Kaila dziviba andrejs upits

Annotation

Andrejs Upits Stāstu krājums Kailā dzīvība IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 199 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

KAILĀ DZĪVĪBA REPUBLIKĀNI KLEMANSA PERJE NĀVE ZEMES NIEKI JŪRA trāķietis Kilons pēc beidzamā piliena ĒNU patvara pēdējais celiens SATURS Andrejs Upits Stāstu krājums Kailā dzīvība

KAILĀ DZĪVĪBA kastaņi bij pašos ziedos. Vējš visos zaru galos šūpoja baltas, zeltaini pūko- fas piramīdītes.

Svaigi nobalsināts mūris ar zaju skārda jumtiņu visgarām virs- malai mīlīgi raudzījās pretī no alejas gala. Tā varēja būt arī parka sēta, aiz kura plešas zāliena klajums ar puķu dobēm un krūmu puduriem.

Mazliet savādi tomēr likās, ka neviena koka lapotnis nebij redzams pāri mūrim. Tikai baznīcas tornis izslējies kā strupa īlena gals ar mazu krustiņu galā.

Vēl savādāk, kāpēc tuvojoties mūris cejas arvienu augstāk, līdz kamēr aizsniedza divu cilvēku augumu. Un kāpēc zaļā jumtiņa muguras šķautnē sadzītas asas adatas. Vārti ar pusloka virsu, melnu dzelzi apkalti, abās pusēs tiem valsts krāsu strīpainas sargu būdas.

Vedējs iemiedza šauteni starp ceļiem, noņēma smago metāla cepuri un, papīru no tās izņēmis, pasniedza sargam. Tas bij padzīvojis cilvēks, sausnēju seju un pelēkām vienaldzīgām acīm. Rakstā viņš iemeta tikai paviršu mirkli, bet zīmogu aplūkoja pamatīgi, papīru pirkstos riņķī griezdams un iestādes nosaukumu burtodams. Otrs, jaunākais, jau slēdza. Atslēga skanēja spalgi — gluži kā kāds mūzikas instruments. 7 Tikai mazas durtiņas atvērās lielajos vārtos. Tās bij masīvas un smagas kā dzelzs skapja durvis, aiz kurām glabā dārgas mantas.

Adrians iegāja pirmais, slēdzējam it kā pateikdamies ar galvu pametis. Tam acīs pazibēja smīns, bet tūliņ viņš aizsita durvis aiz vedēja un noslēdza at​kal. Atslēga slaidi un dunoši nodziedāja.

Nekāda parka aiz mūra nebij, tikai desmit soļu plata sprauga ar koka sētu viņā pusē. Tā zemāka nekā mūris, bet ar tādām pašām adatām augšā. Slēdzējs pie vārtiem papīrā nemaz neskatījās. Atslēdza un bez vārda runas ielaida.

Adrians gāja pa priekšu. Vedējs, ar šautenes resgali viegli pabikstīdams, rīkoja viņu vajadzīgā virzienā. Jāiet bij vispirms gar trīsstāvu ēku ar puķu podiem logos, pa kuriem šur tur plīvojās kāds saulē izžauts veļas gabals. Tad garām mazai, il kā zemē pieplakušai ēciņai, kurai logu vietā tikai nedziļas nišas. Tikai pēc tam nokļuva platā izbruģētā pagalmā. Divi strīpainos kamzoļos ģērbti cilvēki pelēkām beznaģēm galvās notupušies urbināja zāli no spraugām. Sargs, uz šautenes atspiedies, stāvēja turpat līdzās.

Vecais, trīspadsmitā gadsimtenī celtais cietoksnis, plati ieplēties, gulēja kalna kraujas malā.

Apaļo torņu galos abās pusēs plīvoja valsts karogi. Adrians atminējās, ka šodien karaļa dzimšanas diena un ka arī pilsētā nami bij greznoti karogiem. Bet visvairāk viņu interesēja radžu mūrī izlauzto aizrestoto lodziņu rinda pāris metru augsti virs pagalma bruģa. Tās laikam bij cietuma kameras. Viņš pūlējās uzmi​nēt, kur ievietos viņu un pa kuru lodziņu viņam pašam būs jāskatās laukā.

Viņi bij pie jaunbūvētas ieejas telpas. Dzelzs redeļu vārti vērās tarkšēdami. Pa šauro gaiteni un viņa šķērsejāni staigāja revolveriem apjozušies sargi. Lielākā daļa vienaldzīgi uzmeta acis jaunpienācējam. Tikai kāds milzenis noskūtu, bakurētainu seju nostājās, rokas sānos iespriedis, un noskatījās ar ļaunu patiku.

— Aha! iekriti gan, putniņ. Nu tu esi būrī!

Adrians apmulsa. Šim cilvēkam viņš taču neko nebij darījis — pat agrāk redzējis neatcerējās.

Atskatījās uz redelēm — patiešām, viņš te bij kā būrī. Un piepeši smagums sagula viņam uz krūtīm.

Kad viņš tiks laukā no šī būra?

Vedējs bij kļuvis nikns un rupjš. Kliegdams komandēja viņu, lai gan viņš gāja klusīgi un domājās darot visu, kas vajadzīgs. Izvadīja viņu vēl pa divējiem tādiem pašiem redeļu vārtiem un

nostatīja gai- 9 tenī pretim dzelteni krāsotām durvīm, virs kurām bij uzraksts: «Kantoris». Sargs, kā priekšniecībai izstiepies, stāvēja blakus, šauteni pie zābaka purna, papīru rokā. Elektriskā spuldze drāšu sietiņā dega pie gries​tiem taisni virs galvas.

No gaiteņa otrā gala ar savādu troksni nāca cilvēku pūlītis. Bez šaubām, tā bij kāda iedzērusies prosti- tuētā. Saini ar segu un spilvenu padusē pasitusi, viņa smējās, galvu mētādama. Prāvie, baltie zobi spīdēja aiz zilganām lūpām. Nošķiebtos zābakos apautās kājas kā dejas taktī klabinājās uz asfalta klona. Smējās ari abi pavadoņi, viņu viegli aiz rokām pievaldīdami. Viņa atsvērās atpakaļ un atmeta galvu vienam pie pleca, it kā tas būtu viņas kavalieris kādā dejas vakarā. Iemeta Adrianam acīs tik vieglprātīgu un jautru skatienu, ka tas gluži aizmirsa, kur atrodas, un atsmaidīja pretim. Bet tas laikam te nebij atļauts. Abi turētāji tūliņ kļuva pikti, saspurināja sievieti un nostādīja taisni.

Adrians tā nostāvēja pusstundu. Tad viņu ieveda kantorī, pierakstīja un nodeva kādam zeņķim.

Ar to v iņam bij jāiet gaitenim pāri, lielā, krēslā istabā. Tur kāds pakuprains, pērtiķim mazliet līdzīgs vīrs ar nedabiski garām rokām bij izģērbis vecu ebreju un iztaustīja tā drēbes. Adrianu pārsteidza šī procedūra.

Uz zema skrāģīša nosēdies, gandrīz četrrāpus sakum- pies, paltraku un pārējos apģērba gabalus uz ceļiem noklāļis, kuprainis riebīgi gariem pirkstiem notausti ja katru viii — divas reizes uz. augšu un tad atkal atpakaļ. Kabatas apgrieza apkārt, tur nezin no kādiem laikiem krājušos putekļus un netīrumus ar nagu skribināja laukā. Arī aiz izposušās oderes viņš čamdīja un vilka laukā melnus apveltus vilnas kušķus. Strādāja nesteigdamies, ar redzamu patiku. Reizēm nolaida rokas, kuras tad nokārās līdz grīdai, pārdomādams novēroja lēverus uz ceļiem un tad arī pašu izkratāmo. Tas stāvēja vienā kreklā un savazātās apakšbiksēs, kuras virs kāju kauliņiem bij ar sarkanu lupatas strēmeli apsietas. Pretīgi izģindušais augums manāmi trīsēja, lai gan te bij slāpējoši karsts, bez tam sajūtams arī atejvietas tuvums. Atrastās mantas saliktas turpat uz galda. Šņaucamās tabakas kārba, nazis ar vienā pusē noplēstu spalu, sajožamā siksna, kabatas lakats, nosmulēta aukliņa, gabaliņš melnas atlasa lentas.

Nu kuprainis sakustējās straujāk. Adrians uz acumirkli novērsās, pagriezās atkal. Kuprainim pirkstos, no cepures aizoderes izvilkta, rūpīgi salocīta ameri​kāņu desinildolāru banknote. Seja un viss augums saldas līgsmes pilns. Galva atmesta, mute nedzirdama smiekla pusloka izliekta, acis pievertas, šauras šķir- biņas laistījās zaļgani.

Nu viņš slaidi pavēcināja gaisā atlocīto naudas gabalu.

— To tu — ko sargus uzpirkt?

Ebrejs raudāja.

— Nē, kungs, nē, kungs! Bet, kad es atbraucis gulēju stacijā, — — lai man to neizvelk no kabatas.

Kuprainis saņēma klēpī drēbes un atrastās mantas. Tie izgāja abi. Jožamās siksnas zoslēns vilkās pa klonu un, pamazām attālinādamies, ilgi skanēja kur koridorā.

Labu brīdi Adrians bij viens. Acīm redzami, tiem te nebij jāsteidzas. Pa aizrestoto logu viņš redzēja tikai pelēku sienu, kādu metru atstatu. Skatījās apkārt, no kurienes te nāk tā neizturamā smaka.

Bet istaba bij gludām, iezilganām sienām, līdzīga uzvāztai kastei. Gaiteni dunēja soļi un klaudzēja šauteņu resgaļi. Tuvāk un tālāk nemitīgi trakšēja redeļu vārti, šķinda atslēgu bultas un skanēja njkna ko​manda. Gar durvīm kāds aizgāja raudādams — ebrejs tas nevarēja būt, likās — sieviete.

Kuprainis atgriezās. Adrianam bij jāizģērbjas tāpat. Riebīgā procedūra atsākās. Kabatā atradās tikai sērkociņu kārba un divas aizlauztas cigaretes. Vēl kratītājs sadabūja nezin kad ieslīdušu zīmuļa galu. Pat blūzes apkaklē iespraustu kniepadatu viņš izvilka laukā. Pamatīgi izlūkoja kurpes un pat zoli

mēģināja paplēst vaļā. Neciešami pretīgi bij, kad garie pirksti sāka taustīties ap puskailo miesu.

Adrianam bij kauns par lo lielo plīsumu zilajā katūna kreklā. Tas tur ieradās aizvakarnakt, kad žandarmi viņu gūstīja ostmalā.

Tad viņu apģērba tāpat kā tos tur pagalmā un nodeva revolveri apjoztam sargam. Viņi uzkāpa pa šaurām cementa trepēm, izgāja pa diviem redeļu vārtiem un nogriezās spilgti apgaismotā sānu koridorā ar durvju nišām gar abām pusēm. Tur viņiem pretim nāca cits sargs atslēgu rokā. Vedējs pateica strupi: — Simtdivdesmitā kamerā.

Atkal pavērās tādas pašas dzelzs skapja durtiņas kā pirmiņ vārtos. Adrianu iebīdīja iekšā.

Atslēga noklakstēja kā kuiļa spēji sacirsti ilkņi.

Tā bij šaura, paaugsta telpa. Pēc gaišajiem gaite​ņiem tā likās pavisam krēsla.

Kamera krēslā izlikās tik šaura, ka izplestām rokām sienas abējās puses varētu aizsniegt.

Adrianam acis instinktīvi pievērsās lodziņam galvas augstumā no klona metru biezā mūra alā, kur viņējā galā trīs reizes krustojās apaļi stieņi. Spirgta vēja pūsma vilka no turienes. Tuvāku pavirzījies, Adrians kaut kur tālu lejā ieraudzīja jūras spoguli un uz reizi saprata Situāciju. Tas te bij viens no tiem lodziņiem, kuri trijās rindās stiepās vecā cietokšņa mūrī augstu virs kalna kraujas. Daudzreiz viņš lur dziļi lejā, aiz izsusējušā kanāļa gultnes apstādījumos pastaigādamies, bij skatījies augšām un mēģinājis kādu cilvēka seju vai stāvu sazīmēt melnajās spraugās. Visai svarīga viņam likās problēma, kurā rindā šis varētu būt, bet to izprast nevarēja. Pāri palodzei bij saskatāms tikai jūras līcis ar divām zilām klinšu saliņām. Daudz tālāk apvārsnī, trešā — iegulusies kā zivs ar spurainu muguru. No lejas tā nemaz nebij redzama.

Kaut kur no lejas, attālu, gar logu augšup slīd melna dūmu strūkla. Adrians saprata: no kāda tvaikoņa ostā. Ostas pazīstamais troksnis te tikko bij samanāms. Auss uztvēra tikai vāju dunoņu ar sīkiem ritmiskiem pukstiem pa vidu — tic varēja būt ceļan;-;) krānu tikšieni. Kaut kur lēni sila kāds torņa pulkstenis. Kaut kur spiedza aizsmacis svilpiens. Viss las te skanēja kā caur biezu velteņa apsegu.

14 Piepeši Adrians atrāvās satrūcies un smagi atsitās pret tuvo sienu. Kaut kas bij aizčaukstējies viņam turpat pie kājām. Tikai tagad viņš atģida, ka kamerā vel otrs.

Gar viņējo sienu nomests salmu paklājs. Tur, kreklos izmeties, rokas zem pakauša savij is, visā garumā izlaidies, gulēja kāds cilvēks. Sākumā Adrians redzēja tikai tā galvu. Mežīgi izspūrušiem melniem matiem un sapinkotu bārdu tā drīzāk izskatījās kā kāda meža kustoņa, ne cilvēka galva. Tikai tumšās acis likās siltas. Adrians pieķēra roku — cepuri celt un sveicināt, bet tad atģidās, ka galvā svešāda sega, ar kuru viņš vēl neprata rīkoties.

Gulētāja acīs paplaiksnījās smaids.

- Pa logu skaties? Tas ir labi. Maz tur var redzēt, bet pietiek, lai zinātu, ka zeme zaļo un jūra zilo joprojām — arī bez tevis. Tā ir laba apziņa, ar to ilgi var izturēt … Liecies vien zemē, noguris būsi.

Es zinu, kā viņi cilvēku dzenā no Poncija uz Pilātu, itin kā nevarētu vien izmeklēties pietiekoši cienīgu vietu, kur to novietot.

Viņš pasmējās. Smiekls bija nepatīkami skarbs, tāpat kā balss, un nemaz nesaskanēja ar laipnajām acīm.

Adrians aplūkojās. Arī šajā pusē sienmali nedaudz sagulētu un samīņātu salmu. Gulētājs vēl no savējiem pasvieda sauju. Adrians nosēdās un tikai tad sajuta, ka patiešām stipri noguris. No paša rīta viņu jau vadāja. Tikai prefektūrā viņam bij pasnie​guši krūzi silta ūdens un gabalu maizes.

Tas otrā pusē pagriezās sāņus un vēroja viņu cieši.

— Kā tevi sauc, un par ko tu Iekriti?

Adrians pateica savu vārdu un tad piebilda: — Es ostmalā izkaisīju proklamācijas.

— CsU Par tādām lietām neauro kā kazu gani kalnos. Brīnos, kā tevi, lādu muļķi, nav novielojuši pie kāda spiega. Tu viņam izpļāpātu visu.

— Man nav ko slēpt. Es strādāju ķīmiskā fabrikā, bet man tika uzdots aģitēt ostas rajonā. Žandarmi mani notvēra ar visām proklamācijām.

— Un tu atzinies, ka esi gribējis viņas Izkaisīt? Ak muļķis, muļķis tu esi! Cik tev gadu?

Adrianam bij septiņpadsmitais.

— Prāts tev vēl vienpaJsmitajā. Tev vajadzēja teikt: Es nezinu, kā viņas man gadījušās kabatā. Es biju tirgū vai tavernā, es gāju gar baznīcas durvīm, un tur viņas kāds man būs iebāzis. Un galu galā — tie paši tev varēja iebāzt: viens saturēja aiz rokām, otrs iebāza kabatā.

Adrians uztraucās.

— Tas ir riebīgi! Es nevaru apmelot žandarmus, ne tos pie baznīcas.

— Tāpēc, ka tu pārāk jauns un zaļš esi. Tu domā, tie tevi neapmelos? Tad tu viņus nepazīsti.

Es galvoju, mēģinās uztiept, ka tu esi antimilitārislu centrālkomitejā, ka tu strādā par mūsu ienaidnieka naudu un gribi nodot savu tēviju.

Adrians izbrīnā pieliecās tuvāk.

— Kā jūs to zināt? Patiešām, visu to viņi man gri​bēja uztiept. Un vēl daudz vairāk!

Gulētājs tikai pameta ar galvu.

— Bet tavs uzdevums taču bij pavisam vienkāršs, vai ne? Un tāpat tava paša personīgie nolūki.

Adrianam acis iezalgojās. Rokas krampjaini sa​žņaudzās ap ceļiem.

— Mans tēvs un vecākais brālis, abi krita vienā dienā un vienā kaujā. Es negribu, ka mani iesauc. Mana vecā māte guļ ar trieku ķerta. Manai māsiņai vēl skola jānobeidz. Es negribu karot par tādu karali un tādu valsti, kāda mums ir! Es negribu krist! Es nevaru šaut uz ienaidnieku zaldātu, kurš man nav nekāds ienaidnieks, bet tāds pats sava plēsoņas karaļa atdzīts strādnieks kā es. Es negribu tādu karu. Nost karu!

— Protams, to visu tu arī viņiem teici.

— Protams. Bet to jau viņi paši tajā proklamācijā varēja izlasīt. Tāpēc jau es viņas kaisīju.

Mums bij jāpārliecina streiklauži un bez tam kara transporta lādētāji. Visa osta lai streikotu — dzelzs lietuves, vagonu fabrika, tramvajs, restorānu kalpotāji, frizieri, zvaniķi…

— So patieso faktu vien jau pietiek, lai tev kā tēvijas nodevējam cilpu uzmestu kaklā. Bet viņiem bez tam ir vēl žandarmi, karabineri, cietums un tiesas izmeklētājs. Gadusimteņu izstrādāts, smalki noskaņots aparāts, kuram pa cīpsliņai saplucināt katru atkritēju un ķeceri. Un tad tu vēl domā ar savu tais​nību! Kas tev ir ko pretim stādīt viņu varai? Tava kailā dzīvība, vairāk nekas.

Adrians skatījās platām acīm. Tvēra katru vārdu. Bet tie nerindojās loģiskā virknē — kā gludi akmen​tiņi pa vienam slīda plaukstai pāri, pamezdami aiz sevis nepatīkami salstošu svītru.

— Kailā dzīvība- tas ir tas. Vai tad tu par citu ko cīnies? Vai vispār bez viņas ir vēl cita kāda vērtība? Apziņā, izjūtā, tieksmēs un sāpju izbauda — tikai viņa!

Tu šaubies? Man tu vari ticēt. Es esmu trīs reizes vecāks nekā tu. Bet piedzīvojis un pārdzīvojis trīsdesmit reizes vairāk. Piecdesmit, sešdesmit kilometru — droši vien tālāk tu no savas dzimtās pilsētas neesi bijis. Es no piecām pasaules daļām tikai Austrāliju neesmu redzējis. Un visur un

vienmēr bij tas pats: ciņa par kailo dzīvību. Kara laukā, savvaļā, cietumā — — visur tas pats. Es varētu gan iedomāties cīņu arī par ko citu, nevis tikai par savu kailo dzīvību. Par sevi un citiem visiem, par šo zemi, kas pieder mums visiem, par saulīti, kas spīd mums visiem … Bet tas ir tikai sapnis — patlaban tikai tas. Nelāga nomodā mums jādomā, kā atvairīt cilpu, ko viņi mums mauc kaklā.

Tādām tālām domām Adrians vēl nevarēja sekot. Viņš nopūtās.

— Vai jūs sen esat cietumā?

— Taisni no tava dzimšanas gada.

Adrians saliecās tā, ka ceļgali pieskārās klonam. Acis viņam bij izspiedušās no pieres. Viņš droši vien pārklausījies. Tas otrais atkal atzvēlās uz muguras un savij a rokas zem pakauša.

— Septiņpadsmit gadu!… Par ko jūs apvaino?

Gulētājs pasmējās.

— Vai tad es varu atcerēties? — Par atentāta sarīkošanu uz Spānijas troņmantnieku. Par sazvērestību pret Austrijas erchercogu. Par Šveices federālās konstitūcijas pārkāpšanu. Par aģitāciju pret Anglijas 19 interesēm Indijā. Par nēģeru dumpja rīkošanu Beļģijas karaļa privātkolonijā Kongo. Par munīcijas kuģa uzspridzināšanu Marseļā. Par Amerikas telegrāfa kabeja postīšanu Atlantijas okeānā… Un galvenā kārtā par to pašu sapni, ko es teicu un ko tu vēl nevari saprast, lai gan, arī nesaprazdams, tu pats par to pašu esi še. Man šķietas, pusvagona aktu viņiem uzkrājies, ko maniin līdzi vadāt. No Belfastes uz Tu- lonu — no Triestas uz Belgradu, uz Bostonu, uz Tokiju, uz Adenu, uz Palermo- kur viņi ar mani nav izceļojušies. Zināmu vērtību es savai dzīvībai esmu ieguvis, es negribu to atstāt pie pirmās cietokšņa sienas. Arī viņiem pašiem tas nebij izdevīgi. Modernās civilizācijas labais tonis prasa, lai kaitīgās dzīvības iznīcināšanu attaisnotu viņas noziegumu pilnīgs reģistrs. Es esmu papūlējies politisko un krimi​nālo noziegumu kolekcionāriem sagādāt darba pa​pilnam.

Viņš klusu smējās. Adrians bij dziļi satriekts.

— Es redzu, jūs esat nelaimīgs cilvēks.

— Tu gribi teikt: nelaimīgāks nekā tu? To mēs vēl redzēsim. Laime un nelaime ir tīri relatīvi jēdzieni — savā jaunībā es par šo jautājumu veselu filozofisku traktātu esmu uzrakstījis. Bet filozofija te ir gluži vienkārša. Viss atkarājas no tā, vai tu ļaujies pamazām nogalināties vai savas dzīvības instinktus kā asu nazi vērs pretim viņu zīda cilpām. Mirklis skaidras apziņas un izjūtas ir vairāk vērts nekā gadi nomāk​tas, apstulbušas un nīkstošas dzīvības.

— Vai jūs domājat, ka mani te ilgi turēs?

Tas atbildēja tikai pēc laba brīža — atturīgi, it kā negribēdams.

— Kā to lai saka, draugs. Tas atkarājas no viņiem un no tevis. Kara stāvoklis uzliek noteiktus termiņus visiem, atskaitot tos, kuri viņu pārvalda. Ja tu esi izdevis savus biedrus vai pastāstījis citu ko intere​santu, tad tu vari cerēt uz mazu amnestiju.

Jauneklis atvēcinājās abām rokām.

— Nē, nē, nē! Ko jūs gan domājat par mani! Es neesmu nodevējs!

Otrais tikai pameta ar galvu.

— To es zinu. Ja viņi būtu domājuši tevi nošaušanai, tad tu sēdētu sētas pusē, kur logi zemi un sargam no pagalma viegli tev ielaist lodi pierē, ja tu pārkāp cietuma reglamentu. Tas ir tas vienkāršākais līdzeklis tikt vaļā no profesionālo biedrību biedriem un pusaudžiem, kuru noslepkavošana uz sprieduma pamala varētu sacelt nevēlamu troksni. Bet tā kā tu esi te, tad viņiem kas cits padomā. Varbūt tev liks priekšā iestāties kara slepenpolicijas dienestā. Varbūt 21

pēdējās kaujas bijušas pārāk asiņainas un viņiem vajadzīgi brīvprātīgie. Beigu beigās iespējams arī, ka viņi grib tevi izolēt līdz kara beigām un vēl ilgāk …

Adrianam bija grūti sekot šai inteliģenta valodai. Tik daudz tur visādu lieku aplinku un tieši nesaprotamu vārdu. Viņš klausījās, māja ar galvu un šķitās saprotam. Bet patiesībā dzirdēja tikai pa pusei un domāja savu. Viņa būtnē vēl strāvoja ostmalas darba un drūzmas trauksme, pa dzīslām šalkoja klajuma sāļais vējš un acīs mirgoja jūras vieglais zilums.

— Māsiņa vakarrīt aizgāja pēc zivīm aiz vecā klostera. Mums mājā vēl bij drusku tauku. Viņa tik labi prot pagatavot zivju pudiņu …

Melnās acis zem garajām skropstām nervozi samirkšķinājās. Balss skanēja skarbi un nedraudzīgi: — Zivju pudiņš ir bijis un būs vēl. Tagad domā par to, ka rītu vai parīt tevi atkal vedīs pie tiesas izmeklētāja. Neļaujies ieķerties murdā! Tu tikko esi sācis dzīvot. Jādzīvo — domā par to. Tā ir svarīga — tā ir tā vissvarīgākā doma. Bez tās tu esi jau tikpat kā miris. Bet tagad liecies guļus.

Atpūties. Saule tikko no​silda pār palodzi. Līdz vakara putrai vēl trīs stundas.

Adriana dzirde no šīs runas patvarīgi uztvēra tikai vienu daļu. Un tā pati dīvaini sajaucās ar acumirkli agrāk dzirdēto, bet neapjausto. Rītu vai parīt … Līdz kara beigām … Septiņpadsmit gadu … Kādus ne​kaunīgus jokus !e dzina ar viņu!

— Māte man triekas ķerta … Māsiņai vēl skola jābeidz…

Svina pelēksnējs bālums spēji ieblāvojās viņa nodegušajā sejā. Abas rokas palodzei pieķertas, viss augums liecās loga alā, kur pāri dzelzs krustiem vilka vēss jūras vējš. Izmisušās, lūdzošās acis vērās gulē​tājā — itin kā tas te varētu ko līdzēt.

Gulētājs nogrozīja pinkaino galvu. Balss viņam kļuva skarbi dusmīga.

— Liecies un guli, kad tev saka! Un nedomā par niekiem. Aizmirsti visu — to — tur ārā — līdz kamēr pienāk izdevīgs acumirklis. Es viņu gaidu jau septiņpadsmit gadu. Bet es esmu redzējis arī tādus, kuri nevarēja gaidīt. No gaiteņiem lejā dažkārt var dzirdēt, kā pagrabā ķēdes šķind. Tie ir ārprātīgi, bet viņiem netic. Arī dēļu zārkā ienaglotos desmit žandarmu pavadībā sūta pa vārtiem laukā. Tikai kad krematorijā nokūp pēdējās kaulu paliekas, viņi sāk ticēt, ka nu ir miers. Dzīvība ir bīstams elements. Pat izdzēsta, viņa vēl kvēlo kaut kur aiz laika un telpas.

Adrians jau gulēja uz sava salmu paklāja sienmali. Tas otrais viņā pusē stāstīja gan, kā grāfs Monte- Kristo izbēdzis no Ifas cietokšņa un Indriķis Korfanti 23 no Venēcijas cietuma. Pēc starptautiskās krimināl- statistikas datiem, apmēram astoņi procenti cietumnieku katru gadu izbēg. Muļķis katrs, kas sevi neskaita pie šiem astoņiem procentiem. Kas ar septiņpadsmit gadiem pirmo reizi iekrīt, tam simts varbūtību priekšā. Tikai dūšai neļaut noplakt un dzīvības instinktam. Nepielaist to, ko te vēlas. Asinis dzīslās lai pulso par spīti — par spīti tiem, kuri vēro, vai viņas tomēr neapstāsies …

Bet Adrianam gar to nebij nekādas daļas. Viņš gulēja dziļā miegā, kāri ieelpodams sāļo jūras dvesmu, kura ieplūda pa aizkrustoto loga alu.

Kad mēness novirzījās taisni pretim logam, meln- matainis uzcēlās sēdus un atbalstīja galvu abās plaukstās. Palsajā gaišumā bij saredzama jaunekļa seja ar rāmu smaidu. Reizēm viņš iekunkstējās miegā kā balodis, kuram kviešu sauja izbērta uz neaizsniedzamas palodzes. Vērotāja galva pagrozījās dziļās skumjās. Tad nočaukstēja salmu paklājs un kamerā kļuva klusu. Divi sikspārņi, viens otru dzenādami, jēliem spārniem noplaukšēja aiz loga dzelzs krustiem.

Otrā rītā Adrianu veda pie tiesas izmeklētāja.

Viņam likās, ka tas ar nolūku novietots pilsētas viņējā malā, kur jau sākās kviešu druvas un olīvu 24 dārzi. Katrā pusē pa karabīneram ar šaušanai sagatavotu ieroci padusē. Uz papēžiem trešais ar apdilušu reģistrācijas grāmatu kreisā un revolveri labajā rokā. Visai pilsētai cauri … No sākuma tas bij grūts gājiens. Pilsoņi no trotuāriem meta greizus skatienus, bet sejā viņiem bij redzams nepārprotams prieks par brašajiem vedējiem un nevarīgo noziedznieku. Tas gāja, galvu plecos ierāvis, sarucis un neveikls. Bet beigās nogura un kļuva vienaldzīgs. No paša rīta lija lietus, ielas asfalts bij centimetru biezu lipīgu dubļu pārklāts. Vecās kurpes laida slapjumu cauri, samirkušās kājas nepatīkami kniezēja. Tiesas izmeklētāja koridorā uz sola bij jāsēd pusotras stundas.

Garāmgājēji meta līkumu ap ļaundari starp trijiem sargiem, kuri stāvēja tā, itin kā ik acumirkli sagaidītu atentātu. Izmeklētājs no sākuma bij laipns, bet pamazām kļuva arvienu nejaukāks, kad Adrians tiepās un mēģināja noliegt pat to, ko kriminālpolicijā vaļsirdīgi bij atzinies. Pat dūri sita uz galda un solījās Adrianu sapūdēt cietumā. Tas gan sajuta līdzcietību ar nelaimīgo ierēdni, kuram, acīm redzot, no šīs izmeklēšanas atkarājās algas vai dienesta kategorijas paaugstinājums, bet tomēr stūrgalvīgi liedzās. Kaut kas no sa​runas ar melnmataino kameras biedru tomēr bij pali​cis atmiņā.

Atpakaļ Adrianu veda pa citām ielām. Pēc triju stundu tirdīšanas viņš bij pavisam apdullis un tikai ceļa otrajā pusē sāka samanīt, kas ar viņu notiekas. Sētai pāri noliecies, kastanis aukstu rasas šalli iebir- dināja viņam sejā. Un, kad viņš pacēla galvu, visa iela līdz pat likumam bij pelēkas miglas pilna. Vecs drukns jūrnieks, uz sava nameļa lievenēm iznācis, stampāja pilnu pīpi un slaidi nospļāvās uz ielas bruģa. Adrianam likās, ka spļāviens domāts viņam, un viņš instinktīvi izrāva rokas no bikšu kabatām. Bet sajūtams grūdiens ar revolvera spalu mugurā piespieda viņu atkal iet rāmi un piemērot soļus pavadītāju gaitai. Tajā pašā acumirklī viņa uzmanību pievērsa kāda jauna, glīta sieva, kura, pa logu izkārusies, izpurināja putekļiem kūpošu palagu. Viņš mēģināja pasmaidīt tai, bet, kad tā īgni novērsās, sadrūvējās pavisam

un, nemaz vairs neapskatīdamies, nogāja līdz pat cietokšņa vārtiem.

Atslēga iekaucās. Adrians notrīsēja un kājām it kā atspērās asfaltā. Atkal turpu! Bet viņam mājā triekas ķertā māte, un māsiņa tikko pagatavojusi zivju pudiņu … Atjēdzās tikai, kad pastreipuļoja un tikko noturējās kājās viņpus baltās sētas ar zaļo jumtiņu. Tie divi sargi bij alvēzušies šauteņu resgaļiem. Tre​šais saujā sakrampētu ieroci, niknumā izvērstu seju, it kā lēcienam saliecies.

— Krupi, nolādētais! Pretoties tu domā un bēgt? Galvaskausu es tev iedauzīšu!

Visneģēlīgākās lamas kā krusa kapāja Adrianu. Viņš bij gluži apmulsis, nevienu vārdu nevarēja dabūt pār lūpām. Pretoties … bēgt… vai tad viņš par to bij domājis! Galvu noliecis, it kā sitienu gaidīdams, vilkās pa gaileni. Viņu lamāja bez apstājas. Ne vien vedēji, bet ikviens, ko sastapa ceļā.

Viņš tikko vairs kājas jaudāja pakustināt no šīm naidā sarauktām sejām un savilktām dūrēm. Uz pēdām viņu nošaut vajadzējis kā suni … Patiešām viņš sajutās kā suns, kas ieklīdis svešu cilvēku barā un ko nežēlīgiem kāju spērieniem trenc no vienas puses uz otru.

Kantorī bargs uniformēts kungs viņam nolasīja veselu lekciju par cietuma disciplīnu.

Apmulsumā viņš neviļus bij pieķēris rokas blūzes stūrim — tās rupji atrāva un nolieca taisni gar sāniem. Ciets dūres sitiens pa skaustu arī muguru viņam atlieca taisni. Pēc tam atkal veda viņu un iegrūda tumšā, akmens skapim līdzīgā telpā. Viņš sēdēja uz mikla klona un pat kājas nevarēja izstiept — tik šaurs te bij. Smaga pelējuma smaka slāpēja elpu. Lāgu lāgiem no augšas riebīga gluma lāse nopilēja uz galvas vai rokām.

Adrians sēdēja apdullis. Ilgu laiku viņa galvā un sajūtās bij pilnīgs juceklis. Bet, kad beidzot norimās, doma kā neass svārpsts sāka urbties smadzenēs. Par ko tad viņu te apsmēja un mocīja? Vai viņš nebij tāds pats cilvēks kā tie, kas viņu vajāja? Vai likums un taisnība nebija priekš visiem?… Un piepeši asas sāpes un svelošas dusmas kā karsts vilnis applūda viņa būtni. Viņš uztrausās kājās un sāka taustīties gar sienām. Bet tās bij gludas un glumas, visās četrās pusēs vienādas — pat durvis viņš nevarēja uztaustīt. Viņš sāka dūrēm dauzīt mūri, kliedza, lai laiž viņu laukā, ka viņam te jāslāpst nost. Ne ar to visma​zāko skaņu sienas neatsaucās viņa troksnim.

Nomocījies viņš atkal nolaidās sēdus. Bet tad, galvu mūrim piespiedis, tomēr sāka saklausīt kaut ko. Tas bij tālu, tālu — varbūt vēl aiz jūras un apvāršņa. Tā kā žvadzēja kaut kas, tā kā smējās gari un histēriski, tā kā gaudoja… Vai tie nebij tie ārprātīgie pagrabos, par ko kameras biedrs vakar vakarā stāstīja?

Adrians aizspieda ausis rokām. Viņš nevarēja klausīties, kā smejas un gaudo šie dzīvi apraktie.

Bet vai tad viņš pats citāds? Vai viņš nebij akmens zārkā ienaglols un zemē aprakts? Varbūt tie tur ārpusē, tāpat ausi sienai piespieduši, klausās, vai viņš nav mitējies elpot. Tikai to viņi vēlas un gaida.

Tad desmit žandarmu pavadībā pa vārtiem — pa ziedošo kastaņu aleju uz krematoriju… Adrians nodrebēja, kā kaulu rokās sagrābts. Nē! — iekliedzās kur apziņas dzīlēs. Visa viņa cilvēciskā būtne sacēlās mežonīgā, aklā pretsparā. Viņš bij vēl tik jauns un tik maz dzīvojis. Ārā kastaņi ziedos, jūra dvesmoja zilgani, un salas peldēja kā zivis ar spurainām mugurām … Vakarējā biedra vārdi skaļi un gaiši griezās atmiņā. Tam bij taisnība. Viņš nepadosies! Viņš ne​atdos savu kailo dzīvību!…

Pēc mūžības garām divdesmit četrām stundām viņu izlaida no akmens zārka un izveda sētā pastaigāties. Acis akiinošā saulē blisinādams, pastreipuļodams, viņš mēģināja turēties noteiktā kārtībā — pieci soļi no tā, kas priekšā, un tikpat no tā, kas aiz viņa. Astoņi cilvēki strīpotos kamzoļos, pelēkām bezna- ģēm galvā, tupeles pret kailajiem papēžiem plakši- nādami, gāja pa ogļu izdegām nobērto loka celiņu zālienam apkārt. Zāliena vidū sargs ar revolveri rokā, acu nenovērsis, komandēja tos, kas sagāja tuvāk vai palika iepakaļ, un kliedza nikni, kad divi kur mēģināja sarunāties.

Gar sētu un ēkas mūri citi šautenēm padusē, tāpat kāri vērodami kādu izaicinošu neuz​manību. 29

Adrians saprata, ko viņi gaida, un pasmīnēja pie sevis. Nosmacēt nevarēja, tāpēc nu mēģinātu āra klajā ar lodi izdzēst viņa dzīvību. Par nelgu viņu iedomājas! Lai varbūt tie pieļautos provokācijai un mēģinātu bēgt, kas septiņpadsmit gadu nogulējuši, ne viņš, kuru šodien vai rītu tāpat būs jāizlaiž.

Septiņpadsmit gadi… Kaut kas šajos divos vārdos bij tik liels, ko viņa smadzenes nejaudāja aptvert.

Kaut kas tik drausmīgs, no kā viņa apziņa instinktīvi izvairījās. Nē — tur nebij nekas un nekas nevarēja būt — tikai tukši vārdi…

Viņš aplūkoja tos pārējos. Kā zosis rindā viņi cits pakaļ citam plakšināja savām tupelēm. īsti komisks gājiens — Adrians nesaprata, kāpēc nesmejas ne tas tur zāliena vidū, ne tie pie sētas. Septiņi strīpoti kustoņi, kurus tikai krūtis iešūts numurs atšķīra citu no cita. Sejas visiem vienādi pelēkas, arī gaita viena. Viņš paskatījās uz savām rokām. Tās bija vēl brūnas no ostmalas ogļu putekļiem un jūras vēja. Nē — viņš neļaus tām izbalēt! Viņš nebij nekāds kustonis. Viņš sajuta savu dzīvību un gribēja paglabāt to. Par māti un māsu viņam vēl jāgādā. Jā, un biedri, kas palika ostmalā …

Kaut kur pār jumtiem izslējusies ciprese neviļus pievilka viņa uzmanību. Bet līdz ar to atmiņā atausa citas nesenas ainas. Vesela virkne bezgala drūzmā — zaļas, balti un sarkani ziedošas, sanošas, saules mirdzuma aplietas… Viņam atkal aptrūka elpas, viņš aizvēra acis un automātiski streipuļoja pa ogļu izde​gām nobērto celiņu.

Pēc pastaigāšanās viņu novietoja palielā, krēslā kamerā, kur aiz loga pacēlās zaļgani nosūbējusi un nopelējusi siena. Šajā kamerā bij ari galds ar diviem soliem. Uz tā viena sēdēja pusmūža vīrs tādā pašā strīpotā kamzolī un smēķēja cigareti. Arī Adrianam viņš pasniedza vienu. Vīrs bij visai laipns un runīgs. Izrādījās, ka arī tas te sēž tāpat par pretinilitāristisku propagandu. Ļoti viņš interesējās par to, kā tagad stāv ar kopējo lietu un kas tur tagad visvairāk strādā. It sevišķi par to, vai ari armijā manāma kāda rosība un kuri pulki tie drošākie. Adrianam viņš varēja visādi izpalīdzēt. Viņš te bij vecs iemītnieks un pazina sargu, kas labprāt pakalpoja biedriem. Papīrs un zīmulis arī galu galā sadabūjami — Adrians varēja uzrakstīt piederīgiem vai organizācijai. Katram jaun- ievestajam taču bij kas paziņojams uz ārieni. Kāds slikti noslēpts literatūras krājums, brīdinājums, kādam draugam — galu galā, varbūt sveicinājums līga​vai __ Pirmā sākumā Adrians gluži atsila tikpat no labās cigaretes, kā no kaimiņa laipnīgās runlbas un līdzjūtības. Bet tad kaut kas viņam pamodināja aizdomas. Kā tas caur pieri pameta ašu mirkli viņā, kā tas klausīdamies piešķieba ausi — beigu beigās, kā tas cigareti it kā glāstīdams ripināja pirkstos. Pie tiesas izmeklētāja viņš ko līdzīgu bij novērojis… Un tad viņu pārņēma nejauks riebums. Viņš nosvieda ciga​reti kaktā un pagrieza muguru. Sēdēja stīvi un ska​tījās nopelējušā sienā aiz loga.

Tie tur ar varu, ar rupju spēku un varmācībām mēģināja viņu pieveikt. Sitas ar lišķīgu viltību un cigareti gribēja viņa dzīvību dabūt savos nagos. Cik labi, ka sākumā patrāpījās tas septiņpadsmitgadnieks simts divdesmitajā kamerā! Droši vien mujķa prātā pats savu galvu iebāztu cilpā un vēl biedrus un pie​derīgos iegrūstu nelaimē.

Slimo māti un māsiņu!… Ko tad tās noziegušās? Svelošas dusmas Adrianam sāka kūsāt. Tik neizmērojami, tik nesaprotami daudz Jaunsirdības un nelietības pasaulē. Tas viņpus galdam nedomāja aprimties. Kā vates kamoli, mīksti glāstīdami, viņa vārdi vēlās gar ausīm. Istaba no viņa cigaretes piekūpa zilu dūmu pilna. Kad Adrians pievakarē atgriezās, viņš tur rēgojās kā liels pelēks zirneklis, galda malai uz​tupies.

Dienu un divas naktis viņš tā nopūlējās velti un nomocīja Adrianu. Tad viņu izlaida. Pāris stundu vē​lāk Adrianu pārveda uz trīssimts astoņdesmit pirmo kameru.

Tas katrā ziņā bij kaut kur ļoti augstu — pa sešām pustrepēm un trijiem koridoriem, ar durvju nišām gar abējām pusēm. Kamera gandrīz pilnīgi tumša, jo lodziņš pie pašiem griestiem.

Galva Adrianam bij apdullusi no tā tur lejā. Bet acis jaunas un skaidras, viņš tūliņ saskatīja, ka

arī te nav viens. Tas otrs sēdēja sienmali — kā indiešu faķīrs, rokām kāju stilbus aptvēris, galvu uz ceļgaliem noguldījis. Cilvēku viņā sazīmēt nācās diezgan grūti, viņš drīzāk izskatījās pēc pērtiķa.

Patiesībā tā bij tikai palieka no kādreizējā cilvēka. Rokām un kājām tikai sakritušu ādu pārvilkti kauli, vaigi dziļi iedobti, pelēku pūku apauguši, mati tāpat pelēki, taisnām šķipsnām gar lielām kustoņa ausīm lejup nokārušies. Tikai drudžaini spīdīgās acis melnajos dobuļos liecināja, ka dzīvība tomēr vēl turas šajā sažuvušajā ģindenī.

Adrianam ienākot, viņš nebij pakustējies. Acis gan pavērstas taisni pretī, bet Adrianam bij tāds iespaids, ka viņas skatās cauri un kur vēl tālāk. Tad pavērās 33 plānās, it kā caurspīdīgās lūpas, un bij dzirdama pavisam aizsmakusi balss — kā smaga vēja dūciens izpuvušā koka stumbrā.

— Nestāvi man priekšā, es nevaru redzēt…

Kas viņam te jāredz?… L'n nu viņš brīdi elsoja, kā lielu svaru cēlis.

Adrians nosēdās stūrī un vēroja. Patiešām, tas skatījās tāpat kā pirmāk. Kaut kas viņam tur bij skatāms, jaunais pienācējs viņu neinteresēja nemaz. Brīžam viņa rokas stulmi savilkās krampjaināk ap kājām un mute pavārstījās, kā elpu tvarstīdama. Bet gaisa te taču pietiekoši. Pa vaļējo loga caurumu manāmi vilka vējš. Gar griestiem nostieptās, putekļu melnās zir​nekļu auklas līgani šūpojās.

Adrians nevarēja izturēt kameras klusumu ar šo pelēko ģindeni pie sienas. Tāpēc ierunājās — stāstīja par sevi, lai kameras pirmais iemītnieks un saimnieks zinātu, kas viņš. Bet tas neizrādīja ne mazāko uzma​nību. Tad, apklusis un brīdi nogaidījis, Adrians ievai​cājās: — Par ko jūs apvaino, un cik ilgi jūs te esat?

Nu caurspīdīgās lūpas tomēr pakustējās.

— Es esot savu sievu nozāļojis. Bet es viņu netiku nozāļojis. Viņa pati neviļus izdzēra to glāzi vīna, ko viņas mīļākais bij sagatavojis man.

Adrians brīnījās, kāpēc viņš savu nevainību nevarot pierādīt. Bet uz to atbildi nedabūja. Ģindenis skatījās savu skatāmo un sačukstējās ar to.

— Arī zinādams, es viņu labprāt būtu izdzēris. Nāve pēc divām trim stundām — tas ir daudz labāk nekā pustreša gada agonijas.

— Pustreša … Vai tad jūs jau esat notiesāti? Notiesātos taču nosūta uz sēra raktuvēm un marmora lauztuvēm. Še ir tikai izmeklēšanas cietums.

Tagad tas kaut ko bij ieklausījies.

— Visi mēs esam notiesāti — ko dzīve notiesājusi un liktenis. Tā glāze bij mans liktenis, kāpēc man nezinot vajadzēja viņu apmainīt? Tas būtu pareizs un īss noslēgums izdzīvotai dzīvei un pazaudētai dzī​vībai. Nav nekā nežēlīgāka par to, kā kad tev nejauj tikt vaļā no tā, ko tu esi pazaudējis.

Adrianam šermuļi skrēja pār muguru no šīs runas un ģindeņa čukstošās balss.

— Kāpēc jūs runājat tik drūmi? Jūsu lietu izmeklēs, un jūs attaisnos. Nevar taču būt, ka nevainīgu cilvēku notiesā vai ļauj viņam cietumā nomirt. Mani arī ved pie tiesas izmeklētāja. Spiegus sūta pie manis. Bet es neatzīstos. Viņiem jālaiž mani laukā. Man ir slima māte un maza māsa …

Kaimiņš atkal ilgi rīstījās pēc elpas.

— Es viņiem neatbildu. Vai tad es nezinu, ko viņiem vajag? Katrs, kas te ir iekšā, viņu acīs ir vainīgs. Un vai tad es tur ārā nebiju vainīgs? Kāpēc es pats neaizgāju, kad biju kļuvis viņai pretīgs?

Vai tad es patiešām neesmu slepkava? Nāvi es esmu pelnījis un gaidu to. Bet viņi zina, ka nāve tādam kā man ir apžēlošana. Un tāpēc viņi vilcinās. Priekš tā viņi te ir, lai neļautu dzīvībai vienkārši aizlidot kā putnam zilā gaisā. Pa cīpsliņai viņi rauj no tās, lai paši to- tiesu jo skaidrāk sajustu savu pašu dzīvības saldumu. Priekš tā mēs esam, lai lāsi pēc lāses izpilētuin, kā abos galos aizdedzinātas sveces …

Viņš pagrieza galvu un pameta uz durv ju pusi. Tur apaļajam caurumiņam patlaban aizšaujamais aizslīda priekšā.

— Glūn … Ik desmit minūtes nāk un glūn. Viņi zina, par ko es domāju, un zina arī, ka to es galu galā izdarīšu. Paskaties šīs rētas manās rokās. Skārda bļodiņai es uz klona malu norīvēju asu un pārgriezu dzīslas. Tas bij laimīgs grieziens. Bez samaņas viņi bij mani atraduši un nosējuši.

Nolādētie! Viņi nevar pieļaut, ka es pats paņemu to, pēc kā viņi tīko. Citureiz es saplēsu kreklu strēlās un piesēju cilpu pie loga restēm — tas bij sētas puses kamerā, kur viņas var aizsniegt. Bet krekls bij tā sapuvis, ka pat manu kaulu svaru viņš neizturēja. Kad mani ieslodzīja šajā akmens zārkā, es mēģināju nobadoties. Bet viņi ar varu lēja man mutē… Es nevaru, neko es nevaru! Es esmu tik vājš, ka pat bēgt nespēju. Ar plaukstu žandarms mani kā bērnu pieplacina pie zemes, zobenu vai revolveri viņam nemaz nenākas lietot… Pats es nevaru, neko nevaru! Visu laiku es esmu gaidījis, kad man kādu otru pieliks klāt.

Drausmīgi spīdošās acis no tumšajiem dobuļiem nu bij pavērstas pret Adrianu. Viņš redzēja tajās izmisumu un vājprātīga lūgumu, spieda muguru pret sienu, lai apmāktu aukstos šermuļus. Ģindenis pa​svērās gandrīz klāt. Karsta sēcoša elpa svilināja viņam seju.

— Vai tev nav kur noslēpts nazis? … Tu esi jauns, tev tik veselas un stipras rokas …

Adrianam ieklabējās zobi. Viņš noslēpa rokas aiz muguras un žņaudza tās, ka pirksti locītavās knauk- šēja.

— Nē! nē! Nerunājiet! Jūs esat ārprātīgs.

— Tas es gribētu būt. Kā es tas gribētu būt! …

Augu dienu viņš nenorimās. Kā vēja dūciens izpuvušā koka stumbrā līdz vēlai naktij viņa balss dunēja kamerā. Adrians gulēja, galvu rokām apņēmis, ausis plaukstām aizsedzis, bet saprata tomēr.

Uzminēja, ko čukst tās savītušās lūpas un kas deg tumšajos acu dobuļos. Aizsnaudies viņš tūliņ atkal pamodās un ar izbailēm vēroja, kā tas tur kūņojās otrā pusē pie sienas.

Kastaņi bij sen noziedējuši. Zēni pa ielu bruģi jau ripoja brūniem, adatainai čaulai tikko izšķeltiem riekstiem. Šur tur uz ietves mētājās kāda vēja notraukla aizdzeltējusi lapa. Miršu krūmi un lauru koki Kardi- nāļa pils parka maurā zaudējuši spīdīgi suloto zaļumu, vēsās pierudeņa naktis tos arvienu vairāk pārvilka ar miklu paisumu. Gandrīz uz katra ielas stūra ceļā pagadījās kāds ēzelis ar vīnogu kurvjiem abējos sānos. Dzinējiem ap kaklu mezglā sasieti lakati un platmales, zemu pār acīm samauktas. Septīto reizi Adrianu dzina no tiesas izmeklētāja atpakaļ uz cietumu. Tagad viņš bij barā ar citiem, par sevi un pa diviem ķēdēs saslēgtiem, sargu visapkārt cieši ieriņķotiem. Viņi gāja lēnām, tīši vilcinādamies, itin kā cenzdamies pa to īso stundas laiku ieelpot pēc iespējas vairāk mikli maigā rudens gaisa. Ar vārdos neizteicamu ienaidu melnās acis no pelēkām sejām vērsās uz svabadiem gājējiem, kuri laiski un pašapzinīgi aizsoļoja pa ietvi garām. Dzinēji bij spiesti piemēroties šai spītīgai gaitai: uz ielas neveikli sacelt traci. Tas varētu traucēt lojālo pilsoņu mieru un apvainot viņu kārtības sajūtu.

Cietumniekus dzina pa četriem divpadsmit rindās. Adrians bij priekšpēdējās labajā pusē. Viņš gāja, galvu jengani nokāris, smagiem, nevarīgiem sojiem, itin kā nemanīdams, kur atrodas. Kad viņš bij pavai- rāk alpakajpalicies, malējais pēdējā rindā tīši mēroja viņam sāpīgi uzmīt uz papēža.

Blakus ejošais sargs bolīja uz viņu nikni izvalbītas acis un čukstēdams lādējās. Skaļi viņš nedrīkstēja, jo patlaban starp ielu un pils parku sākās Kardināļa avēnija, pa kurn novakaros parasti pastaigājās ministriju ierēdņi un augstas militāras personas. Šie kungi mīlēja noskatīties, ka arī cietuma administrācija un personāls ir sava uzdevuma augstumos un arestanti iet klusi, tupeles taktī piesizdami, kā zaldātu bataljons, ko dzelzs dis​ciplīna dzen pret ienaidnieka glūnošām tranšejām.

Tāpat nokārtu galvu Adrians stulbi bij klusējis ari pie izmeklēšanas tiesneša. Šoreiz tas bij

virsnieka formā ģērbies, ass un bargs. No Adriana lietas tas nezināja neko, taujāja un pratināja no paša gala. Neviena vienīga vārda pa tām pusotra stundām neizdabūja atbildei. Sagatavotā papīra loksne palika balta tāpat kā bijusi. Kliedza viņš par bandīta spītību, par idiotisma simulāciju, bet tas tomēr nebij taisnība. Adrians tikai skatījās viņa galvai pāri pa pirmā stāva lielo logu Vecās Komēdijas laukumā. Logs bij gandrīz viņa augstumā, aiz tā ņirbēja automobili, fontāna tritoni līkās iīdens strūklas spļāva baseinā, pa marmora trepju kāpšļiem lēkāja bērni, bet pa kolonādes spraugām spurdza zili un balti baloži. Ausīm Adrians gan tā kā dzirdēja, ko viņam prasa, bet smadzenēm nejaudāja aptvert. Viņam bij tā, it kā jāizdomā kāda liela doma, bet arī to viņš nevarētu pateikt. Arī vēl tagad ne, kad Kardināla pils Irontons parādījās, koķeti izslējies ar savām pagānisko dievu un dieviešu statujām. Adrians saskatīja vēsajās naktis nopelēk- snējušo miršu un lauru zaļumu un tad piepeši pavēra muti. Tā, it kā lai sev vai kādam citam izkliegtu to, par ko visu laiku domājis. Bet tajā acumirklī atskanēja asa komanda, viņi nogriezās taisnā leņķī un sāka iet pa šauru tukšu aleju, kur viņā galā bija redzami vārti cietuma sētas mūrī. Stulbums atkal pārmāca viņu. Aiz vārtiem viņus trenca gandrīz skriešus. Te dzinēji varēja pilnām izlaist ielas gausajā gaitā sakrājušās dusmas. Uz to viņiem bij neapstrīdama tiesība. Cits garās dienas darbā pats nokusis, citu varbūt sieva gaidīja pie atdziestoša pusdienas viruma … Četrdesmit astoņi pāri tupeļu sacēla nejauku troksni uz nelīdzenā bruģa. Svītrotā ļaužu gūzma kā čūska lokani izsilda pa otrajiem vārtiem.

