stāsta, ka viņam un viņa biogrāfam Džeimsam Bosvelam ceļojuma laikā 1773. gadā bija ārkārtīgi grūti sarunāties ar skotu pareģiem. "Skajas salā bija tikai viens cilvēks, ar kuru mēs varējām sarunāties; taču viņš bija rupjš, nelaipns, turklāt neprata nevienu vārdu angliski," raksta Džonsons. Cik žēl, ka doktors Džonsons nesatikās ar svēto tēvu Džonu Morisonu, garīdznieku no Petī, kas ir pie Ivernesas, kurš par savām vīzijām stāstījis tik daiļrunīgi un asprātīgi, ka Džonsons to būtu pratis novērtēt. Morisons, kas pazīstams ar vārdu Pctī Sirs, savu slave​nāko pareģojumu izteicis baznīcā, izsaukdamies: "Jūs grēcīgie tiepšas, ja jūs negriezīsitics nost no sātana ceļa, tad Dievs jums drīz vien uzsūtīs briesmīgas mokas. Un par zīmi tam, ka es runāju patiesību, es pateikšu, ka Klahs Dubhs pie Abainas, lai cik tas liels, bez cilvēka palīdzības tiks pārvests daudz tuvāk jūrai."

Klahs Dubhs pie Abainas bija milzīgs akmens, kas svēra vismaz astoņas tonnas un gulēja Petī līča dienvidu krastā. Tas, par ko runāja Morisons, notika pēc divdesmit sešiem gadiem. 1799. gada 20. februārī akmens noslēpumainā kārtā ir pārvietots 260 jardus tālāk uz jūras pusi, kur tas atrodas vēl šobaltdien.

Ar Morisonu saistās vēl kāds notikums. Viņš gājis ar vijoli rokās un ceļā sastapis piedzērušas zemnieces, kas atgriezušās no tirgus. Mācītājs sācis sievietes kaunināt. Sievietes apmulsušas, ka baznīctēvs viņas redz tādā stāvoklī, taču viena ir bijusi tik liela bezgode, ka palūgusi, lai mācītājs viņām labāk uzspēlējot. Mācītājs piekritis! Un drīz vien sievieši sākuši danci. Vēlāk kāds no baznīcas vecākajiem par notikušo uzzinājis un devies pie Morisona uz pārrunām. Taču Morisons uz pārmetumiem atbildējis: "Kā gan es būtu varējis atteikt sievietei, kurai driz eņģeļi spēlēs arfu?" Sieviete ir saslimusi un pēc nedēļas nomirusi.

Gāja laiks, un otrās redzes parādības sāka aprobežoties ar galvaskausiem, līķiem, rēgiem un bēru procesiju vīzijām. Romantiskie pareģojumi palika pagātnē. Gaišreģi vairs redzēja tikai nāvi. 19. gadsimta beigās kādam Invernesšīras fermerim ik pa laikam ir rādījušās "rēgainas bēres", kurām allaž drīz vien sekojuši reāli notikumi. Baidīdamies no sliktām ziņām, kaimiņi no viņa ir vairījušies. Fermeris, negribēdams kļūt vientuļnieks, nozvērējies par savām vīzijām nevienam neko nestāstīt. Taču viņa dzīve no tā vieglāka nekļuva, jo bēres viņam turpināja rādīties.

Reizēm viņš tās pat sajuta. Reiz, grasīdamies iet pāri tiltam, kas atradās pie viņa mājām, viņš bija spiests parautics malā, lai palaistu garām kārtējo bēru procesiju. Viens zirga fantoms viņam iespēra. Un viņš skaidri sajuta triecienu. Sāpes pārņēma kāju, un viņš klibodams aizvilkās līdz mājai. Taču neviens mājinieks nespēja saskatīt ne vismazākās sasituma pēdas. Nākamajā dienā fermeris atkal aizgāja līdz tam pašam tiltam, un viņam pretī atkal virzījās bēru procesija - viņa iepriekšējās dienas vīzijas materializācija. Kā jau varēja sagaidīt, viņam atkal iespēra zirgs - pa to pašu vietu, i kur iepriekš. Viņš atkal kliboja uz mājām, bet šoreiz ar skaidri saredzamu zilumu. Vēlāk viņš ģimenei stāstīja, ka fantoma spēriens bijis tikpat spēcīgs kā īstais.

Mūsu gadsimtā pareģojumi izbeidzas. Pat nāves vīzijas cilvēkiem vairs nerādās. Skotu "otrā redze", kas agrāk bijis "neapstrīdams fakts, kam ticēja absolūti visi", pēc skotu autoritātes, vārdā Ļogans, sprieduma, ir izzudusi gandrīz pilnībā, zināmi tikai daži atsevišķi gaišredzības gadījumi. Šķiet, ka nākotnes paredzēšanai nepieciešama vienatnība un iespēja koncentrēties. Ir loģiski domāt, ka vainojami automobiļi un telefons. Iespējams, ka fenomena noslēpums saistīts ar dzimtās zemes dzīlēm, jo pagātnē ir zināmi gadījumi, ka cilvēks gaišreģa spējas zaudējis, pametot dzimto novadu. Lords Tarbuts 17. gadsimta beigās rakstīja: ".. skotu gaišreģi zaudēja savas spējas, kad pārcēlās uz citām valstīm, īpaši uz Ameriku."

Nevar teikt, ka gaišreģi par to būtu sūdzējušies. Kā piemin memuārists Džons Obri savā "Almanahā"

(1696), otrā redze ir "kaut kas tāds, kas tiem, kam tā piemīt, sagādā raizes". Turpretī mums orākulu izzušana nozīmē diezgan skumju ikdienības uzvaru pār noslēpumaino, ticības zudumu brīnumiem. Pār nezināmo pārklājies vēl viens aizsegs.

Senā saite starp dievticību un spēju paredzēt nākotni stiepjas līdz pat mūsu dienām. Edgars Keisijs, ģeoloģisko katastrofu pareģis, bija labestīgs un kautrīgs cilvēks, un Bībeli viņš lasīja katru dienu.

Visuresošā Džīna Diksone varbūt arī atdeva visu sevi bez atlikuma tokšovam un televīzijas komercpārraidēm, taču viņa bezgala ticēja Dievam. Un tādi ir arī daudzi citi mūsdienu ekstrasensi, arī baptistu mācītājs un kristiešu medijs. Viņiem palīdzējusi ne tikai dievticība.

Varbūt izšķirošais faktors ir nevis ticība un paļaušanās, bet gan spēja uztvert signālus, kas nāk no citas pasaules…

4. EDGARS KEISIJS Kas ar mums notiek, Tas uz Zemes virsmas neatspoguļojas nekādi.

Bet, kas notiek ar Zemes virsmu, Tas atspoguļojas mūsos.

Hjū Makdairmids Edgars Keisijs bija ļoti noslēpumains gaišreģis un par tādu kļuva gluži negaidot. Audzis ģimenē, kurā valdīja labas manieres, viņš katru dienu lasīja Bībeli un ticēja reinkarnācijai, taču nebūt neizskatījās kā "visnoslēpumainākais amerikānis". Turklāt šķiet, ka Keisijs nemaz nejutās kā izredzētais un pareģis, bet vairāk gan kā aicinātais palīdzēt un norādīt pareizo ceļu vienkāršajiem ļaudīm, kuri dedzīgi vēlējās izdzirdēt Augstākā Saprāta balsi, kas runā ar viņa - Edgara Keisija - lūpām.

Keisijs bija kalsnējs plikgalvis ar smailu zodu, viņš pastāvīgi mirkšķināja acis aiz pensneja stikliem.

Tātad izskats nemaz neatgādināja priekšstatu par pareģi. Arī viņa metode bija neparasta - Keisijs pareģoja sapņos! Vispirms viņš novilka svārkus un noņēma kaklasaiti, tad atpogāja apkaklīti un novilka zābakus. Pēc tam apgūlās uz kabineta kušetes, sakrustoja rokas uz krūtīm, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, bet viņa sieva vai palīgs vēroja, vai viņš nonācis pašhipnozes nepieciešamajā stāvoklī. Pēc tam Keisijs uz jautājumiem atbildēja kā ncatmaņā slimīgā, vārgā, bailīgā balsī, brīžiem izsacīdamies ļoti miglainiem vārdiem. Reizēm viņš deva sirsnīgus padomus, meklēdams izeju bezdarbniekam vai gribēdams palīdzēt, lai uzlabotos radinieku savstarpējās attiecības. Viņš ir palīdzējis noskaidrot naftas atradņu un apslēptu dārgumu vietas un devis informāciju biznesmeņiem, kas raizējās par savu kompāniju stāvokli vai vērtspapīru stabilitāti. Līdz ar Keisija slavas palielināšanos palielinājās arī to cilvēku skaits, kas vēlējās saņemt viņa palīdzību.

Galu galā publikas pārmērīgās uzmācības dēļ, jo Keisijs nevēlējās nevienam palīdzību atteikt, viņa spēki izsīka.

Zeme maina izskatu Pareģis snaudā paredzēja Pirmo un Otro pasaules karu, Indijas neatkarību un vērtspapīru tirgus krahu, kas notika 1929. gadā. Viņš pateica arī gadu, kad beigsies pēdējais karš, un trīsdesmit gadus iepriekš paredzēja Izraēlas valsts izveidošanos. Pasauli gaida vistraģiskākais Keisija pareģojums: zemestrīču sērija, kas sagraus kontinentus un pārveidos visu pasauli.

Keisijs paredzēja, ka 20. gadsimta beigās ies bojā Ņujorka, Losandželosa, Sanfrancisko. Viņš sacīja, ka "lielākā daļa Japānas nogrims ūdenī" un ka Ziemeļeiropa "pārvērtīsies vienā acumirklī". Tālāk

viņš teica: "Un daudzās no tām vietām, kur patlaban trako kaujas, būs okeāns, būs jūras, līči un zemes, kur būs cita kārtība, pēc kuras cilvēki savā starpā tirgosies." Ziemeļamerikas sakarā Keisijs ir teicis, ka "lielākā vai mazākā mērā notiks daudzas ģeogrāfiskas pārmaiņas., ar lieliem pārveidojumiem" Ziemeļatlantijas piekrastē. 1934. gadā Keisijs sacīja: "Zeme salūzīs daudzās vietās. Vispirms pārveidosies Amerikas Rietumu krasts. Grenlandes ziemeļu rajonos radīsies atklāti ūdeņi, parādīsies jaunas zemes Kārību jūrā.. Dienvidameriku tricinās no augšas līdz apakšai; un Antarktikā netālu no Uguns Zemes radīsies zeme un jūras šaurums ar bangainiem ūdeņiem."

Vēlāk Keisijs sīkāk pavēstīja par Amerikas kataklizmām: "Paraugieties uz Ņujorku, Konektikutu un tamlīdzīgi. Daudzos rajonos Austrumu krastā zeme drebēs, tāpat kā daudzos rajonos Rietumu krastā un tāpat kā Savienoto Valstu centrālajos rajonos.

Losandželosa, Sanfrancisko un lielākā daļa šādu pilsētu tiks sagrautas jau pirms Ņujorkas.

Austrumu krasta rajons pie Ņujorkas un, iespējams, arī pati Ņujorka praktiski nozudīs no zemes virsas. Tomēr viena paaudze te vēl dzīvos; kas attiecas uz Karolinas, kā arī Džordžijas dienvidu daļu, tad tās nozudīs. Un tas notiks agrāk.

Lielo Ezeru ūdeņi saplūdīs Meksikas līcī.

Ja pamodīsies Vezuvijs un Pelē Kalifornijas dienvidu piekrastē un rajoni starp Sālsezeru un Nevadas dienvidu daļu, tad var sagaidīt, ka trīs mēnešus turpināsies zemestrīču izraisīti plūdi."

Keisija pareģojumi aptver periodu no 1936. līdz 1998. gadam, no pirmajām niecīgajām zemes svārstībām līdz Ņujorkas sagrāvei. Viņš paziņoja, ka zemes ass pārvietosies līdz 2001. gadam, pēc tam sekos klimata pārmaiņas: "Rajoni ar aukstu vai subtropisku klimatu kļūs tropiskāki, un tur augs sūna un papardes." Mēs uzzinām, ka zemes garozas pārmaiņas sāksies tad, "kad notiks pirmās svārstības Dienvidu jūrā (Klusā okeāna dienviddaļa) un būs skaidri saredzams, ka tas, kas atrodas iepretī vai Vidusjūras rajonā un Etnas rajonā, ir manāmi pacēlies uz augšu vai iegrimis. Tad mēs zināsim, ka tas ir sācies."

Vulkāniskās aktivitātes palielināšanās, kas jau ir novērota, kā arī zemestrīču skaita pieaugums sešdesmitajos gados skeptiķiem, kuri par šiem pareģojumiem savulaik pasmējās, tagad jau liek sākt domāt.

Gluži kā gribēdams Keisijam izdabāt, darbīgais un nemierīgais vulkāns Etna 1964. un 1971. gadā nodemonstrēja neparasti lielas intensitātes izvirdumus, bet 1979. gada 4. augustā notika visspēcīgākais izvirdums visā šī vulkāna darbības vēsturē. Netālā ciema Fornazo iedzīvotāji tika evakuēti, bet Katānijas pilsētu, kas atrodas 9» 243 Sicīlijas austrumos, pārklāja pelni, ogles un akmeņi. Pēdējos divdesmit gados nekas tāds nebija pieredzēts. Briesmīga katastrofa notika kontinentālajā Itālijā četrdesmit sešas jūdzes uz ziemeļaustrumiem. 1964. gada zemestrīce Aļaskā bija visspēcīgākā, kāda vien Ziemeļamerikas kontinentā jebkad reģistrēta, un tā bija par iemeslu svārstībām, kas vēlāk notika Antarktikā. Zemestrīce Ķīnā 1976. gadā nogalināja vairāk nekā 655 000 cilvēku, un vairāk nekā 22 000 cilvēku tajā pašā gadā aizgāja bojā Gvatemalā. 70. gados zemestrīces notika visā pasaulē, no Peru līdz Pakistānai, no Dienvidslāvijas līdz Filipīnām. 1979. gada aprīlī tūkstošiem iedzīvotāju evakuēja no Svētā Vinscnta salas, kas atrodas Kārību jūrā, jo Sufriera kalnā sāka darboties vulkāns. Vairākas dienas visa Jaunanglijas piekraste šūpojās, bet, pēc Keisija, šī ir viena no "bīstamākajām zonām". Tajā pašā laikā cilvēki satraukti vēroja 600 jūdžu garo Kalifornijas tektonisko lūzumu pie Sanandreasas. 1979. gada 6. augustā Kalifornijas ielejas ziemeļu piekrastes zona piedzīvoja spēcīgāko zemestrīci pēdējo 68 gadu laikā. 1979. gada 15. oktobrī grūdieni piemeklēja Impērijas ieleju, atstājot aiz sevis daudz upuru un nodarot zaudējumus 10 miljonu dolāru apmērā.

Par savu dzimto novadu Virdžīnijas piekrastē un tuvējo Nor- folku Keisijs runāja kā par "drošām zemēm". Vēl citi drošie rajoni, pēc Keisija vārdiem, ir "daļa Ohaio, Indiānas un Ilinoisas un lielākā daļa Kanādas rajonu un tās austrumu daļa." Taču par drošību Keisijs neraizējās. Saprazdams savu klausītāju rūpes, viņš tomēr par visām šīm šausmīgajām lietām runāja ar tāda cilvēka attieksmi, kurš pazemīgi saņem likteni. "Mēs vienmēr gribam zināt, vai tas viss notiks tur, kur dzīvojam mēs. Taču kāda tur starpība, ja dzī​vojam pēc taisnīguma likumiem?"

1931. gadā, Lielās depresijas laikā, Edgars Keisijs secināja, ka ekonomiskās lejupslīdes notiek cikliski pēc 21 vai 25 gadiem. Tā arī bija - nākamā lejupslīde notika 1954. gadā. Pēc tam amerikāņu ekonomikai ļoti neveiksmīgs bija 1978. gads, kad dolāra kursa krišanās izraisīja pieprasījuma samazināšanos. Keisijs jau to tika sacījis, ka pēc Otrā pasaules kara būs ekonomiski satricinājumi un šo satricinājumu dēj valūtas kurss kritīsies. Lai izvairītos no katastrofām, Keisijs cilvēkiem iesaka atstāt pilsētas un dzīvot laukos. Viņš vienmēr tika uzsvēris nepieciešamību atgriezties pie zemes, "jo runa ir par vajadzību, kas vēl šajā valstī nav ieradusies, t.i., par vajadzību pēc rezervēm un produktiem". Keisijs sacīja, ka tas, kam ir iespēja nopirkt fermu, ir laimīgs cilvēks. "Pērciet to, ja negribat palikt badā," viņš potenciālajiem fermeriem teica. Bet cilvēkiem, kas savu zemi gribēja pārdot, viņš deva padomu: "Sargājiet zemi, tā jums grūtos apstākļos palīdzēs." Runājot par pārtikas krīzi, viņš sacīja: "Saskačevana, Argentīnas pampas… daļa Dienvidamerikas… šīs bagātās zemes un daži Montānas un Nevadas rajoni pabaros pasauli."

Pats Keisijs cicši turējās pie zemes; viņš piedzima 1877. gadā fermā netālu no Hopkinsvilas Kentuki štatā. Pareģa spējas viņā sāka izpausties sešu gadu vecumā, kad zēns sāka redzēt nākotni un par to stāstīja.

Kad viņš jau bija pusaudzis, tad sev par apmierinājumu atklāja, ka, guļot uz savām mācību grāmatām, zināšanas no tām iegūst automātiski. "Zēns, kas mācās miegā" uz kādu laiku nokļuva uzmanības centrā, taču šīs spējas viņu drīz vien atstāja, un "noslēpumaināko amerikāni", kā par Keisiju pēc viņa nāves bija teikts humoristiskajā grāmatā "Noslēpumainā māja", no sestās klases izslēdza. Vēlāk par Keisija spējām rakstīs doktora disertācijās, taču jaunībā viņš bija spiests izmēģināt vairākas profesijas: viņš strādāja fermā, apavu veikalā, grāmatveikaliņā, strādāja par pārdevēju un par fotogrāfu.

Kad Keisijs jau bija divdesmit vienu gadu vecs, notika kaut kas tāds, kas būtiski pārmainīja jaunieša dzīvi. Viņa kakla muskuļi sāka pēkšņi lēnām samazināties, un neviens ārsts nespēja tam noteikt iemeslu.

Reiz Keisijs pārdzīvoja tādu pašu transa stāvokli, kāds jau reiz viņu bija pārņēmis bērnībā. Viņš sadzirdēja stingru, skaidru balsi, kas ieteica tādu ārstēšanos, kura arī galu galā muskuļaudus atjaunoja.

No šī brīža Keisija dzīve izmainījās. Viņš mēdza iegrimt dziļā transā jeb sapnī un noteica slimniekiem diagnozi un nozīmēja ārstēšanu. Nebija nekādas nozīmes tam, vai viņa klients atradās vienā istabā ar Keisiju vai simtiem jūdžu tālumā. Vietējie ārsti izmantoja Keisija spējas, lai noskaidrotu savu pacientu slimību cēloņus, bet 1910. gada 9. oktobrī laikrakstā "New York Times" parādījās plašs raksts uz divām lappusēm, kas publikas uzmanību piesaistīja vēl vairāk. Pēc tam Keisijs pārgāja uz psihoterapeita praksi, un ar katru reizi, kad viņam bija izrādījusies taisnība, cilvēki aizvien vairāk gribēja ar neparasto cilvēku tikties.

Tie, kuri ieklausījās Keisija vārdos par Virdžīnijas okeāna piekrasti, tagad ir bagāti, jo viņš vietējai nekustamo īpašumu aģentūrai paredzēja īstu bumu, kas arī notika piecpadsmit gadus pēc Keisija nāves.

Par Virdžīnijas popularitāti liecina skaitļi. Okeāna piekrastes pilsētiņa, kurā piecdesmito gadu sākumā bija 5000 iedzīvotāju, 1976. gadā jau bija kļuvusi par kūrortu ar 235 000 iedzīvotāju. 1932. gada 27. augustā Keisijs izteica pareģojumu par kaimiņpilsētasNorfolkas nākotni: "Nākamajos trīsdesmit gados Norfolka ar tā apkaimi kļūs par galveno ostu visā Austrumu krastā, atstājot ēnā Filadelfiju un Ņujorku…"

Un patiesi - 1957. gadā Norfolka jau bija kļuvusi par lielāko Austrumu ostu, apsteidzot konkurentus.

1964. gadā Norfolkas kravas pārvadājumu apjoms sasniedza 60 miljonus tonnu salīdzinājumā ar Ņujorkas 48 miljoniem un Filadelfijas 21 miljonu tonnu gadā. Mūsdienās Norfolkā pārkrauj vairāk ogļu nekā jebkurā citā pasaules ostā.

Pasaule radīsies no jauna Ļoti interesants, bet maz ticams ir Keisija pareģojums, ka "atdzims" brīva Padomju Savienība.

Krievijas reliģiskajā pārveidē Keisijs saskatīja "pasaules lielo cerību". Keisijs pareģoja Krievijas savienību ar Savienotajām Valstīm, kas Krievijai palīdzēšot tās grūtākajos brīžos; Keisijs teica, ka Padomju Savienība "izies no krīzes", "pateicoties draudzībai ar tautu, kurai uz naudas zīmēm rakstīts: "Mēs ticam Dievam." Keisijs pareģoja arī neiedomājami plašu kristietības izplatīšanos Ķīnā: "Pienāks laiks, kad te radīsies kristietības šūpulis un kristietība ienāks visā dzīvē. Jā, uz zemes paies ilgs laiks, bet Dieva sirdī tā būs tikai viena diena. Ķīna modīsies rīt."

Mēs šajā pravietojumā varētu vairāk gan saskatīt dievbijīga ticīgā cerības, nevis pareģojumu šā vārda pilnā nozīmē. Taču, ņemot vērā reliģijas izplatību krievu tautības cilvēku vidū un kristiešu sajūsmu Polijā Romas pāvesta vizītes laikā 1979. gadā, ir jāatzīst, ka Keisijs ir bijis tuvu patiesībai.

Kaut gan Savienotās Valstis ir pasludinājušas sevi par vienlīdzības cīnītājām, Keisijs, acīmredzot redzēdams, ka daži pilsoņi ir līdztiesīgāki par citiem, 1938. gadā paredzēja amerikāņu rasistu ālēšanos sešdesmito gadu beigās: "Kaut gan būs lielu satricinājumu periodi, kad brālis nostāsies pret brāli, sekta vai rase nostāsies pret rasi, - vienlīdzībai tomēr ir jāiestājas."

Keisijs brīdināja arī par nopietniem apvērsumiem Savienotajās Valstīs, aicinādams tos, kuri atrodas varas virsotnē, "izmantot savus līdzekļus, naudu, izglītību un stāvokli", lai ar iejutību izturētos pret tiem, kam sabiedrībā ir mazāk privilēģiju: "Kas attiecas uz šiem cilvēkiem, tad šajā valstī galu galā būs apvērsums - un viens rajons nostāsies pret citu. Jo šeit ir jautājums par vienlīdzību un tām metodēm, pie kurām ķeras cilvēki, kad vienā jomā ir pārpilnība, bet citur - nepietiek līdzekļu eksistencei."

Vēl brīdinošāks ir pareģojums, kas izteikts 1940. gadā, un tas attiecas uz laiku, kad visa pasaule būs apspiesta un Amerikas Savienotās Valstis plosīs pretrunas: "Kad daudz salu un daudz zemju pakļausies tiem, kuri nebaidās ne cilvēka, ne sātana; kuri savienosies ar sev līdzīgiem, un šis spēks būs liels un varens, un būs pārcilvēks, kurš kļūs par tās paaudzes ideālu, tad tava paša zeme pieredzēs asins jūru, kā tais laikos, kad brālis cīnījās pret brāli."

1940. gada 28. jūnijā Edgars Keisijs saviļņots paziņoja, ka tiks paceltas dažas pazudušā Atlantīdas kontinenta daļas, mītiskā zeme, kas gadu desmitiem rosina arvien vairāku cilvēku interesi un iztēli.

"Gaidiet to 68. un 69. gadā," viņš teica. "Un tas būs gluži blakus! Keisijs domāja Bahamu salu arhipelāga Bimini apvidu, jo uzskatīja, ka Bimini ir "ievērojama daļa no kādreiz tik lielā kontinenta, kas tagad atrodas zem ūdens". Meklējumi turpinājās, un 1968. gada vasarā kāds zvejnieks netālu no Bimini zem ūdens pamanīja pareizas formas simetrisku akmeņu aprises. Sakarā ar atradumu uz šo rajonu tika nosūtītas daudzas ekspedīcijas, un viena no tām atrada marmora kolonnu paliekas gar zemūdens ceļu.

Keisijs spēja ne tikai ieraudzīt nākotni, bet arī atskatīties pagātnē. Par Atlantīdu viņš stāstīja 700 reižu, savos stāstījumos nogrimušo zemi novietodams starp Meksikas līci un Vidusjūru. Viņš apgalvoja, ka pazudušais kontinents, kam civilizācija bijusi daudz augstāka par mūsējo, ir aizgājis bojā daudzu dabas katastrofu dēļ un cilvēku darbības rezultātā starp 15 600. un 10 000. gadu pirms mūsu ēras. Viss sācies ar to, ka cilvēki ir nepareizi apgājušies ar Lielo kristālu jeb Uguns akmeni, kas izmantoti saules enerģijas fokusēšanai. Kristāla izraisītie sprādzieni ir izprovocējuši vulkānisko aktivitāti, un tāpēc mīklainais kontinents ir applūdis. Daudzi atlantīdi, kas no saviem praviešiem par draudošajām briesmām ir uzzinājuši, ir paguvuši izglābties un izklīduši pa visu pasauli. "Atlantu civilizācijas paliekas var atrast Pirenejos, Marokā un Biitu Hondurasā, arī Jukatanā un dažos Amerikas rajonos, īpaši Bimini apvidū un Golfa straumes tuvumā." Viņš pareģoja, ka Bimini, Ēģiptē un Jukatanas pussalā Meksikas līcī tiks atrastas liecības, kas runās par labu viņa versijai. "Pieraksti ir identiski," viņš teica.

Jau pārdzimuši citā veidolā, atlantīdi atjaunos savu zemi.

"Kā iepriekš bijis nolemts, ir dzimuši daudzi cilvēki, kas iepriekšējās dzīvēs ir bijuši tajā zemē. Ar īpašām ierīcēm mēs kaut kad uzzināsim, ka lielās ļaužu grupās pamodīsies spēcīga vēlēšanās kādu laiku vai visu mūžu dzīvot kopā vai citādi apvienoties, vai projektā ieguldīt naudu, lai šo zemi padarītu ne tikai vienkārši apdzīvojamu, bet gan izdarītu visu, lai tā kļūtu tāda kā neviena cita."

No visiem Keisija brīnumainajiem un neticamajiem stāstiem par Atlantīdu visintriģējošākais ir stāsts par to, kā pazudušajā kontinentā notiek sapulce, kas sarīkota, lai tiktu galā ar milzīgiem aizvēsturiskiem zvēriem, kas savairojušies lielā skaitā. Galu galā briesmoņus aizdzen, teica gulošais pareģis, "ar superkosmiskiem stariem, kas tiek raidīti no dažādām centrālām ierīcēm".

Keisija dēls Hjūgs Linns reiz sacīja, ka viņa tēvam pareģot nav paticis. "Viņš ticēja brīvai gribai un nevēlējās ietekmēt cilvēku prātus, kas tik viegli pakļaujas iespaidošanai." Protams, Keisija pareģojumi bija sekas tam, ka viņš vēlējās citiem palīdzēt. Pēc Keisija domām, nākotne atnāks nemanāmi, ievīta viņa vārdu veidotajā audumā.

Lai būtu kā būdams, Keisijs bija labestīgs cilvēks un cik spēdams darīja ļaudīm labu. No savu spēju pielietojuma necenzdamies gūt nekādu labumu sev, viņš bagātus darīja citus, pats palikdams nabags.

"Nevis sev, bet citiem" - tāda bija viņa dzīves atziņa. Bija pat tādi laiki, kad Keisijam pietrūka naudas visnepieciešamākajam. Sieva Ģertrūde, kuru Keisijs sauca par Māti, uzskatīja, ka vīra ciešanu cēlonis ir meklējams viņa paša pareģojumos, tāpēc viņa lūdza vīru "aizmigt", pirms pajautāja: "Ņemot vērā to, ka Edgars Keisijs visu savu laiku veltī Darbam, uzrādi iemeslu, kāpēc viņš nespēj sev un savai ģimenei gūt pietiekamu materiālu nodrošinājumu, un norādi, kā viņš, Edgars Keisijs, var stāvokli labot?" Keisija atbilde bija pilnīgi atbilstoša viņa dzīvei, viņa pašuzupurēšanās ceļam: "Nostājies tuvāk Viņam, kurš izdala dāsnas veltes, un palūdz, un tev taps dots; klaudzini, un tev taps atvērts. Dod, un tev tiks atdots četrreiz vairāk. Nekad nav labuma trūcis un netrūks, ja papriekšu centīsies iet Dieva norādīto ceļu." Tieši tā arī notika. Sliktie laiki pienāca un pagāja, bet Keisiji vienmēr bija iztikuši. Taču atšķirībā no citiem dievbijīgiem kristiešiem Keisijs savas zemes cilvēku vajadzības un vēlēšanos neapspieda. Kaut gan viņš bija uzticīgs savai sievai un diviem dēliem, viņš labprāt baudīja pievilcīgu sieviešu sabiedrību, pats darīja vīnu un bija kaislīgs smēķmanis. "Tur, uz kurieni es aiziešu, cigarešu nebūs," viņš teica visiem, kas vien viņam par šo ieradumu piemeldēja.

Tajā pašā laikā Keisijs, prezbiteriāņu svētdienas skolas skolotājs, bija dziļi ticīgs cilvēks un savā Darbā guva lielus panākumus. Darbs - tā Keisijs ar satraukumu mēdza dēvēt savu nodarbošanos. Viņa dievbijība ietekmēja viņa pareģojumu stilu, viņš savos pareģojumos bieži lietoja senus vārdus, kas skanēja kā no Bībeles. Viņa filozofija bija piesātināta ar ticību uz reinkarnāciju: viņš allaž apgalvoja, ka pagātne, tagadne un nākotne ir vienoti. "Šodien nodzīvotais," viņš mēdza teikt, "ir tas pats, kas rītdienas šodiena, tāpēc ka šodiena ir rītdiena, rītdiena ir šodiena."

Nekad nebija miera no palīdzības lūdzējiem, un Keisijs reizēm bija spiests dienā izteikt līdz 1500 redzējumu. Darbu turpināja arī pēdējā kara laikā. Taču ļaužu, kas gribēja dzirdēt viņa padomu, bija tik daudz, ka Keisijs jau gandrīz nonāca līdz nervu sabrukumam, tomēr joprojām ignorēja brīdinājumus, kas attiecās uz viņu pašu, proti, to, ka viņš nedrīkst pareģot biežāk kā divas reizes dienā. Viņš novārdzis darīja savu Darbu, atdodot tam pēdējos spēkus, kamēr nervu sistēma uzdeva galīgi. Bet tad jau bija sen par vēlu, viņu vairs nevarēja glābt; pašaizliedzīgā kalpošanā cilvēkiem aizvadītā dzīve bija galā, strādāts bija līdz spēku pilnīgam izsīkumam. Edgars Keisijs, nomira 1945. gada 3. janvārī sešdesmit septiņu gadu vecumā.

Kā Keisijs bija paredzējis, viņa Darbs turpinājās "Pētījumu un izglītošanas biedrības" paspārnē (ko viņa dēls Hjūgs pārveidoja par "Gulošā pravieša sekotāju biedrību"). Šī labdarības organizācija atrodas Virdžīnijasbīčā un tā analizē 14 256 pierakstīto Keisija pareģojumu psiholoģiskos pētījumus un praktisko pielietojumu, kā arī garīgās izaugsmes problēmas. Edgara Keisija vairs nav, taču viņa gars mīt viņa dibinātajā biedrībā. Un viņš atnāks, lai palūkotos uz savu sekotāju sasniegumiem, jo viņš taču tika izteicis pravietojumu, ka atgriezīsies 1998. gadā, iespējams, kā "pasaules atbrīvotājs".

5. DŽĪNA DIKSONE "To vēlējies daudz varenāks spēks par manējo. Es esmu un palieku tikai novērotājs. " Džīna Diksone Diksones paradokss Kad Džīna Diksone vēl bija bērns, viņa sapņoja kļūt par aktrisi vai mūķeni. Taču kļuva par diženu Amerikas likteņu pareģi, un viņas dzīves stils veido it kā bērnības sapņu simbiozi. Viņa ir dievbijīga šovu vadītāja, kaut gan šajā apzīmējumā ietverta acīm redzama pretruna. Viena Džīna Diksone ir "fenomenāla Vašingtonas pareģe", televīzijas zvaigzne, kas visā pasaulē vada horoskopu raidījumus un ik dienas pārskata veselu lavīnu pasta sūtījumu; viņa ir jau padzīvojusi slavenība ar krāsotiem matiem, spožām dārglietām un dārgām tualetēm, ļoti nevēlas runāt par saviem gadiem, un par viņas vecumu klusē pat izdevums "Kas kurš ir". Otra Džīna Diksone ir nikotīna un alkohola pretiniece, kas izskatās kā pati debesu madonna. Viņa ir augstākā mērā privātpersona, kas, par spīti pārslogotajam grafikam, palīdz cietējiem bērniem un veciem cilvēkiem un pūlas, lai ikkatrā mājā ienāktu kristīgais evaņģēlijs. Katru rītu, no galvas noskaitījusi divdesmit trešo psalmu, viņa savā dziļi izjustajā pārliecībā dodas pie cilvēkiem.

Džīna piedzima Viskonsinas ciemā vācu imigrantu ģimenē, kurā bija vēl seši bērni; Džīna izauga Kalifornijā, Santarozā, uz kurieni bija pārcēlies viņas tēvs, kas bija labi nopelnījis ar koku tirdzniecību un vēlējās uzsākt mierīgu dzīvi.

Parapsiholoģiskais talants Džīnai izpaudās jau agri. Meitene šokēja vecāku draugus, klādama vaļā visu par viņu dzīvi, un reiz galīgi apmulsināja savu māti, pajautādama par "vēstuli ar melno maliņu". Šie vārdi kļuva jēgpilni pēc divām nedēļām, kad pastkastītē atradās aploksne ar melnu maliņu; tajā bija vēsts, ka Vācijā ir miris Džīnas vectētiņš. Deviņu gadu vecumā Džīna apmeklēja čigānu zīlnieci, kas dzīvoja Santarozas nomalē slēgtā furgonā. Šo tikšanos Džīna atcerēsies visu mūžu. Čigāniete uzreiz ievēroja Džīnas krasi izteiktās roku līnijas un sacīja, ka viņa dzīvē būs izredzētā. Parakājusies savās lietās, viņa meitenei uzdāvināja maģisko kristālu, teikdama: "Ņem to! Reiz tu stāstīsi citiem." Kaut gan Džīna vēl bija tikai bērns, kopš tā brīža viņa saprata savu aicinājumu. Vēlāk Džīna maģisko kristālu izmantoja, lai kon​centrētos, domājot par nākotni, un, kā stāsta, ņēmusi to līdzi pat baznīcā.

Atklāsme, kas pār Džīnu nonāk meditācijas klusumā, bieži vien aizbrāž pār cilvēkiem ar presi un televīziju, nozibot reklāmas un informācijas gūzmā. Vairākas viņas prognozes, kuras jau iepriekš bija pavēstītas vai nu ieinteresētajām personām, vai plašai auditorijai, pēc tam, kad tās bija apstiprinājušās, Rietumu pasaulē izraisīja satraukuma vilni. Viņas vispopulārākais pareģojums bija par prezidenta Džona F. Kencdija noslepkavošanu. Viņa paredzēja arī senatora Roberta Kenedija slepkavību, cilvēktiesību cīnītāja Mārtiņa Lutera Kinga un Mahatmas Gandija noslepkavošanu, Alabamas gubernatora Džordža Vollcsa apšaudi un Merilinas Monro pāragro nāvi.

1966. gada decembrī, sarunājoties ar ASV Kosmisko lidojumu pārvaldes operatīvās daļas vadītāja sievu Džīnu Stautu, Džīna Diksone teica: "Es redzu drausmīgu ugunīgu katastrofu… Tajā ies bojā astronauti… Es jūtu, kā viņu dvēseles kā dūmu vērpetes atstāj kapsulu."

1967. gada 27. janvārī, izmēģinot "Apollo", Kenedija zemesragā briesmīgs ugunsgrēks aprija amerikāņu astronautus V. Gri- somu, E. Vaitu un R. Čafiju.

1953. gada 14. maijā Džīna miljoniem NBC televīzijas skatītāju pavēstīja, ka "sudraba lode, kas paceļas kosmosā, aplidos Zemi un atgriezīsies Krievijā". 1957. gadā Padomju Savienība palaida orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni.

Jau 1949. gadā Diksone bijušajam ASV valsts kases pārzinim Eivijam Beikeram Prīstam pateica, ka Ričards Niksons kļūs par prezidentu, un šo pareģojumu atkārtoja 1953. gadā. 1961. gadā viņa brīdināja draugus septembra vidū nelidot vienā lidmašīnā ar ANO Ģenerālsekretāru Dāgu Hammaršeldu. Viņi - sev par laimi - Džīnas vārdos ieklausījās, jo 18. septembri lidmašīna, kurā Dāgs Hammaršelds atradās,

Ziemeļrodēzijā (Zambijā) avarēja.

Sēdēdama kādā Holivudas kosmētikas salonā zem matu žāvētāja, Džīna blakuskrēslā sēdošu skaistu gaišmatainu aktrisi centās pierunāt, lai viņa nelido ar tā reisa lidmašīnu, ar kuru lidojums bija paredzēts.

Kerola Lombarde padomu ignorēja un pēc dažām dienām kopā ar lidmašīnu nogāzās kalnos un nositās.

Džīnas Diksones vīrs Džimijs iesākumā negribēja klausīt sievas pierunāšanai - atteikties no lidojuma uz Čikāgu. Viņš pārdomāja tikai lidostā, nolemdams tomēr braukt ar vilcienu. Un pareizi izdarīja.

Lidmašīna nogāzās netālu no Čikāgas. Dzīvs nepalika neviens.

1946. gadā Džīna ar precizitāti līdz vienai dienai paredzēja Indijas sašķelšanos. Indijas diplomāts Vašingtonā par prognozi tikai pasmējās, uzskatīdams, ka šāds notikumu pavērsiens nav iespējams. 1947. gada 20. februārī, kad šķelšanās vēl nebija jaušama, viņš Diksonei piezvanīja un apsveica ar nepiepildījušos paredzējumu. Taču Džīna bez jebkāda samulsuma mierīgi atbildēja, ka diena vēl nav beigusies. Otrā rītā laikrakstos bija lasāmi paziņojumi par Indijas sašķelšanos.

1964. gadā Džīna mēnesi iepriekš paredzēja briesmīgo zemestrīci Aļaskā. Un jau 1944. gadā viņa bija teikusi: "Ķīna būs komunistiska un kļūs mums par milzīgu problēmu. Āfrika ir nākamais objekts, kas radīs raizes mūsu ārpolitikā."

Draugiem un paziņām Diksone ir izteikusi ļoti daudz prognožu, kas ir piepildījušās: laulības, slimības, krasas pārmaiņas karjerā, nelaimes gadījumi, vinnētas derības, pašnāvības, ugunsgrēki… 1975. gadā Džīna sajuta, ka kaut kas apdraud viņas vīru. Kādu vakaru, kad bija veltīgi viņu lūgusi no mājām neiziet, Džīna nervozi gaidīja vīra pārnākšanu. Džeimss Diksons, kurš par uzticības zīmi katru rītu nolika uz sievas spilvena sarkanu rozi, iegāzās durvīs, cietis ielas uzbrukumā.

1944. gada novembrī prezidents Rūzvelts izsauca Džīnu uz Balto namu. Uz viņa jautājumu: "Cik man vēl atlicis laika, lai pabeigtu man uzticēto darbu?" viņa pilnīgi atklāti atbildēja: "Seši mēneši, ja ne vēl mazāk." Drūmais pareģojums bija precīzs. 1945. gada 12. aprīlī prezidents Rūzvelts nomira Džordžijā ar asinsizplūdumu smadzenēs. Vēlāk, bet tajā pašā gadā, Diksone teica Vinstonam Čērčilam, ka britu elektorāts pārtrauks viņa darbību premjerministra amatā, kaut gan vēlāk viņš varēs atgriezties pie varas.

"Angļu tauta mani nekad nenoliegs," asi atbildēja Čērčils. Un tomēr Džīnai bija taisnība.

Būdama tikai cilvēks, viņa reizēm arī kļūdījās. Viņa, piemēram, pareģoja, ka krievi pirmie izkāps uz Mēness, ka Fidels Kastro zaudēs valdības grožus jau pirms daudziem gadiem, ka Ķīna jau 1958. gadā izprovocēs pasaules karu; ka 1964. gada vispārējās vēlēšanās Lielbritānijā uzvarēs neglābjamie neveiksminieki. "Mani simboli nekad nemelo," Džīna izskaidro savas kļūdīšanās, "es tikai tos reizēm nepareizi iztulkoju."

Kamēr vien pastāvēs baumotāji, Džīnai vienmēr draudēs briesmas iekulties nepatikšanās, muti pat neatverot. 1964. gada martā Džīnu vajāja reportieri un televīzijas komentētāji vienlaikus ar simtiem tīņu, kas neatlaidīgi rakstīja un zvanīja, gribēdami uzzināt, vai viņa patiesi ir paredzējusi bītlu bojāeju aviokatastrofa tā paša gada augustā. Troksnis aprima tikai tad, kad Diksone šo ziņu publiski noraidīja kā izdomājumu. Vēl Džīnai tika piedēvēts pareģojums, ka Monreālas izstādes "Ekspo 1967" laikā applūdīs mākslīgā sala un noslīks 8000 cilvēku. Klīda baumas, ka Džīna it kā esot pareģojusi ļaundaru marsiešu jaunu meiteņu un bērnu nolaupītāju - izsēšanos uz Zemes. Tika stāstīts, ka meitenes ar caurdurtām ausīm miršot no briesmīgas slimības. Diksone tik tikko spēja atrunāties, visas šīs pasakas noraidot kā izdomājumus; reiz viņa bija spiesta pat sasaukt preses konferenci - toreiz ļaudis runāja, ka Džīna ir autors valodām par Kalifornijai draudošo nogrimšanu.

Džīna Diksone bauda slavu jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus. Viņas padomu meklē kā bagātie, tā nabagie. Atbraukušie diplomāti uzskata par savu pienākumu apmeklēt ne tikai Balto namu, bet arī Amerikas pirmo pareģi. Jau 1948. gadā Džīna saņēma tik neiedomājami daudz vēstuļu un telefonu zvanu, ka Džeimss Diksons, nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma īpašnieks Vašingtonā, nolēma piedāvāt sievai darbu savā birojā. Saprazdams, ka viņa arī uz priekšu neatteiksies cilvēkiem uz viņu lūgumiem palīdzēt, Džeimss tomēr cerēja, ka jaunais amats sievai palīdzēs norobežoties no padoma meklētāju pūļa,

likumīgi dodot tiesības uz katru lūgumu nereaģēt. Protams, ka padomu meklētāju straume, kas plūst no visas pasaules, gandrīz nemaz nesamazinās līdz pat šai dienai. Daudzas vēstules adresētas gluži vienkārši: "Džīnai Diksonei - Amerikas Savienotajās Valstīs."

Kaut gan Džīna ir ļoti aizņemta, jo jāiepazīstas ar pasta sūtījumiem un telefona zvaniem, jāsagatavo iknedēļas sleja presei, kā arī televīzijas un radio intervijas, jāizstrādā projekti rakstiem, runām un jo dažādām labdarības akcijām, viņa joprojām vada arī finanšu daļu sava vīra firmā. Acīmredzot daba viņu ir apveltījusi ne tikai ar ekstrasensoru talantu, bet arī ar lietišķas darbības spējām. Smeldamās spēkus no sava nervu enerģijas avota, viņa ik dienas strādā divpadsmit stundas. Viņa tik ļoti mīl darbu, ka reizēm sūrojas - Dievs viņai neesot devis iespēju strādāt divdesmit stundas dienā. "Es nekādi nesaprotu, kur viņa ņem tik daudz enerģijas," atzīstas Džīnas sekretāre Linda Robertsa. "Viņa mani pilnīgi nomoka." Blakus darbam Džīnai ļoti patīk patērzēt, aizgūtnēm izsakot savus redzējumus kopā ar anekdotēm, berot vārdus gluži kā no ložmetēja.

Situācija ar Kenediju Diksones paredzējumus var aptuveni iedalīt divās grupās: atklāsmes (kas, pēc Džīnas vārdiem, ir tādu notikumu redzējumi, kuri nav novēršami un veido pasaules likteni) un sajūtas, kas ir kā priekšvēstneši notikumiem, kuri nedrīkst notikt. Atklāsmes notiek ļoti reti, taču to nozīme un mērogi ir ārkārtīgi nozīmīgi. "Visas manas atklāsmes ir saistītas ar starptautisko situāciju," atzīst Džīna, "un tās nekad neattiecas uz vienu atsevišķu cilvēku."

Viņas paredzējums par Džona Kenedija nāvi neapšaubāmi bija atklāsme. Vienpadsmit gadus pirms šīs traģēdijas Džīnu vairākas dienas neatstāja nospiedoša gaidu sajūta - viena no tām sajūtām, kādas Džīnu pārņem pirms viņas visdramatiskākajiem redzējumiem. Sajūtas guva veidolu pēc tam, kad miglainā un lietainā rītā Diksone bija devusies uz Vašingtonas Sv. Mateja katedrāli un nostājusies Jaunavas Marijas statujas priekšā. Pēkšņi viņas gara acu priekšā iznira mirgojošs Baltais nams, kam virs jumta sāka virknēties cipari 1-9-6-0, kurus drīz vien aptumšoja melns mākonis, kas nolaidās un apņēma nama kupolu. Pie galvenās ieejas stāvēja jaunais Džons Kencdijs. Džīna viņu vēroja, acis nenovēršot, un iekšējā balss viņai teica, ka 1960. gadā šis jaunais cilvēks kļūs par Savienoto Valstu prezidentu, taču viņš tiks nogalināts, pirms viņa varas termiņš izbeigsies.

No tā laika šis redzējums Džīnu neatstāja, bet 1960. gada vēlēšanu rezultāti tikai nostiprināja viņas pārliecību par atklāsmes nozīmību. Liktenīgajai dienai tuvojoties, Džīna neatlaidīgi pūlējās prezidentu brīdināt par viņam draudošajām briesmām. Kad jau vairs bija palikušas stundas, Džīna ar šausmām aptvēra, ka nāvējošais trieciens ir nenovēršams. Viņa zaudēja apetīti, staigāja pa kabinetu uz priekšu un atpakaļ un izklaidīgi murmināja replikas draugiem, kuri vai nu ieteica viņai par šo tēmu nedomāt, vai arī indiferenti atbalstīja viņu tās bezpalīdzīgumā. Un 1963. gada 22. novembrī pulksten 12 un 30 minūtēs dienā fatālie šāvieni beidzot noskanēja. Notika tas, ko Džīna Diksone ar visdziļāko pārliecību uzskatīja par neizbēgamu. Vēlāk viņa teica, ka atbildība par notikušo negulstas tikai uz kādu vienu cilvēku un ka galu galā sabiedrība patiesību uzzinās.

Turpretī Roberta Kenedija slepkavību, kā apgalvo Džīna, varēja novērst. Būdama pārliecināta, ka senators ir apdraudēts, Džīna atkal centās viņam to darīt zināmu, un šoreiz viņas ziņojums adresātu sasniedza. Taču notikumu gaitu tas neietekmēja. 1968. gada 28. maijā, uzstādamās Losandželosas viesnīcas "Ambassa- dor" lieliskajā aktu zālē, Džīna saprata, ka ēkas gaiteņi ir pilni liktenīgu priekšnojausmu. Zāli atstājusi, viņa skaidri sajuta slepkavu un vēlāk draugiem teica, ka ir spērusi soļus tajā vietā, kur tiks nogalināts Kenedijs. Tūlīt pat vairāki cilvēki telefoniski zvanīja Rozai Kenedijai senatora mātei, lai izteiktu brīdinājumu, bet palika bez atbildes. Nedēļu vēlāk Robertu Kenediju nošāva Sirhans Bišars Sirhans viesnīcā "Ambassador".

"Kad mani lūdz izskaidrot manas pareģes dotības," saka Diksone, "es atbildu, ka nespēju to izdarīt, tāpat kā nespēju pateikt, kas ir mīlestība vai elektrība. Kad mani lūdz izskaidrot, kāpēc mani paredzējumi saistās vienīgi ar nāvi, es atbildu, ka tā tas nav. Daudzi mani paredzējumi saistās ar laimīgiem notikumiem cilvēku dzīvē, taču tie gluži vienkārši nenonāk avīžu virsrakstos." Tiesa kas tiesa! Un tomēr Džīnas pareģojumus 20. gadsimta pēdējiem piecdesmit gadiem nekādi nevar nosaukt par cerīgiem.

Spriediet paši!

- 80. gadu vidū Zemē ietrieksies komēta, kas izraisīs potenciāli iznīcinošas zemestrīces un spēcīgus plūdus.

80. gados daudzi "nomirs kā mušas " bioloģiskā kara rezultātā, kuru izraisīs sarkanā Ķīna savienībā ar Āzijas un Āfrikas nācijām.

- Karogs virs Baltā nama tiks nolaists pusmastā 1983. gadā.

-Izmaiņas dogmās un tradīcijās 10gadu laikā izraisīs Romas katoļu baznīcas šķelšanos. Pāvesta autoritāti iedragās varas nodošana kardināliem. Gadsimta beigās vienam pāvestam tiks nodarīti miesas bojājumi, otrs tiks nogalināts.

-Antikrists, kas, pēc Diksones vārdiem, ir dzimis 1962. gada 5. februārī Vidējos Austrumos, pasauli pārveidos ar mānīgi vilinošām mācībām. Savienoto Valstu neatbalstīts, viņš iegūs miera vēstneša reputāciju, taču galu galā nākamā gadsimta ceturtajā desmitgadē ievilks Rietumus karā ar Ķīnu.

Vispārēja plastu ģeoloģiska pārvietošanās un ģeogrāfiskas pārmaiņas sāksies 20. gadsimta beigās. "Tur, kur tagad ir ūdens, tur būs zeme, bet tur, kur mūsdienās ir zeme, sāks brāzties neapvaldāmi plūdi, aizslaucīdami visu savā ceļā. " - Mānīgo drošības sajūtu, ko izraisīja tā sauktā atbruņošanās, pēkšņi sakompromitēs pasaules karš, kas sāksies 1999. gadā.

- Sarkanās Ķīnas agresīvais karš pret Krieviju un tās satelīt- valstīm turpināsies no 2020. gada līdz 2037. gadam.

-Nolaupītie kodolieroči 1981. gadā izraisīs šausmas veselā kontinentā. Ieroči tiks atdoti, bet mēs visi būsim saņēmuši brīdi​nājumu par tuvojošos katastrofu.

Vairāk nekā ducis afrikāņu nāciju 1987. gadā piedalīsies lielajā karā Melnajā kontinentā. Šis karš kļūs par Otrā pasaules kara afrikāņu analogu.

1985. gadā Indoķīnā izraisīsies trešais karš, kas būs visiznī- cinošākā bruņotā sadursme šajā reģionā visā 20. gadsimtā.

- 80. gados Savienotajās Valstīs būs pirmā sieviete prezidente.

Meksika, atradusi savā zemē bagātus naftas krājumus, ieslīgs tādā pašā sociālā haosā - tur izraisīsies tāds pats politiskais juceklis, kā tas notika Irānā. Tam visam jānotiek 1987. gadā.

- Gadsimta beigās bada problēma pasaulē būs kļuvusi ļoti saasināta.

Citi Diksones pareģojumi skan optimistiskāk.

- Pasaules gals neiestāsies vēl vismaz tuvākajos 3000 gados.

Padomju rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins uzrakstīs savu diženāko darbu tagad, kamēr viņš dzīvo Savienotajās Valstīs. Miljoniem cilvēku viņš būs līderis starptautiskajā kustībā par reliģiskās ticības atjaunošanu. Krievija atgriezīsies uz patiesības ceļa.

- Uz planētas - māsas, "tieši otrā pusē Saulei", tiks konstatēts saprāts. Mēs nosēdināsim uz Jupitera aparātus, kas mums atļaus veikt novērojumus "no putna lidojuma augstuma ".

Gadsimta beigās Kanāda un Brazīlija ar saviem pārtikas un enerģētiskajiem resursiem kļūs par visvarenākajām nācijām pasaulē.

- Tiks atklāti tādi dzīvnieki un augi, par kuriem ilgu laiku domāja, ka tie izmiruši.

- 1988. gadā Ziemeļīrijā beidzot sāks valdīt miers.

- Sākot ar 1985. gadu, aisbergus no poliem sāks vilkt prom komerciālai izmantošanai.

- Austrālija, Kanāda un Jaunzēlande 90. gados izveidos inter​nacionālu savienību.

Antikrists Džina Diksone uzskata, ka viņas drūmie redzējumi par Antikrista atnākšanu pieder pie tām atklāsmēm, kuru piepildīšanās ir neizbēgama un kurām ir nozīme pasaules mērogā. Savā redzējumā viņa ir uztvērusi ļaundarīga bērna tēlu; šis bēms tagad ir jauneklis un dzīvo kaut kur Vidējos Austrumos. Viņš atdarinās Kristus dzīves stilu un filozofiju, savu ietekmi paplašinādams ar uzticamu sekotāju grupas palīdzību un pasauli maldinādams, jo savu sātanisko misiju būs rūpīgi nomaskējis. Jaunatne nostāsies viņa pusē, un Savienoto Valstu propagandas mašīna tiks izmantota, lai viņa vārdu slavinātu.

Savā grāmatā "Mana dzīve un paredzējumi" Džīna apraksta, kā pasauli iekaro cilvēks, kuru viņa redz kā "pēdējo no lielajiem elkiem, kuri jebkad reliģisko maldu garajā vēsturē ir izsaukuši ļaužu pielūgsmi."

Džīna raksta: "Antikrists kļūs par politisku parādību. Viņš nav vienkārši reliģiozs "ķeceris", kuru pasaule kopumā varētu arī ignorēt. Nē! Viņš savās rokās sakoncentrēs pasaulīgo varu un manipulēs ar to kā ar instrumentu.

Visi vēsturē zināmie tirāni salīdzinājumā ar šo būs bijuši tīrie bērni.

Pirmām kārtām tas nozīmē, ka viņš būs karojoša figūra, kāds pasaulē līdz šim nav redzēts. Viņš sev pakļaus visu pasauli un turēs to pilnīgā pakļautībā ar vismodernāko ieroču palīdzību. Viņš savu jauno pasaules impēriju pārvaldīs ar militāro varenību un slavu." Šķiet, ka tikai dievišķa iejaukšanās ir spējīga tautas paglābt no verdzības. Džīna pareģo, ka tas notiks Jeruzalemē. "Šī ir manis izteikta atklāsme," viņa saka. "Taču cilvēki tai vēl nav gatavi." Un tomēr viņa pasacīja, ka tieši pirms Kristus otrās atnākšanas "mēs visi būsim aculiecinieki krusta ēnai, zemes drebēšanai un trīs dienu tumsai".

Cilvēkiem par Džīnu nav vienota sprieduma. Vieni viņai tic, citi apsmej, apgalvojot, ka viņas agrāk izteiktie pareģojumi, kas ir piepildījušies, ir gluži vienkārši lieliski saplānoti "trāpījumi". Daži pat uzskata viņu par "vilkumāti avs ādā" un saka, ka viņu vadot pats sātans. Tie, kuri Džīnas pareģojumus apšauba, reizēm ciniski norāda uz viņas nekritisko attieksmi pret prezidentu Ričardu Nik- sonu. īsi pirms Votergeitas Diksone izteicās parNiksona "brīnišķīgajiem fluīdiem", kas vērsti Amerikas labā. Un pat pēc skandāla, kas satricināja visu valsti un lika Niksonam demisionēt, viņa paziņoja, ka vēl nedzimušie vēsturnieki Niksonu reiz nosauks par "diženu prezidentu". Tiesa kas tiesa - sabiedrības noskaņojuma maiņām Diksone nepakļaujas. Viņa aizvien apgalvo, ka eksprezidenta kritiķi agri vai vēlu "sapratīs, ka cena, ko pasaule maksā, cenzdamās Niksonu diskreditēt, īstenībā ir brīvība".

Iespēju robežās Džina Diksone īsteno inspektora un sponsora funkcijas organizācijā "Bērni bērniem", kura dibināta 1964. gadā un kuras mērķis ir palīdzēt bērniem gan garīgi, gan fiziski, gan psiholoģiski. Nauda, ko ienes Džīnas Diksones uzstāšanās, pa tiešo tiek pārskaitīta fondam "Bērni bērniem". Džīna nepieņem nevienu centu par nevienu savu veikto akciju, un ievērojama daļa viņas sekretāres enerģijas jāizlieto ziedojumu atpakaļnosūtīšanai. "Lai ar cik lielu spēku esmu apveltīta, lai citiem darītu labu, ļaun-prātības un savtīguma gadījumā es šo spēku varu viegli pazaudēt," saka Diksone.

Džīna ir dāsna pret atsevišķiem cilvēkiem, kā arī pret labdarības organizācijām. 1977. gada maijā viņa iedeva desmit dolārus dzeramnaudas Toronto grimētājai Eleinai Sondersai, kas viņu sagatavoja Kanādas televīzijas uzvedumam. "Es vispār neesmu radusi saņemt dzeramnaudas," teica misis Sondersa. "Tas bija neparasti. Kaut gan Džīna Diksone ir labestīga un sabiedriska, viņa studijā izturējās nedaudz atsvešināti, it kā atrastos citā pasaulē." Džīna, šai atziņai it kā piekrizdama, saka: "Es redzu sev visapkārt cilvēkus.

Viņi ir šeit, bet tajā pašā laikā viņu te nav."

Sociālā aktīviste, kura meklē ēnas; aizgādne, kas dod un upurē. Par spīti ļoti daudz kam šajā pasaulē, viņa tiecas uz garīgumu, kāds lielākajai daļai no mums ne sapņos nerādās. Viņa mierīgi dara savu darbu un turpina feeriju, vienlaikus būdama gan aktrise, gan mūķene.

6. IDEĀLIE MEDIJI Protams, būtu jau labi, ja tēli būtu skaidrāki, Brīdinājumi - precīzāki, Bet aprises - stabilas, Atrodoties rokas sniedziena attālumā, Vai arī - vispār nekur…

Kingslijs Emiss

Telepāti Vai nu tas viņiem patīk, vai nepatīk, taču mediji ir nākotnes izredzētie. Viņi ir staigājošas antenas, superjutīgi uztvērēji, kuros sprakšķ draudošu notikumu vīzijas. Reizēm pārraides tiek translētas studiju viļņos, reizēm traucējumi nomāc vārdus un vēstījumus, reizēm gaisa kanāli ir kakofonijas pārpilni. Te tad arī slēpjas briesmas. Kaut gan daži mediji ir noregulēti labāk nekā citi, taču viņi visi sastopas ar vienu problēmu - vai nu viņi ir uztvēruši Nākot​nes Balsi, vai arī uztvertais viņiem ir un paliek "ķīniešu ābece".

Lai būtu kā būdams, ja telepāti domā, ka ir uzzinājuši kaut ko nozīmīgu, tad viņi to pauž cilvēkiem kā atklāsmi. Reizēm viņiem ir bijusi taisnība, bet biežāk gan - ne. Taču, ja vienu un to pašu atklāsmi vienlaikus ir guvuši daudzi mediji - kā pirms brāļu Kenediju slepkavībām -, tad ticamība, ka pareģojums piepildīsies, palielinās. No ārkārtīgi lielā pareģojumu daudzuma, kuri attiecas uz tuvākajiem gadu desmitiem un kurus izdarījuši dažādi mediji, izraudzīsimies tos, kuri atkārtojušies visbiežāk, un izdarīsim seci​nājumus.

- Kosmosa apguve sekmīgi turpināsies. Mēs uzņemsim kontaktus ar būtnēm, kas mīt ārpus Saules sistēmas, un uzzināsim, no kurienes atlido NLO. Medicīnas zinātne pārcietīs revolūciju, kas vainagosies ar panākumiem vēža, cerebrālās paralīzes un distrofijas ārstēšanā.

- Drausmīgi vulkānu izvirdumi un zemestrīces izmainīs Zemes izskatu. Kalifornija būs to reģionu vidū, kas cietīs visvairāk.

- Ņujorka tiks iznīcināta.

Pētījumi parapsiholoģijas jomā nesīs ievērojamus sasniegumus, līdz ar ko arī ikdienas dzīvē daudz vairāk tiks novērota ekstrasensorā uztvere.

Vārdnīcas skaidro, ka mediji ir cilvēki, "kas ir ļoti jutīgi pret faktoriem un spēkiem, kuriem ir nevis fiziska, bet gan acīmredzot pārdabiska izcelsme". Kaut gan mums visiem it kā piemīt slēptas parapsiholoģiskas spējas, tās neviens nevar izvēlēties un tās nevar attīstīt. Šīs spējas vienkārši ir. Kad ekstrasensiem lūdz, lai viņi savas spējas izskaidro, tad šie cilvēki nespēj atrast vārdus, lai izjusto attēlotu, un var pateikt tikai to, ka prognozes redz sapnī, dzird tās vai sajūt; reizēm atklāsme rodas kā visu trīs uztveres veidu amalgama.

Mediji vienmēr ir bijuši sabiedrības locekļi. Taču pagātnē viņu talants bieži vien kļuva par iemeslu viņu vajāšanai. Mēģinājumi ielūkoties nākotnē tika novērtēti kā vēlēšanās iejaukties Dieva tā Kunga sfērā, un ļaudis no "melnās grāmatas" lasītājiem novērsās kā no sātana kalpiem. Mūsdienās esam kļuvuši nedaudz iecietīgāki, mēs ekstrasensus pat kultivējam, tajā pašā laikā par daudziem viņu pareģbjumiem smejoties. Paši ekstrasensi variējas no mājsaimniecēm līdz psihiatriem, no melnstrādniekiem līdz garīdzniekiem, un viņu sajūtas ir tikpat adekvāti dažādas. Lūk, ko saka vadošais britu pareģis, bijušais frizieris no Anglijas ziemeļiem Saimons Aleksandrs: "Es teiktu, ka man galvā ir kinokamera. Es projicēju bildes uz sienas vai baltas papīra lapas, kas pilda mana maģiskā kristāla lomu. Visspilgtākās bildes es

redzu tad, kad neaizmidzis guļu gultā. Tad pārņem briesmīgas satraukuma sajūtas. Tāpēc es guļu pie ieslēgta apgaismojuma, jo gaismā redzējums ir blāvāks." Jamaikā dzīvojošo mediju doktoru Ernesto Montgomeriju, pēc viņa paša vārdiem, bija apsēdušas zemestrīces Kalifornijā; redzējumi bija draudoši zemestrīces sākšoties 1983. gada 15. jūlijā pulksten 2 un 30 minūtēs no rīta un bojā aiziešot 18 miljoni cilvēku. Doktoram Montgomerijam tika konstatēti sīciņi piedēkļi aiz ausīm, kas pirms redzējuma sāka sāpēt. "Ārsti, tāpat kā es, ir apjukuši, kāpēc tic man tur atrodas un kāda ir to funkcija," saka ekstrasenss.

