Kaatklajapasauli(M.Gumilevska)

Annotation Marta Ģumiļevska Kā atklāja pasauli No ceļojumu un atklājumu vēstures Grāmatā stāstīts par seno jūras braucēju ceļojumiem un par dažiem lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kuru rezultātā pasaules kartē parādījās jauni, agrāk nezināmi kontinenti un okeāni un beidzot tika atrasta nenotveramā, noslēpumainā Nezināmā Dienvidu zeme Antarktīda, ko atklāja krievu jūrnieki pirms simt piecdesmit gadiem.

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976 Марта Гумилевскап КАК ОТКРЫВАЛИ МИР Из истории путешествии и открытии Издательство «Детская литература» Л^оеква 1971 Издательство «Лиесма» Рига 1976 На латышском языке Перевел с русского Артур Лиeлайс Художник А. Спрудж Рисунки Ю. Киселева No krievu valodas tulkojis Arturs Lielais Mākslinieks A. Sprūdžs J. Ķiseleva zīmējumi © Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1976

PIRMĀ DAĻA SENO TAUTU CEĻOJUMI karavĀnas dodas uz punta zemi KĀ FENIĶIEŠI KUĢOJA APKĀRT ĀFRIKAI PIRMAIS POLĀRPĒTNIEKS UZ MUSONU SPĀRNIEM LIELISKĀ ALEKSANDRIJA OTRĀ DAĻA MAINĀS PASAULES IZSKATS VĒSTURES RATS «ZEME! REDZU ZEMI!» BRĪNIŠĶĪGAJĀS OKEĀNA JŪRU SALĀS AI, ĻAUDIS, KAS NĀKUŠI NO DEBESĪM! «…UN LAI JŪSU CIEŅA NETIKTU AIZSKARTA NEKĀDĀ ZIŅĀ» JAUNS JŪRAS CEĻŠ UZ INDIJU PĒDĒJAIS KOLUMBA JŪRAS BRAUCIENS KĀPĒC AMERIKU SAUC PAR AMERIKU? KAS ATKLĀJA AMERIKU? TREŠĀ DAĻA apkart pasaulei NEPAZĪSTAMAIS KARAVĪRS ZIRNEKLIS AUŽ TIKLU MARTINA BEHAIMA KĻŪDA SANHULJANA LICIS MAGELĀNS TURPINA MEKLĒT JŪRAS ŠAURUMU NEZINĀMA DIENVIDU JŪRA PIGAFETA ATKLĀJ JAUNU PATIESĪBU CETURTĀ DAĻA NEZINĀMĀ DIENVIDU ZEME

KĀ ATKLĀJA AUSTRĀLIJU ATLANTIJAS SILTAJOS ŪDEŅOS «UZBRUKUMS DIENVIDIEM» SESTĀ UN PĒDĒJĀ NOBEIGUMS SATURS Marta Ģumiļevska KĀ ATKLĀJA PASAULl

..

PIRMĀ DAĻA ..

SENO TAUTU CEĻOJUMI karavĀnas dodas uz punta zemi Pa Arābijas tuksnesi, kas plešas austrumos no Nīlas ielejas, gausi soļo karavāna. To pavada karaspēks — trīs tūkstoši vīru. Nopakaļ karavīriem velkas ēzeļi, kas nes traukus ar ūdeni, pārtiku un sandales. Ēzelīši tā apkrauti, ka zem milzīgajiem saiņiem nemaz nav manāmi, zib tikai tievās kājiņas ar nadziņiem, un rādās — tur soļo saiņi, nevis dzīvi radījumi. . .. Tas notika senos, senos laikos, pirms četriem tūk​stošiem gadu.

Tur, kur tagad Eiropā dun lielas un mazas pilsētas, toreiz auga biezi meži un upju krastos klejoja nelielas mednieku un zvejnieku ciltis. Pirmās pilsētas un valstis izveidojās Senajos Austrumos, un viena no šīm valstīm bija Senā Ēģipte lielās upes Nīlas ielejā.

Un no turienes — no šīs svētās upes auglīgajiem krastiem faraons Mentuhoteps, Ēģiptes valdnieks, sūtīja karavānu uz tālo Punta zemi, uz Babelmandeba šauruma krastiem, uz turieni, kur mūsu dienās atrodas — aptu​veni! — Somālija.

Karavāna devās uz Sarkanās jūras piekrasti — tajos ļaikos ēģiptieši to dēvēja par Lielajiem Zaļajiem krastiem —, un tālab tai vajadzēja šķērsot Arābijas tuksnesi. Šis apgabals ir drūms — visur kailas klintis un smiltis, un tikai šur tur nīkuļojoši augi. Lietus šeit līst tik reti — reizi pa vairākiem gadiem! — ka to nav vērts pat pieminet. Bet pēc lietus tuksnesis atdzīvojas un sazaļo, krācošas straumes gāžas lejup pa izžuvušo upju gultnēm, ūdens plūst līksmi, aiz prieka mutuļodams un burbuļodams. Tomēr debesis un saule ilgi nespoguļojas šajos ūdeņos. Ūdens iztvaiko vai arī iesūcas zemes dzīlēs, un tuksnesis no jauna kļūst sauss un drūms. Akmeņi, smiltis un nopu​tējuši vārgi zāļu stiebri.. .

Tajā tālajā dienā, kad pāri Arābijas tuksnesim soļoja karavāna, kā aizvien, svelmēja saule un zem kājām kūpēja putekļi. Cilvēkus mocīja slāpes. Kaut ātrāk tiktu līdz oāzei, kur ir avots un dateļu palmas!

Karavānu vada dižciltīgs augstmanis Heni. Faraona galmā viņam jāpilda |oti daudzi pienākumi: viņš ir zīmoga glabātājs, viņš «pārzina visu, kas ir un kā nav», viņš ir «Dienvidu vārtu sargātājs», tas ir, viņš pārvalda apgabalu pie Ēģiptes dienvidu robežām, un viņam ir vēl daudz citu amatu . . . Un faraons Mentuhoteps tagad uzticējis viņam svarīgu uzdevumu: aizvest karavānu uz tālo Puntu, smaržu zāļu, smaržīgu sveķu zemi. Senajā Ēģiptē smaržu zāles vērtēja augstu, tās bija nepieciešamas gan pilis, gan tempļos, gan bagāto, dižciltīgo ēģiptiešu namos.

Bet karavāna soļo aizvien tālāk un tālāk, un drīz tā nonāks Sarkanās jūras ostā, tur, kur ēģiptieši būvē savus kuģus. Ar šiem kuģiem pieredzējuši juras braucēji dosies uz dienvidiem, uz Puntu, uz «dievišķīgo zemi, kur no miega mostas Saules dievs».

Heni ekspedīcija bija viena no senākajām, par kuru saglabājies sīks apraksts. Tomēr tas nenozīmē, ka šī ekspedīcija bijusi pirmā. Ēģiptieši devās ceļojumos arī agrāk, tāpat viņi ne vienu reizi vien apmeklēja tālo Puntu. Šīs ekspedīcijas ir tikai šur tur pieminētas, sīkāki to apraksti nay saglabājušies. Ēģiptieši devās pie saviem kaimiņiem tāpēc, ka vai nu tirgojās, vai karoja ar tiem, un Ēģipte visbiežāk rīkoja šīs ekspedīcijas, lai uzbruktu vājākām zemēm, tās izlaupītu un gūstītu tur vergus. Tā ēģiptieši rīkojās Nūbijā. Šī zeme atradās uz dienvidiem no Ēģiptes, aiz pirmajam Asuānas krācēm, kur tagad uzcelts milzīgs, mo​derns aizsprosts.

Nūbijā bija daudz zelta, ziloņkaula un strausa spalvu. Faraoni sagrāba šis bagātības un ar tām izrotāja krāšņos tempļus, pilis un kapenes. Sarkofāgus — šķirstus mirušo apglabāšanai ēģiptieši bieži vien taisīja no lieliskajiem Libānas ciedriem. Sos kokus viņi pārveda no Feniķijas'— zemes Vidusjūras austrumu piekrastē. Ēģiptieši aizgāja līdz Āfrikas Lielajiem ezeriem, kur viņiem dažu reizi izdevās sagūstīt danges cilts pundurus, neliela auguma iezemiešus. Ēģiptē tos vērtēja augstu: faraonu galmā

punduriem bija lemts ākstu liktenis, viņiem vajadzēja uzjautrināt valdniekus ar dejām un smieklīgām grimasēm, bet jāpiebilst — šiem punduriem pie faraoniem nemaz neklājās slikti.

Saglabājusies faraona Piopi vēstule karavānas vadītājam, kurš veda galmam tādu punduri un jau bija paziņojis par to valdniekam. Valdnieks tobrīd bija tikai astoņus gadus vecs un, dabiski, ļoti priecājās, ka drīz kļūs par dzīvās «rotaļlietas» īpašnieku. Degdams nepacietībā un satraukumā, viņš diktēja vēstuli karavānas priekšniekam: «Steidzies un pārved šo punduri sveiku un veselu, lai viņš var dejot, ielīksmot un izklaidēt valdnieka sirdi! Kad viņš kopā ar Tevi uzkāps uz kuģa, pieliec viņam uzticamus ļaudis, lai tie būtu viņam aiz muguras abās kuģa pusēs! Parūpējies, lai viņš neiekrīt ūdenī! Naktī, kad viņš aizmigs, pieliec viņam uzticamus ļaudis, lai tie guļ viņam blakus viņa telts iekšienē! Apraugi viņu pats naktī desmit reižu!

Valdnieks grib redzēt šo punduri vairāk nekā Sinajas raktuvju un Punta dārgumus.»

Sajā vēstulē pieminēta Punta zeme, bet faraons Piopi dzīvoja ilgi pirms Mentuhotepa. Arī pirms Piopi kāds cits faraons sūtīja ekspedīciju uz Puntu, droši vien pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Heni, — pāri tuksnesim uz Sarkanās jūras krastiem un no turienes pa jūru līdz Punta zemei. Ari viņu tāpat sūtīja pēc smaržu zālēm, bet mēs nezinām, kā šie cilvēki gāja un ko piedzīvoja ceļa, nezinām, kas ar tiem atgadījās. Tiesa, arī sīkāki notikumi Heni ekspedī​cijas gaitā mums nav zināmi, tomēr arī no uzraksta, kas iecirsts klintī, varam šo to uzminēt.

Mēs zinām, ka Heni ekspedīcija bija pusmilitāra. Karavīri soļo, apjozuši gurnus ar apsēju un svītrainu priekšautu, apāvušies sandales. Bruņu cepurēm mugurpusē uz kakla nokarājas drānas gabals, kas sargā miesu no saules. Karavīri apbruņojušies ar īsiem metamiem šķēpiem un gariem pīķiem ar asu uzgali. Kaujā no ienaidnieka ieročiem tos sargā taisnstūrains rupja audekla vairogs.

Ap Heni pulcējas viņa palīgi, kalpotāji un vergi. Viņa. palīgi jāj uz ēzeļiem, bet pats Heni atlaidies bagātīgi izrotātās nestuvēs, un tās nes vergi, un virs augstmaņa galvas šūpojas milzīgi vēdekļi, uzvējojot dzestru gaisa pūsmu.

Heni ir dižens un bargs, viņa priekšā visi dreb lielā bijībā. Pietiek viena viņa rokas mājiena, lai vergi un kalpotāji mestos izpildīt pat vismazāko pavēlnieka iegribu. Viņš ir enerģisks, gudrs, tālredzīgs vīrs. Faraons — lai viņš dzīvo mūžīgi mūžam! — uzticējis Heni svarīgu uzdevumu, un viņam tas jāizpilda spoži jo spoži.

Heni tērpies tāpat kā viņa karavīri, tikai pavēlnieka apģērbs darināts no lieliskas drānas, sandales no brīnišķīgas mīkstas ādas, ieroči mirdz zeltā un dārgos akmeņos. Heni pavada rakstveži — bet nedomājiet, ka viņi tik vien prot kā rakstīt to, ko diktē! Nē! Rakstveži ir mācīti ļaudis, tie ir zinātnieki — astronomi, matemātiķi, ārsti, un Heni ekspedīcijā nevar iztikt bez astronoma, viņam vajadzīgi vīri, kas pazīst zvaigžņotās debesis, vīri, kas prot atrast ceļu pēc debesu spīdekļiem. Turklāt Heni svītā ir ne tikai astronomi, droši vien viņš paņēmis līdzi arī ār​stu, matemātiķi, kuģu būvētājus … . .. Saule noslīgusi debesu rieta pusē. Drīz karavāna sasniegs oāzi ar dateļu palmām un aku. Tur ekspedīcija aizvadīs nakti. Kaut drīzāk parādītos oāze: ļaudis ir nogurusi, un saule norietēs kuru katru bridi. Beidzot pie apvāršņa samanāmas palmu galotnes … Ļaudis uzslējuši teltis, no sausiem zariem sakūruši ugunskurus, uzkāruši virs uguns lielus katlus un vāra virumu. Virums jautri burbuļo, un ēdiena gardā smarža jūtama tālu visapkārt, un tuksneša klusumā skan jautras balsis, ēzeļu brēcieni, dzinēju pātagu plīkšķi. Bet debesis jau deg zeltaini sārtās krāsās, un kalnu nogāzes tērpjas tumši violetos toņos.

Vakariņas paēstas, un nogurušie vīri aizmiguši ciešā miegā. Ugunskuri apdzisuši, un nometne grimst nakts tumsā. Tikai Heni teltī vēl ilgi deg lāpas — karavānas pavēlnieks apspriežas ar saviem palīgiem.

Bet arī tur ugunis drīz apdzisīs, un tikai zvaigznes un mēness apgaismos miegā ieslīgušo nometni un posteņus, kas ap​sargā ekspedīcijas mieru un miegu .. .

Pagāja vēl piecas dienas, un nogurusi, putekļiem klātā karavāna beidzot sasniedza Lielos Zaļos krastus — Sar​kano jūru, kā to dēvē mūsu dienās. Vīriem sejā iesitās spirgts vējš, un viņi tapa jautrāki.

Klaudzēja un skanēja cirvji kuģu būvētāju prasmīga​jās rokās.

Un raugi — nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad pienāca diena un kuģi jau šūpojās viļņos, ļaudis sakāpa kuģos un burāja uz laimīgo malu, uz Punta zemi.

Puntieši, ieraudzījuši svešos ļaudis un nepazīstamos kuģus, izbrīnā un satraukumā taujāja: «Kā jūs atradāt ceļu uz šejieni? Vai jūs esat atnākuši šurp pa debesu ceļiem? Jeb vai jūs atbraucāt pa ūdeni, pa dievišķīgās zemes jūru?»

Un Heni sacīja, ka viņi nākuši uz šejieni gan pa sauszemi, gan pa jūru, ka viņi nākuši no Lielās Hapi krastiem, — tā ēģiptieši dēvēja Nīlu; viņus šurp sūtījis lielais faraons pēc smaržu zālēm un citām vērtīgām mantām, ar ko greznos templi, kas top celts netālu no galvaspilsētas — Simtvārtu Tēbām. Tādas pilis, tādus tempļus kā Hapi krastos puntieši laikam gan nekad neesot redzējuši!

Puntieši patiešām nespēja iedomāties tādu greznību un krāšņumu; viņi paši mitinājās purvainā piekrastē un savas nabadzīgās būdas cēla uz augstiem stabiem — pāļiem. Punta zemē nebija ne pilsētu, ne krāšņu tempļu. Puntieši baidījās no bruņotajiem vīriem, kas bija-te ieradušies tik pēkšņi, tālab ar prieku pieņēma faraona dāvanas — teicamus Ēģiptes kviešus, caurspīdīgus obsidiāna — vulkāniska stikla kausus, ko bija darinājušas ēģiptiešu amatnieku prasmīgās rokas, un citas brīnišķīgas mantas. Apmaiņā pret šīm dāvanām puntieši deva ēģiptiešu smaržīgās dzintardzeltenās mirru bumbiņas, ziloņu ilkņus, jokainus pērtiķus, leopardu ādas. Heni pavēlēja ņemt līdzi arī dažus puntiešus un aizvest viņus uz, faraona galmu. Neviens neiedrošinājās iebilst kādu vārdu … Ko puntieši gan varēja padarīt Heni apbruņotajiem karavīriem! . ..

Un tad kuģi, piekrauti ar vērtīgajām precēm, devas atpakaļ uz Ēģipti. Kādā no Senās Ēģiptes brīnišķīgajām pasakām teikts, ka uz šiem kuģiem braukuši «paši labākie Ēģiptes jūras braucēji. Viņi bija redzējuši debesis, viņi bija redzējuši zemi, un viņu sirds bija vēl drošsirdīgāka nekā lauvai. Viņi prata paredzēt vētru ilgi pirms tās sākšanās, viņi nojauta negaisu jau ilgi pirms tā tuvošanās. Viņi bija cits par citu spēcīgāki un drošsirdīgāki, un starp viņiem nebija nemācītu ļaužu.»

Jūras braucējam vajadzēja būt drosmīgam, attapīgam, stipram; kuģošana nav viegls darbs, jūra ir briesmu pilna: vētrā vieglie, mazie kuģīši var nokļūt viļņu varā. Bet, kā teikts pasakā, «ja tu esi vīrišķīgs, savaldies. Esi drošsirdīgs, un tu apkampsi savus bērnus, tu atkal ieraudzīsi savu māju, sievu — bet kas gan var būt par to la​bāks?»

Atceļā Heni iegribējās atstāt kādu piemiņas zīmi par savu veikumu, un viņš pavēlēja iecirst klintī stāstu par šo ceļojumu. «… Mans kungs sūtīja mani sataisīt kuģi braucienam uz Punta zemi, lai es atvestu viņam svaigas smaržu zāles.

no Sarkanās Zemes virsaišiem un iedvestu bijāšanu tālajās zemēs. Es izgāju … pa ceļu, ko man norādīja valdnieks. Man līdzi nāca dienvidu karaspēks … 3000 vīru; un katram bija divi trauki ūdens un divdesmit plācenīši katru dienu. Ēzeļi bija apkrauti ar sandaļu saiņiem. Es izraku divdesmit akas

krūmājos un divas akas Idehtā — divdesmit un trīsdesmit kubikolekšu lielas. Sasniedzis Cermas (Sarkano) jūru, es uzbūvēju kuģi un nosūtīju to ar visu nepieciešamo .. . Pēc tam, atgriezies no jūras, es izpildīju valdnieka uzdevumu un atvedu viņam dāvanas, ko bijām atraduši Dieva Zemē. Es atgriezos cauri Hammamatai un atgādāju viņam akmens bluķus tempļa sta​tujām.» .. .Aizritēja kādi četrsimt vai piecsimt gadi pēc Heni •ceļojuma, un uz Punta zemi devās jauna ekspedīcija. Šo​reiz to sūtīja valdniece Hatšepsuta. Tā raidīja uz Dieva Zemi veselu floti, jo tajā laikā bija izrakts kanāls, kas savienoja vienu no Nīlas austrumu attekām ar Sarkano jūru. Tātad šī ekspedīcija nešķērsoja tuksnesi. Hatšepsuta bija nodomājusi uzbūvēt Nīlas rietumu krastā brīnišķīgu pa pusei.klintīs iecirstu templi ar kolonādi. Šā tempļa terases sniedzās lejup līdz pašai Nīlai, un valdniece Hatšepsuta pavēlēja atvest no Punta zemes ne vien dzintardzeltenās mirru bumbiņas, bet arī pašus mirru kokus, no kuriem varēja iegūt šīs smaržu zāles. Kā vēstī uzraksts, viņa gribējusi «ierīkot Puntu Ēģiptē». Šis templis — tā drupas — saglabājies līdz mūsu dienām, un uzraksts uz tempļa sienām stāsta par jauno ceļojumu uz Punta zemi. Uz tempļa sienām attēloti kuģu būvētāji, viņi kaut ko pārrunā savā starpā, viņi pielūdz dievieti Hatoru, bet uzraksti zem attēliem paskaidro, kas notiek.

Garš, svinīgs uzraksts vēstī, kā valdniece Hatšepsuta izlūgusies atļauju dievam Amonam ekspedīcijai uz Punta zemi un dievs viņai atbildējis: «Dieva Zeme nebija pieejama, cilvēki nestaigāja pa mirru terasēm. Par tām savos nostāstos no mutes mutē vēstīja senči. Brīnumainās mantas, kas pārvestas no turienes, taviem tēviem valdot … tiek nodotas no vienām rokām otrās kopš senseniem laikiem … Neviens nav sasniedzis šo zemi, tik vien tavi strādnieki. Es Jāvu iekļūt tajā zemē taviem karavīriem, es vedīšu viņus pa ūdeni un pa sauszemi, pa slepeniem ceļiem, es skriešu pa mirru terasēm — tas ir brīnišķīgs Dievišķīgās Zemes apgabals, tā ir manas līksmības vieta. Es esmu to radījis, lai iepriecinātu savu sirdi kopā ar savu māti Hatoru .. . Punta valdnieci. .. Lai viņi ņem mirres, cik viņiem tik, lai viņi piekrauj kuģus ar svaigiem mirru kokiem, visādiem brīnišķīgiem šās zemes darinājumiem, kamēr viņu sirds top apmierināta …»

Un valdniece Hatšepsuta izpildīja dieva gribu un sū​tīja ekspedīciju uz Punta zemi. Ēģiptieši pārveda no turienes visu, ko vēlējās Hatšepsuta, un ne vien caurspīdīgo, smaržīgo sveķu lodītes, bet arī pašus mirru kokus, kas deva šīs smaržu zāles. Tas ir pirmais gadījums, kad pārstādīja lielus kokus ar saknēm svešā augsnē, pavisam citā zemē.

.. .Tas notika ļoti senos laikos, pirms trīsarpus tūkstošiem gadu. Mēs to uzzinājām daudz vēlāk, pēc tam kad zinātnieki 19. gadsimtā atklāja ēģiptiešu rakstības noslēpumu un iemācījās izlasīt un pārtulkot ēģiptiešu rokrakstus, kā to dara tulkotāji no jebkuras citas valodas. «Baltie laukumi» senās valsts vēsturē tiek izdzēsti, notikumi virknējas cits aiz cita, un mēs esam daudz ko uzzinājuši par to, kas noticis Senajā Ēģiptē pirms tūkstošiem gadu.

Mēs zinām, kā ēģiptieši toreiz rīkojuši ekspedīcijas; kā viņi karojuši un tirgojušies ar citām zemēm; kā viņi gājuši aizvien tālāk uz austrumiem un uz dienvidiem, dziļāk Āfrikā, ko sauca par Lībiju; kā viņi kuģojuši pa Vidusjūru. Ēģiptieši daudz ceļoja un ceļodami iepazina pasauli.

KĀ FENIĶIEŠI KUĢOJA APKĀRT ĀFRIKAI Tas notika Ēģiptes faraona Neho valdīšanas laikā, sešus gadsimtus pirms mūsu ēras. Senās Ēģiptes galvaspilsēta tajos laikos bija Saisa Nīlas deltā — un valstī valdīja Saisas faraonu dinastija; vārds «dinastija» nozīmē, ka Ēģiptes tronī mainījās valdnieki, kuri piederēja pie vienas dzimtas: pēc tēva tronī nāca vecākais dēls saskaņā ar mantošanas tiesībām.

Senās Ēģiptes ilgajā vēsturē bijis daudz visvisādu notikumu, nabadzīgie ļaudis sacēlušies pret apspiedējiem — ierēdņiem, priesteriem, faraoniem; Ēģipte ne vienu reizi vien zaudējusi patstāvību, tomēr allaž nokratījusi svešzemnieku jūgu; valsts sadalījusies atsevišķās patstāvīgās nomās — apgabalos ar saviem pašu valdniekiem, prieste​riem un ierēdņiem — un no jauna apvienojusies.

Tieši Saisas faraoni atklāja jaunu lappusi Ēģiptes vēsturē, sākās jauna valdnieku dinastija — Saisas dinastija; atdzima Ēģiptes kultūra, bet tas jau bija neatkarīgās Ēģiptes valsts pēdējais straujais uzplaukums, spožums pirms bojā ejas.

No jauna atdzīvojās tirdzniecība ar citām valstīm, un faraoni meklēja jaunas zemes un jaunus ceļus.

Kādā jaukā dienā pirmajā mēnesī pērtā — pēc mūsu kalendāra tas ir novembris, laiks, kad pārplūdušās svētās Nīlas ūdeņi sāk atgriezties krastos, — faraons Neho saaicināja pilī savus padomdevējus, ministrus. Diena bija brīnišķīga, bez liela karstuma. Odens pildīja kanālus, zeme bija mitra, auglīgu dūņu klāta; drīz sāksies lauka darbi, sāksies sēja — un zemnieki strādās no saules lēkta līdz rietam, kā strādā zemnieki visā pasaulē. Dāsnā zeme pēc ilgajiem plūdiem ātri izdzīs zaļus asnus. Sazaļos spirgta zālīte, uzziedēs narcises, maigi smaržos vijolītes, saplauks granātkoka ziedi. Akācijas,sikomoras un tamariski stāv spirgti, tīri noskaloti. No ziemeļiem jau atgriezušies putni, un sirds priecājas par atdzimušās dabas laimību.

Faraona pils atradās smaržīgā dārzā ar puķu dobēm un ūdens baseiniem …

Saule žilbinoši staroja dzidrajās debesīs, kas līdzinājās apgāztam zilam fajansa kausam. Bet troņa zālē valdīja puskrēsla. Starp kolonnām bronzas trijkājos kūpēdamas dega smaržu zāles no Punta zemes.

Mirdzēja valdnieka miesassargu — grieķu algotņu bruņu cepures; priesteru baltie linu tērpi pakrēslā likās vēl baltāki; gaisma plūda kaut kur no augšas, no griestiem; dzelteni krāsotajās sienās bija ierīkoti logi tāpat kā visos bagātajos Senās Ēģiptes namos. Tā būvēja arī pilis.

Priesteri godbijīgi noliecās faraona priekšā. Viņi bija ne vien dievu kalpi, bet arī ministri, zinātnieki, ārsti, ka​ravadoņi. Un zinātkārais faraons Neho viņiem sacīja: — Mana gaišība vēlas zināt, vai zeme, ko sauc par Lībiju, ir liela. Saisas ostā stāv krietni kuģi.

Mana gaišība vēlas, lai feniķiešu jūras braucēji kuģo pa kanālu, kas savieno Nīlu ar Sarkano jūru; lai viņi pabrauc garām Punta zemei un kuģo tālāk uz dienvidiem, tā ka krasts lai paliek viņiem pie labās rokas. Ja viņi apbrauks apkārt Lībijai, sasniegs Melkarta stabus un pa Vidusjūru atgriezīsies pie mums, mana gaišība viņus bagātīgi apbalvos.

— Valdnieks iecerējis dižu pasākumu, — sacīja «kuģu priekšnieks» (mēs viņu droši vien sauktu par jurlietu ministru). — Un notiks tā, kā viņš pavēlējis, un tad Ēģipte pirmā uzzinās to, kas slēpts citu zemju valdniekiem, un dižā faraona vārds tiks daudzināts mūžu mūžos!

Un «kuģu priekšnieks» saaicināja labākos feniķiešu jūras braucējus un uzticēja viņiem faraona Neho uzde​vumu — lai viņam saules mūžs, veselība un labklājība! .. . Feniķieši senos laikos dzīvoja šaurā piekrastes joslā Vidusjūras ziemeļaustrumu stūrī. Šī tauta daļēji izzudusi, daļēji sapludusi ar citām tautām. Tālā senatnē šī mazā zeme piedzīvoja strauju uzplaukumu. Lielu daļu Feniķijas aizņēma kalni. Libānas kalnos auga brīnišķīgi ciedri, ozoli un cipreses.

Auglīgu tīrumu bija maz, bet feniķieši rūpīgi apstrādāja katru zemes gabaliņu. Viņi sēja kviešus pat priekškalnēs uz terasēm, tomēr visvairāk viņiem bija dārzu ar dateļu palmām un olīvkokiem. Viņi prasmīgi kopa arī vīnadārzus, un feniķiešus daudzināja kā lieliskus vīna darītājus. Tomēr feniķiešu īstā

barotāja bija jūra; viņi ķēra zivis un sažāvēja tās priekšdienām. Jūrā viņi zvejoja arī gliemežus, kuru gliemežnīcās bija mazliet tumša šķidruma. Feniķieši pa pilienam vien savāca šo šķidrumu un ieguva no tā brīnišķīgu krāsvielu — sarkano purpura krāsu. Feniķijā mita uzņēmīga, enerģiska tauta. Feniķiešus daudzināja arī kā apbrīnojamus māksliniekus, viņi prata darināt skaistus dārga metāla kausus un dažādas ziloņkaula rotas lietas.

Tomēr vislielāko slavu feniķieši iemantojuši kā jūras braucēji un tirgotāji. Viņi dzīvoja pašā jūras krastā, viņiem bija ērtas ostas un labi meži, un tālab viņi sāka būvēt kuģus un brauca jūrā, devās arvien tālāk projām no dzimtajiem krastiem. Viņi labi iepazina Vidusjūru un pirmie aizkuģoja līdz šaurumam, kas Vidusjūru savieno ar okeānu. Feniķieši bija tie, kuri deva šaurumam pirmo nosaukumu — Melkarta stabi.

Melkarts bija dievs ceļotājs; viņš, kā vēstī leģenda, apstaigājis visu pasauli, apstājies pie šī šauruma un nolicis abos šauruma krastos divas smailas klintis.

Feniķieši bija nosaukuši šaurumu par Melkarta stabiem; senie grieķi to pārdēvēja par Herakla stabiem, godinot kādu no saviem varoņiem; vēlāk arābi deva šaurumam savu nosaukumu, un tagad sagrozītais arābu nosaukums skan kā mums visiem pazīstamais Gibraltārs.

Uzņēmīgie feniķieši piekrāva kuģus ar dažādām precēm un devās tālos jūras braucienos. Preces bija visai dažādas, feniķieši tirgojās ar būvkokiem — tos labprāt pirka tādas mežiem nabadzīgas'zemes kā Ēģipte, pārdeva māk​slinieku darinātās rotas, tirgojās ar vīnu, žāvētām zi​vīm . ..

Viņiem neriebās arī nicināmā tirgošanās ar dzīvo preci — ar vergiem. Feniķieši gluži kā kraukļi steidzās uz kauju laukiem un tur uzpirka gūstekņus, aizveda tos tālu projām un pārdeva par ļoti augstu cenu; viņi pārdeva verdzībā ne vien karagūstekņus, bet arī nolaupīja bērnus un sievietes, uzvilināja ar viltu uz kuģiem vīriešus un aizveda tos projām. Tālab citas tautas neieredzēja feniķiešu tirgotājus, nīda viņus un baidījās no viņiem, un tomēr tirgojās ar viņiem. Tirgojās tāpēc, ka nevienam citam nebija tādu brīnišķīgu preču kā šiem veiklajiem jūras braucējiem. Viņiem bija arī tādas retas mantas kā bronzas kausēšanai nepieciešamā alva. Feniķieši atveda alvu no kādas tālas zemes, viņi izbrauca no Vidusjūras pa Melkarta stabu šaurumu okeānā un kuģoja pa saviem noslēpumainajiem jūras ceļiem, par kuriem, bīdamies sāncenšu, nevienam nekā nestāstīja. No kādas tālas malas viņi atveda arī skaistas dzintara krelles. Modes dāmas ne​spēja atraut no tām acu, viņas kārot kāroja šādas krelles, skaistās greznumlietiņas un zelta rotas. Tālab tirgošanās feniķiešiem vedās visai rosīgi.

Feniķieši no piekrastes joslas pamazām sāka pārcelties uz salām un kontinenta krastiem, viņi sēdās kuģos veselām ģimenēm un devās meklēt zemes, kur varētu ap​mesties uz dzīvi. Feniķieši nodibināja daudz koloniju — apmetņu svešās zemēs. Pati slavenākā, pati lielākā un varenākā kolonija bija pilsēta valsts Kartāga Āfrikas ziemeļu krastā, netālu no tās vietas, kur tagad atrodas Tunisa. Kartāga valdīja pār citām pilsētām un apgabaliem; tā bija spēcīga tirgotāju un zemkopju valsts; neskaitāmi vergi apstrādāja kartāgiešu zemi, apkalpoja viņus mājās, strādāja darbnīcās — visur tur, kur varēja izmantot vergu darbu.

Jūs tagad neatradīsiet kartē ne pašu Feniķiju, ne Kartāgu. Jau sen sagruvušas bagātās feniķiešu pilsētas Tīra, Sidona un Bibla. Kartāga ir izpostīta un izzuduši arī paši feniķieši. Tā pieņemas spēkā un varenībā un tā iet bojā valstis, un zinātniekiem jāpieliek daudz pūļu, lai noskaidrotu sen aizgājušu laiku, sen izzudušu tautu un valstu vēsturi … . .. Bet atgriezīsimies Ēģiptē, Saisas pilsētā, piekrastē, kur stāv braucienam sagatavoti kuģi.

Drošsirdīgie jūras braucēji upurē saviem dieviem un izlūdzas viņiem laimīgu ceļojumu.

Pēc upurēšanas ceremonijas drošsirdīgie jūras braucēji atvadījās no tuviniekiem un draugiem un sakāpa kuģos. Tie bija stipri Libānas ciedru koka kuģi, apšūti ar vara plāksnēm, ar dieva —jūrnieku aizgādņa skulptūru priekšgalā. Kuģi bija būvēti tā, ka varēja braukt gan ar burām, gan airu dzīti. Ja nepūta ceļavejš, pie airiem ķērās vergi, kas ar važām bija pieķēdēti pie soliem. Ja kuģis gāja bojā, tas novilka sev līdzi dzelmē smagajās važas sakaltos airētājus — un neviens no viņiem nekad neiz​glābās.

Kuģi aizslīdēja projām no ostas pa kanālu, kas savienoja Nīlu ar Sarkano jūru, un drīz vien skatienam pazuda gan Saisas piekraste, gan pilis, gan tempļi.

Sarkanā jūra sagaidīja feniķiešus ar labu ceļavēju — musonu, tā ka kuģi skrēja žigli.

Jūras braucēji paburāja garām piekrastei, kur mita troglodīti — «alu cilvēki», un gaidīja, kad nāks redzami pazīstamie purvainie Punta zemes krasti un puntiešu būdas uz augstajiem stabiem — pāļiem. Tur jūras braucēji mazliet atpūtīsies, iemainīs ērti pārvadājamo, vieglo un izdevīgo preci — smaržīgo sveķu dzeltenās bumbi​ņas — un kuģos tālāk.

Tālāk viņus gaida sveši, nepazīstami krasti un sveši, nepazīstami ūdeņi …

Kādu reizi viņi burāja garām apdzīvotam krastam, bet tās zemes ļaudis nevēlējās viņiem rādīties un paslēpās mežā. Vecie pieredzējušie jūrnieki ieteicās, ka vajadzētu sākt ar viņiem «mēmo maiņu». Tā risinājās šādi: jūras braucēji atstāja preces krastā, bet paši, sakūruši ugunskuru, atgriezās uz kuģiem. Šīs zemes ļaudis, ieraudzījuši dūmus, piesardzīgi iznāca krastā; viņi ieraudzīja svešās preces un ziņkārīgi tās aplūkoja. Ja preces viņiem patika, viņi tam līdzās atstāja savējās — zeltu, dzīvnieku ādas, ziloņkaulu un atkal paslēpās. Tagad bija feniķiešu reize aplūkot svešās preces; viņi tās pievāca un kuģoja tālāk. Tad šejienieši izskrēja krastā un paņēma feniķiešu mantas, kas viņiem bija iepatikušās. Tā bija godīga tirgoša​nās, godīga maiņa, un neviens nekrāpa cits citu, nenoda​rīja nekādas pārestības.

Gadījās, ka tirgotājus maiņa neapmierināja, un tad viņi klusēdami gāja atpakaļ uz kuģiem un gaidīja, kamēr pircēji noliks līdzās precēm krastā vēl zeltu vai ziloņkaulu, vai kādu citu mantu. Tā viņi tādās reizēs parasti arī darīja. Tā notika arī šoreiz. Un tā, neredzējuši cits citu, pārdevēji un pircēji šķīrās apmierināti.

Pieturējās jūras braucienam labvēlīgs laiks. Arī aiz Punta zemes joprojām pūta ceļavējš un spēcīga straume nesa kuģus uz priekšu. Karstums pieņēmās. Jūrnieki no​vilka vilnas apmetņus un staigāja, tērpušies plānās linu drānās. Viss veicās labi, bet.. . kopš kāda laika feniķieši sāka ievērot dīvainu, biedejošu parādību: saule pusdienas laika stāvēja nevis debess dienvidu pusē, kā vajadzētu, bet bija pārvietojusies ziemeļos! «O, briesmīgo Bāl,» šausmās lūdza dievu jūras braucēji, «apžēlojies par mums!» Bet Bāls viņus neuzklausīja, un saule stūrgalvīgi turējās debess ziemeļu pusē, tiesa gan, nekas briesmīgs tālab nenotika: saule spīdēja un sildīja, it kā viss būtu pa vecam. Bet tieši tā saulei vajadzēja uzvesties dienvidu puslodē; pats galvenais — feniķieši nezināja, kur viņi atrodas, neviens no viņiem nekad nebija kuģojis otrā puslodē, tāpēc neizprotamā dabas parādība viņiem iedvesa bailes. Turklāt arī nakts debesis kļuva citādas — Polārzvaigzne bija pazudusi, virs galvas mirdzēja citas zvaigznes; tās veidoja svešus zvaigznājus, viens no tiem staroja krusta veidā, tas bija dienvidu puslodes zvaigznājs — tā saucamais Dienvidu Krusts; tagad tas visiem ir pazīstams,, turpretim toreiz feniķieši atklāja dīvainas, nesaprotamas parādības, jaunas patiesības, kuru jēgu viņi vēl neiz​prata.

To nesaprata arī daudz vēlāk Herodots, gudrais grieķis, vēsturnieks un ceļotājs. Herodots apgalvoja — viņš nekādi neticot, «ka feniķiešiem saule bijusi labajā pusē». Turpretim tagad šo novērojumu uzskata par svarīgu pie​rādījumu, ka feniķieši patiešām apbraukuši apkārt Lībijai.

Bet feniķiešu kuģi burāja aizvien tālāk uz dienvidiem, un labvēlīgi vēji un jūras straumes palīdzēja tiem tikt garām bīstamai vietai — kontinenta dienvidu galam, pabraukt garām zemesragam, ko mēs tagad dēvējam par Labās Cerības ragu, tikt garām vietai, kur ļoti bieži plosās vētras un viesuļi. Kā redzams, feniķieši patiešām bija dzimuši zem laimīgas zvaigznes — viņiem taču izdevās bez kļūmēm apbraukt apkārt Lībijai.

Kad izsīka pārtikas krājumi, feniķieši pēc seno jūras braucēju paražas izkāpa krastā un pārvērtās zemkopjos — iesēja miežus un kviešus; kad ienācās raža, viņi nopļāva labību, izkūla to, iekrāva graudus kuģos un brauca tālāk. Nu jau viņi burāja uz ziemeļiem, tāpēc ka atradās pie Lībijas rietumu krastiem.

Ziņkārē viņi vēroja nepazīs​tamo zemi.

Pagāja kāds laiks. Un — tavu brīnumu! — saule atkal

ritēja pie debesu juma, kā tai nolikts, un pie nakts debesīm iespulgojās Polārzvaigzne un citi pazīstamie zvaigznāji, un jūras braucēji tapa līksmi un sāka pateikties dieviem par to, ka atgriezušies vecie laiki.

Bet īstenībā viņi bija šķērsojuši ekvatoru un atkal nonākuši ziemeļu puslodē. Tāpēc pie debesu juma viss atkal bija pa vecam!

Kādu reizi jūras braucēji, izkāpuši krastā pēc dzeramā ūdens, sastapa cilvēkus, kuri uzrunāja atbraucējus viņu dzimtajā valodā. Tie bija Kartāgas kolonisti. Kā par šo sastapšanos priecājās jūrnieki, tik ilgi nedzirdējuši krastā runājam dzimto valodu! Kolonisti veda viesus uz būdām, kas bija apjumtas ar palmu lapām, ēdināja, dzirdināja un iztaujāja viņus — no kurienes viņi nākot un uz kurieni dodoties.

Jūrnieki visu pastāstīja, un kolonisti savukārt viņus iepriecināja, sacīdami, ka tagad viņi vairs neesot tālu no Melkarta stabiem.

Un tiešām — drīz feniķieši ieraudzīja smailās klintis jūras šauruma krastos un jutās līksmi kā lielos svētkos! Kāda laime — atgriezties dzimtenē, pazīstamos novados un ūdeņos pēc vairāk nekā divu gadu ilga ceļojuma kaut kur pasaules malā!

Feniķieši noenkuroja savus kuģus Kartāgas ostā; viņi bija nolēmuši šeit atpūsties, mazliet patirgot un nosvinēt laimīgo atgriešanos mājās.

Bija pagājuši trīs gadi kopš ceļojuma sākuma, un feniķiešu kuģi atkal iegāja Saisas ostā, un jūras braucēji no jauna ieraudzīja brīnišķīgās pilis un tempļus. Dieviete Neita joprojām valdīja savā gleznainajā mājoklī ar uzrakstiem uz sienām — «Es esmu tā, kas pastāv, es esmu nākamība un pagājība»; un tāpat kā aizvien krāšņi ziedēja valdnieka dārzi, un tāpat mirdzēja rāmie ūdens baseini, un dzestrajā, krēslainajā zālē faraons apspriedās ar saviem priesteriem un ministriem, un grieķu algotņi, mirdzošām bruņu cepurēm galvā un dārgiem ieročiem bruņojušies, apsargāja valdnieka svēto personu.

Ēģiptē visi bija aizmirsuši feniķiešu jūras braucējus

un domāja, ka viņi gājuši boja — pārāk ilgs bija viņu ceļojums; un faraons priecājās, kad viņam atnesa vēsti, ,ka. drošsirdīgie jūrnieki, kurus viņš sūtījis apkārt Lībijas zemei, tomēr atgriezušies mājās.

Un faraons — lai viņam saules mūžs, veselība un labklājība! — aicināja jūras braucējus pie sevis, un viņi sveica valdnieku, nometušies viņa priekšā guļus uz mozaīkas grīdas. Un jūras braucēji izstāstīja valdniekam visu, ko bija uzzinājuši ceļojumā, un galvenais no visa pavēstītā — Lībijas zeme ir liela, un to no visām pusēm iejož ūdeņi. Un faraons devīgu roku apbalvoja drošsirdīgos vīrus. Tā arī beidzas stāsts par to, kā feniķieši kuģojuši apkārt Āfrikai, un šo vēstījumu pēc ēģiptiešu priesteru vārdiem pierakstījis gudrais grieķis Herodots, vēs​turnieks un ceļotājs.

PIRMAIS POLĀRPĒTNIEKS Vidusjūras krastā Masīlijā — tagadējā Marseļā — senos laikos dzīvoja kāds mācīts grieķis, vārdā Pitejs. Viņš nevadīja karavānas un nebrauca jūrā, kā to darīja daudzi citi viņa tautieši, un no visām zinātnēm Pitejs deva priekšroku matemātikai un astronomijai. Viņam izdevās noteikt Masīlijas ģeogrāfisko platumu, un šis vei​kums padarīja Piteju slavenu.

Ak tu mūžs! — sacīs skolēni mūsu dienās, es taču arī noteikšu ģeogrāfisko platumu, kur vien gribēšu.

Protams, tagad ģeogrāfiskā platuma noteikšana nav grūta, un jūs mācīja, kā ta izdarāma, turpretim toreiz nebija neviena, kas varētu pamācīt Piteju, turklāt viņam nebija nekādu instrumentu, atskaitot saules pulksteni. Tātad viņam pašam vajadzēja izdomāt visu to, ko jums tagad māca skolā.

Par gudro Piteju mēs zinām visai maz, un viņa sacerējumi nav saglabājušies līdz mūsu dienām; Pitejs pieminēts citu senās pasaules autoru grāmatās, un jāsaka — šie autori viņu bargi peļ, dēvē par meli un krāpnieku, tāpēc ka Piteja ziņas par tālo zemju dabu ir neparastas un toreiz bija grūti tām ticēt. Protams, viņš drošt vien bija devis ari nepareizus izskaidrojumus un pārspīlējis neparastās parādības, ko viņš pats novēroja pirtno reizi, — bet vai par to vajadzētu brīnīties? Viņš taču bija aizceļojis uz ziemeļu zemēm, un tur viss bija citādi nekā viņa dzimtajā Masīlijā — siltajā, ziedošajā pilsētā glasainās jūras krastā. … Kādu reizi Pitejs tērzēja ar saviem skolniekiem vēsā, ēnainā dārzā, kad uz celiņa paradījās viņa vergs, vīrs ar tumšu, spožu ādu, un pavēstīja, ka ievērojami Masīlijas pilsoņi vēloties sastapt kungu un runāt ar viņu kādā ļoti svarīgā darīšanā.

Pitejs pavēlēja atvest viesus pie sevis dārzā.

— Mēs sveicinām tevi, cildeno Pitej, mūsu dzimtās pilsētas lepnumu! — sacīja vecākais no viesiem, Masīlijā pazīstams kuģu īpašnieks un bagāts tirgotājs. — Piedod, ka mēs iztraucējām tavu sarunu, bet mūs pie tevis atve​dušas svarīgas un neatliekamas darīšanas, kā tev pašam tūdaļ taps skaidrs.

Pitejs atlaida skolniekus, pavēlēja vergam atnest dārzā vīnu un augļus un sagatavojās uz klausīšanos.

— Saki, Pitej, — no jauna atsāka sarunu pats vecākais viesis, — vai tev nekad nav gribējies uz laiku atstāt Masīliju, lai paskatītos svešas zemes?

Pitejs jutās pārsteigts. Kālab viņam pēkšņi uzdod tādu dīvainu jautājumu? Kuram gan negribētos paskatīties svešas zemes, bet tas taču nav tik viegli izdarāms! Viņš visādā ziņā deva priekšroku nodarbībām matemātikā un astronomijā, un tāpēc jau nav jāpamet sava māja un dārzs, un viss, pie kā viņš pieradis un ko mīl.

— Bet tu taču esi zinātkārs cilvēks, tu nemēģināsi to. noliegt! — turpinaja vecais tirgotājs. — Tu saproti zvaigžņu valodu, tu runājies ar debesu spīdekļiem: tie atklāj tev to, kas slēpts vienkāršajiem mirstīgajiem. Un debesu spīdekļi palīdz tev atklāt noslēpumus, kuri interesē mūs., un tālab mēs esam atnākuši pie tevis.

— Runājiet skaidrāk! — Pitejs pasmaidīja. — Patiešām — zvaigžņu valoda man ir labāk saprotama nekā jūsu dīvainās runas.

— Klausies, Pitej, gan tev, gan mums ir zināms, ka feniķieši ir prasmīgi jūras braucēji, viņi jau sen vada sa​vus kuģus okeānā aiz Herakla stabiem un atgriežas no turienes ar alvu un dzintaru.

Pitejs klusēdams nolieca galvu.

— Un tu, protams, zini, — turpināja vecais tirgotājs, — ka mēs esam spiesti pirkt no viņiem šīs preces, kas arī mums ir vajadzīgas, jo tās dod lielu peļņu. Un tad mēs nospriedām: ja feniķieši zina ceļu uz zemēm, kur atrodamas šīs preces, un nevienam neatklāj savu noslēpumu, vai tad mēs nevaram paši tikt pie šīm dārgajām mantām?

Pitejs klusēja kādu brīdi, padomāja, tad pasmaidīja un sacīja: — Es domāju, ka mēs to varam. Ar labu gribu arī •citiem varbūt izdosies tas pats, kas feniķiešiem.

— Tālab jau mēs esam atnākuši pie tevis, Pitej. Vai tu neuzņemtos šīs pūles?

— Bet es neesmu jūras braucējs, — Pitejs paplēta jokas, — un man nav kuģu …

— Kuģi ir mums, — viņu pārtrauca viesi, — atradīsies arī jūrnieki, tev līdzi brauks pieredzējis stūrmanis, viņš vadīs tavu kuģi. Tu esi mācīts vīrs, un debesu spī​dekļi palīdzēs tev atrast ceļu pie alvas un dzintara. Tu proti zīmēt kartes, tu pazīsti zemes aprakstus — uz kuru citu mēs lai paļaujamies šajā grūtajā un svarīgajā pa​sākumā kā vien uz tevi?!

— Labi, — sacīja Pitejs, — pieņemsim, ka es esmu ar mieru. Bet kā es, pēc jūsu domām, lai tieku cauri He​rakla stabiem, kurus apsargā feniķieši?

— To mēs nezinām, — viesi atbildēja, — bet tu pats kaut ko izdomāsi.

Un Pitejs nolēma atminēt alvas un dzintara noslē​pumu.

Nav zināms, kā viņam izdevās izbraukt no Vidusjūras Atlantijas okeānā un piemānīt modros feniķiešus. Lai nu kā — Piteja kuģi izgāja Atlantijas ūdeņos un burāja uz ziemeļiem gar tagadējās Francijas krastiem, kur mita gailu ciltis. Pitejs kuģoja aizvien tālāk uz ziemeļiem un beidzot sasniedza šaurumu, ko mēs šodien saucam par Lamanšu, un drīz ieraudzīja Britānijas krastus. Pitejs. pirmais tā nosauca šo zemi. Viņš izkāpa krastā Kornvelsā, kur atradās alvas raktuves, un tur uzzināja vel citu šīs salas nosaukumu — Albiona, kas nozīmē «Kalnainā sala»; droši vien šis nosaukums bija dots kādai Britānijas daļai, kur pacēlās krīta klintis.

Tā jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras tika atklāta Anglija. Tiesa, feniķieši bija apmeklējuši šo zemi agrāk nekā Pitejs, bet viņi turēja slepenībā šo atklājumu, tapec ka. baidījās no sāncenšiem. Piteju krastā sagaidīja labsirdīgi ļaudis, labprāt aizveda ceļotāju uz raktuvēm, parādīja viņam, kā iegūst alvu, kā to izlej lietņos.

Zinātkārajam Pitejam gribējās apskatīt visu salu, un viņš kuģoja uz ziemeļiem gar tās krastiem, piedzīvoja ļoti stipru vētru, kādā nekad savu mūžu nebija nokļuvis,, bet pēc tam kājām devās dziļāk salā.

Tur dzīvoja miermīlīgi zemkopji briti, un arī viņi laipni sagaidīja viesi, parādīja viņam gan tīrumus, gan mājokļus un pastāstīja, ka lietainā laikā viņi glabājot ražu nojumēs.

Pitejs uzzīmēja salas karti, bet tā bija nepareiza, tā ka. par karti nekas nav sakāms. Daudz interesantāk atzīmēt,, ka Pitejs izprata un izskaidroja tādu dabas parādību kā paisums un bēgums. Viņš redzēja, kā divas reizes diennakti jūra veļas virsū krastam un to pārplūdina, bet pēc kāda laika ūdeņi atkāpjas un no tiem atkal iznirst zeme. Tā notika bez mitas katru dienu. Kāpēc? Tajos laikos neviens to nezināja. Tomēr Pitejs bija labs astronoms un nosprieda, ka starp bēgumu un paisumu jūrā un Mēnesi pie debesīm pastāv sakars. «Tas notiek Mēness pievilk​šanas spēka dēļ,» viņš sacīja.

Ceļotājs Pitejs Britānijā tāpat uzzināja, ka sešu dienu brauciena attālumā uz ziemeļiem jūrā atrodoties kāda sala; Pitejs nemin šās salas nosaukumu, tā ka nevar pateikt precīzi, kādu salu viņš domājis. Viņš stāstīja, ka tur esot ļoti auksts un tālāk aiz šīs salas vairs nekā neesot kā vien sastingusi jūra, tas ir, lediem klāti ūdeņi; lūk, cik tālu bija nokļuvis dienvidnieks Pitejs no Masīlijas. Šo salu nosauca par Ultima Thule — «Galējā Tule». Ar laiku šis nosaukums sāka apzīmēt «zemes galu». Tur ir dīvains gaiss, stāstīja Pitejs, kaut kas līdzīgs biezam maisījumam vai jūras putām. Droši vien ceļotājs redzējis varen biezu miglu, kas dienvidu zemēs ir reta parādība. Arī pati Albiona bija diezgan miglaina zeme, un zināt​kārais ceļotājs par to brīnījās nenobrīnīdamies.