Tupelei paslīdot, Adriana galva neviļus pasitās uz augšu. Tad acis iepletās un arī mute pavērās, tomēr neviena skaņa tur nenāca dzirdama. Vienu acumirkli viņš redzēja dzeltenu kastaņa lapu, kura kā liels tauriņš, robainiem spārniem plīvodamies, slīga pār viņu galvām un nokrita kaut kur aiz muguras.

Viņš gribēja apstāties, viņam bija jāatskatās, jāredz vēlreiz, jāsatver saujā. Bet svītrotais pūlis un nikni vēcinātās šautenes aizrāva viņu līdzi. Viņš spieda plaukstu pret krūtīm — kaut kas aizžņaudza elpu un draudēja pārplēst sirdi. Tupeļu šausmīgā klaboņa pārmāca viņa vārgo iebrēcienu.

Bet svešajā kamerā, kur viņu šovakar ievietoja vienu pašu, likās spīvi vēji šalcam. Viņš stāvēja, rokas sažņaudzis, smagi elsodams, un aizmiglotām acīm skatījās sava nelaimes likteņa dedzinoši spul​gās ainas.

Miršu krūmi un lauru koki kļuvuši pelēki. Nodzeltējusi kastaņa lapa lido pa gaisu… Tātad jau rudens! Astoņi mēneši! Kur palikuši tie astoņi mēneši? Kas viņam nolaupījis šo skaisto, šo visskaistāko laiku visā mūžā? Un kur viņš pats visu laiku bijis?

Pret mūri atkritis, viņš Jāva, lai atmiņu asais svārpsts graužas smadzenēs arvienu skaudrāk. Kā apakšzemes peklē viņa dzīves sajūta un dzīvības instinkts pa šo laiku sasprindzināti līdz ārprātam un tad atkal noslāpēti idiotiskā stulbumā. Tas viens viņu mulsināja kairinošām brīvības ainām, kuras pat septiņpadsmit gados neizlabo. Septiņpadsmit gadi! … Un tas otrs ar saviem nāves murgiem, ar savu kapa balsi, ar melnos dobuļos iegrimušām acīm, ar savu ģindeņa augumu ar visu … Viņš nevarētu pateikt, ko tas padarīja ar viņa jauno ziedošo dzīvību. Bet šausmas tās bij, un neizprotami, kāpēc viņu ne- aizveda tam līdzi uz ārprātīgo pagrabiem.

Viņš neviļus pameta acis uz savām rokām. Tās bij pelēkas un kaulainas kā visiem te. Pārvilka plaukstas pār vaigiem. Tie bij iekrituši dziļām dobēm. Nekur viņš te savu seju nebij dabūjis aplūkot.

Bet notrīsēja vispāri augumam, iedomājoties, kāda tā iz​skatās.

Ko teiktu māsiņa, viņu lādu ieraudzījusi … Māsa! … Ar šo vārdu viņš spēji nonira kā svelošā, lidošā mākonī. Gar acīm šalcoši virpuļoja, lai arī viņš tās ar varu spieda ciet un sakoda zobus. Tur bij fontāns ar bālām baseinā plūstošām ūdens strūklām. Ostas trokšņainā drūzma ar melnām dūmu vērpatām un jūras zilgmi aiz tām. Un kastaņi baltām ziedu piramīdiņām visos zaros, un kaislas saules mirdza tiem pāri…

Izstieptām rokām viņš kā negudrs metās uz priekšu. Bet savilktās dūres sāpīgi atsitās mūrī. Tad

viņš ar visu augumu pasvērās pret logu un atjēdzās. Logs bij tik zemu un tik plānā mūrī, ka palecoties varbūt rokām restes varētu aiztvert.

Taisni pretī baznīcas tornis kā īlens ar mazu krustiņu galā. Zvanu lūka melna lūkojās cietuma logos — viņš zināja, ka tajā ievilkts ložmetis, jo administrācija katru nakti gaidīja dumpi cietumā.

Skaidri sadzirdami soļi — tur sargi staigāja kā pīļu medībās gatavām šautenēm rokās un vēroja, vai kur kāda galva pret aizliegumu neparādīsies logā. Šorīt viens izšāva, lode spraukšēdama atsitās restēs un nospindza kur sāņus. Junkuri no oficieru skolas bij vēl slikti šāvēji, bet par to uzticami līdz pēdējam …

Atslēga nokunkstēja. Adrians apgriezās. Pirmais ciemiņš visā gūstniecības laikā un pie tam tik vēlu vakarā. Garais, melnais paltraks pie kakla cieši sapogāts un lejā līdz pat papēžiem. Mali īsi apcirpti, pakausī apaļš, kails plankums kā sudraba naudas ripulis. Seja gluda un apaļa, garas skropstes nolaistas lejup. Kad viņš tās pacēla, cietumniekā raudzījās divas maigas, sērīgas acis.

Atskanēja klusa, samta balss: — Miers ar tevi, mans dēls. Vai tu nevēlies man ko teikt?

Nē, Adrians nezināja, ko viņš tam vēlētos teikf. Galvu pieliecis, viņš skatījās kā brīnumā. Tas atsāka par jaunu: — Es zinu, ka cietumniekam daudz sakrājas uz sirds. Šie mūri ir par grūtumu cilvēciskai miesai, bet daudzkārt par svētību un pestīšanu dvēselei. Te ir laika pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un atzīties savos asins noziegumos. — Vai tu varbūt nevēlies man ko jautāt?

Jautājums Adrianam pašam jau rosījās uz mēles.

— Vai jūs neesat apmeklējuši manu māti? Vai jūs pazīstat manu māti? Jums vajadzēja viņu pazīt, viņa ir tik dievbijīga. Viņa dzīvo pagrabiņā pie svētā Jāzepa baznīcas, taisni zem skārdnieka veikala.

— Kas ir mātes un māsas, tēvi un brāļi pret to vienīgo lielo, kas lemj par mūsu dzīvību un nāvi. Kas ir visa šīspasaules dzīve pret to nezināmo, kas mās sagaida viņējā. Domā par to un vienīgi par to, mans dēls.

Adrianam rokas atkal bij dūrēs.

— Es negribu domāt par to! Es gribu dzīvot. Sa​kiet, lai laiž mani laukā. Te man jānosmok.

Ciemiņš skumīgi grozīja galvu.

— Mēs savu dzīvību paši neesam radījuši, un nāve neatkarājas no mums pašiem. Tikai par savu dvēseli mums pašiem jāatbild. Desmit dzīvības nav tik daudz vērts un desmit nāves nav nekas pret to, kad dvēsele aiziet neatgriezta un neatpestīta. Tāpēc izsūdzi man savus grēkus un nožēlo tos, varbūt es tev varēšu rādīt ceju uz izglābšanos.

Adrians bij pavirzījies gluži tuvu un pielieca muti glābējam pie pašas auss.

— Jūs palīdzēsiet man izbēgt?

Tas atvirzījās aizskarts un mazliet sašutis. Dusmas pazibēja viņa lēnprātīgajās acīs.

— Savai sodībai neviens nevar izbēgt, tu apcieti- nālais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats.

Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā …

Tagad Adrians bij skaidrībā par šo vīru un viņa nolūkiem. Sis bij vēl ļaunāks par to spiegu, kas viņu ar viltu gribēja ievilināt tīklā. Sitas izlikās tā, it kā viņš jau būtu tur iekšā — bez izredzēm, bez cerības vēl sauli skatīt un izplest rokas brīvā klajā. Māti un māsu — visu tas viņam gribēja noliegt…

Kā satra​cināts zvērs viņš sliecās tam pretī.

— Klusu, tu nolādētais!

Tas atsprāga, kā ar veseri pa pieri dabūjis. Tad atskatījās izbolītām acīm. Viss maigums no tām

izzudis, izbailes un niknums tur rēgojās.

— Tu … man to?…

Cietumnieks neatlaidīgi mācās virsū.

— Es tevi nožņaugšu, tu maitu krauklis!

Bet satvarstīja tikai tukšu gaisu un nagiem nogrāb- stījās gar dzelzi apkaltām durvīm. Atslēga ilgi ska​nēja tukšā gaitenī.

Kad pēc pusstundas ieradās divi milzeni atlocītām piedurknēm, kā kustoņi spalvām noauguši, un slēdzējs ar roku dzelžiem, Adrians gulēja, sienmali izstiepies. Acis viņam bij vaļā, bet tās nezin kur skatījās. No smagā kājas spēriena viņš neievaidējās, pakustējās tikai tik daudz, kā no tā pakustētos koka klucis. Tie bridi novēroja viņu, saskatījās, paraustīja plecus un aizgāja. Trīs dienas Adrians tā nogulēja. Maizes gabals viņam līdzās bij sakaltis brūns kā sarecējušu asiņu pika. Putras traukam pārvilkusies bieza pelējuma plēve, pār kuru ložņāja tārpi.

Tad viņš atkal bij gaitenī pie kantora durvīm. Tikko iznācis, pelēks kā savazāta audekla lupata.

Apkārt četri sargi šautenēs uzpraustiem durkļiem rokās. Mirkli nenovērsdamies, četri acu pāri uzma​nīja katru viņa pakustēšanos.

Bet nebij jau ko uzmanīt. Viņš nedomāja pakustēties, vienmēr vēl apdullis no tā, kas viņam tika pasludināts.

No kantora iznāca prostituētā smiedamās, galvu mētādama, saini ar segu un spilvenu padusē pasitusi. Zobus atņirdzis, sargs ar atslēgu saini steidzās viņai paka|. Viņa aizgāja uz otru pusi, nošķiebtos zābakos apautās kājas kā dejas taktī uz asfalta klabinādama. Adrians atminējās, ka tā tā pati, ko te pavasarī ieveda reizē ar viņu. Atsēdējusi, nu tiek izlaista svaba- dībā … Redeļu vārti šķinda jau kur viņējā galā, un skali smiekli no turienes plūda atpakaļ gaitenī. Adrians sakustējās, it kā gribētu steigties vai saukt tai ko pakaļ. Bet patlaban kantorists iespieda viņam saujā aprakstītu papīra žūksni un bij jāiet.

Divdesmit astotajā kamerā pa to laiku bij ienests vesels pusklaips svaigas maizes, bļodas malai pāri iz- slējies nogrimušās karotes kāts. Sienmali nosviests svaigu salmu piebāzts maiss Tā bij ārkārtīga uzmanība un laipnība — lai viņš viņā pasaulē tiesnešiem nesūdzētos, ka karaliskā cietumā administrācija slikti apgājusies ar viņu.

Bet Adrianu šī gādība nemaz neaizkustināja. Viņš to pat īsti nepamanīja. Kad atnāca kroņa uniformā tērpies aizstāvis, viņš vēl vienmēr stāvēja kā idiots, pagriezies pret logu un baznīcas torni, ap kuru lai​delējās zili un balti baloži.

Kārtējā kara tiesa, pēc aizstāvja domām, tomēr bij kas cits nekā lauku kara tiesa. Protams, uz apsūdzības smago pantu pamata spriedums sagaidāms tas pats. It sevišķi jau tāpēc, ka priekšsēdētāja dēls, garnizona komandanta palīgs, vasarā patronfabrikas streikā ievainots ar akmens sviedienu galvā un visu laiku vēl gulēja psihiatriskā slimnīcā. Līdz tam cietuma sētā aiz vejas mazgātuvēm šāva tikai otrdienas un ceturtdienas naktīs un nekad vairāk par divpadsmit reizē. Tagad katru nedēļu kārtīgi arī naktī no sestdie​nas uz svētdienu un bieži vien pa divdesmit pieci partijā. Tomēr kara tiesas spriedumu varēja pārsūdzēt virstiesā. Ja ari tas nelīdzētu, vēl atlikās apžēlošanas lūgums karalim. Ar Adriana jaunību un muļķību motivēts, tas nebij gluži bez izredzēm. Dažs izglābis dzīvību, pieteikdamies koloniju soda ekspedīcijas korpusā. Un pa starpām taču varēja nākt arī kāda amnestija. Mūža katorga vienmēr vēl labāka nekā sauja ložu sētā aiz veļas mazgātuvēm. Ja ar sprāgstošām šauj, tad dažkārt tādu subjektu sašķaida tā, ka pati miesīgā māte neuzzīmētu …

Aizstāvis drošinādams pasmējās un uzsita uz pleca. Kara tiesa tikai parītu. Rītu pēc pusdienas viņš vēl atnākšot izmācīt, kas tur runājams.

Naktī Adrians aizsnaudās, tāpat ar plecu pret sienu atslējies. Tā nebij nekāda doma, kas smadzenes sajauca haotiskā murgā. Māte, māsa, cietums un brīve — viss kjuvis nenozīmīgs un lieks.

Vajātā, ap​gānītā, nomocītā kailā dzīvība neizturami smeldza visos nervos, katrā miesas cīpsliņā.

Bet pamazām tur pievienojās kaut kas vēl ļaunāks nekā tā smeldze. Arvienu skaidrāk un skaudrāk viņš sāka atcerēties katru vārdu, ko viņam teica pirms sprieduma.

Viņu pašu varētu arī apžēlot sēra raktuvēs vai marmora lauztuvēs. Viņš vēl bij zaļš un dumjš kā tā koka tupele viņa kājā. Bet tie, tas nolādētais rūdītu neliešu bars ostmalā, no kura to izrāva, tas nebij žēlojams. Iznīcināms viss karaļa un valsts ienaidnieku un dumpinieku perēklis. Viņam bij jāstājas pie vecā mūra, lai tie tur ostmalā dzirdētu zalvi nosprak- šķot un nodrebētu ar visām savām melnajām miesām. Viņu — un tad vēl un vēl kādu. Līdz tie, kas tur vēl paliks, kļūst rāmi un klusi un nedrīkst acis pacelt, kad viens pats kārtības sargs tur savā nodabā Iet garām …

Vēsa, šķautnaina, griezīga stikla spole Adrianam vērpēs smadzenes. Tātad viņa kailā dzīvība tiem bij vajadzīga tikai kā daļa, kā maza daļiņa no tās lielās, degošā naida pilnās četru tūkstošu dzīvības ostmalā. Pie sienas saļimstam viņi to gribēja redzēt un izbaudīt neizsakāmu tīksmi par to, ka nīkst un dziest tā lielā, bezgala naidīgā, draudīgā, bīstamā …

Nē!

Adrians stāvēja, dūres tā sažņaudzis, ka nagi iekodēs delnās. Galva bij atmesta, acis ciet, zobi žņirkstē- ja, kā smilktis grauzdami.

Nē!

Gaismai austot, aiz sienas sāka skaļi klaudzēt sargu soļi. Tad Adrians mierīgi, it kā

nepārkāpjamu pavēli izpildīdams, it kā noteikto laiku sagaidījis, vingriem soļiem piegāja logam. Tas tomēr bij par augstu, rokām vien neaizsniedzams. Viņš pārlieca salmu maisu un pakāpās uz tā. Abām rokām pieķērās restu šķērsim un pavilka savu vieglo augumu augšup. Un tūliņ pagalmā atskanēja mežonīgs bļā​viens: — Nost no loga!

Tas viņu tiešām sabiedēja. Rokas pašas no sevis 50 atšļuka, viņš atsTreipuļoja un brīdi blisināja āra spulgas apžilbinātās acis. Ko tad viņš īsti gribēja? Kas viņam bij darāms. Bet tad itin kā atcerējās.

Jā! … Pēc acumirkļa viņš jau atkal bij pieķēries, visiem spēkiem tā savilcies augšup, ka piere piespiedās vēsajai, aprūsējušai d/elzij. Augums piepeši kļuvis nepārvarami smags un ļengans — cietuma mik- iuma, sāpju un spīts piemircis. Sargs bij pagriezis galvu nost, Adrianam likās, ka vesela mūžība paiet, kamēr viņš to atliec un paskatās taisni acīs. Likās, ka neizturēs, ka rokas tūliņ atšļuks.

Bet izturēja tomēr. Uzsmaidīja un pamātu arī, ja piere nebijusi tik cieši piespiesta restēm. Sargs nebrīdināja otrreiz, tas nebij viņa pienākums. Tikai ass plīkšiens, kā no pātagas cirtiena, vēl ieskanēja Adrianam ausīs.

Atslēgām šķindinādami, sargi sāka skraidīt pa gaiteni. Rokas plaši atmetis, Adrians gulēja kameras klonā. Tikai kājas uz salmu maisa raustījās, pamazām rimdamas, itin kā pa tām aizlecētu divas sieksto- šas straumes.

REPUBLIKĀNI Jūra gulēja svina smaga un līdzena. No paša rīta sīks lietiņš smidzināja pār lagūnām. Pa aizrestoto, aizsūbējušo lodziņu pelēka krēsla kā pelni bira Venēcijas gli torricelli pagrabā. Džakopo Foskari bij sakņupis pie ap- pelējušā mūra. No paša klona sākdamās, velve zemu sliecās viņam pāri.

Sēdus pacelties te nebij iespējams, bet viņš to arī nemēģināja. Izraustītās kāju un roku locītavas sāpēja neizturami. Nomocītā auguma svaru uz ceļiem atbalstījis, pamirušās rokas puslokā izliecis, viņš vēsināja degošo pieri pie miklā klona.

Gondolas plīkšieni mūrim cauri izlikās pēc melnu spārnu švīkoņas kur nesaskatāmā augšienē.

Airētāja dziesma uzlīgoja līdz lodziņam un noslāpa lietainā ārā. Kāda nelaimīga iemaldījusies muša sīca stūrī zirnekļa tīklā. Džakopo Foskari gribēja celties un atpestīt to, bet tomēr palika tāpat. Un pabrīnījās pats par sevi: arī nelaimīga muša viņam tagad vienal​dzīga.

Tālu vērās durvis. Lēni soļi sāka dunoši šalkt pa krustotām velvēm. Džakopo Foskari arī pret tiem palika vienaldzīgs. Dzirdēja, ka kāds nostājas netālu un skatās viņā. Kā glumi taustekļi divas glūnošas acis slida pār viņa augumu. Sajuta skaidri, kad tie pieskārās viņa matu noplukušajam pakausim, izliektai mugurai un sarauktām kājām. Bet kas viņam par to? Visos locekļos kā izkausēta alva dega triju nakšu datagli Ia corda — pret tām mukām viss cits bij nieki.

Tad viņš izdzirda laipnu, klusi samtainu balsi.

— Piecelies, Džakopo Foskari.

Viņš nodrebēja, bet tikai acumirkli vairs vilcinājās. Tomēr piecelties viņam neizdevās. No velves zemuma iztrausies, viņš palika tāpat sakņupis sēžam.

Senāta priekšsēdētājs un valsts inkvizitoru vecā​kais Loredano atvainodamies pamāja ar roku.

— Paliec vien tāpat. Tu laikam nesajūties visai labi.

Un, paliecies tuvāk, uzmanīgi un ar ziņkāri aplūkoja cietumnieku. Krēslā viņš saskatīja tikai salauzītu auguma nekustīgu masu un pergamenta pelēku seju. Iesarkanas, karsoņa spulgojošas acis viņam raudzī​jās pretī.

Loredano noliecās vēl zemāk — tik zemu, ka viņa elpa ieplūda cietumniekam sejā. Tā savilkās riebumā, it kā sikspārnis, garām skriedams, viņai pieskāries. Inkvizitors atvirzījās nostāk un papurināja galvu.

— Mums tika ziņots, ka Kanejā uz Kandijas tu sācis izrādīt vājprāta zīmes. Tagad es šaubos, vai tas taisnība. Tu liecies tikpat saprātīgs kā mēs, varbūt vēl gudrāks. Tikai naida un spītības pilns — līdz pirkstu galiem. Un viltīgs bez mēra. Bet tāpēc jau tu esi Fraučesko Foskari un Venēcijas dodža dēls. Es ne​esmu maldījies — nē, es redzu.

Nu arī cietumniekam mute pavērās. Atskanēja aiz​slāpusi balss: — Ko jūs gribat no mana tēva? Vai jums vēl ne​pietiek manis?

Bet Loredano nemaz nedzirdēja. Acis no zemē sakņupušā nenovērsdams, viņš likās nogrimstam senās, skumjās atmiņās.

— 1445. gadā pēc senāta lēmuma inkvizīcija ar tevi apgājās vēl diezgan saudzīgi. Un tomēr mēs bijām spiesti aizsiet tev muti, jo gondoljeri viņā pusē apstājās un sāka klausīties. 1451. gadā mēs bijām jau stingrāki, bet tu izturējies tik vīrišķīgi, itin kā virve staipītu kāda cita locītavas. Un nu, pēc šīm trijām naktīm, kad ir izlietots viss, ko iespēj inkvizīcijas māksla, pat nopūtas no tevis nedzird.

1456. gadā tu esi par desmit gadiem jaunāks, nekā biji, kad pirino reizi stājies tiesas priekšā.

Trīsdesmit divi gadi vecs sirmgalvis — bet no sejas tu izskaties tāds pats kā toreiz savā kāzu dienā.

Tava jaunā sieva nomira četri mēneši pēc tavas izraidīšanas uz Trevizaniju, bet tu dzīvo vēl

joprojām.

— Nokaujiet mani, tad būs miers …

Loredano arī tagad neklausījās. Nogrozīja galvu un nopūtās.

— Nē, nē — gudrs tu neesi, bet bīstams toinēr. Bīstami ļaudis esat jūs, Foskari. Pārāk izturīgi un spī​tīgi. Republikai ir jāpiesargās …

Bet tad viņš itin kā atkratījās no skumjajām pār​domām.

— Vakarnakt man no samaitātiem augļiem sāpēja vēders, es nevarēju būt klāt. Bet Džirolamo Donato saka, ka tu tomēr neesot īsti atzinies. Tu zini, ka tas gluži veltīgi. Ja tev pašam sevis nav žēl, saudzējis jele tos nabaga cilvēkus, kuriem vajadzēja ar tevi nopūlēties no vienpadsmitiem vakarā līdz pieciem rītā. Sešās stundās trīsdesmit reizes viņiem nācās izlietot datagli la corda. Tu esi par daudz cietsirdīgs, Džakopo Foskari!

Ja tagad ieskatījies Džakopo Foskari acīs, viņš nešaubītos, ka tas vājprātīgs. Bet viņš bij seju pagriezis augšup pret turieni, no kurienes bira pelēkie pelni, un rokas saņēmis kā lūgšanā.

— Džakopo Foskari! Tu zini, ka stūrgalvīgā liegšanās tevi nevar glābt. Šodien tev pasludinās sprie​dumu, un tu brauksi atpakaļ uz Kandiju.

Džakopo Foskari augums saguma vēl vairāk. Balss tikko vairs bij sadzirdama.

— Tad labāk lieciet nonāvēt mani___ — Džakopo Foskari! Atzīsties man vaļsirdīgi, kādēļ tu sūtīji to vēstuli Milānas hercogam Francim Sforca? Vai tad tu nezināji, ka griešanos pēc palīdzības pie svešiem valdniekiem Venēcijas Republika soda ar nāvi?

— Es tikai lūdzu, lai viņš aizrunā par mani senātā. Tur, Kanejā, es ilgāk vairs nevarēju izturēt.

— Tu, Foskari, kaut ko nevarēji izturēt? Tā ir pasaka. Bet to tu jau vakarnakt esi stāstījis. Es gaidu to citu. Vai tad tu tūliņ neiedomāji, ka venēcietis lavu vēstuli var nodot ari senāta kolēģijai? Un sekas, tās tu taču arī varēji iedomāt.

Cietumnieks elsoja smagi.

— Es iedomāju … bet tur pa reizei patiešām biju prātā jucis. Kaulu sāpes un drudzis mani padarīja traku. Es domāju … ja vēstule arī nāk senāta rokās, mani liks atvest šurpu … Es vēlreiz redzēšu Venē​ciju …

Paceltu pirkstu, ar uzsvaru Loredano pārlaboja: — Venēcijas Republiku, Džakopo Foskari! … Un tu gribi, lai es tam ticu?… Jā, bet kāpēc gan ne? Tas ir iespējams. Tu esi īsts venēcietis, tāpat kā tavs tēvs. Jūs esat par daudz venēcieši un tāpēc bīstami Republikai. Tas ir tavs lielākais noziegums.

Viņš apgriezās straujāk, nekā bij atnācis. Tad sa​cīja vēl, galvu pār plecu atgriezis: — Šodien augstākā padomē dodžs tev pasludinās spriedumu.

Džakopo Foskari paliecās uz priekšu.

— Mans tēvs!

Loredano paraustīja plecus.

— Vai viņš ir tavs tēvs, to mēs šodien nezinām. Bet Venēcijas dodžs viņš ir, un Republikas likumi viņam jāizpilda tāpat kā viņa pils pagalma slaucītā​jam.

Viņš apstājās vēlreiz, kad izdzirda aiz muguras slāpstošu balsi.

— Vai es pat savu māti nedabūšu redzēt?

— Viņa gaida tur augšā. Pacieties.

Džakopo Foskari mēģināja nosēsties taisnāk. Ko viņam līdzētu mātes sāpes, redzot viņu tā sakropjolu ciešam? Ar lielām pūlēm viņš pat roku pacēla un no​slaucīja asinīm apkallušās lūpas.

Bet, izdzirdis viņas drēbes švīkstam, aizmirsa, ka viņam trīsdesmit divi gadi un virves mocībās

balti nosirmojuši mati. Gribējās skriet tai pretī — kā zena gados izplestām rokām bij laidies pa dodžu pils trepēm lejā, kad Blanka Foskari, jauna un skaista, tuvojās pār laukumu un iztraucēti baloži spurdza viņai ap galvu.

Aiz pārmērīga uztraukuma viņš to saskatīja kā miglā. Neredzēja, ka mati tai vēl baltāki nekā viņam pašam, mute zobu tukša un seja vienās krunkās. Pavadonis ar uguni pazuda kaut kur aiz velvju balstiem. Viņa nometās ceļos, un Džakopo Foskari manīja, ka drebošas rokas apķer viņa galvu. Kā bērnībā tas noslīga mātei pie krūtīm. Viņa noglauda plānos matus un pergamenta dzelteno seju un piepeši sajuta, ka asaras slapina viņai rokas.

Džakopo Foskari šļupstēja: — Māt… Neej! Neatstāj mani te …

Bet viņa jau bij piecēlusies kājās.

— Tu raudi, Džakopo? Saņemies, izturies kā vīrs.

Viņš nevarēja pacelt roku un izberzēt acis. Cauri asaru plīvurim māte likās kur tālu, neaizsniedzama un sveša. Arī baiss sveša un tas, ko viņa teica. Vēl lai viņš izturētos! Kad pēdējais spēka piliens izsūkts un viņš kā nikna vēja atlauzts zars, pamazām savīzdams, vienā cīpslā vēl karājās pie dzīvības stumbra.

Redzēdama, ka viņš taisās runāt, māte to pārtrauca: — Saudzi mani, Džakopo. Es jau tā diezgan esmu cietusi tevis pēc — mēs abi ar tēvu.

Džakopo Foskari asaras mitējās ritēt. Sejas dzeltena ovālā atkal aizkvēlojās divas ogles.

— Manis pēc! Itin kā es būtu ko noziedzies un vai​nīgs.

— Taisni tapec, ka tu esi nevainīgs. Tapec ka tevi nevainīgu vārdzina un spīdzina. Mēs abi ar tēvu esam kļuvuši veci un gaudeni tevis pēc.

Džakopo Foskari klusēja acumirkli. Un, kad ierunājās atkal, viņa balsī nāves nespēkam cauri skanēja sīvs rūgtums.

— Man te un Kanejā, un Trevizanijā ir bijis laika diezgan pārdomāt… Kāds tomēr ir vainīgs.

Ja tu nerunājusi par savām un tēva ciešanām, es būtu savaldījies un neteicis. Bet tagad klausies: jūs abi esat vainīgi.

— Džakopo! Vai man ticēt, ko runā — ka tava saprašana neesot kārtībā?

— Varbūt. Prāts vai ārprāts — vai man tagad nav viena alga! Tā kā tā viņi notiesās mani un sūtīs atpakaļ uz Kandiju … Vai es nevarēju būt zivju pārdevējs, airētājs vai vīna dārzu strādnieks.

Bet es esmu dodža un viņa sievas dēls —- tā ir tā vaina.

Vecā siev a izslējās visā nelielā augumā.

— Nezaimo savu dzimumu! Kas ir zivju pārdevējs vai airētājs? Mēsli, ko vējš no laukuma iepūš jūrā.

Tu esi no Venēcijas siņjorijas, uz kuras balstās Re​publika un viņas liktenis.

Savādas skaņas izlauzās Džakopo Foskari pār lūpām. Vai tas bij sāpju un dusmu kliedziens vai ārprātīgā smiekli?

— Uz manis nebalstās nekas, it nekas. Ja es būtu akmeņu lauzējs Dalmācijas raktuvēs, es zinātu, ka arī no manis Venēcijai kaut kas ticis. Bet tā … desmit gadus es te tieku vajāts, vārdzināts un mocīts. Nevarīgs kustonis es esmu, uz kura inkvizitori un visa senatoru kolēģija izlaiž savas dusmas, naidu, at​riebību un asins kāri. Es esmu tas mēsls, ko rītu iz​metīs jūrā … Nolādētie!

Aiz velves balstiem bij dzirdams troksnis. Laikam sargs līda tuvāk klausīties. Siņjora Blanka Foskari atvirzījās tālāk un čukstēja, abām rokām vēcināda​mās: — Vājprātīgs … vājprātīgs … Nerunā! Tu mūs visus iegrūdīsi postā.

Bet Džakopo Foskari nevarēja klusēt. Kā duļķaina straume gāzās viņam pār lūpām. Viņš raudāja

un lādējās, zaimoja dievu, inkvizitorus, senātu, visu Venēcijas siņjoriju un pašu Republiku. Un paguris sak- ņupa zemē, tā ka, pierei atsitoties, akmens klons dobji nodunēja.

Sargs izvadīja siņjoru Blanku. Pagraba telpā bez cietumnieka nebija vairāk neviena. Džakopo Foskari jau notiesāts, spiegam vairs nebij vajadzīgs slepeni noklausīties viņa zaimus.

Muša vairs nesīca tumšajā stūrī. Cietuma pagrabā šalca tikai sakņupušā cilvēka apraustītā elpa.

Lietus laikam pārgājis: no augšas lija iedzeltens, blāvs spīdums, un tajā nopelējusi zilganmelnā velve izskatī​jās kā tikko atrakts kaps.

Jā, lielus bij pārgājis. Kad siņjora Blanka Foskari bij ārā uz trepēm, gludā lagūna pa namu spraugu dzelteni krēslaina iezibsnīja viņai acīs. Tomēr viņa saskatīja savu vīru, Venēcijas dodžu Frančesko Foskari, kurš nāca, ziņneša pavadīts. Cariem matiem, sakumpis, trīsošām rokām uz nūjas balstīdamies, tomēr vēl trīsdesmit triju valdniecības gadu lepnumu sejā, viņš lēnām, kāpsli pa kāpslim, vilkās augšup. Siņjora Blanka nedrīkstēja apstāties un vārdu pateikt. Zināja labi, ka pa pils logiem glūnošas acis vērīgi noraugās viņos un kaut kur pa durvju šķirbu vai aiz kāda staba klausās visudzirdošā auss.

Pie durvīm Frančesko Foskari, Venēcijas dodžs, acumirkli atvilka elpu, tad paceltu galvu un ar nesalauztu cieņu iegāja zālē. Kas par to, ka viņu kā vienkāršu, varbūt tiesājamu Venēcijas augstmani ar ziņnesi vēstīja uz sēdi? Viņš varēja nenākt, bet tomēr nāca. Viņš zināja visu slepeno ienaidu, intrigas un nodevību — bet baidīties un izvairīties nebij Fran​česko Foskari dabā.

Visas vietas aizņemtas. Džakopo Loredano sēdēja vidū, viņa palīgi, Džirolamo Donato un Džirolamo Barbarigo, katrs savā pusē. Ar pierasto cieņu Frančesko Foskari ieņēma savu vietu.

Mierīgi viņš aplūkoja šīs vēsās, naidīgās sejas. Viņa pašcieņa bij lielāka nekā riebums pret šiem slepenajiem glūņām un nodevējiem. Zālē pilnīgs klusums. Kad Paskals Mali- piero, kuram bij iesnas,

piepeši iešķaudījās, visi ar īgnumu atskatījās uz to.

Frančesko Foskari atslējās vēl taisnāk savā dodža sēdeklī.

— Es esmu ieradies. Kas augstai sapulcei man ko ziņot?

Barbarigo un Donato katrs no savas puses čukstēja ko Loredano ausī. Tas piecēlās pazemīgs dodža priek​šā, runāja laipnā, mazliet skumjā balsī.

— Pēc pienācīgas izmeklēšanas un nopratinājuma Džakopo Foskari, Frančesko Foskari dēls, ir atzinies, ka sūtījis,vēstuli Milānas hercogam un tā izdarījis valsts nodevību.

Uz acumirkli Frančesko Foskari aizmirsās.

— ŠI vēstule nav nonākusi hercoga, bet Venēcijas senāta rokās. Tātad arī valsts nodevība nevarēja no​tikties.

Loredano nepārmainīja ne pozu, ne balsi.

— Pēc likuma mēģinājums ir sodāms tāpat kā pats noziegums — ar nāves sodu. Bet, ievērojot Džakopo Foskari tēva — Frančesko Foskari nopelnus Republikas labā, senāts ir bijis saudzīgs savā spriedumā un nolēmis izsūtīt viņu trimdā atpakaļ uz Kaneju Kan- dijā.

Alka! Frančesko Foskari aizrāvās.

— Bet tas jau ir vēl vairāk nekā nāves sods! Tur viņš nonīks palēnām …

Loredano paraustīja plecus.

— Viss stāv dieva ziņā. Lēmums ir negrozāms. Mēs esam aicinājuši tevi pasludināt to Džakopo Fos​kari.

Nūja taisījās izslīdēt dodžam no rokām. Tikko viņš paguva to atkal satvert.

— Manam dēlam!

Loredano noliecās zemāk.

— Mēs nezinām, vai viņš ir tavs dēls vai ne. Bet tu esi Venēcijas dodžs, un tev jāizpilda, ko likums prasa. Jeb vai tu gribēsi teikt, ka priekš dodža likumi nav rakstīti?

Frančesko Foskari uztvēra kaut ko tajās laipnajās acis. Viņam pašam te izliktas lamatas. Kā vecs lauva viņš te sajutās, izsalkušu šakāļu ielenkts. Viņu nebaidīja šo salašņu pūlis, kas nu dēvējās par Venēcijas senātu un lielo padomi. No viņa nicinājuma tie savas acis nodūra grīdā. Nepārvarams žēlums pārmāca viņa dusmas. Viņš atsāka klusāk, kā pats ar sevi runāda​mies: — Jau trešo reizi… Un ja es zinātu, kāpēc. Ja es būlu pārliecināts, ka tas notiek Republikas labā.

Pretinieks paaugstināja balsi tādā pašā mērā, kā viņš to nolaida.

— Frančesko Foskari! Tu esi pārāk iedomīgs uz saviem nopelniem un kļūsi i pārgalvīgs.

Piesargies, ka tev reiz arī nenākas atbildēt par saviem vārdiem. Vai tu gribi noiiegt, ka viss, ko augstākā padome dara, notiek Republikas labā?

Pāri viņu galvām izgleznotā sienā raudzīdamies, Frančesko Foskari atkārtoja kā sava paša atbalss: — Trešo reizi… ( — Un ja mums un tev arī nāktos vēl trīs reizes! Mēs nevaram piekāpties pat tā norūdītākā noziedznieka priekšā. Un Džakopo Foskari ir tāds, par to nevar būt ne mazāko šaubu. Nodevēja tieksmes no laika gala ir viņa asinīs. Jau uz kāzām ar Mariju Konlarini 07 viņš nekaunējās saņemt dāvanas no svešu valstu ka​raļiem un hercogiem.

— Jūs viņu spīdzinājāt un notiesājāt tikai uz Flo- rences izraidītā klaidoņa un blēža Bedilakdas liecības pamata. Pierādījumu jums nebij nekādu. Atzīšanās viņam ar varu tika izmocīta_____ Bet pieņemsim, ka viņš tās dāvanas tiešām saņēmis. Vai par kādiem pakalpojumiem vai solījumiem? Nē — par to pat jūsu protokolos nekas nav minēts. Bet par to, ka viņš ir Venēcijas

dodža Frančesko Foskari dēls, par to, ka viņa tēvs ir pazīstams tālu aiz Republikas un visas Itālijas robežām. Lepnai Venēcijai vajadzēja būt, ka viņai pieder tāda dzimta.

Loredano viltīgā seja nevarēja noslēpt priecīgu smaidu. Viņš atskatījās uz saviem kolēģiem. Trīs četri sapratuši, tāpat smaidīdami, pamāja viņam pretim.

— Kā Venēcija var būt uz jums lepna, to es tev pasacīšu vēlāk. Pagaidām turpināsim par Džakopo Foskari. Nospriests bij nometināt viņu Napoli Roma- nijā, bet senāts ievēroja viņa vājo veselību un visžēlīgi atļāva viņam palikt Trevizanijā. Sods viņu tomēr nebij labojis; viņš atsūtīja savu kalpu uz Venēciju nonāvēt valsts inkvizitoru Almoro Donato, mana cienījamā kolēģa Džirolamo Donato tēvoci.

— Un atkal jūs viņu spīdzinājāt un notiesājāt uz Kandiju. Un neatsvabinājāt ari tad, kad Nikolo Eričo pats pieteicās un atzinās slepkavībā vainīgs.

— Nē, tāpēc ka to mēs nevarējām darīt. Republikas tiesa nevar atzīties, ka viņa maldījusies.

Bet viņš nerimās un iesāk atkal no gala. Nu viņš griežas pie Milānas hercoga un pats izlūdzas no viņa dāvanas. Venēcietis lūdz žēlastību no sveša valdnieka! Frančesko Sforca lai aizrunā par viņu Venēcijas senātā! Vai tāds kauns jel kad ir piedzīvots? Un tu vēl domā viņu aizstāvēt, Frančesko Foskari?

— Es neaizstāvu, tikai iemeslus uzrādu. Viņš svešumā ir nīcis nost ilgās pēc tēvijas. Kas gan iespētu aizmirst skaisto Venēciju! Es esmu pārliecināts, ka viņš pats tīšām sūtījis savu kalpu ar vēstuli šurpu — lai tiktu atvests tiesāt, lai vēlreiz redzētu dzimteni.

— To viņš pats arī apgalvo, bet tas neko negroza. Mums nav no svara iemesli, bet pats noziegums. Ikvienam noziegumam ir savi iemesli. Ja mēs tos sāktu meklēt, tad darbs būtu tikai biktstēviem, bet valsts inkvizitori varētu iet uz SIriju par kamieļu dzi​nējiem.

— Viņš ir nomocīts, slims un vājprātīgs!

— Vājprātīgie dažkārt ir bīstamāki par veselajiem. Bet atstāsim šos neauglīgos strīdus. Lielās padomes uzdevumā un senāta vārdā es došu paskaidrojumus uz taviem iebildumiem. Mēs tos bijām paredzējuši. Pārāk labi mēs tevi pazīstam, Frančesko Foskari!

Nav pierādīts, tu saki, ka viņš saņēmis dāvanas no svešiem hercogiem, ka viņš vainīgs Almoro Donato noslepkavošanā un tagad valsts nodevībā. Mēs esam citādās domās. Bet pielaidīsim, ka ir tā, kā tu saki. Tomēr taisnība nav tavā, bet mūsu pusē.

Nepārtrauc mani, Frančesko Foskari. Senāts nav atbildīgs pat dodža priekšā. Bet mēs taisām izņēmumu tavu sirmo matu un tavu lielo nopelnu pēc. Mums nav jātaisnojas, mēs tikai gribam pārliecināt tevi.

Taisnība ir mūsu — es teicu, bet domāju: Republikas pusē. Jo viņa ir tas augstākais, mēs esam tikai viņas kalpi, viņas zobena trinēji. Tātad pieņemsim, ka Džakopo Foskari ir nepatiesi apsūdzēts, ka kāds cits saņēmis dāvanas, nogalinājis valsts inkvizitoru un gribējis izdarīt valsts nodevību. Bet Republika nevar pielaist, ka noziegums vai viņa mēģinājums paliek nesodīts. Savus likumus un savu autoritāti viņa nevar ļaut satricināt. Vienam ir jābūt vainīgam. Un jāatrod viņš, viena alga, vai tas būtu dodža vai viņa pils sētas slaucītāja dēls. Tautai ir jātic Republikas un viņas vadoņu nemaldībai. Tajā dienā, kad šī ticība 70 zudīs, sagrīļosies arī Republikas pamati.

Tātad katrā gadījumā vienam jātiek notiesātam, pie kam maz krīt svarā — vainīgs viņš vai ne.

Viena cilvēka dzīvība ir nieks, kad tikai Republika patur savas varas cieņu.

Es jau nolasu jautājumu no tavām lūpām, dodž. Bet kāpēc, tu gribi prasīt, tad vēl šī veltā spīdzināšana? Frančesko Foskari, vai patiešām tu vecuma dienās sāc aizmirst savu jaunību un vīra gadus? Atceries tos! Mēs esam tikai tavi mācekļi! Mēs turpinām tavu darbu ar taviem ieročiem un pēc

tavas sistēmas. Atceries, ko tu darīji, kad mans tēvocis admirālis Pietro Loredano bij atraidījis tavas meitas piedāvāto roku un mans tēvs Markus Loredano, Republikas avoga- dors, tavas otrās meitas vīru kā izspiedēju sauca pie tiesas? Vai tu netiki sacījis: es tikai tad būšu īstais Venēcijas dodžs, kad Pietro Loredano vairs nebūs starp dzīvajiem? Vai drīzi pēc tam viņus abus nodur- tus neizzvejoja no kanāļa? Tu to varēji, tāpēc ka tu biji dodžs, tāpēc ka lielajā padomē un senātā sēdēja tavi draugi, bet valsts inkvizitori bij tavi paklausīgi kalpi. Tas ir tikai viens piemērs no taviem valdīšanas laikiem.

Vai tu esi skaitījis, cik tūkstoši tavos trīsdesmit trijos gados ir izraidīti, spīdzināti un nonāvēti? Tāpēc ka tev vai Republikai bij vai likās bīstami. Tev un Republikai, jo tas ir viens un tas pats. Dodžs ir Republikas varas simbols, viņas galva un sirds. Bij vai likās bīstami, es teicu, un arī tas ir viens un tas pats. No tūkstoš gadījumiem tikai vienā patiesība ir skaidri uzrādāma. Bet vai tu domā, ka starp tūkstoš aizdomās turētiem, tavas inkvizīcijas spīdzinātiem un nogalinātiem, tikai viens patiesībā bij vainīgs? Puse, trešā da|a — katrā ziņā vairāk nekā viens. Un šie atsver tos nevainīgi nokautos. Mēs nevaram rīkoties kā zvejnieki, kuri lielākās zivis izlasa no loma, bet sīkās samet atpakaļ jūrā. Mums nav darīšanas ar mē​mām zivīm, bet ar cilvēkiem, kam dzēlīgas mēles, vil​tība un nodevība.

Inkvizīcija ir Republikas stiprākais balsts — to tu esi labi izpratis, Frančesko Foskari.

Pavalstnieki ir turami baiļu grožos, citādi valsts rati iegāzīsies jūrā. Lai viņi ar šausmām iet gar gli torricelli un sapņos lec no gultas aiz iedomām vien, kas tur notiekas viņa pagrabos. To tu labi mācēji, Frančesko Foskari. Viltība, varmācība, nežēlība, nodevība — uzpirkti nozā- ļotāji un slepkavas aiz stūra, ar tiem tu panāci savus nolukus. Vai viss tavs mūžs tik vien vērts, ka tev nav dūšas pasludināt spriedumu sava paša dēlam?

Frančesko Foskari acīm urbās pretiniekā tā, it kā gribētu saskatīt viņa netīrās smadzenes. Tad arī viņš lēnām piecēlās kājās.

— Savus nolūkus — tu man iedrošinies pārmest. Republika ir bijis mans nolūks — tu pats teici. Mans vienīgais nolūks, un to es esmu sasniedzis.

Viņš atgriezās pret logu, kur namu jumti un baznīcu kupoli atēnojās pret jūras zeltoto fonu. Slaidu roku pamāja laukā.

— Kas bij Venēcija 1423. gadā, un kas viņa ir nu — 1456. gadā? Viņai ir zemes Peleponesā, Dalmācijā un Ilirijā, Lombardijā līdz Bergamai un vēl tālāk. Flo- rence ir Venēcijas sabiedrotā, un ar Milānas hercogu mēs esam tuvā sadraudzībā. Venēcijas flote ir iekarojusi grieķu salas un Sīrijas piekrasti, trīsdesmit gadu karos kā uzvarētāja aizsniegusi Konsiantinopoli, Marmora un pat Melnās jūras krastus. Nekad Venēcijas siņjorijai nav piederējis tik daudz īpašumu ārpus Republikas robežām. Nekad Venēcijas tirgotāji nav bijuši tik bagāti un tauta tik apmierināta un laimīga.

Atkal Džakopo Loredano saskatījās ar saviem kolēģiem. Un atkal vairāk galvas piekrizdamas palocī​jās pret to.

— Jā, es esmu izlietojis visu to, ko tu man pārmeti, Džakopo Loredano. Viltība, nodevība, uzpirkšana, inkvizīcija — tie ir nepieciešami ieroči Republikas stiprumam. Reiz man pārmeta ka mani sūtņi Florencē un Milānā piekopj divkosīgu politiku. Man uzbruka par to, ka mēs itin kā aizstāvam savu sabiedroto ITo- renci, bet slepus atkal atbalstām Sforcas kondotjerus. Jā, Sas notikās ar manu ziņu, tāds bij mans piāns. Es nodevu draugus un pabalstīju ienaidniekus, ja tas nāca Republikai par labu. Izmaņa visos gadījumos ir politikas augstākā gudrība. Viņas sekas jūs tagad redzat. Mums ir nepārskatāmi piederumi arbīpclāgā un uz cietzemes, miers ar turkiem un visiem pārē​jiem. Ko jūs man varat pārmest par manu politiku? Ko jūs gribat stādīt viņas vietā?

Loredano atgriezās un teica rāmi: — Man patīkami dzirdēt, ka tu pats visu apstiprini. Ne to, ko tu saki, bet ar to, ko tu saki. Man augstajai sapulcei nav vairs jāpierāda, ka taisnība viss, ko es esmu teicis.

Acumirklī vecais dodžs aprāvās dusmās pret šo nelieti un intrigantu.

— Ko es esmu darījis — viss Republikas labā. Viņai es esmu kalpojis. Bet kam kalpojat jūs?

Aiz kādām dziņām rīkojies tu, Džakopo Loredano? Sīka personīga skaudība un atriebība ir tavs dzineklis. Trīsdesmit gadu tu nopūlies izrakt man kapu, līkai mana nāve atveldzēs tavu izsalkušo dvēseli. Tu — neveiksmīgais, nelaimīgais un pazemotais sāncensis!

Kādas viltības tu neesi izdomājis, lai izrautu man varu no rokām un saceltu tautu pret mani. Es zinu: lielajā padome un senātā tas tev izdevās. Tad izrēķinies ar mani. Kāpēc tu vēl ari manu dēlu gribi samaitāt?

Loredano palika mierīgs un nosvērts.

— T rīsdesmit trīs dodža gadi tevi pasargā no valsts inkvizīcijas par taviem pārgalvīgajiem vārdiem. Mēs tevi negribam tiesāt, Frančesko Foskari, bet tikai pārliecināt. Tevis paša un Republikas labā. Lai viņas vēsturē paliek ierakstīts vienīgā īstā un lielā dodža vārds. Lai viņai paliek nepārvēršamas tradīcijas, ku​rām nākamās paaudzes nelokāmi sekotu.

Taisnība: Republiku tu esi padarījis lielu, stipru un bagātu. Bet līdzi viņai tu pats esi audzis varā, slavā un lepnumā. Un tas ir bīstami, to tev pašam vajag saprast. Tu saki, ka es aiz skaudības un atriebības cīnījies pret tevi. Lai būtu arī tā. Es jau teicu, ka iemesli valsts lietās nav no svara. Ar tava paša ieročiem un pec tavas sistēmas es cīnījos, lai tu neizaugtu pārāk liels un nekļūtu bīstams Republikai. Allaž un allaž tu mani kā plušķainu suni atspēri ar kāju nost. Šodien pirmo reizi es varu tev to atklāti pateikt acīs, nebaidīdamies, ka pēc pusstundas atradīšos inkvizīcijas pagrabā. Tagad viņa atslēga man pašam kabatā.

Lielu, stipru un bagātu tu esi padarījis Republiku un nu pats taisies viņu gāzt. Kā tu to nesaproti, Frančesko Foskari? Tava slava ir pārāk liela viņpus robežām. Milāna, Florence, Neapole un Pāvesta zemes — visi sarežģītos jautājumos griežas pie tevis, tu esi padoma devējs un līdzsvara uzturētājs starp viņiem. Venēcijā tauta tevi dievina. Tu esi gādājis viņai maizi un izpriecu un pratis kaut cik atturēt viņu no jaukšanās politikā un Republikas valdīšanā. Kad tu ej i pa ielu, visi kailām galvām nāk tev pretī. Blankai Foskari aplaudē uz visiem laukumiem, meitenes puķes kaisa viņai zem kājām. Tu esi kļuvis bīstams. Republika nevar ciest pārāk lielus un populārus cilvēkus. Mēs zinārn, kurp tas noved. Lielums un slava ir cēzarisma sākums. Vai kondotjeru vadonis un avantūrists Frančesko Sforca tagad nesēd Milānas hercoga krēslā? Vai tu Venēcijai novēli tādu pašu likteni? Vai tu neatzīsti, ka Venēcija tikai kā Republika var pastāvēt varena un bagāta? Tikai tik ilgi, kamēr valdība ir siņjorijas, lielās padomes, senāta un valsts inkvizīcijas rokās. Jeb vai tu gribētu nožņaugt sava paša bērnu? Atbildi, Frančesko Foskari!

Vecais dodžs nevarēja noliegt, ka šis viltnieks runā loģiski un ka viņam taisnība. Mazliet noliektu galvu viņš atbildēja: — Tikai kā Republika. Tāds ir bijis mans ieskats, un priekš tā esmu strādājis visus šos trīsdesmit trijus gadus. Vai kāds mani grib apvainot uzurpācijas nolūkos? Vai es trīs reizes negribēju atteikties? Kas bij tie, kas piespieda mani palikt?

— Tāpēc, ka toreiz tu Republikai biji nepieciešams. Kas vēl bez tevis būtu vadījis kara gājienus pret turkiem un vedis tik sarežģītas un viltīgas intrigas starp Florenci, Milānu un Neapoli?

Nē, vainot mēs tevi negribam. Pats nemanīdams, tu esi pāraudzis mums un Republikai pār galvu. Tu esi bīstams, tāpēc tev būs jāatsakās.

— Es esmu apnicis līdz nāvei un gatavs kaut rītu. Tā kā tā jūs man varu esat jau izņēmuši no rokām. Kā nerrs es te staigāju un sajūtu izsmieklu, kad viņi tur ārā noņemtām cepurēm nāk man pretim. Bet kā​dēļ jūs gribat iznīcināt manu dēlu? Kādēļ jūs spiežat mani taisīt viņam spriedumu?

— Spriedums ir taisīLs bez tevis. Bet likums un parašas prasa, ka dodžam tas jāpasludina.

Republikas autoritāte un viņas nākotne to prasa. Kādēļ — tu vaicā? Tāpēc, ka viņš Republikai ir vēl bīstamāks nekā tu. Tāpēc, ka tu esi gudrs, bet viņš ir plānprātis. Un Džakopo Foskari var tikt par Venēcijas dodžu, neskatoties uz to, ka viņš plānprātis. Tavas slavas un popularitātes pietiek vairāk nekā diviem. Foskari dzimtai Venēcijas siņjorijā ir daudz draugu. Par tautu mēs jau runājām. Kad Frančesko Foskari vairs nebūs, viņa sāks dievināt tavu dēlu. Tagad ir tāds laiks, kad katrs kurpnieks un ēzeļu dzinējs tomēr grib runāt par politiku un valsts lietām. Republika ir izplētusies pārāk plaši, inkvizīcijas roka vairs nesniedz līdz valsts nomalēm, kaitīgi iespaidi no ārienes plūst iekšā. Kas notikās tava dēla kāzās? Man likās, ka Venēcija traka kļuvusi. Visi logi bij vaļā, visi laukumi pilni, visi ubagi lentām un puķēm izgreznojušies. Tās bij karaļa kāzas. Lūk, kur Republikai draud briesmas!