Mediju noslēpumainās spējas tikai tagad sāk iekarot atzīšanu un cieņu. Aizvien vairāk pētnieku sāk pētīt redzējumu fenomenu. Nelaiķis doktors Aleksis Karels, biologs un fiziologs, Nobela prēmijas laureāts, daudz izdarīja, lai šo pētījumu virzienu atbalstītu, sacīdams: "Nākotnes paredzēšanas fakti ved mūs pie neizdibinātās pasaules sliekšņa. Acīmredzot šie fakti liecina par parapsiholoģiskā principa eksistenci, kurš pieļauj, ka ir iespējams iekļūt aiz mūsu ķermeņa aprisēm." Franču autors Žils Romēns devis vēl nozīmīgāku ieguldījumu Nezināmā izzināšanas labā, savā grāmatā "Es ticu" sacīdams: "Tiklīdz parapsiholoģijas izpētes svarīgākie rezultāti apstiprināsies un tiks oficiāli atzīti par "patiesību", precīzajās zinātnēs tūlīt pat daudz kas tiks apšaubīts." Ekstrasenss no Ņujorkas Pols Nieri apgalvo, ka pētījumi virzās uz priekšu tik strauji, ka 20. gadsimta pēdējā dekādē mediji tiks iesaistīti psihisko slimību ārstēšanā. Bijusī aktrise Kebrina Kinkeida pareģojusi, ka gadsimta beigās mediji tiks izmantoti spiegošanā un tiesas zālēs kā liecinieki eksperti. Autoritatīvais Oregonas ekstrasenss Tenijs Heils cer sagaidīt, ka likuma realizēšana tiks īstenota ar parapsiholoģiskām metodēm, turpretī baptistu garīdznieks Deivids Bibārs domā, ka 90. gados mediji ieņems nozīmīgus valsts amatus.

Mediji pareģo Tikmēr telepāti kā Viņpasaules izsūtāmie stūķē visēdājai publikai visdažādākās prognozes. Vairāku dramatisku "trāpījumu" dēļ tie kļūst slaveni, kaut arī laiku pa laikam atrodas tālu no patiesības. Mums ir nosliece atgādināt panākumus, bet aizmirst neveiksmes. Varbūt tāpēc, ka jūtam nepieciešamību ticēt.

Frensisa Bekona pirms trīssimt gadiem izdarītais novērojums, ka "cilvēki savas kļūdas nekad neredz", aktualitāti nav zaudējis. Turpretī mūs acīmredzot sasaista tas, ka mēs par tā vai cita pareģojuma pareizību vai kļūdainību nevaram būt pārliecināti tikmēr, kamēr šis pareģojums nav piepildījies vai nav beidzies notikumam atvēlētais laika sprīdis. Pareģojumiem piemīt loterijas pievilcība.

Iepriekšminētais Saimons Aleksandrs, kurš veiksmīgi pareģoja konservatoru uzvaru 1979. gada vēlēšanās Lielbritānijā un Kanādā, kā arī ar precizitāti līdz stundai tika nosaucis laiku, kad Elizabete Teilore galīgi izšķirsies ar Ričardu Bcrtonu, tika uzaicināts savu ekstrasensoro "aci" pavērst pret 2000. gadu. Ko viņš ieraudzīja?

Pasauli būs pārņēmušas rasu problēmas. Visnopietnākie draudi nāks no Ķīnas, "kas, maskējoties ar personisku draudzību, papluinīs visu attīstīto valstu resursus". Ķīna uzstāsies savienībā ar valstu grupu, kuras nosaukums būs "Mazākums"; šo grupu veidos galvenokārt melnādainās nācijas, un tās bīdīs pasauli uz katastrofu. Krievija būtībā ieņems pret Rietumiem draudzīgu pozīciju. To plosīs iekšējās pretrunas, un tā - tautai par laimi - būs spiesta kļūt rietumnieciskāka. Krievijā notiks atklātas politiskas vēlēšanas.

Piecas valstis sāks karu Āfrikā, un šajā karā piedalīsies NATO spēki. "ASV muļķa prezidents" konfliktā ievilks arī Kanādu. Kanāda vispār daudz zaudēs no savas savdabības, to noteiks politiskie un ekonomiskie sakari ar vareno dienvidu kaimiņu. Jeņķi ar viltu iesaistīs kanādiešus neattaisnoti daudzu kodolelektrostaciju būvniecībā, un kanādieši tad sapratīs, ka "sēž uz palēninātas iedarbības bumbas".

Daudzi kanādieši pārcelsies uz Austrāliju. Īrija atkalapvienosies, izbeidzot ĪRA iespēju sēt teroru. Par galveno Eiropas problēmu kļūs Grieķija.

Dienvidāfrika vairs nepastāvēs. No sabiedroto likteņa varā pamestās Izraēlas paliks vienīgi nosaukums.

Tās lielāko daļu kontrolēs arābu tautas. Kari un nesaskaņas Tuvējos Austrumos turpināsies.

Lielbritānijā pie varas nāks ultralabējo valdība, un šī valsts kļūs par pasaulē visnepopulārāko. Šķiru atšķirības sasniegs tādus apmērus, kādi nav pieredzēti visā valsts pastāvēšanas laikā, un no turienes plūdīs imigrantu straume. Atkal tiks ieviests nāvessods. Veselības aizsardzības nacionālā sistēma sabruks. Mārciņa tomēr paliks "ļoti stipra". Kanādas un Austrālijas dolāri kotēsies ārkārtīgi augstu, ko nevarēs teikt par to amerikāņu brāli.

Katolicisms zaudēs ietekmi mūžsenajās katoļticīgo valstīs - galvenokārt Vatikāna nelokāmās pozīcijas dēļ attiecībā uz celibātu un pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu. Pornogrāfija paliks pagātnē.

Seksa reklāma zaudēs nozīmi, jo seksuālās pozas ieviesīsies pašas no sevis. Taču ķermenis tiks "daudz vairāk piesegts".

Un, beidzot, nekādas supercivilizācijas uz citām planētām netiks atklātas. Toties tiks nodibināts kontakts ar atpalikušu humanoīdu dzīvības formu.

Visburvīgākā mūsdienu pareģe Sandra, kas dzīvo Losandže- losā, specializējas zinātnes un medicīnas sasniegumu paredzēšanā. Minēsim dažus no šiem pareģojumiem.

- 2000. gadā robotus izmantos ne tikai mājās, bet arī skolās kā "skolotāju palīgus ".

- Drīzā laikā tirdzniecībā parādīsies uz rokas kā aproce uzliekama ierīce, kas diabētiķi informēs par cukura līmeni viņa asinīs. Vēlāk tiks piedāvātas injicējamas zāles, kas diabētu bloķēs uz 50 gadiem.

- 2000. gadā vidējais ticamais dzīves ilgums sasniegs 120 gadus, jo tiks izgudrots serums, kas aizkavēs aterosklerozi un novecošanas procesu.

- 20. gadsimta pēdējā dekādē tiks atrisinātas sirds un asinsvadu saslimšanas, artrīta, vēža un izkaisītās sklerozes problēmas.

90. gadu sākumā tiks radīta ierīce, kas [aus cilvēkam kontaktēties ar augiem. Datoranalizators auga emociju izpausmi transformēs cilvēka balsī.

Gadsimta beigās sāks izmantot tādas programmēšanas tehnoloģijas, kuras ļaus bērniem pirmsskolas vecumā veiksmīgi apgūt fiziku, rēķināšanu, astronomiju un valodas.

- Gadsimta pēdējā desmitgadē tiks pierādīta dzīvības esamība kosmosā. Tas notiks pēc tam, kad krievu misija satiks un "sagūstīs " šo organismu uz kādas no planētām.

Savienotās Valstis palaidīs orbītā eksperimentālu kosmisko staciju, kurā vairāk nekā gadu atradīsies vairāki simti cilvēku. Brīvprātīgie, kas būs izteikuši vēlēšanos projektā piedalīties, izies īpašu sagatavošanās kursu.

Ross Petcrsons no Mičiganas Flintas ir pasludināts par jauno Edgaru Keisiju. Līdzīgi Keisijam, viņš pareģo, novezdams sevi transā. Viņa jājamzirdziņš ir ģeoloģiskās pārbīdes. Petersons prognozē Zemes garozas transformēšanos, kas sāksies Džordžijā un abās Karolinās, izraisot katastrofiskas zemestrīces ASV Rietumu krastā. Rezultātā Kalifornija nogrims. 2006. gadā okeāns tādā pašā veidā aprīs Ņujorku, bet 2030. gadā "vienā acumirklī" nozudīs lielas platības Eiropā. Petersons apgalvo, ka Spānija, Portugāle, daļa Itālijas, Īrija un Anglijas rietumu piekraste "nogrims ūdenī". Visiem šiem traģiskajiem notikumiem cilvēce ir atkal jāatved atpakaļ pie reliģijas. Pēc Petersona vārdiem, Krievija pievērsīsies kristietības mainītai formai, bet Āzija pārdzīvos lielu garīgo atdzimšanu.

Agrākais apbedīšanas biroja īpašnieks Krizuels savos pareģojumos ir ne vien auglīgs, bet izceļas ar prognožu vienveidību un ari sadomātību. Kaut gan Krizuels ir guvis panākumus, taču viņš pieļāvis ari kļūdas. Viņš, piemēram, kļūdījās, pareģodams, ka 1973. gadā nēģeri ar vadoni Sandersu sagrābs varu Misisipi un veiks to pirmklasīgi. Neizcēlās arī briesmīgās ledus vētras, kam 1974. gada ziemā vajadzēja iznīcināt 5000 cilvēku Ņūhempšīrā. Turpretī sešu dienu ilgais arābu-izraēliešu karš notika, un nāve paņēma arī Džeinu Menfildu un Mārtiņu Luteru Kingu, kā mēs to jau zinām.

Doktors N., anonīms terapeits un psihiatrs no Kalifornijas, par laimi kļūdījās, pareģodams, ka 1972. gadā starp ASV un Ķīnu sāksies karš, kas nesīs sev līdzi radioaktīvos nosēdumus, kuri nogalinās 190 miljonus ķīniešu un Rietumu krasta štatiem draudēs kļūt par apdzīvošanai nederīgu zonu.

Vidējo Rietumu Parapsiholoģijas institūta ekstrasense konsultante Keitija Sotka precīzi paredzēja

spēcīgo zemestrīci, kas 1976. gadā nogalināja vairāk nekā 665 000 ķīniešu, taču viņa kļūdījās, paziņodama, ka tajā pašā gadā Edvards Kenedijs tiks ievēlēts par prezidentu.

Džozefs dc Luīzs, sicīliešu izcelsmes Čikāgas frizieris, apliecinājis sevi kā veiksmīgs nelaimju un katastrofu pareģis; viņš paredzējis Virdžīnijas tilta sagāšanos, aiznesot līdzi četrdesmit sešu cilvēku dzīvības, vilciena katastrofu uz dienvidiem no Čikāgas, aviokatastrofu netālu no Indianopolisas, kā arī negadījumus krievu un amerikāņu kosmiskajos kuģos. Tuvākajos gados viņš sagaida Japānas un Ķīnas saplūšanu un Lielbritānijas atteikšanos no monarhijas pēc tam, kad būs beigusi valdīt karaliene Elizabete.

Kad īru republikāniskā armija 1979. gada 27. augustā nogalināja lordu Mauntbatenu, piepildījās pareģojums, ko mēnesi iepriekš bija izteikusi spiritiste no Toronto - Mārgareta Blcika Būta, sacīdama, ka karaliskā ģimene tajā gadā piedzīvos traģēdiju. Viņa paredzēja, ka Čārlzam būs divi bērni, NLO raidīs signālus uz Dienvidamerikas radiolokācijas staciju, princis Endrjū apprecēs anglosakšu izcelsmes kanādieti un kļūs par Kanādas ģenerāl​gubernatoru.

Pareģojumi, kas izteikti mūsdienās, lielākoties ir diezgan viegli saprotami, turpretī Gaupija Krišnas izteikto vārdu atšifrēšana prasa īpašu pieeju. Krišna, indiešu pareģis, apgalvo, ka noslēpumainā dzīvības enerģija prāna ir visu parapsiholoģisko fenomenu "vienīgais negrozāmais priekšnoteikums", un detalizēti vēstī par kodolkara neizbēgamību ("Nākamo notikumu aprises", 1979). Krišna ir dzimis 1903. gadā Kašmirā un savus redzējumus izpauž dzejiskā formā, kas atgādina Nostradama katrēnus. Pareģis saka, ka sacer savus dzejoļus "kā skolnieks, kurš raksta, ko tam diktē bezvārdu vēsmas, nākdamas no nekurienes". Šīs vēsmas izraisa drausmās ainas, kurās redzams, kā varas un bagātību kārās nācijas cita citu iznīcina, "bezprātīgi dzenoties pēc virskundzības". Krišna datumus nenosauc, viņš mūs tikai brīdina, ka mēs jau atrodamies šausmīgi tuvu tam, lai zeme tiktu pārvērsta par "vienu lielu umu, kas griežas".

Krišna to apraksta šādi: Kā savām acīm un ar skaidru saprātu Es vēroju ainu pēc ainas Murgaino ļaunumu uz Zemes, Kas kādreiz bij ziedoša, skaista un laimīga, Bet tagad par riebīgu elli pārvērsta, Kvēli sārts deglis Visumā…

Pilsētas nozudīs vispār Vai gulēs drupās, To vietā tuksnesis mirdzēs, Miljoni nomirs no bada, slāpēm un šausmām Vai svaidīsies, bailes klusinot, Miljoniem kropļu, slimu, jukušu Tcnterēs un rāpos, ik soli nolādot.

Viņu sejas no mokām ir bālas, acis izmisumā kvēlo.

Vīrieši un sievietes, un mazi bērni, Netīri un vārgi, miegu aizmirsuši, Nav spēka tiem aizdzīt lodājošās mušas, Ne pakustēties, ne vārdu bilst, Un velti palīdzību gaidīt, Kamēr vēl cerība nav mirusi.

Tāpat kā daudzi citi pasaules gala pareģi, arī Krišna cerību cilvēkiem atstāj. Pēc tam kad cilvēce būs iegrūdusi sevi ellē un apguvusi "Mācībstundu", sāksies jaunā apgaismības ticība:

Kā nosēdīsies putekļi uz zemes izdedžiem, Tā vienota pasaule atdzims no pelniem Cilvēku laimei, veselībai un gudrībai, Lai Zelta Vidusceļš stiprs būtu. 269

Pareģojumu upuri Ekstrasensorais jutīgums var par sevi atgādināt diezgan slimīgā veidā, un nav nekāds brīnums, ka daudzi divdesmitā gadsimta "uztvērēji" cieš tādas pašas mokas, kādas pirms vairāk nekā divsimt gadiem lika angļu gaišreģim Tomasam Grejam uzrakstīt šādas rindas: "O, nākamās paaudzes, nelauzieties manā dvēselē!" Atmetot tos dažus retos gadījumus, kad raksti laikrakstos un televīzijas raidījumi atsevišķām personām atnes peļņu, var teikt, ka pareģa profesija nav ienesīga. Un nav arī nekāda priecīgā.

Neviens negrib dzirdēt sliktus jaunumus, kas pašiem medijiem ir tīrais krusts, jo nekas taču tik ļoti neskar viņu izjūtas kā nelaime.

Neatkarīgi no tā, vai viņu prognozes ir pareizas vai nepareizas, viņi ar savu redzējumu dzīvo līdz noliktajai stundai. Ja viņu sestā sajūta nav maldījusies, viņiem ir sevī jāizcieš sāpe, ko nesis viņu redzējums. Bet, ja viņi ir kļūdījušies, nenovēršams ir skeptiķu izsmiekls.

Ja pareģi savus nepatīkamos redzējumus patur pie sevis, tad vēlāk viņus noteikti nosodīs par informācijas slēpšanu, jo varbūt ar to vien būtu pieticis, ka redzējums ir darīts zināms, lai traģēdiju novērstu. Tāda nu ir mediju dilemma; tāda ir cena, kas tiem "noteikta" par viņu talantu, kurš nepakļaujas ne viņu pašu kontrolei, ne mūsu sapratnei.

7. KAD BŪS PASAULES GALS? Pareģis Pareģojuma Laiks, kad pienāks izteikšanas laiks pasaules gals Montanusi, Priska un 156. g.p.m.e. tuvākā nākotne Maksimilla Atklāsmes grāmata 3. gs.

Novaciāns 4. gs.

Donāts 4. gs.

Toledas Joans 1186. g.

Holandes anabaptisti 1530. g. 1553. g.

Brazīlijas ciltis 1539. g.

Nostradams 1555. g. 3797. g.

Sabatajs Zevijs 1647. g. 1648.g., 1666.g.

Sieviete no anahoretu 1693. g. grupas Johans Jakobs Cimermanis 1693. g. 1694. g.

Tēvs Džordžs Raps 1804. g.

Kapū 1825. g.

Viljams Millers 1839. g. 1843. g.

Ziemeļamerikas indiāņu kulti 19. gs. 70. gadi Henrijs Adamss 1903. g. 1950. g.

Aleksandrs Bedvords 1920. g. 1920.g. 31. decembrī Gārners Teds Armstrongs 1934. g. 1972.g., Herberts Armstrongs 1976.g.

Bašilelē kults 1935. g. 1936. g.

Hjunhs Fai So 1940. g. 1940. g.

Rudolfo Benavidess 1961. g. 1987.g.- 2001.g.

Edvards Elsons 1972. g. 1973. g. 25. decembrī Vinifreds Bartons 1976. g. 1976. g. 13. jūnijā Džons Strongs 1977. g. 1978. g. oktobrī Džīna Diksone 1978. g. 4980. g.

Rošs "Moisejs" Terjē 1978. g. 1979. g. 19. februārī Krizuels 1978. g. 1999. g. 18. augustā Džeks Hilzs 1979. g. Pēc 25 miljardiem gadu Jehovas liecinieki dažādā laikā dažādi laiki

Vēsturiski mīlasstāsti

Andrē Kastelo ŽILĪ Zili de Lespinasa - viņas sirds apstājās mīlas dēļ Ievērojamo galma dāmu Rckamjē kundzi reiz apmulsināja šāds jautā-jums: - Sakiet - vai de Stāla kundze bija skaista?

- Vai bija skaista? Es nezinu. Es vienmēr redzēju tikai viņas lūpas un acis. Es viņā klausījos.

To pašu varētu sacīt arī par Žilī Lespinasu - sajūsminoties par viņas prātu, neviens nepamanīja viņas viduvējo ārieni.

Ir dīvaini, ka tik daudz uzmanības pievērsts nelikumīgi dzimušai provincietei, galma dāmas Žilī d'Albonas - princeses d'Iveto, marķīzes de Senforžo - un lieliskā oficiera grāfa de Višī- Šamrona, kurš bija slavenās marķīzes Defanas brālis, neatzītajai meitai.

Tā bija brīnumaina metamorfoze - meitene, kas ieradās Parīzē kā kompanjone, kļuva par Enciklopēdijas radītāja iedvesmotāju. Vai nebija brīnumaini pie viņas redzēt filozofus apgaismotājus d'Alambēru un Kondorsē, kuri šai dāmai kalpoja kā sekretāri. Bet Tirgo apmainījās ar viņu vēstulēm. Tas viss nebūtu bijis iespējams, ja viņa - Žilī Lespinasa - nebūtu bijusi kaismīga un entuziasma pārpilna un ar spoži atjautīgu prātu apveltīta.

- Šis jaunais cilvēks iemieso manu sapni par ideālu!

Tādu iespaidu Žilī Lespinasā izraisīja divdesmit divus gadus vecais marķīzs de Morā, Spānijas sūtņa Parīzē dēls, kurš jau bija kļuvis atraitnis. Jaunais marķīzs bija laipnas un maigas dabas un vienkāršs attiecībās ar citiem cilvēkiem, sabiedrisks un pat tāds kā panaivs, taču ne uzbāzīgs, un viņam bija atlēta augums.

-Un cik laba sirds! - dvesa Žilī. - Cik skaidra dvēsele! Dižena un pateicības pilna! Nekad nevienā cilvēkā neesmu sastapusi tik daudz kaismes un tikumības!

Vai nelikumīgi dzimusī bagātajā spāņu grandā bija iemīlējusies, te nu viņa negribēja atzīties, arī pati sev ne. Taču de Mora aizceļošana no Parīzes viņas jūtas tikai vēl vairāk iekvēlināja. Pēc gada jaunais cilvēks atgriezās Parīzē un Žilī sāka likties, ka kārtu atšķirība, kas viņus abus šķīra, nav nemaz tik liela. Šā gada laikā jaunais cilvēks bija daudz pārcietis: viņš mīlēja, bet laimīgs nebija. Turklāt viņš bija zaudējis trīsgadīgo dēlu. Žilī de Morā sastapa skumju un no pārdzīvotās nelaimes novecojušu, taču viņa domāja, ka jaunajam marķīzam un viņai pašai "ir daudz kopēja manierē panest ciešanas", un visu citu aizmirsa.

Arī de Morā nepiešķīra nekādu nozīmi ne vecuma starpībai, ne atšķirīgajam sabiedriskajam stāvoklim.

Pēc atšķirtības perioda viņš to ieraudzīja viņas mājā Belšasa ielā un sastapa sabiedrībā, nojauta viņas jūtas un arī pats viņā iemīlējās vai, kā atzina draugi, "dievināja viņu".

De Lespinasas jaunkundze bija kā akla. Un viņu var saprast.

- Es mīlēju un tiku mīlēta tik ļoti, ka ar prātu to nav iespējams saprast. Viss, ko es biju lasījusi mīlestības romānos, bija auksts un tukšs salīdzinājumā ar Mora jūtām, mūsu dzīves un dvēseles saplūda kopā. Šī dvēseļu vienotība turpinājās sešus gadus, tie bija "seši debesu svētlaimes un laimības gadi" par spīti de Morā biežajām prombūtnēm. Marķīzam, dienesta pienākumus pildot, it bieži bija jābrauc uz Spāniju. Un, ikreiz atgriežoties, viņu jūtas uzliesmoja ar jaunu spēku. Taču kāpēc bija vajadzīgas šīs biežās šķiršanās? Kāpēc viņi neapprecējās? Šādas mezalianses iespēja vien Morā ģimenei uzdzina šausmas. Taču Žilī tikai paraustīja plecus.

- Ar jums apprecēties? Tas nav iespējams! Mūs taču šķir bezdibenis.

- Atteikdamās jūs man plosāt sirdi. Mēs esam līdzīgi itin visā, ja vien jūs mani mīlat.

Saņēmis brigādes ģenerāļa pakāpi, Morā bija spiests Franciju atkal atstāt. Spānijā viņš saaukstējās

un iegula slimības gultā ar abpusēju plaušu karsoni. Valensijas gaiss viņu bija izārstējis, viņš vismaz pats tā domāja, un Morā posās atceļam uz Parīzi.

Abi mīlētāji atkal bija nešķirami. Viņi izšķīrās tikai uz vienu nedēļu, kad marķīzs pēc uzaicinājuma viesojās Fonteblo pilī. Tās bija veselas astoņas mokošas atšķirtības dienas. Pa šo laiku Žilī uzrakstīja Morā divdesmit divas vēstules…

Protams, viņa cieta ne tikai tāpēc, ka Morā aizbraucis, bija taču aizskarta arī viņas patmīlība. Lai būtu mazāk jādomā par "ne​likumīgi dzimušās lāstu", Žilī turpināja augstākās sabiedrības dzīvi.

Divdesmit pirmajā jūnijā viņa ieradās pieņemšanā pie finansista Vatelē, kurš viņu pieņēma Sēnas kreisajā krastā. Sēdēdama zem milzīga sēru vītola, viņa tur klausījās, ko spriež vispopulārākais cilvēks Parīzē - pulkvedis grāfs de Žibērs. Viņam tikko kā bija apritējuši divdesmit deviņi gadi, un viņš tikko kā bija izdevis ļoti nopietnu grāmatu "Taktikas pamatpētījums". Pulkvedis tajā bija izteicis vairākas jaunas un interesantas idejas. Grāmata bija domāta armijas speciālistiem, taču visas augstākās sabiedrības dāmas uzskatīja par savu pienākumu izlasīt tās priekšvārdu. "Ģeniāls darbs" - tā bija izteicies Voltērs.

Vienu no grāmatā minētajiem taktikas piemēriem vēlāk praksē bija izmantojis Bonaparts.

Ja mūsdienās kāds vēl zina šā pulkveža vārdu, tad tikai pateicoties Žilī, kura jau pirmajā viņu satikšanās reizē sajuta, cik ļoti viņu saista šis cilvēks, un vēlāk tika uzrakstījusi viņam daudz brīnišķīgu vēstuļu, kuras nav iespējams lasīt bez sirds trīsām. Žilī klausījās, ko viņai stāsta jaunais autors, un sajūsminājās: - Viņa dvēsele izpaužas visā, ko viņš runā, un viņā ir gan spēks, gan cēla sirds, viņš nav līdzīgs nevienam citam.

Jaunais oficieris ārēji ne tuvu nelīdzinājās skaistajam spānietim, un Žilī viņā saskatīja ari trukumus: "zināmu neveiklību un pārliecīgi brīvas manieres". Žibērs bija "elegants, augstdzimis, maigs un iedvesmas pilns". Un it īpaši viņu, sievieti, kas jau bija pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, pārsteidza pulkveža "zēniskie smiekli". Kaut gan de Žibēra pētījumi bija dziļi nopietni, viņš labprāt dāmas izklaidēja, eksperimentējot ar savu atmiņu: viņš spēja citēt veselām lappusēm no jebkuras grāmatas, kuru bija izlasījis kaut vai tikai vienu reizi.

Arī Žibēru bija apbūrusi šī slaidā, staltā četrdesmitgadīgā » sieviete. Viņas sejā bija manāmas kādreiz izslimotu baku pēdas, bet acis raudzījās pretī gudras un vērīgas. Drīz vien abi kļuva tuvi draugi. Žilī prata cilvēkus noskaņot uz atklātību.

- Viņas sirds vienmēr bija atvērta līdzpārdzīvojumam, tāpēc laimīgs cilvēks viņai blakus jutās vēl laimīgāks, bet nelaimīgam viņa prata tā ciešanas mazināt, - sacīja Žibērs. Arī Žilī pret Žibēru bija pilnīgi atklāta. Viņa tam pastāstīja par de Morā un to, ka mīl to. Nabaga Morā!

- Viņš taču ir tādā stāvoklī, ka es baidos par viņa dzīvību!

Marķīzs de Morā joprojām spļāva asinis, Parīzē viņa slimība saasinājās, un viņš bija spiests braukt uz Madridi. Viņš aizbrauca pilns pārliecības, ka cēlā mīla uz Žilī dos spēkus izveseļoties.

Taču Žilī atklātībā sūdzējās savam draugam Žibēram, ka viņai nav pat iespēju ar marķīzu sarakstīties, jo Morā ģimene, zinādama marķīza nodomu apprecēties ar "blēdīgo francūzieti", viņu vēstules pārtvēra.

Pazīstamais filozofs un matemātiķis d'Alambērs, kurš arī bija Žilī iemīlējies, izdibinājajaunumus par slimnieka stāvokli un darīja tos zināmus Lespinasas jaunkundzei. Taču vēstis nebija iepriecinošas. Žilī slīga asarās, un tagad bija Žibēra kārta teikt mieri​nājuma vārdus.

Taču drīz vien arī Žibērs pameta Žilī, dodamies Eiropas ceļojumā. Un nu Žilī aptvēra, ka viņai ir ļoti grūti iztikt bez Žibēra vēstulēm, kaut vai tikai dažas dienas. Žibēra klusēšana lika Žilī sirdij sāpēt. Bet kurš tad galu galā bija Žilī sirds valdnieks? Morā vai Žibērs? Šķiet, ka abi, tikai - katrs citādi.

- Mana sirds nealkst kaislīgas mīlas, - vēstulē Žibēram viņa savas jūtas izskaidroja, - manu sirdi pilda maigums, dziļa un dalīta pieķeršanās, kas tajā pašā laikā ir arī slimīgi sāpīga. Šīs sāpēs arī tuvināja

mani jums; jums man ir tikai jāpatīk, taču jūs mani mieri​nājāt tik aizkustinoši, ka likāt man jums tuvoties.

Pulkvedis Žibērs beidzot atgriezās Francijā… un marķīza Morā tēls pavisam izgaisa tālē. Tagad viņas sirdī atradās vienīgi Žibērs!

Mans draugs, tagad es jūs mīlu tā, kā man jūs ir jāmīl: kaislīgi, jūtu pārpilna, sajūsmībā un bezcerībā… Man šķiet, ka jūs no visas sirds mīlēt un pat dzīvot un mirt jūsu dēļ - ka tā visa ir par maz.

1774. gada 10. februāra vakarā Žilī un Žibērs bija Operā. Žibēram bija sava loža ar nelielu salonu aiz tās, kur, pēc Žilī vārdiem, atradās "ļoti labs dīvāns". Tieši uz šī dīvāna izrādes laikā viņa Žibēram pirmo reizi atdevās. "Es biju mīlestības saindēta. Es mīlu Jūs kaislīgi un bezprātīgi!" viņa rakstīja Žibēram.

Kad Žibērs neatradās Parīzē, Žilī ieslēdzās savā istabā "bez grāmatām, bez gaismas, bez kustības".

Morā bija aizmirsts.

Grāfu izbiedēja Žilī neapvaldītās jūtas - un viņš tīši kļuva vēss. Mīlošo Žilī šāda cietsirdīga attieksme satrieca, un viņa ļoti cieta. Žilī centās Žibēru nomierināt un mēģināja savu uzbangojušo kaisli apvaldīt: "Mani grauž sirdsapziņa par to, kas notika "uz dīvāna", un māc nožēla, ka man ir jāapvaldās. Es taču atdodos Jums, nevis savai kaislei."

Dīvainas sakritības dēļ tieši 10. februārī marķīza Morā stāvoklis krasi pasliktinājās. Bet viņš tomēr nolēma Madridi atstāt. Morā gribēja braukt uz Franciju, lai būtu blakus Žilī. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka Žilī klātbūtne vien viņu var izdziedināt. Savukārt Žilī cerēja, ka Morā ierašanās "izdziedēs" viņas kaisli pret Žibēru. Žilī piekrita, ka Morā ierodas Parīzē.

Morā devās ceļā, kaut gan slimības lēkmes uznāca bieži. Ikkatrs ceļa etaps no slimnieka prasīja milzīgu spēku sasprindzinājumu. Pie dzīvības viņu noturēja tikai ļoti lielā vēlēšanās atkal redzēt iemīļoto.

Beidzot Morā nokļuva līdz Bordo pilsētai. Taču šeit, viesnīcā, divu sulaiņu, ārsta un garīdznieka klātbūtnē marķīzam sākās agonija. Morā sakopoja pēdējos spēkus un uzrakstīja dažas atvadu rindas Žilī: "Es tiecos pie Jums, bet man ir jāmirst. Cik cietsirdīgs liktenis! Es mirstu Jūsu dēļ!"

No viņa pirksta novilka divus gredzenus. Viens bija savīts no Žilī matiem. Otrajā gredzenā bija iegravēti šādi vārdi: "Viss pāriet, izņemot mīlestību." Žilī mocīja sirdsapziņas ēdas. Viņa bija nogalinājusi Mora!

Nevajag padziļināt savas mokas, iedomājoties, ka jūs esat paātrinājusi viņa nāvi, - iebilda Žibērs. - Viņš nāvi savās krūtīs tika nēsājis jau divus gadus. Raudiet, mans draugs, bet nesakiet, ka "visu šajā dzīvē" esat zaudējusi. Nekļūstiet par dzīves nīdēju un nepārvērtiet mīlestību par murgiem. Žilī padomus neuzklausīja: viņa mēģināja noindēties.

- Es pazaudēju visbrīnišķīgāko cilvēku. Es izdarīju noziegumu pret tikumību, pret sevi pašu, es esmu zaudējusi pašcieņu. Vai gan es varu pretendēt uz Jūsu cieņu?

Nu bija pienācis laiks Žilī uzzināt, ko nozīmē drauga nodevība. Žibērs ar savu neuzticību, palaikam vienaldzību un slikto raksturu, pats to nemaz nevēlēdamies, atrieba Morā un pagrūda Žilī tuvāk bojāejai.

- Mans draugs, cik ļoti sūrst dvēsele! Žibērs mīlēja Žilī, taču acīmredzot pagura no viņas sirdsapziņas mokām un mūžīgās šaustīšanās.

Turklāt viņš iemīlējās ari citās sievietēs un galu galā izlēma apprecēties, bet ne jau ar Žilī.

Grāfs de Žibērs apprecējās ar Aleksandru Luīzi de Kurselu, skaistu, gudru un… septiņpadsmitgadīgu. Žilī, kas nākamajai grāfienei de Žibērai derētu par māti, atteicās ar šīm laulībām samierināties. Vai viņa cerēja pati kļūt par grāfieni? Žilī aizbrauca pie Žibēra tieši tajā laikā, kad viņš gaidīja ierodamies savu līgavu, un, par spīti Žibēra protestiem, prom negāja. Žibēram negaidīti Žilī pret jauniņo līgavu izturējās ļoti mīļi. Pēc šīs tikšanās pulkvedis aizdrāzās pie Žilī, lai viņai pateiktos, bet te nu Žilī nometa masku un uzņēma grāfu ar apvainojumiem.

- Jūs gribējāt, lai es dzīvoju ar kaisli, kas apmierinātu jūsu godkāri! Jūs ar dunci urķējaties manās brūcēs! Jūs par manām asarām smejaties!

Taču Žibērs nedomāja, ka ir pie kaut kā vainojams.

- Es ielūkojos sevī, jautāju savai sirdij, un sirds mani mierina… Lai radītu elli, jūs izlejat žulti un indi!

Viņš apprecējās bez īpašas mīlestības, jo tā vajadzēja darīt, jo to prasīja dzīve un sabiedrība. Vai gan viņu ar Žilī nesaistīja daudz stiprākas un cēlākas saites nekā šīs aprēķina laulības važas? Vai viņu abu draudzība un mīlestība nesaglabāsies? Taču Žilī palika nelokāma. Viņa paraksts laulības līgumā dvēseli atkal bija sa- vandījis.

- Palieciet sveiks, ceru, ka būsiet pietiekami aizņemts un laimīgs, lai aizmirstu manu mīlestību un maigumu. Vairs necentieties man kaut kādā veidā palīdzēt; jūsu cēlsirdība, jūsu labie nodomi manu sāpi tikai padziļina! Ļaujiet man jūs mierīgi mīlēt un nomirt… Žibērs pāršķīra jaunu savas dzīves lapaspusi. Kāzu rītā viņš dienasgrāmatā ierakstīja: "Es precos ar jaunu, skaistu, juteklisku un maigu sievieti, kas mani mīl, es esmu radīts, lai mani mīlētu, un arī es pats sāku mīlēt."

Vai viņš domāja par Žilī? Dažas dienas pēc kāzām Žibērs viņai raksta: - Dzīvojiet, dzīvojiet, es neesmu vērts tā ļaunuma, kuru esmu jums sagādājis…

Cik patīkami ir pakļauties šādai pavēlei, kad jūti, ka ej bojā! Ikreiz satiekoties, bet viņi reižu reizēm satikās, neņemot vērā, ka Žibēram bija jauna sieva, Žilī it kā atguva dvēseles spēkus: - Piecpadsmit minūtes, ko aizvadu kopā ar Jums, liek man aizmirst visu pasauli. Esam tikai es un Jūs, pagātne un nākotne izgaist, Jūs vairs ne pie kā neesat vainīgs, un es vairs neesmu nelaimīga.

Taču vienmēr tā nebija. Sāpes atkal aizžņaudz Žilī kaklu, un viņai pietrūkst elpas. Visi domāja, ka viņu dzen postā Morā nāve. Taču patiesībā nāvējošo triecienu viņai deva Žibēra kāzas.

Viņa sāka lietot opiju, lai bezmiega naktīs tik ļoti neciestu. Narkotiku izraisītajās vīzijās viņa redzēja Žibēru, viņš metās ceļos un ar asarām acīs lūdzās: "Es ceru uz Jūsu pieķeršanos man. Reiz jau tas glāba jūsu dzīvību, lai tad izglābj vēlreiz!"

Taču viņai atvēlētais laiks jau tuvojās beigām. Žilī pat vairs nevēlējās Žibēru redzēt. Pēc konvulsiju lēkmes viņas seja palika greizi savilkta un lūpas sašķobītas. Kā gan lai tādā izskatā parādās mīļotajam?

Pirms nomirt uzticamā drauga d'Alambēra rokās, Žilī ar vārgu roku uzrakstīja Žibēram vēstuli: "Otrdienā, pulksten četros, 1776. gada maijā. Mans draugs, es Jūs mīlu! Nomierinošie līdzekļi mīkstina manu sāpi. Vienīgi Jūs tos varat nomainīt pret visstiprāko indi. Patiesi! Man ir tik slikti dzīvot, ka esmu gatava Jums lūgt augstsirdīgi man izdarīt šo pakalpojumu! Mans draugs, no labdara kļūstiet par cietsirdi! Es izdziestu, palieciet sveiks…"

Naktī viņa pēkšņi atvēra acis.

- Vai es vēl esmu dzīva?

Pēc tam viņa norima uz visiem laikiem. Žilī de Lespinasa nomira no mīlestības

LOLA Lola Montesa - sieviete bez sirds

"Kad biju krietni pārdomājusi savu turpmāko likteni, es nonācu pie slēdziena, ka man ir "jānoķer" vismaz princis," - tā 1846. gada pavasari savā dienasgrāmatā ierakstīja pazīstamā spāņu dejotāja Lola Montesa.

Redzot viņas stalto un vingro augumu, vīriešiem aizrāvās elpa. Bet Lolas seja… pārsteidza gaišā ādas krāsa un lielās, melnās acis, dziļas "kā ūdens tumšā atvarā". Šādiem dziļiem un tumšiem ūdeņiem uzticēties nedrīkst, it īpaši, ja runa ir par spāņu dejotāju.

Lolas Montesas īstais vārds ir Marija Doloresa Žilbēra, bet draugi viņu sauca par Betiju. Kad Lola vēl bija gluži meitene un dzīvoja kopā ar māti Parīzē, viņu paveda mātes mīļākais jauniņais angļu leitnants Tomass Džeimss. Tiesa, viņš Lolu apprecēja. Taču laulības Lolai laimi neatnesa, drīzāk nelaimi.

1843. gada 8. jūnija vakarā Londonā "Seviljas bārdziņa" skatītāji starpbrīdī sapulcējās, lai godinātu Lolas Montesas - Seviljas karaliskā teātra dejotājas mākslu. Taču viņa tikko kā bija iznākusi uz skatuves, kad zālē atskanēja skaļš sauciens: - Tā taču ir Betija Džeimsa! Es viņu labi pazīstu!

Jā, skatītāju priekšā stāvēja bijusī leitnanta Tomasa Džeimsa sieva. Skatuvei viņa bija izmantojusi vienu no saviem vārdiem - Doloresa - un, prazdama čigānu dejas (vēl bērns būdama, viņa bija skatījusies čigānu izrādes, bet vēlāk Seviljas ielās no vienkāršajiem ļaudīm pamācījusies, kādas kustības jāizdara ar vidukli un kādas ar rokām), gribēja ar tām pārsteigt londoniešus, uzdodoties par spāniešu dejotāju.

Sacēlās troksnis. Administrators bija spiests nolaist priekškaru. Bet Lola pēc vētraina romāna ar Listu, kas viņu tika nosaucis par "daiļo tīģerieni", devās uz Parīzi meklēt laimi.

Parīziešus bija izlutinājusi Tagliona - "šķīstās mākslas nodevēja". "Viņa Dievu pielūdz ar kājām," par viņu melsa. Kā arī Fanija Elslere, kura arī dejoja izaicinoši un kuras pa "deldēja ska​tuves dēļus". īsāk sakot, uz "Opera " skatuves Lola bija izsvilpta.

Viņa sāka uzstāties trešās šķiras teātros. Un reiz, lai ieriebtu savam mīļākajam - žurnālistam Dižarjē, dejoja gandrīz kaila. Patiesību sakot, tā bija slikta ideja. Policijas komisārs, kārtības un tikumības uzraugs, sastādīja protokolu, ka dejotājai nav bijis apģērba, un Parīzes skatuvju dēļi Lolai tika liegti.

Kas atlika? "Noķert princi!" Šādam nolūkam visnoderīgākā šķita Vācija ar tās neskaitāmajiem prinčiem un baroniem. "Kontingentu" dziļi izpētījusi, Lola secināja, ka vislabāk viņai piestāvētu Ludviķis I, Bavārijas karalis, liels antīkās mākslas un sieviešu daiļuma cienītājs.

1809. gadā Gēte viņu nosauca par "pavasara dienu, bezrūpīgi starojošu". 1846. gadā, pārkāpjot sešdesmit gadu slieksni, Minhenes suverēns vairs tikai atcerējās bijušo pavasari, kaut gan sirdī bija palicis jauns un saglabājis "spēju just jauneklīgi, svaigi un asi".

- Pasaulē eksistē vienīgi skaistums, pie skaistuma valstības vārtiem visas sociālās atšķirības izzūd, viņš teicis.

Un, kad Ludviķis gribēja justies laimīgs, viņš devās uz mākslas galeriju, kur bija savākti divdesmit trīs sieviešu portreti. Ludviķis varēja stundām ilgi veldzēties Bavārijas karaļa meitas princeses Aleksandras daiļajos vaibstos, raudzīties Annas Hilmeieres pikantajās lūpiņās (Hilmeieres kundze bija Minhenes medījumu tirgoņa sieva).

Izpētījusi Ludviķa I gaumi, Lola Montesa līksmoja: nebija šaubu, ka, ieraudzījis "senjoras" skaistumu, vecais karalis iekvēlosies.. . Un Lola jau nu pratīs viņam pierādīt, ka nebūt nav auksta marmora Venera.

1846. gada 25. septembrī Minhenē Ludviķis I nopūlējās ar kārtējo četrrindi - viņš bija "uz tu" ar daudzām mūzām. Karali viņa radošajās mokās iztraucēja kambarkungs grāfs Reisbergs.

- Sir, senjora Lola Montesa izlūdzas audienci.

Ludviķis pacēla galvu. Lolas Montesas vārds viņam noteikti šķita dzirdēts. Un sāka atcerēties: tikko kā Frcija kungs, karalisko teātru intendants, viņam bija ziņojis, ka Montesas jaunkundze ir nolikusi eksāmenu uzņemšanai baleta trupā, taču viņai ir atteikts nepietiekamas dejas tehnikas dēļ. Karalis paraustīja plecus. Kāpēc gan viņam nedod miera!

- Man jums jāteic, jūsu augstība, - kambarkungs neatlaidās, - ka senjora ir brīnišķīga!

Ludviķis nolika malā rakstāmspalvu.

- Nu ko lai iesāk, ievediet viņu!

Lola ienāca istabā kautri nolaistām acīm. Mugurā viņai bija tērps, kas lieliski izcēla visas daiļā ķermeņa formas. Zīdam šalcot, Lola tuvojās karalim un pietupās dziļā galma reveransā. Piecēlusies viņa uzmeta karalim tādu skatienu, kas vecajam baudkārim trāpīja tieši sirdī. Portretu galerijā redzamais skaistums pārstāja pastāvēt. Ar dažiem skatieniem, ar dažiem žestiem un dažiem vārdiem Lola pakļāva Ludviķi, iekaroja uz mūžu. Līdz pat nāves brīdim viņa sirds pukstēs vienīgi šai sievietei, kuras dēļ viņš pazaudēs troni.

"Sirēna" tik tikko bija atstājusi Ludviķa kabinetu, sava tērpa krokās paņemdama līdzi valdnieka nodomus, kad viņš pasauca grāfu Reisbergu, - un jau nākamajā dienā senjora Lola Montesa bija pieņemta teātrī ar karaļa pavēli.

1846. gada 13. oktobrī "dejotāja" debitēja uz Minhenes lielās skatuves karaļa klātbūtnē. Zāle murdēja. Skanēja gan aplausi, gan svilpieni vienlaikus. Kāda skatītāja brīnījās: - Kāpēc gan šo dejotāju tik dažādi uzņem?

- Viņa ir karaļa protežē, bezgode, kurai, spriežot pēc avīzēm, ir bijuši apšaubāmi piedzīvojumi visās pasaules malās, - paskaid​roja blakussēdētājs.

Pēc dziļa reveransa pret karalisko ložu viņa uzsāka deju. Un uzreiz apklusa gan svilpieni, gan saucieni. Kamēr deja turpinājās, Lola ar savu pievilcību skatītājus turēja kā hipnozē; simtiem acu vēroja viņas ķermeņa kustības, kas pauda kaisli un tīksmi, sāpes un prieku.

Nākamajā dienā Lola Montesa karaliskajā teātrī ieradās otro un pēdējo reizi. Bencdiksa baletā viņa dejoja spāņu deju, bet kopā ar dejotāju Ofermani starpbrīdī - fandango [17] . Naidīgie saucieni un svilpieni turpinājās. Pie orķestra rindā sastājās privātās drēbēs pārģērbušies policisti.

Karalis bija apvainots!

- Šie neaptēstie minhenieši iedrošinājās jūs izsvilpt. Jūs viņiem vairs nedejosiet! Jūs dejosiet tikai man!

Ludviķis I izsauca savu arhitektu.

- Metsgera kungs, nopērciet māju, pārtaisiet to un pārbūvējiet, kā uzskatāt par vajadzīgu, ar izdevumiem nerēķinoties.

Pēc diviem mēnešiem darbi bija pabeigti - māja līdzinājās dārgai lādītei. Lola un Ludviķis svinēja Lolas ievākšanos šajā mājā reibinošā tete-d-tete. Lola nebija iemīlējusies, bet viņu saviļņoja vecā vīra bezgalīgā mīlestība. Un Ludviķis šķita esam tik jauns - par spīti sirmajiem matiem un grumbām sejā, un viņš tik aizkusti​noši jūsmoja par Lolas melnajām acīm…

Prese "spāņu Mesalinai" sarīkoja uzbrukumu.

- Ja karalim vajadzīga mīļākā, lai sameklē to savos ļaudīs. Vismaz nauda paliks pašu valstī.

Ludviķis tikai paraustīja plecus un pat palūdza savu biblio​tekāru, lai tas savāc pamfletu un karikatūru izgriezumus.

- Šo mēslu kaudzi gribu saglabāt nākotnei - šo apkaunojumu un šantāžu.

Minhenes arhibīskaps mēģināja karali pārliecināt, lai viņš sūta "bezgodi" prom, taču bez panākumiem. Kanclers Meternihs, kuram karaļa un liberāļu cīniņš sagādāja raizes un kurš baidījās, ka Austrija atrodas lielas nelaimes priekšā, - viņš pie Lolas aizsūtīja baronu Lenteno: - Kundze, politika reizēm uzstāda bargas prasības, valsts intereses ir augstākas par personiskajām.

Cik lieliski ir teicis Meterniha kungs: "Tronis-tas ir milzīgs morālais spēks, kas izplūst no Dieva; bet revolūcija - tā ir atplesta nezvēra rīkle, kas gatava aprīt sociālo kārtību. Tautas alkst miera un stabilitātes." Tātad visu interesēs un arī jūsu pašas drošības dēļ būtu labāk, ja jūs aizbrauktu - atstātu Bavāriju. Ja jūs apmierina summa divtūkstoš sterliņu mārciņu Rotšilda bankā Londonā.

Lola paņēma čeku un, skatīdamās Lenteno tieši acīs, saplēsa to sīkos gabaliņos. Pēc tam viņa piezvanīja.

- Pavadiet šo kungu, - viņa pavēlēja kalpotājam. - Turpmāk es viņam nekad nebūšu mājās.

Kad Ludviķis uzzināja par naidīgo izlēcienu pret viņa sirds karalieni, viņš nolēma uz to atbildēt tādējādi, ka senjorai Lolai Montesai "par pakalpojumiem, kas tronim sniegti mākslas jomā", piešķīra grāfienes dc Landsfeldas titulu ar visām tiesībām un privilēģijām, tostarp nododot viņai divtūkstoš zemnieku likteni.

- Es nosūtīju pavēli ministriem, - viņš teica Lolai, - paskatī​simies, kā tie to uzņems.

Ministri pavēli uzņēma ļoti slikti. 1847. gada 11. februārī premjerministrs d'Abels sapulcināja savā kabinetā Ministru padomi.

Tiklīdz ministri bija sasēdušies visapkārt apaļajam galdam, premjerministrs viņus uzrunāja šādiem vārdiem: - Kungi, pateicos jums, ka jūs visi pēc mana lūguma tik ātri šeit esat sapulcējušies. Ārkārtējās sēdes iemesls ir svarīgs un skumīgs. Jums taču ir zināma divdomīgā situācija, kādā mēs aiz karaļa neprātībām esam nonākuši. Sievietes dēļ grīļojas valsts pamati, situācija ir draudoša.

Premjerministru atbalstīja piekrišanas čuksti.

- Esmu laimīgs, ka notikušā vērtējumā mēs esam vienisprātis.

Tagad esiet tik laipni un iepazīstieties ar dokumentu, ko Viņa Augstība man vakar vakarā atsūtīja.

No rokas rokā tika nodota karaļa pavēle par grāfienes titula un visa pārējā piešķiršanu Lolai Montesai… Ministri bija sašutumā.

- Šī meiča kļūs par grāfieni de Landsfeldu? - iesaucās tieslietu ministrs. - Tas ir negods karalistei.

Kā šīs valsts kanclers es šādu dokumentu neparakstīšu.

- Ari es ne - kā Padomes priekšsēdis, - atkal ierunājās d'Abels. Paredzēdams, kāds būs jūsu lēmums, es esmu mūsu visu vārdā uzrakstījis uzmetumu atbildes vēstulei karalim. Klausieties: "Sir, mēdz būt situācijas, kad cilvēki, kam ir dota monarha augstā uzticība kārtot valsts lietas, nonāk smagas izvēles priekšā: atteikties no sava svētā pienākuma valsts priekšā vai iemantot valdnieka ienaidu. Šādas skarbas alternatīvas priekšā šodien esam mēs - jūsu ministri, un tas tā ir Jūsu Augstības pieņemtā lēmuma dēļ: dāvināt senjorai Lolai Montesai muižniecības kārtu un natu​ralizēt šai kārtai dotās tiesības.

Cieņa pret troni un varu pavājinās: no visām pusēm atskan Jums adresēts nosodījums un izsmiekls.

Nacionālās jūtas ir aizskartas. Ārzemju avīzēs katru dienu raksta par skandaloziem notikumiem, nopaļājot Jūsu vārdu. Cieš ne tikai Jūsu reputācija, bet arī ļoti sakompromitējušās varas pastāvēšana kā tāda. Ir nonācis tik tālu, ka pat armija jūtas aizskarta savā zvērestā. Pēc lietišķas apspriešanās apakšā parakstījušies ministri ir nonākuši pie pārliecības, ka, ja nelaimīgā kārtā Jūsu Augstība viņu balsis nesadzirdēs, bet mēs tomēr ceram, ka tas tā nenotiks, tad ministriem nekas cits neatliks kā nolikt augstās pilnvaras un uzticību, ko Jūs tiem esat devis, un lūgt pieņemt demisiju."

Kungi, vai vēlaties parakstīties?

Visi ministri parakstīja memorandu, kas gan vairāk atgādināja ultimātu. D'Abels tūlīt pat devās uz pili.

Karalis premjerministru pieņēma, dokumentu izlasīja un mie​rīgi noteica: - Protams, ka jūs un jūsu kolēģi vairs neesat mani ministri. Es parakstīšu kabineta demisiju un pacentīšos atrast cienīgu maiņu. Kas attiecas uz jums personiski - ja mani nosoda ārzemēs, tad laba pavalstnieka pienākums ir savu karali aizstāvēt. Jūs dosities uz Turīnu par sūtni, akreditācijas rakstu jums nosūtīs jau šovakar. Esmu pateicis visu. Es jūs ilgāk neaizkavēju.

Visa Eiropa uzjautrinājās. "Times" ievadrakstā bija lasāms: "Uz kurieni mēs ejam, ja ministri apraud karaļa nepieļaujamu rīcību. Kādas asaru straumes par vienu otru monarhu šiem kautrīgajiem kārtības uzraugiem ir jāizlej?!"

Ludviķis smējās gan par tiem, kas viņu apsūdzēja, gan arī par tiem, kuri viņu attaisnoja.

- Es šos ministru kungus izlikšu aiz durvīm, - karalis apgalvoja savai dārgajai Lolai, - apskatīsim labāk manu jauno ministru sarakstus.

Taču Lolu biedēja, ka sabiedriskā doma varētu pavērsties pret viņu.

- Es jūs nekad nepametīšu, - Ludviķis apgalvoja. - Jūs esat viscēlākā būtne šajā pasaulē!

Taču, kad kļuva zināms, ka karalis patiesi ir ministrus atlaidis, tad neapmierinātība sāka augt augumā. Visi apvienojās pret favorīti, ko bija "atsūtījis pats sātans".

Laikraksti pilnā balsī bazūnēja: "Nav šaubu, ka Montesa ir ārzemju aģente", "to elles spēku instruments, kuri Eiropā gatavo revolūciju." Tika norāta gan karaliskā ģimene, gan baznīca. Garīdznieki nonāca tik tālu, ka sāka paši sev uzlikt baznīcas sodus.

Kā jau tas parasti notiek, uz skandālu vētraini reaģēja studenti. Kādu profesoru, kurš d'Abclam bija nosūtījis Lolas atbalsta vēstuli, studenti padzina.

1847. gada 1. martā Studentu asociācija pie Lolas mājas Bērerštrāses ielā sarīkoja manifestāciju.

Taču favorīte aukstasinību nezaudēja. Trokšņa un kliedzienu piecelta no gultas, Lola izgāja uz balkona peņuārā ar šampanieša pokālu rokā un izdzēra uz to veselību, kas viņu izsvilpa.

Drosmīgais žests pūli nebūt neapmulsināja. Minhenc nebija Parīze: naidīgie izsaucieni tikai pastiprinājās, bet pret mājas sienām sāka atsisties akmeņi. Taču pēkšņi iestājās klusums. Uz ielas parādījās karaļa lielais augums. Ar spieķi, ko rotāja zelta rokturis, viņš atvairīja manifestantus, kurus karaļa valdonīgais skatiens piespieda atkāpties, atbrīvojot viņam pieeju mājai. Taču, kad Ludviķis gribēja no mājas iziet, pūli jau vajadzēja savaldīt policistiem.

Skandāls uz kādu brīdi aprima, tomēr atkal uzliesmoja, kad pēc profesora Ževra - Lolas sīvā pretinieka - greznajām bērēm studenti atkal sapulcējās pie Bērerštrāses ielas nama, lai vēlreiz pasmietos par "grāfieni de Landsfeldi". Šoreiz Lola izgāja nevis uz balkona, bet gan uz ielas un studentiem augstprātīgi uzsauca: - Rīt universitāte būs slēgta!

Nākamajā dienā Ludviķis I patiesi viņas draudus izpildīja: ar karaļa pavēli universitāte uz gadu tika slēgta. Ārzemju studentiem Minhcne bija jāatstāj divdesmit četru stundu laikā.

Tā bija drāmas prelūdija. Pie Lolas mājas sāka pulcēties milzīgs aurojošs pūlis. Sākās improvizēta nama apšaude. Jaunais ārlietu ministrs princis Vallenšteins lūgtin lūdzās, lai vecais karalis paraksta pavēli par grāfienes de Landsfeldas izraidīšanu.

- Vēl piecas minūtes - un pūlis policijas ķēdi pārraus! Es uz ceļiem lūdzu Jūsu Augstību parakstiet!

Ludviķis I, kurš bieži jo bieži bija atkārtojis: "Mana karaļvalsts pieder Lolai," - ar asarām acīs padevās.

- Es vairs esmu tikai karaļa ēna! - viņš nopūtās.

Pēc tam viņš ieslēdzās savos apartamentos, saprazdams, ka nespēs izturēt mīļotās sievietes dusmas.

Kad Lolu iepazīstināja ar pavēli, viņa tai nenoticēja un, plecus paraustījusi, teica, ka tā ir kļūda.

Taču favorītei vajadzēja vien samierināties ar acīm redzamo, kad tai lika palūkoties uz saniknoto pūli aiz logiem.

- Šoreiz policijai neizdosies jūs pasargāt. Pasteidzieties, runa ir par jūsu dzīvību!

Lola rīkojumam pakļāvās un iesēdās lando [18] , kas, lietus šaltīm brāžoties, nogādāja viņu dzelzceļa stacijā. Pa to laiku satrakotais pūlis jau bija ielauzies Lolas namā, sadragāja tur mēbeles un plosīja ienīstās "burves" drēbes.

"Vecais karalis, kluss un bargs, uz visu šo vandalismu noskatījās nobālušu seju," rakstīja franču

vēsturnieks Ogists Terī. "Tie, kas karali pazina personiski, viņam neko nepārmeta, tie viņu vispār neievēroja, it kā viņa nemaz nebūtu."

Ludviķis atgriezās kabinetā un uzrakstīja savu pēdējo elēģiju.

Lolas aizbraukšana nebūt nelika minheniešiem atgriezties savās mājās. Tagad viņi pieprasīja brīvību. Sacelšanās pārauga revolūcijā, un Ludviķis I nolēma atteikties no troņa par labu savam dēlam Maksimiliānam.

Lola atgriezās Londonā. Pēc kāda laika viņai bija jāstājas tiesas priekšā, jo viņa bija apprecējusies otrreiz, nenoformējusi šķiršanos no leitnanta Džeimsa. Pēc tiesas prāvas beigām viņa aizbrauca uz ASV, kur sāka tēlot "pati sevi". Tirgus laukumos par noteiktu samaksu vēstures interesenti varēja "grāfieni de Landsfeldi" iztaujāt par viņas mīlas piedzīvojumiem. Viņa nomira ar Dievu izlīguši.

"Es savos garajos mācītāja darba gados neesmu sastapis cilvēku, kurš pirms nāves būtu nožēlojis patiesīgāk, kā to darīja šī nabaga sieviete," teica mācītājs, kurš pieņēma viņas grēksūdzi un deva pēdējo komūniju.

Lola Montesa, sieviete, kuras dēļ Bavārijas karalim bija jāatsakās no troņa, Dievam dvēseli atdeva četrdesmit trīs gadu vecumā. Tas notika 1861. gada 17. janvārī. Ludviķis I viņu pārdzīvoja par septiņiem gadiem, viņš nomira Nicā astoņdesmit četru gadu vecumā. Neilgi pirms nāves viņš atzinās, ka Lola bijusi viņam tikai draugs. Mīlas pārņemtais karalis ir tikai no pieklājīga attāluma apjūsmojis "viņas daiļo, mīlestībai radīto augumu". Protams, ka karaļa tikumību sargāja viņa cienījamais vecums.

LUIJS ARMĀNS Hercogs Rišeljē - siržu lauzējs 1702. gada 15. marta vakarā mesjē d'Orions, jaunā hercoga Luija Armāna de Fronsaka guvcrnants, ņēma rokā spirta šķīdumā izmērcētu stibu un uzsāka audzināšanas procedūru, metodiski šaustot sava skolnieka sēžamvietas apaļumus.

Hercogs Fronsaks, nākamais maršals Rišeljē un 18. gadsimta donžuāns, pirms divām dienām bija kļuvis sešus gadus vecs un divkāršā laulības kontrakta parakstīšanas laikā bija ļoti slikti uzvedies. Viņš bija stāvējis izstieptām lūpām, it kā tādējādi izteikdams neapmierinātību ar savu nākamo laulības savienību, kā arī sava tēva jaunajām laulībām. 1702. gada 15. martā vecais hercogs de Rišeljē, bet viņam bija septiņdesmit gadu, pakļaujoties de Mentenona kundzes - Saules karaļa favorītes - gribai, devās laulībā trešo reizi. Viņa jaunā sieva marķīze de Noeja bija tikai četrdesmit gadus veca. Viņai bija divas meitas no pirmās laulības, vienpadsmit un desmit gadus vecas, un bija Luija XIV parakstīts kontrakts: hercogam Luijam Armānam de Fronsakam ir jāprecas ar savas pamātes vecāko meitu, bet, ja ārsts viņu kaut kādas slimības dēļ atzītu par laulībām nederīgu, tad viņam jāapprec jaunākā māsa - de Žansakas jaunkundze.

Tādējādi hercogam de Fronsakam bija nodrošinātas iespējas pa divi lāgi "uzmest sev cilpu kaklā".

Kontrakts ticis sastādīts tālredzīgi, jo de Nocjas jaunkundze, vecākā meita, pēc gada nomira, līdz ar to par jauniņā hercoga līgavu kļuva de Žansakas jaunkundze.

Bērniem, nākamajiem laulātajiem, nedeva iespēju satikties. Un, kad de Rišeljē dēla klātbūtnē tika izrunāts viņa līgavas vārds, līgavainis savilka seju pretīgā grimasē, jo ienīda gan pamāti, gan visu, kam bija ar viņu kāds sakars.

Pienāca laiks, kad de Žansakas jaunkundze kļuva astoņpadsmit gadus veca, turklāt viņa bija daiļa kā austoša diena. Meitenei tika paziņots, ka laiks apprecēties ar četrpadsmit gadus veco līgavaini. Nevienu neinteresēja viņas attieksme pret šo laulību ar zēnu, kurš turklāt vēl ari bija ļoti maza auguma. No divpadsmit gadu vecuma zēns nezin kāpēc vairs nestiepās garumā. Ko līgava zināja par savu nākamo dzīvesbiedru? Gandrīz neko.

Mentenonas kundze viņai rakstīja, ka viņas līgavainis esot iepaticies karalim, kad tas atradies galma dienestā kā pāžs, ka viņš lieliski dejojot un labi jājot ar zirgu. "Viņš ir laipns un nav nedz neveikls, nedz pārdrošnieks," viņa piemetināja, "viņš ir pieklājīgs un veikli prot risināt sarunu."

Taču driz Mentenonas kundze domas mainīja: jaunais hercogs ātri vien bija iemācījies būt bezkaunīgs. Spriediet paši! Viņš ticis uzaicināts dažas dienas paviesoties pilī, un šajās dienās bija parādījis, ka spēj būt ļoti izklaidīgs, turklāt sagudrojis un sadarījis tik daudz ļaunu joku, ka pils jaunās saimnieces nolēma atriebties- jāatzīst, gauži prastā veidā - viņas jaunā nekauņas gultu salēja ar ūdeni.

Arījauniņais Rišeljē atdarīja ar visvienkāršākajiem atriebes ieročiem, un dāmas bija spiestas pārliecināties, ka viņš vairs nav bērns. Pavedinošā mājasmāte, par spīti savai stingrajai tikumībai un tam, ka viņa jaunajam hercogam izmisīgi pretojās, saprata to labāk nekā citi, kad atrada Luiju Armānu savā gultā, kur zēns bija ierausies, lai apžāvētos, sasildītos un…

Viņam tika pierakstīti arī citi piedzīvojumi - sievietes ir skaudīgas… Tika apgalvots, ka Luijs Armāns reiz esot pārsteigts Burgundijas hercogienes, Ludviķa XVI nākamās mātes istabā. Hercogiene visu pārvērta par joku: - Viņa gados tamlīdzīgas nerātnības ir piedodamas. Tāds mīļš bērns!

Taču Luija Armāna ieplānotā sieva raizējās. Turklāt jaunais Fronsaks neslēpa mīlestības jūtas pret Burgundijas princesi, kuras portretējumu ir devis grāfs Sen-Simons: "No sejas nav nekāda skaistā, toties viņai ir visbaltākā un vismaigākā āda, krūtis nelielas, bet tām ir brīnišķīgas formas, un gaita viņai ir kā

dievietei."

Tika nolemts sagaidīt Mentenona kundzes un hercogienes Rišeljē atbraukšanu un steidzami sarīkot pārlieku ātri nobriedušā jaunā hercoga (viņam taču vēl nebija pat piecpadsmit gadu) laulības.

Ceremonija notika 1711. gada 12.februārī kardināla deNoeja- līgavas tēvoča kapelā. Līgavaiņa un līgavas tērpi mirdzēja sudrabā, briljantos un pērlēs. Jaunā hercogiene de Fronsaka bija brīnišķīga un šķita gandrīz vai iemīlējusies. "Daudzas sievietes izsmejoši noraudzījās jauniņajā pavedējā, kurš savas karjeras pašā sākumā tik viegli ļāvies sevi ietupināt laulības būrī," rakstīja kāds laika​biedrs.

Viegli? Būrī? Nu ne! Luijs Armāns pārāk ienīda pamāti un alka atriebes. Kamēr hercogs de Lžjēns ietērpa jaunlaulāto naktskreklā, viņa lūpas sašķiebās greizā smīnā. Tagad Fronsakam bija jādodas uz laulības gultu pie savas jaunās sievas. Pēc paražas viss galms tur bija klāt. Ja izrādījās, ka kāds no jaunlaulātajiem vēl ir pārāk jauniņš, tad pēc īsas ceremonijas jaunlaulātos aizsūtīja gulēt katru uz savu istabu. Taču Luijam Armānam bija savs plāns.