Bet pati interesantākā parādība, ko ievēroja Pitejs, bija šāda — jo tālāk viņš aizburāja uz ziemeļiem, jo garākas tapa dienas un īsākas naktis. Un viņam stāstīts, ka Tules salā vasarā nakts neesot garāka par trim stundām! Tas patiešām likās īsts brīnums. Tam nemaz nevar ticēt, kamēr neesi to redzējis savām aciin. Toties ziemā viss esot otrādi: naktis topot bezgala garas, dienas — īsas. Tagad mēs par to nebrīnāmies — kaut arī mēs nedzīvojam Tālajos Ziemeļos, tomēr šī parādība mums ir labi pazīstama.

Ikviens zina šo patiesību no skolas sola, vai nu viņš mīt ziemeļos, vai pie ekvatora. Turpretim Pitejam par visu to bija lieli brīnumi, par to brīnījās arī tie, kuri senajos laikos lasīja Piteja grāmatas un neticēja visam, kas tur bija rakstīts.

Pitejs nolēma būrāt vēl tālāk uz ziemeļaustrumiem gar Eiropas krastiem: viņam vēl taču vajadzēja

uzmeklēt arī to zemi, kur atrodams dzeltenais akmens — dzintars. Un Pitejs sasniedza šo zemi; viņš, iespējams, atkuģoja pie Helgolandes salas; viņš, iespējams, nokļuva vēl tālāk, apbrauca apkārt Jitlandei un burāja Baltijas jūrā, bet neviens to droši nevar apgalvot. Ir zināms vienīgi tas, ka Pitejs noskaidrojis — dzintaru izskalojot malā jūra. Grieķi dēvēja skaistos dzeltenos akmeņus par «nimfu — Saules meitu asarām», bet pareizāk būtu tos saukt par

senos laikos augušu koku asarām. Pareizāk tāpēc, ka dzintars ir seno koku sacietējuši sveķi. … Tā pirms divtūkstoš trīssimt gadiem Vidusjūras piekrastes iedzīvotāji uzzināja, ka kaut kur ziemeļos atrodas Britu salas, miglainā Albiona — tagadējā Anglija. Viņi uzzināja, kur iegūst alvu, no kurienes nāk dzintars, uzzināja par sastingušu vai aizsalušu jūru. Par to pastāstījis drošsirdīgais grieķis Pitejs no Masīlijas — pirmais polārceļotājs.

UZ MUSONU SPĀRNIEM Maķedonijas Aleksandrs jau zēna gados sava tēva ķēniņa Filipa un viņa svītas acu priekšā savaldīja mežonīgu zirgu. Ķēniņš Filips jutās lepns un laimīgs. Viņš noskūpstīja Aleksandru un sacīja: «Mans dēls, meklē sev citu cienīgāku ķēniņvalsti, jo Maķedonija priekš tevis ir pārāk maza.»

Tā senās grāmatās stāstīts par slaveno karavadoni Maķedonijas Aleksandru un viņa mīļoto zirgu Bucefalu. Kopā ar Aleksandru Bucefals izstaigāja ceļus no Donavas krastiem līdz Indai un krita trīsdesmitajā mūža gadā zem svešajām Indijas debesīm ne tik daudz no brūcēm, kā aiz vecuma.

Maķedonijas Aleksandrs dzīvoja 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Maķedonija jau viņa tēva Filipa valdīšanas laikā tapa spēcīgāka par citām valstīm Balkānos un sāka tās pakļaut, un mazais Aleksandrs ar skaudību vēroja tēva panākumus kauju laukos.

«Zēni,» viņš sacīja biedriem, «kamēr mēs izaugsim, mans tēvs izcīnīs visas uzvaras un neko neatstās mums.» Tik godkārīgs bija Aleksandrs, tik augstu viņš vērtēja slavu, augstāk par visu pasaulē.

Kopš agras bērnības Aleksandrs gatavojās kļūt par karavīru. Viņa audzinātājs Leonīds radināja zēnu pie spartiska dzīves veida, mācīja viņu būt izturīgam, vienaldzīgam pret greznību, pret ēdienu. Pats Aleksandrs vēlāk stāstīja, ka Leonīds «brokastīs man pasniedza nakts pārgājienu, bet pusdienās — trūcīgu brokasta azaidu». Maķedonijas Aleksandrs iegājis vēsturē kā varenās persiešu ķēniņvalsts iekarotājs un ģeniāls karavadonis.

Viņa tēvs nomira agri, krita no slepkavas rokas, un Aleksandrs divdesmit gadu vecumā kļuva ķēniņš un karavadonis. Viņš nežēlīgi izrēķinājās ar dažām nepadevīgām grieķu pilsētām un pēc tam kopā ar grieķiem uzsāka karu pret kopējo ienaidnieku — persiešiem. Šajā karā Aleksandrs izcīnīja spožas uzvaras pār Persijas ķēniņu Dāriju. No Persijas atkrita persiešu iekarotā Sīrija un Palestīna; pēc septiņu mēnešu ilga aplenkuma padevās feniķiešu pilsēta Tīra; Aleksandrs izdzina persiešus arī no Ēģiptes un nolēma dibināt šeit, Nīlas delta, Vidusjūras krastā, jaunu pilsētu. Krita ari Bābeles pilsēta, un pēdējā kaujā no sava satrapa rokas gāja bojā pats ķēniņš Dārijs.

Aleksandrs pasludināja sevi par Babilonijas valdnieku, pieņēma senseno «Babilonijas un četru zemju ķēniņa» titulu un izteica vēlēšanos padarīt par savu galvaspilsētu Bābeli. Tomēr vispirms viņš nolēma doties vēl tālāk uz austrumiem, iekarot visus citus Persijas īpašumus un pašu Indiju. Aleksandrs kāroja kļūt par visas pasaules valdnieku.

327. gadā pirms mūsu ēras sākās Aleksandra karagājiens uz Indiju. Viņš ar karaspēku devās uz tādiem apgabaliem, ko grieķi agrak nekad nebija apmeklējuši. Karapulku ceļš veda pāri Vidusāzijas tuksnešiem un kalniem, cauri bagātajām un kulturālajām Persijas lielvalsts satrapijām — cauri Baktrijai, kas atradās tagadējās Afganistānas teritorijā, cauri Sogdiānai tagadējā Turkmēnijā. Arheologi mūsu Vidusāzijas republikas vēl tagad atrod dažādus priekšmetus no Maķedonijas Aleksandra laikiem.

Līdzi karaspēkam devās arī zinātnieki. Maķedonijas Aleksandrs, senās pasaules slavenā filozofa Aristoteļa skolnieks, pats bija izglītots cilvēks un augstu vērtēja zinātni un zināšanas. Viņš vēlējās, lai zinātnieki pieraksta

visu, ko redzējuši svešajās zemēs, un pēc tam par to pastāsta savās grāmatās. No šīrn grāmatām Vidusjūras tautas varētu uzzināt par tālajām zemēm, bet tur, kur atnāca Aleksandra karaspēks, cilvēki iepazinās ar grieķiem. Tā zināmās pasaules robežas kļuva plašākas, kaut. gan Maķedonijas Aleksandrs to neizvirzīja par savu gal​veno uzdevumu — viņš bija iekarotājs, nevis ceļotājs.

Aleksandra armija aizgāja līdz Indas upei. Šeit karavadonis uzzināja, ka Indija ir milzum plaša, ka šīs zemes vidienē tek siltie Gangas ūdeņi, kur, tāpat kā Nīlā, zied brīnišķīgais lotoss; viņš uzzināja, ka šīs upes krastos ir daudz ciematu un skaistu pilsētu, ka šejienes valdnieki radžas jāj uz ziloņiem, pacēlušies pāri ļaužu pulkiem kā dievi, ka šejienes mežos — džungļos mīt neparasti zvēri. Tātad pasaule ir daudz plašāka, nekā to bija iedomājušies grieķi, pasaulei nav ne gala, ne malas. Un Maķedonijas Aleksandrs kāroja iet vēl tālāk, līdz pašam okeānam, un pakļaut savai varai svešās tautas.

Bet tad atgadījās kaut kas negaidīts — Maķedonijas karavīri atsacījās sekot mīļotajam pavēlniekam.

Viņi bija noguruši un izvārguši, pavadot tik garus gadus projām no mājām, no dzimtenes. Nē, viņi vairs nevēlējās karot.

Lai kā plosījās saniknotais Aleksandrs, tomēr viņš bija spiests pakļauties karavīru prasībām un atteikties no pārdrošajiem sapņiem par pasaules iekarošanu. Tagad viņam vajadzēja padomāt, pa kādu ceļu atgriezties mājup —uz savu jauno galvaspilsētu Bābeli.

Ja jūs izsauks pie kartes un jautās: «Bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par musoniem!» — jūs atbildēsiet itin veikli, protams, ja būsiet iemācījušies uzdoto, — ka musoni ir sezonas vēji, ka ziemā tie pūš no sauszemes uz juru, bet vasarā — no jūras uz sauszemi, ka senos laikos musoni dzinuši buriniekus un ka klasiska musonu zeme ir Indija.

Bet tagad iedomājieties tādu neparastu ainu — pie kartes izsauc Maķedonijas Aleksandru visā viņa spožajā ka​ravīra tērpā un uzdod viņam to pašu jautājumu: «Varbūt jums, valdniek, labpatiktu pateikt, kas jūsu majestātei ir zināms par musoniem!»

«Neuzdodiet muļķīgus jautājumus!» viņš sacīs. «Vai gan jums nav zināms* ka es tikai tālab pavēlēju uzbūvēt pie Indas floti, lai pa jūras ceļu, kas mums ir jauns un nepazīstams, aizkuģotu uz Eifratas grīvu un izpētītu šos pašus musonus. Indiešu jūras braucēji taču pazīst musonus un tos izmanto kuģniecībā, turpretim mēs tos nepazīstam. Es esmu iecēlis par flotes komandieri gudru, drošsirdīgu vīru Nearhu un pilnīgi paļaujos uz viņu. Viņš izdarīs visu, kas vien stāv cilvēka spēkos, un salūkos mums sīkākas ziņas par musoniem. Man tas ir ļoti svarīgi: mana ķēniņvalsts ir milzīga, tā sniedzas tālu uz austrumiem, līdz pašai Indijai, un man jāatrod jūras ceļš pie tautām, kuras esmu pakļāvis, jāatrod jūras ceļš uz Indiju, lai varētu tirgoties ar šo zemi! Kā redzat, šis jautājums ir valstiski svarīgs, un musoni mani ļoti interesē, tomēr par šiem vējiem es pagaidām nevaru nekā pateikt.»

Tā patiešām bija. Protams, neviens neizsauca pie kartes Maķedonijas Aleksandru. Bet, tā kā esam sākuši par to runāt, man gribētos jums atgādināt, ka ikvienu rindiņu mācību grāmatā devuši zinātnieku,

ceļotāju, pētnieku pūliņi. To, ko jūs šodien uzskatāt par ābeces patiesību, senatnē nevarēja izprast tiem laikiem lieliski izglītoti, gudri cilvēki.

Atgriezīsimies pie musoniem. Maķedonijas Aleksandrs patiešām uzbūvēja pie Indas milzīgu floti — astoņsimt transporta un kaujas kuģu. Viņš iesēdināja kuģos piectūkstoš vīrus — jūrniekus un kareivjus un pavēlēja flotes komandierim Nearham kuģot gar Indijas okeāna krastiem līdz Eifratas grīvai. Viņš pats ar pārējo karaspēku gāja pa sauszemi, arī izraudzījies jaunu ceļu netālu no piekrastes. Aleksandrs apsolīja parūpēties par pārtiku jūrniekiem un noteica vietu, kur pa ceļam paredzēja sastapties ar Nearhu. Visu to norunāja aptuveni, tāpēc ka ceļi bija neiz​pētīti, ne viņš pats, ne viņa flotes komandieris tos nepa​zina.

Un tā Aleksandrs, atvadījies no Nearha, devās pro​jām pa savu ceļu, bet Nearhs — pa savu.

Nearha kuģi bija sākuši braucienu lejup pa Indu pirms musonu maiņas sākuma, un flotei vajadzēja gaidīt ceļavēju Indas grīvā, jo tālāk uz augšu upes krastos iedzīvotāji pret svešiniekiem izturējās naidīgi un palikšana tur nebija visai droša. Tomēr arī jūra nelutināja Nearha kuģiniekus. Flote pārcieta ļoti spēcīgu vētru, kas ilga trīs dienas un nogremdēja trīs kuģus; par laimi, tie stāvēja uz enkura netālu no krasta, un kuģu apkalpe izglābās peldus.

Nearhs veselu mēnesi gaidīja ceļavēju — musonus, kas pūš no austrumiem, un tikai tad, kad šis vējš piepūta kuģu buras, devās uz rietumiem gar svešajiem, tuksnesīgajiem, neviesmīlīgajiem krastiem.

Iedzīvotāji piekrastē pret kuģiniekiem izturējās naidīgi un nevēlējās piegādāt viņiem pārtiku, turklāt iezemieši, ja arī gribētu, diezin vai spētu pabarot tik daudz jaunu, spēcīgu vīru ar lielisku ēstgribu. Nearham izsīka labības krājumi, un jūrnieki bija spiesti aplaupīt nelaimīgos, nabadzīgos ļaudis, kur paši iztika vienīgi ar to, ko viņiem deva jūra. Grieķi viņus arī dēvēja par ihtiofāgiem, tas ir, par zivju ēdājiem, tāpēc ka zivis bija iezemiešu galvenā pārtika. Pat miltus viņi dabūja, samaļot žāvētas zivis, ar zivīm viņi baroja savas nedaudzās aitas, tā ka to gaļa smirdēja pēc zivīm; pat būdas ihtiofāgi būvēja no lielajām zivju asakām. Pats labākais būvmateriāls bija vaļu kauli; dažreiz jūra izsvieda šos milzīgos dzīvniekus uz sēkļa, kur tie arī nobeidzās, un vaļu skeletus ihtiofāgi izlietoja savu mājokļu cel​šanai.

Zivis … Zivis . .. Un vēlreiz zivis! Var iedomāties, kā tās bija apriebušās jūrniekiem, turklāt nepietika arī zivju. Bruņurupučus, kuri šajos ūdeņos toreiz mitinājās ļoti lielā skaitā, jūrnieki neuzdrošinājās lietot uzturam. Tagad mēs zinām, ka bruņurupuču zupa ir gards, smalks ēdiens, bet tajos laikos Nearha matroži to nevarēja ne iedo​māties.

Ne vienu reizi vien izsalkušos jūras braucējus krastā sagaidīja kareivīgi ļaudis, paslējuši pretim svešiniekiem koka šķēpu smailes. Tomēr tās zemes karotājus biedēja nesalīdzināmi stiprākie spožie grieķu ieroči, labi apmācīto svešo karavīru ātrie uzbrukumi, un šie nabaga ļaudis, apbruņoti vienīgi ar koka šķēpiem, meklēja glābiņu bēgot. Bet grieķu jūrnieki turpināja ceļu izsalkuši.

Jūras braucēji burāja uz priekšu dienu pēc dienas, un neviens nevarēja pasacīt, kad beigsies viņu mokas.

Bet Nearha piezīmēs krājās dažādi novērojumi par musoniem, jūras straumēm, zvaigžņotajām debesīm, sēkļiem, par dabas apstākļiem nepazīstamajos krastos. Visas šīs ziņas bija ļoti svarīgas un nepieciešamas tiem, kuri vēlāk kuģos šajos ūdeņos uz Indiju.

Musoni jau sen bez mitēšanās pūta vienā virzienā un ātri dzina uz priekšu Nearha buriniekus. Tad jūras braucējiem ceļā pagadījās sala, par kuru viņi bija saklausījušies visvisādus brīnumus. Stāstīja, ka šajā salā mītot kādas dīvainas būtnes: pa pusei putni, pa pusei cilvēki — meitenes ar brīnišķīgām balsīm. Viņas dziedot tā, ka neviens, padzirdējis šīs dziesmas, nevarot pabraukt garām salai un, ja izkāpjot krastā, tad vairs nekad neatgriežoties mājās. Sengrieķu dziesminieka Homēra poēmā «Odiseja» atstāstīta leģenda par šīm būtnēm — sirēnām, un Odisejs, lai neviens nekristu kārdinājumā un neizkāptu krastā, kad iznāks braukt garām salai, pavēlēja, ka visiem jāaizbāž ausis, lai neviens nekristu par upuri sirēnu burvestībām, bet sevi pavēlēja piesiet pie masta. Turpretim Nearha jūrnieki, gan baiļodamies, gan degdami ziņkārībā,

nolēma izkāpt šās teiksmainās salas krastā un tur piedzīvoja lielu vilšanos. Diemžēl viņi nedzirdēja nekādu saldu dziedāšanu, nemanīja nekādas sirēnas, paklaiņāja pa salu un rāmā garā atgriezās atpakaļ uz kuģiem.

Daudz lielāku satraukumu radīja sastapšanās ar jūras milzeņiem vaļiem, kas peldēja jūrā un pūta gaisā ūdens strūklas. Jūras braucēji tā pārbijās no vaļiem, ka gribēja griezties atpakaļ. Tad loči — pavadoņi, kurus Nearhs bija paņēmis līdzi no piekrastes, paskaidroja, ka vaļus varot aizbiedēt ar stipru troksni. Nearhs iesēdās laivā, brauca no viena kuģa pie otra un pierunāja ļaudis, lai tie nebīstoties; viņš deva tiem padomu sist bungas, cik stipri vien var, dauzīt katlus, pūst taures un tā ar troksni aizdzīt jūras dzīvniekus dzelmē. Jūrnieki tā arī darīja, un patiešām — milzeņi neizturēja mežonīgo džezu un ienira dziļumā, un jūras braucēji papūlējās pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs bīstamās vietas. Kad kuģi jau bija gabalā, matroži ieraudzīja vaļus no jauna iznirstam virs ūdens un izšļācam saulē mirdzošas sudrabainas ūdens strūklas. Jūrnieki sāka slavināt savu komandieri — gudro, bezbailīgo un attapīgo Nearhu.

Leģendārā sala un pilnīgi reālie jūras briesmoņi — tā ir tikai niecīga daļa no piedzīvojumiem, kas palika atmiņā Nearha jūrniekiem, kas uz musonu spārniem traucās no Indijas uz Eifratas grīvu.

Viņi ilgi kuģoja gar drūmajiem krastiem un ilgu laiku

nesaņēma nekādas ziņas no Aleksandra. Aleksandra karaspēks pa to laiku soļoja pa nabadzīgo, neviesmīlīgo zemi nežēlīgā saules svelmē; ļaudis slimoja, cieta slāpes un badu un aizvadīja šādā postā veselus divus mēnešus. Beidzot viņi bija šķērsojuši neviesmīlīgos apgabalus un nonāca auglīgajā Dienvidpersijā, kur viņus gaidīja sagatavotie pārtikas un dzeramā krājumi. Daudzi karavīri pa ceļam bija

gājuši bojā, bet pie dzīvības palikušie — izvārguši un zaudējuši spēkus. Tomēr labais uzturs un atpūta viņus atspirdzināja. Tālāk karaspēks soļoja pa auglīgu apgabalu, un šis gājiens vairāk līdzinājās karnevālam, nevis karavīru pārgājienam. Galvu vīriem rotāja ziedu un zaļu zaru vainagi, tā ka šķēpi nemaz nebija redzami. Ceļa malā stāvēja milzīgi trauki pilni ar vīnu, un ikviens varēja smelt dzeramo, cik gribēja. Pats Aleksandrs brauca pa priekšu šim gājienam, ar saviem draugiem sēdēdams uz augstas platformas un dzīrodams; astoņi zirgi lēnītiņām vilka uz priekšu šo platformu, bet tai nopakaļ brauca ar zaļiem zariem, purpura segām un raibiem paklājiem iz​rotāti kaujas rati.

Pēc tam Aleksandrs ļāva visai armijai atpūsties — un karavīri dzīroja un līksmoja, un visur skanēja mū​zika: stabules un flautas.

Te Nearhs sastapās ar Aleksandru, un arī jūras braucēji saņēma bagātīgus pārtikas krājumus. Ilgā jūras brau​ciena mokas bija beigušās.

Karagājiens uz Indiju bija galā. Tas notika 324. gadā pirms mūsu ēras.

Tomēr jaunais ķēniņš pēc atgriešanās Bābelē vairs ilgi nedzīvoja. Viņš sāka vārguļot, un galvaspilsētā paklīda satraucošas valodas: runāja, ka ķēniņš esot ļoti slims, varbūt jau miris, tikai galminieki slēpjot viņa nāvi.

Tad vecie maķedoniešu veterāni devās uz pili un pie​prasīja, lai viņus ielaiž pie ķēniņa.

Atvērās Bābeles pils smagās durvis, un karavīri, tērpušies tikai hitonos, iegāja milzīgā zālē, kur uz paaugsti​nājuma gulēja sasirgušais ķēniņš. Veterāni soļoja garām Aleksandra guļvietai, pagriezuši pret viņu seju, un ķēniņš klusēdams pavadīja viņus ar skatienu. Viņš atvadī​jās no saviem karavīriem.

323. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs nomira. Viņa mirstīgās atliekas guldīja uz mūža dusu greznā sarkofāgā jaunajā pilsētā Aleksandrijā, kas bija uzcelta Nīlas deltā, tajā vietā, kuru bija izraudzījis pats Maķedonijas Alek​sandrs. Šai pilsētai bija lemta liela loma senās kultūras attīs​tībā.

Tas bija brīnišķīga zinātņu un mākslas uzplaukuma laikmets, un viens no helēnistiskās pasaules centriem bija Aleksandrija.

LIELISKĀ ALEKSANDRIJA Aleksandrija bija krāšņa, lieliska pilsēta, un to dau​dzināja visa antīkā pasaule.

Pilsēta bija slavena ar pilīm, teātriem, neskaitāmiem portikiem, lieliskām divstāvu un trīsstāvu ēkām, ar ūdens​vadu.

Pilsēta bija slavena ar divu galveno ielu kolonādi, tempļiem, kas bija uzcelti par godu Serapīdam — jaunam helēnistiskam dievam, kurā apvienojās gan ēģiptiešu, gan grieķu iezīmes. Izskata ziņā Serapīds līdzinājās grieķu dievam Zevam, ar platu, kuplu bārdu, ar dārgu akmeņu acīm. Uz galvas viņš turēja labības mēru, un to vajadzēja iztulkot tā, ka Ēģipte ir maizes klēts un Aleksandrija — vārti, kas ved uz to.

Un tiešām — Aleksandrija bija vārti uz pasauli. Tās ostā aizvien drūzmējās kuģi, kas nāca no dažādām zemēm, un cauri Aleksandrijai plūda bezgala daudz preču.

Maķedonijas Aleksandra milzīgā ķēniņvalsts bija sadalījusies lielās patstāvīgās valstīs. Tas notika tūliņ pēc ķēniņa nāves. Tomēr saglabājās kopēja kultūra, saglabājās plaši sakari starp atsevišķām zemēm, neapsīka rosīgā tirdzniecība, un tāpēc cilvēki uzkrāja aizvien vairāk zināšanu par savu zemi un zināmās pasaules ietvari kļuva vēl plašāki.

Aleksandrijā koncentrējās antīkās pasaules zinātne. Tās lielākais lepnums bija slavenā bibliotēka; tai nebija līdzīgas nekur visā pasaulē — nevienā valstī, nevienā pilsētā. Tās lepnums bija arī Aleksandrijas Museions, Mūzu templis, senās pasaules Zinātņu akadēmija. Museionā pulcējās zinātnieki no visām malām. Viņi strādāja plašajās bibliotēkas zālēs, viņi pastaigājās ar skolniekiem Museiona dārzos. Visas antīkās pasaules gudrība bija savākta šajā lieliskajā bibliotēkā, un zinātnieku — Museiona locekļu vārdi ir saglabājušies vēsturē uz laiku lai​kiem.

Ari jums no skolas mācību grāmatām ir labi pazīstami Arhimēds un Eiklīds. Jūs arī šodien mācāties viņu atklātos likumus. Bet kopš tiem laikiem jau pagājuši vairāk nekā divi tūkstoši gadu. Seit strādāja senās pasaules astronomi, un viņiem bija sava observatorija — tornis, no kurienes viņi varēja novērot zvaigžņotās debesis, pētīt debesu spīdekļu kustības likumus. Observatorijā atradās ari debesu globuss ar meridiāniem un paralēlēm; varbūt jūs nezināt, ka vispirms šīs nosacītās līnijas novilka debesu kartē un tikai vēlāk pārnesa uz zemeslodes karti.

Seit, Aleksandrijā, strādāja antīkās pasaules ģeogrāfi — Eratostēns, Pomponijs Mela, Strabons, Klaudijs Ptolemajs. Viņu darbos bija daudz ievērojamu atziņu, bet arī ne mazums kļūdainu, no mūsdienu viedokļa gluži fantastisku priekšstatu, kuri jauca prātus viduslaiku jūras braucējiem. Par to nebūtu ko brīnīties: lai iepazītu Zemi, jādodas ceļojumos — pasaule ir plaša, un lielākā daļa no tās vēl nebija pazīstama. No aplamajiem priekšstatiem par Zemes dabu radās arī kļūdaini secinājumi, jo tas viss tomēr bija tikai sākums.

Museions bija slavens ar savu botānisko dārzu, kur auga no dažādām zemēm atvesti koki un puķes, un ar zvērnīcu, kur mitinājās dažādi reti dzīvnieki. Droši vien Aleksandrijas bērniem patika aizstaigāt uz turieni gluži tāpat, kā jums tīk apmeklēt zooloģisko dārzu. Viņiem bija interesanti apskatīt plankumainos leopardus, žirafes ar varen garo kaklu, bifeļus, meža ēzeļus, raibos fazānus, augstprātīgos pāvus, kas izpleta apbrīnojamās astes vēdekli.

Seit, Aleksandrijā, pirmo reizi iedegās slavenās Faras bākas ugunis, kas brīdināja kuģus par sēkļiem un rifiem piekrastes joslā. Bāku uzbūvēja nelielajā Faras saliņā netālu no ostas. Salu ar krastu savienoja tilts ar diviem paceļamiem posmiem, tā ka cauri tiltam varēja izbraukt kuģi. Faras bāka bija apbrīnojama celtne, ne velti to pieskaitīja pie «septiņiem pasaules brīnumiem», kā, teiksim, piramīdas vai Semiramidas gaisa dārzus Bābelē. Bāka bija lieliski būvēta un augstumā pārsniedza pat piramīdas. Faras bākai bija trīs stāvi; pēdējā stāvā zem kupola ar kolonādi sakūra sveķainas malkas ugunskuru, un tā gaismu varēja saskatīt tālu, tālu. Bākas iekšpusē iekārtoja kaut ko līdzīgu īpatnējam liftam, lai būtu vieglāk pacelt lielajā augstumā gan cilvēkus, gan malku. Pa ērtu, slīpu vītņveida eju ņipri dunēja pacietīgo

ēzelīšu soļi — tāds bija šis «lifts».

Stāsta, ka daudz vēlāk zem bākas kupola arābu zinātnieki uzstādījuši ekrānu — ieliektu spoguli.

Spogulis spēja raidīt gaismu daudz tālāk nekā ugunskurs. Stūrmaņi jau iztālēm redzēja bākas laipnās ugunis, kas rādīja pareizo virzienu un, likās, sacīja — šeit ir osta, esiet uzmanīgi, kuģinieki, sargieties no rifiem! Leģenda vēstī, ka šis spogulis esot atspoguļojis debesis, zemi, visu dabu un visus kuģus, kas burājuši Vidusjūrā, — arābi ļoti cie​nīja krāšņas frāzes un spēcīgus pārspīlējumus.

Aleksandrija plauka gandrīz trīssimt gadu. Tās bibliotēku papildināja aizvien jaunas zinātnieku, filozofu un dzejnieku grāmatas.

Bibliotēku pārzināja ievērojami zinātnieki, tādi kā Eratostēns, kurš izmērīja zemeslodes lielumu ar precizi​tāti, ko var apbrīnot vēl mūsu dienās.

Kuģi devās aizvien tālāk jūrā uz tālu zemju krastiem; uzplauka kuģniecība; cilvēki centās iepazīt pasauli, nokļūt aizvien tālāk nepazīstamos apgabalos, izpētīt nezinā​mus ceļus. Zināšanas, kas glabājās Aleksandrijas biblio​tēkā, pārgāja mantojumā no paaudzes uz paaudzi, un visvairāk šeit attīstījās matemātikas zinātnes un medicīna. Pasaule kļuva lielāka, bagātāka, plašāka, zinātne palīdzēja jūras braucējiem, bet jūrnieki savukārt veicināja zinātnes attīstību ar saviem novērojumiem. …Aleksandrija, skaista, moderna pilsēta, pastāv ari mūsu dienās. Tomēr tā ir pavisam cita Aleksandrija, kaut arī atrodas tajā pašā vietā. No senās pagātnes lieciniekiem šajā pilsētā nekas nav saglabājies. Viss, ar ko senos laikos lepojās Aleksandrija, ir iznīcināts, noslaucīts no zemes virsas. Un tas ir liels zaudējums visai pasaulei.

Nav vairs slavenā Serapīda tempļa — Serāpeuma, kur vēlāk glabājās Aleksandrijas bibliotēkas grāmatas, nav Museiona, nav pašas bibliotēkas. Nav galveno ielu kolonādes, nav Maķedonijas Aleksandra kapeņu, nav arī Faras bākas. Arī pati Faras sala vairs nav nekāda sala — to savienojusi ar krastu zemes josla, kas izveidojusies no jū​ras sanesām.

Protams, pats sāpīgākais zaudējums — Aleksandrijas bibliotēkas bojā eja. Bibliotēku aizdedzināja un postīja ne vienu reizi vien. Kāds mīts vēstī, ka pie pirmā ugunsgrēka mūsu ēras sākumā bijis vainojams slavenais Romas karavadonis Gajs Jūlijs Cēzars. Viņš atradies Aleksandrijā, kad tur uzliesmojusi sacelšanās pret Romu. Cēzara karaspēks aplencis pili, kur tolaik atradusies bibliotēka, netālu no valdnieka ostas. Cēzars baidījies, ka dumpinieki sagrābs viņa floti, un aizsprostojis viņiem ceļu ar uguni — aizdedzinājis grāmatu saiņus, kas bijuši sakrauti piekrastē. Grāmatas taisījušies pārnest uz Serāpeumu.

Par laimi, puse grāmatu īsi pirms tam jau nogādāta uz tu​rieni — un tādējādi tās paglābtas no uguns.

Tomēr galvenie vaininieki Aleksandrijas bibliotēkas bojā ejā bija fanātiskie kristieši, kuri nīda visu pagānisko un bez žēlastības iznīcināja apbrīnojamos kultūras pieminekļus. Un beidzot, jau mūsu ēras 7. gadsimtā, bibliotēkas paliekas iznīcināja pēc kalifa Omāra pavēles. Aizgāja bojā diženo zinātnieku darbi, un pasaule kļuva daudz nabagāka. Tikai šur tur nejauši bija saglabājušies dārgie rokrakstu tīstokļi bez sākuma un beigām, un zinātnieki tos vāca kopā, salīmēja no jauna un tulkoja.

Tā seno rakstnieku un zinātnieku darbu fragmenti sa​glabājās līdz mūsu dienām. …Aizritēja gadi. Pagāja gadsimti. Pasaule pārvērtās. Varena valsts — Senā Roma apvienoja un pakļāva savai varai helēnistiskās zemes; Roma iekaroja aizvien plašākas teritorijas, Romas karapulki ielauzās Eiropas ziemeļrietumos un aizgāja līdz Britu salām.

Un atkal pēc krāšņā uzplaukuma sākās pagrimums. Mūsu ēras 4. gadsimta beigās Romas impērija sašķēlās rietumu daļā ar galveno pilsētu Romu un austrumu daļā — Bizantijā, kas šo nosaukumu ieguva no senās grieķu kolonijas Bizantijas. Bizantijas pilsētu pārbūvēja, paplašināja un nosauca par Konstantinopoli, godinot Romas imperatoru Konstantīnu, kurš bija pārcēlis uz austrumiem, uz šo pilsētu, savu galvaspilsētu.

Atdalījusies no Romas, Bizantija plauka vēl ilgu laiku, bet Roma piedzīvoja citādu likteni.

Vidusāzijas klejotāji, meklēdami jaunas ganības, ielauzās Eiropā un šeit sadūrās ar citām klejotāju

tautām. Viņu spiediena rezultātā viss sajuka, visas tautas sakustējās. Šo laiku vēsturē sauc par lielo tautu staigāšanu. Goti, huņņi, vandaļi — visi kopā un atsevišķa tauta savā laika dažādu iemeslu dēļ uzbruka Romas impērijai, uzbruka Romas pilsētai. No mākslas darbiem, pieminekļiem, no brīnišķīgajām pilīm un tempļiem pāri palika tikai drupas. Mūžīgā pilsēta pārvērtās panīkušā, nožēlojamā provinces nostūrī; Romas galvenais laukums Forums, kur agrāk tika izlemti pasaules likteņi, apauga ar zāli. Jā, tā paiet pasaules godība, saka latīņu paruna. To pilnā mērā var attiecināt uz tā laika Romu.

Kādu laiku visā Rietumeiropā tautas dzīvoja noslēgti, vienās bailēs no klejotāju uzbrukumiem, bailēs no pa​saules gala, pastardienas, ko bija pareģojusi kristiešu baznīca.

Tomēr paies laiks — un atkal viss pārgrozīsies.

No jauna Ģeogrāfisko Atklājumu un Ceļojumu Lielajā Grāmatā ierakstīs tādus atklājumus, par kuriem senās pasaules ļaudis pat nesapņoja.

Bet tas jau ir pavisam cits stāsts, tā ir gluži cita sa​runa.

.

OTRĀ DAĻA MAINĀS PASAULES IZSKATS ..

VĒSTURES RATS «Dons Fernando un donja Isabella, pēc dieva žēlastības Kastīlijas, Aragonas karalis un karaliene…

Tā kā jūs, Kristofor Kolumb, pēc mūsu pavēles dodaties atklāt un iemantot salas un kontinentus jūrās un okeānos ar mūsu kuģiem un ar mūsu ļaudīm … mēs uzskatām, ka ir taisnīgi un saprātīgi apbalvot jūs par pūliņiem. .. .Jūs topat iecelts par mūsu admirāli un vicekarali salās un kontinentā, ko jūs atklāsiet un iemantosiet… Un no šīs dienas un uz priekšu varat saukt un titulēt sevi par donu Kristoforu Kolumbu, bet jūsu dēli un pēcnācēji, ieņemdami šos amatus un pildīdami šo dienestu, tāpat var izmantot vārdu un titulu, un nosaukumu DONS un ADMIRĀLIS, un šo zemju VICEKARALIS, un val​dītājs. … Tas viss ir stingri jāizpilda un tā, LAI JŪSU CIEŅA NETIKTU AIZSKARTA NEKĀDA ZIŅĀ. … Dots mūsu pilsētā Granadā aprīļa trīsdesmitajā dienā, 1492. gadā no mūsu pestītāja Jēzus Kristus dzim​šanas.

Es — karalis.

Es — karaliene.

Iluans de Koloma — sekretārs.»

5o slaveno līgumu noslēdza Santafē kara nometnē pie Granadas mūriem tikko atkarotajā pēdējā musulmaņu valstī Spānijā un visā Ibērijas jeb Pireneju pussalā.

Spānijā beidzās rekonkista — senās vestgotu karaļvalsts atkarošana, izdzenot no pussalas arābus jeb mau​rus, kā viņus vēl dēvēja tajos laikos.

Kristoforam Kolumbam beidzās ilgā cīņa par drosmīga plāna īstenošanu — sasniegt Indiju pa rietumu jūras ceļu.

Abi šie notikumi iekrita vienā laikā, turklāt tā nebija nejaušība. Bet, lai jums viss būtu skaidrs, vajadzēs sākt ar seniem laikiem. …Ibērijas pussalai, kā to dēvēja feniķieši, ir gara vēsture. Mūsu ēras 5. gadsimtā lielās tautu staigāšanas laikā pussalā ielauzās vandaļu un vestgotu ciltis — un šeit izveidojās vestgotu karaļvalsts.

Kādu laiku tā bija spēcīga valsts, bet tad sākās nesaskaņas un ķildas un kareivīgo vestgotu bruņinieku vara kļuva vājāka. No Ziemeļāfrikas atnāca mauri un iekaroja gandrīz visu pussalu. Vestgotu karaļvalsti iznīcināja. Tomēr Spānijas ziemeļos kalnos saglabājās kristiešu valstis; tās neatlaidīgi pūlējās atkarot mauriem Pireneju pussalu. Rekonkista vilkās ilgi, gandrīz astoņsimt gadus, un šajā laikā pama​zām cita pēc citas no musulmaņiem mauriem atkrita viņu valstis — emirāti. Pussalā izveidojās patstāvīgas kristiešu karaļvalstis — Portugāle un Spānija.

Portugāļi pirmie — simt piecdesmit gadu agrāk nekā Spānija kaimiņos — pabeidza rekonkistu, izdzina maurus no savas zemes. Bet Portugāle bija piespiesta pie Atlantijas okeāna, tai palika viens brīvs ceļš — ceļš šajā pašā okeānā. Tā bija nabadzīga zeme, jo tur nebija nekā cita, tikai tīrumi un vīna dārzi, alvas un sudraba raktuves. Bet tajā laikā Rietumeiropā jau attīstījās tirdzniecība, turklāt tā nebija maiņas tirdzniecība; bija vajadzīga nauda, va​jadzīgs zelts, vajadzīgas dārgas preces, kas dos iespēju sakrāt zeltu.

Bet kur lai ņem zeltu un dārgās preces?

Kaut kur tālu austrumos atrodas pasakaini bagātās Indijas — tā viņos laikos dēvēja ne tikai pašu Indiju Indostānas pussalā, bet arī visas salas un pussalas Dienvidaustrumu Āzijā. Kādas tur bagātības — gan zelts, gan dārgi akmeņi, gan garšvielas!

Pipari, safrāns, kanēlis, krustnagliņas, muskatrieksti— tās visas ir ļoti garšīgas ēdiena piedevas, un mūsu dienās bez tām nevar iztikt neviena laba saimniece. Pamēģiniet vien bez pipariem izvārīt zivju zupu — tā liksies pavisam bez garšas. Tagad pipari ir ļoti lēti, graša vērtībā. Turpretim tajos tālajos laikos piparu, tāpat arī visu citu garšvielu cenas bija gluži fantastiskas. Bagātus cilvēkus toreiz dēvēja nevis par naudas maisiem, bet gan par piparu maisiem — katrs piparu graudiņš maksāja bargu naudu; vēl ilgi pēc

tam, kad visas šīs garšvielas bija kļuvušas lētas, uz veikalu izkārtnes, kur tās pārdeva, bija rakstīts: «Koloniālās preces».

Kāpēc garšvielas agrāk maksāja tik dārgi?

Tāpēc, ka tās bija retums, tās veda no tālām zemēm, tās gāja cauri daudzām rokām; smaržīgās garšvielas tirgotāji veda pa sauszemi un pa jūru, un pa ceļam tās kļuva aizvien dārgākas, tāpēc ka gluži negaidot radās lieli zaudējumi un visādi izdevumi, bet garšvielu tirgotājiem gribējās krietni nopelnīt, jo citādi nebija vērts doties tālajos, turklāt visai bīstamajos ceļos. Uz senajām karavānu takām viņiem nereti uzbruka laupītāji, uz jūras tirgotājus tāpat aplaupīja pirāti jeb korsāri, un arī vētras nogremdēja kuģus.

Bez tam vajadzēja maksāt nodevas valdniekiem, kad tirgotāji veda preces cauri lielajām pilsētām. Tas viss nodarīja tirgotājiem lielus zaudējumus, un viņi savukārt centās atgūt zaudēto, paceļot preču cenas. Tā garšvielas kļuva aizvien dārgākas, bet zemēs, kur tās audzēja, tās maksāja tikai grašus.

Pēc gara, nedroša un nogurdinoša ceļa arābu tirgotāji ieradās Aleksandrijā, tajā pašā pilsētā, kuru mēs nesen apciemojām šās grāmatas lappusēs. ŠI Aleksan​drija, Ēģiptes lielā osta, pastāv vēl joprojām arī mūsu dienās. Šeit, Aleksandrijā, preces par trīskāršu cenu uzpirka kristieši — venēciešu tirgotāji.

Venēcija atradās Vidusjūras piekrastē pie ērtiem jūras ceļiem, un jau kopš seniem laikiem arābi pārdeva tālāk venēciešiem savas dārgās preces. Tikai tagad tās beidzot nonāks pie sava pircēja — protams, par pasakaini augstu cenu.

Eiropieši gribētu paši tirgoties ar šīm garšvielām bez starpniekiem un iegūt labu peļņu zeltā.

Austrumos ir ne vien garšvielas, tur ir vēl citas lieliskas preces, ko augstu vērtē Eiropā. Modes dāmām iedegas acis, ieraugot brīnišķīgos vieglos Indijas audumus, Ceilonas pērles, dažādas zelta rotas. Viņas nežēlo nekādu naudu, lai tās nopirktu. Protams, būtu izdevīgi pašiem tirgoties ar austrumu zemēm. Tomēr arābi un turki tur savās rokās veco tirdzniecības ceļu pāri jūrām, pāri kalniem un ielejām un nelaiž neviena uz turieni.

Nu, bet ja atrastu jaunu jūras ceļu uz Indiju? Tad zelts straumēm vien plūstu eiropiešu kabatās.

Un Portugāle sāka meklēt jaunu jūras ceļu uz Indiju apkārt Āfrikai.

Kas ir Āfrika? Kur ir tās gals? Un vai Āfrika, kā domāja daži antīkās pasaules zinātnieki, nav savienota pašos dienvidos ar kādu Nezināmu Dienvidu zemi? Bez tam daļa Āfrikas atrodas pie ekvatora un aizstiepjas vēl tālāk uz dienvidiem. Bet, ja tie antīkās pasaules zinātniekam Klaudijam Ptolemajam, kura autoritāte viduslaikos bija neapstrīdama, ekvatora joslā kuģošana nav iespējama: tur valdot ļoti liels karstums, ūdens okeānā verdot gluži kā katlā uz milzu pavarda, un buras aizdegoties pašas no sevis.

Turklāt — kurš var apgalvot, ka Indijas okeāns nav noslēgts ūdens baseins kā mūsu Kaspijas jūra! Kā jūs nokļūsiet Indijas okeānā, ja arī nesadegsiet ekvatora saulē?! Vai tā ir vai nav — kurš to varēja zināt?

Tomēr cenšanās atrast jaunus ceļus pie aizjūras bagātībām padarīja cilvēkus neatlaidīgus un neticīgus.

Viņi vēlējās paši pārliecināties, vai diženajam grieķim ir taisnība vai arī nav.

Portugāļi sāka piesardzīgi kuģot gar Āfrikas krastiem un virzījās aizvien tālāk uz dienvidiem.

Un jaunie jūras braucieni atnesa jaunas patiesības.

No jauna atklāja Madeiras salu, tā apaugusi mežiem, un tāpēc tai dots tāds nosaukums — vārds «madeira» nozīmē «mežs». Tad citu pēc citas atklāja neapdzīvotās Azoru arhipelāga salas; salās pakāpeniski apmetās uz dzīvi cilvēki un drīz tās iekopa, un ceļš uz šīm salām kļuva par lielisku skolu tālajiem jūras braucieniem. Madeirā un Azoru salās varēja izlabot kuģus, sagādāt dzeramo ūdeni un pārtiku un pēc tam būrāt tālāk uz dienvidiem. Āfrikas krasti sākumā likās drūmi un nabadzīgi — lielais Sahāras tuksnesis te iznāca pašā okeāna piekrastē. Bet tad kuģi aizburāja vēl tālāk uz dienvidiem — un portugāļi ieraudzīja līksmus, zaļus, bieziem tropu mežiem apaugušus krastus. Katru reizi, kad portugāļu kuģi sasniedza kādu jaunu vietu tālāk dienvidos Āfrikas rietumu piekrastē, jūras braucēji uzstādīja krastā akmens stabu — padranu, un tas nozīmēja, ka portugāļi uzskata šo zemi par savu īpašumu. Un pakāpeniski mazā Portugāle iemanto jaunas zemes, kļūst aizvien spēcīgāka un bagā​tāka, pārvēršas pieredzējušu jūras braucēju valstī.

Daudzējādā ziņā Portugāle ir pateicību parādā princim infantam Enriki, Kristus bruņinieku ordeņa lielajam maģistram, militāras mūku organizācijas vadītājam. Viduslaiku Eiropā tādu bruņinieku ordeņu bija ne mazums. Sava ordeņa līdzekļus lielais maģistrs Enriki tērēja visai saprātīgi, ierīkojot pirmo jūrskolu Eiropā. Viņš nodibināja jūrskolu 15. gadsimta sākumā uz tuksnesīga zemesraga, kas tālu iesniedzās jūrā. Princis Enriki, ko vēlāk — 19. gadsimtā iedēvēja par Jūras braucēju, nežēloja naudu teicamiem skolotājiem — arābiem, kuri apmācīja jaunos

portugāļus navigācijas karšu sastādīšanā un lasīšanā, mācīja viņus izmantot jūrniecības instrumentus, kas ne​pieciešami, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu okeānā; por​tugāļi ziedoja daudz laika astronomijai, bez kuras nevar iztikt neviens jūrnieks. Viņi tāpat mācījās būvēt kuģus.

Portugāļu kuģi stipri atšķīrās no seno tautu kuģiem, bet nākamās kuģu būvētāju paaudzes ir vēl vairāk uzla​bojušas to konstrukciju. Jūrnieki jums var pastāstīt, ka viņu kuģi ir daudz pilnīgāki par senajiem. .. . Jau sen uz mirušo valstību aizceļojis ordeņa lielais maģistrs princis Enriki, bet jauni kuģi aizvien drošāk vago jūru un dodas uz dienvidiem gar Āfrikas kontinentu. Un, jo tālāk uz dienvidiem tie aizvirzās, jo stingrāku pārliecību gūst jūrnieki, ka te nav nekādas «tumsas jūras», «zaļās tumsības jūras», ka jūra šeit neverd un buras neaizdegas, un kuģošana te ir tikpat droša kā pie dzimtajiem krastiem. Ar «viņa žēlastības Ptolemaja» atļauju Portugāles jūrnieki rīkojas aizvien drosmīgāk. Āfrikas iedzīvotāji viņus sagaida laipni un par visādiem gaužām lēniem nieciņiem — stikla krellēm un zvaniņiem dod pretim Jzeltu, kas tā vajadzīgs Portugālei, un dārgo ziloņkaulu. Bet pēc tam .. . pēc tam sākās kauna pilnā, riebīgā vergu tirdzniecība. Portugāļi gūstīja nelaimīgos afrikāņus, ieslodzīja viņus kuģu tilpnēs un veda uz vergu tirgiem. Pret sagūstītajiem afrikāņiem izturējās daudz nežē​līgāk kā pret zvēriem, kas saķerti zooloģiskajiem dārziem.

Bija laiki, kad matrožus ar pūlēm aizvilināja uz kuģiem, jo ļaudis nevēlējās riskēt ar dzīvību, bet kopš tā laika, kad jūras braucieni sākuši dot labu peļņu, atdzimusi senā paruna, ka «braukt jūrā ir nepieciešams, bet saglabāt dzīvību nav nemaz tik nepieciešams».

Portugāļiem vēl arvien nepietiek ar sagrābto bagātību. Viņi joprojām sapņo par Indijām. Un tad 1487. gada sākumā, tajā laikā, kad Kolumbs veltīgi meklē atbalstu Eiropas karaļu galmos, portugālis Bartolomeu Diašs uzsāk jūras braucienu ar uzdevumu — izpētīt Āfrikas dienvidu krastus un varbūt pat uzmeklēt jūras ceļu apkārt Āfrikai uz Indiju. Viņš burā aizvien tālāk uz dienvidiem un šķērso ekvatoru, un pie debesīm jau mirdz dienvidu

puslodes zvaigznes. Polārzvaigzne pazudusi, un viņš debesu jumā redz Dienvidu Krustu un jaunus zvaigznājus. Saceļas spēcīga vētra, plosās nikni vēji, un, lai ņo tiem izvairītos, Bartolomeu Diašs, pieredzējis jūrnieks; uzņem kursu vairāk uz rietumiem; viņš ilgi burā satrakotajā okeānā, un zeme vairs nemaz nav redzama. Tad sāk pūst vējš, kuram jāaizved Diaša kuģi pie Āfrikas krastiem; un patiešām — tur jau ir dienvidu krasts, un Diašs burā gar piekrasti uz austrumiem, un nekas nestājas kuģu ceļā, un beidzot krasts pagriežas uz ziemeļaustrumiem. Bartolomeu Diašs tuvojas piekrastei un redz tur puskailus ļaudis ganām govju barus. Daži matroži izkāpj krastā. Gani uztraucas un gatavojas saņemt bīstamos viesus — viņi kliedz un vicina rokas. Bet tad portugāļu arbaleta bulta nogalina vienu nelaimīgo ganu — un citi šausmās aizbēg kopā ar ganāmpulkiem. Šīs kļūmīgās sastapšanās vietu portugāļi nosauc par Ganu līci.

Bartolomeu Diašs jau burā uz ziemeļiem gar Āfrikas austrumu krastiem un ir pārliecināts, ka tas ir īstais ceļš uz Indijām; viņš grib doties vēl tālāk, bet kuģus iedragājusi vētra, un matroži ir noguruši, matroži kurn, un briest dumpis. Beidzot kuģinieki atklāti paziņo kapteinim: griezieties atpakaļ! Diašs pūlas viņus pierunāt, sola viņiem zelta kalnus, tomēr veltīgi — vīriem dzīvība ir dārgāka, un viņi nekā negrib dzirdēt. Ar izmisumu sirdī, it kā viņš te uz mūžīgiem laikiem atstātu mīļoto dēlu, šis lieliskais jūras braucējs, drošsirdīgais un enerģiskais pētnieks spiests griezties atpakaļ; viņš pagriež muguru Indijām un nekad, nekad tās nesasniegs …

Atceļā Diašs ieraudzīja tālu jūrā iesniegušos zemesragu un nosauca to par Vētru ragu. Bet Portugāles karalis par zīmi, ka pēc Diaša jūras brauciena nostiprinājusies cerība kādreiz nokļūt līdz Indijām, pārdēvēja Vētru ragu par Labās Cerības ragu.

Tomēr portugāļi vilcinājās atkārtot Diaša jūras brau​cienu. Ceļš apkārt Āfrikai bija grūts un tāls.

Bet varbūt iespējams arī cits ceļš. Jāatceras taču, ka

mūsu Zeme ir lode, šim apgalvojumam toreiz ticjšja visi progresīvie zinātnieki. Antīkās pasaules grāmatag atgādināja viņiem daudzas aizmirstas patiesības. Bet, ja Zeme ir lode, tad, braucot visu laiku uz rietumiem, jūs katrā ziņā nokļūsiet austrumos, lai cik dīvaini tas liktos! Un šim ceļam jābūt daudz īsākam un vienkāršākam nekā jūras ceļam apkārt Āfrikai. Tā domāja «kāds pilnīgi nepazīstams vīrs», kas bija ieradies Portugālē 1476. gadā, un vinu sauca par KRISTOFORU KOLUMBU. Vēsture saglabajusi mums tikai trūcīgas ziņas par Kolumba bērnību un jaunību. Nevar pat pilnīgi droši apgalvot, ka viņš dzimis Dženovā, nevar precīzi pateikt ne viņa dzimšanas gadu, ne mēnesi, ne dienu. Šķiet, viņš dzimis 1451. gadā, iespējams, septembra beigās, bet tāds sīkums kā datums nemaz netiek pieminēts. Ir zināms droši, ka Kristofors Kolumbs bijis vadmalnieka dēls un arī pats piederējis pie vadmalnieku cunftes.

Uz kurieni viņš kuģojis jaunībā? Ar ko? Kādos nolūkos, kādu amatu pildījis šajos jūras braucienos?

Kolumba jaunības gadus klāj dīvains noslēpums. Kāpēc? Kas to lai zina …

Ir zināms, ka Kristofors Kolumbs pēc tam atstājis Dženovu un apmeties uz dzīvi Portugālē. Viņš dodas jūras braucienos un atgriežas atkal krastā. Viņš apprec portugālieti, un viņiem piedzimst dēls Djego. Kolumbs lasa grāmatas, daudz grāmatu dažādās valodās, pētī kartes, un viņa iecerē briest kāds drosmīgs plāns. Viņš ir stingri nolēmis aizkuģot līdz Indijām pa rietumu jūras ceļu. Viņš vēlas šķērsot nepazīstamos Atlantijas ūdeņus, tāds ir viņa plāns! Agrāk neviens nav burājis šajos ūdeņos? Lieliski, viņš tātad būs pirmais! Viņš ir pārliecināts, ka šāds brauciens iespējams. Slavenais Aleksandrijas zinātnieks Eratostēns taču reiz sacījis — ja Atlantijas jūra nebūtu tik liela, no Ibērijas varētu aizkuģot uz Indiju «pa vienu un to pašu paralēles loku».

