KAS UZBUVEJA MENESI_ - Kristofers Naits & Alans Batlers

Annotation

Kristofers Naits Alans Batlers Kas uzbūvēja Mēnesi? Vai varētu būt, ka Mēness ir mākslīgs veidojums? Vai iespējams, ka tas ir izdobts? Ja runājam par planētu, tas šķiet neticami. Šie patiesi ir ļoti neparasti apgalvojumi, bet nebaidies no jaunām, izaicinošām idejām un lasi neapstrīdamos argumentus, kas pamatoti uz zinātniskiem pierādījumiem un neatspēkojamu loģiku,- argumentus, kas pilnīgi izmainīs mūsu domas par šo pasauli! Kādēļ Mēness sastāvā ir maz smago metālu? Kādēļ tam nav kodola? Kādēļ daudzi speciālisti domā, ka Mēness ir izdobts? Kādēļ NASA Apollo Mēness pētniecības apkalpes ziņo par vairākiem gadījumiem, kad Mēness ir skanējis kā zvans, ja uzsit pa tā virsmu? Kādēļ Mēness rotē 100 reižu lēnāk nekā Zeme griežas ap savu asi? Kādēļ Mēness ir tieši 400 reižu mazāks par Sauli un atrodas 400 reižu tuvāk Zemei? Kādēļ mēs atrodam sistemātisku veselu skaitļu secību, ja aplūkojam jebkuru Mēness aspektu, bet šāda sistemātiska struktūra nav nevienai citai Saules sistēmas planētai? Kādēļ senā ģeometrijas un mēru sistēma, ko izmantoja akmens laikmetā, ir ļoti veiksmīgi izmantojama uz Mēness? Ja Mēness nepastāvētu… nebūtu arī mūsu. Eksperti tagad ir vienoti uzskatos par to, ka augstākās dzīvības formas uz Zemes attīstījās tikai tāpēc, ka Mēness ir tieši tāds, kāds tas ir, un atrodas tieši tur, kur tas ir.

Vai Mēness ir tikai nejaušas izplatījumā notiekošas ķegļu spēles rezultāts vai tas neapšaubāmi ir izprojektēts? Ja tā, tad kurš bija arhitekts? Secinājumi ir pārsteidzoši. AVOTS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No angļu valodas tulkojusi VANDA TOMAŠEV1ČA Mākslinieks ULDIS BALTUTIS © V. Tomaševiča, tulk. no angļu vai., 2(X)8 © U. Baltutis, vāks, 2008 © iStockphoto.com/Rafael Pacheco ISBN 978-9984-800-48-6 © «Izdevniecība Avots», 2008 Veltījums Mātei, brālim Piteram un mīļā tēva piemiņai. K. N. Maniem labajiem draugiem Henrijam un Mišelai. A. B. Pateicības Keitai Batlerei par pastāvīgo, nenovērtējamo palīdzību alfabētiskā rādītāja rediģēšanā un veidošanā Penijai Stoupai un visai redakcijai Fionai-Spenserei Tomasai, kas, kā allaž, bija brīnišķīga Hilarijai Ņūbigenai par, kā vienmēr, derīgajiem norādījumiem un padomiem Maiklam Mannam par pastāvīgiem uzmundrinājuma vārdiem, padomiem un atbalstu Gribam pateikties visiem personīgi, kā arī muzejiem un foto- muzejiem par atļauju izmantot viņu materiālus. Kā varēdami, centāmies apzināt autortiesību īpašniekus. Ja kādu tomēr aizmirsām, lūdzu, atvainojiet; saņēmuši informāciju, turpmākajos izdevumos izdarīsim korekcijas. Krasaino ilustrāciju saraksts 1. attēls. Zeme - ar NASA laipnu atļauju 2. attēls. Mēness - ar NASA laipnu atļauju 3. attēls. Saule - ar NASA laipnu atļauju 4. attēls. Lasko alas 5. attēls. Lasko alu rekonstrukcija - Hanss Hincs (Hans Hinz) 6. attēls. AbrI Blanšāras kauls Nacionālo senlietu muzejs (Musee des Anticjuities Nationales), Senžermēna Lēzā Foto KMN/Martins Beks-Kopola 7. attēls. Vilendorfas Venera - Dabas vēstures muzejs (Na- tiiralhistorisches Museum) Vmē/The Bridgeman Art Library 8. attēls. Mēness krāteri - ar NASA laipnu atļauju 9. attēls. Mēness virsmas attēls Knowth klinti - ar Filipa Stuka laipnu atļauju, Rietumontario universitāte 10. attēls.

Vulkāns - ar NASA laipnu atļauju 11. attēls. Kalni - Fotodisks 12. attēls. Ņūgreindža - Keita Batlere 13. attēls. Brodgaras aplis (Ring of Brodgar) - Sū Andersone 14. - 17. attēls. Zemes lēkts; pēdas nospiedums uz Mēness; Apollo-17 emblēma; Mēness modulis - ar NASA laipnu atļauju 18. attēls. Zibens spēriens - Fotodisks

IEVADS Pirmo nodaļa Otro nodaļa Treša nodaļa Ceturtā nodaļa

Piektā nodaļa Sestā nodaļa Septītā nodaļa Astotā nodaļa Devītā nodaļa Desmitā nodaļa Vienpadsmitā nodaļa Divpadsmitā nodaļa Trīspadsmitā nodaļa Četrpadsmita nodaļa Pirmais pielikums Otrais pielikums Trešais pielikums Ceturtais pielikums Piektais pielikums ATSAUCES ALFABĒTISKAIS RĀDĪTĀJS SATURA RĀDĪTĀJS Kristofers Naits/Alans Batlers KAS UZBŪVĒJA MĒNESI?

IEVADS Uzzinājuši, ka Mēness nav dabas veidots objekts, vairākums cilvēku justos tikpat pārsteigti, kā dzirdot, ka tas ir zaļā siera ritulis. Dabiska reakcija, kas sakņojas zināšanās par pasauli, kurā mēs dzīvojam un kuras objektus iedalām divās lielās grupās: vienus nejauši radījuši Visuma spēki (tos mēs dēvējam par dabu), bet pārējos - cilvēks.

Mūsdienu zinātniskajā sabiedrībā valda uzskats, ka mēs esam racionālas būtnes, tomēr daudzi vēl aizvien tic tam, kas nav pierādīts ar empīriskiem līdzekļiem. Nesen izdarītā aptauja atklāj, ka teju deviņdesmit divi procenti amerikāņu atzīst, ka tic Dievam1 , savukārt, kā norāda citi avoti, miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka mūsu pasaulē viesojušies citplanētieši.

Varbūt Dievs tiešām eksistē, un ari citplanētieši, cik mums zināms, tomēr savā grāmatā iztirzājam tikai pārbaudītus, zinātniski pamatotus faktus. Atšķirībā no daudzajiem atklājumiem, kas iekļaujas akadēmisko likumu pareizajos rāmjos, mēs tos ignorējam. Mūsu piedāvātā informācija ir skaidra, pārbaudāma un, jācer, arī neatspēkojama.

Gandrīz vai droši zinām, ka Mēness ir 4,6 miljardus gadu vecs, un, daudz nešaubīdamies, varam pierādīt, ka tas katrā ziņā nav dabas radīts objekts. Sīki pastāstīsim par to, kā Mēness arhitekti atstājuši mums detalizētu vēsti par savu veikumu ar norādi, kā labā tas darīts.

Mēs izaicinājumu pieņēmām. Atmetiet arī jūs savu dabisko neticību un uzmanīgi izlasiet mūsu grāmatu, pārbaudiet pierādījumus un beigās mēģiniet rast atbildi uz jautājumu: Kas uzbūvēja Mēnesi?

Esam izvirzījuši trīs varbūtības, bet jums, iespējams, ienāks prātā vēl kāda. Katrā ziņā trešā mums šķita visticamākā. Tā neliek mums mieru, tirda, satrauc, iedveš godbijību. Un, ja tā tiešām būs patiesība, mūsu pasaule stāvēs uz jauna, nozīmīga pārbaudījuma sliekšņa.

Pirmo nodaļa APZIŅAS RĪTAUSMĀ i Šķita, ka visus pārņem evakuācijas drudzis; ielās un autostāvvietās ātri pulcējās cilvēki, kas sastājās cieši līdzās cits citam. Satiksme teju apstājās - braucēji snaikstīja galvu pa mašīnu logiem; putni, nolaidušies no debesīm, sasēdās rindās uz notekcaurulēm un telefona vadiem, čiepstēdami kā tāds nevietā sanācis koris.

Milzīgie pelēkie padebeši paklausīgi pašķīrās, un no tiem klusi izslīdēja priekšpusdienas saule ar nelielu plankumu labajā pusē. Tumšais plankums auga, putni pieklusa, cilvēki nogaidoši skatījās augšup.

Te pēkšņi visi pievērsa uzmanību trim tuvējās garāžas metinātājiem, un pēc brīža viņu aizsarg- maskas ar tumšajiem stikliem sāka ceļot no viena vērotāja pie cita, ļaujot tīksmi lūkoties dilstošajā saules diskā.

Un tad pienāca liktenīgais bridis. Saule uz dažām sekundēm pazuda, diena pārvērtās naktī.

Aptumšotā diska malas sāka dzirksteļot, veidodamas spožu gredzenu debesīs.

1999. gada 11. augusta rītā notika pēdējais pilnais Saules aptumsums divdesmitajā gadsimtā. Tas sākās tad, kad Mēness ieslīdēja starp Zemi un Sauli, radot četrdesmit deviņus kilometrus platu visaptverošu ēnu virs Ziemeļatlantijas apgabala, uz dienvidiem no Jaunskotijas. Pār okeāna virsmu aizbrāzās piķa melns aplis, kas pēc aptuveni četrdesmit minūtēm jau skrēja pāri Anglijas dienvidrietumu krasta Sili salām. Trajektorijas platums sasniedza 103 kilometrus, pārklājot Zemi ar ātrumu aptuveni 1000 metri sekundē. Virs Eiropas līdz pat Tuvajiem Austrumiem izliecās apaļa ēna, kas beigās, šķērsojusi Indiju, izgaisa virs Bengālijas līča.

Tamlīdzīgas parādības cilvēka dzīvē negadās bieži, un tie, kas redzējuši pilnu Saules aptumsumu, ilgi to atcerēsies. Saules aptumsumi notiek divas līdz piecas reizes gadā, taču aptver nelielu teritoriju, tāpēc vienā Zemes vietā pilns Saules aptum​sums novērojams tikai vienreiz 360 gados.

Var tikai iedomāties, kādas nāves bailes pārdzīvoja pirmatnējais cilvēks, kad viņa acu priekšā pēkšņi izdzisa Saule. Senie astronomi-priesteri, protams, piedēvēja sev burvju spējas, kas ļauj paredzēt baisās parādības, tāpēc viegli varēja pakļaut tautu savai varai.

Lai kā tur bija, aptumsumam joprojām piemīt noslēpumains burvestības spēks.

1. zīmējums Attēlā parādītos Saules un Mēness īpatnējās attiecības gada garumā no Zemes skarpun- kta. Ziemeļu puslodē vasaras vidū Saule noriet Rietumu ziemeļpusē, ber Mēness - Rietumu dienvidpusē. Ziemas vidū ir otrādi: Saule norier Metumu dienvidpusē, bet pilnmēness - Rietumu ziemeļpusē.

2. zīmējums Pavasara un rudens ekvinokcijas laikā Saule riet tieši rietumos un orī pilnmēness - turpat.

Tā ir liktenīga dīvainiba, ka Mēness disks no Zemes izskatās tikpat liels kā Saule. Esam pieraduši, ka abi debess ķermeņi izskatās vienādi, taču īstenībā tas ir liels brīnums. Vairākums cilvēku zina, ka Mēness salīdzinājumā ar Sauli ir mazs, taču atrodas mums daudz tuvāk nekā Saule, tāpēc abi debess ķermeņi izskatās vienādi. Precizēsim: Mēness ir četrsimtreiz mazāks par Saules sistēmas centrālo zvaigzni un atrodas četrsimtreiz tuvāk mums nekā Saulei.

Pārsteidzoši apaļais skaitlis 400, kas atklājas relatīvajos izmēros un attālumos, varētu būt interesanta ciparu sakritība, tomēr daudz kas liecina par pretējo. Šajā jautājumā ekspertiem vēl trūkst skaidrības.

Cienījamais zinātnieks un zinātniskās fantastikas meistars Aizeks Azimovs optiski ideālo ekvivalenci dēvē par «visneticamāko, neiedomājamāko sakritību».

3. zīmējums Mēness un Saules disku šķietamā sakritība ir visnotaļ subjektīva parādība, jo tā redzama tikai no Zemes. Bet Mēness apbrīnojamais ceļojums debesīs iegūst arvien pārsteidzošākas krāsas.

Neizskaidrojama dabas untuma dēļ mūsu pavadonis spēj ik mēnesi precīzi atveidot Saules kustību.

Proti, kad Saule ziemas vidū atrodas zemākajā, vājākajā stāvoklī, pilnmēness kāpj visaugstāk un spīd visspožāk, savukārt vasaras vidū, kad Saule atrodas augstuma un spožuma zenītā, Mēness ir visvājākajā pozīcijā.

Ja gribat pārliecināties, cik neparasts ir atdarināšanas efekts, nostājieties kalna virsotnē vai klaja lauka vidū un ziemas vidū nofilmējiet saulrietu (vistālākajā apvāršņa dienvidu punktā), un to pašu izdariet arī pavasara ekvinokcijas laikā, vasaras vidū un beidzot rudens ekvinokcijas periodā! Tajos pašos datumos nofilmējiet arī Mēness rietu, un tad pārliecināsieties paši, ka ekvinokcijas laikā abi debess ķermeņi nolaižas vienā apvāršņa punktā (21. martā un 21. septembrī), bet vasaras un ziemas saulgriežos (jūnijā un decembrī) Mēness noriet Saulei pretējā punktā2 .

To, ka Mēness «atdarina» Sauli, varētu apstrīdēt, izskaidrojot visu ar Mēness attālumu no Zemes un orbitālajām īpatnībām. Šādu viedokli atbalstīs vairākums akadēmiski izglītotu cilvēku: tā esot pašsaprotama patiesība. Taču īstenībā jau viņi saka: «Tas notiek tāpēc, ka notiek, un cauri» - un mēs nonākam strupceļā. Protams, tā varētu būt liela sakritība, un loģiski tā tam ari vajadzētu būt. Kā vēl lai to

izskaidro? Pat vairākums no deviņdesmit diviem procentiem amerikāņu, kas atzinušies dievticībā, iespējams, atzītu to par sagadīšanos, un tikai daži iebilstu, ka tas ir grandiozs Visuvarenā projekts.

Mēness riņķadeja ap Zemi, kas izraisa šo pārsteidzošo parādību, ir ārkārtīgi komplicēta un atkarīga no Zemes un Sau​les relatīvajām kustībām, tāpat arī no paša Mēness kustības.

Mēness orbītas trajektorija veido ap 5°9' lielu leņķi ar Ze​mes orbītas (ekliptikas) līniju ap Sauli. Arī pati Zeme veido leņķi, kas ir mazliet lielāks par 23°27', lai gan tas pakāpeniski samazinās, tā ka pēc vairākiem miljoniem gadu šis leņķis būs 22°54', bet pēc tam tas atkal sāks palielināties.

Tātad Saules aptumsums var notikt tad, kad Mēness šķērso tās ekliptikas plakni un aiztur Saules gaismu. Mēness orbītā ir divi krustošanās punkti, tā sauktie mezglpunkti. Mezgl- punkti lēnītēm slīd starp fona zvaigznēm un ik gadu apsteidz kalendāru par 19,6108 dienām. Cikls noslēdzas ik pēc 18,618 gadiem, kas dienu izteiksmē veido apaļus 6800.

Mezglpunktu cikls cieši saistīts ar tā saukto sarosa ciklu, kas nosaka aptumsumu periodiskumu un atkārtošanos: proti, katrs nākamais aptumsums notiek pēc aptuveni 6585,32 dienām (astoņpadsmit gadiem, vienpadsmit dienām, septiņām stundām un četrdesmit astoņām sekundēm). Senie mezopotāmieši šo astronomijas likumu zināja, un ļoti iespējams, ka to zināja arī citi vērotāji jau ilgi pirms rakstības izgudrošanas.

Tomēr jāgaida trīs sarosa cikli, lai redzētu Saules aptumsumu vienā Zemes vietā, jo Saules aptumsumi (pēc sarosa cikla) notiek katrā trešajā iespējamā vietā. Tāpēc kārtējo aptumsumu vienā ģeogrāfiskā punktā var novērot pēc vairāk nekā piecdesmit četriem gadiem. Mūsdienas zināmi divpadsmit dažadi Lielie sarosa (Grand Saros) aptumsumu cikli.

Cilvēka zināšanas par Mēness kustību ir daudz senākas, nekā varam iedomāties. Līdz mūsdienām saglabājies Mēness kalendārs, kuru sastādījis astronoms vairāk nekā pirms 25 000 gadu. Kaulu ar astronoma iegrebtajām zīmēm aptuveni pirms simts gadiem atrada pētnieku ekspedīcija Abrī Blanšāras apkaimē, netālu no Lasko, Francijā. Speciālisti ir vienisprātis, ka zīmes precīzi atbilst divmēnešu lunārajam kalendāram. Apmēram pēc 250 cilvēces paaudzēm cits astronoms konstatēja senās zinības vairākos dabiskos minerālos uz alu sienām - taisnstūri un četrpadsmit samelnējušus punktus. Tika pausts viedoklis, ka šīs zīmes varētu būt Mēness kalendārs. Par pierādījumu tika izvirzīts arguments, ka četrpadsmit punkti atbilst Mēness ciklam, sākot no pilnmēness līdz jaunmēnesim, bet tukšais taisnstūris varētu simbolizēt tukšmēnesi, kas iekrīt piecpadsmitajā dienā.

Ja kāds vēl šaubījās par to, ka Lasko uz alas sienām atrastās zīmes ir Mēness kalendārs, vai joprojām aizstāvēja viedokli, ka aritmētika radusies tikai pēc rakstības (apmēram pirms 5000 gadiem), tad cits attēls turpat līdzās varēja likt mainīt šo viedokli. Proti, zem skaisti uzzīmēta savvaļas zirga rindojas divdesmit deviņi zigzagā izvietoti punkti. Divdesmit deviņas dienas atbilst periodam no jaunmēness līdz pilnmēnesim un atpakaļ līdz jaunmēnesim. Tika atklāts ari cits kultūras piemineklis, Isturitz zizlis, uz kura vēl nepārprotamāk attēlots četrmēnešu un piecmēnešu kalendārs. Ar godbijību jāatzīst, ka šie rakstu pieminekļi radīti senāk nekā desmit tūkstoš gadu pirms Ledus laikmeta beigām un spalvotā mamuta izmiršanas.

Mēness novērojumi neaprobežojās ar Francijas dienvidiem. Āfrikā, Kongo, tika atrasts īshango kauls ar zīmēm, kas acīmredzot arī atbilst Mēness kalendāram. Vēl jo vairāk: Ishango kauls nav jaunāks par Isturitz zizli, lai gan radies tūkstošiem kilometru tālāk uz dienvidiem, pavisam citā kontinentā.

Tas, ka Mēness kalendārs izmantots tik sirmā senatnē, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas veicina mūsu evolūcijas izpratni. Senais kalendārs liecina, ka cilvēks jau tolaik labi pārzinājis laika ritumu un dabas ciklus. Arheoloģisks atradums - tā ir veiksme, ko nosaka savulaik mērķtiecīgi lietoto priekšmetu skaits.

Tas, ka arheologi atrada tik daudz kaulu, briežu ragu un attēlu, liek domāt, ka tie nebija retums: varam secināt, ka paleolīta laikmetā eiropieši un amerikāņi augstu vērtēja zināšanas par Mēnesi, lai gan nav skaidrs, kāpēc tik sirmā senatnē cilvēks dedzīgi interesējies par Mēnesi.

Jaunākie atklājumi izskaidro, kāpēc mūsu senči aptuveni pirms 32 000 gadu «pēkšņi» bija spējuši

veikt tik sarežģītus novērojumus. 2004. gadā Reičela Kaspari no Mičiganas universitātes un Sang-Hī Lī no Kalifornijas universitātes publicēja rakstu izdevumā Proceedings ofthe National Academy of Sciences publicēja rakstu, kurā salīdzināja 768 cilvēku fosilijas iespaidīgā cilvēces attīstības posmā. Fosilijas tika sadalītas divās grupās: reproduktīva vecuma (pēc autoru pieņēmuma, piecpadsmit gadu) pieaugušie un pārējie, kas, spriežot pēc zobu nolietojuma, dzīvojuši divtik ilgi.

Pirmatnējā sabiedrībā cilvēki bieži kļuva par vecvecākiem jau trīsdesmit gadu vecumā (ja laimējās nodzīvot tik ilgi).

Dr. Kaspari rakstīja: «Fosilās liecības atklāj, ka laika gaitā proporcija pieaug par labu vecākajai grupai, un vēlajā paleolītā - visai strauji.»

Izskaitļojot vecāko un jaunāko indivīdu samēru, pētnieces secināja, ka vēlā paleolīta grupā koeficients pieckāršojas, un kāpums bija tik negaidīts, ka sākumā iegūtais rezultāts viesa šaubas.

Mūža vidējā garuma pārsteidzošā pieauguma dēļ cilvēks novecodams varēja kļūt gudrāks; pagarinājās laiks, kurā varēja nodot zināšanas nākamajai pieaugušajai paaudzei. Zobu nolietojums liecina par strauju mūža ilguma palielināšanos, kas, protams, sekmēja izglītības attīstību un līdz ar to «cilts intelekta» veidošanos, kad sabiedrības grupa zina daudz vairāk nekā atsevišķs indivīds. Radās arī specializācija. Cilts uzturēja un atbalstīja apdāvinātus vīriešus un sievietes, līdz ar to cēlās arī pirmatnējās sabiedrības vērtība.

Negaidītā pāreja no bērnu sabiedrības uz «sirmbāržu» sabiedrību iezīmēja pavērsienu: tieši tad tika likti pamati vēlākajai civilizācijai. Vēlajā paleolītā sākas jauns laikmets, kad Eiropā iesakņojas mūsdienīgais cilvēks un aug iedzīvotāju skaits, kas savukārt izraisa sociālu spriedzi un sekmē tirdzniecības tīklu paplašināšanu, paaugstinot mobilitāti un attīstot daudz sarežģītākas sadarbības formas un konkurenci.

Mums kļuva skaidrs, kāpēc novērojošā astronomija kļuva par pirmo īsto cilvēces zinātni. Zinātnes pamatā ir tādu modeļu novērošana, kuri nejauši izceļas citu vidū, un cilvēks, kas to saprot, spēj paredzēt turpmākos notikumus un to sekas. Plūdmaiņas, gadalaikus un debess ķermeņu kustību senais domātājs sāka uztvert kā vienotu mehānismu, kas citā apvidū varēja nedaudz atšķirties.

Senie zinātnieki ievēroja arī saikni starp krasi atšķirīgiem notikumu modeļiem. Kāpēc spēcīgākās plūdmaiņas notiek divreiz dienā un paisums augstāk ceļas pilnmēness laikā vai arī tad, kad nespīd Mēness? Vai Mēness tiešām ietekmē tik masīvu matēriju kā okeāns? Vēl dīvaināk: kāpēc sievietes reproduktīvajos gados vienreiz katra pilna Mēness cikla laikā zaudē asinis?

Varam nešaubīties par to, ka šis fakts nepalika nepamanīts.

1911. gadā franču ārsts Ž. G. Lalāns, pētīdams alas Loze- las tuvumā, Dordoņā, veica atklājumu, kas spilgti izgaismo paleolīta laikmetā iesakņojušos uzskatus. Uz alas kaļķakmens sienām viņš atrada 33 cm augstu iegrebtu sievietes tēlu. Grebums liecināja par augstu māksliniecisku līmeni, jo īpaši tāpēc, ka bija radīts ar krama palīdzību. Kaila sieviete ar lielu vēderu tur sev uz vēdera kreiso roku, bet labajā satvērusi pusmēness formas bizona ragu. Uz bizona raga ir trīspadsmit iegrebtas līnijas. Lozelas Venera (attēls ieguva tādu nosaukumu) ir vis​maz 20 000 gadu veca.

Lozelas Venera liecina, ka jau sirmā senatnē cilvēka auglība acīmredzot tikusi saistīta ar Mēness fāzēm un periodiskumu.

Sievietes reproduktīvās spējas nosaka menstruālais cikls ar vidējo garumu - divdesmit astoņas dienas, un aptuveni cikla vidū no olnīcām izdalās apaugļošanai gatava nobriedusi šūna. Ja seksuālās attiecības izpaliek un olšūna netiek apaugļota, tā pēc vairākām dienām atmirst. Cikla beigās, ja nav notikusi ieņemšana, sākas menstruācija, un viss sākas no gala.

Misūri Valsts universitātes profesora Leroja Makdermota intriģējošā pētniecības darbu sērija vedina domāt, ka senie sieviešu - Veneras - attēli ir pašportreti. Profesora pētījumi liecina, ka miniatūrie attēli veidoti, ticamāk, no zīmētāja paša skatpunkta un, ja ņem vērā lejup vērsto skatienu, varētu paust sievietes viedokli par savu augumu - tiklab emocionālo, kā fizisko aspektu. Pētot mūsdienu fotoattēlos sieviešu

pašvērtējumu, Makdermots atklāja, ka anatomiski trūkumi un proporciju izkropļojumi (kas redzami dažādos Veneras attēlos) varētu būt dabiska autogēnā jeb pašradītā informācija. Izmērus, silueta un objekta izpausmi, šķiet, noteicis personīgais viedoklis, attālums un noslēgtība, tās nav simboliska izkropļojuma sekas. Dermots uzskata, ka dažādos dzīves posmos radītie sieviešu pašportreti pārstāv senāko cilvēka veidolā ietverto dzemdniecības un ginekoloģijas informāciju un, iespējams, atklāj, kā veidoju​sies sievietes nedrošā kontrole pār savas reproduktīvās dzīves fiziskajiem aspektiem.

Mēness kalendāra simbolika Lozelas Venerā liek domāt, ka jau 200 000 gadu senā pagātnē sievietes zināja sava menstruālā cikla periodu un saistīja to ar Mēness fāzēm. Trīspadsmit līnijas uz pusmēness lokā veidotā bizona raga varētu simbolizēt trīspadsmit menstruāciju ciklus, ko gada laikā var piedzīvot pieaugusi sieviete. Turklāt menstruācijas var notikt arī vienā Mēness fāzē, jo divdesmit astoņas dienas ir vidējais skaitlis, bet periods starp diviem pilnmēnešiem ir 29,53 dienas.

Vēsturiskā saikne starp cilvēka auglību un Mēnesi ietverta jau vārdā «menstruāls», kas atvasināts no latīņu mensis un nozīmē «mēnesis», savukārt ārkārtīgi senais kalendārais mēnesis attiecas uz četru nedēļu garo Mēness ciklu.

Saistība starp cilvēka auglību un Mēness ciklu tika uztverta vairāk kā «acīm redzama, nevis faktiska», tomēr nav brīnums, ka to bija ievērojuši jau mūsu senči. Visu acīmredzot būs izšķīrusi atskārsme, ka sievietes vidējais grūtniecības periods, sākot no apaugļošanas brīža, ilgst apmēram 266 dienas jeb deviņus pilnmēness sinodiskos ciklus.

Lozelas Veneras radīšanas laikā gan sabiedriskā, gan reliģiskā doma, jādomā, uzskatīja auglību par būtisku cilvēka dzīves aspektu. Vēsture liecina, ka aizvēsturiskos laikos tūkstošiem gadu cilvēces kultūrā nozīmīgu vietu ieņēmušas dievietes. Gan paleolītam, gan neolītam raksturīgas grūtnieču statujas ar pārspīlētām ģenitālijām un krūtīm; jādomā, ka dieviete, kas simbolizēja auglību, izdzīvojusi līdz mūsdienām Dievmātes veidolā. Lozelas Venera neapšaubāmi ir tālaika dieviete līdz ar debess spīdekli, ar kuru tā asociējas, proti, Mēnesi.

Apmēram pirms 6000 gadiem Eiropas rietumos, īpaši Britu salās, sākās akmens būvniecības laikmets, kas daiļrunīgi vēsta par neolīta laikmeta cilvēka aizraušanos ar Mēnesi.

Dr. Filips Stuks Rietumontario universitātē, Kanādā, allaž paudis neizpratni, kāpēc neviens nav atradis Mēness kartes, kas būtu senākas par Leonardo da Vinči pirms pieciem gadsimtiem zīmētajām kartēm. Stuks nolēma izpētīt arheoloģiskajos izrakumos atrastos senos manuskriptus un dokumentus, kas attiecas uz neolīta pieminekļu vietām Britu salās. Ari neparastos senvēstures pieminekļus Ņūgreindžu un Noutu (Knovvth) Īrijā. Nesen Noutā veiktos izrakumos viņš bija atradis 5200 gadu senu attēlu ar līnijām un punktiem. Dr. Stuks saprata, ka tie nav necili akmens laikmeta ķeburi, bet gan Mēness virsmas attēls.

Viņš teica: «Biju bezgala pārsteigts. Novietojiet uz pilnmēness attēla šis zīmes, un jūs redzēsiet, ka tās sakrīt!

Tā nepārprotami ir Mēness karte, senākā, kāda līdz šim atrasta. Tajā iegrebts viss. Pilnīga Mēness virsmas aina, sākot no Mitruma jūras līdz Krīžu jūrai. Kartes autori ir pirmie astronomi, un viņiem bijušas pamatīgas zināšanas par Mēness kustību. Lai nu kādi, bet primitīvi viņi nebija.»

4. zīmējums Kolendoro okmens zīmējums - ar Filipa Sluka laipnu atļauju. Rierumontario universitāte.

Turklāt mūsu senči novēroja ne tikai Mēnesi. Kopā ar Robertu Loumasu Kriss [1] jau publicējis

pētījumu par Ņūgreindžas lomu astronomijā, kur viss tika plānots un aprēķināts tā, lai vienreiz astoņos ziemas saulgriežos Veneras gaisma dziļi iespīdētu kupolveidīgajā būvē.3 Šādi koncentrēts gaismas stars ļāva senajiem zinātniekiem labi izpētīt Veneru un sastādīt kalendāru, kas ar precizitāti līdz vienai sekundei fiksē astoņu gadu ciklu. Neolīta celtnieki nekādā ziņā nebija primitīvi, kā savulaik viņus raksturoja kādā arheoloģijas konferencē.

Jau Noutas izpēte liecina, ka mēnesnīca vienubrīd iespīd pa būves austrumu ieeju. Dr. Stuks norāda, ka šaurie mēnesnīcas stari krituši arī uz neolīta laikmeta Mēness karti. Viņš secina: «Celtniekiem neapšaubāmi bijušas labas zināšanas par Saules, Mēness un zvaigžņu kustību.»

Pāreja no sievišķām, ar Mēnesi asociētām dievībām uz vīrišķiem dieviem, kas saistīti ar Sauli, acīmredzot norisinājās laikā, kad cilvēce sāka apgūt rakstību. Tas notika Šumerā (mūsdienu Irākas un Kuveitas teritorijā) un Ēģiptē uzreiz pēc Ņūgreindžas un Noutas būvju celtniecības.

Pētnieks Dr. Leonards Šleins, Kalifornijas Klusā okeāna medicīnas centra labroskopiskās ķirurģijas nodaļas vadītājs, par to raksta savā strīdīgajā, taču ārkārtīgi populārajā grāmatā The Alphabet versus the Goddess («Alfabēts pret dievieti»J4 . Šleins uzskata, ka rakstības izgudrošanā īpaša loma bija smadzeņu kreisajai («praktiskajai») puslodei, turpretī gadu tūkstošiem iepriekš galvenā nozīme bija ar intuīciju un iedvesmu saistītajai smadzeņu labajai puslodei. Viņaprāt, ar to izskaidrojama visā visumā mierīgā, sievieti pielūdzošā sabiedrība daudzviet Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā. Lai arī nedroši, tomēr ap 3000. g. p. m. ē. sākās pāreja uz agresīvāku, patriarhālāku sabiedrisko struktūru, kurā dominē vīrišķas dievības. Šleina tēze skan pārliecinoši un, ja tā atbilst patiesībai, varam cerēt, ka atradīsim ar Mēnesi saistīto dieviešu mantojumu (tās vēl pielūdza rakstības rītausmā, kad cilvēki sāka pierakstīt mītus un nostāstus). Šim periodam raksturīgas dievietes. Šumerā bija Nana, ļoti sena Mēness dieviete, bet netālajā Ēģiptē, kur rakstības māksla tika apgūta nedaudz vēlāk, ir vēl labāks piemērs - Izīda, kas vairākas tūkstošgades bija nozīmīgākā, godājamākā dieviete visā mums zināmajā pasaulē. Izīda radās kā Mēness dieviete, kas izpaužas īpašā aspektā. Proti, Izīdai jāatjauno dzīvesbiedra Ozīrisa ķermenis pēc viņa nežēlīgās noslepkavošanas (ķermenis sacirsts gabalos). Izīda ceļo pa pasauli, meklēdama gabalos saraustīto vīra ķermeni - pavisam četrpadsmit daļas. Stāsts sabalsojas ar Mēness sirpja augšanu - četrpadsmit dienām, sākot no jaunmēness līdz pilnmēnesim.

Ja runājam par ēģiptiešiem, sengrieķu rakstnieks Plūtarhs ap m. ē. 60. g. rakstīja: «Ēģiptiešu priesteri dēvēja Mēnesi par Visuma Māti, jo mēnesnīcā rodas valgme un grūtniecība, kas izšķir dzīvo būtņu pēcnācēju likteni.»

Dažas senās tautas Mēnesi saistīja ar vīrišķu dievību, piemēram, babiloniešiem ir Sins (pretstatā vairākumam tautu, kas Mēnesi uzskatīja par sievieti ar spēcīgu auglības aspektu). lzīdai visā pasaulē bija daudz vārdu. Grieķiem bija Artemīda, romiešiem - Diāna un Selēne [2] . Somi viņu sauca par Kuu, bet ķelti pielūdza kā Cerriclwen. Izīdu pazina arī Jaunajā pasaulē: mūsdienu meksikāņu priekšteči Mēness dievieti sauca par Tlazolteotli, bet maijiem bija Ixchup. Tie ir tikai daži no vārdiem, kas saglabājušies cilvēces atmiņā, un nav ne mazāko šaubu, ka vairākas tūkstošgades Mēness bija svarīgs objekts visā pasaulē.

Gandrīz droši var teikt, ka Mēness ir pirmais debess ķermenis, kas izmantots laika rituma mērīšanai ārpus cilvēka auglības jomas. Mēness ir saistīts pat ar mūsdienu skaitīšanas sistēmu, kurā Saules gads sadalīts mēnešos. Pametot skatienu atpakaļ vēsturē, varam pārliecināties, ka vairākas tautas mēģinājušas saskaņot Mēness laiku ar aizvien populārāko Saules gada garumu. Ļoti senas civilizācijas, piemēram, šumeri, nekad neatteicās no Mēness kalendāra, kurā katrs mēnesis sākas ar šī debess spīdekļa sākumfāzi, kas redzama rīta debesīs. Tikmēr šumeru priesteri pieņēma arī «stilizētu» trīsdesmit dienu garu mēnesi, kuru varēja vieglāk pieskaņot Saules gadam. Mēness skaitīšanas sistēmu vēl šobaltdien izmanto islāma tautas, kas saņēmušas to mantojumā no savas reliģijas izcelsmes vietas Arābu pussalā.

Praktiskajā dzīvē milzīgā interese par Mēnesi nepavisam nav pārsteidzoša. Mūsdienu elektriskās

gaismas laikmetā dažkārt aizmirstam, ka ne tik sen tumšā nakti labi noderēja mēnesnīca, tā izraisīja godbijību. Daudzviet pasaulē ļaudis ticēja, ka Mēness ietekmē cilvēka garastāvokli (sk. piekto nodaļu). Šis ticējums sabalsojas ar angļu vārdu lunatic[3].

Vēl citi domā, ka garīgi nelīdzsvarotā cilvēkā pilnmēness izraisa trakumu vai vardarbīgas tieksmes.

Turklāt mūsu sentēvi skaidri zināja, ka tieši Mēnesim jāpateicas par baisākajiem, godbijību iedvesošiem notikumiem, kad tas laiku pa laikam «nolaupa» debesīm Sauli.

Saules aptumsums sākas, kad jaunmēness ieslīd starp Sauli un Zemi. Šajā laikā Mēness met ēnu uz Zemi. Ja vērotājs atrodas īstajā vietā, viņam šķitīs, ka saulesgaisma izdzisusi un diena pēkšņi pārvērtusies naktī. Pilns aptumsums ir iespaidīgs skats, tāpēc ka Mēness un Saule, raugoties no Zemes, izskatās vienāda lieluma. Aptumsumi notiek tagad un notika pagātnē, kad tie, jādomā, izraisīja neaprakstāmas šausmas pirmatnējo cilvēku sirdis. Tiklīdz viņi iemācījās aptumsumus paredzēt, kā tas notika daudzās senajās kultūrās, bailes acīmredzot pierima.

Otrs aptumsuma veids, kas biežāk novērojams iesaistīto planētu ģeometrijas dēļ, ir Mēness aptumsums, -arī tas savulaik būs iedvesis šausmas. Mēness aptumsums notiek tad, kad Mēness šķērso Zemes ēnu, - skaidrā nakti debesīs var redzēt lēni pazūdam pilnmēnesi (sk. 19. zīm.).

Zemes ēna aizsedz Mēness virsmu tikai daļēji, bieži redzams arī rēgaini asinssarkans disks. Pat mūsdienās tamlīdzīgas ainas uzdzen šermuļus, tāpēc varam tikai just līdzi saviem senčiem, kas vēroja šādas parādības, ļaunu priekšnojautu pārņemti.

Ja skaidri nezina planetāros ciklus, abi aptumsumu veidi var šķist nejaušas parādības. Senatnē daudzas tautas mēģināja noteikt aptumsumā iesaistītos modeļus, varbūt cerēdami, ka zināšanas palīdzēs viņiem valdīt pār pasauli. Tie, iespējams, bija pirmie dziļākie astronomiskie pētījumi. Ir zināms, ka jau asīrieši un babilonieši prata paredzēt aptumsumus. Abas tautas astronomu prasmi aizguva no pirmatnējiem šumeriem un, jādomā, noteica aptumsumus jau 3000. g. p. m. ē.