Kad pēc tradīcijas laulības gultas aizkari tika atvilkti, galminieki izbrīnā ieraudzīja, ka jaunais vīrs mierīgi guļ blakus savai sievai un pat viegli krāc. Šāda izturēšanās, pēc Luija Armāna domām, lika skaidri noprast, ka viņa pamātes meita viņam būs tikai blakusgulētāja - un viss.

Un viņš nolēma savu kaisli pret Burgundijas hercogieni demonstrēt it visur. Reiz, kad galminieki bija sapulcējušies kopā, Luijs Armāns it kā nejauši pazaudēja medaljonu ar princeses portretu. Savu viņš panāca - pamāte pārskaitās, Ludviķis XIV noskaitās uz hercogu, bet Mentenona kundze viņa sirdīšanos vēl tikai uzurdīja. Būdama eksmarķīzes de Noejas draudzene, viņa Luija Armāna uzvedību uztvēra kā personisku apvainojumu. Un notika tā, ka kādā 1711. gada aprīļa rītā žandarms uz Rišeljē pili atnesa pavēli par hercoga de Fronsaka ieslodzīšanu Bastīlijā. Viņš bija piecpadsmit gadus un vienu mēnesi vecs.

Hercoga dzīves apstākļi cietumā nebija pārāk skarbi. Reizēm viņu apciemoja, viņš ēda tāpat kā mājās, pie hercoga bija viņa kalpotāji un sulaiņi, taču dzīvē aiz restēm un dzelzs durvīm prieka ir maz.

Reiz tomēr durvis atvērās un viņa kamerā ienāca aizplīvurojusies sieviete. Kamerā bija patumšs, un Fronsaks jauko tēlu nepazina. Taču ienācējas augums bija brīnišķīgs, smarža, kas augumu apņēma, lika asinīm iešalkties, pilnīgās lūpas vilināt vilināja - nevilcinoties Luijs Armāns daiļavu ieslēdza savos apskā​vienos, un viņa atļāva sevi noskūpstīt.

Kurai no viņa neskaitāmajām mīļākajām izdevies iegūt atļauju gūstekni iepriecināt? Bet kāda gan tam nozīme! Viņš daiļo būtni atkal sev piekļāva un sadzirdēja satrauktus čukstus: - Ak, mans draugs, ja jūs nebūtu mani agrāk atraidījis, tad jūs šeit neatrastos!

Luijs Armāns tūlīt pat atrāvās. Viņš pazina savas sievas balsi.

Cik labi, ka viņa sāka runāt un viņš laikus apstājās! Cik lielu triumfu viņš pamātei liedzis! Nav šaubu, ka tieši viņa ir sarīkojusi šo izrādi. Ieslodzītais ne mirkli nešaubījās par savas sievas patiesajām jūtām, tomēr nespēja pārvarēt naidu pret pamāti un nevēlējās viņas gribai pakļauties. Tāpēc Luijs Armāns ļoti laipni pateicās sievai par apmeklējumu un pavadīja to līdz durvīm…

Cik gan apburoša ir šī hercogiene de Fronsaka! Iemīlējusies savā vīrā, kam nekad nav piederējusi, viņa uzticīgi to kopj nākamajā rudenī, kad hercogu ir pieveicis drudzis. Viņa to kopj ar mīlestību un maigumu, kopj tik pašaizliedzīgi, ka hercogs nespēj palikt vienaldzīgs. Un tomēr savu pateicību viņš neizsaka ne reizi. Un, kad pēc četrpadsmit mēnešu ilga ieslodzījuma Luijs Armāns no Bastīlijas iznāca, abu laulāto dzīvē nekas īpaši nemainījās. Tāpat kā agrāk, viņš pinās ar vairākām sievietēm reizē, bet savu sievu neievēroja, vēlējās iegūt visas sievietes, tikai ne pats savu sievu, kura centās gūt apmierinājumu ar pāžu, taču nespēja ar to aizvietot hercogu savā sirdi; 1716. gadā viņa nomira, kaut gan viņai bija tikai divdesmit pieci gadi.

Pienāca 1734. gads. Versaļā sapulcējās jaunais galms. Mazais Fronsaks tagad bija kļuvis par jaunāko hercogu Rišeljē un bija iemīlējies. Ludviķa XV valdīšanas laikā lielākais netiklis grasījās precēties ar de Gīzas jaunkundzi - Lotringas princesi. Viņš to mīlēja un savas jūtas neslēpa. Vai viņš mīlēja pirmo reizi? Iespējams! Turklāt šāda partija Rišeljē nozīmēja lielu godu: lai arī viņš bija hercogs

un Francijas pērs, ievērojamā kardināla radubērns, tomēr viņa sencis bija tikai kāds Vinjoro kungs, vidējs muižnieķelis. Nākamās hercogienes de Rišeljē divi brālēni - princis de Liksins un princis de Ponts - ilgi šaubījās, vai ir vērts likt savus parakstus zem tik neizdevīga laulību kontrakta.

Pēc kāzām bija aizritējis pavisam īss laiciņš, kad Filipsburgas aplenkuma laikā norisinājās šāds atgadījums: Rišeljē, kurš visu dienu bija pavadījis ierakumos, ieradās svinīgās pusdienās pie prinča Konti viss vienos putekļos.

- Žēl, ka Rišeljē, kopš viņš ir ienācis mūsu ģimenē, tā arī nav izdevies nomazgāt netīrumus, - izteica princis dc Liksins. Hercogs nobālēja.

- Šie netīrumi, mans kungs, nomazgājami tikai ar asinīm.

Pēc ceturtdaļstundas princis Liksins bija miris, bet Rišeljē smagi ievainots plecā. Rišeljē kundze atradās tālu un pati nevarēja vīru kopt, taču ziņu par viņa ievainojumu uzņēma ar tik izmisīgām raudām, ka savu dzīvesbiedru aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Rišeljē palika viņai uzticīgs veselu gadu, kas šķiet gluži neticami.

Rišeljē kundze Nr. 2 dzemdēja vīram divus bērnus un nomira pēc sešiem laulības dzīves gadiem.

Vīrs viņu bija krāpis piecus gadus, bet darījis to ar tik lielu taktu un piesardzību, ka par viņu var runāt kā par uzticīgu un neapšaubāmi mīlošu vīru.

Atkal aizritēja gadi… Ludviķis XV nomira, karalistē sāka valdīt Ludviķis XVI. 1779. gadā jaunākais hercogs Rišeljē kļuva par maršalu. Vēl astoņdesmit trīs gadu vecumā viņš nebija "izgājis rezervē". Par viņa mīlas piedzīvojumiem klīda leģendas. Kaut gan vecais dāmu draugs jau līdzinājās kožu saēstai mūmijai, viena otra galma dāma vēl neatraidīja viņa lakstošanos - aiz intereses, kāda rodas, apmeklējot senu lietu tirgotavu. "Uz kredīta dod tikai bagātiem", bet Rišeljē mīlas piedzīvojumu vācele bija viena no bagātākajām Versaļā. Vai gan tas nebija tieši viņš, kurš vienās vakariņās Bordo kopā sapulcināja divdesmit vislielākās pilsētas skaistules, kuras pret viņu bija paudušas labvēlību. Pie deserta Rišeljē viņām to arī pavēstīja. Taču neviena galdu nepameta… Ar sievietēm viņš prata apieties. Neviena uz viņu ļaunu prātu neturēja.

Reiz pa ceļam uz Versaļu viņa kariete sadūrās ar kādu citu pajūgu, kam nolūza ritenis. Salauztajā karietē ieraudzījis ļoti skaistu sievieti, maršals izkāpa no savas ekipāžas, stādījās priekšā un piedāvājās dāmu aizvest uz mājām.

Skaistulei bija trīsdesmit pieci gadi, viņa bija īru oficiera de Rotas atraitne, hercoga de Šuazela radiniece, taču nebija galmā stādīta priekšā karalim.

Maršalam šķita, ka dāma ir ļoti pievilcīga, un nekavējās viņai to laipni darīt zināmu. De Rotas atraitne bija ne tikai skaista, bet arī gudra… Viņa tikpat laipni uzaicināja maršalu to apciemot. Ar katru jaunu tikšanos maršala simpātijas auga augumā, viņš de Rotas kundzei stāstīja atmiņas par triju valdnieku laikiem, bija rūpīgs un uzmanīgs. Līdz kādā jaukā dienā viņš lūdza tās roku. De Rotas kundze piekrita.

Kļūt par maršala kundzi, hercogieni un Deputātu palātas locekļa sievu - tas viss bija daudz kā vērts, ari pusgadsimtu, kas sastādīja viņu abu gadu starpību. Turklāt atraitne domāja, ka, neraugoties uz maršala reputāciju, runa ir par "baltajām" laulībām. Taču Rišeljē tā nedomāja un hercogam Fronsakam, maršala un Rišeljē Nr. 2 dēlam, kurš bija atbraucis pie tēva viņa laulību dienā, norūpējies sacīja: - Ak, mans dēls, man ir astoņdesmit četri gadi, bet nākamajai maršala kundzei - trīsdesmit pieci…

- Protams, starpība ir liela… Un kā jūs domājat atrisināt šo tik sarežģīto problēmu?

- Patlaban grūtību nav nekādu, - nopūtās vecais meitu ģē- ģeris, - bet gadi skrien…

Viņš "problēmu" bija risinājis tādējādi, ka galmā sāka bau​mot - maršaliene gaidot bērnu.

Kādu rītu Ludviķis XVI sagaidīja maršalu atgriežamies no izjādes. Vecais galminieks steigšus nokāpa no zirga un noliecās sveicienā.

- Maršala kungs, vai tiesa, ka hercogiene esot cerībās?

- Sir, man par to nekas nav ziņots, ja vien šāds stāvoklis nav iestājies vakar vakarā vai šorīt.

Kāda divdesmitgadīga blondīne, kas bija ar maršalu palikusi divatā, apgalvoja, ka nav baidījusies to

darīt, jo maršalam taču bijis gandrīz deviņdesmit gadu, bet, kad briesmas apjautuši, tad jau bijis par vēlu, un maršals savu ir panācis. Stāsta, ka vecais kungs varoņdarbu pat esot atkārtojis - pēc partneres lūguma.

1787. gadā kādā pavasara dienā trešā Rišeljē kundze jutās gluži satraukta: viņas vīrs bija nolēmis uzkāpt visaugstākajā Bastīlijas tornī, kā viņš to ir darījis pirms septiņdesmit pieciem gadiem, kad bija bijis Saules karaļa gūsteknis un ticis izvests no kameras paelpot svaigu gaisu. Rišeljē uzkāpa tornī, lai arī sirds sāka dauzīties, un torņa virsotnē, gribēdams brīdi palikt viens, nodevās sapņainām pārdomām par Žansakas jaunkundzi, vienīgo sievieti, kuru bija noniecinājis…

Rišeljē nodzīvoja vēl vienu gadu, viņam ar karotīti izbaroja baložu pastēti, jo vecajam vīram vairs nebija neviena zoba.

Rišeljē nomira 1788. gada 8. aprīlī, revolūcijas priekšvakarā. Kā jebkurš augstsirdīgs cilvēks, viņš atstāja šo pasauli, kad tam te vairs nebija vietas. Sieva nodzīvoja vēl ilgus gadus. Viņa sagaidīja Otrās impērijas laikus un mēdza atgādināt: - Mans vīrs savu pirmo laulību rītā Ludviķim XIV teica…

LUIĪZE Divu siržu neizdibināmie ceļi Restaurācijas gados Luijs Filips, tolaik Orleānas hercogs, un viņa sieva Neapoles Marija Amēlija garlaicīgajā Kārļa X galmā lūkoja parādīties, cik vien reti iespējams. Viņi labprātāk uzturējās mājās.

Viņiem bija labi savas ģimenes lokā.

Aiz hercoga galma parādes kulisēm slēpās pieticība bez liekas greznības. Pusdienu galds parasti tika klāts divpadsmit personām, un azaids tika pasniegts divos paņēmienos - pirmais ēdiens, tad cepetis, uzkodas un deserts - un tas viss ne dārgāk kā par 17 frankiem. Tajos laikos karaļnamos ievēroja pieticību.

Pēc pusdienām visi izgāja lielajā galerijā. Hercogiene Marija Amēlija un viņas galma dāmas apsēdās ap apaļu sarkankoka galdu ar daudzām atvilktnēm, kur glabājās diegi, adatas, izšuvumi un mežģīnes. Galda vidū atradās liela lampa. Dāmas strādāja rokdarbus. Tepat spēlējās arī mazie prinči un princeses. Pēc kāda brīža ieradās sulainis, nesdams paplāti ar mandeļu piena glāzēm.

Kad iestājās silts laiks, ģimene pārcēlās uz Neijī. Sešdesmit piecus gadus vēlāk Žuenvils, viens no Luija Filipa un Marijas Amēlijas dēliem, nostalģiski teiks: "Neijī… Es šo vārdu vienmēr rakstu ar īpašām izjūtām, tas man saistās ar visdārgākajām bērnības atmiņām; es Neijī vienmēr pieminu ar tādu pašu godbijību kā viņsaulē aizgājušos senčus. Tie, kas Neijī pili nav redzējuši, lai iedomājas milzīgu namu bez īpašiem arhitektoniskiem smalkumiem: būtībā tie ir vienstāva flīģeļi, kurus ieskauj plašs parks." Šajā parkā Žuenvila brāļi un māsas skraidelēja augām dienām, bet tiem līdzi - viņu aizelsušies aukļi.

Vakaros rīkoja dejas. Skanēja pat valsis. Jaunā modes deja ar savu frivolitāti Restaurācijas pēdējos gados mātes šausmināja, taču Marijai Amēlijai bija plaši uzskati. Turklāt hercogienei bija viena vienīga vēlēšanās: lai visa ģimene būtu kopā un justos laimīga. Šartrs - vecākais no zēniem, nākamais Orleānas hercogs - aicināja uz deju vecāko no meitenēm - Luīzi. Viņa bija ne tikai daiļa, viņa bija apburoša. "Viņa bija labi veidota," raksturo kāds galminieks, "ar brīnišķīgu ādu, skaistiem pleciem, apbrīnojami mazām rokām un kājām."

Dejojot ar brāli, viņa visa vibrēja un staroja.

"Es nekad neesmu mācījusies dejot valsi," viņa rakstīs bērnības draudzenei Anīnai dc Sēlai, "taču man labi iznāk… Es gribu teikt, ka es vienmēr kustos taktī. Šartrs gluži vai deg aiz nepacietības iemācīties valsēt, tāpēc līdztekus trim dejas stundām nedēļā viņš ar mani dejo katru dienu, kas mani aizkustina. Es viņam esmu ļoti izdevīga partnere, valsis man pūles nesagādā, un es vienmēr esmu gatava sākt no jauna. Iesākumā Šartrs dejoja ar Mariju, taču viņu dejas tā neaizrauj kā mani."

Gavēņa laikā dejas tika pārtrauktas. Luīze bija ļoti dievticīga meitene un visas gavēņa prasības cītīgi ievēroja. Tiesa, viņa gan mēdza kabatā paslēpt maizes riecientiņu, lai varētu to apēst, kad bada sajūta kļūst gluži neciešama…

Laimīgie brīži, kas pavadīti Tilerijās un mīļajā Neijī, meiteņu ne ar ko neapēnotā dzīve, šī gandrīz vai buržuāziski mierīgā eksistence pēkšņi izbeidzās. "Dārgais tētiņš" bērniem par postu kļuva par karali: Kārlis X kroni pazaudēja, Luijs Filips to satvēra. Mierīgā ģimenes dzīve bija beigusies…

Brīvības vējš, kas bija sacēlies Parīzē, aizpūta līdz Briselei un Anverai [19] . Beļģu provinces sacēlās pret holandiešu virskundzību. Tās izveidoja neatkarīgu karalisti un meklēja karali… Kongress nobalsoja - hercogs Nemūrs, otrs Luija Filipa dēls, tika ievēlēts par karali otrajā balsošanas kārtā, un uz Parīzi devās sūtniecība. Taču Anglija jau nu gan nekad nepieļaus, ka Beļģijas karaļvalsts tronī apsēdīsies franču princis. Luijs Filips to lieliski saprata un sūtņiem atbildēja ļoti piesardzīgi un delikāti: "Kaut gan man ir smaga sirds, atsakot jums savu dēlu, skarbā nepieciešamība izpildīt pienākumu pret valsti liek man tā rīkoties. Man jums ir jāpaziņo, ka es atsakos no Beļģijas kroņa manam dēlam, ko jūs esat viņam tik laipni piedāvājuši. Mans pirmais pienākums - ievērot Francijas intereses un līdz ar to

neriskēt ar trauslo mieru, kāds pastāv starp mums un Angliju.

Taču Beļģijas karaļvalstij bija vajadzīgs karalis! Šajā sakarā visu lūpās bija Saksijas prinča Koburgas Leopolda vārds. Viņš, vācu princis, bija cīnījies pret Napoleonu 1813. un 1814. gadā.

Divdesmit piecu gadu vecumā viņš bija apprecējies ar Anglijas troņprincesi Šarloti. Viņa nomira dažus mēnešus pēc kāzām. No tā laika Leopolds bieži ceļoja, daudz laika pavadīja Eiropas galmos, un visi atzina viņa "gudrību un dziļo izpratni politikā". 1831. gadā princim palika četrdesmit gadu.

Uz Londonu, kur Leopolds tolaik atradās, tika nosūtīta delegācija. Leopolds par sevi radīja labu iespaidu, kaut gan viņa stāja it kā pauda garlaikotību.

- Princim noslēgts un skumjš izskats, - sprieda kāds delegāts, - taču viņā slēpjas juteklīga daba. Viņš izskatās vecāks par saviem gadiem. Uzreiz ir redzams, ka daudz pārcietis. No viņa iznāks teicams karalis ar labām manierēm. Franciski princis runā lēnām, ar ļoti stipru vācu akcentu, taču bez kļūdām.

Saksijas Koburgas princis pieņēma kroņa piedāvājumu. Holande atsāka naidīgas darbības, taču ar franču armijas palīdzību princis ātri vien guva uzvaru. Nu vajadzēja dibināt dinastiju. Šim nolūkam vispiemērotākās bija franču princeses. Anglija viņa izvēli atbalstīja: "Šīs laulības apturēs Francijas mēģinājumus sagrābt Beļģiju." Savukārt Ministru kabinets Tilerijās šīs laulības apsveica kā tādas, kas "mazina Anglijas ietekmi Briselē".

- Appreciet manu meitu Luīzi, - Luijs Filips piedāvāja Leopoldam. - Viņa ir trausla un maiga, apsveic konstitucionālās brīvības un zina Beļģijas vēsturi.

Taisnību sakot, princese Luīze, kas ar Leopoldu bija itin bieži tikusies Neijī, nemaz nepriecājās par perspektīvu kļūt par šī nosvērtā un cienīgā cilvēka sievu, kurš bija atraitnis un par viņu divdesmit trīs gadus vecāks.

"Jautājums par Koburgu tiek atkal apspriests," viņa atkārtoti rakstīja de Sēlas jaunkundzei, "taču es neticu pozitīvam risinājumam, pārāk daudz irtāda, kas mani atstumj, no manas puses tas būs upuris pienākuma dēļ, mana nākotne ir drūma. Pažēlo mani, Anīna, es esmu noskumusi, satraukta… Kavēšanās notiek vienīgi manis dēļ. Es lūdzu Dievu, lai Viņš apgaismo manu prātu, ko darīt."

Dievs Kungs laulībām nepretojās, un Luīze mirka asarās. Pamest māsas, brāļus, vecākus, lai kļūtu par sievu vīrietim, kuru viņa tik tikko pazina, - tas viss bija šausmīgi. Un šķiet, ka arī līgavainis nekādu kaislību pret viņu neizjūta.

- Vai negribat atbraukt uz Kompjeņu, lai iepazītos ar manu meitu? - Luijs Filips jautāja nākamajam znotam.

- Kompjeņa ir pārāk tālu, lai brauktu uz turieni iepazīties ar princesi, - mierīgi atbildēja Leopolds.

- Turklāt esmu ar viņu redzējies pirms vairākiem gadiem, manuprāt, ar to ir pilnīgi pie​tiekami. Šāds abpusējs entuziasma trūkums nekavēja presei rakstīt: "Šķiet, ka karaļa Leopolda laulības ar Francijas karaļa vecāko meitu būs laulības aiz mīlestības, vismaz no Beļģijas karaļa puses. Pirms uzkāpšanas tronī princis Leopolds ir bieži apmeklējis karalisko ģimeni Tilerijās un aizvien pievērsis uzmanību princesei Luīzei, kuras roku viņš lūdz."

Arī tā tiek rakstīta vēsture…

1832. gada 6. augustā Luīze ieradās Kompjeņā, kur vajadzēja notikt viņas laulībām. Iedzīvotāji viņu sagaidīja ar ziediem pušķotām triumfa arkām un transparentiem ar dzejoļiem, kuros bija teikts, ka visi franči priecājas par viņas laimīgo likteni, ka viņa nevis pamet dzimtās mājas, bet ierodas pie brāļiem.

Dodoties pie "upuraltāra", Luīze par "laimīgo likteni" nepriecājās vis. Raudāja līgava, raudāja viņas māsa Marija, raudāja karaliene Amēlija, un reizē ar viņām raudāja arī daba. Brāļi pavadīja māsu jāšus un arī ar pūlēm valdīja asaras. Šajā laikā Leopolds, svinīgs un sērs, lietusgāzes pavadīts, atradās ceļā no robežas uz Kompjeņu.

Drūmā izskatā līgavainis iegāja salonā, kur viņu sagaidīja karaliene Amēlija un Luīze. Visi klusēdami apsēdās. Un par ko gan te runāt? Par iespējamo drīzo sacelšanos? Par Beļģijas revolūciju? Par holēru? Leopolds bija tik skumjš, ka Luijs Filips nolēma nākamo znotu izklaidēt, uzaicinādams apmeklēt

Senžanas drupas pie Buā, kā arī parādīt viņam Ludviķa VII mātes kapu… Iecerei lielu panākumu nebija, jo brauciena laikā Leopolds joprojām palika sadrūmis. Kas attiecas uz līgavu, tad viņa jau vairs nemaz nespēja savaldīties un gaudās pilnā balsī. Vakarā viesiem notika teātra izrāde, taču arī tā nespēja sirdi mierināt.

Beidzot pienāca laulību diena. Marija, mirkdama asarās, tāpat kā māsa, raksta vēstuli draudzenei Anīnai: "Šodien ir lielā diena. Gribu Jums teikt, ka Beļģijas karalis bija ļoti labs un rūpīgs, pastāvīgi sacīdams, lai Luīzi nemoka ar sarunām par viņiem, ka viņš lieliski saprot, kādu upuri Luīze nes, ka viņš neprasa no viņas mīlestību, bet tikai lūdz izturēties pret viņu kā pret draugu un nenoraidīt. Viņš Luīzei uzdāvināja savu portretu dimantu ierāmējumā, bet viņa - nelaimīgā - bija spiesta visu vakaru izturēties laipni, kas viņam ļoti glaimoja. Mēs devāmies pastaigā pa mežu, nākamās dienas vakarā bija dejas, bet vēl divas dienas mēs vienkārši mirām nost aiz garlaicības. Šodien pulksten pussešos ir svinīgās pusdienas, pēc tam civilā ceremonija, kurai sekos vispinns katoliskā ceremonija un tad protestantiskā, un pēc tam - katrs pa savām mājām."

Nolikusi rakstāmrīku, Marija aizskrēja uz parku, kur guver​nantes apskāvienos krietni izraudājās.

Līgava nejutās labāk.

Pulksten vienpadsmitos sākās ceremonija. Marija Amēlija apskāva meitu, un tad visi gāja uz baznīcu. Luīze baltā kleitā, Briseles mežģīņu plīvurā. Viņas galviņa trīcēja zem ziedu un briljantu smaguma. Leopolds I parādes formā stāvēja viņai blakus. Brīdī, kad vajadzēja teikt "jā", Luīze pagriezās pret tēvu, un viņš pamāja ar galvu.

Karalim un karalienei tagad vajadzēja pieņemt galma apsveikumus. Luijs Filips drebošā balsī pateicās Amjēnas pilsētas iedzī​votājiem.

- Esmu dziļi aizkustināts par jūsu apliecinājumiem Amjēnas pilsētas vārdā. Nekāds upuris man nav par lielu, ja esmu pārlie​cināts, ka tas nesīs Francijai labumu. To es daru, atraudams no sevis meitu…

Karalis bija spiests runu pārtraukt, jo viņš vairs nespēja apslāpēt elsas. Pēc tam viņš drebošā balsī pabeidza: - Mana meita, viņa būs laimīga! Tam par ķīlu ir karaļa Leopolda labais raksturs un godaprāts!

Pirmdien, 13. augustā, pienāca brīdis, kad Luīzei vajadzēja no ģimenes šķirties. Lūk, kā karaliene Amēlija aprakstījusi "ģimenes eņģeļa" aizbraukšanu: "Luīze raudāja, un mēs visi raudājām, apskāvām viņu. Karalis un Šartrs raudāja tik ļoti, ka bija žēl uz viņiem skatīties. Pat mazais Monpansjē izplūda asarās… Es aizgāju uz savu istabu, kur mana dārgā Luīze nometās ceļos, un es viņu svētīju. Es svētīju šo jauko meiteni, kas sava mūža divdesmit gados savai ģimenei nav sagādājusi ne vismazākās raizes vai nepatikšanas. Mēs atgriezāmies salonā. Pusdienas laikā mēs jaunlaulātos pavadījām līdz karietei un noskatījāmies, kā mūsu acuraugs, mūsu eņģelis aizvien vairāk attālinās no mums. Pēc tam abi ar karali ieslēdzāmies viņa kabinetā, kur ļāvām vaļu asarām."

Kamēr karaliene Amēlija savā dienasgrāmatā izdarīja šos ierakstus, kariete veda Luīzi uz Briseli.

Vai laulātais draugs spēja novērtēt, cik liels bija upuris, ko nesa Luīze? Vai viņš saprata, ka meitene pirmo reizi mūžā atstāja savu ģimeni, dzimteni un mierpilno dzīvi, turklāt tāda cilvēka labā, kas viņai bija pilnīgi vienaldzīgs, kā jebkurš pretimnācējs…

Beidzot karaļpāris iebrauca Beļģijā. Dosim vārdu notikumu aculieciniekam grāfam Fēliksam Merodū: "Tauta priecīgi apsveica šo princesi, kas jaunajā karaliskajā dinastijā ir atnesusi katoļticību.

Karaliskās ekipāžas tik tikko varēja tālumā pamanīt, kad tauta jau braucējiem skaļi uzgavilēja. Karaļpāris pabrauca mums garām, un es ieraudzīju jaunās karalienes sārti balto seju - vaibstos varēja saskatīt, no kādiem diviem namiem viņa cēlusies: paši sejas vaibsti ir no Burboniem, bet ādas krāsa, gaišie mati un acu izteiksme - no erchercogienes."

Luīze smaidīja, viņa rimās raudāt, un viņas vīrs drūmo grimasi nomainīja pret smaidu.

17. augustā, dienā, kad ekipāža iebrauca Likenā, Leopolds nopūtās, bet šoreiz - aiz laimes!

- Es ar savu mazo karalieni esmu ļoti apmierināts - viņa ir vismaigākā sieviete un ļoti gudra…

Bet Luīze? Ko viņa tagad domāja par savu laulību? 27. augustā jaunā sieva savai dārgajai Anīnai rakstīja: "Karalis Leopolds ir darījis mani laimīgu. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka, apprecoties ar viņu, esmu ieguvusi uzticamu draugu, ārkārtīgi delikātu un tikumīgu, ar kuru man ir daudz kopīgu uzskatu un interešu. Viņa labestība un rūpes mani dziļi aizkustina. Un es esmu laimīga… laimīga…"

Vēl pēc četrām dienām Leopolds savukārt raksta savai māsīcai - nākamajai Anglijas karalienei Viktorijai: "Likena, 1932. gada 31. augusts. Mans mīļais bērns. Jūsu jaunā tante ir ļoti laipna un mīļa.

Viņa vienmēr ir gatava atteikties no ērtībām un ieradumiem, lai tikai redzētu citus laimīgus. Labestību, pašcieņu un tikumību viņa vērtē augstāk nekā skaistumu, bagātību un izpriecas. Turklāt viņa ir ļoti izglītota un gudra; viņa runā un raksta angliski, vāciski, itāliski. īsāk sakot, mana dārgā, Jūs redzat, ka es varu viņu stādīt par paraugu jaunām meitenēm, vai viņas būtu princeses vai nebūtu. Viņai ir ļoti gaiši mati un zilas acis. Viņa lieliski jāj ar zirgu, ko apliecināja jau nākamajā dienā, kad zirgs auļos noskrēja veselu kilometru. Viņa brīnišķīgi dejo. Mūsu starpā ir radusies uzticība un pieķeršanās. Kaut gan mana mīļā sieva augumā nav vislielākā karaliene, viņa ir milzīga vērtība."

Un Luīze jūtas iemīlējusies: "Es mīlu savu vīru, kā man viņš ir jāmīl, bet nevis pienākuma pēc… Es esmu laimīga… Es mīlu… Mūsu nošķirtā dzīve Likenā ir pilna maiguma un miera. Karalis, es un viņa suns - mēs dzīvojam pilī vieni. Es vēlu liekos gulēt, vēlu ceļos… Es esmu pilnīgi laimīga."

Pagāja gadi. Bērni (Brabantes hercogs, nākamais karalis Leopolds II, Flandrijas grāfs - nākamā karaļa Alberta I tēvs, princese Šarlote - nākamā Meksikas imperatore ar skumju likteni) piepildīja Likenu ar smiekliem un rotaļām. Un Luīze, palikdama vienatnē ar vīru, čukstēja: - Leopold, būt tavai draudzenei, tavai vienīgajai draudzenei, - ko gan es vēl šajā pasaulē varētu vēlēties? Par manu laimi man jāpateicas tikai tev! Ja man ir kādas raizes, tad tikai tās, ka es kaut ko nevaru izdarīt tavā labā. Un tāpēc es tevi jo vairāk dievinu un mani pārņem jo dziļākas pateicības jūtas pret tevi."

No šādiem vārdiem skarbajam cilvēkam, Eiropas miertiesnesim, kā viņu dēvēja, sirds sāka pukstēt straujāk. Viņam izdevās aizmirst pirmo sievu, un viņš iemīlēja savu mazo karalieni, ko viņam bija uzdāvinājusi politika un kas bija kļuvusi par viņa sirds valdnieci.

Viņi viens otru mīlēja astoņpadsmit gadus. Visu šo laiku karalis vēroja, kā viņa sieva nododas labdarībai un noliecas pār cietēju pagalvi. Karalienes Luīzes nāve bija svētuma pilna - kā visa viņas dzīve. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā Luīze mira. Pie viņas nāves gultas sapulcējās piederīgie: vīrs, māte - vecā karaliene Amēlija, dēli. Visi dzirdēja mirējas čukstus: 11-116 305 - Dievs kungs pret mani ir bijis žēlīgs, ļaudams man nomirt, redzot sev apkārt tos, kurus tik ļoti mīlu.

Pirms beidzu stāstu par Beļģijas karalieni Luīzi, gribu minēt, ko karalis Leopolds rakstījis Francijas premjerministram Tjēram 1850. gada 16. oktobrī, dažas dienas pēc karalienes Luīzes aiziešanas mūžībā: "Viņas nāve ir briesmīgs likteņa trieciens, brīžiem es tam nemaz nespēju noticēt. Reti gadās tik laimīgas laulības, mūsu starpā valdīja pilnīga uzticēšanās, pilnīga jūtu un domu harmonija. Astoņpadsmit gadi pagājuši, un neesam mēs pārmijuši ne skarbāku vārdu, ne piktojušies viens uz otru; mums ir paticis reizēm to sev un otram atgādināt, jo ir jāpaceļas pāri dzīves sīkumiem, lai šāda savstarpējā attieksme kļūtu par dzīvesveidu."

LULŪ Hercogiene d'Abrante, kura pazaudēja sirdi Jau divus tūkstošus gadu pastāv ticējums, ka pietiek iegremdēties Bajē ezerā, kas atrodas netālu no Neapoles, un sirdī iekvēlojas mīlestība. Par to visu gādājusi Venera, kas ir pavēlējusi Kupidonam ezerā izpeldēties, neizlaižot no rokām savu lāpu. Kamēr Kupidons peldēja, viena dzirkstele iekrita ūdenī un piešķīra ezera ūdenim to brīnišķo spēku, kas šai vietai pievelk gan jaunekļus, gan meitenes. Viņi peldas kaili un bieži vien atrod tuvu dvēseli vai mierinājumu, vēl neizkāpuši krastā.

Kupidons noteikti ir bijis arī Ekslebēnā, peldējies turienes ezerā un tur pazaudējis nevis dzirksteli vien, bet visu degošo lāpu. Par to var pārliecināties, ja atceras kvēlos mīlas stāstus, kas sākušies tieši Burgē ezera krastos no karalienes Hortenzijas laikiem līdz karalienei Elvīrai, neaizmirstot Polinu Borgēzi un hercogieni d'Abranti. Cik te nav bijis apskāvienu, šķiršanos, samierināšanos, zvērestu!

Impērijas laikā Eksa bija modē. Karalienes un princeses te mēdza sabraukt tik lielā skaitā, ka, kā teikusi hercogiene d'Abrante, "nezini, kā lai izvairās ar viņām visām tikties. Tur ir bijušas gan tagadējās karalienes, kā Spānijas karaliene, gan nākamās, kā Zviedrijas princese, gan agrākās, kā Holandes karaliene."

Lora d'Abrante, maršala Žino sieva, tā, kuru Bonaparts tika nosaucis par Lulū jaunkundzi, Eksā ieradās 1812. gada beigās. Viņa noīrēja jauku namiņu pie pilsētiņas galvenā laukuma. Lora nosita laiku, atļaudamās mīlēt mesjē Forbēnu. Par vīru viņa daudz nedomāja. Bija jau pagājuši vairāki mēneši, kopš viņi bija šķīrušies. Eksseržants, pieķēris, ka sieva krāpj to ar firstu Meternihu, trakoti 11* 307 saniknojās.

Aizmirsis, ka pats krāpj laulāto draudzeni ar Napoleona māsu Karolīnu, viņš sievai sešas reizes iedūra ar apzeltītām šķē​rēm un apkaunojošā kārtā aizbēga, pametis Lulū uz paklāja asiņu paltī.

Tātad Lorai zināmā mērā ir piedodami, ka viņa pavadīja laiku kopā ar mesjē Forbēnu, kam Loras dziedināšana nemaz nebija viegls darbs, jo viņš vienlaikus "dziedināja" arī princesi Polinu Borgēzi, Napoleona māsu, par kuras dedzīgo temperamentu droši vien visi ir dzirdējuši.

Tieši iepretī Loras namiņam apmetās Žilī Klarī, Spānijas karajiene, un viņas māsa Dezirē, bijusī Bonaparta līgava, bet tagad Bernadotas kundze un nākamā Zviedrijas karaliene. Dezirē bija paņēmusi sev līdzi kompanjoni grieķu izcelsmes atraitni ar diezgan dīvainu vārdu - Flotas kundze, taču šī sieviete bija tik skaista, ka viņai tika piedots gan vārds, gan briesmīgais Marseļas akcents.

Daiļā grieķiete vai mira nost aiz ilgām pēc sava iemīļotā - skaistuļa Morisa de Balinkūra.

Gribēdama kompanjoni mierināt un nevēloties klausīties bēdpilnās nopūtās, Dezirē izlūdzās, lai māsa ielūdz viņu paviesoties Eksā.

Viņš atbrauca 17. augustā. Tiklīdz Lora pa savu logu ieraudzīja divdesmit trīs gadus veco blondo, slaido, kā dievi tik daiļo vīrieti, viņai saļodzījās kājas. Moriss de Balinkūrs bija viens no sava laika visizskatīgākajiem vīriešiem, bet tajos laikos bija ne mazums kavalieru ar lapsenes vidukli un atlētiskiem pleciem un kājām. "Viņa seja un manieres bija apburošas," atzina Lora. Piebilzdama: tas, ka viņš ir pasakaini bagāts, - tas viņam nemaz nenāk par ļaunu…

Lai Morisu iepazītu tuvāk, "Lulū jaunkundze" nolēma sarīkot braucienu uz Otkombas abatiju. Viņa ielūdza Balinkūru, princesi Polinu, mesjē Forbēnu un aktieri Talmā, kuram jau vairākas dienas bija tā laime būt Napoleona māsas mīļākajam, tikai mesjē Forbēns to pat iedomāties nevarēja… Tika uzaicināti vēl daži viesi.

Kompānija izsēdās ezera krastā iepretī abatijai. Lora paņēma zem rokas mesjē Forbēnu, kurš alka parunāties par medicīnu.

Neviens viņā neklausījās, jo mazāk "Lulū jaunkundze", kas ne acu nenovērsa no Morisa. Skatieni sastapās un nespēja atrauties. Lora jau pa gabalu sajuta, ka viņa sirds sākusi dauzīties.

Arī Polina Borgēze neklausījās Forbēnā, bet viņu piesaistīja nevis Talmā, bet gan pulkvedis Dišo, kurš parādes formas tērpā šķita neatvairāms. Napoleona māsa, kā jau Talmā laba skolniece, deklamēja Petrarkas sonetus, un mesjē Forbēns jutās ļoti apbēdināts, vienā dienā pazaudējot divas mīļākās… Kad visi atkal sakāpa laivā, jau krēsloja. Lora iemērca rokas ezera burvju ūdenī, arī Moriss tāpat… Un viņu sirdis iedegās no Kupidona brīnumlāpas. Neatvairāmais Balinkūrs pieskārās Loras rokai. Viņa notrīsēja, viņu pirksti savijās. "Atceļš bija brīnišķīgs," Lora vēlāk atcerējās. "Princese atkal runāja dzejoļus. Bet es neklausījos. Sēdēdama pie laivas malas, es kā apburta klausījos ūdens burzguļošanu, vēroju ziedošos krastus un izbaudīju rieta tīksmo mieru, kas apņēma visu ezeru." Pēc vairākām dienām, septītajā septembrī, hercogiene satika Morisu pie ezera; nākamajā gadā viņa liks te iekārtot rozāriju. Viņa sēdēja saliekamajā krēslā un rāmi raudzījās viļņos. Vējš satvēra viņas šalli vai arī cepuri, Moriss to pacēla un saņēma pateicību. Šajā dienā viņš to apskāva pirmo reizi. Taču krēsls nav alkovs. Mīļākie viņi kļuva dažas dienas vēlāk - hercogienes d'Abrantes istabā. Lora domāja, ka viņa jau zina, kas ir mīlestība. Taču viņa alojās. Mīlestību viņai atklāja Moriss. "Jūs manī atklājat tādas spējas mīlēt, kas manī bija snaudušas līdz šim brīdim," viņa rakstīja Morisam. "Šī aizraušanās ir tik spēcīga un noturīga, tā tik ļoti liek kūsāt manām asinīm, ka noved mani līdz murgiem, kad tevis nav blakus, - tā ir mīlestība."

Jau tikai izdzirdot Balinkūra vārdu, saklausot viņa tuvojošos soļus, viņā uzviļņoja reibinošas jūtas.

Kad viņš tai teica: "Lora! Es jūs mīlu", viņa steigšus ar plaukstu aizspieda tam muti, lai citi vārdi "nesagrautu apburošo mirkli". Viņa aizver acis un lidinās svētlaimē. "Es pat iedomāties nevaru, ka ir iespējama vēl tīrāka, vēl ideālāka svētlaime nekā tā, kas apņem manu dvēseli, kad tu mani apskauj; eņģeļi man čukst, ka es esmu tava vienīgā mīlestība."

Un tā bija patiesība. Viņa mēdza bieži teikt vienu un to pašu - par prieku, ko tai sniedz mīla. Kādu vakaru, kad Moriss bija aizgājis, Lora paņēma zeltīto spalvu no sava ceļa nesesera un nešaubīgi ietrieca to savas labās rokas vēnā, bet pēc tam ar asinīm uzrakstīja: "Kamēr vien manās dzīslās ritēs šīs asinis, ar kurām es patlaban rakstu, kamēr vien pukstēs mana sirds, es zvēru Dievam, lai viņš sadzird, es zvēru pie saviem visapslēptākajiem sapņiem, ka Jūs manā dzīvē būsiet vismīļākais. Nekad manu sirdi nav pildījušas tamlīdzīgas jūtas, un es atkārtoju to, ko Jūs jau esat pamanījis: es piederēšu vienīgi Jums līdz kapa malai. Jā, Moris, vai nu Jūs, vai kaps.

Tas ir manas dvēseles kliedziens, tās būs manas pēdējās jūtas pirms nāves, manas sirds pēdējais puksts pieder Jums. Es zvēru, zvēru, ka nekas nespēs mūs šķirt.

Lora" Vēstulē, ko Lora uzrakstīja jau ar tinti, viņa piebilda: "Mans karsti mīļotais, manas asinis līdz pēdējam pilienam pieder Tev." Bet kas gan notiek ar Flotas kundzi? Moriss nemaz nedomāja pārtraukt ar viņu sakarus un grasījās karot divās mīlas frontēs vienlaikus. Viņš mīlēja gan vienu, gan otru. Taču nodoms paturēt abas mīļākās noveda pie drāmas. Lora nespēja viņa mīlestībā dalīties ar vēl kādu. Un ar raudām pūlējās Morisu iežēlināt.

- Rimsties, nomierinies! - Moriss kļuva ērcīgs.

Nomierināties? Kad dvēselē elle, kad viņa aiz izmisuma mirst! Viņš runā par saprātu, kad viņa to ir pazaudējusi!

Taču Moriss turpināja apmeklēt Flotas kundzi. Palikdama viena, Lora raudāja: "Ak! Es ļoti labi saprotu, ka drīz vien es ar savām asarām viņam apnikšu! Vai gan sarkani saraudātas acis var vīrieti saistīt! Un lūpas, no kurām plūst pārmetumi un lūgumi? Viņš mani mīl, bet vai tas man ir kāds mierinājums? Viņš taču grasās desmit dienas pavadīt kopā ar to otro sievieti, kura viņu mīl, kura grib, lai viņš mani aizmirst, kura centīsies viņu pārliecināt, ka viņas mīlestība ir dziļāka par manējo!"

Moriss aizbrauca pie daiļās grieķietes, bet pēc tam atgriezās pie Loras, un viņa aizmirsa asaras un atkal smaidīja.

"Viņš atgriezies! Es dzirdu viņa maigo balsi, viņš saka, ka mani mīl. Viņš man lūkojas acīs, mana

sirds sit unisonā ar viņa sirdi, un es aiz laimes nemirstu! Viens šāds mirklis izdzēš no manas atmiņas visas asaras un ciešanas. Es visu aizmirstu. Esmu laimīga. Laimīgāka nekā tajā dienā, kad viņš pirmo reizi man atzinās mīlestībā."

Viņas dienasgrāmata, viņas sarkanais bloknots ir skumjš mantojums: "Viņš ir aizbraucis… Viņš vēl ir prom… Viņš nav atbraucis… Cik grūti būs mirt, viņu nesagaidījušai! Es neesmu kļūdījusies, viņš ir atgriezies."

Firsts Metemihs, būdams "Lūlu jaunkundzes" mīļākais, atstājis viņas portretējumu, nosaucot viņu par Adcli: "Adele ir jauna, viņa ir skaista un parasti patīk visiem, kas viņu pazīst. Viņas sejas vaibsti ir pareizi, un es nevaru pateikt, kur slēpjas viņas sejas pievilcība. Es domāju, ka tas ir viņas maigais un spridzīgais smaids, rimtās un noslēpumainās acis. Neesmu redzējis neko apburošāku kā viņas smaidā pavērtās lūpas, kas atsedz sniegbaltus zobus; un es nezinu neko, kas būtu saldkairāks par viņas tumšo skatienu, kad tas kavējas pie kaut kā viņai tīkama."

"Adeles portretu" Lora uzticēja Morisam, bet viņš to iedeva izlasīt Flotas kundzei. Grieķiete sāka smieties: nav šaubu, ka "mazā mērgle", kā viņa sauca savu sāncensi, ir pati to visu sacerējusi! Vienīgi lētticīgais Moriss varējis šai pasaciņai noticēt. Balinkūrs izdarīja kārtējo kļūdu, visu to izstāstīdams Lorai, kuru pārņēma sašutums: - Viņa saka, ka es pati esmu sacerējusi savu portretu? Un grib šo vēstuli saglabāt kā retumu!

Nelaimīgā! Viņas muļķība izraisa žēlumu! Es domāju, ka viņa ir tikai ļauna, bet viņa vēl ir arī dumja.

Varbūt es pati esmu autoram iestāstījusi, ka viņš manī ir iemīlējies nu jau divus gadus?

Lai atriebtos, Lora uzmeta Flotas kundzes portretu - dialoga formā: - Vai viņa ir jauna? -Nē.

- Vai viņa ir skaista?

-Nē.

- Vai viņai ir labs augums?

- Nē, viņai ir kumpa mugurā.

- Kādas ir viņas acis?

- Mazas un gandrīz bez skropstām.

- Viņas zobi?

- Vēl nepievilcīgāki nekā acis.

- Viņas krūtis?

- Tās nav ne skaistas, ne neglītas - to vienkārši nav.

- Viņas āda?

- Briesmīga. Visa klāta sīkām bakurētām.

Un šādas sievietes dēļ Moriss gribēja viņu pamest?!

Flotas kundze sāka atriebties: Lora bija aizmirsusi pie Morisa savu laulības gredzenu. Daiļā grieķiete to paņēma un sāka valkāt kā trofeju. Hercogiene bija sašutusi: "Moris, es jūs uz ceļiem lūdzu, sakiet man patiesību - kas ir noticis? Ja jūs esat vainīgs, tad atzīstieties. Manā sirdī mīlestības ir pārpārēm, es spēju visu piedot, izņemot nodevību. Pasakiet - kas varēja jūs piespiest atdot manu gredzenu šai sievietei? Kas ir noticis?"

Balinkūrs šajā laikā atrodas Mortefontēnas muižā pie Flotas kundzes. Batālijās, kas notiek abu dāmu starpā, viņš pūlas saglabāt neitralitāti. Viņš Lorai ir zvērējis, ka notikumā ar gredzenu ne pie kā nav vainīgs, un daiļo grieķieti ir nolamājis.

"Es tev ticu," Lora rakstīja Balinkūram, "taču šī sieviete man ir sagādājusi tik daudz bēdu. Kopš vakardienas man ir tik slikti, ka es tik tikko turos kājās. Mans draugs, vai gan ir iespējams, ka sievietes sirdī var būt vieta tik lielam ļaunumam? Taču tu neesi vainīgs, un man gar viņas dusmu vētrām nav nekādas daļas. Viņa nav ciešama."

Flotas kundze sacēla "vētru", bet Lora savu elku lūgtin lūdzās un "lēja asaru straumes". Viņa lūdzās, lai viņš atbrauc satikties, taču viņu aizturēja Mortefontēnā. Tad nu Lora sakopoja spēkus un pati devās uz Mortefontēnu. Tas notika 1812. gada 19. decembrī, piektdienā. Mēs nekā nezinām, kādu scēnu hercogiene sarīkoja Zviedrijas karalienei. Viens gan ir skaidrs: tā bija briesmīga scēna. Māsas Klarī un visi mājas iemītnieki vienprātīgi nolēma par notikušo klusēt, lai neizceltos skandāls. Lora atgriezās Parīzē ar kaunu.

"Moris, tikai tev vienīgajam ir tiesības mani tiesāt. Tikai tava mīlestība mani pasargās no ļauniem apmelojumiem. Ja tu mani pametīsi - es aiziešu bojā, es tevi pārāk mīlu."

Balinkūram saceltais "tracis" nepatika. Kurš gan grib kļūt par apsmieklu, kad divas dāmas par viņu atklāti plēšas? Moriss nedarīja neko un palika Mortefontēnā pie Flotas kundzes. Divdesmit trešajā decembrī Lora izlēma izdarīt pašnāvību: "Es bez viņa nespēju dzīvot, tātad man ir jāmirst. Esmu tā izlēmusi, un nekas nespēs mani apturēt.

Man ir pietiekami liela opija doza, lai mana dzīvība izdzistu stundas laikā."

Lora "pietiekamo" dozu norija, taču izrādījās, ka šī doza ir pārāk liela, tā izsauca vemšanu un tādējādi sievieti izglāba.

Tajā laikā no šausmīgās Krievijas kampaņas atgriezās Napoleons; viņš uzzināja par "Lulū jaunkundzes" demaršiem, un starp abiem notika ļoti nepatīkama saruna. Napoleons atradās neizdevīgā situācijā. Kā viņš pats vēlāk Svētās Helēnas salā atzinās, "mazā mērgle" viņam bija sadevusi kā puikam, pārmezdama, ka viņš ir aizmirsis Žino - "uzticīgo sirdi un cēlo dvēseli", kurš tik ļoti bija centies "uzticīgi kalpot imperatoram".

Protams, pēc kāda laika Moriss un Lora salaba. Un nu bija Flotas kundzes kārta ciest… Viņa tik ļoti cieta, ka ari gribēja izdarīt pašnāvību, taču viņai paveicās mazāk - viņa opija dozā nekļūdījās un atdeva Dievam dvēseli. Moriss bija satriekts un "caurām naktīm" raudāja Loras apskāvienos.

- Atmiņas par to, kuru jūs centāties man atņemt, vajā mani, - viņš teica tai, kura šajā drāmā bija palikusi dzīva. - Esmu mīlējis tikai viņu.

Hercogiene šo cietsirdību norija. Taču notikusī traģēdija ļāva viņai Morisu šantažēt, ja viņš paskatījās uz kādu citu sievieti.

"Uz ko tu ccri," Lora viņam pēc gadiem rakstīja, "ka es nomiršu? Atceries Flotas kundzi. Vai gribi, lai es kļūstu par tavu otro upuri? Es zvēru, ka nenodzīvošu vairs ne stundu, ja būšu pārliecināta, ka tu mani esi pametis!"

1813. gada jūlija beigās nomira Žino, atstājis sievai parādu nastu, pie kā viņa pati lielākoties bija vainīga. Balinkūrs viņai palīdzēja parādus nomaksāt. Vēlēdamies šo Danaīdu mucu piepildīt, viņš galanti izputēja. Lora viņam dāvāja divus bērnus, kuri gan nomira, taču viņu piemiņu Lora izmantoja: "Jūs pieļāvāt nepiedodamu rīcību, atstādams mani jau ceturto dienu tik nožēlojamā stāvoklī. Un ko jūs esat pametis? Izmisušu sievieti, Jūsu draugu, Jūsu mīļāko, to, kura Jūs pa divi lāgi ir padarījusi par tēvu."

Lora turpināja Morisu dievināt, tāpat kā tajā dienā Eksā, kad nosūtīja viņam ar asinīm rakstīto vēstuli. 1817. gadā Lora Morisam rakstīja: "Paklausies, Moris, es Tevi mīlu līdz neprātam. Es Tevi dievinu, Tu esi mans elks. Laiks manu maigumu nav mazinājis, bet to tikai pavairojis. Tu man esi nepieciešams tāpat kā agrāk, kā gaiss nepieciešams, lai dzīvotu."

Viņš turpināja viņu krāpt, viņa to uzzināja, izraisījās briesmīgas scēnas ar skaļām raudām, asarām, draudiem… un vēstuļu kaudzēm.

Beidzot, pēc divpadsmit vētrainiem gadiem, viņi izšķīrās - Balinkūrs apprecējās. Lora pēdējo reizi Morisu apbēra pārme​tumiem, ka viņa tam "ir atdevusi savas dzīves labākos gadus". Žino atraitne sāka rakstīt nebeidzamus memuārus. Rakstnieks Teofds Gotjē nosaucis viņu par Abrakadabras kundzi.

Luija Filipa valdīšanas sākumā abi mīlētāji atkal satikās un nodevās atmiņām. Lora atkal sāka viņam rakstīt, bet tāpēc, lai nosūtītu "tūkstoš draudzības jūtas".

"Lulū jaunkundzes" pēdējās dienas bija briesmīgas. Viņa bija pilnīgi izputējusi. Vairākas dienas pirms nāves Lora smagi saslima un bija piekalta pie gultas, bet kreditori, neraugoties uz viņas smago stāvokli, pārdeva visas mēbeles un lietas, atstādami vienīgi gultu, kurā viņa gulēja, divus krēslus un virtuves galdu. Mājsaimniece nosūtīja Loru uz slimnīcu, taču viņa tika atstāta uz ielas, jo nespēja samaksāt par dažām dienām uz priekšu. Loru pieņēma labi cilvēki, pie kuriem viņa drīz nomira.

Lora d'Abrante! Skaistule, kas bija valdījusi Parīzē, kurai bija piederējušas pilis, nami, ekipāžas un kura bija gadā tērējusi pus​miljardu franku!…

Drīz pēc Loras nāves Moriss pārcēlās uz Provansu. Viņš aizveda sev līdzi Loras portretu. Daudzus gadus, kurus viņam vēl bija lemts nodzīvot, Moriss lūkojās šīs sievietes vaibstos - ilgus gadus viņš ir bijis viņas "mīlas prieks". Viņi viens otram ir sagādājuši daudz ciešanu, taču diezin vai Moriss Balinkūrs mūža beigās to nožēloja. Varbūt tieši no viņiem abiem aizsākās romantisko mīlētāju laikmets?

LISILA Lisila un Kamils Dcmulēni - viena sirds un dvēsele Viņš bija advokāts bez darbavietas un iztiku dzīvei nopelnīja, pārrakstīdams sūdzības un lietas prokuroriem. Tiesu pilī par viņu nedaudz smīkņāja, jo šis advokāts stostījās un katru frāzi sāka ar īdēšanu, kas nav iedomājami runām, ko saka tiesas zālē. Kad viņu mocīja izsalkums, tad viņš devās pie vecākiem.

Viņš pats dzīvoja Senandrēdezara ielā Poloņa viesnīcā. Caur logu viņš bieži novēroja trīspadsmitgadīgo kaimiņieni, kura bija skaista kā diena, ar gaišu matu ērkuli, kas atgādināja saulstaru kūli. Viņu sauca Lisila Diplesī, bet viņu - Kamils Dcmulēns. Viņš bija dzimis 1760. gada 2. martā Gīzā.

Reizēm viņi kopā pastaigājās pa Luksemburgas dārza alejām. Viņš aizkustināts raudzījās, kā viņa spēlējas un iet skrieties ar savu māsu. Laiks ritēja…

Kad Kamils atkal ieraudzīja Lisilu, viņam sirds krūtīs salēcās - meitene bija pārvērtusies par jaunavu un izskatījās vēl daiļāka nekā agrāk. Lisila viņā ziņkāri palūkojās. Viņš jau bija kļuvis diezgan populārs, lai 1789. gada 12. jūlijā varētu uzrunāt ļaužu pūli: - Esmu ieradies no Versaļas, ministrs Neķers ir izraidīts, patriotiem tas nozīmē Bērtuļnakts trauksmi.

Jau šovakar visi šveiciešu un vācu pulki izies no Šandemaršas, lai mums pārgrieztu rīkles. Mums palikusi tikai viena iespēja - ķerties pie ieročiem!

Ieročus meklēdami, ļaudis ieņēma Bastīliju.

Kamils daudz laika tērēja politiskai cīņai, rakstīja pamfletus, nodibināja laikrakstu, taču kopš brīža, kad viņš atkal bija sastapis Lisilu, šī meitene, kuru viņš no visas sirds bija iemīlējis, kļuva par viņa dzīves galveno jēgu. Lisila uz mīlestību atbildēja ar prctmīlu. "Es neuzdrošinos pati sev atzīties, kādas ir manas jūtas pret Tevi," viņa rakstīja. "Es pūlos tās apslēpt, taču tas slikti izdodas. Tu saki, ka Tu ciet.

Taču es mokos vēl vairāk: manās domās tavs tēls vienmēr ir manu acu priekšā, es meklēju Tevī trūkumus un tos arī atrodu, un dievinu tos."

Kamilam bija tikai viens sapnis - Lisilu apprecēt. Taču revolūcijas vēršanās plašumā nekādu bagātību neatnes, viņam nebija pat savas gultas. Kamils tēvam rakstīja: "Jau sešus gadus man trūkst visnepieciešamākā. Vai jūs jelkad esat atsūtījis pietiekami naudas, lai es varētu samaksāt par mēbelētu istabu? Ak, šī jūsu maniere sūtīt tikai pa divi luidori! Ja man būtu bijis savs dzīvoklis, tad es būtu tiesas priekšsēdis vai apriņķa pārstāvis Parīzē, taču es esmu tikai pazīstams rakstnieks… Atsūtiet kaut vai kaut ko, uz kā gulēt, ja nevarat man gultu nopirkt Parīzē. Vai patiesi jūs man atteiksiet gultu? Man Parīzē ir reputācija, ar mani konsultējas sarežģītos jautājumos, ielūdz uz pusdienām… Man tikai nav savu māju. Es jūs ļoti lūdzu, palīdziet, atsūtiet sešus luidorus vai vismaz gultu!"

Tēvs atsūtīja gultai naudu, un Kamils savu istabu kaut kā apmēbelēja. Uz pārtikušo mesjē Diplesī šāda "greznība" iespaidu neatstāja, un viņš par nabadzīgo reportieri ne dzirdēt negribēja. Taču Lisilas daiļās acis tik bieži bija asaru pilnas, ka,tēvs beigu beigās padevās. Tas notika 1790. gada 11. decembrī.

Lisila un Kamils apprecējās. Viņu liecinieki bija Pctions, kurš drīz vien kļuva par Parīzes mēru, Silerijs, de Žanlisa kundzes bijušais vīrs, mākslinieks Mersjē un Robespjērs. Maksimiliāns Robespjērs un Mersjē baznīcā virs līgavas un līgavaiņa galvām turēja vainagus.

Vai Kamils bija laimīgs? Ieklausieties viņa paša vārdos: "Par savu sievu es teikšu tikai vienu. Es vienmēr esmu ticējis dvēseles nemirstībai; taču mana laulība ir tik laimīga, ka es baidos, vai tikai neesmu paradīzi ieguvis zemes virsū un tādējādi zaudējis tiesības uz nemirstību debesīs!"

Parīzieši gatavojās triecienā ieņemt Tileriju pili. Taču paklau​sieties, ko saka Lisila: "Astotajā augustā es atgriezos no laukiem. Ļaužu prāti ir stipri aptumsuši. Ir mēģināts nogalināt Robespjēru.

Devītajā augustā pie mums uz pusdienām bija ieradušies marselieši; gāja jautri. Pēc pusdienām visi devāmies pie Dantonas kundzes. Viņa visu laiku raudāja, viņas bērnelis izskatījās pēc muļķa, bet Dantons izturējās ļoti apņēmīgi. Es smējos kā jukusi. Viņi baidījās, ka man kļūs slikti. "Vai gan var tā smieties!"

Dantonas kundze ik pa brīdim iesaucās. Aiz logiem pūlis kliedza: "Lai dzīvo nācija!"" Naktī no 9. uz 10. augustu nepārtraukti skanēja zvani. Lisila vairs nesmējās. Redzēdama Kamilam rokās ieroci, viņa raudāja - Kamils kopā ar Dantonu grasījās doties uz pilsētas rātsnamu. No rīta, monarhijas pēdējā rītā, debesis bija nevis rožainas, bet gan asiņainas - sarkanas. Franciskāņu klostera zvani turpināja skandināt trauksmes zvanus. Asaras liedama un uz ceļiem sakņupusi, Lisila pa Dantona mājas logu vēroja namu fasādes, kas atradās iepretī, Franciskāņu ordeņa ielas pretējā pusē. Visa 9. augusta diena pagāja lielā satraukumā. Jau bija dzirdami lielgabalu šāvieni. Baltmaiznieks atteicās Demulēna kundzei pārdot maizi.

- Pie visa vainīgs jūsu Kamils! - kliedza kaimiņi.

Piesardzības dēļ Lisila un Kamils mājās vairs nenakšņoja. Vienpadsmitajā augustā Lisila uzrakstīja šādas rindas: "Pilī dauza spoguļus. Mums atnesa karalienes sūkļus un matu sukas." Nākamajā dienā viņa pieraksta vēl dažus vārdus: "Atgriezušies mājās, uzzinājām, ka Dantons kļuvis par ministru."

Demulēns bija iecelts par justīcijas ministrijas ģenerālsekretāru. Kopā ar savu dārgo Lisilu viņš apmetās Vandomas laukumā.

"Dzīvoju Mopeū un Lamuāno pilī," Demulēns rakstīja tēvam. "Par spīti visiem Jūsu pareģojumiem, ka no manis nekas prātīgs neiznāks, es sevi redzu uzkāpušu pašā augšējā stāvā… Jūsu radinie- ciņiem Gīzā žultspūslis šodien vai sprāgst pušu, būdams līdz malām pilns skaudības, ienaida un sīku kaislībiņu."

Kamila sirds bija mīlas pārpilna, un varbūt tieši tāpēc viņš uzstājās pret brāļu karu, kura aizsākšanos pats bija veicinājis. Savā avīzē "Vecais kordeljērs" viņš rakstīja: "Nē! Brīvība! Brīvība, ko es dievinu, brīvība, kas nav nokritusi no debesīm, šī brīvība nav ne operetes nimfa, ne sarkana nerra cepure, ne netīrs krekls vai skrandas. Brīvība ir Laime, tā ir Patiesība, tā ir Vienlīdzība un Taisna Tiesa. Vai gribat, lai es to uzpazīstu, nokrītu pie tās kājām uz ceļiem un atdodu tās labā visas savas asinis? Tad atveriet cietumus, izlaidiet brīvībā simt tūkstošus pilsoņu, kuri jums šķita aizdomīgi, jo Tiesību Deklarācijā nav māju aizdomīgajiem, bet ir aresta mājas notiesātajiem, kam pēc likuma noziegums ir pierādīts." Šis avīzes numurs ceļoja no rokas rokā. Taču Konventā un Sabiedrības glābšanas komitejā jau bija dzirdami pret Demulēnu vērsti draudi.

- Kamils Demulēns ir pret giljotīnu?!

Lisila baidījās par vīru un rakstīja senajam draugam Freronam: "Freron, atgriezies Parīzē, cik drīz vien vari, paņem līdzi visus "Vecā kordeljēra" draugus, mums tas ir nepieciešami…

Es vairs nesmejos, es vairs neeju klāt klavierēm, netēloju mīlīgu kaķeni, es vairs nesapņoju, esmu pārvērtusies par mašīnu… atgriezies, cik drīz vien iespējams."

Lisilai visu laiku bija apsarkušas acis. Katru dienu viņai stāstīja par jauniem, pret Kamilu vērstiem uzbrukumiem. Par visiem skaļāk klaigāja Ebērs, kā arī Robespjērs, kurš sacīja: "Kamils ir izlutināts bērns. Viņām bija lieliskas dotības, taču slikta sabiedrība noveda viņu no ceļa.

Pret viņa rakstu jāizturas bez žēlastības, bet viņš pats ir jāpatur mūsu vidū. Es prasu, lai šis avīzes numurs tiktu sadedzināts citiem par mācību."

- Ļoti labi teikts, Robespjēr, - sacīja Kamils, - bet es tev atbildēšu kā Ruso: "Sadedzināt nenozīmē atbildēt."

- Lai būtu, kā tu saki, - atcirta Robespjērs, - nesāksim dedzināt, bet es tev atbildēšu. Ja tu nebūtu Kamils, ar tevi tā nepiņķētos. Lai lasa Kamila avīzes, ja viņš to tā grib, un lai viņu nomāc kauns. Iespējams, ka cilvēks, kurš tik ļoti trīc un dreb par nodevīgiem raksteļiem, nav vis vienkārši "apmulsis".

Kamils tika notiesāts ar Konventa dekrētu.

1794. gada 31. marta vakarā Kamils pa savas istabas atvērtajām durvīm lūkojās uz Lisilu, kas bija atlaidusies gultā. Šūpulī gulēja viņu dēls Horācijs. Pēkšņi viņš satrūkās, sadzirdējis patruļas soļu troksni.

Kamils atvēra logu, kas atradās ielas pusē. Viņš visu saprata: - Atnākuši mani arestēt!

Lisila metās viņa apskāvienos. Viņš sāka viņu skūpstīt kā bezprātā, bet tad pats atvēra policijai durvis.

Kamils uzmeta pēdējo skatienu mājai, kurā bija bijis tik ļoti laimīgs. Palūkojās logā, kurā saredzēja Lisilas siluetu. Pusapģērbta, raudoša viņa stiepa pret to rokas un sauca atvadu vārdus. Vienā acumirklī viņš no jauna izdzīvoja visu savu dzīvi.

