KaddieviteloDievu(H.Hausdorfs)

Annotation Hartvigs Hausdorfs Kad dievi tēlo Dievu AVOTS Mūsu attīstības saknes meklējamas Visumā Radīšana bijusi ieprogrammēta Vai mūsu planēta ir Visuma dievu laboratorija?

Cik ilga un kāda ir šī ietekme no ārpuses?

Autors centies sniegt atbildes uz šiem mūsu dienās tik aktuālajiem jautājumiem, pamatojoties uz arheoloģijas liecībām.

No vācu valodas tulkojusi Larisa Vjatere Ilzes Dušeles mākslinieciskais noformējums © Larisu Vjatere, tulk. latv. vai. © Elze DuSele, vāks Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Satura radītājs Priekšvārds…………………………………………………………………………………… 9 1. Zinātniskā fantastika akmenī: NLO grafīti pirms 12 000 gadu………………………………………………. 13 Lidojoši objekti akmens laikmeta debesis……………………………………… 14 Mazie pelēkie - attēloti akmenī………………………………………………………….. 17 Ekspedīcija uz Zemi………………………………………………………………………… 20 Lidojošie velni Millertālē…………………………………………………………………… 22 Bedrītes un riņkīši…………………………………………………………………………….. 24 Mīklainie akmens sakusumi…………………………………………………………… 27 Jāglābj Kamonikas ielejas klinšu zīmējumi!…………………………………… 28 Būdas vai lidojoši objekti?……………………………………………………………… 32 Raķetes starts Meroē…………………………………………………………………… 34 2. Noslēpumu sala: vai Malta bija dievu bāze?…………………………………………………………. 37 Puzlis milžu rotaļām?…………………………….. \……………………………………. 38 Pašreiz tabu-, Hipogejs……………………………………………………………….. 39 Baiss atradums!…………………………………………………………………………… 42 Sliedes, kas nekad nav bijušas sliedes . . _………………………………….. 43 Negals ar zaru…………………………….. ……………………………………………. 46 Eksperimentējošo dievu sala……………………………………………………….. 48 Mazliet zinātniskās fantastikas…………………………………………………… 49 Neparastais pašu mājās………………………………………………………………. 51 3. Neiespējamās operācijas: akmens laikmeta mikroķirurģija………………………………………….. 53 Te kaut kas nav kārtībā…………………………………………………………………… 55 Visuma skolmeistaru dāvana?……………………………………………………. 59 Dievu atstātais mantojums………………………………………………………………. 60 Kādas mīklas anatomija…………………………. ………………………………… 62 Implantāti no aizvēsturiskiem laikiem!………………………………………….. 65 Kad tika izdarita pirmā sirds transplantācija?……………………………. 67 4. Karpatu mīkla: Zeme, ilgi pirms mūsu laikiem………………………………………………….. 69

Nolaišanās pazemē…………………………………………………………………….. 70 Izmēģinājumu laboratorija Zemes dzīlēs?………………………………………. 71 Savāds atradums Septiņkalnes Rūdu kalnu austrumos………………. 73 Tehniskas dabas artefakts……………………………………………………………….. 74 Neiedomājami vecs veidojums…………………………………………………… 77 Piespiedu nolaišanās aizvēsturiskā upes ielejā?……………………………… 78 Mistiskais atradums pie Vaškas upes……………………………………………… 79 Neparastās īpašības…………………………………………………………………….. 80 Ne no šīs pasaules?………………………………………………………………………….. 82 Noslēpums Molpira kalnā………………………………………………………………. 83 Mīklainie postījumi…………………………………………………………………….. 84 Dievu piemeklējums?………………………………………………………………………. 86 Zaļais klusēšanas mūris…………………………………………………………………….. 87 Putekļiem klāti muzeja pagrabā…………………………………………………. 89 Baiso bālo viru ledainā dvaša……………………………………………………….. 91 Agrāko laiku Hermanis Oberts………………………………………………………. 94 5. NLO noslēpumam cieši pa pēdām: Džona Sērla lidojošie diski………………………………………………………… 97 Pirmie eksperimenti……………………………………………………………………….. 98 Gatavs - un aiziet!……………………………………………………………………………. 99 Baisi pazīstami………………………………………………………………………………. 100 Traģisks negadījums……………………………………………………………………… 102 Izmēģinājuma lidojums virs Kornvolas……………………………………….. 103 Vēl vairākas paralēles…………………………………………………………………… 106 «Neviens negrib zināt*………………………………………………………………….. 109 Impērijas prettrieciens…………………………………………………………………… 111 Izglābts pēdējā mirklī!…………………………………………………………………… 112 Jauns sākums…………………………………………………………………………………. 112 Dēkaini meklējumi……………………………………………………………………….. 113 Lidojošo disku tehnika………………………………………………………………….. 115 Aizsarg vairogs un tā vadība…………………………………………………………. 116 Džona Sērla aizraujošais sapnis…………………………………………………….. 118 6. Dievišķā providence: lidojošie dievi - ne tikai Senajā Romā……………………………………… 121 Skatīt Tita Līvija rakstos………………………………………………………………… 122 Debesu vairogi………………………………. ………………………………………………. 124 Noslēpumainais Jūlijs Obsekvīns………………………………………………….. 125 Satraukums Bailendas klosterī………………………………………………………. 128 Bioloģiskie vai ķīmiskie kaujas ieroči?…………………………………………. 129 Satelīts uz monētas………………………………………………………………………… 131 7. OperācijaSodoma un Gomora: nāves nometne ģenētiskajiem mutantiem?……………………………… 133 Ābrahāms kaulējas par dzīvību un nāvi………………………………………… 134 Laika atskaite sākusies………………………. ……………………………………….. 136 Noslēpumainais sālsstabs………………………………………………………………. 137 Šoks zinātnes pasaulei…………………………………………………………………… 139 Atomārā iznīcināšana - kāpēc?………………………………………………………. 140

Kopsaucējs!……………………………………………………………………………………. 142 Uz mūžu mūžiem nolādēts?………………………………………………………….. 144 1995: dabas mātes gandēšana…………………………………………………………….. 146 Ari Krētā un Šumerā……………………………………………………………………… 149 Pastardiena dievu nāves nometnē………………………………………………….. 150 8. Nevaldāmā kompasa adata: neiedomājamie atradumi Andu plakankalnē…………………………… 155 Tiavanako - mikla otrā pasaules galā……………………………………………. 156 Sena kosmiskā bāze?…………………………………………………………………….. 158 Norāde tehniskās apkopes komandai…………………………………………… 159 Nevaldāmā kompasa adata!………………………………………………………….. 160 5 … 10 … 20 … 40 … 80!……………………………………………………………………. 162 Vai Tiavanako dievi atgriežas?……………………. ………………………………. 164 Mirušie no zvaigznēm……………………….. ……………………………………….. 165 Sanpedro astronauts……………………………. ……………………………………….. 166 Cik labi, ka ir Šveices kabatas naži!………………………………………………. 167 Joprojām interesanti…………………………… ………………………………………. 168 Baisa kolekcija………………………………. ……………………………………………. 169 Dīvainais galvaskauss…………………………………………………………………… 171 9. Kad dievi tēlo Dievu: kad sākās eksperiments «Zeme»!……………………………………………….. 175 Starta signāls…………………………….. ………………………………………………… 176 Atomreaktori pirms 1,7 miljardiem gadu ……………………………………. 178 Tā nevar būt nejaušība…………………………………………………………………… 179 Apmaiņas process…………………………………………………………………………. 181 Neizdevies eksperiments?…………………………………………………………….. 182 Īssavienojums!……………………………………………………………………………… 184 Lielā izmiršana……………………………………………………………………………… 187 Dinozauru medības?……………………………………………………………………… 189 Kritiķu maldi………………………………………………………………………………… 191 Radības kronis vai novecojis modelis?……………………………………………. 192 Citplanētieši un briesmonis………………………………………………………….. 195 10. Lūzums: jauna pasaules skatījuma tapšana…………………………………………….. 197 Civilizācijas bumba ar laika degli ir iedarbināta!………………………………… 198 Jauna pasaules skatījuma celmlauzis…………………………………………….. 201 «… kā virca gar marmora kolonnu»……………………………………………… 204 300 000 gadu veca mikrotehnika! …………………………………………………. 205 Neizskaidrojama tehnoloģija……………………………………………………….. 207 Loks noslēdzas………………………………………………………………………………. 208 Nobeigums……………………………………………………………………………………. 210 Pateicība………………………………………………………………………………………… 212 H.Hausdorfs Priekšvārds 1. Zinātniska fantastika akmenī: nlo grafīti pirms 12 000 gadu

2. Noslēpumu sala: vai Malta bija dievu bāze?

Vai būtu vēl citi risinājumi?

3. Neiespejamās operācijas: akmens laikmeta mikroķirurģija 4. Karpatu mikla: Mistiskais atradums pie Vaškas upes Noslēpums Molpira kalna Baiso bālo vīru ledainā dvaša Agrāko laiku Hermanis Oberts 5. NLO noslēpumam cieši pa pedam: Džona Sērla lidojošie diski 6. dievišķa providencei 7. Operācijā sodoma un gomara: nāves nometne ģenētiskajiem mutantiem?

1995: dabas mātes gandēšana 8. Nevaldāmā kompasa adata: neiedomājamie atradumi Andu plakankalnē Baisa kolekcija 9. Ja dievi tēlo dievu: 10. Lūzums: 300 000 gadu veca mikrotehnika!

Nobeigums Pateicība IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDĀVĀ ARĪ ŠĀDAS POPULĀRZINĀTNISKA SATU GRĀMATAS:

H.Hausdorfs Kad dievi tēlo Dievu

Priekšvārds «Varbūt apgalvojums, ka citplanētiešu astronauti nav atgriezušies un ari neatnāks, nav pareizs; varbūt vajadzētu tikai atzīt faktu, ka mums ar viņiem vairs nav tiešu sakaru. Ja tas ir tā, tad mūs var salīdzināt ar kāda neliela apvidus iedzīvotājiem, kuri bieži redz augstu debesīs aizlidojam lidmašīnas, taču paaudzēm ilgi neredz nevienu nolaižamies zemē un tāpēc nevar parunāt ne ar vienu no lidmašīnu pasažieriem.»

(Pēteris Kolozimo, 1922-1978) Laiku pa laikam ir nepieciešams revidēt savus uzskatus, pārbaudīt šķietami neapstrīdamus faktus, īsi sakot, mainīt ierasto pasaules skatījumu. Pirms divtūkstoš gadiem vairums cilvēku uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks. Un sevišķi bailīgie nepagurdami brīdināja nepieiet par tuvu Zemes diska malai, lai neiegāztos bezdibenī. Vēlāk nostiprinājās jauns pasaules skatījums. Tas pauda, ka Saule, planētas un citi debess ķermeņi riņķo ap Zemi. Baznīcai šis modelis patika itin labi - tā taču vienmēr ir sludinājusi, ka cilvēks ir radības kronis, ka mūsu zilā planēta bezgalīgajā Visumā ir vienīgā vieta, kur pastāv saprātīga dzīvība, un ka ārpusē ir tikai mūžīga tumsa un tukšums.

Arī šis pasaules skatījums ir novecojis, un mēs kā baisu vēstures ironiju uztveram to, ka daudziem izciliem un tālredzīgiem pētniekiem par savām revolucionārajām atzinām nācies samaksāt ar dzīvību.

Tagad mēs atkal atrodamies šādā kritiskā punktā.

Pienācis laiks nomainīt modeļus. Lai gan Zeme joprojām brīvi un nemainīgi riņķo ap mūsu centrālo spīdekli, neatturami gūst pārsvaru un nostiprinās ilgi neievērota atziņa. Tā ir pārliecība, ka plašajā Visumā mēs neesam vienīgās saprātīgās būtnes. Nekad iepriekš tādi temati kā Dievi no Visuma, Neidentificēti lidojošie objekti un citas robežzinātņu problēmas nav radījuši tik lielu interesi, kā tas notiek šodien. Nekad iepriekš nav bijis tik daudz grāmatu un žurnālu, filmu un seriālu, kas šo tematiku iztirzā pozitīvi, un šķiet, ka cilvēki, stāvot uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa, šo informāciju gaida ar nepacietību.

Liekas, it kā ar skaidri sadzirdamu troksni būtu atvērušās durvis uz nezināmo, aiz kurām atrodas fakti, kas mūsu līdzšinējo pasaules skatījumu satricina pašos pamatos. Pavisam nedroši un piesardzīgi mēs speram pirmos soļus, jo mūs taču pastāvīgi ir brīdinājuši piesargāties no šīm durvīm uz nezināmo.

Baznīcu pārstāvji, runīgi profesori televīzijā - cilvēki, kas kā svētumu sargā to pasaules skatījumu, kurš pašreiz neapturami mainās, - visi biedinājuši no šīm durvīm, noliedzot fantastisko īstenību, kas mūs gaida aiz tām. Viņi ir tie paši, kas kādreiz biedināja neiet līdz Zemes diska malai, tikai tagad pārtapuši, veikli izmantojot modernos informācijas līdzekļus.

Jau tagad ir skaidrs: ieraugot noslēpumaino, nezināmo, lai cik aizraujošs vai biedējošs tas mums šķistu, mēs vairs nebūsim tādi kā agrāk. Ādams un Ieva uzdrošinājās noplūkt aizliegto augli no atzīšanas koka un tāpēc zaudēja savu paradīzi.

Bet varbūt viņiem bija apnikusi lepnā nošķirtība, varbūt viņi gribēja uzzināt, kāda ir pasaule viņpus robežām uz nezināmo? Tagad mums ir izdevība apgūt jaunu, satraucošu un bezgalīgu pasauli, kurā varēs atrast atbildes uz tik daudziem jautājumiem un atrisinājumus tik daudzām neskaidrībām.

Es uzaicinu jūs doties man līdzi satraucošā, atklājumiem bagātā ceļojumā uz nezināmo - atvērsim kopā durvis uz šo jauno pasauli! Šajā grāmatā stāstīts par jauniem, fantastiskiem atradumiem un notikumiem, ko es savos ceļojumos apkārt pasaulei esmu savācis un izpētījis. Pavediens, kam sākums meklējams pirms neskaitāmiem miljoniem gadu, kad mūsu planēta atradās savas eksistences sākumā, vijas cauri visai Zemes vēsturei līdz pat mūsdienām. Tas saista atsevišķus posmus eksperimentā, kas ildzis neaptveramu laiku un ko vadījušas civilizācijas, kuras attīstības ziņā mums ir tik tālu priekšā, ka mūsu iztēle to nespēj pat apjaust.

Vai jūs zinājāt, ka kādās urāna raktuvēs Āfrikā visas pazīmes liecina - tur pirms 1 780 000 000 gadu

atomreaktora vienpadsmit blokos ražota strāva? Vai ka nesen Krievijā atrastas no volframa izgatavotas mikroskopiskas detaļas, kuru vecumu pētnieki četrās universitātēs lēš uz vairāk nekā 300 000 gadu? Peru atrasts 4000 gadu vecs galvaskauss, kurā ir smalkas metāla stieples - līdzīgas tiem implantātiem, kurus mūsdienās arvien biežāk piemin sakarā ar NLO veiktajām cilvēku nolaupīšanām.

Visām šīm liecībām ir viens kopīgs mērķis - tām jāmaina mūsu iesīkstējušais pasaules skatījums un jāatbrīvo vieta atziņai, ka tiklab mūsu pagātne, kā arī tagadne ir daudz fantastiskāka, nekā mēs līdz šim domājām.

Būtu nepareizi noliegt realitāti. Citādi mēs kādudien varam atjēgties situācijā, kas mūs šokētu un radītu lielāku paniku, nekā Orsona Velsa inscenētā raidluga «Pasauļu karš» 1938. gadā radīja ASV austrumkrasta iedzīvotājos.

Nevar vairs ilgāk noslēpt, ka kopš neatminamiem laikiem daži dievi ir tēlojuši Dievu. Un ka viņi nekautrēdamies to dara arī mūsdienās!

1. Zinātniska fantastika akmenī: nlo grafīti pirms 12 000 gadu Mūsu nezināmie priekšteči no Madlēnas kultūras laikiem (viens no vēlā paleolīta periodiem, kas datējams starp 20 000 un 10 000 gadu pr. Kr.) neapšaubāmi bijuši labi novērotāji un apdāvināti mākslinieki. Nekādā gadījumā tie nav bijuši neaptēsti un ņurdoši, zvēru ādās tinušies mežoņi, par kādiem mēs viņus labprāt vēl joprojām uzskatām. Pēc mākslinieciskā stila izjūtas būdami reālisti, viņi daudzās alās Dordoņas un Arjēžas departamentā Francijā, kā arī Santanderas provincē Spānijā radīja sienu gleznojumus, kuru skaistums un pilnība ir pārsteidzoša.

1940. gadā Dordoņas departamentā atklāta mūsdienās slavenākā no šīm grotām - Lasko ala pie Montiņakas. Tajā ir vairāk nekā 1000 klinšu gleznojumu un gravējumu, kas ir fascinējoši un reālistiski veidoti, krāšņi krāsās un naturālistiski izpildījumā. Aizvēsturisko laiku meistari, kas šos mākslas darbus radījuši, savu amatu pārvaldījuši lieliski. Skatītājam, kas nokļūst alā, kura kopš kāda laika cīņā pret apkārtējās vides postošo ietekmi aizsargāta ar trim lielām metāla durvīm un tiek vēdināta ar elektroiekārtām, pārsteigumā aizraujas elpa. No raupjajām klinšu sienām veras pretī sēcoši vērši, pinkaini bizoni, auļojoši savvaļas zirgi, bēgoši brieži un tramīgas stirnas. Skatītājs bikli ieiet Vēršu zālē.

Tas, kas te uz sienām atviz ķieģeļsarkanos, okera dzeltenos un brūni melnos krāsu toņos, ir tik pārpilns dabiskuma un mežonīguma, ka trūkst vārdu, lai to visu tēlaini atstāstītu. Šie mākslinieki savas izcilās novērošanas spējas īstenoja lieliskās gleznās.

Slavenas kļuvušas dzīvojamās alas, kas iesniedzas 200 metru dziļi klintī Altamirā, Santanderas provincē Spānijā. Šis akmens laikmeta cilvēku patvērums atklāts jau 1879- gadā. Taču, kad dons Marsellino de Sotuola nākamajā - 1880. gadā - Starptautiskajā arheologu kongresā Lisabonā paziņoja par atklātajiem alu gleznojumiem, zinātnieki viņam pārmeta rupju viltojumu. Pat viņa iebilde, ka neviens no Spānijas tālaika gleznotājiem nespētu tik reālistiski attēlot sen izmirušas dzīvnieku sugas, akadēmiķu aprindās nerada atsaucību. Tāpēc Altamira ieinteresētās sabiedrības redzeslokā nokļuva tikai pēc daudziem gadiem - pēc izrakumiem Dienvidfrancijas alās.

Alas griesti apmēram 9X 18 metru platībā apgleznoti brūnā, sarkanā, dzeltenā un melnā krāsā gleznojumi ir mūžseni un tomēr tik svaigi, it kā mākslinieks tikai nupat būtu beidzis savu darbu.

Tur attēloti 17 bizoni - visi dabiskās pozās: tie kārpa zemi, bauro, guļ zemē vai krīt, šķēpa trāpīti.

Līdzās redzamas meža cūkas, savvaļas zirgs, stirna un vilks. Sumbrs - aizvēsturisks dzīvnieks, kas mūsdienās ir gandrīz pilnīgi iznīcināts, - uzgleznots tik pārliecinoši, ka nebūtu brīnums, ja akmens laikmeta milzenis pēkšņi izdarītu varenu lēcienu!

Lidojoši objekti akmens laikmeta debesis Akmens laikmeta mednieki uz alu sienām mums atstājuši ne tikai dzīvnieku attēlus, ko vairums arheologu uzskata par zināma veida medību burvestību. Mūsu senču uzmanību piesaistīja arī notikumi, kas risinājās debesīs. Un to, ka tie aizvēsturiskajiem reālistiem noteikti bijuši tikpat nozīmīgi, apliecina nākamajām paaudzēm atstātie alu zīmējumi.

Akmens laikmeta cilvēki novēroja debesīs objektus, kuri pēc formas ir pārsteidzoši līdzīgi tām parādībām, kuras mēs šodien apzīmējam par NLO (neidentificētiem lidojošiem objektiem).

Taču uzkavēsimies vēl mazliet jau pieminētajā Altamiras alā. Šajā alā, kas atrodas pie Santiļanas, Ibērijas pussalas ziemeļos, atrasti dažādi šķīvja vai elipses veida objektu zīmējumi, kas atgādina mūsdienu priekšstatus par NLO. Blakus kādam no šiem objektiem attēlota pat neliela figūra. Vai tas būtu

kāds ziņkārīgs pirmcilvēks vai kāds no augšas, no debesīm nākušajiem dieviem?

Arheologi lēš, ka šie alu zīmējumi ir aptuveni 12 000 gadu veci. Proti, tie zīmējumi, par kuru īstumu pēc ilgiem spriedelējumiem un parastajiem apvainojumiem viltojumā viņi spējuši vienoties. Bet diskveida objekti atstāti bez ievērības, pilnīgi noklusēti. Laikam jau doma, ka aizlaiku mākslinieki klinšu zīmējumos tikpat reālistiski kā savas ierastās vides dzīvniekus varētu iemūžināt arī tehniskus objektus, pirmajā mirklī šķiet fantastiska. Tiem, kas noliedz dievu ierašanās varbūtību, šis fakts, protams, sagādā galvassāpes.

Vai šī drosmīgā ideja patiešām ir tik nereāla, kā šķiet pirmajā bridi? Bet varbūt mūsu tālie priekšteči patiesi bija sastapušies ar kaut ko tādu, kas viņu pasaulē bez jebkāda brīdinājuma ielauzās no augšas?

Santanderas provincē Ziemeļspānijā, pie Biskajas līča, atrodas divas alas - Kullavera pie Ramales un Pasjega pie Puentevjesgo -, kuras gan ir daudz mazāk

Dīvainie alu zīmējumi, kas gluži negaidīti atgādina mūsdienu NLO miklas, atrodami: 1., 2.

Altamirā, Spānijā, 3-, 4., 5. No, Arjēžas departamenta, 6. KombareijU un 7. Rufinjakā, Dordoņas departamentā, 8., 9. īsā, Arježas departamentā (3-9 Francijā). pazīstamas nekā Altamira. Arī šajās alās atrodami raksturīgo NLO formu gravējumi. Pētnieki lēš, ka tie radušies laikā starp 13 000 un 10 500 gadu pr. Kr. Tomēr runājot par abām šīm vietām, nekad netiek pieminēti neparastie gravējumi. Vienmēr tiek rādītas un pieminētas tikai tās lietas, kuras bez sarežģījumiem iederas mūsu pasaules skatījumā.

Kaut kas līdzīgs, pat gandrīz identisks atrodams arī otrpus Pirenejiem - Francijā. Arheologi uzskata, ka NLO līdzīgu objektu attēlojumi No alās Arjēžas departamentā radušies 12 000 gadu pr. Kr. īpaši interesants šajos gleznojumos ir tas, ka tajos mēģināts atveidot nepazīstamos objektus tieši lidojumā, kustībā. NLO līdzīgs veidojums ar kupolu, kas šķiet paceļamies stāvus gaisā, atklāts arī kādā alu zīmējumā Kalifornijas pussalas Meksikas daļā. Kāds gan sensacionāls vēstījums kā vienā, tā otrā vietā uzticēts klintīm?

Trīs brāļu grotās netālu no Monteskjē, Arjēžas departamentā, redzami savādi jumtveida simboli,

turklāt šķiet, ka vienam ir pat nelielas kāpnes. Arī īsā, tajā pašā departamentā, atrasti diskveida objektu attēlojumi, kā arī konstrukcija, kas franču NLO pētniekam Emē Mišelam atgādina amerikāņu Apollo programmas Mēness gondolu. Vienā no šiem zīmējumiem ir saskatāms arī cilvēkam līdzīgs tēls.

Mazie pelēkie - attēloti akmenī Taču pavisam neomulīgi kļūst Kambarejes alā pie Ezīsas un Rufiņakas alā pie Flerakas (abas alas atrodas Dordoņas departamentā). Te līdzās jau pazīstamajām elipsveida formām redzamas svešādas humanoīdu galvas, kuras reizēm atgādina mazo pelēko būtņu sejas, par kurām stāsta sakarā ar baigajiem sastapšanās gadījumiem mūsdienās. Milzīgs galvaskauss ar smailu zodu, taču bez mutes, deguna un ausim, un acu vietā slīpas, uz augšu pagarinātas svītras.

Tieši tādas pašas humanoīdu galvas mums atstājuši tie nezināmie akmens laikmeta mākslinieki, kuri mitinājušies Pešmerles alās pie Kabaretas, Lo departamentā. Vai arī viņiem gadījušās nepatīkamas sastapšanās ar būtnēm, kuras ieradušās no augšas un kuras viņi pēc tam iemūžinājuši akmenī?

Par šiem paleolīta laikmeta māksliniekiem zināms, ka viņi spējuši reālistiski attēlot visu, ko redzējuši un ko gribējuši attēlot. Nav noliedzams, ka viņiem visnotaļ var ticēt. Pretinieki teorijai par saprātīgu ārpuszemes būtņu ierašanos uz mūsu planētas noteikti bildīs, ka paleolīta laikmeta mākslinieki te attēlojuši tikai abstraktas formas. Bet, ja jau šie zīmējumi neattēlo neko priekšmetisku, tad nav iespējams izvairīties no jautājuma: kāpēc mākslinieki, kas visās citās jomās bijuši tik stipri saistīti ar tīru reālismu, te ļāvuši vaļu savai fantāzijai, ar patiesi baisu precizitāti radīdami formas, kurām daudzus gadu tūkstošus vēlāk ir lemts kļūt par sinonīmu pasaules mēroga mīklai? Par sinonīmu nezināmiem lidojošiem objektiem…

Te perfekti stilizētas visbiežāk sastopamās NLO formas, kādas mums labi pazīstamas pēc laikabiedru fotogrāfijām, kā arī pēc rekonstrukcijas, kas veidota pēc ticamiem aculiecinieku izteikumiem.

Ir jāpiemin vēl kāds fakts: daži no šiem alu zīmējumiem atrodas uz griestiem dažādās pozīcijās, bieži vien mazās grupās pa četri. Raksturīgi arī tas, ka to daļu uz alu griestiem, kas atvēlēta šiem objektiem, aizņem tikai tie, tur nav nedz citu zīmējumu, nedz gravējumu. Laukumos, kas ar tiem robežojas, ir citādi: tur dzīvnieku attēli saspiesti cieši blakus vai bieži pat cits citam virsū.

Liekas, ka Madlēnas kultūras mākslinieki gribējuši uzsvērt šo nepazīstamo objektu nozīmi un pievērst tiem uzmanību, jo tie bijuši citādi nekā viss cits, kas šī apvidus iedzīvotājiem bijis pazīstams.

Es labi apzinos, ka te paveras plašs lauks vairāk vai mazāk pārdrošiem minējumiem. Arheologi šos NLO grafītus parasti skaidro kā Kromaņonas cilvēku maģiskus kulta vai seksuālos simbolus. Tas pārsteidzoši atgādina to bezpalīdzīgo skaidrojumu, ko man par Ķīnas piramīdu formas izcelsmi sniedza Zinātņu akadēmijā Ķīnas galvaspilsētā Pekinā. Tas esot bijis senais graudu mērs dao, kas apgrieztā veidā noderējis par paraugu tik daudzām celtnēm, kuras Vidus impērijā slienas pret debesīm. Tā pilnīgi nopietni skaidroja mācītie kungi, un es pat negribu viņiem piedēvēt apzinātu mānīšanos, drīzāk jau zināmu realitātes izjūtas trūkumu.

Protams, ar šādiem «aiz matiem pievilktiem» skaidrojumiem iespējami arī milzīgi pārspīlējumi. Bet, kas attiecas uz Kromaņonas cilvēku šķietamajiem seksuālajiem simboliem, tad Zigmunds Freids pat no kapa dedzīgi protestētu pret šādu aplamu skaidrojumu!

Runājot par NLO formām, savāds šķiet fakts, ka arī citās pasaules daļās atrodami līdzīgi atveidojumi. Piemēram, leģendām apvītajā Mēness salā Titikakas ezera Bolīvijas daļā. Arī senie romieši pazina kaut ko līdzīgu. Viņi uzskatīja ancilesvētos vairogus par novēroto lidaparātu simboliem. Diskveida objektu attēli atrasti arī Brazīlijā atklātajos alu gravējumos. Reizēm tie ir tieši līdzās Saules, Mēness un citu debess spīdekļu attēliem.

Un, galu galā, vai tā nevarētu būt ideogramma, kurā attēloti no Visuma dzīlēm nākošie senastronautu lidaparāti, kuri ir tik ļoti līdzīgi mūsu priekšstatam par nezināmajiem lidojošajiem objektiem?

Ekspedīcija uz Zemi Atgriezīsimies vēlreiz akmens laikmeta alās Francijā un dosimies uz Kotdazīru. Zem Nicas, gandrīz blakus ekstravagantajai Promenade des Anglais, praktiski zem mūsu civilizācijas pamatiem, atrodas Lazaretas alas. Divdesmitā gadsimta sākumā, kad tajā vietā tika plānots ierīkot jūras peldvietas ģērbtuves, alas gandrīz tika uzspridzinātas. Šā plāna izgudrotājus nemaz netraucēja tas, ka tur jau bija atklāti bagātīgi aizvēsturiski atradumi. Postošais darbs sākās. Taču pēc spridzināšanas tika atrasti ziloņu kauli, bet ziloņi Vidusjūras Eiropas piekrastē ir izmiruši jau kopš simtiem tūkstošu gadu! Tā nu šie jūras peldvietas celtniecības plāni uz kādu laiku tika atlikti.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad kāds atvaļināts jūras virsnieks kopā ar dažiem brīvprātīgiem palīgiem izdarīja plašus izrakumus, tika atklātas citas fosilijas. Starp atradumiem bija humanoīdas būtnes pieres kauls, - pēc aplēsēm, šī būtne tur dzīvojusi pirms 150 000 gadu. Rīki, kurus atklāja kaulu tuvumā, liecina par samērā augstu tehnikas līmeni. Šis Lazaretas cilvēks jau pratis izgatavot durkli, dunci un vāles veida ieročus; lai to spētu, viņam bija jāprot aprēķināt smaguma samēru. Pats pārsteidzošākais atradums bija prasmīgi darināts rokturis no sašķelta brieža raga, kura iekšpusē sarindoti vairāki no lāpstiņas kaula darināti asmeņi. Tas varētu būt kāds pirmatnējs daudzasmeņu skuveklis - mūsdienu praktiskā asmenīšu skuvekļa priekštecis.

Kas bija šī būtne, kas tolaik, kad Vidusjūras Ziemeļāfrikas piekrastē pitekantrops vēl tikai neartikulēti ņurdēja, izjuta vajadzību akurāti noskūties? Vai tas bija atnācējs no kādas svešas planētas, kas te cietis avārijā, vai arī kāds Zemes iedzīvotājs, kuru no Visuma dzīlēm atnākušie astronauti iepazīstinājuši ar civilizāciju?

Abi pieņēmumi ir drosmīgi minējumi, kuri ir gan pieļaujami, taču, iespējams arī, nav pareizi.

Atradumi, kas izdarīti nepilnu 20 kilometru attālumā no Lazaretas alām, dod pamatu uzskatīt, ka kāds ir meklējis mūsu planētas dzīvnieku valsts paraugus. Valonē alā pie Rokbrinas Martēna raga (Piejūras Alpu departaments) speciālisti no Nacionālā Zinātniskās pētniecības centra atklāja cilvēka eksistences pēdas no kvartāra perioda (kvartārs ir jaunākais, līdz pat mūsdienām ilgstošais Zemes ģeoloģiskās vēstures periods; tā ilgums ir aptuveni 1 700 000 gadu). Šī vieta ir īsta eksotisko dzīvnieku kapsēta.

Jādomā, ka ziloņi, degunradži, lauvas, pērtiķi un vaļi diez vai paši nonākuši šajā 25 kvadrātmetru lielajā alā, lai tur nobeigtos. Romantiskie nostāsti par dzīvnieku kapsētu, ko lielie pētnieki un ceļotāji labprāt stāstīja par Centrālāfrikas neizpētītajiem apgabaliem, šeit neiederas. Kāds dzīvniekus ir nogādājis šajā vietā. Kādā veidā un kāpēc?

Vai tie bija aizvēsturiskie cilvēki vai kāds cits? Mēģināsim iedomāties, kā rīkotos mūsu astronautu komandas, nokļūstot uz svešas planētas, kur ir dažādu dzīvības formu pārpilnība. Viens no galvenajiem uzdevumiem būtu savākt vietējās faunas paraugus un izveidot plašu apmeklētās planētas dzīvnieku kolekciju. Savā nevaldāmajā zinātkārē ekspedīcijas dalībnieki noteikti nepalaistu garām izdevību rūpīgi izpētīt noķertos eksemplārus un visbeidzot nogalināt tos un izdarīt sekciju. Taču - vai tika meklēti tikai dzīvnieki?

Valonē alā atrastais liecina, ka arī cilvēciskas būtnes ir piedalījušās šajā kolekcijā, bet laikam jau ne kā kolekcionāri. Drīzāk jau kā kolekcionēšanas objekti. Tas skan baisi…

Lidojošie velni millertālē

Pāriesim no šā neomulīgā priekšstata par ārpuszemes būtņu eksperimentiem ar dzīviem objektiem pie ne mazāk fantastiskā mantojuma, kas atstāts uz klinšu un alu sienām.

Luksemburgas lielhercogistes austrumu daļā, netālu no Ehternahas, pie Vācijas robežas, atrodas Millertāle, kas ietilpst Eifela dienvidu daļā. Fantastiskie smilšakmens klinšu veidojumi no liasa formācijas laikiem (juras perioda posms pirms aptuveni 180-160 miljoniem gadu) ir iecienīts mērķis arheologiem amatieriem un «svētdienas» ģeologiem. Arī šeit atrodami klinšu gravējumi, kas radušies, iespējams, aizvēsturiskos laikos.

Rietumos no Melnās Encas, klinšainas kalnu grēdas atzarojumā, atrodas viduslaikos celtā Hēringerburga. No drupām maz kas saglabājies - klinšu bluķi un dažas mūru atliekas. Nepilna puskilometra attālumā ziemeļrietumu virzienā redzams kādreizējā nocietinājuma valnis un grāvis. Grāvja ieeju austrumu pusē ietver divas klinšu grupas, kuru kreisajā stūrī atrodas neliela pārkare.

Tur klinti aptuveni pusotra metra augstumā virs zemes iegravēts savāds attēls. Tas ir 20,5 cm augsts, 14,5 cm plats un atgādina bultas un lidmašīnas «krustojumu». Attēlotā objekta smaile vērsta uz debesīm, tā korpusa biezums ir 1,5 cm un nesējvirsmu platums - 2 cm. Attēls iegravēts ļoti rūpīgi un samērā vienmērīgi, gravējuma dziļums sasniedz 0,8 cm. Šis vietas tuvumā 1909- gadā atrasti vairāki gan neolīta, gan bronzas laikmeta cilvēku apmetņu relikti. Tika atrasts arī kāds dolmens, kurā it kā bijis skelets, lielāks par cilvēka skeletu, kā arī piramīdas veida akmens bluķis, uz kura attēlota galva. Dienvidrietumos no šīs vietas dažus simtus metru tālāk piecus metrus augstā klinšu sienā atrasts plakancilnis ar melnā vira attēlu. Tas ir 1,10 metrus (!) augsts, un to uzskata par pirmsromiešu laika dievību.

Arheologs Dr. Ernests Šneiders šo īpatnējo figūru pirmo reizi aprakstīja un nofotografēja savai 1939. gadā iznākušajai grāmatai «Luksemburgas klinšu arheoloģija». Dr. Šneiders uzskatīja, ka zīmējums ir ļoti vecs, un pieļāva iespēju, ka tas varētu būt radies kādā neolīta beigu periodā. Arī iepriekš minētais lidmašīnai līdzīgais gravējums varētu būt tikpat vecs.

Piecus kilometrus tālāk no pieminētās Hēringerburgas atrodas nelielais Bērdorfas ciems. Savukārt šā ciema tuvumā uz kādas vertikālas alas sienas atrodas gravējums, kam ir pārsteidzoša līdzība ar kādu no modernās lidmašīnu būves jaunākajiem ražojumiem. Šis sensenais klinšu gravējums ir ļoti līdzīgs supermodernajai reaktīvajai lidmašīnai F 117-A, kas plašāk pazīstama ar nosaukumu Stealth bumbvedējs. Šis fakts rosina uz pārdrošiem minējumiem.

Vai vietējos nostāstos ir kādas norādes? Patiešām, senos laikos dzirdēti nostāsti par Hēringas velnu, kas te kādreiz ārdījies, par āzi, kas lidojis pa gaisu un nemitīgi spļāvis uguni. Vai tās bijušas tikai pasakas, ko mūsu senči stāstījuši aukstajos ziemas vakaros, sildīdamies pie krāsns uguns?

Savā pirmajā grāmatā «Baltā piramīda» es savulaik rakstīju: «Ķīniešu mitoloģijā pausts uzskats, ka metāliski spīdoši un uguni spļaujoši pūķi nonesuši senos imperatorus no debesīm uz zemes.»

Varbūt arī nostāsti par uguni spļaujošiem un pa gaisu lidojošiem Hēringas velniem sakņojas atmiņās par savādiem objektiem, kurus cilvēki sirmos aizlaikos bailīgi vēroja debesīs?

Bedrītes un riņkiši Aptuveni starp 4000 un 1400 gadu pr. Kr., kā uzskata arheologi, Britu salu iedzīvotāji klintīs iegravēja zīmes, kuras šodien speciālajā literatūrā apzīmē par bedrītēm un riņķīšiem. Daži pētnieki to uzskata par vecāko un izplatītāko klinšu gravējumu motīvu Britu salās. Šādi gravējumi atklāti lielākoties erātiskos laukakmeņos un akmens bluķos, taču dažkārt tie sastopami arī uz klinšu sienām.

Pārsvarā tie ir vienmērīgi apaļi ierobījumi, kurus ietver viens vai vairāki koncentriski apļi. Daži no šiem rakstiem atgādina vecāko telefona aparātu ciparu ripas vai, ja mazliet ļauj vaļu fantāzijai, - NLO diska attēlojumu - vismaz, ja uz to skatās no augšas vai apakšas.

Šie īpašie petroglifi atrodami Īrijā (Derinablahā,

Ko nozīmē šis dīvainās -bedrītes un riņķīši klinti pie Ormegas Skotijā?

Kerijā) un Anglijā (Ilklimorā, Jorkšīrā), kā arī citur Eiropā. Visvairāk šis bedrīšu un riņkīšu motīvs izplatīts Skotijā, it īpaši tās ziemeļrietumos, Argilas grāfistē. Lielisks piemērs šādu akmens gravējumu sakopojumam atrodas Ahnabrekā, jau minētajā Skotijas grāfistē. Vairākās vietās Ahnabrekas apkārtnē atsevišķās klinšu atlūzās vienkopus atrasts, iespējams, Britu salās lielākais šo gravējumu skaits. Šīs akmens plāksnes, kas atrodas skraja skujkoku meža vidū, no kura paveras lielisks skats uz tuvumā esošo Kilmartinas ieleju, ir burtiski nosētas ar bedrītēm un riņkīšiem.

Dažiem atsevišķiem motīviem ir pat kaut kas līdzīgs astei, kas skatītājam neviļus atgādina komētu.

Vai arī tos NLO līdzīgos attēlojumus, kas atrasti jau sākumā pieminētajās alās No, Arjēžas departamentā Francijā, kur attēli rāda nepazīstamos lidojošos objektus it kā kustībā…

Cita ārkārtīgi bagātīga atradumu vieta šajā Skotijas ziemeļrietumu daļā atrodas netālu no Ormegas, pie Kregnišas ezera, tuvu jau minētajai Kilmartinas ielejai. Tur 1971. gadā atrasta gluda, sarkanīga klints plāksne, kurā pēc tam, kad no tās bija notīrīta velēna, atklājās brīnišķīgi saglabājušās bedrītes un riņkīši.

Es apzinos, ka mani pārdrošie minējumi neattiecas uz klasisko arheoloģiju. Parasti bedrīšu un riņķīšu motīvam netiek piešķirta kāda īpaša simboliska vērtība; tās esot mūsu tālo priekšteču ģeometriskās rotaļas. Un tas būtu viss?

Nedaudz tālāk iet Oksfordas universitātes inženierzinātņu profesors Aleksandrs Toms. Pētot akmens laikmeta menhīru krāvumus, viņš ievēroja, ka tiem pamatā ir matemātikas, kā arī astronomijas principi.

Toms ir pārliecināts, ka šie principi ir izmantoti arī bedrīšu un riņkīšu izkārtojumā. Viņš spriež: «Liekas, ka menhīri kalpojuši astronomiskiem nolūkiem. Iespējams, ka bedrītes domātas kādiem aizvēsturiskiem debess novērošanas instrumentiem, kuri tajās ievietoti vai arī paši radījuši šos padziļinājumus, instrumentus pastāvīgi novietojot tajās pašās vietās. Laikam jau astronomija tālaika cilvēkiem nozīmēja ļoti daudz (!). Varbūt tāpēc mēs no tās varam sagaidīt izšķirošus skaidrojumus par bedrītēm un riņkīšiem.»

Bet ja nu tas tomēr bija kaut kas pilnīgi cits?

Mīklainie akmens sakusumi Ja Francijas alu grafītu salīdzinājums ar NLO nav radies tikai manā fantāzijā, tad jājautā, vai tiešām

nav vēl kādas norādes uz to, ka ari šajā pasaules daļā kādreiz notikušas lietas, kuru cēlonis ir svešu būtņu ierašanās.

Valters Jergs Langbeins, pazīstamais grāmatu autors un mans draugs, kas «apstrādā» to pašu lauciņu, stāsta par neizskaidrojamiem stiklainiem akmens sakusumiem. Tos grūti izskaidrot ar parastiem ugunsgrēkiem vai vulkānu darbību. Labākais piemērs tam ir Teponota kalns, kas, tāpat kā lielākā daļa pieminēto bedrīšu un riņkišu vietu, ari atrodas Skotijas ziemeļrietumos. Šis kalns ir 560 metru augsts, taču pati dīvainākā ir kalna smaile, kaut gan šajā gadījumā tāds apzīmējums nebūt nav precīzs. Tas ir ovāls, aptuveni 28x45 metrus liels laukums, kas kādreiz bijis pakļauts neiedomājamai temperatūrai, jo ieži vietām ir sakusuši, pat kļuvuši stiklaini. Lai panāktu šādu efektu, akmeņiem vajadzēja atrasties temperatūrā, kas bijusi daudz augstāka par 1000 °C. Vai tam ir kāds izskaidrojums? Saskaņā ar kādu teoriju, Teponota kalna virsotnē kādreiz bijusi apmetne, kuru ietvēris no koka un akmens celts nocietinājuma mūris. Kad šis mūris dedzis, esot bijusi tik augsta temperatūra, ka izveidojušies šie neizskaidrojamie akmens sakusumi. Pieņemsim, ka tas patiesi tā noticis, bet kāpēc šādus sakusumus nevar atrast arī ugunsgrēkos nopostīto viduslaiku piļu krāsmatās? Lai šo teoriju pārbaudītu, tika uzcelts pilij līdzīgs mūris no koka un akmens un aizdedzināts. Taču nevienā no eksperimentiem neizveidojās tādi sakusumi kā Teponota kalna virsotnē un daudzās citās vietās uz Zemes.

Vienlaikus tika izvirzīta cita teorija. Tā pauda, ka toreizējie šā apvidus iedzīvotāji sakusušos akmeņus atgādājuši uz turieni no izdzisušiem vulkāniem. Bet kādā nolūkā? Arī šis skaidrojums nav pietiekami pamatots, jo uz kalna bieži atrastas akmens atlūzas, kas apkusušas tikai no vienas puses. Un šie akmeņi arī izskatās citādi nekā tie, kuros sakusums radies vulkāna izvirdumā.

No dabiskiem iemesliem tagad atliek vēl tikai iežu sakušana zibens iedarbības rezultātā. Tā patiešām notiek, un ģeologi šādi radušos sakusušos iežus sauc par fulgurītiem. Saprotams, ka tie atrodami galvenokārt kalnu virsotnēs. Taču tie parasti ir cauruļveida, un to diametrs reti pārsniedz divus centimetrus. Turklāt fulgurīti veidojas tikai no smilšakmens - zibens radītā enerģija gluži vienkārši ir nepietiekama, lai cietākus iežus izkausētu vai pat padarītu stiklainus.

Toties akmens sakusumi Teponota virsotnē radušies no dažādiem iežiem. To rašanās joprojām ir noslēpums.

Kāds notikums, kāds milzu spēks gan radījis šos mistiskos stiklainos veidojumus, ja jau minētie cēloņi tie nevarētu būt? Varbūt tie bijuši kādi nezināmi dievu ieroči vai dzinēja enerģija, kas, lidaparātam nolaižoties kalna virsotnē, iežus burtiski sakarsējusi līdz viršanas temperatūrai? To autors Valters Jergs Langbeins uzskata par iespējamu.

Vai kādreiz arī šajā Eiropas daļā dievi no Visuma bijuši realitāte? Tāpat kā tajā mazajā ielejā Ziemeļitālijā, kur neskaitāmos klinšu zīmējumos attēlotas būtnes, kuras esot atnākušas no zvaigznēm.

Jāglābj Kamonikas ielejas klinšu zīmējumi!

Mans stāstījums par akmens laikmeta NLO grafītiem noteikti nebūtu pilnīgs, ja es nepieminētu kādu apgabalu Ziemeļitālijas Alpos, kur līdz šim atklāts aptuveni 250 000-300 000 klinšu zīmējumu. Jau Pēteris Kolozimo un Ērihs fon Dēnikens stāstījuši par Kamonikas ieleju, kas stiepjas no Edolo gar Oljo upi dienvidu virzienā līdz Izeo ezeram. Petroglifi, par kuriem te ir runa, atrodas galvenokārt klinšu pārkarēs un uz milzīgiem, zemē iegrimušiem erātiskiem laukakmeņiem Kapodipontes pilsētiņas apkārtnē.

Pirmoreiz klinšu zīmējumus pieminējis Gvaltjero Lengs 1914. gadā -Itālijas ceļvedī». Pēc tam virkne arheologu devās uz Kamonikas ieleju izdarīt pētījumus. Pirmos mēģinājumus sakārtot atradumus hronoloģiski, kā arī analizēt dažādos to skaidrojumus izdarīja Emanuēls Anati. 1964. gadā viņš nodibināja Vispārējo aizvēstures studiju centru un noteica kopumā četrus gravējumu stila periodus. Laiks no pirmā līdz trešajam periodam sniedzas no paleolīta beigām (pirms aptuveni 10 000 gadu) līdz bronzas

laikmetam, turpretī jaunākie gravējumi datējami ar dzelzs laikmetu (aptuveni 800 gadu pr. Kr.).