Ari Rietumos izvietotie megalītu pieminekļi laikam gan celti, lai noteiktu aptumsumus, turklāt jau 4000. g. p.m.ē. Astronoms Džeralds Hokinss grāmatā StonehengeDecoded («Atšifrētā Stounhendža»] ar datormodelēšanas palīdzību demonstrē, ka Stounhendža Viltšīrā, Anglijā, varētu būt celta arī tādēļ, lai paredzētu aptumsumus.3 Ne vēlāk kā otrajā gadu tūkstotī p. m. ē. aptumsumus spēja paredzēt arī Ķīnā. Jau 2650. g. p. m. ē. Li Šu rakstīja par astronomijas jautājumiem. Trīsarpus gadsimtus vēlāk senajiem ķīniešu astrologiem jau bija sarežģītas observatoriju ēkas, un, pareģojot imperatoram veselību un veiksmi nākotnē, liela nozīme tika piešķirta Saules aptumsumiem. Ķīniešu astronomi centās strādāt ārkārtīgi precīzi, jo, gadījumā, ja bija pareģojuši neveiksmīgu nākotni, varēja zaudēt galvu. Dokumentā, kas vēsta par 136. g. p. m. ē. notikušo aptumsumu, minēti divi astrologi, kas kļūdījušies, un tāpēc tiem nocirsta galva. Viņu liktenis aprakstīts tā: «Re, Ho un Hi ķermeņi, Un viņu liktenis, lai skumjš, bet dumjš; Nogalēti abi, jo nespēja tie laikus noteikt aptumsumu.» (Autors nezināms.)

Gadu tūkstošiem zemeslodes iemītnieki lūkojās uz Mēnesi ar godbijību un apbrīnu, un tapat jūtas ari miljoniem cilvēku šobaltdien, par spīti tehnikas progresam un zināšanām par Mēness fiziskajām īpatnībām. Piemēram, Mēness no laika gala bijis saistīts ar lauksaimniecību. Pat attīstītākajās valstīs atradīsies zemnieki un dārznieki, kas apzināti stāda un novāc ražu, obligāti ņemot vērā Mēness fāzes vai pat zodiaka zīmi, kurā tas attiecīgajā brīdi atrodas. Ja raugāmies no Zemes, Mēness ir pats kustīgākais debess ķermenis, un, kā zinām, tas savā ceļā šķērso visas zodiaka zīmes tikai 27,322 dienās.

Labību bieži stāda jaunmēnesī, lai tā augtu līdz ar Mēnesi. Lai gan šiem paradumiem trūkst zinātniska izskaidrojuma, tiem bieži vien ir visai specifiski un diezgan līdzīgi visā pasaulē. Turklāt ticējumi par Mēness ietekmi attiecas ne tikai uz sējas darbiem. Piemēram, ābolus tūlītējai ēšanai iesaka novākt pilnmēness laikā, bet glabāšanai paredzētos labāk jaunmēnesī: tad tie mazāk pūst. Mēnesim ir liela nozīme arī mūsdienu cilvēka dzīvē, tas ieņem centrālo vietu ievērojamos kristiešu svētkos. Lieldienas, kas Ziemeļu puslodē iekrīt agrā pavasarī, ir seni atdzimšanas svētki, kas atzīmēti jau pirms tam, kad tika

saistīti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos.

Jaunajā Derībā teikts, ka Jēzus Kristus sists krustā ebreju Lieldienu priekšvakarā, lai pēc dažām dienām augšāmceltos. Tāpēc jau senatnē Lieldienu svinības tika saistītas ar šo notikumu. Tomēr savulaik radās ievērojamas domstarpības par Lieldienu datumu. Pirmie ebreju izcelsmes kristieši svinēja Augšāmcelšanos uzreiz pēc savām Lieldienām, kas pēc ebreju Mēness kalendāra iekrita pilnmēness vakarā. Proti, Nisanā, ebreju gada pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā, tāpēc Lieldienas varēja būt jebkurā nedēļas dienā. Jaunā, plašās Romas impērijas neebreju kristiešu paaudze gribēja Augšāmcelšanos atzīmēt svētdienā, jaunieviestajā atpūtas dienā. Mūsu ēras 325. g. Romas imperators Konstantīns I sasauca Nīkajas koncilu, lai izlemtu, vai Jēzus Kristus bijis cilvēks vai Dievs. Ar nelielu balsu pārsvaru piešķirot Jēzum Kristum oficiālu Dieva statusu, tika pieņemts lēmums par Lieldienu svinēšanu pirmajā svētdienā pēc pavasara ekvinokcijas, bet, ja pilnmēness iekrīt svētdienā reizē ar ebreju Lieldienām, tās jāpārceļ uz nākamo svētdienu.

Vārda Easter[4] izcelsme, jādomā, meklējama vārdā Eostre, kas anglosakšiem apzīmēja ģermāņu pavasara un auglības dievieti. Eostre svētki notika pavasara ekvinokcijas dienā, kas mums iekrīt ap 21. martu, kad Saule lec austrumos un riet rietumos un kad gan diena, gan nakts ir divpadsmit stundu gara.

Otro nodaļa SENO CILVĒKU ZINĀTNE Galvenais ir - nebeigt jautāt. Ziņkārei vienmēr ir savs iemesls.

Alberts Einšteins Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā kāds jauns skotu inženieris ievēroja, ka dažas no visu aizmirstajām aizvēsturiskajām megalītu vietām viņa mājas tuvumā acīmredzot ir saistītas ar Mēnesi.

Nolēmis dažas senvietas izpētīt, jaunais inženieris sāka tās rūpīgi apsekot un beigās nonāca līdz satriecoši nozīmīgiem atklājumiem.

Jaunais (ilāzgovas inženieris, kurš 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Skotijā, savas mājas tuvumā, izpētīja vairākus aizvēsturiskus akmens veidojumus, bija Aleksandrs Toms. Ar sajūsmu lūkodamies grandiozajās akmens būvēs, Toms centās saprast, kā daudzie akmens milzeņi vairāk nekā 5000 gados nav sadēdējuši un garajos gadsimtos paglābušies no sīksaimnieku un ceļu būvētāju zaglīgajām tieksmēm. Apmeklējis dažas senvietas, Aleksandrs Toms sāka prātot par to mērķi un, lūkodamies apvārsni, iedomājās, ka milzeņi kalpojuši astronomiskiem mērķiem, - tie bijuši skatakmeņi. Pārbaudījis gan Saules, gan Mēness lēkta un rieta punktus gada garumā, Alek​sandrs Toms izdarīja slēdzienus.

Pirmos pētījumus Toms veica Skotijas rietumos - Kalanišas ciemā, Lūisā, Hebridu salās. Stāvie akmens krāvumi vedināja domāt par astronomiskiem pētījumiem, un tagad šo akmens veidojumu bieži sauc par «Mēness templi». Toma pētnieciskie darbi ilga teju pusgadsimtu - viņš rūpīgi apsekoja tā sauktos megalītu (kas nozīmē - milzu akmeņi) veidojumus, kas sastopami, sākot no salām Skotijas ziemeļos līdz pat Francijas novadam Bretaņai. Vienlaikus viņš bija arī augsti godāts inženierzinātņu profesors Oksfordas universitātē līdz pat aiziešanai pensijā 1961. gadā.

Toms ātri saprata, ka aizvēsturiskie celtnieki bija viņa kolēģi - inženieri ar pārsteidzoši dziļām zināšanām ģeometrijā un astronomijā. Talantīgais skotu inženieris apņēmās noskaidrot vēsturiskās vietas mērķi un pēc tam ar saviem spēkiem to rekonstruēt. Drīz vien Toms jau spēja iejusties akmens laikmeta celtnieku domu gaitā un skaidri zināja, kāds bija viņu mērķis, kuru parasts arheologs varbūt neuztvertu.

Iztēlojies, kāda, viņaprāt, bija seno celtnieku iecere, Toms uzreiz centās rast iespējamo problēmas atrisinājumu. Izstrādājis plānu, skotu inženieris sāka salīdzināt vietas plānojumu ar savu uzmetumu. Darba gaitā Tomam izdevās noteikt trūkstošo akmeņu vietu un, turpinot pētījumus, - ari iedobumus zemē, kas apstiprināja viņa hipotēzi.

Lai relatīvi fiksētu akmeņu novietojumu, Toms izstrādāja aprēķinu metodi, un vēlāk viņa uzkrātajā informācijā negaidot atklājās apbrīnojama sistēma. Aizvēsturiskie celtnieki milzīgos akmeņus nebija vilkuši, kā pagadās, bet izmantojuši smalki izstrādātas mērvienības tūkstošiem kvadrātjūdžu lielā platībā, kur tolaik pletās biezi meži un tuksnesīgi tīreļi.

Var tikai minēt, kā tā saukto pirmatnējo cilvēku rīcībā bija nonākušas starptautiskās garuma mērvienības, taču tas vēl nav viss; Toms beigās atklāja ārkārtīgi precīzu mērvienību, kuru nosauca par megalītisko jardu. Mērvienības pamatā nebija cilvēka solis vai cita ķermeņa daļa: tā bija tieši 2,722 pēdas +/- 0,002 pēdas (82,9665 cm +/- 0,061 cm). Tomam izdevās arī pierādīt, ka universālā mērvienība plānošanas vajadzībām bieži lietota divarpus reižu lielākā izteiksmē vai sašķelta četrdesmit apakšvienībās, kuras viņš nosauca par «megalītiskajām collām».

Vairākums arheologu Toma atklājumus neatzina, uzskatot, ka hipotēze par mērvienību, kas bijusi precīzāka par mūsdienu mērlenti, ir absurda. Toms atzina, ka nav pierādījumu, kā tāda precizitāte sasniegta, tomēr aizstāvēja savu viedokli, gluži vienkārši teikdams, ka tas tika paveikts. Iepriekšējā grāmatā, Ci- vilization One [«Pirmā civilizācija»], mēs aprakstījām, kā bijām nonākuši līdz megalītiskā jarda koncepcijas pētīšanai. Mūsu sākotnējā hipotēze bija šāda: ja mērvienība nav Toma savākto datu

analīzes kļūda, tai katrā ziņā piemīt divas īpatnības: 1. mērvienībai jābalstās uz konkrētu lietu - tā nav nejauši radīta abstrakcija; 2. tai jābūt reproducējamai, t. i., plaši pielietotai, bez saistības ar standartstieni, kas būtu grūti izgatavojams un nespētu saglabāties gadsimtiem ilgi.

Apzinājāmies, ka varbūt maldāmies vienā vai abos punktos, tomēr izrādījās, ka mums ir pilnīga taisnība. Toms nebija kļūdījies!

Kā jau minējām Civilization One, megalītiskais jards ir saistīts ar Zemi, jo veselu ciparu izteiksmē atbilst Zemes polārajam apkārtmēram. Megalītu celtnieki uzskatīja, ka apli veido 366 grādi, nevis 360, kā uzskatām tagad. Mūsuprāt, pareizais skaitlis tiešām ir 366: Zeme viena Saules apriņķojuma laikā taču apgriežas 366 reizes - un tas ir visu cilvēces apļu pamatu pa​mats.

Saules orbītas periods, protams, atbilst vienam gadam, tomēr starp mūsu planētas rotēšanas periodu un gada 365 dienām ir neliela atšķirība. Tas izskaidrojams ar to, ka vidējā solārā diennakts atbilst laikposmam starp Saules atrašanos zenītā divas dienas pēc kārtas (86 400 sekundes), bet rotēšana jeb zvaigžņu diennakts ir par 236 sekundēm īsāka. Visas «liekās» sekundes gada laikā veido veselu diennakti.

Zvaigžņu diennakti viegli noteikt, vērojot zvaigznes atgriešanos vienā debess punktā divas naktis pēc kārtas. Tā atbilst vienam Zemes apgriezienam neatkarīgi no mūsu planētas sekundārās kustības ap Sauli.

Ritenis ritenī Senatnē cilvēks mēdza ieklausīties dabā, un viņam patika «ritenis ritenī», ja debess cikls sastāv no 366 daļām - kāpēc jebkurš cits nevarētu būt tāds pats? Mēs šo hipotēzi varam apstiprināt ar daudziem pierādījumiem, arī ar vēlāko kultūru liecībām, - kā zinām, tās lietoja 366 grādu sistēmu.

Mūsuprāt, megalītu laikmeta cilvēki rīkojās pēc šāda principa: viņi hipotētiski sadalīja Zemi 366 grādos, lai katrā grādā būtu sešdesmit minūtes, bet minūtē - sešas sekundes. Ir pamats domāt, ka senie celtnieki izmantoja Zemes polāro apkārtmēru, kas šķērsoja viņu dzīvesvietu Britu salās. Mūsu planētai ir gandrīz vai lodes forma, tomēr vidū, starp poliem, tā ir izliekta, tāpēc ekvatoriālais apkārtmērs ir mazliet garāks nekā polārais. Zemes polārā apkārtmēra mērījumi dažādos avotos atšķiras: piemēram, NASA dod vidējo skaitli - 39 941 km, bet citi avoti pastāvīgi uzrāda 40 006 vai 40 010 km, tomēr visbiežāk lietotais skaitlis, šķiet, ir 40 008 kilometri. Protams, daudz kas ir atkarīgs no mērījumu vietas un no tā, vai vidējais skaitlis ir vai nav aprēķināts.

Interesanti, ka īsākais polārais apkārtmērs (ar vismazāko zemes masu) šķērso Britu salas un tagad tiek uzskatīts par nulles meridiānu.

Taču pastāv arī cita iespēja.

Tīrās intereses pēc aplūkojām plakanāko apkārtmēru, kāds iespējams zemeslodei, proti, līniju, kas sadala divās līdzīgās daļās mūsu planētu un kur pārsvarā ir jūra, nevis sauszeme. Ar pārsteigumu atklājām, ka cilvēks, nostājies Solsberi līdzenuma vidū Viltšīrā, Anglijā (Eivberijā, kur uzbūvēta Stounhendža un megalītu loks), atradīsies līnijas absolūtajā centrā. Tātad, ja pieņem, ka Stounhendža ir pasaules «virsotne», raugoties no šī punkta, teju 98 procenti iedomātā ekvatora šķērso jūras - vairāk nekā jebkurā citā zemeslodes vietā. Šī līnija stiepjas pāri Atlantijas okeāna dienviddaļai un, pārslīdējusi pāri Āfrikai, virzās pāri Indijas okeānam un pāri Dienvidķīnas jūrai, kā arī nelielām sauszemes platībām Bandaačehā, Sumatrā, Taizemē un Vjetnamā, pēc tam vairāk nekā 20 000 kilometru garumā šķērso Klusā okeāna ūdeņus un beigās - daļu Dienvidamerikas.

Cik zinām, šī līnija nav izmērīta, un mums nav ne jausmas, kā bez mūsdienu satelīttehnoloģiju palīdzības iespējams veikt tādu mērījumu. Citu pierādījumu nav, tāpēc fakts, ka Stounhendža ir vienīgā vieta uz Zemes, kas atrodas vienādā attālumā no optimālās pozīcijas un gandrīz ideālā vietā uz zemeslodes apkārtmēra līnijas jūras līmenī, jāuzskata par tīro nejaušību.

Varam tikai uzskatīt par patiesību, ka polārais apkārtmērs tika izmantots, un, pieņemot, ka tā garums ir 40 008 km, iegūstam 48 221 838 megalītiskos jardus (Toma galveno mērvienību). Beigās iegūstam šādus skaitļus: polārais apkārtmērs = 48 221 838 MY* 1 grāds (viena 366. daļa) = 131 754 MY 1 minūte (viena 60. daļa) = 2196 MY 1 sekunde (viena sestā daļa) = 366 MY Tātad šumeru izcilā ģeometrijas sistēma sākas ar 366 grādiem un beidzas ar 366 MY garām loka sekundēm. Kā redzat, tiešām apbrīnojama sistēma «ritenis ritenī»!

Nešaubījāmies, ka sistēma darbosies, jo ap 2000. g. p. m. ē. Krētas salā Vidusjūrā izveidojās Mīnoja kultūra, kur izmantoja megalītiskā loka sekundi. Taču Mīnojā to sašķēla 1000 daļās un izveidoja savu mērvienību - 30,36 cm. Šīs mērvienības praktisko pielietojumu atklāja kanādiešu arheologs profesors Džozefs Greiems senās Krētas pilīs, un viņš nosauca to par Mīnoja pēdu.6 Turpinājām demonstrēt, kā jebkurš var iegūt ārkārtīgi precīzu megalītisko jardu, mērot Veneras kustību vakara debesīs un izmantojot virvi, māla lausku un dažas nūjas. Visa māksla ir šāda: jānovēro 366. daļa apvāršņa un jāuzņem laiks, kādā to šķērso Venera, pēc tam tikpat ilgu laika posmu 366 reizes jāvēzē svārsts - auklas gabals ar māla lausku galā. No rotācijas centra līdz māla gabala centram jābūt matemātiski precīzam megalītiskajam pusjardam jeb divdesmit megalītiskajām collām. Process ir vienkāršs un balstās uz svārsta darbības principu, ko nosaka divi faktori: svārsta garums un Zemes masa.

Ja vēzienu skaits laikā, kamēr Venera šķērso 366. daļu no debesīm, ir 366, - mērvienība ir iegūta! (Sk. Pirmo pielikumu ar izvērstāku svārsta metodes aprakstu.)

Jāšaubās, vai senie akmens laikmeta amatnieki to zināja, taču laikposms, kurā tika novērota Venera un izdarīti 366 vēzieni, atbilst atšķirībai starp vidējo Saules diennakti un zvaigžņu diennakti.

Mūsu pirmais uzdevums bija atrast labu mērījumu avotu dabā. Atklājās, ka tāds ir tikai viens: Zemes griešanās ap asi no debess skatpunkta. Tieši tāpēc ar svārsta palīdzību iespējams precīzi noteikt zvaigznes, šajā gadījumā planētas Veneras, gaitu. Svārsts pārvērš laika vienību garuma vienībā, jo laikā ierobežots vēziens vienmēr veiks noteiktu attālumu (ar nelielām platuma un garuma grādu izraisītām variācijām).

Pēc tam garuma vienību viegli var pārvērst tilpuma un kapacitātes vienībās, izmantojot kubus, kas piepildīti ar šķidrumu vai sausiem produktiem, piemēram, miežiem vai kviešiem. Tomēr nebijām domājuši, ka, izmantojot kubu ar četru megalītisko collu garām skaldnēm, atklāsies, ka tajā saiet tieši pinte* - precīzi 1:5000 standartvienībām, kas apstiprinātas 1601. gadā. Pareizinot skaldnes garumu ar divi, ieguvām precīzi vienu galonu [5] , bet, dubultojot vēlreiz, seno tilpuma mērvienību bušeli. [6] Bijām tiešām pārsteigti, kad, piepildījuši pitites kubu ar miežiem, atklājām, ka tā svars ir tieši viena mārciņa!

Turpmākajos eksperimentos piedzīvojām vēl lielāku pārsteigumu, atklājot, ka lodē ar sešu megalītisko collu diametru ietilpst tieši viens litrs un ka, piepildīta ar ūdeni, tā sver desmito daļu tonnas: visi mērījumi tika veikti ar vairāk kā 99 procentu precizitāti.

Aleksandra Toma šķietami bezjēdzīgais, daudzu aizvēsturisku drupu pētīšanas gaitā iegūtais megalītiskais jards neapstrīdami atbilst mūsu aprakstītajiem kubiskajiem un sfēriskajiem mērījumiem.

Neviens, pat lielākais skeptiķis, nenoliegs tik vienkāršu aritmētiku. Tik sakārtota, acīm redzama saistība taču nevar būt nejauša. Tomēr mārciņa un pinte tiek uzskatītas par viduslaiku mēriem, bet litrs un tonna parādījās tikai astoņpadsmitā gadsimta beigās.

Sakarība šķita teju neiespējama.

Pēc tam par mūsu pētījumu objektu kļuva šumeru tauta, kas apdzīvoja tagadējās Irākas teritoriju aptuveni pirms 5000 gadiem. Viņiem tiek piedēvēta rakstības, stikla, riteņa izgudrošana, viņi ieviesa stundu, minūti un sekundi laika skaitīšanā, kā arī 360 grādu apli ar tā garuma apakšmērvienī- bām - 60 minūtēm un 60 sekundēm.

Kad iedziļinājāmies šumeru neapšaubāmi senās civilizācijas sasniegumos, atklājās, ka viņu izmantotā garuma mērvienība faktiski bijis metrs (99,88 cm), bet svara un tilpuma vienības bijušas

atbilstošas franču mērsistēmas kilogramam un litram, kas tika ieviesti tūkstošiem gadu vēlāk.

Nospriedām, ka tā būs bijusi sagadīšanās, bet nekā: kad salīdzinājām svārsta principus ar šumeru garuma mērvienību «dubultkušu», atklājās, ka tāda garuma svārsta vēziens atbilst vienai sekundei. Tātad šumeru garuma un laika pamatvienības svārstā darbojās kā medaļas divas puses. Dubultkuša svārsta vēziens atbilst vienai sekundei, un svārsts, kas veic vēzienu sekundē, ir dubultkušs. Tas neapstrīdami liecina, ka šumeri mērījumos izmantojuši svārstu.

Galvenais tagad bija noskaidrot, vai, veidojot mērvienības, viņi lietojuši to pašu Veneras novērošanas metodi, kuru izmantoja megalītu celtnieki Britu salās. Šumeru raksti liecina, ka planēta Venera uzskatīta par dievieti Inannu, un tā viņu kultūrā ieņēmusi centrālo vietu, tāpēc tas šķita gluži ticami. Tātad, ja šumeri izmantoja to pašu metodi, būtu loģiski, ka mērījumos viņi izmantojuši paši savas mērvienības; būtībā tā bija viena un tā pati «programmatūra», tikai aizpildīta ar pašu datiem. Megalītiskās sistēmas 366 grādi būtu jāaizstāj ar ērtākajiem šumeru 360 grādiem. Mūsu pētījumi liecina, ka šumeru sistēma darbojusies ideāli.

Ja apvārsnis tika sadalīs 360 daļās un attiecīgā gadalaikā novērota Venera, dubultkuša svārsts uzrādīja apaļas 240 sekundes. Bet 240 sekunžu garam laikposmam šumeru rakstos ierādīta īpaša vieta, tam dots pat savs nosaukums - gešs. Tāpēc var apgalvot, ka šumeri savu garuma mērvienību radīja, vērojot Veneras kustību vakara debesīs, tieši tāpat kā megalītu cel​tnieki!

Amerikāņu atklājumi Pētījumu laikā mūsu rokās nonāca vēstule, kuru tās autors, dižais amerikāņu valstsvīrs Tomass Džefersons 1776. gada 4. jūlijā nosūtīja Pārstāvju palātai. Vēstulē Džefersons iesaka jaunajām Savienotajām Valstīm ieviest savu svaru un mērvienību sistēmu, kuru viņš pats palīdzējis radīt.

Džefersons apraksta un pamato dažus neparastus faktus, kas atklājās, veidojot viņa iecerētās mērvienības.

Džefersons izskaidro, kā nonācis pie secinājuma par vienīgo dabas atskaites punktu, kas ļauj radīt drošu mērvienību, - viņaprāt, tā ir Zemes rotācija. Tāpat kā mēs un megalītu celtnie​ki pirms piecām sešām tūkstošgadēm, Džefersons mērījumos izmantoja debesis. Vēstulē viņš pretēji vispārpieņemtajam uzskatam pauž viedokli, ka Lielbritānijā izmantotās standartvienības nav savstarpēji nesaistītu mērvienību sistēma. Viņaprāt, gluži otrādi: vienību saskaņa liecina, ka tās ir no «ārkārtīgi tālas senatnes» mantotas mērsistēmas vienības.

Savu domu Džefersons pamato ar vairākiem argumentiem arī ar to, cik pārsteigts viņš juties, atklādams, ka divpadsmit collu garā pēda ir tieši saistīta ar svara unci [7] , ja tiek izmantots kubs.

Džefersons raksta: «Precīzos eksperimentos atklājās, ka lietus ūdens kubiskā pēda sver 1000 angļu mārciņas [8] (Standarts).»

Tas, ka kubiskajā pēdā ietilpst 1000 mārciņu lietus ūdens, nevis 999 vai 1001, vai arī, ka kuba skaldnes ir precīzi 10 x 10 x 10 pēdas desmitdaļas, varētu būt tīrā nejaušība, taču Džefersons tā nedomāja. Un mēs arī ne. Džefersona piedāvātās mērvienības mums tiešām šķiet fascinējošas. Lai arī tās netika ieviestas, tomēr to raksturīgie lielumi ir pārsteidzoši.

Džefersona loģiskais prāts, pārvēršot laiku lineārā vienībā, vedināja izmantot arī svārstu. Par mērvienību sistēmas pamatu viņš nolēma izmantot svārstu, kura vēziens atbilst vienai sekundei.

Džefersonam, protams, nebija ne jausmas, ka sekunde ir šumeru mērvienība un ka tā atklāta galvenokārt ar svārsta palīdzību. Paklausot mistera Greiema no Filadelfijas padomam, Džefersons izdarīja korekcijas un izvēlējās pamatīgu svārstu no plāna metāla bez atsvara galā: tāds ir daudz precīzāks. Līdz ar šo svārstu (jeb stieni) mainās arī likumi. Stienim jābūt tieši par 50 procentiem garākam par ļiepriekš aprakstīto) svārstu, lai atbilstu tam pašam laika periodam. Džefersona laikrādis, kura vēziens atbilst vienai sekundei, ieguvis nosaukumu «sekundes stienis» (tā garums ir 149,158145 cm).

Džefersona laikos šumeru kultūra vēl nebija atklāta, tāpēc viņš nevarēja zināt, ka stienis, kura vēziens atbilst sekundei, būtībā ir trīs kušus - gandrīz vai pusotra metra (atgādinām, ka arī metrs vēl nebija izgudrots) garš.

Trīs kušus garš stienis darbojas kā dubultkuša svārsts, tāpēc 240 vēzienus izdara diennakts trīssimt sešdesmitajā daļā, kamēr Venera šķērso debesu trīssimt sešdesmito daļu. Tātad Džefersons, likdams lietā aizvēsturisko mērījumu metodi, nejauši atkārtoja teju 5000 gadus seno rituālu, ko bija izmantojuši šumeru priesteri.

Visu mērvienību (kuras Džefersons ieguva tāpat kā senie šumeri) pamatā ir «sekunžu stieņa» garums.

Džefersons secina: «Lai tad sekunžu stienis, kas aprakstīts iepriekš, ir standartmērs; sadalīsim to piecās vienādās daļās, no kurām katru nosauksim par pēdu: varbūt lietderīgāk ir saglabāt tuvākās mērvienības nosaukumu, iespējami tuvākās. Mūsu vienība būs apmēram ceturtdaļu collas īsāka par tagadējo pēdu.

Pēdu sadalīsim 10 collās; Collu 10 līnijās; Līniju 10 punktos; 10 pēdas veidos desmitu; 10 desmiti vienu ceturtdaļu akra [9] ; 10 ceturtdaļakri vienu astotdaļjūdzi [10] ; 10 astotdaļjūdzes vienu jūdzi.»

Džefersona piedāvātais «desmits» tātad balstās uz dubult- sekunžu stieni. Proti, tas atbilst 6 šumeru kušiem, bet viņa astotdaļjūdze - 600 kušiem. Tādējādi saikne ar senās Irākas civilizāciju ir vēl acīm redzamāka (šumeri izmantoja uz sešdesmito daļu balstītu skaitīšanas sistēmu, t. i., uz desmitniekiem un sešniekiem balstītu skaitļu kombināciju). Šumeru koeficientu sistēmas principi: Posms Reizināts ar Rezultāts 1. 1=1 2. x 10 = 10 3. x 6 60 4. x10 = 600 5. x 6 3600 Skaitlis 600 tiešām ir šumeru garuma mērvienības vēr​tība.

Taču ar 600 kušiem sakrīt ne tikai Džefersona astotdaļjūdze - ar to gandrīz vai sakrīt arī 360 megalītiskie jardi.

Dīvaini, taču Džefersona mērījumiem ir saikne gan ar megalītisko, gan šumeru sistēmu. Taču vēl dīvainākas lietas atklājās, kad Džefersona astotdaļjūdzi pareizinājām ar 366 un vēlreiz ar 366.

366 astotdaļjūdzes2 = 39 961, 257 km Kā jau minējām, Zemes apkārtmērs dažādos avotos atšķiras par vairākiem kilometriem, acīmredzot tāpēc, ka atšķiras šķērsgriezumi, un arī plūdmaiņas un Zemes garozas kustība kalnos ir strīdīgs jautājums.

Lielākais, biežāk izmantotais skaitlis ir 40 008 km, savukārt NASA norādītais polārais rādiuss ir 6356,8 km, līdz ar to polārā apkārtmēra garums ir 39 941,0 ki​lometrs.

Džefersona 366 astotdaļjūdzes kvadrātā atbilst NASA noteiktajam Zemes izmēram ar precizitāti līdz 99,5 procentiem - satriecoši!

Problēmas ar Fuko svārstu Ar svārstu saistītās parādības fascinēja mūs arvien vairāk. Reiz īpašā telefonsarunā, kas ilga stundu, kārtējo reizi pamatīgi apspriedām domu, ka šajā gadījumā svārsts, iespējams, darbojas pēc neatklāta

astrofizikas likuma. Iztirzājām vairākas visai hipotētiskas idejas, sākot no pastāvīgiem elektromagnētiskiem sinusa viļņiem, kurus izraisa Zemes rotācijas radītais žiroskopiskais efekts, līdz gravitoniem un informācijai par «ģeometriskajām formām». Taču bijām vienisprātis, ka mums trūkst zināšanu, pat lai sāktu pētīt tādas idejas. Šīs nodaļas melnrakstā Kriss uzrakstīja tādu kā mūsu izmisuma un tobrīd pabeigtā darba kopsavilkumu.

«Mums jāatzīst, ka vēl nesaprotam, kāpēc tā notiek, taču svārsta izmantošanas saistība ar šīm aizvēsturiskajām vērtībām, šķiet, ir būtiska mūsu planētai - acīmredzot darbojas kāda fiziska realitāte.

Ikviens svārsts ir pakļauts Zemes masai, bet šī svārsta ritmu dažbrīd laikam ietekmē kāda «harmoniska» reakcija: norāde, ka planētas masa un rotēšana kaut kādā veidā sabalsojas.»

Taču drīz vien viss mainījās.

Pulksten piecos no rīta Kriss, nevarēdams gulēt, nolēma celties un uzvārīt sev tasi tējas. Un tad parādījās «bibliotēkas eņģelis».7 Meklēdams kādu lasāmvielu, Kriss noņēma iepriekšējā dienā saņemtajam žurnālam piegādes apvāku un aši to atšķīra. New Scientist lielākā raksta nosaukums bija «Ēna pār gravitāciju». Tas šķita interesanti pat tumšā novembra rītā.

Drīz vien Kriss saprata, ka raksts ir ne tikai interesants, bet arī svarīgs. Pirmā rindkopa neticami atgādina ja musu gramatas ievaddaļu - aprakstu, kā jūtas pilna aptumsuma aculiecinieks -, bet tālāk sekoja atklājums, ka Saules aptumsums ievērojami ietekmē svārstu! Tagad zinātnieki dedzīgi diskutē, kāpēc tā notiek, un izskanējis pat viedoklis, ka svārsti tikpat labi varētu būt atslēga baltajam plankumam Finšteina relativitātes teorijā.

Sākumpunktu iezīmēja Žana Bernāra Leo Fuko svārsts, kura īpatnības viņš demonstrēja Londonas Lielajā izstādē 1851. gadā. Viņa svārsts, kuru tagad saucam par Fuko svārstu, ir tikai liels smagums, kas iekārts ļoti garā stieplē pie ļoti augstas ēkas griestiem, ar īpašu savienojumu, kas neaizkavē svārsta kustību ap nostiprinātu punktu un ļauj tam vēzēties uz visām pusēm. Tādi milzu svārsti mūsdienās redzami ne vienā vien pazīstamā pasaules muzejā, arī Smitsonu institūtā Vašingtonā un Londonas Zinātnes muzejā.

Iekustināts svārsts sasniedz ātrumu ap divpadsmit grādu stundā. Būtībā tā ir ilūzija: novērotājs un apkārtējā pasaule kustas, bet svārsts attiecībā uz Visumu izdara noteiktas kustības turp un atpakaļ. Tā notiek tāpēc, ka svārsts nav atkarīgs no Zemes kustības, - Zemes, kas zem tā rotē, un vērotājam tikai šķiet, ka tas maina virzienu. Svārsts pārvietojas tāpēc, ka Zemes gravitācijas spēks pastāvīgi velk to uz leju.

Saskaņā ar Linšteina relativitātes teoriju neizbēgamā pievilkšana notiek tāpēc, ka jebkura masa ietinas telpas un laika audumā, liekot citām masām slīdēt lejā dobumā, ko šī masa rada telpā un laikā.

Fuko svārsta vēzienu skaits atkarīgs no platuma grādiem. Ziemeļpolā un Dienvidpolā svārsts acīmredzot veiks visus 360 grādus viena Zemes apgrieziena laikā (katru zvaigžņu diennakti), jo planēta zem svārsta griežas bez pārtraukuma. Ziemeļu puslodē, Britu salu platuma grādos, rotācijas ātrums krītas līdz 280 grādiem zvaigžņu diennaktī, un, jo tuvāk ekvatoram, jo ātrums krītas - ekvatora grādos Fuko svārsts vispār nekustēsies.

Apmēram gadsimtu valdīja uzskats, ka Fuko svārsta darbība ir prognozējama jebkurā vietā. Bet tad 1954. gadā franču inženieris, ekonomists un acīmredzot arī fiziķis Moriss Alē atklāja, ka ne vienmēr. Alē vadīja eksperimentu ogļraču skolā Parīzē, pētīdams iespējamo saistību starp magnētismu un gravitāciju, tāpēc eksperimenta laikā (trīsdesmit diennaktis) ik pēc četrpadsmit minūtēm iekustināja Fuko svārstu un pierakstīja rotācijas virzienu grādu izteiksmē. Nejaušības dēļ tieši tolaik sākās pilns Saules aptumsums.

Svārsts visu šo laiku darbojās precīzi, gluži kā automāts, bet 1954. gada 30. jūnijā, kad sākās daļējs aptumsums, viens no Alē palīgiem ievēroja, ka tas niķojas. Tiklīdz sākās aptumsums, svārstību plakne pēkšņi sagriezās ačgārni. Vislielākā novirze no normas tika reģistrēta divdesmit minūtes pirms aptumsuma kulminācijas, kad Mēness aizklāj lielu daļu Saules, taču, beidzoties aptumsumam, svārsts atkal sāka kustēties normāli. Šķita, ka to ietekmējusi Zemes, Saules un Mēness pārkārtošanās.

Tas bija negaidīti un bezgala pārsteidzoši. Alē eksperiments notika iekštelpās, bez saulesgaismas, tāpēc aptumsums svārstu tieši ietekmēt nevarēja. Alē nezināja, kā notikušo izskaidrot, taču, 1958. gada

jūnijā un jūlijā, atkārtojot eksperimentu uzlabotā veidā - ar diviem svārstiem, kas bija novietoti sešu kilometru attālumā viens no otra, viņš konstatēja to pašu efektu. Vēlāk, daļēja Saules aptumsuma laikā 1959. gada 22. oktobrī, Alē vēlreiz kļuva par liecinieku svārsta kļūmīgajai rotēšanai, taču šoreiz par lldzigu efektu ziņoja arī trīs rumāņu zinātnieki, kas par Alē eksperimentiem nebija pat dzirdējuši.

Alē iegūtos rezultātus daudzi apstrīdēja, galvenokārt tāpēc, ka zinātniekiem nepatīk neizskaidrojamas parādības. Eksperiments atkārtots ne reizi vien un ar dažādiem rezultātiem: dažkārt nav konstatēts izmērāms efekts, taču vairākumā gadījumu apstiprināts Alē novērojums, turklāt dažādās vietās, arī pazemes laboratorijā!8 Interesants fakts: 1988. gadā Alē ieguva Nobela balvu ekonomikā. Viņš, tāpat kā Aleksandrs Toms, apstiprināja to, ka nozīmīgu atklājumu autori dažkārt ir citu nozaru speciālisti. Cilvēki ar gaišu prātu, kurus mudina ziņkāre un kuri nepakļaujas tradicionālajai izglītībai.

Alē krita izmisumā oponentu dēļ, kuru iebildumi bija neloģiski un nezinātniski: «Zinātnes vēsturē revolucionāri rezultāti vienmēr sastop spēcīgu pretestību… Relatīvisti apgalvo, ka esmu kļūdījies un neesmu parūpējies par demonstrēšanu. Taču vairākums no viņiem nav pat izlasījuši, ko esmu rakstījis.»

1970. gadā Ervins Saksis un Mildreds Alens Mount Holyoke koledžā Masačūsetsas štatā pētīja svārsta darbību pirms aptumsuma, tā laikā un pēc tam. Viņi gan mazliet atkāpās no Alē principiem, jo izmantoja vērpes svārstu - masīvu disku ar centrā iestiprinātu vadu. Viegla diska rotācija liek vadam pagriezties. Palaists vaļā, disks zināmu laiku turpina griezties pulksteņrādītāja kustības virzienā un tad maina virzienu. Aptumsuma laikā svārsta ātrums ievērojami pieauga. Pētnieki secināja, ka gravitācijas teorija jāpapildina ar jauniem fak​tiem.

1995. gadā Indijā Nacionālā ģeofizikas pētniecības institūta zinātnieki Mišra un Rao (Haiderabadā), veicot mērījumus ar ārkārtīgi jūtīgu gravimetru, ievēroja nelielu, taču pēkšņu gravitācijas spēka kritumu Saules aptumsuma laikā. Eksperimentu rezultāti ir dažādi. Kad Saule 1990. gada 22. jūlijā aptumsuma laikā pacēlās virs Helsinkiem, somu ģeofiziķi svārstā nekonstatēja nekādu novirzi no normas, savukārt Austrumķīnā, nomaļā ziemeļaustrumu novadā, zinātnieki 1997. gadā aptumsuma laikā reģistrēja gravimetra anomālijas.