Kolumbs izlūdzas audienci pie Portugāles karaļa, bet tas pat nevēlas viņu uzklausīt. Karalis nosauc

Kolumbu

«par lielībnieku un mutes bajāru, kas sajucis prātā, noņemdamies ar savu Zipango», tas ir, ar Japānu, par kuru Kolumbs bija daudz lasījis un zināja, ka Zipango — Japāna atrodas kaut kur tālu austrumos un, kuģodams pāri Atlantijas okeānam, viņš varētu daudz ātrāk nokļūt līdz šai zemei, līdz tās lieliskajām pilīm, ko rotā zelts un da​žādi dārgi akmeņi, nekā braucot no austrumu puses ap​kārt Āfrikai.

Kolumbs saka ardievas neviesmīlīgajai Portugālei, kur paliek nesen mirušās sievas kapa kopiņa, un kopā ar mazo Djego dodas uz Spāniju.

Viņš izkāpj krastā Palosas ostā, un te sākas laimīgu nejaušību virkne. Izkāpdams Palosā no kuģa, Kolumbs ierauga augstā upes krastā gleznainu franciskāņu klos​teri. Pēkšņi viņš nolemj atstāt klosterī mazo Djego, — agrāk bērnus bieži atdeva audzināšanā klosteros.

Te Kolumbs iepazinās ar klostera priekšnieku, franciskāņu mūku — zinātnieku. Klostera priekšnieks un viņa draugi uzmanīgi noklausījās Kolumba plānus; viņi šajā cilvēkā ar lepno stāju saskatīja talantu, prasmi censties pēc augstiem mērķiem, nevis «lielībnieku un mutes bajāru, kas sajucis prātā, noņemdamies ar savu Zipango».

Kolumbs Spānijā atrada ļoti ietekmīgus aizstāvjus, un kāds spāniešu grands, kuģu īpašnieks, jau ir gatavs sūtīt Kolumbu uz rietumiem — meklēt jaunu jūras ceļu uz Indijām. Tomēr gandrīz vai pēdējā brīdī grands atceras, ka tādai lielai ekspedīcijai nepieciešama Kastīlijas karalienes Isabellas atļauja. Tajā laikā nesen apvienotajā Spānijā valdīja Kastīlijas karaliene Isabella un Aragonas karalis Ferdinands.

Karaliene Isabella atļauju ekspedīcijai nedeva un sacīja — ja jau runa patiešām esot par jaunu rietumu jūras ceļu uz Indijām, tad valdniekiem pašiem jārīkojot tāda ekspedīcija. Karaliene tāpat sacīja, ka vēloties pati redzēties ar Kolumbu. Bet pagaidām šis jautājums tiekot atlikts. Uz ilgiem deviņiem

mēnešiem. Beidzot Isabella atceras Kolumbu un visžēlīgi pieņem viņu audiencē. Uzklausījusi Kolumbu, viņa nepieņem ne​ kādu lēmumu un nodod dženovieša projektu īpašai komi​sijai. Tas notiek 1486. gadā.

Paiet gads, paiet otrs gads. Kolumbs gaida lēmumu. Velkas gads pēc gada. Paiet seši gari gadi.

Lēmuma nav.

Valdnieki ir aizņemti, vadīdami rekonkistu. Viņi karo ar mauriem — arābiem. Un arābi, neizturējuši cīņu ar Kastīlijas un Aragonas karalistu apvienotajiem spēkiem, bēg projām no Pireneju pussalas.

Rekonkista ir beigusies. Ārējais ienaidnieks ir uzvarēts un padzīts. Tomēr Spānijā palicis ne mazums rūpju un posta. Spānija ir nabadzīga.

Tās kase ir tukša, tāpat tukši ir kareivīgo, augstprātīgo spāniešu bruņinieku — idalgo naudas maki.

Un tomēr Kolumba laiks ir pienācis, viņa stunda ir situsi. Valdnieki saprot, ka jāmēģina atrast savu jūras ceļu uz Indijām, ce]u, kuru iesaka šis Kristofors Kolumbs. Par viņu aizliek labu vārdu daži ietekmīgi augstmaņi, un, lai cik pārdrošs ir viņa plāns, valdnieki ielūdz Kolumbu Santafē nometnē pie tikko atkarotās Granadas mūriem.

Kolumbs, priecīgu cerību spārnots, steidzas uz turieni un … no jauna krīt izmisumā. Viņš saņem atteikumu. Satriekts viņš atstāj galmu un jāj projām, vēl ce|ā apdomādams braucienu uz Franciju: viņš piedāvās savu plānu Francijai, kas zina — varbūt tur viņam uzsmaidīs laime? Un pēkšņi uz kāda tilta sešas jūdzes no Granadas Kolumbu panāk ziņnesis — valdnieki prasa, lai viņš griežas atpaka|. Viņi pārdomājuši. Kā liekas, viņus pierunājis uzticēties Kolumbam kāds galminieks, kurš nav šaubījies par Kolumba ģēniju. Šis galminieks pat apsolījis apgādāt ekspedīciju ar naudu. … Un tad karaļpāris — Aragonas Ferdinands un Kastīlijas Isabella paraksta slaveno līgumu Santafē pie tikko atkarotās Granadas mūriem. «.. .Jūs topat iecelts par mūsu admirāli un vicekarali salās un kontinentā, ko jūs atklāsiet…

Es — karalis.

Es — karaliene. …Aprīļa trīsdesmitajā dienā 1492. gadā no mūsu pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas.» Āmen!

«ZEME! REDZU ZEMI!»

Kurš varēja pateikt toreiz, pirms kādiem piecsimt gadiem, ka piektdiena, 1492. gada 3. augusts, kļūs tik ievē​rojama diena! Šās dienas rītausmā Spānijas ostu Palosu atstāja trīs karavelas, ieņemot goda vietu ceļojumu un ģeogrāfisko atklājumu vēsturē: «Santa Marija» ar Kristoforu Kolumbu, «Pinta» un «Ninja» ar kapteiņiem brāļiem Pinsoniem — vecāko Martinu Alonso uz «Pintas» un jaunāko — Visenti Janjesu uz «Ninjas».

Izmantodami rīta bēgumu, kuģi slīdēja lejup pa Riotinto rāmajiem ūdeņiem. Spirgts vējiņš plivināja kuģu mastos krāsainus karogus — zaļš krusts baltā laukā bija ekspedīcijas karogs, bet valdnieku Isabellas un Ferdinanda standartus rotāja pilis un lauvas.

Sajā stundā tika atšķirta jauna lappuse LIELO ĢEOGRĀFISKO ATKLĀJUMU GRĀMATĀ. Kā ne​redzama roka, parlaidusi plaukstu tīrajai lappusei, uzrak​stīja skaidriem, skaistiem burtiem: KRISTOFORA KOLUMBA PIRMAIS BRAUCIENS PĀRI ATLANTIJAS OKEĀNAM, ATKLĀTU UN IEMANTOTU SALAS UN KONTINENTU OKEĀNA JŪRĀS. Un tajā pašā stundā Kristofors Kolumbs atšķīra tīru burtnīcu — un parādījās pirmās rindas viņa dienasgrā​matā: «Mūsu kunga Jēzus Kristus vārdā … Un jūsu majestātes pavēlēja, lai es dodos uz Indijām pa rietumu ceļu, pa kuru, kā mēs to droši zinām, vēl neviens pats nav kuģojis.

Un es devos ceļā no Granadas pilsētas sestdien, tūkstoš četri simti deviņdesmit otrā gada divpadsmitajā maijā, un ierados Palosas pilsētā, kur sagatavoju braucienam trīs kuģus. Es izgāju no šīs ostas, labi apgādāts ar visādiem krājumiem un ar lielu skaitu jūrnieku … un ņēmu kursu uz jūsu majestātēm piederošajām Kanāriju salām, kas atrodas okeāna jūrā, lai no turienes zēģelētu tikām, kamēr ieradīšos Indijās.

Tālab es esmu apņēmies aprakstīt šo ceļojumu vissīkākajā veidā, no dienas dienā atzīmējot visu, lai ko es būtu padarījis un lai kas ar mani būtu noticis.»

Patiešām — Kolumbs beidzot bija sagaidījis sava mūža lielo brīdi, bet viņam tālab nācās ziedot astoņus ga​rus gadus.

Stāsta, viņu esot biedējuši, ka rietumu okeāns nav pieejams kuģošanai, ka pretējā zemeslodes pusē nav sauszemes, jo neesot domājams, ka pagājuši jau tik daudzi gadsimti kopš pasaules radīšanas un neviens vēl joprojām nekā nezina par šo sauszemi. Sacīja, beidzot, — ja viņš arī sasniegšot antipodus, tas ir, cilvēkus zemeslodes pretējā pusē, viņš vairs nevarēšot tikt atpakaļ uz mājām.

Tomēr ne pats Kolumbs, ne daudzi tā laika zinātnieki vairs neticēja šādām valodām. Par tirgotājiem jāteic, ka tie vispār maz ieklausījās «zinātniskajās» hipotēzēs: ja pasākums solīja peļņu, viņi bija ar mieru riskēt, un svētā katoļu baznīca deva viņiem savu svētību, tāpēc ka pašu baznīcu interesēja zelts,

garšvielas, aizokeāna zemju ba​gātības.

Un tagad Kolumba karavelas jau burā okeānā pretim savam diženajam liktenim.

Kanāriju salas karavelas sasniedza bez piedzīvojumiem. Tur vajadzēja remontēt «Pintu», kam bija radusies sūce, un tikai 1492. gada 6. septembrī sākās pirmais jūras brauciens vēsturē pāri Atlantijas okeānam.

Pieturējās lielisks laiks. Kolumbs zināja, ka šajā gadalaikā šajos ģeogrāfiskajos platumos ziemas pasāti aiz​vien pūš no austrumiem un okeāns visbiežāk ir rāms «kā lauku dīķis».

Kolumba karavelas lidoja kā putni okeāna plašumos. Tropu saules žilbinošajos staros buras likās baltas kā sniegs, vieglas kā mākoņi, un debesis saules rieta un lēkta stundās liesmoja zeltā un purpurā. Cik brīnišķīgi bija rīti — spirgti, smaržojoši pēc okeāna, «gluži tādi paši kā pie mums Andalūzijā», rakstīja dienasgrāmatā Kolumbs.

Dzīve uz kuģiem ritēja stingrā uz laiku laikiem no​teiktā kārtībā.

Klāja stūrī, aizsargāta no sāniem un augšas pret vēju, atradās virtuve, ko jūrnieki dēvē par kambīzi, un pavārs tur skandināja savus katlus. Katru pusstundu kuģa puika — junga pagrieza otrādi smilšu pulksteni un sita glases (piesita zvanam attiecīgu reižu skaitu), un jebkurā dienas un nakts sardzes stundā šo darbu pavadīja ar dziesmu.

Uz Kolumba karavelām nebija garīdznieku, jo tā bija tirdzniecības ekspedīcija — neviens netaisījās tur, svešajās zemēs, kādu piegriezt kristīgajai ticībai, un jūrnieki paši ļoti labi tika galā ar dievkalpojumu noturēšanu. Tajos laikos reliģijai bija svarīga vieta cilvēku dzīvē — un nebija neviena jūrnieka, kurš neprastu no galvas lūg​šanas «Mūsu tēvs debesīs» un «Esi sveicināta, Marija».

Visu dienas kārtību ļoti labi aprakstījis amerikāņu zinātnieks jūras braucējs Harvardas universitātes profesors S. E. Morisons interesantā grāmatā par Kolumbu. Morisons pats ar burinieku izbrauca Kolumba maršrutu — droši vien tādēļ, lai labāk izprastu un pārdzīvotu Ameri​kas atklāšanas vēsturi.

Morisons rakstīja: «. . .Uz katra kuģa jungām vaja​dzēja sagaidīt rīta ausmu ar dziesmu: . .. Lai dienas gaišums slavināts Un dieva svētais krusts turklāt![1] Sizdams piecas glases, viņš dziedāja: … Beidzās pieci, seši klāt, Gribēs dievs, būs septiņi, Laiks tik straujš, cik akurāts.

Ap saules rietu pirms nakts sardzes visus matrožus sapulcināja uz vakara lūgšanu. Ceremonija sākās ar to, ka junga aizdedzināja kuģa kompasa mājiņas lampu un dziedāja: Dod, varenais, mums labu nakti Un labu ceļavēju dod Gan kuģim, kapteinim, mums visiem! . .. Junga vienas sardzes laikā apgriež smilšu pulk​steni astoņas reizes un pie pēdējās dzied: Kad glasē beigusies būs smilts, Tad beigsies sardze arī. Mūs ceļa mērķis nepievils, Tu, dievs, mūs stiprus dari.

Brīnišķīgajā tropu naktī, kad kuģi, traukdamies uz rietumiem, paceļas viļņu mugurās un atkal laižas uz leju, burām dūcot un putām šņācot ap kuģa priekšvadni, junga katru pusstundu atzīmē ar šādu dziesmu: Lai katrs dievu slavēt sāk, Ikviens lai ostā laimīgs nāk! Mums dieva māte stāvēs klāt —• Un garām paies bēda, Mūs nespēs vētras iedragāt, Nedz baltās viļņu grēdas.

Tāds bija jūrnieku ikdienas rituāls, kas palika bez pār​maiņām jebkuros laika apstākļos.»

Un karavelas lidoja uz rietumiem pa mierīgu, viļņojošu jūru. Kolumbs mērīja nobraukto attālumu un nosacīja kuģu atrašanās vietu. Viņa palīgi bija Saule, Polārzvaigzne un ļoti vienkā'rši, primitīvi navigācijas instru​menti.

Jau sen skatienam pazudusi pēdējā zemes josliņa pie apvāršņa. Aizritēja dienas. Jūrnieki burāja atklātā okeānā, burāja, pēc toreizējiem priekšstatiem, jau ilgi,

un visapkārt nebija nekā, tik vien viļņi un debesis, un zvaigznes naktī, un zilgana tāla dūmaka pie apvāršņa.

Jūrniekus sāka mākt satraukums, un Kolumbs, gri​bēdams viņus nomierināt, ķērās pie mazas viltības.

«Pirmdiena, 10. septembris,» viņš pieraksta dienasgrāmatā. «Pa dienu un nakti noietas 60 ligas (viena jūras liga ir aptuveni seši kilometri), bet, lai ļaudīm neuznāk bailes, ja ceļš rādīsies pārāk garš, aprēķināju noieto attā​lumu uz 48 ligām.

Otrdiena, 11. septembris . .. Naktī nogājām ap 20 ligu, bet uz iepriekš norādītā pamata atzīmētas tikai 16. …Trešdiena, 16. septembris. Turpinājām zēģelēt pa to pašu ceļu, uz iepriekš pieminētā pamata ieskaitīts ma​zāks ligu daudzums.»

Un tā visu laiku. Savos papīros Kolumbs ierakstīja īsto attālumu, pārējo zināšanai — samazināto.

Dienu pēc dienas viņš atzīmēja kuģa žurnālā patiešām visu, kas notika uz kuģa, ūdenī un gaisā. Jūrnieki ieraudzīja nolauzta masta gabalu, bet nevarēja to izzvejot, un šis atgadījums atzīmēts žurnāla lappusēs.

Jūrnieki no «Ninjas» ieraudzīja debesīs kaiju, un arī šis gadījums ir pierakstīts. «Ninja» bija pats mazākais kuģis, un tā nosaukums tulkojumā nozīmē «Bērniņš»; Kolumbs ļoti mīlēja šo mazo, drošsirdīgo kuģi, kura nosaukumā vien jau ietverts kaut kas valdzinošs, mīlīgs.

Un atkal tās pašas «Ninjas» matroži kādu nakti ieraudzīja no debesīm jūrā iegāžamies «brīnumainu ugunīgu zaru» — laikam gan tas bija gluži parasts meteors, krītoša zvaigzne, un šo notikumu Kolumbs atzīmēja kuģa žurnālā.

Jo tālāk admirālis «zēģelēja pa savu ceļu», jo lielāks nemiers auga uz kuģiem. Jūras braucējus pārņēma «bai​les un skumjas, un neviens nezināja tām cēloni».

Aizvien biežāk jūrā pagadījās zāļu kušķi, un matrožiem likās — tās ir upes zāles, un tajās atrada pat

vēzi, un Kolumbs pavēlēja to uzglabāt. Ūdens vairs nelikās tik sāļš. Varbūt tuvumā ir zeme?

Tā domāja, tā vēlējās jūras braucēji, tā viņi teica un sacīja cits citam, tā dienasgrāmatā ierakstīja pats Kolumbs.

Bet laiks turējās rāms, un pāri kuģiem aizskrēja balts putns — putns, kurš nekad neguļ uz jūras, un vētras putni atlidoja pie flotiles un atkal aizlidoja, un aizvien biežāk okeānā manīja ūdenszāles, un aizvien biežāk Kolumba piezīmēs parādījās sen gaidītais vārds ZEME. Tomēr … jūras braucēji vēlamo noturēja par īstenībā pastāvošo — zemes joprojām nebija.

Kad sāka pūst pretvējš, Kolumbs kļuva priecīgs: matroži tagad redz, ka šeitan pūš arī rietumu vēji, kas aizne​sīs viņus atpakaļ uz mājām, un tāpēc lai norimst nemiers un bažas, kas pārņēmušas sirdi.

Tomēr nemiers — gluži otrādi — auga augumā ar katru dienu. «Kas būs tālāk?» — tā vaicāja ne vien mat​roži, bet arī virsnieki, spāņu muižnieki, — visi, kuri bija saistījuši savu likteni ar Kolumba likteni.

Bet pats admirālis allaž turējās nesatricināmi mierīgs. Viņš atzīmēja dienasgrāmatā katru sīkumu, jo bija ne vien liels jūras braucējs, bet arī vērīgs dabas pētnieks. Un saule joprojām spīdēja spoži un līksmi, un zvaigznes naktīs staroja un spulgoja, un okeāna klaidā vēlās gan tumši zili, gan melni viļņu vāli, un gaiss bija spirgts un smar​žīgs.

Pirmais atklājums — Sargasu jūra, apbrīnojama jūra bez krastiem, jūra, ko ietver Atlantijas okeāna straumju loks. Kurš skolēns tagad nezina šo jūru, turpretim toreiz Kolumba jūrnieki to ieraudzīja pirmo reizi, viņi nekad nebija dzirdējuši par šo jūru un nesaprata, kas tās ir par jūras pļavām. Tā bija milzīga, dziļa jūra ar neparasti dzidru, koši zilu ūdeni. Visā šajā jūrā kuploja neparasti daudz ūdenszāļu — brūno sargasu aļģu, un tāpēc tā no​saukta par Sargasu jūru. «.. . Sestdiena, 29. septembris. Zēģelējām pa savu ceļu,» pieraksta Kolumbs dienasgrāmatā. «Laiks mīlīgs un tīkams, gluži tāds, kad saka — trūkst tikai lakstīgalu dziedāšanas, bet jūra rāma kā upe. … Otrdiena, 2. oktobris . .. Jūra tāda pati allaž rāma un laipnīga. … Ceturtdiena, 4. oktobris. Zēģelējām pa savu ceļu uz rietumiem … . .. Svētdiena, 7. oktobris. Zēģelējām pa savu ceļu uz rietumiem. ..»

Bet nemiers un bažas aug. Šķietamās pazīmes, kas it kā liecina, ka zeme tuvu, nevienu vairs nenomierina. Tām neviens vairs netic. Kuģa ļaudis kurn. Viņi drūzmējas pulciņos un satraukti kaut ko pārrunā. Kuģa ļaudis apsprie​žas, kā atgriezties mājās, kā tikt atpakaļ uz Kastīliju.

«Tas ir neprāts — zēģelēt tālāk,» dzirdamas aizvien skaļākas balsis. «Tā ir pašnāvība. Kālab mums jāseko šim svešzemniekam? Viņš taču ir mūs visus piekrāpis; ne jau velti mācīti zinātņu vīri brīdinājuši, ka šajā okeānā kuģošana nav iespējama. Tiesa, viņiem varbūt arī nav pilnīga taisnība, — bet kurš var galvot, kas būs tālāk? Zinātņu vīri vēl ir sacījuši: ja jūs arī aizkuģosiet līdz šiem… kā viņus … līdz šiem antipodiem, jūs tik un tā vairs nevarēsiet atgriezties mājās.»

Un daži čukstēja gaužām klusu, lai neizdzird sveša auss: «Bet kā būtu, ja mēs pārsviestu kapteini pār bortu, kad viņš noņemsies ar saviem atrašanās vietas novērojumiem un aprēķiniem? Ko jūs, senjori, domājat par to?» Un baisais smīns runātāju sejā biedēja jungas, asinis stinga viņiem dzīslās, viņus droši vien māca vēl lielākas šaus​mas nekā citus jūras braucējus, viņi taču vēl bija tikai pusaudži!

«Pirmdiena, 8. oktobris. Zēģelējām uz rietumiem — dienvidrietumiem . . . Jūra kā upe Seviljā, gaiss mīlīgs kā aprīlī Seviljā, un ir tīrā bauda un patikšana to elpot, tik smaržīgs tas ir,» tajā pašā laikā Kolumbs raksta pavisam bezrūpīgas rindas.

Tiesa gan, bet Seviljā zem kājām ir cieta zeme. Seviljā ir mājas, dzimtās mājas. Tur melodiski strinkšķ ģitāras un jaunieši .dejo fandango, un kastaņetes sit takti…

Bet šeit? Viļņi un debesis… Debesis un viļņi… Un pilnīga nedrošība par rītdienu,..

Tomēr Kolumbs joprojām paliek mierīgs. Viņš uzmundrina jūrniekus, viņš saka: «Kas jums dara raizes? Mēs taču jau esam atzēģelējuši Indijās, jūs drīz vien paši' ieraudzīsiet šo zemi. Un jūs atgriezīsieties mājās ar slavu un bagātību!»

«Slava? Zelts? Nē, mums nevajag ne slavas, ne zelta,» ietiepīgi atkārto jūrnieki. «Senjor admirāli, ja pēc trim dienām mēs neieraudzīsim zemi, jums vajadzēs meklēt citu vēju, vēju, kurš vedīs mūsu kuģus atpakaļ uz Spāniju, — tāds ir mūsu noteikums. Protams, ja jūs varēsiet sameklēt tādu vēju, mēs par to nemaz neesam pārliecināti.» — «Labi,» Kolumbs saka, «es pieņemu jūsu noteikumus.» Un admirālis aiziet savā kajītē.

Bet smilšu pulksteņos birst un birst smiltis, un jungas reizi pēc reizes apgriež pulksteņus un dzied dziesmas; viņi vīrišķīgi pūlas pārvarēt bailes, jūra māca viņiem drosmi un vīrišķību, jūra padara viņus par īstiem vīriem.

Kad glasē beigusies būs smilts, Tad beigsies sardze arī. Mūs ceļa mērķis nepievils, Tu, dievs, mūs stiprus dari.

Bet skatieties! Lūk, viļņos šūpojas gluži svaigs zaļš zars, tas pavisam nesen nolūzis no koka un vēl nemaz nav novītis… Lūk, ziedi, kas tāpat vēl nav novītuši. .. Un putnu bari pie debesīm, putni steidzas uz sauszemi pārlaist nakti. Un Kolumbs maina kursu, sekodams putnu lidojumam, un līdz ar to samazina attālumu, kas šķir kuģus no tuvākās zemes. Jūrnieki ir satraukti. Viņi pārstājuši kurnēt. Viņi vairs nedraud.

Viņus sagrābis uztrau​kums. Viņi saspringuši kaut ko gaida.

Un tad pienāca nakts no 11. oktobra uz 12. oktobri. Kolumbs pieraksta dienasgrāmatā, ka pie apvāršņa re​dzama gaisma. Tur ir smilšu sēklis — viņš domā. Bet tā

pagaidām ir tikai hipotēze. Tas, kurš pirmais ieraudzīs zemi, lai tūdaļ pavēsti par to visai flotilei ar lielgabala salūtu. Sardzes vīri, vērīgi raugieties uz priekšu, raugie​ties vēl uzmanīgāk uz priekšu! …

«Nakts bija spirgta un brīnišķīga,» raksta Morisons, «mēness uzlēca vēlu … Tik niknas bangas Kolumba jūrnieki vēl nebija redzējuši visā ceļojuma laikā… Kuģi lidoja uz priekšu ar deviņu mezglu ātrumu. Matroži bija izbijušies un uzbudināti, virsnieki — satraukti un aizkaitināti, ģenerālkapteinis — gaišs un mierīgs …

Beidzas nakts sardzes sestā glase: aizrit pēdējās minūtes vēstures ērā, kas ilgusi kopš pirmatnējiem laikiem. Vēl daži mirkļi — un liktenis apgriezīs otrādi smilšu pulksteni: smiltis birst no tā vēl šodien, un mēs vēl jopro​jām stāvam pie tā sardzē.»

Pulkstenis ir divi naktī. 1492. gada 12. oktobris. Sardzes vīri modri lūkojas jūras tālē. Un pēkšņi kliedziens, «Pintas» matroža Rodrigo da Trianas slavenais kliedziens: «ZEME! REDZU ZEMI!» Un lielgabala dārds, līksms, svinīgs uzvaras salūts!

«Aizritēs laiks, un tiks atklāts plašs kontinents, kad stūrmanis atklās jaunas pasaules un Tule vairs nebūs zemes robeža,» — tā pirms daudziem gadiem pareģoja senās Romas slavenais filozofs un dzejnieks Seneka.

Ja viņš varētu paskatīties, kā piepildījies viņa pare​dzējums!

BRĪNIŠĶĪGAJĀS OKEĀNA JŪRU SALĀS 1492. gada 12. oktobrī, piektdienā, Kolumba jūrnieki sasniedza Gvanahani salu, kā to sauca indiāņi, jeb Sansalvadoru (Svētā Pestītāja salu), kā to pārdēvēja Kolumbs.

Un okeāna jūru admirālis Kristofors Kolumbs un Mārtiņš Alonso Pinsons, «Pintas» kapteinis, un Janjess Pinsons, «Ninjas» kapteinis, iekāpa laivā, paņēmuši līdzi karaļu standartu, karogus ar zaļajiem krustiem un iero​čus.

Tomēr ieroči nebija vajadzīgi. Šejienes iedzīvotāji indiāņi — kā viņus sāka dēvēt pēc Kolumba dotā nosaukuma, viņš taču domāja, ka sasniedzis Indijas, — pret negaidītajiem viesiem izturējās draudzīgi; un, «tā kā es apzinājos», rakstīja Kolumbs, «ka labāk piegriezt viņus mūsu svētajai ticībai ar mīlestību, nevis ar varmācību, es devu viņiem sarkanas cepurītes un stikla rožu kroņus», tas ir, stikla krelles, kas savērtas uz auklas; ticīgie, atzīmēdami, cik lūgšanu noskaitījuši un cik reižu klanījušies, laiž caur pirkstiem šīs auklā savērtās bumbiņas. Tur​pretim indiāņiem lūgšanu krelles bija tikai spožas rotaļ​lietas.

«Un viņi tik labi izturējās pret mums,» vēl raksta Kolumbs, «ka tas likās tīrais brīnums. Viņi peldus devās pie laivām, kur mēs atradāmies, un nesa mums papagaiļus un kokvilnas dzijas šķeteres, un sviežamos iesmus, un daudz citu mantu … Viņi visi staigā kaili… un viņi bija labi noauguši, un ķermenis un seja viņiem bija skaisti, bet mati rupji„.. un matus viņi sukā uz leju, līdz pašām uzacīm, un tikai dažas šķipsnas, turklāt garas, neapcirptasnēsā, atmestas atpakaļ. Daži izkrāso savas miesas ar ornamentiem melnā krāsā … citi sarkanā krāsā… Viņi nenēsā un nepazīst dzelzs ieročus: kad es viņiem parādīju zobenus, viņi satvēra tos aiz asmeņa un.. . sagraizīja sev pirkstus… Es biju uzmanīgs pret viņiem un allaž neatlaidīgi lūkoju izzināt, vai šiem ļaudīm ir zelts. Es redzēju dažiem zelta gabaliņus, kas bija iesprausti degunā izdurtos caurumiņos.» : Kolumbs aplūkoja salu un aizvien atkārtoja, ka indiāņi ir lēnprātīgi un labsirdīgi, ka viņi iztiek bez ieročiem un dzīvo bez likumiem, bet tajā pašā laikā admirālis izraudzījās vietu cietokšņa celšanai, domādams, ka «viņu majestātes Spānijas karaļi» varbūt vēlēsies, ka šeit dibina mazu cietoksni ar garnizonu, lai turētu paklausībā visus šejieniešus.

Bet šimbrīžam viņš paņēma līdzi uz kuģa dažus indiāņus par pavadoņiem un burāja tālāk uz citām salām. Salu ir daudz — kuru apciemot pirmo? Visas tās ir līdzenas, bez kalniem, jaukas, zaļas, ar brīnišķīgu dabu. Tas bija Bahamas salu arhipelāgs. Dienasgrāmatā vienā laidā ņirb piezīmes par citu salu iedzīvotājiem. «Viņi ir kaili, bez ieročiem un bez likumiem … Viņiem visiem ir viena valoda, un viņi visi dzīvo draudzīgi.» < Bet viena nelaime: cilvēks, kuru Kolumbs paņēmis līdzi no Spānijas kā tulku, cilvēks, kurš zina austrumu valodas un maķenīt arī arābu mēli, nesaprot neviena vārda, ko saka indiāņi. Tālab vajadzēja izskaidroties ar zīmēm. Un iedomājieties — baltie un indiāņi saprata cits citu itin labi.

«Tie ir ļaudis, kas atnākuši no debesīm, nesiet viņiem ēdamo un dzeramo!» sacīja indiāņi. Un labās vēstis par cilvēkiem, kas «nākuši no debesīm», lidoja pa priekšu jūras braucējiem uz citām salām, un tur Kolumbu tāpat sagaidīja labi. Apkārt kuģiem īrās laivas — kanoe, izdob​

tas no lielu koku stumbriem, un salinieki veda jūras braucējiem ēdamo un dzeramo. Bet tā nenotika visur. Citās salās indiāņi bailēs aizbēga mežā, pametuši savus mitekļus, kas bija uzcelti «pēc karavīru telšu parauga» ar augstiem, labi sakrautiem pavardiem.

Salas valdzināja Kolumbu ar spirgto zaļumu, dzidrajiem, tīrajiem avotiem, smaržīgo gaisu un raibajiem, košajiem putniem. Liekas, Kolumbs ir dzejnieks, viņš jūsmo par brīnumjauko, burvīgo dabu zem zilajām debesīm. Ir tīrā bauda un patikšana, viņš rakstīja, elpot brīnišķīgo gaisu . .. bet ar dabu vien nepietiek, diezin vai Spānijas valdniekus tā interesēs, viņiem vajadzīgs zelts. Kolumbs zina to gaužām labi, un viņš meklē zeltu. Viņš redz — zelts šeit ir —, kur gan indiāņi citādi būtu ņēmuši zelta rotas? Bet kur ir zelta atradnes, kur var atrast dārgo metālu? Admirālis aizvien uzdod šo jautājumu, un indiāņi nenoteikti rāda kaut kur tālumā un stāsta par kādu lielu salu Kubu, kur esot papilnam gan zelta, gan pērļu, gan visvisādu citādu brīnumu.

Kuba patiešām ir brīnišķīga kā pasaka. Kolumbs sajūsmā pieraksta dienasgrāmatā, ka visur Kubā dzirdējis putnu dziesmu jaukās skaņas; un tur auguši neredzēti koki, kas līkuši zem neredzētu augļu smaguma; un visur urdzējuši dzidri avoti; šeit, šajā pasakainajā salā, spānieši pirmo reizi iepazinās ar kartupeļiem un kukurūzu — maisu, un no šejienes šie kultūraugi vēlāk izplatījās pa visu pasauli. Arī tas taču bija liels atklājums, kartupeļi un kukurūza bija liela bagātība, tomēr to novērtēja tikai daudz vēlāk, tajos laikos, var teikt, to neņēma vērā. Spānija gaida zeltu un pērles. Pārējais nav tik svarīgs, bet Kolumbs pagaidām šeit nav atradis ne zeltu, ne pērles. Pēc Kolumba domām, Kuba nav pārāk biezi apdzīvota. Tā ari nemaz nav sala, tā ir pussala, indiānis stāsta, ka tai nevarot apbraukt apkārt kanoe laivās pat divdesmit dienās. Bet varbūt tā ir Zipango? Vai kāds Ķīnas apgabals? Bet tādā gadījumā šeit vajadzētu būt lielām, trokšņainām pilsētām un zeltā mirdzošām pilīm. Šobrīd Kolumbs redz vienīgi nelielus ciematus, kur nav nemaz tik daudz ļaužu. Un tad viņš sūta tālāk zemes vidienē savus ļaudis ar Spānijas valdnieku vēstulēm un dāvanām šejienes lielajam hanam, «lai… nodibinātu ar viņu draudzīgus sakarus».

Bet ak vai! Sūtņi griežas atpakaļ, nesastapuši lielo hanu. Šeit nav nekādu pilsētu ar pagodām un pilīm, ar trokšņainām ļaužu pilnām ielām. Tiesa gan, pa ceļam sūtņiem gadījušies ciemati, tomēr tikai ciemati vien. Kādu reizi viņi redzējuši apbrīnojamu ainu: šejienieši nesuši degošas pagales, aizdedzinājuši pie tām kādu vīstokļos satītu zāli un laiduši caur nāsīm un muti šīs zāles dūmus. Tā eiropieši pirmo reizi iepazinās ar tabaku, redzēja, kā indiāņi smēķē; bet tabaku tajos laikos Eiropā tāpat neviens nepazina. Kolumba sūtņi bija redzējuši daudz dažādu zāļu un augļu, kas likušies līdzīgi tām garšvielām, kuru paraugus tie nesa līdzi, tomēr gluži tādas šīs zāles neesot bijušas. Par zeltu neviens viņiem nekā neesot va​rējis pasacīt, un izzvejotajās gliemežnīcās viņi neesot

atraduši nevienas pērles. Jā, šeit viss bija tāds un ari gluži citāds, nekā to vēlējās redzēt Kolumbs, kaut gan viņu pārsteidza un valdzināja krāšņā daba.

Kolumba sirdī iezagās nemiers. Viņam taču nāksies samaksāt par to, ka viņš saņēmis atļauju rīkot ekspedīciju, lai atklātu jaunu jūras ceļu uz Indiju. Neviens nebūtu viņu sūtījis pāri okeānam, ja necerētu saņemt zeltu, dār​gus akmeņus un garšvielas. Un Kolumbs meklē Indijas bagātības.

Vecie Kubas indiāņi vēlējās palīdzēt Kolumbam, kaut arī vāji saprata viņu un tikai centās uzminēt, kas vajadzīgs šim baltajam vīram, kurš laikam gan atnācis no debesīm pie viņiem ar savām milzīgajām kanoe laivām. Un indiāņi stāstīja admirālim, ka netālu no šejienes atrodoties cita liela sala — tā esot Haiti. Tur baltie ļaudis atradīšot visu, kas viņiem vajadzīgs. Haiti salā indiāņi nēsājot zelta rotas ap rokām un kājām, un tajā zemē esot arī pērles.

Un Kolumbs, līksmu cerību spārnots, burāja uz Haiti.

Pa to laiku Martins Alonso Pinsons ar «Pintu» nošķīrās no Kolumba flotiles — «bez admirāļa atļaujas un pretēji viņa gribai». Kolumbs turēja kapteini Martinu Pinsonu aizdomās, ka viņš vēlas uzmeklēt «personiski sev» kādu zelta salu, kur, pēc indiāņu nostāstiem, ļaudis vāc zeltu jūras krastā sveču gaismā un lej zelta lietņus. Protams, varēja būt, ka Pinsons atpalicis no flotiles gluži nejauši un Kolumbs pavēlēja turēt signāllukturi aizdegtu, lai to varētu saskatīt iztālēm.

Haiti bija liela, skaista sala ar lielisku dabu, augstiem kalniem un brīnišķīgiem līčiem. Spānieši šeit ieraudzīja teicami iekoptus tīrumus, skaistas mājas, un Kolumbam šeit viss atgādināja Spāniju. Viņš vienā laidā salīdzina un saka: «kā pie mums Kastīlijā» vai «kā pie mums Andalūzijā». Un viņš nosauca šo salu pēc sava prāta par Espanjolu, kas tulkojumā nozīmē «Spāņu zeme». Turpretim tagad mēs šo salu pazīstam ar tās sākotnējo indiāņu doto nosaukumu — Haiti.

Espanjolas iedzīvotāji ir bikli, piesardzīgi un bailīgi. Viņi, tikko ieraudzījuši spāniešus, tūdaļ bēg projām. Kādu reizi jūras braucēji nejauši uzdūrās veselai grupai indiāņu, un tie pēc sava paraduma steidzās paslēpties, izņemot kādu jaunu, skaistu meiteni. Meitene bez bailēm raudzījās uz svešzemniekiem un nekā neiebilda, kad viņu iesēdināja laivā un aizveda uz kuģi.

Kolumbs laipni sagaidīja jauno skaistuli, pavēlēja dot viņai kādus apģērba gabalus, apdāvināja viņu ar dažādiem nieciņiem un atkal nogādāja meiteni krastā. Tāda bija Kolumba noteikta kārtība, jo admirālis vēlējās parā​dīt šejieniešiem, ka viņam ir pavisam miermīlīgi no​domi.

Bet jaunā indiāniete, atgriezusies mājās, pastāstīja savas cilts ļaudīm, cik labi viņu uzņēmuši svešzemnieki, un kopš tā laika indiāņi pārstāja bēguļot, ieraudzījuši jūras braucējus, iznāca krastā lielos baros un ilgi ar ziņ​kāri raudzījās uz svešajiem kuģiem.

Espanjolā patiešām bija daudz vairāk zelta nekā citās salās. Indiāņi nesa baltajiem lielus dārgā metāla gabalus, un jūras braucēji mainīja pret zeltu gaužām lētas manti​ņas, pat sadauzītu trauku lauskas, un visus viņus sagrāba traka alkatība. Spānieši vēlējās sagrābt visu un nekā nedot pretī. Arī pats Kolumbs sasirga ar «zelta drudzi», viņš nedomāja ne par ko citu kā vien par zeltu, par zeltu, par zeltu . . . Viņam jāpārved Kastīlijā zelts, pēc iespējas vairāk zelta, viņam jāuzmeklē vieta, kur šis zelts rodams, jāuzmeklē bagātas zelta atradnes. Un viņš to izdarīs. Viņš atburājis Indijā, viņš atklājis jaunu ceļu uz Indiju, viņš pelnījis slavu, bagātību, godu. Un zeltu.

Kādu reizi Kolumbs krastā ieraudzīja «šejienes karali», kā to iedēvēja pats admirālis. Tikai šajā salā nebija karaļu, tie bija kasiki — cilts vecākie, ievērojami ļaudis, no kuru vidus izraugās jaunu cilts vadoni, kad nomirst vecais. Cilts vecākais jeb «karalis», kuru ieraudzīja jūras krastā Kolumbs, bija vēl pavisam jauns — jauneklim nebija vairāk par divdesmit vienu gadu. Bet šis jauneklis izturējās tik cildeni, ar tādu rāmu cieņu, ka viņu varētu apskaust pat dižciltīgi eiropieši.

Kasiks bija vārdos skops un tikai žestiem izteica savas vēlēšanās, ko viņa pavadoņi tūdaļ godbijīgi izpildīja.

Nākamajā dienā šis pats kasiks ar svītu un mazo dēlu,, ko nesa uz rokām viņa audzinātājs, ieradās uz kuģa pie Kolumba. Viesi bija atnākuši tieši uz pusdienām.

Kolumbs kā viesmīlīgs saimnieks sāka cienāt kasiku un viņa svītu ar jūras braucēju ēdieniem.

Jaunais kasiks mazliet pagaršoja katru cienastu un tad ar majestātisku žestu deva to tālāk svītai; arī kasika pavadoņi tikai pagar​šoja ēdienu — klusēdami, ar cieņu, kā īsti civilizēti ļaudis.

Pēc tam kasiks devās projām — un Kolumbs ilgi nolūkojās viņam pakaļ. Admirālis redzēja, kā jauno kasiku aiznes nestuvēs un kā viņa mazais dēls uzsēdies tēvoča — vecā indiāņa plecos.

Kolumbs taisījās turpināt salas pētīšanu, bet tad atgadījās nelaime: flagmaņkuģis «Santa Marija» stūrmaņa nevērības dēļ pamatīgi uzsēdās uz sēkļa.

Pakalpīgajiem indiāņiem piepalīdzot, jūrnieki nogādāja krastā vērtīgākās mantas, bet karavelas korpusu Kolumbs nolēma izlietot cietokšņa būvei. Cietoksni paredzēja uzcelt, kā nākas, — ar torņiem, grāvjiem un liel​gabaliem. Tas bija Navidadas forts, kas spāniešiem vēlāk palika sliktā piemiņā.

Pats Kolumbs pārcēlās uz «Ninju», savu iemīļoto,, straujo, žiglo kuģi, bet daļu «Santa Marijas» apkalpes atstāja fortā; jāpiebilst, ka daudzi spānieši labprāt vēlējās palikt šeit, laikam gan cerēdami uz lielu bagātību.

Te pēkšņi atburāja «Pinta». Martins Alonso Pinsons ieradās pie admirāļa un lūkoja aizbildināt savu ilgo prombūtni ar tīru nejaušību. Kolumbs neticēja teiktajam, bet nevēlējās ķildoties ar kapteini šeit, pie svešas zemes krastiem, tālu no mājām. Ne laiks, ne vieta nebija piemērota ķildām. Jo vairāk tāpēc, ka nekā nevarēja darīt un nekā. nevarēja grozīt. Un 1493. gada 16. janvārī abi kuģi kopā devās atpakaļ uz Spāniju.

Atlantijas okeāns joprojām bija rāms un laipns. Ceļavējš līksmi pūta karavelu burās; jūras braucēji laimīgi šķērsoja bezvēja joslu un pēc tam tikpat žigli tika pāri Sargasu jūrai, šai «dīvainajai, bangojošajai pļavai»; un aiz kuģiem klusu švīkstēja jūraszāles, un naktīs spīdēja spožs mēness. īpaši laba gaita bija

«Ninjai». Karavela lidoja kā uz spārniem. «Pinta» tika uz priekšu lēnāk — tai bija aizlūzis bezanmasts, un Kolumbs tālab ne bez dzēlīguma piezīmē: «Ja Martins Pinsons būtu pielicis tikpat daudz pūļu, lai sameklētu drošu mastu Indijā (kur bija daudz mastu koku), cik pūļu viņš parādījis cerībā piepildīt kuģa tilpnes ar zeltu, viņš, bez šaubām, būtu varējis uzstādīt uz karavelas stipru mastu.»

Kad kuģi tuvojās Azoru salām, laiks strauji pasliktinājās, tapa auksts, vējš iegriezās pretim, un beidzot sāka plosīties šausmīga vētra. Viesuļvētrā no jauna pazuda «Pinta», un, ja vientuļie kuģi piedzīvotu katastrofu, tie būtu pamesti katrs savam liktenim. Togad ziema bija iegadījušies ļoti skarba, vētraina, auksta. Aizsala pat tāda silta osta kā Dženova; avarēja simtiem kuģu vai arī nevarēja iziet jūrā nemitīgo vētru dēļ. Likās, jūru dievs Neptūns saniknojies uz Kolumbu, kas iedrošinājies traucēt viņa mieru Atlantijas okeānā, un tagad atriebjas admirālim, sagaida viņu pie dzimtenes sliekšņa ar šausmīgām vētrām.

Viesuļvētra bez žēlastības plosīja mazo «Ninju», milzīgās bangas, sadurdamās cita ar citu, turēja karavelu gūstā, neļaudamas tai virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Mazais vīrišķīgais kuģis te uzlidoja viļņu mugurā, te gāzās lejup bezdibenī un no jauna lidoja augšup, un no jauna gāzās lejup. Ne vienu reizi vien jūras braucēji bija tuvu bojā ejai. Kolumbs pūlējās uzturēt kuģa ļaudīm možu garu un cerību uz laimīgu atgriešanos mājās, bet pats sirds dziļumos krita izmisumā, jau iedomājoties vien, ka līdz ar jūras braucēju bojā eju jūras dzelmē pazudīs arī visi viņu lielā atklājuma rezultāti un pasaule par to nekā neuzzinās.

Un tad viņam ienāca prātā uzrakstīt īsu pārskatu par ekspedīciju, ielikt ziņojumu nelielā koka muciņā, muciņu aizzīmogot un iesviest jūrā. Varbūt viļņi un straumes izmetīs to krastā, un tas, kurš muciņu atradīs un atvērs,, uzzinās, 'ka papīri jānodod Spānijas karaļiem.

Kolumbs tā arī izdarīja, tomēr muciņu nekad neviens nav atradis. Starp citu, tas nav arī svarīgi, tāpēc ka mazā «Ninja» pēc ilgas un izmisīgas cīņas ar satrakoto okeānu galu galā rtokļuva līdz Spānijas krastiem un iegāja Palosas ostā. Ļoti drīz šeit atburāja arī «Pinta». Kā noskaidrojās, Pinsons, vecākais, bija kuģojis kaut kur netālu no' «Ninjas», mazliet novirzījies sānis un līdz ar to izvairījies no vētrām.

«Pinta» bija nokļuvusi pie Spānijas ziemeļu krastiem un tikai pēc tam devusies uz Palosas ostu, kur Pinsons, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja flagmaņkuģi.

Tā 1493. gada martā beidzās Kristofora Kolumba pirmais jūras brauciens. Viņš bija atklājis Ameriku — salas Kārību jūrā, tomēr turējās pie stingras pārliecības, ka atradis vienīgi jaunu jūras ceļu uz Indijām.

AI, ĻAUDIS, KAS NĀKUŠI NO DEBESĪM! Kolumba atgriešanās Spānijā bija laimīga. Viņu sagaidīja krāšņi, ar lielu sajūsmu. Visa Barselona, kur tajā laikā atradās Spānijas valdnieku galms, izgāja uz ielām, lai paraudzītos spilgtajā, krāsainajā gājienā, palūkotos uz. pašu Kolumbu un viņa biedriem, uz nelaimīgajiem indiāņiem no tainu cilts, kurus viņu dzimtenē drīz vien pilnīgi iznīcināja «varonīgie» spānieši. Cik neparasti likās šie indiāņi, lieliski noauguši ļaudis ar krāšņiem spalvu pušķiem uz galvas, šie brīnišķīgie raibie papagaiļi, bikli pieklusuši lielās pilsētās troksnī!

Pēc tam nāca pieņemšana pilī, svētku mielasts, slavenais gadījums ar «Kolumba olu». Vai jūs par to 'kaut ko zināt? Stāsta, Kolumbs noprasījis: vai kāds var nolikt olu uz gala, lai tā stāv un negāžas apkārt?

Neviens to nav spējis izdarīt. Tad Kolumbs paņēmis olu, viegli uzsitis tās galu uz galda, čaumala mazliet ieplaisājusi, pieplakusi — un ola palikusi stāvam.

Vai nu tā bija vai nebija, vai šis gadījums izdomāts vēlāk un piedēvēts Kolumbam — tas nav tik svarīgi. Sva​rīgi, ka tas piedēvēts tieši Kolumbam, tātad viņš uzskatīts par atjautīgu, gudru cilvēku.

Jā, tās bija laimīgas dienas!

Bet, lai cik silti Kolumbu Spānijā sildīja slavas saule, viņu joprojām vilināja jūra, jauni ceļojumi, atklājumi, pētījumi.

Un tad 1493. gada septembra beigās ceļā dodas jauna milzīga ekspedīcija ar septiņpadsmit kuģiem.

Tagad netrūkst ļaužu, kas grib tikt uz Espanjolu un apmesties tur uz dzīvi — ne velti spānieši tiku tikām saklausījušies Ko​lumba jūrnieku fantastiskos stāstus.

Kopā ar Kolumbu pāri okeānam burāja pusotra tūkstoša nākamo kolonistu, sapņodami, ka dzīve zem Indiju zilajām debesīm būs tīrā paradīze, sapņodami par zeltu un pērlēm, par vergiem indiāņiem, kas paklausīs vismazāka​jam viņu rokas mājienam un uzskatīs par laimi kalpot dižciltīgajiem kabaljero.

Karavelu tilpnēs Kolumbs veda uz Espanjolu milzum daudz visdažādāko mantu. Viņš gribēja tur iekopt tīrumus un sēt prosu un miežus, audzēt vīna krūmus un cukurniedres, stādīt apelsīnu un citronu kokus.

Kolumbs brīnījās, ka indiāņiem nav nekādu mājdzīvnieku, ja neskaita suņus, kuri gan neprata riet, un viņš nolēma ieaudzēt salā mājlopus un tāpēc veda līdzi uz kuģiem govis, ēzeļus un cūkas, domādams par to, ka pēc dažiem gadiem Espanjolā mitīs mājdzīvnieki baru bariem. Pirmo reizi uz rietumiem ceļoja arī zirgi un ļaužu rīdīšanai iedresēti nikni suņi — drošs paliek drošs, ja nu lēnprātīgie indiāņi sāks kurnēt un negribēs paklausīt!

Kolumbs šķērsoja Atlantijas okeānu mazliet tālāk dienvidos nekā pirmo reizi, un vēlāk kļuva skaidrs, ka tas ir vislabākais un visīsākais ceļš pāri okeānam.

Pieturējās lielisks laiks. Līdz pašam apvārsnim baloja 'kuģu buras, un atkal dienu tās likās baltas un vieglas kā mākoņi, naktī, mēness gaismā, — sudrabotas, rītausmā — zeltaini sartas, un gaiss bija spirgts un smaržīgs. Ceļavējš — ziemeļaustrumu pasāts aizdzina flotili pāri okeānam divdesmit dienās, un šoreiz Kolumbs ieraudzīja pirmo salu divas nedēļas agrāk nekā savā pirmajā jūras brau​cienā.

Var iedomāties, kādā alkatīgā ziņkārē nākamie kolonisti: raudzījās uz biezajiem tropu mežiem, uz brēcošajiem papagaiļiem, gan raibiem, visās varavīksnes krāsās vizošiem, gan vienkrāsainiem — sārtiem, ziliem, baltiem; uz kailajiem indiāņiem, skaistiem, slaidiem ļaudīm ar cie​tiem, melniem matiem.

Dominika … Gvadelupa … Puertoriko … Jūras braucēji atklāja salu pēc salas. Indiāņi pavēstīja Kolumbam, ka šeit mītot kareivīgā, drosmīgā kārību cilts; admirālis bija daudz dzirdējis par viņiem jau pagājušo reizi. Stāstīja vēl, ka šie karībi esot cilvēkēdāji. Spānieši nepareizi izrunāja vārdu «karībi»: iznāca «kanībi», «kanibāli», un kopš tā laika šis vārds apzīmē cilvēkēdājus.

Kolumbs izkāpa krastā Kārību salās, aplūkoja labi būvētās būdas, apjumtas ar palmu lapām, mājsaimniecības piederumus un skaistus kokvilnas audumus, «ne sliktākus par Kastīlijā austajiem», kā

sacīja pats admirālis. Tomēr ar pašiem karībiem Kolumbs gandrīz nemaz nesastapās; laikam gan viņi bija aizbraukuši, lai kārtējo reizi uzbruktu kaimiņu salām. Tomēr kādu reizi laiva ar divdesmit pieciem spāniešiem nejauši uzdūrās nelielai kanoe ar sešiem karībiem, un starp tiem bija divas sievietes — īstas karotājas, īstas amazones. Karībi pirmie drošsirdīgi metās kaujā; viņi šāva ar saindētām — bet varbūt ar nesaSndētām! — bultām un kāvās tik izmisīgi, ka divdesmit pieci spēcīgi jūrnieki nevarēja tikt ar viņiem galā un spāniešiem tikvien izdevās kā sagūstīt vienu indiāni, turklāt tikai tāpēc, ka tas bija nāvīgi ievainots. Tiesa kas tiesa, karībi bija drošsirdīgi un prata karot.