Lai gan pirms dažiem gadiem Nakanes teritorijā tieši pretī Kapodipontes pilsētiņai ierīkots Klinšu apvidus nacionālais parks un tuvumā atrodas Dienvidtiroles ziemas sporta centri, kā arī Trentino pilsēta, liekas, ka laiks tur apstājies. Man pašam nācās piedzīvot dīvainu anahronismu, kas valda Kamonikas ielejā. Kad es gribēju samaksāt rēķinu vienīgajā tur esošajā viesnīcā, viesnīcas darbiniece nelokāmi atteicās pieņemt manis piedāvātās vācu markas, bet liras man bija izbeigušās. Tā bija svētdiena, bankas bija slēgtas, un galu galā es nemaz neesmu drošs, vai man tur patiešām būtu izdevies samainīt naudu.

Bezgala pacietīgi, liekot lietā pārliecināšanas mākslu, es savu parādu beidzot drīkstēju samaksāt eiročekos, kurus kundze protestēdama pieņēma. Šajā apvidū tūrisms vēl nav iesakņojies. Var jau būt, ka tā ari ir labāk!

Dažu simtu tūkstošu Kamonikas ielejas petroglifu vidū izceļas vairāki, kuri īsti neiederas ierastajā priekšstatā par akmens laikmeta klinšu gravējumiem, kas it kā atainojot senču ikdienas dzīvi un priekšstatu pasauli. Atkal un atkal līdzās parastajiem attēliem atrodamas ārkārtīgi svešādas figūras dievu tēli -, kuriem ir dīvaini atribūti. Šo savādo tēlu līdzība ar mūsdienu astronautiem rada izbrīnu.

Taču pārsteidzošākie gravējumi, kuros šī līdzība ir vēl lielāka - vietējie iedzīvotāji gravējumos attēlotos bez liekas kautrības arī sauc par astronautiem neatrodas jau minētajā nacionālajā parkā. Šie gravējumi atrodas vairāk uz dienvidiem no iežogotās teritorijas, proti, Zurlas apvidū, kas ietilpst Fopedinadro teritorijā.

Aptuveni puskilometru uz dienvidaustrumiem no mazā muzeja, kas ierīkots parka vidū, Nacionālais parks izbeidzas pie (nomīdītas) dzeloņstieples. Ja šķērso privātīpašumā esošo pļavu, kas atrodas aiz šīs stieples, un iet pa taku, kuru ietver kupli saaugušas kastaņas, tad pēc 200 metriem taka noved pie lielām, atsegtām klinšu plāksnēm, kuru priekšā uzstādītas pat plāksnītes ar informāciju. Jāatgādina, ka tas ir ārpus parka teritorijas. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka klintis ar interesantākajiem gravējumiem nav iekļautas Klinšu apvidus nacionālajā parkā? Bet varbūt apmeklētājiem (kuri jau tāpat parkā reti iemaldās) ar nolūku negrib rādīt to, kas mūsu tradicionālajā pasaules skatījumā īsti neiederas?

Kaut arī šie gravējumi izskatās diezgan pieticīgi - tie ir ap 20x30 centimetrus lieli -, tomēr liekas, ka tajos slēpts diezgan liels lādiņš, kas mūsu vēstures izpratnē

Kamonikas ielejas klintis iegravētas savādās būtnes jau sen tiek dēvētas par •astronautiem-.

Diemžēl šie aizlaiku astronautu attēli jau sākuši dēdēt.

neiederas. Lai gan apkārtējās vides iedarbība attēlus ir sabojājusi un, ja drīzumā netiks veikti pasākumi to aizsardzībai, pēc 30 gadiem šie gravējumi būs pilnīgi izpostīti un nebūs saskatāmi, tie tomēr nav zaudējuši neko no sava fantastiskā iespaida. Piemēram, vispopulārākajā gravējumā viena otrai pretī stāv divas figūras. Tām galvā ir lielas ķiveres, no kurām atiet it kā īsi stari. Vai tās būtu tikai akmens laikmeta klinšu gravējumu darinātāju fantāzijas? Vai varbūt tie ir gaismas refleksi, kas rodas, saules stariem atspoguļojoties astronautu ķiverēs?

Arheologi abas figūras sauc par duelantiem. Tie esot divi iedzimtie, kas dieviem par godu uzved rituālu divkauju. Nu labi - tas varbūt ir bijis kargo kults-, Kamonikas ielejas senie iedzīvotāji mēģinājuši atdarināt dievus, kurus novērojuši viņu priekšteči. Šādi kulti ir pazīstami ari mūsu gadsimtā, proti, tie vienmēr radušies tad, kad mazāk civilizēta sabiedrība pēkšņi saskārusies ar attīstītāku kultūru.

Bet jāatzīst, ka klinšu zīmējumos attēloto figūru galvassegas ir pārsteidzoši līdzīgas mūsdienu astronautu ķiverēm!

Kādā citā attēlā virs būtnes galvas, kurā ir obligātā starainā ķivere, redzams propellerveida objekts.

Rodas iespaids, ka tas ir lidaparāts. Turpretī arheoloģijas oficiālajā skaidrojumā tas ir spēka vai kustības simbols, kas varētu nozīmēt apmēram to pašu. Kādā klintī pie Seradinas, nedaudz uz ziemeļiem no Kapodipontes pilsētiņas, arī ārpus Nacionālā parka teritorijas, atrodas gravējums, kurā kopā redzamas trīs šādas būtnes ar ķiverēm.

Vēl mīklaināka nekā figūras ķiverēs ir loģikas akrobātika dažos skaidrojumos. Ja tajos atzīts, ka šo gravējumu radītāji dzīvnieku un medību ainu attēlojumā centušies saglabāt dabai adekvātu reālismu, tad šīs astronautiem līdzīgās būtnes pēkšņi nosauktas par fantāzijas tēliem, gariem vai simboliskiem rituālu attēlojumiem. Patiešām, nevar būt tas, kas nedrīkst būt…

Būdas vai lidojoši objekti?

Man vienmēr uzkrītoši šķituši savādie objekti, kas lielā skaitā attēloti uz atsegtajām klintīm. Lai gan tos uzskata par būdu attēliem, tomēr, pat nepiepūlot iztēli, tie daudz vairāk atgādina piezemējušos lidojošus objektus.

Ar visiem gravējumiem Kamonikas ielejā ir liela problēma (tā gan nav saistīta ar atšķirīgajiem attēlu skaidrojumiem) - steidzami jādara kaut kas to glābšanai! Gadu tūkstošiem ilgi gravējumus sargāja zemes slānis, kas nosedza klintis, un tikai tagad, kopš šie petroglifi ir atsegti, tie kļuvuši pilnīgi neaizsargāti no vēja un laika apstākļu radītās erozijas. Diemžēl erozija uzbrūk ļoti ātri, jo klinšu plāksnes sastāv galvenokārt no kaļķakmens un šīfera - tātad no diezgan mīkstiem iežiem. Tas, kas kādreiz atviegloja attēlu iegrebšanu, mūsdienās ir to bojāejas cēlonis! Pirms dažiem gadiem Pēteris Krasa un Reinhards Hābeks par šo problēmu rakstīja: «Zinātnes aprindās patlaban tiek spriests par to, ka bagātīgo akmens laikmeta bilžu grāmatu varētu pārklāt ar caurspīdīgu sintētiska materiāla plēvi, lai šo mūsu pagātnes vērtīgo liecību saglabātu arī nākamajām paaudzēm.»

Taču līdz šim diemžēl nekas vēl nav izdarīts. Ņemot vērā, kādā stāvoklī pašreiz ir Klinšu apvidus, uz kuru Kapodipontes pilsētiņas apkaimē norāda daudzi ceļrāži un plāksnītes (kaut gan apmeklētāju nav daudz), jārēķinās ar to, ka vairums petroglifu vēlākais pēc 30 gadiem vairs nebūs saskatāmi.

Kas attēlots šai savādajā -medību ainā• Kamonikas ielejas klintīs? Nebūt nevajag pārāk spilgtu fantāziju, lai dīvainajos zīmējumos labajā pusē saskatītu piezemējušos lidojošos objektus.

Ir lieki piebilst, ka būtu žēl, ja tā notiktu. Tas nekādā gadījumā nevairos jau tāpat irstošās Rietumu kultūras slavu, ja Kamonikas ielejas noslēpumainās kultūras bagātīgajam mantojumam ļausim iet bojā.

Nodaļas noslēgumā es gribētu pastāstīt vēl par kādu apgabalu, kurā jau pirms gadu tūkstošiem plauka augsti attīstīta kultūra. Kurā, tāpat kā minētajā mazajā ielejā Ziemeļitālijā, laiks šķiet apstājies. Ārkārtīgi nedrošās politiskās situācijas dēļ pašlaik reti kurš apmeklētājs atrod ceļu uz turieni.

Raķetes starts Meroē Runa ir par Ziemeļāfrikas valsti Sudānu, kuru satricina iekšējie nemieri un caur kuru Nīla plūst savā ceļā no iztekas Etiopijas kalnienē līdz deltai Ēģiptes ziemeļos.

Apmēram 350 kilometru uz ziemeļiem no galvaspilsētas Hartūmas, lejpus ceturtā no sešiem iespaidīgajiem upes sliekšņiem (krāces, kas ir upes radītās erozijas sekas - aut), atrodas senās Meroes pilsētas drupas. Kādreiz Meroe bija senās Kušas valsts centrs Nūbijā, piramīdas un valdnieku kapenes tur saglabājušās gadu tūkstošus. No tiem laikiem, kad šo teritoriju bija iekarojuši romieši, palicis dievam Jupiteram Amonam celtais templis un romiešu termas.

Taču interesantākais atklājums izdarīts uz pamatmūriem kādā celtnē, kas, šķiet, bijusi astronomiskā observatorija. Atklātais gravējums, lai gan ir tik sens, tomēr rada mūsdienīgu iespaidu. Tur redzamas dažas būtnes, kas rīkojas ap objektu, kurš izskatās kā startam gatava raķete. Tās aizmugures daļā skaidri redzama uzvadīšanas ierīce, bet svītras, kas rēgojas no objekta smailes sāniem, varētu būt antenas vai arī šim objektam nodrošinājušas kaut kādas mērīšanas funkcijas.

tūkstoš gadu vecs zīmējums uz Meroes mūriem mūsdienu Sudānā.

2. Noslēpumu sala: vai Malta bija dievu bāze?

No Vācijas jālido divas stundas, lai sasniegtu Maltas salu, kas atrodas Vidusjūrā, starp Sicīliju un Ziemeļāfrikas piekrasti. Jau reģistrējot biļeti turpceļam, ieteicams uzstāt, lai jūsu vieta lidmašīnā būtu pie loga. Gleznainais Kslendi licis ar zaigojoši zaļo ūdeni, Goco sala, sīkās Komino un Kominoto saliņas un visbeidzot, lidmašīnai jau nolaižoties, pie Lūkas lidostas redzamā Valletas osta, no augšas veroties, izskatās tiešām fantastiski. Tirkīzzilais ūdens un dzeltenais smilšakmens veido patiesi veiksmīgu savienojumu.

Tā ir maza savrupa pasaule - Maltas arhipelāgs kura lielākā sala sasniedz 27 kilometrus garumā, bet platumā - tikai ap 15 kilometru. Tās kaimiņsala Goco ir 67 kvadrātkilometrus liela, bet Komino saliņa maza gluži kā ķimenes sēkliņa (tas ir salas nosaukuma burtiskais tulkojums) - guļ jūras šaurumā starp Maltu un Goco.

Tikai nedaudzi zina, ka Maltas salā ražo dažus lieliskus vīnus! Sauternes un Marsovin ir salds, bet Verdala- visiem gadījumiem piemērots vīns. Savu iepriekšējo ceļojumu laikā Maltas salā es šos augstvērtīgos dzērienus iemācījos novērtēt kā īpaši patīkamu pretstatu, virtuvē virsroku guvušajai angļu ietekmei. Proti, Maltai līdz neatkarības iegūšanai 1974. gadā bija Britu kolonijas statuss; tā bija it kā patstāvīga konstitucionālās monarhijas valsts Britu kroņa paspārnē un ietilpa Britu Sadraudzībā.

Lai gan Maltas salā ir daži peldēšanai piemēroti brīnumskaisti līči ar smalku baltu smilšu pludmalēm, daudz nozīmīgāks ir mazās salu valsts kultūras mantojums. Nevienā citā Eiropas zemē tik mazā teritorijā nav saglabājies tik daudz mīklainu reliktu no aizlaikiem. Malta ir īsta dārgumu krātuve arī no senastronautikas viedokļa.

Puzlis milžu rotaļām?

Laikam jau Maltas kādreizējie iedzīvotāji ļoti dedzīgi būs pielūguši savus dievus. Citādi megalītisko tempļu kompleksu skaits Maltas salās nebūtu tik liels. Pats iespaidīgākais komplekss, ja vērtē pēc iebūvēto megalītu lieluma, ir Ggantija (izrunā Šgantija) Goco salā. Šis vārds nozīmē milži, jo te sabūvēti kopā gan mazāki, gan milzum lieli akmens bluķi. Lielākais no Ggantija kompleksā iebūvētajiem monolītiem ir 7,81 metru plats. Kas gan tādu milzeni reiz spējis izkustināt no vietas?

Ka šis komplekss patiešām ir mūžvecs, liecina stiprie akmens sadēdējumi. Starp citu, Ggantija komplekss Maltas arhipelāgā ir vienīgā monolītu būve, ar kuru saistīta leģenda. Nostāsti vēsta, ka templi cēlusi grūta milžu sieviete. Kad tempļa būve bijusi pabeigta, viņa mūru patvērumā dzemdējusi dēlu, kas šajā templī pavadījis pirmos dzīves gadus.

Vai patiesi tik fantastiska būtu doma, ka Maltas senie iedzīvotāji vērojuši augstas tehnoloģijas būvierīces, ar kurām nepazīstamas būtnes būvējušas patvertni, ka pēc pabeigtā darba no milzu mašīnas izkāpis indivīds, kas to vadīja un kam vēlāk vajadzējis rūpēties arī par uzbūvēto kompleksu?

Bet varbūt mums jēdziens milži jāsaprot burtiski? Sensenos nostāstos atkal un atkal atrodamas norādes uz šīm teiksmainajām būtnēm. Pat Bībelē runāts par milžiem: «Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.» (1. Mozus 6: 4.)

Hagar Qim (izrunā Hadžar 'im) drupas nebūt neatpaliek no Ggantija bluķiem. Tur kāda milzīga akmens plāksne ir pat 7 metrus gara, 3,12 metrus plata un 0,64 metrus bieza. Tā varētu svērt vairāk par 20 tonnām! Vai te atkal darbojušies milži? Vai arī mums jāpieņem, ka tolaik bijusi tāda tehnika, kas daudzkārt pārsniegusi toreizējo Maltas iedzīvotāju iespējas? Tāpēc ka tā bijusi ne no šīs pasaules?

Vēl neliela piebilde par mūsu dzirdei svešādi skanošo maltiešu nosaukumu - piemēram, Ggantija vai

Hagar Qim- izrunu. Maltiešu valoda ir semītu valodu dialekts, kas saglabājies tikai Maltā, un vienlaikus ir vienīgā no semītu valodām, kura neizmanto arābu rakstu zīmes. Ieklausoties vietējo iedzīvotāju runā, šķiet, ka atrodamies drīzāk Tunisas vai Kairas bazārā. Liekas, ka rīkles skaņas nāktu no tvaika sprauslas!

Pašreiz tabu-. Hipogejs Maltas lielākā megalītu mīkla atrodas apakšzemē. Tajā konglomerātā, kas izveidojies, saplūstot apdzīvotajām vietām, kuras izaugušas visapkārt galvaspilsētai Valletai, netālu no Paolas atrodas Halsaflieni ciems. 1902. gadā tur izdarīts nozīmīgs atklājums.

Būvstrādnieki, rokot bedri jaunbūves pamatiem, pēkšņi uzdūrās vairākām apakšzemes telpām, kuras bija teicami veidotas un lieliski saglabājušās. Būvuzņēmēji par šo atklājumu gan nebija sajūsmināti. Viņi uzreiz saprata, ka ieplānoto darbu termiņus apdraud ilgstoši zinātniskie pētījumi. Tāpēc viņi savus algādžus piespieda turēt slepenībā šo atklājumu un turpināt būvdarbus, it kā nekas nebūtu noticis.

Māja gan tika uzcelta, taču Hipogeja - apakšzemes telpas (no grieķu vai. hypo - apakš un gaia- zeme) - esamību nevarēja noklusēt ilgu laiku.

Pirms dažiem gadiem Hipogejs, kas ir viens no salas galvenajiem aizvēsturiskajiem objektiem, tika slēgts apmeklētājiem, jo tika uzskatīts, ka to bojā apmeklētāju izgarojumi. Trīs ceļojumu laikā - 1990., 1993. un 1994. gadā - man tā arī neizdevās iekļūt Hipogejā.

Kādi noslēpumi gan tur apakšzemē apslēpti?

Ieeja ir caur jau minēto, 1902. gadā būvēto māju, zem tās trīs stāvos cita virs citas esošās telpas ir izcirstas klintī un ved ap 12 metrus dziļi pazemē. Tur ir ejas, dažāda lieluma kambari un nišas. Dažuviet augšup slejas izkaltas kolonnas, kas balsta galvenās zāles kupolu. Visas detaļas ir nevainojami apdarinātas. Redzamas asas malas, varenas sijas - viss skaidrās un noteiktās līnijās. No akmeņainā pamata slejas monolīti bez redzamiem salaidumiem. Viss komplekss šķiet izveidots no viena gabala.

Bet ar ko un kādam nolūkam? Te uzreiz jāpaskaidro, ka zinātnieki joprojām nav vienisprātis par to, kādiem mērķiem Hipogejs būvēts. Ņemot vērā monolītu lielisko apstrādi, ir gandrīz vai neticami, ka darbi veikti ar rupjiem akmens darbarīkiem. Arheologi uzskata, ka Hipogejs ir 5500 - 6500 gadu vecs

Maltas mistiskākā būve- Halsaflieni Hipogejs. Tas nejauši atklāts 1902. gadā būvdarbu laikā.

Nosaukums atvasināts no grieķu hypo = zem, apakš un ga ia = zeme- tātad - •pazemes telpa-. Jau vairākus gadus pazemes celtne apmeklētājiem ir slēgta, lai pasargātu to no tūristiem! un ka tas varētu būt akmens laikmeta Maltas iedzīvotāju orākuls. Orākuls tāpēc, ka kompleksā ir fantastiska akustika: ja kaut ko čukstus pasaka sienā izcirstajā iedobē, tad balss tiek vairākkārt pastiprināta. Jo zemāks ir balss tembrs, jo labāk šī sistēma darbojas. Bet kas gan pirms gadu tūkstošiem tik labi pārzināja akustikas tehniku? Tā ir augstas tehnoloģijas iekārta, kas aizlaikos iestrādāta akmenī un kas acīmredzot bijusi tur paredzēta no paša sākuma. Neiedomājami, taču zinātnieki apgalvo, ka šos darbus plānojuši un paveikuši akmens laikmeta cilvēki. Taču vienlaikus tiek apgalvots, ka akmens laikmeta cilvēkiem diez vai varējušas būt tam nepieciešamās zināšanas un tehnoloģija. Kas bijis šā kompleksa arhitekts, kas radījis šo fantastisko brīnumdarbu?

Baiss atradums!

Septiņi pakāpieni ved no vidējā stāva, kurā ir lieliskā akustika, uz apakšējo stāvu. Ja te laikus nepasper soli sānis, var iekrist dziļā bedrē, kurai seko vesela virkne tādu pašu bedrīšu. Tās citu no citas atdala augsta siena, veidojot šauru, dziļu telpu. Pēdējā no šīm bedrēm ir četri gandrīz apaļi padziļinājumi, kuros var iekļūt tikai pa šaurām atverēm.

Tāpat kā par visu Hipogeju, arī par šā apakšējā kompleksa nozīmi un mērķi nebija rodams izskaidrojums. Toties tika izdarīts baiss atklājums: zem metriem bieza sadrupušu kaulu slāņa atrasts milzīgs skaits cilvēku skeletu! Maltas arheoloģijas tēvs Dr. Temistokls Zammits lēš, ka tur ir 6000 līdz 7000 skeletu!

Vai Hipogejs bija svēta kapavieta vai arī vieta, kur eksperimentējuši dievi? Neapstrīdams ir fakts, ka maltieši vienmēr izvairījušies iet Hipogejā. Bez šaubām, tas ir tabu, un bailes reizēm var būt lielākas

par ziņkāri!

Es jau atzīmēju, ka šī noslēpumainā vieta kopš dažiem gadiem ir slēgta, lai gan iepriekš tās apmeklēšana bija saistoša izprieca tūristiem, kas bija izvēlējušies Maltu. Ir jau saprotams nolūks saglabāt šo lielisko kompleksu, taču, zinot, ka citas apakšzemes būves Maltas salā ir plaši pieejamas, šis pasākums nešķiet tik nepieciešams. Hipogejā ir pirmšķirīga gaisa ventilācija, tas ir vēl viens tehnisks brīnums, kas nav savienojams ar akmens laikmeta tehnoloģiju. Temperatūra te ir gandrīz nemainīga neatkarīgi no tā, vai Hipogejā būtu tikai daži apmeklētāji vai arī desmitiem cilvēku pa šaurajām kāpnēm sprauktos lejup uz apakšzemes zālēm - ņemot vērā, ka dienvidu saulē sakarsušie tūristi ir kā īsti radiatori, kas īsā laikā spēj nepatīkami piesildīt telpas.

Varbūt Maltā grib aizkavēt informācijas izplatīšanos par šā tehnikas brīnumdarba esamību, jo neko nevar saprast, balstoties uz tradicionālajiem skaidrojumiem? Saskaņā ar pašreizējiem uzskatiem par akmens laikmeta iespējām, Halsaflieni Hipogejā tehniskie sasniegumi nebija iespējami, turklāt vēl apakšzemē.

Taču Maltai ne tikai apakšzemē, bet arī virszemē ir noslēpumi, kuriem nav loģiska skaidrojuma un kur nekas nesaskan ar mūsu drošajām zināšanām.

Sliedes, kas nekad nav bijušas sliedes Katru, kas atvaļinājumu pavada Maltas salā, kaut kad nenovēršami ieinteresē šīs sliedes: tās parasti ir pa pāriem, bieži krustojas un dažviet ved pat tieši jūrā; ceļvežos tās nosauktas par cart ruts (ratu grambām). Bet ratu grambas šīs sliedes nekādā gadījumā nevar būt.

Kādreiz šādas līnijas klāja visu salu, taču pēdējos gados daudzas no tām ir pazudušas aramzemes rekultivācijas darbos, bet vēl vairāk grambu iznīcinājis celtniecības «drudzis». Žēl, ka aizgājuši bojā šie nezināmo aizlaiku aizraujošie un noslēpumainie relikti, kurus šodien var apbrīnot tikai dažās vietās. Pie Sv. Pāvila Tat-Targas četri no šiem sliežu pāriem savienojas vienā sliedē, lai gan iepriekš tām bijis pilnīgi atšķirīgs platums. Netālu no turienes krustojas vēl divi sliežu pāri, kuru dziļums kaļķakmenī nav vienāds. Šodien pazīstamāko vietu apzīmē plāksnīte ar uzrakstu Klephemas šķirotava (nosaukums radies no kādas dzelzceļa stacijas Londonā). No autobusa pieturas (agrākajā galvaspilsētā Rabātā) jāiet kājām krietnu stundu pa ceļu, kas ved uz Dingli klintīm. Garām Verdalas pilij un Busketas dārziem, pāri nelielam tiltiņam ceļš vijas kalnup līdz galamērķim.

Taču var izvēlēties arī vienkāršāku ceļu. Par to liecina milzīgie tūristu bari, kas sezonas karstumā brien pa grambām un vairāk vai mazāk uzmanīgi klausās gida paskaidrojumos.

Izskata un izvietojuma dēļ šīs grambas visbiežāk tiek sauktas par transporta ceļiem un - īstenībā patvaļīgi - datētas ar bronzas laikmetu (aptuveni 1800.-1000. g. pr. Kr.). Tas varbūt izklausās diezgan ticami, taču nekādā gadījumā nav iespējams.

Kā es nodaļas sākumā konstatēju, tās nevar būt ratu grambas. Cik šī doma ir bezjēdzīga, redzams jau pēc tā, cik grambas ir dziļas un kā tās veidotas. Tā kā tās bieži vien ir pat līdz 70 cm dziļas un virzienā uz leju sašaurinās, tad rata diametram vajadzētu būt vismaz 1,40 m lielam, turklāt šķērsgriezumā tam vajadzētu būt koniski veidotam. Tas nozīmē, ka šim iespējamajam

Ir skaidrs, ka visi Maltas -ratu grambu- izskaidrojumi ir bezspēcīgi. Kā šīs noslēpumainās dubultrievas iegravētas klinšainajā pamatā un - kādā nolūkā? ritenim tieši slidvirsma būtu visšaurākā vieta. Bet tas smagu kravu transportēšanas gadījumos ir absolūti nepraktiski, jo ritenim jāiztur pārāk liels spiediens ar vienlaikus samazinātu atbalsta virsmu.

Taču šaura slidvirsma vai ne - vēlākais jau pirmajā pagriezienā rati tik un tā vairs nevarētu tikt uz priekšu, jo riteņi būtu bloķēti!

Vēl sarežģītāk ir tad, kad šīs aizdomīgās dubultgrambas savā ceļā maina platumu. Tas apliecina, ka līdzšinējais ratu grambu skaidrojums nav reāls.

Vai mīklas atrisinājums varētu būt kravas ragavas, kuru slieces ar laiku iespiedušas kaļķakmenī šīs sliedes? Diezin vai. Uz ragavu sliecēm vēl lielākā mērā attiecas tas, kas pilnīgi apgāž hipotēzi par ratiem.

Ragavas vēl jo drīzāk būtu iesprūdušas dažādo sliežu platumu un daudzo pagriezienu jūklī.

Varbūt grambās ir bijuši lodīšu gultņi un pa tiem transportētas kravas? Patiesi, Maltas salā atrastas daudzas lodes, no 7 līdz 60 cm diametrā. Izmantojot lodītes, atšķirīgais sliežu platums vairs nebūtu traucēklis, tāpat kā asie pagriezieni un krustojumi.

Tomēr arī šis skaidrojums jānoraida. Maltas salā ir tikai kaļķakmens un smilšakmens ieži - tātad diezgan mīksts materiāls. No tā izgatavotas jau minētās akmens lodes. Pat dažus simtus kilogramu liels svars tās saspiestu plakanas, burtiski sadrupinātu. Es gribētu vēl norādīt, ka lodes vienmēr atstāj apaļus iespiedumus, taču nekad - smailus padziļinājumus. Tām vajadzētu būt savādi veidotām lodēm, kas iederētos Maltas mīklainajās grambās. Un turklāt vismaz 1,40 m diametrā, ja iedobuma dziļums ir 70 cm.

Vai būtu vēl citi risinājumi?

Negals ar zaru Ir vēl viena ideja: varbūt kādiem jūga dzīvniekiem kaklā uzkāra žuburainu zaru, kuram abi gali vilkās pa zemi, tādējādi iezīmējot grambas? Daži sevišķi attapīgi cilvēki uzskata, ka ar šo teoriju varētu nošaut divus zaķus uzreiz. Līdzās grambu izskaidrojumam vienlaikus būtu rasts ari skaidrojums, kā tika transportēti materiāli milzīgo tempļu kompleksu būvei, tā sacīt - monolītu ceļš.

Tik daudz cilpu, cik ir šim pieņēmumam, nespēj mest pat Maltas savvaļas zaķis, pirms tas kā garda delikatese ar nosaukumu Fenek nokļūst katlā! Neņemot vērā koka blīvumu, kas šādu slodzi varētu izturēt, paliek neatklāts arī cits jautājums - kurš dzīvnieks gan spētu pārnēsāt šādu svaru? Varbūt pundurziloņi, kuru skeleti atrasti Ghardalamā - Tumsas alā? Šai kādreiz visā Ziemeļāfrikas teritorijā izplatītajai dzīvnieku sugai paleontologi piedēvē 260 000-360 000 gadu vecumu, bet tas ir vismaz simtreiz vairāk, nekā tiek lēsts dubultgrambu vecums.

Ir jau negals ar zaru, tas ir, zaru žākli! Un vispār - kaļķakmeni līdzās šo tēraudcieto zaru žākļu iezīmētajām rievām vajadzēja saglabāties arī nomocīto jūga dzīvnieku pēdu nospiedumiem.

Turklāt, kā par nelaimi, sliedes pilnīgi nepārprotami ved garām tempļiem, dažās vietās - pat tieši jūrā. Nirēji tās atraduši arī 42 m dziļumā.

Un te nu sākas nākamais apburtais loks. Ja šīs noslēpumainās grambas ir radušās pirms Vidusjūras ūdens līmeņa paaugstināšanās, tad tās ir daudz vecākas, nekā līdz šim uzskatīts. Jo, neņemot vērā nenozīmīgas svārstības, ūdens līmenis Vidusjūrā kopš vismaz 10 000 gadiem palicis nemainīgs - kopš ledus laikmeta beigām, ja gribam būt precīzi. Bet, ja grambas radušās pēc ūdens līmeņa celšanās, tad nevar izvairīties no jautājuma: kādi nezināmi spēki iezīmējuši neizskaidrojamās grambas Maltas zemē?

Kas gan pirms nezināmiem laikiem noticis šajā vientulīgajā salā?

Eksperimentējošo dievu sala Paturot prātā minētos skaidrojumus, es atkal devos uz nodaļas sākumā minēto Klephemas šķirotavu, starp Busketas dārziem un kraujajām Dingli klintīm. Atkal un atkal es gāju gar dubultgrambām, kuras savu noslēpumu neparko negribēja atklāt, un brīnījos par to dažādo dziļumu un nesaprotamajām virāžām. Šur tur, sajutusi manu soļu radītās vibrācijas, aizvijās kāda pēc saules izslāpusi čūska.

Pēkšņi mani pārsteidza divi atradumi.

Lauka dienvidu malā atrodas jau daļēji iebrukuši ala, ko jaunākajos laikos varbūt apdzīvojuši trūkumcietēji. Pie ieejas atrodas manāmi sadēdējis akmens bluķis, kas man neviļus atgādināja kaut ko jau reiz redzētu, lai gan citā pasaules malā, kur tas bija no cietāka materiāla un tāpēc daudz labāk saglabājies.

Patiesi: oriģinālu es biju nofotografējis Peru. To dēvē par Dievu troni, un tas atrodas Kenko Grandē, dažu kilometru attālumā no Kusko, augšpus no milzīgiem monolītiem būvētā Inku cietokšņa - Saksavamanas.

Kenko Grande ir komplekss, kas būvēts sirmos aizlaikos un ko gadu tūkstošus vēlāk inki izmantoja kā svētvietu.

Sadēdējusī, taču vēl samērā labi saskatāmā Dievu troņa kopija atrodas pie alas ieejas, līdzās grambu sakopojumam.

Vēl pārsteidzošāks ir cits atradums. Kā patvertne vai kā vaļēja blindāža šķiet pāris klinšainajā pamatā izgrieztās, teicami apdarinātās telpas. Reiz man tika paskaidrots, ka tie esot feniķiešu kapi, bet tam es nevaru piekrist. Visos laikos kapi taču veidoti tā, lai apbedītos pasargātu no plēsīgiem zvēriem vai

kapu aplaupītājiem. Kapi nekad nav vaļēji, kā šie padziļinājumi, no kuriem šodien spraucas laukā jauni vīģes kociņi - starp citu, diezgan negodbijīga attieksme pret šķietami vecu kapa vietu vērtību!

Man viss apvidus un tajā esošie relikti radīja drīzāk tehnisku iespaidu. Pilnīgi negaidīti tas mani uzvedināja uz pavisam pārgalvīgām domām - mazliet ļaut vaļu fantāzijai un ieskicēt scenāriju, kas diemžēl nekādi neiederas ierastajā shēmā…

Mazliet zinātniskās fantastikas Daudzus gadu tūkstošus priekš Kristus grupa būtņu, kas atnākušas no Visuma, nolaidās uz šīs skarbās klinšainās salas starp Sicīliju un Ziemeļāfrikas piekrasti. Kādi priekšnoteikumi un kritēriji viņus uz to pamudināja, šodien vairs nav noskaidrojams. Klinšainā laukumā (piemēram, jau minētajā līdzenumā, kas atrodas starp Busketas dārziem un Dingli klintīm) ar svešo atnācēju augsto tehnoloģiju iezī tika iestrādātas savādas, dziļas līnijas. Par to jēgu un nozīmi mēs varam izteikt tikai minējumus. Vienkāršības labad pieņemsim, ka tās bijušas elektrības kabeļa šahtas.

Virs apvidus, kurā risinās darbība, nelielā augstumā lidinās citplanētiešu lidaparāts. Daži komandas locekļi, kas strādā uz Zemes, pēc plāna kaļķakmenī iezīmē kabeļa līnijas. Pēc kāda laika viņi dodas īpaši šim nolūkam klintī izcirstās patvertnēs. Projekta vadītājs no sava mazliet attālākā komandposteņa, no kura var pārredzēt gan lidaparātu, gan situāciju uz zemes, radiotelefonā dod pāris lakonisku komandu. Pēc tam viņš steigšus dodas uz patvertni. Gaisā esošajā lidaparātā iegaudojas ģeneratori. Tad spokaino ainavu pāršķeļ zvīļains zibens.

Kad pēc brīža gaisa trauksme tiek atsaukta, virszemes komanda un projekta vadītājs atstāj patvertni.

Atkal sākas iezīmēšanas darbi, un atkal lāzera stars griež rievas iezī.

Kad visas plānā paredzētās šahtas ir sagatavotas, tajās tiek ieguldīti strāvas kabeļi. Viss komplekss tiek instalēts precīzi pēc paredzētās slēguma shēmas, kilometriem gari kabeļi sazarojas un savienojas vienā kopnē. Visbeidzot gatavās aprīkotās strāvas kabeļu šahtas tiek piepildītas ar putām, lai apvidus virsmu atkal padarītu līdzenu un pārstaigājamu. Bet varbūt svešie grib maskēt šahtu, lai no augšas tā nebūtu redzama. Šodien par kompleksa toreizējo izmantošanu var izdarīt tikai minējumus. Varbūt tā bija kāda milzu antena? Vai arī citplanētieši te iekārtoja plaši automatizētu relejstaciju, lai varētu koordinēt lidaparātu ielidošanu un navigāciju? Tādu kā instrumentālo piezemēšanās sistēmu, kā to dēvē mūsdienu aviācijas terminoloģijā.

Jāatzīst, ka šāda ideja - un pašreizējā brīdī tā nav nekas vairāk - šķiet augstākā mērā fantastiska.

Neko precīzi mēs nezinām. Lai kaut kad varētu atminēt pagātnes mīklas, kas atrodas divu stundu lidojuma attālumā no mums, vēl jāveic plašs pētniecisks darbs un jāatbrīvojas no traucējošiem ierobežojumiem.

Var jau būt, ka mans skaidrojums vēlāk izrādīsies maldīgs. Bet kamēr arī citiem skaidrojumiem ir tik daudz klaji vāju vietu un neatbilstību, kamēr Maltā esošie artefakti to padara par noslēpumu salu, es uzskatu, ka ir pieļaujams kādreiz izteikt arī mazliet pārdrošākus minējumus.

Malta kā kādreizējā bāzes nometne, kā aizlaiku Visuma dievu tehniskā bāze? Fantastiska doma. Bet kāpēc gan to noraidīt?

Neparastais pašu mājās «Kāpēc īsti tu ceļo pa pasauli un meklē kosmiskās pēdas?»

To man jautāja Rolands, sens draugs, kad mēs nezin kuro reizi skrējām garām kādam klintsbluķim.

Viņš vēl piebilda:

«Šeit taču arī ir pietiekami daudz dīvainu lietu.» Minētais klintsbluķis atrodas tikai dažus kilometrus no mūsu dzīvesvietas, un mēs dodamies tam garām katru reizi, kad ļaujamies sportiskajām tieksmēm, kurām, ņemot vērā blīvi pierakstīto darba kalendāru, grūti atrast laiku.

Divas vai trīs reizes nedēļā mēs atpūšamies vieglā skrējienā, kas reizēm pārtop mierīgākā pārvietošanās veidā.

Parasti mūsu ceļš ved gar upi, cauri gleznainiem Alpu mežiem, garām mežonīgām, klinšainām aizām. Šaurā taka gar krastu vijas pārmaiņus kalnup un lejup un tad apmet līkumu pieminētajam klintsbluķim.

Tas izskatās kā parasts erātiskais laukakmens, kādi diezgan bieži sastopami Alpu priekškalnē.

Klintsbluķim ir aptuveni septiņus līdz astoņus metrus garas malas, tas ir ap sešus metrus augsts, nedaudz iestidzis upes gultnē. Bluķa virsotnē slejas daži greizi koki, vecākais no tiem varētu būt ap simt gadu vecs. Gandrīz pilnīgi droši var apgalvot, ka klintsbluķis šajā vietā guļ jau daudzus tūkstošus gadu, varbūt kopš ledus laikmeta beigām, kad upe vēl bija mežonīga un strauja un bluķi aizrāva sev līdzi. Tā tas šajā vietā palicis guļam. Bet iespējams, ka tas jau vienmēr bijis šeit.

Varbūt tā nemaz nav klints - par to liecina uz tās atrastās pēdas, kādas dabiskā klintī parasti nemēdz būt. Tur ir divi vertikāli, simetriski un līdzeni nospiedumi, it kā no kādas armatūras, kura vēlāk atkal noņemta vai ari laika gaitā sarūsējusi un sabirzusi. Savādie iespiedumi ļauj secināt, ka tos radījis cauruļveida priekšmets, kura diametrs bijis aptuveni astoņi līdz desmit centimetri. Šādas pēdas klintīs parasti neatrod. Padomāsim - kā būtu, ja tas patiesi nebūtu dabisks akmens? Ja tas būtu betona bluķis, kas laika gaitā tā sadēdējis, ka šodien izskatās gluži kā parasta klints? Par labu šādai hipotētiskai domai liecina arī ap pusmetru liels laukakmens klints pakājē. Arī tas neizskatās pēc dabiska akmens, drīzāk jau pēc betona gabala.

Ja tas ir tā, tad rodas daži jautājumi. Kas senajos laikos ražoja varenus betona bluķus, kuru sānu malas garums sasniedz vairākus metrus? Kādā fabrikā tika izgatavotas armatūras caurules, kas atstājušas bluķī nospiedumus? Bez šaubām, materiālam vajadzēja būt vēl mīkstam, citādi caurules nebūtu atstājušas tik skaidrus iespiedumus uz mūžīgiem laikiem. Un vēl - kādam nolūkam tas viss bija paredzēts?

Man vēl nav izdevies to noskaidrot, un šajā apvidū neviens nezina atbildi uz šiem jautājumiem.

Netālu no manas dzīvesvietas, proti, Zalcburgas kalnu apgabalā, atrodas Hāgena kalni. Tur Austrijas Speleologu asociācijas rīkotā starptautiskā ekspedīcija jau 1976. gada vasarā atklāja alu gravējumus no aizvēsturiskiem laikiem. Līdzās medību ainām, kā arī tehniska un ģeometriska rakstura gravējumiem pētnieku uzmanību piesaistīja kāda vīriņa attēls putnam līdzīgā ietērpā ar tādu kā antenu uz galvas.

Bieži vien mums pat nevajag doties uz tālām zemēm, lai atrastu norādes uz pagātni, kas, iespējams, bijusi daudz fantastiskāka, nekā mums to māca skolā.

Ir tikai laiku pa laikam plašāk jāatver acis.

3. Neiespejamās operācijas: akmens laikmeta mikroķirurģija Ir daudz faktu no sen pagājušiem laikiem, kurus oficiālā zinātne parasti piemin nelabprāt, jo tos pat ar lielu centību nav iespējams saskaņot ar tām drošajām zināšanām, kuras mums it kā būtu par pagātni.

Fakti par mūsu priekšteču zināšanām medicīnā it bieži satricina mūsu ierastā pasaules skatījuma pamatu, kaut daži no tiem ir izskaidrojami ar mūsdienu medicīnas tehnoloģiju.

Runa ir par brīnumainajiem ārstu sasniegumiem, kas paveikti pirms gadu tūkstošiem, radot iespaidu, it kā skalpeli būtu turējusi mūsdienu ķirurga roka. Ir rodamas pazīmes, kas liecina par attīstītu mikroķirurģiju laikmetā, kad mūsu priekšteči, kā rakstīts mācību grāmatās, varējuši labākajā gadījumā ar cērtēm ielauzt pakaušus. To viņi tolaik neapšaubāmi ir darījuši pietiekami daudz. Taču acīmredzot bija (tieši tas visā šai lietā ir pārsteidzošākais!) vairāki speciālisti, kuri ielauztos galvaskausus pratuši atkal savest kārtībā un kuriem medicīnas jomā krājumā bijis vēl dažs labs pārsteigums.

Es gan apšaubu, vai tiklab tālaika, kā šodienas ārstu māksla tālāk aprakstītajam upurim vēl būtu palīdzējusi. Londonas Dabas vēstures muzejā atrodas neandertālieša galvaskauss, kas atrakts 1921. gadā pie Brokenhilas, toreizējā Rodēzijā (mūsdienu Zimbabvē). Šim galvaskausam kreisajā pusē ir gluds, apaļš caurums ar uzkrītoši līdzenām, asi norobežotām malām. Tieši pretī šim caurumam galvaskauss otrā pusē burtiski ir

Kas šāvis ar lodēm uz neandertālieti? Attēlā skaidri saskatāms - ieejas atvere precīzi atbilst šāviņa kalibram. Apakšējā attēlā - daudz lielākā izejas atvere. sašķaidīts, tur kaulā rēgojas nesalīdzināmi lielāks caurums.

Tas neizskatās kā šķēpa vai bultas radīts ievainojums. Šādam efektam - asi norobežotai ieejai ar redzami lielāku izeju - manuprāt, ir tikai viens izskaidrojums:

vienīgi ātri lidojošs šāviņš, kādu šodien var izšaut no moderna šaujamieroča, varētu radīt šādu ievainojumu! Ieejot lode kaulā atstāj caurumu, kas precīzi atbilst ieroča kalibram. Taču ieejot tā zaudē lielāko daļu no savas kinētiskās enerģijas. Saskaroties ar pretējā pusē esošo galvaskausa daļu, trieciens izplūst vēdekļveida un izejā izrauj caurumu, kas vairākkārt lielāks par lodes ieeju.

Kāds tiesu medicīnas eksperts no Berlīnes par šo gadījumu izteica pārliecību, ka abas savdabīgās un neapšaubāmi savā starpā saistītās atveres izskatās kā tipiski šāviena ievainojumi, ar kādiem viņam un viņa kolēģiem nākas saskarties visai bieži. Neizprotama ir arī galvaskausa atrašanās vieta: tas atrasts 18 metru dziļumā. Tā kā galvaskauss tiek atzīts par neandertālieša galvaskausu, tad tas noteikti nevar būt kāda mūslaiku noziedznieka upuris, kura mirstīgās atliekas apraktas tik dziļi zemē, lai slēptu nozieguma pēdas.

Bet kas tad varēja radīt šāviena ievainojumu akmens laikmeta cilvēkam?

Ja atrastais galvaskauss ļauj pieņemt, ka ievainojumi radīti ar daudz modernākiem ieročiem, nekā lietoti tolaik, tad citi artefakti ļauj izdarīt vēl fantastiskākus secinājumus. Runa ir par medicīniskām operācijām, kas tajos laikos diez vai bija īstenojamas, patiesībā - pilnīgi neiedomājamas, ja mēs pamatojamies uz mūsu pašreizējo pasaules skatījumu.

Te kaut kas nav kārtībā…

Izpētot daudzās vietās atrastās akmens laikmeta cilvēku atliekas, arheologi var izdarīt vienu secinājumu: nav apšaubāms fakts, ka daudzreiz izdarīta galvaskausa operatīva atvēršana. Un vairumā gadījumu šīs tā dēvētās trepanācijas noritējušas sekmīgi, kā to pierāda atveseļošanās procesa pēdas kaulu malās. Tās liecina, ka pacienti pēc operācijas nodzīvojuši vēl vairākus gadus, jo operācijas vietas malās bija izveidojusies jauna kaulviela.

Katrs mediķis var apliecināt, ka viena no vecākajām cilvēkam izdarītajām operācijām, proti, galvaskausa atvēršana, vienlaikus ir arī viena no sarežģītākajām operācijām. Tad kā ir ar vispārpieņemto uzskatu, ka sarežģītākais vienmēr attīstās no vienkāršākā, - ja te sākts ar vienu no grūtākajām operācijām?

Te kaut kas nav kārtībā, un esmu pārliecināts, ka mums, lai rastu šai mīklai atrisinājumu, ir jāatmet tradicionālie priekšstati.

Mūsu zināšanas par šīm neizskaidrojamajām liecībām, kuras rāda cilvēces agrīnās vēstures ķirurģijas tehniku, ir tikai nedaudz vairāk nekā gadsimtu vecas.

1873. gadā lauku ārsts Prinjērs Lozjēres ielejā, Lozjēres departamentā Dienvidfrancijā, atrada ap duci akmens laikmeta cilvēku galvaskausu, kuros bija urbumu vietas. Kad viņš gadu vēlāk savus atradumus demonstrēja Francijas Zinātņu veicināšanas asociācijā Lillē, zinātnieki par šiem atradumiem pauda pārsteigumu un neticību.

Tā kā šādi atklājumi neiekļaujas mūsu aizvēstures klasiskajā skatījumā, zinātnes pasaule vispirms apmierinājās ar pieņēmumu, ka šīs trepanācijas izdarītas nevis ārstnieciskos nolūkos dzīviem cilvēkiem, bet gan tikai pēc cilvēku nāves maģiskos vai kulta nolūkos.

Tuvāka izpēte apstiprināja, ka lielākajai daļai atrasto galvaskausu pēc operācijas bija izveidojušies jauni kaulaudi. Tas šo kulta hipotēzi ātri vien apgāza.

Visbiežāk ticis trepanēts pieres kauls. Tādos gadījumos atvere parasti veidoja elipsi, reizēm - arī vairāk vai mazāk regulāru riņķi. Atveres caurmērā ir 4x4 centimetrus lielas, retāk lielākas. Šis operācijas nereti tika veiktas pēc lūzumiem ar sekojošu asinsizplūdumu, kas radīja spiedienu smadzenēs un ko ķirurgam steidzami vajadzēja likvidēt; operācijas tika izdarītas ari audzēju likvidēšanai.

Arheologi pirmās galvaskausu atvēršanas diezgan piesardzīgi attiecina uz paleolīta laikmeta beigām, aptuveni pirms 10 000 gadu. Tolaik izmantotie darbarīki - naži, urbji un zāģi - laikam bijuši nevainojami izgatavoti, ja ķirurgi spēja tik prasmīgi un ierasti atvērt galvaskausu.

Kāds galvaskauss, kas atrasts 12 000 gadu vecā nekropolē Taforaltā, pašreiz tiek uzskatīts par aizvēsturisko laiku galvaskausa ķirurģijas vecāko paraugu. Atradums liecina, ka operācija bijusi sekmīga

Šis akmens laikmeta pacients sekmīgi pārcietis bīstamo trepanāciju - par to liecina kaula jaunveidojums brūces malās. Vismaz vienā gadījumā tika atklāti mata biezi implantāti - kā NLO nolaupītajiem cilvēkiem mūsdienās! un pacients pēc tās nodzīvojis vēl ilgāku laiku. Ārkārtīgi precīzi apgrieztās kaulu malas ir sarētojušas bez redzamām komplikāciju pazīmēm. Neapšaubāmi, ķirurgs ir bijis lielisks sava aroda meistars. Jaunākie atradumi pat ļauj secināt, ka akmens laikmeta cilvēkiem (ja vispār tie bijuši viņi) ir bijuši lieliski instrumenti, ar kuriem bieži vien varēja griezt labāk nekā ar mūsdienu skalpeļu metāla asmeni.