Noslēpums vēl jāatklāj, diemžēl nevar teikt, ka akadēmiskās iestādes vēlētos ziedot laiku un naudu dziļākai parādibas izpētei. Tikmēr neatkarīgais pētnieks Tomass Gudijs par personīgajiem līdzekļiem Anglijā, Brentfordā, apņēmies izpētīt Alē efektu, aptumsuma laikā izmantojot vairākus svārstus. Mūsdienu aparatūra ir daudz precīzāka un jutīgāka nekā 1954. gadā pieejamās iekārtas un uzrāda divdesmit līdz simtreiz labāku izšķirtspēju, tāpēc pētnieks par panākumiem nešaubās.

Gudijs iecerējis tuvākajā nākotnē apceļot pasauli, līdzi ņemot divpadsmit īpašas konstrukcijas svārstus. 2004. gada maijā Zinātniskās pētniecības apvienības sanāksmē Lasvegasā viņš iepazīstināja fiziķus ar saviem plāniem un aicināja viņus pievienoties. New Scientist ziņoja, ka daži nolēma izmantot šo izdevību.

Pēc Gudija domām, anomālijas novērojamas tad, ja pētnieks atrodas tuvu līnijai, kas savieno Saules un Mēness masas centrus.

Pilna aptumsuma laikā Saules-Mēness līnija šķērso Zemes virsmu divos punktos aptuveni pretējās zemeslodes daļās. Ar šo hipotēzi varētu izskaidrot, kāpēc saullēkta aptumsuma laikā Helsinkos netika gūti rezultāti. Gudijs izteicies, ka novērojumi «antiaptumsuma» punktā, kur aptumsums nav redzams, būtu veiksmīgāki.

Ar nepacietību gaidām ziņas par Tomasa Gudija jaunāko eksperimentu rezultātiem. Šķiet, mūsu pieņēmums, ka svārsti daiļrunīgi vēsta par Zemes gravitācijas raksturu un tās gravitācijas saistību ar Mēnesi un Sauli, atbilst patiesībai. Varbūt tāpēc, ka Mēness ideāli aizklāj Saules disku, tas darbojas arī kā vairogs, Zemei un Saulei nepārtraukti mijiedarbojoties? Bet varbūt tobrīd, kad visu trīs debess ķermeņu masas centri atrodas uz vienas taisnes, izpaužas kāda fiziska parādība?

Mūs interesē arī jautājums, vai nezināmie inženieri, kas izgudroja megalītisko jardu un īpašo

ģeometriju, par svārstu zināja vairāk nekā mēs. Mūsu iepriekšējie atklājumi nepārprotami liecina, ka par Zemes-Mēness-Saules saistību viņi zinājuši daudz vairāk nekā mēs.

īpašā saikne Mūsu sākotnējie atklājumi megalītiskās ģeometrijas jomā, kurus aprakstījām grāmatā Civilization One, rosināja pētīt jebkuru netipisku saistību starp Zemi un antīkajiem mērījumiem. Tas savukārt izvirzīja jautājumu, vai ģeometrijai - 366, kas radīja megalītisko jardu, ir kāda īpaša saistība ar planētām. Vai kādas sakarības starp masu, griešanos un Saules orbītu kaut kādā veidā ietekmē Zemi?

Sākumā megalitiskās ģeometrijas principus piemērojām visām Saules sistēmas planētām. Nekāds vērā ņemams modelis neatklājās - šķita, ka visiem rezultātiem ir gadījuma raksturs. Piemēram, Marss veic 19,78 megalītiskos jardus loka sekundē, bet Venera - nieka 347,8. Veltīgi pārbaudījām arī citu planētu lielākos pavadoņus.

Kriša draudzene Dr. Hilarija Ņūbigina ieteica mums, drošs paliek drošs, izmantot katras planētas orbītas diennakšu skaitu, lai pārliecinātos, vai starp atsevišķām dimensijām nepastāv kāda sakarība, tomēr arī tad nekas neatklājās.

Pēc tam pievērsāmies Mēnesim.

Rezultāts šķita bezjēdzīgs. Lai aprēķinātu Mēness apkārtmēru, izmantojām tā rādiusu - proti, NASA minētos 1 738 100 kilometrus - un ieguvām skaitli, kas neko neizsaka: 10 920 800 metrus. Pēc tam pārvērtām attālumu megalītiskajos jardos un ieguvām tikpat nejaušu skaitli: 13 162 900.

Pēc tam likām lietā megalītiskās ģeometrijas principus, sadalot apkārtmēra garumu 366 grādos, un attiecīgos lielumus sešdesmit minūtēs un sešās loka sekundēs. Mums par lielu pārsteigumu, ieguvām 100 megalītiskos jardus katrā Mēness megalītiskā loka sekundē. Mērījumu precizitāte sasniedza 99,9 procentus, kas šādos aprēķinos nebūt nav peļami.

Vai nav dīvaini, ka megalītiskais jards vienlīdz perfekti der gan Mēnesim, gan Zemei?

Pēc tam iedomājāmies par Sauli. Zinām, ka Saule ir četrsimtreiz lielāka par Mēnesi, tāpēc loģiski tai vajadzētu būt tieši 40 000 megalītisko jardu loka sekundē. Drošības pēc pārbaudījām skaitļus - un, tik tiešām, likums, kā jau gaidījām, darbojās ideāli.

Tas šķita pavisam dīvaini. Rietumeiropā būvētie megalītu veidojumi bieži tika izmantoti Saules un Mēness kustību novērošanai -, bet kā celtnieku izmantotā mērvienība tik ideāli var derēt gan pašām būvēm, gan arī Zemei?

Vai tā būtu sagadīšanās? Ņemot vērā visus ar Mēnesi saistītos neparastos faktus, mūsuprāt, nav godīgi joprojām visu piedēvēt dabas nejaušajām sakritībām. Protams, skaidri zinājām, ka mūsu iegūtie cipari būs apaļi tikai decimālajā skaitīšanas sistēmā, bet šo jautājumu iztirzāsim mazliet vēlāk.

Ja tā nav sagadīšanās, tad atliek tikai divas varbūtības. Pirmā: darbojas nezināms astrofizikas likums, kas uzrāda sakaribas, kuras nezin kādā veidā atklājuši mūsu akmens laikmeta senči. Otrā varbūtība: tas ir apzināts projekts.

Doma par apzinātu projektu šķita bezjēdzīga - veselais saprāts taču apgalvo, ka tas nav iespējams.

Un tad atcerējāmies Alberta Einšteina viedos vārdus: «Veselais saprāts ir aizspriedumu sistēma, kas iegūta līdz astoņpadsmit gadu vecumam.»

Astoņpadsmit gadu vecumā mēs, kā jau visi, «zinājām», ka pasaulē viss ir dabisks. Taču, kad atmetām aizspriedumus par to, kas var un kas nevar būt, un paraudzījāmies uz visu no malas, apzināta projekta varbūtība šķita aizvien loģis​kāka.

Pilnīgi iespējams, ka neolita akmeņkaļi bijuši tik gudri, ka noteikuši Zemes polāro apkārtmēru un izgudrojuši planētai apaļu mērvienību. Tādu varoņdarbu var paveikt ar pavisam neciliem darbarīkiem, kādus izmantoja senie grieķi. Bet vai tiešām viņi būtu spējuši izmērīt Mēness un Saules apkārtmēru?

Varbūt viss saistīts ar svārsta noslēpumainajām īpatnī​bām?

Vairāk par visu mūs atkal pārsteidza fakts, ka Mēness lielums un atrašanās vieta liecina par to, ka te slēpjas kāda mīkla.

Treša nodaļa MĒNESS IZCELSME Menesi vislabāk izskaidrot ar novērotāja kļudu - Mēness neeksistē!

Tā esot teicis Ērvins Šapiro, Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centra zinātnieks Viens no neapstrīdamajiem faktiem, kas attiecas uz Mēnesi: tas riņķo orbītā ap Zemi. Mēness atrodas debesīs un spīd lejup uz mums, lai gan, atbilstoši zinātnes atzinumiem, Mēnesim tur nemaz nevajadzētu būt.

Kā zināms, cilvēki lūkojušies uz Mēnesi tūkstošiem gadu, bet tagad mūsu zināšanas par to attīstījušās tiktāl, ka jūtamies visai apjukuši. grieķi bija lieli zināšanu krājēji un dabas likumu pētnieki. Piektajā gadsimtā p. m. ē. Dēmokrits radīja teoriju par matēriju, kas sastāv no neredzamām daļiņām, ko viņš nosauca par atomiem; un vēlāk viņš izvirzīja vēl vienu neparastu teoriju - par Mēness plankumiem: tie varētu būt kalni. Mazliet vēlāk as​tronoms un fiziķis Eidokss no Knidas izskaitļoja aptumsumu sarosa ciklu, kas ļāva tos paredzēt.

Ap 260. g. p. m. ē. cits grieķis - Aristarhs atklāja metodi, ar kuru, viņaprāt, varēja aprēķināt Mēness lielumu un tā attālumu no Zemes. Aristarhs pats gan to nepaveica, tomēr cits ievērojams matemātiķis un astronoms Hiparhs no Rodas nākamajā gadsimtā to izdarīja. Saules aptumsuma laikā viņš lika lietā atjautīgu paņēmienu. Sjēnā notika pilns aptumsums, bet ap 729 kilometru attālajā Aleksandrijā - daļējs.

Ar draugu un domubiedru atbalstu Hiparhs izmantoja zināmo attālumu no Sjēnas līdz Aleksandrijai un leņķisko atšķirību starp pilnu un daļēju aptumsumu, lai precīzi aprēķinātu Mēness lielumu un attālumu no Zemes.

Mūsu ēras pirmā gadsimta beigās Plūtarhs sarakstīja nelielu darbu par Mēnesi ar nosaukumu On the Face in the Moon's Orb [«Uz Mēness virsmas»], izvirzīdams hipotēzi, ka Mēness plankumi radušies iedobumu dēļ, kas ir tik dziļi, ka nespēj atspoguļot saulesgaismu. Viņš izteica domu, ka uz Mēness ir kalni un upju ielejas, un prātoja, ka tur varētu dzīvot cilvēki.

Lai gan m. ē. 500. g. indiešu astronoms Arjabata atkārtoja un apstiprināja Hiparha eksperimentu, tālaika kristiešu varasvīri uzturēja spēkā Bībeles versiju par Mēnesi, un tika atzīta tikai tāda informācija, kas nebija pretrunā ar Svētajiem rakstiem. Līdz ar kristietības izplatīšanos pasaulē iestājās drūms laik​mets, kad cilvēku eksistenci vairāk noteica Svētie raksti, nevis zinātne.

Baznīcas tvēriens atslāba tikai piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā līdz ar Renesanses sākumu, kas ienesa Eiropas kultūrā radikālas, saprātīgas izmaiņas. Renesanse aizmēza viduslaikus un radīja modernās pasaules vērtības. Raksturīga Renesanses iezīme ir apziņa par kultūras atdzimšanu.

Tālaika itāliešu pētnieki un kritiķi izteicās, ka viņu laikmets uzvarējis pagātnes barbarismu un radis iedvesmu, kurai tuvākā paralēle meklējama sengrieķu un romiešu kultūrā. Sešpadsmitā gadsimta beigās Pizas ģēnijs Galileo Galilejs kļuva par izcilāko Renesanses zinātnieku - viņš veica eksperimentus ar svārstiem, krītošiem smagumiem, gaismas īpašībām un daudz ko citu, kas bija iekvēlinājis viņa iztēli.

Tomēr lielāko apzinīgā mūža daļu Galilejs bija dedzīgs astronoms.

1609. gada maijā Galilejs saņēma vēstuli no Paolo Sarpi ar ziņu par atjautīgi izgatavotu tālskati, kuru Venēcijā bija demonstrējis kāds holandietis. 1610. gada aprīlī Galilejs rakstīja: «Apmēram pirms desmit mēnešiem manas ausis sasniedza vēsts par kādu flāmu, kas izgatavojis tālskati, ar ko objekti, lai arī tālu no vērotāja acīm, redzami tikpat skaidri kā tuvumā. Par šo tiešām ievērojamo efektu dzirdēju stāstām vairākus aculieciniekus - daži tam tic, citi noliedz. Pēc vairākām dienām šos jaunumus apstiprināja vēstule, kas pienāca man no Parīzes, no kāda francūža Žaka Badovēra, kas mudināja mani ar visu sirdi nodoties tādu metožu meklējumiem, kas ļautu izgudrot līdzīgu instrumentu.

Drīz pēc tam es to izdarīju, par pamatu ņemot staru laušanas doktrīnu.»

Jaunumu iedvesmots un liekot lietā savas matemātiķa un amatnieka prasmes, Galileo ķērās pie teleskopu izgatavošanas, kas optiski bija jaudīgāki par holandieša instrumentu. Pirmo teleskopu Galilejs izgatavoja no lēcām (kādas tolaik bija dabūjamas), kas palielināja attēlu apmēram četrreiz, turklāt, lai uzlabotu teleskopu, Galilejs iemācījās slīpēt un pulēt lēcas, un 1609. gada augustā viņa rīcībā jau bija instruments, kas palielināja attēlu astoņas līdz desmit reizes. Galilejs drīz vien aptvēra sava superteleskopa, kuru pats sauca par perspicillum, tirdzniecisko un militāro vērtību, it īpaši tā noderīgumu kuģošanā. 1609. gada ziemā, iestājoties aukstākām, skaidrākām naktīm, Galilejs pagrieza teleskopu pret naksnīgajām debesīm un veica vairākus izcilus atklājumus.

Galileo astronomiskie atklājumi, kurus viņš izdarīja ar saviem teleskopiem, aprakstīti nelielajā grāmatā Zvaigžņu Vēstnesis, kas nākamā gada maijā iznāca Venēcijā un kļuva par sensāciju! Daudzo atklājumu vidū bija arī Galileo hipotēzes: ka Piena ceļš sastāv no sīkām zvaigznītēm, ka viņš redzējis ap Jupiteru orbītā riņķojam četrus mazus pavadoņus un saskatījis uz Mēness kalnus.

Daudzo zinātnisko atklājumu, arī Mēness zīmējumu dēļ Galilejs, ja būtu tos publicējis, ātri kristu baznīcas nežēlastībā. Saskaņā ar kristiešu doktrīnu gan Saule, gan Mēness ir ideālas, nevainojamas lodes.

Tā tam jābūt, jo tās radījis Dievs - un Visvarenā radītais ir nevainojams. Galu galā pāvests par zaimojošo apgalvojumu, ka Saule atrodas Saules sistēmas centrā, pavēlēja turēt Galileju pastāvīgā mājas arestā.

Tāpēc ir visai iespējams, ka Galileja zināšanas par Mēnesi bija daudz plašākas, nekā viņš pats gribēja atzīt publiski.

Kristīgajās valstīs radās dažnedažādas hipotēzes sakarā ar Mēness plankumiem, tomēr tās centās neuzmīt uz varžacīm baznīcai. Varbūt populārākā, vismaz kādu laiku, bija ideja, ka Mēness ir ideāls spogulis. Tādā gadījumā uz tā virsmas nav plankumu - tas, ticamāk, esot Zemes īpatnību atspulgs.

Acīmredzot nevienam neienāca prātā, ka, riņķojot orbītā ap Zemi, Mēness plankumiem būtu jāmainās, jo Zemes virsmas attēls taču nevar palikt nemainīgs.

Cita dažās aprindās atzīta hipotēze pauda, ka starp Zemi un Mēnesi virmojot noslēpumaini tvaiki.

Saulesgaismā šie tēli esot redzami, un «tvaiki» tos tikai atspulgojot. Taču vispopulārākā teorija - varbūt tāpēc, ka neapdraudēja kristietības doktrīnu - skaidroja, ka Mēness blīvums esot dažāds, tāpēc rodoties optiska ilūzija, ko mēs uztveram kā plankumus. Šī maz ticamā teorija nebija bīstama, lai gan diez vai pārliecināja tālaika zinātniekus, un, protams, nekādi neietekmēja Galileju.

Vēlāk, jau pēc Galileja laikiem, tālskatis tika ievērojami uzlabots, un pētnieki uzzināja, ka Mēness ir lode ar klinšainu, nelīdzenu virsmu. Baznīca, pamazām zaudējusi varu, vairs nespēja tieši ietekmēt zinātnisko domu, un daudzas agrāk izvirzītās hipotēzes par Mēnesi zaudēja jēgu. Tomēr neviens nezināja, kā Mēness radies un kāpēc ieņēmis orbītu ap Zemi.

Nepagāja necik ilgs laiks, un Mēness nokļuva astronomu uzmanības centrā. Lielbritānijas, Francijas un Spānijas impērijas pletās plašumā. Radās nepieciešamība pēc tāliem jūras braucieniem, kas savukārt mudināja aktīvi meklēt metodes, ar kurām noteikt garuma grādus jūrā. Nav grūti fiksēt atrašanās vietu pēc planētas ziemeļu-dienvidu līnijas (platuma grādiem), taču neviens nezināja, kā noteikt atrašanās vietu uz austrumu-rietumu līnijas (garuma grādiem). Piemēram, ziemeļu puslodē platuma grādus viegli noteikt, izmērot leņķi starp apvārsni un Polārzvaigzni. Šis leņķis nosaka arī atrašanās vietu uz ziemeļiem no ekvatora.

Garuma grādu problēma beigās tika atrisināta, novietojot uz kuģa klāja ārkārtīgi precīzu pulksteni, ar kura palīdzību izbraukšanas brīdī tika fiksēts laiks. Nebija grūti noteikt atšķirību starp vietējo laiku, teiksim, pusdienlaikā, un laiku dzimtajā ostā. Lai precīzi noteiktu atrašanās vietu, vajadzēja tikai pielikt vai atņemt. Ideja nebija peļama, tomēr pagāja vairāki gadu desmiti, līdz tika izgudrots pietiekami precīzs pulkstenis. Tikmēr astronomi meklēja citas garuma grādu noteikšanas metodes, arī tāpēc, ka problēmas atrisinātājam tika solīta pasakaina balva. Daudzi, kas centās noteikt garuma grādus, pievērsās Mēnesim.

Astronomi piedāvāja savu risinājumu: lai precīzi noteiktu laiku dzimtajā ostā, jāsastāda ārkārtīgi

precīzas kartes, norādot Mēness stāvokli attiecībā pret fona zvaigznēm. Mēness, atrazdamies ļoti tuvu Zemei un ātri riņķodams pa orbītu, veic debesīs apmēram trīspadsmit loka grādu dienā. Ar Mēness palīdzību var viegli noteikt vietējo laiku un pēc tam izdarīt nepieciešamos aprēķinus, nosakot savu atrašanās vietu.

Tomēr izveidot tik smalku karti nebija viegli, un, tiklīdz parādījās hronometri, Mēness kā līdzeklis garuma grādu noteikšanai tika aizmirsts. Taču vēlme atrisināt problēmu, kā arī solītā balva 17. gadsimtā mudināja pievērst Mēnesim lielu uzmanību, un cita pēc citas tapa ārkārtīgi precīzas Mēness virsmas kartes.

Taču tikai deviņpadsmitajā gadsimtā radās, iespējams, pirmais loģiskais Mēness izcelsmes izskaidrojums. Džordžs Darvins, Čārlza Darvina (pretrunīgā angļa, dabiskās izlases teorijas autora) dēls, pazīstams un cienījams astronoms, veica plašus Mēness pētījumus un 1878. gadā izvirzīja hipotēzi, kas ieguva nosaukumu Šķelšanās teorija. Džordžs Darvins, iespējams, bija pirmais astronoms, kurš atklāja, ka Mēness attālinās no Zemes. Balstoties uz savām zināšanām par ātrumu, ar kādu Mēness attālinās no Zemes, Darvins izvirzīja domu, ka savulaik Zeme un Mēness, iespējams, bijuši vienas masas sastāvdaļas, lzkususī, viskozā lode, viņaprāt, aptuveni piecarpus stundas rotējusi ar ārkārtīgi lielu ātrumu.

Darvins izvirzīja domu, ka Saules darbība paisumā un bēgumā izraisījusi to, ko viņš nosauca par šķelšanos: izkusis zemes gabals, apmēram Mēness lielumā, esot atšķēlies no galvenās masas un beigās ieņēmis savu orbītu. Tolaik šāda doma likās visnotaļ ticama, un divdesmitā gadsimta sākumā Darvina teorija guva plašu atzinību. Šķelšanās teorija netika tā īsti kritizēta līdz pat 20. gs. divdesmitajiem gadiem, kad britu astronoms Harolds Džefriss spēja pierādīt, ka Zemes viskozitāte pusizkusušā agregātstāvoklī apslāpētu Darvina šķelšanās kustībai nepieciešamo vibrēšanu.

Otra teorija, kas savulaik pārliecināja daudzus speciālistus, bija koakrēcijas teorija. Tās pamatā bija pieņēmums, ka, jau izveidojusies Zeme esot uzkrājusi ap sevi cietu daļiņu disku, kas mazliet atgādina Saturna riņķus. Tika izvirzīta hipotēze, ka daļiņu disks beigu beigās izveidojies par Mēnesi. Šī teorija vairāku iemeslu dēļ nevarēja būt īstā atbilde. Būtiska problēma ir Zemes-Mēness sistēmas leņķiskā inerce, kas ne​kad nebūtu tāda, kāda tā ir, ja Mēness būtu veidots no daļiņu diskiem.

Trešā Mēness izcelsmes teorija kļuva pazīstama, kad uz Mēnesi aizlidoja pirmās zondes. Tās nosaukums bija Intaktās notveršanas teorija. Zināmu laiku būdama pievilcīgākā hipotēze, Intaktās notveršanas teorija pauda, ka Mēness radies tālu no Zemes un pārvērties «draiskā» debess ķermenī, ko viegli sagūstījis Zemes gravitācijas pievilkšanas spēks, tāpēc tas sācis riņķot ap Zemi.

Vairāku iemeslu dēļ Intaktās notveršanas teorija bija lemta aizmirstībai. Mēness un Zemes iežu skābekļa izotopi skaidri liecina, ka abas planētas radušās vienādā attālumā no Saules, kas nebūtu iespējams, ja Mēness būtu veidojies kaut kur citur. Pastāv arī nepārvaramas problēmas, būvējot tādu modeli, kas ļautu tik milzīgam ķermenim kā Mēness ieņemt orbītu ap Zemi. Tik milzīgs objekts taču nespētu normāli ieiet orbītā, ja tā ātrums būtu bijis tāds kā dokā piesardzīgi ienākošam tankerim, tāpēc gandrīz droši varam teikt, ka tas mežonīgā ātrumā būtu ietriecies Zemē vai, labākajā gadījumā, aizbrāztos tai garām.

Līdz 20. gs. septiņdesmito gadu vidum visas minētās Mēness izcelsmes teorijas tāda vai citāda iemesla dēļ zaudēja nozīmi un radās faktiski neiedomājama situācija, kad atzīti eksperti publiski var paziņot, ka nezina, kā un kāpēc Mēness atrodas tur, kur atrodas. Piemēram, zinātnisko grāmatu autors Viljams K. Hartmans, Planētu zinātniskās pētniecības Institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Taksonā, Arizonas štatā, 1986. gadā rakstīja savā grāmatā Origin of the Moon \Mēness izcelsmeļ: «Nedz Apollo astronauti, nedz Luna mehānismi, nedz visi karaļa zirgi un karaļa kalpi nespēs savākt pie​tiekami daudz datu, lai izskaidrotu Mēness izcelsmes apstākļus.»

Neziņas vidū radās jauna teorija, faktiski vienīgā, kas šobrīd ir vispāratzīta, lai gan pastāv dažas būtiskas problēmas. Tā ir Lielā trieciena teorija.

Ideja aizgūta no teorijām, kas radās Padomju Savienībā 20. gs. sešdesmitajos gados, - pirmām

kārtām no krievu zinātnieka V. S. Savronova darbiem, kas pētīja planētu izcelsmes varbūtību no vārda tiešā nozīmē miljoniem dažāda izmēra asteroīdu, tā sauktajām mazajām planētām.

Novirzījies no padomju idejām, Hartmans līdz ar kolēģi L). R. Deivisu izteica domu, ka Mēness radies divu planētu sadursmes rezultātā, no tām viena bijusi Saule, bet otra - nebēdnīga planēta vismaz Marsa lielumā. Hartmans un Deiviss aizstāvēja hipotēzi, ka abu planētu sadursme bijusi tik specifiska, ka ļāvusi matērijas gabaliem izvirt no abu debess ķermeņu mantijām. Šis materiāls pēc tam ticis iesviests orbītā un beigās savienojies - un tā radies Mēness.10 Šai hipotēzei, šķiet, ir daudz plusu. Pirmkārt un galvenokārt, tā acīmredzot risina lielāko miklu par Mēness iežu izcelsmi un to, kāpēc tie ir tik līdzīgi Zemes iežiem, tomēr ne pilnībā.

Rūpīga Mēness grunts analīze atklāja, ka tā ir ļoti radniecīga iežiem, kas veido Zemes mantiju, lai gan Mēness proporcionāli nevienā vietā nav tik smags kā Zeme. (Zeme ir tikai 3,66 reizes lielāka par Mēnesi, bet tās masa ir astoņdesmit vienu reizi smagāka). Mēnesī, jādomā, nav daudzu smago elementu, kas tika atrasti Zemes iekšienē, un Lielā trieciena teorija mēģina to izskaidrot. Zeme un nebēdnīgais viesis esot sadūrušies neparastā veidā. Lai gan galu galā abas planētas apvienojušās vienā, tika izvirzīts pieņēmums, ka tās viena otrā ietriekušās, atgrūdušās un pēc tam atkal apvienojušās. Datorizētā modelēšana atklāj, ka tik īpašos apstākļos atsviestais materiāls, iespējams, bijis mantijas materiāls no abu planētu virskārtas.

Lai gan teorija beigu beigās guva atbalstu, sākumā tā šķita tik neticama, ka tika nepārprotami noraidīta. Taču pēc zināma laika pētījumos atklājās, ka tik neticams scenārijs tomēr iespējams. 1983. gadā Havaju salās, Konā, notika starptautiska konference, kuras dalībnieki centās rast atbildi uz jautājumu par Mēness izcelsmi. Tieši šajā konferencē Lielā trieciena teorija pirmoreiz guva atbalstu un kļuva pazīstama arī kā Lielās ietekmes hipotēze Sadursmes noraidīšanas teorijā. Hart- mana personīgie slēdzieni līdz ar citu konferences zinātnieku secinājumiem veidoja 1986. gadā izdotās un Hartmana paša rediģētās grāmatas Origin ofthe Moon kodolu.

Vēlāk vairāki speciālisti veidoja datormodeļus, kas centās piešķirt svaru Lielā trieciena teorijai; vispārliecinošāk tas izdevies amerikāņu zinātniecei Dr. Robinai Kenapai, Izplatījuma pētniecības departamenta direktora vietniecei Kalifornijā. Kenapa zinātņu doktores disertācijai izvēlējās Mēness izcelsmes teoriju, īpašu uzmanību veltot Lielā trieciena teorijai. Iepriekšējos darbos zinātniece bija secinājusi, ka hipotētiskās ietekmes gadījumā faktiski būtu radies pavadonīšu spiets, nevis Mēness, un turpmākā datormodelēšana 1997. gadā izstrādāja tādu ietekmes modeli, kas būtu varējis radīt Mēnesi.

Lai gan Lielā trieciena teoriju mūsdienās atzīst lielākā daļa vadošo zinātnieku, ar to saistītas daudzas problēmas. Ne gluži mazsvarīgākā, kā to atzinusi pati Robiņa Kenapa, ir tā, ka viens no galvenajiem aspektiem ir bezjēdzīgs. Proti, daži pētnieki norāda, ka ar tik milzīgu ietekmi, kā paredz teorija, bez grūtībām varētu pārspēt Zemes rotāciju, kas bija ātrāka nekā tagad. Kenapa tam piekrīt, un šo anomāliju, viņasprāt, var izskaidrot tikai ar vēl kādu ievērojamu ietekmi, kuru viņa nosaukusi par Lielo triecienu II. Saskaņā ar šo hipotēzi notikusi vēl viena planētu sadursme, varbūt tikai pāris tūkstošgades pēc pirmās, taču (visai neticami) trešais objekts ieradies no pretējās puses, neitralizēdams spēcīgo rotēšanu, ko Zemei izdarīja pirmā kataklizma. Šis līdzsvarojošais dubultnotikums šķiet maz ticams. Divas kosmiskas sadursmes, turklāt tik precīzas, ka spēj atjaunot planētas parasto ritmu? Mums šāds izskaidrojums liekas izmisuma kliedziens!

Kenapa arī pati nav sajūsmā par Lielo triecienu II un cer, ka sākotnējā teorijā tiks veikti grozījumi, kas izskaidros Zemes tagadējo rotēšanas ātrumu.

Ja gribam Lielā trieciena teoriju ņemt nopietni, jāpārvar vēl kāda smaga problēma. Gan ASV astronauti, gan padomju bezapkalpes misijas pārveda no Mēness iežu paraugus, kas tika pakļauti visiem iespējamiem eksperimentiem. Atklājās, ka arī Mēness notverto asteroīdu teorija ir milzīgs Lielā trieciena teorijas klupšanas akmens. Skābekļa izotopu zīmes Mēness iežos ir tādas pašas kā Zemes iežos, un no tā

izriet būtiski secinājumi. Mēness iežiem un Zemes iežiem vienāds skābekļa izotops var būt tikai tad, ja abas planētas radušās vienādā attālumā no Saules. Tas nozīmē, ka debess ķermenim Marsa lielumā, kas ietriecās Zemē, katrā ziņā bija jāieņem Zemei līdzīga orbīta un jāeksistē daudzus miljonus gadu, un tikai pēc tam jāietriecas Zemē.

Nešķiet loģiski.

Tāda situācija liekas pavisam neticama, turklāt tā uzurda arī citas problēmas. Tagadējais Zemes slīpums (proti, rotēšana divdesmit trīs grādu leņķī pret savas orbitas ap Sauli plakni) parasti tiek izskaidrots kā spēcīgas ietekmes rezultāts, un nevienam debess ķermenim Marsa lielumā, riņķojot Zemei līdzīgā orbītā, nebūtu tik liels inerces spēks, lai tik spēji atjaunotu Zemei tās sākotnējo rotācijas leņķi.

Draiskā planēta Marsa lielumā būs nākusi no citurienes, nevis no Saules sistēmas (tāpēc pārvietojusies ārkārtīgi lielā ātrumā), vai arī bijusi vismaz trīsreiz lielāka par Marsu, kas neatbilst datormodelēšanas rādījumiem.

Rakstā, ko 1997. gadā publicēja Nature11 , Džeks Lisoers, visai cienījams NASA Eimsas Pētniecības centra zinātnieks, norāda uz vēl dažām problēmām. Lisoers studentu lokā esot zobojies par Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centra zinātnieka Ervina Šapiro izteikumu: «Mēnesi vislabāk izskaidrot ar novērotāja kļūdu - Mēness neeksistē!»

Lisoers min vairākas Lielā treiciena teorijas problēmas. Viņaprāt, jaunākie pētījumi pierāda, ka daudz kas no triecienā izrautā materiāla būtu nokritis atpakaļ uz Zemes. Lisoers secina: «Norāde uz to, ka Mēness veidojies sadursmē radītā diskā, ir diezgan neveikla. Tad jau, lai radītu Mēnesi, orbītā vajadzētu ielikt vairāk materiāla un tālāk no Ze​mes, nekā iepriekš uzskatīts.»

Lisoers domā, ka nebēdnīgajai planētai galu galā jābūt daudz lielākai nekā sākotnējā hipotēzē minēts, tomēr viņš piebilst, ka grūti pateikt, kur palikusi milzīgā, pārmērīgā lielās ietekmes radītā leņķiskā inerce.

Trīs citi zinātnieki - Ružička, Snaiders un Teilors - aplūkoja problēmu no mazliet atšķirīga skatpunkta, analizēdami pieejamos bioķīmiskos datus (kas izpalika Lielā trieciena teorijā). Pēc rūpīgas izpētes radās secinājums: «Pārliecinošu ģeoķīmisku izskaidrojumu nesniedz nedz Lielās ietekmes, nedz Ietekmes izraisītās šķelšanās teorija.12 Noslēguma vārdi sakarā ar šo bioķimiso analīzi pauž to, cik bezcerīgs izgudrojums ir Lielā trieciena teorija. Zinātnieki, turpinot domu, secina: «ŠI (hipotēze) radusies ne tik daudz teorijas spēka dēļ, cik acīmredzot citu teoriju dinamisko vai ģeoķīmisko trūkumu dēļ.»

Citiem vārdiem, zinātne atzinusi Lielā trieciena teoriju tikai tāpēc, ka nebija cita loģiska izskaidrojuma, par spīti tam, ka šajā teorijā ir vairāk caurumu nekā daudz cietušā sietā. Vārdu sakot, šī teorija ir vismazāk aplamais izskaidrojums par debess ķermeni, kuram nav tiesību atrasties tur, kur tas atro​das.

Lielā trieciena teorijai ceļ neslavu ne tikai zinātnieku brālības sniegto argumentu virkne, bet arī tās nespēja izskaidrot anomālijas, kas atklājušās mūsu pašu pētījumu gaitā un par ko ir runa visā šajā grāmatā. Lielā trieciena teorijai nav pa spēkam izskaidrot neparasto saistību starp Mēness un Saules ātrumiem vai Mēness un Zemes ātrumiem. Galu galā Mēness tiešām tīrās nejaušības dēļ varētu būt tieši četrsimtreiz mazāks par Sauli un riņķot orbītā, kas ļauj palikt tam tieši četrsimtreiz tuvāk Zemei nekā Saule, taču astronomiskie fakti runā skaidru valodu.

Mēness salīdzinājumā ar savu centra planētu ir proporcionāli lielāks nekā jebkurš cits Saules sistēmas debess ķermenis, ja neskaita Plūtona pavadoni Haronu, kura diametrs ir vairāk nekā puse no Plūtona diametra. Plūtons un Harons būtībā ir dvīņu planētas vai varbūt asteroīdi, kas riņķo ļoti tuvās orbītās, lai gan pastāv uzskats, ka tiem ir dažāda izcelsme.

Merkuram vispār nav pavadoņu, ari Venerai to nav. Marsam ir divi pavadoņi, taču tie salīdzinājumā ar Mēnesi ir niecīgi.

Pēc rūpīgas amerikāņu Apollo un padomju bezapkalpes misijas pārvesto Mēness iežu paraugu

izpētes atklājās visai pārsteidzoši jaunumi. Pētnieki ievēroja, ka vecākie uz Mēness savāktie paraugi ir daudz senāki par jebkuriem Zemes iežiem. «Visgodājamākie» uz Zemes atrastie ieži ir 3,5 miljardus gadu veci, bet dažiem Mēness paraugiem ir ap 4,5 miljardi gadu - tie stāv ļoti tuvu aprēķinātajam Saules sistēmas vecumam. Radiācijas fiksēšanas ierīces, ko izmanto meteoru pētīšanā, pastāvīgi uzrāda 4,6 miljardu gadu vecumu.

Taču pat šajos Mēness iežos konstatētas tādas pašas skābekļa izotopu iezīmes kā Zemei: kārtējais pierādījums, ka tagadējo attālumu no Saules Mēness ieņēmis jau neiedomājami sen. Pagaidām neviena pārliecinoša pretargumenta šai hipotēzei nav.

Mūsu personīgie, gandrīz nejaušie atklājumi par īpašo Zemes, Mēness un Saules ātrumu saistību, ko aprakstījām iepriekšējā grāmatā Civilization One,13 vedināja pamatīgi izpētīt Mēness un tā izcelsmes jaunākās teorijas. Atklājumi bija satriecoši. Mēness izmēri ir lielāki, nekā tam vajadzētu būt, Mēness ir senāks, nekā tam vajadzētu būt, un daudz vieglāks, nekā tam pienāktos. Mēness ieņēmis neiespējamu orbītu un ir tik neparasts, ka visus tagadējos tā klātbūtnes izskaidrojumus apdraud sarežģījumi, un jebkuru no tiem var apšaubīt. Nācām pie slēdziena, ka daudzus cienījamus speciālistus visā pasaulē māc bažas par pastāvošajām Mēness izcelsmes teorijām, par kurām, kā jau minējām šajā nodaļā, viņi savulaik labprāt izteikušies publiski.

Lai cik neatlaidīgi Lielā treiciena teorijas piekritēji pretendētu uz to, ka ir atminējuši Mēness mīklu, viņu koncepcijām ir maz kopīga ar patiesību. Mēness joprojām, runājot Vinstona Čērčila vārdiem, ir «neatminēta, mistērijā apslēpta mīkla».

Ceturtā nodaļa PASTAIGAS PA MĒNESI

Mēs izvēlējāmies ceļojumu uz Mēnesi.

Prezidents Džons Kenedijs 1962. gada 12. septembrī Pēc Otrā pasaules kara vācu raķešu zinātniekus «atbrīvoja» gan Savienotās Valstis, gan Padomju Savienība, un 20. gs. piecdesmito gadu sākumā viņi ķērās pie darba, lai radītu dažnedažādus ieročus aukstā kara uzkurināšanai starp Austrumbloka komunistiem un Rietumu kapitālistiem. ASV labā strādāja izcilākais vācu zinātnieks Verners fon Brauns, kas radīja VI un V2 raķetes nacistiskajai Vācijai, bet vēlāk konstruēja Satum-V raketes, ar kurām cilvēki aizlaidās uz Mēnesi. t ' Sākumā ASV koncentrējās uz jaunas paaudzes nelielu, bet ārkārtīgi spēcīgu ūdeņraža bumbu radīšanu, balstoties uz kodolfiziku, tikmēr PSRS turpināja uzlabot vecākas, daudz smagākas ūdeņraža bumbas. Padomju pusei tāpēc vajadzēja būvēt ievērojami spēcīgākas raķetes, un rezultātā radās ballistiskā raķete R-7, kas spēja nest piecu tonnu kaujas galviņu. Padomju galvenais konstruktors Sergejs Koroļovs zināja, ka ar tādām raķetēm var iešaut Zemes orbītā pusotras tonnas smagu satelītu, un sāka īstenot projektu šajā virzienā.

