INKU zelts - ARTURS LIELAIS

Annotation

ARTURS LIELAIS INKU zelts IZDEVNIECĪBA-LIESMA-RĪGĀ 1970 Mākslinieks Ā. Lie Kartes zīmējis J. Ancītis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Sī grāmata risina tālāk agrāk iznākušajos darbos «Ka- ravelas iziet okeānā» un «Konkistadori» aizsāktos tematikas pavedienus un stāsta par spāniešiem, kuri pēc Kristo- fora Kolumba jūras braucieniem un Ernando Kortesa karagājieniem turpināja iekarojumus Jaunajā Pasaulē. Arī šoreiz balstījos uz laktiem un dokumentiem — hronikām, vēstulēm, laikabiedru liecībām un vēsturnieku pētījumiem un pūlējos attēlot iekarotāju — Pizarro, Almagro u. c. gaitas Dienvidamerikā, šo zemju atklāšanas norisi, inku valsts Peru iekarošanu, karagājienus uz Čīli, Orel- janas braucienu lejup pa Amazoni, kaujas, ko izcīnīja paši konkistadori savā starpā par sagrābto laupījumu. Centos sniegt arī īsas ziņas par Peru cilšu vēsturi, īpatnējo kultūru un tās barbarisko iznīcināšanu. Par visu to bagātīgu faktu materiālu sniedz gan pašu konkistadoru ziņojumi un vēstules, gan Garsilaso de Ve- gas, Karvahala, Montesinosa, Heresa, Sarmjento, Onde- gardo, Sjesas de Leona, Relija, Pedro Pizarro, Naarro u. c. hronikas, gan ievērojamu spāniešu vēsturnieku — Erre- ras, Gomaras, Ovjedo, Sarates, Laskasasa, Fernandesa, Lopesa u. c. pētījumi, tāpat A. Humbolta, Š. Kondamina, E. Pepiga u. c. ceļojumu apraksti, vēlāku laiku vēsturnieku — V. Preskota, S. Ruges, G. Ritera, O. Pešeja, D. Fis- kes, V. Fostera, kā arī padomju zinātnieku — 1.

Magido- viča, J. Svēta, V. Gujajeva, J. Griguļeviča, B. Šarevskas, A. Jeiimova, J. Zubricka, L. Fainberga u. c. darbi. Kaut arī hronistu liecības ir visai neskaidras un reizēm gluži pretrunīgas, cauri gadsimtu tumsai, leģendām, izdomājumiem un izskaistinājumiem saskatāma patiesība — kaila, asiņaina, skaudra un nežēlīga: iekarotāji ar kristīgas ticības un eiropiešu civilizācijas izplatītāju masku, turēdami vienā rokā krustu, otrā — zobenu, nesdami nāvi, postu un verdzības jūgu, tumsību un nabadzību, iebrukuši tālajās aizjūras zemēs. Tā sākās koloniālisms, tā asiņu straumēs dzima kapitālisms, netaisnā zelta vara, tā sākās svešu zemju sagrābšana, izlaupīšana un kolonizēšana. Zelts bija — un vēl joprojām ir — iekarotāju, pasaules kundzības tīkotāju, avantūristu, laupītājuīstais dievs, zelts deva viņiem varu, godu un slavu, zeltam viņi kalpoja dedzīgāk nekā pašu cildinātajam un piesauktajam dievam, Jēzum un jaunavai Marijai.

Zelta dēļ viņi pastrādāja visšausmīgākos noziegumus, devās nāvē un vislielākajās briesmās, pārcieta neaprakstāmas grūtības. Zelta — dzeltenā sātana apstulboti, viņi izlēja asiņu straumes un pacēla ieročus arī cits pret citu, un daudzi no viņiem atrada kapu svešajās zemēs. Mūsu dienās, kad koloniālisms visā pasaulē piedzīvojis pilnīgu krahu un cilvēce sākusi nokratīt zelta jūgu, imperiālisti, kolonizatori, gluži kā lēdija Makbeta Šekspīra drāmā, visiem spēkiem pūlas nomazgāt asiņainās rokas, izdzēst gadsimtu gaitā pastrādāto ļaundarību pēdas. Šī grāmata, vēstīdama par sen aizgājušiem laikiem un notikumiem, iespējams, palīdzēs noraut masku tiem, kuri vēl mūsu dienās, iebrukdami citās zemēs, pūlas izlikties par kultūras, labākas dzīves, labākas iekārtas nesējiem. Pagātnes notikumi arī pēc gadu simtiem bargi apsūdz tautu apspiedējus un verdzinātājus. AUTORS

UZ ELDORADO SLIEKŠŅA PIRMĀ EKSPEDĪCIJA — PIRMĀ NEVEIKSME ZOBENA, ZELTA UN KRUSTA SAVIENĪBA KARAVElAS VĒLREIZ IZIET OKEĀNA TRIMDA GAIĻU SALĀ PIE PERU VĀRTIEM UZ SPĀNIJU PĒC KARAĻA ŽĒLASTĪBAS SAULES BĒRNU ZEME

INKU VALSTS IEKĀRTA zemkopība un amatu prasme RELIĢIJA UN ZINĀTNE AR ŠĶĒPU UN KRUSTU ANDU KALNOS pārdrošais plāns Inku zelts inka gūstā sirotāji pārstaigā inku zemi salaupīto dārgumu dalīšana konkistadori peru sirdi konkurentu tīkojumi ALMAGRO KARAGĀJIENS UZ ČILI KONKISTADORU BRĀĻU KARŠ VISU PERU ZEMI VIENĀS ROKAS! UZ «KANĒĻA ZEMI» LEJUP PA LIELO UPI LIELA MARĶĪZA NĀVE KARAĻA UN KONKISTADORU CIŅA LAUPĪJUMS GONSALO PIZARRO ROKĀS UZ PERU AR «MIERA MISIJU» NĀK DIEVA KALPS SAULES BERNU VALSTS BOJA EJA spānijas spožums un posts LITERATŪRAS SARAKSTS SATURS ARTURS LIELAIS INKU zelts

UZ ELDORADO SLIEKŠŅA ZELTA MIRĀŽAS VILINĀJUMS

No kurienes nācis dzeltenais saules metāls? — Leģendu rašanās. — Lielās Dienvidu jūras krastos.

— Eldorado. — Andagoja burā uz dienvidiem.

1492. gadā lielais jūras braucējs Kristofors Kolumbs, ar spāniešu karavelām pārburājis pāri Atlantijas okeānam, piestāja Bahamas salu arhipelāgā un šajā pirmajā braucienā sasniedza arī Kubu un Espanjolu (Haiti). Vēlāk gan viņš, gan viņa līdzgaitnieki atklāja un iekaroja vēl daudzas citas salas Kārību jūrā un sāka apbraukāt Amerikas kontinenta (spānieši toreiz to dēvēja par Tierra iiime — Cieto zemi) piekrasti. Jauno zemju meklētāji un iekarotāji visur pirmām kārtām apvaicājās indiāņiem: kur meklējams dzeltenais saules metāls zelts, ar ko viņi izrotājušies? Vai tas sastopams tepat uz vietas, jaunatklā​tajās salās, vai arī atvests no tālienes?

Atbilde bija viena un tā pati: indiāņi rādīja uz dienvi​diem un dienvidrietumiem un pūlējās ieskaidrot, ka šis metāls nākot no turienes.

Tur esot bagātas zemes, tur netrūkstot zelta trauku un krāšņu dārgu rotu. Zeltu tur varot savākt naktī jūras krastā lāpu vai zvaigžņu gaismā, to sijājot sietos un pēc tam no tā izkaldinot smagas roku sprādzes un kāju rotas. No upēm ar tīkliem tur varot izvilkt zelta gabalus vistas olas lielumā; pērles un dārgakmeņi tur mētājoties strautu krastos. Zelta esot tik daudz, ka zvejnieki tajās zemēs pie tīkliem sienot nevis akmeņus, bet gan zelta gabalus. Tur netrūkstot ne smaržīgo sveķu, ne dārgo garšvielu. Bet viena sala, pēc indiāņu apgalvojuma, esot tīra zelta.

Vai kāds brīnums, ka no neskaidrajiem indiāņu stāstiem izcēlās leģendas, ka radās zelta mirāža, kas vēl vairāk iekvēlināja spāniešu dedzīgo fantāziju un nevaldāmo alkatību. Saklausījušies tādus brīnumstāstus, iekarotāji jebkuru laupījumu, ko viņiem izdevās sagrābt Antiļu salās, aizvien turēja par niecīgu; un zelta mirāža treņca un vilināja avantūristus aizvien tālāk uz jaunām zemēm. Visur Kārību jūras krastos uzņēmīgi vīri dibināja jaunas kolonijas un lūkoja savu laimi.

Arī Vasko Nunjess de Balvoja, viens no spāniešu kon- kistadoru vadoņiem, kas bija apmeties Zelta Kastīlijā — kolonijā pie Darjenas līča Dienvidamerikas ziemeļu piekrastē, devās dziļāk zemes iekšienē un atklāja ciltis, kam netrūka zelta rotu. Indiāņi ļoti brīnījās, redzēdami, cik alkatīgi spānieši grābj šo metālu.

Kādu reizi, kad spānieši ķildodamies svēra un dalīja salaupīto zeltu, kāds no kasikiem, kā stāsta hronists He- ress, uzsitis ar dūri pa svariem, tā ka spožais metāls izbiris uz grīdas, un sašutumā iesaucies: «Kā jūs, baltie vīri, varat tik augstu vērtēt šo nožēlojamo zeltu un turklāt pārkausēt smalkus mākslas darbus rupjos klučos!? Bet, ja jau jūsu kārums pēc šā metāla ir tik liels un jūs tikai tā dēļ uzdrošināties doties tādos tālos un bīstamos ceļos, liekat uz spēles dzīvību un traucējat bez kādas citas vajadzības laimīgu tautu mierīgo dzīvi, tad es jums gribu rādīt zemi, kas ir tik bagāta ar zeltu, ka droši remdēs jūsu alkatību. Tur ļaudis ēd no zelta bļodām un dzer no zelta kausiem, un zelts tur ir tikpat lēts kā pie jums dzelzs. Bet, ja jūs gribat šo zemi iekarot, tad jums uz turieni jāiet daudzkārt lielākā skaitā, jo tur mīt drošsirdīgi ļaudis, kas aizstāvēs savus īpašumus līdz pēdējai asins lāsei. Sevišķi sīvi jums pretosies varenais Tuma- nama, valdnieks kalnos, kuros var atrast zeltu un kuri ir sešu dienu gājumā no šejienes, Bet, kamēr jūs līdz turienei aiziesiet, jums būs jāšķērso iipgabals, kur mīt nežēlīgie karībi, kuru mīļākais ēdiens ir cilvēku gaļa. Kad jūs pēc tam pāriesiet pāri tur tiem kalniem,» viņš ar pirkstu rādīja uz dienvidiem, «jūs nonāksiet pie lielas jūras un tur ieraudzīsiet daudzus kuģus, kuri nav neko mazāki par jūsējiem un kuriem ir stūre un buras.»

Uz Vasko Nunjesu de Balvoju jaunā kasika vārdi atstāja dziļu iespaidu. Tālā, bagātā zeme, kur tik daudz zelta, un lielā jūra, ko jau agrāk bija nesekmīgi meklējis Kris- tofors Kolumbs, jo dienas jo vairāk vilināja konkistadoru vadoni. 1513. gada viņš ar saviem karavīriem šķērsoja , Panamas zemes šaurumu un sasniedza Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna krastus. Pasludinājis bezgalīgi plašos udeņus ar visām salām un zemēm par Spānijas karaļa īpašumu uz mūžīgiem laikiem, Balvoja sāka iztaujāt indiāņus, kur atrodams zelts un citas bagātības.

Kāds indiāņu kasiks pastāstīja, ka šis krasts aizstiep​joties tālu, tālu uz dienvidiem līdz bagātai zemei.

Lai aiz- kuģotu uz turieni, jābraucot nedēļām ilgi. Tur esot mil​zum daudz zelta, neskaitāms daudzums pērļu un dārgu akmeņu, tempļi ar zelta jumtiem un sudraba palodām. Tai zemē mitinoties dīvaini nastu nesēji dzīvnieki. Kasiks pat izveidoja šā dzīvnieka attēlu no māliem. Spānieši nevarēja saprast, vai tas ir kamielis vai briedis. Tas bija pirmais lamas attēls, ko ieraudzīja spānieši, un tās bija pirmās ziņas par vareno, bagāto inku valsti Peru.

No tā laika Balvojas dedzīgākais sapnis bija ekspedīcija uz šo tālo dienvidu zemi. Taču viņa sapņi nepiepil​dījās '-— viņš paguva aizbūrāt tikai nelielu gabalu uz dienvidiem Uz Centrālās Amerikas koloniju — Zelta Kastīliju no Spānijas atsūtīja jaunu vietvaldi — gubernatoru Pedro Ariasu de Avilu (parasti viņu dēvēja par Pedrariasu) ar veselu armiju iekarotāju. Baidīdamies no Lielās Dienvidu jūras atklājēja konkurences, vietvaldis 1517. gadā pavēlēja nocirst Balvojam galvu.

Pedrariass, šis nežēlīgais, nodevīgais despots, pārvaldīja Zelta Kastīliju trīspadsmit gadus, izpostīdams Centrālo Ameriku, un, pēc laikabiedru liecībām, bez žēlastības iznīcinājis šajās zemēs divus miljonus indiāņu. 1519. gadā konkistadori nodibināja Panamu — atbalsta punktu Klusā okeāna piekrastē ar cietoksni un ostu un sāka apbraukāt piekrasti uz ziemeļiem gar tagadējo Panamu un Kostariku, sagrāba Salvadoru un Nikaragvu, kā arī nonāca pie Gva- temalas un Hondurasas. Te viņi jau sadūrās ar spānie​šiem, kas bija atnākuši uz Centrālo Ameriku no zieme​ļiem.

Spāniešu ekspansijas galvenā straume no Antiļu salām Kārību jūrā bija pavērsusies ziemeļu virzienā — uz Mek​siku. So zemi bija iekarojis Ernando Kortess un sagrābis tur milzu bagātības.

Taču indiāņi aizvien vēl apgalvoja, ka īstā zelta zeme atrodoties kaut kur tālu, tālu dienvidos. Tur biezos

Leģenda par Eldoiado — valdnieks ar pavadoņiem uz plosta dodas izpildīt svinīgo upurēšanas ceremo​niju (muisku indiāņu attēls) džungļos aiz augstiem kalniem mītot kāds varens valdnieks Eldorado (Zelta karalis; spāniešu valodā dorado nozīmē zelta, apzeltīts). Šis lielais valdnieks esot pasakaini bagāts un pastāvīgi staigājot, apbārstījies ar smalku zelta putekļu kārtu. Katru rītu viņš ieziežot savas miesas ar lipīgu, jauki smaržojošu šķidrumu vai sveķiem un tad ap- kaisoties ar zelta smelkni, tā ka zelts pielīpot pie ķermeņa, un tā, klāts ar zeltu no galvas līdz papēžiem, šis valdnieks staigājot mirdzēdams kā liela meistara rokas liedināta statuja.

Viņš iedomājies, ka neviens cits tērps neesot tik skaists, un negribot greznoties ar zelta ieročiem un rotām kā citi valdnieki, jo uzskatot tādus kaldinātus vai bēdinātus izgreznojumus par rupjiem un ikdienišķiem.

Turpretim daudz dārgāks prieks esot katru rītu no jauna apkaisī- ties ar smalki saberztu zeltu, jo vakarā zelts tiekot nomazgāts un aizsviests. Bet valdnieks esot tik bagāts, ka varot to atļauties — viņam esot neizsīkstošas zelta raktuves. Šī teiksma par tādu bagātību un tik neparastu greznošanos šķiet gluži neticama, tomēr bija daudz tuvāk īste​nībai nekā daudzas citas Jaunās Pasaules leģendas.

Muiskas jeb čibčas tauta, kas mita Dienvidamerikas ziemeļrietumos, tajos laikos bija izveidojusi divas valstis — dienvidos ap tagadējo Bogotu un ziemeļos ap taga​dējo Tunhu.

Augstākais muisku priesteris, kurš tajā pašā reizē bija ari valdnieks, pēc ievēlēšanas augstajā amatā, apkaisīts ar zeltu, noturēja svinīgu lūgšanu, stāvēdams uz plosta svētajā ezerā. Pēc lūgšanas viņš svieda ezera ūdeņos upuri dieviem — zelta rotas un dārgus akmeņus.

Neskaidrās ziņas par šo ceremoniju, acīm redzot, bija radījušas teiksmaino leģendu par Eldorado, Zelta karali. Tā pamazām pārvērtās leģendā par pasakaini bagātu zemi Eldorado, kas slēpjoties Dienvidamerikas džungļos, vai pilsētu Manoasu, kur tempļos netrūkstot zelta elkutēlu, bļodu, vairogu un bruņu. Sī tauta ejot karā ar zelta ieročiem. Svinīgos svētkos šīs zemes imperators dzerot ar saviem gubernatoriem un vasaļiem no milzīgiem zelta kausiem. Tādās reizēs tiekot ievērota šāda paraža: visi, kas dzer uz valdnieka veselību, noģērbjoties kaili un iezie- žot ķermeni ar koku sveķiem — balto balzamu.

Valdnieka kalpi, sagrūduši zeltu smalkā pulverī, ar dobu niedri pūšot to uz ieziestajiem ķermeņiem, kamēr visi viņi spīdot no galvas līdz kājām. Un tā viņi sēžot, zeltā mirdzēdami, un dzerot pa sešām vai septiņām dienām.

Eldorado bija un palika tāla mirāža, kas likās neaizsniedzama. Lai tuvotos šim vilinošajam mānam, vaja​dzēja doties uz dienvidrietumiem no Panamas zemes šau​ruma.

Tomēr visas ekspedīcijas, visi karagājieni šajā virzienā beidzās ar neveiksmi: augsti kalni, biezi meži, neizbrie- nami purvi, krāčainas upes un kareivīgas ciltis aizvien aizšķērsoja ceļu iekarotāju nelielajām vienībām.

Kāds no konkistadoru komandieriem — Paskvals de An- dagoja arī pūlējās nokļūt tālāk uz dienvidiem. 1522. gadā viņš no Panamas ar kuģi devās gar Dienvidamerikas rietumu piekrasti uz dienvidiem līdz Sanhuanas upes deltai (uz 4° z. pl.), kas līkumoja plašā, pārpurvotā zemienē. Visā

atklātajā piekrastē (tagadējās Kolumbijas krastā) Andagoja neatrada nekā tāda, kas varētu vilināt uz šejieni konkistadorus. Te kuploja mitrie ekvatoriālie meži, pletās plaši purvi, un tikai retumis šur tur varēja sastapt iezemiešus. Tie ar savām valodām no jauna uzbūra spāniešiem zelta mirāžu: augstu kalnos, ne visai tālu no jūras, uz dienvidiem no Biru upes, esot plaša, bagāta, biezi apdzīvota zeme, kur netrūkstot ne zelta, ne sudraba, ne pērļu.

Tomēr Andagoja bija spiests griezties atpakaļ uz Panamu. Viņš, pēc hronista apgalvojuma, iegāzies no laivas ūdenī un gandrīz noslīcis. Andagoja atgriezās ar jaunām ziņām par noslēpumaino Biru zemi.

Panamas kolonisti alkatīgi uzklausīja vilinošās vēstis. Viņi jau bija tiku tikām klausījušies par Kortesa apbrīnojamo veiksmi Meksikā, viņi atcerējās arī Balvojas stāstus par džungļos dzirdētajām leģendām.

Netrūka drošsirdīgu vīru, kuri kāroja izmēģināt laimi jaunā tālā karagājienā uz leģendāro Eldorado. Viens no tiem bija Fransisko Pizarro, rūdīts karavīrs, īsts dēkainis un avantūrists. trīs viri sāk rīkoties Fransisko Pizarro — Estremadūras atradenis. — Rūdījuma gadi. — «Ļauns un samaitāts, viltīgs, nepastāvīgs, melīgs un nodevīgs kā neviens cits.» — Djego Almagro ir ar mieru riskēt. — Pāters Ernando de Luke — ekspedīcijas linansētājs.

Fransisko Pizarro, ko daudzi buržuāziskie vēsturnieki visvisādi cildinājuši kā vienu no sava laika slavenākajiem ļaudīm, piedzima Spānijā, Estremadūrā, Truhiljo ciematā, tajā pašā novadā, kur pasaulē nācis Ernando Kortess. Pizarro dzimšanas gads nav precīzi zināms; domā, ka tas iekritis laika posmā no 1471. gada līdz 1478. gadam. Viņa tēvs bija muižnieks, kājnieku virsnieks, bet māte — nabadzīga Truhiļjo zemniece, kas nebija precējusies ar Fransisko tēvu. Ārlaulībā dzimušo puisēnu viņa, kā stāsta daži hronisti, izlikusi uz baznīcas kāpnēm un pametusi. Gomara, spāniešu vēsturnieks, pat apgalvojis, ka pamestais zēns būtu nomiris, ja viņu nebūtu zīdījusi cūka — gluži kā vilku māte leģendāros puisēnus Remu un Romulu, Romas dibinātājus. Tā augstākā vara esot rūpējusies par Fransisko Pizarro, nākamo Kristus karotāju, katoļticības — dievišķīgās priecas mācības izplatītāju svešajās zemēs, aizjūras lielvalsts dibinātāju, un nav ļāvusi viņam iet bojā.

Taču īstenībā gan laikam noticis citādi — bez brīnuma un leģendām. Pamesto zīdaini pievākuši labsirdīgi ļaudis un audzinājuši viņu vairākus_ gadus, līdz tevs apželojies un uzņēmis puisēnu savās mājās.

Par nākamā lielā konkistadora bērnību un jaunību nav nekādu drošu ziņu. Zēna izglītošanai un audzināšanai, acīm redzot, neviens nav pievērsis nekādu uzmanību. Citu dižciltīgo muižnieku dēli devās studēt uz Salamanku vai uz galmu kalpot karalim, turpretim ārlaulībā dzimušais Fransisko ganīja tēva cūkas Estremadūras pakalnos. Līdz mūža galam viņš palika analfabēts, neiemācījās ne lasīt, ne rakstīt.

Tēvs zēnu nebija adoptējis, tāpēc viņu par muižnieku — idalgo neviens formāli nevarēja atzīt. Tikai vēlāk, kad Pizarro bija iemantojis godu un slavu, viņu iecēla par iekaroto zemju vietvaldi, gubernatoru — karaļa vietnieku un viņam piešķīra marķīza titulu. Šis brīnums patiešām notika bez dievišķīgas varas iejaukša​nās, tik ar karaļa žēlastību.

Estremadūras cūkgans droši vien pieredzēja lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba triumfu pēc pirmā brauciena pāri okeānam, un nabadzīgā jaunekļa sirdī iedegās alkas pēc piedzīvojumiem, pēc dēkām tālās zemēs, kaislīga vēlēšanās izsisties ļaudīs, iekarot godu, slavu, bagātību. Tomēr viņam vajadzēja paciesties un gaidīt izdevību, lai varētu doties pāri okeānam vai salīgt karaspēkā un izmēģināt laimi kaujas laukā.

Ir ziņas, ka šis dūšīgais jauneklis vingrinājies ar ieroci rokā lielceļa laupītāja gaitās un pēc tam salīdzis algotņu armijā. Tomēr tikt pie turības nabadzīgam karavīram Spānijā bija gaužām grūti — par virsniekiem parasti iecēla muižnieku dēlus. Vienīgo iespēju izrauties no trūkuma solīja aizjūras zemes.

1509. gadā Fransisko Pizarro devās pāri okeānam uz Espanjolu, bet no turienes — līdzi Ohedam tā neveiksmīgajā kolonizācijas ekspedīcijā uz Darjenas līci Dienvidamerikas kontinenta piekrastē. Te Pizarro guva pirmo rūdī​jumu Jaunās Pasaules iekarotāja skarbajās gaitās.

Vēlāk viņš piebiedrojās Balvojam un dalījās ar viņu lielā ģeogrāfiskā atklājuma slavā, iziedams Lielās Dienvidu jūras krastos, un šeit dzirdēja indiāņus stāstām par tālo, bagāto Peru. Viņš bija tas, kurš pēc jaunā Zelta Kas- tīlijas gubernatora Pedrariasa pavēles arestēja Balvoju un iekala to važās.

Fransisko Pizarro (pēc senas gravīras) Pēc Balvojas traģiskās nāves Pizarro uzticīgi kalpoja Pedrariasam, piedalīdamies iekarošanas ekspedīcijās Panamas zemes šaurumā. Pedrariass pats vairījās no grūtībām un sūtīja Pizarro riskantos karagājienos, izmantodams šā konkistadoru komandiera militāro talantu un organizatora spējas, taču ar atalgojumu skopojās. Pēc daudzām ekspedīcijām, ticis kapteiņa dienesta pakāpē, Fransisko Pizarro beidzot saņēma zemi ar vairākiem simtiem indiāņu dzimtcilvēku netālu 110 jaunās kolonijas centra Panamas un uzsāka mierīgu, klusu dzīvi. Tomēr plantācijas deva kapteinim nelielus ienākumus, un Pizarro nācās apmierināties ar mazumu, gaidīt, līdz radīsies iespēja piepildīt sen loloto sapni — sarīkot ekspedīciju uz zelta zemi Eldorado, atklāt un iekarot jaunus apgabalus. Šeit, Pa- namā, viņš nebija sarausis zelta kalnus, izvilcis laimes lozi. Ekspedīcijas rīkošanai viņam nebija līdzekļu.

1522. gadā, kad Andagoja atgriezās no sava neveiksmīgā brauciena, Fransisko Pizarro jau bija krietni ga- i dos — ap piecdesmit, gadu vecs slaids, spēcīgs, labi noaudzis, ļoti izturīgs vīrs sirmu bārdu, jūras vējos un tropu saulē nokveldētu, asām grumbām un zobenu cirtienu rētām izvagotu seju. Viņš, pēc hronistu apgalvojuma, bijis vienkāršs, neesot neko daudz greznojies, allaž valkājis garu, melnu apmetni, baltu platmali un stiprus, baltus zābakus. Viņa kustības bijušas žiglas, bet uzmanīgas kā tīģerim, kad tas zogas pie laupījuma. Viņš viens pats uzdrošinājies stāties pretim simt indiāņu karotājiem. Kāds no laikabiedriem, vērtēdams slavenā konkistadora rakstura īpašības, salīdzinājis viņu ar senās Romas politisko darbinieku un sazvērnieku Katillnu un raksturojis viņu, ka tas bijis cilvēks «ar spēcīgu garu. un miesu, bet ļauns un samaitāts, viltīgs, nepastāvīgs, melīgs un nodevīgs kā neviens cits». Tāpat kā Katilīnam, viņam jau no jaunības patikuši brāļu kari, laupīšana, slepkavības, viņš pulcinājis ap sevi visvisādus dēkaiņus un tumšus ļaudis.

Fransisko Pizarro bija spiests meklēt kompanjonus, kam būtu līdzekļi. Laiks jaunam karagājienam bija visai izdevīgs — no Meksikas nāca ziņas, kas satracināja pat visaukstasinīgākos: Ernando Kortess bija iekarojis mil​zīgu zemi un sagrābis tādu laupījumu, par ko agrāk ne​viens pat neuzdrošinājās sapņot.

Bet dienvidos drošsirdīgus vīrus, kas spēj cilāt zobenus, taču gaida Eldorado, zeme, kur zeltu var grābt lāpstām! Vajadzīga vienīgi nauda, daudz naudas, lai var salīgt kuģus, nopirkt pārtiku un ieročus, lai var samaksāt algu karavīriem. Fransisko Pizarro atrada naudīgus vīrus turpat Panamas kolonijā. Viens no tiem bija Djego Almagro, vecs pieredzējis karavīrs, ticis pie krietnas turības. Viņš bija ar mieru riskēt un ieguldīt naudu vilinošajā pasākumā. Neviens nezināja sacīt, kad dzimis šis zemas kārtas vīrs ar tumšu

pagātni, no kura Spānijas novada viņš īsti cēlies, kāds viņam ir īstais uzvārds. Pats viņš apgalvoja, ka dzimis 1463. gadā Almagro pilsētiņā Spānijā un tālab pieņēmis tādu uzvārdu.

Tāpat kā Pizarro, Almagro bijis atradenis, izlikts uz baznīcas kāpnēm, tāpat palicis bez izglītības, rakstīt un lasīt nepratējs. Viņš jau agrā jaunībā bija devies uz Jauno Pasauli un ar savu drosmi un izturību iemantojis dūšīga karavīra slavu. Par Almagro drošsirdību un veiklību stāstīja leģendas. Viņš bijis tik izveicīgs karavīrs, izturīgs gājējs un taku zinātājs, ka spējis biezā kalnu mežā sad'/īt pēdas indiāņiem un tos panākt, ja ari tie bijuši veselu jūdzi priekšā.

Laikabiedri raksturojuši Almagro kā stūrgalvīgu, rupju, aprobežotu vīru. Viņš bijis skarbs, atklāts un ātri iededzies dusmās, taču viņa niknums esot allaž drīz norimis. Šis rūdītais karavīrs bijis neaizstājams ikvienā riskanta avantūrā, viņš pacietīgi panesis jebkuras grūtības un badu, bijis atturīgs ēšanā un dzeršanā, bet nevaldāmā godkārē tiecies pēc varas un virskundzības.

Abiem kompanjoniem — Pizarro un Almagro piebiedrojās garīdznieks Ernando de Luke, gudrs, viltīgs priesteris, izveicīgs diplomāts, kura padomus labprāt uzklausījis visuvarenais Zelta Kastīlijas vietvaldis Pedrariass. Taču pats galvenais — Lukem bija nauda.

Almagro un Luke ieguldīja visu savu mantu un līdzekļus kuģu un karavīru līgšanai, bet Fransisko Pizarro, kam piederēja tikai ass zobens, drosmīga karavīra slava un nesalaužama enerģija, uzņēmās iekarošanas ekspedīcijas vadību. Almagro uzraudzīja kuģu sagatavošanu, vervēja matrožus un karavīrus, iepirka pārtiku, bet pāters Luke gādāja naudu un veda sarunas ar Pedrariasa ierēd​ņiem.

Sākumā kompanjoniem neveicās — trūka entuziastu, kas būtu ar mieru piedalīties ekspedīcijā. Tās projekts kļuva par kolonistu apsmiekla un zobgalību objektu. Zelta zeme aiz kalnu sienas, biezajiem tropu mežiem un staignajiem purviem likās bezgala tālu. Neviens nezināja, cik garš būs ceļš līdz turienei, kādas grūtības būs jāpārvar. Līdzšinējās neveiksmes lika šaubīties pat visdrošsirdīgākajiem un pārgalvīgākajiem. Tomēr drīz vien par ekspedīcijas neoficiālu līdzdalībnieku un aizgādni kļuva vietvaldis. Viņš gan neiemaksāja nekādus līdzekļus, kaut arī solīja krietnu summu, taču apņēmās nelikt šķēršļus šā pasākuma organizēšanā, jo par šo draudzīgo neitralitāti viņam apsolīja ceturto daļu no visiem gaidāmajiem ienākumiem. Bez Pedrariasa atļaujas Zelta Kastīlijā neviens nedrīkstēja vervēt karavīrus un sūtīt kuģus okeānā. Viet- valža atbalsts piešķīra ekspedīcijas sagatavošanas darbiem lielāku svaru un uzmundrināja šaubīgos.

Almagro ļoti ātri sakārtoja ceļam divus nelielus kuģus, kurus tālam jūras braucienam jau bija sagādājis Balvoja un kuri pēc viņa nāves bez takelāžas stāvēja Panamas ostā. Karavīrus izdevās savervēt ar lielām grūtībām, kaut arī Panamā netrūka viru bez darba, kuri vēlējās izmēģināt laimi jaunā ekspedīcijā, — zīda un samta skran​dās tērptos laupītājus baroja viņu zobens.

PIRMĀ EKSPEDĪCIJA — PIRMĀ NEVEIKSME Fransisko Pizarro iziet jūrā. — Purvainajos džungļiem aizaugušajos krastos. — Bada osta. — Ceļš tālāk uz dienvidiem. — Kauja pie Kemadas raga. — Atgriešanās Panamā. — Djego Almagro brauciens.

1524. gada novembrī Fransisko Pizarro ar vienu kuģi un kādiem simt vīriem no Panamas izgāja jūrā, lai meklētu «Peru impēriju», kā spānieši jau bija iedēvējuši nezināmo zemi. Almagro ar otru — mazāko kuģi pēc apkal​pes savervēšanas vajadzēja drīz sekot Pizarro.

Laiks braucienam bija izraudzīts pavisam nepiemērots. Sākās lietavas un vētras. Kuģi kavēja pretvējš. Pāri Migela līcim Pizarro burāja gandrīz tieši uz dienvidiem, līdz nonāca apvidū, ko jau bija sasniedzis Andagoja. Te Pizarro iegriezās Biru upē (pēc šīs upes sagrozītā nosaukuma, acīm redzot, iedēvēta inku valsts Peru) un pabrauca pa to kādu gabalu uz augšu. Abos upes krastos stiepās staigni purvi, kur mudžēja čūskas un aligatori. Pāri muk​lājiem lidinājās moskītu mākoi,ii.

Pizarro pavēlēja izmest enkuru un ar saviem karavīriem gāja izlūkot jaunatklāto piekrasti. Tā likās viens vienīgs purvs, kur kuploja biezi, gandrīz necaurejami meži. Aiz purva pacēlās pauguri, kur nogurušie karavīri uz asiem akmeņiem saplosīja apavus. Saule svelmēja bez žēlastības, un konkistadori lādēja smagās bruņas, kā arī vatētos vamžus, kam vajadzēja sargāt pret indiāņu bultām, lādēja visu uz pasaules. Pārgurušie un izsalkušie vīri šeit neatrada nekā vērtīga. Ekspedīcijas sākums viņiem likās pavisam neveiksmīgs.

Tomēr Pizarro nezaudēja dūšu. Atstājuši neviesmīlīgos upes krastus, spānieši burāja tālāk uz dienvidiem gar oke​āna piekrasti. Jūras braucējus vajāja nemitīgas lietus

Konkisladoru iesēšanās kuģos (pec senas gravīras) gāzes, nikni pērkona negaisi un vētras, drudzis un neizturams karstums. Kuģa tilpnēs sūcās ūdens.

Trakojošie viļņu kalni ik bridi draudēja sadragāt mazo kuģīti. Desmit ■dienas okeāns bez žēlastības svaidīja burinieku kā skaidiņu, un jūrniekiem tikai pēc izmisīgām pūlēm izdevās paglābties no bojā ejas.

Drīz izsīka pārtikas un ūdens krājumi, un katrs ekspedīcijas loceklis dienā saņēma tikai pa divām kukurūzas vālītēm. Negaisa un izsalkuma izmocītie jūras braucēji kurnēja un labprāt būtu griezušies atpakaļ uz Panamu vai vismaz izmetuši enkuru kaut kur piekrastē. Taču tā bija tikpat purvaina, bieziem mežiem apaugusi kā iepriekš redzētā; un Pizarro joprojām stūr​galvīgi turpināja ceļu.

Galu galā bada draudi piespieda konkistadorus izkāpt krastā, kur viņi cerēja papildināt pārtikas, malkas un ūdens krājumus, Tomēr te bija tādi paši biezi tropu meži, te neredzēja ne zvērus, ne putnus, tikai lietus plīkšķēja uz koku lapām. Ap milzīgajiem stumbriem vijās liānas, kam varēja izlauzties cauri

vienīgi ar cirvja palīdzību. No ēdamā te nevarēja atrast nekā, vienīgi kādas ogas, kas neremdēja izsalkumu.

Konkistadori žēlojās par savu sūro likteni un kurnēja pret komandieri, kas viņus atvilinājis šajā nelaimes apsēstajā zemē. Pret likteni neesot vērts cīnīties, jāglābjot dzīvība un jāgriežoties atpakaļ uz Panamu.

Taču Pizarro nevarēja atgriezties — Panamā viņu izsmietu kā godkārīgu sapņotāju, kas nav spējis nekā sa​sniegt. Tas būtu ekspedīcijas gals.

Tāpēc viņš nosūtīja kuģi virsnieka Montenegro vadība uz Pērļu salām Panamas līcī pēc pārtikas.

Attālums neesot nemaz tik liels, un šim braucienam pietikšot ar dažām dienām. Pats Fransisko Pizarro ar kādiem piecdesmit vīriem palika piekrastē. Sākās grūti, katorgai līdzīgi izlūkgājieni biezokņos, lai sameklētu takas un cilvēku mitekļus. Niecīgie pārtikas krājumi drīz vien izsīka pavisam, un spānieši tikko vilka dzīvību, pārtikdami no gliemežiem, zivīm, palmu jaunajiem rūgtajiem dzinumiem, ogām un zāl^s, turklāt ēdamais reizēm gadījās indīgs, tā ka ēdējiem uzpampa miesa un viņus mocīja niknas sāpes.

Izģindušie vīri klīda apkārt kā ēnas, mira badā un purva drudža lēkmēs. Drīz vien vairāk nekā divdesmit karotāji atrada kapu šajā piekrastē.

Tomēr Pizarro joprojām palika možs un nelokāms un pūlējās uzmundrināt izmisušos, gan stāstīdams par zelta zemi, kas slēpjoties aiz biezajiem mežiem un augstajiem kalniem, gan dalīdamies ar viņiem skopajā pārtikas devā, gan rūpēdamies par sērgās sirgstošajiem un palīdzēdams būvēt palmu lapu būdas, kur patverties no apnicīgajām lietus gāzēm.

Pagāja dienas un nedēļas, bet no kuģa ar pārtiku nebija ne vēsts. Badā mirstošie ļaudis veltīgi gaidīja pie apvāršņa parādāmies baltās buras vai kādu indiāņu laiviņu.

Bet tad Pizarro saņēma ziņu, ka kaut kur tālu mežā manīta uguns. Ar karavīriem viņš izlauzās cauri džungļiem un patiešām atrada klajumu ar indiāņu ciematu. Kailie ļaudis izbailēs atstāja savas būdas, kurās tūliņ metās iekšā izsalkušie spānieši, sagrābdami visu, ko tur uzgāja, — dažādus pārtikas produktus, galvenokārt kukurūzu. Pārsteigtie indiāņi neizrādīja iebrucējiem nekādu pretestību. Vēlāk, mazliet atguvušies, viņi vaicāja, kāpēc gan svešinieki neesot palikuši savās mājās un apstrādājuši savus tīrumus, bet klejojot apkārt un aplaupot citus ļaudis. Uz šādu vientiesīgu, atklātu jautājumu baltajiem iekarotājiem bija grūti dot kādu atbildi.

Vienam otram indiānim ausis rotāja masīvi, rupji apstrādāti zelta auskari. Kad viņus mēģināja izvaicāt, kur atrodams zelts, viņi stāstīja, ka tālu dienvidos esot daudz šā saules metāla. Jāejot divpadsmit dienu pāri kalniem — un tad baltie vīri nonākšot zemē, kurā nesen esot iebrucis Saules bērnu valdnieks.

Beidzot pēc vairāk nekā sešām nedēļām ieradās Monte- negro ar bagātīgiem pārtikas krājumiem.

Izbijies viņš noraudzījās uz izģindušajiem biedriem, kurus grūti bija pazīt. Montenegro taisnojās, ka pretvējš aizkavējis kuģa atgriešanos no Pērļu salām. Viņi paši ceļā uz turieni, badu mirdami, esot noņēmuši no kuģa sūkņiem ģērētās vērš​ādas caurules, vārījuši tās un pēc tam ēduši.

Pizarro atstāja nelaimīgo nometni, ko iedēvēja par Pu- erlo de la Hambre — Bada ostu, un no jauna burāja tālāk uz dienvidiem. Jūras braucēji laiku pa laikam izkāpa krastā, taču neriskēja doties dziļāk kontinentā, ne ari aizvirzīties projām no krasta atklātā jūrā. Viņi taustījās gar piekrasti kā tumsā — bez kartes, bez jebkādām ziņām par jūru un krastu, baidīdamies, kaut tikai nepaslīd garām nepamanīts kāds auglīgs apgabals, kāds ciemats.

Dažuviet, kur mežs, raugoties no jūras puses, šķita retāks, spānieši, izkāpuši krastā, pa reizei atrada indiāņu ciematus. To iemītnieki, ieraudzījuši baltos svešiniekus, izbailēs allaž aizbēga mežu biezokņos.

Spānieši izlaupīja pamestos mājokļus, paņemdami pārtiku, kā arī daudz vērtīgu zelta lietu. Kā apgalvojis vēsturnieks Errera, pārtika bijusi vajadzīga viņu miesām, bet vēl lielāka bijusi vajadzība pēc zelta — viņiem vajadzējis t'ikai uzlūkot šo spožo elku, lai viņu gars iedegtos no jauna un liktu doties uz priekšu.

Taču iekarotāji kādā ciematā redzējuši arī tādu ainu, ka šausmās nodrebējuši, — uz uguns cepusies cilvēka gaļa, ko mežoņi bēgdami tur pametuši. Spānieši nosprieda, ka uzdūrušies kārību ciltīm, ko turēja

par kanibāliem, turklāt drošsirdīgiem karotājiem. Tie kaujās lietoja saindētas bultas. Tāpēc iekarotāji, šausmu sagrabti, steidzās atpakaļ uz kuģi un burāja tālāk uz dienvidiem, cīnīdamies ar negaisiem, līdz sasniedza kādu zemes ragu.

Pizarro to nosauca par Kemadas ragu un pavēlēja te izmest enkuru. Krastu iejoza tumša mangru meža josla. Koki uz garajām žākļu saknēm seklajos ūdeņos veidoja gandrīz necaurejamu biezokni. Taču spānieši ievēroja, ka tam cauri ved dažas ejas, un nosprieda, ka tuvumā vajadzētu būt kādai apdzīvotai vietai. Pizarro ar lielāko daļu karaspēka izkāpa krastā un devās izlūkgājienā. Drīz vien spānieši ieraudzīja lielu ciematu, lielāku, nekā viņi līdz šim bija sastapuši šajos krastos. Tas atradās augstā paugurā, un to sargāja augsts mietu žogs. Indiāņi, kā aizvien, bija aizbēguši mežā un pametuši pārtiku un zelta rotas, ko spānieši bez kavēšanās pievāca.

Pizarro iepatikās nocietinātais ciemats. Te viņš varētu apmesties ar karavīriem un nosūtīt kuģi atpakaļ uz Pa​namu pēc papildspēkiem. Šoreiz spānieši bija uzdūrušies kareivīgai ciltij. Nogādājuši drošībā sievas un bērnus, indiāņu karotāji no paslēptuves metās virsū svešzemnieku laupītājiem. Šķita, ka, bultas, sviežamie šķēpi un akmeņi aptumšo sauli, tik straujš bija uzbrukums. Spānieši uz brīdi apjuka, ieraudzījuši daudzos raibi izkrāsotos karotājus.

Pizarro, pieredzējis karavīrs, metās pretim indiāņu bariem. Iezemieši, ievērojuši svešinieku vadoni, uzbruka viņam jo sevišķi nikni un ievainoja septiņās vietās, kaut arī viņu sargāja krietnas bruņas.

Komandieris atkāpās pa kalna nogāzi, ar zobenu un vairogu atvairīdams niknos uzbrukumus, bet tad pēkšņi paslīdēja un pakrita. Uzvaras kliedzieniem skanot, indiāņi saklupa viņam apkārt, taču rūdītais konkistadors galu galā atkāvās, sacirzdams vairākus uzbrucējus un ar nesatricināmu drosmi iedvesdams viņiem bijāšanu. Kaujas laukā atsteidzās papildspēki, un indiāņi panikā aizbēga uz kalnu aizām.

Spāniešiem šī pirmā bruņotā sadursme jaunatklātajā zemē bija dārgi maksājusi — piecus kritušus un daudzus ievainotus.

Kara padome nosprieda, ka būtu pārāk bīstami palikt tik kareivīgu cilšu novadā. Konkistadori nolēma griezties atpakaļ uz Panamu un ziņot par ekspedīcijas rezultātiem vietvaldim, lai izlūgtos papildspēkus turpmākajam karagā​jienam.

Pizarro, pārbraucis Zelta Kastīlijā, apmetās nelielajā Čikamas ciematā, netālu no Panamas. Viņš bija pārvedis diezgan daudz zelta, tomēr ar atklājumiem nevarēja sevišķi lepoties, tāpēc vairījās ierasties pie vietvalža.

Pizarro prombūtnes laikā viņa kompanjons Djego Almagro ilgi pūlējās ap otru kuģi, kamēr to sakārtoja braucienam. Galu galā ar Lukes palīdzību Almagro izdevās salīgt ap septiņdesmit algotņu, un viņš ar mazo kuģīti mēģināja panākt Pizarro. Pa ceļam spānieši uzmeklēja krastos atstātās zīmes — iecirtumus kokos, taču nekur neatrada nevienas dzīvas dvēseles, kamēr sasniedza Kemadas ragu, pēdējo Pizarro apmetni.

Indiāņi arī šoreiz saņēma baltos naidīgi, taču neuzdrošinājās atstāt nocietinājumus. Almagro nekavējoties uzbruka ciematam, straujā triecienā to ieņēma un aizdedzināja. Indiāņi aizbēga mežu biezokņos. Taču kaujā Almagro ar sviežamo šķēpu ievainoja galvā, un kapteinis pēc ilga, sāpīga iekaisuma pazaudēja aci. Par spīti šai nelaimei, Almagro burāja tālāk uz dienvidiem, vairākkārt izcēlās krastā un uzbruka indiāņu ciematiem, salaupīdams diezgan daudz zelta.

Taču Almagro nebija nekādu ziņu par Pizarro likteni. Ilgu laiku krastos vairs nevarēja atrast nekādas iecirstas zīmes, un visiem šķita, ka kompanjona kuģis gājis bojā vai arī nemanīts griezies atpakaļ.

Almagro, saprazdams, ka viens pats ar nedrošo kuģīti un nelielo apkalpi nespēs veikt nekādus lielus atklājumus vai iekarot kādu novadu, burāja atpakaļ uz Panamu ar krietnu laupījumu.

ZOBENA, ZELTA UN KRUSTA SAVIENĪBA Neatsaucīgais, tuvredzīgais vletvaldis. — Bībele un zelts — neapstrīdami' argumenti. — Triju vīru līgums par «Peru impērijas» iekarošanu. — Svinīgais zvē​rests. — Algotņu vervēšana.

Abiem konkistadoru kapteiņiem pēc šī brauciena nebija nekādu šaubu par to, ka dienvidos slēpjas bagātas zemes. Viņi zvērēja, ka drīzāk mirs nekā atteiksies no sava nodoma tas iekarot. Bet kā lai savervē karavīrus un sarīko jaunu ekspedīciju? Naudas vairs nebija, sagādātie krājumi izsīkuši, algotņi izklīduši.

Pizarro vēl palika Čikama, bet Almagro atgriezās kolonijas centrā un no jauna lūdza Pedrariasa palīdzību. Tomēr Zelta Kastīlijas gubernators atsacījās ieguldīt kaut grasi šajā apšaubāmajā pasākumā, kurā gājuši bojā tik daudzi krietni karavīri un turklāt guvums bijis pavisam niecīgs. Pizarro būšot par to jāatbild, jo viņš piekrāpis visus ar blēžu pasakām par nezin kādu Eldorado. Un tagad viņi taisoties atkal vervēt jaunus algotņus un aizvilināt tos drošā nāvē, kamēr Nikaragvas un citu bagātu novadu iekarošanai trūkstot karavīru.

No jauna vajadzēja aicināt talkā pāteru Luki, kas prata saskatīt nākamās ekspedīcijas perspektīvas un laida darbā neapstrīdamus argumentus — krietnu kukuli — tūkstoš peso de oro (peso de oro saturēja 4,6 —4,7 gramus zelta; tūkstoš peso — vairāk nekā četrarpus kilograma zelta) un svētos rakstus. Viltīgais priesteris iegalvoja vietvaldim, ka neesot tādas aitas, no kuras nevarētu nocirpt kādu sauju vilnas, un ka labāk būtu izlīgt ar Pizarro un Almagro nekā pakārt tik uzņēmīgus vīrus un izjaukt šo ekspedīciju, kas būšot dievam patīkams darbs. Viņi taču izplatīšot kristīgo ticību. Pedrariass, pieņēmis zeltu, atsacījās no piedalīšanās tālākajās ekspedīcijās un arī no agrāk pieprasītās peļņas tiesas. Viņš nebija iemaksājis savu daļu pirmās ekspedīcijas izdevumu segšanai — solītos piectūkstoš peso un pēc niknas kaulēšanās panāca, ka šis parāds tika svītrots.

Ovjedo, spāniešu vēsturnieks, piezīmējis, ka vietvaldim pietrūcis pravieša nojausmas — par niecīgu summu viņš aiz skopulības un sīkumainības atsacījies no neizmērojami liela laupījuma.

Lukem izdevās ieinteresēt jaunajā pasākumā dažus bagātus tirgotājus un ierēdņus, kas piešķīra nepieciešamos līdzekļus — ap divdesmittūkstoš peso (vairāk nekā astoņdesmit kilogramus zelta).

Visi trīs kompanjoni — Pizarro, Almagro un Luke svētās trīsvienības — dieva tēva, dieva dēla un svētā gara, kā arī jaunavas Marijas vārdā 1526. gada 10. martā noslēdza līgumu par «Peru impērijas» atklāšanu un iekarošanu. Pasaules vēsturē diezin vai var atrast kaut ko līdzīgu šim slavenajam «trīs konkistadoru līgumam». Saskaņā ar to Luke apņēmās finansēt visu pasākumu. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka viņš rīkojas zinātņu vīra — licenciāta Gaspara de Espinosas uzdevumā un ir tā uzticības persona. Espinosa bija slepeni ieguldījis līdzekļus arī pirmās ekspedīcijas organizēšanā. Viņš bija ilgi uzturējies Tierra iiime kolonijās un Panamā, kur ieņēmis dažādus posteņus, vadījis tiesu palātu, kā arī piedalījies daudzos karagājienos pret indiāņiem.

Starp citu, viņš bija priekšsēdētājs tiesā, kas nopratināja un notiesāja uz nāvi Lielās Dienvidu jūras atklājēju Vasko Nunjesu de Balvoju.

Pizarro un Almagro uzņēmās iekarot līgumā pieminēto dienvidu «impēriju». Trīs vīri sadalīja savā starpā vēl neiekarotu zemi, kaut arī nevienam nebija nekādas jausmas par tās atrašanās vietu, lielumu un varenību. Neviens ne​vaicāja, kādas tautas tur mīt, kādi valdnieki valda.

Saskaņā ar šo līgumu ikvienam kompanjonam pienācās trešā daļa laupījuma — trešā daļa no iekarotajām zemēm un iezemiešiem, ko parasti kopā ar zemi izdalīja kolonistiem, trešā daļa no iemantotā zelta, sudraba un dārgakmeņiem, no visiem ienākumiem, pat no privilēģijām, kas aizvien bija saistītas ar. svešu zemju sagrābšanu. Turklāt līgums paredzēja, ka visas ar to saistītās tiesības un priekšrocības manto līgumslēdzēju pēcnācēji.

Gluži dabiski, ka šis laupīšanas un slepkavošanas līgums tika pasludināts dieva vārdā. Tajos laikos ar pagānu kristīšanu maskēja visneģēlīgākos iebrukumus svešās zemēs. Pār nelaimīgajām iekarotajām

zemēm konkistadori allaž pacēla ugunīgu krustu, kam ceļu pašķīra asiņains zobens. Taču kāds no buržuāziskajiem vēsturniekiem liekulīgi piebildis, ka krusts taču esot kristīgās ticības, cilvēku pestīšanas zīme, vienīgā zīme, ar kuru tagadējās un nākamās paaudzes varot izglābties no mūžīgās pazušanas elles ugunīs; tātad iekarotāji darījuši cildenu darbu, ne​suši svētību pagānu tautām.

Zelts, zobens un krusts ar šo darījumu noslēdza ciešu savienību. Unikālo līgumu spēja parakstīt vienīgi pāters Luke, turpretim Pizarro un Almagro, lasīt un rakstīt nepratēji, uz līguma uzvilka trīs krustus.

So īpatnējo pa​rakstu apliecināja Panamas notārs un vēl divi bruņinieki.

Kompanjoni, turēdami rokas uz svētajiem rakstiem, krustus mezdami un piesaukdami dievu un svētos apustuļus par lieciniekiem, svinīgi zvērēja ievērot šo līgumu, visiem spēkiem gādāt par tā izpildīšanu un turēt brālīgu draudzību, Pāters Luke pat esot sadalījis trīs daļās dievmaizīti, un visi trīs baudījuši svēto vakarēdienu, tā vēl pasvītrojot līguma svarīgumu. Svinīgā ceremonija aizkustinājusi visus līdz asarām, kā piezīmē Montesinoss, Pēc līguma noslēgšanas konkistadori sāka vervēt jaunus laimes'meklētājus. Tomēr kārdinošie solījumi sevišķi nevilināja Panamā dzīvojošos karavīrus. Neviens vēl nebija aizmirsis, cik izģinduši un noskranduši pārradušies mājās algotņi pēc pirmā ne visai veiksmīgā brauciena, cik daudzi spēcīgi vīri ņēmuši bēdīgu galu svešās zemes piekrastē. Beigu beigās jaunajā ekspedīcijā pierakstījās kādi simt sešdesmit vīri, kas cerēja tikt uz zaļa zara, nevis nīkt nabadzībā šeit, Panamā. No jauna pieteicās arī daudzi iepriekšējā brauciena dalībnieki, cerēdami, ka šoreiz lik​tenis būs labvēlīgāks. Šī avantūristu saujiņa varēja cerēt vienīgi uz laimi, jo karavīru skaits bija pavisam nepietiekams kādas zemes iekarošanai. Visiem nepietika pat ieroču, kaut gan šoreiz konkistadori bija labāk apbruņoti un daži varēja ņemt līdzi arī zirgus. Jo sevišķi trūka pārtikas. Ieročus, zirgus un pārtiku uz Panamu veda vai nu pāri okeānam no Spānijas, vai no Antiļu salām. Visas kravas no Kārību jūras vajadzēja nogādāt pāri kalniem uz Klusā okeāna piekrasti. Tāpēc jaunajā kolonijā trūka daudzu preču, turklāt ieročus un pārtiku savām iekarošanas ekspedīcijām uz zieme​ļiem iepirka arī vietvaldis Pedrariass.

KARAVElAS VĒLREIZ IZIET OKEĀNA Krietnais ķēriens. — Stūrmanis Darlolomē Ruiss šķērso ekvatoru. — Pcruāņu plosts okeānā. — Labās ziņas. - Pizarro vīru likstas. — Kito zemes pie​krastē. — Pirāts un viltīgs politiķis.

Almagro un Pizarro iegādājās divus lielākus kuģus un katrs savā izgāja uz dienvidiem. Par ekspedīcijas stūr​mani viņi bija salīguši pieredzējušu jūras vīru Bartolomē Ruisu.

Kuģi, nekur piekrastē neapstādamies, bez jebkādām kļūmēm pēc dažām dienām sasniedza Sanhuanas upes grīvu. Šoreiz braucienam bija izraudzīts gadalaiks ar labvēlīgu ceļavēju.

Konkistadori devās pa upi uz augšu. Pizarro ar karavīriem uzbruka kādam ciematam, sagrābdams vērtīgu laupījumu — būdās atstātās zelta rotas lietas un arī dažus gūstekņus. Šis necerēti labais ķēriens jau pašā ekspedīcijas sākumā iedvesa karotājiem rožainas cerības. Bagāts laupījums taču vilinās uz šejieni vēl citus laimes meklētājus. Šīs zemes likās biezi apdzīvotas, un ar mazu karaspēku tās nevarēja iekarot.

Tāpēc karavadoņi nosprieda, ka Almagro ar zeltu steigsies atpakaļ uz Panamu vervēt palīgspēkus, bet otrs kuģis Ruisa vadībā dosies izlūkos tālāk uz dienvidiem. Pats Pi​zarro ar pārējiem karavīriem paliks Sanhuanas ielejā kādā indiāņu ciematā, lai tuvāk izpētītu apkaimi.

Ruiss, izmantodams labvēlīgo ceļavēju, burāja gar piekrasti uz dienvidiem. Pirmo reizi viņš izmeta enkuru apmēram uz 2° z. pl., taču iezemieši ar ieročiem rokās grasījās uzbrukt svešiniekiem. Vēsts par viņu parādīšanos jau bija izplatījusies tālu gar visu piekrasti. Ruiss, nevēlēdamies uzsākt bruņotu sadursmi, burāja tālāk.

Spānieši vēroja milzīgos kalnus, kas, mākoņos tīti, pacēlās aiz piekrastes līdzenuma, kur parādījās aizvien lielāki ciemati un labi iekoptas, biezi apdzīvotas zemes. Iezemieši bariem pulcējās krastā un brīnījās par neredzēto kuģi, kas slīdēja pāri viļņiem zem baltajām burām, un baltajiem svešiniekiem, kurus indiāņi noturēja par noslē​pumainām debesu būtnēm.

Netālu no Peru robežām Ruiss jūrā sastapa lielu plostu. Vecais jūras vilks izbijās ne pa jokam.

Iztālēm plosts šķita līdzīgs krietnai karavelai ar lielām burām. Citi eiropiešu kuģi te taču neburāja, un vēl neviena indiāņu cilts ne​bija redzēta lietojam buras.

Tas bija indiāņu jūras plosts — balsa, darināts no cieši sasaistītiem viegliem, porainiem baļķiem.

Plosta priekšgalā pacēlās ar niedrēm segta nojume. Divi masti plosta vidū turēja lielas četrstūrainas kokvilnas auduma buras. Plostu dzina vējš un jūras straumes, un to varēja arī stūrēt vajadzīga virzienā ar lielu airi un ūdenī ielaižamu platu koka ķīli.

Uz plosta brauca vairāki indiāņi, vīrieši un sievietes, ģērbušies spilgti izkrāsotās smalkās vilnas drānās. Tādas drānas spānieši Jaunajā Pasaulē vēl nekad nebija redzējuši — tur taču nebija ne aitu, ne kazu. Indiāņi veda dažādas preces — vilnas un kokvilnas audumus, traukus, pulēta sudraba spoguļus un smalki izstrādātas zeltlietas —

Peruāņu plosts balsa (pec Bensoni hronikas) diskus, piekariņus, gredzenus. Uz plosta bija ari svari dārgo metālu svēršanai.

Spānieši uzzināja, ka divi plosta vīri nākot no Tumbe- sas ostas. Tā atrodoties dienvidos tikai dažu dienu brauciena attālumā. Tajos apgabalos esot plaši tīrumi un milzīgos baros ganoties dzīvnieki ar garu, ļoti smalku vilnu un gariem kakliem — lamas. Siem dzīvniekiem uzkraujot ari nastas. Zelta, sudraba un dārgu akmeņu tajā zemē, kur valdot Saules bērni inkas, esot ļoti daudz, un valdnieka pilī zelta un sudraba esot vairāk nekā koka.

Spānieši klausījās brīnišķīgos stāstus par vareno inku valsti ar krāšņām pilīm un tempļiem, par milzu bagātī​bām, par šīs valsts galvaspilsētu Kusko augstu kalnos Uru- bambas upes ielejā.

Ruiss atlaida plosta ļaudis, izņemot dažus, to skaitā divus indiāņus no Tumbesas, kurus paturēja gūstā, lai vēlāk tos izmantotu par tulkiem un ceļa rādītājiem. Stūrmanis burāja vēl tālāk uz dienvidiem un kā pirmais eiropietis, burādams no ziemeļiem, Klusajā okeānā šķērsoja ekvatoru. Tad viņš ar labajām vēstīm griezās atpakaļ uz Sanhuanas grīvu.

Pizarro vīriem pa šo laiku — vairākām nedēļām — bija klājies ārkārtīgi grūti. Konkistadori bija izkāpuši krastā bieziem džungļiem aizaugušā ielejā un nekur nevarēja atrast klajumus, par kuriem bija stāstījuši iezemieši.

Vareni koki slēja biezos, necaurredzamos vainagus pret debesīm, ceļu aizsprostoja tumši biezokņi, klinšu kraujas un miklas aizas. Kalni kā milzu viļņi cēlās aizvien augstāk, piekļaujoties grandiozajai Andu sienai. Koku zaros vaib- stīdamies plosījās pērtiķu bari vai arī ložņāja milzu žņaudzējčūskas, krasta dūņās slēpās aligatori (kaimani), un iekarotājus slepus uzmanīja indiāņi. Laiku pa laikam kāds no spāniešiem krita par upuri vai nu zvēriem, vai labi tēmētai bultai. Kādu reizi, apgāžoties laivai, upē noslīka četrpadsmit konkistadori. Moskīti dzēla tik nikni, ka no šiem sīkajiem, uzmācīgajiem odiem, ļaunu sērgu izplatī​tājiem, varēja paglābties vienīgi tad, ja ierakās krastma​las smiltīs.

Visām šīm likstām pievienojās bads. Tikai ar lielām pūlēm iekarotājiem izdevās sameklēt mežos kādas ēdamas saknes vai augļus. Visi, atskaitot Pizarro un dažus viņa tuvākos līdzgaitniekus, ilgojās pēc iespējas ātrāk atgriez​ties Panamā. Šajā grūtajā laikā, kad visas cerības likās sabrukušas, Sanhuanas krastā atgriezās stūrmanis Ruiss ar brīnišķīga​jām ziņām par spožo atklājumu. Drīz pēc tam no Panamas atburāja Almagro, vezdams pārliku un papildspēkus — astoņdesmit vīrus, kas tikai nesen bija atburājuši no Spānijas uz Jauno Pasauli un alktin alka ātrāk tikt pie zelta, gatavi doties jebkurās dēkās.

Pārtikas krājumi, papildspēki, jaunās ziņas par dienvidos atklātajām bagātībām lika aizmirst nesen piedzīvotās nedienas. Jaunu cerību spārnoti, konkistadori uzvilka buras un devās tālāk uz dienvidiem pa Ruisa maršrutu.

Taču kuģošanai labvēlīgais laiks jau bija pagājis, un aizvien biežāk iegriezās pretvējš. Tas pūta lielāko tiesu uz ziemeļiem, un netālu no krasta tajā pašā virzienā plūda spēcīga jūras straume. Bieži sāka trakot vētra un uznāca bargi pērkona negaisi. Dienām ilgi kuģus mētāja negan​tas bangas.

Beidzot jūras braucēji patvērās netālu no piekrastes nelielajā Galjo saliņā (Isla de Gallo — Gaiļu sala). Te viņi uzturējās pāris nedēļu, atpūzdamies pēc pārciestajām briesmām un pielāpīdami vētrās bojātās karavelas. Tad viņi burāja tālāk gar kontinenta krastu. Spānieši beidzot bija sasnieguši Kito zemi (tagadējās Ekvadoras piekrasti), kas nesen bija nonākusi Peru valdnieka inkas rokās. Te jau bija sastopamas arī lielas pilsētas ar divtūkstoš vai pat trīstūkstoš mājām un daudziem iedzīvotājiem.

Sievietes un vīrieši nēsāja zelta un dārgu akmeņu rotas. Spānieši nevarēja vien nobrīnīties,'redzēdami, cik bagāta, iekopta ir šī zeme un cik kareivīgi ir šejienes ļaudis. Indiāņu karotāji, sakāpuši pirogās, braukāja apkārt karavelām, vicinādami karogiem līdzīgas zelta maskas un izaicinoši kliegdami. Krastā reizēm sapulcējās pat desmittūkstoš karo​tāju, kas, acīm redzot, gaidīja izdevīgu bridi, lai uzbruktu atbraucējiem.

Pizarro, kas dažkārt ar karavīriem izkāpa krastā, nevarēja izvairīties no sadursmēm. Indiāņi bez bailēm metās kaujā, laizdami darbā bultas un šķēpus ar bronzas uzgaļiem, ar varu apkaltas vāles un laso, ar kuru iezemieši rīkojās apbrīnojami izveicīgi. Kādu reizi spāniešu karavīru vienību no sakāves izglābis visai komisks notikums. Pizarro bija tikai pieci jātnieki, un kaujas laikā viens no viņiem nejauši nokritis no zirga. Indiāņus, kuri uzskatījuši zirgu un jātnieku par vienu būtni, šī apbrīnojamā sadalīšanas divos radījumos tā pārsteigusi, ka viņi šausmās aizbēguši. Treskots gan piebilst, ka šis gadījums esot tikpat ticams, cik apustuļa svētā Jēkaba — Santjago parādīšanās kaujas laukā, kas arī pieminēta tā laika hronikās dau​dzas reizes.

Pizarro drīz vien saprata, ka ar nelielo karaspēku nespēs iekarot plašo, spēcīgo valsti, ka, uzbrukdams atsevišķiem ciematiem, lielas bagātības nesagrābs. īsās, niknās sadursmes aizvien beidzās ar spāniešu neveiksmi, un kon- kistadoru vadonis kļuva piesardzīgs.

Ceļš uz bagāto zemi bija izlūkots, tagad vajadzēja savervēt krietnu armiju un uzsākt ilgu, grūtu karagājienu, ar ieročiem un viltīgu, veiklu diplomātiju salauzt ieze​miešu pretestību.

Drošsirdīgais, nežēlīgais pirāts pārvērtās viltīgā, tālredzīgā politiķī, kas ar solījumiem, iekvēlinādams godkāri un reliģiskās jūtas, prata uzturēt disciplīnu avantūristu barā, sāka vairīties no sadursmēm un ar dāvanām un labsirdīgu izturēšanos pūlējās iedvest indiāņiem cieņu un pārliecību par balto cilvēku labajiem nodomiem. Bet cik ilgi?

Sanāca kara padome, lai izlemtu, kā rīkoties tālāk. Daži konkistadori ieteica atmest visam ar roku un atgriezties Panamā. Mazai pārdrošnieku saujiņai nekad neizdošoties iekarot vareno valsti. Taču Almagro protestēja. Atgriezties mājās bez kādiem panākumiem nozīmēšot krist negodā un postā. Diezin vai būšot jel viens, kuru Panamā negaidot kreditori. Vajadzēšot maksāt ietaisītos parādus vai arī sēdēt cietumā.

Labāk esot klejot džungļos vai tuksnesī kā brīvam vīram, nevis važās sakaltam smakt parādu cietumā. Lai Pizarro ar daļu karaspēka paliekot piekrastē, bet viņš steigšoties uz Panamu, pastāstīšot par visu redzēto, un ar to pietikšot, lai brīvprātīgie bariem pulcētos zem Pizarro karogiem.

Iedegās nikni strīdi. Pizarro pārmeta Almagro, ka viņš pavadījis laiku patīkami, burādams uz Panamu turpu un atpakaļ, turpretim Pizarro vīriem vajadzējis nīkt un mirt badā biezajos mežos. Abi iekarsušie karavadoņi jau grasījās izšķirt strīdu ar ieročiem un tvēra pēc zobeniem, taču viņus iedevās kaut kā samierināt.

Galu galā kara padome pieņēma Almagro plānu. JBet kur lai atrod piemērotu vietu nometnei? Indiāņi visur pulcējās lielos baros un draudēja baltajiem svešiniekiem ar ieročiem. Neviens nevēlējās atgriezties uz ziemeļu mitrajiem mežiem un purviem, kur jau bija piedzīvots tik daudz likstu.

TRIMDA GAIĻU SALĀ Piekrāpto avantūristu vilšanās. — Uz Panamu ceļo slepenas sūdzības. — «Labāk piesiet savus ieročus pie ēzeļa astes nekā kalpot pie šā cūkgana!» — Posta laiks Gaiļu salā. — «Mans cejš ir skaidrs: es iešu uz dienvidiem!» — Gorgonas salas Robinsoni. — Palīdzība pēdējā brīdī.

Galu galā komandieri izraudzījās nometnei nelielo Gaiļu salu. Tā atradās patālu no krasta, turklāt uz salas nemiti- nājās pārāk daudz iezemiešu.

Bet, tikko konkistadori uzzināja par šo lēmumu, sakās nikna kurnēšana. Gaidīt šajā nožēlojamā saliņā? Kalab? Mirt atkal badā? Viss šis pasākums jau no sākta gala bijusi viena vienīga krāpšana. Viņi taču cerējuši uz lielu bagātību un vieglām uzvarām, bet tagad viss zelts tiekot aizsūtīts uz Panamu, lai atvilinātu uz šejieni citus tādus pašus lētticīgus ģeķus. Ko viņi iemantojuši par visām savām ciešanām?

Tagad viņiem jāgaidot gals šajā nolādētajā salā, šajā nožēlojamā nostūrī, un nebūšot pat ne pēdas iesvētītas zemes, kur pēc nāves guldināt viņu kaulus.

Konkistadori nozvērējās ietriekt dunci Pizarro mugurā un rakstīja vēstules vietvaldim: šis iznirelis, mantkārības dzīts, taisoties šeit, pasaules malā, nomērdēt badā spāniešu muižniekus un perinot pret karali nodevību. Šādus ziņojumus neapmierinātie vīri slepeni iedeva līdzi aizbraucējiem, taču modrais Almagro labi pazina salīgtos algotņus un pavēlēja izdarīt uz kuģa pamatīgu kratīšanu. Tā izdevās iznīcināt daudzas sūdzības. Tomēr vienu vēstuli, kas bija ielikta vietvalža sievai domātajā kokvilnas auduma baķī, kratītāji neatrada.

Vēstule, ko bija parakstījuši vairāki vīri, drūmās krāsas attēloja karavīru likstas un apvainoja nodevībā abus komandierus. Vēstules autori lūdza vietvaldim, lai viņš sūtni kuģi pakaļ nelaimīgajiem ļaudīm, kuri te smokot Pi​zarro gūstā.

Vēstulē, starp citu, bijuši arī šādi vārdi: «Senjor gubernator, sargieties no gana, kas dodas pie jums! Viņš nak pēc avīm priekš miesnieka, kurš ir palicis pie mums . .. . . Mušu kapteiņi ii lopkautuves saimnieki: viens dzen šurp v<'isus, otrs tos kauj. Pie jums, senjor gubernator, brauc vēršu dzinējs, bet šeit paliek kāvējs.»

Driz pēc Almagro aizbraukšanas Pizarro nosūtīja uz Panamu arī otru kuģi, izmantodams ieganstu, ka kuģis esot jāizlabo. Tā viņš atbrīvojās no daudziem kurnētājiem un liekām mutēm, jo mazajā saliņā trūka pārtikas.

Zelta Kastīlijas vietvaldis Pedrariass pa to laiku jau bija zaudējis varu (viņš vēl trīs gadus pārvaldīja Nikaragvu), tomēr kokvilnas baķī paslēptā vēstule nonāca īstās rokās — jaunais vietvaldis uzzināja visus sīkumus par eks​pedīcijas kļūmīgo gaitu.

Pārbraucēju nožēlojamais izskats izraisīja Panamā visvisādas valodas, tā ka vietvaldis kategoriski aizliedza vervēt jaunus brīvprātīgos bezcerīgajai Peru ekspedīcijai un atsacījās no savas puses kaut kā palīdzēt Almagro. Dižciltīgie idalgo dedzīgi atbalstīja šo pavēli. Pizarro, šis viltus vīrs, zemas kārtas cūkgans ar tumšu izcelšanos, aizvilinot augstdzimušus spāniešus drošā nāvē. «Lai lāsts pār mums!» viņi sacīja. «Labāk piesiet savus ieročus pie ēzeļa astes nekā kalpot pie šā cūkgana! … Vai patiešām Jaunajā Spānijā atlicis tik maz bagātību, ka mums jāmeklē dārgumu krājumi un tituli dienestā pie ārlaulībā dzimuša​jiem un priesteriem?»

Uz salu ceļoja divi kuģi pēc Pizarro un viņa ceļā biedriem ar stingru pavēli — nekavējoties atvest viņus atpakaļ uz Panamu. Almagro un Luke krita izmisumā. Viņi taču bija ieguldījuši šajā pasākumā tik daudz līdzekļu, bet tagad vietvaldis pārvilka svītru visām viņu rožainajām cerībām.

Pizarro un viņa biedriem klājās grūti. Viņi cieta badu neauglīgajā salā. Nedaudzie indiāņi, kas te mitinājās, bailēs no baltajiem bija atstājuši ņpmaļo zemes stūrīti. Spānieši pārtika lielāko tiesu no vēžiem

un gliemežiem, ko salasīja jūras krastā. Bieži gāza lietus un mērcēja izbadojušos ļaudis. Tie sagaidīja gubernatora sūtītos kuģus ar gavilēm. Gandrīz visi taisījās atstāt šo salu un pēc iespējas ātrāk atgriezties Panamā. Taču ar kuģiem uz Gaiļu salu bija atbraukusi arī abu kompanjonu sūtīta uzticības persona, kas atveda uzmundrinošas vēstules - lai Pizarro atsakoties paklausīt vietvalža pavēlei un turpinot ekspe​dīciju, citādi visam pasākumam draudot bojā eja. Uz pa​līdzību nebūšot ilgi jāgaida.

Tomēr Pizarro veltīgi pūlējās pierunāt izvārgušos, izbadojušos ceļa biedrus, lai viņi vēl paliek uz salas, veltīgi kārdināja karavīrus ar bagātīgo laupījumu, kas viņus gaidot nākotnē. Tad šis virs, kurš bija radis rīkoties, nevis turēt garas runas, novājējis, iekritušiem vaigiem, drudzī degošām acīm, iznāca pie saviem vīriem, kuri šaubījās neziņā, un ar zobenu novilka smiltīs svītru no rietumiem uz austrumiem.

Komandieris pagriezās uz dienvidiem un sacīja: «Draugi un cīņu biedri! Šajā pusē ir grūtības un ciešanas, bads un nāve, lietus un vētras, otrā pusē — dzīve bez rūpēm. Šeit — Peru ar tās bagātībām, tur — Panama <h tās nabadzību. Lai ikviens izvēlas to, kas vislabāk pie- stuv drošsirdīgam kastīlietim. Mans ceļš ir skaidrs: es iešu uz dienvidiem!»

To teicis, Pizarro pārkāpa pāri svītrai. Viņam sekoja stūrmanis Ruiss un vēl divpadsmit vīri, kuri atsacījās paklausīt Zelta Kastīlijas vietvalža pavēlei. Pārējie atstāja neveiksmīgo komandieri. Hronisti ar sajūsmu aprakstījuši šo dramatisko ainu, kam'neesot bijis līdzīgas visā vēsturē: par spīti nāvei un postam, šie četrpadsmit vīri pali​kuši uzticīgi savam nodomam un tā devuši lielisku pa​raugu nākamajām paaudzēm.

Turpretim atbraukušo kuģu komandieris par dumpīgo rīcību bija pavisam sašutis. Viņš nemaz nedomāja atstāt šiem dumpiniekiem kuģi ekspedīcijas turpināšanai, ne arī taisījās sniegt tiem kādu palīdzību. Tikai pēc ilgākām sarunām viņš atdeva Pizarro daļu no pārtikas krājumiem un pats ar kuģiem devās uz Panamu. Arī stūrmanis Ruiss ar Pizarro atļauju atgriezās mājās, lai kopā ar Luki un Almagro gādātu par steidzamu palīdzību Gaiļu salas trim​diniekiem.

Varēja tikai pabrīnīties par šiem nedaudzajiem noskran- dušajiem, slikti apbruņotajiem vīriem, kuri ar niecīgiem pārtikas krājumiem palika uz vientuļas saliņas, taču neatkāpās no savas šķietami neprātīgās idejas iekarot «Peru impēriju».

Konkistadori uz mazās saliņas nejutās droši. Tāpēc viņi uzbūvēja plostu un aizburāja uz neapdzīvoto - Gorgonas salu kadas divdesmit piecas ligas (liga — 5,9 kilometri) y.icmc|os no Gaiļu saliņas un piecas ligas no piekrastes. Te bija veselīgāks klimats, te varēja medīt fazānus, zaķus un trušus.

Tomēr Gorgonas salas Robinsonus joprojām mocīja tropu lietus gāzes, no kurām zaru teltīs nebija nekāda glābiņa, tāpat arī moskīti un purva drudzis. Viņi kaut kā vilka dzīvību un kāvās ar badu, zvejodami zivis, lasīdami gliemežus un iedami medībās, un gaidīja palīdzību septi​ņus garus mēnešus.

Kā stāsta Errera, šajos bēdīgajos apstākļos brīvprātīgajā trimdā Pizarro visvisādi mēģinājis uzmundrināt savus ļaudis, kurus mācis izmisums. Rītos viņš licis turēt svinīgas lūgšanas un vakaros dziedāt slavas dziesmas jaunavai Marijai, kā arī svinēt visus baznīcas svētkus, saviem rupjajiem ceļa biedriem iedvesdams pārliecību, ka viņus šajā bīstamajā stāvoklī sargā debesu spēki.

Vietvaldis, saņēmis ziņu par Pizarro pārdrošo soli, iedegās sašutumā un nekā negribēja zināt par šiem pašnāvniekiem, ne arī sūtīt tiem palīdzību. Taču Luke un Almagro nerimās, un protestēja art citi kolonisti, teikdami, ka nebūšot labi pamest nelaimē drošsirdīgus vīrus, kuri centušies izdarīt jaunus atklājumus un vairot Spānijas slavu un varenību. Ja tie iešot bojā, vietvaldim par to būšot jāatbild. Galu galā viņš deva atļauju sūtīt pakaļ brīvprātīgajiem trimdiniekiem Lukes un Almagro salīgtu kuģi. Taču uz kuģa drīkstēja atrasties vienīgi apkalpe, nevis karavīri. Pizarro sešu mēnešu laikā vajadzēja atgriezties Panamā.

Abi kompanjoni, sagādājuši pārtiku un ieročus, bez kavēšanās nosūtīja uz dienvidiem nelielu kuģi.

Gorgonas sa​las trimdinieki neticēja savām acīm, ieraudzīdami iznir​stam pie apvāršņa baltas buras.

PIE PERU VĀRTIEM Trimdas beigas. — Sirsnīgā sagaidīšana Tumbesā. — Templi ar zelta un sudraba traukiem. — Saules dēli ar liesmu šķēpiem. — Dīvainais zvērs gailis un savaldītais jaguārs. — Peruāņu viesmīlība.

— Atpakaļ uz Panamu.

Kuģis izmeta enkuru pie Gorgonas salas, un Pizarro bez kavēšanās devās projām no šās elles, kā to bija iedēvējuši trimdinieki. Taču viņš negribēja atgriezties Panamā tukšām rokām. Nekur nepiestādams krastā, Pizarro kopā ar stūrmani Ruisu burāja uz dienvidiem gar tagadējās Ekvadoras krastiem, par spīti pretvējam un pretstraumei.

Pēc divdesmit dienu brauciena spānieši sasniedza plašo Gvajakilas līci, pašu lielāko visā Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrastē. Aiz krasta zaļās, biezi apdzīvotās joslas, kur bija daudz pilsētu un ciematu, augstu padebešos iesniedzās grandiozās Andu kalnu grēdas, ko vainagoja milzīgi vulkāni — Čimboraso ar apaļo, plato virsotni un Kotopahi ar spožo, ledus sudrabā vizošo smaili.

Pie liča dienvidu krasta uz 3° d. pl. atradās lielā, bagātā

Sniegiem klāts vulkāns grandiozajās Andu grēdas Tumbesas pilsēta, ko spānieši drīz vien iedēvēja par Peru vārtiem. Ceļu uz turieni rādija divi indiāņi, šīs pilsētas iemītnieki, kurus Ruiss savulaik bija paņēmis no jūrā sastaptā plosta. Tagad viņi bija kļuvuši par tulkiem.

Spāniešu kuģis tuvojās ostai. Pretim iznāca daži plosti ar karavīriem, kuri taisījās uzbrukt netālajai Punas salai li< .1 lidoņos. Pizarro uzaicināja virsaišus, kas atradās uz plostiem, paviesoties uz kuģa. Ar tulku palīdzību konkis- tadoru komandieris pulējās iegalvot peruāņiem, ka ieradies šeit miermīlīgos nolūkos — iepazīties ar viņu zemi, un lūdza apgādāt spāniešu kuģi ar pārtikas produktiem.

Peruāņi brīnījās gan par kuģi un neredzētajiem ļaudīm, gan vēl jo vairāk par saviem tautas brāļiem, kas stāstīja, kā viņi nokļuvuši pie baltajiem svešiniekiem, kā iemācījušies viņu valodu un ko piedzīvojuši.

Pēc viesošanās peruāņi atgriezās ostā ar jaunajām vēstīm un dāvanām, kas izraisīja lielu izbrīnu un pārsteigumu — sevišķi dzelzs cir​vis, jo dzelzs Peru, tāpat kā Meksikā, nebija pazīstama.

Tumbesas iedzīvotāji pulcējās jūras krastā un apbrīnoja «peldošo māju», kas bija noenkurojusies līcī. Drīz vien viesmīlīgie indiāņi ar plostiem atveda uz kuģi dažādus augļus, saldos kartupeļus, kakao pupas, kukurūzu, zivis, medījumus un pat dažas lamas. Spāniešiem par šiem mazajiem indiāņu kamieļiem vai aitām, kā iedēvēja šos dzīvniekus, bija liels brīnums, viņi tos redzēja pirmo reizi.

Uz balto, bārdaino svešinieku «peldošo māju» ar plostu atbrauca arī kāds no Peru valdnieka tuviem radiniekiem. Šis augstmanis uzmanīgi apskatīja kuģi un jo sevišķi interesējās, kāpēc baltie svešinieki te ieradušies. Pizarro atbildēja, ka viņš esot pasaules varenākā valdnieka pavalstnieks un atbraucis, lai arī

šo zemi pasludinātu par tā īpašumu. Bez tam viņš esot ieradies, lai šeit sludinātu kristīgo ticību pagāniem, kuri dzīvojot maldos un tumsībā.

Augstmanis visu to noklausījās ļoti uzmanīgi, taču nekā neatbildēja. Viņš nespēja ticēt, ka pasaulē varētu būt kāds varenāks valdnieks par inku, kas valdīja šajā zemē, un varenāks dievs par Sauli.

Augstmanis palika uz kuģa līdz pusdienām, ko ieturēja kopā ar spāniešiem, slavēdams svešos ēdienus un jo sevišķi vīnu. Pēc tam viņš ielūdza spāniešus Tumbesā.

Otrā dienā Pizarro aizsūtīja krastā kādu no konkis- tadoriem — Alonso de Molinu ar viņa kalpu nēģeri un dāvanām — dažām cūkām, gaili un vistām pilsētas pār​valdniekam kurakam.

Gan svešzemnieku sūtņi,, gan dāvanas izraisīja iedzīvotajos ārkārtīgi lielu pārsteigumu. Dzelzs bruņās tērptais baltais vīrs ar garo bārdu un svešo valodu tomēr likās mazāk dīvains par melnādaino.

Peruāņi nekad nebija redzējuši kaut ko līdzīgu un, kā stāsta hronikas, esot pat mēģinājuši nomazgāt melno vīru, noberzt viņam krāsu. Nēģeris to visu pacietis smaidīdams, un baltie, spožie zobi melnajā sejā izraisījuši peruāņos lielu jautrību.

Gaiļa dziesma indiāņiem likusies kā svešās zemes vīru valoda, un viņi vaicājuši, ko gan gribot sacīt šis dīvainais zvērs un vai viņš neesot sadusmojies.

Sievietes ziņkārībā drūzmējušās ap neredzētajiem viesiem un mēģinājušas pierunāt tos, lai tie paliekot šajā zemē, solīdamas, ka pašas skaistākās iziešot pie tiem par sievu.

Molinu aizveda uz pārvaldnieka kurakas mitekli, kas bijis ļoti krāšņs. Pēc tam viņam izrādīja pilsētu, kam cauri plūda kanāli ar dzidru ūdeni. Ielas bija tīras un taisnas, mājiņas — celtas no neapdedzinātiem ķieģeļiem ar salmu vai niedru jumtu; tām līdzās pacēlās cietoksnis ar trīskāršām sienām un stipru sardzi.

Veikli amatnieki darināja vara, sudraba un zelta traukus un rotas. Templī konkista- doru izlūku pārsteidza ar zelta un sudraba traukiem izrotāta milzīga telpa. Sienas, pēc viņa vārdiem, te bijušas klātas ar zelta un sudraba plāksnēm. Tempļa dārzā sudraba un zelta kokos karājušies tīra sudraba un zelta augļi.

Pizarro negribēja ticēt šiem konkistadora brīnumainajiem stāstiem un nolēma sūtīt krastā citu izlūku.

Otrā dienā krastā izkāpa idalgo Pedro de Kandija pilnā kaujas tērpā — spožās bruņās, apjozis smagu zobenu un plecā uzmetis arkebūzu, tā laika šaujamo ieroci. Indiāņi par spožo bruņinieku brīnījās vēl vairāk nekā par Molinu, jo saule atspoguļojās viņa bruņās un ieročos. Viņi jau bija dzirdējuši par dīvaino ieroci, kas grāva kā pērkons, spļau​dams liesmu mēles un dūmu mutuļus, un lūdza, lai sveš​zemnieks «liekot tam runāt». Idalgo sāka rādīt šaušanas mākslu. Noplaiksnījās liesmas, un norībēja šāviens. Svina lode ietriecās biezā dēlī, tā ka skaidas vien pašķīda. Daži indiāņi, šāvienam nograndot, krita pie zemes, rokām aizklājuši seju, citi bailēs bēga. Viņi skaidri redzēja, ka baltajiem svešiniekiem ir liesmu šķēpi, kas spēj nogalināt no attāluma. Taču pēc spožā bruņinieka smaidošās sejas peruāņi saprata, -ka šajā reizē viņiem nedraud nekādas briesmas.

Hronists Garsilaso Vega apgalvojis, ka indiāņi gribējuši pārbaudīt, vai svešais patiešām ir pārdabisks radījums, un tāpēc izlaiduši laukā no būra plēsīgu zvēru jaguāru, kas iurūts iesprostots. Bet dons Kandija bijis krietns katolis un paļāvies uz dieva žēlastību. Viņš noņēmis no kakla krustu un uzlicis to zvēram uz muguras. Jaguārs uzreiz aizmirsis savu zvēra dabu un sācis ar bruņinieku mīlīgi rotaļāties.

Indiāņi, redzot šo brīnumu, vairs nav šaubījušies par sava viesa dievišķīgo izcelšanos un gavilēdami uz pleciem aiznesuši viņu templī.

Kandija atgriezās uz kuģa ar lieliskām ziņām, un konkistadori kļuva vai traki aiz priekiem, tajās klausīdamies, — viņu pārdrošākie sapņi bija piepildījušies, zelta zeme Eldorado beidzot sasniegta.

Tomēr Pizarro ar tik niecīgiem spēkiem — divdesmit vīriem — nevarēja ne domāt par tās iekarošanu.

> Peruaņu trauks, kas attēlo kukurūzas garu Savācas Tumbesā vajadzīgās ziņas, Pizarro gar piekrasti burāja tālāk uz dienvidiem līdz pat 9° d. pl.

Pa ceļam viņš vairākkārt piestāja krastā un, vēlēdamies nodibināt ar iezemiešiem labas attiecības, dāvināja viņiem dažādus spožus nieciņus. Indiāņi steidzās aplūkot svešos ļaudis, ko iedēvēja par Saules bērniem, — tik neparasta likās atbraucēju ādas krāsa, spožās bruņas un dīvainie ieroči, uzņēma viņus ļoti laipni un pat piedāvāja ķīlniekus, lai viesiem ne​vajadzētu baidīties no viltus un nodevības.

Peruāņi uzņēma baltos svešiniekus ēnainās lapenēs, kam apkārt vijās augi ar smaržīgiem ziediem, un mieloja ar neredzētiem ēdieniem un augļiem. Pēc mielasta skaistās drānās tērptas jaunavas un jaunekļi iepriecināja svešinie​kus ar mūziku un dejām.

Pizarro pēc ikvienas sirsnīgas viesošanās krastmalā lika attīt Kastīlijas karaļa karogu, pasludināja šo zemi par Spānijas īpašumu un aicināja peruāņus atzīt spāniešu karaļa virskundzību. To viņi labprāt esot darījuši, nemitīgi smiedamies; un hronists piebildis, ka iezemiešiem par šo ceremoniju laikam bijis visai neskaidrs un nepilnīgs priekš​stats.