Es atzīstu, ka arī man te rodas grūtības. Es vienkārši nevaru iedomāties ainu, kur daži rūcoši, gurnu apsējos ģērbušies akmens laikmeta cilvēki, turot krama vai obsidiāna nažus, savietojušies apkārt savam laikabiedram, lai izdarītu viņam vienu no sarežģītākajām operācijām, kādas veic mūsdienu ķirurgi. Šīs operācijas sarežģī tas, ka nekādā gadījumā nedrīkst ievainot smadzeņu plēvi, kura ir svarīgākā barjera, kas aizkavē infekcijas iekļūšanu smadzenēs.

Savā doktora disertācijā vācu ārsts Dr. Pēteris Heins analizējis trepanāciju biežumu un izplatību Eiropas aizvēsturē un agrīnajā vēsturē. Viņš izpētīja 334 galvaskausus un izdarīja pārsteidzošu secinājumu, ka vismaz 73% no šiem aizvēsturiskajiem smadzeņu operāciju pacientiem sarežģīto operāciju ir pārcietuši.

Var jau būt, ka dažas no šīm operācijām izdarījuši arī iezemieši, kuriem šo tehniku kāds ir iemācījis. Āfrikas džungļos vēl šodien atsevišķos gadījumos tiek izdarīta galvaskausa trepanācija (par to es pastāstīšu vēlāk). Ar visvienkāršākajiem instrumentiem un pilnīgi neievērojot prasības, kādas tiek izvirzītas modernas operācijas norisei, - sterilitāti, anestēziju un tik nepieciešamo pēcoperācijas ārstēšanos stacionārā.

Bet kurš gan pirms tūkstošiem gadu ar skalpeli izdarījis visprecīzākās trepanācijas?

Visuma skolmeistaru dāvana?

Savās iepriekšējās grāmatās es vairākkārt izteicu pieņēmumu, ka dažādās progresīvās, tam laikam neparastās medicīnas un ķirurģijas zināšanas un prasmes varētu būt, tā sakot, Visuma dievu dāvanas.

Runājot par Ķīnas seno Vidus impēriju, es to izsmeļoši attēloju, izmantojot piemēru ar adatterapiju, ko modernā Rietumu medicīna joprojām nespēj izskaidrot. Vai arī fantastiskie kapu atradumi Mavangdujā.

Tur atrastas vairāk nekā 2200 gadu vecas grāmatas par ārstniecību, kas pilnīgi revolucionizē mūsu zināšanas par medicīnu un operāciju tehniku Senajā Ķīnā.

Vai būtu iedomājams, ka atnācēji no Visuma ir mūsu skolmeistari, kas ne vien atstājuši liecības par

savu augsti attīstīto ķirurģiju, bet arī apmācījuši dažus īpaši izraudzītus indivīdus? Jo viņiem bija zināms, ka šīs agresīvās, vāles vicinošās būtnes bieži cieta negadījumos, tāpēc viņi dažiem sapratīgākajiem eksemplāriem nodeva pārbaudītas medicīnas zināšanas.

Kā gan citādi tas varētu būt? Daudzās agrīnajās kultūrās pēkšņi, vienlaikus un masveidā vērojamas sarežģītas ķirurģiskas operācijas, taču tie nebija izmēģinājuma trusīši, ar kuriem varēja vispirms pavingrināties un pilnveidot savu prasmi! Pēkšņi, ap 10 000. g. pr. Kr., pēc gandrīz vienprātīga arheologu vērtējuma, praktiski bez jebkādas sagatavošanās bija parādījušās nepieciešamās tehniskās zināšanas.

Laikam cilvēki izrādījušies centīgi skolēni, jo neolīta laikmetā, aptuveni 8000 - 2000 g. pr. Kr., galvaskausa ķirurģijā notika milzīgs progress.

Sevana ezera tuvumā Armēnijā atrasti hurītu skeleti (hurīti bija tauta, kas ap otro gadu tūkstoti pr. Kr. dzīvoja ezera krastos). Kādam sievietes galvaskausam ārēja ievainojuma dēļ bija radies caurums apmēram sešus milimetrus diametrā. Ķirurgi ievadījuši galvaskausā mazu implantātu no dzīvnieka kaula un nostiprinājuši to ievainojuma vietā. Pilnīgi skaidrs, ka šī neparastā operācija sievietei izglābusi dzīvību un kaula implantāts pat ieaudzis galvaskausā dažus milimetrus dziļi. Kādā citā hurītu galvaskausā bija plaša brūce, ko radījis sitiens ar trulu priekšmetu. Nezināmie ķirurgi visapkārt ievainojumam izslīpējuši galvaskausa vāku, lai no smadzenēm izņemtu kaula šķembas. Arī šis pacients operāciju ir pārcietis, to var konstatēt pēc kaula jaunveidojuma.

Armēņu arheologs profesors Androniks Jagarjans, pamatojoties uz jau minētajiem atradumiem, izteicis apgalvojumu, ka tālaika ārsti vismaz tehniskajā ziņā bijuši pārāki par mūsdienu ķirurgiem!

Dievu atstātais mantojums Es jau pieminēju, ka Āfrikas mūžamežos, precīzāk sakot, Rietumkenijas plakankalnē, šīs zināšanas medicīnā tiek izmantotas arī šodien, tur joprojām tiek izdarītas galvaskausa trepanācijas. Tur dzīvojošajā kisi ciltī galvas &'n/r< g.sOmobari Omotve joprojām bauda lielu cieņu, lai gan valsts viņa operēšanas metodes ir stingri aizliegusi.

Omobari Omotve prasmi un iemaņas pārņēmis lielākoties no sava tēva, kas gatavo dēlu par sava amata pārņēmēju. Katrs galvas ķirurgs savas zināšanas mantojis no tēva vai tuvākā vīriešu kārtas radinieka. Cik tālu šī stafete iesniedzas tālajos aizlaikos, vairs nav iespējams izsekot. Taču noteikti ļoti, ļoti tālu…

1991. gadā ZDF televīzijas kanāla darbinieki atveda sensacionālus attēlus un ziņojumus no šā Āfrikas apvidus, kurā dievu atstātais mantojums tiek plaši izmantots. Izrādījās, ka šajā apvidū, kurā nepārtraukti notiek dažādu tautu grupu cilšu kari, ir visai bīstami doties meklēt praktizējošu džungļu ķirurgu, kas turklāt vēl atļautu noskatīties savā darbā. Un, protams, ne uzreiz atrodas piemērots pacients šādai fantastiskai operācijai.

1991- gada 13. jūnija rītā tas beidzot notika. Divdesmit astoņus gadus vecajai Polinai Onkundi pirms divām dienām bija uzbrukuši lopu zagļi un ar pangu (sirpja veids, kas noder reizē kā darbarīks un ierocis) ievainojuši viņu galvā. Kopš šā uzbrukuma viņai bija stipras galvassāpes, sieviete visu laiku jutās apdullusi, pastāvīgi tuvu bezsamaņai. Viņa pacietīgi sēdēja uz pīteņa ķirurga būdas priekšā, kamēr notika nepieciešamie sagatavošanās darbi šai nebūt ne ikdienišķajai operācijai.

Džungļu ķirurga dēls bija tēva asistents, pirms tam viņš bija savācis augus brūces apkopšanai. Tur bija omojabojas lapas, kuras tīra brūci un kuru matiņiem klātā apakšpuse noder par tamponiem, kā arī riraramgeras lapas, kas aptur asiņošanu.

Pēc tam viņš uz liela akmens noasināja dažus paštaisītus, smailē viegli izliektus nažus un noskaloja tos turpat nostāvējušās peļķes duļķainajā ūdenī. Kopā ar nebūt ne jaunu bārdas nazi, metāla vīli un nelielu kaltu viņš šo baismīgo kolekciju nolika darba gatavībā uz banāna lapas. Pilnīgi neticami, ka ar šo

aprūsējušo komplektu 20. gadsimtā cilvēkam var izdarīt galvaskausa trepanāciju!

Tikmēr paciente paļāvīgi un ārēji pilnīgi mierīgi sēdēja uz pīteņa un gaidīja. Viņai netika dotas nedz narkotikas, nedz alkohols, ar gudru ziņu viņai vajadzēja palikt pie pilnas apziņas. Tad no savas būdas iznāca galvas ķirurgs Omobari Omotve.

Operācija notika brīvā dabā, visu ciema iedzīvotāju acu priekšā. Ķirurgs ar nazi izdarīja iegriezumu brūcē, līdz nazis skāra kaulu, tad paplašināja brūci gareniskā virzienā uz abām pusēm. Viņa dēls izplūstošās asinis visu laiku nosusināja ar omojabojas lapām. Ķirurgs ar pirkstiem mēģināja iztaustīt atsegto galvaskausa kaulu, lai atrastu iespējamo lūzumu. Sieviete klusi vaidēja, taču citādi neizrādīja sāpes. Tā kā ķirurgs neatrada lūzuma pazīmes, tad pēc aptuveni stundas operācija bija pabeigta. Pacientei bija paveicies: viss aprobežojās tikai ar diagnosticējošu operāciju.

Galvaskausa iekšpusē nebija savainojuma, tāpēc nebija nepieciešams kaulu nedz novīlēt, nedz pārzāģēt vai pat izņemt gabalu no galvaskausa vāka.

Omobari Omotve pēdējo reizi iztīrīja brūci, nosusināja asinis un pārsēja svaigo brūci ar linu drānu.

Pēc tam slimniecei, kas visu laiku nebija pakustējusies, jāva piecelties un pavadīja uz viņas būdu.

Pirms desmit gadiem, 1981. gadā, vācu ārsts Dr. Rolfs Mešigs dokumentāri iemūžinājis gandrīz identisku, arī diagnosticējošu operāciju jaunai sievietei. Ķirurga vedeklai bija uzbrukuši lopu zagļi.

Tolaik divdesmit piecus gadus vecā sieviete pēc operācijas ātri atlaba un jau otrajā dienā vairs nejuta nekādas sāpes.

Kādas mīklas anatomija Pievērsīsimies atkal gluži vai neticamajām galvaskausa operācijām cilvēces agrīnajā vēsturē. īsts šādu operāciju centrs atradās Dienvidamerikā. Tā, piemēram, senperuāņu kapos atrakts milzīgs daudzums trepanētu galvaskausu, kā ari ķirurģijas instrumenti. Tur dienasgaismā izcelts vesels arsenāls: obsidiāna asmeņi, kas ļauj izdarīt precīzāku griezumu nekā dažs labs

Galvaskausa modelis (skats no augšas), kurā attēloti akmens laikmetā biežāk lietojamie trepanācijas paņēmieni: 1 - apaļais griezums; 2- loka griezums; 3 un 4- divi krustenisko griezumu paveidi. Kādā trepanētā galvaskausā atrasti smalki metāla pavedieni - akmens laikmeta nolaupīšanas upura implantāti? mūsdienu skalpelis; kasīkļi ar pusapaļu asmeni; dzeļi; adatas un spailes brūces malu fiksēšanai.

Pēc šiem atradumiem iespējams precīzi rekonstruēt plaši praktizēto galvaskausa trepanāciju norisi.

Tūlīt redzams, ka ķirurģija toreiz bijusi augstā līmenī. Viena no izmantotajām metodēm bija tā dēvētais krustojošais griezums. Tika pielietots ari trijstūrveida, četrstūrveida un kvadrātisks griezums, iespiesto lūzumu gadījumā - arī lokveida griezums. Šim operatīvajam paņēmienam raksturīgas īsas lokveida līnijas, kas krusto cita citu, līdz pēc Lamina externa (galvaskausa vāka ārējās kārtas) pārgriešanas rodas droša vieta trepanācijas instrumentam. Kad bija pārgriezta arī Diploe (porainā kaulu viela), kas atrodas starp abām galvaskausa plāksnēm, visapkārt tika izlauzts apgrieztais galvaskausa fragments un kaula malas nolīdzinātas slīpā leņķī.

1925. gadā peruāņu arheologs Hulio Teljo tuksnešainajā Parakasas pussalā, aptuveni 250 kilometrus uz dienvidiem no Limas, atrada daudz šādi trepanētu galvaskausu. No 400 gadījumiem vismaz 25 izveseļošanos varēja uzskatīt par drošu. Dažos galvaskausos varēja noteikt pat septiņu (!) operāciju pēdas, un nereti piecas no tām bijušas veiksmīgas, un kauli saauguši. Tas liecina par medicīnas zināšanu un izmantotās tehnikas augsto līmeni.

Tas pats attiecas arī uz izmantotajiem medicīnas instrumentiem. 1963. gadā peruāņu ķirurgs Dr. Francisko Granja izdarīja sarežģītu galvaskausa operāciju kādam nelaimes gadījumā cietušajam.

Operācijā viņš izmantoja tos pašus trepanācijas instrumentus, kuri bija atrasti viņa dzimtajā zemē. Tie bija izgatavoti no zelta un sudraba sakausējuma, aptuveni 3000 gadu veci. Operācija noritēja sekmīgi, un pacients pilnīgi atveseļojās.

Implantāti no aizvēsturiskiem laikiem!

Senajā Peru zemē atklāti vēl citi, patiesi sensacionāli atradumi. 1863- gadā amerikāņu diplomāts ī.

Skvairs Andu plakankalnē senajā inku galvaspilsētā Kusko atrada cilvēka galvaskausu, kura vecums tiek lēsts uz aptuveni 4000 gadu. Cilvēka dzīves laikā no galvaskausa bija izoperēts četrstūrains kaula gabals.

Skvairs šo galvaskausu atdeva franču antropologam Polam Brokā (1824-1880), kurš pazīstams ar to, ka pirmais noteica cilvēka runasspēju centra atrašanos kādā priekšējo smadzeņu krokā, kas nosaukta viņa vārdā - par Brokā kroku. Antropologs galvaskausā atrada pazīmes, kas norādīja uz kaulu infekciju, kura bijusi galvenais cēlonis ķirurģiskajai operācijai. Vēl viņš galvaskausā atrada sešas ārkārtīgi smalkas stieplītes!

Un te nu kļūst ļoti neomulīgi! Šis atradums taču atgādina mūsdienās arvien vairāk pieminēto nolaupīšanas sindromu. Praktizējošie ārsti arvien biežāk runā par tā dēvētajiem implantātiem, kuri ceturtās pakāpes tuvo kontaktu skartajām personām ievadīti operācijas laikā. Šo baismīgo akciju galvenās personas vairumā gadījumu esot mazas, pelēkas būtnes, kuras piemin, runājot par NLO un nolaupīšanas fenomenu. Vācu NLO pētnieks Dr. Johanns Fībags savās grāmatās par cilvēku nolaupīšanas gadījumiem, ko izdarījuši citplanētieši, apraksta daudzus notikumus, kad nolaupītajiem cilvēkiem izdarītas sāpīgas operācijas, caur degunu ievadot ārkārtīgi smalkus, zondēm līdzīgus implantātus.

Kāds no cietušajiem savu traumatisko pārdzīvojumu apraksta šādi: «Šīs atmiņas vienlaikus ir arī manas pirmās bailes. Es biju varbūt vienu vai divus gadus vecs (..). Liekas, ka gulēju mātes gultā un biju viens pats. Es jutu, ka kaut kas iekļuva man degunā. Tas kustējās arvien augstāk, un man bija ļoti bail.»

NLO veikto nolaupīšanu un eksperimentu fenomenam piemīt neticama nepārtrauktība cauri gadu tūkstošiem!

Arī amerikāņu profesors Džons E. Meks, katedras vadītājs slavenajā Hārvarda universitātē, savā sensacionālajā darbā «Citplanētiešu nolaupīti» analizē daudzus līdzīgus gadījumus. Laika gaitā Dž. E. Meks ir mainījis savus uzskatus. Kad viņš astoņdesmitajos gados uzzināja vairāk par to, ko pārdzīvojuši nolaupītie, viņš vispirms uzskatīja, ka te darīšana ar halucinācijām, patoloģiskiem meļiem un apspiestiem traumatiskiem pārdzīvojumiem seksuālajā sfērā. Pārāk dīvaini, pārāk neticami viņam šķita šie stāsti.

Taču, jo vairāk viņš iedziļinājās satraucošajā materiālā, jo vairāk arī viņā auga pārliecība, ka tas ir reāls, kaut gan murgains fenomens. Taču šāds uzskats nebūt neradīja akadēmisko kolēģu simpātijas pret viņu.

Savienotajās Valstīs pašreiz it kā eksistējot vairāki rentgenuzņēmumi, kuros saskatāmi šādi implantāti. Taču, tā kā atsevišķos gadījumos runa ir par delikātiem, intīmiem aspektiem, te nepieciešama ārkārtīga smalkjūtība. Jāņem vērā arī ārsta klusēšanas pienākums, kas attiecas uz katru gadījumu, tāpēc noteikti paies vēl kāds laika sprīdis, līdz vispārējai izpētei būs pieejama precīzāka informācija un varbūt pat attiecīgi lietiskie pierādījumi.

Kādu noslēpumu gan paņēmis līdzi kapā akmens laikmeta cilvēks, kura galvaskausā atklātas ārkārtīgi smalkās stieplītes?

Kad tika izdarīta pirmā sirds transplantācija?

Lai cik fantastiski ir līdz šim minētie fakti par aizvēsturisko laiku ķirurģiju, tālāk tie ir vēl fantastiskāki!

Modernās medicīnas vēsturē Dienvidāfrikas kardioķirurgs Dr. Kristiāns Bārnards ir pirmais ārsts, kas slimniekam pārstādījis cita cilvēka sirdi. Šo vēsturisko operāciju ārsts izdarīja 1967. gadā Groote Scbuur hospitālī Keiptaunā. Transplantācija tika veikta 51 gadu vecajam Luisam Vaškanskim, pārstādot viņam kāda nelaimes gadījuma upura sirdi. Slimnieks pēc operācijas nodzīvoja tikai divas nedēļas, tad viņa novājinātajā organismā iestājās negatīva imūnreakcija, kas darīja galu visām cerībām: organisms donora sirdi noraidīja kā tam svešus audus.

Divus gadus vēlāk padomju profesors Leonīds Marmadžaidžans no Ašhabadas universitātes kopā ar

Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) universitātes kolēģiem devās pētnieciskā ekspedīcijā uz Padomju Savienībai piederošo Centrālāzijas daļu. Kādā alā viņi atrada apbedījuma vietu no cilvēces agrīnās vēstures laika. Ekspedīcijas dalībnieki no masu kapa dienasgaismā izcēla 30 pilnīgi saglabājušos skeletus.

Ašhabadas universitātē skeletu vecums tika noteikts pēc radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes (C 14 metode), atradumu vecumu aprēķinot uz vismaz 20 000 gadu. Vēlāk izdarītie precīzākie mērījumi parādīja, ka skeleti varētu būt pat līdz 100 000 gadu veci. Reizē ar lielo vecumu bija vēl citi mīklaini fakti, kas zinātniekiem lika palauzīt galvu. Astoņiem alā atrastajiem skeletiem bija saskatāmas stipras kaulu savainojumu pēdas, kuras varētu rasties cīņā ar plēsīgiem zvēriem. Dažos kaulos bija nagu pēdas, dažos - dziļu, spēcīgu kodumu zīmes.

Bet citiem skeletiem bija savādas operācijas pēdas krūškurvī, kas liecina par vairāku ribu daļu rezekciju. Tas pieļauj tikai vienu secinājumu: operējot ribas, sirds atsegta ķirurģiskai operācijai!

Krūšu kreisajā pusē ribas ar asu instrumentu pārgrieztas un izņemtas tieši sirds augstumā.

Operējamās vietas precīza izpēte parādīja, ka pēc ribu rezekcijas izdarīts griezums, kas vēlāk vēl paplašināts, lai sagatavotu vietu īstajai sirds operācijai.

Es saprotu katru, kurš ir stingri pārliecināts - jo viņam tas viss šķiet pārāk fantastiski, pārāk neticami -, ka visi šie atradumi bijuši cilvēku upurēšanas gadījumi, kas cilvēces ilgajā vēsturē notikuši neskaitāmas reizes. Tomēr tas nav tik vienkārši. Iegriezuma vietā ir izveidojusies jauna kaulviela.

Spriežot pēc tās biezuma, slimnieks ir izveseļojies un nodzīvojis vēl vismaz trīs līdz piecus gadus! To nevarētu gaidīt no cilvēka, kuru paredzēts upurēt. Vienalga kādai kultūrai viņš būtu piederīgs.

Taču pēdējais trieciens upuru hipotēzei ir fakts, ka toraksa griezums precīzi atbilst tai atverei, kāda tiek veidota sirds operācijām kopš profesora Bārnarda veiktās pirmās sirds transplantācijas 1967. gadā.

Skeletiem, kuri atrakti Tuvajos Austrumos, jau agrāk atklātas līdzīgu kaulu operāciju pēdas krūškurvī. Pēc radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes šo atradumu vecums noteikts uz aptuveni 50 000 gadu.

Kas gan pēc tik fantastiskiem atradumiem lai vēl tic mūsu iesīkstējušā pasaules skatījuma neapstrīdamajai pareizībai? Tam, kas cilvēku joprojām uzskata par vienīgo saprātīgo būtni Visuma plašumos, vajadzēs radikāli mainīt savu domāšanu.

Pārmaiņas nāks, tām ir jānāk. Mums jāizvērtē savi priekšstati, lai kādudien ne pārāk tālā nākotnē nevajadzētu piedzīvot dzīves lielāko šoku…

4. Karpatu mikla: Zeme, ilgi pirms mūsu laikiem.

Tas notika 1989- gada rudenī Jasos, Moldovas apgabala galvaspilsētā Rumānijā. Pilsēta, kurā ir ap 350 000 iedzīvotāju, atrodas starp Karpatu kalniem un Prutas upi, netālu no kādreizējās Padomju Savienības robežas. Būvstrādnieki tajās dienās - tas notika neilgi pirms Čaušesku asiņainās diktatūras gāšanas - bija nodarbināti kādas vecas ēkas remontdarbos Jasu iekšpilsētā. Pēkšņi strādnieki mājas pamatos atklāja apslēptu eju, kas veda vertikāli lejup, tieši pazemē. Šo eju nosedza milzīga metāla plāksne aptuveni trīs metrus diametrā.

Nekavējoties tika pieaicināti zinātnieki, lai precīzi izpētītu gan atraduma vietu, gan tās tuvāko apkārtni. Taču pavisam drīz viņi pārsteigti un apmulsuši konstatēja, ka sakausējums, no kura veidota milzīgā plāksne, nebūt nebija parasts metālu savienojums: līdz šim nav izdevies noteikt šā sakausējuma sastāvu. Par neparasto atradumu ļoti ātri izplatījās baumas, ka plāksne nevar būt izgatavota pēc Zemes tehnoloģijas!

Vēl lielāku apmulsumu uzaicinātajos ekspertos izraisīja 14 apļveida ornamentāli rotājumi, kas iegravēti vulkāniskā iezī un atrasti visapkārt metāla plāksnei. Četros no tiem redzamas svešādi ģērbtas cilvēkveida būtnes, kas izskatās gandrīz kā roboti. Būtnes tērptas kombinezonam līdzīgās uniformās, kas rada tehnisku iespaidu un kam aizmugurē ir tāda kā aste.

Katru no četrām neparastajām būtnēm ietver dubultaplis, ko veido pagaidām neizpētīti simboli.

Turklāt iekšējais aplis diezgan droši varētu būt veidots no rakstu zīmēm, vismaz savādajiem glifiem ir pārsteidzoša līdzība ar maiju rakstu simboliem Vidusamerikā. Turpretī ārējā aplī attēloti radījumi, no kuriem daži līdzīgi mezozoja (ap 200-60 milj. g. pr. Kr.) dinozauriem. Starp citu, nav noslēpums, ka Karpatos atrasts daudz izmirušu aizvēsturisko laiku briesmoņu fosiliju. Vācu ārsts Patersonijs Hains, kas 17. gadsimtā, tāpat kā daudzi viņa tautieši, bija izceļojis uz Ungāriju, ap 17. gadsimta vidu izpētīja daudzas pūku alas Mazajos Karpatos. Viņš atrada vairākus galvaskausus un daudz milzīgu zobu. Kādu galvaskausu viņš salika kopā, pēc tā rekonstrukcijas izgatavoja zīmējumu un 1673. gadā uzrakstīja apcerējumu «Pūķu galvaskausi Karpatos», kuru nosūtīja Dabas pētniecības akadēmijai Hallē. Aptuveni tajā pašā laikā cits vācietis, vārdā Fete, Septiņkalnes klinšu alās atrada līdzīgus kaulus, bet Halles dabas pētnieks Folgnāds pēc tam publicēja aprakstu «Septiņkalnes pūķi».

Vai tas būtu pietiekams izskaidrojums būtnēm, kuras attēlotas ornamentos Jasu zemē? Šajā Eiropas dienvidaustrumu apgabalā taču zina stāstīt mūžsenas tautas teiksmas par pūķiem, kas lidojuši pa gaisu.

Nolaišanās pazemē Kad milzīgā metāla plāksne ar ceļamkrānu bija nocelta no ejas, zem tās pavērās aptuveni desmit metru dziļa šahta, kas vertikāli veda zemes dzīlēs. Bezdibeņa sienas bija no granīta. Daži ģeologi ar virvju palīdzību nolaidās lejā un atklāja ar granītu apdarinātu aptuveni 17-18 kvadrātmetru lielu un trīs metrus augstu telpu. Telpas sienas un griesti šķita pārklāti ar glazūru. Un bluķi, no kuriem tie bija veidoti, bija apstrādāti tik precīzi, ka starp tiem negāja pat naža asmens. Šāda precizitāte mums jau ir zināma no daudziem neizskaidrojamiem seno laiku celtniecības sasniegumiem. Piemēram, pēc noslēpumainajām Saksavamanas drupām netālu no Kusko pilsētas Peru.

Vienā no aprakstītās telpas sienām pētnieki atklāja caurumu, kas izrādījās ieeja garā tunelī. Šis tunelis ir 2,40 metrus augsts, 1,60 metrus plats un aptuveni 30° slīpumā ved pazemē. Tunelis izbeidzas ar

granīta plāksnēm apšūtā velvē.

Gandrīz puskilometru garā, slīpā tuneļa galā esošā telpa atrodas 78 metrus dziļāk nekā tā telpa, kurā zinātnieki iekļuva sākumā. Un līmeņu atšķirība salīdzinājumā ar ieeju, kas bija nosegta ar milzīgo metāla plāksni, sasniedz gandrīz 90 metrus!

Telpā, kas atradās 450 metru garā tuneļa galā, zinātnieki ievēroja kaut ko neparastu: vienā sienā bija ielaists liels granīta bluķis ar piltuvveida iedobumu, no kura tecēja avota ūdens.

Taču pārsteigums izrādījās vēl lielāks, kad ūdens paraugus nogādāja analīzēm Bakterioloģijas un virusoloģijas laboratorijā Jasos. Šķiet, kas tas ir pavisam īpašs šķidrums, varbūt - pat ilgi meklētais dzīvības ūdens.

Izmēģinājumu laboratorija Zemes dzīlēs?

Izmēģinājumu laikā žurkas un peles tika inficētas ar vēža šūnām. Tiem dzīvniekiem, kuriem deva ūdeni no pazemes avota, jau pēc trim nedēļām parādījās stabilas atveseļošanās pazīmes. Turpretī tie izmēģinājumu dzīvnieki, kuriem šo ūdeni nedeva, ļoti drīz krita par upuri ļaunajai slimībai. Arī izmēģinājumi ar baktērijām un vīrusiem noritēja sekmīgi - visi slimības ierosinātāji aizgāja bojā! Šķiet, ka šim ūdenim ir fenomenāla ietekme uz imūnsistēmu. Vai tas būtu sen meklētais brīnumlīdzeklis, kas cilvēci varētu atbrīvot no dažām tās ļaunākajām ligām?

Taču atturēsimies no pārliecīgas jūsmas! Ja tas patiesi būtu brīnumlīdzeklis, vai gan to uzreiz savā pārziņā nepārņemtu zināmas militāristu un slepeno dienestu aprindas, ap notikumu uzceļot klusēšanas mūri? Liekas, ka tā arī ir noticis.

Kā stāsta informators, kas paziņoja par šo atklājumu, pētniekiem vēl nav skaidrs, kādas funkcijas un nozīme kādreiz bijusi apakšzemes ejām un telpām. Vai tā bijusi vieta, kur kāda slepena savienība vai sektanti noturēja savas konspiratīvās sanāksmes, savus vairāk vai mazāk melnos iesvētīšanas rituālus?

Vai varbūt šeit jau sensenos laikos nodarbojās ar medicīnu, sekmīgi cīnījās ar cilvēces ligām?

Kā radušās šā avota ūdens fantastiskās īpašības? Vai tajā ir dabiski līdzekļi vai varbūt kaut kas pievienots mākslīgi? (Tagad, kad es rakstu šīs rindas, Eiropas Savienības likuma projektā paredzēts, ka Eiropā tiks izplatīti apstaroti, kā arī ģenētiski pārveidoti pārtikas līdzekļi. Nedabiska Eiropas ēsma nevainīgā Eiropas blēžu iesaiņojumā - šī doma neliekas nemaz tik fantastiska.)

Bet kāpēc viss komplekss noslēpts, un kāpēc apzināti apgrūtināta piekļūšana tam? Vai te kāds izdarījis eksperimentus, vai šī bija tā vieta, kur dievi tēloja Dievu? Slepena izmēģinājumu laboratorija, kas noslēpta dziļi zemes dzīlēs?

Pēdējās ziņas, kas līdz šim saņemtas par atradumiem Jasos, pauž, ka vertikālā tuneļa ieeja mājas pamatos ir nosegta ar betona plāksni. Viens no iemesliem varētu būt drošības apsvērumi - nudien nav vajadzīgs, lai cilvēks tur nejauši iekristu.

Bet varbūt kāds grib izdzēst no atmiņas šo noslēpumaino atradumu?

Savāds atradums Septiņkalnes Rūdu kalnu austrumos Notikuma vietu iespējams noteikt diezgan precīzi: 23" 45' austrumu garuma un 46° 25' ziemeļu platuma, Rumānijas valsts teritorijā. Arī situāciju mēs varam definēt - mūsu ierastajā pasaules skatījumā negaidot ielauzies atradums, kam tur nav vietas. Toties par iemesliem pilnīgi nekas nav skaidrs, un mēs varam paļauties tikai uz minējumiem un iztēli.

Vispirms tiklab fantastiskākā, kā arī saprotamākā iespēja: vai šajā apvidū pirms neiedomājamiem laikiem būtu piezemējusies citplanētiešu kosmiskā zonde?

1974. gada pavasarī strādnieku brigāde smilšu karjerā Karpatu upes Murešas krastā upes nogulsnējumu smalkajās smiltīs atrada trīs mazus priekšmetus. Šī vieta atrodas aptuveni divus kilometrus uz austrumiem no Ajudas ciema, Septiņkalnes Rūdu kalnu austrumos, 50 kilometru uz dienvidiem no Klužas Napokas pilsētas (kādreizējās Klauzenburgas). Minētie objekti atradās desmit metru dziļumā, un tos klāja cieta smilšu garoza. Ģeologi noteica, ka divi no šiem priekšmetiem ir kauli vai kaulu fragmenti. Trešais atrastais priekšmets pirmajā brīdī šķita akmens cirvis, kāds varēja būt akmens laikmeta cilvēkiem. Šos artefaktus nosūtija tālākai analīzei uz Arheoloģijas institūtu Klužā Napokā.

Tur atrastos objektus vispirms attīrīja no smilšu garozas. Pēc tam izrādījās, ka fosilijas bija jauna mastodonta kauls un dzeroklis. Te jāpaskaidro, ka mastodonti, tāpat kā pinkainie mamuti, bija mūsdienu ziloņu priekšteči. Tie dzīvoja terciārā perioda miocēna apakšperiodā pirms aptuveni 20 miljoniem gadu un izmira ledus laikmeta pleistocēnā - pirms aptuveni 1 miljona gadu. To apliecina arī ģeoloģiskā tabula: ieži visapkārt Murešas upei šajā Rumānijas daļā radušies jaunākā terciārā laikmeta slāņos - pliocēnā un miocēnā, turpat atrodami diluviāli nogulsnējumi no ledus laikmeta, kas mijies ar siltuma periodiem pēdējos miljons gados.

Tehniskas dabas artefakts Toties trešais atradums nekādā gadījumā nebija aizvēsturisks akmens cirvis, kaut arī atrakšanas brīdī tas izskatījās gluži līdzīgs cirvim. Tas ir metāla priekšmets! Šim 20,2 centimetrus garajam artefaktam ir divas cilindriskas atveres, kas savienotas, veidojot taisnu leņķi. Atverēm ir dažāds diametrs. Lielākā izmēra atveres apakšējā daļā saskatāma ovāla deformācija, it kā tur būtu balstījies stienis ar noapaļotu galu. Priekšmeta plakanajā un sānu virsmā redzamas pēdas it kā no biežiem triecieniem. Šīs pazīmes ļauj secināt, ka savādais priekšmets kādreiz bijis kādas tehniskas sistēmas sastāvdaļa.

Tas ir diezgan pārsteidzoši, taču ne ārkārtēji. Ķīnā Šansi provinces muzejā Siaņā es redzēju neapšaubāmi tehniskas dabas eksponātus, kuri man atgādināja

Tā dēvētais Ajudas objekts darināts no alumīnija - tas varētu būt vismaz vienu miljonu gadu vecs. Vienkāršākais izskaidrojums: tas ir svešas kosmiskās zondes nolauztais balsts. Vai tā būtu daļa no gigantiska eksperimenta, kura centrā kopš savas pastāvēšanas sākotnes atrodas mūsu planēta? detaļas, ko mūsdienās izgatavo ar programmējamo universālo darbgaldu; tie neapšaubāmi nebija kulta priekšmeti, kā tas aizkustinošā pieticībā ierakstīts katalogos. Turklāt šie priekšmeti bija no bronzas.

Ajudas atradumu par neparastu objektu padara metalurģiskās analīzes rezultāti, kuri liecina, ka tas sastāv galvenokārt no alumīnija.

Artefakts tika nogādāts Dzelzi nesaturošo rūdu un metālu pētniecības un projektēšanas institūtā Turnumegureles pilsētā, dienvidrietumos no Bukarestes, pavisam netālu no kaimiņzemes Bulgārijas robežas. Dr. I. Nīderkorna vadībā izdarītās analīzes parādīja, ka objekts izgatavots no kompleksa metālu sakausējuma. Šo sakausējumu veido divpadsmit dažādi elementi, kuru procentuālais sastāvs ir šāds: alumīnijs (Al) 88%, varš (Cu) 6,2%, silīcijs (Si) 2,84%, cinks (Zn) 1,81%, svins (Pb) 0,41%, alva (Sn) 0,33%, cirkonijs (Zr) 0,2%, kadmijs (Cd) 0,11%, kā arī niķelis (Ni), kobalts (Co), bismuts (Bi), sudrabs (Ag) un gallijs (Ga) - šo elementu daudzums sakausējumā sasniedz dažas tūkstošdaļas procenta.

Lai gan alumīnijs Zemes garozā ir visbiežāk sastopamais metāls, tas atrodams tikai savienojumos, kā, piemēram, alumīnija rūda boksīts. Pirmoreiz alumīnijs rūpnieciski izgatavots 1854. gadā Francijā, bet tīrā veidā iegūts tikai 1920. gadā. Nepieciešams nosacījums šā vieglā metāla ražošanai ir elektrolīzes metode, kas prasa lielu enerģijas patēriņu un kuras pamatā ir elektrolīta ķīmiska sadalīšana, laižot caur to elektrisko strāvu.

Alumīnijs bieži tiek sakausēts ar citiem metāliem, piemēram, varu, cinku, magniju un kadmiju, kā arī ar pusmetālu silīciju - lielākas cietības un ķīmiskās pretestības dēļ.

Diezin vai šodien ir kāda tehnikas nozare, kurā šim metālam nebūtu svarīga nozīme tā daudzveidīgās pielietojamības dēļ. Mūsu modernā dzīve bez alumīnija vairs nav iedomājama.

Neiedomājami vecs veidojums Taču Ajudas objekta mīkla kļūst vēl noslēpumaināka. Metalurgi atklāja uz priekšmeta virsmas neparasti biezu alumīnija oksīda slāni. Parasti alumīnijs gaisa ietekmē diezgan ātri pārklājas ar ārkārtīgi plānu un izturīgu oksīda slāni. Tas aizkavē tālāko oksidēšanās (skābekļa piesaistīšanas) procesu un padara alumīniju ārkārtīgi noturīgu pret rūsēšanu.

Parasti alumīnija priekšmetiem šis oksīda slānis ir tikai pāris mikronu (1/1000 milimetra) biezs, bet Ajudas objekta alumīnija oksīda slānis ir vairāk nekā vienu milimetru biezs! Kā tas ir iespējams? Tik biezs oksīda slānis iespējams tikai tad, ja atradums būtu ārkārtīgi vecs - vairākus simtus tūkstošus gadu.

Taču saprotamu iemeslu dēļ mūsu rīcībā nav vajadzīgo datu.

Kāds Turnumegureles institūta metalurgs par to izteicās: «Ir neticami, bet liekas, ka tas ir alumīnijs ar novecojušu struktūru, it kā citi elementi šajā sakausējumā būtu atguvuši savu iepriekšējo režģa struktūru.»

Visi minētie fakti pieļauj tikai šādu secinājumu: Ajudas objekts ir mākslīgi izgatavots. Tas ir tik vecs, ka jau sākusies tā elementu atdalīšanās un to sākotnējās kristāliskās struktūras veidošanās. Tikai tā var izskaidrot, ka virsmas oksīda slānis tik dziļi spējis iespiesties metālā.

Taču kādam nolūkam domāts šis priekšmets?

Neviens no speciālistiem, kas pētījuši Ajudas objektu, šo priekšmetu nespēja ne identificēt, ne noteikt kādu līdzību ar šodien lietojamām ierīcēm vai detaļām. Tikai kāds aviācijas inženieris ieteica vienlīdz fantastisku, kā arī saprotamu skaidrojumu. Šis aitefakts viņam pārsteidzoši atgādināja neliela lidaparāta nolaišanās balstus, kas ļauj mīksti piezemēties, tāpat kā amerikāņu un krievu kosmiskajām zondēm. Savādā priekšmeta forma liecina par labu šai hipotēzei: tad abās urbuma vietās būtu nostiprināti nolaišanās ierīču svirmehānismi.

Gan skrāpējumu pēdas, gan jau minētā ovālā deformācija un izmantotais materiāls - alumīnijs -, kas viegluma dēļ mūsdienās tiek plaši izmantots aviācijā un raķešbūvē, liecina par labu minētajam pieņēmumam.

Piespiedu nolaišanās aizvēsturiskā upes ielejā?

Vai aizvēsturiskajos laikos, pirms pāris simtiem tūkstošu vai vairāk gadiem, kāds ārpuszemes lidaparāts - no kurienes gan vēl tas varētu būt - lidojis virs mūsdienu Rumānijas Septiņkalnes apgabala?

Vai tas lidoja virzienā uz senās upes Murešas senleju, varbūt tur nolaidās un nolaižoties tika bojāts tik stipri, ka viens no nolaišanās balstiem nolūza un turpat arī palika? Vai varbūt šis lidaparāts varēja atkal pacelties, un zemē palika tikai šis fragments, kas kopā ar dažiem tajā laikā izplatītā pirmziloņa kaulu fragmentiem uz ilgiem laikiem iestrēga upes nogulsnējumos? Un tad kaut kad tālā nākotnē pētniekiem sagādāja pietiekami daudz uztraukumu un minējumu. Bet varbūt šā lidaparāta atliekas joprojām atrodas dziļi šķembu un oļu slānī rietumos no lielā Karpatu loka?

Jautājumi un jautājumi. Tikai viens šķiet droši: šo mistisko objektu ar novecojušo alumīnija struktūru noteikti nav izgatavojuši mūsu tālie senči, tikpat noteikti arī, ka tas nav no mūslaikiem un tādējādi visticamāk ne no mūsu planētas.

Rumāņu tehniķis Florins Žoržica, kas pastāstīja šo neticamo stāstu, 1974. gadā bija ieguvis dažus Ajudas objekta gabaliņus elektrotehniskajām analīzēm. Kur šis priekšmets atrodas šodien, vairāk nekā 20

gadu pēc atklāšanas, neviens nevar pateikt.

Vai šis atradums ir pazudis kādā arhīvā, vai varbūt zinātniekiem tomēr vēl būs unikālā iespēja starptautiskas grupas ietvaros ar to izdarīt pētījumus? Un ja tā notiks - vai mēs par to uzzināsim arī tādā gadījumā, ja pētījumu rezultāti pierādīs, ka priekšmetam ir ārpuszemes izcelsme?

Mistiskais atradums pie Vaškas upes Pievērsīsimies Krievijas skarbajiem ziemeļiem. 1976. gadā kādreizējā Komi Autonomajā Padomju Republikā tika izdarīts atklājums, par kuru tiek stāstīti ne mazāk mistiski sīkumi. Tikai 1985. gadā, jau aukstā kara beigās, ziņojums par šo atradumu nokļuva Rietumos.

Netālu no Ziemeļu polārā loka, tur, kur gandrīz septiņus mēnešus gadā valda ziema, iepretī Kolas pussalai atrodas Zirjanu jeb Komi apgabals. Pie Vaškas upes, kas ir Mezeņas pieteka un ieplūst šodien radioaktīvi piesārņotajā Baltajā jūrā, atrodas nelielais Jerdas ciems.

1976. gada vasarā daži strādnieki no ciema devās uz Vaškas upi makšķerēt. Upes krastā viņi atrada balti mirdzošu atlūzu dūres lielumā, ko sākumā noturēja par klintsgabalu. Kāds no vīriem, rokās grozīdams, pētīja neparasto atradumu, līdz tas nokrita zemē.

Atsitiena brīdī no mīklainā objekta esot izšķīlies vesels dzirksteļu kūlis. Makšķernieki kļuva ziņkārīgi un devās atpakaļ uz savu ciemu, lai priekšmetu sadalītu gabalos. Kad viņi šo priekšmetu mēģināja sagriezt, no tā esot izšāvies baltas uguns stars.

No apgabala galvaspilsētas Siktivkaras steigšus ieradās Komi Ģeoloģijas institūta nodaļas speciālisti. Pēc pirmajām analīzēm zinātnieki atradumu uzskatīja par tik interesantu, ka laboratorijā to sadalīja atsevišķās daļās un nosūtīja tālākiem pētījumiem uz dažādiem institūtiem Maskavā.

Analīzēs, kas izdarītas Vissavienības Kodolģeofizikas un ģeoķīmijas pētniecības institūtā, noteikts šāds ķīmiskais sastāvs: cērijs (Ce) 67,2%, lantāns (La) 18,9%, neodīms (Nd) 8,78%, kā arī nelieli dzelzs (Fe) un magnija (Mg) piejaukumi, urāna (U) un molibdēna (Mo) daļiņas. Tā zinātniekiem bija mīkla. Šāds savienojums nevarēja uz mūsu planētas rasties dabiskā veidā, jo retzemju elementi, kurus ķīmiķi sauc arī par lantanoīdiem, nekad nav sastopami šādā koncentrācijā vai šādā sastāvā. Cērijs, lantāns un neodīms, kā arī vēl vienpadsmit citi lantanoīdu grupas elementi tiek iegūti no monacīta smiltīm, kurās tie ir tikai niecīgos daudzumos. Atradnes, kurās tos varētu iegūt, atrodas Brazīlijā, ASV, Austrālijā un Šrilankā, taču ne Krievijā.

Neparastās īpašības Pētnieki atradumam atklāja vēl citas savādas īpašības. Dzelzs piejaukuma analīze parādīja, ka trūkst dzelzs oksīda, kas ir pilnīgi neizskaidrojami! Uz mūsu planētas dzelzs sevišķi aktīvi reaģē ar gaisā esošo skābekli, gan rūdas savienojumos, gan kā metāls. Tāpat konstatēts, ka urāna saturs ir nesalīdzināmi lielāks nekā dabiskajās urāna rūdās - tā ir vēl viena norāde uz objekta mākslīgu izcelsmi. Atradums nesaturēja nekādus urāna sabrukšanas produktus, tādējādi atraduma vecums nevarēja pārsniegt 100 000 gadu radioaktīvā elementa pussabrukšanas periodu.

Pēdējās šaubas par artefakta mākslīgo izcelsmi izkliedēja lāzera spektrālanalīze. Ģeologi zina, ka visi ieži satur kalcija un nātrija piejaukumu. Taču Vaškas atradumā tas tā nav, to var uzskatīt par pilnīgi tīru. Vairums zinātnieku, kas piedalījās pētījumos, ir pārliecināti, ka šāda sakausējuma izgatavošana bez piesārņojumiem ar mūsu tehniku nav iespējama.

Tātad šis artefakts nav radies uz Zemes? Vai ar šo atradumu saistītas vēl kādas neskaidrības?

Kristāliskās struktūras spektra līniju izpēte rentgena struktūranalīzē atklāja 23 līnijas, no kurām tikai trīs saskanēja ar cērija un lantāna kristālu līnijām, kas parastas uz Zemes. Šī analīze vēlāk tika papildināta ar tā dēvēto elektronu grafiku, kura zinātniekos radīja pilnīgu apmulsumu. Tika skaidri noteikts 11 spektra līniju, taču tās bija citādas nekā rentgena struktūranalīzē noteiktās līnijas. Neviena no tām nesaskanēja ar to lantanoīdu sakausējumiem, kas zināmi uz Zemes.

Pētnieki izteica minējumu, ka noslēpumainais artefakts izgatavots no pulvera un dažādu kristālisko

struktūru vissīkākajām daļiņām, kurās atsevišķās molekulas bijušas tik mazas, ka sastāvējušas tikai no dažiem simtiem atomu.

Ne no šīs pasaules?

Jau sen tika spriests, ar kādu tehniku šis mistiskais priekšmets izgatavots un kādam nolūkam paredzēts. Speciālisti secinājuši, ka šāda sintēze iespējama tikai ar tā dēvēto auksto spiedi, turklāt izmantojot neiedomājami augstu spiedienu - 10 000 atmosfēru. Ar to būtu izskaidrojams arī šā sakausējuma neparasti augstais blīvums. Pēc Vaškas objekta formas aprēķināts, ka sākotnēji tas bijis lodveida vai cilindrisks ķermenis aptuveni 1,2 metrus diametrā. Tātad šis nebūt ne mazais priekšmets presēts ar 10 000 atmosfēru lielu spiedienu. Bet vienīgais «āķis» šajā lietā ir tas, ka visā pasaulē nav tādas rūpnīcu iekārtas, kas to spētu paveikt!

Un kāpēc objekts meta dzirksteles, kad ziņkārīgie zvejnieki no Jerdas to gribēja mehāniski apstrādāt?

Mēs to nezinām. Taču šim atradumam bija vēl kāda dīvainība. Proti, tam bija vairāk nekā 15 dažādu magnētisko orientāciju! Lai sakausējumam būtu šādas īpašības, tad jau pieminētajai aukstajai presēšanai vajadzēja notikt ļoti spēcīgos, virzienu mainošos magnētiskajos laukos.