Koroļova projekts bija labs, taču kļuva zināms, ka ASV grasās palaist satelītu Project Vanguard. Ar jauno izaicinājumu aizsākās Visuma iekarošana, un Koroļova galvenais satelīta projekts tika atlikts, novirzot visus pūliņus citam mērķim: iespējami drīz palaist mākslīgo Zemes pavadoni, kuru varēja uzbūvēt daudz īsākā laikā. 1957. gada 4. oktobrī debesīs pacēlās CnvnmuK[11].

Pirmais kosmosa kuģis bija četrdesmit mārciņu smaga lode ar vienkāršu raidītāju, kas spēja pārraidīt bezjēdzīgus, kaut arī tehniskus pīkstienus, lai pasaulei būtu ko brīnīties. CnvmuuK saņēma apsveikumus, tas izraisīja neviltotu sajūsmu, kas mudināja Padomju valsts galvu Ņiķitu Hruščovu pieprasīt augstāka līmeņa trikus, nevis atgriezties pie nopietnas zinātnes. Paklausot norādījumam, darba komanda saskrūvēja kopā pirmā CnymnuK rezerves daļas, tādējādi radot CnymnuK-2. Darbam tika atvēlētas dažas nedēļas, jo nākamais starts bija paredzēts pirms 7. novembra - Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas četrdesmitās gadadienas priekšvakarā.

CnymnuK-2 bija paviršs darbs, taču pasauli tas sajūsmināja, jo tika palaists četras dienas pirms gadadienas un brīnumainā kārtā veda pasažieri - suni, vārdā Laika. Diemžēl varonīgajam sunim biļete bija tikai turpbraucienam, jo steigšus konstruētajā lidaparātā nebija vadības pults, kas ļautu atgriezties uz Zemes, tāpēc dzīvniekam jau no paša sākuma bija lemta nāve orbītā. Jādomā, ka Laika, nodzīvojusi izplatījumā četras dienas, gāja bojā mokpilnā nāvē pārkarsušā kabīnē. Upuris bija paredzēts projektā, un misija tika uzskatīta par veiksmīgu, jo pierādīja, ka dzīva būtne spēj izturēt ceļojumu orbītā. Tādējādi CnymnuK-2, lai ari bija iecerēts kā šovs, izteiksmīgi pauda, ka arī cilvēkam laiks doties ceļā.

Pirmie divi CnymnuK bija politiski iedvesmoti projekti, ko īstenoja Sergejs Koroļovs pēc Kremļa pasūtījuma, un tikai 1958. gada 15. maijā tika palaists viņa sākotnēji iecerētais kosmosa kuģis, nu jau CnvmnuK-3. Pamatīga ierīce - automatizēta zinātniska laboratorija ar divpadsmit iekārtām, kas fiksēja spiedienu, augšējo atmosfēras slāņu sastāvu, uzlādēto daļiņu koncentrāciju, fotonu daudzumu kosmiskajos staros, magnētiskos un elektrostatiskos laukus un meteorītu daļiņas. Tieši CnymnuK-3 uztvēra ārējās radiācijas joslas ap Zemi.

Savienotajās Valstīs padomju sasniegumi izraisīja lielu satraukumu, īpaši tāpēc, ka viņu pašu raķetes cieta neveiksmi. Ne viena vien bija uzsprāgusi starta laukumā vai brīdi vēlāk, tāpēc pasaules prese piešķīra amerikāņu kosmosa kuģiem dažnedažādus «titulus»: Kaputnik, Flopnik, Stayputnik[12].

1958. gada vasarā Rietumu pasauli satricināja Elvisa Preslija Hound Dog, Heartrbreak Hotel un

Jailhouse Rock, tikmēr politiķi centās pārvērst bijušo Krievijas teritoriju Aļasku par Savienoto Valstu 49. štatu. Bet Vašingtonā ASV valdība galveno uzmanību pievērsa svarīgākām lietām - jaunai idejai, kurai vajadzēja lieliski atrisināt sasāpējušo problēmu.

Vislielākās galvassāpes amerikāņiem sagādāja Cnymnm. Augsti profesionālie starti pasaulei nepārprotami pauda, ka padomju zinātnieki pārspēj amerikāņus gudrībā un ka «sliktajiem zēniem» ir tādas tehnoloģijas, ar kurām var palaist zemeslodes orbītā smagus kodolieročus.

Amerika sacensībā par zināmu militāru pārsvaru bija krietni atpalikusi, tāpēc ideja par «padomju pirmo triecienu» pēkšņi šķita reāla, un dažs labs pat domāja, ka ASV nespēs dot pret​sparu.

Otra problēma bija viens no iekšzemes varas blokiem. ASV karaspēks un flote bija politiski neaizskaramas organizācijas un katrai no tām - sava raķešu programma, tāpēc pūliņi tika dublēti, dramatiski palēninot vispārējo progresu. Ņemot vērā visus apstākļus, Kongress nolēma apiet militāros spēkus un izveidot jaunu valstisku organizāciju, kas pārraudzītu un saskaņotu Visuma pētnieku darbu.

Kongresa lēmuma rezultātā 1958. gada 1. oktobrī radās Nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde (NASA - National Aeronautics and Space Administration), kas nekavējoties nolēma sūtīt cilvēku Visumā; ieceri nosauca - Pro- ject Mercury (Merkura projekts). Taču šajā sacensību posmā amerikāņiem bija lemts zaudēt, jo pirmais Kosmosa ceļojumā 1961. gada 12. aprīlī devās Jurijs Gagarins.

108 minūšu ilgā ceļojuma laikā Gagarins apriņķoja vienreiz ap Zemi, lai gan nebija saņēmis atļauju uzņemties kosmosa kuģa vadību, jo bezsvara ietekme bija pārbaudīta tikai uz suņiem un zinātnieki bažījās, ka Gagarins nespēs normāli rīkoties. Tāpēc misiju vadīja komanda no Zemes, bet ārkārtas gadījumam bija paredzēts avārijas slēdzis.

NASA ar atbildi nekavējās, sūtīdama astronautu Alanu Šeperdu ballistiskas trajektorijas zemorbitālā lidojumā - 116 jūdžu augstumā; kosmonauts atgriezās uz Zemes noteiktā vietā, 302 jūdzes no Atlantijas raķešu bāzes. Pirmā amerikāņa ceļojums izplatījumā bija piecpadsmit minūšu ilgs raķetes lidojums, kas ne tuvu nestāvēja Jurija Gagarina ātrgaitas ceļojumam Zemes orbītā 25 000 jūdžu augstumā.

Sacensībā par cilvēka sūtīšanu Visumā uzvaru guva PSRS, taču vienlaikus norisinājās cita, godkārīgāka sacensība - sa​sniegt Mēnesi!

Sākumā bija nedroši mēģinājumi nogādāt metālu, jebkuru metāla gabaliņu uz Mēness. 1958. gadā ASV palaida raķeti Pioneer, kas, izturējusi tieši septiņdesmit septiņas sekundes, pārvērtās milzīgā uguns bumbā. Dažus mēnešus vēlāk PSRS atbildēja ar JIyua 1[13], kas lidoja skaisti, taču diemžēl aizlaidās garām Mēnesim un iekļuva Saules orbītā. 1959. gada septembrī PSRS mēģināja trāpīt mērķī, un JIvhu-2 kļuva par pirmo kosmosa kuģi, kas nosēdās uz cita debess ķermeņa, ietriekdamies tieši Mēness virsmā austrumos no Skaidrības jūras. Pirms trieciena Jīyna-2 paguva nosūtīt ziņojumu, ka Mēness ir visai nepa​rasts - tam, šķiet, nav magnētiskā lauka.

Nākamais padomju kosmosa kuģis Jlyna-3 bija izcils panākums - tas jau riņķoja ap Mēnesi un fotografēja tā «tumšo» pusi. 1960. gada aprīlī JJyna-3 atgriezās uz Zemes. ASV tikmēr cieta neveiksmi pēc neveiksmes. Ņiķita Hruščovs jutās apmierināts, ka viņa dzimtene gūst uzvaras cīņā par Visumu, un, kad Jurijs Gagarins apriņķoja Zemi, padomju propagandas mašīna drudžaini sāka sūtīt pasaulei ziņas par saviem izcilajiem kosmosa inženieriem. ASV jaunievēlētais prezidents Džons F. Kenedijs nejutās sakauts, viņš centās iedvesmot līdzpilsoņus un nolēma uzņemties kontroli pār situāciju, paziņodams, ka īstais cīņas mērķis ir nogādāt cilvēku uz Mēness. Par spīti astronautikas tehniskajām neveiksmēm, Kenedijs visnotaļ drosmīgi apsolija tautiešiem līdz sešdesmito gadu beigām nosūtīt uz Mēness cilvēku.

Nākamajos desmit gados Mēness virzienā lidoja virkne amerikāņu Rartger un padomju Jīvua, taču daudzi kosmosa kuģi to nesasniedza, bet citi (vai nu nejaušības, vai dažkārt projektēšanas kļūdu dēļ) ietriecās Mēness virsmā. Tomēr kārtējo reizi guva uzvaru PSRS: 1966. gada 3. februārī JJyiia-9 kļuva par pirmo kosmosa kuģi, kas nolaižas uz citas planētas.

Problēmu sarežģīja Mēness masas neparastās, pārsteidzošās īpatnības. Uz Mēness nav nemainīga gravitācijas lauka, kāds raksturīgs Zemes virsmai, Mēness ir nepastāvīga, kunkuļaina lode ar nevienmērīgu, krasi mainīgu gravitāciju.

Kā jau minējām, uz Zemes svārsts darbojas precīzi un regulāri, ar dažām nelielām vēziena ātruma variācijām, ko izraisa mūsu planētas ekvatora izliekums. Tieši tāpēc cilvēks, kas stāv jūras līmenī pie ekvatora, atrodas mazliet tālāk no Zemes blīvā kodola nekā tas, kas stāv tuvāk Ziemeļpolam vai Dienvidpolam. Ja iedarbinātu svārstu uz Mēness, tas nedotu nekādu vērā ņemamu rezultātu tā saukto maskonu dēļ.

Nosaukums maskons ir jēdziena masas koncentrācija saīsinājums: uz Mēness dažviet atrodas ārkārtīgi blīva viela zem virsmas - nevis kodolā, kā, dabiski, varētu domāt. Maskonu dēļ kosmosa kuģim ir ļoti grūti riņķot orbītā Mēness tuvumā, ja pastāvīgi netiek veiktas korekcijas, lai izlīdzinātu gravitācijas atšķirības. Daži pētnieki uzskata, ka tieši gravitācijas «mīnu lauki» radījuši galvenās grūtības pirmajām zondēm, jo tās bija paredzētas viendabīgam gravitācijas spēkam.

Maskonus atklāja Lunar Orbiter-1, kas 1966. gada 14. augustā tika ievadīts Mēness orbītā un atgriezās mājās ar augstvērtīgiem Mēness virsmas attēliem, kas aptvēra pāri par diviem miljoniem kvadrātjūdžu platības, to vidū bija arī pirmie skaidrie attēli ar iespējamām nosēšanās vietām iecerētajai Apollo misijai.

Jaunatklātie Mēness gravitācijas «karstie punkti» neatstāja vienaldzīgu, mūsuprāt, visu laiku izcilāko fantastikas rakstnieku un arī manāmi iedvesmoja NASA. Arturs Klārks kopa ar kinorežisoru Stenliju Kubriku uzrakstīja scenāriju, un tika uzņemta reālistiskākā Visuma piedzīvojumu filma 2001. gads kosmiskā odiseja. 1968. gadā, kad notika filmas pirmizrāde, tā satrieca skatītājus visā pasaulē ar talantīgi veidotu nākotnes vīziju.

Filma sākas ar notikumu sirmā pagātnē, kad mūsu senči vēl bija pērtiķveidīgas būtnes, kam nav savas valodas un darbarīku. Uz Zemi atbrauc nezināmas varas pārstāvis piķmelna, nevainojami veidota monolīta veidolā ar taisnu stāju. Kad pirmatnējo cilvēku bars rītausmā monolītam pieskaras, tas nezin kādā veidā pārprogrammē viņu smadzenes uz evolūcijas ceļu, kas ved uz saprāta attīstību. Kamerai lēni slīdot pār monolītu, augšā gluži kā pirms aptumsuma parādās Saule un Mēness. Un tad notiek pārslēgšanās uz nākotni, 21. gs. sākumu, kad zem Mēness virskārtas Tiho krāterī tiek atklāta spēcīga magnētiska anomālija un sākas izrakumi, lai noskaidrotu parādības cēloņus. Atklājas apmēram četrus metrus garš melns monolīts; no Ze​mes ierodas zinātniska ekspedīcija, lai izpētītu acīm redzami nedabisko parādību.

Saullēktā ekspedīcija dodas uz Tiho krāteri - ģērbušies skafandros, pētnieki nokāpj pa nogāzi bedrē, kur dažus metrus zem planētas virsmas slejas monolīts. Tāpat kā pērtiķveidigos cilvēkus pirms miljons gadiem, arī ekspedīcijas vadītāju Dr. Floidu apbur svešais veidojums, un viņš tam ar cimdoto roku pieskaras. Nākamajā mirklī pār bedres malu iespīd saulesgaisma, kas krīt uz monolītu, vēstot par tumšās Mēness nakts beigām, kas ilgusi divas Zemes nedēļas. Šoreiz, aplūkojot monolītu, redzam Sauli un Zemi tieši zenītā, gandrīz vai sajūtam. Un tad objekts pēkšņi raida signālu Jupitera pavadonim (Klārka romānā vienam no Saturna pavadoņiem -Japetam).

Klārka atjautīgā ideja ir pārsteidzoši tuva reālās pasaules atklājumiem - Mēness maskoniem, par kuriem romāna rakstīšanas laikā tika izteikti minējumi. Klārka tēlotās magnētiskās anomālijas līdzība ar gravitācijas anomālijām ir nepārprotama. Interesanti, vai Klārks zināja par nesen atklātajiem maskoniem un no tiem bija aizguvis ideju par ceļojumu slēdzi, kuru ārkārtīgi tālā senatnē uz Mēness novietojis svešs intelekts, lai paziņotu: Zemes iemītnieki kļuvuši tik gudri, ka spēj sasniegt Mēnesi, un konstatē būtisku anomāliju?

Izcila koncepcija!

Ja svešs prāts tiešām ir veicinājis cilvēces evolūciju no pērtiķa līdz tehnologam, tad, lai apstiprinātu mūsu intelekta «atmodu», labāku trauksmes sistēmu neizdomāt!

Laikā, kad Klārka un Kubrika filma bija pārņēmusi visas paaudzes iztēli, neviens cilvēks vēl nebija

spēris kāju uz Mēness. Taču nākamajā gadā, nepilnu pusgadu pirms nelaiķa prezidentā Kenedija noteiktā termiņa, proti, 1969. gada 20. jūlijā, uz Mēness izkāpa kosmosa kuģa komandieris Nīls Ārmstrongs un pasacīja pazīstamos, lai gan nedaudz pāradresētos vārdus: «Cilvēkam tas ir viens solītis, bet cilvēcei - milzu lēciens.» Šajā sakarībā jāpiebilst, ka dažs labs visā nopietnībā tic, ka NASA viltojusi nosēšanos uz Mēness, par paraugu ņemot Stenlija Kubrika filmu. Filmas ainas pirmajā brīdī šķiet ticamas, tāpēc ka skatītājs neko nezina par Mēness fotogrāfijām un tur valdošajiem apstākļiem. Doma par viltojumu cilvēku galvās pēkšņi radās 2001. gada 15. februārī, kad Fox televīzija ASV pārraidīja programmu Conspiracy Theory: Did We Land on the Moon?[14] Šova nagla bija tēze, ka NASA tehnoloģijas 20. gs. sešdesmitajos gados nebija sasniegušas tik augstu līmeni, lai nogādātu cilvēkus uz Mēness, un, tā kā tik tuvu bija pienācis prezidenta Kenedija politiski nozīmīgais termiņš, visa misija tikusi safabricēta kinostudijā.

Skeptiķi nešaubījās, ka tā bijusi mistifikācija. Viņi norādīja uz to, ka astronautu izdarītajos Mēness virsmas uzņēmumos redzamas tikai melnas debesis bez nevienas zvaigznes. Neba ierīču konstruktoriem bijis grūti visu pēc vajadzības noviltot? Atbilde patiesībā ir pavisam vienkārša. Katrs profesionāls fotogrāfs taču zina, cik sarežģīti vienā kadrā uzņemt kaut ko ārkārtīgi spožu un ļoti miglainu. Tātad, ja būtu redzamas zvaigznes, Mēness virsma līdz ar visiem astronautiem kadrā sadegtu baltās liesmās, jo filmas emulsijai nav tik dinamis​ka diapazona, lai vienlaikus uztvertu abus galējā spilgtuma punktus.

Citu «pierādījumu» vidū bija arī plīvojošā karoga jautājums. NASA ierīču konstruktori laikam bijuši tik stulbi, ka palaiduši studijā mākslīgu vēsmu, lai karogs, ko astronauti nostiprināja, plīvotu. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tas pierādot, ka viss safilmēts uz Zemes.

Faktiski karogs tik skaisti plīvoja tāpēc, ka uz Mēness nav atmosfēras. Nostiprinādami karoga mastu, astronauti to grozīja turp un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tas turas Mēness virsmā, tāpēc karogs mastā kustējās. Uz Zemes tāda kustība atmosfēras dēļ ātri apslāpst, jo apkārtējais gaiss uzsūc karoga kustības enerģiju, turpretim bezgaisa telpā nekas neapslāpē karoga kustību. Tas var plīvot stundām ilgi, kamēr tā enerģija galu galā izsīkst.

Tāpēc ikviens, kas nopietni iedziļinājies Mēness misijas faktisko apstākļu skaidrošanas diskusijā, noraidīs sazvērestības teorētiķu «pierādījumus». Sazvērestības dažkārt notiek, to mēs nenoliedzam: cilvēkiem ir dažādi motīvi, taču Apollo-11 misijai to nekādi nevar piedēvēt.

No 1969. līdz 1972. gadam pa Mēness virsmu tiešām staigāja divpadsmit astronauti, kas pārveda mājās 842 mārciņas Mēness iežu un akmeņu paraugus, oļus, smilti un smalkus putekļus - no sešām dažādām izpētes vietām.

Pēdējais cilvēks, kas staigāja pa Mēnesi, bija Jūdžins Kernans 1972. gada decembrī, un trijos gados uzkrātā amerikāņu un pēc tam krievu bezapkalpes kosmosa kuģa savāktā informācija ievērojami padziļinājusi mūsu zināšanas par Mēnesi. Tomēr radušies arī neskaitāmi jautājumi.

Zinātnieki cerēja, ka Mēness iežu paraugi apstiprinās vienu no Zemes-Mēness sistēmas teorijām. Ja Mēness paraugi būtiski atšķirtos no Zemes iežiem, tad varētu domāt, ka Mēness radies citā Saules sistēmas daļā un jaunradītā Zeme to notvērusi. Ja Mēness būtu mats matā tāds pats kā Zeme, - tas liecinātu, ka abas planētas radušās vienā laikā. Tomēr drīz vien noskaidrojās, ka abas teorijas ir aplamas, un līdz šai dienai neviens tā arī nezina, kāpēc Mēness ir tāds, kāds ir, un atrodas tur, kur at​rodas.

Bezgala komplicētā, samudžinātā Lielā trieciena teorija sliecas šo plaisu aizbērt, lai mūs pārāk neuztrauktu robi zināšanās par Zemi un tās kaimiņu. Lai gan vairākums cilvēku tic šai apšaubāmajai hipotēzei, pētnieki, kas cenšas noskaidrot patiesību, uzskata to par neloģisku. Visām mūsdienu Mēness izcelšanās teorijām piemīt savi trūkumi; Viskonsinas universitātes zinātnieki norāda uz dažām vājām vietām Lielā trieciena teorijā.

■ Mēnesim tādā gadījumā sākotnēji jābūt izkusušām un veidotam no degazētas vielas, proti, teorija neņem vērā, ka Mēness apakšējai mantijai acīmredzot ir visai viendabīgs sastāvs.

■ Trieciena izraisītājam jābūt augušam vienā skābekļa rezervuārā ar Zemi (iepriekšējais Zemes

pavadonis?).

■ Netiek ņemts vērā, ka zem apakšējās mantijas blīvums ir neviendabīgs.

■ Tādā gadījumā Zemes nošķiršanai no trieciena izraisītāja un abu sadursmei bija jānotiek Mēness magmas okeānā pie 5 HF augstfrekvences strāvas 55 miljonus gadus senā modelī.

■ Netiek ņemta vērā kopējā, daudzu lielu triecienu izraisītā ietekme uz neparalēlo Mēness rotācijas asi.

■ Netiek ņemta vērā neizbēgamā Zemes paisumu un bēgumu secības nošķiršana no lunārās (Mēness) izcel​smes.

Ar šo scenāriju saistīta vēl kāda problēma, proti, jautājums par Zemes ātruma pakāpenisko samazināšanos. Ļoti precīzi astronomiski mērījumi, no kuriem daži veikti pirms 2500 gadiem aptumsumu novērojumu laikā, pierāda, ka dienas ilgums ar katru gadsimtu pagarinās par vienu vai divām sekundes tūkstošdaļām. Savulaik pastāvēja uzskats, ka nelielo dienas pagarināšanos var izskaidrot ar Saules un Mēness plūdmaiņu frikciju. Taču, kad Mēness pozicionālās izmaiņas centās izskaidrot tikai ar šo apstākli, izrādījās, ka aprēķini nesakrīt ar novērojumiem. Tātad darbojas vēl kāds faktors. Šis faktors ir Zemes kodolam pieplakusi dzelzs - tā maina inerces mirkli un līdz ar to dienas garumu.

Tāpēc, kad, veicot aprēķinus, ņēma vērā plūdmaiņas un inerces mirkli dzelzs pieplakšanas dēļ, rezultāti sakrita ar novērojumiem. Taču, lai aprēķini sakristu, vajadzēja bez pierādījuma pieņemt, ka ik sekundi no Zemes mantijas kodolā ieplūst 50 000 tonnu dzelzs!

Lai cik satriecošs būtu plūsmas apjoms, vajadzētu 500 miljonus gadu, lai izveidotos Zemes metāliskais centrs, un daži aprēķini liecina, ka process ilgtu 2 miljardus gadu. Tādā gadījumā Zemes ārējā apvalkā tiešām bijis daudz dzelzs (tā tas varētu būt). Tā kā Mēness radies Zemes eksistences rītausmā (iespējams, vēl agrāk), jebkurā materiālā, kuru no virsmas noārdīja lielais trieciens, būtu ārkārtīgi daudz dzelzs, bet īstenībā tā nav.

Lielā trieciena teorija gluži vienkārši ir ticamākais no visiem neticamajiem Mēness pastāvēšanas izskaidrojumiem.

Valda uzskats, ka, par spīti intensīvajiem Mēness izcelsmes pētījumiem un mūsu zināšanām par tā virsmu un grunts sastāvu, mēs par Mēness izcelsmi nezinām vairāk kā pirms reaktīvā lādiņa, kas pirmais atstāja Zemes atmosfēru.

Kā jau minējām, skābekļa izotopa pētījumi liecina, ka gan Mēness, gan Zemes ieži nepārprotami veidojušies vienādā attālumā no Saules, tāpēc Mēness nevar būt notverts asteroīds. Mēness sastāvā ir daudz to pašu elementu, kas Zemei, tomēr proporcijas ir dažādas. Salīdzinājumā ar Zemi Mēnesim būtiski trūkst smago metālu (ņemot vērā tā lielo izmēru un mazo masu).

Apollo misija atklāja uz Mēness vēl kādu dīvainību.

«Hjūstono, mums radušies sarežģījumi» Pirmās divas Apollo apkalpes nolaidās uz līdzenas Mēness jūras, lavas jūras, kas pēc Mēness mērogiem ir relatīvi jauna, bet vēlāk NASA iecerēja apmeklēt tādu Mēness vietu, kur varētu pētīt senākus veidojumus - nelīdzenos kalnājus. Lai gan nebija sagatavots Mēness modulis (LM - lunar modulē), lai nolaistos klinšainā apvidū, vietas izvēles komisija izrādīja lielu interesi par Fra Mauro kalniem Vētru okeāna vidu - tā šķita pietiekami līdzena kalnāja daļa.

Par Fra Mauro misijas Apollo-13 apkalpes komandieri tika iecelts Džims Lovels, viņa kolēģi bija Džeks Švigerts un Freds Heizs. Starts 1970. gada 11. aprīlī noritēja sekmīgi, ļaujot nomierināties tiem, kas bažījās par lidojuma nelaimīgo trīspadsmito numuru.

Kad bija apritējušas misijas piecdesmit piecas stundas un piecdesmit piecas minūtes (mēneša trīspadsmitajā datumā), visi trīs astronauti izdzirdēja un sajuta, kā viņi vēlāk teica, «pamatīgu būkšķi» kosmosa kuģa sānā. Apkalpe, tāpat arī Zemes komanda, ātri novērtējusi kosmosa kuģa tehnisko stāvokli, atklāja, ka divi no trim apkalpes moduļa degvielas nodalījumiem acīmredzot izgājuši no ierindas.

Neviens nezināja, kas noticis, taču apkalpei draudēja lielas bries​mas.

Lai izglābtos, vajadzēja nodrošināt tik daudz strāvas, skābekļa un ūdens, lai pietiktu četru dienu lidojumam ap Mēnesi un atpakaļceļam uz Zemi: tobrīd šķita, ka šo resursu atlicis ļoti maz. Degvielas nodalījumā no skābekļa un ūdeņraža parasti tiek ražota elektrība un ūdens, taču abās skābekļa tvertnēs strauji kritās spiediens, tāpēc arī vienīgais strādājošais nodalījums ilgi nedarbotos. Paliekot bez strāvas vadības modulī, turklāt trūkstot pamatresursiem, būtu jāiztiek ar LM apkārtnes kontroles sistēmu, lai izvadītu no kabīnes lieko oglekļa dioksīdu. It kā vēl būtu par maz nelaimju, pārtrūka arī strāvas padeve galvenajam dzinējam.

Tomēr kosmosa kuģa apkalpe un Zemes komanda saprata, ka viņiem ir ļoti veicies. Lai cik draudīga šķita situācija, negadījums notika misijas sākumā un apkalpei vēl bija krājumā pilnībā apgādātais Mēness modulis. Modulim bija dzinējs, kas varēja nodrošināt atgriešanos uz Zemes, un tieši tik daudz ūdens, skābekļa un strāvas, lai pietiktu četrām dienām, kas vajadzīgas lidojumam ap Mēnesi un atpakaļceļam uz Zemi.

Kad cietušais kosmosa kuģis planēja 164 jūdzes virs Mēness, sakari ar Zemi pārtrūka, kamēr tas neaizlidoja otrpus Mēness: tad uztvērēji atkal sāka saņemt signālus. Cauri Visumam atskanēja vārdi: «Šeit ir fantastisks skats… Var redzēt, no kā mēs attālināmies.»

14. aprīlī pulksten 8.09 pēc austrumu zonas laika Apollo-13 pagriezās mājup, un piecpadsmit tonnu smagais Saturn-V nesējraķetes trešais posms ar blīkšķi tika nosūtīts uz Mēnesi. Saskaņā ar plānu tas ietriecās Mēnesī ar spēku, kas vienāds ar vienpadsmitarpus tonnām trinitrotoluola. Trieciena centrs atradās astoņdesmit piecas jūdzes uz ziemeļrietumiem no vietas, kur Apollo-12 astronauti bija uzstādījuši seismometru.

NASA ziņojumos reģistrēts, kā zinātnieki uz Zemes uztvēruši Saturn-V ietriekšanos Mēness virsmā: «Mēness nodunēja kā zvans.»

1969. gada novembrī Apollo-12 Mēness modulis, kā paredzēts, ietriecās Mēness virsmā, kad, izpildījuši misiju, astronauti atgriezās kosmosa kuģī. Mēness moduļa trieciena spēks līdzinājās tonnai trinitrotoluola un izraisīja šoka viļņus, kas pēc astoņām minūtēm sasniedza kulmināciju un nerimās teju stundu. Apollo-13 trieciena raidītie seismiskie signāli bija divdesmit līdz trīsdesmit reižu spēcīgāki un darbojās četras stundas ilgāk nekā iepriekšējā Mēness moduļa izraisītais trieciens. Šoreiz intensitāte sasniedza kulmināciju pēc septiņām minūtēm un vibrācijas ilga trīs stundas un divdesmit minūtes, atbalsojoties divdesmit piecu jūdžu dziļumā, un no tā izriet secinājums, ka Mēness kodols ir neparasti viegls vai tā varbūt nemaz nav.

Hjūstona toreiz paziņoja Apollo-13 komandai: «Starp citu, Ūdensvīri, rezultāti redzami 12. seismometrā. Izskatās, ka jūsu nesējraķete tikko ietriecās Mēnesī un mazliet to sapurināja.»

NASA ziņoja par to, kā informācija par abām mēnesstrīcēm likusi pārskatīt zināmās hipotēzes par Mēness «interjeru». Neparasto īpatnību vidū ir ātri sasniegta kulminācija un ilgstošas vibrācijas (kādam priekšmetam saskaroties ar Zemi, nekas tamlīdzīgs nenotiek).

Pirms dažiem gadiem Kriss, viesodamies Sietlā, tikās ar Kenu Džonstonu, kas savulaik bija strādājis Brown-Root un Northrop apvienotajā Mēness izpētes laboratorijā, kurā tika uztverti signāli no Mēness.

Apollo misiju laikā viņi bija viens no NASA galvenajiem līgumpartneriem, un Kens atbildēja par datu un fotoattēlu kontroles nodaļu. Kens pastāstīja Krišam, ka toreiz, kad Apollo-13 nosēšanās laikā notika grūdiens, zinātnieki teikuši ne tikai, ka «Mēness dun kā zvans», bet arī to, ka ritmiski «svārstās» visa Mēness struktūra, «it kā planētas iekšienē darbotos gigantisks hidraulisks pašizkrāvējs».

Zvana efekts pievērsa sabiedrības uzmanību jau sen izteiktajai domai, ka Mēness varētu būt dobs.

1962. gadā vadošais NASA zinātnieks Dr. Gordons Makdonalds publicēja ziņojumu izdevumā Astronautics Magazine, secinādams, ka, spriežot pēc Mēness kustību analīzes, tajā ir tukšums.

Dr. Šons K. Solomons, tolaik MTI [15] ģeofizikas profesors, tagad Vašingtonas Kārnegī institūta

Zemes magnētisma nodaļas direktors un NASA Astrobioloģijas institūta Kārnegī nodaļas galvenais pētnieks, teica: «Eksperimenti Mēness orbītā ievērojami padziļinājuši mūsu zināšanas par Mēness gravitācijas lauku… arī par draudīgo varbūtību, ka Mēness varētu būt dobs…»

Kāpēc draudīgo varbūtību?

Astronomijas un Visuma zinātņu profesors, Kornelas universitātes Planētu pētniecības laboratorijas direktors Karls Sagans diskusijā par Marsa pavadoņiem izteicās: «Pats par sevi saprotams, ka dabisks pavadonis nevar būt dobs objekts.»14 Tāpēc atbilde nav tālu jāmeklē: ja Mēness ir dobs, kāds vai kaut kas to būs izgatavojis.

Tikmēr diskusijas nerimst. Taksonā Arizonas universitātes darba grupa precizējusi hipotēzes kopsavilkumu par Mēness izlūkmagnetometra rādījumiem, secinot, ka Zemes pavadonim ir niecīgs metāla kodols diametrā aptuveni 420 jūdzes (680 km) plus mīnus 112 jūdzes (180 km). Darba grupu vada Lons Huds. «Zinājām, ka Mēness kodols ir niecīgs, bet nezinājām, ka tik niecīgs,» Huds atzina. «Tas tiešām apstiprina domu, ka Mēness izcelsme ir unikāla, krasi atšķirīga no pārējiem debess ķermeņiem - Zemes, Veneras, Marsa vai Merkura.»15 Tātad Mēness centrā varētu būt tukšums vai arī tā kodols ir ļoti mazs. Iespējams arī, ka tā virsmā ir poras, tāpat kā ārkārtīgi blīvās zonas, tā sauktie maskoni. Jebkurā gadījumā Mēness uzbūve ir neparasta.

Galvenais pretarguments idejai par Mēness dobo vidu, ko dzirdējām atkārtojam ne reizi vien, ir tas, ka neviena Mēness izcelsmes teorija nespēj šo īpatnību izskaidrot. Arguments ir šāds: «Tā kā nevaram izskaidrot, kā dabisks pavadonis var veidoties ar dobu centru, tad tam nevar būt nekāds QED [16] .»

Tāds viedoklis ir diezgan loģisks, ja principā tiek atzīts, ka Mēness ir dabisks veidojums. Kāpēc lai nebūtu tāds pie​ņēmums?

Taču, atmetot visus iepriekš izveidojušos uzskatus par to, kas iespējams un kas ne, jādomā, ka viengabalaini ķermeņi nedun kā zvans, bet dobie gan.

Dobs vai ne, nolēmām sīkāk papētīt Mēness mehānis​mus.

Piektā nodaļa DZĪVĪBAS DEVĒJS Esam noskaidrojuši to, cik neparasti ir daži Mēness aspekti. Tagad jāizpētī, kā mūsu tuvākais kosmosa kaimiņš ietekmē dzīvi uz Zemes.

Vispirms jau nevar ignorēt pieņēmumu, ka pilnmēness liek izpausties trakumam un citiem ļaunumiem, palielina vardarbību, pašnāvību skaitu, sekmē negadījumus un kāpina agresivitāti, - šī doma acīmredzot ir tikpat sena kā pati vēsture. Ticējums, ka pilnmēness izraisa garīgu nelīdzsvarotību un dīvainu uzvedību, īpaši izplatījās viduslaiku Eiropā.

Bet vai šādiem ticējumiem ir zinātnisks izskaidrojums?

Sakarā ar pilnmēness ietekmi veikti daudzi pētījumi, un dažos gūti pārsteidzoši rezultāti. Ārstu grupa Bredfor- das slimnīcā, Anglijā, veica pētījumu, lai pārbaudītu, vai pilnmēness laikā tiešām pieaug negadījumu skaits sakarā ar dzīvnieku kodieniem. Retrospektīvi analizējot negadījumus un vizītes neatliekamās palīdzības nodaļā, ārsti atlasīja reģistrētos pacientus, kurus no 1997. līdz 1999. gadam bija sakoduši dzīvnieki.

Sakošanas gadījumu skaits dienā ik mēnesi tika salīdzināts ar Mēness fāzi, un atklājās, ka šis skaits pilnmēness laikā ievērojami pieaug. Ņemot par atskaites punktu pilnmēness periodu, negadījumu skaits jebkurā citā mēness fāzē bija daudz mazāks. Ārsti secināja, ka pilnmēness laikā dzīvnieki sakož cilvēkus daudz biežāk.16 Nedrīkstam aizmirst, ka šī mijiedarbība nav pielīdzināma cēloņsakarībai. Ārstu atklātā sistēma varētu būt dīvains statistikas triks vai arī saistība ar Mēness fāzēm, iespējams, ir nejaušu sakritību virkne.

Neizskaidrojot, kā tieši Mēness spēj paaugstināt dzīvnieku agresivitāti pret cilvēku, saistību nevar pierādīt.

Cits pētījums pievērsās cilvēka agresivitātei un Mēness sinodiskajiem cikliem Floridas štatā, Deidas apgabalā. Tika pētita informācija par pieciem agresīvas un / vai vardarbīgas cilvēku uzvedības gadījumiem, lai noteiktu to varbūtējo saistību ar Mēness fāzi. Pētījums aptvēra slepkavības, pašnāvības, liktenīgus satiksmes negadījumus, vardarbīgus uzbrukumus un neatliekamās psihiatriskās palīdzības kabineta apmeklējumus.

Darba grupa secināja, ka slepkavības un vardarbīgi uzbrukumi ap pilnmēness laiku uzrāda statistiski nozīmīgu negadījumu koncentrāciju. Psihiatriskās palīdzības kabinetus cilvēki visbiežāk apmeklēja pirmajā ceturksnī, turklāt daudz biežāk jaunā Mēnesī un pilnmēnesī. Pašnāvību statistikas līkne uzrādīja saistību gan ar vardarbīgiem uzbrukumiem, gan liktenīgiem satiksmes negadījumiem, kas liek domāt par pašiznīcināšanās iezīmi abos izturēšanās modeļos. Tika izvirzīta hipotēze par cilvēka agresivitātes bioloģisko ritmu, kas sasaucas ar Mēness sinodisko ciklu.17 Pētījumi tika veikti rūpīgi un zinātniski korekti, tomēr jāatceras, ka neskaitāmos citos gadījumos neatklājās nekādas sakarības. Ja uzskats par Mēness fāzes ietekmi ir pamatots, tas vēl ir jāpierāda.

Mūsuprāt, šāda sakarība tomēr būtu loģiska, jo Mēness gravitācijas efekti jūtami ietekmē Zemi, izraisa paisumus un bēgumus okeānu ūdeņos, un cilvēka ķermenis taču sastāv no teju astoņdesmit procentiem ūdens. Vienalga, vai Mēness cikli ietekmē mūsu dzīvi vai neietekmē, taču Saules cikli - neapšaubāmi.

Četri gadalaiki Kad rakstām šos vārdus, koku lapas pie mums, Lielbritānijā, jau sārtojas. Dienas kļūst arvien īsākas, naktis stiepjas garākas. Ari dienas vidējā temperatūra sāk kristies, un liela daļa floras un faunas ieslīgst

ziemas miera stāvokli.

Protams, gadalaiku maiņa notiek visā ziemeļu puslodē - platuma grādos starp Vēža tropu jeb Ziemeļu saulgriežu loku un Polāro loku. Tikmēr dienvidu puslodes valstīs iestājas pavasaris, un, dienām kļūstot garākām un kāpjot diennakts vidējai temperatūrai, sāk rosīties jauna dzīvība. Mēs, kas dzīvojam tālu no ekvatora, zinām gadalaiku maiņas ritmu un ietekmi, kādu tie atstāj uz mūsu dzīvesveidu. Mūsu senčiem Eiropas ziemeļdaļā, Āzijā un Amerikā ziemas tuvošanās, protams, iedvesa bailes un bažas, bet pirmie pavasara pumpuri žēlsirdīgi sniedza atvieglojumu, vēstot, ka drīz atkal būs svaiga pārtika.