Spāniešu tālākajā ceļā uz dienvidiem veģetācija piekrastes joslā kļuva nabadzīgāka. Tomēr arī šajā sausajā piekrastē, kur vietām bija pavisam neauglīgi apgabali, sausi smilšu tuksneši, kalnu ielejās indiāņi nodarbojās ar zemkopību uz mākslīgi apūdeņotām terasēm. Kalnu nogāzēs ganījās lamas — vienīgais no Dienvidamerikas lielajiem mājdzīvniekiem. No zelta, sudraba un vara šeit izgatavoja ne vien rotas lietas, bet arī dažādus traukus.

Pizarro papūlējās iemainīt no peruāņiem dažus zelta un sudraba traukus, kā arī audumus un griezās atpakaļ uz mājām. Pa ceļam uz Panamu Pizarro vēlreiz iegriezās Tum- besā. Daži viņa ceļa biedri, to skaitā bruņinieks Alonso de Molina, nolēma apmesties šeit uz dzīvi. Komandieris to atļāva, cerēdams, ka nākamajā braucienā atradīs šeit vīrus, kuri pazīs šīs zemes paražas un pratīs šejienes cilšu valodu. Tai pašā nolūkā viņš paņēma uz kuģa divus vai trīs peruāņus, lai tiem iemācītu kastīliešu valodu.

Ar bagātīgajām trofejām — zeltu, sudrabu, lamām un peruāņiem — Pizarro varēja mierīgu sirdi atgriezties ne vien Panamā, bet arī Spānijā. Viņš bija atklājis zemi, kur drošsirdīgus vīrus gaidīja bagāts laupījums. Viņš bija redzējis un uzzinājis pietiekami daudz un saprata, ko spēj dot Spānijai šīs zemes.

Viņš zināja, ka pārvestais laupījums vilinās konkistadorus uz jaunu ekspedīciju. Taču Pizarro saprata arī to, ka bez karaļa atbalsta viņš Peru neiekaros. Pēc astoņpadsmit mēnešu prombūtnes konkis- tadoru barvedis atgriezās Panamā.

UZ SPĀNIJU PĒC KARAĻA ŽĒLASTĪBAS Triumls pēc izsmiekla un neuzticības. — «Es neupurēšu cilvēku dzīvības zelta nieku un indiāņu aitu dēļh — Spānijas parādu cietumā. — Pizarro līgums ar valdnieku Kārli V. — Brā/i Pizarro pošas cejā. — Vz zemi, kur indiāņi šauj ar zelta bultām.

Pizarro ierašanās Panamā izraisīja īstu sensāciju. Tikai nedaudzi ticēja, ka viņš un viņa ceļa biedri nav krituši par upuri kareivīgajiem iezemiešiem, sērgām, badam vai okeāna bangām. Tagad saujiņa jūras braucēju pārradās sveiki un veseli, turklāt pārvezdami lieliskas ziņas.

Sevišķi lielu gandarījumu tās deva Pizarro kompanjoniem, kuri bija pavisam izputējuši un šajā laikā izbaudījuši nemitīgu izsmieklu. Viņus dēvēja par vājprātīgiem sapņotājiem, kas uzsākuši nejēdzīgu, neauglīgu avantūru un turklāt ieguldījuši tajā prāvus līdzekļus. Tagad bija situsi viņu stunda, viņi varēja triumfēt.

Tomēr Zelta Kastīlijas vietvaldis par turpmākajām ekspedīcijām negribēja ne dzirdēt. «Es nevēlos dibināt jaunu valsti uz savas paša valsts rēķina,» viņš mēdza atkārtot. «Mani neviens nepārliecinās, ka šim pasākumam jāupurē vēl kādas cilvēku dzīvības — to jau diezgan ziedots dažu zelta nieku un indiāņu aitu dēļ!»

Kompanjoni, palikuši bez naudas, bez iespējas vēl kaut kur aizņemties, krita izmisumā. Pamest iecerēto, atstāt bagāto zelta bedri citu izmantošanai? Tad pāteram Lukem iešāvās prātā laimīga doma — lūgt palīdzību pašam Spānijas karalim, jo neviens cits nebija tik ļoti ieinteresēts jaunu zemju atklāšanā un iekarošanā.

Bet kam lai uztic grūto uzdevumu — ceļot pāri okeānam, doties uz galmu? Luki Panamā saistīja dienesta pienākumi, un arī Almagro, neizveicīgs, sakropļotu seju, neizskatīgs, nederēja šādai misijai.

Priesteris jau grasījās sūtīt uz Spāniju kādu ietekmīgu ierēdni, taču Almagro cēla iebildumus. Neviens nevarot veikt šo uzdevumu labāk kā tas, kurš pats piedaloties šajā pasākumā. Pizarro esot uzmanīgs vīrs, vēsu prātu, gudrs un piesardzīgs, iemantojis savu ceļa biedru uzticību, turklāt izskatīgs, staltu stāju, apveltīts ar runas dāvanām. Neviens nevarēšot labāk ziņot galmā par izdarītajiem atklājumiem, neviens nevarēšot labāk attēlot pārciestās grūtības un upurus, neviens labāk par Pizarro nezinot, kāda palīdzība nepie​ciešama.

Fransisko Pizarro šis uzdevums šķita mazāk patīkams nekā jauns brauciens uz likko atklato zemju krastiem; un arī Luke viņam neuzticējās. Garīdznieks, pēc Erreras liecības, izsaucies: «Lai dievs dod, bērni, ka neviens no jums neatrauj otram savu svētību!»

Pizarro svinīgi apzvērēja, ka godīgi aizstāvēšot savu kompanjonu intereses, un visi trīs, likdami roku uz bī- beles, vēlreiz apliecināja, ka noslēgtais līgums joprojām ir drošs un neapstrīdams.

Aizņēmies braucienam nepieciešamo summu — tūkstoš piecsimt dukātu (dukāts — aptuveni četras piektdaļas no peso de oro), Pizarro 1528. gada pavasarī devās uz Spāniju, lai izlūgtos audienci pie karaļa, izkaulētu no viņa at​ļauju stāties pie bagātās Peru iekarošanas un saņemtu ne​pieciešamos līdzekļus.

Vasaras sākumā konkistadoru komandieris sasniedza Sevilju un tūliņ iekūlās nelaimē. Tolaik tur mitinājās vecs viņa paziņa Ensiso, ietekmīgs ierēdnis, «kancelejas žurka», kas savulaik bija piedalījies Zelta Kastīlijas kolonizēšanā un Vasko Nunjesa de Balvojas tiesāšanā. Ensiso atcerējās kādu senu parādu, ko Pizarro, pirms daudziem gadiem uz​turēdamies Darjenā, nebija viņam samaksājis.

Pēc Ensiso pieprasījuma kapteini arestēja un ieslodzīja parādu cietumā. Tomēr valodas par viņa lieliskajiem atklājumiem jau bija paklīdušas visā Spānijā, izraisījušas lielu interesi un sasniegušas arī galmu. Seviljā atnāca pavēle atbrīvot cietumnieku un atļaut viņam turpināt ceļu. Ensiso saņēma rājienu par šādu pārmērīgu centību.

Pēc kāda laika Kārlis V, Spānijas karalis un svētās Romas ķeizarvalsts imperators, pieņēma atbraucēju audiencē Toledo. Te valdnieks bija iegriezies tikai uz īsu laiku un posās atkal projām uz

Nīderlandi un Vāciju. Viņš nelabprāt kavējās Spānijā; viņš pūlējās sagrābt varu visā Rietumeiropā, nemitīgi rīkoja karagājienus un sapņoja par pasaules impēriju. Karalis tikko bija sakāvis Franciju un sagūstījis tās valdnieku, savu niknāko sāncensi. Aizjūras īpašumi līdz šim bija devuši Spānijai visai pieticīgus ienākumus, un valdnieks neveltīja jauno zemju kolonizēšanai diez cik lielu vērību. Taču nesen Kortess bija iekarojis Meksiku un sagrābis milzīgu laupījumu, pievienojis Spānijas īpašumiem bagatas zemes. Spožās nākotnes iz​redzes lika valdniekam grozīt savu attieksmi pret jauna​jām kolonijām.

Kārlis V uzņēma laipni šo vīru, kurš bija atvedis ne vien labas ziņas, bet arī lietiskus pierādījumus, kas apstiprināja teikto. Sevišķi lielu valdnieka interesi izraisīja pāri okeānam atvestā lama un smalkās drānas, kas bija izaustas no aizjūras dzīvnieku vilnas, tāpat zelta un sud​raba priekšmeti.

Pizarro ar cieņu, ka klājās īstam kastīlietim, ziņoja Kārlim V par ekspedīcijās pieredzēto, zinādams, ka no radītā iespaida atkarīgs paša liktenis un nākotne. Visi uzmanīgi

Fransisko Pizarro audiencē pie Spāni/as karaļa Kārla V (pēc senas gravīras) klausījās nopietno, vienkāršo un tai pašā reizē valdzinošo stāstījumu par neparastajām dēkām uz jūras un sauszemes. Bez pārtikas, noskranduši, asiņojošām kājām, par spīti badam, sērgām un nāvei, konkistadori bija soļojuši •svešo zemju krastos, biezajos mūžamežos un šausmīgajos purvos, lai paplašinātu Kastīlijas īpašumus un padarītu spožāku valdnieka vārdu un slavu.

Stāsts par likstām vientuļajā salā, kad Pizarro un viņa uzticamie biedri bijuši pamesti vieni paši, esot aizkustinājis valdnieku līdz asarām. Tomēr valdniekam diezin vai bija tik mīksta sirds. Tajā pašā laikā 1528. gada maijā galmā bija ieradies arī Ernando Kortess. Šis konkistadoru vadonis jau bija atcelts no Jaunās Spānijas — Meksikas vicekaraļa amata un tagad pūlējās aizkustināt karaļa sirdi, noraidu visas pret viņu celtās apsūdzības, pierādīt, ka nemaz neesot mēģinājis sagrābt neaprobežotu varu Jaunajā Spānijā, neesot piesavinājies ienākumus no jaunās kolonijas. Karalis pieņēma Kortesu un viņa bagātīgās dāvanas visai laipni, apbalvoja viņu ar visādiem pagodinājumiem, taču nekad vairs neiecēla lielo konkistadoru atpakaļ Jaunās Spānijas vicekaraļa amatā, lai kā tas pūlējās. Kortesa slava sāka rietēt, turpretim Pizarro iekarotāja gaitas tikko bija sākušās. Preskots piezīmējis, ka pats debesu valdnieks izraudzījis abus šos vīrus, lai tie gāztu varenākos indiāņu virsaišus un atvērtu vārtus, pa kuriem uz Spāniju gāztos zelta straume.

Pirms aizceļošanas no Toledo Kārlis V uzdeva Indijas lietu padomei — iestādei, kas pārraudzīja aizokeāna zemju kolonizēšanu, — vislabvēlīgākajā garā izskatīt Fransisko Pizarro lūgumu.

Tomēr ne karalis, ne galms nesteidzās ar šī jautājuma kārtošanu. Kārlis V aizceļoja, viņa intereses no jauna saistīja kari Eiropā. Valsts kase bija tukša. Tur kā caurā maisā pazuda gan Meksikas zelts un sudrabs, gan ienākumi no bagātās Nīderlandes, gan milzīgais izpirkums par sagūstītā Francijas karaļa

atbrīvošanu. Spānijas valdnieks turējās pie senas pārbaudītas metodes — kolonijās nekā neieguldīt, bet ņemt no tām, ko vien var, tāpēc ne​maz nepūlējās salūkot līdzekļus jaunām ekspedīcijām.

Galu galā 1529. gada 26. jūlijā pēc ilgas vilcināšanās ar Fransisko Pizarro un viņa kompanjoniem tika noslēgts plašs līgums, piešķirot viņiem tiesības atklāt un iekarot visu Peru. To jau pirms iekarošanas pārdēvēja par Jauno Kastīliju.

Līgums pirmām kārtām garantēja Pizarro tiesības un privilēģijas. Tajā, starp citu, bija teikts: «Mēs apsolām iecelt jūs uz visu mūžu par pieminētās Peru provinces gubernatoru un ģenerālkapteini ar 725 000 maravedi (450 maravedi — viens peso de oro) lielu algu gadā… kas izmaksājama no šīs zemes ienākumiem un nodevām…

Mēs dāvinām jums pieminētās Peru provinces vietvalža titulu un tās galvenā algvasila amatu .. .

Bez tam mēs vēl dāvinām jums iztikai tūkstoš dukātu gadā uz visu mūžu …»

Pizarro uz sava rēķina, izmantojot no iekarotās zemes iegūtos līdzekļus, piecu gadu laikā vajadzēja uzbūvēt četrus cietokšņus, lai varētu apsargāt iekaroto teritoriju un apspiest indiāņu pretošanos. Šajos cietokšņos viņam apsolīja neierobežotu varu. Bez tam viņam kā vietvaldim piešķīra lielas priekšrocības zemes un indiāņu sadalīšanā kolonistiem, kā arī iecēla viņu dižciltīgo kārtā. Jauno bruņinieku ieskaitīja Santjago ordenī. Viņam piešķīra ģerboni, ko rotāja melns ērglis un divi pīlāri — karaļa ģerboņa detaļas, bet Peru indiāņu pilsēta ar kuģi tālumā un lama raksturoja konkistadora darba lauku. Uzraksts liecināja, ka valdnieka Kārļa aizsardzībā Pizarro ģēnijs atklājis šo zemi un atnesis tai mieru. Tātad arī ģerbonis attēloja gaidāmos iekarojumus.

Pizarro kompanjonu Almagro saskaņā ar šo līgumu iecēla par Tumbesas cietokšņa komandantu ar 300000 maravedi lielu atalgojumu gadā, kā arī piešķīra viņam muižnieka titulu un tiesības. Cienījamo pāteru Luki iecēla par Tumbesas bīskapu un pasludināja viņu par visas Peru indiāņu aizbildni un aizstāvi, kā ari piešķīra viņam tūk​stoš dukātu gadā — tāpat no gaidāmajiem ienākumiem iekarotajos apgabalos.

Valdnieks nebija aizmirsis arī citus ekspedīcijas dalībniekus: Ruisam piešķīra Dienvidu jūras galvenā stūrmaņa arnatu ar attiecīgu atalgojumu, Kandiju iecēla par artilērijas komandieri, bet pārējos uzticamos vienpadsmit vīrus no vientuļās salas trimdiniekiem iecēla dižciltīgo kārtā.

Nākamajiem Peru kolonistiem pasludināja dažādus atvieglinājumus nodevu un nodokļu maksāšanā, starp citu, viņiem bija jānodod karaļa kasē tikai desmitā daļa no raktuvēs iegūtajiem dārgmetāliem, turpretim no maiņas ceļā un kaujās iegūtajiem dārgmetāliem vajadzēja atdot karalim piekto daļu.

Pizarro tika piekodināts valdit. sapratīgi un aizsargāt indiāņus, ņemt līdzi karaļa ierēdņus un priesterus, kas dotu viņam labus padomus un piegrieztu pagānus kristīgajai ticībai. Turpretim tiesību zinātniekiem un advokātiem aizliedza apmesties šajā kolonijā, jo uzskatīja, ka viņu klātbūtne radot ķildas un nevienprātību.

Pizarro sešu mēnešu laikā pēc šā līguma noslēgšanas, vajadzēja par saviem līdzekļiem savervēt divsimt piecdesmit krietni apbruņotus vīrus un nogādāt tos pāri okeānam. Pēc atgriešanās Panamā viņam sešu mēnešu laikā vajadzēja sēsties kuģos un doties uz Peru. Valdnieks apsolīja sniegt palīdzību lielgabalu un citu ieroču, kā arī zirgu iegādē, taču naudu nebūt netaisījās izsniegt. Līgumā bija teikts: «Mēs dāvinām jums divdesmit piecas ķēves un pārējos zirgus, kas atrodas Jamaikas salā .. .

Mēs dāvinām jums artilērijas iegādei trīssimttukstoš maravedi, kas izmaksājami Zelta Kastīlijā . ..»

Pizarro Spānijā tātad nesaņēma ne plika graša. īstenībā viņš bija ieguvis tikai atļauju jaunu zemju iekarošanai. Skanīgie tituli un privilēģijas vēl nedeva nekā taustāma. Konkistadoriem pašiem vajadzēja riskēt un ieguldīt ekspedīcijās lielas summas, vajadzēja kaujās izcīnīt uzvaru, lai varēta sagrābt bagāto laupījumu, ieņemt augstos amatus un saņemt ar skanīgajiem tituliem saistītos ienākumus. Viņu atalgojums bija jāatskaita no gaidāmās peļņas.

Veiklais, viltīgais Pizarro sarunās ar karali bija nodro​šinājis sev augstākos amatus un lauvas tiesu no paredzamā guvuma. Lukes ļaunās priekšnojautas bija piepildījušās: no brālīgās, godīgās dalīšanās, kā to paredzēja visu trīs kompanjonu noslēgtais līgums, vairs nebija ne vēsts; Pizarro bija piekrāpis savus

sabiedrotos. Bet arī viņš pats patlaban vēl nebija guvis nekā reāla,. Ar karali noslēgtais līgums solīja daudz, bet faktiski nedeva nekā.

Viņam tomēr izdevās salūkot Spānijā ekspedīcijai nepieciešamos līdzekļus. Acīm redzot, palīdzēja bagāti augļotāji un, iespējams, arī Ernando Kortess, kas tolaik bija apmeties Estremadūrā, savā dzimtajā novadā. Hronisti ap​galvo, ka viņš bi jis rados ar Pizarro dzimtu.

No Toledo Fransisko Pizarro devās uz dzimto pusi Tru- hiljo Estremadūras novada, kur cerēja vieglāk savervēt algotņus nākamajam karagājienam. Pirms daudziem gadiem viņš atstāja dzimteni, kas nabadzīgajam cūkganam deva tikai skopu maizes kumosu. Tēvs viņu nebija atzinis, viņam toreiz nebija ne draugu, ne piekritēju. Tagad šis vīrs bija atgriezies kā bruņinieks, kas pats izkalis savu laimi, un dzimtajā pusē atrada gan draugus, gan piekritējus, gan radiniekus, kas labprāt vēlējās piebiedroties laimes luteklim.

Starp radiniekiem atradās četri brāļi, starp tiem trīs ārlaulībā dzimuši — Huans un Gonsalo Pizarro, kā arī Fransisko Martins Alkantara, brālis no mātes puses. Tikai vecākais brālis Ernando Pizarro bija dzimis likumīgā laulībā un vairāk ievērojams — nežēlīgs, uzpūtīgs, rupjš un mantkārīgs, neparasti enerģisks un drošsirdīgs.

No nabadzīgo idalgo raksturīgajām īpašībām brāļiem Pizarro visvairāk piemitusi mantkāre. «Viņi visi bija nabagi un tikpat lepni, cik nabagi,» brāļus raksturojis spāniešu vēsturnieks Ovjedo, «un viņu vēlēšanās kaut ko iemantot tikpat liela, cik viņu nabadzība.»

Fransisko Pizarro ar brāļiem apbraukāja visu novadu, vervēdami brīvprātīgos. Tomēr nenācās viegli pārvarēt šaubas, neuzticību un bailes no gaidāmajām grūtībām svešajā zemē. Vilinošie solījumi un stāsti par Tumbesas zelta pilīm nesajūsmināja pārāk daudzus novadniekus. Pagāja līgumā paredzētie seši mēneši, taču Pizarro vēl nebija salīdzis vajadzīgo skaitu algotņu. Kavēties nedrīkstēja, jo atnāca ziņa, ka Indijas lietu padomes ierēdņi ieradīšoties Seviljas ostā un pārbaudīšot, vai viss vajadzīgais sagādāts un iekrauts trīs salīgtajos kuģos un vai karaspēks savervēts. Fransisko Pizarro baidījās, ka ekspedīciju var aizturēt, tāpēc 1530. gada janvārī ar vienu kuģi steigšus izgāja jūrā un devās uz Gomeras salu Ka- nāriju arhipelāgā. Brālim Ernando, kas komandēja abus pārējos kuģus, vajadzēja atbūrāt uz Gomeru vēlāk.

Padomes ierēdņi sāka kontrolēt ostā palikušos kuģus, taču visi viņu iebildumi par trūkstošajām mantām un vīriem tika atspēkoti gluži vienkārši — tie jau atrodoties uz Fransisko Pizarro kuģa, kas aizburājis pirmais.

Ceļojums pāri okeānam risinājās laimīgi. Savervētie avantūristi visu ceļu sapņoja par zelta kalniem svešajā zemē. Tur, aiz okeāna, iezemieši šaujot ar zelta bultām. Vajagot tikai nostāties lauka vidū un gaidīt indiāņus. Bultas atsitoties pret bruņām, krītot zemē, un tā bez kādām pūlēm varot salasīt tik daudz zelta, cik vien sirds kārojot.

Taču pēc atbraukšanas Zelta Kastīlijā viņi uzzināja patiesību par aizjūras zemēm, par biezajiem džungļiem un staignajiem purviem, kur mudžēja uzmācīgi insekti, indīgas čūskas un aligatori, kur plosījās niknas sērgas un indiāņi šāva nevis ar zelta bultām, bet mērcēja bultas nāvējošā indē. Viens otrs mazdūšīgāks lūkoja laisties lapās, iekām nav par vēlu. Savervētajiem algotņiem nebija nekādas jausmas par milzīgo Peru zemi, kuru gatavojās iekarot saujiņa karavīru.

SAULES BĒRNU ZEME PERU VĒSTURES AIZSAKUMI

Dabas apbrīnojamā daudzveidība. — Zemkopības un senās kultūras centri. — Inku valsts izveidošanās. — Saules dēls un Mēness meita — inku senči. — 'l'a- vantinsuiju — četru savienoto zemju valsts.

Kas tā bija par zemi — šī Peru, pie kuras vārtiem jau klauvēja dzelzis kaltie iekarotāji?

Te varēja vērot vislielāko dabas apstākļu dažādību. Gar okeānu stiepās gara, šaura piekrastes josla, kur gan kuploja krāšņi, mitri tropu meži, gan pletās sausi tuksnešaini apgabali. Aiz tās pacēlās grandiozie Andu kalni. Trīstūkstoš līdz piectūkstoš metru augstumā šajos kalnos atradās dzestrs stepei līdzīgs plato, augstkalnāju līdzenums, kam pāri pacēlās mūžīgos sniegos un ledos tērptās kalnu grēdas un virsotnes, un milzīgi vulkāni, ko ilgu laiku turēja par augstākajiem kalniem pasaulē. Augstkalnu līdzenumus un grēdas sašķēla un izvagoja dziļas upju ielejas un aizas, veidojot nelielus, citu no cita izolētus novadus.

Nevarētu apgalvot, ka šeit būtu paši labvēlīgākie apstākļi lielas ekonomiski plaukstošas un politiski apvienotas sabiedrības attīstībai ka, piemēram, senajā Mezopo- tāmijā, Ēģiptē, Indijā un Ķīna, kur civilizācija sāka attīstīties lielu upju auglīgajās ielejās, kur cilvēkiem vajadzēja apvienoties, lai organizētu lauku apūdeņošanu. Šajā Dienvidamerikas kontinenta daļā tik labvēlīgu apstākļu civilizācijas attīstībai nebija. Kāds vēsturnieks pat apgalvojis, ka te viss bijis slikts, atskaitot cilvēkus.

Un tomēr šajos ne visai labvēlīgajos apstākļos Andu vidusdaļā trešajā vai pat ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras izveidojās viens no senās apūdeņošanas zemkopības centriem. Šeit. cilvēks sāka pieradināt dzīvniekus, iemācījās kausēt metālu rūdas un izgatavot bronzu, nodibināja Valstis. Otrs tāds pats senas zemkopības centrs

Tiavanaku kultūras keramika izveidojās Čīles vidienē un dienvidos, kur mitinājās arau- kāņu un citas ciltis, bet trešo kultūras apgabalu veidoja čibčas (muiskas) ciltis tagadējā Kolumbijā. Visā šajā milzīgajā teritorijā — okeāna piekrastes un kalnu apgabalos — attīstījās senas kultūras, kas nomainīja cita citu. Tātad Peru inku valsts vēsture sakņojās dziļā senatnē un inkas Saules bērni daudz ko pārņēma no agrākajām augstu attīstītajām civilizācijām.

Senie peruaņi bija čakli zemkopji. Viņi atkaroja zemi tuksnešiem un klinšainajiem kalniem, ierīkoja apūdeņošanas kanālus tuksnešainajos piekrastes līdzenumos un izveidoja terases kalnu nogāzēs. Viņi audzēja kukurūzu, kartupeļus, pupas, manioku, zemesriekstus, batātēs, ķirbjus, kokvilnu, pieradināja suņus, lamas un alpakas, cēla pilsētas un tempļus, darināja bronzas darba rīkus un ieročus. Šajos novados atrastas mūmijas pat no 10. gadsimta pirms mūsu ēras, un tas liecina, ka šejienes tautas toreiz atradušās uz augstāka attīstības līmeņa nekā Ziemeļeiro- pas tautas tajā laikmetā.

Senās Romas laikos — mūsu ēras pirmajos gadsimtos pakāpeniski attīstījās Tiavanaku kultūra, kas ietvēra daļu tagadējās Bolīvijas un gandrīz visu Peru. Klasiski šīs kultūras pieminekļi atradās Titikakas ezera apkaimē, kur jau tajos laikos, tāpat kā mūsu dienās, mita aimaras ciltis.

Viens no lieliskākajiem Tiavanaku pieminekļiem ir ta saucamie «Saules vārti» — gigantisks viengabala portāls, ko rotā cilvēkam līdzīgas figūras — Virakočas vai Saules bareljefs staru ietvarā —, trīs metrus augsts un gandrīz četrus metrus plats. Turpat netālu saglabājušās citas celtnes, kas būvētas no milzīgiem tēstiem simts un vairāk tonnu smagiem akmens bluķiem. Tie nogādāti būvvietā no vairāku kilometru attāluma. Tādu darbu varēja pa​veikt tikai labi organizētas cilvēku masas.

Viena no spilgtākajām agrīnajām kultūrām bija tā saucamā močikas kultūra, kas attīstījās Peru ziemeļos, okeāna piekrastē. Tur bija nodibinājusies Čimu valsts ar galvaspilsētu Cančanu, ko iedēvēja par «Jaunās Pasaules Venēciju» (netālu no tagadējās Truhiljo). Kanāli sadalīja šo pilsētu regulāros četrstūros, namus rotāja bareljefi un freskas; darbnīcās izveicīgi amatnieki darināja vara, bronzas, zelta un sudraba priekšmetus. Močikas ciltis iekārtoja plašu apūdeņošanas kanālu tīklu un audzēja daudzus' kultūraugus. Cimu valstī bija labi ceļi un krāšņi izrotāti tempļi.

Tajā laikā, kad Čimu valsts piedzīvoja uzplaukumu, Peru centrālā kalniene, kur dzīvoja kečuas ciltis, bija tāla, mežonīga nomale. Tomēr 14. gadsimtā šeit, augstu kalnos, plašā ielejā, kas atradās trīsarpus tūkstoši metru augstumā, izveidojās spēcīgā inku valsts. Pēc simt gadiem tai bija lemts iekarot visas Andu zemes. Šīs valsts kodols bija inku cilts (viena no kečuas ciltīm) teritorija, bet centrs — Kusko pilsēta (kečuas valodā šis vārds nozīmē naba), kas, acīm redzot, nodibināta 14. gadsimta pirmaja pusē.

Par inku izcelšanos, turklāt dievišķīgā ceļā, stāsta dau​dzas leģendas.

Inku Vliakoča (pēc Pomas dc Ajahm hronikas) Tālā pagātnē Peru zemē mitušas mežonīgas ciltis, kas nemitīgi karojušas savā starpā un dzīvojušas tumsībā un nabadzībā. Šis cīņas ilgušas garus gadu simtus, līdz Tiki- kakas ezera krastā parādījušies vīrietis un sieviete, skaisti ļaudis, kas sevi dēvējuši par Saules bērniem. Tie bijuši Saules dēls inka Manko Kapaks un Mēness meita Mama Oiljo, brālis un māsa un tai pašā reizē virs un sieva, pirmie inku valsts valdnieki.

Saules dievs devis viņiem līdzi ceļā zelta zizli un sūtījis viņus uz ziemeļiem — uz ganu zemi. Zizlis rādīšot viņiem vietu, kur apmesties un dibināt savu valsti. Katra ielejā inka Manko spraudis zizli zemē, un katru reizi tas uzdūries klintij. Viņš ilgi gājis uz ziemeļiem, kamēr sasniedzis Kusko ieleju. Tikko inka šeit pieduries zemei ar zizli, tas dziļi iegrimis auglīgā augsnē. Inka Manko Kapaks sasaucis no ziemeļiem ganu ciltis, Mama Oiljo ataicina- jusi citas ciltis no dienvidiem, un viņi kopā apvienojuši karojošās ciltis, nodibinājuši galvaspilsētu Kusko un tās centrā uzcēluši Saules dieva templi.

Manko Kapaks iemācījis vīriešiem zemes kopšanu, apūdeņošanu, māju būvi, metālu apstrādāšanu un dažādus amatus, Mama Oiljo — sievietēm vērpšanu un aušanu. Šie Saules bērni devuši mežonīgajām ciltīm likumus un reliģiju un pirms atgriešanās debesu augstumos pie sava tēva noteikuši, ka Peru valdīšot viņu pēcteči — inkas (inka — valdnieks, ķēniņš, kungs), kas mantojuši dievišķīgās asinis. Viņu pēcteči turpinājuši aizsākto un paplašinājuši valsts robežas uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Inkas visur izskauduši cilvēku upurēšanu un ieviesuši Saules kultu — godinājuši Sauli, Mēnesi un dažus citus debess spīdekļus. Valdnieki mācījuši pavalstniekiem labākos zemkopības un apūdeņošanas paņēmienus un sevišķi izciliem ļaudīm dāvinājuši inku nosau​kumu. Šīs leģendas jāsaprot tā, ka inkas — spēcīga cilts, kas piederējusi pie kečuas valodu saimes, uzvarējusi pārējās ciltis un izveidojusi lielu valsli. Paši uzvarētāji pārvērtušies par valdošo šķiru, kas, rūpēdamās par savu asiņu tīrību, nav saplūdusi ar uzvarētajiem, bet izveidojusi īpašu valdošo kastu, noslēgtu kārtu. Tās priekšgalā atradās inku cilts augstākais virsaitis, kurš pieņēma sapa inkas titulu un valdīja pār visām iekarotajām zemēm un tSutām.

Inkas runāja kečuas valodā un sauca to par runasimi (cilvēku valodu). Ir ziņas, ka inkas dažos gadījumos sarunājušies savā īpašā slepenā valodā, ko citu cilšu locekļi nav sapratuši. Katrā ziņā inku

cilts bija tuvos radnieciskos sakaros ar citām kečuas valodu grupas ciltīm, jo visas šis ciltis salīdzinājumā ar citām atradās privileģētā stāvoklī. To locekļi, gluži tāpat kā paši inkas, nemaksāja

Inku valsis teritorijas puplašinašanas.

I — Pafakuti (1438—1466): 2 — Pačakuli uri Tupaks Jupanki (I4f>8—1471); 3 — Tupaks Jupankl (1471 — 1493)-, 4 — Vaina Kapaks (M93— 1525) (pēc B. Sarevskas) nodevas, un tiem nebija jāpiedalās piespiedu darbos — klaušās.

Teikas piemin vairāk nekā desmit valdniekus — sapa inkas. Mītiskajam Manko Kapakam («lielajam, varenajam») sekojis Sinči Roka (šis nosaukums nozīmē — kara vešanai izraudzītais vadonis). Pēc tā valdījis Ljoke Jupanki («ar visiem tikumiem apveltītais»), Maīta Kapaks, Inka Roka un Jaguārs Vakaks.

Visvairāk ticamu ziņu saglabājies par pēdējiem valdniekiem pirms spāniešu iebrukuma. Virakoča valdījis 15. gadsimta sākumā, viņam sekojis Pačakuti Jupanki (1438—1471), Tupaks Ju- panki (1471—1493), Vaina Kapaks (1493—1525), Vas- kars (1525—1532) un Atavalpa (1525—1533).

Kopš Pačakuti Jupanki («apvērsuma izdarītajs, reformators») laikiem sākās plaši iekarošanas karagājieni, jo kečuas un inku ciltis, acīm redzot, bija noslēgušas sa​vienību.

15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā mazā valsts augstu kalnos jau bija aptvērusi milzu teritoriju un kļuvusi par četru savienoto zemju valsti. Nosaukumu «Peru» inKu valstij devuši spānieši.

Pirms balto svešinieku iebrukuma paši peruāņi to sauca par Tavantinsuiju. Šis nosaukums nozīmēja — četri apvienotie apgabali. Šīs četras apvienotās zemes 16. gadsimta sākumā aizņēma Andu kalnu grēdas un visu Klusā okeāna piekrasti no tagadējās Kolumbijas ziemeļos pāri Ekvadorai, Peru un Bolīvijai līdz Čīles centrālajai daļai dienvidos gandrīz piectūkstoš kilometru garā joslā, no Klusā okeāna piekrastes līdz Amazones baseina mežiem kontinenta dziļumā, dienvidaustrumos — līdz Argentīnas līdzenumiem, aptuveni līdz tagadējai Tukumanas pilsētai. Šajās zemēs dzīvoja daudzas ciltis, kuru skaits pārsniedza simtu un kuras piederēja pie dažādām valodu grupām. Galvenās no tām bija kečua, aimara, močika un pukina. Aimaras ciltis aizņēma gandrīz trešdaļu no inku valsts un mitinājās tās dienvidu daļā, plakankalnēs plašā rajonā ap Titikakas ezeru.

Kečuas ciltis dzīvoja samērā nelielā apgabalā ap Kusko ieleju. Okeāna piekrastes ziemeļu daļu apdzīvoja močikas ciltis, kas jau agrāk bija nodibinājušas cilšu savienību — Čimu valsti. Pukinas ciltis, šķiet, mitušas Titikakas ezera rajonā. Inkām bija grūti saturēt vienkop visu šo tautu konglomerātu, kaut gan Tupaks Jupanki un Vaina Kapaks veica milzīgu darbu valsts apvienošanā un nostiprināšanā.

Inkām nekad neizdevās īsti nostiprināties Andu austrumu nogāzēs vai arī pakļaut ciltis, kas mitinājās līdzenumos uz austrumiem no Andiem. Pēdējais sapa inka Vaina Kapaks, kurš pārvaldīja visu valsti kā

vienotu veselu, sadūrās ar lielām grūtībām tik plašas teritorijas pārvaldīšanā. Viņš pabeidza Čīles centrālās daļas iekarošanu un pavadīja daudz laika tikko iekarotajos ziemeļu novados, lai apspiestu pakļauto cilšu dumpjus. Viņš padarīja Kito par savu otro galvaspilsētu. īsi pirms nāves viņš pārdalīja valsti ziemeļu un dienvidu provincēs, kuru pārvaldīšanu uzticēja diviem saviem dēliem — Vaskaram un Atavalpam. Starp viņiem sākās brāļu karš tieši pirms spā​niešu ierašanās Peru 1531. gadā.

INKU VALSTS IEKĀRTA Pirmatnējās kopienas sairšana. — Sapa inka — Sau​les dieva iemiesojums. — Valsts pamatšūniņa — ģimene. — Ierēdņu hierarhija. — Zemes īpašums. — Sabiedrība, kas rūpējas par ikvienu tās locekli. — Iekaroto cilšu ekspluatācija. — Kuraku un inku privilēģijas. — Vergturu iekārta. — Iekarošanas politika.

— Karaspēka organizācija un ieroči.'— Kopēja valoda. — Likumi un sodi.

Jautājums par inku valsts uzbūvi ir visai neskaidrs un sarežģīts. Spāniešu iekarotāji, saskārušies ar peruāņu sabiedrisko iekārtu un nekā tajā nesapratuši, nosprieda, ka inku zemē valdot tāds pats feodālisms kā Spānijā, un iedēvēja peruāņu valsti par «impēriju», Peru valdnieku — par «imperatoru», virsaišus — par «vasaļiem», «feodāļiem», «aristokrātiem», zemniekus — par «dzimtcilvēkiem» utt., tātad izdomāja peruāņiem absolūto monar​hiju ar augstu attīstīta feodālisma iezīmēm. īstenībā peruāņu sabiedrības pamats bija patriarhāla ģints kopiena, ko dēvēja par ailju.

Tajos tālajos laikos, kad peruāņiem vēl nebija augstākā virsaiša, kopienas vadīja visus sabiedriskos pasākumus. Kopienai piederēja zeme, ar ko rīkojās visas kopienas vai cilts locekļi. Šīs kopienas pārvaldīja vecāko padome ar demokrātiskām metodēm. Tāda bija inku valsts uzbūve tās pirmajā pastāvēšanas posma. Ar laiku centrālā vara kļuva spēcīgāka, bet kopienas joprojām pastāvēja kā visas sabiedriskās iekārtas pamats.

Ap spāniešu iebrukuma laiku ģints iekārta jau sāka sairt, no patriarhālās ģints izdalījās ģimene, ģints kopiena pārvērtās ciema lauku kopienā. Sāka attīstīties privātīpašums uz zemi, vara un lielākā daļa zemes koncentrējās atsevišķu ģimeņu vai ģinšu rokās, un darbaļaudis aizvien vairāk pakļāva ekspluatācijai. Šā procesa rezultātā veidojās šķiras — valdošā šķira un ražotaju šķira ar visam šķiru pretrunām.

Tavantinsuiju valsts priekšgalā atradās sapa inka («augstākais inka, vienpersoniski valdošais inka»), Saules dēls, ko godināja kā dzīvu Saules dieva Inti iemiesojumu. Valdnieks balstījās uz inku — savu asinsradinieku kastu, nelielu valdošo virsotni. Šie Saules bērni, «dievu mīluļi», ieņēma visus augstākos amatus un turēja savās rokās prasmīgi organizēto valsts pārvaldi. Pie šīs kastas piederēja arī augstākais priesteris viljaks umu, parasti valdnieka brālis, viņa tuvākais palīgs, un visa augstākā garīdzniecība. Kā dzīvais Saules dievs sapa inka ar augstākā priestera starpniecību vadīja visu plašo priesteru kārtu. Inka komandēja karaspēku un vadīja valsts pārvaldi, viņa rokās bija tiesa un likumu došana. Daži vēsturnieki apgalvo, ka sapa inkas nozīme un cieņa bijusi daudz lielāka nekā pāvesta vai kāda Eiropas karaļa cieņa.

Inkas vara bijusi neierobežota. Pēc spāniešu vēsturnieku apgalvojuma, nekur pasaulē neesot citas tādas zemes, kur pavalstnieki būtu tik paklausīgi un padevīgi savam vald​niekam.

Tomēr tas nebija nekāds brīnums — par to gādāja vesela armija pārvaldnieku, uzraugu, ierēdņu un priesteru, bet karavadoņi ar spēcīgiem karapulkiem apspieda ikvienu dumpja vai nepaklausības mēģinājumu.

Bailes no inkas bijušas tik lielas, ka viņam vajadzējis tikai dot mājienu, lai ikviens peruānis bez kurnēšanas un vilcināšanās mestos bezdibenī, pakārtos vai padarītu sev galu vēl kādā citāda veidā. Pat dižciltīgie valdnieka radinieki pie viņa ieradušies basām kājām, ar vieglu nastu plecos, lai rādītu savu pazemību.

Valdniekam pieticis iedot kādam cilvēkam kā pilnvaras zīmi tikai vienu pavedienu no sava galvas apsēja, lai piešķirtu tam milzīgu varu un cieņu, un tas varējis pat bez karaspēka iedvest bijāšanu veseliem apgabaliem.

Tomēr nav iespējams pilnīgi noteikti apgalvot, ka sapa inka bijis tāds absolūts, neierobežots valdnieks, kādu to tēlo daži vēsturnieki. Iespējams, ka viņš valdījis kopā ar cilšu padomi, par kuras pilnvarām trūkst drošu ziņu, un apspriedies ar to visos svarīgākajos jautājumos, un viņa vara izpaudusies lielā ietekmē uz šo padomi. Ir ziņas, ka

Lielais relormalors inka Pačakuli Jupanki (pēc Pomas de A/alas hronikas) inka katrai no četrām provincēm nodibinājis trīs padomes: kara padomi, padomi tiesas jautājumos un īpašuma drošības padomi.

Dižciltīgie inkas — valdošā kasta — no vienkāršajiem mirstīgajiem atšķīrās ar īpašu apģērbu. Viņi valkāja greznas, krāsainas smalkas vilnas drānas, ko rotāja zelts un dārgakmeņi. Inkas īpašā veidā sakārtoja matus un rotājās ar smagiem zelta auskariem, kas nostiepa viņu ausis līdz pat pleciem. Tāpēc spānieši viņus vēlāk iedēvēja pat garausainajiem. Raibo galvas segu izgreznoja krāšņi spalvu pušķi — varas un cieņas simbols. Sapa inkas apģērbā bija vēl īpašas atšķirības zīmes. Valdnieka galvu rotāja salocīts krāsains apsējs ljautu ar sarkanu tīklu un divām korekenkes putna melnbaltajām spalvām. Šie reti sastopamie putni mitinājušies tuksnesīgos kalnos, un neviens nav drīkstējis tos ķert vai nogalināt. Ikviens valdnieks, uzkāpjot tronī, saņēmis galvas apsēja rotāšanai jaunu spalvu pāri — pa vienai no putna labā un kreisā spārna. Putns pēc tam palaists brīvībā. Korekenkes putnu pāris uzskatīts par pirmā inkas Manko Kapaka un viņa sievas simbolu. Neviens cits, atskaitot sapa inku, ar šā putna spalvām nedrīkstēja greznoties.

Inku kastas pārstāvjus valdnieks iecēla par vietval- žiem — kapaku apu visās četrās provincēs. Tās sadalīja apgabalos — unu, ko pārzināja valdnieka iecelti ierēdņi tukujrikoki («visu redzošie»). Sīkākas teritoriālās vienības pārvaldīja kurakas — iekaroto cilšu vecākie. Sapa inka un augstākās amatpersonas Kusko stingri kontrolēja zemākos ierēdņus.

Inkas uzskatīja, ka viņu valsts vismazākā pamatšūniņa ir ģimene, nevis atsevišķs cilvēks. Indivīds eksistēja tikai kā ģimenes loceklis, bet ģimene pastāvēja vienīgi tāpēc, lai kalpotu valstij. Inku izveidotās militarizētās pārvaldes sistēmas galvenais uzdevums bija nodrošināt nepieciešamo pārtikas produktu ražošanu un pārpalikumu sadali.

Lai to labāk izdarītu un organizētu ļaužu darbu, visus pavalstniekus sistemātiski sadalīja aptuveni vienāda lieluma grupās. Ģimeņu grupas apvienoja kopienās pa desmit, piecdesmit, simt, piecsimt, tūkstoš, desmittūkstoš un pat vairāk ģimeņu katrā — gluži kā mūsdienu armija sadalīta rotās, pulkos, divīzijās.

Grupas pūlējās saglabāt aptuveni vienādā lielumā, pārvietojot jaunās liekās ģimenes uz jauniem novadiem.

Ikvienu iedzīvotāju grupu vadīja iecelts ierēdnis — priekšnieks, kas bija atbildīgs savam tuvākajam

priekš​niekam un valdniekam inkam par kopienas locekļu darbu un labklājību.

Priekšnieks pirmām kārtām pildīja aizbildņa pienākumus, rūpējās par saviem apakšniekiem, palīdzēja viņiem nelaimē — uzcelt māju pēc ugunsgrēka vai zemestrīces, sagādāt materiālu apģērba un apavu izgatavošanai, sēklu tīrumu apsēšanai, uzraudzīja apūdeņošanas ierīces un tīrumu apstrādāšanu.

Viņš ziņoja arī par apakšnieku pār​kāpumiem un uzlika sodus. Visi pavalstnieki dzīvoja stingrā uzraudzībā, tiem nebija tiesību bez atļaujas atstāt savu dzīves vietu vai arī izvēlēties pēc patikas kādu amatu.

Inku valsts iedzīvotāju skaitu ir ārkārtīgi grūti novērtēt. Daži vēsturnieki domā, ka tas bijis seši miljoni, pēc V. Fostera domām, — aptuveni desmit miljoni, bet kāds cits vēsturnieks raksta, ka tas sniedzies pat no 16 miljoniem līdz 32 miljoniem, tātad, iespējams, bijis pat lielāks nekā mūsu dienās attiecīgajā teritorijā. Tik liels iedzīvotāju skaits kalnainajā, sausajā, skarbajā zemē varēja sagādāt sev pārtiku, tikai ļoti prasmīgi organizējot zem​kopju darbu.

Visu zemi Peru valstī uzskatīja par sapa inkas īpašumu, bet faktiski ar to rīkojās ciema kopiena.

Apstrādāto zemi dalīja trīs daļās — Saules tīrumos, inkas tīrumos un kopienas tīrumos. Zemi apstrādāja visi kopienas locekļi kolektīvi, lai gan ikvienai ģimenei bija iedalīts savs zemes gabals. Zemnieku darba diena sākās un beidzās pēc kopēja signāla. Vispirms apkopa vienu gabalu no Saules tīrumiem, tad pārgāja uz inkas tīrumu un pēc tam uz kopienas locekļu tīrumiem. No tiem daļu paredzēja nespēcīgo, slimo, veco, atraitņu un bāreņu uzturēšanai un visas kopienas vajadzību apmierināšanai. Bez tam ikviens ciemats daļu zemes atstāja papuvē un neauglīgākās zemes paturēja ganībām. Kopienas īpašumā atradās arī lamu un alpaku ganāmpulki.

Kalnu rajonos, kur galvenā nodarbošanās bija lopkopība, arī ganības un ganāmpulkus, tāpat kā tīrumus, dalīja trīs daļās.

Kopienas tīrumu zemi dalīja nelielos gabaliņos tupu, kas deva pārtiku ģimenei — vienam vīrietim un viņa sievai. Kad ģimenē piedzima bērni, zēnam piešķīra vienu tupu zemes, meitenei — pusi tupu. Laiku pa laikam vienlīdzības nodrošināšanai notika zemes pārdalīšana. Bez tupu ikvienā kopienā vēl bija tā saucamā muija — pagalms, māja, klēts un sakņu dārzs, ko dēls mantoja no tēva. Muija jau pārgāja privātīpašumā.

Tieši uz muijas zemes kopienas locekļi varēja izaudzēt dārzeņu vai augļu pārpalikumus maiņai, savā saimniecībā viņi varēja miecēt ādas, vērpt vilnu un aust audumus, taisīt apavus, māla traukus un bronzas darba rīkus un visu šo produkciju mainīt pret citiem ražojumiem kā personisku īpašumu. Mājokli ar visu, kas tur atradās, tāpat zemes ga​balu, uz kura bija uzceltas ēkas, arī uzskatīja par ģime​nes īpašumu.

Ikvienas kopienas ievākto ražu un produktus sadalīja trīs daļās. Vienu daļu saņēma Saules priesteri, otru izmantoja sapa inkas, viņa ģimenes, galma, ierēdņu, karavīru un celtnieku uzturēšanai, bet trešo atstāja kopienas locekļu vajadzību apmierināšanai. Inkas daļa parasti pārsniedza viņa kārtējās vajadzības.

Pārtikas produktu pārpalikumus glabāja īpašās inkas vai Saules noliktavās — un tos varēja sadalīt jebkuru citu rajonu iedzīvotājiem, ja tos piemeklēja karš, neraža, zemestrīce, plūdi vai sausums.

Noliktavās aizvien glabājās lieli labības krājumi, vilnas un kokvilnas ■drānas, zelta, sudraba un vara trauki.

Ikviens vīrietis, kurš bija piedalījies sējā un tīrumu kopšanā, saņēma savu daļu 110 kopienas krājumiem. Ja viņš bija atradies inkas dienestā vai klaušās (piemēram, karagājienā, būvdarbos), tad viņš saņēma savu daļu no inkas krājumiem vai arī no priesteriem (ja strādāja tempļa darbos).

Peruāņi nepazina ne šausmīgu nabadzību, ne badu un postu vecumdienās, ne bērnu darbu, ne citas nelaimes, kas sastopamas pat mūsu dienās vairāk civilizētajās kapitālistiskajās valstīs. Vēsturnieks Krovs par Peru sacījis: «Vidējā indiāņa dzīves līmenis, bez šaubām, bija visai primitīvs. Un tomēr ikviens, kurš spēja strādāt, darīja darbu; neviens slimnieks nepalika bez kopšanas, noziegumi atgadījās reti, vecie ļaudis un kropļi saņēma visu dzīvei nepieciešamo, un inku ekonomikas virzošais spēks, bija sadarbība kopēja labuma dēļ, nevis cīņa iedzīvošanās dēļ.»

Prolams, apgādāt ar pārtiku visus iedzīvotājus nenācās viegli, jo zemi apstrādāja ar primitīviem

līdzekļiem; iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, un tālab ar katru gadu samazinājās kopienas locekļiem iedalītās zemes platība. Aiz​vien grūtāk nācās atdot priesteriem un valdniekam divas trešdaļas no ražas.

Ikviena atsevišķa cilvēka dzīve Peru valstī aizritēja sīkumainā aizbildniecībā. Ikvienam pavalstniekam bija ierādīta noteikta vieta: zemnieki bija saistīti pie zemes, amatnieki — pie savas profesijas. Nevajadzēja ne fantāzijas, ne godkāres, ne iniciatīvas, nevajadzēja ne soli atkāpties no ierastās dzīves kārtības un tajā pašā laikā nevaja​dzēja bajdīties no nabadzības un bada.

Izdodot likumus, tika ievērotas darbaļaužu intereses. Sie likumi bija tā pārdomāti, ka pat visgrūtākais, nogurdino- šākais un nepatīkamākais darbs, kā, piemēram, raktuvēs, nenodarīja ļaunumu veselībai. Cilvēkus norīkoja darbā atbilstoši viņu vecumam; jaunieši 16—20 gadu vecumā vāca un žāvēja kokas krūma lapas un darīja citus vieglākus darbus; pašus grūtākos darbus veica spēcīgākie cilvēki 25— 50 gadu vecumā; pēc 50 gadu sasniegšanas cil​vēkus atkal norīkoja vieglākos darbos.

Iedzīvotāji, kuru blīvums, iespējams, bija pat lielāks nekā mūsu dienās, varēja izmantot visus inku valsts dabas resursus, zemi un ūdeņus. Tos neekspluatēja, lai kāds personiski gūtu peļņu vai kādu citu labumu, un tie no paaudzes paaudzē nevis samazinājās, bet gan palielinājās. Neviens necieta trūkumu un badu tur, kur mūsu dienās badojas miljoni, kur stiepjas viena no kapitālistiskās pasaules lielākajām bada joslām.

Peruāņu sabiedrība bija organizēta kā cilšu konfederācija, ko pārvaldīja šo cilšu pārstāvju padome.

Inku cilšu «.- konfederācija balstījās galvenokārt uz divām cilšu — kečuas un aimaras — grupām, bet vēlāk inkas iesaistīja konfederācijā arī pakļautās ciltis, piešķirot tām ierobe​žotas tiesības.

Tomēr iekarotās ciltis, kas nepiederēja pie kečuas un aimaras grupas, bija pakļautas ekspluatācijai.

So cilšu kopienu locekļi deva nodevas — zemkopības produktus, vilnas un kokvilnas audumus, apavus, ieročus, žāvētas kokas krūma lapas, resnas virves, ko lietoja lielu akmens bluķu vilkšanai un tiltu būvei.

Vīriešiem vajadzēja vēl pildīt klaušas (tā saucamo mitu) — uzturēt kārtībā irigācijas sistēmas, būvēt un labot ceļus un tiltus, cietokšņus, pilis un/tempļus, rakt rūdu un kausēt metālus, piegādāt galmam medījumus un zivis. Sievietēm bija citi pienākumi — viņām vajadzēja aust audumus tiklab kopienas, kā arī inkas vajadzībām. īpaši ierēdņi sadalīja šim no​lūkam kokvilnu, kā arī vilnu. Skaistākās un izveicīgākas tu-» nosūtīja uz valdnieka un viņa tuvinieku harē- i, t. i pat arī uz tempļiem. Sīs meitenes dēvēja par jaunavām, «baltajām izredzētajām». Tās piedalī- H'llaiskajās ceremonijās, vērpa, auda un sagata- n reibinošu dzērienu čiču priesteriem, un cepa īpašu l/l svētku mielastiem, dzīvoja stingri apsargātos kloste- i Saules jaunavu mājās, jo bija devušas šķīstības ll|mnu.

J'iik ļautajām ciltīm jau pašām sen bija izveidojusies hlH aristokrātija. īnkas atstāja tai dažādas privilēģijas un tlreja cilšu pārvaldīšanu, piešķirot kurakas titulu. Kura- iri uzraudzīja kopienas locekļu darbu un nodevu vākšanu, CM: viņu tīrumus apstrādāja kopiena, un viņi nestrādādami saņēma savu daļu no ražas un kopienas ganāmpulkiem. Kurakām piederēja arī pašiem savas lamas un al- pakas, kā arī zeme, un viņu saimniecībās verdzenes vērpa un auda vilnu un kokvilnu. Tomēr arī kurakas kā iekaroto cilšu locekļi bija pakļauti inku kastai.

Inku valdošās kastas locekļi nestrādāja, nemaksāja nekādas nodevas, vienīgi ieņēma augstākos militāros un administratīvos amatus un savu privileģēto stāvokli saņēma mantošanas ceļā. Valdnieks piešķīra viņiem zemi, ko apstrādāja kopienas locekļi, kā arī īpašus -strādniekus — janakunas no pakļauto cilšu locekļiem.

Ari priesteriem bija privileģēts stāvoklis — viņi saņēma ražu no Saules tīrumiem un pakļāvās nevis vietējiem pār​valdniekiem, bet gan augstākajiem priesteri«m Kusko.

Janakunas, acīm redzot, bija vergi. Tie kalpoja kā amatnieki, zemkopji, melnstrādnieki, kalnrači un kalpi. Tāpat janakunas sievietes vērpējas, audējas, izšuvējas, kalpones jau bērna gados atšķira 110 viņu ģimenēm un kopienām un piespieda strādāt dižciltīgo labā. Arī vergu bērnus neatlaida brīvībā.

Tātad Peru valstī jau bija nostiprinājusies vergturu iekārta agrīnā stadijā ar ievērojamām ģints iekārtas pa​liekām.

Daži vēsturnieki dēvē Peru valsts iekārtu par humānu, patriarhālu despotismu, bet daži mēģinājuši to pat iztēlot kā «vispilnīgāko valsts sociālisma piemēru» (amerikāņu vēsturnieks Fiske), «sociālistisku», «komunistisku» sabiedrību. Kā pierādījumu viņi minējuši pārtikas izsniegšanu kritušo karavīru atraitnēm un bāreņiem, kā arī bada laikā, audumu izsniegšanu visiem pilsoņiem, visas saimniecības «plānveidīgu» organizēšanu. Tomēr šie fakti liecina vai nu par ģints iekārtas paliekām (palīdzības sniegšana sabiedrības locekļiem), vai par despotiju (par to liecina centralizēta pārvalde, valsts organizēta irigācija, satiksmes ceļi, pasta sakari). Inku zemē no sociālisma nebija ne vēsts — tur pastāvēja ekspluatācija, šķiru nevien​līdzība.

Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem inkas uzskatīja jaunu cilšu iekarošanu un valsts robežu paplašināšanu. Daži vēsturnieki pat piedēvējuši šai iekarošanas politikai galvenokārt reliģisku raksturu — karagājieni, pēc viņu domām, rīkoti tāpēc, lai izplatītu Saules kultu, inku iekarošanas politika bija visai veiksmīga, un tāpēc par militārajiem panākumiem peruāņus dažreiz dēvē par «Jaunās Pasaules romiešiem», gluži tāpat kā maijus reizēm sauc par «Jaunās Pasaules grieķiem», uzsverot viņu lielis- t kos sasniegumus zinātnē.

Inkas bija izveidojuši spēcīgu, labi organizētu armiju, kura, pēc dažām ziņām, bijuši simtiem tūkstošu vīru. Peru karotāju priekšpulkus veidoja lingotāji, kas svieda apaļus oļus vistas olas lielumā. Viņiem bija arī plāni, ļoti izturīgi koka vairogi un ar kokvilnu vatēti vamži, kas sargāja karotājus no bultām un akmeņiem — gluži tāpat kā acteku un maiju kārotājus Meksikā.

Priekšpulkam sekoja citi karavīri ar vara kaujas vālēm un bronzas cirvjiem — čampi. Vāle bija deviņas pēdas gara ar vara uzgali dūres resnumā un pieciem vai sešiem asiem dzelkšņiem īkšķa garumā.

Kaujas cirvji bija tikpat gari, cik vāle, ar metāla asmeni rokas platumā. Daži virsaiši lietoja zelta un sudraba kaujas cirvjus un vāles. Šai vienībai sekoja cits ar īsiem sviežamiem šķēpiem apbruņots pulks. Arjergards bija apbruņots ar trīsdesmit pēdu gariem pīķiem. Uz kreisās rokas pīķu nesēji uzlika biezu vilnas polsteri, pret ko balstīja pīķa galu. Šķēpu, piķu un bultu smailes peruāņi izgatavoja no vara.

Karotāji valkāja arī lielas ar kokvilnu polstētas koka bruņu cepures, kas sedza galvu līdz pat acīm, bet lielais vairums aptina galvu ar drānas gabalu. Dižciltīgie ķiveres izrotāja ar zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem un krāšņu spalvu pušķiem.

Peruāņu karavīri (gleznojums uz mala trauka) Karaspēks bija sadalīts vienībās ar karogiem un komandieriem un devās kaujā stingrā kārtībā. Bieži vien karapulkus vadīja pats valdnieks. Karavīri, spēcīgi, stalti jaunekli, bieži piedalījās ilgstošos karagājienos un bija visai norūdīti, labi apmācīti, disciplinēti, un, šķērsojot savu zemi, nedrīkstēja aizskart iedzīvotājus un viņu īpašumu. Pārtiku viņi saņēma no inkas noliktavām.

Pēc kādas cilts pakļaušanas inkas vispirms nometināja iekarotajā apgabalā spēcīgus garnizonus, lai novērstu sacelšanās mēģinājumus, organizēja centralizētu pārvaldi, iecēla savus pārvaldniekus, būvēja kara ceļus, iekārtoja ieroču un pārtikas noliktavas. Pēc tam viņi ieviesa savus svētkus un Saules pielūgšanu, bet cilts dievu tēlus pārvietoja uz Kusko un uzstādīja kāda templī kā mazāk nozīmīgus dievus, kuri bija uzskatāmi kā ķīlnieki.

Agrākie likumi un paražas palika spēkā, tāpat arī cilšu vecākie saglabāja varu. Viņiem kopā ar ģimenēm vajadzēja ierasties Kusko, padzīvot tur kādu laiku, iemācīties kečuas valodu, iepazīties ar inku

dzīvi un atstāt ķīlām pie galma vecāko dēlu. Tikai tad iekarotās cilts kasiks varēja atgriezties un kā inkas iecelts kuraka pārvaldīt savu zemi, kas bija zaudējusi neatkarību. Kečuas valodu pakāpeniski vajadzēja iemācīties visiem pakļauto cilšu locekļiem. Šajā nolūkā valdnieks nosūtīja uz iekaroto novadu īpašus skolotājus, lai valsts pārvaldīšanā varētu iztikt bez neskaitāmiem tulkiem.

Ja pretestības gars vēl nelikās salauzts, sapa inka pavēlēja zināmu daļu iekarotās cilts pārvietot uz attālākiem novadiem un to vietā nometināja citas cilts locekļus. Ikvienam pakļautās cilts loceklim vajadzēja valkāt savas dzimtās vietas drānas, lai ierēdņi jau pēc ārējā izskata vien varētu pateikt, no kura novada cēlies ikviens pavalst​nieks.

Dažreiz uz citiem novadiem pārsūtītie mēģināja bēgt. Bēgļus sodīja, tos padarot par nebrīviem cilvēkiem, nosūtīja smagos darbos ūz raktuvēm augstajos kalnos, kanālu būvdarbos tuksnešainajā piekrastes joslā.

Valdnieki izdeva stingrus likumus, kuru galvenais mērķis bija saglabāt inku kundzību un novērst pakļauto cilšu pretestību. Pats smagākais noziegums bija sacelšanās. Sadumpojušos pilsētu vai apgabalu parasti izpostīja līdz pamatiem un iedzīvotājus iznīcināja vai izsūtīja uz tāliem novadiem.

Par zādzībām, laulības pārkāpšanu, slepkavību, Saules un valdnieka zaimošanu un apvainošanu, par ielaušanos klosteros pie Saules jaunavām, tiltu postīšanu, ēku dedzināšanu, robežakmeņu pārcelšanu, ūdens nelikumīgu aizvadīšanu no tīrumiem, malu medībām draudēja bargi sodi lielāko tiesu nāves sods, ko izpildīja bez jebkādām mocībām, vainīgo pakarot vai iegrūžot bezdibenī. Par vieglākiem pārkāpumiem vainīgajam piesprieda mazāku sodu — pērienu ar patagu, pavēlēja viņam zināmu laiku nēsāt uz muguras smagu akmeni, izteica publisku rājienu, bet nevienu nesodīja ar mantas atņemšanu. Slinkošanu uzskatīja par noziegumu, bet dzērājus nosūtīja smagos dar​bos uz raktuvēm.

Tiesneši stingri raudzījās, lai ikviens noziedznieks tiktu saukts pie atbildības. Ja tas nenotika tiesneša nolaidības deļ, tiesaja pašu likuma sargu un viņam pašam piesprieda lādu sodu, kads būtu jāizcieš īstajam noziedzniekam. Sā iemesla deļ tiesneši bijuši ļoti modri. Ja tiesnesis bija pasludinājis spriedumu, viņš to vairs nevarēja atcelt vai sodu mīkstināt.

Pretēji iekarotāju ļaunprātīgajiem apmelojumiem peruāņiem piemita augsti attīstītas goda un taisnīguma jūtas tiklab savstarpējās attiecībās, kā arī attiecībās ar citu cilšu piederīgajiem, tāpēc noziegumi atgadījušies visai reti.

zemkopība un amatu prasme Galvenie kultūraugi. — Terases un irigācija. — Mājdzīvnieku pieradināšana. — Amatniecības izveidošanās. — Maiņa, tirdzniecība, sakari ar citām tautām. — Metālu apstrādāšana. — Krāšņie audumi.

— Grandiozās pilis, lempji un cietokšņi. — Lieliskie inkas ce/i.

Zemkopība inku zemē bija sasniegusi augstu attīstības līmeni — katrā ziņā ne zemāku kā tālaika Eiropā. Peruāņi kultivēja kādus četrdesmit kultūraugus. Galvenie no tiem bija kukurūza un kartupeļi atšķirībā no kviešiem, miežiem un rīsa, kas veidoja Āzijas un Āfrikas seno civilizāciju pārtikas pamatu.

Kukurūzu peruāņi bija audzējuši jau ļoti ilgi, turklāt izveidojuši lieliskas šķirnes, kaut gan savvaļā šis augs Peru nav sastopams — tāpat kā kokvilna, ko šajā zemē audzēja siltajās ielejās.

Savvaļas kartupeļus peruāņi gadsimtu gaitā bija padarījuši par kultūraugu ar lieliem bumbuļiem un izaudzē​jusi daudzas šķirnes - sarkanus, baltus, dzeltenus un mel​nus kartupeļus.

Bez tam viņi audzēja arī vairākus citus kultūraugus, kā dažādus piparus, pupas, tomātus, maniaku, zemesriekstus, batātes — saldos kartupeļus, ķirbjus, agaves, dažādus bumbuļaugus un augļus.

Lielā augstumā ievērojama nozīme bija pieticīgajai ki- nojai, peruāņu rīsam, balandām līdzīgam viengadīgam labības augam, no kura sēklām mala miltus. No kinojas miltiem, pieliekot piparus, vārīja viru. No kartupeļiem gatavoja tā saucamo čunļu — kartupeļu miltus, kas vēl mūsu dienās ir viens 110 galvenajiem Andu indiāņu pārtikas pro​duktiem.

Biezajos mežos, kur auga visdažādākie koki un krūmi, varēja cirst būvkokus un atrast augus gan krāsvielu iegū​šanai, gan slimību dziedināšanai.

Zemkopība bija attīstījusies šaurās, dziļās ielejās, pa kuru stāvajām nogāzēm lietus laikā lejup plūda ūdens, izskalojot augsni, turpretim sausajā gadalaikā tur trūka mitruma. Tapec peruāņi bija spiesti izveidot nogāzēs terases, lai aizkavētu augsnes izskalošanu un varētu pievadīt ūdeni no upēm un avotiem.

Dažviet terases iecirta klintī un uz kailā akmens uzbēra auglīgu augsnes kārtiņu, ko sanesa no ielejas. Visu šo titānisko darbu peruāņu zemkopis paveica bez dzelzs darba rīkiem, strādādams ar apbrīnojamu pacietību. Grandiozās apūdeņošanas ietaises — aizsprosti, dambji, ar akmens plāksnēm izlikti kanāli, reizēm pat simtiem kilometru gari, — tāpat arī rūpīgi veidotās un uzturētās terases pieskaitāmas pie lielākajiem cilvēku veikumiem, un to atliekas vēl mūsu dienās liecina par senās tautas sīkstumu, neatlaidību un meistarību. Visas šīs sistēmas uzraudzīja īpašas amatpersonas, kas pārzināja arī ūdens sadali. To regulēja stingri likumi, un par to pārkāpšanu draudēja nāves sods. Visai grūtos un sarežģītos apstākļos prasmīgie zemkopji ievāca lieliskas ražas.

Sevišķi svarīga nozīme apūdeņošanai bija okeāna piekrastes sausajā joslā, kur lietus tikpat kā nelija un upju ūdens nepietika. Zeme šeit vietām bija visai auglīga, un tāpēc peruāņi pievadīja ūdeni uz šejieni no ļoti tāliem apvidiem, ņemot dzīvinošo valgmi no kalnu avotiem, ezeriem un strautiem. Vietām ūdensvadu veidoja lielas smilšakmens plāksnes, vietām tas gāja pāri purviem pa uzbērumiem un cauri klintīm pa izcirstiem tuneļiem.

Zemi inku valsti apstrādāja ar rokām, jo peruāņiem nebija jūga dzīvnieku. Galvenais darba rīks bija laklja — aptuveni divus metrus garš koka miets ar cietu bronzas uzgali un izliektu bronzas rokturi augšējā galā. Ap trīsdesmit centimetrus virs uzgaļa pie mieta taisnā leņķī bija piestiprināts izcilnis, kāpslis. Uz tā strādnieks lika kāju un, spiezdams ar spēku, irdināja zemi. Taklja bija vīriešu darba rīks, ar to uzraka zemi, ierīkoja bedrītes dēs​tīšanai, raka kartupeļus.

Ir ziņas, ka taklju virvē vilkuši kopējiem spēkiem seši vai astoņi stipri vīri, soļodami vienā ritmā un dziedādami dziesmu, kamēr arājs pūlējies iespiest šā primitīvā darba rīka uzgali dziļāk augsnē. Tomēr takljai piemita tikai at- lala līdzība ar arklu, kaut arī zemi ar to apstrādāja pie​tiekami labi.

Sievietes sasmalcināja kankaļus ar resniem mietiem, kuru galā bija piestiprināts akmens disks, tāpat ar kapļiem, kam bija plats kaltam līdzīgs bronzas asmens īsā rokturi. Kapli lietoja arī nezāļu iznīcināšanai

un rušinā- šanai. Lauka darbos lietoja arī bronzas sirpjus, bet la​bību kūla ar spriguļiem.

Zemes uzrakšana ar laklļu un kukurūzas sēja (pēc Pomas dc A/alas hronikas) Zemes mēslošanai peruāņi okeāna piekrastē lietoja putnu mēslus — gvano, bet kalnu apgabalos — lamu un alpaku, kā ari cilvēku mēslus. (Gvano krājās mazajās saliņās netālu no krasta, kur mitinājās milzigi jūras putnu bari. Ierēdņi ierādīja saliņas atsevišķiem piekrastes rajoniem vai arī sadalīja tās iecirkņos, kuru robežas tika stingri noteiktas. Putnu perēšanas laikā neviens nedrīkstēja doties uz salām pēc mēslojuma. Par šādu pārkā​pumu, tāpat par putnu medīšanu draudēja nāves sods.

Lauksaimniecība bija lielā godā un cieņā, un pats sapa inka dižciltīgo augstmaņu pavadībā izgāja tīrumā Kusko

Valdnieks inka (pirmais no kreisās) uzsāk lauka darbus (pēc Pomas de Aļalas hronikas) apkaimē, lai ievadītu lauka darbus. Valdnieks ar zelta taklju uzraka pirmo vagu, un galms sekoja viņa piemē​ram. T<i s<ip<i inka apliecināja, ka zemes apstrādāšana ir Saules bērnu cienīgs darbs.

Inku zemes indiāņi nepazina ne mājputnus, ne zirgus, ne liellopus, ne aitas, ne cūkas, ne kaķus; suņus

izmantoja laika kavēklim un tikai retumis medībās. Tomēr Peru indiāņi, vienīgie no Jaunās Pasaules pirmiedzīvotājiem, bija pratuši pieradināt divus radniecīgus dzīvniekus — lamu un alpaku. Tas uzskatāms par ļoti svarīgu sasnie​gumu.

Apūdeņojamās ganībās mitinājās lieli lamu bari, kas deva gaļu un vilnu. No rupjās lamu vilnas izgatavoja maisus un virves, no ādas — paklājus un apmetņus, no kauliem — mājturības priekšmetus, bet izkaltušos mēslus izmantoja arī kurināšanai. Lamas piena pietika vienīgi teļam, tāpēc slaukšanai šis dzīvnieks nederēja.

Alpaka bija mazāka auguma nekā lamas, un to lielāko tiesu audzēja smalkās, mīkstās vilnas dēļ, no kuras auda audumus.

Saskaņā ar likumu lamu un alpaku ganāmpulki piederēja valdniekam un dieviem, un bez atļaujas šos dzīvnie​kus neviens nedrīkstēja nogalināt.

Lama noderēja arī nastu nešanai un pat mūsu dienās vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem nastu nesējiem dzīvniekiem Peru un Bolīvijas kalnos; kaut arī nes daudz mazākas nastas (līdz četrdesmit kilogramiem) nekā mūlis, taču ir ļoti pieticīgs dzīvnieks, spēj sameklēt barību kailās kalnu nogāzēs un ilgi iztikt bez ūdens, nakšņo zem klajas debess un droši soļo pat pa gludu ledu, — šis nastu nesējs nav jāapkaļ kā zirgi.

Peruāņi jau tik ilgi audzēja lamas, ka tās bija kļuvušas tādi paši mājdzīvnieki kā govis vai aitas, un arī alpaka vairs nespēja iztikt bez cilvēka gādības. Tomēr lama nebija pieradināta vilkt arklu. Pēc Peru iekarošanas indiāņi ļoti brīnījās, ieraudzījuši, ka spānieši jūdz arklā vēršus, un sacīja, ka baltie cilvēki esot pārāk slinki, tāpēc viņi piespiežot strādāt savā vietā šos lielos dzīvniekus.

Savvaļā kalnu ganībās mitinājās vikunjas un gva- nako — lamām un alpakām radniecīgi dzīvnieki.

No tiem droši vien bija cēlušies mājdzīvnieki.

Laiku pa laikam peruāņi sarīkoja plašas vikunju un gvanako medības. Medības vienā un tajā pašā apgabalā rīkoja ne biežāk kā reizi četros gados, lai dzīvniekus neizskaustu. Noteiktā laikā medību apgabalu ielenca dzinēji — reizēm līdz piecdesmit tūkstoši cilvēku, vesela apgabala iedzīvotāji, kas bija apbruņojušies ar garām nūjām un šķēpiem. Visus lielos plēsīgos zvērus, kas bija nokļuvuši ielenkumā, mednieki nogalināja bez žēlastības, bet briežus, stirnas, vikunjas un gvanako sadzina ielejās iežogojumos.

Tur vikunjas un gvanako nocirpa un daļu no šiem dzīvniekiem, kā arī no briežiem — pirmām kārtām mātītes — palaida brīvībā, bet tēviņus un vecākus dzīvniekus nokāva gaļai.

Gaļu sagrieza plānās strēmelēs un izkaltēja. Vienkāršā tauta saņēma tikai šādu kaltētu gaļu — čarki; svaigu gaļu lietot uzturā drīkstēja vienīgi dižciltīgie. Gaļai Peru īpaši audzēja jūras cūciņas un vietējo pīļu sugu.

Medības stingri regulēja īpaši ierēdņi, un arī savvaļas dzīvniekus neviens nedrīkstēja nogalināt bez atļaujas.

No vikunju un gvanako vilnas auda sevišķi smalkus audumus, ko drīkstēja valkāt vienīgi dižciltīgie, tāpat se​gas inkas pilīm un priekškarus tempļiem.

Vienkāršie ļaudis reizēm drīkstēja pamieloties ar alkoholisku dzērienu čiču, alum līdzīgu dziru, ko pagatavoja no kukurūzas un agaves sulas. Bez tam peruāņi zelēja ar smalku mālu sajauktas kokas krūma lapas. Tās remdēja izsalkumu un aizdzina nogurumu, jo saturēja uzbudinošu narkotisku vielu kokaīnu.

Tabaku viņi uzskatīja par ārstniecības līdzekli un šņauca, nevis smēķēja kā Meksikā un Kārību jūras salās. Inkas, kurakas un priesteri retos gadījumos esot dzēruši stipri reibinošu dzērienu — šoru, kas vienkāršajiem ļaudīm bija aizliegta.

Darba dalīšana inku valsti vēl bija visai vāji attīstīta. Ikviens iemācījās pagatavot visu nepieciešamo. Visi kopienas locekļi prata vērpt, aust un šūt, taisīt apavus savām un savas ģimenes vajadzībām, izgatavot darba rīkus un ieročus, apstrādat zemi un būvēt mājas. Nepieciešamos materiālus — vilnu, kokvilnu, metālus, darba rīkus — viņi saņēma no valsts noliktavām.

Tomēr amatniecība pamazām atdalījās no zemkopības un lopkopības. Dažos rajonos amatu pratēji

guva sevišķi labus panākumus. Ierēdņi izraudzījās labākos no tiem un nosūtīja uz galvaspilsētu Kusko. Tur amatnieki dzīvoja atsevišķu kvartālā un strādāja valdnieka un viņa galma vajadzībām, un par to saņēma pārtiku. Ja meistari izgatavoja vairāk par noteikto normu, viņi šos izstrādājumus varēja nest uz tirgu un apmainīt pret citām mantām. No kopienas atrautie meistari nokļuva pilnīgā atkarībā no galma. Līdzīgā stāvoklī atradās arī celtnieki, skulptori un kalnrači, kas strādāja ierēdņu uzraudzībā.

Pakļauto cilšu meitenēm vajadzēja četrus gadus mācīties vērpšanu, aušanu un citus rokdarbus un pēc tam līdz trīsdesmit trīs gadu vecumam strādāt, lai izgatavotu drānas inkām un karavīriem. Ari atraitnēm uzlika par pie​nākumu noaust zināmu daudzumu auduma.

Ap spāniešu iebrukuma laiku jau bija izveidojusies amatnieku kasta — vecāku profesiju mantoja viņu bērni.

Maiņa un tirdzniecība Peru bija visai vāji attīstīta un metāla nauda neeksistēja. Pēc nodevu nomaksāšanas un kopienas vajadzību apmierināšanas produktus un amatnieku ražojumus varēja apmainīt ar citām ģimenēm un kopienām. Katru mēnesi trīs dienas bija paredzētas tirgiem. Nepastāvēja nekādas stingri noteiktas cenas — produktus apmainīja citu pret citu pēc personiskas vienošanās. Visrosīgākā maiņa norisinājās starp piekrastes un kalnienes iedzīvotājiem. Tie parasii sastapās pēc ražas novākšanas noteiktās vietās. No kalnienes maiņai nesa vilnu, gaļu, ādas, zelta un sudraba lietas, no piekrastes — kukurūzu, saknes, augļus, kokvilnu, kā arī gvano. Naudas vietā dažādos rajonos izmantoja sāli, piparus, ādas, vilnu, rūdu un metāla priekšmetus.

Tirdzniecība un maiņa ar citām zemēm, šķiet, tikko sāka veidoties. Ir ziņas, ka inka Tupaks Jupanki kādreiz sapulcinājis karavīrus un ar plostiem devies tālā jūras braucienā. Pēc dažiem mēnešiem valdnieks atgriezies, pārvezdams daudz zelta, un stāstījis par tālām salām, ko viņam izdevies sasniegt. Iespējams, ka peruāņi apmeklējuši Galapagu salas, bet nav izslēgts, ka viņi pabijuši Meksikā vai pat kādās tālās Okeānijas salās.

Daži fakti liecina, ka jau senos laikos pastāvējuši kādi sakari starp Dienvidameriku un Okeāniju, kā arī ar Dienvidaustrumu Āziju. Batātes Polinēzijā sauc kečuas valodas vārdā par kumaru, un tāpēc var domāt, ka šis kultūraugs aizceļojis uz tālajām salām no Andiem. Bultu pūšamā caurule un īpatnējais mezglu raksts kipu, par ko būs runa vēlāk, pazīstams tikla_b Dienvidamerikā, kā arī Okeānijā un Dienvidaustrumu Āzijā. Arhitektūras pieminekļiem — galvenokārt kulta skulptūrām — Lieldienu salā un Klusā okeāna Andu piekrastē ir daudz kopēju iezīmju. Daudzi pētnieki spriež, ka pirms spāniešu iebrukuma notikuši ceļojumi — lielāko tiesu nejauši — tiklab no Polinēzijas uz Peru krastiem, kā arī pretējā virzienā.

Iespējams, ka peruāņi pa sauszemi uzturējuši sakarus ar actekiem, Meksikas plakankalnes iedzīvotājiem, jo starp abām šīm lielajām indiāņu tautām tagadējās Venecuēlas un Kolumbijas teritorijā mita augsti at​tīstītas indiāņu ciltis.

Peruāņi bija lieli meistari zelta, sudraba, vara, svina un citu metālu apstrādāšanā, bet dzelzi viņi, tāpat kā acteki, nepazina.

Rūdas ieguva šahtās, kur strādāja tikai siltajā gadalaikā. Sevišķi svarīga nozīme bija vara un alvas ieguvei, jo, sakausējot šos metālus, peruāņi ieguva bronzu. Viņi, šķiet, zinājuši, kā norūdīt bronzu tikpat cietu kā tēraudu, tomēr šis noslēpums vē5 līdz šim laikam nav atmi​nēts.

Darba rīkus Peru indiāņi taisīja no bronzas, vara vai akmens. Ar liešanas Andu indiāņu metālu kausēšanas palīdzību darināja cirvjus, ''9e,ls sirpjus, nažus, laužņus, kaujas vāļu uzgaļus, bolās (laso) bumbas, knaibles, adatas, saspraudes, zvaniņus. Vara un bronzas liešanā amatnieki izmantoja māla modeli, ko nosedza ar vaska kārtu, bet vasku savukārt pārklāja ar mālu.

Modeļa augšā iztaisīja caurumu, pa kuru modelī lēja izkausēto metālu. Vasks kusa un iztecēja pa caurumu modeļa apakšējā daļā, un metāls stājās vaska vietā. Kad metāls atdzisa, māla modeli sadauzīja un lējumu vēl īpaši ap​strādāja. Nažu, cirvju un sirpju asmeņus rūdīja un kala, lai tie būtu cietāki un izturīgāki.

Zeltu un sudrabu peruāņi uzskatīja par svētiem metāliem — Saules un Mēness dievu dāvanu vai

Saules asarām — un vērtēja augstu, tāpēc ka tie bija ļoti skaisti, spoži spīdēja, nerūsēja un bija viegli kausējami un ap​strādājami.

Zeltu ieguva diezgan viegli lielos daudzumos, skalojot smiltis dažu upju ielejās. Sudrabu kausēja kalēju krāsnīs no rūdas. No zelta un sudraba, ko izkala plānās plāksnēs, darināja rotas lietas dižciltīgajiem, skulptūras, greznus traukus un dažādus kulta priekšmetus tempļiem. Juvelieru mākslas augstākais sasniegums bija lielais zelta disks Saules templī Kusko — metālā kaldināta cilvēka seja staru vainagā.

Ar zeltu un sudrabu rotāja ne vien tempļus, bet arī inkas pilis. Kāds spāniešu vēsturnieks Fransisko Lopess ap​raksta valdnieka Vainas Kapaka pils greznību šādiem vārdiem: «Viņa namā visi trauki — galda un virtuves — bija no zelta un sudraba, bet visvienkāršākie — no sudraba un vara sakausējuma, lai būtu stiprāki. Viņa priekšnamā stāvēja dobas zelta statujas, kas šķita milzīgas, un visi zvēri, putni, koki un zāles, kādas vien ir uz zemes, un visas zivis, kas mīt jūrā vai viņa karalistes ūdeņos, atveidotas zeltā dabiskā lielumā. Viņam bija arī tauvas, somas, šķirsti un siles no zelta un sudraba, zelta pagaļu kaudzes … Beidzot, viņam bija zeltā atveidoti visi priekšmeti, kādi vien sastopami viņa zemē.»

Vēl hronists piebilst, ka inkas pavēlējuši iekārtot Titikakas ezera salā neredzēti krāšņu dārzu, kur visi koki, augļi un ziedi bijuši izliedināti no tīra zelta un sudraba. Bez tam Kusko bijis milzum daudz neapstrādāta zelta un sudraba.

Peru patiešām bija zelta zeme, ko tik ilgi meklēja konkistadori, un Andus, kuru nosaukums nozīmē vara kalni, īstenībā varēja dēvēt par zelta kalniem. Iekarotājiem šķita, ka zelts un sudrabs šeit ir tikpat parasti kā dzelzs un svins Eiropā, bet, ka par brīnumu, peruāņu dzīvē šiem dārgmetāliem nebija nekādas sevišķas nozīmes: zelts šeit nebija maiņas vai maksāšanas līdzeklis, ar zeltu nevienu neatalgoja, zelts nevienu nevilināja un nemocīja kā alka​tīgos konkistadorus, zeltam Peru nepiemita velnišķīgā vara.

Pie lielākajiem audēju mākslas sasniegumiem visā pasaulē jāpieskaita audumu aušana no alpakas vilnas un kokvilnas. Peruāņi auda visai dažādus audumus — gan pavisam smalkus, caurspīdīgus, gan gludus, spožus kā zīds, gan smagus, samtam līdzīgus —, izgatavoja arī pa- klajus, kas līdzinājās eiropiešu gobelēniem. Drānas bija

Peruāņu keramika lieliski krāsotas, tās rotāja izšuvumi vai arī krāšņas tropu putnu spalvas.

Vīrieši valk.ija īsus svārkus, sievietes — platus, garus, kreklam līdzīgus svārkus līdz pat zemei — katrā province noteiktā krāsā ar cilšu atšķirības zīmēm. Kalnieši valkāja siltus vilnas apmetņus, kas labi sargāja no sala un aukstajiem vējiem. Kājās peruāņi āva biezas, rupjas sandales. ^ Vii,ii darināja teicamus māla traukus, kaut arī nepazina podnieka ripu, un tos izgreznoja ar krāsainiem rakstiem. Traukus, bieži vien veidoja kā cilvēku vai dzīvnieku figūras.

Inku zemē netrūka ari talantīgu kokgriezēju, skulptoru un gleznotāju.

Peruāņi bija prasmīgi celtnieki. Brīnišķīgais Saules templis Kusko bija pati lieliskākā celtne Jaunajē Pasaulē un apdares ziņā varēja sacensties ar Vecās Pasaules labākajām celtnēm. Tikpat grandiozas un greznas bija arī valdniekiem celtās pilis, kas atradās visā zemē. No ārienes tās likās pavisam vienkāršas — ciešām, izturīgām akmens bluķu sienām, viegliem salmu, niedru vai koka jumtiem. Turpretim telpu iekšpuse bija ļoti grezna, sienas rotāja zelts, sudrabs, dzīvnieku un. augu attēli, aizkari un segas, dārgi trauki, uz grīdas lika izklātas zvēru ādas.

Pilīs glabājās ļoti daudz jaunu drānu, jo valdnieks ikvienu tērpu uzvilka tikai vienu pašu reizi un pēc tam to atdāvināja kādam radiniekam. Pēc inkas nāves, kad viņš pēc ticējuma atgriezās sava tēva Saules mājokļos, viņa pilis pameta ar visiem dārgumiem un drānām, un jaunais valdnieks ierīkoja sev citus mitekļus, sagādāja citus trau​kus un rotas.

Vismīļāk valdnieks uzturējies Jukajas ielejā netālu no Kusko krāšņā pilī pie dziedniecības avotiem ēnainos dārzos. Te inka peldējies zelta baseinā, kurā no avotiem pa sudraba caurulēm plūduši karsti un auksti ūdeņi. Te bijis arī dārzs ar zelta un sudraba augiem, ziediem un dzīv​niekiem.

Visā inku zemē pacēlās daudzi stipri cietokšņi un sargtorņi. Viens no grandiozākajiem bija Saksavamanas cietoksnis pie Kusko. Pa slepenu pazemes ūdensvadu cietoksnim no kalnu avota, ko zināja tikai inkas kara padome, pievadīja lielisku dzeramo ūdeni. Tā nocietinājumus veidoja trīs sienas, kaira astoņpadsmit metru augsta un vairāk nekā puskilometru gara, paceldamās kalna nogāzē cita virs citas.

Sienas, ko šķīra trīsdesmit pēdu plata atstarpe, ietvēra trīs torņus ar daudzām telpām karavīriem, ieroču un pārtikas noliktavām. Torņus savienoja apakšzemes ejas^ un arī pazemē bija vesels labirints telpu.

Sienas bija būvētas no bluķiem, kuri svēra ap divsimt tonnu katrs un kuru izmēri bija 8 mX4,2 mX3,6 m.

Saksavamanas cietoksni, ko esot cēluši divdesmit tūkstoši cilvēku piecdesmit gadus, vēsturnieki pilnīgi pamatoti salīdzinājuši ar slavenākajiem senās civilizācijas monumentiem — Ēģiptes piramīdām un

Romas Kolizeju, bet viens olrs tumsonīgs spāniešu misionārs spriedis, ka cilvēks nemaz nespējot uzbūvēt tādas celtnes un te roku pielicis pats sātans, elles ķēniņš.

Patiešām var likties neticami, ka šādas grandiozas būves uzcēluši cilvēki, kas nav pazinuši ne dzelzi, ne tēraudu, ne mehānismus, ne spridzināmās vielas, kam nav bijis pajūgu un mājdzīvnieku, kuri tos vilktu.

Tomēr peruāņi izcirta no klintīm kaļķakmens, bazalta, andezīta, diorīta bluķus un pa kalnu takām transportēja tos uz būv- vietām no daudzu kilometru attāluma.

Par kādu milzīgu monolītu, kas pazīstams ar «nogurušā akmens» nosaukumu (tas nav nogādāts līdz paredzētajai vietai), ir zināms, ka to vilkuši ar resnām tauvām vairāk nekā divdesmit tūkstoši indiāņu.

Garajā ceļā akmens, kā stāsta leģenda, tā noguris, ka raudājis asiņainas asaras, juzdams, ka to nevarēs iebūvēt cietokšņa sienās. Stāvā nogāzē daļa strādnieku balstījusi akmeni no aizmugures. Vilcēji nav varējuši noturēt milzīgo smagumu, akmens gāzies atpakaļ lejā no kalna, nositis kādus trīs vai četrus tūkstošus indiāņu un līdz pusei iegrimis zemē.

Milzīgie bluķi apstrādāti tik precīzi un nolikti tik cieši cits uz cita, ka, pēc vēsturnieku liecības, starp tiem nav varējuši iebāzt pat naža asmeni. Turklāt celtnieki nelie​toja nekādu javu.