Kā gan radies šis neizskaidrojamais artefakts? Šis jautājums pamudināja trīs vadošos zinātniekus, kas piedalījās izpētē, izteikt minējumu, ka Vaškas objektu varējusi izgatavot tikai kāda ārpuszemes civilizācija. Lai gan tā kādreizējais pielietojuma mērķis ir pilnīgi nezināms. Šis ir vēl viens relikts, kas neiederas mūsu stabilajā pasaules skatījumā. Dievu pētnieks Ērihs fon Dēnikens jau pirms 25 gadiem rakstīja, ka «ar mūsu pagātni kaut kas nav kārtībā».

Noslēpums Molpira kalna Pievērsīsimies tuvākajām zemēm, kas atrodas Karpatu loka ziemeļos. Precīzāk, mūsdienu Slovākijas teritorijā, kas vēl pirms nedaudz gadiem bija Čehoslovākijas Federācijas daļa. Pētnieks amatieris Martins Juriks tur uzgāja mīklu no sirmiem aizlaikiem, kurā saskatāmas paralēles ar citām šīs pasaules vietām, kas kritušas par upuri neizskaidrojamiem postījumiem.

Aptuveni 50 kilometru uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas Bratislavas, Molpira kalnā, virs Smoļenices ciema slejas mūžsenas drupas. Laiku pa laikam netālās Trnavas pilsētas iedzīvotāji mežiem apaugušajā paugurā atrod sen pagājušu laiku liecības: māla traukus vai lauskas, reizēm arī kādu dzelzs vai bronzas gabalu. Tomēr dārgumu meklētāji un arheologi amatieri šo vietu nekad tā īsti nav izraudzījušies par mērķi. Liekas, ka tas ir tabu, ka pār to guļ lāsts, un tāpēc drupas Molpira kalnā ilgu laiku palikušas neskartas.

Pirmie zinātnieki tur parādījās 20. gadsimta sākumā, un pirmos oficiālos izrakumus divdesmito gadu vidū sāka arheologs A. Loubals. Šodien mēs diemžēl nezinām, ko viņš Molpira kalnā atrada, jo drīz pēc tam viņš nomira. Viņa piezīmes vairs nav atrodamas, un pāris eksponātu, kurus Loubals novēlējis Trnavas pilsētas muzejam, arī ir pazuduši bez pēdām. Taču nevajadzētu uzreiz iedomāties kaut kādas tumšas mahinācijas: haosu un postījumus radīja Otrais pasaules karš, kas, kā zināms, neatstāja neskartu gandrīz vai nevienu vietu Viduseiropā.

Tikai pēc kara Molpira kalnam tika pievērsta lielāka uzmanība. Piecdesmitajos gados un sešdesmito gadu sākumā Stefana Jamsaka vadībā tur strādāja pētnieku grupa. Viņi aprēķināja iespējamās pils teritoriju un lielu daļu no tās atraka. Teritorija aizņem aptuveni 14 hektāru un tādējādi ir lielākā aizvēsturiskā apmetne Karpatu apgabalā.

Jaunu informāciju deva Slovākijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūta doktora Mikulaša Dušeka vadībā veiktie izrakumi, kuri ilga no 1963. gada līdz 1971. gadam. Dušeks zem pakalna atklāja apmetnes atliekas un mēģināja veikt rekonstrukciju. Pēc radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes atradumi attiecināmi uz aptuveni 600.-700. g. pr. Kr. un pieskaitāmi Halštates kultūrai.

Tas bijis ievērojams komplekss, par to liecina ne tikai daudzie atradumi, bet arī apmetnes stratēģiskais stāvoklis un lielums. Pilsēta atradās uz mākslīgi ierīkotām terasēm, kas daļēji bija izkaltas klintī un nobērtas ar zemi. Tā bija nostiprināta ar trim dažāda lieluma mūriem. Pirmais un otrais mūris bija 2 līdz 2,5 metru augstumā, tie bija paralēli, un starp tiem bija uzbērts valnis. Trešais mūris bija 4 metrus plats un 3,5 metrus augsts, turklāt iežogots ar mietu žogu.

Izrakumos atsegts apmēram 180 māju pamatu, un zinātnieki pieņem, ka tur dzīvojuši aptuveni 800 cilvēku.

Mīklainie postījumi Apmetne Molpira kalnā arheologiem izvirzījusi dažādus jautājumus. Vispirms jau par tās piederību kādai noteiktai kultūrai. Spriežot pēc visa, tā pieskaitāma Kalenderbergas kultūrai, vecākā dzelzs laikmeta kultūrai, kas bija izplatīta Austrijas dienvidos, Ungārijas ziemeļrietumos un Slovākijas dienvidos.

Taču daudz lielāka mīkla ir Molpira kalnā atrastās apmetnes stāvoklis.

Tā bija pilnīgi izpostīta. Galvenā celtne sadragāta līdz pamatmūriem, lielie akmens bluķi izmētāti pat līdz desmit metru attālumam. Iekšējo mūru akmens plāksnes neizskaidrojamas svelmes dēļ sakusušas kopā, tas vērojams arī klinšu terasēs. Arheologi visur atrada deguma pēdas, kā arī cīņas pazīmes. Tika atrakti sakropļoti skeleti, uz kuru kauliem palikušas cīņas pēdas, kā arī pazīmes, kas liecina par pēkšņu

sadegšanu.

Pētnieki atrada pat pilnus katlus sen izdzisušos pavardos, bet tas norāda, ka iedzīvotāji šo vietu pametuši lielā steigā. Un neviens no viņiem neatgriezās! Kas toreiz Molpira kalnā notika? Pret kādu ienaidnieku izmisušie iedzīvotāji bezcerīgi cīnījās?

Arheologi uzskata, ka postījumus, iespējams, radījis pilsoņkarš vai sacelšanās, varbūt nabagie un ekspluatētie sacēlušies pret saviem apspiedējiem. Taču šī hipotēze izvirza pārāk daudz jautājumu.

Zināms, ka vergu sacelšanās notikušas daudzās kultūrās - atcerēsimies kaut vai sacelšanos Senajā Romā -, taču nevienā gadījumā tām nav bijušas tik postošas sekas. Kā gan sacelšanās dalībniekiem varēja rasties tik daudz spēka un tehnisko iespēju, lai mētātu mājas kā domino kauliņus un sakausētu akmens plāksnes?

Un kāpēc uzvarētāji aizbēguši, nepaņemdami līdzi nekādu laupījumu?

Nevajadzētu aizmirst, ka šis skaidrojums ļoti precīzi ataino tā laika garu, kas valdīja Čehoslovākijā izrakumu laikā no 1963- gada līdz 1971. gadam. Proletariāta cīņa pret privileģēto virsslāni vienmēr ir bijusi komunistiskās ideoloģijas sastāvdaļa. Nav brīnums, ka tā ielavījusies arī arheoloģiskās ekspedīcijas izrakumu pārskata ziņojumā tālaika komunistu pārvaldītajā Čehoslovākijā, tā teikt, kā pagājušo notikumu ideoloģiski niansēts momentuzņēmums.

Dievu piemeklējums?

Tik daudz neizskaidrojamu apstākļu rada vēl fantastiskāku hipotēzi. Varbūt iedzīvotājiem vajadzēja aizsargāties pret daudz augstāk attīstītu tehniku, kas burtiskā nozīmē nāca no augšas un viņu pilsētu pārvērta drupās? Pie ārējā mūra nekas neliecina par cīņu. Un panikā aizbēgušie iedzīvotāji vairs neatgriezās, lai savāktu pamesto mantību un apbedītu mirušos.

Taču nenāca arī marodieri. Savādi, ka šī suga, kas mūžīgi pamanās gūt labumu no traģiskiem notikumiem, neuzmeklē tieši tās vietas, kuras šķiet nolādētas. Vai cilvēkiem arī šeit bija paniskas bailes ierasties vietā, pār kuru varbūt nākušas dievu dusmas? Tikai 19. gadsimta beigās daži tuvējās Trnavas pilsētas iedzīvotāji iedrošinājās uzkāpt Molpira kalnā, kur atrada nodaļas sākumā minēto apmetni.

Tie ir fakti, kurus slovāku pētnieks amatieris Martins Juriks ir rūpīgi izpētījis un 1994. gada nogalē publicējis žurnālā. Raksts mani ieinteresēja, un es par šo mīklu gribēju uzzināt vairāk, tāpēc nodibināju kontaktus ar apcerējuma autoru. Viņš man tūlīt arī atbildēja, lai gan notikumu ar sakusušajiem akmeņiem pārstāstīja mazliet savādāk: «Kaļķakmens pamatu sakarsēja sabrukušie (un degošie) mietu žogi un māju koka daļas, degot no kalcija karbonāta radās kalcija oksīds, tātad kaļķi.

Lietusgāzes izraisīja nākamo reakciju, un radās java. Galu galā tā bija sacietējusī java, kas sasaistīja mūru plāksnes…»

Varbūt savādajiem atradumiem Molpira kalnā Karpatos ir dabisks izskaidrojums? Varbūt arī ne, jo Dr. Dušeks, kas minēts jau sakarā ar izrakumiem 1963- 1971. gadā, rakstīja, «ka iznīcība bija ļoti ātra un pēkšņa un ka dzīvojamo būdu pamatos atrasti vairāki sadeguši skeleti, kas liecina, ka cilvēki nebija varējuši vairs laikus izglābties». Viņš piemin arī, ka iznīcināšanas mīkla nav noskaidrota. Ņemot vērā, ka te ir ļoti daudz neskaidrību, es uzskatīju, ka nepieciešams izdarīt precīzākus pētījumus. 1995. gada jūnija sākumā es ar Martinu Juriku vienojos par tikšanos un posos ceļā uz Slovākiju.

Zaļais klusēšanas mūris No manas dzimtās vietas Bavārijas austrumos pa autoceļu jābrauc aptuveni četras stundas līdz Slovākijas galvaspilsētai Bratislavai, kas atrodas vēl kādu gabalu aiz Vīnes. Pēc izstāšanās no

Čehoslovākijas Federācijas Slovākija cenšas radīt jaunu veidolu, jo līdz tam tā vienmēr atradusies daudz pazīstamākā ziemeļos esošā lielākā brāļa ēnā.

1995. gada Vasarsvētkos man beidzot izdevās izbrīvēt laiku, lai aizbrauktu uz baiso garu pilsētu Molpira kalnā. Tā atrodas aptuveni 50 kilometru uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas, augstu virs Smoļenices ciema, kur atrodas slavenā gleznainā Smoļenices pils.

Stāvais kāpums, kas sākas uzreiz aiz ciema baznīcas un uz ko norāda tikai nesen uzstādītā ceļazīme, ilgst apmēram desmit minūtes. Tad mēs nonācām pie pirmajām, jādomā, arheologu patvaļīgi rekonstruētajām mūru daļām. Šķiet, ka šai «lausku vācēju» brālībai tas kļuvis par paradumu. Tiavanako drupās Bolīvijā es ar šausmām redzēju, ko arheologi izdarījuši kompleksa vienā malā. Visus akmens bluķus, ko vien izdevies atrast, viņi salikuši starp varenajiem monolītiem, kā tas sākotnēji noteikti nekad nav bijis. Rezultāts izskatās šausmīgi un uzreiz parāda, cik apšaubāma kvalitāte ir šādai patvaļīgai rīcībai. Kas aizlaiku reliktus spēj pasargāt no nevaldāmiem mūru būvētājiem?

Kāpjot kalnā, es uzzināju, ka pagājušajās ziemās Molpira kalna pakājē bieži bijušas redzamas vilku pēdas, kuri sevišķi aukstās dienās uzdrošinājušies pat tuvoties ciema nomalēm. Toties ceļotāji vai ziņkārīgie ļoti reti aizmaldās līdz kalna virsotnei. Pēc pēdējiem izrakumiem pagājuši vairāk nekā 20 gadi, un lekna zāle pārklājusi vietas, kur arheologi savulaik atrada daudzus paniskā steigā pamestus priekšmetus.

Man bija sajūta, it kā kalna virsotne Ziemeļkarpatos pilnīgi apzināti aizmirsta. Mēs veltīgi meklējām sakusušos vai kopā salipušos akmeņus un klints plāksnes, par kurām bija stāstīts. Šie artefakti atrodas zem zemes, to mums nākamajā dienā apstiprināja Trnavas muzeja darbinieki. Taču, liekas, nevienu neinteresē, ka pa šo laiku daba ap noslēpumiem Molpira kalnā uzcēlusi zaļu klusēšanas mūri.

Tomēr apgalvojumi, ka bezvārda pilsēta iznīcināta pēkšņa karstuma iedarbībā, pilnīgi aplami nebija.

Rekonstruētā mūra tuvumā es atradu nelielu akmeni, kurā saskatāmas spējas degšanas pēdas. Akmens bija sadedzis, kļuvis burtiski ķieģeļsarkans. Ja no māliem izgatavotam ķieģelim pietiek ar parastu apdedzināšanu, tad kāds elles karstums vajadzīgs, lai tik pamatīgi pārveidotu parastu klintsgabalu?

Kādus briesmīgus noslēpumus mežs glabā aiz zaļā klusēšanas mūra-, kāpēc pirms 20 gadiem pārtrauktie izrakumi netiek turpināti?

Putekļiem klāti muzeja pagrabā Nākamajā dienā mēs braucām uz netālo Trnavas pilsētu apskatīt vietējo vēstures muzeju. Lai gan muzejs tajā dienā bija slēgts, Martinam Jurikam izdevās panākt, ka mūs ielaiž. Varbūt tas izdevās tāpēc, ka iepriekšējā vakarā viņš kopā ar Ērihu fon Dēnikenu piedalījās raidījumā Slovākijas valsts televīzijā.

Muzeja asistente mums paskaidroja, ka pēdējos izrakumos Molpira kalnā iegūtie atradumi esot reģistrēti un novietoti pagrabā - kopš tā laika tie guļot tur un, neviena neievēroti, pārklājoties ar putekļiem! Daži eksponāti gan esot izstādīti, taču tas esot niecīgi maz salīdzinājumā ar tiem artefaktiem, kas glabājas pagrabstāvā.

Tad notika kaut kas gandrīz neticams: pēc mūsu piesardzīgi izteiktā jautājuma, vai tomēr nebūtu iespējams apskatīt arī dažus no tiem atradumiem, kuri nu jau vairāk nekā 20 gadu nav redzējuši dienasgaismu, asistente nosūtīja pēc direktora. Jau pēc nepilna stundas ceturkšņa asistente atnesa apskatei tādus dārgumus, kurus vēl neviens, izņemot kādreizējo izrakumu dalībniekus, nebija redzējis.

Mums bija neiedomājami paveicies, mēs bijām pirmie, kuriem tika parādīti pagraba dārgumi. Tie noteikti nebija vislabākie eksponāti, taču tas, ko

3000 gadu vecas drošības adatas, darinātas gan no viena gabala, gan arī salodētas!

Metāla bultu uzgaļi. Tas gan nebija īpaši iespaidīgs aizsargāšanās veids, jo iznīcība pār Molpiru nāca no augšas! redzējām, bija ļoti iespaidīgi. Mēs brīnījāmies par daudzajām šķēpa smailēm, kas darinātas neparasti precīzi, gandrīz radot iespaidu, ka būtu rūpnieciski ražotas. Brīnījāmies arī par saspraužamajām adatām, kas izgatavotas no viena gabala vai sakniedētas.

Cilvēki, kuri dzīvojuši šai bezvārda pilsētā Mazajos Karpatos, sasteigtajā bēgšanas laikā pametuši milzum daudz vērtīgu priekšmetu. Un nekad vairs nav atgriezušies šajā vietā. Bailes apmeklēt šo vietu laikam saglabājušās gadu tūkstošiem ilgi, no paaudzes paaudzē tā bijusi tabu. Citādi neskaitāmi dārgumu meklētāji un arheologi amatieri būtu ieradušies Molpirā un lielākā daļa atradumu būtu nonākusi nevis Trnavas muzeja pagrabā, bet gan kādā privātā kolekcijā.

Taču arī mēs neredzējām to, kas noteikti ir šīs vietas lielākais noslēpums - skeletus, kuriem esot tik neizprotamas deguma pēdas, it kā degšana būtu bijusi spēja un negaidīta. Piemēram, kā tas ir, eksplodējot lādiņam. Trnavas vēstures muzejā mums ar nožēlu pastāstīja, ka cilvēku atliekas neesot to daudzo atradumu vidū, kurus vairāk nekā 20 gadus klāj putekļi.

Laikam vajag pietiekami daudz detektīva intuīcijas, lai izskaidrotu baisos notikumus, kas sirmos aizlaikos tur risinājušies. Martins Juriks pašlaik cenšas sameklēt tos zinātniekus, kas toreiz piedalījās izrakumos Molpira kalnā.

Atliek tikai vēlēties, lai viņš savos meklējumos neuzdurtos klusēšanas mūrim!

Baiso bālo vīru ledainā dvaša Ne tikai mīklainie relikti no Molpira kalna, bet arī sensenas teiksmas no šā Karpatu apvidus liek mums izdarīt secinājumus, no kuriem šermuļi skrien pār kauliem. Teiksmas lielākoties stāsta par piedzīvojumiem, kas atgādina mūsdienās arvien biežāk pieminētos nolaupīšanas gadījumus.

Nostāsti vēsta, ka kāds no šiem baisajiem gadījumiem noticis pie Sitno kalna, kas kopš seniem laikiem uzskatīts par vietu, kurā bieži rādījušies tumsas spēki.

Tuvējā Sebehlebu ciemā pirms vairākiem simtiem gadu dzīvoja pazīstams vijolnieks Samko Dudiks.

Viņš ar draugiem bija nodibinājis kapelu un vienmēr bija gaidīts dažādos svētkos. Kādā vēlā vakarā pie Samko Dudika ieradās negaidīts viesis. Pie durvīm atskanēja klauvējieni, un, lai gan Samko uzreiz palūkojās pa logu, viņš nevienu neredzēja. Pēkšņi istabā ienāca dūšīgi noaudzis vīrs. Tas uzaicināja vijolnieku kopā ar viņa draugiem nākamajā vakarā spēlēt kādās kāzās pie Sitno kalna. Izdzirdis šo baismo vārdu, Samko vilcinājās, jo zināja par daudzajiem nelāgajiem notikumiem tajā vietā.

Taču, kad svešinieks viņam ne vien apsolīja dāsnu atalgojumu, bet kā rokasnaudu iedeva arī pāris zelta gabalu, Samko piekrita.

Nākamajā vakarā muzikantu grupa devās uz Sitno kalnu. Meža malā viņus jau gaidīja savāds pavadonis. Tas viņiem deva padomu -negriezties apkārt un nesarunāties, citādi biezais mežs viņus aprīšot - te cilvēks vēl nav spēris kāju».

«Un kas tu esi? Varbūt zvērs?» viņam jautāja viens no muzikantiem.

«Es esmu tas, kas es esmu,» nelaipni atbildēja savādais pavadonis, «tev tas nav jāzina.»

Vīri soļoja satumsušajā mežā nezināmā virzienā, un viņos pieauga nedrošības sajūta. Pēkšņi viņi pamanīja, ka mežs izbeidzies, un sajuta ledainu gaisu un cietu klinti zem kājām. Tad šķita, it kā viņi ienāktu milzīgā telpā. Bija ļoti tumšs, auksts, un visapkārt valdīja dziļš klusums - tas viss nemaz neizskatījās pēc kāzām.

Pēkšņi, it kā garu rokas iededzinātas, uzliesmoja lāpas un ienāca kāzinieki. Ieraudzījuši kāzu viesus, muzikanti bailēs sastinga. Tie visi bija «baismīgi meža ļaudis, balti kā krīts». Arī līgava bija tik bāla, it kā būtu izkāpusi no zārka. Ne smaida atspulgu sejā, viņa savādo radījumu vidū kustējās «kā sapnī». Tiem bija vienkāršs apģērbs, it kā viņi «ietu uz nāvessoda izpildīšanu un nevis uz kāzām». Viss bija ārkārtīgi mistiski!

Mežaini gaudoja, dejoja, dziedāja un ārdījās, bet muzikanti drebinājās no bailēm un šausmām. Viens no šiem murgainajiem tēliem pēkšņi uzbrēca Samko grupai, lai spēlējot jautrākas meldijas, viņi taču neesot nākuši uz bērēm. Samko satriekts skatījās uz baiso būtni, «tās seja bija kā no vaska, lielās ogļmelnās acis dziļi iekritušas». Šis radījums sāka kaut ko «savādā balsī» dziedāt vijolniekam ausī, turklāt no viņa sejas dvesa ledains aukstums. Citi tikmēr dejoja ar līgavu un mētāja viņu šurp un turp, it kā viņa būtu koka lelle.

Ap pusnakti sākās svētku mielasts. Kamēr citi ēda, Samko izgāja ārā svaigā gaisā. Tur viņš uzdūrās zirgam, kas viņu cilvēka balsī brīdināja, lai visu laiku esot modrs, jo «šeit, Sitno kalnā, viss ir citādi nekā normālā pasaulē». Lai Samko atalgojuma vietā salasot gružus, nevis zelta gabalus.

Pēc mielasta muzikanti spēlēja tālāk, līdz apvārsni sārtoja rītablāzma. Ar pirmajiem saules stariem pazuda arī baisie tēli. Tikai virs, kas viņus uzveda kalnā, vēl kavējās turpat. Viņš izbiedētajiem muzikantiem parādīja milzīgu telpu, pilnu ar dārgumiem. Taču Samko, atcerēdamies iepriekš saņemto brīdinājumu, savāca tikai gružus.

Tad svešinieks viņus aizveda atpakaļ tumšajā mežā un pavēlēja gaidīt, līdz kļūs gaišs. Šis vīrs pazuda tik pēkšņi un bez pēdām, it kā viņu būtu aprijusi zeme. Muzikanti vēl dzirdēja briesmīgu troksni, it kā klintis sasistos kopā. Tad viņus pārņēma milzīgs nogurums, viņi atlaidās zemē un iegrima dziļā miegā.

Muzikanti pamodās gaišā dienā - un atradās savā dzimtajā ciemā. Gružu vietā viņiem kabatās bija zelta naudas gabali.

Taču šā stāsta kulminācija bija bezgala pārsteigto ciema iedzīvotāju reakcija. Tie jau bija paspējuši apraudāt savus draugus, kuri bija pazuduši jau pirms trim mēnešiem, un neviens vairs necerēja Samko un viņa puišus ieraudzīt dzīvus!

Cilvēks, kurš kaut nedaudz ir nodarbojies ar NLO veikto nolaupīšanu izpēti, šajā nostāstā atklās pārāk daudzas paralēles ar mūsdienām, lai visu attiecinātu uz nejaušu gadījumu!

Agrāko laiku Hermanis Oberts Atgriezīsimies no teiksmu pasaules realitātē.

Apgabals, kas šodien aptver Rumāniju, Poliju, Ukrainu un Slovākiju, šķiet vienmēr kaut kādā veidā saistīts ar kosmiskajiem lidojumiem. Tas, kas daudziem liekas kā mazliet fantastiska nejaušība, ir tas neticamais fakts, ka tur jau veselus 400 gadus pirms amerikāņu un krievu kosmiskajiem lidojumiem izmēģinātas raķetes.

Jau 1529. gadā visos tehniskajos sīkumos izgudrota ar cieto kurināmo darbināma trīspakāpju raķete.

1555. gadā tā palaista Hermanštatē (mūsdienu Sibiu) Septiņkalnē un pacēlās gaisā, kā bija paredzēts.

Hermanštates artilērijas arsenāla kādreizējais vadītājs, Konrāds Hāss bija šā sensacionālā izgudrojuma autors. Ir saglabājušās viņa piezīmes, kuras viņš izstrādājis kopā ar vēl diviem autoriem no 1550. līdz 1570. gadam un kuras šodien glabājas Sibiu pilsētas muzejā. Hāsa izstrādātajās piezīmēs ietverts precīzs ziņojums par trīspakāpju raķetes startu 1555. gadā, kā arī par lidojošo šķēpu, kas lidojis lielā attālumā. Rakstīts arī par kaut kādu mājiņu raķetes priekšā - varbūt tā bija kas līdzīgs 20. gadsimta beigu kosmosa kapsulai.

Hāsa piezīmēs atrodamas izmantotās raķetes skices un uzmetumi. Viņš konstruējis gan divpakāpju, gan trīspakāpju raķešu modeļus ar dažādu diametru. Abu raķešu piedziņā tika izmantota gan cietā degviela, gan etilacetāta, amonjaka, etiķskābes un citu vielu maisījums. Hāsa manuskriptā precīzi aprakstīts, ka etilacetātu var iegūt no etiķa un alkohola, turpretī ožamo spirtu - no urīna. Kosmisko lidojumu pionierim, kas tik neiedomājami tālu bija apsteidzis savu laiku, izdevās atrast vēl šodien sekmīgi izmantotu risinājumu stūrēšanas problēmai un raķetes stabilizācijai - deltveida spārnus.

400 gadu pēc Hermanštates daudzpakāpju raķetes izgudrošanas - 1929. gadā - iznāk cita Hermanštatē dzimuša kosmosa pētnieka grāmata. Tā bija Hermaņa Oberta (1894-1989) grāmata «Kosmisko lidojumu ceļi-, bet grāmatā «Cilvēki Visumā» viņš aprakstīja nākotnes apmetnes Visumā.

Es negribu nenopietni spriedelēt, taču jājautā: vai sakritības patiešām vienmēr ir tikai nejaušības?

Noslēgumā es vēl gribētu atgādināt Karpatos ļoti izplatīto ticību vampīriem. Patiesi, ja salīdzina sensenos nostāstus ar to cilvēku liecībām, kurus mūsdienās it kā nolaupījuši citplanētieši, jāsecina, ka arī mīts par vampīriem pamatots uz svešu būtņu iejaukšanos.

Līdzība ar vampīriem to mūsdienu analogiem - tā dēvētajiem guļamistabas apmeklētājiem - ir liela.

Viņu izskats un izturēšanās, upuriem palikušās rētas ir pārāk līdzīgas, lai tā būtu tikai nejaušība.

5. NLO noslēpumam cieši pa pedam: Džona Sērla lidojošie diski Šis ir viens no aizraujošākajiem un neticamākajiem, kaut patiesiem stāstiem, kas notikuši un joprojām notiek mūsu trauksmainajā gadsimtā. Šis stāsts pārliecinoši rāda, kā augstprātība un aprobežotība var turpināties patiesi kriminālās spekulācijās, ja runa ir par nepatīkamu faktu slēpšanu. Šis ir stāsts par angļu izgudrotāju Džonu Roju Robertu Sērlu, kurš nācis uz pēdām to lidojošo objektu piedziņai, kurus mēs novērojam debesīs ne tikai kopš 1947. gada. Šis ir stāsts par vīru, kurš par kādu noslēpumu uzzināja vairāk, nekā tas dažiem cilvēkiem patīk!

Džons Sērls dzimis 1932. gada 2. maijā Vontidžā (Anglijā); viņa tēvs tolaik bija Britānijas armijas apakšvirsnieks Indijā. Jau viņa dzīves pirmās dienas bija dramatiskas. Džons bija neiznēsāts bērns, tāpēc vārgs un ar mazāku svaru nekā vajadzīgs, un ārsts uzskatīja, ka viņš praktiski nav dzīvotspējīgs. Taču, kā par brīnumu, Džons pārcieta turpmākos mēnešus. Tad, vēl zīdaiņa vecumā, viņš izkrita no indiešu plecu lakata, kurā tika nests. Sešu gadu vecumā Džons saslima ar abpusēju plaušu karsoni, kas viņam atkal gandrīz vai maksāja dzīvību.

Taču zēns arī šoreiz atkopās un drīz pēc atveseļošanās tika ievietots bērnunamā. Mazliet paaudzies, Džons tika uzticēts audžuvecākiem Safolkā, pie kuriem pavadīja aptuveni 12 savas dzīves gadus. Otrā pasaules kara laikā viņš kopā ar audžuvecākiem dzīvoja Karalisko gaisa spēku lidlauka tuvumā, kuru ienaidnieks bija izraudzījis pastāvīgiem uzbrukumiem. Jaunais Džons reiz atradās netālu, kad britu bumbvedējs pēc starta izdarīja piespiedu nolaišanos un ar bumbu kravu apstājās skolas rotaļlaukumā, kur tajā brīdī atradās Džons. Laimīgā kārtā bumbas neeksplodēja, un jaunais Sērls atkal par mata tiesu bija izglābies no nāves briesmām.

Karš beidzās, bija jau 1946. gads. Četrpadsmit gadu vecumā Džona audžuvecāki nosūtīja zēnu uz flotes kazarmām, kur viņam vajadzēja mācīties par Karaliskās flotes sakaru virsnieku. Mīklaina slimība, kuru nevarēja izskaidrot neviens no tolaik pieaicinātajiem ārstiem, šo karjeru izbeidza tikpat ātri, cik tā bija sākusies. Pēc ārstu sprieduma, Džonam atkal nebija izredžu palikt dzīvam. Taču pēc atgriešanās pie audžuvecākiem viņš ātri atlaba.

Pirmie eksperimenti Tajā pašā gadā Džons Sērls sāka mācīties par elektromontieri Midlendas elektrostacijā Birmingemā. Šajā elektrostacijā izgatavoja arī magnētus, kurus izmantoja elektriskās strāvas skaitītāju ražošanā. Sērls bija māceklis elektronikas darbnīcā. Viņš tik ātri visu iemācījās, ka drīz vien bija apguvis pamatīgas zināšanas gan par ražošanas metodēm, gan par iekārtām.

Darbnīcas vadītāji viņam atļāva nākt uz izmēģinājumu laboratoriju un pēc darbdienas beigām izmantot to saviem eksperimentiem. Šeit Sērls sāka eksperimentus ar magnētiem. Šo eksperimentu rezultātā viņš atklāja savādus, līdz tam nezināmus magnētiskos efektus.

Eksperimentu laikā, izmantodams elektrības ģeneratorus, viņš regulāri pamanīja vājus elektromagnētiskos laukus, kuri radās ap rotējošām metāla daļām. Tā Sērlam radās pārliecība, ka pie attiecīga apgriezienu skaita centrbēdzes spēks elektronus atspiež uz ārpusi un tāpēc mala pretēji centram iegūst negatīvu lādiņu. Lai plašāk izpētītu šo efektu, viņš 1950. gadā konstruēja dažādus rotējošus slīdriņķus. Pēc diviem gadiem Sērls izstrādāja diskveida rotoru, aptuveni viena metra diametrā. Rotors bija sadalīts segmentos un ārējā daļā šķērsoja virkni radiāli sakārtotu elektromagnētu, kurus baroja

rotācijas ceļā iegūtā strāva.

Pirmo izmēģinājumu ar šādu diskveida objektu brīvā dabā Sērls izdarīja kopā ar savu draugu.

Rotora iegriešanai viņi izmantoja nelielu elektromotoru. Šī eksperimentu sērija deva gaidīto rezultātu, lai gan ar neparasti augstu elektrisko potenciālu. Jau ar samērā nelielu apgriezienu skaitu radās 100 kV (kilovolts (KV) = 1000 voltu) un pat lielāks spriegums, kas radīja tipisku elektrostatisku efektu: objekta tuvumā bija dzirdami sprakšķi, turklāt jūtami oda pēc ozona.

Gatavs - un aiziet!

Pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Diskveida ģenerators, arvien straujāk rotējot, pacēlās gaisā. Tas sarāva savienojuma kabeli, kas to saistīja ar elektromotoru, un pacēlās apmēram 15 metru augstumā. Tad ģenerators īsu brīdi nemainīja augstumu, joprojām spēji palielinot apgriezienu skaitu. Vienlaikus disku pakāpeniski apņēma sarkanīgas gaismas loks. Apkārtējie iedzīvotāji vēlāk sūdzējās par īslaicīgiem, ļoti spēcīgiem radiosignālu traucējumiem.

Visbeidzot disks, joprojām vibrēdams gaisā, strauji palielināja apgriezienu skaitu un pārsteigtā Džona Sērla un viņa drauga acu priekšā bez pēdām pazuda debesis!

Tas patiesi bija neticams gadījums, un jaunajam izgudrotājam - ari sāpīgs zaudējums. Sērls visus finansu līdzekļus bija ieguldījis nebūt ne lētos materiālos, kas bija vajadzīgi rotējošā diska būvei. Tomēr neapšaubāmi tā bija arī liela veiksme. Par Sērla eksperimentiem jau tajā pašā 1952. gadā uzzināja Džordžs Heinss, kas vēlāk viņu dāsni pabalstīja. Iīeinss tolaik bija nedziedināmi slims ar vēzi, taču Džonam Sērlam viņš kļuva par izpalīdzīgu, tēvišķu draugu. Tā kā Heins interesējās par neidentificētiem lidojošiem objektiem, tad Sērla eksperimenti viņu tik ļoti aizrāva, ka Heinss finansēja gan laboratorijas ierīkošanu sava dārza šķūnī, gan materiālu un aprīkojuma iegādi, kas jaunajam izgudrotājam uz laiku atviegloja eksperimentu turpināšanu.

Nedaudzajos mēnešos, kas Heinsam vēl bija atvēlēti, viņš tomēr pieredzēja sešus Sērla eksperimentus ar lidojošajiem diskiem. Reiz, gluži negaidīti paceļoties, disks kā šāviņš izsita šķūņa jumtu. Un katru reizi objektu ieskāva gaismas loks, kas varēja būt visās spektra krāsās.

Pēc angļu izgudrotāja līdzšinējiem pētījumu rezultātiem diskus ietverošās gaismas krāsa ir atkarīga no izdalītās enerģijas jaudas un, iespējams, arī no apkārtējā gaisa statiskā lādiņa.

Baisi pazīstami Tieši šī nedabiskā spīdēšana mūsu domas uzreiz saista ar NLO fenomenu mūsdienās. To uzskatāmi rāda sekojošais piemērs, kas ir tikai viens no neskaitāmiem citiem gadījumiem.

1965- gada 13. septembrī ap pulksten vieniem naktī policijas seržants Džins Bertrāns uz apvedceļa Ekseteras (Ņūhempšīra) pilsētas tuvumā ievēroja automašīnu, kas stāvēja uz ceļa braucamās daļas ar ieslēgtu motoru. Pie stūres sagumusi, bailēs drebēdama, sēdēja pilnīgi apjukusi sieviete, kas gandrīz vai histēriski atteicās braukt kaut metru tālāk. Milzīgs, sarkani spīdošs lidojošs objekts esot viņai sekojis vairāk nekā desmit jūdzes līdz pat šai vietai un pazudis virs meža.

Kamēr seržants Bertrāns pūlējās sievieti nomierināt, viņš saņēma steidzamu izsaukumu no centrāles: iecirknī esot ieradies pārbijies jauns vīrietis, kas dežurējošam ierēdnim vienā elpas vilcienā izstāstījis tieši to pašu šausminošo stāstu - arī viņam esot sekojis sarkani spīdošs lidojošs objekts, no kura viņš paslēpies ceļmalas grāvī.

Seržants Bertrāns un daži viņa kolēģi negribīgi devās patruļbraucienā, cieši pārliecināti, ka abu liecinieku stāstītajam noteikti ir dabisks izskaidrojums. Divas stundas viņi velti pārmeklēja apkārtni,

arvien vairāk dusmodamies par izniekoto laiku, un nolēma doties atpakaļ uz iecirkni. Atceļā viņi brauca garām aplokam, kurā ganījās seši zirgi. Pēkšņi zirgi, panikas pārņemti, aizauļoja prom. Tajā acumirklī apkārtni pārplūdināja spilgta sarkanīga gaisma. Virs kokiem gaisā bija redzams milzīgs sarkans diskveida objekts, kas lēnām un baisā klusumā tuvojās policistiem. Tikai tad, kad, riepām kaucot, blakus apstulbušajiem kolēģiem apstājās cita patruļmašīna, neidentificētais lidojošais objekts devās prom.

Visā pasaulē dokumentāri fiksēti neskaitāmi NLO novērojumi, kuros aculiecinieki stāsta par īpatnējām gaismas parādībām. Tas mūs rosina atcerēties angļu izgudrotāju - kādu noslēpumu Džons Sērls pētījumu gaitā ir atklājis?

Taču visu pēc kārtas. Tajās dienās, kad Džordžs Heinss finansēja Sērla laboratoriju un eksperimentus, kāds Karalisko gaisa spēku karavīrs šāva uz Sērlu. Karavīrs uzskatīja, ka neparastie eksperimenti viņu traucējot. Par laimi, Sērls šajā negadījumā netika ievainots, jo karavīrs uzbrukumā izmantoja tikai pneimatisko ieroci.

Sērlu šis gadījums nebūt neizsita no sliedēm. Turpmākajos gados viņš ap sevi sapulcināja nelielu grupu cilvēku, kurus šis darbs aizrāva un ar kuru palīdzību viņš konstruēja lielākus un labākus lidojošos diskus. Turklāt regulāri novērojumi parādīja, ka ļoti augsta negatīvā potenciāla gadījumā (līdz pat 104 voltiem) līdzās raksturīgajai ozona smakai ap diska ārējo malu veidojas vakuums, kā arī tipiskais mirgojošais spīdums.

Traģisks negadījums 1963. gadā Sērls, kam jau sen bija kļuvis skaidrs, ka viņš ir izgudrojis pasaulsvarīgu lietu, nosūtīja ielūgumus Britu Karaļnamam un citām institūcijām. Kā Viņas Majestātes padevīgais pavalstnieks Sērls bija plānojis organizēt publisku skati, lai politikas, valsts pārvaldes, zinātnes, rūpniecības un militāro aprindu pārstāvjiem demonstrētu izgudrotā diska lidošanas spējas. Tomēr neviens no uzaicinātajiem neieradās! Un, tā kā skates sagatavošana Sērlam bija prasījusi lielus izdevumus, viss pasākums galu galā viņam izvērtās par finansu krahu.

Tajā pašā gadā apstākļu sagadīšanās dēļ Sērla darba grupā notika nelaimes gadījums. Izmēģinājuma disks, kas vairākus mēnešus bija izmēģināts orbītā ap Zemi, ar tālvadības palīdzību tika atvadīts atpakaļ, un Sērla toreizējais līdzstrādnieks Džons Džadžs gatavojās nomontēt diskā iebūvētos mēraparātus un vadības ierīces. Strādājot viņš ar roku atbalstījās pret diska stiklšķiedras apvalku. Džadžs pēkšņi sabruka bezsamaņā, taču steigšus ataicinātais ārsts vairs neko nevarēja palīdzēt.

Prokuratūra sāka izmeklēšanu, kuras laikā Sērlam tika aizliegts jebkurš tālākais darbs pie viņa projekta. Tas, protams, aizkavēja pētījumus. Kā Sērls paskaidroja man personiski, drīz vien tika atrasts traģiskās mīklas atrisinājums: tā kā disks ilgu laiku bija bijis orbītā ap Zemi, diska stiklšķiedras apvalkā ķīmiskas reakcijas rezultātā bija notikušas neparedzētas toksiskas pārmaiņas. Tur bija radies strihnīna savienojums, kas izraisīja Džadža nāvi.

Pēc dabas būdams cīnītājs (kas atklāsies vēl vairākkārt), Džons Sērls nepadevās. Viņam bija noteikts mērķis - vispirms ar tālvadību apgādāto lidojošo disku vajadzēja ievadīt iepriekš aprēķinātajā vadāmajā orbītā un lidojuma laikā to nepārtraukti novērot.

Tam vajadzēja ziedot vēl vairākus gadus ilgus pētījumus, kā arī daudz līdzekļu. Zinātnieki, pie kuriem autodidakts Sērls devās cerībā apspriest savas atziņas, augstprātīgi noraidīja viņu. Juzdams tik daudz «zinātniska gara», Sērls savus pētījumus turpināja šaurā domubiedru lokā.

Izmēģinājuma lidojums virs Kornvolas

1968. gada 30. jūnijā bija pienācis sengaidītais brīdis. Sērls un viņa palīgi gatavojās sūtīt orbītā tālvadāmo eksperimentālo disku P-ll - no klaja lauka pie

Džona Sērla izmēģinājuma disks P-ll lidojumā. 1968. gada 30. jūnijā šis aptuveni 4,50 m diametra modelis veica 250 kilometru garu distanci no Rīdingas līdz Kornvolai gandrīz vai neticami īsā laikā - 1-2 minūtēs! Angļu izgudrotājs ir atklājis NLO dzinēju noslēpumu.

Mortimeras ciema, netālu no Rīdingas, rietumos no Londonas, uz Kornvolas pussalu, pašos Anglijas dienvidrietumos. Taču ļausim stāstīt pašam konstruktoram: «P-ll bija pirmais lidaparāta tips, kas varētu atrisināt konstrukcijas problēmas kādreiz nākotnē uzbūvētam pilotējamam lidaparātam… Pēc agrākajiem lidojumu izmēģinājumiem mums jau ir zināms, ka diskam ir teicamas lidojuma spējas, kas pārspēj visas mūsu cerības. Disks var pacelties un pēc komandas palikt gaisā, ne sprīdi nekustoties vējā. Tas nerada troksni. Ļaudis šeit (te domāti pāris ziņkārīgo garāmgājēju, kas bija ieradušies izmēģinājuma lidojuma vietā - aut) slēpjas no mums, it kā mēs būtu būtnes no citas pasaules. Viņi mūs vēro, noslēpušies aiz kokiem un dzīvžogiem, taču neviens netuvojas.

Laikam viņi mums neuzticas. Viņu reakcija mums šķiet smieklīga.

Mēs lepojamies ar P-ll. Pulksten 15.00 pēc Viduseiropas laika mēģināsim startēt, un esam nodrošinājuši enerģijas padevi visām lidaparāta ierīcēm. Visi esam nodarbināti, taču es no savas vietas redzu novērotājus; neviens no viņiem nav uzdrošinājies tuvoties mūsu starta laukumam. Esam aiznesuši aptuveni 500 kilogramus smago P-ll uz tādu vietu, kur tas pietiekamā attālumā var aizlidot garām

netālajiem augstsprieguma līnijas pārvadiem…

Pulksteņa rādītājs tuvojas 15.00. Mums zvana no Kornvolas un saka, ka arī tur viss ir sagatavots.

Ieslēgta lidojuma vadības frekvence. Mūsu sirdis pukst straujāk, mēs esam nosvīduši. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis silts, bet gan tādēļ, ka lidaparāts varbūt neklausīs radiosignālam un, izlidojot Visumā, pazudīs.

Vēl viena minūte. Es uztraucos: kas notiks, ja disks par ātru

izlauzīsies no vertikālā starta, pirms tas būs pietiekami lielā attālumā no augstsprieguma vadiem? Ja disks skars šos kabeļus vai nonāks tiem pārāk tuvu, tad būs varens īssavienojums dažu kilometru rādiusā.

Pienācis laiks ieslēgt diska ģeneratoru. Tas tiek darīts ar nelielu savrupu dīzeļmotoru. Paiet minūte, un diska automātiskais releja slēdzis pārtrauc kontaktu ar ārējo strāvas apgādi. Mēs sākam diska ģeneratora paātrinājumu. Tagad disks ir atkarīgs pats no sevis. Es tveru fotoaparātu, lai šo brīdi iemūžinātu. Ekspozīcijas ilgums 1/5000 sekundes, pilns diafragmas atvērums… Kad ģenerators startēja, atskanēja dūkoņa, kura kļuva arvien smalkāka, līdz pēdīgi pilnīgi apklusa.

Vai disks pacelsies? Es jūtu savu pukstošo sirdi, vēnas man uz kājām sapampušas, artērijas uz rokām izspiedušās, esmu nosvīdis: slapjie mati nokarājas pār pieri.

Un tad disks šaujas augšup - tik ātri, ka man jāpieliek visas pūles, lai to noturētu skatu meklētājā. Tur tas ir! Es fotografēju, griežu filmu tālāk, visi mūsu komandas dalībnieki fotografē, cik jaudas. Disks sekmīgi aizlido garām augstsprieguma vadiem. Es esmu pārtraucis fotografēt un pierakstu savus iespaidus, ik pa laikam ieskatoties skatu meklētājā. Likās, ka starta brīdī zeme salīgojās, bet es nejutu neko… Skatos turp, kur stāvēja abi skatītāji. Viņi skrien projām un laikam ir līdz nāvei nobiedēti. Tad atskan telefona zvans - disks pašreiz lido virs Kornvolas. Pulkstenis ir 15.03.»

Vēl vairākas paralēles…

«Mēs atslābināmies, tikai sirds man vēl sit kā negudra. Mūsu grupa Kornvolā tagad disku sūta atpakaļ. Mēs ejam uz starta vietu un konstatējam, ka kopā ar zemi izrauta ari zāle un krūmi. Vietā, kur bija disks, velēna nogriezta kā ar nazi. Tur ir apsvilis aplis un krūmi malā noliekti virzienā pret kailo vietu. Mums vēl ir jāatrisina problēma ar izrauto velēnu, kā arī apsvilušā apļa efekts…»

Apsvilušo apļu fenomens tajās vietās, kur it kā nolaidušies NLO, ir zināms daudzos gadījumos. Kādā no savām grāmatām es stāstīju par lidojošā objekta nolaišanos Gobi tuksnesī Ķīnā, pēc kuras zemē palicis iededzināts krusts. Franču pētnieks Emē Mišels apraksta kādu gadījumu piecdesmitajos gados, kad parādījies tāds pats krātera un apsvilušas zemes efekts kā P-ll eksperimentālā lidojuma laikā.

1954. gada 4. oktobra vakarā ap pulksten 20.00 Furnē kundze no Ponsē Sirliņonas kopā ar citiem ļaudīm redzēja savādu parādību. Aptuveni 20 metrus no viņas mājas virs kaimiņa pļavas gaisā šūpojās spožs objekts, kas acīmredzot gribēja nolaisties. Pēc Furnē kundzes stāstījuma, objekts bijis aptuveni trīs metrus diametrā, tam bijusi ovāla forma un tas izstarojis sarkanīgu gaismu, kas apspīdējusi koka zarus un lapas.

Kad sieviete aizsteigusies meklēt citus lieciniekus, NLO lielā ātrumā pacēlies gaisā, bet tajā vietā, virs kuras NLO bija šūpojies, zemē palikusi dziļa bedre.

Likās, ka no apmēram 1,5x0,6 metru lielā laukuma zeme burtiski ir izrauta, tad izkaisīta aptuveni 2030 cm2 lielās pikās četrus metrus apkārt krāterim. Tur svaigajā zemē locījās baltas (!) sliekas. Bedres dibenā tās diametrs bija lielāks nekā augšpusē. Dīvaini, ka koku saknes bedres iekšpusē bija pilnīgi neskartas, kas būtu neiespējami, ja bedre būtu izrakta parastā veidā. Tas liek domāt, ka zeme acīmredzot izmesta ar milzīgu vakuuma spēku.

Kādus lidojošo šķīvīšu noslēpumus angļu izgudrotājs Sērls savos pētījumos atklājis? Vai šis savrupais vientuļnieks ir atklājis ārpuszemes tehnoloģijas konstrukciju galvenās pazīmes, kuras savos eksperimentālajos diskos daļēji jau spējis īstenot?

Patiesi, tāds varētu būt secinājums. Taču Sērla lidojošajiem diskiem ir vēl citas īpašības, kuras piemīt arī mūsdienās tik bieži novērotajiem NLO: lidojot atmosfērā, nerodas berzes izraisīta sakaršana; lidojuma laikā disks nerada troksni; sasniedzot virsskaņas ātrumu, nerodas raksturīgais blīkšķis.