Vairākums cilvēku prāto par to, kāpēc notiek gadalaiku maiņa. Parasti iedomājamies, ka visu nosaka Zemes attālums no Saules. Bet tā tas nav - gadalaikus izraisa mūsu planētas leņķis attiecībā pret Sauli, apmēram 22,5 grādu liels. Zīmējumā parādīts, kā izskatītos Zeme, ja, riņķojot ap Sauli, tā ieņemtu vertikālu stāvokli: Zemes ekvators tad nepārtraukti būtu pa​griezts pret Saules ekvatoru.

Ja mūsu planēta tiešām ieņemtu šādu stāvokli, attālums starp Saules un Zemes ekvatoru izliekumiem būtu mazāks neka starp Saules un Zemes poliem. Un tad uz Zemes būtu ārkārtīgi augsta ekvatoriālā temperatūra, bet polārajos apgabalos daudz aukstāks nekā tagad. Dīvaini, ka galvenais tomēr nav attālums starp Zemi un Sauli; svarīgāks ir atmosfēras biezums virs Zemes sektora Saules pusē. Iedomātajā, iepriekš aprakstītajā situācijā saulesgaismai līdz poliem būtu jāveic lielāks attālums cauri atmosfērai nekā līdz ekvatoram, tāpēc polos temperatūra kris​tos vēl zemāk.

Vēl kāds nozīmīgs faktors, kas liek polos kristies temperatūrai, ir pazemināta enerģijas jauda vietās, kur, Zemei atliecoties no perpendikulārās pozīcijas, Saules enerģijai jāizkliedējas lielākā teritorijā.

Piemēram, saulesgaismas loks, kura diametrs ir viens kilometrs, sasniegs Zemes virsmu ekvatora tuvumā gandrīz kā nevainojams aplis, bet galējos ziemeļu un dienvidu platuma grādos planētas izliekuma dēļ tas izstiepsies gara ovāla veidā.

Tāpēc saulesgaismas siltums polos izkliedēsies pa daudzkart plašāku teritoriju un līdz ar to daudzkārt vājināsies.

Ideāls tādas pasaules modelis, kura atrodas perpendikulārā pozīcijā pret savu orbītu ap Sauli, ir Merkurs. Tā kā Merkurs atrodas tuvu Saulei, tā orbītas slīpums jeb, precīzāk, novirze radītu cilvēka dzīvei neciešamus apstākļus. Ja varētu atrasties uz Merkura vienu ļoti īso astoņdesmit dienu garo gadu, Saule ik dienas (kas atbilst piecdesmit astoņām Zemes dienām) uzlēktu kā parasti - austrumos no

ekvatora, bet norietētu rietumos. Uz Merkura ir tik augsta ekvatoriālā temperatūra, ka tajā uzvārītos svins, tai pašā laikā no Zemes sūtītās zondes rāda, ka polāros apgabalus pastāvīgi klāj ledus.

Tātad, ja Zeme atrastos vertikālā pozīcijā, uz tās nebūtu pārāk daudz dzīvei piemērotu vietu, jo ekstremālās temperatūras tādiem zīdītājiem kā cilvēks ļautu dzīvot tikai šaurā joslā. Un

arī tad starp karstajām un aukstajām zonām plosītos jūras straumes un vēji, izraisot katastrofālus klimatiskos apstākļus: dažos apvidos nepārtraukti lītu, citur valdītu sausums. Daudzviet trakotu viesuļvētras un tornado, un maz ticams, ka uz tādas planētas jebkad attīstītos augstākas dzīvības formas.

Bet nu aplūkosim citu varbūtību, kad Zemes ass noliekusies deviņdesmit grādu leņķī pret savu orbītu, pa kuru tā ceļo ap Sauli, un ar vienu polu ir pastāvīgi pagriezusies pret Sauli.

Vienā no poliem, pieņemsim Dienvidpolā, visu laiku būtu dienasgaisma, jo Zeme uz visiem laikiem būtu iesprūdusi tādā stāvoklī, kas atgādinātu pusdienlaiku Centrālāfrikā vasaras vidū. Saule kvēlotu zenītā visu dienu bez pārtraukuma! Savukārt Ziemeļpolā valdītu mūžīga nakts. Ziemeļu puslodē visu laiku būtu nakts, bet dienvidu puslodē nebeidzama diena.

Planētas neapgaismotā puse nemūžam nesasiltu, un temperatūra stabili turētos daudz zemāka, nekā spējam iedomāties. Apgabalā, kas tagad atrodas starp ekvatoru un Mežāža tropu jeb dienvidu saulgriežu loku, Saule parādītos reizi dienā pa​visam zemu pie apvāršņa. Slīpuma dēļ tā cauri atmosfērai sildītu vārgi un visu zemi klātu ledāji, pār kuriem no tumšās ziemeļu puslodes brāztos lejup sniega vētras.

Antarktikā nebūtu ne miņas no dzīvības, jo tur būtu daudz tveicīgāk nekā tagad viskarstākajā Zemes vietā. Vienīgi Dienvidamerikas dienvidgalā, Tasmanijā, Jaunzēlandē un varbūt Austrālijas dienvidu krastā būtu cilvēka dzīvei piemērota temperatūra. Tomēr grūti iedomāties, cik drausmīgi laika apstākļi būtu jāpārcieš tiem, kas tur dzīvotu: no ziemeļiem

ieplūstu ledainas okeāna straumes, no dienvidiem - svelmai-' nas. Gandrīz droši var teikt, ka tur visu laiku būtu migla, kas aizklātu Sauli.

Ja Zeme riņķotu ap Sauli vienā no šiem režīmiem, gadalaiku vispār nebūtu, un diez vai uz planētas rastos augstākas dzīvības formas.

Par laimi, mums ir gadalaiki, jo Zemes ass ir sasvērusies apmēram 22,5 grādu leņķī attiecībā pret Saules ekvatoru. Un šo leņķi notur Mēness, kas darbojas kā mūsu planētas milzu stabilizators. Šī slīpuma dēļ tajā orbītas posmā, kad Zeme ir sasvērusies uz Saules pusi, ziemeļu puslodē iestājas vasara. Saule tad kāpj augstāk debesīs un paliek virs apvāršņa ilgāk, un tās stari sasniedz Zemi daudz

tiešāk. Un otrādi - kad ziemeļu puslode atvirzās tālāk no Saules, Saule debesīs ceļas zemāk, virs apvāršņa paliek īsāku laiku, un tās stari krīt uz Zemi slīpāk.

Lai gan galējie polārie apgabali visu gadu ir iekalti ledājos, Zemes 22,5 grādu leņķis nodrošina to, ka lielākā daļa mūsu planētas visu gadu saņem pietiekami daudz siltuma. Tāpēc tik daudz Zemes ūdeņu paliek šķidrā agregātstāvokli. Visa dzīvība atkarīga no ūdens un nevar bez tā pastāvēt. Temperatūras diapazons, kurā ūdens saglabājas šķidrā veidā, patiesībā ir ļoti šaurs. Zemes okeāni aizsaltu jau pie -1,91 °C , bet +100 °C ir ūdens vārīšanās temperatūra.

Tātad uz mūsu planētas valda ārkārtīgi labs līdzsvars. Jelkad novērotā zemākā temperatūra -89,2 °C (-128,6 °F) reģistrēta stacijā Vostok Antarktikā, bet visaugstākā - +58 °C Lībijā, F.l- azizijā. Absolūto ekstrēmu diapazons nesasniedz 148 °C, un tas tiešām ir maz. l'ar zemāko temperatūru pieņemta absolūtā nulle, kad apstājas visa molekulārā kustība. Tad valda prātam neaptverams aukstums: -273,15 °C (459,67 °F).

Augstākās temperatūras robeža nav zināma, taču visaugstākā temperatūra mūsu Saules sistēmā ir Saules kodolā, kur tā ir visai iespaidīga: +15 000 000 °C (+27 000 000 °F).

Zemes temperatūru spektrs ir tik optimāls, ka pie mums ir pavisam maz dzīvei nepiemērotu vietu.

Cilvēka ķermeņa normālā temperatūra svārstās no +36,1 °C līdz +37,8 °C (no +97 līdz +100 °F), tomēr inuīti laimīgi dzīvo ziemeļu polārā loka apvidū un beduīni klejo pa Ziemeļāfrikas tuksnešiem.

Pasaules vidējā temperatūra svārstās ap +14,5 °C (+58 °F) - tie ir visai piemēroti apstākļi fiziskam darbam. Protams, daži teiks, ka tā «ir» pasaules temperatūra, un, ja būtu citādi, cilvēku nemaz nebūtu, tomēr tāda loģika ir apšaubāma. Mēs rastos arī tad, ja pasaulē būtu maz dzīvei piemērotu vietu. Nevienai citai zināmajai planētai nav tik šaurs temperatūru spektrs, turklāt tāds, ka lielāko daļu gada nesasalst ūdens. īstenībā ūdens ir visai neparasta viela. Uz Zemes tas vienlaikus sastopams trijos agregātstāvokļos: ciets ledus, šķidrs ūdens un tvaiks. Lai gan ūdens molekulu veido tikai divi ūdeņraža atomi un viens skābekļa atoms, ūdens ir universāls šķīdinātājs ar augstu virsmas spraigumu.

Iespējams, vispārsteidzošākā ir ūdens blīvuma maiņa. Visblīvākais ūdens ir +4 °C temperatūrā, kad sasilstot tas kļūst vieglāks, un vieglāks tas kļūst arī atdziestot. Kurš gan nezina, ka silts ūdens ceļas kā konvekcijas plūsmas, taču arī ledus, peld. Uz citām Saules sistēmas planētām var būt vai nu ledus, vai tvaiks, bet vienīgi Zemi apskalo šķidrs ūdens - dzīvības devējs. Šķidram ūdenim ir noteicošā loma pasaules, kāda tā ir šobaltdien, radīšanā - kā zināms, dzīvība bez tā nespēj eksistēt. Tektonisko plātņu kustība un Zemes karstais kodols pastāvīgi veido jaunas kalnu grēdas: darbojoties vulkāniem un pārvietojoties zemes masām, rodas kalni, savukārt ūdens ir galvenais mūsu planētas virsmas nogludinātājs. Laika zobs, kalniem novecojot, pastāvīgi drupina iežus, un galvenais vaininieks te ir ūdens - lietus, ledus un sniega veidā. Šķidrs ūdens - straume vai upe - drupina laika gaitā sadēdējušos iežus un izkaisa tos līdzenumos, dodot dzīvībai nepieciešamo barību. Vēl vairāk barības upes aiznes uz okeāniem, sagādājot uzturvielas ūdensaugiem, kas veido okeāna dzīlēs barības krājumus.

Protams, nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams, ja lielākā daļa Zemes ūdens neatrastos šķidrā agregātstāvoklī. Tikai divi procenti ūdeņu ir saslēgti ledājos un polārajos ledos, deviņdesmit septiņi procenti veido jūru un okeānu ūdeņus, bet viens procents atvēlēts cilvēkam - dzeramais ūdens. Pietiktu ar

nelielu Zemes temperatūras vai gadalaiku sistēmas maiņu, lai mainītos arī mūsu planētas ūdens īpatnības.

Kā jau noskaidrojām, lielāks planētas ass slīpums, iespējams, liktu aizsalt okeāniem. Tad kristos temperatūra uz visas planētas, un vēl lielākas platības klātu ledus.

No otras puses, ja Zemei nebūtu izliekuma, ekvatoriālajos apgabalos valdītu neciešams karstums un radikāli mainītos laika apstākļi visā pasaulē. Turklāt mūsu evolūcijā liela loma bijusi bioloģiskajai daudzveidībai, par ko zinātnieki vairs nešaubās, un tā nekad nebūtu izveidojusies pasaulē ar vēl krasākām temperatūras atšķirībām dažādos Zemes rajonos.

Tāpēc mūsu eksistencei ir būtiski svarīgi, lai Zemes ass slīpums ārkārtīgi ilgi saglabātos ap 22,5°, un tomēr, ņemot vērā mūsu planētas uzbūvi, - diez vai tā būs. Zemei tuvākā un ari radniecīgākā planēta ir Venera, taču savulaik tās ass slīpums krasi mainījies, ari citām Saules sistēmas planētām, kā pierādīts, laika gaitā ievērojami mainījies noliekuma leņķis. Zeme iekšēji ir visai aktīva un gaužām nestabila, tomēr, par spīti dažām periodiskām svārstībām, tās leņķis attiecībā pret Sauli ir noturīgs.

Nacionālā zinātniskās pētniecības centra direktors un Parīzes observatorijas darba grupas vadītājs astronoms Žaks Laskārs nešaubās, ka Zeme, ja tai kaimiņos nebūtu Mēness, tiešām sasvērtos!18 Izmantojot datormodelēšanu, Laskārs 1993. gadā atklāja, ka citām Zemei līdzīgām planētām (Merkuram, Venerai un Marsam) raksturīgs ļoti nepastāvīgs slīpums, kas, piemēram, Marsa gadījumā reizumis mežonīgi svārstās - no 0 līdz 60 grādiem. Datorizētā modelēšana pierāda arī to, ka Zemes ass slīpums vēl krasāk mainītos (no 0 līdz 85 grādiem), ja tās stabilo līdzsvaru nenodrošinātu mūsu neticami lielais Mēness.

Neviens īsti nezina, cik ilgā laikā jūtami mainītos Zemes slīpums, ja to tik lielā mērā neietekmētu Mēness. Starp abiem debess ķermeņiem notiek pastāvīga enerģijas apmaiņa, kas ne tikai notur nemainīgu Zemes slīpumu, bet arī ievērojami samazina mūsu planētas rotēšanas ātrumu. Pastāvīgais ass slīpums pārvērtis Zemi par ideālu tīģeli augsti attīstītai dzīvībai, nodrošinot tai miljoniem gadu stabilitāti, lai tā no vien​kāršākajām formām varētu pārveidoties līdz komplicētajām mūsdienu dzīvajām būtnēm.

Lai gan Zeme ir krietni lielāka par Mēnesi, Mēness tāpat ir milzīgs debess ķermenis. Paisumus un bēgumus Zemes okeānos, jūrās un ezeros izraisa Zemes, Mēness un Saules gravitācijas mijiedarbība.

Plūdmaiņas ietekmē gan sauszemi, gan okeānus, taču šo ietekmi var noteikt tikai ar rūpīgu mērījumu palīdzību. Saules plūdmaiņas (Saules gravitācijas spēka kulminācija) notiek ik pēc divpadsmit stundām, bet arī Mēness nestāv uz vietas, lai gan tā izraisītie paisumi un bēgumi nav tik regulāri - vidēji ik pēc 12,42 stundām.

Plūdmaiņu spēku jebkurā okeāna vietā nosaka daudzi apstākļi - piemēram, tādi kā piekrastes reljefs un jūras gultnes dziļums. Dažās zemienēs plūdmaiņas tikpat kā neietekmē ūdens līmeni - tā tas ir, piemēram, Maldivu salās Indijas okeānā, kur vidējais augstums virs jūras līmeņa nesasniedz pat

metru. Savukārt citur, piemēram, pie Lielbritānijas krastiem, paisumiem un bēgumiem raksturīga plaša amplitūda.

Ja nebūtu Mēness klātbūtnes, plūdmaiņas nekad nebeigtos, jo tās izraisa arī Saule. Tomēr tās būtu

daudz vājākas nekā tagad - tāpēc ka, lai cik milzīga ir Saule un lai cik mazāks par to ir Mēness, Mēness tomēr atrodas mums daudz, daudz tuvāk nekā Saule. Tieši Saules un Mēness plūdmaiņu mijiedarbība apgrūtina paisumu, bēgumu, kā arī to spēka paredzēšanu.

Lielākās plūdmaiņas notiek pilnmēnesī vai jaunmēnesī, kad Mēness nostājas uz vienas taisnes ar Sauli, ar savu gravitācijas spēku papildinādams Saules gravitāciju. Daudz vājākas plūdmaiņas novērotas pirmajā un pēdējā Mēness ceturksnī, kad Mēness un Saules gravitācija darbojas pretī viena otrai.

Dzīvība okeānu un jūru piekrastē attīstījās, izmantojot paisumu sniegtās priekšrocības - gan dienas, gan mēneša periodos. Piemēram, vairākas krabju sugas pilnmēnesī vai jaunmēnesī paisuma laikā sadēj smiltīs olas, lai perēšanas laikā pasargātu tās no jūras plēsoņām. Daudzi radījumi, augstam paisumam ceļoties, naktīs atstāj okeānu, lai parakņātos piekrastē gar ūdens malu un ar nākamo paisumu atgrieztos drošībā.

Daudzi vēžveidīgie barības ziņā ir pilnīgi atkarīgi no paisumiem un bēgumiem; 20. gs. sešdesmitajos gados atklājās, ka austeres ir tik jutīgas, ka «zina», kādā pozīcijā ir Mēness gan augšā, gan planētas pretējā pusē. Austeres, kurām nav acu, tika izzvejotas no okeāna, saliktas tvertnē un novietotas Klinšu kalnos, kur tās gan atvērās, gan aizvērās - tāpat kā okeānā, it kā tas būtu iesniedzies tik tālu iekšzemē. Tā kā citu kairinātāju (piemēram, straumes vai viļņu kustības) nebija, jādomā, ka austeres tiešām sajūt pat minimālus Mēness un Saules gravitācijas iedarbības kritumus un kāpumus.

Ja jau moluski, mūsu sensenie evolucionārie radinieki, spēj kaut kādā veidā uztvert tādas astronomiskas svārstības, laikam nav pamata domāt, ka to nespēj cilvēks. Šādi apsvērumi varētu veicināt pētījumus par iespējamiem cilvēka izturēšanās modeļiem atkarībā no Mēness fāzēm.

Varbūt nav brīnums, ka daži radījumi ir iemācījušies izmantot plūdmaiņas, kas salīdzinājumā ar tālās pagātnes laiku, kad Mēness atradās krietni tuvāk Zemei, tagad ir niecīgas. Ļoti tuvā Mēness izraisītie varenie spēki varēja radīt lielu karstumu un pat dažās vietās izkausēt Zemes virskārtu. Tomēr šis posms nebija pārāk ilgs, jo tā pati enerģijas pārnešana, kas izraisa plūdmaiņas, liek Mēnesim dreifēt projām no Zemes. Tas notiek tāpēc, ka Zeme griežas ap savu asi ātrāk, nekā Mēness riņķo ap Zemi. Ātrākās rotēšanas dēļ Zemes plūdmaiņu izliekums (11. zīm.) vienmēr apsteidz Mēness pozīciju. Plūdmaiņu izliekums iedarbojas uz Mēnesi, palielinot tā kopējo enerģiju. Tikmēr berze starp Zemes virsmu un tās okeāniem faktiski samazina mūsu planētas rotēšanas ātrumu. Ne visai strauji, tomēr gadsimta laikā sakrājas ap 0,002 sekundes.

Mēness turpinās attālināties no Zemes, līdz galu galā sasniegs līdzsvara stāvokli, un tas, jādomā, notiks pēc aptuveni piecpadsmit miljardiem gadu. Mēness tad atradīsies 1,6 reizes tālāk no Zemes nekā patlaban un uz Zemes iestāsies solārā diena, kas sakrīt ar Mēness orbītu, un tā ilgs piecdesmit piecas dienas. Bet tāpēc mums nav jāmokās ar bezmiegu, jo Saule jau apmēram miljards gadu pirms tam būs pārvērtusies par sarkanu milzeni, un Zeme jebkurā gadījumā vairs neeksistēs.

Zemes un Mēness attiecības mainās ļoti garos laika posmos, tāpēc tagad salīdzinājumā ar vispārējiem mērogiem mēs dzīvojam tādā kā «momentuzņēmuma brīdī». Šobrīd Mēnesim vajag 27,322 diennaktis, lai apriņķotu ap Zemi, un, tā kā arī Zeme riņķo ap Sauli, pilnmēness un jaunmēness fāzi nosaka mazliet garāks cikls - 29,53 diennaktis. Senā pagātnē abi šie skaitļi bija pavisam citi, un arī nākotnē tie būs citi, lai gan izmaiņas notiek gausi: kā ziņo NASA, Mēness attālinās no Zemes apmēram 3,8 centimetrus gadā.

11. zīmējums Zeme rotē līdz ar plūdmaiņu iz- iekumu, (aču Mēness gravitācijas dēļ jdens izliekums liecas kusteties pretējā virzienā. Rezultātā viļņi sagulst okeānu libenā un jūru krastos, izraisot ber- :i. Berze samazina Zemes rotēšanas itrumu, un enerģija tiek pārnesta uz vlēnesi, palielinot tā ātrumu. Līdz ar o, pēc fizikas likumiem, Mēness orbītai āpaplašinās.

Varbūt Saules eskalācija piemeklēs arī mūs, pirms Mēness sasniegs savu pēdējo pozīciju attiecībā pret Zemi. Līdz brīdim, kamēr Mēness un Zeme sasniegs savu galamērķi, Mēness jau atradīsies tik tālu, ka vairs neietekmēs Zemi un nerūpēsies par tās slīpuma noturēšanu. Ņemot vērā Zemes nestabilo kodolu, gandrīz vai droši varam pareģot krasas un, iespējams, arī katastrofālas ass slīpuma un klimatiskās izmaiņas.

Menas universitātes fizikas un astronomijas profesors Nīls F. Kominss aprakstījis, kas notiktu, ja nebūtu Mēness. Viņš paskaidro, ka Zeme tad grieztos tik ātri, ka dienā būtu tikai astoņas stundas un nevarētu pastāvēt komplicētas dzīvības formas. Ja galu galā augstāk attīstīta dzīvība parādītos, tad tā būtu visai atšķirīga no mums, piemēram, šīs būtnes nesazinātos ar valodas palīdzību.19 Viens tomēr ir skaidrs: bez Mēness nebūtu cilvēku!

Sestā nodaļa DZĪVĀ ZEME Cilvēks ir neiedomājami robusta būtne - mazliet smalkāks par dzīvu ūdens maisu, kas uzkārts uz minerālu karkasa. Mēs spējam izdzīvot smagos apstākļos un pat nedēļām iztikt bez ēšanas, tomēr ātri nomirsim, ja nebūs gaisa elpošanai vai ja tiksim pakļauti ārkārtīgi augstas vai zemas temperatūras iedarbībai. Darvina evolūcijas ēra gādājusi par to, ka mēs nevainojami iederamies savā vidē, tomēr laikam nevajadzētu par zemu novērtēt ārkārtīgi labvēlīgo likteni, kas ļāvis mums izdzīvot līdz šai dienai.

Katrs cilvēks ir neatkārtojams. No citiem radījumiem mūs atšķir, kā mums māca skolā, spēja apzināties, kas mēs esam, gluži vienkārši pretstatot sevi Visumam. Mēs ikviens zinām: «Tas esmu es un tas - viss pārējais.» Katrs cilvēks ir emocionāli intelektuāla sala, ko ar «visu pārējo» saista sarežģītā piecu maņu mijiedarbība.

Divas spraudziņas cilvēka sejā attīstījušas spēju atšifrēt enerģijas atspulgus redzes formā, divas citas uztver jēgu apkārtnē sablīvēto viļņu sadursmes kakofonijā, nodrošinot mums dzirdi. Mums ir arī pietiekami jutīga āda, kas ziņo par formu un struktūru, mute, kas smalki, ar garšas palīdzību, atšķir dažādas ķīmiskas vielas, kuras grasāmies uzņemt, un arī gaisa pievads, ar kuru uztveram specifiskas molekulas, kas virmo atmosfērā miljoniem citu molekulu vidū, - tā ir mūsu oža.

Pieci savienotie mehānismi ļauj mums mijiedarboties ar «visu pārējo», pirmām kārtām - ar citiem cilvēkiem, tāpēc mēs neeksistējam vientulībā. Šie stimulējošie punkti piešķir dzīvei tās nozīmīgākos aspektus. Mīlestība, bailes, riebums, līdzjūtība, smiekli un daudzas citas emocijas padara mūs neatkārtojamus, izceļ kā subjektus, kas būtiski atšķiras no pārējām dzīvajām būtnēm.

Bet kā un kāpēc esam kļuvuši tik atšķirīgi no citām zvaigžņu putekļu pārveidotajām kombinācijām?

Kāpēc Nīls Armstrongs ir pārāks par 3,5 miljardus gadu vecu iežu gabalu, ko viņš pacēla no Mēness virsmas?

Ticīgie nesaprotamās parādības mēģina izskaidrot ar Dieva gribu, bet tie, kas pievēršas zinātnei, - ar «antropo principu». No vecā, labā «antropā principa» par LIELO jautājumu neuzzināsim vairāk, kā vispār to apejot. «Antropais princips» atzīst irstošo, niecīgo cilvēces pastāvēšanas varbūtību, konstatējot, ka Visuma likumiem, kas mūs radījuši, jābūt tieši tādiem, kādi tie ir, vai arī mēs šobrīd neeksistētu un tos neuztvertu.

Mūsuprāt, tā ir tikai kustības definīcija, emocionāli stimulējoša mūzika, kas pauž tikai to, ka «mūzika ir laba». Doma ir pareiza, bet tā nav pielīdzināma pieredzei!

«Antropais princips» kalpo vienam mērķim: apslāpēt mūsu bažas par to, ka faktiski mums nebūtu jāeksistē. Ja salīdzinām abas nostādnes («antropo» un dievišķo), jāsecina, ka Dieva scenārijs vismaz lūko izkustināt problēmu no vietas, nevis tikai ignorē to.

Cilvēki, kas visvairāk paļaujas uz zinātni, iespējams, atzīs, ka cilvēks, tāpat kā visa pasaule, ir miljardiem gados izvētītu nejaušību produkts. Tomēr izcilāko no izcilākajiem zinātniekiem Albertu Einšteinu neapmierināja doma, ka dabā viss sastāv no nejaušībām.

Par kvantu fiziku viņš izteicās tā: «Dievs nenodarbojas ar kauliņspēli.»

Jo vairāk cenšamies izzināt, kāpēc mūsu planēta attīstījusies par laimes zemi dzīvajām būtnēm, jo lielākus pārsteigumus piedzīvojam. Par dzīvības brīnumu uz Zemes jāpateicas šaurajam temperatūru spektram, kas nodrošina mums šķidru ūdeni un, kā jau minējām, Mēnesim, kas gādā par ideālu Zemes slīpumu, lai nodrošinātu mums labvēlīgu kli​matu.

Bet pārsteidzoši ir tas, ka jau pats Mēness radīšanas akts ir pirmais posms notikumu ķēdē, kas beigu beigās lika Visumam radīt mūs, cilvēkus!

1911. gadā Vācijā daudzsološais jaunais zinātnieks Alfrēds Lotārs Vegeners, šķirstīdams Marburgas

universitātes bibliotēkā grāmatas, uzgāja zinātnisku darbu, kura autors bija sastādījis daudzu jo daudzu tādu identisku floras un faunas sugu sarakstu, kuras sastopamas gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā. Agrā jaunībā Vegeners bija ieguvis filozofijas zinātņu doktora grādu astronomijā, taču īpaši aizrāvās ar ģeofizikas zinātni, kas tolaik vēl bija bērna autiņos.

Raksts piesaistīja jaunā zinātnieka uzmanību, un viņš uzsāka radniecīgu augu un dzīvnieku meklēšanu okeāna pretējos krastos. Tolaik tādas parādības šķita neizskaidrojamas. Pastāvēja tikai aksioma, ka senatnē bijuši sauszemes «tilti», pa kuriem gan augi, gan dzīvnieki varējuši pārvietoties no kontinenta uz kontinentu. Tomēr daudzos gadījumos šis izskaidrojums nederēja.

Vegeners pamanīja arī (tāpat kā dažs labs jau agrāk), ka kontinentu krasta līnijas bieži šķiet saderīgas ar cita kontinenta līnijām, kaut vai Āfrikas rietumkrasts un Dienvidamerikas aus- trumkrasts.

Viņš atklāja arī, ka tad, ja pētīts tiek kontinentālais šelfs (nevis jūras līmeņa izskalotā krasta līnija), saderība bieži vien ir daudz izteiktāka.

Alfrēds Vegeners secināja, ka šādas anomālijas, iespējams, izskaidrojamas nevis ar «tiltiem», bet ar to, ka savulaik bijis tikai viens milzīgs kontinents, kas kaut kāda iemesla dēļ sašķēlās, un katrs gabals aizpeldēja uz savu pusi. Savu pētījumu metodi Alfrēds Vegeners vēlāk nosauca par loģisko dedukciju: «Manī bija iemājojusi pārliecība, ka šī ideja ir absolūti loģiska.»

Ilgu laiku Vegeners meklēja jaunas liecības un pierādījumus par izklaidus sastopamo floru un faunu, un atrastie paraugi apstiprināja sākotnējo teoriju. Piemēram, viņš atrada fosilus augus un dzīvniekus vietās, kur tolaik, kad šīs sugas dzīvoja un zēla, bijis pavisam citāds klimats nekā tagad; piemēram, fosilie sāgo palmu dzimtas augi tika atrasti ļoti tālu no tropu joslas - Špicbergenā, Arktikā.

Balstoties uz sakrātajiem pierādījumiem, Vegeners secināja, ka visi kontinenti kādreiz veidojuši vienu zemes masīvu, kuru viņš nosauca par Pangaea (grieķu valodā - visa Zeme). Radās hipotēze par grandioza kontinenta sašķelšanos, kura daļas sākušas attālināties pirms 300 miljoniem gadu. Šo procesu Vegeners nosauca par kontinentālo dreifu un, lai gan viņš nebija pirmais, kas izteica domu par milzīgu sākotnējo kontinentu, tomēr viņam izdevās savākt būtiskus pierādījumus hipotēzes aizstāvībai.

Visus atklājumus un hipotēzes Vegeners apkopoja savā grāmatā The Origin of Continents and Oceans |«Kontinentu un okeānu izcelsme»].20 Zinātnieks spoži pamatoja savu hipotēzi, tomēr tolaik tā neguva plašu atzinību.

Pār Alfrēda Vegenera galvu sāka gāzties zinātnieku sašutuma izvirdumi. Tam ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, teorija bija revolucionāra, tāpēc neizbēgami nonāca konfliktā ar pārējo zinātnieku konservatīvajām tendencēm; turklāt Vegeners, lai arī nešaubījās par kontinenta sašķelšanos, nespēja izskaidrot, kā un kāpēc tas noticis. Labākais izskaidrojums bija viņa pieņēmums, ka uz kontinentiem, Zemei griežoties ap savu asi, iedarbojušies centrbēdzes un pludmaiņu spēki, kas gluži vienkārši izaruši sev ceļu planētas virsmā.

Oponenti aizrādīja, ka tad jau kontinentu līnijas diez vai būtu palikušas tik līdzīgas sākotnējam «piegriezumam», ka arī tagad tas ir pamanāms. Gluži otrādi, līnijām vajadzētu būt līdz nepazīšanai deformētām. Tika izvirzīts arī pretarguments, ka plūdmaiņu un centrbēdzes spēki ir pārāk vāji, lai radītu jaunus kontinentus.

Diemžēl Alfrēdam Vegeneram nebija lemts plašāk pētīt šos jautājumus, jo 1930. gadā viņš nomira, piedalīdamies glābšanas ekspedīcijā, kas veda pārtiku Grenlandē iesprostotai pētnieku un zinātnieku grupai.

Vegeneram bija vairāki ievērojami atbalstītāji, tomēr viņa idejas iegūla atvilktnē līdz pat piecdesmitajiem gadiem, kad plašāka izpēte un izpratne par Zemes ģeofizisko sastāvu vedināja domāt par kontinentālo dreifu. Beigās izrādījās, ka «mehānisma» jautājumā Vegeners ir kļūdījies, tomēr viņa pamatpieņēmums bija pareizs. Kontinentiem nevis izarts ceļš planētas virsmā, bet, ticamāk, tie «peldējuši» uz mūsu planētas pamatieža - astenosfēras. Astenosfēra ir pakļauta lielam spiedienam un tik ārkārtīgi sakarst, ka vairāk atgādina biezu sīrupu, nevis cietu klinti.

Viens no iemesliem, kas padarīja Vegenera teoriju pieņemamāku, bija kalnu grēdu izpēte. Agrāk daudzi eksperti atbalstīja kontrakcijas teoriju. Proti, Zeme sākusi savu pastāvēšanu izkusušas lodes veidā, kas atdziestot saplaisājusi un sakrokojusies. Krokošanās, ja ticam šai teorijai, veidojusi

kalnu grēdas. Galvenā kontrakcijas teorijas problēma ir tā, ka visas kalnu grēdas tad būtu radušās vienlaicīgi, taču drīz tika pierādīts, ka šāds pieņēmums ir aplams. Vegeners uzskatīja, ka kalni veidojas nepārtraukti, kad zemes masas, iedarbojoties ārkārtīgi lielam spiedienam, tiek sastumtas kopā.

Gadu pirms Alfrēda Vegenera nāves parādījās apstiprinošs pierādījums, kas neguva tulītēju atzinību.

1929. gadā fiziķis Arturs Holmss Impērijas Zinātņu koledžā, Londonā, izteica viedokli, ka Zemes mantija pārdzīvo termisku konvekciju. Mantija ir tā mūsu planētas daļa zem ārējās garozas, kura iesniedzas līdz Zemes kodolam. Mantijas sastāvs mainās atkarībā no augošā spiediena un temperatūras, un tā veido Zemes lielāko daļu.

Holmss zināja, ka, vielai sakarstot, tās blīvums samazinās. Līdz ar to mantijai vajadzētu parādīties virspusē, kur tā pakāpeniski atdzistu, sabiezētu un iegrimtu atpakaļ. Līdzīgs process notiek ar biezputru, kas vārās katlā. Holmsu aizrāva Vegenera ideja par kontinentālo dreifu, un, viņaprāt, termiskās konvekcijas radītais milzu spiediens varēja darboties kā konveijera lente. Tas varēja likt kontinentiem atšķelties un tikt «aiznestiem» pāri planētas virsmai.

Vegenera un Holmsa idejas gadiem ilgi netika atzītas, līdz zinātne beidzot bija gatava pievērsties šīm teorijām. 20. gs. sešdesmitajos gados cilvēce uzzināja par okeānu zemūdens klintīm - rajoniem, kur, kā atklājās, tiešām varēja notikt Holmsa aprakstītā termiskā konvekcija. Veidojās arī izpratne par okeānu grāvjiem un salu virknēm pie kontinentu krastiem. Tas viss liecināja, ka konvekcija ir ne vien iespējama, bet pat neapšaubāma. Divi citi zinātnieki - R. Deics 1961. un Harijs Hess 1962. gadā - neatkarīgi viens no otra publicēja līdzīgas hipotēzes par mantijas konvekcijas plūsmu, un tad kontinentālā dreifa teorija beidzot guva vispārēju atzinību.

Deics un Hess, modificējuši sākotnējo Holmsa konvekcijas teoriju, beigās nonāca pie sava kontinentālā dreifa izskaidrojuma, kura pamatā, kā viņi to nosauca, bija jūras gultnes izplešanās. Šī izplešanās, viņuprāt, sākusies okeānu zemūdens klintīs - milzīgās kalnu grēdās, kas atrodas lielākajos Zemes okeānos. Zemūdens klintis ir tik augstas, ka pārspēj Himalajus un platumā pārsniedz 2000 kilometrus. Ar zemūdens klintīm saistīti lieli grāvji, kas sadala tās gareniski uz pusēm un sasniedz pat 2000 metru dziļumu. Lielākais karstuma vilnis plūst no okeāna gultnes, kas atrodas tuvu zemūdens klinšu virsotnēm. Zemestrīces tur notiek daudz biežāk nekā citur - tātad tās ir ģeoloģiski aktīvas vietas.

Padziļinoties zināšanām par Zemes magnētisko lauku, zinātnieki secināja, ka nepārtraukti norisinājies arī pretējs process. Tamlīdzīgas svārstības var fiksēt magnetometrs. Atklājās, ka abpus zemūdens klintīm var uztvert šīs agrāk notikušās Zemes magnētiskā lauka izmaiņas. Zinātnieki secināja, ka zemūdens klintis pastāvīgi tikušas apbērtas ar jaunu materiālu, kas biris gar malām uz leju. Magnētiskā lauka izmaiņas pierādīja, ka šis process ir sens un turpinās joprojām.

Interesi izraisīja arī zemūdens grāvji. Parasti tie ir gari, šauri un bieži vien savienoti ar kontinentālajām kalnu grēdām vai arī stiepjas tām paralēli. Turklāt tie ir paralēli arī okeāna krastam.

Zemūdens grāvju tuvumā novērojamas lielas seismiskas aktivitātes, kas liecina par šo grāvju saistību ar jūras gultnes izplešanās procesu un zemūdens klintīm.

Pastāv hipotēze, ka patlaban norisinās šādi procesi: zem mūsu planētas ārējās garozas atrodas astenosfēra - pakļāvīgs sakarsēta ieža slānis. Karstumu astenosfērā uztur radioaktīvo elementu, piemēram, urāna, sairšana. Radioaktivitātes avots, kas satur arī toriju un kāliju, atrodas planētas dzīlēs. Astenosfēra, kas pastāvīgi tiek uzkarsēta, ceļas augšup, izgrūzdama arvien jaunu materiālu uz okeāna zemūdens klintīm.

Pa klinšu plaisām izplūst magma, likdama jūras gultnei izplesties uz visām pusēm. Jaunais materiāls laužas ārā, kamēr sasniedz kontinentālo plātni un tad tiek «pabīdīts zem» kontinenta. Litosfēra tad jau grimst atpakaļ astenosfērā, kur atkal tiek uzkarsēta.

Daži zinātnieki šim pamatizskaidrojumam daļēji piekrīt tāpēc, ka process joprojām turpinās.

Piemēram, Indija sākumā esot atradusies pavisam citā planētas malā. Tagad process risinās Āzijas pusē, un rezultātā radušies Himalaji - milzīga kalnu grēda, kas izveidojusies divu zemes masu sadursmes rezultātā. Šo parādību sauc par tektonisko plātņu kustību, un zinātnieki cenšas noskaidrot, vai tamlīdzīgi procesi notiek arī uz citām Zemei līdzīgām Saules sistēmas planētām - Merkura, Veneras un Marsa. Turp nosūtītās zondes skaidri liecina, ka tektonisko plātņu kustība mūsu kaimiņpasaulēs nav novērota - vismaz Saules sistēmā ne.