Pa ceļam uz Espanjolu Kolumbs atklāja vēl dažas jaunas salas, bet pie tām neuzkavējās, viņš steidzās uz Navidadas fortu, priecādamies par līksmo tikšanos ar salā atstātajiem biedriem. Tomēr krasts atbildēja kuģu lielgabalu salūtam ar dīvainu, biedējošu klusumu. Drīz vien jūras braucēji ieraudzīja šausmīgu ainu — forta vietā rēgojās vienīgi pelni un krāsmatas. Kolumbs neatrada salā neviena dzīva spānieša.

Pamazām viss noskaidrojās. No izbiedēto indiāņu juceklīgajiem stāstiem viegli varēja noprast, kas šeit noticis. Spānieši pēc kuģu aizbraukšanas, degdami neremdināmās zelta alkās, sākuši atņemt indiāņiem zelta rotas un visādi darījuši viņiem pāri, viņus situši un nogalinājuši. Salinieki nonākuši galīgā postā, sākuši ne vien aiz​stāvēties, bet arī uzbrukt un galu galā nonāvējuši visus nekaunīgos, nekrietnos spāniešus.

Jā, Espanjola sagaidīja Kolumbu ar drūmām vēstīm. Bet skaļais kolonistu bars — dižciltīgi un nedižciltīgi kabaljero, taču vienlīdz nabagi, nekautrīgi un rupji dēkaiņi — izkāpa Espanjolas krastā, juzdamies kā saimnieki, nevis viesi. Kolumbs nolēma tūdaļ šeit pat dibināt un celt pilsētu pēc visiem likumiem — ar baznīcu un gubernatora pili un pieļāva kļūdu. Būvdarbi nemaz nevedās, no indiāņu darba nebija liela labuma, bet paši spānieši negribēja un arī neprata strādāt, viņi prata tikai karot, «bija draugos ar karu», kā par viņiem rakstījuši spāniešu vēsturnieki. Pilsētas būvei bija izraudzīta pavisam nepiemērota vieta, visapkārt pletās purvi, kuros slēpās šausmīga slimība — dzeltenais drudzis. Osta bija slikta, nepietika pat dzeramā ūdens. Pie šejienes klimata nepieradušie spānieši neveselīgajā apvidū sāka sirgt ar drudzi. Kolumbs spieda veselos pie darba un, rādīdams labu paraugu citiem, strādāja arī pats, kaut gan jāpiebilst — šis piemērs reti kādu iedvesmoja. Kolonisti kāroja zeltu, bet zelta te nebija nemaz tik daudz, turklāt zelts bija jāizskalo no smiltīm, un to spānieši neprata un arī nevēlē​jās darīt.

«Interesanti zināt, kāpēc gan Kolumbs nosaucis šos indiāņus par bikliem, labsirdīgiem, paklausīgiem ļaudīm,» runāja kolonisti. «Dons admirālis sagvelzis visādus niekus un izfantazējis nezin ko. Pirmkārt viņi ir sliņķi, viņi nekā negrib darīt, bet, ja jūs viņus piespiežat strādāt ar varu, viņi — paskat vien! — sāk slimot un mirst nost. Svētā Marija, kālab mums uzlikts tāds krusts!? Viņi nemaz negrib mūs apkalpot,» žēlojās kolonisti, «gluži ot​rādi — viņi uzdrošinās pacelt pret mums roku, šauj bul​tas, droši vien saindētas, un tas nav nekāds joks, godā​jamie senjori, no tādām bultām cilvēki mirst nost.»

Un viņi, vīlušies cerībās uz vieglu, bezrūpīgu dzīvi kā paradīzē, lād indiāņus, lād admirāli un viņa brāli Djego, apvaino viņus visos nāves grēkos un domā tikai par to, kā drīzāk tikt projām no šīs posta

zemes, kur zelta vietā atraduši dzelteno drudzi, dīkas dzīves un izpriecu vietā — smagu darbu pilsētas būvē un zelta skalošanā.

Pa to laiku kolonistiem piezagās jauna nelaime — bads. No Spānijas atvestie pārtikas produkti sāka bojā​ties, spānieši neprata tos uzglabāt, un ledusskapju tajos laikos diemžēl nebija. Un Kolumbs nolēma sūtīt atpakaļ uz Spāniju lielu daļu kolonistu, kuri par šādu vēsti, pro​tams, visai priecājās.

Un tad divpadsmit kuģi burāja atpakaļ uz dzimteni, un ar tiem Kolumbs nosūtīja uz Spāniju nelielu daudzumu Espanjolā iegūtā zelta un šeit atrastās garšvielas.

Baidīdamies, turklāt pamatoti, ka Espanjola uzreiz nedos lielus ienākumus, uz kādiem cerējuši Spānijas valdnieki, bet gluži otrādi — ka šī kolonija prasīs diezgan prāvus izdevumus, Kolumbs cenšas pārliecināt Isabellu un Ferdinandu, ka zelta šeit daudz, kaut gan pats par to stipri šaubās, un izklāsta savus apsvērumus — vajadzētu padarīt indiāņus par vergiem un pārdot tos vergu tirgos. Tajos nežēlīgajos un skarbajos laikos vergu tirdzniecība bija visai parasta lieta. Portugāļi sarausa lielu bagātību, vezdami pārdošanai melnos vergus no Āfrikas, no vergu tirdzniecības iedzīvojās arī citas zemes. Un Kolumbs, sava laikmeta dēls, pat neiedomājās, ka šī kaunpilnā no​darbība būtu necilvēciska.

Un, jo ilgāk viņš uzturas Espanjolā un jo vairāk pūlas uzlabot stāvokli kolonijā, jo draudīgāka, baismīgāka kļūst ēna, kas klājas pāri drošsirdīgā jūras braucēja un jaunu zemju atklājēja tēlam.

Pēc tam kad kuģi ar kolonistiem aizbraukuši uz Spāniju, Kolumbs ar bruņotiem karavīriem dodas meklēt Espanjolas zelta laukus, biedēdams indiāņus ar apdulli​nošu bungu rībināšanu.

Jā, zelts šeit ir, pārliecinās Kolumbs, un ap sirdi viņam kļūst vieglāk, kaut gan zelta nav tik daudz, kā viņam gribētos. Jāizpētī arī citas salas. Un admirālis, atstājis brāļa Djego pārziņā koloniju Espanjolā, ar «Pintu» iziet jaunā jūras braucienā, un admirāli pavada vēl divi citi kuģi. … Ir aprīļa vidus, labakais laiks juras braucienam šajos ūdeņos. Kolumbs uzņem kursu uz Kubu, uz salas dienvidu krastiem, joprojām domādams, ka tā ir pussala. Un no jauna viņš šeit redz brīnumskaisto dabu, dzird putnu jauko, saldo dziedāšanu un — ak vai! — tāpat ka agrāk šeit neatrod zeltu. Indiāņi stāsta — zelts esot kai​miņu salā Jamaikā, un Kolumbs, uzklausīdams šīs valo​das, cerību spārnots, burā uz turieni.

Jamaika atšķirībā no Kubas bija biezi apdzīvota sala. Pretim Kolumbam jūrā izbrauca kanoe laivas ar apbruņotiem ļaudīm, bet krastā lielā barā sapulcējās kaili, izkrāsojušies indiāņi, tikai krūtis un vēderu viņiem klāja palmu lapas.

Tā bija gleznaina, iespaidīga aina; indiāņi visvisādi rādīja, ka viņi nevēlas redzēt savā salā nelūgtus viesus. Viņi kaut ko kliedz un sviež īsus šķēpus, un raibie spalvu pušķi, kas rotā viņu galvu, draudoši šūpojas. Kolumbs par atbildi pavēl šaut ar arbaletiem, bultu aizsegā izkāpj krastā un uzrīda kailajiem iezemiešiem šaušalīgos suņus … Un faužu bars izklīst. .. Bet nākamajā dienā pie Kolumba atnāk seši indiāņi ar miera piedāvājumu un laba vēlējumiem …

Arī šeit zelta nebija. Tomēr Jamaikā bija tik jauka daba, ka spānieši visai nelabprāt šķīrās no šā brīnišķīgā zemes stūrīša.

Uz dienvidiem no Kubas jūras braucēju skatieniem pa​vērās neskaitāmas salas un saliņas, un tās visas bija zaļas, krāšņas, un visur urdza dzidri avoti, visur laidelējās skaisti putni flamingi, un vējš nesa uz kuģiem saldas ziedu smaržas. Kolumbs nosauca visas šīs sīkās brīnišķī​gās saliņas par Karalienes Dārzu.

Burājot šajā smaržīgajā Dārzā, jūras braucēji novēroja apbrīnojamu zvejas paņēmienu: indiāņi zvejoja bruņurupučus, ņemot palīgā nelielas zivis. Tām uz vēdera ir piesūcekņi, un, ja šīs piesūcekņzivis pie kaut kā piesūkušās — pie kanoe, pie kuģa korpusa, pie kāda liela jūras dzīvnieka —, tās turaš tik cieši klāt, ka nav iespējams atraut nost. So īpašību izmantoja indiāņi. Viņi saķēra piesūcekņzivis, piesēja tām pie astes auklu un tad palaida šīs zivis jūrā tur, kur mitinājās bruņurupuči. Zivis tūdaļ piesūcās pie bruņurupuču bruņām, un zvejniekiem tik vien vajadzēja kā vilkt aiz auklas un izcelt no ūdens zivi kopā ar visu bruņurupuci. Atjautīgs zvejas paņēmiens!

Spānieši zem Indiju zilajām debesīm izredzējās visvisādus brīnumus. Reiz kāds jūrnieks izkāpa krastā, taisīdamies pamedīt netālajā palmu birzī. Te pēkšņi kā parādība viņa priekšā nostājās kāds vīrs baltā vaļīgā tērpā līdz pat zemei, un viņam bija gaišāka ādas krāsa nekā citiem indiāņiem. Gaišādaino vīru pavadīja ļaudis tādos pašos baltos apģērbos, un jūrniekam šķita, ka brīnumainā kārtā te atnākuši mūki no Spānijas. Parādība bija tik negaidīta, tik neparasta, ka jūrnieks izbailēs iekliedzās nelabā balsī.

Dīvainie ļaudis tūdaļ pazuda. Kolumbs, izdzirdis par šo sastapšanos palmu birzī, ar lielu interesi iztaujāja jūrnieku, tomēr ne viņš, ne arī kāds cits spānietis nekad vairs neredzēja gaišādainos indiāņus baltajos tērpos.

Kolumbs ilgi burāja starp Karalienes Dārza salām un no jauna tuvojās Jamaikai. Indiāņi atnesa krastā kurvjus ar brīnišķīgiem āboliem, un Kolumbs, izmantodams tulkus — indiāņus, kuri bija aizvesti uz Kastīliju un iemācījušies spāņu valodu, ilgi runājās ar salas sirmgalvjiem par cilvēka dvēseli, par ciešanām, kas jāpārdzīvo viņa miesām, par to, kas gaida cilvēku pēc nāves; un indiāņu valodas bija gudras un domas prātīgas, un šīs sa​runas Kolumbu ļoti iepriecināja, un mēs atkal redzam jūras braucēju un jaunu zemju atklājēju, nevis cietsir​dīgu kolonizatoru …

— No kurienes jūs esat nākuši? — indiāņi vaicāja Kolumbam. — Varbūt jūs nākat no debesīm?

— No Kastīlijas, — jūras braucējs atbildēja, un indiāņi māja ar galvu, domādami, ka Kastīlija droši vien ir tās pašas debesis.

Kādu reizi pie Kolumba kuģa atīrās kanoe ar kasiku un viņa ģimeni. Kasiks savu bērnu pavadībā uzkāpa uz Kolumba kuģa klāja un svinīgi pavēstīja admirālim, ka vēloties atstāt savu zemi un doties uz Spāniju, lai pa​lūkotos uz karali, karalieni un troņmantnieku.

— Es uzzināju par šiem diženajiem valdniekiem no indiāņiem, kurus tu ved sev līdzi, — kasiks sacīja. — Ļaudis visur bīstas no tevis. Karībi ir drošsirdīga tauta, viņu ir bez gala, tu viņiem esi sagādājis daudz bēdu, un visi baidās no tevis. Visi zina, ka tu vari nodarīt mums daudz posta, ja mēs nepakļausimies Kastīlijas karalim, tavam pavēlniekam. Un tāpēc, iekām tu esi atņēmis man mūsu zemi un mūsu īpašumu, es gribu doties kopā ar tevi tavos kuģos uz Spāniju un ņemt līdzi visu savu ģimeni.

Kolumbs apmulsis klausījās kasika vārdos un nolūkojās uz viņa skaistajām meitām un nepieaugušajiem dēliem. Admirāļa skatiens kavējās pie indiāņu laivas, kas šūpojās viļņos līdzās kuģim.

Kanoe atradās kasika svīta, bet laivas priekšgalā savrup stāvēja karognesējs, tērpies skaistā tunikai līdzīgā spalvu apmetnī, un turēja baltu karogu. Un šī aina bija tik krāšņa un lieliska un pats kasiks tik nesatricināmi mierīgs un majestātisks, un Kolumba sirds iežēlojās par kasika bērniem . . . Nē, viņš nevarēja atļaut kasikam šo bīstamo, kļūmīgo soli, kas neatnesīs šim cildenajam vadonim neko citu kā vien ciešanas un varbūt pat nāvi.

— Es pieņemu tevi par mūsu karaļa vasali, — Kolumbs sacīja. — Bet tu, mans draugs, paliksi šeit!

Jo mansceļš ir tāls un es nemaz tik drīz nenokļūšu Kastīlijā. Ej ar mieru, tava vēlēšanās piepildīsies vēlāk — kādu citu reizi.

Un viņu ceļi šķīrās, un šis vienkāršais, labsirdīgais vīrs, vēlāk sapratis, no kādas pekles viņu paglābis admi​rālis, droši vien vēl ilgi pēc tam bija pateicīgs Kolumbam. . .. Kolumbs pavadīja gandrīz pusotra mēneša pie jaunatklātajām salām, tās pētīdams un meklēdams salās zeltu, tomēr nekā viņš tur neatrada. Iespējams, viņš būtu kuģojis vēl tālāk, bet kuģu tilpnēs sūcās ūdens, un tos vajadzēja labot, turklāt pats admirālis pārpūlēšanās, nepietiekamā miega un sliktā uztura dēļ smagi sasirga. Viņš bija spiests atgriezties Espanjolā.

AAatroži uz rokām iznesa slimo jūras braucēju krastā,. kur viņu gaidīja tikšanās ar vecāko brāli Bartolomē, kurš admirāļa prombūtnes laikā bija atvedis no Spānijas kuģu karavānu ar pārtiku un karavīriem. Brāļi nebija redzējušies sešus gadus, un sastapšanās bija līksma, tomēr tikšanos aptumšoja daudzās likstas, kas gāzās pār šo nelaimīgo salu.

Kolumbs uzzināja, ka daļa kolonistu viņa prombūtnes laikā sagrābuši vienu no kuģiem un patvaļīgi aizbraukuši uz Spāniju. Espanjolā palikušie sirga un vārga, spāniešu karavīri klaiņoja apkārt pa visu salu

laupīdami, slepkavodami indiāņus. Grūti bija pat iedomāties, kas šeit notika! Un nelaimīgajiem indiāņiem bija jāpacieš viss šis posts, un viņu dzīve kļuva pavisam bezcerīga. Cīnīties pret svešzemniekiem? Jā, viņi mēģināja to darīt. Laiku pa laikam uzliesmoja indiāņu sacelšanās, bet ko gandrīz neapbruņoti kaili karotāji varēja padarīt labi apbruņotajiem, rafinēti cietsirdīgajiem, nežēlīgajiem spāniešiem. Lai nu kā, baltie prata karot. Nabaga indiāņi zaudēja jau pašu pirmo kauju, un pēc tam Kolumbs ar soda ekspedīciju izstaigāja salu krustām šķērsām un galīgi «nomieri​nāja» indiāņus. Arī vēlāk ne vienu reizi vien uzliesmoja sacelšanās, indiāņi izmisīgi cīnījās par brīvību, tomēr viņu spēki bija par vājiem. Ikviena jauna diena nesa viņiem jaunas ciešanas, un viņu mokas beidzās tikai ar nelaimīgo upuru nāvi; un drīz, ļoti drīz, ap sešpadsmitā gadsimta vidu, kādu piecdesmit gadu laikā Espanjolas indiāņi jau bija izmiruši. Viņu liktenis piemeklēja arī gandrīz visus Amerikas salu un kontinenta indiāņus. Iezemiešu skaits šajās jaunatklātajās zemēs saruka aizvien mazāks un mazāks.

Kolumbs aplika Espanjolas indiāņus ar smagu zelta nodevu, ko viņi nespēja nomaksāt, un, kad uz Spāniju devās jauna kuģu karavāna, tajos uz vergu tirgiem pārdošanai verdzībā veda nelaimīgos indiāņus.

Gandrīz visi viņi gāja bojā. Indiāņu vergus nogalināja viņiem neparasti skarbais Spānijas klimats, pārāk smagais darbs un nežēlīgā apiešanās. Indiāņu dzimtās zemes dāsnā daba deva viņiem bagātīgu iztiku, un viņi ņēma no dabas tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai apmierinātu savas pieticīgās vajadzības.

Apģērba viņiem nevajadzēja, viņi būvēja vieglus, vienkāršus mitekļus, ņemot materiālus, kas gadījās pie rokas; mājokļu būve neprasīja ne lielas pūles, ne īpašu prasmi. Viņi dzīvoja brīvi un vaļīgi zem glāsainajām debesīm siltās saules staros, un, ja arī starp dažādām indiāņu ciltīm reizēm izcēlās strīdi un sadursmes, tad tās vairāk līdzinājās bērnu spēlēm Spānijā, nevis īstām kau​jām.

Tagad viss rādījās citādi. Un vainīgi bija Šie ļaudis, kuri «nākuši no debesīm».

Arī kolonistiem trūka vienprātības un saticības. Viņi pastāvīgi ķildojās un turēja naidu, neapmierinātība ar Kolumbu auga augumā, un pāri okeānam lidoja tumšas valodas. Espanjolā laime atstāja Kolumbu. Viņa rokas bija aptraipītas nelaimīgo indiāņu asinīm, kolonisti viņu lādēja vienā lādēšanā, un valdnieki nebija ar viņu mierā. Spānijā sākās nevalodas — Kolumbs esot blēdis un krāpnieks, viņa atsūtītais zelts neesot īsts,tāpat kā garšvielas nekur nederot. Kolumba kanēlim, tērgāja spānieši, esot slikta ingvera garša, viņa pipari nemaz neesot līdzīgi īstajiem pipariem, kaut arī esot rūgti, bet sandalkoki nekur nederot. Admirālim netrūka skauģu un nelabvēļu, un viņi visi, izmantojot Kolumba pirmās neveiksmes, nik​numā iesviluši, ņēmās viņu apmelot un nomelnot.

Un Kolumbs pēc trim Espanjolā aizvadītiem gadiem burāja uz Spāniju, lai atspēkotu pret viņu celtos apvaino​jumus. . . . Bet liela bija Kolumba prasme valdzināt valdniekus. Karaļpāris kā apburts klausījās viņa stāstos par Indijām, apsolīja sūtīt Kolumbu jaunā ekspedīcijā un apliecināja, ka nevienam citam nepiešķiršot ekspedīcijas vadītāja godu, tikai viņam, Kolumbam, vienīgajam. Viņi nevienam neatjaušot atkārtot Kolumba ceļu.

Un Kolumbs sāka gatavoties savam trešajam jūras braucienam.

«…UN LAI JŪSU CIEŅA NETIKTU AIZSKARTA NEKĀDĀ ZIŅĀ» Lai cik nogurdinoša un raižu pilna bija gatavošanās jaunajam jūras braucienam, lai cik grūti bija pa grasim salūkot naudu, ar ko nopirkt kolonistiem nepieciešamo maizi, gaļu un vīnu, Kolumbam darīja prieku apziņa, ka viņš no jauna izies jūrā, kaut arī šoreiz admirāli sūtīja nevis atklāt un izpētīt jaunas zemes, bet tikai uz koloniju Espanjolā kā tās vicekarali, gubernatoru.

Gatavošanās vilkās ilgi. Tikai 1498. gada 30. maijā Kolumba flotile atstāja Sanlukāras de Barramedas ostu. Bez krāšņām ceremonijām, bez parādes, bez taurēm un timpāniem.

Gatavodamies jaunajai ekspedīcijai, Kolumbs ilgi domāja un prātoja: kā gadījies, ka viņš līdz šim laikam savās Indijās nav atradis pasakainās bagātības? Kāds zinātnieks un juvelieris, kuru Kolumbs labi pazina, sacīja viņam, ka, pēc juveliera saprašanas, zeltu, dārgus akmeņus un garšvielas allaž vedot no dienvidu zemēm, tas ir, no zemēm, kas atrodas ekvatora tuvumā. Un Kolumbs nolēma turēt kursu uz dienvidiem. Tomēr viņš nokļuva Atlantijas okeāna bezvēja joslā, kur kuģi stāvēja nekustīgi ar šļauganām burām, kur saule svilināja bez žēlastības un jūrnieki, tērpušies siltās drānās — viņi nezin kāpēc bija iedomājušies, ka ģērbties vieglākos tērpos ir bīstami, — tvīka un vārga neciešamā svelmē. Tilpnēs zem klāja noglabātie pārtikas produkti sāka bojāties, laiku pa laikam pārsprāga vīna mucu stīpas, un vērtīgais dzēriens, bez kura spānieši nespēja iztikt, izlija un gāja zudumā.

Sīs mocības saules svelmē turpinājās astoņas dienas. Devītajā dienā spirgts vējš piepūta buras — un, jūrnie​kiem par lielu prieku, kuģi līksmi aiztraucās pa zilajiem viļņiem.

«Pasātu vējos kuģus parasti stipri šūpo,» stāsta pieredzējušais jūras braucējs admirālis Morisons, «bet takelāžā dzied spirgts, pastāvīgs vējš, safīra jūra veļ viļņus ar baltām putu mugurām … bet pie debesīm bezgalīgās virknēs lido un lido augstas pasātu mākoņu kupenas. Jūrnieka sirds gavilē, un gribas dziedāt, gribas kliegt pilnā balsī… Laiku pa laikam pēkšņi uzbrūk nikna vētras brāzma, bet pēc īsas, nekaitīgas lietus gāzes tūdaļ atkal norimst… Lidojošās zivis un delfīni draiski rotaļājas līdzās kuģim, uz brītiņu atlido vētrasputni un citi jūras putni .. . Kolumbs jau ir redzējis Dienvidu Krustu, turpretim vairums viņa jūrnieku pirmo reizi nokļuvuši dienvidu ūdeņos … Var iedomāties, kā viņi gluži kā noburti stāv pie kuģa borta un lūkojas fosforescējošā tropu jūrā, pratodami, ka tās mirdzēšana un spulgošana sola viņiem Indijas zeltu.»

Pēc trim nedēļām, 1498. gada 31. jūlijā, sargmatrozis mastā iekliedzās, ka redzot pie apvāršņa «trīs stirpas vai trīs pakalnus». Tā bija jauna, vēl nezināma sala, kuru Kolumbs nosauca par Trinidadu.

Admirālis pavēlēja piestāt pie šīs salas un noenkurojās kādas upes grīvā. Pieturējās brīnišķīgs laiks, un jūrnieki laivās brauca krastā, zvejoja austeres un zivis, mazgāja veļu un noskaloja sā​ļos jūras sviedrus.

Atspirdzinājušies un atpūtušies spānieši burāja tālāk gar Trinidadas dienvidu krastiem. Kādu reizi viņiem pretim izīrās liela kanoe ar jauniem airētājiem — skaistiem jaunekļiem, kas bija apbruņojušies ar lokiem un bul​tām. Garos, mīkstos matus viņi bija apsējuši ar raibiem lakatiņiem, un tādi paši lakati apjoza jaunekļu gurnus, tā ka viņus varētu uzskatīt par apģērbtiem; pēc mūsdienu uzskatiem, tas bija parastais pludmales tērps. Tie bija drošsirdīgi ļaudis. Sastapšanās ar milzīgo, neredzēto Kolumba kanoe viņus nepavisam nebiedēja, bet pieirties tuvāk karavelai viņi nevēlējās, kaut gan jūrnieki visādi lūkoja piesaistīt viņu uzmanību — rādīja viņiem dažādus stikla nieciņus, tomēr indiāņi par tiem nelikās ne zinis.

Tad Kolumbs nolēma uzjautrināt iezemiešus ar dejām tamburīna pavadījumā. Bet jaunekļi, tikko izdzirduši mūziku, visi kā viens paķēra lokus un uzvilka stiegras, gatavodamies kaujai. Droši vien saskaņā ar turienes priekšstatiem viņi noturēja spāniešu deju par izaicinājumu uz 'kauju; jūras braucēji bija spiesti aizbiedēt viņus ar šā​vieniem gaisā, lai izvairītos no nevajadzīgas sadursmes.

Kanoe pagriezās atpakaļ un ātri pazuda aiz zemesraga, bet Kolumba kuģi burāja tālāk uz dienvidiem,

turēdamies pie Trinidadas krastiem. Kaut kur tālumā pie apvāršņa iezīmējās jauna, nezināma zeme ar augstiem kalniem, un Kolumbs to nosauca par Grasijas zemi. Viņš, protams, vēlējās apskatīt šo zemi tuvāk, bet ceļš pie tās veda pa bangojošu šaurumu ar tik stipru straumi kā Spānijas upē Gvadalkivirā palu laikā. Jūrnieki apstājās pie ieejas šaurumā, lai otrā rītā izmērītu tā dziļumu. Kolumbam šķita, ka šeit ir daudz sēkļu un rifu. Nakts vidū pēkšņi atskanēja draudīga rūkoņa, un jūras braucēji ieraudzīja, ka viņiem tieši virsū nāk augsts bangu vāls. Par laimi, banga aizvēlās garām, nenodarījusi nekā ļauna, tikai stipri sašūpojusi karavelas. Otrā rītā jūrnieki sāka mērīt dziļumus un redzēja, ka jūra šeit ir pietiekami dziļa.

Kolumbs nolēma iebraukt jūras šaurumā. Ar ceļavēju karavelas laimīgi izburāja cauri dunošajam šaurumam, ko jūras braucēji nosauca par ČŪSKAS RĪKLI, un nonāca diezgan plašā līcī, kur ūdenim gandrīz nemaz vairs nebija sāļa garša. Tas likās dīvaini, un visi brīnījās nenobrīnīdamies. Kuģi burāja pa līci, un labajā pusē varēja redzēt Trinidadas krastus, kreisajā — Grasijas zemi. Kolumbs domāja, ka Grasijas zeme arī ir sala, tomēr viņš kļūdījās. Tā bija JAUNA NEZINĀMA KONTINENTA PUSSAL KOLUMBS PIRMO REIZI RE​DZĒJA DIENVIDAMERIKAS KRASTU. Līča ziemeļu daļā jūrnieki atrada vēl otru šaurumu, kur plūda vēl stiprāka straume nekā Čūskas rīklē.

Trinidadas klinšainie krasti ziemeļos un dienvidos pienāk visai tuvu tādām pašām klintīm Grasijas zemē.

Kādreiz senos laikos Trinidadu no Grasijas zemes vēl nešķīra jūra, bet spēcīga straume gadu tūkstošos izskaloja starp tām šaurumus, un tagad it kā tālās pagātnes piemiņai Pūķa rīklē, kā Kolumbs nosauca šaurumu ziemeļos, paceļas klintis, kas atgādina senlaicīgu torņu drupas.

Kolumbs neuzdrošinājās ieiet Pūķa rīklē un burāja atpakaļ, šoreiz gar Grasijas zemes krastiem, cerēdams at​rast mierīgāku izeju no līča.

«Līdz šim laikam es vēl neesmu runājies ne ar vienu no šo zemju iemītniekiem,» pieraksta dienasgrāmatā Kolumbs, «kaut gan es to ļoti vēlējos. Tālab es zēģelēju gar šīs zemes krastiem, un, jo tālāk es tiku, jo saldāks tapa ūdens.

Nozēģelējis labu gabalu, es nonācu apvidū, kur zeme, kā man likās, bija iekopta, un, izmetis enkuru, nosūtīju krastā laivas.»

Diemžēl jūrnieki šajos iekoptajos laukos neredzēja neviena cilvēka, tikai patālāk trokšņoja un klaigāja jautru, jocīgu pērtiķu bars. Iespējams, ka indiāņi, ieraudzījuši kuģus, izbailēs bija paslēpušies.

Kolumbs burāja tālāk un beidzot uzdūrās iezemiešiem. Indiāņi sagaidīja viņu bez bailēm, laipni un sirsnīgi un pavēstīja, ka viņi mītot Parijas zemē, ka tā esot biezi apdzīvota zeme un jūrnieki to redzēšot paši savām acīm, ja gribēšot būrāt tālāk. Tātad Parijas zeme, nevis Grasijas zeme, kā to bija nosaucis Ko​lumbs. Tāpēc arī mēs, lai izvairītos no jucekļa, sauksim to par Parijas zemi.

Jo tālāk uz Parijas zemes dienvidiem virzījās karavelas, jo biezāk apdzīvoti novadi nāca redzami; ap kuģiem riņķoja neskaitāmas kanoe, un indiāņiem kaklā uzkārti karājās lieli zelta gabali un pie plaukstām piesietas pērles. Te nu ir kārotās bagātības — pērles un zelts! Beidzot Kolumbs tās atradis, bet diemžēl šajā reizē admirālis nevarēja šeit pakavēties ilgāk, parunāties ar šejienes iedzīvotājiem, iemainīt no viņiem zelta rotas un brīnišķīgās pērles. Kolumbu aicināja projām uz Espanjolu vicekaraļa pienākumi, un pārtikas produkti kuģu tilpnēs joprojām bojājās, un admirālis krita izmisumā, domājot par to, ka bez kādas jēgas iet pazušanā krājumi, kuru iegādei iztē​rēta tik grūti salūkotā nauda.

Tā vicekaraļa pienākumi kļuva par traucēkli Kolumba jūras braucēja, jaunu zemju atklājēja un pētnieka gai​tās …

Bet kuģi pa to laiku burāja gar Parijas zemes brīnišķīgajiem krastiem, un Kolumbs dzejiskos toņos tēlo «vakara gaisa maigo spirgtumu, kas seko neciešami karstajai dienai, zvaigžņotās debess dzidro spožumu, ziedu spirdzinošo aromātu, ko viegla brīze nes šurpu no zemes puses». Tas viss uzvedināja Kolumbu uz domām, ka viņš nonācis tuvu klāt pie bībeles paradīzes dārza, kur tek brīnumjaukas upes. Bet kuģi p_atiešām bija atburājuši pie kādas milzīgas upes grīvas. «Ūdens ir salds,» Kolumbs rakstīja. «Tas tek milzīgos daudzumos, un nekad es nebiju dzēris tam līdzīgu ūdeni.»

Kolumbs redzēja, ka te visapkārt ir sauszeme un nekur nav šauruma, un viņš nolēma atgriezties Pūķa

rīklē un mēģināt tikt laukā no līča pa šo šaurumu. Mēģinājums izdevās, kaut gan kuģi, nokļuvuši ļoti spēcīgās ūdens vērpetēs, tik tikko neaizgāja bojā. Ne velti vēl šobaltdien šis šaurums ir bīstams nelieliem kuģiem. Laimīgi tikuši ārā no Pūķa rīkles, jūrnieki uzņēma kursu uz Espanjolu. Pa ceļam Kolumbs atklāja jaunas salas un vienu no tām nosauca par Margaritas salu, kas tulkojumā nozīmē Pērļu sala, jo šeit bija daudz pērļu. Bet arī pie šās salas Kolumbs neuzkavējās. Viņš steidzās uz Espan​jolu.

Domādams par to, ko bija redzējis, Kolumbs centās izskaidrot dīvainas dabas parādības, ar kurām nācās sadurties, — spēcīgo, nikno straumi šaurumos, saldūdeni jūras līcī, milzīgās ūdeņu masas, ko jūras līcī iepludināja kāda upe, — un admirālis atrada šīm mīklainajām parādībām pareizu atminējumu.

Spēcīgā straume jūras šaurumos, viņš pierakstīja, izceļas tālab, ka saduras saldūdens un sāļais okeāna ūdens. Ūdens masām saduroties, veidojas vērpetes un milzīgi bangu vāli. Līcī ir saldūdens tālab, ka tur ietek kāda milzīga upe. Bet tāda ūdens masa, spriež Kolumbs, var uzkrāties tikai tad, ja upe ir ļoti gara, un zeme, pa kuru plūst šie ūdeni, nekādā zinā nevar būt sala. TAI JĀBŪT KONTINENTAM. Cita pasaule?

Jā, šie vārdi pavīd viņa piezīmes. Cita pasaule . . . Cita pasaule … Bet Kolumbu vēl tur savā varā senie, nepareizie priekšstati par pasauli, un viņš joprojām domā, ka atrodas pie Āzijas tālu izstieptajiem krastiem, Iaī gan šeit pletās jauns kontinents, ko neviens Vecajā pasaulē vēl nepazina, jo tā bija CITA PASAULE, JAUNĀ PASAULE! . .. Espanjola nesolīja Kolumbam nekā priecīga, bet tas, ko viņš šeit ieraudzīja, rādījās ļaunāk par ļaunu. Salā valdīja jukas un nekārtības. Daļa spāniešu kolonistu bija sadumpojušies pret brāļiem Kolumbiem, kurus uzskatīja par visu nelaimju un posta vaininiekiem.

Naida un nesaskaņu rezultātā jau tā grūtā dzīve svešajā zemē kolonistiem kļuva vēl smagāka, tomēr no šīm jukām visvairāk cieta tie paši indiāņi.

Kolumbs pats, protams, vairījās no nejēdzīgas cietsirdības, tomēr viņš bija slikts kolonijas pārvaldnieks. Vicckaralis rīkojās nežēlīgi tur, kur derētu labsirdība, un pieļāva mīkstsirdību tur, kur bija nepieciešama stingra roka. Jāpiebilst, ka spāniešiem viņš tik un tā neizdabātu, viņi neieredzēja un nīda vicekarali vispirms jau tāpēc, ka viņš bija svešzemnieks, un apskauda viņa panākumus. Viņi skaļi klaigāja, ka Kolumba Indija esot viltus, māņu un nelaimju zeme, un dēvēja to par Kastīlijas muižnieku kapsētu.

Kuģi no Espanjolas visu laiku burāja uz Spāniju, un līdzi tiem nāca vēstis par briesmīgajām nekārtībām salā. Vainīgs, protams, bija Kolumbs. Ne jau velti kolonisti sacēluši dumpi, skandināja spānieši, pats Kolumbs saprot, ka viņš ir vaininieks, ja jau viņš viscaur piekāpies clumpiniekiem.

Taisnība, viņš patiešām bija piekritis dumpinieku prasībām, tomēr ne jau tāpēc, ka uzskatīja sevi par vainīgu kādos pārkāpumos. Viņam nebija citas izejas, viņš kāroja mieru, mieru par katru cenu, lai pārtrauktu asins izliešanu un izbeigtu jukas un nemieru kolonijā. Bet, jo vairāk viņš piekāpās, jo lielākas auga dumpinieku prasības, un jukām un naidam nebija gala, un pāri okeānam steidzās slepenas apsūdzības, un valdnieki beidzot nosūtīja uz Espanjolu savu «uzticības personu», kroņa inspektoru Fransisko de Bovadilju, kuram vajadzēja visu noskaidrot uz vietas, rīkoties enerģiski un beidzot nodibi​nāt šeit kārtību.

Un Bovadilja nodibināja savu kārtību. Viņš uzskatīja, ka pie visa vainīgs Kolumbs, un sāka ar to, ka atcēla gan viņu, gan viņa brāļus no viņu amatiem, pavēlēja iekalt visus trīs važās un katru ar savu kuģi nosūtīja uz Spāniju.

Tas jau bija par daudz …

Kolumbs ar lielu sarūgtinājumu pārdzīvoja nepelnīto, nežēlīgo pārestību. Nebija nekādu šaubu par viņa godīgumu, par viņa patieso vēlēšanos nodibināt kolonijā kārtību. Bet galvenais, ko tagad neviens negribēja atcerēties, — Kolumbs taču bija jauno zemju atklājējs, kas padarīja Spāniju slavenu visā pasaulē. Un tāda bija Spā​nijas pateicība!

Kuģa kapteinis, kas veda arestēto Kolumbu uz Eiropu, nevarēja ar mierīgu sirdi noraudzīties uz važās sakalto admirāli un lūdza Kolumbu, lai tas atļauj važas noņemt.

— Nē, — Kolumbs atbildēja, — es palikšu važās tikām, kamēr karaļi neatvēlēs tās noņemt, un es pagla​bāšu šīs ķēdes kā piemiņu, kā balvu par saviem nopel​niem.

Un Kolumbs, važās sakalts, gāja cauri Kadisai, un spānieši satriekti noskatījās šajā ainā, un aizvien skaļā​kas kļuva admirāļa aizstāvju balsis.

Tā Spānijas valdnieki bija izpildījuši to līguma punktu, kas skanēja: «Un lai jūsu cieņa netiktu aizskarta nekādā ziņā. Es — karalis. Es — karaliene.» Āmen!

JAUNS JŪRAS CEĻŠ UZ INDIJU Lisabona līksmoja un gavilēja. Beidzot atrasts jauns jūras ceļš uz Indiju apkārt Āfrikai.

Līksmoja Portugāles karalis. Līksmoja karaļa galms, līksmoja visi, kurus interesēja tirdzniecība ar austrumiem. Tiesa, no četriem Vasko da Gamas kuģiem atgriezušies tikai divi, no apkalpes locekļiem — mazāk nekā puse. Tomēr mērķis ir sasniegts. Tagad portugāļiem ir savs jūras ceļš uz Indiju, uz zelta, dārgu akmeņu, smaržzāļu un garšvielu zemi. Jau pirmā ekspedīcija, varētu sacīt — tikai izlūku brauciens, bija devusi krietnu peļņu. Jūrnieki bija pārveduši no «dienvidu zemes» tik daudz garšvielu, ka par ieņemto naudu varēja samaksāt par bojā gājušajiem kuģiem, atlīdzināt ar uzviju visus citus izde​vumus. Bet samaksāt par cilvēku dzīvībām? Lai par tām sēro tie, kuru tuvinieki un draugi atraduši kapu svešajos krastos vai jūras dzelmē. Tiesa gan, viņiem, protams, nav veicies, ļoti žēl šo jauno cilvēku — bet ko tur lai dara? Viņi taču zināja, uz kurieni dodas. Un varbūt viņi paši atkārtoja matrožu seno parunu, ka «jūrā braukt ir nepiecie​šams, bet saglabāt dzīvību nav nemaz tik nepiecie​šams .. .».

Jau sen portugāļi mēģināja uzmeklēt jūras ceļu uz Indiju apkārt Āfrikai. Tomēr pagāja desmit gadu kopš tā laika, kad Bartolomeu Diašs bija atklājis jaunu patiesību, pierādīdams, ka Āfrika dienvidos nebūt nav savienota ar kādu Nezināmo zemi un ka Indijas okeāns nav noslēgta jūra. Pa šo laiku Kristofors Kolumbs bija izdarījis savu lielo atklājumu. Nevarēja pieļaut, ka Spānija pirmā sasniegs arī Indijas austrumu apgabalus, kā tai bija izdevies Indijas rietumu daļā; toreiz taču neviens pat nenojauta, ka Kolumbs atklājis Jauno pasauli. Un portugāļi nosprieda, ka pienācis laiks vēlreiz mēģināt apbraukt apkārt Āfrikai un sasniegt bagātās austrumu zemes pa jaunu jūras ceļu, pa SAVU ceļu.

Portugālē daudzi domāja, ka ari šoreiz flotili vadīs Bartolomeu Diašs. Viņš piedalījās ekspedīcijas sagatavošanā, viņa vadībā būvēja jaunus labākas konstrukcijas kuģus, viņš pats uzmanīja kuģu aptakelēšanu, un viņš galu galā jau pa pusei atklājis šo jauno jūras ceļu, tikai pirmajā reizē nebija varējis aizvadīt ekspedīciju līdz mērķim. Kurš gan cits vadīs šo jūras braucienu, ja ne viņš, Diašs, viens no tā laika talantīgākajiem un visvairāk pie​redzējušiem jūrniekiem?!

Tomēr karalis izlēma citādi. Viņš par ekspedīcijas vadītāju izraudzījās dižciltīgu galminieku Vasko da Gamu, kurš jūrniecības jautājumos nebija parādījis nekādu talantu. Kāpēc karalis tā rīkojās? Vēl līdz šim laikam ne​viens īsti nevar atminēt šo noslēpumu.

Vasko da Gama bija skarbs, stingrs vīrs, kas neļāva sev darīt pāri. Viņam nevajadzēja dzīties pēc karaļa labvēlības un žēlastības. Viņam nevajadzēja piedzīvot pārestības, ne ciest apvainojumus kā Kolumbam. Bez jebkādiem pūliņiem Vasko da Gama saņēma teicamus jaunus kuģus, lielus pārtikas krājumus un visu nepieciešamo tā​lajam jūras braucienam; kuģu apkalpēs bija sameklēti paši labākie matroži, pieredzējuši kapteiņi un stūrmaņi, kuri bija izgājuši labu skolu Bartolomeu Diaša vadībā. Turklāt arī pats Diašs neskopojās ar vērtīgiem padomiem.

Un tad, kad 1497. gada 8. jūlijā flotile atstāja Lisabonu, uz flagmaņkuģa «Sangabriels» («Svētais Gabriels») komandtiltiņa stāvēja lepnais, augstprātīgais Vasko da Gama, bet Diašs pavadīja ekspedīciju tikai līdz Zaļā raga salām.

Pieturējās labs laiks. Tiesa gan, pēcāk uznāca bieza migla un kuģi izšķīrās, bet tie no jauna sapulcējās pie kādas no Zaļā raga salām. Tad Vasko da Gama, atvadījies no Bartolomeu Diaša, burāja tālāk pa savu ceļu.

Ekvatoriālajos ūdeņos sāka plosīties ļoti spēcīga vētra. Vasko da Gama, uzklausīdams Diaša padomus, devās projām no Āfrikas krastiem uz rietumiem un ilgi burāja atklātā okeānā, pūlēdamies izvairīties no nelabvēlīgo vēju joslas.

Tikai pēc trim mēnešiem jūrnieki no jauna ieraudzīja Āfrikas krastus. Viņi izmeta enkuru nelielā, no vējiem labi aizsargātā līcī, ko nosauca par Svētās Helēnas līci. Jūras braucējus sagaidīja puskaili maza auguma ļaudis, kuru āda bija sausu rudens lapu krāsā. Tie bija bušmeņi, un tie piederēja pie Dienvidāfrikas tautas, kas tagad gandrīz izmirusi.

Bušmeņi izturējās miermīlīgi, bet tikai tikmēr, kamēr viņiem nedarīja pāri. Kad turpretim portugāļu jūrnieki, pieraduši rīkoties bez kādas kautrēšanās, rupji aizskāra šās zemes saimniekus, uz portugāļiem sāka lidot metamie šķēpi un bultas — un viņiem vajadzēja atstāt ērto līci.

Jūrniekus gaidīja ļoti grūts brauciens apkārt Vētru ragam, kā to savulaik bija nosaucis Bartolomeu Diašs, vai apkārt Labās Cerības ragam, kā šo zemesragu bija pārdēvējis Portugāles karalis. Šeit bez mitas plosījās nik​nas vētras, un jūrnieki galīgi nomocījās un zaudēja spēkus.

Beidzot viņi pieprasīja, lai kapteinis griežoties at​pakaļ.

«Vasko da Gama bija ātras dabas, ļoti viegli sakaitināms vīrs,» stāsta portugāļu hronists. «Laiku pa laikam viņš sirdīgi piespieda jūrniekus ciest klusu, kaut gan gluži labi redzēja, ka viņiem ir pilnīgs pamats uzskatīt sevi par bojā ejai nolemtiem; šķiperi un stūrmaņi lūgtin lūdzās viņu mainīt kursu, bet kapteinis komandieris neklausīja, kaut gan tilpnēs bija sasūcies daudz ūdens un jūrnieku darbs tika divreiz grūtāks.

Dienas bija īsas, bet naktis garas (dienvidu puslodē patlaban bija ziema). Bez tam lija tik auksts lietus, ka ļaudis sastinga un nevarēja ne pakustēties. Visi lūdza dievu, lai tas glābj viņu dvēseles, jo viņi vairs neturēja cerību saglabāt dzīvību. Tobrīd Vasko da Gamam rādījās, ka pienācis īstais laiks grozīt kursu, un viņš bija ar mieru to darīt, trakoti skaizdamies un zvērēdams, ka viņš tomēr no jauna iešot jūrā tikām, kamēr vai nu apbraukšot apkārt zemesragam, vai ar viņu no​tikšot tas, ko gribot dievs.»

Un jūrnieki apbrauca apkārt zemesragam. Viņi noenkurojās tajā pašā Ganu līcī, kurā pirms desmit gadiem jau bija iegriezušies Bartolomeu Diaša jūras braucēji. Miermīlīgie iezemieši ganīja piekrastē savus lopus un ļoti laipni sagaidīja viesus. Gani priecājās nenopriecādamies par jūrnieku dāvanām — zvārgulīšiem un citiem grabuļiem. Un viņi vai nu sajūsmā par sastapšanos, vai arī pateicībā par dāvanām sāka dejot un pūst flautas. «…Viņi dejoja pēc savām paražām,» atceras kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, «bet kapteinis komandieris pavēlēja pūst trompetes, un arī mēs uz kuģiem dejojām.

Kap​teinis komandieris pats pievienojās mūsu dejām un varen mūs ielīksmoja.»

Par saviem lētajiem nieciņiem portugāļi saņēma no ganiem ļoti labas, treknas govis, kā arī ziloņkaula rokas sprādzes.

Portugāļi, atpūtušies Ganu līcī, rūpīgi apskatīja kuģus un redzēja, ka viens no tiem kļuvis pavisam nederīgs. Vasko da Gama pavēlēja kuģi pamest šeit. Jūrnieki izkrāva no tā visu kravu, sadalīja to pa atlikušajiem, pēc

tam tukšo kuģi aizdedzināja un drūmi noraudzījās tā degšanā. ; Flotile iegāja nepazīstamos ūdeņos. Jūrnieki burāja gar Āfrikas dienvidaustrumu krastiem, virzīdamies uz ziemeļiem. Laiku pa laikam viņi apstājās ērtos līčos, sastapās ar šejienes iedzīvotājiem, salūkoja dzeramo ūdeni un pārtiku, pielaboja kuģus un savāca nepieciešamās ziņas par .turpmāko ceļu.

Kamēr portugāļi sastapās ar naiviem un labsirdīgiem dabas bērniem, viņi neko lielu neuzzināja.

Toties šīs sastapšanās aizvien beidzās laimīgi, un tikai dažreiz atgadījās nelielas sadursmes. Bet, jo tālāk virzījās kuģi, jo vairāk mainījās situācija krastā. Jūras braucēji tagad sastapa zemkopjus, kuru kultūras līmenis bija augstāks nekā ganiem. Šie ļaudis nebija tik vientiesīgi, lai mainītu ziloņkaulu un citas dārgas preces pret visādiem grabuļiem un zvārguļiem. Bet vēl_ tālāk jūrnieki iepazinās ar tautu, kas plaši tirgojās ar Āzijas zemēm, kā varēja no​prast pēc tām precēm, ko viņi piedāvāja portugāļiem.

Vasko da Gama par to priecājās. Tātad viņš atrodas uz pareiza ceļa, tātad kaut kur šeit, varbūt pavisam netālu, atrodas kārotā Indija. Bet uz viņa kuģiem neklājās labi. Jau sen bija sākusies cinga, šis ļaunais tālo jūras braucienu pavadonis, kad ļaudis ir pārguruši un zaudējuši spēkus un iztiek ar vienveidīgu uzturu, kas turklāt nav svaigs. Tajos laikos neviens nekā nezināja par vitamīniem, nezināja, kā jāēdina cingas slimnieki, lai tie atkop​tos. Un jūrnieki sirga ar šo slimību, un daudzi nomira.

Bet tad 1498. gada marta sākumā, pēc astoņiem mēnešiem, kopš flotile bija atstājusi Lisabonu, jūras braucēji beidzot sasniedza lielu tirdzniecības ostu Mozambiku.

Paskatieties kartē, un jūs redzēsiet, ka Mozambika atrodas Āfrikas austrumu krastā, un, lai no šejienes nokļūtu Indijā, jāšķērso portugāļiem nepazīstamie Indijas okeāna ūdeņi. Tāls, nepazīstams un grūts ceļš.

Mozambika ir rosīga osta. Šurp atnāk kuģi ar zeltu, ziloņkaulu, smaržu zālēm un garšvielām. Vergu tirgotāji

sadzen tilpnēs nelaimīgos melnos afrikāņus un sūta tos uz vergu tirgiem.

Visu tirdzniecību savās rokās turēja arābi, un Vaskoda Gama ļoti drīz sajuta, ka viņa flotiles ierašanās šeit nevienam nav sagādājusi prieku. Gluži otrādi!

Mozambikas valdnieks sākumā neatskārta, kādi ļaudis atbraukuši, un sagaidīja svešzemniekus laipni, palīdzēja viņiem salīgt ločus, apsolīja pārtiku un visādu citādu palīdzību. Tomēr drīz vien viņš aptvēra savu kļūdu; valdnieks saprata, ka ieradušies sāncenši tirdzniecībā, ka viņiem nekādā ziņā nedrīkst parādīt ceļu uz Indiju, un tik krasi mainīja izturēšanos, ka portugāļi to uzreiz manīja. Salīgtie loči, nolēkuši pār bortu uz blakus stāvošajiem' arābu kuģiem, aizbēga. Vasko da Gama bez ločiem neuzdrošinājās šķērsot nepazīstamo Indijas okeānu. Un viņš nolēma salūkot pavadoņus, lai tas maksā ko maksādams..

Komandieris aizsūtīja uz ciematu krastā savus ļaudis,, un tie sagrāba ločus ar varu. Toties tagad portugāļiem ceļš uz piekrasti bija slēgts, jo šejienieši viņus sagaidīja naidīgi. Vispirms vajadzēja apšaudīt krastu un tikai tad izcelties malā laivās un piepildīt traukus ar ūdeni šaujamo ieroču uguns aizsegā. Arābiem tādu ieroču nebija, un tie viņiem iedvesa lielas bailes.

Tā, visur naidīgi sagaidīti, portugāli virzījās uz priekšu, bet kuģus vajadzēja remontēt; jūrnieki slimoja un, sasirguši ar cingu, mira, un viņiem gadījās ilgu laiku, gaidīt ceļavēju.

Vasko da Gama ļoti labi saprata, ka arābi tik vienkārši neļaus viņam būrāt .uz Indiju, ka viņi visvisādi pūlēsies aizkavēt portugāļus, ka arābi gribēs aizmānīt jūras braucējus krastā, apkaut viņus un sagrābt viņu kuģus. Un komandieris sāka rīkoties tik drosmīgi un enerģiski, it kā viņam pa pēdām burātu liela kara kuģu eskadra, turklāt parādīja neredzētu cietsirdību un nežēlību. Portugāļu briesmu darbi atstāja iespaidu. No svešzemniekiem sāka baidīties. Viņi nodarbojās ar laupīšanu uz jūras kā īsti pirāti, sagrāba arābu kuģus ar vērtīgu kravu, gūstīja arābus, ar varu piespieda ločus vest flotili tālāk uz ziemeļiem.

Un tad, kad portugāļu kuģi ienāca lielās Mombasas pilsētas ostā, tur visi jau zināja par svešzemniekiem un sagaidīja viņus, protams, ar bailēm un naidu. Atklāti uzbrukt portugāļiem šeit neuzdrošinājās, gluži otrādi — Mombasas varenais šeihs izlikās laipns un viesmīlīgs: viņš ielūdza jūras braucējus pie sevis pilī, apsolīja piekraut viņu kuģus ar garšvielām un neskopojās ar sirsnīgiem vārdiem un solījumiem. Taču šeihs pats pa naktīm sūtīja izlūkus pie portugāļu kuģiem, cerēdams pēkšņi pārsteigt jūrniekus, saņemt tos gūstā un sagrābt flotili.

Tomēr Vasko da Gama bija pietiekami viltīgs un piesardzīgs. Viņš labprāt pieņēma Mombasas šeiha bagātīgās dāvanas; slimie jūrnieki mielojās ar šeiha sūtītajiem apelsīniem un pamazām atkopās, tomēr neviens krastā ne​brauca, un pirmajā izdevīgajā gadījumā portugāļi atstāja Mombasu.