Gan vienā, gan otrā gadījumā ap lidojošajiem diskiem rodas elektrostatiskais lauks, kas varētu būt iepriekšminēto netipisko parādību cēlonis. Jau kosmisko lidojumu garīgais tēvs Hermanis Oberts kādā referātā par nezināmo lidojošo objektu varbūtējo dzinēja principu izteica domu: «Ieejot atmosfērā, elektriskie lauki atgrūž gaisu. Tas ir cēlonis, kāpēc nav dzirdams troksnis. Te darbojas tādas lietas, ko mēs ar šodienas fiziku vēl nesaprotam…»

Pamatos efekts ir saprotams. Parastajai lidmašīnai, tiklīdz tā sasniedz skaņas ātrumu, ir «jāieurbjas» gaisā kā naglai koka bluķī. Gaisa molekulas nevar izvairīties, tās pilnā sparā saduras ar lidaparāta priekšgalu. Tā rodas varens spiediena vilnis, kas konusveidā aizplūst gar lidaparātu. Tad, kad tas izplešas virs zemes, pēkšņais spiediena kāpums rada nepatīkamu blīkšķi, kura dēļ attiecīgajā apvidū nereti saplīst neskaitāmas logu rūtis.

Turpretī jonizējošā ietekme no attāluma nav atkarīga no ātruma, kam pakļauts spiediena signāls. Ļoti augsto lauka jaudu dēļ visas gaisa daļiņas ir jonizētas jau ilgi pirms diska malas sasniegšanas un elektrostatiskās atgrūšanas rezultātā novirzītas sāņus. Tāpēc pilnīgas jonizēšanās gadījumā virsskaņas blīkšķis nerodas.

Uz Džona Sērla konstruētajiem lidojošajiem diskiem tas attiecas tāpat kā uz visā pasaulē tik daudz novērotajiem, pēc šā izklāsta vismaz pamatos tehniski izskaidrojamiem NLO, kuros uzkrītoši atklājas augstāk attīstītā ārpuszemes tehnoloģija.

«Neviens negrib zināt» Kāpēc gandrīz neviens neko nezina par šo neapšaubāmi revolucionāro tehniku? «Neviens negrib zināt» - tā Džons Sērls atbild uz jautājumu, kāpēc viņa izstrādātā tehnoloģija visplašākajās aprindās joprojām palikusi bez ievērības.

Britu zinātnieki, pie kuriem viņš devās cerībā apmainīties domām un pieredzē, autodidaktu nesaprata un apveltīja ar izsmieklu. Viņā ieklausījās tikai kāds japāņu profesors. Profesors Šiniči Seike pētījumu gaitā ieguvis rezultātus, kas ir līdzīgi Sērla rezultātiem.

Japāņu profesors savā elektriskās kodolrezonanses teorijā piedāvā atrisinājumu kustības vienādojumiem rotējošā elektriskā maiņstrāvas laukā, kuru pārklāj magnētisks līdzstrāvas lauks. Sākot ar noteiktu rezonanses frekvenci, var parādīties negatīvā entropija, vienkāršāk runājot - enerģija no Zemes magnētiskā lauka ieplūst sistēmā (respektīvi - ģeneratorā). Pamatojoties uz šiem novērojumiem, Seike izstrādāja dažādus ģeneratoru modeļus, kas visi darbojas pēc kodolrezonanses principa. Augstfrekvences elektriskās maiņstrāvas laukā masas paātrinājums, klātesot paralēlai lauka komponentei (respektīvi Zemes magnētiskajam laukam), rada konstantu līdzstrāvu. Japāņu fiziķa izstrādātās eksperimentālās aparatūras vienmēr sastāvēja no aglomerēta bārija titanāta diska, vairākām ferīta spolēm un trim uzpildāmajiem kondensatoriem, kas kopā radīja rotējošu elektrisko maiņstrāvas lauku. Šādus nākotnes tehnoloģijas principus, pēc kuriem smaguma spēks tiek pārveidots elektromagnētiskajā enerģijā un kurus var izmantot lidojoša diska piedziņai, Šiniči Seike aprakstījis savā septiņdesmito gadu sākumā iznākušajā grāmatā. Viņš izklāstīja arī iespēju lidaparāta iekšienē radīt mākslīgās gravitācijas lauku, kas attiecīgas orientācijas gadījumā Zemes gravitāciju varētu samazināt vai pat iznīcināt.

Ja to īstenotu praksē, lidaparātam tas radītu neiedomājamu paātrinājumu. Gan tas, gan arī pēkšņa virziena maiņa šāda kosmiskā lidaparāta komandai tomēr neradītu nekādas problēmas. Pēc profesora Seikes uzskata, tie reakcijas spēki, kas ļoti ātri rada robežas parastajiem lidaparātiem un kosmosa kuģiem, te vienkārši nerodas. Kontrolētā, mākslīgā gravitācijas laukā katrs atoms tiktu vienmērīgi paātrināts. Šāds lidojuma veids mums ir pazīstams pēc neskaitāmām liecībām par NLO novērojumiem.

Taču atgriezīsimies pie angļu izgudrotāja Sērla. Līdzās lidojošajiem diskiem, kas saukti arī par SEG (Sērla efekta ģenerators), viņš izstrādāja arī parocīgu ģeneratoru elektriskās strāvas ražošanai personiskām vajadzībām. Tā izmantošana garantēja neatkarību no komerciālās strāvas apgādes. Taču tas dažiem valsts pārvaldes kungiem, šķiet, būs bijis kā dadzis acī.

Impērijas prettrieciens Kad Sērls 1955. gadā savās mājās ierīkoja minēto strāvas ražotāju, viņš kļuva neatkarīgs no centralizētās strāvas apgādes. Taču to, kas notika vēlāk, astoņdesmito gadu vidū, var nosaukt tikai par ļaunākajām mafijas metodēm.

1985. gadā vietējā spēkstacija pieprasīja samaksu par strāvas patēriņu kopš 1955. gada - tātad samaksu par pakalpojumiem, kas šos 30 gadus nedz tika sniegti, nedz izmantoti! Saprotams, ka Džons šo nepamatoto un neiedomājami lielo summu atteicās maksāt.

Pēc neilga laika maskētu sitēju komanda ielauzās viņa mājā un izpostīja to no pagraba līdz pat bēniņiem. Terora akcijas galvenais mērķis nepārprotami bija iegūt ģeneratoru; tas tika izrauts no sienas un sadauzīts smalkās druskās. Kad Sērls izsauca policiju, viņš piedzīvoja nākamo nepatīkamo pārsteigumu nevis sitēji, bet viņš pats tika apcietināts un nogādāts iecirknī. To nosauca par preventīvo apcietinājumu īstenībā angļu policija atbalstīja strāvas ražotāju noziedzīgās metodes. Notikums atgādina nomācošu kriminālfilmu, kurā likteņa varā pamestais upuris viens cīnās pret tumšo spēku sazvērestību. Šoreiz īstenība ir daudz nomācošāka.

Tā kā Sērls nekaunīgo elektrības rēķinu par 30 gadiem nedz varēja, nedz arī gribēja maksāt, tad tiesnesis Viņas Majestātes vārdā viņu uz 15 mēnešiem ietupināja cietumā. Pēc iznākšanas no cietuma murgs vēl nebija beidzies. Džons satriekts stāvēja krāsmatās - viņa māja bija nodedzināta, visas piezīmes un iekārtas iznīcinātas, vairāk nekā 30 gadu darbs likvidēts.

Impērija bija devusi prettriecienu. Valsts varas un kriminālā biznesa noziedzīgā savienība bija parādījusi savu riebīgo viepli!

Izglābts pedeja mirklī!

Noskaidrojās, ka Sērla toreizējā sieva bija piedalījusies vīra vajāšanā un viņa ilgā pētniecības darba piezīmju iznīcināšanā. Izmisis par šo nodevību, Džons par pēdējo naudu, kas viņam vēl bija palikusi, nopirka indi un nolēma izdarīt pašnāvību.

Par laimi dzīvžogs, pie kura viņš bija apsēdies, lai izdarītu liktenīgo darbību, nebija tik biezs, kā viņš iedomājās. Vēlu vakarā kāds garāmgājējs bija izvedis ārā suni un nevarēja novaldīt satraukumā trīcošo un smilkstošo dzīvnieku. Galīgi sanervozējies vīrs beidzot suni palaida vaļā no saites, tas uzreiz metās pie dzīvžoga un uztraukti rēja. Jauzdams ko nelāgu, vīrs paskatījās zem dzīvžoga un atrada izgudrotāju, kas gulēja zemē kā nedzīvs.

Sērlu nogādāja tuvākajā slimnīcā, kur ārsti konstatēja klīnisko nāvi. Kāds vērīgāks ārsta asistents bija ievērojis par mirušo turētajā vārās dzīvības pazīmes. Džons Sērls bija dzīvs, taču dzīvība karājās

mata galā. Viņš bija dziļā komā, no kuras pamodās tikai pēc nedēļām ilgas ārstēšanās intensīvās terapijas nodaļā. Pēc desmit mēnešiem viņu izrakstīja no slimnīcas. Viss, kas viņam piederēja, bija apģērbs mugurā.

Jauns sākums Kā viss notika tālāk, izpētīja mans draugs Herberts Šneiders, kam esmu pateicīgs par daudziem šajā nodaļā ietvertajiem faktiem. Nereti viņam vajadzēja izmantot arī detektīva cienīgas metodes. Herberts Šneiders bija vienīgais cilvēks, kam izdevās atrast Džonu Sērlu, kad viņš pēc daudzajām personiskajām katastrofām bija nolēmis uz laiku pazust.

Sākās ar to, ka astoņdesmito gadu sākumā Šneiders pavisam negaidīti sāka interesēties par blakuszinātnēm un pievērsās arī NLO mīklai. Sava uzvārda brāļa Ādolfa Šneidera darbā, kas nāca klajā septiņdesmitajos gados, Herberts Šneiders izlasīja rakstu par Džonu Sērlu, kas viņu ļoti ieinteresēja. Vai tiešām pasaulē bija vīrs, kurš spējis konstruēt lidojošus diskus, kas tik pārsteidzoši līdzinājās liecinieku aprakstītajiem NLO? Un kāpēc par šo vīru tagad vairs nekas nav dzirdams?

Tā 1985. gadā viņš apņēmās atrast šo vīru, kas jau savas dzīves laikā bija kļuvis par leģendu, un pārliecināties pats, cik patiesa ir viņa slava. Ne izdevniecībā, ne jau minētās grāmatas autors nezināja, kur angļu izgudrotājs atrodas. Gluži pretēji - tika izteiktas aizdomas, ka viņš vairs neesot dzīvo vidū. Šodien mēs to zinām: Sērls tolaik, baidoties no represijām, bieži mainīja dzīvesvietu. Viņa ticība ierēdņiem un valsts institūcijām līdz pat šodienai ir dziļi satricināta. Bet kas gan viņam to varētu pārmest?

Herberts Šneiders tolaik zināja tikai to, ka līdz pazušanai Sērls dzīvojis Mortimeras ciemā. Šī vieta atrodas Rīdingas apgabalā, rietumos no Londonas. Šneiders, sadabūjis apgabala telefona grāmatu, patiesi atrada dažus cilvēkus ar šādu vārdu un sāka meklēt.

Dēkaini meklējumi Garām! Tāpat kā Sērlam adresētās vēstules, kuras atsūtīja atpakaļ ar norādi adresāts nezināms.

Nekur nebija atstāts lūgums pārsūtīt pastu, nekur nekādas norādes par uzturēšanās vietu - vai šis Džons Sērls visā nopietnībā būtu izkūpējis gaisā? Šneiders meklēja gandrīz divus gadus, līdz beidzot atrada Sērlu un sāka ar viņu saraksti. Ja ņem vērā, ka Šneiders arī strādā, tad jāsaka, ka šis -apsēstības» veids aizņēma visu viņa brīvo laiku!

Kad Sērls beidzot bija atrasts, Herbertu Šneideru vēl mocīja nopietnas šaubas, vai tikai kāds nav atļāvies izspēlēt ar viņu nelabu joku. Taču ar katru Sērla vēstuli auga pārliecība, ka Šneiders patiešām atradis īsto. Vēstulēs bija pārāk daudz tādas informācijas, ko varēja zināt tikai pats Džons Sērls. īsā laikā abi bija kļuvuši par vēstuļu draugiem, un, kad Sērls Šneideram paziņoja, ka viņš «jebkurā laikā ir laipni gaidīts», Šneiders spontāni pieņēma uzaicinājumu un 1988. gada marta sākumā aizlidoja uz Angliju. Nu jau arī Sērls ir bijis atbildes vizītē Vācijā.

Viesojoties pie Sērla, Šneiders, protams, alka uzzināt, kā pēc ļaunajiem notikumiem Sērlam klājas un par viņa sensacionālo izgudrojumu. Šneiders gribēja uzzināt sīkāk par tehniskajām detaļām, par kurām es pastāstīšu tikai tik daudz, cik nepieciešams principa izpratnei. Kā atzīst pats konstaiktors, pat speciālistiem esot grūtības saprast šo principu.

Džons Sērls cenšas atjaunot vairāk nekā trīsdesmit gadu darba piezīmes, kas iznīcinātas gan uzbrukuma laikā, gan pēc tam. Turklāt viņš jau atkal kaļ plānus, kurus cer īstenot ar labvēlīgu ļaužu palīdzību. Par to es pastāstīšu šīs nodaļas beigās.

Lidojošo disku tehnika Sērla lidaparāta galvenā daļa ir disku ietverošais Sērla efekta ģenerators (SEG - angļu vai). To veido trīs stacionāri apļi, ap kuriem nepieskaroties rotē daudzi cilindri. Detaļas izgatavotas no dzelzs (Fe), alumīnija (Al), silīcija (Si), sēra (S), titāna (Ti) un neodīma (Nd) sakausējuma. Šis ģenerators rotē tik ātri, ka elektronu kondensēšanās rezultātā sistēma atdziest, un 4° temperatūrā pēc Kelvina skalas (269,16 °C) notiek gravitācijas inversija. Tāpēc Sērls savus diskus sauc par Invert-G- Vehicles (par gravitācijas inversijas lidaparātiem).

Pēc samontēšanas ģenerators uzreiz sāk rotēt un parasti vairs nav apturams - tātad tas nemitīgi emitē elektronus. Tikai vienu vienīgu reizi Sērla ģenerators tika apturēts. Kad televīzijas grupa pret Sērla disku pavērsa kameru, ģenerators acumirklī apstājās! Mīklas atrisinājums: Sērla ģeneratora apturēšanā bija vainojama kameras augstfrekvences strāva, kurai pilnīgi nejauši bija tāda pati frekvence. Te man atkal jānorāda uz sakarību ar bieži pieminēto NLO fenomenu. Jo man ir zināms vismaz viens gadījums, kad NLO avāriju izraisījusi augstfrekvences enerģija. Tas esot noticis 1989- gada 7. maijā Kalahari tuksnesī Dienvidāfrikā.

Taču atgriezīsimies pie Sērla disku tehnikas. Tā kā tūlīt pēc samontēšanas sākas nepārtraukta elektronu emisija, tas ir, sistēma strādā, tad šo disku var vadīt, tikai mērķtiecīgi orientējot elektronu emisiju. Neparasti ir tas, ka Sērla disks lido jebkurā gadījumā, jo smaguma spēka noņemšana jau ir pietiekams iemesls, lai disks paceltos no zemes. Tad tas katrā ziņā uzreiz aizlidotu, kā tas Sērlam piecdesmitajos gados gadījās kopumā sešas reizes.

Ir paradoksāli, ka vajadzīga diezgan liela enerģija, kurai jānāk no paša lidojošā objekta, respektīvi, no Sērla ģeneratora, lai to varētu noturēt uz zemes! Šim nolūkam tehniskais aprīkojums ietver 64 tā dēvētos lidelementus, kas atrodas ārpus ģeneratora, kurš aptver disku. Katrā segmentā no centra virzienā uz ārpusi izvirzīta adata un elektronu emisijas plates augšpusē un apakšpusē. Šis plates var ieslēgt un izslēgt katru atsevišķi vai visas kopā; tā elektronu plūsmu var regulēt uz augšu vai apakšu, vai vienlaikus abos virzienos.

Aizsargvairogs un tā vadība Svarīgs diska elements ir slēdzis, kas aptur elektronu plūsmu atsevišķi katrā no 64 segmentiem.

Elektronu emisija šajos segmentos izveido papildus vēl vienu aizsargvairogu, kas rodas, spiežot prom gaisa molekulas, un kam ir tāda pati forma kā pašam lidojošajam diskam. Šis jonizēto daļiņu slānis var būt pat vairākus metrus biezs, caur to nekas netiek klāt lidojošajam objektam. Protams, ka šāds efekts būtu ideāls Sērla diska starpzvaigžņu lidojumam. Lidaparāta pasažieriem nevarētu kaitēt mikrometeorīti un kosmiskais starojums, jo elektromagnētiskais aizsargvairogs tos laikus novirzītu no kosmosa kuģa.

Ar slēdžiem var pārtraukt elektronu plūsmu virzienā uz augšu vai uz apakšu, tāpat var atslēgt atsevišķus segmentus vai pat segmentu grupas. Izmantojot orientēto elektronu plūsmu, lidaparātu var viegli vadīt.

Lai Sērla disku noturētu uz zemes, augšpusē emisijas plates ir jāieslēdz, bet apakšpusē - jāizslēdz.

Brīvi planējot telpā, visas lidelementu plates izdala enerģiju.

Sērla lidojošā diska uzbūve: ģenerators, kas sastāv no trim riņķiem un daudzām spolēm, kā art 64 lidsegmentiem ar elektronu emisijas platēm (sal. tekstā).

Lidobjekts šūpojas gaisā un nemaina savu pozīciju, jo enerģija izlīdzinās visos virzienos.

Lai mainītu stāvokli, piemēram, lai lidaparātu noliektu uz vienu pusi, pietiek tikai uz brīdi pārtraukt elektronu emisiju ar vienkāršu slēdzi no diviem magnētiem. Tas atrodas starp ģeneratoru, kas sastāv no trim apļiem, un vadu sazarojuma, kurš ved uz emisijas platēm. Uz īsu brīdi pārtraucot elektronu plūsmu dažos segmentos, disks maina savu stāvokli. Pēc tā paša vadības principa notiek arī lidojums vēlamajā virzienā. Ieslēdzot vajadzīgās plates vai izslēdzot pretējā pusē esošās plates, disks kustas paredzētajā virzienā - līdzīgi kā tas ir ar reaktīvo dzinēju. Taču šoreiz tas notiek, izmantojot elektronu plūsmu, nevis sadedzinot fosilo vai ķīmiski ražoto, tas ir, eksplozīvo, degmateriālu!

Vēl tikai pāris vārdu par tumsā novērotajām gaismas parādībām. Sērls uzskata, ka tās atkarīgas no ikreizējā enerģijas sabiezinājuma ap lidojošo disku. Enerģijas pārkritums starp disku un apkārtējo telpu nosaka gaismas loka krāsu, un tas rada diska kontūru izplūšanu.

Te nu var sacīt tikai vienu: acīmredzot angļu izgudrotājs ir nācis uz pēdām vienam no mūsdienu lielākajiem noslēpumiem - neidentificēto lidojošo objektu piedziņai. Ārpuszemes tehnoloģijai!

Džona Sērla aizraujošais sapnis Ģeniālais angļu izgudrotājs jau atkal kaļ plānus nākotnei. Principi, uz kuriem balstās viņa līdz šim pazīstamie tālvadāmie lidojošie diski, jau izstrādāti tiktāl, ka drīzumā varētu domāt par pilotējamo disku izgatavošanu. Taču tas, protams, ir arī finansiāls jautājums.

Elektronu emisijas ietekme uz diska lidojuma veidu un virzienu. Ģeniālais angļu izgudrotājs Džons Sērls atklājis NLO dzinēja tehnikas pamatnoslēpumu.

Interesentu netrūkst, tomēr Sērls ir kļuvis piesardzīgs. Viņam jau nereti nācies norobežoties no oportūnistiem, kas viņu gribējuši izmantot par «vilcēju». Amerikas Savienotajās Valstīs no viņa gribēja atpirkt autortiesības. Taču ko dod autortiesības, ja neviens, izņemot Sērlu, nav spējīgs dot nepieciešamos norādījumus Sērla efekta ģeneratora izgatavošanai!

Tāpēc viņš pašreiz vairāk pievērsies domai par lielas kravnesības lidojošo disku konstruēšanu, kas to lietotājiem ļautu daudz īsākā laikā, nekā tas vajadzīgs parastajai kravas lidmašīnai, ekspreskravu nogādāt otrā pasaules malā. Daži šādi aparāti uz mūsu planētas izdarītu apvērsumu transporta jomā, saudzētu jau stipri sagandēto apkārtējo vidi un nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus citu projektu īstenošanai.

Vai ir vēl citi plāni? «Varbūt,» atbildēja Džons Sērls un pasmaidīja savu šķelmīgi sirsnīgo smaidu, kad es 1996. gada 4. maijā Londonā viņam to pajautāju.

Es vēlu viņam spēku un pirmām kārtām laiku, lai sasniegtu visus izvirzītos mērķus. Tie taču vienmēr ir bijuši autodidakti, savrupnieki, praktiķi un galvas lauzītāji, kas cilvēci veduši uz priekšu pa progresa ceļu.

Džons Sērls ir viens no tiem. Burvju māceklis, kas pat senajiem dieviem darītu godu…

6. dievišķa providencei lidojošie dievi - tie tikai senajā Romā Kas ir mācījies vidusskolā, tam parasti - šajā ziņā līdz pat mūsdienām nekas nav mainījies - jāmācās valoda, kurā šodien nerunā vairs neviena tauta visā pasaulē. Es te domāju latīņu valodu, kuras mācīšanās sagādājusi grūtības dažai labai skolēnu paaudzei.

Ja es jau laikus nebūtu izvēlējies franču valodu, tad man laikam būtu aiztaupītas pūles, ko sagādāja darbs ar šo nodaļu. Lai gan ārsta, aptiekāra vai klasiskās filoloģijas speciālista profesiju es tik un tā negribēju apgūt.

Latīņu valodas nodarbībās, kas man gāja secen, tiek analizēti un tulkoti galvenokārt Senās Romas rakstnieku un vēsturnieku darbi, piemēram, Plīnija Vecākā (23-79- g. p. Kr.) vai Tita Līvija (59- g- pr.

Kr.-17. g. p. Kr.) teksti - vēsturiski stāsti par ķeizariem un konsuliem, sazvērestībām un nodevību, par slepkavībām, varu un intrigām.

Toties tikpat kā neviens nezina, ka Senās Romas hronistu darbos nereti pierakstītas liecības par neparastiem gadījumiem, kas atgādina mūsdienās novērotos NLO. Labākajā gadījumā to zina daži interesenti, kas pēc nokārtota latīņu valodas eksāmena savas grāmatas nav iemetuši kaktā.

Jau ievērojamais advokāts un valstsvīrs Marks Tullijs Cicerons (106.43. g- pr. Kr.) rakstā De Divinatione Par brīnumiem) stāstīja par mīklainiem atgadījumiem, kad, piemēram, pie debesjuma bijušas redzamas divas saules.

«Cik bieži mūsu senāts decemviriem ieteicis meklēt padomu Sibillas grāmatās, kad parādījās divas saules vai trīs mēneši un kad pie debesīm bija redzamas uguns liesmas. Vai toreiz, kad saule spīdēja naktī un debesīs bija dzirdams troksnis, it kā debesis grasītos sabrukt, un bija redzamas savādas lodes.» Šī gan noteikti ir pilnīgi pretēja Senās Romas aina, gluži citāda, nekā mēs līdz šim to esam paraduši iztēloties. Vai mums ir jākoriģē mūsu vēstures skatījums? Uz šo jautājumu var atbildēt, ja nedaudz vairāk iedziļināsimies aizraujošajā tematikā.

Skatīt Tita Līvija rakstos Viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem Senās Romas vēsturniekiem bija Tits Līvijs. Viņš sarakstījis monumentālu pārskatu par Romas vēsturi, sākot no tās leģendārās dibināšanas 753- g. pr. Kr. līdz pat Drūza nāvei 9. g. pr. Kr. - vēsturisko sacerējumu Ab urbe condita (No Romas pilsētas dibināšanas) 142 sējumos, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies 1 .—10., kā arī 21.-45. sējums.

Līvija monumentālais darbs ir īsta zelta bedre, ja interesējas par mīklainiem fenomeniem Senās Romas laikos. «Kad valdnieka vara un visa Romas valsts pēc Tulla sabīņu apspiešanas bija sasniegusi savu lieliskumu un varas pilnību, valdniekam un pilsētas tēviem tika ziņots, ka Albāņu kalnā esot nolijuši akmeņi. Tā kā tas neizklausījās ticami, turp tika nosūtīti cilvēki, kam šo brīnumu vajadzēja pārbaudīt; viņu acu priekšā no debesīm nokrita daudzi akmeņi, tā, it kā vēji dzītu pa zemi krusas vālus.»

Un tajā gadā, kad P. Volumnijs un S. Sulpīcijs bija konsuli, varēja redzēt, «kā debesis kvēloja liesmās, bet zemi satricināja varena zemestrīce. Šo notikumu, kam pirms gada vēl neviens neticēja, tagad uzskatīja par patiesu - stāstīja pat, ka kāda govs esot runājusi cilvēka balsī. Līdzās citām nelaimi vēstošām zīmēm nolija gaļas lietus - liels putnu bars, kas lidojis lietus laikā, to esot nesis līdzi kā laupījumu; tie gabali, kuri nokrituši zemē, palikuši guļam vairākas dienas un nav smakojuši.»

Liekas, ka šādi Forta fenomeni nebūt nav novērojami tikai jaunākajos laikos. Taču man šajā gadījumā svarīgākas šķiet norādes uz iespējamo ārpuszemes ietekmi. Un te nu drīz vien kaut ko var atrast.

Romuls, kam kopā ar viņa brāli Remu tiek piedēvēta leģendārā Romas pilsētas dibināšana, acīmredzot ticis aizvests. Vismaz tā senajos rakstos lielākoties apzīmēta pazīstamās personības neparastā pazušana - šodien mēs teiktu nolaupīts un uzskatītu, ka par to atbildīga NLO apkalpe. Taču ļausim Līvijām stāstīt tālāk: «Kad viņš šos nemirstīgos darbus bija paveicis un noturēja tautas sapulci, lai pārbaudītu karaspēku laukā pie kazu purva, pēkšņi ar apdullinošu troksni un pērkonu sākās negaiss, kas valdnieku ietina tik biezā mākonī, ka sapulcējušies cilvēki viņu vairs nevarēja redzēt, un pēc tam Romuls vairs neatradās uz zemes.» Šajā gadījumā patiesi saskatāmas paralēles ar NLO izdarītajām cilvēku nolaupīšanām mūsdienās.

Taču tas zīmīgi atgādina arī kādu gadījumu, kas notika 1915. gadā karalaukā pie Galipoles, Turcijā. Kā stāstīja vairāki aculiecinieki, toreiz, 1915. gada 12. augustā, 22 Jaunzēlandes rotas karavīri redzējuši, kā 267 vīrus liela britu karavīru vienība iemaršējusi savādā mākonī, kas kā maizes klaips turējies virs izžuvušas upes gultnes. Kad noslēpumainajā mākonī beidzot bija pazudis pēdējais vīrs, tas pacēlies un lidojis prom pret vēju. Vairāki no šiem mistiskajiem objektiem, kas bijuši redzami debesīs, sākuši kustēties ziemeļu virzienā pēc tam, kad tiem pievienojies mākonis, kurā bija pazudis pulks. Neviens no šiem kareivjiem un virsniekiem, kuru pazudusī vienība vēlāk identificēta kā 1./4. Norfolkas pulks, nekad vairs neatradās!

Debesu vairogi Senie romieši tos piemin ļoti bieži: runa ir par tiem debesu vairogiem, kuru lidojums debesīs vairāk atgādina lidojošo objektu, ko kontrolē saprātīga būtne, nevis kaut kādu «aiz matiem pievilktu» mitoloģisku veidojumu. Šos vairogus godināja kā dievišķus. «Tāpat viņš izvēlējās Marsam cīnītājam divpadsmit lēcējpriesterus, kā atšķirības zīmi deva viņiem izšūtus kamzoļus un virs kamzoļa uz krūtīm bronzas bruņas; viņš tiem pamācīja, kā jānēsā debesu vairogi, ko sauc par tarčam…Tarčas bija ovāli, no abām pusēm iegriezti vairogi - tādi redzami senos attēlos. Arī grieķu dzejnieks Homērs aprakstījis šo vairoga formu, kas izsekojama līdz pat bronzas laikmetam. Jau Senās Romas laikā uzskatīja, ka šiem vairogiem ir mitoloģiska izcelsme. Nostāstos atrodamas divas versijas, kas norāda uz saikni ar debesīm: viens vairogs esot nokritis no debesīm, un vēl vienpadsmit citus pēc tā parauga licis izgatavot Numa Pompīlijs; pēc citas versijas - uzreiz divpadsmit vairogi nokrituši no debesīm.

Par šiem vairogiem stāstīts arī saistībā ar citiem debesu fenomeniem.

«Amiterno apgabalā daudzās vietās redzēti baltā tērpti vīri, kas nākuši no tālienes. Saules staru vainags kļuva mazāks. Pie Prenestes no debesīm krita kvēlojoši gaismekļi, pie Arpi debesīs karājās vairogs, mēness bija redzams kopā ar sauli, bet naktī bija redzami divi mēneši. Debesīs parādījās rēgu kuģi.»

Senie romieši šos vairogus pilnīgi skaidri raksturoja kā novēroto debesu lidaparātu simbolu! Jau Aleksandra Lielā (356.-323. g. pr. Kr.) laikā divi savādi lidaparāti vairākkārt no augšas uzbruka Maķedonijas valdnieka karaspēkam. Tie šo manevru atkārtoja tik ilgi, līdz gan kareivjus, gan zirgus un kaujas ziloņus pārņēma tāda panika, ka tie atteicās šķērsot upi. Lidaparāti aprakstīti kā lieli, spoži sudraba vairogi, no kuriem dzirkstīja uguns un kuri nāca no debesīm un turp atgriezās.

Arī Tiras cietokšņa aplenkuma laikā pēkšņi parādījās šie lidojošie vairogi. Tie lidoja izkārtoti trijstūrī, un tos vadīja vairogs, kas bija divreiz lielāks par pārējiem. Pēkšņi no tā izšāvās gaismas zibsnis, kas trāpīja cietokšņa mūri un trāpījuma vietā to sašķaidīja. Varenie vaļņi sabruka, it kā būtu no smiltīm, un aplencēji Aleksandra vadībā ieņēma pilsētu. Kad tas bija noticis, nezināmie lidojošie objekti pazuda tikpat ātri, kā bija parādījušies.

Vai tie būtu tie paši objekti, kurus novēroja Romā 100. g. pr. Kr.? Kamēr konsuli Kājs Mārijs un

Lūcijs Valērijs lēma valsts likteni, neskaitāmi izbiedēti pilsoņi vēroja, kā vakara debesīs no rietumiem uz austrumiem, kaisīdams dzirksteles, brāzās degošs vairogs.

Noslēpumainais Jūlijs Obsekvīns Cits romiešu rakstnieks, kas, tāpat kā Tits Līvijs (pat daļēji to citēdams), rakstīja par neizskaidrojamiem debesu fenomeniem, bija Jūlijs Obsekvīns. Pēteris Kolozimo kādā savā grāmatā pieminējis viņa piezīmes. Citādi šis hronists šķiet pilnīgi nepazīstams.

Kas bija šis vēsturnieks, un kad viņš dzīvojis? Par ko viņš rakstīja?

Ja apjautājas kādam grāmattirgotājam vai kādā plašā bibliotēkā, tad jāsastopas ar neizpratni. Ari vairāki augstskolu latīņu valodas pasniedzēji, kuriem es vaicāju par Jūliju Obsekvīnu, neko nevarēja pastāstīt.

Varbūt viņš nemaz nav dzīvojis, varbūt ir bijis tikai iedomu tēls, literārs fantoms?

Es jau gandrīz biju gatavs «mest plinti krūmos-, kad pēkšņi man uzsmaidīja veiksme - es sastapu savu kādreizējo vēstures skolotāju. Viņš varēja atbildēt uz manu jautājumu, pat vairāk: viņš man varēja iedot nelielu bibliogrāfisko materiālu!

Liekas, ka noslēpumainais Jūlijs Obsekvīns dzīvojis ceturtajā gadsimtā un bijis darba Liberprodigioriim (Pareģojumu grāmata) autors. Izņemot šo grāmatu, nav atrodams cits šā autora eksistences pierādījums. Viņa darba rašanās laiks, spriežot pēc apstrīdami pagāniskā rakstura, tiek datēts ar ceturto gadsimtu, tomēr zinātnieki par to nebūt nav tik pārliecināti.

G. Fosijs uzskata, ka Obsekvīns dzīvojis, vēlākais, pirms ķeizara Honorija (395.-423- g- p. Kr.), turpretī O. Rosbahs viņu uzskata par ķeizara Adriāna (117.- 138. g. p. Kr.) laikabiedru. Tomēr visticamākais ir datējums ar ceturto gadsimtu, kad pagānisms savus pēdējos spēkus lika pretī arvien spēcīgākajai kristietībai.

Senās Romas rakstu liecību interpretētāji var strīdēties par iespējamo datējumu; pēc manām domām, tas ir otršķirīgs jautājums. Par daudz svarīgāku es uzskatu faktu, ka Obsekvīna darbā Liberprodigiorum gandrīz vai katrā lappusē atrodamas norādes uz neizprotamām debesu parādībām. Tas pats par sevi nav nekas pārsteidzošs, jo autoram svarīgākais bija rūpīgi «ievērot dievišķās zīmes, kuru ievērošana novērš draudošās nelaimes, bet neievērošana - ved pazušanā». Šis romiešu rakstnieks, tā sakot, bija senatnes NLO pētnieks!

Viņa savāktie piemēri patiesi ir iespaidīgi. īpašu interesi izraisīja trīs noslēpumaini mēneši, kuri 222. g. pr. Kr. pārlidojuši vispirms Rimini un tad vairākus citus Romas valsts apgabalus. Šī debesu parādība bijusi tik fantastiska, ka par to vēstīja arī citi vēsturnieki, piemēram, Dions Kasijs Kokejāns.

Kādu nakti 175. g. pr. Kr. vienlaikus parādījās trīs saules un vairākas zvaigznes vienlaikus kustējās debesīs virs Lanūvijas.

Atzīmēti pat tuvie kontakti. Debesīs novēroti starojoši rēgu kuģi, un Amiterno no liela attāluma novēroti vīri spožā apģērbā, kuri tomēr nenāca tuvāk. Tas noticis 218. g. pr. Kr. Spolēto 91. g. pr. Kr. zemē nonāca zeltaina uguns lode. Kļuvusi lielāka, tā atkal pacēlās no zemes.

Lode aizlidoja austrumu virzienā un kļuva tik liela, ka likās, tā aizēnos sauli.

Tie ir tikai nedaudzi piemēri no neskaitāmām piezīmēm par neizskaidrojamiem debesu fenomeniem, kurus aprakstījis cītīgais, bet šodien visnotaļ nepazīstamais vēsturnieks. Turklāt viņa Liber prodigiorum ir absolūts retums - ja neņem vērā dažus 19. gadsimta izdevumus ar komentāriem, tad Vācijā atrodami tikai nedaudzi eksemplāri universitātes bibliotēkā Augsburgā, Baireitā, Eihštetē un Erlangenē, kuri iespiesti 1552. un 1553. gadā.

Pamazām rodas atskārsme, ka noslēpumainās debesu parādības, kas pēc formas un lidojuma pārsteidzoši atgādina mūsdienu NLO fenomenu, Romas impērijas laikos novērotas tūkstošiem reižu. Taču

ari vēlākajos gadsimtos nebeidzās nezināmo lidojošo objektu novērojumi.

Satraukums Bailendas klosterī Lai gan tālāk aprakstītais diezgan fantastiskais atgadījums noticis vairākus gadsimtus vēlāk, proti, viduslaiku beigās, es lasītājiem tomēr gribētu to pastāstīt. Šis notikums pārliecinoši rāda NLO fenomena nepārtrauktību, lai gan starp līdzīgiem gadījumiem ir vairāku simtu gadu laika posms.

Tikai 1953- gadā senā angļu klosterī Emplfortā atrasts manuskripts, kurā pārliecinoši attēlots pirmās pakāpes kontakts - tuva sastapšanās ar neidentificētu lidojošo objektu. Manuskriptā aprakstīts, kā lidojošs diskveida objekts aizdrāzies pāri izbiedētajiem Bailendas klostera mūkiem Jorkšīras grāfistē.

Tas noticis 1290. gadā. Ja notikums nebūtu aprakstīts latīņu valodā, tad to bez grūtībām varētu noturēt par mūsdienu sastapšanos ar NLO: «Oves a Wilfredo susceptos die festo sanetissimorum Simonis atque Judae assaverunt. Cutn autem Henricus abbas gratias redditurus erat, frater quidam Johannes introivit, magnam portentem foris esse referebat. Tum vero omnes ecucurrerunt, et ecce res grandis, circumcircularis argentea, disco quodam baud dissimilis, lente e super eos volans atque maximam terrorem exitans. Quo tempore Henricus abbas exclamavit, Wilfredum adulteravisse qua de causa impius esse de…Tulkojumā manuskripta teksts skan šādi: «Es paņēmu no Vilfreda aitas un izcepu tās svētā Sīmaņa un Jūdas svētkos. Kad abats Henrijs gatavojās lasīt pateicības lūgsnu, iesteidzās Johans, viens no brāļiem, un sauca, ka ārā esot redzams milzīgs dīvains veidojums. Visi izsteidzās ārā, un, raugi, viņiem pāri lēni lidoja liels, apaļš un sudrabains priekšmets kā disks. Visi bija ārkārtīgi apjukuši. Abats Henrijs pēkšņi iesaucās, ka Vilfreds esot laulības pārkāpējs un tāpēc bezdievis …»

Pašreiz ir zināmi daudzi līdzīgi gadījumi, kuri saskan ar to, ko 1290. gadā redzēja Bailendas klostera morāliski ārkārtīgi sašutušie mūki. Jau minētajam abatam Henrijam NLO novērojums laikam bija labvēlīga izdevība, lai šo baiso redzējumu varētu vērst kā sodu par Vilfreda varbūtējiem sānsoļiem un par draudzes bezdievīgumu. Tas gan laikam gadu simtos palicis nemainīgs: vienmēr reliģiskie fanātiķi neizskaidrojamus fenomenus tulkojuši kā debesu zīmes un izmantojuši kā biedinājumu no draudošā soda saviem līdzcilvēkiem, manipulējot ar viņiem un sodot.

Tāpat tas noticis tālāk izklāstītajos gadījumos, kas bijuši daudz satraucošāki nekā vienkārši lidojošo objektu novērojumi. Šie notikumi mūs ved uz Seno Romu.

Bioloģiskie vai ķīmiskie kaujas ieroči?

Senie Romas vēstures aprakstītāji, pirmām kārtām, Tits Līvijs, nenogurstoši pierakstīja noslēpumainas un nāvējošas sērgas, kas plosījās viņu pilsētā. Tās tika tulkotas kā dievu sods. Var jau būt, ka senie hronisti ar šādu skaidrojumu nemaz nebija tik tālu no patiesības.

«Duumviri (tiesu un pārvaldes institūcija, kurā bija divi locekļi - aut.) daudz darīja atbilstoši savām grāmatām, lai mazinātu dievu dusmas un novērstu sērgu no tautas; tomēr pilsētā un visā zemē bija daudz upuru, posts nāca gan pār cilvēkiem, gan dzīvniekiem.» Šādas negaidītas un pēkšņas epidēmijas allaž izskaidrotas kā dievu uzliktais sods: «Slimība izplatījusies pilsētā un visā zemē kā neapšaubāma dievu dusmu izpausme, kurus, kā rakstīts likteņa grāmatās, vajadzētu noskaņot labvēlīgi, lai sērgu novērstu ..»

Mūsdienās daudzos gadījumos cēlonis postošām epidēmijām ir nepietiekama higiēna. Bet vai tiešām tas bijis cēlonis visām sērgām, par kurām stāstīts, vai tikai māņticības dēļ hronisti rakstījuši par dievu

dusmām? Nevajadzētu aizmirst kādu nozīmīgu faktu: noslēpumainās epidēmijas aizrāva kā cilvēkus, tā dzīvniekus! Parasti nenovēro bīstamas dzīvnieku sērgas - izņemot gadījumus, kad attiecīgā vīrusa suga ir mutējusi. Vai arī mākslīgi mutēta.

Vai patiesi tik pārdrošs un fantastisks būtu pieņēmums, ka kāds bioloģiskos vai ķīmiskos kaujas ieročus izmēģinājis dabā? Vai daži dievi nodarbojušies ar eksperimentiem, neievērodami ētikas un morāles normas? Var jau būt, ka priekšstats par sadusmotu un sodošu dievu vai dieviem radies šādu nelaimīgu akciju rezultātā, kuras no vēl jaunās cilvēces prasīja smagus meslus.

Vai šādi secinājumi būtu aplami? Jaunāko laiku vēsturē diemžēl ir papilnam piemēru, kad neapzinīgas bruņoto spēku un slepenā dienesta amatpersonas ar politiķu ziņu vai bez tās izdara plašus izmēģinājumus dabā ar dzīviem objektiem. Piemēram, ASV jau sen vairs neizdodas noslēpt noziedzīgu izmēģinājumu sēriju, kas izdarīta piecdesmito gadu sākumā Ņūmeksikas tuksnesī.

Kodolsprādzienu laikā vairākas karavīru rotas bez jebkādas aizsardzības tika pakļautas radioaktīvajam starojumam. Nedaudzie dzīvi palikušie gandrīz bezcerīgi cīnās ar «pasaules lielāko demokrātiju» par zaudējumu atlīdzināšanu. Laiks un ļaunās sekas nepielūdzami darbojas pret viņiem…

Esmu runājis ar militāro sanitāro vienību darbiniekiem, kam apmācības laikā demonstrētas mācību filmas, kurās rādītas bioloģisko un ķīmisko kaujas ieroču izmantošanas drausmīgās sekas dabā. Šie līdzekļi izmēģināti ar «brīvprātīgiem» ieslodzītajiem Austrālijas tuksnešu nāves nometnēs. Viņiem tika solīta brīvība, taču tās vietā viņi tika pazudināti. Mūsu modernā civilizācija patiesi var lepoties!

Varbūt tās sodības, kas līdz pat šai dienai nākušas pār cilvēci, īstenībā radušās neapzinīgu eksperimentētāju laboratorijās gan Austrumos, gan Rietumos?

Vai varbūt kādā citā vietā…

Satelīts uz monētas Atgriezīsimies vēlreiz Senajā Romā un ķersimies pie vienas no dīvainākajām mīklām, kas diezgan neparastā veidā pārdzīvojusi ilgus laikus. Ķeizara Pūblija Helvija Pertinaksa valdīšanas laiks 193- g- P- Kr. ilga tikai trīs mēnešus, taču šajā laikā notikušas dīvainas lietas. Monarhs, kurš dzīvoja tikai neilgu laiku, dīvainos notikumus licis iemūžināt monētās. Kāds no šiem mūsdienās pavisam nedaudzajiem naudas gabaliem atrasts Sīrijā, kas tolaik, tāpat kā Palestīna, atradās Romas impērijas ietekmes sfērā. Uzkrītoši ir tas, ka uz monētas attēlots lidojošs lodveida objekts, kura stari vairāk līdzinās mākslīgā pavadoņa antenām.

Vai varbūt dievu satelītam? Kāds pamats šādam pieņēmumam?

Monētā attēlota sieviete, kura izstiepusi rokas pret noslēpumainu priekšmetu, kas acīmredzot nav zvaigzne, bet gan lidojoša lode. Ap šo lodi nesimetriski izkārtoti četri stari, citādi nekā tad, ja tur būtu attēlota Saule vai kāds cits dabisks debess ķermenis. Apskatot monētu ar palielināmo stiklu, izskatās, it kā būtu attēlots arī gaismas efekts! Šajā monētā, kas izstādīta nelielā muzejā Albas pilsētā Ziemeļitālijā, priekšpusē iegravēti vārdi Providentia deorum - dievišķā providence. Varbūt tie, kas kala monētu, izvēlējās motīvu, kurš norāda uz dievu pasauli, jo pēc viņu saprašanas tikai dievi varēja būt atbildīgi par šādu savādu fenomenu.

Kaut ko līdzīgu pirms dažiem gadiem ķīniešu arheologi atrada Gobi tuksnesī. Savādie stikla veidojumi ar sešiem stariem pēc aplēsēm varētu būt vairāk nekā 3000 gadu veci un zinātniekiem joprojām uzdod mīklas. Pēc izpildījuma tie izskatās neapšaubāmi tehniski. Kompjūteranimācija, kāda parādīta manā grāmatā «Dievu satelīti» par mīklainajiem stikla artefaktiem, to uzskatāmi atklāja: mistiskie veidojumi no Gobi tuksneša ir vienkārši pārsteidzoši līdzīgi mākslīgajiem pavadoņiem!

Providentia deorum - dievišķā providence. Tas ir tikai citādi aprakstīts fenomens, ar kuru cilvēki saskārušies jau kopš neatminamiem laikiem, kad vien viņi pavērsa skatu uz debesīm.

Taču apšaubāms, vai dažu vecu, atriebīgu dievu soda un iznīcināšanas akcijas pelnījušas nosaukumu dievišķā providence. Jo, kā būs redzams nākamajā nodaļā, viņi nebūt nebija delikāti attiecībās pret pašu radītajām būtnēm.

7. Operācijā sodoma un gomara: nāves nometne ģenētiskajiem mutantiem?

«Varbūt Sodomu un Gomoru iznīcināja atomsprādziens.» Ar šādu toreizējiem apstākļiem neiedomājami provocējošu virsrakstu žurnāla Russischer Digest vācu izdevumā parādījās raksts, kas pirms vairākiem gadiem nonāca manās rokās. Tas bija iespiests jau 1960. gada maija numurā, taču es šo žurnālu lasīju tikai sešdesmito gadu beigās. Šo iepriekš citēto domu zinātniskajā diskusijā izteicis krievu matemātiķis, etnologs un fiziķis profesors Dr. Modests Agrests. Tas notika ilgi pirms jaunās zinātņu nozares - senastronautikas popularitātes palielināšanās. Korespondenti Valentīns Ričs un Mihails Čerņenko sava tautieša domu gaitu izskaidroja ievadā rakstam žurnālā Russischer Digest-, «Pēc kosmisko lidojumu pētniecības jaunāko laiku panākumiem neviens vairs nešaubās, ka mums kādreiz izdosies sasniegt tālas zvaigznes. Taču, tā kā nevarētu pieņemt, ka Zeme, kuru apdzīvo cilvēki, Visumā ir izņēmums, tad noteikti drīkst pieņemt, ka ari citu zvaigžņu pasauļu iedzīvotāji spēj lidot Visumā.»

Tas ir priekšnoteikums, ar kuai fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts M. Agrests pamato vienu no pārsteidzošākajiem apgalvojumiem, ko zinātnieki jebkad izteikuši. Ja viņa uzskats tiks apstiprināts, tad mīklai, kuras priekšā zinātnieki līdz šim bijuši bezpalīdzīgi, tiks rasts atrisinājums.