Tas vēl jānoskaidro. Interesanti, kas notiek Zemes sistēmā, ka tā tik ļoti atšķiras no citām sev līdzīgām planētām? Kas iekustina tektonisko segu, un kāds mehānisms to uztur spēkā? Parādās arvien vairāk liecību, ka abos gadījumos gandrīz vai neapšaubāmi vainojams Mēness. Vēl jo vairāk, ir izteikta pat doma, ka bez tektonisko plātņu kustības uz Zemes vispār nebūtu dzīvības.

Austrālijā Melburnas universitātes Zemes zinātņu fakultātes ģeofiziķis Dr. Niks Hofmans nesen pauda viedokli, ka Mēness ar savu parādīšanos vien izraisījis tektonisko plātņu kustību.

Jau noskaidrojām, ka Mēness izcelsme joprojām ir noslēpums, lai kā dažas teorijas mēģina to atklāt.

Tomēr ir daži neapstrīdami fakti. Kā jau minējām, Mēness sastāvā ir tās pašas vielas, kas Zemei, tomēr ne gluži. Mēness pēc sastāva vairāk atgādina Zemes garozas materiālu, tikai tam nav daudzu smago elementu, piemēram, dzelzs, no kuras veidots Zemes kodols.

Un kā tik milzīgs planētas gabals varēja aizlēkt no tās vir​smas desmitiem tūkstošu jūdžu tālu Visumā?

Zinātne uz šo jautājumu nespēj atbildēt. Varbūtējs izskaidrojums tika meklēts Lielā trieciena teorijā hipotēzē, ka kāds objekts, apmēram Marsa lielumā, varētu būt sadūries ar nesen radušos Zemi un Mēness izveidojies no virsmas materiāla, kas izrauts no jaundzimušās Zemes sejas. Tā kā cita loģiska izskaidrojuma nebija, šo ideju pastāvīgi traktēja kā neapšaubāmu faktu. Tomēr Lielā trieciena teorijā ir daudz neskaidrību: piemēram, Zemes pašreizējais rotēšanas ātrums tiek neveikli izskaidrots ar otru sadursmi, kuras izraisītājs nācis no pretējās puses drīz vien pēc pirmās sadursmes.

Mums šī hipotēze šķiet pārāk bezcerīga, lai tai ticētu. Kā jau norādījām, šajā scenārijā netrūkst arī citu neskaidrību; būtiski svarīgs ir jautājums, kur tad palika abu «ciemiņu» materiāls. Ja dubultgrūdiena teorija nebūtu aplama, Mēness sastāvā jābūt trīs dažādiem materiālu komplektiem, bet tā vis nav.

Mēnesim ir tikai Zemes ieži.

Atzīts speciālists Zemei līdzīgo Saules sistēmas planētu jomā Niks Hofmans domā, ka pārvietotais materiāls, no kura izveidojās Mēness, varējis izraisīt tektonisko plātņu kustību, atbrīvojot vietu planētas

virskārtas sakrokojumam. Viņaprāt, uz Veneras darbojas tie paši spēki, tomēr tās garoza ir tik bieza, ka jebkuras rētas gluži vienkārši pazūd, izņēmums ir tikai dažas šur tur redzamās grambas. Hofmans secinājis: ja septiņdesmit procenti Zemes garozas, kurai bija lemts pārtapt par Mēnesi, atgrieztos uz mūsu planētas, tas «aizpildītu» okeānu baseinus, saplūdinot kopā kontinentus.

Kāda būtu Zeme, ja nenotiktu tektonisko plātņu kustība?

Pēc Hofmana uzskatiem, tad uz Zemes būtu ūdens valstība, Zeme būtu noklāta ar okeāniem, un virs ūdens slietos tikai augstākās kalnu virsotnes. Protams, nevar apgalvot, ka uz tādas planētas nebūtu dzīvības, un Hofmans atzīst, ka ūdens vidē tā, visticamāk, arī izveidotos. Bet fakts paliek fakts: saprātīga dzīvība, kāda ir mūsu suga, attīstījās uz sauszemes. Ūdens mājoklī uguni iekurt nevar, un arī darbarīku lietošana, viens no faktoriem, kas ir neapšaubāmi atzīts par mūsu attīstības sākumpunktu, ir raksturīgs sauszemei.

Jebkurā gadījumā pārliecināsieties paši: Mēness arī citā ziņā ir tik nozīmīgs, ka bez tā klātbūtnes, iespējams, nevarētu pastāvēt pat ūdens pasaule.

Septītā nodaļa SAPRĀTA INKUBATORS Nīka Hofmana pieņēmums, ka, veidojoties Mēnesim, no Zemes virsmas aiznests prom tik daudz materiāla, ka kļuva iespējama tektonisko plātņu kustība, ir fascinējošs. Aprēķini liecina, ka Mēness izveidei bijušas nepieciešamas trīs ceturtdaļas Zemes sākotnējās garozas. Pēc tam pārpalikusī garoza varēja izplesties, ļaujot notikt kontinentālajam dreifam.

Lai nu kā, tektonisko plātņu kustība ir reāla un saistīta ar Zemi, pat vairāk: šāda parādība raksturīga tikai Zemei. Citiem vārdiem, nevienā citā Zemei līdzīgā Saules sistēmas debess ķermenī pa tā virsmu kontinenti nav pārvietojušies.

Viena no trijām Zemei līdzīgajām Saules sistēmas planētām, ja neskaita pašu Zemi, ir Marss (divreiz mazāks par mūsu planētu un ar desmitkārt mazāku masu). Marsa atmosfērā deviņdesmit piecus procentus aizņem oglekļa oksīds, bet atlikušos piecus - slāpeklis, un spiediens uz virsmas ir divsimtreiz zemāks nekā uz Zemes. Par nelaimi visām varbūtējām Marsa dzīvības formām, tāda spiediena un temperatūras apstākļos šķidrs ūdens nevar pastāvēt. No cieta agregātstāvokļa tas pārvēršas gāzē: šķidra agregātstāvokļa vispār nav.

Mums jāmeklē atbilde uz jautājumu, kāpēc tektoniskās plātnes uz Marsa vai nu nav radušās, vai arī nevar pastāvēt. Dažas teorijas jau radušās.

Uz Marsa nav kaut cik vērā ņemamu kalnu grēdu, toties ir milzu vulkāni. Pēc dažu ģeologu domām, tas, ka nav kalnu grēdu, varētu būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc uz Marsa nenotiek tektonisko plātņu kustība. Tāpat kā Zemei, arī Marsam ir litosfēra. Proti, planētas garozas daļa, kas ir vēsāka nekā planētas iekšiene, mazliet līdzīga plēvei, kas savelkas uz tases ar karstu pienu. Zemes centrā valda ārkārtīgs karstums, varbūt pat negantāks nekā uz Marsa, taču Marsa karsto garozu neapšaubāmi radījusi vulkānu klātbūtne. Viena no iespējamām atšķirībām starp abām planētām ir tā, ka uz Marsa ne tuvu nav tik daudz ūdens kā uz Zemes. Pastāv pieņēmums, ka Zemes iekšienē iesprostotais ūdens darbojas līdzīgi smērvielai, ļaujot dažādām virsmas klinšainajām daļām slīdēt vienai gar otru. Ierobežotais ūdens daudzums acīmredzot neļauj Marsa litosfērai saņemt no planētas dzīlēm svaigu materiālu - tas netiek virspusē tā, kā tas pastāvīgi notiek uz Zemes. Tāpēc Marsa litosfēra, veselu mūžību atrazdamās miera stāvoklī, pamazām ir atdzisusi un sabiezējusi. Tiklīdz spiediens Marsa iekšienē sasniedz tādu limeni, ka litosfērai pietiek spēka, lai izlauztos, tas notiek ar vulkānu palīdzību, nevis pēc Zemes okeānu zemūdens klinšu likumiem.

Citas Zemei līdzīgās planētas - Veneras - orbīta atrodas tuvāk Saulei nekā Zemes orbīta, un tās virsma ir pavisam citāda nekā Marsam. Var teikt, ka Venera ir līdzīgāka Zemei nekā Marsam. Izmēru, masas un sastāva ziņā tā tiešām ir līdzīga Zemei, vismaz savulaik tāda bijusi. Tādi eksperti kā Kolora- do dienvidrietumu pētniecības institūta Boulderā zinātnieks Deivids Grinspūns ir pamatīgi izpētījis Veneru, izmantojot orbitālo staciju un Zemes kosmisko aparātu misijas.

Ne Grinspūns vienīgais domā, ka agrīnajā veidošanās posmā Venera bijusi vēl līdzīgāka Zemei.

Mūsdienās uz Veneras ūdeņi nav konstatēti, tomēr atmosfēra saglabājusi iezīmes, kas liecina, ka veidošanās sākumā tur bijis proporcionāli tikpat daudz ūdens kā uz Zemes. Tas nav nekas pārsteidzošs: abas planētas taču veidojušās vienā laikā un samērā tuvu viena otrai.

Dažos aspektos Venera no Marsa pārāk neatšķiras, taču atmosfēras spiediens uz tās virsmas ir deviņdesmit divas reizes zemāks nekā uz Zemes. Jādomā, ka ūdeni Venera zaudējusi siltumnīcas efekta dēļ un tagad to klāj biezi, mutuļojoši sērskābes mākoņi. Mākoņi ir tik biezi, ka caur tiem līdz planētas virsmai izlaužas tikai vārga saulesgaisma, tāpēc ari tad, ja uz Veneras citā ziņā nebūtu īsta elle, tā vienalga būtu bezgala drūma pasaule. Varētu domāt, ka tad, ja ir mazāk saulesgaismas, arī temperatūra ir zemāka, taču uz Veneras tā tas nav. Uz šīs planētas virsmas vai tās tuvumā valda karstums un tas pat

palielinās, jo nespēj izlauzties cauri biezajam ogļskābes slānim. Līdz ar to Veneras virsma ir dramatiski sakarsusi lidz pašreizējai temperatūrai: +730 °C. Tāpat kā uz Marsa un Zemes, arī uz Veneras ir vulkāni, patiesībā to ir pat vairāk nekā uz citām Saules sistēmas planētām. Tomēr, tāpat kā uz Marsa, arī uz Veneras vulkāni izvietoti atsevišķi, atšķirībā no Zemes, kur tie ir kalnu grēdas daļa. Uz Veneras vulkāni izvietoti izklaidus, daudzi šķiet aizvēsturiski, lai gan, iespējams, ir jaunāki. Sērskābes mākoņos visu laiku plosās elektriskās vētras, taču vēja erozija tāpat ir ierobežota salīdzinājumā ar ūdeņiem bagāto Zemi. Izrādās, erozijai ir liela loma - tā gādā par optimālu ķīmisko un barības vielu līdzsvaru, kas padarījis Zemi par patvērumu dzīvībai.

Veneras virsma izskatās visai viendabīga, lai kur to aplūko, un pastāv uzskats, ka tā ir relatīvi jauna planēta - tās vecums esot apmēram no 600 līdz 700 miljoniem gadu. Veneras vir​sma ir diezgan līdzena un, lai gan šur tur manāmas plaisas un krokojums, visi veidojumi šķiet vienlīdz veci. Valda vispārējs uzskats, ka laikposmā pirms 600 līdz 700 miljoniem gadu notikusi stihiska nelaime, kas pilnībā mainījusi planētas virsmu. Nav zināms, vai tāpēc Venerā notikuši iekšēji satricinājumi, tomēr tās virsma izskatās vārda tiešā nozīmē izkususi vai, pareizāk, vienlaidus noklāta ar vulkānisku bazaltu.

Neviens skaidri nezina, vai kas tāds uz Veneras atkārtosies, citiem vārdiem - varbūt tagad redzam tikai vienu nepārtraukta procesa fāzi; šāda varbūtība ir visai iespējama. Varbūt siltumnīcai līdzīgās atmosfēras dēļ uz Veneras trūkst ūdens un tāpēc, iespējams, izveidojusies bieza litosfēra. Tā, protams, neliecina par tektonisko plātņu darbību.

Interesants fakts: Venerai nav pavadoņu, tikmēr Marsam ir divi, lai gan tie abi ir niecīgi un maz vai nemaz neietekmē centra planētu. Kā jau zinām, pastāv iespēja, ka jau pati lielā pavadoņa rašanās, par ko var priecāties Zeme, aizsākusi tektonisko plātņu kustības procesu, kas ļāva uz mūsu planētas veidoties dzīvībai, un tas ir galvenais.

Savas pastāvēšanas rītausmā Mēness atradās krietni tuvāk Zemei nekā pašlaik. Par pakāpenisko attāluma palielināšanos starp abām planētām pirmām kārtām jāpateicas Zemes okeāniem. Process ilgst pēdējos četrus miljardus gadu un turpinās joprojām.

Savu viedokli šajā jautājumā izteicis Menas universitātes astronomijas profesors Nīls F. Kominss.

Jau 1990. gadā viņu pārsteidza kolēģa izteikumi, ka zinātnes pedagogi vienmēr aplūkojot pasauli no viena un tā paša vecā skatpunkta. Kominss iedomājās, ka būtu saprātīgi pakāpties malā un palūkoties uz pasauli citādi.

Pēc sarunas Kominss nolēma pievērsties visiem zināmam jautājumam - Zemei - un tās attiecībām ar Mēnesi, taču paraudzīties uz to no gluži citas puses. Viņš sāka ar jautājumu, kāda Zeme izskatītos, ja tai būtu liegti milzu pavadoņa sniegtie labumi. Nosaucis hipotētisko pasauli par «Solon», Kominss kādu laiku sacerēja rakstu sēriju «Solon», kas parādījās žurnālā Astronomy. Beigās viņš novērojumus apkopoja un izdeva grāmatā Voyages to Earth that Might iiave Been ļ«Ceļojumi uz tādu Zemi, kāda tā varēja but»|.21 Vispusīgi izpētījis Zemi un tās attiecības ar Mēnesi, Kominss lūkoja attēlot tādas planētas modeli, kura atrodas tikpat tālu no Saules un ir tikpat sena kā Zeme. Tikai šajā pasaulē nav Mēness, un tādā gadījumā planētas liktenis dramatiski mainītos.

Pēc Nika Hofmana domām, jau Zemes virsmas īpatnības būtu citādas, ja no tās garozas nebūtu ņemts materiāls Mēnesim. Taču Kominss par sākumpunktu izvēlas pieņēmumu, ka Zemes virsma varētu būt bijusi aptuveni tāda pati kā tagad.

Viena no lielākajām jaunās planētas atšķirībām būtu paisumi un bēgumi. Kominss uzsver, ka Mēness, atrazdamies desmitreiz tuvāk, katru dienu izraisītu plūdmaiņas, turklāt tūkstoškārt spēcīgākas nekā šodien. Ņemot vērā vispāratzīto uzskatu, ka Zeme Sauli apriņķojusi sešās stundās, plūdmaiņas ar cunami spēku brāztos pār planētu ik pēc trim stundām! Paisumi notiktu biežāk, turklāt spēcīgi ielauztos tūkstošiem kilometru dziļi iekšzemē, nodarot milzu postījumus.

Mehānisms, kas samazināja Zemes rotēšanas ātrumu, ir tieši saistīts ar plūdmaiņām, un par to

jāpateicas ne tikai Menesim: daļu no okeānu plūdmaiņām izraisa Saule. Taču Mēness atrodas mums daudz tuvāk un darījis daudz vairāk, lai palēninātu Zemes rotāciju, nekā no mums krietni tālākā Saule. Kominss aprēķinājis, ka tad, ja nebūtu Mēness, dienā būtu tikai astoņas stundas, līdz ar to Saules izraisītās plūdmaiņas notiktu trīsreiz retāk nekā tagad.

Acumirklīga iejaukšanās var spēcīgi ietekmēt dzīvības attīstības iespējas. Daudzi zinātnieki atzinuši, ka DNS, visas dzīvības stūrakmens, radās spontāni agrīnās Zemes okeānos. Citā nodaļā mums būs daudz kas sakāms par DNS, bet šobrīd atgādināsim vispāratzīto uzskatu, ka DNS vispirms radās agrīnās Zemes okeānos - tā sauktajā «pirmatnējā virumā» - specifiskā ūdens un ķīmisku vielu sajaukumā, no kura atkarīga dzīvība.

Jaunā Mēness izraisītās spēcīgās plūdmaiņas, protams, radīja tādu eroziju, kāda mūsdienās ir neiedomājama. Miljoniem tonnu zemes pārvērtās putekļos un tika iesviestas jūrā, pēc tam izklīdinātas pa līdzenumiem un beigās guldītas jūras dzelmē. Šis process nogādāja okeānos ļoti daudz minerālu, bez kuriem dzīvība savā rītausmā varētu neiztikt. Jādomā, ka pasaulē, kur nav Mēness, tomēr pastāvētu tāds vai citāds klimats, arī lietus, tāpēc arī erozija neizpaliktu, taču tā būtu visai niecīga salīdzinājumā ar laikmetu, kad Mēness atradās daudz tuvāk Zemei. Tātad dzīvībai, ja tā vispār rastos, būtu nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai tā varētu nostiprināties.

Pieņēmums, ka dzīvība vispirms veidojās un zēla okeānā, šķiet ir neapšaubāms, taču pienāca laiks, kad dzīvība pārceļoja no sāļās vides un mācījās izdzīvot uz sauszemes. Pirmie, iespējams, pielāgojās kukaiņi, tiem sekoja abinieki un rāpuļu zivjveidīgie senči, un no viņiem, jādomā, radušies visi mūsdienu pasaules dzīvnieki.

Dzīvība vienmēr attīstās, pielāgojoties videi un ieņemot jaunas, agrāk neizmantotas nišas. Apmēram pirms 400 miljoniem gadu viena no potenciāli izmantojamām vietām ūdeņu tuvumā bija klinšu dobumi.

Ikviens bēgums atstāj tur zivis - gan tolaik, gan tagad. Visbiežāk tam nav lielas nozīmes, jo nākamais paisums zivis atbrīvo, un tās aizpeld jūrā. Tomēr, ja zivs iekļūst dobumā īpaši augsta paisuma laikā, tai jāizdzīvo tur vairākas nedēļas, līdz tā atkal tiek brīvībā. Nokļuvušas tādos apstakļos, zivis nomirtu, ja pirms atgriešanās okeānā neiemācītos kā nebūt pārvietoties pa sauszemi un elpot ārpus ūdens.

Dažas zivis acīmredzot spēja pārvietoties pāri smiltīm, vienlaikus arī pietiekami mainīdamās fiziski, raudamas iekšā gaisu, kamēr iekļuva atpakaļ ūdenī. Zivis atklāja, ka sauszeme piedāvā bagātīgu pārtiku, un ikviena radība, kas iemanījās kaut laiku padzīvot uz sauszemes, tika dāsni atalgota. Pamazām, ilgā laika posmā, spuras, ar kurām zivis atgrūdās no smiltīm, kļuva arvien spēcīgākas, līdz pārtapa par kājām, un tad jau tās vairs nebija zivis.

Arī Saule izraisa plūdmaiņas, tāpēc zivis, iespējams, beigu beigās pamestu okeānus arī tad, ja nebūtu Mēness izraisīto paisumu un bēgumu. Tomēr ūdeņi tad būtu mierīgāki un iespēja tikt izmestam no jūras stipri vien mazāka. Taču ir skaidrs: ja nebūtu Mēness izraisīto plūdmaiņu, visa dzīvo būtņu evolūcija, lai tās attīstītos līdz pietiekami augstam līmenim un pamestu okeānu, notiktu lēnāk, ja vispār notiktu. Ņemot vērā iespējamo Zemes slīpuma maiņu, jāsecina, ka, gadījumā, ja nebūtu tektonisko plātņu kustības un Zemes apbrīnojamās rotācijas ap savu asi, dzīvībai uz Kominsa iedomātās «Solon» būtu maz izredžu.

Mums par laimi, bija Mēness, kas uzspieda Zemei savu ietekmi dažnedažādos, vienlīdz būtiskos aspektos. Ar Mēness gādību radās daudz dažādu mājvietu, kas sekmēja bioloģisko sugu daudzveidību.

Vairākums speciālistu uzskata, ka tieši daudzveidība sekmējusi saprātīgu dzīvu būtņu rašanos. Evolūcija bez sava gala izmēģina daudzus atšķirīgus modeļus. Radības, kas labi pielāgojās videi, dzīvoja uz Zemes zili zaļi, ceļmalā saļima tikai tie, kas nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Milzīgie rāpuļi, kurus saucam vienā vārdā par dinozauriem, valdīja uz Zemes miljoniem gadu, un tad iespaidīgie, daudzveidīgie radījumi pēkšņi pazuda. Kādas stihiskas nelaimes, varbūt milzīga meteorīta trieciena vai citas likstas dēļ sugas, kas bija bez bažām dzīvojušas veselu mūžību, pēkšņi strauji iznīka, bet citas dzīvības formas turpināja eksistēt. Uz mūsu planētas jau bija tik daudz sugu, ka dažām nācās cīnīties, bet tūkstošiem citu bija lemtas straujai bojāejai.

Dzīvnieks, kas izdzīvoja dinozauram liktenīgajos apstākļos, bija sīka, cirslim līdzīga būtne, kas pēc dinozauru iznīkšanas ieņēma atbrīvoto dzīves telpu. Sīkā būtne atšķīrās no rāpuļiem: mazuļi tai dzima dzīvi, un māte zīdīja tos ar savā ķermenī ražotu pienu. Pirmie zīdītāji attīstījās, veidojās un pēc tam izplatījās pa visu mūsu planētu, kur vien tik spēja.

Kokos mītošās sugas pārtapa par pērtiķiem, un dažs labs, nokāpis lejā, sāka pārvietoties pa atklāto savannu, jādomā, klimatisku pārmaiņu dēļ. Uz zemes antropoīdi jutās neaizsargāti. Eai izdzīvotu, viņiem bija nepieciešams kas īpašs, kas tāds, kā nebija viņu senčiem.

Viņiem bija vajadzīgas lielākas smadzenes!

Evolūcija šo vajadzību apmierināja, un galu galā radās vesela hominīdu saime, no tiem līdz mūsdienām izdzīvojusi viena suga: homo sapieris. Tomēr, lai arī uzskatām sevi par īpašām būtnēm, jaunākie atklājumi vedina domāt, ka priviliģētu stā​vokli esam izcīnījuši pārsteidzoši nesen.

Viens no lielākajiem izrāvieniem cilvēka attīstībā bija uguns apgūšana; pirmā zināmā liecība par pastāvīgu uguns izmantošanu nepārprotami tiek attiecināta uz mūsu brālēniem, kam jau bija lielākas smadzenes, - neandertāliešiem, kas dzīvoja apmēram pirms 200 000 gadu. Neandertālieši kādu laiku eksistēja mums līdzās un tad pirms aptuveni 25 000 gadu pēkšņi pazuda no Eiropas dienvidiem. Zinātnē pastāvēja uzskats, ka pirms vairākiem tūkstošgadu simtiem izmiruši kādi vēl senāki hominīdi, homo erectus, taču, kad deviņdesmito gadu vidū Javas salā Indonēzijā tika atrastas senas mirstīgās atliekas, atklājās, ka viņi tur dzīvojuši pirms apmēram 25 000 gadu.

Abas alternatīvās cilvēku sugas izzuda, kad ziemeļu puslodē vasaras saulgrieži, tāpat kā mums, iekrita ap 21. jūnijņ. Datumi, kuros vērojamas astronomiskas parādības, piemēram, vasaras un ziemas saulgrieži un pavasara un rudens ekvinokcijas, ik pēc septiņdesmit viena gada atvirzās kalendārā atpakaļ par vienu dienu (apmēram par vienu megalītisko grādu). Tas izskaidrojams ar Zemes garo, lēno svārstīšanos ap asi, t.s. ekvinokcijas precesiju (viens šāds cikls ilgst 25 920 gadu).

Datuma pārvietošanās kalendārā nekādā veidā neietekmē cilvēku dzīvi, bet interesants ir kas cits: nesen izdarītie atklājumi vedina domāt, ka pirms 13 000 gadu, kad vasaras saulgrieži ziemeļu puslodē iekrita decembra beigās (kā tagad dienvidu puslodē), mēs nebijām vienīgā hominīdu suga.

2004. gadā pasaule uzzināja, ka Floresas salā Javas tuvumā dzīvojis agrāk nezināms hominīdu atzars. Tika atrastas pundur- veidīga hominīda (kas tika nosaukts par homo floresiensis) mirstīgās atliekas - šis cilvēks bijis mūsu trīsgadīga bērna augumā, un viņa sejas panti krasi atšķīrušies no homo sapieris.

Dīvaini, ka homo floresiensis, lai arī tam bija nelielas smadzenes, pratis izgatavot relatīvi sarežģītus darbarīkus.

Mūsdienu eiropiešu senči ne tikai dzīvoja līdzās citiem mūsu planētas hominīdiem, bet, jādomā, ne pārāk tālā pagātnē arī krustojās ar citām cilvēkveidīgo sugām.

Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā plaša mēroga gēnu kartogrāfijas programmas ietvaros deCODE kompānijas ģenētikas pētnieki apsekoja apmēram 30 000 islandiešu ģimeņu. Atklājās, ka sievietēm ar 17. hromosomas inversiju ir vidēji par 3,5 procentiem vairāk bērnu nekā pārējām. deCODE galvenā amatpersona Kerijs Stefensons uzsvēra, ka tas ir ļoti nozīmīgs faktors evolūcijas mērogā. Salīdzinot uzkrāto ģenētisko atšķirību skaitu ar tradicionālo DNS struktūru, radās iespēja aptuveni noteikt šīs parādības izcelsmi. Atklājās, ka šim elementam ir tik daudz variāciju, ka process neapšaubāmi noticis pirms aptuveni trīs miljoniem gadu. Mūsdienīgais cilvēks radās daudz vēlāk.

Stefensons uzskata, ka DNS elements varētu būt citas pirmatnējās sugas cilvēka īpatnība, kas parādījusies mūsu sugā aptuveni pirms 50 000 gadu. Viņš atzina: «To nemaz tik viegli nevar izskaidrot, ja nu vienīgi ar ieviešanos modernā cilvēka populācijā… Līdz ar to pastāv varbūtība, ka tas noticis, krustojoties ar pirmatnējām sugām.»22 Pēc pārējo cilvēkveidīgo izzušanas homo sapieris kļuva arvien saprātīgāks un pamazām iemācījās izmantot apkārtējo vidi. Liels sasniegums, kas tuvināja mūs civilizācijai, bija lauksaimniecība.

Līdz ar civilizāciju apguvām ciparus un beigās iemācījāmies paust domas rakstveidā. Zināšanas, kas

savulaik tika rūpīgi nodotas no paaudzes paaudzei, beidzot varēja uzkrāt un izmantot no avota, kas atradās ārpus cilvēka smadzenēm. Saprāts veicināja tehnikas sasniegumus un izraisīja dedzīgu vēlmi izprast pasaules darbības principus un kosmosu, kurā atrodamies. Zinātkāre izpaudās krietni agrāk, pirms mūsu sugas pārstāvji tika sūtīti uz Mēnesi. Mēness ir vecāks nekā 30 000 gadu, par ko liecina pirmie Mēness kalendāri. Gandrīz vai droši var apgalvot, ka mūsu sugas brāļiem svarīgākais debess ķermenis pēc Saules bija Mēness.

Maz ticams, ka alu iemītnieki, iegrebdami savas zināšanas par Mēness ciklu uz dzīvnieku kauliem un briežu ragiem, zināja, ka bez Mēness diska klātbūtnes Zeme, iespējams, būtu tikai neapdzīvota klintaine, kas klusi grieztos ap Sauli - tāpat kā ellišķīgā Venera un Marsa sasalušie tuksneši.

Astotā nodaļa ĀRPUSZEMES INTELEKTS Ārpuszemes civilizācijas varētu domāt, ka mums adresētu vēsti daudz lietderīgāk būtu nosūtīt «ar pudeļu pastu» - taustāmu, uz kāda materiāla rakstītu ziņojumu - nevis radioviļņus. Lai sūtījums gaidītu mūs mājas pagalmā.

Rutgeras universitātes, Ņūdžersijā, profesors Kristofers Rouzs un fiziķis Gregorijs Raits kopā ar Antiope Associates. Ņūdžersijā Doma, ka citviet Visumā, iespējams, eksistē saprātīgas dzīvības formas, piesaistījusi cilvēka interesi samērā nesen. Tūkstošiem gadu neskaitāmās kultūrās vairāk vai mazāk valdīja uzskats, ka viss, kas atrodas ārpus mūsu tiešās vides, neizbēgami iekļaujas Dieva vai Dieva kalpu klasifikācijā - piemēram, svētie, eņģeļi vai ercenģelis, kas mīt jūdu un kristiešu tradicionālajās debesīs.

Vēl ap 1600. gadu, jau pēc teleskopa izgudrošanas, baznīca, īpaši katoļu, nevēlējās mainīt dogmas par Zemes īpatnībām un tās saistību ar izplatījumu. Kristiešu doktrīna sludina, ka gan Sauli, gan Mēnesi radījis Dievs, tāpat arī zvaigznes un planētas. Bībelē, pirmajā Mozus grāmatā, attēlota secība, kādā Dievs radījis redzamo Visumu, un ikviens, kas meta šajā dārzā akmeni, piemēram, Galileo Galilejs (15641642), kas pauda atziņu, ka Saules sistēmas centrā atrodas Saule, nevis Zeme, tika bargi sodīts. Galilejs bija spiests atteikties no «ķecerīgajiem» uzskatiem un pastāvīgi dzīvot mājas arestā, tomēr viņš vismaz palika dzīvs.

Jau pirms Galileja laika baznīcas piedāvātais Saules sistēmas izskaidrojums domājošu cilvēku nespēja apmuļķot. Portugāļu jūrasbraucējs Ferdinands Magelāns (1480-1521) saprata, ko viņš redz Mēness aptumsuma laikā: «Baznīca sludina, ka Zeme ir plakana, bet es zinu, ka tā ir apaļa, jo esmu redzējis tās ēnu uz Mēness un vairāk ticu ēnai nekā baznīcai.»

Baznīcas dogmu varu sagrāva tikai Renesanses vēsmas un baznīcas reformācijas kustība visā Eiropā. 17. gs. beigās, izplatoties teleskopiem, kad teju katrs varēja tuvāk aplūkot Sauli, Mēnesi, planētas un zvaigznes, maiss spruka vaļā: beidzot atklājās patiesība par Saules sistēmas īpatnībām.

19. gs. vidū nāca klajā Čārlza Darvina «Sugu izcelšanās» un cilvēce uzzināja, ka dzīvība uz Zemes veidojusies miljardiem gadu, sākot no pirmajiem vienšūnu organismiem līdz mūsdienu pasaules būtnēm.

Darvina idejas savulaik tika asi kritizētas, taču paleontoloģijas, ģenētikas, molekulārās bioloģijas un daudzu citu zinātņu arvien daudzskaitlīgākie pierādījumi pamazām nostiprināja neapšaubāmo evolūcijas teoriju.

ĀRPUSZEMES INTELEKTS Paradoksāli, ka valstī, kas zinātnē guvusi lielākos sasniegumus pasaulē, ASV, ir tik daudz kreacionistu*, kas joprojām turas pie viduslaiku baznīcas dogmām. Šobaltdien viņi cenšas pārliecināt politiķus, tiesnešus un visu sabiedrību, ka evolūcija ir ateistu sagudrots mīts, kam nav pierādījumu.

Skolās eksakto zinātņu stundās esot jāmāca nevis evolūcijas teorija, bet gan tādas idejas kā «saprātīgs projekts». Kreacionistu piekritēji atzīst, ka viņu mērķis ir panākt, lai kristiešu reliģijas rakstus skolās mācītu kā dievvārdus, nevis kā senebreju rakstu krājumus.

Kreacionistu iebildumi pret Darvina dabiskās izlases teoriju ir nepārdomāti un nebalstās uz modernās pasaules zinātņu principiem. Kreacionisti acīmredzot iesprūduši intelektuālā strupceļā simtiem gadu tālā pagātnē, laikos, kad cilvēkam nebija pieejama mūsdienu informācija. Tomēr interesanti,

ka savulaik to pašu sludināja arī akadēmiķi. Dr. Džons Lait- futs, Kembridžas universitātes prorektors, 1612. gadā, nemaz nešaubīdamies, nosauca Visuma izcelsmes laiku: «Zeme un debesis, centrs un perimetrs, tika radīti reizē, vienā acumirklī, un ūdens mākoņi… Pēc šī darba tika radīts cilvēks… 3928. gadā p. m. ē. 17. septembrī, pulksten deviņos no rīta.»

•Atvasinājums no «creation» (angļu) - radīšana; the creation (rel.) - pasaules radīšana.

Nabaga Dr. Laitfutam laikam nebija zināmi pat elementāri zinātnes fakti. Viņš, protams, nezināja, ka «pulkstens deviņi» ir tukša skaņa, jo uz mūsu rotējošās planētas vienlaikus rit katra dienas stunda: tas atkarīgs tikai no vietas, kur stāvi. PaFlaimi, tajā pašā gadā, kad Laitfuts pauda šo savu viedokli, Lesteršīrā, Vulstor- pas ciemā, piedzima zēns. Mazuli nosauca par lzaku Ņūtonu, un vēlāk viņš kļuva par Kembridžas universitātes izcilāko profesoru, kas deva lielu ieguldījumu cilvēces izpratnē par Visumu.

Tomēr, rakstīdams par jūdu un kristiešu pravietojumiem, kurus Ņūtons uzskatīja par būtiskiem, lai izprastu Dievu, viņš Dieva lomu nenoniecināja. Savā grāmatā viņš secināja, ka kristietība nomaldījusies mūsu ēras 325. gadā pēc grūstošās Romas impērijas paziņojuma, ka Jēzus Kristus nav bijis cilvēks, bet gan Dieva - Visuma radītāja - izpausme.

Mūsdienās varam izmantot dažādu zinātņu dāsni sniegto informāciju par Zemes vecumu (gandrīz pieci miljardi gadu), tomēr daudzi kreacionisti vēl joprojām bieži piemin hronoloģiju, kuru septiņpadsmitā gadsimta sākumā ieviesa Ārmagas un Visas Īrijas arhibīskaps Džeimss Ašers. Asera analīze balstās uz personīgu Karaļa Džeimsa Bībeles interpretāciju, kas ļāva viņam pārliecināti nosaukt pasaules dzimšanas gadu: 4004. g. p. m. ē.

Taču Ašera datējums vieš daudz neskaidrību, sākot ar acīmredzamo dinozauru eksistenci un beidzot ar faktu, ka pilsēta Jērika Jordānas upes krastā bijusi okupēta 10 000 gadu bez pārtraukuma. (Starp citu, vārdam Jērika (Jericho) ir kanaāniešu izcelsme, un tulkojumā tas nozīmē «Mēness».

Kreacionistu tīmekļa vietnēs par pierādījumu minēts fakts, ka cilvēki un dinozauri dzīvojuši līdzās, acīmredzot mega- lītiskā jarda ieviešanas laikmetā! Taču šīs «pērles» nav vienīgās - daudzi taču uzskata, ka ģeoloģiskais laiks ir mīts.

Kā liecina organizācijas (ialllup 1999. gadā veiktā aptauja, vairākums amerikāņu ar vidējo vai zemāku izglītību uzskata, ka cilvēkus tagadējā veidolā radījis Dievs pēdējo 10 000 gadu laikā.

Visskumjākais ir tas, ka tāpat domā arī četrdesmit četri procenti koledžu beidzēju.

Starptautiska pētnieku grupa Britu Kolumbijas universitātes vadībā secināja, ka pasaules radīšanas process noticis mazliet agrāk, nekā uzskata Dr. Laitfuts un arhibīskaps Ašers.

Vadošais pētnieks profesors Hārvijs Ričers apstiprinājis agrāk izvirzīto hipotēzi, ka Visums ir trīspadsmit līdz četrpadsmit miljardus gadu vecs. Darba grupa noteica balto pundurzvaigžņu (mūsu galaktikas izdegušo zvaigžņu atliekas) spožumu un temperatūru, jo baltās pundurzvaigznes ir kā tādi «kosmiskie pulksteņi», kuru atdzišanu var ļoti precīzi paredzēt.

Jaunākie aprēķini, kurus Case Western Reserve universitātē veikuši Lorenss Krauss un Dartmutas koledžā Braiens Šabojē, publicēti žurnālā Science, un tie liecina, ka Visums ir vecāks par divdesmit miljardiem gadu.

Kreacionisti bieži cenšas sakaut evolūcijas ideju, norādot uz mūsdienu zinātnes nespēju izskaidrot dzīvības izcelsmi. Scientific American galvenais redaktors Džons Rennijs izdarīja pretsitienu: «… pat ja atklātos, ka dzīvība uz Zemes neradās evolūcijas ceļā (piemēram, pirmās šūnas ieveduši citplanētieši pirms miljardiem gadu), vispārējās līnijās evolūciju tik un tā apstiprinātu neskaitāmi mazi un lieli revolucionāri pētījumi.»23 Tas tiesa: kamēr zinātne nespēj izskaidrot dzīvības attīstību uz Zemes, tās izcelsme ir un paliek noslēpums. Cik mums zināms, Zeme ir vienīgā vieta, kur eksistē dzīvība.

19. gadsimtā dažs labs prātoja, ka uz Mēness varētu būt dzīvība, pat cilvēki. Tagad zinām, ka uz Mēness dzīvība dabiskā veidā nevar pastāvēt, jo šī planēta ir neauglīga pasaule, kurā visu laiku spīd Saule un kur nav nedz virsūdeņu, nedz pietiekami biezas atmosfēras, kas sekmētu dzīvības veidošanos.

Vēl nesen otra Saulei tuvākā planēta Venera šķita iespējamais kandidāts uz kādas dzīvības pastāvēšanu; tās virsmu klāj necaurredzami biezi mākoņi, tāpēc pastāvēja hipotēze, ka uz Veneras, tāpat kā uz Zemes, zeļ dzīvība. Tagad zinām, ka tur ir karsts kā ellē un ka planētas virsma nepārtraukti pakļauta sērskābes lietum. Tātad dzīvība uz Veneras, šķiet, ir gandrīz vai neiespējama.