Vienkāršo ļaužu mitekļus būvēja atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem: sausajā piekrastē no saulē kaltētiem ķieģeļiem, ko apmeta ar mālu, bet kalnu apgabalos no rupjiem, neaptēstiem akmeņiem, ko nostiprināja ar māla javu. Ēkas visur apjūma ar viegliem salmu vai niedru jumtiem. Piekrastē bija plakani, kalnu rajonos, kur lija lietus, — stāvi divslīpņu jumti. Krāšņu mājās nebija, un dūmi no pavarda aizplūda cauri jumtam. Arī logu nebija, un durvis peruāņi aizkļāja ar mašam. Vairākas mājas, katra pa vienai telpai, grupējās ap kopēju pagalmu.

Lielākos ciematus un pilsētas iejoza mūri vairākām kārtām ar noslēdzamiem vārtiem.

Tomēr pats lielākais peruāņu sasniegums būvniecībā bija lieliskie ceļi, daudz labāki nekā tie, ko tajos laikos prata ierīkot eiropieši. Inku valsts ceļus iespējams salīdzināt vienīgi ar senās Romas impērijas slavenajām maģistrālēm. Pāri visai Peru valstij — apmēram 2400 līdz 3200 kilometru garumā — veda divi grandiozi ceļi — viens gar okeāna piekrasti, otrs pa augstajiem, grūti pārejamiem Andiem no ziemeļiem uz dienvidiem. No galvenajām maģistrālēm atzarojās daudzi mazāki ceļi un takas, kas saistīja galvaspilsētu ar vistālākajiem valsts novadiem. Ceļi gāja pāri arī augstajām Andu grēdām — uz rietumiem līdz okeānam un uz austrumiem līdz Tukuma- nai tagadējā Argentīnā, bet no turienes uz Čīli.

No Kusko uz Kito veda līdz četrarpus metra plats ar četrstūrainām plāksnēm noklāts, daļēji augļu kokiem apstādīts ceļš. Daudzās vietās ceļu būvētāji aizbēra aizas un noskaldīja klintis, izcirta tuneļus.

Pāri purviem ceļš veda pa augstiem dambjiem, smilšu tuksnesī maģistrāli iezīmēja divas akmens stabu rindas. Stāvās nogāzēs peruāņi ierīkoja kāpnes. Tā kā Peru nepazina ratus un kravu transportēšanai izmantoja nastu nesējus dzīvniekus lamas un cilvēkus, šādas kāpnes neradīja nekādas sevišķas grūtības, turpretim spāniešu jātniekiem tās bija grūti pārvaramas.

Iekarotāji, atnākuši Saules bērnu zemē, negribot apbrīnoja grandiozos ceļus. Tā, piemēram, spāniešu vēstur​nieks Sjesa de Leons stāsta: «Es domāju — kopš cilvēces rakstītās vēstures sākuma vēl nav gadījies dzirdēt stāstām par tādu lielisku ceļu, kāds bija šis ceļš, kas gāja pa zemiem līdzenumiem un augstiem kalniem, pāri sniegotām virsotnēm un ūdenskritumiem, pa klintīm un gar strauju upju krastiem. Visās tādās vietās šis ceļš bija gluds un izbruģēts; kalnos ierīkotas līdzenas terases; klintīs visur izcirsts; gar upju krastiem nostiprināts ar sienām; sniegotajās virsotnēs ierīkoti pakāpieni un laukumiņi; ceļš visur tīri noslaucīts un attīrīts no akmeņiem; visur uzbūvētas stacijas un noliktavas, un Saules dieva tempļi… Ceļi, ko Spānijā uzbūvējuši romieši, nemaz nav salīdzināmi ar šo ceļu.»

Pat visuvarenais Spānijas karalis Kārlis nebija spējis uzbūvēt kaut ko līdzīgu. Par lieliskajiem ceļiem jūsmoja gan konkistadori, apgalvodami, ka tādu neesot visā kristīgajā pasaulē, gan vēlāku laiku ceļotāji un ģeogrāfi, kā Aleksandrs Humbolts, vācu ģeogrāfs: «Tie lieliskie romiešu ceļi, ko es redzēju

Itālijā, Dienvidfrancijā un Spā​nijā, nebija impozantāki par šo veco peruāņu darbu.»

Tomēr peruāņi neprata izveidot arkas, tāpēc pāri upēm nebūvēja akmens tiltus, tāpat viņi nebūvēja arī tādus

Iekarinātais tilts inku zemē. Priekšplānā — tilta uzraugs (pēc Pomas de Ajalas hronikas) koka tiltus ka Eiropa, jo neprata izgatavot naglas. Pāri šaurām upēm un aizām pārsvieda koku stumbrus, kam parlika šķērskokus. Pāri platākām upēm un bezdibeņiem peruaņi ierīkoja vieglus iekārtus tiltus. Katrā krastā tilta balstīšanai uzcēla pa diviem akmens pīlāriem. Pie šiem pīlāriem nostiprināja piecas resnas tauvas ap četrdesmit centimetru diametrā, ko savija no lokaniem zariem vai liānām. Trīs tauvas veidoja pašu tiltu, bet divas augstākās veidoja margas. Apakšējās tauvas savija kopa ar lokanām klūgām un noklāja ar dēliem. Ari augšējas tauvas savienoja ar tilta klāju. Apakšā zem klājuma virvēs piekāra lielus akmeņus, lai tie ar savu smagumu noturētu ļodzīgo tiltu līdzsvarā. Tilts aiz smaguma ieliecās un stipri šūpojās, kad gāja pāri cilvēki, vezdami sev līdzi ar saiņiem apkrautās lamas.

Pāri upēm cēlās arī uz plostiem, ko sasēja no viegla koka stumbriem, vai arī no lieliem niedru kūļiem savija kaut ko līdzīgu laivai, ko pakaļgalā sēdošais pārcēlājs stūrēja ar rokām un kājām. Dažviet pāri upēm cilvēkus cēla lielā no meldriem pītā kurvī, ko iekāra tauvā un pa gaisu vilka pāri straumei.

Peruāņi neprata būvēt kuģus, tomēr brauca jūrā ar lieliem plostiem, ko spānieši sauca par baisām.

Tos būvēja no ļoti viegla koka, kas auga Peru ziemeļos, sasaistot kopā piecus, septiņus vai deviņus baļķus. Vidējais baļķis priekšgalā bija visgarākais, pārējie cits par citu īsāki, bet pakaļgalā visi baļķu gali atradās vienā līnijā. Plostu nostiprināja divi šķērsbaļķi. Visus baļķus sasaistīja kopā ar liānām vai agaves šķiedras virvēm. Plosta priekšgalā uzslēja mastu, kas turēja kokvilnas buru vai agaves šķiedru mašu. Ar pakaļgalā nostiprinātu kārti plostu stūrēja, bet uz priekšu to dzina vējš, straume vai arī vairāki pāri airētāju. Uz tādiem plostiem varēja braukt piec​desmit cilvēki un pārvadāt smagas kravas.

Tur, kur trūka kokmateriālu, kā, piemēram, Titikakas ezerā, plostus un laivas darināja no niedrēm un arī šiem vieglajiem braucamajiem rīkiem uzvilka buras.

Ceļus un tiltus ik gadu rūpīgi laboja, un tos uzraudzīja īpaši ierēdņi un apsargāja sargposteņi.

Visgarām galvenajiem ceļiem dažu kilometru attālumā cita no citas bija ierīkotas pasta stacijas, kur mitinājās īpaši ātrskrējēji kurjeri — časki, kuri jau kopš bērnības bija vingrinājušies šim amatam. Viņi

straujā skrējienā nesa no stacijas uz staciju steidzamus ziņojumus un pavēles, kas bija stingri jāiegaumē un ziņojums precīzi jānodod nākamajam kurjeram, kā arī vieglas kravas, piemēram, svaigus augļus, zivis, bruņurupučus vai citas delikateses inkas un viņa tuvinieku pamielošanai.

Ik pēc 20 — 25 kilometriem pie ceļiem atradās arī viesnīcas — tambo, kas deva patvērumu ceļotājiem.

Lieliski izveidotais ceļu tikls un sakari deva iespēju īsā laikā iznēsāt inkas pavēles, ātri pārvietot karaspēku lielā attālumā, kā arī sekmēja maiņas tirdzniecību. Ir ziņas, ka ar dūmu signālu palīdzību peruāņi pārraidījuši ziņas trīstūkstoš kilometru attālumā četru stundu laikā.

Pēc senas paražas pats valdnieks laiku pa laikam apceļoja visu valsti, lai parādītos tautai. Šajā ceļojumā, kas norisinājās ar lielu greznību, viņu pavadīja milzīga svīta. Dižciltīgos nesa ar zeltu un smaragdiem izrotātās nestuvēs divdesmit pieci īpaši izraudzīti vīri. Nesējiem vajadzēja būt uzmanīgiem — par paklupšanu un sapa inkas nestuvju apgāšanu nesējiem, pēc dažām ziņām, draudējis pat nāves sods.

Visiem šiem daudzajiem ļaudīm vajadzēja sagādāt mitekļus un uzturu arī augstajos kalnos, kur neviens nedzīvoja un nenodarbojās ar zemkopību, kur negānījās pat lamu bari. Arī šeit uzcēla mītnes, ierīkoja noliktavas, kur sabēra labi izkaltētus graudus, ko piegādāja no auglīgajām ielejām. Bieži vien turpat uzbūvēja arī cietokšņus, kur uzturējās garnizons, kas apsargāja noliktavas. Tur varēja atpūsties karaspēks, dodamies tālos karagājienos.

RELIĢIJA UN ZINĀTNE Tolēmisma paliekas. — Apbedīšanas kults. — Saules un zemes dievi. — Mīli. — Krāšņie templi.

— Kori- kanča — «zelta mājvieta». — Priesteri un mūki. — Svētki. — Upurēšana. — Saules jaunavu klosteri. — Laulības. — Dižciltīgo audzināšana. — Kipu — mezglu raksts. — Astronomija. — Slimību dziedinā​šana. Gudrie vīri un dzc/nlekl — vēstures noli​kumu glabOtO/l.

Reliģijai inku zemē bija ievērojama nozīme. Ikvienā apgabala ikviena cilts turējās pie saviem ticējumiem. Daudzas ciltis godināja dažādus svētus dzīvniekus (totēmus) pumas, kondorus, vanagus, pērtiķus, tāpat arī augus, kam bija sevišķa nozīme peruāņu dzīvē, — īpaši kartupeļus un kukurūzu. Šīs totēmisma paliekas atspoguļojās keramikā (traukus veidoja bumbuļu un kukurūzas vālīšu izskatā vai arī kā būtnes ar cilvēka ķermeni un zvēra galvu), tāpat arī folklorā un rituālajās dejas.

Pie senajiem ticējumiem piederēja arī vakas kults (vaka — tas, no kā esmu cēlies), kas cieši saistīts ar senču godināšanu. Alas, kalni, klintis, upes, ezeri, avoti, akmens krāvumi, skulptūras — tādas bija vakas, svētas vietas, ap kurām vijās teiksmainas leģendas.

Ar senču kultu bija saistīta arī mirušo mumificēšanas paraža. Mirušos par mūmijām pārvērta dzestrais, ārkārtīgi sausais- un retinātais kalnu gaiss, kaut gan daži hronisti pieminējuši, ka balzamēšanai lietoti arī dažādi sveķi. Mūmijas greznos tērpos ar rotas lietām, mājturības priekšmetiem, darba rīkiem un pārtikas krājumu apglabāja ka​penēs, ko bieži vien izcirta klintīs.

Apbedīšanas kultā sevišķi spilgti izpaudās šķiru atšķirības. Visu mirušo valdnieku mūmijas saglabāja ar sevišķu rūpību; tās, zeltā tērptas, nosēdināja zelta troņos Saules templī Kusko. Priesteri nesa mūmijas svinīgajās procesijās lielajos svētkos, kā ari ņēma tās līdzi lielos karagājienos, jo mirušajiem valdniekiem piedēvēja pār​dabisku spēku.

Saskaņā ar peruāņu ticējumiem mirušie pēc nāves turpināja aizsāktos darbus, tāpēc inkam līdzi kapenēs deva viņa dārgumus un valdniekam kapā sekoja viņa daudzās sievas un kalpi, lai piebiedrotos valdniekam aizsaulē un joprojām kalpotu viņam.

Inkas bēres bija loti svinīgas. Pirmo mēnesi visa zeme sēroja par aizgājēju un apraudāja viņu katru dienu, pēc tam ik pēc četrpadsmit dienām Mēness griežos, bet beidzamās sēru svinības notika pēc gada, kad īpaši raudā​tāji un dziedātāji ar skaļām vaimanām vēlreiz slavināja mirušā darbus un tikumus.

Visas Peru ciltis pielūdza dabas spēkus, bet pats svarīgākais bija Saules kults. Inku valsts uzplaukuma laikā šis debesu spīdeklis tika godināts kā varenais Saules dievs Inti, valdošās inku dinastijas sencis un aizgādnis. Saule valdīja pār ļaužu likteņiem, deva gaismu, siltumu un dzīvību visam, kas mitinājās, auga un zaļoja šajā pasaulē. Saules tempļos ikvienā pilsētā un gandrīz katrā ciematā šai dievībai upurēja dzīvniekus un augļus. Valdnieku uzskatīja kā Saules dieva iemiesojumu zemes virsū un

inka svētaja vietā, lair godina vaku Ipčc Pomas de Ajakts hronikas) tāpēc apveltīja ar neaprobežotu varu. Pati Saule miti​nājās zemes virsū, nevis debesis.

Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību izveidojās Pačamamas Zemes mātes (kečuas valodā pača — zeme, mamci māte) kults. Zemes mati godināja kā dabas saimnieci, no kuras atkarīga lautas labklājība, raža tīrumos un lamu ganāmpulki kalnos. Tikpat svarīgs godināšanas objekts bija arī kukurūza — Saramama un kartupeļi — Azomama, tāpat ari Mēness — Kiljamama, Saules māsa un sieva, zvaigznes, planēta Venēra, kuru peruāņi dēvēja par Casku (sprogaino, cirtaino) — jaunekli ar gariem, sprogainiem matiem, Saules pavadoni, kas pavadīja lielo

Inkas apbedīšana (pēc Pomas de A/alas hronikas) spīdekli ap ausmas un rieta laiku. Peruāņi godināja ari Jūras māti — Kočamamu un cēla tempļus varavīksnei, brīnišķīgajam Saules atspulgam, tāpat pērkonam un zi​benim.

Zibeni un pērkonu viņi uzskatīja nevis par dieviem, bet par Saules bargajiem kalpiem. Tie iedvesa bailes un šausmas. Ja zibens iespēra ēkā, neviens tur vairs neuzdrošinājās ieiet un durvis tika aizmūrētas, ja iespēra tīrumā, tam apkārt uzcēla žogu, lai neviens cilvēks vairs nepieskartos šai zemei. Pie zemākām dievībām peruāņi vēl pieskaitīja lietu, vējus, gaisu, lielas upes un kalnus, kas dažādi ietekmēja cilvēku dzīvi.

Peruāņi, tāpat kā daudzas citas indiāņu ciltis, atzina ari kādu augstāku būtni, Visuma radītāju un valdītāju, ko tie pielūdza, dēvēdami gan par Pačakamaku («pasaules radītājs, tas, kurš dod dzīvību visai pasaulei un to uztur»), gan par Virakoču vai Kon Tiksi Virakoču. Par godu šai dievībai necēla nekādas svētnīcas. Pastāvēja tikai viens vienīgs templis Pačakamakas ielejā, kas tur bija uzcelts jau sen pirms inku atnākšanas šajā novadā. Uz šo templi plūda svētceļotāji no visas plašās valsts malām. Laikam gan inkas, iekarojuši šo zemi, bija nosaukuši svešo dievu kečuas valodā (pača — zeme, kamak — valdīt, apsargāt) un pieskaitījuši Pačakamaku pie saviem dieviem.

Mīti vēstīja, ka dievs Virakoča radījis pasauli, izšķīlis no akmens cilvēkus pie Titikakas ezera, devis viņiem dzīvību, bet pēc tam aizgājis pāri jūrai, atstājot šajā zemē savu dēlu Pačakamaku. Vairākos mītos Virakočam piedēvēta balta āda un gara, melna bārda. Priesteri himnās vēstīja, ka Virakoča radījis ne vien zemi, bet arī Sauli un Mēnesi. Tie iznākuši no Titikakas ezera ūdeņiem un kopš tā laika riņķojot debesīs. Saule kā nastu nesējs dzīvnieks pēc Virakočas gribas soļojot pa savu nemainīgo ceļu.

Virakoča vēlāk uzsūtījis ļaudīm grēku plūdus, bet tie visi neesot gājuši bojā — viens pāris paglābies šķirstā. Cita teika stāstīja, ka Virakoča pēc grēku plūdiem no māla izveidojis jaunus cilvēkus.

Visiem šiem mītiem bija noteikts mērķis — pierādīt, ka Peru valdošā inku dinastija cēlusies no dieviem. Inku leģendārie senči Manko Kapaks un Mama Oiljo cēlušies vai nu no Virakočas, vai arī no Saules un Mēness un devuši dzīvību brālim Inkam (valdniekam, ķēniņam) un viņa māsai Kojai (valdniecei, ķēniņienei). Par Peru valsts re​liģiju kļuva inku — Saules bērnu godināšana.

Inkas jo sevišķi rūpējās par Saules tempļu uzturēšanu un šim nolūkam nežēloja līdzekļus. Vecākais no Saules tempļiem atradās uz salas Titikakas ezerā. So svēto vietu, kur pirmo reizi parādījušies inkas senči, turēja lielā godā. Pat kukurūzas lauku tempļa tuvumā uzskatīja par svētu; un tā ražu pa vālītei nosūtīja uz labības noliktavām visā zemē, jo ticēja, ka tā visur nesīs laimi un svētību.

Pats slavenākais Peru templis, galvaspilsētas lepnums un īsts brīnums, atradās Kusko. Šo krāšņi izrotāto SauIes templi dēvēja par Korikanču — «zelta mājvietu». To veidoja galvenā ēka un vairākas mazākas svētnīcas, un blakus telpas liela, augsta akmens mūra ietvarā. Šajā mūri bijusi olekti plata zelta dzega.

Saules templis bijis 1ik skaists un lielisks, ka viens no spāniešiem apgalvojis — Kastilijā esot tikai divas pilis Kordovā un Toledo, kas bijušas tikpat veiksmīgi būvētas.

Tempļa lielajā «zelta» zālē, kuras sienas bija izliktas zelta plāksnēm, atradās trīs dievu tēli — Virakoča centrā, Saule un Mēness — pa labi un pa kreisi no tā. Saules dieva tēls — zelta disks ar vīrieša sejas attēlu staru ietvarā — atradās uz rietumu sienas. Saule, ik ritu uzlēkdama, pa tempļa lielajiem zeltā rotātajiem austrumu vārtiem ieraudzījās svētnīcā un meta starus uz šo tēlu. Tie atspoguļojās no daudzajām zelta lietām un dārgajiem akmeņiem, kas rotāja sienas un griestus, zelta plāksnēm un pīlāriem. Viss templis staroja noslēpumainā spožumā — tik daudz te bija zelta, «Saules asaru», kā šo dārgo cēlmetālu dēvēja peruāņi.

Mēness tēls bija liela, ovāla zelta plāksne ar iegravētu cilvēka seju. Virakočas tēls, pēc dažu hronistu ziņām, bijis atveidots kā zelta cilvēks desmit gadu veca bērna lielumā.

Galvenajai zālei piekļāvās vairākas citas telpas, kur atradās zvaigžņu — Saules māsu attēli, pērkons un zibens, varavīksnes un citu dievu tēli.

Galvenajā zālē zelta krēslos sēdēja valdnieku inku mūmijas; un turpat līdzās atradās brīnišķīgs zelta tronis, kurā reliģisko ceremoniju laikā apsēdās dzīvais sapa inka.

Saules templi darbojās piecas strūklakas. Pa zelta caurulēm ūdens plūda akmens, zelta un sudraba baseinos, kuros mazgāja upurējamos dzīvniekus un augļus.

Visus reliģiskajām ceremonijām paredzētos daudzos traukus un priekšmetus darināja no zelta un sudraba. Lielās zāles priekštelpā, pēc dažu hronistu ziņām, stāvējuši divpadsmit milzīgi sudraba trauki, piebērti ar kukurūzas graudiem. Ikviens trauks bijis šķēpa augstumā un tik plats, ka divi vīri izstieptām rokām tikko varējuši to ap​tvert.

Templim piekļāvās Saules dievam veltītais «zelta dārzs», kurā atradās no zelta kaldināti vai izlieti koki, krūmi, pu​ķes, kā arī lamas, putni, rāpuļi un cilvēki.

Sājos hronistu sniegtajos aprakstos, iespējams, netrūkst arī pārspīlējumu, tomēr nav nekādu šaubu, ka tempļos bija saplūdušas milzīgas bagātības, tos apkalpoja liels skaits arhitektu, juvelieru, skulptoru, dažādu meistaru.

Visos svētkos Saules dievam upurēja loti daudz zelta un sudraba, un zeltkaļi strādāja visu gadu, lai vēl krāš- ņāk izrotātu tempļus, lai izgatavotu tiem traukus — po​dus, vāzes, ogļu pannas.

Visus šos brīnišķīgos mākslas darbus vēlāk nolaupīja un iznīcināja — salauza vai pārkausēja alkatīgie konkistadori, vai arī noslēpa paši' peruāņi — apraka vai iesvieda ezeros un upēs, lai šie tautas dārgumi nenokļūtu laupītāju rokās. Iekarotāji sagrāva un noplēsa pašus tempļus, izmantojot akmeņus kristīgo baznīcu celšanai.

Peru galvaspilsētā un tās apkaimē atradās vēl daudzi citi — aptuveni trīssimt vai pat četrsimt — mazāki tempļi un svētnīcas, jo Kusko bija ne vien inkas mājoklis, bet arī svēta pilsēta, uz kuru plūda svētceļotāji. So pilsētu, pēc peruāņu uzskatiem, iemīļojusi pati Saule; te lielo spīdekli godināja ar sevišķu cieņu, te ikvienu avotu, ikvienu ielu un ikvienu mūri uzlūkoja kā svētu.

Arī visā l>eru bija daudz tempļu — daži ļoti krāšņi, tā ka varēja sacensties ar Kusko svētnīcām. Pie tempļiem mitinājās milzīgs pulks priesteru, zemāku un augstāku, kas nestrādāja nekādu derīgu darbu. Visu šo hierarhiju vadīja augstākais priesteris vil jaks umu, kas cieņas ziņā sekoja tūliņ aiz inkas. Par augstāko priesteri parasti izraudzīja uz visu mūžu inkas brāli vai citu tuvāku valdnieka radinieku. Viljaks umu savukārt iecēla augstākos priesterus provincēs — tāpat no dižciltīgajiem. Inku zemē bija arī mūki — vientuļnieki, kas dažkārt apvienojās brā​lībās.

Priesteri nenodarbojas ar zinātni, viņi nebija nekādi dvēseļu gani un sprediķotaji, netērpās kādās īpašās drānas un nenēsāja nekādas atšķiribas zīmes. Viņi dzīvoja ļoti vienkārši un bieži gavēja. Priesteru uzdevums bija apkalpot tempļus, vadīt reliģiskās ceremonijas un upurēšanu, uzklausīt grēksūdzi un pareģot nākotni pēc upurējamo dzīvnieku iekšām un putnu lidojuma. Kusko lielajā Korikančas templi esot kalpojuši četri tūkstoši pries​teru.

Priesteri pārzināja gavēņus, svētkus un dažādus sarežģītus rituālus. Ikvienā mēnesī bija īpaša viena vai arī vairākas svētku dienas. Pašas spožākās svinības — Raimi svētki notika vasaras saulgriežos. Sajā reizē uz Kusko plūda dižciltīgie, lai piedalītos Saules svētkos. Ļaudis trīs dienas pirms šiem svētkiem gavēja un neiekūra uguni savos pavardos. Svētku rītā pirms saullēkta sapa inka ar dižciltīgajiem un tauta sapulcējās Kusko lielajā laukumā. Uzlēcošo spīdekli ļaudis apsveica ar skaļām gavilēm, dziesmām un mūziku. Inka upurēja lielajai dievībai čiču, iedzēra pats kādu malku un izdalīja reibinošo dziru augstmaņiem. Tad visi krāšņi tērptie ļaudis devās uz Kori- kančas templi, kur notika svinīga upurēšana.

Peru tempļos parasti upurēja dzīvniekus, lielāko tiesu lamas, trušus un jūras cūciņas, tāpat čiču, graudus, kokas krūma lapas, puķes, smaržīgus sveķus un audumus. Visu to, dziedot himnas Saules dievam, sadedzināja uz altāra kā pa​teicības upuri.

Daži spāniešu vēsturnieki, kā jau tas allaž parasts, mēģinādami attaisnot konkistadoru zvērības, pūlējušies attēlot iekarotās tautas, arī peruāņus, kā tumšus, asinskārīgus mežoņus, cilvēkēdājus.

Piemēram, hronists Heress rakstīja, ka peruāņu upuri esot pretīgi un riebīgi: «Šie ļaudis katru mēnesi upurē viņu pašu tuviniekus un bērnus, ar to asinīm aptriepj elku tēlu sejas un mošeju durvis un apslaka ar tām ari aizgājēju kapus. Upurēšanai nolemtie labprāt ziedo savu dzīvību, smejas, dejo un dzied, un pat pieprasa, pēc tam kad viņi papriekš ķrietni piedzērušies, lai viņiem nocērt galvu. Bez tam upurē arī aitas.»

Tomēr inku zemē .cilvēku upurēšana notikusi tikai ārkārtējos gadījumos — jtiuna inkas kronēšanas svētkos, dabas katastrofu — zemestrīču, sausuma, plūdu, epidēmiju, kara laikā, kad pats inka devās uz kaujas lauku. Tad uz Saules dieva altāra nogalināja gūstekņus vai bērnus, ko pieprasīja no pakļautajām ciltīm. Ar cilvēku upuriem inkas, acīm redzot, lūkoja iebiedēt pavalstniekus un nostiprināt savu

despotisko varu.

Bez tam Raimi — Saules svētkos iededza svēto uguni. Ar ieliektu spoža metāla spoguli savāca saules starus un aizdedzināja sausu kokvilnu. Ja debesis bija apmākušās un Saules dieva spožais vaigs slēpās aiz mākoņiem, vēstī​dams nelaimi, uguni ieguva ar berzēšanu. Svēto liesmu,

ouuies /uunavas, nas straaa mamanonas uzrauazioa (pēc Pomas de Ajalas hronikas) tāpat ka senajā Romā, uzticēja Saules jaunavām, kas to rūpīgi glabāja visu gadu, lai tā nejauši neapdzistu, — šādu neiaimi uzskatīja par ļaunu zīmi, kas solīja postu visai valstij.

Pēc uguns iedegšanas uz altāra sadedzināja upurēto lamu. Bez tam vēl nokāva ļoti daudz dzīvnieku no Saules ganāmpulka; un šajā dienā ar svaigo gaļu mielojās ne vien valdnieks ar dižciltīgajiem, bet arī tauta. Svētki turpinājās vairākas dienas ar mielastiem, dziesmām, dejām un mūziku. Šādas līksmas svinības ļāva tautas masām uz laiciņu aizmirst sūra darba pilno dzīvi.

Spānieši, novērodami, ka peruāņi svētkos saņem īpaši ceptu maizi un reibinošu dzērienu, ka viņi izsūdz priesteriem grēkus un saņem grēku piedošanu, ka priesteri kristī bērnus, uzslakot tiem uz galvas svētītu ūdeni, ka, dievus pielūdzot, peruāņi noslīgst ceļos un met kaut ko līdzīgu krusta zīmei, nosprieda, ka šie rituāli esot visai līdzīgi kristīgo ceremonijām — kristīšanai, grēksūdzei un svētajam vakarēdienam.

Pats sātans, maskēdamies ar kristīgās ticības svētākajiem iestādījumiem, pieviļot šos pagānus un pazudinot viņu dvēseles. Citi turpretim sprieda, ka uz šejieni senos laikos jau pirms Kolumba būšot atburājuši kristīgās ticības sludinātāji vai pat kāds apustulis un izsējuši priecas mācības sēklu.

Visai līdzīgi katoļu klosteriem bija arī klosteri, kuros mitinājās Saules jaunavas, kuras jau agrā bērnībā bija atstājušas ģimeni un devušas šķīstības solījumu. Jaunavas uzraudzīja vecākas sievietes mamakonas, kas aiz klostera mūriem bija nosirmojušas. Saules jaunavas glabāja svēto uguni, ko aizdedzināja Raimi svētkos, kā arī vērpa, auda un izšuva. Pēc ienākšanas klosterī jaunavas tika pilnīgi nošķirtas no visas pasaules un vairs nesatikās ne ar radiniekiem, ne draugiem. Neviens, atskaitot sapa inku un valdnieci koju, nedrīkstēja ienākt svētajās telpās, ne uzlūkot Saules jaunavas. Ja kāda no viņām bija, par spīti augstajiem klostera mūriem un modrajai sardzei, sastapusies ar vīrieti, vainīgo meiteni saskaņā ar stingrajiem likumiem apraka dzīvu, viņas mīļāko pakāra un ciematu, kurā viņš bija dzīvojis, nopostīja līdz pamatiem un apsēja ar akmeņiem. Garsilaso gan raksta, ka neesot bijis gadījuma, kad būtu

vajadzējis piespriest šādu šausmīgu sodu, turpretim citi apgalvojuši, ka Saules jaunavas neesot pārāk stingri ievērojušas šķīstības solījumu.

Klosteru telpas bija visai ērtas un tikpat krāšņas kā inkas pilis un tempļi. Lielajā Saules jaunavu mājā Kusko mitušas vairāk nekā pusotra tūkstoša meiteņu, kas nākušas vienīgi no dižciltīgo inkas radinieku ģimenēm. Provincēs Saules jaunavas izraudzījās tiklab no kuraku un citu mazāk dižciltīgu ļaužu ģimenēm, kā arī no vienkār​šās tautas, ja tās bijušas ļoti skaistas. •

Koja, inkas sieva un masa (pec Pomas de Ajalas hronikas) Jāpiebilst, ka visas klosteru iemītnieces uzskatīja par valdnieka līgavām, izredzētajām. Inka izraudzījās skaistākas jaunavas sev par sievām, kuru skaits dažkārt sniedzās no vien simtos, bet pat tūkstošos un kuras mitinājās valdnieka pilis visā zemē. Saules jaunavas dzemdēja in- kam vairākus simtus bērnu, kuru dzīslās tecēja inkas asinis; un tie bija likumīgi bērni, dižciltīgi ļaudis. Tomēr troni varēja mantot vienīgi vecākais dēls, kurš bija dzimis no vienīgās likumīgās sievas. Tai vajadzēja būt inkas māsai, tas ir, tā tēvg vai mātes meitai, jo Peru valstī sevišķi stingri rūpējās par savu valdnieku asiņu tīrību.

Ja inkam kāda no sievām apnika, viņš to nosūtīja nevis atpakaļ uz klosteri, bet gan pie vecākiem, kur ta mita lielā godā un cieņā.

Arī augstmaņiem bija atļauta daudzsievība, turpretim vienkāršajiem ļaudīm likums atļāva tikai vienu sievu. Noteiktā gada dienā visus laulības vecumu sasniegušos jauniešus (jaunekļus divdesmit četru, jaunavas astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā) sapulcināja ciemata vai pilsētas galvenajā laukumā.

Inka pats piedalījās savu tuvāko radinieku laulības ceremonijā, salika kopā jauno laulāto pāru rokas un pasludināja viņus par vīru un sievu. To pašu darīja ciematu un pilsētu priekšnieki visā zemē. Neviens nedrīkstēja izraudzīties sievu ārpus savas kopienas. Laulības netika noslēgtas bez vecāku piekrišanas, tomēr līgavas vai līgavaiņa vēlēšanos varēja ievērot tikai retos gadījumos, kaut gan, pēc dažām ziņām, jauneklis, pasniedzot ierēdnim labu dāvanu, varējis ņemt par sievu tieši to meiteni, kuru ieskatījis.

Tātad valsts regulēja laulību noslēgšanu un indivīdiem atstāja tikai ierobežotu izvēles brīvību.

Kopiena ierādīja jaunajai ģimenei mājokli un piešķīra tai zemes gabalu. Vienkāršajai laulību ceremonijai sekoja kopējas kāzu svi​nības visā zemē, kas ilga vairākas dienas. īpaši uzraugi pārbaudīja, vai vīrs un sieva uztur kārtībā savu māju un māca bērnus, vai drēbes, mājoklis un trauki ir tīri.

Inka Tupaks Jupanki, viens no slavenākajiem Peru valdniekiem, mēdzis atkārtot, ka zināšanas neesot domātas tautai, tās paredzētas vienīgi dižciltīgajiem, inkām. Zemāko slāņu pārstāvji, apguvuši zinātnes, kļūšot lepni un iedomīgi. Viņi nedrīkstot jaukties ari valsts lietās un ieņemt augstus amatus, lai nenodarītu ļaunumu valstij.

Turpretim dižciltīgie saviem zēniem ierīkoja skolas, kur tie mācījās četrus gadus amautu («gudro vīru») uz​raudzībā. Amautas — teiku un zināšanu glabātāji — vei​doja īpašu grupu, kas stāvēja atsevišķi no priesteriem. Ari pats sapa inka un citi augstmaņi palīdzēja skolotājiem un macīja audzēkņus, savus un savu radinieku bērnus. Pirmo gadu zēni apguva kečuas valodu, jo arī pakļauto cilšu vadoņi kurakas veda uz skolu savus bērnus.

Dižciltīgie audzēkņi kopā ar troņmantnieku — nākamo valdnieku studēja likumus un pārvaldīšanas mākslu, jo daudzi pēc tam stājās augstos amatos. Skolnieki iepazinās ar reliģiskajām ceremonijām.

Amautas stāstīja viņiem par pagātni un senču slavenajiem varoņdarbiem un mācīja tos atdarināt. Audzēkņi vingrinājās arī runas mākslā un trešajā un ceturtajā mācību gadā apguva kipu («mezglu raksta») mākslas noslēpumus.

Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušiem audzēkņiem vajadzēja izturēt stingru pārbaudi — parādīt karavīra izturību un veiklību, cīnīties savā starpā ar dūrēm un ar ieročiem, skriet garus gabalus, gulēt uz kailas zemes, iztikt ar trūcīgu pārtiku un apģērbu.

Jaunekļiem pārbaudes laikā vajadzēja gavēt sešas dienas. Šajā laikā viņi saņēma tikai sauju kukurūzas graudu un krūzīti ūdens dienā. Tā viņi pierādīja, ka spēj paciest izsalkumu un slāpes.

Kaut arī pārbaudes cīņās jaunekļi lietoja neasus ieročus, tomēr viens otrs tika nopietni ievainots un reizēm pat nogalināts, tik sparīgi cīnījās jaunie karavīri. Tikai pēc šī stingrā pārbaudījuma, kas ilga veselu mēnesi, jaunekļus uzskatīja par vīriem un izdūra viņiem ausīs caurumus, kuros vēlāk iekāra lielus zelta auskarus — diskus, kas nostiepa ausis līdz pat pleciem. Tā bija dižciltīgo at​šķirības zīme.

Kipu — mezglu raksta noslēpumu apgūšana nebija viegla. No divu pēdu garas auklas, ko veidoja cieši savīti krasaini vilnas vai kokvilnas pavedieni, uz leju nokarājās daudzi tievāki pavedieni dažādās krāsās. Šajos pavedienos kipu raksta zinātāji iesēja mezglus, kas apzīmēja skaitļus un jēdzienus. Pats vārds kipu arī nozīmē — mezgls. Viens auklu saišķis svēris līdz piecdesmit kilogramu. Auklu krāsai un krāsu salikumam, garumam un resnumam, mezglu izvietojumam bija nosacīta nozīme. Krāsas apzīmēja dažādus konkrētus priekšmetus, piemēram, balts — sudrabu, dzeltens — zeltu, zaļš — kukurūzu, brūns — kartupeļus, sarkans — karavīru skaitu, dažreiz arī vispārējus jēdzienus, piemēram, balts — mieru, sar​kans — karu, melns — laiku (aizgājušo nakšu skaitu).

Tomēr kipu galvenokārt izmantoja rēķināšanai un skaitļu pierakstam. Mezgli aizstāja ciparus, un tos varēja sasiet tā, ka bija iespējams ar mezgliem attēlot jebkuru skaitli.

Spānieši brīnījās par to, cik ātri peruāņi ar kipu izdara

Kipu kamajoks ■ mezglu raksta pārzlnBtB/s. Kreisajā apakšējā stūri — skaitīšanas (lolltis (pēc l'omas de Ajalas hronikas) sarežģītus aprēķinus un cik daudz parādību iespējams apzīmēt ar kipu palīdzību. Tomēr šīs auklas salīdzinājumā ar hieroglifiem, pat visai primitīviem, bija pavisam neapmierinošs pieraksta līdzeklis un noderēja tikai mut​vārdu ziņojumu papildināšanai.

Katrā apriņķī un pilsētā dzīvoja īpaši ierēdņi — kipu kamajoki («kipu glabātāji», «rēķinveži»), kuru uzdevums bija siet auklās mezglus un tos izskaidrot. Ar kipu palīdzību ierēdņi sniedza dažādus pārskatus, piemēram, atzīmēja ienākumus, izejvielas, kas sadalītas strādniekiem, krājumus, kas glabājas inkas noliktavās, saņemtās nodevas. Citi pierakstīja jaunpiedzimušos un mirušos, laulības, jaunekļus, kuri spēj nest ieročus, un tā tālāk.

Tātad ar kipu palīdzību galvenokārt glabāja dažādus statistiskus un kalendāra datus, kā arī reizēm atzīmēja ievērojamus notikumus. Tomēr kipu nevarēja atšifrēt bez mutvārdu paskaidrojumiem, ko deva kipu atnesēji; auklu raksts noderēja vienīgi kā atmiņas palīglīdzeklis, un ar rakstību tam nebija nekā kopēja.

Senie peruāņi nav atstājuši nekādus rakstu pieminekļus, un tāpēc līdz šim uzskatīja, ka Andu tautas nav izveidojušas savu rakstību. Tomēr ir ziņas, ka inkām bijis slepens piktogrāfisks raksts un viņi pierakstījuši uz audekla teiksmas un ziņas par vēsturiskiem notikumiem. Sos audeklus zelta rāmjos drīkstējis redzēt vienīgi pats valdnieks un īpaši vēsturnieki, šo hroniku glabātāji. Spānieši tos iznīcinājuši pēc tam, kad norāvuši šīm «gleznām» zelta ietvarus.

Skaitīšanai peruāņi izmantoja arī dēlīti (abaku), kas bija sadalīts joslās un kvadrātos, kuros lika skaitīšanas vienības — apaļus akmentiņus. Skaitīšanā viņi lietoja decimālo sistēmu.

Laiku inku zemē nosacīja pēc saules, bet ikdienas dzīvē to mērīja ar laika sprīdi, kādā izvārās kartupeļi (aptuveni vienā stundā).

Peruāņu astronomija bija saistīta ar reliģiju. Viņiem bija kalendārs, kas balstījās uz debess spīdekļu novērojumiem. Peruāņiem bija priekšstats par Saules gadu (gada garums — 365 dienas un 6 stundas) un Mēness gadu (354 dienas). Gadu viņi dalīja divpadsmit mēnešos, kam bija savs nosaukums un īpaša svētku diena. Mēnešus peruāņi iedalīja nedēļās, bet nav zināms, vai tās bija septiņas, deviņas vai desmit dienas garas.

Tā kā Mēness gads atpalika no patiesā laika, peruāņi izlaboja kalendāru pēc Saules novērojumiem.

Sim nolūkam pakalnos galvaspilsētas Kusko apkārtnē austrumos un rietumos bija uzstādītas četras augstas kolonnas, lai pēc to ēnām noteiktu saulgriežus. Bez tam novērojumus izdarīja ari pašā Kusko. Lielajā Saules templī bija uzvilkts aplis, kura centrā atradās pīlārs un kuru no austrumiem uz rietumiem šķērsoja līnija. Pēc šā Saules pulk​steņa nosacīja gan saulgriežus, gan pavasara un rudens ekvinokcijas. Pēc Saules stāvokļa peruāņi svinēja reliģiskas ceremonijas un noteica lauka darbu termiņus. Vasaras saulgriežos, kad ekvatora tuvumā Saules stari krita pavisam vertikāli un nebija nekādas ēnas, tika sarīkoti lieli svētki. Peruāņi tad mēdza sacit, ka Saules dievs sēžot visā savā spožumā uz Kusko tempļa kolonnas. Saules kolonnām pakalnos uzlika ziedu vainagus, kā arī upurēja lielajai dievībai puķes un augļus. Ziemas saulgriežus svinēja ka jauna gada sākumu.

Peruāņi pazina dažus zvaigznājus un novēroja planētu Venēru, tomēr viņu zināšanas astronomijā bija daudz vājākas nekā actekiem un maijiem. Par to liecina peruāņu izturēšanās Saules un Mēness aptumsumu laikā. Nezinādami šās parādības cēloni, peruāņi domāja — Saule kļūstot tumša tāpēc, ka cilvēki kaut ko noziegušies un lielais spīdeklis par to sadusmojies. Tālab gaidāma kāda liela nelaime. To pašu solīja arī Mēness aptumsums. Šis spīdeklis esot smagi sasirdzis, taisoties mirt un nogāzties no debesīm, un tad pasaulei būšot gals. Aptumsumam sākoties, ļaudis vaimanāja, sita bungas un pūta taures, bērni raudāja un skaļā balsī sauca Mēnesi, lai tas nemirstot. Viņi pēra suņus, lai tie gaudotu un tā atmodinātu nemaņā guļošo spīdekli, jo domāja, ka Mēness ļoti mīlot suņus. Kad spīdeklis no jauna atguva gaismu, ļaudis sacīja, ka Pačakamaka, lielais pasaules valdnieks, to izdziedējis, un gavilēja aiz prieka.

Komētas parādīšanās, pēc ļaužu ieskatiem, vēstījot valdnieka nāvi vai valsts bojā eju. Kad saule vakaros noi ieleja un nogrima jūra, peruāņi sacīja, ka lielais spīdekli.'. ejot dzestrajos ūdeņos atdzesēties, kā labs nirējs iznirstot cauri zemei un otra rītā atkal svaigs un spirgts paradoties austrumos.

Peruāņi prata dziedināt dažādas slimības, viņiem bija ļoti izveicīgi ķirurgi, kuru zināšanas cilvēku anatomijā un zobu ārstēšanā bijušas krietni augstākas nekā tālaika eiropiešu ārstiem. Peruāņu dziednieki izdarījuši pat galvaskausa trepanāciju un lietojuši arī pretsāpju un caurejas līdzekļus, pratuši izdzīt zarnu parazītus un nolaist asinis. Vienkāršajiem ļaudīm palīdzību lielāko tiesu sniedza pūšļotāji, veci ļaudis, kas citu darbu vairs nespēja darīt. Dziedināšanā lietoti dažādi augi, to skaitā ari tabaka.Amautas — gudrie viri rūpējās par to, lai no tautas atmiņas nepagaistu stāsti un teiksmas par pagājušo laiku varoņdarbiem. Vēsturi savos darbos atspoguļoja ari dzejnieki — aravesi. Viņu dziesmas skanēja lielajos tautas svētkos un sapa inkas mielastos. Vēl pēc spāniešu iebrukuma bija saglabājušies fragmenti no himnām, kas cildināja dievus, mītiskas teiksmas un vēsturiskas poēmas, kas tēloja cīņas ar citām ciltīm un varoņdarbus kaujas laukā. Spāniešu hronisti pierakstījuši liriskas dziesmas un romances, kā arī pieminējuši komēdijas un drā​mas. Drāmas ar dziesmām un dejām uzveduši aktieri kora pavadījumā.

Konkistadoru saujiņa — nežēlīgi, alkatīgi iekarotāji, kas bija atburājuši lielās, varenās Saules bērnu zemes krastos, par visu to nekā nezināja. Teiksmainā, noslēpumaina zeme — Pēru jeb Piru, Eldorado — solīja iekarotājiem milzu bagātības. Viņi nemaz nevēlējās iepazīties ar šīs zemes kultūru, paražām, reliģiju, kaut ko izpētīt, saglabāt. Viņi bija nākuši sagrābt šo zemi un tās bagātības, nolaupīt šai tautai zeltu un sudrabu, zemi un brīvību.

AR ŠĶĒPU UN KRUSTU ANDU KALNOS plēsonis zogas tuvāk laupījumam

Pieviltais Almagro. — Posts un nāve tuvojas Peru krastiem. — Pirmais bagātais guvums. — Grūlais gājiens gar okeāna krastu. — Konkistadori Punus salā.

Kad Fransisko Pizarro pēc misijas Spānijā ieradās Panamā, kompanjoni sāka viņu izprašņāt, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu, kā viņam veicies aiz okeāna. Diemžēl ne jau visas ziņas iepriecināja mājās palicējus. Jo sevišķi pievilts jutās Almagro, izdzirdis, kādu atalgojumu viņam apsolījis valdnieks. «Ak, tā tu piekrāp draugu, kurš ar tādam pašām pūlēm pārvarējis visus šķēršļus, devies briesmās un sedzis ekspedīcijas izdevumus!» dusmās viņš saucis. «Un tas viss par spīti taviem svinīgajiem zvērestiem rūpēties par manām privilēģijām tāpat kā par savējām! Kā tu varēji ar tik niecīgu atalgojumu apkaunot mani visas pasaules acīs un tā noniecināt manus nopel​nus?»

Almagro noskārta, ka Fransisko Pizarro, sapulcinājis savus brāļus, pievāks laupījuma lauvas tiesu un jau sagrābis visus augstākos amatus iekarotajās zemēs. Ko gan dos nožēlojamais Tumbesas cietokšņa komandanta amats, ko valdnieks apsolījis Almagro? Peru vēl nebija iekarota, cietoksnis vēl nebija uzcelts.

Pāters Luke, kam bija piešķirts augstais, ļoti ienesīgais Tumbesas bīskapa amats, daudz neko nesūrojās un kopā ar licenciātu Espinosu centās samierināt savus kompanjonus, kuri bija sanīdušies ne pa jokam. Almagro vairs negribēja ne dzirdēt par kopēju ekspedīciju un taisījās ceļā viens pats ar saviem piekritējiem.

Fransisko Pizarro taisnojās kā prazdams. Viņam neesot bijis nekādas citas izvēles — vai nu pieņemt visu, ko piešķīris karalis, vai visu noraidīt. Viņš mierināja Almagro — zeme būšot pietiekami plaša viņiem visiem, viss viņa īpašums būšot vienmēr Almagro rīcībā.

Galu galā konkistadoru savienību izdevās kaut kā atjaunot. Viņi šķietami izlīga, no jauna zvērēja viens otram uzticību, taču naids, ko abi konkurenti rūpīgi slēpa, tikai gaidīja izdevīgu mirkli, lai izlauztos uz āru.

Sākās rosīga gatavošanās tālajam ceļam. Tomēr Panamas kolonisti nelabprāt līga Pizarro dienestā.

Viņi labi zināja, kādas grūtības gaidāmas svešajos krastos, viņus biedēja agrāk piedzīvotās neveiksmes.

Trūka ieroču, tāpat arī zirgu, uz kuriem Pizarro, gluži kā Kortess Meksikā, lika lielas cerības. Beigu beigās sapulcējās kādi simt astoņdesmit vai simt deviņdesmit vīri ar divdesmit septiņiem zirgiem (jāpiezīmē, ka hronisti, kā allaž, minē​juši visai dažādu viru un zirgu skaitu).

Salīdzinājumā ar Kortesa ekspedīciju Pizarro karaspēks bija daudz vājāks un sliktāk apbruņots, turpretim iekarojamā inku zeme lieluma un varenības ziņā ievērojami pārspēja acteku valsti un turklāt atradās daudz tālāk no Panamas nekā Meksika no Antiļu salām, spāniešu atbalsta punktiem. Sapulcināto avantūristu niecīgais bruņojums nepavisam neatbilda spraustajam mērķim — milzīgas valsts iekarošanai.

Tomēr Pizarro par to daudz nebēdāja. Panamā vēl palika Almagro papildspēku vervēšanai.

Pēc svinīgas karogu iesvētīšanas, dievkalpojuma un svētā vakarēdiena baudīšanas 1531. gada janvāra sākumā Fransisko Pizarro ar saviem brāļiem un karavīriem trīs kuģos no Panamas ostas devās uz dienvidiem. Ar dieva svētību sākās krusta karš pret neticīgajiem. Peru krastiem tuvojās posts un nāve.

Flotiles mērķis bija Tumbesa. Tomēr pretvējš un straume stipri kavēja kuģu gaitu; un mazā flotile pēc trīspadsmit dienu brauciena izmeta en​kuru apmēram uz 1° z. pl. — netālu no ekvatora.

Pēc komandieru padomes lēmuma karavīri Fransisko Pizarro vadībā izkāpa malā un devas kājām uz dienvi​diem j>ar okeāna piekrasti, bet kuģi sekoja kājniekiem, turēdamies no krasta zināmā attālumā.

Gājiens bija visai grūts. Ceļu bieži aizsprostoja uzplūdušas upes. Beidzot spānieši nonāca biezi apdzīvotos apgabalos. Indiāņi viņus sagaidīja draudzīgi. Bet tad iekarotāji, nometuši labsirdības masku, pēkšņā triecienā uz​bruka kādai pilsētai, apkāva iedzīvotājus, kas nepaspēja

Peru piekraste, ko atklāja Fiansisko Pizarro (pēc senas kurt es) aizbēgt kalnos, un izlaupīja pamestās mājas. Iekarotāji meklēja pārtiku un dārglietas. «Mēs uzbrukām viņiem ar šķēpu rokā tāpēc, ka nekad nebūtu sagrābuši tādu daudzumu zelta un dārgakmeņu, ja būtu

indiāņiem iepriekš paziņojuši par savu atnākšanu,» atklāti atzinās kāds no konkistadoriem — hronists Pedro Pizarro.

Laupījumu savācot, vīri ķildojās un arī visādi blēdījās. Kā stāsta Errera, viņi atraduši arī smaragdus — pat baloža olas lielumā, bet kāds viltīgs priesteris pratis laupītājiem iegalvot, ka tie esot tikai stikla gabali. Ja neticot, lai ņemot āmuru un uzsitot, — stikls izšķīdīšot, bet dārgakmens palikšot vesels.

Karavīri sākuši pārbaudi, un patiešām — atrastie akmeņi sašķīduši gabalu gabalos pēc pirmā sitiena. Tad priesteris par smiekla naudu atpircis no viņiem šķietamās stikla rotas un vēlāk Spānijā, tās pārdodams, iedzīvojies lielā bagātībā.

Salaupītās dārglietas sakrāva kaudzē, paņēma nost karaļa piektdaļu un pārējo sadalīja virsniekiem un karavīriem. Konkistadoru baru saistīja kopējas intereses, un nevienam netika Jauts laupīt pašam uz savu roku priekš sevis. Par to draudēja nāves sods, un vainīgajam nebija nekādu izredžu 110 tā izvairīties, jo tā izpildi prasīja viss konkistadoru pulks.

Pizarro pēc sava paraduma nosūtīja uz Panamu ar kuģiem daļu laupījuma vismaz divdesmittūkstoš peso de oro vērtībā (daži hronisti visu guvumu vērtējuši uz divsimt tūkstošiem peso). Varēja cerēt, ka tik īsā laikā iegūts zelts pievilinās jaunus karotāju pulkus: «Tam kungam labpaticis, ka mēs ieņemam Koakes pilsētu, lai ļaudis ticētu šīs zemes bagātībām un plūstu uz turieni straumēm.»

Pats Pizarro ar karavīriem pa krastu devās tālāk uz dienvidiem. Ceļu vietām aizšķērsoja tuksneša joslas ar smilšu kāpām, ko bija saputinājuši vēji un kas, saulē sa- kveldelas, žilbināja acis. Saules stari tā svilināja tērauda bruņas un biezos, ar kokvilnu polstētos vamžus, ka vīri, brizdami pa irdenajām smiltīm, aiz karstuma gandrīz zaudēja samaņu. Viņu ciešanas vairoja arī kāda lipīga slimība nikni, strutojoši augoņi vistas olas lielumā, kas viņus mocī ja tā, ka daži pat nomira, bet citiem uz miesas palika nejēdzīgas rētas. Sī šausmīgā sērga uznāca tik pēkšņi, ka viens otrs vakara nolicies gulēt vesels, bet otrā rītā nav vairs varējis pacelt rokas pie galvas. Drīz vien šī sērga izplatījās visā zemē un nesaudzēja ne indiāņus, ne baitos.

Pēc bruņotajām sadursmēm neviens indiānis vairs neiznāca apsveikt baltos svešiniekus, neviens vairs nedēvēja viņus par labajiem debesu sūtņiem. Mežonīgu zvēru mugurā uz šejieni bija atjājuši ļauni gari, kas auļoja ātrāk par vēju un ar saviem ieročiem nesa nāvi un iznīcību. Vēsts par viņu atnākšanu izplatījās aizvien tālāk gar pie​krasti, un iezemieši šausmās bēga kalnos.

Konkistadori lādēja to stundu, kad viņi stājušies zem Pizarro karoga, — šis apvidus likās nabadzīgs, tuksnešains. Kāds hronists piebildis, ka Nikaragvā savervētie algotņi, atcerēdamies turienes krāšņo zemi un jauko dzīvi, ilgojušies atgriezties savā muhamedāniskajā paradīzē, kur nav trūcis nenieka un ikviens varējis ņemt tik daudz sievu, cik paticis.

Tad pie ekspedīcijas ļaudīm atbrauca kuģis ar pārtiku, kā arī karavela ar papildspēkiem — kādiem trīsdesmit vīriem virsnieka Benalkasara vadībā. Jāpiebilst, ka šim virsniekam Peru iekarošanā bija visai ievērojama loma.

Konkistadoru komandieris nolēma nedibināt piekrastē nevienu atbalsta punktu, iekām nebūs sasniedzis un ieņēmis Tumbesu, ko uzskatīja par vārtiem uz Peru. Karaspēks soļoja tālāk, līdz nonāca Gvajakilas līča krastā iepretim Punas salai netālu no Tumbesas. Salinieki, čakla zemkopju cilts, ielūdza svešiniekus paviesoties salā, apsolot pārcelt spāniešus uz turieni ar plostiem. Konkistadori pieņēma šo ielūgumu un pārcēlās uz salu, cerēdami te pārlaist lietus laiku un sagaidīt sauso periodu, kā arī lielākus papildspēkus no Panamas.

Piekrastes ļaudis kareivīgo salinieku cilti bija iedēvējuši par nodevīgu, jo šie drošsirdīgie ļaudis ar ieročiem rokās pretojās inkas karaspēkam un pat pēc pakļaušanas dzīvoja naidā ar Tumbesu. Starp piekrasti un salu bieži vien izcēlās niknas sadursmes.

Tumbesas virsaiši, uzzinājuši par balto ierašanos, sāka ierasties spāniešu nometnē, lai atjaunotu Pizarro pirmajā braucienā nodibinātās draudzīgās attiecības. Salinieki, gluži dabiski, visu to vēroja lielā nepatikā, taču joprojām izturējās pret baltajiem draudzīgi. Turpretim tulki, kuri bija no Tumbesas, sēja

neuzticību pret saliniekiem un zi​ņoja Pizarro, ka Punas virsaiši perinot nodevību un gata-

Peruāņu trauki, kas izgatavoti no ķirbjiem (atrasti kapenēs) vojoties uz sacelšanos. Viņi jau taisījušies noslīcināt spāniešus, kad tie atradušies uz plostiem.

Komandieris kļuva aizdomīgs un, kad no jauna saņēma ziņu, ka daži virsaiši sanākuši uz slepenu apspriedi, pavēlēja aplenkt sapulces vietu un sagrābt visus aizdomīgos, to skaitā Punas kasiku, viņa trīs dēlus un citus cilts vecākos. Tad konkistadori uzbruka indiāņiem, apkāva ļaudis un izlaupīja kasika mītni, kā arī citas mājas.

Punas iedzīvotāji, redzēdami šādu šausmu darbu, ķērās pie ieročiem; un tūkstoši karotāju metās virsū spāniešu nometnei. Kastīlieši sagaidīja uzbrucējus slēgtā ierindā ar garajiem piķiem, asajiem zobeniem un lielgabalu uguni. Ernando Pizarro veda kaujā jātniekus, un indiāņi, šaujamo ieroču un zirgu pārbiedēti, meklēja glābiņu biezajos mežos. Konkistadori vajāja bēgļus un kapāja tos tikām, kamēr piekusa viņu zirgi.

Spānieši par uzvaru pateicās erceņģelim Sanmigelam — svētajam Miķelim, kas ar saviem eņģeļu karapulkiem auļojis augstu gaisā pāri kaujas laukam un iedvesmojis kristīgos cīņā pret sātana kalpiem.

Kāda šausmīga balss saukusi no debesim, ka šis debesu jātnieks kastīliešiem nesīšot uzvaru. Tā ari noticis — svētais Miķelis aiztrie- cis sātanu un viņa karapulkus. Šo brīnišķīgo parādību, pēc hronista Montesinosa apgalvojuma, redzējuši ne vien spānieši, Kristus karotāji, bet arī tumšie pagāni indiāņi, pār kuru galvām lidinājies elles valdnieks Belcebuls.

Kaujā krita ne vairāk par trim spāniešiem, taču daudzi bija ievainoti, to skaitā ari Ernando Pizarro.

Cīņas turpinājās. Salinieki bieži uzbruka slepus nakts tumsā, nogalināja sargposteņus un nedeva iekarotājiem mieru. Tāpēc konkistadoru virspavēlnieks priecājās no visas sirds, kad salā ieradās vēl divi kuģi ar simt brīvprātīgajiem un zirgiem. Šos jaunos papildspēkus komandēja Ernando de Soto, rūdīts, nežēlīgs konkistadors, kas arī piedalījās daudzās kaujās Peru un vēlāk atklāja lielo Misisipi upi Zie​meļamerikā.

Beidzot Punas indiāņu pretestība tika salauzta, un Pizarro lika spīdzināt sagūstītos virsaišus. Pēc dažu hronistu liecības — viņi esot atzinuši savu vainu sazvērestības rīkošanā. Pizarro viņus notiesāja uz nāvi — citus pavēlēja sadedzināt uz sārta, citiem — nocirst galvu.

Tagad pēc papildspēku ierašanās konkistadoru komandieris jutās pietiekami spēcīgs, lai pārceltos atpakaļ uz kontinenta krastu un sāktu iekarošanas operācijas. Tumbesas indiāņi bija viņam pastāstījuši, ka Peru valstī izcēlies brāļu karš starp mirušā valdnieka dēliem. Tā bija ārkārtīgi svarīga ziņa. Ari Kortess taču bija izmantojis cilšu nesaskaņas un karus, lai sagrābtu Meksiku. iebrucēji steidz izmantot peruāņu brāļu karu Vaina Kapaks — Kito iekarotājs. — Trauksmainas vēslis par balto svešzemnieku parādīšanos. — Inku valsts sadalīšana. — Vaskara un Atavalpas karš. — Vaskara sakāve. — Konkistadoru dzelzs dūre

samta cimdā. — Sanmigelas cietokšņa būve.

Piecpadsmitā gadsimta beigās — 1493. gadā nomira inka Tupaks Jupanki, viens no slavenākajiem Saules bērniem, kurš bija iekarojis zemes no Atakamas svelmainajiem tuksnešiem līdz tālajai Čīlei dienvidos un paplašinājis savas valsts robežas arī pretējā virzienā — Kito novadā. Te militārās operācijas vadīja Vaina Kapaks, valdnieka dēls, kurš 1493. gadā mantoja tēva troni un bija līdzīgs viņam gan drosmes, gan valdnieka talanta ziņā.

Vaina Kapaks pakļāva visu Kito apgabalu un visu mūžu pūlējās pakļaut citas ciltis un nostiprināt iekarojumus, ieviešot peruāņu valsts iekārtu. Valdnieks būvēja lieliskus ceļus no Kito uz galvaspilsētu Kusko, pilnveidoja sakarus, pūlējās iemācīt iekarotajām ciltīm kečuas valodu, kā arī labāk organizēt lauku darbus un amatniecību.

- Kādus desmit gadus pirms inkas nāves Panamas zemes šaurumu šķērsoja Vasko Nunjess de Balvoja, taču diezin vai indiāņu valdnieks saņēma par šo gājienu kādas noteiktas ziņas. Turpretim inka droši vien uzzināja par Pizarro un Almagro pirmo ekspedīciju.

Gandrīz pie pašām valsts robežām bija parādījušies kareivīgi bārdaini ļaudis ar baltu seju, tērpušies spožās bruņās, kas daudz cietākas par bronzu. Svešinieki atbraukuši no ziemeļiem uz milzīgiem plostiem, sakāvuši turienes cilšu karapulkus, izlaupījuši piekrasti un tad atkal pazuduši. Tās bija satraucošas ziņas.

Inka, iespējams, arī agrāk bija dzirdējis neskaidras valodas par kādiem neparastiem svešiniekiem, taču līdz šim neviens nebija nopietni apdraudējis viņa valsti. Šoreiz, kā vēstī kāds nostāsts, valdnieks sasaucis kara padomi, un augstākais priesteris padomes locekļiem atgādinājis senu pareģojumu, ko izteicis pirms simt gadiem toreizējais valdnieks: pēc dažām paaudzēm šajā zemē atnākšot sveši ļaudis un satriekšot inku valsti ar visiem tās dieviem.

Cilvēkiem Peru valstī uzmākušās bailes, viņi redzējuši ļaunas zīmes — no debesim kritušas zvaigznes un parādījušās komētas, zeme drebējusi zemestrīcēs, ap Mēnesi lāktījuši ugunīgi loki. Zibens iespēris kādā no valdnieka pilīm un pārvērtis to pelnos. Kāds ērglis, vairāku vanagu vajāts, ilgi riņķojis pār Kusko galveno laukumu un žēli brēcis, līdz, savu vajātāju saplosīts, nokritis pie dižciltīgo ļaužu kājām, - zīme, kas pareģojusi viņu tuvo galu. Ko gan cilvēks iespēj pret likteni, kas lēmis Saules valstij bojā eju? Un valdnieks ieteicis augstmaņiem, lai viņi nepretojoties debesu lēmumam un paklausot to sūtņiem — baltajiem svešiniekiem.

Tā gan, šķiet, ir leģenda, taču ziņas par bruņoto svešzemnieku ielaušanos valsts nomalē patiešām varēja radīt Saules bērnu zemē bažas un nemieru.

Vainam Kapakam bija daudz sievu un pēcnācēju, taču troni vajadzēja mantot valdnieka likumīgās sievas — inkas māsas dēlam Vaskaram. Kečuas valodā šis vārds nozīmējis — tauva, resna virve.

Valdnieks svinējis troņmantnieka piedzimšanu, likdams dižciltīgajiem deju laikā turēt rokās milzīgu zelta ķēdi. Ķēde bijusi septiņsimt pēdu gara un tās posmi tik resni kā vīra plaukstas locītava. Tāpēc troņmantnieks nosaukts šādā vārdā. Tomēr valdnieks vairāk mīlējis dēlu Atavalpu. Tā māte bijusi pēdējā Kito valdnieka meita. Vaina Kapaks mūža pēdējos gadus aizvadīja iekarotajā Kito novadā. Atavalpa uzauga valdnieka acu priekšā, piedalījās kopā ar tēvu karagājienos, gulēja ar viņu vienā teltī un ēda no viena trauka. Vecais valdnieks bija tā iemīlējis dzīvo un drosmīgo zēnu, ka pretēji senajām paražām un likumiem nolēma sadalīt valsti starp Vaskaru un Atavalpu. Gulēdams uz nāves gultas, Vaina Kapaks sapulcināja augstmaņus, pavēstīja, ka atstājot Kito novadu Atavalpam un pārējo valsts daļu — Vaskaram, un novēlēja viņiem dzīvot mierā un draudzībā.

Vaina Kapaks nomira 1525. gada beigās, nepilnus septiņus gadus pirms Pizarro atnākšanas uz Peru.

Visa milzīgā valsts sēroja par aizgājēju, drosmīgu karavīru un stingru, tālredzīgu valdnieku. Viņa sirdi paglabāja Kito un iebal/amelo ķermeni krāšņā sēru gājienā aiznesa uz Kusko, lai novietotu lielajā Saules templī blakus senču mirstīgajām atliekām — zeltā rotātajām mūmijām.

Kādus piecus gadus pēc Vainas Kapaka nāves abi brāļi valdīja bez jebkādām ļaunām domām viens pret otru. Tad sākās augstmaņu intrigas, kas kurināja naidu un sacensību starp jaunajiem valdniekiem.

Kareivīgais, godkārīgais, pārgalvīgais Atavalpa, cenzdamies paplašināt savas provinces robežas, uzsāka jaunus karagājienus un vispirms iekaroja zemes ap Gvajakilas līci. Tas saasinājis nesaskaņas, un beidzot brāļi saķildojušies kāda ap​gabala dēļ. Sācies brāļu karš.

Atavalpa, pēc dažām ziņām, pirmajā sadursmē ar Kusko karaspēku sakauts un kritis gūstā, bet laimīgi izbēdzis, atgriezies Kito un sapulcinājis lielus pieredzējušu karotāju pulkus. To priekšgalā Atavalpa devās uz dienvidiem. Drīz vien viņš sastapās ar Vaskara sūtītajiem karavīriem un niknā, asiņainā kaujā Čimboraso pakājē guva uzvaru. Uzvarētājs devās tālāk, ieņēma Tumebambas pilsētu, apkāva tās iedzīvotājus un nopostīja to līdz pamatiem. Pēc tam pilsēta pēc pilsētas padevās Kito valdniekam. Viņa karaspēks sasniedza Kahamarku (apmēram uz 7° d. pl.). Te Kito valdnieks apstājās, ierīkoja galveno nometni un sūtīja savus karavadoņus Kiskisu un Čalkučimu tālāk uz Kusko, pats neriskēdams ieiet tik dziji brāļa pārvaldītajās zemēs. Karavadoņi ātri virzījās uz dienvidiem, pārgāja pāri Apurimakas upei un nonāca pie inku valsts galvaspilsētas Kusko.

Vaskars, saņēmis ziņu par sava karaspēka sakāvi, bija sapulcinājis jaunus karotājus un gaidīja ienaidnieku. Tad viņš veda savu karaspēku kaujā. Abas puses cīnījās ar izmisuma pilnu drosmi, jo uz spēles bija likts visas valsts liktenis. Kauja plosījās nepieredzētā niknumā no agra rīta līdz saules rietam, un uzvara pamazām nosvērās Ataval- pas karaspēka pusē. Vaskars ar tūkstoš vīriem mēģināja aizbēgt, taču viņus aplenca un gandrīz visus apkāva. Valdnieks Vaskars krita gūstā. Kaujas lauku klāja kritušie un mirstošie karavīri, un vēl ilgi pēc spāniešu iebrukuma balti kauli baloja visā plašaja līdzenumā.

Atavalpas karavadoņi iemaršēja Kusko un pasludināja to par uzva​rētāja īpašumu.

Tas viss notika 1532. gada pavasarī, dažus mēnešus pirms spāniešu atnākšanas. Vaskaru aizveda uz stipru cietoksni un turēja ieslodzītu. Atavalpa pieņēma visas inku valsts valdnieka varas simbolu — sarkano galvas ap​sēju ar korekenkes putna spalvām.

Tad Atavalpa, ka stāstā hronists GarsilasodeVega, ielūdzis inku augstmaņus Kusko, lai apspriestos par labāku valsts sadalīšanu starp abiem brāļiem. Karaspēks aplencis sapulcējušos augstmaņus un bez žēlastības tos noslepkavojis, lai galīgi iznīdētu valdošo ģimeni. Atavalpa esot licis arī nogalinat. visus daudzos mirušā Vainas Kapaka bērnus, lai neviens vairs nevarētu tīkot pēc troņa. Taču šie hronista apgalvojumi par Atavalpas zvērībām diezin vai ir patiesi. Vēl pēc septiņdesmit gadiem dzīvi bijuši kādi seši simti

Inka Atavalpa (pēc kada mākslinieka skices) tīrasiņu augstmaņi. Un kāpēc gan atstāts dzīvs pats bīstamākais sāncensis Vaskars un jaunākais brālis Manko Kapaks, nopietnākie pretendenti uz troni? Mēģinājumi attēlot Atavalpu ka asinskārīgu mežoni un slepkavu bija vajadzīgi kasti liešu hronistiem, lai kaut cik attaisnotu pašu spāniešu briesmu darbus

iekarotajās zemēs.

Atavalpas uzvara bija pilnīga. Brālis bija sakauts viņa paša zemē, viņa galvaspilsēta ieņemta, viņš pats sagūs​tīts. Taču liktenis bija lēmis, lai Atavalpas uzvara pār​vērstos par sakāvi.

Peruāņu brāju karu bez kavēšanās lūkoja izmantot baltie iebrucēji. Viņi atstāja Punas salu un izcēlās kontinenta krastā. Te spāniešiem negaidot uzbruka indiāņi, sāka apkaut svešzemniekus un mēģināja sagrābt laupījumu. 5o uzbrukumu bija grūti izskaidrot — Tumbesa jau kopš pirmā brauciena uzturēja ar spāniešiem draudzīgas attiecības. Vēl lielāks bija konkistadoru izbrīns, kad viņi iegāja pilsētā. Tā bija ne vien pamesta, bet ari pilnīgi izpostīta, atskaitot četras vai piecas pussagrautas un izlaupītas mājas, lielo templi un cietoksni.

Konkistadori izbijušies vēroja šo postažu. Viņi visi taču bija dzirdējuši brīnumainos nostāstus par Tumbesas zelta kalniem, kas likās sagrābjami bez jebkādām pūlēm. Bet te vairs nebija nekādu dārgumu.

Inku zelts līdzinā​jās mirāžai, kas izgaisa, tikko tai tuvojās.

Indiāņi, kurus izdevās sagūstīt, noliedza savu līdzdalību uzbrukumā spāniešiem un pilsētas izpostīšanā. Tumbesu esot sagrāvušas Punas mežonīgās ciltis, un inka, aizņemts brāļu karā, neesot spējis to aizstāvēt. Pizarro pūlējās arī uzzināt, kas noticis ar spāniešiem, kuri bija palikuši Tumbesā pirmās ekspedīcijas laikā. Indiāņi deva nenoteiktas, pretrunīgas atbildes: dažs sacīja, ka baltie vīri esot sasirguši ar kādu lipīgu slimību un nomiruši, cits apgalvoja, ka tie krituši kaujās pret uzbrukušajiem saliniekiem, vēl citi stāstīja, ka svešzemnieki zaudējuši dzīvību tāpēc, ka nekaunīgi uzmākušies sievietēm. Nebija nekādu šaubu, ka spānieši vairs nav pie dzīvības.

Si nelaimes vēsts atstāja uz karavīriem smagu iespaidu, turklāt viņus vajāja grūtas slimības — tropu drudzis, malārija, dizentērija. Viņi vairs negribēja ticēt stāstiem par Peru valsts bagātībām. Pēkšņi Pizarro paziņoja karavīriem, ka viņš atņēmis kadam indiānim papīra tīstokli. Viens no Tumbesā palikušajiem vīriem it ka atstajis iezemietim šo vēstījumu, kurā teikts: «Lai tu būtu kas būdams, ko liktenim labpaticis atvest šajā zemē, zini, ka šeit ir vairāk zelta un sudraba, nekā Biskajā atrodama dzelzs.»

Karavīri izsmēja komandieri, kas mēģinot viņus apmānīt un modināt viņos jaunas nepamatotas cerības, un kur​nēja aizvien stiprāk.

Fransisko Pizarro, bīdamies no algotņu dumpja, 1532. gada maija sākumā atstaja Tumbesu un devās zemes iekšienē. Pilsēta palika neliels garnizons un sasirgušie. Komandieris pavēlēja algotņiem atturēties no vardarbības, mēģinādams iemantot indiāņu simpātijas un izlikdamies par viņu draugu. Līdzšinējās sadursmes esot izcēlušās nožēlojamu pārpratumu dēļ. Par laupīšanu un vardarbību komandieris piedraudēja ar bargiem sodiem.

Paslēpis dzelzs dūri samta cimdā, Pizarro virzījās uz dienvidiem pa biezi apdzīvoto joslu starp Andiem un oke​ ānu un ikvienā ciematā lika nolasīt paziņojumu spāniešu valodā, ka viņš nākot dieva un Spānijas valdnieka varda un prasot no šejienes ļaudīm paklausību un padevību. Viņiem jāpieņemot īstenā ticība un jāpakļaujoties spā​niešiem. Nepaklausības gadījumā konkistadori piedrau​dēja lietot varu: «Mēs vedīsim pret jums karu ar visiem paņemieniem un līdzekļiem, kādi vien mums ir; mēs pakļausim jūs baznīcai un tās kalpiem un piespiedīsim jūs paklausīt; mēs sagūstīsim jūs, jūsu sievas un bērnus un padarīsim jūs par vergiem!»

Neviens indiānis nesaprata šo paziņojumu un tālab nekā neiebilda. Notārs rūpīgi pierakstīja un apstiprināja viņu padevības apliecinājumus. Tā iezemieši, paši to neapzinādamies, kļuva par Kastīlijas pavalstniekiem.

Pēc kādām četrām vai piecām nedēļām Pizarro izraudzījās vietu cietokšņa būvei pie Pjuras upes kādu trīsdesmit ligu attālumā dienvidos no Tumbesas (tagadējās Peru teritorijā). Komandieris pavēlēja šeit sapulcēties visiem karavīriem un ķerties pie būvdarbiem. Spānieši cirta kokus tuvējos mežos un lauza akmeņus. Drīz vien upes krastā ar indiāņu palīdzību uzcēla cietoksni, baznīcu, noliktavas un dzīvojamos

namus. Tā pamazām veidojās pilsēta. Apkārtējās zemes komandieris sadalīja kolonistiem. Ikvienam piešķīra arī zināmu skaitu iezemiešu, kuru pienākums bija palīdzēt spāniešiem visos darbos. Hronists piezīmēja: «Tā kā ir pierādīts, ka kolonisti nevarētu pastāvēt bez indiāņu pakalpojumiem, tad garīdznieki un ekspedīcijas vadītājs — visi kopā vienprātīgi nosprieda, ka iedzimto reparlimjento (sadalīšana kopā ar zemi) varētu kalpot reliģijai un ļoti sekmēt viņu garīgo labklā- šanos, jo viņiem tādā vīzē rastos izdevība iepazīties ar patieso ticību.»

Tātad, pēc spāniešu domām, indiāņu izkalpināšana un verdzināšana notika pašu iezemiešu labā — viņi tā varēja paglābt savas dvēseles no mūžīgās pazušanas elles ugunīs.

Pizarro nosauca jauno pilsētu par Sanmigelu, lai godinātu erceņģeli Miķeli, kurš tik lieliski palīdzējis kristīgās ticības izplatītājiem kaujās pret Punas indiāņiem. Tad viņš pavēlēja izkausēt visas zelta un sudraba rotas, kas bija savāktas pēdējā gājienā. Tomēr komandieris neizdalīja zeltu karavīriem un pierunāja viņus vēl mazliet paciesties — savu tiesu viņi dabūšot pēc pirmā lielā laupījuma. Visus dārgumus, iepriekš atskaitījis karaļa piektdaļu, Pizarro nosūtīja uz Panamu, lai samaksātu kuģu īpašniekiem un citiem ļaudīm, kuri bija apgādājuši eks​pedīciju.

Izlūku gājienos un cietokšņa būvē pagāja kādi pieci mēneši. Pizarro bija savācis sīkākas ziņas par Saules bērnu zemi un saprata, ka okeāna piekraste milzīgajā inku valstī ir tikai tāla nomale, ka bagātie novadi slēpjas aiz augstajām Andu kalnu grēdām. Konkistadoru virspavēlnieks uzzināja arī, kā beidzies peruāņu brāļu karš. Uzvarētājs Atavalpa ar savu karaspēku patlaban atrodoties nometnē aiz kalniem kādu desmit vai divpadsmit dienu gājumā no Sanmigelas. Kara ugunsgrēka dzirkstis vēl droši vien kvēloja.

Pizarro tās cerēja uzpūst gaišā ugunsgrēkā un, brāļu karam plosoties, ievākt bagātīgu ražu. Peruāņu cilšu spēki bija saskaldīti un nespēja vienotā triecienā vērsties pret baltajiem iebrucējiem — gluži tāpat kā ne​skaitāmās citās zemēs, pēc kurām stiepās alkatīgu iekaro​tāju rokas. l»ari kalniem uz kahamarku Ar kārotāju saujiņu pie Atavalpas. — «Es iztikšu ar tiem, kuri nevēlas atstāties no manis!» — Inkas sūtņi. — Pa mežonīgām takām pāri Andu grēdām. — Zaļā Kahamarkas Ieleja.

Iespejams, ka Pizarro jau Sanmigelā bija izdomājis pārdrošo plānu — uzbrukt peruāņu valdniekam un to sagūstīt, tāpat kā Kortess to bija izdarījis Meksikā ar acteku valdnieku Montesumu. Tomēr vairāk ticams, ka algotņu komandieris vēlējās sastapties ar Peru jauno valdnieku, maskēšanās nolūkā apliecināt viņam draudzību un miermī​līgos nolūkus un pēc tam rīkoties atbilstoši apstākļiem.

Pizarro labprāt būtu sagaidījis palīgspēkus no Panamas, jo viņa rīcība bija tikai kādi divsimt karavīri. No tiem piecdesmit vajadzēja atstāt Sanmigelas cietoksnī. Vai gan varēja cerēt uz kaut kādiem panākumiem ar tik niecīgiem spēkiem? Taču kavēties nedrīkstēja, lai karavīri nezaudētu ticību, lai bezdarbībā nesāktu kurnēt un dumpo​ties.

Kukurūzas novakšana (pe<; Pomas de Aļalas hronikas) 1532. gada 21. septembrī Pizarro karaspēks izgāja 110 Sanmigeias uz Atavalpas nometni. Tas bija pārdrošs solis, un spāniešu vēsturnieki to slavinājuši kā īstu klejojošo bruņinieku drosmes paraugu, lielisku nesatricināmajā ticībā savai laimes zvaigznei.

Līdzenumā plūda upes, kas nāca lejup no kalnu grēdām, un kuploja biezi meži. Visur varēja redzēt augju kokus, tīrumus ar labību un sakņu dārzus. Brieda bagāta raža. Spānieši vēl nekur nebija redzējuši tik prasmīgus zemes kopējus. Tie uzņēma atnācējus visai laipni un godbijīgi. Bruņās tērptie svešādie vīri un neredzētie zvēri ar kuplajām krēpēm, no kuru nagiem uz akmeņainajām takām šķīlās ugunis, iedvesa iezemiešiem bailes un bijību.

Arī spānieši centās nesabojāt draudzīgās attiecības un radīt par sevi labu priekšstatu. Ikvienā ciematā un pilsētā atradās cietoksnis vai arī plašas telpas, kur parasti atpūtās Peru valdnieka ierēdņi savos ceļojumos. Tagad te ērtas naktsmītnes atrada Pizarro karavīri.

Piektajā dienā virspavēlnieks nolēma dot vīriem atpūtu. Sanmigelu bija atstājuši simt septiņdesmit septiņi konkistadori, to skaitā sešdesmit septiņi jātnieki un divi tulki — peruāņi Felipiljo un Martins, kuri kopā ar Pizarro bija pabijuši Spānijā un iemācījušies spāniešu valodu.

Karaspēks bija puslīdz labi apbruņots, taču ne vairāk kā divdesmit vīriem bija šautenes — arkebūzas un smagi dzelzs loki — arbaleti. Lielāko daļu šauteņu un munīcijas Pizarro atstāja cietoksnī, lai neveiksmes gadījumā varētu tur patverties un sagaidīt palīgus no Panamas. Karaspēks likās mundrs un kaujasspējīgs, taču virspavēlnieks nomanīja arī klusu neapmierinātību un bažas un nolēma izravēt kurnēšanas sakni, atbrīvoties no šaubīga​jiem un neapmierinātajiem.

Viņš sapulcināja karavīrus un sacīja, ka tagad esot pienācis ekspedīcijas izšķirošais mirklis.

Neviens lai neejot ne soli tālāk, ja kaut mazliet šauboties par uzvaru, ja no visas sirds neticot, panākumiem, ja nožēlojot, ka ielaidies šajā dēkā. Vēl neesot par vēlu griezties atpakaļ. Sanmigela esot vāji apsargāta, un viņam būšot drošāk ap sirdi, ja tās garnizons saņemšot palīgspēkus. Kurš gribot, varot atgriezties cietoksnī un saņemt tur zemi un indiāņus tāpat kā citi kolonisti. «Es iztikšu ar tiem, kuri nevēlas atstāties no manis un grib dalīties kopējā iiktenī, vai nu to būs maz, vai daudz, un novedīšu iesākto līdz galam!» uzsvēra komandieris.

Sajā riskantajā ekspedīcijā ikviens vīrs bija zelta vērts, un tomēr labāk bija doties briesmās bez gļēvuļiem un kurnētājiem. Turklāt patlaban ikviens varēja atkāpties ar godu, jo iegansts - cietokšņa nelielā garnizona pastiprināšana visiem likās svarīgs. Tomēr virspavēlnieka atļauju griezties atpakaļ

izmantoja tikai deviņi cilvēki — četri jātnieki un pieci kājnieki. Pārējie ar skaļām gavilēm apliecināja, ka bez šaubīšanās sekošot drošsirdīgajam ko​mandierim.

Tālākajā ceļā peruāņi joprojām sagaidīja spāniešus tikpat laipni. Viņi ievēroja, ka dažas ielejas ir gluži tukšas, acīm redzot, inka bija aizsaucis vīriešus savos karapulkos. Tomēr Pēru valdnieka nometne vēl nekur nebija manāma. Pizarro aizsūtīja Ernando de Soto ar jātnieku vienību izlūkos uz kādu pilsētu kalnos, kur, pēc saņemta​jām ziņām, atrodoties peruāņu garnizons.

Soto atgriezās tikai astotajā dienā, atvezdams sev līdzi paša inkas sūtni, dižciltīgu augstmani, ar vairākiem pavadoņiem. Sūtnis nodeva spāniešiem no valdnieka sirsnīgu sveicienu, dāvanas un laipnu ielūgumu apmeklēt inku nometnē kalnos.

Sūtņu uzdevums, bez šaubām, bija uzzināt, cik daudz svešinieku ieradušies, kā tie apbruņoti un kādi ir to nolūki. Tāpēc Pizarro viņus uzņēma ar cieņu, sarīkoja mielastu un ar tulku starpniecību apmierināja viesu ziņkārību. Pēc tam viņus apdāvināja ar dažādām lētām mirdzošām stikla rotas lietām un citiem nieciņiem un uzdeva paziņot inkam, ka spānieši nākot no varena aizjūras valdnieka, ka viņi esot daudz dzirdējuši par Atavalpas slavenajām uzvarām un esot atnākuši draudzīgos nolūkos, lai apliecinātu viņam savu cieņu un piedāvātu palīdzību un atbalstu pret ienaidnieku. Spānieši ilgi nekavēšoties un drīz ieradīšoties pie valdnieka, atzīšot to par savu pavēlnieku un neaizskaršot viņa pavalstnieku mantu un dzīvību.

Soto bija savācis vērtīgas ziņas, prasmīgi izvairījies no sadursmēm ar iezemiešiem un pārliecinājis viņus par saviem miermīlīgajiem nolūkiem. Viņš bija apmeklējis dažas pilsētas un ticies ar inkas ierēdņiem.

Savaktās ziņas apliecināja, ka aiz kalnu grēdām atrodas neaptverami plaša, varena, bagāta valsts ar augstu kultūru un milzīgiem bruņotiem spēkiem. Komandieris par visu to nekavējoties ziņoja Sanmigelas garnizonam, lūgdams palīgspēkus.

Tad viņš no jauna devās ceļā, taču nemaz tā nesteidzās, kā bija solījis. Kādā ciematā viņš uzkavējās četras dienas, acīm redzot, klusībā cerēdams, ka 110 piekrastes atsteigsies talkā karavīri. Tomēr neviens nerādījās. Pēc grūta pārgājiena pa smilšainiem līdzenumiem, kur tikai vietām zaļoja apūdeņota zeme, spānieši nonāca pie platas, straujas upes. Ar grūtībām pārcēlušies tai pāri, viņi uzzināja, ka Atavalpa ar lielu karaspēku esot apmeties pie Kahamarkas. Inka zinot, ka svešzemnieku neesot daudz, un tāpēc ar nodomu ievilinājis atnācējus šajā no​vadā, lai vieglāk varētu viņus sagūstīt un apkaut.

Pēc trim dienām spāniešu karavīri nonāca pie kalnu grēdas, aiz kuras atradās Kahamarka. Kalnu pakājē kuploja biezi, mūžam zaļi meži un vietu vietām iekopti tīrumi un dārzi. Augstāk slējās drūmas klinšu grēdas, un mākoņu starpās mirdzēja sniegos un ledos tērptas virsotnes. Spāniešiem vajadzēja šķērsot šo kalnu barjeru pa takām, uz kurām saujiņa drosmīgu ļaužu varēja aizturēt veselu armiju.

Pa labi aizstiepās plats ceļš, kas veda uz Peru galvaspilsētu Kusko un vilināt vilināja nogurušos karavīrus. Daudzi pat ieteica atmest nodomu iet uz Kahamarku un nogriezties uz lielā ceļa. Tomēr Pizarro šiem priekšlikumiem nepiekrita. Spānieši taču esot paziņojuši, ka dodoties pie inkas, un Peru valdnieks ari to zinot. Lai ikviens saņemot drošu dūšu, soļojot tikai uz priekšu un nebaidoties nenieka. Pat lielākajā postā dievs neatstāšot savējos, pazemošot lepnos pagānus un mācīšot viņiem patieso ticību, kuras izplatīšana taču esot ekspedīcijas galvenais mērķis. Tā komandieris uzmundrināja un iedrošināja karavīrus, labi pazīdams viņu priekus un bēdas, cerības un bažas.

«Vadi mūs, vadi mūs visur, kurp vien iedomājies! Mēs tev sekosim labprātīgi, un tu redzēsi, ka mēs izpildīsim savu pienākumu pret dievu un karali!» karavīri atbildēja.

To pašu vakaru sanāca kara padome un nosprieda, ka pats virspavēlnieks Fransisko Pizarro ar četrdesmit kājniekiem un sešdesmit jātniekiem ies pa priekšu karaspēkam un izlūkos apvidu, bet pārējie karavīri viņa brāļa Er​nando Pizarro vadībā paliks uz vietas un gaidīs turpmā​kās pavēles.

Agrā rītā priekšpulks devās augšup pa kalnu taku. Tā vijās gar kraujām, vairīdamās no dabas liktiem šķēršļiem, taču vietām bija tik stāva, ka jātniekiem vajadzēja nokāpt no zirgiem un vest tos aiz pavadas.

Dažviet klintis liecās pāri takai virs bezdibeņiem. Smagajās bruņās tērptajiem vīriem un viņu zirgiem uz šaurās dzegas tikko pietika vietas. Šeit varēja droši kāpelēt vienīgi indiāņi. Tumšās aizas līdzinājās milzīgām plaisām, kur dziļi, dziļi lejā krāca mežonīgas upes, lauzdamās cauri kalniem uz oke​ānu.

Spānieši nobažījušies vēroja taku, jo uz tās dažviet no klinšu bluķiem bija izveidoti nocietinājumi, kuru aizstāvji, pat nelielā skaitā būdami, viegli varēja aizturēt veselu armiju. Taču šajos nocietinājumos nebija neviena Peru karavīra, un Pizarro pārliecinājās, ka inka netaisās aizkavēt spāniešu gājienu.

Virspavēlnieks aizsūtīja brālim ziņu, lai viņš nekavējoties seko priekšpulkam, bet pats kāpa vēl augstāk kalnu grēdās, steigdamies tālāk pa drūmo aizu labirintu. Ļaudis un jo sevišķi zirgi, pieraduši pie karstā tropu klimata piekrastē, kalnos stipri cieta no aukstuma. Krāšņo lap- koku biezokņu vietā stājās drūmi priežu meži, ko augstāk savukārt nomainīja augstkalnu veģetācija. Te nemanīja ne cilvēkus, ne dzīvniekus, tikai milzīgie kalnu ērgli kliegdami riņķoja virs mākoņiem un sekoja spāniešu karavīriem it kā tuvās nāves pļaujas nojautā.