Pēc tam ekspedīcijas kuģi noenkurojās citas lielas, ļoti skaistas pilsētas Malindi ostā. Vasko da Gama arī te gaidīja visu — slazdus, nodevību, slepenu un atklātu ienaidu, bet nepavisam necerēja uz to, ko šeit sastapa: patiesu vē​lēšanos noslēgt draudzību un sniegt palīdzību.

Noslēpuma atminējums vienkāršs — Malindi šeihs naidojās ar Mombasas šeihu un meklēja spēcīgus sabiedrotos. Tāpēc Malindi šeihs bija ar mieru sniegt portugāļiem jebkādu palīdzību, dot viņiem pārtiku un ločus, kas Vasko da Gamam bija tik nepieciešami. Un patiešām — šeit portugāļi dabūja lielisku pavadoni.

Arābi uzskatīja, ka Malindi šeihs, sūtīdams līdzi por​tugāļiem pieredzējušu loci, rīkojies kā nodevējs. «.. . Pēc smagiem neparastiem notikumiem,» rakstīja arābu vēsturnieki, «gadījās, ka nolādētie portugāļi nokļuva … Indijas zemēs … Un neviens no viņu tautas nebija atburājis laimīgi Indijas jūrā, kamēr. . . viņiem neparādīja ceļu kāds izveicīgs vīrs no jūrniekiem, kuru sauca par Ahmedu ibn Madžidu.»

Ahmeds ibn Madžids bija ievērojams arābu zinātnieks astronoms, un kopš tā brīža, kad viņš ar savām kartēm.; un locijām uzkāpa uz Vasko da Gamas flagmaņkuģa, ekspedīcijas liktenis atradās drošās rokās.

Pēc trīs nedēļu ilga mokpilna jūras brauciena pārī Indijas okeānam, kura laikā portugāļi cieta no neizturamas svelmes, sasmaka dzeramais ūdens un no jaunā sāka plosīties cinga, parādījās Malabaras piekraste Indijā. Ahmeds ibn Madžids piegāja pie Vasko da Gamas, pastiepa roku pret zemi tālumā pie apvāršņa un sacīja: «Paraugieties, šī ir zeme, uz kurieni jūs tā dzināties!»

1498. gada neaizmirstamajā maija dienā jūras braucēji beidzot ieraudzīja brīnišķīgo Kalikutas pilsētu ar baltajām pilīm, minaretiem un pagodām, kas mirdzēja zeltā zem zilajām Indijas debesīm.

Jūras ceļš uz Indiju apkārt Āfrikai bija atklāts.

Ceļš bija atklāts. Pa Vasko da Gamas pēdām burā ja, portugāļu kuģu karavānas. Portugāļi izpostīja krāšņāsaustrumu pilsētas un iekārtoja tur savas faktorijas — tirdzniecības kolonijas. Ar visādiem briesmu darbiem un kliedzošu netaisnību viņi noskaņoja naidīgi pret sevi ne tikai arābu tirgotājus, bet arī visus šejienes iedzīvotājus,, tāpēc ka pat nabaga ļaudis savās nožēlojamās būdās gribot negribot krita par upuri tirdzniecības kariem, kur straumēm lija asinis. Tā Portugāle saimniekoja Indijā, deviņdesmit gadu. Pēc tam tai vajadzēja dot vietu citām, spēcīgākām Eiropas valstīm.

Bet kopš tā laika eiropiešu tirdzniecība ar austrumiem risinājās pa jauno jūras ceļu, ko bija atklājuši Vasko, da Gamas jūras braucēji.

PĒDĒJAIS KOLUMBA JŪRAS BRAUCIENS Liels bija spāniešu sašutums, redzot Kristoforu Kolumbu Kadisas ielās važās sakaltu. Karalis Ferdinandsun karaliene Isabella arī izlikās sašutuši, taču ar īsti ka​ ralisku nevērību visā notikušajā vainoja Bovadilju, atcēla viņu no amata un iecēla Espanjolai jaunu gubernatoru — donu Nikolasu Ovando.

Karaļpāris tomēr pieņēma Kolumbu audiencē, protams, pavēlējuši noņemt viņam važas, runāja ar viņu ļoti laipni, apsolīja dot viņam zeltu, ko Bovadilja bija atņēmis admirālim Espanjolā, vēlreiz apliecināja, ka viņš saglabā visus savus titulus un dienesta pakāpes, tomēr tajā pašā laikā deva rīkojumu, lai admirāli nelaiž Espanjolai ne tuvumā, turpretim Kolumba nāvīgi aizvainotā patmīlība tieši alka ar triumfu atgriezties salā, par spīti visiem ienaidniekiem un apmelotājiem.

Savulaik karalis un karaliene bija apsolījuši Kolumbam, ka nevienam citam neļaus vadīt braucienus pāri okeānam. Karaļpāris lauza ari šo solījumu. Pa Kolumba trešā jūras brauciena maršrutu pāri okeānam burāja admirāļa bijušais ceļabiedrs Visente Janjess Pinsons, jaunākais, Pinsons, vecākais, jau sen bija miris, pēc tam pāri okeānam devās arī cits Kolumba līdzgaitnieks — Alonso Oheda, nežēlīgs, nodevīgs konkistadors. Pakaļ Pinsonam un Ohedam metās ari citi — ikviens, kurš spēja uz sava rēķina sarīkot braucienam kuģus.

«Septiņus gadus es aizvadīju karaļa galmā,» sacīja Kolumbs, «un visi, ar ko vien es runāju par savu jūras braucienu, uzskatīja to par joku, bet tagad pat skroderi — pat tie lūdz, lai tiem dod atjauju jaunu zemju atklāšanai. Citādi nav, ka viņi dodas uz turieni tikai laupīt, un, ja viņiem dod uz to tiesības, tad tikai par ļaunu manam godam un par ļaunu visam pasākumam.» ' Nav zināms, vai Kolumbam būtu atļauts būrāt ceturto reizi uz Indijas krastiem, ja Portugāle nebūtu guvusi tādus panākumus, ja nebūtu atklāts jauns jūras ceļš uz Indiju apkārt Āfrikai. Kolumbs vēl var būt noderīgs, sprieda Spānijas karalis un karaliene, turklāt ari daži ietekmīgi spānieši, kuri joprojām ticēja Kolumba ģēnijam, atbalstīja viņu, aizrunāja par viņu. Nevajadzētu veltī zaudēt laiku. Portugāļu rokās atrodas Indijas austrumu daļa, bet Spānijai vajadzētu pārņemt sava ziņa tas rie​tumu daļu, Kolumbs bija iecerējis jaunu drosmīgu plānu. Viņš nolēma uzmeklēt jūras šaurumu, pa kuru varētu tikt tuvāk Zelta Hersonesai, kā toreiz dēvēja garšvielu zemi — MaIakas pussalu, un pēc tam atgriezties Spānijā no austrumu puses, apbraucot apkārt Labās Cerības ragam. Šo plānu viņam nebija lemts īstenot.

Bet pagaidām Kolumbs gatavojās jaunajam jūras braucienam un šauruma meklēšanai. Karaļpārim labpatika dot viņam uz to savu piekrišanu, vēl vairāk — viņi skubināja admirāli iziet jūrā pēc iespējas ātrāk. Kāpēc? Tāpēc ka baidījās izlaist no rokām Rietumu Indijas? Vai arī tāpēc, ka admirālis, kuram» valdnieki bija nodarījuši tādu pārestību, ar savu klātbūtni viņus kaitināja? Droši vien karali un karalieni uz to mu​dināja visi pieminētie apsvērumi …

Steigā pabeidzis ekspedīcijas rīkošanu, Kolumbs 1502. gada 3. aprīlī ar četriem kuģiem izgāja savā pēdējā jūras braucienā. Viņš ņēma līdzi arī jaunāko dēlu Ernando un vecāko brāli Bartolomē. … Kolumbam bija aizliegts tuvoties Espanjolai, bet brauciens pāri okeānam vilkās ilgi, kuģiem bija nepieciešams remonts, ļaudīm — atpūta, un Kolumbs riskēja izmest enkuru Espanjolas jaunās galvaspilsētas — Santodomingo reidā. Viņš aizsūtīja vēstnesi pie salas gubernatora Ovando ar lūgumu atļaut viņam ieiet ostā un pie reizes brīdināja, ka dažas pazīmes liecinot par spēcīgas viesuļvētras tuvošanos un tāpēc viņš, Kolumbs, dodot padomu — neizlaist no ostas to kuģu karavānu, kas kuru: katru brīdi taisījās doties ceļā uz Spāniju.

Bet tobrīd, kad Ovando lasīja Kolumba vēstuli, pieturējās rāms laiks un likās — nekas neliecina par vētras tuvošanos. Gubernators nenoticēja pieredzējušam jūras braucējam. Cik rūgti viņš to drīz vien nožēloja! Ovandonoraidīja arī Kolumba lūgumu un neļāva admirāļa ku​ģiem ienākt ostā.

Pēc kāda laiciņa gubernatora kuģu karavāna Izgāja jūrā. Tomēr tā nepaspēja tik apkārt salas austrumu galam, kad sāka plosīties šausmīga vētra. Tā sadragāja un nogremdēja gandrīz visus kuģus, gāja bojā arī Bovadilja, kas bija iecelts par flotiles priekšnieku, tāpat gāja bojā dažs cits Kolumba ienaidnieks. Četriem kuģiem izdevās atgriezties Santodomingo ostā, un tikai viens vienīgs kuģis sasniedza Spāniju. Pēc dīvainas likteņa kaprīzes tieši uz šā kuģa atradās zelts un vērtīgas mantas, kas bija jāatdod Kolumbam pēc karaļa pavēles, un Kolumbs, māņticīgs kā visi jūrnieki, uzskatīja, ka tiklab viņa mantas iz​glābšana, kā arī viņa ienaidnieku bojā eja — tas viss ir «dieva pirksts».

Viesuļvētras laikā pats Kolumbs ar savu mazo flotili atrada patvērumu salas aizvēja pusē. Vētra gan izklīdināja viņa kuģus, bet, kad viesulis pierima, tie visi atkal sapulcējās un burāja tālāk gar Espanjolas un Jamaikas dienvidu krastiem. Spēcīga pretstraume novirzīja kuģus līdz Karalienes Dārzam un aizkavēja tos šajā apvidū ilgu laiku; tikai pašās jūlija beigās kuģi tuvojās tikko atklātajai nelielajai Gvanahas salai, no kurienes varēja redzēt nepazīstamu kalnainu zemi. TAS BIJA KONTINENTS. Kamēr kuģi stāvēja uz enkura netālu no Gvanahas, pie salas pieīrās liela, skaista kanoe, izdobta no milzīga koka stumbra. Pie airiem sēdēja divdesmit pieci indiāņi. Laivas vidū atradās palmu lapām apjumta telts kasikam — vai varbūt tirgotājam? — un viņa ģimenei. Laivā bija daudz ļoti labu preču: krāšņi audumi, apģērbi, skaisti bronzas cirvīši, koka un bronzas trauki, zvaniņi, koka šķēpi ar pulētu krama uzgali. No visa tā varēja spriest, Ica tauta, kas darinājusi šīs mantas, atrodas uz augsta kultūras līmeņa.

Indiāņi izturējās lepni, ar cieņu, dažas reizes viņi skaidri izrunāja vārdu «maiji», bet uz Kolumba jautājumu, vai šajās zemēs esot zelts, rādīja ar roku uz dienvidiem. Kolumbs ievēroja, ka indiāņiem ir kādas tumšas pupas, kuras viņi glabāja visai rūpīgi: ja kāda pupa nokrita zemē, to tūdaļ pacēla, tāpat kā mēs paceļam uz grīdas nokritušu monētu. Noskaidrojās, ka tās ir kakao pupas, kuras Vecajā pasaulē tajos laikos vēl nemaz nepa​zina, un indiāņiem maijiem tās patiešām aizstāja naudu.

Kolumbs gan bija vīrs ar asu prātu un lieliskām novērošanas spējām, tomēr viņš pienācīgi nenovērtēja šo sastapšanos ar maiju cilts indiāņiem — tie piederēja pie tautas ar augstu, interesantu, īpatnēju kultūru, ko vēlāk iznīcināja spāņu konkistadori.

Kolumbs paņēma sev līdzi par pavadoni vienu no maiju indiāņiem un devās uz dienvidiem meklēt zeltu un jūras šaurumu. Pēc divām nedēļām viņš izmeta enkuru pie Hondurasas zemesraga. Otru reizi Kolumba jūrnieki izkāpa nepazīstamā kontinenta krastā. Šejienes indiāņi bija tetovējušies, daži staigāja gluži kaili, citi bija tērpušies īsās drānās, un daudziem ausīs — nevis degunā! — karājās masīvi zelta riņķi. Tādas lietas Kolumbs vēl ne​reizi nebija redzējis! Indiāņi sagaidīja viesus laipni un sirsnīgi, mieloja viņus ar ļoti garšīgiem, nepazīstamiem augļiem un dāvināja viņiem raibus, skaistus putnus.

Kolumbs uzņēma kursu uz dienvidiem, bet vētras, nemitīgas lietavas, pretvējš un nelabvēlīgas jūras straumes neļāva kuģiem tikt uz priekšu.

Karavelas nokļuva stihijas varā, vētra saplosīja buras, norāva enkurus, sapostīja takelāžu, sarāva tauvas, aiz​nesa kuģa laivas, samērcēja pārtiku, un jūrnieki galīgr zaudēja spēkus. «… Esmu piedzīvojis viesuļvētras tiku tikām, bet tādu ilgu un šaušalīgu vētras trakošanu vēl nebija nācies redzēt,» rakstīja Kolumbs. «Daudzi pieredzējuši matroži,, kas likās garā stipri, pavisam zaudēja vīra drošu un krita izmisumā. Bet, kas mani mocīja visvairāk, — tās bija ciešanas, ko piedzīvoja mans dēls: padomājiet vien, šim zēnam — tikai trīspadsmit gadu vecumā — bija jāizcieš tādas mokas! Bet mūsu kungs un pestītājs deva viņam tik stipru garu, ka zēns pat iedrošināja visus pārējos un strādāja, tā, it kā būtu braucis jūrā ilgus gadus. Tas mani iepriecināja. Pats es biju slims un daudzas reizes nonācu uz nāves sliekšņa, tomēr devu pavēles no būdas, ko matroži man uzcēla pakaļgala virsbūvē. Mans brālis atradās uz paša sliktākā kuģa, kas ātri varēja apgāzties, un es biju stipri nobēdājies, jo biju pierunājis viņu piedalīties šajā braucienā pret viņa paša gribu.»

Bet tad kuģi pabrauca garām zemesragam, ko Kolumbs nosauca — un ne velti! — par Grasjasadiosu («Paldies dievam»). Aiz šā zemesraga beidzot sāka pūst ceļavējš, un jūrnieki līksmu prātu burāja tālāk.

Viņi brauca garām gan kalnainiem, gan līdzeniem krastiem, un kuģiem vienā laidā pieīrās indiāņi kanoe laivās un pret visādiem grabuļiem un stikla nieciņiem labprāt deva zelta stienīšus un zelta rotas. Aiz muguras jau palika Zelta krasts, ko tagad sauc par Kostariku, kas tulkojumā nozīmē «Bagātā piekraste».

Jūras braucēji noenkurojās ļoti ērtā līcī, ko nosauca par Portobeljo, un tur atpūtās un laboja kuģus. Šejienes indiāņi stāstīja, ka šajā apgabalā šaura zemes josla šķirot divas jūras, — tas bija Panamas zemes šaurums. Ceļu uz otru jūru tajā zemes šauruma pusē aizšķērsojot augsti kalni, viņi sacīja, bet kaut kur tālu aiz kalniem atrodoties bagāta zeme. Tur ļaudis staigājot, drānās tērpti, dzīvojot brīnišķīgās, skaistās mājās, turot mājdzīvniekus, viņiem esot daudz zelta un visādu citu dārgumu, tie esot visai kareivīgi ļaudis, un viņiem esot kuģi ar lielgabaliem.

Kolumbs klausījās šajos stāstos un nodomāja, ka viņam pietiktu arī desmitās tiesas no tām svešās zemes bagātībām, par kurām viņam stāstīts. Kā redzams, šīs valodas patiešām vēstīja par ļoti bagātu zemi Andos, par inku valsti, kurā vēlāk arī iebruka konkistadori un bez žēlastības iznīcināja šīs tautas apbrīnojamo kultūru. … Bija decembris. Pieturējās šausmīgs laiks, jūrnieki bija galīgi pārpūlējušies un izvārguši, un pašu Kolumbu mocīja kaulu sāpes, un viņš cieta arī no neizgulēšanās.

«Nekad vēl nebiju redzējis tik draudīgas debesis,» viņš rakstīja. «Dienu un nakti tās zvēroja kā kalēja ēze, un zibeņi izvirda tik spēcīgas liesmas, ka es ne vienu reizi vien brīnījos, kā varēja palikt veseli masti un buras . .. Un visu šo laiku no debesīm nemitīgi gāzās ūdens, un šķita — tas nemaz nav lietus, tie ir īsteni grēku plūdi.. . Divas reizes kuģi pazaudēja laivas, enkurus un tauvas, un tie gāja kailiem mastiem, jo vētra noplēsa buras.»

Atnāca jaunais — 1503. gads. Vētras nemitējās. Kuģi bija kļuvuši galīgi nederīgi, un Kolumbs atsacījās no turpmākajiem jūras šauruma meklējumiem. Atklājis Panamas zemes šaurumā krastu, kur netrūka zelta, viņš nolēma dibināt pie Belenas upes grīvas spāniešu koloniju un šeit iemainīt zeltu no indiāņiem vai ari pašiem to skalot no upes smiltīm. Tomēr indiāņi enerģiski pretojās spāniešu nodomiem.

Sākumā iezemieši likās labsirdīgi un viesmīlīgi, bet tad viņu izturēšanās kļuva pavisam citāda, un ļoti drīz spānieši sajuta aizvien augošu naidu.

Kādu reizi krastā sapulcējās milzīgs kailu, izkrāsojušos karotāju bars — un tie vicināja metamos šķēpus. Kāds no Kolumba ceļa biedriem — jūras braucējs Djego Mendess, pārgalvīgs, drošsirdīgs vīrs, viens pats aizīrās ar laivu krastā, lai uzzinātu, kas tur notiek. Viņš nojauta, ka indiāņi taisās aizdedzināt kuģus, kuri stāvēja uz enkura Belenas grīvā un nevarēja iziet jūrā, jo ceļu tiem aizsprostoja vētras saskalotie smilšu vaļņi un sēres. Vajadzēja par katru cenu izjaukt indiāņu nodomus. Baisi pat iedomāties, kas notiks ar jūras braucējiem, ja viņi paliks bez karavelām pilnīgā atkarībā no naidīgām ciltīm, bez jebkādām cerībām uz atgriešanos mājās, Spānijā.

Mendess izkāpa no laivas un apstājās tādā attālumā no saniknotā ļaužu bara, kas divkārt pārsniedza šķēpa lidojumu. Tad viņš apbrīnojami aukstasinīgi un mierīgi uzsāka sarunu ar kareivīgi noskaņotajiem indiāņiem. Mendess apvaicājās, kās šeit īsti notiekot. Kāpēc viņi esot tik uzbudināti? Indiāņi stāstīja, ka viņi taisoties uz karagājienu pret saviem kaimiņiem. Ak tādas tās lietas, sacīja Mendess un, kā pieklājas īstam spāniešu bruņiniekam, piedāvāja viņiem savu zobenu un savu dzīvību. Viņš esot gatavs kopā ar indiāņiem doties pretim viņu ienaidniekiem. Indiāņi šādu priekšlikumu nebija gaidījuši, viņi mazliet samulsa un pēc īsa apjukuma brīža sacīja, ka Mendesa palīdzība neesot vajadzīga, lai viņš iroties atpakaļ uz savu kuģi.

Tomēr Mendess nemaz nedomāja doties projām. Viņš iekāpa laivā un nosēdēja tur visu nakti. Indiāņi vēl kādu laiku mīņādamies kavējās krastā, tomēr no viņu šausmīgajiem nodomiem nekas neiznāca, un uz rīta pusi viņi izklīda. Tad arī Mendess atgriezās uz kuģa ar ziņojumu admirālim.

Ko darīt? Vai dibināt koloniju un uzsākt būvdarbus?1 Pēc ilgām šaubām, pēc dažām sadursmēm ar indiāņiem Kolumbs bija spiests atmest domu par kolonijas dibināšanu. Varēja skaidri nomanīt, ka indiāņi to nepieļaus. Un, kad pēc jaunām lietavām ūdens līmenis upē atkal sāka kāpt un smilšu vaļņi pazuda zem

ūdens, Kolumbs atstāja neviesmīlīgo ostu. Viņš taisījās būrāt uz Espanjolu un salūkot tur jaunus kuģus — vecie vairs nekur nederēja. Divus no tiem vajadzēja nogremdēt, bet atlikušie nebija neko labāki — abi ar bojātu takelāžu, kuģu tārpu izalotī tā, ka to korpusi līdzinājās bišu šūnām; ļaudis zaudējuši vīra dūšu.

Kolumbs kaut kā aizvilkās līdz Jamaikai un no turienes vairs nevarēja tikt tālāk. Kuģu tilpnes bija pieplūdušas ar ūdeni, un jūras braucēji pievilka karavelas tuvāk krastam, uz to klāja uzcēla palmu lapu būdas un apmetās tajās uz dzīvi, nezinādami, cik ilgi te būs jāmitinās. …Jamaikas indiāņos jaunie kaimiņi neizraisīja nekādu nepatiku, un iezemieši bija ar mieru pret dažādiem pievilcīgiem nieciņiem apgādāt jūrniekus ar pārtiku. Paši jūras braucēji salūkot pārtiku nevarēja, tāpēc ka Ko​lumbs, baidīdamies sadursmju, bija aizliedzis viņiem braukt no kuģiem uz salu.

Laika gaita likās kļuvusi pavisam gausa. Kad cilvēkam nav nekā, ko darīt, minūtes aizvien rādās stundām garas. «Kas ar mums notiks?» grūtsirdības mākti, prātoja jūrnieki. «Kā tikt projām no šejienes, projām no šī paradīzes dārza, kas tagad vairs nemaz neliekas tik vilinošs? Vai tiešām šeit būs jāpaliek līdz mūža galam?»

Bet Kolumbs loloja kaut kādus plānus un reiz ataici​nāja pie sevis Djego Mendesu, un sacīja viņam: — Mans dēls, jūs, protams, noskārstat, ka mūsu stā​voklis ir nelāgs, pat ļoti nelāgs …

— Diemžēl, senjor admirāli, to saprast nav nemaz tik grūti, — Mendess atbildēja nopūzdamies.

— Indiāņi ir nepastāvīgas dabas, viņi ir kaprīzi, — Kolumbs turpināja, — bet mūsu matroži — rupji un ne​kautrīgi …

— Diemžēl, senjor admirāli, — Mendess piekrita.

— Es visu laiku gaidu ķildas, un tās sāksies, un, protams, tas notiks mūsu vainas dēļ.. . — Kolumbs, šķiet, prātoja pats pie sevis. — Bet vai man izdosies uz ilgu laiku atturēt ļaudis no pastaigām salā?

— Jūsu bažas ir pamatotas, senjor admirāli, — piekrita Djego Mendess, — es pats ne vienu reizi vien esmu par to domājis, — bet ko mēs varam darīt? Mūsu nākamība man rādās visai neskaidra: kas zina, cik ilgi mums vēl nāksies šeit mitināties? …

— Bet mums ir iespēja izglābties, — Kolumbs sacīja.

— Kas jums ir padomā, senjor admirāli? — Mendess atplauka.

— Es ceru uz jūsu vīrišķību un neatlaidību . . .

Mendess, šo vārdu glaimots, piecēlās, paklanījās un lūdza admirāli paskaidrot, kā gan te varētu palīdzēt viņa vīrišķība.

— Es gribētu lūgt jūs ar vienu no mūsu kanoe doties pāri jūrai uz Espanjolu un tur salūkot palīdzību.

— Jūs jokojat, senjor admirāli! — Mendess pietrūkās kājās. — Doties ar kanoe pāri jūrai, kas biežāk ir vētraina nekā rāma! Patiešām — jūs vēlaties neiespējamo!

— Tas ir bīstams brauciens, par to nav nekādu šaubu, bet tieši tāpēc es griežos pie jums: šeit vajadzīga gan vīrišķlba, gan neatlaidība, gan aukstasinība. Es neredzu nekādas citas izejas. Pats es esmu vecs un slims …

— Par jums nevar būt ne runas, senjor admirāli, — steigšus iebilda Mendess. — Protams, tas jāuzņemas kādam no mums … Un … es esmu ar mieru, jā, es esmu ar mieru pamēģināt… Man ir tikai viena dzīvība, — viņš svinīgi sacīja, — un es riskēšu ar to jūsu labad, biedru labad, sevis paša labad, velns lai parauj! Un lai man palīdz Jēzus Kristus, mūsu pestītājs, un svētā jaunava Marija … … Un tad kādā jaukā, rāmā rītā pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma divas kanoe devās neparastajā braucienā. Vienā laiviņā sēdēja Mendess, otrā — kapteinis Bartolomē Fresko. Viņiem līdzi brauca matroži un vairāki andiāņi.

Biedri viņus izvadīja ceļā, no sirds vēlēdami laimīgu braucienu: no tā bija atkarīgs visu jūras braucēju likte​nis. Tagad viņiem neatlika nekas cits kā vien gaidīt un cerēt.

Un atkal gausi ritēja dienas. Tās pārvērtās nedēļās, pagāja vesels mēnesis, bet no Mendesa un Fresko nebija nekādu ziņu. Kolumbs slims gulēja savā būdā. Ilgajās bezmiega naktīs viņa spalva virknēja uz papīra aizvainojuma Un rūgtuma pilnas rindas: «.. . Vientuļš es aizvadu savas dienas šeit, Indijās. Lai mani apraud ikviens, kam vēl piemīt taisnīgums, žēlsirdība un patiesības mīlestība. Es devos šajā jūras braucienā, nekārodams ne goda balvas., ne peļņu. Tas ir skaidrs, jo cerība kā uz vienu, tā otru jau mirusi manā sirdī.»

Pa to laiku dzīve Jamaikas krastā kļuva nemierīga. Jūrniekiem gaidīšana apnika. Aizvien skaļākas tapa viņu niknās balsis, aizvien biežāk viņi apvainoja admirāli visās nelaimēs un postā. Un beidzot kādā nelaimīgā dienā daļa apkalpes sadumpojās. Ar kliedzieniem «Uz Kastīliju! Uz Kastīliju!» matroži sagrāba kanoe laivas, kuras no indiāņiem bija nopircis Kolumbs, un paši taisījās irties uz Espanjolu. No šīs iedomas gan nekas neiznāca, dumpinieki griezās atpakaļ un izklīda salā, un tur visādi ālējās un darīja pāri indiāņiem. Tagad bija noticis tas, no kā visu laiku tā baidījās Kolumbs.

Nelaime nekad nenāk viena. Ap to pašu laiku indiāņi pavēstīja, ka vairs nevarot piegādāt spāniešiem pārtiku. Iezemieši laikam bija zaudējuši interesi par nieciņiem, pret kuriem mainīja pārtikas produktus, vai arī viņus aizvainoja rupjo, nekautrīgo jūrnieku pārestības, kas sagādāja indiāņiem daudz nepatikšanu.

Admirālis mierīgi uzklausīja iezemiešus, viņš jau sen bija sagatavojies šādai reizei. Kādu brīdi klusējis, viņš sacīja: — Labi, rīkojieties tā, kā jūs atrodat par vajadzīgu, jūs te esat saimnieki. Bet piesargieties, mani draugi! Mans dievs jūs par to sodīs, — Ko tad viņš, tavs dievs, mums padarīs? — apvaicā​jās indiāņi.

— Viņš jums atņems Mēnesi!

Indiāņi neticīgi pablenza uz Kolumbu. Vai patiešām šis baltais vīrs runā taisnību? Viņi mazliet pamīņājās un, vairs nekā nejautājuši, aizgāja.

Arī Kolumbs devās uz savu būdu un sāka gaidīt. Admirālis zināja, ka viņa draudi stipri sabiedēs indiāņus, jo šo pašu nakti, kā rādīja astronomiskās tabulas, vajadzēja notikt pilnam Mēness aptumsumam.

Ar savu raksturīgo attapību un asprātību Kolumbs lūkoja izmantot šo dabas parādību, lai nokārtotu attiecības ar indiāņiem. Viņam vajadzēja pacelt savu autoritāti, citādi dzīve šeit kļūs nepanesama.

Un tad pienāca nakts, brīnišķīgā Jamaikas nakts. Krāšņajā debesu jumā mirdzēja zvaigznes un sudrabains Mēness rāmi cēlās aizvien augstāk starp citiem nakts spīdekļiem. Indiāņi, nemiera mākti, laiku pa laikam palūkojās uz Mēnesi. Nē, šis baltais vīrs nav sacījis taisnību, viņi nosprieda. Neviens viņiem neatņems Mēnesi, Mēness šodien ir tāds pats kā allaž, tas atrodas savā vietā, un svešais dievs neuzdrošināsies… Bet tad pēkšņi gaišajam Mēness vaigam sāka slīdēt virsū tumša ēna, it kā pēc debesu spīdekļa būtu pasniegusies kāda roka, — tā izbīlī likās indiāņiem. Un ēna kļuva aizvien lielāka, tā arvien vairāk aizsedza brīnišķīgo nakts spīdekli. Tad indiāņi skrēja pie Kolumba. Viņi apzvērēja, ka darīšot visu, ko vien viņš prasīšot, bet lai viņš apžēlojoties par salinie​kiem un atstājot viņiem Mēnesi.

Un Kolumbs viņiem atstāja Mēnesi… . .. Bet kas bija noticis ar Djego Mendesu un Bartolomē Fresko?

Viņi, atstājuši Jamaiku, veselu dienu cītīgi airēja, turēdamies kursā, kuru noteica Mendess. Pirmā diena un pirmā nakts pagāja mierīgi; par laimi, pieturējās braucie​nam labvēlīgs laiks, bet otrā rītā atklājās kaut kas ārkārtīgi nepatīkams. Indiāņi, šie naivie dabas bērni, nebēdādami par rītdienu, bija izdzēruši visu ūdeni. Tagad, kad atkal sāka svilināt saule, viņus mocīja šausmīgas slāpes. Nabadziņi galīgi zaudēja spēkus un vairs nespēja cilāt airus. Labi vēl, ka pie apvāršņa parādījās kāda saliņa, kur jūrnieki varēja papildināt dzeramā ūdens krājumus. Pārtikas visam ceļam viņiem arī nepietika; ciezdami badu, gurdami neciešami svilinošajos saules staros, viņi airēja pēdējiem spēkiem. Beidzot pēc četrām naktīm un piecām dienām, ne uz brīdi neizlaiduši no rokām airus, viņi sa​sniedza Espanjolu.

Ovando laipni sagaidīja Kolumba vēstnešus, satriekts lasīja admirāļa vēstuli, brīnījās un vaimanāja

un vārdos visvisādi izteica līdzjūtību, bet pie darbiem neķērās — diezin kāpēc nedeva kuģus, kaut gan tie atradās ostā. Bartolomē Fresko gribēja braukt atpakaļ uz Jamaiku, lai pavēstītu Kolumbam, ka viņi sasnieguši mērķi un tagad var gaidīt palīdzību, bet matroži atsacījās pavadīt Fresko, un viens pats viņš, protams, nespēja nekā izdarīt. Tā viņi abi, Bartolomē Fresko un Djego Mendess, sēdēja un gaidīja gubernatora žēlastību.

Bet Kolumbs Jamaikā mocījās aiz bažām un nemiera, nezinādams, kas noticis ar viņa draugiem un kas gaida viņu pašu, viņa dēlu, brāli un visus apkalpes locekļus.

Bet tad pēc ietekmīgu kolonistu neatlaidīgām prasībām tūļīgais Ovando beidzot atļāva Kolumba vēstnešiem, paņemt divus kuģus. Ar vienu kuģi Djego Mendess burāja uz Spāniju, lai aizvestu ziņu par pazudušo Kolumba ekspedīciju, ar otru Bartolomē Fresko steidzās uz Ja​maiku. … Ieraudzījuši pie apvāršņa buras, kas solīja glābiņu, jūrnieki baidījās ticēt savai laimei. Viņi bija aizvadījuši Jamaikā veselu gadu un vairs necerēja uz izglābšanos. Vai patiešām viņi beidzot atstās šo salu, vai patiešām viņ$ beidzot atkal redzēs Spāniju? Ar skaļiem sajūsmas saucieniem jūrnieki sagaidīja Bartolomē Fresko — viņa vī​rišķība bija izglābusi jūras braucējus.

Kolumbs pasludināja piedošanu visiem dumpiniekiem, un 1504. gada jūnija beigās jūras braucēji sakāpa kuģī un burāja uz dzimtenes krastiem.

Tā beidzās Kristofora Kolumba pēdējais lielais jūras, brauciens. …Un atkal no jauna Spānija. Neviens Kolumbu nesagaida. Neviens par viņu neliekas ne zinis. Dzīve rit savu gaitu. No ostām pāri okeānam dodas aizvien jaun? un jauni kuģi. Ikviens, kas spēj par saviem līdzekļiem sarīkot ekspedīciju, burā pa Kolumba atklātajiem jūras ceļiem, bet viņš pats, visu aizmirsts, klusā nostūri aizvada mūža pēdējās dienas. Tāda ir Spānijas pateicība.

1506. gada 20. maijā Kolumbs nomira. Pie viņa gultas nāves brīdī bija viņa dēli un vecie, uzticamie draugi — Mendess, Fresko un vēl viens otrs no tiem, kuri bija dalījuši ar viņu nebaltās dienas nemierīgajā jūras braucēja mūžā.

Kolumba nāvi galma hronikās neatzīmēja ne ar vienu vārdu. Ne bīskaps, ne citi galminieki neuzskatīja par vajadzīgu godināt okeāna jūru admirāļa piemiņu. Neviens augstmanis nepavadīja viņu pēdējā gaitā.

Tomēr visuspēcīgais laiks visam ierāda īsto vietu.

Kurš tagad atceras tā laika Spānijas karaļu galma skanīgos titulus? Kurš, atskaitot vēsturniekus, atceras pašu karali Ferdinandu un viņa laulāto draudzeni Kastīlijas karalieni Isabellu?

Bet vai ir kāds jaunāko klašu skolēns, kurš nebūtu neko dzirdējis par slaveno jūras braucēju donu Kristoforu Kolumbu?!

KĀPĒC AMERIKU SAUC PAR AMERIKU? Par Kolumbu kādreiz sacīts, ka viņš bijis pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē. Viņš nav varējis dot savu vārdu savam atklājumam.

Patiešām tā ir. Bet kāpēc? Kāpēc gadījies, ka jaunais kontinents nosaukts neievērojama kuģu piederumu tirgotāja vārdā, kurš kādu dienu pametis tirgošanos un devies tālā jūras braucienā pāri Atlantijas okeānam?

Viņš nekā nav atklājis. Viņš nav pirmais izkāpis jaunā kontinenta krastos, to izdarīja Kolumbs.

Spānijas un Portugāles arhīvos par viņu nav atrodamas gandrīz nekādas ziņas. Pats viņš raksta, ka Spānijas valdnieki viņu sūtījuši līdzi Alonso Ohedam viņa ekspedīcijā 1499. gadā «palīdzēt jaunu zemju atklāšanā». Vēlāk viņš kuģojis pēc Portugāles karaļa pavēles, kā noskaidrojies, viņš devies uz jauno zemju krastiem pavisam trīs reizes, turklāt pēdējā ekspedīcija, pēc paša Amerigo Vespuči vārdiem, bi​jusi neveiksmīga.

Dīvaini… Un nu jau kādus četrsimt gadus dažādu zemju zinātnieki izsacījuši par to izbrīnu, mēģinājuši izskaidrot nepatīkamo kļūdu, tomēr pie kopējiem secinājumiem līdz šim laikam gan nav nonākuši: vai šajā kļūdā

vainojams Arnerigo Vespuči, vai arī viņš pats nekā nav zi​nājis un nav nojautis, ko ar viņa vārdu dara grāmatu izdevēji un iespiedēji? Tāpēc ka viss noticis tieši ar izde​vēju un iespiedēju ziņu. … Kādā jaukā dienā 1503. gadā, kad Kolumbs mitinājās Jamaikā, iznāca neliela grāmata ar vilinošu nosaukumu «Mundus Novus», kas tulkojumā nozīmē «Jaunā pasaule». Grāmatu bija uzrakstījis kāds Amerigo Vespuči vēstules veidā, adresēdams to ievērojamam florencietim, savam labvēlim Lorenco Mediči, kādam no Florencē val​došās Mediči dzimtas locekļiem.

Amerigo Vespuči stāsta viņam par saviem jūras braucieniem uz nepazīstamas zemes krastiem, kur mītot'skaisti ļaudis ar sarkanīgu ādu «kā lauvam». Viņi dzīvojot gluži kā paradīzē, staigājot kaili, viņiem neesot nekāda īpašuma, viņi ne sējot, ne pļaujot, lai sagādātu sev iztiku, par viņiem rūpējoties pati daba.

Tā mielojot viņus ar brīnišķīgiem augļiem, kas eiropiešiem lielāko tiesu neesot pazīstami, ar dažādām jūras zivīm, dzirdinot no dzidriem avotiem ar garšīgu ūdeni; vieglas, maigas vēja brīzes atnesot tīkamu dzestrumu, bet naktīs pie debesīm mirdzot citas zvaigznes un citi zvaigznāji, kādi neesot redzami pie Spānijas debesīm. Patiešām — kaut kur netālu šajā zemē atrodoties īstais paradīzes dārzs, par kuru stāstīts svētajos rakstos.

Tas bija nevis stingrs, precīzs ekspedīcijas vadītāja pārskats par aizvadīto ceļojumu, bet gan valdzinošs «mūsu korespondenta» stāsts par neparastajiem iespai​diem.

«Nevienam no mūsu senčiem,» viņš apgalvo pilnīgi pamatoti, «nebija ne mazākās jēgas par zemēm, kuras mēs redzējām, un par to, kas tur atrodas; mums šajā ziņā ir daudz pilnīgākas zināšanas nekā mūsu

senčiem. Gandrīz visi viņi rakstīja, ka uz dienvidiem no ekvatora nav nekāda kontinenta, tikai bezgalīgs okeāns, kuru viņi dēvēja par Atlantijas okeānu; un pat tie, kuri domāja, ka šeit arī varētu būt kontinents, dažādu iemeslu dēļ pieturējās pie uzskata, ka cilvēki tur nevar dzīvot. Tagad mans jūras brauciens pierādījis, ka tāds uzskats nav patiess un ir krasā pretrunā ar īstenību, jo uz dienvidiem no ekvatora es atklāju kontinentu, kur dažās ielejās ir vairāk cilvēku un dzīvnieku nekā tādās pašās ielejās mūsu Eiropā,. Āzijā un Āfrikā; bez tam tur ir tīkamāks un maigāks klimats nekā citās mums pazīstamās pasaules daļās.» Šī nelielā grāmata «Jaunā pasaule» pirmo reizi pavēstīja cilvēkiem, ka izdarīts ļoti liels atklājums.

Bet, tā kā grāmatu uzrakstījis Amerigo Vespuči, tad šā atklā​juma gods pieder viņam.

Un kā tad Kristofors Kolumbs? Bet viņš pats taču apgalvo, ka atradis tikai jaunu jūras ceļu uz Indiju, ka Kuba — tā, pēc viņa domām, ir Ķīnas dienvidu apgabals, bet Espanjola — Japāna. Tiesa gan, pēc trešā jūras brauciena, tātad vēl pirms Vespuči grāmatas iznākšanas un vēl pirms tam, kad pats Amerigo ieraudzīja jaunā kontinenta krastus, Kolumbs sācis par to šaubīties: viņa ziņojumos pavīd vārdi «cita pasaule». Bet kurš gan lasa šos ziņojumus, ja neskaita šauras veikalnieku aprindas? Bet tirgotāji nepavisam nevēlas, lai ziņas par jaunajiem atklājumiem kļūtu plaši pieejamas, tas nav izdevīgi, viņi cenšas vairīties no konkurentiem un cītīgi sargā no sve​šām acīm arhīvus.

Turpretim Vespuči grāmata atklāja jauno zemju valdzinošos noslēpumus, par kuriem ļaudis Vecajā pasaulē nekā nebija zinājuši. Grāmata bija iespiesta, to varēja izlasīt ikviens, kas bija ielauzījies lasīšanas mākā. Grāmatu iespiešana tajos laikos vēl bija gluži jauns izgudrojums; izdevēji un iespiedēji meklēja interesantus materiālus, ar ko pievilināt lasītājus, lai grāmatas ātri izpirktu, lai tās dotu peļņu. Bet autori? Grāmatu izdevēji par viņiem nepavisam neraizējās, kaut tikai atrastos interesants materiāls, viņi paši izdarīs visu turpmāko, nevienam nekā nevaicājot, pieļaujot rupjas kļūdas un sagrozījumus, nevienam par to neatbildēdami.

Tagad vairs nav iespējams atrast neprecizitāšu, rupjo kļūdu un pat viltojumu avotu Amerigo Vespuči grāmatā: neviens nevar izdibināt, kā roku darbs tas ir — vai tā uzrakstījis pats «viltīgais krāpnieks» Vespuči, vai arī vai​nīgi ir grāmatas iespiedēji, jo manuskripta oriģināls nav saglabājies.

Par iespiedējiem jāsaka — vienā ziņā viņi nav kļūdījušies: grāmata «Jaunā pasaule» guva panākumus, to labprāt pirka, to tulkoja dažādās citās valodās, autora vārds kļuva aizvien vairāk pazīstams, un viņa slava, jaunu zemju atklājēja slava izplatījās aizvien tālāk gluži kā viļņu apļi ūdenī.

Pagāja divi vai trīs gadi, un nāca klajā jauna grāmata — stāstu krājums par ļoti interesantiem jūras braucieniem, par pašu Kristoforu Kolumbu un Vasko da Gamu, bet pirmajā vietā atradās Amerigo Vespuči, un visa krājuma virsraksts bija — «Jaunā pasaule un jaunās zemes, ko atklājis Amerigo Vespuči no Florences».

Vēl vairāk Vespuči kā jaunu zemju atklājēju sāka daudzināt pēc tam, kad iznāca Klaudija Ptolemaja grāmata «Kosmogrāfija» ar labojumiem, papildinājumiem un plašu priekšvārdu par jaunākajiem atklājumiem, un šajā priekšvārdā Amerigo Vespuči atkal atradās galvenajā vietā. Grāmatai pievienotajā jaunajā kartē bija iezīmēti jaunā kontinenta krasti un nosaukti par «Amerigo zemēm» vai par «Ameriku pēc gudrā vīra, kas tās atklājis».

Tiesa gan, nākamajā «Kosmogrāfijas» izdevumā uzraksts grozjts un AMERIGO ZEMES vietā uzrakstīts NEZINĀMĀ ZEME. Jādomā, grāmatas izdevēji un kartogrāfi bija sapratuši savu kļūdu, bet jau bija par vēlu. Citi kartogrāfi to izplatīja tālāk, un, jo skaidrāk iezīmējās jaunā kontinenta kontūras, jo biežāk to apzīmēja ar nosaukumu Amerika, un galīgi šo nosaukumu ieviesa slavenais kartogrāfs Merkators, iezīmēdams savā kartē «lab​skanīgo vārdu Amerika».

Tā gadījās, ka cilvēks, kurš savā mūžā nebija izdarījis nekādus lielos atklājumus, kļuva slavens un viņa vārds saglabājies uz laiku laikiem. Tiesa gan, Vespuči pelnījis atzinību, jo agrāk par pašu Kolumbu sapratis viņa atklājumu nozīmi, Vespuči pirmais ar pilnu pārliecību atklāti pavēstījis, ka atklāta JAUNA PASAULE. Zinātnieki atšķetinājuši kļūdu kamolu, noskaidrojuši, kā tās radušās, tomēr kāds svarīgs jautājums

joprojām palicis bez atbildes: kurš ir vainojams šajā juceklī — izdevēji vai arī pats Amerigo Vespuči?

Zinātnieki vēl šodienšajā jautājumā nav nonākuši pie vienprātīga secinājuma. Daži uzskata Amerigo par viltīgu krāpnieku un avantūristu, citi viņu aizstāv un apgalvo, ka viss noticis bez viņa ziņas, pretēji viņa gribai. Viņi atgādina, ka Amerigo Vespuči bijušas labas attiecības ar Kristoforu Kolumbu un Kolumba dēls Ernando, kurš dedzīgi aizstāvējis tēva piemiņu pret apmelotājiem un skauģiem, nav izteicis nekādus pārmetumus Vespuči, kaut gan Ernando, bez šaubām, bija lasījis viņa grāmatu. Saglabājies pat grāmatas eksem​plārs ar Ernando piezīmēm uz lappušu malām.

Dīvains gadījums … Bet, lai kāds nosaukums dots jaunajam kontinentam, Kristofors Kolumbs iemantojis nevīstošu slavu kā dižens jūras braucējs un jaunu zemju atklājējs. Tomēr šad tad parādās jaunas liecības, ar kurām mēģina pierādīt, ka Kristofors Kolumbs neesot bijis pirmais eiropietis, kurš izkāpis Amerikas krastā. Vai tā ir tiesa?

Kas bija šie jūras braucēji, kuri devušies pāri okeānam pirms Kolumba?

KAS ATKLĀJA AMERIKU?

Nu jau pagājuši gandrīz piecsimt gadi kopš tā brīža, kad matrozis Rodrigo da Triana uzsauca: «Zeme! Redzu zemi!» — kopš tā brīža, kad Kolumba, dona Kristofora Kolumba — okeāna jūru admirāļa karavelas piestāja pie Amerikas pirmās salas krastiem. Indiāņi šo salu dēvēja par Gvanahani, bet spānieši to nosauca par Sansalvadoru, kas nozīmē «Svētais pestītājs». Vēl joprojām zinātnieki šķirsta senos rokrakstus, pārlasa laika gaitā nodzeltējušos dokumentus, ielūkojas senlaicīgajās kartēs, pētī Kolumba jūras brauciena detaļas. Dažu reizi pētnieki atrod kaut kādus jaunus materiālus par dažādiem citiem seno laiku jūras braucējiem, kuri, izrādās, pabijuši Amerikā jau pirms Kolumba. Šad tad laikrakstos un žurnālos parādās raksti ar tādu kliedzošu virsrakstu kā, piemēram, «Antonio Dzeno vai Kristofors Kolumbs?» vai ar atturīgu nosaukumu — «Kolumba pēdas», vai ar virsrakstu senlaicīgā stilā — «Par vikingiem, noslēpumaino Vinlandi, feniķiešu galerām un Kolumba dīvaino ceļu».

Daudzsološie un vilinošie ziņojumi saista lasītāju uzmanību. Un tad jau dzirdamas mazliet vīlušās balsis: «Paskat vien, tātad Kolumbs nemaz nav atklājis Ameriku, bet es domāju . ..»

Patiešām, ja ticētu visam, kas pēdējā laikā publicēts laikrakstos un žurnālos, tad pirms Kolumba Amerikā pabijuši daudzi jo daudzi — sākot ar feniķiešiem, ar Maķedonijas Aleksandra karavīriem, ar senajiem romiešiem.

Ir raksti, kuri pūlas pierādīt, ka Kolumbs ļoti labi zinājis ceļu pāri Atlantijas okeānam, viņam bijusi kaut kāda karte un viņš atkārtojis tikai to, ko pirms viņa paveikuši; citi. Tomēr tie visi ir tikai minējumi, nedrošas hipotēzes,, kam nav pietiekami stingra pamatojuma. Varbūt tā bijis,, varbūt tā nemaz nav bijis. … Ļoti sen, jau 16. gadsimtā, kādu dienu pēkšņi parādījās kaut kādu Venēcijas ceļotāju — brāļu Nikolo un Antonio Dzeno rokraksts. Brāļi Dzeno jau simt gadu agrāk par Kolumbu pabijuši Amerikas ziemeļrietumu piekrastē. Šo aizmirsto, putekļiem klāto rokrakstu atradis Sv. Marka bibliotēkas plauktos Venēcijā kāds šo ceļotāju pēctecis. Viņš rokrakstu publicēja, tāpat arī karti, ko sastādījuši paši brāļi Dzeno.

So ceļotāju stāsts ir šāds. Vecākais brālis Nikolo devies kaut kur uz rietumiem, lai uzmeklētu svešas zemes. Sākusies vētra. Viņa kuģis nogrimis, bet viņš pats izglābies. Viņu no jūras izvilkuši angļu jūrnieki, sera Henrija Sinklera — Orkneju salu valdnieka ļaudis. Orkneju salas atrodas uz ziemeļiem no Anglijas.

Nikolo palicis šo brīvo jūrnieku flotē un nav atgriezies Venēcijā, šajā brīnišķīgajā pilsētā ar kanāliem ielu vietā, ar senlaicīgajām pilīm un gondoljeriem. Vēlāk Nikolo piebiedrojies arī viņa jaunākais brālis Antonio — un viņi abi kopā klaiņojuši pa jūrām. Viņi pabijuši ledos kaltās Grenlandes krastos, kur vasara tik īsa un ziema tik bezgala gara, viņi atklājuši daudzas salas ziemeļos un apmeklējuši Ziemeļamerikas, piekrasti «pie arktiskā pola».

Veselus divsimt gadus «Dzeno grāmata» neradīja nekādas šaubas; visi domāja, ka brāļi Dzeno pirmie izkāpuši jaunā kontinenta krastos. Bet, jo uzmanīgāk šo grāmatu pētīja, jo lielākas šaubas tā izraisīja, un galu galā zinātnieki pierādīja, ka tiklab Dzeno karte, kā arī pats rokraksts ir viltoti. Mūsu dienās neviens zinātnieks vairs nerunā nopietni par šo acīm redzamo viltojumu. Tātad jau-tājums «Antonio Dzeno vai Kristofors Kolumbs?», kas izvirzīts korespondences virsrakstā, ir pārmērīgi dros​mīgs un kategorisks. Vai ir vērts izvirzīt tādus jautāju​mus, ja atbilde uz tiem jau iepriekš zināma!

Un tomēr Kolumbs nebija pirmais eiropietis, kurš izkāpis Amerikas krastā. Tas ir pierādīts. Taču šis fakts nenoniecina Kolumba varoņdarbu un neatņem viņam jaunu zemju atklājēja nopelnus. Izkāpt krastā — tas vēl nenozīmē tā atklāšanu.

Varbūt jums ir gadījies dzirdēt par slavenajiem ziemeļu jūras braucējiem, par NORMAŅIEM, kas tulkojumā nozīmē «ziemeļu ļaudis». Normaņi ir tagadējās Skandināvijas tautu — zviedru, dāņu, norvēģu senči. Viņi bija .drošsirdīgi jūras braucēji, viņi kuģoja uz Krievzemi, uz bagāto Bizantiju, uz Āfriku. Viņi apmeklēja Islandi, un šī ziemeļu sala kļuva normaņiem par jaunu tēvzemi. Normaņi, kā mēdz teikt

vēsturnieki, līksmi traucās «pa gulbju ceļu». Viņi kuģoja gan krastu tuvumā, uzglūnēdami ienaidniekam jūras šaurumos, līčos un grūti pamanāmās jomās, un tālab dēvēja sevi par vikingiem — «līču bērniem», gan arī dzinās pēc laupījuma, šķērsodami okeānu. Niknās ziemeļu jūru vētras izklīdināja viņu laivas, un daudzi vīri vairs nekad nepārnāca uz pulcēšanos pie ka,raļa kuģa; tomēr dzīvi palikušie nezaudēja dūšu.

Vētras palīdz mūsu airētāju rokām, viņi dziedāja, mums kalpo viesuļi un nes mūs uz turieni, kurp mēs vēlamies.

Tādi bija šie vikingi — «līču bērni».

Kādreiz, sensenos laikos, normaņi bija sacerējuši teiksmas — sāgas, poētiskus stāstus par saviem varoņiem un viņu slavenajiem darbiem. Vēlāk šīs sāgas pierakstīja, un tās saglabājušās līdz mūsu dienām.

«Teiksmās par grenlandiešiem» stāstīts par kādu vi,kingu Bjarni, Herulfa dēlu. Vairākus gadus viņš bijis kaut kur projām. Bet tad Bjarni atgriezies Islandē, lai «iedzertu Islandes elu kopā ar savu tēvu». Bet viņa tēvs pa to laiku aizbraucis uz «Zaļo zemi» — tā normaņi dēvēja •Grenlandes salu, un Bjarni nolēma sekot tēva pēdās, kaut

arī ne Bjarni pats, ne viņa karadraudzes viri nekad nebija kuģojuši Grenlandes jūrā.