Kamils un konvojs aizgriezās aiz Vožirāra ielas stūra, un Lisilas balsi viņš vairs nesadzirdēja.

Tālākais ceļš veda pretī nāvei…

Cietumā viņš sastapa Dantonu, kurš arī bija uzstājies pret asiņaino teroru. Varbūt arī tāpēc, ka mīlēja, kaislīgi mīlēja daiļo piecpadsmitgadīgo meiteni, ar kuru viņš tikko kā bija apprecējies… Šiem abiem cilvēkiem no asinīm kļuva nelabi.

Izlasiet brīnišķīgo vēstuli, kuru Kamils uzrakstīja savai sievai.

"Miegs atviegloja manas mokas. Gulošs ir brīvs… Debesis par mani iežēlojušās. Es sapnī redzēju tevi, mūsu dēlu Horāciju un skūpstīju jūs pārmaiņus. Pēkšņi mūsu dēlam izkrita acs un aizlidoja pa gaisu… No šausmām un sāpēm es pamodos. Es atrados kamerā. Jau svīda gaisma. Es piecēlos, lai tev uzrakstītu. Es atvēru logu, un restes, ko ieraudzīju, dzelzī kaltās durvis, važas, kas mani šķir no tevis, vientulība - tas viss atņēma man manu vīrišķības garu. Un es sāku raudāt, patiesību sakot, izplūdu elsās, savā kapā saukdams: "Lisila! Lisila! Kur tu esi, mana dārgā! Es sapņoju par republiku, kur visi būtu laimīgi. Es nespēju iedomāties, ka cilvēki ir tik cietsirdīgi un netaisni… Es labi saprotu, kas mani sagaida. Paliec sveika, mana Lolota, manu mīļo vilciņ, nodod "pēdējo sveicienu" manam tēvam… Ak, dārgā Lisila, es biju nācis pasaulē, lai sacerētu dzejoļus, aizstāvētu nelaimīgos un padarītu tevi laimīgu…

Piedod, mīļais draugs, mūs izšķīra, un es aiziešu bojā… Mana Lisila, mana Lulū, manu balodīt, es tevi lūgtin lūdzos: lido prom, nesauc mani, tavs žēlais sauciens saplosīs manu dvēseli mana kapa dziļumos.

Izdzīvo mūsu mazulīša dēļ, veltī savu dzīvi manam dēlam, pastāsti viņam par mani. Tu viņam pateiksi to, ko citi nepasacīs, ka es viņu ļoti mīlu. Par spīti savām mokām, es ticu Dievam. Manas asinis nomazgās manas kļūdas un cilvēciskās vājības, un par visu, kas manī ir bijis labs, par labsirdību, brīvības mīlestību Dievs mani atalgos - reiz es ar tevi atkal satikšos… Paliec sveika, mana Lulū, mana dvēsele, mana dzīvība, mana dievība zemes virsū! Paliec sveika, mana Lisila, mana dārgā Lisila! Paliec sveiks, mans tēv! Es jūtu, kā dzīves krasts no manis attālinās. Bet es vēl saskatu savu dārgo Lisili! Manu mīļoto Lisili.

Manas važās iekaltās rokas tevi apskauj un dziestošās acis vēl apjūsmo tevi!"

Visi zina, par ko pārvērtās Dantona un Dcmulēna tiesas prāva. Dantons, kā stūrī iedzīts vērsis, izmisīgi aizstāvējās, ar apsūdzības runu uzbrukdams valdībai. Sabiedriskais apsūdzētājs Furjē-Tenvils un tiesas priekšsēdētājs Ermans aicināja palīgā Sabiedrības glābšanas komiteju. Lieta tika safabricēta, tajā iejauca pat Lisili, it kā tieši viņa, pēc cietumā esoša viltus liecinieka liecības, kopā ar ģenerāli Dilonu esot organizējusi sazvērestību, lai sarīkotu Kamila un Dantona bēgšanu. Senžists Konventam paziņoja: - Demulēna sieva samaksāja naudu, lai noorganizētu sacelšanos un īstenie patrioti un tiesas locekļi tiktu iznīcināti. Es pieprasu pieņemt dekrētu, lai jebkurš, kas pretojas nacionālajai taisnajai tiesai vai to apvaino, tiktu pasludināts ārpus likuma un lai spriedums tiktu pieņemts slēgtā tiesas sēdē.

- Šis te jums uzlabos garastāvokli, - kāds Konventa loceklis sacīja Furjē-Tenvilam, pasniedzot tam dekrēta tekstu.

- Jā, šis ir tieši tas, kas mums ļoti vajadzīgs!

Kad Kamils klausījās Konventa paziņojumu, viņš iesaucās: - Apkaunojoši! Viņiem manu asiņu ir par maz, viņi grib nogalināt arī manu sievu!

Tā tika pieņemts nāves spriedums - bez lieciniekiem, bez aizstāvjiem un apsūdzētājiem, bez

apsūdzētā klātbūtnes un neie​vērojot vēl citus tiesvedības noteikumus.

Kamēr Kamilam pirms nāvessoda izpildīšanas cirpa matus, viņš kunkstēja: - Mana Lisila! Mans bērns!

- Pēc astoņām dienām pienāca Lisilas kārta. Viņai vēl nebija pilni divdesmit četri gadi. Kad atnāca bendes, lai nogrieztu viņas krāšņos zeltainos matus un sasietu rokas, viņa palūdza atļauju uzrakstīt dažus vārdus mātei: "Labvakar, mana dārgā māmiņa! Tikai viena asara izsprāga no manām acīm - tā bija par Tevi. Es aizmigšu mierīgi, pilnīgā pārliecībā par savu bezvainīgumu."

LUKRĒCIJA Lukrēcija Bordža - sirds drama Santa Marijas pilī Romā, otrpus kāpnēm, kas ved uz Svētā Pētera katedrāli, divas jaunas sievietes viena otrai palīdzēja izmazgāt matus. Viņas to darīja gandrīz katru dienu, lai viņu krāšņie mati, visskaistākie Romā, kā tika apgalvots, vienmēr saglabātu mirdzumu.

Vecākajai 1497. gada sākumā bija divdesmit otrā dzimšanas diena. Viņa bija neparasti daiļa. īsta zelta kariatīde (Kārijas jaunava)! Jaunākajai pēc dažām nedēļām paliks septiņpadsmit gadu. Viņa bija slaidāka, staltāka un graciozāka. Pirmā, Džūlija, bija Romas pāvesta Aleksandra Bordžas mīļākā. Otra viņa meita, un sauca viņu par Lukrēciju. Tātad esam Vatikānā - to laiku Vatikānā, kad šīs abas sievietes varēja atļauties Svētā Pētera katedrālē, apsēdušās kanoniķu solā, smieties pilnā kaklā. Tajā Vatikānā, kurā dzīvoja kardināls Čezare Bordža, Svētā Tēva nelikumīgi dzimušais dēls, Lukrēcijas brālis, kurš savukārt sēja ārlaulības bērnus pa labi un pa kreisi bez skaita. Vatikānā, kur dzīvoja baznīcas prinči, kuru skatieni baudkāri vēroja kailas dejotājas un dejotājus. Bordžu dinastijas Vatikānā, kas ar saviem tikumiem mūs šausmina, bet XV gadsimta kristiešos nekādu izbrīnu neizraisīja. Baznīcai piederēja liela vara, un tā gribēja savu ietekmi vēl vairāk pa​lielināt.

Lukrēcija jau beidza mazgāt matus un tīksmīgi aplūkoja sevi spogulī. Kam viņai šis skaistums? Viņas vīrs Džovanni Sforca nebija viņai nekāds īstais vīrs. Romieši smējās par viņas jaunavību, vīram dzīvam esot. Lukrēcijas tēvs un brālis Sforcu ienīda viņa vārgās vīrietības dēļ. Šis viduvējais kondotjērs tukšinieks nespēja kalpot Bordžu dzimtas interesēm, un tie pieprasīja šķiršanos. Taču Džovanni Sforcam patika būt Svētā Tēva znotam, un viņš šķiršanos atteica. Iespējams, ka Sforcam sāka piedraudēt.

Kādu vakaru Lukrēcija mājās bija viena kopā ar sava vīra kalpu Džakomino, kad atnāca Čezare.

Paslēpies aiz šī aizkara, Džakomino, un tu sapratīsi, ko iecerējis mans brālis, - Lukrēcija kameristam pavēlēja.

Pāvesta uzticamais dēls, pamēļojis ar māsu par pilsētas pļāpām, pārgāja pie galvenā. Viņš Lukrēcijai pavēstīja, ka ir dota pavēle viņas vīru nogalināt. Čezare aizgāja, un Džakomino iznāca no slēptuves.

- Vai dzirdēji, ko teica mans brālis? Bet tagad ej un pasaki to savam kungam.

Jaunā vēsts Džovanni Sforcu neizbiedēja, šī ziņa viņu satrakoja. Tā vietā, lai piekristu šķirties un neriskētu ar dzīvību, viņš uzlēca zirgā un aizauļoja uz Pczaro pili Adrijas jūras krastā, kur arī paslēpās.

Tālākie notikumi, kas saistās ar Bordžu dzimtu, ir pilni noslēpumu, par kuriem skaidrības nav vēl šobaltdien. Divus mēnešus pēc Sforca bēgšanas, 1497. gada 6. jūnijā, Lukrēcija paslēpās dominikāņu klosterī Sansisto: 14. jūnijā tika nogalināts Čezares un Lukrēcijas brālis Džovanni Bordža, Gandi hercogs; 1497. gada 20. novembrī Lukrēcijas Bordžas un Džovanni Sforca laulība tika anulēta "laulības nepilnības" dēļ un Lukrēciju pasludināja par jaunavu, kas deva iemeslu romiešu zobgalībām; 1498. gada 14. februārī Tibras ūdeņos uzgāja kāda Peroto, pāvesta kambarsulaiņa un, kā melsa, Lukrēcijas mīļākā līķi. Un, visbeidzot, 1498. gada martā Džovanni Sforca šķirtā sieva dzemdēja zēnu, kuram deva Džovanni Bordžas vārdu un kuru iedēvēja par Romas bērnu.

No atsevišķiem faktiem un minējumiem vēsturnieki, rakstnieki un scenāristi pēc savas gaumes un ieskata ir izveidojuši visdažādākās kombinācijas, pierakstot Čezarem Bordžam arī mīlas sakaru ar māsu un mežonīgu greizsirdību pret viņas vīriem, kas viņu novedusi līdz noziegumiem. Šādu apgalvojumu gan nav iespējams nedz pierādīt, nedz apgāzt, jo trūkst jebkādu faktisku liecību. Par "Romas bērna" tēvu ir uzskatīts gan Čezare, gan viņa tēvs - pats pāvests Aleksandrs, gan Peroto, gan Gandi hercogs, kurš tika nogalināts dažas dienas pirms bērna piedzimšanas. Viens tomēr ir skaidrs - Džovanni Sforca nebija bērna tēvs. Parakājoties šajā Bordžu "netīrajā veļā", varam kaut ko noskaidrot, iepazīstoties ar divām pāvesta

bullām, kas sākas ar vārdiem: "Aleksandrs… mūsu karsti mīļotajam dēlam, augstdzimušajam Džovanni Bordžam, "Romas bērnam"."

Pirmajā bullā teikts "Romas bērns" - Čezares Bordža un "nepazīstamas sievietes" dēls. Otrajā bullā, neraugoties uz asinsgrēku, pāvests nosauc sevi par Lukrēcijas bērna tēvu… Svētais Tēvs droši vien nojauta, kurš īsti ir viņa mazdēla tēvs, taču par to klusēja. Visticamāk, kā domā Bordžu aizstāvji, mazais Džovanni bija kambarsulaiņa Peroto dēls, tā paša Peroto, kurš ar savu dzīvību samaksāja par laimi - būt Lukrēcijas mīļākajam.

Lai būtu kā būdams, Venēcijas sūtnim Vatikānā bija visas tiesības rakstīt: "Pāvests atļaujas dīvainu un izaicinošu rīcību." Tas ir mazākais, ko te var teikt…

Bet, lūk, pār Romu pāršalca spirdzinoša vēja brāzma un nedaudz izkliedēja intrigu miasmus, no kuriem metās nelaba dūša. Pāvests savas politikas interesēs daiļo Lukrēciju piedāvāja par sievu Aragonas Alfonsam, Salerno princim, Bišeljes hercogam, aizsaulē aizgājušā Neapoles karaļa Alfonsa ārlaulības dēlam. Protams, pāvestam Aleksandram VI ne prātā nenāca pajautāt Lukrēcijai viņas domas, taču viņa jau arī nebūtu atteikusies. "Neapoles ārlaulības dēls" bija Lukrēcijas un Čezares vēl viena brāļa - Žofrē Bordžas - sievas Sansijas brālis. Sansija Lukrēcijai tika bieži stāstījusi par savu skaisto un mīļo septiņpadsmitgadīgo brāli. Un Lukrēcija nepacietīgi gaidīja tikšanos ar nākamo vīru.

Neklātienes saderināšanās notika 1498. gada 20. jūnijā.

Dīvaini, ka līgavaini pārstāvēja kardināls Sforca, Lukrēcijas pirmā vīra tēvocis.

Pēc mēneša Romā ieradās dons Alfonss, ar drebošu sirdi un kvēlu nepacietību gribēdams iepazīties ar astoņpadsmitgadīgo "monstri", kuru Vatikāna un Neapoles politika izraudzījusies viņam par sievu.

Tikko ieradies Santa Marijas pilī, kur viņu šī nimfa gaidīja, līgavainis jutās kā apburts - Lukrēcijas skaistums un pievilcība viņu sajūsmināja. Daiļa kā eņģelis! Cik viņa bija maiga, cik skaidra un nevainīga!

Viss, ko par viņu runāja, Alfonsam šķita neķītri meli. Cik atturīga bija Lukrēcija, cik kautrīga, jo īpaši salīdzinājumā ar viņa vecākās māsas Sansijas divdomīgumu un vaļību, kura bezkaunīgi skatījās acīs ikvienam vīrietim! Tāds bija Alfonsa pirmais iespaids.

Arī Lukrēciju apbūra nākamā vīra izskats. Patiesi, skaistāku vīrieti viņa nebija Romā satikusi!

Jau pirmajā tikšanās reizē viņi viens otrā iemīlējās. Abi bija tik laimīgi, ka Čezares dzedros skatienus nepamanīja. Kardināls Bordža atkal izjuta svelošu greizsirdību pret skaistuli, kam vajadzēja kļūt par viņa mīļotās māsas vīru. Taču viņš kāzu dienā - 21. jūlijā - pat izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.

Lukrēcijai mugurā bija ļoti skaists balts tērps ar tumšsarkana atlasa ielocēm. Viņas pār pleciem izlaisto matu zeltu rotāja neskaitāmas neparasti lielu pērļu vijas - kā Pinturikjo gleznās. Pēc laulību ceremonijas visi, arī Romas pāvests, noskatījās uzvedumu - pantomīmu, kas attēloja medību ainas, kurās aktieri bija pārģērbušies par lapsām, žirafēm, lauvām un vienradžiem.

Lukrēcijas dzīvē iestājās laimīgs laiks, kas ilga veselus divus gadus! Abi laulātie mīlēja mākslu, viņi klausījās muzikantus, kuri improvizēja, spēlēdami kokles, un dzejniekus, kuri deklamēja dzeju. Dons Alfonss sajūsmināts lūkojās sievā, kad viņa pozēja Pinturikjo; pēc tam abi gāja paskatīties, kā Mikelandžclo strādā pie grupas "Pieta ", vai arī noliecās pār arhitekta Bramantes rasējumiem - viņš pabeidza Vatikāna lielā pagalma būvniecību un sāka Svētā Pētera katedrāles rekonstrukciju. Lukrēcija bija laimīga. Čezare atradās tālu no viņas. Viņš vairs nebija kardināls un bija devies uz Franciju, lai apprecētos ar Šarloti d'Albēru.

Taču drīz vien skaidrajās debesīs nogranda pērkons: Alfonss de Bišeljc bēg no Romas tāpat, kā kādreiz bēga Sforca. Vai Lukrēcijas vīrs būtu uzzinājis, ka viņa dzīvībai draud briesmas? Iespējams.

Viens ir acīm redzams: Vatikāna politiskās intereses no Neapoles pavērsās uz Francijas pusi; Bordžām Lukrēcijas laulības vairs nebija tik izdevīgas kā agrāk.

Lukrēcija mirka asarās. Mīļotā vīra nozušana viņai bija smags trieciens. Turklāt viņa bija stāvoklī.

Vīrs viņu centās pierunāt, lai viņa tam pievienojas, bet pāvests Lukrēcijai aizliedza mūžīgo pilsētu atstāt.

Meitas raudāšana Svēto Tēvu uzvedināja uz kādu domu - viņš Lukrēciju padarīja par valdošo

hercogieni de Spolēto Ombrijā, agrākajā Lombardijas hercogu galvaspilsētā. Pāvests cerēja, ka dons Alfonss nekavējoties sekos sievai. Tā arī notika. Jaunā valdniece vēl nepaguva milzīgajā Spolēto pilī iekārtoties, kad tur ieradās Bišcljes hercogs. Lukrēcija atkal bija neprātīgi laimīga. Un atkal iestājās medus mēnesis - skaistajā Ombrijā, ko šķērsoja Vergilija poēmās apdziedātā Tibra.

Pāvests apmierināts berzēja rokas - viņa plāns bija izdevies. Viņš vēlreiz izrādīja dāsnumu, taču savās interesēs, uzdāvinādams Lukrēcijai Ncpi pilsētu, un pats ieradās pie viņas, lai par jaunajiem īpašumiem nodotu dokumentus. Viņš znotu saņēma tā, it kā nekas nebūtu noticis, un hercogs kopā ar Lukrēciju devās uz Romu, jo pāvests uzstāja, lai viņa dzemdētu mūžīgajā pilsētā. Alfonss nolēma, ka viņa bažas ir veltīgas. Lukrēciju sagaidīja pieklājīgi un pat laipni. 1499. gada 1. novembrī viņa laida pasaulē puisēnu. Mazdēla piedzimšanu Svētais Tēvs uzņēma kā lielu notikumu. Visa svētā kolēģija, visi sūtņi piedalījās bērna kristībās Siksta IV kapelā. Jaundzimušo nesa pāvesta gvardes priekšnieks, bet blakus gāja Romas karalis un imperatora Maksimiliāna sūtnis.

Lukrēcija, gulēdama uz purpursārtiem pārklājiem, pieņēma pilsētas ievērojamo dāmu apsveikumus, bet hercogs Bišclje atradās sievai blakus un viņu maigi skūpstīja.

1500. gada 26. februārī pēc gadu ilgas prombūtnes Čezare Bordža atgriezās Romā. Viņš pilsētā ienāca kā uzvarētājs. Viņam pa priekšu soļoja tūkstoš pilsoņu, aiz tiem melnā samtā tērpušies simt alebardistu.

Kopš ierašanās brīža Čezari līdz sirds dziļumiem aizskāra tas, cik lielu ietekmi uz pāvestu viņa prombūtnes laikā iemantojusi Lukrēcija un līdz ar to viņas vīrs. Tēvišķā mīlestība un gādība, kādu pāvests pauda pret Lukrēciju, Čezarcm sagādāja ciešanas…

Un 1500. gada 15. jūlijā sākās dramatiski notikumi.

Pār pilsētu klājās nakts. Hercogs Bišelje devās pēc savas sievas, kura bija aizgājusi apciemot pāvestu. Hercogu pavadīja viens muižnieks un ieroču nesējs. Viņi jau kāpa pa Svētā Pētera katedrāles kāpnēm. Šajā siltajā vasaras naktī katedrāles laukumā tieši uz zemes gulēja svētceļnieki un ubagi. Tajā brīdī, kad hercogs un viņa pavadoņi pagāja zem balkona, no kura pāvests dod svētību pūlim, vairāki cilvēki, kas līdz šim bija izlikušies, ka viņi guļ, pielēca kājās un ar dunčiem uzbruka hercogam un viņa vīriem. Uzbrucēji gribēja hercogu aizvilkt prom no laukuma, lai piebeigtu viņu galīgi un līķi iemestu Tibrā, taču šajā brīdī no Vatikāna mūriem iznāca sardze, kas bija skaļos kliedzienus sadzirdējusi.

Slepkavām nekas cits neatlika kā atkāpties un paslēpties aiz pulciņa apbruņotu jātnieku, kas atradās laukuma tumšākajā stūrī, - neapšaubāmi tāpēc, lai piesegtu noziedzniekus, tiem bēgot no nozieguma vietas.

Slepkavas tumsā nozuda, bet Romas pāvesta znotu, bālu un bez samaņas, ienesa Svētā Tēva personiskajos apartamentos. Lukrēcija, ieraudzīdama mīļotā vīra asiņojošo ķermeni, baismi iekliedzās un zaudēja samaņu.

Taču ievainotais vēl elpoja, un kardināls Lopess pieņēma grēksūdzi. Šķita, ka notikušais pāvestu patiesi satrauc un sarūgtina. Viņš deva znotam grēku atlaidi un pavēlēja to pārnest uz vienu no pils istabām. Lukrēcija neatstājās no vīra ne brīdi. Brūces bija dziļas, it īpaši galvā, taču hercoga spēcīgais organisms deva vāju cerību, ka tas izdzīvos. Lukrēcija un Sansija hercoga istabā nevienu neielaida. Viņas pašas ievainotajam sagatavoja dzērienu un ēdienu, un viņš pamazām atguvās. Pāvests pie durvīm norīkoja sešpadsmit sargus, bet Čezare, ļaunais jokdaris, piedraudot ar nāvi, kā baznīcas galvenais kapteinis izdeva pavēli, ka no Scnanžas pils līdz Vatikānam nedrīkst parādīties neviens cilvēks, kam klāt būtu ierocis. Taču tas viņam netraucēja tuvākajiem draugiem pavēstīt: - Nejau es uzbruku hercogam, taču es to gribētu izdarīt, viņš to ir pelnījis.

Cilvēki tomēr nav muļķi, Romā visi saprata, ka uzbrukuma vaininieks ir Valcnsas hercogs - tas bija Čezares jaunais tituls, ko viņam tika piešķīris Francijas karalis.

Ievainotais sāka atlabt. Pāvests, Čezares un sūtņu pavadīts, apmeklēja hercogu. Čezare pat neslēpa sarūgtinājumu par to, ka notiek atveseļošanās. Venēcijas sūtnis dzirdēja, kā Čezare, no istabas iziedams, nosaka: "Kas nav izdevies pusdienās, var izdoties vakariņās."

Vai tas ir tiesa, ka 19. augustā Lukrēcijas vīrs, noskatīdamies pa logu, kā viņas brālis dārzā pastaigājas, ir uz to izšāvis no arba- leta? Vai arī tās ir baumas, kuras izlaidis pats Čezare? Ticamāka ir versija, ka šajā pašā 19. augusta vakarā Čezare Bordža kopā ar miesassargu ir patriecis sardzi, kas stāvējusi pie hercoga istabas durvīm, un iegājis pie dona Alfonsa nebūt ne labā nolūkā. Lukrēcija un Sansija sākušas kliegt. Valensas hercogs paraustījis plecus un izdzinis viņas no istabas. Nelaimīgās sievietes metušās uz pāvesta apartamentiem. Pa šo laiku Čezare pasaucis savu uzticamo draugu Migclu Korelu. Un, kamēr Čezare un viņa miesassargs ievainoto saturējuši, slepkava uzmetis tam cilpu kaklā.

Pēc īsa brīža Lukrēcija savās skavās turēja vīra līķi. Pāvests izdarīja visu, lai šo slepkavību noslēptu. Viņš znotu apglabāja slepeni, bez mesas, bez mirušā apstāvēšanas, bez jebkādas ceremonijas līķi apraka zem Santa Maria del Febra kapelas plāksnēm, tur, kur vēlāk uzbūvēs katedrāles sakristeju.

Nevienam nebija šaubu, visi norādīja uz Čezari. "Izdarīt slepkavību tādā vietā, nogalināt tādu cilvēku - karaļa tuvu radinieku, dofina dēlu, pāvesta znotu," rakstīja Mantujas sūtnis, "šāds trieciens varēja nākt tikai no cilvēka, kurš ir pārliecināts par savu varenību un nesodāmību."

Lukrēcija dienām un naktīm mirka asarās savā pilī, kur ikkatra vieta atgādināja zudušo laimi, "kaut arī viņa jau bija pieradusi pēc savas ģimenes gribas mainīt vīrus," raksta kāds hronists. Čezare simt alebardistu pavadībā ieradās pie viņas vizītē. Neviens nezina, ko brālis un māsa viens otram teica.

Pēc dažām dienām Lukrēcija ar saviem galminiekiem un kravu, ko nesa sešsimt zirgu, devās ceļā uz Nepi.

Ieradusies pilī, viņa pavēlēja visās istabās iztapsēt sienas ar melnu audumu, arī gultu, kurā viņa vēl pirms vienpadsmit mēnešiem bija bijusi tik laimīga ar donu Alfonsu, - arī šo gultu sedza melns baldahīns.

Beigu beigās jaunā atraitne atgriezās Romā. "Es spēju tikai raudāt," viņa rakstīja.

Svētais Tēvs pret meitu izturējās ārkārtīgi laipni. Viņš atkal "politiskajā spēlē izspēlēja savu tik vērtīgo kārti", sākdams pārrunas ar Francijas galmu par Lukrēcijas trešajām laulībām. Šoreiz Čezare atradās tālu, un viņai izdevās saglabāt sev vīru: Alfonsu d'Este, Ferrāras hercoga vecāko dēlu un mantinieku. 1505. gadā Lukrēcija kļuva par d'Estcs hercogistes valdnieci. Pāvests Aleksandrs uz to laiku jau pusotru gadu vairs nebija dzīvo vidū, bet Čezare, jaunā pontifika padzīts un izputināts, paslēpās Navarras "mazajā galmā", kur 1507. gadā atstāja šo pasauli kā nenozīmīgs kondotjers.

Lukrēcija jaunajam vīram pieķērās un viņu pat iemīlēja. Taču dons Alfonss viņas sirdī valdīja līdz pat mūža galam 1519. gada jūlijā, kad Lukrēcija, akla un pusparalizēta, atdeva Dievam dvēseli.

MANONA Rolāna kundze - sapratīgā sirds Pulksteņmeistaru krastmala, jaunā - 1776. gada slieksnis. Graviera Pjēra Gatēna Flipona ģimene posās svinēt visu nakti. Māju jau pārņēmusi ar trifelēm pildīta medījumu cepeša gardā smarža. Lai to baudītu, ģimene sapulcēsies visapkārt lielam, apaļam galdam. Tas notiks, kad būs atgriezušies no pusnakts mesas. Ir jau laiks doties uz Parīzes Dievmātes katedrāli, visi tam jau gatavi, izņemot metra meitu, divdesmit divus gadus veco Manonu. Viņa ietiepīgi atsakās iet uz baznīcu, viņa ir ieslēgusies savā istabā un uz pierunāšanu caur aizslēgtajām durvīm atbild, ka nespējot atrauties no jaunās grāmatas un ka piederīgie viņu neredzēšot līdz pat rītam. Viņa turēja vārdu un patiesi no grāmatas nešķīrās līdz pašai rītausmai. Jūs jautāsit - kādu romānu meitene lasīja?

Romānu? Jūs, protams, nākamo Rolāna kundzi nepazīstat! Viņa bija iegrimusi Ženevuā Delorma Anglijas Konstitūcijas lasīšanā. Neiedomājieties tikai, ka viņa ir bijusi krople vai neglītene un tāpēc metusies uz fdozofiju. Nebūt ne!

"Slaidas, garas kājas, mazas pēdas, apaļīgi gurni, lieliski attīstītas krūtis, strauja un viegla gaita, atturīgas un graciozas manieres" - tā pati sevi ir aprakstījusi "atturīgā" graviera meita.

Viņa lasīja un pārlasīja Plutarhu, Monteņu, bet jo īpaši - Žana Žaka Ruso darbus! Ruso, "godīgais cilvēks", bija viņas dievs. Ruso romāns "Jaunā Eloīza" sniedza tai mierinājumu pēc mātes nāves. Diezin vai šis romāns līdzīgā situācijā spētu mierināt mūsdienu meiteni. Ludviķa XVI laikā viss bija citādi.

Kādas vēl Ruso grāmatas glabājās pie filozofēs gultas galvgaļa? Lūdzu: "Ģeometrijas pamati", "Zinātņu akadēmijas krājums", dzejnieka Popa "Odas vientulībai".

"Par savu ceļu būdama pārliecināta," viņa rakstīja, "es virzos uz priekšu, neievērojot to, kas atrodas man visapkārt, un pakāpeniski mainot savus uzskatus, kas ir izveidojušies pēc pirmā ārējā iespaida par objektu."

Tik neatlaidīgi nododamās savas personības veidošanai, Ma- nona piemirsa apprecēties. Starp citu, viņa piekrita Ruso atziņai, kas izteikta grāmatā "Jaunā Eloīza".

"Ja tava maigā sirds alkst mīlas, lai ar šīm jūtām piepildītu savu dvēseli, nebūt nav obligāti vajadzīgs mīļākais."

Un viņa preciniekus noraidīja, kaut gan atcerējās mātes novē​lējumu: "Neatsakies no vīra, kam nekā nav. Šāds delikātums tiek ļoti augstu vērtēts un reti sastopams pat tur, kur esi cerējis to sastapt, taču tas sasildīs tavu sirdi un darīs to laimīgu."

Tomēr Manona atcerējās arī savu nežēlīgo atbildi mātei: - Ak jā, padarīs laimīgu kā jūs…

Un Manona atteica. Vispirms savam profesoram, kurš bija iemīlējies daiļajā skolniecē teicamniecē.

Pēc tam viņa atsacīja visiem kvartāla komersantiem: četriem juvelieriem, limonādes tirgotājam un miesniekam, kurš, meiteni aplidodams, piedāvāja viņai kaudzēm cskalopu, kotlešu un karbonāžu. Pēc tam tika noraidīti ierēdnis, virsnieks, divi advokāti, ārsts un vēl daži jau padzīvojuši kungi.

Manona visiem atteica un tomēr apgalvoja: -Jā, es gribu mīlēt!

Un no visas sirds piebilda: Ja mīlestība iekļūs manā sirdī caur acīm, es aiz kauna nomiršu agrāk, nekā būšu šīm jūtām ļāvusies.

Tomēr pienāca brīdis, kad viņa nolēma, ka "aiz kauna" nemirs vis, un iemīlējās jaunajā La Blanšerī, rakstnieķelī, kuru viņa uzskatīja par jauno Ruso. Taču reiz viņas acis atvērās: "Es La Blanšerī nesaskatu cēlo matēriju, kas man ir tik nepie​ciešama."

Pēc tam jaunā sieviete pamanīja, ka viņš pie cepures nēsā spalvas. Un tas jau nu bija par daudz: "Tā ir amatnieka, nevis filozofa rota!"

Romāns beidzās, nepaguvis aizsākties.

Manonas sirdī atbrīvojās vieta Žanam Marijai Rolānam, kurš bija par veseliem divdesmit gadiem vecāks nekā Manona. Gadā, kad mazā Flipona piedzima, t.i., 1754. g., viņš jau bija manufaktūras inspektoru korpusā iecelts par pašu tirdzniecības ministru. Šis cilvēks bija pati garlaicība, visīstākais "zinību tārps", būtne bez fantāzijas. Taču savā profesijā viņš bija spīdeklis. Audumus viņš pārzināja sīki un smalki. Viņam, tāpat kā Manonai, piemita "mīlestība uz darbu un kaislība bezgalīgi visu ievērot un pierakstīt". Viņš rakstīja nopietnus, taču nelasāmus darbus. Voltērs viņu uzņēma Fcrnē. Taču viņš nebūt nebija Donžuāns. Apciemodams brīnišķīgo Manonu filozofi, viņš pat jutās neērti, izteikdamies, ka abata Rcnāla grāmata "Indijas vēsture", ko tik ļoti cildināja Manona, ir "sieviešu sacerējums, kas derīgs tikai tualetei". Kas attiecas uz nākamo Rolāna kundzi, tad viņai bija stipras iesnas, viņa no tā cieta un jutās kā "īsta stulbene".

Viņu sirdis nesāka liesmot.

Pirmoreiz viņi satikās 1776. gadā, bet kāzas notika 1780. gadā. Gadiem ilgi šie dīvainie mīlētāji "ar kūpošām galvām" šaubījās, nespēja izlemt, šķīrās, viens otru analizēja un apmainījās ar vēstulēm. Vainīga visā bija Manona. Viņu nepatīkami šokēja pielūdzēja pirmais kvēlais skūpsts.

"Es atzīstos, ka Jūsu uzmanība mani satrauc, bet tajā pašā laikā arī šausmina. Jūsu uzmanības apliecinājumi mūsu saskarsmei atņem to laimīgo pārliecinātību, brīvību un vieglo familiaritāti, kas ir cēla un aizkustinoša un ko radījusi tikumība. Man šķiet, ka dziļas draudzības jūtas ar tamlīdzīgām laipnībām nevar tikt izteiktas… Es šādu draudzību neesmu sajutusi, mana sirds ar skumjām to ir pamanījusi; netraucē manu mieru, lai es varētu tevi mīlēt vienmēr."

Daudzpieredzējušais mesjē Rolāns nesaprata, kā Manonas fdozofiju iztulkot, un nezināja, ko darīt.

"Es nevaru Tevi mīlēt pēc metafizikas likumiem, man ir tikai sirds, ko es Tev varu piedāvāt. Tā ir dzīva, patiesa un ļoti jūtīga: viņa Tevi mīl… Un tā ir visa mana filozofija… Mans draugs, nebaidies būt laimīga, izmanto to, ar ko Tevi daba ir apveltījusi."

Beidzot viss nokārtojās, kaut ari ne gluži līdz galam. Manona jau bija devusi piekrišanu laulībām, bet viņas tēvs, kurš par vecīgo līgavaini nebūt nebija sajūsmināts, visādi centās kāzas novilcināt.

Filozofijas mocekļi raudāja - viens Amjēnā, otrs Parīzē, un Manona Rolānam rakstīja sirdi plosošas vēstules, kas četrdesmit gadus vecajā mīlētājā iekvēlināja liesmas: "Tu mani mīli, Tu mani mīlēsi vienmēr, es zinu, es ticu, un es to jūtu. Esmu Tev radīta. Es dzīvoju tikai tādēļ, lai sētu puķes tur, kur Tavi soļi ies pāri. Lai maiga uzticība mūs atšķirtībā un bezcerībā pasargā no atsaluma, pacietība mūs atalgos."

Un kāzas notika. Sievas pienākumi Manonai atnesa dziļu sarūgtinājumu. Viņa pati to atzina: "Tas, kas kāzu naktī notika, mani nepatīkami šokē."

Patiesībā viņu šokēja atklājums, ka Rolāns ir parasts vīrietis: "Viņa dzīve, viņa ieradumi - tas viss bija saistīts ar viņa darbu, tāpēc es viņu biju uztvērusi kā bezdzimuma filozofu, kas dzīvo tikai savas idejas dēļ." Bet filozofs uzstādīja prasības: sievai ir jādzied un jāspēlē, kamēr viņš guļ uz dīvāna, viņai ir jāsameklē materiāli viņa darbam, viņai ir jāpārraksta viņa raksti, jāizlasa, jāizlabo kļūdas un, visbriesmīgākais, jāgatavo ēdiens, neaizmirstot vīra slimo kuņģi un aknas. Manonai tas ļoti nepatika, taču viņa nevarēja vien saņemties, lai atzītos: "Es ļoti cienīju savu vīru, uzskatīju, ka viņa domas nav apstrīdamas, un ļoti raizējos, lai viņa seju neapēnotu ne vismazākais neapmierinātības mākonītis. Rolāns par savu taisnību vienmēr bija tik pārliecināts, ka tikai pēc vairākiem gadiem es uzdrošinājos viņam kaut ko iebilst."

Ja Rolāns savu ģimenes dzīvi būtu kādreiz pārdomājis, tad viņš saprastu, ka viņa daiļā sieva ir pelnījusi arī citus priekus, ne tikai tipogrāfijas kļūdu meklēšanu sava vīra rakstos par kokvilnu vai samtu.

Pilnībā iegrimdams darbā, būdams egoists, bet ne ļaunprātīgs, viņš patiesi domāja, ka sievai ir jābūt laimīgai un lepnai par to vien, ka dzīvo sava vīra dzīvi - garlaicīgu un bezkrāsainu. Viņš būtu ļoti

izbrīnīts, šis brašais mesjē Rolāns, kurš sievu mīlēja savā manierē, ja kāds viņam pateiktu, ka Manonas temperaments un spilgtā personība prasa mazāk egoisma un vairāk uzmanības. Manona pati to saprata un dienasgrāmatā ierakstīja: "Ar vislabā​kajiem nodomiem apprecēdamās, es laulībā neatradu to, kas mani tik ļoti pievilka, turklāt es sevi pilnīgi veltīju vīram nevis aiz aprēķina, bet pēc pašas gribas. Mans dzīvesbiedrs ir patiesi laimīgs, taču man pilnīgai svētlaimei kaut kā pietrūkst." Šo "kaut ko" viņas dzīvē ienesa revolūcija. Revolūcija, kas mesjē Rolānam atnesa ministra portfeli, bet Manonai - iespēju nodarboties ar politiku, strīdēties par Francijas nākotni, rakstīt laikrakstiem rakstus, pavadīt laiku kopā ar deputātiem un, pats galvenais, mīlēt, nemānot savu dārgo un ļoti cienījamo vīru. Vispirms viņa iemīlējās deputātā Bankālā - tā bija idille uz "lielu revolucionāru principu" fona.

Taču saprātīgajai Manonai mīlēt nenozīmēja atdot miesu. Bankāls galu galā atteicās no mēģinājumiem iegūt šo sievieti, kura nekad nezaudēja galvu un ņēma palīgā tikumību, atturību, rakstura stingrību, lai nenonāktu iemīļotā vīrieša skavās.

Pēc tam bija Bizo - deputāts žirondists, jauns un neatvairāmi skaists. Viņš kļuva par Manonas dzīves lielo mīlestību. Viņu saistīja ne tik daudz Bizo skaistā āriene, cik raksturs. Lūk, ko Manona ir teikusi par savu iemīļoto: "Viņam piemīt cēls raksturs, lepns prāts, dedzīga drosme; viņa noskaņojums ir mainīgs, viņš brīžiem kvēlo, brīžiem krīt melanholijā un ir šausmīgi slinks…

Viņš ir radīts mājas pavardam, esot kopā ar cienīgu draudzeni, viņš aizmirst visu pasauli; taču, nokļuvis sabiedriskajā dzīvē, atzīst tikai skarba taisnīguma noteikumus; tos viņš aizstāv par katru cenu.

Būdams visas cilvēces draugs, viņš ir spējīgs uz maigu pieķeršanos, cēlu un augstsirdīgu rīcību, viņš nesatricināmi paliek pie savas pārliecības un pilnībā atdod sevi Republikai."

Manona, protams, nevarēja mānīt savu "godājamo sirmgalvi", kuru viņa cienīja "kā tēvu". Un viņa to brīdināja par savu mīlestību, jo "Jaunā Eloīza" joprojām bija viņas mīļākā grāmata. Rolāns jutās tik dziļi satriekts, ka vairs nejaudāja Konventā pretoties ienaidniekiem un 1793. gada 22. janvārī iesniedza atlūgumos- šo vēstuli pārrakstīja Manona ar savu roku. Rolānu pāris atstāja pili un apmetās mazā dzīvoklītī Arfas ielā. Rolāns cicta un nopūtās vien. Bet trīsdesmit deviņus gadus vecā Manona dzīvoja ar domām par Bizo. Taču liktenis izšķīra viņus visus trīs uz visiem laikiem. Žirondas krahs piespieda Rolānu un Bizo bēgt prom no Parīzes. Manona palika, viņu arestēja un ieslodzīja cietumā.

Rolāns patvērās Ruānā. Noklaiņodams divdesmit dienas, Bizo apmetās Kānā. Manona viņam uz turieni sūtīja vēstules: "Tirāni var mani turēt ieslodzījumā, taču salauzt - nekad! Pat cietumā es veltīju savu dzīvi dzīvesbiedram un glabāju sevi draugam, mans pienākums pret maniem bendēm ir - saglabāt uzticību pienākumam un mīlestībai. Nežēlojiet mani! Par manu vīrišķību daudzi sajūsminās, bet viņi nezina par manu laimi…

Mēs nevaram kļūt tādi, lai mēs vairs nebūtu savstarpējo jūtu cienīgi, un tāpēc esam laimīgi. Paliec sveiks, mans draugs, mans mīļotais! Paliec sveiks!"

Viņai izdevās no cietuma izsūtīt sava iemīļotā cilvēka portretu, jo māņticības dēļ viņa negribēja, ka tas paliek cietumā.

"Kāpēc es atteicos no mierinājuma lūkoties Tavā portretā? Tas vienmēr ir kopā ar mani, no nekautriem skatieniem paslēpts manā sirdī, es to sajūtu ik brīdi, bieži slaku asarām. Tie, kuri spēj mīlēt tā, kā mīlam mēs, tic slēpj sevī spējas veikt lielus darbus - tā ir vissmagāko upuru cena, kompensācija par sāpēm. Paliec sveiks! Paliec sveiks, mans mīļotais!"

Atrazdamies savā patvēruma vietā, Bizo lasīja šis vēstules un lēja asaras. "Esi laimīgs kaut vai no domas, ka tevi tik kvēli mīl vismaigākā dvēsele… Paliec sveiks, vīrieti, kuru bezgalīgi mīl sieviete, kura spēj mīlēt tik dziļi kā neviena cita! Dzīvo, es varu Tev teikt, ka ar šādu sirdi viss vēl nav zaudēts. Par spīti liktenim mana sirds pieder Tev uz visiem laikiem… Paliec sveiks! Ak, cik ļoti Tevi mīlu!"

8. novembrī Rolāna kundze stājās Revolucionārā tribunāla priekšā. "Manona bija tērpusies visa

baltā. Viņas melnie, smagie, klaidā izlaistie mati brīvi krita līdz jostasvietai. Tāds skaistums aizkustinātu visnocietinātākās sirdis," stāsta kāds liecinieks, "bet viņa negribēja, lai viņu žēlo. Viņa bija izraudzījusies baltas drēbes kā savas skaidrās sirds simbolu."

Stundu vēlāk "viņa ienāca kamerā tik viegliem un trauksmainiem soļiem, it kā priecādamās. Taču nelaimes biedriem ar žestu parādīja, ka notiesāta uz nāvi."

Pirms sēsties notiesāto ratos, viņa paguva Bizo uzrakstīt vēl vienu vēstuli: "Paliec sveiks, mana saule, kuras gaišie stari manai sirdij atnesa mieru; paliec sveiks, vienīgais draugs, kura seja mani tik ļoti ir satraukusi. Paliec sveiks! Jā, es atvados, taču ne no Tevis: atstājusi zemi, es būšu Tev tuvāk."

Giljotīnai blakus atradās milzīga Brīvības statuja. Manona skatījās uz to no ratiem un pirms ieiešanas nebūtībā nočukstēja: - Ak, brīvība, cik gan noziegumu tavā vārdā notiek!…

Pēc divām dienām, 10. novembri, traģiskā ziņa sasniedza Ruānu. Mesjē Rolāns nespēja samierināties ar Manonas nāvi un nolēma viņai sekot. Viņš sadedzināja dokumentus un vēstules, paņēma savu zobcnu-spicķi, ietinās platā apmetnī, atvadījās no abām vecmeitām, kuras, riskēdamas ar dzīvību, viņu bija slēpušas, un izgāja uz ceļa, kas veda uz Parīzi. Lija lietus. Pulksten septiņos vakarā viņš gāja garām pakalniem, kas atradās trīs ljē attālumā no Ruānas. Viņš gāja pretī nāvei bez asarām, jo viņš gāja pie mīļotās… Viņu kapāja vējš un lietus. Iedams cauri nelielam ciematam, Rolāns 12-116 337 ieraudzīja aleju, kas, krūmāju ielenkta, veda uz Radponas pili. Viņš sāka iet pa šo aleju…

Nākamajā rītā kādus četrdesmit soļus no ceļa tika atrasts mesjē Rolāna līķis. Viņš bija sevi nogalinājis ar diviem zobena cirtieniem. Pie viņa atrada zīmīti: "Lai kas Tu būtu, kas mani te atradīs, pret manām mirstīgajām atliekām izturies ar cieņu; tās pieder cilvēkam, kurš nomira tā, kā bija dzīvojis, - tikumīgi un godīgi."

Bizo par Manonas nāvi uzzināja tikai 1794. gada jūnijā. Tajā laikā viņš slēpās Senemiljonas ciematā. Bizo raudāja: "Viņas vairs nav… Ļaundari viņu nogalinājuši. Kāpēc man jādzīvo, ja no viņas palicis tikai augums bez galvas?…" Žandarmu vajāts, Bizo atkal ir spiests bēgt. Tajā pašā dienā, kad Bizo pameta savu pēdējo slēptuvi, viņš nošāvās nelielā priežu silā netālu no Kastijonas. Viņa līķi, ko suņi jau bija stipri apgrauzuši, atrada tikai pēc nedēļas.

Nekad neviena "platoniski mīlēta" sieviete nav mīlēta tik stipri, kā tika mīlēta Manona Rolāna…

MARGARITA Margarita de Bonmēna un ģenerālis Buianžē - uzticīgās sirdis - Mēs esam ielūguši pusdienās ģenerāli Buianžē! - Mājasmāte, apstaigādama viesu pulciņus, visiem pavēstīja šo ziņu. Tajos laikos, 1887. gada janvārī, gaidīt uz pusdienām kara ministru patiešām bija laime. Daudzas augstāko aprindu dāmas godu pusdienot kopā ar ministru pielīdzināja godam pusdienot kopā ar pašu princi. Salonā visu sarunu tēma bija namamātes sensacionālais paziņojums, ka ministrs ielūgumu ir pieņēmis, turpretī kāda jauna un ļoti pievilcīga dāma ar dziļu dekoltē, kas pēc modes prasībām dziļi atsedza viņas kuplās krūtis, neizrādīja nekādu interesi redzēt varoni, par kuru runāja visa Francija. Daiļavu sauca vikontese de Bonmēna.

Viņas pirmslaulības vārds bija gluži neievērojams - Margarita Bruzē. Viņa bija bārene, kas uzauga klosterī Ruē, bet tūlīt pēc tā atstāšanas saņēma milzīgu mantojumu un apprecējās ar ģenerāļa Bonmēna dēlu. Kopš 1881. gada viņa ar vīru dzīvoja šķirti, jo viņš neuzskatīja par vajadzīgu slēpt savus neskaitāmos sānsoļus. Ģenerālis Buianžē, pēc vikonteses ieskata, daudzējādi bija līdzīgs viņas vieglprātīgajam vīram. Un tā bija patiesība, jo brašais ģenerālis varēja sapīties jebkuros brunčos. Viņš savas mīļākās dievināja, un viņas atbildēja ar to pašu. Viena no tām pat savu veļu iezīmēja ar trim zvaigznēm un diviem karogiem… Visu dāmu sirdis brašajam karavīram piederēja kopš 1886. gada 14. jūlija, kad viņš, ar turku dolomanu [20] uz pleciem un gaišsārtām kašmira zeķēm kājās, dīžājās sava mazā, melnā zirdziņa mugurā.

Visi visapkārt par ģenerāli vien runāja. Pieminēja viņa neskaitāmos jaunievedumus. Ģimenes mātes jutās īpaši satrauktas: vispārējā karaklausība bija tikai tajos gados ieviesta, un, pateicoties ģenerālim, viņu dēlus dzelzceļa stacijās sagaidīja pulka orķestri, viņiem ļāva nenoskūt bārdu, viņi neēda no slavenajiem karavīru katliņiem, bet gan no šķīvjiem, viņi negulēja uz salmu maisiem, bet atsperu matračiem, un tas bija ģenerālis, kurš sargposteņiem izgudroja trīskrāsainas būdiņas… Tas viss bija lieliski.

Taču patiesībā Buianžē bija viduvējība, ko viņš vēlāk arī pierādīja, un tomēr uz melīgo politiķu un žaketēs tērpto ministru fona šis necilas izcelsmes karavīrs ar saulē iedegušu seju, bet elegantā formas tērpā, ar akurāti apcirptu bārdiņu, ar zilām acīm, kas prata tik caururbjoši lūkoties sievietēs, - šis Buianžē ar tik francisku uzvārdu bija neatvairāms.

Pēkšņi visas sarunas apklusa. Kalpotājs paziņoja: - Ģenerālis Buianžē kungs!

Vai visi viesi piecelsies sveicienam? Nē! Taču nevis tādēļ, ka negribētu to darīt.

Margarita ar skatienu novērtēja "neatvairāmo" un jutās vīlusies. Iespējams, ka tajā vakarā ģenerālis tika izmetis kādu ne visai piedienīgu frāzi, kas labāk būtu iederējusies manevru vietā, nevis pie augstākās sabiedrības dāmas galda…

- Ak, ģenerāli, cik jums skaistas rokas, - vidžināja viņa galdabiedre.

- Ja jūs redzētu manas kājas! - viņš atbildēja.

Jāteic gan, ka sliktais iespaids, ko Margarita tajā vakarā guva, drīz vien aizmirsās. Ģenerālis sāka itin bieži iegriezties Berī ielā, kur vikontese dzīvoja. Viņš izdarīja visu, lai viņa savas domas mainītu.

Margarita pārcēlās uz klusu ieliņu Senonorē priekšpilsētā, kur viņi savai mīlestībai novija mājīgu ligzdiņu.

Viņa kļuva par ģenerāļa mīļāko, kuru apskauda visa Francija, bet uz Žoržu Buianžē visa Francija lūkojās ar Margaritas acīm…

Lai iekarotu popularitāti, kara ministram visi līdzekļi bija labi.

Bravūrīgā valoda viņam pievērsa visas sabiedrības uzmanību. Taču franču armijas sakāve Vjetnamā izraisīja Ferī valdības krišanu. Jaunajā situācijā vajadzēja ministrijā piesargāties. Un Buianžē kara ministra portfeli pazaudēja, turklāt viņu nosūtīja uz Klermonu- Fcrānu komandēt 13. korpusu.

No karaspēka daļu inspicēšanas Buianžē atpūtās Margaritas skavās mazā Ruajānas viesnīcā. Vai zobens pārvērtās par vērpjamo vārpstiņu? Vēl ne gluži. Ģenerālis uzskatīja par nepieciešamu sniegt paziņojumus presei, kritizējot savu pēcteci, bet tas savukārt uzlika nemierniekam trīsdesmit dienu arestu.

Mājas arests Buianžē netraucēja savrupnamu atstāt pa virvju kāpnēm. Unikāls vēstures fakts! Ģenerālis pārlīda pāri dārza žogam, iesēdās ekipāžā, kas viņu jau gaidīja, un devās uz Ruajānu. Ekipāža apstājās pie apšaubāmas reputācijas viesnīcas "Kastaņi": tajā uzņēma "nelikumīgus" mīlētājus, saglabājot pilnīgu slepenību.

Viesnīcas saimniece, kuru sauca par Daiļo dzirnavnieci, ģenerāli gaidīja ar nepacietību un pati viņu pavadīja līdz istabai, kur aiz mežģīņu gultas aizkara blondā Margarita gaidīja savu dārgo Žoržu…

1888. gada 13. jūlijā Neijī pilsētā iepretī grāfa Diloņa savrup- namam Daržansona bulvārī apstājās fiakrs. Tajā atradās vikontese Bonmēna. Bāla un satraukta, viņa žņaudzīja mežģīņu nēzdodziņu: aiz dārza sētas viņas mīļotais Žoržs duelējās ar Padomes prezidentu Flokē, kuru ģenerālis no deputātu palātas tribīnes bija nosaucis par "slikti audzinātu klases uzraugu".

Bija jāatzīst, ka valdība ir izdarījusi kļūdu, atsaucot ģenerāli no armijas, un Margaritas mīļākais kļuva par deputātu.

Margarita iekliedzās, ieraudzījusi, ka pulciņš vīriešu iznāk uz ielas, - Žorža viņu vidū nebija. Flokē smaidīdams saņēma draugu apsveikumus. Sešdesmitgadīgais "klases uzraugs" ar zobenu galu bija skāris sava apvainotāja rīkli.

Buianžē dzīvība bija briesmās. Raudošā Margarita neatkāpās ne soli no viņa gultas. Trešajā dienā krīze beidzās, un ģenerālis sāka atlabt. Buianžē popularitāte bija tik liela, ka viņa prestižs no šī "smieklīgā atgadījuma" necieta. Brūce aprētoja, ģenerālis kļuva par partijas vadoni un izvirzīja savu kandidatūru palātas vēlēšanām. Tajā pašā dienā viņš tika ievēlēts no Šarantas, Noras un Sommas departamentiem.

- Republika, kas uz to aizver acis, ir smagi slima, - sacīja Žils Ferī.

Viņš nebūtu tik ļoti raizējies par republikas likteni, ja būtu zinājis, ka ģenerālis ir devies uz Spāniju svinēt uzvaru kopā ar savu mīļāko Margaritu…

Kā teicis kāds laikabiedrs, "visvājākā vieta bulanžistu kustībā ir pats Buianžē".

1889. gada 27. janvāra notikumi to apstiprina.

Gada sākumā ģenerālis pārcēlās uz Parīzi, kur bija vakanta deputāta vieta. Vēlēšanu kampaņa ritēja pilnā sparā. Uz spēles bija likts republikas liktenis. 1889. gada 27. janvārī, dienā, kad tika paziņoti vēlēšanu rezultāti, visa Parīze izgāja bulvāros. Pūlis pamazām savācās Madlēnas laukumā, kur Buianžē, ģērbies frakā ar neļķi pie krūts, pusdienoja pie Dirāna. Blakus salonā vai trīs stāvus augstāk - vēsturnieki šajā lietā pie skaidrības nav tikuši - viņu gaidīja Margarita. Viņa saklausīja no ielas apslāpētu pūļa rūkoņu. Ik pēc brīža tika saņemta informācija par to, cik cilvēku par Buianžē ir nobalsojuši. Un reizē ar šīm labvēlīgajām ziņām pūlis sāka skandēt "brašā ģenerāļa" vārdu. Pēc pulksten vienpadsmitiem priekšpusdienā kļuva zināmi galīgie rezultāti: Buianžē bija ievēlēts ar 245 236 balsīm, viņa konkurents bija savācis 162 875 balsis. Satrauktais pūlis kliedza: "Uz priekšu, uz Elizejas laukiem!"

Nav šaubu, ka tajā dienā gājiens uz prezidenta pili būtu beidzies ar uzvaru, taču… Buianžē ar apmiglotu skatienu izteica pilnīgu apmierinātību ar savu mazo uzvaru un uz piekritēju aicinājumiem atbildēja: - Kāpēc jūs no manis prasāt, lai es sagrābju varu nelikumīgā ceļā, kad es esmu pārliecināts, ka pēc sešiem mēnešiem to saņemšu ar visas Francijas vienbalsīgu lēmumu?!

Un viņš aizgāja pie savas blondās vikonteses, kas viņu gaidīja atsevišķā istabā. Kāda saruna notika viņu abu starpā? Margarita, protams, nebūs sākusi ieteikt, lai viņš dodas uz prezidenta pili triecienā.

Viņai taču bija tikai viena vēlēšanās - saglabāt "brašo ģenerāli" sev. Pēc kāda laika, atgriezies pie piekritējiem, Buianžē viņus atkal sarūgtināja, vēlreiz apgalvodams, ka nolēmis rīkoties pēc likuma.

Pūlis izklīda, bet ģenerālis pārvērtās no tautas varoņa par gultas varoni. Buianžē pavēlēja piebraukt karieti un sekoja Margaritai uz abu "mīlas ligzdiņu".

Skatīdamies uz aizbraucošo karieti, nākamais iekšlietu ministrs Ernests Konstans iesaucās: "Skat tik!"

Viņš zināja Buianžē gaitas un allaž tika sacījis, ka ģenerālis galu galā nonāks cietumā. Taču viņa šefs bija Bonmēnas kundzes draudzenes radinieks. Viņš kā lielu noslēpumu tika pastāstījis, ka grupa Buianžē piekritēju gatavo apvērsumu. "Brašais ģenerālis" uzreiz saņēma brīdinājumu, un viņš sastinga šausmās.

Mocekļa ciešanas un oreols ģenerāli vienmēr bija uzjautrinājis, bet tagad viņš spēja domāt tikai par vienu: ieslodzījums cietumā viņu šķirs no dārgās Margaritas un varbūt viņu pat ievietos vienā kamerā ar ienaidniekiem. 1889. gada 1. aprīlī Buianžē bēga no Parīzes uz Briseli kopā ar vikontesi.

- Ko var padarīt gļēvulim? - iesaucās kāds no ģenerāļa uzticamākajiem piekritējiem.

Bulanžistu kustība izjuka. Buianžē piemita karavīra vīrišķība, bet Fiziskas vīrišķības viņam pietrūka.

Publicists Pols Derulcds meta šo apvainojumu ģenerālim tieši acīs.

Kamēr ģenerāļa piekritēji pūlējās bulanžistu kustību kaut kā saglābt, viņš pats kopā ar Margaritu slepus apmetās nelielā ciematā Senbreladē līča smilšainajā krastā. Viņi katru dienu devās pastaigās, un katru dienu, uzkāpjot uz Montorgeja klints, Buianžē ilgi lūkojās tālē. Pie horizonta vīdēja šaura Francijas zemes strēle.

Bonmēnas kundze pārcieta smagu gripu ar daudzām komplikācijām un tā arī neatveseļojās. Zem acīm parādījās melni loki, plaukstas vienmēr bija mitras, dziļš klepus plosīja krūtis. Ģenerālis ar šausmām klausījās šajās klepus lēkmēs. Šī sieviete tagad bija visa viņa dzīve. Kāda gan bija nozīme tam, ka deputāti bulanžisti ir izgāzušies un laikraksti uzbrūk viņam pašam? Viņu māca tikai vienas rūpes: kaut mīļotā izveseļotos…

Abu pastaigas kļuva aizvien īsākas. Kažokādās ietinusies, Margarita ar pūlēm pārvietojās dārzā no viena sola uz citu. Žoržs apsēdās blakus, saņēma viņas roku un ilgi runāja par savu mīlestību, kas tagad piepildīja visu viņa dzīvi. Viņam vairs nebija nekādu personisko ambīciju…

1891. gada ziemā, veselībai uz laiku uzlabojoties, Bonmēnas kundze izbrauca uz Parīzi nokārtot naudas lietas. Janvārī viņa iegūla slimības gultā viesnīcā "Kontinentālā". Viņai konstatēja strutojošo plcirītu. Buianžē domāja, ka mīļotā ātri atlabs, ja vien viņš būs pie tās. Žoržs pieprasīja, lai Margarita brauc uz Briseli, kur viņš to sagaidīja Dienvidu stacijā. Viņš Margaritu nepazina: tā bija nelaimīga un izvārguši būtne līķa bālumā.

Maijā viņi Briselē iekārtojās mazā savrupnamā, ko ģenerālis bija noīrējis Montuaē ielā.

Bonmēnas kundzei bija dilonis pēdējā stadijā. Viņa dzisa ar katru dienu. Ģenerālis veltīgi ziņoja Gastonam Kalmetam: - Man ir jauns uzbrukuma plāns!

Taču viņš domāja tikai par Margaritu, kas mira viņa acu priekšā… Bēdu salauzts, viņš, iespējams, sāka lietot narkotikas. Buianžē mīļotajai pieķērās gluži slimīgi, ar bezcerības kaismīgumu.

Jauns ārstēšanās kurss 1892. gada jūlija sākumā pēkšņi atnesa atvieglojumu: "Es atkal ceru!" Žoržs rakstīja 13. jūlijā. 15. jūlijā: "Viņai ir daudz labāk." Taču šajā pašā dienā ārsts Buianžē brīdināja: "Esiet vīrišķīgs, tās ir beigas."

Līdz nākamās dienas vakaram, līdz Margaritas pēdējam elpas vilcienam Žoržs neizlaida viņas roku no savējām, noklādams viņu asarām un skūpstiem.

Bēdu nomāktais Buianžē arī pats pārvērtās par ēnu. "Kopā ar viņu aizgāja arī mana dvēsele, palikušas tikai pārgurušās miesas," viņš kādai paziņai rakstīja. "Katru nakti es redzu viņu skaistu, veselu, apburošu. Es redzu viņas brīnišķīgo augumu un sirdi, kas pārpilna labestības un mīlas, viņa izstiepj pret mani rokas un atgādina man visus neprātīgos mīlas vārdiņus, kurus es nepaguris viņai atkārtoju.

Atmostoties es dzirdu viņas skumjo, lēnprātīgo balsi: "Es tevi gaidu. Es tevi gaidu…""

Divarpus mēnešus viņš bija aizvadījis pie mirējas gultas. Katru dienu pulksten trijos viņš gāja uz kapsētu, lai noliktu ziedus uz kapakmens ar vienkāršu uzrakstu:

MARGARITA 19. decembris 1855 - 16. jūlijs 1891 Uz drīzu tikšanos Uz drīzu tikšanos! Viņš gribēja atkalsavicnotics ar Margaritu. Buianžē pūlējās pretoties nomācošajai domai, kas visu viņa būtību pārņēma aizvien vairāk. Taču pilnīgi veltīgi… 29. septembrī viņš uzrakstīja testamentu: "Rīt es izdarīšu pašnāvību, bez viņas es vairs nespēju dzīvot, viņa bija mans prieks, manas dzīves laime. Divarpus mēnešus es cīnījos. Šodien es sapratu, ka vairs nespēju. Man nav pilnīgas pārliecības, ka es ar viņu citā pasaulē satikšos, taču - kas zina! Vismaz es iegrimšu nebūtībā, kur necieš…"

Nākamajā dienā ar rožu pušķi rokās viņš gāja uz kapsētu. Viens no draugiem - Ditāns -, nelaimi nojauzdams, sekoja. Uzlicis ziedus uz kapa, Žoržs pilnīgi mierīgā balsī teica: - Sūtiet savu fiakru prom, mēs atgriezīsimies kopā manā karietē.

Tiklīdz Ditāns pagriezās, lai ietu izpildīt norādījumu, Buianžē izņēma no kabatas revolveri, piesēda, atspiezdamies pret kapak​meni, un iešāva sev galvā.

Uz kapa viņš bija vēlējis uzrakstīt: MARGARITA - ŽORŽS Kā gan es varēju dzīvot bez tevis veselus divarpus mēnešus?

Ministrs Klemanso ierosināja citu uzrakstu: Šeit dus ģenerālis Buianžē, kurš nomira tāpat, kā bija dzīvojis, - kā jaunākais leitnants MARIJA Marija Stjuarte - skumjā sirds 1561. gada 15. augustā jauna, astoņpadsmitgadīga sieviete, vairāk gan meitene, visa ģērbusies baltā, stāvēja pie galeras borta un noraudzījās uz Kalē klinti, kas aizvien vairāk attālinājās. Pār viņas vaigiem ritēja asaras… Tā bija Marija Stjuarte. Viņa atstāja Franciju, pār kuru bija valdījusi pusotru gadu, kaut gan dzīvoja Francijā kopš 1548. gada. Viņa valkāja sēras par savu nesen mirušo vīru - Francisku II, zēnu ar uztūkušu un pūtainu seju. Marija, Skotijas karaliene kopš piecu gadu vecuma, Francijas karaliene jaunava, atgriezās savā dzimtenē.

"Viņas daiļums," kā rakstīja vēsturnieks Brantoms, "bija karalistes vērts." Bet dzejnieks di Belē izsaucās: "Lielāku skaistumu jums nesastapti" Viņam piebalsoja cits dzejnieks - Ronsārs: "Viņas āda ir balta un maiga kā pavasara rītā plaucis lilijas zieds." Nav pamata Marijas Stjuartes laikabiedriem neticēt - viņi nepārspīlē. Viņas svainis, kurš pēc sava vecākā brāļa nāves kļuva par karali Kārli IX, atzina: - Viņa ir visskaistākā princese visā pasaulē.

Uznāca nakts. Matroži kuģa mastos iededza signāllukturus, bet jauniņais Šatelārs, romantiskais jauneklis, kurš bija Marijā Stjuartē iemīlējies, dienasgrāmatā ierakstīja: "Mums signālugunis jūrā nemaz nav vajadzīgas, brīnišķās karalienes acīs ir tik daudz gaismas, ka tās apstaro visu apkārtni…"

- Lai man uzklāj guļvietu uz klāja, - pavēlēja karaliene. - Es gribu rītausmā vēlreiz ar skatienu apmīļot Francijas krastus.