Beidzot konkistadori sasniedza kalnu kori — skarbu, ar sausu, dzeltenu zāli apaugušu augstkalnu līdzenumu. Karavīri šeit uzcēla teltis un sakūra uguni, lai sasildītos aukstajā, neauglīgajā tuksnesī.

Nometnē drīz ieradās inkas sūtņi ar dāvanām un sirsnīgiem sveicieniem. Valdnieks gribot zināt, kad sveši​nieki ieradīšoties Kahamarkā, lai varētu parūpēties par mielastu.

Divas dienas konkistadori soļoja pa augstkalnu līdzenumu un tad sāka kāpt lejup pa grēdas austrumu nogāzēm. Te pie viņiem no jauna ieradās ar dāvanām inkas sūtnis, tas pats augstmanis, kurš bija sastapies ar Pizarro jau ielejā. Šoreiz viņš atnāca daudz greznākā tērpā, ar svītu. Augstmanis, atnācis svešzemnieku nometnē, dzēra čiču no mirdzošiem biķeriem, ko nesa viņa kalpotāji, un piedāvāja reibinošo dzērienu arī spāniešiem, tāpat aicināja viņus jo drīzāk ierasties pie valdnieka. Taču Pizarro no paša sūtītajiem izlūkiem saņēma arī citas — visai neiepriecinošas vēstis. Atavalpa esot apmeties nocietinātā nometnē.

Kahamarkā neesot neviena iedzīvotāja, tie visi aizraidīti projām. Par inkas ļaunajiem nodomiem neesot ko šaubīties — viņš gatavojot, svešzemniekiem slazdus. Un tomēr konkistadori soļoja tālāk pretim savam liktenim.

Kaut gan kalnu nogāzes austrumu pusē bija mazliet lēzenākas nekā rietumu pusē, pagāja vesela nedēļa, iekām spānieši varēja saskatīt Kahamarkas ieleju, kas atradās aptuveni 2800 m augstumā un kur valdīja vēss, patīkams klimats. Tikai reizēm šeit pūta salti austrumu vēji un

Kartupeļu novakšana (pēc Pomas de A/alas hronikas) mākoņi atnesa krusu, tāpēc arī indiāņi šo vietu bija iedēvējuši par Kahamarku («sala pilsētu»).

Pretstatā kailajiem, drūmajiem kalniem un plakankalnei ieleja šķita ka krāšņs, raibs paklājs. Cik tālu vien sniedza skatiens, visur bija redzami iekopti tīrumi un dārzi. I'ic: konkistadoru kājām dziļi ielejā kā dārgakmens tumšajā kalnu grēdu ietvarā saulē mirdzēja baltā pilsēta Kahamarka. Kādas ligas attālumā no tās pret debesīm cēlās balti garaiņu mutuļi. Tur kūpēja karstie avoti. Blakus avotiem baloja neskaitāmas teltis, kas, līdzīgi baltam putnu mākonim vai sniega laukam, klāja kalnu nogāzes jūdzēm tālu. Kāds no iekarotājiem — Sarmjento vēlāk rakstīja: «Mēs visi brīnījāmies nenobrīnīdamies, kad pārliecinājāmies, cik stipru pozīciju ieņēmuši indiāņi.

Līdz šim neviens no mums nebija redzējis Indijā tik milzīgi daudz telšu un turklāt tik izdevīgi izvietotu.

Apjukums un pat bailes iezagās sirdī ari visdrošsirdīgākajiem no mums. Tomēr atkāpties jau bija par vēlu: pamanīdami vismazāko mūsu vājuma pazīmi, indiāņi, kas mūs pavadīja, paši pirmie gāztos mums virsū. Aukstasinīgi aplūkojuši apkārtni, mēs gatavojāmies ieiet Kahamarkā visdrošsirdīgākajā stājā.»

Kaujas karogiem plīvojot, konkistadori, mirdzošās bruņās tērpti, sadalījušies trīs vienībās, stingrā kaujas kārtībā soļoja pāri ielejai uz pilsētu.

pārdrošais plāns Konkistadori Kahamarkā. — Jātnieku vienība inkas nometnē. — Miermīlīgās sarunas. — Kara padomes lēmums. — Lamatas izliktas.

1532. gada 15. novembra pēcpusdienā spānieši iesoļoja Kahamarkā. Neviens peruānis neiznāca viņus apsveikt, nekur nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Tukšajās ielās dobji dunēja iekarotāju soļi un klabēja zirgu pakavi. Spāniešus māca nemiers un bažas. Kas viņus te gaida? Vai patiešām inka ievilinājis viņus tik tālu zemes iekšienē, izlicis slazdus un taisās atnācējus šeit aplenkt un izdeldēt?

Kahamarka bija diezgan prāva pilsēta, kurā, šķiet, mituši vismaz desmit tūkstoši iedzīvotāju. No saulē kaltētiem māla ķieģeļiem celtas mājas ar salmu jumtiem mijās ar lieliskām tēstu akmens bluķu ēkām.

Lielu trijstūrainu laukumu ietvēra zemas ēkas ar plašām telpām, kuru durvis veda uz laukuma pusi. Acīm redzot, tās bija inkas karavīru kazarmas. Pie laukuma uzkalnā atradās akmens cietoksnis ar stāvām kāpnēm. Pilsētā vēl bija Saules meitu klosteris un ēnainā birzī plašs • Saules templis. Pakalnā pāri pilsētai pacēlās vēl otrs tēstu akmens bluķu cietok​snis, ko trim kārtām iejoza augsti mūri.

Diena jau sliecās uz vakara pusi, debesis apmācās, sāka līt lietus, un bira krusa; bija uznācis neparasti dzestrs, nemīlīgs laiks. Pizarro vīri apmetās laukumā un rūpīgi izlika posteņus, lai pasargātos no pēkšņa uzbrukuma. Taču inka par svešiniekiem nelikās ne zinis, jo, acīm redzot, neuzskatīja viņus par bīstamiem. Viņš nenojauta, cik viltīgi un nodevīgi ir šie ļaudis, kaut arī tik mazā skaitā, un kādus plānus tie perina.

Fransisko Pizarro vēlējās pēc iespējas ātrāk uzzināt inkas nodomus un noskaņojumu un tāpēc bez kavēšanās aizsūtīja uz peruāņu nometni piecpadsmit jātniekus, ko vadīja Ernando de Soto, viens no visvairāk pieredzējušiem virsniekiem. Bet tad, kad jātnieki jau bija tikuši labā gabala, Pizarro nosprieda, ka aizsūtījis pie inkas pārāk maz ļaužu. Ja nu pēkšņi izceļas sadursme? Tāpēc viņš pavēlēja brālim Ernando ar divdesmit jātniekiem steigties pakaļ pirmajai vienībai. Karavīriem bija piekodināts izturēties piesardzīgi un neielaisties ar peruāņiem nekādās sadursmēs.

Jātnieki pa labo ceļu, kas veda no pilsētas uz nometni, laida zirgus pilnos auļos un drīz vien sasniedza telšu pilsētu lēzenā kalnu nogāzē. Karotāji, kādi trīsdesmit tūkstoši vīru, sasprauduši šķēpus zemē savu kokvilnas telšu priekšā, izbrīnījušies noskatījās uz svešiniekiem, kuri dīvainu zvēru mugurā traucās šurpu kā uz vēja spārniem, ieročiem un bruņām šķindot, karogiem plīvojot un trom​petēm skanot.

Jātnieki pieauļoja pie platas, ne visai dziļas upes, kas līkumoja līdzenumā. Pāri upei veda tilts. Pie tilta stāvēja sardze — apbruņoti karavīri, taču nemēģināja aizturēt spāniešus. Viņi metās straumē un bez kādām grūtībām no​kļuva otrā upes krastā.

Kāds no indiāņiem parādīja jātniekiem inkas mitekli — vieglu vasaras māju ar baltu, spožu apmetumu un kolonādi visapkārt, kas piekļāvās krāšņam dārzam ar karstiem avotiem. Rezidences priekšā atradās liels akmens baseins, uz kurieni pa ūdensvadu plūda karsts un auksts ūdens. Pagalmā pie ēkas pulcējās daudzi grezni tērpti ļaudis — valdnieka svīta, kā arī sievietes, kas piederēja pie galma. Šajā raibajā pūlī inku uzreiz varēja pazīt, kaut arī viņš bija ģērbies vienkāršāk nekā svīta, — valdnieka galvu rotāja plats koši sarkans vilnas apsējs, augstākās varas simbols, kura bārkstis no pieres nokarājās līdz pat acīm. Inka, ļoti garš, spēcīgs, vīrišķīgs, ne visai vecs cilvēks ar gudru, bezkaislīgu seju, sēdēja uz zema sēdekļa, bet augstmaņi un dižciltīgie virsnieki pulcējās viņam visapkārt atbilstoši dienesta pakāpei un stāvoklim. Valdnieka sejā neatspoguļojās ne viltus, ne cietsirdība, kā to varētu domāt pēc visām valodām, kuras bija dzirdējuši spānieši, ne arī ziņkārība, kaut gan inka pirmo reizi redzēja svešzemniekus un viņu dīvainos dzīvniekus; tur varēja sama​nīt tikai rāmu nopietnību un varas apziņu.

Ernando Pizarro un de Soto, atstajuši karavīrus krietnā attālumā, trīs vīru pavadībā lēnām piejāja inkam tuvāk. Pizarro godbijīgi palocījās, tomēr no zirga nenokāpa un paziņoja, ka viņš nākot no sava brāļa — balto ļaužu karaspēka virspavēlnieka ar vēsti, ka spānieši tikko ienākuši Kahamarkā. Spānieši

esot varena aizjūras valdnieka pavalstnieki un, izdzirduši par Atavalpas spožajām uzvarām, piedāvājot savus pakalpojumus pašreizējā karā. Viņu virspavēlnieks lūdzot, vai Peru valdniekam nelab- patiktos pagodināt spāniešus ar apmeklējumu Kahamarkā.

Inka neatbildēja ne vārda, un neviens žests, neviens vaibsts neliecināja, ka viņš sapratis teikto, kaut gan līdzi paņemtais tulks Felipiljo bez kavēšanās visu šo runu pārtulkoja peruāņu valodā. Tikai kāds augstmanis, kas stā​vēja blakus valdniekam, īsi atbildēja: «Tas ir labi.»

Ernando Pizarro vēlreiz godbijīgi pārtrauca klusumu, lūgdams inku uzsākt sarunu un paziņot, ko viņš nolēmis. Uz to Atavalpa, mazliet pasmaidījis, atbildēja: «Pasakiet jūsu vadonim, ka pašlaik man ir gavēnis, kas rīt beigsies. Tad es apmeklēšu viņu kopā ar saviem virsaišiem. Pa to laiku līdz manai atnākšanai viņš ar ļaudīm var apmesties sabiedriskajās ēkās pie laukuma, bet ne citur, un tad es pavēlēšu, kam jānotiek.»

Fransisko de Heress, Pizarro slepenais hronists, kas sīki aprakstījis viņa karagājienus, vēl stāsta, ka šajā sarunā Atavalpa pārmetis spāniešiem uzbrukumu peruāņiem. Kāds no virsaišiem — Maisabilika ziņojis, ka spānieši uzbrukuši viņam, sagūstījuši vairākus kasikus un ieslēguši viņus ķēdēs. Maisabilika esot atsūtījis inkam vienu tādu dzelzs kakla sprādzi un ziņojis, ka nogalinājis trīs kristiešus un vienu zirgu.

Uz to Ernando Pizarro atbildēja, ka Maisabilika esot balamute un lielībnieks, jo viens vienīgs kristietis varējis nogalināt virsaiti un visus indiāņus. Kā tad viņš varējis nogalināt kādu kristieti vai zirgu, ja visi viņa ļaudis esot gļēvuļi un zaķupastalas! Spāniešu pavēlnieks esot nācis, meklēdams nevis karu, bet gan draugus un darīdams labu. Bet, ja kāds gribot uzsākt ar viņu karu, kristīgie kaušoties tikām, kamēr iznīcināšot jebkuru ienaidnieku. Viņi varot palīdzēt Atavalpam kaujās un tā pierādīt, ka Maisabilika melojis.

Inka piemetināja, ka šis virsaitis neesot' bijis viņam paklausīgs. Tālab viņa karaspēks kopā ar spāniešiem varētu to krietni pārmācīt. Ernando Pizarro atbildēja, ka inkam neesot vērts sūtīt uz turieni savu karaspēku. Sim nolūkam pietikšot ar desmit spāniešu jātniekiem. Atavalpa par šiem vārdiem tikai pavīpsnāja. Taču pēc brītiņa Peru valdnieks vairs nesmaidīja.

Bruņiniekam de Soto, kas sēdēja seglos turpat blakām, bija labākais zirgs visā vienībā, un viņš pats bija ļoti izveicīgs jātnieks. Viņš pamanīja, ka Atavalpa uzmanīgi vēro ugunīgo kaujas kumeļu, kas nepacietībā dižājas, kārpa zemi ar pakaviem un košļā laužņus. Soto satvēra pavadu, iecirta piešus zirgam sānos un auļos apmeta līdzenuma lielu loku, lai parādītu, ko spēj spāniešu rumaks un izveicīgs jātnieks tā mugurā. Pieaulekšojis pie inkas, Soto tik strauji apturēja zirgu, ka tas zviegdams un spraus- lodams saslējās uz pakaļkājām un pat uzšķieda putas no laužņiem uz valdnieka apģērba.

Atavalpas sejā nepakustējās neviens vaibsts. Citi peruāņi šausmās sastinga, un daži karavīri, redzēdami dīvaino briesmoni tuvojamies milzīgiem lēcieniem, izbijušies pakāpās kādu soli atpakaļ. Pēc spāniešu hronistu apgalvojuma, šī gļēvulība karavīriem dārgi maksājusi — inka pavēlējis viņus visus tajā pašā vakarā notiesāt uz nāvi.

Inka lūdza spāniešus palikt uz mielastu, taču viņi atsacījās, savukārt aizbildinādamies ar gavēni, lai nebūtu jānokāpj 110 zirgiem. Atavalpa pavēlēja pasniegt viesiem čiču. Parādījās sievietes ar lieliem zelta kausiem, no ku​riem deva dzert spāniešiem.

Pēc tam konkistadori godbijīgi atvadījās un, drūmu domu mākti, jāja atpakaļ uz Kahamarku. Viņi bija redzējuši daudz: Peru valdnieka bagātību, galminieku greznos tērpus, zelta un sudraba traukus, inkas milzīgo, labi apmācīto un apbruņoto karaspēku. Kā gan saujiņa spāniešu varēja ielaisties kaujā ar tik spēcīgu pretinieku? Viņi bija rīkojušies pārsteidzīgi un ienākuši pārāk tālu šajā milzīgajā zemē.

Karavīri, uzklausījuši pārnācēju atnestās vēstis, gan iedegās ziņkārē un nevaldāmā alkatībā, uzzinot par neredzētajām bagātībām, gan juta bailes, apjukumu un izmisumu — milzīgais inkas karaspēks atradās tepat blakus, kaujas nometnē. Nakts tumsā indiāņu sargposteņu ugunis mirdzēja kalnu nogāzēs kā neskaitāmas zvaigznes.

Turpretim virspavēlnieks Fransisko Pizarro klusībā priecājās, ka nu viss noticis tā, kā viņš sen

vēlējies. Apstaigādams karavīrus, viņš sāka uzmundrināt mazdūšīgos. Sajā izšķirošajā brīdī, kad viņi beidzot sastapušies ar ienaidnieku vaigu vaigā, neviens nedrīkstot zaudēt drosmi, ja negribot pazaudēt visu. Ikvienam jāpaļaujoties uz dieva žēlastību, jo visuvarenais jau daudzkārt esot viņus izglābis visgrūtākajos brīžos. Lai arī ienaidnieks būtu tūkstoš reižu stiprāks, dievs esot spāniešu pusē, jo viņi devušies krusta karā pret neticīgajiem. Drošsirdīgos ka​rotājus gaidot neaprakstāmas bagātības.

Pēc tam Pizarro sasauca virsnieku kara padomi, lai ap​spriestu kaujas plānu, ko viņš jau bija apsvēris un atzinis par visvairāk piemērotu. Tas šķita tik pārdrošs, tik neprātīgs, ka virsnieki apstulba. Inka jāievilinot slazdos, jāsagūstot viņa karaspēka acu priekšā un jāturot gūstā par ķīlnieku. Valdnieka sagūstīšana satricināšot vīšu Peru valsti, un spānieši varbūt pavisam viegli pakļaušot šo vareno, plašo zemi.

Pizarro Spānijā bija sastapies ar Kortesu, kurš viņu visādi atbalstījis un turklāt devis derīgus padomus. «Atce​rieties, Fransisko, vienu — ja jums izdotos sagūstīt Peru karaļa svēto personu, viņa zemes liktenis būtu izšķirts. Es to apgalvoju pēc sava paša pieredzes,» — šos Kortesa vārdus Pizarro bija labi iegaumējis.

Uzsākt kauju ar milzīgo inkas armiju būtu neprāts, apgalvoja virspavēlnieks. Arī par atkāpšanos un bēgšanu neesot ko domāt. Briesmas šai zemē draudot uz katra soļa. Un uz kurieni lai viņi bēgtu? Ceļš līdz jūras krastam pāri mežonīgajiem kalniem esot tāls un grūts. Tikko spānieši sākšot atkāpties, peruāņi pa viņiem vien zināmām takām aizsteigšoties bēgļiem priekšā un sagaidīšot viņus katrā takas līkumā, uz katras kalnu pārejas, ikvienā cietoksnī.

Tikpat bīstami būtu arī kavēties šeit bezdarbībā, nekā nedarot, nekā neuzsākot. Atavalpas draudzīgā izturēšanās pret spāniešiem nevarot pastāvēt ilgi. Tuvāka iepazīšanās ar baltajiem karavīriem drīz vien izkliedēšot priekšstatu par dzelzis kaltajiem sevšzemniekiem kā par kaut ko pārdabisku. Valdnieks varētu iekārot viņu zirgus, ieročus un spožās bruņas un bez vilcināšanās iznicināt spāniešus. Inka esot viltīgs valdnieks un aizvien izturējies pret spāniešiem ar aizdomām. Ar laipnajiem vēstījumiem Atavalpa aizvilinājis viņus pāri kalniem, lai vieglāk va​rētu pieveikt pēkšņā uzbrukumā.

Pret viltu, sacīja komandieris, vajagot likt vienīgo līdzekli — viltibu, notvert inku viņa paša cilpā.

Nevajagot kavēties nevienu brīdi, kuru katru dienu varot atgriezties no dienvidiem inkas karaspēks, kas tur guvis spožas uzvaras, un tad spāniešiem pretim stātos vēl lie​lāks pārspēks.

Uzbrukt inkam atklātā kaujas laukā būtu visai bīstami, diezin vai spāniešiem izdotos gūt uzvaru un viņu sagūstīt. Ielūgums spāniešu nometnē, ko Peru valdnieks pieņēmis bez jebkādām aizdomām, došot vislabāko izdevību sagrābt dižciltīgo gūstekni. Talkā nākšot pārsteigums. Pārgalvīga drosme palīdzēšot tur, kur piesardzība esot bezspēcīga, un dūšīgi viri kaut arī mazā skaitā — atsvēršot veselu armiju. Kad inka būšot spāniešu rokās, viņi varēšot diktēt visai valstij savu gribu.

Konkistadori aizvadīja nemierīgu, trauksmes un bažu pilnu nakti. Pizarro pavēlēja stingri apsargāt visas pieejas pilsētai un izlika posteņus, kas modri vēroja inkas nometni. Tur teltīs bezrūpīgi atdusējās karavīri, droši vien nenojauzdami draudošās briesmas. Kāpēc gan viņiem bīties no svešzemnieku saujiņas?

Bet varbūt peruāņus un viņu valdnieku, tāpat kā spāniešus, māca bažas un drūmas nojautas?

Baltajiem ļaudīm taču bija šaujamie ieroči, tērauda bruņas, zobeni un šķēpi. Tie bija nesalīdzināmi spēcīgāki par peruāņu pīķiem ar vara uzgali, bultām un īsajiem zobeniem. No cietajām bruņām indiāņu šķēpi un bultas atlēca, nenodarījuši nekādu postu. Metāla nūjas spļāva uguni, sēja nāvi un dārdēja kā pazemē paslēpušies ļaunie, saniknotie dievi, kad līgojas kalni un no tiem veļas dūmu mutuļi un liesmu mēles. Neredzēts zvērs — zirgs skrēja ātrāk par vēju un «r savām dzelzs ķetnām samīdīja ļaudis, un paklausīja tika i baltajiem svešzemniekiem.

Otrā rītā uzlēca spoža saule. Sākās jauna diena — 1532. gada 16. novembris, nozīmīga diena Peru vēsturē. Rītausma skanīgs trompetes signāls aicināja konkistadorus pie ieročiem. Pizarro uzrunāja karavīrus, pavēstīja viņiem sīki izstrādāto uzbrukuma plānu un deva attiecīgus rīkoju​mus.

Laukumu no visām trim pusēm ietvēra zemas ēkas ar plašām telpām. No turienes uz laukumu veda plati vārti. Sajās telpās virspavēlnieks lika paslēpties divām jātnieku vienībām Ernando Pizarro un de Soto vadībā, kā arī kājniekiem. Pats viņš izraudzījās divdesmit rūdītus vīrus un paturēja pie sevis. Daži karavīri ar diviem lielgabaliem ieņēma pozīcijas cietoksni.

Vīri nedrīkstēja atstāt savus posteņus, iekām inka ar svītu nebūs ienācis laukuma. Viņiem vajadzēja palikt slēpnī, kamēr pēc virspavēlnieka zīmes tiks dots signāls — lielgabala šāviens. Tad visiem ar kaujas saucieniem vajadzēja mesties virsū Peru valdnieka pavadoņiem, sakapāt tos un sagūstīt inku.

Pizarro piekodināja, lai ikviens izpildot pavēles ātri un precīzi, pats pārbaudīja karavīru ieročus un pavēlēja piesiet zirgu iemauktiem zvār​guļus — to skanēšana iedvesīšot indiāņiem vēl lielākas bailes.

Pēc tam karavīri iebaudīja bagātīgu mielastu un priesteri noturēja svinīgu dievkalpojumu, piesaukdami debesu palīdzību svētajai cīņai, un Kristus karotāju koris dedzīgi dziedāja: «Celies, ak, kungs, un dari savu darbu!» Konkistadori, izlikuši slazdus lielajam medījumam, izlūdzās visuvarenā svētību tumšajam asins darbam fanātiskā pārliecībā. Ikviens ticēja, ka viņš iet kaujā par Kristus krustu.

Vēsturnieks Preskots, kurš devis ļoti plašu pārskatu par Peru iekarošanu (turklāt izmantodams unikālus dokumentus un hronikas), piebildis, ka viņus varētu turēt par mocekļiem, kuri bijuši ar mieru ziedot dzīvību īstenās ticības vārdā, ja vien viņi nebūtu bijuši pārgalvīgu avantūristu banda, kas gatavojas visneģēlīgākajai nodevībai.

Inku zelts kahamarkas traģēdija Satraukuma un gaidu pilnā diena. — Pieklājība pārspēj piesardzību. — Dominikāņu mūka Valverdes sprediķis. — «Es nevēlos nevienam pakļauties un atteikties no tēvu dieviem!» — Drausmīgais slaktiņš.

— Saules dēls konkistadoru gūstā.

Rīta cēliens jau bija paritējis tālu pretim pusdienai, iekām inkas nometnē sākās rosība. Atavalpas vēstneši atnesa ziņu, ka inka nākšot uz pilsētu apbruņotu karavīru pavadībā gluži tāpat, kā spānieši vakar ieradušies viņa nometnē. Lai komandieris atsūtot pie inkas kādu kristieti, kurš pavadīšot valdnieku uz šejieni.

Pizarro šo visai netīkamo vēsti uzņēma aukstasinīgi un lūdza pateikt inkam, ka uzņemšot viņu kā brāli un draugu, lai nākot šurpu, kā pats gribēdams, taču pavadoni atsa​cījās sūtīt.

Tikai ap pusdienas laiku sākās inkas karaspēka gājiens uz Kahamarku. Pa priekšu soļoja daudzi kalpotāji. Inku nesa nestuvēs, ko pavadīja grezna svīta. Karaspēks nelielās vienībās soļoja plašā frontē abās pusēs ceļam pa pļāvām, cik tālu vien sniedza skatiens. Te pēkšņi gājiens netālu no pilsētas apstājas, Atavalpa izkāpa no nestuvēm un pavēlēja uzcelt viņa telti. Pizarro pārsteigts skatījās, ka Peru valdnieks taisās ierīkot nometni.

Pēc brīža Kahamarkā ieradās vēstnesis ar ziņu, ka inka esot nolēmis pārnakšņot ārpus pilsētas un ieradīšoties pie spāniešiem tikai nākamajā rītā. Pizarro apmulsa: dārgais medījums jāuzmana vēl veselu nakti, karavīriem visa nakts būs jāpavada ar ieročiem rokās. Viņi jau kopš rītausmas bija stāvējuši apbruņoti līdzās apseglotajiem zirgiem un gaidījuši, nemiera un nepacietības mākti. Tāda gaidīšana bija pats grūtākais, ko konkistadoriem nācās piedzīvot kara gaitās. Virspavēlnieks bažījās, kaut tikai nākamajā naktī neizplēnē algotņu kaujas spars un dedzība un viņus nesagrābj bailes un šausmas.

Pizarro atbildēja vēstnesim, ka viņš lūdzot dārgo viesi- ierasties tūliņ, jo degot nepacietībā to redzēt.

Turklāt dzīru galds jau esot uzklāts, ēdieni svinīgajam mielastam sagatavoti. Līdz rītam tie sabojāšoties, un spānieši ne​varēšot pacienāt lielo valdnieku tā, kā pieklājas.

Pieklājība pieveica Atavalpas piesardzību, un inka, paklausīdams tik sirsnīgam ielūgumam, paziņoja, ka nākšot tūliņ — turklāt ar neapbruņotiem ļaudīm, lai pierādītu savus miermīlīgos nodomus.

Lai viņam un viņa svītai sagatavojot mītnes vienā no ēkām pie laukuma — tā saucamajā Čūsku mājā. «Vai te nav skaidri saredzams visuvarenā pirksts, jo tikai viņš varēja iedvest inkam tik neprātīgu domu!» rakstīja kāds no Pizarro līdzgaitniekiem.

Pret vakaru svinīgais gājiens ienāca pa Kahamarkas vārtiem. Pa priekšu soļoja vairāki simti kalpu, attīrīdami ceļu no gružiem un dziedādami uzvaras dziesmas, «kuras mūsu ausīs skanēja kā elles mūzika», teikts hronikā. Valdnieku nesa nestuvēs, ko rotāja dārgakmeņi, krāšņi spalvu pušķi, kā arī spožas zelta un sudraba plāksnes. Inka, tērpies greznās drānās, sēdēja tronī, kas bija dari- r nāts no tīra zelta un laistījās saules staros. Ap valdnieka kaklu vizuļoja milzīgu krāšņu smaragdu kakla rota. Viņa galvu greznoja valdnieka varas zīme — sarkanais apsējs un dārgas rotas.

Ap inkas nestuvēm drūzmējās grezna svīta zelta un sudraba bruņās, ar zelta kroņiem galvā.

Atavalpam sekoja vēl divas nestuves un divi guļamtīkii, kuros nesa viņa tuvākos augstmaņus, kā arī lieli dziedātāju un dejotāju pulki. Ņirbēja raibi, ķrāsaini tērpi — gan spoži, gan baltām un sarkanām svītrām vai kvadrātiem rotāti.

Visi šie krāšņi tērptie ļaudis sāka ieplūst pilsētas plašajā laukumā. Vai gan Peru varenais valdnieks varēja nojaust, ka šī spožā procesija īstenībā ir inku valsts bēru gājiens — gājiens pretim postam, nāvei un iznīcībai?

Svīta apbrīnojamā kārtībā sarindojās gar laukuma malu, lai nesēji varētu aiznest valdnieku pāri

visam laukumam. Tur drīz vien sapulcējās kādi pieci vai seši tūkstoši peruāņu. Inka lika nesējiem apstāties, neizpratnē pārlaida laukumam skatienu un, neredzēdams nevienu spānieti, apvaicājas: «Kur gan ir svešinieki?» Šajā brīdī valdniekam pretim iznāca dominikāņu mūks, Pizarro mājas garīdznieks Visente de Valverde, ar lūg​šanu grāmatu vienā rokā un krucifiksu — otrā tulka Felipiljo pavadībā.

Valverde uzrunāja inku, teikdams, ka viņš esot balto ļaužu dieva kalps un sludinot viņiem dieva vārdu. Viņš esot nācis izskaidrot arī inkam īstenās ticības mācību. Tieši tādā nolūkā spānieši esot atnākuši šajā zemē. Mūks

Jukas Atavalpas atbilde uz pālera Valverdes sprediķi (pēc senas gravīras) lūkoja izskaidrot Atavalpam kristīgās ticības pamatus, cik labi vien mācēdams, un sāka ar pasaules radīšanu, pirmo cilvēku grēkā krišanu un vispasaules grēku plūdiem, kā arī stāstīja par Jēzu Kristu, kas atpestījis grēciniekus, sists krustā un uzbraucis debesīs pie sava tēva. Kristus atstājis uz zemes savu vietnieku apustuli Pēteri. Apustuļa Pētera pēcnācēji — pāvesti esot labsirdīgi un gudri vīri, un tiem esot dota vara pār visas pasaules valdniekiem un zemēm. Pāvests, dieva vietnieks zemes virsū, esot uzdevis Spānijas karalim, varenākajam valdniekam pasaulē, pārvaldīt visas zemes šeit, Jaunajā Pasaulē, un sludināt te kristīgo ticību. Fransisko Pizarro, spāniešu ģenerālis, esot atnācis uz šejieni izpildīt šo uzdevumu. Inkam jāatsakoties no saviem maldiem, no saviem elku dieviem, jāpieņemot katoļticība un jāpakļaujoties Spānijas karalim kā savam likumīgajam valdniekam. Ja inka to darīšot labprātīgi — bez kādas vilcināšanās, Spanijas karalis ņemšot Peru valsti savā aizbildniecībā un Jaušot inkam joprojām šeit valdīt. Atteikšanās gadījumā nākšot briesmīga atriebība un sākšoties asiņains karš.

Diezin vai Atavalpa spēja saprast kristīgās ticības pamatu izklāstu, jo arī tulkam Felipiljo par to bija tikai miglaina nojausma un viņš vāji prata spāniešu valodu, tālab nespēja kaut cik sakarīgi pārtulkot sarežģīto muka runu.

Inka, acīm redzot, noprata, ka baltie svešinieki pielūdz vairākus dievus — svēto trīsvienību un vēl kādu svētu jaunavu. Dievs gan mīlējis, gan nīdis cilvēkus, ko pats radījis pēc sava ģīmja un līdzības, un nezin kāpēc gribējis tos visus izdeldēt, uzsūtot pasaulei milzīgus pludus. Taču kāds viltīgs vīrs piemānījis dievu, uztaisījis milzu plostu, izglābies no plūdiem un no jauna savairojis daudz, daudz cilvēku. Tad dievs atsūtījis uz zemes savu dēlu Jēzu Kristu, bet cilvēki to nogalinājuši. Kristus vietā dievs uz zemes atsūtījis savu vietnieku pāvestu un devis tam varu pār visām zemēm. • Tomēr Atavalpa ļoti labi saprata galveno mūka garajā sprediķī — svešzemnieki izvirza pavisam nekaunīgas pra​sības — lai inka atzīst sveša valdnieka virskundzību un atsakās no tēvu tēvu ticības.

Zvērojošām acīm, dusmās nobālis, Peru valdnieks iesaucies: «Es nevēlos nevienam pakļauties un maksāt nodevas! Šīs zemes ar visām tās bagātībām kopš senseniem laikiem piederējušas inkām. Es esmu varenāks par jebkuru citu valdnieku pasaulē. Jūsu karalis droši vien ir liels valdnieks; es nešaubos par to, kad redzu, ka viņš atsūtījis savus pavalstniekus tik tālu pāri jūrai, un esmu gatavs uzskatīt viņu par savu brāli, nevis par kungu. Kas attiecas uz pāvestu, kā par to tika runāts, tad viņam jābūt vājprātīgam, ja viņš iedomājies izdāļāt zemes, kas viņam nemaz nepieder. Ne pāvests, ne kādi apustuļi nedrīkst nevienam dāvināt svešas zemes. Un no savas ticības es neatteikšos. Jūsu dievu, kā par to tika stāstīts, nokāvuši tie paši cilvēki, kurus viņš pats radījis. Mans dievs,» Atavalpa pamāja uz saules pusi, kas patlaban slīga aiz kalnu grēdas, «vēl joprojām mīt debesīs un noraugās lejup uz saviem bērniem, sūtīdams mums savas žēlastības dāva​nas. Kāpēc es dzīvu dievu mainīšu pret mirušu?»

Atavalpa vaicāja Valverdem, kas viņam dodot tiesības melst tādas blēņas, no kurienes tās viņam zināmas.

Mūks norādīja uz grāmatu, ko turēja rokā, — tur, svētajos dieva vārdos, esot rakstīts viss, ko inka dzirdējis. Atavalpa pieprasīja, lai viņam dodot paskatīties šo priekšmetu. Mūks pasniedza inkam grāmatu, kuras vāki bija aizsprādzēti ar metāla kalumiem; un inkam neizdevās to uzreiz atvērt. Valverde lūkoja viņam palīdzēt, bet Atavalpa pikti iesita mūkam pa roku un pats galu galā atvēra grāmatu. Šķita, ka viņš nemaz nebija izbrīnījies ne par papīru, ne par svešajām rakstu zīmēm. Tad inka, pa​šķirstījis lapas, dusmās nosvieda grāmatu zemē, iesaukdamies: «Pasakiet jūsu biedriem, ka viņiem būs jāatbild par visu, ko tie pastrādājuši manā zemē, par to, ka darījuši pāri māniem kasikiem un izlaupījuši manu ļaužu mitekļus. Es neiešu projām no šejienes, kamēr viņi man nebūs devuši pilnīgu gandarījumu par visu netaisnību un pārestībām, kurās viņi ir vainīgi!»

Mūks sašutumā pacēla zemē nokritušo grāmatu un skrēja pie Pizarro, lai viņam ziņotu par notikušo, kliegdams: «Vai tad jūs neredzat, ka lauki pildās ar indiāņiem, kamēr mēs šeit bez elpas strīdamies ar šo uzpūtīgo pagānu suni? Šajā pašā mirklī brūciet viņiem virsū! Es pasludinu jums grēku piedošanu!»

Pizarro redzēja, ka pienācis laiks rīkoties. Viņš savēcināja baltu šalli, dodams norunāto uzbrukuma zīmi. Cietoksnī nodārdēja lielgabalu šāvieni, sāka rībēt bungas un skanēt taures, nogranda arkebūzu zalve.

Pizarro ar saviem ļaudīm, kliegdami «Santjago ar mums!» un «Kaujiet viņus!», metās uz laukuma. Šiem kaujas saucieniem atbildēja visi spānieši — gan kājnieki, gan jātnieki, kas ar paceltiem šķēpiem un zobeniem izskrēja no paslēptu​vēm un ietriecās pārsteigto indiāņu pūlī.

Laukumā sākās neaprakstāms apjukums un panika. Šāvieni starp ēkām atbalsojās ka pērkona grāvieni, no šaujamo ieroču stobriem izšāvās liesmu mēles, un pulvera dūmu mutuļi vēlās pāri laukumam.

Indiāņi šausmās metās bēgt, nezinādami, kur meklēt glābiņu. Jātnieki notrieca pie zemes un samīdīja ļaudis. Indiāņi nemaz nemēģināja pretoties, turklāt viņiem lielāko tiesu nebija nekādu ieroču.

Kāds hronists gan pieminējis, ka indiāņi, nākdami uz Kahamarku, zem drānām pavilkuši biezos kokvilnas vamžus — bruņas pret bultām, slepus nesuši līdzi maišejus ar akmeņiem un lingas, kā arī siksnas, ar ko sasiet sagūstītos spāniešus. Tomēr nav nekādu liecību, ka Peru karavīri būtu ķērušies pie ieročiem.

Turpretim spāniešu zobeni zibēja bez mitas. Ieeju laukumā aizsprostoja līķu kaudzes, kavēdamas bēgšanu, visur pludoja asins straumes. Neprātīgās bailēs dzīvi palikušie, vajātāju trenkti, metās pret mūri, kas starp ēkām ietvēra laukumu, un izlauza tajā kādu simt soļu platu posmu. Pa izlauzto robu pūlis metās projām, taču jātnieki auļoja bēgļiem pakaļ un kapāja viņus bez žēlastības.

Atavalpa noraudzījās šausmīgajā slaktiņā kā sastindzis, apzinādamies savu bezspēcību. Ap nestuvēm drūzmējās viņa uzticamie augstmaņi un ar saviem ķermeņiem sargāja valdnieku. Viņi metās pretim uzbrucējiem, pūlēdamies kailām rokām izraut dzelzīs kaltos jātniekus no segliem, un grieza krūtis pretim šķēpiem un zobeniem, lai upurētu savu dzīvību inkas glābšanai.

Nestuves kaujas drūzmā šūpojās virs ļaužu galvām kā kuģis vētras satrakotā okeānā, kad visapkārt krāc ban​gas, šķiļas zibeņi, dārd pērkons un jūras braucēji bez​spēkā noraugās dabas spēku trakošanā.

Vairāki jātnieki pūlējās izlauzties līdz nestuvēm un nodurt inku. Viņi bažījās, ka inka neaizbēg, jo saule rietēja un nāca virsū tumsa. Fransisko Pizarro, to redzēdams-, pats metās drūzmā, pērkona balsī uzsaukdams: «Neviens, kam dzīvība mīļa, lai neķeras klāt inkam!» Atavalpu vajadzēja sagūstīt dzīvu par katru cenu, citādi izjuktu viss iecerētais plāns. Pizarro izstiepa roku, lai pasargātu inku, un šajā mirkli kāds no spāniešiem iecirta komandierim rokā ar zobenu. Tā bija vienīgā brūce, ko visā šajā kaujā bija guvis kāds spānietis.

Ap nestuvēm iedegās vēl niknāks slaktiņš. Kad tika nodurti augstmaņi, kas turēja nestuves, tās sazvēlās uz sāniem, un apgāzās. Pizarro sagrāba valdnieku aiz matiem, izrava no nestuvēm un nosvieda pie zemes. Kāds no karavīriem norāva Atavalpam no pieres sarkano apsēju — augstākās varas zīmi. Kā stāsta, konkistadors to ilgi gla- bajis piemiņai. Karalisko gūstekni, kam bija noplēstas arī visas drēbes, ieslodzīja turpat kādā ēkā stingrā ap​sardzībā.

Atavalpas sagūstīšana (pēc senas gravīras) Vēsts par inkas sagūstīšanu ātri izplatījās tālu visapkārt. Peruāņi glābās, kā varēja. Panika pārņēma ari inkas karaspēka nometni, un karotāji izklīda kā avju bars. Cik vareniem gan jābūt baltajiem ļaudīm, ja viņi, maza saujiņa, spējuši sagūstīt dzīvo dievu, Saules dēlu! Viens no indiāņu augstmaņiem vēlāk par to bija teicis: «Kāds gan tur brīnums, ka mūsu ļaudis zaudēja jēgu, kad viņi redzēja asinis straumēm plūstam un dievināto inku gūstā krītami» Kad spānieši šajās asins dzīrēs vairs nespēja cilāt zobenus un viņu zirgi mijkrēslī aizvien biežāk klupa, viņi sāka ņemt gūstekņus. Kauja bija ilgusi tikai vairāk par pusstundu, taču šajā īsajā laika sprīdī tika izšķirts Peru liktenis un gāzta inkas kundzība. Pēc dažādu avotu ziņām, šajā aukstasinīgi ieplānotajā slaktiņā gājuši bojā divtūkstoš līdz desmittūkstoš peruāņu, gūstā krituši kādi trīs tūkstoši. Spānieši nebija cietuši ne mazākos zaudē​jumus, ja neskaita nejauši savainoto virspavēlnieku.

Tā bija brīnišķīga uzvara. Kā lai te nerunā par dieva žēlastību? Hronists Naarro pat apgalvojis, ka slaktiņa laika virs Kahamarkas bijusi redzama apbrīnojama parādība, kas galīgi pārbiedējusi indiāņus.

Pie debesīm parādījusies starojoša sieviete ar bērnu uz rokas un tai līdzās jātnieks baltās drānās uz spoži balta kaujas zirga — drošsirdīgais karotājs svētais Jēkabs, spāniešu aizgādnis kaujas laukā. Ar savu liesmojošo zobenu viņš satriecis neticīgos un salauzis to pretestību. So brīnumu apliecinājuši trīs ordeņa brāli, kas tur bijuši klāt, un vēlāk to apstiprinājuši arī daudzi indiāņi.

inka gūstā Atavalpa uzvaras mielastu, — Bagātais laupījums. — Inka — burvju atslēga iekarotāju rokās. — Virakočas dēli alkatīgi laupītāji. — Ja nu par zeltu varētu nopirkt brīvību! — Gūsieknis vēl joprojām valda. — Vaskara nāve.

Uznāca nakts. Kauja bija beigusies, un tikai lāpu sarkanīgā, nemierīgā gaisma krita uz sastingušajiem līķiem Kahamarkas laukumā. Konkistadori turpat netālu vienā no plašajām telpām sēdās pie mielasta galdiem, slavēdami dievu to kungu, kas viņiem devis tik spožu uzvaru.

Pizarro apsēdināja sev blakus dižciltīgo gūstekni, iepriekš iedevis viņam jaunas drānas saplosīto vietā. Inka, likās, neaptvēra savu traģisko likteni vai arī, sasprindzinājis gribasspēku, pūlējās izlikties mierīgs. Tomēr viņš tikpat kā nepieskārās uzvarētāju ēdienam un dzērienam — Spānijas vīnam, kas, līdzīgi asinīm, tumši sarkans zalgoja nolaupītajos zelta kausos.

Spāniešu virspavēlnieks, manīdams gūstekņa skumjas, viņu liekulīgi mierināja. Viņam neesot ko kaunēties. Inku esot piemeklējusi nelaime tāpēc, ka viņš stājies ar bruņotu spēku pretim baltajiem vīriem.

Viņi esot nākuši šajā zemē sludināt Kristus mācību, un neesot nekāds brīnums, ka spānieši uzvarējuši, jo viņus sargājusi patiesā dieva roka. Debesis esot gribējušas, lai lepnais pagānu valdnieks tiktu pazemotā par naidīgo izturēšanos pret spāniešiem un par svētās grāmatas zaimošanu. «Kristiešu dievs tevi sodījis un nodevis mūsu rokās. Tomēr nebaidies nenieka, spānieši ir augstsirdīgi un neatriebjas ienaidniekiem.

Uzvarētos mēs saudzējam un karojam tikai ar tiem, kuri paši mums piesaka karu. Mēs pat tad nepazu​dinām ienaidniekus, kad tas ir mūsu spēkos, mēs viņiem piedodam.»

Spānieši taču esot palaiduši. va]ā sagūstītos kasikus gan pie Tumbesas, gan citās vietās, kaut gan viņi pelnījuši nāvi, jo ķērušies pie ieročiem un uzbrukuši baltajiem. Tomēr viņi izglābuši savu dzīvību, solīdami, ka vairs ne​darīšot nekā ļauna nevienam kristīgajam. Tāpat kristīgie rīkošoties ar inku.

Atavalpa, klausīdamies šajos liekulīgajos vārdos, varēja iebilst, ka nesenais slaktiņš gan neliecina par žēlsirdību, taču viņš izlikās bezrūpīgs un atzina, ka esot kļuvis mainīgās kara laimes upuris. Inka esot pat brīnījies, cik veikli spānieši viņu sagūstījuši visa karaspēka priekšā. Viņš piebildis, ka esot zinājis par spāniešu izkāpšanu Peru krasta un par viņu gaitām, taču neesot turējis viņus par vērā ņemamiem pretiniekiem. Viņš būtu varējis viegli pieveikt atnācējus jau tad, kad viņi nākuši pāri kalniem, taču viņam gribējies paša acīm paskatīties, kas tie ir par ļaudīm. Tāpēc viņš |avis tiein ierasties zemes iekšienē, lai tad paņemtu viņu ieročus un zirgus un viņus pašus nonāvētu.

Tomēr grūti ticēt, ka gudrs valdnieks, atrazdamies gūstā, būtu tik atklāti izpaudis savus slepenos nodomus. Spāniešu vēsturnieki, izkropļodami faktus, visādi mēģinājuši apvainot Atavalpu nodevībā, asinskārā un viltībā un tā novelt atbildību no konkistadoriem par. viņu iebrukumu svešā zemē, neģēlīgo nodevību pret inku un vēlā​kajām zvērībām.

Pirms došanās pie miera Pizarro uzrunāja karavīrus, apsveikdams viņus ar uzvaru — brīnumu, ko spāniešiem dāvinājusi debesu vara. Tā taupot viņu dzīvības diženiem darbiem. Lai tad nu karavīri esot modri, lai posteņi un patruļas vērīgi uzmanot apkārtni, lai neviens neaizmirstot, ka spānieši iegājuši tālu varenas valsts vidienē. Ienaidnieks vēl neesot satriekts, tas esot stiprs un viltīgs, un jebkuru brīdi trompetes signāls varot modināt 110 snaudas guļošos. Taču Peru karavīri nedomāja par uzbrukumu, tālumā kalnos varēja dzirdēt tikai žēlas vai​manas. Tur indiāņi apraudāja savu valdnieku.

Nākamajā rītā Pizarro pavēlēja ar gūstekņu palīdzību savākt un aprakt kritušos, kurus spānieši jau bija aplaupī​juši, noraujot rotas lietas un dārgos apģērbus.

Kādi trīsdesmit jātnieki devās uz inkas vasaras mītni pie karstajiem avotiem, lai sagrābtu kara laupījumu, iznīcinātu pamestos ieročus un izklīdinātu karaspēku, kas tur vēl uzturējās. Viņi nekur nesastapa nekādu pretestību, jo inkas karavīri, jauni, spēcīgi, labi apbruņoti ļaudis, pēc sava valdnieka sagūstīšanas bija galīgi zaudējuši dūšu. Viņiem nebija pavēlnieka, kas viņus vestu kaujā.

Spānieši atgriezās no avotiem ar bagātīgu laupījumu un gūstekņiem. Konkistadori brīnījās nenobrīnīda- mies par smagajiem zelta un sudraba traukiem, bļodām, krūzēm, biķeriem, ogļu traukiem un citiem priekšmetiem, ko bija lietojis inka un viņa augstmaņi, un par četrpadsmit milzīgiem smaragdiem.

Zelta bijis astoņdesmittūk- stoš peso, sudraba —- septiņi tūkstoši marku (vienas sudraba markas vērtība — 230 gramu zelta). Pārvestie dārgumi lieliski papildināja dārglietu krājumu, kas bija iegūts, aplaupot slaktiņā nogalinātos augstmaņus.

Pašā pilsētā konkistadori atrada noliktavas, kas bija līdz griestiem piekrautas ar smalkiem lieliski krāsotiem vilnas un kokvilnas audumiem. Ikviens spāniešu karavīrs varējis ņemt, cik vien paticis, un nemaz nemanījuši, ka kaut kas aiznests, — audumu bijis tik daudz, ka ar tiem varētu piekraut vairākus kuģus.

Laupītāji izložņāja ari visas mājas Kahamarkā un pievāca visu, kas gadījās pa rokai, kā arī aplaupīja daudzos gūstekņus, kas bija atdzīti no inkas vasaras mītnes. Arī tempļos iekarotāju rokās krita krietns laupījums. Taču tas tikai iekvēlināja viņu alkatību.

Bez tam spānieši netālu no karstajiem avotiem bija atraduši ganu uzraudzībā milzīgos baros ganāmies lamas — «peruāņu aitas», kā tās iedēvēja iekarotāji. Konkistadori dzina uz pilsētu šos rūpīgi saudzētos dzīvniekus un dažu reizi nokāva pa simt piecdesmit dienā. Ēdamā nu bija papilnam.

Gūstekņu bija tik daudz, ka spānieši nezināja, ko lai ar tiem iesāk, un sprieda, ka tos vajagot vai nu nogalināt, Māja Kahamarkā, kur mitinājies sagūstītais Aiavalpu (pēc senas gravīras) vai vismaz nocirst tiem rokas, lai padarītu tos nekaitīgus un tā iebiedētu visu zemi. Sis necilvēciskais priekšlikums skaidri liecina, kādi rupji slepkavas bija sapulcējušies zem Pizarro karogiem nest žēlsirdības un priecas mācību pagāniem.

Taču Pizarro bija gudrāks. Sagūstītos ļaudis sadzina laukumā, un ikviens kristīgais varēja sev izvēlēties kalpus un kalpones pēc patikas. Pārējiem viņš pavēlēja atgriezties mājās un pavēstīt, ka Peru zemē ieradušies va​renie baltie ļaudis, kas solījuši nedarīt nevienam nekā ļauna un tagad te valdīšot.

Pats valdnieks — sapa inka palika gūstā un pārvērtās par burvju atslēgu iekarotāju rokās, ar kuras palīdzību varēja atdarīt visas durvis, piepildīt visas vēlēšanās, pa​kļaut visu milzīgo valsti.

Pifcar.ro labprat būtu devies uz Saules bērnu zemes galvaspilsētu Kusko, taču ceļš bija tāls un karaspēks niecīgs. Ka lai dodas vēl tālāk nepazīstamajā zemē ar tik vērtīgu ķīlnieku? Vai tikai peruāņi nemēģinās to atbrīvot? Par katru cenu vajadzēja saņemt pastiprinājumus no piekrastes. Uz Sanmigelu aizsteidzās vēstneši ar uz​varas ziņu un uzdevumu — noskaidrot, kad sagaidāmi papildspēki no Panamas.

Pizarro par godu uzvarai pavēlēja uzbūvēt Kahamarkas laukumā baznīcu. Bez tam konkistadori četrās dienās apmeta ap galveno laukumu divpadsmit pēdas augstu nocietinājumu valni, lai pasargātos no pēkšņiem uzbruku​miem.

Kahamarkā bija atdzīti arī inkas kalpi, galminieki, daudzās sievas un kalpones. Viņi visi lūdzās, lai viņus laižot pie valdnieka, jo visa viņu dzīve kopš dzimšanas esot veltīta kalpošanai inkam, — citādi viņiem lemta nāve.

Fransisko Pizarro pāris desmitiem atnācēju atļāva palikt pie gūstekņa, bet pārējos aizraidīja projām;

un viņi drīz vien padarīja sev galu. Konkistadoru virspavēlnieks pūlējās izturēties pret Atavalpu pēc iespējas laipnāk un saudzīgāk, lai nesatricinātu viņa autoritāti, — tā bija spāniešu varas ķīla.

Paskatīties uz sagūstīto valdnieku un baltajiem svešiniekiem nāca tūkstošiem ļaužu no apkārtējām pilsētām un ciematiem. Viņi nespēja aptvert, kā Saules clēls varējis krist gūstā, un drebēja spāniešu priekšā māņticīgās bailes. Tā drebēja visa Peru, ko māca šausmas un izmisums. Inku zeme sastinga kā nāvīgi ievainots dzīvnieks, juzdams savās miesās iecirstus plēsoņas nagus, un gaidīja liktenīgo triecienu.

Labi organizētais valsts aparāts joprojām darbojās kā agrāk, ikviens inkas vārds, ikviena pavēle vēl joprojām bija likums. Bet inka atradās svešinieku gūstā, un peruāņiem, tāpat kā nesen actekiem Meksikā, šķita, ka šie baltie, bārdainie vīri cēlušies no dieviem, ir dievu sūtņi. Ne velti Atavalpas sūtnis, apsveikdams Pizarro tūliņ pēc viņa ierašanās Kahamarkā, bija godbijīgi nometies ceļos konkistadoru virspavēlnieka priekšā un ar pieri pieskāries zemei, uzrunādams Pizarro par «Virakočas dēlu». Virakoču peruāņi godināja kā debesu dievu, zibeņu metēju un mākoņu ganītāju, kurš iz- niris no jūras putām. To attēloja ar baltu seju un gaišiem, zeltainiem matiem. Lielgabalu un arkebūzu šāvieni šķita līdzīgi pērkona grāvieniem, un šis apstāklis kopā ar pēkšņo uzvaru nostiprināja peruāņos priekšstatu par spāniešiem kā par Virakočas dēliem.

Taču dižciltīgais gūsteknis izbrīnījies vēroja, cik kārī- giem skatieniem šie svešie, bārdainie vīri — Virakočas dēli aplūko zelta lietas, kā mantkārē drebošām rokām cilā ikvienu spožo priekšmetu. Pamazām inka atskārta, ka balto svešzemnieku dievs ir nevis Jēzus Kristus, svētā jaunava vai Santjago, bet gan spožais, dzeltenais metāls, ka šie iebrucēji alkst pēc zelta, ka zelta dēļ viņi gatavi saplosīt cits citu, ka nav hekā pasaulē, ko viņi nebūtu ar mieru apmainīt pret zeltu. Viņu sagrābuši cilvēki, kuri par zeltu ir ar mieru atdot un nodot visu, kas ir uz pasaules. Kā gan tādas nevērtīgas mantas dēļ varēja zaudēt prātu un kļūt par zvēriem?

Bet ja nu par zeltu varētu nopirkt brīvību? Inka nedrīkstēja kavēties. Tepat netālu — Andramarkā uzticamu sargu uzraudzībā ieslodzījumā mita viņa brālis — gāztais inka Vaskars, likumīgais troņa pretendents, kas varēja izmantot sāncenša gūstu, piekukuļot sardzi, izkļūt brīvībā un no jauna ieņemt troni.

Atavalpa būtu varējis kaut kādā veidā aizsūtīt slepenu pavēli savam karaspēkam — mesties kaujā un iznīcināt svešiniekus! Taču viņš vilcinājās — vai nu baidīdamies par savu dzīvību, vai arī atcerēdamies liktenīgo pareģojumu par inku valsts bojā eju. Drausmas nojautas un bailes stindzināja sagūstītā valdnieka gribu. Vienīgā viņa cerība palika uz izpirkšanos. Zelts, ko tik ļoti kāroja iebrucēji, varbūt atvērs cietuma durvis.

Kādu dienu Atavalpa ieminējās Pizarro, ka viņš varētu noklāt savas istabas grīdu ar biezu zelta kārtu, ja vien viņu palaistu brīvībā. Spānieši, to dzirdēdami, neticīgi iesmējās un nekā neatbildēja. Tad gūsteknis ar zināmu uzsvaru teica, ka nevis apklāšot grīdu, bet gan piepildīšot istabu ar zeltu tik augstu, cik varēšot pasniegties ar roku. To sacījis, viņš pastiepās uz pirkstgaliem un pielika roku pie sienas.

Visi izbrīnījušies paskatījās uz inku, turēdami viņa vārdus par tukšu dižošanos. Ko gan nesasola gūstekņi, lai tikai atgūtu zaudēto brīvību?

Pizarro šaubījās, apsvērdams šo priekšlikumu. Viņš jau bija daudz ko redzējis no Peru bagātībām, saklausījies visādus brīnumu stāstus. Arī Atavalpa bija stāstījis viņam par bagāto galvaspilsētu Kusko, kur tempļu sienas sedzot zelta plāksnes un grīdas izliktas ar zelta ķieģeļiem. Derētu pievākt šo zeltu, ko piedāvāja gūsteknis un kas tagad pats nāca spāniešu rokās, iekām peruāņi to nav paslēpuši.

Virspavēlnieks galu galā nolēma pieņemt gūstekņa piedāvājumu un uzvilka sarkanu svītru uz sienas inkas norādītajā deviņu pēdu augstumā. Telpa, kurā notika sarunas, bijusi kādas septiņpadsmit pēdas plata un divdesmit divas pēdas gara (5,2X6,7 m). Tā nu bija jāpiepilda ar zeltu, tomēr abas puses vienojās, ka dažādās zeltlietas, trauki, statujas, vāzes un citi izstrādājumi iepriekš netiks pārkausēti stieņos. Bez tam inka apņēmās divas reizes piepildīt ar sudrabu -blakus esošo mazāko istabu un prasīja divus mēnešus laika, lai izpildītu šo solījumu.

Neviens neticēja, ka inka to spēs. Tāpēc Pizarro tik droši solīja palaist gūstekni brīvībā, ja tas

sagādās tik milzīgu daudzumu zelta. Ataicinātais notārs par šo vienošanos uzrakstīja aktu, kas apliecināja noslēgto darījumu. Dokumentu apzīmogoja ar karaļa zīmogu.

Tūliņ pēc vienošanās noslēgšanas Atavalpa nosūtīja vēstnešus uz visām lielākajām Peru pilsētām ar pavēli — iztukšot dārgumu krātuves, noņemt tempļos un pilīs zelta un sudraba plāksnes, savākt dārgos traukus un rotas lietas un visu to nekavējoties nogādāt uz Kahamarku! Zeltu vajadzēja nest vismaz divtūkstoš vīriem, bet sudrabu — nesējiem vēl daudz lielākā skaitā.

Pizarro vaicāja, cik ilgā laikā vēstneši sasniegšot Kusko. Inka atbildēja, ka steidzīgos gadījumos ziņa tiekot nesta no vienas stacijas uz otru, skrējējiem mainoties, un tad tā sasniedzot galvaspilsētu piecās dienās. Ja turpretim sūtņi skrienot paši visu ceļu, tie nonākot Kusko pēc piec​padsmit dienām.

Inka gūstā baudīja zināmu brīvību — viņam bija ierādītas vairākas ērtas telpas, ko, protams, stingri apsargāja. Pie dižciltīgā gūstekņa ļāva uzturēties viņa iemīļotajām sievām un augstmaņiem. Viņš izklaidējās, spēlējot kauliņus un šahu, ko viņam iemācīja spānieši. Sagūstītais valdnieks lietoja zelta un sudraba traukus, tērpās smal​kās vilnas drānās, kas mirdzēja ķā zīds un ko viņš bieži mainīja.

Pie gūstekņa varēja ierasties arī apmeklētāji, un tā katru dienu šurpu nāca dižciltīgi ļaudis, izteikdami gūsteknim savu līdzjūtību un nesdami viņam dāvanas. Pirms apmeklētāji pārkāpa inkas istabas slieksni, viņi novilka sandales, uzvēla plecos kādu smagumu un tā, zemu nolie- , kušies, .basām kājām, skūpstīja valdniekam rokas, kājas

Alavalpa gūstā (pēc Pomas de Ajalas hronikas) un apmetņa malu, visādi parādīdami viņam cieņu un padevību. Neapbruņotais gūsteknis vēl joprojām valdīja milzīgajā valsti.

Hronisti stāsta, ka Pizarro kopā ar garīdznieku Val- verdi mēģinājuši piegriezt Atavalpu kristīgajai ticībai. Gūsteknis uzklausījis priecas mācību ar šķietamu uzmanību, taču jaunā ticība viņu neesot sevišķi aizkustinājusi.

Gūstekņa brālis Vaskars joprojām atradās ieslodzījumā. Uzzinājis, ka spānieši sagūstījuši viņa sāncensi un par zeltu apsolījuši to atbrīvot, Vaskars no savas ieslodzījuma vietas pavēstīja Pizarro, ka došot divreiz vairāk dārgumu, ja spānieši nogalināšot sagūstīto Atavalpu. Tas taču nemaz neesot likumīgais Peru valdnieks, turklāt neesot nekad dzīvojis Kusko un nezinot, kādas tur esot bagātības un kur tās atrodoties.

Atavalpa, šķiet, bija uzzinājis par šo priekšlikumu. Bez tam Pizarro paziņoja viņam, ka esot

nodomājis atvest Vaska.ru uz Kahamarku, izmeklēt abu troņa tīkotāju strīdu un izšķirt, kuram vairāk tiesību pārvaldīt milzīgo valsti. Atavalpa, pēc dažu hronistu liecības, slepus aizsūtījis saviem piekritējiem pavēli nogalināt brāli, lai atbrīvotos no bīstamā sāncenša. Vaskars, likumīgais Peru troņa mantinieks, noslīcināts Andramarkas upē. Pirms nāves Vaskars saucis, ka baltie vīri atriebšot viņa nāvi un viņa sāncensis arī ilgi vairs nedzīvošot.

Pizarro negribēja ticēt ziņai par Vaskara nāvi — inkas brāli neviens neesot drīkstējis nogalināt, Atavalpa esot atbildīgs par Andramarkas gūstekņa dzīvību. Tomēr spāniešiem nebija nekādu pierādījumu par Atavalpas līdzda​lību šajā slepkavībā, un viņš pats apgalvoja, ka Vaskaru nogalinājuši cietumsargi bez viņa ziņas.

Vaskara nāve nāca par labu arī iekarotājiem, jo bija gājis bojā valdnieks, kurš varētu organizēt pretestību iebrucējiem, ja vien izkļūtu brīvībā.

sirotāji pārstaigā inku zemi Ernando Pizarro viru gailas. — Pačakamakas lem- pils. — Karavadonis Caikučima konkistadoru gūstā. — Spāniešu sūtņt Peru galvaspilsētā Kusko. — Tempļu izlaupīšana. — Almagro karaspēks ierodas Kahamarkā.

Pagāja vairākas nedēļas, kopš Atavalpas sūtņi bija devušies pēc zelta un sudraba. Taču attālumi bija lieli un nastas — smagas, tāpēc konkistadoriem šķita, ka dārgumi krājas pārāk lēni. Viņu mantkārība un nepacietība auga augumā. Viņi pat sāka turēt gūstekni aizdomās, ka viņš tīšam vilcinoties, lai varētu sazināties ar attālāka​jiem novadiem un organizēt sacelšanos.

Pizarro ieminējās par savām bažām inkam un pat norādīja vietu, kur pulcējoties apbruņoti sazvērnieki, —netālo Gvamačučo pilsētu. Atavalpa izbrīnījies un sašutis noraidīja nepamatoto apsūdzību: «Neviens mans pavalstnieks bez manas atļaujas neiedrošināsies ķerties pie ieročiem vai pat pirkstu pakustināt. Es taču esmu jūsu varā. Vai tad jūs nelemjat par manu dzīvību, un vai var būt kāds labāks galvojums manai uzticībai?»

Nesējiem ar smagajām zelta nastām jāpavadot ceļā vairākas nedēļas. Spānieši varot sūtīt uz Kusko paši savus ļaudis. Inka došot viņiem līdzi pavēli provinču pārvaldniekiem, lai tie bez jebkādām ierunām izpilda ikvienu spāniešu rīkojumu. Baltie vīri pašu acīm redzēšot, ka nekur netiekot gatavots uzbrukums un ka inkas ļaudis ne​vilcinoties ar zelta piegādi.

Fransisko Pizarro piekrita šim priekšlikumam un nosū​tīja savu brāli Ernando ar divdesmit jātniekiem un kājnieku vienību uz Gvamačučo. Spāniešus šajā pilsētā uzņēma ļoti laipni. Viņi, pārliecinājušies, ka te valda miers un nekur nepulcējas karavīri, saskaņā ar virspavēlnieka pavēli devās tālāk uz Pačakamaku — pilsētu okeāna piekrastē vairāku simtu ligu atstatumā uz dienvidiem no Kahamarkas. Ceļojums pāri augstām plakankalnēm un kalnu grēdām bija ļoti grūts. Par laimi, spānieši lielā posmā varēja izmantot ceļu, kas veda uz Kusko. Ernando Pizarro sajūsmā teicis, ka «kristīgajā pasaulē nekas krāšņuma ziņā nevarot līdzināties šim lielajam ceļam pāri Sjerrai». Dažviet stāvajās kalnu nogāzēs bija iecirsti pakāpieni un gar ceļa malām no akmeņiem sakrauts aizsargmūris. Uz šī ceļa pāri upēm veda koka un dažviet arī akmens plākšņu tilti. Dažviet aizās trakoja tik mežonīgas straumes, ka tām pāri varēja tikt vienīgi pa uzkarinātiem tiltiem.

Spānieši, redzēdami, cik nedroši tie izskatās, ilgi vilcinājās, iekām uzdrošinājās spert kāju uz tiem.

Garie, līganie, lauvās uzkarinātie tilti ar kārklu klūgu pinumu la šūpojās, ka spāniešiem, lūkojoties dziļi lejā putās sakultajā straumē, reiba galva. Taču viņi visi tika pāri upēm bez nelaimes gadījumiem, jo šie vieglie tilti droši spēja nest lielus smagumus.

Kalnos indiāņu uzraudzībā ganījās lieli lamu bari, ko rūpīgi kopa un pārvietoja plašajās ganībās pēc stingri noteikta plāna. Biezi apdzīvotajā plakankalnē, kur netrūka lielu ciematu un pilsētu, bija labi attīstīta zemkoplba. Dziļajās, siltajās ielejās kā paradīzē ziedēja un smaržoja krāšņi tropu augi. Gan līdzenumos, gan kalnu nogāzēs bija iekārtotas lieliskas apūdeņošanas sistēmas, un apūdeņotajās terasēs ziedēja puķes un brieda bagātīga kukurūzas, augļu un sakņu raža.

Iekarotājus pēc inkas pavēles visur sagaidīja ļoti draudzīgi, ar dziesmām un dejām, ierādīja naktsmītnes, apgādāja viņus ar pārtiku un čiču, kā ari deva viņiem līdzi tālākajā ceļā nesējus, kas uz muguras stiepa viesu nastas.

Pēc vairāku nedēļu ilga ceļojuma Ernando Pizarro beidzot ieradās lielajā Pačakamakas pilsētā. Te līdzās Saules templim bija uzcelts templis Pačakamakam, pasaules radītājam. Uz šo templi plūda svētceļotāji ar dāvanām no visas plašās Peru, tik liela bija tā slava. Inkas, iekarodami šo zemi, jau bija atraduši Pačakamakam veltītus altārus un turēja par labāku neaizliegt šā dieva godināšanu.

Pačakamakas templis — milzīga akmens celtne izskatījās pēc cietokšņa, bet bija apjumts ar vieglu

salmu jumtu, kas sargāja no saules, jo* lietus šajos novados lija retu reizi.

Peruāņi ticēja, ka neviens, atskaitot priesterus, nevarot ieiet šā tempļa altārtelpā, kur atrodoties dieva — pasaules radītāja tēls. Svētuma zaimotājam tūdaļ jāmirstot. Kad Ernando Pizarro mēģināja iekļūt templī, viņu pie vārtiem aizturēja sargi. Konkistadors tos rupji atgrūda, uzsaukdams, ka neesot nācis tik tālu, lai viņu varētu aizkavēt kāda indiāņu priestera roka. Spānieši ar varu izlauzās cauri vārtu ejai un iznāca plašā laukumā, kur kalna galā atradās svētnīca. Tas durvis rotāja koraļļi, tirkīzi un citi kristāli. Arī šeit indiāņi stājās konkistadoriem ceļā, liegdami ieeju templi. Šajā mirklī sākās zemestrīce un spēcīgs apakšzemes grūdiens satricināja klintis un tempļa mūrus.

Indiāņi, labi pazīdami Andu zemestrīču drausmīgo spēku, paniskās bailēs metās ārā no ēkām un izklīda.

Viņi nemaz nešaubījās, ka sadusmotais dievs apraks nelūgtos svešzemniekus zem drupām vai arī satrieks pīšļos ar zibeni un pērkonu.

Ernando Pizarro bez bailēm atrāva vaļā tempļa durvis un ar saviem ļaudīm iegāja nelielā, tumšā telpā, nevis krāšņā, ar zeltu un sudrabu rotātā zālē, kā to bija iedomājušies spānieši. Grīda un sienas oda pēc asinīm — te dievam nesa upurus. Dieva tēls — šausmīga koka statuja ar cilvēka galvu atradās telpas tālākajā stūrī. Spānieši satvēra dieva tēlu, iznesa to uz laukuma un sadragāja gabalu gabalos. Taču zeme neatvērās un neaprija nekaunīgos svešzemniekus, un neatskanēja pērkona grāvieni. Indiāņi nosprieda, ka baltie karavīri paši ir kāda dieva dēli vai dievi un neviens neiespēj viņiem pretoties. Spāniešus sāka godināt kā pārdabiskas būtnes un uzlūkot ar māņti​cīgām šausmām.

To izmantodami, konkistadori templī no akmeņiem un javas uzmūrēja lielu krustu un pūlējās piegriezt indiāņus Kristus mācībai. Taču viņi nebūt neaizmirsa arī zemes lietas un lūkoja savākt pēc iespējas vairāk zelta. Priesteri, uzzinājuši par svešinieku nodomiem, bija slepeni aprakuši lielāko daļu kārotā metāla — un to atrada tikai vēlāk.

Tomēr Ernando Pizarro laupījuma vērtība sasniedza gandrīz astoņdesmittūkstoš peso de oro (ap 380 kg zelta). Tā bija milzu summa, kas pilnīgi atsvērtu ceļā pārdzīvotās grūtības, ja vien zelts jau nebūtu kļuvis spāniešiem ikdienišķs.

Uzturēdamies Pačakamakā, Ernando Pizarro uzzināja, ka Hauhas pilsētas tuvumā apmeties Atavalpas pieredzējušais karavadonis Čalkučima ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem karavīru. Konkistadori nolēma sagūstīt čalkučimu inkas vārdā un aizvest viņu uz Kahamarku. Viņi vairākkārt uzaicināja karavadoni uz sarunām, bet tas, nojauzdams briesmas, no tikšanās allaž izvairījās. Tāpēc spānieši pāri kalniem steidzās uz Hauhu. Ceļš bija vēl grūtāks nekā agrāk, uz augstajām pārejām bieži sniga sniegs, turklāt zirgiem uz akmeņiem galīgi nodila pakavi. Dzelzs nekur nebija atrodama, vienīgi zelts un sudrabs; un Pizarro pavēlēja apkalt zirgus ar sudraba pakaviem. Hauhas pilsēta, pēc hronistu liecībām, bija ļoti liela un skaista, ar taisnām ielām. Ta atradās jaukā, ļoti auglīgā, biezi apdzīvota upes ielejā, kur valdīja mērens klimats. Visap​kārt šai pilsētai bija daudzi ciemati.

Hauha Pizarro vēlreiz uzaicināja Čalkučimu uz sarunām. Karavadonis beigu beigās ieradās spāniešu nometnē ar greznu svītu. Konkistadoru komandieris inkas vārdā pavēlēja karavadonim savākt pēc iespējas vairāk zelta un sekot viņam līdzi uz Kahamarku. Čalkučima pēc Atavalpas sagūstīšanas bija ilgi šaubījies, vai nevajadzētu mēģināt atbrīvot gūstekni un vai tādu rīcību valdnieks atzīs par labu, un galu galā nekā nebija uzsācis. Tagad viņš sekoja baltajiem svešiniekiem, bet viņa karaspēks, palicis bez pavēlnieka, drīz vien izklīda — tāpat, kā Atavalpas pulki; un tā konkistadori bez kaujas guva vēl vienu lielu uzvaru. Pēc Čalkučimas pavēles viņa ļaudis savāca uņ stiepa līdzi trīsdesmit nastas zelta un četrdesmit nastas sudraba.

Augstmaņi godbijīgi nesa sagūstīto karavadoni nestuvēs, un tauta ceļā sumināja valdnieka mīluli.

Taču Čalkučimas spožums izgaisa tajā mirklī, kad viņš ieradās pie inkas — basām kājām, ar nastu, uz muguras. Vecais karavīrs, ieraudzījis valdnieku, pacēla rokas pret debesīm un sauca: «Ja es te būtu bijis, tas nebūtu noticis!» Nometies ceļos, viņš rūgti raudāja un skūpstīja inkas rokas un kājas. Turpretim Atavalpa neizrādīja nekāda prieka un izturējās pret Čalkučimu tikpat valdonīgi un dzedri kā pret citiem

saviem pavalstniekiem. Tie pat gūstā kritušajam valdniekam izrādīja ārkārtīgu godbijību un godināja viņu kā dievu.

Maija otrajā pusē atgriezās arī trīs spāniešu sūtņi, kas bija devušies uz Peru galvaspilsētu Kusko.

Visu garo ceļu indiāņi viņus nesa guļamtīklos vai nestuvēs. Nesēji, izvietoti gar lieliski iekārtoto plato ceļu, mainījās pēc zināma attāluma, tā ka sūtņi ceļoja ar lielām ērtībām. Visur viņus godināja kā augstākas būtnes. Kusko viņiem ierādīja greznus mitekļus un izpildīja visas viņu vēlēša​nās.

Sūtņi uzturējās Kusko vairāk nekā nedēļu, taču nebija paspējuši visu apskatīt — tik liela, krāšņa un bagāta bija šī pilsēta. Brīnišķīgajos tempļos un pilis viņi atrada ne​skaitāmus dārgumus.

Saules templi klāja zelta plāksnes tiklab no ārpuses, tā arī no iekšpuses. Zelts, sudrabs un dārgakmeņi rotāja ari tempļa durvis un sienas. Plašās zālēs zelta sēdekļos dārgakmeņos rotātos tērpos sēdēja inkas senču mūmijas. Kusko bija pamestas, neapdzīvotas pilis, kur, pēc indiāņu ticējumiem, pie zelta traukiem pusnaktīs nākot mieloties senču gari.

Tempļu un Saules jaunavu klosteru dārzos līdzās krāšņajām, ziedošajām puķēm un kokiem smalkos, no sud​raba bēdinātos stiebros šūpojās smagas zelta kukurūzas

Pciuāņu mūmilas, kas atrastas kapenēs (pēc vecām gravīrām) vālītes. Zelta putni un visvisādi zvēri ar smaragda acīm lūkojās strautu dzidrajos ūdeņos.

Ieraudzījuši šos neaprakstāmos dārgumus un apreibuši no verdziskās godināšanas, visi tris konkistadori, rupji, tumši iekarotāji, vairs neslēpa savu alkatību un sāka izturēties pret indiāņiem un viņu dižciltīgajiem ar vislielāko nekaunību. Viņi nekaunējās pat ielauzties Saules klosterī un uzmākties svētajām jaunavām. Par šādu noziegumu draudēja nāves sods, taču sūtņus sargāja inkas rīkojums paklausīt viņiem visās lietās.

Suti,ii saka izlaupīt tempļus un pavēlēja noņemt no Saules tempļa sienām zelta plāksnes, kā arī izlauzt karnīzes ar zelta rotājumiem. Indiāņi skaļi kurnēja, ka tiekot apgānīts pats galvenais Peru templis — Saules svētnīca, Kusko lepnums un gods.

Kā stāstā hronists, vienā Kusko mājā — trīssimt soļu garumā no viena stūra līdz otram — bijis zelta parkets. No tā paņemtas septiņsimt plāksnītes, katra piecsimt peso vērtībā. No kādas citas ēkas iznests zelts apmēram div- simttūkstoš peso vērtībā.

Dārgumus uz Kahamarku nesa vesela karavana indiāņu. Zelta vien bijis divsimt saiņu, ko katru nesuši četri indiāņi, bet sudraba bijis daudz vairāk. Atnesto dārgumu ierakstīšana sarakstos ilgusi veselu mēnesi. Atavalpa ap​mierināts vēroja, kā aug dārgumu kaudze un tuvojas viņa atbrīvošanas stunda.

Bet tad atgadījās kaut kas tāds, ko gūsteknis nebija paredzējis. Kahamarkā ieradās Almagro ar ieverojamiem papildspēkiem. Ar lielām pūlēm viņš bija salīdzis trīs kuģus un simt piecdesmit vīrus un atstājis Panamu. Pa ceļam viņa flotili bija panācis burinieks ar karavīriem no Nikaragvas, tā ka Almagro rīcībā galu galā bija simt piecdesmit kājnieku un piecdesmit jātnieku. Kuģus vadīja pieredzējušais

stūrmanis Ruiss. 1532. gada decembra beigās visi Almagro kuģi sasniedza Sanmigelu. Tur viņš uzzināja brīnumainas vēstis par Pizarro gājienu pāri kalniem, inkas sagūstīšanu un milzīgo izpirkumu, ko apsolījis gūsteknis.

1533. gada februāra vidū Almagro karaspēks ieradās Kahamarkā, un abi karavadoņi sirsnīgi apkampās visu ļaužu priekšā, likdami saprast, ka agrākās nesaskaņas aizmirstas.

salaupīto dārgumu dalīšana Ko gan svešzemnieki darīs ar saules metālu? Mākslas darbu pārkausēšana. — Dāvanas Spānijas karalim. — Pizarro ar brāļiem sagrāb) laupījuma lauvas tiesu. — Ko darīt ar inku?

Atavalpa ar šausmām noraudzījās, ka viņa zemei uzbrucis jauns siseņu bars, ka ienaidnieku spēki vairojas. Pie debesīm tieši tajā laikā bija parādījusies spoža komēta, nelaimes vēstnese. Inka, to uzlūkojis, iesaucās: «Tāda pati zīme parādījās pie debesim arī īsi pirms mana tēva Vainas Kapaka nāves!» Tā vēstījot, ka inku zemē miršot kāds no dižciltīgajiem.

Kopš tās dienas, ļaunās zīmes ietekmēts, Atavalpa iegrima drausmās priekšnojautās, padevās savam liktenim.

Viņam šķita, ka Peru uzbrukuši tumsas gari, ļauni dēmoni, kam nav iespējams pretoties, ka viņam un viņa tautai draud neizbēgama bojā eja. Svešie laupītāji iztukšoja dārgumu krātuves, izlaupīja tempļus, pilis un klosterus. Nelaimes satriektais Atavalpa to visu noskatījās bezdarbībā. Viņam vajadzēja tikai pamāt ar pirkstu, lai simti tūkstoši labi apbruņotu karavīru mestos kaujā un aizmēztu svešzemniekus.

Tomēr valdnieks to nedarīja, acīm redzot, baidīdamies par savu dzīvību un cerēdams izpirkties brīvībā.

Tikām spāniešu nometne mutuļoja kaislībās. Daļa karavīru gribēja tūliņ saņemt savu tiesu un atgriezties mājās, taču vairums taisījās bez kavēšanās doties karagājienā uz Kusko, kur varēšot sagrābt daudz vairāk zelta, nevis šeit garlaikoties un gaidīt, kamēr indiāņi to labprātīgi sanesīs. Varbūt priesteri jau paslēpuši pasakainos dārgumus." Bez Kusko ieņemšanas nevarēšot sagrābt varu šajā milzīgajā valstī. Ķildas un nesaskaņas plosīja konkistadoru nometni. Laupītāji bažījās, ka tiks apkrāpti laupījuma dalīšanā, un skubināja Pizarro ātrāk ķerties klāt pie dārgumiem, kas krājās istaba.

Inka, vērodams spāniešu alkatību, viņu ķildas un kautiņus zelta dēļ, nojauta, ka šis metāls nodara viņiem daudz lielāku ļaunumu nekā indiāņiem reibinošā čiča. Viņš nevarēja saprast, ko svešzemnieki darīs ar zeltu, kāpēc tas viņus tā satracina, izraisa tādu naidu un nemieru. Zeltu taču nevar ēst un dzert, tas tikai iepriecē skatienu ar savu spožo krasu.

Galu galā Pizarro nolēma izdalīt zeltu, kaut gan līdz sarkanajai svītrai trūka krietns gabals — trīs plaukstas tiesas. Dalīšanai vajadzēja notikt pēc tiesas un taisnības un ikvienam saņemt stingri noteiktu daļu — tiklab ka​ralim, kā arī jebkuram algotnim.

Bet ka lai sadala brīnišķīgās, smalki kaldinātās zelta lietas un sudraba izstrādājumus? Fransisko Pizarro pavēlēja pārkausēt lietņos visus ārkārtīgi dažādos, apbrīnojamos, smalkos mākslas darbus, kalumus un lējumus: dievu tēlus, tempļa traukus, bļodas, kausus, krūzes, vāzes, paplātes, galda piederumus, svečturus, kvēpekļus, rokas sprādzes, kakla rotas, dažādus sienu rotājumus, zvēru un putnu — jaguāru, lamu, klinšu ērgļu, papagaiļu — figūras, dažādus augus, zelta vārpas ar sudraba stiebriem, strūklakas, kas svieda uz augšu zelta staru kūli, kamēr apkārt rotājās zelta putni un zvēri. Visu to iekarotāji vērtēja vie​nīgi pēc svara, ne pēc mākslas vērtības.

- Spānieši zelta kausēšanai ataicināja Peru zeltkaļus, kas tagad bija spiesti savām rokām iznīcināt ilgu gadu pūliņos radītās vērtības. Zelta bija tik daudz, ka šis postīšanas darbs ilga veselu mēnesi.

Zeltkaļi katru dienu, strādādami pie deviņām krāsnīm, izkausējuši zeltu piecdesmit līdz sešdesmit- tūkstoš peso vērtībā, bet kādu dienu pat astoņdes- mittūkstoš peso vērtībā.

Tiesa gan, Fransisko Pizarro izraudzījās labākos mākslas darbus apmēram simttūkstoš peso vērtībā nosūtīšanai Spānijas karalim Kārlim V, lai valdnieks redzētu, ko darinājuši šie barbari un cik bagāta ir iekarotā zeme.

Uz Spāniju ar milzīgajām dāvanām un ziņojumu par spožo uzvaru nosūtīja Ernando Pizarro, lai tas gādātu par jauniem karavīriem un izkaulētu jaunus augstus posteņus, jaunas privilēģijas un pilnvaras.

Ernando bija visai iz​veicīgs un piemērots vīrs šādai misijai.

Peruāņu trauks, kas attēlo mītisku būtni Pēc dārgumu pārkausēšanas iegūtos zelta un sudraba lietņus nosvēra un apzīmogoja ar karaļa spiedogu. Visa zelta vērtība sasniegusi 1326539 zelta peso, tas ir, aptu​veni 6,1 — 6,2 tonnas zelta (vairāk nekā 6 miljoni zelta rubļu). Sudraba svaru vērtēja uz 51 610 markām (ap 400 000 zelta rubļu). Laupījuma kopējā vērtība divpadsmit lidz piecpadsmit reižu pārsniedza Montesumas dārgumu vērtību, kuri krita Kortesa karavīru rokās, kad tie ieņēma Meksiku. Pēc amerikāņu vēsturnieka V. Fostera domām, izpirkuma vērtība bijusi 20 miljoni dolāru — un tas bijis pats lielākais, kādu vien zina vēsture.

Laupījuma dalīšanā radās lielas grūtības. Almagro karavīri prasīja sev tikpat daudz, cik tiktu dots Pizarro vīriem, jo abās vienībās bija vienāds karotāju skaits. «Protams,» viņi sacīja, «mēs nebijām klāt pie inkas sagūstīšanas, bet mēs taču esam darījuši savu, jo apsargājām jūs, aizstāvējām jūsu dārgumus, un jūs tagad varat doties uz priekšu un nodrošināt savus iekarojumus. Tas ir mūsu kopējs pasākums, kur visi piedalījušies, un tālab guvums jāsadala starp mums līdzīgās daļās.»

Tomēr Pizarro karavīri tam nepiekrita. Viņi taču vieni paši esot sagūstījuši Atavalpu un noslēguši ar viņu līgumu. Galu galā vienojās, ka Almagro karaspēks apmierināsies ar mazāku daļu.

Pēc svinīga dievkalpojuma svētā Jēkaba dienā Pizarro sapulcināja karavīrus Kahamarkas laukumā un piesauca palīgā dievu, lai šo darbu padarītu pēc sirdsapziņas.

Vispirms atskaitīja karaļa piektdaļu, pierēķinot dārgumus, kuri jau bija nosūtīti uz Spāniju ar Ernando Pi​zarro.

Fransisko Pizarro saņēma 57 222 peso zelta un 2350 marku sudraba, bez tam vēl inkas zelta troni 25000 peso vērtībā. Viņa brālim Ernando piešķīra 31 080 peso zelta un 2350 marku sudraba, Ernando de Soto — 17 740 peso zelta un 724 markas sudraba. Jātnfeki, kuru skaits bija sešdesmit, lielāko tiesu katrs saņēma 8800 peso zelta un 362 markas sudraba, bet daži vairāk, daži krietni mazāk. Tāpat kājnieki simts pieci vīri — daļa saņēma pa 4440 peso zelta un 180 marku sudraba (uz pusi mazāk nekā jātnieks), pārējie par ceturtdaļu mazāk. Arī dievam tapa dots gods svētā Fransiska baznīca, pirmais kristiešu templis, ko Fransisko Pizarro bija licis uzcelt Kaha​markā, no bagātā laupījuma saņēma 2220 peso zelta.

Karavīri varēja būt apmierināti. Šī ekspedīcija nebija bijusi pārāk grūta un gara, te nebija asiņainu kauju, ne​beidzamu pārgājienu, briesmu un ciešanu. Kortesam Mek-

Peruāņu māla trauki (atrasti kapenēs) sikā bija klājies pavisam citādi un laupījums bijis nesalī​dzināmi mazāks.

Almagro karavīri kopā saņēma ne vairāk par 20 000 peso zelta, bet visi Sanmigelas kolonisti, starp kuriem bija daudz invalīdu, kas zaudējuši veselību agrākajos karagājienos, — tikai 15000 peso zelta — gluži niecīgu summu.

Dalīšanas dokumentos nav nekas teikts par Almagro, kuram pēc iepriekšējā līguma noteikumiem bija jāsaņem trešdaļa laupījuma — tāpat kā pāteram Lukem, kurš arī nav pieminēts. Luke gan nesen bija miris, taču šis garīdznieks pārstāvēja licenciātu Espinosu, kurš bija aizdevis naudu ekspedīcijas rīkošanai. Nav nekādu šaubu, ka Pizarro ar saviem brāļiem bija sagrābis lauvas tiesu no laupījuma, tālab Almagro jutās apkrāpts, un viņa sirdī no jauna iedegās negants naids.

Daudzi konkistadori, saņēmuši laupījuma daļu, lūdza, lai viņus atlaižot uz dzimteni. Pizarro to labprāt darīja, zinādams, ka valodas par pasakainajām bagātībām atvilinās uz Peru jaunus algotņu barus. Viņš apgādāja tos, kuri devās uz Sanmigelu, ar lamām un indiāņiem nastu nešanai. Pa ceļam uz piekrasti spānieši cietuši badu un slāpes un viens otrs pat pazaudējis zeltu un sudrabu, jo daži dzīvnieki un indiāņi aizbēguši ar visām nastām.

Pēc izpirkuma sadalīšanas spāniešus nekas vairs nekavēja doties dziļāk zemes iekšienē un ieņemt galvaspilsētu Kusko. Bet ko lai iesāk ar Atavalpu? Palaist brīvībā šo vareno valdnieku, spāniešu nāvīgāko ienaidnieku, kurš tūliņ pulcinātu neskaitāmus karotājus? Ņemt gūstekni līdzi vai atstāt tepat Kahamarkā? Spāniešiem arī gūstekņa apsargāšana radīja lielas grūtības, jo saskaldīja un vājināja jau tā nelielos bruņotos spēkus. Bīstamajās kalnu pārejās peruāņi varēja atbrīvot inku pēkšņā uzbrukumā.

Pats Atavalpa tagad neatlaidīgi prasīja brīvību. Izpirkums gan vēl nebija pilnīgi savākts, un diezin vai to arī izdotos savākt, jo priesteri, par spīti valdnieka pavēlēm, jau slēpa dārgumus, lai tie nekristu balto laupītāju ro​kās.

Pizarro sāka pārmest Atavalpam, ka telpa neesot bijusi piepildīta ar zeltu līdz pašai sarkanajai svītrai. Gūsteknis brīnījās, viņš nejutās vainīgs. Baltajiem ļaudīm vajadzējis vēl mazliet pagaidīt, un zelts būtu sagādāts pilnā mērā.

Pizarro zināja, ko dara, - pēdēja laikā nesējus ar zelta kravu pēc viņa pavēles vairs neielaida nometnē, jo laupī​tāju virsvadonim vajadzēja iegansta, lai joprojām patu​rētu inku gūstā.