Jūru klāja migla. Jūras vīri neredzēja ne sauli, ne zvaigznes, ne citus ceļa rādītājus spīdekļus un nezināja,, kur vēji un straumes aizdzinušas viņu kuģus. Tā pagāja, daudzas dienas. Beidzot laiks noskaidrojās, un vikingi devās uz rietumiem. . . .Viņi brauca vienu dienu un vēl vienu nakti un tad ieraudzīja zemi… vēstī teiksma. Bjarni sacīja, ka tā neesot Grenlande, un pavēlēja braukt tālāk, uz ziemeļiem. Viņi gāja uz ziemeļiem vēl divas dienas un no jauna ieraudzīja zemi. «Varbūt tā ir Grenlande?» vaicāja karadraudzes vīri. «Diezin vai,» viņiem atbildēja Bjarni, «stāsta, Grenlandē esot lieli šļūdoņi.» Vikingi piebrauca tuvāk šat zemei un ieraudzīja,

ka tā ir līdzena un apaugusi mežiem.

Vīri gribēja izkāpt krastā, bet Bjarni iebilda, un kuģi devās tālāk. Tagad vikingi burāja ar dienvidrietumu vēju trīs dienas un trešo reizi ieraudzīja kalnainu, šļūdoņiem klātu zemi. Bjarni joprojām negribēja izkāpt krastā. Viņš sacīja, ka šī zeme viņam liekoties nederīga. Dienvidrietumu vējš piepūta buras un aiznesa vikingus atklātā jūrā. Spēcīgā vējā viņi burāja četras dienas un ceturto reizi ieraudzīja zemi. Un Bjarni sacīja: «Šī zeme ir līdzīga Grenlandei, kā man par to ir stāstījuši. Seit mēs izkāpsim malā . ..» Un, kā sacīts «Teiksmā par grenlandiešiem», tā patiešām bija Grenlande, un Bjarni te atrada savu tēvu un dzīroja ar viņu šās skarbās salas akmens būdās.

Kādas zemes tad bija redzējis Bjarni?

To gribēja uzzināt cits vikings — Eirika Rūsganā dēls Leifs, ko dēvēja par Laimīgo. 999. gada agrā rudenī Leifs Laimīgais ar trīsdesmit pieciem vīriem devās uz rietumiem. Viņa kuģis bija būvēts no ozola dēļiem, ko sasaistīja koka sakņu virves. Zeltītā pūķa galva rotāja kuģa priekšgalu un pacēlās augstu virs ūdens, zeltītā pūķa aste bija stūre, trīsdesmit divi airi atainoja briesmoņa kājas. Lielas buras ar zilām un sarkanām joslām kā spārni pa​cēlās virs kuģa.

Pēc ilgā ceļā aizvadītām dienām vikingi tuvojās zemei, kuru Bjarni bija redzējis pēdējo. Tās piekraste līdz šļūdoņiem bija līdzena, un tur nebija nekā pievilcīga.

«Mēs nedarīsim tā kā Bjarni,» sacīja Leifs, «mēs šeit izsēdīsimies malā.» Un viņi izkāpa tajā krastā un deva šai zemei nosaukumu HELLULANDE, kas nozīmē «Plakano akmeņu zeme». Vikingi atkal izgāja jūrā. Tālāk dienvidos viņi ieraudzīja bieziem mežiem apaugušu krastu. Leifs arī šeit izkāpa malā un nosauca šo zemi par MARKLANDI, kas nozīmē «Mežu zeme». Vikingi kuģoja tālāk un pēc divām dienām no jauna ieraudzīja zemi. Okeānā ietecēja upe, un vikingi brauca pa to uz augšu un izmeta enkuru dzidrā ezerā ar lieliskām zivīm, un krastā visur bija daudz meža vīnogu. Ziemeļu jūras braucējiem šī zeme šķita brīnumjauka — vai gan to varēja salīdzināt ar Grenlandi? Un viņi to nosauca par BRĪNIŠĶĪGO VINLANDI — «Vīnogu zemi». Vikingi šeit pārlaida ziemu un pavasarī atgriezās Grenlandē, bet Leifs Laimīgais uz šejieni vairs neatbrauca. Uz Brīnišķīgo Vinlandi burāja citi vikingi. Šejienes iedzīvotāji par viesiem sevišķi nepriecājās, kaut gan labprāt ar tiem tirgojās, mainīdami dārgas zvērādas pret sarkana auduma gabaliem. Tomēr vikingiem bieži gadījās sadursmes ar Vinlandes pamatiedzīvotājiem, un galu galā atbraucējiem vajadzēja no turienes aiziet.

Vikingi vairs nebrauca uz Vinlandi, turpretim Marklandi, kas bija bagāta ar būvkokiem, viņi apmeklēja bieži. Bet tad ziemas kļuva aizvien aukstākas un kuģu ceļos pagadījās aizvien vairāk ledus kalnu — aisbergu. Precīzi nav zināms, kad vikingi pēdējo reizi apmeklēja Amerikas krastus — katrā ziņā jau ilgi pirms Kolumba jūras braucieniem. Tie bija Amerikas ziemeļaustrumu krasti, pēc zinātnieku domām, apmēram Ņūfaundlendas rajonā.

Vai Kolumbs zināja, ka vikingi pabijuši kaut kur nezināmā kontinenta piekrastē? Diezin vai, kaut gan daži apgalvo, ka viņš varējis to zināt. Stāsta, Kolumbs jaunībā kuģojis uz ziemeļiem, pabijis Islandē, interesējies par normaņu atklājumiem aiz okeāna un varējis dzirdēt senās teiksmas par Leifu Laimīgo. Bet, pirmkārt, šīs hipotēzes līdz šim laikam tā arī palikušas tikai hipotēzes. Un, otrkārt, ja Kolumbs būtu uzzinājis par Leifa jūras braucie​niem, viņš, tāpat kā visi citi, nodomātu, ka normaņi atklā​juši kādu ne visai pievilcīgu zemi Eiropas — tieši EIROPAS! — ziemeļrietumu piekrastē. Sī zeme ne ar ko neatgādināja Indiju, uz kurieni tiecās Kolumbs un par kuru domāja bez mitas.

Un turklāt vēl jāatceras kāds visai svarīgs apstāklis. Vai pēc tam, kad Bjarni un Leifs bija atklājuši jaunos krastus, pasaulē kaut kas mainījās? Nekas nemainījās. Vikingi vēlāk pārstāja būrāt uz Brīnišķīgo Vinlandi, Hellulandi un Marklandi un šos krastus aizmirsa.

Turpretim pa Kolumba atklāto ceļu jūras braucēji baru bariem traucās uz rietumiem, un priekšstats par mūsu planētu pēc Kolumba jūras braucieniem mainījās pašos pamatos, jo Kolumbs bija atklājis Ameriku visai pa​saulei, visai mūsu civilizācijai.

Kristofors Kolumbs nebija tāpat vien izkāpis nezināma kontinenta krastā. Viņš bija patiešām atklājis

šo kontinentu, kaut gan pats, kuģodams Kārību jūrā, izceldamies malā salās, kā arī Dienvidamerikas un Centrālās Amerikas krastos, vēl ilgi nezināja, ko īsti atklājis. Nemitīgi sapņodams par Indijām, par Ķīnu un Zipango, viņš tikai par to vien domāja un vienīgi mūža novakarē sāka apjaust, ka atklājis JAUNU PASAULI.

..

TREŠĀ DAĻA apkart pasaulei ..

NEPAZĪSTAMAIS KARAVĪRS 1522. gada 6. septembri Spānijas ostā Sanlukārā de Barramedā ienāca stipri apbružāts, noplucis kuģis. Astoņpadsmit jūrnieki skrandainās drānās, pinkainiem, gariem matiem grīļodamies izkāpa krastā, smagi noslīga uz ce​ļiem un skūpstīja zemi.

Ostā sapulcējās ļaužu bars. Spānieši izbrīnījušies raudzījās uz jūrniekiem, uz svešo, veco kuģi, čukstēja ieras​tās lūgšanas un palaikam pārkrustījās.

— Svētā Marija, — bija dzirdamas klusas balsis, — kas tie tādi ir? No kurienes? Kas tas tāds par kuģi? Redzams, jūra nav saudzējusi šos vīrus, šie nabadziņi izskatās kā pārnācēji no viņpasaules. Zvēru pie svētā Hieronima, viņi ir aizmirsuši, kā garšo ēdiens!

Un jūrniekiem pretim sniedzās rokas ar maizi, aug​ļiem, jauno vīnu.

Jūrnieki ar baudu koda mīkstajā maizē, uzdzēra tai dzimtenes vīnogu vīnu un teica pateicības vārdus, un smējās, un pār viņu vaigiem ritēja asaras, prieka un lai​mes asaras.

Viņus vairs nepazīst? Viņus jau aizmirsuši? Vai par to jābrīnās? Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš tā laika, kad viņi pēdējo reizi redzēja trīskārt svētīto Sanlukāras de Barramedas krastu. Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, par pazudušiem bez vēsts. Bet nē, žēlsirdīgā jaunava Marija saglabājusi viņiem dzīvību, kaut gan daudzi viņu biedri uz mūžīgiem laikiem apgūlusies tur, tālajās zemēs. Ai, cik garšīga maize ir dzimtenē, paldies, paldies, cil​denie senjori un senjoras! …

Pēc tam viņi atgriezās uz kuģa, izstiepās uz pīteņiem un aizmiga ciešā, mierīgā miegā, kādā guļ bezgala no​guruši un laimīgi ļaudis.

Bet tikām, kamēr jūrnieki gulēja, vēstnesis jau skubināja zirgu ar piešiem. Viņš auļoja uz Valjadolidas pili pie karaļa Kārļa ar labām ziņām: pārbraukuši mājās tie, kurus neviens vairs negaidīja, pārradušies Fernana Magelāna jūrnieki un par zīmi, ka uzdevums izpildīts, pēc bruņinieku laiku paražām vēlas atdot atpakaļ savam ka​ralim cimdu.

Fernans de Magelāns jau pirms sava slavenā jūras brauciena bija daudz ko piedzīvojis, pieredzējis lielas briesmas.

Viņš bija jūrnieks un karavīrs un ne vienu reizi vien kuģojis uz Indiju, ne vienu reizi vien piedalījies sadursmēs un īstās kaujās. Sājos jūras braucienos viņš nebija iemantojis nekā cita kā vien brūces un rētas.

Viņam, tāpat kā visiem portugāļiem, aizvien vajadzēja turēt ieročus pa tvērienam — austrumu zemēs viņus nīda pārāk stipri.

Magelāns bija vīrišķīgs un drošsirdīgs un nesaudzēja sevi, kad vajadzēja glābt biedru dzīvības. Ta kādu reizi viņš pašaizliedzīgi izglāba savu draugu Fransišku Serrāno, kurš, mēģinādams izlauzties pie savas laivas, Malakas krastmalā kāvās ar desmit malajiešiem, kuri bija bruņojušies dunčiem.

Jā gan, Magelānam jaunībā bija tik daudz piedzīvojumu, ka tie varētu dpt vielu biezam valdzinošam deku romānam, visu laiku un visu zemju iemīļotam literatūras žanram.

Nevarētu sacīt, ka Magelāna izskats būtu tikpat romantisks, cik viņa piedzīvojumi. Viņš bija neliela auguma

drukns virs un vairāk atgādināja portugāļu zemnieku nekā bruņinieku, kurš gan nenaca no sevišķi dižciltīgas dzimtas. Tikai acis Magelānam sevišķas — vērīgas, gud​ras, caururbjošas.

Magelānam bija lemts skarbs, grūts liktenis. Par šo viru nevarēja sacīt, ka viņš dzimis zem laimīgas zvaigznes. Viss, ko viņš sasniedza, prasīja no viņa sūras pūles, un viņš nekad nesaņēma atalgojumu pēc nopelniem. Viņš darīja vairāk, nekā to labpatika ievērot citiem. Tie, ar kuriem viņš pēc sava dzimuma varētu but līdzīgs, viņu neieredzēja. Toties matroži cienīja drošsirdīgo virsnieku un viņam uzticējās.

Stāsta, kādu reizi kuģis, uz kura brauca Magelāns; uzskrējis uz sēkļa un jūrniekiem draudējusi bojā eja, un tad kapteinis un virsnieki paši pirmie metušies pie laivām, tikai viņš viens pats neesot steidzies.

Es palikšu kopā ar matrožiem, — viņš sacīja. — Es negribu izmantot savas privilēģijas, un viņu liktenis būs arī mans liktenis.

Tādu rīcību neaizmirst.

Magelāns izskatījās skarbs un pat drūms, tomēr prata but uzticams draugs kā neviens cits, izturējās visai labsirdīgi un žēlsirdīgi pret savu vergu malajieti no Sumatras salas. Sis malajietis Enriki bija ļoti pieķēries Mage​lānam. … Portugāļi bija labi iepazinuši jauno jūras ceļu uz Indiju apkārt Āfrikai. Viņi zināja ikvienu zemesragu, ikvienu sēkli, ikvienu rifu, viņi bija iemācījušies apbraukt apkārt Labās Cerības ragam, kam īstenībā vairāk piederetos nosaukums Vētru rags, kā to bija iedēvējis šā zemesraga atklājējs Bartolomeu Diašs. Metot līkumu uz rietumiem, portugāļi kādu reizi nejauši ieraudzīja Brazīlijas krastus — par dažiem mēnešiem agrāk nekā Visente Pinsons, kādreizējais Kolumba līdzgaitnieks. Portugāle, sasniegusi Indiju un austrumu salas, sarausa milzu bagātības, tirgodamās ar garšvielām, laupīdama zeltu, sudrabu un dārgakmeņus. Bet, kā mēdz teikt, — apetīte rodas ēdot; portugāļi zināja, ka pašas labākās garšvielas aug Moluku salās — Garšvielu salās, kur viņi vēl nebija nodibinājuši savas kolonijas. Nebija tik viegli ielauzties Malajas arhipelāga naidīgajās salās, kuras atradās tik tālu austrumos.

Pret portugāļiem apvienojās ne tikai musulmaņu tirgotāji, bet arī kristieši — venēcieši, kuriem Portugāle bija atrāvusi gardu kumosu, bet, kad runa ir par zeltu, aizmirstas visi reliģiskie strīdi un nesaskaņas. Zeltu tā ķīmisko īpašību dēļ gan dēvē par cēlmetālu, tomēr tā lomu cilvēku dzīvē diezin vai varētu saukt par cēlu. Tur, kur ir zelts, tur ir asinis, tur ir nodevība, tur ir neģēlība.

Portugāļu tirdzniecība bija slacīta matrožu asinīm, mierīgo iedzīvotāju asinīm, un viņu vaina bija vienīgi tā, ka viņi dzīvoja bagātajās, brīnišķīgajās salās, īstā paradīzes dārzā. Un šie mierīgie iedzīvotāji no tirgošanās ar garšvielām neguva gandrīz nekādu peļņu; par svelmainajā saulē savāktajām garšvielām viņi saņēma tikai grašus. Turpretim valdniekiem, kas vāca nodevas, un tirgotājiem — tiem gan garšvielas deva milzīgus ienākumus, tāpat, kolonijas izlaupīdami, iedzīvojās Portugāles karaļi, kapteiņi, virsnieki, bet mazāk par visiem — matroži. Un ikviena ekspedīcija bija saistīta ar lielām grūtībām un briesmām.

Magelāna draugam Fransišku Serrāno apnika bezgalīgās sadursmes, nemitīgās briesmas, mūžīgā nedrošība par rītdienu. Nogaidījis izdevīgu reizi, Serrāno pameta nemierīgās jūrnieka un karavīra gaitas

un apmetās uz dzīvi klusajā Ternates salā Moluku arhipelāgā. Viņš iemantoja Ternates sultāna cieņu un mīlestību. Sultāns iecēla Serrāno par savu lielvezīru. Drīz viņam jau piederēja brīnišķīga māja ar ēnainu dārzu, sieva malajiete un jauki bērni. Serrāno jutās laimīgs un vēlējās dalīties savā veiksmīgajā liktenī ar tuvo draugu Magelānu.

Tomēr mierīgā dzīve nezin kāpēc nevilināja Magelānu. Viņš loloja citādus plānus. Protams, viņš vēlējās sastapties ar draugu, bet gribēja ierasties pie viņa pa savu ceļu, vēl nevienam nezināmu, grūtu un bīstamu ceļu, kas tālab likās sevišķi pievilcīgs pētniekam, kāds bija arī Ma​gelāns.

Magelāns domāja, ka līdz Moluku salām ved daudz ērtāks un tuvāks ceļš — rietumu jūras ceļš.

Taisnību sakot, sasniegt Moluku salas pa rietumu jūras ceļu savulaik vēlējās arī Magelāna lielais priekšgājējs Kristofors Kolumbs. Kolumbam pat šķita, ka viņš sasniedzis Zipango un Ķīnu un kaut kur netālu plūst Gangas ūdeņi, — ciļ: vēkiem tolaik vēl nebija pareiza priekšstata par zemeslodes īsto lielumu, ne arī par kontinentu un salu īstajiem apveidiem. Tagad mēs zinām, ka Kolumba pārliecība dibinājās uz vislielākajiem maldiem, tomēr ir arī zināms, ka daudzas kļūdas palīdzējušas izdarīt lielus atklājumus.

Kolumbs atklāja Jauno pasauli, un jaunais kontinents kļuva par šķērsli rietumu jūras ceļā uz Moluku salām.

Pats Kolumbs cerēja atrast jūras šaurumu, pa kuru kuģi izietu citā jūrā, Indijas okeānā. Protams, par šo šķērsli zināja arī Magelāns, tāpat arī citi jūrnieki. Daudzi jūras braucēji meklēja šo šaurumu, pa kuru varētu aizkuģot no Atlantijas okeāna uz Indijas okeānu, tomēr bez panākumiem.

Pirms dažiem gadiem Vasko Nunjess Balvoja, spāniešu konkistadors, — milzum daudz konkistadoru traucās pakaļ Kolumbam uz jaunā kontinenta krastiem, — pārgāja pāri Panamas zemes šaurumam un atklāja bezgalīgus ūdens plašumus. Balvoja nezināja, kas tas ir par okeānu. Viņš nosauca to par Dienvidu jūru, un tas bija viss, ko tajos laikos varēja pateikt par šiem ūdeņiem.

Magelāns zināja, ka viņa ceļš vedīs pāri šai nepazīstamajai Dienvidu jūrai un katrā ziņā aizvedīs viņu Garšvielu salās, jāuzmeklē vienīgi jūras šaurums. Viņš nemaz nešaubījās, ka šis šaurums pastāv. Šāda pārliecība bal​stījās uz faktiem.

Atstājis dienestu, viņš ilgi sēdēja slepenajā arhīvā pie karaļa galma, lasīja dažādu kapteiņu ziņojumus, pētīja kartes, it īpaši vācu kartogrāfa Martina Behaima zīmēto karti, kur uz četrdesmitā dienvidu platuma grāda pilnīgi skaidri bija norādīts juras šaurums. Tas bija plats un dziļš, kā liecināja jūrnieki, kuri pabijuši pie šauruma. Daži jūras braucēji bija pat kuģojuši šajā šaurumā, tikai nebija sasnieguši izeju Dienvidu jūrā. Bet Magelāns zināja, ka viņš katra ziņā izbrauks pa šaurumu un no turienes burās uz Garšvielu salām.

Magelāns izkaulē audienci pie karaļa Manuela. Karalis viņu pieņem dzestri. Manuels dzestri uzklausa sava uzticamā kalpa lūgumu — mazliet paaugstināt viņam pensiju un to noraida. Tad varbūt viņa majestātei Portugāles karalim labpatiktu viņu, Fernanu Magelānu, pieredzējušu jūrnieku, kas labi pazīst austrumus, iecelt par kapteini uz kāda no tiem kuģiem, kuri tik bieži burā uz Indijas okeānu? Tomēr karalis noraida arī šo, tāpat kā citus viņa pieticīgos lūgumus. Toties Manuels labprāt ar mieru atļaut Magelānam atstāt Portugāli, ja viņš to veļas. Manuels domā, ka Portugāle gluži labi iztiks arī bez Magelāna. Portugāle patiešām nekā nezaudēs, ja šis drūmais vīrs mitināsies kaut kur citā zemē. Šajā brīdī Manuels pat nenojauš, cik rūgti viņš to nožēlos, bet būs jau par vēlu. Un karalis Manuels aizmirst Magelānu ātrāk, nekā tas klibodams — kāja tapusi kliba no kaujā gūtas brūces — atstājis karaļa pili un pēc tam arī Portugāles karalisti.

Tagad Magelāns ir brīvs un var ziedot visu savu laiku ekspedīcijas plāna izstrādāšanai. . . . Magelāns, tāpat kā Kolumbs, dodas uz Spāniju, Portugāles sāncensi. Šeit viņš, tāpat kā Kolumbs, atrod ietekmīgus labvēļus, iegūst draugus. Viņš apprecas ar Beatrisi, Diogu Barbosas meitu. Barbosa, portugālis Spānijas dienestā, ieņem svarīgo arsenāla priekšnieka amatu. Sieva dzemdē Magelānam dēlu, un viņš jūtas laimīgs. Spānija devusi viņam īsā laikā vairak nekā dzimtene Portugāle visos līdz šim

nodzīvotajos mūža gados, bet viņam jau pāri trīsdesmit, un viss viņa mūžs — tikai gatavošanās lielajam varoņdarbam, kas viņam jāpaveic.

Spānijas karalis, astoņpadsmit gadus vecais Kārlis I ir ar mieru pieņemt Magelānu audiencē.

Karalim jau ziņots par portugāļu jūrnieku un viņa vilinošo plānu. Kārlis I ir ar mieru uzklausīt Magelānu, gatavs pieņemt padomu, ko dod augstmaņi, kuri labi orientējas šajos jautajumos un kuri paši labprāt krietni nopelnītu, piedalī​damies garšvielu tirdzniecībā.

Jaunajam karalim neiedveš nepatiku šis skarbais jūras vīrs, kas četras reizes apbraucis apkārt Labās Cerības ragam, vīrs, kas labi prot savu darbu un pazīst austrumu zemes un juras, vīrs, kam ir sakari ar draugiem Moluku salās. Kopā ar Magelānu galma ieradies arī slaidais malajietis Enriki no tālās, noslēpumainās Sumatras salas.

Patiešām — šis portugālis Magelāns rādās uzticams cilvēks, un Spānijai vajadzīgs zelts. Kas zina, vai viņš neparvedīs un neuzdāvinās Spānijas karalim zelta elku dieva tēlu, kas būs vēl smagāks par to, kuru pirms gadiem savam pavelniekam dāvināja Vasko da Gama par godu Indijas jūras ceļa atklāšanai?

Bet šis zelta elku dievs svēra divdesmit septiņus kilogramus, turklāt mirdzēt mirdzēja dārgakmeņos.

Fernaris Magelāns atgriežas no galma kā spārnos. Viņa ekspedīcijas liktenis izlemts! Lai nu pūš ceļavēji, lai stūres vīri ciešāk tver stūri, lai vada kuģus pa ceļu, kuru tiem rādīs bijušais nepazīstamais karavīrs, tagadējais admirālis, Santjago ordeņa kavalieris, dižciltīgais senjors Fernans de Magelāns!

ZIRNEKLIS AUŽ TIKLU Valodas par Magelāna ekspedīciju drīz vien sasniedza karaļa Manuela ausis. Tagad viņš nožēlo, ka izlaidis no savām rokām šo jūrnieku! Tagad Portugāles karalis daudz ko dotu, lai aizturētu viņu, lai neļautu viņam īstenot sen loloto plānu.

Un nu Alvarišs da Košta, Portugāles vēstnieks Spānijas galmā, stāv karaļa Kārļa troņa priekšā un saka: — Mans karalis, viņa gaišība dons Manuels, ir lūdzis brīdināt jūsu majestāti no kāda vīra, ko sauc par Fernanu Magelānu.

— Ko jūs gribat sacīt, godājamo don Alvariš? — saraucis uzacis, karalis jautāja. — Man nav skaidra jūsu vārdu jēga.

— Jūsu majestāte, vai ir patiesas baumas, ka jūs esat pieņēmuši savā dienestā Magelānu un parādījuši viņam vislielāko uzticību, iecēluši viņu par lielas ekspedīcijas priekšnieku? — godbijīgi aptaujājās dons Alvarišs da Košta.

— Šīs valodas ir pavisam pareizas, — nevērīgi atbildēja karalis Kārlis. — Tika! nevaru saprast, godājamo don Alvariš, kas dara raizes manam ķēnišķīgajam krust​tēvam un brālēnam.

— Mans karalis, viņa majestāte dons Manuels, lūdzis mani pavēstīt jūsu majestātei, ka šī ziņa viņu izbrīnījusi un sarūgtinājusi, jo Magelāns nav pelnījis tādu godu. Mans karalis lūdzis arī izteikt viņa padomu — atlikt ekspedīciju vismaz uz kādu gadu, lai jūs varētu atrast tās priekšnieka amatam kādu no jūsu majestātes pavalst​niekiem, cienīgāku par šo Magelānu.

— Pavēstījiet manam ķēnišķīgajam radiniekam, ka es esmu ārkārtīgi pateicīgs viņam par vērtīgajiem pado​miem un par rūpēm.

— Bez tam, — turpināja Alvarišs da Košta, — mans karalis izteicis zināmu neizpratni attiecībā uz to, ka no​raidīts Magelāna lūgums pēc atļaujas atgriezties Portu​gālē, jo…

— Ka! — gaužam izbrīnījies Kārlis I partrauca daiļrunīgo vēstnieku. — Ko jūs sakāt, godājamo don Alvariš?! Jūs būsiet kritis par upuri kādam nelāgam jokam! Magelāns nekad nav lūdzis man atļauju atgriezties Portugālē, viņš par to nav ieminējies ne pušplēsta vārda!

Karaļa Kārļa izbrīns bija tik liels, ka Alvarišs da Košta saprata — šoreiz cirsts pāri pār strīpu! Viņa versija bija tik smieklīga un neticama, ka tagad nebija ko gaidīt karaļa dekrētu par ekspedīcijas atlikšanu uz vēlāku laiku. Vēstnieks bija parādījis savu īsto seju, un pat nepieredzējušais jaunais karalis saprata, kāpēc Magelāna ekspedī​cija ir tik nevēlama karalim Manuelam.

Tomēr viss vēl nav zaudēts, iedrošināja sevi Alvarišs da Košta. Vajadzēs likt lietā citus līdzekļus.

Un viņš ar jaunu enerģiju uzbrūk Magelānam, kurš, aizņemts ar domām par gaidāmo ekspedīciju, nekā nenojauš.

Vajadzētu daudz stāstīt, lai pieminētu visas viltīgā galminieka intrigas un ļaunprātības. Bet Magelāns ar apbrīnojamu pacietību pārvarēja visus šķēršļus un kavēkļus, ko bija radījis viņa tautietis, turklāt izlikdamies par labu draugu.

Gudrais, vērīgais Magelāns drīz uzminēja, kas uzkūdījis uz intrigām donu Alvarišu un kālab tas tiek darīts. Magelānam tagad nācās tērēt daudz vairāk spēka ekspedīcijas rīkošanai nekā vajadzētu bez viltīgās lapsas Alvariša laipnā atbalsta. Magelānam jau tāpat klājās grūti. Spānieši piešķīra viņam līdzekļus visai skopi, bet izdevumi auga augumā. Nepieciešamo mantu un pārtikas produktu saraksts bija garš. Nebija zināms, cik ilgu laiku ekspedīcija pavadīs uz jūras. Pieredzējušais, tālredzīgais jūras braucējs centās apgādāties pēc iespējas ar visu ne​pieciešamo.

Spānija piešķīra viņam vecus, neizskatīgus kuģus. Tomēr Magelāns, ļoti uzmanīgi tos aplūkojis no ķīļa līdz grotmastam, bija ar kuģiem apmierināts. Vajadzīgs tikai remonts, nekas vairāk. Pēc tam kad kuģus saveda kārtībā, Seviljas ostā rindā stāvēja pieci skaistuļi — un nebija neviena, kas par tiem

nejūsmotu.

Protams, flotiles teicamais izskats krietni samaitāja dona Alvariša garastāvokli. Tomēr viņam vēl bija padomā priekš Magelāna šādi tādi pārsteigumi. Palūkosim, kā tie viņam patiks! Alvarišs jau labpatikā berzēja rokas. Tomēr viņš pēc tam gluži veltīgi ziņoja karalim Manuelam: «. .. Tā kā, manuprāt, bija pienācis brīdis pateikt to, ko Jūsu Majestāte man bija uzdevis, es apmeklēju Magelānu viņa mājās. Es viņu sastapu kravājam kastēs un grozos pārtiku un citas mantas. Pēc tā es secināju, ka viņš galīgi nolēmis palikt pie sava ļaunprātīgā nodoma, un, paturējis prātā, ka tā varētu būt mūsu pēdēja saruna, vēlreiz atgādināju viņam, cik daudzkārt es, krietns portugālis un viņa draugs, esmu mēģinājis atturēt viņu no tā kļūmīgā soļa, ko viņš taisās spert. Es pūlējos viņam pierādīt, ka . . . visprātīgāk būtu, ja viņš atgrieztos dzimtenē un baudītu labvēlību, ko dāvā Jūsu Majestāte, ar kuras augstsirdību viņš var rēķināties … Es lūkoju viņu pārliecināt, lai viņš galu galā saprot, ka visi dižciltīgie kastīlieši pieskaita viņu pēc izcelšanās pie zemākas kartas un pie slikti audzinātiem un ka viņu, kopš viņš nostājies pret Jūsu Majestātes zemi, nicina kā nodevēju.»

Vēstulē viss bija pateikts tieši, bez aplinkiem. Turpretim saruna ar Magelānu Alvarišs bija izsmalcināti laipns. Viņš nekā neapgalvojot.. . viņš tikai izsakot savas do​mas.

Vai viņam, Magelānam, esot zināms, saka dons Alvarišs, ka dižciltīgais Kastīlijas grands Huans de Kartahena, flotiles galvenais uzraudzītājs, kontrolieris, neizjūt sevišķas simpātijas pret savu admirāli?

Bet Kartahenu taču iecēlis pats karalis, un Magelānam ar to jārēķinās. Un ko viņš varot teikt par Luisu de Mendosu, tādu pašu dižciltīgu kastīlieti, ekspedīcijas galveno mantzini, bezkaunīgu, augstprātīgu cilvēku?

Un vai viņam patīkot «Konsepsjonas» kapteinis Gaspars de Kesada? Dons Alvarišs negribot teikt nekā ļauna, pasarg dievs, bet kāpēc sūtīt līdzi Magelānam tik daudz policijas virsnieku, algvasilu, eskrivano (notāru) un vispār tik daudz visādu ierēdņu? Vai tad viņa majestāte Kārlis neuzticoties savam admirālim?

— Ticiet man, — kā uzmācīga muša dūca dons Alvarišs, — spānieši jūsu vietā labāk būtu gribējuši savu spāniešu muižnieku, bet jums patiešām nemaz nebūtu par ļaunu uzticēt sevi mūsu karaļa dona Manuela žēlastī​bai …

Magelāns cieš klusu, un Alvarišs, saniknots, ka, šķiet, nekādi nespēj ietekmēt šo apbrīnojamo cilvēku, domā pie sevis: «Kaut velns viņu rāvis, šo drūmo sabozužos nabagu! Ko, vai viņš zaudējis valodu? Vai arī viņš iedomā​jas, ka ikviens viņa vārds ir vērts vairāk nekā veselu zelta dukātu?»

Kaut kur aiz sienas dzirdama zīdaiņa brēkšana un Beatrises maigajā balsī dziedāta šūpļa dziesma.

Mage​lāna skarbie vaibsti atmaigst, bet tad viņš atceras donu Alvarišu, un seja atkal top noslēgta, drūma.

— Man jāizsaka jums pateicība, godājamo don Alvariš, — Magelāns saka dobjā balsī, — toinēr jūsu brīdinājumi ir nākuši pārāk vēlu. Es neatgriezīšos Portugāle karaļa Manuela labvēlības un žēlastības saulē pat tad, ja Spānijas karalis, ka jūs atļāvāties piezīmēt, neatalgos mani pēc nopelniem. Es nevaru atsacīties no ekspedīcijas, kam viss jau sagatavots, un mēs drīz atstāsim Sevilju.

Dons Alvarišs arī pats to zināja pavisam labi. Viņš zināja, ka Magelāns Santa Marijas de la Viktorijas baznīcā drošā un spēcīgā vēzienā bija izpletis ekspedīcijas zīda karogu pār divsimt sešdesmit piecu ceļos nometušos jūrnieku galvām un viņi bija zvērējuši uzticību karalim..

Un dons Alvarišs, laipni smaidīdams, bet sirdī lādēdams Magelānu, bija spiests doties projām, tā arī neko nepanācis.

Pēc dažām dienām flotile, kuras sastāvā ietilpa pieci kuģi, bungām dārdot, svinīgi izrotāta karogiem, izgāja no Seviljas ostas un vēl pēc kāda laika atstāja arī Sanlukāras de Barramedas ostu. Ceļavējš nesa kuģus uz Kanāriju salām, pēdējo ostu Vecajā pasaulē.

Un tad Magelāns saņēma svarīgu vēstuli, ko bija atsūtījis sievastēvs Diogu Barbosa ar kādu spāniešu kuģi. Vēstule brīdināja, ka spāniešu kapteiņi noorganizējuši sazvērestību un to vadot Huans de Kartahena, flotes karaliskais kontrolieris, «Sanantonio» kapteinis, otrā persona ekspedīcijā tūlīt pēc Magelāna.

Diogu Barbosa bija par visu to noraizējies. Flotili komandēja viņa meitas Beatrises vīrs, tur atradās arī Barbosas dēls — jaunais Duarti Barbosa.

«Tiesa gan,» prātoja Magelāns, noliecies pār vēstuli,, «dons Alvarišs ir bijis labi informēts, ne velti viņš sacīja,, ka viss var atklāties tad, kad būs par vēlu goda glāb​šanai …»

Bet ekspedīcija jau izgājusi okeānā. Magelāns neatkāpsies, negriezīsies atpakaļ, viņš nav tāds vīrs.

Liktenis nometis pie viņa kājām dzelzs cimdu, un viņš to ir pacēlis,, viņš ir pieņēmis izaicinājumu.

MARTINA BEHAIMA KĻŪDA Dižciltīgais Vičencas patricietis Rodas ordeņa bruņinieks Antonio Pigafeta nekad agrāk nebija braucis uz jūras. Tomēr savos romantiskajos sapņos viņš allaž redzēja jūru un tālas zemes, un viņam ļoti gribējās paiūkoties uz visu to paša acīm, izbaudīt īstus piedzīvojumus uz jūras. Un gadījums, šis kaprīzais, untumainais subjekts, liekas, bija slepus noklausījies viņa vēlēšanos, nolēmis sagādāt Pigafetam kādu patīkamu pārsteigumu un iečukstējis viņam, ka Seviljā taisās ceļā liela ekspedīcija. Tā sola gan piedzīvojumus, gan negaidītus likteņa pavērsienus, un jūru un tālu zemju būs tiku tikām. Pigafeta par to neraizējas! Būs viss, par ko vien viņš sapņojis.

Un Pigafeta steigšus atstāj senču pili un apmaina mierīgo dzīvi klusajā pilsētiņā pret jūras braucienu, kur ne​trūkst piedzīvojumu un asiņainu sadursmju.

Magelāns ieskaitīja Pigafetu uz sava flagmaņkuģa kā rezervistu; viņam nebija noteikta amata, tomēr par darba trūkumu žēloties nevajadzēja, darba pietika visiem, bet svarīgs kaut kas cits — Pigafeta cītīgi dienu dienā pierakstīja visu, kas notika ekspedīcijas laikā, šis godīgais, apzinīgais, taisnīgais vīrs mums devis iespēju uzzināt patiesību par Magelāna juras braucienu uz Garšvielu salām. Dižciltīgais bruņinieks kļuva par vienu no galvenajām personām šajā traģēdijā, šajā jūras braucienā, kaut gan viņam, uzkāpjot uz «Trinidadas» klāja, tas, protams, ne​nāca ne prātā.

Iespējams, ka Pigafeta bija vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kurš nekāroja pēc zelta. Tikai zinātkāre, tikai brīnišķīgās' alkas pēc zināšanām, pēc romantikas mudināja viņu doties uz tālajām zemēm.

Un mēs esam viņam par to pateicīgi.

Viņš pieraksta savā dienasgrāmatā itin visu, viņš stāsta par ikdienas dzīvi uz kuģa, par gaismas signāliem, ko izdomājis Magelāns, lai kuģi naktī nepazaudētu cits citu un zinātu, kas ikvienam no tiem jādara vētras laikā, un pavēstī daudz ko citu.

Magelāns jau ar pirmo jūras brauciena dienu noteica uz flotiles kuģiem ļoti stingru kārtību, un ikviena pienākums bija bez ierunām paklausīt admirāļa pavēlēm. Pa priekšu aizvien burāja flagmanis, pārējie kuģi sekoja tam noteiktā kārtībā. Kad beidzās dienas sardze, kuģiem

vajadzēja tuvoties «Trinidadai» un ziņot par dienas notikumiem, raportu allaž sākot ar vienu un to pašu frāzi, kuru dzirdot augstprātīgajiem spāņu grandiem niknumā sāka vārīties asinis: «Lai dievs sargā jūs, senjor admirāli, un sturmaņus, un visu krietno komandu!»

Drīz pēc tam, kad kuģi bija atstājuši Kanariju salas, spāniešu kapteiņi sāka kurnēt. Kāpēc admirālis grozījis kursu? Bijis taču teikts, ka no Kanāriju salām flotile burās tieši uz rietumiem. Turpretim tagad admirālis pavēlējis turēt kursu uz dienvidiem, un nevarot saprast, kāpēc tā. Senjoram admirālim vajadzētu to darīt zināmu citu kuģu kapteiņiem — paldies dievam, viņi neesot nekādi jungas, ar kuriem var nerēķināties!

Un Huans de Kartahena atļāvās apvaicāties par to pašam admirālim. Taču Magelāns atbildēja īsi un stingri: sekojiet flagmaņkuģim vrn nespriedelējiet!

Nu, tas jau ir par daudz! Huans de Kartahena netaisās piedot admirālim bezkaunību un savukārt atbild uz to ar bezkaunību: ignorēdams pavēli, nesniedz raportu vakarā pats, bet uzdod to saviem apakšniekiem.

Uz Magelāna jautājumu, kāpēc viņš atļaujas pārkāpt admirāļa noteikto kārtību, Kartahena nevērīgi, izaicinoši atbild, ka neuzskatot to par svarīgu.

Magelāns nekā neatbild. Jā, nebūs viegli tikt galā ar šo augstmani un citiem dižciltīgajiem grandiem, viņa ekspedīcijas dalībniekiem. Bet Magelāns taču zināja, ar ko viņam darīšana. Viņš nogaida, un neviens nenojauš, ka viņam zināms viss par sazvērestību. Viņš gaida savu stundu un, kad šī stunda ir situsi, padomes sēdes laikā savā kajītē izprovocē ar Kartahenu ķildu un negaidot visu klātbūtnē pasludina viņu par arestētu.

Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās aizstāvēt savu biedru, visi apstulba aiz izbrīna un šausmām. Tikai Luiss deMendosa godbijīgi lūdza Magelānu nodot Kartahenu viņa — Mendosas atbildībā un, ievērojot viņa augsto dienesta pakāpi, neiekalt viņu važās. Magelāns šim priekšlikumam piekrita.

Tā Magelāns izcīnīja pirmo kauju. Bet tas bija tikai sākums. Priekšā vēl ilgas ceļojuma dienas ..»

Kuģi nokļuva ļoti spēcīgu vētru, lietavu un pretvēju joslā. Ne vienu reizi vien negaisa laikā mastos uzliesmoja svētā Elma ugunis — atmosfēras elektrības izlādēšanās, kas labi pazīstama māņticīgajiem jūrniekiem. Kādā vētrainā naktī grotmasta mirdzēja vesels gaismas kūlis un beigās noplaiksnījās tā, ka apžilbināja visus. Jūrnieki pārbijās un nosprieda, ka pienākusi viņu pēdējā stunda, bet vētra tūdaļ pierima.

Beidzot flotile pagriezās uz rietumiem un drīz nonāca pie brīnišķīgajiem Brazīlijas krastiem, par kuriem tik sīki un gleznaini bija rakstījis Amerigo Vespuči. Šeit jūrnieki varēja atvilkt elpu pēc jūras brauciena likstām un nedienām. Viņi mielojās ar garšīgajiem augļiem, sildījās saulē, priecājās par Brazīlijas dabas brīnumiem — raibajiem brēcošajiem papagaiļiem, mazajiem, dzeltenajiem pērtiķīšiem ar krēpēm; pērtiķīši līdz smieklīgumam līdzinājās lauvām, gluži kā mazas amizantas kopijas.

Matroži iegriezās Brazīlijas indiāņu lielajās mājās, šejienes pamatiedzīvotāju mitekļos, un aplūkoja no kokvilnas auklām pītos guļamtīklus — hamakus (atcerieties — hamakus tādā veidā, kādā mēs tos pazīstam mūsu dienās, savulaik atveda no Dienvidamerikas).

Dzīve Brazīlijā bija jauka un ērta, visiem tā patika, un visi rūgti žēlojās, kad pēc admirāļa pavēles vajadzēja pacelt buras un kuģot tālāk.

Bet Magelāns steidzās. Slēpdams nepacietību, viņš to vien domāja kā ātrāk pabeigt kuģu remontu un papildināt pārtikas krājumus, lai ātrāk varētu turpināt ceļojumu un sasniegt kāroto četrdesmito platuma grādu, kur, pēc Mar​tina Behaima apgalvojuma, atrodas jūras šaurums. … Tā diena, kad viņi sasniedza Behaima kartē noradīto vietu, bija viena no smagākajām Magelāna mūžā.

Kartogrāfs bija kļūdījies.

Tiesa gan, jūrnieki ieraudzīja plašu līci, bet ta bija upes grīva; šo upi tagad sauc par Laplatu.

Magelāna seja palika vienaldzīga un auksta, tomēr viegli iedomāties, kāda vētra plosījās viņa sirdi.

Tuvojās ziema. Kā zināms, dienvidu puslodē tā sākas tieši tad, kad Seviljā gaiss sāk smaržot pēc pavasara, drīz tur pogos lakstīgalas, ko savās piezīmēs aizvien pieminēja Kolumbs.

Sākās kurnēšana. Matroži domāja, ka nu esot diezgan. Vai nu jūras šaurums pastāv vai arī nepastāv, viņi esot pietiekami noguruši, un pienācis laiks griezties atpakaļ uz mājām. Ziemošana pie svešiem krastiem būšot grūta un bīstama. Neviens eiropiešu kuģis neesot burājis turp, uz kurieni, kā redzams, dodas Magelāns. Turklāt viņš. sama​zinājis pārtikas devu, un tas jau esot gaužām slikti.

Arī flotiles virsnieki nebija apmierināti. Viņi tāpat domāja, ka laiks griezties atpakaļ. Taču Magelāns uzskatīja, ka apkalpei nedraudēs ne bads, ne sals, tāpēc ka šajos ūdeņos ir lielas zivju

bagātības un krastā netrūkst mežu. Ekspedīcija ir tikai sākusies, un Magelāns nebūšot tas vīrs, kurš atmetīšot savus nodomus pirmās neveik​smes reizē. Jūras šaurums jāuzmeklē, un viņš to izdarīšot, tikiītte.iestāšoties pavasaris. Patlaban pats svarīgākais — atrašt ērtu līci un tur drošībā pārlaist ziemas vētras. ,:: — Dodu jums padomu, dižciltīgie senjori, — Magelāns sacīja, — apbruņojieties ar pacietību un vīrišķību! Pagājuši laiki, kad slavu iemantoja spožos turnīros vai kaujās' ar neticīgajiem musulmaņiem.

Un es, patiesību sakot, ne visai esmu pārliecināts, kur vajadzīgs vairāk drosmes un vīrišķības — īsā sadursmē kaujas laukā vai pacietīgā gaidīšanā grūtajos apstākļos jūras braucienā. Mūs gaida uzvaVa un slava, bet tā nav iemantojama tik vienkārši, dižciltīgie senjori, un jums jāatceras, ka mēs visi esam zvērējuši savam karalim, devuši viņam vārdu. Un šo zvērestu vajadzēs pildīt, doto vārdu nāksies turēt. To prasa no ikkatra viņa virsnieka un muižnieka gods!

SANHULJANA LICIS 1520. gada 31. martā flotile iegāja Sanhuljana līcī, kur Magelāns gatavojās pārlaist ziemu. Tas notika lielu katoļu baznīcas svētku — Pūpolsvētdienas priekšvakarā. Līcis rādījās drūms un tuksnesīgs, gaudoja vējš, smagi mākoņi klāja debesis. Bet Spānijā patlaban brīnišķīgs pavasaris! Ikviens atcerējās savu māju, savu ģimeni, atminējās, kā svinēja šo dienu, kādus garšīgus ēdienus gatavoja virtuvē, kā smaržoja visa māja, kā zvanu skaņās trīcēja gaiss … Ak, ja varētu ar vēja spārniem kaut uz mazu brītiņu aiztraukties dzimtenē, uzmest kaut vienu skatienu mīļajiem tuviniekiem! Bet šeit jāsēž un jāgaida kā uz ūdens kustināšanu. Tā ikviens bēdājās un nopūtās, un domāja savu domu, domāja par kaut ko mīļu, pazīstamu kopš bērnības … Un kālab gan jāgaida? Vēl nevienam nav zināms, vai viņi atradīs jūras šaurumu. Varbūt šā šauruma nemaz nav! Viņu ceļā uz Moluku salām atrodas kontinents un neļauj viņiem iziet otrā jūrā, Dienvidu jūrā!

Jā, tas viss varbūt tā ir, bet Magelāns joprojām palika stingrs un apņēmīgs. Tomēr svētki visur ir svētki, un Viņš pavēlēja apkalpei izcelties malā un noturēt mesu, bet vēlāk ielūdza visus virsniekus un augstākās amatperso​nas uz pusdienām pie sava galda.

Pusdienas pie skarbā, nerunīgā admirāļa ritēja drūmā noskaņā. Starp citu, viņš ievēroja, ka ne krastā uz dievkalpojumu, ne šeit, pie viņa galda, nav ieradušies Mendosa un Kesada. Magelāns ne ar ko neizpauda savu neapmierinātību, viņš, protams, atskārta, ka*tas ir izaicinājums. Nekas, arī jaunībā, kad viņš kuģoja uz Indiju, viņam vajadzēja turēt roku uz zobena roktura, gaidot nodevīgu dunča dūrienu mugurā. Acīmredzot liktenis tā lēmis, ka viņam visu laiku jābūt modram, jāzina, ka viņam visapkārt glūn ienaidnieki.

Un tomēr to, ko Magelāns uzzināja otrā rītā, viņš nebija gaidījis. Kā viņam ziņoja Duarti Barbosa un Gonsalo Gomess de Espinosa, naktī dumpīgie kapteiņi sagrābuši savās rokās trīs lielos kuģus — «Sanantonio», «Konsepsjonu» un «Viktoriju». Magelānam uzticīgos ļaudis, tādus kā «Sanantonio» kapteini Miškitu un stūrmani Elor-' jago, dumpinieki ievainojuši un sasējuši un tā laupījuši tiem iespēju pretoties. Viņi atvēruši pārtikas noliktavas,' lai pārvilktu matrožus savā pusē, un gaida rītu, lai paziņotu Magelānam par notikušo un pieprasītu, lai admi​rālis pakļaujas viņu gribai un dodas atpakaļ uz Spā​niju.

Ikviens Magelāna vieta droši vien nodomātu, ka spēle zaudēta, ka neatliek nekas cits kā pakļauties pārspēkam. Kopā ar rnazo «Santjago» viņš tik un tā nevarēs turpināt ekspedīciju.

Ikviens, tikai ne Magelāns! Un viņš sāk rīkoties ar apbrīnojamu drosmi. Visiem redzot, pie «Viktorijas» piestāj laiva ar algvasilu Gonsalo Gomesu un pieciem neapbruņotiem matrožiem. Ka redzams, viņi atīrušies pavisam miermīlīgos nolūkos. Pa virvju trap u viņi uzkāpj augša uz klāja, un Gomess pasniedz kapteinim Mendosam adrnirajā vēstuli. Izlasījis, ka admirālis aicina viņu uz flagīnarikuģi sarunu vešanai, kapteinis Mendosa izaicinoši pasmaida, bet nepaspēj pateikt «ne», kad Gomesa duncis jau ietriecas viņam kakla. Un tūdaļ ari Gomesa pavadoņi izrauj dunčus, un tajā paša brīdī viņiem palīgā uz kuģa klāja jau kāpj nezin no kurienes uzradušies piecpadsmit apbruņoti matroži Duarti Barbosas vadībā. Nesastapuši ne mazāko pretestību, viņi metas pie burām. Un tad «Viktorija» jau aizslīd pie flagmaņkuģa un nostājas tam līdzās, aizsprostojot izeju no līča.

Trieciens bija tik negaidīts, drosmīgs un enerģisks, ka dumpinieki nepaspeja izrādīt nekādu pretestību. Kas atlika «Sanantonio» un «Konsepsjonai»? Bēgt? Bet kā? Tikai tumšā nakti varētu lūkot, vai nevar aizlavīties garam flagmaņkuģirn. Dumpinieki nolemj spert šo neprātīgo soli, un nekas viņiem neiznāk. Tas jau arī bija gaidams. Tiesa, notika tā, ka «Sanantonio» pēdējā brīdī norāvās no enkura un ar priekšgalu ietriecās flagmaņkuģī. Bet diezin vai Magelāns būtu ļāvis dumpiniekiem aizlavīties projām, ja arī «Sanantonio» nebūtu notrūcis enkurs. Viņš turēja acis vaļā. Tikko «Sanantonio» uzgrūdās flagmanim, uz klāja saskrēja «Trinidadas» matroži, kliegdami: «Par ko jūs esat?» No dumpīgajiem kuģiem atbildēja:

«Par karali, mūsu suverēnu, un par jūsu žēlas​tību!»

Dumpis apspiests. Magelāna ienaidnieki sevi atmaskojuši, un Magelāns tagad var izrēķināties ar viņiem.

Drūmajā Sanhuljana līča krastā notika tiesa. Tās visiem bija smagas dienas. Bals, nomākts staigāja junga Huans de Sibuleta, bāls un nomākts dižciltīgais bruņinieks Pigafeta, pat rupjie matroži, īsti bandīti, sapulcināti no visām Spānijas malām, staigāja nospiesti un apju​kuši.

Spānieši tajos laikos ļoti stingri ievēroja likumus, un flotilē bija pietiekami daudz visādu eskrivano un algvasilu, lai varētu turēt tiesu ar visām nepieciešamajām formalitātēm. Uz to jo sevišķi pastāvēja Magelāns. Viņš atcerējās, ka pēc atgriešanās Spānijā vajadzēs par visu dot atbildi karalim.

Tiesas priekšā ar sasietām rokām, kailu galvu stāv dumpinieki —"priekšā Huans de Kartahena, līdzās viņam Gaspars de Kesada, garīdznieks Pedro Sančess de la Reina, kas bija kūdījis matrožus uz dumpi. Aiz viņiem vēl četrdesmit cilvēku un starp tiem stūrmanis del Kano, kuram šajā jūras braucienā lemts īpašs liktenis.

Tiesa pasludina spriedumu, kas tiek pieņemts vienprātīgi un uzrakstīts pēc visiem noteikumiem.

Sazvērestības vadītājam Huanam de Kartahenam, kā to jau sen zina Magelāns, un garīdzniekam Sančesam de la Reinam piespriesta izdzīšana trimdā; kad flotile aizies no šejienes, viņi paliks šeit, šajā drūmajā krastā, un tad lai liktenis pats izšķir, kas notiks ar trimdiniekiem. Mendosa jau ir miris, bet Kesada ir dzīvs, un viņu Magelāns notiesā uz nāvi,'«nocērtot galvu».

Bet kurš būs bende? Visi drebēdami aizgriežas sāņus. Bet… izpildīt nāves sodu ir ar mieru Kesadas uzticamais kalps Luiss Molino, kas pats notiesāts uz nāvi pie karātavām. Viņu apžēlos, ja viņš izpildīs taisnās tiesas spriedumu. Citādi viņam vajadzēs karāties pie rājas. Un viņš ņem rokās kauna un negoda cirvi.