Profesors Agrests tātad uzskata, ka citu zvaigžņu pasauļu iedzīvotāji tāltālā pagātnē pabijuši ari uz Zemes. Ar šiem atnācējiem no Visuma viņš saista nostāstus un faktus par Sodomas un Gomoras bojāeju.

Tiktāl par ievadu minētajam rakstam, kurš no laikraksta Ļiteraturnaja Gazeta pārpublicēts kādā no tiem mēnešrakstiem, kas nelaimīgajos Aukstā kara gados no pasaules aiz Dzelzs priekškara ienesuši daudz labu nepolitiska rakstura domu Rietumu pasaulē.

Kas īsti noticis Nāves jūras dienvidu krastā, Vadielarabā, kas atrodas zem jūras līmeņa? Un galvenais - kāpēc?

Ābrahāms kaulējas par dzīvību un nāvi 1. Mozus grāmatas 18. un 19- nodaļā šur un tur mazliet miglainos izteicienos izklāstīts Bībeles stāsts par Sodomas un Gomoras bojāeju. No tā, īpaši agrākās teologu paaudzes, labprāt veidoja pamācošu stāstiņu, lai ticīgos iespaidīgā veidā brīdinātu par izlaidīga un amorāla dzīvesveida nenovēršamajām sekām. Vai, pareizāk sakot, lai viņus efektīvāk pakļautu baznīcas autoritātei: bailes visos laikos ir bijušas labs arguments, kā uzspiest dogmas un ideoloģiju. Taču, kā būs redzams vēlāk, šī brīdinošā pamācība drīzāk pienāktos pašam Bībeles Dievam vai, pareizāk, dieviem. Jo Elohīm, kas ir senebreju apzīmējums Dievam, vienmēr lietots daudzskaitlī. Bet tad tas viss nebūtu izmantojams, lai kristiešus noturētu paklausībā. Ja to nevarētu grozīt gan šā, gan tā un vienlaikus arī tricināt, tad jau tā nebūtu nekāda reliģija…

Ciltstēvs Ābrahāms uzņēma augstu viesi savā vienkāršajā teltī pie Mamres, mūsdienu Hebronas. Tur, kur radikāļi šodien met akmeņus un ielas kļuvušas nedrošas, Ābrahāmam savulaik parādījās Tas Kungs. Pēc īsas diskusijas ar Ābrahāma jau gados veco sievu Sāru, kas neparko negribēja ticēt, ka viņa šādā vecumā vēl varētu kļūt grūta, viņi beidzot pievērsās nepatīkamam tematam.

«Un Tas Kungs sacīja: «Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga. Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis, visu

Es gribu dabūt zināt.» Un, nogriezušies no turienes, vīri aizgāja uz Sodomu..» (1. Mozus 18: 20-22.)

Tas Kungs pie Ābrahāma bija ieradies triju vīru pavadībā. Nu, kā tad ir: vai tiešām visuvarenajam Dievam bija nepieciešams rādīties miesassargu komandas pavadībā? Pārsteidzošs ir arī Dieva paziņojums, ka viņš gribot noiet uz Sodomu un Gomoru. Ābrahāms, šķiet, nav gluži mierā ar ieplānoto soda ekspedīciju. Viņš sāk - kas par necienīgu spītēšanu Visaugstākajam - ar Dievu vēl arī kaulēties: «Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja: «Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo?

Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu tiešām iznīcināsi tos un nepataupītu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ…» Un tas Kungs sacīja: «Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.»» (1. Mozus 18: 23-26.)

Laikam jau pārdrošais Ābrahāms nejūtas visai omulīgi, jo iespējams, ka viņa vērtējums bijis mazliet neprecīzs. Tāpēc viņš kaulējas tālāk: ««Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu putekļi un pīšļi. Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad arī šo piecu dēļ izpostītu visu pilsētu?» Un Viņš atbildēja: «Nē, Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.»» (1. Mozus 18: 27-28.)

Visa notikuma jēga - dumpīgais Ābrahāms kaulējas ar To Kungu, kas arī ir gatavs kaulēties, līdz pat desmit taisnajiem, kuru dēļ ieplānoto iznīcināšanas akciju varētu pārtraukt. Taču šķiet, ka visā Sodomā nebūs bijis tik daudz taisno, lai ko šis izteiciens sākotnēji nozīmējis.

Laika atskaite sākusies Nākamā aina. Divi eņģeļi ierodas pie Lata, kas kopā ar sievu un divām meitām dzīvo nolādētajā pilsētā. Šādi apmeklējumi pilsētā laikam bijuši reti, jo jaunā ziņa vēja ātrumā izplatās vietējo izvirtuļu vidū. Viņi laužas mājā un neievēro Lata mēģinājumus viņus nomierināt, kad viņš ar plašu žestu vai, visticamāk, paniskās bailēs grib atdot savas abas jaunavīgās meitas. Gluži pretēji, tas situāciju vēl vairāk uzkurina. «Bet viņi teica: «Ej nost,» un tie pretojās: «Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.» Un tie uzmācās ar varu šim vīram - Latam..» (1. Mozus 19: 9-10.)

Situācijā jūtams kaut kas spokains, it kā darbība notiktu geto. Kāpēc Lats, kas ir vietējais iedzīvotājs, tiek saukts par svešinieku, no kurienes šī līdz baltkvēlei nokaitētā vietējo izvirtuļu agresivitāte pret viņu un abiem eņģeļiem? Vai viņi būtu kaut kādā veidā atšķirīgi, vai citi uzskata, ka viņi ir par kaut ko atbildīgi? Vai pilsētas iedzīvotāji nojauš, ka kaut kas tiek gatavots?

Kad situācija beidzot saasinās, abi apmeklētāji Latu ierauj mājā; turklāt viņi liek lietā efektīvu ieroci, kas cilvēkus durvju priekšā pēkšņi sit ar aklumu, «tā, ka tie nevarēja pat vārtus atrast».

Kad pirms vairākiem gadiem notika ķīlniekuatbrīvošana no Lufthansa lidmašīnas Landshut, kuru bija nolaupījuši gaisa pirāti Mogadlšo lidostā, vācu specvienlba GSG-9 izmantoja apžilbinošās granātas, kas teroristus acumirklī padarīja kaujas nespējīgus.

Pēc nejaukās scēnas Lata namdurvju priekšā apmeklētāji, kas Bībelē pārmaiņus dēvēti gan par eņģeļiem, gan par vīriem, paziņoja, ka nākamajā rītā notiks Sodomas un Gomoras iznīcināšana, un atzinās, ka esot Tā Kunga uzdevuma izpildītāji. Vai viņiem bija uzdots Latu un viņa ģimeni tikai evakuēt no iznīcināšanas zonas, vai arī viņiem naktī īstajā vietā bija jānovieto kodollādiņš un jāiedarbina laika deglis? Varbūt pat Lata mājā? Ir gluži velti spriedelēt par to, vai bumba nāca no augšas vai tā uzspridzināta uz zemes, taču viens šķiet skaidrs: viņiem bija jāievēro jau iepriekš izstrādāts rīcības plāns, jo laika kļuva arvien mazāk un vajadzēja steigties prom.

Nākamajā rītā patiesi vairs nebija laika, jo tad, kad Lats uz mirkli aizkavējās, noslēpumainie svešinieki sagrāba viņu un viņa ģimeni, izveda ārā no pilsētas un tikai tur palaida vaļā. Turklāt viņi vēl brīdināja bēgļus: «Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies

kalnos, lai tu netiktu iznicināts.» (1. Mozus 19: 17.)

Lats un viņa ģimene bēga, līdz sasniedza nelielo Coāras pilsētiņu, apmetni Nāves jūras pretējā krastā. Un kad uzlēca saule, notika nenovēršamais.

Noslēpumainais sālsstabs «Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.» (1. Mozus 19: 2426.) Šis notikums ļoti līdzīgi aprakstīts tīstoklī, kas 1947. gadā atrasts Kumranas alā pie Nāves jūras: «Un pacēlās stabs no dūmiem un putekļiem, līdzīgi dūmu stabam, kas nāk no zemes sirds. Tas apbēra Sodomu un Gomoru ar sēra un uguns lietu un iznīcināja pilsētu, visu līdzenumu, visus iedzīvotājus un visus augus. Un Lata sieva pagriezās atpakaļ un pārvērtās par sāls tēlu. Un Lats dzīvoja Coārā, pēc tam viņš apmetās kalnos, jo baidījās palikt Coārā… Bēgļi, kas pagriezās atpakaļ, kļuva akli un nomira.»

Kādā no saviem darbiem austriešu autors Pēteris Krasa izteicis varbūtēju šā baisā sālsstaba izskaidrojumu. Ideju tam viņš aizguvis no kāda austrumvācu zinātniskās fantastikas autora.

Ja šo skaidrojumu attiecina uz Bībeles stāstu par Sodomu un Gomoru, tad varētu būt noticis tā: Lata sieva bēgšanas laikā bija atpalikusi, un, kad notika atomsprādziens, viņa neatradās kopā ar pārējiem klints aizsegā. Kad piederīgie viņu sāka meklēt, viņi atrada tikai neskaidras aprises uz klints sienas, kas bija vērsta pret atomzibsni.

Vai tam ir izskaidrojums? Savā pirmajā grāmatā «Baltā piramīda» es īsi pastāstīju par atomholokaustu, kas notika 1945. gada 6. augustā Japānas rūpniecības pilsētā Hirošimā. Pilsētas tēvi šis katastrofas upuru atcerei tur ierīkojuši piemiņas parku, kurā postījumu epicentrā ir palikuši arī daži gandrīz neskarti mūri. Uz tiem ir saskatāmas spokainas cilvēku figūru aprises. Tās atstājuši eksplozijas upuri, kuri sekundes simtdaļā burtiski izkūpējuši. Tomēr tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai cilvēka aizmugurē esošā mūra daļa uztvertu mazliet mazāk gaismas enerģijas nekā citas mūra vietas. Tā radies pēc tāda paša principa kā fotogrāfijā - drūmais

cilvēka attēls vina nāves brīdī.

Britu virsnieks Dž. Kempbels divdesmitajos gados grūti pieejamā apvidū Indostānas pussalā izdarīja ne mazāk intriģējošu atklājumu. Pilsētas drupās, ko jau bija pārņēmuši džungļi, kādā iekšpagalmā uz daļēji sakusušas grīdas viņš saskatīja cilvēka auguma ēnu.

Vai Lata nelaimīgā sieva gāja bojā tāpat kā nezināmie upuri, par kuru esamību mums atgādina tikai viņu baisās ēnas uz mūriem Hirošimā un Indijā?

Šoks zinātnes pasaulei 1. Mozus grāmatā pieminētais Ābrahāms - Lata tēvocis, kas vairāksolīšanā tomēr zaudēja, - «jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un, kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visa tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.» Cl. Mozus 19: 27-28.)

Tas laikam bijis tāds pats skats kā uz sagrauto japāņu ostas pilsētu Hirošimu, kad ASV bumbvedēja

Enola Gay apkalpe 1945. gada 6. augustā īsi pēc saullēkta bija nometusi savu nāvējošo kravu. Pavēli šīs akcijas izpildei deva «dievbijīgais» prezidents Harijs S. Trūmens C1884- 1972) pēc tam, kad viņš, kā jau ik vakaru, pirms gulētiešanas bija lasījis Bībeli. Vai būtu nepiedienīgi pajautāt, kura vieta Bībelē viņu iedvesmojusi pieņemt lēmumu, kas acumirklī atnesa nāvi vairāk nekā 80 000 cilvēku.

Nodaļas sākumā pieminētais krievu profesors Agrests 1959. gadā šokēja savus kolēģus, pārceļot iepriekš citētos Bībeles pantus modernā valodā: «Iedzīvotājiem (Sodomas un Gomoras) tika dots norādījums atstāt eksplozijai izraudzīto apgabalu, neuzkavēties klajā laukā, nenovērot sprādziena attīstību, bet gan patverties aiz zemes uzbērumiem (vai labāk - aiz klintīm - aut). Sekojošais sprādziens radīja raksturīgo dūmu un putekļu mākoni, ar kādu notiek atomizlādēšanās, lielus postījumus, iznicināja augu valsti un aizkavējušos cilvēkus. Katrs, kurš pagriezās atpakaļ, kļuva akls un nomira. Tiem, kas saskaņā ar jau iepriekš dotajiem norādījumiem atradās pagaidu patvertnēs netālu no sprādziena vietas, tika dots rīkojums patverties tālākās alās.»

To precīzi ievēroja Lats: «Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā.» (1. Mozus 19: 30.)

Atomārā iznīcināšana - kāpēc?

Pēc šāda izklāsta liekas pilnīgi saprotams, ka Sodomas un Gomoras iznīcināšana ir saistīta ar termonukleārā lādiņa sprādzienu. Nevis, piemēram, ar zemestrīci vai vulkāna izvirdumu, kā daži mums to cenšas iestāstīt. Jo kur gan šajā apvidū lai atrod vulkānu? Lai gan apvidus no ģeoloģiskā viedokļa ir grābena lūzums, kas iestiepjas tālu dienvidu virzienā, taču vulkānu tur nav. Nu, ja nekas nesanāk ar uguni no Zemes dzīlēm, tad droši vien uguns būs nākusi no augšas.

Tāpat neder arī hipotēze par zemestrīci, tad jau drīzāk vajadzētu runāt par plaisām un spraugām zemē, manis pēc, kaut vai par elles rīkli, kas atvērās, lai apritu grēcīgos ļautiņus.

Atcerēsimies 1. Mozus gr. 18. nod., 21. pantu: «Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis..» ŠI norāde tēmēta tieši uz nelaimi, kas nāk no augšas.

Dabiski, rodas jautājums par nukleārās iznīcināšanas cēloni. Kāpēc daudz augstāk attīstītai civilizācijai vajadzēja lietot atomieročus pret cilvēkiem, kuru augstākais sasniegums ieroču tehnikā bija cērtamie un duramie ieroči?

Vai bijusi kāda situācija, kad viņi pēkšņi jutušies apdraudēti? Šo domu mēs varam atmest uzreiz!

Varbūt tā bijusi tikai tieksme eksperimentēt? Tikai pamazām kļūst zināmi fakti, ka ASV iestādes jau četrdesmitajos gados izdarījušas radiācijas testus ar cilvēkiem, kuri neko nav nojautuši. Izmēģinājuma personām piespiedu kārtā injicēja radioaktīvo plutoniju, lai izpētītu tā iedarbību uz cilvēka organismu.

Izmēģinājuma personu lielākā daļa šos eksperimentus nepārdzīvoja - viņi visi nomira no leikēmijas vai citām ļaundabīgām slimībām.

Profesors Agrests, kas kopš 1992. gada dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs un vecos, galvenokārt ebreju tekstos joprojām meklē Visuma dievu pēdas, jau 1959- gadā uzskatīja: «Varbūt atnācēji no Visuma pēc atlidošanas uzspridzināja pāri palikušo kodoldegvielu, iepriekš brīdinājuši apkārtējo apgabalu iedzīvotājus un dodot norādījumus par izturēšanos sprādziena laikā. Un ir pilnīgi saprotams, ka šie zīmīgie notikumi raduši atspoguļojumu to tautu nostāstos, kas dzīvo pie Nāves jūras.»

Jāsaka uzreiz: ari es hipotēzi par Sodomas un Gomoras nukleāro iznicināšanu uzskatu par daudz saprotamāku nekā citus pieņēmumus. Tomēr es isti negribētu ticēt, ka tā bijusi tikai liekās degvielas iznīcināšana. Vispirms - lai to izdarītu, varēja atrast pietiekami neapdzīvotu apgabalu. Otrkārt, man šķiet

daudz loģiskāk, ja svešie pēc ilga kosmiskā lidojuma, ja viņi lidojumam Visumā vispār izmantojuši kodoldegvielu, izjustu nepieciešamību pēc savu rezervju atjaunošanas, nevis iznīcināšanas.

Turklāt Bībelē ir skaidri teikts, ka Tā Kunga eņģeļiem vajadzēja glābt tikai Latu un viņa tuvākos ģimenes locekļus, nekādā gadījumā ne citus bojāejai lemtos. Nē, tā pilnīgi noteikti bija plānota, totāla iznīcināšanas akcija, kas tur tika īstenota. Un tā bija vērsta tieši pret tiem indivīdiem, kas bija internēti Sodomā un Gomorā!

Kāds gan noslēpums apvij šīs nelaimīgās pilsētas Nāves jūras krastā?

Varbūt mīklas atminējums meklējams šo apdzīvoto vietu ģeogrāfiskajā stāvoklī?

Kopsaucējs!

Ko vērtīgu mēs šodien vēl varam atrast šajā Tuvo Austrumu apvidū, kas arī mūsdienās ir īsta «pulvermuca»? Daudz sāls, vēl vairāk smilšu. Vieta ir lieliski piemērota, lai tur ierīkotu no visas pasaules nošķirtu nometni internētajiem. Šim pieņēmumam ir loģisks turpinājums, ja mēs domās vai, vēl labāk, uz kartes šausmīgo notikumu vietā pieliksim cirkuli un novilksim apli apmēram 1000 kilometru rādiusā. Pēkšņi kļūst skaidrs, ka šī vieta, kas atrodas zem jūras līmeņa, ir centrs, ap kuru koncentrējušās senās kultūras: šumeru kultūra Divupē (Mezopotāmijā); ēģiptiešu kultūra - faraonu valsts Nīlas krastos; Hetu valsts Mazāzijas austrumu daļā, mūsdienu Turcijas teritorijā; Krētas-Mlnoja kultūra, kuras trūcīgās atliekas mūsdienu tūristi var apskatīt Krētā.

Vai te ir kāds kopsaucējs? Domāju, ka man to izdevies atrast. Visās minētajās kultūrās pastāvēja hibrīdu kults. Ģenētiskās trakulības, neraugoties uz milzīgo formu dažādību, tika piedēvētas dievu zemiskajai radītāja kaprīzei!

Sāksim ar ģeogrāfiskā ziņā vistuvāko apgabalu - Ēģipti. Tur pielūdza un godināja tādas būtnes, kuras, šķiet, nākušas tieši no Dr. Frankenšteina drūmajiem pazemes pagrabiem. Eisēbijs, Cēzarejas bīskaps Palestīnā un pazīstams vēsturnieks (263.-339. g. p. Kr.) savā Hronogrāfijā stāsta: «Tie esot radījuši cilvēkus ar diviem spārniem; un ari citus ar četriem spārniem un divām sejām un vienu ķermeni un divām galvām, sievietes un vīriešus, un divdabjus - vīrišķos un sievišķos (tātad hermafrodītus - aut.) -, tālāk vēl citus cilvēkus ar kazu stilbiem un ragiem uz galvas; vēl citus ar zirga kājām; un citus ar zirga ķermeni no mugurpuses un cilvēka ķermeni no priekšpuses, kuriem ir hipokentaura formas, tie esot radījuši arī vēršus ar cilvēka galvu …»

Savukārt bīskaps Eisēbijs šīs atziņas smēlies ēģiptiešu priestera Manetho piezīmēs. Manetho rakstīja, ka dievi kādreiz esot nolaidušies no debesīm, lai mācītu cilvēkus. Un tad dievi esot radījuši visādus hibrīdus, kurus apzīmēja par svētajiem dzīvniekiem.

Kādi gan radījumi nākuši no ģenētiskajām laboratorijām, kurās eksperimentējuši senastronauti, kuriem acīmredzot nav bijis nekā labāka ko darīt kā tēlot Dievu? Un kādā nolūkā svešie izdarīja savus eksperimentus?

Senajiem ēģiptiešiem pastāvēja īsts mumificēšanas kults. Līdzās saviem bagātajiem un varenajiem laikabiedriem, kas cerēja šādā veidā atkal atgriezties dzīvē, viņi mumificēja praktiski visu, kam bija divas, četras vai vairāk kāju, kas peldēja vai lidoja, - zosis un kaķus, vaboles un krokodilus, pat zivis un, protams, visdažādākos putnus. Kurš gan pilnīgi noteikti zina, ko sedz tuksneša smiltis senajā zemē pie Nīlas?

Uz mūžu mūžiem nolādēts?

Senie ēģiptieši nākamajām paaudzēm esot konservējuši arī vēršus - svētos Apisus. Tāpēc viņi Sakarā izbūvēja Serapeju - plašu apakšzemes nekropoli ar milzīgākajiem sarkofāgiem pasaulē. Tie ir no granīta, kas iegūts raktuvēs Asuānā, 1000 kilometru attālumā no Sakaras. Sarkofāgu svars ir no 70 līdz 100 tonnām, to vāki vien ir 20 līdz 30 tonnu smagi! Šādi sarkofāgi atrodas arī Heliopolē, Bakarijā un

Abusirā pie Gīzas.

To, ka tajos kādreiz bijušas vēršu mūmijas, apliecina arheologi un neskaitāmie gidi, no kuriem Ēģiptē izvairīties ir gandrīz neiespējami. Taču īstenība ir citāda. Kad sarkofāgus atvēra, daži bija tukši, dažos bija smirdoša bitumena masa, kas sajaukta ar miljoniem sīksīku kaulu šķembu.

Un te nu sākas mistika! Piemēram, pazemes velvēs pie Abusiras atrastas divas iespaidīgas vēršu mūmijas. Vismaz tā uzskatīja, jo apsēji bija neskarti un augšgalā pat rēgojās ragi. Kad varenos ķermeņus uzmanīgi iztina, pētniekus gaidīja pārsteigums: šajās vēršu mūmijās iekšā atradās krustām šķērsām samestas visdažādāko radījumu kaulu šķembas, nebija pat iespējams noskaidrot, no kādiem dzīvniekiem tās ir. Tas, kas no ārpuses izskatījās kā perfekti iebalzamēts vērsis, īstenībā bija visdažādāko dzīvo būtņu kaulu gabalu sajaukums, ko saistīja smirdošs bitumens un bezgalgari linu apsēji.

Bet kāpēc vajadzēja darināt granīta sarkofāgus, kas bija smagāki un drošāki par jebkuru bankas seifu? Tās noteikti būs bijušas īpašas atliekas, kuru dēļ tā vajadzēja pūlēties. Varbūt tās bija gēnu manipulāciju ceļā radīto hibrīdu mirstīgās atliekas?

Franču arheologs Ogists Mariets, kas 1852. gadā atklāja jau pieminēto Serapeju, tā velvēs atrada uzrakstu, kas veltīts svētajam vērsim: «Tev nav tēva, tevi radījušas debesis.»

Arī Hērodots (484.-424. g. pr. Kr.), senākais grieķu vēsturnieks, par šo tematu rakstīja: «Apisam ir šādas pazīmes: tas ir melns, uz pieres tam ir četrstūrains balts plankums, uz muguras - ērgļa attēls, astes spalva ir dubulta un zem mēles var saskatīt vaboles atveidu.»

Vai tā būtu vecā vēsturnieka nevaldāmā fantāzija? Varbūt tas bija kāds dabisks šīs sugas paveids?

Bet varbūt ārpuszemes gēnu tehnologu konstruēts mutants? Ja par šo domu fantazē tālāk, tad šo svēto dzīvnieku sasmalcināšana šķiet pilnīgi loģiska.

Kad citplanētieši atkal reiz uz ilgāku laiku bija devušies prom no šīs planētas, uz Zemes palika daudzi mākslīgi radītie hibrīdi. Un kāpēc gan svešajiem tie būtu jāņem līdzi? Viņu kosmosa kuģī bija maz vietas, un varbūt šie radījumi bija arī ļoti agresīvi. (Kad laboratorijas izmēģinājumos tika sakrustotas divas miermīlīgas bišu sugas, izveidojās ļoti agresīva suga, kas jau paguvusi iedzīt bailes lielai daļai Amerikas iedzīvotāju: bija radusies slepkavbite.) Arī hibrīdi būs radījuši tikai bailes un šausmas, līdz cits pēc cita izmira.

Tad cilvēki tika klāt viņu mirstīgajām atliekām, sasmalcināja viņu kaulus, sajauca tos ar bitumenu.

Masu sapildīja granīta sarkofāgos un virsū uzlika līdz pat 30 tonnu smagu vāku, lai šie gēnu tehnoloģijas radītie izdzimteņi nekad vairs nevienu netraucētu. Viņu sadragātās mirstīgās atliekas dabūja izjust to cilvēku svētās dusmas, kurus viņi kādreiz bija terorizējuši. Viņi bija nolādēti uz mūžu mūžiem!

1995: dabas mātes gandēšana Kad es rakstīju šo nodaļu, dienas presē parādījās kāds raksts. Tajā iztirzāts aktuāls temats, kas, pateicoties Eiropas Savienības pūliņiem, iespējams, pavisam drīz burtiskā nozīmē varētu būt visiem «uz mēles»: tā ir gēnu tehnoloģijas ceļā izveidota pārtika (Novel Food), kas radīta, tieši pārveidojot iedzimtību mikroorganismiem, augiem un pat dzīvniekiem.

«Tas, kas šodien vēl izklausās pēc pasakas, jau rīt var kļūt par īstenību,» teikts kādas ļoti populāras vācu sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas filmas titros. Šķiet, ka aizvakardienas pasaka šodien kļūst par īstenību! Lai gan Eiropas Savienības rīkojumā, kas ar dekrētu pēc iespējas plašākā mērogā mēģina «iešmugulēt» katliņā visiem vienādu ēsmu, runa ir tikai par salīdzinoši vienkāršām izmaiņām. Piemēram, tomāti, kas saglabājas ilgāk, cukurbietes, kas ir noturīgākas pret slimībām, vai kartupeļi ar augstāku cietes saturu.

Taču dzirdamas ari brīdinošas balsis. Kādā Lejassaksijas, Bādenes-Virtembergas un Hamburgas patērētāju centrāles izdotajā brošūrā izvirzīts jautājums,

Vai tā ir tāla nākotne? Nekādā gadījumā - gēnu manipulācijas jau šodien ir»sērijveida• realitāte! Un šādi izmēģinājumi nebūt neaprobežojas tikai ar augiem. vai nevarētu notikt gēnu transfērs (pārnešana) starp (mutēto gēnu) mikroorganismiem pārtikā uz paša cilvēka zarnu baktērijām. Tātad cilvēks, kas ēd jogurtu ar ģenētiski pārveidotiem organismiem, nezina, vai šādā veidā viņa zarnu florā netiek ievadīta jauna iedzimtības informācija. Tas kļūst īpaši problemātiski tajos gadījumos, kad šie ģenētiski pārveidotie organismi satur tādu gēnu, kas ir noturīgs pret antibiotikām. Cits problēmu loks ir alerģijas. Ja no pārtikas produktiem, kas dažiem cilvēkiem

izraisa alerģijas, paņem alerģiju izraisošos gēnus un ievada tos citos pārtikas produktos, tad pēkšņi varētu rasties ļoti nopietnas grūtības ari ar iepriekš pilnīgi nekaitīgiem pārtikas līdzekļiem.

Tāla nākotne? Nebūt ne, drīzāk jau tā ir realitāte. Es gribu īsumā izskaidrot šo principu, ņemot palīgā gēnu izmaiņas augos.

Kādam augam tiek izņemtas dažas šūnas. Šūnas kodolā auga iedzimtības informāciju satur DNS (dezoksiribonukleīnskābe). Pēc tam tiek ievadīts svešs gēns ar vēlamo jauno īpašību. Ievadīšana organismā notiek ar baktērijām vai vīrusiem, vai ari jauno informāciju tieši ievadot vai injicējot šūnas kodolā. Šīs gēnu pārnešanas rezultātā šūna ir «iemācījusies» kaut ko jaunu, tā tagad var pildīt citu uzdevumu.

Tiem, kas tic, ka šādi izmēģinājumi aprobežosies ar kartupeļiem, kefīra sēnīti un jogurtu, es gribu šīs ilūzijas laupīt. Jau 1987. gadā gēnu tehnologi Amerikas Savienotajās Valstīs radījuši aitas un kazas ģenētisko krustojumu. Neviena cita zinātne pēdējos gados nav tik strauji attīstījusies kā ģenētika. Drīz vien pētnieki varēs kopēt arī katru cilvēka DNS sastāvdaļu. «Šodiena ir tikai vakardienas rītdiena» (no angļu rokgrupas Uriah Heep dziesmas Circle of Hands).

Arī Krēta un Šumera…

Atpūtu alkstošs tūrists, kas Krētā laiski gozējas saulē, pat nenojauš, ka arī tur sirmos aizlaikos izdarītas gēnu manipulācijas, pēc kurām parādījušies šaušalīgi izdzimteņi.

No grieķu mītiem mēs zinām par Mīnotauru - briesmoni ar cilvēka ķermeni un vērša galvu. Mīnojs, mītiskais Krētas valdnieks, noteikti nebija iepriecināts, kad dievs Poseidons viņa laulāto draudzeni piespieda stāties pretdabiskos sakaros ar vērsi. Šā sakara rezultātā viņa dzemdēja Mīnotauru, kas, iespējams, ir mitoloģiski transformētas atmiņas par dievu veiktajiem gēnu eksperimentiem.

No Mīnotaura vajadzēja turēties tālāk, jo drīz vien tas apkārtējos pastāvīgi apdraudēja. Tāpēc valdnieks Mīnojs savam arhitektam Dedalam lika zem galvaspilsētas Knosās izbūvēt labirintu, kur nezvēru ieslodzīja un laiku pa laikam «nomierināja» ar cilvēku upuriem.

Tikai varonim Tēsējam grūtībās nokļuvušos cilvēkus izdevās atbrīvot no šīm briesmām: viņš iekļuva labirintā un nogalināja satrakojušos ģenētisko mutantu.

Arī hetiem, indoeiropiešu tautai, kas ap 2000. g. pr. Kr. apmetās Mazāzijas austrumos, bija pazīstamas hibrīdbūtnes un ģenētiski mutanti. To attēli apskatāmi Hetu muzejā Turcijas metropolē Ankarā.

Tajā pašā rādiusā atrodas Divupe, Mezopotāmija. Šumeru un asīriešu cilindriskos zīmogus, tempļu sienas un stēlas klāj simtiem spārnoto garu, sfinksu, dzīvnieku ar cilvēka galvu un citu savādu būtņu attēlu. īpašs piemērs ir stēla, kurā slavināts leģendārais asīriešu valdnieks Ašurbanipals II (668.-626. g. pr.

Kr.). Pašreiz stēla atrodas Britu muzejā Londonā, un tajā attēlots, kā un kādi dārgumi no karagājieniem un sirošanas tika pārvesti mājās. Līdzās blīvi piepildītiem maisiem un traukiem bija arī dzīvais laupījums, līdzās ziloņiem - arī hibrīdi. Kāds no attēlotajiem karavīriem uz pleca nes pērtiķveida būtni ar cilvēka galvu. Pavadā viņš ved radījumu aitu suņa lielumā. Šis radījums pārvietojas ar kājām, kas līdzīgas cilvēka kājām, tam ir arī cilvēka rokas un galva, taču zvēra ķermenis un aste!

Arī Vidus impērijā Ķīnā var atrast ko līdzīgu. Šansi vēstures muzejā Siaņā es nofotografēju dažu savādu būtņu attēlus. Piemēram, tur ir bronzas figūra suņa lielumā, kuras robotā muguras sekste ir pārsteidzoši līdzīga stegozauram no mezozoja ēras (220-60 milj. g. pr. Kr.).

Pastardiena dievu nāves nometnē

Taču atgriezīsimies Priekšāzijā. Pēc ekskursa vēsturiskajās kultūrās Ēģiptē, Krētā, Hetu valstī, Asīrijā un Šumerā lasītājiem varbūt jau ir skaidrs, kādu pārdrošu minējumu es gribu izteikt.

Citplanētieši ir izdarījuši plašus eksperimentus gēnu pārveidošanā. Turklāt šie eksperimenti laikam skāra visas sugas. Varbūt viņi gribēja optimizēt dzīves apstākļiem uz šīs planētas visvairāk piemērotās dzīvības formas. Iespējams, tā drīzāk bijusi tieksme eksperimentēt, taču kādudien viņi atradās situācijā, kad šos necilvēciskos izdzimumus vajadzēja iznīcināt. Varbūt tāpēc, ka svešie devās atceļā uz savu dzimto zvaigzni. Vai varbūt mākslīgi radītie hibrīdi kļuva arvien agresīvāki, arvien vairāk nopietni apdraudot to

Raugoties kartē, skaidri atklājas biedējoša sakarība: Sodoma un Gomora bija centrālā nāves nometne. Atomholokaustā varbūt tika iznīcinātas būtnes ar pārveidotiem gēniem, kuras bija radītas citplanētiešu pētnieku laboratorijās! inteliģento sugu - cilvēku kurai citplanētieši bija piešķīruši priekšrocības.

Tāpēc svešie tuksnesī Nāves jūras dienvidu piekrastē ierīkoja centrālo iznīcināšanas nometni. Pēc kartes redzams, ka šis apvidus patiešām atrodas pašā centrā attiecībā pret jau minētajām kultūrām. Te viņi savāca pēc iespējas vairāk neapzinīgo «gēnu inženieru» radīto murgaino izdzimteņu un internēja tos Sodomā un Gomorā. Tad tika iedarbināta gandrīz vai bezprecedenta iznīcības mašinērija.

Tas varētu būt iemesls, kāpēc šumeri, krētieši, asīrieši un hetieši ļoti bieži piemin hibrīdus un tie redzami arī attēlos, taču, cik zināms, izrakumos nekad nav atrastas kaut kādas atliekas. Vismaz oficiāli par to nav ziņots. Šķiet, ka Ēģiptē dažas no šīm būtnēm ir izvairījušās no deportācijas. Tā varētu secināt pēc dažu sasmalcinātu būtņu atradumiem. Tāpat kā pēc rūpīgi sagatavotajiem milzu sarkofāgiem, no kuriem noteikti nebija iespējams izlauzties.

Tas bija saulains rīts, varbūt līdzīgs tam 1945. gada 6. augusta rītam, kas arī solīja starojoši skaistu

dienu. Un šī diena patiesi kļuva starojoša, diemžēl ļaunā, patiesi apokaliptiskā nozīmē. Divi «ātrās reaģēšanas komandas kaujinieki» no briesmu zonas evakuēja ebreju Latu kopā ar sievu un meitām, kuri nezin kāpēc bija dzīvojuši vienā no nāvei nolemtajām pilsētām Nāves jūras dienvidu piekrastē. Turklāt šīs glābšanas akcijas objekti ļoti grūti bija pierunājami doties projām, kaut laika bija palicis pavisam maz.

Bumba bija iedarbināta, laika atskaite sprādzienam bija sākusies. Tad precīzi noteiktajā laikā kodollādiņš sprāga. Apdullinošs troksnis saplosīja rīta klusumu, un strauji kāpjošais raksturīgais sēnes veida dūmu un uguns stabs visu uzrāva gaisā. «No debesim lija uguns un sērs.» Sekundes simtdaļās temperatūra spilgtajā atomzibsni neiedomājami pieauga, iztvaikoja katra dzīvība, kas atradās šā visu iznīcinošā ieroča darbības epicentrā.

No Sodomas un Gomoras bija palikuši tikai pelni. Liesmojošs klajums bija noslēgums Visuma gēnu inženieru eksperimentiem.

8. Nevaldāmā kompasa adata: neiedomājamie atradumi Andu plakankalnē Savas dzīves četrdesmit vienā gadā esmu redzējis daudz neiedomājamu lietu.

Es vairākkārt esmu bijis smacīgajā Uzrakstu templī Palenkē, Meksikā. Esmu kāpis lejup pa daudzajiem bīstami glumajiem pakāpieniem, līdz atrados tās pasaulē pazīstamās kapa plāksnes priekšā, uz kuras it kā attēlots astronauts savā lidaparātā. Ja uz šo reliktu paskatās bez aizspriedumiem, tad šāds skaidrojums patiesi liekas vispieņemamākais.

Esmu bijis arī Gīzā pie piramīdām, kuru būve celtniekiem mūsdienās radītu gandrīz vai nepārvaramas grūtības. Ķīnā provinces galvaspilsētā Čangšā es brīnīdamies stāvēju pie 2200 gadu vecas kartes, kurai, pēc kāda ievērojama Ķīnas arheologa domām, par pamatu ņemts satelītu fotouzņēmums, kas pirms tūkstošiem gadu fotografēts no lidaparāta, kurš mūsu planētu kartografējis, atrazdamies orbītā ap Zemi.

Visbeidzot, pateicoties savai stūrgalvībai, nokļuvu dažās stingri aizliegtās zonās Vidus impērijā. Tur man beidzot bija lemts apklusināt gadu desmitiem ilgās baumas par daudzo piramīdu eksistenci Ķīnā.

Man izdevās atklāt dučiem šo noslēpumā tīto būvju, kurām tagad noņemts aizmirstības un slepenības plīvurs. Tagad par to stāsta un ziņo visā pasaulē, pēdējā laikā ziņas par to parādījušās pat kādā oficiālā Ķīnas laikrakstā.

Bolīvijas Andu plakankalnes retinātajā gaisā 4000 metru virs jūras līmeņa viss ir citādi.

Līdz šim es divreiz esmu bijis šajā noslēpumainajā vietā. Pirmo reizi tur biju 1993- gada rudeni; otrreiz - 1996. gada februārī kopā ar Dr. Johannu Fībagu, pazīstamāko NLO fenomena pētnieku vāciski runājošās zemēs. Nedz viņam, nedz man tas nebija pirmais apmeklējums noslēpumainajās Tiavanako un Puma Punku - vietās, kuru izcelsme izgaist sirmo aizlaiku dūmakā.

Tiavanako - mikla otrā pasaules galā Nostāsti vēsta, ka neviens cilvēks Tiavanako nekad neesot redzējis citādi kā tikai drupās, jo 'dievi to esot uzbūvējuši vienā naktī». Pār šīm drupām, kurām jābūt neiedomājami vecām, klājas pagātnes un to neatrisināmas mīklas dūmaka.

Templi, kuru sauc arī Kalasasaija, ierobežo daudzas tonnas smagas būvdetaļas no viscietākā vulkāniskā ieža. Pēdējos gados tur strādājošie arheologi ir izdarījuši grēka darbus, kurus vairs nav iespējams labot, - spraugas, kas rēgojās starp varenajiem monolītiem, patvaļīgi aizpildījuši ar akmens bluķiem. Tādējādi ir rekonstruēts mūris, kurš tā nekad nav izskatījies. Katram ir redzams, cik ļoti dažs akmens šajā mūrī neiederas! Ēriha fon Dēnikena otrās grāmatas «Atpakaļ uz zvaigznēm» attēlos vēl iespējams apbrīnot šos atsevišķos, līdz pat desmit metrus augstos un daudzas tonnas smagos monolītus. Taču arheologu «meistardarbu» dēļ šie attēli diemžēl pieder pagātnei.

Kas mūsu pagātnes liecības spēj pasargāt no nevaldāmiem arheologiem?

Līdz šim ļoti daudz rakstīts par tā dēvētajiem Tiavanako Saules vārtiem, to attēls ievietots daudzās grāmatās. Šo vārtu priekšpusē iegravētas 48 figūras, kas no abām pusēm ietver lidojošu galveno dievu.

Neviens mūsdienu arheologs nav varējis kaut aptuveni izskaidrot šīs figūras uz trīs metrus augstajiem un četrus metrus platajiem Saules vārtiem.

Franču autors Robērs Šarū uzskatīja, ka uz frīzes vārtu priekšpusē iespējams izlasīt fantastisku stāstu, kurā vēstīts par dievieti Orehonu, kas ieradusies no Veneras. Viņa esot sapārojusies ar tapiru, un

no šā sakara radusies cilvēce.

Es nezinu, vai Šarū patiesi ticējis šim fantastiskajam nostāstam. Nesaprotu arī, kāpēc jāmeklē glābiņš līdzīgās fantāzijās, ja īstenība, kas risinājusies un joprojām norisinās Altiplano, ir daudz fantastiskāka!

Mazliet saprotamāks ir skaidrojums, ko piedāvā profesors Hanss Šindlers-Bellamī. Viņš uzskata, ka šīs figūras, kuras izskatās diezgan tehniski, var uzskatīt par kalendāru, kas iesniedzas 22 000 gadu tālā pagātnē.

Par datējumu varētu strīdēties. Taču es laikam nekad nesapratīšu, kāpēc Saules vārtus vienmēr fotografē tikai no priekšpuses, lai gan no viena vienīga monolīta izgatavoto vārtu mugurpuse ir daudz interesantāka! Un kāpēc vārtiem apkārt apvilkts dzeloņstiepļu žogs? Šis meistariskais darinājums ir no viscietākā vulkāniskā ieža, te izmantota tehnoloģija, kas mūsējai ir milzīgi tālu priekšā. Rievas šķiet novilktas, izmantojot lineālu, vai - pareizāk būtu teikt - iegrieztas ar lāzeru, stūri un leņķi ir precīzi apstrādāti. Nav atrodama ne mazākā novirze.

Kā aimaru indiāņi, kurus oficiāli uzskata par šā kompleksa radītājiem, ar pieticīgiem akmens darbarīkiem varēja veikt komplicētus trīsdimensiju darbus gandrīz tēraudcietā akmenī? Mūsdienās šādos gadījumos izmanto lāzera vai kopmjūtervadības precīzijas instrumentus. Diemžēl arheologi uzskata, ka šķietamajiem būvētājiem nav bijuši pazīstami citi metāli, izņemot mīksto varu. Varbūt šiem kungiem par sodu vajadzētu likt ar visprimitīvākajiem darbarīkiem izgatavot kaut vai vienu no šiem neskaitāmajiem apbrīnojamajiem akmens darinājumiem…

Iespējams, ka šo fantastisko kompleksu 4000 metru augstumā ierīkojis kāds cits. Un pirms daudz ilgāka laika, nekā klasiskā arheoloģija vērtē drupu vecumu.

Sena kosmiskā bāze?

Ja mūsu tradicionālie skaidrojumi nav derīgi Tiavanako gadījumā, tad attiecībā uz Puma Punku, vietu, kas pa gaisa līniju atrodas tieši kilometra attālumā no Tiavanako, var teikt to pašu. Te mēs acīmredzot atrodamies - es to nevaru aprakstīt citādi - kādreizējās bāzes nometnes uzspridzinātajās drupās. Krustu šķērsu te guļ neskaitāmas, pat milzīgas būvdetaļas, kas skatītājam rada iespaidu, it kā būtu no betona. Tomēr tās ir nevis no betona, bet gan no nesalīdzināmi cietākiem vulkāniskajiem iežiem andezita un diorīta. Pēc cietības tos var salīdzināt ar granītu.

Ja mēs brīnāmies par Tiavanako, tad Puma Punku gluži pretēji - iedveš bailes. Kurš gan te, vientulībā, Andu kalnu retinātajā gaisā, kas apgrūtina elpošanu, varējis uzcelt tik milzīgu kompleksu? Un kādam nolūkam?

Tie, kuri skatījušies visnotaļ iecienīto Ēriha fon Dēnikena televīzijas seriālu «Pa Visvareno pēdām», varbūt vēl atcerēsies kompjūteranimācijas attēlu, kas sastādīts no vairākām Puma Punku kompleksā atrastajām detaļām. Tādējādi izdarīts kāds gandrīz vai neticams atklājums: visas šīs būvdetaļas ir saistītas cita ar citu tā, ka kopā iznāk ģeniāla būvklucīšu sistēma! Kas gan varētu būt šā kompleksa būvētājs?

Norāde tehniskās apkopes komandai Kas, ņemot vērā šādas liecības, vēl apgalvos, ka te nav runa par augsti attīstītu tehnoloģiju! Pārāk skaidra ir šī tehniskā saistība. Tāpat kā modernā piktogrammā, tā rāda kompleksa lietotājiem svarīgu rīkojumu: «Apkopes komandai skatīties pa kreisi no šis zīmes!»

Kas varēja atrasties precīzi izgrieztajā padziļinājumā pa kreisi no norādījuma bultas? Es domāju, ka

tur bijusi

aparatūra, kas darbināta ar augstfrekvences strāvu. Pasargāta no jebkādas laika apstākļu iedarbības, kā arī no nepiederošu personu iejaukšanās, tā kādreiz bija ievietota tēraudcietā, no eruptīvā ieža izgatavotā blokā. Kāds plašāks padziļinājums līdzinās vākam, kas no ārpuses nosedzis visu darba bloku.

Un norādījuma bulta, kuru nevar nepamanīt, nebija nekas cits kā piktogramma, norādījums noslēpumainā kompleksa apkopes komandai.

Pilnīgi noteikti, ka šīs ierīces bijušas bīstamas dzīvībai. Pēc tam kad Altiplano bāze tika atstāta un padarīta nelietojama, nepazīstamie atnācēji savas ierīces atkal savāca. Varbūt tās viņiem bija nepieciešamas atceļa lidojumam.

Vai ir vēl citas norādes uz elektrisko aparātu izmantošanu mistiskajā bāzes nometnē Bolīvijas Andu virsotnē?

Nevaldāmā kompasa adata!

Patiesi, ir vairākas citas liecības, ka daži mīklaini apstrādātie akmeņi izmantoti tādu iekārtu aizsardzībai, kas darbinātas ar augstfrekvences strāvu, - es to konstatēju 1996. gada februāra beigās. Jau 1969. gadā Ērihs fon Dēnikens par savādajām puscaurulēm, kuras arheologi nosaukuši par ūdensvadu, izteica pieņēmumu, ka tie drīzāk varētu būt aizsargapvalki strāvas kabeļiem. Viņš īpaši uzsvēra, ka tur bija tikai šo neparasto cauruļu virspuses. Ja tas patiešām būtu bijis ūdensvads, tad noteikti varētu iztikt bez virspusēm, taču nekādā gadījumā ne bez apakšējās daļas. Laikam jau Ēriham fon Dēnikenam taisnība, un mani atklājumi varētu palīdzēt minējumu lokam noslēgties.

Šajā būvdetaļā kompasa novirze dubultojās ar katru nākamo padziļinājumu! Dabisks magnētisms te ir izslēgts!

1996. gada 25. februārī kopā ar jau pieminēto pētnieku Dr. Johannu Fībagu es ierados noslēpumainajā vietā. Mūsu Berlīnes draugam Volfgangam Zībenhāram mugursomā līdzi bija - laikam jau ne gluži nejauši - kompass. Es viņam palūdzu šo instrumentu un uzliku to uz dažiem lielākajiem bluķiem

Tiavanako kompleksā. Pēkšņi - mēs nespējām noticēt savām acīm - kompasa adata sāka svārstīties. Dažās vietās pat neparasti strauji. Tas bija kas jauns, iepriekš neviens to nebija ievērojis!

Turklāt Volfganga kompass nebija vienīgais, arī citi kompasi reaģēja tāpat.

Es kļuvu patiesi ziņkārīgs un sāku eksperimentēt. Un lūk - šīs novirzes bija vērojamas visās būvdetaļās, visos monolītos, sevišķi jau pieminētajās gatavajās būvdetaļās, kas Puma Punku kompleksā bez kādas sistēmas sakārtotas rindā. To izdarījuši arheologi, kuri nav sapratuši mūžsenā kompleksa jēgu un nolūku, taču nav varējuši pārvarēt kārdinājumu no neskaitāmajiem akmeņiem patvaļīgi uzcelt pāris mūrīšu.

Izskatās, ka uz visām tur esošajām būvdetaļām iedarbojusies augstfrekvences strāva.