Virspavēlnieks publiski pasludināja, ka atbrīvojot gūstekni no jebkādiem pienākumiem izpirkuma sagādē, piebilzdams, ka inkam spāniešu karaspēka drošības interesēs jāpaliekot gūstā tikām, kamēr no Panamas atnākšot papildspēki. Tā bija jauna nodevība pret inku, un to nosodīja pat daži no konkistadoru virsniekiem, kuri domāja, ka inka jasūlol uz Spāniju, lai viņu tiesā pats karalis.

Attiecības starp indiāņiem un spāniešiem kļuva arvien sliktākas. Atavalpa neslēpa savu nicināšanu pret viltīgajiem iekarotājiem, nodevīgajiem solījumu lauzējiem. Tie savukārt aizvien biežāk sprieda, ka

gūsteknis, šis pagāns, jāaizraidot uz elli.

Pizarro domāja gluži tāpat, taču negribēja personiski uzņemties atbildību par inkas noslepkavošanu.

Kas zina, kā šādu rīcību vēlāk novērtēs Spānijas karaļa galma? Varbūt skauģi un ienaidnieki attēlos šo gudro soli pavisam citādā gaismā? Visizdevīgāk būtu, ja nāves sodu gūsteknim pieprasītu karavīri, kuru gribai komandieris nav varējis pretoties. neģēlīga slepkavība «Vai tad es neesmu nožēlojams gūsteknis tavās rokās?» — Apsūdzības raksts — melīgs dokuments.

— Netaisnīgais nāves spriedums. — Spāniešu pēdējā «žēlsirdība».

Inkas nogalināšanai vajadzēja tikai kāda iegansta. Par tādu noderēja valodas, ka indiāņi no jauna taisoties uzbrukt spāniešiem. Kito, Atavalpas dzimtajā novadā, esot sapulcināts milzīgs karāspēks — divsimttūkstoš viru, un tam talkā nākšot vēl trīsdesmit tūkstoši asinskārīgo cil​vēkēdāju kārību. Šīs valodas izplatīja arī indiāņi, Vaskara piekritēji, kuru netrūka spāniešu nometnē un kuri, gluži dabiski, pret Atavalpu izturējās naidīgi. Gūstekni nīda arī tulks Felipiljo, Tumbesas indiānis. Viņš bija iekārojis kādu no Atavalpas sievām. Par šādu noziegumu pēc Peru likumiem draudēja nāves sods tiklab vainīgajam, kas tik smagi bija apvainojis valdnieka svēto personu, kā arī visiem noziedznieka ģimenes locekļiem un radiniekiem. Taču Felipiljo pakalpojumi spāniešiem bija daudz svarīgāki par šīs zemes likumiem un paražām, kuras iekarotāji paši mīdīja kājām; un tulks pūlējās visiem spēkiem, lai nomelnotu valdnieku.

Fransisko Pizarro nopratināja inkas karavadoni Čalkučimu, bet tas noliedza sazvērestības organizēšanu. Tie esot ļaunprātīgi apmelojumi. Tad konkistadoru virspavēlnieks vaicāja inkam, ko viņš domājot par tādām valodām: «Kas tā ir par nodevību, ko tu perini pret. mani, kurš pret tevi allaž izturējies tik cienījami un taviem vārdiem uzticējies kā brālis?» — «Tu joko,» atbildēja gūsteknis, «tu ar mani aizvien joko. Kā es un mana tauta drīkstētu domāt par sazvērestību pret tik drošsirdīgiem ļaudīm?

Nejoko ar mani tā, es lūdzu tevi!»

Taču spānieši mēroja Atavalpas vārdus ar savu mēru un nespēja ticēt viņa nevainībai, ko gūsteknis apzvērēja, juzdams, cik cieši savelkas svešzemnieku viltīgi izliktās cilpas.

«Vai tad es neesmu nožēlojams gūsteknis tavās rokās? Kā gan es varētu lolot tādus nodomus, kuros tu mani apsūdzi, jo es taču būtu pirmais upuris, tikko sāktos sacelšanās? Un tu maz pazīsti manu tautu, ja domā, ka šāda sacelšanās varētu notikt bez manas pavēles; pat putni manās zemēs bez manas atļaujas tikko iedrošinās celties spārnos!»

Taču šiem vārdiem spāniešu nometnē nepiešķīra lielu nozīmi. Aizvien biežāk atnāca satraucošas ziņas: indiāņi jau esot sapulcējušies Gvamačučo, un kuru katru brīdi esot gaidāms uzbrukums. Spānieši bažījās, ka tikai sagrābtais zelts netiek izrauts no viņu rokām. Karavīri gulēja pilnā kaujas tērpā un turēja zirgus apseglotus. Mod​ras patruļas un posteņi dienu un nakti rūpējās par nomet​nes drošību.

Konkistadori aizvien biežāk prasīja gūstekņa nāvi — citādi viņiem jādzīvojot vienās bažās. Jo sevišķi skaļas bija Almagro un viņu piekritēju, kā arī karaļa amatpersonu balsis. Tikai daži konkistadori, to skaitā Ernando de Soto, iebilda, neredzēdami neķādus pierādījumus Ata​valpas vainai.

Virspavēlnieks aizsūtīja de Soto ar dažiem jātniekiem uz Gvamačučo pārbaudīt, vai baumas par indiāņu pulcē- šanos tās apkaimē ir patiesas. Pa to laiku Fransisko Pizarro uzsāka tiesas prāvu pret sagūstīto valdnieku, kopā ar Almagro uzstādamies par tiesas priekšsēdētājiem. Viņš iecēla arī prokuroru, kuram vajadzēja raudzīties, lai tiktu ievērotas A^alsts intereses, un tai pašā laikā aizstāvēt ap​sūdzēto.

Atavalpu apsūdzēja, ka viriš gāzis no troņa un licis noslepkavot savu brāli Vaskam, izšķērdējis un izdāļājis saviem radiniekiem un mīluļiem Peru bagātības, kas īstenībā piederējušas Spānijas karalim, pielūdzis elku dievus, zaimojis Jēzu Kristu, piekopis daudzsievību, pārkāpdams septīto bausli, kā arī mēģinājis rīkot sazvērestību un sacelšanos pret likumīgajiem Peru valdniekiem spāniešiem. So apsūdzību spāniešu vēsturnieks Ovjedo apzīmējis kā slikti izdomātu un vēl sliktāk uzrakstītu dokumentu, ko sameistarojis liekulīgs priesteris (Valverde), neveikls, negodīgs notārs un citi tādi paši bezgoži, kas

piedalījušies šajā neģēlībā.

Pēc tam sākās pratināšana, lai tiesas prāvai piešķirtu kaut kādu likumības šķietamību. Noklaušināja ne vien inku, bet arī daudzus viņa augstmaņus un radiniekus. Visi viņi noliedza inkas vainu, bet nelietīgais tulks Felipiljo atbildes iztulkoja pēc sava prāta, un karaļa notārs pierakstīja liecības, kas it kā apstiprināja gūstekņa noziegumus. Šie melīgie dokumenti bija vajadzīgi, lai attaisnotu svešas zemes likumīga valdnieka noslepkavošanu.

Spānieši nekautrējās uzmesties par nogalinātā Vaskara aizstāvjiem — it kā viņi paši nebūtu nākuši uz šo zemi, lai izrautu varu no valdnieka rokām, lai iekarotu un iz​laupītu Peru!

Izmeklēšanu drīz vien pabeidza, un tiesas locekļi, dedzīgi strīdēdamies, ilgi apsprieda jautājumu, kādas se​kas — labas vai ļaunas — būs Atavalpas nāvei.

Gūstekni atzina par vainīgu un piesprieda viņam nāvi uz sarta Kahamarkas lielajā laukumā. Nāves spriedums došot drošību kristīgajiem un nākšot par labu visai Peru, jo palīdzēšot ātrāk iekarot un nomierināt šo zemi. Tiesātāji steidzās — spriedumu paredzēja izpildīt to pašu nakti, negaidot de Soto atgriešanos. Arī pāters Valverde parakstīja nāves spriedumu, piebilzdams, ka, pēc viņa domām, inka, bez šaubām, esot pelnījis nāvi.

Taču tiesas locekļi un arī karavīri šajā jautājumā nebūt nebija vienis prātis. Viens otrs domāja, ka inka vēl varētu noderēt spāniešiem, un iebilda pret nežēlīgo iz​rēķināšanos.

Kad spriedumu paziņoja Atavalpam, viņš, uz brīdi samulsis un zaudējis aukstasinību, izsaucās: «Ko gan es vai mani bērni esam noziegušies, ka man lemts tāds liktenis, tik bargs sods? Un turklāt no tavām rokām? Mana tauta sagaidīja tevi laipni un viesmīlīgi, bez ļaunuma un viltus, es dalījos ar tevi savās bagātībās, un manas rokas tev nav nodarījušas nekā ļauna!» Inka sāka lūgties, lai viņu atstājot dzīvu, apsolīdams visiem spāniešiem pil​nīgu drošību un vēl divreiz lielāku izpirkumu.

Taču Pizarro nebija pierunājams, un notiesātais valdnieks pakļāvās bargajam liktenim ar indiāņu karavīriem raksturīgo aukstasinību.

Inkas Atavalpas nonāvēšana (pēc senas gravīras) Divas stundas pēc saules rieta — 1533. gada 29. augustā — važās saslēgto Atavalpu lāpu gaismā izveda uz laukuma. Pāters Visente de Valverde soļoja blakus gūsteknim, pūlēdamies piegriezt viņu kristīgajai ticībai. Kad nelaimīgais upuris jau bija piesiets pie staba un viņam apkārt sakrauti žagaru klēpji, priesteris ar paceltu krustu rokās aicināja inku vēlreiz apdomāties un pieņemt kristīgo ticību. Tad mokpilno navi uz sārta aizstāšot ar žēl​sirdīgāku sodu — ar nožņaugšanu.

Laikam gan tāpēc, lai mūža pēdējos mirkļos.nebūtu jāklausās melnsvārča uzmācīgajās runās, gūsteknis galu galā bija ar mieru kristīties. Kristīšanas ceremonijā jaunatgriezto nosauca par Huanu de

Atavalpu, godinot Jāni Kristītāju, kura diena tieši todien tika svinēta, un pēc tam nožņaudza ar garoti, kā rīkojās ar noziedzniekiem Sp,lilijā. Pēc citu hronistu ziņām, Atavalpa pakārts un at- st.ilr; pa nakti karājamies pie staba Kahamarkas laukuma. jTu nomira Jaunās Pasaules varenākais valdnieks, kuru iekarotāji pēcāk visādi pūlējās nomelnot, apgalvodami, ka «viņš sodīts par savām kļūdām un nežēlību, jo viņš bijis, pēc visu vienprātīgām domām, visasinskarīgakais un visnežēlīgākais cilvēks; viņam bijis nieka lieta par vismazāko pārkāpumu noslaucīt no zemes virsas veselu pilsētu un par viena vienīga vainu noslepkavot tuksto- šus». Par šādiem apgalvojumiem nav jābrīnās — visos laikos iekarotāji un kolonizatori ir apmelojuši tautas, kurām uzklupuši kā nikni zvēri.

Nākamajā rītā spānieši noslepkavoto valdnieku aiznesa uz svētā Fransiska baznīcu un pēc svinīgas ceremonijas apglabāja kā kristīgo. Pizarro ar virsniekiem, tērpušies sēru drānās, klausījās Valverdes noturēto mesu. Svinīgo dievkalpojumu iztraucēja žēlas vaimanas, un baznīcā ielauzās raudošas sievietes — Atavalpas sievas. Sapulcējušās pie aizgājēja, viņas lūdza spāniešus apglabāt to pēc senču paražām, lai varētu upurēt savu dzīvību uz inkas kapa un pavadīt viņu uz gaišajiem saules mājok​ļiem. Spānieši izvadīja sievietes no baznīcas, apgalvodami, ka inka nomiris kā kristietis un kristiešu dievs noraidot šādus upurus.

Atgriezušās savās mītnēs, daudzas no sievietēm padarīja sev galu.

Pēc pāris dienām Kahamarkā atgriezās Ernando de Soto un ar sašutumu uzzināja, kas noticis viņa prombūtnes laikā. Nikniem vārdiem de Soto uzbruka virspavēlniekam, pārmezdams, ka tas rīkojies pārsteidzīgi. Atavalpa esot apmelots, Gvamačučo neesot neviena ienaidnieka, viss esot mierīgi, nekur nemanot ne zīmes no sacelšanās vai sazvērestības. Inku vajadzējis sūtīt uz Kastīliju, lai viņu tiesā karalis, ja tas bijis nepieciešams. Pizarro taisnojās, apgalvodams, ka viņu uz to piespieduši kara​vīri, Kāda vēsturiska anekdote pūlas izskaidrot inkas notiesāšanu ar Fransisko Pizarro personisku atriebību. Atavalpa paprasījis kādam spāniešu karavīram, lai tas viņam uzrakstot uz pirksta naga vārdu «dievs». Gūsteknis vēlāk rādījis pirkstu visiem sargiem, lai tie izlasot uzrakstīto, un ikviens izlasījis vienu un to pašu vārdu. Inkam lasīt prašana likusies tīrais brīnums, un viņš priecājies kā bērns, redzēdams, cik gudra tauta ir spānieši. Bet, kad Atavalpa parādījis uzrakstīto Pizarro, tas nekā neesot sacījis, un gūsteknis nomanījis, ka spāniešu virspavēlnieks neprot lasīt un ir mazāk izglītots par saviem karavīriem. Pizarro neesot varējis šo aizvainojumu ne aizmirst, ne arī piedot.

Protams, šī neģēlīgā slepkavība, kura kā tumšs kauna traips meta ēnu uz spāniešu ieročiem, nav izskaidrojama ar Pizarro atriebību. Iekarotāji bija aukstasinīgi apsvēruši un pastrādājuši šo kauna darbu, lai sagrābtu savās rokās bez valdnieka palikušo zemi. Viņi veltīgi pūlējās iegalvot laikabiedriem, ka inka pelnījis nāvi un visa zeme prie​cājusies, ka viņš novākts no ceļa.

Slepkavība Kahamarkā ievadīja asiņainu drāmu, kurā tika izpostīta Saules bērnu valsts un arī paši konkistadoru vadoņi, ar ieročiem rokās uzsākdami savstarpēju cīņu par laupījuma dalīšanu, cits pēc cita gāja bojā varmācīgā nāvē.

konkistadori peru sirdi Pa lielo inku maģistrāli. — Niknas sadursmes kalnos. — Calkučlmas nāve uz sārta. — Pizarro kara​vīri Kusko. — No /auna milzīgs laupījums. — Pasa​kainās cenas. — Manko — jaunais inka.

Pēc Atavalpas nāves inku valsts palika bez valdnieka. Saules bērnu kundzība līkās pagājusi uz visiem laikiem, sākās jukas un nemieri. Attālākie novadi nokratīja inku virskundzību un pasludināja neatkarību. Nemiernieki daudzās vietās nodedzināja ciematus, izlaupīja tempļus un pilis, sagrāba un apraka zemē zeltu un sudrabu, jo šie metāli pēkšņi ieguva vērtību arī pašu peruāņu acīs, — visi zināja, ka svešzemnieki tos vērtē augstāk par visu citu.

Nogalinādami Atavalpu, spānieši bija zaudējuši iespēju ar gūstekņa palīdzību valdīt pār milzīgo valsti. Fransisko Pizarro steigšus izraudzījās jaunu valdnieku. īstais troņmantnieks bija otrais Vainas Kapaka dēls Manko, Vaskara brālis. Taču Pizarro deva priekšroku Atavalpas brālim Toparkam, svinīgi to kronēja par valdnieku un pie​spieda zvērēt uzticību Spānijas karalim.

Celšanās pāri upei un iekarinatie tilti Peru (pēc senas gravīras) Pēc Toparkas kronēšanas Pizarro 1533. gada septembra sākumā ar piecsimt karavīriem atstāja Kahamarku un devās uz Peru galvaspilsēta Kusko. Viņiem nestuvēs lepnas svītas pavadībā spožā gājienā sekoja jaunais inka un karavadonis Čalkučima, izturēdamies tā, itin kā viņiem patiešām vēl būtu kāda vara.

Uz Kusko veda lielais inku ceļš, plata maģistrāle. Vietām ceļu aizsprostoja straujas kalnu upes un dziļas aizas. No kārklu klūgām pītie tilti biedēja jātniekus, tā ka reizēm spānieši cēlās pāri upēm uz plostiem, vezdami zir​gus pavadās peldus.

Karaspēks visā ceļā varēja atpūsties mājās, kas bija uzceltas pie ceļa valdnieka sūtņiem un karaspēkam, kā arī papildināt pārtikas krājumus īpašās noliktavās.

Starp brīnišķīgajām, zaļajām, auglīgajām ielejām pacēlās bargās, augstās Andu kalnu grēdas, kur valdīja sals. Iedzīvotāji vietām bija pametuši ciematus, nodedzinājuši mājas un izpostījuši tiltus, un šur tur parādījās apbruņotu karavīru bari. Taču tie neuzdrošinājās uzbrukt baltajiem svešiniekiem. Peru armija šajā laikā jau bija sairusi atsevišķās vienībās, kas, palikušas bez vadības, rīkojās uz savu roku.

Kad spānieši nonāca pie lielās Hauhas pilsētas, aiz upes bija sapulcējies milzīgs indiāņu karotāju pulks. Taču konkistadoru jātnieki bez bailēm metās uzplūdušajā straumē, jo tilti pār to bija izpostīti, un bez grūtībām sa​sniedza otru krastu.

Indiāņi, apmētājuši uzbrucējus ar šķēpiem un akmeņiem, bet nenodarījuši viņiem nekādu postu, metās bēgt. Bailes un šausmas piešķīra bēgļiem it kā spārnus," taču spāniešu zirgi bija vēl žiglāki, un balto ļaužu zobeni pļāva nāves pļauju.

Hauhā spānieši izpostīja peruāņu tempļus, ierīkoja to vietā baznīcas un nodibināja šeit savu atbalsta punktu, jo no šās pilsētas varēja ērti sasniegt okeāna piekrasti.

Pizarro aizsūtīja de Soto ar sešdesmit jātniekiem pa priekšu karaspēkam — izlūkot ceļu un atjaunot izpostītos tiltus. Jātnieki uzdūrās ievērojamiem šķēršļiem. Ceļu aizsprostoja smagi akmens bluķi un koku stumbru krāvumi, bet tilti pār upēm bija izpostīti. Reižu reizēm uz kalnu takām iedegās niknas sadursmes, kurās krita arī daži spānieši.

Spāniešu priekšpulks šķērsoja Abankajas upi un plato Apurimakas straumi. Tad de Soto jātnieki piedzīvoja smagu sakāvi. Komandieris gan saņēma ziņu, ka uz stāvajām takām spāniešiem uzglūnot liels indiāņu karaspēks, tomēr viņš vēlējās vēl pirms tumsas tikt pāri kalnu grēdai uz nākamo ieleju. Kad nogurušie jātnieki nonāca uz stāvas nogāzes, no visām pusēm, līdzīgi kalnu straumei, viņiem gāzās virsū indiāņi.

Soto veltīgi pūlējās sakārtot sajukušās karotāju rindas. Zirgi sabijās no akmeņu un sviežamo šķēpu krusas. Iezemieši ķērās zirgiem aiz pakaļkājām, neļaudami tiem tikt augšā pa klinšainajām takām. Spānieši redzēja, ka viņi ir pazuduši, ja neizlauzīsies līdzenumā. Ar izmisīgām pūlēm jātnieki izcirta sev ceļu līdz ielejai. Tur no jauna iedegās nikna kauja, kas beidzās tikai ar tumsas uznāk- šanu.

Peruāņi jau svinēja uzvaru un gaidīja ataustam ritu, lai galīgi iznīcinātu spāniešus, kuri bija zaudējuši dūšu. Viņi nebija gaidījuši tik sīvu pretestību. Kaujā bija krituši daži bruņinieki un vairāki zirgi, un nebija gandrīz neviena karavīra un zirga, kam nebūtu kādas brūces. Indiāņi ar saviem kaujas cirvjiem bija iespējuši pāršķelt spā​niešu bruņas.

Par laimi, Pizarro bija saņēmis ziņu par indiāņu pretestību un nosūtījis palīgā priekšpulkam visus jātniekus Almagro vadībā. Tie steigšus auļoja pa Soto vīru pēdām un ieradās viņa nometnē to pašu nakti pēc nelaimīgās kaujas. Otrā rītā indiāņi šausmās ieraudzīja, ka ienaid​nieku skaits vairākkārt pieaudzis, un, izmantodami biezo miglu, steigšus atkāpās. Spāniešiem no jauna pavērās brīvs ceļš.

Fransisko Pizarro vēl joprojām kavējās Hauhā. Te spāniešus piemeklēja nelaime — ātrā nāvē nomira viņu ieliktenis Toparka. Pizarro apvainoja veco karavadoni Čalkučimu, ka viņš noindējis Toparku un organizējis uzbrukumus spāniešiem, un lika iekalt viņu važās. Viņš tikšot sadedzināts uz sārta, ja uzbrukumi spāniešiem nemi​tēšoties. Indiāņu karavadonis sašutis noraidīja visus ap​vainojumus.

Drīz pēc tam Pizarro ar visu karaspēku pievienojās jātnieku priekšpulkam, un spānieši nonāca galvaspilsētas Kusko tuvumā. Zaļā, auglīgā ielejā konkistadori atpūtās, izmantodami valsts noliktavu krājumus. Pizarro te tiesāja čalkučimu, daudz nerūpēdamies par pierādījumiem, un piesprieda viņam nāvi uz sārta. Centīgais pāters Valverde visādi pūlējās atgriezt no grēkiem pagāna dvēseli, biedēdams nelaimīgo upuri ar elles šausmām un solīdams paradīzi, ja notiesātais likšot kristīties. Taču vecais ka​ravadonis atbildēja, ka viņš nesaprotot balto vīru ticību, un gāja nāvē, palikdams uzticīgs tēvu dieviem.

Drīz pēc nāves soda izpildīšanas spāniešu nometnē greznas svītas pavadībā ieradās jauns pretendents uz Peru troni — Vaskara brālis Manko, īstais troņmantnieks, un lūdza spāniešu aizstāvību.

Klīda valodas, ka tieši Manko organizējis sacelšanos pret spāniešiem, taču vēlāk atzinis, ka pretošanās ir veltīga. Pizarro uzņēma Manko visai laipni un apgalvoja, ka konkistadori esot ieradušies Peru tikai tāpēc, lai gāztu un sodītu Atavalpu un nodotu varu likumīgajam valdniekam Vaskaram vai viņa pēctecim.

1533. gada 15. novembrī Pizarro karavīri, trompetēm skanot, iegāja Kusko. Priekšpilsētā drūzmējās laužu pulki, brīnīdamies par svešinieku spožajiem ieročiem un gaišo sejas krāsu. Šī pilsēta pārsteidza spāniešus ar brīnišķīgajām ēkām, platajām, taisnajām ielām, kārtību un labklājību, ko varēja vērot uz katra sola. Cauri Kusko plūda upes dzidrie ūdeņi. Krasti bija izlikti ar akmens plāksnēm, un pāri straumei ik pēc zināma attāluma sniedzās lieli akmens tilti. Četras garas, platas ielas sadalīja galvaspilsētu četros kvartālos. Gludiem, sīkiem akmeņiem izbruģētās šķērsielas sadalīja kvartālus četrstūros. Kusko gan nebija teiksmainā Eldorado, par ko sapņoja spānieši, taču šajā pilsētā vēl bija milzīgs daudzums zelta. Sevišķi bagāti bija tempļi. Pats lielākais bija Saules dieva templis. Spāniešu

sūtņi nebija spējuši izlauzt no tā sienām visu zelta dzegu, tik cieši tā bija nostiprināta starp masīvājām akmens plāksnēm. Šeit katru dienu nesa upurus, šeit pielūdza Saules dievu un rīkoja svinīgus svētkus, uzsākot lauku darbus. Reizi gadā pēc nedēļu ilga gavēņa šurp nāca ticīgie, lai pēc grēksūdzes izlūgtos no Saules piedošanu.

Netālu no Saules tempļa krāšņos dārzos atradās plašā inkas pils ar spilgti sarkanu salmu jumtu. Šeit vēl at​radās daudz zelta un sudraba.

Pāri pilsētai pacēlās stiprs cietoksnis. Arī pilsētas centrā ēku sienas bija tik biezas, ka tās līdzinājās cietoksnim. Milzīgā galvaspilsēta (kur, pēc dažu hronistu apgalvojuma, centrālajā daļā dzīvojuši divsimttūkstoš ļaužu un nomalēs — tikpat daudz) ar visu cietoksni bija kritusi konkistadoru rokās bez asinsizliešanas.

Atpūtušies pēc pārgājiena, konkistadori sāka izlaupīt tempļus un pilis, ka arī pārmeklēja visas ēkas un iespējamās paslēptuves. Kādā ala spānieši atrada zelta traukus,* ko greznoja čūsku, ķirzaku un citu dzīvnieku attēli, un pat divus metrus augstas zelta un sudraba statujas, un četras zelta lamas.

Priesteri atdeva visas dārglietas, kas vien bija tempļos, bet spāniešiem ar to nebija gana — viņi sāka spīdzināt indiāņus, lai izdibinātu, kur viņi noslēpuši savus dārgu-

Seno peruāņu pak/ā/s (atrasts kapenēs) mus, nekautrējās pat atrakt kapus un ķērās pie zeltā tērptajām valdnieku mūmijām, ko baltie laupītāji līdz šim ne​bija uzdrošinājušies aizskart.

Valdnieka noliktavās spānieši atrada raibus kokvilnas audumus, spalvu rotas, zelta sandales, ar pērlēm izrotātus apģērbus. Labību un citus pārtikas produktus viņi nevērtēja necik augstu, viņu alkatību varēja remdēt vienīgi zelts.

Konkistadori Kusko sagrāba milzīgu laupījumu, un ikviens jātnieks pēc tā sadalīšanas saņēma sešus tūkstošus peso (apm. 27—28 kg zelta), kājnieks — trīs tūkstošus peso.

Bet arī preču cenas spāniešu nometnē cēlās pasakainā ātrumā. Heress piebildis — tās bijušas tik augstas, ka neviens nespētu tam ticēt. Taču viņš pats tur bijis klāt un pats visu to pieredzējis. Zirgs pārdots par 2500 peso, kādu reizi pat par 3300 peso, turklāt ari par tādu cenu (ap 15 kg zelta) zirgi neesot bijuši dabūjami. Blašķe vīna trīs kausu tilpumā maksājusi 60 peso (270—280 g zelta), zābaki — 30 līdz 40 peso, mētelis — 100 līdz 120 peso, zobens — 40 līdz 50 peso, ķiploka daiviņa — puspeso.

Zelts un sudrabs kļuvis tik nevērtīgs, ka dažs spānietis, atdodams parādu, nemaz nav pūlējies precīzi nosvērt zeltu, bet tāpat pēc acumēra atdevis krietnu gabalu, lai arī tas bijis divkārt vērtīgāks. Parādnieki ar zelta nastu, ko kalps indiānis stiepa uz muguras, staigāja pa dzīvokļiem, meklēdami savus kreditorus un atdodami parādus. Kāršu spēle un kauliņu mešana pārvērtās nevaldāmā kaislībā. Vienā dienā dažs

paspēlēja veselu bagātību, kas būtu nodrošinājusi viņu uz visu mūžu. Viens nelaimīgs kauliņa metiens vai kāršu partija īsā brīdī nolaupīja iekarotāja asiņainā darba augļus. Daudzi bija spiesti ar tukšām kabatām no jauna atsākt laupītāju gaitas. Starp tiem minams arī kāds jātnieks Sjerra de Legisano. Viņš no laupījuma bija saņēmis krāšņu pulēta zelta plāksni — Saules dieva tēlu, kas rotāja Kusko Korikančas templi. So dārgo mākslas darbu Legisano paspēlēja uz kauliņiem vienā naktī, un tā spāniešiem, kā liecina Garsilaso, radies iz​teiciens: «Viņš paspēlēja sauli, iekām tā bija uzlēkusi.»

Taču avantūristi par zaudējumiem neko lielu nebēdāja — viņi cerēja uz jaunu bagātu guvumu nākotnē. Kāds augstmanis piezīmējis, ka visas bagātības, ko inka devis spāniešiem kā izpirkumu, licies niecīgs labības graudiņš salīdzinājumā ar lielo kaudzi, kas tagad kļuvusi pieejama.

Pēc laupījuma sadalīšanas Pizarro nolēma pasludināt par Peru valdnieku Vaskara brāli Manko.

Spānieši darīja visu, lai stingri ievērotu senas kronēšanas ceremonijas. Noteiktajā stundā Kusko lielajā laukumā sapulcējās peruāņi un viņu augstmaņi, ka arī spāniešu karaspēks. Pāters Valverde noturēja svinīgu mesu, un pats Pizarro apsēja ap Manko galvu dievišķīgās varas zīmi. Indiāņu augstmaņi zvērēja inkam uzticību, bet spāniešu notārs skaļā balsī nolasīja dokumentu, kas pasludināja spāniešu virskundzību šajā zemē. Manko pagodināja spāniešu virspavēlnieku ar zelta biķerī dzirkstošu čiču, un viņi abi brālīgi apkampās.

Taču visa šī kronēšanas ceremonija bija veikli inscenēta izrāde. Jaunais valdnieks bija tikai ierocis iekarotāju rokās. Peruāņi priecājās par savu šķietamo neatkarību un atzīmēja jaunā valdnieka uzkāpšanu tronī ar krāšņām svinībām. Viņi iznesa lielajā laukumā pat inkas senču mūmijas un nosēdināja tās pie mielasta galdiem. Ikvienu mūmiju apkalpoja grezna svīta, it kā tie būtu dzīvi cilvēki. Svētku viesi dzēra, godinādami slaveno senču piemiņu. Mielastam sekoja līksmas dejas, it kā galvaspilsētā nebūtu iebrukuši nekaunīgi iekarotāji.

Pizarro pēc Manko kronēšanas iecēla Kusko pilsētas pārvaldi — īpašus ierēdņus — to vidū savus brāļus Gon- salo un Huanu. Tie 1534. gada 24. martā Kusko lielajā laukumā svinīgi zvērēja uzticību karalim. Tā bija zīme, ka patieso varu savās rokās pārņēmuši iekarotāji.

Pizarro izsludināja sevi par Peru adelantado — viet- valdi un aicināja spāniešus apmesties pilsētā, piešķirot viņiem inkas namus un pilis. Pāters Valverde, saņēmis Kusko bīskapa titulu, sāka pārvērst tempļus kristīgo baznīcās un Saules jaunavu klostera vietā drīz vien ierīkoja katoļu klosteri. Ar katru jaunu kuģi, kas ieradās piekrastē, atbrauca ne vien karavīri, bet arī priesteri un mūki, kas, pēc dažu vēsturnieku domām, šajā zemē darījuši svētīgu darbu — cēluši baznīcas, ierīkojuši skolas, pūlējušies izplatīt kristīgās pasaules kultūru, pat lūkojuši aizsargāt vajātos indiāņus pret iekarotāju varmācība. Īstenībā priesteri un mūki, tāpat kā konkistadori, izlaupīja pakļauto zemi, iznīdēja tās kultūru, paražas, ticību.

konkurentu tīkojumi Pedro de Alvarado gājiens uz Kito. — Konkurentu negaidītā sastapšanās. — Tukšā gliemežnīca. — Atpirkšanās no bīstamā sāncenša. — Benalkasars meklē Eldorado ziemeļos. — Uz zelta zemi no Kārību jūras nāk spānieši un vācieši. — Ernando Pizarro triumis Spānijā. — Kusko — strīdusābols. — Jaunā Peru galvaspilsēta Lima. , Peru vietvaldis, uzturēdamies Kusko, saņēma ziņas, ka tuvumā klejojot liels Kito indiāņu karaspēks — divdesmit pieci tūkstoši vīru, ko vadot viens 110 drošsirdīgākajiem Atavalpas karavadoņiem Kiskiss. Pret šiem karotājiem devās Almagro jātnieki un inka Manko ar saviem karapulkiem. Pēc vairākām niknām sadursmēm Kito cilšu karavīrus pie Hauhas sakāva. Viņu karavadonis aizbēga uz Kito augstajiem kalniem, kur vēl kādu laiku cīnījās pret spāniešiem, bet tad krita par upuri pašu peruāņu sazvērestībai. Viņa virsnieki, nosprieduši, ka pret baltajiem svešzemniekiem veltīgi cīnīties, aicināja karavadoni noslēgt mieru, bet tas nevēlējās uzklausīt šos padomus. Tad virsnieki nodūra Kiskisu, vienu no visvairāk pieredzē​jušiem inkas karaspēka pavēlniekiem. Viņa kārotāji izklīda.

Tomēr sadursmes ar indiāņiem tā nesatrauca Fransisko Pizarro kā ziņa, ka piekrastē izcēlies stiprs spāniešu karaspēks, ko vadot dons Pedro de Alvarado, drošsirdīgs, slavens komandieris, kas bija piedalījies Kortesa kara​gājienos Meksikā.

Alvarado līdz šim bija pārvaldījis paša iekaroto Gvate- . malu. Tur viņš bija izdzirdis par spāniešu iekarojumiem dienvidos un arī iekāroja bagāto laupījumu un jaunās zemes. Alvarado gan tikko bija sācis organizēt ekspedīciju pāri Klusajam okeānam pa Magelāna pēdām uz teiksmainajām garšvielu salām — Moluku arhipelāgu un sakārtojis šim tālajam braucienam veselu floti, taču inku zelts viņu vilināja spēcīgāk. Viņš bija uzzinājis, ka Pizarro iekarojis tikai Peru, bet tās ziemeļu province Kito vēl esot palikusi bez saimnieka. Tāpēc viltīgais konkistadors izlikās nezinot, ka arī Kito province nodota Pizarro pārvaldīšanā, un cerēja to sagrābt pirmais. Pēc tam varētu lūkot aizstāvēt savas pirmatklājēja un iekarotāja tie​sības, vai nu iesniedzot lūgumu karalim, vai ar ieročiem rokās.

1534. gada martā Alvarado izcēlās Dienvidamerikas piekrastē pie l'ueilo Vjeho (Vecus ostas) ar piecsimt vīriem, no kuriem puse bija jātnieki. Tik lieliski apbruņots un apgādats karaspēks līdz šim vēl nebija izkāpis Lielās Dienvidu juras krastos.

Nemaz neraizēdamies par to, ka šis iebrukums aizskar Pizarro intereses, Alvarado bez kavēšanās no piekrastes devās zemes iekšienē uz austrumiem — uz Kito.

Kalni šeit bija ārkārtīgi grūti pārejami, turklāt apauguši ar dzelkšņainiem krūmiem, kuriem izlauzties cauri varēja tikai ar cirvi un zobenu. Alvarado karaspēks kāpa aizvien augstāk stāvajās grēdās, kur jau rēgojās sniegs un ledus. Pie Gvatemalas tropu karstuma pieradušajiem vīriem klājās grūti. No aukstuma nekur nebija glābiņa. Jātnieki, sēdēdami zirgā, piesala pie segliem, salā stingstošie karavīri tikko spēja vilkties uz priekšu. Indiāņi, ko Alvarado bija savervējis piekrastē nastu nešanai, cits pēc cita sabruka takas malā. Kailajos kalnos gandrīz nekur nevarēja sameklēt kurināmo, pietrūka pārtikas, un izsalkušie ļaudis, salā drebēdami, naktīs gaidīja ataustam rītu, lai turpinātu ceļu pa apsnigušajiem kalniem. To iezīmēja nosviesti ieroči, salauztas bruņas, krituši zirgi un mirstoši cilvēki. Izbadojušies karavīri aprija kritušo zirgu gaļu gandrīz jēlu.

Alvarado bažījās, ka neizdosies aizvest pāri kalniem zeltu, ko bija salaupījis piekrastē. Tur spāniešiem bija gadījies labs ķēriens. Tāpēc viņš piedāvāja karavīriem, lai ņemot no dārgumiem, cik gribot un varot panest, lai tikai atstājot neaizskartu karaļa piektdaļu. Taču izmisušie karavīri ar izsmieklu atteicās, sacīdami, ka pārtika būšot viņiem vislabākās dārglietas. Zelta rotas bieži vien gulēja sniegā blakām mirušajiem; un maitu lijas, mezdamas lielus lokus un priecādamās par bagātīgo mielastu, sekoja drūmajam gājienam.

Kādu dienu kalnus ietina biezi vulkāna pelnu mākoņi. No debesīm lija pelnu lietus, kas smacēja

cilvēkus, padarīja viņus aklus un apbēra zemi, tā ka ļaudis sagrāba šausmas. Acīm redzot, bija sācies Kotopahi vulkāna izvirdums. Kāda leģenda stāsta, ka vulkāns sācis trakot un izsviedis no krātera milzīgu porfīra bluķi tieši tai mirklī, kad no​galināts inka Atavalpa.

Beidzot pēc ārkārtīgi grūtā pārgājiena Alvarado karaspēks iznāca augstajā plakankalnē Riobambas tuvumā. Ceļā bija gājuši bojā vismaz divi tūkstoši indiāņu, ceturtā daļa spāniešu, kā arī daudzi zirgi.

Alvarado ļāva izmocītajiem karavīriem kādu laiku atpūsties. Tad konkistadori turpināja ceļu. Pēkšņi viņi pamanīja uz takas zirgu pakavu pēdas. Tātad viņu tautas brāļi jau ieradušies šajā zemē, aizsteigušies viņiem priekšā! Veltīgas visas pūles, ciešanas, upuri, veltīgi iz​šķiesti līdzekļi!

Uz šejieni jau agrāk bija atnācis Sanmigelas cietokšņa komandants bruņinieks Sevastjans Benalkasars, viens no nežēlīgākajiem Dienvidamerikas iekarotājiem. Viņam bija apnicis sēdēt piekrastē bezdarbībā, kamēr citi tukšoja inku dārgumu krātuves, un viņš nolēma izmēģināt laimi uz savu roku.

Benalkasars, nemaz neizprasījis Pizarro atļauju, steidzās uz Kito, kur Atavalpa, pēc indiāņu nostāstiem, atstājis lielāko daļu no savām bagātībām. Ar astoņdesmit jātniekiem un simt divdesmit kājniekiem, paņēmis līdzi arī indiāņu karotājus, Benalkasars pa lielo inku ceļu sasniedza Kito plakankalni daudz ērtāk un vieglāk nekā Alvarado. Riobambas līdzenumā Benalkasara vīri vairākkārt sadūrās ar Atavalpas karavadoņa Ruminavi pulkiem. Indiāņi nespēja pretoties jātnieku straujajiem uzbrukumiem, taču lūkoja tos pieveikt ar viltu — izraka uz ceļiem platas bedres, kurās ieraka asus mietus, un tad šīs lamatas pārklāja ar velēnām. Reizēm indiāņi izraka zemē caurumus zirga pēdas lielumā, lai dzīvnieki auļojot tur iegrūstu kāju un izjauktu kaujas ierindu.

Tomēr nelīdzēja ne viltus, ne drošsirdība. Spānieši kaujās aizvien izcīnīja uzvaru un beidzot ieņēma Kito, Atavalpas agrāko galvaspilsētu. Ruminavi aizdedzināja inkas pili un aizbēga. Konkistadori šoreiz palika tukšām rokām — zelta nekur nebija, indiāņi to bija paslēpuši. Šajā brīdī Benalkasars, smagi satriekts par neveiksmīgo ekspedīciju, saņēma ziņu, ka Kito tuvojoties Almagro, ko uz šejieni bija sūtījis Fransisko Pizarro, uzzinājis par sāncenša Alva​rado ekspedīciju.

Almagro sastapās ar Benalkasaru Riobambas ielejā un šeit apvienotiem spēkiem sagaidīja sāncenšus no Gvate- malas — Alvarado vīrus. Tie, pagalam izbrīnījušies un nobažījušies, ieraudzīja nevis indiāņu barus, ko cerēja viegli satriekt, bet pašu tautiešus — konkurentus, labi apbruņotu karaspēku. Šķita, tūliņ sāksies asiņaina sadursme, taču tai nebūtu nekādas jēgas, tāpat kā nebija jēgas visu trīs bagātību tīkotāju skriešanās sacīkstēm — Kito nebija kāroto dārgumu, gliemežnīcā nebija dārgās pērles, kā zīmīgi teicis vēsturnieks Ovjedo.

Sākās sarunas. Almagro noslēdza ar Alvarado vienošanos miera ceļā, atpirkās no šā ietekmīgā, bīstamā konku​renta. Gvatemalas gubernators par simttūkstoš peso bija

Eldorado meklējumi uz ziemeļiem no Peru, Orinoko un Magdalēnas baseinu atklāšana (pēc 1.

Magidoviča) ar mieru atsacīties no saviem tikojumiem, atdot Fransisko Pizarro floti — divpadsmit lielus un mazus kuģus, kā ari visus karamateriālus un krājumus. Tomēr ar saņemto summu Alvarado nebija apmierināts, jo tā neesot segusi ekspedīcijas izdevumus, un viņš cietis lielus zaudējumus. Turpretim Almagro apgalvojis, ka šī nauda trīskārt pār​sniegusi Alvarado izdevumus, taču neviens upuris neesot bijis par lielu, lai nosargātu dārgo mieru.

Alvarado algotņi, saklausījušies pasakainos stāstus par Kusko bagātībām, bija ar mieru pāriet Peru iekarotāju dienestā. Pats Alvarado atgriezās Gvatemalā (1541. gadā viņš gāja bojā kādā karagājienā Meksikas ziemeļos).

Konkistadoru barvežu skriešanās sacīkstes uz Kito liecināja, ka sākusies plēšanās ap laupījumu — maitu ērgļi salidoja uz šejieni no tāliem apgabaliem, pūlējās cits citu pārspēt viltībā un izmanībā, centās sagrābt lielāku un treknāku kumosu. Neviens nebija mierā ar to, ko pievācis un pasludinājis par savu īpašumu. Visi kāroja kaut ko vairāk.

Ari Benalkasars pēc Kito iekarošanas jutās vīlies. Bet tad viņš no jauna saklausīja valodas par neizmērojamām bagātībām, kas piederot indiāņu karalim Eldorado kaut kur vēl tālāk ziemeļos, un ar savu karaspēku virzījās uz Magdalēnas upes ieleju.

Uz šejieni, pretim Benalkasara ekspedīcijas karaspēkam, jau krietnu laika sprīdi sniedzās citu iekarotāju al​katīgās rokas.

1525. gadā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem nostiprināties Kārību jūras dienvidu piekrastē spānieši uz austrumiem no Magdalēnas upes grīvas bija nodibinājuši spēcīgu atbalsta punktu un ostu Santamartu. No šejienes konkistadori pamazām taustījās uz dienvidiem. Viņu mērķis bija tas pats, kas Pizarro, Almagro, Benal- kasaram, — noslēpumainā Eldorado, zelta zeme. 1533. gadā uz to devās Pedro Eredija, Kartahenas nodibinātājs. Viņš atklāja biezi apdzīvotus apgabalus. Tur mitinājās čibčas indiāņi, zemkopji, kas audzēja kukurūzu, manioku, pupas un ķirbjus. Viņiem netrūka arī zelta lietu un smaragdu.

Visvairāk dārgumu glabājās čibčas tempļos un kapenēs: zelta maskas, masīvi zelta zižļi ar cilvēku, putnu un zvēru galvām, dievu figūras un citas rotas gulēja līdzās mūmijām, kas bija ietītas kokvilnas drānās.

Tempļus un kapenes izlaupīja bez žēlastības, un senču dārgumi krita Eredijas vīru rokās.

Bagāto Eldorado meklēja arī Zuans Sesars Kaukas ielejā un Gonsalo Kesada Magdalēnas ielejā, kurš daudzkārt devās no Kārību jūras piekrastes dziļāk kontinentā. Kesada iekaroja Bogotas, Tunhas un citas čibču valstiņas, pārstaigādams šo zemi ar uguni un zobenu. Ap 1538. gada sākumu viņš jau bija pabeidzis asiņaino darbu un nodibi​nāja Bogotas pilsētu (Santa Fe de Bogotu).

Kesadas īpašumos no dienvidiem ielauzās arī Benal- kasara pulki, tāpat pastrādādami nedzirdētas zvērības, izlaupīdami ciematus, apkaudami iezemiešus, dedzinādami viņu mitekļus un tīrumus.

Tiesības izdarīt iekarojumus Kārību jūras dienvidu krastos — tā saucamajā «Velzeru zemē» (tagadējā Venecuēlā) — no sava imperatora Kārļa V (viņš reizē bija arī Spānijas karalis) izkaulēja vācu baņķieri Velzeri un Ehingeri. Vācu algotņi, ko vadīja Ehingers, Federmanis, Hoermuts un citi komandieri, postīja un laupīja plašos ap​gabalos Orinoko zemienē, reizēm kaujās ciešot sakāvi.

Beigu beigās pie Bogotas vienā laikā sastapās trīs konkistadoru — Benalkasara, Kesadas un Federmaņa karapulki, un ikviens pasludināja savas pretenzijas uz šo apgabalu. Tomēr bruņota sadursme nesākās: vācu algotņu komandieris apmierinājās ar izpirkumu un atsacījās no savām visai apstrīdamajām tiesībām, tāpat Benalkasars ar Kesadu vienojās par robežām miera ceļā. Kesadas pārvaldīšanā palika viss Magdalēnas baseins un Austrum- kordiljeri. Viņš šo iekaroto zemi nosauca par Jauno Gra- nādu (tagadējā Kolumbija).

Dienvidamerikas kontinenta ziemeļaustrumos (tagadējā Brazīlijā un Venecuēlā) Eldorado meklēja ari spāniešu konkistadors Djego Ordass. 1531. gadā viņš ar vairākiem kuģiem aizburāja uz Vinsentes Pinsona atklāto «Saldūdens jūru», tas ir, Amazones grīvu, tikai tolaik nevienam vēl nebija ne jausmas par

šo milzīgo upi. Ordasa flotile viesuļvētrā piedzīvoja katastrofu, un viņš pats ar daļu apkalpes tikko izglābās.

Pēc šīs nelaimes Amazones lejtecē Ordass atsacījās no dārgumu meklēšanas šajā apgabalā, izgāja jūrā un burāja uz ziemeļrietumiem, līdz sasniedza otru «Saldūdens jūru» — Orinoko upes grīvu. Ordass devās uz augšu pa šo milzīgo upi, kas līkumoja bezgalīgajā līdzenumā, iegriežoties tās pietekās. Tomēr viņam neveicās. Nobraucis uz augšu pa upēm pusotra tūkstoša kilometru, viņš bija spiests griezties atpakaļ bez jebkāda laupījuma.

Eldorado — Zelta cilvēka zeme — joprojām likās tāla, nesasniedzama mirāža, kaut arī konkistadori īstenībā bija to atraduši, iekarojuši un jau krietni izlaupījuši. Tagad viņi centās atraut cits citam sagrābto laupījumu.

Daudzi tīkoja ielauzties arī Peru zemē — Jaunajā Kas- tīlijā un atņemt Pizarro viņa tiesu. Steigšus vajadzēja sākt šīs zemes krastu apsardzību. Fransisko Pizarro šajā nolūkā 1535. gada sākumā pie Rimakas upes grīvas uz 12° d. pl. nodibināja atbalsta punktu, ko nosauca par Ķēniņu pilsētu. Vēlāk to iedēvēja par Limu pēc pārgrozītā Rima​kas upes nosaukuma. Ķēniņu pilsētā apmetās pats vietvaldis un nosūtīja uz Kusko savu kompanjonu Almagro, lai viņš pārvalda šo pilsētu un turpina iekarojumus dienvidu virzienā tagadē​jās Cīles teritorijā.

1534. gada janvārī Ernando Pizarro no Peru bija ieradies Spānijā, Seviljā, vezdams līdzi bagātu zelta kravu — karaļa piektdaļu, bez tam vēl pusmiljona peso zelta un daudz sudraba, kas piederēja pašiem konkistadoriem. Hronists pieminējis, ka visuvarenais laimīgi aizvadījis pāri okeānam šo Kristus karotāju. Muitas namu piekrāva ar zelta un sudraba stieņiem un plāksnēm, dažādiem zelta un sudraba traukiem un smalkiem mākslas priekšmetiem. Tur bijis kāds sudraba ērglis, kura ķermenī varējuši ieliet divus spaiņus ūdens, viens liels zelta un otrs sudraba pods, kurā varējuši ielikt gabalos sagrieztu vērsi, zelta elka tēls četrus gadus veca bērna lielumā un citi neaprakstāmi dārgumi, sasaiņoti smagās kastēs.

Lieli ziņkārīgu ļaužu bari nāca tos apbrīnot.

Karalis pieņēma Ernando Pizarro un izturējās pret viņu ļoti laipni. Ernando stāstīja valdniekam par tālo ekspedīciju un pārciestajām grūtībām, par inkas sagūstīšanu (par gūstekņa nogalināšanu Ernando vēl nekā nezināja, jo bija atstājis Peru pirms šās slepkavības) un milzīgo izpirkumu. Viņš attēloja, cik auglīgas ir iekarotās zemes, cik izveicīgi zemkopji un amatnieki tur mīt. Par to liecināja atvestās vilnas un kokvilnas drānas, kā arī zelta un sudraba trauki. Par tiem sevišķi priecājās karalis, cerēdams ar pārvestajiem dārgumiem piepildīt tukšo valsts kasi, īste​not godkārīgos nodomus — padarīt savu valsti par spēcī​gāko pasaulē.

Ernando nebija sevišķi grūti izkaulēt savam brālim un viņa biedriem no karaļa jaunas tiesības un privilēģijas Peru — Jaunās Kastīlijas pārvaldīšana. Bijušajam Estre- madūras cūkganam Fransisko Pizarro piešķīra lielā Kon- kistas marķīza titulu un viņa pārvaldīšanā nodotā apgabala robežas pavirzīja vēl par septiņdesmit ligām uz dien​vidiem.

Karalis atzina arī Almagro nopelnus un iecēla viņu par gubernatoru Peru dienvidu novados,'ko nosauca par Jauno Toledo — divsimt ligu plašu teritoriju uz dienvidiem no Fransisko Pizarro zemēm.

Neviens vēl nevarēja noteikt šo apgabalu precīzās robežas, un šī iemesla dēļ vēlāk radās jukas, pārpratumi, nesaskaņas un naids. Bet kas zina — varbūt karalis tīšām bija gribējis sanaidot Pizarro un Al​magro, lai tie neapvienotos un nepasludinātu sevi par ne​atkarīgiem valdniekiem.

Karalis nosūtīja abiem konkistadoru komandieriem vēstījumu, kurā slavēja viņu drošsirdību un pateicās par uzticīgo dienestu. Arī Ernando Pizarro netika aizmirsts — viņu iecēla par slavenā Santjago ordeņa bruņinieku, piešķīra viņam tiesības uzturēties galmā un pilnvaroja viņu organizēt floti braucienam pāri okeānam uz Jauno Pa​sauli.

Ernando Pizarro un viņa pavadoņi ar saviem stāstiem bija izraisījuši Spānijā milzīgu ievērību. Kaut kas tāds nebija piedzīvots kopš Kolumba pirmā ceļojuma pāri okeānam.

Toreiz visi gaidīja no Jaunās Pasaules milzu bagātības, taču gandrīz neviena ekspedīcija neattaisnoja

šīs cerības. Pat Meksikas iekarošana, ko visi apbrīnoja kā spožu uzvaru, vēl nebija nesusi gaidītos zelta augļus. Fransisko Pizarro, pēdējo reizi ierazdamies Spānijā, tāpat bija devis vilinošus solījumus, kuriem neviens īsti neticēja. Turpretim tagad gaišu valodu runāja pats zelts — īsta zelta straume. Tagad, pēc kāda hronista vārdiem, visu skatieni vērsušies uz rietumiem. Izputējis izšķērdētājs tur saskatījis lauku, kur savu kapitālu atgūs tikpat ātri, kā savulaik to notriecis. Tirgotājs vairs nav raizējies par vērtīgo preču atgādāšanu no austrumu zemēm, bet pievērsis savu skatienu rietumiem, cerēdams tur iemantot vēl augstāku peļņu, jo aizjūras zemēs visparastākās mantas maksājušas ārkārtīgi dārgi. Bruņinieks, alkdams ar šķēpu iekarot tiklab zeltu, kā arī slavu, cerējis atrast Andu augstajās plakankalnēs kaujas lauku, kur parādīt savu droš​sirdību.

Drīz vien Ernando Pizarro vadīja atpakaļ pāri okeānam lielu, labi apgādātu floti, kas sasniedza mazo Nombre de Diosas (Dieva vārda) ostu, kur ekspedīcijas locekļiem pirms Panamas zemes šauruma šķērsošanas kādu laiku vajadzēja uzkavēties. Šeit sākās likstas. Milzīgajam ieka​rotāju baram drīz pietrūka pārtikas, un badam sekoja niknas sērgas. Daudzi, nepieraduši pie karstā, mitrā klimata, atrada te kapu, nevis zeltu. Citi vīlušies griezās atpakaļ uz Spāniju.

Tomēr daudzi šķērsoja zemes šaurumu un no Panamas devās uz Peru. Starp tiem bija arī vīrs, kuru bija sūtījuši Almagro interešu pārstāvji Spānijā un kurš nesa Almagro vēsti par karaļa žēlastību. Almagro iegāja Kusko, kur viņu sagaidīja Huans un Gonsalo Pizarro un nodeva viņa ro​kās pilsētas pārvaldīšanu.

Almagro priecājās, ka valdnieks atzinis viņa nopelnus un padarījis viņu neatkarīgu no Pizarro, kurš viņam nodarījis tādu lielu netaisnību. Pēc Almagro domām, Kusko atradās uz dienvidiem no apgabala, ko karalis nodevis Pizarro pārvaldīšanā, un tātad palikšot viņam. Almagro karavīri rīkojās Kusko tā, it kā būtu ieņēmuši to ar kauju,— sagrāba ne vien sabiedriskās, bet arī privātās ēkas un piesavinājās visu, ko tur atrada.

Fransisko Pizarro vēl uzturējās Limā, kad uzzināja, cik bagātīgi karalis apdāvinājis sāncensi. Turklāt vietvaldis vēl nebija saņēmis ziņu par savām jaunajām tiesībām un privilēģijām un nezināja, ka viņa pārvaldīto zemju robežas pavirzītas uz dienvidiem par septiņdesmit ligām (Ernando Pizarro ar attiecīgajiem dokumentiem vēl atradās Panamā, un Peru par visu to klīda vienīgi valodas).

Vietvaldis nevēlējās ilgāk atstāt Kusko sāncensim. Bez kavēšanās viņš nosūtīja pavēli abiem brāļiem pārņemt Kusko savās rokās un pieprasīja, lai Almagro tūliņ dodas karagājienā uz dienvidiem.

Fransisko Pizarro un Djego Almagro svinīgi apzvēr, ka neuzsāks nekā viens pret otru (pēc senas gravīras) Tomēr ne Almagro, ne viņa draugi nedomāja atteikties no bagātās pilsētas. Kusko sašķēlās divās naidīgās nometnēs — Almagro un Pizarro piekritējos. Konkurenti grasījās ķerties pie ieročiem, kad Kusko ieradās Peru viet- valdis Fransisko Pizarro, lai panāktu samierināšanos. Almagro, sakodis zobus,

piekāpās, taču nekad nespēja piedot to, ka ticis apiets, piekrāpts, atstumts, un tikai izlikās, ka samierināšanās viņam dara prieku.

Abi kompanjoni 1535. gada 12. jūnijā noslēdza jaunu vienošanos. Spāniešu vēsturnieks par to rakstīja: «Paju sabiedrība tika atjaunota ar nosacījumu, ka dons Djego de Almagro dosies iekarot jaunas zemes dienvidos un, ja viņš atklās kaut ko labu, tad no viņa majestātes 12* 179 karaļa varēs izlūgties tiesības pārvaldīt šīs zemes; ja turpretim Almagro neatradīs nekā vērtīga, dons Fransisko dalīsies ar viņu savos īpašumos. Līgums tika noslēgts svinīgā ceremonijā, un abi zvērēja pie svētā sakramenta, ka turpmāk viņi nekā neuzsāks viens pret otru.»

Almagro apzvērēja, ka netīkošot ne pēc Kusko apgabala, ne pēc kaimiņu zemēm uz ziemeļiem no tā pat tad, ja karalis tās viņam nodotu pārvaldīšanā. Uzlikuši rokas uz dievmaizītes — svētā sakramenta, Pizarro un Almagro svinīgi pasludināja: «Ja es pārkāpju šo zvērestu, tad lai uz manas galvas krīt debesu dusmas, lai sods nāk pār manu miesu un dvēseli, lai tā iet mūžīgā pazu​šanā!»

Almagro sāka gatavoties ekspedīcijai uz Čīli, cerēdams, ka dienvidos esot vēl lielākas bagātības nekā Peru.

Fransisko Pizarro, noslēdzis ar Almagro vienošanos un atbrīvojies no konkurenta klātbūtnes, devās atpakaļ uz piejūras apgabaliem, kur, nesastapis gandrīz nekādu pretestību, dalīja konkistadoriem zemi ar indiāņiem, organizēja kalnraktuves, kur sadzina iezemiešus, vāca nodevas, kā arī nodibināja vēl vairākas pilsētas pie Klusā okeāna. Vienu no tām viņš nosauca pēc savas dzimtās vietas par Truhiljo.

Fransisko Pizarro bija sasniedzis slavas un varas kalngalus. Līdz šim nepazīstamais kapteinis bija iekarojis mil​zīgu valsti un pēc patikas gāzis un kronējis tās valdnie​kus, kļuvis par karaļa vietnieku Peru. Šis iekarotājs labi apzinājās savu lomu kā jaunas lielvalsts dibinātājs. Viņš ilgi prātoja, kuru pilsētu lai izraugās par tās galvaspilsētu. Senā inku rezidence Kusko, par nožēlošanu, atradās pārāk tālu no okeāna piekrastes un no Kito, tāpēc Pizarro nolēma padarīt par galvaspilsētu Karaļu pilsētu (Limu) plašajā, skaistajā, auglīgajā Rima- kas upes ielejā, deviņus kilometrus no jūras.

Platā upes grīva veidoja ērtu ostu un deva valgmi apūdeņošanai, jo lietus šeit, piekrastē, gandrīz nekad nelija. Klimats bija visai tīkams, jo tropu karstumu mazināja dzestrie vēji no ledainajām Andu grēdām. Turklāt vasarās ieleju klāja mākoņu un miglas sega, kas sargāja no nežēlīgās saules svelmes.

Jaunā galvaspilsēta Lima drīz izauga par lielu pārvaldes un tirdzniecības centru.

Peru atklāšana un iekarošana, kā arī gājiens uz Cīii (pēc /. Magidoviča)

ALMAGRO KARAGĀJIENS UZ ČILI Ikvienam jāiekaro sava valsts. — Ceļš mežonīgajos kalnos. — «Kāpēc mums jāklaiņā šajos tuksnešos kā izstumtajiem?» — Izlūki aiziet «līdz pašam pasaules galam». — Atceļš pāri Atakamas tuksnesim. — Ko devis Lielais Dienvidu karagājiens?

Djego de Almagro bija iecelts par Čīles gubernatoru, taču šī zeme, kas atradās uz dienvidiem no Peru, viņam vēl bija jāiekaro. Šo karaļa lēmumu Almagro uzskatīja par netaisnu, bet cerēja uz krietnu laupījumu, jo noticēja baumām, ka Čīlē esot ļoti daudz zelta, ka tur slēpjoties ilgi meklētā un vēl joprojām neatrastā Eldorado. In- kas jau bija pakļāvuši araukāņu ziemeļu ciltis tā saucamajā Čīles ielejā. Tālab varēja cerēt, ka tās nepretosies ari baltajiem karavīriem. Almagro pa priekšu savam karaspēkam aizsūtīja trīs spāniešus, ko pavadīja inkas Manko brālis un augstākais priesteris ar indiāņiem. Tiem vajadzēja rādīt ceļu, nomierināt iezemiešu ciltis, ja tās grasītos sacelties, un sagādāt mājokļus un uzturu.

1535. gada jūlija sākumā Almagro ar kādiem piecsimt sešdesmit kājniekiem un jātniekiem pāri augstām plakankalnēm devās no Kusko uz dienvidaustrumiem. Sākumā spānieši izmantoja lielos karaceļus, kas aizvijās pa kalniem tālu uz dienvidiem. Viņi pa rietumu krastu pagāja garām Titikakas ezeram, lielākajam Dienvidamerikā (apmēram 7000 km2 ), un devās aizvien tālāk uz dienvidiem, atstājuši rietumos Poopo ezeru. Jo tālāk uz dienvidiem, jo mežonīgāki kļuva kalni. Ceļu aizsprostoja dziļas, drūmas aizas, pa kurām šaura taka vijās virs straujajām upēm un bezdibeņiem. Pāri klinšu kraujām lejup gāzās ūdenskritumi. Tumši priežu meži mijās ar kailām augstienēm, kur nekas nesargāja no ledainajiem vējiem.

Nogājis vairāk nekā tūkstoš kilometru, Almagro ļāva karavīriem divus mēnešus atpūsties. Šajā apvidū konkis- tadoriem gadījās labs ķēriens: pakļautās čīliešu ciltis sūtīja inkam karavānu ar zelta kravu, un šie dārgumi krita iebrucēju rokās.

Spānieši tagad bija nonākuši pie kalnu apgabaliem, kur mitinājās vēl nepakļautas ciltis un kur vajadzēja izlauzt sev ceļu ar spēku. Bet tad ceļveži — inkas brālis un aug- stakais priesteris ar visiem pavadoņiem — kādu nakti slepus aizbēga atpakaļ uz Kusko.

Izlūki ziņoja Almagro, ka uz ČTli vedot divi ceļi, abi ļoti grūti: viens — uz rietumiem pāri galvenajām Andu grēdām līdz okeāna krastam, bet pēc tam uz dienvidiem pāri bezūdens tuksnesim; otrs — tieši uz dienvidiem, pāri Centrālo Andu augsto kalnu apgabaliem, kur bija visai maz izredžu sagādāt iztiku cilvēkiem un zirgiem. Almagro izvēlējās otro ceļu, jo tas viņam likās īsāks.

Spāniešu priekšā pacēlās nepārskatāmi kalni. Pāri tuksnešainam plato viņi pēc kaujas ar iezemiešiem izgaja Cikoanas ielejā Riosalado augštecē, kur viņiem izdevās sadabūt nastu nesējus dzīvniekus lamas un mazliet pārtikas. Pāri upēm konkistadori cēlās ar plostiem vai arī būvēja tiltus. Kādu reizi, ceļoties pāri straujai kalnu upei, noslīka daudz zirgu un lamu un aizgāja bojā pārtikas krājumi. Tas bija smags trieciens, jo turpmākajā ceļā kalnu ielejās tikai reti varēja sastapt nelielus, nabadzīgus indiāņu ciematus. Spāniešu ceļu iezīmēja nodedzināti un izpostīti iezemiešu mājokļi. Iebrucēji gūstīja vīriešus un lika tiem nest nastas, nerūpēdamies par gūstekņu ēdināšanu. Viņus sakala važās pa desmit vai divpadsmit vienā virknē, un neviens savārdzis vai spēkus zaudējis indiānis netika saudzēts, iekām nesaļima bez dzīvības. Indiāņi mira simtiem un tūkstošiem. Pēc dažu hronistu ziņām, Cīles karagājienā gājuši bojā vismaz desmittūkstoš indiāņi nesēji.

Pa ceļam spānieši nežēlīgi izrēķinājās ar ciltīm, kas sīvi pretojās iebrucējiem. Kādu reizi, kad iezemieši, aizsargādami savu tēvu zemi, bija nogalinājuši trīs spāniešus, Almagro par atmaksu pavēlēja sadedzināt dzīvus trīsdesmit indiāņu kasikus.

Konkistadori turpināja ceļu uz dienvidiem gar Andu austrumu nogāzēm, bet drīz pagriezās uz rietumiem, kur pacēlās mūžīgiem sniegiem klātie Argentīnas — Čīles Andi. Gar to pakāji karavīri pa tuksnešiem, ko klāja balta sāls garoza, devās uz priekšu un meklēja pārejas, kas novestu viņus Čīles

ielejās. Pats Almagro ar nelielu kavalē- rijas vienību izlūkoja ceļu, gādāja pārtiku ļaudīm un barību dzīvniekiem un meklēja pāreju. Beidzot to atrada četrtūkstoš metru augstumā. Bija ziema, un bargais sals, dziļais sniegs, lavīnas un vētras padarīja ceļu kalnos vēl grūtāku.

Spānieši, iedami pāri kalniem, pazaudēja kādus simt piecdesmit vīrus un trīsdesmit zirgus, bet mirušos indiāņus pat neskaitīja. Gāja bojā vismaz divas trešdaļas indiāņu. Viņi cieta vēl vairāk nekā spānieši. Daudzi nomira badā, nosaldēja locekļus vai nosala, jo naktīs kurināmā trūkuma dēļ nevarēja iekurt ugunskurus un no ledainā vēja nekur nebija glābiņa. Briesmīgi sniegputeņi plosījās dienām ilgi un bieži vien sadzina augstas kupenas pāri izmocītajiem ļaudīm, kas meklēja patvērumu klinšu aizsegā. Sals pieveica cilvēkus, un neviens pat nenoģida, ka zem baltā sniega sastinguši guļ laimes meklētāji. Bads bijis tik bries​mīgs, ka indiāņi ēduši savus mirušos ciltsbrāļus un spā​nieši — kritušos zirgus.

Errera pieminējis, ka dons Djego Almagro pēc pieciem vai sešiem mēnešiem nācis atpakaļ no Cīles uz Kusko un pa ceļam atradis nosalušos spāniešus pieslējušos pie klintīm. Viņi vēl turējuši aiz pavadas tāpat sastingušos zirgus. Gan cilvēki, gan zirgi izskatījušies tā, itin kā viņus tikai pirms brīža būtu pārsteigusi nāve. Izbadoju​šies karavīri ēduši nosalušo zirgu gaļu, tik svaiga tā bi​jusi.

Beidzot spānieši, virzidamies uz dienvidiem, sasniedza Kopjano ieleju (uz 27° d. pl.). Pirmais te atnāca Almagro ar avangarda vienību un no šejienes aizsūtīja pārtiku saviem karavīriem. Bez šīs palīdzības tie būtu gājuši bojā sniegotajos tuksnešos, kur tos turklāt mocīja sniega aklums. Saule staroja tik spoži, ka daudziem iekaisa acis un viņi uz laiku zaudēja redzesspēju.

Stūrgalvīgos iekarotājus, kurus, šķiet, nekas nespēja apturēt, šoreiz grūtības bija pavisam salauzušas.

Ikviens, kurš bija izglābies, uzskatīja sevi par laimes lutekli. Tomēr pagāja kads laiks, un spānieši aizmirsa pārdzīvoto katastrofu.

Zaļajā, auglīgajā Kopjano ielejā izmocītais karaspēks, kura rindas bija kļuvušas visai retas, atpūtās un atkopās ilgāku laiku.

Te spāniešiem no Kusko, tāpat pa ceļam ciezdami lielus zaudējumus, atnāca papildspēki virsnieka Rodrigo Orgon- jesa vadībā. Orgonjess, pēc hronista vārdiem, bijis rūdīts karavīrs, uzticīgs virspavēlniekam, neatlaidīgs un bezbailīgs. Drīz pēc ekspedīcijas viņš iecelts par Jaunās To- ledo maršalu. Viņš atgādāja uz šejieni karaļa dokumentus, ko Pizarro līdz šim bija turējis pie sevis. Almagro un viņa karavīri pēc šiem dokumentiem sprieda, ka Kusko, bez šaubām, iekrītot viņa tiesā. Karavīri sacīja, ka vajagot steigties atpakaļ uz turieni, kur bijuši tik ērti mājokļi, nevis klaiņot apkārt pa tuksnešiem kā izstumtajiem un palikt bez jebkāda laupījuma. Lai virspavēlnieks parūpējoties arī par sava dēla Djego interesēm. Viņi zināja, ka tēvs neprātīgi mīl savu ārlaulībā dzimušo dēlu, Panamas indiānietes atvasi, un darīs tā labā visu iespējamo. To​mēr Djego de Almagro vēl nedeva pavēli griezties atpa​kaļ uz Kusko.

Konkistadori pa okeāna piekrastes apgabaliem devās tālāk uz dienvidiem, uz Kokimbo. Šeit Almagro pavisam negaidot sastapa kādu spānieti — dezertieri, kurš, bēgdams no soda par pastrādātu noziegumu, bija atstājis Peru un nogājis vairāk nekā divtūkstoš kilometrus. Dezertieris apstiprināja izlūku savāktās ziņas, ka pat cauri Atakamas tuksnesim uz dienvidiem vedot inkas ceļš ar daudzām stacijām, kur esot ūdens. Viņš nakšņojis šajās stacijās un saņēmis tur pārtiku. Pa ceļam viņš šķērsojis vairākas kalnu ielejas, kur mituši indiāņi.

Almagro no Kokimbo izsūtīja uz dienvidiem izlūku vienību. Tā gar okeāna krastu aizgājusi, pēc hronista vārdiem, līdz pat pasaules galam, līdz mežainai zemei, kur nemitīgi lijis lietus un indiāņi tērpušies lāču un roņu ādās. Vēl tālāk tur bijusi amazoņu — kareivīgu sieviešu zeme.

Pats Almagro ar galvenajiem spēkiem sekoja izlūkiem, taču neaizgāja tālāk par Maules upi (uz 35° d. pl.) un iepazinās tikai ar Vidusčīli. Taču spānieši nekur neatrada nekādas bagātības. Arī izlūki no Čīles dienvidiem atnesa bēdīgas ziņas — apsolītā zeme, kur tekot piens un medus, kur zelta papilnam un visur varot salasīt dārgus akmeņus, nekur nebija atrodama. Viņi bija aizgājuši līdz araukāņu cilšu apgabaliem.

Araukāņi bija ļoti kareivīgi un vēlāk pretojās iebrucējiem tik sīvi, varonīgi un drošsirdīgi, ka nosargāja savu neatkarību.

Beidzot Almagro piekāpās savu karavīru neatlaidīgajām prasībām un pavēlēja griezties atpakaļ uz ziemeļiem. Šoreiz viņi, kādu laiku soļojuši mājup pa kalniem, deva priekšroku okeāna piekrastei. Viņiem vajadzēja šķērsot milzīgo Atakamas tuksnesi, kur bija ļoti grūti sagādāt ūdeni. Tāpēc spānieši piepildīja ar ūdeni ādas maisus, ko nesa vai nu indiāņi, vai nastu nesēji dzīvnieki.

Almagro sadalīja karavīrus sīkākās grupās, bet pats noslēdza gājienu arjergardā. Kaut gan ziemeļu virzienā šis novads kļuva aizvien sausāks un aiz Kopjanas upes pārvērtās absolūtā tuksnesī, konkistadori pārliecinājās, ka dezertieris runājis patiesību, — arī te, kalnu ielejās, tur, kur upes vēl nebija izsīkušas, nelielās oāzēs mitinājās ļaudis. Nelielo oāžu virkne stiepās kādus tūkstoš kilometrus garā posmā no Kopjanas upes līdz Poopo ezera paralēlei un no turienes vēl trīssimt kilometrus līdz Are- kipai.

Oāzēs visur bija avoti, nelielās karaspēka vienības varēja remdēt slāpes, un neviens spāniešu karavīrs nenomira. Taču zirgiem un indiāņiem nesējiem ūdens nepietika. Pa ceļam ūdens un barības trūkuma dēļ gāja bojā vairāki desmiti zirgu, bet mirušos indiāņus, pēc spāniešu ieraduma, neviens pat neskaitīja.

Ceļš, tāpat kā kalnos, bija grūtību pilns; un pagājušā gadsimta vēsturnieks Preskots piezīmējis, ka diezin vai atrastos kāds mūsu dienu karavadonis, kurš uzdrošinātos vest cauri šim apgabalam savu karaspēku. Turpretim sešpadsmitā gadsimta spānieši spītējuši jebkurām grūtībām, nicinājuši nāvi, badu un slāpes un pilnā mērā attaisnojuši Erreras vārdus, kas izklausās mazliet plātīgi: «Viņi vienā laikā, parādot tādu pašu drosmi, cīnījās ar cilvē​kiem, dabas spēkiem un badu.» Šķērsojuši briesmīgo tuksnesi, spānieši nonāca Arekipā, apmēram sešdesmit ligu attālumā no Kusko.

Te viņi uzzināja briesmīgu vēsti, ka Peru indiāņi sacēlušies un jaunais inka Manko Kapaks ar milzīgu karaspēku aplencis Kusko.

Almagro 110 Arekipas pāri kalniem steidzās uz Kusko, ko sasniedza 1537. gada pavasarī, nogājis vairāk nekā piecus tūkstošus kilometru. So ekspedīciju tās dalībnieki iedēvēja par Lielo Dienvidu karagājienu un paši sevi ar lepnumu sauca par čīliešiem.

Tas bija pats grūtākais no visiem konkistadoru karagājieniem Dienvidamerikā, kas deva milzīgus ģeogrāfiskus atklājumus. Spānieši bija atklājuši Centrālo Andu augstkalnu plato ar Titikakas un Poopo ezeriem, ārkārtīgi augstas kalnu grēdas un auglīgas ielejas, izpētījuši Dienvidamerikas krastu līniju no 17° līdz 35° d. pl. Tomēr konkistadori nebija atraduši ne zeltu, ne biezi apdzīvotus apgabalus, ne pilsētas.

Viņi šajā ziņā bija cietuši pilnīgu neveiksmi, jo nabadzīgo Cīli nemaz nevarēja salīdzināt ar bagāto Peru.

Almagro jutās rūgti vīlies un vēl niknāk nīda Fransisko Pizarro, kurš bija tik nekaunīgi viņu ap​krāpis.

PERUAŅU SACELŠANĀS Manko bēgšana un peruāņu sacelšanās. — Kusko aplenkums. — Lapsas, ko mednieks iedzinis alā.

— Cietokšņa sturmēšana. — Inkas pēdējā uzvara. — Čīlieši pie Kusko sienām.

Marķīzs Fransisko Pizarro bija atbrīvojies no sava sāncenša Almagro — tas ar saviem piekritējiem jau ilgu laiku klīda kaut kur Cīles kalnos un tuksnešos un vairs nelikās bīstams. Šķiet, nekas neapdraudēja Jaunās Kastī- Iijas vietvaldi un spāniešu kundzību šajā milzīgajā zemē. Peruāņi likās rāmi un pazemīgi.

Viņi bez kurnēšanas bija noskatījušies, kā iebrucēji nogalina valdnieku un viņa vietā nosēdina tronī citu, izlaupa tempļus, sagrābj galvas​pilsētu un visu zemi un sadala to savā starpā. Spāniešu karavīri apmetās uz dzīvi valdnieka pilīs, tempļos ierīkoja zirgu staļļus un apgānīja klosterus. To iemītnieces — Saules jaunavas krita par upuri rupjo algotņu patvaļai. Kāds spāniešu virsnieks paveda jaunā inkas Manko sievu, un inka skaidri redzēja, ka viņš ir pilnīgi atkarīgs no iebrucējiem un kļuvis par rotaļlietu viņu rokās.

Bet Manko bija drošsirdīgs un lepns jauneklis. Viņš vairākkārt pieprasīja, lai Pizarro piešķir viņam patiesu varu un izturas pret viņu ar cieņu, taču vietvaldis šīs prasības noraidīja. Tad inka, augstmaņi un priesteri sāka apspriesties, kā nokratīt nīsto svešzemnieku jūgu. Pamazām riobrieda vispārējas sacelšanās plāns. Tikko Almagro atstās Kusko un dosies uz Čīli, jāsāk uzbrukums visā zemē izkaisītajiem svešzemniekiem. Augstākais priesteris devās līdzi Almagro, jau iepriekš nolēmis izdevīgā brīdī slepeni

pamest spāniešus un steigties atpakaļ, lai aicinātu cīņā peruāņus.

Inka pats nedrīkstēja atstāt Kusko — spānieši viņam to bija aizlieguši un uzmanīja valdnieku. Tāpēc Manko aizbēga no Kusko slepus. Huans Pizarro, uzzinājis, ka jaunais inka pazudis, ar jātniekiem dzinās bēglim pakaļ un sagūstīja to upmalas niedrājā, kur tas mēģināja paslēpties. Inku aizveda atpakaļ uz pilsētu un turēja, pēc vietvalža sekretāra Pedro Pizarro liecības, stingrā apsardzībā.

Pa to laiku no Ķēniņu pilsētas Limas uz Kusko atnāca Ernando Pizarro marķīza Fransisko uzdevumā pārvaldīt šo apgabalu. Ernando aizvien bija simpatizējis Atavalpam un viņa pēctecim Manko vairāk nekā citi konkistadori. Viņš atbrīvoja inku no ieslodzījuma un izturējās pret to draudzīgi. Savukārt arī Manko rīkojās ļoti uzmanīgi, lai nemodinātu Ernando aizdomas, uzrādīja spāniešiem vairākas dārglietu paslēptuves un tā iemantoja viņu uzticību, tai pašā reizē vēl vairāk iekārdinādams mantkārīgos laupītājus.

Tad inka sāka stāstīt Pizarro kā vislielāko noslēpumu, ka viņš zinot, kur netālajos kalnos kādā alā paslēpta viņa tēva Vainas Kapaka statuja no tīra zelta. Lai atļaujot viņam aiziet un pārnest šo dārgumu.

Mant​kārības apstulbotais Ernando galu galā uzķērās uz šīs ēs​mas un piekrita.

Viņš aizsūtīja līdzi Manko divus spāniešu karavīrus, lai tie viņam palīdzot atgādāt šurp apsolīto zelta tēlu. Pagāja kāda nedēļa, bet no inkas nebija ne ziņas, ne miņas. Ernando nojauta, ka piekrāpts, un sūtīja savu brāli Huanu ar sešdesmit jātniekiem, lai tie sagūsta bēgli. Taču tas vairs nebija atrodams. Kādu sešu ligu attālumā jātnieki sastapa abus spāniešus, Manko pavadoņus. Tie pastāstīja, ka inku tagad varēšot dabūt rokā tikai ar šķēpu, jo visa Peru esot sacēlusies un inka grasoties ar saviem karapulkiem nākt uz galvaspilsētu.

Aizgājuši līdz Jukajas upei, spānieši pārliecinājās, ka abi karavīri runājuši patiesību. Pretējā upes krastā bija sapulcējušies vairāki tūkstoši indiāņu. Konkistadori ar zirgiem metās upē un peldēja tai pāri akmeņu un bultu krusā, kas rībēja uz jātnieku bruņām un cirta arī dažu brūci. Indiāņi atkāpās, tikko jātnieki sasniedza otru krastu, taču nebēga panikā projām, kā to bija cerējuši spānieši, —

Virakočas tēls Saules vārtos netālu no Kusko ar vēl nepieredzētu drosmi inkas karavīri metās pretim jātniekiem un aplenca tos no visām pusēm.

Iedegās nikna kauja. Daudzi iezemieši bija apbruņojušies ar šķēpiem, kam bija cietas vara smailes, milzīgām kaujas vālēm, vara cirvjiem un dunčiem. Viņi bija uzģērbuši ar kokvilnu pol- stētus vamžus, rokā turēja ar ādu apvilktus vairogus, bet galvā uzlikuši ar zeltu un dārgiem akmeņiem rotātas bruņu cepures; tās daudziem bija veidotas kā meža zvēru galvas ar atņirgtiem zobiem.

Spāniešu rindas straujajos indiāņu uzbrukumos sagrīļojās un sajuka, taču drīz vien ar veco kaujas saucienu «Santjago ar mums!» konkistadori drosmīgi iecirtās peruāņu rindās. Tie mira zem zirgu pakaviem, šķēpu caururbti, taču dzīvie, būdami milzīgā skaitliskā pārsvarā, no jauna metās virsū dzelzīs

kaltajiem svešzemniekiem.

Tikai pret vakaru spānieši atspieda peruāņus kalnos un apmetās pārnakšņot ielejā. Vēl nekad iekarotāji nebija sastapuši tik sīkstu, varonīgu pretestību. Uzvara bija prasījusi vairāku vīru un zirgu dzīvības, daudzi bija guvuši ievainojumus. Huans Pizarro cerēja, ka indiāņi pēc lielajiem zaudējumiem vairs nedomās par uzbrukumu, taču rūgti maldījās.

Otrā rītā pa kalnu takām un nogāzēm lejup steidzās milzīgi karotāju pulki. Spānieši metās tiem pretim, bet indiāņi aizā gāza viņiem virsū lielus akmens bluķus, tā ka jātniekiem nācās atkāpties klajumā, kur visu dienu plosījās kauja, kas nedeva uzvaru nevienai pusei. Pienāca vakars, un spānieši, spēkus zaudējuši, cerēja uz atpūtu. Taču viņu nometnē ieradās vēstnesis no Kusko ar pavēli, lai karavīri bez kavēšanās steidzoties atpakaļ uz pilsētu, ko ielencis ienaidnieks.

Vēl pirms saules rieta jātnieki nonāca pie Kusko. Visā tās apkaimē, cik vien tālu sniedza skatiens, pulcējās indiāņi, kuru skaitu hronists Pedro Pizarro vērtējis pat uz divsimt tūkstošiem. Vējā plīvoja spalvu pušķi pie bruņu cepurēm un virsaišu karogi, un rieta saulē mirdzēja vara kaujas cirvji un šķēpu smailes — šķitis, ka gaisma rotaļājas tumšas, nemierīgas jūras ūdeņos — tik milzīgs karaspēks bija sapulcējies pie Kusko.

Tomēr jātniekiem izdevās aizauļot līdz pilsētai bez kaujas. Ernando priecājās par brāļa Huana atgriešanos. Tagad Kusko garnizons bija kādi divsimt jātnieki un kājnieki un vēl kāds tūkstotis indiāņu, kuri piederēja pie nesen pakļautām ciltīm un cīnījās kopā ar spāniešiem pret inkas karotājiem, — pavisam niecīgi spēki salīdzinājumā ar aplencējiem. To neskaitāmie ugunskuri liesmoja visu nakti gan ielejās, gan kalnos.

Tā 1536. gada februāra pirmajās dienās sākās Kusko aplenkums, kas ilga vienpadsmit mēnešus.

Peruāņi bija ķērušies pie ieročiem visa milzīgajā apgabalā no Kito līdz Čīlei, apkāvuši vairākas sīkākas spāniešu vienības un aplenkuši iebrucējus viņu atbalsta punktos.

Jau nākamajā dienā peruāņi, pūzdami gliemežvāku taures un niedru stabules, sizdami bungas un mežonīgi kliegdami, metās uzbrukumā, svieda akmeņus un šāva bultas, kas gan nenodarīja nekādu lielu postu. Taču uzbrucēji šāva arī degošas bultas un svieda nokaitētus akmeņus, ko iepriekš ievīstīja sveķos samērcētā kokvilnā. Šie šāviņi, novilkdami gaisā uguns un dūmu svītru, krita uz māju jumtiem, kas tūliņ aizdegās, jo pat labākās ēkas bija apjumtas ar salmiem vai niedrēm.

Ugunsgrēki uzliesmoja visās malās, un pret debesīm pacēlās augsti liesmu un dūmu stabi. Uguns pārsviedās no ēkas uz ēku. Šķita, ka sācis trakot vulkāns, tāda svelme un dūmu mākoņi vēlās pār pilsētu, smacēdami cilvēkus.

Spānieši bija apmetušies lielajā laukumā teltīs, kā arī inkas pilī. Šajā pirmajā uzbrukuma dienā pils jumts aizdegās trīs reizes, bet uguns noslāpa pati no sevis, nenodarījusi nekādu lielu postu, kaut gan to neviens nedzēsa. Šo brīnumu pierakstīja svētajai jaunavai Marijai, ko kaujas laikā vairāki dedzīgi Kristus karotāji redzējuši lidināmies virs pils, norādot, ka te jāpaceļas nevis pagānu mājoklim, bet gan kristīgo dievnamam. Hronisti apgal​voja, ka pat indiāņi redzējuši šo brīnišķīgo parādību. Karotājiem parādījies arī Santjago, spāniešu aizgādnis kaujas laukā, un baltā zirgā ar spožu vairogu un liesmojošu zobenu rokā auļojis virsū indiāņiem. Uz šiem visuvarenajiem aizstāvjiem spānieši varējuši paļauties — tie allaž parādījušies īstā reizē, kā uzsvēris Preskots.

Liesmas plosījās visu dienu, iznīcinot gan pilis un tempļus, gan būdiņas, un nenoslāpa arī naktī, kad degošā pilsēta atstāja sevišķi baisu iespaidu. Pagāja vairākas dienas, iekām ugunsgrēks mitējās. Spānieši nemaz nepūlējās to dzēst, jo tas būtu veltīgs darbs. Puse galvaspilsētas gulēja pelnos un gruvešos, un no lielākajām un krāšņākajām ēkām bija palicis neskarts tikai Saules templis un tuvējais Saules jaunavu klosteris.

Spānieši laiku pa laikam metās pretuzbrukumā, lai atsviestu indiāņus, taču sabrukušo māju drupas un apdegušie baļķi aizsprostoja ielas un neļāva izmantot kavalēriju. Kājnieki un indiāņi, kas palīdzēja iekarotājiem, pūlējās novākt gruvešus, bet peruāņi viņus apšaudīja ar bultām un apmētāja ar akmeņiem, kā

arī paši savukārt uzcēla barikādes.

Reižu reizēm jātnieki tomēr izlauzās no pussagrautās pilsētas un trenca nekārtībā bēgošos peruāņus projām, kapādami viņus ar zobeniem un durdami ar šķēpiem. Taču Peru karavīri neizbijās un atkal drosmīgi metās pretuzbrukumā, bet citi, paslēpušies drupās, mēģināja uzbrukt jātniekiem no aizmugures.

Galvenais indiāņu ierocis bija bultas un linga, bet hronisti liecina, ka viņi sekmīgi izmantojuši arī laso, tipisku Dienvidamerikas cilšu ieroci, un ar tā palīdzību sagūstījuši ne vienu vien spānieti ar visu zirgu.

Spāniešiem nebija miera ne dienu, ne nakti. Turklāt indiāņi bija ieņēmuši arī Saksavamanas cietoksni, kas pa​cēlās pāri pilsētai un no kurienes varēja apšaudīt kon- kistadoru nometni.

Spānieši bija tuvu izmisumam. Vēl vairāk viņus nomāca baumas par notikumiem visā Peru: visa zeme esot sacēlusies, spānieši muižās visur apkauti, Lima, Truhiljo un citas pilsētas aplenktas un drīz kritīšot ienaidnieka rokās, indiāņi ieņēmuši visus ceļus un takas kalnos, tāpēc no piekrastes nekāda palīdzība neesot gaidāma.

Daudzi runāja, ka pilsēta bez kavēšanās jāatstājot un ar kaujām jāizlaužoties uz piekrasti. Labāk krist kā vīriem cīņas laukā, nevis gaidīt, kamēr indiāņi viņus izmērdēšot un izsvēpēšot kā lapsas, ko mednieks iedzinis alā.

Tomēr citi bruņinieki kategoriski iebilda pret šo priekšlikumu. Atkāpšanās apkaunošot drošsirdīgos karavīrus. Labāk mirt nekā atstāt šo drupās pārvērsto pilsētu. Viņiem neesot nekādas citas izvēles, jo ceļš uz piekrasti esot pilnīgi nogriezts. Taču lai viņi nezūdoties: indiāņi neesot paraduši karot ilgu laiku, dumpja gars pierimšot, un tad pienākšot ari palīgspēki. Tagad vajagot izturēt par katru cenu.