Uz Marsa, protams, ir vēsāk, un polāro rajonu tuvumā varētu būt pat ūdens. Laikā, kad rakstām šo grāmatu, viens otrs vēl atbalsta varbūtību, ka uz Marsa arī tagad iespējama pirmatnēja dzīvība vai arī tā bijusi tur tālā pagātnē. Ja uz Marsa tiešām būtu dzīvība, tad tikai pavisam primitīva. Uz citām Saules sistēmas planētām, no kurām lielais vairākums ir gāzveida milži, kā zināms, dzīvības pastāvēšanas iespējas ir vēl niecīgākas.

Mūsdienu eksperti lielākoties ir vienisprātis: ja ārpus Zemes pastāv jebkāda attīstīta dzīvība, tad, ja gribam to atklāt, atliek pētīt starpzvaigžņu telpas dzīles. Mūsu Saules sistēma daudzu citu vidū ir vienīgā, kas nepārprotami eksistē, kaut arī tā atrodas mūsu dzimtā Visuma nomalē. Astronomi atklājuši citas saules, ap kurām riņķo planētas; pētījumi liecina, ka mūsu galaktikā vien ir miljardiem zvaigžņu, un katrai varētu būt sava planētu sistēma, kur, iespējams, attīstījusies un zeļ dzīvība. Līdzās mūsu galaktikai ir neskaitāmi daudz citu, un mēs varbūt kļūdāmies, domādami, ka tikai mūsu trauslā zilā planēta daudzu citu planētu sistēmu vidū radījusi tādas domājošas būtnes, kādi esam mēs.

Bet, ciktāl zināms, mēs tiešām esam vienīgie.

Tiklīdz izplatījuma izmēri bija noskaidroti, kļuva skaidrs, ka pat tad, ja Visumā dzīvotu simtiem vai tūkstošiem saprātīgu sugu, tikšanās iespēja ar tām ir minimāla. Galvenā (bet ne vienīgā) problēma ir attālums. Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem varētu būt laiks. Lai sazinātos ar citām augsti attīstītām sugām, tām tagad vai nesenā pagātnē jābūt sasniegušām vismaz mūsu attīstības līmeni. Kaut gan cilvēce radījusi vismaz divas zondes, kas šķērsojušas mūsu Saules sistēmas robežas, tomēr jāpaiet gadu desmitiem, varbūt gadsimtiem, līdz beidzot varēsim doties kaut cik nozīmīgā starpzvaigžņu ceļojumā. Un arī tad mūsu mērķis - citas saprātīgas būtnes - nebūs tik ātri sasniedzams.

Doma par kosmosa kuģi, kas lido ātrāk par gaismu, pieder zinātniskās fantastikas jomai. Ņemot vērā Einšteina aprēķināto gaismas ātrumu (ar kādu vispār iespējams pārvietoties), ceļā uz tuvāko zvaigzni paietu neiedomājami ilgs laiks. Šķērsot mūsu galaktikas robežu - Piena Ceļu - šķiet neiespējami, jo nākamā pietura būtu Strēlnieka pundurgalaktika, kurā ir «tikai» daži miljoni zvaigžņu un kas atrodas 80 000 gaismas gadu attālumā. Nākamā mums tuvākā galaktika ir Lielais Magelāna mākonis - 170 000 gaismas gadu attālumā no Zemes.

Apciemot «radiniekus» mūsu pašu galaktikā vai kādā citā šķiet bezcerīgs pasākums pat tad, ja būtu zināma viņu dzīvesvieta. Vai tas nozīmē, ka mēs nekad nevarēsim ar kādu no tiem sasveicināties? Nekad neko nevar zināt. Ja netiekamies vaigu vaigā, varbūt varam viņus sadzirdēt?

Liela daļa enerģijas aizplūst izplatījumā elektromagnētiska starojuma veidā. Starojumam ir daudz viļņu garumu, un dažus mēs izmantojam ikdienā. Pilnu šā starojuma komplektu sauc par elektromagnētisko spektru. Visīsākais garums ir tā sauktajiem gamma viļņiem. Spektra otrā galā atrodas ārkārtīgi gari radioviļņi, kurus izmantojam ikdienā. Ari parasta gaisma ir elektromagnētiskā spektra daļa, tāpat kā mikroviļņi, kurus izmanto daudzās virtuvēs.

Patiesībā jau nepārtraukti pienāk radiovēstis no kosmosa malu malām. Iekšējo fizisko procesu rezultātā tās izstaro citas saules un mazāk pazīstami mūsu un citu galaktiku objekti. Elektromagnētiskie radioviļņi vakuumam tuvā stāvokli pārvietojas ar gaismas ātrumu. Tiklīdz atklājās, ka iespējams saklausīt procesus mūsu zvaigžņu «pagalmos» un tālāk, radās radioastronomija.

1931. gadā amerikāņu inženieris Karlsjanskis, strādādams Bell Telephone laboratorijā, veica eksperimentu sakarā ar atsevišķu radioviļņu traucējumiem. Uzbūvējis virkni antenu, Janskis izolēja trīs dažādus radioviļņu un strāvas traucējuma avotus. Vispirms viņš uztvēra pērkona negaisu, pēc tam attālāku negaisu. Taču bija arī trešais, pastāvīgi manāms traucējumu avots, kuru Janskis sākumā nespēja noteikt. Kustinot antenas, viņam beidzot izdevās izolēt arī trešo radioviļņu traucējumu avotu. Par lielu

pārsteigumu visiem, skaņas nāca no Piena Ceļa un faktiski bija radušās mūsu galaktikas centrā.

Tāpat kā daudzos citos strīdīgos gadījumos, arī Janska atklājums dažus gadus netika atzīts. Bet ne jau visi bija skeptiķi. Izlasījis par Janska novērojumiem, cits radioinženieris - Grote Rebers - 1937. gadā uzbūvēja antenu, kas jau vairāk atgādināja mūsdienu radioastronomu konstrukcijas: ar šķīvi. Arī Rebers uztvēra neparastas «vēstis» no izplatījuma.

Interese par Visuma signāliem pamazām auga. Lielbritānijas karaspēka virsnieks Dž. S. Hejs 1942. gadā, izstrādādams paņēmienus, kas ļāva traucēt vācu radiosignālus, atklāja Saules raidītus radioviļņus.

Pēc Otrā pasaules kara radioastronomija piedzīvoja uzplaukumu, un dažu gadu laikā no daždažādām izplatījuma malām tika uztverti atsevišķi signāli. Galu galā tika konstatēts radioavota fons, kuru nebija iespējams fiksēt kādā noteiktā Visuma punktā, taču sešdesmito gadu beigās zinātnieki secināja, ka tie ir Lielā sprādziena, paša Visuma radītāja, atstāti signāli.

Visiem uztvertajiem signāliem, protams, bija dabiska izcelsme. Tomēr 20. gs. piecdesmito gadu beigās radioastronomiem radās doma, ka Visuma būtnes, kas, iespējams, sasniegušas augstāku attīstības līmeni nekā mē, ar radioviļņu palīdzību cenšas dot ziņu par sevi. Lielākā daļa no izplatījuma saņemto signālu ir viegli identificējami, un pat tie, kas pirmajā acumirklī šķituši noslēpumaini, nāk no dabiskiem avotiem. Un, ja augsti attīstītas būtnes neatlaidīgi censtos sūtīt mums ziņu, tās taču varētu izmantot tādus viļņus, kas nav sajaucami ar dabiskas izcelsmes signāliem, - piemēram, tādus, kuros iekļauta kāda precīza matemātiska formula.

1961. gadā, kad visas paaudzes prātus aizrāva «Visuma iekarošana», tika nodibināta jauna organizācija. Tās nosaukums bija SETI - the Search for ExtraTerrestrial Intelligence[17] SETI bija jauna un aizrautīga elektroinženiera, nākamā radio- astronoma garabērns: 31 gadu vecais inženieris Frenks Dreiks par radioastronomiju sāka interesēties, studēdams Hārvarda universitātes aspirantūrā.

Dreiku fascinēja iespēja ar radioastronomijas palīdzību identificēt citas saprātīgās būtnes kosmosā un doma, ka mums vērīgi jāieklausās, cenšoties uztvert jebkuru vēsti, kas varētu būt raidīta no kosmosa dzīlēm. Kopā ar citu ieinteresētu zinātnieku, Nacionālās Zinātņu akadēmijas Kosmosa nodaļas darbinieku Dž. Pīteru Pērmanu Dreiks organizēja pirmo SETI konferenci.

Dedzīgi gribēdamas atklāt pasaulei to, cik liela ir varbūtība, ka pastāv ārpuszemes dzīvība, Dreiks nāca klajā ar paziņojumu, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu «Dreika vienādojums». Tajā bija pausta pārliecība par to, ka pastāv tūkstošiem starp- galaktisku civilizāciju, kas spēj radīt un nosūtīt izplatījumā radiozinas.

SETI paustā ideja guva plašu atzinību, un kādu laiku to atbalstīja NASA. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados NASA ieguldījums bija niecīgs, taču 1992. gadā tā uzsāka oficiālāku SETI programmas īstenošanu. Diemžēl nepagāja ne gads, kad Savienoto Valstu Kongress atteica finansējumu, un NASA bija spiesta izstāties no SETI pētniecības programmas. Ar to viss, protams, nebeidzās, jo plānoto pētniecību pārņēma SETI bezpeļņas institūts un ar to saistītā SETI līga.

SETI izdevās piesaistīt visas pasaules palīdzību un atbalstu. Daudzi datorlietotāji regulāri saņem SETI informāciju, lai vaļasbrīdī varētu to analizēt. SETI@home projektā iesaistījušies miljoniem cilvēku.

1959. gadā tika noteikta elektromagnētiskā spektra josla, kurā uztveramas apzināti sūtītas zvaigžņu vēstis. Divi jauni ASV Kornelas universitātes fiziķi - Filips Morisons un Džuzepe Kokoni - kopīgi sagatavoja un iesniedza rakstu augsta prestiža zinātniskajam žurnālam Nature, un 1959. gada septembrī tas tika publicēts. Raksta nosaukums bija Searching for Interstellar Communications [Starpzvaigžņu komunikāciju meklējumi]. Mēģinādami noskaidrot, kurā elektromagnētiskā spektra joslā varētu uztvert svešus signālus, Morisons un Kokoni beigu beigās izvēlējās 1420MHz frekvenci. Šie viļņi ne tikai iekrīt ļoti «klusā» pieejamā spektra daļā, tie pārstāv arī visbiežāk sastopamā Visuma elementa - ūdeņraža izstarojuma frekvenci. Morisons un Kokoni uzskatīja, ka jebkurai saprātīgai sugai abi fakti ir zināmi, tāpēc sveicienus viņi, visticamāk, raidīs šajā vai blakusfrekvencē.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā saņemtas vairākas daudzsološas vēstis, kas galu galā, kā izrādījās, bija dabas izraisītas parādības. Visums dažkārt gluži kā pēc pasūtījuma spēj sagādāt pārsteiguma signālus. Šajā ziņā raksturīgi izplatījuma objekti ir pulsāri, tāpēc SETI eksperti ārkārtīgi piesardzīgi un arī visai skeptiski uztver informāciju par pienākušām zvaigžņu vēstīm.

Viena no lielākajām problēmām SETI darbiniekiem un, protams, visiem, kas cenšas uztvert vēsti no izplatījuma, ir tas, ka skadri jāzina, ko tieši gaidīt. Neapšaubāmi, ka būtnes, kas sūtīs vēsti, būs sasniegušas augstāku tehnoloģiskās attīstības līmeni nekā mēs, jo vēstij, kas nāks no kosmosa tālēm, būs jāceļo līdz mums tūkstošiem vai pat miljoniem gadu. Civilizācija, kas vēsti sūtīs, saņemšanas brīdī, iespējams, jau būs zudusi, pilnveidojusies vai gluži vienkārši zaudējusi interesi par šādu pasākumu.

Tāpēc neatliek nekas cits kā apbruņoties ar saprātīgu hipotēzi, ka uz visām iespējamām būtnēm attiecas vienlīdz neatspēkojami fizikas likumi.

Mums varētu pienākt loģiski atkārtotu matemātisku simbolu virkne, piemēram, n zīmes vai pirmskaitļi, bet, kas tieši, - to mēs nevaram paredzēt. Skeptiķis teiks, ka vēsts meklēšana lemta neveiksmei jau tāpēc vien, ka citas saprātīgās būtnes izplatījumā varētu būt tik atšķirīgas, ka mums ar tām nebūs neviena saskares punkta. Citiem vārdiem, varbūt viņi jau šobrīd cenšas ar mums sazināties, bet mēs gluži vienkārši nespējam uztvert vinu vēsti.

2004. gada vasarā jau bijām gatavi samierināties ar domu, ka saprātīgas ārpuszemes būtnes, iespējams, jau sūtījušas mums ziņu, bet mēs to neesam sapratuši. 2004. gada septembrī jaunu talantu atklājējs New Scientist publicēja rakstu, kura autors bija Pols Deiviss, Austrālijas Macquarie universitātes Astrobioloģijas centra zinātnieks Sidnejā. No sirds priecājāmies, ka cienījams zinātnieks publiski apsver domu par ārpuszemes civilizāciju, kura pirms daudziem miljoniem gadu, iespējams, atstājusi mums kaut kur vēsti - vēsti, kuru profesors Deiviss pielīdzina filmas «2001. gads - kosmiskā odiseja» sižetam.

Uzteicis SETI par pūliņiem notvert izplatījuma signālus, Pols Deiviss izsaka domu, ka svešajām, tālajām būtnēm iespēja sazināties ar cilvēci, izmantojot radiosignālus, varbūt šķiet nedroša. Deiviss norāda, ka radiosakarus varētu apgrūtināt, pat darīt neiespējamus laika problēma. Lai cik izplatījumā būtu saprātīgu civilizāciju, maz ticams, ka signāli tiek radīti tieši tad, kad tos gaidām. Vai nevarētu būt tā, Deiviss jautā, ka sveša civilizācija, varbūt neizmērojami senāka par mums, būtu izdomājusi daudz drošāku metodi, lai vēstītu mums par savu eksistenci?

Vai tad citplanētieši izvēlētos pārraidīt signālus, kas ceļo līdz Zemei miljoniem gadu, cerot, ka mēs vai mums līdzīgie jau būs tiktāl attīstīti, ka spēs atšifrēt radioviļņos raidītās vēstis? Varbūt ir ticamāk, ka mūsu starpgalaktiku radinieki izvēlētos tādu saziņas līdzekli, kas ir mazāk atkarīgs no laika? Šī Deivisa doma, kas pausta raksta sākumā, piesaistīja mūsu uzmanību: mēs jau arī paši uzdevām sev šo jautājumu. Tālāk Deiviss raksta, ka saziņai ar cilvēci svešinieki varētu izvēlēties nevis radiovēstis, bet gan daudz drošāku paņēmienu, piemēram, atstājot savas pasaules priekšmetus to planētu tuvumā, kur, iespējams, ir saprātīgas būtnes, - tik attīstītas, ka sapratīs vēsti.

Pēc tam lasījām citu, vēl pazīstamāku zinātnieku rakstus, kur bija pausti līdzīgi visai loģiski viedokļi.

Profesors Kristofers Rouzs Ņūdžersijas Rutgeras universitātē un Antiope Associates fiziķis Gregorijs Raits, arī Ņūdžersijā, secinājuši, ka ārpuszemes civilizāciju raidītiem radiosignāliem, kas, iespējams, pienāktu pēc 10 000 gaismas gadu, nebūtu jēgas. Pēc Rouza un Raita domām, daudz drošāk būtu sūtīt mums fizisku, uz kāda materiāla rakstītu vēsti - tādu kā «vēsti pudelē». Viņuprāt, tamlīdzīga vēsts varbūt jau mūs gaida pašu pagalmā.24 Rouzs uzsver: «Ja gribat taupīt enerģiju, neizmērojami lietderīgāk būtu sviest akmeni. Radiosignāls uzreiz pēc noraidīšanas izgaist uz visiem laikiem, tāpēc citplanētiešiem vajadzētu raidīt nepārtraukti, jo radio mūsu - attīstītu būtņu rīcībā ir vēl tikai īsu laika sprīdi.»

Gribas jautāt: ja nu tāds fizisks objekts bijis Mēness, kas ir mums adresēta informācija, - kad spēsim

saprast tās valodu?

Ja Mēness tiešām ir mums domāta vēsts, tai jābūt tādai, kā saka Pols Deiviss: pamatīgā formātā, kas izturēs miljoniem vai pat miljardiem gadu. Jebkura tradicionāla veida fiziska struktūra, lai cik izturīga tā būtu, ģeoloģisko spēku ietekmē galu galā sabirztu pīšļos, īpaši uz tik aktīvas planētas, kāda ir Zeme.

Izrādās, ka iespēja saņemt «zvaigžņu vēsti», kas glabājusies veselu mūžību, ir visai ierobežota. Tātad tādai «fiziskai» vēstij jābūt ārkārtīgi lielai vai ārkārtīgi mazai - un, kā mums bija lemts atklāt, - varbūt gan tādai, gan tādai.

Atradām daudz akadēmisku publikāciju, kur norādīts, ka Mēness ir vienīgais un visnozīmīgākais faktors mūsu planētas komplicēto dzīvības formu attīstībā un veidošanā. Pavisam vienkārši: ja Zeme ir dzīvības inkubators, tad Mēness ir smalki ieprogrammēts mehānisms, kas vada un līdzsvaro šo procesu, īsta dzīvības atbalsta sistēma.

Varbūt tā ir tikai proporciju sakritība vai kārtējais brīnums, kurš jāignorē kā antropā principa neizbēgamās sekas.

Lai cik vērtīgs būtu vai nebūtu Deivisa viedoklis, tā bija otrā reize mēneša laikā, kad augsti godājams, nopietns zinātnieks publicē rakstu, kurā godīgi aplūko varbūtību, ka Visumā neesam vieni un citas būtnes varbūt cenšas vai savulaik centušās ar mums sazināties. Esam gandarīti par progresīvo attieksmi, kas, šķiet, mums šajā jomā veidojas, un ticam, ka vēsts, kuru cenšas atrast SETI, Pols Deiviss, Rouzs un Raits, atrodas mums acu priekšā. Tā tur atrodas visu laiku, kamēr pastāv cilvēce, un šīs vēsts saturam ir satriecoša nozīme.

Vai tiešām vēsts?

Un tad mēs sev jautājām: kā varētu izskatīties vēsts, kas atstāta uz Zemes vai tās tuvumā un kurai paredzēts glabāties veselu mūžību? Pirmkārt, mēs spriedām, tai jābūt atpazīstamai, lai adresāts zina, ka tā ir vēsts un var ķerties pie tās satura atšifrēšanas. Otrkārt, vēstij jābūt ārkārtīgi lielai vai mazai, lai tā spētu pārciest Zemes ģeoloģisko un klimatisko apstākļu destruktīvo iedarbību. Klārka un Kubrika filmā «2001. gads - kosmiskā odiseja» nezināmo svešinieku rīcībā ir milzu anomālija, kuru spēj uztvert tikai tehniski kompetentas būtnes. Atstādami masīvus objektus zem Mēness virsmas, svešie zināja, ka vietā, kur tikpat kā nekas nenovērš uzmanību, tos varēs viegli atrast. Tomēr filmā gravitācijas anomālija nekalpo saziņai ar citām būtnēm: tai tikai jāpaziņo svešajiem, ka vietējās būtnes sasniegušas zināmu saprāta līmeni.

Tātad pietiktu ar kādu līdzīgu anomāliju, kas brīdinātu nezināmas būtnes - tādas kā mēs -, lai gaida vēsti. Pēc tam būtu jāpārliecinās, vai adresāti ir sapratuši, ka vēsts domāta viņiem.

Vislabākais līdzeklis saziņai ar saprātīgiem citplanētiešiem, dabiski, būtu cipari. Hieroglifi vai citas zīmes bez kādas asociācijas diez vai derētu, jo, piemēram, neviens nesaprata senos eģiptiešu hieroglifus līdz 1799. gadam, kad tika atklāts Rozetas akmens. Uz akmens ir otrā gadsimta p. m. ē. raksti: viens un tas pats teksts gan grieķu, gan hieroglifu rakstā; līdz ar to tika iegūta mirušās valodas atslēga.

Izmantojot vēstī ciparus, tie jāsakārto loģiskā sistēmā neatkarīgi no pārraidīšanas veida, lai tie izceltos visapkārt virmojošo daudznozīmīgo fona trokšņu vidū. Doma, ka ciparus neapšaubāmi kāds ieviesis mūsu vidē, ir aizraujoša. Visdrošākā metode būtu izmantot proporcijas - tās izceltos, jo nav atkarīgas no dažādu sistēmu mērvienībām (piemēram, no ikdienā izmantotās decimālo skaitļu sistēmas vai divnieku jeb binārās sistēmas datorpasaulē).

Bet tad attapāmies, ka aplūkojam procesu ačgārni: sākumā mūsu uzmanību piesaistīja nozīmīgas, ar Mēnesi saistītas anomālijas. Acīm redzami Mēness nav radies dabiski, atklājās arī, ka tas kalpojis par tādu kā inkubācijas mehānismu, lai ideāli uzturētu dzīvību uz Zemes.

Mums neatlika nekas cits kā atgriezties sākumpunktā un izpētīt skaitļus, kas atklājas Zemes-MēnessSaules attiecību mērījumos un kas krasi izceļas, ja izmantojam megalītiskās mērvienības.

Pirmā un spilgtākā Mēness dīvainība: vērotājam no Zemes tas izskatās tikpat liels kā Saule. Bet īstenībā Mēness ir četrsimtreiz mazāks un atrodas četrsimtreiz tuvāk Zemei nekā Saule. Uz brīdi

pieņemot, ka tā nav dīvaina sakritība, bet gan pirmais teikums vēstī no nepazīstamā sūtītāja, jāmin trīs faktori: 1. Mēness projektēts tā, lai tā nozīmi zinātu tikai saprātīgas būtnes uz Zemes.

2.

Mēness projektēts tā, lai to redzētu šajā noteiktajā vietā un noteiktajā laikā, plus vai mīnus miljons gadu laik​posmā, jo Mēness mums zināmā veidā «izturas» tikai tagad.

3.

Vēsts acīmredzot adresēta būtnēm ar desmit pirkstiem, jo Mēness un Saules attiecību proporcijas, kas izteiktas desmitnieku jeb decimālajā sistēmā, ir apaļš skaitlis. (Astotnieka sistēmā proporcijas būtu viens pret 620).

Tagad apsvērsim domu, ka Mēness un Saules savstarpējās proporcijas varētu norādīt uz apzināti sacerētu vēsti. Pirmām kārtām jāapslāpē sevī aizspriedumi par to, kas ir saprātīgi un kas nav, un jāapdomā tas, ko parasti varētu uzskatīt par neiespējamu.

Tāpēc uz brīdi pieņemsim, ka 1., 2. un 3. punkts atbilst īstenībai un kāds vai kaut kas mēģina pievērst tagadējo Zemes iemītnieku, kas izmanto decimālo skaitļu sistēmu, uzmanību, liekot viņiem raudzīties uz Mēnesi kā uz iespējamu vēsti.

Uz priekšu!

Devītā nodaļa IESPĒJAMĀ VĒSTS Sākumā nebija nedz esamības, nedz neesamības; nebija atmosfēras, nebija debess un nekādas valstības viņpus debesīm. Kas tas bija par spēku? Kur tas izpaudās? Kurš bija šis spēks?

Rigvēda 10:129,1-7 (ap 4000. g. p.m.ē.)

Tikuši līdz šai vietai, nolēmām pagaidām pārtraukt faktu vākšanu, kamēr neesam izstrādājuši plānu.

Nospriedām, ka pienācis laiks izvirzīt hipotēzi, lai noskaidrotu, kā puzles daļas sader kopā. Uz kādu laiku nolēmām atteikties no negatīviem komentāriem, lai polemizēdami nenovirzītos no sava mērķa. Tikai pēc tam, kad būsim izveidojuši hipotēzes modeli, varēsim to kritiski izvērtēt un salīdzināt ar citiem iespējamiem iz​skaidrojumiem.

Bet tagad ieiesim modelēšanas pasaulē, uz laiku pieņemot, ka šādas trīs tēzes atspoguļo īstenību: 1. Mēnesi projektējusi nezināma aģentūra aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu, lai tas kalpotu par inkubatoru, kas sekmē saprātīgas dzīvības veidošanos uz Zemes.

2. Nezināmā aģentūra zināja, ka evolūcijas ķēdes galā radīsies humanoīds.

3. Nezināmā aģentūra gribēja, lai galarezultātā radītais humanoīds zina par notikušo, tāpēc atstāja vēsti, kas ietverta Mēness dinamikā.

Labi apzinājāmies, ka šīs hipotēzes izraisītu dažus strīdīgus jautājumus; ja mēs uzreiz to visu pieņemtu, tas varētu traucēt vispusīgu skatījumu. Viena no problēmām būtu motivācijas trūkums: kāpēc nezin kāda aģentūra astronomiski tālā laikā iecerējusi grandiozu plānu, kas aptver pusi Visuma laika? Tas taču būtu prātam neaptverams ilgtermiņa projekts. Un, ja šāds plāns tiešām bijis, kā aģentūra varēja zināt, ka beigu beigās radīsies dzīvas būtnes, kurām būs desmit pirksti? Mēģināsim šos jautājumus noskaidrot; iespējams, ka tiem būs jāpieskaras vēlāk.

Cita problēma, kas pagaidām jāatliek, - jautājums par akmens laikmeta celtniekiem: kā viņi nonāca līdz tādu mērvienību lietošanai, kuras ir vēsts šifra atslēga? Uz šiem jautājumiem, un ne tikai šiem, jārod atbilde, bet šobrīd pievērsīsimies vēstījuma pamatiem.

Mūsu hipotēzes pamatā ir doma, ka tieši Mēness izmērs un tā kustība ir ieplānoti, lai vēstītu mums, ka tas nav dabisks veidojums. Tāpēc nepieciešams atgriezties pie Saules sistēmas pirmsākumiem.

Neviens īsti nezina Saules sistēmas izcelšanos, taču par spīti visām idejām, ka Mēness radies no Zemes, neviens nenoliedz, ka gan Saule, gan arī Zeme un Mēness veidojušies aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu. Pastāv uzskats, ka Zeme un Mēness radās drīz pēc tam, kad Saule kļuva par zvaigzni.

Teorijas nāk un iet, tomēr iespējams, ka mūsu tukšās galaktikas plašumos sākumā bija milzīgs putekļu mākonis un gāze, kuru sablīvēja saulesgaisma un gravitācijas spēki, sekmējot uzkrāšanās procesu.

Oto Šmits 1944. gadā izvirzīja akrēcijas teoriju, un, kad tā guva arvien vairāk pierādījumu, konkurējošās teorijas iznīka.

Nezin kādā veidā - astronomi to vēl nav noskaidrojuši - Saule sāka izstarot gaismu un siltumu tikpat spēcīgi, kā tas notiek šobaltdien. Putekļu mākonis un gāze, riņķodami ap jaundzimušo zvaigzni, turpināja atdzist, sarauties, un, arvien ātrāk riņķojot, beidzot sadalījās gredzenos. Arī gredzeni turpināja atdzist un sarauties un, jādomā, pamazām sablīvējās, veidojot ugunīgas gāzes bumbas kā dažas mums pazīstamās planētas, līdz beidzot atdzisa tiktāl, ka galvenā masa pārvērtās šķidrumā un beidzot cietā ķermenī.

Vēl nesen pastāvēja divas galvenās teorijas, kas skaidroja Mēness izcelsmi. Viena apgalvoja, ka Mēness esot kaut kur un nezin kā uzradies objekts, kas iekļuvis Zemes orbītā; otra bija tā sauktā koakrēcijas jeb dubultplanētas hipotēze - tā pieļauj, ka Zeme un Mēness radušies no pirmatnēju asteroīdu daļiņu spieta, gluži vienkārši augot kopā kā dvīņi. Tomēr, kad astronauti pārveda Mēness iežu gabalus, atklājās, ka Mēnesim nav reāla dzelzs kodola, bet iežos skābekļa izotopa koeficients ir tāds pats kā

Zemei.

Teorija par to, ka Mēness radies nez kur citur, acumirklī izplēnēja, jo Mēness ieži acīmredzot veidojušies tieši tajā pašā Saules sistēmas rajonā, kur Zeme. Diemžēl vienīgā alternatīvā teorija tika atspēkota tikpat veiksmīgi kā «notveršanas» hipotēze. Koakrēcija ir aplama hipotēze, jo dubultplanētas gadījumā materiālam un proporcijām abos debess ķermeņos jābūt vienādiem.

Pēkšņi vairs nebija nevienas Mēness izcelsmes teorijas. Zinātnieki teic, ka daba nemīlot tukšumu, bet arī viņi paši to necieš ne acu galā. Lai izskaidrotu nesaprotamo, bija kaut kas jāizgudro.

Pēc kāda laika, 1984. gadā, tika izvirzīta ideja, kas centās izskaidrot šos faktus. Sākotnējā Lielā trieciena teorija centās pierādīt, ka Mēness, iespējams, veidots no vairākiem Zemes materiāliem. Jau minēto iemeslu dēļ šī teorija ir aplama - īstenība tā ir mīņāšanās uz vietas, tai trūkst loģiska izskaidro​juma, kāpēc Mēness atrodas tur, kur atrodas.

Tāpēc atgriezīsimies pie vispārpieņemtās patiesības par sākotnējo Saules sistēmu. Zemes veidošanās process nebija visai ātrs, kā to norāda Hārvarda universitātes profesors Steins B. Džeikobsens: «100 000 gadu laikā, kamēr veidojās Saule, radās pirmie Merkura, Veneras, Zemes un Marsa aizmetņi… Dažas planētas veidojās ātrāk, citas lēnāk, un desmit miljonu gadu laikā izveidojās aptuveni sešdesmit pieci procenti Zemes…»2S Tagad apsvērsim pieņemamu Zemes-Mēness sistēmu. Tā nepārprotami ir saprātīgi izstrādāta projekta rezultāts. Mēs nezinām, kurš vai kas bijis šis hipotētiskais arhitekts, tāpēc pagaidām visus nopelnus piedēvēsim NRA (Nezināmajai radošajai aģentūrai).

Sākumā Jaunā zvaigzne sāka starot, un matērijas mākoņi, kas vēl nesen ap to bija riņķojuši kā gredzenu virkne, sāka - kurš tuvāk, kurš tālāk - pieņemt lodes veidolu. Viena no šim protoplanētām atradās apmēram 150 000 kilometru attālumā no centrālās zvaigznes, un NRA saprata, ka tai piemīt saprāta radīšanas potenciāls.

NRA, iespējams, uzskatīja, ka Visums lemts nāvei, varbūt pārvēršoties vienveidīgā, statiskā, neticami plāni izkliedētas matērijas šķīdumā, ar temperatūru mazliet virs absolūtās nulles. Proti, nebūtībā, kas patiesībā nozīmētu - beigas visam, pat laikam.

NRA mērķis bija, kur iespējams, iesēt dzīvību, lai rastos saprātīgas būtnes, kas dzimtu un izdzistu, un pašas sētu jaunu dzīvību. Tad Visuma meti pārvērstos par matēriju, kas apveltīta ar apziņu un kas pamazām apstādinātu un novērstu bezjēdzīgo entropijas un nebeidzamā haosa spirāli. Zemei bija paredzēts modelis ar īpašu saprātīgu būtņu sugu; tā pamatā bija jābūt ogleklim un šķidram ūdenim.

Taču lodei būtu vajadzīgi vairāki miljardi gadu, kamēr tā izveidotos, nostabilizētos un pārdzīvotu dzīvības formu evolūcijas procesu, lai beigu beigās rastos saprātīgas būtnes, turklāt apveltītas ar iztēli, lai tās apzinātos pašas savu lomu kosmosā - veidot un formēt virpuļojošos kosmiskos putekļus, beigās iešķiļot tajos dzīvību.

Galvenais uzdevums bija radīt uz jaunās planētas domājošus, tehniski talantīgus pēcnācējus, kas skaidri zinātu savu izcelsmi, lai pašas galu galā spētu šo procesu atkārtot. Tādējādi apzinīgais Visums turpinātu kopēt sevi prātam neaptveramajā telpā un laikā.

Tehniskās prasības bija tiešām augstas.

Protoplanēta bija gaužām nestabila, turklāt ar pārāk ne- jutīgu virsmu, lai uz tās būtu dzīvības dzimšanai un zelšanai vajadzīgie apstākļi. Bija vajadzīgs regulators - tieša gravitācijas klātbūtne, kas šo trūkumu novērstu, nodrošinot nelielu temperatūras diapazonu ar ritmiskām svārstībām un vienmērīgi izkliedējot centra zvaigznes izstaroto enerģiju. Tieši regulators ar savu gravitāciju pašā sākumā izvagoja Zemes vir​smu, atbrīvodams būtiskus, dzīvības attīstībai nepieciešamus minerālus.

Tā kā planētas virsmai bija jābūt irdenai, regulatoru acīmredzot vajadzēja izgatavot no planētas virsmas materiāla. Tādējādi vājinājās Zemes virsmas tendence veidot vienlaidu garozu, un tajā varēja sākties rosība. Regulatora optimālās masas, izmēra un orbitālo īpatnību noteikšana bija velnišķīgi grūts

uzdevums - vajadzēja ne tikai visu laiku nodrošināt mainīgas regulatora attiecības ar planētu, bet arī iekļaut tajā saprātīgām būtnēm adresētu vēsti.

Tika noteikts līdzsvara punkts, un regulatora veidošanai no planētas bija jāņem septiņdesmit četri kvintiljoni tonnu. Lai atbilstu visām prasībām, regulatora masai vajadzēja būt tikai 1,234 procentiem no centra planētas masas, tomēr fiziskajam izmēram vajadzēja būt relatīvi lielam - 27,322 procentiem no Zemes masas. Tāpēc bija jāizmanto iespējami maz smago metālu, piemēram, dzelzs, un arī tad regulatoram bija jābūt daļēji dobām vai ar sūkļveida konsistenci.

Mehānisms tika iedarbināts, un no Zemes tika atšķelta sloksne jaunajai planētai, kurai lemts riņķot Zemei tuvā orbītā. Projekts paredzēja, ka regulators pamazām attālināsies no Zemes un pa to laiku, kamēr tur radīsies iecerētā saprātīgā dzīvība, šis attālums sasniegs aptuveni 384 500 kilometrus. Tad planētas iemītnieki redzētu parādāmies regulatora disku, kas, raugoties ar nepabruņotu aci, izskatītos tāds pats kā sistēmas centrālā zvaigzne, un tā būtu pirmā vēstījuma rindiņa, kurai jau pirmajās Zemes būtnēs bija jāizraisa ziņkāre par regulatoru. Atklājumam, ka abu planētu attiecībās dominē apaļš 400, vajadzēja norādīt, ka vēstījuma pamatā ir cipars desmit.

Varbūt NRA izmantoja ko līdzīgu melnā cauruma tehnoloģijai, lai rūpīgi atšķeltu no Zemes tikai vieglākos elementus. Melnais caurums ir ārkārtīgi blīva vienība ar tik spēcīgu gravitāciju, ka uzsūc sevī pat gaismu gluži kā putekļsūcējs putekļus. Melnajam caurumam ar Everesta masu būtu mikroskopisks rādiuss, apmēram tāds kā atoma kodolam, un tagad pastāv uzskats, ka tādam melnajam caurumam būtu grūti jel ko aprīt, lai gan tas līdzīgi milzu magnētam, protams, pievilks matēriju. Tāds pieņēmums varētu izskaidrot maskonus (augstas gravitācijas rajonus), kas joprojām sastopami uz Mēness.

Sākās projektēšanas darbi, un smagākais uzdevums bija radīt tādu vēstījumu, lai saprātīgās Zemes būtnes to pamanītu, jo, redzot pazīstamo regulatoru naksnīgajās debesīs, to varēja uztvert arī kā pašu par sevi saprotamu dabas parādību. NRA zināja, ka saprāts dažkārt notrulina iztēli un «apraksts» tiek sajaukts ar «izpratni». Pretēji dažu prātīgu cilvēku viedoklim, spēja kaut ko aprakstīt nenozīmē to saprast.

Nākamajiem vēsts līmeņiem vajadzēja būt tādiem, lai tos būtu grūti nepamanīt. Tika pieņemts lēmums radīt skaitļu modeļus, kas izceļas ar savu dīvainību.

NRA saprata, ka jāturpina pievērst uzmanība regulatora mākslīgajai izcelsmei, veidojot fundamentālu planētas skaitli. Vajadzēja meklēt skaitli, kas atbilst planētas riņķošanai orbītā ap zvaigzni, un tam bija jābūt atpazīstamam, unikālam, dabiskam visas pasaules PIN - Planētas identifikācijas numuram.

Noteiktā laikposmā planētai bija paredzēts apriņķot centra zvaigzni 366 diennaktīs, tāpēc 366 būtu viegli pamanāms planētas identifikācijas numurs.

Saprātīgas būtnes varēja pamanīt PIN jau senatnē, jo pietiek ar astronomijas pamatzināšanām, lai saprastu, ka minētais trīsciparu skaitlis ir pamatu pamats visiem skaitļiem, kas raksturīgi mūsu planētai.

Protams, Zemes iemītniekiem bija jābūt pārsteigtiem, kad, aprēķinot savas planētas lielumu, viņi atklāja, ka Zemes lielums salīdzinājumā ar pavadoni sastāda 366 procentus.

Arī regulatoram projektā bija paredzēts savs PIN, kam iecerēto saprātīgo būtņu acīs būtu jēga. Šim skaitlim vajadzēja būt apgriezti proporcionālam centra planētas PIN jeb skaitļa 366 spoguļattēlam.

Tālāk seko pavisam vienkārša aritmētika. Regulatora PIN var noteikt, pieņemot, ka tā masa ir 100 procenti, un izdalot to ar planētas relatīvo lielumu - 366 procentiem. Ar precizitāti līdz pieciem cipariem aiz komata tika iegūts šāds skaitlis: = 0,27322 366 Pēc tam regulators tika precīzi konstruēts ar tādu aprēķinu, lai tas spētu apriņķot centra planētu 27,322 Zemes dien​naktīs.

Vai tiešām Zemes būtnes to nepamanītu? Turklāt, drošs paliek drošs, ja viņi aplūkotu jautājumu apgrieztā secībā, regulatora izmērs salīdzinājumā ar planētu būtu tas pats skaitlis - 27,322 procenti centra

zvaigznes lieluma.