Foskari slava sāk kļūt par mantojumu — tāpat kā viņu nami, vīna dārzi un zīda vērptuves. Labi vēl, ka Marija Foskari, dzimusi Kontarini, nomira piektā grūtniecības mēnesī. Tur piedzimtu jauns ienaidnieks Republikai.

— Tu esi pārliecināts, ka viņa nomira aiz skumjām pēc izdzītā vīra?

Loredano paraustīja plecus.

— Ko nozīmē vienas sievas un nedzimuša bērna nāve, ja tā nāk Republikai par labu? Lielās padomes uzdevumā un senāta vārdā es tev jautāšu: Frančesko Foskari, vai tu vēlies, lai hercoga zābaks reiz min Venēcijas siņjorijas kaklu kā patlaban Milānā? Vai tu vēiies, Jai arī te, tāpat kā tur, gvelfu un gibelinu partijas sāk plēsties savā starpā, lai visi salašņas jau​cas politikā, līdz kamēr Republika aiziet bojā?

Frančesko Foskari cēli atmeta ar roku.

— I'ar ko tu mani turi Loredano? Tikai bērni samin to, ko paši stādījuši, un ģeķi nodedzina, ko paši būvējuši.

— Tā ir Venēcijas dodža cienīga atbilde. To mēs no tevis bijām gaidījuši, Frančesko Foskari.

Bet tad nu paliec, kas tu esi. Tūliņ atvedis Džakopo Foskari. Kas par sprīža platumu atkāpjas no likuma un parašām, tas pirmais izkustina stūra akmeni Republikas pamatos. Mēs esam pārliecināti, ka tu tas nebūsi, Frančesko Foskari.

Vecais dodžs bij aizgriezies un skatījās pa logu. Lielās padomes locekļi un senatori bez elpas vēroja viņu. Bet viņš likās visu aizmirsis. Nedzirdēja, ka durvis vērās un sargi zem rokām ieveda Džakopo Foskari. Nesajuta, ka drudžaini kvēlojošas acis no pelēkā sojas ovāla urbās viņā.

Salka pārskrēja visai zālei, kad viņš lēnām atgriezās. Ari pašus norūdītos neliešus un nodevējus aiz​kustināja šis traģiskais mirklis.

Frančesko Foskari neskatījās nevienā. Viņa skatieni kā maldīdamies slīda pār izgleznotām sienām, 79 un tajos bij jūras plašuma zeltītais spīdums ar svina jumtu un kupolu atēnām un tālā krasta zilgmi. Viņa balss nebij stipra, bet skanēja cieti, kad viņš pēc parastā ceremoniāla paziņoja spriedumu.

Džakopo Foskari acumirkli likās nesapratis. Tad viņa augums itin kā izslīdēja sargiem un sakrupa zemē — tikai izmisumā sakrampētās, sakropļotās ro​kas mēģināja stiepties pret tēvu.

Frančesko Foskari savējo valdonīgi pacēla pretī.

— Ej un bez kurnēšanas padodies tēvzemes liku​miem!

Tā viņš palika, līdz kamēr durvis aizvērās aiz sargiem, kuri vairāk nesa kā aizveda viņa dēlu.

Tad roka viņam nošļuka un augums sagrīļojās. Tomēr viņš vēl paguva satvert nūju un atbalstīties uz tās.

Kāds iztapīgi steidzās viņu itin kā atbalstīt. Frančesko Foskari caur garajām, baltajām skropstēm paskatījās cieti.

— Paskals Malipiero — ā! tu esi tas. Es dzirdēju, tu būšot mans pēcnācējs. Palīdzēt tu man gribi? Nē, paliec vien. Dodžu krēslā nosēsties nav tik grūti. Bet redzi un mācies pie laika, kā viņi aiziet no šejie​nes … Vai tev ir dēls?

Tas stāvēja kā izpļaukāts — nolaistām acīm un piesarcis. Frančesko Foskari atbildes nebij vajadzīgs.

Viņš gāja uz durvim. Pie katra soļa viņa nūja knaukšēdama sitās pret grīdu — kā āmurs naglai uz galvas.

Uz trepju pirmā pakāpšļa Frančesko Foskari apstājās. Tālu aiz jumtu un torņu kupolu drūzmas plētās saulē zaigojošs jūras līmenis ar sešiem lieliem, baltiem putniem, kuri laidās dienvidaustrumu virzienā. Tie bij Venēcijas kuģi ceļā uz Konstantinopoli.

KLEMANSA PERJE NĀVE viņš bij iznācis uz sava namiņa lievenēm. Sestais jūnijs, laiks jau priekšpusdienā svelmaini karsts. Vecais svārks tāpat uzmests plecos — zem tā rēgojās labi novazāts krekls. Cepures viņam nebij galvā, prāvais plikais pauris ar sirmu matu vainadziņu apkārt spīdēja kā līmi pārvilkts.

Saules vērsma rāmi strāvoja pa gluži tukšo ielu. Pāri viņā pusē ielas krustos redzams mērijas stūris. Tūliņ aiz tā rēgojās izjauktas barikādes gals. Šī viena no pēdējām, ko divdesmit sestajā maijā ieslurmēja. Rēgojās apgāzti divriču rati, spoguļskapja paliekas un lakotu durvju šķembeles. Klemanss Perjē skatījās turpu un smaidīja. Labi trāpījusi versaļiešu granāta! Vēl pēc divdesmit astotā tur varēja redzēt vāļājamies četru insurgentu līķus.

Taisni ielas otrā pusē klusu pavērās logs. Lizan- dera madāma uzmanīgi pabāza galvu.

Paskatījās uz vienu otru pusi, tad taisni pāri un pamāja Perjē kun​gam.

— Labrīt, Perjē kungs. Vai atkal kādus ved? Viņa runāja tā, it kā baidītos, ka kāds nenoklausās.

Perjē kungs pasmaidīja vēl sirsnīgāk.

— Šorīt nav redzēts. Nu jau viņu maz vairs var saķert. Aizmukuši kā zaķi no kāpostdārza mūsu droš​sirdīgie varoņi. Vai tur nav jasmejas, Lizandera madām?

Bet Lizandera madāma tramīgi atvēcinājās ar kreiso roku. Tuklā roka, balta kā pienā izmazgāta, līdz elko​nim paspīda no platās piedurknes.

— Vai jums prāts, Perjē kungs! Kā jūs varat smieties! Tādas šausmas! … Man vēl tagad tie lielgabali rūc ausīs. Pa naktīm es galvu bāžu zem spilvena, bet nevaru aizmigt. Tik bieži vēl vienmēr šauj …

Viņa nepaguva nobeigt, iekliedzās un pietupās aiz loga malas. Kur patālu nosprakšķēja zalve.

Tad vēl trīs četri šāvieni un beigās divi atsevišķi. Perjē kungs gribēja parādīt, ka uz viņu tas neatstāj ne mazākā iespaida. Nokāpa pavisam uz ielas un kā pazinējs skatījās, izliektu plaukstu virs acīm pacēlis.

Lizandera madāma pēc brītiņa izliecās alkat vēl biklāka.

— Ko viņi tur šauj? Kas tas varētu būt?

Perjē kungs skatījās vēl brīdi, lai Lizandera ma​dāma vēl labāk pārliecinātos par viņa lietpratību.

— Es domāju, tas būs aiz Belviļas ielas stūra. Tur ir kara tiesa, un turpat dārzā tos suņus šauj un aprok. Es vakar aizgāju, gribēju redzēt. Bet netiek klāt. Ap dzelzs sētu skatītāji līp bariem. Daži ņem sviestmai​zes no mājām Ildzi un paliek visu nakti, lai no rīta ko nenokavētu.

Lizandera madāma purināja galvu.

— Ak dievs, tas ir tik šausmīgi! Es nevaru asinis redzēt…

— Kā? Bet tās taču ir viņu, šo neliešu asinis! Ko tad viņi darīja, tie suņi? Vai viņi bez kādas liesas neapšāva ķīlniekus? Vai viņi mūs visus negribēja badā izmērdēt un iznīcināt? Vai zināt, madām, kad viņus te ved garām, man gribētos iet klāt un iedurt kādam, lai viņš lepat pret manu logu paliek gu|am un mušas saskrien ap viņu kā ap sprāgušu kaķi mēs​lienā.

Madāma nopūtās.

— Cilvēki tagad kļuvuši tik nežēlīgi. Vai nu visi viņi tik vainīgi. Dažs labais tāpat vien aiz gadījuma būs iekūlies.

— Bez pierādījumiem nevienu nenotiesā. Ikkatra vaina tiek izmeklēta. Iznīcināt vajag viņus, šos kultūras un katra godīga pilsoņa ienaidniekus … Vai jūs nelasāt «Figaro»? Pag, es jums tūliņ iznesīšu

Viņš iesteidzās namā un tūliņ parādījās, avīzes lapu rokā vēcinādams.

— Paklausieties, ko pats Tjērs ir teicis jau divdesmit otrajā maijā Nacionālajā sapulcē: Taisnības, «7 humanitātes, kārtības un civilizācijas lieta atkal ir uzvarējusi… bet mūsu bērnu un Francijas nākotne prasa stingrību līdz galam. — Paklausieties: šie cilvēki slepkavoja un zaga vienīgi aiz mīlestības uz savu amatu. Nu viņi ir mūsu rokās — vai patiešām mēs viņiem teiksim: žēlsirdība! Šīs riebīgās sievietes nažiem šķēla krūtis mūsu oficieriem. Nu viņas ir mūsu rokās — vai mēs viņām teiksim: žēlsirdība! … Kas tad ir tāds insurgents? Plēsīgs kustonis, vairāk nekas. Uz priekšu, visi godīgie ļaudis! Drošāk! Vēl pēdējo brāzienu, lai reiz uz visiem laikiem iznīcinātu šis demokrātiskās un internacionālās salašņas!

Perjē kungs uzsita dūri avīžu lapai.

— Jūs dzirdat, madām, kā raksta! Un vēl vairāk! 2ēJ, ka jūs tik maz interesējaties par avīzēm un literatūru. Es nesen lasīju slavenu teicienu: Tagad, kad federālistu tiesāšana sākas pilnā gaitā, nazi vajadzētu piekalt hendem pie rokas… Kā jums tas patīk, madām? Un mūsu slavenais Dimā-dēls! Viņš rakstot mūsu tā saukto revolucionāro zooloģiju un sakot, ka viņu mātītes esot līdzīgas sievietēm, kad tās nomirušas. Un Alfons Dodē un Ernsts Dodē, un Klareti, un Sardū, un Mendess! Kā viens visi šie slavenie tautas dēli un patrioti stāv aiz Tjēra, Mak-Mahona un 88 Galifē.

Lizandera madāma nopūlās atkal.

— Es tikai vēlētos pa naktīm atkal labi gulēt. Un no rīta lai es logu varu attaisīt. Tās briesmīgās mušas lien pa visiem caurumiem iekšā un visur metas virsū. Man omlete vakar smird pēc maitām un jāizmet laukā. No āra nāk neizturama smaka …

Perjē kungs paošņāja gaisā.

— Jā, tas nav patīkami. Bet redziet, tas tāpēc, ka viņi tepat sarakuši. Berna kafejnīcas dārziņā esot pāri par divi simti. Ja jūs aizejat līdz Šamfora madāmas cepuru veikalam un iegriežaties pa vārtiem sētā, tad no turienes var redzēt. Citam roka palikusi laukā, citam kāja. Aiz kastaņu saknēm nav varējuši pietiekoši dziļi ierakt.

Viņš apklusa un alkāpās atpakaļ uz lieveņa. No Monmartra puses rībēja rati. Omnibusam līdzīga kulba, lielu kaulainu zirgu aizjūgta, aizbrauca garām. Pavadā vezdams, pa priekšu tecēja noskrandojies, nomelnējis subjekts basām kājām. Otrs tāds pats, tikai zābakiem kājās un kapli pār plecu, gāja vezumam blakus. Divi zaldāti ar karabīnēm nopakaļ. Kulba bij kaut kādām skrandām apsegta, bet zem apsega ļumēja kā smaga satašķīta masa.

Perjē kungs noskatījās, kamēr braucēji nozuda ap mērijas stūri.

— Redziet nu, madām. Tagad viņus sāk jau pievākt, un smaka driz beigsies. Tūkstoš cilvēku strādā, aprakdami Per-Lašezas un Monparnasa kapos. Monso parkā pret invalīdu namu lietus visas bedres atskalo- jis, un tad saule viņus cepināja kā si|ķes pannā. No Somonas dīķiem bij izzvejoti trīssimts līķu un puva visu nedēļu. Pat aizspiestu degunu tur nevarēja garām tikt. Vakar visu nakti es redzu blāzmu pār pilsētu. Un domāju: nolādētie izbēgušie insurgenti dedzina atkal. Bet izrādās, ka tur sakrauts petroleju aplaistīts malkas sārts un tās maitas dedzina kopā. Sen-Antuanas priekšpilsētā viņus gāž pašu izraktās tranšejās, Šaronā un Baņjolā pat akās. 2irardens par to rakstījis: Nekas — tur par epidēmijām nav jābaidās. Netīrās asinis nomēslos vagas mūsu arājam … Tā, Lizandera madām.

Nu jūs atkal ar savām mamze- lēm varēsiet šūt pie vaļēja loga un uzsmaidīt garāmgājējiem oficieriem.

Viņš bij ieraudzījis madāmas logā atkal iestiprinā​tas modes lapas un smējās, rokas berzēdams.

— Dievs lai to dod. Klarisa jau vakar bij atnākusi. Mēs gaidām kundes. Žanetes vēl nav. Es neticu, bet Klarisa apgalvo, ka viņa ar revolucionāriem blando​ties Buloņas mežā.

— Pilnīgi iespējams, pilnīgi iespējams! Aizvakar es pie Lamijetas, ceļā uz Versaļu, dumpinieku pūlī redzēju Iris tādas. Visas trīs ar striķi sasietas, vaļējām krūtīm, dubļiem un asinīm apkopušas. Uz barikādēm ar tiem līdzi bijušas. Trakas viņas visas bij kļuvušas.

— Bet ko jūs, Perjē kungs? Kāpēc jūs savu veikalu vēl netaisāt vaļā?

Perjē kungs atskatījās. Uz baltās sienas ziliem burtiem uzkrāsota veikala izkārtne: «Vīni, liķieri, augļi, delikateses…» Savādi skumji rēgojās uzraksts pāri abiem noslēģotiem logiem. Perjē kungs atkal pavirzī​jās uz ielas.

— Es jau šorīt biju uzcēlies ap sešiem un taisījos. Bet tā vien kā tur atpakaļ. Vispirms, es tagad esmu gluži viens. Jūs zināt, Luisjens man ir aizgājis pie insurgentiem. Bet varbūt slēpjas tepat kaut kur. Ko viņi man tagad varētu darīt — bet tomēr … Kad ienāk un prasa, ko es par viņu lai atbildu? Ko es par viņu varu atbildēt? Vai man par viņu jāatbild? Ne rada, ne pazīstams… Un otrkārt, man rūpes Ogista dēļ. Viņš bij Versaļā — to es zinu skaidri. Nu viņi visi pilsētā, bet viņš nenāk. Ja bijis pilsētā, viņš ne​liktu man gaidīt.

— Ak nu, nerūpējieties daudz. Viņiem tagad tik daudz darba arī ārpus pilsētas. Ogists bij krietns dēls, 91 bet ari krietns zaldats. Ticiet droši, ar savu duci revolucionāru viņš būs ticis galā.

Perjē kunga seja noskaidrojās atkal.

— Par to es esmu pārliecināts. Ar jums allaž tik patīkami parunāties, Lizandera madām. Vai jūs nebūtu tik laipna pēc pusdienas ap pieciem atnākt pāri pie manis? Man pagrabā noglabāts vecs bordo un Holandes biskvīti…

Bet Lizandera madāma nepaspēja atbildēt ne «jā», ne «nē». Perjē kungs žigli atkāpās uz lieveņa.

Ap mē​rijas stūri parādījās pūlis un ātri tuvojās.

Tur bij seši huzāri divās rindās ar šautenēs uzmauktiem durkļiem. Iepakaļ jāja oficieris baltā zirgā, ādas pātagu rokā, bet pa abējām pusēm viņam divi ģērbušies civildrēbēs. Visi tie ieslēdza vidū piecus noliesējušus, noskrandušus un nomelnējušus vīriešus. Diviem no tiem sirmas bārdas, bet viens bij zēns ap piecpadsmit gadiem. Zēns likās tikko raudājis — seja viņam bij svītraina, viņš rīstījās kā slāpdams. Viens no sirmbārdainiem ar labo roku turēja kreiso pie krūtīm piespiestu. Piedurkne bij asiņu pdna, lāgu lāgiem no tās bieza šalte izlija uz zilās blūzes un ceļgaliem. Acis gluži iegrimušas tumšos dobuļos, mule sāpēs saviebta šķībi. Pārējie trīs iedami stipri grīļojās, cits citu pleciem pagrūstīdami un vairīdamies paspert kāju zem zirga pakaviem, bet galvas turēja augstu.

Oficieris sarunājās ar civilā ģērbtajiem. Perjē kungu nepamanījuši, viņi aizjāja garām. Tas bij tikai saskatījis, ka baltajam zirgam kājas vēl virspus nagiem sarkanas, un nevarēja acu novērst no tām. Ta​gad viņš kā negudrs žestikulēdams māja Lizandera madāmai.

— Jūs redzējāt, jā? Man likās, viņš ir jājis pār Vol- tēra laukumu. Tur visas dobes asiņu pilnas. Viņi strādā bez saudzēšanas, šie brašie zēni…

Un, izskrējis ielas vidū, kā pīļu tēviņš, kas mēģina lidot, savēcinājās abām rokām un neīstā, spiedzīgā balsī kliedza jājējiem paka): — Lai dzīvo likumīgā valdība! Lai dzīvo Tjērs!

Un izkliedzis tūliņ metās atpakaļ, lievenim pāri sava nama priekšiņā, it kā tur ko aizmirsis un steigtos pakaļ. Viņš neredzēja, ka viens no civilā ģērbtajiem atskatījās, apstājās, kaut ko pasacīja pārējiem, tad panāca atpakaļ, izlasīja uzrakstu uz sienas un nolūkojās vaļējās durvīs. Vēl vairāk — viņš pamēģināja pat pie aizbultētiem vārtiem, droši vien lai pār​liecinātos, vai namam arī sētas pusē nav kāda izeja.

Kad viņš gāja atpaka) lievenim garām, Perjē kungs atkal parādījās durvīs.

— Hē! Bet tas taču esi tu, Zonār! Ko tu tā staigā apkārt? Vai tev gajas un zivju veikals arī vēl nav vajā?

Perjē kungs zināja labi, ka Zonārs vēl aprīlī bij federālistu centrālkomitejas dienestā, kalpoja sabiedriskās drošības delegācijā, kur bij pratis ietikt ar kāda labi pazīstama prefektūras priekšnieka, arī ver- saļiešu slepenā aģenta, gādību. Arī tas viņam zināms, ka jau ap Issi forta krišanas laiku Zonārs pārmanījās viņā pusē un nu bij viens no labākajiem un čaklākajiem spiegiem revolucionāru gūstīšanā. Bet to Perjē kungam negribējās atgādināt. Arī to ne, ka viņš to nupat redzējis pie sagūstīto revolucionāru dzinējiem. Viņam likās mazliet savādi, ka Zonārs, apstājies ielas vidū, skatījās caur pieri, it kā viņu nemaz nepazītu.

— Vai tu neienāksi iekšā? Man pagrabā vēl uz​glabājies labs bordo un Holandes biskvīti…

Bet tas tikai noskatījās vēl viņā un mājas sienā, pagriezās un, ne vārda nesacījis, gāja prom.

Perjē kungs rokas vien noplātīja pakaj. Murmināja, lai gan tas viņu vairs nedzirdētu, ja arī klausījies.

— Man te vēl ir šis un tas … Es tiem suņiem esmu noslēpis Neko viņi no manis nav dabūjuši.

Vien​mēr es esmu bijis likumīgās valdības un kārtības piekritējs…

2onārs nozuda aiz ielas izliekuma. Arī Lizandera madāmas logs bij cieti. Nesapratā Perjē kungs atgrie​zās sava nama priekšiņā.

Viņš bij apmulsis, mazliet pat tā kā uztraukts. Ko tas tā savādi izturas? Vai viņš, Klemanss Perjē, nebij kārtīgs pilsonis un viens no pašiem pirmajiem ne- apsveica valdības karaspēku pie Sen-Klu vārtiem? … Bet tūliņ uztraukums pārvērtās dusmās. Ko tas šantāžists un spekulants gan iedomājas!

Invalīdu patversmi apgādāja ar sapuvušām zivīm … Perjē kungs atslēdza veikalu. Pa slēģos iegrieztām sirdīm iespiedās mazliet gaisma. Krēslā aiz letes rēgojās pustukšie plaukti. Perjē kungam te īstenībā nekā nevajadzēja. Bet viņš nezināja, ko tagad citu lai darītu. Sāka pārkravāt nederīgās konservu bundžas, iepuvušus apel​sīnus un tukšus papīra vīstokļus.

Līdz šim arī pa vaļējām durvīm iespiedās gaisma. Nu aiz muguras kļuva tumšs. Arī tāds kā soļu troksnis bij dzirdams. Perjē kungs apgriezās. Durvīs rēgojās vairāki tumši silueti. Viņš paliecās, lai labāk varētu saredzēt, un sastinga. Skaidri bij saskatījis blāvi spīdam pret sevi vērstas četras bajonetes šau​teņu galos.

— Rokas gar sāniem! Mierīgi! Laukā nākt!

Sai balsij bij aprūsējušas dzelzs pieskaņa. Prātā nevarēja ienākt neklausīt. Perjē kungs jau virzījās, instinktīvi izpildīdams pavēli uz mata — pat galvu neatlieca atpaka).

Gaitenī viņu ielenca četri zaldāti sarkanām biksēm un piektais civilā.

— Klemanss Perjē?

— Jā, tas es esmu. Mani te katrs— Muti. Atbildēt uz to, ko prasa. Vīnu un augļu tirgotavas īpašnieks?

— Un delikatešu. Uz sienas var izlasīt — Kāpēc jūsu veikals vēl ciet?

Uz to Perjē kungam uz reizi atbildēt nāktos grūti. Viņš gribēja pakasīt aiz auss, bet smags šautenes resgalis roku acumirklī notrieca lejup.

— Teikts: nekustēties! Ja viņš vēlreiz mēģina — ar bajoneti! Bez ceremonijām ar šiem tēviņiem!

Perjē kungs neticēja savām ausīm. Nē — acis tās bij, kam nevarēja ticēt. Tas taču tas pats Zonārs, viņa vecais paziņa, kas te tirdīja kā svešinieku — kā kādu no tiem! Gribēja aizrādīt uz to, bet tās pelēkās, mazliet šķielējošās ļaunās acis piespieda viņu klusēt. Ari četras bajonetes draudīgi izslietas apkārt.

Prašņāšana turpinājās.

— Jūs devāt savus mēbeles dumpiniekiem bari- kādu celšanai?

— Viņi paņēma manu kumodi un stumjamos ratus no pagalma.

— Kur jūsu dēls?

Perjē kungs izslējās visā savā nelielajā augumā.

— To jums labāk vajag zināt. Mans dēls kalpo valdības armijā. Kur jūs viņu esat likuši? Es viņu visu laiku gaidu.

Zonāra seja bij savilkusies riebīgā smaidā, kad \ iņš pameta ar galvu saviem pavadoņiem.

— Naivi komedianti ir visi šie plukatas. Iedomājas, ka viņiem darīšana ar idiotiem. Izvediet viņu arā. Mēs palūkosim, vai aiz liem aizslēģotiem logiem neslēpjas vēl kāds.

Perjē sākumā bij galīgi pārsteigts un apdullis. Viņu nostādīja cieši ar muguru pret sienu. Divi zaldāti stāvēja turpat tik tuvu, ka viņu zābaki aizskāra Perjē kunga kājas. Šautenes zem rokas, bajonetes tikko nedūrās Perjē kungam sānos.

Viņš stāvēja kā sienai pielipusi blakts. Neko neredzēdams, stulbām acīm skatījās Lizandera madāmas logā. Saule sautēja viņa pliko galvvirsu. Pēc briža viņš samanīja, ka sviedri tek pa vaigiem un pil aiz krekla apkakles. Sastulbums bij pāri. Vispirms viņš ieraudzīja Lizandera madāmu ar Klarisu slapstāmies aiz loga aizkariem. Tad pa viņējo ietvi bikli garām paskrēja maiznieka meitene, tukšu kurvi elkonī uzvērusi. Un beigās viņa skatiens atdūrās pret diviem nikniem acu pāriem, kuri kā īleniem dūrās viņa sejā. Roka locītavā sūrkstēja no pirmītējā belziena.

Arī dusmas bij pāri. Perjē kungs atkal varēja domāt un apsvērt mierīgi. Vai šajos laikos bij iemesls ļaunoties par mazām nepatikšanām? Trakajā burzmā arī pārpratumi viegli iespējami. Kā taču šie lāga zēni nebij cīnījušies, kamēr atsvabināja Parīzi no mežonīgajiem federālistiem! Viņu mātītes ar nažiem šķēlušas oficieriem krūtis pušu … Vai te varēja prasīt diezin kādu galanci? Tie, nolādētie, viņus tādus padarījuši. Perjē kungs tos tagad ienīda desmitkārt vairāk.

Bez šaubām, šitiem nodoms viņu tagad ņeint līdzi. Labi, viņš nepretosies. Valdības rīkojumiem un viņu izpildītājiem jāpadodas bez pretrunas. Bet tur viņš tūliņ prasīs pēc oficiera, pēc komandanta — kā nu viņu tur sauc… Ko, komandants! Pašam ģenerālim Galifē viņš savā laikā vīnus piegādājis.

Un tad sacīs: es esmu lojāls pilsonis — pat rojālists es esmu. Es piedodu šitiem abiem un tiem tur.

Man pašam dēls zaldātos, un es nevaru galvot, ka arī viņš šajos juku laikos kādreiz nav pārskatījies.

Sava Ogista vārdā es jums piedodu, Parīzes atsvabinātāji. Un, kad tie būs izgājuši, iepriekš viņam godu atdevuši, viņš pagriezīsies pret to piekto. Pret tevi, Zonār, es diemžēl nevaru tā izturēties. Es neatgādināšu vairs, ka tu savā laikā esi parakstus viltojis un invalīdiem sapuvušu gaļu piegādājis.

Tikai tas man jāsaka, ka tu neesi cienīgs tā amata, kas tev tagad uzticēts. Es tevi tajā ilgāk nevaru atstāt. Neņem ļaunā, bet tev tomēr būs jāatgriežas savā gaļas un zivju veikalā …

Kāds klusu iestenējās. Perjē kungam ienāca prātā — vai tas tikai nebij viņš pats? Sarkanas ogles likās sabērtas uz galvaskausa. Roka locītavā sūrkstēja… Bet tad no lieveņa, tepat pie auss, atkal bij dzirdama balss ar sarūsējušas dzelzs pieskaņu.

— Jums vēl kur kāda slēptuve? Atzīstieties!

Perjē kungs pavīpsnāja. Iebāza roku bikšu kabatā un izvilka mazu atslēdziņu.

— Tā ir no pagraba. Kāpnes sētas pusē, līdzās ķēķa durvīm. Kā noiesiet lejā, tā pa kreisi stūri zem tukšas vīna mucas. Smilkšu kārtiņa plaukstas biezumā virsū. Nemaz lāpstas nevajag.

Un, kad tas ar atslēgu jau bij atpkaļ priekšiņā, viņš vēl sauca pakaļ: — Tikai uzmanīgi celiet lūku! Eņģe vienā pusē nolūzusi, un stūris krīt iekšā.

Zem sevis viņš pasmaidīja arī par savu viltību. To viņš tiem neteica, kas labajā pusē, stūrī zem

tukšu sieru kastu grēdas. Kāpēc viņam gluži viss jāuzrāda? Piecos ieaicināja Lizandera madāmu uz bordo un Holandes biskvītiem … Cik tagad varētu būt pulkstenis? Tiem te labāk neprasīt. Perjē kungs vēroja sauli. Vienpadsmit — katrā ziņā ne vairāk par pusdivpa​dsmitiem …

— Rokas gar sāniem! Mierīgi! Uz priekšu! Marš! Šaut, tiklīdz viņš mēģina bogt!

Atkal Perjē kungs tīri automātiski izpildīja pavēli. Tie četri viņu cieši ieslēguši. Bajonetes zibēja abās pusēs gar elkoņiem. Smagie zaldātu zābaki klaudzēja gar viņa kājām. Viņam bij neērti iet.

Bet, ielas vidū griezdamies, viņš tomēr vēl pamanīja Lizandera madāmu, bālu kā tie aizkari, aiz kuriem viņa slēpās. Un mierīgi, tikai pašam vien pamanāmi pameta tai ar galvu. Piecos — tad viņam pie glāzes vīna un laik​rakstiem būs ko pastāstīt… Nav slikts tāds mazs piedzīvojums…

Cēli paceltu galvu Perjē kungs gāja savu dzinēju vidū. Bet, kad šur tur gar logu stenderēm paņirba 100 bikla vērotāja galva, viņam atkal kļuva mazliet neomulīgi. Kas zin, vai dažs nepazīstams viņu tomēr nenotur par kādu noziedznieku… par kādu no tiem … Ak, šie nolādētie federālisti un revolucionāri! Tagad Perjē kungs viņus ienīda ar katru savas mie​sas cīpsliņu.

Kad kājas saļodzījās vai sametās uz ielas bruģa un viņš gribēja apstāties, spēcīgs grūdiens mugurā viņu katrreiz mudināja tālāk. Tas bij ar kaut kādu cietu priekšmetu, varbūt pat ar revolvera rokturi. Ja nu ierocis neviļus iet vaļā — kur lode nevar trāpīt?… Perjē kungam pārskrēja drebuļi. Bet atskatīties un brīdināt viņš nedrīkstēja. — Arī tas likumā droši vien bij aizliegts. — Šie labie zēni bij tikai likuma izpildītāji, rederālistu salašņas — tie pie visa vai​nīgi …

Iela sāka manāmi sliekties uz augšu. Perjē kungs pazina: kāds no Monmartra priekšējiem uzkalniem. Un te tālu vairs nebij ko iet. Uzkalna vidū viņi apstājās pie balta, grezna nama ar balkona balustrādi vidū gar otrā stāva logiem. Lejas pusē izmargotiem dzelzs stieņiem aizrestoti logi līdz pusei redzami virs zemes. Tālāk, kalnup, tie pamazām nogrima šaurā izdobumā aiz ietves bruģa.

Dzinēji pagriezās un Perjē kungs līdzi viņiem. Klaudzēdama atsitās dzelzīm apkaltu vārtu puse.

Viņš joi gāja pa izmīlu, dobuļainu, zirgu piemēslotu pagalmu. Te bij zaldātu un bruņotu civilistu pilns.

Viņiem negrieza ceļu un tikpat kā neievēroja. Perjē kungs skatījās, bet neredzēja neviena tāda, kam apvaicāties par oficieri vai komandantu. Un nepaguva arī. Viņi jau bija mājas kalna pusē pie pāri pusei zemē iegri​muša vaļēja loga cauruma. Ap to puslokā cieši sastā​jušies zaldāti ar šautenēm.

Pusloks pašķīrās. Perjē kungs nesapratā apstājās un gribēja apgriezties. Bet tūliņ dabūja spēcīgu grūdienu mugurā, meimurodams ieklupa dobumā pie loga cauruma un tikko paguva abām plaukstām at​balstīties sienas asajā stukaturā.

— Lien iekšā, tu suns!

Un gandrīz reizē ar to sajuta spēcīgu belzienu mugurā un asu, ausīs skanošu, acīs dzirksteļojošu triecienu plikajā pakausī. Perjē kungs iekunkstēdamies krita — kaut kādā dziļumā, kaut kādā tumsā …

Kaut kam mīkstam knūpus virsū, pārvēlās pāri, ieslīda kādā karstā, smirdošā spraugā — un tad nesajuta vairāk nekā.

Perjē kungs atvēra acis un skatījās. Pelēka velve liecās tepat viņam pāri, metra pusotra augstu.

Skaidri bij redzama putekļu kārta, pa kuru lēni ložņāja liels, Irekns zirneklis. Bet Perjē kungs nepaguva novērot, vai 1as ielien stūra tumsā jeb vai viņam pusceļā kas gūstāms. Asa sāpe pakausi spieda viņu pagriezties sāņus. Griezdamies viņš dzirdēja, ka spraukstē- dami alplīsa klonam pielipuši mati — bet šis sāpes pazuda tajā kvēlē, kurā galva iegrimusi līdz pat kak​lam.

Uz sāniem pagriezies, viņš iedomāja, kāpēc pamodies. Cieši blakus gulēja kāds, mēteli ar visu galvu ietinies. Tas jocīgi kustināja kāju kā svešādas mūzikas taktī un ar ceļgalu visu laiku bij buksnījis viņam sānos. Acis lejāk nosliecis, Perjē kungs ieraudzīja pāri puslielam noplēstu bikšu

stulmu, no kura rēgojās laukā samelnējis, aprepējis loceklis. Riebumā un apvainojumā viņš gribēja apsviesties uz otriem sāniem, bet ievaidēdamies palika pusratā. Pakausis bij svina pieliets, šo briesmīgo svaru pakustinot, asaras saskrēja acīs. No otrās puses, pussprīdi virs klona, divas stiklainas acis skatījās viņā.

— Netašķies. Guli!

Perjē kungs sadzirda šos vārdus savādā apmāktā dunoņā. Tad viņš redzēja, ka tām acīm blakus pacēlās liela, netīra roka un nodzēsa tumšu plankumu no pieres. Netālu turpat bij vesels kūlis melnu, sarainu matu. Perjē kungs uzmanīgi pacēla savu roku un 103 pataustīja klonu zem pakauša. Tur bij remdens, lipīgs šķidrums.

Mute zem tām stiklainajām acīm savilkās tā kā smīnā.

— Tevi arī pamatīgi piekāvuši. Par ko lad tevi?

Perjē kungs neturēja par vajadzīgu atbildēt. Pat vaidu aizturēja un sakoda zobus. Tas droši vien bij no tiem neliešiem, no tiem revolucionāriem. Vai tādam iai izstāsta, ka viņš te tikai aiz pārpratuma, ka drīz nāks oficieris vai komandants, atvainosies un atsvabinās. Zaldātiem viņš varēs piedot, bet Zonālam ne … Tā viņš sāka atkal domāt par to pašu un uz brīdi aizmirsās.

Bet pamazām viņš ieklausījās troksnī visapkārt. Dobja dunoņa, kā pati sevi atbalsodama, uz acumirkli norimdamās, tad atkal spēji uzplūzdama, līgojās pa izlīkumotu velvju krustiem.

Murmināšana pusbalsī — kā ūdens čala sēklī ap akmeņiem. Elsas, klusi vaidi, varbūt arī šņuksti…

Perjē kungs paslējās uz elkoņa. Četru vīru plata velves sprauga cilvēkiem pieslodzīta. Cits kā aizlauztu mugurkaulu stāvus balstījās pie sienas, velves izdobuma saliekts, rokām līdzsvaru taustīdams. Cits sēdus pret sienu atzvēlies, cits rokām sava paša kājas aptvēris, seju starp ceļgaliem no- 104 slēpis, bet lielākā daļa guļus — uz sāniem, čumurā sarāvušies, knūpus, rokas pār klonu izstiepuši, uz muguras, stīvi kā miroņi… Te pretī loga caurums, te varēja redzēt. Bet tālāk velvju ala aizliecās tumsā, kā likās, bezgala tālu. Tur tikai sakumpušu augumu un izslietu locekļu neskaidri silueti ķēmigā mudžeklī saskatāmi.

Perjē kungam uznāca šķaudas. Neizturami riebīga smaka līda degunā un kutināja rīkles galu.

Cilvēku izkārnījumi, sviedrainas miesas izgarojumi — kaut kas no lopu kautuves, kaut kas no mēslu bedrēm pilsētas nomalēs. Un pretīgs vēss miklums kā vecā aiz- gruvušā akā. Auksti sviedri Perjē kungam bij uz pieres. Viņš sakoda zobus, lai tie neklabētu.

Stiklainās acis ar manāmu interesi vēroja viņu.

— Kā tu še nokļuvi? … Tu būsi centrālajai komitejai piegādājis pārtiku no pamestiem buržuju dzīvokļiem. Jeb vai tu neesi kalpojis par šveicaru sabiedriskās drošības komitejā? Piesmērēties tādi kundziņi mācēja. Un tie tur bez galvām laida iekšā visādus buržujus un provokatorus. Tu būsi nokavējies laikā pārsviesties viņā pusē vai par maz federālistu nodevis. Nu ir par vēlu, kundziņ!

INfci tu guli tepat pie mums …

Perjē kungam domas vijās dīvainās asociācijās. Viņš atminējās, kā bij stāvējis saulē pie sava nama 105 sienas un skatījies Lizandera madāmas logā. Atminējās, ka domājis par Sen-Klu vārtiem, kur bij apsveikt atsvabinātāju Versaļas karaspēku … Dziļa apvainojuma un nepelnītas netaisnības apziņas rūgtums sažņaudza viņam kaklu. Tad viņš atkal iedomāja, ka apsolījis piecos pacienāt Lizandera madāmu ar vīnu un biskvītiem. Ja nu netiek laikā mājās un viņa velti kiauvējas pie durvīm … Perjē kungs sa​grozījās nervozi. Tikai asā sāpe pakausī piespieda viņu izturēties mierīgi.

— Sakiet, draugs, cik tagad varētu būt pulkstenis?

Tas otrais pagrieza acis pret loga caurumu, no kura nemitīgi vilka ass caurvējš.

— Ap to laiku, kad tu te modies, kādā tornī sita trīs. Tagad vajag būt ap četriem.

Patiešām, cauri velves dunoņai varēja sadzirdēt tādus kā tāla pulksteņa sitienus. Bet saskaitīt nebij iespējams. Ārā, pagalmā, sacēlusies liela čala. Pakavi šķinda, tā kā rati rībēja, skanēja nikni bļāvieni, kaut kas smagi šļakstēja. Gar loga caurumu nozibēja sarga bajonetes.

Perjē kungs nopūtās.

— Sakiet, draugs, kā te varētu tikt pie oficiera vai komandanta?

— Pie komandanta? Tu pats vēlies? Vai tev te ari vēl kas palicis?

Tas piesita ar pirkstu pierei.

— Nekur tu no šejienes nevari tikt Protams, atskaitot gadījumu, kad tevi vedīs uz Trokadero, Ver- saļu vai citu kādu slaktētuvi.

Perjē kungs novērsās. Acīm redzot, šis te bij no tiem bandītiem, kuriem sagaidāma tikai lode vai karātavas. Bet apvainojoši, līdz sirds dziļumiem sāpīgi apvainojoši, ka viņam, kārtīgam pilsonim, jāguļ te kopā ar Parīzes vagabundiem un salašņām. Ka tik ilgi nerūpējas par viņu, nenāk un neatsvabina. Pulk​stenis bij četri. Piecos Lizandera madāma klauvēs pie durvīm …

Tas, otrā pusē, atkal sāka bikstīt viņu ar savu kāju. Perjē kungs pikti atsviedās uz muguras.

Pakausī atkal sadūrās vesels kamols sīku adatu.

Kaimiņš līdzās prātoja.

— Tev vajadzētu palūkot apsiet to pauri, citādi tu notašķies pēc lopa. Redzams, belziens nav bijis pa jokam. Kur viņi tevi notvēra? … Palūko, vai tev nav kāds lakats kabatā. Es palīdzēšu …

Perjē kungs neturēja par vajadzīgu atbildēt uz to. Tāds tēviņš varēja iedomāties viņu sev līdzīgu.

Viņš gulēja un skatījās velvē. Zirneklis bij atkal izlīdis no kakta un rāpoja uz priekšu un atpakaļ. Tagad bij redzams, ka tas izvilcis lielam tīklam metus un no vienas vietas rūpīgi saistīja šķērsaudiem. Te bij ko papūlēties. Mušas, jautri vīciņodamās, spindza loga gaišajā plankumā.

Perjē kungs aizsnaudās. Bet ilgi laikam nedabūja gulēt. Pagraba trešā vai ceturtajā nodaļā bij sacēlusies kņada. Džirkstēdama atkrita atslēga. Durvis skanēdamas vērās. Arestantu drūzma sablīvējās nodaļas ieejas spraugā, arī šejieniešus satrauca sēdus un kā​jās. Pār galvām pēkšņā gaismas svītrā paspīdēja bajonetes. Atskanēja nikni kliegta komanda, nejauka lamāšanās, flinšu resgaļu žvakstoņa, protesta saucieni, vaidi. Kādu pūli izdzina laukā, pagalmā. Kaut ko it kā vilkšus vilka pa trepēm augšup. Huzāru zobeni tarkšēja pa akmens kāpšļiem. Uz acumirkli spraugā parādījās oficiera cepure. Perjē kungam sirds iepukstējās straujāk. Bet tajā pašā acumirklī cepure atkal nozuda. Durvis aizvērās, atslēga aizkrita dzirkstēdama. Uz bridi apmulsušais arestantu pūlis atkal sāka sačukstēties.

Kaimiņš bij piebāzis muti Perjē kungam pie pašas auss.

— Tā šodien jau trešā partija. Pirmo reizi ari še bij dzirdama zalve. Tos laikam aizdzina tepat klos- ioii tera pagalmā. Paklausīsimies, vai tagad arī nedzirdēs.

Laikam viss pagrabs klausījās. Zem velvēm tikai apspiesta šalkoņa, kā nomaļu alejās lielus laikā. Bet zalves šoreiz nedzirdēja. Šalkoņa pamazām kļuva stiprāka. Alskanēja vaidi un šķukstēšana.

Kaimiņš alkal picvirzīja muti Perjē kungam pie auss.

— Runājiet klusu: le ir spiegi. Šorīt mēs vienu uzzīmējām. Lamāja Tjēru, Mak-Mahonu un visus ver- saļiešus. Bij gadījušies muļķi, kas viņam piebalsoja. Tie bij tie, kurus no rīta aizdzina klostera pagalmā.

Perjē kungam bij dusmas uz šo neapklusināmo pļāpu. Kāda daļa viņam, Perjē kungam, vīna un delikatešu tirgotājam, gar priekšpilsētas salašņām un revolucionāriem, kuri pēc taisnības lodi pelnījuši? Vai viņš nebij kārtības un likumīgās valdības piekritējs? Pārskatīšanās allaž iespējama …

Bet sirds tomēr sāpēja par netaisnību. Perjē kungs sakoda zobus un aizvēra acis.

Kad viņš atkal pamodās, loga plankums svina pelēks blāvoja acis. Bieza, smaga un smacīga

tumsa bij noģiduši līdz pat klonam un spieda krūtis. Zem tām Perjē kungam kas klusiņām, bet neatlaidīgi kremta. Vēders likās čokurā sarāvies un raustījās grēmās. Tāds izsalkums un slāpes kā kustonim, kā zvēram, un Perjē kungs allaž bijis mērens ēšanā un dzeršanā. Viņam bij kauns pašam no sevis. Bet aizmigt vairs nevarēja. Tas apvēlies uz otriem sāniem un laikam buksnija kādu viņā malā.

Mazākais, īgna ņurdēšana laiku pa laikam bij dzirdama no turienes. Pagrabā klusāks nekā pa dienu.

Svina smagā krēsla ari mutes aizspiedusi. Perjē kungs ieklausījās, ka tas, labajā pusē, kaut ko klusiņām grauž. Kaut kas sauss drupa viņa zobos aiz sakniebtām lūpām. Laikam biskvītus … Perjē kungam siekalas sasūcās mutē. Mājās ķēķa skapīti palika cepts cālis un puspudele baltā vīna…

Viņš palieca galvu uz grauzēja pusi.

— Vai tad te ūdeni nedod? Un ēst kaut ko?

Tas aprimās grauzt. Tad pasmējās tāpat cietu muti.

— Es tikai otro nakti vēl esmu še. Neko ēdamu, ne dzeramu neesmu manījis. Bet tas tikai tāpēc, ka kungi no Versajas vēl nav paguvuši atsūtīt baltmaizi, cepešus un vīnu. Rīt uz brokastīm būs sloku cepetis ar spinātu mērci un pudele šampanieša katram. Tieši no sava galda Tjērs mūs pamielos.

Viņš pretīgi pasmējās atkal. Bet tūliņ aprāva.

— Stipri gribas? Man nu gan nav nekādas buržuju vakariņas. Bet ja patīk Kas sauss un ciets ieslīda Perjē kungam saujā. Pie mutes ce|ot, pelējuma smaka iesitās nāsīs. Tas bij no sakaltis kviešu maizes gabaliņš, ieskābens, gandrīz bez garšas. Perjē kungam neskraukstēja mutē. Tikai trīs kurmet veseli zobi atlikušies. Bet viņš tikām viļāja drupatu mutē, kamēr tā siekalās almirka mīksta un tika norijama. Tomēr salkums pēc tam likās vēl lielāks. Un slāpa briesmīgi.

Kļuva pavisam tumšs. Arestanti sagula. Vienā otrā pusē kādu dzirdēja gari krācam. Dažs iekliedzās pa miegam un pielēca kājās. Cits vāļājās ņurdēdams un kasījās, parazītu apsēsts. Perjē kungam visi locekļi bij stīvi, it kā smagi rati viņam pārbraukuši pāri. Brīdi viņš pasēdēja, rokas ceļgaliem apņēmis. Tad atlaidās uz muguras, sabāza rokas krusteniski krūtīm pāri padusēs zem svārkiem. Loga plankums vairs tikko atšķīrās sienā.

Kad Perjē kungs pamodās pirmo reizi, kur tornī pulkstenis sita gari. Desmit sitienus saskaitīja, bet sākums droši vien nokavēts. Dzirdams, ka ārā lija lietus. Čurnādams tecēja no bruģa loga dobumā un laikam no turienes gar sienu pagalmā. Tie, kas gulēja tieši zem loga, vīkšījās un kurnēdami virzījās sāņus. Bet visur bij pilns, neviens viņus nevarēja pažēlot.

Otrreiz Perjē kungs pamodās jau gaismiņā. Bij tā nosalis, ka zobi klabēja. No tumši zilā loga cauruma nāca mikla, ledaina vērsma. Ārā laikam mainījās sargi. Bij dzirdama komanda, soļi, piešu un zobenu strinkšēšana, šauteņu klaboņa un smagi dimdoši soļi.

Pēc tam Perjē kungs iemiga caurā, murgu pilnā miegā. Lizandera madāma bij atnākusi, un viņi abi dzēra vīnu un ēda biskvītus, tā ka visa istaba bij sausas sprakstoņas pilna. Ēda un nevarēja atēsties. Un sprakstoņa auga un auga un sāka ausis plēst pušu.

Perjē kungs spēji atmodās. Pa miegam bij pievēlies kaimiņam pavisam klāt, cieši tā līkumā iekļāvies. Celdamies tas arī viņu uzmodinājis.

Kaimiņš bij paslējies, uz rokām atstutējies, — izskatījās gandrīz kā četrrāpus nometies. Sarainā bārda un mute smilkšu pilna, acis aizpūžņojušas. Sarkanzilā seja uzburbusi, netīrais krekls uz krūtīm vaļā.

Tā nebij nekāda biskvītu skraukstēšana. Viņā pusē durvis atkal bij vaļā. Pāri gulētājiem stiepās dzeltena gaismas svītra. Pa to 110 pagraba dibena uz izeju virzījās ļaužu pūlis. Zaidāti, bajonetēm bikstīdami, šauteņu resgaļiem dauzīdami, dzina uz izeju divus kopā saslēgtus gūstekņus. Viens otru

raustīdami, gulētājiem pāri klupdami un atkal kājās traukdamies, tie žvadzināja ķēdi. Acumirkļiem tā ņerkstēja kā pa​miris bērns, acumirkļiem aizkaucās kā mocīts suns.

112 — Ardievu, biedri! Lai dzīvo- !

Šauteņu žvaksloņa apslāpēja viņu kliedzienus. Durvis aizkrita. Iztālēm vēl dzirdēja solus uz trepēm. Tad aiz loga tepat pagalmā nosprakstēja zalve un acumirkli pēc tās vārgs un strups revolvera šāviens.

Gūstekņi pagrabā bij aizturējuši elpu. Kur kaktā šņaukādama skrāpējās žurka. Perjē kunga kaimiņš tupēja uz ceļiem, kā turku dervišs ar pieri klonam pieplacis, abas rokas plaukstām uz leju zemē izstiepis. Bet tad viņš piecēlās un noskurināja saraino matu mežu.

— Tas ari cepetis. To mēs Tjēra kungam sūtām uz brokastīm.

Perjē kungs niknām acīm pavērās viņā.

Jakobinietis! Revolucionārs nolādētais? Uzdot to vajadzētu par tādiem vārdiem … Šī doma kā svina pika iegula Perjē kungam smadzenēs un nedeva mieru. Par to pats drīzāk varētu tikt laukā.

Līdz pusdienai Perjē kungs novalstījās, dažādus plānus gudrodams un mocīdamies. Visi locekli smel- dza, ausīs spindza, drebuļi raustīja visu augumu. Slāpes bij neizturamas. Mēle mutē gulēja uzpampusi un smaga. Tad nepārvarams dusmu trakums piecēla viņu kājās. Grīļodamies, rokām balansēdams, viņš pūlējās nostāties šaurā spraugā starp to, kas raustīja kāju, un kādu zeņķi linu dzelteniem matiem. n3 — Nelieši, nolādētie … Jakobīnieši!… Jūsu pēc te godīgam pilsonim jāvārgst un jāpaliek par cūku.

Balss bij pavisam sveša — kā aizsmakusi, kā ap- smagusi. Smaga zābaka gurnā ķerts, viņš aiztenterēja diviem pāri un atsitās kaktā, kur bij slapjš no vakar- nakts lietus.

— Ko tas lops tur melš? … Tas ir kāds spiegs … Sitiet viņu nost!

Bet līdz tam nenonāca. Perjē kungs izskatījās tik nožēlojams un nonīcis. Nevarīgi nošļuka sēdus peļķē, abām rokām apņēma kājas un uzspieda zodu ceļga​liem.

Novakarā daļu izdzina no pagraba pagalmā. Redzams, ņēma tāpat pēc acumēra, bez kādas izvēles un izziņas. Perjē kungs arī bij starp dzenamiem. Neviens nezināja, kas ar viņiem nodomāts.

Grūstīdami un lamādamies žandarmi sadzina viņus čupā. Revolveriem vai zobeniem rokās ieslēdza viņus biezā ķēdē. Zaldāti staigāja garām pīpodami un ņirgādamies. Pa starpām ložņāja subjekti civilā, ko vērodami un nolūkodami. Likās, uz viņu norādījuma divus gūstekņus atšķīra no bara un dzina prom kur aiz sētas nama. Kad tie negribēja iet, šautenēm un zobenu mugurām dauzīdami, piespieda.

Perjē kungs bij pūļa vidū. Redzēja arī pāris oficieru garām paejam. Bet sejas tiem bij tik augstprātīgas un īgna niknuma pilnas, ka viņš neuzdrošinājās tos uzrunāt. Te nebūtu ari līdzējis spraukties laukā. Katru, kas tikai mazliet pakustējās, sargi sadauzīja bez žēlastības. Likās, viņi tikai lūkoja gadījumu laist zobenu muguras un revolveru spalus darbā. Tā zeņķim ar linu dzeltenajiem matiem pāršķēla degunu un virslūpu. Līdz ar asiņu šalti tas divus zobus izspļāva no mutes. Un neviens te neprotestēja. Huzāri smējās, piešiem skandinādami. Oiicieris atskatījās, un vienīgi nicinājums pamirdzēja viņa skatienā.

Perjē kungs labprāt pats pa gabaliņu bij skatījies, kā apšāva dumpiniekus Berna kafejnīcas dārziņā. Tagad viņš pats bij to vidū, kurus varēja dauzīt kā kaujamus kustoņus, un viņam kļuva pavisam nelabi ap sirdi. Taču viņš pilnām plaušām ieelpoja samērā svaigo āra gaisu un kaut cik apmierinājās, kad viņus izdzina uz ielas un sāka virzīt pa nokalni lejup.

Kaut tikai neveduši gar paša namu un Lizandera madāmas logiem!… Bet redzēja jau, ka jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru viņu atdzina šurp. Viņš iespiedās vēl vairāk pūļa vidū un ierāva galvu plecos.