Kad debesis austrumos sāka blāzmot, tālā krasta līnija saplūda ar horizontu un Marija nočukstēja: "Paliec sveika, Francija. Es jūtu, ka tevi vairs neredzēšu!"

Marija ieradās Edinburgā. Bija jau rudens. "Francijas baltajai karalienei" "vecajā, apkvēpušajā pilsētā" visa apkārtne šķita nomācoši skumja. Trīsstīgu vijoļu kaķu koncerti un psalmu dziedāšana, kad meldiņu vilka bērnu koris, kas sastāvēja no piecdesmit sešdesmit bļauriem, nekādi nespēja Holidūras drūmajā pilī dzīvi vērst pievilcīgāku.

Nabaga Marija! Ar kādu smeldzi viņa atcerējās Fontenblo lielā dārza gaišās alejas! Un cik vēl bēdu viņu gaidīja?!

Viņa bija katoliete, bet viņas priekšā ceļus locīja protestanti. Locīja arī pusbrālis, nelikumīgi dzimušais Džeimss Stjuarts, kas visā Marijas prombūtnes laikā viņas vārdā pārvaldīja valsti. Plēsoņa!

Godkāris! Skauģis!

Marijai bija nepieciešams aizstāvis, palīgs, plecs, uz kura varētu atbalstīties, un kaut nedaudz maiguma un siltuma. Mīlīgais Šatelārs, kas kopā ar viņu bija atbraucis no Francijas, visu laiku atradās blakus, lūkojās viņā ar sajūsmas pilnām acīm, taču Marijai šis cilvēks nemaz nepalika. Viņš bija slikts dzejnieks un čukstēja iemīļotajai karalienei pie auss itāliešu sonetus savā tulkojumā: "Kāpēc gan valdīt pār tik daudzām pilsētām, namiem un zemēm, ja guli viena aukstā gultā?"

Kādu vakaru Šatelārs paslēpās zem Marijas gultas, taču Marija viņu pamanīja, pirms bija novilkusi apģērbu. Sadusmota viņa to padzina no galma uz visiem laikiem. Šatelārs nepakļāvās un pēc dažām dienām atkal iekļuva viņas istabā, nometās ceļos un sāka zvērēt mīlestību.

Karaliene izbijās un sauca palīgā. Džeimss Stjuarts, kas tobrīd atradās blakusistabā, ar prieku sagrāba nabaga dzejnieku aiz čupra un nodeva sardzei (jāpiebilst, ka viņš uz to bija arī greizsirdīgs). Lai izpirktu savu noziegumu, Šatelāram bija jākāpj uz ešafota; nolūkodamies pils logos, viņš teica: - Paliec sveika, visdaiļākā un viscietsirdīgākā princese pasaulē!

Marijai bija jāprecas. Pār Skotiju nevarēja valdīt karaliene jaunava. Bet ko izvēlēties? Un tad uzradās kandidāts: lords Henrijs Dāmlejs, Stjuarts no tēva, bet Tjudors - no mātes puses. Angli jas Elizabete bija viņu nosaukusi par jauno lamzaku - piebilstams, ka Henrijs bija gandrīz meitenīgi skaists.

Marijai viņš patika. Turklāt lorda pievilcība un izsmalcinātība apvienojās ar vīrišķīgumu. Viņš lieliski jāja ar zirgu, labprāt nodevās medībām un bija labs dejotājs. Karalienei tuvākajās aprindās patīkamāka un skaistāka vīrieša nebija. Diemžēl viņš nebija gudrs. Viņš pat bija guvis iesauku salmugalvas kungs. Un muļķība varēja viņu tālu novest, pamudināt uz jebkādām aplamībām.

Marija to nepamanīja. Jau pirmo reizi tiekoties ar savas rokas pretendentu, Marija jutās kā apburta. Ārā vienmuļi smīlāja smalks lietus, bet Henrijs tik lieliski prata izgaisināt ziemas vakaru garlaicību un uzjautrināt ar Londonas tenkām. Turklāt lords spēlēja kokles, runāja latīniski un sacerēja balādes.

- Viņš ir visjaukākais un visskaistākais vīrietis, kādu esmu sastapusi, - Marija jūsmoja.

Džcimsam Stjuartam bija prātā cits kandidāts uz māsas roku - grāfs Leisters, taču Marija to noraidīja. Viņa domāja tikai par Dārnleju. Karaliene bija iemīlējusies. Viņa gribēja jo drīzāk salaulāties ar savu izredzēto. Vai gan viņa dzīslās neritēja karaliskas asinis? Vai gan viņš nebija katolis tāpat kā viņa? Lords gribēja kļūt par Marijas vīru, tas nebija apstrīdams, bet vai viņš viņu mīlēja? Lai būtu kā būdams, Marija lordam paziņoja savu izvēli, lai saņemtu atbalstu vai vismaz uzzinātu viņa domas.

Džeimss Stjuarts bija kategoriski pretī, viņš māsas izvēli neatzina un galmu demonstratīvi atstāja.

Tieši šajā brīdī uz skatuves parādījās itālietis Ričo. Būdams muzikants un dziedātājs, viņš Edinburgā ieradās sūtņa Pjemonta svītas sastāvā. Kad Marijai ievajadzējās korim basu, Ričo vienmēr bija viņas rīcībā. Veiklais itālietis ātri vien prata par sevi radīt iespaidu, ka viņš ir neaizstājams. Neviens nespēja viņam līdzināties svētku sarīkošanā. Viņš pat sāka atļauties dot padomus karalienei, taču tikai tādus, kādi tai patika.

Marija jauno favorītu iecēla par savu personisko sekretāru. Ričo pat sāka pielišķēties Dārnlcjam un karalienei piedāvājās slepeni ievest viņas istabā katoļu garīdznieku, kas viņu ar Henriju salaulātu. Ričo cerēja, ka tādējādi karalienes "dzīvesbiedrs" viņam būs mūžīgu pateicību parādā.

Marija atrada savu laimi Dārnleja skavās. Ceļos nometies, Henrijs Marijai zvērēja mīlestību, uzticību un padevību. Pieceļoties kājās, viņa sejā atspoguļojās tikai vienas jūtas - godkāre: viņš jau sevi iztēlojās par Skotijas karali, pasaules saimnieku, un viņam nepietika prāta savas ambīcijas noslēpt.

Visiem viņš šķita odioza personība. Visiem, izņemot Mariju, - mīlestības pārņemtā sieviete nevēlējās saskatīt Henrija Dārnleja trūkumus.

1565. gada 20. jūlijā Marija pieņēma lēmumu pēc nedēļas oficiāli salaulāties ar Dārnleju.

29. jūlijā, svētdienā, Marija, joprojām valkādama sēras par Francijas karali, nometās ceļos

Holirudas kapelā. Henrijs uzvilka viņai pirkstā trīs ar briljantiem rotātus zelta laulājamos gredzenus, noskūpstīja un kapelu atstāja, lai mesē nepiedalītos. Tādējādi viņš gribēja iekarot protestantu simpātijas.

Un nu viņi ir guļamtelpā. Galma dāmas smaidīdamas uzmanīgi izņem spraužamadatas no jaunlaulātās tērpa, taču uz gultu Marija nesteidzas, viņa visiem grib pierādīt, ka viņas "laulībā nav personisku jūtu, ir tikai rūpes par to, lai karalistei būtu manti​nieks…".

Taču Marijai acis atvērās ļoti drīz, un viņa saprata, ka ir apprecējusies ar nepanesamu cilvēku, meitumednieku, švītu un aprobežotu godkāri, taču atjēgusies viņa nemitējās to mīlēt. Marija bija iemīlējusies dzīvesbiedra jaunībā un grācijā, viņa jaunekļa ķermenī, kas atgādināja grieķu tēlnieku radītos kailos marmora dievus. Visskaistākā Skotijas sieviete mīlēja viņai visskaistāko vīrieti karalistē!

Taču Marija pagaidām atteicās saukt savu vīru par Skotijas karali. Gudrais Ričo, kura ietekme uz karalieni aizvien vairāk palielinājās, viņu uz to pamudināja, lieliski saprazdams, ka muļķa Dāmlejs, varu ieguvis, to tūlīt pat pavērsīs pret sievu.

Ričo nemaldījās, un Henrijs noslēdza sazvērestību ar Džeimsu Stjuartu, kas vēl joprojām bija noskaņots pret māsu. Henrijs kļuva par sazvērestības dvēseli; viņa mērķis bija iznīcināt favorītu un vērsties pret karalienes un viņas sekretāra politiku. Henrijs bija tik liels muļķis, ka iedomājās neraugoties uz savu kroplumu, dzie​dātājs ir Marijas mīļākais.

1566. gada 9. marta vakarā, sestdienā, karaliene atradās savos apartamentos kopā ar dažām tuvām personām, kuru vidū, protams, bija arī Dāvids Ričo. Marija bija sestajā grūtniecības mēnesī un visai labi nejutās. Pēkšņi durvis atvērās, istabā strauji ienāca Dārnlejs, noskūpstīja karalieni, apskāva viņas vidukli un jautāja: - Vai jūs jau pavakariņojāt? Šajā brīdī istabā iedrāzās viņa piekritēji.

- Ko jūs gribat? - iesaucās pārbiedētā karaliene.

Viens no vīriem, ģērbies bruņās, ar dzelzs cimdā tērptu roku norādīja uz Ričo: - Nepieciešams, lai šis cilvēks atstāj šo istabu. Viņš te atrodas pārāk ilgi un tādējādi aizskar jūsu godu!

Marija iebilda: - Viņš te atrodas pēc manas pavēles!

Karalienes uzticamie galminieki iedrošinājās karalieni atbalstīt, taču sazvērnieki izvilka kailus zobenus, vienīgi Dārnlejs palika nekustīgs.

Ar šausmās ieplestām acīm Ričo satvēra karalienes tērpa kroku un lūdzās: - Taisnīgumu! Taisnīgumu! Glābiet manu dzīvību, kundze!

Dārnlejs ar spēku atrāva Ričo pirkstus no Marijas tērpa.

Nelaimīgajam ap kaklu aptina auklu un izvilka no istabas. Gaitenī viņu tūlīt pat caururba desmitiem zobenu. Sazvērniekiem gribējās redzēt daudz vairāk asiņu - viņu nodoms bija nogalināt Marijas visuzticamākos draugus, arTBotvelu, Skotijas dižo admirāli, Edin- burgas komandantu. Par laimi, Botvelam izdevās aizlavīties.

Trauksmes zvani sacēla kājās visus pilsētniekus, un viņi metās uz pili palīgā savai karalienei. Vai karaliene palīdzību gribēja? Dārnlejs izgāja pie tautas un sauca, lai visi dodas uz mājām.

Karalienes dzīvesbiedrs var runāt vienīgi Marijas Stjuartes vārdā - tā ļaudis nosprieda un gāja gulēt.

Karaliene palika pavisam viena…

Visu nakti viņa ne acu neaizvēra, trīcēdama par savu dzīvību. Pret ritu viņas seja bija kļuvusi gluži pelēka no satraukuma, no bezmiega nakts un neziņas par nākotni. Redzēdams karalienes izskatu, Henrijs viņu pažēloja un atļāva galma dāmām ieiet pie savas kundzes.

Atcerēdamās Dārnleja aprobežoto prātu, Marija nospēlēja komēdiju. Viņa izlikās maiga, neaizsargāta un vīra gribai padevīga. Marijai tas nenācās grūti, jo viņa pret vīru juta bezgalīgu žēlumu.

"Salmugalva" tūlīt pat nokrita pie viņas kājām un atteicās no sazvērniekiem. Marija izlikās, ka ir piedevusi. Kopā ar vīru un uzticamo Botvelu viņa aizbēga no pilsētas un cauri viršu laukiem trakos auļos joņoja uz Dunbaras pili. Henrijs beidzot saprata, ko izdarījis, un šausmās zaudēja galvu. Marija velti pūlējās viņu pierunāt jāt lēnāk: viņai bija slikti, viņa baidījās dzemdēt nedzīvu bērnu tieši ceļā. Taču Dārnlejs tikai pātagoja zirgu un kliedza: - Dieva dēļ, ātrāk! Ja arī mēs šo bērnu zaudēsim, mums būs vēl citi!

Nu jau cauri miglai sāka vīdēt Dunbaras pils drūmās aprises, virs vēju nodeldētajiem mūriem riņķoja melni putni. To griezīgās balsis ceļiniekus biedēja. Taču vienīgi šeit, pateicoties uzticamajam Botvelam un uzticamu karavīru apsargāta, Marija varēja justies drošībā. Kopā ar viņiem Marija atgriezīsies Edinburgā un sazvērniekus aizmēzīs kā zvirbuļu baru. Beidzot viss nomierinājās. Karaliene varēja mierigi laist pasaulē dēlu mantinieku. Kādā jaukā dienā viņš kļūs par Skotijas karali Jēkabu VI, bet vēlāk par Anglijas karali Jēkabu I. Bet vai tikai viņš nebija Ričo dēls? Šis jautājums Henrijam nedeva mieru. Par tik neģēlīgu apmelojumu sašutusi, pēc smagajām dzemdībām vēl gluži vārgā balsī runādama, Marija galminieku klātbūtnē vērsās pie vīra: - Mesjē, es protestēju un zvēru pie Dieva, ka šis bērns ir jūsu dēls, un lai visi klātesošie irtam liecinieki… Lūk, bērns, kurš, kā es ceru, reiz uzliks savā galvā apvienoto Anglijas un Skotijas kroni.

- Kā? - atskanēja izbrīna pilns sauciens. - Vai viņš kļūs par karalienes Elizabetes mantinieku pirms Jūsu Augstības un sava tēva?

- Viņa tēvs ir salauzis manu sirdi!

Dārnlejs nobālēja.

- Mans maigais draugs, vai gan šādu solījumu jūs man tikāt devusi?

- Esmu visu piedevusi, - atbildēja Marija, - bet aizmirst es nevaru!

Viņa arī negribēja aizmirst, jo Dārnleju vairs nemīlēja kā agrāk. Viņas uzmanību piesaistīja grāfs Botvcls. Cik spēcīga personība, cik plati pleci, īsts vīrietis! Kaut arī viņa prāts bija ierobežots, viņš nebūt nebija "salmugalva". Viņā bija tik daudz pirmatnēja spēka un pievilcības! Tas Mariju pavedināja, bet Botvcla slieksme uz avantūrām - intriģēja.

Tomēr arī Henrijs viņai nebija vienaldzīgs. Vai viņa šķirsies? Ja pati Marija par to vēl nebija domājusi, tad viņas vietā domāja citi. Un kā pirmais - Džeimss Stjuarts, kas ar Botvclu salaba savu mērķu dēļ.

Visi zināja, cik ļoti viņš "karali" Dārnleju ienīst. Un tika sarīkota otra sazvērestība. Karalienes pusbrālis un Botvcls ieradās pie Marijas kopā ar citiem sazvērestības vadītājiem - augstmaņiem un Skotijas karalienes Padomes locekļiem.

- Kundze, neuztraucieties, - tika teikts Marijai. - Mēs atradīsim iespēju atbrīvot jūs no viņa tā, lai neciestu jūsu dēls.

Marija runātāju nomērīja ar skatienu: - Es negribētu, ka jūsu rīcība kaitētu manai laimei un aptraipītu manu sirdsapziņu. Varbūt atstāt visu, kā ir, cerot, ka Dievs savā labestībā sniegs mums atvieglojumu. Jūs, gribēdami man izdarīt pakalpojumu, atnesīsiet tikai apbēdinājumu un nepatiku.

Vai viņa bija patiesa? Sazvērnieki viņai nenoticēja un nolēma rīkoties.

Dārnlejs šajā laikā uzturējās Glāzgovā, kur bija aizkavējies slimības dēļ - viņš bija saslimis ar bakām. Kad Henrijs atgriezās Edinburgā, Džeimss Stjuarts un Botvels Henrijam ieteica infekcijas dēļ dažas dienas padzīvot galvaspilsētas pievārtē, un šis ieteikums neizraisīja nekādas aizdomas, jo šajā sakarā bija īpašs likums. Dārnlejs bez iebildumiem piekrita padzīvot mazā namiņā Kērkbi Ešfīldā.

Vai karaliene bija sazvērestības līdzdalībniece? To mēs nezinām. Taču ir zināms, ka viņa namiņa izdaiļošanai aizsūtīja brīnišķīgus turku paklājus, gobelēnus un ar gaišzilu samtu pārsegtu gultu, kas bija piederējusi viņas mātei - Lotringas Marijai…

1567. gada 8. februārī Marija kopā ar vairākiem galminiekiem ieradās vīru apciemot. Kamēr viņi sarunājās, Botvels izslīdēja no istabas un nokāpa pagrabā. Trīs viņa vīri ievilka tur milzīgu lādi ar pulveri.

Karaliene tajā laikā atvadījās no vīra. Šajā vakarā Dārnlejs jutās savā sievā iemīlējies un brīnījās, kāpēc viņa tik agri brauc prom. Marija aizbildinājās, ka viņu gaidot masku ballē, un lūdza vīru būt pacietīgam, jo jau nākamajā dienā beidzās ar likumu noteiktais karantīnas termiņš. Šķita, ka Marija ir stipri satraukta, un atvadoties viņa kā mīlestības zīmi pasniedza vīram vienu no saviem gredzeniem.

- Līdz rītam!

Naktī sazvērnieki sapulcējās pie karaļa mājām. Tajā laikā, kad Botvcls, kurš slepkavas uz Kērkbi Ešfīldu bija atvedis, steidzās atgriezties Edinburgā, sazvērnieki centās nemanīti iekļūt mājā, lai aizdedzinātu ellesmašīnas degli. Taču viņi, cenzdamies atvērt durvis ar īstajām atslēgām, uzvedās tik skaļi, ka Dārnleju pamodināja. Un Dārnlejs visu saprata.

Apmetnī ietinies, viņš kopā ar uzticamo sulaini Viljamu Teiloru pa sāndurvīm izslīdēja dārzā.

Sazvērnieki pa to laiku deglim jau bija pielaiduši uguni un skrēja laukā no mājas. Viņi Dārnleju pamanīja un metās tam pakaļ.

Henrijs drosmīgi aizstāvējās, sulainis viņa piemēram sekoja, taču spēki nebija vienlīdzīgi.

Slepkavām beidzot izdevās karali satvert, un viņi to nožņaudza ar karaļa paša krekla piedurkni. Tieši tajā pašā brīdī, pulksten divos naktī, ellesmašīna iedarbojās. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka māja, burtiski, uzlidoja gaisā. Liecinieki apgalvo, ka sprādziena troksnis līdzinājies divdesmit vai trīsdesmit vienlaikus izšautu lielgabalu grāvienam. Visa pilsēta pamodās. Pie karaļa mājas drupām sāka pulcēties ļaudis.

Slepkavām bija jābēg, pametot nogalināto līķus, kurus viņi bija gribējuši pārnest no dārza uz mājas drupām. Ziņnesis uzmodināja Botvelu, kurš izlikās guļam, un paziņoja par notikušo.

- Karaļa māja ir uzspridzināta un karalis, bez šaubām, ir aizgājis bojā.

- Ak! Nodevība! - iesaucās admirālis, steigā ģērbdamies.

Par notikušo paziņoja Marijai. "Viņa neiekliedzās, nesāka raudāt," vēsta biogrāfs. "Sakniebtām lūpām, sausām acīm viņa it kā pārakmeņojās. Savas bēdas viņa neizrādīja. Viņa tās paslēpa sirdī. Tā jau bija noticis Parīzē, kad viņa uzzināja par mātes nāvi, un Orleānā - pie Franciska II gultas. Šķita, ka viņa ir zaudējusi valodu un vairs neapjēdz, kas notiek, un ka dzīve viņai ir zudusi. Dārnlejs nebija ideāls vīrs, taču viņa to mīlēja, lai arī uzskatīja savu laulību par kļūdu. Bet vai gan mīlestību izvēlas? Dāmlejs atvēra viņai durvis uz brīnišķīgo jūtu pasauli. Viņa pēdējie vārdi bija maigi. Viņš bija miris, un nebūtības plīvurs jau aizsedza viņa trūkumus un kļūdas."

Botvelam kā Edinburgas komandantam tika uzdots slepkavas atrast. Būdams gan tiesnesis, gan slepkava, viņš izdarīja tā, ka viņa līdzdalībnieki tika attaisnoti. Visas aizdomas no sevis novērsdams, dižais admirālis devās pie Marijas un lūdza viņas roku. Vai viņš viņu mīlēja? Taču godkāre arī viņu iedzina postā. Marija Botvclu atraidīja.

Taču visa šī spēle viņas spēkiem bija pārlieku sarežģīta. Botvels prata karalieni pārliecināt, ka pilsētā gatavojas sacelšanās un viņai ir bīstami palikt pilsētā, ka viņai jāpaslēpjas Dunbaras pilī. Marija centās pretoties, taču viņš karalieni uzsēdināja zirga mugurā, saņēma rokās pavadas un cauri viršu klajumam vadīja zirgus uz pili ar sarkanajiem mūriem. Marija vēl aizvien pretojās. Admirālis viņas priekšā nospēlēja mīlas un kaisles komēdiju - kaisli, kas robežojās ar vardarbību.

"Par spīti visiem maniem saprātīgajiem iebildumiem, ka šīs laulības nevar notikt, jo tās nebūs nevainojamas… Ar nekaunību un spēku guvis pirmo uzvaru, viņš atkal un atkal pastāvēja uz savu…" rakstīja Dunbaras gūstekne.

Karaliene spēka spiedienam padevās un laulībām piekrita. Taču nebija ne mesas, ne ceremonijas; viņus salaulāja mācītājs - šo pazemojumu viņai sagādāja jaunlaulātais. Tik bēdīgi aizritēja Marijas Stjuartes trešās kāzas.

Pēc kāzām vēl nebija pagājis mēnesis, kad viņa atkal, savu pavalstnieku zobenu apdraudēta, bija spiesta no galvaspilsētas bēgt prom. Veselu mēnesi viņa pacieta Botvcla rupjības, pazemojumus, zākāšanos. Cik daudz asaru viņa šā mēneša laikā tika izlējusi!

Viss vērsās pret viņu! Tas bija beigu sākums. Tā ccļa sākums, kas pēc Anglijas Elizabetes gribas viņu novedīs uz ilgu ieslodzījumu cietumā, no kura viņa izies tikai tādēļ, lai uzkāptu uz ešafota…

MARIJA Anglijas Marija - neprātīgā sirds 1514. gada 7. oktobrī netālu no Abevilas nākamais karalis Francisks I, bet tolaik vēl Angulemas grāfs, iespējamais Francijas troņa pretendents, drūmā noskaņojumā uz ceļa gaidīja parādāmies karalienes kortedžu. Viņa tēvocis un sievastēvs karalis Ludviķis XII bija Franciskam uzdevis izbraukt pretī Francijas jaunajai karalienei - Anglijas Marijai, karaļa Indriķa VIII māsai, bet tagad Francijas karaļa trešajai sievai.

Karalim Ludviķim XII, kam bija piecdesmit divi gadi, pēc skata varēja dot visus septiņdesmit. Viņš ziedotu visu, ja vien spētu piepildīt savu sapni - izaudzināt dēlu. Lūk, kāpēc, iekšējo asinsizplūdumu izmocīts, Ludviķis tomēr izlēma apprecēties trešo reizi. Viņam bija mantinieks - krustdēls, Angulemas grāfs, taču, pēc karaļa domām, jauneklis dzīvoja pārāk izšķērdīgi, bija vieglprātīgs un nereti rīkojās neapdomīgi.

- Šis lielais bērns visu sabojās, - Ludviķis nopūtās.

Taču viņš savu krustdēlu nebija pietiekami novērtējis. Nākamais Francisks I prata politikā būt "viltīgais lapsa", taču viņš nespēja palaist garām nevienus brunčus. Viņš kolekcionēja mīlas piedzīvojumus. Katru nakti, apmetnī ietinies, lai viņu neviens nepazītu, Francisks klīda pa Parīzes ielām, meklēdams sievietes.

Blakus neskaitāmiem piedzīvojumiem viņam bija arī pastāvīgs sakars ar kādu augstāko aprindu dāmu - Žannu Lckoku, pazīstama Parīzes advokāta Žaka Disoma pievilcīgo sievu. Ludviķis turklāt krustdēlu bija apprecinājis ar savu meitu Klodu. Viņa bija neparasti resna, izskatījās atbaidoši un nekādi nespēja noturēt vieglprātīgo dzīvesbiedru, kurš tik ļoti mīlēja dzīvi un gaidīja onkuļa un sievastēva nāvi, lai ieņemtu tā vietu.

Uzzinot, ka karalis apprecējies, Francisks apstulba. Ja jaunā karaliene dzemdēs dēlu, tad viņam no sapņa par Francijas troni būs jāatsakās.

Apģērbies greznā tērpā, kas bija izšūts pa pusei zeltā, pa pusei sudrabā, nevērīgi pārmetis pār plecu balta atlasa apmetni, Francisks gaidīja "pamātes" ierašanos.

Un nu jau karavāna bija saskatāma - to veidoja divsimt strēlnieki zirgos, kā ari bundzinieku, taurētāju, heroldu vienības. Tur bija sūtņi, angļu muižnieki un viņu ielenkumā - Marija, kas jāja ar zirgu pa priekšu savai karietei, ko rotāja zelta lilijas. Gandrīz vai pie horizonta līnijas, aiz kariešu virtenes gājienu noslēdza piecdesmit strēlnieki. Taču Francisks redzēja tikai jauno karalieni. Viņu pārsteidza karalienes jaunība un skaistums. Viņas lielās, zilās acis, zeltainie, gaišie mati, svaigās, pilnīgās lūpas viss saldkairais veidols neapšaubāmi atdos karalim viņa vīrietības spēku… Viņai bija tikai septiņpadsmit gadu!

Marija pagrieza jauko galviņu pret Francisku un ne bez iro​nijas uzsauca: - Mesjē padēl!

Karavāna turpināja ceļu. Karaliene jāja uz balta aidinieka, kam iemaukti mirdzēja zeltā. Viņai mugurā bija purpurkrāsas samta tērps, pēc angļu modes izšūts ar zeltu, un salīdzinājumā ar Francijas galma dāmu elegantajiem tērpiem izskatījās pasmags. Četri oficieri virs karalienes turēja baldahīnu, ko rotāja Jorkas hercogu rozes un dzeloņcūka - Ludviķa XII emblēma. Roze, kas atdota dzeloņcūkas varā!

Cik dīvaina savienība.

Arī "dzeloņcūka" izbrauca sagaidīt savu trešo sievu. Viņu pavadīja tūkstoš muižnieku, kuriem Ludviķis pavēlēja jauno kara​lieni sagaidīt uz Pikardijas ceļa, lai viņai parādītu cieņu.

Ludviķis, sēdēdams savā zemajā, no Spānijas atvestajā zirgā, no Marijas skaistuma gluži vai apstulba un, lai viņai pierādītu, ka vēl ir spēka pilns, kaut gan izskatās kā nevarīgs večuks, piecirta

piešus, saslēja zirgu stāvus, noliecās un jauneklīgi noskūpstīja savu sievu.

Būdams tik laimīgs par to, ka šis varoņdarbs izdevies, viņš aiz prieka sabučoja visus karalienes eskorta angļu muižniekus. Vingrinājumu nogurdināts, karalis atlaida pavadu, taču skāra ar to karalieni, kuru šāda jūtu izpausme šokēja.

Karavāna nonāca līdz Abcvilas mūriem. Par godu jaunajai karalienei šāva visi lielgabali. Pilī hercogs Norfolks sava kunga Indriķa VIII vārdā, ievērodams ceremoniālu, "no rokas rokā" nodeva karalieni Francijas karalim.

Marija bija salaulāta Londonā neklātienē ar Francijas karaļa uzticības personas hercoga de Longvila starpniecību. Jaunā sieva tika izģērbta un noguldīta galma klātbūtnē. Luī de Longvils ienāca guļamtelpā garā naktskreklā, sarkanām zeķēm kājās. Ar lielu cieņu viņam novilka vienu zeķi - no labās kājas… Pēc tam viņš apgūlās gultā un ar kreiso kāju pieskārās daiļās Marijas kailajai kājai. Tas nozīmēja, ka nu laulības ir noslēgtas. Longvils no gultas piecēlās, saprotams, ar nožēlu.

Abevilā pavadītajā naktī Ludviķis ar dzīru "aromātu" vien neapmierinājās. Kāds hronists vēstī: "Iestājās nakts, un karalis ar karalieni devās uz guļamtelpu. No rīta karalis priecīgi paziņoja, ka viņš laimīgi izpildījis savu vīra pienākumu. Karalienes domas par pirmo nakti neviens nevaicāja, taču droši zināms, ka Francisks kļuva aizvien drūmāks un drūmāks."

Pagāja sešas nedēļas.

Ludviķis XII bija stipri noguris. Kopš laulībām Abevilā viņš nemitējās tēlot "laimīgu jaunlaulāto".

Cēlās vēlu, gulēt gāja pusnaktī, lenču ieturēja pusdienlaikā, nevis pulksten astoņos vakarā, un savu angļu lellīti mīlēja vairāk par dzīvību. Taču viņa bija jauna, bet viņš-vecs…

Francisks sāka lūkoties nākotnē ar lielāku pārliecību. Taču kādā jaukā dienā viņš aptvēra - ja Ludviķis nespēj karalienei uzdāvināt bērnu, tad to spēj izdarīt kāds cits. Marijai bija pielūdzējs - un vēl kāds: Džordžs Brandons, hercogs Sufolks, Anglijas sūtnis, kura mīļākā Marija bija jau apmēram divus gadus. Indriķis VIII bija viņu nosūtījis uz Franciju kopā ar māsas bagāžu, lai Francijas karali paglābtu no dzimtas izmiršanas. Ja Ludviķis XII nomirtu pirms troņmantnieka piedzimšanas (bet Marijas septiņpadsmit gadi viņu patiesi varēja piebeigt), tad Francijas kronis nonāktu uz Franciska galvas. Taču jaunais trakulis Francijas tronī Indriķi neapmierinātu. Anglijas karalis cerēja, ka ar sava sūtņa palīdzību viņš Francijas tronī varēs ieraudzīt reģenti. Anglijai tad piecpadsmit gadus būtu miers! Žans de Grinjols mīlētājus pārsteidza notikuma vietā. Viņš bija karalienes apsardzes oficieris un no Marijas neatkāpās ne soli. Viņš nekavējoties brīdināja Savojas Luīzi - Franciska māti, un tā tūlīt pat atsteidzās no Romorantēnas. Angulemas hercogiene ar sūtni runāja skaļi un asi, aicinot pārtraukt dīvaino misiju…

Vai gan galmā akreditētiem ir atļauts aizvietot valdniekus viņu personiskajā dzīvē? Vai viņš nekaitē savām personiskajām interesēm, gribēdams kļūt par Francijas nākamā karaļa tēvu? Kas notiks, ja karalis nomirs, atstājis tronī mazu bērnu? Luīze un Francisks būs reģentūras padomes locekļi, un viņu pirmais solis būs lūgums Indriķim VIII atsaukt savu dīvaino sūtni. Karalis nekavēsies lūgumu izpildīt. Sūtnis aizbrauks, bet karaliene paliks Francijā pie sava dēla. Tātad mīļotā sieviete viņam noteikti būs jāatstāj.

Vārdu sakot, sūtņa interesēs ir pacensties, lai karaliene nciepazīst mātes laimi, vismaz ne tuvākajā laikā, vai arī no Marijas jāšķiras.

Tādi bija Angulemas hercogienes ieskati. Tiem pievienoties Sufolkam palīdzēja piecdesmit tūkstoš livru liela rente un zemes Sentonžā, kas tam tika apsolīts. Viņam cits nekas neatlika kā klusiņām gaidīt karaļa nāvi. Un tad Marija piederēs vienīgi viņam - tā apsolīja hercogiene.

Katram gadījumam, lai Sufolku turētu ciešāk savās rokās, Francisks viņu iemitināja pie advokāta Disoma, bet Žannai Lekonai tika uzdots sūtni izklaidēt. Hronisti neko neraksta, cik tālu jaunās sievietes patriotisms sniedzās…

Un tomēr Francisks karalienei neuzticējās un centās vienmēr būt viņai blakus. Iespējams, ka sākumā viņai šāda izsekošana nepatika, taču, redzēdama, ka Sufolks atsalst, Marija sāka koķetēt ar Francisku.

Viņa to apbēra ar glāstiem un laipnībām. Satiekoties vienmēr noskūpstīja. Precizēsim, ka tajos laikos vēl nebija pieņemts skūpstam pagriezt vaigu, skūpstīja uz lūpām. īsāk sakot, Marija uzsāka flirtu, bet Franciska sirds vai kusa un viņš jau bija gatavs pats kļūt par karalienes bērna tēvu.

Briesmas atkal nojauta uzticamais Grinjols. Vēsturnieks Bran- toms apraksta šādu ainu: "Ko jūs, velns parāvis, darāt?!" Angulemas grāfam uzsauca saniknotais Grinjols. "Kā jūs nesaprotat, ka šī viltīgā sieviete grib jūs ievilināt savā gultā, lai kļūtu grūta. Bet kas notiks, ja viņa dzemdēs dēlu?!

Jūs tad paliksiet tikai Angulemas grāfs un nekad nekļūsiet par Francijas karali, kā to sapņojat! Karalis Ludviķis ir vccs un nespēj viņai bērnu uztaisīt. Jūs esat viņai pietuvojies pārāk tuvu, ar jūsu karstajām asinīm un viņas viltību viņa jūs paķers uz ēsmas, ieņems bērnu, un tad, velns parāvis, jūs varēsiet sev teikt: "Paliec sveika, mana puse Francijas!" Padomājiet par to."

Francisks nesaprata, ko darīt, taču nākamajā dienā Marija atkal ar viņu koķetēja, un Francisks pazaudēja galvu. Šķita, ka bīstamā spēle karalieni uzjautrina. Viņi bija tik tuvu tam, lai kļūtu mīļākie.

Uzticīgais Grinjols atkal sauca palīgā Savojas Luīzi. Viņa ilgi centās pārliecināt savu vējgrābslīgo dēlu. Francisks par atbildi atjokoja: "Jūs mani uzskatāt par bērnu!" Taču viņš gan varēja paturēt prātā, ka ir tādi brīži, kad vīrietis aizmirst savus vislabākos nodomus.

Luīze dēlam atgādināja spāņu parunu: "Veikla sieviete bez mantinieka nenomirst." Hercogiene sāka karalieni nopelt: "Marija nav vienkārši veikla sieviete, viņa ir padauza, izvirtule. Viņa tevi pavedina tikai tāpēc, lai paliktu stāvoklī. Bet tu pazaudēsi troni. Vai gan tādēļ es esmu tik daudz cietusi un divdesmit gadus gaidījusi?" Taču Fransuā neko negribēja dzirdēt. Kaut gan vēlāk viņš pārliecināsies, ka mātei bija daļa taisnības.

Cik reižu Luīze tika noliekusies pār Ludviķa guļvietu, lai ieklausītos, vai viņš vēl elpo, lolodama redzēt savu dēlu Francijas tronī… Kad karalis slikti jutās, viņa kā maitasputns piesteidzās pie gultas pirms ārsta. Kā plēsoņa putns riņķo virs kaujas lauka, tā viņa riņķoja ap karali. Bet, tā kā Luīzei, protams, nepiemita maitasputnam dabas dotā nojauta, tad viņa daudzkārt kļūdījās, uzskatīdama karali jau par mirušu, taču viņš allaž atkopās. Viņas dēls, viņas "Cēzars" - Francijas karalis! Vai gan Luīze spēja no šī sapņa atteikties?

Francisks, iekārē sadegdams, māti neklausīja. "Atkal un atkal, anglietes glāstu pavedināts, viņš bija gatavs krist tai pie kājām," liecina vēsturnieks Brantoms.

Luīze sauca palīgā Franciska dzīvesbiedri Klodu, un Kloda vīru lūdzās: "Mana tēva dēļ, manis dēļ, jūsu paša dēļ, mūsu nākamā dēla dēļ, kurš varētu kļūt par dofinu, apstājieties! Jūs nesaprotat, ka pazaudēsiet visu!"

Grāfs plecus vien paraustīja. Viņš atzina, ka labāk ir "mirt no mīlas".

Hercogiene nolēma, ka jārīkojas enerģiski un pretēji Franciska gribai. Bet ko darīt? Luīze izeju atrada, sperot drakoniskus soļus: viņa baronesei d'Omonai un Klodai pavēlēja nekad naktī neatstāt karalieni vienu.

Karalis aizvien biežāk palika savā guļamistabā, un ar karalieni viņas gultā dalījās svētule d'Omona vai nabaga Kloda. Uz visiem iebildumiem viņas atbildēja, ka to prasa sena paraža: ja blakus nav karaļa, Fancijas karaliene nedrīkst gulēt viena…

Iedomājieties, kāda bija Marijas reakcija, kad viņa pirmo reizi savā gultā atrada Franciska sievu.

Kloda bija ieradusies, lai ar dunci aizstāvētu anglieti pret savu pašas vīru! Pikanta situācija, vai ne? Bet Francisks tajā laikā koda pirkstos, mīlas alkās kvēlodams. .. Viņš aizgāja pie Disomas kundzes, bet tur satika Sufolku! Iespējams, ka arī diplomāts uzmanīja karalienes tikumību. Viņam nemaz negribējās, ka kāds cits viņa vietā uzdāvinātu tai bērnu.

Luīze ar mierīgu sirdi atgriezās Romorantēnā. Pateicoties viņas pūliņiem, karalienes tikumība un karaļa gods tika rūpīgi ap​sargāts.

Bet karalis pamazām dzisa… Iekšējo asinsizplūdumu izmocīts, viņš no gultas vairs necēlās. Kopš 1514. gada 15. decembra karalis bija kļuvis kā ēna. Marijas jaunība viņu beidza nost. Gandrīz katru dienu

karaliene atnāca, apsēdās pie sava upura kājām un spēlēja kokles vai vijoli. Ludviķis mīlas pilnu skatienu viņā raudzījās… Tātad arī viņa nespēja tam dzemdēt dēlu! Viņš savu dzīvi bija novedis līdz izsīkumam, jaunus asnus nespēdams izdzīt. Taču Mariju viņš par to nevainoja, šī sieviete greznoja viņa mūža pēdējās dienas. Un, atvēris lādīti, viņš tai dāvināja briljantus, kā bērniem dod saldumus.

Divdesmit reižu dienā Marijai šķita, ka viņš jau ir miris. Karalis gulēja ar aizvērtām acīm, pilnīgi bāls. Marija noliecās pār viņu, un viņš acis atkal atvēra. Viņa pagaidām vēl bija karaliene!

Gada pēdējā dienā karalis pasauca Francisku. Redzēdams, kā ienāk viņa mantinieks, viņš vairs nešaubījās, ka gals ir tuvu… Angulemas grāfa acis mirdzēja priekā.

- Francisk, es jums nododu savus pavalstniekus…

Par ko viņi vēl tajā dienā runāja, to neviens nezina…

1515. gada 1. janvārī trakoja vētra. Vējš rāva kokus no zemes ar visām saknēm, klaudzināja Turnelas pils logu slēģus, trieca no skursteņiem atpakaļ kamīnos dūmus, kas ložņāja pa grīdu aukstajās un drūmajās zālēs. Vakarā, ap pulksten pusvienpadsmitiem, vētra kļuva vēl negantāka, un tieši tajā laikā karalis nomira.

Franciska pilī nebija. Bonivē, Floranžs un vēl daži galminieki aizjoņoja uz Valuā pili. Sēdēdams pie kamīna, Angulemas grāfs cauri vēja brāzmām sadzirdēja pakavu dimu un steidzīgos soļus kāpnēs - un nu viņa draugi jau ir ienākuši zālē.

- Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo karalis Francisks Pirmais!

Jaunais karalis lēc zirgam mugurā un auļo uz Turnclu. Pils majordoms ar melnu nūju rokās pie karaļa mirstīgajām atliekām ir sapulcinājis visus kalpotājus.

- Kungi, es jums paziņoju, ka Ludviķis XII, mūsu kungs, ir aizgājis uz citu pasauli. Mūsu valdnieks ir miris. Un, ja nu mums vairs nav valdnieka, es tam par apliecinājumu pārlaužu savu zizli un nometu to zemē.

Nejuzdams aukstumu un griezīgo vēju, Francisks vairs ncstci- dzināja zirga lēnos soļus. Viņš atgriezās Valuā pilī. Viņš bija iegrimis domās… Redz, viņš ir karalis tikai tādā gadījumā, ja Marija nenēsā zem sirds bērnu!

Sākās vodeviļas pēdējais cēliens.

Marija apraudāja… nevis veco vīru, bet gan troni, kuru viņa zaudēja.

Saskaņā ar tradīciju viņa rītausmā devās uz Klinī pili, kur viņai bija jāpavada pirmās četrdesmit sēru dienas. Baltā karaliene (pēc tradīcijas Francijas karalienes, sērojot pēc saviem vīriem, vilka tikai baltas drānas) tika īpaši uzraudzīta. Sešu mēnešu laikā piedzimis bērns varēja tikt atzīts par likumīgo mantinieku. D'Omonas kundze un Neveras kundze neatkāpās no viņas ne soli. Turklāt likums prasīja, lai visi slēģi un logi būtu cieši aizvērti.

Baltās karalienes istabu apgaismoja tikai sveces. Marijai šķita, ka viņa jūk prātā. Viņa raudāja augām dienām. Taču Marija atteicās atzīt, ka viņai nav nekāda pamata domāt, ka ir gaidībās. Francisks bija spiests kavēties - pagaidām viņš nevarēja Reimsā kronēties.

Viņam bija jāgaida, kamēr Marija atzīs, ka viņa nav stāvoklī.

Gaidīja visa Eiropa. Lombardijā - Sforca. Šveicieši taujāja, kas viņus gaida - miers vai karš?

Spānieši un austrieši ausījās, kādas ziņas nāks no Francijas: jaundzimušā brēcieni vai ieroču šķinda?

Londonā gaidīja karalis Indriķis. Visa Francija gaidīja kas kļūs par tās valdnieku? Francisks vai …

Bet tad nāca ziņa… Taču dosim vārdu Brantomam: "Karaliene Marija pēc sava vīra nāves izlaida baumas, ka viņa ir stāvoklī. Taču tā nebija taisnība, viņa tikai izlikās. Savojas hercogiene, gudra un daudzpicrcdzējusi sieviete, zinādama, kas ir grūtniecība, un darbodamās sava dēla labā un savās pašas interesēs, uzaicināja ārstus un bērnu ķērājus, lai karaliene tiktu izmeklēta un patiesība izzināta. Pēc apskates tika atzīts, ka karaliene bērnu negaida."

Pēc citas hronikas, Angulemas grāfs, kurš brīnumainajai grūtniecībai neticēja, pretēji etiķetei ieradās pie baltās karalienes un noprasīja tieši, vai viņam "ir tiesības Reimsā kronēties".

- Sir, es nezinu nevienu citu karali kā tikai jūs, - tāda bija Marijas atbilde.

18. janvārī Marija joprojām atradās ieslēgta Klinī pilī sveču gaismā, bet Francisks un Savojas hercogiene devās uz Reimsu. Kloda bija stāvoklī un nevēlējās uzņemties tik grūtu ceļu. !5. februārī, dažas dienas pēc četrdesmit sēru dienām, Marijai bija atļauts no ieslodzījuma iznākt. Šajā dienā Francisks svinīgi iebrauca Parīzē. Marija izlēma palikt mājās un nepiedalīties ceremonijā, kas apliecināja jauna valdnieka kāpšanu tronī. Tagad viņa vairs nebija nekas.

Francisks ieradās pie viņas vizītē ģērbies violetā tērpā.

- Kā īsts sātans, - skanēja čuksti viņam nopakaļ.

Francisks piedāvāja, lai Marija kļūst par viņa sievu. Vai Ludviķis XII nebija atstūmis savu pirmo sievu, Ludviķa XI meitu? Vai viņš otrreiz neapprecējās ar sava priekšteča atraitni? Francisks Romā viegli panāks, ka viņa laulība ar Klodu tiks anulēta.

Marija jutās "stipri sarūgtināta" un izjuta "skaudras sāpes"- tieši tādus vārdus viņa ir teikusi vēstulē savam brālim Heinriham. Iespējams, ka pirmo reizi šī koķetā karaliene bija patiesa. Viņas flirts ar Francisku bija tikai sievietes koķetērija, viņa to nekad nebija mīlējusi un vienmēr tika domājusi vienīgi par hercogu Sufolku.

- Es ceru, - viņa jaunajam karalim sacīja, - ka jums Sagdās ciešanas tas, ka es apprecēšos pēc sirds pavēles.

Tātad Sufolka dēļ viņa atteicās no Francijas karalistes! Marijai viņas mīļotais cilvēks bija visu pasaules karalistu vērts. Zīmējumu albumā Ekē zem Marijas portreta lasāms: "Drīzāk traka nekā karaliene!" Šādu apzīmējumu viņai devis pats Francisks. Tajā var just slēptu nožēlu. Dot priekšroku Sufolkam kāds neprāts!

MORICS Neuzticīgā sirds

Viņai bija maza, apaļa mutīte - tādas pilnīgas, brīnišķīgas lūpas var redzēt trīspadsmitā gadsimta gleznās. To laiku koķetes tiecās pēc šāda "ideāla", spoguļa priekšā stundām ilgi atkārtojot: tur, tur…

"Gaiši mati ieskāva smalku, juteklisku seju ar viegli sārtiem, apaļiem vaigiem, pretī lūkojās milzīgas, izteiksmīgas acis," tik gleznaini mūsu varoni aktrisi Adriēnu Lekuvrēru ir aprakstījis pavaldonības laikmeta žurnālists. "Šī seja pauž skumjas, prieku, maigumu un šausmas, ciešanas un naidu."

Adriēna bija sava laika visburvīgākā, visizglītotākā aktrise. Vēl kāds cits viņas talanta pielūdzējs ir teicis: "Viņas sejas izteiksme mainās acumirklī: tā ir satraukuma pilna, bet tūlīt pat rimta un skaidra, ir lepna, bet tūlīt pat bēdu nomākta, ir draudīga, bet tūlīt pat pauž atsvešinātību no visa laicīgā vai tajā redzama dziļa līdzcietība. Publika dzīvoja viņas jūtām līdzi, nenovērsa no viņas acis, tā bija kā apburta, līdzpārdzīvojot katru viņas dvēseles vibrāciju; asaras vienlaikus riesās kā aktrises, tā skatītāju acīs. Tas bija īsts brīnums!"

Adriēna bija paša Dieva sūtīta aktrise, viņa viegli iekvēlojās kaislē un tikpat viegli atsala. Viņa tik tieši un patiesi atzinās savā nepastāvīgumā, ka uz viņu neviens ļaunu prātu neturēja. Viņa pameta aktieri Legrānu, jo viņš bija pārlieku ievērīgs, kas Adriēnu mulsināja; pēc tam bija aristokrāts Filips Leruā, taču viņš bija akls, un viņa pārliecīgā uzticēšanās Adriēnu pazemoja. Viņa mīlēja Pirronu un ļāva sevi mīlēt Voltēram. Viņai bija romāns ar Elzasas baņķieri, kurš viņai deva pārāk maz naudas, un ar musketieru kapteini, kurš no viņas pieprasīja pārmērīgi lielas summas.

Nodzīvojusi līdz divdesmit astoņiem gadiem - XVIII gadsimta sievietei diezgan lielam vecumam Adriēna cerēja, ka bezprātīgo kaislību laiks jau ir aiz muguras.

"Pagātnē ir bijis daudz jauku kļūdu, es nevēlos tās atkārtot. Mana agrākā pieredze man liek šādu lēmumu pieņemt."

Viņa vēl nebija paguvusi savu lēmumu - kaislības aizmirst - noformulēt un ierakstīt dienasgrāmatā, kad viņu ar dedzīgiem mīlas apliecinājumiem sāka apbērt jaunais grāfs d'Aržantāls, un viņa pielūdzēju uzklausīja vēlīgi. Nekad nesaki "nekad"!

Grāfs bija astoņus gadus jaunāks par Adriēnu un iemīlējies kā puika. Viņš pat lūdza aktrisi kļūt par tā sievu. Adriēna kautri atteicās no grāfienes titula. Gadu starpība un nevienādais sabiedriskais stāvoklis bija pārāk uzkrītošs. D'Aržantāls, kuru aktrises noraidījums bezgalīgi sarūgtināja, joprojām Adriēnu lūdza kļūt par viņa laimi, apsolot paradīzes dzīvi. Bet tad notikumos iejaucās grāfa māte - Feriolas kundze, dēla mīļāko no savas puses lūgdama, lai tā no šīs mīlestības atsakās un ir d'Aržantālam tikai uzticams draugs.

Lai atvieglotu pāreju uz jaunajām attiecībām, jūsmīgais jauneklis tika aizsūtīts uz provinci, no kurienes grāfs Adriēnu apbēra ar dedzīgām vēstulēm.

"Ak, kādēļ Jūs man neatļaujat atgriezties mūsu jaukajā savrupmājā Marēscnžcrmēna ielā, kur esmu gatavs nomirt pie Jūsu daiļajām kājiņām?"

Taču drīz d'Aržantālam radās iemesls aktrises jūtas apšaubīt, jo tieši tajā laikā viņa iepazinās ar savu "lielo mīlestību" - Saksijas Moricu [21] , nākamo francijas maršalu, bet tolaik vēl tikai divdesmit četrus gadus vecu pulkvedi. Viņš bija Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā un grāfienes dc Kčnigsmarkas ārlaulībā dzimušais dēls, viņam piemita mežakaķa gaita, un viņš bez jebkādām pūlēm iekaroja sieviešu sirdis. Arī Adriēnai bija lemts šis liktenis. Viņa sajūsmināta raudzījās, kā Morics ar rokām atliec pakavus, un klausījās viņa stāstos par vienpadsmit armijā pavadītiem gadiem. Trīspadsmit gadu vecumā viņš jau bija cīnījies pie Malplakas pret frančiem. Pēc tam viņš bija piedalījies Kārļa XII karagājienā un kā lauva cīnījies pret turkiem. Tagad viņa zobens piederēja Francijai.

Jau pirmoreiz tiekoties, Adriēna iemīlējās cilvēkā, kurā, pēc Voltēra vārdiem, apvienojās Herkulesa

spēks un Apollona daiļums.

Agrāk tik aizrautīgā Adriēna tagad nolēma vispirms pako- ķetēt, lai viņš sāk izlūgties tās mīlestību, bet viņa ļaus sevi "apžilbināt un savaldzināt" tikai tad, kad redzēs, ka tam pienācis laiks. Šāds lēmums mums uzdāvājis brīnišķīgas Adriēnas vēstules. Viņa gribēja, lai viņš vairāk vērtē to, ko viņa agrāk atdeva ātrāk un ko brašais karavīrs no citām sievietēm saņēma ātri un bez pū​liņiem.

"Mēs jūtam ļoti dažādi. īpaši neceriet uz mani, bet es baidos cerēt uz Jums. Tajā pašā laikā nevaru neatzīt, ka piestāvu Jums vairāk nekā citas. Jūs ļoti veikli bez liekām pūlēm par to pārliecinājāties, un Jūs izraudzījātics pareizo ceļu, lai galīgi sajauktu man prātus, un mūsu attiecībām uzdevāt vispareizāko toni, lai sagādātu prieku un padarītu mūs laimīgus. Jūs esat pieradis pie ātrām uzvarām, tāpēc es Jums gatavoju īstu triumfu, lai mana cietokšņa viegla iekarošana neaizskartu Jūsu patmīlību. Es taču pūlos Jūsu dēļ. Un Jūs reiz saņemsiet to, kas Jums liegts šodien…"

Saksijas Morics, arī būdams iemīlējies, iespējams, šajā "triumfa atvirzīšanā" saskatīja kādu burvību, taču viņš patiesi nebija radis ilgstoši gaidīt ielenkto padošanos. Lai notikumus pasteidzinātu, viņš Adriēnai pavēstīja, ka aizbrauc. Aktrise viņam rakstīja: "Es uzskatu, ka es Jums piederu, un tāpēc zvēru palikt uzticīga. Jūs gaida ilgstošs ceļojums. Jūs varat manu izlēmību bez pierādījumiem apšaubīt, un man būs iegansts šaubīties par Jums, ja neatstāšu Jums iespēju kaut ko vēlēties. Ja Jūs atgriezīsities ar tām pašām kaislajām alkām, tad padomājiet, cik patīkami būs tās piepildīt un redzēt Jūsu acīs jaunu jūtu pārsvaru. Bet, ja laiks vai citas aizraušanās Jūsu jūtas pret mani iznīcinās, tad Jums būs vieglāk no manis šķirties, bet man būs mazāk rūgtas nožēlas par šo zaudējumu, taču cs pacentīšos Jūs noturēt."

Vai gan iespējams uzrakstīt vēl elegantāku, vēl jaukāku vēstuli mīļotajam, kurš vēlas jūs iegūt un kuru vēlaties jūs, bet abu labā liekat viņam pagaidīt?

Taču viņi nespēja ilgāk gaidīt. Viņi viens otram atdevās, un tas bija kā zibens spēriens. Šis aušīgais karavīrs, bez izglītības un pat nedaudz mežonīgs, bija pirmo reizi savā mūžā pieķēries sievietei. Un Adriēna, tik daudzkārt degusi kaislē, pirmoreiz uzzināja, kas ir mīlestība.

Viņa visu sevi ziedoja mīļotajam: pulcināja ap sevi visizglītotākos, visgudrākos un interesantākos ļaudis, lai karavīrs kaut nedaudz atradinās no armijas ieradumiem, lai iemācītu viņam valodas smalkumus, prasmi klausīties mūziku un saprast to, izprast poēziju, literatūru. Daļēji viņai tas izdevās, taču rakstīt bez kļūdām viņš tā arī neiemācījās. Moricam pirmajā vietā palika medības vai karošana. Kad viņš karaļa ekipāžā aizbrauca medībās, Adriēna skuma: "Es tik ļoti uztraucos, kad neredzu Jūs sev blakus.

Es velti sev cenšos iestāstīt, ka Jūs esat medībās un ka mežā ir mazāk bīstami nekā pilsētā…" Bet, kad viņš atradās tālu no Francijas, Adriēna sūdzējās: "Jūs man nemaz nerakstāt. Jūs atgriezīsities tikai pēc simt gadiem. Un, kas zina, ko Jūs jutīsit savā sirdī, kad atgriezīsities, un ko domājat par mani tagad? Viss, kas man ir visapkārt, atgādina man Jūs un neko neatgādina Jums par mani!"

Morica godkārie plāni lika viņam pamest Franciju un doties uz Kurzemi, kur viņš gribēja iegūt Kurzemes hercoga troni. Adriēna upurēja visu, lai savāktu pietiekami naudas šim braucienam. Viņa pārdeva visas savas dārglietas, briljantus, karieti un nosūtīja viņam uz Mitavu (Jelgavu) četrdesmit tūkstošus livru. Tie bija veltīgi upuri. Saksijas grāfs atgriezās Francijā, cietis sakāvi.

Adričnas upuri aizskāra Morica patmīlību, bet daiļais augums un pilnīgās lūpas mierinājumu nesniedza. Viņš sāka Adriēnu krāpt. Lekuvrēras jaunkundze bija greizsirdīga kā tīģeriene un rīkoja grāfam mežonīgas scēnas.

Adriēna spēlēja teātrī "Come die-Franpaise". Reiz, kad notika izrāde "Fedra", Adriēnai sakot Ipolitam repliku: "..atdod man savu zobenu!", zālē ienāca nokavējies grāfs Morics un apsēdās parterī.

Saniknotā aktrise sagrāba partnera zobenu un meta to pret neuzticīgo mīļāko. Nabaga Adriēna! Vēstulēs viņa attiecības izskaidroja daudz elegantāk: "Vai Jūs gribat saraut mūsu attiecības vai arī Jūs pārbaudāt, cik bezgalīga ir mana pacietība un mīlestība, neapgrūtiniet sevi… Es neciešu no tā, ka Jūs mani krāpjat un ka gribat mani pamest… Kas tās

par domām, kas par vārdiem!… Un tomēr, ja Jūs gribat visu galīgi pārtraukt… Es nespēju frāzi pabeigt, mana sirds stājas, arī roka, arī rakstāmspalva."

Viņa cieta! Jaunais d'Aržantāls reižu reizēm Adriēnu apciemoja un kā varēdams centās viņu mierināt.

Taču šīs vizītes saniknoja Fcriolas kundzi, kas atkal sāka dēlam draudēt, ka sūtīs to uz Sandomingo, ja viņš uzdrošināsies ar aktrisi tikties. Adriēna grāfa māti lūdzās: "Jūs uzskatāt, ka, ar mani satikdamies, viņš nevar izpildīt savu pienākumu, un tāpēc Jūs gribat tik cietsirdīgi rīkoties pret savu pašas dēlu. Kundze, Jūsu aizdomām nav pamata, un nav tiesa, ka viņš ar mani būs nelaimīgs… Taču cs uzrakstīšu viņam visu, ko Jūs vēlēsieties. Es ar viņu vairs neredzēšos, ja Jūs tā gribat. Es pat varu aizbraukt uz provinci, ja Jūs uzskatāt to par nepieciešamu, bet nedraudiet viņam vairs, ka sūtīsiet viņu uz pasaules malu!…"

Kaut gan nākamais Francijas maršals turpināja Adriēnu 13* 371 apmeklēt, viņa jutās ļoti vientuļa.

Viņa nespēja Moricu ar kādu dalīt. Reizēm, uzzinājusi par kārtējo neuzticību, viņas domas sāka pievērsties pašnāvībai. "Sievietei gan ir grūti to izdarīt, taču es Jums apsolu, ka par to domāšu."

Saksijas Morics tajā laikā lcnca kādu augstākās sabiedrības dāmu: netiklo, kaprīzo, ķildīgo un ātrsirdīgo Buijonas hercogieni. Tādējādi viņš savu laiku dalīja starp hercogieni un aktrisi.

De Buijonas kundze, kas bija tikpat greizsirdīga kā viņas sāncense, nolēma aktrisi noindēt. Ja var ticēt abata Burē liecībai, Buijonas kundze viņu ir izsaukusi pie sevis uz šādu sarunu: - Man ir Lekuvrērai jāatriebjas, un cs uzskatu, ka vislabāk būtu viņu izjokot. Tā kā jūs viņas māju bieži apmeklējat, cs jums iedotu flakoniņu ar ieēdināmām zālēm, kuras jūs varētu viegli piejaukt kādam ēdienam. Tas būs tikai uzbudinošs līdzeklis.

Abats Burē piekrita šādā jokā piedalīties. Taču, kad hercogienes uzticamais kalps bija piebildis, ka pēc veiksmīgas uzdevuma izpildes viņam samaksāšot sešus tūkstošus livru un mūža renti sešsimt livru apmērā, tad abats nojautis ko nelāgu. Viņam ir dotas astoņas dienas laika. Burvju zāles viņam bija jāpaņem Luksemburgas dārzā, flakoniņš atradies mazā kārbiņā, paslēptā trešajā alejā, skaitot no centrālās ieejas…

Abats kārbiņu atrada, taču bija tik ļoti izbijies, ka aizdrāzās pie Adriēnas un visā viņai atzinās Morica klātbūtnē.

Abats izstāstīja, ko grāfiene viņam uzdevusi, taču viņš šo uzdevumu nav varējis izpildīt, jo apjautis, ka viņu mudina uz noziegumu. Viņš bija apmulsis un neapjēdza, ko darīt. Abats saprata, ka hercogiene viņam nepiedos un pacentīsies viņu nogalināt. Adriēna, situāciju apdomājusi, teica, ka, lai sevi varētu pasargāt no jauniem uzbrukumiem, ir jāgriežas policijā.

Abats piekrita, taču izteica domu, ka līdz ar to viņam radīsies jo daudzi ietekmīgi ienaidnieki, kuriem viņš nespēs stāties pretī; taču, ja Adriēna uzskatot, ka viņas drošībai tas ir nepieciešams, tad viņš, ne mirkli nešauboties, darīšot tā, kā viņa teiks.

Lekuvrēra abatu aizveda savā karietē pie leitnanta mesjē Gerolta, kurš pieprasīja, lai parāda kārbiņu. Tajā atradās pēc izskata nekaitīgas pastilas, taču, kad tās nometa sunim, nabaga dzīvnieks nobeidzās pēc piecpadsmit minūtēm.

Sacēlās liels troksnis. Hercogs Buijons bija ļoti ietekmīgs cilvēks, un nelaimīgo abatu ieslodzīja Bastīlijā. Viņš no savām apsūdzībām neatteicās, taču brīvībā iznāca tikai pēc tam, kad bija parakstījis liecību, ka "kaislīga vēlēšanās tuvināties Adriēnai Lckuvrērai" likusi viņam visu to izdomāt, lai viņš varētu iekļūt aktrises mājā.

Visticamāk, ka kāds abatam bija ieteicis šādu nejēdzīgu atzīšanos parakstīt apmaiņai pret brīvību, jo vairāk tāpēc, ka Adriēna ap to laiku ļoti dīvainos apstākļos nomira.

1729. gada 10. novembrī Adriēna spēlēja Fedru. Pēkšņi viņa pievērsa uzmanību de Buijonas kundzei, kas, viņā skatīdamās, atklāti smējās. Ar Saksijas Moricu attiecības it kā bija pārtrauktas, un Adriēna nesaprata, kāpēc šādi smiekli. Aktrise teica šādu repliku, it kā uzrunājot hercogieni: - Es neesmu no tām augstprātēm, kas aukstasinīgi izdara noziegumus un nenožēlo tos.

Četrus mēnešus vēlāk, 1730. gada 15. martā, Adriēna Lekuv- rēra spēlēja izrādē "Edips". Viņu bija nomocījusi smaga dizentērija, kas vairāk līdzinājās iekšējai asiņošanai, un ar pēdējiem spēkiem izrādi nospēlēja līdz galam. Atgriezusies mājās, viņa nolikās gultā. Atsteidzās pārbiedētais Morics. Pie Adriēnas gultas viņš sastapa Voltēru, kurš raudāja. Viņu abu rokās Adriēnai sākās agonija.

Nabadzīte nomira, kad domāja, ka konflikts ar hercogieni ir izbeigts. Viņai bija spēcīgas konvulsijas - simptoms, kas dizentērijai nav raksturīgs. Viņa izdzisa kā svece.

Tika izdarīta līķa sekcija. Daļa iekšējo orgānu bija gangrēnas saēsti, kas raksturīgi, saindējoties ar stipru indi. Visticamāk, ka inde tikusi piejaukta klizmas ūdenim, šo procedūru ārsti tajos laikos bieži parakstīja.

Ja neizdevās ar pastilām, vai patiesi de Buijonas kundze bija atradusi citu ieroci? Tiesa, klīda baumas, ka hercogiene Saksijas grāfa vārdā ir aktrisei aizsūtījusi saindētas puķes. Taču neviens nezina, cik tur taisnības.

Neraugoties uz Saksijas Morica un d'Aržantāla lūgumiem, garīdznieks atteicās daiļo Adriēnu apglabāt pēc kristiešu paražām - tajos laikos visas aktrises no baznīcas bija izslēgtas. Vai no iemīļotās mirstīgajām atliekām atteicās arī Morics? Varbūt viņu paglabāt uzticēja d'Aržantālam? Mēs to nezinām.

Taču, kad nolaidās nakts, Adriēnai uzticīgais d'Aržantāls kopā ar savu draugu Lobinjēru noīrēja fiakru, pārnesa uz to nelaiķi un asaru pilnā balsī pavēlēja braukt uz Grenēla ielu.

Uz Burgona ielas stūra fiakram pavēlēja apstāties. Te kādreiz bija atradusies kuģu būvētava, un tieši šajā vietā Adriēna Lckuvrēra tika apglabāta.

Kā teicis Voltērs: "Slavenā aktrise, kuru publika tik ļoti cildināja, netika pagodināta ar laipnību divām vaska svecēm un zārku."