Gandrīz vai neticami bija rezultāti, kurus es ieguvu, uzliekot kompasu uz kāda monolīta, kas ir diezgan neuzkrītošs un atrodas nedaudz nomaļus no lielākajām akmens plāksnēm Puma Punku. Šajā akmens bluķī, ja skaita no kreisās uz labo pusi, ir pieci pilnīgi vienādi precīzi izstrādāti padziļinājumi ar asām malām, uz kurām vēl šodien var sagriezt pirkstus. Tātad es ieliku kompasu pirmajā padziļinājumā no kreisās puses un ievēroju novirzi, kas gandrīz precīzi atbilda 5°. «Bet ja pamēģinātu nākamajā iedobumā!» man iešāvās prātā. Domāts - darīts, un šoreiz novirze bija veseli 10°.

5… 10… 20… 40… 80!

«Dīvaini,» es vēl nodomāju, likdams kompasu nākamajā padziļinājumā - trešajā no kreisās puses. Un manam izbrīnam nebija robežu: šoreiz novirze bija precīzi 20°!

Mans samulsums nekļuva mazāks, jo kompass nākamajā padziļinājumā rādīja 40°. Un pēdējā padziļinājumā, bluķa labajā malā, novirze bija tieši 80°.

Tātad kompasa adatas novirze katrā nākamajā padziļinājumā dubultojās. Tā ir fenomenāla parādība!

Kas šajā noslēpumainajā būvdetaļā atradies pirms nezināmiem laikiem, to es varu tikai minēt.

Vissaprotamākais skaidrojums varētu būt, ka tur bijusi aparatūra, kuru varētu salīdzināt ar transformatoru.

Transformatora uzdevums - kas gan to nezina pēc elektriskā modeļu dzelzceļa - ir mainīt strāvas spriegumu. Piemēram, ja tīkla spriegums paredzētajam nolūkam ir par stipru vai par vāju. Jauda tiek pievadīta primārajā pusē, spriegums tiek mainīts un tad noņemts sekundārajā pusē. Šeit acīmredzot runa ir par pieciem virknē saslēgtiem transformatoriem, kas šajā bluķī darbojušies ļoti ilgi, radīdami elektromagnētisku efektu, kurš joprojām ir izmērāms. Kompasa adatas noteiktās novirzes rosina uz pārdomām, te nevar rast izskaidrojumu; ģeologiem gan ļoti labi ir zināma dabiska magnetizēšanās, kas novērojama eruptīvajos iežos; - tā atkarīga no vismazāko magnētisko daļiņu orientācijas pirms ieža sastingšanas. Tādējādi zinātnieki varēja, izmantojot ieža magnētisko orientāciju, izdarīt secinājumus par Zemes magnētiskā lauka atkārtotām izmaiņām Zemes vēstures attīstības gaitā.

Taču tas, ko es izmērīju būvdetaļās, kuras neskaitāmā daudzumā atrodas Tiavanako un Puma Punku, noteikti nav dabisks magnētisms. Tur bijis kas cits. Varbūt atnācējiem bija vajadzīgs milzīgs enerģijas daudzums savai bāzes nometnei?

Mūsu vācu tulks ar acīm redzamu interesi vēroja, kā es nepārtraukti darbojos ar kompasu. Starp citu, esmu ievērojis, ka magnētiskās anomālijas vienmēr nosakāmas tādās vietās, kur novērota neidentificētu lidojošu objektu nolaišanās.

Tā es negaidīti izkustināju lavīnu. Senjors Reinaldo, mūsu tulks, šķita šajā tematā visnotaļ ieinteresēts. Vēl vairāk: viņš zināja stāstīt par savādiem notikumiem, kas pēdējos gados risinājušies pie drupu pilsētām Bolīvijas plakankalnē. Viņš pat sarunāja man ekskluzīvu interviju ar kādu tur dzīvojošu sievieti, kas esot piedzīvojusi trešās pakāpes tuvo kontaktu.

Vai Tiavanako dievi atgriežas?

Glorijai al Diagai Kortesai pieder neliels, pēdējā laikā arvien retāk tūristu apmeklēts restorāns La

Cabana, kas atrodas netālu no Tiavanako iežogotajām drupām.

Kādu vakaru, tas bijis 1989. gada aprīli vai maijā, sieviete kājām devās atceļā no aptuveni 800 metru attālā ciema uz savu restorānu. Jau dodoties ceļā, viņa bija ievērojusi, ka pārtrūkusi strāvas padeve. Viņa par to galvu nelauzīja, jo līdzīgas nekārtības Dienvidamerikas nomaļākajās vietās ir ierasta parādība. Pēc dažām minūtēm viņa laimīgi sasniedza savu krodziņu.

Iegājusi mājā, viņa ievēroja savus abus suņus, kas, bailēs sastinguši un pieplakuši zemei, klusu smilkstēja. Kaut kas te nebija kārtībā. Un tad viņa pamanīja spilgto gaismu, kas iespīdēja mājā, - pārāk spilgtu, lai tā būtu kādas reizumis garāmbraucošas kravas automašīnas starmešu gaisma.

Kad viņa paskatījās pa logu, virs lielās pļavas, kas atrodas kompleksa iežogotajā daļā, gaisā ieraudzīja milzīgu gaiši apgaismotu disku.

Glorija al Diaga Kortesa nekad agrāk nebija ticējusi nostāstiem par lidojošiem šķīvīšiem, bet tagad viņu pārņēma bailes. Viņa divas vai trīs reizes mēģināja tuvoties durvīm un pēdējā reizē ieraudzīja, kā lidojošais objekts lielā ātrumā aizdrāzās debesīs.

Pļavā, virs kuras bija redzams NLO, jau nākamajā dienā apaļā laukumā sāka vīst zāle. Trīs gadus nekas tur neauga, tikai pēc tam augu valsts palēnām atjaunojās. Pat šodien vēl, ieskatoties vērīgāk, šī vieta ir labi saskatāma.

Glorija nebija vienīgā tās nakts notikumu aculieciniece: daži ciema iedzīvotāji, arī kāds naktssargs, tieši virs drupām bija novērojuši NLO. Un kādu citu reizi, 1992. vai 1993. gadā, ļaudis divos naktī virs Mēness vārtiem Tiavanako redzējuši ļoti spilgtu gaismu. Arī tā plūda no diska, kurš atradās tikai nedaudz virs zemes.

Līdz nāvei pārbiedētie ļaudis redzējuši arī dažus lielus, baltus tēlus, kuri pārvietojās uz zemes.

Mirušie no zvaigznēm Ne mazāk intriģējošas ir mīklas, kas atrodas gandrīz 100 kilometru uz dienvidiem, Andu valsts Čīles ziemeļos.

Viss sākās ar vienu no tiem avīžu ziņojumiem, par kuriem nav zināms, vai tiem ticēt vai arī labāk uzreiz ierindot rubrikā izlasīts un aizmirsts. 1975. gada 29- aprīlī vācu dienas laikraksts Bilā rakstā «Senlaiku kapos: mirušie no citām zvaigznēm» rakstīja: «Beļģu garīdznieks Gustavo Lepāžs ir pārliecināts, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu uz Zemes tika apbedītas cilvēkveidīgas būtnes no citām planētām. Padre Lepāžs ir misionārs Čīlē. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš nodarbojas ar arheoloģiskiem pētījumiem. Septiņdesmit divus gadus vecais misionārs ir atracis 5424 cilvēku kapavietas, kurās apbedītie, pēc viņa aplēsēm, miruši pirms vairāk nekā 100 000 gadu. Padre Lepāžs savas domas izteica kādam čīliešu reportierim: «Es domāju, ka kapos apbedītas ārpuszemes būtnes. Dažām mūmijām, kuras es atradu, bija tāda sejas forma, kāda uz mūsu Zemes nav pazīstama.» Ērihs fon Dēnikens par saviem pirmajiem pētījumiem, kas pamatojās uz šo ziņojumu, stāstīja bestsellerā «Ceļojums uz Kiribati». Toreiz viņš dusmojās, ka laikraksta izgriezums pārāk ilgi nogulējis viņa arhīvā - tajā sadaļā, kas saucas neticami. Jo tad, kad viņš beidzot bija izlēmis izdarīt pētījumus, misionārs jau gulēja uz nāves gultas. 1980. gada 19. maijā padre Gustavo Lepāžs šķīrās no šis pasaules.

Bija palaista garām izdevība iegūt plašāku informāciju no pirmavota. Taču gausties par neizmantotām iespējām, kā zināms, ir veltīgi. Runājot par padri, kas Sanpedro de Atakamā izveidojis arheoloģijas muzeju, kurā ir daudz eksponātu no viņa veiktajiem izrakumiem, Ērihs fon Dēnikens pieminēja arī mazu koka figūriņu. Tās galvassega atgādinot astronauta ķiveri uz cilindriska rumpja. Pēc garīdznieka domām, šī figūra bijusi ievietota kādā citplanētieša kapā.

Sanpedro astronauts Beļģu misionārs tā arī sacījis: «Man neticētu, ja es pastāstītu, ko visu vēl esmu atradis kapos!»

1992. gada janvārī šveicietis Villijs Dinnenbergers, kas tolaik bija Ēriha fon Dēnikena sekretārs, ieradās tuksnešainajā nostūrī Sanpedro de Atakamā. Tur viņš apmeklēja Gustavo Lepāža arheoloģijas muzeju, kura priekšā atradās liela bronzas figūra, celta par godu tā dibinātājam. Visvairāk Dinnenbergers interesējās, par kādu artefaktu, kuru viņš vēlāk savā ziņojumā raksturoja kā pārakmeņojušos koka figūru.

Vēlāk gan izrādījās, ka viņš maldījies. Arī es pārņēmu šo kļūdu, kad stāstīju par to kādā no savām grāmatām. Taču par šo faktu es vēl runāšu.

Villijs Dinnenbergers lūdza muzeja uzraugu parādīt viņam figūru, jo viņš to nebija pamanījis pat pēc vairākkārtējas eksponātu aplūkošanas. Beidzot viņš to atrada «neuzkrītošu līdzās citām mazām figūriņām», un tā «slīpā novietojuma dēļ stikla vitrīnā bija arī grūti nofotografējama». Starp citu, šajā vietā figūriņa atrodas arī pašreiz.

Lai nu kā, taču fotogrāfija izdevās. Ar Ēriha fon Dēnikena laipnu atļauju es drīkstēju to publicēt sava pirmā darba «Baltā piramīda» attēlu daļā. Aprakstot kāda dēkaiņa stāstījumu par sastapšanos ar mirušajiem no citām zvaigznēm Mongolijā, es pastāstīju arī par padri Lepāžu, viņa atradumiem un, protams, arī par astronauta figūru Sanpedro de Atakamas muzejā. Šķiet, ka te ir dažas paralēles…

Cik labi, ka ir Šveices kabatas naži!

1996. gada 29. februārī man beidzot bija radusies iespēja apmeklēt tuksnešainā nostūra muzeju.

Parasti tur iemaldās tikai daži ceļotāji, jo tūristiem pavadīt atvaļinājumu Sanpedro nemaz nešķiet tik interesanti. Taču zinātājam muzejs ir īpaši gards kumosiņš: man tā apmeklējums bija liela veiksme!

Pateicoties rosīgajai tulkotājai, kas ieinteresējās par mūsu tematu, kā arī faktam, ka man līdzi bija manas jau pieminētās grāmatas eksemplārs, izdevās tas, kas iepriekšējiem muzeja apmeklētājiem nebija izdevies. Nemaz nesarkdama, mūsu gide mani pasludināja par «vienu no Vācijas nozīmīgākajiem arheologiem». Man tas bija ļoti nepatīkami, bet viņa paveica neiespējamo: es no muzeja vadības saņēmu atļauju atvērt attiecīgo vitrīnu un pamatīgi izpētīt mazo astronauta figūriņu.

Izmantojot Šveices kabatas nazi, es trīcošiem pirkstiem un pukstošu sirdi izcēlu stiklu no koka ietvara.

Esmu senastronautikas virziena pirmais pētnieks, kam bija ļauts turēt rokās un izpētīt mazo, brīnumaino, tikai 10-11 centimetru garo figūriņu.

Artefakts sastāv no divām daļām: galva ir tāds kā aizbāznis, kuru var atdalīt no cilindriskā rumpja.

Es vēl pa jokam piezīmēju, ka tā varētu būt kāda kokaīna šņaucēja doze. Figūriņa nav pārakmeņojusies, tā ir no parasta, turklāt ļoti viegla koka!

Te nu mēs nonākam pie Villija Dinnenbergera pieļautās kļūdas, kuru es jau pieminēju. Kopš esmu turējis rokās šo mazo figūriņu, es zinu, kā Villijam ienācis prātā, ka tas ir pārakmeņojies koks: eksponāts viscaur ir klāts ar smilšu garozu, man pat izdevās dažus smilšu graudiņus ar pirkstiem norīvēt. Saudzīga tīrīšana figūriņai nudien nenāktu par sliktu.

Turklāt Villijam eksponātu nācās fotografēt caur aizslēgtu vitrīnu, viņš to nedrīkstēja ņemt ārā, un tāpēc viņam nebija iespējas rūpīgāk izpētīt materiālu.

Joprojām interesanti

Ņemot vērā šīs jaunās atziņas, esmu kļuvis ļoti piesardzīgs, nosakot mazās koka figūriņas vecumu.

Tā droši var būt dažus tūkstošus gadus veca, bet tikpat labi tie var būt tikai daži simti gadu.

Taču tas, pamatīgi apsverot visu tagad zināmo informāciju, dara to ne mazāk interesantu. Pat vairāk: ausis, kas drīzāk atgādina iedobes, kuras paredzētas ķiverē iemontētām austiņām, joprojām liek palauzīt galvu!

Stikla vitrīnā mūsu mazajam astronautam, starp citu, ir visai interesanti kaimiņi, kas līdz šim nav pieminēti nevienā publikācijā. Pa labi no figūriņas ir vēl viens līdzīgs artefakts, kura augšējā daļa, iespējams, ir gājusi zudumā. Interesantāka ir cita figūra ar izteiktu staru vainagu ap galvu. Jāpiebilst, ka šāds staru vainags ir kopīgs visām dievu figūrām, kas atrastas uz zemeslodes.

Gan vērojot alu zīmējumus Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Austrālijas plašumos, gan Klinšu apvidus nacionālajā parkā Kamonikas ielejā Ziemeļitālijā, gan ari šo mazo eksponātu Sanpedro de Atakamas arheoloģijas muzejā - mūs vienmēr dara domīgus šie ķiveru valkātāji ar staru nimbu. Šā nomaļā nostūra apkārtnē ir plaši apgabali, kas ir tik tuksnesīgi, ka tos mēdz salīdzināt ar Mēness ainavu. Kas gan vēl joprojām ir paslēpts šā bezgalīgā sāls tuksneša plašumos? Un kādus atklājumus tur izdarījis mirušais padre, ja jau viņš par labāku uzskatījis šos noslēpumus paņemt līdzi kapā?

Baisa kolekcija Pateicoties vairākus gadu desmitus ilgušajiem nu jau mirušā padres Gustavo Lepāža izrakumiem, viņa dibinātais muzejs ir īsta dārgumu krātuve, arī runājot par citiem eksponātiem. Villija Dinnenbergera ziņojumā bija minēti arī gandrīz 5000 galvaskausu, kuriem esot bijušas visdažādākās deformācijas. Kādā stikla vitrīnā netālu no ieejas izstādīti daži sevišķi labi saglabājušies deformētie galvaskausi.

Daudz vairāk šādu reliktu var atrast muzeja noliktavas telpā, kas nav pieejama plašai sabiedrībai.

Jau pieminētās gides entuziasms un, protams, daži dolāri personālam mums atvēra arī šā arsenāla durvis.

Plauktos, kas sniedzās no grīdas līdz pat griestiem, mēs redzējām kārtīgi sakrautus vairākus tūkstošus galvaskausu. Dažiem galvaskausiem bija redzamas deformācijas pēdas.

Vairums arheologu uzskata, ka galvaskausa deformācija izdarita tikai dižciltīgām un augstu stāvošām personām. Tas neesot nekas cits kā tikai splīnīga mode, jo deformēta galva esot uzskatīta par skaistuma ideālu.

Tad tam vajadzēja būt globālam modes splinam, jo galvaskausa deformācija sastopama visā plašajā pasaulē - Senajā Ēģiptē, Austrumos un Ķīnā. Pat Āfrika nav izņēmums, ka arī Ziemeļamerika, Vidusamerika un Dienvidamerika, kur šī šķietamā modes parādība it īpaši sastopama Andu plakankalnē dzīvojošās tautās.

Par Peru inkiem zināms, ka viņu priesteri izraudzījās ļoti jaunus zēnus un viņu mazās, vēl mīkstās galviņas iespieda starp popētiem dēļiem. Cauri locīklām tika izvilktas auklas, ar kurām lēnām un pastāvīgi sašaurināja starptelpu. Nepārtraukti pieauga spiediens uz mazajām galviņām. Daži no šiem nelaimīgajiem zēniem, ciezdami neizsakāmas mokas, šo procedūru noteikti pārcietuši, citādi jau nebūtu pieaugušu vīriešu deformēto galvaskausu.

Līdz pat jaunākajiem laikiem paraža deformēt galvaskausus pastāvēja Krētā un Lapzemē. Mūsdienās šīs mocības tiek praktizētas mangbetu ciltī Zairā un dažās Amazones baseina ciltīs, kā arī Patagonijas dienvidos.

Kāda perversija cilvēkus mudināja deformēt savu bērnu vēl mīkstos galvaskausus? Ja tas patiesi ir bijis skaistuma ideāls, kam tad šiem deformētajiem galvaskausiem vajadzēja līdzināties vai, pareizāk jāsaka, - ko tiem vajadzēja atdarināt? Uz mūsu planētas nav sastopama dabiska šādi veidota galvaskausa forma. Taču cilvēks allaž aizrautīgi ir atdarinājis visu, un nebūtu nekāds brīnums, ja viņš būtu mēģinājis atdarināt arī savu dievu izskatu. Tad izteiksmīgi mainītajai galvas formai nebūtu cita iemesla kā tikai cilvēku vēlme kopēt ārpuszemes atnācēju izskatu. Vai nu lai tos godātu, vai, izmantojot šo acīmredzamo līdzību ar dieviem, iegūtu varu pār citiem cilvēkiem. Dažas labas reliģijas sākums…

Dīvainais galvaskauss Starp tūkstošiem galvaskausu Sanpedro muzeja noliktavas telpā es ievēroju pavisam īpašu eksemplāru. Tas gan nebija deformēts - mani apmulsināja cits apstāklis.

Cilvēka galvaskauss parasti sastāv no vairākām atsevišķām plātnēm, kuras stingri saaug kopā tikai pēc pubertātes izbeigšanās. Un tam noteikti ir sava jēga: cilvēka galvaskausam dzemdību laikā ir jābūt mīkstam, lai tas spētu iziet cauri šaurajam dzemdību kanālam. Šā iemesla dēļ atsevišķiem kaulu segmentiem jāspēj bīdīties citam pār citu. Šī izdzīvošanai svarīgā funkcija labi saskatāma skeleta galvaskausā vai skolas vajadzībām lietota galvaskausa imitācijā: cauri kauliem vijas robotas meandrveida līnijas. Tās ļauj atšķirt galvaskausa svarīgākās daļas: pieres kaulu, deniņu kaulu, pakauša un paura kaulu.

Taču vienā galvaskausā no Gustavo Lepāža arheoloģijas muzeja krājumiem velti meklēt šīs

raksturīgās līnijas. Tur nav nevienas šuves, kā tas ir citos galvaskausos.

Absolūti mīklaini: galvaskausa īpašnieks (vidū) normālā veidā nemaz nebūtu varējis pārciest savu piedzimšanu. Viņa galvaskauss ir no viena gabala, tātad tas būtu sašķaidīts!

Viss galvaskauss sastāv no viena vienīga gabala (ja neskaita, protams, kustīgo žokli), kas fizioloģiskā ziņā ir pilnīgi neiespējami. Šā interesantā galvaskausa īpašnieks normālā gadījumā nekad nevarētu sasniegt pieauguša cilvēka vecumu. Kāda iemesla pēc, to pavisam īsi varētu paskaidrot katrs ārsts: galvaskauss jau dzemdību laikā tiktu saspiests kā jēla ola!

Ko šis pagātnes liecinieks mums varētu pastāstīt? Par neskaitāmiem eksperimentiem, kurus izdarījuši no Visuma atnākušie dievi? Liekas pilnīgi droši, ka beļģu misionāra atstātais mantojums slēpj vēl dažu labu noslēpumu.

Mums vajadzētu biežāk padomāt par vārdiem, ko par arheoloģiju sajūsminātais padre atstājis pēcnācējiem, kuru domāšana kļūst arvien atvērtāka fenomeniem: «Man neticētu, ja es pastāstītu, ko vēl esmu atradis apbedījumos. Es negribu par to runāt, lai nesatrauktu pasauli.»

Laikam pasaule toreiz vēl nebija nobriedusi šādiem atklājumiem. Taču palēnām tuvojas laiks, kad cilvēcei jāuzzina vairāk par dažiem atradumiem, kuri atklāj mūsu noslēpumaino pagātni.

Patiesība atrodas kaut kur ārpus Zemes!

9. Ja dievi tēlo dievu: kad sākās eksperiments «Zeme» ?

Aizlaikos no tālām planētām uz Zemes ieradās augsti attīstītas būtnes. Šie svešie eksperimentēja ar esošo bioloģisko materiālu, tas ir, ar dažādām te eksistējošām dzīvības formām, bez aizspriedumiem izmantojot gēnu tehnoloģiju, radīja mūsdienu cilvēku. Iespējams, ka tie nebija kādas vienas ārpuszemes civilizācijas astronauti. Var būt, ka uz Zemes ieradušies visdažādāko Visuma kultūru pārstāvji. Tie sāka kādu eksperimentu un kaut kad to atkal pārtrauca. Tad sekoja citi, turpinājās citā vietā vai tika sākti no gala. Iedomāties var visu, neiespējams nešķiet it nekas - un fantazēt taču ir atļauts. Šo izmēģinājumu produkts, kas tolaik diez vai bija inteliģentāks nekā tie Zemes radījumi, kas tika izmantoti Homo sapieris selekcijai, svešos astronautus nevarēja uzskatīt ne par ko citu kā tikai par pārdabiskām būtnēm. Tie varēja darīt lietas, ko cilvēks nespēja, par kurām viņš nevarēja pat sapņot.

Tātad - tie varēja būt vienīgi dievi) No saskarsmes ar citplanētiešiem, no pielūgsmes, kuru viņiem veltīja cilvēki, pasaulē radās reliģijas. Bet cilvēks tās ir pārvērtis par aklu fanātismu, rupju varu un to radītajām neizmērojamajām ciešanām. Šo apstrīdamo teoriju par to, kā uz šīs planētas notikusi valdošās sugas ģenēze un inteliģences attīstība, senastronautika pārstāvji jau gandrīz 30 gadus mēģina atkal un atkal pamatot ar jaunām liecībām.

Lai gan sākotnēji senastronautiku sauca par muļķībām un uzskatīja, ka tai nav zinātniska pamatojuma, tomēr, atklājot kādu jaunu atradumu, arvien biežāk arī nopietnu pētnieku aprindās tiek ņemtas vērā senastronautikas virziena pārstāvju domas. It īpaši tad, ja runa ir par tādām nākotnes jomām kā aviācijas tehnika, kosmosa lidojumi vai pat gēnu tehnoloģija. Ir saprotams, ka tas, kas vēl vakar izklausījās kā zinātniskā fantastika, bet ko šodien mēs jau īstenojam, var gluži vienkārši būt bijis zināms arī kādai citai, pārākai civilizācijai, kuras pārstāvji pirms neiedomājamiem laikiem ieradušies no Visuma. Astrofiziķi Visuma vecumu vērtē uz aptuveni mazākais 10 līdz 20 miljardiem gadu. Tas ir ļoti ilgs laiks, daudzkārt vairāk par tiem trīs līdz četriem miljardiem gadu, kas aiz muguras mūsu salīdzinoši jaunajai Saules sistēmai.

Starta signāls Tātad visnotaļ loģiska ir doma, ka Visuma bezgalīgajos plašumos varēja attīstīties civilizācijas, kas, iespējams, no mūsu civilizācijas atšķiras tikpat lielā mērā, kā cilvēks no skudras. Tas varēja notikt vēl ilgi pirms tam, kad savienojās atomi, kas izveidoja Saules sistēmu. Civilizācijas, kas varbūt spējušas īstenot starpzvaigžņu lidojumus jau tad, kad mūsu priekšteči vēl draiskojās koku zaros. Vai varbūt vēl agrāk…

Kad varētu būt notikusi svešas civilizācijas pirmā iejaukšanās bioloģiskajās norisēs nelielās Saules sistēmas trešajā planētā, Galaktikas sānu atzarā? Vai tad, ka pirmcilvēki, kā viņus joprojām labprāt sauc, klīda pa terciāra perioda savannām, rūkdami un vicinādami vāles? Varbūt mazliet agrāk, kad kāda zīdītājdzīvnieku suga, kuru biologi dēvē par primātiem, specializējās dzīvei kokos? Vai varbūt jau krīta perioda beigās, pirms aptuveni 60 miljoniem gadu, kad milzīgo dinozauru dzimta izmira un beidzot atbrīvojās ekoloģiskā niša to zīdītājdzīvnieku attīstībai, pret kuriem daba līdz tam bija izturējusies kā pret pabērniem?

Bet varbūt vēl daudz agrāk, kad dzīvība mūsu pierastajā izpratnē uz Zemes vēl nemaz nepastāvēja?

Varbūt uz šīs planētas kopš neatminamiem laikiem notiek eksperiments, kura autori galu galā ir radījuši

mūs? Nav viegli, es to visnotaļ apzinos, atrast ticamas norādes par ārpuszemes būtņu iejaukšanos jau Zemes aizvēsturiskajos laikos. Pierādīt, ka liecības par to ir īstas, ir vēl grūtāk nekā, piemēram, atrast norādes par svešo klātesamību tajos laika periodos, par kuriem informācija atrodama kaut vai mītu vai arheoloģisku reliktu formā. Viss, kas liecina par sensenu Zemes vēstures laikmetu pirms tūkstošiem miljonu gadu, ir nogulsnējumu slāņi labākajā gadījumā pāris milimetru vai centimetru biezumā, kas veidojušies miljoniem gadu ilgā laikā. Cilvēkam, kam dots tik niecīgs mūža ilgums, šie laika apjomi nav pat aptuveni aptverami.

Kur vajadzētu meklēt norādes par ārpuszemes atnācēju klātesamību mūsu planētas ilgajā vēsturē?

Vai šādam pasākumam vispār ir kāda jēga? Lielākā daļa ļaužu gurdi atmetīs ar roku un apšaubīs pat pamatīgu pētījumu rezultātus.

Un tomēr var atrast dažus faktus, kas ļauj izdarīt secinājumus par nedzirdētiem notikumiem.

Atomreaktori pirms 1,7 miljardiem gadu Oklo, Centrālāfrikas valstī Gabonā, urāna raktuvēs, kuru rašanās laiku datē ar pirmskembrija periodu (aptuveni no 2 miljardiem līdz 600 miljoniem gadu pr. Kr.), franču zinātnieki 1972. gadā izdarīja neticamu atklājumu. Proti, tur iegūtās rūdas paraugos bija neiedomājami zems U235 līmenis. Parasti urāna rūdā ir aptuveni 0,72% urāna U235 izotopa. Taču atradnēs Gabonas Oklo šā izotopa ir daudz reižu mazāk!

Paskaidrojumam: U235 ir radioaktīvs izotops, kas sadalās kodolreakcijā. Tā vietā raktuvēs atrasts ievērojams daudzums skaldīšanās produktu, tostarp arī ļoti radioaktīvais plutonijs. Šis bīstamais elements pieder transurāna elementu grupai (tā atomsvars - 242) un tikai 1945. gadā iegūts mākslīgi, bombardējot urāna kodolus ar neitroniem. Mūsdienās plutonijam ir liela militāra nozīme, to izmanto par kodoldegvielu un izejmateriālu atombumbām. Visiem radioaktīvajiem izotopiem raksturīga spēja neticami ilgi radīt izstarojumu, līdz tie sabrūk. Šā iemesla dēļ Amerikas Savienoto Valstu valdība bija spiesta Dienvidjūras salas, kurās izdarīti izmēģinājuma kodolsprādzieni, pasludināt par slēgtu zonu ne vairāk un ne mazāk kā uz 24 000 gadu. Es uzdrīkstos apšaubīt, vai tad vispār vēl pastāvēs Amerikas Savienotās Valstis.

Taču atgriezīsimies Oklo apgabalā Centrālāfrikā. Franču zinātnieki Dr. F. Perēna, Atomenerģijas komisariāta kādreizējā priekšsēdētāja, vadībā izdarīja šādu secinājumu: «Vienīgais iespējamais izskaidrojums šajā gadījumā šķiet… ka šeit pirms tūkstošiem miljonu gadu notikusi spontāna kodolreakcija.»

Reaktora vecums vērtēts uz 1,78 miljardiem gadu, un tas aplēsts, nosakot apkārtējā apgabalā urāna un svina, kā ari stroncija un rubldija proporcijas. Rezultāts saskan ari ar to vērtējumu, kas pamatots ar urāna kopējo daudzumu rūdā un U231 un U235 proporciju.

Kas gan senajos aizlaikos tur noticis?

Pētnieki, kas nodarbojas ar šo fenomenu, izsaka minējumus, ka urānu no rūdas izskalojušas un bagātinājušas aizvēsturiskās upes. Tik ilgi, līdz ar laiku sasniegta kritiskā masa un vajadzēja sākties dabiskai ķēdes reakcijai. Patiesi, pirmskembrija laikos Oklo apgabals bija ari upes delta.

Nukleāra ķēdes reakcija sākas tad, ja neitroni, kas rodas urāna sabrukšanas gaitā, bombardē citus urāna atomus, tādējādi saražojot vēl vairāk neitronu. Taču tas notiek pie precīziem nosacījumiem: urāna koncentrācijai jābūt ļoti augstai. Ir jābūt moderatoram un dzesētājam, kā arī to sakārtojuma apkārtnei jābūt relatīvi brīvai no neitronus absorbējošām vielām, jo tās kavē ķēdes reakciju. Turpretī, ja šo moderatoru ir pārāk maz, notiek pēkšņa atomeksplozija. Tātad viss ir atkarīgs no ļoti precīzas nepieciešamo vielu proporcijas!

Tomēr vairums zinātnieku uzskata, ka Oklo gadījumā tas ir - lai gan neticami rets - dabas fenomens, nejauši radies atomreaktors Zemes agrīnajā laikā.

Tā nevar būt nejaušība Taču šajā lietā ir pāris «āķu»! Ja ari neņem vērā ārkārtīgi niecīgo varbūtību, ka process, kam modernajās atomspēkstacijās nepieciešama ļoti augsta tehnoloģija un uzraudzība, varētu notikt tīras nejaušības dēļ, neapšaubāmas kavētas kodolreakcijas pēdas pirmskembrija laika slānī Oklo apgabalā atrastas jau vienpadsmit vietās! Un vēl kāda atziņa, kas hipotēzei par Oklo reaktora dabisko izcelsmi dod gandrīz vai nāvējošu triecienu. Spiediens, kāds nepieciešams, lai sāktos vadāma ķēdes reakcija, rodas mazākais 11 000 metru dziļumā! Un tas nu nav savienojams ar pieņēmumu, ka urāns, ko iespējams skaldīt, būtu izskalots ar tekošu ūdeni un bagātināts.

Visbeidzot vēl kāds fakts, kas rosina pieņemt, ka pirms 1,7 miljardiem gadu Oklo nav darbojušies dabiski radušies kodolreaktori: urāna paraugos atrasti četri mikroelementi, kuros izotopu sastāvdaļa līdz šim novērota tikai tādos reaktoros, kurus radījusi cilvēka roka. Šie elementi ir neodīms, samārijs, eiropijs un cērijs.

Bet, ja nu tā nav bijusi nejaušība, kas izraisījusi Oklo kodolreakciju, tad neatbildēts paliek jautājums: kas pirms miljardiem gadu uz mūsu planētas bija tehniski spējīgs vadīt kontrolētu ķēdes reakciju, kā tas notiek modernajos reaktoros? Kādām vajadzībām? Aizvēsturiskajam atomreaktoram Oklo bijusi jauda, salīdzinājumā ar kuru mūsdienu kodolreaktori līdzinās pustukšām kabatas baterijām!

Mēs vairs nevaram un nedrīkstam izvairīties no jautājuma: vai tie bija ārpuszemes atnācēji, kas mūsu planētas vēstures sākotnē uzbūvēja atomreaktoru? Šis gadījums, manuprāt, ir ļoti laba liecība svešu civilizāciju iespējamajām manipulācijām jau tik agrīnos laikos, kad vēl nebija nosakāms, ka attīstīsies kāda uz planētas dominējoša suga.

Kad pirmās dzīvības formas sāka iekarot mūsu vēl jauno pasauli, radās tālākas daudzveidīgas iespējas paplašināt eksperimentu -Zeme

Apmaiņas process Zinātnieks, kas labi pārzina evolūcijas mērķtiecīgas manipulācijas problemātiku, ir vācu ģeologs Dr. Johanns Fībags. Viņam ir pietiekams pamats pieņemt, ka fosilajos pirmskembrija iežu veidojumos atrastas pazīmes, kas liecina, ka ārpuszemes civilizācijas eksperiments toreiz ticis pārtraukts. Visi līdz tam laikam megalaboratotijā «Zeme» radītie organismi tika aizstāti ar jaunām dzīvības formām.

Pirms nepilniem 600 miljoniem gadu, pārejas laikā no pirmskembrija uz kembriju, paleozoja vecāko formāciju, notika kas mīklains. Līdz tam pirmjūrās eksistēja tikai vienšūnas vai daudzšūnu dzīvas būtnes, kuru visaugstāk attīstītās formas salīdzināmas labākajā gadījumā ar mūsdienu medūzām. Taču kembrija sākumā šī dzīvības forma, kuru sauc arī par Ediakaras faunu, pēkšņi izzuda. Tikpat pēkšņi pasaulē parādījās visas nozīmīgās dzīvnieku sugas, izņemot mugurkaulniekus, kuri radās tikai silūra periodā.

Paleontologi nevar izskaidrot, kā radusies šī pēkšņā dzīvības eksplozija. Līdz pat šai dienai nav atrastas pēdas, kas liecinātu par kādu attīstību. Tomēr kembrija perioda sākumā Zemes pirmjūrās bija pilnas ar sūkļiem, zarndobumaiņiem, koraļļiem, mīkstmiešiem, posmkājiem un citiem dzīvniekiem.

No kurienes tik pēkšņi bija radušās šīs dzīvnieku sugas, no kurām lielākajai daļai bija skelets? Kas tur noticis pārejas laikā no eozoja uz Zemes vēsturisko laiku, kura sākumā dzīvības formas iekaroja Zemi?

Līdz pēkšņajai faunas nomaiņai Zemes pirmjūrās eksistēja jau pieminētā Ediakaras fauna. Ar to apzīmē dzīvu būtņu pasauli, kuru fosilijas atrastas vispirms 680 miljonus gadu vecā kvarca smilšakmenī Austrālijā, bet vēlāk - arī Anglijā, Dienvidāfrikā, Ņūfaundlendā un Sibīrijā. 100 miljonu gadu ilgā laikā šī fauna bija apbrīnojami stabila: nav konstatētas

evolūcijas pazīmes.

Ilgu laiku Ediakaras organismus uzskatīja par visu vēlāk radušos dzīvnieku sugu priekštečiem. Taču šis secinājums liekas neticams, jo pirmskembrija dzīvajām būtnēm bija citāda ķermeņa uzbūve nekā vēlākiem dzīvniekiem. Un, tā kā tie ari funkcionēja citādi, tad tie nevar būt vēlāko daudzšūnu dzīvnieku priekšteči.

Kas tad tie bija? Neizdevies eksperiments? Ādolfs Zeilahers, paleontoloģijas profesors un agrīno dzīvības formu speciālists no Tībingenes universitātes, šīs ap 100 miljonu gadu eksistējošās dzīvās būtnes sauc par «neizdevušos evolūcijas eksperimentu».

Profesors Zeilahers ar šo apgalvojumu neviļus ir trāpījis desmitniekā, jo tālāk viņš konstatē: «Šo Ediakaras būtņu uzbūves princips tik maz līdzinās vēlāko laiku un mūsdienu daudzšūnu dzīvnieku uzbūves principiem, ka tās drīzāk varētu būt tādas dzīvības formas, kuras mēs varētu uzskatīt par eksistējošām uz citām planētām Visumā.» Šis apgalvojums patiešām ir jāizlasa divreiz, jo no tā var izdarīt pāris secinājumu: 1. Ediakaras fauna ir sākotnējā dzīvības forma uz Zemes pirmskembrija periodā. Taču tās attīstība izbeidzās strupceļā, jo šī fauna tika iznīcināta un mērķtiecīgi aizstāta ar citām dzīvu būtņu sugām.

2. Ediakaras fauna bija citplanētiešu agrīns eksperiments uz Zemes, kas nedeva cerētos panākumus un tāpēc pēc 100 miljoniem gadu (pēc mūsu laika aprēķina) tika aizstāts ar jaunu un pozitīvāk noritošu eksperimentu. Šis jaunais eksperiments ievadīja kembrija periodu, kura laikā dzīvība uz mūsu Zemes burtiski eksplodēja.

Katrā no šiem gadījumiem tiek atzīta dramatiska iejaukšanās: mūsdienās varētu teikt vienkārši - tika apmainīta programma. Mūsdienu gēnu pētniekiem, kas cenšas apmainīt dažus gēnus, tiek piedēvēts grēks, it kā viņi gribētu tēlot Dievu. Daudz vairāk pamatots būtu šis pārmetums tām ārpuszemes civilizācijām, par kuru iespējām mēs nevaram pat sapņot!

Paliek jautājums, vai vispār ir iedomājams, ka kāda, pat nedzirdēti progresīva civilizācija ir spējīga izdarīt eksperimentus tik ilgā laika periodā. Taču atcerēsimies iepriekš izdarīto konstatējumu: ja Visums pēc aplēsēm ir līdz 20 miljardu gadu vecs, tad Saule ir tikai trešās paaudzes zvaigzne. Kultūrām, kas radušās vecākajās sistēmās, tālākai attīstībai bija labākajā gadījumā pāris miljardu gadu. Cilvēka iztēles spēja nav pietiekama, lai spētu iedomāties šādu hipercivilizāciju burtiski neierobežotās iespējas.

Varbūt viņi savā labā izmantojuši laika dilatācijas efektu un ik pēc 100 miljoniem gadu ieradušies šo to apskatīt. Droši vien viņi nedarbojās nepārtraukti, vadot šīs planētas attīstības vēsturi pēc saviem ieskatiem. Dr. Fībags uzskata, ka mūsu planētas vēsturē bijis, augstākais, desmit šo regulējošo iejaukšanos. Tas ir ļoti piesardzīgs vērtējums, par kuru Dr. Fībagam noteikti nevar pārmest sakāpinātu fantāziju. Jau 1963. gadā amerikāņu astronoms profesors Karls Seigens lietišķi konstatēja: «Ja Galaktikā ir aptuveni miljons apdzīvotu pasauļu, kurām ir augsti sasniegumi, tās aptuveni reizi tūkstoš gados cita citu apciemos. No tā var secināt, ka Zemi pagātnē noteikti jau vairākkārt ir sasnieguši izlūkkuģi - varbūt pat 10 000 reižu tās pastāvēšanas laikā.»

Manus pētījumus neietekmē, vai bijis tikai desmit vai 10 000 šo apmeklējumu. Īstenība, kā parasti, varētu būt pa vidu. Es gribētu sameklēt vēl vairāk liecību tam, ka uz mūsu planētas notikusi no ārienes vadīta evolūcija. Vai ir vēl citas neskaidrības Zemes dzīvības formu attīstības vēsturē, tāpat kā ar nenoskaidroto Ediakaras faunas mīklu un tās pēkšņo izzušanu?

īssavienojums!

Joprojām plaši izplatīta un bioloģiski ārkārtīgi veiksmīga dzīvu būtņu klase būtu varējusi kļūt augsti attīstīta, ja vien kāda cita dzīvības forma nebūtu apstrīdējusi tās dominējošo lomu. Tā ir neticami daudzveidīgā kukaiņu klase, kas aizņem tieši divas trešdaļas no dzīvnieku pasaules. Zoologiem ir pazīstamas 800 000 kukaiņu sugas!

Laika periodā starp devonu un karbonu, pirms vairāk nekā 350 miljoniem gadu, bija spāru sugas, kuru spārnu izpletums bija ap 80 centimetru un vairāk. Tās eksistēja jau tolaik, kad no varenajiem dinozauriem vēl nebija ne miņas. Dinozauri parādījās tikai triasā, mezozoja vecākajā periodā (sk. Zemes vēstures laika grafisko iedalījumu), pirms nedaudz vairāk par 200 miljoniem gadu. Kukaiņiem tātad bija nesalīdzināmi vairāk laika attīstībai nekā citām dzīvības formām uz Zemes.

Zemes vēstures laika iedalījums.

Uz mūsu planētas kukaiņi ir veiksmīgākie un pielāgoties spējīgākie organismi. Tikai nelielu ieskatu par to, ko tie būtu varējuši sasniegt, rāda tas, kādi ievērojami sasniegumi tiem ir vēl šodien.

Kukaiņiem novērojamas augstas attīstības pazīmes: darba dalīšana un sociālā hierarhija. Piemērs tam ir bišu saime vai skudru pūznis. Turklāt skudras darbojas kā īsti fermeri, govju vietā turot laputis.

Skudras liek laputīm izdalīt lapu nektāru, no kā tās pārtiek. Dažas skudru sugas no papīram līdzīga materiāla būvē aizsargapvalkus augu kātiem, uz kuriem ganās viņu laputis. Skudras pārnēsā laputis no viena auga uz citu un ziemas mēnešos pat sargā to pēcnācējus, novietojot to oliņas savos pazemes inkubatoros. Šāda izturēšanās ļauj secināt, ka skudrām piemīt augsta inteliģence.

Arī augsti attīstītās sociālās struktūras bišu, lapseņu, termītu un skudru būvēs dod nojausmu par vēl daudz kompleksākām sabiedrībām, kuras šie inteliģentie radījumi attīstības gaitā būtu varējuši pilnveidot.

Varbūt tas uz citām planētām jau ir noticis. Taču uz Zemes kukaiņu evolūcijā kaut kad laikam bijis kas līdzīgs īssavienojumam, tas attīstību pēkšņi apturējis. Radās izdevība mums - citādi, iespējams, uz šīs planētas tieši kukaiņi būtu valdošās dzīvās būtnes.

Bet vai patiesi tā bija tikai veiksme, nejaušība vai kaut kas cits? Varbūt bija kāda iejaukšanās no ārienes, varbūt stratēģisks posms, ko īstenojusi kāda pārāka civilizācija, kas kopš miljoniem gadu uz šīs planētas veic milzīgu eksperimentu? Patiesi, par šo īssavienojumu der palauzīt galvu. Un pievērsties nākamajam ievērojamajam notikumam Zemes vēsturē, kura laikā līdz tam valdošajai dzīvo būtņu sugai nācās atbrīvot vietu citai.

Liela izmiršana Gandrīz 200 miljonus gadu dinozauri valdīja uz mūsu planētas, no triasa perioda sākuma visu mezozoja laiku līdz pat krita perioda beigām pirms aptuveni 60 miljoniem gadu.

Ja jaunākajā karbona periodā un permā eksistēja tikai dažas sugas, tad triasa sākumā bija liela sugu daudzveidība un dinozauri ieņēma galveno vietu. Tie dzīvoja gan uz cietzemes, gan jūrā, tie pat pacēlās gaisā. Bija vairāk nekā 100 dinozauru apakšsugu - gluži neredzēta daudzveidība. Dinozauri bija visdažādāko izmēru - vēl nesen cietzemes zauru vidū brontozaurs, kas sasniedza 24 metru garumu, tika uzskatīts par dinozauru varenāko pārstāvi. Taču 1995. gada rudenī Dienvidamerikā atklāti atradumi liecina, ka izdevies atrast vēl lielāku zauru sugu! Visbīstamākais bijis tiranozaurs, agresīvs laupītājs un plēsējs, pretstatā citām, lielākoties zālēdāju sugām. Taču liekas, ka zauriem kopīgs bija viens - tie visi šķiet nākuši no kāda jukuša gēnu pētnieka laboratorijas…

Bet pirms aptuveni 60 miljoniem gadu šis murgs pēkšņi pagaisa! Liekas, it kā vienlaikus visās pasaules daļās būtu attīstījies vīruss, kas uzbrucis galvenokārt zauriem. Paleontologi līdz pat mūsdienām ir izvirzījuši visdažādākās teorijas, kuras varētu dot mīklas atrisinājumu. Tā, piemēram, uzskatīja, ka globāli mainījies klimats, kas milzīgajiem «gaļas blāķiem» darījis galu, vai ari tas bijis zauru nenormālais milzu augums, kura dēļ planētas kādreizējie valdnieki deģenerējušies un kļuvuši dzīvotnespējīgi. Citi pētnieki uzskatīja, ka pirmie zīdītājdzlvnieki izlaupījuši milzu ķirzaku olu dējumus.

Patiešām, Gobi tuksnesī atrasti zauru olu dējumi un līdzās tiem mazu, grauzējiem līdzīgu zīdītāju skeleti.

Domājams, šie dzīvnieki gājuši bojā, izlaupot ligzdas. Taču tas varētu būt izņēmums, kas noteikti nebija milzu dinozauru izmiršanas cēlonis.

Pašlaik tiek dota priekšroka versijai, saskaņā ar kuru uz Zemes nokritis milzīgs meteors, tā sekas bija lieli putekļu mākoņi, kas aptumšoja zemi, skābs lietus un ievērojama temperatūras pazemināšanās.

Klimata katastrofālā pasliktināšanās, tā sacīt, «iezvanījusi» dinozauru ēras beigas.

Ilgu laiku pētnieki nevarēja atrast minētā meteora nokrišanas vietu. Taču šķiet, ka 1991- gadā tā tika atrasta. Jau iepriekšējos gados ģeologi Kārību jūrā uzgājuši varenas drupu un sakusušu iežu nogulas robežslānī starp krīta un terciārā perioda formācijām. Tas ļāva izdarīt pieņēmumu, ka meteora krāteris atrodas kaut kur netālu. Izvērtējot NASA izdarītos satelītuzņēmumus, notika sensācija: Meksikā, Jukatānas pussalā, atrasts pusloks ap 200 kilometru diametrā, ko veido senoti (ar ūdeni pildīti karsta caurumi). Šodien ģeologi ir vienisprātis, ka šis pusloks veido milzīgā nokritušā meteora krātera malu.

Nejauši nokritis meteors vai - es atzīstu, ka tas skan pietiekami fantastiski, - kāda vadīts meteors?

Lai kā arī būtu, acīmredzams ir tas, ka daudzveidīgo sugu milzu ķirzakām vajadzēja dot vietu jaunai klasei - zldītājdzīvniekiem. Varbūt tām patiešām vajadzēja aiziet. Pēkšņā un straujā zīdītājdzīvnieku attīstība, kas sākās terciāra periodā, speciālistu aprindās izraisījusi plašas diskusijas. Pēc zauru izzušanas zīdītāji jau samērā īsā laikā bija aizņēmuši visas ekoloģiskās nišas, kuras pirms tam piederēja reptiļiem. Kad

lielie «konkurenti» bija nozuduši, zīdītāji uzreiz eksplozīvās evolūcijas fāzēs, kā izsakās paleontologi, okupēja atbrīvojušos telpu.