Slēģi bij vaļā, logi atvērti. Perjē kungs redzēja savā veikalā tukšus plauktus un kaut kādu laužņu istabas vidū. Uz lieveņa, viņa mīkstajā ādas krēslā atgāzies, hs cigareti zobos sēdēja kāds kaprālis un ķiķinājās ielai pāri ar Lizandera madāmas Klarisu. Tā, uzvilkusi jauno zilo biūzi, krūtīm palodzei uzgulusi, laukā izliekušies, smējās baltiem zobiem. Netikle — nodomāja Perjē kungs, — vēl pirms divām nedēļām viņa nesa ēdienu federālistiem uz barikādēm … Bet tas tikai uz acumirkli paziba iedomā. Perjē kungs griezās atpakaļ un skatījās un skatījās, līdz kamēr žandarma re​volveris, gar acīm nožvīkstēdams, nepiespieda viņu attapties un kārtīgi soļot līdzi.

Asaras viņam aizžņaudza rīkli. Viņa krēslā — tāds ar dubļainiem zābakiem un cigareti zobos!

Pat Ogistu viņš tajā nesēdināja, kad tas bij dabūjis atvaļinājumu un atbrauca ciemos. Un viņam pašam jāiet barā ar salašņām uo Parīzes priekšpilsētām … Vai tad patiešām negadīsies ceļā kāds, kas viņu atsvabina? Perjē kungs pieķērās šai domai un sāka uzmanīgi lūkoties pa ielas malām.

Viņus dzina pa līkumotām ielām un taisniem bulvāriem. No sākuma visiem bij viena doma: uz kurieni? Bet vēlāk viņi, neēduši, slapji, nomocīti, nogura un vienaldzīgi saduga sevī. Vilkās kā kaujamu lopu bars, kas zina, ka katra cerība un pretošanās velta. Aiz muguras nemitīgi skanēja sitieni un lamāšanās, bet tas līdzēja maz. Arī pret sitieniem gūstekņi bij kļuvuši vienaldzīgi. Arvienu lēnāka kļuva pūļa gaita. Šī iela bij diezgan plata. Bet piepeši žandarmi dūrēm, kāju spērieniem un revolveru rokturiem sāka triekt gūstekņus pie malas. Izrādījās, ka pretim brauc kāds ģenerālis. Spīdīgi nobarotu dūkanu pāris rikšoja laiski. Acīm redzami ģenerālim nekur nebij jāsteidzas, viņš tāpat pavizinājās. Blakus viņam grezni izģērbta metrese ar ballu pinkainu sunīti klēpī. Piepeši gūstekņu vidū atskanēja necilvēcīgs brēciens: — Jūsu ekselence! Kur viņi mani dzen? Es esmu nevainīgs!

Zems, resns cilvēks pliku galvu, asinīm apkaltušu pakausi kā ārprātīgs lauzās pūlim cauri uz braucēju. Ģenerālis pameta vienaldzīgu skatienu, bet tūliņ atkal novērsās. Noliecās pār dāmas klēpi

un ar cimdotu pirkstu pakutināja sunītim zem kakla. Tas atņirdza zobus. Dāma tāpat un iesmējās.

Tikai pāris belzienu Perjē kungs dabūja krūtīs un trešo, sevišķi sāpīgu, pazodē. Dzinēju uzmanību tajā acumirklī pievērsa cits gadījums. Izlietodams acumirkli, kad žandarmi kā zosis uz svešu suni pagrieza galvas pret ģenerāli, kāds gūsteknis zilā blūzē nometa koka tupeles, pārlēca pār zemu sētiņu un putna ātrumā skrēja mazajam dārziņam pāri. Trīs četri šāvieni nosprakstēja viņam paka|. Bet viņš, acīm redzami netrāpīts vai tikai viegli ievainots, pārlēca arī viņā pusē un pazuda tumšā spraugā.

Pakaļdzīties nebij vērts. Viens vairāk vai mazāk — viena alga. Kas te viņus skaitīja. Tikai vesela straume netīru lamas vārdu un sitienu izlija pār palikušajiem. Saule jau laidās aiz koku galotnēm, bet sutoņa bij neizturama. Tvans cēlās no neizsusējušām sabradātām vakarnakts lietus peļķēm. Neizturama puvuma smaka, vietām vieglāka, vietām lipīgi smaga, nāca pa pagrabu logu caurumiem no dārzeļiem, no insurgentu aizbarikadētām, tagad pavirši aizbērtām tranšejām. Nogura gūstekņi, nogura arī dzinēji. Elizejas laukumā apstājās atpflsties.

Arestanti kā pēc komandas noplaka zemē. Cits gulēja izstiepies, nekustēdamies, aizvērtām acīm un vaļēju muti un likās pagalam. Cits tupēja sarāvies un miglainām acīm skatījās apkārt. Parīzieši, kuri pulciņos pastaigājās, nāca klāt palūkot.

Kungs sirmu bārdiņu, cilindru galvā uzsita ūsainam žandarmam uz pleca.

— Braši, draudziņ! Labs ķēriens jums gadījies. Bet kāpēc jūs viņus vedat tāpat barā? Sasiet vajag, dzelžos slēgt! Pirms pusstundas te aizdzina vienu bandu — U8 tie visi bij ar vienu virvi sasieti. Kā baloži uz telegrāfa drāts — ha, ha, ha! Huzāriem Jr nagaikas — tad viņiem rodas pavisam citas kājas.

Viņš izņēma cigareti no zobiem, pieliecās spraugā un palūkojās tuvāk. Sirms zemē sakumpis večuks nenovērsa no viņa savu vienīgo, aizasarojušo aci — otrā bij ar netīru sarkanu lakatiņu aizsieta. Un pie​peši seja līdz cilindra malām piesārta tumši sarkana.

— Lupatas! Vazaņķi! Laupītāji ar saviem Deleklī- ziem, Demulēniem, Vermoreļiem un Varlēniem priekšgalā! Sarkanu lupatu apsējies! Nekauņa, viņš vēl tagad smejas par mums!

Ar apkaltu spieķa galu viņš dūra, mērķēdams večukam vaļējā acī. Bet netrāpīja. Tikai sarkana svītra palika pelēkā vaigā. Smiedamies žandarmi atbīdīja kungu atpakaļ.

Jaunkundzīte augstiem papēžiem, saulessargu plecam pārmetuši, palēcās kā kaza uz vietas.

Spiedza tikpat sarkana kā viņas papa: — Kur jūs viņus vēl vedīsiet, tos suņus? Šaujiet viņus tepat nost!

Tik liela patriotisma kustināts, ūsainis pielika roku pie cepures.

— Labprāt, madmuazel. Bet visam ir savs laiks. Nāve šiem nezvēriem nav nekas. Lodi viņi norij tik​pat mierīgi kā buržuju trifeļus.

Jaunkundzīte aprimās. Asaras viņai bij acis.

— Cik žēl! Es neesmu redzējusi, kā viņi inirr.t, šie suņi.

Otrā pusē ielas zēns un prostituētu bars svilpa un apmētāja arestantus smilktim un dubjiem. Sargi ne​kustināja ne pirksta viņus aizsargāt.

Perjē kungam klabēja zobi un drebēja visa miesa. Viņš bij notupies, pierāvies aiz kāda strādnieka platās muguras. Ārprātīgās bailēs viņa vaigi bij iekļāvušies, smaganām pielipuši.

Uzmācīgās mušas spin- dzēdamas metās uz viņa pakauša, bet viņš neattapās tās atgaiņāt.

Gāja tālāk. Skatītāju gar ielas malām saradās ar- vienu vairāk. Parīze vēl līksmojās uzvaras reibumā. Garāmdzenamo guslekņu bars vēl vairāk ielīksmoja visu sirdis. Kungi un dāmas pulīšos smiedamies, pirkstiem rādīdami, amizējās, kā ceļojošu zvērnīcu redzēdami. Kafejnīcas bij viesu pilnas. No turienes līgodamies iznāca piedzērušies pilsoņi vīna glāzēm rokās un sarkano šķidrumu

lēja arestantiem acīs. Žandarmi, pūļa niknuma aizrauti, trakoja līdzi, lamādamies un grūstīdami dzenamos. Pat kāds šāviens norībēja. Bet nevienam nebij vaļas atskatīties, kas tas bij, kas tur palika ielas vidū un ap kuru pūlis sabruka kā plēsīgi 120 putni ap maitu. Kāds pārdrošnieks, kas bij atgrūdis pret viņu paceltu dūri, kāds spītnieks, kas iespļāva ņirgātājam sejā un mierīgi pagrieza krūtis pretī žan- darba ierocim. Kāds nelaimīgais, kas nevarēja tikt citiem līdzi un paklupa uz nelīdzenā bruģa …

Kad nokļuva uz Versaļas ceļa, visi saprata: viņus dzina uz Versaļas cietumiem. Mazs cerību stariņš at- inirdza šajās izdzisušajās acīs. Viņus tiesās kara tiesa. Lai kādas bij tās tiesas, bet bez pierādījuma taču nenošaus. Noberztās, notirpušās, dubļos izmirkušās kājas sāka cilāties žiglāk.

Noliekušās gaSvr.3 atslējās taisnāk.

Perjē kungs no aizdusas bij kļuvis gluži sarkans. Galva viņam reiba, gar acīm virpuļoja bālgani loki. Katru acumirkli viņš varēja sašļukt pūlim zem kājām. Bet viņš noprata labi, ka tā būtu viņa pēdējā stunda. Tāpēc atmetās pleciem pret blakus gājējiem un automātiski turējās līdzi. Versnļā viņu nenotiesās. Viņš nekā nebij darījis. Atkal viņam atausa atmiņā Tjēra vārdi par taisno tiesu. Atkal viņš sāka ticēt. Kaut tikai nepakrist un nepalikt ceļu, kaut tikai vēl bridi izturēt!

Bet pie Lamijetas apcietinājumiem viņus atkal pēkšņi apturēja. Izgrūstīja un sastādīja divās garās rindās. Viņi lūkojās nesaprata un nevarēja ieraudzīt cēloņa. Bet tad uz ceļa izjāja ģenerālis. Aiz tā nāca zaldātu pulciņš šautenēm pār pleciem, divu oficieru vadībā. Tas bij Galifē ar saviem ikdienas pavado​ņiem.

Galifē nokāpa no zirga un lēnām nāca gar rindu. Mugurā viņam bij jauns, varbūt vēl tikai šorīt no skrodera atnests uzvalks, kājās spīdīgi lakoti zābaki. Balti cimdotā roka šūpoja vieglu jājamu pātadziņu. Seja bij mierīga, pat laipna, ar manāmām noguruma zīmēm. Bet ledainās acis uzmanīgi, kā meklēdamas, nolūkojās pēc kārtas katrā arestantā.

Laikam nevarēja atrast, ko meklēja. Varbūt nezināja pats, ko meklē. Pusrinda bij jau garām, kad viņš beidzot apstājās. Tas bij drukns ogļu nesēja vai mēslu tīrītāja tipa cilvēks kailu galvu, melnu, sarainu matu mežu, ļaunām zvēra acīm. Ģenerālis uzsita viņam ar pātadziņu pa plecu un pavīpsnāja.

— Mans draugs, kur tu savu cepuri pazaudēji? Tev būs svarīgas darīšanas bijušas. Jeb vai tu tik pārāk esi steidzies, lai reizē ar citiem nokļūtu Versaļā? Ģenerālim apstājoties, melnmatainā sarkanai sejai pārskrēja zilgana ēna. Kājas ceļgalos redzami sadrebējās. Pātadziņai viegli pieskaroties, pleci iekļāvās. Bet viņš tūliņ saņēmās un izslējās taisni.

Stiklainās acīs atmirdza zaļganas uguntiņas.

— Nē, ģcncrāja kungs. Bet man bij jāpiegādā patronas barikādēm uz Sen-Marseļas bulvāra. Ši skarbā izaicinošā balss noskanēja pāri abām rindām.

Pats pēdējais viņu sadzirdēja. Galifē acu plakstiņi nervozi paraustījās.

— Ā! Vaļsirdība ir teicama īpašība. Bet kāpēc tev tik melni un saraini mati? Tu neesi francūzis. Tu esi itālietis vai spānietis.

— Tikpat maz, kā jūs esat varonis, ģenerāļa kungs. Ģenerālis pietvīka un asi pamāja ar roku. Žandarmi sabruka ap melnmati. Perjē kungam acīs satumsa. Viņš šajā acumirklī būtu gatavs pats noraut savu kailo galvu no pleciem un paslēpt gūstekņiem starp kājām. Bet Galifē uzbudinājumā pagāja garām, viņu otrā rindā nepamanījis.

Pats pēdējais bij jauneklis linu dzelteniem matiem, saskrāpētu seju, arī bez cepures. Pātadziņa švīk​stēdama trāpīja tā galvu.

— No kurienes tu tāds esi? Savā Polijā vai Dānijā tu nemācēji revolūciju taisīt? Nu Parīzi tu gribi iz​brīnīt savām riebīgām pinkām? Marš!

Zeņķis kā nopļauts sabruka zemē. Bet sargi bij jau apkārt. Cietām rokām, kāju spērieniem viņi to uzrāva augšām. Acumirkli vēlāk viņi lo jau balstīja pret mūri melnmatim blakus. Tas stāvēja neatspie- dies, rokas uz krūtīm sakrustojis. Nicinošu skatienu pameta paģībušajā zeņķī, tad pagriezās pret zaldā​tiem, kurus virsnieki jau stādīja rindā.

— Bābas, ko jūs trīsat! Šaujiet droši!

— Uz priekšu! Marš!

Gūstekņus gabaliņu trieca skriešus. Melnmata tālākos zaimus viņi nedzirdēja. Tikai izklaidus zalve nosprakstēja tepat aiz muguras Saule bij nogājusi. Satumsa ātri. Gūstekņi vilkās aizturētu elpu. Likās, nupat atkal viņus apturēs un stādīs rindā.

Bet neapstājās vairāk. Gājiens turpinājās bez ka​vēkļiem. Priekšā jau paspīda Versaļas ugunis.

Versaļā bij četri cietumi. Lielo staļļu pagrabi, pils oranžērija, Sen-Siras kara skolas manēža un Satorijas doki. Daudzi no gūstekņiem vairākkārt bijuši Versaļā. Bet tagad, līdz nāvei nomocīti, gandrīz akli tumsā, nevarēja atšķirt, kurp viņus dzina. Kaut kāda ieeja sākās — to viņi manīja no iā, ka pūlis izstiepās garumā un pakaļējiem nācās acumirkli uzgaidīt, līdz kamēr priekšējie pakļuva tālāk.

Tad viņi bij šaurā 124 spraugā — likās, starp mūra sienu un kādu ēku.

Tālāk tumsā, pret nomākušās debess fonu, slējās kā milzu ēku silueti.

Bet mierā viņus nelika. Priekšējos žandarmi grūda atpakaļ, pakaļējos dzina nežēlīgiem sitieniem un kāju spērieniem. Beigās gūstekņi saprata, ka viņus dzen ēkā iekšā. Gar sienu taustīdamies, viņi nokļuva līdz durvju caurumam. Bet iekšā bij jau stāvgrūdām pilns — viņi uzdūrās turienes sargu bajonetēm. Dažiem tomēr palaimējās iespraukties. Tie sajutās ieblī- vēti guļošu un sēdošu cilvēku masā, miasmu pilnā, slāpējoši karstā atmosfērā, kura saindēja asinis un apreibināja kā ogļu tvans no nesaredzamas milzīgas krāsns mutes. Arā palikušie bij laimīgāki. Tie pakrita turpat uz miklās, vēsās zemes un acumirklī aizmiga pusģībonī. Dažiem pat palaimējās sagrābstīt kādu pusizžuvušu peļķi — kā zvēri, cits citu nost grūzdami, tie saklupa apkārt un dzēra gļotaino, rie​bīgi smirdošo šķidrumu.

Perjē kungs bij aizmidzis, vēl pirms kā viņa augums nogulās zemē. Patiesībā tas nebij miegs, bet dīvaina nesamaņa, kurā dažas sajūtas vēl palika modras, kāda aprauta domu skara vēl nopllvoja smadzenēs. Apkārt šķitās drausmīgs, pietūcis kapa klusums, tikai paša nevienādie sirds puksti dunēja ausīs — kā koka āinura sitieni pret metāla stieni. Pamazām tie 125 noklusa — Perje kungam likās, ka viņš mirst. Bet nebij ne bail, ne pretoties gribējās. Smaga vienal​dzība kā ar vatētu segu pārklāja apziņu.

Ap saules lēktu arestantus uzmodināja šāvieni tepat virs galvām. Likās, ka šauj uz viņiem, viņi salēca sēdus.

— Zemē, suņi! Gulēt! Šaut uz katru, kas pakustas!

Kā nopļauti gūstekņi atkal pieplaka zemei. Bet viņu miglainās acis iemanījušās vienā acumirklī saskatīt daudz. Tas bij nometnes komandants kapitāns Obrā. Atnācis ar sargzaldātu pulciņu atmainīt gājiena un eksekūcijas nogurdinātos dzinējus. Pie tās pašas reizes zaldāti turpat pie sienas nošāva trīs gūstekņus. Tie bij vai nu notiesāti, vai mēģinājuši bēgt, apvainojuši sargus vai vienkārši kapitānam Obrā pa nakti sameties garlaicīgi, un viņš sagādāja sev rīta izpriecu. Varbūt arī, ka naktī viņu murgi mocījuši un tagad viņš atspītēja tiem. Kas to lai zin — te viss bij iespējams.

Perjē kungs vienā mirklī bij redzējis to pašu, ko pārējie. Kā tie divi klusu sabruka, bet trešais vēlās lēnām, abām rokām pie mūra turēdamies, it kā viņam katrā ziņā būtu jānoturas kājās. Nu bij dzirdams, kā 126 viņš tur kūļājās krākdams. Kā no vāles sitieniem zeme bukšēja no viņa zābakiem. Tas vilkās Joti ilgi — gūstekņiem likās, veselu stundu. Tad bukšēšana pamazām aprima, bet krākšanas vietā skanēja gari stiepti gārdzoši kaucieni. Tas bij

neizturami. Gūstekņi gulēdami abām dūrēm spieda ausis ciet. Šausmīgākais tas, ka kaucieni atkārtojās ar tik Ilgiem starp​laikiem un nebij iespējams no viņiem izvairīties, ne noslēpties.

Tāpat kā citi, Perjē kungs spieda ausis ciet, bet dzirdēja tomēr. Visa miesa viņam tvīka kā no vienas vietas apdauzīta, locekli sāpēja kā izlauzti. Kāju pēdas dega uguni — bet viņš nedomāja par to. Sliktākais tas, ka viņš nebij nomiris, ka galva atkal skaidra un viņš varēja domāt. Viņš domāja un atcerējās, atcerējās un domāja, tikai palaikam aizšautā kaucienu pārtraukts.

Visu vakardienu viņš redzēja kā nupat pārdzīvojamu — ar visu viņas netaisnību, pazemojumu un bailēm. Atcerējās, ka pa sapņiem bijis savā namā uz lievenēm un jokojies ar Lizandera madāmas Klarisu, kura, izliekusies pa logu, uzsmaidīja viņam… Šie briesmīgie sapņi! Perjē kungs sažņaudza galvu rokām un raudāja rūgti.

Asaru sā|ais slapjums satecēja mutē, un viņš instinktīvi norija to. Un tad atguvās, ka mēle uzpampusi no neciešamām slāpēm un žokļi raustās krampjos. Riņķī apkārt sāka kustēties un švīkstēt.

Gulē​tāji drīkstēja celties. Arī Perjē kungs mēģināja uz- trausties četrrāpus.

Pūļa viņējā galā gūstekņi šausmās atrāvās uz vienu otru pusi. Tagad viņi redzēja, ka vakar dzēruši no peļķes, kur gļotainais šķidrums bij pasarkans. Citi pirms viņiem tajā mazgājuši savus ievainojumus … Bet tad notika vēl kas riebīgāks. Drukns virs kailu galvu pievilkās lāmai un, uz vēdera pieklupis, strēba.

— Nolādētais! Viņš dzer savu brāļu asinis!

Bet Perjē kungs jau atslējās saviebies, nodrebēdams, it kā degoša eļļa ielijuši viņam mutē.

Atvilkās līdz mūrim un palika tur sēžam, muguru atspiedis. Turpat, gandrīz līdzās, uz mutes gulēja šorīt aizšautais. Kaucieni vairs nebij dzirdami, viss ķermenis nekustīgs, bet kājas vienmēr vēl raustījās.

Kāds bij nosēdies Perjē kungam blakus.

— Viņš taču nejūt vairs. Vai nav liesa, viņš ir bez samaņas?

Tas tikai pēc brīža atčukstēja pretī: — Varbūt. Bet varbūt arī ne. Zināsim, kad pienāks mūsu rinda. To viņi izdomājuši, lai dzīvos vairāk spīdzinātu. Nāve ir tās mazākās mokas, bet šitā… Es neizturēšu. Jūs redzēsiet, es kļūšu ārprātīgs.

Perjē kungs mēģināja satvert viņa roku.

— Kāpēc jūs tā runājat? Mēs esam cietumā un izmeklēšanā. Mūs atsvabinās.

Tas paliecās ieskatīties viņam acīs.

— Vai jūs jau papriekš neesat ārprātīgs?

Patiesību sakot, Perjē kungs pats arī vairs lāgā neticēja tam, ko runāja. Nē, viņa ticība tiesai, taisnībai un savai nevainībai nebij vēl satricināta. Bet tur starpā bij kaut kas tāds, ko viņš nevarēja izskaidrot. Viņa nervi bij izmiekšēti kā slapjas dzijas, viss vecais atziņas audums izblīdis, izļuvis kā nederīgs un svešs lēveris. Ja arī tagad pat izlaistu, viņš nevarētu vairs. Par daudz viņš piedzīvojis un redzējis.

Salauztiem locekļiem viņš sēdēja pie mūra un domāja. Saule kāpa augstāk un atkal jau sāka karsēt. Paralelogramveidīgi iežogotā laukumā vējš neķēra nemaz, lai gan kur attālu, pāri mūrim, kuplais kastaņa lapotnis žirgti locījās. Trīs milzu barakas zvilnēja saulē. Pa margām aizžogoto spraugu mūrī redzama kādas greznas ēkas vīteņiem apaugusi balustrāde. Ēkas un viņu pagrabi, laukumi un spraugas — viss sagūstītu federālistu un tāpat vienkārši no ielas paņemto pilsoņu pilns.

Kaut kādās neizprotamās, allaž vien pārkārtojamās grupās un pūļos sašķiroti, viņi tur kvernēja, guļus, sēdus un slāvus sablīvēti. Sargi 129 visapkārt niknām, apnikušām, stulbām sejām gatavi katru acumirkli un par mazāko nieku šaut. Pa

vidu izlūkodami un ošņādami ložņāja žandarmi un spiegi civilā. Lamāšanās, šāvieni, mirēju krākšana, sadauzīto un ievainoto vaidi, prātā jukušo brēcieni — cauru dienu kā raganu ķēķis virmoja šī slepkavu bedre. Nošautie, mirušie un paģībušie vāļājās visgarām. Mušas melniem mākoņiem spindza ap asiņu peļķēm. Nepanesama smirdoņa gulēja pār šo klcāku, kur cilvēki vārtījās paši savos izkārnījumos.

Perjē kungs nevarēja acu nogriezt no tā, kas tur gulēja knūpus, vēl vienmēr kājas raustīdams.

Savādi. Kad Parīzē šāva insmgentus, iztālēm tas likās pat pievilcīgi. Nosprakstēja salve — sausi un braši. Ja tie bij nostādīti, sabruka kā nopļauti. Pie kokiem piesietie saļima nokārtām galvām. Daudzi mira ar skaļiem, spilgtiem kliedzieniem, kā tas melnmatis vakar pie Lamijotas. Tie bij pratuši dumpoties pret likumīgo valdību, prata arī miri. Nekad Perjē kungs nebij iedomājies, ka cilvēku var arī aizšaut un pamest, lai tas te priekš visu acīm pamazām nobeidzas. Perjē kungs aizvēra acis. Viņš nevarēja vairāk. Vēl acu​mirkli, un viņš pats, nervu krampjos raustīdamies, novelsies zemē.

130 Ap pusdienas laiku koka muldā atnesa kaut kādu pabiezu virumu. Eda tikai veselākie un pārāk Izsalkušie. Perjē kungs ar mokām norija pāris kumosu sasmakušās barības. No tās slāpa vēl vairāk. Bet ūdeni nedeva. Un, saules kvēlē sēdot, viņam vaļējām acīm sāka rādīties murgi. Viņš bij savā ķēķī, ar baltu krūzi smēla no pilna spaiņa un dzēra un dzēra Atjēdzās un novaidējās skaļi. Tad paslējās taisnāk stāvus. Vai tie arī vēl bij murgi? Viņš ieraudzīja savu komiju Luisjenu. Šauteni rokās tas kopā ar citiem dzina jaunu gūstekņu pūli laukumam pāri. Bet kā tas bij iespējams? Viņš taču bij aizgājis pie revolucionāriem. Taču par Luisjenu Perjē kungs ilgi nedomāja. Pats savu augumu viņš atkal sajuta kā vienu sūrstošu brūci. Ārpusē sāpēja, iekšā kā uguns dedzināja, un grēmas koda.

Naktī viņus sadzina kādā pagrabā. Tas bij vēl briesmīgāks nekā Monmartras piekalnē. Vēl tumšāks, smirdošāks un vairāk pieblīvēts. Ritu atkal laukā izlaisti, viņi labu laiku bij pavisam akli.

Sargu dzīti, cits pie cita turēdamies, viņi meimuroja pāri lauku​mam, paši neapjēgdami, kurp.

Perjē kungs neviļus atradās pie dzelzs margām aizžogotās spraugas mūrī. Otrā pusē bij mazāks laukums, tāpat gūstekņu pilns. Tāpat sargi stāvēja apkārt un draudēja ar bajonetēm katram, kas tuvojās 131 margām un gribēja pāris vārdu parunāt ar paziņām otrā pusē. Perjē kungam tur nebij neviena paziņas. Bez ziņkāres viņš skatījās, kas tur notika. Pamazām viņu pārņēma vienaldzība un stulbums.

Miesa vēl turējās, bet garīgi viņš sāka jau pamirt.

Vienaldzīgi Perjē kungs vēroja, kā viņā pusē gūstekņus atdzina no sētas uz viņu pusi. Tad laukuma vidū, laikam no kāda pagraba vai harakas, izveda pūlīti sieviešu. Tur bij arī puslīdz glīti ģērbušas. Bet lielākā daļa noskrandājušu, nomelnējušu, lēveriem aptītām rokām, neaizdzijušiem ievainojumiem sejās. Dažām svārki pārplēsti no augšas līdz lejai un kaut kā saspraudīti — mazliet pakustoties, kaili ceļgali spiedās laukā. Vienai bērns bij uz rokas.

Sarkana apdūmējusi saule svelmēja viņas, žandarmi grūstīja, nevarēdami noturēt pareizās rindās. Veca sieva gandrīz baltiem matiem, bez jakas, garām skeleta rokām neizturēja, nokrita atmuguriski zemē. Sargi aiz padusēm aizvilka to projām.

Varēja būt ap diviem pēcpusdienā. Ap šo laiku Parīzes bulvāru dzīvokļos guļ vēl tās, kas no dinejām un slepeniem satikšanās namiem tikai astoņos pār- radušās mājās. Un tās, kuras vīri tikai pirms pusdienas atstājuši pēļos vienas. Pārējās tagad palaikam saradās Versaļā gūstekņus aplūkot — gluži tāpat, kā agrāk gāja cirku vai zvēru dārzā. Karietes rindās stāvēja aiz vārtiem. Dažas ieradās vēl otro reizi savu viru, huzāru oficieru pavadībā, kad kāds sevišķi in​teresants subjekts bij atkal notverts.

Ap diviem kapitāns Obrā sagaidīja savas viešņas. Ap pustrijiem viņš ar tām parādījās gūstekņu nometnē. Komandants gāja pa priekšu, aizrādīdams un paskaidrodams — kā izveicīgs menažērijas īpašnieks un laipns namatēvs. Dāmas gaišos vasaras uzvalkos pulciņā iepakaļ, čalodamas, pasmiedamās, ziņkārīgām acīm apkārt lūkodamās. Procesiju noslēdza divas pusaugu skuķes, kopā saķērušās zem viena saulessarga. Tās laikam pirmo reizi bij še. Viņu acīs ziņkāre jaucās ar izbrīnu, bailēm un riebumu. Abām svabadās rokās sasmaržoti mutautiņi, tos viņas reižu reizēm spieda pie deguna.

Sargi stāvēja izstiepusies, augstajām viešņām godu atdodami. Komandants ar suņu pātadziņu iesita pa sava zābaka stulmu.

— Mierā, kuņas! Rindā! Neizgāzt vēderus!

Un atgriezās, izdzirdis kādu dāmu aiz muguras iespiedzamies. Tā bij nacionālās gvardijas palkav- nieka un slavenās Satelē kara tiesas priekšsēdētāja Luija Fabra resnā kundze. Tikko neieminusi netīrumos, sāņus atlēkusi, viņa skurinājās kā ūdens ap- šjākta vista.

Kapitāns smaidīja, galanti palocīdamies.

— Uzmanīgi, mans dāmas! Tie lopi piegāna visas malas, tepat uz vietas savas vajadzības izdarīdami.

Demokrātiskās avīzes izdevēja Renāra kundze pārmeta saulessargu uz otra pleca, samiedza acis un pa​stiepa lūpas.

— A, kāda mežonība! Kāds civilizācijas trūkums! Patiešām, mēs paši maz esam darījuši šo radījumu apgaismībai. Mums turpmāk pilsētas nomalēs vajadzēs biežāk sarīkot lekcijas par sanitāro jautājumu un sabiedrisko tīrību vispār. Ko palīdz kārtība pilsētas centrā, kad nabagu kvartāli Parīzi ik vasaras apdraud visādām epidēmijām …

Baņķiera Mulensa meita, sausa un tumša kā čigā​niete, bij piegājusi lai ar saplēstiem svārkiem.

— Kāpēc tevi arestēja? Ko tu biji darījusi?

— Tāpēc, ka es pārsēju ievainotos uz Veltēra laukuma.

Mulensa jaunkundze saskatījās ar pārējām. Ar šitādām rokām un šādā uzvalkā! Tur taču asiņu saindēšanās neizbēgama. Stulbi, stulbi bij visi šie cilvēki! Bet sestā iecirkņa mēra Lorio kundzi interesēja kas 134 cits.

— Kur tu savu uzvalku tā esi saplēsusi?

Aiz visa netīruma bij redzams, ka sieviete sasarka.

— Versaļieši gribēja mani izvarot.

Fabra kundze pārsteigta pieliecās.

— Ko tu teici? Mūsu brašie atsvabinātāji? Un tev nav kauna vēl melot? Degošās mājās viņi līda un bērnus uz rokām nesa laukā.

Dāmas virzījās tuvāk. Abi pusaudži zem viena sau​lessarga spraucās visām priekšā.

— Kur tu saki? Kur tas notika?

Piepeši no rindas viņējā gala atskanēja skaļa, rupja balss — neticama, gandrīz neiespējama šajā nomocīto kustoņu barā.

— Dzeniet taču, maz?,kais, tos sivēnus gulēt. Lai amizējas lielās …

Pāris viešņu pat iekliedzās no pārsteiguma un apvainojuma. No šādiem incidentiem komandants visvairāk baidījās. Tie atgadījās bieži, un nekad viņus nevarēja paredzēt un novērst. Tā vēl varēja rasties ieskats, ka viņš savus zvērus neprot savaldīt, kā pienākas. Bet, kā par brīnumu, šoreiz viņš ar savu pātagu neskrēja pārdrošai saucējai klāt un arī sargiem nepavēlēja gāzties tai virsū. Acīm redzami viņš bai​dījās vēl lielāka skandāla. Sarkans sejā viņš cirta pātagu gaisā un uzkliedza: 135 — Acis uz leju! Visām! Kad godīgas sievietes iet garām.

Dāmas acīm meklēja interesantākos eksemplārus barā. Riebums un ziņkāre spuldza viņu acīs.

Vaigu gali sārtojās gandrīz visām. Kas tās te bij par retiem radījumiem! Avīzes ik dienas nebeidza vien rakstīt par šo sieviešu mežonībām un pasakaino netiklību. Tas bij kaut kas, kas kairināja nervus un kutināja instinktus.

Sieviete ar bērnu taisījās klupt Renāra kundzei pie rokas. laikam tāpēc, ka Briseles mežģiņu kleitā, izaicinošu dekoltē un briljantiem visos pirkstos tā izskatījās pēc kādas marķīzes vai ģenerālienes.

— Apžēlojieties, kundze! Tas bērns nīkst nost. Jau trešā diena, ka man krūtīs nav ne piliena, ko viņam zīst…

Renāra kundze nopietna pamāja komandantam.

— Klausieties, kapitān. Kāpēc viņa te liek turēta?

Bet tā jau bij iejaukšanās viņa amata darīšanās.

Obrā vēsi paraustīja plecus. Vai viņš te par visām tādām varēja zināt. Kara tiesas kancelejā pie sekretāra, tur interesenti var palūgt. Vazaņķes, prostituē- lās, slepkavas, visas līdz ar saviem dumpiniekiem.

— Bet vai tam bērnam nevar ko palīdzēt?

Kapitāns palocījās ironiski.

— Viņas nošaus abas reizē.

Pie rindas viņējā gala viņš viešņas nemaz negribēja laist. Bet pirmītējā kliedzēja dāmas interesēja visvairāk. Un ar varu viņas taču nevarēja raidīt projām. Lorneti ar perlamutra svītriņu un zelta kātiņu pie acs Fabra kundze pieliecās pavisam tuvu.

— Un kāpēc tu te esi?

Tā stāvēja liela un spēcīga, pusgalvas garāka nekā kapitans. Muskuļotās rokas uz krūtīm sakrustojusi, kailu galvu, dziļu ievainojumu šķērsām pierē — viena vienīgā pūlī pret pavēli nenolaistām acīm. Dzirk​steles likās šaudāmies no šim ļaunajām acīm.

— Tādēļ, lai jūs ar saviem mīļākiem līdz pusdienai varētu valstīties pa spilveniem.

Fabra kundze atlēca atkal kā ūdens apšļākta vista.

— Kapitān! Vai jums vairāk nevienas lodes nav priekš šīm bezkauņām?

Bet komandants atkal tikai paraustīja plecus un paveda dāmas atstatāku, tuvāk margām. Te bijušas vairāk tādas, ar kurām neko nevarēja iesākt. Šo ielasmeitu bezkaunība un spītība ir taisni kas neticams. Pa lielākai daļai žandarmi paši viņas pievāc jau pirmajā vakarā. Ar šito te neviens nav varējis tikt galā. Te, pagrabā, ir tāds lielisks caurums, kuru arestanti paši iesaukuši par lauvu bedri.

Vistrakulīgākie un spēcīgākie vīrieši tur nav varējuši izturēt ilgāk par sešām stundām. Iznāk bāli kā līķi un klusi kā jēri. Šitā tur bijusi veselu dienu un nakti — bet tikpat kā nogulējusi ērtos bēniņos uz salmu maisa. Nav līdzekļa, kā aizbāzt viņai muti. Dzīvs velns ir viņā. Barbariskajos viduslaikos viņa kā ragana būtu sadedzināta uz sārta. Mēs ar savu humanitāti paciešam visas viņas nelietības. Lodi, jūs sakāt? Acumirkli nav iespējams. Viņa ir notiesāta, bet jāgaida. Vakarā viņu nodos patruļai. Tādi ir visvairāk sargājami. Ja sarakstā kāds iztrūkst, tad vai sacelties nepatikšanas. Mūsu liesās valda stingra kārtība …

Mulensa jaunkundze skumji nogrozīja galvu.

— Cik žēi! Es vēl tā pavisam tuvu neesmu redzējusi, kā viņus šauj. Avīzes raksta, ka viņi zaimojot dievu, valdību un svēto vakarēdienu. Kāds nelietis pat izlamājis priesteri un apspļaudījis krustu … Vai jūs, mesjē Obrā, nevarētu mums paziņot, kari atkal kādus šaus?

— Labprāt, manas dāmas, labprāt. Tas jau pie mums nenoliek visai reti.

Renāra kundze atsaucās:

— Tikai ne rītu! Rītu man nebūs laika …

Obrā paveda savas dainas mazliet tālāk. Tur pat- 138 laban bij atnesta ēdiena mulda, un arestanti plēsās ap to. Viešņas brīdi skatījās, tad Fabra kundze rie​bumā novērsās.

— Kā lopi. Taisni kā lopi…

Vairāk Perjē kungs nedzirdēja. Bij iedzīts jauns gūstekņi! bars, viņam mina uz kājām un bīdīja tālāk aiz mūra.

Visu pēcpusdienu astotā jūnijā zili lietus mākoņi cits pēc cita gāja pamalē garām. Gūstekņi gulēja kā pamiruši neizsakāmā svelmē. Ap saulrietu uznāca spēcīga gāze. Arestanti atvērtas plaukstas turēja zein rupjām iielus lāsēm un lūpām kāri nosūca, līdz ko tur kaut cik bij sakrājies. Kad plienā izmītos dubļos satecēja peļķes, viņi metās uz vēdera un strēba silto šķidrumu līdz ar saskaloto netīrumu duļķēm. Lai cik riebīga šī dzira, viņas tomēr bij pietiekoši. Kam iekšas pārkarsušas un samaitātas, tie iedzerto tūliņ atkal kā asiņainas gļotas izvēma laukā. Bet lielais vairums dzēra un padzērās un uz laiciņu sajutās spirgtāk. Vēders bij pārpildīts, pat. salkums tā vairs nemocīja.

Bet pēc tam atkal sākās reakcija. Lietus lija stundas pusotras. Pirmajā brīdī vēsais valgums saulē izsautētiem locekļiem bij patīkams. Bet, kad izmirka cauri un cauri, netīrie drēbju lēveri pretīgi lipa pie miesas. Plienainā zeme bij izmirkuši mīksta un lipīga kā ķite. Sprīža platuma nepalika sausas vietas, kur apsēsties. Jau pirms pusnakts gūstekņi sāka salt. Kā cūkas aizgaldā spiedās cits pie cita, bet tomēr zobi klabēja visiem. Uz rīta pusi sāka vilkt dzestrs vējš. Dzeltenas lāmas blāvi spīdēja arestantu aplokā. Sargi, zobeniem tarkšinādami, arestantus dubļiem apšļakstīdami, sildīdamies skraidīja no vienas puses uz otru, bij sevišķi nikni un par mazāko nieku bruka virsū.

Perjē kungs tupēja pie aizmargolās spraugas mūri. Svārkus gaivai pārvilcis, dvašoja tajos, lai dabūtu kaut cik siltuma. Tomēr trīsēja visā augumā. Rumpja apakšdaļa likās iemirkstam arvienu dziļāk. Salts slap​jums sūcās līdz pat kaklam.

Piepeši kāds viņu saraustīja aiz pleca.

— Perjē kungs! Vai jūs dzirdat, Perjē kungs! Perjē kungs atvilka svārkus un paklusu iekliedzās.

Ar visu stulbumu, kas viņu pārmāca arvienu vairāk, dzīvības instinkts vēl nebij nospiests.

Noliecies, šau​teni rokā, kāds zaldāts.

— Klusu! Nebaidieties. Tas esmu es — Luisjens. Perjē kungs skatījās platām nejēgas acīm.

Krēslā zaldāta seja izlikās pelēka kā kāds kaliko gabals.

— Tu? … Un zaldāts! Kā tu še nokļuvi? Es tevi no jau agrāk reiz redzēju.

— Es zinu. Tāpēc arī nācu. Baidījos, ka jūs mani nenododat. Es izbēgu no Vensenas forta, jo redzēju, ka federāiistiem tā kā tā būs beigas. Versaļiešiem sameloju, tie noticēja un ieskaitīja mani ierindā. Bet nu baidos, ka kāds neuzzimē un nenodod. Te bezgala daudz spiegu …

— Esi bez rūpēm, es tevi nenodošu. Kāpēc nodot? Tu man biji labs kalps. Palīdzi man izkļūt no še​jienes. Es esmu nevainīgs.

— Vai tad jūs domājat, ka visi tie te vainīgi? Četrdesmit tūkstoši cietumnieku — kas viņus izmeklēs? Versaļiešiem slāpst asiņu, tas ir viss. Varbūt es jums palīdzēšu izbēgt. Tagad pa naktīm līst un tumšs. Es zinu, kad sargi mainās un vārti uz bridi vaļā. Kad būs iespējams, raudzīšu paziņot. Tikai nevienam ne vārda par mani!

Ari šis solījums un izredzes uz izglābšanos neatstāja gandrīz nekādu iespaidu uz Perjē kungu.

Viņš bij kļuvis skeptiķis un skumji nogrozīja galvu.

— Labi, labi. Padod zīmi, kad iespējams. Tikai nezin, vai es vairs spēšu. Es esmu kļuvis ļoti nevarīgs.

Luisjcns noliecās atkal.

— Klusāk, no dieva puses! Es jums vēl gribēju pa​teikt … Ogists ir te.

Perjē kungs atslējās pavisam taisni.

— O-gists… tu teici?

— Jā. Tepat viņā pusē aiz margām. Es esmu tur par sargu. Ap saules lēktu mūs mainīs. Es jūs jau vakarā te novēroju un teicu viņam. Jūs viņu redzēsiet un varēsiet parunāties, kad pacelsieties pieci centimetri pār margu pamata malu. Cst! … Tagad ne! Kad es būšu projām. Bet tikai nesakiet viņam. Viņš ir pagalam. Šcrit viņu nošaus …

Viņš aizgāja, skaļi lādēdamies, cietumniekiem dub​ļus virsū šļakstīdams.

Lēnām ua klusu kā ēna Perjē kungs pastiepās pār margu pamata malu. Tāda pati pelēka seja ar dziļi iekritušām acīm un spurainu apaugušu bārdu stieņu starpā cēlās viņam pretim.

— Ogist__ O-gist…

Vairāk Perjē kungs nevarēja izdabūt pār lūpām.

— Cst! Tu nerunā! Tev ir tik skarba balss. Es izstāstīšu pats. No Belvilas es aizbēgu pie prūšiem, bet viņi, nolādētie, izdeva mani versaļiešiem …

— Kāpēc tu to darīji? Vai tu nezini, kas dezertie​riem draud?

— Tāpēc ka viņi man lika šaut insurgentu gūstek- 142 ņus, sievietes un bērnus. Es nevaru šaut bērnus.

Viņš apklusa sabijies un noslēpās. Bet tas bij tikai Luisjens, kas notālu staigāja no vienas puses uz otru, ar šautenes resgali dubļus šļakstīdams.

Ogista galva parādījās atkal.

— Būs vēl labi. Tas ir Luisjens. Viņš palīdzēs man izbēgt. Viņš zina, kad sargi mainās un vārti paliek vaļā… Kā iet pa mājām? Ko dara Lizandera ma​dāma? Vai Klarisa gaida mani?

— Gaida, gaida__ Perjē kungam spriedās kaklā. Bet otrā pusē Ogis- tam sejā atmirdza tāds kā smaids.

— Viņa ir laba meiča. Es apsolījos šovasar viņai nopirkt koraļļu krelles un nopirkšu ar. Un uz Bulo- ņas mežu es viņu izvizināšu. Ietaupīšu divdesmit piecus frankus un izvizināšu. Bei tu parunā ar Lizan- dera madāmu, lai viņa noskaišas…

Per jo kungs raudāja. Asaras neļāva dēlu skaidri saredzēt. Sirdīgi viņš izberzēja acis abām dūrēm. Bet, kad tās atkal bij puslīdz skaidras, Ogista sejas stieņu spraugā vairs nebij. Viņā pusē kliegdams nāca kāds kaprālis, un sargi dzina cietumniekus nost no sētas, kaut kur sāņus no mūra.

Perjē kungs neatstāja savu vietu. Un stundu vēlāk viņš tur otrā laukumā pieredzēja briesmīgu ainu. 143 Viņā pusē pie mūra stādīja sešus vai septiņus notiesātos. Citi gāja un nostājās paši, divus aizvilka vilkšus. Un viens no tiem bij Ogists. Mazāk no izskata, vairāk ar tēva instinktu viņš to pazina.

Ogists balstījās pret sienu, bet tomēr šļuka zemē. Diviem žandarmiem bij jāpietur, kamēr pienāca priesteris ar krustu. Tad kņada apklusa, un pat līdz šejienei atskanēja dieva kalpa saraustītā runa. — Viņa rīkste nāk pār visiem dumpiniekiem un atkritējiem … soda bargi, bet taisni … pēdējais brīdis atgriezties un piedošanu lūgt… vai tam, kas apcietina savu sirdi… mūžīgas elles ugunis … krītiet, jūs nolādētie, pie svētās jumpravas kājām …

Vai patiešām viņš to darīs? Perjē kungam dvaša aizrāvās. Nepadodies! Esi vīrs! — kliedza viņa sirds. Bet Ogists jau nedzirdēja. Gļēvi ļodzīdamies, sabruka ceļos. Viņa galva kā nolauzta nokrita uz krusta, ko priesteris grūda viņam pie lūpām … Perjē kungam ^ acis satumsa kaunā, dusmās un žēlumā.

Tikai Šāvienu zalves sprakstoņa alka! padarīja viņas redzīgas. Caur miglu Perjē kungs redzēja, kā Ogists krita, rokām gaisā tverdams, pārrauto dzīvības pavedienu vēi saķert mēģinādams. Vēl acumirkli bij saskatāms, kā zemē raustījās viņa augums, tad zaldātu platās mu- 144 guras to aizslēpa.

Piecās minūtēs Perjē kungā notika brīnišķīga pārvērtība. Viss līdzšinējais, pārdzīvotais, domātais un glabātais aizšalca kā izlasīta, savīstīta, viesuļa nesta avīzes lapa. Žandarmi… Slāpes un salkums … sāpes un pazemojums … cerības un gaidas… Kā sārņi nobira dvēselei. Skaudri dzestrs tukšums plētās visap​kārt.

Perjē kungs gulēja uz muguras pakritis. Cietumnieki valstījās cieši visapkārt. Bij dzirdami vaidi un drudža murgu mākto nesaprotamā murmināšana. Pa starpām jaucās sarga niknie kliedzieni. Perjē kungam bij viena alga. Viņš gulēja uz muguras un platām, skaidrām acīm skatījās debess tukšumā. Bet redzēja tur lepni izslējušos cilvēku ar melnu sarainu bārt)u un sievieti sakrustotām rokām, naidā un nici​nājumā zvījojošām acīm.

Devītā jūnijā arī tajā nodaļā, kur atradās Perjē kungs, notika tāda kā parāde. Viņus te necēla kājās — vai nu tāpēc, ka maz bij to, kas varēja nostāvēt, vai arī tāpēc, ka kungi vēlējās cietumniekus redzēt viņu dabiskajā stāvokli.

Tas bij slavenais rakstnieks Dodē. Viņš te ieradās jau trešo reizi — studēt Parīzes salašņu tipus, nolū​koties tiesiskās un tikumiskās pagrimšanas dziļumos, mēģināt izprast komunāru ārprāta cēloņus un sakrāt 145 materiālu savam jaunajam ražojumam. Tā iznākšana bij jau publicēta avīzēs, atsvabinātā Parīze viņu gaidīja ar nepacietību. Labākās aprindās līdz šim |oti amizējās par «Revue des Deux Mondes» drukājamām filozofiskām anekdotēm no federālistu dzīves viņā pasaulē. Dodē rēķināja ieinteresēt plašākus buržuāzi​jas slāņus.

Platmali un kabatas grāmatiņu kreisajā, zīmuli labajā rokā viņš staigāja pa Satorijas pagalmiem, nekautrējās pat uz acumirkli ielīst barakās vai noliekties pār pagraba caurumiem, no kurienes nāca neizturama smirdoša sutoņa, drudža un gangrēnas slimo vaidi un prātā jukušo smiekli. Žandarmi komandanta vadībā gāja pa priekšu, ceļu pašķirdami un interesantākos eksemplārus uzrādīdami.

Iepakaļ nāca vesels bars Parīzes žurnālistu tāpat kabatas grāmatiņām un zīmuļiem rokās. Te jau bij bagātīga viela asprātīgiem feļetoniem un humoram.

Sāpīgs zābaka spēriens sānos iztrauca Perjē kungu no tās pasaules, kurā viņš tagad bij nogrimis dziļi, dziļi.

— Piecelies! Kungi grib tevi aplūkot. Žandarma sarkanā seja atvilkās sāņus. Perjē kungs 146 redzēja noliecamies garos svārkos ģērbtu cilvēku kupliem izbužinātiem matiem un bārdu, sapņaini pie​miegtām laipnām acīm.

— Patiešām, vai jūs nepaceltos, mans draugs. Mēs varētu drusku papļāpāties.

Gulētājam ne skropstas nepakustējās. Acu redzokļi bij pelēkzilgani kā ledus.

— Kā jūs te iekļuvāt? Es redzu, jūs esat no labā​kām aprindām.

Un viņš atskatījās novērot, kādu iespaidu uz žurnālistiem atstāj viņa lielā cilvēku pazīšanas spēja. Bet tad viņš pagriezās pie komandanta.

— Kapitāna kungs, vai viņš jums vienmēr tāds spītīgs?

Komandants Obrā gribēja parādīt, ka viņš cietumniekus pazīst kā tēvs paša bērnus, lai gan šo vīreli te pirmo reizi īsti redzēja.

— O, mesjē! Jūs nevarat iedomāties, cik tālu sniedzas viņu bezkaunība. Mums te ir pārtika — es neteikšu, taisni cepeši. Mums ir slimnīca, ārsts un zāles. Bet viņi labāk paliek te, savos netīrumos.

No​tiesātie stājas pie mūra tā, it kā no turienes būtu tas taisnākais ceļš uz debesu valstību.

— Tiešām? To es arī kādreiz gribu noskatīties. Tas ir tik interesanti, ko jūs te stāstāt.

Viņš noliecās atkal pie Perjē kunga.

— Kāpēc jūs negribat runāt? Varbūt jūs esat slims? Tad pieteicieties komandanta kungam, viņš liks jūs aizvest pie ārsta. Kāpēc jūs lā guļat uz mitras zemes? Tas jūsu veselībai absolūti kaitīgi… Varbūt jums ir kāda vēlēšanās? Vai es nevaru jums palīdzēt?

Tad Perjē kungam pavērās mute. Viņš atsaucās ātri un vienaldzīgi — it kā runātu par kādu citu.

— Sakiet, iai laiž mani laukā. Es esmu nevainīgs.

Rakstnieks ar komandantu saskatījās un sasmaidījās.

— To nu nē, mans mīļais. To cs nevaru. Tas nestāv manā spēkā. Jūsu lieta, bez šaubām, tiek izmeklēta. Nevienu nevainīgu nenotiesās. Nevienu!… Bet varbūt ar kādu cigareti cs jums varu pakalpot?

Sudraba etvijas vāciņš atlēca tikšēdams. Bet Perjē kungs neņēma. Acis viņam atkal ciet. Viņš atkal bij aizgājis savā pasaulē.

Kur radies, kur ne, 2onārs izspraucās pie kungiem.

— Es viņu pazīstu. Tas ir Klemanss Perjē, vīna un delikatešu veikala īpašnieks. Viņš devis savas mēbe​les insurgentiem barikādu celšanai. Dēls viņam dezer​tējis no armijas un šorīt tika nošauts.

Rakstnieks traģiski noputina ja kuplas krepes.

— Kāda neticama korupcija! Pārticis pilsonis un ejat ar vazaņķiem un slepkavām. Bez šaubām, arī ticīgs katolis jūs esat bijis. Un tomēr izaudzinājāt bezdievi dēlis! Stingrība, stingrība te ir vajadzīga. Mīkstulība ir noziegums. Gļēvulība Franciju grūž postā.

Kungi aizgaja tālāk. Žonars pamīņajās vēl, bet Perjē kungs nepiegrieza viņam nekādu vērību.

Lai​kam nemaz nemanīja to. Tajā pasaulē, kur viņš tagad kavējās, ne Žonāram, ne citam nefcij vietas.

Bet Zonārs viņu bij paturējis prātā. Otrā rītā ap deviņiem divi žandarmi viņu uzbuksaīja kājās un veda. Viņš nedomāja pretoties. Par savu likteni viņš bij skaidrība, un viņam bij viena alga. Pēc tā, .ko šoru pieredzējis pa margu spraugu, dzīvībai priekā viņa vairs nebij nekādas nozīmes.

Priekšsēdētājs bij palkavnieks Sarīto. Pie Sedanas divi prūšu ulāni viņu kā zaķi bij trenkuš.5 pa

lauku, līdz kamēr viņš nokritis no zirga un paglābies zem maza lauku ceļa tiltiņa. Tagad viņš atrieba savu negodu, aiz tiesas galda tēvijas uzticīgi kalpodams, katru dienu divus trīs arestētos aizsūtīdams im viņi! pasauli, piecus sešus uz Jauno Kaledonlju. UzbuThušu seju, krūtis uz savam rokam atspiedis, viņš nolūko​jās jaunajā upuri.

Perjē kungu šī seja un Jaunās acis neizbiedēja. Brīnišķīgā, nekad agrāk nepazītā drosmē, paceltu galvu viņš stāvēja starp saviem vedējiem un skatījās kuprainajā sekretārā, kurš nervozi plātīja savus pa​pīrus. Zonārs kā vienīgais liecinieks svinīgā pozā no​stājies galda galā.

— Jūsu vārds?

Palkavnieks Sarko šos vārdus allaž izkliedza dārdošā balsī, lai sabiedētu tiesājamo. Viņam nepietika vien notiesāt šos cilvēkus. Salauztus, trīsošus viņš tos gribēja redzēt.