Bet, lai varētu noturēties Kusko, vajadzēja izsist indiāņus no cietokšņa. Pirms šīs bīstamās operācijas Pizarro nolēma krietni pārmācīt aplencējus, iedvest tiem bailes un šausmas. Spānieši trīs kolonnās, iepriekš nemanot attīrījuši ejas, izlauzās no aplenkuma un, pārsteiguši indiāņus, uzsāka nežēlīgu slaktiņu. Taču peruāņi atguvās, izklīdušie, bēgošie karotāji sapulcējās no jauna un bezbailīgi cīnījās ar dzelzīs kaltajiem konkistadoriem — vīrs pret vīru, kaujas vāles, vara cirvji, šķēpi, bultas un akmeņi pret Toledo tēraudu. Indiāņi bija pat nedaudz apguvuši spāniešu kara mākslu (Errera stāsta, ka peruāņus apmācījis gūsteknis spānietis, kam inka Manko dāvinājis dzīvību), un dažs lietoja konkistadoriem atņemtos iero-

daļa (priekšplānā lamu karavāna) Saksavarnanas cietokšņa drupu sienas čus — zobenus, bruņu cepures un vairogus — un jāja zirgā. Arī jaunais inka drasēja kaujas rumakā ar garu šķēpu rokā, ietērpies spāniešu bruņās. Peruāņi nebijās no zirgiem, drošsirdīgi metās zem to kājām, pūlējās izraut spāniešus no segliem, tomēr nespēja ilgi turēties pretim spāniešu pārākajai kara mākslai, tērauda zobeniem, bruņām un šaujamiem ieročiem un cieta milzīgus zaudējumus. Iezemieši bija spiesti atkāpties.

Pēc šīs uzvaras konkistadori ķērās pie Saksavamanas cietokšņa sturmēšanas. Cietoksnis atradās uz stāvas klints un pacēlās pāri Kusko ziemeļu daļai. Lēzenākās pieejas sargāja biezi, puslokā izliekti, no klinšu bluķiem sakrauti vaļņi. Aiz tiem atradās pats cietoksnis — trīs stipri akmens torņi, ko bija ieņēmuši indiāņu karotāji.

Bīstamās operācijas vadību Ernando Pizarro uzticēja brālim Huanam, ko hronists raksturojis kā pārgalvīgu, neprātīgi drosmīgu bruņinieku. Pie cietokšņa varēja nokļūt tikai pa kalnu takām. Tāpēc spānieši ķērās pie viltības: īsi pirms saules rieta karavīri izjāja no pilsētas un devās uz otru pusi — projām no cietokšņa, tā ka peruāņi varēja spriest, ka spānieši taisās aplaupīt kādu ciematu. Nogaidījuši tumsu, jātnieki slepeni pagriezās atpakaļ un aizlavījās pie cietokšņa, nesastapuši uz takām neviena indiāņa. Tie, nepieraduši pie kaujām naktīs, pat nebija izlikuši sardzi un jutās pilnīgā drošībā.

Spānieši klusītiņām atbrīvoja ar akmeņiem aizkrauto ieeju pirmajā valnī un nokļuva pie otrā. Tikai tagad indiāņi pamanīja konkistadorus, un viss garnizons metās viņiem pretim, apbērdams viņus ar bultām un akmeņiem. Jātnieki nolēca no zirgiem un sāka lauzt vaļā aizkrautos vaļņa vārtus. Drīz vien viņi jau ieauļoja pašā cietoksnī. Iedegās nikna tuvcīņa. No torņiem spāniešiem virsū gāzās akmeņi un baļķi. Huans Pizarro cīnījās pirmajās rindās, līdz kāds akmens trāpīja viņu galvā un notrieca pie zemes. Smagi

ievainoto komandieri aiznesa uz pilsētu, un viņš pēc divām nedēļām nomira.

Ernando Pizarro tūliņ pēc brāļa ievainošanas pats pārņēma cietokšņa torņu aplenkšanas vadību.

Beidzot peruāņi turējās vienīgi lielajā tornī, kura aizstāvjus vadīja drošsirdīgs augstmanis, milzīga auguma karavīrs, ietēr​pies spāniešu bruņās, ar spāniešu vairogu un milzīgu kau​jas vāli rokās. Šis milzis ar drausmīgo ieroci atsita visus uzbrukumus un nogalināja ari tos savus karavīrus, k.n viņam ieteica padoties. Ernando nolēma ieņeinl lomi triecienuzbrukumā, taču aizstāvji aizvien nogāzA pieslietās kāpnes ar visiem spāniešiem.

Viņš pavftlojn sagūstīt indiāņu pavēlnieku dzīvu. Spānieši pielika plo mūriem visapkārt daudzas kāpnes, vienā laikā inH.m augšā un nogalināja dažus pie dzīvības palikušo:, torņa aizstāvjus. Peruāņu pavēlnieks, redzēdams, ka putošanās veltīga, nosvieda kaujas vāli un, apmetnī ietinies, metās lejā no augstā torņa. Pēc hronista vārdiem, viņš nu ris kā senais romietis, līdz pēdējam cīnīdamies par savas zemes brīvību un nevēlēdamies pārdzīvot kaunpilno sa​kāvi.

Cietoksnis nu bija spāniešu rokās, taču pagāja nedēļa pēc nedēļas, un nekāda palīdzība nerādījās, bet aplenkums turpinājās. Peruāņi cerēja izmērdēt aplenktos badā. Par ūdens trūkumu viņiem gan nebija jābažījas, jo cauri pilsētai plūda strauti, turpretim pārtikas krājumi bija izsīkuši. Spānieši meklēja labību nodegušajās noliktavās un namos, kā arī izjāja ārpus pilsētas izlaupīt apkārtējos ciematus. Tādās reizēs izraisījās niknas sadursmes, kurās arī spānieši cieta zaudējumus. Konkistadoru spēki pamazām kusa. Viņi bija atgriezti no visas pasaules un vairs necerēja, ka izdosies tikt projām no šejienes.

Peruāņi bija gandrīz visur sacēlušies, nogalinājuši dažus simtus spāniešu un aplenkuši pat Limu.

Fransisko Pizarro bija visai nobažījies par Kusko garnizona likteni un sūtīja tam palīgā citu pēc citas četras karaspēka vienības — apmēram četrsimt jātniekus un kājniekus. Tomēr neviens no viņiem netika pāri kalniem. Tikko konkistadori nonāca kalnos, viņiem šaurajās aizās uzbruka lieli indiāņu pulki un apkāva līdz beidzamajam vīram.

Fransisko Pizarro, saņēmis ziņas par šīm sakāvēm un par satraucošo stāvokli visā Peru, sāka šaubīties, vai spāniešiem izdosies šeit noturēties. Daudzi runāja, ka ostā esot diezgan kuģu un jābēgot projām uz Panamu, kamēr vēl laiks. Taču vietvaldis izjauca mazdūšīgo ļaužu nodomus, viņš aizsūtīja ar šiem kuģiem vēstnešus uz Panamu, Nikaragvu, Gvatemalu un Meksiku, ziņodams par grūto stāvokli Peru un lūgdams bez kavēšanās sniegt palīdzību. Lai spānieši padomājot par savu godu un sirdsapziņu un steidzoties, citādi būšot par vēlu. Bez palīdzības spānieši pazaudēšot Peru, šo lielo un bagāto zemi. Šadu vēstuli vietvaldis nosūtīja arī donam Pedro de Alvarado uz Gvatemalu, kaut arī šo konkistadoru vadoni vēl pirms dažiem mēnešiem bija ar lielām pūlēm aizdabūjis projām no Peru, atpirkdamies no viņa par dārgu cenu.

Pienāca augusts, bet peruāņi vēl joprojām aplenca Kusko. Viņi bija stingri apņēmušies izmērdēt svešzemnieku garnizonu. Taču arī pašiem indiāņiem trūka pārtikas — aplenkums bija pārāk ieildzis, un apgādāt tik daudz karavīru nebija nekāds vieglais uzdevums, jo spānieši bija izšķērdējuši inkas labības krājumus. Bez tam pienāca sējas laiks. Tāpēc inka atlaida uz mājām lielāko daļu karaspēka, lai karavīri apsēj tīrumus un atkal at​griežas pie Kusko.

Pats viņš ar lielu karaspēka vienību apmetās Tambo, uz dienvidiem no Jukajas ielejas, bet Kusko apkaimē at​stāja citas vienības, kurām vajadzēja novērot ienaidnieku un bloķēt ceļus.

Spānieši ievēroja, ka indiāņu karotāju skaits kļuvis daudz mazāks, un aizvien biežāk devās tālos sirojumos, lai sagādātu ēdamo. Kādu reizi viņiem izdevās atdzīt uz Kusko kādus divus tūkstošus lamu, tā ka bads atkāpās.

Taču šie sirojumi allaž beidzās ar sīvām sadursmēm starp nelielām karavīru vienībām un pat ar divkaujām: dažs peruāņu karavīrs nebaidījās ar kaujas cirvi, lingu un laso viens pats stāties pretim dzelzīs kaltam bruņinie​kam, kas auļoja straujā zirgā.

Ernando Pizarro vairs negribēja apmierināties ar šīm sadursmēm un prātoja, kā uzreiz ar drošsirdīgu triecienu pabeigt karu — pārsteigt un sagūstīt inku Manko. Uz inkas apmetni pa aplinku ceļiem aizzagās

astoņdesmit jātnieki un neliela kājnieku vienība Ernando vadībā. Rīta agrumā pārcēlušies pāri Jukajas upei, spānieši klusām tuvojās peruāņu nometnei, cerēdami tos pārsteigt miegā. Bet tūkstoši acu bija vērsti uz viņiem; un, kad spānieši bija pienākuši bultas šāviena attālumā, piepeši virs vaļņiem parādījās milzum daudz tumšu stāvu, kamēr inka ar šķēpu rokā, sēdēdams zirgā, no cietokšņa vadīja savus karotājus. Tajā pašā mirklī gaiss kļuva tumšs no neskaitāmiem sviežamiem ieročiem — akmeņiem, šķēpiem un bultām, kas bira kā krusa, kamēr kalnos atbalsojās mežonīgie kaujas saucieni. Pārsteigto spāniešu rindas sagrīļojās, viņi gan ātri sapulcējās un divas reizes mēģināja atjaunot uzbrukumu, tomēr galu galā bija spiesti atvilkties atpakaļ. Sajukums kļuva vēl lielāks, kad zemais līdzenums aiz spāniešu muguras pārplūda — peruāņi bija at​vēruši slūžas, mēģinādami apslīcināt ienaidnieku.

Konkistadoriem vajadzēja atkāpties, un peruāņi viņus vajāja līdz pat Kusko apkvēpušajiem mūriem.

Tomēr tā bija inkas pēdējā lielā uzvara.

Kusko tuvojās Lielajā Dienvidu ekspedīcijā rūdītie Almagro karavīri, tā dēvētie čīlieši, kādi piecsimt vīri. Almagro, kurš agrāk bija izturējies pret Manko visai draudzīgi, nosūtīja vēstnešus pie inkas un aicināja viņu uz tikšanos Jukajas ielejā, cerēdams noslēgt ar dumpinieku vienošanos pret brāļiem Pizarro.

Almagro ierosināja, lai peruāņi ejot projām no Kusko un ļaujot viņam pašam tikt galā ar savu niknāko ienaidnieku Ernando Pizarro. Pēc tam tikšot apmierinātas visas Manko prasības un spānieši ar peruāņiem dzīvošot kā brāļi.

Manko izlikās piekrītam, taču neuzticējās viltīgajiem baltajiem sātaniem un cerēja, ka svešzemnieku nesaska​ņas palīdzēs viņam gūt uzvaru.

Spānieši, Kusko aizstāvji, brīnījās, ieraudzījuši tuvojamies bruņotus baltos vīrus, un nezināja, vai priecāties vai baiļoties. Drīz viņi uzzināja par Almagro atgriešanos no Čīles un viņa pretenzijām uz Kusko. Ernando Pizarro nolēma pretoties sāncensim, kaut arī tas pašreiz bija daudz spēcīgāks.

Manko, bažīdamies, ka atnācēji neapvienojas ar aplenktajiem, pēkšņi uzbruka Almagro ar piecpadsmit tūksto​šiem vīru. Tomēr rūdītos spāniešus viņi nebija pārsteiguši nesagatavotus. Iedegās nikna kauja, kas ilga tikai kādu stundu, līdz čīlieši pēc asiņaina slaktiņa atsita peruāņu uzbrukumu un Manko atkāpās kalnos, atmetis cerības ieņemt Kusko. Karš starp spāniešiem un peruāņiem īstenībā ar to arī beidzās, tagad brieda jauns karš — starp pašiem uzvarētājiem.

Neviens no viņiem nebija apmierināts ar sagrābto, ikviens barvedis tiecās pēc zelta, varas, goda, skanīgiem tituliem, pēc virskundzības visā šajā zemē, ikviens uzskatīja pārējos par nikniem konkurentiem, kas jānogrūž no ceļa gan ar viltu, gan ar neģēlīgu slepkavību, gan jāpieveic kaujas laukā. Pat savu karali — Spānijas valdnieku un Svētās Romas ķeizarvalsts imperatoru alkatīgie iekarotāju vadoņi turēja par sāncensi, ar kuru jādalās, un klusībā cerēja tikt vaļā no tā virskundzības. Ilgi bija briedis nikns naids starp konkistadoru vadoņiem brāļiem Pizarro un Almagro, savstarpēji aizvainojumi un pārestības krājušās jau gadiem ilgi. Pietika niecīgas dzirksteles, lai uzliesmotu brāļu kara liesmas.

KONKISTADORU BRĀĻU KARŠ VARAS TĪKOTĀJU STRĪDI UN SADURSMES

Drūmās drāmas sākums. — «Cēri viņiem galvu nost!» — Kauja pie Abankajas upes. — Almagro lik​tenīgā kļūda. — Miera sarunas un šķietamais izlī​gums.

Drīz vien Peru iedegās brāļu karš starp pašiem konkistadoriem, un liktenis bija lēmis visām galvenajām personām šajā drūmajā vēstures drāmā nenovēršamu bojā eju gluži kā Šekspīra traģēdijās.

Tomēr neviens no šīs drāmas varoņiem nav spējis iemantot līdzjūtību un simpātijas. Varmācība, nodevība, neremdējama varas un mantas kāre bija pielipusi viņiem kā nikna sērga.

Almagro sāka rīkoties pirmais. Viņš nosūtīja vēstnešus pie Kusko pilsētas maģistrāta un pieprasīja, lai tas viņu atzīstot par likumīgo šī novada gubernatoru un atdodot viņam pilsētu, uz kuru viņam esot tiesības saskaņā ar karaļa vēstījumu. Sis bija visai strīdīgs jautājums, un tāpēc maģistrāts nenostājās ne vienā, ne otrā pusē, kamēr nebūšot skaidrs, kura tiesā atrodoties Kusko. Abas nometnes noslēdza pamieru, svinīgi apsolīdamās neuzsākt nekādas naidīgas operācijas.

Bija auksts, lietains laiks. Izmirkušie Almagro vīri, mitinādamies teltīs lauka nometnē, sāka kurnēt.

Viņi bija ievērojuši, ka Pizarro piekritēji nocietina pilsētu. Atnāca vēl kāda satraucoša ziņa: no Limas šurpu soļojot liels karaspēks, ko sūtījis vietvaldis. Almagro karavīri kliedza, ka viņi esot nodoti, ka pamiers vajadzīgs tikai Pizarro pie​kritējiem, lai sagaidītu papildspēkus. Tūliņ vajagot kaut ko darīt.

Savu karavīru mudināts, Almagro 1537. gada 8. aprīli, tumšā lietainā naktī, lauza pamiera līgumu, un viņa karaspēks klusītiņām iegāja pilsētā, nesastapis nekādu pretestību. Čīlieši ieņēma visas svarīgākās pozīcijas, aplenca Pizarro karavīrus un ielauzās brāļu Pizarro mītnē, inkas pilī. Te sākās sīva sadursme, kuras laikā nodūra vairākus vīrus. Uzbrucēji aizdedzināja pils jumtu. Kad ielenktajiem sāka gāzties virsū degošas sijas, viņi nolēma padoties. Bija arī pats pēdējais laiks — tikko cilvēki atstāja pili, liesmojošais jumts iebruka.

Almagro apcietināja brāļus Pizarro — Ernando un Gon- salo — un vēl kādus piecpadsmit vai divdesmit bruņiniekus un lika tos ieslodzīt, taču neuzdrošinājās nevienu no tiem nogalināt, lai gan viņa padomdevēji to neatlaidīgi pieprasīja. «Cērt viņiem galvu nost! Kamēr viņi ir pie dzīvības, virspavēlnieks nevienu dienu nevar būt drošs par savējo. Tikai mirušie nekož!» viņi nerimās.

Konkistadori, kuri līdz šim bija kalpojuši brāļiem Pizarro, pārgāja Almagro pusē. Tam bija spēks un vara, un tas maksāja.

Pa to laiku no Limas uz Kusko nāca Fransisko Pizarro sūtītais karaspēks. Piecsimt jātnieki un

kājnieki apmetās Hauha, ne visai tālu no Kusko.

Almagro bez kavēšanās devās pretim šim karaspēkam, kas ieņēma stipras pozīcijas aiz Abankajas upes. Pāri" tai varēja tikt pa tiltu un lejāk pa kādu braslu. Almagro ar viltīgiem solījumiem jau pirms kaujas slepeni pārvilināja savā pusē bruņinieku Pedro de Lermu ar visu tā vienību. Šis bruņinieks solīja kaujas laikā pievienoties Almagro vīriem. Pēc Lermas padoma, Almagro devās uz tiltu, izlikdamies, ka taisās to sagrābt un forsēt upi, un tā piesaistīja pretinieka uzmanību. Tikko satumsa vakars, viņš nosūtīja lielu karaspēka vienību uz braslu. Straume bija visai stipra un aizrāva dzelmē dažus vīrus, taču pārējie ātri izkāpa otrā krastā un metās kaujā. Lerma ar savu vienību pievienojās uzbrucējiem. Vietvalža karavīru nometnē sākās neaprakstāms sajukums. To izmantoja Almagro, sagrāba tiltu, pārgāja otrā krastā un ielenca pretinieku no visām pusēm. Kauja bija īsa, un vietvalža karavīru komandieris, vairs nezinādams, uz ko šajā juceklī var pa​ļauties, padevās uzbrucējiem. Šī kauja pie Abankajas upes 1537. gada 12. jūlijā beidzās ar niecīgiem zaudējumiem abās pusēs, un Almagro sagūstīja gandrīz tikpat daudz karavīru, cik bija pašam. Viņa spēki tagad bija divkāršojušies, jo, vilinošu solījumu kārdināti, gandrīz visi pretinieka karavīri labprāt salīga

Saules varli netālu no Kusko (pēc sena zīmējuma) viņa dienestā. Tādi bija laiki un tikumi. Algotņi daudz nerūpējās par zvērestiem un solījumiem, ko bija devuši komandierim. Tagad atlika virzīties uz Limu, gāzt vietvaldi Fransisko Pizarro un sagrābt savā varā visu Peru. Tomēr Almagro sāka vilcināties. Acīm redzot, viņš baidījās, ka sacelšanās pret likumīgo vietvaldi — Jaunās Kastīlijas adelantado beigsies bēdīgi.

Svārstīdamies neziņā, Almagro palika Kusko un ieņēma nogaidošu pozīciju. Tā viņš pieļāva liktenīgu kļūdu. Limā pa to laiku sāka ierasties papildspēki. No Panamas ar divsimt piecdesmit vīriem atburāja licenciāts Gaspars de Espinosa, viens no tiem vīriem, kuri bija vienojušies par Peru iekarošanu un finansējuši šo pasākumu. Ernando Kortess, Meksikas iekarotājs, atsūtīja uz Limu kuģi ar pārtiku, ieročiem, bruņām un apģērbu.

Drīz vien pats vietvaldis ar kādiem četrsimt piecdesmit vīriem izgāja no Limas uz inku galvaspilsētu. Taču viņš nebija vēl ticis necik tālu, kad saņēma vienu pēc otras satriecošas vēstis: Almagro atgriezies no Čīles, sagrābis Kusko, sagūstījis brāļus un pēc tam vēl galīgi sakāvis uz turieni sūtīto karaspēku. Sāncensis tātad bija pievācis laupījumu, bet Fransisko Pizarro par to līdz šim nebija uz​zinājis.

Saniknotais, bažu māktais vietvaldis steidzās atpakaļ uz Limu, lai sagatavotu jauno galvaspilsētu aizstāvēšanās kaujām. Viņš nemaz nešaubījās, ka sāncensis pūlēsies drīzā laikā sagrābt ari šo atbalsta punktu, taču nezaudēja cerības uz izlīgumu un nosūtīja uz Kusko sarunu vešanai delegāciju, ko vadīja licenciāts Espinosa.

Almagro, lepns uz saviem panākumiem, nebūt nepūlējās izlīgt ar vietvaldi — viņš prasīja sev arī Limu, jo šī pilsēta tāpat atrodoties viņam piešķirtajā apgabalā. Licenciāts veltīgi aicināja viņu būt mērenākam savās prasībās un domāt vairāk par Spānijas karaļa interesēm. Sarunas' nedeva nekādus rezultātus, turklāt Espinosa, delegācijas vadītājs, nomira pēkšņā nāvē; un par izlīgšanu neviens vairs

nerunāja.

Almagro taisījās doties ar karaspēku uz piekrasti, uzcelt tur cietoksni, iekārtot ostu un no turienes sūtīt vēstnešus uz Spāniju, lai panāktu savu taisnību. Bez tam viņš nosūtīja stipru karaspēka vienību pret inku Manko, kurš vēl uzturējās netālu kalnos nocietinātā nometnē. Pēc pēdējās sakāves Manko, likās, bija zaudējis dūšu un nespēja sapulcināt jaunu spēcīgu armiju. Viņš atkāpās aizvien tālāk kalnos, un spānieši nemitīgi vajāja indiāņu karotājus, tā ka inkas karaspēks izklīda un viņš pats ar dažiem pavadoņiem patvērās nepieejamā kalnu apgabalā — Vilka- pampā.

Virsnieki neatlaidīgi aicināja virspavēlnieku bez kavēšanās nocirst abiem sagūstītajiem brāļiem Pizarro galvu un tūliņ uzbrukt ari Limai. Neviens Pizarro nekad neesot aizmirsis kaut niecīgāko apvainojumu un to, ko izdarījis Almagro, nekad un neparko nepiedošot. Pizarro esot lepni kā sātani un kaujoties kā tūkstoš velni.

Tomēr Almagro vilcinājās. Turklāt sagūstītie brāļi bija iemantojuši sev jaunu ietekmīgu draugu — Djego de Alvarado, dona Pedro de Alvarado, Kortesa līdzgaitnieka, brāli. Pedro Alvarado kopa ar brāli Djego neveiksmīgi bija mēģinājuši sagrābt Kito. Pēc šīs neveiksmes Pedro aizgāja atpakaļ uz Gvatemalu, bet Djego piebiedrojās Al​magro un kopā ar to piedalījās Lielajā Dienvidu ekspedī​cijā uz Čīli.

Brāļi Pizarro, ko turēja stingrā apsardzībā, bija pratuši uzpirkt sardzi, un tā atjāva ieslodzītajiem pieņemt viesus. Gūstekņi ar viesiem spēlēja kārtis un meta kauliņus un pastarpām vervēja sev piekritējus.

Pie arestētajiem bieži viesojās arī Djego de Alvarado, kaislīgs spēl​manis.

Viņš īsā laikā paspēlēja gūstekņiem milzīgu bagātību — astoņdesmit tūkstošus peso, bet Ernando Pizarro atsacījās pieņemt šo summu. Par tādu karalisku dāvanu brāļi ieguva lielisku, uzticamu aizstāvi.

Djego de Alvarado prata iestāstīt Almagro, ka brāļu Pizarro nonāvēšana izraisīšot galmā lielu sašutumu un sacelšot Peru jaunu dumpi.

Almagro arī atstāja Kusko, pavēlējis stingri apsargāt gūstekņus, bet Ernando Pizarro paņēma sev līdzi, lai šis ķīlnieks aizvien būtu acu priekšā un patiešām drošā apsardzībā. Augusta beigās Almagro jau bija piekrastē, Cinčas ielejā, kur nodibināja pilsētu un nosauca savā vārdā. Te viņš saņēma briesmu ziņu: Gonsalo Pizarro un citi gūstekņi uzpirkuši sardzi, aizbēguši un laimīgi sasnieguši Limu. Atrās dusmās Almagro jau grasījās nogalināt viņa rokās palikušo gūstekni Ernando, kad vietvaldis Fransisko Pizarro piedāvāja atsākt miera sarunas. Pēc vēstuļu apmaiņas abas puses vienojās, ka šķīrējtiesnesis būs kāds mūks — brālis Bovadilja, kas bija izdaudzināts kā ļoti taisnīgs vīrs. Turpretim kāds Espinaljo par šo ordeņa brāli gan izteicies, ka tas esot bijis īsts sātans, kas par zeltu bijis gatavs izšķirt šo strīdu tā labā, kurš vairāk maksās.

Almagro, palaidis garām izdevīgo gadījumu — kaujas laukā gūt uzvaru, uzsāka ar pretinieku vairākus mēnešus ilgas sarunas.

Notika arī abu sāncenšu sastapšanās. Kā stāsta hronisti, Almagro sagaidījis vietvaldi, noņemot cepuri un sveicinot viņu visai sirsnīgi un atklāti, turpretim tas tikko atbildējis un tūliņ uzbrucis asiem vārdiem — kāpēc Almagro sagrābis viņa pilsētu un ieslodzījis cietumā viņa brāļus. Fransisko Pizarro izlikās visai noraizējies par karaļa interesēm un visādi cildināja savus nopelnus, lepodamies ar valdnieka piešķirtajiem pagodinājumiem un pilnvarām. Almagro savukārt sūrojās, ka viņš ticis atstumts un piekrāpts un neesot saņēmis taisnīgu daļu no laupījuma. Tā abi konkurenti neskopojās ar pārmetumiem un apvainojumiem, līdz sarunas izjuka. Almagro, nojautis nodevību — slepena uzbrukuma draudus, pēkšņi atstāja apspriedi un aizauļoja.

Plaisa starp abam naidīgajām nometnēm likās kļuvusi vēl dziļāka. Vēstneši pūlējās pārliecināt Almagro, ka ķildas un sadursmes kaitējot jaunajai kolonijai un droši vien izraisīšot arī karaļa dusmas.

Abus varas tīkotājus varot atcelt no amata.

Beidzot abas puses bija ar mieru uzklausīt šķīrējtiesneša Bovadiljas spriedumu: uz ziemeļiem, uz Santjago upi, jānosūtot kuģis ar pieredzējušu stūrmani, kurš nosacīšotšīs upes ģeogrāfisko platumu. Kamēr Pizarro īpašumu ziemeļu robeža neesot precīzi noteikta, Peru vietvaldis saņemot atpakaļ Kusko, Almagro

atbrīvojot sagūstīto Ernando, un tas sešu nedēļu laikā atstājot Peru. Abas puses atvelkot savu karaspēku uz apgabaliem, par kuriem neesot nekādu domstarpību, un atsakoties no jebkuras naidīgas rīcī​bas.

Par šo spriedumu Almagro piekritēji teica, ka tik netaisnīgs lēmums neesot pieredzēts kopš bībelē pieminētā Poncija Pilāta laikiem. Viņi sašutumā lādējās un izsmēja savu virspavēlnieku — ģenerālis aiz vecuma un slimības esot izkūkojis prātu un viņus pārdevis. Ienaidnieki nu mitināšoties bagātajā Kusko un jaukajās, aug​līgajās zemēs, bet viņiem atmesti neauglīgie Carkasas tuksneši. Šie kurnētāji nenojauta, ka Čarkasā — tagadējās Bolīvijas plakankalnē — pavisam tuvu zemes virskārtai slēpjas milzīgie Potosi sudraba krājumi. Viņi apvainoja šķīrējtiesnesi, ka Pizarro to uzpircis, un prasīja Ernando galvu. Gūstekņa dzīvība nemitīgi karājās mata galā. Taču Fransisko Pizarro pārāk stipri mīlēja Ernando, pašu izveicīgāko no visas ģimenes, lai to pakļautu nāves briesmām, un tāpēc bija ar mieru līdz turpmākajam karaļa lēmumam atteikties no Kusko, lai tikai Ernando tiek brīvībā. Almagro pats devās pie ieslodzītā un paziņoja, ka viņš nu esot brīvs, turklāt izteica cerību, ka visi strīdi tikšot aizmirsti un atdzimšot vecā draudzība. Ernando Pizarro uz to atbildēja, ka arī viņš nevēloties nekā labāka, un deva svinīgu zvērestu, liekot ķīlā Savu bruņinieka godu, ka godīgi pildīšot līguma noteikumus. Pēc svinīga mielasta atbrīvoto gūstekni augstu virsnieku un Almagro dēla Djego Almagro pavadībā nosūtīja uz Fransisko Pizarro nometni. Šķita, ka nesenie sāncenši pilnīgi izlīguši. Taču tā varēja domāt tikai tie, kuri nepazina Pizarro. almagro gals Tikai ieroči izšķirs, kurš būs īstais Peru valdnieks! - Kauja pie Lasalinasas. — Almagristu sagrāve.

— Izrēķināšanās. — Almagro tiesāšana un gals.

Tikko Pizarro brālis Ernando bija ticis brīvībā, Peru vietvaldis atcerējās visas viņam nodarītās pārestības: sāncensis ieņēmis Kusko, sagūstījis viņa brāļus, uzbrucis likumīgā gubernatora karaspēkam un to sakāvis. Tagad jādo- mājot nevis par mieru vai pamieru, bet gan par atriebību. Tikai ieroči izšķiršot, kurš būšot īstais Peru valdnieks. īsā laikā Fransisko Pizarro sapulcināja septiņsimt vīrus, ko uzticēja saviem brāļiem, — pats viņš esot par vecu un vāju karagājiena vadīšanai. Pie Almagro pizarristi nosūtīja vēstnešus ar pieprasījumu nekavējoties atstāt Kusko un atgriezties savā paša apgabalā.

Almagro, arī būdams vecs un smagi slims, uzticēja savus vīrus virsniekam Orgonjesam. Tas mēģināja ieņemt un aizsargāt kalnu pārejas, kas veda no piekrastes uz Kusko, taču nokavējās un bija spiests sagaidīt pretinieku Kusko ielejā.

1538. gada aprīlī brāļu Pizarro karaspēks jau tuvojās agrākajai inku galvaspilsētai. Almagro ar saviem piekritējiem noturēja kara apspriedi. Daži ieteica aizstāvēt pilsētu līdz pēdējam vīram, bet virspavēlnieks ieminējās, ka vajadzētu atjaunot miera sarunas. Taču Orgonjess pikti iebilda: «Tagad ir par vēlu! Tu palaidi vaļā Ernando Pi​zarro, un tālab cits nekas neatliks kā ar viņu kauties.»

Beidzot virsroku guva Orgonjesa piekritēju domas: iziet no pilsētas un uzsākt kauju ar ienaidnieku līdzenumā, lai varētu labāk izmantot kavalēriju. Almagro piecsimt vīru karaspēks ieņēma pozīcijas netālu no Kusko pie Lasalinasas pilsētiņas, taču tās bija neizdevīgas — turienes nelīdzenais reljefs stipri apgrūtināja kavalēriju, bet tieši jātnieki bija galvenais Almagro trumpis gaidāmajā kaujā. Tomēr Orgonjess cerēja šajās pozīcijās aizstāvēties, jo to priekšā atradās staigns purvs un maza upīte.

Almagristu kājniekiem trūka šaujamo ieroču, un viņi bija apbruņojušies ar gariem pīķiem. Uzstādījis sešus lielgabalus un novietojis flangos jātniekus, Orgonjess gaidīja Pizarro vīrus.

Tie drīz vien parādījās, spožās bruņās tērpti, ar plīvojošiem karogiem maršēdami stingrā soli un ciešā ierindā, pārnāca pāri līdzenumam un apmetās nometnē pretējās upes krastā.

Valodas par gaidāmo kauju bija izplatījušās plašā apkaimē, un kalnu nogāzēs varēja manīt pulcējamies in​diāņus, kuri taisījās noskatīties savu ienaidnieku sadursmē. Tāpat no Kusko atnāca spāniešu sievas un bērni, kas, baiļu un bažu mākti, kļuva par lieciniekiem niknai, nežēlīgai sadursmei starp Kastīlijas vīriem.

Atausa 26. aprīļa rīts, un trompetes signāli sauca karavīrus pie ieročiem. Sākās kauja — kauja par veselas valsts likteni. Pizarro rīcībā bija mazāk jātnieku, turpretim kājnieki — rūdīti veterāni un no Kārību jūras salām atbraukušie karotāji — bija apbruņoti ar musketēm. Šie jaunie šaujamie ieroči, nesen atsūtīti no Flandrijas, rādījās krietni pārāki par arkebūzām.

Abas puses noturēja īsu lūgšanu, it kā arī šajā kaujā ar dieva palīgu vajadzētu apkaut neticīgos, nevis kasti - liešus — vienas ticības brāļus. Ernando Pizarro uzrunāja savus karavīrus, atgādinādams visas sāncenšu nodarītās pārestības un sagādāto postu, un, rādīdams uz rīta saulē mirdzošo inkas galvaspilsētu, sacīja, ka tā būšot balva uzvarētājiem. Gavilēdami viņa vīri metās upē un gāzās virsū Almagro karaspēkam.

Ar kaujas saucieniem «Par karali un Almagro!», «Par karali un Pizarro!» abas naidīgās puses uzsāka izmisuma pilnu cīņu. Jātnieku pulki sadūrās pilnos auļos. Šī sadursme bijusi tik drausmīga, ka indiāņi pakalnos ap kaujas lauku apsveikuši šo slaktiņu ar mežonīgām gavilēm. Pēc kaujas būtu bijis īstais laiks uzklupt baltajiem sātaniem, kas tikko izlējuši savējo asinis, un izdeldēt viņus visus līdz pēdējam. Taču indiāņiem trūka vadības, un viņu karaspēks bija izklīdis. Tāpēc baltie iekarotāji varēja netraucēti kārtot savus rēķinus.

Orgonjess kāvās nikni, cirzdams ar zobenu un durdams ar šķēpu. Viņš auļoja pa kaujas lauku, meklēdams Ernando Pizarro, lai to nogalinātu. Taču Orgonjesa bruņu cepuri trāpīja kāda lode, un viņš uz mirkli zaudēja samaņu. Tai mirklī nogalināja viņa zirgu, un tas krizdams piespieda jātnieku pie zemes.

Ienaidnieki saklupa viņam apkārt un aicināja padoties. Taču Orgonjess liedzās atdot zobenu, prasīdams, vai tad šeit neesot neviena bruņinieka,

Skulptūra no Saules vārtiem pie Kusko (pēc sena zīmējuma) kam to varētu pasniegt. Kāds no Pizarro kalpiem, uzdevies par dižciltīgu viru, atņēma gūsteknim zobenu, izrāva dunci un ietrieca viņam sirdī. Nogalinātajam Orgonje- sam nocirta galvu, uzsprauda pīķa galā un nēsāja apkārt pa kaujas lauku kā uzvaras zīmi, bet vēlāk asiņaino trofeju izlika apskatīšanai Kusko galvenajā laukumā.

Pēc Orgonjesa nogalināšanas Almagro piekritējos sākās sajukums. Viņi nespēja izturēt muskešu uguni un slēpās aiz akmeņiem un mūriem, kas vietām rēgojās kaujas laukā. Pedro de Lermam, kavalērijas komandierim, vairs neizdevās sapulcināt izklīdušos jātniekus, un viņš viens pats metās virsū Ernando Pizarro, kurš arī auļoja zirgā un nevairījās no sadursmes. Abu jātnieku šķēpi trāpīja mērķi — Pizarro iedūra Lermam gurnā, bet Lerma savukārt viegli ievainoja pretinieku. Taču tuvcīņas burzma izšķīra abus cīnītājus; mazliet vēlāk zirgs nosvieda Lermu, un brūcēm klātais bruņinieks noasiņodams palika guļam kaujas laukā.

Almagro piekritēji vairs tikpat kā neizrādīja pretestību un panikā bēga uz Kusko. Pats Almagro vēroja nežēlīgo slaktiņu no tuvējā paugura, atgūlies nestuvēs, jo bija pārāk vārgs, lai ilgi nosēdētu zirgā.

Arī viņš, pārliecinājies, ka viss zaudēts, bēga uz Kusko cietoksni. Viņu drīz panāca, sagūstīja un nogādāja pilsētā, iekala važās un ieslodzīja tajā pašā telpā, kur vēl nesen bija turēti gūstā brāļi Pizarro.

Kauja bija ilgusi nepilnas divas stundas. Pizarro svinēja uzvaru un sagrāba savās rokās pilsētu. Pēc dažādām ziņām, bija krituši simt piecdesmit vai divsimt vīri, lielāko tiesu Almagro piekritēji, turklāt daudzus nogalināja vēl pēc kaujas, kad tie jau lūdza žēlastību, sacirta ar zobeniem, nodūra ar pīķiem, izdūra tiem acis, nocirta rokas un kājas — tik liels bija naids un atriebības kāre. Pedro de Lermu, kas bija ievainots septiņpadsmit vietās, draugi bija aiznesuši uz pilsētu, bet tur ievainoto gultā guļošu neģēlīgi nodūra kāds no Pizarro karavīriem.

Pizarro karaspēks izlaupīja sagrābto pilsētu, taču mantkārīgajiem laimes meklētājiem guvums likās pārāk mazs. Pēc Sarates vārdiem, viņi prasījuši Eldorado un sacījuši, ka ar saviem nopelniem viņiem gan nāktos dalība tādā ekspedīcijā, kur varētu runāt par īstu zeltu.

Ernando Pizarro apsolīja rīkot jaunus karagājienus, tikko tas būšot iespējams. Kusko bija sapulcējušies kādi tūkstoš trīssimt karavīri, jo uzvarētājiem pievienojās arī kauju zaudējušie.

Turpretim Almagro, lielais maršals, kā viņu dēvēja, palika apcietinājumā un slims, nelaimes salauzts gaidīja savu likteni. Uzvarētāji bija pavisam nobažījušies par gūstekņa veselības stāvokli. Ernando Pizarro, pirms kaujas uzzinājis, ka viņa ienaidnieks esot uz nāvi slims un laikam drīz miršot, izsaucās — pēc Erreras liecības: «Pasarg dievs, ka tas nenotiek, iekām viņš krīt manās rokās!»

Tagad Ernando bieži apmeklēja gūstekni un visādi viņu uzmundrināja, solīdams, ka drīz — tikko te ieradīšoties vietvaldis — viņu atbrīvošot. Bet, ja tas tuvākajā laikā neatnākšot, viņš pats uzņemšoties atbildību par gūstekņa atbrīvošanu un sūtīšot viņu uz Limu. Vietvaldis, domājams, neapiešoties ar viņu pārāk bargi. Turklāt Ernando liekulīgi apvaicājās, kādu ceļošanas veidu — uz zirga, mūļa vai nestuvēs — pieļaušot gūstekņa veselības stāvoklis. Katru dienu Pizarro sūtīja slimniekam ēdienus no sava galda, kā ari vīnu un augļus, un vecais Almagro patiešām pamazām sāka atkopties.

Taču ieslodzītais nezināja un pat nenojauta, ka pa to laiku tiesneši un rakstveži strādā vaiga sviedros dienu un nakti, pieņemdami neskaitāmas pret viņu vērstas sūdzības un gatavodami tiesas procesu. Viņa paša līdzgaitnieki, kas vēl nesen bija vai nēsājuši uz rokam savu virspavēlnieku — karavīru elku un dievekli, tagad nekautrējās viņu nomelnot un apmelot. Vajadzēja taču izkal- poties uzvarētāju priekšā. Par to bija apsolīta piedošana un vietvalža žēlastība.

Apsūdzības raksta apjoms pārsniedza divtūkstoš lappuses. Pēc spāniešu paražām visam vajadzēja notikt atbilstoši stingrām likuma prasībām. Almagro tika apsūdzēts, ka viņš sacēlis dumpi un uzsācis karu pret Spānijas karali, nogalinādams simtiem uzticamu pavalstnieku, ielaidies sazvērestībā ar inku, spāniešu ienaidnieku, un sagrābis Kusko, kas piederējusi karaļa vietvaldim.

Dumpiniekam, nodevējam un Spānijas ienaidniekam, kurš uzdrošinājies pacelt ieročus pret karali, 1538. gada 8. jūlijā piesprieda nāves sodu — publiski nocirst galvu Kusko centrālajā laukumā.

Izmeklēšana līdzinājās izsmieklam, jo apsūdzētais par to nekā nezināja un viņu neviens pat nenopratināja. Spriedumu notiesātajam paziņoja kāds mūks.

Almagro negribēja ticēt savām ausīm. Tas neesot iespējams, ka viņam nodarītu tādu netaisnību. Viņš lūdza Ernando Pizarro, savu niknāko ienaidnieku, atcerēties viņa agrākos nopelnus, saudzēt viņa sirmos matus un ļaut nodzīvot atlikušo īso mūža galu. Viņš taču tagad nevienam vairs neesot bīstams, viņš allaž esot tik draudzīgi izturējies pret brāļiem Pizarro. Sis spriedums esot slikta atmaksa par to, ka viņš vēl nesen dāvinājis dzīvību sagūstītajiem. vietvalža brāļiem. Turklāt karalis neatstāšot nesodītus tos, kuri notiesāšot uz nāvi tādu nopelniem bagātu vīru, Ernando Pizarro uz visiem šiem asarainajiem lūgumiem un draudiem atbildējā pavisam salti: tīrais brīnums, ka tik drošsirdīgs bruņinieks tā varot pazemoties; viņa liktenis nebūšot sliktāks kā dažam krietnam karavīram. Viņš taču esot kristīgs cilvēks un varētu izmantot savus atlikušos dzīves brīžus, ko viņam dāvinājusi dieva žēlastība, lai noslēgtu visus rēķinus ar debesīm. Spriedums esot negrozāms, un tālab lai viņš gatavojoties savai pēdējai stundai.

Karalis bija iecēlis Almagro par Dienvidperu (Jaunās To- ledo) adelantado ar tiesībām izraudzīties sev pēcnācēju. Testamentā Almagro piešķīra šo titulu un tiesības dēlam Djego. Tā kā tas vēl bija

nepilngadīgs, Dienvidperu pārvaldīšanu notiesātais uzticēja Djego de Alvarado. Visu mantu un īpašumus Peru Almagro novēlēja Spānijas karalim, turklāt piemetinādams, ka Pizarro esot palicis viņam krietni parādā. Ar šo novēlējumu Almagro cerēja iemantot valdnieka simpātijas un panākt, ka tas aizstāvēs viņa dēlu un stingri izmeklēs ienaidnieku rīcību.

Ziņa par Almagro notiesāšanu drīz aplidoja visu Kusko un atstāja smagu iespaidu. Daži virsnieki, to skaitā Djego de Alvarado, lūkoja aizlikt kādu vārdu par notiesāto, taču veltīgi.

Ernando Pizarro, nobažījies par kolonistu noskaņojumu, pavēlēja visur izlikt posteņus ar musketēm un stingri apsargāt almagristu mājas un deva rīkojumu izpildīt nāves sodu slepus — cietumā. Bende nožņaudza lielo kon​kistadoru ar garoti. Almagro līķi iznesa lielajā laukumā un publiski nocirta tam galvu.

Ievērodami pieklājību, Ernando un Gonsalo Pizarro, kā arī tiesneši un pilsētas iedzīvotāji, tērpušies sērās, pavadīja Almagro pēdējā gaitā uz kapa vietu baznīcā, pūlēdamies parādīt, ka tikai valsts intereses piespiedušas no​galināt šo septiņdesmit gadus veco karavīru.

Pēc hronistu vārdiem, nogalinātais bijis drosmīgs karotājs un bieži vien bagātīgi apdāvinājis savus ļaudis, tā ka konkistadori viņu mīlējuši no visas sirds. Viņš, nezināmas izcelšanās vīrs, varējis lepni teikt, ka esot savu slaveno darbu dēls.

Fransisko Pizarro nogaidīja Limā, kamēr saņēma ziņu par uzvaru pie Kusko, un tad lēnām devās uz turieni pāri Andiem, lai Ernando pagūtu izrēķināties ar dumpiniekiem, kuriem netrūka ietekmīgu draugu, kā, piemēram, bīskaps Valverde un vairāki bruņinieki. Tie prasīja apžēlot Almagro, un vietvaldis neuzdrošinājās atteikt neatlaidīgajiem lūgumiem. Ieradās arī Almagro dēls Djego un lūdza žēlot tēvu.

Pizarro nomierināja lūdzēju — Almagro nenotikšot nekas ļauns.

Marķīzs neskopojās ar solījumiem, bet slepus sūtīja uz Kusko instrukcijas — rīkoties tā, lai Almagro nevienam vairs nesagādātu raizes! Beidzot pienāca vēsts, ka čīliešu vadonim nocirsta galva. Tad Fransisko Pizarro ietērpās sērās un visiem apgalvoja, ka viņa brāļi rīkojušies pārsteidzīgi. Pēc hronistu Pedro Pizarro un Erreras vārdiem, viņš licies pavisam satriekts un lējis gaužas asaras.

VISU PERU ZEMI VIENĀS ROKAS! Uzvarētājs gatavojas valdīt inku zemē viens pats. — Ernando Pizarro neveiksmīgā misija Spānijas galmā. — Karaļa pilnvarotais dodas uz Peru. — Inkas Manko uzbrukumi. — Cietokšņu būve. — Pedro de Valdīvija araukāņu zemē.

Pēc tam lielais marķīzs sava karaspēka priekšgalā ieradās Kusko, taurēm skanot, lepns, kā jau uzvarētājs, un sāka nomierināt dumpīgo pilsētu, atņēma īpašumus čīliešiem, Almagro piekritējiem, un izdalīja saviem ļaudīm. Viņš neatzina arī Almagro testamentu un tā dēla Djego tiesības uz Dienvidperu teritoriju. Maršals ar savu dum- pošanos esot zaudējis visas savas tiesības.

Tā bija bīstama taktika — atstāt ienaidniekus dzīvus un atņemt viņiem mantu, taču Fransisko Pizarro jutās tik va​rens, ka nevēlējās tos pārvilināt savā pusē ar dāvanām, ne arī iznīcināt, kā ieteica viņa brāļi.

Vietvaldis paziņoja, ka viņam esot pakļauti visi apgabali šaipus Flandrijas — tas nozīmēja, ka Fransisko šajā okeāna krastā necietīs nekādus sāncenšus un valdīs viens pats.

Fransisko Pizarro piešķīra saviem brāļiem tik bagātīgus repartimjento — zemi ar indiāņiem, ka pat viņa piekritēji sāka kurnēt. Brāli Gonsalo viņš ar stipru karaspēku nosūtīja pret indiāņiem Čarkasas novadā, lai tos galīgi pakļautu.

Kopš Almagro nogalināšanas bija pagājis gandrīz vesels gads. Ernando Pizarro no jauna posās uz Spāniju, lai izkliedētu nevēlamo iespaidu, kādu galmā bija radījis nāves sods. Djego de Alvarado un citi Almagro draugi jau sen atradās Kastīlijā, kur attēloja brāļu Pizarro darbību visai nepievilcīgās krāsās un pūlējās panākt, lai

Lielais marķīzs Fransisko Pizarro (pēc senas gleznas) netaisnība tiktu atriebta un Almagro dēls Djego varētu izmantot savas tiesības.

Ernando pirms aizbraukšanas brīdināja brāli no čīliešu atriebības. Lai vietvaldis sargoties un neļaujot šiem ļaudīm uzturēties savā tuvumā, lai gādājot par stipru miesas- sardzi. Fransisko tikai pasmējās par brāļa bažām. Ikviens mats uz almagristu galvas galvojot par viņa drošību.

Ernando 1539. gada vasarā no Limas aizburāja uz Spāniju un visā spožumā ieradās karaļa galmā Valjadolidā,

vezdams līdzi bagātīgas dāvanas, jo cerēja uz zelta vareno spēku. Šoreiz sagaidīšana bija visai dzestra. Djego de Alvarado un viņa draugi bija par to parūpējušies. Ernando Pizarro draudēja tiesa. Taču pārvestais zelts, ko viņš izdāļāja ar devīgu roku, darīja savu — tiesneši nesteidzās izmeklēt šo sarežģīto lietu.

Alvarado, kam apnika tiesnešu birokrātija un galma intrigas, izaicināja Ernando Pizarro uz divkauju, lai izšķirtu strīdu ar tā saucamās «dieva tiesas» palīdzību, taču tas no divcīņas izvairījās — turklāt ar gudru ziņu. Alvarado piecas dienas vēlāk nomira pēkšņā nāvē, acīm redzot, viņu slepeni nozāļoja kāds uzpirkts slepkava.

Karalis Kārlis V nekādi nevarēja noskaidrot, kas galu galā ir vainojams konkistadoru vadoņu sadursmēs. Tomēr viens bija skaidrs: tās kaitēja Spānijas interesēm. Turklāt bija noticis tas, no kā karalis baidījās visvairāk, — Fran​sisko Pizarro viens pats bija sagrābis savās rokās milzīgu aizjūras teritoriju.

Tāpēc karalis pavēlēja sūtīt uz Peru tiesnesi licen- ciātu Vaku de Kastro ar ļoti plašām pilnvarām, lai viņš iepazīstas ar apstākļiem aizjūras kolonijā, izskata visas sūdzības, izveido jaunajai kolonijai piemērotu pārvaldes sistēmu un pēc tam sniedz galmam ziņojumu. Taču karaļa pilnvarotajam tika piekodināts pret Fransisko Pizarro, Peru vietvaldi, izturēties ar pienācīgu cieņu. Tikai viņa nāves gadījumā Kastro drīkstēja uzrādīt Kārļa V izdotu slepenu dokumentu, ar kuru karalis bija iecēlis licenciātu par Peru gubernatoru.

Ernando Pizarro misija Spānijas galmā beidzās ar neveiksmi — viņu galu galā arestēja un ieslodzīja cietoksnī, kur viņš stingrā uzraudzībā pavadīja divdesmit gadus (līdz 1560. gadam), pārdzīvodams visus savus radiniekus un arī savu slavu. Ernando vienīgais no brāļiem neņēma galu varmācīgā nāvē un nomira 1578. gadā savas dzimtas muižā Estremadūrā kādu simt (vai pat simt četru) gadu vecumā, ja var ticēt tālaika hronistiem.

Laikabiedri raksturojuši Ernando Pizarro kā staltu, spēcīgu vīru ar cienījamu uzvedību. Taču viņa raksturam piemitušas dažas visai nevēlamas īpašības. Viņš bijis ārkārtīgi patmīlīgs un godkārīgs, uzpūtīgs un nekautrīgs, viegli aizvainojams un atriebīgs, rīkojies ļoti enerģiski, bez līdzjūtības un sirdsapziņas pārmetumiem.

Fransisko Pizarro, nemaz negaidīdams karaļa lēmumu, dalīja iekarotās Peru zemes pa labi un kreisi, sev un saviem piekritējiem paturēdams auglīgākos apgabalus, bet Almagro karavīriem — čīliešiem piešķīra pašus tālākos, nabadzīgākos un mazauglīgākos novadus, tā no jauna izraisīdams milzīgu neapmierinātību. Kolonisti sūrojās par nekaunīgo vietvaldi un viņa tuviniekiem, kas sagrābuši visu vērtīgāko iekarotajā zemē. Visā Peru valdīja ne​miers.

Juku laikus izmantoja jaunais peruāņu inka Manko. Viņš laiku pa laikam atstāja gandrīz nepieejamās Andu grēdas, sapulcināja karotājus un uzbruka spāniešiem. Peruāņi pēkšņos triecienos iznīcināja iekarotāju garnizonus, nodedzināja viņu apmetnes, izpostīja plantācijas un aiz​dzina lopus.

Pret nenotveramajām indiāņu vienībām nelīdzēja ne artilērija, ne jātnieku vienības, nelīdzēja soda ekspedīcijas. Uz konkistadoriem no kalniem gāzās akmens bluķi, un aizas pārvērtās īstos slazdos, naktīs pie ugunskuriem viņus nonāvēja skaudras bultas.

Beidzot vietvaldis sūtīja pret Manko prāvu karaspēka vienību brāļa Gonsalo vadībā. Andu aizās un kalnu pār​ejās notika vairākas niknas sadursmes, kas gan beidzās ar peruāņu sakāvi, taču inka aizvien prata izvairīties no gūsta.

Tad spānieši lūkoja ievilināt inku savās cilpās, uzaicinot viņu uz sarunām. Manko vairs neticēja nevienam balto laupītāju vārdam un tomēr deva piekrišanu satikties ar Fransisko Pizarro Jukajas ielejā.

Vietvaldis nosūtīja pie inkas kādu afrikāņu vergu ar bagātīgām dāvanām, bet peruāņi pa ceļam uzbruka sūtnim un to nonāvēja. Pizarro nežēlīgi atriebās par šo aizvainojumu. Spānieši bija sagūstījuši vienu no inkas Manko sievām, jaunu skaistu meiteni, ko viņš ļoti mīlēja. Pizarro pavēlēja izģērbt meiteni kailu, piesiet pie koka un visas nometnes priekšā pērt ar rīkstēm, bet pēc tam nošaut ar bultām. Nelaimīgā sieviete nelūdzās žēlastības un, klusu ciezdama, bez žēlabām un vaimanām sagaidīja nāvi, tā ka pat

Pizarro, daudz pieredzējis vīrs, brīnījies.

Sarunas ar inku izjuka, un peruāņi joprojām uzbruka konkistadoriem. Šajās nemitīgajās cīņās spānieši izraudzījās drošāko līdzekli — celt nocietinājumus, atbalsta punktus un cietokšņus visos Peru svarīgākajos stratēģiskajos punktos. īsā laikā pie ceļa no Limas uz Kusko izveidojās vai​rākas nocietinātas kolonijas, tāpat ari pilsētas citos nova​dos.

Aizvadījis Kusko kādu gadu, Fransisko Pizarro atgriezās Limā, rūpējās par pilsētu būvi un jaunu kolonistu ieceļo šanu, sudraba un zelta raktuvju ierīkošanu.

Kādu no saviem virsniekiem Pedro de Valdīviju, rūdītu, nežēlīgu karavīru, lielais marķīzs sūtīja pabeigt aizsākto Cīles atklāšanu un iekarošanu. Valdīvija, kurš jau bija piedalījies kopā ar Almagro pirmajā Čīles ekspedīcijā, ar simt piecdesmit karavīriem un diviem priesteriem 1540. gada janvāri gar okeāna piekrasti devās uz dienvidiem. Samērā laimīgi šķērsojis Atakamas tuksnesi, Valdīvija nonāca līdz Čīles centrālajai daļai — auglīgajām Kokimbo ielejām. Te biezos mežos mitinājās araukāņu ciltis, lielāko tiesu mednieki, kas tikai vietām nodarbojās ar zemko​pību.

Sajā zemē auga diženi koki — araukārijas ar čiekuriem cilvēka galvas lielumā. Araukāriju sēklas, kas bija divas reizes lielākas par mandelēm, indiāņi lietoja uzturā. Biezie meži spāniešiem šķita sveši un naidīgi, jo viņi saprata, cik grūti te būs cīnīties ar iezemiešiem.

Araukāņi sākumā uzņēma atnācējus viesmīlīgi, bet, kad spānieši sāka izlaupīt iezemiešu ciematus un atņemt pār​tiku, kareivīgās ciltis ķērās pie ieročiem.

1541. gadā Valdīvija, aizgājis līdz 33°30' d. pl., Maipo upes vidustecē nodibināja Santjago pilsētu, kā arī sāka ierīkot kalnraktuves un plantācijas. Viņš aicināja uz Čīli kolonistus un visādi pūlējās veicināt zemkopības un tirdz​niecības attīstību, jo bija iecerējis radīt šeit bagātu, plaukstošu koloniju.

Tomēr kolonizācijas gaitā spānieši bija spiesti nemitīgi cīnīties ar kareivīgajiem iezemiešiem.

Araukāņiem izdevās izdzīt no Santjago iekarotāju garnizonu un nodedzināt tikko uzcelto pilsētu, taču Valdīvija to atkal atjau​noja.

1544.—1545. gadā viņš, pētīdams Čīles piekrasti, aizgāja līdz Biobio upei tālos dienvidos, bet tad viņu atsauca atpakaļ uz Peru palīgā apspiest dumpi.

UZ «KANĒĻA ZEMI» Gonsalo Pizarro un Fransisko Oreljanas ekspedīcija. — Konkistadoru likstas augstajos kalnos. — Vilšanās «Kanēļa zemē». — Mūžameža maldi. — Bri- gantīnas būve. — Oreljarla ar kuģi dodas izlūkos.

— Badā mirstošo gājiens atpakaļ uz Kito.

Peru vietvaldis Fransisko Pizarro iecēla savu brāli Gonsalo par Kito apgabala gubernatoru un uzdeva viņam atklāt un iekarot tā saucamo «Kanēļa zemi» un, ja laimētos, arī Eldorado. «Kanēļa zeme», pēc indiāņu nostāstiem, atrodoties uz austrumiem no Kito. Tur augot bezgala daudz kanēļa koku un netrūkstot arī citu garšvielu. Tajos laikos Eiropā kanēlis, krustnagliņas, pipari, ingvērs, kardamons un citas tropisko zemju garšvielas bija ārkārtīgi dārgas — zelta vērtībā. Garšvielas līdzās zeltam bija stimuls, kas aizvilināja pāri okeānam gan Kolumbu, gan Kortesu, gan Vasko da Gamu, Magelānu un Pizarro.

Par Gonsalo Pizarro dzīvi pirms ierašanās aizjūras zemēs nav īsti drošu ziņu. Viņa izcelšanās ir tikpat tumša kā vecākā brāļa Fransisko cilme. Gonsalo bērnībā tāpat nejuta vecāku mīlestību un rūpes par audzināšanu. Ļoti agri viņš kļuva par karavīru un ievingrināja roku kaujas laukā. Viņu uzskatīja par vienu no veiklākajiem jātniekiem un zobena cilātājiem visā Peru. Šis vīrs rīkojās drosmīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem un iemantoja slavu kā lielisks karavadonis visšaubīgākajās un grūtākajās avantūrās.

Ekspedīcijā uz «Kanēļa zemi» viņam piebiedrojās Fransisko de Oreljana. Šis avantūrists nāca no Truhiljo, mazās spāniešu pilsētiņas Estremadūrā, «lielo» Pizarro dzimtenes. Nabadzīgais idalgo, kas dokumentos sevi dēvēja par «dižciltīgu bruņinieku un goda vīru», jau pusaudža gados (viņš, domājams, dzimis 1512. gadā) 1526. gadā devās pāri okeānam. Ir pamats domāt, ka pirmos gadus pēc ierašanās Jaunajā Pasaulē Oreljana aizvadījis Nikaragvā, kur guvis krietnu rūdījumu kaujās ar indiāņiem. Pēc tam viņš piedalījās visos lielajos karagājienos Peru — gan Kusko un Truhiljo ieņemšanā, gan ekspedīcijā uz Kito. Kādā kaujā jaunais konkistadors zaudēja aci. 1536. gadā Oreljana steidzās palīgā aplenktajam Kusko garnizonam ar astoņdesmit kājniekiem, vezdams līdzi arī kādus desmit vai divpadsmit zirgus, ko bija iegādājies par savu naudu. 1537. gadā Oreljana ģenerālkapteiņa dienesta pakāpē devās nomierināt dumpīgos indiāņus Gvajakilas piekrastē.

Pēc uzvaras viņu iecēla par Santjago un Puerto Vjeho gubernatoru. Tajā pašā gadā viņš pie Gvajasas upes nodibināja jaunu pilsētu Santjago de Gvajakilu (tagadējo Gvajakilu, Ekva- doras lielāko ostu).

Lasalinasas kaujā Oreljana komandēja galvenos Pizarro spēkus. Pēc uzvaras šis drošsirdīgais, enerģiskais karavīrs atkal pārvaldīja savu apgabalu, un, pēc hronista vārdiem, viņam bijis daudz labu indiāņu, muižu, ganāmpulku un visādu mantu, tā ka viņu varētu uzskatīt par ļoti bagātu cilvēku, ja vien viņš apmierinātos ar iemantoto, sēdētu mājās un vairotu savu turību.

Tomēr Oreljana, kā lielais vairums konkistadoru, neapmierinājās ar sasniegto. Viņš, izdzirdis par Gonsalo Pizarro ekspedīciju, nolēma piebiedroties tai un izmēģināt laimi «Kanēļa zemē». Abi konkistadoru vadoņi norunāja, ka došoties ceļā no Kito 1541. gada martā.

Tomēr Gonsalo Pizarro izgāja uz «Kanēļa zemi» jau 21. februārī, ilgi pirms norunātā termiņa. Tā bija bagātīgi apgādāta ekspedīcija. Tajā piedalījās divsimt līdz trīssimt spānieši, daudzi vergi nēģeri un vairāk nekā četrtūkstoš indiāņu, kuru uzdevums bija nest nastas. Lai nesēji pa ceļam neaizbēgtu, viņus sakala važās un saķēdēja pa vairākiem kopā. Spānieši gandrīz visi jāja zirgos. Karaspēkam sekoja četrtūkstoš pārtikai paredzētas lamas un piectūkstoš cūkas, kā arī nikni suņi, kas bija apmācīti indiāņu medībām. Ekspedīcija tātad bija bagātīgi apgādāta ar pārtiku, kas domāta lielāko tiesu baltajiem, jo indiāņi tālos ceļos iztika ar kaltētiem kukurūzas graudiem, ko nesa sev līdzi.

Oreljana, martā ieradies Kito, uzzināja, ka ekspedīcija jau sen aizgājusi uz austrumiem. Viņš ar savu nelielo vienību — divdesmit trim vīriem steidzās pakaļ Gonsalo Pizarro, lai gan vecie kolonisti brīdināja viņus, ka tāda maza karotāju saujiņa pazudīšot mūžamežos vai arī viņus apkaušot indiāņi.

Pa to laiku Gonsalo Pizarro pāri Andu austrumu grēdām virzījās uz dienvidaustrumiem, pārvarēdams milzu grūtības. Kalni likās nepārejami, turklāt reižu reizēm vajadzēja atkauties no naidīgām indiāņu ciltīm un celties pāri lielām, ūdeņiem bagātām upēm.

Augstajās kalnu grēdās pūta ledaini rietumu vēji, kas radīja īpašu slimību čunjo. Tikko ļaudis atstāja silto aizvēju aizās un izgāja plakankalnē, griezīgais vējš tūliņ sāka svilināt neaizsargātās ķermeņa daļas.

Ada iekaisa un sasprēgāja, seja, deguns, lūpas un acu plaksti asiņoja un dega kā ugunīs arī naktī. Slimība ilga kādu nedēļu, tad apsvilinātā āda pārklājās ar krevelēm, kas lobījās. Slimība pamazām pārgāja, taču bieži atsākās no jauna.

Rietumu vēji nesa līdzi arī šausmīgus sniegputeņus, bet pēc tam spīdēja spoža saule un sniegs kusa un neciešami spulgoja, tā ka daudzi ekspedīcijas locekļi sasirga ar sniega aklumu. Vēl pēc laiciņa debesis no jauna apmācas, atkal sniga sniegi un plosījās pērkona negaisi.

Lielajā augstumā konkistadoriem uzbruka kalnu slimība puna. Viņiem jau pēc dažiem soļiem vajadzēja dziļi ievilkt elpu un atpūsties, tomēr arvien likās — trūkst gaisa. Uzmācās vājums, galvassāpes un reibonis, karavīri nespēja pārvarēt bailes un nedrošību un drebošām kājām taustījās augšup pa stāvajām kraujām. Stiprie vīri jutās kā kusli bērni. Viens otrs paģība vai arī drebēja kā drudzī sastin​gušām rokām un kājām.

Naktīs neviens nevarēja aizmigt, un atpūta pārvērtās īstās mocībās. Arī zirgi cietuši no kalnu slimības — pat vairāk nekā cilvēki. Indiāņi — tropu iemītnieki nespēja paciest aukstumu, viņu trūcīgais apģērbs nesargāja no sala, un daudzi naktīs nosala.

Ekspedīcijas locekļi kalnos piedzīvoja briesmīgu zemestrīci, kas šajos vulkāniskajos apgabalos atgadās visai bieži. Zemi pāršķēla platas plaisas, un no tām kūpēja sēra tvaiki. Kāds indiāņu ciemats ar vairākiem simtiem māju bija iegāzies bezdibenī.

Spānieši, gribēdami ātrāk paglābties no sala un sniega, steidzās pāri kalniem un pa ceļam pameta lopus, ko dzina sev līdzi, un pārtiku. Viņus sāka vajāt izsalkums un bads.

Tagad konkistadoru ceļš veda leļujV,pa Andu austrumu nogāzēm, un salto kalnu klimatu nomainīja tropu tveice, pērkona negaisi un lietus gāzes, kas nemitējās ne dienu, ne nakti. Izmirkušie, izvārgušie ceļotāji tikko vilkās uz priekšu.

Kādā indiāņu ciematā viņi atpūtās divus mēnešus, gaidīdami, kamēr pārstās lietavas. Seit pie Pizarro ieradās Oreljanas sūtīts vēstnesis ar lūgumu pēc palīdzības. Orel- janam bija klājies vēl grūtāk nekā Gonsalo Pizarro ļaudīm, jo viņam vajadzēja šķērsot apgabalu, ko jau bija izpostījuši spānieši. Indiāņi aplenca mazo karaspēka vienību, un tā būtu gājusi bojā, ja no Pizarro nometnes palīgā neatsteigtos kapteinis Karvahals. Oreljana bija pazaudējis gandrīz visus līdzi paņemtos zirgus, un viņa vīriem bija palikuši tikai zobeni un vairogi.

Gonsalo Pizarro iecēla Oreljanu par savu vietnieku. Viņš pats ar astoņdesmit vīriem devās meklēt kanēļa kokus, bet Oreljanam ar pārējo karaspēku pavēlēja lēnā gaitā sekot izlūku vienībai. Pizarro devās uz dienvidaustru​miem, tad pagriezās uz ziemeļiem un izgāja pie Kokas upes. Šajā ārkārtīgi grūtajā pārgājienā aizritēja septiņdesmit dienas. Spānieši beidzot atrada kanēļa kokus.

Tie bija lieli meža milzeņi, kas auga tālu cits no cita mežonīgos kalnos. Šo koku lapas un augļi patiešām smaržoja pēc kanēļa, turpretim mizai diemžēl nebija nekādas vērtības — tas nebija pasakaini dārgais Ceilonas kanēlis. Vai bija vērts tādas mazvērtīgas mantas dēļ dzīties pāri mežonīgiem kalniem un lauzties cauri mūžamežiem?

Kanēlis, kas auga tik tālos, nomaļos mūžamežos aiz milzīgu kalnu grēdām un staigniem purviem, alkatīgajiem laimes meklētājiem nelikās pietiekams atalgojums par izciestajām grūtībām, un viņi zaudēja par to jebkuru inte​resi.

Pizarro vīri ciematā pie Kokas upes atpūtās piecdesmit dienu un pagaidīja, kamēr viņiem pievienojās galvenie ekspedīcijas spēki Oreljanas vadībā.

Tad Gonsalo Pizarro nolēma doties vēl tālāk uz austrumiem, jo indiāņi stāstīja, ka desmit dienu

gājumā no še​jienes esot bagāta, auglīga, biezi apdzīvota zeme, kur ne​trūkstot zelta.

Konkistadori lēnītiņām virzījās uz priekšu gar Kokas upi cauri bieziem tropu mežiem. Apkārt milzīgajiem kokiem vijās liānas, nebija ne ceļu, ne taku, un cauri biezoknim varēja izlauzties tikai ar cirvi un zobenu. Lietus lija bez mitēšanās, spāniešu drānas satrūdēja uz miesas, un asi ērkšķi plosīja sairušos kankarus.

Līdzi paņemtie pārtikas produkti jau sen bija sabojājušies un apēsti, dzīvnieki nokauti vai arī izklīduši mežos un kalnos. Spānieši bija paņēmuši līdzi kādu tūkstoti niknu suņu un tagad, badu mirdami, nogalinaja tos un ēda to gāju, kā arī pārtika no dažādām meža augu saknēm.

Kādā vietā spānieši, iedami gar upi, izdzirda tālu dunoņu, it kā apakš zemes dārdētu pērkons. Upe, lauzdamās cauri klintīm, kļuva mežonīgi strauja un gāzās lejup milzīgā, putojošā ūdenskritumā. Baisie dārdi pēc mūžamežu nomācošā klusuma likās vēl briesmīgāki. Nekur nemanīja nevienas laivas, neviena cilvēku mitekļa, neviena meža zvēra, tikai kaimani šur tur sildījās saulē.

Uz augšu un leju no varenā ūdenskrituma, kura augstumu spānieši vērtējuši uz tūkstoš divsimt pēdām (ap četrsimt metru), upe bija pavisam šaura. Bada mocītie konkistadori nolēma pārcelties uz otru krastu, lai tur lūkotu uzmeklēt kādu ciematu ar pārtikas krājumiem. Viņi pāri šaurajai, vairākus simtus pēdu dziļajai aizai nogāza dažus milzīgus koku stumbrus. Pa šo nedrošo tiltu laimīgi pārgāja uz otru krastu visi cilvēki un zirgi. Tikai viens vienīgs spānietis neuzmanīgi palūkojies lejup un, galvai apreibstot, nogāzies lejā, trakojošā straumē.

Tomēr arī otrā krastā viņi neatrada nekā cita kā vien necaurejamus džungļus. Indiāņi allaž stāstīja, ka ne visai tālu esot auglīga zeme ar lieliem ciematiem, un spānieši, cerību spārnoti, vilkās uz priekšu. Bet viņus arvien gai​dīja rūgta vilšanās, un apsolīta zeme atkal paslēpās kaut kur tālu, tālu.

Beidzot Kokas grīvā, pie ietekas lielajā Napo, spānieši atrada dažus nelielus indiāņu ciematus. Te Pizarro pavēlēja uzbūvēt brigantīnu, lai varētu ar kuģi vest slimniekus un, meklējot pārtiku, pārcelties no viena krasta uz otru. Oreljana apstaigāja visu nometni, vākdams naglu izgatavošanai vajadzīgo dzelzi, ko ekspedīcijas locekļi uzskatīja par vērtīgāku nekā zeltu, un norādīdams, kādi koki jācērt. Naglās pārkala arī pakavus, kas bija palikuši pāri no apēstajiem vai nosprāgušajiem zirgiem. Darvas vietā lietoja koku sveķus vai gumijai līdzīgu sulu, bet spraugas starp apšuvuma dēļiem aizdrīvēja ar karavīru apģērba skrandām. Kuģa būve bija grūts darbs, taču Pizarro prata uzmundrināt savus vīrus. Pēc diviem mēnešiem vienkāršo .kuģi, pietiekami drošu un ietilpīgu, Tai varētu uzņemt pusi no spāniešiem, nolaida ūdenī un nosauca par «Sanpedro».

Konkistadori, lauzdamies cauri biezokņiem un niedrā-

Gonsalo Pizarro ekspedīcija Napo upes krastos (pēc senas gravīras)

jiem un brizdami pāri slīkšņām, virzījās uz leju pa Napo ieleju — karstu, mitru tropu zemi.

Kuģis Oreljanas vadībā ar nelielajiem pārtikas krājumiem, slimajiem un ievainotajiem sekoja karaspēkam. Spānieši bija nokļuvuši milzīgajā Amazones zemienē. Tomēr arī šeit viņi nekur neatrada nekādas bagātības. Upes ielejā nemitinājās arī indiāņi, kuriem varētu nolaupīt pārtiku. Bads kļuva aizvien niknāks. Badā mirstošie konkis- tadori ēda visādus rāpuļus un sīkus zvērus, ko viņiem laiku pa laikam izdevās noķert. Viņi nenoniecināja pat seglu, zābaku un jostu ādas.

Daudzi slimoja. Spānieši mira desmitiem, indiāņi — simtiem. Spānieši viņus dzina uz priekšu bez žēlastības, bet smagi slimos pameta likteņa varā. Ap to laiku jau bija nomiruši tūkstoš indiāņu.

Karavīri sāka kurnēt arvien niknāk un neatlaidīgāk. Tad 1541. gada decembra beigās Gonsalo Pizarro nolēma nosūtīt ar brigantīnu lejup pa upi līdz tās ietekai dalu savu ļaužu — piecdesmit septiņus spāniešus. To vadību viņš uzticēja Fransisko Oreljanam. Viņam vajadzēja izlūkot ceļu, sagādāt pārtiku un atgriezties atpakaļ pie Pizarro. Saskaņā ar norunu ekspedīcijas galvenie spēki taisījās atkāpties uz augšu gar Napo upi līdz pēdējiem indiāņu ciematiem, kur varēja dabūt pārtiku, un gaidīt atgriežamies izlūkus.

Viņi izšķīrās 1541. gada 26. decembrī un vairs nesastapās. Kuģis un dažas indiāņu pirogas straujajā upē ātri aizšāvās uz leju.

Pagāja dienas un nedēļas, bet brigantīna neatgriezās. Pizarro sūtīja uz leju vairākas izlūku vienības, bet tās neatnesa nekādas ziņas. Tad kapteinis nolēma aiziet ar visu karaspēku gar krastu līdz Napo grīvai.

Grūtajā ceļā pagāja divi mēneši. Tomēr brigantinas arī šeit nebija. Tikai pēc kāda laika nometnē ieradās badā pamiris puskails spānietis. Viņš pastāstīja, ka Oreljana nobraucis šo ceļa gabalu trīs dienās (Pizarro bija to nogājis divos mēnešos), bet šeit nav atradis ne ciematus, ne pārtiku. Griezties atpakaļ pa upi pret stipro straumi neesot bijis iespējams. Oreljana nolēmis doties lejup pa lielo upi līdz pat tās grīvai, pa ceļam uzmeklēt bagātas zemes un tad iziet jūrā. Viņš iebildis pret šādu rīcību, un komandieris atriebdamies pametis viņu likteņa varā šajā tuksnesīgajā apvidū.

Spānieši, šausmās stingdami, klausījās šajā stāstā un pēkšņi aptvēra, ka viņi paši nonākuši bezizejas stāvoklī — bez pārtikas, bez kuģa. Gonsalo Pizarro vīriem atlika vienīgā izeja — atgriezties Kito, kas atradās vismaz četrsimt ligu (vairāk nekā divtūkstoš kilometru) attālumā. Te, mūžamežos, viņi vairs nevarēja kavēties.

Visi vienā balsī noraidīja Pizarro aicinājumu — uzbūvēt otru brigantīnu un dzīties pakaļ nodevējam pa lielo straumi. Tālais, nezināmais ceļš iedvesa viņiem šausmas. Izmisušie karavīri, kuri bija cerējuši, ka Oreljana atgriezīsies ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un vēstīm par Eldorado, tagad prasīja steigties atpakaļ uz Peru.

Gonsalo mēģināja iedrošināt nogurušos, cerību zaudējušos ļaudis. Viņi taču līdz šim esot turējušies kā īsti kas- * tīlieši un ar šo ekspedīciju iemantošot spožu slavu. Mājup viņi iešot pa citu ceļu un droši vien atradīšot bagātus, auglīgus novadus. Katrs solis viņus tagad vedīšot tuvāk mājām, un drosmīgs gars palīdzēšot pārvarēt,visas grūtī​bas. Turklāt lietus laiks bija beidzies, un laika apstākļi likās labvēlīgāki.

Spānieši atceļā meta līkumu uz ziemeļiem cerībā, ka tur būs mazāk purvu un slīkšņu. Tomēr viņiem neklājās vieg​lāk, kā šurpu nākot. Izbadojušies ļaudis cits pēc cita sa​ļima takas malā.

Beidzot 1542. gada jūlijā Kito tuvojās astoņdesmit izvārguši spāniešu karavīri, kas vēl bija pie dzīvības. No indiāņiem nepārnāca neviens. Dažas ligas no pilsētas pārnācēji pagaidīja, kamēr viņiem atnesīs kādas drānas, ar ko apsegt kailās, saplosītās miesas. Šķita, ka šie bada un slimību salauztie, strutojošām brūcēm klātie vīri bez zirgiem, ar salauztiem un sarūsējušiem ieročiem, tērpušies skrandās un zvēru ādās, tropu saulē nomelnējušām sejām, izģinduši, mežonīgām matu pinkām un bārdām apauguši, ir atgriezušies no spoku valsts.

Gonsalo Pizarro ekspedīcija nebija devusi nekādas bagātības un no konkistadoru viedokļ/i īstenībā beidzās ar pilnīgu neveiksmi, tomēr tās ģeogrāfiskie rezultāti bija ievērojami: spānieši pirmo reizi bija

šķērsojuši Andus ļoti grūti pārejamā apgabalā uz Napo augšteci, turklāt šis gājiens ievadīja Fransisko Oreljanas slaveno braucienu le​jup pa Amazoni.

LEJUP PA LIELO UPI Vispirmās lūpes — ēdamais! — Vai Oreljana bijis nodevējs? — Olras briganlinas būve. — Pirmās kaujas uz lielās upes. — Iekarotāju zvērības. — Kristīgie džungļu gūstā. — Kauja ar kareivīgajām amazonēm. — Saindētās bultas. — Ievērojamā ceļojuma beigas. — Oreljanas otrā ekspedīcija uz Amazoni.

1541. gada 26. decembrī kapteinis Fransisko de Oreljana, atvadījies no Gonsalo Pizarro, ar piecdesmit septiņiem spāniešiem un dažiem nēģeriem un indiāņiem devās lejup pa Napo. Šis brauciens vilkās nevis pāris nedēļu, kā viņi bija domājuši sākumā, bet gan astoņarpus mēnešus. Šajā laikā spānieši nobrauca lejup pa lielo upi vairāk nekā sešus tūkstošus kilometru, zaudējot vairākus cilvēkus, kas nomira slimībās vai krita kaujās ar iezemiešiem.

Nevarētu iedomāties vēl nelabvēlīgākus apstākļus šādas grandiozas ekspedīcijas uzsākšanai. Visi tās dalībnieki bija jau izvārguši vienpadsmit mēnešu ilgajā ceļā pa sauszemi, slimi un izģinduši, palikuši bez pārtikās krājumiem, turklāt gandrīz visā braucienā viņus vajāja tropu lietus gāzes.

Straume ātri nesa uz leju Oreljanas brigantīnu «San- pedro» un pirogas, bet krastā joprojām nerādījās neviens indiāņu ciemats. Ļaudis kaut kā vilka dzīvību, ēdot ādas siksnas un zābaku zoles, ko savārīja ar zāli. Piestājuši krastā, izbadojušies ļaudis izložņāja apkaimi, meklēdami kādas ēdamas saknes.

Tās reizēm gadījās indīgas, tā ka ēdēji par mata tiesu bijuši no nāves.

Tikai pēc deviņām dienām — 1542. gada 4. janvārī, jau tumsā, kapteinis izdzirda tālumā rībam indiāņu bungas. Otrā rītā konkistadori ieraudzīja krastā nelielu ciematu un sagatavojās kaujai, bet indiāņi paslēpās biezokņos, tā ka spānieši varēja izlaupīt viņu mitekļus un remdināt izsalkumu. Mūks Karvahals, ekspedīcijas loceklis, kurš uzrakstījis šā brauciena hroniku, atzīmēja: «Un viņi ēda un dzēra ar milzīgu kārumu un nekādi nevarēja paēst.»

Indiāņi drīz sāka atgriezties ciematā, un Oreljana, kas mazliet pratis šejienes cilšu valodu, uzrunāja tos un aicināja uz sarunām kasikus. Kad tie ieradās palūkoties uz neredzētajiem svešiniekiem, Oreljana svinīgi pasludināja indiāņus un viņu zemi par Spānijas karaļa un Gonsalo Pizarro īpašumu. Viesmīlīgie kasiki apņēmās apgādāt baltos svešiniekus ar pārtikas produktiem. Drīz vien indiāņi atnesa daudz visāda ēdamā — bruņurupuču gaļu, putnus, plāceņus, daždažādas zivis.

Oreljana bija izpildījis sava uzdevuma pirmo pusi — sagādājis karaspēkam pārtiku. Tomēr irties atpakaļ pret straumi pie Pizarro ekspedīcijas locekļi nevēlējās un pat draudējuši ar nepaklausību, jo straume viņiem likās pārāk spēcīga un ceļš — tāls un posta pilns. Kapteinis bija spiests pakļauties, lai gan Viņš pats gribējis atgriezties par katru cenu.

Viņš esot gatavs vest visus ekspedīcijas locekļus, arī Pizarro vīrus, pa lielo upi uz jūru, uz zemēm, kur mitinoties kristīgie, ar vienu noteikumu: šajā nometnē jāgaidot ģe- nerālkapteinis ar karaspēku divus vai trīs mēnešus, kamēr pietikšot pārtikas. Pa šo laiku jāuzbūvējot jauna vēl lielāka un drošāka brigantīna, lai viss karaspēks, kad tas at​nākšot, varētu pa nezināmo upi sasniegt okeānu.

Oreljana pat apsolījis bagātīgu atalgojumu tiem, kuri ar pirogu aizvedīšot Gonsalo Pizarro vēstuli ar šādu ziņu, taču brīvprātīgo tikpat kā nebijis.

Spānieši sāka gatavoties jaunās brigantīnas būvei. Visgrūtāk, kā noskaidrojās, bija nevis uzbūvēt pašu kuģi, bet gan izkalt šim darbam nepieciešamās naglas. Taču spānieši ķērās pie naglu kalšanas ar lielu neatlaidību, sameistaroja no zābakiem plēšas, cirta kokus un dedzināja ogles, un divdesmit dienās izkala divus tūkstošus krietnu naglu. Bet pa šo laiku izsīka pārtikas krājumi, un spānieši 2. februārī atstāja nometni un devās uz leju, lai otru kuģi uzbūvētu citā vietā.

Pēc tradicionālās versijas, Oreljana pametis Pizarro nelaimē ar nodomu, lai par nodevības cenu piesavinātos slavu un visus labumus no lielajiem atklājumiem. Tomēr vēlāk atrastie dokumenti liecina, ka

Oreljana praktiski diezin vai varējis atgriezties pret stipro straumi un šis brauciens uz augšu pa upi būtu veltīga pašuzupurēšanās, jo pa ceļam sagādātie krājumi tik un tā būtu izsīkuši. Bez tam Oreljana necerēja, ka pēc tik ilga laika atradīs Pi​zarro karaspēku agrākajā vietā.

Turklāt diezin vai var apgalvot, ka jau pašā ceļojuma sākumā Oreljana bija izlēmis pamest savu pavēlnieku un pastrādāt nodevību, kādu viņam vēlāk tik neatlaidīgi pierakstīja daži hronisti un ģeogrāfijas vēsturnieki. Bet, kad brigantīna laimīgi bija sasniegusi Napo grīvu un spānieši ieraudzīja lielo upi plūstam uz austrumiem, uz okeānu, kur taču atradās spāniešu kolonizētās salas, tikai tad Orel- janam, iespējams, iešāvās prātā doma pa upi doties tālāk zemes iekšienē, izdarīt atklājumus savās interesēs, gūt pirmatklājēja slavu, sagrābt Eldorado bagātības. Konkistadori nevarēja lepoties ar uzticību un solījumu turēšanu. Tādi paši nodevīgi, viltus pilni ļaudis bija visi slavenie Konkistas vadoņi — gan Balvoja, gan Kortess, gan brāļi Pizarro un citi. Kālab lai Oreljana būtu izņēmums?

Protams, šādas viņa rīcības rezultātā Gonsalo Pizarro zaudēja daudz laika, veltīgi gaidot un meklējot aizbrau​kušos, un tālab gāja bojā lielākā daļa ekspedīcijas locekļu.

12. februārī Oreljanas brigantīna un pirogas no Napo

Koku mizas laiva, kādas lielo Amazones indiāņi iegāja citā — vēl lielākā straumē (Amazonē). Ceļotājiem neizdevās šeit piestāt krastā, jo ietekas rajonā vienas upes ūdeņi cīnījušies ar otras ūdeņiem un spēcīgā straume, veidodama krācošus virpuļus, nesusi daudzus ar saknēm izgāztus kokus.

Ceļotājiem no jauna pietrūka ēdamā, upes krasti likās neapdzīvoti, un izsalkušie ļaudis tikai pēc gara ceļa ierau​dzīja dažus ciematus. Tur atbraucējus sagaidīja draudzīgi un apgādāja ar pārtikas produktiem.

Kādu reizi — tas notika 26. februārī — pie brigantīnas upes vidū atbrauca divas pirogas, līdz augšai piekrautas ar milzīgiem Amazones bruņurupučiem — kādu metru diametrā — un citādu ēdamo. Šīs dāvanas sūtīja kāds indiāņu kasiks Aparija un aicināja svešiniekus paviesoties pie viņa. Spānieši pieņēma šo ielūgumu. Oreljana mēģināja pierunāt virsaiti, lai viņš pieņemot kristīgo ticību, un pūlējās iestāstīt iezemiešiem, ka spānieši esot Saules bērni, jo redzēja, ka indiāņi pielūdz šo spīdekli. Indiāņi, pēc hronista vārdiem, patiešām turējuši baltos vīrus par svētiem cilvēkiem vai debesu iemītniekiem un viņus bagātīgi apgādājuši ar pārtiku — bruņurupučiem, putniem un zivīm, lamantīnu gaļu un pat ar ceptiem pērtiķiem.

Oreljana šeit sapulcināja divdesmit sešus kasikus un svinīgā ceremonijā pasludināja viņu zemes par Spānijas karaļa īpašumu. Par godu šim notikumam spānieši uzsta dlja upes krastā ļoti lielu krustu, kas indiāņiem esot varen paticis.

Aparijas ciematā, biezi apdzīvotā apvidu, domajams, mazliet augstāk par 2avari ieteku Amazonē, spānieši pavadīja piecdesmit astoņas dienas, cirta kokus un piecas nedēļās uzbūvēja otru brigantīnu «Viktoriju», kas bija lielāka par «Sanpedro», kaut arī konkistadoru rīcībā nebija ne piemērotu materiālu, ne instrumentu, ne kuģu būves meistaru. Viņi izlaboja arī «Sanpedro», jo mazā brigantīna pa ceļam jau bija satrunējusi.

Šajā ciematā spānieši pirmo reizi dzirdēja stāstām par kareivīgām sievietēm, kuras mītot lejāk pie lielās upes un kuras konkistadori iedēvēja par amazonēm. Pie viņiem Aparijas ciematā atnākuši arī četri ļoti liela auguma indiāņi, veselu pēdu garāki par spāniešiem, baltu ādu, gariem matiem, līdz jostas vietai, krāšņās drānās, izgreznojušies ar zelta rotas lietām. Indiāņi atnesuši daudz pārtikas un izturējušies ļoti godbijīgi. Kapteinis savukārt pasniedzis atnācējiem dāvanas un aicinājis viņu valdnieku paviesoties pie spāniešiem. Šādus dīvaina izskata indiāņus viņi, tāpat arī citi ceļotāji, vairs nekad nesastapa.

Kuģa būves laikā iezemiešu izturēšanās pret spāniešiem drīz vien mainījās. Indiāņi vairs nepiegādāja atbraucējiem pārtiku — droši vien tāpēc, ka varmācīgie konkistadori ilgi nenoturējās bez laupīšanas un slepkavībām nepaņēmuši kaut ko ar varu. Hronists gān piebildis, ka Oreljana licis visiem pie sirds nesanīsties ar šiem barbariem, lai vēlāk šeit būtu vieglāk izplatīt karaļa varu un svēto ticību.

Taču indiāņi jau bija nopratuši, ka «Saules bērni» nav nā​kuši no debesīm un ir nežēlīgi laupītāji.

24. aprīlī spānieši — tagad jau ar diviem kuģiem — lielā steigā atstāja Aparijas ciematu. Upe te bija neparasti plata, ūdeņiem bagāta, un kuģotājiem šķita, ka okeāns nav vairs tālu. Tomēr dēkaiņu saujiņa maldījās, viņiem nebija nekādas jausmas, cik garš vēl būs ceļš un kādas briesmas gaidāmas.

Vēl kādu laiku upes krastos gadījās pa ciematam, kur varēja sagadat ēdamo, tomēr lielu pārtikas krājumu te nebija. Pēc tam sākās biezi meži, kur vairs nemanīja ne​vienas cilvēku mītnes.