Ritēja gadi. Vecās kuģu būvētavas vietā uzbūvēja viesnīcu. 1786. gadā Saksijas maršals jau trīsdesmit sešus gadus vairs nebija dzīvo vidū, bet grāfs d'Aržantāls, kam tolaik bija astoņdesmit seši gadi, pie viesnīcas ieejas piestiprināja plāksni ar uzrakstu: Ar šo atdodam godu lielai aktrisei, Mīļai gan ar prātu, gan sirdi; Patiesam talantam, cildenam savā vienkāršībā; Ar mūsu lūgšanām aicinātam uz nemirstību; Bet patiesai draudzībai, neraugoties uz visiem pūliņiem, Izdevās priekš viņas izraut tikai šo zemes kaktiņu…

Mesjē d'Aržantāls, "patiesais draugs", brīnišķo Adriēnu vēl joprojām mīlēja! Šis uzraksts ir saglabājies, un, iedami pa Grenēla ielu garām 115. namam, atcerieties Adriēnu Lekuvrēru, aktrisi, kas bija d'Ar- žantāla un neatvairāmā Saksijas Morica lielā mīlestība.

MAKSIS Šarlote un Maksimilians - siržu saites 1856. gada maijā Beļģijas karaļa nelielo galmu pārņēma satraukums: Austrijas ķeizara brālis erchercogs Maksimiliāns, tuviem draugiem Maksis, apceļodams Eiropu, ieradās Briselē. Leopolds I nervozēja, tiesa, ārēji viņš to neizpauda, jo Beļģijas "ledus karalis" pašcieņu nekad nezaudēja.

Viņam bija meita Šarlote, kurai pēc mēneša apritēs sešpadsmitā dzimšanas diena, un tātad bija laiks sākt domāt par laulībām. Klīda baumas, ka erchercogs Eiropas galmos gribot nolūkot sev līgavu.

Maksimiliānam bija divdesmit četri gadi.

Patiesību sakot, Makša krūtīs nerima sāpes par kādu nepiepildītu mīlestību. Viņš bija iemīlējies staltajā un allaž priecīgajā grāfienē Lindcnā, kuras tēvs bija sūtnis Vīnē. Reiz viņš tai aizsūtīja puķes. Šāda žesta satriekts (erchercogam tā bija ļoti riskanta rīcība), ķeizars Francis Jozefs un erchercogiene Sofija - Makša māte - iemīlējušos erchercogu aizsūtīja uz Tricstu paelpot svaigu gaisu uz kuģiem.

Pēc atgriešanās viņš atkal nosūtīja Lindenai puķu pušķi, un tas bija par iemeslu viņa ceļojumam uz Mazāziju un Ēģipti. Kad Maksis atgriezās Vīnē, viņš Lindenu vēl joprojām mīlēja. Taču trešo puķu pušķi vairs nesūtīja - un nevis tāpēc, ka baidītos nokļūt Ziemeļpolā, - gluži vienkārši sūtnis un viņa ģimene bija no Vīnes aizbraukuši…

Un tad nu Austrijas ķeizars sāka prātot par sava brāļa laulībām ar kādu Portugāles princesi, taču viņa nomira, pirms paguva sagādāt pūru.

Maksis pūlējās Lindenu aizmirst, izrādīdams uzmanību viņas simpātiskajai radiniecei Sisī. Un tāpēc Makša aizraušanās bija jāizbeidz. Lai tam visam darītu galu, erchercogu aizsūtīja pa Eiropas galvaspilsētām meklēt sev sievu.

Ieradies Briselē, Maksis, šķiet, ķeizara vēlēšanos bija aizmirsis un vairāk interesējās par puķēm Leikena oranžērijās un par karaļa lieliskajām ekipāžām nekā par princesi Šarloti. Viņš pat nepamanīja, ka meitene viņā iemīlas. Erchercogs bija gara auguma, ar skaistām zilām acīm; viņa mirdzošie blondie mati viegli cirtojās. Turklāt daudzos eksperimentos viņš sev bija atradis oriģinālu un ļoti individuālu bārdas formu: uz zoda viņš izšķīra celiņu, īsās bārdas šķipsnas uz abām pusēm rūpīgi atsukāja un gar vaigiem koķeti saslēja uz augšu. Šarlotei šķita, ka šāda bārdas sasuka ir šedevrs un rada neatvairāmu iespaidu.

Taču erchercogs nemaz nepamanīja, kādu sajūsmu un mīlestību viņš meitenē izraisījis, tāpat kā to neapzinājās arī pati Šarlote. Tāpēc, atgriezies pie mātes, Maksis par Šarloti nebilda ne vārda, tikai stāstīja, cik skaista ir šī mazā valsts, kurai var izbraukt cauri divās stundās, un vēl viņš pieminēja Brabanas hercogienes, Austri​jas ckserchercogienes, neiedomājami kuplo resnumu.

Maksis no Vīnes saņēma novēlējumu: vai viņš nepapūlētos pievērst uzmanību karaļa Leopolda meitai? Vai arī viņš grasoties kļūt par profesionālu memuāristu?

Atgriezdamies realitātē, erchercogs atcerējās Šarlotes skaistās acis - tās bija neparastas, ar varavīksnes lokiem gar redzokļa malām kā tropu putnam dzēsei. Viņai bija skaista mute, smalki veidots deguns, augsta piere. Un viņas veidolā paudās kaut kas melanholisks. Tas viss varēja Maksi savaldzināt.

Tomēr viņa sirdī vēl bija dzīvas atmiņas par burvīgo grāfieni Lindcnu…

Taču, kad erchercogs no Briseles brauca prom, viņu aizkus​tināja Šarlotes izmisums.

Pagāja dažas dienas un viņš Berlīnē satikās ar grāfieni Lindenu, kas pēc apprecēšanās bija kļuvusi par baronesi Bilovu.

Tātad viņa nebija sagaidījusi Makša atgriešanos. Kas tad viņam cits atlika kā tikai precēties arī pašam. Šarlote viņu mīlēja, nekāda krople nebija, gluži otrādi! Un jautājums par laulībām bija izlemts.

Karaļa Leopolda meita aiz laimes lidoja septītajās debesīs. Dinastiju laulības viņai bija arī laulības aiz mīlestības.

"Viss, kas attiecas uz mani, beidzās lieliski," viņa rakstīja. "Es nezinu, kā lai pateicos Dievam par šādu labvēlību! Protams, ka par tādu žēlsirdību no manis tiks kaut kas prasīts, un es jau sāku no šīs žēlsirdības baidīties…" "Žēlsirdība" turpinājās. Francis Jozefs nodeva brāļa pārvaldīšanā Venēciju un Lombardiju, ieceldams viņu par vicekarali. Bet pēc kāzām, kuras nosvinēja Briselē 1857. gada 27. jūlijā, Maksimiliāns aizveda savu jauno sievu uz Milānu. Tas bija brīnišķīgi! Pēc mūžīgajiem Briseles lietiem Itālijas kveldējošā saule! Pēc miglām - smaržīgs vējš! Šarlote kļuva par Karloti un bija laimīga. Savu brīnišķīgo crchcrcogu viņa dievināja un sajūsminājās par to. Un - ak, tavu brīnumu! - arī Maksis iemīlējās savā mazajā septiņpadsmitgadīgajā princesē.

Sākoties Napoleona III karam par Itālijas atbrīvošanu, viņi zaudēja "vicekroni" un Maksis kopā ar Karloti pārcēlās uz savu Miramaras pili Triestas tuvumā. Šajā paradīzes stūrītī, slavenajos Miramaras ziedošajos dārzos, divi mīlētāji dzīvoja tikai viens otram, visu pārējo pasauli aizmirsuši.

Viņu nesteidzīgās un mierīgi plūstošās dzīves ritmu pārtrauca kāda vēsts: Maksimiliānam un Šarlotei piedāvāja Meksikas troni. Eiropa - šajā gadījumā Francija, Anglija un Spānija - tur veda karadarbību, lai gāztu republiku un ieviestu kārtību valstī, kas trīsdesmit piecos gados bija pārcietusi ne mazāk kā divsimt četrdesmit valsts apvērsumu. Meksikāņu nemieru spiests, Napoleons III gribēja principiāli pierādīt latīņu rases spēku un prestižu, kā arī vājināt amerikāņu ietekmi šajā zemē. Viņš gribēja gāzt prezidentu Huarezu un viņu aizvietot ar imperatoru. Angļi un spānieši ar šiem impcriālis- tiskajiem plāniem nebija mierā un izveda savu karaspēku no Meksikas. Franču karaspēks sāka uzbrukumu Mehiko, pilsētu sagrāba un nodibināja valdību, kuras balsts bija konservatīvā partija, bet Huarezs pa to laiku ar saviem piekritējiem atkāpās uz valsts ziemeļiem. Pēc Napoleona III prasības Mehiko sapulcējās hunta, kas pārstāvēja valsts ievērojamākās personas, un paslu​dināja impēriju.

Nu jautājums par "latīņu ietekmi" vairs nepastāvēja, jo kronis tika piedāvāts vācu princim, t.i., Austrijas Maksimiliānam. Napoleons III nosūtīja uz Miramaru bagāto meksikānieti Gutjerczu Estradu ar misiju: erchercogu pierunāt, lai viņš pieņem Meksikas troni, kas gan bija tikpat drošs kā dūmu mākonis….

- Monsinjor, neatsakieties kļūt par Meksikas glābēju! Sniedziet tai savas lielās dzimtenes palīdzību.

Arī mana saplosītā zeme kādreiz ir bijusi jūsu dzimtenes daļa un viena no labākajām pērlēm Kārļa V kronī. Šarlote bija sajūsmā, bet apdomīgais Maksis gudri atbildēja, ka viņš priekšlikumu pieņems tikai tādā gadījumā, ja tā būs visas tautas griba, kas tiks "brīvi izteikta" balsojot. Taču organizēt plebescītu valstī, kur iedzīvotāju lielāko daļu veido analfabēti indiāņi, praktiski nav iespējams. Tāpēc apmierinājās ar to, ka savāca valsts ievērojamāko pilsoņu parakstus, blakus norādot valsts rajona kopējo iedzīvotāju skaitu, it kā tie visi būtu piedalījušies balsošanā. Šarlote, entuziasma pilna un laimīga, ka viņai lemts kļūt par imperatori, domāja tikai par daiļajām meksikānietēm, kas augām dienām našķojas ar šokolādi, par dažādu krāsu kakadu un par ēzelīšiem, kas apkrauti ar vaniļas maisiem. Nododamās reibinošiem sapņiem par piedzīvojumiem, viņa Maksi mudināja priekšlikumu pieņemt.

Kas viņam atlika? Francija apsolīja naudu un armiju. Divdesmit pieci tūkstoši franču armijas karavīru atradīsies blakus un atbalstīs viņa varu! Napoleons III sniegs atbalstu, kā vien spēs. Napoleons pat bija ar mieru pēc tam, kad no valsts aizbrauks ekspedīciju korpusa galvenie spēki, vēl uz septiņiem gadiem tur atstāt Ārzemnieku leģionu astoņu tūkstošu vīru sastāvā. Un kopā ar viņu taču vienmēr būs Karlote, kas ir ar mieru dalīties visos priekos un grūtībās! Divatā - ar viņu mīlestības spēku - viņi pārvarēs jebkuras likstas un laimīgi valdīs sapņu impērijā, kuru apdzīvo indiāņi, kas valkā augstas cepures un sarkanus pončo…

Maksis sievas pierunāšanai padevās un piekrita. Tā dzima jaunā Meksikas impērija!

Pirmo vilšanos viņi piedzīvoja jau Verakrusā. Iedzīvotāji viņus sagaidīja auksti. Pēc gara ceļa pa gandrīz neizbrienamām takām viņi nonāca Mehiko - imperatora pilī, kurā mudžēt mudžēja kukaiņi.

Mūsu zemē prot organizēt tikai zagšanu, visā citā ir pilnīga nekārtība! - tā teicis kāds

meksikānietis.

Maksis, ko Šarlote dievināja ar katru dienu vairāk, ķērās pie lietas. Karš pret Huarcza republikāņu armiju turpinājās. Šajos apstākļos imperators izdarīja kļūdu. Viņš uzticējās nevis konservatīvajai partijai, kas viņu noveda pie varas, bet, pēc sievas ieteikuma, liberāļiem.

Tiesa, Šarlote vēstulē savai vecmāmiņai karalienei Marijai Amēlijai, Luija Filipa atraitnei, rakstīja, ka viņa nekādus padomus vīram nav devusi: "Maksis šajos jautājumos ir par mani daudz augstāks, kā gan es būtu varējusi viņam kaut ko iestāstīt…"

Situācija saasinājās ar katru dienu vairāk. Valsts kasē nebija neviena peso, parāds Francijai auga trakā ātrumā, bet no asinīm noplūdušās zemes taču neko izspiest nevarēja. Republikāņu pretošanās kļuva aizvien sekmīgāka, un, lai no nepatīkamās situācijas kaut kā izkultos, Napoleons III, Francijas sabiedriskās domas urdīts un nespēdams no parlamenta izspiest jaunus kredītus nepopulārajai "Meksikas avantūrai", nolēma franču karaspēku no šīs valsts aizvākt.

Drāma bija neizbēgama. No troņa vajadzēja atsacīties!

- Mans nabaga Maksis… mans nabaga Maksis, - Šarlote to vien spēja pateikt.

Protams, ka Meksikas intereses Parīzē neviens godīgi neaizstāvēja. Tā sprieda divi nelaimīgi suverēni, nespēdami saprast, kādu iemeslu dēļ Napoleons III ir mainījis savu politiku.

- Lietas nekad netiek kārtotas tā, kā nākas, ja nedari pats, - teica Šarlote un ierosināja, lai vīrs viņu laižot uz Eiropu, kur viņa Napoleonu pārliecināšot, ka solījums jāpilda.

- Es Eiropā sameklēšu tev armiju, - viņa teica Maksimiliānam, kurš sievas vīrišķību apbrīnoja. - Es apgriezīšu otrādi karaļu pilis un pāvesta rezidenci. Es klauvēšu pie katrām durvīm, kā žēlastības dāvanas lūdzot, un es būšu kā Taisnības nesēja un tiesātāja!

Sajūsminātais Maksis sievas braucienam piekrita.

Parīzē nelaimīgo imperatrisi sagaidīja vairāk nekā auksti. Delegācija, kurai vajadzēja Šarloti sagaidīt Nonparnasas stacijā, kļūdas dēļ bija aizbraukusi uz Austcrlicas staciju, ko tajos laikos sauca par Orleānas staciju. Šarlotei un viņas svītai uz Tilcriju pili vajadzēja braukt ar fiakriem. Bet pilī Šarlotei paziņoja, ka viņai nav rezervēta neviena istaba, un Meksikas imperatores galms bija spiests apmesties viesnīcā.

Arī pieņemšanā pie Napoleona III viņa nokļuva tikai ar lielām pūlēm.

- Sir, - viņa sāka, - es pārstāvu lietu, kas tikpat daudz ir jūsējā, cik mūsējā.

Imperators uzvedās kā rēķinvedis. Viņš atsauca palīgā savus ministrus, kas viņu apbēra ar skaitļiem un piestādīja rēķinus.

- Pirms mēs atgriežamies pie "Meksikas lietas" apspriešanas, Francijai jāsaņem atpakaļ trīssimt miljoni, ko tā šajā avantūrā jau ir pazaudējusi, - sacīja kāds ministrs. Šarlote pietvīka. Viņa varētu Napoleonam III atgādināt, ka šo "avantūru" bija izplānojis un iesā​cis viņš pats.

- Iespējams, - nočukstēja nomāktā Šarlote, - ka jūsu baņķieri arī ir paņēmuši šo summu no franču tautas, bet kur ir pierādījumi, ka šie skaitļi atbilst tām summām, kas mums tika nodotas?

Nelaimīgā cīnījās par savu Maksi. Šī doma deva viņai spēku un drosmi turpināt: vai Francija piekritīs sniegt Meksikai palīdzību?

Pēc šī jautājuma sekoja ilgs klusums. Bet viņa neatlaidās: - Sir, jūs neatbildējāt!

- Kundze, baidos, ka nevaru jums atbildēt.

Taču Šarlote nespēja samierināties ar sakāvi. Nākamajā dienā viņa atkal devās uz Senluī. Šarlote nebija gaidīta. Viņa iekļuva pirmajā stāvā, no kurienes kambarkungi centās viņu aizdabūt prom, aizbildinoties, ka imperators slikti jūtas. Drosmi nezaudējusi, viņa atstāja zāli, uzgāja pa kāpnēm un ar savām mazajām dūrītēm sāka dauzīt pa Napoleona durvīm.

Imperators un viņa sieva Eiženija bija spiesti atvērt durvis un apmeklētāju pieņemt. Šarlote bija atnesusi Napoleona III vēstuli, kurā viņš centās Maksimiliānu pierunāt, lai viņš troni pieņem. Imperators

savilka uzacis…

- Un kā ar Miramarā parakstīto līgumu, kurā jūs garantējāt, ka Ārzemnieku leģions paliks Meksikā vēl sešus gadus pēc galvenā karaspēka izvešanas?

Imperators, ūsas glaudīdams, iegrima domās. Bet tad, saņēmis drosmi un lūkodamies uz imperatori Eiženiju, paziņoja: Kundze, esmu nonācis ļoti grūtā stāvoklī. Amerika man draud, bet mani padotie atsakās mani atbalstīt, ja es nesaglabāšu mieru ar Vašingtonu.

- Jūsu Augstība, vai jūs esat padomājis par to, ka, tā rīko​damies, jūs sevi kompromitējat?

Tikai patiesība spēj tik sāpīgi ievainot. Napoleona balss kļuva sausa un skarba: - Pēdējo reizi, kundze, ļaujiet atkārtot, ka jums nav uz ko cerēt.

- Bet kā tad Maksimiliāns, kurš cīnās Meksikā! Riskēdams ar dzīvību un troni?! Šarlotei aizžņaudzās kakls. Viņai pasniedza glāzi apelsīnu dzēriena ar ledu. Kā stāsta, viņa atstūmusi glāzi, kliegdama: - Slepkavas! Lieciet mani mierā… Aizvāciet šo saindēto dzērienu!

Vai tā bija pirmā bezprāta lēkme, kas vēlāk pamazām apdzēsa visu viņas saprātu? Par viņas stāvokli satraucies un apzinādamies savu atbildību, Napoleons III apsolīja vēlreiz apspriesties ar ministriem.

Varbūt izdosies uz kādu laiku Mehiko atstāt Ārzemnieku leģionu…

Pēc četrām dienām Napoleons III pats ieradās viesnīcā "Grand hotel", lai imperatorei nodotu Fancijas galīgo atteikumu. Šarlotei šķita, ka zeme izzūd zem kājām. Makša liktenis bija izlemts!

- Tātad - mēs atsakāmies, - viņa neskanīgā balsī teica.

- Atsakieties, lai būtu tā!

Pēc īsa klusuma brīža viņa ļāva sev vaļu.

- Kā gan es varēju aizmirst, kas esat jūs un kas esmu cs. Man ir jāatceras, ka manās dzīslās rit Burbonu asinis un es nedrīkstu ļaut savu personu apkaunot, pazemojoties kaut kāda Bonaparta, kaut kāda avantūrista priekšā!

Napoleons paklanījās un viesistabu atstāja. Šarloti māca izmisums, viņas saprāts neizturēja un iegrima tumsā. Bezprāta lēkmes viņu piemeklēja aizvien biežāk. Taču viņa vēl cīnījās.

Pēc dažām dienām pie Romas pāvesta ieradās nelaimīga sieviete - imperatore Šarlote, kas cieta no vajāšanas mānijas, ko piemeklēja bezprāta lēkmes un kas atteicās dzert ko citu kā vien Romas strūklaku ūdeni un ēda tikai tādu ēdienu, kas tika pagatavots viņas acu priekšā. Pēc viņas lūguma viņai guļvietu uzklāja Vatikāna pils telpās, bet vēlāk Šarloti aizveda uz Miramaru. Tur viņu atrada brālis - Flandrijas grāfs - un aizveda uz Briseli.

Iesākumā no Maksimiliāna tika slēpts, cik smagi slima ir viņa sieva. Taču viņš uzzināja, ka Šarloti ārstē visievērojamākais ārsts psihiatrs Rīdels, un visu saprata. Maksi pārņēma dziļas bēdas: viņa dārgā Karlote, viņa Karla, kā viņš to mīļi sauca, cenzdamās viņu glābt, ir pati aizgājusi bojā, iestigusi bezprāta tumsā.

Tā vietā, lai pēc franču armijas aiziešanas no troņa atteiktos, izmisuma pārņemtais Maksis nostājās savas nelielās armijas priekšgalā un veselas septiņdesmit dienas vadīja aizsardzību pie Keretaro cīņās pret Huareza armiju. Taču spēki bija nevienlīdzīgi, un Maksim vajadzēja padoties. Tiesa imperatoram piesprieda nošaušanu.

Pirms nāvessoda izpildīšanas viņš uzrakstīja vēstuli sievietei, kuru bija no visas sirds iemīlējis: "Mana karsti mīļotā Karla, ja Dievs dos un Tu atkal kļūsi vesela un varēsi šīs rindas izlasīt, tad uzzināsi, kā nežēlīgais liktenis no pirmās dienas pēc Tavas aizbraukšanas ir devis man triecienu pēc trieciena. Es iešu nāvē kā karavīrs, kā no troņa gāzts suverēns, bet mans gods nav aptraipīts. Vēlāk, ja Tavas bēdas kļūs lielākas, nekā Tu spēsi izturēt, ja Dievs Tevi sauks pie sevis un atkal mūs no jauna savienos, cs slavēšu roku, kas mums likusi nest tik smagu nastu. Paliec sveika, Šarlote…" 1867. gada 19. jūnijā

Meksikas imperatoru nošāva. Viņa pēdējie vārdi bija: "Nabaga Šarlote!"

Nabaga Šarlote! Viņa nodzīvoja vēl sešdesmit gadus, viņa nesa savu krustu līdz deviņdesmit sešu gadu vecumam un nomira jau 20. gadsimtā - 1927. gada 16. janvārī. Slimības sākumā, kad bezprāta migla reizēm izklīda, viņa rakstīja vīram, savam dārgajam Maksim, vēstuli. Viņa rakstīja daudzas reizes un gandrīz vienu un to pašu: "Es esmu vainojama, mans dārgais, mans mīļotais, visās mūsu nelaimēs. Bet tagad cs esmu apmierināta, Tu esi uzvarējis… No augstumiem Tavas acis seko man it visur uz zemes, un es pastāvīgi dzirdu Tavu balsi…"

Nabaga Šarlote!

NAPOLEONS Marija Vaļevska - sirdsprieks un sirdssāpes 1807. gada 1. janvāri pasta stacijā Broni, kas ir pēdējā pirms Varšavas, drūzmējās daudz ļaužu.

Napoleons, sakāvis Prūsiju, tāpat kā pirms gada Austriju, pārgāja Polijas robežu un strauji tuvojās Varšavai. Tas bija nevis iekarotājs, kas traucas cauri visai valstij, bet gan atbrīvotājs.

Visa Polija vai pamira cerībās, ka tiks novērsta valsts sadalīšana. Vai tiks savāktas kopā Polijas zemes, ko bija sagrābušas Austrija, Krievija un Vācija?

Ziņnesis vēstīja, ka Napoleons tuvojas. Ziņkārīgo pūlī pie pasta stacijas stāvēja ļoti skaista meitene zemnieces apģērbā. Viņai bija gaiši mati, lielas jo lielas zilas aejs un žilbinoši balta āda. Ar stipri pukstošu sirdi viņa gaidīja imperatora parādīšanos.

Viņu sauca par Mariju Lazinsku. Viņa piederēja ļoti slavenai, taču trūkumā nonākušai poļu dzimtai. Šī dzimta bija kļuvusi tik nabaga, ka meitenes vecāki bija spiesti sešpadsmit gadus veco meitu atdot par sievu bagātajam grāfam Anastasam Kolonam Vaļevskim, varenas dzimtas galvam, kas jau pa divi lāgi bija kļuvis atraitnis un kam bija septiņdesmit gadu. Anastasa pirmais mazdēls bija deviņus gadus vecāks par jauno grāfieni Vaļevsku.

Taču Marija nevienādajā laulībā nejutās nelaimīga. Vīrs pret viņu izturējās ārkārtīgi laipni un centās darīt visu, lai viņa gadu starpību nesajustu, turklāt uzdāvāja pat bērnu. Marija dēlu dievināja un izvirzīja sev dzīves mērķi izaudzināt viņu par īstu vīru - brīvu cilvēku brīvā Polijā. Kā daudzi Polijas patrioti, vēstures drūmajās stundās viņa domāja par Franciju kā par savas dzimtenes atbrīvotāju. "Taču Francija ir tālu, bet Dievs pārāk augstu!"

Kad Marija uzzināja par Napoleona drīzo ierašanos, viņā radās cerība. Vai netaisnība, kam par upuri bija kritusi Polija, tiks izlabota? Viņas vīrs, tāds pats patriots kā viņa, nolēma braukt uz Varšavu lai atrastos tuvāk notikumiem. Turpretī Marija palika Vaļevsku muižā, taču nespēja pilī mierīgi nosēdēt un ar savas māsīcas ekipāžu devās uz Broni, uzvilkusi gaišzila drapa zemnieces apģērbu un tādu pašu cepurīti ar melnas kažokādas apmali. Iejukusi ziņkārīgo pūlī, viņa gaidīja cilvēku, kuru klusībā jau sauca par Polijas atbrīvotāju.

Un, rau, imperatora kariete apstājas pie pasta ēkas. Pūlis metas tai pretī, saucot apsveikuma vārdus.

Mariju stumdīja un grūstīja, līdz atbīdīja pūļa aizmugurē. Pa to laiku ģenerālis Diroks izkāpa no karietes, lai pasteidzinātu zirgu nomaiņu, un izgāja ļaužu baram cauri tieši garām Marijai.

- Ak, mesjē, - viņa uzrunāja ģenerāli, - palīdziet man izkļūt no pūļa un izdariet tā, lai es kaut uz mirkli varētu ieraudzīt imperatoru!

Melodiskā balss, burvīgā franču izruna, staltais augums un zilās acis, kas, palīdzību lūdzot, tik maigi lūkojās pretī, Dirokam neļāva lūdzējai atteikt. Viņš piedāvāja elkoni, pieveda viņu pie karietes durvīm un smaidīdams teica: - Sir, palūkojieties uz to, kas Jūsu Augstības dēļ nebaidījās tikt pūlī sabradāta.

Imperators palūkojās no karietes dziļumiem un Mariju uzrunāja. Taču viņa bija tik saviļņota, ka nespēja neko atbildēt. Viņas vaigi dega, un viņa tikai nočukstēja: - Laipni lūdzam, sir, mūsu dzimtajā zemē, kas gaida jūs cerībā uz atdzimšanu!

Un tā viņa palika stāvam ceļa vidū, noskatīdamās, kā kariete aizbrauc. Imperators izliecās, pamāja ar cepuri un pasvieda viņai puķu pušķi, ko viņam tik tikko kāds bija pasniedzis.

Napoleons devās uz Varšavu… Viņš pats brīnījās, kāpēc nekādi nespēj aizmirst Broni redzētās meitenes seju, visu laiku tā atradās viņa acu priekšā - tāda naiva un maiga. Šī zemniece, kas tik labi runāja franciski, viņu ieinteresēja.

- Dirok, atrodiet viņu un atvediet pie manis!

Pēc ierašanās Varšavā ģenerālis tūlīt pat devās izpildīt imperatora doto uzdevumu. Nepazīstamās izskatu viņš sīki un smalki aprakstīja Polijas pagaidu valdības galvam Jozefam Poņatovskim, kurš nāca no Broni. Marijas māsīca bija viņam izpļāpājusi epizodi ar puķu buķeti, un viņš uzreiz saprata, par ko ir runa. Napoleonam tika paziņots nepazīstamās vārds, un viņš pavēlēja uzaicināt grāfieni Vaļevsku uz pieņemšanu, ko tam par godu rīkoja Poņatovskis.

Uz Vaļevsku pili devās pats Poņatovskis. Taču Marija nekādās ballēs negrasījās piedalīties.

- Jūsu piedalīšanās ir nepieciešama! Tā ir Napoleona prasība.

Viņa vēlreiz atteicās.

- Kas zina, - teica Poņatovskis, nojauzdams imperatora jūtas, - varbūt debesis ir jūs izraudzījušas par ieroci Dzimtenes atkal- apvienošanai?

Taču Marija nebija ar mieru ielūgumu pieņemt, un vajadzēja iejaukties pašam grāfam Vaļevskim, lai Marija lēmumu mainītu. Starp citu, vīrs par puķu pušķi nekā nezināja.

Marija bija sašutusi. Par ko imperators viņu uzskata? Uz balli viņa gāja pret savu gribu un centās to parādīt ar savu tērpu - viņa uzvilka šauru balta atlasa kleitu ar mežģīņu tuniku uz pleciem. Viņa neizgreznojās ne ar visniecīgāko briljantu vai pērli, tikai pieticīgs zaļu lapu vainadziņš rotāja viņas zeltainos matus. Napoleons lieliski saprata, ko nozīmēja atteikšanās viņam par godu greznoties ar dārglietām. Viņa vēl nebija gatava sevi upurēt!

Tiklīdz Marija ienāca zālē, Poņatovskis piegāja pie viņas, lai uzlūgtu uz deju. Marija ar žestu to apturēja.

- Jūs taču zināt, ka es ballēs nedejoju.

- Kā tad tā, imperators jau vairākas reizes ir jūs pieminējis, teikdams, ka gribētu redzēt, kā jūs dejojat.

- Iespējams, bet es atsakos.

Marija ietiepīgi atteica visiem, kas gribēja viņu uzlūgt. Kad pēc sava paraduma Napoleons sāka apstaigāt visus ielūgtos viesus, viņu bija pārņēmis drudžains satraukums. Piegājis pie Marijas, viņš izlikās, ka nav viņu pazinis. Imperators vērtējoši aplūkoja sievietes tērpu, sajūsminājās par sejas krāsu un, gribēdams likt saprast, ka zina, kāpēc viņa ģērbusies tik pieticīgi, skaļi sacīja: - Balts ar baltu nc visai saskan, kundze.

Un tad piebilda pavisam klusu, lai tikai viņa dzirdētu: - Šī nav tāda pieņemšana, uz kādu es cerēju.

Marija neko neatbildēja, bet viņas perlamutra vaigi kļuva koši sārti. Imperators piebilda: - Jūs bijāt drosmīgāka, kad 1. janvārī runājāt ar mani pasta stacijā. Kas tad tagad noticis? Runājiet, esmu pārliecināts, ka jums ir, ko man teikt!

Marija sakopoja drosmi un sacīja: - Kopā ar citiem manas valsts patriotiem cs griežos pie jums ar lūgumu - ar Jūsu Augstības pūliņiem atjaunot Poliju agrākajās robežās!

- Viegli teikt, bet jūs man palīdziet tik grūtu uzdevumu izpildīt.

Pēc balles, atgriežoties Vaļevsku pilī, viņu gaidīja puķu pušķis ar zīmīti: "Es redzēju tikai Jūs, es priecājos tikai par Jums, es vēlos tikai Jūs. Drīza atbilde nomierinās nepacietīgo kvēli. N." - Izsūtāmais gaida atbildi, - sacīja kalpone.

- Atbildes nebūs! - iesaucās apvainotā Marija.

Ko gan viņš iedomājas, vai uzskata viņu par vieglas uzvedības sievieti? Grāfiene bija sašutusi.

Kalpone atgriezās un ziņoja, ka buķeti atgādājis pats Poņatovskis un pieprasa atbildi. Marija sadusmojās. Kopš kura laika valdības galva kļuvis par savedēju? Grāfs velti uzstāja uz savu, Marija viņu nepieņēma.

Taču apstākļi Mariju grūda imperatora skāvienos. Jau nākamajā dienā grāfs Vaļevskis viņai paziņoja, ka viņš ir pieņēmis 388 ielūgumu kopā ar dzīvesbiedri ierasties svinīgajās pusdienās, kuras rīko Napoleons. Marija gribēja atteikties, bet vīrs palika nelo​kāms - viņš to ir saviem draugiem, īpaši Poņatovskim, apsolījis.

- Visām citām interesēm ir jāatkāpjas nācijas interešu priekšā, kundze! - kņazs Poņatovskis centās grāfieni pierunāt. Jūs nedrīkstat atteikties no piedalīšanās šajās pusdienās, citādi jūs uzskatīs par sliktu polieti.

Un viņai bija jāsamierinās vēlreiz - visa pilsēta bija apvienojusies pret viņu. Turklāt Poņatovskis viņu nosūtīja pie Vobānas kundzes, savas mīļākās, kas agrāk bija dzīvojusi Versaļā, bet uz Varšavu pārcēlusies, kad sākusies revolūcija. Viņa Marijai iemācīja galma etiķetes noslēpumus. Turklāt šī sieviete nepazina ne kautrīgumu, nc sirdsapziņu, nc kaunu. Viņa, 18. gadsimta sieviete, uzskatīja, ka uzticība vīram ir slikts tonis. Sagatavot valdniekam, lai tas būtu Ludviķis XV vai Napoleons, nākamo mīļāko - tā viņai bija prestiža lieta. Reiz kādā no "stundām" viņa iespieda Marijai rokās kārtējo Napoleona zīmīti: "Vai patiesi es, kundze, Jums vairs nepatīku? Man bija tiesības rēķināties ar citādu uzņemšanu. Vai patiesi esmu kļūdījies? Jūsu interese par mani ir zudusi, turpretī manējā pret Jums ir augusi augumā. Jūs esat man atņēmusi mieru! O, sniedziet man nedaudz prieka, nedaudz laimes nabaga sirdij, kas grib Jūs dievināt… Vai patiesi ir tik grūti atbildēt? Jūs esat jau divas reizes palikusi man parādā. N." Marija stūrgalvīgi atteicās viņam atbildēt, un Napoleons sāka izrādīt nepacietību. Ministru kabineta locekļi Mariju lūdzās, lai viņa nav tik cietsirdīga. Taisni brīnums, cik daudz spēku tika likts lietā, lai paātrinātu deviņpadsmitgadīgas naivas, vaļsirdīgas sie​vietes krišanu.

Slaveno pusdienu laikā Marija sēdēja blakus Dirokam, kuru viņa savedēja loma nemaz nemulsināja, taču arī viņā jaunās sievietes pretošanās izraisīja sajūsmu.

- Ko jūs, kundze, izdarījāt ar puķu pušķi, kuru jums imperators uzdāvināja Broni? - viņš jautāja.

- Es to saudzīgi glabāju kā piemiņu savam dēlam, - atbildēja Marija.

- Atļaujiet jums pasniegt puķes, kas būtu jūs vairāk cienīgas.

Viņa sajuta brīdi, kad imperators ienāca zālē. Vai viņa par to būtu ieinteresējusies? Vēl ņems un apraudāsies! Bet šajā mirklī viņai aizrāvās elpa. Marijas daiļā galva dziļi noliecās pār šķīvi, un viņa nočukstēja: - Man nepatīk puķes.

- Tādā gadījumā mēs noplūksim jums jūsu dzimtenē izaugušu lauru zarus.

Lai viss nokārtotos, grāfs Vaļevskis pēc pusdienām nozuda.

Kafiju dzēra salonā. Napoleons maigu skatienu lūkojās Marijā. Tik ļoti iemīlējies viņš nebija bijis kopš tā laika, kad viņa asinis karsēja Žozefīnes kvēlie skūpsti.

Viņš piegāja pie Marijas.

- Tik maigas un lēnprātīgas acis, bet mokāt un dziļi ievainojat kā koķete, kā viscietsirdīgākā sieviete.

Viņš atstāja salonu. Vai viņa var atgriezties mājās? Nē! Diroks viņu aizveda pie Vobānas kundzes, kur savus pūliņus apvienoja divi savedēji.

- Cik jūs esat cietsirdīga, - teica Diroks, saņēmis Marijas roku. - Jūs atsakāt tam, kas atteikumu nekad nav pieredzējis. Jel ticiet, slava viņu no skumjām nepaglābj, un viņš lūdz jūs sniegt tam mazdrusciņ laimes. Viņš jūs no visas sirds mīl, jūs taču redzējāt, kā pusdienu laikā viņš lūkojās vienīgi uz jums. Jūs viņam varētu sagādāt tik lielu prieku!

Marija sāka raudāt… Kā gan lai vēl pretojas. Slazds bija aizcirties. Juzdams, ka grāfiene sāk padoties, Vobānas kundze nolasīja viņai Napoleona pēdējo vēstuli: "Ir dzīvē tādi brīži, kad pārlieku laba audzinātība sasaista, es to izjūtu patlaban. Kā apmierināt

iemīlējušās sirds alkas, kas gatava mesties pie Jūsu kājām, bet kuru Jūs šajā jūtu brāzmā apturat… O, ja vien Jūs vēlētos! Vienīgi Jūs pati varat novākt šķēršļus, kas mūs šķir. O, atnāc! Atnāc! Visas Jūsu vēlēšanās tiks izpildītas. Jūsu dzimtene kļūs man daudz dārgāka, ja Jūs manu nabaga sirdi pažēlosiet. N." Vēstules beigas viņu stipri saviļņoja. Napoleons zināja, ko dara, iedams uz tik briesmīgu šantāžu.

Marija jutās pieveikta un šoreiz abiem savedējiem atbildēja: - Dariet ar mani, ko gribat…

Nākamajā vakarā pulksten desmitos trīsdesmit minūtēs pēc nelaimīgās sievietes piebrauca kariete un aizveda viņu uz pili. Uzkāpusi pa kāpnēm un izgājusi cauri vairākām tukšām zālēm, viņa ieraudzīja Napoleonu. Upurstunda bija situsi, un Marija izplūda asarās. Taču imperators no viņas nekā neprasīja, viņš runāja ar to maigi. Viņš saprata, ka šai sievietei ir skaidra, jaunavīga dvēsele. Būtu šausmīgi, ja viņas vājumu šovakar izmantotu ļaunprātīgi. Pamazām asaras nožuva, un pirms došanās uz mājām viņa apsolīja, ka rīt atgriezīsies.

Taču nākamajā dienā Napoleons visu sabojāja. Viņš tai nosūtīja dārgu, ar briljantiem izrotātu puķu pušķi un zīmīti: "Esiet tik laipna un pieņemiet šo pušķi, kas apkārtējā pūlī mūs vienos noslēpumainām saitēm."

- Atbildes nebūs, - Marija atkal paziņoja, sarkano safjāna futlāri nomezdama uz grīdas.

- Kāpēc šīs dārglietas? Man tās nav vajadzīgas! Vai viņš mani uzskata par pērkamu meiču?

Vakarā imperators pie galda nobālēja, redzēdams, ka Marija nav rotājusies ar viņa sūtītajām dārglietām. Pēc pusdienām viņš steidzīgi izgāja mazajā salonā un Dirokam pavēlēja ievest Mariju.

- Tātad tā esat jūs! Es nemaz necerēju jūs ieraudzīt!

Napoleons viņu apbēra pārmetumiem. Viņa esot tikai koķete! Kāpēc gan viņa toreiz braukusi uz Broni? Kāpēc pieņēmusi puķes?

-Jums ir izdevies iekarot manu sirdi. Jums jāzina-ja mērķis šķiet nesasniedzams, es jo stiprāk vēlos pie tā nokļūt.

Redzēdams, ka Marijas acis atkal pieplūst asarām, viņš sāka draudēt: - Es gribu, vai dzirdi, es gribu tevi piespiest mani iemīlēt! Es varu likt tavai dzimtenei atdzimt, taču padomā par to, ka, tāpat kā šis pulkstenis, ko es turu rokās un kas tūlīt tavu acu priekšā sašķīdīs, arī tava dzimtene var aiziet bojā, ja tu manu sirdi atstumsi!

Un, nometis pulksteni zemē, viņš to niknumā sabradāja.

"Viņa acu skatiens mani iznīcināja. Man šķita, ka es redzu briesmīgu sapni. Visiem spēkiem centos no tā atgūties, bet šis mežonīgais skatiens mani paralizēja un piekala pie dīvāna, uz kura es sēdēju mūsu sarunas sākumā. Mani pārklāja auksti sviedri, un es drebēju. Ausīs atbalsojās viņa zābakoto kāju cirtieni, sadragājot pulksteni. Pēkšņi viss apklusa, cs sajutu atvieglojumu un nodomāju, ka atmostos. Bet tad uz manis uzvēlās kāds smagums, man bija grūti paelpot. Es sapratu…"

Un tā Napoleons Marijas vājumu izmantoja… Viņš bija kā apdullis! Viņš krita ceļos pie viņas kājām, zvērēja, ka bezprātīgi mīl viņu, - šis bezprāts bija vienīgais, kas varēja būt atvainošanās. Viņš atrada vārdus, kas aizsniedza nelaimīgās sievietes sirdi… Un Marija neaizbēga. Viņa Napoleona acīs ieraudzīja tik daudz kaisles, ka, viņa mīlestības trakuma aizkustināta, piedeva…

Marija Vaļevska tagad pati iemīlēja to vīru, kam bija nolemta. Viņa pirmais žests bija prasība atstāt vīru, jo Napoleons dalīties neprata. "Jūsu pirmā doma ir pārmest man manu rīcību," viņa rakstīja savam vīram, "taču Jūs pats esat sevi nosodījis. Es visādi pūlējos atvērt Jums acis, bet Jūs - ak vai! - bija padarījusi aklu godkāre, cs tā domāju, un Jūsu patriotisms. Jūs negribējāt saskatīt briesmas."

Marija Vaļevska kļuva par Napoleona oficiālo favorīti. Varšavā tas nevienu nemulsināja.

"Daudziem augstmaņiem," liecina laikabiedrs, "bez oficiālās sievas bija mīļākā galma dāmu vidū, bet kādā savā pilī viņi turēja vēl arī vienu vai vairākas parastas kārtas sievietes. Napoleons poļu augstmaņiem šķita pat pārāk lietišķs, jo savās kara gaitās nevadāja līdzi harēmu."

Viņam pietika ar Mariju, ar viņa "poļu sievu", kā to mēdza dēvēt. Viņš Mariju mīlēja tik stipri, cik

vien apstākļi to ļāva, jo viņa rokās taču atradās visa Eiropa. Kad Napoleons savas armijas priekšgalā devās karagājienā, viņš katru dienu pie Marijas sūtīja kurjeru. Pirms kaujas pie Eilavas Napoleons Mariju lūdza ierasties pie viņa Finkelšteinas pilī. Viņa pakļāvās, jo ar katru dienu vairāk viņam pieķērās.

Viņa Napoleonu iemīlēja tik stipri, ka saprata: neraugoties uz savu mīlestību un visiem solījumiem, viņš vēl nespēj Polijas karalisti atjaunot, tas traucētu viņa politikai, kas bija virzīta uz to, lai ar caru Aleksandru izveidotu savienību.

Atgriezdamies Parīzē, viņš Mariju lūgtin lūdzās viņam sekot: "Vai gan tu spēj liegt man laimi būt katru dienu tev blakus? Vienīgi tu spēj man sagādāt prieku, un mani taču uzskata par vislaimīgāko cilvēku pasaulē."

Un viņa tam sekoja uz Parīzi, tāpat kā 1809. gadā uz Vīni. Šēnbrunnā Marija Napoleonu aplaimoja ar ziņu, ka gaida no viņa bērnu.

Viņam nekad nebija tik ļoti gribējies dzīvot! Daudzi domāja, ka imperators Mariju apprecēs. Taču imperators nedrīkst precēt šķirtu sievieti. Viņš meklēja princesi. Bet kas notiks ar Marijas bērnu, ar viņas nelikumīgi dzimušo bērnu? Uz šo jautājumu, ko imperatoram tika uzdevusi kņazc Jablonovska, viņš atbildēja šādi: Lai jūs neuztrauc šīs laulības, kas notiks politiskos nolūkos. Un neraizējieties par bērnu, šis mazulis liecina par manu uzvaru pie Vagramas, un kādā jaukā dienā viņš kļūs par Polijas karali.

Reiz Scnžcrmēnā - tas notika 1810. gada 3. februārī-Marija un imperators kopā aizvadīja mīlas nakti. Viņa pati to vēlāk ap​rakstīja.

- Cik liels miers, - sacīja imperators, - cik te ir liels miers! Šīs naktis ir tik dziedinošas. Nekāda trokšņa, tikai vējš koku zaros.

Pienāca rīts. Kaut kur iedziedājās gailis. Norībēja piebraucošā kariete.

- Mana maigā Marija, tu esi tā, kas mani iemācīja saskatīt un sadzirdēt pasauli.

Un viņa iemiga.

Bet tad viņu abu uzticības persona kņaze Jablonovska, durvis uz guļamistabu pavērusi, pasauca Mariju: - Man tev jāpasaka kāds jaunums. Tu imperatoru tik drīz vairs neredzēsi, ir noticis tā, ka Francijai būs jauna karaliene.

Marija juta, cik stipri dauzās viņas sirds. Viņa atgriezās guļamistabā. Imperators gulēja. Viņa to lēnām pamodināja, piebilzdama: - Jūs pārāk daudz strādājat.

- Nē, darbs mani nenogurdina, bet rūpes gan iztukšo.

Un Marija tieši noprasīja: - Vai jūsu rūpes ir stiprākas par mīlestību uz mani?

Un brītiņu vēlāk sāka raudāt.

- Kas ar tevi noticis? - vaicāja imperators. - Tu par kaut ko ciet, bet negribi man atzīties!

Marija caur asarām atbildēja: - Tas tā ir tāpēc, ka es gaidu bērnu, bet man nekad nebūs tiesības teikt - mans vīrs un mans dēls.

Imperators piespēra kāju, kliegdams: - Tavs dēls! Ar šādu histēriju tu bērnu izmetīsi!

Un Marija izšķīrās pasacīt: -Jaunā imperatore jums dzemdēs varoni!

Viņš piegāja pie Marijas un ilgi skatījās viņai acīs.

- Kāpēc tu tici pļāpām, ko tev stāsta? Vai gan tu gribi sekot visiem liekulīgajiem un savtīgajiem padomiem? Atzīsties, ka tev norāda, kas tev no manis labvēlīgā brīdī jāpieprasa! Jā, jā, tev ir uzticami draugi, kas darbojas tavās interesēs. Gan franči, gan poļi, līdzīgi taviem brāļiem, kuri vēl joprojām nav apmierināti, viņiem ir par maz tā visa, ko pēc tava lūguma esmu viņu labā darījis.

"Šie vārdi," stāstīja Marija, "pildīja manas acis ar asarām, taču es viņam pajautāju, par kādām prasībām viņš runā.

"Par tām, kas bija Montespanas kundzei," Napoleons pasmējās. Es apzvērēju, ka nesaprotu, par ko viņš runā, un tad viņš man paskaidroja - viņam esot zināms, ka mani piekritēji gribot panākt, lai mūsu dēls tiktu atzīts par Francijas likumīgo mantinieku un ieņemtu troni pēc viņa. Tas bija tik absurdi, ka es iesmējos, kas Napoleonam ļoti nepatika. Viņš vēl kaut ko runāja par Poliju, par tās iedzīvotāju godkāri.

No tiem varot visu ko sagaidīt, bet no sievietēm - jo īpaši. Savās ambīcijās tās pārspējot jebkuru sev līdzīgu. Var būt, ka agrāk es esot bijusi izņēmums, bet tagad viņš jūtoties no manis noguris, un jaunā imperatore, skaista un tikumīga, ieņemšot manu vietu viņa sirdī!"

Marija šādus pārmetumus ne dzirdēt negribēja. Viņa nekad nebija spējusi samierināties ar netaisnību. Viņai noreiba galva, un viņa bez samaņas atkrita krēslā. Saprazdams, ka bijis pārāk cietsirdīgs, Napoleons metās pie viņas, sāka skūpstīt, glāstīt un atkārtoja vienu un to pašu: - Politiskas laulības! Politika! Es tevi nekad neatstāšu, mēs bieži redzēsimies, es mīlu tikai tevi.

Atjēgusies Marija sausi atbildēja: - Visi paskaidrojumi ir lieki, ziniet tikai to, ka es šādiem noteikumiem nepiekrītu, pietiek ar vienu laulības pārkāpšanu, es negrasos būt jūsu sabiedrotā nākamajos. Zvēru, ka šodien es runāju no sirds!

Redzēdama, cik ļoti Napoleons uztraucas, viņa savukārt to apskāva un čukstēja: - Ja mūsu miesas nevar savienoties, mūsu prāts un mūsu sirdis būs kopā…

Kad Marija palika viena, ienāca kņaze Jablonovska. Redzēdama Mariju skumju un nomāktu, viņa pūlējās to mierināt: - Monarhi ir visnebrīvākie no visiem cilvēkiem.

- Monarhs! Vai tad es vīra izvēlē biju brīva, vai tad es varēju nostāties pret mātes gribu? Vai arī es varēju pretoties mūsu valdības gribai? Vai es varēju padzīt Diroku ar viņa apvainojošajiem piedāvājumiem? Vai es varēju aizbēgt no Napoleona kabineta tajā nakti, kad viņš mani ieguva? Vai es esmu brīva atteikties no visiem uzdevumiem Polijas lietās, par kuriem man pārmet? Es pat nevaru pateikt, ka mīlu viņu…

Viņa bija brīva tikai tam, lai atteiktos no Napoleona. Taču viņa nekādi nespēja saņemties, lai no Parīzes aizbrauktu. Marta sākumā Marijai pienāca vīra vēstule. Tieši šajā laikā jaunā imperatore atstāja Vīni un devās uz Parīzi. Grāfs Vaļevskis rakstīja: "Valevisa, 1810. g. 21. februāris Mana dārgā un ļoti cienījamā dzīvesbiedre!

Man kļūst aizvien grūtāk pārvaldīt muižu, mani gadi un mana veselība neļauj man darboties. Lūk, kāpēc esmu atbraucis uz šejieni pēdējo reizi, lai dotu visus nepieciešamos rīkojumus un parakstītu dokumentu, ar kuru es muižas pārvaldīšanu uzdodu savam vecākajam dēlam. Es Jums ieteicu ar viņu sazināties, lai nokārtotu visas formalitātes līdz tā bērna piedzimšanai, kuru Jūs nēsājat zem sirds. Būs daudz vienkāršāk, ja šis Vaļevskis piedzims Valevisā. Tādas ir arī mana vecākā dēla domas, kuras arīdzan daru Jums zināmas. Es gribu izpildīt savu pienākumu un lūdzu Dievu Jūs pasargāt. Anastass Kolona Vaļevskis."

Un tā grāfs bija gatavs atzīt imperatora dēlu par savējo. Kā teica grāfs d'Ornāno, tas bija novēlots atzinums, ka Marija ir nevainīga.

Aleksandrs Vaļevskis piedzima Valevisā, taču Napoleons ar savu dēlu redzējās daudzas reizes.

Marija pārcēlās uz Parīzi, uz Uzvaras ielu, un imperators itin bieži atsteidzās no Tilerijām viņus apciemot. Reiz viņš savu agrāko mīļāko pieņēma pilī. Pēkšņi pie durvīm pieklauvēja un istabā iesteidzās Romas karalis - burvīgs bērns, augstu pieri kā tēvam, tās pašas ausis, tas pats sejas ovāls… Mazais karalis pēc imperatora pavēles grāfienei uzdāvināja savu portretu un apsēdās pie viņas kājām.

- Šī dāma tev patīk - tev ir laba gaume… Ja viņa kādreiz tev šo portretu parādīs, tad tas nozīmēs, ka viņai vajadzīga tava palīdzība, kaut arī viņa nesacīs ne vārda. Vai neaizmirsīsi, ko cs tev tikko teicu? Es tev to vēl atgādināšu.

Kad Titāns bija gāzts, Marija paņēma savu mazo dēlu pie rokas, un abi devās uz Elbas salu. Taču Napoleons gaidīja nevis Mariju un viņas dēlu, bet gan cerēja, ka Marija Luīze un Romas karalis viņam pievienosies. Taču viņš priecājās, satikdamies ar savu "poļu sievu" un dēlu. Viņi divas dienas nodzīvoja teltī, kuru pēc Napoleona pavēles viņiem uzcēla tieši mežā.

Viņiem vajadzēja satikties vēlreiz Malmczonā - pirms Napoleona pārbraukšanas uz Svētās Helēnas salu. Marija bija kļuvusi atraitne un apprecējusies vēlreiz ar francūzi - ģenerāli d'Ornāno. Stāsta, ka Napoleonu tas esot nedaudz sarūgtinājis. Vai Napoleonam kāds tika paziņojis par viņa "poļu sievas" nāvi 1817. gada decembrī, tas nav zināms.

Pirms nāves Napoleons atcerējās mazo Aleksandru Vaļevski. Viņš izteica vēlēšanos, lai dēls kalpotu Francijai. Aleksandrs tēva gribai pakļāvās. Marijas un Napoleona dēls kļuva par Francijas sūtni un Otrās impērijas ministru un likumdevēju korpusa prezi​dentu.

ODINETA Odineta de Šandivēra - bezprātīgā sirds Viņa bija tikpat skaista, cik skaists ir viņas vārds. Blonda, maiga, vairāk nekā daiļa - viņa it kā bija iznākusi no franču četrpadsmitā gadsimta miniatūrām, kas tagad grezno Kondē un Šantiljī muzejus.

Bikla un nedroša, ģērbusies tērpā ar stingrām ielocēm, Odineta stāvēja Burgundijas hercoga, sava tēva sizerēna priekšā (ar hercoga gādību tēvs ieņēma karaļa zirgu staļļa uzrauga vietu). Bija 1408. gads.

Klausīdamās grāfa norādījumus, Odineta pūlējās saprast, ko īsti viņš grib. Viņa baidījās no šī cilvēka ar rupjajiem sejas vaibstiem, kuros kā atvērtā grāmatā bija nolasāms cietsirdīgums un alkatība.

Burgundijas hercogam bija dots pavārds - Žans Bezbailīgais, un visa Francija par viņu sačukstējās ar bažām. Pirms vairākiem mēnešiem, 1407. gada 23. novembrī, viņš bija nogalinājis savu ienaidnieku Orleānas hercogu, karaļa Kārļa VI brāli, vairākas reizes smagi iezveļot ar cirvi un rungu. Nāvējošos sitienus hercogs saņēma, iznākdams no Barbetas pils, kur dzīvoja viņa mīļākā - brāļasieva karaliene Izabo. Bīdamies, ka slepkavība var tikt atriebta, Žans Bezbailīgais aizbēga uz Parīzi, taču, pārliecinājies par savu neso​dāmību, 1408. gada 23. februārī bija atgriezies.

Pilsētnieki viņu sagaidīja ar saucieniem: "Atdzimšana! Atdzimšana!" Viņu sirdīs dzīvoja cerība, ar kuru franči piedzima un nomira, ka nesamērīgi lielie nodokļi tiks atcelti. Lai arī karalistes pavalstnieki pazina arī daudz smagākas bēdas nekā nodokļu iekasētāju draudi, starp burgundiešiem un armaņjakiem risinājās pilsoņu karš. Abi klani viens otru raudzīja iznīcināt jau divdesmit astoņus gadus un grūda Franciju postā.

Burgundijas hercogs no Odinctas prasīja, lai viņa kļūtu par laika kavētāju nelaimīgajam bezprātīgajam karalim Kārlim VI un ietekmē to burgundiešu interesēs. Turklāt Žans Bezbailīgais uzskatīja, ka jaunavas gaišais veidols Kārļa VI drūmajā bezprāta krēslainībā, kādā viņš aizvadīja daudzus mēnešus gadā, ienesīs nedaudz gaismas un spirgtuma. Kārlis V Gudrais bija gudrību paņēmis līdzi kapā.

Un nu jau sešpadsmit gadus tronī sēdēja viņa dēls, kurš pamazām zaudēja saprātu.

Odinetai bija trīs gadi, kad 1392. gada 4. augustā Francija sāka zaudēt savu karali. Hercogs viņai pastāstīja par briesmīgo traģēdiju, kas bija notikusi mežā pie Mēnas.

Tajā dienā valdīja neparasti liels karstums. Saule nežēlīgi karsēja. Karalis, viss ģērbies melnā, ar lielu samta cepuri galvā, auļoja savas armijas priekšgalā. Viņš bija tikko kā sācis atlabt pēc vēdera tīfa, viņu vēl kratīja viegls drudzis. Taču šādā karstumā viņš jutās labāk. Galminieki pūlējās karali atturēt no piedalīšanās karagājienā, atgādinot viņa slimību, taču viņš atbildēja: - Es daudz labāk jūtos zirga mugurā un grūtībās, nekā nīkuļojot pēļos. Kas grib ieteikt ko citu, tas man labu nevēl.

Karstums viņu dziedēja. Kārlis seglos turējās stingri. "Pēkšņi pie viņa piegāja spitālīgais no netālā leprozorija," vēlāk stāstījis kāds Sendenī abatijas mūks, kas gājis līdzi armijai. "Apsardze pūlējās sērgas pārņemto aizdzīt, bet velti. Ar krevelēm aprepējis, slimības izkropļots, viņš kratīja dūres un kliedza: "Neej tālāk, cēlais karali, tevi nodos!"

Ar draudiem un zobeniem sardzei beidzot izdevies pāriju aizdzīt nost no karaļa, taču spitālīgais prom negāja, bet vēl ilgu laiku sauca nopakaļ to pašu frāzi, gluži kā psalmu…"

Karalis ar šausmām skatījās vātīm klātajā spitālīgā sejā. Un viņam tiešām sāka likties, ka šis cilvēks runā taisnību: visi grib viņa nāvi! Pēkšņi pāžs, kas nesa karaļa šķēpu, to izlaida no rokām. Ierocis atsitās pret dzelzs bruņām, un atskanēja ass, griezīgs troksnis. Karalis nodrebēja. Izvalbītām acīm Kārlis visiem par pārsteigumu izrāva zobenu no maksts un nodūra blakusstāvošo ieroču nesēju. Pēc tam viņš iespieda piešus zirgam sānos un ar paceltu zobenu uzbruka saviem ceļabiedriem. Iekams ļaudis aptvēra, kas notiek, un metās bēgt, bezprāta pārņemtais karalis nogalināja četrus savus karavīrus. Viņu vidū bija Gaskonijas

slavenais bruņinieks Poliņaks.

Drausmīgais slaktiņš turpinājās apmēram stundu, visu šo laiku karalis auļoja uz priekšu un atpakaļ, vajādams ļaudis, un kliedza: - Bet jūs gribējāt mani izdot ienaidniekiem!

Beidzot neprāša zobens nolūza, atsizdamies pret kāda bruņinieka bruņām. Tad vīri karali ielenca, sagūstīja, ieguldīja ratos, un viņš turpināja ceļu uz Mēnu, cieši sasaistīts.

Galminieki domāja, ka pēc šādas lēkmes Kārlis nomirs, taču pamazām dzīvības spēki viņā atgriezās un saprāts arī. Kārli VI pārņēma neremdināmas bēdas, kad viņam pastāstīja, ko viņš ir izdarījis. Karalis nemitējās sevi nosodīt un lūdza Dievu, lai tas viņam šo neprātā izdarīto ļaundarību piedod.

Nedaudz vēlāk, 1393. gada 28. janvārī, karalis piedalījās karalienes - Vācijas Katrīnas bērnības draudzenes, kāda senjora atraitnes - kāzās (tajos laikos atraitnēm bija atļauts atkal apprecēties). Bija sarīkotas plašas dzīres.

Karalis un viņa draugs Hugo de Gīza iecerēja priekšnesumu, ka pēkšņi viesu pulkā iebruks mežoņu bars.

"Kāzu dienā, otrdienā pirms Marijas šķīstīšanas dienas, karalis pavēlēja atnest sešus auduma gabalus. Pie tiem piestiprināja linu kodeļas, kas pēc krāsas un formas atgādināja cilvēka matus. Un ar sveķiem pielīmēja vēl arī pakulu vīkšķus. Karalis un pieci viņa līdzdalībnieki apģērbās sagatavotajos kostīmos. Viens no "aktie​riem" tomēr sāka raizēties: - Sir, pavēliet, lai mums netuvojas lāpneši. Ja mūsu apģērbu skars liesmas, tad mēs paši sadegsim kā lāpas un neviens nespēs mūs glābt.

- Mans Dievs! Jums dziļa taisnība, viss tiks izdarīts, kā nākas.

Un pavēlēja pasaukt ieroču meistaru.

Karalis deva pavēli: - Ieroču meistar, ieej sieviešu istabās un karaļa vārdā pavēli, lai tiktu novāktas visas lāpas un lai neviens ar uguni netuvojas sešiem mežoņiem, kas dzīru laikā ieradīsies.

Karaļa pavēle tika izpildīta. Bet, kad balle jau bija sākusies, ieradās Orleānas hercogs, karaļa brālis. Viņu pavadīja četri bruņinieki un seši lāpneši. Neviens no viņiem neko nezināja nc par karaļa pavēli, nc par mežoņiem…

Kad svinības jau gāja pilnā sparā, karalis un viņa draugi ieradās zālē, ietinušies pinkainajos auduma lēveros, izkrāsotām sejām, un dejodami un lēkādami attēloja mežoņus, izkliedzot mežonīgus saucienus.

Lai mežoņus labāk apskatītu, Orleānas hercogs paņēma no kalpa rokām lāpu un piegāja lēkātājiem tuvāk.

Lāpas dzirksteles iekrita "mežoņu" ar sveķiem piesātinātajā apģērbā. Vienā acumirklī visi seši pārvērtās degošās lāpās un, baismīgi kliegdami, skraidīja pa zāli.

Par laimi, karaļa jauniņā tante hercogiene Bcrijska neapmulsa un tuvāko "mežoni" piesedza ar savu manto. Tas bija karalis. Domādams, ka ar viņu joko, karalis manto nometa.

- Nomierinieties, - teica hercogiene. - Jūsu biedri deg. Kas jūs esat? Laiks masku noņemt.

- Esmu karalis.

Viņam pavērās baismīgs skats - četras liesmojošas un kliedzošas lāpas. Divi nomira uz vietas, otrus divus aiznesa uz mājām, taču arī viņi pāris dienu laikā šausmīgās mokās nomira…"

Degošo lāpu balle, pēc vēsturnieka Mišlē vārdiem, karalim bija jaunas bezprāta lēkmes sākums.

Ar drebošu sirdi Odincta Žanam Bezbailīgajam jautāja, kā šis cilvēks jūtas, kuram blakus viņai būs jādzīvo.

Karalim saprāts brīžiem atgriezās, brīžiem viņu apņēma bezprāta tumsa. Lēkmju laikā karalis uzvedās dažādi: brīžiem viņu 14-116 401 sagrāba niknums un viņš sadragāja visu, kas tuvumā atradās, bet brīžiem ieslīga depresijā - viņa prāts maldījās tumsā, viņš nevienu nepazina. Tādos periodos Kārlis noliedza, ka viņam ir sieva un bērni, pat mēdza aizmirst, kas viņš pats ir - savu vārdu, Francijas karaļa titulu. Kad Izabo, kas tolaik savu vīru vēl mīlēja, viņam tuvojās un apskāva viņu, bezprātis sievu atgrūda,

kliegdams: - Kas ir šī sieviete, kāpēc viņa mani vajā? Atbrīvojiet mani no viņas, kas viņai vajadzīgs?! Lai viņa nestaigā man pa pēdām! Šāda izturēšanās karalieni apvainoja. Lai nomierinātos (un tas viņai ir vienīgais aizbildinājums), karaliene sagādāja sev mīļākos. Kārlis, kad viņam saprāts atgriezās, centās sievu mierināt, remdināt viņas sāpes, bet viņa jau vīru vairs nemīlēja un draugiem pavēstīja: - Mans dzīvesbiedrs mani traucē, kad ir bez prāta, bet vēl jo vairāk, kad pie prāta ir nācis.

Varbūt tāpēc, lai nejustos "traucēta", viņa pārcēlās uz Bar- betas pili, Kārli VI atstādama Senpolas pilī netālu no Sēnas. Šis bija ēku ansamblis ar nosaukumu "Karaļa lielā pils". Visas ēkas bija savienotas ar galerijām, dārziem, slēgtām ejām.

Tieši šeit ieradās Odineta Šandivēra, uzņēmusies dīvainu misiju, ko tai bija uzticējis Burgundijas hercogs. Vai viņš meitenei tika paskaidrojis, ka viņai nāksies aizvietot karalieni itin visā? Un vai šī rīcība bija saskaņota ar Izabo? Vai gan viņš varēja uzdrošināties karalienei pateikt, ka bezprātīgais karalis mīlestībai nododas ar neparastu kvēli? Mēs to nezinām. Taču jaunā "aukle" jau pirmajā tikšanās reizē iekaroja Kārļa sirdi. Šausmīgajā haosā, kādā bija vērtusies viņa dzīve, Odinetas gaišais tēls bija kā klusa osta. Cietējam dziļi juzdama līdzi, viņa bija tik labestīga, tik pacietīga, tik maiga, ka bezprātis nomierinājās, jau viņu ieraudzījis ienākam istabā. Kārlis viņā iemīlējās, un saviļņotā Odineta atbildēja ar tādām pašām jūtām.