Bet ar Perjē kungu bij pārrēķinājies. Tas mierīgi paraustīja plecus.

— Tur tam ķēmam droši vien būs pierakstīts.

Visnepatīkamākie klienti palkavniekam Sarko bij tie, kuri ņirgājās par viņu un visu tiesas procedūru. Tad viņš izkrita no lomas un sajutās ārkārtīgi neveikli. Priekš tiem viņam bij otra metode. Viņš mainīja toni un kļuva dziļi nopietns. Pat rokas noņēma no galda un nosēdās taisni.

— Pilsoni! Es prasu cieņu pret Francijas tiesu un 150 tiesnešiem.

Perje kungam iepatika šī komēdija. Pat humors viņam radās šajā pēdējā rītā. Viņš apskatījās.

— Kur te ir tas, ko jūs saucat par Francijas pilsoni? Es ne. Mani un tos citus jūs esat notiesājuši jau pirms tiesas. Tas nav cietums. Te ir zvēru dārzs, ko izrādīt hipohondriskiem Parīzes kundziņiem. Šie sub​jekti, liekas, pie Torkvemadas skolā gājuši.

Priekšsēdētājs rādīja pārsteigtu seju.

— Vai viņi ar jums slikti apietas? Bet kāpēc jūs neziņojāt komandantam? Arī pie Apžēlošanas komi​tejas jūs varējāt griezties.

Perjē kungs acīm ieurbās palkavnieka sejā. Pretīgs smīns savilka viņa muti. Palkavnieks kļuva pavisam nervozs. Tāda spītība negadījās bieži. Varbūt šis vīrelis nemaz neapjēdza, ap ko lieta īsti grozās. Sačuk​stējās ar pārējiem diviem tiesnešiem un pamāja sek​retāram. Šī bestija prata labi rakstīt. Perjē kungs klausījās ar interesi. Ko visu viņš pa dumpja laiku nebij izdarījis! Un visur šis subjekts likās līdzi bijis, aiz muguras stāvējis, visu pierakstījis. Tad arī tādi cilvēki pasaulē! Un viņš, Perjē kungs, to nebij varējis iedomāties. Piecdesmit divus gadus nodzīvojis Parīzē un nezinājis, ka riņķī apkārt tik daudz zemiskuma, nelietības, melu un neželibas… Ka viņam riebās, ka viņam bezgala apnicis!

Apsūdzība bij nolasīta. Palkavnieks caur pieri brīdi glūnēja tiesājamā. Nē — baiļu un izmisuma tajā sejā vēl nevarēja saskatīt. Tad viņš noņēmās to lietu no​darīt īsi.

Lieciniekam Žonāram kārta. Redzams, tas labi iepraklizcjies un paradis. Dziedāja kā lakstīgala, brīžam rokas saņemdams, brīžam acis pret griestiem paceldams. Apstiprināja visu. Vietām nenovaldījās, iekaisa un izpauda savu dziļo sašutumu par to, ka pat cienījami pilsoņi aizmirst kaunu un godu un piebiedrojas teroristiem. Un, par dezertieri dēlu runādams, norādīja uz vispārējās patriotiskās audzināšanas trūkumu Francijā un nepieciešamām reformām šajā ziņā.

Priekšsēdētājs viņu laipni apsauca, norādīdams, ka tas nepieder pie lietas. Tad vaicāja Perjē kungam: — Ko jūs uz to visu varat ^acli?

— Tikai to, ka ne ar kādiem meliem nevar nodzēst vlUoiu parakstu uz parāda zīmes.

Viņu apsauca. Tas arī nepiederēja pie lietas. Tiesa pasteidzās: spriedums bij īss un noteikts.

Perjē kungs atkal paraustīja piecus.

— Tik vien?

Tas tomēr bij neizturams cilvēks. Žandarmi veda viņu laukā. Nu pagalmā vairs nelaida.

Novadīja pagrabā, pa līkumotām ejām kādā tukšā, gluži tumšā snraugā. Te bij mitri un nāves klusi kā vecas akas dibenā. Žurkas skraidīja gar kājām un rāpās pa neredzamām sijām virs galvas. Kā tāla apakšzemes ūdeņu dobjā šaika līdz šejienei atskanēja Satorijas pagalmu dunoņa.

Perjē kungs saprata labi. ka izies no šejienes tikai tādēļ, lai pārceltos pavisam xvz citu pasauli.

Bet nāve viņu vairs nebiedēja. Nāves bail tikai tam, kas dzīvē vel tveres pie kaut kā. Pe~jē kungam te vairāk nekas nebij palicis. Visi pavedieni ar dzīvi sarauti. Viņa pasaules uzskats, viņa reliģiozitāte, patriotisms, uzticība likumīgai valdība!, tiesai un taisnībai — viss rupji samīts un izmests mēslainē.

Og'sts nobendēts — kāda nozīme viņam vēl gadus desmit, piecpadsmit vienam nīkt šajā pasaulē?

Ar plecu viņš atspiedās pie mitrā mūra. Vēsas lāses, lejup ritēdamas, slapināja viņa kaklu. Pat sienas te raudāja … Bet Perjē kungs sausām acīm raudzījās biezā tumsā. Pat 5o pēdējo stundu viņam nenoliecās vēl redzēt ^auli, zilās debesis un koku zaļo lapotni pāri sapelējušiem mūriem. Bol ari žēlums 153 pārskrēja kā viegla bēgoša pūsma. Perjē kungs savus rēķinus bij noslēdzis.

Kad smagās durvis čīkstēdamas atvērās un pelēka gaismas strēla lespīda šajā caurumā, viņš pats gāja turpu. Atgrūda sargus, kas viņam gribēja uzlikt rokas dzelžus.

— Lieciet mani mierā! Es iešu pats. Kur tad es varu aizbēgt? Vārti ir ciet, un jūsu tik daudz.

Laikam sargi arī atzina, ka viņam taisnība. Ar varu neuzmācās, Jāva iet tāpat.

Aiz ēkas lielā korpusa pie mūra bij ierakti četri stabi — saskrambāti, aptašķīti. Zeme ap tiem bij melna un novājāta. Bet Perjē kungs neskatījās turpu. Atmeta galvu, kur saule dzirkstīja pa kastaņu spraugu, un piemiedza acis. Pēc aklās tumsas nāves pagrabā tās nepanesa spilgto spožumu. Ēkas jumta pašai maliņai uzmeties rūsgans balodis ar violetu svītru ap kaklu. Galvu pašķiebis, gudrām sarkanām actiņām noskatījās nācējos. Perjē kungs smaidīdams pameta tam ar galvu. Nebrīnies neko, putni! Par to jau mēs esam cilvēki, lai iznīcinātu putnus un zvērus un paši cits citu. Bez asinīm dzīve nevar pastāvēt. Ak, kā mēs mīlam šo lēto, sarkano sulu!

It kā dabūjis zināt to, kas viņam vajadzīgs, balodis pārspurdza jumtam pāri. Galvu atkal lejup paliecls, Perjē kungs ieraudzīja jaunu zaldātu, kas it kā bēgšus aizbēga spraugā. Šautene kā kāda nūja svārstījās, plecam pārmesta. Tas bij Luisjens. Nabaga zēns! Vai viņam kauns, ka nebij turējis solījumu un palīdzējis vecajam saimniekam izbēgt? Val varbūt baidījās, ka nenodod viņu? Bet nākamā acumirklī Perjē kungs to bij jau aizmirsis. Savāds aukstums pārņēmis visus locekļus, viņam bij jāsaņem visi gribas spēki, lai kājas nesastingtu vai pats nesāktu trīsēt.

Tie pārējie trīs bij jau piesieti. Viens acīm redzami paģībis, virvēs ļengani sašļucis, nokārtu galvu, krampju sarauktām rokām. Divi vidējie pelēki, melniem dobuļiem pierē, no kurienes raudzījās jau pusmirušas acis. Bendes kalpi ar sakaltušu asiņu traipainiem lakatiem stāvēja līdzās, lai aizsietu, kad priesteris būs savu nobeidzis.

Ar neizsakāmu nicinājumu Perjē kungs noskatījās, kā tie raudādami skūpstīja krustu un kā priesteris svētīdams un izvadīdams lika rokas uz viņu galvām. Viņš negaidīja vedējus. Stingriem soļiem piegāja pats pie staba un atzvēlās ar muguru pret to. Atkal atbī​dīja vīru, kas nāca ar virvi.

— Kādēļ to? Jūs redzat, es pats varu nostāvēt.

Patruļas komandants deva sējējam zīmi atiet. Zal- 155 dātl slavēja gatavi. Priesteris ar savu krastu tuvojās Perjē kungam.

— Izsūdzi savus grēkus, mras dēls. Ši ir tā pēdējā stunda. Drīz tu stāvēsi augstā scģa priekšā — tad būs par vēlu.

Perjē kungs ironiski smaidīja.

Vispirms tu pats drīzāk vari būt mans dēls. Un tad — kas šejienes soģus redzējis, tam no tā tur nemaz nav jābaidās.

Priesteris bij sasarcis un uzbudināts.

— Ta ara esi no bezdievjiem? Nelaimīgais cilvēks' Bez groku piedošanas katra dvēsele nāk elle. Neap​cietini savu sirdi.

Bet Perjē kungs nebij aizkustināms.

— Satorijas cietumiem es esmu cauri — kādu elli tu man vēl vari solīt? Ja tu kam grēkus vari piedot, tad paprasi tiem tur. Un arī pats sev. Vai lava vieta Ir še, kopā ar Versaļas bendēm? Vai tu domā, ka ellē tev tāpat sava vieta nebūs gatava?

— Bezdievi! Zaimotājs nolādētais!

Priesteris atvēzējās ar savu krustu, bet sist. tomēr nesita. Varbūt nepaguva. Atskanēja komandas sau​ciens, viņš atlēca sāņus.

Perjē kungs izslējās taisni — it kā visu savu mūžu bijis varonis un pieradis nāvei acīs skatīties.

— Ko jūs baidāties, zēni! Šaujiet droši! Zemei slāpst asiņu — dodiet viņai dzēri! Lai dzīvo Francija!

Zalve riospraksiēja pret mūri. Tad atbalsojās doka korpusā un izšaica gaisā.

Perjē kungs gulēja uz muguras. Acis bij vajā, vēl lielas un spodras. Likās, viņš skatās augšā, kur saule zibina jās kastaņu ņirbošā lapotni.

ZEMES NIEKI īsti vesels Maldavs nejutās jau kopš pagājušā gada septembra. Vāciešiem Daugavas labo krastu ieņemot, viņš nejauši bij aizgājis uz Līčiem ciemos. No turienes viņu līdz ar sievas brāli, tā piederīgiem un pārējiem mājiniekiem saņēma gūstā un nosūtīja uz Rundāles pili nometināšanā un klaušos.

Sākumā viņu iedalīja naktssargos un nolika stāvēt pie durvīm, aiz kurām bij sabērti Vidzemes laukos norakti kartupeļi un nekultas linsēklas. Trīs rītus no vietas feldfēbelis atrada viņu uz lievenēm aizmigušu. Lokans niedres spieķa cirtiens pa pleciem gan viņu acumirklī uztrauca kājās. Bet, kad viņš uz vācieša lamāšanos neprata ne vārda atbildēt, tikai stulbi blisināja acis un kā ģībdams meklēja atbalstu pie sienas, pievakarē viņu aizdzina uz Sviteni pie caurbraucējas komandas ārsta. Pavēlējis viņam izkārt mēli, pacēlis un palūkojis acu plakstus un ar ortsforstejera starpniecību uzzinājis, ka viņam septiņdesmit astotais gads, ārsts tikai riebumā sarauca pieri un novērsās. Kad klibs zaldāts kaskā izgrūda viņu pa durvīm, ārā bij jau krietna krēsla. Līņāja lietus. Satumsa tik ātri, ka muižas ēkas jau pēc divsimt soļiem pazuda no acīm.

Visu nakti Maldavs nomaldījās pa svešo apvidu. Labu laiku bij aizmidzis tāpat sēdus uz ceļmalas kājceliņa, tupeles grāvja ūdenī iemērcis. Gaismai austot, virčaftskomandas transportnieki viņu iesvieda orē un aizveda uz komandantūru. Tur priekšā gadījās arī Rundāles feldfēbelis. Kāda žēlsirdīga kurzemnieku sieviņa aizvadīja viņu atpakaļ.

Mājā viņu neviens nebij meklējis, ne gaidījis. Svaiņa vedekla cepa bērnam piestā sagrūstu linsēklu karašas un tikai paskatījās baltām acīm. Viņš tiern pieklīdis kā svešs suns, velti barojams un guldāms šaurajā aizgaldā, kur pašiem jau tā nebij telpas pie​nācīgi izstiepties, ne apgriezties.

Vācieši no tas reizes lika viņu miera. Lietainas dienās vecais Maldavs tupēja kaklā uz sava kažeķeļa un snauda visu laiku. Un visu laiku sargājās krākt, jo svaiņa vedekla tad neganti rājās. Bet, kad paspida saule, viņš sameklēja aizvēja ieloku aiz parka krūmājiem, novilka svārkus un kā prazdams raudzīja izkašņāt utis no krekla. Tad viņš attina autus un, spaidīdams no vietas, aplūkoja aptūkušās kājas. Tūkums vispirms bij sācies locītavās ap kauliņiem. Nu visa pēda bij spīdīgi tukla, pirksti aiz tās rēgojās kā resni, strupi puļķi ar tumšziliem, dziļi iedobtiem planku- 162 mietu galos, nagu vietās. Kur tūkumā iespieda, tur kā māla pikā palika dobīte, kas tikai pēc ilgāka laika izlīdzinājās.

Stundām ilgi Maldavs tā spaidīja savas kāju pēdas, it kā tas viņam darītu lielu patiku. Daudz reižu viņš aizmiga tāpat sakucies, īkšķa galu tūkumā iespiedis. Šis spējais, ilgi ilgstošais miegs bez sapņiem un viņa atmiņas bij viņa vienīgais glābiņš. Īstu sāpju viņš ne kājās, ne citur nejuta, viegli durstošās tirpas pirkstu galos drīzāk bij tīkamas nekā traucējošas. Protams, klepus viņam bij tāpat kā visiem klaušiniekiem šīs pils istabās, kur citreiz greznajos kamīnos aiz izlauzītām zeltītām restēm sīvi kūpēja kāds parkā nozagts zaļa koka klucis un no izbalušām, noputējušām freskām griestos netīras lāses pilēja zemē. Kapātu lopu runkuļu putra ar kafijdzirnaviņās sasmalcinātu auzu piemaisījumu pārpilnām piepildījusi vēderu, tā ka arī salkums neko netraucēja miegu.

Zināms, ziemā bij grūtāk. Svaiņa vedeklai viņš svešs cilvēks — trešais, pavisam liekais vēl klāt pie tiem diviem vecajiem pašu nabagiem. Bijušai Līču saimniecei viņš, arī kaktā ierāvies, visu dienu likās pa kājām. Nakti viņš atkal visus traucēja ar savu nolādamo, neiznīdamo krākšanu. Istabu slaucīdama, saimniece tīšām visu mēslu gubu dzina cieši viņam gar degunu, sargādamās aizķert to stūri, kur Maldavs tupēja uz gružu un saslauku salas. Bērni, mātei iz- tapdami, blēņodamies drāza savus koka

zobenus un šautenes tā, lai skaidas lēktu viņam sejā.

Ja ari gribējis, viņam te nebij neviena, ar ko parunāt vai kam pažēloties. Katram pašam savas bēdas kā smaga zā|u nasta pāri galvai un acīm priekšā. Bet viņš nemaz ari nemēģināja. Mute viņam kā aizbāzta, viņš likās valodu zaudējis, kļuvis stulbs un nejūtīgs. Un tas visvairāk varēja kaitināt istabas līdziemītnie- kus, kuri vismaz vakaros, čupā salīduši, atviegloja sirdis un nespēcīgās dusmas, lādēdami vāciešus un čukstēdami par krievu karaspēka atgriešanos.

Astoņpadsmitā gada aprīlī Līči bij saklaušinājuši, ka Maldava znots ar piederīgiem aizdzīts uz Rīgu. Pat adrese bij sadabūta. Ar sen jau uzpirktā feldfēbeļa piepalīdzību izgādāja atļaujas un vējainā rītā, liepām kailos zarus nikni šmīkstinot un saltai atkalai līņājot, uzsēdināja veco Maldavu zirņu maisu vezumā un nošķūtēja uz Jelgavu. No turienes labi ļaudis viņu aizveda uz Rīgu, kur znots ar savējiem bij apmetušies Lāču ielā un ziemu nodarbojās ar rekvizēta siena zagšanu no Juglas pļavām, pa starpām piedalīdamies arī kandžas brūža pušelniekos. Vācieši tam pametuši vecāko zirģeli, ar ko tomēr vēl varēja drusku pelnī- 164 ties. Tiem te kartupeļu un malkas nebij trūcis. Tomēr par Maldava pārnākšanu vienīgi viņa paša vecene priecājās.

Znots ar sievu un četrām meitām bij iemitinājies divās mazās istabiņās piektajā stāvā. Maldavs ar veceni gulēja ķēķi uz trim rindā gar sienu nostatītām, veciem kažokiem un mēteļiem pārsegtām tukšām kastēm. Pirms gulētiešanas katru vakaru abi ilgi darbojās ap appampušajām kājām. Pēdu virspuses pa ziemu bij uzburbušas kā mazi maizes klaipi. Tūska jau sniedzās locītavām pāri, pa stilbiem augšup. Vecene viņus sutināja karstā ūdens spainī, rīvēja ar egļu skuju novārījumā mērcētu asu vilnas lupatu un paslepšus arī ar kaņepju eļļu, kurā meita skuķiem cepa kartupeļu un reņģu galvu kotletes. Rīvējamās vietas pietūka vēl vairāk, kļuva tumši sarkanas, vēlāk spilgti zilas, āda saplaisāja un sūrstēja tā, ka Maldavs no vakariem ilgi nevarēja aizmigt. Ar veceni uz kastēm cieši blakus saguluši, viņi bubināja pāri pusnaktij. No sākuma vecene runāja viena pati. Viņai bij tik daudz, ko stāstīt, kā vācieši dedzinājuši Bērzus, kā viņi ar vecajam zirģelim pārkrautu vezumu visa pagasta karavāna dzīli uz Rīgu, kā znotu, ar zagtu sienu uz Pēterpils šosejas notvertu, kaustījuši zaldāti.

Maldavs tikai pūta un elsa, it kā ādas pāta​gas dzeltu viņa paša muguru. 165 Bet pamazām arī viņam mēle ielocījās, un viņš sāka pārstāstīt sava paša likstas. Vecene neklausījās tajās. Bērzu neaizvācamās mantības dedzināšana viņai pastāvīgi bij acu priekšā. Cits viņu neinteresēja. Un beidzot arī Maldavs pievienojās viņai. Abi viņi bubināja un pīila, līdz kamēr Bērzs iz​nāca, savelēja ar dūri pa ķēķa durvīm un sakliedza klusēt.

Visu nedēju viņi kvernēja ķēķī, sala un, pie plīts sildīdamies, meitai allaž bij pa kājām. Uz ielas iet viņi neuzdrošinājās — aizmaldīties tur varēja viegli un bīstami bij ieraudzīt ielas vidū šucmani ar dzelzs kasku galvā un ādas siksnu ap zodu. Bez tarn ari kāpšana pa četrām trepēm nācās grūti. Viņi tupēja kā apdauzīli, kā sastulbuši, neapjēgdami to, kas ap viņiem notikās, nezinādami nekāda izskaidrojuma visām šīm šausmām.

Bet svētdienā vecākā no četrām meitas meitām aizveda viņus uz jauno Ģertrūdes baznīcu.

Mācītājs, kurš pa kara laiku bij lūdzis dievu par krievu ķeizaru un lādējis negantniekus vāciešus, tagad tikpat sirsnīgi lūdza par Vijumu otro un lādēja krievus. Maldaviem gar politiku nebij dajas.

Dārdošajā sprediķī viņi saklausīja citu ko, kas viņiem izlikās kā 166 pati balss no augšienes. Kā spilgta svītra uzliesmoja, un viņi redzēja skaidri visu, kur līdz šim bij naktī un tumsā taustījušies.

Jā, Sā tas bij! Par pašu grēkiem šis dieva sods. Šī asā rīkste ir pelnīta pār pārim. Vai sociālisti deviņsimti piektā un septiņpadsmitā gadā neapgānīja baznīcu un nezaimoja mācītājus? Vai kalpi nevīdās līdzi saimniekiem un saimnieki kungiem? Kas bij vairs ķeizars un valdīšana, un gods, un pazemība, un pieticība, un bijāšana? Nu gudrais pasaules valdnieks un viņa stiprā roka spītīgajiem paklausīšanu mācīs, sliņķiem darbu un rijējiem un plītētājiem gausīhu. Kas jauni, tie varbūt pārcietīs

arī šīs grūtās dienas un piedzīvos laikus, kad atkal būs piens, ko pie putras liet, un gabaliņš gaļas svētdienas azaidam. Bet, kas pāri sešdesmitiem, tiem labāk atraisīt savas sirdis no zemes niekiem un dzīties uz debesīm, kur visa būs papilnam un nemaksās nenieka …

No zemes niekiem!… Tas bij tas! Maldavs atģidās tikai tad, kad asaras, pār vaigiem notecējušas, saka ieplūst degunā, un viņam bij jāpieķer ar roku, lai nikni aizspiestu šķavas. Ērģelēm pastartiesas prelūdiju dunot, vecenei pie rokas viņš izmeimuroja ārā un tikko tika pakaļ meitas meitai, kura skrēja, ilgās gaidīšanas noskaitusies.

Vēl divas svētdienas viņš paguva nostaigāt Ģer- trūdēs baznīcā. Un ar katru reizi pārnāca dziļāk kustināts un stiprāk pārliecināts. Pusstundas kāpienā pa četrām kāpnēm viņš aizkusa galīgi un, ķēķī uz kastēm bez elpas pakritis, gulēja ilgi. Bet tad svinīgā jūsma atplauka atkal. Dziļām, svētas pārliecības un rūgta īgnuma pilnām acīm viņš vērās grīdā un klausījās, kā znots ar savējiem lamāja vāciešus un nebei​dza nožēlot jaukos krievu laikus. Viņam viss tas bij lieks, nesvarīgs un nevajadzīgs.

Maija vidū viņi dabūja atļauju braukt atpakaļ uz Bērziem. Līdz Ogrei gāja lopu vagonu vilcieni — trijās stundās viņi nobrauca turpu. Bet no turienes trīsdesmit sešas verstis bij jāiet kājām. Veco Maldavu pameta ceļā, tikai divas dienas vēlāk viņš nonāca Bērzos. Sakritušā zemnīcas pagrabā viņš nedēļu nogulēja ne dzīvs, ne miris. Kājas bij uzpampušas jau lidz ceļiem, pēdām āda sasprēgājusi, zaļgans šķidrums no tām sūcās nemitīgi un nebij apturams. Laiks atme-' tās lietains un vēss. Augu dienu Maldavs tupēja pie izdegušās čuguna krāsniņas, no kurienes līdzi dūmiem tomēr nāca arī drusku siltuma. Vai viņam arī sāpēja, tas nebij izprotams. Bet salt viņš sala nejauki. Bikses uz ceļgaliem bij padegušas cauras, tik tuvu viņš līda sarkani nokurinātai krāsniņai. Pirksti melni ir,a norepējuši un čulkās, jo viņš pastāvīgi bikstīja pagaļu galus krāsniņā apdedzinādamies un nosmulēdamies, bet pie ūdens ķipja ar varu nebij piedabūjams. Bikstīdamies viņš tur katrreiz aizsnaudās, vecene, meita un meitas meita viņu sunīja un kaunināja. Svārki viņam tā nodegšot mugurā, izcepšot viņš kā veca varde… Maldavs uz visām tām lamām sen vairs neatbildēja, tikai lūpas saknieba kā paslepenā smīnā, ienaids un dusmas kā pa cietu, glumu ledu noslīdēja viņam garām. Viņš jau dzīvoja savā pasaulē un neraizējās par šīs zemes niekiem.

Reiz viņš, pusdienas ēzdams, pavisam aizmirsās. Tā bij skābeņu zupa ar putraimiem un lāsi piena, un Maldavs no paša rīta nekā nebij baudījis. Elkoņiem galdā uzgulies, pār bļodu sakucies, viņš zvejoja biezumus no paša dibena un strēba tusnīdams, galdam sanaglotos dēļus nolaistīdams, karoti līdz kātam mutē bāzdams. Znots cietās, cietās, beidzot ar sparu atgrūda ķebli un atmetās pats pret sienu.

— Lops! Atstāj taču tiem bērniem arī!

Pašam jaunākajam no šiem bērniem bij jau sešpadsmit gadu. Pēc Maldava domām, tie varēja izlikt arī ar mazāk nekā viņš, slims cilvēks. Bet sacīt viņš arī šoreiz nekā nesacīja. Tikai nolika karoti un paskatījās tādām acīm, ka tie visi apklusa un tā kā sakaunējās. Nepārprotami tur bij redzams: drīz jau, drīz jau es te jums vairs neēdīšu. Pacietieties jel mazu laiciņu … Pievakarē jaunākā meitas meita, pa grāvmalēm salasījusi zemenes, atnesa viņam māieņu lapā. Maldavs tikai pasmīnēja paslepeni un, pasaucis ve​ceni, atdeva tai.

Pa naktīm savā kaktā uz sapjaustīta grīš|a cisām viņš sasedzās ar visiem lēveriem, kādi vien te bij sameklējami. Visi drēbju gabali utu pilni, vecene knosījās un trinās, bet Maldavs sajuta tikai nežēlīgu, neizturamu aukstumu. Pat aizmigušam vecene dzirdēja viņam zobus klabam. Znots bij kļuvis liels revolucionārs. Katru vakaru, gulēt nolicies, viņš ilgi šķaudījās par muižniekiem, Vijumu un vācu zaldātiem un zvērējās, ka boļševiki no Krievijas katrā zinā atnākšot un padzīšot vāciešus atpakaļ Daugavai pāri. Pēc viņa ieskata, Kurzemi tie varēja paturēt, bet uz. Vidzemi vāciešiem nebij Tie mazākās tiesības. Par nodedzinātām mājām, nopostītiem laukiem un nolaupīto mantu tiem vajadzēja

samaksāt līdz pēdējai- kapeikai. Krievija un ārzemes tādu netaisnību nevarēja pielaist. Trīs pūrvietas linu vācieši viņam bij noplūkuši, vesels miežu lauks palika nenopļauts. Trīs zirgi, astoņpadsmit slaucamas govis, četri barokļi — un kur tad vēl mašīnas un cits sīkais inventārs.

Stundām viņi tur reķinaja un lādējās, lādējās un reķi-> nāja.

Maldavs klausījās, grozīdamies un zobus klabinādams. Tad vecenei izlikās, it kā viņš iesmejas turpat pie auss.

— Kas tev ir? Dulns tu esi kļuvis?

Maldavs pavirzīja muti vēl tuvāk.

— Pati tu esi dulna. Visi jūs! Ko jūs vēl zūdāties par niekiem? Tā ir dieva sodība un viņa pirksts. Beigas ir, un vairāk nekas. Domājiet par to lielo dienu, kura nākdama nāk kā slazda valgs.

Vecene nopūtās, labprāt viņa būtu domājusi ari par to lielo dienu. Viņai pat likās, ka viņa par to allaž un labprāt domā. Taču meitas un znota mājas un mantība bij tuvāk un saprotamākas. Viņas sirds un prāts tomēr piederēja šai pasaulei. Maidava čukstiem viņa tikai reizi pēc reizes nopūtās un mehāniski atsaucās: «Jā, jā!» — bet abām ausīm tomēr klausījās, kur tie tur viņējā kaklā runāja par atmaksām un atlīdzībām.

Ar citiem strīdēties Maldavs nedrīkstēja. Bet to- tiesu vairāk viņš sirdījās par vecenes pasaulīgām domām, lkrītu viņš pa zemnīcas sabrukušajiem kāpšļiem rāpās augšup. Dārzā aiz ābelēm un ceriņu krūrna bij aizvējš un piesaule. Laiks jau no jūnija beigām atmetās skaidrs un silts. Augu dienu Maldavs gulēja, zālē izstiepies. Bikses līdz ceļgaliem atrotījis, cepināja kājas saulītē. Tomēr beidzot tas neko nelīdzēja. Tūska bij jau apņēmusi gurnus un sāka sniegties uz vēdera. Jostas vietā riņķī apkārt kā resna vīle apvilkta. Vecene taustīdama apgalvoja, ka viņa samanot pirkstos gurkstam, kur sastājušās un sarecējušas nelabas asinis.

Augusta pirmajā pusē arī rokas sāka pampt. Tāpat kā kājām, pirksti kļuva resni un spīdīgi, bet nagi rēgojās kā iekrituši zili dobuļi. Tad pamazām arī seja sāka kļūt tuklāka.

Maldavs plaukstām braucīja sānus un aptaustīja noļuvušo pakakli.

— Tagad tikai jāgaida, kad tūska aizsniegs sirdi. Pa naktīm tā vien kā ar roku grābsta pa pakrūti.

Drīz būs beigas.

Vecene tam piekrita, bet znots ar meitu grozīja galvas. Vai nu pirmais, kas te tādu uzburbušu seju. Pavazājas, kamēr tiek pie maizes, tad pamazām atkal kļūst par cilvēku. Labāk aizvilcies līdz tām krāšņatām un palasījies dzelžus, pievācis šo to. Šitā jau katrs 172 veselais nāvi var sagulēt.

Bet Maldavs tikai pasmīnēja sevi. Viņš savu gan zināja. Tie citi bij jauni un veselām iekšām.

Viņš turpretī jau divdesmit gadu tikai ar sālsskābi turējies. Atraugas viņu mocīja nemitīgi, un ar saltumu viņš katru ziemu bij kāvies. Vienaldzība pret visu un nepārvarams slinkums bij viņu pārmācis. Locek- līša netikās pakustināt.

Pāra reižu viņš tomēr pamēģināja. Aizvilkās līdz dzīvojamās mājas izdegai, kur šindeļu naglas bij sabirušas veselām saujām, bet gar pamatu mētājās logu apkalumu daiki. Rijas nojumes gruvešos slaistījās sadegušu ratu asis, riepas un pļaujmašīnu paliekas. Kalniņā aiz ābeļdārza vesela guba no lokomobiles, ko vācieši nebij paspējuši aizvest un tāpēc sadedzinājuši. Apdegušās skrūves un resnākās naglas vēl lietojamas, un vajadzība pēc viņām bij liela. Bet Maldavam apnika rakņāties. Uz sāniem guļot, pelnos un oglēs ar vienu roku rušinoties, kājas notirpa un kļuva stīvas kā koka kluči. Un kāda visam tam vairs nozīme? Lai meklējas tie, kuri vēl domājas dzīvot un labākus laikus piedzīvot.

Viņš stāvēja pie melniem aizslēgtiem vārtiem un gaidīja tos atveramies. Kas šajā pusē, gar to viņam vairs nebij daļas.

Maldavs atkal gulēja piesaulē aiz ceriņu krūma. Vecene šad tad piesēdās klāt un neapnika gaust

un 173 sūroties par badu, par visu to postu, par pazaudēto un iznīcināto. Lai kā viņš to izrāja, apklusināma tā nebij. Jā, jāi — viņa ar muti apliecināja, bet tomēr turējās pie sava. Kā ērce piekodusies šīs zemes nie​kiem un mitēsies tikai, ar varu atrauta.

Viņas runās atausa tie laiki, kad paši bij jauni un bagāti. Brīnišķīga pazaudēta pasaule, kura tagad laistījās kā dziestoša varavīksne pār tālu silu. Maldavs negribēja, bet tomēr brīžiem aizmirsās un paļāvās. Viņa apledojusī sirds atvilga, un pats viņš iegrima nelietīgās pasaulīgās atceres atvarā.

Ar visu gribas spēku viņam no turienes bij jāpārceļas laukā. No sagruvušās tranšejas viņš bij izvilcis savas vecās bībeles paliekas — pārējo bavāriešu jātnieki un prūšu landesvērisli izlietojuši neķītrām, apgrēcībām vajadzībām. Ja debess bij skaidra, Maldavs vēl puslīdz labi varēja salasīt.

Ebreju praviešu bargiem pareģojumiem viņš tad šausmināja vecās grēcinieces un sava paša sirdi.

Māņi un putekļi viss, kas vēl mēģināja saistīt šajā dzīvē… Abi viņi slaucīja asaras un palūkojās augšā, kur aiz zilās dzidres bij tas vienīgais ceļš.

Bet šo svēto jūsmu atkal pārtrauca šīsdienas raizes. Ja viņi abi nogulēja pusdienas, aicināt viņus ne- 174 viens neaicināja. Un salkums tāds, kādu viņi savu mūžu nebij piedzīvojuši. Maldavs arī šādos gadījumos izpalīdzējās ar praviešu grāmatām, kur bij katram gadījumam piemērotas nodaļas. Bet vecene urdījās līdz pat vakaram un neklausījās Maldava la​sāmo.

— Kauna viņiem nava! Cik mēs savā mūžā viņiem neesam palīdzējuši. Vai te viens paksis stāvējis, kur ii;ūsu padoma nav bijis klāt?

Tā nu bij nenoliedzama taisnība. Arī Maldavam dusmas kāpa kaklā par tādu necieņu. Slimībai pieņemoties, ari ēstgriba viņam auga kā vilkam. Znots nu jau bij nopircis govi, bet ar pienu meitas meitas dzirdīja virčaftskomandas Ieitenantu un apakšleite- nantu. Maldavi klausījās, kur viņas vakaros pie ugunskura ilgi amizējās ar saviem jaunajiem kavalieriem. Naids no vāciešiem vērsās pret pašu bērniem. Maidava prāts atkal uz kādu laiciņu bij pievērsts šīs zemes niekiem.

Bet kādu nakti viņš pamodās aiz stipra dūrēja pakrūti. Elpu rāva ciet un slāpa kā citreiz svelmainā rijā. Viņš prasīja ūdeni, izsaukājās velti, neviens nedzirdēja vai nelikās dzirdam. Vecene bij aizgājusi kaut kur uz kaimiņiem, Maldavs pats mēģināja izrāpties augšā pie akas. Līdz pēdējam kāpslim iztrau- sies, viņš pakrita, notrieca pieri pret slīpi ieraktu stabu un ģībonī nogulēja līdz rītam. Pārskaities znots no savas puses arī gandrīz vēl sadauzīja viņu. Valkājoties pa naktīm apkārt kā mēnessērdzīgs, cilvēkus biedēdams. Nevarot skābt savā kaktā un gaidīt nāvi. Par slogu un nelaimi te uzsūtīts.

Vairāk znota lamāšanās nekā kritiena notriekts, Maldavs atkal gulēja piesaulē aiz ceriņu krūma. Šīs pašas ābeles viņš no sava dārza izracis un te iestādījis. Akmeņi, kas te vēl palikušies ēku pamatos, viņa skaldīti un vesti. Divdesmit seši gadi viņš šito plenci turējis uz kājām, un nu viņam ūdens rnalku nevīžoja pasniegt…

Tomēr šai aklai nepateicībai un cietsirdībai bij arī sava svētība. Tā atkal pamodināja Maldavu no niecīgām zemes lietām un piegrieza tam vienīgajam lielajam ceļam.

Aizvērtām acīm, dziļās pārdomās nogrimis, viņš aiz ceriņu krūma nepakustēdamies gulēja līdz vakaram. Svešs varēja domāt, ka viņš jau nomiris un necelsies vairs. Pat meita šad un tad atnāca zemnīcas galā un pieliekusies, plaukstas uz ceļgaliem atbalstījusi, iztālēm vēroja, vai viņš vēl elpo.

Nesaskatījusi ātri at​sviedās pagraba durvīs un čukstus sauca: — Elfrīda, ej palūko tu! Man liekas, ka vecais 17b nepūš vairs.

Un Elfrīda iznāca nesteigdamās, garos zeltainos matus pīņādama, kailos kāju stilbus inirdzinādama virčaftskomandas jefreitoram, kurš pie akas dzirdīja zirgus. Brīdi palūrēja gar krūmu,

tad pārsvieda bizi pār piecu atpakaļ un, lupu uzmetusi, ielīda atpakaļ zemnīcā.

— Ko nu mels. Viņš pūš tāpat.

Maldavs dzirdēja visu. Sāpēm pakrūtē un dziļam rūgtumam visā būtnē pāri klājās salda apziņa, ka viņš ir ceļā prom no šīs ļaunās pasaules. Iedomā iztēlojās visi tie prieki un līksmība, par kuriem bij lasījis pats vai dzirdējis mācītāju sprediķos. Gan tie vēl zināmā mērā saistījās ar šejienes ērtībām — kukaiņu tīrām drēbēm, siltu istabu, smaršīgicm, trekniem kāpostiem un lokanām kājām, — bet viņš zināja, ka viss tikai māņi un blēņas pret to, ko acs nav redzējusi.

Tikai lāgu lāgiem viņam vēl uznāca savādi brīži — tāda kā šīs pasaules lēkme, pret kuru viņš nekā neiespēja. Tad viņš stundu no vielas varēja runāt un runāt, tā ka vecene vārda nepaguva iebilst starpā. Par pārestībām, kas te jācieš no znota, meitas un bērniem. Par to, kā vācieši viņu mocīja Rundālē. Par izpostīto dzīvi un izputināto mantu … Bet, ieklausījies vecenes piekrītošās nopūtās un žēlās elsās, 177 atguvās un ar reizi kļuva nikns kā zvērs. Itin kā viņa tā iesācēja un vainīgā! Un, uz mutes apvēlies, negri​bēja vairāk nekā dzirdēt, ne redzēt.

Nu viņi jau ēda sviklu lapu putru, pa reizei pat biezpienu ar svaigiem kartupeļiem. Tomēr Maldavam seja satūka arvienu vairāk. Kreisais vaigs bij divreiz resnāks par labo — mājinieki vienu laiku pat sprieda, ka tur iemeties augonis un, kad trūkšot vaļā, tad jādzenot vecais gulēt lejā pie siena kaudzes. Bet nebij nekāda augoņa. Mute Maldavam aizpampa tā, ka lūpas kļuva stīvas un vecenei kumoss viņam ar pirkstiem bij jāslampā iekšā.

Miegs viņu pārmāca arvienu vairāk, un tas bij tas labākais. Augu dienu viņš varēja gulēt, piesaulē aizmidzis, ārpus apnikušās, atriebušās šis pasaules dzīves. Tas bij savāds miegs, drīzāk pusmiegs, pusnomods. Kā milzīgā tālumā vēl skanēja zemes trokšņi — vāciešu zirgi zviedza, apakšleitenants smiedamies trieca ar meitas meitām, znots rudzu lauciņā brucināja izkapti, ceriņu krūms šalca tepat virs galvas … Bet tā bij tukša čala un slīdēja garām vienaldzīga un neaizkustinoša.

Maldava dzirdē šūpojās līgani zvani, un viņš zināja, kurp tie aicina. Pērļu vārti mirdzēja acīs — neaprakstāms, neizteicams krāš- 178 ņums apņēma kā mīksts mākonis un nesa augšup, arvienu augstāk, līdz galva sāka reibt un dvaša aizrāvās. Maldavs pamodās, aizdusas žņaugts, un apme​tās zālē knūpus. Tā tagad elpot bij mazliet vieglāk un arī kājas likās mazāk tirpstam.

Zodu uz sakrustotām rokām noguldījis, viņš skatījās zālē. Nebij zāle, bet īpašs zaļš mežs ar savām zaļām virsotnēm un sausiem aplauztiem pakrišņiem apakšā. Trīs smilgas izcēlušās augstu gaisā, viņu stumbri sārtenām, slaidām cīpslām, bet skaru cekulos skurinājās violetas ziedu bārkstis.

Arī sava kustoņu pasaule bij šajā mežā. Kamene, dusmīgi dūkdama, apložņāja vēlīnā baltā dāboliņa galvas. Mazs sienāzī- tis vieglprātīgi sisināja, usnas lapā uzsēdies. Dzeltena skudriņa, pār nolauztiem stiebriem kāpelēdama, stiepa nezin kur savu nastu. Divi asinssarkani babu- līši kā kniepadatas galviņas tekājās viens otru … Maldavs īgni nokrekšinājās un novērsa acis. Kam viņam tas vairs jāredz? Priekš kā viss tas?

Seja pagriezta augstāk, un skatieni slida tālāk.

Sētas spraugā viņpus ceļam pelēki balts kā sudrabs nule izplaucis auzu lauks. Lāgu lāgiem vējš viņu sa- grumboja zilās viļņu grīstēs. Tālāk ataugas tumšā siena ar dzeltenzaļganiem ošu puduriem pret melnalkšņu sveķaino spīdumu. Bet abās pusēs līdz pat apvāršņa apmalai pa uzkalniņa izliekto v irsu atmata 179 pamesta papuve ar skābeņu ziediem kā paklāta tumš​sarkana villaine …

Maldavs atspērās rokām, it kā zemi no sevis atgrūzdams, un trausās sēdus. Kas tās te visapkārt par mainīgām krāsām? Kāpēc agrāk viņš neko tādu ne- redzeja? Ak, zināja gan labi, kas viņas visas tā uzzie- dināja un plandīja acu priekšā! Kam bij vajadzīgs vēl mulsināt, kārdināt un piesiet viltus

saitēm! Kas kā vanaga nagiem tvēra promlidojošo dvēseli!…

Vecene nāca ar skābuma krūzi. Paslējies Maldavs izsita to viņai no rokām.

— Palīdzi! Ved!… Kusties jele!

Viņš kliedza lā, it kā te uz karstām oglēm noguldīts. Un zemnīcā ar seju ierakās utainos lēveros un abām sapampušām rokām sažņaudza galvu.

Māņu ainas pamazām aizklīda prom. Te bij tumšs un lasīt neiespējami. Bet viņš veselām nodaļām zināja no galvas un atkārtoja tāpat atmiņā. Kā pērkona grāvieni dunēja praviešu lāsti un drausmīgie pareģo​jumi. Un aizmirsās viss, kas sirdi vēl saistīja pie nīcības un niekiem.

Jo vieglāk sirdij nācās atsvabināties tāpēc, ka slimība kāpa arvienu augstāk un spieda smagāk.

Elpot bij pavisam grūti, vispāri ādā, bet it sevišķi uz rau- luo guras, dūra kā tūkstoš sīkām adatiņām.

Nu Maldavs tikai miegā varēja kaut cik aizmirsties, bet tad viņš krāca tā, ka jaunie un veselie bēga no pagrabiņa laukā un lūkoja pārgulēt kur kurais.

Septembra beigās Maldavs kādu dienu nejauši sajutās daudz labāk un izrāpās laukā. Novakara saule noslīdusi aiz zemnīcas uzbēruma, bet noleja uz muižas pusi laistījās kā kausēta dzidruma pārlieta. Mežmalas lokā no vienas vietas tumši zeltojās kļavu tumīgie plankumi. Izjukusi dzērvju rinda klaigāja kaut kur virs pašas galvas …

Atkal! … Klupšus Maldavs metās atpakaļ pagrabā. Visu nakti viņš grozīdamies klusu vaidēja — pirmo nakti visā slimības laikā.

No tā laika viņš vaidēja vienmēr — dienu klusāk, nakti mazliet stiprāk, bet allaž vienā laidā, kā dunēdams, kā apsegtu galvu. Veselie, pagalam apnikuši, sprieda, ka sāpēt viņam nekas nesāpot, ka viņš droši vien vēl divus gadus sadzīvošot, bet vaidot tīšām, lai viņu žēlotu.

Daļa taisnības bij arī šim spriedumam. Vaidēja Maldavs mazāk aiz sāpēm, kā aiz savāda atvieglojuma. Paša dzirde un uzmanība visu laiku bij pievērsta šiem vaidiem un tikai retumis noklīda kur sāņus. Tūska līda arvienu tuvāk sirdij, lāgu lāgiem sagrāba tādi žņaudzēji, ka pēdējā stunda likās klāt.

Bet pargaja atkal, un Maldavs dunēja joprojām ka purva dumpis, knābi dūņās iebāzis.

Novembra sākumā uznāca kārtīga pliksala. Čuguna krāsniņa likās nemaz vairs nesildām. Augu dienu zemnīca bij sīvu dūmu pilna. No griestiem slapjums pilēja pakšēdams. Maldavs sala tikpat kā klajā laukā izmests. Klepus bij Izvērties garš, smags un gārdzošs. Trejādu skaņu riebīgs sajaukums gandrīz vairs neapklusa kaklā. Arī tas tika uzskatīts par izlikšanos un kumēdiņiem, bet Maldavs veselo spriedumiem un rāšanai nepiegrieza vairs nekādas vērības. Nebij pat noprotams, vai viņš vispār vairs ko dzirdēja. Tik tālu viņš jau labprātīgi aizgājis tajā cejā, pa kuru viņu vilka nospriestais liktenis.

Ap Mārtiņiem Bērzu dzīvojamai ēkai aizsāktais gals bij gatavs. Prāva istaba — trūka tikai grīdas, un logam puse dēļiem aizsista. Bet krāsns vilka vēl labi, skurstenim izdegušais, lietus izmiekšētais gals virs jumta varēja noturēties, ja vien negadījās pārāk stipra vētra.

Maldava gultai kājgals bij taisni pretī krāsns mutei. Augu dienu tur liesmoja appuvusi tranšeju malka un tīkami sildīja kāju apakšas. Augšgals pretim šim siltumam gan likās salstam vēl vairāk un sāpīgāk.

Vaidu dunoņa, pirmās dienās apklususi, atsākās no jauna.

Decembra vidū Maldavā atkal notikās kaut kāda pārvērtība. Ne aiz šā, ne aiz tā viņš piepeši aprāva vaidēt un elst un sāka runāt. Runāja, runāja bez apstājas un neaprimās visu pusdienu, visu vakaru, līdz vēlai naktij — līdz kamēr meita savā kaktā ievaimanājās un znots sakliedza klusēt. Bet tad negaidīti no viņas puses atsaucās skaidri saprotama, nikna balss:

— Jums laika vel būs gana izgulēties. Ļaujiet, lai es parunājos!

Nu tas bij skaidri, ka vecais tikai izliekas. Niekošanās visa tā slimība. Pāries tūska, kā dažam labam. Znots ar meitu sačukstējās un īgni pasmējās. izklaidīgā, ikdienas rūpju mūžam aizņemtā vecene saprata tikai vienu otru atsevišķu teikumu Maldava runā. Beidzot viņai apnika, viņa nožāvājās, tad nopūtās un aizsnaudās vai nodevās savas pašas bēdu pār​domām.

Bet Maldavs runāja ātri, ātri, no viena priekšmeta pārlēkdams uz otru, itin kā baidīdamies ko aizmirst un pamest neaprunātu. Un bij tie tie paši zemes nieki, no kuriem viņš domājās sen atkratījies.

Jaunība un brūtgāna gadi, kad tēva sirmais ērzelis Maldavu iereibušu izsvieda no ratiem un, grožos sapinušos, simts solu vilka pa zemi. Lietainais aprīļa rīts, kad viņš sēdēja vāciešu maisu vezumā un brauca uz Jelgavu. Jaunā Ģertrūdes baznīca un grūtais kāpiens pa četrām trepēm. Vējaina nakts Ogres ceļmalā, vācu leitenanta apdzertais piens, žņaudzējs pakrūtē un dūrēji mugurā… Ārējais ar personīgo sajaucās dīvainā mudžeklī bez jaudas un jēgas. Žēlošanās un gatīšanās maisījās ar atmiņu jūsmām un bērnišķīga prieka uzpludiem.

Meita, gultā gulēdama, klausījās, klausījās, tad pie​grūda vīram sānos.

— Paklausies, kā muld. Nu jau laikam drīz brauks.

Znots paklausījās arī.

— Laikam gan brauks.

Un, rīta gaismā pamodušies, abi pacēla galvas un ilgi skatījās krāsns kaktā.

Bet tik dn/.i Maldavs vēl nebrauca. Pēc runas plūdiem viņu parasti atkal pārmāca drūma apātija, apnikums un gurdenums. Tāda kā jausma bij, ka atkal paļāvies grēcīgām, pasaulīgām domām, bet pašos apziņas dziļumos tā neiesniedzās. No turienes tumsa kā melna migla kūpēja augšup un sagriezās ķēmīgās vērpatās, no kurām galva mirka baiļu sviedros.

Kādu nakti Maldavs pamodās slapjš, kā auksta ūdens noliets. Sadzirda pats, ka vaid, ka zobi klab no salas un vēl kā. Sis vēl kas bij tas galvenais, aiz tā viņš pat žņaudzēju krūtīs piemirsa. Tā kā acu priekšā pacēlies, kā cieši garām aizbrāzies, kā atplestu rīkli visam augumam uzdvesis. Visiem spēkiem saņēmies, viņš apgriezās knūpus un, galvu pār pagalvi nolaidis, skatījās logā.

Arā bij pilna mēnesnīca. Gar svītrainām ledus puķēm aiz loga izslējies apsarmojis bērzs ar augsti pienaglotu strazdu būri. Un piepeši Maldavs ieraudzīja arī pašu putnu. Zili spīdīgām spalvām, tapiņā uzmeties, viņš tarkšināja, spārnus plivinādams. Bet tad spārni spēji pastiepās garāki, gari, gari un melni no- švīkstēja gar acīm. Maldavs ievaidējās dobji un mēģināja ievirzīt galvu atpakaļ uz pagalvja. Bet kakls bij kā ar svina ķēdi piesiets. Neprātīgās bailēs ieples​tās acis atkal vērās logā.

Nokalne nosnigusi līdzena. Kārklu krūmu puduri mirguļojošām zvīņām piebārstīti. Viņā kalna malā dega sarkana uguntiņa. Kaut kur tālu rēja suns. Suns rēja, tātad kāds iet. Kurp viņam jāiet? Kurp viņš tā steidzas? Un Maldavs jau redzēja vingru gājēju, kurš devās kalnā taisni uz sarkano uguntiņu.

Ceļš bij tik gluds, iešana viegla un viņš pats tas gājējs. Kaut ko viņš aizmirsis mājās un nu steidzas atpakaļ. Tas bij tik svarīgi, ka viņam steigā un aiz uztraukuma elpa aizrāvās.

Bet piepeši bij kalna mala un aiz tās stāva krauja. Uguns nodzisusi, bet no lejas dziļumiem dvesa pretī tumsa, tukšums un šausmas. Maldavs turējās pretī, bet viņam tomēr bij jāsper solis malai pāri.

Sa​vilktām dūrēm tumsas sienā atspriedies, viņš kliedza izbailēs un pamodās v ēlreiz.

Vecene ņurdēdama apgriezās ar seju pret sienu.

— Pats dienā izgulējies, citiem naktī nedod miera …

Maldavam šī balss tomēr izlikās bezgala mīļa. Tā sauca viņu atpakaļ mājās, tumšais tukšums un šausmas atvilkās kā plēsoņa, kam lēciens neizdevies. Un tā dzīvības sajūtas bezgala saldie mirkļi viņam sāka mainīties ar asiem dūrieniem krūtīs un nāves izbailēm. Viss iedomā iztēlotais, šķietami ilgotais viņsaules jaukums bij pazudis kā nebijis. Tikai bezgala šausmas no nezināmās, tukšās

nebūtības. Uztūkušais, pamirušais augums patvaļīgi plaka gultā — paslēpties, nagiem pieķerties, zobiem iekosties, neiet! Neiet!

Mēness lejas pļavā meta vizošu svītru pār aizsalušo uzplūdu. Tas bij Maldava pēdējais skaidrais re- jee dzējums. Tad visa pasaule sajuka nejaukos agonijas murgos. Bet itin nekā tur nebij no lasītā, dzirdētā, iztēlotā, iecerētā un ar sāpēm ilgotā. Viņš maldījās zemes jūklī, redzēja sirmus zirgus auļojam un sarkanu uguntiņu kalnā spīdam, dzirdēja gana tauri mežā dūcam, satika savu māti, līdz kaklam brida pa sarkani ziedošu pļavu un piepeši nogāzās melnā tuk​šumā. Mute viņam pavērās izbaiļu brēcienam, bet piepampusi mēle iespriedās starp zobiem.

Rītā pamodusies un nedzirdēdama slimo līdzās stenam, vecene paraudzīja pieri un atrāvās — tā bij lipīgi mikla un auksta. Pataustīja rokiis — tās bij vēl aukstākas, pirksti līdz otrajām locītavām jau stīvi.

JŪRA pievakarē Klaasu izlaida uz kuģa virsas. Pirmajā brīdi viņš nemaz nevarēja attapties. Dibenā, pašā tvaikoņa degunā, kā pērtiķis sarāvies, rokas ceļiem apņēmis, astoņpadsmit stundu viņš stulbi bij notupējis arestantu būrī. Odens nemitīgi un tuvu šalca ausīs. Likās, ka viņš ir tukšā olas čaumalā iesprostots, ūdenī iemests cālis. Kuģim gāzelējoties, seklā palte plīkšēdama skalojās ap kājām. Tagad slapjas pēdas no viņa zābakiem palika uz sa​karsušās grīdas.