Tikai 12. maijā spānieši sasniedza kāda cita varena sen- jora Mačaparo īpašumus, kas stiepušies vairāk nekā astoņdesmit ligu garā piekrastes joslā. Ciemati parasti atradušies arbaleta šāviena attālumā, bet ne tālāk kā pusligu cits no cita. Mačaparo bijis vismaz piecdesmittūkstoš karavīru. Šajā novadā — netālu no Putumaijo (īsas) grīvas — iezemieši vajāja spāniešus gan uz ūdens, gan uz sauszemes. Pretim brigantīnām uz augšu pa upi īrās daudzas pirogas stingrā kaujas kārtībā. Indiāņi slēpušies aiz lieliem aligatoru un tapiru ādas vairogiem, situši bungas un taisījušies nogalināt un apēst svešiniekus. Karvahals rakstīja: «Indiāņi aplenca mūsu kuģus un sāka uzbrukumu, un tad kapteinis pavēlēja pielādēt arkebūzas un arbaletus. Un te mums gadījās nelaime un turklāt ne jau mazā: mūsu arkebūzu strēlnieki pēkšņi pamanīja, ka pulveris savildzis, un nevarēja nevienu reizi izšaut, un arkebūzas, kas nekur vairs nederēja, vajadzēja aizstāt ar arbaletiem …»

Tomēr konkistadori atsita uzbrukumu, izcēlās krastā, izklīdināja indiāņu karotājus un sagrāba un izlaupīja ļoti lielu ciematu. Šajā pirmajā kaujā uz lielās upes ievainoja astoņpadsmit spāniešus, un viens no brūcēm nomira.

Iekrāvuši laupījumu brigantīnās, spānieši traucās lejup pa straumi, bet indiāņi nemitīgi viņus vajāja vairākas die​nas, milzīgos baros sakāpuši pirogās. Spānieši nekur ne​varēja ne atpūsties, ne izvārīt ēdienu.

Tomēr iekarotāji šajā apvidū bija dzirdējuši arī labas vēstis — dienvidos, dziļāk zemes vidienē, atrodoties va​rena valdnieka iki zeme un tur esot bezgala daudz zelta un sudraba.

Konkistadori sasniedza citu tikpat lielu novadu, kur valdījis kasiks Omagva. Arī te indiāņi ar kauju sagaidīja baltos laupītājus.

Pēc dažām dienām labajā pusē skatieniem pavērās plata, ūdeņiem bagāta upe, kuras grīvā atradās trīs lielas salas. Tāpēc spānieši to nosauca pa,r Trinidadu (Trīsvienību). Tā, iespējams, bija Žurua.

Indiāņi pirogās sekoja svešzemnieku flotilei. Tomēr sarunāties ar iezemiešiem viņi vairs nespēja, jo bija sasnieguši apgabalus, kur mitinājās ciltis, kas piederēja pie citas valodu saimes.

Spānieši uzdrošinājās izcelties malā tikai mazos ciematos, aiztrieca indiāņus, kas sagaidīja nelūgtos viesus ar

Amazones indiāņu trauki ieročiem rokās, un sagrāba kukurūzas un manioka krājumus. Tā konkistadori rīkojās visā ceļā un visur sastapa sīkstu pretestību, tā ka pat Karvahals bija spiests savā hronikā atzīt iezemiešu drosmi un vīrišķību — viņi aizstāvē​juši savu zemi kā īsti vīri.

Kādā izlaupītā ciematā Omagvas zemē spānieši atrada dažādus māla traukus, starp tiem milzīgas krūzes ar apbrīnojami spožu, krāsainu glazūru un ļoti skaistiem zīmējumiem un figūrām. Bet indiāņi stāstījuši, ka pavisam netālu tādus traukus taisot no zelta un sudraba. Arī ciematā bijis zelts un sudrabs, tomēr spānieši pēc visa pārciestā kļuvuši vienaldzīgi pret dārgajiem metāliem: «Bet, tā kā mēs domājām tikai to vien kā sameklēt pārtiku, glābt dzīvību un pārvest tik svarīgas ziņas, tad mūs nesatrauca nekādi dārgumi — un mēs tos neturējām nekādā vērtībā.»

1542. gada 3. jūnijā ceļotāji kreisajā pusē ieraudzīja lielu upi, kuras ūdeņi bija melni kā tinte. Tā bija Rio- negro (Melnā upe), viena no lielākajām Amazones pietekām. Tās melnie, bangojošie ūdeņi garā posmā nesajaucās ar Amazones straumi.

Lejpus Rionegro grīvai Oreljana izlaupīja vairākus mazus ciematus. Kādu reizi spānieši, atsituši indiāņu uzbrukumu, pēc kapteiņa pavēles pakāra vairākus gūstekņus. Bez tam konkistadori iebiedēšanas nolūkā nodedzināja šo ciematu. Ekspedīcijas dalībnieki vispār izturējās pret indiāņiem zvēriski. Citā ciematā, nespēdami izdzīt indiāņus no lielas mājas, kur bija patvērušās vairākas ģimenes, spānieši to aizdedzināja. Savas stūrgalvības dēļ neviens indiānis neesot nācis ārā no degošā nama, un t.ā viņi visi sadeguši kopā ar savām sievām, jo nav gribējuši pakļau​ties un izbēgt no sava šausmīgā likteņa.

10. jūnijā brigantīnas pabrauca garām Madeiras grīvai. Oreljana nosauca šo straumi par Riograndi (Lielo upi), jo šī galvenā Amazones pieteka no labās puses bija pārplūdusi un viņam likās vēl lielāka par upi, pa kuru spānieši kuģoja lejup.

Amazone bija kļuvusi plata jo plata, un ūdens klajumos bangoja lieli viļņi, taču straume joprojām plūda lejup nerimtīgā ātrumā. Upei, šķiet, nebija gala. Garām aizslīdēja mežiem apauguši krasti, neskaitāmas salas un pietekas; pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet ainava aizvien palika tā pati — bezgalīgos krastus ietvēra biezi, necaurejami meži. Dažu reizi spāniešiem pat likās, ka te kaut kur tuvumā jābūt teiksmainajam bībeles paradīzes dārzam. Tomēr skarbā dzīve pusbadā, nemitīgā cīņa ar dabas spēkiem, kaujas, slimības un ievainojumi vērta ceļotāju dzīvi vairāk līdzīgu ellei.

No lieliem ciematiem Oreljana vairījās, bīdamies pēkšņa uzbrukuma, un brauca lejup aizvien tālāk gar apdzīvo​tajiem krastiem.

Kādā salā, kurā spānieši bija izkāpuši, lai izvārītu pusdienas, viņi sagūstīja indiāņu meiteni. Meitene pastāstījusi Oreljanam par kādiem kristīgajiem, kas mitinoties uz ziemeļiem no lielās upes pie indiāņu senjora. Tur dzīvojot arī dažas baltās sievietes, bet citi kristīgie apņēmuši par sievām indiānietes, un viņiem esot arī bērni. Tomēr Oreljana un viņa ce|a biedri nosprieduši, ka patlaban neesot iespējams atstāt upi un ka pienākšot laiks, kad šos kristīgos varēšot izpestīt no nelaimes.

Iespējams ka tie bija spānieši, kuri 1531. gadā Djego Ordasa vadībā bija atbraukuši.uz Dienvidamerikas ziemeļaustrumiem, uz «saldūdens jūru» (Amazones grīvu). Si ekspedīcija beidzās ar neveiksmi — daži Ordasa kuģi vētrā gāja bojā. Daži spānieši, iespējams, varēja sasniegt krastu un patverties pie Amazones indiāņiem. Pēc šīs neveiksmes Djego Ordass devās uz ziemeļrietumiem, lai Orinoko baseinā meklētu sen loloto Eldorado. Tomēr šī mirāža nebija sasniedzama.

Oreljanas vīri, kas tāpat dzinās pēc šīs mirāžas, vīlušies lūkoja izglābt savas dzīvības. Drīz viņiem uzbruka ar lokiem un bultām bruņojušies indiāņi. Līdz šim Amazones krastos indiāņi nebija uzbrukuši spāniešiem ar šādiem ieročiem. Konkistadori ļoti baidījās no saindētām bultām un tāpēc pat naktis pavadīja uz brigantīnām.

24. jūnijā spānieši atklāja biezi apdzīvotu novadu, ko nosauca par Sanhuana (Svētā Jāņa) provinci.

Indiāņi šeit uzbruka atbraucējiem sevišķi nikni un drošsirdīgi un sāka šaut ar bultām. Spāniešiem šķita, ka līst īsts bultu lietus. Pieci konkistadori tika ievainoti, tajā skaitā ari hronists Karvahals. Spānieši ielēca ūdenī un izkāpa krastā, kur sākās nikna tuvcīņa. Indiāņi vīrišķīgi kāvās veselu stundu, ciezdami lielus zaudējumus, tomēr pāri savu karotāju līķiem aizvien no jauna metās virsū baltajiem svešzemniekiem.

Karvahals, attēlodams šo kauju, rakstīja: «Es gribu, lai visi zinātu, kādu iemeslu dēļ indiāņi tā aizstāvējās: turienes indiāņi ir amazoņu pavalstnieki un maksā tām meslus, un, uzzinājuši par mūsu tuvošanos, aizsūtīja pie viņām pēc palīdzības; un desmit vai divpadsmit amazones atnāca viņiem talkā.

Mēs redzējām savām acīm, kā amazones kaujā cīnījās visu indiāņu priekšgalā un rīkojās kā viņu kapteiņi.

Viņas kāvās tik nikni, ka indiāņi neuzdrošinājās uzgriezt mums muguru, bet, ja arī kāds taisījās bēgt, to viņas nogalināja uz vietas mūsu acu priekšā ar savām kaujas vālēm. Šīs sievietes ir ļoti liela auguma, baltu ādu, mati viņām ļoti gari, sapīti bizēs un sagriezti ap galvu.

Viņas ir ļoti spēcīgas, staigā gandrīz pavisam kailas kā no mātes miesām nākušas, tikai aizklāj kaunumu.

Rokās viņām ir loks un bultas, un kaujā ikviena no viņām ir līdzvērtīga kādiem desmit indiāņiem, un viņas, es to redzēju pats savām acīm, izšāva uz mūsu brigantīnām veselu klēpi bultu, tā ka brigantīnas sāka izskatīties pēc dzeloņcūkām … Mūsu biedri nogalināja septiņas vai astoņas amazones mūsu acu priekšā.

Bet indiāņi, redzēdami viņu bojā eju, zaudēja dūšu, tika sakauti un izklīda uz visām pusēm …»

Tomēr šī uzvara spāniešiem drīz vien pārvērtās sakāvē. No citiem ciematiem atsteidzās palīgspēki, un Oreljana pavēlēja pēc iespējas ātrāk atkāpties uz brigantīnām.

Kādu citu reizi indiāņi no slēpņa apšaudīja spāniešus, kad tie piebrauca krastā, un bulta trāpīja Karvahalam acī, tā ka mūks pēc lielām sāpēm un ciešanām palika ar vienu aci.

Karvahals salīdzināja Sanhuana provinci ar Spāniju, tik skaista, auglīga un biezi apdzīvota tā bijusi.

Labajā krastā netālu cits no cita atradušies ciemati un pilsētas. Indiāņi ar pirogām dzinušies pakaļ brigantīnām, kliegdami kaujas saucienus, sizdami bungas un pūzdami stabules. Krastā iezemiešu bari ar palmu zariem rokā dejojuši. Taču indiāņi jau zinājuši, ko spēj balto ļaužu ieroči, un turējušies pienācīgā attālumā. Šajā novadā konkistadori sagūstījuši kādu indiāni, kura valodu Oreljana kaut cik sapratis un iztaujājis vēl sīkāk par amazonēm, kuras tik dūšīgi kāvušās nesenajā sa​dursmē. Šīs kareivīgās sievietes mītot četru vai piecu dienu gājumā no upes ļoti lielos un daudzos ciematos akmens mājās. No ciemata uz ciematu vedot labi ceļi, un sardze pie tiem iekasējot no gājējiem nodevas. Šīs sievietes dzīvojot neprecējušās, bet vīrieši — balti ļaudis, tomēr bez bārdām — atnākot pie viņām tikai uz īsu laiku un atkal aizejot. Ja amazonēm piedzimstot zēns, viņas to nogalinot vai arī aizsūtot tēvam, turpretim meiteni auklējot "un lo​lojot un priecājoties par viņu bez gala.

Pār šīm sievietēm valdot galvenā senjora, ko saucot par Koroni. Amazoņu zemē esot papilnam zelta, un dižciltīgie tur ēdot un dzerot no zelta traukiem — ikvienā mājā tie esot milzum lieli. Vienkāršajiem ļaudīm esot māla vai koka trauki.

Amazoņu senjoras pilsētā esot piecas «Saules mājas», kur viņas turot elku dievus — sieviešu tēlus no zelta un sudraba un daudz dārgu trauku. Šīs mājas no visām pusēm esot apliktas ar sudraba plāksnēm, tāpat sēdekļi un galdi tur taisīti no tīra sudraba, bet griesti no krāsainām papagaiļu spalvām. Amazones valkājot zelta rotas un vilnas apģērbu, jo viņu zemē netrūkstot tādu pašu aitu kā Peru, tur esot arī kamieļi un kādi lieli dzīvnieki ar snuķi.

To visu indiānis redzējis pats savām acīm, un kon​kistadori visus šos stāstus uzņēma kā tīru patiesību.

Viņi lielās upes krastos uzklausīja un saskatīja tikai to, ko gribēja sadzirdēt un saskatīt, kam bija psiholoģiski sagatavo​ti, — Eldorado bagātības, teiksmainās amazones, par kurām jau vēstīja antīkās pasaules teikas. Tikai no visa tā Amazones džungļos un savannās nebija ne vēsts. Tur bija kareivīgas ciltis, kas sargāja savus ciematus no nekaunīgiem laupītājiem.

Maks saindēto bultu glabāšanai, kādu lieto Amazones indiāņi Kad spānieši uzbruka kādam mazam ciematam, indiāņi aizstāvējās un ar saindētu bultu ievainoja vienu konkistadoru, kas otrā dienā nomira, kaut gan bulta viņam esot ieurbusies tikai puspirksta dziļi. Lai pasargātu savus ļaudis, Oreljana pavēlēja ierīkot ap brigantīnu bortiem aizsegu. Līdz šim indiāņi nebija lietojuši saindētas bultas. To Oreljana bija noskaidrojis, pārbaudot aizdomīgās bultas pie sagūstītās jaunās indiānietes: kādā ciematā spānieši bija atraduši daudz bultu un šķēpu, kas bijuši piesūcināti ar nepazīstamiem sveķiem. Lai pārbaudītu, vai tie nav indīgi, spānieši ar bultu dūruši indiānietei rokā. Sieviete palikusi dzīva, un spānieši vairs neesot baidījušies.

Upes līmenis sāka celties uz augšu paisuma ietekmē, un spānieši nosprieda, ka lielās straumes grīva vairs nav tālu. Indiāņi šeit būvēja ciematus patālāk no upes, augstākajās vietās, kas ne vien plūdu, bet arī paisuma laikā palika virs ūdens. Tomēr spānieši priecājās par agru — Amazonē paisuma vilnis jūtams gandrīz tūkstoš kilometru attālumā no okeāna.

Jūlija vidū netālu no Šingu ietekas bēguma laikā abas brigantīnas palika uz sēkļa, turklāt mazākā bija iepriekš dabūjusi krietnu sūci ielauztajos sānos, jo uzskrēja virsū peldošam koka stumbram. Sajā kritiskajā brīdī konkistadoriem uzbruka iezemieši. Vajadzēja kauties ar indiāņiem un tajā pašā laikā labot iedragāto brigantīnu. Tā viņi visi pūlējās vaiga sviedros, iekām no jauna varēja turpināt braucienu.

Lielās upes grīvu Oreljana sasniedza 1542. gada 2. augustā. Spānieši sāka gatavoties gaidāmajam jūras braucienam. Mazākā brigantīna bija kļuvusi pavisam nederīga šim nolūkam. Kuģu remonts aizņēma

kādas trīs nedēļas. Spānieši kala to labošanai nepieciešamās naglas, darvoja brigantīnu korpusus, uzstādīja mastus, no zāles savija virves un no veciem peruāņu apmetņiem sašuva buras. Visu šo laiku viņi vilka dzīvību pusbadā, pārtikdami no gliemežiem un vēžiem, ko sazvejoja upē. Kādā ciematā viņiem izdevās iemainīt pārtiku un lielas māla krūzes dzeramā ūdens glabāšanai.

26. augustā kuģi beidzot izgāja plašajos okeāna ūdeņos un devās uz ziemeļrietumiem. Konkistadori cerēja sasniegt kādu spāniešu koloniju Kārību jūras piekrastē vai salās. Viņi nebija profesionāli jūrnieki, viņiem nebija ne karšu, ne kompasa, tomēr laime viņus neatstāja — jūra turējās- apbrīnojami rāma, un lietus, kurš viņus tā mocīja gandrīz visā braucienā lejup pa lielo upi, vairs neuznāca nevienu reizi. Pie Amazones lietus gāzēm pieradušajiem konkista​doriem šāda laika pārmaiņa likās īpaša dieva žēlastība.

Dienā brigantīnas turējās netālu no piekrastes, bet naktī aizgāja tālāk, lai* tumsā nejauši neuzskrietu klintīm vai sēkļiem.

Naktī no 29. uz 30. augustu brigantīnas izšķīrās. Lielāko kuģi «Viktoriju», uz kura brauca Oreljana, spēcīgās straumes cauri Pūķa rīkles šaurumam ierāva Parijas līcī. Veselas septiņas dienas jūras braucēji, badā mirdami, neizlaida no rokām airus, iekām izkļuva no šī mutuļojošā katla un devās uz rietumiem gar kontinenta ziemeļu piekrasti. Drīz pēc tam 1542. gada 11. septembrī Oreljana piestāja Kubagvas salā (dienvidrietumos no Margaritas salas), kur atradās spāniešu kolonija Jaunā Kadisa. Te viņš sastapa mazāko brigantīnu «Sanpedro», kas bija atburājusi uz šejieni divas dienas agrāk — 9. septembrī.

Viens no izcilākajiem ceļojumiem lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā bija beidzies. Pirmo reizi spānieši bija šķērsojuši visu neizpētīto Dienvidamerikas kontinentu — no Klusā okeāna līdz Atlantijas okeānam. Oreljana līdz ar to pierādīja, ka Vinsentes Pinsona atklātā «Saldūdens jūra» ir milzīgas upes grīva, ka šī upe, ko iedēvēja par Amazoni, sākas netālu no Klusā okeāna un pieejama kuģošanai, jo milzīgajā straumē nekur nav nepārvaramu krāču un ūdenskritumu. Tās bija ārkārtīgi svarīgas ziņas.

No Kubagvas Oreljana aizbrauca uz Espanjolu un no turienes — uz Spāniju. Tur viņš sāka rosīgi gatavoties jaunai ekspedīcijai, izkaulēja no karaļa dokumentu uz tiesībām iekarot un kolonizēt zemes ap lielo upi. Daži bagāti ļaudis sāka finansēt šo visai vilinošo pasākumu — te palīdzēja austrumu pasakām līdzīgie stāsti par Amazones brīnumiem, par milzīgajām bagātībām, lielajām, krāšņajām pilsētām. Un tomēr sagatavošanās vilkās gausi — trūka cilvēku, ieroču, pārtikas.

Oreljana nolēma riskēt — 1545. gada 11. maijā viņš ar četriem kuģiem slepeni atstāja Spāniju, par spīti karaļa ierēdņu aizliegumam. Tie redzēja, ka ekspedīcija nepavisam nav sagatavota. Kuģi izskatījušies tā, it kā tos būtu izlaupījuši franči vai turki.

Oreljana cerēja visu trūkstošo sagādāt Kanāriju salās, kur viņam solīja finansiālu palīdzību. Tomēr pēc trim mēnešiem tukšām rokām viņš bija spiests aizbūrāt no turienes uz Zaļā Raga salām, kur tāpat raizēs un rūpēs pagāja divi mēneši. Uz kuģiem sākās bads, vairāk nekā puse no četrsimt cilvēku lielās ekspedīcijas vārga slimī- ' bās, kādi simt ap to laiku jau bija miruši, bet piecdesmit (starp tiem trīs kapteiņi) atsacījās braukt tālāk un izkāpa krastā.

Ap novembra vidu trīs kuģi devās pāri okeānam. Brauciena laikā trakoja vētras, ļaudis badojās un cieta slāpes. Viens kuģis negaisā pazuda bez vēsts, un visa apkalpe gāja bojā. Tikai divi kuģi 1545. gada 20. decembrī sa​sniedza Amazones grīvu un izmeta enkuru starp salām.

Oreljana skubināja izmocītos, slimos ļaudis pēc iespējas ātrāk doties pa upi uz augšu, lai sasniegtu Eldorado. Tomēr kuģu korpusi atradās tādā stāvoklī, ka par braucienu nebija ko domāt. Tad spānieši vienu kuģi izjauca un no iegūtajiem materiāliem trīs mēnešos — 1546. gada janvārī, februārī un martā — uzbūvēja brigantīnu, ar kuru brauca tālāk. Badā un slimībās nomira vēl kādi sešdesmit cilvēki, daudzi krita sadursmēs ar indiāņiem. Tomēr Oreljana joprojām meklēja upes galveno gultni. Viņš nomira, bēdu un neveiksmju salauzts, 1546. gada novembra sākumā vai arī — pēc citas versijas — ap to laiku pazuda bez vēsts.

Mīts par teiksmaino Eldorado vēlreiz bija izgaisis kā vizuļojošs ziepju burbulis. Visi stāsti par bagātajām tautām, akmens pilsētām, amazoņu ciematiem, zeltu un sudrabu, Saules tempļiem ar sudraba

sienām un zelta traukiem izrādījās blēņas, fantāzijas auglis. Oreljana, bez šaubām, bija izpušķojis ar vilinošām detaļām savus patiešām apbrīnojamos piedzīvojumus, lai izkaulētu no karaļa atļauju un līdzekļus lielai ekspedīcijai.

LIELA MARĶĪZA NĀVE Almagro piekritēju posts un atritblbas kāre. — Sazvērestība. — «Nāvi tirāniem!» — Kauja vietvalža pilī. — Vecais tīģeris cīnās līdz pēdējam. — Jaunais Djego Almagro — Peru vietvaldis.

Kamēr Gonsalo Pizarro lauzās cauri džungļiem, meklēdams «Kanēļa zemi», un Oreljanas brigantīnas šūpojās Amazones straumē, Peru risinājās svarīgi notikumi. Nogalinātā Almagro piekritēji — čīlieši, ko vadīja viņa dēls Djego, nolēma novākt no ceļa lielo marķīzu Fransisko Pizarro. Viņi neko nebija aizmirsuši — ne sakāvi, ne pa​ zemojumus, ne atrauto laupījuma daļu, kad viņiem vajadzēja rakstīt sūdzības par savu komandieri un viņu ap- rņelot.

Kā stāsta Errera, Almagro piekritēji bijuši ārkārtīgi nabadzīgi. Kādā mājā mitinājušies divpadsmit, čīlieši, un visiem viņiem kopā piederējis viens vienīgs mētelis. Lepni, kā jau visi idalgo, viņi slēpuši savu nabadzību un valkājuši mēteli pēc kārtas, un, ja viens izgājis uz ielas, pārējiem nācies sēdēt mājās.

Nabadzība un posts, kādā viņi bija nokļuvuši vietvalža dēļ, protams, bija galvenais sazvērnieku neapmierinātības cēlonis. Kad no Spānijas atnāca ziņa, ka imperators Kārlis V neesot apmierināts ar brāļu Pizarro rīcību, Ernando ieslodzīts cietumā un uz Peru dodoties karaļa revidents Vaka de Kastro, čīlieši nolēma, ka atriebes stunda ir situsi.

Vietvalža draugi uzzināja par briestošo sazvērestību, bet veltīgi brīdināja viņu: apskurbis no neaprobežotās varas, Pizarro jutās spēcīgs un drošs un vairs neuzklausīja nekādus padomus. «Kamēr taisnās tiesas zobens ir manās rokās, neviens neuzdrošināsies tīkot pēc manas dzīvības,» marķīzs mēdza atkārtot un, būdams patiešām drošsirdīgs karavīrs, nemaz neuzmanīja kādreizējos Almagro dumpja vadoņus un viņu tuvākos līdzgaitniekus, nerūpējās par savu drošību. Čīlieši, šie nabaga velni, jau esot pieredzējuši diezgan daudz posta, un viņš, vietvaldis, negribot likties par tiem ne zinis. Lai viņi tagad karot zobus vadzī un mācoties pazemību.

Taču almagristi bija nodomājuši novākt pie malas Fransisko Pizarro, lai tas maksā ko maksādams, — vispirms ar karaļa pilnvarotā Vakas de Kastro rokām. Čīlieši gatavojās sagaidīt viņu, tērpušies sēru apģērbos — melnos apmetņos un cepurēs ar melnām spalvām, un jau iepriekš bija uzrakstījuši smagas sūdzības.

Tomēr drīz vien paklīda valodas, ka Vakas de Kastro flotile pa ceļam uz Jauno Pasauli viesuļvētrā gājusi boja. Šīs nepatiesās baumas, ko laikam gan bija izlaidis Pizarro, tikai paātrināja notikumu gaitu, spieda sazvērniekus pašus ķerties pie zobeniem.

Kādu reizi vietvalža sekretārs ziņoja, ka čīlieši nolēmuši nogalināt Pizarro svētdienā, kad viņš pēc dievkalpojuma iznākšot no katedrāles. To sekretāram slepeni pastāstījis kāds garīdznieks, kas šo noslēpumu uzzinājis, pieņemot grēksūdzi no kāda sazvērestības dalībnieka. Pizarro par šo vēsti tikai pasmējās, teikdams, ka ziņotājs ar tādām pasakām laikam gribot izkaulēt sev bīskapa cepuri — augstu, ienesīgu amatu. Tomēr, paklausīdams savu līdzgaitnieku lūgumam, viņš uz katedrāli nolēma neiet un aizbildināties ar slimību.

Pienāca 1541. gada 26. jūnijs, norunātā svētdiena. Sazvērnieki sapulcējās Djego Almagro mājā un gaidīja norunāto stundu. Tad viņi uzzināja, ka vietvaldis neesot gājis uz katedrāli, — tātad sazvērestība atklāta un viss pagalam. Daži aicināja bez kavēšanās bēgt un slēpties, turpretim pārējie — lielākā dala — nolēma tūliņ ielauzties vietvalža pilī un viņu nogalināt. Tas esot vienīgais ceļš uz glābiņu.

Sazvērnieki ar zobeniem rokā izskrēja uz ielas, saukdami: «Lai ilgi dzīvo karalis! Nāvi -tirāniem!»

Kliedzienu satraukti, laukumā parādījās ļaudis, neizpratnē spriedelēdami, kas tur īsti notiek. «Viņi iet, lai nokautu marķīzu,» daži sacīja gluži mierīgi. Neviens, šķiet, netaisījās aiz​stāvēt vietvaldi.

Montesinoss pieminējis vēl kādu interesantu epizodi. Skrienot pāri laukumam, kāds no sazvērniekiem apmetis līkumu apkārt peļķei savā ceļā. Bruņinieks, kurš vadījis sazvērniekus, uzsaucis:

«Ko tas nozīmē? Tu baidies samērcēt kājas, kad tev tūliņ būs jābrien asinīs līdz ceļiem!» Un viņš pavēlējis šim vīram tūliņ atgriezties mājās — mazdūšīgiem te nekas nebija meklējams.

Pils vārti bija ļoti stipri, tā ka tos varēja viegli aizstāvēt pret lielu uzbrucēju pulku. Taču tie bija vaļā, un sazvērnieki ar kaujas saucieniem ielauzās iekšējā pagalmā. Tur viņi sastapa divus kalpus un vienu no tiem nodūra uz vietas. Otrs iebēga pilī, kliegdams: «Palīgā, palīgā! Čīlieši nāk šurp nokaut marķīzu!»

Fransisko Pizarro kopā ar pusbrāli donu Martinesu de Alkantaru, tiesnesi Velaskesu un draugiem — dižciltīgiem bruņiniekiem tikko bija ieturējis pusdienas. Izdzirduši pagalmā kliedzienus, daži viesi steidzās uzzināt, kas tur notiek. Ieraudzījuši, ka pilī iebrūk sazvērnieki, lielākā daļa viesu pārbijušies izlēca pa logu dārzā un meklēja patvē​rumu bēgot.

Fransisko Pizarro pavēlēja virsniekiem aizslēgt durvis un pats kopā ar pusbrāli steidzās pēc ieročiem, un pūlējās

Kauja Peru vietvalža marķīza Fransisko Pizarro pilī (pēc senas gravīras) uzvilkt bruņas. Sazvērnieki nodūra virsnieku, uzskrēja pa kāpnēm un ielauzās zālē, saukdami: «Kur ir marķīzs? Nāvi tirāniem!»

Viņiem stājās pretim daži kalpotāji, kas tūliņ krita zem zobenu cirtieniem, un Alkantara ar diviem vietvalža pāžiem un pāris bruņiniekiem, kas nebija bēguši. Iedegās izmisīga ciņa. Krita divi sazvērnieki, bet arī Alkantara un viņa palīgi tika vairākkārt ievainoti.

Vietvaldis steigā un uztraukumā nespēja aizsprādzēt bruņas, nosvieda tās, aptina ap kreiso roku mēteli un, izrāvis zobenu, metās palīgā pusbrālim. «Nodevēji, vai jūs esat atnākuši nokaut mani manās paša mājās!» viņš kliedza un bezbailīgi metās kaujā. Nemaz nevarēja manīt, ka vecajam karavīram jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Viņš sakapāja četrus uzbrucējus un vairākus ievainoja, taču spēki bija pārāk nevienlīdzīgi. Hronists Naarro ap​rakstījis rūdītā karavīra pēdējo kauju: «Vecais adelantado nezaudēja vīrišķību… un parādīja tādu gara un sirds spēku, ka nebūtu padevies saviem naidniekiem un pieveiktu viņus visus, ja sadursme notiktu klajā vietā. Kad čīlieši pārliecinājās, ka viņam nevar tikt klāt, viņi ņēmās sist viņu ar pīķiem… Viņi nogalināja abus pāžus, kas ar savām krūtīm aizstāvēja Pizarro, nogalināja Martinu, marķīza pusbrāli, bet pēc tam mežonīgā niknumā, atgrūzdami cits citu, metās virsū savam galvenajam upurim. Pizarro atkāvās ar tīģera drosmi — viens pret diviem desmitiem slepkavu. Nāvīgi ievainots, viņš joprojām cīnījās līdz pēdējam mirklim.»

Tad Fransisko Pizarro saļima uz grīdas. Sarate, spāniešu vēsturnieks, piezīmējis: «Tā viņi sasniedza mērķi, pabeiguši savu darbu ar zobena cirtienu viņam kaklā. Vairs nespēdams izteikt neviena vārda,

marķīzs uzvilka uz grī​das krusta zīmi, noskūpstīja to un izlaida savu garu.»

Sazvērnieki izskrēja uz ielas un, asiņainos ieročus vicinādami, uzvaras priekā sauca: «Tirāns ir miris! Lai ilgi dzīvo mūsu kungs un karalis un viņa vietvaldis Almagro!» No visām pusēm pie viņiem skrēja čīlieši. Drīz vien zem sazvērnieku karoga pulcējās kādi trīssimt apbruņoti viri. Tie izlaupīja Pizarro namu tā, ka vairs nepalika pat tik daudz, lai nopirktu zārku un vaska sveces nogalinātā vietvalža apglabāšanai.

Viņu apbedīja slepus naktī daži viņa draugi, steigšus izrakuši kapu klusā nomaļas baznīcas kaktā.

Tikai daudz vēlāk — 1607. gadā viņa pīšļus pārnesa uz Limas katedrāli un svinīgi apglabāja. Līdz ar to tika atzīti Fransisko Pizarro nopelni Peru iekarošanā un viņa kļūdas un noziegumi nodoti aizmirstībai.

Kapenes izrotāja ar krāšņu, simbolisku mozaīku, kas attēloja vēsturisko brīdi Gaiļu salā, — Pizarro uzrunā konkistadorus un aicina: «Te ir ceļš uz Panamu, uz nabadzību, tur ir ceļš uz Peru, uz bagātību!» Tā bez jebkādas maskas, izskaistinājuma un liekulīgām frāzēm par kristīgās ticības, kultūras un civilizācijās ieviešanu uz lielā konkistadora kapenēm attēlots īstais kolonizatoru mērķis.

Laiks un vēsture ir sprieduši bargu tiesu par šo vīru,

Fransisko Pizarro nāve (pec Pomas de A/alas hronikas) daudzi laikabiedri viņu pēluši un nolādējuši, tomēr netrūkst vēsturnieku, kas visādi slavinājuši Fransisko Pizarro, viņa nopelnus Peru iekarošanā un viņa cildeno raksturu. Viņš bijis ļoti laipns un draudzīgs pret visiem, bieži apstaigājis sev uzticamos ļaudis un ieturējis kopā ar viņiem mielastu. Taču ēšanā un dzeršanā viņš bijis visai mērens. Saviem kalpotājiem vietvaldis esot ļoti uzticējies un uz visiem dokumentiem, rakstīt neprazdams, aizvien uzvilcis tikai divas zīmes, bet sekretārs starp tām

Fransisko Pizarro airtogrāis (zīmes labajā un kreisajā pusē uzvilcis pals Pizarro, bel parakstu uzrakstījis sekretārs ar savu roku) ierakstījis marķīza vārdu. Viņš darījis daudz laba saviem ļaudīm, apdāvinājis viņus, pacēlis godā un

slavā un glābis viņus briesmu brīdī. Reiz, kad vietvaldis cēlies pāri upei, straume aizrāvusi līdzi viņa kalpu indiāni. Marķīzs tūliņ peldējis viņam pakaļ, satvēris aiz matiem un izvilcis krastā, pats riskēdams ar dzīvību.

Lielais marķīzs ārkārtīgi cienījis un godājis karali un allaž izteicies par viņu sevišķi godbijīgi. Viņš rūpīgi uzmanījis, kā kausē zeltu un sudrabu — likumīgo karaļa piektdaļu, lai ne nieciņš neietu zudumā, un salasījis visas sīkās drumslas, kas nokritušas zemē, kad zeltkaļi pirms kausēšanas sadauzījuši gabalos smalkās rotas lietas. Pizarro mēdzis teikt, ka viņš karaļa mantu uzlasītu no zemes pat ar muti, ja citādi nevarētu.

Miera laikā viņš lielāko daļu laika pavadījis ķegļu spēlē, un no tās bijis grūti viņu aizsaukt projām.

Vienīgi tad, ja vietvaldis izdzirdis par indiāņu sacelšanos, viņš tūdaļ aplicis bruņas, paķēris šķēpu un vairogu un steidzies uz kauju tā, ka ļaudis tik tikko spējuši sekot viņam. Marķīzs bijis tik drošsirdīgs, ka viens pats uzdrīkstējies stāties pretim simts indiāņiem.

Sis nenoliedzami drošsirdīgais karavīrs, tā slavēts un pelts, bija iekarojis milzīgu, bagātu zemi, taču atstāja to izpostītu, izlaupītu, asins straumēm pārplūdušu, padarījis spāniešu vārdu nīstamu visā Dienvidamerikā uz visiem laikiem.

Fransisko Pizarro bieži mēdz salīdzināt ar Ernando Kor- tesu, Meksikas iekarotāju. Pizarro patiešām bija tikpat godkārīgs, drošsirdīgs un neatlaidīgs, tikpat izveicīgs karavadonis, taču vēl pārspēja Ko'rtesu mantkārē, nežēlībā, nodevībā, viltībā un divkosībā. Viņi abi patiešām bija sava laikmeta vīri, tipiski konkistadori.

1541. gada 26. jūnija apvērsums neatrisināja jautājumu par varu plašajā Peru valstī. Pretendentu bija pārāk daudz. Sākās jukas un terors. Almagro piekritēji, trompetēm skanot, pasludināja jauno Djego Almagro par Peru viet- valdi un karaspēka virspavēlnieku. Tad viņi izsūtīja vēstnešus ar šo ziņu pa visu zemi un pieprasīja atzīt jauno vietvaldi. Visi, kas nepiederēja pie Almagro piekritējiem, drebēja bailēs.

Tur, kur ieradās almagristu karavīri, šo prasību uzklausīja bez ierunām, kā, piemēram, Truhiljo un Arekipā, bet citur visai dzestri. Almagro piekritēji sagrāba varu arī Kusko, taču drīz vien pilsētā ieradās liela Pizarro uzticīga karaspēka vienība un padzina jaunos varasvīrus.

A1MAGRISTU SAGRĀVE Karaļa pilnvarotais dc Kastro Peru zemē. — Jaunais adelantado Almagro pacel šķēpu. — Neveiksmīgie izlīgšanas mēģinājumi. — Izšķirošā kauja Čupasas līdzenumā. — Draugs pret draugu, brālis pret brāli! — Almagro sakāve un notiesāšana uz nāvi.

Karaļa pilnvarotais licenciāts Vaka de Kastro pretēji Limā izplatītajām valodām tomēr nebija gājis bojā. Pēc gara, grūta, vētraina jūras brauciena viņš 1541. gada pavasarī nokļuva Dienvidamerikas piekrastē un izkāpa malā Buenaventuras ostā netālu no Sanhuanas grīvas. Bīstamais jūras ceļš bija tā apnicis augstajam ierēdnim, ka viņš deva priekšroku ceļojumam pa sauszemi. Tomēr pagāja veseli trīs mēneši, iekam Kastro sasniedza Popajanu. Par viņa ierašanos drīz uzzināja visā Peru.

Ziemeļu novados uzturējās nogalinātajam vietvaldim Pizarro uzticīga karaspēka vienība. Tās komandieris neatzina jaunā Almagro pilnvaras un tūliņ nosūtīja vēstuli Kastro, ziņodams par vietvalža "nāvi un lūgdams augsto ierēdni pēc iespējas ātrāk doties uz Jaunās Kastīlijas dien​vidiem.

Saņēmis šīs ziņas, karaļa pilnvarotais steidzās uz Kito un paziņoja, ka saskaņā ,ar valdnieka gribu un slepenajām pilnvarām uzņemoties Peru pārvaldīšanu. Viņš visur pulcināja Fransisko Pizarro piekritējus un pamazām virzījās uz dienvidiem. Gonsalo Pizarro vēl joprojām kavējās džungļos, meklēdams noslēpumaino «Kanēļa zemi» aiz lielajām Andu grēdām, bet Kastro savus pakalpojumus un karavīrus piedāvāja Benalkasars, Kito iekarotājs, tāpat citi nogalinātā vietvalža piekritēji.

Pa. to laiku jaunais Peru vietvaldis Djego Almagro nostiprinājās Limā, konfiscēja ieročus, zirgus un naudu un apbruņoja savus piekritējus. Viņš sevišķi pūlējās izzināt, kur paslēptas Fransisko Pizarro milzīgās bagātības. Sazvērnieki sāka spīdzināt apcietināto bijušā vicekaraļa sekretāru, taču viņš vai nu nekā nezināja, vai arī negribēja atklāt slēptuvi. Veltīgi izpūlējušies, almagristi nocirta sekretāram galvu.

Dažiem Pizarro piekritējiem, kā Kusko bīskapam Valverdem, dedzīgajam ticības karotājam, tiesnesim Velaskesam un citiem, atļāva ar kuģi atstāt Limas ostu. 1541. gada novembri bīskaps Valverde pie Tumbesas krita peruāņu rokās, un viņi izrēķinājās ar nodevīgo Kristus mācības sludinātāju.

Apbruņojis savus piekritējus, jaunais adelantado, īstenībā viltvārdis, varas uzurpators, nolēma rīkoties enerģiski un doties uz Kusko, ko uzskatīja par sava apgabala — Jaunās Toledo galvaspilsētu, lai neļautu apvienoties savu ienaidnieku bruņotajiem spēkiem un sāktu enerģiskas militāras operācijas. Čīlieši bez sevišķām pūlēm sagrāba Kusko. Tomēr pašu almagristu nometnē valdīja nesaskaņas un jukas.

Vecie veterāni nemaz netaisījās rēķināties ar jauno vietvaldi, naidojās savā starpā un ķērās pat pie ieročiem, novākdami no ceļa konkurentus un tīkodami pēc adelantado dzīvības.

Beidzot arī pats Almagro nojauta, ka pret viņu organizē sazvērestību. Divdesmit divus gadus vecais jauneklis, kurš, šķiet, bija izgājis labu skolu, sapulcināja uzticamus karavīrus un bez vilcināšanās nogalināja aizdomās turētos viņu pašu dzīvokļos.

Tad jauneklis ļoti enerģiski sāka gatavoties karagājienam: pievāca ļoti daudz sudraba, ko ieguva bagātajās raktuvēs, sagādāja salpetri pulvera ražošanai, pavēlēja izliet lielgabalus, izgatavot šautenes, bruņas un bruņu cepures. Tās taisītas, sajaucot sudrabu ar varu. Kāds hronists apgalvo, ka jauno Almagro atbalstījis inka Manko, kurš bijis draudzīgās attiecībās ar veco Almagro un simpatizējis arī viņa dēlam, kura dzīslās ritējušas indiāņu asinis — Djego bija kādas Panamas indiānietes ārlaulības dēls. No inkas Almagro saņēmis ļoti daudz zobenu, šķēpu, vairogu un citu ieroču, kā arī solījumu, ka peruāņu karapulki cīnīšoties viņa pusē.

Gatavodamies bruņotajai cīņai, jaunais Almagro mēģināja uzsākt sarunas ar karaļa pilnvaroto Kastro. Vēstījumā jauneklis apgalvoja, ka viņš negribētu pacelt ieročus pret karaļa ierēdni, viņš vēlētos vienīgi aizstāvēt savas tiesības uz tēvam piešķirto apgabalu Jauno Toledo (Dien- vidperu), ko Fransisko Pizarro gribējis viņam nelikumīgi atraut. Viņš neapstrīdot Kastro tiesības pārvaldīt Jauno Kastīliju, jo tā esot piešķirta nogalinātajam marķīzam, un ierosināja, lai abas puses paliekot savos apgabalos līdz jaunam karaļa lēmumam.

Tomēr Kastro neatbildēja uz šo vēstījumu. Almagro neatlika nekas cits kā vien bruņota cīņa. Viņš uzsvēra, ka tas nebūt nebūšot dumpis pret karali; viņš un viņa piekritēji paliekot uzticami pavalstnieki.

Noslepkavodami Pizarro, viņš sacīja, mēs tikai izkarojām sev taisnību, kas mums tika liegta. Tagad karaļa ierēdnis, pārkāpdams savas pilnvaras, gribot ar varu atraut viņam tēva pārvaldītos apgabalus.

Tāpēc viņu cīņa esot taisnīga un izlietās asinis kritīšot uz Kastro galvas.

Almagro piekritēji, likdami rokas uz krusta, svinīgi zvērēja turēties kopā, spītēt visām briesmām un nāvei, iet kaujā par savu vadoni. Tad viņi — kādi piecsimt vīri, no tiem divsimt jātnieki, gandrīz visi bruņās tērpti, labi apgādāti ar visādiem ieročiem, to skaitā ar sešpadsmit lielgabaliem, — 1542. gada vasaras vidū atstāja Kusko un devās pretim Kastro karapulkiem.

Pa to laiku Kastro bija pārņēmis savā varā plašus apgabalus un vairākas pilsētas, to skaitā Sanmiģelu, Truhiljo, Arekipu un Limu, visur vākdams līdzekļus un vervēdams karavīrus, naudas trūkuma dēļ pievilinādams viņus ar glaimīgām runām un* solījumiem. Visu šo pūliņu rezultātā Vaka de Kastro savervēja kādus septiņsimt vīrus, atstāja Limu un sapulcināja savu karaspēku pie Hauhas. Jaunajā Pasaulē tik lieli bruņoti spēki vēl nekad nebija sapulcējušies.

Almagro nosūtīja Vakam de Kastro uz Hauhu vēl vienu izlīguma piedāvājumu un šoreiz saņēma atbildi. Karaļa pilnvarotais pavēstīja, ka viņš jūtot līdzi nepiedzīvojušajam jauneklim, kurš ievilkts sazvērestībā pret karali. Lai viņš izdodot visus galvenos vaininiekus un pēc tam pavēlot savam karaspēkam izklīst. Tā viņš no jauna ieman​tošot karaļa labvēlību un žēlastību.

Almagro ar sašutumu noraidīja šo priekšlikumu un bez kavēšanās devās pretim ienaidniekam, lai gan kalnos trakoja vētras, lija lietus, sniga sniegs un bira krusa, tā ka vīri izmirka līdz ādai un stinga skarbajos vējos.

1542. gada 16. septembrī abu sāncenšu karaspēks beidzot tuvojās viens otram Čupasas līdzenumā

netālu no Hauhas. Diena bija skaista, silta un saulaina, bet gāja jau uz vakara pusi. Līdz saules rietam bija palikušas tikai kādas pāris stundas, un Kastro šaubījās, vai uzsākt kauju tik vēlā pievakarē. Taču viņa virsnieki apgalvoja, ka vīri degot aiz nepacietības mesties cīņā un nebūtu labi ar vilcināšanos apslāpēt šo dedzību.

Tad Kastro, pēc Sarates liecības, iesaucies: «Ak, kaut man būtu tāds spēks kā pravietim, kurš varēja apturēt sauli pie debesīm!» — un pavēlējis savam karaspēkam uzbrukt dumpiniekiem. Tie tikšot visi iznīcināti, un viņu mantu, zemi un citus īpašumus saņemšot tie, kuri cīnīšoties visdrosmīgāk un palīdzēšot gūt uzvaru. Šis devīgais, gudrais solījums vēl vairāk sajūsmināja Kastro karavīrus, un viņi, pēc kāda aculiecinieka vārdiem, de​vušies kaujā kā uz balli.

Almagro centrā bija uzstādījis savus lielgabalus, ko sedza arbaletisti un šķēpneši, bet kavalērija sargāja flangus. Kastro karaspēks, izmantodams uzkalniņu aizsegu, pievirzījās ienaidniekam tuvu un ar labi tēmētu muskešu uguni atsita indiāņus, kas bija atnākuši palīgā almagris- tiem. Uzkāpuši pakalnā, Kastro vīri ieraudzīja almagristu baltos kaujas karogus un ieņemtās pozīcijas. Almagro lielgabali tūliņ atklāja briesmīgu uguni, taču pēc mirkļa nenoskaidrotu iemeslu dēļ tos notēmēja tā, ka lielgabalu lodes lielāko tiesu aizlidoja pāri uzbrucēju galvām. Nav zināms, vai šī neveiksme bija nemākulības vai nodevības rezultāts. Lielgabalus komandēja Pedro de Kandija, viens no tiem trīspadsmit, kurš bija sekojis Fransisko Pizarro Gaiļu salas trimdā, visu laiku uzticīgi cīnījies kopā ar viņu un tikai nesen pievienojies almagristiem. Iespejams, ka Kandija ar šādu rīcību gribēja izpirkt savu vainu un izpelnīties Kastro žēlastību. Almagro nemaz nešaubījās par Kandijas nodevību, metās pie lielgabaliem un nodūra viņu ar zobenu. Tad Almagro pats notēmēja vienu lielgabalu un izšāva tik veiksmīgi, ka uzreiz nogalināja vairā​kus jātniekus.

Lielgabalu uguns izrāva lielus robus Kastro vīru ierindā, bet virsnieki ar kailiem zobeniem dzina karavīrus uz priekšu, lai aizpildītu šos robus, un ar skaļiem saucieniem aicināja palīgā jātniekus. Tie kavējās, gaidīdami, kamēr arī pašu lielgabali varēs atklāt uguni. Tomēr no šī nodoma nekas neiznāca, un Kastro jātnieki auļos metās virsū pre​tiniekiem.

Almagro būtu darījis prātīgi, ja paliktu izdevīgajās pozīcijās un mēģinātu izšķirt kaujas iznākumu ar lielgabalu uguni, tomēr karstasinīgais jauneklis uzskatīja nogaidīšanu par bruņinieka necienīgu un pavēlēja kavalē- rijai doties uzbrukumā. Abi jātnieku pulki sadūrās līdzenuma vidū. Tā bija briesmīga sadursme. Zirgi un jātnieki notrieca cits citu pie zemes, šķēpi lūza brīkšķēdami, un bruņinieki turpināja kauju ar zobeniem vai ar kaujas cirvjiem un indiāņu vālēm. Te cīnījās ne vien vīrs pret vīru, bet arī brālis pret brāli, draugs pret draugu. Almagro jātniekiem bija stiprākas bruņas, un Kastro vīri, nespēdami tās pārcirst, pamanījās apkaut ienaidnieku zirgus.

Kājnieki apšaudījās ar musketēm un arbaletiem, bet Almagro lielgabalu uguns sašķobīja pretinieka rindas, un tas jau grasījās atkāpties. Tad kāds no Kastro virsniekiem — vecais sirmais kapteinis Fransisko Karvahals, gribēdams parādīt saviem biedriem nāves nicināšanu, nosvieda tērauda bruņu cepuri un bruņas un veda savus vīrus straujā triecienā cauri pulvera dūmu mākoņiem un ložu krusai pie lielgabaliem. Pēc sīvas sadursmes tie krita Kastro karaspēka rokās.

Pār ieleju satumsa vakars, bet kauja vēl joprojām trakoja pilnā sparā. Mijkrēslī vēl varēja saskatīt abu naidīgo nometņu krāsas — balto un sarkano; un pretinieki cits citu atšķīra pēc kaujas saucieniem — «Vaka de Kastro un ka​ralis!» uņ «Almagro un karalis!».

Labu laiku nekas neliecināja, kura puse ņems virsroku. Almagro vīri, sava komandiera uzmundrināti, cīnījās ar apbrīnojamu drosmi un izveicību un bija jau sagrābuši divus ienaidnieka karogus. Drošs par uzvaru Almagro pavēlēja ņemt ienaidniekus gūstā, nevis tos nonāvēt.

Tomēr tieši tobrīd Vaka de Kastro, redzēdams, ka ir pēdējais laiks radīt lūzumu kaujas gaitā, ar rezerves spēkiem metās palīgā saviem virsniekiem. Vēl brīdi plosījās nikna tuvcīņa, bet tad almagristu kaujas spars apsīka. Viņi izklīda uz visām pusēm nakts tumsā, cenzdamies ātrāk aizbēgt no vajātājiem.

Almagro veltīgi pūlējās apturēt bēgļu straumi, kas arī viņu aizrāva sev līdzi.

Taču daži drosminieki stūrgalvīgi turpināja kauju un ar saucieniem: «Mēs nositām Pizarro, mēs nogalinājām tirānus!» — metās pretim uzvarētāju šķēpiem. Viņi deva priekšroku nāvei kaujas laukā, nevis kaunpilnam galam pie karātavām.

Ap deviņiem vakarā slaktiņš beidzās ar Kastro karaspēka uzvaru. Daudzi almagristi bija izbēguši no vajātājiem, turklāt daži izglābās, izmantojot īpašu viltību, — noņēma kritušajiem ienaidniekiem pazīšanas zīmes, pie​lika tās sev un, sajaukušies kopā ar Kastro karavīriem, steidzās projām nakts tumsā.

Bēgļu vajāšana tumsas dēļ nebija iespējama. Uzvarētāji visu nakti palika uz kaujas lauka ar ieročiem rokās, gaidīdami jaunu uzbrukumu. Otrā rītā apraka kritušos četros lielos brāļu kapos — uzvarētājus un uzvarētos bez atšķi​rības —, kā arī savāca ievainotos, kas vēl bija palikuši pie dzīvības dzestrajā naktī.

Sajā kaujā bija krituši, pēc dažādām ziņām, pavisam trīssimt līdz piecsimt vīru, turklāt uzvarētāji bija cietuši vairāk — lielāko tiesu no artilērijas uguns. Ievainoto skaits bija vēl lielāks, daudzi almagristi bija krituši gūstā, daudzi aizbēguši uz netālo Gvamangas pilsētu, kur meklēja patvērumu baznīcās un klosteros. Tomēr viņus no turienes izrāva ar varu un ieslodzīja cietumā. Almagro ar dažiem pavadoņiem aizbēga uz Kusko, bet viņu tur neka​vējoties apcietināja paša ieceltais pilsētas maģistrāts.

Pēc Vakas de Kastro pavēles Gvamangā sākās gūstekņu pratināšana un tiesāšana. Četrdesmit dumpiniekus notie​sāja uz nāvi, trīsdesmit citiem nocirta locekļus, citus iz​raidīja no Peru.

Jaunais vietvaldis karaspēka priekšgalā visā spožumā svinīgi iesoļoja Kusko. Pēc tam viņš sasauca kara padomi, lai spriestu tiesu pār sagūstīto dumpinieku vadoni. Daži viņu aizstāvēja, taču vairākums nosprieda, ka gūsteknis jānotiesā uz nāvi, lai Peru galu galā iestātos miers.

Djego Almagro izveda Kusko lielajā laukumā. Jauneklis pirms nāves soda izturējās pavisam aukstasinīgi, nelūdzās tiesnešiem žēlastību, neļāva aizsiet sev acis, tikai enerģiski protestēja pret spriedumu, kurā viņš bija nosaukts par nodevēju.

Līdz ar sakāvi un Djego Almagro nāvi galīgi izira arī viņa piekritēju pulks — un čīlieši vairs neapdraudēja Peru drošību.

KARAĻA UN KONKISTADORU CIŅA Gonsalo Pizarro — pretendents uz varu Jaunajā Kastilijā. — Cīņa starp diviem laupītājiem. — Mežonīgā patvaļa un mantkāre. — Indiāņi — cilvēki vai 'sātana kalpi? — Jaunie likumi. — «Ar zobeniem mēs pratīsim aizstāvēt savas tiesības!» — Jaunā vice- karaļa de Veļas bargās valdīšanas īsais laiks.

Kamēr risinājās šie dramatiskie notikumi, no «Kanēļa zemeš» atgriezās Gonsalo Pizarro, viens no visnopietnākajiem pretendentiem uz varu Jaunajā Kastīlijā, stalts, izskatīgs vīrs, lielisks karavīrs, izveicīgs jātnieks un strēlnieks, pārdrošs avantūrists, kuru viens otrs hronists dēvējis par īstu ceļojošo bruņinieku, kam romantiskas avantūras bijušas sevišķi tīkamas. Kad Gonsalo drasējis ugunīgā kaujas zirgā, viņš neesot licies ne zinis par veselu baru indiāņu, it kā tie būtu mušas. Viņam piemita arī lieliskas organi​zatora spējas un talants, kas jo spilgti izpaudās nesenajā gājienā uz Amazoni.

Tomēr šī ekspedīcija materiālā ziņā bija beigusies ar pilnīgu neveiksmi. Kito atgriezās tikai astoņdesmit spānieši, kāda trešā daļa no visiem baltajiem ļaudīm, kuri bija devušies meklēt «Kanēļa zemi», — novārguši, izģin- duši, slimi, zvēru ādās un skrandās tērpušies, bez jebkā​dām bagātībām.

Gonsalo Pizzaro, dziļi satriekts, tikai tagad uzzināja par brāļa — Peru vietvalža nogalināšanu un par visiem vēlākā laika notikumiem. Ar to gaitu viņš bija ārkārtīgi neapmierināts un rūgti žēlojās, ka vara neesot nonākusi viņa — Gonsalo Pizarro — rokās. Viņu ģimene taču esot iekarojusi šo zemi. Pizarro nopelnus atzinis pats karalis, un šī zeme viņam jāpārvaldot pēc tiesas un taisnības.

Tomēr cīņa par brāļa mantojumu pašreiz nebija iespējama. Gonsalo piekāpās, un Pizarro nometne, kaut arī negribot, atzina karaļa komisāra Kastro pilnvaras. Gonsalo Pizarro sāka saimniekot savās plašajās muižās un organi​zēja darbus raktuvēs pie Laplatas, kur tūkstošiem indiāņu raka sudraba rūdu. Tās bija tik bagātas, ka Gonsalo Pizarro vēlāk varēja savervēt lielas bruņotu algotņu vienības un uzsākt cīņu par varu Jaunajā Kastīlijā.

Pa to laiku Vaka de Kastro pārvaldīja iekaroto zemi ar dzelzs roku, bez žēlastības apspiezdams dumpiniekus un pūlēdamies ieviest kārtību kolonijas pārvaldīšanā, ierobežot konkistadoru patvaļu un pārmērīgo alkatību.

Konkistadori, atrazdamies pasaules malā, tālu no Spānijas, ne visai rēķinājās ar likumiem un karaļa dekrētiem un rīkojās tikai pašu interesēs. Starp karali, viņa ierēdņiem un konkistadoriem risinājās nemitīga cīņa par sa- . grābto laupījumu aizjūras zemēs, un visniknāk tā iedegās 16. gadsimta četrdesmitajos gados.

Tajos gados spāniešu koloniālā politika pārdzīvoja dziļu krīzi. Iekarotāji izpostīja sagrābtās zemes, padarīja indiāņus par vergiem, uzskatīdami viņus par kara laupījumu, sadalīja viņus kopā ar zemi, lika strādāt plantācijās, sadzina viņus raktuvēs, nemaz nerūpējās par nelaimīgo vergu uzturu, atpūtu un mitekļiem, iztukšoja peruāņu pārtikas noliktavas un iznīcināja viņu ganāmpulkus. Indiāņi, izsalkuši, puskaili, vergu darbā nodzīti, vilka nožēlojamu eksistenci izpostītajā zemē, katastrofiskā ātrumā gāja bojā pārmērīgi smagajā darbā un epidēmijās.

Apreibuši neaprobežotas varas apziņā, iekarotāji bieži vien sava prieka pēc rīkoja indiāņu medības ar nikniem suņiem un piedzēruši izmēģināja rokas stingrumu pie dzīviem mērķiem. Viņi ar varu ielauzās Saules jaunavu mājās, piesmēja meitenes un ierīkoja muižās plašus harēmus. Pēc kāda laikabiedra izteiciena, daža dižciltīgā bruņinieka ģerbonim un karogam būtu vairāk piestāvējis musulmaņu — daudzsievības cienītāju simbols pusmēness nekā kristīgo neaptraipītais, šķīstais krusts.

Pat garīdzniekus, kuru pienākums bija sludināt pagāniem kristīgo ticību un iepriecināt nelaimīgos un apspiestos, bija pārņēmis patvaļas un lepnības gars, un tie rīkojās ar indiāņiem tāpat kā rupjie, tumsonīgie algotņi. Mūku ordeņu brāļi nekautrējās savos plašajos zemes īpašumos izmantot vergu darbu un mazāk domāja par viņu dvēseļu glābšanu. Klosteriem bija piešķirti bagātīgi re- partimjento, bet, pēc hronistu

apgalvojuma, neviens mūks neesot piegriezis kristīgajai ticībai nevienu iezemieti — kristīšana bijusi tīri formāla.

Te jāpiebilst, ka sākumā konkistadori, nonākuši Jaunajā Pasaulē, nemaz neuzskatīja indiāņus par cilvēkiem, dēvēja viņus par «sātana kalpiem», kas līdzīgi meža zvēriem, ko, bez šaubām, varēja nogalināt, padarīt par vergiem un ap​laupīt bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Tikai vēlāk katoļu baznīca un Spānijas karalis oficiāli atzina indiāņus par cilvēkiem. Šis šķietami humānais akts solīja baznīcai un valsts varai ļoti lielus labumus — ja indiāņi ir cilvēki, tad viņi jāpiegriež kristīgajai ticībai un līdz ar to tie kļūst par baznīcas un karaļa kalpiem — desmitās tiesas un nodokļu maksātājiem.

Ziņas par inku zemes nežēlīgo izpostīšanu liecināja, ka aizjūras kolonijās vajadzīgas kādas pārmaiņas. Karalis, liekulīgi maskēdams savus nodomus ar kalpošanu dievam un cilvēku labumam, ar «rūpēm» par indiāņiem, nolēma tikt galā ar patvaļīgajiem konkistadoriem, jo tie savos īpašumos jutās kā neaprobežoti valdnieki, kā lielie grandi Spānijā.

1542. gada 20. novembrī karalis parakstīja tā saucamos «jaunos likumus». Tie paredzēja pēc iespējas atbrīvot indiāņus no konkistadoru varas, reizē ar to aizkavēt indiāņu izmiršanu. Indiāņi bija galvenā Peru bagātība. Bez viņiem plantācijas un raktuves paliktu bez darba rokām un nebūtu ne graša vērtas. Saskaņā ar «jaunajiem likumiem» indiāņus pasludināja par brīviem un uzticamiem karaļa vasaļiem, par kuru noslepkavošanu draudēja bargs sods. Tie spānieši, kuri bija saņēmuši zemi ar vergiem indiāņiem, vārēja tos paturēt, un iezemieši ieguva brīvību pēc īpašnieka nāves, tas ir, nonāca valdības rīcībā. Vergus zaudēja visi tie, kuri bija slikti izturējušies pret indiāņiem, visi ierēdņi un valdības locekļi, tāpat garīdznieki un mūku ordeņi, ka arī tie, kuri bija iejaukti sadursmēs starp Almagro un Pizarro. Indiāņiem drīkstēja uzlikt tikai mērenus nodokļus, iezemiešus pret viņu gribu nedrīkstēja dzīt darbos, un, ja viņi strādāja, viņiem vajadzēja par to saņemt nelielu atlīdzību. «Jaunie likumi» samazināja arī zemes platību, ko drīkstēja piešķirt spāniešiem aizjūras kolonijās.

Protams, karalim nebūt nerūpēja indiāņu labklājība, viņš tikai vēlējās ierobežot konkistadoru patvaļu, neļaut iekarotājiem sagrābt pārāk lielu varu un pārāk lielas ba​gātības. «Jaunie likumi» nepavisam neapdraudēja verdzību, kas vēl ilgi palika nesatricināta, tie tikai sargāja karaļa intereses. Indiāņus pasludināja par brīvajiem ķaraļa vasaļiem, lai tos varētu aplikt ar nodokļiem un tā palielināt valsts ienākumus. Miljoni brīvu iezemiešu dotu karalim un baznīcai vairāk ienākumu nekā badā mirstoši vergi, kurus aplaupīja konkistadori, nevēlēdamies dalīties guvumā ar karali.

Bez tam karalis nolēma sūtīt uz Peru citu vietvaldi ar plašām pilnvarām — šoreiz īstu vicekarali un tam līdzi četrus karaļa tiesnešus, vicekaraļa tuvākos palīgus un padomniekus (augstāko tiesu, tā saucamo audiensiju).

Par «jaunajiem likumiem» drīz vien uzzināja visās aizjūras zemēs. Starp konkistadoriem sacēlās šausmīga sašutuma vētra, jo nebija gandrīz neviena spānieša, kuru tie neaizskartu visvārīgākajā vietā.

Kolonisti pulcējās ielās un laukumos un sašutuši sauca: «Vai gan tādi būs visi mūsu pūliņu augļi? Vai gan tāpēc mēs esam lējuši savas asinis? Tagad, kad mūs saliekušas un nomākušas ciešanas un grūtības, mēs tiekam pamesti savam liktenim tikpat nabagi kā mūsu karagājienu sākumā! Vai gan šādā veidā valdība mūs atalgos par mūsu dienestu, par veselas valsts iekarošanu? Valdība mums šajos karagājienos ir palīdzējusi pavisam maz, un par visu, kas mums pieder, mēs varam pateikties vienīgi mūsu krietnajiem zobeniem, un ar tiem pašiem zobeniem mēs pratīsim aizstāvēt savas tiesības!»

Vecie veterāni uzrotīja piedurknes vai arī novilka drānas, lai parādītu kaujās iemantotās retas — labāko pierādījumu tiesībām uz likumīgu laupījuma tiesu. Vai gan viņiem vajadzēšot strādāt sviedriem vaigā, bet indiāņi slais​tīšoties brīvībā!

Vaka de Kastro pūlējās nomierināt satrauktos prātus, piedraudēdams ar bargiem sodiem par jebkuru dumpīgu rīcību un runām. Visi gaidīja ierodamies

jauniecelto Peru vicekarali Blasko Nunjesu de Veļu, pēc laikabiedru liecības, dižciltīgu bruņinieku, drošsirdīgu un dievbijīgu vīru, kas ar spožu svītu un tiesnešiem 1543. gada novembrī atstāja Spāniju.

1544. gada janvārī Veļa jau bija atburājis Nombre de Diosas ostā. Tur stāvēja ar Peru sudrabu piekrauts kuģis. Jaunais vicekaralis pavēlēja to konfiscēt par labu karalim, jo šis sudrabs esot iegūts nelikumīgi ar vergu rokām. Pāri zemes šaurumam nonācis Panamā, viņš pasludināja par brīviem kādus trīssimt indiāņu vergus, kurus viņu īpašnieki bija atveduši uz šejieni no Peru, un pavēlēja aizgādāt indiāņus atpakaļ uz viņu dzimteni.

Sie radikālie soļi izraisīja kolonistos asus iebildumus un protestus, bet jaunais vicekaralis atbildēja, ka viņš neesot nācis uz šejieni ne uzlabot likumus, ne arī tos izskaidrot, bet gan rīkoties pēc tiem un turēšoties pēc to burta, lai notiktu kas notikdams.

Pēc tam vicekaralis kuģos devās uz Tumbesu un no turienes pa sauszemi virzījās tālāk uz dienvidiem, pa ceļam atbrīvodams vergus un pat krietni atlīdzinādams indiāņiem par nastu nešanu. To līdz šim laikam Jaunajā Pasaulē ne​bija darījis neviens spānietis.

Ziņas par jaunā vicekaraļa ierašanos un viņa pirmajiem rīkojumiem sacēla visā Peru negantu sašutumu un protestus. Pilsētas gatavojās slēgt savus vārtus, lai neielaistu vicekarali. Spānieši cerēja, ka adelantado Vaka de Kastro aizstāvēs viņu intereses, taču vīlās. Tad viņi griezās pēc palīdzības pie Gonsalo Pizarro, kurš būtu viens no «jauno likumu» galvenajiem upuriem. Turklāt jaunais vicekaralis Veļa bija izteicies, ka viņš gādāšot, lai nevienam no Pizarro ģimenes locekļiem vairs nebūtu Jaunajā Kastīlijā nekāda teikšana. Neesot pieļaujams, ka šī zeme vēl ilgāk paliekot mūļu dzinēju un cūkganu rokās, un viņš gādāšot, lai tā tiktu atdota atpakaļ īstajam valdniekam.

Gonsalo Pizarro sapulcināja uzticamus bruņiniekus un, paņēmis līdzi lielu daudzumu sudraba no bagātajām raktuvēm, devās uz Kusko, kur viņu pasludināja par Peru ģenerālpavaldoni un karaspēka pavēlnieku. Pizarro zvē​rēja, ka rīkošoties dievam par godu, aizstāvēšot karaļa un visas tautas intereses..

Pa to laiku vicekaralis Blasko Nunjess de Veļa ceļoja uz Limu. Viņu visur sagaidīja dzestri, bez sajūsmas, un kādā pilsētā viņš virs savas mītnes durvīm varēja lasīt uzrakstu: «Kurš aiztiks manu īpašumu, lai sagatavojas par to samak​sāt ar savu dzīvību!»

Par spīti šiem neslēptajiem draudiem, Blasko Nunjess svinīgā procesijā iesoļoja galvaspilsētā Limā, pieņēma uz​ticības zvērestu un pasludināja sevi par Peru vicekarali.

Gonsalo Pizarro steigšus apbruņoja savu karaspēku. Seši tūkstoši indiāņu nesa pāri kalniem sešpadsmit lielgabalus un citus ieročus. Drīz vien zem viņa karogiem sapulcējās četrsimt vīri, un varēja cerēt, ka ceļā uz piekrasti — uz Limu to skaits vēl pieaugs. Un patiešām — drīz vien viņam pievienojās astoņdesmit gadus vecais kapteinis Fransisko Karvahals, Cupasas kaujas varonis; ar saviem vīriem Pizarro pusē pārgāja arī kāda vicekaraļa jātnieku vienība un citas karaspēka daļas.

Jaunais vicekaralis de Veļa, nomanīdams visapkārt nodevību, sāka turēt aizdomās visus un vispirms pavēlēja apcietināt savu priekšgājēju Vaku de Kastro, kā arī vairākus citus bruņiniekus, un turēja tos ieslodzītus uz kuģa Limas ostā. Tad viņš sāka rosīgi gatavoties uz karu: pārvērta Limu par stipru cietoksni, apbruņoja pilsētas iedzīvotājus un aicināja palīgā karaspēku no citurienes. Pēc viņa pavēles apbruņoja arī kādus desmit kuģus, lai tie varētu atbalstīt sauszemes spēkus, un noņēma baznīcu zvanus, no kuriem lēja lielgabalus.

Kamēr abas naidīgās nometnes gatavojās sadursmei, Limā ieradās karaļa ieceltā augstākā tiesa četru tiesnešu sastāvā. Tiesneši neatzina nevienu jaunā vicekaraļa lēmumu un paši atbrīvoja tos, kurus de Veļa bija licis ap​cietināt.

Vicekaraļa autoritātei šis tiesnešu lēmums deva smagii triecienu. Arī viņš pats rīkojās visai neapdomīgi. Ataicinājis pilī kādu bruņinieku, ietekmīgu ierēdni, vicekaralis to apvainoja nodevībā un pēc asas vārdu maiņas dusmu lēkmē izrāva dunci un iegrūda to bruņiniekam krūtīs. Svīta ievainoto nodūra ar zobeniem. Nogalināto ietina viņa paša asiņainajā mētelī un slepus apglabāja kādā baznīcā. Tomēr šis briesmu darbs nepalika apslēpts, un kopš šī brīža vicekaraļa popularitāte samazinājās aizvien straujāk.

Gonsalo Pizarro jau tuvojās Limai, un Blasko Nunjess de Veļa nezināja, ko iesākt — aizstāvēties galvaspilsētā vai iziet ar savu karaspēku pretim ienaidniekam. Galu galā viņš izlēma citādi — atstāt Limu un kopā ar visiem tās iedzīvotājiem un mantību pa jūru un sauszemi doties uz Truhiljo, izpostot visu apvidu, lai Pizarro pārtikas trū​kuma dēļ nespētu turpināt vajāšanu.

Taču vicekaraļa pavēle uzdūrās niknai audiensijas pretestībai. Tiesneši paziņoja, ka viņi nedrīkstot atstāt pilsētu, un bez kavēšanās izdeva rīkojumu par vicekaraļa apcietināšanu. Tas grasījās .uzbrukt audiensijai ar kara​spēku, taču sāka vilcināties un palaida garām izdevīgu bridi.

Turpretim tiesneši, uzzinājuši par draudošajām briesmām, ar saviem piekritējiem rītausmā izskrēja uz ielas ar kliedzieniem: «Brīvību! Brīvību! Lai ilgi dzīvo karalis un audiensija!» — pulcināja domu biedrus un pēc tam iebruka vicekaraļa pilī.

Pils sardze gan izšāva zalvi, taču lodes pārlidoja pū[a galvām, un vicekaraļa karaspēks bez cīņas pārgāja tiesnešu pusē. Šajā apvērsumā neviens pat nezaudēja dzīvību. Vicekarali Blasko Nunjesu de Veļu apcietināja un viņa pili izlaupīja. Pēc tam viņu pasludināja par atceltu no amata, anulēja visus viņa rīkojumus un viņu pašu aizsūtīja atpakaļ uz Spāniju, dodot gūsteknim līdzi pavadoņus, kuru uzdevums bija izskaidrot galmā nemieru cēloņus.

LAUPĪJUMS GONSALO PIZARRO ROKĀS Savu taisnību vislabāk pierādīt ar pīķiem un muske- tēml — Gāztais vicekaralis grib vēlreiz izmēģināt laimi. — Neej ar stipru lauzties! — Kauja pie Kito un de Veļas nāve. — Gonsalo Pizarro — Peru vald​nieks.— No Potosi sāk plūst sudraba straumes. — Spožā uzvara — sakāves ievadījums.

Pēc tam kad Blasko Nunjess de Veļa bija aizraidīts atpakaļ uz Spāniju, tiesneši nosūtīja Gonsalo Pizarro vēstījumu, ka vicekaralis atcelts no amata, un aicināja viņu paklausīt audiensijai, atlaist mājās sapulcināto karaspēku un pašam atgriezties savos īpašumos.

Taču Pizarro atbildēja, ka tauta esot aicinājusi viņu par Peru vicekarali un, ja audiensija neatzīšot viņa tiesības, viņš ļaušot karaspēkam izlaupīt Limu. Pilsētā naktī ieradās vecais kapteinis Karvahals ar nelielu karaspēka vienību, lai paātrinātu sarunu gaitu, un sāka apcietināt Pizarro ienaidniekus, izraujot tos no gultas. Trīs apcietinātos Karvahals lika uz mūļiem izvest priekšpilsētā un pakārt visus trīs vienā kokā.

Viņš pats piedalījās nāves soda izpildīšanā un vienam no upuriem zobgalīgā pieklājībā sacījis, ka notiesātais, būdams vīrs augstā dienesta pakāpē, varot pats izvēlēties to zaru, kurā viņu pakāršot.

Audiensija, redzot, cik enerģiski rīkojas Pizarro vīri, lūdza viņu pašu ierasties pilsētā un pieņemt vicekaraļa titulu valsts drošības un Jaunās Kastīlijas vispārējās lab​klājības vārdā.

1544. gada 28. oktobrī Pizarro karaspēks — apmēram tūkstoš divsimt spāniešu un vairāki tūkstoši indiāņu — ienāca Limā ar plīvojošiem kaujas karogiem, gaviļu, lielgabalu salūta un baznīcas zvanu apsveikts.

Gonsalo Pizarro svinīgi pasludināja par Peru vicekarali un karaspēka virspavēlnieku. Viņš apmetās sava nogalinātā brāļa Fransisko pilī un pavēlēja rīkot spožus svētkus, turnīrus un vēršu cīņas, bet tai pašā laikā bez kavēšanās sāka arestēt savus ienaidniekus. Dažus no viņiem jaunais adelantado lika notiesāt uz nāvi, bet citus izsūtīja trimdā uz Čīli un apķīlāja viņu īpašumus. Karaļa iecelto tiesu Pizarro pilnīgi ignorēja. Viņš gan taisījās sūtīt īpašu vēstnesi uz Spāniju pie karaļa, lai kaut kā attaisnotu savu patvaļīgo rīcību. Taču vecais Karvahals iebilda pret tādu soli, teikdams, ka viņš, Pizarro, esot aizgājis par tālu, lai varētu cerēt uz valdnieka labvēlību un žēlastību. Gonsalo savu taisnību tagad vislabāk varēšot pierādīt ar pīķiem un musketēm.

Tad no ostas pazuda kuģis, uz kura turēja apcietināto vietvaldi Vaku de Kastro. Tas bija pierunājis kuģa kapteini būrāt uz Panamu. Kastro no turienes aizbrauca uz Spāniju. Tikko viņš izkāpa dzimtenes krastā, viņu apcietināja ūn ieslodzīja cietoksnī, apsūdzot patvaļīgā rīcībā un sabiedrisko līdzekļu izšķērdēšanā. Tikai pēc divpadsmit ieslodzījuma gadiem Kastro atzina par nevainīgu un at​brīvoja.

Tātad viens no konkurentiem Peru pārvaldīšanai Vaka de Kastro bija atstājis šo zemi, turpretim atceltais viceka​ralis Blasko Nunjess de Veļa negaidot atgriežas atpakaļ.

Tikko kuģis ar izraidīto vicekarali bija atstajis piekrasti, viņa pavadoņi paziņoja, ka neuzskatot viņu par gusteķni. Veļa nolēma vēlreiz izmēģināt laimi tepat Jaunajā Pasaulē, doties uz Kito un tur savervēt karaspēku. yiņš izkāpa malā Tumbesā un aicināja pie sevis brīvprātīgos no Sanmigelas, Puerto Vjeho ostas un citām piekrastes pilsētām, bet tad, Pizarro karaspēka vienības apdraudēts, steigšus aizgāja uz Kito. Tomēr šeit, tālā Peru nomalē, bija grūti vervēt karaspēku, tāpēc Veļa, saņēmis no Popa janas pavēlnieka Benalkasara solījumu dot palīgus, atgriezās Sanmigelā. Drīz vien zem viņa karogiem sapulcējās piecsimt vīru, kas gan nebija visai labi apbruņoti, tomēr sāka uzbrukt Pizarro karaspēka vienībām un reizēm guva pat uzvaru.

Gonsalo Pizarro bija ar bažām vērojis ienaidnieka ro- sīšanos un tagad sāka rīkoties enerģiski. Ar sešsimt vī​riem viņš 1545. gada martā ieradās Truhiljo un pēc tam devās uz Sanmigelu.

Veļas karavīri nobijās, izdzirduši, ka spēcīgais ienaidnieks jau tik tuvu. Viņi atstāja pilsētu un aizgāja kalnos. Pizarro steidzās bēgļiem pakaļ un turējās tiem tik cieši uz pēdām, ka reizēm atņēma tiem mūļus un ieročus, neļāva sagādāt pārtiku. Ceļš veda pāri plašām, neauglīgām kalnienēm, kur cilvēki un

dzīvnieki nespēja atrast gandrīz nekādu uzturu. Veļas vīri lielāko tiesu iztika ar kaltētiem kukurūzas graudiem, indiāņu ceļotāju parasto barību. Karavīri vārīja graudus kopā ar zāli, ko atrada ceļmalā, savās bruņu cepurēs, jo viņiem nepietika katlu. Viņi vairs necēla teltis, gulēja zem klajas debess ar ieročiem rokās un turēja zirgus apseglotus.

Bēgļiem klājās sevišķi grūti plašajos purvājos, kas bija jāšķērso pa ceļam. Izsalkušie, izmocītie ļaudis bieži vien pakrita bez spēka un palika guļam takas malā, jo vairs nespēja turpināt ceļu. Gūstekņi nevarēja cerēt uz žēlastību, ja agrāk bija piederējuši pie Pizarro nometnes un kļuvuši tai neuzticīgi.

Sevišķi nežēlīgi ar šiem nodevējiem izrēķinājās vecais kapteinis Karvahals. Arī vajātājiem — Pizarro ļaudīm_ klājās grūti, kaut gan viņiem palīdzēja iezemieši, piegādādami pārtiku un stiepdami nastas.

Beidzot Blasko Nunjess de Veļa sasniedza ziemeļu provinces galvaspilsētu Kito. Iedzīvotāji visai dzestri sagaidīja bēgli, ko vajāja spēcīgs ienaidnieks, un vicekaralis meklēja patvērumu Popajanā pie Benalkasara.

Drīz vien Kito ienāca Pizarro un grasījās vajāt bēgļus līdz pat ziemeļu jūrai un ātrāk nelikties mierā, iekām viņi nebūs sakauti. Tomēr viņš nevēlējās sadursmi ar Benalka- saru, kam bija spēcīgs karaspēks, un neielauzās tā pār​valdītajā teritorijā.

Veļa Popajanā ļāva atpūsties savam izmocītajam karaspēkam, kas bija sarucis līdz piektdaļai, savāca papildspēkus no Benalkasara vīriem, sagādāja jaunus pīķus un arkebūzas un tad no jauna devās uz dienvidiem, alkdams pēc iespējas ātrāk izšķirt strīdu par varu ar ieročiem kaujas laukā.

Abas naidīgās puses sastapās netālu no Kito 1546. gada 18. janvārī. Vicekaralim de Veļam bija tikai kādi četrsimt vīri, no tiem simt četrdesmit jātnieki, turpretim Pizarro komandēja septiņsimt teicami apbruņotus karavīrus labāko Peru bruņinieku vadībā. Tomēr de Veļa noraidīja Benalkasara ierosinājumu uzsākt miera sarunas, teikdams, ka uz nodevējiem nevarot paļauties, nevarot slēgt ar tiem nekādus līgumus, viņi esot nākuši cīnīties, nevis vest sarunas, un viņi pildīšot savu pienākumu kā drošsirdīgi, uzticami bruņinieki. Viņš, de Veļa, būšot pirmais, kurš krustošot ar ienaidnieku šķēpus. Šajā kaujā viņi visi cīnīšoties par Spāniju, karali un dievu; un kastīlieši, kaudamies par taisnīgu lietu, nekad neesot baidījušies no ienaid​nieka pārspēka.

Kauja sākās pievakarē ar spēcīgu muskešu uguni. Dažos mirkļos kaujas lauku ietina biezi pulvera dūmu mutuļi. Veļas kājnieki, satvēruši pīķus, dūmu aizsegā steidzās uz priekšu — un drīz iedegās nikna tuvcīņa. Cits citam sekoja jātnieku uzbrukumi. Kad jātnieku šķēpi bija salūzuši, viņi cirtās ar zobeniem un kaujas cirvjiem vīrs pret vīru. Tomēr sadursme nevilkās pārāk ilgi. Cits pēc cita krita Veļas virsnieki, brūcēm klātais Benalkasars pakrita zem sava nogalinātā zirga un palika guļam kaujas laukā. Taču Veļa, par spīti ievainojumiem, joprojām cīnījās, līdz kāds karavīrs, zveldams ar kaujas cirvi, notrieca viņu no zirga. Pakritušo vicekarali drīz vien sazīmēja. Pieauļoja virsnieki, un viens no viņiem pavēlēja savam melnajam vergam nocirst mirstošajam vicekaralim galvu.

Pēc mirkļa tā jau rēgojās uzsprausta pīķa galā. Daži algotņi nevaldāmā atriebības kārē pat izrāvuši pa šķipsnai no sirmās bārdas un piesprauduši šo asiņaino trofeju pie cepures.

Kauja drīz beidzās. Blasko Nunjesa de Veļas kājnieki ar pīķiem stūrgalvīgi atvairīja jātnieku uzbrukumus, taču Pizarro musketieri izretināja viņu rindas, un galu galā viņi izklīda un metās bēgt.

Kaujas laukā bija kritusi gandrīz trešā daļa no Veļas karavīriem, ap divsimt vīru, turpretim viņa pretinieku zaudējumi bija niecīgi. Gonsalo Pizarro pats ziņojis tikai par septiņiem kritušajiem.

Daudzi bēgļi paslēpās Kito baznīcās, cerēdami izmantot tradicionālās patvēruma tiesības, tomēr viņus no turienes izrāva ar varu, dažus pakāra, dažus izsūtīja trimdā uz Čīli, taču lielāko tiesu apžēloja.

Ievainotajam Benalkasaram atļāva atgriezties savā pārvaldītajā apgabalā, bet viņa karaspēku uzaicināja pāriet uzvarētāja dienestā. Vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas sakropļoto līķi apglabāja kādā Kito baznīcā, un pats Gonsalo Pizarro, tērpies sērās, piedalījās bēru ceremonijā. Vēsturnieks Gomara piebildis, ka visiem Pizarro bijis tāds paradums — parādīt godu saviem upuriem.

Gonsalo Pizarro uzvaru apsveica visas Peru pilsētas, jo tā vērsās pret karaļa «jaunajiem likumiem».

Ceļā no Kito uz dienvidiem uzvarētāju visur sagaidīja ar lielu godu, un garīdznieki lūdza dievu, lai visuvarenais piešķirot jau​najam vietvaldim ilgu mūžu un paceļot viņu slavā un godā.

Limas pilsētas pārvalde pat taisījās noplēst vairākas ēkas, lai izveidotu jaunu maģistrāli, pa kuru galvaspilsētā ienāktu Gonsalo Pizarro un kuru uz mūžīgiem laikiem no​sauktu viņa vārdā.

Tomēr uzvarētājs noraidīja šo glaimojošo priekšlikumu. Svinīgajā gājienā cauri triumfa arkām Pizarro zirgu aiz pavadas veda divi augstākie komandieri, bet līdzās viņam jāja Limas arhibīskaps, Kusko, Kito un Bogotas bīskapi, bet tiem sekoja karavīri un pilsoņi. Ielas greznoja zaļi zari un ziedu vītnes, no logiem lejup nokarājās krāšņi paklāji, zvanīja baznīcu zvani. Uz ielām, balkoniem un namu jumtiem drūzmējās pilsētnieki un apsveica Pizarro

Peru karte iekarošanas periodā Ipēc V. Preskota) ar skaļām gavilēm un dziesmām kā «tautas atbrīvotaju un aizstāvi».

Viens no brāļiem Pizarro vēlreiz bija sagrābis varu visa Peru no Kito līdz Čīles ziemeļu robežai.

Viņa flote pārvaldīja Klusā okeāna piekrastes ūdeņus, turklāt tās komandieris bija pratis nodibināt Pizarro varu arī Panamā un Nombre de Diosas ostā otrpus zemes šauruma Kārību jūras krastā.

Tomēr vietām izcēlās arī nemieri. Dumpinieki virsnieka Kenteno vadībā sagrāba Laplatu ar bagātajām sudraba raktuvēm un plašo Čarkasas apgabalu. Pizarro kapteinis sirmais Karvahals uzsāka pret tiem cīņu. Dumpinieki neuzdrošinājās ielaisties atklātā kaujā un atkāpās mežonīgos kalnos. Karvahals, par spīti saviem astoņdesmit gadiem, vajāja bēgļus pāri kalniem un purviem, cauri mežiem un aizām, ēzdams, dzerdams un gulēdams seglos un neļau​damies nogurumam. Šī vajāšana notika pavisam mežonīgā apgabalā, un Kenteno pamazām pazaudēja savus piekritējus.

Daļa no tiem krita Karvahala rokās, un viņš tos bez žēlastības lika pakārt. Klusā okeāna krastos dumpinieki izklīda. katrs uz savu pusi, bet viņu barvedis paglābās kādā alā, gaidīdams savu stundu, lai atkal ķertos pie ieročiem.

Karvahals atgriezās Laplatā un uzsāka ārkārtīgi bagāto Potosi sudraba raktuvju izmantošanu. Šīs pasakaini bagātās atradnes atklājis kāds gans indiānis, kas nejauši izrāvis no zemes krūmu un ieraudzījis pie tā saknēm karājamies sudraba rūdas gabalus. Kāda cita leģenda vēstī, ka bagāto sudraba kalnu zinājis jau inka Vaina Kapaks. Bet, kad viņš sūtījis uz turieni kalnračus pēc sudraba, no kalna dzīlēm atskanējusi balss: «Dievi sargā dārgumus tiem, kuri atnāks vēlāk!» Peruāņi nosaukuši kalnu par Potosi (Balsi) un vairs nav mēģinājuši tam tuvoties.

Tagad spānieši sagrāba Potosi, kur daudzos slāņos sudraba saturs rūdā sasniedzis pat septiņdesmit piecus procentus. Drīz vien uz Limu plūda īsta sudraba straume, turklāt arī pats sirmais kapteinis paturēja sev no tās krietnu daļu, jo viņa mantkārība bijusi tikpat neaptverama kā nežēlība. Potosi deva tik daudz sudraba, ka spā​nieši pameta citas raktuves, jo tur darbs tā neatmaksājās.

Pēc desmit gadiem šajā apgabalā dzelzs pakavs esot cenā līdzinājies tikpat smagam sudraba gabalam.

Nosaukums «Potosi» kļuva par sakāmvārdu, par simbolu, kas apzīmē visu, par ko sapņo nabags, pēc kā alkst skopulis. Par bagātu muižu sacījuši, ka tā esot īsta Potosi. Ja redzējuši uz ielas jautru, bezbēdīgu dzērāju, tad sacī​juši: «Viņš tā priecājas, it kā būtu saņēmis mantojumā Potosi.»

Jaunais vietvaldis Gonsalo Pizarro paradīja, ka prot rī​koties ar vērienu, jo viņam patiešām piederēja Potosi, — turēja astoņdesmit miesassargu, pie viņa galda katru dienu pusdienoja vismaz simt cilvēku, viņš, līdzīgi karalim, ļāva skūpstīt savu roku, un viņa klātbūtnē neviens neuzdroši​nājās apsēsties.

Daudzi vietvalža līdzgaitnieki, to skaitā Karvahals, atklāti aicināja viņu pasludināt pilnīgu Peru neatkarību un atteikties no saviem pienākumiem pret Spānijas vald​nieku. Pizarro jau esot aizgājis par tālu, viņam jādodoties tikai uz priekšu. Viņš vairs nevarot cerēt uz karaļa labvēlību. Karaspēks un tauta pasludināšot viņu par Jaunās Kastīlijas īsteno valdnieku.

Taču uzvarētāju šajā nelaimju un posta zemē gaidīja bojā eja — spožā uzvara kļuva par Gonsalo Pizarro krišanas ievadījumu. Viņš bija iedrošinājies pacelt ieročus pret vicekarali, metis izaicinājumu visuvarenajam Spānijas karalim un Svētās Romas ķeizarvalsts imperatoram. Gonsalo piekritēju alkatība un asinskāre nezināja robežu. Viņi pūlējās sagrābt visas Peru bagātības un netaisījās dot kaut ko karalim, un tas bija vissmagākais noziegums. Pret to Kārlis V vērsās ar nesaudzīgākajiem līdzekļiem.