«Var jau būt, ka milzīgie pirmdzīvnieki kaut kādā veidā radīja draudus Zemei, varbūt tāpēc, ka tie visu apēstu - augus un dzīvniekus tādējādi evolūciju padarot neiespējamu,» pamatoti jautā Ērihs fon Dēnikens. «Varbūt kāds aizkavēja to, ka tik ideāla planēta kā Zeme - ne pārāk karsta un ne pārāk auksta nokļūtu tādu dumju, milzīgu radījumu varā, kuriem nebija nekādu priekšnoteikumu inteliģencei un darbarīku izgatavošanai.»

Dinozauru medības?

Jau sešdesmitajos gados padomju paleontologi izteica sensacionālu pieņēmumu. Daudzu mezozoja ēras zauru kaulus, kurus šie zinātnieki bija izpētījuši, pēc viņu uzskata, ir saplosījuši sprāgstoši šāviņi! Šāds secinājums izdarīts tāpēc, ka daudziem atradumiem bija lūzumi, kas nepieļāva citu skaidrojumu.

Vai dievi no Visuma būtu rīkojuši šo milzum lielo «gaļas blāķu» medības? Arī vācu paleontologs Edvīns Hennigs bija pārsteigts par haotiski izmētātiem milzīgo reptiļu kauliem toreizējā Tanganjikā, kad viņš no 1909. līdz 1911. gadam tur vadīja izrakumus: «Šo milzeņu atliekas - kauli, skriemeļi un zobi bija juku jukām izbārstīti iezī. Kad mums likās, ka izdevies pamazām savākt visas kāda dzīvnieka daļas, tad zauru «spoks» ar mums izspēlēja joku: trīs vienādi stilba kauli, divi bļodas kauli vai kas tamlīdzīgs vienmēr norādīja uz citiem šīs sugas eksemplāriem, taču ļoti ilgi nevarēja atrast īpaši iekāroto galvaskausu…»

Iespējams, ka īssavienojumam kukaiņu evolūcijā un lielajai dinozauru izmiršanai ir vienāds cēlonis.

Tādā gadījumā tie būs bijuši posmi milzīgam eksperimentam, kura noslēgumā (vismaz pagaidām) atrodamies mēs - tagadnes cilvēki. Iespējams, ka bez šis iejaukšanās uz mūsu planētas nebūtu cilvēku, bet kāda reptiļu forma būtu attīstījusies kā inteliģenta un planētu pārvaldoša suga. Tikpat maz kā mēs drīkstam sevi uzskatīt par radības kroni, tāpat mēs nekad nevarējām būt vienīgie, kam būtu tiesības uz inteliģenci mūsu pasaulē.

Pētnieki uzskata, ka vislielākās izredzes kļūt par inteliģentu reptili bijušas vēlīnā krīta perioda stenonihozauram, kam bijušas jau samērā lielas smadzenes. Kanādiešu pētnieks Deils Rasels uzskata par iespējamu, ka šai zauru sugai, ja tai būtu bijis lemts izdzīvot, būtu attīstījušās vēl lielākas smadzenes un izdevība radīt civilizāciju.

Lai nu kā, bet pārejas laikā no krita uz terciāro periodu atbrīvojās nepieciešamā ekoloģiskā niša, tika nolīdzināts ceļš zīdītājdzīvniekiem, kuriem bija pietiekamas izredzes inteliģences attīstībai. 60 miljonos gadu, kā paleontologi datē terciāro periodu, Āfrikā un Āzijā parādījās daudzas pērtiķveida būtnes. No tām attīstījās dažas sugas, kas pirms aptuveni diviem līdz trīs miljoniem gadu - šajā ziņā vērtējums nedaudz atšķiras - kļuva līdzīgākas cilvēkam. Un tikai pagājušajos simttūkstoš gados cilvēks ir ieguvis savu pašreizējo veidolu. Šajā nosacīti neilgajā laika posmā, tātad pirms aptuveni 3 miljoniem līdz 100 000 gadu, laikam arī izdarītas tās gēnu manipulācijas, kas mūs padarījušas par to, kas esam pašreiz. Protams, neņemot vērā virkni pēc tam veikto korekcijas pasākumu. Pieņemt, ka evolūcijā pastāv tikai nejaušības faktors, man šķiet arvien mazāk pārliecinoši. Jo salīdzinājumā ar bezgalīgi ilgajiem laika posmiem, kuros evolūcija virzījās uz priekšu it kā palēninātā tempā, šo te var salīdzināt ar bumbas eksploziju. Šī bumba ir saprāts. Kāpēc tas tik pēkšņi un strauji attīstījās, ir viena no mūsu eksistences lielākajām mīklām pat ortodoksa ja i zinātnei.

Kritiķu maldi

Tie, kuri kritizē teoriju par evolūcijas paātrināšanu, ko gēnu manipulācijas ceļā izdarījuši citplanētieši, argumentam labprāt izmanto apgalvojumu, ka cilvēks embrija attīstības periodā mātes ķermenī zināmā mērā atkārto visu mugurkaulnieku tipa vēsturi, nekādā veidā neliecinot par kādu mākslīgu iejaukšanos.

Patiešām, katrā no mums ir šī 500 miljonus gadu ilgā attīstības vēsture. Tā, cilvēka embrijam agrīnajā attīstības stadijā izveidojas žaunu atveres, kā tas ir zivīm. Arī sirds sākotnēji ir vienkārša kamera un galīgo veidolu iegūst pēc vairākiem starpposmiem, kuri atbilst amfībiju un reptiļu attīstības formām.

Vēderdobums, kurā atrodas visi dzīvībai svarīgie orgāni, cilvēka attīstības laikā mātes ķermenī arī izveidojas komplicētāks. Cilvēks embrija attīstības periodā tātad zināmā mērā paātrinātā tempā atkārto savas pagātnes svarīgākās fāzes.

Vai tiešām nav nekādu liecību, kuras norādītu uz mākslīgu mutāciju cilvēka attīstības gaitā?

Tas būtu aplams slēdziens, nepareiza loģika. Jo tikai tam cilvēkam, kāds tas ir kopš dažiem desmitiem tūkstošu gadu (pēc Zemes vēstures mērogiem, tāds nieks vien ir), radusies līdzība ar mūsu ārpuszemes radītājiem. Tikai pašās beigās, pēc daudziem miljoniem gadu Zemes attīstībā, kuros, kā es izklāstīju iepriekš, varēja būt bijuši daudzi impulsi no ārienes, mīklaini radās Homo sapiens. Tāpēc ir loģiski, ka ontoģenēzes gaitā nav vērojamas nekādas norādes uz šo mākslīgi izdarīto gēnu manipulāciju.

Pats produkts, tas ir, cilvēks, savas attīstības beigās ir šī norāde!

Te jāpiemin arī katram paleontologam zināmais fakts, ka jau dažus gadsimtus tiek meklēts Darvina postulētais trūkstošais ķēdes posms cilvēka senču galerijā. Līdz šim šie meklējumi bijuši bez panākumiem.

Viss kļūst skaidrs, ja pieņem teoriju par ārpuszemes dievu ietekmi. Tad ir saprotams, ka trūkstošais ķēdes posms nav jāmeklē uz šīs planētas.

Gēnu izmaiņas, kas aizvēsturiskos laikos tika izdarītas cilvēka genofondā, laikam notikušas no mūsdienām relatīvi nesenā laika posmā.

Iespējams, ka mūs no tā šķir apmēram 10 000 gadu. Un vēl īsāks laika posms varētu mūs šķirt no tiem izmēģinājumiem, kuros radīti hibrīdi: hipokentauri, minotauri un citi antīkajās kultūrās pazīstamie nezvēri. Šķiet, ka tie, tāpat kā dinozauri, radušies eksperimentēt kāra gēnu pētnieka laboratorijā izmēģinājums, pār kuru zaudēta kontrole.

Radības kronis vai novecojis modelis?

Aplūkosim laikmetu, par kuru līdz šim izdevies savākt visvairāk liecību teorijai par ārpuszemes dievu ierašanos. Tas ir laiks, kad izveidojās pirmās cilvēku sabiedrības, kuras īsu brīdi pēc tam pēkšņi uzplauka augsti attīstītās kultūrās. Rakstiskās liecības par tām pārdzīvojušas gadu tūkstošus, no tiem laikiem palikuši arī neskaitāmi mīklaini tehniskas dabas artefakti, kas neatbilst mūsu priekšstatam par tālaika iespējām. Par to jau ir sarakstīts daudz grāmatu.

Bet nu iedomāsimies Zemi īsi pirms gadu tūkstošu mijas. Ir izplatījies savāds nemiers, turklāt ne tikai daudzajās reliģijās, kuras kopš pastāvēšanas sākumiem paredzējušas dievu atgriešanos. Neskaitāmos vairāk vai mazāk senos pareģojumos minētas radikālas pārmaiņas, kurām vajadzētu iestāties ap 2000. gadu.

Kaut kas līdzīgs reiz jau ir bijis. Ap 999. gada beigām Eiropu pārņēma it kā masu histērija. Lai ko cilvēki darītu, viss bija gaidāmās pastarās tiesas iespaidā. Lai gan varētu domāt, ka taisnajiem kristiešiem iekļūt paradīzē netraucē nekas, tomēr šķita, ka neviens vairs nebija īsti drošs, vai viņam pastarās tiesas dienā vēl kāds nepamanīts sīkums «nepašaus priekšā kāju». Tāpēc cilvēki pielika vislielākās pūles: iekavētie parādi tika augstsirdīgi atlaisti, izsūdzēti sānsoļi. Pārtikušie vairs nenoraidīja apkārtklaiņojošos

ubagotājus, bet tos kārtīgi pabaroja, notiesātie ļaundari tika atbrīvoti no ieslodzījuma. Kristīgās vērtības atkal tika godā celtas, bet, kā tas parasti mēdz būt, kad cilvēki mēģina atgūt nokavēto, - viss tika pārmēru pārspīlēts.

Bet tad, kad 1000. gada Jaungada naktī lēnām izplatījās droša atziņa, ka pasaule neaizies bojā, jo pastarās tiesas diena tomēr nebija iestājusies, viss ļoti ātri atgriezās atkal parastajā gultnē. Viss kā parasti. Lai gan baiļpilno gaidu nedēļas un mēneši bija labs vingrinājums mīlestībā uz tuvāko, tas noteikti nebija pietiekami ilgs.

Mēs atkal stāvam uz jauna gadu tūkstoša sliekšņa, un šoreiz skan vēl vairāk balsu, ka cilvēci gaidot kardinālas pārmaiņas. Kā tad īsti ir ar visu reliģiju dievu solījumiem kādudien atgriezties? Pārbaudīsim šo domu - vai mūsu radītāji un skolotāji no Visuma ir noteikuši kādu termiņu, kad gribēs pārbaudīt, cik tālu viņu produkts, kas sevi uzskata par radības kroni tādās lietās kā morāle, ētika un civilizācija, ir attīstījies? Vai aiz pēdējo gadu desmitu NLO fenomena slēpjas kas vairāk nekā tikai krāpšana, iedomas, masu hipnoze vai planēta Venera, kas, ignorējot fizikas likumus, griežas debesīs?

Atmošanās būs nežēlīga un atskurbinoša! Šā - 20. gadsimta - beigās viņi atradīs cilvēkus, kas ir vēl zvēriskāki nekā jelkad un savu tehniku un enerģiju izmanto, lai cits citu iznīcinātu. Cilvēci, kuras tehniskais potenciāls tiek izmantots nevis labklājībai, bet gan arvien izsmalcinātākai masu iznīcināšanai.

Viņi atradīs pasauli, kurā bagātās nācijas iznīcina tonnām pārtikas līdzekļu, kamēr uz tās pašas planētas katru sekundi badā mirst simtiem cilvēku. Visu šo ārprātu simbolizē divpadsmit zelta zvaigznes uz zila pamata un bezcerīgi aprobežoti politiķi, kas to nepārtraukti slavina. Starp citu - tie paši politiķi, kas dīki noskatās, kā kādreiz draudzīgi un mierīgi vienotās tautas savā starpā nežēlīgi karo: serbu četņiku trakošanu pie labākās gribas vairs nevar nosaukt par dzīvniecisku - tas Zemes faunai būtu rupjš apvainojums. Šāds barbarisms nav sastopams pat visbīstamāko plēsoņu vidū! Slepkavošanas mašinērija darbojas pilnā sparā.

Cerīgi iesāktai kosmosa apgūšanas programmai, kurā sadarbojās pat superlielvalstis, ir samazināti līdzekļi par labu palielinātajiem bruņošanās budžetiem. Politikā, ekonomikā, pat starp cilvēkiem valda meli un zemiskums, korupcija un krāpšana.

Kurš vēl kādam uzticas?

Vai mēs esam sevi galīgi diskreditējuši? Vai atgriezušos dievu acīs joprojām esam būtnes, ar kurām labākajā gadījumā var eksperimentēt, nevis komunicēties vienādā līmenī? K. Luiss, Oksfordas universitātes teologs, šo domu ietērpis vārdos: «Dievi tikai tad ar mums runās aci pret aci, kad mums pašiem būs seja.» Vai mēs esam gatavi jaunam radīšanas aktam, vai vecā cilvēku suga būtu nokalpojusi savu laiku?

Citplanētieši un briesmonis Ņemot vērā daudzos ceturtās pakāpes tuvos kontaktus, kad acīmredzami ne no šīs planētas nākušas būtnes nolaupa cilvēkus un izdara ar tiem medicīniskus un ģenētiskus eksperimentus, ne tikai NLO pētnieki uzdod sev jautājumu, vai šie citplanētieši meklē kaut kādas vielas, kas nepieciešamas viņu pašu sugas izdzīvošanai. Man rodas citas domas.

Varbūt galu galā tie esam mēs paši, kuriem pavisam neatliekami kaut kas vajadzīgs? Vai nevarētu būt, ka šie svešie slepenībā, toties jo pamatīgāk turpina tās manipulācijas, kurām mēs varam pateikties par savu eksistenci?

Cilvēks ir būtne, par kuru nenoteiktākas un nesaprātīgākas patiesi vairs nevar būt. Viņš sajūsminās

par dabu, bet lēnām to izposta. Viņš mīl dzīvniekus, bet bezgala nežēlīgi nomoka tos līdz nāvei. Savus bērnus viņš gandrīz vai dievina, bet izvaro, piesmej un pārdod tos! Ja jau Homo sapieris nebūtu, tad vajadzētu stingri brīdināt, lai to neradītu.

Varbūt dieviem savu neapšaubāmi nepilnīgo produktu - cilvēku - vajadzēja uzlabot, jo gadu gaitā mūsos it kā snaudošie dzīvnieciskie gēni kļuvuši pārlieku dominanti? Pētnieku vidū izplatās jēdziens reptiļu smadzenes: ar to domāta attīstības ziņā vecākā smadzeņu daļa, kas attīstījusies vēl zauru laikā un ir visu pārmantoto agresīvo rīcību centrs. Nepatīkama, taču nekādā gadījumā ne atmetama doma. To taču mēs esam nereti piedzīvojuši, ka daža dzīvnieku un augu suga ar laiku kļūst mežonīga. Vai šis pašreiz vērojamais, bailes izraisošais civilizācijas elementāro pamatvilcienu pagrimums nav vēl viena liecība tam, ka mēs sevī nesam tikai 50% no citplanētiešu priekšteču gēniem?

Cilvēks vienmēr ir baidījies no dievu dusmām, kad tie kādudien atkal atgriezīsies no Visuma plašumiem. Esmu drošs, ka pašlaik viņam ir pietiekams pamats tam.

Mēs jau esam tajā elpu aizraujošajā scenārijā, kas ir nesalīdzināmi fantastiskāks nekā viss, par ko mēs līdz šim uzdrošinājāmies sapņot. Viņi laikam jau ir mūsu vidū, lai cilvēci ar vēl nebijušu akciju paceltu pa evolūcijas kāpnēm vienu pakāpienu augstāk.

Te domāta evolūcija, kas ņēmusi sākotni Visuma dzīlēs un mums kļuva konkrēta, jau pirms mēs paši iznācām dzīves arēnā. Tad, kad uz tikko radušās Saules sistēmas trešās planētas tika dots starta signāls eksperimentam «Zeme».

10. Lūzums: Jauna pasaules skatījuma tapšana Iedomājieties, ka jūs kādu rītu mierīgi un neko ļaunu nenojaušot sēžat pie brokastu galda, ieslēdzat radio vai televizoru - un pēkšņi programma tiek pārtraukta, lai pārraidītu īpašu paziņojumu, kas jums liek nemierīgi saausīties.

Kaut kur Amerikas rietumos (varbūt arī Krievijas vai Austrumāzijas bezgalīgajos plašumos) piezemējies kosmosa kuģis, kuram pilnīgi noteikti ir ārpuszemes izcelsme. Neizprotamu iemeslu pēc viss notikums vairs nav noslēpjams, un tāpēc attiecīgā valdība nolēmusi doties ofensīvā. Bezierunu izskaidrošana parastās noklusēšanas taktikas vietā, kaut arī tas aizdomīgi izklausītos pēc zinātniskās fantastikas.

Jums droši vien uzreiz ienāks prātā Orsona Velsa bēdīgi slavenā raidluga pēc H. Velsa «Pasauļu kara» motīviem, kas 1938. gadā Amerikas Savienoto Valstu austrumos izraisīja lielu paniku. Starp citu, jāpiemin, ka citu reizi šo raidlugu pārraidīja kāda portugāļu raidstacija, tieši 50 gadu vēlāk. Šoreiz tas bija Bragas pilsētiņā Portugāles ziemeļos, kur 1988. gadā risinājās gandrīz tādi paši notikumi kā 1938. gadā ASV austrumos.

Jūs varbūt vēl pārākuma apziņā smaidīsit un teiksit: «Ar mums tas taču nevar notikt.»

Vai patiešām nevar?

Tālāk jūs atcerēsities, ka par šādām neiespējamām lietām kaut ko jau esat dzirdējuši vai lasījuši.

Taču oficiālie avoti to vienmēr pratuši veikli notušēt, atsaukt un ierindot fantāzijas pasaulē. Tie, kuri par to ziņoja, tika nosaukti par fantazētājiem vai jukušiem īpatņiem, - jo vai tad nav krasa atšķirība starp varbūtību, ka kaut kāds notikums varētu notikt, un notikumu, kas kļūst reāls? Mēs taču visi uzturam sevī bīstami maldinošu drošību, kas tomēr nepasargā no iespējamām nejaušībām un briesmām. Mūs apmulsina tikai tas, kas mūs skar tieši un nepastarpināti. Daudz ko citu mēs vienkāršības labad apspiežam.

Un nu tas ir noticis: vienā rāvienā viss, ko jūs līdz šim esat uzskatījuši par drošām zināšanām, kas jums mācīts skolā un ko jums diendienā stāsta masu mediji, vairs nav ne plika graša vērts. Tas ir tikai laika jautājums, kad jūsu pasaules skatījums galīgi sabruks.

Civilizācijas bumba ar laika degli ir iedarbināta!

Ja jūs uzskatāt, ka nekas tik un tā nemainītos, ja ārpuszemes civilizācijas pēkšņi bez sagatavošanās nodibinātu kontaktus ar mums, tad tagad es šīs jūsu ilūzijas sagraušu.

Kopš neatminamiem laikiem uz Zemes ierodas būtnes no citām planētām, no civilizācijām, kas ir daudz pārākas par mums. Agrāk daudz nekautrīgāk, tagad vairāk maskējoties viņi joprojām dara neparastas lietas. Taču, ja negaidīti nonāktu līdz jaunai un atklātai sakaru nodibināšanai ar šīm civilizācijām, tad mūsu sabiedrībā notiktu revolucionāras pārmaiņas. Tā ir civilizācijas bumba ar laika degli, kas ir iedarbināta un jebkurā mirklī var eksplodēt!

Kas gan notiktu, ja NLO nevis paretam aizzibētu radaru ekrānos un naktis biedētu nevainīgus cilvēkus, bet gan atklāti parādītos virs pilsētām vai pat grasītos tur nolaisties?

Sekas tam būtu pasaules mēroga sajukums! Precīzāk sakot, globāla autoritātes krīze, kas skartu ne vien reliģijas un zinātni, bet arī visas sociālās un politiskās struktūras.

Militāristi beidzot būtu spiesti atzīt, ka izniekotas milzīgas naudas summas, kas bezjēdzīgi ieguldītas augstas tehnoloģijas ieroču sistēmās un novērošanas elektronikā. Un nu citplanētieši nekautrīgi «danco»

viņiem uz galvas.

Pasaules lielajiem farmakoloģiskajiem koncerniem vajadzētu apturēt savu medikamentu ražošanu, jo var pieņemt, ka civilizācijai, kas nodarbojas ar starpzvaigžņu lidojumiem, ir labāki un daudz iedarbīgāki, kā arī mazāk indīgi medikamenti. Ari multinacionālajiem naftas koncerniem vajadzētu apturēt savus urbumus. Progresīva sabiedrība savas enerģijas problēmas sen būtu atrisinājusi ekoloģiski nekaitīgā veidā.

Arī mūsu monetārā sistēma, kas virzīta uz iespējami lielāku nevienlīdzību attiecībās starp devēju un ņēmēju, saņemtu nāvējošu triecienu. Varam pieminēt kaut vai vienkāršu un ikdienišķu piemēru nepārtraukti palielinās plaisa starp mūsu ienākumiem un to, kas mums jāizdod par pakalpojumiem. Mazais cilvēks dzīvo ar parādiem, un nav nekādas vajadzības tuvāk komentēt arī lielu valstu arvien draudīgāko grimšanu parādos. Tā kā visas politiskās varas struktūras ir ļoti cieši saistītas ar ekonomiku, tad arī to sabrukums būtu tikai laika jautājums.

Visbeidzot - tiktu apšaubītas ari visas reliģijas, kas allaž slavinājušas cilvēku kā radības kroni. To pašu deklarē arī zinātnieki, kas sevi dēvē par eksaktā virziena pārstāvjiem. Mēs sevi uzskatām par pasaules nabu, aizmirstot, ka esam tikai nelielas viduvēja spožuma Saules sistēmas trešās planētas iedzīvotāji, kaut kādas galaktikas kaut kādā spirāles vijumā - vienā no daudzām bezgalīgajā Visumā…

Cerams, ka man zināmā mērā ir izdevies paskaidrot, kāpēc NLO nolaišanos, piemēram, pie Baltā nama tomēr nevajadzētu vispirms izbazūnēt masu medijos. Īstenībā žēl - tāds teātris taču būtu kvēlākā vēlēšanās dažiem superskeptiķiem Tā Kunga vīna kalnā un vienīgā iedomājamā iespēja, kā viņus pārvērst no Zaula par Paulu.

Varbūt jau ir vērojamas kādas zīmes un brīnumi. 1996. gada augusta beigās avīzes citēja Minhenes arhibīskapijas preses pārstāvja Vinfrīda Rēmela izteikumus ar iespējamo dzīvības atklāšanu kādā Marsa izcelsmes meteorītā. «Arī citplanētieši pastarās tiesas dienā drīkst cerēt uz atpestīšanu. Ja ārpus Zemes būtu kosmiskā dzīvība, tad arī tā pieder pie Dieva radībām.»

Tālāk Rēmels izklāstīja, ka, ja Bībelē runāts par atpestīšanu, tad ar to vienmēr domāts Visums, ne tikai Zeme. Arī katoļu bīskapu konferencē Bonnā tika pasludināts, ka katoļu teoloģiju netraucē starpgalaktiskā dzīve. Bībelē esot runāts par debesīm un zemi un ar to domāts viss Visums.

Tas izklausās tā, it kā lēnām nostiprinātos atziņa, ka zināmas pozīcijas ilgāk vairs nav noturamas.

Lai kā arī būtu: cilvēces vēsturē bijušas neskaitāmas vienkāršāku sabiedrību un augsti civilizētu kultūru sadursmes. Un vienmēr primitīvākā kultūra bijusi zaudētāja. Un man nav zināms neviens piemērs, kur iekarotāji, sekodami mežoņu piemēram, būtu «nokāpuši no zirga, lai pārvietotos kājām».

Līdzīgi klājās arī cilvēkiem, kad viņi pagātnē saskārās ar citplanētiešiem, tāpat viņiem klāsies arī jaunas atklātas sastapšanās gadījumā ne pārāk tālā nākotnē. Diezgan droši var teikt, ka šī gaidāmā saskarsme būs vēl sarežģītāka, jo, pretstatā pagājušiem laikiem, mūsu modernajā pasaules skatījumā neiekļaujas saskarsme ar citu civilizāciju.

Tāpēc mūsu apziņā steigšus kaut kam vajadzētu mainīties. Ceļš uz to - par to es esmu jau pārliecinājies - ir nolīdzināts.

Jauna pasaules skatījuma celmlauzis Cilvēks, kam bijusi noteicoša ietekme uz mūsu pasaules skatījuma neatturamo izmaiņu un uz mūslaiku domāšanu, ir Ērihs fon Dēnikens, bestselleru autors no Šveices. Kad es viņam uzdevu virkni jautājumu tieši par tām izmaiņām, kuru ieviešanā viņš sevi uzskata par līdzatbildīgu, viņam bija gatavas izsmeļošas atbildes.

Hartvigs Hausdorfs: Kad gandrīz pirms 30 gadiem parādījās grāmata «Atmiņas par nākotni», to zināmā mērā varēja uzskatīt par pirmo jūtamo satricinājumu mūsu tradicionālā pasaules skatījuma

pamatos. Kādas tolaik bija atsauksmes? Ērihs fon Dēnikens: Dažas nedēļas masu medijus bija pārņēmusi stāva sajūsma. Sabiedrība bija fascinēta, bet vienlaikus arī tā kā šokēta. Taču tad kritiķi apvienojās, un tam sekoja liels sašutuma vilnis.

Pret manām •Atmiņām par nākotni»tika izdoti vairāki raksti un grāmatas. Turklāt ļoti bieži tas bija sitiens zem jostas vietas. Tur tika apgalvotas tādas lietas, ko es nekad nebiju teicis, nekur nebiju rakstījis, taču, pamatojoties uz šo nerakstīto, es tiku spīdoši atspēkots. Pār mani nolija izsmiekla lietus, mani iztēloja par šarlatānu, murgotāju un viltus pravieti, kas savu grāmatu sarakstījis tikai naudas dēļ, jo atklājis brīvu tirgus nišu. Es zināju, ka tas tā nav, un sev sacīju: «Nu, tad tieši tāpēc!»

H.: Man gan šķiet, ka pēdējos gados zinātnes aprindu noraidošā nostāja jau nedaudz ir mazinājusies.

Vai ir kādi spilgti piemēri tam, kā šāds noraidījums varbūt pat kļuvis par savu pretmetu?

D.: Vairums zinātnieku ir godīgas personības ar humora izjūtu un, protams, plašām zināšanām savā nozarē. Pārējie irplātībnieki. Dažas no šīm godīgajām personībām visbeidzot izlasīja «Atmiņaspar nākotni» un atrada tajās domas, kuras nolēma atspēkot no savas nozares viedokļa. Taču, iedziļinoties priekšmetā, viņus pēkšņi pārņēma tāda kā atklāsme, u n no plānotā atspēkoju ma radās pretējais. Viens no pirmajiem šajā ziņā bija NASA galvenais konstruktors Jozefs Blūmrihs, kas īstenībā gribēja iztirzāt manas pārdomas par Bībeles pravieti Ezekiēlu un pārsteidzošā kārtā pēc tam izdeva labi pamatotu proDēnikena grāmatu. Viņam sekoja filozofijas profesori Dr. Paskāls Skjevella un Dr. Luiss Navia, indologs profesors Kandžilals no Kalkutas, kā arī ģeologs Dr. Johanns Fībags. Viņi savos rakstos un grāmatās atbalstīja mani, un ar gadiem arvien vairāk zinātnieku sekoja šim jaunajam virzienam.

Protams, pretinieki ietiepīgi turējās pie saviem uzskatiem. Nekad neviens arheologs vai teologs nav atbalstījis Ērihu fon Dēnikenu.

Tā kā es pats aptuveni ik. pēc pusotra gada esmu laidis klajā pa grāmatai, līdz šodienai piedalījies neskaitāmos televīzijas raidījumos un visā pasaulē nolasījis nīkstošiem priekšlasījumu, pretinieku fronte pamazām sāka brukt. Godīgās personības Dēnikena domas sāka uzskatīt par iespējamām. Noticis tā, kā bija gaidīts: sākumā visi smejas un izsmej, tad iestājas klusums. Un beidzot katrs saka: es taču vienmēr to zināju!

H.: Kā šodien būtu vērtējama vispārējā nostādne pret senastronautikas teoriju, kas nešķirami saistīta ar jūsu personību?

D.: Es pasaules acīs esmu ieguvējs. Tas atkarīgs arī no manas nostājas un pieredzes. Katrai grāmatai pamatā jābūt labākiem pētījumiem, lai tā būtu mazāk apstrīdama nekā iepriekšējā. Un nekādā gadījumā es nedrīkstu kļūt dogmatisks vai sektantisks. Mūsdienās teorija par sirmos aizlaikos notikušu ārpuszemes atnācēju ierašanos ir pietiekami pamatota. Daudzas no manis iegūtajām liecībām ir neatspēkojamas - ja ar tām nodarbojas nopietni. Ēriha fon Dēnikena vārds visā pasaulē ir kļuvis zināmā mērā par«produktu ar kvalitātes zīmi». Šis vārds tūlīt tiek saistīts ar citplanētiešiem. Mani tas apmierina.

H.: Kā sevi vērtējat? Kas salīdzinājumā ar 1968. gadu jau ir sasniegts?

D.: Ir kļuvusi labāka argumentācija, esmu mierīgāks diskusijās, pārliecinošāks lekcijās un publiskās uzstāšanās reizēs. To rada pieredze. Ir panākta pasaulplaša diskusija, kas vairs nav apturama. Šīs domas radušas vietu neskaitāmās publikācijās. Kas joprojām neko par to nezina, guļ vai arī neko negtib zināt.

Turklāt mēs esam nodibinājuši Senatnes astronautu biedrību (Ancient Astronaut Society- AAS), tā ir starptautiska apvienība, kurā var iestāties jebkurš. Tikai vāciski runājošās zemēs vien jau ir vairāk nekā 8000 dalībnieku. Lai nu kāds cits vēl to panāktu!

«… kā virca gar marmora kolonnu» H.: Kāds iemesls varētu būt tam, ka daži mūsu laikabiedri iesīkstējuši turas pie ierastā pasaules

skatījuma un kategoriski noliedz Visuma dievu iespējamo eksistenci? Reizēm nevar izvairīties no iespaida, ka šajā noraidījumā parādās panikas iezīmes.

D.: Šie ļaudis ir vai nu iesūnojuši dogmatiķi, vai gluži vienkārši bailīgi! Pamatā ir divu veidu cilvēki: vieni ir audzināti reliģiskā gaisotnē un uzskata, ka Dievs ir radījis cilvēku kā radības kroni. Otri domā zinātniski un uzskata, ka pēc miljoniem gadu ilgas evolūcijas cilvēks kļuvis par evolūcijas virsotni.

Abos gadījumos mēs esam tie galvenie. Mēs uzskatām sevi par pasaules nabu, par kaut ko vienreizīgu plašajā Visumā. Visi cilvēki, kas tā domā - vai reliģiski noskaņotie vai zinātnieki -, baidās no tā, ka citplanētiešu dēļ varētu zaudēt savu vienreizīgumu. Viņi šo garīgo blokādi nespēj pārvarēt. Viņi to pat negrib. Viņi ir dogmatiķi - nevis mēs! Starp citu, dogmatismam un paštaisnībai zinātnē nav vietas.

Dogmatiska zinātne kļūst par reliģiju. Un tā man nav vajadzīga.

H.: Noslēgumā vēl lūdzu pilnīgi personisku prognozi - kad līdzšinējā pasaules skatījumā varētu notikt pārmaiņas, un kas notiks vai kam šai nolūkā vēl vajadzētu notikt?

D.: Šīs pārmaiņas jau notiek. Tās ienāk klusi un nemanāmi un jau vairākus gadus vērojamas masu medijos un filmās. (Te der atgādināt kaut vai tikai filmu «Zvaigžņu vārti», vai arī veiksmīgo ASV seriālu «Slepenās lietas» - aut.) Jo vairāk planētu tiek atklāts ārpus Saules sistēmas - jo labāk! Jo progresīvāka kļūst kosmosa lidojumu tehnoloģija, kas ceļu uz zvaigznēm padara iespējamu vismaz teorētiski, - jo labāk! Jo vairāk NLO tiks novēroti un cilvēkos radis izbrīnu - jo labāk! Jo rafinētāka kļūs mūsu gēnu tehnoloģija, jo skaidrāk tā cilvēkam parādīs, ko visu mēs varam izmainīt, - jo labāk!Jo vairāk cilvēki ceļos, apskatīs tempļus un uzzinās par citu kultūru reliģiskajiem nostāstiem - jo labāk! Un jo vairāk lielās reliģijas un muļķīgās sektas sāks grīļoties, tāpēc ka tās prasa tikai trulu ticību pamatotu zināšanu vietā, - jo labāk!

Cilvēks ar katru dienu arvien vairāk ir gatavs jaunam pasaules skatījumam un filozofijai, kas ņem vērā citplanētiešus. Un atklājumu virkne neaptrūkst. Vismaz es medijiem neļauju rimties. Un nesaprātīgā kritika - man nav iebildumu pret saprātīgu - aizplūst man garām kā virca gar marmora kolonnu.

Te nekas nav piebilstams. Mana sirsnīgākā vēlēšanās, lai šveiciešu dievu pētnieks, kas prot aizstāvēties, vēl ilgi spētu cīnīties pret aprobežotību un pašapmierinātību, pret sen novecojušām dogmām, kas slēpjas ziloņkaula tornī.

Tikai tekošs ūdens sadrupina akmeni!

300 000 gadu veca mikrotehnika!

Vai jūs vēl atceraties domu rotaļu šīs nodaļas sākumā? Nobeigumā es jums gribētu pastāstīt par eksotisku atradumu, kas atklāts Krievijā. Notikums ir tik grotesks, ka es labprāt būtu atteicies no tā publicēšanas, ja nebūtu bijušas fotogrāfijas, kā arī pētījumi, kas izdarīti vairākos pētniecības institūtos.

Pašlaik vēl turpinās analīzes, jo atziņas, kas iegūtas līdz šim, ir pārāk šokējošas.

Daži paraugi, kuros redzami mikroskopiski sīki, galvenokārt spirālveida priekšmeti, kuri nesen atrasti Urālu kalnu austrumu malā Krievijā.

Simtkārtīgā palielinājumā noslēpums kļūst vēl neticamāks. Mērogs zem šā objekta rāda tikai 0,2 milimetrus oriģinālā! Augstā tehnoloģija pirms 300 000 gadiem - bet kādam nolūkam? Šeit nav runa par kosmosa kuģa nolaišanos, vismaz ne par tādu, kas notikusi mūsdienās. Runa ir par mums pilnīgi neaptveramas tehnoloģijas artefaktiem, kurus mēs varbūt būsim spējīgi izgatavot tikai pēc vairākiem gadiem.

1991.-1993. gadā zelta meklētāji pie Naradas upītes, Urālu austrumos, atrada savādus, lielākoties spirālveida priekšmetus. Šo priekšmetu lielums variēja no 0,003 mm līdz 3 cm. Līdz pat šai dienai netālu no Naradas, Kožimas un Balbanju upēm, kā arī diviem strautiem - Vetvistija un Lapčevoša -, trīs līdz divpadsmit metru dziļumā atrasti tūkstoši šo neizskaidrojamo artefaktu. Ģeologi šo slāņu vecumu datē uz 20 000 līdz 318 000 gadu!

Pēc pašreizējā uzskata, tas ir pleistocēna vidus, kvartāra perioda vecākajā formācijā.

Spirālveida priekšmeti izgatavoti no dažādiem metāliem: lielākie no vara, turpretī mazākie no retzemju metāliem - volframa un molibdēna. Volframam ir liels atomsvars, turklāt tas ir ļoti blīvs; tā kušanas temperatūra ir 3410 °C. Volframs tiek izmantots galvenokārt speciālo tēraudu rūdīšanai, kā arī spuldžu kvēldiegiem. Molibdēns arī ir ļoti blīvs, tā kušanas temperatūra ir 2650 °C. Arī šis metāls tiek izmantots tēraudu rūdīšanai un tīrīšanai un augsti izturīgu ieroču daļu un bruņu plākšņu izgatavošanai.

Neizskaidrojama tehnoloģija Šos savādos priekšmetus pagaidām uzdots izpētīt Krievijas Zinātņu akadēmijai Siktivkarā (kādreizējās Komi Autonomās Padomju Republikas galvaspilsēta), Maskavā un Sanktpēterburgā, kā arī kādam zinātniskajam institūtam Helsinkos, Somijā. Šo bieži vien mikroskopiski sīko priekšmetu mērījumi parādīja, ka spirāļu vijumu dalījums ir tā dēvētajā zelta griezumā. Tas kopš senseniem laikiem uzskatīts par dzelžainu ģeometrijas un arhitektūras likumu. Zeltā griezums ir attiecība, kad, sadalot kādu gabalu divās daļās, viss gabals pret lielāko nogriezni attiecas tāpat kā lielākais nogrieznis pret mazāko.

Neņemot vērā šādus smalkumus, šie neizskaidrojamās tehnoloģijas produkti izraisa asociācijas ar hipermoderniem vadības elementiem, kurus izmanto mikrominiatūrās aparatūrās. Šī tehnika ir vēl «bērnu autiņos», taču tai ir tālejoši mērķi. Tiek domāts par mikrozondes konstrukciju medicīnas vajadzībām, piemēram, operācijām asinsvadu iekšienē.

Kā izmantoti šie objekti? Visas analīzes, kas līdz šim izdarītas, datē atradumus uz 20 000 līdz 318 000 gadu - atkarībā no atraduma vietas dziļuma. Pat ja tie būtu tikai 2000 vai 3000 gadi, ari tad rodas jautājums: kas gan bija spējīgs pagatavot tādu superfiligrānu mikrotehniku, kādu mēs tikai tagad sākam īstenot?

Vai tie atkal bija dievi, kas savu eksperimentu "Zeme» netraucēti turpināja miljoniem gadu? Un kādam nolūkam kalpoja Urālu spirāles, kas mūs pārsteidz ar tādu tehnoloģiju, kādu mēs tikai tagad (atkal?) atklājam? To, kuru citplanētieši pārvaldīja jau tad, kad uz mūsu planētas dzīvība tikai sāka attīstīties…

Loks noslēdzas…

Mēs gatavojamies spert pirmos soļus ceļā, kas mūs acīmredzot novedīs tādā pašā situācijā, kādā atradās senastronauti mūsu laiku rītausmā. Tie Visuma ceļotāji no mums svešām civilizācijām, kas mūsu gaitas ir ne tikai novērojuši, bet kas, visticamāk, ar savu iejaukšanos mums radījuši iespēju iet pašiem savu ceļu. Iespējams, ka mēs viņu rīcību labāk sapratīsim tikai tad, kad spēsim nodarboties ar starpzvaigžņu ceļojumiem un nonāksim uz tālām planētām, kur dzīves apstākļi līdzīgi Zemes apstākļiem, kad gēnu tehnoloģijas ceļā pārveidosim tur dzīvojošās būtnes pēc mūsu ģīmja un līdzības, tādējādi izraisot paātrinājumu dabiskās evolūcijas gaitā; vai arī paši kā dievi tēlosim Dievu un - kā milzīgā laboratorijā - ievirzīsim visu dzīvības attīstību mums vēlamajā virzienā.

Tad loks būs noslēdzies.

Nobeigums Tā kā arī jūs iedrošinājāties spert soli aiz nezināmā durvīm un gatavojaties atzīt citu pasaules skatījumu, es lūdzu jūs vēl apdomāt vienu: tā joprojām ir mūsu pasaule, mūsu mazā, trauslā zilā lode lielajos Visuma plašumos - pat tad, ja mēs uz daudz ko raudzīsimies citādi. Pat ja mums par savu eksistenci būtu jāpateicas dažiem eksperimentētkāriem dieviem, mēs nekādā ziņā nedrīkstam ļauties fatālismam. Mēs tikām sūtīti ceļā, kurā līkumi un pagriezieni laikam bijuši līdzīgi tiem, kurus mūsu tēvutēvi no Visuma dzīlēm ir mērojuši ilgi pirms mums. Taču mums šis ceļš jāiet pašiem! Turklāt ne mirkli neaizmirstot, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, ja negribam nonākt strupceļā vai kādā straujā pagriezienā pat noslīdēt no šī ceļa. Jo tā nu reiz ir, ka cilvēka lielākais ienaidnieks ir cilvēks pats!

Es gribētu jūs lūgt mani informēt, ja esat uzzinājuši kaut ko par neparastām lietām vai esat ar tām saskārušies. Ar lietām, kas ar mūsu sapratni diez vai ir izskaidrojamas. Lūdzu, rakstiet: Hartwig Hausdorf C/o Buchverlage Langen Mtiller Herbig Thomas-Wimmer-Ring 11 D-80539 Mūnchen Ja jūs patiesi interesējaties par grāmatā iztirzāto tematiku, es gribētu jūs iepazīstināt ar Senatnes astronautu biedrību (A ncient Astronaut Society jeb AAS).

Tās mērķis ir vākt, apmainīt un publicēt materiālus, kas apliecinātu šādas idejas: aizvēsturiskos laikos (un arī vēlāk) Zemi apmeklēja atnācēji no Visuma; pašreizējā tehniskā civilizācija uz šīs planētas nav pirmā.

Iesaistīties Ancient Astronaut Society ir iespējams katram. Ik pēc diviem mēnešiem tā laiž klajā informatīvo lapu Ancient Skies, kurā ir aktuāla informācija par jaunākajām atziņām. AAS organizē arī studiju ceļojumus uz interesantu arheoloģisko atradumu vietām, uz vietām, par kurām raksta biedrības autori. Regulāri notiek starptautiski kongresi un nacionālas konferences.

Vācijā ir jau 8 000 AAS dalībnieku. Plašāku informāciju par A45jūs varat iegūt: Ancient Astonaut Society CI1-3803 Beatenberg Schiveiz Jūsu Hartvigs Hausdorfs

Pateicība

Darīts!

Atkal pēc daudzajiem pētījumiem un vēl lielāka darba pie rakstāmmašīnas ir radies, kā es ceru, interesants darbs. Taču kas gan būtu autors bez to cilvēku palīdzības, kuri ar padomu vai citādi ir devuši savu ieguldījumu šīs grāmatas tapšanā? Es gribētu viņiem izteikt vissirsnīgāko pateicību.

Pirmām kārtām Dr. h. c. Ēriham fon Dēnikenam un Dr. Johannam Fībagam, Pēterim Krasam un Reinhardam Hābekam, Ulim Dopatkam un Valteram Jergam Langbeinam, kā arī Volfgangam Zībenhāram (viņam - ne tikai par kompasu)!

Es saku paldies Martinam Jurikam un Pēterim, mūsu labajam gariņam Bratislavā, par palīdzību Karpatu noslēpumu izpētē. Tāpat esmu pateicīgs Džonam Sērlam un Herbertam Šneideram par uzticēšanos un atbalstu manam darbam pie nodaļas par atklājumiem NLO tehnikā.

Paldies par neparasto pašu mājās manam draugam Rolandam Fihtneram - kurš tāpat kā es pastāvīgi ceļo pa plašo pasauli un reizēm nepamana lietas degungalā. Paldies Valteram Kesleram, kas mani pavadījis jau daudzos ceļojumos un šai grāmatai sagatavojis vairākas vienreizīgas fotogrāfijas. Esmu pateicīgs arī Dr. Johannam Dorneram par viņa detektīva cienīgo darbu, pētot senā latiņa lija Obsekvīna personību un daiļradi.

Vēlos pateikties arī Verneram Forsteram un Valērijam Uvarovam (Krievija), no kuriem es burtiski pēdējā brīdi saņēmu neticami sensacionālu materiālu.

Sirsnīgs paldies manam draugam Raineram Holbem no Luksemburgas par foto uz apvāka. Tas radies kādā fantastiskā ceļojumā ar laivu pa Vilēnu Bretaņā. Tāpat paldies Jutai Ostermaierei, kas parūpējusies par ilustrācijām tekstā.

Un kas gan es būtu bez saviem daudzajiem lasītājiem - vēstules ar atbalstu un vērtīgiem ierosinājumiem man ir labākais pamudinājums darboties tālāk!

Es pateicos arī izdevējam Dr. Herbertam Fleisneram un rosīgajai izdevniecības vadītājai Dr. Brigitei Zinhūberei. Vēlos sirsnīgi pateikties arī visiem izdevniecības darbiniekiem, kas piedalījušies grāmatas sagatavošanā un izplatīšanā. Un, protams, arī redaktoram Hemmingeram, kas kā neviens cits prot mani pamudināt doties pa šās pasaules lielāko mīklu un noslēpumu takām.

Hartvigs Hausdorfs

IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDĀVĀ ARĪ ŠĀDAS POPULĀRZINĀTNISKA SATURA GRĀMATAS: Larss A. Fišingers «DIEVU LAIKI» Senās tautas ar mītiem, reliģijām, celtnēm, rakstiem un citu pagātnes mantojumu atstājušas ziņas par būtnēm, kam bijis augsts tehnikas attīstības līmenis un kuras reiz ieradušās no debesīm.

Mums viņiem jāpateicas par savām zināšanām un prasmēm.

Gadu tūkstošiem vecās skolotāju «vēstis- un viņu atstātās pēdas sniedzas līdz pat šodienai un rāda ceļu kosmosā.

Valters Jergs Langbeins «SFINKSAS SINDROMS > Laiku pa laikam nepieciešams caurskatīt savus uzskatus, pārbaudīt šķietami neapstrīdamus faktus un mainīt ierasto pasaules skatījumu.

Cilvēka attīstības vēsture ir mulsinošu mīklu un pamatotu faktu rotaļa.

Lieldienu sala - Visuma dievu izmēģinājumi poligons? Ēģipte - vieta, kur dievi astronauti valdījuši 25000 gadu?

Lūk, dažas tēmas, ko piedāvā grāmatas autors.

«AVOTA» grama tu galds - Rīga, Aspazijas bulvārī 5- Realizācijas daļas tālr. 7212612 Redaktore Gunita Hildebrante Korektore Ilze Ancāne Datormaketētājs Andris Šaicāns Reģistrācijas apl. nr. 000330791. Formāts 60*90/16 •Avots- SIA, Aspazijas bulv. 24, Kif-a LV 1050 Iespiesta un iesieta a/s -Paraugtipogrāfija-, Puškina ielā 12, Rīga LV 1050 Hausdorfs H. Kad dievi tēlo Dievu. - R.: Avots, 214 lpp., il.

Vai mūsu planēta ir Visuma dievu laboratorija? Cik ilga un kāda ir šī ietekme no ārpuses?

Autors centies sniegt atbildes uz šiem mūsu dienās tik aktuālajiem jautājumiem, pamatojoties uz arheoloģijas liecībām: 12000 gadu seniem, mīklainiem gravējumiem klintīs; neizskaidrojamas izcelsmes pazemes alu kompleksiem; aizvēsturiskiem mikroķirurģijas sasniegumiem, kuru pēdas glabā ekspedīcijās atrastie galvaskausi…

Hartvigs Hausdorfs piedāvājis intriģējošu versiju par cilvēces attīs​tības vēsturi.