Divdesmit seši grādi karstums vēl tagad svelmēja no augšas. Bet tas bij nieks pret to elles tumsu un sutoņu apakšā. Ieplestām kājām nostājies, galvu atmetis, vaļēju muti viņš ieelsa jūras velgmes pilno gaisu. Acis samiedzās un aizasaroja no dūmakā iemir- kušās sarkanās saules un viegli viļņotās, zaļgansārti spīdīgās ūdens virsmas.

Kāda ēna aizsedza viņam sauli labajā pusē. Tas bij tas pats apakšleitenants, konvoja komandants, kas viņu vakarnakt ieslodzīja apakšā būrī.

— Nu, mans mīļais. Kā jūs nu jūtaties?

Aktīvo kara dienestu beidzis, tas bij kalpojis Kontinentāla viesnīcā par pārvaldnieka palīgu, tur iera​dinājies smalkas sabiedrības izteiksmē. Pēc viesnīcas bankrota kādu laiku darbojies kā klauns cirku un iemanījies komiski kariķēt dažādus augstākās pasaules tipus. Pāra reižu viņš jau šodien ar saviem priekšnesumiem hij paspējis izsmīdināt transporta virsniekus.

Klaass nevarēja vien ieklausīties. Pat no dzīva cilvēka balss viņš pa šīm astoņpadsmit stundām it kā atradis. Jautājumu viņš saprata tikai pa daļai, bet Izsmieklu samanīja skaidri.

Apakšteitenants turpināja vēl: — Oho! Kāpēc jums kājas slapjas-, rnans mīļais? Vai jūs neesat briduši pa jūru mums pakaļ? Uz kuģa jūs nekur nebijāt manāmi. Jeb vai jums nav nogadī- jies kā dažkārt puišelim cisās, ko māic pa nakti aiz​mirsusi pamodināt un izvest ārā?

Aiz muguras smējās. Tur jau salasījušies laba joka cienītāji, mobilizētie rezervisti un brīvprātīgie.

Smiekli iedzēla Klaasam. Viņā atkal pamodās vecs kareivis un jūrnieks, kas neļaujas izjokoties.

Uz nedrošām kājām stutēdamies, viņš lēnām pagriezās sāņus un pulējās saskatīt. Sarkanā saule gar virs- leitenanta plecu iespīda viņam iekaisušās acīs, tā ka Jās samiedzās. Mute pavērās, bet mēles gals palika j92 lūpām pāri redzams. Seja savilkās negribētā grimasē — gluži kā tam puikam, kuru pieminēja apakš- leitenants un kurš mēdīja savus izsmējējus.

Kā aiz aukliņas parauts ķipars apakšleitenants salēcās taisni. Pašam rokas cieši pie gurniem. Ķiveres dibens nosliecas lejup aiz pakauša.

— Taisni! Rokas gar sāniem! Zodu augšām! Acīs skatīties! … Dezertiera plukata! Pie masta es tevi likšu piesiet! Divdesmit pletnes — tad tu man zināsi, kā jāuzvedas karalistes zaldātam.

Rokas Klaasam jau tāpat bij gar sāniem. Viņš meklēja karaliskās soda ekspedīcijas apakšleitnanta acis. Un saskatīja varabrūnu bijušā klauna seju ar divām šaurām, naidā zaļgani zibošām šķirbiņām.

Pie masta viņu šoreiz vēl nesēja. Virsnieks nolasīja gabalu no transportā esošā reglamenta un aizgāja. Zaldāti savukārt izņēmās tiku tikām. Neviena pazīstama viņam tur nebij. Draudzīgās Francijas žandarmi viņu bij sagūstījuši un pārsūtījuši atpakaļ robežsargu gūstā. Pirmajā ostas pilsētiņā viņu ietērpa zaldātu mundierī un ieslodzīja ceļam gatava transportkuģa karcerī.

Arī zaldātiem viņš nelamājās pretī. Pirmkārt, tas nebij viņa dabā, un, otrkārt, viņš redzēja labi,

ka tie varēja viņu arī piekaut un neviens te viņu neaiz​stāvētu.

Viņš nebij tikai dezertieris vien, bet vēl lielāks noziedznieks. Viņš nesaprata, kāpēc viņu tūliņ nenodeva lauka karatiesai, bet veda uz šo kuģi. Viņš nolīda aiz munīcijas un augļu konservu kravas kastēm un apsēdās uz kāda mīksta saiņa.

Līdzās tur bij vaļēja muciņa ar kaut kādu pape- lēku, ūdenim mazliet līdzīgu šķidrumu. Viņš iesmēla mazliet saujā un, bikses aplaistīdams, norīvēja pieri. Smirdēja tā kā pēc zivju eļļas un petrolejas. Bet sejā visu laiku bij nepaciešama lipīguma sajūta, viņš ber- zeja, kamēr delna kļuva sausa un sāka sūrstēt. Juras velgme viņu mazliet atsvaidzināja. Viņš sāka kaut cik sajust savu apkārtni.

Tas bij vecs preču tvaikonis, uz ātru roku pielāgots kara transporta vajadzībām. Grīda noberzta plūksnaina, kā sarkanas cīpslas pa to stiepās šauru dēļu slarpu aizdrīvējums. Matrožu kajītes durvis priekšgala paaugstinājumā šķībi virājās izdilušās misiņa eņģēs. Aiz nomesta aprūsējuša enkura un sadarvotu virv ju ripuļiem rēgojās tievs lielgabals brezenta pārmauci. Viņi brauca ekspedīcijas rezervēs pārmā​ci! sacēlušos pusmežoņu cilti.

Pusmežoņi — tā visi runāja un rakstīja, un tā bij Klaasa nelaime. Viņš nebij ticējis, ka pusmežoņi tādā 194 kārtā pārmācāmi, un gribējis izvairīties no mobilizācijas. Vēl vairāk. Atvaļinātu jūras kareivju savie​nībā, kur kalpoja par sekretāru, viņš divas reizes nelegālos mītiņos bij uzstājies to pašu pusmežoņu labā. Partijas laikrakstā no pavasara rakstījis pret koloniju avantūrām. Rakstiem sveši iniciāļi bij apakšā, bet karaliskās valdības spiegiem nekas nepalika apslēpts. Un tāpēc viņš te bij.

Te — — un brauca līdzi karā pret tiem, kuriem pēc viņa domām bij taisnība … Nesapratā viņš pārlaida acis viegli virmotam juras spogulim. Skatiens noslida kā pa zemē nogāztam līganām kāpnēm un dūmakas pamalē atdūrās tumšā svītrā. Sākumā viņš šaubījās, vai tā vēl varētu būt cietzeme. Bet, kad saule, sarkana un nespodra kā putekļiem piekūpusi acs, noplaka pavisam lejā, pret viņas disku labi bij saskatāma krasta robainā apmala. Vecs jūrnieks, viņš tūliņ nosvēra attālumu. Un arī to, ka naktī gaidāma vētra.

Patlaban bij brīnišķīgi klusi. Skaidri dzirdams, kā pukstēja kuģa tvaika sirds, viņas ritmiskais pulss bij samanāms katrā miesas cīpsla. No matrožu kajītes līda laukā zaldāti. Jaunos, vēl neieņurcītos mundierus gludinādami un jostas taisni sagrozīdami, neveikli, kā jau sauszemes cilvēki, ieplestām kājām stājās kaut ko gaidīt.

Klaass nemanīja, ka no mugurpuses pienācis transporta nodaļas komandieris. Jauns un slaids kā meitene, spīdošām uzšuvēm apkaklē un uzplečos. Tikko kā akadēmiju beidzis, laikam vēl pirmajā braucienā, sava uzdevuma un atbildības lepns, patriotisma sa​jūsmināts, bet arī pavēlnieciski humāns.

Klaass instinktīvi piecēlās kājās.

Komandieris aplūkoja viņu stingri, bet tēvišķīgi. Piedūra pirkstu viņa apkaklei, kur viena cilpiņa at- sprukusi vaļā. Klaass tūliņ izlaboja defektu savā mundierī. Redzami apmierināts, virsnieks pamāja par zīmi, ka viņam atļauts stāvēt vaļīgi.

— Kā jūs to varējāt… Klaas?

Tikai acumirkli viņam bij jāpadomā, lai atcerētos dezertiera vārdu. Vēl vairāk nekā ar pirmās šķiras diplomu viņš lepojās ar savu kolosālo atmiņu. Reizes dzirdējuma viņam pietika, lai zinātu vārdā saukt sa​vus zaldātus.

Tagadējā brīdī, kad ikvienam jāstāv par tēvijas godu. Mūsu kolonijas ir izkaisītas pa visu Āfriku. No Abesīnijas robežām pāri Sudānai līdz— Beļģijas Kongo.

Klaass papildināja gluži mehāniski, redzēdams, ka 190 komandieris piemirsis. Tas nelikās dzirdējis, tikai deguna gals viņam kļuva iesarkans. Balss nu bij mazliet pacelta un skanēja

pavēlnieciskāk.

— Ja mēs vienu palaižam nesodītu, tad mūsu autoritāte … mūsu prestižs… tas ir, mūsu cieņa un iespaids visā Āfrikā pagalam. Anglija un Francija to tikai gaida. Francija Ir mūsu draugs, bet koloniālās intereses Viņš apklusa un iekoda lūpā. Nu sārtums atplauka arī vaigu galos — it kā Klaass atkal ko nepiederīgu ieminējies starpā. Baltā mundierī iespīlētais viduklis izstiepās taisni kā parādē. Balss pacēlās vēl vienu pakāpi augstāk.

— Patriotiskās līgas dāmu komitejas pa visu valsti rīko loterijas un vāc labprātīgus ziedojumus. Mana paša māsa pusotras stundas dienā strādā karaliskajā drēbnīcā pie veļas šūšanas koloniju korpusam. Vakar mūs izvadīja — no kazarmām visai pilsētai cauri. Puskajīte mums puķēm pilna … Un jūs varējāt tā, Klaas. To es no jums nebiju sagaidījis.

Zaldāti bij pamanījuši komandieri. Kā nedarbā pieķerti kucēni cits pēc cita pa vienu sliedi aizlīda tālāk aiz kravas. Virsnieks nobeidza: — Bet mēs jums dosim iespēju izpirkt savu noziegumu. Jums nav iemesla nolaist dūšu.

Karaliesas kandidāts jūs bijāt — bet aiz mūsu valdnieka žēlastības esat še, starp godīgiem kareivjiem un ceļā uz slavas pilnu kaujas lauku. Esiet nu turpmāk savas tēvijas cienīgs dēls. Jus vēl varat arī to kauna traipu izdzēst no savas dienesta biļetes.

Gaužām apmierināts ar izdevušos pamācību, komandieris veikli apgriezās un gāja atpakaļ.

Klaass atskatījās. Oficieri sasēduši audekla stiepuļu krēslos ap balti klātu gaidu ar Sevras porcelāna vāzē saliktām puķēm vidu. Arī transporta priesteris un orķestra kapelmeistars tur sēdēja.

Kapelmeistars likās lūkojamies uz šo pusi. Priesteris, atpogājis melno svārku, labo roku pacēlis, tīksmināja acis rietošas saules dzelteni dzirkstošā konjaka glāzītē. Platā piedurkne nokārusies pār kristāla karafu. Aiz tās stāvēja dažas pudeles, baltos un dzeltenos kaklus ziņkārīgi izstie​pušas.

Kaut kāda trauksme — kā pavēle, kā aicinājums. Pēdējie zaldāti izlēca pa matrožu kajītes durvīm un pazuda aiz kravas. Klaass arī gāja turpu.

Vakara dievkalpojums tur notikās. Klaass spraucās pūlim cauri atspiesties pret malas margām.

Tas nācās viegli, jo visi viņam grieza ceļu.

Apakšā cietums, augša baznīca — Klaasam ienāca prātā. Gluži kā uz cietzemes katrā kultūras valstī.

198 Improvizēts altāris — pat sveces šajā bezvēja vakarā dega abās pusēs. Priesteris jau stāvēja savā vietā, rokas uz vēdera saņēmis, galvu dziļā pārdomā nolie​cis. Komandieris turpat līdzās, izslējies kā goda sar​dzē pie karaļa pils. Aiz viņa spīdēja orķestra pūšamie instrumenti. Kapelmeistars atkal skatījās šurpu.

Klaass arī viņā ielūkojās ciešāk. Kā no klīstošas miglas cits pēc cita iznira šīs sīkās sejas vaibsti, šaurie pleci, no kuriem viens bij mazliet augstāks par otru, garās rokas ar dzīslainām virspusēm un neglītiem platnagu pirkstiem. Ar šo cilvēku viņš taču reiz skolā sēdējis uz viena sola un latīņu locījumus čukstējis priekšā. Aiz tā tūliņ parēgojās labsirdīgā klasisko valodu skolotāja iigūra ar balto vesti un podziņā aizkabināto pensneja aukliņu… i>ie rēgi bij tik nejauši un nepiemēroti tagadējai situācijai, ka Klaasa seju savilka vārgs un muļķīgs smaids. Priestera balss pa visām skaņu pakāpēm locījās augšup un lejup, bet viņš tajā neklausījās. Zaldāti bij ceļos, bet viņš nemetās — no zēna dienām viņš to vairs nebij radis. Orķestris spēlēja valsts himnu, viņš nedziedāja līdzi — atvaļināto kareivju savienībā bij citas dzies​mas.

Dievkalpojumam bij beigas. Zaldāti klīda, Klaasam ar līkumu apiedami, acīm viņu no galvas līdz kājām nomērodami. Viņš piepeši atradās oficieru grupas priekšā. Pēc kārtas tie viņu aplūkoja kā nupat no jūras izzvejotu retu dzīvnieku. Pazīstamais

apakšlei- tenanls kaut ko raportēja komandierim, bet tas, acu nenovērsdams, nepacietīgi atmeta ar roku, — Rītu! Ritu!

Piebāza viņam sarkanu seju tik tuvu, ka degunā iesitās saldena kiraso smaka. Iezibsnīja taisni acīs, atsviedās un aizgāja ar savu svītu.

Apakšleitenants nostājās viņa vietā.

— Pagaidi tik! Rītu mēs tevi cepināsim. Mēs tevi izmācīsim, kundziņ!

Acumirklī Klaasam rokas savilkās dūrēs. Ko tas idiots te uzmācas! Bet arī tas jau bij projām.

Klaass vilkās atpakaļ uz pirmītējo vietu. Triju dienu klaiņošanas neatspirdzis, cietuma sasmacēts, viņš sajutās tik noguris, ka kājas tikko varēja pavilkt.

Sāka manāmi tumst. Priekšējā mastā uzslida aizdedzināts lukturis. No virsnieku kajītes puses skanēja skaļas sarunas un glāžu šķindoņa. Oficieri steidza izmantot brīnišķīgi rāmās stundas pirms vētras. Katrs piedzīvojis jūrnieks manīja, ka tā jau lien kaut kur no zili melnā apvāršņa.

Kuģa dihentelpās klukstēja arvienu joprojām. Vienmuļi, ritmiski — it kā tur jūras dzīlē kāds nepie- 200 ēdināms gigants klakšinātu žaunas.

Klaass ieklausījās un sajula, ka viņa augums ar kairu nervu atsaucas šiem klakstiem. Nagiem viņš iekniebās sava paša kājās un sakoda zobus. Kliegt viņam gribējās, ar spalgu kliedzienu pārplēst vidū pušu šo glūnošo krēslu — atpakaļ līdz cietzemei, līdz savienības telpām, kur veselie un kroplie invalīdi spriež par to, kā atsvabināt cilvēci no kara šausmām un cilvēku no militārisma verdzības …

Klusi soļi līdzās viņu iztraucēja no murga. Tas bij sausnējais kapelmeistars. Klaasu pārņēma nevaldāms prieks par to, ka tuvumā pazīstams cilvēks no viņējās, tumsā nogrimušās pasaules. Strauji viņš pastiepa roku.

Tas vispirms atskatījās, tad atturīgi stiepa savējo.

— Kādā piķī jūs te esat iekūlušies?

Klaasam bij tik patīkami dzirdēt pazīstamu balsi. Kaut kas smieklam līdzīgs viņam izspruka pār lūpām.

— Bet tu taču arī, kā es skatos.

Kapelmeistars sarauca pieri un steigšus atvilka roku.

— Tā ir cita lieta. Mēs braucam rezervei Pitipš mēneša mūsu nodaļu uz fronti nesūtīs. Un līdz tam ienaidnieks droši vien jau būs sakauts. Bet jūs esat nozīmēti aizfrontes pulciņiem. Tas ir par sodu.

— Vai tas ir sods?

— No katra simta deviņdesmit pieciem. Kas aizbēg tuksnesī, tie ir izvēlējušies to nejēdzīgāko pašnāvības veidu. Un, kas dara savu pienākumu, tos mežoņi netaupa. Tā ir brīnišķīga tauta. Savas zaru būdas viņi mīl, tāpat kā mēs savus ķieģeļu namus. Savas pāra govis, tāpat kā mūsu zemnieki izlasītas sugas ganāmpulkus. Un savas sievas un bērnus, kuru vi​ņiem ir dučiem.

— Tu domā, mani sūtīs izkaut tās sievas un bērnus?

— Es nedomāju, es zinu. Vai jūs avīzēs un ilustrētos žurnālos netikāt redzējuši mūsu zaldātu sakropļotos līķus? Man nav jāiet frontē, bet tomēr drebuļi pārņem, kad iedomājos, uz kurieni braucam. Riebīga smaka man nāk no tās puses.

Arī Klaass likās saožam kaut ko tamlīdzīgu.

— Es neiešu. Mani nepiespiedīs.

Kapelmeistars atkal atskatījās bikli.

— Jūs esat traks! Piespiedīs, un jūs iesiet kā automāts, kā vērsis barā, ko dzen uz kautuvi — kā visi citi. Vai tad jūs neredzat, kur atrodaties? Ko jūs vēl velti spītējaties un kaitināt viņus? Mīkstu jūs jau ritu pataisīs. Kaulu kaulus jums salauzīs un tad izmetīs 2o2 kaut kur, hiēnām vakariņās.

Klaass bij kājās dūres savilktām abām rokām.

— Nē, es tev saku! Es neļaušos!

Kapelmeistars jau virzījās atpakaļ.

— Dariet, kā zināt. Tikai nesakiet, ka es jūs esmu mācījis. Es negribu galvu cilpā bāzt, mun jauna sieva palika mājās …

Pie paša kravas stūra viņš vēl kratīja galvu.

— Neprātis jūs esat caur un cauri. Kāpēc jūs labāk neiestājāties universitātē? Ko jums vajadzēja pīties ar visādiem sazvērniekiem un anarhistiem?

Bet tie nu bij pavisam citi jautājumi. Ko tāds kapelmeistars par tiem varēja runāt? Klaass atkal bij viens ar savu neizturamo pazemojuma sajūtu. Ar savām domām, kuras mutuļoja kā ūdens aizvākotā katlā.

Līdzi tumsai arī tveice likās sabiezam smagāka. Elpot bij grūti. Tvaikoņa sirds pukstēja dziļāk un dobjāk. Sutoņas nospiestas, apkārtnes iespaidu jauktas, fiziska saguruma un atkal morāliskas uzliesmas trenkfas, Klaasam domas raustījās nesakarīgās kon​vulsijās.

Krēslā gluži pelēkas, dīvaini lielas četras kaijas pārlaidās zemu pāri, atpakaļ uz to pusi, no kurienes tvaikonis nāca. Lielā steigā vētras bēgdamas, pat iebrēkties nepaguva. 203 Kāpēc tikai putnam ir spārni? Cilvēks nevar pacelties no riebīgās dubļu peļķes, kura patlaban sme​ļas mutē…

Aiz muguras augšā atskanēja kapteiņa komandas sauciens. Stūres ķēde nožņirkstēja slaidi visga​rām malai. Bij skaidri manāms, ka tvaikonis maina kursu.

Un līdz ar viņu visi, kas te augšā un apakšā. Taisni uz turieni, no kurienes pretim plūst riebīga

līķu smaka. Pat kapelmeistars to saož … Nožēlojamais kapelmeistars ar šķībajiem pleciem un jauno sievu mājās.

Vai tad tik vien kā sievas paliek mājās? … Kā slāpdams Klaass atvilka elpu. Sieva 1111 bērni, kara kropļi un jauniem upuriem nolemtie, garā stiprie, taisnības un brīvības slāpstošie, ienīstie, vajātie. Tāpēc ka negrib akli ienīst, vajāt un iznīcināt, nozinādami, par ko un kā labā. Melnie pelēkos, pelēkie dzeltenos, baltie dzeltenos, pelēkos un melnos …

Oficieru kajītes pusē pēdējo reizi noklinkstēja glāzes. Brašas, svaigas balsis uz šķiršanos dziedāja: «Un tāpēc lai zobens Ikbrīdl ass pret tēvijas naidniekiem pacelts, plūst sarkana sula nu zemes kriīts, kur karaļa zābaks mina.»

Klaass kratīja dūres uz to pusi. Viņu nesamis! Viņš neļausies!… Viņš neies kā vērsis barā, ko dzen uz kautuvi… Galvu noliecis, viņš lēnām zagās uz to pusi.

Bet kuģa virsa bij jau tukša. Lukturis no inasta spīdēja sarkani lakotās, cieši noslēgtās durvīs ar spodrinātu bronzas turekli. Sargzaldāts viņā pusē nokāsējās un, šauteni otrā rokā paņemdams, asi pieklaukšināja grīdai.

Kā drudža karstums bij apņēmis Klaasu. Viņš aptaustīja kastes, mucas un saiņus. Te droši vien munīcija, sterilizēta kokvilna, benzīns un citas degvielas. Piecās minūtēs viss būtu liesmās. Bet viņam jau nebij sērkociņu. Pat zobu bakstāmo viņam vakarnakt at​ņēmuši … Ūdens vienmulīgi šalca gar kuģa priekšgalu. Pa zaldātu kajītes pievērtām durvīm dzirdama tās pašas oficieru dziesmas dungošana. Vēl mazliet laika līdz stingri noteiktai apklusas un guļas stundai.

Klaasa domas pārsviedās uz otru pusi. Vecais revolucionārs un politisks aģitators pamodās viņā. To te — cilvēku desmit, bet tur bij simti. Tur tas spēks un iespēja. Pagriezt kuģi pret citu pusi, kur nav jāiet būdas dedzināt, sievas un bērnus kaut un pašam kļūt par barību hiēnām tuksnesī. 205 Aizmirsis katru uzmanību, Klaass steidzās turpu pa kāpnēm lejā. Apakšā jau bij klusu, viņa zābaki asi klaudzēja pa misiņa stīpām apkaltiem kāpšļiem.

Svaigu ādu, sviedru un cilvēku elpas dvinga kā no ģērētavas sitās pretī. Sietiņiem apvilktās mazās spuldzes peldēja smagos tvaikos. Uz grīdas un lāvām trim stāviem cits pie cita izģērbušies zaldāti. Sur tur bezkaunīgi rēgojās kailas, citkārt nerādāmas miesas daļas. Mucā saslānīta gaļa — ja viņa neelpojusi un šad tad murgos nenoraustīj usies.

Klaass stāvēja nolaistām rokām, nepacietībā degdams. Kā viņi te varēja gulēt! Apdullinātie vērši, kurus ar katru mirkli veda tuvāk kautuvei. Augšām!

Kāds viens labajā un otrs kreisā pusē sakustējās. No dibena atskanēja nikna lādēšanās. Kaut kur no​spļāvās. Kajīte šņāca atkal. Šaurā spraugā Klaass paraustīja kādu aiz kājas. Reiz, tad atkal spēcīgāk. Celties viņiem visiem vaja​dzēja, klausīties un aizdegties.

Kad viņš paraustīja vēl trešo reizi, krēslā paslējās apaļa kā ola noskūta galva. Samiegojušās acis brīdi skatījās, stulbi blisinādamas. Tad kāja, kuru Klaass nupat bij aizskāris, saliecās asā leņķī un spēra. Knak- šēdaina trāpīja lāvas apaļo balstni un tikai viegli 2or> aizķēra traucētāja ausi.

Gulētājs apsviedās uz sāniem.

Kā pašā pierē un vēl dziļi smadzenēs ķerts, Klaass elsoja, otrā pusē pret lāvas malu atkritis. Tā tie atsaucās viņa modinājumam Taisni priekš acīm viņam rēgojās divas aprepējušas kāju pēdas un kaila, spalvām noaugusi mugura. Viņš slāpa nost šajā kaujamo kustoņu stallī. Viņa karstā trauksme apri- mās kā sabangots ūdens, kuram pārlej biezas smir​došas eļļas kārtu.

Viņš redzēja tukšu vietu pašā dibenā. Nomauca zābakus, novilka svārkus un uzrāpās lāvā.

Tas bij līdzās mašīnu kurināmām telpām. Mašīnu ritms grūstīja lāvas paklāju, gulētāji te

tricinājās visiem locekļiem kā sietā kratītas sēnalas. Plānā dzelzs siena tik karsta, ka delna necieta.

Viņā pusē kurinā​tāja lāpsta šņākdama skramstīja metāla klonu.

Klaass nevarēja nogulēt un pacēlās sēdus. Piere atsitās pret griestiem, sejā viņš sajuta lādu kā dvesmu. Tuvumā te kur ventilatora caurule. lieliem malkiem Klaass rija tiro gaisu. Bet līdzi tam maisījās nokaitētas dzelzs un gulētāju piedvašo- tas telpas smirdoņa. Līķu pagrabs te bij! Viņš vienī​gais starp tik daudz miroņiem.

Ar vilni atkal uzplūda atcere par tiem dzīvajiem tūkstošiem, no kuriem viņš nāca, kurus ienīda un bijās. Viņam vienam atriebās par to, ka tie tur traucēja labdarīgās balles un loterijas un patriotiskās dziesmas par karaļa zābaku. Viņa personā vienā gribēja apsmiet viņa desmittūkstoš biedrus. Rītu viņu pabāzīs zem karaļa zābaka, lai tie sajūt savu niecību un ar kaunu noliec galvas pīšļos stipras varas priekšā.

Par plukatu un nodevēju viņu domāja pataisīt. Aiz sarkani lakotām durvīm patlaban sprieda, kā labāk spīdzināt viņu aiz viņa cilvēcības un kailās dzīvības nozieguma. Kailu galvu viņam jāstāv un jāskatās divās svecēs un priestera liekulīgā komēdijā. Viņam, kam dievs un elle, un visi biedēkļi sen vairs tikai tukša skaņa! Pie masta viņu sies, un tas ar to spalvaino suņa muguru nāks viņu ar pletni pārmācīt.' Viņu, kas Šelija «Atsvabināto Prometeju» lappusēm zināja no galvas, kura paša dzejas par brīvību un brālību deklamēja strādnieku izrīkojumos!

Spēks, stiprāks par pašu, pacēla viņu no lāvas. Klusu, bet vingriem locekļiem viņš noslīda uz piespļaudītās grīdas. Basās kāju pēdas plikšēja riebīgā, glumā lipeklī. Izmītie trepju kāpšļi locījās, dzelzs apkalām tirkšinādami. Turpat virs galvas slīda stūres ķēde, apdilušiem gredzenu zobiem šņakstinādama, grīdā grauzdamās. Klaass skrēja saliecies, rokas atpakaļ atsviedis — kā vanagu traukta bezdelīga pret 208 sienu. Pašam iznīcināt savu dzīvību, pirms tie viņu paguvuši apsmiet. Nāve — tas vienīgais glābiņš un reizē pienākums, stiprāks nekā tūkstoš zvērestu sais​tīts solīj ums.

Iznīcināšanās trauksmē visa viņa būtne liesmoja kā meteors, kas aizdedzies pat savā skrejā.

Pusviru durvis klaudzēdamas atsitās pret kabīnes sienu. Bet klaudziens noslāpa turpat aiz desmit soļiem. Starp mastiem izstieptās tauvas un radio stiepules sīki sīca. Gaisā kaut kas draudoši sanēja.

Melns dūmu mutulis novēlās skursteņa galam un uz acumirkli aizslēpa viņu sargam.

Klaasam pielika šī acumirkļa. Rokas jau bij sataustījušas kuģa malas slidenās margas. Viegli kā mācī​jies akrobāts viņš pasvērās augšup un uz galvas me​tās jūrā. Šļakstošs siliens pakausī viņu laikam bij apdullinājis. Tikai to viņš vēl samanīja, ka strauji kā akmens nonirst dzīlē. Kaut kas mutuļodams, burbinā- dams nošalca pāri un apklusa. Krūtis aizspieda sma​gāk un smagāk. Tūliņ apslāps pēdējā sajūta un būs beigas.

Bet tad viņš piepeši noģieda, ka izslīd no šī biezā un mutuļojošā un atkal ievelk elpu. Visas pasaules smagums likās pārvēlies un pametis viņu klajā. Viņam šķitās, ka guļ, ne locekļa nekustinādams, bet kaut kas tur viņu drošām rokām. Viņam bij neapjaužami viegli un labi.

Tikai īsu brīdi Klaass šūpojās šajā tīšajā neziņā. Jauda noskaidrojās atkal, viņš zināja, ka izniris un peld virspusē.

Kāpēc? Dzīlē viņam vajadzēja palikt, divi simts metru dziļi, lai karaļa suņi pat viņa līķi nevarētu uzošņāt. Kāpēc viņš vēl peldēja virspusē? Nekādas atbildes viņš nezināja šim jautājumam.

Pats viņš to nebij gribējis, nē. Arī tagad vēl nolūks un pienākums bij skaidrs. Bet tā bijusi kāda vara viņā vai ārpus viņa, stiprāka nekā viņš, visi nolūki un pienākumi.

Svelošas dusmas viņam pārskrēja. Kas te gribēja pārmākt viņa gribu? Viņš atmeta rokas gar sāniem, saspieda kājas kopā un aizmiedza acis. Bet pēc brīža atvēra atkal un ar izbrīnu skatījās melnajā, viegli līgoiā paklājā. Kāpēc viņš negrima? Kas te jokojās ar viņu?

Taču ari to viņš jau zināja. Vecs jūrnieks un apbrīnots peldētājs. Jūrmalā uzaudzis — Lamanšas kanāli reiz bij gribējis pārpeldēt, ja nesakaunējies no buržuju nerriem, kuri tur mēģinājās ik gada, kamēr simts reportieru un fotogrāfu stāvēja gar malu un sūtīja savām avīzēm visaplamākās sensācijas … Viņa ķermenis instinktīvi neļāvās. Varbūt vēl kaut kas tur bij, bet to viņš nesaprata un negribēja saprast. Jānogurst vispirms, jānokausē šie locekļi, tad jūra paņems pati, kas viņai pienākas. Viņa šūpoja tik viegli un šļakstinādama mīlīgi čukstēja ausīs. Oh! Viņas rokas ir tik plaši izplestas, un laika viņai diezgan.

Tāds kā nesaprotams prieks pāršalca visu augu​mu — tāpēc ka laika vēl diezgan. Klaass pagrieza galvu sāņus. Tālu, likās virs paša līmeņa, spīdēja maza, sarkana uguntiņa. Tā droši vien no aizejošā tvaikoņa. Viņš pats te šūpojās skrūvēs sakultā ceļa joslā. Tik labi šūpoties vienam un zināt, ka dzīvība pieder pašam un jūrai un ka neviens cits to vairs nevar sniegt.

Viņš apvēlās uz muguras un savija rokas uz krūtīm. Debess bij sabiezējusi gluži melna un cieši plegulusi jūrai. Nevienas apmalas, ne mākoņa, ne kaut kādas atšķiramas kontūras viņš nevarēja saskatīt. Paša augums kā garens plankums pelēksnīja līganā, vēsā līmenī. Odens bij nomazgājis nogurumu, sastulbuniu un kaunu, viņš sajutās žirgts, gandrīz vai jautrs. Galva bij skaidra, viņš varēja rāmi un sakarīgi domāt.

Pat viņa asinātās jūrnieka acis nespēja izšķelties' cauri tvaikainās tumsas blīvumam. Velti viņš lūkojās zvaigznes, lai pēc tām vērotu, uz kuru pusi viņu nes neredzamā plūsma. Bet vai tad arī tas tagad nebij viena alga? Jūra ir liela, un cilvēka augumam dzīles pietiek ari tajā seklākajā vietā. Viņam ienāca prātā, ka viņš guļ mazliet miklā gultā, biezu, mīkstu segu galvai pārvilcis. Kā bērnībā, kad tā domāja noslēpties, lai māte neceltu no tīksmīgās rīta snaudas. Lai​kam viņš pat pasmaidīja par lādu dīvainu iedomu.

Caisā kaut kas svilpa arvienu spalgākiem un slaidākiem joņiem. Un, kad labāk ieklausījās, tad tie nebij atsevišķi svilpieni, bet vesels saplūdušu skaņu jūklis. Tumsa ņirbēja neatšķiramām melnām strēlam un zaļganbrūniem plankumiem. Ūdens sāka līgoties jutaināk. Pāra reižu jau spēcīgi nošļakstēja pret kā​jām. Klaass atkal apgriezās knūpus un paplēta rokas.

Vieglītiņām tās kustinādams, viņš sajutās kā putns — kā pirmiņ tās kaijas kuģim pāri. Tikai tās skrēja uz malu patvērumu meklēt, kamēr viņš te gaidīja vētru. Viņa patvērums citur … Bet par to domāt bij nepatīkami.

Un nebij arī vairs laika. Nu jau spīvs vējš svilpdams un grābstīdams skrēja viņam pār miklo seju. Viņš juta, ka izceļas augstu un tūliņ atkal noslīgst dziļi lejā. Arvienu augstāk, arvienu lejāk. Lāgu lāgiem kāda šalcoša šļakata pārskrēja viņa augumam 212 visgarām un uz īsu brīdi pietrieca ausis čaukstošām, sanošām putu vērpatām. Ar rokām vien turēties jau nācās pagrūti. Arī kājas instinktīvi bij sākušas dar​boties līdzi.

Piepeši kaut kur pāri, likās, tepat aiz muguras, izliesmoja balti, un reizē ar to šņākoņas, kaukoņas jūkli pāršķēla sprakstošs dārdiens. Durstošas tirpas no papēžiem izskrēja pa visām cīpslām un sasprik- stija matus. Tā kā viņš peldēja knūpus, tad tikai mirkli, pusmirkli, varbūt vēl mazāk, priekšā paplauka dīvaini izdobots zaļganpelēks kalns ar spīdīgām kurkuļu virknēm un piena baltiem lāsainiem. Pēc tam viņš atkal nogrima darvas melnā, aklā tumsā, lēnām izcēlās augstu augšup un tad, spēji sviests, durteniski gāzās atvarā.

Apziņa viņam bij skaidra tikai tajā brīdī, kamēr vilnis viņu cēla augšām. Lejup mests, viņš it kā apdulla. likās, nupat pieri trieks pret ko cietu un sašķaidīs. Šermuļi skrēja pār muguru, viņš aizmiedza acis, it kā vaļējām vēl kaut ko varējis redzēt. Bet tikai īsu brīdi viņš ar gaivu ienirās vilni, tas viņu atkal izmeta laukā un lēnām slidināja galotnei pāri. Šim šķietami haotiskajam bangojumam tomēr bij savs ritms, citādi Klaass pirmajā pusstundā

būtu savelts kamolā un samalts. Viņš to tikai tumši nojauta, bet jūras pieradušais ķermenis automātiski piemērojās pats. Pērkona dārdoņu ausis vairs neuztvēra tik spalgi, apdullināts viņš sajuta tikai dobjus dimdienus. Kad zibens viņam atšķilās viļņa galotnē, priekšā un visapkārt bij nikni izslieti putu krēpēm zobaini, saroti ūdens kupri, starp kuriem melnoja stūrainas akas un šķautnainu bezdibeņu aizas. Un pāri visam no augšas slīpas, žilbinoši dzeļošas lietus lāšu stīgas. Bet vidū pāršķeltā tumsa rībēdama atkal savēlas kopā un ap​raka viņu neziņā.

Atpakaļ atliektais kakls bij noguris un sāpēja. Klaass mēģināja apgriezties uz muguras un atpūtināt. Bet tūliņ viņu salieca spējā līkumā, kūleniski apsvieda apkārt un ilgi mala šļācošās vārpatās. Viņš iznira, sāļa ūdens sarijies, pilnīgi dulns un nemēģināja vairāk.

Pērkona dimdi kļuva it kā tālāki un dobjāki. Jeb varbūt vētras auri un viļņu šņākoņa stiprāka.

Zibenim taisni sejā paplīvojot, Klaass ieraudzīja kaut ko nedomātu, dīvainu, satricinoši pārsteidzošu.

Tas bij neliels zvejnieku vai kontrabandistu kuģis, melni nodarvots burenieks, augstu augšup saslietu priekšgalu un atpakaļ noslīgušiem kailiem mastiem. Klaass skaidri saskatīja cilvēku dzeltenā brezenta mēteli, pakaļgalā pār stūres ratu saklupušu. Kaut kas viņam svel- 2H maini pāršaica — bet vilnis apgrieza viņu riņķī un nosvieda sāņus. Pēc brīža zibens paplīvoja atkal iztālēm, bet kuģa vairs nebij. Tikai trakojošais ūdens tuksnesis apkārt drausmīgs un nežēlīgs.

Negaiss bij pāri, bet jūra trakoja joprojām — likās, vēl briesmīgāk nekā pirmāk. Klaasam noreiba galva un sāka kļūt nelabi. Lāgiem viņš pamanīja, ka vilnis viņu met šķērsām un ka viņš sāk atkal peldēt tikai tad, kad ūdens virmodams šjācas galvai pāri. Rokas bij kļuvušas nejūtīgas, viņš neapjauta vairs, ka kustina tās.

Gaisma ausa. Klaass nomanīja, ka gaiss virs viņa kļūst palsāks. Augšup izcelts, viņš jau saskatīja jūras robaino apmalu, vilnis melni izpūtās zem viņa, burbuļaini gredzeni kūsāja visapkārt.

Viņš bij pārāk noguris, nekāda sajūta neatsaucās šira negaidītam iegaumēj nmam.

Krēslā roka piepeši pieskārās kam cietam. Kāda kuģa kravai noskalots vai piestātnei atrauts plankas gabals. Neliels, varbūt vienam vīram panesams, bet labam peldētājam pilnīgi pietiekošs.

Rokas pašas jau bij pieķērušās un turēja cieti, bet augums atlaidās tīksmīgi vieglā svabadībā.

Bet tā arī smadzenes atkal sāka darboties. Un atkal Klaass iedomāja, kāpēc viņš še. Ar varu atrāva rokas un ļāva, lai vilnis ierok viņu dzīlē. Bet otrs, no apakšas augšup izgrūzdams, izmeta viņu virspusē. Viņš negribēja, kailā dzīvība pati vairījās nāves nejaukiem tvarstiem. Klaass sakoda zobus un savilka rokas dūrēs, tā ka nagi iedzēlās delnās. Velti. Tas viņā bij stiprāks nekā viņš pats.

Un atkal viļņu šūpotnes viņu noreibināja, ūdens virmas ik acumirkļa šļācās sejā, slapjais viesulis nomāca un apdullināja visus jutekļus. Viņa nedzīvais ķermenis kā skaida mētājās pār pūlām sakultām kalnu galotnēm un nogrima aizu atvaros, bet rijīgā dzelme velti snaislījās pret to spītīgo, patvarīgo spe​ķu, kas turējās pēdējā elpas pūtienā.

Nomocīts, nosalis, pussastingušiem locekļiem Klaass ieraudzīja, ka saule pār krumšļaino līmeni izlien atskaidrotā debess joslā. Viņam pāršalca tāds prieks, it kā to piriao reizi mūžā ieraudzījis un ka tā viņam varētu ko līdzēt. Bet vilnis salieca viņu mus​kuli un dzijai lejai pāri izmeta augstu.

Labu brīdi viņš šūpojās līdzenā augstumā virs krācošā jūras tuksneša. Tikai rokas viņam mehāniski kustējās — kājas ļengājās kā atlauztas, kaklu un pakausi lauza krampji. Viņš zināja, ka pēdējais brīdis tuvojas, un viņam kļuva bezgala skumji. Aizmirsts kā nebijis viss pārciestais un vēl gaidāmais. Tikai 210 dzīvot vēl, kaut slundu, kaut pāris acumirkļu!

Iestenēdamies viņš skatījās pārvērstām stiklainām acīm. Viļņi šļakstījās, gaisā sliedamies, viņu izkliestās virsmalu šķautnes vizuļoja kā varavīksnes plāksnēm piebārstītas. Bet tad piepeši Klaasam pārstiepās ari apvilkta zila ēna. Un tūliņ iesāņus izpeldēja balta, svaigi krāsota kuģa korpuss ar trim slaidiem takelā​žas sapiķātiem mastiem un zilu skursteni pašā vidū.

Karalisko jūras kadetu apmācības kuģis. Noenkurojies pārlaist vētru vai pieradināt un norūdīt nākamos virsniekus. Viņa asās krūtis viegli šķēla joņojošos viļņus, kūsādami, putainās vērpatas līdz malai augšup sviezdami, tie vēlās gar viņa slaidajiem sāniem un izlikās tā, it kā viņš pats kā skrejošā holan​dieša burenieks lidotu pa grumbaino, rēcošo jūras klaidu.

Klaass vāji iebrēcās kustoniskā dzīvības trauksmē. Un pie tam viņš zināja skaidri, ka viņam, divkārtējam dezertierim, glābiņš tikai tādēļ, lai viņu novestu krastā ira noliktu pie cietokšņa sienas par mērķi desmit lodēm. Bet tas bij kaut kur bezgala tālu, bezgala niecīgs pret iespēju vēl īsu brīdi izjust dzīvības reibi​nošo laimi.

Kā naktī zibeņa plīva vienā mirklī, vienā pusmirklī simts pretišķu domu piejaucās reibinošai laimes sajūtai.

Kā nevērtīgu lupatu viņš savu dzīvību bij iemetis viļņu rīklē — lai tie tur noņirgājas pakaļ par gļēvuli, kam mute bij liela brēkt pret valdību un pavēli, bet duša papēžos, kad kārtīgi patrioti to sagrāba dzelzs dūrē.

Kauns — svelošs, liesmains, visi vēsie jūras ūdeņi to nespēja apdzēst.

Un te augšā gaidīja citi — balti cimdotām rokām, zeltspalotiem kortikiem šķībi gar gurnu, glumi nozīdīti, darbaļaužu sviedros sārti nomazgāti. Izraut vienam to ar zelta spaiu, triekt pret tiem ņirdzīgajiem mūļiem, ar trim dzīvībām samaksāt par savējo.

Tas nebij vilnis — ausis sprēgājošs, tūkstoš ada​tām durstošs naids svieda viņu gaisā.

Ceturto sagrābt, noraut līdzi atpakaļ šajā zaļajā bezdibenī. Simts metru dzilē vēl redzēt, ka tajās

šausmu izvalbītās acīs paša dzīvībai līdzi mirst tā, ko viņš ienīdis desmitreiz vairāk nekā nāvi. Tā pa​saule, kuru bij tiecies graut un iznicināt visu savu negaro, savu skaisto cīņas mūžu.

Viņš bij ierēcies zvēra niknumā. Sāļš ūdens pieplūda muti, bet viņš vēl nezaudēja samaņu.

Gurstošā griba viņu nesa — ātrāk — zvīļāk — arvienu tuvāk. Četri virsnieki baltās uniformās stāvēja uz koman- 218 das tilta. Glābšanas laiva patlaban slīda pār kuģa malu lejup. Klaasam sauca ko, rokām rādīdami, bet ellišķīgai rūkoņai cauri neviena skaņa neaizsniedza viņu. Viņš redzēja, ka nolido, virvē piesiets, balts korķa loks, bet kuģa sāniem atsities vilnis Ieraka viņu šļakstošā mutulī.

Kad tas viņu atkal izmeta virspusē, mute viņam bij plati vaļā un ūdens strūkla gārdza do tās.

Apaļi izvalbītas acis vairs neredzēja nekā. Bet rokas pašas neviļus piedūrās peldošajam lokam un krampjaini apskāvās.

Ar to viņš nogrima dziļā aizā. Bet nākošais vilnis pacēla viņu uz savas asās muguras un trieca pret kuģa sāniem.

Kad kadetiem izdevās satvert virvi un pievilkt klāt, Klaasa augums ļengani griezās putojošā viruiī. Rokas bij neatraujami apkrampētas korķa gredzenam, acis plaši ieplestas, bet no pārsistā galvaskausa viļņa iz- lokam pāri stiepās līkumota brūna lenta.

trāķietis Kilons gūslekņi gulēja garā rindā, pa pārim kopā sasieti. Sakaltušu vēršādas siksnu viņiem rokas un kājas uz muguras bij sarautas kopā. Pa pārim kopā — laikam tāpēc, lai, krampjos raustīdamies, viņi vairotu viens otra sāpes. Varbūt arī tāpēc, lai viņi pa vienam nemēģinātu aizvelties no ugunskura gaismas loka un nogāzties kādā klinšu plaisā. Bet var arī būt, ka to vienkārši izdomājis kāds komandējošs virsnieks, kura fantāzijai neviens cits spīdzināšanas veids vairāk nebij atlicies.

Noputējušām sandalēm kājās, bruņu cepuri un vairogu nometis, tikai īsu zobenu rokās sirms leģionārs lēnām soļoja gar rindu turpu atpakaļ. Varētu domāt, ka viņš te pastaigājas savā nodabā, ja gaita nebijusi nosvērti smaga un platajam ieroča asmenim pāri nestiepušās brūni aprecējušas svītras.

Kad viņš noliecās uzmest ugunskurā jaunu pagali malkas, viņa rokas līdz pusstilbiem atspīda kā sarkanos cimdos. Arī sir​majā bārdā bij sarkani plankumi — pat acīs likās kaut kas ielāsojis.

Kaujas troksnis bij noklusis pirms sešām stundām, vēl vakara krēslā. Tagad tikai vēl sargu posteņu klaigāšana dzirdama tumsā gūstekņu klajumam riņķī apkārt. Un pāra simts soļu lejāk, pašā ceļa malā, skanēja āmuru klaudzieni. Koku gar ceļmalām par maz, kur pienaglot seši tūkstoši sagūstīto vergu — papildām vēl bij vajadzīgi krusti. Pēc divām stundām, kad Marks Licinijs Krass dosies no Kapuas uz Romu, dzīvajai alejai vajadzīgs būt gatavai.

Zaldātiem tomēr likās par ilgi gaidīt. Patālu uz labo pusi, kur ceļš atkal sliecās uzkalni, dega otrs ugunskurs. Un, tam spilgtāk uzliesmojot, augsti gaisā no tumsas iznira krusts ar tanī pienaglotu cilvēku. Pavirši piestiprinātais šķērsis nošķiebās, pienaglotā augums sakumpis tā, ka zods gandrīz vai atdūrās pret ceļgaliem. Kad āmuru klaudzoņa palejā uz acumirkli apklusa, tur no augšas bij dzirdami it kā aizkauta vilka aizsmakuši kaucieni. Tad soļotājs apstājās, atsvieda sirmās krēpes pakausī un, ar plaukstu acis pret savu ugunskuru sargādams, lūkoja labi saskatīt.

Kilons un Hipijs gulēja rindas pēdējā pārī. Pavisam nejauši viņi sagadījušies kopā. Hipijs bij viens no tiem pirmajiem pārdrošniekiem, kuri līdz ar Spartaku izlauzās no Kapuas gladiatoru cietuma un atsvabināja pārējos vergus. Visos dumpja karagājienos un kaujās viņš bij līdzi, kamēr Kilcns kalnos ganīja Lentula Baluata lopus. Tikai pēc tam, kad Spartaks 224 ar saviem pulkiem bij izlauzies no ielenkuma Brūci- jas mežos un atkal tuvojās Romai, viņš pameta savu ganāmo un aizbēga pie Enomaja galliešiem, bet vēlāk pievienojās sava tautieša Spartaka kara pulkam. Tikai vakar pēcpusdienā, kad vadonis bij kritis un Krasa leģioni viņus kā trakus suņus gūstīja pa visu kalnāju, viņš neviļus bij sastapies ar vecāko brāli… Tā viņi kopā krita gūstā un nu gulēja rindas galā uz rasas mikla pliena un gaidīja, kad viņus vilks pie ceļmalas koka vai krusta kā tur to.

Muguras viņiem bij cieši kopā. Viņi gulēja uz sāniem un ar katru miesas cīpslu samanīja pašu vieglāko trīsu otra augumā. Kilons, kā par brīnumu, pat bēgot nebij ievainots. Viņa garie, dzeltenie mati ap- vijušies brālim ap kaklu, viņš manīja, ka Hipija asinis no ievainojuma pakausī samērcē tos un pie- kļauj arvienu ciešāk. Viņš turējās, zobus sakodis, sakaltušās lūpas sasprēgāja un sūrstēja kā uguns svilinātas.

Aizkunkstējies viņš sajuta brāļa elkoņa dūrienu pret ribām un izdzirda niknu čukstu: — Klusu!… Vai es tevi nožņaugšu sava paša ro​kām!

Kilons neapjauta drauda smieklīgumu šajā stāvoklī. Aiz cieņas un bijības pret milzeni vecāko brāli viņš pūlējās pat elpu aizturēt. Līdz šim bij domājis, ka 22s brāļa rokas neviļus raustās krampjos, bet tagad viņš sāka noskārst, ka tas viņas ar nesaprotamu nolūku tīšām kustina vienmērīgā laidā.

Viņa paša rokas bij pamirušas un nejūtīgas. Bet plecos katrs pieskāriens dūrās kā ar asu naglu.

Ar- vienu ātrāk un sāpīgāk atkārtojās dūrieni. Arvienu ciešāk Kilons sakoda zobus. Viņam likās, ka brālis vienkārši zaudējis prātu.

Bet tad viņš piepeši manīja, ka kaut kas viņu ar reizi atsvabina no tā otrā. Kājas palika tāpat cieši pierautas brāļa kājām, bet auguma virsējā daļa likās tikusi brīva un viegla. Likās pēkšņi atraujamies un atlidojam slaidā lokā — tālu pa nokalni lejā, ceļam pāri, brīvā tumsas klajumā.

Redzēt viņš nevarēja. Zemē guļošam acis leģionāra sandales aizputinājušas, un, rokām attirpstot, pirmais darbs bi j tās izberzēt.

Belziens mugurā pārtrauca arī šo kustību.

Brāļa čukstu Kilons otrreiz nesaklausīja. Bet pamanīja, ka Hipijs, pasniedzies ar roku, kaut ko rīkojas pie viņu kopējās saites. Izbaiļu un savādas jausmas šalka pārskrēja Kilona jaunajiem locekļiem. Vai patiešām — ?

Bet tajā pašā acumirklī viņš sajuta, ka arī kājas 226 tiek svabadas no degošu sāpju pinekļiem.

Tikko at​guvies, viņš apspieda pārsteiguma kliedzienu. Un kā no liela attāluma sadzirda brāļa čukstu: — Tu vari pakustināt kājas?

Kilonam kājās nejauka sāpe gan vēl durstīja līdz ceļiem, bet pakustināt viņš tās varēja.

— Un rokas?

Arī rokas bij pilnīgi attirpušas.

Bet tad viņi kā kaķa uzglūnētas peles pieplaka zemei un pat elpu pūlējās aizturēt. Leģionārs bij attapies, ka par ilgi aizmirsies pievilcīgajā ainā, un atgriezās pārbaudīt savus gūstekņus. Toinēr pārliecinājies, ka rinda pa vecam, nokāpa atkal nokalna iedobumā un palika ar seju pret to otro ugunskuru.

Kilons bez komandas saprata, kas viņam darāms. Kad Hipija augums kā resna pelēka čūska noslīda gar viņa kājām, arī viņš tāpat guļus apvērsās un līda pakaļ. Sirds kā gonga belzieniem dunēja ausīs, švīkstoņa, ko viņa kazādas apvalks sacēla uz smilkšu apputinātās klints, izlikās kā skaļš šalciens. Sviedri no uztraukuma pārrasoja visu viņa miesu. Viņš nolieca galvu līdz pat zemei un domājās brāļa lielās ēnas pilnīgi apslēpts.

Galvām jau iedobumā, pieci soļi no sarga kājām, viņi tomēr pamanīja, ka gaiss pāri viņiem spēji kļūst sarkanāks. Sargs pavisam saliecies uz priekšu, 227 redzams, ka viņa plecu muskuļi raustās smieklos. Aizkauta vilka kaucieni atskanēja vēl drausmīgāk. Bet traķieši tagad domāja tikai par to, ka ēna, pa kuru viņi līda, satumsusi melnāka.

Tad Kilons piepeši attapās un lunkani kā jauns lūsis uzlēca kājās. Taču Hipija lēcienam līdzi tikt viņš nepaguva. Tas bij jau klāt. Viņa labā no mugurpuses sagrābusi romieša roku ar zobenu, bet kreisā, kā tērauda loks apvijusies tā kaklam, palēnām lieca visu augumu atpakaļ. Sirmās krēpes gandrīz jau pieskārās pārliektajai mugurai. Nu sarkanēji pa- spīda izvalbītie acu āboli. Nu mēle pārkārās zobiem. Nu visa seja kļuva varabrūna.

Bet nodzenātais un slāpju nomocītais gladiators bij sastapies ar rūdītu kareivi un bijušo cirka cīkstoni, kurš vēl tikai pirms divām stundām apēda iesmā cepta auna cisku un izdzēra krūzi vīna.