Tā aizsākās karaļa visbrīnumainākā mīlestība…

Odineta pūlējās Kārli izklaidēt. Viņa tam atnesa spēļu kārtis- šī spēle bija tikko kā izdomāta.

Stundām ilgi Kārlis aplūkoja Žakomēna Gringonera miniatūras kāršu aizmugurē. Pēc tam eņģc|a pacietībā viņa karalim skaidroja kāršu nozīmi.

Krīzes brīžos Odincta palīdzēja dziedniekiem, pūlējās panākt, lai karalis ēdienu "nerij kā vilks", ja viņš sevi par tādu uzskatīja, vai centās pārliecināt, ka viņš nemaz nav no stikla, kā tas viņam šķita. Viņš pēkšņi bija to tā iedomājies, viņam šķita, ka ir ļoti trausls un no mazākā trieciena var sašķīst druskās.

Tādos brīžos viņš Odinetai aizliedza viņam pieskarties un ģērbās bruņās, jo baidījās, ka krītot var saplīst.

Odineta izrakstīja viņam labāko audeklu saitēm, jo ārsti prasīja, lai karalim tiktu cieši nosaitēta galva, un vēl kādu barbarisku procedūru, kas vairāk atgādināja spīdzināšanu nekā dziedināšanu, attīrīšanu caur galvu: karalim novilka ādu gar visu galvaskausu cerībā, ka "slimības šķidrums" tādējādi iztecēs. To zinot, kļūst saprotama viņa lūgšana: "Jēzus Kristus vārdā, ja jūsu vidū ir tie, kas piedalās spīdzināšanās, kurām esmu pakļauts, es jūs lūdzu mani vairs nemocīt, bet nogalināt uzreiz un galīgi."

Vienīgi Odineta spēja bezprāti nedaudz nomierināt, taču ari viņai karaļa bezprāta brīžos neizdevās panākt, lai viņš pārģērbjas un nomazgājas. "Viduslaikos tīrība bija godā," raksta vēsturnieks Mišlē. "Visi regulāri gāja pirtī un dūšīgi pērās. Uzaicinājuši viesus uz pusdienām, labi saimnieki, pēc labā toņa noteikumiem, noteikti tiem piedāvāja arī izpērties pirtī. Turklāt viesi vīrieši mazgājās pie vienas vanniņas ar mājas saimnieci, bet saimnieks pērās kopā ar viešņām."

Lēkme turpinājās ilgi. Sev par lielu sarūgtinājumu Odineta nespēja mīļoto pierunāt nomazgāties, un viņu apsēda kukaiņi. Karaļa apģērbs pārvērtās par netīrām lupatām.

Lai pārvarētu Kārļa pretošanos, jaunā sieviete izdomāja triku. Viņa pavēlēja, lai desmit kalpi notriepjas ar melnām dūņām, un pēc tam viņi barā iebruka karaļa istabā. "Redzēdams veselu ordu pilnīgi melnu nēģeru, kas skraidīja, lēkāja un kauca kā nelabie, viņš tik ļoti apmulsa, ka ļāvās noģērbties, nomazgāties un atkal apģērbties tīrās drēbēs. 14* 403 Kad kāršu spēle karalim vairs nešķita nekas jauns un interesants, tika atrasts kāds pusjucis jokdaris, kas savam pilnīgi sajukušajam saimniekam demonstrēja visādas ekscentriskas ainas. Tēlodams traku, āksts rāva sev nost apģērbu un graizīja apavus. Arhīvā ir saglabājušies rēķini, kas rāda, ka jokdaris viena gada laikā ir sabojājis četrdesmit septiņus pārus apavu…

Odineta aizdabūja Kārli uz mistērijas uzvedumu, kas viņu ieinteresēja un izsmīdināja. "Skumjais aktieris," saka vēsturnieks Mišlē, "nabaga žonglieris lielajā mistērijā, ko sauc par vēsturi, - viņš skatījās uz saviem brāļiem, kas skumji, bez naidīguma pajoko par Franciju un karaļu kaislībām. Karalis bija ne tikai skatītājs šajā izrādē, bet arī darbojošamies persona."

Kārļa skumjie smiekli, vājprātīgā smiekli, Odinetas sirdi pildīja ar dziļu žēlumu. Karalim taču bija vienīgi viņa. Un viņš to zināja. Lēkmju laikā bija bīstami atrasties viņam blakus. Karalis meta citiem pa galvu ar visu, kas vien pagadījās pa rokai, taču savai mīļotajai draudzenei viņš nekad nenodarīja pāri.

Kārlis bija ļoti priecīgs, kad pēc gada viņa tam dzemdēja mazu meitenīti. Vai Odineta bija laimīga?

Iespējams. Mēnešiem ilgi karalis bija pilnīgi vesels. Viņš devās medībās, šāva no arbaleta, jāja ar zirgu un dievināja Odinetu un meitu, kurai deva vārdu Margarita Valuā.

Karalis lieliski apzinājās, kā dzīvoja viņa likumīgā sieva karaliene Izabo. Karalis var būt bezprātīgs, viņam var būt nelikumīga sieva, un tomēr viņš nevarēja vienaldzīgi apzināties, ka viņam ir "ragi". Viens no neskaitāmajiem Izabo mīļākajiem Luī Bosredons turklāt iedrošinājās ar karali sarunāties, neizrādot tam pienācīgo cieņu. Pēc karaļa pavēles viņš tika sagrābts, viņu spīdzināja, bet pēc tam nožņaudza. Kāds cits mīļākais tika iesēdināts dzelzs būrī un iemests Sēnā ar dēlīti kaklā, uz kura bija uzraksts: "Karaļa taisnā tiesa". Taču šie notikumi Izabo nebūt nekavēja turpināt sākto dzīvesveidu. Francijas karalienes nekad nebija tamlīdzīgi rīkojušās. Tautas simpātijas nebija viņas pusē. Bezgodi nodēvēja par padauzu, turpretīOdinetai nekad netika veltīti apvainojoši vārdi, viņu sauca par mazo karalieni. Kārlis paeentās parūpēties par viņas nākotni, piešķirdams viņai titulus, pilis, muižas…

Taču "mazā karaliene" nespēja novērst liliju karalistes bojāeju. "Nabaga Francija - izputināta, novājināta, izsista no sliedēm", kā sacīs vēsturnieks Dcšāns, bija zaudējusi draugus un saprātīgus valdniekus, un Anglija to sakāva.

Burgundieši un armaņjaki bija nospieduši valsti uz ceļiem, karalis Indriķis V, angļu laupītājs, iznāks no sava midzeņa, un bezpalīdzīgais Kārlis VI kopā ar Odinetu pieredzēs kaunu Azen- kūras dubļos.

Anglijas karalis ar vienpadsmit divpadsmit tūkstošiem strēlnieku iznīcināja franču karaspēku, kurā bija sešdesmit septiņdesmit tūkstoši vīru. Un, kamēr angļi pamazām sagrāba Franciju, kamēr armaņjaki un burgundieši vieni otrus apkāva, bet nabaga bezprātīgais karalis, Odinctas apsargāts, kauca savos netīrumos, Izabo, Francijas reģente, izvēlējās mīļākos gan no vienas nometnes, gan otras un noveda karalisti līdz kaunpilnajai 1420. gada maija dienai, kad starp Franciju un Angliju Truā tika noslēgts līgums, ko Kārlis VI, Izabo piespiests, parakstīja. Šis visapkau- nojošākais līgums iznīcināja Franciju kā neatkarīgu valsti! Pēc Kārļa VI nāves Indriķis V, Anglijas karalis, apprecēja Kārļa VI un Izabo meitu un valdīja pār abām valstīm. Lūk, kāpēc līdz 1802. gadam Anglijas monarhi nesa Francijas un Anglijas karaļu titulus. Taču pēc mierlīguma parakstīšanas Amjēnā Anglijas karaļi palika karaļi tikai Anglijā.

"Kārtību ieviesa" Bonaparts.

1420. gada līgums, ko noslēdza Truā, Franciju iznīcināja, un Kārlim VI nekas cits neatlika kā nomirt. Šajā skumju brīdī Odincta atradās viņam blakus Senpola pilī. 1422. gada 21. oktobrī starp pulksten pieciem un sešiem no rīta pēc četrdesmit trīs gadu valdīšanas karalis Kārlis VI Bezprātīgais atdeva Dievam dvēseli.

Hronists rakstīja: "Savā laikā viņš bija dievticīgs, krietns un labsirdīgs saimnieks savai tautai, kalpodams Dievam un to mīlē​dams."

Odineta raudāja, tāpat kā raudāja tauta Parīzes ielās, redzēdama, kā karaļa miesas pārved uz Scndenī. Šīs asaras it kā sacīja: "Tu nu ej atpūtā, bet mēs paliekam sērās un mokās."

Ir zināms, ka pēc karaļa nāves Odineta nonāca pilnīgā trūkumā. Viņas pilis, rentes, zemes tika atņemtas. Viņa patvērās Dofinē, kur pēc trim gadiem nomira.

Odineta diemžēl nepieredzēja, kā 1429. gada 8. martā jauna meitene, daiļa kā eņģelis - varbūt viņa arī bija Francijas labais eņģelis -, Šinonas pils lielajā zālē nolieca ceļus dofina priekšā un lūdzās: - Cēlais doFin, esmu Žanna no Domremī. Dieva vārdā es tev saku, ka tu esi īstais Francijas

mantinieks un karaļa dēls! Šo meiteni pazīstam ar vārdu Žanna d'Arka [22] …

POLINA Polina Bonaparta - sataniska sirds Kādā jaukā dienā 1810. gadā dentists Busnē satraukts steidzās uz Neijīpili, kur tajā laikā bija apmetusies princese Polina Borgēze. Napoleona māsai sāpēja zobs, un šķita, ka tas būs jāizrauj.

Dentists ļoti steidzās - princese bija neparasta sieviete. Ģenerālis Tjebo visai pasaulei sajūsmināts stāstīja, ka viņš nav redzējis daiļākas formas un grāciju. Polinu pirmo reizi ieraugot, Maksims de Vilmarē, šis "Vēstures vārtnieks", zaudēja valodu un vēlāk rakstīja: "Viņai piemita kaut kas no sievietes ideāla, kaut kas smalks, koķets, taču vārdā īsti nenosaucams."

Mūsu dentists bija vēl jo vairāk uztraucies, tāpēc ka vēl nesen slavenais tēlnieks Antonio Kanova ir bijis uzaicināts pie Polinas Mazajā Trianonā. [23] Viņa bija tēlnieku pieņēmusi pilnīgi kaila, piedā​vājoties, lai viņš to iemūžinot baltā marmorā šādā "kostīmā".

Vai gan viņai neesot antīkās Veneras augums? Vai gan Prāksi- telam ir bijis labāks modelis?

Kanova bija radis savus modeļus skatīt tieši šādā izskatā, tāpēc Polinas kailums viņu nemulsināja.

Kalts viņa rokā nenodrebēja, viņš pat ierosināja dažas viņas auguma detaļas atliet ģipsī tieši no modeļa, jo pat viņa talants varot būt nepietiekams, lai radītu precīzu kopiju…

Un Kanova atveidoja Napoleona māsu kailu, atlaidušos nevē​rīgā pozā, ar ābolu rokā.

Grāfs Borgčzc [24] novietoja šo statuju savā kabinetā Turinā, taču apmeklētāji atļāvās tādas vaļības, ka viņš bija spiests sievas pārāk "dekoltēto" atveidu pārvest uz Romu [25] un nolikt aiz atslēgas. lai skulptūru varētu aplūkot, nu vajadzēja saņemt īpašu atļauju.

Busnē, protams, negrasījās lūgt, lai viņa nomet apģērbu, kamēr viņš tai labo zobu, taču Polina tik ļoti lepojās ar savu augumu, ka mēdza pa māju staigāt kaila, lai citu acīs redzētu apbrīnu. Ja kāds par šādu ieradumu pabrīnījās, tad Polina vienkārši pajautāja: - Nu un tad? Man nav auksti, kamīns taču kuras.

Bet nu mūsu dentists ir jau ieradies Neijī, un viņu ieved princeses guļamistabā, kas iztapsēta ar gaišzilu atlasu. Dentists atviegloti uzelpoja: princese bija apģērbta, bet tāpat valdzinoša, kaut arī šoreiz nemaz necentās apmeklētājam patikt. Sievietei sāpēja zobs, un viņa pavēra savas saldkairās lūpas, lai dentists var aplūkot viņas zobus.

Jaunais skaistais vīrs bija ģērbies rītasvārkā. Viņš redzami nervozēja, kad dentists piegāja pie viņa sievas ar saviem briesmī​gajiem instrumentiem, kas atgādināja kalēja rīkus.

Mesjē, cs jūs lūdzu, pirms sākat rīkoties, padomājiet par sekām. Es loti raizējos par savas Polinas zobiņiem, un jūs esat atbildīgs, lai nekas ncatgadītos.

Busnē zemu paklanījās.

- Lai jūsu augstība neraizējas. Es par visu atbildu. Uztraukumam nav nekāda pamata. Šis ir ļoti parasts gadījums.

Runa bija par zobu, kuru izraujot Polinas žilbinošais smaids netiktu sabojāts. Busnē rīkojās enerģiski un veikli.

Dentistam pateicās, un viņš apartamentus atstāja, ārā ejot vēl nomierinādams dežurējošās dāmas un oficierus: - Viņas augstība jūtas labi, turklāt par viņu maigi rūpējas viņa gaišība. Es redzēju, cik ļoti viņš bija noraizējies, un tikai ar grūtībām spēju kaut cik nomierināt. Es visai Parīzei par to stāstīšu. Tik dziļš maigums laulāto attiecībās, turklāt augstākajās aprindās, ir liels retums.

Busnē, ar sevi lepodamies, aizgāja un nedzirdēja smieklu šalti sev aiz muguras. Tam bija iemesls: grāfs Borgēze šajā laikā atradās Turīnā, bet jaunais apburošais vīrietis, ko pārņēma šausmas, dentista rīkus ieraugot, bija grāfienes mīļākais, viņas sirdij dārgais Armāns de Kanuvils, huzāru eskadrona

komandieris, maršalam Bertjē tuvu stāvoša persona.

Armāns savu "Poletu" dievināja, un Polina dievināja Ar- mānu…

Paganata - mazā pagāniete, kā viņu smejoties sauca Napoleons, -jau bija mīlējusi daudzus. Viņa bija nākusi pasaulē, lai mīlētu. Kopš 1796. gada, kad viņa palika sešpadsmit gadus veca, Arno jau tika par viņu runājis, un šis raksturojums palika pareizs līdz pat viņas nāvei: "Viņa ir visskaistākā sieviete pasaulē un vistrakgalvīgākā. Viņa uzvedas kā skolniece, nepārtraukti pļāpā, smejas ar iemeslu un bez tā..

Vieglprātīga, vienmēr priecīga, nepārspējama koķete… Poleta bija neatvairāma, un neviens jau arī viņas burvībai nepretojās. Un viņa vēl jo mazāk pretojās savu pielūdzēju vēlmēm - nodošanās mīlestībai bija viņas dabiskais dzīvesveids. Šo mīlas alku dēļ daži vēsturnieki Polinai pieraksta nimfomāniju.

Lai nu būtu kā būdams, piecpadsmit gadu vecumā pēc kaismīgas, bet platoniskas mīlestības pret Žino viņa iemīlējās valdnieka slepkavā Freronā - terora laika Donžuānā, bet pēcāk to aizmirsa un apprecējās ar brašo ģenerāli Leklerku, kuru tai par vīru bija izvēlējies viņas brālis.

Polinai Leklerks patika, taču ne tik ļoti, lai sekotu viņam uz Sandomingo, uz kurieni pirmais konsuls to bija nosūtījis, lai salā ieviestu kārtību.

- Ak, mans dārgais Napoleon, pirms tur nokļūšu, es jau būšu mirusi!

Laura Žino viņu mierināja: - Kreolietes apģērbā tu izskatīsies brīnišķīgi.

Un viņa devās garajā ceļā pilnīgi laimīga. Taču Sandomingo nekāda paradīze vis nebija.

Ekspedīcijas korpusā plosījās dzeltenais drudzis. Polinu slimība pasaudzēja, turpretī Leklerks saslima un nomira.

Polina meklēja mierinājumu.. .Un mierinātāju netrūka. Stāsta, ka viņa, iepriekš sagādājusi produktus, kopā ar Makdonaldu ir ieslēgusies uz veselām trim dienām un nevienam durvis nav atvērusi. Pēc tam viņu mīlēja lielais Dekrē, jūras ministrs, un tik kaislīgi, ka pat novājēja. Vēl bija aktieris Lafons, ģenerālis Embērs, senators Semonvils, Montolons no Svētās Helēnas salas…

Bonaparts sāka dusmoties, viņš uzskatīja, ka māsa pārāk aktīvi nododas "mierinājumiem", un izlēma vēl pirms sēru laika beigām Polinu izprecināt grāfam Borgēzem, četrdesmit muižu un divu piļu īpašniekam. Borgēze bija jauns - divdesmit astoņus gadus vecs, cildenu stāju, tikai mīlestības prieki viņu saistīja daudz mazāk nekā dzīvesbiedri. Kā sacīja ģenerālis Tjebo: "Piederēt viņam nozīmē nepiederēt nevienam…"

Polinas brālis kļuva par imperatoru, bet viņa - par princesi, kas valdīja pār desmit kvadrātkilometru lielu teritoriju. Tas nebija nekas salīdzinājumā ar Luijam Bonapartam atdoto Holandi vai Žozefam apsolīto Spānijas troni.

Taču nekādi neapmulsināmā Polina arī šajā situācijā atrada izeju. Viņa pārdeva savu hercogisti Itālijas karalistei un par iegūto naudu sapirkās milzum daudz dārglietu, greznumlietu un tērpu.

Grāfs Borgēze, būdams tikai nomināls vīrs, nevarēja Polinai pārmest neuzticību. Vispirms viņas favorīts bija grāfs Forbēns. Komponists Džuzepc Blandžīni nomainīja grāfu jau pēc pirmās dziedāšanas mācībstundas, līdz beidzot viņas sirdī ienāca huzārs Kanuvils, blondais Kanuvils… Polina pirmo reizi mūžā iemīlējās.

Krāšņajā formas tērpā - apspīlētās biksēs un ar karakulu apšūdinātu huzāra mundieri plecos, ar sapītajām bizēm viņš tai šķita pievilcīgāks nekā citi oficieri. Viņš dienēja ģenerāļa Bertjē štābā. Ģenerāļa puišus dēvēja par Bertjē smukulīšiem, "tie visi bija staltākie no staltākajiem un pret tiem visa armija izturējās ar greizsirdību". Frederiks Masons attēlojis, ka tie depešu somās nēsā līdzi smaržu flakoniņus, sukas un citus tualetes piederumus. Viņus mīlēja sievietes un zaldāti, jo viņi prata dot pavēli "tādā izskatā, kādā dāvina puķes". Turklāt, kā apgalvojis ģenerālis Tjebo, atgriezies no kara operācijas, Kanuvils spējis "apkalpot desmit sultānu harēmus". Polina Borgēze viena pati bija desmit harēmu vērta, un, lūk, kādēļ Armāns iemīlējās visjutekliskākajā sievietē visā Parīzē. No kāda aculiecinieka ziņām, kā sākās diena Neijī pils zaļajā salonā.

Viņas ķeizariskā augstība rītu pavadīja gaisīgā peņuārā, kas gandrīz pilnīgi brīvi plīvoja ap viņas kailo augumu. Pie viņas atradās izredzētas galma dāmas un augstmaņi. Arī Kanuvils piedalījās šajā izrādē, tāpat kā viņa priekšteči.

Buduāra durvis atvērās, un ienāca nēģeris, mirdzošs kā ebo- nīts, ģērbies sarkanos garos svārkos.

- Pols ir klāt! - iesaucās jaunā sieviete. - Tātad vanna ir gatava.

Viņa piecēlās kājās un bez kādas kautrēšanās nometa no pleciem peņuāru. Pols viņu paņēma uz rokām un nesa uz vannu.

Kanuvils, smagi nopūzdamies, ar acīm viņu pavadīja, lai gaidītu atkal atgriežamies. Pēc pusstundas viņa atgriezās vēl caurspīdīgākā tērpā. Ienāk pāžs ar karsta ūdens vanniņu rokās, tiek ienesta apzeltīta sudraba krūka un neskaitāmi flakoniņi. Pāžs pedikīrs nometas ceļos, glāsta, masē, godbijīgi apkopj mājas saimnieces daiļās kājiņas. Tādas kājiņas nav nevienai citai visā Parīzē!

- Cik burvīgs skats žanra gleznai! - iesaucas Matī kundze. Kanuvils piekrītoši māj ar galvu. Pāžs pedikīrs, darbu pabeidzis, aiziet.

- Man nosalušas kājas, - sūdzas Polina, lūkodamās uz Šanbo- dučnas kundzes pusi. Galminiece saprot, ko grāfiene no viņas vēlas, pieceļas', atpogā savu korsāžu, visu skatieniem atsegdama savas krūtis - ļoti lielas, skaistām formām. Šanboduēnas kundze nogulstas zemē pie kundzes dīvāna, un Polina uzliek savas kājas uz viņas krūtīm; tā viņa tika izrīkojusies ar auklēm nēģerietēm Sandomingo. Šāda skata iekarsēts, Konuvils krīt ekstāzē un sāk skaļi runāt par savu laimi, visus klātesošos aicinādams apliecināt, cik viņa iemīļotā ir daiļa un apburoša.

-Es viņu dievinu!

Un Polcta viņam atbildēja ar to pašu. Taču Kanuvils sāka kļūt pārāk uzpūtīgs, un tas Napoleonu sadusmoja, bet viņa māsu neciešamā izturēšanās noveda līdz trakumam. Bija kāds notikums, kas ugunij pielēja eļļu.

Kādu rītu pirms izrādes "Karuselī" Kanuvils uz zirga drasēja aiz Bertjē muguras. Huzāra zirgs kļuva kaut kāda iemesla dēļ nemierīgs, un viņš nespēja to savaldīt. Pēkšņi Kanuvila zirgs parāvās sānis un skāra imperatora baltā zirga Ali sānu. Napoleona straujais rikšotājs iekrācās, sacēlās pakaļkājās un gandrīz vai izmeta Napoleonu no segliem.

Saniknotais imperators pagriezās un neveiklajam huzāram uzmeta caururbjošu skatienu. Kanuvils turklāt nebija apģērbies pēc formas. Viņš bija gribējis izrādīties un uzvilcis ar sabuļādām apšūdinātu mundieri, kas neatbilda formai, bez tam imperators uzreiz pazina zvērādas, kuras viņam bija uzdāvinājis Krievijas imperators Aleksandrs. Daļu ādiņu Napoleons bija paturējis sev, bet daļu uzdāvināja Polinai, taču viņa ādas bija savukārt uzdā​vinājusi mīļākajam.

Napoleona balss noskanēja griezīgi: - Major, jūsu zirgs ir pārāk jauns un straujš. Nāksies jūs aizsūtīt prom, lai zirgs var nomierināties.

Tajā pašā vakarā Kanuvils saņēma pavēli nekavējoties izbraukt uz Portugāli ar depešām ģenerālim Mascnī. Huzārs atvadījās no Polinas-viņa izplūda asarās. "Napoleons ir pārāk bargs!" Mīlētāji viens otram zvērēja mūžīgu mīlestību, un Kanuvils ielēca seglos. Viņš zirgus trenca kā bez prāta. Viņš labi pazina Polinas "apetīti" un to, ka viņa ilgi nespēs palikt viena. Tūra, Puatjē, Angulema, Bordo redzēja viņu auļojam dienām un naktīm. Viņš veica fantastiski garu jājienu. Pa brīdim kādu stundiņu nogulēja kādā siena kaudzē, un zirgs viņu nesa tālāk.

Bajona, Burgosa… un nu jau arī klāt Salamanka, kur ģenerālis Tjebo viņu atpazīst tikai ar grūtībām: ar bārdu apaudzis, netīrs, saplēstā apģērbā, aiz bada un neizgulēšanās krizdams no kājām. No kādreiz veselības pārpilnā un spodriņā oficiera te vairs nekas liels nebija pāri palicis. Tjebo viņa situāciju saprata, kad uzzināja, cik dienās Kanuvils ir veicis attālumu no Parīzes līdz Salaman- kai - tikai desmit dienās. Tas bija rekords!

- Zirgu, ātri!

Viņš gribēja steigties tālāk, taču tas nebija iespējams. Angļi bija slēguši visus ccļus. Nelaimīgais

nopūtās, novaidējās un izstāstīja ģenerālim par savām sirdslietām. Ģenerālis juta viņam līdzi un ieteica atstāt depešas Salamankā, apsolot, ka pie pirmās izdevības nosūtīs tās tālāk - uz Mascnu. Kanuvils ģenerālim pateicās, uzlēca zirgam mugurā un devās atpakaļceļā. Viņš atkal auļoja cauri Burgosai, Bajonai, Bordo, Angulemai, Puatjē, Tūrai un tieši pēc divdesmit dienām nolēca no zirga pie Meijī pils vārtu režģa. Novārdzis un pārguris, bet laimīgs tuvās tikšanās gaidās.

Izrādījās, ka viņš tik ļoti bija steidzies tāpēc vien, lai redzētu, ka viņa vietu jau ir ieņēmis cits.

Polina nebija spējusi viņu trīs nedēļas gaidīt un jau izvēlējusies citu "Bertjē smukulīti" - dragūnu kapteini Ahilu Turto dc Septeju. Polinai patika dažādas militārās formas. Kanuvila pēctecis galanti atkāpās, jo vairāk tāpēc, ka viņš mīlēja princeses galma dāmu Barālas kundzi un saņēma pretmīlu.

Sarūgtinātais un nelaimīgais Kanuvils jau nākamajā rītā atkal uzsāka ceļu uz Spāniju. Šoreiz viņš nesteidzās, un Šatolero viņu panāca sāncensis. Vērīgais Napoleons arī kapteini Ahilu Turto bija aizsūtījis uz Portugāli. Abi virsnieki nesāka krustot zobenus, bet, sirsnīgi pasmējusies, turpināja cc|u divatā - nc pārāk steidzoties. Fuestesā dc Onero nabaga Ahils pazaudēja kāju. Taču tas Barālas kundzi nekavēja no vīra izšķirties un apprecēties ar kapteini. Bet Kanuvils savu Polctu atkal atguva, tā saniknodams Napoleonu.

Imperators kādu brīdi dusmīgs soļoja pa savu kabinetu un tad nodiktēja rīkojumu ģenerālim Bertjē: "Dodiet eskadrona komandierim Kanuvilam pavēli šodien pat, līdz pulksten 9 no rīta, doties ceļā uz Dancigu, kur viņš dienēs otrajā strēlnieku pulkā tajā pašā dienesta pakāpē un amatā. Visus nepieciešamos dokumentus jūs saņemsiet rīt pie kara ministra un nosūtīsiet īpaši ar kurjeru. Dekrētu par šo norīkojumu esmu parakstījis, līdz ar to viņš vairs nav Jūsu adjutants. Jūs viņam arī iesakiet, lai viņš bez Jūsu atļaujas Parīzē neatgriežas pat ar ministra pavēli."

No Dancigas kopā ar Napoleona armiju Kanuvils nokļuva Krievijā.

1812. gada 6. septembrī kaujā pie Maskavas Kanuvils sava eskadrona priekšgalā cīnījās pie Lielās redutes. Uz Mirata kava- lēriju gāzās dzīvas karteču ugunis. Kanuvils auļoja sava eskadrona priekšgalā.

Un pēkšņi viņa vairs nebija - viņa ķermeni saplosīja lielgabala lode.

Kapteiņa mirstīgās atliekas aiznesa uz hospitāli, kur uz viņa krūtīm atrada rubīniem un smaragdiem izrotātu Polinas portretu - viņas dāvanu.

Pēc hercogienes d'Abrantes vārdiem, Mirats ir portretu nosūtījis Polinai. Šajā laikā viņa ir atradusies Eksā un mīlējusi artilērijas majoru Dišo, skaistu oficieri ar iesauku "armijas Kupidons". 27. septembrī uzzinājusi par brašā huzāra nāvi, Polina, kā stāsta, apraudājusies un nākamā gada sākumā pavēlējusi no skaistuļa Kanuvila matiem nopīt sev gredzenu. Vai viņa šo gredzenu bieži tika aplūkojusi? …

RAŠELA Mīlas nepiepildāmā sirds Valdzinošā Rašela, "kas traģēdijās šķīla svelošas dzirkstis un liesmas", kādā 1841. gada vakarā pēc izrādes saņēma Žuanvilas prinča vizītkarti. Uzskatīdams, ka pret aktrisi, par kuras mīlas piedzīvojumiem klīst tik daudz tenku, var izturēties bez ceremonijām, princis uz vizītkartes bija uzšņāpis tikai trīs vārdus, savā rupjībā apkaunojot Senluī audzēkņa vārdu: "Kur? Kad? Cik?" Toties Rašela viņam atbildēja kā princese, tās pašas vizītkartes otrā pusē uzrakstot: "Pie Tevis. Šovakar. Par neko."

Sieviešu siržu lauzējs Žuanvilas princis, korveta kapteinis, kurš sava tēva uzdevumā pirms gada bija Francijai atdevis Napoleona pīšļus, mēdza atkārtot: - Ja jau tēvs mani ir sūtījis vagot jūras, tad viņam ar iecietību jāizturas pret maniem mīlas piedzīvojumiem.

Par askētu viņu nekādi nevarēja nosaukt! Taču līdz ar trakulībām, kādām nododas matroži, izkāpuši krastā pēc gadu ilga jūras brauciena, viņā dusēja arī romantika daba un viņš sāka izjust pret Rašelu kaut ko līdzīgu mīlestībai. Aktrise savukārt tajā laikā bija ļāvusi savām kaislībām it kā iemigt "ziemas miegā" un nespēja ne prinča romantiskās jūsmas pieņemt, ne uz tām atbildēt.

Rašela Fēliksa, slavenā Rašela, bija Veronas teātra "Opera comique" direktora un žurnālista mīļākā.

Viņš Rašelu vairs reti kad apciemoja, taču arī šīs retās tikšanās reizes izraisīja aktrisē riebumu pret dzīvi.

"Ai, cik daudz vajag vīrišķības un izturības, lai varētu dzīvot! Man ir tik ļoti skumji, taču, lai bēdas būtu jo pilnīgas, man savas asaras ir jāslēpj, skumjas jāpatur sevī un jāsmaida, jāsmaida…"

Un bija jau arī par ko izjust riebumu. "Ir grūti iedomāties Veronu, jajūs nekad to neesat redzējuši," par šo pilsētu ir izteicies vecais Kastels. "Iedomājieties ļoti tuklu cilvēku, kam kakla nemaz nav, bet ir tikai milzīga galva ar nokareniem vaigiem, dcguntelis kā mopsim un neaptverami liels vēders… nelaimīgs radījums, ko Dievs izcirtis, būdams drūmā noskaņojumā." Šo portretu pilnīgu padara iesauka - princis pūķis.

Ir saprotams, kāpēc aktrisei sagribējās izjust svaigu jūras vēju un apskaut princi jūrnieku. Pēc mēneša viņai šķita, ka ir ieguvusi mīlestību, taču ne jau fizisku, protams!… Rašcla pati ir stāstījusi par savu ielas dziedātājas ubadzīgo bērnību: "Es neatceros sevi, ka būtu kādreiz bijusi jaunava…"

Bet, dodoties uz Žuanvila vecpuiša dzīvokli Monpansjē ielā, viņa juta, ka sirds tai atkal satraukti pukst. "Es tevi mīlu tik stipri, cik vien stipri spēju!" viņa teica princim.

Rašelai tolaik bija divdesmit gadu, bet princim - divdesmit trīs. Viņš viņu sauca - "mana vecā Rašcla", bet viņa to - "mans vecais suns". Kad abi bija kopā, princis aizmirsa, ka viņš ir oficiāla persona, ka viņa pienākums ir komandēt kuģi un ka Parīze viņam ir tikai īss brīdis krastā pirms jūrasbrauciena; Rašcla aizmirsa gan savu slavu, gan teātri. 1841. gada ziemu Žuanvils pavadīja Scnt- omēras nometnē kopā ar brāli princi troņmantnieku. "Vecā suņa" prombūtnes laikā Rašela rakstīja dziļi paliesi un bez jebkādas kautrēšanās: "Manu veco suni, ja Tu gribi man par godu pacelt savu astīti, tad cilā arī visas četras ķepas, lai drīzāk nokļūtu Parīzē."

Un viņš atsteidzās, viss trīsēdams. Viņš Rašelu mīlēja ne tikai kā apburošu un ģeniālu mīļāko, viņš viņā dievināja aktrisi. Daudz gadu vēlāk, jau sirmā vecumā, Žuanvils, atcerēdamies 1841. gadu, rakstīja: Rašelas jaunkundze, ģeniālā sieviete, Francijas teātrim atdeva zaudēto spožumu. Personiski es nekad neesmu uz teātra skatuves redzējis lielāku pilnību. Viņa gandrīz nemaz nežestiku- lēja - cilvēka kaislības lielā aktrise neparastā izteiksmībā pauda tikai ar mīmiku, savu acu liesmām un intonāciju. Viņas augums atgādināja antīku statuju, viņa prasmīgi nesa jebkuru kostīmu un pat sliktas lomas piepildīja ar tikai viņai

piemītošu šarmu." Žuanvils Rašelu mīlēja, arī būdams tālu no viņas. 1842. gada oktobrī, atrazdamies Lisabonā, viņš savas jūtas izteica vēstulēs: "Es sāktu dziedāt, ja vien būtu priecīgs, bet es esmu skumjš. Es pārāk daudz par Tevi domāju, un tas man sagādā sāpes, es gribu Tevi aizmirst… Mans nabaga bērns, Tu redzi, ka gan tuvumā, gan tālumā Tu man daudz ko nozīmē. Tava jaukā ģīmetne ir kopā ar mani, lai atgādinātu par "manu veco Rašelu…""

Taču viņš aktrisi aizmirst, lai Brazīlijā apprecētos ar princesi Fransuāzu, imperatora Pedru I otro meitu. Fransuāzas naivums Žuanvila raksturu nedaudz pārmainīja.

Princim zem rokas izkāpdama Tulonā no kuģa un ieraudzīdama steidzīgos ļaužu pūļus, Fransuāza iesaucās: - Mans Dievs! Cik daudz balto!

Tiljerijās Fransuāza nošokēja karalisko ģimeni, kad nosalusi pieprasīja, lai viņai pasniedz karstu papagaiļa buljonu. Žuanvils izlēma Rašelai uzrakstīt vēstuli: "Tai, kuru es atstāju brīnišķīgajā Francijā, vēlu veselību, panākumus un to, kam es pats neticu,-laimi…"

Cik labi viņš pazina "savu veco Rašelu" - viņa nekavējoties pamēģināja iegūt šo "laimi" jauna mīļākā skavās, karaļa dēlu nomainīdama ar imperatora dēlu: tas bija Aleksandrs Vaļevskis- Napoleona un grāfienes Vaļevskas dēls. "Lielais palaidnis un Dieva dēls" - kā viņu dēvēja Gamlēna kundze. Tas nešķitīs pārāk asi teikts, ja zināsiet, ko viņš tika sacījis savai iepriekšējai mīļākajai aktrisei Anaisai, kā izskaidrojis, kāpēc viņu ir pametis: - Jūs taču zināt manu nodomu apprecēties. Mūsu sakars ir pārāk plaši zināms un manām laulībām būtu par traucēkli. Tāpēc esmu nomainījis mīļāko, lai neviens nešaubītos par to, ka esam savus sakarus pārtraukuši.

Grāmatā par Rašelas dzīvi Vaļevska pirmā vizīte ir aprakstīta šādi.

Aleksandrs pie sienas ieraudzīja vecu ģitāru.

"Ak ģitāra," Rašcla sāka paskaidrot asaru aizžņaugtā balsī, "ar to man saistās visdārgākās manas jaunības atmiņas. Es uz šīs ģitāras pati sevi pavadīju, kad kā nabadzīgs skuķēns ar dziedāšanu izlūdzos no garāmgājējiem žēlastības dāvanas… Šī vecā, salauztā ģitāra man ir tik dārga, ka es no tās nešķirtos arī par divdesmit pieciem tūkstošiem franku."

"Bet ja es jums piedāvātu divkāršu cenu?"

Rašcla izteiksmīgi paskatījās imperatora dēlā un tad it kā minstinādamās pateica: "Nu labi. Lai tā būtu! Ja jau jūs tik ļoti uz to pastāvat, es jums ģitāru atdošu. Taču nesiet to prom tūlīt, citādi es vēl varu pārdomāt."

Un Vaļevskis steidza darīt tā, kā aktrise lika.

Iespējams, ka Rašcla ģitāru nepārdeva pirmo reizi, varbūt šis triks jau bija atkārtojums. Pēc aktrises nāves nelielā krāpšanās turpinājās: viņas mantu izpārdošanas laikā tika pārdota ģitāra ar numuru 261, "uz kuras mazā Elīza Fēliksa sev akomponējusi tajos laikos, kad viņa vēl nebija kļuvusi par lielo Rašclu".

Vaļevskis mīļākajai tika noīrējis greznu savrupmāju ar karaļa cienīgu iekārtu. Izejot cauri salonam, ieturētā baltā ar zeltu, nokļuva lielā guļam- tclpā, kur uz paaugstinājuma atradās milzīga gulta - apzeltīta koka, apvilkta ar rakstainu ķirškrāsas zīda audumu. Istabai bija vēl divas durvis. Vienas veda uz vannas istabu, kur aktrise plunčājās smaržīgu ziepju putu vannā, tajos laikos tādas sakultas ziepju putas bija kas neparasts. Otras durvis veda uz mazu istabiņu, gandrīz vai kā mūka celli, cik pieticīgs bija tās iekārtojums, - te aktrise pavadīja naktis, kad Vaļevskis pie viņas neatbrauca, un te viņa dienā strādāja, mēģinādama kārtējo lomu.

Dīvaini, bet Rašela, pret Vaļevski nebūt neizjuzdama tādas pašas jūtas, kādas tai bija bijušas pret Zuanvilu, palika imperatora dēlam uzticīga. Reiz Marseļā Aleksandrs Dimā uzaicināja mīlētājus pie sevis uz pusdienām, uz skurbinošām pusdienām - tādas gan spēj izdomāt tikai "Trīs musketieru" autors. Pēc

pusdienām, būdami lieliskā noskaņojumā, visi devās jūras izbraucienā. Rašelas acis laimē mirdzēja, viņa atbalstījās pret rakstnieka roku, priecājās par jūru un bija laimīga par viesošanos pie Dimā. Varbūt viņa bija pārāk stipri atspiedusies uz rakstnieka rokas, varbūt vēja brāzma bija likusi viņai notrīsēt… Lai būtu kā būdams, Dimā to visu pierakstīja sev, un, tā kā Rašela atļāva Dimā rakstīt viņai vēstules, tad viņš uzrakstīja aktrisei vēstuli, gan palikdams bez atbildes. Dimā rakstīja vēlreiz un gluži atklāti: "Es Jūs mīlu, Rašela!… Var kļūdīties skatienā, rokas spiedienā. Rokasspiediens var būt gracioza labvēlības izpausme. Var kļūdīties trīsās, kas pārņēma visu Jūsu augumu, kad Jūs jūras krastā atspiedātics uz manas rokas. Varbūt es biju tas, kurš drebēja no Jūsu pieskāriena, nevis Jūs…"

Ai nē, Rašela nemaz nevēlējās rakstnieku pavedināt. Lai visas šaubas izgaisinātu, viņa tam uzrakstīja vēstuli. Rašela rakstniekam atgādināja, ka piejūras viņi nebija "divi vien", un "tai personai" pieder viņas sirds. "Es cerēju, ka manas klusēšanas būs diezgan, lai Jums pierādītu, ka Jūs mani neesat pareizi sapratis. Es Jūs ļoti lūdzu vairs nesūtīt man vēstules, kas mani aizskar… Es pieņēmu Jūsu gatavību man atrakstīt tikai tāpēc, ka man glaimoja saņemt vēstules no Aleksandra Dimā… Vienmēr esmu zinājusi, ka, runājot ar muļķiem, allaž jāapsver katrs vārds, bet man nekad nav ienācis prātā, ka arī pret gudriem vīriešiem jāizturas tikpat piesardzīgi." Dimā atbilde nemaz nebija eleganta: "Kundze, Ja Jūs tā gribat, paliksim tur, kur esam, taču turpmāk neaiz​mirstiet, ka daļa no ceļa jau noieta…"

Pēc tam Dimā iedomājās, ka būtu uzjautrinoši, ja viņš uz​rakstītu arī Vaļevskim: "Es izdarīju mēģinājumu ieņemt pilsētu, kuru Jūs pārvaldāt, bet mani satrieca lupatu lēveros.

Pieņemiet manus komplimentus, es uzskatu - būs labāk, ja Jūs par savu uzvaru uzzināsiet no manis, nevis no citiem…"

Vaļevskis atbildēja kā gudrs vīrietis: "Ticēdams, ka manas pilsētas cietokšņa mūri ir stipri, cs ar ieroci rokās novēroju ielenkumu, kas notika atbilstoši visiem likumiem. Taču man, rūgti nožēlojot, nāksies uzsākt kauju, ja pēc aplenkuma stāvokļa izbeigšanas ienaidnieks taktiku mainīs un mēģinās pēkšņi uzbrukt vai arī palaidīs runas par kapitulāciju, lai mazinātu pilsētas aizstāvības nozīmi."

Pēc visa notikušā Vaļevskis, kā izteikdams "pilsētai" pateicību par stingro stāju, dāvāja Rašelai bērnu. 1844. gada novembrī piedzima zēns, ko tēvs nevilcinoties atzina par savu. Kaut gan, pateicoties Vaļevskim, Rašcla kļuva par Napoleona mazdēla māti, tas viņu netraucēja vēlāk oficiālo mīļāko pievilt ar Emīlu Žirardēnu. "Pilsēta" ļāva sevi ielenkt un padevās…

Kad Vaļevskis to uzzināja, viņš atriebās tādējādi, ka ap​precējās.

Rašela tajā laikā atradās turnejā, un, kad viņa atgriezās, jau bija par vēlu. Trieciens bija nežēlīgs.

Lai gūtu mierinājumu, viņa dzemdēja otru bērnu, taču tas bija nevis no Žirardēna, bet gan no Artūra Bertrāna - Artūrs bija dēls dižajam maršalam, kurš pavadīja Napoleonu uz Svētās Helēnas salu. Taču Rašcla sirdsmieru nebija atguvusi. Viņa sāka novājēt. Kāda viņas paziņa, ieraudzījusi Rašclu īsi pirms dzemdībām uz ielas, esot iesaukusies: "Viņa izskatās kā striķis, kurā iekārta ligzda!"

Bonapartiskais noskaņojums Rašclu vēlāk pamudināja uz īslaicīgu romānu ar nākamo Napoleonu III, tolaik princi prezidentu. Vēl būdama "saimniccc" Elizejas laukos, viņa par mīļāko pieņēma Žeromu Napoleonu, karaļa Žcroma dēlu.

Tikusi vaļā no savas Napolconmānijas, Rašela nolēma atdoties Dimā dēlam.

"Nē, pateicos," viņš atbildēja, "man nav nekāda iemesla darīt kaut ko tādu, kas princim Napoleonam varētu nepatikt… Ja jūs viņu esat pametusi, sameklējiet sev citu mīļāko, ar kuru es neesmu pazīstams, un tad es būšu ar mieru viņam uzlikt ragus." Rašelas pēdējais mīļākais bija jūras virsnieks. Leitnants Gabriēls Obareds, šis "žēlsirdīgais samarietis", palika kopā ar Rašelu arī tad, kad Rašela, diloņa saēsta, posās atdot Dievam dvēseli. Leitnants Rašelā lūkojās ar sajūsmu. Abu starpā bija dzimušas apbrīnojami skaidras jūtas. Gabriēlam esot līdzās, Rašela pārcilāja visu savu dzīvi, visas mīlestības, kas gan nebija bijušas viņas cienīgas! Tikai blakus Žuanvilam un vēlāk Gabriēlam viņa iepazina patiesu mīlestību,

mīlestību bez pašlabuma…

Sēdēdams pie mirējas pagalvja, Gabriēls sadzirdēja čukstus: - Nē, es nebiju tā, kādai man vajadzēja būt… Ak, ja es būtu bijusi citādi audzināta! Ja es būtu varējusi mūžu nodzīvot citādi!

Pirms paša nāves brīža 1859. gada 3. janvārī Kannās viņa Gabriēlam teica: - Pēc visa, ko jūs manis labā esat darījis, nemaz nav svarīgi, ka mana miesa no šīs zemes šķiras!

Galvenais, ka jūs esat izglābis manu dvēseli!

Pēc Rašelas nāves Gabriēls neremdināmās skumjās gribēja kļūt par mūku, taču, kad pārbaudes termiņš dominikāņu klosterī Flaviņjī bija izbeidzies, viņš atgriezās pasaulīgajā dzīvē…

SISI Imperatore Elizabete - no visas sirds 1853. gada 15. augusts. Posenhofcncs pils netālu no Štern- bergas. Visi pils iemītnieki satraukti rosījās līdzi hercogienei Ludovikai, pils saimniecei, kas posās ceļam. Hercogiene bija Bavārijas karaļa Maksimiliāna I meita un hercoga Makša - karaliskās dzimtas jaunākā atzara izveidotāja dzīvesbiedre.

Hercogiene Ludovika devās vizītē uz Išļu pie māsas erchercogienes Sofijas, Austrijas ķeizara Franča Jozefa mātes.

Patiesību sakot, tikšanās bija organizēta nevis vienkārši tāpēc, lai abas māsas redzētos, "ciemošanās" bija "ģimenes sazvērestības" sastāvdaļa. Ludovika un Sofija bija sarunājušas Franci Jozefu apprecināt ar princesi Helēnu, kuru mājinieki sauca par Nenē, - ar hercoga Makša un Ludovikas vecāko meitu. Brālēns un māsīca, kas nebija redzējušies daudzus gadus, Išļā varētu viens otru labāk iepazīt. Abas mātes tikšanos vērtēja kā tukšu formalitāti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Francis Jozefs, kurš bija uzkāpis tronī jau pirms pieciem gadiem, savas despotiskās mātes gribu allaž izpildīja bez ierunām.

Taču kāpēc gan vienā paņēmienā neizdarīt divas lietas? Kāpēc nepaņemt līdzi uz Išļu apburošo Sisī, hercogienes otru meitu Elizabeti, uz kuru bija metis acis Franča Jozefa brālis Francis Luijs? Viņa interese par Sisī izpaudās tādējādi, ka viņš tai bija atsūtījis kaltētu augu herbāriju un tauriņu kolekciju…

Diemžēl hercoga Makša naudas līdzekļi bija diezgan ierobežoti. Helēnas jaunās tualetes izmaksāja apaļu summu, tāpēc Ludovika varēja Sisī nopirkt tikai vienu jaunu vakartērpu persiku krāsā.

Hercogs Maksis uzskatīja par labāku palikt Posītā viņa bērni bija nosaukuši ģimenes muižu Posenhofenē. Viņš neieredzēja galma etiķeti, viņam labāk patika rakstīt dzejoļus un dziedāt romances ģitārista pavadījumā vai arī sarunāties ar saviem zirgiem. Sisī, kas bija dzimusi 24. decembrī, tāpēc tēvs viņu sauca par Ziemassvētku bērnu, - bija īsta tēva meita ar tādu pašu gaumi. Ceļojuma laikā no Posenhofenes uz Išļu viņa katrā pasta stacijā izkāpa no karietes, palīdzēja kučierim izjūgt zirgus un tos padzirdīt. Viņas kurpītes vēl bija mitras, kad "bavārieši" Franča Jozefa prombūtnes laikā (viņš bija aizkavējies Vīnē) nostājās erchercogienes Sofijas priekšā, bet viņa redzēja tikai Nenē.

Nākamajā dienā ieradās jaunais imperators. Viņš ar skatienu novērtēja savu izredzēto. Meitene šķita simpātiska, bet… ne vairāk. Šī vai cita - kāda starpība. Viņš tai uzdāvās crchcrcogus un erchercogienes, viņa māte būs apmierināta, bet tas taču ir pats galvenais. Te pēkšņi viņa skatiens krita uz Sisī. Franci Jozefu ķēra kā zibens spēriens.

Pietiek, ja paskatās uz senajām fotogrāfijām, lai saprastu Franča Jozefa sajūsmu par meitenes patiesi karalisko daiļumu. Krāšņie mati lielām cirtām krita pār Sisī pleciem un muguru. Viņas cēlais kakls lika atcerēties Mariju Antuaneti. Brūnās acis slēpa garas, liektas skropstas. Deguns bija taisns kā grieķu skulptūrām. Mazliet izliekta piere, valdzinošas lūpas, kas gluži kā radītas, lai savilktos smaidā. Stalta, slaida, lokana, trausla, bet ar jaukiem apaļumiem tur, kur tiem ir jābūt. Elizabete bija radīta, lai visos izraisītu sajūsmu.

- O, cik daiļa Diāna-medniece! - iesaucās jaunais imperators.

Sisī pasmaidīja, un divas apburošas bedrītes iezīmējās viņas perlamutra vaigos.

Nākamajā dienā Francis Jozefs nostājās pret mātes gribu.

- Helēna man nemaz nepatīk, bet, lūk, Elizabete mani ir apbūrusi, un es precēšos tikai ar viņu.

Sofija pacēla rokas pret debesīm. Tas nav iespējams! Elizabetei vēl nav sešpadsmit gadu.

Imperators paraustīja plecus. Tam nav nozīmes, viņš bija ar mieru pagaidīt, kamēr meitene "drusku paaugas". Francis Jozefs pirmo reizi mūžā nepakļāvās mātes gribai. Viņš allaž turēja prātā, ka tik agri bija kļuvis par ķeizaru, tikai pateicoties viņai. Sofija un viņas vīrs crchercogs Francis Šarls bija vienojušies

impērijas troni nodot jauniņajam Francim Jozefam 1848. gadā, kad no troņa bija atteicies nelaimīgais imperators Ferdinands. Francis Jozefs vienmēr atcerējās šo upuri un mātei piekāpās, taču ne šoreiz. Šoreiz viņš stingri pateica, ka ir nodomājis apprecēt Sisī un to izdarīs.

Pie vakariņu galda imperatore no Elizabetes ne acu nenolaida, kas savā persiku krāsas tērpā izskatījās apburoša. Viņš dejoja tikai ar Elizabeti un ar sava kambarkunga starpniecību uzdāvināja viņai visas puķes kotiljonam. Helēnai nepalika nevienas vienīgas rozes…

Nākamajā dienā Francim Jozefam palika divdesmit četri gadi, un kā dāvanu sev viņš tantei Ludovikai lūdza viņas otrās meitas roku. Hercogiene, kuru notikumi bija apstulbinājuši, hercogam Maksim nosūtīja telegrammu: "Imperators lūdz Sisī roku un tavu svētību."

Hercogs nolēma, ka hercogiene aiz izklaidības telegrammā pieļāvusi kļūdu, un lūdza telegrammas tekstu atkārtot. Kļūdas nebija! Hercogs deva piekrišanu, taču nekādi nespēja iedomāties Sisī precētas sievas… un imperatores lomā.

Francis Jozefs bija bezprātīgi iemīlējies. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Sisī jājam ar zirgu, viņa sajūsmai nebija robežu. īsta imperatore! Viņi iegāja parkā, viņš aplika viņai ap pleciem savu apmetni, kā iesvētot bruņinieku kārtā, un nometās viņas priekšā ceļos: - Cik tu esi daiļa!

Viņš to tāpat dievināja visus turpmākos četrdesmit piecus gadus…

Bet viņa? Sākumā viņa vai valodu pazaudēja no domas vien, ka sešpadsmit gadu vecumā būs jākļūst par imperatori, turklāt par visdaiļāko imperatori pasaulē, vēlāk viņa no visas sirds iemīlēja skaisto brālēnu. Kā burvju pasakā.

1854. gada 20. aprīlī Elizabete sešu zirgu karietē atstāja dzimto Posī. Viņa lēja asaras un rakstīja savā dienasgrāmatā skumjus dzejoļus, atvadīdamās no dzimtā nama un ģimenes. Taču visu ceļu no Bavārijas līdz Zalcburgai viņu sagaidīja ar tik lielu sajūsmu, ka asaras drīz vien nožuva.

Pasavā, Donavas krastā, viņa iekāpa kuģī, kas viņai par godu bija izrotāts ar rozēm. Katrā pilsētā viņu sagaidīja ar fanfarām. Pavasaris viņai vēl nekad nebija šķitis tik skaists un priekpilns. Nīsdorfa Francis Jozefs, steigdamies apskaut savu dārgo princesi, uzlēca uz kuģa klāja, nesagaidījis, kamēr padod trapu, tā riskēdams lauzt sev kaklu.

Vīnieši savas nākamās imperatores daiļumu prata novērtēt. 24. aprīlī Svētā Augustīna baznīcā Sisī, Ziemassvētku bērns, sudrabotā tērpā ar baltām rozēm matos kļuva par Austrijas un Horvātijas imperatori, Ungārijas un Jeruzalemes karalieni, Toskā- nijas lielhercogieni, Lotringas hercogieni, Zalcburgas hercogieni, Transilvānijas lielprincesi, Pannas hercogieni, Hābsburgas un Tiroles princesi uti. - par ķeizarisko un karalisko augstību.

Taču jau pirmajā kāzu naktī Sisī burvju pasaka beidzās. Imperators, pieradis pie pieredzējušajām "higiēniskajām hercogienēm", kā viņas dēvēja Sofija, nebija pietiekami delikāts, un tas kļuva Elizabetei par traģēdiju. Pēc labi informētā diplomāta Morisa Palcologa vārdiem, mīlas pārņemtais imperators "nespēja saudzīgi respektēt savas jaunās dzīvesbiedres kautrīgumu, nezināšanu, fizisko un morālo delikātumu. Jau pirmajā naktī viņš to ieguva ar vētrainu kaisli. Šī "rupjā iniciatīva" ievainoja viņas dvēseli un miesu, uz ilgu laiku lika viņai neuzticēties, nepakļauties, justies sarūgtinātai."

Pie tam Sisī jau nākamajā dienā konstatēja, ka viņa ir imperatore tikai formāli. Visu māju izrīkoja Sofija. Elizabetei pieko- mandēja freileni, kurai bija sešdesmit pieci gadi. Vīramāte viņai aizliedza brokastot savā istabā - visai ģimenei bija jābūt kopā pie galda. Un, kaut gan erchercogiene Sofija, tāpat kā Sisī, bija dzimusi Bavārijā, viņa šausmās iekliedzās, kad vedekla palūdza alu. Vīnē dzert alu! Ja diženās impērijas zemēs no Veronas ielejas līdz Tokajas kalniem ražo tik daudz slavenu vīnu! Vēl kāds skandāls pēc despotiskās erchercogienes ieskata: Sisī vēlējās, lai viņai būtu vannas istaba! Līdz šim visās ķeizara pilīs visi bez tās bija lieliski iztikuši!

1854. gada erchercogiene Sofija būtiski atšķīrās no 1824. gada jauniņās princeses, kas toreiz tika atvesta uz Vīni. Tagad viņa bija kļuvusi par kašķīgu un cietsirdīgu sievieti, bez jebkādas labvēlības pret

sešpadsmitgadīgo vedeklu, kura vēlējās sev tādas pašas tiesības kā dzimtajās mājās - tiesības pastaigāties vienatnē, bez pavadoņiem, iegriezties veikalā un sarunāties ar saviem pavalstniekiem. Etiķete to visu aizliedza. Kopš Kārļa V laikiem Sisī nebija pirmā, kas cieta no Sofijas stingrības. Viņai nekas neatlika kā padoties.

Sisī mēģināja rast mierinājumu pie vīra, taču Francim Jozefam bija jāgādā par visu impēriju! Viņš strādāja no pieciem rītā līdz vēlai naktij, un viņam nebija laika risināt mājas problēmas. Par kafiju ar krējumu, par alu vai vannu. Sisī nopūtās vien. Vīramāte vedeklu nemīlēja, viņa to tiranizēja.

Nesaprasta, apvainota Sisī noslēdzās sevī. Viņa krita dziļā melanholijā, no kā cieta visi Vitelsbahi.

Sisī jutās kā slazdā notverta, viņu smacēja aizgājušā laikmeta etiķete, Sofijas mūžīgā piekasīšanās…

Reiz istabene atrada Sisī asarās. Sisī raudāja pilnā balsī, teica, ka gribot nomirt.

1855. gada 5. martā, nedaudz vēlāk nekā desmit mēnešus pēc kāzām, Elizabete laida pasaulē pirmdzimto: mazu meitenīti. Erc​hercogiene, mātei nejautādama, nolēma jaundzimušo nosaukt par Sofiju un paziņoja, ka bērnu audzinās viņa pati. Pēc gada piedzima vēl viena meitiņa. Abas meitenītes Sisī tika atņemtas. Imperatore drīkstēja savus bērnus redzēt tikai stingri noteiktā laikā.

Taču reiz Sisī sacēlās. Viņa draudēja, ka Hofburgu pametīs, un Francis Jozcfs erchercogieni pierunāja atdot mātei abas meitenītes. Sofija, naidu sirdī paslēpjot, padevās. Taču viņa vēl atriebsies…

Viņai galvenais trumpis pret vedeklu bija tas, ka Sisī nav impērijai dzemdējusi troņmantnieku.

Sisī pierādīja savu un laida pasaulē Rūdolfu. Nu Elizabete varētu būt laimīga, par spīti savam slimīgajam jūtīgumam, taču viņa Vīnē palika viena. Imperators bija spiests savas armijas priekšgalā doties uz Itāliju, kur iedegās karš starp Franciju un Sardīnijas karalisti, uz Austrijai nelaimīgu karu.

Francis Jozcfs tālumā skuma pēc dzīvesbiedres: "Sisī, mans dievinātais eņģeli, esmu ieradies Veronā un tūlīt pat sēstos pie vēstules, lai pasacītu, cik ļoti es Tevi mīlu un skumstu bez Tevis un bērniem. Kaut varētu būt pārliecināts, ka Tu rūpēsies par savu veselību, kā apsolīji! Pacenties izklaidēties un nesarūgtini mani." Izklaidēties! Erchercogiene, izmantojot dēla prombūtni, atkal ņēmās vedeklu terorizēt! Tad Sisī sāka vīru lūgties, lai ļauj viņam pievienoties.

"Manu dārgo eņģeli," imperators viņai atbildēja, "es Tavu vēlēšanos nevaru atbalstīt. Nenomoki sevi, saudzē sevi, mans dievinātais eņģeli."

Abu sieviešu konflikts kulmināciju sasniedza 1860. gadā.

Erchercogienei bija izdevies sagrābt savās rokās mazbērnu audzināšanu. Sisī atkal tam pretojās un pieprasīja, lai vīrs nostātos viņas pusē. Taču Francis Jozefs nostājās mātes pusē, Elizabetei paskaidrodams, ka viņa vēl esot pārāk jauna un ka erchercogiene Sofija ar savu milzīgo dzīves pieredzi pratīšot labāk audzināt troņmantnieku, sekot viņa izglītībai.

- Ja tā, tad braukšu prom! Tālu prom!

Skandālu izdevās notušēt ar ārstu palīdzību, kuri imperatorei "atrada" slimas plaušas, kuru ārstēšana prasa sauli un siltumu. Sisī nu varēja aizbēgt no aukstās un šausmīgās Hofburgas un vīramātes un patverties Madeirā. Taču pēc vedeklas atgriešanās konflikts uzliesmoja ar jaunu sparu.

Bezgalīgais karš patiesi bija Sisī padarījis slimu. Pastāvīgā nervu sasprindzinājuma dēļ viņa gandrīz neko neēda. Viņa devās kārtējā ceļojumā, kas vairāk atgādināja bēgšanu. Imperatora māte svinēja uzvaru.

Sisī guva virsroku tikai 1865. gadā, pēc tam, kad Rūdolfa guvernante, lai troņmantniekā ieaudzinātu drosmi, sāka zēnam pie auss šaut ar revolveri. Guvernanti bija izraudzījusies Sofija. Šoreiz Elizabete vīram izteica kategorisku ultimātu.

Es gribu, lai man būtu absolūtas tiesības izlemt visus jautājumus, kas saistīti ar bērniem, ar cilvēkiem, kas ir kopā ar viņiem, ar bērnu atrašanās vietu, izglītošanos, vārdu sakot - ir jābūt tā, ka mani bērni pieder man, man vienai! No otras puses, viss, kas saistīts tieši ar mani - kalpotāju izvēle, atrašanās vieta, pārkārtojumi mājās - arī šie jautājumi jārisina tikai man pašai!

Francis Jozefs sava dievinātā eņģeļa priekšā piekāpās. Sofija bija uzvarēta pilnīgi, un Sisī, lai nosvinētu savu uzvaru, par savām freilenēm nozīmēja četrpadsmit ungārietes - par spīti vīramātei, kas

ungārus nevarēja ciest…

Taču savu slimību viņa neuzvarēja. Francis Jozefs vēstules sievai veltīgi parakstīja ar vārdiem "Tavs kaisli mīlošais Mazulis" un lūdzās, lai viņa atgriežas. Sisī nespēja bēguļošanu pārtraukt… Viņa mēnešiem ilgi braukāja pa pasauli.

Beidzot viņa atgriezās Vīnē, bet tikai ar vienu domu - drīzāk atkal tikt prom.

Taču viņa lieliski saprata, ka viņas "Mazulis" nespēj dzīvot viens. Elizabete pamanīja, ka imperators labvēlīgi skatās uz kādu jauniņu aktrisi - Katrīnu Šratu. Sisī uzaicināja aktrisi pie sevis, atzina, ka viņa ir skaista, dzīvespriecīga, draiska, un ierosināja, lai aktrise sniedz imperatoram izklaidi viņa smagajā darbā, lai veltī viņam sievišķīgo gādību un glāstus.

- Imperators ir izrādījis pārjums ļoti lielu interesi, jaunkundz. Viņš dzīvo viens un ir ļoti vientuļš, bet es esmu ļoti neērta sieva, manis nekad nav mājās. Jūsu jaunība, dzīvesprieks, jūsu uzmanība viņam ir bezgala liela vērtība… Vai tā nav? Mēs tagad esam draudzenes, un es jums uzticu imperatoru. Katrīna bija ļoti izbrīnīta, bet piekrita.

Pulksten sešos no rīta varēja redzēt, ka imperatora kariete dodas uz Vīnes priekšpilsētu, kur dzīvoja Šratas jaunkundze. Viņš kopā ar aktrisi dzēra savu kafiju ar pienu, runāja ar viņu par savu Sisī, par savu lielo mīlestību pret sievu. Bet Sisī kā parasti atradās tālu un rakstīja vīram burvīgas vēstules.

Elizabete braukāja pa Eiropu, taču viņas pārvietošanās notika bez kādas loģikas, vairāk tā bija trauksme, ko radīja apmāts saprāts, nekur nerodot mieru un patvērumu.

Sisī zaudēja līdzsvaru, viņas nervi bija kļuvuši pavisam trausli. Izkļuvuši no vīramātes despotisma valgiem un sava augstā stāvokļa uzliktajiem pienākumiem, viņa nespēja apstāties un bēga pali no sevis.

- Es zinu, ka mani trenc uz priekšu nepielūdzamais liktenis.

Un viņai bija taisnība. 1898. gada 10. septembra agrā rītā likteņa roka viņu panāca - ārprātīgs slepkava itālietis Luidži Ličeni iedūra viņai sirdī dunci.

Tajā pašā laikā Francis Jozcfs Šēnbrunnā rakstīja savai mīļotajai Sisī vēstuli: "Lai Dievs tevi sargā, manu mīļo eņģeli! Es domās Tevi no visas sirds apskauju."

TERĒZE Terēze Kabarī- Taljenas kundze. Drosmīgā sirds - Es runāšu tikai Taljēna kunga klātbūtnē!

Bordo Revolucionārās padomes locekļi, kas šajā 1793. gada ziemā bija aizturējuši pilsoni Terēzi Kabarī, arestētajā raudzījās ar sajūsmu. īsta pasaku princese bija nokļuvusi policijas tīklos! Daiļa, slaida, vingru augumu, ar jaukām vaigu bedrītēm, ar jutekliskām, pilnīgām lūpām, kas aicināt aicina skūpstīt, un tādām krūtīm, uz kurām paskatoties vīrietim elpa aizcērtas. Viņas augums bija kā radīts mīlestībai.