Pārējos četrdesmit vīrus, to skaitā arī stūrmani del Kano Magelāns apžēloja. Viņš nevēlējās būt pārāk cietsirdīgs. Turklāt… turklāt viņam vajadzīgi cilvēki: Gaidāms grūts jūras brauciens, un uz palīdzību nav ko cerēt. … Un gausi velkas nejaukās ziemas dienas; un neviens nevar tikt vaļā no smagajām atmiņām; un asiņainie rēgi lidinās pār drūmo Sanhuljana līci; un junga Huans de Sibuleta viss ir smago atmiņu varā — viņš bieži kaut ko murmina pa miegam, pietrūkstas no guļvietas un pamostas. Arī dižciltīgais bruņinieks Pigafeta staigā drūms, domās nogrimis. Tomēr viņš joprojām ik dienu raksta piezīmes! Viņam smagi atcerēties tiesu, tomēr viņš atzīst, ka Magelānam bijusi taisnība.

Gausi vilkās dienas, un tikai kāds notikums mazliet izkliedēja smagās atmiņas un pat nedaudz uzjautrināja jūrniekus; tomēr šī jautrība bija rupja, starp citu, tāda pati rupja kā tā laika tikumi.

Kādu dienu krastā parādās milzenis, tērpies zvēra ādā, kas uzmesta tieši uz kailas miesas. Milzis bruņojies ar loku un bultām. Droši vien mednieks. Viņš runā kaut kādā nesaprotamā valodā, tomēr rādās, ka viņam ir pavisam miermīlīgi nodomi. Nabadziņš nemaz nenojauš, cik bīstami ir šie svešie ļaudis, kas nezin no kurienes atbraukuši ar savām milzīgajām kanoe. Jūrnieki izskaidrojas ar milzeni žestu valodā, pacienā viņu un izbrīnījušies aplūko viņa neparasti lielās kājas. Tādas viņi nav redzējuši savu mūžu.

Spāņu valodā «patago» nozīmē «milzīgās kājas», tāpēc visu piekrasti iedēvēja par PATAGONIJU. Šis nosaukums saglabājies pasaules kartēs līdz mūsu dienām.

Kailais cilvēks ar zvērādu uz pleciem bija neparasti garš, spānieši viņam sniedzās tikai līdz vidum.

Un ēda viņš … nē, nekā līdzīga jūrnieki nebija redzējuši savu mūžu, kaut arī viņi paši nevarēja sūdzēties par sliktu ēstgribu. Šis patagonietis uzreiz apēda pusmuciņas sausiņu un izdzēra muciņu ūdens. Viņš bija labsirdīgs, šis milzīgais dabas bērns, un — ak vai! — visai lētticīgs. Magelānam bija pavēlēts pārvest dažādu minerālu, augu un dzīvnieku paraugus, un nelaimīgais patagonietis arī ierindojās šajā sarakstā, kaut gan bija cilvēks. Tas bija skarbs gadsimts; pat tādiem ļaudīm kā Magelāns pietrūka cilvēcības, lai saudzētu nelaimīgo mežoni. Patagonieti sagūstīja ar viltu. Viņam pasniedza spožus riņķus — kāju važas un rādīja, lai viņš riņķus apliekot ap kājām. Kad viņš saprata, ka iekritis lamatās, bija jau par vēlu. Milzis

plosījās, trakoja un rāvās projām brīvībā, tomēr nekā nevarēja izdarīt. Tā viņš krita gūstā, un viņam uz visiem laikiem vajadzēja šķirties no skarbās, bet mīļās dzimtenes.

MAGELĀNS TURPINA MEKLĒT JŪRAS ŠAURUMU Magelāns vēl stiprāk nekā jebkad agrāk alka iziet jura un turpināt jūras šauruma meklējumus, tomēr ziema veselus piecus mēnešus aizturēja viņu Sanhuljana līci. Nevarēdams sagaidīt kaut cik ciešamu laiku, viņš sūta iz​lūkos mazo «Santjago».

Nepacietībā viņš gaida kuģa atgriešanos, vērīgi lūkojas jūras tālē, tomēr nekas nav saskatāms, tikai viļņi un apmākušās debesis. Bet tad krastā parādās kādi dīvaini ļaudis. Patagonieši? Tiesa gan, nācēji nav tik gara auguma kā spāniešu nelaimīgais gūsteknis; bet ko par viņiem var zināt, par šiem patagoniešiern, varbūt viņi visi nemaz nav milži?

Bet klausieties — viņi kaut ko kliedz spāņu valodā. Ļaudis nāk tuvāk, un tagad redzams, ka tie ir «Santjago» jūrnieki. Viņu apģērbs ir vienās skrandās, viņi ir nosaluši, viņi ir izsalkuši, viņi ir tikko dzīvi.

Jauna nelaime! Matroži stāsta, ka aizburājuši līdz kādas upes — tagadējās Santakrusas grīvai un tur vētra uztriekusi kuģi uz klintīm un sadragājusi. Neviens nav gājis bojā, neviens nav pat samircis, ka pierakstījis Pigafeta, bet jūrniekus sācis mocīt bads, un tad daži viri devušies kājām pēc pa-līdzības.

Magelāns bez kavēšanās nosūta uz nelaimes vietu laivu ar pārtiku un izglābj matrožus, bet viena kuģa — mazā, žiglā «Santjago» vairs nav.

Tā arī nesagaidījis laba laika, Magelāns augustā beidzot atstāj šo nelaimes līci. Pirms aizbraukšanas viņš augstā kalna, ko nosauc par Montekristo, uzstada krustu par zīmi, ka šis krasts pieder Spānijai. Šeit viņš izsēdina mala Huanu de Kartalļenu un garīdznieku Pedro Sančesu, atstāj viņiem pārtiku un dažas nepieciešamas mantas, un kuģi cits pēc cita iziet okeānā. Nelaimīgie trimdinieki lūkojas uz aizejošajiem kuģiem ar neizsakāmām skumjām, un neviens nekad vairs nekā nav dzirdējis par viņiem, par viņu šausmīgo likteni.

Flotile sasniedz Santakrusas grīvu, kur gājis bojā «Santjago»; šeit kuģi, sliktā laika spiesti, uzkavējas vēl divus mēnešus, un pirms turpmākā brauciena uz dienvidiem Magelāns sasauc pie sevis kapteiņus un saka viņiem, ka nodomājis kuģot gar šiem krastiem tikām, kamēr atradīs jūras šaurumu vai arī sasniegs kontinenta galu, kaut arī nāktos būrāt līdz septiņdesmit piektajam dienvidu platuma grādam.

Un tikai pēc tam viņi dosies «meklēt Moluku salas uz austrumiem un austrumiem-ziemeļaustrumiem Labās Cerības raga un Sv. Labrenča salu kursā». Tā pierakstījis Pigafeta.

Pēc divām dienām, 1520. gada 21. oktobrī, kuģi apbrauc apkārt kādam zemesragam, bet aiz tā tūdaļ paveras šaurs ūdens ceļš ar klinšainiem krastiem. Šī šaurā sprauga gan neatgādina jūras šaurumu, tomēr Magelāns nevar paburāt tai garām, to neizpētījis. Viņš sūta izlūkos «Sanantonio» ar uzticamo Miškitu un «Konsepsjonu» ar Huanu Serrāno. Viņiem jāatgriežas ne vēlāk kā pēc piecām dienām. Pats Magelāns ar flagmaņkuģi un «Vikto​riju» gaidīs viņus šajā līcī.

Un gausi rit gaidu pilnas stundas .. .

Piecas dienas un piecas naktis …

Tas nav pārāk ilgs laiks, ja tās ir parastas piecas die​nas un piecas naktis. Bet tās izvēršas neizsakāmi garas, kad, iespējams, izšķiras visas ekspedīcijas liktenis.

Piecas gaidu pilnas dienas un piecas naktis. ..

Izlūku kuģi vēl nav paspējuši pazust šaurajā klinšu spraugā, kad sākas vētra, un Magelānu sagrābj šausmīgas bailes par kuģiem, kuri ieslēgti starp klinšainajiem krastiem. Vai tiešām arī šos kuģus piemeklēs «Santjago» liktenis? Tad visam beigas. Viņš nevarēs turpināt jūras braucienu, ja flagmani pavadīs viena pati «Viktorija».

Un krāc un auro vētra, un Magelāna kuģi, pacēluši enkuru, aiziet tālāk no bīstamā krasta un lavierē šurpu turpu, lai tikai neuzskrietu uz klintīm.

Ceturtā diena iet uz beigām. Jungas sit glases un iededz signālugunis. Bet kas tad tas? Pāri šaurajai klinšu spraugai ceļas melnu dūmu stabs. Nelaimes signāls?! Magelāns nepaspēj neko darīt, lai sniegtu paļīdzību biedriem, kad starp klintīm parādās abi izlūkos sūtītie kuģi sveiki un veseli, vētras neskarti; uz kuģiem šauj ar lielgabaliem, kuģi mirdz vienās ugunīs, tie izrotāti karogiem. Tas ir svinīgs salūts par godu slavenajam admirālim.

Jūras šaurums ir atrasts!

NEZINĀMA DIENVIDU JŪRA Senajās locijās, kur iezīmēts jūras šaurums, ko Magelāns nosaucis par «Visu svēto šaurumu» un ko pateicīgie pēcteči pārdēvējuši par Magelāna jūras šaurumu, ir brīdinoši uzraksti: «Šeit nekad nemēdz būt jauks laiks», «Šeit no visām četrām debesu pusēm allažiņ pūš ziemeļu vēji».

Tā patiešām ir. Visapkārt nav nekā priecīga, viss ir kails, tuksnesīgs, krastā dienu un nakti liesmo ugunskuri, un tāpēc Magelāns piekrasti nosauc par Ugunszemi. Šeit mīt ļaudis, kas neprot iegūt uguni, un tāpēc viņu uguns​kuri nekad neapdziest.

Kuģi piesardzīgi burāja pa šaurajiem kanāliem cauri sarežģītajam klinšu labirintam, kamēr beidzot aizkļuva pie kontinenta rietumu krastiem, ko apskaloja Nezināmās Dienvidu jūras ūdeņi. Un šeit viss pārvērtās kā pēc burvja mājiena. Vējš norima. Uzspīdēja saule, zālē mirdzēja dzidri avoti ar garšīgu ūdeni, un kādā upē bija tik daudz sardīņu, ka matroži to iedēvēja par Sardīņu upi.

Uzvara! Jūrnieku skatieniem pavērusies Nezināmā Dienvidu jūra, milzīga, rāma jūra, tā priecē acis, tā dara līksmu sirdi. Vajadzētu būrāt tālāk, iziet okeānā, bet nezin kur pazudis «Sanantonio», kurš pirms tam kopā ar «Konsepsjonu» bija devies izlūkos. Šo kuģi gaidīja sešas dienas un tā arī nesagaidīja, to meklēja un tā arī neatrada. Norunātā vietā atstāja aizdegtu lukturi un zīmīti, kurā pavēstīja, ka flotile iziet Dienvidu jūrā un turpinās brau​cienu pēc tāda un tāda kursa.

Tomēr tas viss tika darīts veltīgi — «Sanantonio» bija aizbēdzis, dezertējis ar visiem galvenajiem pārtikas krājumiem. Stūrmanis Estebāns Gomess kopā ar eskrivano Heronimo Gerru bija arestējuši kapteini Aivaru de Miškitu, iekaluši viņu važās un pagriezuši kuģi atpakaļ uz Spānijas krastiem. Estebāns Gomess, labākais portugā]u stūrmanis, neieredzēja un apskauda Magelānu; viņš vienīgais no visiem bez bailēm, droši pasacīja Magelānam, ka tagad, kad juras šaurums atrasts, vajagot doties atpakaļ uz mājām, nevis būrāt pāri Nezināmajai Dienvidu jūrai. Citi kapteiņi, iespējams, domāja tāpat, taču klusēja, atcerēdamies notikumus Sanhuljana līcī. Un tagad Estebāns Gomess un Heronims Gerra bija izmantojuši gadījumu un aizbēguši, pamezdami biedrus bada nāvei. Dezertieri lidoja pāri viļņiem, ceļavēja trenkti, it kā baidīda​mies, ka Magelāns dzīsies viņiem pakaļ.

Atgriezušies Spānijā, viņi apmeloja Magelānu, stāstīja, ka viņš nodevīgi licis nogalināt dižciltīgus spāniešus, lai uzticētu kuģu komandēšanu saviem tautiešiem portugāļiem. Un tad viņi, «Sanantonio» jūrnieki, neesot varējuši to paciest un aizbēguši. Tomēr «varonīgie» bēgļi noklusēja to, ka atstājuši savus biedrus bez pārtikas, un galvenais — to, ka jūras šaurums jau atklāts. Taisnība, tiesneši ne visai ticēja dezertieru liecībām un nolēma atlikt lietas izskatīšanu uz vēlāku laiku, kad atgriezīsies pārējie ekspedīcijas dalībnieki, tomēr Miškitu ieslodzīja cietumā un Beatrisei, Magelāna sievai, neatļāva atstāt Se​vi Iju. Pa to laiku vīrišķīgais Magelans, par spīti nodevībai un badam, turpināja lielo ekspedīciju.

Tas bija šausmīgs brauciens. Vientuļie kuģi lidoja uz priekšu bezgalīgajos okeāna plašumos brīnišķīgā, saulainā laikā, bet uz kuģiem valdīja šausmas un nāve. No sausiņiem bija palikušas tikai drupačas, kurās mudžēt mudžēja tārpi. Jūrnieki noplēsa no takelāžas vēršādas apšuvumu, izmērcēja ādu ūdenī un tad zelēja. Eda zāģu skaidas, ēda žurkas. Jāpiebilst, ka žurkas uzskatīja par lielu gardumu. Sākās cinga. Ļaudis slimoja. Jūrniekiem bieži vajadzēja iešūt buru audeklā mirušos biedrus un nolaist viņus jūras dzelmē — jūrnieku kapā. Magelāns, tāpat kā visi, cieta badu, bet arī smagajās nelaimes dienās joprojām palika stingrs un nelokāms, rādīdams labu vī​rišķības paraugu pārējiem.

Jā, viņš jau sen zināja, ka gaidāms grūts brauciens pāri nepazīstamajam okeānam, tāpēc arī bija taupījis pārtiku, samazinājis uztura devas jau Sanhuljana līcī. Bet vai tad viņš varēja paredzēt, ka šis Estebāns Gomess un Heronims Gerra būs tādi nodevēji, tādi ļaundari! Nevarēja būt nekādas runas par to, ka jādzenas viņiem pakaļ un jāatgriežas Spānijā. Iesāktā ekspedīcija jānoved līdz galam — jo sevišķi tagad, kad atrasts juras šaurums.

Vai gan viņam nebija taisnība? Atcerieties, cik smagi bija ap sirdi Bartolomeu Diašam, griežoties atpakaļ pēc tam, kad bija atrasts jūras ceļš uz Indiju, pēc tam, kad bija atminēts senais noslēpums un atspēkoti antīkās pa​saules ģeogrāfu apgalvojumi.

Nē,. Magelans nolēma sasniegt Moluku salas, lai notiek kas notikdams. Un viņš vadīja savus kuģus uz. priekšu, tikai uz priekšu.

Vairāk nekā trīs mēnešus jūrnieki neredzēja nekā cita kā vien ūdeņus un debesis, gandrīz nekā neēda, dzēra sasmakušu ūdeni, un, kad beidzot okeānā parādījās kada saliņa, izbadojušies jūrnieki krita izmisuma — tik neaug​līgs, tuksnesīgs un sauss bija šis zemes gabaliņš.

Bet tad sardzes matrozis no mucas augstā masta galā pavēstīja, ka atkal redzama zeme. Jauna sala … pēc tam vēl viena sala … Zaļa, jauka, apdzīvota. Tomēr salinieki, bezrūpīgi mežoņi, diemžēl bija tik zaglīgi, ka ar viņiem nekādi nevarēja uzsākt maiņas tirdzniecību — viņi pievāca visu, kas vien gadījās pa rokai, un ļoti veikli aizstiepa pat kuģa laivu. Pēc nepatīkamas sadursmes ar zagIlgajiem saliniekiem Magelāns bija spiests būrāt projām, pat nepaņēmis dzeramo ūdeni. Viņš nosauca šīs salas par Zagļu (Ladronu) salām. Tikai nākamajā neapdzīvotajā saliņā izmisušie jūrnieki beidzot varēja rast patvērumu un sadabūt pārtiku.

Magelāns pavēlēja iznest visus slimniekus krastā un pats dzirdīja viņus ar kokosriekstu pienu. Te varēja salūkot ne vien augļus, bet arī nomedīt meža cūkas. Badošanās bija beigusies. Ļaudis atguva spēkus, slimnieki sāka atspirgt, un jūras vīri atkal varēja būrāt tālāk.

Kāda gan ir cilvēka atmiņa! Tai piemīt brīnišķīga īpašība — aizmirst visu ļauno, slikto. Jūrnieki atpūtās un līksmoja, ziņkārīgi aplūkoja nepazīstamos ļaudis, viņu apģērbu un mītnes, iepazinās ar viņu paražām, apskatīja viņu traukus — porcelāna bļodas un porcelāna krūzes ar reibinošu dzērienu, priecājās par visu kā mazi bērni. Cik jauka tomēr ir dzīve, cik labi palikt dzīvam, kad šķita, ka vairs nav nekādu cerību! . ..

Magelāna kuģi burāja starp salām, kas eiropiešiem vēl nebija pazīstamas (tagad tās sauc par Filipīnu sa​lām). Salinieki, kas tāpat nepazina eiropiešus, sagaidīja spāniešus laipni, ļoti viesmīlīgi.

Par godu Magelānam jāteic, ka viņš nekad neķērās pie ieročiem bez īpašas vajadzības. Viņš izturējās laipni un pieklājīgi un centās atturēt jūrniekus no patvaļībām un varmācības. Tas viņam ne vienmēr izdevās, taču matroži un virsnieki zināja, ka ar admirāli nav nekādi joki, un valdījās, cik vien varēja.

Un Magelāns lidoja kā spārnos! Viņš atklāja aizvien jaunas, vēl nevienam eiropietim nezināmas salas, un Spānijas valdnieki gluži negaidot iemantoja jaunas zemes, kas varbūt nebija mazāk vērtīgas par pašām Moluku salām.

Reiz, kad Magelāns izmeta enkuru pie kādas salas, viņa vergs malajietis Enriki izdzirda krastā pa pusei aiz​mirsto, bet kopš bērnības tik mīļo mātes valodu. Tātad

Moluku salas vairs nav tālu. Drīz jūras braucēji tās ieraudzīs. Magelāns sastapsies ar savu draugu

Fransišku Serrāno un teiks viņam — lūk, es esmu atnācis pie tevis, bet atnācis pa savu ceļu, par kuru tik daudz biju domājis, sapņojis, kura labad pārdzīvojis tik smagas ciešanas. Magelāns reti kad bija juties laimīgs, bet tagad viņa sirds līksmoja aiz laimes pārpilnības.

Un šajā laimīgajā lidojumā aprāvās lielā jūras braucēja dzīves ceļš. Aprāvās nejēdzīgi — nevajadzīgā sadursmē ar kādu nepakļāvīgu virsaiti nelielā saliņā. Magelāns nolēma palīdzēt lielās Sebu salas sultānam, kuru turēja par savu draugu. Šis sultāns žēlojās, ka viņa kaimiņš esot patvaļīgs, negribot viņam pakļauties, un Magelāns iedomājās, ka vajadzētu parādīt šim virsaitim spāniešu ieroču spēku, bet pārrēķinājās. Virsaitis bija nevaldāms un drosmīgs vīrs, viņš sacīja, ka nebaidoties ne no šiem dzelzs pīķiem, ne no šautenēm, ne no lielgabaliem, viņš iztikšot ar saviem koka šķēpiem un saindētajām bultām, kaut gan spānieši uzvilkuši kaut kādus dzelzs apģērbus — bru​ņas — un apgalvojot, ka esot neievainojami.

Un virsaitim bija taisnība. Bruņas nepaglāba Magelānu. Viņam nepalīdzēja ne lielgabali, kas atradās pārāk tālu no saliņas, ne šautenes, ne spāniešu karamāksla. Laivas ar apbruņotajiem jūrniekiem nevarēja piestāt klinšainajā krastā, un Magelanam ar savu nelielo kārotāju pulciņu vajadzēja brist līdz ceļiem pa ūdeni. Viņu ievainoja kājā ar saindētu bultu un tad notrieca no kājām un noga​lināja viņa ļaužu acu priekšā.

Tas notika 1521. gada 27. aprīlī. Tā krita kauja admirālis, kas tik neapdomīgi un nevajadzīgi bija riskējis ar savu dzīvību.

Lielas bija draugu sēras, liela nelaime bija piemeklējusi ekspedīciju — admirālis krita kauja, nepaguvis pabeigt lielo ceļojumu.

«Starp daudziem citiem tikumiem,» rakstīja par viņu bruņinieks Pigafeta, «viņam piemita tāds sīkstums, tāda izturība vislielākajās dzīves likstās, kādas nebija nevienam. Viņš panesa badu labāk neka visi pārējie, viņš nekļūdīgāk kā jebkurš cits pasaulē prata orientēties navigacijas kartēs. Tas patiešām tā bija, tas bija acīm redzams visiem, jo nevienam citam nebija tada talanta un tādas iedziļināšanās spējas, neviens cits nezināja, kā paveicams jūras brauciens apkārt pasaulei, kuru viņš gandrīz pa​beidza.»

PIGAFETA ATKLĀJ JAUNU PATIESĪBU Admirāļa vairs nav. No kuģa aizbēg viņa uzticamais malajietis Enriki. Viņš nevēlas palikt pie šiem spāniešiem, nodevīgiem un bezkaunīgiem ļaudīm, kuri ļoti labi zina, ka saskaņa ar Magelāna testamentu pēc viņa nāves Enriki kļūst brīvs. Viņi nemaz netaisas izpildīt admirāļa novēlējumu. Bet Enriki nevēlas viņiem pakļauties. Un Enriki viņus nodod. Viņš pastasta Sebu salas sultānam par spāniešu nodomiem, un tas nolemj apkaut atbraucē​jus, sagrābt viņu kuģus, viņu preces.

Viltīgajam nodomam par upuri krita daudzi spānieši. Gāja bojā Duarti Barbosa. Gāja bojā Huans de Serrāno, gāja bojā, savu biedru nodots, pamests krastā, lūgdamies pēc palīdzības. Magelāns nekad nebūtu to pieļāvis. Spānieši nekad nebūtu iekrituši viltīgajos slazdos, tāpēc ka Magelāns labi pazina austrumu tikumus. Nav vairs ekspedīcijas vadītāja, nav vairs viņa stingrās, valdonīgās, gudrās rokas. Nav vairs viņa navigācijas zināšanu un prasmes. Izglābušies no viltīgā Sebu salas sultāna, jūras braucēji ilgi klaiņāja neskaitāmo salu un saliņu labirintā. Viņi nokļuva līdz Moluku salam tikai tad, kad bija sagūstījuši kādu malajiešu jūrnieku un piespieduši viņu aizvest kuģus līdz Tidoras salai.

Ap to laiku no divsimt sešdesmit pieciem apkalpes locekļiem atlikuši tikai simt piecpadsmit. Visiem trim kuģiem vairs nepietiek matrožu. Viens kuģis jāiznīcina. Izvēle krīt uz «Konsepsjonu». Kuģi sadedzina svešajā piekrastē, un matroži drūmi noraugās «Konsepsjonas» boja ejā. Liekas, viņi apglabā savu biedru . ..

Tidorā spānieši nopirka daudz garšvielu un iekrāva tās «Viktorijas» tilpnēs. Negaidot īsi pirms brauciena uz Labās Cerības ragu «Trinidadai», slavenajam flagmaņkuģim, radās stipra sūce. Kuģim nepieciešams remonts. «Trinidada» ar piecdesmit septiņiem vīriem paliek Moluku salās. Kuģis pēc remonta dosies uz Centrālās Amerikas krastiem, uz spāniešu īpašumiem, uz Panamas līci, un to vadīs Magelānam uzticīgais Gomess de Espinosa. Drūms ir Espinosas liktenis. Viņš nespēs sasniegt Amerikas krastus, viņš būs spiests atgriezties Moluku salās; šeit spāniešu jūrnieki nokļūs portugāļu gūstā, un tikai pēc dažiem gadiem Espinosa un vēl trīs matroži, pārcietuši visādas mocības, izvārgušies cietumā, vilkdami dzīvību lielā trūkumā, beidzot nokļūs atpakaļ Spānijā, un neviens neatcerēsies, kādu palīdzību viņš sniedzis admirālim pašā smagākajā brīdī, kad ekspedīcijas liktenis karājās mata galā. Pārejie jūras braucēji no bijušā flagmaņkuģa nekad vairs neredzēs savu dzimteni.

Turpretim Huans Sevastjans del Kano, kurš nodeva Magelānu Sanhuljana līci un saņēma viņa piedošanu, novedīs līdz galam slaveno juras braucienu. " Taisnības labad jāatzīst, ka del Kano bija labs jūrnieks, drošsirdīgs un enerģisks cilvēks. Viņš bija vēl daudz ko mācījies no sava admirāļa. Un del Kano vada «Viktoriju» atpakaļ uz dzimtenes krastiem.

Brauciens no Moluku salām uz Sanlukāras de Barramedas ostu bija ļoti grūts. Portugāļi padzirdēja, ka Magelāna ekspedīcija no rietumiem sasniegusi Moluku salas, un karalis Manuels pavēlēja nekādā gadījumā nepieļaut spāniešu atgriešanos dzimtenē.

«Viktorija» burāja mājup, metot lielu līkumu, lūkojot izvairīties no sastapšanās ar bīstamajiem portugāļiem. Del Kano nevarēja iegriezties nevienā ostā, nevarēja nekur nopirkt pārtiku, sagādāt dzeramo ūdeni. Apkalpe lūgtin lūdzās viņu piestāt Āfrikas dienvidaustrumu piekrastē, Mozambikā, un atpūsties, bet del Kano palika nepielūdzams. Jūras braucējus gaidīja Labās Cerības rags, vētras un negaisi. Un no jauna bads un cinga.

No četrdesmit septiņiem apkalpes locekļiem palika* pie dzīvības trīsdesmit viens. Pārtikas vairs nebija, ūdens mucās smirdēja. Bezizejas stāvoklis. Bet tad pie apvāršņa parādās pazīstamās Zaļā raga salu kontūras, un del Kano izšķiras par izmisuma pilnu soli. Viņš aizsūta krastā laivu ar matrožiem, stingri jo stingri aizliegdams viņiem stāstīt, kas viņi tādi ir un no kurienes brauc. Viņš sagudro ticamu versiju, it kā vētra viņus nejauši atdzinusi no Brazīlijas krastiem, ka viņu kapteinis gājis bojā un viņiem trūkst pārtikas un ūdens. Viņi lūdzot pēc palīdzības.

Portugāļu jūrnieki, neko sīkāk tos neizprašņājuši, labprāt tiem palīdz. Laivas iras šurpu turpu ar rīsu kravu un svaiga ūdens muciņām, un pēkšņi pēdējā braucienā notiek nelaime — laivas aiztur krastā. Tur, redzams, atskārtuši,.ka viņus piemānījuši spānieši, laikam gan tic paši, kuri burā no austrumiem ar garšvielu kravu, tie paši, kurus pavēlēts aizturēt. Bet varbūt arī nemaz neatskārta, varbūt kāds no matrožiem izpļāpājās. Lai nu būtu kā būdams, del Kano pavēl bez kavēšanās pacelt enkuru, uzvilkt buras un bēgt, bēgt pa galvu pa kaklu, pametot likteņa varā divpadsmit matrožus, laivu, maisus ar rīsiem, mucas ar ūdeni.

Bet šeit, Zaļā raga salās, atgadījās vēl kaut kas pavisam apbrīnojams, pirmajā brīdī varbūt šķietami tīrais nieks: Pigafeta uzzināja, ka salā ir ceturtdiena, turpretim pēc viņa piezīmēm vajadzēja būt trešdienai. Kā tā? Kur gan viņš pazaudējis vienu dienu no kalendāra? Varbūt viņš kļūdījies? Pigafeta pārbauda savus pierakstus pie stūrmaņa Albo, kurš arī izdarījis atzīmes. Stūrmanim tāpat ir trešdiena.

Savādi! Ko tas varētu nozīmēt?

Ne Pigafeta, ne Albo, ne del Kano — neviens uz kuģa nevarēja tikt skaidrībā par šo dīvaino parādību. Turklāt viņiem, patiesību sakot, patlaban nebija laika minēt mīklas. Vajadzēja būrāt mājup, vajadzēja cīnīties ar vētrām, vajadzēja stāvēt divas trīs sardzes no vietas, matrožu skaits bija vēl samazinājies. Līdz pat pēdējam brīdim ekspedīciju vajāja nelaimes — gluži kā labā piedzīvojumu romānā. Bet šo grāmatu raksta pati dzīve, un tā spēj izdomāt daudz ko.

Un, kad beidzot parādās pazīstamā Sanlukāras de Barramedas osta, jūrnieki netic, ka atgriezušies mājās, ka iespējams bez bailēm izkāpt savā krastā, izkāpt uz dzimtenes zemes, var atlaisties zālē, aizmigt ciešā miegā, nedomājot par vētrām, par sardzi, par nāvi, kas tik ilgi kavējusies pie viņiem, izraudzīdama un aizraudama aiz​vien jaunus un jaunus upurus.

Guļ astoņpadsmit izmocīti, izvārguši jūrnieki.

Guļ junga Huans de Sibuleta. Viņš izgājis jūrā, būdams vēl pusaudzis, un atgriezies kā vīrs. Šajos trīs ga​dos viņš nodzīvojis ne jau vienu mūžu vien …

Līdzās jungām viņa vecais draugs — dižciltīgais bruņinieks Antonio Pigafeta. Kādreiz, pirms gadiem, viņš bija gribējis apskatīt pasauli. Un viņš ir redzējis pasauli.

Viņš ir redzējis daudz tāda, ko viņam nebūtu gribējies ieraudzīt: nodevību, zemiskumu, neuzticību.

Bet viņš ir redzējis arī īstu augstsirdību, cildenumu, vīrišķību, uz​ticību …

Pigafeta guļ ciešā miegā, bet viņam pat sapņos nerādās tā satraucošā jaunā vēsts, kuru drīz dzirdēs visa pasaule. Magelāna jūrnieku brauciens apkārt pasaulei pierādījis ne vien to, ka mūsu Zeme ir lode. To noģida jau agrāk. Magelāna jūrnieki pārveduši vēl kādu citu patiesību, un tā ir saistīta ar Pigafetu, ar vienas dienas pazušanu no viņa kalendāra. Svētā jaunava Marija, ko gan tas nozīmē?! Bet tas nozīmē jaunu patiesību, kura gudrajiem zinātņu vīriem nebija nākusi ne prātā: izrādās, mūsu planēta Zeme atrodas nemitīgā kustībā, nemitīgi griežas ap savu asi, tāpēc, kuģojot visu laiku uz rietumiem, var «atņemt mūžībai īsu mirkli». Tagad tas ir zināms pat jaunāko klašu skolēniem, turpretim tajos laikos tas bija patiešām satriecošs atklājums. Jā, daba nelabprāt atklāj savus noslēpumus.

Magelāna jūrnieki nebija pārveduši karalim zelta elka dieva tēlu, kas mirdzēja vienos dārgakmeņos, kā to savulaik bija izdarījis Vasko da Gama. Tomēr viņi bija uzdāvinājuši pasaulei kaut ko vērtīgāku — jaunu patie​sību.

Magelānam un viņa piemiņai liktenis vēl ilgi liegs savu labvēlību. Del Kano, kurš aizvadīja līdz Spānijai «Viktoriju» — vienīgo kuģi no visas flotiles, nepapūlēsies pavēstīt pasaulei par bojā gājušā ekspedīcijas vadītāja — slavenā admirāļa varoņdarbu, par viņa nopelniem tik cildenu mērķu sasniegšanā.

Del Kano piesavināsies uzva​rētāja laurus.

Antonio Pigafeta ir līdz sirds dziļumiem sašutis par del Kano rīcību. Sis sašutums atspoguļosies Pigafetas grāmatā, ko viņš veltīs Rodas ordeņa maģistram. Maģistrs ir lūdzis viņu, Rodas ordeņa bruņinieku, aprakstīt visu ekspedīcijas norisi, un Pigafeta to arī izdarīja, tomēr viņš ne ar vienu vārdu nepieminēja to, kurš vadīja kuģi no Moluku salām līdz Sanlukāras de Barramedas ostai, — tas bija protests pret del Kano netaisnīgo rīcību, tas bija vienīgais, ko varēja izdarīt Pigafeta Magelāna piemiņai,

tā cilvēka piemiņai, kuru viņš vērtēja augstāk par visiem citiem. Pigafeta drīz vien atgriezīsies savu senču vecajā pilī klusajā Vičencas pilsētā, bet viņa ļoti sīkās piezīmes, kuras viņš bija rakstījis no dienas dienā, noslēpumainā veidā pazudīs. Acīmredzot daudzi ekspedīcijas dalībnieki, kuri bija palikuši dzīvi, ne visai vēlējās, lai kļūtu zināma visa patiesība gan par Fernanu Magelānu, gan par viņiem pašiem …

Bet tas viss vēl gaida jūras vīrus, kuri patlaban guļ ciešā jo ciešā, saldā miegā bez sapņiem. … Un tajā pašā laikā vēstnesis paskubina zirgu ar piešiem. Viņš auļo uz karaļa Kārļa pili ar labām vēstīm — pārbraukuši Fernana Magelāna jūrnieki, atgriezušies tie, kurus neviens vairs negaidīja, un par zirni, ka uzdevums izpildīts, pēc bruņinieku laika paražas vēlas atdot atpakaļ cimdu savam karalim.

Un vēl pēc divām dienām nogurušo kuģi «Viktoriju» tauvā aizvilks Seviljas ostā. Krastā izkāps astoņpadsmit jūrnieki garos, baltos kreklos, basām kājām, ikviens ar aizdegtu sveci rokā. Tā viņi ies pa Seviljas ielām uz Santa Marijas de la Viktorijas baznīcu, izpildīdami svinīgu solījumu — pateikties par savu laimīgo izglābšanos.

Seviljas ielās pulcēsies ļaužu bari. Klusēdami, ar cieņu ļaudis nolūkosies novājējušajos, izvārgušajos jūrniekos. Bet kāpēc nekur nav redzama Beatrise? Ak, viņa ir mirusi! Nabadzīte! Miruši arī viņas mazie dēli; Magelānam liktenis nebija pat lēmis redzēt savu otro dēlu.

Jūrnieki ieiet dievnamā zem krēslainajām velvēm. Pirms trim gadiem viņi visi šeit bija kopā, visu kuģu apkalpes, divsimt sešdesmit pieci vīri. Atgriezusies nožēlojama saujiņa … Nav atgriezušies daudzi biedri. Nav atgriezies slavenais admirālis, Santjago ordeņa kavalieris, dižciltīgais senjors Fernans de Magelāns.

…

CETURTĀ DAĻA NEZINĀMĀ DIENVIDU ZEME …

KĀ ATKLĀJA AUSTRĀLIJU Amerikai Kolumbs uzdūrās nejauši. Neviens neno​jauta, ka eksistē Jaunā pasaule.

Austrāliju meklēja. Meklēja ilgu laiku. Bet, kad to atrada, tad noskaidrojās, ka šo zemi nemaz nav meklējuši. Nē, tā nebija tā zeme, kuru bija pieminējis jau Klaudijs Ptolemajs un citi senās pasaules zinātnieki. Viņi domāja, ka uz mūsu planētas ir daudz vairāk sauszemes nekā ūdens, ne velti šo planētu sauc par Zemi. Viņi tā domāja tāpēc, ka viņiem trūka zināšanu par Zemi. Neviens pat nenojauta, cik liels ir Atlantijas okeāns; neviens nezināja, ka bez Atlantijas okeāna pasaulē vēl ir milzīgais Klusais jeb Lielais okeāns; neviens neiedomājās, cik plaši ir Arktikas ūdeņi. Visu to nezinādami, senās pasaules zinātnieki sprieda tā: ta kā vidējos un ziemeļu platumos ir daudz sauszemes, tad arī tālajos dienvidos līdzsvara labad jābūt zemei, lielam kontinentam. Šo Nezināmo Dienvidu zemi, platuma grādu virzienā izstieptu lielu kontinentu, tad ari sāka meklēt eiropiešu jūras braucēji. Viņus nemudināja alkas pēc zināšanām, nepavisam ne! Viņi domāja, ka Nezināmā Dienvidu zeme ir bagāta ar zeltu un garšvielām, ka tur dzīvo tumšādaini ļaudis, tādi paši izturīgi un spēcīgi kā afrikāņi. Sie ļaudis ļoti noderētu kolonizatoriem, ar tiem varētu aizstāt plantācijās vārgos, nespēcīgos indiāņus. Indiāņi gluži vienkarš! nespēja strādāt smagu, nogurdinošu darbu, lai kā viņus dzina un skubināja; viņi neizturēja smago piepūli un nomira, turklāt tik šausmīgi ātri, ka spāniešu kolonizatori bija spiesta vest pāri okeānam melnos vergus no Āfrikas. Bet par vergiem jāmaksā barga nauda. Turpretim tas, kurš pirmais atklās Nezināmo Dienvidu zemi, iegūs bez maksas gan zeltu, gan darba rokas. Tāpēc dažādas Eiropas zemes sūtīja ekspedīciju pēc ekspedīcijas Nezināmās Dienvidu zemes meklēšanai.

Rodas jautājums — kā veidojusies pārliecība, ka šo Nezināmo Dienvidu zemi apdzīvo cilvēki ar tumšu ādas krāsu? Atbilde ir vienkārša. Tiklab Magelāna atklātajā Ugunszemē, kā arī Jaungvinejā, ko vēlāk atklāja spānieši un portugāli, mita ļaudis ar tumšu ādas krāsu. Bet, tā kā tiklab Ugunszemi, kā arī Jaungvineju uzskatīja par daļu no Nezināmā Dienvidu kontinenta, par tā pussalām, tad dabiska likās doma, ka tur visur mitīs melnādaini ļaudis.

Meklējot Nezināmo Dienvidu zemi, jūras braucēji patiešām atklāja jaunu kontinentu. Pirmais pie tā krastiem piebrauca holandietis Vilems Jancs. Tas notika 1606. gadā.

Jauno kontinentu atklāja pakāpeniski, ar neatlaidīgām pūlēm; bieži par kontinentu noturēja salas un salu arhipelāgus — gan Zālamanā salas, gan Jaunhebridu salas kādu laiku uzskatīja par Nezināmās Dienvidu zemes daļu, un pagāja daudzi gadi, iekām precizēja kartes un noteica ikvienas salas atrašanās vietu. Tā laiks un vēlāko gadu jūras braucēji izgaisināja sapņus par Nezināmo Dienvidu zemi un izdibināja jaunas patiesības. Tomēr Nezināmais Dienvidu kontinents, šī nenotveramā fatamorgāna, neskaidrā mirāža, gan parādījās, gan izgaisa, aicināja un vilināja, bet rokās nedevās Cik daudz ekspedīciju sūtīja okeānā angļi, spānieši, franči, holandieši! Cik lielas grūtības pārcieta jūrnieki, kā viņi cīnījās ar vētrām, kā gāja bojā no slimībām, no bada, no cingas un pat no mēra! … Jūras braucieni starp auglīgajām, krāšņiem tropu mežiem apaugušajām Klusā okeāna salām bija patiešām šausrnīgi. Cik dīvaini — Magelāns gandrīz trīs mēnešus traucās pāri nezināmajam okeānam, un tā ūdeņi viņam likās pavisam tuksnesīgi; tikai trešā mēneša beigās viņš atklāja vispirms Zagļu salas un pēc tam Filipīnas. Pēc viņa Klusajā okeānā izgāja citi kuģi un aizvien uzdūrās jaunām un jaunām salām. Šo salu atklājēji — Eiropas jūras braucēji pasludināja tās par savu valstu īpašumu, tomēr ne vienmēr salu ieņemšana notika miera ceļā. Dažreiz sali​nieki sīvi pretojās, un tad lija asinis .. .

17. gadsimta sākumā spāņu jūras braucējs Luiss Vaess Torress, meklēdams Nezināmo Dienvidu zemi, izbrauca pa šaurumu, kas šķīra Jaungvineju no kādas lielas zemes. Tātad Jaungvineja ir sala? Tas bija ļoti svarīgs atklājums, bet alkatīgie, mantkārīgie spānieši ilgu laiku turēja šo atklājumu slepenībā.

Vilems Jancs bija pirmais apmeklējis Nezināmo Lielo zemi, un arī pēc viņa daudzi holandiešu jūras

braucēji piebrauca pie tās no Indijas okeāna puses, izkāpa tās krastos un tur apgādājās ar dzeramo ūdeni.

Viņi aplūkoja nepazīstamos krastus, iezīmēja tos kartēs, un pamazām tajās sāka parādīties kaut kādas lielas zemes kontūras.

Holandieši to nosauca par Jauno Holandi. Varbūt viņi domāja, ka tas ir tas pats Klaudija Ptolemaja nezināmais kontinents? Šaubām un neziņai gribēja darīt galu slavenais holandiešu jūras braucējs Ābels Tasmans. Viņš izdarīja ļoti svarīgu atklājumu — atrada jaunu salu (tagad tā nosaukta viņa vārdā par Tasmāniju), atklāja Jaunzēlandes nezināmo krastu. Bet arī viņš apbrauca apkārt visai Jaunajai Holandei un … to pat neieraudzīja. Noslēpums tā ari palika noslēpums. Tikai viens bija skaidrs: ja Jaunā Holande ir tā pati Terra Australis Incognita, tad no tās ir maz prieka. Tās krasti ir nepievilcīgi, tā nesola zeltu, pērles un garšvielas, tās pamatiedzīvotāji — aborigēni, kā tos dēvē, ir tik mežonīgi, ka, pēc kāda Jaunajā Holandē (2519)

pabijuša angļu jūrnieka vārdiem, pat Āfrikas hotentoti, kurus daudzināja kā šausmīgus mežoņus, salīdzinājumā ar šiem «likušies džentlmeņi».

Bet gāja laiks, un dažas Nezināmās Dienvidu zemes pussalas vairs neuzskatīja par pussalām; jaunas ekspedīcijas izpētīja to krastus un redzēja, ka tās nemaz nav pussalas, tās ir salas, veseli arhipelāgi — gan Ugunszeme, gan Zālamana salas, gan Jaunhebridu arhipelāgs. 18. gadsimta otrajā pusē angļu jūras braucējs Džeimss Kuks izdarīja jaunus ievērojamus atklājumus, un daudz kas nostājās savā vietā.

Sajā laikā starp Franciju un Angliju risinājās asa konkurences cīņa par kundzību jūrās. Anglija, jau daudzējādā ziņā aizsteigusies garām savai sāncensei, taisījās dot tai pēdējo triecienu —>agrāk par Franciju atklāt Nezināmo Dienvidu zemi.

Uzskatīja, ka Džeimsa Kuka ekspedīcijas mērķis ir astronomiski novērojumi. Tai Klusajā okeānā bija jāno​vēro planētas Veneras pāriešana pāri Saules diskam.

Angļi, it kā atmetuši pasaulīgas domas, pacēla acis pret debesīm. Tomēr īstenībā ekspedīcijas uzdevumi bija daudz plašāki — tai vajadzēja atklāt un pievienot Anglijai jaunas salas. Kukam varbūt izdosies atklāt arī Nezināmās Dienvidu zemes noslēpumu.

Un Kuks guva pārsteidzošus panākumus, ne velti viņš, angļu kalpa dēls, kuram tik tikko ļāva komandēt ekspedīciju un kuram tika pakļauti «īstie džentlmeņi», iemantoja pasaules slavu kā dižens jūras braucējs. Viņš divas reizes apbrauca apkārt pasaulei un sāka trešo ceļojumu apkārt zemeslodei, tomēr to nepabeidza — Havaju salu iedzīvotāji Kuku nogalināja. Džeimss Kuks atklāja daudz jaunu zemju, precizēja dažu pirms viņa atklātu salu koordinātes, pirmais pēc Torresa izbrauca pa viņa atklāto šaurumu.

Simt piecdesmit gadu spānieši turēja slepenībā Torresa atklājumu, bet pēc Kuka brauciena tas vairs nebija nekāds noslēpums un nebija nekādas jēgas apgalvot, ka Jaungvineja ir nevis sala, bet gan Dienvidu kontinenta pussala: Kuks atklāja un iezīmēja kartē Jaunās Holandes austrumu piekrasti un pabeidza tās krastu pētīšanu; un tagad jau vairs nebija nekādu šaubu, ka Jaunā Holande ir kontinents, kas pilnīgi viss

atrodas dienvidu puslodē, neliels un turklāt pavisam cits kontinents nekā tas, kuru jūrnieki bija meklējuši veselus divsimt gadus. Klaudija Ptolemaja zinātniskajos darbos šis kontinents nemaz nav pieminēts.

Un tomēr jauna kontinenta atklājums ir visai nopietns sasniegums. Pasaules karte ieguva to izskatu, kāds labi pazīstams mūsu dienās. Jauno kontinentu vēlāk nosauca par Austrāliju.

Nu, bet kā tad paliek ar Nezināmo Dienvidu zemi? Vai tā pastāv? Neviens nevarēja to apgalvot, tomēr arī noliegt tās pastāvēšanu pagaidām neuzdrošinājās. Un Džeimss Kuks 1772. gadā devās meklēt šo zemi.

Viņš trīs reizes aizburāja tālu augstajos dienvidu platumos, trīs reizes — turklāt pirmais navigācijas vēs​turē — šķērsoja dienvidu polāro loku. Viņš burāja augsto dienvidu platumu ledos, kur pirms viņa vēl neviens nebija kuģojis.

Kukam, pūloties tikt pec iespejas tuvāk dienvidpolam, izdevās atklāt tālajos dienvidos drūmu, tuksnesīgu salu Dienviddžordžiju. Tomēr Dienviddžordžija atradās tikpat tālu no dienvidpola, cik Kuka dzimtene Jorkšīra no zie​meļpola.

Neatlaidīgi burājot uz dienvidaustrumiem, nemitīgi vairoties no ledus laukiem, meklējot no lediem brīvus ūdeņus, Kukam izdevās tuvoties vēl kādai citai zemei; tā likās tikpat skarba un drūma kā Dienviddžordžija, un milzīgas kalnu virsotnes tinās miglas vālos. Nelāgais laiks neļāva Kukam rūpīgi izpētīt salas piekrasti, un viņš nosprieda, ka tā, iespējams, ir Nezināmā' Dienvidu kontinenta daļa. Beigu beigās, nokļuvis līdz sava brauciena galējam dienvidu punktam — līdz Dienvidu Tulei, Kuks paziņoja: «Es apbraukāju Dienvidu okeānu augstajos platuma grādos un… neapstrīdami noraidu iespēju, ka te varētu eksistēt kontinents; ja to ari atklās, tad tikai pola tuvumā,

apgabalos, kas nav pieejami kuģošanai.. . Turpmāk neviens vairs nemeklēs Dienvidu kontinentu, kurš divus gadsimtus pastāvīgi saistījis dažu jūras lielvalstu uzmanību … Es nesākšu noliegt, ka pola tuvumā var atrasties kontinents vai krietni liela zeme. Gluži otrādi, es esmu pārliecināts, ka tāda zeme ir, un iespējams, ka esam redzējuši tās daļu (Kuks šajā gadījumā domāja Sandviča -zemi). Šo zemi,» turpināja Kuks, «daba pametusi mūžīgam salam, laupījusi tai saules staru siltumu. Bet kādām gan jābūt zemēm, kas atrodas vēl tālāk dienvidos … Bet, ja kādam netrūks enerģijas un neatlaidības, lai dotu atbildi uz šo jautājumu, un viņš nokļūs tālāk par mani uz dienvidiem, es neapskaudīšu viņa atklājumu slavu.»

Jā, protams, Nezināmā Dienvidu zeme likās visai nepievilcīga, tā vairs nesolīja ne zeltu, ne melnos vergus. Tās daba ir pārāk skarba, dzīvei nepiemērota, bet ar kuģošanu ledos saistītais risks •— pārāk liels.

Un tomēr… Cilvēks alkst uzzināt ko jaunu. Viņš nevar atstāt neizpētītu nevienu mūsu vecās planētas stūrīti. Bet Dienvidu zemes noslēpums tā arī palika neatklāts. Kuks apgalvoja, ka neviens cilvēks nekad neuzdrošināšoties nokļūt tālāk uz dienvidiem kā viņš. Tomēr pagāja tikai piecdesmit gadi kopš tā laika, kad lielais jūras braucējs veltīgi mēģināja sasniegt Dienvidu kontinentu, un dienvidu ledaino jūru skarbajos ūdeņos no jauna parādī​jās drošsirdīgu jūras braucēju kuģi, krievu jūrnieki. Viņi bija uzņēmušies

ārkārtīgi grūto uzdevumu — beidzot noskaidrot precīzi, nevis izteikt minējumu, kā to bija darījis Kuks, — vai tālajos dienvidos pastāv noslēpumainā zeme vai arī nepastāv?

ATLANTIJAS SILTAJOS ŪDEŅOS 1819. gada 16. jūlijā, skanot «urā» saucieniem un dārdot lielgabalu salūtam, divi trīsmastu burinieki — «Vostoks» :ar ekspedīcijas vadītāju Fadeju Belinshauzenu un «Mirnijs», ko komandēja Mihails Lazarevs,— vienmērīga ceļavēja dzīti, atstāja Kronštates reidu.

Kuģi devās tālā ceļojumā uz otru pasaules galu — augstajiem dienvidu platuma grādiem, iespējams, uz pašu dienvidpolu, kur tieši virs galvas atradīsies svešās puslodes svešais zvaigznājs — Magelāna Mākoņi. Krievu jūras braucējiem nāksies pamēroties spēkiem ar slaveno Džeimsu Kuku. Varbūt pretēji Kuka pareģojumiem viņiem izdosies nokļūt tālāk uz dienvidiem nekā angļu jūras braucējam? Varbūt — bail pat iedomāties! — viņiem tomēr izdosies atrast Nezināmo Dienvidu zemi? Šis sasniegums būtu jo vairāk cildināms tāpēc, ka krievu jūrnieki izjuta sevišķi lielu cieņu pret Džeimsu Kuku, slaveno jūras brau​cēju, kas bija apbraukājis gandrīz vai visu Pasaules okeānu.

Sākās slavenais krievu jūrnieku brauciens uz Dienvidu Ledus okeānu un apkārt pasaulei.

Aiz muguras palikusi uzturēšanās Dānijas un Angli​jas reidos, atstājot patīkamas atmiņas.

«Kuģi jau šķēla plašā Atlantijas okeāna ūdeņus. Bangas sudrabainu putu vainagos klusu šūpojās ap kuģiem, kuri meklēja ceļus uz tālajām jūrām. Ceļavējš pildīja buras ar tīru, vieglu pūsmu. Gaiss bija dzidrs, debesis skaidras, bez mākoņiem. Gandrīz tāpat Kamoenss nemirstīgās poēmas «Luziādi» pirmajā dziedājumā slavinājis Vasko da Gamas ceļojumu netālu no Āfrikas krastiem, gandrīz tāpat kā mēs bijām sākuši mūsu jūras braucienu Atlantijas okeānā.»

Ar šiem dzejiskajiem vārdiem savas piezīmes sāk kāds no ekspedīcijas dalībniekiem — astronoms Ivans Simonovs, kas brauca uz flaģmaņkuģa «Vostoks». Viņš ne velti pieminēja slaveno portugāļu dzejnieku Luišu Kamoensu, kas apdziedājis Vasko da Gamu. Krievu kuģi atradās tieši tajos ūdeņos, kuros kādreiz bija burājuši portugāļi.

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā trīssimt gadu.

Daudz kas pārvērties. Cilvēki, mantkārības skubināti, alkdami pēc zelta, atklāja pasauli. Bagātības vārdā viņi parādīja apbrīnojamu drosmi, kas pati par sevi pelnījusi sajūsmu, ja vien nebūtu zemisko mērķu, ja vien nebūtu nežēlīgo briesmu darbu, kurus nav iespējams atcerēties bez šausmināšanās.