Svabadā roka izvijās aušup, pārslīda tērauda lokam ap kaklu, tad stipriem nagiem ieķērās verga saveltās matu pinkās. Un, kamēr četri pirksti tur ievijās arvienu dziļāk, īkšķis pa asiņu slapjumu taustījās uz briesmīgo icdra- gājumu uzbrucēja galvaskausā.

Hipijs elsa kā vērsis, kuram galvu valgā velk pie kājas. Puse viņa uzmaņas un spēku bij vērsta uz to, 228 la» nesaceltu troksni un nepievilktu kādas tuvas patruļas uzmanību. Romieti lauzdams, viņš arī pats bij atliecies tik tālu atpakaļ, ka likās — tūliņ viņš pakritis atmuguriski zem ienaidnieka auguma.

Leģionāra rokā sakustējies zobens iztrauca Kilonu 110 acumirkļa sastinguma. Ar vingru tvērienu viņš izķēra smago ieroci. Un tad, abām rokām pacēlis, dūra iesāniski no mugurpuses — lēnām, bet droši, īsto vietu acīm labi nomērojis, visā spēkā saguldamies.

Hipija augums atliecās taisni. Romietis saplaka viņam pie kājām. Acumirkli turējās sēdus, un likās, ka viņš rokām vēl meklē atbalstīties zemē. Bet tad viņš sakņupa ar pieri uz ceļiem un tā palika, rokas kā pārlauztus spārnus sāniski izmetis.

Hipijs izķēra brālim zobenu un atslējās visā augumā— gluži lā kā citreiz Traķijas mežājā pie nokautā meža kuiļa vai Romas cirkū pie kritušā pretinieka līķa. Bet tikai īsu mirkli vienas izglābtās un otras nokautās dzīvības līksme atstarojās viņa sejā. Uguns palejā uzplīvoja vēl augstāk. Pienaglotā kaucieni lauzās pāri negantai sprakstoņai un piedzērušo zaldātu smiekliem. Arī Kilons pavērās turpu, un abu viņu acis iepletās balsī neizkliedzamās šausmās.

Vai nu no ugunskura nejauši uzsprakstējušas dzirksteles, vai tīši aizdedzināts, piķi un darvu aplietais krusts dega no lejas gala. Tumšsarkanas liesmu čūskas, melnus dūmu mutuļus vērpdamas, kāri laizījās augšup pa zaļo ciedra stumbru. Pienaglotā kājas līdz ceļiem vairs nebij saskatāmas, mirkļiem sarkan- melnais mutulis uzvirda līdz pat krūtīm. Bet, kad vējš to pasita sāņus, bij redzams, ka rokas sastieptiem muskuļiem ar varu raustījās un galva mētājās no vienas puses uz otru kā tārpam, ko naglota sandale pieminusi. Viņš nekauca vairs, viņš rēca kā agonijā, un viņa rēkoņa baismīgi jaucās ar piedzērušo zaldātu smiekliem.

Aiz uzkalna otrā pusē atskanēja tuvojošās balsis. Izbaiļu lēkmē abi traķieši metās bēgt, piemirsuši mē​ģināt atsvabināt vēl kādus no saviem nelaimes biedriem.

Pēc iespējas zemu noliekušies, gandrīz četrrāpus, tumsā slēpdamies, viņi skrēja pa seklu ielejiņu uz labo pusi. Hipijs pa priekšu, Kilons uz pēdām pakaļ. Augumā kā jauna gazele pret sirmu Gallijas briedi — skrējējs viņš bij veiklāks par vecāko brāli. Ievainojums galvā un cīņa ar romieti Hipiju piekausējusi — Kilonam likās, ka tas, ;;z zobena balstīdamies, iet lēniem soļiem. Bultas ātruma, vanaga spārnu tagad vajadzēja. Tepat aiz muguras šķitās šķindam leģionāru vairogi un neaugstu pāri kā tvarstīdamas plīvo- 230 jās sarkanmelnās liesmu čūskas.

Bet pamazām troksnis un liesmu plīva palika tālāku aiz muguras. Pat tumsā nomanāms, ka ielejiņa sa- raucās šaurāka. Nu jau te bij tikai klints plaisa gluži stāvām sienām. Skrejot bēgļu plecus šad un tad aizķēra kāda asa šķautne vai prāvāka nokare. Viņi sāka iet lēnāk, bikli klausīdamies un tumsu vērodami.

Izstieptām rokām Kilons atdūrās brālim mugurā. Hipijs bij pēkšņi apstājies un skatījās augšup.

Plaisa izbeigusies, stāva taciņa no tās sliecās pa kalna piegāzi. Bet taisni līkumotās svītras galā, augstu pār bēgļu galvām, dega ugunskurs, lāgu lāgiem gaismas lokā paspīda kāds šķēpa gals vai bronzas cepures smailis.

Bēgļi metās atpakaļ. Hipijam šis apvidus nebij gluži svešs, bet ugunskuru spēji svītrotā tumsa aklina acis, nāvīgs nogurums un bailes pārņēma apjautas spēju. Viņš skrēja uz labu laimi, nemaz nedomādams, ka tā nonāks atpakaļ tajā pašā vietā, kur nogalinātais leģionārs droši vien jau atrasts un sākta pakaļdzīšanās vergiem. Bet neviļus viņi bij nogriezušies kādā citā, pirmak nepamanītā spraugā.

Kā pirmā, arī Sī izbeidzās ar tādu pašu stāvu taku, pa kuru kāpt viņiem vairs nebij spēka. Tāpat augšā dega uguns​kurs, un ap to ēnojās sargkareivju silueti.

Brīdi viņi stāvēja pieliekušies un skatījās augšām. 231 Ugunskurs uzliesmoja augslāk un apgaismoja viņu sejas ar gluži apaļiski izplestām acīm. Viņi elsa kā nokausēti, alā iedzīti un aizsprostoti meža zvēri.

Acīm redzams, visi ceļi no šejienes apsēsti. Abi bēgļi saprata, ka glābiņa viņiem nav. Apgriezās un nokārtām galvām vilkās viens pakaļ otram. Skriet vairs nebij nekādas nozīmes.

Hipijs apstājās un sāka klausīties. Klausījās arī Kilons. Augšām aiz aizas malas, patālu, dzirdama kņada — sasaukšanās, ieroču žvadzoņa. Skaidri nomanāms, ka tuvojas ātri. Pāri aizas malai reizēm sar​kani paplauka, bez šaubām, tās bij gūstītāju lāpas.

Pirmo reizi šajā bēdzienā bēgļi paskatījās viens otrā. Ilgi un dziļi, it ka mēģinādami uzminēt viens otra domas. Bet nebij jau ko minēt, abi zināja, ka izejas viņiem nav. Un abiem norēgojās acu priekšā liesmojošais krusts ar pienagloto cilvēku, kurš mētāja galvu kā tārps, ko naglota sandale pieminusi zemē.

Hipijs bij atkritis pret klints sienu un nenovērsa acu no aizas malas. Augšā sārtuma atblāzmā Kilons redzēja viņa seju, dzeltenbālu, gluži kā tā klints, pie kuras slējās viņa ievainotais pakausis.

Tvarstītāju pūļa niknā kņada ātri vēlās tuvāk. Sauja dzirksteļu no kādas apdegušas lāpas virpuļodama izlidoja aug- 232 šup pār aizas malu.

Kilons stāvēja ar muguru pret to pusi, no kurienes nāve nāca. Nu viņš sarāvās kā iedzelts un pavirzījās atpakaļ līdz otrai aizas nogāzes pakājei. Hipija acis bij pavērsušās viņā ar nelokāmu drausmīgu spriedumu, ko saprata tikpat skaidri, kā skaļi izteiktu. Mute viņam pavērās, lai kliegtu pretī, atraidītu un glābtu vēl savu dzīvību.

Hipijs svinīgi pacēla roku pret viņu. Šī roka tuvo lāpu spulgā izskatījās kā nokaitēta. Bet viņa netrīsēja, arī Hipija balss bij dzestra un cieta kā paša likteņa spriedums.

— Citas izejas mums nav. Jeb vai tu varbūt vēl domā kādu?

Kilons nokāra galvu. Ko viņš varēja domāt?

— Ja mums abiem bijuši zobeni, mēs varētu mesties pretim cīņā. Tad viņi būtu spiesti nokaut mūs, jo piecus vīrus katram upurēt, kamēr mēs nogurstam, šie gļēvuļi negribēs. Bet tā kā tagad, vienam droši jākrīt dzīvam viņu rokās. Es tas nevēlos būt. Varbūt tev ir patika degt par lāpu pie kāda

staba un ap​gaismot ceļu, kad Marks Licinijs Krass brauks uz Romu?

Kilons sakņupa, it kā raudamies no nežēlīgām rokām, kas viņu jau vilktu augšup pie krusta.

— Nē! nē! nē!

Hipijs tikai pamāja ar galvu. Tad viņš pasniedza samiegtu sauju, no kuras rēgojās divi zāļu stiebri. Ari to Kilons saprata. Tāda bij šajā karā gūstamo vergu paraša: kuram krita garākais, tam jānogalina otrs un tad pašam jānonāvējas. Kilons stiepa roku tā, it kā tai būtu piekārts smags klintsgabals. Šajā acumirklī viņam bij tikai viena vienīga visu būtni, ikkatru miesas šķiedru caurstrāvojoša vēlēšanās: kaut taču viņš nebūtu tas, bet brālis!

Hipijs pieliecās tuvāk un aizskāra viņa plecu.

— Ātrāk! Man liekas, es viņus jau redzu.

Patiešām, niknie rēcieni jau atskanēja Kilonam tepat virs galvas. Katrā ziņā viņi steidzās, lai kāds no patruļas bēgļus nenokautu. Nāve vien tiem pārāk viegls sods. Acis aizvēris, Kilons pataustījās ap brāļa sauju. Nē… Un tomēr viņš bij tas!

Zobena gludi nodeldētam rokturim aptverta, viņa roka likās tirpstam kā pirrnāk, zemē gulošam, no cieši savilktām saitēm.

Hipijs mudināja viņu steigā, aizelsies.

— Ātrāk! Tu nepagīisi pāls… Es viņus jau redzu! Te Bet Kilons nevarēja skatīties uz to vietu, kur bij piespiesta Hipija plauksta. Viņš meklēja brāļa acis — 234 atvadīties vai cita pēc, viņš pats nezināja. Bet Hipija plaksti bij smagi nolaisti pār acīm.

Lupas sakniebtas, it kā aizturēt un noslāpēt jel vājāko kunkstu, kas niknumā un sāpēs lauztos.

Laikam viņš pats bij meties pret brāļa paceltā zobena galu. Kad Kilons atkal pavērsa seju, viņš patlaban lēnām noslīga gar klinti, plaukstas acīm aizvil- cis, lai sargātu tās no lāpu sarkanajām plīvām, kuras nu te lija taisni lejā pār viņiem abiem.

Mežonīgs, divdesmit balsīm jaukts dusmu un gaviļu rēciens no mugurpuses pāršalca Kilonu.

Soļu dim- doņa tuvojās ātri. Sīki oļi vēlās švirkstēdami. Vairogi klirkstēja, skrejošu ieroču asmeņi dziedoši sanēja, vējaino gaisu šķeldami. Pret spilgtajām ugunim Kilona ēna, melna un milzīga, sniedzās gar aizas krauju augšup, līdz kamēr aiz klints nokaros pazuda tumsā. Ēna locījās, it kā viņu dedzinātu tās sarkanās lāpu liesmas. Kilonum iešāvās prātā, ka tā pienaglota pie klints sienas un raustās tāpat kā tas tur Kapuas ceļa malā. Savu likteni viņš apzinājās skaidri. Nekāda glābiņa, ne žēlastības viņš necerēja. Un tomēr neizlietoja tās pāra sekundes, kurās viņa dzīvība vēl pašam piederēja.

Viņš nebij gļēvulis. Neilgajās kara gaitās viņš bij piedalījies daudzās kaujās. Pieradis cīnīties aci pret 235 aci, ik acumirkļa zināt ienaidnieka šķēpa galu pret savām krūtīm vai cirvi pār galvu. Ar drošu roku un gaviļu kliedzienu viņš savu ieroci neskaitāmas reizes bij iegremdējis pretinieka miesā. Ar plēsīga zvēra baudu nogalinājis romiešu gūstekņus, aristokrātisku dzimtu večus un bērnus un pat vienkāršus strādniekus. Pat pret brāļa sirdi pacelta, viņa roka pirmiņ neko nebij trīsējusi. Bet tagad tā nekustīgi turēja īso zobenu, pa kura smailo galu Hipija asinis lēnām pilēja zemē.

Ar zibens svītras likumiem un žilbinošu spulgu caur smadzenēm izvijās tas, kas šajās neatsaucamajās pāra sekundēs noturēja viņu tādā sastingumā. Tālā un tikpat kā svešā Traķija ar viņas mežonīgiem kalnājiem dziļi dūmakotā apvārsnī. Nesenā ganu dzīve, kur naktīm allaž kāda meiča, slaida un veikla kā stirna, vija kaislas rokas ap viņa kaklu un visu augumu sildīja saviem glāstiem.

Viņa slavētie gaišie sie- vietiski mīkstie mati, viņa neizdzīvotā un neizbaudītā jaunība, viņa dzivība, — viņa dzīvība!

Kaut kas skaļi un pavēloši kliedza viņā. Tas bij stiprāks nekā skaidrā apziņa par tām šausmām,

kas viņu gaida pēc acumirkļa. Šis acumirklis bij dārgāks nekā ilgas, briesmīgas mokas piedzērušu un satra- 236 kotu nezvēru jaunā gūstā. Roku, kura simtus citus nokāvusi kā rotaļādamās, viņš nespēja pacelt pats pret savu dzīvību.

Viņš sašļuka ceļos, ievilka dziļi elpu, it kā visu valgo gaisu līdz ar sanošo vēju ar reizi iesūktu sevī, un raudāja, romieša zobena turekli abām rokām aptvēris. Un, kad viņam nāca prātā uzlēkt un izmainīt savu dzīvību pret divām trim ienaidnieka dzīvībām, tad jau bij par vēlu. Divdesmit kāras rokas reizē tvēra pēc viņa matiem, pēc viņa kakla, pēc viņa rokām un kājām.

pēc beidzamā piliena durvis atkal aizslēdzās, abi sargi palika turpat pie tām. No krēsla piecēlās elegants jauns cilvēks. Viņam nevarēja dot daudz pāri trīsdesmitiem, lai gan seja bij iedzeltējusi, acis nogurušas, bet no mutes kaktiņiem lejup sliecās divas padzi|as rievas. Smokings vēl pajauns, veste rūsgana samta, bikses pēc jaunākās modes uzlocītas. Tikai uzkrekls bez apkaklītes, un šis defekts visu džentel- meņa figūru padarīja mazliet komisku.

Viņš palocījās pret drukno viesi, kurš sīkiem solī​šiem kā vilcinādamies tuvojās galdam.

— Ar ko man ir tas gods?

Ienācējs pret savu gribu paklanījās vēl zemāk.

— Padroni. Mak Padroni no «Čikāgas Tribīnes».

Kameras kungs pielika plaukstu pie kreisās auss.

— Pad- Kā jūs teicāt? Padroni? Savāds vārds.

Jūs droši vien neesat amerikānietis?

— Es esmu, bet mani senči deviņpadsmitā gadu simteņa sākumā ieceļojuši no Itālijas.

— Aha! Gluži tā, kā es domāju. Lūdzu, sēdieties, mister Padroni.

Un, kad tas, pirms uz sargiem atskatījies, nosēdās galda galā, pats vēl brītiņu pakavējās stāvus.

— Manu vārdu jūs zināt: Uitmors — Džordžs Uitinors. Arī ģīmetni droši vien būsiet redzējuši, to jau tagad drukā visās ilustrētās avīzēs. Man diemžēl dienas prese še nav pieejama, cietumu kodekss neat​ļaujot.

Viņš nosēdās arī pats, ērti izstiepa kājas zem galda un atšķīra bloku ar lentiņā piesietu, sudrabā iekaltu zīmuli.

— Atvainojiet acumirkli, bet es esmu paradis pierakstīt. Četrdesmit seši jūs esat četrdesmit septītais šajās divās nedēļās. Pad-roni, jūs sacījāt? Patiešām ērmīgs vārds, un es pie tam pats drusku runāju itāliski.

Pierakstīšanas ceremonija bij pabeigta. Uitmors iespraudās monokli. Padroni likās, ka tā viena acs ar ironiju noskatās viņā. Bet kameras saimnieks neļāva laiku viņam pavisam samulst. Pavērsa apaļo stikliņu vairāk pret logu un runāja prātodams.

— Tātad arī jūs še esat uz imigrācijas pamala. Man jāatzīstas, es vienmēr esmu bijis pret ieceļošanas ierobežojumu. Amerikai pašai ir tendence izsusēt kā upei, kura tek no izcirstiem inežīgiem kalnājiem. Jūs imigranti ātri amerikanizējaties saimnieciski, po242 litiski un psihiski, bet tomēr paglabājat arī tās ameri- kānismam nepieciešamās īpašības, kuras mūsos pašos izmirst bīstami ātri.

Padroni mēģināja pasmaidīt.

— Na nu, mister Uitmor … Jūs taču negribēsiet noniecināt savu nāciju.

Uitmors pagrozīja galvu. Viņa balss kļuva gurde​nāka, it kā to viegls splīns māktu.

— Es tikai konstatēju visiem zināmu faktu. Pašatzīšanās ir solis uz labošanos____ Piemēram, ņemsim jūs. Jūsu tēva tēvs droši vien ieceļoja kā vienkāršs strādnieks. Kā grineris un pēdējās kategorijas proletārietis viņš varbūt mocījās Čikāgas džungļos, kurus mazliet pārspīlētā kārtā, bet tomēr pievilcīgi aprakstījis Sinklers. Un nu jūs. Jūs esat lielas avīzes reportieris. Bez. šaubām, jūsu sieva ir dzimusi amerikāniete, un jūsu bērni runā tikai angliski. Jums pašam ir savs automobilis, namiņš pilsētas nomalē, kādas akcijas un drošas cerības pēc gada vai pusotra tikt par redaktoru un līdzīpašnieku savā avīzē.

Pamanījis, ka Padroni atkal patrinas uz sēdekļa, Uitmors pasteidza pārtraukt savu filozofiju.

— Atvainojiet, es negribēju iejaukties jūsu intīmajā dzīvē. Bet man bij patīkami apzināties, ka jūs neesat uzņēmušies tālo braucienu tikai savas avīzes uzdevumā, bet pa daļai arī aiz personīgas intereses. 243 Jums gribējās redzēt cilvēku, kurš tīši pats atmet to, kas jums liekas kā dzīves vienīgais mērķis un ideāls, lai kļūtu par vienkāršu bandītu un nobeigtu savu mūžu uz elektriskā krēsla. Tas mūs abus, tā sakot, zināmā mērā cilvēciski tuvina. Es labprāt gatavs pakalpot, sevišķi tāpēc, ka tas man vairs nekā nemaksā. Lūdzu, vaicājiet.

Bet, kad reportieris acumirkli vilcinājās, viņš pats nāca palīgā.

— Vispārējos vilcienos mana biogrāfija jums droši vien zināma?

— Jā. Bet tā ir tikai kaila ārēju faktu virkne. Es jūs ļoli lugtu neliegties patēlot, kas īsti jūs novadīja uz tā ceja — Pa kuru nokļūst cietumā un pie karātavām. Es zināju jau iepriekš, ka to jūs vaicāsiet. Jūs interesē lietas sociālā un psihiskā puse. Bet no kurienes te īsti lai sāk? Detalizējiet, lūdzu, savus jautājumus.

Padroni pazagšus iemeta aci saujā samiegtā minia​tūrā kabatas grāmatiņā.

— Stāsta, ka jūs jau desmit gadu vecumā izrādījuši tieksmes uz uz savu nākamo profesiju.

— Ak, jūs gribat sākt no paša gala! Nu, viena alga. Bet tad jums jāzina, ka sākums ir vēl tālu aiz tiem desmit gadiem un aiz manis paša. Man būtu jāsāk ar leģendu par mana tēva vectēvu, kurš ilgus gadus kalpojis kā vienkāršs algotnis Meksikas laupītāju ģenerāļa karaspēkā. Viņa vecākie dēli esot turpinājuši tēva profesiju vai vēl ko brutālāku. Jaunākais, mana tēva tēvs, ir bijis fermeris, zeltracis, jūrnieks, komersants uz muitas sargu ārkārtīgi ievērota kuģa un tad solīda tirdzniecības nama īpašnieks ar visai nesolīdām beigām, kuras tomēr likušas drošus pamatus mana tagadējā tēva komerciālai karjerai. Bet tā jums jau bfis zināma.

— Kāda netīra sensāciju lapele bij palaidusi baumas, it kā jūsu mammiņas māte savu laiku bijusi ne visai korektas iestādes saimniece.

— To es arī esmu dzirdējis, bet domāju, ka tai lāga sievietei liek nodarīta maza pārestība.

Neapšaubāmi droši tikai tas, ka viņa cēlusies no kādas jauktas angļu-indiešu cilts. No divpadsmitā līdz deviņpadsmi- tain gadam triekas pusķertam baņķierim atvieglojusi mūža pēdējos gadus, vēlāk dejojusi kādā Ņujorkas kabakā un beidzot turpat turējusi visā ostā populāru viesnīcu. Atļaujiet, ka par savu paša mammiņu es nesaku nekā ļauna. Kad es viņu sāku tuvāk iepazīt, viņa bij solīda dāma tajos gados, kad miljonāru kundzes sāk matus krāsot un nodarboties ar filantropiju. Dienu viņa braukāja pa dažādām labdarības iestādēm, bet pa vakariem spēlēja šahu ar tēva automobiļu fabrikas pārvaldnieku, ar to pašu — jūs atceraties, — kuru vēlāk atrada paša dzīvokli noslēpumaini nozāļotu.

Tas laikam bij ap to pašu laiku, kad mana māte no mums pārcēlās uz mūsu veco vasarnīcu Sanfrancisko.

Taisnību sakot, par saviem vecākiem daudz neko vairāk es jums nevaru pastāstīt, man nebij izdevības viņus tuvāk iepazīt. Tēvu es palaikam redzēju svētdienas rītos uz minūtēm piecām. Pie mātes mani veda divreiz nedēļā, otrdienās un ceturtdienās. Visu pārējo laiku es biju pats savā un savu audzinātāju ziņā.

Mana audzinātāja bij kāda grieķiete, andalūziete vai kaut kas cits no tām melnmatainajām eiropietēm. Bet tas jau nav no svara. No svara, ka viņai bij tik spīdīgas acis kā melnai kaķenei un tik slaidas rokas, ka es pa divpadsmit mātes gredzenu varēju samaukt viņai vienā pirkstā. Pie šīs pašas rokas man arī bij jāmācās, kā mātei pareizi noskūpstīt. Andalūzietes audzināšanas metode bij laba, ļoti laba. Bet kādu dienu viņa lika padzīta, un tad es dabūju viņas vietā vecu francūzieti, kura man riebās kā tie krupji, kas dzīvoja pa rožu ceriem mūsu parkā un kurus es pa- 246 rasti stundām vajāju,

akmeņiem sviezdams un ar suņu pātagu pērdams, līdz kamēr viņi palika guļam, kājas izstiepuši, dzeltenus vēderus augšup pagriezuši.

Man pašam otrā stāvā bij sava guļamistaba. Un savs kabinets — jau no tā laika, kā sāku svītriņas un ovālus burtnīcā vilkt. Ap vienpadsmitiem, kad es tikko biju brokastis ieturējis, atnāca ticības mācītājs paters — jums jāzina, ka mēs esam katoļi, vēlāk nāca matemātikas skolotājs, valodu skolotāji, mūzikas skolotāja. No pieciem līdz sešiem kāds izdienējis virsnieks man mācīja kara gimnastiku, kāds otrs paukošanos un šaušanu no revolvera. Bez tam man vēl pasniedza vienkāršu plastiku un sadzīves manieres. Parkā bij ierīkots sevišķs baseins, kur mani apmācīja peldēšanā, divi poniji tika turēti jāšanai pa parka ceļu.

Visi audzinātāji man bij bezgala pretīgi, atskaitot klasisko valodu skolotāju. Tas man maz uzmācās ar savām grāmatām, bet totiesu mācīja pagatavot un lidināt papīru balodīšus. Arī no savas pīpes viņš man ļāva šad un tad ievilkt. 2ēl, ka man negadījās šo lāga vīru vēlāk satikt. Es domāju, viņš būs jau miris — viņam jau toreiz bij ap piecdesmit gadu un piere lik dziļām krunkām, ka es tur savu zīmuli varēju noslēpt.

No bērnības gadiem mūsu vasaras pilī man palikušas drūmas atmiņas. Mājas abus stāvus es biju 247 izložņājis kārtu kārtam. Parks nebij liels, un līdz vārtsarga mājiņai man tikai retumis izdevās nepamanītam aizlavīties. No tās reizes, kad es, jauno revolveri izmēģinādams, sarga meitenei biju ieskrāpējis vaigu, mani uzraudzīja kā kādu cietumnieku — man liekas, ne sliktāk kā še. Reiz es iemanījos ķēķī un visus gāzes krānus atgriezu va|ā — vēl šodien nesaprotu, kāpēc nenotika eksplozija, kuru es tā ilgojos. Citreiz ar visām drēbēm iekāpu baseinā, tad sabradāju kājas pa puķu dobēm un no vienas vietas nomī- ņāju grīdsegu, kura maksāja tādu summu, kādas mana saprāta toreiz vēl nevarēja aptvert. Ar vienu kāju no gultas izkāpis, es jau garlaikojos neizturami. Apnikusi un atriebusies bij kaira lieta un ikkatra seja manā apkārtnē. Es ienīdu visus tos, kuri apkal​poja mani.

Vienīgais prieks man bij tajās retās reizēs, kad drīkstēju nosēsties šoferim blakus un izbraukt pilsētā. Ielu drūzma mani kairināja ar savu steigu un šķietami nesaprotamo mērķi. Bet drīz es sāku noprast, ka arī te katram savs nosprausts virziens un savs noteikts laiks. Es mācījos novērot, ka arī še dzīve norit kā cietumā, kur valda nelokāms režīms un neatbīdā- mā vara. Es raustīju savu braucēju aiz piedurknes, 248 čukstēju ausī un kniebu sānos, bet viņš palika neju- tīgs, gluži kā tā automāta daļa, kurš inūs abus nesa. Viņš nepalaida mašīnu tā, kā man gribējās, netrau- cās pretimbraucējiem taisni pierē, pēc kā sirds man sila. Lēnām mēs atgriezāmies mājā, sargs atkal rūpīgi noslēdza vārtus aiz mums.

Atvainojiet, mister Padroni. Bet jūs paši man provocējāt šos atmiņu plūdus, kuros es nu pavisam esmu aizmaldījies. Vai jūs vēl kas interesē?

Padroni bij k|uvis dzīvāks un kustīgāks. So un to viņš steigšus atzīmēja savā grāmatiņā.

— Bez šaubām, mister Uitrnor, bez šaubām! Tagad tikai vēl īsti. Jūsu skolas gadi nav mazāk pievilcīgi. Skola ari nav paspējusi jūs iespaidot.

— Pievilcīgi, jūs sakāt! Tas ir tas muļķīgākais laikmets manā mūžā. Kā skola var jel ko iespaidot, kad viņa pati ir savas apkārtnes un sava laika izspaids? Kad es no pirmās dienas sapratu, ka viņu pašu drīzāk iespaido mans vārds un mana tēva miljoni, kuru varu sajūt katrs akmens uz šīs pilsētas ielām. Pirmajā brīdī mani saistīja tie svešie zeņķi ar dažādām sejām un dažādu temperamentu. Bet viss tas taču ir ārējs, individuāls un tāpēc nenozīmīgs. Patiesībā visi šie zēni ir tikai mazi automātiņi, kurus dzen viens vienīgs milzīgs spēka rats. Skrūvītes, kuras dreijā tikai tādēļ, 249 lai viņas iederētos lielajā mašīnā, un kuras nemaz neapzinās savu verga lomu. Mans tēvs gribēja

izskolot no manis pēcnācēju un vadītāju saviem uzņēmumiem. Tos pārējos te tāpat taisīja par inženieriem, pulvera fabrikantiem, advokātiem un mācītājiem. Lai viņi sēdētu savos birojos, būvētu kuģus un pilsētas, raustu kapitālus, dzīvotu ar metresēm un audzinātu savus bērnus par tādiem pašiem dolāru kalpiem.

Acīm redzami Padroni bij nokļuvis līdz tai vietai, ko sevišķi gaidījis. Viņa mazās ačeles spridzēja kā pelei pie graudu saujas.

— Hm … Jums patiešām ir bijusi dīvaina anarhistiska jutoņa. Jūs nodomājāt iznīcināt visus šos nede​rīgos radījumus. Jūs vienkārši izgājāt uz ielas un sākāt šaudīt ar revolveri.

— Nodomāju … Ko es desmit, divpadsmit gadu vecumā varēju nodomāt? Tas nebij tik daudz te, smadzenēs, kā asinīs, nervos, visā būtnē. Diezgan jau duļķu un sārņu tur bij sakrājies. Man vēlāk gadījās kaut kur lasīt: tas esot atavisms, atmodusies mežonība. Neklausiet muļķības! Es jums saku, nav nekāda atavisma. Cilvēks allaž ir tāds, kādu pagātne viņu taisījusi. Kad salūst ārpusei pārklātā glazūra, mēs paliekam savā īstajā kailajā veidā … Jā, un tad 25o es sāku šaudīt.

Atminos, tas notika tā. Es ieraudzīju pretim nākam meiteni, drusku līdzīgu mūsu vārtsarga meitai.

Strups deguntelis ar salmu cepuri pāri, zaļa jaciņa, lentiņu pārsieta konfekšu kārba rokā. Un tādas pēc man veselu dienu bij jānosēd, istabā ieslēgtam, bet viņas tēvs pazaudēja, jādomā, puslīdz labu vietu pie mums. Varbūt tas bij vēl kas cits — kā to lai droši pasaka? Vienkārši — es izšāvu, bet arī šoreiz garām. Viņa iespiedzās un ar reizi atsēdās uz asfalta. Un tad izcēlās tāda burzma ar kliedzieniem, papēžu klaudzieniem, cepuru mirgu un svārku stērbeļu plīvāin. Policists pirmais metās pa kādām durvīm — to jums vajadzēja redzēt, mister Padroni! No tā laika man vairs nav bijis cieņas pret šiem zaķa pastalām. Bet pa to laiku ierocis jau bij tukšs, es velti vien grozīju viņu rokās.

Viņš pameta smīnošu aci uz abiem sargiem. Bet tie stāvēja kā stāvējuši — durvīm pieslietas mūmijas, tikai sejas piebriedušas apaļākas un sārtākas.

Padroni trauca stāstītāju. Viņam taču tik maz laika.

— Un pēc tam jūs nokļuvāt mazgadīgo pārmācības namā?

— Pārmācības nama republikai un demokrātijai nemaz nav, bet ētiski defektīvo bērnu labošanas ko​lonija. Nē, līdz turienei man bij vēl labs gabals 25i jānostaigā. Misters Uitmors sen lēti negribēja pielaist, ka par naudu nevar 110 manis iztaisīt visu, kas viņam patikas. Viņa fabrikas inženieri taču ik pusgadu pārveidoja automobiļu modeļus saskaņā ar modes jaunākām prasībām. Mani izslodzīja vēl pa trim izglītošanas Iestādēm, no kurām viena bij līdzīga klosterim ar visiem klostera režīma atribūtiem. Pēc tam ar mani izmēģinājās amatniecības skolā un tur speciāli atslēdznieku fakultātē. Kā redzat, tur manai vēlākai profesijai pamatos tika solīda teorētiska un praktiska izglītība. No turienes tad mani tieši pārveda ētiski defektīvo kolonijā. Vai jūs šis gadījums sevišķi inleresē, mister Padroni?

— Jā, jā. Lūdzu, lūdzu, mister Uitmor!

— Ja gluži nemaldos, man toreiz bij četrpadsmit gadu un pirmā mīļākā — ēdelīgs, nepiepildāms skuķis. Es mācījos staigāt pa konditorejām un ievilkt šo un to viņai un sev. Tur es arī pirmo reizi pārliecinājos, ka paša pelnīta maize garšo vislabāk. No skolas darbnīcām šo to aiznesu vecu dzelžu tirgotājiem, jo naudas tēvs man sūtīja smieklīgi maz, bet mani izdevumi nu bij dubultojušies. Manam skuķim iepatikās kāda sakta ar sarkanu rubinu vidū, un es to ar paš- izgudrota griežamā palīdzību izņēmu no stikla vitrīnas pie juveliera veikala. Bet mīlestības lietās mums uzradās nekaunīgs sāncensis, un, kad tas bij dabūjis nazi mugurā, man nācās pārcelties uz koloniju, lai gan šaubos, vai toreiz mani vairs īsti varēja saukt par bērnu.

— Gluži pareizi, ka ne. Tāpēc no kolonijas jums nebij nekāda labuma. Jūs iznācāt vēl vairāk

… norūdīts.

— Pēc pusotra gada — un katrā ziņā norūdīts. Ētiski defektīvo labošanas kolonija, kā zināt, ir tā vissvarīgākā valsts iestāde, tāpēc visi miljardieri un uzņēmēji viņai ziedo milzu summas. Pēc maniem novērojumiem desmit procentu no tām tiek labojamiem, bet pārējos deviņdesmit patur labotāji paši. Iztrūkumu mums pilnām aizpildīja labošanas sistēma, pieci pamata elementi pēc klasiskās shēmas: bads, karceris, pēriens, darbs un dievkalpošana … Es redzu, jūs kļūstat it kā nemierīgi, mister Padroni. Vai jums vairāk nav laika jeb vai es stāstu pārāk neinte​resanti?

— Nebūt ne, mister Uitmor. Bet jūs runājat mazliet ciniski par tām, kā pats teicāt, vissvarīgākajām valsts iestādēm. Es pats šīm kolonijām esmu šad un tad ziedojis un ļoti interesējos par viņām.

— Jūs to darāt ar pilnu tiesību. Pēc maniem piedzīvojumiem un dziļākās pārliecības šīs iestādes ir 253 ideāla skola — protams, labotājiem pašiem. Visus pilsoņus pēc kārtas un uz laiciņu vajadzētu sūtīt par audzinātājiem un uzraugiem defektīvo kolonijā. Vispirms tur viņi labošanas sistēmas vispārējā kursā labi iemācītos atņemt to, kas citiem domāts. Tas ir katras labi nokārtotas dzīves pamats. Tālāk — speciālie priekšmeti. Dzelzs cimda disciplīna tiem, kas nespēj pretimlurēties, un pārmācība līdz kaulam, līdz nieriem cietajiem un stūrgalvniekiem. Un tad, obliga- toriskais darbs — jo viens var atpūsties tikai tikmēr, kamēr otrs strādā. Un visbeidzami, dievlūgšana un ticība kā augstākā sankcija visam režīmam un vieglas peļņas avots viņas kalpiem … Vai jās jau gribat iet, mister Padroni?

— Mans laiks ir aptecējis. Bet ja jūs gribētu pastāstīt par to nākošo… par to galveno na, jūs jau saprotat… Desmit minūtes es vēl varētu uzkavēties. Es domāju, tiem džentelmeņiem nekas nebūs pretī?

— Es domāju tāpat. Dolāru par minūti, vairāk tas nav vērts. Un vairāk jūs viņiem droši vien arī nebūsiet solījuši? Nu, kāpēc jūs nosarkstat, mister Padroni? Viss pasaulē taču ir priekš tā, lai tiktu pārdots un pirkts. Jāraugās tikai, ka nepārmaksājam. Jūs nepārmaksāsiet, mister Padroni. Mana intervija jums ar augļiem ienesis visus tos liekos izdevumus, kas savienoti ar manis apciemojumu. Jūs redzat paši, ne ar vienu no tiem četrdesmit sešiem es neesmu bijis tik atklāts un tik runīgs. Tas tāpēc, ka jūs tomēr neesat īsts amerikānis, un tāpēc, ka protat ne tikai iztaujāt, bet arī klausīties. Un tāpēc, ka jūs esat pēdējais.

— Bet mister Uitmor! Vai jūs to droši zināt?

— Tikpat droši kā jūs, mister Padroni. Bet pāriesim pie lietas. Par to tālāko jūs gribējāt zināt?

Bet tur vairs nav nekā, ko jūs jau nezinātu. Izmeklēšanas materiālus publicē jau otro mēnesi. Tajos ir vēl vairāk, nekā es esmu padarījis. Tā, piemēram, Baltimo- ras vilcienu es nevarēju izlecināt no sliedēm, jo tajā pašā dienā, gandrīz tajā pašā stundā, es biju nodarbināts Vašingtonas bankas uzlaušanā. Arī vēl divās trijās citās lietās es no sākuma mēģināju pierādīt savu alibi, bet vēlāk atmetu ar roku. Kad cilvēks reiz ticis slavens, tad ne dievs, ne velns viņu vairs neglābs, kur nu viņš pats.

— Un ne reizes jums neienāca prātā, ka jūsu… darbs un jūsu profesija ir viens nepārtraukts nozie​gums? Jūsu sirdsapziņa ne reizes nepamodās?

Misteram Padroni nācās nodurt acis. Uitmors ar tādu zobgalību paskatījās caur savu monokli, ka vi​ņam itin kā adata iedūrās pašā vārīgākajā vietā.

— Es nebūtu domājis, ka katoļu pāterim un demokrātijas žurnālistam tik tuva radniecība.

Sirdsapziņa… Jums — tas ir, jūsu veciem radiem tur aiz okeāna esot luga vai romāns ar brīnišķīgu nosaukumu: labi pašūta fraka. Es jums saku, tā pati ir tā sirdsapziņa. Vislabākais drēbnieks viņu

pielāgojis jūsu kauliem, jūsu interesēm, jūsu dzīves prasībām, jūsu dziņām un itin visam, kas ar to sakarā. Ja jūs nieka gadījumu izpūšat par nezin kādu pasaules notikumu, ja jūs melojat, ka ausis kust, tad jusu sirdsapziņa godīgi klusē, jo ar to jūs piepildāt veselu sleju un labi nopelnāt. Viņa ir pilnīgi ar mierli ari tad, kad jus ejat pie savas mīļākās, jo tā jums sagādā pavisam citādu nakti nekā jūsu likumīgā sieva… Nu, nu, nerauciet pieri. Mēs tūliņ pāriesim pie svarī​gākām lietām.

— Esiet tik laipni — es manu, ka tie džentelmeņi pie durvīm jau saskatās. Sakiet man, mister Uit- inor, — kāda sajūta ir cilvēkam, kad viņš tā pacel roku ar revolveri… un vienkārši izpūš citam dzī​vību?

— Sakiet jau nu droši laukā: izdara slepkavību. Jums pašiem nav nācies to piedzīvot?

Negribas ticēt. Tas ir pārāk plašs priekšmets psiholoģiskām studijām, to mēs še nepaspēsim iztirzāt.

Vispārim, man šķietas, ka sajūtas tr dažādas, skatoties pēc apstākļiem un temperamenta. Bet jums jau ik dienas izdevība izvaicāt dažādus slepkavu tipus. Piemēram, tie amerikāņu zaldāti, kuri dzīvi pārnākuši no Eiropas lielā kara un nu izliektu krūti staigā pa ielām. Domājams, viņu sajūta nemaz nav slikta. Vai atkal ņemsim manu tēvu. Ar savu nelegālo sievu viņš mierīgi aizbrauca uz Klusā okeāna kūrortiem, kamēr viņa tresta lokau- tēto strādnieku bērni kā mušas sprāga no bada un dizentērijas. Un tie, kuriem jau šovakar mana dzīvība — kā jūs teiktu — būs uz sirdsapziņas. Rītu jau viņus droši vien sastapsiet sporta laukumā launtenisu spēlējam vai kādā kristīgā famīlijā omulīgi kafiju dzeram. Un beigās atminieties vien paši sevi. Katrā ziņā arī jums būs gadījies sastapties ar kādu subjektu tieši krūtīs vai, teiksim, uz laipas. Esiet atklāti: paši jūs ūdenī nelēcāt, drīzāk jau viņu pagrūdāt…

— Bet, mister Uitmor! Vai tas nebūs mazliet par skarbi teikts?

— Nu, es domāju, manā stāvoklī arī mazliet skarbuma būtu atļauts. Bet lai nu paliek diskusija par labo toni. Taisnību sakot, es jūs arī pieminēju tikai lā, salīdzinājuma un alegorijas dēļ. Manā apsūdzības aktā uzskaitītas sešas tā saucamās slepkavības — es tikai piecas varu atzīt par savām. Tas šoferis no peldošo doku darbnīcām vārda pilnā ziņā pats tīši meklējās galu. Ko viņš vēl ķēra kabatā, kad automobilis ar kasieri jau bij grāvī un somas mūsu rokās? Viņš mums nebij vajadzīgs — no viņa puses tā bij pašslepkavība, 110 manas divkauja, vai, labāk sakot, pašai/sargāšanās. Kāpēc mana dzīvība mazāk vērta nekā viņa? Un tā tas ir visur. Ikkatra komerciāla uzņēmuma jautājums, loģiski ņemot, ir tās pašas kailās dzīvības jautājums. Noziedznieks un slepkava es esmu tikai tāpēc, ka mana profesija prasa atklātu un tiešu rīcību, un tas tā vispārīgi nav pieņemts.

— Vēl vienu jautājumu, mister Uitmor. Vairākkārt miljoni ir bijuši jūsu rīcībā. Kāpēc jūs ar viņiem neuzsākāt citādu … normālu dzīvi? Jūs varējāt aizbraukt — uz Eiropu, uz Indijas salām — kurp tikai iedomātos. Karaliski jūs līdz mūža beigām būtu varējuši nodzīvot. Bet jūs it kā tīši meklējāties galu.

— Es varēju? Man liekas, ka ne, jo tad es to patiešām būtu izdarījis. Bet tā karaliskā dzīve mani nekad nav vilinājusi. Karalis ir nožēlojamākais starp tiem mietpilsoņiem, kurus viņš sakās valdām. Man nav talanta mietpilsoniskumam, tāpēc jau es esmu še. Tiesa, miljoni ir bijuši manā rīcībā, bet man viņi bij vajadzīgi svarīgākām vajadzībām nekā aizceļošana. Mana pēdējā mīļākā nēsāja auskarus, kādus pat Rokfellcra meitas nebūs redzējušas. Visas sešas varietē dejotājas es reiz šampanieša vannā izpeldināju. Ja ar saviem biedriem biju kabakā, tad sviestmaize tur kādam buržujam nedrīkstēja palikt pāri.

— Tas mums ir zināms. Veselas leģendas ir drukātas par jūsu trakulībām un orģijām. Bet sakiet, mister Uitmor, jums taču bij kaut kāds princips? Jūs neesat no tiem, kuri bez rakstura, bez apdomas un akli metas noziegumu un izdzīves viruli. Jus gribējāt ieriebt un spītēt tiem — kā jūs sakāt — buržujiem? Idejisks anarhists jus esat, vai ne?

— Tukšas frāzes ir visas tās idejas un principi. Cilvēks nedzīvo pēc tā, ko viņa smadzenes izperinā​jušas. Es jau teicu: tas guļ kaut kur dziļāk, aiz visa apdoma un gribas.

— Vēl kas. Sešas reizes jūs esat bijuši apcietināti un sešas reizes izbēguši. No tāda cauruma esat izkļuvuši, kur pats velns tupētu vēl šodien. Ar ko izskaidrojama jūsu tagadējā apātija un rāmums?

At​ļaujiet pieskarties diskrētai tēmai: vai varbūt… jūs tomēr vēl domājat?

Padroni bij pieliecies tik tuvu un čukstēja tik klusi, ka pat sarga modrās ausis droši vien nekā neuztvēra.

Uitmors brītiņu padomāja, tad pakratīja galvu.

— Nē, nu ir beigas. Pirmkārt laime nav ormaņa zirgs, kuru var braukt, lidz kamēr viņš krīt pār ilksi. Un otrkārt — nav vērts. Vairāk un ilgāk nav vērts. Priekš kā tad? Man ir trīsdesmit divi gadi, bet tajos es esmu piedzīvojis un pārdzīvojis vairāk, nekā jūs piedzīvosiet simts trīsdesmit divos.

Dzīve nebūt nav tik dažādīga un neizsmeļama, kā mietpilsoņi to iedomājas. Es negribu sadzīvot sirmus matus un saslimt ar reliģijas un grēku nožēlošanas tuberkulozi. Man kļūst garlaicīgi un tukši — tik tukši, ka naktīm es sāku sapņot muļķīgus sapņus. Es nevēlos kļūt par idiotu. Kāpēc? Pietiek.

Beidzamais piliens no mana kausa ir laukā, es viņu metu pret sienu . .. Klausieties, mister Padroni.

Pulksten piecos sāksies tiesas komēdija. Jūs droši vien zināt, ko man ir nodomājuši. Sakiet laukā.

Padroni virzījās nostāk, caur pieri lūkodamies, papurināja galvu. Uitmors satvēra viņa piedurkni.

— Bez ceremonijām! Jās redzat, es neesmu nekāda nervoza dāma.

Padroni vēl pavilcinājās, tad pacēla roku un ar druknu rādītāja pirkstu neveikli novilka sev ap kaklu.

Uitmors palocīja galvu.

— To es jau domāju. Viņi nebūtu sasūbējuši amerikāņu birokrāti, ja neizdomājuši to neglītāko pazeminošo veidu. Jūs droši vien esat studējuši jurisprudenci un mīlat saviem lasītājiem paprātot par likumu un tiesu lietām. Uzrakstiet jel vienu artiķeli par Amerikas tiesu nejēdzīgajiem nogalināšanas veidiem. Karātavas, elektriskais krēsls — un nu viņi vēl sāks slāpēt gāzi pildītā būrī! Vai tā nav visaugstākās markas cūcība? Lai viņi iedod man revolveri ar vienu vienīgu lodi — goda vārds, es pats to nodarīšu labāk nekā tas džentelmenis ar apziepētu auklu …

Sargi pie kameras durvīm bij kļuvuši nemierīgi. Vecākais un resnākais pamāja Padroni.

— Mister … mēs lūdzam!

Padroni pārāk steidzīgi piedūra savējo Uitmora rokai un jau virzījās prom.

— Tūliņ! … Sveiki, mister Uitmor! Pateicos par laipnību. Vai nevaru jums vēl kā pakalpot?

— Paldies. Es savas lietas esmu nokārtojis. Un uz redzēšanos! Es nedomāju visai drīz, bet tad jums katrā ziņā nepieciešams neliels sports. Jūsu vecumā tāda korpulence nav iepriecinoša parādība.

Dzīvojiet sveiki!

Un, kamēr durvis vēl vērās aiz viesiem, viņš pavilka bloku un ar sudrabā kaltu zīmulīti kaut ko pie​rakstīja sīkiem, apaļiem burtiem.

ĒNU patvara acumirklī viss sajuka neatšķirama mu​džeklī.

Pāri elkoņiem atbraucītas rokas, naglotās kurpēs autas kājas, vīriešu un sieviešu augumi stāvus un uz klona. Marmora galdiņu apaļās plāksnes izcēlās lampas gaismā un atkal nonira lejup krēslā.

Divdesmit balsīm ķērkdams, aurodams, spiegdams mudžeklis kabaka vidū satinās kamolā, no kura izslējās rokas — izplestiem pirkstiem, dūrēs savilktas, pudeli vai glāzi sažņaugušas. Pavēlās pa klonu un garā laidā izblida gar sienu, bet istabas vidū palika sašķīdušas pudeles skambas, pārplēsts sarkans galvas lakatiņš un divi tumši asiņu plankumi.

Kaut kāds ciets, mērķim garām aizskrējis priekšmets trāpīja elektrisko spuldzi pie griestiem — vie​nīgo viņā malā. Zemā telpa acumirklī palika krēslā, gar sienu sāka slaistīties ķēmīgas melnas ēnas.

Sabina bij ierāvusies aiz Ietas gala, saimniekam ieblakus. Ne aiz nobīļa — šāds tracis viņai negadījās pirmo reizi. Bet viss tas notikās tik nejauši un risinājās tik ātri, ka viņa apmulsa. Viņa nebij paguvusi atgrūst to nekauņu, kurš aptvēris liecās viņu bučot, kad Zorža dūres trieciens pa kumbru to nostiepa knū- pus zemē. Un kad tie visi sabruka viņas kavalierim 265 virsū. Citām reizēm viņa šādos gadījumos bez apdoma metās pulkā, bet tagad nesaprotams svešāds Stingums viņu turēja aiz Ietas. Liķiera pudeles kakls bij sažņaugts viņai saujā, ar visu augumu uz priekšu saliekusies, viņa nenovērsa acis no virpuļojošā mudžekļa, kur reižu reizēm paslējās 2orža pinkainā galva. Rūtainās žokejcepures tajā nebij no brāzmas pirmā acumirkļa, ar katru nākamo reizi tā rādījās pinkaināka un pazuda ātrāk.

Saimnieks abām dūrēm velēja Ietu, tumši sarkans kliedza kaut ko, taču viņa balss bez vēsts noslāpa ellišķīgā troksni. Bet tad pūlis ar reizi pāršķīrās tā, it kā kāds abām spēcīgām rokām to pāršķēlis vidū pušu. Spējš klusums pāršalca Sabinu tā, ka viņa notrīcēja vispāri augumam un acumirkli aizvēra acis.

Kad viņa paskatījās atkal, pūlis bij jau istabas viņā malā. Šajā, pret sienu atmeties, aizelsies, skrandās noplēsts, stāvēja 2oržs. Rokā viņam blāvi spīdēja nazis, bet pie kājām pa klonu krākdams vārtījās tas nekauņa, citreiz viņai tuvs paziņa.

Saimnieks ieķērcās nelabā balsī, pagrūda viņu no ceļa un metās pa kāpnēm augšā. Katram saprotams, pēc kā viņš steidzās. Bet Zoržs bij pārāk aizkusis, lai 266 tūliņ apjaustu briesmas un mēģinātu bēgt. Sabina izmisusi māja viņam, bet viņš tikai stulbi skatījās zeme — it kā tas tur vārtītos aiz cita vainas. Žandarms iesteidzās saimniekam pa priekšu. Bez taujāšanas situācija bij skaidra, vainīgais redzams bez meklēšanas. Bet, tikko viņš pieliecās, lai stingri sagrābtu noziedznieku, Zorža svabadās dūres trieciens pazodē nostiepa to zemē, ievainotajam krūtīm pāri. Trim lēcieniem viņš bij pie kāpnēm, pa kurām Sabina jau skrēja augšup. Viņai nebij laika atskatīties,viņa vairāk nojauta, nekā redzēja, kā saimnieks atstreipuļoja nost no ceļa, viņa atrāva durvis un saklupa, otra pilicista cietās rokas satverta.

Tikai acumirkli tā roka aizturēja viņu. Vaļējo durvju palsajā kvadrātā viņš bij pamanījis to īsto vainīgo un metās tam pretī. Sabina pārskrēja laukumiņam un apstājās katedrāles ēnā. No turienes atskatījusies, viņa vēl redzēja, kā tie divi pie kabaka ieejas cīnās un acumirkli vēlāk, kā tas uniformā iebrēkdamies krīt. Tad viņa vēl dzirdēja Zorža skrejošos soļus nodipam uz šo pusi, bet pati ienira dziļāk, tuvāk katedrāles sienai, melno ēnu patvarā.

Viņa pazina: tā te bija sānu siena. Viņa ierāvās ovālā nišā un lūkojās augšup. Pār galvu pelēksnīja kā nolaidens jums — sv. Sebastiana tēla pakājē. Viņa redzēja savu augumu atēnojamies

pret gaišo mūri un 267 cieši pieplaka sienai. Nesaprata, ka no gaišā laukuma viņa pat asākai acij nav saskatāma. Elkoņi spiedās pie miklajām radzēm, pirksti nervozi taustījās pa sīkām šķautnēm, sirds sila strauji un skaļi.

Tomēr ēna kā plata melna upe aizsniecās laukumam pāri un uzplūda kaut kur augšup pa gaišo namu masām. Jumta kore ar simetriskajiem robojumiem nesniedza līdz viņai malai. Mēness un lukturu gaišajā svītrā viņa redzēja gar kabaka durvīm drūzmējamies arvienu vairāk cilvēku. Bez šaubām, tie bij žandarmi: šad tad paspīda ķiveres un klakstīja šauteņu aizslēgi. Daži aizslīda uz labo, citi uz kreiso pusi. Acīm re​dzams, viņu slēptuve sazīmēta, viņus ielenca.

Sabina spieda rokas pret krūtīm tā, it kā gribētu savu augumu pieplacināt mūrim, lai nekas no tā nepaliktu redzams. Kāpēc viņa tā uztraucās? Lai ari nozieguma cēlonis, vainīga viņa nebij. Dažas dienas apcietinājumā viņu varēja paturēt, notiesāt ne. Dažas dienas policijas cietumā — cik reižu viņa tās nebij nosēdējusi un aizgājusi smiedamās, vārtu slēdzējam skūpstu ar roku pamezdama. Ko viņa te kā līdzzinā​tāja ar slepkavu kavējās ēnu patvarā? Kāpēc viņai vispār vajadzēja bēgt?