- Pilsoņa Taljēna? īpašā pārstāvja Taljēna klātbūtnē? Vai tu viņu pazīsti?

Terēze to apstiprināja, kaut gan ar Taljēnu bija satikusies tikai vienu reizi, kad viņu vēl sauca Devēna de Fontenē. Šī jaunā sieviete sava mūža divdesmit gados bija paguvusi apprecēties, dzemdēt dēlu un izšķirties. Reiz, revolūcijas pašā sākumā, viņa atradās draudzenes de Lametas kundzes dārzā. De Lametas kundze pasauca vīra sekretāru un lūdza viešņai nogriezt puķu pušķi. Taljēns - tas bija viņš uzdevumu steigšus izpildīja un nolika klēpi rožu pie daiļavas kājām. Pušķi paceļot, viņai viena roze izslīdēja un nokrita zemē. Taljēns rozi pacēla un ļoti vecmodīgā manierē lūdza atļauju to paturēt par piemiņu. Šī aina gan par Taljēnu var radīt maldīgu priekšstatu. "Viņa dvēsele bija vēl vulgārāka nekā audzināšana," ir izteicies Barā.

Malē di Pāns Taljēnu raksturojis divās rindiņās: "Starp revolucionāru vidējā posma ļaudīm es neesmu sastapis vēl melīgāku cilvēku, kam būtu vēl mazāk zināšanu un vēl mazāk principu; viņš ir spējīgs mīcīties tikai pašās pēdējās rindās." Tā kā Taljēnam piemita "asinssuņa" slava, viņš tika nosūtīts uz Bordo tieši pirms Žirondas kraha, lai te iesētu revolūcijas sēklu, t.i., uzstādītu gil- jotīnu. Kopš tā laika Bordo plosījās terors un šausmas.

Kādas izjūtas pārņēma Taljēnu, kad viņš uzzināja par pilsones Kabarī lūgumu? Varbūt viņš sev jautāja: ko gan no viņa vēlas šī baņķiera meita, kas ir pa pusei spāniete? Vai viņš atcerējās rozi, ko bija pacēlis pie daiļavas kājām? Taču uz cietumu Taljēns gāja.

Taljēns ienāca kamerā ar zobenu pie sāniem un trīskrāsu jostu. Terēze, acis nenovērsdama, skatījās viņā kā piekalta. Pēc šķiršanās viņa bija dzīvojusi pilnīgi brīvi, ļaudama vaļu visām savām kaislībām.

Vai gan tā bija viņas vaina, ka daba viņu apveltījusi ar tik skaistu augumu un seju, kas saistīja, sauca un aicināja un nenoraidīja mīlestību. Viņa bija traku padarījusi pat savu brāli - izmisumā viņš ierakstījās armijā, tika ievainots un mirstot izdvesa nopūtu: - Esmu gandrīz laimīgs, ka viņu vairs neredzēšu…

Terēze skatījās Taljēnā un smaidīja. Nekāds kroplis viņš nebija, viņam bija divdesmit seši gadi, un viņš centās izskatīties nepieejami stingrs.

- Es gribu palikt ar tevi divatā. Es gribu izteikt atzīšanos. Taljēns saprata. Viņš nespēja savai laimei noticēt! Viņš, sulaiņa dēls, varēja cerēt uz marķīzes de Fontcnē mīlestību!

Saviļņots viņš ar žestu lika žandarmiem un apsardzei aiziet. Kas notika pēc tam? Terēze raudāja, Taljēns steidzās viņu mierināt… Uz nožēlojamās cietuma lāviņas nākamā Taljēnas kundze iepazina to, kurš drīz vien dos viņai savu vārdu.

Saprotams, ka jau nākamajā dienā pilsone Kabarī tika atbrīvota un kļuva par Bordo "saimnieka" oficiālo mīļāko. Žans Taljēns iemīlējās kā neprātīgais. Viņa, godīgi atzīstoties, Taljēnu izmantoja kā līdzekli, "lai reāli apmierinātu savas alkas gūt dzīvē panākumus".

Bet Konventa locekļa sirds mīlestības dēļ pukstēja straujāk, lai arī dieviete viņa gultā bija iemesta apstākļu sagadīšanās dēļ.

Terēze bija lieliska aktrise un savu lomu spēlēja spoži. Par godu uzvaras svētkiem viņa Tulonā

Patiesības tempļa priekšā nolasīja veselu lekciju par izglītību, nolādēdama visus "reliģiskos aizspriedumus, kurus ir izdomājuši despoti un tirāni, bet reliģijas šarlatāni tos ir gadsimtiem ilgi sludinājuši." Šos vārdus pateikusi, Terēze pagriezās pret Brīvības statuju un iesaucās: - Lai puse zemeslodes atsaucas uz tavu aicinājumu, lai tava statuja aizvieto visur esošos pieminekļus tirāniem!

Viņa neticēja nevienam savam vārdam, taču toreizējais laiks tādus prasīja! Turklāt Terēze bija izvirzījusi sev mērķi - atņemt giljotīnai iespējami vairāk upuru. Prokonsula mīļākās mājas drīz vien pārvērtās par apžēlošanas biroju.

Jaunajai sievietei bija visas tiesības sacīt: "Lūk, jau daudzus mēnešus es neliekos gulēt, neizglābusi kaut vai vienu dzīvību."

Un tā nebūtu lielīšanās, lai par to pārliecinātos, pietiek ielūkoties zemāk minētajā dokumentā - tas ir pārskats par Bordo pil​sētā "nocirstajām galvām" laikā no 1793. gada decembra līdz 1794. gada jūlijam.

Decembrī - 33 1794. gada janvārī (kad Terēze kļuva par Taljēna mīļāko) -16 Februārī - 10 Martā - 7 Aprīlī- 10 Maijā - 0 Jūnijā (pēc tam, kad Terēze un Taljēns aizbrauca uz Parīzi) - 72 Jūlijā - 129 Ar savu daiļumu un pievilcību viņai izdevās Taljēnu atbruņot. Viņš zināja, ka Terēze viņu nemīl, bet viņš ļoti baidījās sievieti pazaudēt. Par dievinātās Terēzes smaidu, par viņas vaigu bedrītēm viņš tai dāvāja galvas, kā citi mīļotajām dāvina pērles un bril​jantus…

Taljēnam šķita, ka Terēzes labestība ir viņas pievilcības sastāvdaļa, turklāt šī labestība deva augļus.

Daudzi no nāves izbēgušie samaksāja prokonsulam it kā izpirkuma maksu par savu dzīvību - soda naudu veidā. Pilnīgi iespējams, ka arī "Bordo karalienei" savs grasis atkrita. Lai nu kā, bet zelts plūda viņu kabatās. Terēze ļoti mīlēja greznību, turklāt bagātība viņas daiļumu vērta vēl krāšņāku.

Taču Parīzē par Taljēnu jau tika pienestas ziņas. Un viņš nolēma braukt uz Parīzi un pats sevi aizstāvēt, pirms Robespjērs ir sācis izmeklēšanu. Pēc viņa aizbraukšanas giljotīnas asinsdzīres Bordo atsākās ar milzīgu spēku. Lai sevi mierinātu, Terēze, kā jau baņķiera Kabarī meita, sapirkās republikai pulveri…

Aizrāvusies ar spekulācijām, Terēze paņēma sev par kompanjonu kādu jaunu zēnu - Žanu Gerī.

Viņam bija tikai četrpadsmit gadu, taču tas mūsu daiļavu nemulsināja.

Robespjērs jau zināja gandrīz visu par Terēzes un Taljēna kontrrevolucionāro darbību. Bet viņš vēl nebija pabeidzis izmeklēšanu. Taljēns bailēs drebēja un pūlējās aizstāvēties. Taču tikumīgo Neuzpērkamo pagaidām interesēja tikai aristokrātiskās izcelsmes "kurtizāne". Žermināla likums bija noteicis, ka visiem bijušajiem aristokrātiem ir aizliegts dzīvot ostu tuvumā un robežpilsētās. Turpretī pilsone Kabarī, marķīza Fontcnē bijusī sieva, divdesmit sešus gadus veca, kas agrāk ir izmantojusi "muižniecības" privilēģijas, raug, grasās atgriezties Parīzē un apmesties savā piepilsētas mājā Fontenē.

Viņa satikās ar Taljēnu, ar vajāto Taljēnu, sajuzdama, ka Robespjērs ir gatavs dot triecienu arī viņam. Taču sarkanās Francijas vadītājs izseko tikai Terēzi. 1794. gada 22. maijā viņš paraksta orderi: "Sabiedrības glābšanas komiteja aiztur spāniešu baņķiera meitu, sievieti, kuras uzvārds ir Fontenē, bet kura sevi 15-116 433 sauc par Kabarī. Arestu izdarīt nekavējoties, slepeni, visus viņas dokumentus apzīmogot. Arestēt arī jauno cilvēku, kas dzīvo ar viņu kopā, un visus citus, kas viņas mājās tiks atrasti."

Terēzi ieslodzīja cietumā. Viņu rūpīgi pārmeklēja un pat pieprasīja, lai viņa izģērbjas kaila. Terēze šo prasību izpildīja lepni paceltu galvu, viņai nebija jākaunas izstādīt apskatei visskaistāko ķermeni visā

Parīzē…

Taljēns beidzot atguvās no baiļu paralīzes un uzsāka cīņu. Viņš cīnījās par savu dzīvību un par mīļotās sievietes dzīvību. Viņš tik ļoti centās, ka uz piecpadsmit dienām bija iecelts par Konventa priekšsēdētāju. Taču salīdzinājumā ar Robespjēra vadītās komitejas spēku viņa vara bija niecīga.

Taljēnam neizdevās panākt Terēzes atbrīvošanu. īstā cīņa izvērtās starp Taljēnu un Robespjēru. Neuzpērkamais pabeidza izmeklēšanu par ekspārstāvja darbību Bordo un grasījās izdarīt iznīcinošu triecienu.

Iestājās 7. termidors. Šajā dienā Terēzei izdevās nosūtīt mīļotajam vēstulīti: "Cietums. 7. termidors.

Tikko kā no manis aizgāja policijas darbinieks, viņš paziņoja, ka rīt es stāšos tribunāla priekšā tātad mani gaida ešafots. Šī jaunā ziņa nemaz nelīdzinās sapnim, ko es pagājušajā naktī redzēju. Es sapņoju, ka Robespjēra vairs nav, ka visi cietumi ir atvēruši durvis un ļaužu pūļi iziet biīvībā. Taču Jūsu mazdūšības dēļ Francijā drīz vairs nebūs neviena, kas varētu manu sapni piepildīt."

8. termidorā Robespjērs uzkāpa Konventa tribīnē. Noliegdams apvainojumus tirānijā, viņš sāka runāt par nepieciešamību veikt jaunu tīrīšanas akciju, taču nevienu uzvārdu nenosauca. Izteicis pēdējo frāzi, kurā viņš griezās pie tautas, kuru "baidās, kurai glaimo un kuru ienīst", Maksimiljēns Robespjērs nokāpa no tribīnes. Atmosfēra zālē bija sakarsēta. Dzirdot vārdu "tīrīšana", daudzi Konventa locekļi noplūda sviedriem.

- Vārdus… nosauc vārdus! - zālē atskanēja saucieni.

Taču Robespjērs uz šiem saucieniem nereaģēja un klusēdams apsēdās vietā. Šī klusēšana viņam maksās dzīvību.

Taljēns vadīja sazvērestību, kuras mērķis bija tirānu gāzt. Šajā baiļpilnajā naktī revolūcija sāka iet pa pašiznīcināšanās ceļu.

9. termidorā ap pusdienlaiku Parīzi pārklāja smagi mākoņi, savilkās negaiss. Konventa sēžu zālē valdīja neciešams karstums. Senžists, ko Robespjērs bija sev izraudzījies kā revolūcijas nodevēju "tikumības ienaidnieku" atmaskošanai, kā izteicās pats Robespjērs, - šis Senžists kāpa tribīnē, bet jau otrajā teikumā palika pusvārdā. Parlamenta asambleja vēl nekad nebija pieredzējusi tādu nekārtību.

Taljēns pieskrēja pie tribīnes un gribēja ieņemt Senžista vietu. Robespjērs viņu cīniņā iejaucās. Zālē valdīja neiedomājams troksnis. Par vietu tribīnē nu jau cīnījās trīs vīri: Robespjērs, Bilo, kliegdams pilnā kaklā, un Taljēns, kam rokā bija duncis, ar ko viņš draudēja pāršķelt Robespjēra krūtis.

Pēkšņi troksni pārskanēja sauciens: - Es pieprasu Robespjēru notiesājošu spriedumu!

Tas bija kāds Lušē, kurš rīkojās ārkārtīgi drosmīgi. Konventā viņš bija maznozīmīga persona, viņu gandrīz neviens nepazina un arī turpmāk viņš sevi nekā neparādīja. Taču todien viņa saucienam bija izšķirošā loma Robespjēra liktenī.

Nākamajā dienā Terēze kameru atstāja. Pūlis pie cietuma vārtiem viņu sagaidīja ar ovācijām.

"Parīzes vienkāršie ļaudis," rakstīja Žils Bērto, "bija daudz dzirdējuši par viņas glābējas lomu Bordo, par viņas augstsirdību pret aizdomās turētajiem un notiesātajiem, par neatlaidību, ar kādu viņa glāba cilvēkus no gil- jotīnas." Visi zināja par viņas attiecībām ar Taljēnu, par viņas ietekmi uz mīļāko, kā arī par Neuzpērkamā aizdomām un naidu pret viņu.

Kad tirāns bija gāzts, viss, ko bija veicis Taljēns un viņa draudzene, tika pārspīlēts un uzpūsts, par viņu nopelniem zināja katrs parīzietis. Taljēnu un Terēzi apbēra ar pagodinājumiem un izrādīja viņiem ārkārtīgi lielu cieņu. Terēzes atbrīvošanas dienā 15* 435 pūlis nesa viņu uz rokām. Leģenda, kas par Terēzi pamazām veidojās, izkristalizējās viņai vēlāk dotajā vārdā - "Notre-Dame de Thermidor". Laiciņu bijusi Bordo karaliene, Terēze kļuva par Parīzes karalieni. Šajā situācijā viņai nekas cits neatlika kā appre​cēties ar Taljēnu.

Viņi apmetās namā, kas atradās Atraitņu alejas un Monteņa ielas stūrī. Svētki sekoja svētkiem.

Terēze kļuva par sieviešu modes noteicēju. Un kādas modes! Taljēnas kundze, Rekamjē kundze, nākamā Žozefīne Bonaparta, grieķiskajā vienkāršībā un dziļos dekoltē, pārlieku dziļos, meklēja laikmeta vēsmas.

Taljēnas kundzei šāda mode ļoti piestāvēja. Kāds tā laika dzejnieks sakarā ar šo grieķiskuma māniju rakstīja: Uzvilkusi vieglu tērpu, viņa gribēja saņemt sajūsmas aplie​cinājumus, bet dabūja iesnas.

Nekādi neteiksi, ka viņš būtu izteicies pārspīlēti.

Pagāja gads. Terēze dzemdēja Taljēnam meitu. Taču viņai ar katru dienu grūtāk kļuva izturēt vīra neaptēstību. "Notre-Dame de Thermidor" kundzei Taljēna aizsardzība vairs nebija vajadzīga, turklāt viņa bija labi apgādāta. Terēze pievērsa savu uzmanību Barā - "Parīzes un neliešu karalim". Terēze izmantoja savu ietekmi ierēdņu kabinetos, lai dabūtu auduma gabalu kāda jauna ģenerāļa armijas mundierim, jo ģenerālim bija tikai viens noplīsis mundieris. Viņa šo prieka vēsti ģenerālim paziņoja ļaužu pilnā salonā, skaļi iesaucoties: - Ak, mans draugs, jūs savas apakšbikses dabūsiet! Ģenerālis pateikdamies paklanījās, taču šo pazemojumu nekad neaizmirsa. Viņam bija drusku dīvains vārds: Napoleons Bona- parts…

Reiz Terēze apmeklēja baņķiera Uvrāra skaisto savrupnamu Senžermēna priekšpilsētā.

- Cik šeit skaisti! Šādā vietā noteikti dzīvo pati laime!

- Kundze, - atbildēja Uvrārs, - lūk, jums šīs laimes vietas atslēga.

Tā sākās jauns sakars, kura turpinājums bija četru bērnu piedzimšana.

Kad Bonaparts kļuva par Francijas saimnieku, viņš Taljēnas kundzi izlika no pils un Žozefīnei aizliedza pieņemt savu seno draudzeni. Terēze pirmo konsulu lūgtin lūdzās, taču nākamais imperators, kas "apakšbikses" atcerējās vienmēr, Terēzei teica: "Es nenoliedzu, ka jūs joprojām esat apburoša, bet padomājiet pati, kā gan es varu jūsu lūgumu izpildīt. Jums ir bijuši divi vai trīs vīri un bars bērnu no dažādiem tēviem. Var nepamanīt pirmo kļūdu, var sadusmoties par otro, taču to piedot, turpretī trešo, ceturto…

Un tagad spriediet pati - ko jūs darītu manā vietā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu nolēmis sabiedrībā atjaunot kārtību!"

Kā Taljēna savu dzīvi beidza? Viņa kļuva par princesi Karamanu-Šimeju. Bet Taljēns?

Uzzinājis par bijušās sievas jaunajām laulībām, viņš esot iesaucies: - Viņa veltīgi cenšas, vēsturē viņa paliks nevis kā princese, bet gan kā Taljēnas kundze!

Viņam bija taisnība.

Vēlreiz viņi satikās 1815. gadā abu meitas kāzās, kas precējās ar grāfu Narhonu. Pēc ceremonijas Šimejas kundze piedāvājās aizvest Taljēnu mājās. Taču viņa nevēlējās atcerēties pagātni, tāpēc kariete apstājās pie viņas nama. Šimcja kungs iznāca sievai pretī un pasniedza roku, bet uz viņa rokas atspiedās Taljēns. Situācija bija dīvaina, tomēr princis notēloja viesmīlīgu namatēvu, domādams, ka Taljēns grib vēl pakavēties meitas sabiedrībā. Viņš Taljēnu uzaicināja ienākt namā. Taljēna kungs apmulsa, taču nespēja uzaicinājumam atteikt.

Tā bija Taljēna un Notre-Dame de Thermidor pēdējā tikšanās. Un tomēr Taljēns nekad nepārstāja viņu mīlēt.

VIKTORIJA Pilsone Lavilirue - aizstaviba ar sirdi Direktorijas laikā pilsoni Korpē, mēbelēto istabu "Austrumu māja" saimnieci, ļoti mulsināja kādas viņas īrnieces uzvedība; Imieci sauca pilsone Laviliruē, un viņa sāka savā istabā pieņemt vīrieti, kādu pilsoni Grenjē.

Viņš sievietes istabā aizvadīja gandrīz cauras dienas. Kā lai pēc tā visa īrniekiem uzticas! Kad jauniņā, sīciņā, pieklājīgā sieviete pie viņas noīrēja sev un savam mazgadīgajam dēlam pieticīgu mēbelētu istabu, viņa nemaz nešķita vieglprātīga.

Viņa bija no "bijušajām" un agrāk saucās grāfiene Viktorija Muesana de Laviliruē. Kā runāja, viņas vīrs bija emigrējis 1792. gada februārī. Terora laikā ari pilsone pati ir tikusi arestēta un ievietota par cietumu pārvērstajā ursuliešu klosterī Lambalā. Viņai bija izdevies padarit mīkstāku kādu caurbraucoša Konventa locekļa sirdi un no turienes izkļūt. "Tikai valšķīga, izmanīga un viltīga sieviete var tik viegli izkļūt no cietuma." - "Es nekad neesmu bijusi valšķīga," viņa aizstāvējās, "jo nemāku glaimot, es nebūt neesmu izmanīga, jo netiku spējusi izvairīties no cietuma, un es nemaz neesmu viltīga, jo man nekad neizdodas noslēpt patiesību."

Un tomēr viņai kādu laiku izdevās patiesību noslēpt, gandrīz līdz vakaram pieturot pilsoni Grenjē.

Viņa veltīgi mēģināja pārliecināt mēbelēto istabu saimnieci, ka viņš nākot tās dēlam pasniegt stundas, šādām pasaciņām pilsone Korpē neticēja.

1799. gada 14. janvārī Viktorija jau grasījās kopā ar dēlēnu un savu "viesi" sēsties pie pusdienu galda, kad pie durvīm pieklauvēja. Kalpone durvis atvēra, un istabā ienāca četri zaldāti un policijas komisārs. Komisārs viņiem pieprasīja uzrādīt personas apliecības un, neraugoties uz zvērestiem, ka ne pie kā nav vainīgi, arestēja gan pilsoni Laviliruē, gan pilsoni Grenjē. Ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās zaldāti viņus aizveda uz policijas prefektūru. Arests saimnieci nepārsteidza. Kaut gan revolūcija jau sāka aprimt, policija joprojām turpināja izķert fanātiskos rojālistus un iesīkstējušos…

Jau nākamajā dienā Viktoriju izsauca uz nopratināšanu. Kur atrodas viņas vīrs? Viņš Franciju atstājis jau pirms sešiem gadiem, un viņa nezina, kur viņš patlaban ir. Bet Grenjē? Vai viņš pie jums ir nakšņojis?

- Par ko jūs mani uzskatāt? Es esmu godīga sieviete! - viņa atbildēja ar asarām acīs.

- Kādas tādā gadījumā ir jūsu attiecības ar pilsoni Grenjē?

- Tikai draudzīgas…

- Vai jūs viņu sen pazīstat?

- Apmēram gadu.

- Kā jūs ar viņu iepazināties?

- Gluži nejauši kādās viesībās, viņš palūdza atļauju mani apciemot, un es piekritu.

- Kur viņš dzīvo?

- Es nezinu.

- Tas ir dīvaini!

- Nekā dīvaina tur nav. Ir taču pieņemts, ka vīrietis apmeklē sievieti. Man viņa adrese nav vajadzīga.

Viktoriju pārveda uz Depo cietumu. Kamerā atradās daudz sieviešu. Viktorijai bija jāatbild uz biedreņu jautājumiem: vienā kamerā mitinājās apmēram piecdesmit meiču un gados vecāku ļaunu megeru, viņas dzēra vīnu, ķērca nepieklājīgas dziesmas un sita kārtis, bet tagad aplenca Viktoriju: - Vai tavu mīļāko vakar arestēja?

- Nebūt ne, viņš ir mans draugs, kas bija atnācis mani apciemot.

Viņas atbildi saņēma ar skaļiem smiekliem.

Un nu viņa jau trīs dienas mita šajā ellē, trūcīgo guļvietu dalīdama ar kaut kādu publisko meiču.

Pēkšņi viņa caur restēm ieraudzīja Grenjē, kuru veda uz nopratināšanu.

Pie visām miesām trīcēdama, viņa metās pretī. Grenjē gluži mierīgā balsī viņai pateica, ka ir visā atzinies.

- Es nosaucu savu vārdu un teicu, ka labāk mirstu nekā atstāju sievu.

Viktorijai acīs satumsa, un viņa nokrita bez samaņas.

Pilsonis Grenjē nebija neviens cits kā grāfs Laviliruē, bijušais emigrants, kas slepeni atgriezies Francijā.

1797. gada vasarā izkāpis Bretaņas krastā, Laviliruē apmetās Nantujas ciematā, kur sāka dzīvot kopā ar dēlu Šarlemanu, kuru sieva atveda no Lambalas. Caurām dienām viņi strādāja dārzā. Taču pēc sešām mierīgas dzīves nedēļām Viktorija viņiem atveda ļaunu ziņu. Pēc 1797. gada 4. septembra satraucošajiem notikumiem Direktorija bija pieņēmusi lēmumu pret rojālistiem izturēties drakoniski: dekrēts piesprieda nāvessodu visiem emigrantiem, kas arestēti republikas teritorijā.

Laviliruē ģimene nolēma pārcelties uz Parīzi - lielā pilsētā ir vieglāk paslēpties. Grāfs atrada patvērumu pie draugiem, kas dzīvoja Punē ielā, Senžermēnas piepilsētā, un katru dienu apciemoja sievu, kas dzīvoja Marso ielā pie Korpē kundzes. Pēc tik ilgiem atšķirtības gadiem pat viena diena, kas nodzīvota bez Viktorijas, grāfam šķita kā mocības. Blakus savai mazajai sieviņai viņš nepamanīja trūcīgos apstākļus un nabadzību, kādā sieva un dēls mita. Viņš redzēja tikai viņu, bet viņa - savu vīru.

Rāmās sarunās, rūpēs vienam par otru viņi būtu varējuši nodzīvot ilgus gadus, ja vien no Lambalas nebūtu atsūtīts ziņojums, ka grāfs slēpjas Parīzē.

Tā kā grāfam nāvessods jau bija iepriekš nolemts, tad, tiesu gaidot, cietumsargi, pilsonis un pilsone Sendenī, atļāva laulātajiem pa dienu nākt uz viņu istabu un pat atļāva Viktorijai šeit palikt pa nakti. Aiz pateicības grāfs Laviliruē uzkopa telpas, bet grāfienes kundze uzraudzei palīdzēja pārdot ieslodzītajiem vīnu. Pirms vakariņām Viktorija ar mesjē Sendenī spēlēja domino un centīgi katru dienu paspēlēja viņam pudeli sidra. Tad grāfu aizvadīja uz viņa kameru, bet Viktorija klāja sev guļvietu uzrauga kambarītī.

Kaut gan tuvā nākotnē rēgojās bendes ēna, Viktorija nelaimīga nejutās, jo viņa taču augas dienas atradās blakus savam vīram.

"Grāfa dēļ es centos dūšīgi ēst un naktī labi gulēju," viņa vēlāk stāstīja.

Viņa labi gulēja arī tāpēc, ka ļoti nogura, veikdama dažādus darbus, ko viņai uzdeva uzraudze. Gulēt viņa gāja desmitos vakarā, bet cēlās pulksten sešos. Viņas miegs bija tik mierīgs, ka Sendenī kungs sacīja: "Šī sieviete nevar būt vainīga, tik mierīgi guļ tikai cilvēki, kam tīra sirdsapziņa."

"Lai cik maza bija uzrauga istabiņa, es katru dienu pa to staigāju ne mazāk kā stundu. Šis treniņš man gluži vienkārši bija nepieciešams."

Pēc tik dīvaini pavadīta mēneša grāfs tika pārvests uz abatijas cietumu, bet Viktorija atgriezās savā mēbelētajā istabā. Ko viņa varēja pasākt? Algot advokātu? Protams! Taču vispirms jāuzraksta vēstule tiesnešiem. Bet vai viņi šādu vēstuli izlasīs? Iet pašai? Bet vai viņu pieņems? Un pēkšņi viņas galvā dzima doma, ļoti neparasta doma! Viņa steidzās uz abatiju un panāca tikšanos ar vīru.

- Es pati tevi aizstāvēšu!

- Kā tu to izdarīsi?

- Es pati tribunālā teikšu runu tavai aizstāvībai. Es būšu tava advokāte.

- Es uzskatu, ka tu esi labāka par visiem advokātiem; ja tev pietiks vīrišķības mani aizstāvēt, es būšu glābts.

Likumā nebija norādīts, kam konkrēti apsūdzētais jāaizstāv, vajadzēja tikai saņemt komisijas sekretāra kapteiņa Viro atļauju. Viktorija aizgāja pie viņa uz pieņemšanu. Viņu pieņēma ļoti respektabls, ļoti nopietns un nesatricināmi mierīgs ierēdnis. Noklausījies dīvaino lūgumu, viņš tikai pateica: - Kundze, tas, ko jūs lūdzat, ir pretrunā ar parasto procedūru.

- Bet nav pretrunā ar likumu, - iebilda Viktorija.

- Es vienmēr esmu sava vīra labā darījusi visu, ko esmu uzskatījusi par savu pienākumu un ko ir likusi mana sirds. Viņš tiek apsūdzēts, mans pienākums viņu aizstāvēt, tas ir tik vienkārši.

Lai tā būtu, kundze. No manas puses šķēršļu nebūs. Taču jums ir jāsaņem tribunāla priekšsēdētāja ģenerāļa Katoļa piekrišana. Viņš atrodas Karaskolā.

Viktorija steidzās pie ģenerāļa. Karstumā viņa sāka kritizēt fruktidora mēnesī pieņemto nelaimīgo likumu un izdzirda šādu atbildi.

- Kundze, es šeit neatrodos tādēļ, lai likumus apspriestu, bet lai tos izpildītu.

Ari ģenerālis parādīja labvēlību un jaukās apmeklētājas lū​gumu nenoraidīja.

Pagaidām viss risinājās labi, taču Laviliruē laulātie draugi zaudēja dūšu, kad uzzināja, ka tris pilsoņi, kas bija atgriezušies no emigrācijas un tikuši ieslodzīti abatijas cietumā, ir stājušies tiesas priekšā, ka pēc fruktidora likuma notiesāti un nāvessods viņiem ir izpildīts.

Viktorija ar vēl lielāku dedzību strādāja pie vīra aizstāvības runas teksta. Viņa nolēma runu parādīt kādam plaši pazīstamam advokātam.

- Saturs un izklāsta maniere ir izstrādāta lieliski, - viņš atzina, - taču jūs nepietiekami profesionāli traktējat pašu likumu. Atļaujiet to izdarīt man, bet sev atstājiet sentimentālo daļu. Jūsu stāvoklī un ar izmisušu sirdi jums būs grūti strīdēties ar likumu.

- Jūs maldāties, pilsoni, es tikšu galā!

Viņa bija kategoriski nolēmusi stāties pretī tribunālam viena aci pret aci.

Pienāca 1799. gada 23. marts, tuvojās Ziemassvētki. Tiekoties abatijā ar "klientu" un sevi stiprinājusi, Viktorija atgriezās mājās, uzvilka baltu muslīna kleitu ar platām manšetēm, izdzēra jēlu olu, lai nezaudētu balsi, un devās uz Šatolē, kur bija jānotiek tiesai. Zāle bija ziņkārīgo pārpildīta, daudzi centās ieņemt vietu priekšā, lai labāk redzētu Viktoriju.

Sēdēdama aiz mazā aizstāvju galdiņa, viņa ieklausījās, par ko sanākušie runā.

- Viņa ir apģērbusies, kā pirmoreiz ejot pie komūnijas.

- Ai, cik viņai liesmainas acis!

- Viņa ir tik daudz asaru izlējusi!

Ieveda apsūdzēto un nosēdināja uz krēsla ar seju pret tribunālu. Viņu apsargāja divdesmit zaldātu.

Tiesneši ieņēma savas vietas.

Kamēr ritēja nopratināšana, jaunā sieviete klusiņām lūdza Dievu. Viņa jutās kā transā. Pēkšņi viņa nodrebēja.

- Kas ir tavs oficiālais aizstāvis? - ģenerālis Katols apsūdzē​tajam stingrā balsī jautāja.

- Mani aizstāvēs mana sieva.

Tiesas priekšsēdētājs pagriezās pret Viktoriju: - Vai jūs kaut ko gribat sacīt?

-Jā, pilsoni!

Viktorija piecēlās. Baltajā tērpā viņa šķita vēl sīkāka. Satraukumu apspiedusi, viņa sāka savu runu, kurā centās pierādīt, ka viņas vīrs, būdams slims, no valsts nav emigrējis, bet slepeni dzīvojis Orleānā.

Tam neviens nenoticēja, taču atklāti atzīt, ka Laviliruē 1792. gadā ir valsti atstājis, - tas nozīmētu nāves spriedumu. Tiesnešiem tad atliktu vienīgi piemērot dekrētu. Viņa runāja veselas četrdesmit minūtes bez pārtraukuma, neuzdrošinādamās pacelt acis no saviem pierakstiem. Un tikai aizstāvības runu beigusi, viņa palūkojās uz tiesnešiem. Viņi visi sēdēja noliektu galvu, daudziem plūda asaras pār vaigiem, un pat ģenerālis Katols norausa asaru. Laviliruē skatījās uz savu mazo sieviņu ar sajūsmu, bet viņa pati tik tikko spēja apvaldīt asaras, taču viņai vēl vajadzēja nolasīt noslēguma daļu, kas bija vissvarīgākā aizstāvības runas sastāvdaļa. Un Viktorija uzrunāja tiesnešus.

- Ikkatrs nojums ir tēvs, vīrs, neviens nojums nav kurls pret dabas balsi. Jūs taču negribēsiet, lai bez jebkāda labuma dzimtenei tiktu iznīcināta vislabākā ģimene un vismaigākās jūtas, lai bērni paliktu bāreņi. Jūs esat taisnīgi un negribat nevainīga upura bojāeju. Jūs zināt, kādas tiesības ir nelaimei, šīs

tiesības ir tikpat svētas kā tikumības likumi; ja jūs man esat atļāvuši vīru aizstāvēt, viņš nedrīkst kļūt par upuri.

Zālē valdīja pilnīgs klusums: visi sēdēja, elpu aizturējuši, aizžņaugtu kaklu. Beidzot ģenerālim izdevās saņemties, un viņš uzrunāja apsūdzēto: - Vai jūs gribat ko piebilst?

- Nē, pilsoni priekšsēdētāj.

- Tādā gadījumā jūs aizvedīs uz abatiju, kur jūs atrādīsities līdz verdikta paziņošanai. Tāds ir likums.

Grāfs piecēlās, paklanījās pret tiesnešiem un pastiepa rokas pret savu sievu, kas raudādama metās viņa apskāvienos. Visi klātesošie juta līdzi Laviliruē pārim. Raudāja pat apsardzes vīri. Viņi atrāva dzīvesbiedrus vienu no otra un apsūdzēto aizveda.

Cik neizsakāmi garš šķita laiks, gaidot spriedumu. Tiesneši apspriedās veselu pusstundu. Viktorija visu laiku neko ne redzēja, ne dzirdēja - vienīgi savas sirds pukstus. Beidzot tiesneši atgriezās zālē un priekšsēdētājs skaļi paziņoja: - Attaisnojošs spriedums ir pieņemts vienbalsīgi.

Visa zāle piecēlās kājās un skaļi aplaudēja. Ģenerālis pūlējās publiku nomierināt, taču arī viņa balss trīcēja: Jūs šeit neatrodaties teātrī - aplausi ir nevietā, tiesas lēmumu jūs nevarat ne apstiprināt, ne apgāzt… Kaut gan es ar jums esmu vienis prātis - tas, ko jūs redzējāt un dzirdējāt, var aizkus​tināt.

Pūlis metās pie Viktorijas. Kāds strādnieks apskāva viņas plecus un, asarām plūstot, apsveica: - Tas, ko jūs izdarījāt, lai glābtu vīru, ir lieliski, jūs esat drosmīga sieviete!

Visapkārt sauca: - Mēs viņu neredzam! Uzceliet viņu uz galda!

Pat tiesneši, vispārējo emociju pārņemti, nokāpa no sava paaugstinājuma un pēc kārtas noskūpstīja Viktoriju. Tikai ar lielām grūtībām viņa izkļuva no tiesas zāles un steidzās vīram paziņot verdiktu. Pūlis pavadīja viņas fiakru, un, kad viņa no abatijas iznāca vīram zem rokas, laukums skanēja apsveikuma saucienos.

Apskāvušies viņi nesteidzīgi aizgāja Marso ielas virzienā. Prieka pārpilna, Viktorija nebeidza atkārtot: - Mans draugs, tagad es varu mirt, jo esmu uzzinājusi, kas ir īsta laime!

Viņa izdzisa 1813. gada 12. jūlijā. Viņai bija tikai četrdesmit seši gadi. Uz kapakmeņa Lambalē kapsētā var izlasīt: "Šeit dus MARIJA VIKTORIJA DE LAMBALĪ, de Laviliruē dzīvesbiedre,dzimusi27. aprīlī 1767 mirusi 12.jūlijā 1813. Viņas ģimene sērās ir uzstādījusi šo pieminekli - pieticīgu piemiņas zīmi sērām un mīlestībai.

Viņas vīrišķība un daiļrunība, varonīgā uzticība izglāba viņas vīram dzīvību…"

Dc Laviliruē vēl nodzīvoja trīsdesmit divus gadus. Restaurācijas laikā viņš saņēma Svētā Luī krustu "Par brīvību un dzīvību, ko viņš ir ieguvis, pateicoties savas dzīvesbiedres enerģijai un drosmei, godinot viņas piemiņu".

Kā apgalvo vēsturnieks Lenotrs, šis ir vienīgais ordenis, kas pasniegts par "dzīvesbiedru mīlestību".

KARALIENE VIKTORIJA Alberts un Viktorija - maigas sirdis Ir nakts. Bakingemas pils tumšie gaiteņi. Jauna sieviete izmisīgi klauvē pie aizslēgtām durvīm.

- Kas klauvē?

- Anglijas karaliene!

Par atbildi - klusums. Tā patiesi bija Anglijas karaliene Viktorija, kas klauvēja pie sava vīra prinča Alberta guļamistabas durvīm.

Pašreizējās karalienes Elizabetes vecvecmāmiņa nez kāda skaistule nebija, taču viņai piemita patiess šarms. Viņai bija glīts augums. Pievilcīgs bija, piemēram, viņas smaids un jautrie, dzirkstošie smiekli… Taču tajā vakarā viņai smiekli nenāca. Durvis palika aizslēgtas, un saniknotā karaliene divkāršā niknumā sāka tās dauzīt ar savām dūritēm. Par atbildi - atkal klusums… Viktorija klauvēja vēl, bet tagad jau atturīgi, gandrīz pazemīgi, lūdzoši…

- Kas tur?

- Jūsu sieva, Albert.

Un durvis tai pašā mirklī atvērās.

Vairākus gadus pirms tam, 1837. gada 20. jūnijā, pulksten 5 no rīta Kensingtonu pilī deviņpadsmit gadus veco Viktoriju pamodināja viņas māte: Kenterberijas arhibīskaps un Anglijas pirmais kambarkungs gribēja viņu nekavējoties redzēt. Viņi meiteni gaidīja lielajā zālē. Tiklīdz princese ienāca, pirmais kambarkungs nometās uz ceļiem, un Viktorija saprata: karalis ir miris… Tagad viņai bija jākļūst par Anglijas karalieni.

Pēc pirmās Padomes sēdes, kurā Viktorija piedalījās, viņa jautāja mātei: - Vai es patiesi esmu karaliene, māmiņ?

- Jūs lieliski redzat, mans bērns, ka jūs esat karaliene.

- Tad atstājiet mani uz stundu vienu, man nepieciešams padomāt.

Pēc stundas viņa pavēlēja izvākt savu gultu no mātes istabas. Dižā karaliene sāka savu valdīšanu…

Ar ko viņai precēties? Šo valstisko jautājumu Viktorija tomēr nolēma izšķirt pati. Protams, ka viņas mātei, Kentas hercogienei, un tēvocim, Beļģijas karalim, bija sava kandidatūra viņas nākamajām laulībām - Saksijas-Koburgas princis Alberts, jo gan Beļģijas karalis, gan Kentas hercogiene bija dzimuši Koburgi. Runa bija par dinastiju laulību, par upuri kroņa labā. Anglijas kronis Koburgiem neapšaubāmi būtu vislabākā rota.

Viktorija jauno Albertu pazina. Viņi bija satikušies pirms gada- 1836. gada maijā. Alberts un Viktorija bija viena gada bērni.

Nākamā karaliene uzskatīja, ka brālēns ir ļoti pievilcīgs. Viņai patika Alberta gaišie mati, kas bija tādi paši kā viņai, viņa skaistās zilās acis un pievilcīgās lūpas.

"Alberta pievilcība galvenokārt slēpjas viņa sejas izteiksmē, kas vienlaikus ir gan maiga, gan inteliģenti atturīga," bija ievērojusi Viktorija.

Viņu nebiedēja Alberta nopietnība, "viss viņa vāciski atturīgais izskats no kājām līdz galvai".

Un, lūk, divus gadus vēlāk, lietišķi visu apsvērusi, karaliene izlēma, ka viņai vēl ir par agru precēties.

- Esmu vēl pārāk jauna, - viņa sacīja.

Patiesībā Viktorijai negribējās dot piekrišanu laulībām, kas bija iecerētas bez apspriešanās ar viņu.

Tagad, kad Viktorija bija kļuvusi karaliene, viņa gribēja pati pieņemt lēmumus.

Gaidot Viktorijas lēmumu, princim Albertam nekas cits neatlika kā pilnveidot angļu valodas zināšanas un turpināt izglītošanos, gatavojoties tam, lai kādā jaukā dienā kļūtu par parauga cienīgu karali.

Bet ja nu Viktorija pēkšņi pārdomā? Vai viņš tādējādi netiktu sakompromitēts?

Karalis Leopolds 1839. gada oktobri noorganizēja viņiem jaunu tikšanos.

Dienā, kad brālēns ieradās, Viktorija dienasgrāmatā ierakstīja: "Satikšanās manas jūtas uzjundīja.

Cik viņš ir skaists!" Un ar maigumu precizē: "Viņa lūpas valdzina, viņam ir apburošas ūsiņas un bakeni."

Pēc divām dienām jaunā karaliene savam tēvocim karalim Leopoldam rakstīja: "Alberta skaistums atstāj iespaidu, viņš ir tik jauns, tik vienkāršs; īsi sakot - viņš ir pavedinošs."

Tik pavedinošs, ka Viktorija premjerministram lordam Mel- burnam paziņoja, ka viņa ir nolēmusi ar Albertu precēties.

- Droši vien tas ir jāpaziņo viņam?

- Protams!

- Bet kā lai es to izdaru? Parasti vīrietis lūdz sievietes roku, nevis otrādi.

Jā, un vai viņš Viktorijas priekšlikumu pieņems? Protams, jā! Prinčus un princeses audzina, lai tie jau laikus zinātu: laulības pēc pašu izvēles nav iespējamas; tiem ir jāapprecas tā, lai laulības atbilstu valsts interesēm.

Alberts, protams, nojauta, ka Viktorijai viņš patīk, un, juzdamies nedaudz brīvāk, medībās, kurās viņš piedalījās, jutās ja arī ne gluži jautri, tad vismaz izrādīja rosību.

15. oktobrī karaliene palūdza, lai brālēns ienāk pie viņas. Viktorija to sagaidīja savā kabinetā. Viņi pirmo reizi palika divatā. Viktorija lūkojās Albertā labvēlīgi un smaidīja, bet viņš izlikās, ka neko nesaprot, likdams viņai ierunāties pirmajai. Viktoriju viņa atturīgums nesadusmoja, kaut gan šādu atturīgumu jebkura cita varētu uzskatīt kā vēlēšanos izvairīties no gaidāmās sarunas. Taču viņa ne uz mirkli nepieļāva iespēju, ka Alberts varētu atteikties no laulībām ar Anglijas karalieni. Kaut gan viņa kā sieviete jutās nedaudz samulsusi, ka ir spiesta lūgt, lai viņš ar to precas, taču kā valdniece viņa jutās apmierināta, ka princis nav sācis runāt pirmais, tādu rīcību viņa būtu varējusi novērtēt kā vaļību. Tā šo situāciju Viktorija pati ir aprakstījusi vēstulē tantei hercogienei Glosterci.

Satraukumu apvaldījusi, Viktorija sāka runāt: - Jūs droši vien nojaušat, kāpēc esmu jūs uzaicinājusi. Es būšu laimīga, ja jūs piekritīsit tam, ko vēlos es, tas ir, kļūsiet mans vīrs.

Alberts piecēlās, ar cicņu viņu apskāva un ar tādu pašu cieņu noskūpstīja…

- Es neesmu jūsu cienīgs, - viņš nočukstēja.

Bet tad ar vēl lielāku pašcieņu sacīja: - Es būšu laimīgs aizvadīt savu mūžu blakus jums. Šie daži vārdi piepildīja Viktorijas sirdi ar prieku.

"Es viņu mīlu vēl vairāk, nekā biju domājusi," viņa ierakstīs savā dienasgrāmatā, "un es izdarīšu visu, kas ir manā varā, lai atvieglotu viņa upuri."

Upuri? Kaut kādā ziņā - jā! Anglijas karalienes vīrs 1840. gadā atradās daudz delikātākā situācijā nekā mūsdienās Edin- burgas hercogs, karalienes Elizabetes dzīvesbiedrs. Laulības pirmajos gados Albertam nebija pat tiesību nest prinča konsorta titulu. Anglijas konstitūcija pilnīgi ignorēja viņa eksistenci, sieva karaliene viņu varēja nosaukt tikai par feldmaršalu. Kā īstens vācietis viņš labprāt būtu saucies par Saksijas-Koburgas princi nekā nesis angļu titulu: "Ja neņem vērā manas personiskās attiecības ar karalieni, tad var teikt, ka manam stāvoklim ir daudz ēnas pušu un debesis man ne vienmēr būs zilas un bez mākoņiem."

Viktorija, savā līgavainī aizvien vairāk iemīlēdamās, gribēja viņu padarīt par karali.

Alberta stāvoklis būs ļoti smags, - viņa sacīja premjerministram, - ja viņam ir jāseko manam tēvocim jautājumā par troņa mantošanu, tad lai viņam ir kaut vai karaļa tituls. Kāda gan man ir dota vara, ja es nevaru viņam dot titulu, kāds tam pienākas.

Lordam Melburnam šādas runas nepatika: - Tikai parlamenta lēmums var viņu padarīt par karali. Un, Dieva dēļ, neizvirziet šo jautājumu tagad.

Tie, kas karaļus taisa, var tos arī gāzt.

Viktorija neuzdrošinājās palikt pie sava. Vakarā viņa dienasgrāmatā ierakstīja: "Es pat nevaru Albertu padarīt par mūsu bērnu aizbildni. Ja pēc manas nāves mans dēls būs pilngadīgs, tad viņš kļūs par savu jaunāko brāļu un māsu aizbildni, nevis karalis. Bet, ja bērni vēl nebūs pilngadīgi, tad tiks iecelts reģents."

Tajā pašā laikā Viktorija pati nākamo vīru padarīja par savu pienākumu ķīlnieku, tiesa - neapzināti.

Viktorija pati noteica visu - kas būs Alberta svītā, kur viņš dzīvos. Alberts mēģināja pretoties.

"Padomājiet par manu stāvokli," viņš Viktorijai rakstīja, "es pametu dzimteni, visas man dārgās atmiņas, īstenos draugus, un to visu daru tās valsts labā, kur viss man ir svešs un nepazīstams: cilvēki, valoda, paražas, dzīvesveids, mans stāvoklis. Man nebūs neviena cita, kam uzticēties, kā vienīgi jūs. Un man neatļauj atstāt savā tuvumā divus trīs cilvēkus, kuriem būtu jānodarbojas ar manām personiskajām lietām un kuriem es uzticos…"

Viktoriju Alberta lūgumi neaizkustināja. Viņa atbildēja: "Es biju ļoti sadusmota par to, ka jūs jutāties vīlies sakarā ar manu vēlēšanos pašai izraudzīties mums māju, un esmu ļoti apmierināta, ka jūs beidzot esat piekritis uzticēties manai izvēlei!"

Alberts izteica citu lūgumu: dzīvot Vindzorā, nevis Londonā. "Mans dārgais draugs," atbildēja līgava, "jūs šajā jautājumā nemaz neesat iedziļinājies. Jūs, mana mīla, esat aizmirsis, ka es esmu karaliene. Nekas nedrīkst kavēt vai aizkavēt valsts lietu risināšanu. Parlaments notur sēdes, un gandrīz vai katru dienu neatliekamu jautājumu risināšana prasa manu klātbūtni. Londonu es nevaru pamest - pat divu triju dienu prombūtne ir pārāk ilgs laiks."

Kaisle, ko Alberts bija Viktorijas sirdī iededzis, lika tam brīnīties un pat nedaudz apgrūtināja…

Viņa izpratnē mīlestībai vajadzēja būt saprātīgām un cieņpilnām jūtām. Vai viņš spēs līdzvērtīgi atbildēt uz karalienes kaismīgajām jūtām? Līgavainis tika vadāts pavadā, bet varbūt vīram izdosies to noraut?

Pēc greznas kāzu ceremonijas, ievērojot daudzus gadsimtus pastāvējušās britu tradīcijas un etiķetes noteikumus, Alberts un Viktorija karietē aizbrauca uz Vindzoru.

Iegājusi savā istabā, Viktorija, rītu nesagaidot, dienasgrāmatā ierakstīja: "Es un Alberts esam divatā."

Alberts, kuru sieviešu sabiedrība garlaikoja, bet iemīlējušās sievietes vienkārši biedēja, nebija kvēls mīļākais - viņš savu pienākumu izpildīja svinīgi, bez jebkādas fantāzijas… Taču jaunā sieva viņu tik ļoti dievināja, ka tāpat bija laimīga. No rīta, tikko pamodusies, viņa tēvocim Leopoldam rakstīja: "Steidzos Jums pavēstīt, ka esmu vislaimīgākā sieviete no visām sievietēm pasaulē. Es patiesi domāju, ka nav iespējams būt vēl laimīgākai par mani un pat ne tik laimīgai, cik laimīga esmu es. Viņa labestība un mīlestība pret mani ir tik ļoti aizkustinoša. Man pietiek tikai redzēt viņa gaišo seju un ieskatīties mīļajās acīs - un mana sirds pielīst ar mīlestību…"

Viņu pirmais bērns - meitenīte piedzima tieši deviņus mēnešus pēc kāzām. Tieši viņai tika pašūdināts slavenais mežģīņu krekliņš, kas līdz mūsu dienām kalpo par kristību krekliņu visiem Anglijas prinčiem un princesēm.

Pēdējās nedēļas pirms meitiņas piedzimšanas Alberts ar maigumu, ar "mātes maigumu" rūpējās par Viktoriju, viņu tādējādi ļoti aizkustinot.

"Jo laulības saites ir smagākas un ciešākas, jo labāk," rakstīja Alberts brālim Ernestam.

"Laulātajiem ir jābūt piekaltiem vienam pie otra, viņiem jābūt nešķiramiem un jādzīvo tikai savas otras puses labā. Es gribētu, lai Tu atbrauc un papriecājies ar mums, - mēs esam ideāls laulāts pāris, ko vieno mīlestība un saskaņa. Pro​tams, Viktorija ir gatava nest dažus upurus manā labā…" Šie "upuri" Albertam ļāva izveidot Viktorijas galmu nedaudz intelektuālāku. Vai drīkst uzlūgt ievērojamus cilvēkus? Māksliniekus? Sarunāties par interesantiem tematiem? Taču savā salonā Viktorija interesējās tikai par banalitātēm. Viens no galminiekiem Čārlzs Grevils ir pierakstījis kādu savu sarunu ar karalieni:

- Vai jūs šodien esat bijusi izjādē?

- Nē, Jūsu Augstība, šodien ne.

- Šodien ir brīnišķīgs laiks.

- Jā, Jūsu Augstība, ļoti laba dieniņa.

- Tomēr ir pavēss.

- Jā, diezgan pavēss, Jūsu Augstība.

- Es ceru, ka jūsu māsa lēdija Frcnsisa Egertona jāj ar zirgu?

- Retumis, Jūsu Augstība.

Pēc brīža bija kārta Grevilam uzturēt sarunu: - Vai Jūsu Augstība šodien ir bijusi izjādē?

- O, jā, un ļoti ilgstošā.

- Vai Jūsu Augstībai ir labs zirgs?

- O, ļoti labs!

Albertam izdevās šo pelēko "peizāžu" nedaudz atdzīvināt. Runa, protams, nebija par Vindzoras vai Bakingemas pils pārvēršanu par literatūras vai mūzikas salonu, taču princim izdevās no sievas izspiest atļauju organizēt vista spēli vai citas kāršu vai galda spēles. Viņš pat riskēja reizēm muzicēt: četrrocīgajiem klavier- darbiem bija īpaši panākumi. Reizēm Alberts uz ērģelēm spēlēja Bahu vai dziedāja Mendelsona dziesmas. Taču "Konstitūcijas vēstures" skaļa lasīšana gan viesos nekādu sajūsmu neizraisīja. Princim izdevās kļūt par karalienes neaizstājamu palīgu.

Viņa vīru sauca par savu "dārgo un nesalīdzināmo Albertu". Celdamies pirms saules, viņš tūlīt ķērās pie darba: rakstīja vēstules, sastādīja atbildes uz ministru jautājumiem. Kad Viktorija viņam pievienojās, viņai atlika dokumentus tikai parakstīt. Viņa ievēroja, ka "Alberts ar katru dienu vairāk interesējas par politiku un valsts lietām un visos jautājumos lieliski orientējas. Turpretī es par to visu sāku zaudēt interesi. Mēs, sievietes, neesam radītas, lai valdītu, ja mēs gribētu būt godīgas pašas pret sevi, tad no vīriešu nodarbēm atteiktos… Es ar katru dienu vairāk pārliecinos, ka sievietēm nevajag uzņemties karalistes pārvaldīšanu."

Patiesi - Alberts kļuva gandrīz par Anglijas karali. Kā stāsta rakstnieks biogrāfs Andrē Moruā: "Daudzi politiķi ir nosprieduši, ka viņa vara ir kļuvusi pārāk liela. Taču daudzas prinča idejas, kuras viņš karaļa varas sakarībā tika izteicis, daudziem šķita nesavienojamas ar Anglijas konstitūciju…

Viņš Angliju veda pretī absolūtajai monarhijai."

1861. gada decembra sākumā "mīļais eņģelis", kā Viktorija Albertu sauca, smagi sasirga. Karaliene pat iedomāties nespēja, ka viņas elks varētu saslimt, un nepievērsa šim notikumam nekādu uzmanību.

Tikai 14. decembrī ap pulksten pieciem pēcpusdienā viņa saprata, ka Alberts mirst. Jau zaudēdams apziņu, viņš vēl čukstēja: - Liebes Frauchen… [26] Un iekrita komā… Bet Viktorija jutās pilnīgi viena visā pa​saulē.

"Es cieši nolēmu," viņa rakstīja tēvocim, "es negrozāmi apņēmos savā turpmākajā darbībā vadīties no visiem viņa nodomiem, projektiem un atziņām. Un nekādi cilvēku izdoti likumi mani no šī ceļa nenovērsīs…"

Osbornā, Vindzorā un Balmorālā dzīve turpinājās tā, it kā Alberts būtu dzīvs. Katru vakaru kalpotājs uz prinča gultas nolika viņa mājas apģērbu, katru rītu viņš savam saimniekam atnesa karstu ūdeni, vāzēs ielika svaigus ziedus, uzvilka pulksteņus un uz dīvāna nolika tīru mutautu…

Tikai pēc četrdesmit gadiem Viktorija atkal savienojās ar to, kas bija bijusi visa viņas dzīve…

Saturs Sastādītāja priekšvārds……………………………………………… 5 Starp pagātni un nākotni Mihails Pavlušenko. Grāfa Cepelīna gaisa pilis…. 9 Ļevs Vjatkins. Franča Lepiha gaisakuģis………………….. 32 Imperators pieņem lēmumu…………………………….. 32 Atskatoties vēsturē…………………………………………… 35 Klupšanas akmens…………………………………………… 42 Kas nodedzināja Maskavu?……………………………. 44 Ģenerālis grāfs Lauers armijas augstākais tiesnesis……………………… 46 Kas notika tālāk?…………………………………………….. 47 Laika upe…………………………………………………………. 49 Mihails Pavlušenko. "Vācu cigāri" ari virs Latvijas pilsētām………………………….. 51 Ļevs Vjatkins. Arktikas noslēpums…………………………… 68 Vai Reiha dārgumi atrodas nogrimušā zemūdenē?……………………………… 68 Ziņojums no Kopenhāgenas…………………………….. 70 Atskatīsimies vēsturē………………………………………… 72 Vācu zemūdenes………………………………………………. 73 "U-534 " noslēpums…………………………………………. 75 Sergejs Solovjovs. Traģēdija pie Sariča raga 78 Labākais visā Melnajā jūrā……………………………… 79 Brauciena īpašais režīms………………………………….. 80 Pēdējais brauciens…………………………………………….. 82 Katastrofa………………………………………………………… 84 Epilogs………………………………………………………………. 86 Boriss Kamovs. Kas vainīgs, ka aizgāja bojā līnijkuģis "Novorosijsk" un tā jūrnieki? 88 Andrejs Aderjohins. Ko stāsta aculiecinieki 99 Ivans Plotņikovs, vēstures zinātņu doktors Kas nogalināja Kolčaku?………………………………. 102 Pagājības ēnas Nāve šļircē………………………………………………. 110 Cietuma profesors………………………………………….. 110 Pirmais upuris…………………………………………………. 112 Inde pēc speciāla pasūtījuma………………………… 112 "Zvaigžņu stunda"………………………………………….. 113 Japāņu pēdas………………………………………………….. 114 Likteņa ironija………………………………………………… 115 "Indigirkas" bojāejas noslēpums……………………………. 117 Valērijs Birjukovs. Vēl kādas ziņas par "Indigirku"………………………………………… 122 "Staļins zināja, ko dara"………………………………………… 125 Aleksandrs Žiļins. Kāpēc aizgāja bojā

komanda "Pahtakor"?……………………………. 132 Sergejs Ļeskovs. Liktenīgas sakritības…………………… 136 No pagātnes dzīlēm Vladimirs Simonovs. Valdniece……………………………… 140 Cēzars…………………………………………………………….. 146 Valdnieces mīla……………………………………………… 149 Alens Deko. 2. maija laukums……………………………….. 154 Moriss Garsons, Franču akadēmijas loceklis Žannas d'Arkas "otrā dzīve"………………….. 177 Pareģi un pareģojumi Staņislavs Slavins. Nostradams atceras nākotni………………………………………. 186 Marga Martinī. Boloņas pareģis……………………………. 198 Džo Fišers. Pareģi un pravieši…………………………………. 206 1. Bībele………………………………………………………….. 209 Sāpju vīrs……………………………………………….. 211 Laiks pirms pasaules gala………………………. 216 2. īru svētie…………………………………………………….. 223 Eires moku ceļš……………………………………….. 224 Svētā Pētera pēcteči……………………………….. 228 3. Kalniešu otrā redze…………………………………….. 231 Koinihs Odhars……………………………………….. 232 Pareģojumi izbeidzas……………………………… 237 4. Edgars Keisijs…………………………………………….. 241 Zeme maina izskatu……………………………….. 242 Pasaule radīsies no jauna……………………….. 246 5. Džīna Diksone……………………………………………. 251 Diksones paradokss………………………………… 251 Situācija ar Kenediju……………………………… 256 Antikrists…………… v …………………………………. 259 6. Ideālie mediji……………………………………………… 262 Telepāti…………………………………………………… 262 Mediji pareģo………………………………………….. 264 Pareģojumu upuri…………………………………… 270 7. Kad būs pasaules gals?……………………………… 271 Vēsturiski mīlasstāsti Andrē Kastelo ŽILĪ Žilī de Lespinasa - viņas sirds apstājās mīlas dēļ…………………………………… 274 LOLA Lola Montesa - sieviete bez sirds……………………………. 282 LUIJS ARMĀNS Hercogs Rišeljē - siržu lauzējs….. 291 LUlZE Divu siržu neizdibināmie ceļi………………………………….. 298 LULO Hercogiene d'Abrante, kura pazaudēja sirdi………….. 307

LISILA Lisila un Kamils Demulēni viena sirds un dvēsele……………………………… 316 LUKRĒCIJA Lukrēcija Bordža - sirds drāma……………………………… 323 MANONA Rolāna kundze - saprātīgā sirds…………………………….. 331 MARGARITA Margarita de Bonmēna un ģenerālis Buianžē uzticīgās sirdis…………………………………………. 339 MARIJA Marija Stjuarte - skumjā sirds………………………………… 347 MARIJA Anglijas Marija - neprātīgā sirds…………………………….. 357 MORICS Neuzticīgā sirds………………………………………………………. 367 MAKSIS Šarlote un Maksimiliāns - siržu saites…………………….. 376 NAPOLEONS Marija Vaļevska - sirdsprieks un sirdssāpes…………… 385 ODINETA Odineta de Šandivēra - bezprātīgā sirds…………………. 398 POLINA Polina Bonaparta - sātaniskā sirds…………………………. 407 RAŠELA Mīlas nepiepildāmā sirds……………………………………….. 415 SISI Imperatore Elizabete - no visas sirds……………………… 422 TERĒZE Terēze Kabarī - Taljēnas kundze.

Drosmīgā sirds………………………………………… 430 VIKTORIJA Pilsone Laviliruē - aizstāvība ar sirdi……………………… 438 KARALIENE VIKTORIJA Alberts un Viktorija - maigās sirdis 446

PASKAIDROJUMI [1] karš paliek karš. (tulk.)

[2] partikulārs - tpašs. - tulk.

[3] acīmredzot alberts Lapiņš (1899-1937). Bijis 5. armijas štāba izlūkošanas daļas un politiskās pārvaldes komisārs, no 1921. gada Tālo Austrumu Republikas un Piejūras un Aizbaikāla kara apgabala karaspēka pavēlnieks. - Tulk. piez.

[4] kalnu Šorija - apgabals Kemerovas apgabala dienvidos, ietver daļu Salairas skrausta, Abakanas grēdas un Kuzņeckas Alatau. Dzīvo šori. - Tulk. piez.

[5] krasnojarskas novada. - tulk.

127 [6] cēzars tika nogalināts ar 23 dūrieniem.

143 [7] plūtarhs gan dzīvoja nākamajā gadsimtā un ievērojamo grieķu un romiešu biogrāfijas sarakstījis pēc avotiem, kurus izmantojis diezgan brīvi.

[8] pepls - krokots sieviešu virstērps no vieglas drānas, bez piedurknēm; to valkāja virs tunikas. Tulk.

[9] himatijs - mētelis. - Tulk.

[10] vent, vidi, vici - ar šo frāzi Cēzars ziņoja uz Romu par savu uzvaru pār Pontas karali Farnaku. Tulk.

[11] apgalvo, ka valdniece mirusi no kobras kodiena. Ja tas tā, tad šādai nāvei bija simboliska nozīme. No laika gala Ēģiptes valdnieku kroni ir rotājusi kobra, kas ēģiptiešu kultos saistīta ar Saules dievu Ra. Uzskatīja, ka kobras kodiens nodrošina nemirstību un tuvina cilvēku dieviem. - Tulk.

[12] principe de la paz - šo titulu karalis Kārlis IV Manučlam de Godojam bija piešķīris par to, ka Godojs 1795. gadā Bāzelē noslēdza Spānijai samērā labvēlīgu miera līgumu ar Franciju. - Tulk.

154 [13] bragansas - Portugāles karaļu dinastija. - Tulk.

155 [14] gaucho (spāņu vai.) - zirgu gans. - Tulk.

169 [15] harmagedona - kādas vietas nosaukums ebreju valodā. Tur notikšot Jehovas spēku izšķirošā cīņa pret Sātana spēkiem. Šīs cīņas rezultātā uz visiem laikiem aiziešot bojā visa cilvēce, izņemot jehoviešus. Tulk. piez.

209 [15] Senajā Īrijā (pirms mūsu ēras vai vēl senāk) likumi bija apkopoti traktāta "Šenhus Mor" (Lielajā grāmatā). - Tulk. piez.

226 [16] erina rietumu sala, romantisks Eires (Īrijas) nosaukums. - Tulk. 8* 227 [17] fandango - spāņu tautas deja. - Tulk.

285 [18] lando - četrvietīga kariete ar atsedzamu augšdaļu. - Tulk.

290 [19] anvera - antverene. - tulk.

[20] dolomans - īss huzaru mundieris. - Tulk. 12* 339 [21] saksijas morics 1726. gadā ieradās Jelgavā, lai pretendētu uz Kurzemes hercoga troni.

Kurzemes landtāgā viņu arī vienbalsīgi ievēlēja par nākamo Kurzemes hercogu. Taču pret šo ievēlēšanu

protestēja Krievija, arī Polijai Kurzemē bija savas intereses, tāpēc Moricam Jelgava bija jāatstāj. Viņš nocietinājās kādā Usmas ezera salā, lai cīnītos pret krievu karaspēku. Taču pārspēks bija liels un Morics bēga - uz Ventspili un tālāk uz Eiropu. Bet sala vēlāk nosaukta viņa vārdā par Morica salu. - Tulk.

368 [22] Žanna d'arka vadīja franču tautas atbrīvošanas cīņu pret angļiem. [23] mazais trianons - viena no Versa|as pilini. - Tulk.

407 [24] grāfs bartolomeo Borgēze (1781-1860) bija Itālijas senatnes pēt​nieks. - Tulk.

[25] romā atradās Borgēzcs pils - slavena antīku mākslas darbu glabā​tava. - Tulk.

[26] mīļā sieviņa…(Vācu vai.)