Pirms trīssimt gadiem jūrnieki vadīja savas karavelas gandrīz uz labu laimi, kā pa tumsu; viņu instrumenti kuģa atrašanās vietas noteikšanai bija ārkārtīgi primitīvi. Arī vēlāk, kuģojot Lielā jeb Klusā okeāna ūdeņos, jūras braucēji atklāja un atkal pazaudēja salas, tāpēc ka neprata noteikt to precīzas koordinātes. Džeimss Kuks pirmais ņēma līdzi jūrā neticami dārgu un jūrniekiem ārkārtīgi nepieciešamu instrumentu — hronometru, ļoti precīzu pulksteni.

Un tomēr, kaut gan okeānus joprojām tāpat šķērsoja burinieki un navigācijas instrumenti bija tālu no pilnības, kopš Kristofora Kolumba un Magelāna laikiem daudz kas bija mainījies. Tagad, pēc trīssimt gadiem, neviens vairs nevarēja atrast teiksmaino zelta pilsētu — Eldorado, kuru tik ilgi meklēja tumsonīgie, nežēlīgie spānieši tikko atklātajā Jaunajā pasaulē. Tagad, Belinshauzena un Lazareva laikos, nemaz nav jāatklāj zelta pilsētas. Tomēr Kuks kļūdījās, sacīdams, ka nevienam nav vajadzīgi atklājumi augstajos dienvidu platuma grādos, drūmajos, neapdzīvotajos apgabalos, kas tomēr nebūt nebija tik tuksnesīgi. Dienvidu jūrās ir savas bagātības, savs zelts — jūras dzīvnieki: kotiki, vaļi, jūras ziloņi. Un jūras zvēru ķērāji jau devušies bīstamajās medībās.

Krievija sūtīja savu ekspedīciju uz tālajām jūrām ne jau tāpēc, ka vēlējās nekavējoties gūt bagātības no tās rezultātiem. Pasaulē bija palicis neizpētīts tāls nostūris, un jaunās, spēcīgās flotes jūrnieki centās atrisināt uzde​vumu, kas tik ilgi nedeva miera jūras braucējiem, — at​klāt Nezināmo Dienvidu zemi.

Uz otru pasaules galu sūtītie jūrnieki bija gatavi pārciest jebkuras grūtības un briesmas, uzņemties jebkurus pūliņus tāpēc, ka vēlējās uzzināt un pēc tam pastāsti! pasaulei, kas atrodas šajā mūsu planētas nepieejamā no​stūrī. Goda pilns uzdevums. Glaimojošs uzdevums.

Un tagad jūras braucēji nepacietīgās gaidās šķērsoja Atlantijas okeānu. Aiz muguras jau palikušas Kanāriju salas, pazudusi skatieniem mūžam mākoņos tītā majestātiskā Tenerifas smaile — pats augstākais kalns Tenerifas salā.

Kuģi, šķērsojuši ziemeļu saulgriežu loku, iegāja karstajā joslā, un tos šeit sagaidīja lidojošās zivis.

Jūrnieki., jo sevišķi tie, kuri pirmo reizi kuģoja šajos ūdeņos,, ziņkārīgi vēroja, kā lidojošās zivis pēkšņi izlec no ūdens, gluži kā putni traucas pa gaisu un tad atkal ienirst jūras dzelmē. Cik brīnišķīga, lieliska un daudzveidīga ir pasaule! Ko visu dabū redzēt tālajos novados, kur viss ir citādi nekā dzimtenē! Pie kuģiem rotaļājās delfīni un peldēja haizivis, izpletis platos spārnus, debesīs lidinājās jūras ērglis, un pāri kuģiem traucās citi jūras putni.

Pieturējās karsts laiks, un arī naktis nenesa dzestrumu: dienas un nakts temperatūras starpība bija tikai viens grāds — tīrais brīnums! Laiku pa laikam nolija spirdzinošas tropu lietus gāzes, un vajadzēja rūpīgi aizvērt visas klāja lūkas, lai ūdens neiekļūtu dzīvojamās telpās: mitrums karstajās zemēs ir sevišķi kaitīgs! Uz klāja lietus gāzes laikā sakrājās tik daudz ūdens, ka matroži varēja gan izmazgāt veļu, gan paplunčāties — noskalot jūras sāli.

Kuģiem gadījās nokļūt arī bezvēja joslā, un tad šļauganās buras bez dzīvības nokarājās gar mastiem, bet no kuģiem okeānā nolaida laivas astronomam Simonovam un citiem jūrniekiem — viņi devās zvejot dažādus jūras dzīv​niekus kolekcijām.

Dažu reizi uzbrāza priecīgas vētras brāzmas, pēkšņi vēji, kas spēcīgi triecās burās, tā ka kuģi sazvēlās uz sāniem un tad patiešām viss, kas nebija cieši nostiprināts, lidoja pa gaisu, krita un gāzās un tika sadragāts; piere​dzējušie un veiklie jūrnieki taisīja kaut kādas gluži neti​ camas piruetes, lai noturētos kājās; citu reizi, pārsteigti negaidot, nogāzās gar zemi, bet tūdaļ pietrūkās kājās un «gluži kā bezdelīgas», pēc Simonova vārdiem, lidoja augšā uz klāja savās vietās, lai uzzinātu, kas noticis. Bet vētras brāzmas pārskrēja īsā brīdī, kuģi izslējās taisni un no jauna mierīgi burāja tālāk.

Tajā gadalaikā Atlantijas tropu ūdeņi bija rāmi, glāsaini, — un jūras brauciens sagādāja lielu prieku.

Jau Kristofors Kolumbs bija sacījis, ka okeāns šajā laikā ir «mierīgs kā lauku dīķis». Uz kuģiem ikviens bija aizņemts ar savu darbu, jūras braucēji izdarīja astronomiskus novērojumus, mērīja okeāna dziļumu un — tajos laikos tas bija jaunums! — mērīja ūdens temperatūru dažādos slāņos, salīdzināja tā caurspīdīgumu. Tā bija īsta zinātniska ekspedīcija, kas nodarbojās ar pētījumiem, kādus jūrnieki līdz šim vēl nebija izdarījuši.

Tropos diena un nakts ir allaž gandrīz vienādā garumā, te nav ilgu zeltaini sārtu rītausmu vai vakara krēslu. Ap sešiem rītā saule priecīgi paceļas virs apvāršņa, un tūdaļ kļūst žilbinoši gaišs, bet sešos pēc pusdienas saule tāpat nevilcinādamās pazūd no debesu juma — un satumst nakts, krāšņa, dimantos zvīļojoša tropu nakts. Okeānā iedegas tūkstošiem dažādu krāsu uguntiņu — ūdens klaidā spīd dažādi jūras dzīvnieki. Dienu tie nav redzami, saule nodzēš to mirdzumu, toties, iestājoties tumsai, tie spoži iemirdzas, un pasaule top gluži citāda. Baltās putas pārvēršas liesmās un zeltā, kuģa sliede šķiet ugunīga, un, ja jūrnieki iras laivās, ikviens aira vēziens, liekas, izšķiļ no ūdens dzirksteles.

Ivans Simonovs ar dzīvu interesi vēroja tropu debesis. Pēc grāmatām viņš jau iepriekš zināja visu par tropu spīdekļiem, bet tagad, nonācis pie dienvidu puslodes sliekšņa, varēja visu to vērot savām acīm.

Viņš redzēja, kā ziemeļu zvaigznāju vietā pie debesu juma cita pēc citas parādās jaunas dienvidu zvaigznes. Un nu jau redzams Dienvidu Krusts. • 177 «Ir daudz zvaigznāju, ko veido spožākas, lielākas, 12 — 2519 skaistāk izvietotas zvaigznes,» atzīmēja Simonovs sava dienasgrāmatā, «Tomēr Dienvidu Krusta zvaigznājs ar kaut kādu noslēpumainu spēku saista visu ceļotāju uzma​nību un skatienus. ,.. Humbolts, slavenais vācu ceļotājs un dabaszinātnieks, nokļuvis no ziemeļu puslodes dienvidu

puslodē, izjuta to pašu, ko es, ieraugot Dienvidu Krustu,» turpināja Simonovs, «Dienvidu Krusta zvaigžņu sakārtojums ir tāds, ka, šim zvaigznājam ejot pāri meridiānam, Krusts nostājas virs apvāršņa taisni un vertikāli. To ievērojuši visi ekvatoriālo apgabalu iedzīvotāji un, zinādami, kādu stāvokli ieņem Dienvidu Krusts pie debesu juma dažādos gadalaikos, pēc Krusta slīpuma pareizi nosaka jebkuru nakts stundu. «Sis pulkstenis,» saka Humbolts, «diennaktī regulāri aiziet priekšā četras minūtes. Cik daudz reižu,» viņš piebilst, «es dzirdēju no mūsu pavadoņiem Venecuēlas tuksnešos vai starp Limu un Truhiljo: pusnakts stunda jau pāri, Krusts sācis liekties sānis.»»

Jo tuvāk kuģi nāca ekvatoram, jo vairāk jaunu zvaigžņu parādījās pie debesīm. Dienvidu zvaigznāji cēlās aizvien augstāk, turpretim ziemeļu zvaigznes noslīga arvien zemāk pie apvāršņa. Mūsu Polārzvaigzni — ceļotāju, jūras braucēju un briežkopju zvaigzni tikko varēja samanīt;, pie mums tā aizvien stāv augstu debesīs, un ap to griežas visa debesu velve, bet tur šī zvaigzne ar katru dienu noslīga aizvien zemāk pie apvāršņa un drīz pazuda pavisam,, norietēja, un jūrnieki to neredzēs ilgu laiku, un tālab viņiem ir mazliet skumji ap sirdi, kā aizvien mēdz būt, šķiroties no kaut kā mīļa un pierasta. Bet tajā pašā laikā pretējā debesu pusē parādījās Magelāna Mākoņi — kuģi šķērsoja ekvatoru.

Kopš tā laika, kad eiropieši sāka doties pāri ekvatoram — pāriet no vienas puslodes otrā, šo dienu svinīgi atzīmē uz visiem kuģiem. Svētku galvenais varonis ir jūras dievs Neptūns. Tiesa gan, franči nezin kāpēc deva priekš​ roku «Lāga vīram Ekvatoram», ko pavadīja pasaules da]as — Eiropa, Āzija, Āfrika un Amerika; abus pārējos kontinentus viņi toreiz vēl nezināja. Un tomēr, lai kā dēvēja galveno varoni teātra izrādē, ko uzveda, šķērsojot ekvatoru, svētku būtība palikusi tā pati. Tā ir jautra matrožu maskarāde, īsti tautas svētki. Matroži gaida šos svētkus ar prieku, sāk gatavoties to svinēšanai jau labu laiku agrāk, līksmojas no visas sirds un pēc tam vēl ilgi ar prieku atceras visus ceremonijas sīkumus. Uz «Vostoka» un «Mirnija» Neptūna svētkus svinēja sevišķi jautri, un gudrais, pieredzējušais jūras braucējs Belinshauzens, tāpat arī Lazarevs visādi atbalstīja to rīkošanu. Viņi abi ļoti labi saprata, cik svarīgas ir jebkuras pārmaiņas vienmulīgajā, monotonajā kuģa dzīves ritumā, lai cik daudz darbu arī tajā būtu. Okeāna plašumos aizklīdušajai, mazajai pasaulei vajadzīgs kaut kas neparasts, spilgts, lai ap sirdi kļūtu viegli un līksmi. Un labam garastāvoklim ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Ekvators dala tieši uz pusēm attālumu starp ziemeļu un dienvidu saulgriežu loku. Šķērsojot ekvatoru, šo iedomāto līniju, ar dziesmām, dejām un asprātībām, jūrnieki aizmirst to, kas bijis pirms ekvatora, un domā par to, kas viņus gaida nākotnē. Tā sacīja Belinshauzens.

12* Svētki sākās visā tradicionālajā svinīgumā. Jūras dievs Neptūns, ko tēlo kāds no matrožiem, uzrāpies augstā mastā, ruporā sāk uzdot savus jautājumus: kas šis ir par kuģi? No kurienes nāk? Uz kurieni dodas?

Tā viņš vaicā, itin kā patiešām nekā pats nezinātu. Un kapteinis smaidīdams, bet godbijīgi viņam atbild.

Pēc tam Neptūns nokāpj no masta un kopā ar savu laulāto draudzeni Amfitriti iesēžas kaujas ratos — tas ir, uzkāpj uz lielgabala lafetes. Pats par sevi saprotams, visas sieviešu lomas tēlo vīrieši: šim nolūkam izraugās jaunākus puišus — jungas un tos atbilstoši ietērpj. Jūras dievību — tritonu un nereīdu pavadībā Neptūns brauc pa klāju uz paredzēto vietu, un tur sākas izrādes otrā daļa — jūras kristības: visus, kas pirmo reizi šķērso ekvatoru, mērcē ekvatoriālajos ūdeņos. Tas viss notiek ar jokiem, asprātībām, dziesmām un dejām. Un tā Neptūna svētkus svin līdz vēlai naktij; dziesmas un dejas pārtrauc tikai svētku pusdienas ar krievu kāpostiem, degvīnu, karstu punšu un … citronu sulu piedevām, taču ne jau sirds ielīksmošanai, bet pēc ārsta priekšraksta kā labu līdzekli pret cingu.

Jāpiebilst, ka Belinshauzens un Lazarevs ļoti rūpējās par kuģu apkalpes locekļu veselību un sasniedza apbrīnojamus rezultātus. Lazarevs vēlāk vēstulē savam draugam ar pamatotu lepnumu rakstīja, ka ekspedīcijas laikā, nav slimojis neviens cilvēks un nav parādījušās ne mazākās cingas pazīmes. «Kādi krievu spēka vīri tagad brauc jūrā!» viņš priecīgs piebilda.

Bet laiks gāja, un pienāca novembris — mūsu rudens mēnesis un pavasaris dienvidu puslodē. Pēdējā

noenkurošanās pie Brazīlijas krastiem, un tad kuģi jau ātri tuvojas Atlantijas okeāna skarbajiem dienvidu ūdeņiem, kur bieži plosās vētras un kur jau stipri jūtama tālo dienvidu' ledainā elpa.

Belinshauzens ataicināja pie sevis uz kuģa Lazarevu, un viņi norunāja, kā abiem kuģiem jārīkojas turpmākajā ceļā. «Mirnijam» visu laiku jāseko flagmanim — tāpēc jau ekspedīcijā sūtīti divi kuģi, lai tie neizšķirtos un nelaimes gadījumā varētu sniegt viens otram palīdzību. Tomēr uz jūras iespējamas visādas likstas, un kapteiņu uzdevums ir visu paredzēt, par visu vienoties. Belinshauzens un Lazarevs apspriedās, precizēja ik sīkumu, un sarunas beigās ekspedīcijas priekšnieks izsniedza Lazarevam visas «Mirnija» apkalpes algu par divpadsmit mēnešiem uz priekšu. Iespējams, kuģi var arī izšķirties. Visa šī sagatavošanās liecināja par to, ka buri​nieki «Vostoks» un «Mirnijs» iegājuši bīstamos ūdeņos.

Ar nožēlu jūrnieki apmainīja vieglo tērpu pret flaneļa krekliem, ziemas apģērbu un šineļiem un nopūzdamies atcerējās brīnišķīgos, siltos tropu ūdeņus. Debesis tagad rādījās nemīlīgas, pastāvīgi klātas smagiem mākoņiem, un< bieži plosījās niknas, bīstamas vētras brāzmas ar lietu

un krusu. Zibeņu šautras laistījās padebešos, dobji rūca un dārdēja pērkons, un griezīgs vējš svilināja seju. Drīz temperatūra noslīdēja līdz nullei. Sniga pirmais vasaras sniegs. Tomēr tas bija tikai sākums. Viss smagais, bīstamais, grūtais vēl tikai gaidīja jūras braucējus Dienvidu Ledus jūras miglainajās tālēs.

«UZBRUKUMS DIENVIDIEM» «Vostoks» un «Mirnijs», divi nelieli kuģī, šķeldami drūmos viļņus, pilnās burās traucās uz dienvidiem, un pāri jūrai lidoja putni — milzīgi balti albatrosi, un kuģiem neatlaidīgi sekoja gan tumšie fregates putni, gan haizivis, un vaļi, it kā sveikdami jūrniekus šajos drūmajos, nemīlīgajos ūdeņos, pūta gaisā brīnišķīgas strūklas, Ekspedīcija tuvojās Dienviddžordžijas salai Atlantijas dienvidu ūdeņos, un vasaras dienā — 1819. gada 27. decembri jūrnieki ieraudzīja Dienviddžordžijas drūmās klintis, un viļņi, triekdamies pret klinšu kraujām, sašķīda smalkās šļakatās, un līčos rēgojās ledus krāvumi. Dīvaini iedomāties, ka šī sala atrodas gandrīz uz tā paša platuma grāda kā Maskava, mīļā, tālā, baltā pilsēta, kas, par laimi, nepavisam nelīdzinās šai drūmajai salai. Salīdzinājumā ar Dienviddžordžiju pat Ugunszeme ar tās mēreno klimatu, zaļajiem augiem un iedzīvotājiem likās gluži jauka un omulīga. Kā nekā — Ugunszemē mīt cilvēki, turpretim Dienviddžordžijā tikai izturīgie jūras zvēru mednieki dara savu grūto darbu, mēnešiem ilgi dzīvodami drūmajā salā zem klajas debess. Dienviddžordžijā nav redzams neviens kociņš, neviens krūmiņš, te dārd tikai jūras bangas un aizsmakušās balsīs sasaucas pingvīni, paši senākie An​tarktikas iemītnieki.

Pieturējās untumains laiks. Lāgu lāgiem uznāca bieza migla, smagi, pelēki mākoņi aizklāja sauli, un vējš svilpoja vantīs. Jūrnieki izpētīja salas dienvidrietumu krastus, un, tā kā Belinshauzena ekspedīcija bija pirmā šajā apvidū, kartēs parādījās zemesragi un līči ar krievu no​saukumiem.

Un tad ekspedīcija devās uz Sandviča zemi, kuru Kuks bija redzējis tikai iztālēm un izteicis minējumu, ka tā, iespējams, varētu būt Dienvidu kontinenta daļa, ka Sandviča zeme atrodas pie noslēpumainās Dienvidu Ledus jūras sliekšņa, un šie ūdeņi jo sevišķi vilināja jūras braucējus.

Bezbailīgais, enerģiskais Kuks, kā par viņu rakstīja Novosiļskis, «Mirnija» mičmanis, lai pūlējās kā pūlēdamies, tomēr blīvā ledus un daudzo ledus salu dēļ nespēja tikt tālāk par sešdesmito platuma grādu.

Kā gan tagad veiksies krieviem?

Diemžēl kopš Kuka laikiem nekas nebija grozījies. Tie paši ledi, tās pašas ledus salas, tie paši vēji un mig​las. Tā bija toreiz, tāpat arī tagad, gandrīz pēc piecdesmit gadiem.

Starp Dienviddžordžiju un Sandviča zemi krievu jūrnieki atklāja vēl trīs salas, «ko nekādi jūras braucēji vēl nav apgaismojuši, atskaitot abus mūsu kuģus», cītīgi ierakstīja dienasgrāmatā «Vostoka» matrozis Jegors Kiseļevs. Aizrāvies ar jūras braucienu nepazīstamajos ūdeņos, šis zinātkārais matrozis, lasīt un rakstīt pratējs, vēlējās saglabāt piemiņai to, ko redzējis tālajos ūdeņos. Kā prazdams viņš pierakstīja sīkumus par tikko atklātajām salām: «Viena sala deg, dūmi kūp un veļas, gluži kā mākoņi staigā. Un tad uz to salu aizbrauca trīs virsnieki un četri matroži, lai ar to iepazītos. Uz tās salas ir milzum daudz dažādu putnu, jo sevišķi pendvīnu ar dzelteniem cekuliem, staigā kā cilvēks, brēc gluži kā gargāle, spārni mazi, nelido.»

Salā bija patiešām milzum daudz pingvīnu, tie stāvēja ciešās rindās kā siena, raudzījās uz cilvēkiem bez bailēm, ar izbrīnu un netaisījās dot ceļu šīm dīvainajām būtnēm. Jūrniekiem vajadzēja bez kādām ceremonijām pastumt putnus sānis. Pingvīni nedusmojās, viņi atvairījās ar knābjiem un grieza ceļu nelabprāt. Interesanti — kāpēc? Un jūrnieki to drīz saprata: izrādās, putni perēja. Pingvīnu māte turēja olu uz ķepiņām, tur tai bija silti un mierīgi — pingvīniem parasti ir pa vienai olai —, bet pingvīnu tēvs apsargāja un baroja draudzeni. Zināmā laikā pingvīnu tēvi stingrā kārtībā cits pēc cita devās uz jūru, peldēja un zvejoja, pēc tam tādā pašā kārtībā atgriezās krastā un nesa barību savām draudzenēm.

Apbrīnojami putni!

Jaunatklāto arhipelāgu krievu jūras braucēji iezīmēja kartēs kā marķīza de Traverses salas — toreizējā Krievijas jūrlietu ministra vārdā; Belinshauzens laipni parādīja ministram šo godu. Katru salu atsevišķi nosauca tā virsnieka vārdā, kurš pirmais bija to pamanījis. Tādējādi kartē parādījās Ļeskova,

Zavadovska un Torsona salas. Tomēr Torsona vārds no Krievijas kartēm drīz vien pazuda. Kāpēc?

Izrādās, Torsons piedalījās dekabristu kustībā un krita nežēlastībā. Viņa sala ieguva citu nenozīmīgu nosaukumu — Augstā sala. Jā, ne viens vien ģeogrāfisks nosaukums, ja izpētītu tā vēsturi, varētu pastāstīt par cilvēku dzīvi, par viņu likteņiem. Parastā ģeogrāfijas karte ir viena no interesantākajām grāmatām pasaulē.

Izpētījot jaunatklātās salas, kā arī Kūka atklāto Sandviča zemi, jūras braucēji noskaidroja, ka tas ir salu arhipelāgs. Ekspedīcija bija sasniegusi Dienvidu Tuli — tālāko zemi augstajos dienvidu platumos, bet tālāk pletās gluži nepazīstami ūdeņi. Drošsirdīgos vīrus, kas pirmo reizi bija atburājuši šajos platuma grādos, drūmajos, gandrīz nepieejamos apgabalos, sagaidīja griezīgs vējš, apmākusies debess, svina pelēki ūdeņi un ledus. Milzīgi aisbergi majestātiski slīdēja garām tālumā. Salauzīti ledus gabali draudīgi skrāpējās gar bortiem, un kuģi lauzās uz priekšu, ar katru dienu sastopot aizvien lielākas grūtības. Saule rādījās reti, kaut gan bija polārā diena.

Nakts pirms jaunā — 1820. gada bija ļoti tumša un trauksmaina. Kuģi burāja starp aisbergiem, visu laiku lavierēdami, lai izvairītos no ārkārtīgi nepatīkamām sadursmēm. Sniga biezs sniegs, un matroži nespēja vien notīrīt klāju un pārmest sniegu pār bortu. «Te tev nu bija vasara,» viņi kurnēja, «ļaunāk nekā mūsu māmuliņa ziema.» Un atmiņā nāca dzimtais ciemats un Ziemas svētku dienas tālajā dzimtenē, un viss tur, tālumā, šķita sevišķi mīļš un tuvs. Uz klāja bija daudz darba gan ar sniegu, gan ar ledu, takelāža visu laiku apledoja, matroži nebija paspē​juši atskaldīt ledu, kad jau uzauga jauna kārta.

Nakts pagāja bez īpašiem notikumiem, turpretim otrā rītā uz «Mirnija» atskanēja trauksmes signāls: «Visi uz klāja!» Apkalpe vienā mirklī saskrēja augšā, un jūrnieki ieraudzīja tieši pie kuģa priekšgala draudīgi izslējušos milzīgu aisbergu. Pagriezties sānis, pagriezties sānis, izvairīties no aisberga cik vien iespējams ātri, citādi droša bojā eja! Manevrs izdevās sekmīgi, un jūrnieki varēja atviegloti atvilkt elpu.

Bet vai uz ilgu laiku? Visu dienu uz kuģiem dzirdēja dobju dunoņu: okeānā laiku pa laikam apsviedās otrādi kāds no milzīgajiem ledus kalniem — tā virsotne iegāzās dzelmē, bet apakšējā daļa iznira virs ūdens. Dažu reizi aisbergi sadūrās un sadragāja viens otru. Uz klāja bez mitas skanēja komandas: «Uz labo! Vēl uz labo! Tā turēt! Uz kreiso, turēt uz kreiso, vēl vairāk uz kreiso, pavisam uz kreiso!» Un stūres vīrs paklausīgi

izpilda komandu, un nervi visiem saspringuši, un milzīgie aisbergi ne brīdi neļauj aizmirst briesmas .. .

«Pingvīni, it kā priecādamies par mūsu likstām, aplenca mūs milzum lielā skaitā un pagalam apnika ar saviem mežonīgajiem koncertiem,» atceras jaunais «Mirnija» mičmanis Novosiļskis, kurš jūsmoja par savu komandieri Lazarevu tā, kā var jūsmot vienīgi jauns, nepieredzējis jūrnieks par rūdītu jūras vilku.

«Pat gausie vaļi,» turpina mičmanis, «nezin kālab uzsāka neparastas rotaļas; viņi lēca stāvu ārā no ūdens… pēc tam nira dzelmē,, parādīdami savu plato asti, — tā bija īsta jūras briesmoņu deja!»

Dīvaina, apburta pasaule. . . Gan draudīgā jūras briesmoņu deja, gan pingvīnu aizsmakušie brēcieni, gan šo putnu izskata un gaitas dīvainā līdzība ar cilvēkiem, gan milzīgie ledus kalni aisbergi, kas draud ar postu un nāvi … Un kuģi līdzās aisbergiem liekas tik niecīgi, tik trausli! Kuģi burāja apledojuši, gluži kā spožiem eglītes rotājumiem izgreznoti. Bet kaut kur tālumā, otrā pasaules malā, atradās Pēterburga ar trokšņainām ielām, ar siltām,, omulīgām mājām, kur nedraudēja nekādas briesmas. Patlaban tur svin svētkus, ļaudis līksmo, bet mīļie un tuvie, ieklausīdamies vēja gaudošanā aiz loga, domā par tiem, kas jūrā, par jūras braucējiem un ceļotājiem, un tukšo svētku kausus par viņu laimi, vēlēdamies tikai vienu: redzēt viņus atkal mājās un cik vien iespējams ātri!

Arī paši jūrnieki, tikko izvairījušies no sadursmes ar milzīgo aisbergu, svinīgajā Jaunā gada dienā sapulcējās kopkajītē un apsveica cits citu ar atnākušo Jauno gadu. Jāpiebilst, ka tajos laikos Jauno gadu nesagaidīja iepriekšējā vakarā un nepacēla kausus un neuzsauca tostu pusnaktī kā tagad. Jaunā gada atnākšanu svinēja pirmajā janvārī pie pusdienu galda. Tā darīja arī uz abiem ku​ģiem …

Bija pats dienvidu arktiskās vasaras vidus, bet cik grūti stāvēt sardzē! Mičmanis Novosiļskis atzīstas, ka reiz viņš pat vēlējies, lai viņa sardze beigtos ātrāk.

«Es jautāju,» viņš atceras, «kura glase.» — «Astotā,» atbild. «Pateikt, kad ies uz beigām.»

Garām aizslīd vēl vairāki lieli ledus lauki, ziņo, ka astotā glase jau pie pašām beigām.

«Ziņot vecākajam leitnantam, ka viņa sardze sākas,» atvieglots sacīja Novosiļskis.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad vecākais leitnants Obernibesovs, teicams jūrnieks, jau atradās līdzās Novosiļskim. «Nu, kā?» viņš jautā. «Nepavisam nav labi,» atbild Novosiļskis. «Daudz ledus gabalu un ledus salu, un tumsa tāda, ka tie saskatāmi tikai tuvumā.» — «Nu jā,» nenoteikti ierunājās Obernibesovs. «Bet jūs izskatāties noguris, ejiet atpūtieties … guliet!»

Bet Novosiļskis nevarēja gulēt. Kādu laiku viņš sēdēja pie galda, pierakstīja dienasgrāmatā pēdējās sardzes iespaidus un, kaut gan miegs vēl joprojām nenāca, nolikās guļvietā un aizvēra acis. Bet, tikko viņš iesnaudās, šausmīgs trieciens satricināja kuģi. Kopā ar visiem citiem mičmanis izmetās uz klāja un ieraudzīja aiz kuģa pakaļgala lēnām aizslīdam aisbergu.

Un tā dienu no dienas. Dienu no dienas. Aiz kuģa borta švīkst ledus gabali, garām aizpeld aisbergi, un sardzes vīrs modri vēro to ceļu, un dzirdamas komandas: «Uz kreiso! Vairāk uz kreiso! Tā turēt! Uz labo! Vēl uz labo! …» Un vantīs gaudo vējš, un tumsa klājas pār kuģiem, un, kad uzaust gaisma, jūrnieki redz, ka tieši pie paša kuģa priekšgala šūpojas gigantisks aisbergs, gluži kā pārdomādams: varbūt zvelt šiem pārdrošniekiem, turklāt pēc iespējas stiprāk, lai atņemtu viņiem jebkuru patiku traucēt drūmo ledus valstību.

Reiz, kad uznāca sevišķi bieza migla un kļuva tik tumšs, ka vai acī dur, «Vostoks» pazaudēja savu ceļa biedru; «Mirnijs» nedeva nekādus signālus, kaut gan uz «Vostoka» bez mitas blieza ar lielgabaliem un pēc katras zalves vērīgi klausījās, vai kaut kur no tālienes neatskanēs atbildes šāvienu dārdi. Nē, nekas nebija dzirdams. «Vostoka» jūrnieki uztraucās ne pa jokam un sāka domāt — ko lai iesāk? Bet šajos platumos laiks ir apbrīnojami kaprīzs: migla pēkšņi izklīda; un satrauktie jūrnieki pavisam negaidot ieraudzīja «Mirniju», kurš mierīgi burāja savā kursā, kā tam arī nācās darīt. «Kas tad noticis, kāpēc jūs neatbildējāt?» signalizēja no «Vostoka». «Nekas nav noticis,» atbildēja no «Mirnija», «mēs nekā neesam dzirdējuši: aisbergi sadūrās — paldies dievam, savā starpā! — tā dārdēdami, ka šā trokšņa dēļ nekādus liel​gabalu šāvienus nevarēja saklausīt.»

Vīri, par spīti smagajam jūras braucienam, bija veseli un moži, katrā ziņā viņi neparko nebūtu atzinušies pat sev pašiem, ka ne vienmēr ap sirdi ir mierīgi. Bet vai pilnīgs miers ir iespējams? Lai kā jūras braucēji drošina sevi, bet, kad pie debesīm savelkas mākoņi, kad pār kuģiem nolaižas migla un visapkārt nekas nav saskatāms, sirdī iezogas grūtsirdība un bažas: varbūt šo pašu brīdi kuģa priekšā šūpojas aisbergs, it kā nolūkodams, kādā vietā triekties pret trauslo kuģi, lai to ātrāk nogremdētu?

Bet tad mākoņi izklīda, uzspīdēja spoža saule, visapkārt viss pārvērtās — un grūtsirdība pagaisa tikpat negaidot kā migla, un jūrnieki priecājās par mūžīgā ledus valstības neparasto skaistumu un savdabību. Šķita, ka ledus salas mirdz kā dzidri smaragdi, un fantāzija pārvērta aisbergus brīnišķīgās burvju pilīs ar torņiem, arkām un galerijām gluži kā Seherezades pasakās; un līdzās ledus pilīm gaisā šāvās vaļu strūklas, un šīs strūklas dzirkstīja saulē neskaitāmās krāsainās šļakatās, un viss kļuva ne​iedomājami krāšņs.

Gadījās, ka labais laiks mazliet palutināja jūrniekus un pieturējās dažas dienas. Paldies par to pašu!

Belinshauzens, velti nezaudēdams laiku, pūlējās tikt pēc iespē​jas tālāk uz dienvidiem.

Tās bija pašas svarīgākās dienas krievu jūrnieku vēs​turiskajā braucienā tālajos dienvidu platumos.

1820. gada 26. janvārī «Vostoks» un «Mirnijs» pirmoreizi šķērsoja dienvidu polāro loku. Sāka stipri snigt, un redzamība kļuva pavisam slikta. Tomēr kuģi turpināja «uzbrukumu dienvidiem».

Un tad pienāca 1820. gada 28. janvāris, ievērojamā diena, ko vēlāk ar lepnumu bieži atcerēsies vēsturnieki, uzmanīgi lasīdami dienasgrāmatu tekstus, atklājot tajos paslēpto būtību. Šajā dienā ap pusdienas laiku jūrnieki cauri sniega plīvuram ieraudzīja priekšā «biezu ledu, ļoti augstu». Brīnišķīgajā vakarā «no zāliņa varēja redzēt,» pierakstīja Mihails Lazarevs, «ka tas aizstiepjas tik tālu, cik vien spēja sniegt skatiens, bet par šo apbrīnojamo ainu mēs nedabūjām ilgi priecāties, jo drīz atkal nomācās un, kā jau parasts, sniga sniegs.

Mēs turpinājām savu ceļu uz austrumiem, katrā izdevīgā gadījumā pūlēdamies tikt tālāk uz dienvidiem, bet aizvien, nesasnieguši septiņdesmito platuma grādu, sastapām lediem klātu kontinentu.

Kuks mums bija izvirzījis tādu uzdevumu, ka mēs bijām spiesti doties vislielākajās briesmās, lai, kā mēdz teikt, nepaliktu kaunā.»

Mūsu slavenie jūras braucēji patiešām nepalika kaunā. Tajā dienā viņi pirmie no visiem cilvēkiem uz mūsu planētas ieraudzīja noslēpumainā Dienvidu kontinenta krastu.

Un no jauna sniegs. Un no jauna slikta redzamība. Kuģi pagriezās uz ziemeļaustrumiem. Bezgala ilgi burāja ledos pa šauriem kanāliem. Un no jauna uzdūrās nekustīgu ledus lauku malai un bija spiesti doties uz ziemeļiem. Ekspedīcija vairākkārt šķērsoja dienvidu polāro loku. Kuģi gan lauzās uz dienvidiem, gan atkāpās uz ziemeļiem. Ledus lauki blīvējās un nelaida tos tālāk uz dienvidiem.

«17. februārī,» pierakstīja mičmanis Novosiļskis, «pūšot spēcīgam vējam, uz jūras vāldīja neparasts klusums. Neskaitāmi polārie putni laižas pāri kuģiem. Tas nozīmē, ka netālu no mums jābūt krastam vai nekustīgiem lediem.

No rīta priekšā un abās apvāršņa pusēs parādījās plata mirdzoša josla. Ap pusdienas laiku tā kļuva bālāka un sāka plesties uz augšu, un pēkšņi aiz tās kā aiz plata, caurspīdīga priekškara atklājās septiņas lielas ledus salas, aiz tām varēja samanīt nekustīgu ledu, kas aizlocījās uz abām pusēm. Cauri salauzītam ledum mēs traucāmies pie ledus krasta. Diena bija skaidra, un ledus krasts ar augstajām, stāvajām klintīm izskatījās patiešām ma​jestātisks.»

Tajās pašās dienās Belinshauzena dienasgrāmatā parādījās šāds ieraksts: «… Sasniedzām sešdesmit deviņus grādus septiņas minūtes trīsdesmit sekundes dienvidu platuma un sešpadsmit grādus piecpadsmit minūtes austrumu garuma. Šeit aiz salauzīta ledus laukiem un kraujām redzams ledus kontinents, kura malas atlauztas perpendikulāri un kurš turpinās, cik vien tālu sniedz skatiens, un top augstāks uz dienvidiem gluži kā krasts.»

Paskatieties kartē — un jūs redzēsiet, ka atklāts Antarktīdas krasts, ko apskalo Atlantijas un Indijas okeāna ūdeņi un ko tagad sauc par Princeses Martas zemi un tās turpinājumu — par Princeses Ranhildas zemi. . . . Bet pa tam gāja uz beigām pēdējais vasaras mēnesis — februāris; laiks bija šausmīgs, auroja vētras, augsti bangu vāli uzšūpoja kuģus pašā viļņa korē un tad nosvieda dziļi, dziļi lejā; tālumā šur tur kā rēgi slīdēja garām aisbergi; svina pelēkiem mākoņiem klātās draudīgās debesis saplūda ar tādiem pašiem svina pelēkiem viļņiem, tā bija tīrā elle. Kuģi nemitīgi signalizēja viens otram ar lielgabalu zalvēm, dedzināja bengāliskās ugunis, kas plaiksnījās tumsā kā pekles liesmas, uh viss saplūda me​žonīgā haosā.

Gandrīz trīs mēnešus jūras braucēji bija burājuši cauri lediem, iedragātajiem kuģiem vajadzēja remonta, beidzās malka, un tuvojās beigām ari tālo dienVidu drūmā vasara. Ļaudis bija noguruši, kaut gan neviens nesūdzējās par sliktu veselību. Lai cik žēl bija pārtratikt pētījumus augstajos platumos, vajadzēja doties prdjām uz siltām zemēm — izremontēt kuģus, atpūsties, noigaidīt, kamēr iztrakojas rudens un ziemas vētras.

Uz šķiršanos, it kā apbalvojot juras braucējus par atklājumiem, par neatlaidību un vīrišķību, debesis sniedza viņiem brīnišķīgu izrādi — dienvidu polārblāzmu. Vispirms iekvēlojās spoža gaisma, un «Vostoka» stūres virs izbijies iekliedzās: «Debesis deg!» Un tad viss debesu jums uzliesmoja zaļās, violetās un sarkanās ugunīs. Nekāda uguņošana, sacīja jūrnieki, nevarēja līdzināties šai polārblāzmai ne krāsu spilgtumā, ne ātrajās maiņās, ne plašumā, kādā laistījās šī blāzma. Jegors Kiseļevs, kuru polārblāzma bija satraukusi tikpat stipri kā citus, cītīgi atzīmēja dienasgrāmatā: «Bija trīs gaiši stabi pie debe​sīm; no desmitiem vakarā līdz trim no rīta stāvēja visvi​sādi stari un brīnišķīgi stabi.»

Visu nakti bija tik gaišs, ka bez kādām pūlēm varēja lasīt pat vissīkākiem burtiem iespiestu grāmatu.

Bet tad krāšņā polārblāzma beidzās, debesis apdzisa, un tikai priekšā vēl joprojām mirdzēja kāda zvaigzne, kas stūres vīram rādīja ceļu uz austrumiem.

Ekspedīcija uzņēma kursu uz Austrālijas krastiem.

SESTĀ UN PĒDĒJĀ Pēc augsto dienvidu platumu sala, tumsas un lediem,, pēc vētrām, kas sagaidīja kuģus mērenajos platumos, Džeksonas osta Austrālijā jūrniekiem likās īsta paradīze.. «Vostoks» un «Mirnijs» bija atburājuši uz šejieni atsevišķi, katrs pa savu ceļu, «lai iegūtu plašāku pārskatu par Dienvidu jūru», un, par lielu prieku visiem, sastapās šeit aprīļa otrajā pusē.

Pajuiģu remonta laiku jūrnieki atpūtās, klejoja pa Sidneju un tās apkaimi, iepazinās ar aborigēniem — Austrālijas pamatiedzīvotājiem, viņu paražām un dzīves veidu. Viss bija interesants un neredzēts.

Dienas pagāja ātri. Pēc' mēneša ekspedīcija devās braucienā uz Jaunzēlandi un uz Klusā okeāna tropu joslu, kas vēl nebija pietiekami izpētīta, apmeklēja Okeānijas pērli — Tahiti salu. Tropu ūdeņos jūras braucēji atklāja ļoti daudzas koraļļu salas, gan lielas, gan mazas, gan apdzīvotas, gan tuksnesīgas.

Belinshauzens tās nosauca par Krievu salām un šajā pasaules malā, tik tālu projām no Krievijas, iezīmēja kartē salas ar krievu nosaukumiem — Kutuzova, Barklaja de Tolli, Jermolova, Rajevska, Cičagova salas …

Pēc tam kuģi atgriezās Džeksonas ostā un nostāvēja tur vēl ilgi — kādus divus mēnešus. Bet tad atnāca dienvidu puslodes pavasaris, un 1820. gada novembrī ekspedīcija no jauna devās uz augstajiem dienvidu platumiem, pretim lediem, aisbergiem, devās pie dīvainajiem putniem pingvīniem ar cerībām uz panākumiem, ar cerībām vēl atklāt kādu piekrasti, kur šajā reizē varētu piestāt… Bet neaizsteigsimies notikumiem priekšā. Šoreiz ekspedīcija burāja Klusā okeāna ūdeņos, un jūras braucēji vispirms ieraudzīja Makuori salu.

Makuori sala atrodas uz viena platuma ar Dienviddžordžiju, bet abu salu dabas apstākļi manāmi atšķiras: Makuori nav tik drūma un kaila> tur aug zāle, un zālē — iedomājieties tikai! — kā uz mīksta paklāja snauž jūras ziloņi. Un kā par brīnumu uz šejieni kopā ar albatrosiem un kaijām atlido pat papagaiļi. Protams, jūrnieki šeit sastapa arī savus vecos draugus — pingvīnus, kas tāpat perēja. Viens otrs no pingvīniem likās ietērpies jenotādas kažokā ar spalvu uz āru. «Ko gan tas nozīmē?» brīnījās jūrnieki, bet pēc tam uzzināja, kāpēc tā. Noskaidrojās, ka daba parūpējusies par jaunajiem putniem un apgādājusi tos ar siltāku tērpu. Mazuļi vēl nav pieraduši pie sava dzimtā novada skarbā klimata. Vēlāk viņi nometīs ka​žoku un valkās savu parasto švītīgo tērpu.

Pa to laiku atgadījās kaut kas ārkārtīgi nepatīkams — «Vostokam» atklāja sūdi. Ja jūras braucēji atgrieztos ostā un gaidītu, kamēr kuģi izlabo, paietu braucienam labvēlīgais laiks. Zaudēt veselu gadu?

Padomājuši un apspriedušies Belinshauzens un Lazarevs nolēma ievērot vislielāko piesardzību un tomēr turēt kursu uz dienvidiem.

Pūta spirgti vēji. Laiks lielāko tiesu bija apmācies. Laiku pa laikam kuģi ietinās miglā. Tas viss jūrniekiem bija labi pazīstams. Un viņi ar jauniem spēkiem stūrgalvīgi, neatlaidīgi burāja tikai uz priekšu, lai tiktu pēc iespē​jas tuvāk dienvidpolam.

Decembra vidus. Ekspedīcija ceturto reizi šķērsoja dienvidu polāro loku. Tuvākā viņiem zināmā zeme tagad atradās ne mazāk kā divu tūkstošu jūdžu attālumā. Bet cik dīvaini: nesen jūrniekiem izdevās noķert kolekcijai milzīgu karalisko pingvīnu, un, par lielu izbrīnu visai apkalpei, putna guzā atrada nelielus oļus. Tātad putns pavisam nesen pabijis uz sauszemes. Dīvaini. .. Kur gan -atrodas šī zeme? Tai jābūt tuvu, bet visapkārt pletās klaji, drūmi ūdeņi un nebija nekā, tikai ledi un sniegi.

Jau otru reizi jūras braucēji sagaida ledos Jauno — tūkstoš astoņsimt divdesmit pirmo gadu. Un, gluži tāpat kā pagājušajā gadā, laiks bija drūms un jūra nemierīga, un nekas neliecināja par svētkiem. Bet jūrnieki, sapulcējušies kopkajītē, tomēr apsveica cits citu un pēc tam devās pie ekspedīcijas priekšnieka, lai novēlētu viņam laimīgu Jauno gadu.

— Fadej Fadejevič, — viņi sacīja, — vēlam jums jau​nus panākumus un spožu slavu!

— Pateicos jums, kungi! — atbildēja Belinshauzens. — Tikai šo slavu grūti iemantot, — viņš piebilda, — un drīz mums klāsies vēl grūtāk. Tāpēc es jums visiem novēlu pirmām kārtām laimīgu atgriešanos mūsu mīļotajā tēvzemē, bet labo slavu izpelnīsimies ar pacietību urt darbu, centīgi izpildīdami savu pienākumu! Uz priekšu!

— Uz priekšu! — līksmi atsaucās virsnieki.

— Diemžēl laiks ir slikts, — ar nožēlu sacīja Belinshauzens. — Mums šodien neiznāks sastapties ar mūsu draugiem no «Mirnija»' pie svētku galda.

Retie sastapšanās brīži aizvien sagādāja visiem lielu prieku. Tomēr Dienvidu Ledus jūras kaprīzes it kā tīšām neļāva jūras braucējiem satikties, un ar vētraino laiku diemžēl vajadzēja rēķināties.

Tātad bija sācies jauns gads. Ekspedīcija sesto reizi šķērsoja dienvidu polāro loku. Jūrnieki cerēja sasniegt septiņdesmito dienvidu platuma grādu, ja, protams, ceļu neaizšķērsos blīvi ledi, bet tur… kurš zina, kas viņus sagaida TUR? 1821. gada 21. janvāris. Jūrnieki šajā dienā ieraudzīja neparastu gaismu — pirmo pazīmi, kas liecināja par nekustīgu ledu. Nākamajā dienā parādījās ledus lauks un uz tā nekārtībā izsvaidīti ledus gabali, sablīvējušās vairākas Iedus salas, bet pašā vidū pacēlās kaut kas visai līdzīgs īstam ledus kalnam.

Satraukums pārņēma «Mirnija» jūrniekus. Viņi raudzījās cits citā, vēlēdamies un reizē baidīdamies izsacīt īso sen loloto vārdu — zeme … Tieši tajā brīdī atskanēja signāls no «Vostoka»: arī tur ieraudzījuši zemi! Tā bija sala, ko Belinshauzens nosauca par Pētera Pirmā zemi!

Priecīgā nepacietībā, aizvien vēl gaidīdami kaut ko, neparastu, jūrnieki burāja uz priekšu cauri salauzītiem lediem. Visur jautās satraukums — gan pēc tā, kā nelielie dūmu krāsas putni — bezdelīgas šaudījās šurpu turpu pāri kuģiem, gan pēc pingvīnu aizsmakušajiem brēcieniem; tikai liels, tumšs ronis rāmi snauda izlaidies uz le-> dus gabala.

Diena bija miglaina. Tādā laikā viegli var aizbūrāt garām zemei, pat nepamanot to aiz šīs apbrīnojami biezās, miglas sienas. Bet kuģi spītīgi burāja uz priekšu, spītīgi izgrūstīja ledus gabalus un taustīdamies meklēja brīvu ceļu. Te pēkšņi, kā bieži gadās šajos platumos, migla negaidot izklīda.

Pazuda, izgaisa pēdējā vieglā dūmaka, un jūrnieku skatienam pavērās plaša piekraste. Tā aizstiepās tālu, tālu uz dienvidiem, un krastā virknējās augstas klintis.

«ZEME!» iekliedzās jūras braucēji, un spēcīgs «urā» izbiedēja pat pingvīnus. Šajā mirklī no mākoņiem iznira saule. Tā lēja gaismu pār sniegā un ledū mirdzošo, dzirkstošo krastu. Uz kuģiem dārdēja lielgabalu zalves, lies​moja svētku ugunis un apkampās jūrnieki!

«Es nosaucu šo atklājumu par krastu,» rakstīja Belinshauzens, «tāpēc ka tā otrs gals dienvidos pazuda aiz redzes loka robežām … Pēkšņā krāsas pārmaiņa jūras virsmā liek domāt, ka krasts ir plašs vai arī vismaz sastāv ne tikai no tās daļas, kura atrodas mūsu acu priekšā.»

Un Belinshauzens nosauca šo zemi par Aleksandra I krastu.

Tā slavenie krievu jūrnieki, kuģojot starp draudīgajiem ledus kalniem augstajos dienvidu platumos, divas reizes no dažādām pusēm piebrauca pie nezināmā kontinenta noslēpumainajiem krastiem, piebrauca pie Antarktīdas. Viņi bija atklājuši pēdējo — sesto pasaules daļu. Lai viņiem gods un slava!

..

NOBEIGUMS Atklāta sestā — pēdējā pasaules daļa. Pēc krievu jūrnieku brauciena vairs nebija nekādu šaubu, ka uz mūsu planētas pastāv Nezināmā Dienvidu zeme. To nosauca par Antarktīdu, tāpēc ka tā atrodas paša dienvidu polārā ap​gabala — Antarktikas centrālajā daļā.

Krievu jūras braucēji bija izdarījuši lielu atklājumu — viņi beidzot bija atraduši tik ilgi meklēto Dienvidu zemi, bet šā neparastā ledus kontinenta atklāšana turpinājās arī pēc tam, tā turpinās vēl mūsu dienās, pētniecības darbos piedaloties arī padomju zinātniekiem, un nav zināms, kad tā beigsies un kādas jaunas patiesības atnesīs pa​saulei.

Līdz ar Antarktīdas atklāšanu pasaules karte kļuva gandrīz tāda pati, kādu to mēs pazīstam mūsu dienās. Gandrīz, bet ne gluži tāda pati, tāpēc ka pasaulē vēl bija palicis daudz «baltu laukumu», tas ir, nezināmu, neizpē​tītu apgabalu.

Sajā nelielajā grāmatā jūs varējāt izlasīt tikai par dažiem seno tautu ceļojumiem un galvenokārt par nezināmo kontinentu un okeānu atklāšanu. Cik daudz ievērojamu ceļojumu palicis ārpus šīs grāmatas, cik daudzi lieliski jaunu zemju atklājēji, tādi kā Nikolajs Prževaļskis, slavenais Centrālās Āzijas pētnieks, vai Dāvids Livingstons, kas pastāstījis pasaulei par noslēpumaino Āfriku, nemaz nav pieminēti! Tāpat arī Austrālijas iekšējo apgabalu vai abu zemeslodes polu atklājēji! Un vēl šodien uz mūsu planētas ir neizpētīti, grūti pieejami apgabali, turklāt ir ne tikai bargajā Antarktīdā, bet arī biezajā Amazones selvā zem tveicīgajām tropu debesīm. Grenlande, šī milzīgā, maz apdzīvotā sala, pati lielākā pasaulē, līdz šim laikam glabā savus noslēpumus zem biezas ledus segas. Gandrīz nepazīstams ir okeānu un jūru dibens. Padomju, ekspedīcija ne visai sen atklāja zemūdens kalnu grēdu Arktikā — Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs un nosauca to Lomonosova vārdā — tas bija pats jaunākais ievērojamais atklājums.

Pētījumi turpinās.

Drošsirdība, neatlaidība un varonība citu pēc citas aizpilda Lielās ceļojumu un atklājumu grāmatas lappuses.

..

SATURS Pirm ā daļa seno tautu ceļojumi Karavānas dodas uz Punta zemi . . .

Kā feniķieši kuģoja apkārt Āfrikai . .

Pirmais polārpētnieks……………….. • .

Uz musonu spārniem………………………..

Lieliskā Aleksandrija……………….. .

Otrā daļa Mainās pasaules izskats Vēstures rats…………………………………….

«Zeme! Redzu zemi!» …….

Brīnišķīgajās okeāna jūru salās . . . Ai, ļaudis, kas nākuši no debesīm! . . «. .. Un lai jūsu cieņa netiktu aizskarta ne kādā ziņā»……………….. • . . . .

Jauns jūras ceļš uz Indiju………………….

Pēdējais Kolumba jūras brauciens . . Kāpēc Ameriku sauc par Ameriku? . . Kas atklāja Ameriku?

Trešā daļa Apkārt pasaulei Nepazīstamais karavīrs…………………….

Zirneklis auž tīklu……………………. • .

Martina Behaima kļūda…………………….

Sanhuljana līcis ………

Magelāns turpina meklēt jūras šaurumu Nezināmā Dienvidu jūra……………………

Pigafeta atklāj jaunu patiesību . . .

Ceturtā daļa Nezināmā Dienvidu zeme Kā atklāja Austrāliju . …………………….

Atlantijas siltajos ūdeņos………………….

«Uzbrukums dienvidiem» ….. Sestā un pēdējā . . .'

Nobeigums ……………………………………..

Marta Vladimira m. Oumiļevska KA ATKLAJA PASAULI Redaktore E. Marjutina. Māksi, redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore 0. S/epItova. Korektore Bt Vārpa.

Nodota salikšanai 1975. g. 16. Jūlijā. Parakstīta Iespiešanai 1976. g. 30. martā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. formāts 60X84/16. 12,5 fiz iespiedi.; >13 uzsk. iespiedi.; 10.5 izdevn. I. Metiens 30 000 eks.

Maksā 81 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 75/27600-B-314. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīga. Blaumaņa Ielā 38/40.

Pašūt. Nr. 2519-D. Vāks Iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, Rīgā, Vienības gatvē 11.

[1] dzejas rindas atdzejojis imants lasmanis.