Zoržu viņa šorīt sastapa pirmo reizi, zivju tirgū. Kā katru sestdienu, bij nomazgājusi pazīstamai pārdevējai galdus un nopelnījusi dažus santīmus. Viņš tur uzklīda no kāda neizdevīga nakts gājiena noguris, neēdis, un viņa tam izmaksāja siltas brokastis. Bet vēlāk viņam laikam bij laimējies Milānas bankas kasiera apzagšanā, par ko jau rakstīja pēcpusdienas avīzes. Visu vakaru viņš to vadāja pa dažādām žāp- nīcām, ne soli neatstādamies un naudu nežēlodams, līdz kamēr katedrāles kabakā viņai tas vecais paziņa bij uzmācies.

Zorža pēc viņa bij tik uztraukta un baiļojās. Kur viņš varēja būt šajā ēnu labirintā? Vajadzēja to uzmeklēt un palīdzēt izbēgt. Uzmanīgi viņa izlīda no sv. Sebastiana nišas un cieši gar sienu virzījās uz ieejas portāla pusi. Tas bij grūts uzdevums, jo ik pa desmit soļiem nācās mest līkumu ap pagrabtelpu logu neaizmargotiem dobumiem. Viens pienastikla logs bij gaišs, gar to viņa aizlīda rāpus, lai gaismas plan​kumā viņas augums iztālēm netiktu redzams.

Portāla trepju kāpšļi arī sānos slapji no vakara dievlūdzēju dubļainām kājām. Nabagu kvartāla iemītnieki divus kilometrus brida šurp pa pielijušām ielām. Soļi šļaukstīja, arī kājas uzmanīgi sperot.

Vējš gandrīz pavisam nostājies, vismazāko troksnīti augšā šalcoši atbalsoja nolādamās spraišļotās velves.

Galvu pēdējam kāpslim pāri pabāzusi, viņa skatī- 269 jās vērīgi. Kolonām viņā pusē visā garumā manāmas gaišas svītras. Tās vai nu no loka lampām ostmalā, viņpus upei, vai arī mēness pakāpies tik augstu. Laukums balsnija līdz pat krasta žoga mūrim. Kad ap​klusa tālo gājēju soļu dipoņa, dzirdams, kā upe mie​gaini šalca.

Gar sienu turēdamās, Sabina aiztaustījās līdz pat durvīm. Plauksta viņai it kā pielipa nozaļojušai bronzas apkakli. Pēkšņi viņa bij sajutusi kādu otru tuvumā. No viņas puses pretim tas virzījās, viņa dzir​dēja smagu elpu un pazina, pirms tas vēl ierunājās čukstēdams: * — Tur nevar. Tajā pusē ir gaišs. Un viņi jau ložņā gar mūri.

Patiešām, labi ieskatoties, mūra pakrēslī bij sama​nāmas tā kā slepenas melnas kustīgas ēnas.

Garāmiedams Žoržs satvēra viņas roku un pavilka līdzi. Viņa saprata un līda tam pakaļ pa to pašu vietu, pa kuru bij atnākusi šurpu. Sv. Sebastiana nišā viņi atkal apstājās. Sabina vairs nevēroja apkārtni. Zoržs bij te, un tas visu zināja labāk. Gaidīja tikai, līdz viņš atkal sāka līst tālāk, gar sienu taustīdamies un pagrablogu dobumus apiedams, gluži kā pirmāk viņa.

270 Nabadziņš! Viņš bij tā nokusis. Viņa to pieturētu — ja te biitu iespējams abiem blakus iet un ja viņš vispār neņēmis to ļaunā. Viņš taču bij tik lepns!

Viņā galā, kur sākās mūra lokā iegrimušas rievainās puskolonas, Zoržs apstājās un pieplacis

vēroja laukumu un namu valni ar ieliņu izeju tumšajām spraugām. Tur skaidri bij saskatāmi žandarmu kus​tīgie augumi, dzirdama ieroču žvadzoņa un paklusa, nikna komanda. Žoržs atšļuka pret sienu un nokāra galvu.

— Visapkārt laukums ir gaišs, un viņi aiz tā. Viņiem ir šautenes dezertieru gūstīšanai un rīkojums šaut katru, kas neapstājas.

Viņa balss bij pavisam bez skaņas. Nožēlojamais! Pirmiņ kabakā viņš nevienam neļāva sevi pārkliegt. Zivju tirgū viņu dzirdēja pa visu halli. Sabina sakustējās, bet atrāvās atkal. Viņš nemīlēja, ka to žēlo. Nekas viņu tā nepazemoja un neapvainoja. Sievietes nožēla viņam pretīgāka nekā nicinājums. Sabina nopūtās tik stipri, ka viņš pacēla galvu un paslējās pats. Ne vārda neteicis, viņš paslīda tai garām un līda atpakaļ. Pagraba telpas logs bij satumsis. No dobuma izlēca izmērējis kaķis un stiepieniem aiz​skrēja uz pilsētas pusi. Zoržs nenocietās, pakratīja dūri pakaļ.

— Sasodītais! Viņš nodos mūs.

Mūs … viņš teica … Sabinai bij tā, it kā viņš ar siltu plaukstu novilcis pār seju. Dienā viņš ne reizes nebij paglaudis, bet siltai tai rokai vajadzēja būt, to viņa zināja skaidri. Kā pielipusi viņa tam sekoja uz pēdām. Tikai durvju iedobumā viņa palika viena, kamēr viņš pārrāpās tālāk līdz portāla viņai malai, pār kuru kolonu ēnas gulās slīpāk nekā pirmiņ.

Pelēks mākonis aizpeldēja augšām, mēnesim preti. Varbūt aizsniegs un brīdi noslēps viņus drošā tumsā. Bet laukums tikai pāra acumirkļus paviļņoja bālā nokrēslā, tad atkal palsā gaisma sāka līt nežēlīgi rāmi un mokoši. Gar krasta valni nepārprotami kustējās tumši silueti. Žoržs nāca atpakaļ.

— Mēs esam ielenkti riņķī apkārt. Viņi domā, ka man ir šaujams ierocis.

— Bet tev nav?

Likās, tikai tagad viņš īsti ielāgoja, ka nebij viens.

— Ko tu te meklē? Kāpēc tu esi te? Ej prom!

Bet arī šajā dusmīgajā čukstā viņa domājās sadzir- dusi aicinājumu palikt. Acis viņai zalgoja ēnā, viņa nosēdās uz trepju kāpšļa un atzvēlās pret sienu.

— Nāc, sēdi te.

Viņš pavilcinājās, bet tomēr nosēdās. Pieliecies lūkoja saskatīt viņas seju.

— Kāpēc tu te sēdi?

Un piepeši sadzirda, ka viņa iesmejas saldi un gurdeni.

— Tāpēc ka tu esi te.

Viņš atrāvās tā, ka viņa elkonis klaudzoši atsitās pret sienu.

— Ej prom, es tev saku! Tevi aizturēs, bet tas nav nekas. Tu nekā neesi darījusi.

Viņa tikai klausījās, galvu palocīdama.

— Cik tev ir skaista balss …

Patiešām, viņai skaista izlikās šī alkohola lesma- kusī, aizkusumā mazliet drebošā, uztraukuma apmāktā balss. Visu dienu viņa to tā nebij ieklausījusies. Kur viņš ņēmis tādu balsi? Visi viņi runāja alkohola, lētas tabakas un vēl ļaunāku narkožu aiz- smacinātās balsīs. Arī viņas pašas balsij kaut kas no tās pieskaņas, jo viņa tāpat lietoja kokaīnu un pa reizei pīpoja. Šajā pasaulē neviena neiztika bez tā.

Zoržs likās viņu aizmirsis. Galvu pieliecis, vēroja laukuma apmalu, no kurienes glūnēja ienaidnieki. Mēness laikam taisījās rāpties pāri jumta malai. Kolonu ēnas bij kļuvušas strupākas un sāka sliekties sienā. Plašs gaišums uzmācīgi lija pa spraugām. Sabina pa pusei saskatīja, pa pusei uzminēja, ka Zorža acu brūnie redzokļi nelabi spīguļo, ka nāsis raustās un lūpas kustas neizkliegtā lāstā. Rokas viņam pusatrisušas melnas bizes slaidiem puslokiem noslī- gušas pār jaunavīgajām, joņojošas elpas cilātām kriitīm.

Viņa acis atkal vecā vīrestība un pozā klaidoņa parastais brašums. Tas bij vienkāršs atvadību skats bez nožēluma un liekas jūsmības. Tad viņš pameta ar galvu un gāja prom, katedrāles durvīm garām uz upes puses trepju kāpšjiem.

Sabina nenovērsās. Vēl vienmēr viņa bij pie tā, viņa skāvienos, vienā nedalāmā būtnē ar to. Viņš to bij iesūcis sevī, un kas te palikās no viņas pašas, tā tikai tukša āriene, netīrs ķermenis. Kloākās, pa

patiltēm tas varēja mētāties, simtu vīriešu rokas to varēja skaut — viņš neatsauktos ar to sīkāko cīpsliņu. Pirms vēl soli paspērusi, viņa jau bij pie Zorža, viņa ar to, viņa gāja tam līdzi. Viena alga, kur un cik tālu.

Lejā viņš to atkal pamanīja iepakaj līdzi nākam. Bet tikai paviršu mirkli viņš tai uzmeta. Tagad bij' cits, ko vērot. Viņa labā roka lēnām izslīda no kabatas, un tajā atkal paspīdēja viņa niecīgais, viņa smieklīgais ierocis. Kreisajā pusē, labajā un taisni pretim no vaļņa ēnām iznira pušķainas ķiveres. Asto​ņas, desmit, varbūt vēl vairāk šautenes noliecās pret 276 viņiem.

Zoržs gāja, galvu plecos ierāvis, vairāk uz pirkstu galiem, itin kā te klusām varētu aizlavīties garām līdz valnim un tad pāri tam upes sargājošā melnumā. Tikai kad tam uzsauca stāties, viņš metās skriešus. Trīs slaidus lēcienus, vairāk viņš nepaguva. Šāvieni saplūda asā, gandrīz kompaktā salvē.

Tad viņš Sabi​na i pazuda.

Viņa bij vērojusi Zorža plecos ierauto galvu un pirmajā acumirklī neapjauta, kur viņš palikās.

Bet tad pamanīja zemē uz bruģa kaut ko šķietami masīvu, neveiklu, pretīgi nejauku. Kā ārprātīga Iebrēkdamās, viņa metās turpu — augšup saceltām rokām, gar kurām plivojās divas melnas atrisušas bizes.

Atkal strups atmaldījies šāviens, viens pats. Viņai likās, ka kājas aizmetas aiz tā zemē guļošā, ka kaut kas viņu atsviež atpakaļ — viegli kā sausu koka gabalu. Bruģis salocījās viņai pretī. Tuvu, tuvu no- pelēksnīja gar acīm un apdzisa.

pēdējais celiens Četri elkoņiem uzmetušies, dobumā legulušl, pieplakuši. Piektais, garākais, pār liecies pāri, dziļāk iesniedzies, rokām ll , abējās pusēs atbalstījies. Tā viņi tur stāvēja jau labu laiku. Viņu galvas un augumu virsējā da]a saplūda kopā ar dobuma krēslu un apkvēpušā mūra pelēkumu. Lejup balsnīja divi zaļganpelēki vācu zaldātu mēteļi, aiz tiem zābakos un pastalās autu un villainām strēmelēm notītu kāju mudžeklis.

Kamēr tie pieci tur tā lūkojās pa logu, bijušā kroga telpā bij klusu. Tie, kas ap krāsni un gar sienām sēdēja un gulēja uz soliem, skatījās vērotājos un gaidīja, itin kā tie tur pavasara naktī varējuši ko saskatīt. Tikai kāds, pīpi vai papirosu vilkdams, pačap- stināja lūpām. Visa istaba, no izmītā klona līdz griestiem, kūpēja bālganā dūmu miglā, brūnas un smagas pa to peldēja sijas. Visi priekšmeti rādījās apdzisušām, neasām kontūrām. Telpa izlikās šaurāka un zemāka, nekā patiesībā bij.

Tikai kad tie pieci atliecās taisni un nāca atpakaļ, istaba mazliet kā pārvērtās. Melnais logs dziļi mūra sienu dobumā it kā atdzīvināja pelēkās vienmuļības pilno telpu. Lampa izpeldēja no dūmiem un pa zaļajā kupolā ieplēsto robu meta neskaidrus atstarus pret vēsuma nosviedrotām rūtīm. Uz otru pusi viņa lēja vienaldzīgu spīdumu pār Veltas galvu ar pajukušiem gaišbrūniem matiem, kas nekustēdamās gulēja uz galdā saliktām rokām.

Atnācēji nesacīja nekā, un gaidītāji nekā neprasīja. Ik pusstundas jau kāds gāja pie loga, kad vēja dvesmai un koku šalkoņai cauri šķītās sadzirdējis svešādāku troksni. Un atgriezdamies kaunējās no citiem par savu nervozumu un mu|ķību. It kā te istabā varētu dzirdēt un novērot arī to, ko nemanīja sargi ārā pie vītoliem, pie muižas alejas gala un otrā pusē aiz tilta uzkalni.

Garākais, vadmalas pusmētelī, melnu platmali galvā, paņēma no stūrī saslietās rindas savu šauteni un paklabinājās ar to. Klakstēšana nepatīkami iz​trauca sēdētājus un snaudējus.

— Liecies nu mierā! Tev — kaut vai harmonikas bijušas. Pirkstiem būtu darbs.

Tas bij skolotājs Lieknis. īgni viņš pastaipījās uz sava sola un izlikās tikko uzmodies, lai gan visu laiku bij pīpojis, sienā skatīdamies.

Bet garais jau pats atkal slēja šauteni vecajā vietā. Rāmi apsēdās uz sola skolotājam pie kājām.

Rokas sabāza bikšu kabatās un nodūra acis uz saviem zā- 282 baku purniem.

Velta pacēla galvu no galda, samiegojusies pavērās vīriešos, tad uz loga pusi.

— Vai kas dzirdams?

Muižas kalps Arnis, muguru pie krāsns sildīdams, pasmējās.

— Nē. Bet drīzi būs.

— Mēļo… Negribas ne klausīties. Atradi laiku jokiem.

Vilperts, saimnieks no Daugavas apvidiem, dusmīgi nospļāvās. Kājas pārmainījis, ar otro plecu pieslējās pie sienas.

Bet viņam atsaucās mūžam jautrais un nenogurdi​nāmais Krasts.

— Tu — īdzuli! Gatavais lietus mākonis. Kad tu esi istabā, lampa samācas un miegs sāk nākt. Kaut jele pīpot izmācījuši.

Apklusa atkal. Nebij jau nekā īsta šajās aprautajās sarunās. Balsis bez izteiksmes un spodruma, smiekli piespiesti. Gurdenums un negriba ar dūmiem, garaiņiem un slapju apavu smaku gulās uz krūtīm.

Garais, mežsarga Brauna dēls, piedūra Lieknim.

— Vai tev vēl ir kāds papiross?

Tas, acis no sienas neatgriezis, pasniedza kārbiņu, sapipoja abi.

Brauns atkal pieliecās Lieknim. 283 — Vai tev neliekas, ka Marks par daudz ilgi paliek projām?

— Es visu laiku par to domāju.

Lieknis atčukstēja tik klusu, ka Brauns, tikai pa pusei sapratis, paliecās vēl tuvāk un gribēja pārvaicāt. Bet atliecās, Liekņa nelaipni atbīdīts. Patlaban kāds ierunājās visattālākajā stūrī aiz durvīm.

— Nu viņam vajadzēja gan būt jau atpakaj.

Tad skolotājs paraustīja Braunu aiz piedurknes.

— Cik tas tomēr ir savādi…

Bet atķērās, ka ar mežsarga dēlu par tādām lietām runāt nav vērts. Pie sevis viņš atsāka jau trešo lāgu domājamo un nepabeigto. Kā te šovakar cits citus izjauda pa gabalu! Vai tāpēc, ka kaujas, izlūku gājieni, uzbrukumi un atkāpšanās, un visas tās simtē- jādās dēkas viņus psihiski vienādus noskaņojušas? Vai tāpēc, ka viņiem te viena doma un, citu minēdami, patiesībā izteica tikai sava paša? … Lieknim bij prātā mūzikā pazīstamais likums, ka viena aizķerta stīga iekustina ari otru radniecīgu. Tie paši likumi pārvalda nedzīvo dabu un cilvēku_____ Te nu ir īstais laiks interesantām psiholoģijas studijām — viņš skumji ironizēja pats par sevi.

Brauns bij pavirzījies viņa līkumā un nu pieliecās 2H4 viņam pie pašas auss.

— Tu tikai — nevienam … Es jau nesaku- es lāpāt… Ko viņš tik ilgi nenāk? Ja viņš kritiskā brīdi mūs pamet vai pat nodod … Cik pēdējās dienās nav dzirdēts. Kad viņš ar mūsu galvām mēģina izpirkt savējo…

Lieknis papriekš nosvieda papirosu zemē, tikai tad atbildēja: — Tu esi dulns. Tā nīkšana bezdarbā un neziņā tevi samaitā.

Bet padomājis un sevī paklausījies, turpināja maz​liet pārvērstā balsī: — Taisnību sakot, visus mūs viņa maitā. Vēl viena šāda nakts, un es nezinu, kas te noliksies.

Vai nu mēs kā nelgas sāksim izklīst pa šejienes purviem, v ai meklēsim glābiņu viņā pusē… Bet Marks — — Dulns tu esi, vairāk nekā.

Brauns atmeta ar roku.

— Vai tad es saku! Es neko nezinu. Bet vai tu ievēroji, kāds viņš visu dienu? Saki, ko gribi, tādu es viņu neesmu redzējis. Un kas tās par slepenām ziņām pa telefonu? Kāpēc mums vairs neko nesaka? Vai mūsu dzīvības tāpat nav uz spēles? Ko mēs te nīkstam? Ko mēs te gaidām? Aizbraucēji stāsta, ka ap dzirnavām dienu bijusi dzirdama šaudīšanās. Kāpēc mēs guļam te?

Lieknis nevarēja sev noliegt, ka nupat ari pats lauzījies ap šiem jautājumiem. Bet taisni tāpēc viņam saskrējās dusmas.

— Klusi labāk! Tu esi kā tāda uzmācīga muša. Dūc un duc apkārt un atgaiņāt nevar. Nervozu tu cilvēku vari pataisīt.

Lieknis sēdēja sabozies. Arī pārējie bij apklusuši. Velta atkal nolikusi galvu uz rokām. Viņas bērnišķīgi nevarīgajā augumā paskatījušies, vīrieši sajutās vēl vientuļāki un nospiestāki.

Arā vējš šalca vecajās, kailajās liepās. Kā ar bai​līgu pirkstu reizēm pieklabināja jumta malai.

Tad pagalmā tika dzirdami nācēji. Vispirms attāla dunoņa, ko sadzirda tikai pieradušās ausis.

Acumirkli vēlāk jau varēja izšķirt divēju vai triju soļu troksni. Pa vārdam ierunājās arī. Istabā pat pīpētāju čapsti- nāšana apklusa.

Ienāca Nīgals ar Briedi no muižas alejas gala. Apmainīti ieradās atpakaļ štābā — tā te visi daudzināja veco krogu. Līdzi viņiem ieplūda svaigs āra gaiss, troksnis un dzīvība. Pat visvairāk samiegojušies un nogurušie pagrieza galvas un sāka klausīties.

Runīgais, mazliet pavieglais Briedis iesvieda šauteni kaktā un pašķīra tos, kas slaistījās gar

krāsni.

— Palaiž nu sasildīties. Diezgan esat sautējušies.

Vējš pagriežas ziemeļos un kļūst stiprāks. Ņem cauri līdz ādai.

Paspēra ar kāju nost sauju klonā izbārstītu patronu un atspieda muguru pret krāsni. Plānā, auklu sajoztā svārciņā viņš sala vienmēr un tāpēc galvenā kārtā interesējās par laiku un vējiem.

Pinkainais Nīgals nesacīja neko. Nosēdies mauca zābakus nost, ilgi kaut ko skatījās zolēs un spaidīja ar pirkstu. Apkārtējie klusu un uzmanīgi skatījās kd sv arīgā ceremonijā.

Mazais Kramiņš stūri aiz citiem ievaicājās, kas jauns ārā esot dzirdams. Viņam bij tik sīka, nevarīga balsliņa, ka daži iesmējās.

Briedis atsaucās labprāt. Neesot nekā. Viss pa vecam. Bet Nīgals caur skropstēin nikni pablenza viņā un klaudzoši nometa zābaku zemē.

— Muižā ugunis uz meža pusi. Uz ceļa jau nedrīkst. Bet gulēt tur neguļ. Laikam lielkungu gaida atgriežamies.

Kalējs Arnis pikti pārtrauca negribīgos smieklus.

— Nav ko smieties. Ir tur ari tādi, kas gaida pa​tiešām. Izbijušais vagars un tad visa tā Cīruļu banda. To es sen esmu sacījis, bet vai manis klausa. Atnāk nezin no kurienes, vietējos apstākļus nepa​zīst — lieli rīkotāji.

Deviņsimti piektā gada cilvēks, Marka katorgas biedrs, Krasts pacēlās sēdus uz sola, kur visu laiku bij gulējis, un nogrozīja galvu.

— Ja tevi klausījuši, puse no vietējiem būtu apšauta. Un otrā puse tagad glūnētu no parka krūmiem.

Arnis paraustīja plecus.

— Domā, tagad tāpat neglūn. Pagaidi tik, lai pa​mana, ka mēs taisāmies no šejienes prom Krasts trieca dūri pret solu.

— Kas tev saka, ka mēs taisāmies? Kas tev to ir sacījis?

Nīgals arī otru zābaku nosvieda zemē.

— No Galeniekiem trīs vezumi aizbrauca garām.

Tas bij pārliecinošāk nekā visi spriedelējumi un baumas. Pie Galeniekiem galvenie spēki, un, ja no turienes ļaudis jau bēga, tad stāvoklis ļaunāks vēl, nekā viņi iedomājušies. Ap dzirnavām cīņas, no Galeniekiem bēg, Marka divas stundas nav tie bij zīmīgi fakti.

Vecais Auriķis piecēlās, uzbudināts nostājās lam​pas gaismā Veltai aiz muguras.

— To jau varēja domāt. Murdā mēs esam — un beigas. Kāpēc mums bij jāatkāpjas no ezergala un 288 jānāk šurp? No trim pusēm mūs te var apiet.

Lieknis viņu apsauca, vispārējo uztraukumu manī​dams.

— Nepļāpā! Domā, te kas notiek bez aprēķina un plāna.

Bet Auriķis nebij tik viegli apmierināms.

— Es pazīstu tos plānus. Kamēr labi iet, mums ir plāni un viss. Bet kad sāk jukt- Es zinu, es to esmu piedzīvojis. Kāpēc maniem dēliem un vēl tiem trim bij jāpaliek Rikužos? Vai tās piecas dzīvības mazāk vērtas nekā mūsējās? Es saku, desmitreiz labāk es Tas jau pārāk izklausījās pēc dumpošanās un uztrauca visus. Velta, tāpat galvu uz rokām klausījusies, nervozi sagrieza telefona kloķīti. Neviens viņai neatbildēja. Trešo reizi jau neviens neatbildēja. Istabā pa to brīdi pat elpas vilciena nedzirdēja. Telefona mēmums atstāja galīgi

satriecošu iespaidu. Pats dzīvības nervs kaut kur likās pārgriezts. No neziņas un tumsas kas draudoši tuvojās.

Bārdainais Rijnieks, visu laiku klusu pīpīti sūcis, skaļi nospļāvās.

— Kuram mums nav dēli, meitas un sievas! Vai es ko zinu par savējiem …

Citus vai sevi klusinādams, Krasts piesita šautenes resgali klonā.

— Kļūsiet jel! Vai mēs te vēl esam viri vai bābas? Kam te nepatīk, lai iet laukā pie sargiem.

Valteru Jēkabs, atsevišķi pret sienu balstījies, ar tādu niknumu svieda šauteni plecā, ka aukla pār- truka un ierocis nošļuka zemē. Noliecies viņš sagrāba to aiz resgaļa un atslējās sarkans un pārskaities. Bezgala ļaunām acīm paskatījās pulī, gribēja ko teikt, bet tikai atmeta ar roku. Apsviedās, šautenes stobru pa klonu vilkdams, izskrēja urā un aiztrauca durvis, tā ka kvēpu drumstalas bira no griestiem.

Palicēji saskatījās.

Brauns paspēra pāris soļu uz āra durvju pusi un klausījās, kur aizgājēja soļi noklusa koku šņākoņā.

Piepeši pulī paslējās Rūtas sīkā zēna seja ar linu tnatiem — kā baits plankums virs vaļējā melnā ādas svārka. Baiss viņam drebēja, un, to slēpdams, viņš runāja tik skaļi, cik vien aizsmakums atļāva.

— Viņš man te visu vakaru neliek miera. Beigas ir — viņš saka. Mēs esam nogriezti un ielenkti. Šonakt nuis droši vien apiet, un uz gaismas pusi būsim maisā.

Kalējs saslējās tā, it kā Ruta pats bijis tas vainīgais.

— Nolādēts! Kur viņš to ņem!

— Es nezinu, kur viņš to ņem. Bet runā. Es — viņš saka — nelīdīšu maisā kā slīcināms kaķis.

Man — viņš saka — dzīvība vēl nav apnikusi.

— Ko? Bēgt viņš tevi aicināja? Varbūt pāriet viņā pusē?

Ar vienu roku svārkus pogādams, ar otru Lieknis ķēra šauteni no sienmales. Briedis pavēcināja dūri Rūtam gar seju.

— Un tu to tikai tagad vēl saki! Kāda velna tu to slēp?

Arī Rijnieks uzmeta šauteni plecos un gāja Lieknim pakaļ uz durvīm.

— Nelieši! Abi uz vienu roku …

Ar asarām cīnīdamies, Rūta mēģināja taisnoties.

— To es taču nevarēju kuram katram… Es gai​dīju Marku.

Bet viņā neklausījās. Neziņas smagumam un baumu saspīlētie nervi prasījās atraisījuma, un tam pietiktu vēl niecīgāka iemesla. Sarauktas sejas vērsās pret zēnu, dūres slējās gaisā, viņu ēnas ķēmigi krustojās uz sienas. Nevienam vairs nebij prātā, ka šis zēns viņu mīlulis, vienmēr uzticams un paklausīgs. Pat Velta pārmetoši nogrozīja galvu — Kņada mazliet aprimās tikai tad, kad Lieknis ar Rijnieku ienāca atpakaļ. Tie visi atbildi nolasīja sko​lotājam no sejas, pirms viņš vēl bij vārdu teicis.

— Projām. Pēdu nevar sadzīt… Lieciet nu zēnu mierā. Ar to nekas vairs nav līdzēts.

Un, kad tie vēl negribēja apmierināties, viņš, savu autoritāti demonstrēdams, nostājās priekšā un maz​liet teatrāli izlieca krūtis.

— Padomājiet vien, vai viens otrs no jums nav tikpat vainīgs. Vai Jums Valteru Jēkabs tāpat nav čukstējis ausī savas aizdomas un bailes?

Tas atstāja iespaidu. Vārīgā vietā bij trāpīts. Viņš varēja atstāt zēnu un pameklēt brīvu vietu uz sola.

Vilperts pēc brīža ieminējās, aiz auss pakasīdams: — Taisnība ir. Katrs no mums savu kārtu tāpat baiļojies un turējis aizdomas. Bet ja mēs vēl par katru vārdu celsim brēku un cits citā sāksim node​vēju lūkot…

Kalējs visasāk bij uzstājies pret Rūtu, tāpēc laikam sajutās mazliet neveikli.

— Bet tā arī nav lieta. Vai mēs te vēl esam organizēts spēks vai salašņu pūlis, kur katrs domā tikai par savu ādu un par to, kā vieglāk projām tikt? Ko mēs te jau trešo nakti slaistāmies, kā pastardienu gai​dīdami? Es prasu: kur ir Marks?

Velta skatieniem mēroja viņu no galvas līdz kā​jām. Viņas balss atkal bij cieta.

— Neuztraucieties. Viņš allaž ir tur, kur viņa visvairāk vajadzīgs. Viņš mūs nepametīs. Jeb vai te ir kāds, kas arī Markam vairs neuzticas?

Ar dziļu pārliecību un sirsnību teiktie vārdi viņus redzami nomierināja. Istaba pamazām noklusa.

Atkal atspīda papirosi, dūmu mutuļi no jauna sāka vērpties pret griestiem. Šur tur daži vēl sarunājās.

Pārējie lūkoja kur atstiepties uz soliem vai tāpat gar sienmali uz grīdas.

Bet neaizmiga neviens. Velta tikko dzirdamiem soļiem staigāja gar logu. Divdesmit acu pāru klusu sekoja viņai turpu un atpakaļ — itin kā viņa savā bezmērķa staigājumā varētu atrast, ko ikviens do​māja un gaidīja.

Logs pa brīžiem sāka savādi balsnīt. Mēness uzlēcis, kaut kur zemu vēl, aiz meža noslēpies. Vējš klaiņāja mākoņus. Brīžiem pavērās debess plankums ar retām, bālām zvaigznēm. Aiz loga spēji izpeldēja tuvo koku stāvi un attālāko neskaidri silueti. Tad satumsa atkal.

Vējš augdams šņāca vēl smagāk. Zari švīkstēja gar sienu. Kā ar pirkstu dauzīja pret jumta malu.

Mēness ar nošķeltu mazu maliņu, mežam pāri pacēlies, spīdēja taisni logā. Rāmju krusti redzamāk iz​cēlās rūšu paisumā, bet lampa kroga istabā tā kā satumsa.

Vējš pūta arvienu skaudrāk, aizvien īsākiem starp- metiem. Koku šņākoņa ārā pavisam vairs nenorimās. 293 Laikam tāpēc neviens nedzirdēja tuvojošos soļus. Sēdētāji un gulētāji sacēlās tikai tad, kad āra

durvis smagi vērās un Marks nāca iekšā.

Zābaki viņam nobristi līdz augšai, arī mētelis vietvietām dubļiem notraipīts. Miklas matu šķipsnas iz- slīdušas zem kareivja cepures, piere nosvīdusi. Šauteni 110 pleca noņēmis, viņš atbalstījās uz tas.

Redzami aizkusis, elpoja smagi. Tumšās acis zem sarauktiem uzaču lokiem ātri nosilda istabā apkārt, tad itin kā iegrima dobuļos. Saraini apaugušie vaigu kauli zilgani atēnojūs lampas gaismā.

Rieva stāvu pierē šovakar likās vēl dziļāka nekā parasti.

Viņam bij nepatīkami, ka visi te viņu vēro. Viņš sakustējās un asi paskatījās Veltā. Tā piedūra roku telefona kloķītim — laikam cita neatguvusi.

— No dzirnavām vairs neatbild.

Marks palocīja galvu.

— Sen jau?

— Būs apmēram stunda, kā zvanīju.

Markam bij pulkstenis rokā. Acumirkli viņš pārdomādams lūkojās tajā, tad teica šķietami vienaldzīgi: — Pēc stundas mēs dosimies ceļā. Taisieties.

Un tuiiņ spēja kņada atšalca istabā. Maucamie zā- 294 baki sāka klaudzēt uz klona. Šautenes klirksleja, patronas tinkšēja, stumdītie soli tarkšēja gar sienu. Ļaudis steidzās, it kā tikai to vien gaidījuši. Un neviena vaicājuma par to, uz kurieni posās. Likās, tie trokšņoja tīšām, lai viņš nepagūtu ko noteikti aprādīt. Viņš stāvēja rāmi un spītīgi, itin kā rādīdams, ka nav nekur aplam jāsteidzas.

Dusmas atmirdza viņa ska​tienā, kad Velta neviļus nervozi pieskārās viņam.

Kalējam Arnim nebij ko taisīties, viņš gatavs kā vienmēr. Pienāca un ar paša komentāriem un aizdomām pārstāstīja par Valteru Jēkaba bēgšanu. Lieknis nevarēja uztraukumu savaldīt, bet Marks arī te palika mierīgs. Tikai pavīpsnāja ļauni.

— Nav jau pirmais. Tā viņi te klīst cits pēc cita. Jūs domājat — pāri uz viņu pusi, pie tiem?

Būs arī tādi. Gļēvuļi arvienu meklējas stiprāka aizvēja. Un mēs šimbrīžam vairs neesam tie stiprākie.

Bet lielākā daļa vienkārši aizgājusi atpakaļ mājās. Šauteni iesviež purvā vai tāpat krūmos — nav taču pierādāms, kas viņu nēsājis. Uzlien kaut kur kūtsaugšā vai zem salmu kaudzes un gaida, līdz mēs būsim prom. Viņu sievas un veči staigā klausīdamies un izlūkodami, vai netaisāmies vēl. Tie ir tie ļaunākie. Man gribētos viņus pameklēt — ja mums bijis laika.

Lieknis paliecās tuvāk.

— Vai tad — mums nav vairs?

— Stunda, es teicu.

Velta jau kravājās ap papīriem.

— Mēs atkāpjamies, ja? Bet tad man jāsakravājas.

Galda atvilktne viņai jau vaļā. Marks strupi pa​meta ar galvu.

— Un visu lieko — krāsnī. Neviena kompromitē​joša papīra strēmele lai te nepaliek.

Rijnieks bij noliecies un attaisīja krāsns durtiņas. Pagaidījis, iidz aiz tām sāka sarkani kvēlot, viņš bikli naca atpakaļ.

— Sakiet, kā lai es aizeju. Divas verstis no šejienes man paliek slima sieva ar mazu bērnu.

Tiem viņi atriebsies manā vietā.

— Man arī ir sieva un bērns — vai es domāju par viņiem? — Bet, kas grib, īai paliek, es nevienu nespiežu. Tikai brīdināt es varu. Dažs labais ir rūgti nožēlojis, protams, tikai par vēlu. lieknis viegli pieskārās viņa rokai.

— Ko tu runā? Neviena nespied … Tā mēs te kā aitas izklīdīsim kur kurais. Vai tiid

disciplīnas vairs nav? Tu te vairs neesi pavēlētājs?

Viņi bi j aizvirzījušies pie krāsns, kur Velta noliekusies dedzināja papīrus. Mark? seri pasmaidīja, un no šī smaida kļuva drausmīgāk nekā no dziļās rievas 296 viņa pierē.

— Tas es biju, kamēr jūs 1o vēlējāties… Ko jūs vēl tā skatāties manī? Vai es esmu kāds veco ebreju kara vadonis, kas Jehovu ar krusu un pērkoniem pasauca palīgā? Es taču redzu jūs cauri.

Trešo dienu jūs gaidāt to, ko es šovakar pateicu. Vai es varēju sacīt, lai jūs negaidāt, lai jūs nečukstat cits citam ausī, lai jūs paliekat vīri līdz pēdējam?

— Bet mēs taču nebēgam. Mēs atkāpjamies uz tālākām pozīcijām un sākam jaunu cīņas cēlienu.

Marks pārbrauca delnu pierei.

— Dod man vienu papirosu, tagad es arī gribu pīpot__ Par daudz tālu mēs jau esam atkāpušies no tām pozīcijām, kuras mums līdz šim bij visur līdzi. Jaunu cēlienu, tu saki Lieknis pārsvieda šauteni uz otra pleca.

— To es saku! Es savas pozīcijas neesmu pametis.

— Tu — un vēl viens otrs. Jūs savu cīņu turpināsiet arī tūkstoš verstis no šejienes. Bet Valteram un Rūtam un visiem — tiem te ir pēdējais cēliens.

— Un tev?

Vēja jaukta ratu rīboņa un cilvēku balsis no āra sadrebināja vecās mūra sienas. Marks paaicināja Krastu Lieknim līdzās un deva tiem pēdējos norādījumus. Abiem jānoņem sargu posteņi un jāiet aiz beidzamiem bēgļu vezumiem. Tikai drošības pēc, jo nopietns uzbrukums pirms gaismas nav gaidāms. Bet tad jau būs purvam pāri pie dzelzceļa līnijas un šose​jas, kur koncentrējas galvenie spēki. Tur gaida tālā​kie rīkojumi.

Durvis atsitās. No āra, laukā gājējiem cauri, spraucās lakatos ietinusies sieviete. Visi tie citi viņai likās vienaldzīgi. Acīm viņa sameklēja savējo un nāca taisni uz to. Balss viņai bij klusa, bet pusmūža pār​metums skanēja tajā.

— Mark, mēs aizbraucam. Tev jānāk līdzi.

Tas caur pieri noraudzījās tumši.

— Tu taču zini, ka es nevaru iet.

— Nekad tu neesi varējis. Nekad tu mani neesi klausījis. Deviņsimti sestā gadā tu nevarēji bēgt uz ārzemēm, tev gribējās desmit gadu katorgas un manas bada un apsmiekla dzīves. Tagad te ir beigas. Ko tu te vēl gribi?

Marks atskatījās, it kā meklēdams, kur paslēpties.

— Ko tu zini par sākumu, ko par beigām, ko par manu gribu. Tev taču ir vedējs un sargi — es šova​kar esmu redzējis citu ari kājām, pauniņu mugurā un bērnu uz rokas.

Tad viņai paspruka Jauns, sāpju trīsošs smiekls.

— Vai tad es nevaru kājām! Paunas man nav, un 29a tavs dēls jau iet pie rokas …

Marks smagi atmeta ar roku un atkāpās soli. Bet viņa bij pagriezusies uz to pusi, kur Velta, degošu papīru plivā sārta, atliecās stāvus.

— Ak tad tā tagad ir tā?

Piegāja tuvāk un brutāli apskatīja to visgarām. Tad, galvu vairākkārt locīdama, nāca atpakaļ.

— Jā, jā, nu es saprotu. Tu nevari nākt ar mani… Nē! nē! nerunā!

Abām rokām atvēcinādamas, viņa iebrēcās, kad Marks gribēja runāt. Sarāva savus lakatus ciešāk ap galvu, tā ka seja kļuva šauriņa un pelēka kā sažuvusi putna galva. Vecos vīrieša zābakos apautās kājas, klonā šļūkdamas, gandrīz skriešus traucās uz durvīm. Divas slapjuma sliedes palika aiz

tām.

Marks atelsās smagi, gandrīz ievaidēdamies. Velta, tikko pieskardamās, noglauda viņa plecu.

— Nabaga, nabaga draugs! Kas tev vēl nav jā​cieš …

Bet viņš jau atkal bij ciets un ass.

— Ne vairāk kā viņai. Sāpju dziļums neatkarājas no cēloņiem, bet no nerviem un izjūtas.

Viņai tā ir vārīgāka nekā man.

— Kāpēc tu esi tik ciets? Viena alga taču, aizej tu viņai līdzi, vai desmit minūtes vēlāk ar pedejiem. 299 Viņš pagaidīja acumirkli, lai beidzamais bruņotais vīrs aizver durvis aiz sevis, — Tāpēc ka es neeju ne ar viņu, ne ar pēdējiem.

Auklu pārsietais papīra sainītis Veltai izslīda uz galda.

Viņš nejāva tai runāt starpā.

— Ja deviņsimti sestajā gadā es nevarēju aizbēgt, tad tagad nevaru desmitkārt. Tas te bij mans plāns, un tas ir sabrucis. Tur, viņpus purviem, varbūt aiz tūkstoš verstīm, varbūt rī!u, varbūt pēc desmit gadiem, sāksies jauns cēliens. Man jāpaliek un jālūko aizturēt ienaidnieks, lai viņi to tur var sākt.

— Tu esi negudrs. Vai tad tu viens domā turēties, kur divi tūkstoši vairs nespēja?

Marks nepaguva atbildēt. Asi un spraukstoši letarkšējās telefona zvans. Negaidīts šāviens Veltu tā nebūtu sabiedējis. Ar reizi viņa pat klausuli nevarēja satvert. Piespieda pie auss un atrāva, it kā tā viņai iedzēlusi. Krāsns kvēles sārtums acumirklī nodzisa viņas sejā. Tā bij pelēka kā loga rūts no mā​konim caurspīdoša mēness.

— Kas tas var būt? še, atbildi tu …

Un acīm it kā piesūcās Marka sejai, kad viņš at- 300 metās ar elkoni uz galda klausīties. No saraustītām lakoniskām frāzēm viņa saprata mazāk, bet instinktīvi nojauta, kas tur dzirdams.

— Jā, jā … Mēs esam gluži mierīgi un liekamies gulēt. Jā … Ar labu nakti! Līdz rītam — jā …

Viņš atgrūda aparātu un atslējās saviebies. Nē, smaidu tam vajadzēja nozīmēt. Veltai zods trīsēja.

— No dzirnavām? Tie ir viņi?

— Un tu domā, mūsējie? Idioti! Aparāts viņiem bij līdzi, bet vadu nav iznīcinājuši. Nu protams: pagasta telefons, lai sabiedrībai neceļas zaudējumi. Labi, ka arī tic nav gudrāki un domā, ka viņiem ar puikām darīšana. Citādi mūs te patiešām saņemtu kā cilpā iekārušos zaķus… Tu esi gatava?

Tad ejam.

Acumirkli viņš vilcinājās, uz aparātu lūkodamies un pārdomādams. Tad neaizticis noliecās sienmali, uzlasīja izbārstītās patronas un sabāza kabatās. Velta jau gaidīja vaļējās durvīs.

Biezs mākonis patlaban aizsedza mēnesi. Tumsā bij samanāma drūzma. Rati grabēja, zirgi šļakstināja ceļa dubļus, gājēji, jājēji, braucēji klusu sasaukājās. Augšā mākonis, te bēgļu pūlis, laikam tā paša vēja dzīli, aizgāja uz vienu pusi.

Brīdi bij klusu, tikai koki likās šalcam spīvāk. Veila turējās Markam cieši blakus.

— Kāpēc mēs neejam? ielenktam vilkam. Tādu atstātību un nevarību viņš nekad vēl nebij sajutis.

Vējš liepās šalca tukši un vienaldzīgi. Kaut jel kāds nosalis kaķis pievilcies klātu sasildīties vai suns tālumā ierējies. Pat ugunis muižas mājās apdzisušas. Un tad vēl uznāca jauns lietus mākonis.

Vēja joņu trauktās šaltis plīkšēja peļķē pie kājām. Kļuva tik tumšs, ka vistuvākie priekšmeti

pazaudēja apveidu un rēgojās tikai svešādām izblīdušām masām. Bet augšā, kroga pagalmā, atspīda aizmirstā uguns.

Marks griezās atpakaļ pa dubļos sabrauktām gram​bām un šļakstošām paltēm.

Tomēr iekšā viņš negāja. Ēkas smagais ķermenis gulēja, tumsā pieplacis, kā viltīgs vienacis nezvērs. Marks satrūkās un sažņaudza ieroci ciešāk rokās. Bet tas tikai vējš aizsvieda ciet pirmiņ vaļā pamestās durvis. Gaismas svītrā apvēlās riņķī pamesta cepure, un lietus lija viņas tukšajā dobulī. No šis dubļos no​sviestās galvas segas Markam kļuva vēl vientuļāk un drūmāk.

Viņš pavērsās divi simti soļu sāņus un nosēdās uz labi zināmas baļķu grēdas. Pirms kara te savesta un neizlietota, tā pa pusei sapuvusi, nātrēm un vībotnēm apaugusi. Kailie, piemirkušie nezāļu stiebri 304 nikni kapāja cits citu sēdētājam aiz muguras. Lietus

sitās taisni sejā, bet viņš nevairījās. Nakts ar visu melnās debess svaru sagulusi viņam plecos.

Viņam likās, ka viņš iesnaudies, varbūt miegā gulējis ilgi. Piepeši viņu uztrauca spējš lielgabala šāviens taisni vēja pusē. Nosprakstēja īsi, bez dārda, bez atbalss. Un brītiņu vēlāk nobūkšēja sprādziens, kaut kur tālu, neizšķirami, kurā pusē. Parasts troksnis, iedomā tūliņ notēlojās ar to saistīta priekšstatu virkne. Nogurums un apātija bij prom. Kājās piecē​lies, Marks acīm urbās tumsā.

Smadzenes ast analizēja katru aizdomīgu troksni, ko dzirde uztvēra. Tā pagāja dažas minūtes, varbūt stunda, varbūt divas — laika apziņa bij zudusi. Tad viņš izdzirda jājēju. Nē, tur bij vairāki, bet ne daudzi. Pakavi tinkšēja pret lielceļa oļiem. Gar krogu tie nejāja, laikam gaišā loga baidījās, nogrieza no ceļa un meta līkumu apkārt. Marks skaidri dzirdēja, kā piemirkušie arumi blākš.

Brīdi vēlāk palejā, apmēram tur, kur pats bij stāvējis pie brūža drupām, viņš pamanīja divas kustīgas ēnas. Šautene viņam jau bij pie pleca, bet viņš apdomājās un nolaida atkal. Kāda nozīme tos divus aizbaidīt? Tāpēc viņš taču nebij te. Viņam jālūko aizturēt visa tā banda vismaz tik ilgi, kamēr

tie aizgājēji tiek pie savējiem. Nosēdās atkal un noliecās zemāk. Un dažas minūtes vēlāk, pavisam otrā pusē, cits pēc cita nosprakstēja divi šāvieni. Kroga dakstiņu jumts nograbēja, tad atkal tikai vējš šalca liepu zaros un dur​vis virājās smilkstēdamas.

Marks būtu gatavs pasmieties. Ielenkt taču par vari gribēja un saņemt dzīvus! Viņam ienāca prātā no tāliem, seniem laikiem, no pagastskolas laikiem: ko rej, sunīt? Vilkus baidu. Ko asti ievelc? Vilku baidos…

Viņš tikko nesāka sentimentāli fantazēt par skolas laikiem. Tuva lielgabala rībiens viņu ar reizi pasita kājās. Sīkdama granāta noskrēja pāri starp krogu un viņu pašu un būkšēdama pārplīsa kur purvā. Otrā plīsa tepat starp krogu un brūža drupām, bet trešā aizmaldījās tālu uz meža pusi. No triju mēnešu kaujām Marks zināja, ka viņu artilērija šauj slikti, bet tagad viņam bij tāds prieks par šiem velti iztērētiem lādiņiem. Itin kā tas viņam vēl varētu ko līdzēt!

Nu vairs aprimas nebij: viņš dzirdēja, viņš nojauta, ar visiem jutekļiem, ar beidzamo nervu šķiedru viņš sajuta, ka tuvojas, ka izdalās un ieslēdz no visām pusēm. Tumsa likās melnu ņirbošu ēnu pilna. Viņš bij nometies ceļos aiz baļķu grēdas un turēja šauteni gatavu rokās.

Tad viņā pusē lielceļam, apmēram no tās vietas, kur jājēji pirmāk nogriezās uz arumiem, sāka plīk- šēt šauteņu zalves. Dakstiņu drupatas no kroga jumta bira grabēdamas, lodes skrapstēdamas skrēja gar grebuļaino mūri. Mērķis taču bij labi redzams, bet lampa dega kā degusi. Marks vēroja, elpu aiztu​rējis. Viņam bij tāda sajūta, it kā viss tagad atkarā​tos no tā, vai viņi trāpa logu vai ne. Šauteņu zalves apklusa. Bet pēc brīža, likās, turpat iepretim uz lielceļa, sāka tarkšēt ložmetis.

Tarkšēja ilgi ilgi, apstādamies un atkal atņemdamies. Atkal sprēgāja pret dobuļaino mūri, un dakstiņu drupatas bira grabēdamas. Markam ienāca prātā vairākkārt piedzīvotais: arī aizmāršībai vai vienkāršai nolaidībai dažkārt sava pozitīva puse. Lampas piemānīti, tie tagad sturmēja tukšu istabu, bet tie, kas atkāpās, pa to laiku droši vien tiks purvam pāri.

Tomēr ilgi viņš par tiem nedomāja. Ložmetis beidzot sataustījis logu. Stiklu šķindoņa drebulīgā tarkšī nebij dzirdama. Bet lampa nodzisa, un tūliņ tie apri- mās šaut. Likās, arī vējš uz brīdi apstājies, tikai lietus šņāca vienmuļi, un jumtlāses ātri un smagi pak- šēja zemē. Tumsas taustekļi tvarstīdami ņirbēja gar acīm. Nu sāksies pēdējais cēliens____ Marks parāpās grēdas galā, piegula zemē un pataustījies nolika šau​teni pār baļķa galu.

Ap veco krogu sāka spīguļot skrejošas uguntiņas. Tie beidzot bij uzdrošinājušies izlūkot telpas un pārliecināties. Sasaukājās, rīkoja cits citu. No lielceļa Iegriezās trokšņaina drūzma. Zirgi sprausloja, ieroči šķinda, kāds braši un lielmanīgi rīkoja.

Atspīda spodrs vējlukturis. Marks ieraudzīja paceltu roku mēteļa piedurknē ar trim metāla pogām, krūtis ar siksnu šķībeniski pāri, ūsainu seju un sagumzītu cepures priekšu. Luktura gaismā izlīda vēl trīs četras galvas ar tādām pašām cepurēm. Bet Marku cits pievilka vairāk. Tas, bez šaubām, sagūstīts, atklīdis bēgļu vezums. Redzams spīdīgs, slapji nolijis sēdamā maisa gals un tālāk nokrēslī sakurnpušu sēdētāju silueti. Kāds nikni lādējās nelabā balsī. Kaut kas nožvākstēja reizi, otru, trešo, un katru žvākstienu pavadīja nejauks lamu vārds. Sieviete iebrēcās, it kā viņa plīstu gabalos, tad sāka kā aizbāztu muti ķērkt, gari un gaudojoši.

Marks sakoda zobus, it kā pašam kliedziens aizturams. Piegula cieši savam ierocim un sāka šaut, nesteigdamies, stobra galu uz labo un tad uz kreiso pavirzīdams. Divi sāpju un izbaiļu bļāvieni gandrīz reizē. Lukturis nozuda, cauri šāvienu sprakstam dzirdams, ka zirgs ar savu vezumu noauļoja no uzkalna 308 lejā.

Ap veco mūra ēku tumsā vārījās kā raganu katls. Apjukuši cilvēki kliedza cits caur citu, skriedami, klupdami, cits citu zemē pagrūzdami, svešā vietā nezinādami, kur paslēpties,

nenojauzdami, no kuras puses viņiem uzbrūk. Durvis laikam bij ciet vai arī nevarēja tās atrast, bet no burzmas Marks nojauda, ka tur sablīvējusies vesela guba. Iedomāja, ka viņam vēl viena granāta, paslējās un aizsvieda to. Zināja labi, ka atstatums par lielu un durvju nevar sniegt. Bet granāta plīsa pret ēkas tuvējo galu. Pats viņš jau bij guļus un gar baļķu grēdu līda uz viņu pusi. No kroga, no lielceļa, laikam arī no kārklu puduriem grāvjos jau šaudīja labu laiku. Lodes nemitīgi spindza pāri, kāda reta ieurbās ari šur tur baļķos.

Nu nospraukšēja arī trīs četri rokas granātu sprādzieni, un attālāku ložmetis atkal sāka tarkšēt.

Marks gulēja baļķu grēdā, sausu vibotņu un nātru pudura labi aizslēpts. Acumirkļa uzliesmojumā viņš pamanīja, kā tie lien ap ēkas stūriem un gulstas gar sienām. Savus straujos sirdspukstus viņš nesadzirda, viņš bij mierīgs, gandrīz jautrs. Nolaida galvu uz slapjā baļķa un brīdi atpūtināja notirpušos pirkstus.

Bet tā viņš pamazām saklausīja, ka nešauj tie no kroga vien. Kad tie tā acumirkļiem aprāvās, aiz mu​guras, attālu, bij dzirdamas kārtīgas zalves, un cits 309 ložmetis tarkšēja aizgūdamies. Tad viņu pārņēma nevaldāms prieks, it kā viņš te veselu kauju vinnējis un sava paša dzīvību atguvis. Citi apmetušies muižas ēkā un parkā un no turienes apšauda savējos. Tā, tā! Vēl… Šaujiet tik dūšīgi! Rītu redzēsiet, kādu sla​venu kauju esat izcīnījuši…

Krustām šķērsām metāla bites zuzēja neaugstu tumsā. Šad un tad iesprēgājās arī baļķu grēdā.

Marks pagrieza galvu un paskatījās gaisā. Lietus vairs tikai sīki smidzināja. Mēness nogājis, bet debesis metās palsas. Mākoņu blāvā sāka atplaiksnīties gaišāki raksti. Jā Gaisma ausa …

Marks atguvās. Ko viņš te vēl gulēja — it kā ar saules lēklu mierīgi varētu iet savu ceļu. Kabatā vēl klikstēja sauja patronu. Viņš piecēlās stāvus, pat uz grēdas pakāpās, un nesteigdamies sāka šaut, kroga logu apmēram zīmēdams.

Mazliet pierimusles, šaušana no turienes atjaunojās divkārt karsti. Aiz muguras, muižas pusē, aizgūda​mies tarkšēja ložmetis. Lodes pār galvu džinkstēja arvienu zemāk, arv ienu zemāk.

Kad atausa gaisma un aklā cīņa aprimās, viņš gulēja, pār baļķi izstiepies, ieroci abām rokām cieši klāt piespiedis.

SATURS Kailā dzīvība (1924) 7 Republikāņi (1924) 53 Klemansa Perjē nāve (1924) 83 Zemes nieki (1925) 159 Jūrā (1925) 1B9 Traķietis Kllons (1925) 221 Pēc beidzamā piliena (1926) 239 Ēnu patvarā (1926) 263 Pēdējais cēliens (1926) 279