UZ PERU AR «MIERA MISIJU» NĀK DIEVA KALPS Dumpis jāapspiež bez žēlastības. — Lēnprātīgais miera nesējs. — Grozījumi «jaunajos likumos». — Viltīgās vēstules. — Kakls ikvienam ir kā radīts karātavām. — Dumpinieku nometnes sairšana.

1545. gada vasarā Spānijas galms pēc ilgas apspriešanās atzina stāvokli Peru par ļoti bīstamu un Gonsalo Pizarro rīcību — par nekaunīgu dumpi, kura nolūks bijis atraut no valdnieka kroņa krāšņo aizjūras pērli. Padome nolēma bez žēlastības apspiest sacelšanos un sodīt tās vaininiekus.

No Spānijas uz Jauno Kastīliju sūtīja īpašu komisāru — garīdznieku svētās inkvizīcijas padomes locekli Pedro de la Gasku, valdnieka uzticības personu, ar ārkārtīgi plašām pilnvarām pārzināt un izlemt Peru visas lietas — militārās, civilās un garīgās.

Gaskam piešķīra tikai karaļa audiensijas — tiesas priekšsēdētāja titulu, taču īstenībā viņš bija pilnvarots rīkoties visos jautājumos karaļa vārdā, pārņemt Peru visu varu savās rokās, rīkoties ar visiem naudas līdzekļiem, pieteikt karu, komandēt karaspēku, iecelt un atcelt ierēdņus un garīdzniekus, sodīt un izraidīt trimdā dumpiniekus.

Viņam uzdeva karaļa vārdā grozīt «jaunos likumus», kas bija sacēluši tādu nemieru un nepaklausību, un deva tiesības amnestēt visus, kuri bija piedalījušies dumpī. Sie divi pēdējie rīkojumi bija galvenais ierocis dumpja apspiešanai. Šis Kortess sutanā, kā to dēvējuši daži vēsturnieki, pierādīja, ka lieliski prot tikt galā ar vispatvaļīgākajiem konkistadoriem. Viņu vēl dēvēja par dzelzs karavīru, jo šis garīdznieks bijis drošsirdīgs, nepielūdzams un jau agrāk piedalījies daudzās kaujās pašā Spānijā. Daži hronisti viņu cildinājuši kā visai lēnīgu, mīkstsirdīgu cilvēku un rakstījuši, ka uz Peru sūtīts lēnprātīgs jērs, jo nikns rūcošs lauva šai misijai neesot derējis. Šis «lēnprātīgais jērs» pat atsacījās pieņemt viņam piedāvāto bīskapa titulu un 1546. gada maija beigās ar mazu eskadru devās uz Jauno Pasauli. Viņu pavadīja vienīgi neliela svīta.

Jūlija vidū karaļa pilnvarotais izkāpa malā Santamar- tas ostā Darjenas līča krastā. Te viņš uzzināja par kauju pie Kito, par vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas sakāvi un bojā eju. Gonsalo Pizarro bija sagrābis Peru neaprobežotu varu. Tas viss bija noticis vairākus mēnešus pirms Gaskas izbraukšanas no Spānijas, taču gausās satiksmes dēļ ziņas par šiem satraucošajiem notikumiem vēl nebija sasniegušas metropoli.

Pēc tam Gaska ieradās Nombre de Diosas ostā un pay ziņoja Pizarro karaspēka vienības komandierim, ka esot nācis uz šejieni kā miera nesējs. Viņš apsolīja piedošanu visiem, kuri piedalījušies dumpī, ja tie bez kavēšanās pa- kļaušoties karaļa rīkojumiem, tāpat izteica nodomu atcelt «jaunos likumus». Dumpinieki līdz ar to atgūšot savas agrākās tiesības, tā ka dumpim vairs neesot jēgas. Un patiešām — «lēnprātīgais Kortess sutanā» nesa karaļa izlīgumu ar konkistadoriem indiāņu ekspluatācijas jautājumā. «Jaunajos likumos» izdarīja tādus grozījumus, kas gandrīz pilnīgi iznīcināja to galveno uzdevumu — pasar​gāt indiāņus, padarīt viņus par tādiem pašiem karaļa va​saļiem kā baltie kolonisti.

Starp karali un konkistadoriem tika noslēgts kompromiss, kura rezultātā repartimjento aizstāja ar tā saucamo enkomjendu — aizbildniecību. Likums pasludināja, ka ikvienas iekarotās zemes gubernators sadala indiāņus kolonistiem un tie savukārt uzņemas visas rūpes par saviem indiāņiem un viņus aizsargā, kā arī ataicina garīdznieku, kurš māca indiāņiem kristīgo ticību un kristīgas dzīves paražas.

Enkomjendero ir nevis šo vergu vai dzimtcilvēku īpašnieks, bet gan politiski nenobriedušu dabas bērnu aizbildnis. Indiāņu uzdevums ir sagādāt savam aizbildnim eksistences līdzekļus, bet viņu ekspluatācijai liktas zināmas robežas — viņiem nedrīkst likt strādāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, viņus nedrīkst ieķīlāt vai iznomāt ci​tām personām.

Indiāņus pierakstīja enkomjendero uz divām paaudzēm, un tikai pēc tam viņus paredzēja pasludināt par karaļa vasaļiem un pielīdzināt tiesībās spāniešiem. Enkomjendero deva zvērestu, ka viņš audzināšot indiāņus kristīgajā ticībā, aizsargāšot viņu mantu un dzīvību.

Tomēr par kaut kādu indiāņu aizsargāšanu nebija ne runas. Viņus paredzēja ekspluatēt bez žēlastības arī turpmāk un netaisījās atbrīvot arī pēc divām paaudzēm. Iezemiešiem atņēma pārvietošanās brīvību, viņus varēja dzīt ar varu uz raktuvēm, saslēgt važās. Enkomjendero varēja pievākt savu aizbildināmo zemi.

Konkistadori redzēja, ka valdnieks ir piekāpies un vairs radikāli neapdraud viņu intereses, un savukārt pamazām nosvērās uz kompromisa pusi.

Pārvilcis savā pusē Nombre de Diosas garnizonu, Gaska pāri zemes šaurumam devās uz Panamu, kur stāvēja Pizarro flote — divdesmit divi kuģi. No Panamas karaļa pilnvarotais ar kāda dominikāņu mūka palīdzību nosūtīja uz dažādām Peru pilsētām vēstules, kurās izklāstīja savas misijas mērķus, pasludināja «jauno likumu» grozīšanu un amnestiju visiem, kuri atbalstīs karaļa komisāru. Ar citu kuģi uz Limu nosūtīja karaļa vēstījumu ar Gaskas pavadrakstu Gonsalo Pizarro. Karalis neapvainoja Gonsalo dumpī un rakstīja samierinošā tonī, ka uzskatot viņa rīcību kā vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas stūrgalvības rezultātu. Karalim neesot nekādu nolūku ne atcelt Pizarro no vietvalža amata, ne arī apstiprināt šajā augstajā postenī. Gaska paziņošot viņam karaļa gribu un kopā ar viņu atjaunošot mieru Jaunajā Kastīlijā.

Arī Gaskas pavadvēstule bija tikpat gudra un diplomātiska. Tagad vairs neesot to apstākļu, kuri izraisījuši dumpi, neesot nekādas jēgas ķildām un nesaskaņām. Pizarro un viņa piekritējiem jāpierādot uzticība valdniekam un jāklausot tam visās lietās. Ja viņi turpināšot cīņu, tauta viņus pametīšot, jo pats valdnieks kļūšot par viņu ienaidnieku.

Pagāja nedēļas un mēneši, bet Gaska joprojām kavējās Panamā, gaidīdams, kamēr uzdīgs iesētā sēkla, kamēr vēstules darīs savu darbu. Un tiešām — daudzi no kolonistiem sāka šaubīties, vai darījuši pareizi, sabiedrodamies ar Pizarro, un tagad prātoja, kā labāk izpelnīties Spānijas karaļa žēlastību un piedošanu.

Tomēr Gonsalo Pizarro vara likās stingra un nesatricināma. Viņš bija iekarojis daudzu sirdis, no jauna piešķirdams kolonistiem plašas zemes ar indiāņiem un izdalīdams bagātīgas dāvanas, rīkoja spožas dzīres, kurās viņu slavināja un apdziedāja romancēs un balādēs un salīdzi​nāja ar seno laiku bruņiniekiem.

Uzzinājis par Gaskas ierašanos, Gonsalo atkal atgriezās pie vecās idejas — sūtīt vēstnešus uz Spāniju un.lūgt valdnieku pēc Jaunās Kastīlijas vietvalža titula. Sūtniecību vadīja viens no visuzticamākajiem Gonsalo līdzgait​niekiem augstdzimis bruņinieks Lorenco de Aldana un Limas bīskaps.

Sūtniecība veda vēstuli arī Gaskam ar pieklājīgiem laimes vēlējumiem un nožēlu, ka viņš atnācis uz šejieni par vēlu — nemieri Peru esot mitējušies un vara atrodoties drošās rokās. Sūtniecība, nonākusi Spānijā, nedomājot lūgt piedošanu, jo Pizarro neesot neko noziedzies. Viņš esot īstais vīrs, lai pārvaldītu Jauno Kastīliju, un sūtniecība lūgšot Spānijas karali apstiprināt Gonsalo Pi​zarro par Peru vietvaldi.

Klīda valodas, ka sūtniecība gatavojoties piekukuļot Gasku ar milzīgu naudas summu, bet neveiksmes gadījumā — laist darbā vēl slepenāku un iedarbīgāku līdzekli — dunci vai indi un novākt no ceļa šo neatlaidīgo, viltīgo vīru, kurš valkāja nabadzīgu garīdznieka tērpu.

Bet tad Aldana ieradās Panamā, sastapās ar Gasku un uzzināja, cik plašas ir viņa pilnvaras un cik dzelžaini stingri ir viņa nodomi. Lepnais bruņinieks, par kura uzticību Pizarro nebija šaubījies, bez kavēšanās atsacījās no brauciena uz Spāniju un zvērēja uzticību karalim. Drīz to pašu darīja arī Pizarro flotes komandieris un nodeva kuģus Gaskas rīcībā. Visi dumpinieki, kuri'bija nožēlojuši savus nodarījumus, saņēma piedošanu un jaunus amatus.

Tagad Gaska sāka vervēt sev karaspēku, solīdams karavīriem labu algu, vāca naudu un pārtiku, sūtīja vēstules uz Nikaragvu un Meksiku, pieprasīdams palīdzību. Tāpat viņš aicināja palīgā Benalkasaru.

Viltīgā priestera vēstules un solījumi darīja savu. Daudzi kolonisti slepenībā grasījās pāriet karaļa piekritēju nometnē, iekam žēlas​tības vārti vēl bija vaļā.

Ne velti kapteinis Karvahals brīdināja Pizarro, ka no šīm vēstulēm jāsargājoties vairāk nekā no Kastīlijas ieročiem. Vecais karavīrs ieteica vietvaldim pieņemt karaļa piedāvāto žēlastību un šī lūguma nesējam «nobruģēt ceļu līdz galvaspilsētai ar zelta un sudraba plāksnēm». Viņš, Karvahals, esot dzīvojis

diezgan ilgi un par sevi neko neraizējoties. Paša liktenis viņam tālab esot visai vienaldzīgs, lai gan kakls viņam rādoties tikpat garš un pie​mērots karātavu valgam kā citiem.

Tomēr Gonsalo Pizarro neuzklausīja labi domātos padomus un brīdinājumus. Drīz vien viņa nometne sāka irt un drupt. Flote, uz kuru Pizarro bija licis lielas cerības un kuras būvē ieguldījis milzīgas summas, jau atradās Gaskas rokās. Vairākas pilsētas ziemeļos, to skaitā Kito, pārgāja karaļa pusē.

Kenteno, kuru savulaik tik neatlaidīgi bija vajājis kapteinis Karvahals, atstāja slēptuvi kalnos netālu no Are- kipas un pulcināja savus izklīdušos piekritējus. Tad viņš ar karaspēku kādu nakti sagrāba Kusko un atcēla Pizarro piekritējus no pilsētas pārvaldes amatiem. Pēc tam Kenteno devās uz Čarkasas apgabalu, apvienojās ar citu Pizarro virsnieku un ar kādiem tūkstoš vīriem apmetās pie Titikakas ezera, lai nogaidītu izdevīgu brīdi un uzbruktu savam agrākajam virspavēlniekam.

Gonsalo Pizarro nekavējoties pulcināja savu karaspēku. Drīz vien zem Pizarro karogiem atradās kādi tūkstoš labi apbruņoti, ar visu nepieciešamo apgādāti un grezni tērpti vīri. Pats vietvaldis par savu naudu, izdodams vismaz pusmiljona peso de oro, apgādāja katru muskešu strēlnieku ar zirgu un izšķērdīgi atalgoja ikvienu karavīru.

Kad paša līdzekļi izsīka, Pizarro ķērās pie karaļa piektdaļas, pārņēma Peru naudas kaltuves un pavēlēja kalt pats savas monētas ar mazāku dārgmetāla saturu, kā arī aplika ar lielām nodevām bagātos Limas pilsoņus un bez žēlas​tības izrēķinājās ar nepaklausīgajiem.

Limā valdīja apjukums un nedrošība. Neviens neuzticējās otram, daudzi slēpa mantu, citi lūkoja apmānīt mod​ros posteņus, kas uzmanīja, lai neviens bez atļaujas neat​stāj pilsētu, un bēga kalnos.

Drīz vien pie Limas ar vairākiem kuģiem parādījās Aldana, kurš bija atstājis Panamu 1547. gada februārī. Pa ceļam viņš apmeklēja Truhiljo, kuras iedzīvotāji atkrita no Pizarro, un saņēma no vairākiem Pizarro virsniekiem zemes iekšienē vēstules ar padevības apliecinājumiem. Aldana pavēlēja viņiem ar karaspēku pulcēties Kaha​markā un gaidīt Gasku, bet pats burāja uz Limu.

Pizarro, uzzinājis par ienaidnieka kuģu tuvošanos, atstāja Limu un apmetās nometnē ārpus pilsētas.

Modri sargposteņi uzmanīja, lai no kuģiem ar sauszemi nevarētu uzturēt nekādus sakarus. Tomēr Aldana prata izplatīt vēstules ar ziņām par Gaskas pilnvarām un augstsirdīgajiem padošanās noteikumiem. Drīz vien uz kuģiem stei​dzās pārbēdzēji, un apkārtnes meži un kalni arī deva pa​tvērumu šaubīgajiem. Notvertos bēgļus Pizarro pavēlēja sodīt bez žēlastības. No vietvalža nometnes aizbēga pat virsnieks, kurš bija licis nocirst galvu kaujas laukā ievainotajam vicekaralim Blasko Nunjesam de Veļam. Ja jau tāds noziedznieks cerēja uz apžēlošanu, pārējiem par to nevarēja būt nekādu šaubu, tālab bēgļu skaits vairojās.

Pizarro, redzēdams, ka viņa karaspēks kūst, veda to projām uz Arekipu.

No tūkstoš vīriem bija palikusi puse. Tomēr Gonsalo 18 — Inku zelts 269 vēl nezaudēja dūšu: «Vienīgi nelaimē mēs uzzinām, kurš ir īsts draugs. Ja man paliktu tikai desmit uzticīgu draugu, arī tad nebūtu ko baidīties, tad es no jauna kļūtu par Peru valdnieku!»

Tikko Pizarro karaspēks bija aizgājis, Limas iedzīvotāji nekavējoties atvēra Aldanam pilsētas vārtus.

1547. gada aprīlī no Panamas ar kuģiem uz Jauno Kastīliju izbrauca Gaska. Cīnīdamies ar nikniem negaisiem un vētrām, kuģi tikai pamazām tika uz priekšu. Karaļa pilnvarotais jūnijā sasniedza Tumbesas ostu. No šejienes viņš, pa ceļam iegriezies Truhiljo, devās uz Hauhu, kur pavēlēja pulcēties arī visiem karaļa piekritējiem no ziemeļiem un piekrastes pilsētām. Kenteno atsūtīja Gaskam ziņojumu, ka viņš esot nogriezis visus ceļus un Gonsalo Pizarro nekādā ziņā nevarēšot tikt projām no Peru. Dumpinieks bija nokļuvis slazdos. pēdējais pizabro uz ešafota Celi bēgšanai nogriezti. — Kauja pie Titikakas ezera. — «Jēzus, kāda uzvara!» — Nodevība pieveic Gonsalo Pizarro jau pirms kaujas. — «Labāk mirsim kā kristieši!» — Nesaudzīgā izrēķināšanās.

— Gaskas «miera misijas» triumls.

Gonsalo Pizarro patiešām gribēja tikt projām no Peru — viņš taisījās uz Cīli, lai tur nogaidītu, vai Peru atkal nesāksies nemieri un nepienāks izdevīga reize no jauna sagrābt varu. Tomēr Kenteno stingri apsargāja visus ce​ļus un takas, kas veda uz dienvidiem.

Pizarro ar savu karaspēku ieradās Titikakas ezera apkaimē un aizsūtīja pie sava bijušā virsnieka vēstnešus ar uzdevumu — uzsākt sarunas, lai izkaulētu brīvu ceļu pāri kalniem. Tomēr Kenteno palika nepierunājams. Viņš tagad atrodoties karaļa dienestā un nevarot kļūt neuzticīgs savam pienākumam. Ja Pizarro vēloties padoties, viņš lūkošot panākt, lai pret gūstekni izturētos žēlsirdīgi.

Gonsalo Pizarro neatlika nekas cits kā izlauzt ceļu ar ieročiem. 1547. gada 26. oktobri abu naidīgo nometņu karaspēks sastapās netālu no Titikakas ezera klajā līdzenumā pie Varinas. Kenteno komandēja aptuveni tūkstoš

Aimaras indiānis niedru laiva Titikakas ezerā vīru, no tiem divsimt piecdesmit jātnieku un simt piecdesmit musketieru, Pizarro — ne vairāk par četrsimt astoņdesmit karavīriem, bet no tiem trīssimt piecdesmit strēlnieku. Tas bija Peru konkistadoru zieds, rūdīti, lieliski apmācīti vīri, kuriem turklāt bija ikvienam pa divām trim musketēm, ko bija pametuši dezertieri.

Vecais kapteinis Karvahals bija novietojis musketierus izdevīgā pozīcijā un gaidīja, lai pretinieka kājnieki, nekārtīgi šaudami, metas virsū viņa slēgtajai ierindai. Kenteno pīķneši ar saviem paceltajiem ieročiem skriedami rīkojās tik neuzmanīgi, ka ievainoja vienu otru savējo un kavēja uzbrucējus.

Karvahals apmierināts noskatījās, kā ienaidnieks veltīgi izšķiež munīciju, un pavēlēja saviem musketieriem atklāt uguni reizē un tikai tad, kad uzbrucēji būs pienākuši pa​visam tuvu.

Vecie rūdītie karavīri gaidīja ienaidnieku stingrā, ciešā ierindā un atklāja uguni, kad uzbrucēji pienāca uz simt soļiem. Gar visu līniju vienā mirklī uzliesmoja uguns mēIes, un pret uzbrucējiem triecās tik labi tēmētu ložu krusa, ka uzreiz krita vismaz simts no Kenteno vīriem un vēl lielāks skaits tika ievainoti. Pirms viņi paspēja attapties, Karvahala musketieri satvēra jau iepriekš pielādētos rezerves ieročus, un tikpat briesmīga zalve no jauna pļāva Kenteno kājniekus. Viņi, nespēdami izturēt tik niknu uguni, panikā bēga no kaujas lauka.

Turpretim jātnieku kauja beidzās gluži citādi. Kenteno jātnieki auļos triecās pret Pizarro jātnieku saujiņu ar tādu sparu, ka tos sakapāja un notrieca pie zemes, it kā tas būtu bijis aitu bars. Kaujas lauku klāja cilvēku un zirgu līķi. Pats Gonsalo Pizarro gandrīz krita gūstā, un viņam tikai ar pūlēm izdevās atkauties.

Kenteno jātnieki pēc šīs uzvaras vairākkārt uzbruka Pizarro kājniekiem — pīķnešiem un musketieriem, taču tie stāvēja ciešā ierindā un turēja briesmīgos pīķus stingrās rokās, bet musketieri ar trāpīgu uguni palīdzēja aizstāvēt šo dzelzīs kalto ierindu. Jātnieki veltīgi lūkoja uzbrukt šim šķēpu mežam no aizmugures, taču labi apmācītie pīķneši tāpat slēgtā ierindā pagriezās un neļāva sevi pārsteigt. Pa to

laiku musketieri retināja ienaidnieka jāt​nieku eskadronus, tā ka arī tie beidzot atstāja kaujas lauku.

Pizarro bija guvis pilnīgu uzvaru, un viņa rokās krita ienaidnieka teltis ar klātiem mielasta galdiem un milzīgu daudzumu sudraba (pēc dažām ziņām, 1,4 milj. peso vēr​tībā).

Gonsalo Pizarro jāja pār līķiem klāto līdzenumu, šausmās meta krustus un čukstēja: «Jēzus! Kāda uzvara!» Bija krituši kādi trīssimt piecdesmit Kenteno karavīri, bet ievainoto ienaidnieku skaits bija vēl lielāks. Kāds simts ievainoto, atstāti bez pārsiešanas kaujas laukā, saltajā naktī nomira. Uzvarētāji bija zaudējuši tikai kādus simts vīrus — turklāt pret tik lielu pārspēku.

Vecais Karvahals, kurš likās gluži nenogurdināms, ar saviem ļaudīm vajāja bēgošos Kenteno vīrus un bez žēlastības sodīja ar nāvi ikvienu gūstekni, kamēr bēgļi izklīda nepieejamos kalnos vai ar lielām grūtībām nokļuva Limā.

Pēc tam Pizarro savāca no Arekipas, Laplatas un citām šā apgabala pilsētām papildspēkus un devās uz Kusko, atmetis domu par atkāpšanos uz Čīli. Godkārīgajā konkis- tadorā no jauna iedegās cerība pārvilkt savā pusē svār​stīgos un pēc tam vēlreiz krustot ieročus ar ienaidniekiem kaujas laukā.

Gaska pa to laiku uzturējās Hauhā, gaidīdams no Kenteno uzvaras vēstis, taču to vietā atnāca ziņa par briesmīgo sakāvi. Par to uzzināja arī viss karaspēks, un agrāko pārliecību par vieglu uzvaru aizstāja šaubas un nedrošība — kā lai cīnās pret šo drosmīgo vīru, kurš nav baidījies iet kaujā pret divkāršu pārspēku un uzvarējis?

Turpretim Gaska likās gluži mierīgs un sūtīja virsniekus uz Limu, lai tie sapulcina tur sabēgušos sakautos Kenteno vīrus un atgādā šurp uz nometni smagos kuģu lielgabalus. Gaskas nometnē drīz ieradās Kenteno ar saviem piekritējiem, Kito iekarotājs Benalkasars no Peru ziemeļiem un tāpat arī slavenais Čīles iekarotājs Valdīvija, kuru Gonsalo Pizarro bija turējis par savu labāko draugu un kurš bija tagad atsteidzies no tālajiem dienvidiem, lai atbalstītu karali. Gaska sirsnīgi apsveica šo rūdīto virsnieku, pēc hronista vārdiem, pašu spējīgāko Jaunajā Kastīlijā, teikdams, ka viņš viens pats esot vairāk vērts nekā as​toņsimt karavīru.

Sapulcinājis gandrīz divtūkstoš karavīru ar vienpadsmit lielgabaliem, Gaska 1548. gada martā pavēlēja uzsākt karagājienu uz Kusko. Ceļš bija ļoti grūts, jo tiltus pāri upēm izpostīja ienaidnieks un vajadzēja tos vai nu atjaunot, vai celties pāri trakojošām straumēm uz plostiem. Dažs karavīrs iegāzās ūdenī un noslīka, bet kādu reizi straume sagrāba sešdesmit zirgus, kurus laida pāri upei peldus, un trieca pret zemūdens klintīm, tā ka tie visi gāja bojā. Taču Gaskas armija, par spīti visām grūtībām, pāri kalniem un plašajām ielejām, cauri mežiem un pur​viem lēnītiņām virzījās uz Kusko.

Gonsalo Pizarro, šķiet, nemaz neraizējās par nākotni un izturējās tā, it kā Peru valdnieka kronis jau atkal greznotu viņa galvu. Tikai kapteinis Karvahals nenoguris apmācīja karavīrus, gādāja par ieročiem un joprojām ieteica " virspavēlniekam aiziet kalnos un neielaisties kaujā ar daudz pārākajiem karaļa pulkiem. Tomēr Pizarro noraidīja šo gudro padomu un nolēma izmēģināt laimi kaujas laukā, piecas ligas no Kusko kādā ielejā ar saviem deviņsimt karavīriem izraudzījies izdevīgas pozīcijas.

1548. gada 8. aprīlī karalim uzticīgais karaspēks pēc ilgā, grūtā pārgājiena beidzot pārnāca pāri kalnu grēdai, kas ietvēra ieleju, kur vajadzēja sākties izšķirošajai kaujai. Karavīri no kalnu kores ieraudzīja apakšā ielejā spožās bruņās tērpto ienaidnieku rindas un baltiem putniem līdzīgās teltis, bet tālāk indiāņu karotāju pulkus raibās, košās drānās, ko Pizarro bija savervējis sev palīgos.

Gaskas karavīri steigšus kāpa lejā pa stāvajām nogāzēm visai lielā nekārtībā, un Pizarro, tagad uzbrukdams, varētu nodarīt viņiem lielu postu. Tomēr dumpinieku virspavēlnieks palika uz vietas savās ļoti izdevīgajās pozīci​jās.

Kāds dezertieris aiznesa Gaskas nometnē ziņu, ka dumpinieki gatavojoties nakts uzbrukumam, un tāpēc karaļa pulki lielāko daļu nakts nostāvēja ar ieročiem rokās, lai atsistu negaidītu uzbrukumu, kaut gan no kalniem pūtis tik stiprs un salts vējš, ka vīriem bijis grūti noturēt šķē​pus.

Uzausa 9. aprīļa rīts. Abas nometnes sāka gatavoties kaujai. Kad Karvahals ieraudzīja, cik pārdomāti sarindojušies Gaskas karapulki, viņš izbrīnā izsaucās: «Tur nācis palīgā vai nu pats sātans, vai

Valdīvija!» Tā bija liela uzslava Valdīvijam, jo Karvahals nemaz nezināja, ka tas patiešām atnācis šurp no Čīles un pārgājis Gaskas pusē.

Gonsalo Pizarro, aplicis lieliskas, ar zeltu bagātīgi izrotātas bruņas, krāšņu bruņu cepuri galvā, ugunīgā kaujas zirgā auļoja gar ierindu un uzmundrināja karavīrus. Kājnieku vadību viņš uzticēja licenciātam Kepedam, augstākās tiesas loceklim, kurš bija pārnācis Gonsalo pusē, kura padomiem allaž bija paklausījis un par kura uzticību, likās, nevarēja būt nekādu šaubu. Taču Pizarro rūgti pievīlās. Kauja vēl nebija sākusies, kad Kepeda, nogaidījis izdevīgu mirkli, pilnos auļos laidās projām pāri līdzenumam uz karaļa pulku pusi. Jātnieks jau bija labā gabalā, kad viņa ļaudis nojauta nodevību un sāka dzīties pakaļ dezertierim. Kāds bruņinieks žiglākā zirgā gandrīz panāca bēgošo, kurš bija ieauļojis purvainā vietā, un svieda viņam nopakaļ šķēpu. Tas izurbās cauri Kepedas gurnam un ietriecās viņa zirgam sānos. Zirgs ar jātnieku pakrita, un bēglim pienāktu gals, ja palīgā neatsteigtos Gaskas patruļa un neaiztriektu vajātājus.

Pārbēdzēja piemēram tūliņ sekoja vēl kāds cits augstāks komandieris un kādi divpadsmit musketieri.

Pizarro, redzēdams tik klaju nodevību, sastinga. Viņam šķita, ka zeme zem kājām sagrīļojas, un viņš nolēma uz​brukt Gaskam bez vilcināšanās, neuzdrošinādamies gaidīt viņa pulkus pienākam tuvāk.

Tomēr vēl nebija norībējis neviens šāviens, kad daļa no Pizarro musketieriem pārgāja ienaidnieka pusē. Jātnieku eskadrons, ko sūtīja nogriezt dezertieriem ceļu, sekoja viņu piemēram. Šajā brīdī Gaska pavēlēja saviem pulkiem apstāties, lai novērstu nevajadzīgu asinsizliešanu.

Pizarro piekritējus sagrāba šausmas. Daudzi nometa ieročus un metās bēgt uz Kusko, citi meklēja glābiņu kalnos, citi pārgāja pie Gaskas un padevās gūstā, cerēdami, ka vēl nav par vēlu lūgt apsolīto žēlastību.

Indiāņi jau bija paspējuši atstāt savus sabiedrotos. Tikai Gonsalo Pizarro ar dažiem bruņiniekiem vēl kavējās kaujas laukā. Dumpinieku virspavēlnieka likteņa stunda bija situsi. Satriekts viņš vaicāja kādam no virsniekiem, kurš vēl bija palicis uzticīgs savam komandierim: «Ko lai darām?» Drošsirdīgais karavīrs atbildēja: «Tā ka nav nekādas citas izejas, vajag gāzties ienaidniekam virsū un mirt kā senajiem romiešiem!» — «Labāk mirsim kā kristieši,» Pizarro atbildēja, kā to liecinājuši Garsilaso un Sa- rate, un jāja pie karaļa karaspēka, lai padotos gūstā.

Gaska, sēdēdams zirgā, sagaidīja gūstekni ar bargu pārmetumu — kāpēc viņš sacēlis šajā zemē tādas jukas, pacēlis dumpja karogu, nogalinājis vicekarali, sagrābis varu un noraidījis vairākkārt piedāvāto karaļa žēlastību?

Pizarro mēģināja taisnoties, ka vicekaralis esot izturējies netaisnīgi un viņš pārņēmis varu pēc tautas vēlēšanās un karaļa audiensijas lēmuma: «Mana ģimene iekaroja šo zemi, un man kā tās pārstāvim bija tiesības kļūt par viet- valdi.»

Uz to Gaska atbildēja bargiem vārdiem, ka Gonsalo brālis iekarojis šo zemi un tālab valdniekam labpaticis viņus visus pacelt no pīšļiem slavā un godā. Fransisko Pizarro miris kā uzticams pavalstnieks, tāpēc Gonsalo vaina esot vēl lielāka.

Gaska, asi pārtraucis sarunu, pavēlēja turēt gūstekni stiprā apsardzībā. Arī drošsirdīgais kapteinis Karvahals krita gūstā. Kad vecais komandieris redzēja karaspēku izklīstam, viņš iedomājās par savu drošību un auļoja projām pāri upei, kas tecēja gar kaujas lauku. Otrā krastā viņa zirgs paklupa, un tajā mirklī Karvahaļam uzklupa viņa paša ļaudis un veda savu komandieri uz Gaskas nometni, cerēdami tā izpirkt savu vainu.

Gaskas rokās krita visi Pizarro karaspēka ieroči, teltis, pārtika un arī daudz zelta un sudraba, jo karavīri parasti mēdza nest līdzi visu savu bagātību.

Tā beidzās kauja, kura īsti nemaz nebija sākusies, — dumpinieku pusē bija krituši piecpadsmit, bet karaļa — viens pats karavīrs, turklāt sava biedra neuzmanības dēļ. Hronists piebilst, ka vēl nekad tik lēti neesot gūta tik spoža uzvara un bez asinīm apspiests tik mežonīgs dumpis.

Jau nākamajā dienā sākās tiesa, kura piesprieda Gonsalo Pizarro, Karvahaļam un dažiem citiem bruņiniekiem, kurus sagūstīja ar ieročiem rokās, nāves sodu, ko izpil​dīja turpat kaujas laukā.

Uz soda vietu Pizarro devās, tērpies greznās, ar zeltu bagātīgi izrotātās drānās, mūļa mugurā nesaistītām rokām. Stingriem soļiem viņš uzkāpa uz ešafota un lūdza atļauju uzrunāt karavīrus. Daudzi no viņiem esot iemantojuši bagātību brāļu Pizarro valdīšanas laikā. Turpretim viņam no paša bagātības nekas vairs neesot atlicis, tik vien kā drānas mugurā, bet arī tās piederot bendem. Viņam neesot līdzekļu, lai liktu nolasīt mesu par savu dvēseles mieru, un viņš lūdzot pēc šādas žēlastības pie bijušajiem cīņu biedriem.

Pēc tam, pielūdzis dievu, Gonsalo Pizarro aicināja bendi izpildīt savu pienākumu ar drošu roku, un tas nocirta notiesātajam galvu ar vienu zobena vēzienu. Nocirsto galvu ielika būrī un to piestiprināja blakus pakārtajam Karvahaļam. Virs galvas bija uzraksts: «Tā ir nodevēja Gonsalo Pizarro galva, kurš bija sacēlis dumpi Peru pret savu valdnieku un kurš tirānijas un nodevības vārdā cīnījies pret karaļa karogiem Hakvihagvanas ielejā.»

Viņa lielās muižas un ārkārtīgi bagātās Potosi sudraba raktuves apķīlāja, viņa namu Limā noārdīja līdz pamatiem, tā vietu apsēja ar.sāli un zemē ieraka akmens stabu ar uzrakstu, ka neviens nedrīkst celt namu šajā vietā, ko apgānījis nodevējs.

Karvahala līķi sacirta četros gabalos un par biedinājumu ikvienu pakāra dzelzs ķēdēs pie četriem lielajiem ceļiem, kas veda uz Kusko.

Reizē ar virspavēlnieku nogalināja ari vairākus citus bruņiniekus.

Gaskas rokās krita ari citi dumpinieki, kuri bija aizbēguši uz Kusko. Kādiem desmit vai divpadsmit dižciltīgākiem vīriem piesprieda nāves sodu, daudzus izsūtīja trimdā vai arī nosūtīja uz galerām. Visiem aizbēgušajiem konfiscēja viņu īpašumu un muižas.

Tā ar dzelzs roku rīkojās lēnprātīgais dieva kalps — miera nesējs.

Gonsalo Pizarro mirstīgās atliekas apglabāja kādā Kusko baznīcā tieši blakām abiem Almagro, tēvam un dēlam, kuri tāpat bija krituši no bendes rokas, «it kā Peru nebūtu diezgan vietas tās iekarotāju kapiem», kā ar rūg​tumu sacījis hronists Garsilaso de Vega.

Tā četrdesmit divu gadu vecumā gāja bojā pēdējais no brāļiem Pizarro (ja neskaita vecāko brāli Ernando, kurš atradās ieslodzījumā un līdz mūža beigām vairs nepiedalījās politiskajā cīņā). Visi viņi bija miruši varmācīgā nāvē.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tos, kuri bija gājuši tos pašus iekarotāju ceļus un nodevuši savu virspavēl​nieku.

Kepeda bija rūdīts nodevējs, viņš kļuva neuzticīgs vicekaralim Blasko Nunjesam de Veļam, tāpat arī audiensijai, kuras loceklis viņš bija, un, beidzot, kaujas laukā nodeva arī savu virspavēlnieku Gonsalo Pizarro. Gaska neļāva notiesāt Kepedu un nosūtīja gūstekni uz Spāniju, kur viņu apsūdzēja valsts nodevībā. Iespējams, ka Kepeda būtu attaisnots, jo viņš esot aizstāvējies ļoti veikli un cerējis uz ietekmīgiem draugiem galmā. Tomēr viņš nomira cietumā, nesagaidījis izmeklēšanas beigas un tiesu.

Vairāki virsnieki, Pizarro līdzgaitnieki un vēlākie nodevēji, dabūja drīzu galu, it kā viņus vajātu ļauns liktenis, starp tiem arī Valdīvija, ko vēlāk nogalināja araukāņi.

Pēc bargās izrēķināšanās ar dumpiniekiem, kuri nebija laikus pieņēmuši karaļa žēlastību, Gaska sāka apbalvot savus uzticamos piekritējus. Taču, kā stāsta hronisti, tas bijis tikpat grūts uzdevums kā dumpja apspiešana un vainīgo sodīšana. Visi, kas bija tikai pirkstu pakustinājuši karaļa labā, tagad nekaunīgi metās pie laupījuma dalī​šanas, uzmākdamies vicekaralim ar pārspīlētām prasī​bām.

Ne velti Gaska, rakstīdams karalim, ironiski sacījis: «Lai nu kā, bet skroderu te pietiek, tikai nelaime, ka nav nekā ko piegriezt, vadmalas atlicis visai maz.»

Gaska pūlējās vairākus mēnešus, iekām pārbaudīja visu pretenzijas un nopelnus, un tad pārliecinājās, ka nav iespējams apmierināt visus alkatīgos atalgojuma tīkotājus. Viņus gaidīja liela vilšanās, tā ka Kusko izcēlās dumpis. To vicekaralis apspieda ar dzelzs roku.

Tad Gaska devās uz Limu, kur viņu svinīgi sagaidīja. Vicekaralis jāja uz mūļa, tērpies garīdznieka drānās, bet karaļa zīmogu pavēlēja vest līdzās šķirstā uz izgreznota zirga, tā vēl uzsvērdams, ka rīkojas

valdnieka vārdā. Limas iedzīvotāji apsveica viņu ar skaļām gavilēm, dziesmām un dejām kā «savu tēvu un atbrīvotāju, kā Peru glā​bēju». Gonsalo Pizarro nesenā sumināšana jau likās aiz​mirsta.

Gaska uzturējās Limā vēl kādus piecpadsmit mēnešus un 1550. gada janvārī pēc četru gadu ilgās misijas atstāja Peru, dodot vietu jaunam vicekaralim. Viltīgais, neatlaidīgais garīdznieks bija veiksmīgi izpildījis savu uzdevumu, apspiedis dumpiniekus, atjaunojis mieru un kārtību milzīgajā aizjūras kolonijā, sodījis vainīgos un atalgojis uz​ticamos.

Dažs hronists slavējis viņa gudrību, vienkāršību un žēlsirdību. Viņš rūpējies, lai iekarotāji pārāk neapspiež indiāņus, gādājis par Peru uzplaukumu. Viņš bijis tik vienkāršs un pieticīgs, ka atraidījis dārgus sudraba traukus, ko viņam dāvinājuši indiāņu kasiki, kā arī lielas naudas summas, ar ko gribējuši izteikt savu pateicību Peru kolonisti. Viņš teicis, ka esot nācis uz šejieni kalpot karalim un nest Peru iedzīvotājiem miera svētību. Visuvarenais palīdzējis viņam veikt šo misiju, un viņš nevēloties pieņemt dāva​nas, kas varētu mest ēnu uz viņu un radīt šaubas par viņa nesavtīgajiem nolūkiem.

Gaska veda karalim uz dzimteni ne vien plašu ziņojumu par pilnīgajiem panākumiem, bet ari daudz zelta un sudraba — un savukārt nebūt nepalika tukšā: karalis apbalvoja centīgo garīdznieku ar augstu, ļoti ienesīgu amatu.

SAULES BERNU VALSTS BOJA EJA Ērgļu ligzda Vilkapampa. — Slepkavas atrod patvērumu pie inkas Manko. — Manko nāve. — Ar zeltu un tēraudu pret mazo Saules valsti. — Inka Titu Kusi — indes upuris. — Tupaks Amaru vada Vilkapampas aizstāvjus pēdējā kaujā. — Nāves sods Kusko laukumā un nemirstīgā piemiņa. — Izpostītā zeme.

— Araukāņu varonīgās cīņas. — Inka Tupaks Amaru Otrais.

Peru pēc Gaskas aizceļošanas drīz atkal uzliesmoja kon- kistadoru nemieri, tomēr tie aptvēra nelielus rajonus, un tos apspieda daudz vieglāk nekā līdz šim.

Spāniešiem galu galā izdevās salauzt arī peruāņu preto​šanos.

Vilkapampas kalnos, augstajā plato starp Urubambas un Apurimakas upēm, 1538. gadā bija izveidojusies jauna Saules bērnu — inku valsts. Peruāņu valdnieks Manko aizgāja kalnos un aizstāvēja Vilkapampu, šo ērgļu ligzdu, pret visiem spāniešu tīkojumiem.

Sajā kalnu novadā, ko sargāja milzīgas aizas un mežonīgas kalnu straumes, ienaidnieks nespēja ielauzties pēkšņi, pārsteigt peruāņus nesagatavotus. Modri sargi uz šaurajām kalnu taciņām, kur viens pats drošsirdīgs vīrs varēja aizturēt simtus, pie nepārejamām Urubambas un Apurimakas upēm uzmanīja, vai netuvojas baltie sātani. Tad vajadzēja nopostīt vienīgo tiltu, kas veda uz Vilkapampu, lai droši aizsprostotu uzbrucējiem ceļu. Manko bija sapulcinājis spēcīgu armiju. Vilkapampas aizstāvji bija gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi.

Nejaušs gadījums palīdzēja konkistadoriem atbrīvoties no šī drošsirdīgā, bīstamā ienaidnieka, kurš līdz šim bija izvairījies no visiem balto ļaužu slazdiem, neielaizdamies ar viņiem nekādās sarunās, un daudzas reizes uzbrucis iekarotāju apmetnēm.

Pēc 1542. gada 16. septembra kaujas pie Čupasas daži almagristi, Fransisko Pizarro slepkavas, uzpirkuši sardzi, izbēga no gūsta un meklēja patvērumu kalnos pie Manko. Viņi iestāstīja Vilkapampas drošsirdīgajam aizstāvim, ka esot jaunā Almagro sūtņi.

Manko bija draudzīgi noskaņots pret Almagro, kura dzīslās ritēja indiāņu asinis; iespējams, ka inka cerēja atrast ar to kopēju valodu un tāpēc bez aizdomām

Mačupikču cietoksnis Vilkapampas kalnos uzņēma bēgļus savā mītnē. Viņš nenojauta, cik briesmī​gus nodomus perina šie viltvārži un nodevēji.

Kad Peru ieradās Blasko Nunjess de Veļa un pasludināja «jaunos likumus» un neapmierinātie

kolonisti Gonsalo Pizarro vadībā sacēla dumpi, par to pēc kāda laika uzzināja arī spānieši, kas mitinājās Manko nometnē. Viņi saprata, ka pizarristi kļuvuši par karaļa ienaidniekiem un viņiem, aizbēgušiem Fransisko Pizarro slepkavām, nav jābaidās jaunā vietvalža Veļas dusmu. Un tad viņi nolēma izpirkt savus noziegumus pret karali, nogalinot inku Manko. Kādu reizi, spēlējot kopā ar valdnieku ķegļus, viņi nodevīgi uzbruka inkam un nodūra valdnieku ar dunčiem, ko bija paslēpuši zem drēbēm. Tomēr slepkavām neizdevās aizbēgt — peruāņi viņus notvēra un piesprieda viņiem bargu, taisnīgu nāves sodu.

Pēc inkas Manko bojā ejas Vilkapampā sākās jukas un apmulsums, un peruāņi palaida garām izdevīgo gadī​jumu — izmantot spāniešu savstarpējās kaujas.

Pēc «lēnprātīgā mūka» Gaskas uzvaras pār dumpīgajiem kolonistiem Peru pamazām iestājās miers.

«Jaunos likumus» atcēla, kolonisti saglabāja savas «tiesības» uz sagrābto zemi un indiāņiem.

Tomēr Vilkapampa joprojām palika neuzvarēta, un peruāņu cerības — nokratīt iebrucēju jūgu — vēl nebija pavisam zudušas. Mazā Saules bērnu valsts gadu desmitiem neatlaidīgi aizstāvēja savu neatkarību, tā ka Peru vicekaraļi bija spiesti ar to samierināties, jo saprata, ka šo novadu tiešā uzbrukumā neieņems.

Tāpēc viņi sūtīja kalnos izlūkus un spiegus ar slepenu uzdevumu — iedragāt šo cietoksni no iekšienes, nogalināt indiāņu vadoņus vai arī pārvilināt viņus pie spāniešiem.

1558. gadā no Vilkapampas uz Limu, iekarotāju solījumu samulsināts, atnāca Manko vecākais dēls valdnieks Sairi Tupaks ar divsimt cilvēkiem, atzinis, ka ilgāka pre​tošanās spāniešiem ir veltīga.

Vilkapampas aizstāvēšanu uzņēmās inka Titu Kusi, Manko spējīgākais dēls. Jaunais valdnieks lūkoja sacelt uz cīņu peruāņus visā Jaunajā Kastīlijā. Pagāja gadi, un spānieši nojauta, ka briest vispārēja sacelšanās. 1565. gadā viņi atklāja plašu sazvērestību netālu no Peru jaunās galvaspilsētas Limas.

Vilkapampas ērgļu ligzdu, šo dumpja perēkli, vajadzēja iznīcināt par katru cenu.

Uz turieni cits pēc cita devās vēstneši, kas mēģināja izvilināt inku no nepieejamā cietokšņa vai arī uzpirkt viņu ar dāsniem solījumiem un dāvanām. Inka noraidīja visus piekšlikumus, tomēr atļāva uzturēties Vilkapampā dažiem mūkiem, kristīgās ticības sludinātājiem, jo neturēja tos par bīstamiem ienaidniekiem. Tā bija liktenīga kļūda. Jaunās ticības sludinātājiem gan nebija nekādu sevišķu panākumu pagānu dvēseļu glābšanā, bet viens no viņiem — mūks Ortiss, uzturēdamies inkas galvenajā mītnē, piekopa ārsta amatu, dziedināja saslimušos un bija iemantojis inkas uzticību.

1569. gadā Limā no Spānijas bija ieradies jauns Peru vicekaralis dons Fransisko de Toledo, dižciltīgs Kastīlijas grands, slavenā hercoga Albas — Nīderlandes izpostītāja tuvs radinieks, uzticams jaunā Spānijas karaļa Filipa II kalps.

Toledo sāka valdīt ar dzelzs roku, un visi kolonisti drebēja jaunā vicekaraļa priekšā. Viņš bija nodomājis pārveidot Peru par priekšzīmīgu koloniju, uz visiem laikiem savaldīt patvaļīgos konkistadorus, pārvērst indiāņus par paklausīgiem vergiem, izravēt pat atmiņas par kādreizējo neatkarīgo valsti.

Atklājās, ka neviens vēl nezina, cik liela ir Peru, kur ir tās robežas, cik indiāņu šeit mitinās, noskaidrojās, ka augstu kalnos ir ielejas, kur savu kāju vēl nav spēris neviens spānietis, kur nevāc nodevas karalim un desmito tiesu baznīcai, kur indiāņi nepilda klaušas. Tāda nolaidība ilgāk vairs nebija ciešama.

Bez tam jaunais vicekaralis izdarīja to, ko vēl neviens spānietis nebija iedomājies: ar likuma burta kalpu palīdzību pierādīja, ka inkas nemaz neesot bijuši likumīgie Peru valdnieki, ka tie sagrābuši šeit varu ar viltu un netaisnību, kaut gan nežēlīgie, alkatīgie konkistadori paši bija nodevīgi ielauzušies inku zemē, nogalinājuši tās valdnieku, sagrābuši Peru bagātības, izpostījuši šo zemi un pasnieguši kā dāvanu karalim Kārlim V. Tagad vicekaralis de Toledo sastādīja dokumentus, kas apliecināja gluži pretējo — Pizarro un viņa līdzgaitnieki izglābuši Peru, atbrīvojuši iezemiešus no inkām, tirāniem un uzurpatoriem, iekarotājiem un apspiedējiem/ Spānijas karalis beidzot varēja pierādīt visai pasaulei, ka izglābis Peru tautu no verdzības un valda šeit ar pilnām tiesībām kā atbrīvotājs.

Bet tad dons Fransisko de Toledo uzzināja,, ka netālu no Kusko jau kādus trīsdesmit gadus pastāv

dumpīga valsts, kur neatzīst Spānijas virskundzību un kur valda inka Titu Kusi. Vilkapampa jāpakļauj par katru cenu — tāda bija stingra un negrozāma pavēle. No jauna atsākās mēģinājumi ievilināt inku zelta sprostā, taču tie nedeva nekādus panākumus.

Tad uz Vilkapampu nosūtīja slepenu vēstuli mūkam Or- tisam — nogalināt inku, un par šo darbu jau iepriekš viņam pasludināja grēku piedošanu. 1571. gada jūlijā vai augustā Titu Kusi sasirga. Mūks uzņēmās izdziedināt slimnieku, sajauca kādas zāles un iedeva inkam. Naktī slimnieks pavisam savārga un pēc dažām dienām nomira šaus​mīgās mokās. Tā gāja bojā gudrs, pieredzējis valdnieks.

Nodevīgo mūku, kas bija nozāļojis inku, peruāņi sagrāba un iesvieda bezdibenī, tāpat nogalināja arī citus spāniešu mūkus, kuri mitinājās Vilkapampā.

Vecāko padome par jauno inku pasludināja divdesmit septiņus gadus veco Tupaku Amaru, Manko dēlu, Titu Kusi jaunāko brāli. Jauneklis saprata, ka tagad karš neizbēgams, — jaunais vicekaralis ir viltīgs un nežēlīgs un neatkāpsies, kamēr nebūs pakļāvis nepaklausīgo novadu. Bet inka bija jauns, nepieredzējis, bez autoritātes un nepārzināja ne kara mākslu, ne diplomātiju; karaspēks bija sarucis, rūdītie veterāni novecojuši vai nomiruši. No Kusko nāca slepeni vēstneši un sēja nemieru un pārliecību, ka pretošanās veltīga.

1572. gada 31. martā sākās karš. Vilkapampai no visām pusēm uzbruka lieli spāniešu bruņotie spēki.

Tiem palīdzēja uzpirktās indiāņu ciltis, kas mitinājās kaimiņos dumpīgajam novadam, kā arī vairāki tūkstoši nesēju. Spāniešu priekšpulks sagrāba vienīgo tiltu pār Urubambas upi tik straujā triecienā, ka tilta aizstāvji nepaguva to nopostīt, un ielauzās Vilkapampā. Tupaks Amaru atkāpās zemes iekšienē un pāri kalniem devās uz ziemeļiem, cerēdams uz kaimiņu cilšu palīdzību. Pēc mēneša spāniešu rokās krita stiprākais cietoksnis. Uzvarētāji to sagrāva, nodedzināja inkas pili un visur meklēja paslēptos dārgumus, taču šoreiz palika tukšām rokām.

Citas spāniešu karaspēka vienības dzinās pakaļ bēgošajam inkam. Jūlijā un augustā šejienes kalnos valdīja sals un trakoja sniegputeņi, un bēgļiem klājās ļoti grūti, viņi pat nevarēja iekurt uguni un apsildīties. Tomēr pagāja gandrīz trīs mēneši, iekām Tupaks Amaru beidzot krita spāniešu rokās.

Važās iekalto gūstekni aizveda uz Kusko un ieslodzīja cietumā. Sākās tiesas prāva. Arī šoreiz, tāpat kā tiesājot Atavalpu, spānieši izmantoja nelietīgu tulku. Tulks uzdeva nevainīgus jautājumus, bet protokolos ierakstīja spāniešiem vajadzīgās atbildes, kas pierādīja inkas vainu vissmagākajos noziegumos. Tupaku Amaru apsūdzēja nelikumīgā varas sagrābšanā, slepkavībās, kristīgo dievnamu apgānīšanā, zvēresta laušanā, zagšanā, inku dārgumu noslēpšanā un piesprieda viņam, tāpat arī kādiem divdesmit viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem nāves sodu — inkam nocirst galvu Kusko lielajā laukumā pie jaunās katedrāles, viņa cīņu biedrus — pakārt. 1572. gada 4. oktobrī notiesātos no cietuma cauri visai pilsētai veda uz soda vietu. Uz ielām drūzmējās lieli ļaužu bari. Spānieši baidījās no peruāņu sacelšanās, tāpēc uz nāvi notiesātos pavadīja simts līdz zobiem apbruņoti spānieši un četrsimt sabiedroto indiāņu karavīri, bet laukumu ielenca stiprs kara​spēks ar pīķiem un lielgabaliem.

Vispirms nogalināja pēdējā inkas uzticamos cīņu biedrus. Pirms nāves soda viņi bija tā spīdzināti, ka trīs nomira jau pa ceļam uz soda vietu un vēl divi saļima bez dzīvības turpat uz laukuma. Bendes vispirms pakāra mirušos, pēc tam pārējos. Beidzamais uz ešafota uzkāpa inka. Bende satvēra cirvi. Un tad, kā stāsta aculiecinieks, peruāņi, kas milzīgā pulkā drūzmējās lielajā laukumā, tik šausmīgi un žēli iebrēkušies, ka licies — pienākusi pastarā diena. Bet inka atgrūdis bendi, pacēlis roku, sacījis atvadu runu un tikai tad nolicis galvu uz bendes bluķa.

Nocirsto inkas galvu uzsprauda garā kārtī un uzstādīja laukumā, bet viņa miesas apglabāja katoļu kate​drālē — inku pirms nāves viņa tiesātāji bija nokristījuši. Pats vicekaralis un Kusko bīskaps piedalījās bērēs, lai parādītu peruāņiem, ka viņu valdnieks atsacījies no Saules dieva un pievērsies kristīgo pestītājam. Taču mūki bija pūlējušies veltīgi — peruāņi pat no tālienes nāca uz Kusko, lai paklanītos nogalinātā valdnieka galvai kā lie​lākajam svētumam.

Drīz visā Peru paklīda valodas, ka inka nemaz neesot nogalināts, ka viņš aizbēdzis, paslēpies kalnos

un drīz nākšot nest brīvību. Apspiesto indiāņu sirdīs šās valodas viesa cerību, kas nenodzisa garajos verdzības gadsimtos.

Peruāņi ar visu savu vīrišķību un nāves nicināšanu bija cietuši sakāvi sadursmē ar iebrucējiem.

Feodālisms pieveica pirmatnējo kopienu un vergturu iekārtu, šaujamie ieroči un tērauds — bronzas un akmens ieročus. Peruāņu sakāvi veicināja arī daudzas eiropiešu ievazātas slimības, tāpat baznīca. Tā sevišķi viltīgi iedragāja indiāņu kaujas garu, mācīdama viņiem pazemību un padevību, tā deva svētību visiem iekarotāju briesmu darbiem, nežēlī​gajai ekspluatācijai un apspiešanai.

Inku zemes iekarošanai sekoja plēsonīga indiāņu kulturas iznīcināšana, viņu sabiedriskās iekārtas sagraušana, materiālo vērtību un miljonu cilvēku iznīcināšana. Jauno laiku vēsturē diezin vai var atrast vēl barbariskāku iekarošanu, vēl lielāku cilvēka cieņas un dzīvības noniecināšanu, vēstures vērtību bezjēdzīgu iznīcināšanu. Nevienā zemē Jaunajā Pasaulē konkistadori nenogalināja tik daudz cilvēku un neizpostīja seno kultūru tik pamatīgi kā tieši Peru. Kalnos un ielejās baloja peruāņu kauli — asiņaino orģiju mēmie, drausmie liecinieki.

Dzīve pusbadā un pārmērīgi smagais darbs plantācijās un jo sevišķi raktuvēs augstu kalnos, no kurienes tikai retais atgriezās dzīvs, vēl straujāk samazināja iezemiešu skaitu.

Daži vēsturnieki spriež, ka, spāniešu iebrukumam sākoties, Peru dzīvojuši divpadsmit miljoni indiāņu. Puslīdz droši dati liecina, ka pēc četrdesmit gadiem — ap 1580. gadu — dzīvi palikuši astoņi miljoni peruāņu — divas trešdaļas. Bet ja nu pieņem, ka inku zemē pirms iekarošanas mituši trīsdesmit divi miljoni indiāņu, kā liecina citi speciālisti? Tādā gadījumā nāves pļauja ir bijusi vēl kuplāka.

Daudzi buržuāziskie vēsturnieki pūlējušies attaisnot Amerikas iekarotājus, kas vainojami iekaroto tautu postā, nabadzībā un nelaimē, vainojami asinsizliešanā, verdzības ieviešanā, nežēlīgā ekspluatācijā, neizsakāmās ciešanās. Viņi apgalvoja un apgalvo, ka tas viss esot raksturīgs cilvēka dabai un tāpēc no visām šīm nelaimēm neesot bijis iespējams izvairīties. Tomēr tas ir pārāk lēts paņēmiens, lai attaisnotu feodālos un kapitālistiskos plēsoņas.

Inku zemē pirms spāniešu iebrukuma neviens necieta trūkumu, turpretim spānieši atnesa tur neizsakāmu postu un badu. Indiāņu dzīves līmenis, viņu uzturs kļuva daudz sliktāks un nabadzīgāks. Inku zemē neviens neubagoja, nelūdza žēlastības dāvanas, jo sabiedrība apgādāja savus locekļus. Pirmā ubadze, kā stāsta hronists, parādījusies pēc Peru iekarošanas Kusko 1560. gadā. Kāda veca indiāniete klīdusi no mājas uz māju un lūgusi dāvanas. Viņas tautieši pret ubadzi jutuši tādu riebumu, ka lādējuši viņu un spļāvuši uz nelaimīgo sievieti, kaut gan viņa ubago​jusi tikai pie spāniešu durvīm.

Apūdeņošanas sistēmas, ko indiāņu kopienas bija ar tādām pūlēm ierīkojušas un turējušas kārtībā, pameta no-

Seno peruāņu mājokli laika gaitā vēl nav pavisam sagruvuši vārtā, un tās drīz vien sabruka. Iekoptās terases pārvērtās tuksnesī. Zemkopība panīka, zemi sāka

apstrādāt ar primitīvākiem līdzekļiem nekā inku laikos. Tās produkcija stipri samazinājās, un to nevarēja atsvērt produkti, ko deva jaunie spāniešu ieviestie kultūraugi un jaunā nozare — ganību lopkopība. No peruāņu rūpīgi koptajiem un saudzētajiem lamu un alpaku ganāmpulkiem palika vienīgi nožēlojamas atliekas — un arī vienīgi tad, ja indiāņi bija tos aizdzinuši tālu grūti pieejamos kalnos. Četros gados, pēc hronista Ondegardo liecības, spānieši nokāvuši vairāk lamu — indiāņu aitu nekā inku valdīšanas četros gadsimtos. Bieži vien spānietis lika nokaut lamu vienīgi tāpēc, lai varētu pamieloties ar tās smadzenēm.

Saules bērnu — inku valsts nu bija galīgi izpostīta. Mežonīgie iekarotāji, kurus lielais Spānijas dēls Servantess, nemirstīgā «Dona Kihota» autors, dēvējis par «neģēļu baru», bija padarījuši savu darbu, kā vandaļi sagrāvuši peruāņu pilsētas un krāšņos tempļus, aplaupījuši kapenes un meklējuši pirmām kārtām tikai zeltu, sudrabu un citus dārgumus. Tie bija kļuvuši par iekarotāju un arī pašas peruāņu zemes lāstu, posta un nelaimju cēloni. No dar- gajiem metāliem dvesa nāves elpa.

Iebrucēji cerēja, ka izpostītajā Peru beidzot iestājies miers — kapsētas miers. Tomēr cerētais miers spāniešu kolonijās Jaunajā Pasaulē joprojām nebija sasniegts. Laiku pa laikam šur tur uzliesmoja indiāņu sacelšanas. Jo sevišķi niknas cīņas plosījās tālās Čīles dienvidos, kur mita kareivīgās araukāņu ciltis. Pēc Gonsalo Pizarro dumpja apspiešanas uz turieni atgriezās Pedro de Valdīvija. Viņš pamazām virzījās aizvien tālāk uz dienvidiem un 1550. gadā Biobio upes grīvā nodibināja jaunu atbalsta punktu Konsepsjonu, bet 1552. gadā — pilsētu, ko nosauca savā vārdā par Valdīviju.

Kolonizācija šeit notika nemitīgās sadursmēs un kaujās. Spānieši šajā zemē pirmo reizi bija sadūrušies ar tautu, kas bez bailēm un svārstīšanās devās cīņā, lai aizstāvētu savu brīvību. Tikai pēc ilgām, asiņainām kaujām baltie beidzot varēja apmesties Čīlē uz dzīvi. Tomēr viņus šeit negaidīja dāsna alga — zelts un sudrabs. Araukāņu zeme baltajiem nesolīja nekā cita kā vien nāvi, un viņiem vajadzēja celt stiprus cietokšņus un patverties aiz to sienām. Indiāņi nemitīgi uzbruka šiem cietokšņiem, un spānieši pagura kau​jās, kas nedeva nekāda laupījuma.

Indiāņi pamazām atkāpās un nepalika spāniešu ieņemtajos apgabalos. Araukāņu ciltis koncentrējās tālajos dienvidos un turpināja cīņu. Kolonistiem arvien vajadzēja turēt pie rokas asu šķēpu un turklāt apstrādāt tīrumus pašiem, jo araukāņi nevēlējās pakļauties un kļūt par padevīgiem vergiem plantācijās un raktuvēs. Spānieši ar nedzirdētām zvērībām veltīgi pūlējās iebiedēt iezemiešus. Valdīvija pavēlēja izrēķināties ar gūstekņiem — nocirst viņiem rokas un izraut nāsis.

Araukāņi pamazām mācījās no spāniešiem kara mākslu, turklāt visai sekmīgi. Ir ziņas, ka viens no viņiem — Lau- taro izlicies par pārbēdzēju un veselu gadu nodzīvojis pie spāniešu karavīriem, bet pēc tam atgriezies pie saviem ciltsbrāļiem un vadījis tos cīņā pēc visiem eiropiešu kara mākslas likumiem.

1554. gadā araukāņiem izdevās saņemt gūstā un sodīt ar nāvi pašu Pedro de Valdīviju un viņa tuvākos līdzgaitniekus.

Araukāņu zemes iekarošana ilga divarpus gadsimta (no 1535. gada līdz 1773. gadam). Pēc kāda gubernatora vārdiem, tā Spānijai maksājusi dārgāk nekā visu pārējo spāniešu koloniju sagrābšana Jaunajā Pasaulē.

Nemitīgie uzbrukumi svešzemniekiem 1600.—1602. gadā noslēdzās ar plašu sacelšanos, kuras rezultātā spāniešus gandrīz pilnīgi iztrieca no araukāņu zemes. Iekarotāju rokās palika tikai daži atbalsta punkti, pārējās balto svešzemnieku apmetnes indiāņi sagrāva, un spānieši bez sevišķas nožēlas atstāja šo teritoriju. 1773. gadā Spānija bija spiesta uz laiku atzīt araukāņu neatkarību. Vēl 19. gadsimtā pēc Čīles neatkarības pasludināšanas laiku pa laikam notika dienvidu cilšu sadursmes ar baltajiem kolonistiem.

Tikai 1883. gadā Čīles valdībai izdevās galīgi pakļaut araukāņus un pievienot viņu zemes Čīles teritorijai.

Peru pagāja vairāk nekā divsimt gadi, kurus varēja uzskatīt par samērā mierīgiem šās zemes vēsturē.

Taču zem pelniem bija kvēlojusi uguns. 1780. gadā Peru uzliesmoja jauna ļoti plaša indiāņu sacelšanās, kas aptvēra lielu apgabalu. Sacelšanos vadīja kāds indiānis Hosē Gabriels Kon- dorkanki, tiešs inku valdnieku pēctecis. Viņš 4. novembrī sasauca indiāņu vecākos no plašas apkaimes un aicināja tautu pie

ieročiem: «Kamēr mēs nenosviedīsim svešzemnieku jūgu, bads, ciešanas un vergu valgs būs mūsu daļa. Mūsu ir daudz, bet apspiedēju — saujiņa.

Celieties, brāļi! Saules bērnu valsts nav gājusi bojā, tā atdzimst no jauna, tā dzīvo, tā cīnās. Nost Spānijas karali, nost Spānijas vietvalžus un korehidorus! Peru zeme lai pieder peruāņiem!»

Vēl pēc nedēļas sešdesmittūkstoš karotāju devās uz Kusko, seno inku galvaspilsētu. Hosē Gabriels, zinādams, cik svēta ir Tupaka Amaru piemiņa, nosauca sevi par Tupaku Amaru Otro — kā inkas pēctecis un viņa cīņas tur​pinātājs. V Visas ielejas uz ziemeļiem no Kusko pievienojās nemierniekiem, un tie pirmajā kaujā ar spāniešiem guva spožu uzvaru. Apurimakas un Urubambas augštecē izveidojās dumpinieku valsts, kas atbrīvoja no spāniešu koloniālā jūga kreolus, metisus, nēģerus, mulatus, indiāņus.

Decembra sākumā jaunā inkas bruņotajos spēkos jau bija astoņdesmittūkstoš vīru, taču viņiem nebija ne lielgabalu, ne šauteņu, ne pulvera. Viņi cīnījās tikai ar šķēpiem un lingām. Šis vāji apbruņotais karaspēks gan aplenca Kusko, taču nespēja ieņemt stipri nocietināto pilsētu. Spāniešiem izdevās pievilkt papildspēkus no Limas un sanaidot kreolus un metisus ar indiāņiem, un sacelšanos pamazām apspieda.

Stiprs karaspēks aplenca Tupaka Amaru pagaidu mītni. Inka slepus aizgāja kalnos.

Dumpinieku vadoni vajadzēja sagūstīt, lai tas maksā ko maksādams. Par inkas galvu izsludināja divdesmittukstoš peso — milzīgu summu, un atradās arī nodevējs. Tupaks Amaru ar ģimeni, tāpat arī citi sacelšanās vadoņi nokļuva spāniešu rokās. Nopratināšanā viņus visus nežēlīgi spīdzināja, taču neviens neteica ne vārda.

1781. gada 13. maijā tiesa pasludināja spriedumu: izvest Hosē Tupaku Amaru Kusko galvenajā laukumā, turpat, kur kādreiz nogalināja Tupaku Amaru I, lai viņš noskatās, kā izraus mēli viņa sievai un bērniem, citiem sacelšanās vadītājiem un kā pēc tam viņus visus pakārs. Kad šie noziedznieki būs miruši, bende izraus mēli arī Tupakam Amaru, tad ar stiprām virvēm viņu aiz rokām un kājām piesies četriem zirgiem un tos palaidīs auļos, lai tie sarausta gabalos noziedznieka miesas. Viņa galvu uzspraudīs mieta galā.

Drausmīgo spriedumu izpildīja, un peruāņu Saules valsts no jauna zaudēja savu vadoni. Zvēriskā izrēķināšanās izraisīja jaunu indiāņu masu sacelšanos. Viņi aplenca La- pasu un turēja to aplenkumā dažus mēnešus. Pilsoņu karu, kas ilga vairāk nekā divus gadus un prasīja astoņdesmit tukstošus dzīvību, spāniešiem izdevās apspiest ar lielām grūtībām.

spānijas spožums un posts Pasaules impērija, kur nekad nenoriet saule. — Mirdzošās zelta un sudraba straumes. — īsais uzplaukums. — Spānijas noriets. — Koloniju Izlaupīšana. — Spānijas un Anglijas interešu sadursme. — Zelts sa​grauj feodālismu. — Koloniju atbrīvošanās no spā​niešu jūga.

Sagrāvusi Saules bērnu valsti, Spānija kļuva pasaules impērija. Tajā ietilpa nepārskatāmas teritorijas rietumos aiz okeāna — no ziedošās Floridas pussalas un svelmainas Kalifornijas Ziemeļamerikā līdz pat dzestrajiem Čīles mežiem Dienvidamerikas dienvidos, ietverot Vestindiju — visas Antiļu salas, Meksiku, Centrālo Ameriku, inku zelta zemi Peru. Spāniešu kolonijas Jaunajā Granādā (Venecuēlā) un Laplatā (Argentīnā) arī dziļi iesniedzās jaun​atklātajā kontinentā, kura kontūras aizvien skaidrāk iezīmējās pasaules kartē.

Spānija valdīja Eiropas ziemeļos — bagātajā Nīderlandē un Vācijā, dienvidos — Āfrikas piekrastē un austrumos — Itālijā un tiecās vēl pēc citām zemēm. Spānijas īpašumos nekad nenorietēja saule, Spānija apdraudēja pat Angliju un Franciju, visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis, lūkoja satriekt tās ar bruņotu spēku vai pakļaut, saradojot valdošos namus ar aprēķina laulībām.

Spānijas milzīgajiem īpašumiem 1581. gadā pievienojās varmācīgi sagrābtā Portugāle ar visām bagātajām kolonijām Ostindijā — īstajā Indijā un Indonēzijā (jāpiebilst gan, ka pēc sešdesmit gadiem Portugāle atkal atdalījās no Spānijas). Šai milzīgajai monarhijai gandrīz līdz pat 16. gadsimta beigām piederēja virskundzība pasaules mērogā tiklab uz sauszemes, kā arī uz jūras, tā kļuva par preču apmaiņas centru starp Eiropu un Ameriku, Āfriku un Āziju. Pasaule vēl nebija redzējusi tik spožu impēriju. Neviens nespēja pieveikt tās rūdītos karavīrus kaujas laukā, ne arī tās izveicīgos diplomātus pie sarunu galda, neviens neprata labāk vadīt kuģus pasaules jūrās.

Mirdzošas zelta un sudraba straumes plūda uz Spāniju gan no aizokeāna zemēm, gan arī no bagātās Nīderlandes. Ir ziņas, ka no 1535. gada līdz 1660. gadam spānieši izveduši no Amerikas zemēm dārgmetālus par trim miljardiem zelta rubļu un ka Vecās Pasaules raktuves visas savas pastāvēšanas laikā līdz 17. gadsimta vidum nebija devušas pat pusi no šīs milzīgās summas. Sevišķi bagātas bija Potosi sudraba atradnes (tagadējās Bolīvijas teritorijā). Par šo kalnu teikti zīmīgi vārdi: «No Potosi dzīlēm izlauzās sudraba straume un tecēja pāri okeānam uz Spāniju, pārplūdinādama to ar bagātību un varenību.

Sākās laimīgais laikmets Spānijas saimniecībā, mākslā un zinātnē.» 16. gadsimta otrajā pusē no Potosi vien uz Spāniju aizveda vairāk nekā septiņi miljoni kilogramu sudraba. Pie pasakaini bagātajām raktuvēm izauga milzu pilsēta ar 120000 iedzīvotājiem. Visā Rietumu puslodē nebija nevienas tik lielas pilsētas.

Potosi iedzīvotāju skaita ziņā pārspēja Londonu, Parīzi vai Romu. Bet raktuvēs gāja bojā neskaitāmi vergi, kuru rokas radīja spožā me​tāla straumi.

Ar salaupīto bagātību palīdzību Spānijas valdnieki cerēja iekarot visu pasauli, un šķita, ka šā spožā sapņa pie​pildījums nav nemaz tik tālu.

Inku zelts un sudrabs izraisīja Spānijā strauju, kaut arī īsu uzplaukumu. Tomēr rosība nevilkās ilgi, kaut arī likās, ka nav nekādu šķēršļu tālākajam uzplaukumam. Sākās ekonomisks pagrimums. Par spīti aizokeāna bagātību pie​plūdumam, kas kļuva aizvien lielāks, 16. gadsimta otrajā pusē Spānijas rūpnieciskā ražošana un amatniecība sāka sašaurināties, tirdzniecības apgrozība samazinājās, panīka arī lauksaimniecība. Spānijā saruka pat iedzīvotāju skaits, jo uz Jauno Pasauli nemitīgā straumē plūda projām daudzi tūkstoši emigrantu. Bez iedzīvotājiem palika veseli novadi, Spānija vairs nespēja izmantot no ārienes ieplūstošās bagātības savas saimniecības attīstīšanai. Zelts nebija padarījis bagātu konkistadoru dzimteni, šis zelts izpostīja Spāniju, iedzina nabadzībā spāniešu tautu un aizkavēja tās vēsturisko attīstību.

Ekonomiskajam panīkumam sekoja arī Spānijas politiskās nozīmes un varenības samazināšanās un beigu beigās krahs. 1572. gadā Nīderlandē sākās plaša sacelšanās, kuras rezultātā šī bagātā province, kur

jau bija sācis attīstīties kapitālisms, atdalījās no Spānijas. Visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis pieauga spēkā un aizsteidzās tai garām. Šo zemju augošā buržuāzija uzsāka ar Spāniju cīņu par kundzību uz jūras un par Amerikas koloni​jām.

Spānijas koloniālajai politikai piemita primitīvs, plēsonīgs raksturs. Pārceļotāju uz jaunajām kolonijām netrūka, tomēr aiz okeāna neradās jauna sabiedrība, tur ieviesās un attīstījās tas pats vecais feodālisms. Metropole uzspieda kolonijām sīku birokrātisku aizbildniecību, sūtīja ierēdņus pāri okeānam no Spānijas, un tie, nezinādami un arī negribēdami zināt vietējos apstākļus un vajadzības, rūpējās vienīgi par sevi, par savu personisko labumu.

Spānijas valdība pielika lielas pūles, lai kavētu rūpniecības attīstību Peru un citās kolonijās un nodrošinātu šeit tirgu metropolē ražotajām precēm un lauksaimniecības produktiem, pat olīveļļai un kviešiem. Peru iekoptos vīna- dārzus un olīvkoku stādījumus pēc karaļa pavēles vajadzēja iznīcināt. Tā tika novilcināta Peru ekonomiskā attīstība, taču Spānijai no tā bija maz labuma — uz Jauno Pasauli sāka plūst konkurentu kontrabandas preces.

Tirdzniecībā ar Jauno Pasauli pastāvēja stingrs valsts monopols. Kopš 16. gadsimta sākuma tiesības uzturēt tirdzniecības sakarus ar visām aizokeāna zemēm bija vienīgi Spānijas ostai Seviljai. Jau 16. gadsimta sākumā Spānija aizliedza citu zemju kuģiem iebraukt ūdeņos, kas apskaloja tās aizjūras īpašumus, cerēdama atvairīt konkurentus un ļoti stingri kontrolēt dārgmetālu izvešanu. Ļoti drīz citas Eiropas valstis sāka protestēt pret Spānijas monopoltiesībām pasaules jūrās. Ar Francijas karaļa ziņu franču pirāti izgāja uz jūras ceļiem un sāka medīt spāniešu kuģus. 1522. gadā viņi pat sagrāba Montesumas dārglietas, ko Meksikas iekarotājs Kortess no Verakrusas sūtīja uz Spāniju.

Franču jūras laupītāji — korsāri, kā viņus vēl dēvēja, sāka uzbrukt arī Kārību jūras piekrastes pilsētām, tās izlaupot vai izspiežot no tām lielu kontribūciju. Franči mēģināja nodibināt kolonijas arī Centrālajā Amerikā un Dienvidamerikā. Tomēr no Brazīlijas viņus drīz vien padzina portugāļi, bet Floridā, kur viņi bija uzcēluši fortu un no turienes sūtīja kuģus laupīt Kārību jūrā, viņiem uzbruka spānieši un apkāva visus līdz pēdējam.

Franču piemēram sekoja holandieši, kas arī sūtīja pi​rātus pasaules okeānā.

Sevišķi niknas izvērsās Spānijas un Anglijas interešu sadursmes. Anglija kļuva par jūras lielvalsti un sūtīja pāri okeānam savus iekarotājus. Vienas paaudzes laikā izauga drošsirdīgi jūrnieki, pa pusei tirgotāji, pa pusei pirāti, pa pusei ceļotāji un jaunu zemju atklājēji, kas darbojās ar atklātu vai slepenu savas valdības atbalstu. Šie «jūras suņi», kā viņus dēvēja spānieši, lika pamatus Britu impērijai ar pirātismu, kontrabandu un vergu tirdzniecību. Savos ātrajos kuģos viņi devās uz tālām jūrām, uzbruka Meksikas un Peru krastiem, izlaupīja Kārību jūras piekrastes pilsētas vai uzlika tām milzīgu kontribūciju, aplaupīja un gremdēja spāniešu kuģus.

Patriotisms, reliģiskā neiecietība (Anglijā katoļticība bija aizstāta ar protestantismu jau 16. gadsimta 30. gados) un alkas pēc zelta — tādi dzinuļi mudināja angļu pirātus. Starp tiem paši slavenākie bija Martins Frobišers, Volters Ralejs, jūras braucējs, pirāts un rakstnieks, vergu tirgotāji Havkinsi, kam piederēja vesela pirātu flote, kā ari Frensiss Dreiks. Dreiks 1572. gadā izkāpa malā Panamas zemes šaurumā un sagrāba uz sauszemes mūļu karavānu ar Peru sudrabu. 1577.—1580. gadā Dreiks devās apkārt visai pasaulei (kā otrais pēc Magelāna) un pa ceļam izpostīja Čīles, Peru un Centrālās Amerikas ostas. Šajā braucienā šis jūras laupītājs ieguvis četri tūkstoši septiņsimt procentus tīras peļņas un lauvas tiesu no tās atdevis pirātu aizgādnei karalienei Elizabetei, kura piedalījās ar savu kapitālu jūras laupītāju pasākumos.

Tomēr pašu lielāko triecienu Spānijas varenībai Anglija deva 1588. gadā, sagraujot Spānijas karaļa Filipa II «Ne​uzvaramo Armādu» — milzīgu floti, kas ar simt trīsdesmit kuģiem devās uz Britu salām.

Ap 1660. gadu Spānija pēc neveiksmīgiem kariem ar Angliju, Franciju un Holandi un pirātu uzbrukumos pazaudēja gandrīz visas salas Kārību jūrā. Spāniešu varā palika tikai divas salas — Kuba un

Puertoriko. Espanjolā šur tur vēl turējās spāniešu garnizoni, bet lielāko daļu salas jau bija sagrābuši pirāti. Līdzās jūras laupītāju bā​zēm Kārību jūras salās izveidojās angļu, franču un holan​diešu kolonijas.

Bet zeltam un sudrabam, kas plūda uz Eiropu pāri okeānam no kolonijām, bija kāda cita neaizstājama loma. Jaunās Pasaules zelts un sudrabs deva spēcīgu triecienu feodālismam, jo to pieplūdums sekmēja tirdzniecības un rūpniecības attīstību, pārveidoja zemkopību. Kolonijas nodrošināja plašu noietu manufaktūru ražojumiem. Eiropā uzkrājās aizvien lielākas bagātības.

Konkistadori — feodālisma pārstāvji bija izcirtuši ceļu kapitālismam un koloniālajai sistēmai.

Izveidojās pasaules tirdzniecība, un attīstījās lielrūpniecība, radās jaunas šķiras — buržuāzija un proletariāts. Pastāvošā sociāli ekonomiskā iekārta — feodālisms tika satricināta pašos pamatos visās Eiropas zemēs.

Neveiksmīgie kari ar citām Eiropas valstīm, jūras lau​pītāju uzbrukumi kuģu karavānām un kolonijām, iezemiešu un vergu sacelšanās un dumpji aizjūras zemēs galīgi satricināja Spānijas spēku. Tā pagrima aizvien vairāk un pamazām pārvērtās par otrās šķiras lielvalsti. Kādreizējai spožajai pasaules impērijai pienāca gals.

1810. gadā ne vien Peru, bet arī daudzās_ citās Amerikas spāniešu kolonijās sākās tautas — indiāņu, metisu un Amerikā dzimušo spāniešu kreolu — atbrīvošanās karš pret kolonizatoriem, apspiedējiem, pret Spāniju, kas tu​rēja žņaugos savas kolonijas.

1825. gadā Spānija bija spiesta atstāt gandrīz visus savus īpašumus Amerikā. Neatkarību izcīnīja ari Peru līdz ar citām zemēm, kuras ietilpa inku — Saules bērnu valstī. Tomēr trīssimt gadu ilgā kolonizatoru kundzība bija atstājusi neizdzēšamas pēdas, atstājusi atpalicību, badu, trūkumu, gara tumsību, kas jo sevišķi māca indiāņus, Peru pirmiedzīvotājus. So postu mūsu dienās vēl padziļina ASV monopoli, kas nežēlīgi ekspluatē seno inku tautas pēc​tečus. \ Bet peruāņu darbaļaužu sirdīs joprojām nedziest cerība uz patiesi brīvu, laimīgu Saules valsti, kur varu un visus dzīves labumus nebūtu sagrābuši bagātnieki, kur darba cilvēks neciestu trūkumu un nemirtu badā. Senās inku zemes lielā cerība ir jauna sabiedriskā iekārta, kur valdītu brīvība, darbs, vienlīdzība un laime.

LITERATŪRAS SARAKSTS

P. AAbTūMupa u Ķpeeea. Hctophh McriaHHH, t. 1—2. MocKBa, 1951. JJ. BeūKep. Heropna reorpa(ļ)HiecKHX otkphthh h hccjieaobaiihh. M„ 1950.

H. Būbuaob. H36paHHbie TpyAM. MocKBa, 1960. fl. BaccepMūH. 3ojioto KaxaMapKvi MocKBa, 1956. C. BoAbCKuu. riHcappo. MocKBa, 1935. 0. TeAbeaAbd. 3eMJis h ee HapOAN. CnC 1877.

H. rpuziļAeeuH. hhaefiubi JlaTHitcKOft amephkh h hx pojib b HauHO- HaflbiioocBofioAHTejibiioH <5opb6e. MocKBa, 1964.

B. rt/Anee. AMepHKa h CrapuA Cbct b AOKOjiyMCony anoxy. Moc​KBa, 1968.

A. E(1>umo6, H. 30A0TapcecK.au. KyjibTypa HHAefineB. MocKBa, 1963.

HiiAeflubi AMepHKH. MocKBa, 1955.

A. KoHdpaToe. riorHCmne miBH^H3au.iiH. MocKBa, 1968.

KyAbTypa HHAefiueB. MocKBa, 1963.

JlaTHiīcKan AMepHKa. MocKBa, 1962.

JlaTHHCKaa AMepHKa n npoiujioM h HacTonmeM. MocKBa, 1960. H. Maeudoeim. HcTopna OTKpbiTHH h HCaieAOBaHHH IļempajībtiOH h K)>khoh AMepHKH. MocKBa, 1965.

H. Maiudoau'i. Onepnu no hctophh reorpaiļ)nqecKKX OTKpiJTHfi. MocKBa, 1957.

P. Mopaac. AMa30iicKan HH3MenH0CTb. MocKBa, 1965. Jl. Mopzan. /Ipemiee oCmccTBo JleiinurpaA, 1935. A. Mijpanoe. BejiH^aHuiHe peKH MHpa. JlcHHHrpaA» 1968. HapoAb AMepHKH. MocKBa, 1959. HaUHH JlaTHHCKOH AMepHKH. MocKBa, 1964. OīKpbiT BeJiHKoii peKH AMa30H0K. MocKBa, 1963. O. fleiUBAb. Hctophh 3nOXH OTKpbITHfi. MocKB 1884. P. IJoM6y. Hctophh Bpa3HAHH. MocKBa, 1962. J1ok. [JpecTOH. JlaTHHCKaa AMepHK MocKBa, 1949. y. Psau. OrKpbmie ofiiunpnoi'i CoraToii it npeKpacuofi PeMaHCKOft HMiiepHH. MocKBa, 1963. fl. CeeT. rioc^eflUHH HiiKa. MocKBa, 1964. fl. CeeT. B cTpaHy Ocļmp. MocKBa, 1967. B Cueepc. IO>KHaH h CpeAHaa AiviepuKa. Crif>„ 1896. r. Cneeupee. KoiiKHCTaAopu. MocKūa, 1936.

E. CyuKoecKuil. /IiicTba kokh. MocKBa, 1965.

A . ToMŪC. HcTOpHSl JlaTHHCKOH AlUepHKH. MocKBa, 1960. JJ. <PucKe. OTKpuTH A\iepHKH. MocKBa, 1893. y. <t>OCTep. Ol iepi( riOJlHTHMCCKOH HCTOpHH AviepHKH. Mocnna, 1955. XpecTOMa rns! cpeflHHX BeKOB. MocKBa, 1950.

B. UlapeacKan. Ky/ibTypa ApeBHtu nap0A0B otfjiacTH Aiia. MocKBa, 1959.

J. Campe. Die Entdeckung von Amerika. Braunschweig, 1807. A. Federmann. Deutsche Konquistadoren in Siidamerika. 1938. A. Humboldt. Auf Steppen und Stromen Sudamerikas. Leipzig, 1965. R. Karsten. Das Altperuanische Inkareich und seine Kultur. Leipzig. 1949.

L. Kramer-Kaske. 1m Lande der Chibcha. Leipzig, 1967. K. Krelschmer. Geschichte der Geographie. Berlin, 1923. H. Kunow. Geschichte und Kultur des Inkareichs. Amsterdara, 1937. Ph. Means. Fall of the inca empire. New York, 1932.

F. Murzinna. Geschichte der Entdeckung von Amerika. Halle, 1795. H. F. Poma de Ayaia. Nueva cronica y buen gobierno. Paris, 1936 E. Poppig. Ober die Anden zum Amazonas. Leipzig, 1956.

VV. Prescott. History of the conquest of Peru, v. 1—2. New York, 1908.

G. Ritter. Das Buch der Entdeckungen. Berlin, 1901.

S. Ruge. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen. Berlin, 1881. Pedro Sarmiento de Gamboa.

Geschichte des Inkareiches. Berlin, 190G. M. Stingi. Indiāni bez tomahavku. Praha, 1966. Volkerkunde fiir jedermann. Gotha-Leipzig, 1966. E. Wustmann. Indios im Hochland der Kordilleren. Radebeul, 1964

Franzisco de Xerez. Geschichte der Entdeckung und Eroberung Peru's. Stutgart und Tiibingen, 1843.

SATURS

Uz Eldorado sliekšņa Zelta mirāžas vilinājums…………………………………………. 9 Trīs viri sāk rikoties…………………………………………….. 14 Pirmā ekspedīcija — pirmā neveiksme … 19 Zobena, zelta un krusta savienība…………………………… 24 Karavelas vēlreiz iziet okeānā………………………………… 27 Trimda Gailu salā………………………………………………… 32 Pie Peru vārtiem …. ………………. 36 Uz Spāniju pēc karaļa žēlastības…………………………….. 41 Saules bērnu zeme Peru vēstures aizsākumi……………………………………….. 51 Inku valsts iekārta……………………………………………….. 58 Zemkopība un amatu prasme………………………………… 69 Reliģija un zinātne……………………………………………….. 84 Ar šķēpu un krustu Andu kalnos Plēsonis zogas tuvāk laupījumam…………………………. 103 Iebrucēji steidz izmantot peruāņu brāļu karu . 109 Pāri kalniem uz Kahamarku…………………………………. 116 Pārdrošais plāns………………………………………………… 123 Kahamarkas traģēdija…………………………………………. 130 Inka gūstā…………………………………………………………. 137 Sirotāji pārstaigā inku zemi………………………………….. 145 Salaupīto dārgumu dalīšana…………………………………. 151 Neģēlīgā slepkavība……………………………………………. 157 Konkistadori Peru sirdī ……………………………………… 162 Konkurentu tīkojumi………………………………………….. 169 Almagro karagājiens uz Cīli…………………………………. 182 Peruāņu sacelšanās…………………………………………….. 187 Konkistadoru brāļu karš Varas tīkotāju strīdi un sadursmes……………………….. 201 Almagro gals…………………………………………………….. 207 Visu Peru zemi vienās rokās!………………………………. 213 Uz «Kanēļa zemi»………………………………………………. 218 Lejup pa lielo upi………………………………………………. 225 Lielā marķīza nāve…………………………………………….. 238 Almagristu sagrāve…………………………………………….. 245 Karaļa un konkistadoru cīņa………………………………… 251 Laupījums Gonsalo Pizarro rokās………………………… 257 Uz Peru ar «miera misiju» nāk dieva kalps . . 264 Pēdējais Pizarro uz ešafota………………………………….. 270 Saules bērnu valsts bojā eja…………………………………. 279 Spānijas spožums un posts…………………………………. 289 A. Lielais INKU ZELTS Redaktore L. Hiļimonoka. Māksi, redaktors J. Svenčs. Tehn. redaktore D Radziņa, Korektore B. Kalēja.

Nodota salikšanai 1970. R. 20. maijā. Parakstīta Iespiešanai 1970. g. 16. septembri. Tipogrāfijās papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 9,38 fiz. Iespiedi.; 15,70 uzsk. iespiedi.; 16,54 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. JT 01162. Maksā 59 kap. Izdevniecība <Llesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23580/J2322, Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā. Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 337.