Vai tiešām saprātīgās Zemes būtnes nesatrauktu šāda gluži noticama skaitļu sakritība? Nav taču nekāda pamata regulatora orbītas periodam, kas izteikts planētas dienās, skaitliski atbalsot relatīvā lieluma saistību ar Zemi. Šāds sakārtojums būtu paliekoša vērtība, un saprātīgās būtnes itin viegli aptvertu, ka 10 000 planetārajās dienās regulators apriņķo ap Zemi 366 reizes. Vai tiešām viņi neuztvertu, ka regulators saskaņo apaļu decimālo skaitļu sistēmu un PIN-366?

Ja Zemes būtnes vēstījuma modeli tomēr nepamanītu, būtu skaidrs, ka tām vēl pietrūkst saprāta vai iztēles, lai ņemtu vērā rūpīgi pārdomātās norādes.

Mēness iederība Zemes-Saules modelī Ar pārsteigumu atklājām, ka NRA būs kontrolējusi Zemes rotēšanas ātrumu ap asi un orbītā, nodrošinot 366 brīnumainas rotācijas noteiktā laikposmā. Viss, kas zināms par Zemi, liecina, ka tās orbitālais ātrums jau sen pastāvīgi samazinās, taču Nacionālā zinātnes un tehnoloģijas institūta zinātnieki Boulderā, Kolorādo štatā, ar pārsteigumu konstatēja, ka ātruma samazināšanās 1999. gadā pēkšņi ir apstājusies. CNN par to ziņoja 2004. gada 2. janvārī: «Eksperti ir vienisprātis, ka tūkstoš gadu laikā Zemes kustības ātrums izplatījumā ir pamazām samazinājies. Lai saskaņotu pasaules oficiālo laiku ar Zemes faktisko atrašanos Visumā, zinātnieki kopš 1972. gada sāka gada pēdējai dienai pieskaitīt vienu sekundi.

Tas tika darīts divdesmit astoņus gadus. Taču 1999. gadā pēkšņi atklājās, ka Zeme vairs no laika neatpa​liek.

Nacionālā zinātnes un tehnoloģijas institūta Boulderā runasvīrs Freds Makgeiens izteicies, ka vairākums

1. attēls. Zeme.

3. attēls. Saule. Izdalot Saules apkārtmēru ar Mēness apkārtmēru un pareizinot ar 100, iegūstam Zemes polāro apkārtmēru. Det tos ir tikai sākums, jo ciparu spēle, kas iesaistīta Zemes-Mēness-Sau-

2. attēls. Mēness. Ies attiecībās. Ir tiešām satriecoša.

4. un 5. attēls. Lasko alas. Dija apritējušas apmēram 250 paaudzes, kopš izgrebts Abrī Dlonšoros kauls, kad cits astronoms atklāja seno zināšanu pēdas uz alas sienas Lasko, Francijā. Fotoattēlos redzami restaurētie zīmējumi.

6. attēls. Abrī Dlanšāras kauls. Eksperti ir vienisprātis, ka uz 25 000 gadu senā Abrī Dlanšāras kaula iegrebtās zīmes precīzi atbilst divmēnešu lunārajam kalendāram.

7. attēls. Vilendorfas Venera, ap 24 000- 22 000 g. p. m. ē. Pētījumi vedina domāt, ka senie «Veneras» tēli sievietes veidolā bijuši pašportreti.

0. attēls. Krāteri uz Meness virsmas.

10. attēls. Aktīvie vulkāni liecina par to, ka Zemes kodols atrodos izkusušā stāvoklī.

9. attēls. Mēness karte, kas atrasta Nautā, Īrijā, uzklāta uz Mēness diska.

12. attēls. Ņūgreindžas kapenes Īrija.

13. attēls. Drodgaras Aplis Skotija. Tamlīdzīgas būves spilgti pauž neolīta laiko cilvēku interesi par Mēnesi.

14. attēls. Skots no Meness. Zemes lēkts.

15. attēls. Pirmais cilvēka pēdas nospiedums uz Mēness. Laikā no 1969. gada līdz 1972. gadam pa Mēnesi staigājuši 12 astronauti. Šo ekspedīciju laikā iegūtā informācija ievērojami papildināja mūsu zināšanas par Mēnesi, taču uzdeva arī daudz jautājumu.

16. attēls. Apollo-17 emblēma.

17. attēls. Mēness modulis, pirmais transportlīdzeklis uz Meness.

zinātnieku ir vienisprātis, ka Zemes riņķošanas ātrums ap Sauli tūkstoš gadu laikā pamazām palēninājies. Taču zinātnieki nevar izskaidrot, kāpēc Zeme pēkšņi sākusi ievērot grafiku.» Šis atklājums vedināja pārbaudīt faktisko ātrumu, kādu Zeme uzņēmusi, ceļojot ap Sauli, un negaidot atklājās, ka Saules vidējais orbitālais ātrums ir gandrīz precīzi viena tūkstošdaļa no gaismas ātruma bezgaisa telpā. Ja ātrums sasniedz 29 780 metrus sekundē, atšķirība nesasniedz pat divas trešdaļas pro​centa.

Nospriedām, ka tā varbūt ir sagadīšanās, tomēr, netikdami skaidrībā, izvēlējāmies gan nozīmīgus, gan mazsvarīgākus faktorus. Paturējām prātā, ka skaitlis 10 000 jau parādījies: Zemes diennakšu skaits, kas atbilst 366 lunārajām orbītām.

Pēc tam pievērsāmies Saulei. Statistikā norādītais Saules diametrs ir 1 392 000 km, un, tā kā Zemes diametra vidējais rādītājs ir 12 742 km, sanāk, ka uz Saules diametra citu aiz cita varētu salikt 109, 245 Zemes diametrus. Šis skaitlis ne ar ko neizceļas, vismaz ne pirmajā acumirklī. Taču, aplūkojot Saules diametru skaitu Zemes afēlijā (tai atrodoties vistālākajā punktā no Saules), parādās zīmīgs skaitlis

109,267, kas minimāli atšķiras no aprēķinātā Saules diametra.

Tiešām dīvaini. Saules diametrā ietilpst tikpat daudz Zemes diametru, cik Saules diametru attālumā starp Zemi un Sauli. Gandrīz vai ideāla saskaņa, kas nav raksturīga citām Saules sistēmas planētām.

Minētie skaitļi ir proporcijas, tāpēc tie ir reāli un neatkarīgi no mērvienībām. Tomēr viens skaitlis izceļas - 10 920,8 km - Mēness ekvatora apkārtmērs. To pamanījuši, nospriedām, ka tā tiešām būs bijusi sakritība, jo kilometru skaits neko nenozīmē: metru taču izgudroja cilvēks.

Bet tad iedomājāmies, ka Mēness rotēšanas ātrums pie ekvatora ir precīzi viens kilometrs sekundē, un tas mums šķita pavisam dīvaini. Varbūt esam pārsteidzīgi noraidījuši metriskās sistēmas lomu?

Mūsu novērotie Mēness izmēra un kustības modeļi, ja ņem vērā raksturīgās proporcijas, neizskatās pēc nejaušības. Jāatzīst gan, ka acīm redzamos modeļus, kas balstās uz mērvienībām, kaut vai kilometriem, pieņemt bez izskaidrojuma ir daudz grūtāk, nekā varētu domāt. Jebkurš «saprātīgs» cilvēks noraidīs tamlīdzīgas lietas kā bezjēdzību, taču mums ienāca prātā, ka vecajā parunā «trakam pieder pasaule» slēpjas daudz patiesības.

Ne jau katrs pamanīs Saules-Zemes-Mēness sistēmas proporcijas. Zinātniski izglītots cilvēks uz šādiem jautājumiem gandrīz vienmēr atbildēs, ka «visi cipari ir vienlīdz svarīgi». 100 vai 40 000 ārpus konteksta ir parasti skaitļi.

Mēs tam pilnīgi piekrītam un būtu ar mieru aizmirst pat pašu iegūtos rezultātus, ja šie skaitļi atkārtotos reizi vai divas, taču mums ir vesels saraksts, kas neizskatās pēc nejaušībām un liek domāt par modeli, kas citā kontekstā atgādinātu bezjēdzīgu, nejaušu kosmosa vēstures notikumu savirknējumu. Mēs uzskatām, ka norakstīt to visu nejaušībās ir vai nu neloģiski, vai klaji negodīgi.

Neviens neapstrīdēs, ka, simtreiz sviežot gaisā monētu, kaut arī tā ik reizi nokritīs ar ciparu uz augšu, nākamā metiena rezultāts - cipars vai ģerbonis - iespējams 50 pret 50. Tomēr līdzīgā dzīves situācijā teiksim, ka pirms metiena jāpārbauda, vai monētai abās pusēs nav cipari. Tikai muļķim neradīsies aizdomas.

Zinātniskie atklājumi balstās uz tādu modeļu meklēšanu, kuri izceļas nejaušu notikumu haosā.

Piemēram, nosakot rajonus, kur atklāti specifiski saslimšanas gadījumi, acīmredzot jāņem vērā vietējie apstākļi, piemēram, radioaktīvi pamatieži, kaitīgu rūpniecisku vielu noplūde vai inficēti pārtikas produkti.

Cēlonis parasti meklējams tur, kur ir novirze no normas.

Aplūkojot pieejamo informāciju loģiski un bez aizspriedumiem, kas iespējams un kas ne, Mēness šķiet «iesprausts» Sau- les-Zemes attiecībās ar leģendārā šveiciešu pulksteņmeistara precizitāti!

Nesena mijiedarbība Šķiet, pirms mums vēsti neviens nebija uztvēris un arī mēs aptvērām to tikai tad, kad uzzinājām par megalitiskajām mērvienībām. Mūsuprāt, galvenā problēma ir ekspertu pārāk plašās zināšanas un nespēja mūsu ārkārtīgi tehnoloģizētajā pasaulē domāt vienkārši. Ja Galileo Galileja un Izaka Ņūtona rīcībā būtu tāda informācija, kāda pieejama mums šobaltdien, viņi varbūt būtu pamanījuši ar Mēnesi saistītos jautājumus, bet tolaik diemžēl nebija tik precīzu mērījumu, tāpēc šos modeļus viņi nevarēja atklāt. Mums ir visa nepieciešamā informācija, taču mūsdienu astronomiem, protams, interesantāki šķiet kvazāri, pulsāri un dažnedažādi Visuma dziļu objekti, nevis Zemes-Mēness attiecību pamatprincipi.

Tāpēc jānoskaidro, kāpēc bezgalīgi tālajā vēstījumā izman​tots megalltiskais jards.

Varbūt NRA apzinājās iespējamo problēmu - ka vēsts ir pārāk sarežģīta, tāpēc atstāja to bez «virsraksta» un piegādāja papildinformāciju īsi pirms liktenīgā brīža, kad vēsts bija jāatšifrē. Iespējams, mēs spriedām, ka NRA cilvēka attīstības procesā paredzēja vairākus nozīmīgus posmus. Šāds pieņēmums šķiet vēl sarežģītāks par nezināmās aģentūras sagatavoto un īstenoto ieceri uzbūvēt planētas regulatoru, kas kalpotu par tādu kā dzīvības inkubatoru. Pieņēmums, ka augsti attīstīta

suga, varbūt pat no citas galaktikas, izveidojusi mehānismu dzīvības sekmēšanai un pēc tam devusies projām, šķita loģisks. Daudz grūtāk samierināties ar domu par aģentūru, kas miljardiem gadu periodiski iejau​kusies cilvēces liktenī.

Tomēr nolēmām turēties pie savas metodoloģijas: vispirms aplūkot cēloņus, «kāpēc tā varētu būt», un tikai tad - «kāpēc nevarētu». Pievērsāmies senvēstures un aizvēstures materiālu izpētei, lai saprastu cilvēces neparasti lielo interesi par Mēnesi.

Pirmkārt, jāatceras, ka 4000. g. p. m. ē. celtās akmens būves, kuru izpētei Aleksandrs Toms veltīja savu dzīvi, acīmredzot bija paredzētas Mēness novērošanai. Vai milzīgie stāvakmeņi tiešām nepārprotami norāda uz Mēnesi un Sauli? Megalītisko būvju izvietojums lika Tomam atklāt megalītisko jardu, kura lielums ir 82,96656 cm plus mīnus 0,61 cm. Bet mums tas ļāva izdarīt atklājumus, kurus izklāstām savā grāmatā.

Kā iepriekš minējām, bijām konstatējuši, ka megalltiskais jards bijis tikai holistiskas mērvienību sistēmas sākumpunkts, lai izteiktu lineāro attālumu, masu, tilpumu un laiku. Sistēma ir tiešām nevainojama, turklāt atklājās, ka no tās atvasinātas daudzas mūslaiku mērvienības, piemēram, standartpinte un mārciņa. Nespējam iztēloties, kā mārciņa un pinte spējušas cauri daudziem gadu tūkstošiem saglabāties līdz mūsdienām, taču tiešā saistība ir matemātisks fakts - vai nu tā tas bijis iecerēts, vai arī tas ir fantastisku nejaušību virknes rezul​tāts.

Secinājums ir ārkārtīgi intriģējošs: megalltiskais jards tika izgudrots, atjautīgi pieskaņojot to Zemes apkārtmēram. Megalītiskā ģeometrija mazliet atšķiras no šumeru 360 grādu ģeometrijas, kuru izmantojam arī mēs pēc vairāk nekā četriem gadu tūkstošiem. Megalītiskās ģeometrijas pamatā ir 366 grādi, acīmredzot loģiski, jo Zeme, veicot garo orbītu ap Sauli, vienreiz apgriežas arī ap savu asi. Akmens laikmeta ģeometrijā katrs no 366 grādiem tika sašķelts sešdesmit loka minūtēs, bet katra minūte - sešās loka sekundēs.

Sistēma ir ļoti harmoniska, pieņemot, ka zemeslode ir milzīga bumba, kuras polārais apkārtmērs ir tieši tik garš, lai polārā loka sekunde būtu precīzi 366 megalītiskie jardi.

Megalītiskā jarda saistība ar Zemes apkārtmēru ir pārsteidzoša, taču mums pat neienāca prātā, ka tas varētu būt saistīts ari ar citiem Saules sistēmas debess ķermeņiem. Tādas saistības megalītiskajam jardam tiešām nav, ja neskaita saikni ar Mēnesi un Sauli.

Katrai Mēness loka sekundei atbilst apaļi 100 megalītiskie jardi, ko varētu uzskatīt par neparastu sagadīšanos, ja neņemtu vērā mūsu pārējos atklājumus, arī apaļo skaitļu virkni. Turklāt arī Saules apkārtmēra 40 000 megalītiskie jardi brīnumaini sader ar megalītiskā loka sekundi. Nepārprotams paziņojums, ka Mēness ir tieši četrsimt reižu mazāks par Sauli.

Pamanījām arī, ka Saulei katrā loka sekundē ir 40 megalītiskie jardi, bet metriskā sistēma veidota tā, lai Zemes polārā apkārtmēra garums būtu 40 000 kilometru.

Neticami, kā cilvēki pirms vairāk nekā 5000 gadu spēja izveidot mērvienību, precīzi pieskaņojot to planētai ar smalku ģeometrisko sistēmu, kura sākas un beidzas ar tās PIN numuru 366. Iespaidīgi, tomēr tik apaļu skaitļu ģeometrija attiecībās starp Zemi, Mēnesi un Sauli šķita maz ticama. Neiespējama.

Mērvienību saskaņa vienas ģeometrijas robežās diviem debess ķermeņiem ir grūti iedomājama, - bet trim? Kaut kas traks! Taču skaitļi runā skaidru valodu. Tas, ka šī metode neder citiem Saules sistēmas debess ķermeņiem, liecina, ka Zemi, Mēnesi un Sauli vieno ārkārtīgi īpašas attiecības.

Pieņēmums par neolīta laika cilvēka nespēju izgudrot tik brīnišķīgu sistēmu ir apgāzts: mēs izvedām uz skatuves Nezināmu radošo aģentūru, un, ja jau tā no paša sākuma zināja debess ķermeņu (Saules un Zemes) izmērus, tad varēja izgudrot ari Mēnesi, pieskaņojot to abu zināmo planētu likumiem. Tāpēc, izstrādājot hipotēzi, pieņēmām, ka NRA kaut kādā veidā būs iemācījusi akmens laikmeta celtniekiem radīt sistēmu, kuru saucam par megalītisko ģeometriju.

Iepriekšējā grāmatā Civilization One stāstījām, ka vissenākajos šumeru un seno ēģiptiešu rakstos teikts, ka viņu sabiedrībai mākslu un zinātni mācījusi sveša «aģentūra», un acīmredzot tā tas ari bija.

Rakstos minēti cilvēki - «novērotāji», kas mācījuši ģeometriju, matemātiku, astronomiju, lauksaimniecību un citas zinātnes. Vietējie iedzīvotāji nezinājuši, no kurienes skolotāji ieradušies, un saukuši viņus par pārdabiskiem spēkiem, lai gan tie, protams, nebija dievi, bet gan cilvēciskas būtnes.

Ap 3100. g. p. m. ē. senā Ēģipte izveidojās par centralizētu austrumu despotiju, un tieši tad tika radīti līdz mūsdienām saglabājušies rakstu pieminekļi. Tajā pašā laikā šumeri būvējuši lielas pilsētas un sasnieguši augstu meistarību metālapstrādē, stikla ražošanā un lauksaimniecībā. Arī Indijā, Indas upes ielejā, Harapas un Mohendžodaro tautas būvējušas lielas pilsētas, bet Britu salās tika celtas lieliskas megalītu būves - Ņūgreindža, Meishova un Brodgaras Aplis. Bet vai nav dīvaini, ka visa pasaule pēkšņi nolēma vienlaicīgi nospiest gāzes pedāli un iebraukt īstenas civilizācijas laikmetā?

Mums tiešām šķiet neparasti, ka savstarpēji nesaistītas tautas tik strauji progresēja vienā un tajā pašā laikā. Ne visai sen ieguvām informāciju, kas papstiprina mūsu aizdomas. 2004. gada 23. decembrī tika paziņots par jauniem atklājumiem, kas lika būtiski pārskatīt pirmās amerikāņu civilizācijas datējumu.

Pasaule uzzināja, ka vecākā civilizācija Amerikā pastāvējusi daudz agrāk, nekā pieņemts domāt, - faktiski jau ap 3100. gadu p. m. ē. Tolaik Peru pēkšņi uzplaukusi augsti attīstīta civilizācija un sabiedrisku ēku būvniecība. Peru sabiedrība bija pirmā Amerikā, kur tika iedibināta centralizēta lēmumu pieņemšana, oficiāla reliģija, sociāla hierarhija un jaukta, uz lauksaimniecību un zvejniecību balstīta saimniekošanas sistēma.

Viens no darba grupas locekļiem, kas ziņoja par jaunatklājumiem, bija Čikāgas Dabas vēstures muzeja Antropoloģijas nodaļas līdzstrādnieks Džonatans Haass. Viņš teica: «Par tāda mēroga tik augstu attīstības pakāpi šajā laikā un gandrīz vai jebkurā laikā nav dzirdēts nekur citur Jaunajā pasaulē. Iegūtie dati ļauj ierindot Amerikas civilizācijas sākumus līdzās citām lielajām, senajām civilizācijām.»26 Dažās apmetnēs ar, jādomā, vairāk nekā 3000 iedzīvotājiem, bija pakāpjveida kalni, saukti par piramīdām, centrālie laukumi, tempļi un mājokļi. Lielākā piramīda - Primcule Mayor - atrodas Karālā - tā ir pirmo ēģiptiešu piramīdu laikabiedre (2627. g. p. m. ē.). Balstoties uz šo informāciju, arheologi secināja, ka visā apvidū notikusi plaša mēroga sabiedrisku ēku celtniecība un bijis augsts apdzīvotības blīvums.

Dr. Hosē Olivers, speciālists Latīņamerikas arheoloģijā un Londonas universitātes koledžas Arheoloģijas institūta mācībspēks, secina: «Tas liecina, ka ap 3100. g. p. m. ē. jau celtas grandiozas būves ne tikai atsevišķās vietās, bet visā apvidū.»

Kā jau minējām, zinātne meklē modeļus. Pēdējo simttūkstoš gadu laikā cilvēki nedz fiziski, nedz intelektuāli nav daudz mainījušies, bet tolaik, pirms vairāk nekā 5000 gadiem, savstarpēji nesaistītas pasaules tautas pēkšņi sāka celt ievērojamas būves un lielpilsētas, un, ja neskaita šumeru- ēģiptiešu mijiedarbību, ļaužu grupas, šķiet, attīstījušās neatkarīgi. Arheologi nav atraduši daudzām kultūrām kopīgas senatnes pieminekļus, tāpēc jādomā, ka vienlaicīgs uzplaukums noticis tīrās nejaušības dēļ.

Ja uzplaukums daudzviet pasaulē būtu izskaidrojams ar Nezināmas radošās aģentūras skolotāju darbību, viss būtu skaidrs. Tomēr neapšaubāmi pastāvējušas nozīmīgas kultūras saiknes, kaut vai piramīdu būvniecībā un Veneras pielūgsmē.

Acīmredzot pirms vairāk nekā 5000 gadiem notikusi spēcīga, lai ari gadījuma rakstura, augsti attīstītu būtņu iejaukšanās. Jāatzīst, ka grūti iedomāties, kā «aģentūra» spējusi ietekmēt Zemes attīstību vairāku miljardu gadu garumā. Tomēr neuzskatām, ka nedrīkstam pieļaut šo varbūtību tikai tāpēc, ka to nespējam izskaidrot. Viss atkarīgs no skatpunkta: cilvēks, kas noraida acīm redzamus modeļus tāpēc, ka, viņaprāt, tiem tur nav jābūt, redzēs tikai paša aizspriedumu atspoguļojumu.

Savstarpēji saistīti skaitļi

Kad apdomājām savus atklājumus, Zemes-Mēness-Saules sistēmas skaitļu spēle šķita satriecoša.

Mūs apbūra virtuālā mehānisma pilnība, it īpaši - lietojot metrisko sistēmu. Aplūkosim īsu vienādojumu kilometru izteiksmē: Mēness x Zeme _ sauļe 100 Tātad, pareizinot Mēness apkārtmēru ar Zemes apkārtmēru, iegūstam 436 669 140 km. Izdalot to ar simts, iegūstam 436 669 km, kas ar precizitāti līdz 99,9 procentiem atbilst Saules apkārtmēram.

Tiešām dīvaini!

Protams, izdalot Saules apkārtmēru ar Mēness apkārtmēru un pareizinot ar 100, iegūstam Zemes polāro apkārtmēru. Un, kā jau minējām, izdalot Saules lielumu ar Zemes lielumu un pareizinot ar 100, iegūstam Mēness lielumu.

Tā nav burvestība vai bezjēdzīga numeroloģija. Tikpat labi to var uzskatīt par dīvainu sakritību, tomēr, ņemot vērā mūsu atklāto proporciju sistēmu, būtu muļķīgi visu ignorēt.

Tomēr šķita neticami, ka Mēnesim ir tik acīm redzama saikne ar kilometriem. Jebkuram lasītājam šobrīd varētu rasties šaubas. Tomēr, ja kāds grasās pārbaudīt skaitļus, sistēma derēs. Ja vēl neesat pārliecināti, palūkojieties uz šādu faktu (kad par to uzzinājām, arī mēs jutāmies satriekti).

Mēness sideriskais apriņķojuma periods ir 655,728 stundas, tātad tas apriņķo ap Zemi 27,322 Zemes diennaktīs. Mēness ekvatora apkārtmērs ir 10 920,8 kilometri, tātad Mēness veic 400 kilometrus vienā Zemes diennaktī!

Tagad apsveriet neapstrīdamos faktus vienkopus: Mēness ir 400 reižu mazāks par Sauli.

Mēness atrodas 400 reižu tuvāk Zemei nekā Saule.

Mēness veic 400 km Zemes diennaktī.

Sagadīšanās? Varbūt, bet varbūt tomēr ne.

Zemes rotācijas ātrums ir 40 000 kilometru diennaktī, Mēness - tieši simtreiz mazāks. Riņķojot ap Zemi, Mēness griežas arī ap asi; vidējais attālums starp abām planētām ir tāds, ka Mēness ekvatoriālais rotēšanas ātrums atbilst vienam procentam Zemes diennakts. Šos skaitļus var pārbaudīt: tie ir neapstrīdami. Vai tiešām visi zīmīgie skaitļi būtu sakritība?

Protams, tikai muļķis negribēs kā nākas apsvērt šos jautājumus. Tomēr būsim reālisti: mūsu lēmums izvērtēt neiespējamo tiks uztverts dažādi. Labi zinām, ka daudzi eksperti, varbūt pat vairākums, mūs ignorēs.

Praktizējošs bioķīmiķis un Bakingemas universitātes prorektors Terenss KIlijs 2004. gada 15. novembrī publicēja rakstu Londonas laikrakstā Times. Autors atceras: «Kurš teicis, ka zinātnes nodarbojas ar faktiem? Tie tikai aizšķērso ceļu labai teorijai.

«The Spectator redaktors Čārlzs Mūrs savulaik man jautāja, kāpēc no rakstu iesniedzējiem visnegodīgākie ir tie, kas izmācījušies par zinātniekiem… Čārlzs Mūrs bija domājis, ka zinātnieki faktus respektē, bet atklāja, ka tas ir mīts: zinātnieki pret faktiem izturas tāpat kā advokāti pret nevēlamiem lieciniekiem - ar aizdomām.

Mīta autors ir Karls Popers. Viņš nebija zinātnieks, bet gan politiķis un filozofs, un izteica domu, ka zinātnē valdot falsifikācija: zinātnieki atklāj faktus, rada teorijas, lai tos izskaidrotu, bet teorija gūst atzinību tikai tad, ja tiek falsificēta, izmantojot aplamus faktus un tādējādi dodot iedvesmu jaunu teoriju radīšanai… Tas, ka praktizējoši zinātnieki pakļaujas falsifikācijai, tiešām ir mīts. Tomēr zinātne bieži ignorē neērtus atklājumus.»

Pilnīgi piekrītam, tomēr nebrīnīsimies, ja kāds ignorēs varbūtību, ka metriskā sistēma, iespējams, būtiski saistīta (lai cik traki tas izklausās) tikai ar Sauli, Mēnesi un arī Zemi. Tomēr fakts paliek fakts: nezin kāpēc kilometri skaidri pauž Sau- les-Mēness-Zemes saistību gan izmēru, gan orbitālo īpatnību zinā.

Kronis visiem neticamajiem faktiem ir Mēness orbīta, kas ir laika spogulis. Kā jau minējām, Zemes pavadoņa gada cikls galvenajos aspektos atdarina Sauli. Piemēram, Saule vasaras saulgriežos noriet

ziemeļos, bet Mēness - dienvidos; ziemas saulgriežos Saule noriet dienvidos, bet Mēness - ziemeļos. Šis Saules un Mēness saistības aspekts mūsu sentēviem neap- šaubami šķita maģisks, bet īstenība tas ir vel viens Mēness tagadējā stāvokļa un orbitālo īpatnību atspoguļojums.

Iemesli, kāpēc ne Mēs bijām izstrādājuši scenāriju, kurā iederas visi fakti, tomēr apzināti ignorējām dažus pretrunīgus rezultātus. Tagad aplūkosim iemeslus, kāpēc mūsu teorija varētu būt aplama. Iztiekot bez intelektuālas čalošanas, kas apstiprinātu jau atzītu viedokļu idejas, mēs cenšamies pierādīt, ka saprātīga aģentūra uzbūvējusi Mēnesi, lai veicinātu dzīvības attīstību uz planētas, kuru mēs saucam par Zemi. Būdami holisma piekritēji, savā hipotētiskajā ainavā neignorējām nevienu nevēlamu faktu.

Pirmā problēma, kas piesaistīja mūsu uzmanību, - motivācija, kas varētu būt daļa no grandioza mēģinājuma galu galā pārvērst Visumu par saprātīgu, ar apziņu apveltītu, neatkārtojamu esamību. Tāda doma, protams, varētu šķist radniecīga dažu austrumu ticību, piemēram, hinduisma, principiem.

Mēness bija kas galīgi neiespējams, pirms mēs izvirzījām jautājumu par sarežģīto, savstarpēji saistīto skaitļu sistēmu, kuru uzskatām par apzinātu vēstījumu. Ņemot vērā ciparus, kas atklājas jau proporcijās, nudien nesaprotam, kā tādus faktus var uzskatīt par sakritību. Tomēr vispirms jānoskaidro, kāpēc megalītiskais jards un metriskā sistēma izmantoti, veidojot mākslīgo Mēnesi, kam bija jāsekmē dzīvības attīstība uz Zemes.

Nespējam ignorēt šādu problēmu: gadījumā, ja mūsu slēdzieni ir pareizi, Nezināmā radošā aģentūra vismaz reizi pēdējo 6000 gadu laikā būs sazinājusies ar cilvēci. Ja jau aģentūra gribēja, lai cilvēks zina, ko tā paveikusi, - un ari to, ka viņi (vai tā) spējuši pavisam nesen ar mums sazināties, - kāpēc vajadzēja atstāt vēsti, uzbūvējot Mēnesi, kāpēc viņi tagad nevarētu gluži vienkārši atkal ierasties un pastāstīt mums par savu senā pagātnē veikto varoņdarbu?

Bijām apjukuši. Šķita, ka tam nav nekādas jēgas.

Prātodami āķīgo jautājumu, apsvērām alternatīvu scenāriju, kurā izslēdzām tiešus sakarus ar NRA. Varbūt megalītiskās un pat metriskās sistēmas izveide ieprogrammēta mūsu planētā tādā līmeni, lai cilvēks gluži neapzināti uztvertu šos lielumus kā pašus par sevi saprotamus. Varbūt Saules un Mēness gravitācija mijiedarbojas ar Zemes gravitāciju un tās ceļojumu Visumā līdz ar vienlaicīgo rotāciju ap savu asi. Ir zināms, ka Zemes vērpjošā orbīta ietekmē laiku un telpu, tāpēc vērtība, kuru nosaucām par PIN, proti, 366, patiesībā ir mūsu planētas sirdspuksti. Varbūt tomēr neatliek nekas cits kā ņemt vērā skaitļu modeļus?

Jautājumu vairāk nekā atbilžu, tomēr minējums šķiet visai loģisks. Zinājām, ka senie šumeri mūsu ēras trešā gadu tūkstoša vidū izmantoja sistēmu, kas faktiski atbilst metriskajai un viņu dubultkušs atbilst mūsu 99,98 centimetriem. Vienlaikus ar dubultkušu lietotas arī citas mērvienības, kas vienādas ar mūsu litru un kilogramu.

Jau minējām, ka laika sekunde šķiet zināmā mērā reāla, nevis abstrakta. Uz Zemes novietots svārsts, kas sekundē izdara vienu vēzienu, ir metru garš, ar nelielām variācijām atkarībā no tā, cik tālu novērotājs stāv no planētas kodola.

Varbūt NRA ieprogrammētās mērvienības mūsu planētā bija tik fundamentālas tādēļ, lai tās uztvertu jebkura uz Zemes attīstījusies saprātīga dzīvība? Relatīvi jaunais atklājums par svārsta niķiem pilna aptumsuma apstākļos varētu liecināt par īslaicīgiem Zemes harmonijas pārtraukumiem. Apzināmies, ka izvirzām prātojumu pēc prātojuma, bet tam ir sava jēga. Piebildīsim, ka negribam aizstāt nevienu citu labi pamatotu teoriju, kas jau pastāv, un mūsu varbūtības vienīgās operē ar zināmajiem faktiem.

Secinājums ir tāds, ka kāda nezināma radošā aģentūra no Zemes materiāla izveidojusi Mēnesi, lai tas kalpotu par dzīvības inkubatoru. Nākamais jautājums mūsu darba kārtībā bija šāds: ko NRA ievietoja

inkubatorā, lai beigu beigās rastos saprātīgas dzīvības formas? Aparatūras uzstādīšana bija gana iespaidīga, bet kāds bija tās programmatiskais nodrošinājums?

Desmitā nodaļa NEIESPĒJAMAIS ATGADĪJUMS Augsti attīstīts saprāts ir vienīgais labais izskaidrojums dzīvības izcelsmei un dabas sarežģītībai.

Profesors Entonijs Flū 2004. g. decembrī Vēl nesen vienīgais ceļvedis pasaules uztverē bija reliģija. Dažādu konfesiju Svētie raksti - pareizi vai kļūdaini - piešķīra jēgu visam, sākot ar dzimšanas brīnumu līdz zvaigžņu kustībai debesīs. Taču šobaltdien mums ir racionāla domāšana - mums ir zinātne.

Vārds science[18] cēlies no latīņu scire, kas nozīmē zināt, un ir saistīts ar objektīvi pārbaudāmu sajūtu pieredzes sakārtošanu. Citiem vārdiem, zinātne veido mūsu pasaules uztveri pārbaudāmā, objektīvā veidā. Šķiet, nav nekā tāda, ko zinātne nespētu izskaidrot, ja vien pētnieks nežēlo laiku un pūles. Sākot ar antropoloģiju un beidzot ar zooloģiju, divdesmit pirmā gadsimta cilvēcei ir eksperti, kas spēj izskaidrot gandrīz visu lietu un parādību izcelsmi un darbību.

Tomēr zinātnei ir savas robežas. Saskaņā ar Heizenberga nenoteiktības principu, piemēram, nevar vienlaikus precīzi noteikt gan daļiņas pozīciju, gan inerci. Var izvēlēties vienu vai otru aspektu, bet ne abus. Turklāt ir vismaz viena joma, kuru zinātne nespēj izskaidrot. Dzīvības izcelšanās.

Grāmatas How to Think Straight* autors profesors F.ntonijs Flū norāda, ka ikvienam, kas grib lietderīgi izmantot diendienā saņemto informāciju, jābūt praktiskām spriešanas spējām un skaidrai domāšanai. Flū uzsver, ka daudz ko nosaka spēja ātri atšķirt pareizu argumentu no kļūdaina, pretrunīgumu no pretmeta, nenoteiktību no divdomības, pretrunas no paša iekšējām pretrunām, patiesību no maldiem.

Viņaprāt, tieši ar to skaidri domājošs cilvēks atšķiras no pūļa.27 Pēc sešdesmit sešiem gadiem izcilais ateisma un loģiskās domāšanas aizstāvis profesors Entonijs Flū jaunajā informācijā saskatījis tās būtību un secinājis, ka zinātne acīmredzot ir pierādījusi Dieva eksistenci. Flū krasā pagrieziena pamatā ir pierādījuma atklāšana, ka mūsu pasauli neapšaubāmi radījis saprāts. Flū īpaši norāda uz biologu atklāto DNS, kas liecinot, ka neapšaubāmi veikti ārkārtīgi komplicēti pasākumi, lai radītu dzīvību; no tā izriet secinājums, ka šajā procesā neapšaubāmi bija iesaistīts saprāts. *«Kā domāt loģiski» Esam jau žēlojušies par objektivitātes trūkumu, kas ir bieži izplatīta parādība akadēmiskajā sabiedrībā, toties aplaudēsim cilvēkam, kas astoņdesmit viena gada vecumā gatavs aizsviest projām sava mūža darba stūrakmeni. Tam vajadzīga dros​me!

Par savu uzskatu maiņu Entonijs Flū paziņoja pasaulei žurnāla Philosophy Now 2004. gada augustaseptembra numurā publicētajā vēstulē: «Tagad ir ārkārtīgi grūti pat iedomāties, ka varētu veidot pirmā reproducējošā organisma dabiskās evolūcijas teoriju.»

Flū ir principiāls cilvēks un uz jautājumu, vai viņa pārsteidzoši jaunās idejas kādu nesarūgtinās, atbildēja: «Diemžēl… visu mūžu esmu vadījies pēc Platona skolotāja Sokrātā principa: Seko pierādījumam, lai kurp tas vestu.»

Iedvesmojoša doma. Tieši to mēs grasāmies darīt ar savu uzkrāto informāciju par Mēnesi un dzīvības izcelšanos neapšaubāmi projektētajā inkubatorā.

Esam nonākuši līdz brīdim, kad jāmēģina saprast, kā cēlusies dzīvība. Un tieši tagad atklājām, ka vecie uzskati par dzīvības izcelsmi norakstāmi makulatūrā.

Vispirms sev jautājām: Kā mēs saprotam vārdu «dzī​vība»?

Dzīvības jēdzienā ietveram visus organismu veidus, sākot no zilaļģēm un beidzot ar augiem un dzīvniekiem. Dzīvības būtība ir reproducēšana: identisku vai gandrīz identisku komplicētu struktūru kopēšana no vienkārša pirmmateriāla. Bioloģiskā attīstība no mehāniskas reducēšanas procesa (piemēram, kristāla veidošanās) atšķiras ar savu no priekštečiem pārmantojamo komplicētības līmeni.

Lokālo komplicētības palielināšanos var izskaidrot ar entropijas samazināšanos (par ko jau prātojām), kas, iespējams, motivēja nezināmo radošo aģentūru sēt un sekmēt dzīvību uz Zemes.

Bet kur tad ir robeža, kas šķir dzīvības formas no nedzīvajām? Vai, piemēram, vīruss ir dzīvs organisms? Visbiežākā atbilde būtu: «Nē, nav», taču šobrīd tas ir visai strīdīgs jautājums. Vīrusi paši nespēj vairoties, bet, okupējuši citu organismu, spēj. Deviņpadsmitā gadsimta beigās pētnieki saprata, ka dažas slimības izraisa bioloģiski organismi, kas tolaik tika uzskatīti par visvienkāršākajiem un vismazākajiem dzīvajiem organismiem, kam ir gēni. Arī divdesmitajā gadsimtā vīrusus lielākoties uzskatīja par nedzīvu materiālu.

Katram dzīvam organismam ir savs genoms: instrukciju krājums ķermeņa veidošanai, un tā sastāvā neiztrūkstoši ir nukleīnskābe. Parasti tā ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) vai dažu vīrusu gadījumā RNS (ribonukleīnskābe). Genoms ir gēnu kopums, savukārt katrā gēnā ir īpašam proteīna molekulu veidam iekodēts nukleīnskābes posms. 2004. gada oktobrī franču pētnieki ziņoja par atklājumu, kas jau atkal nojauca savulaik nospraustās robežas. Didjē Rao un viņa kolēģi Marseļas universitātē paziņoja par lielākā zināmā, 1992. gadā atklātā vīrusa Mimivirus genoma identificēšanu. Šis vīruss, kas ir apmēram mazas baktērijas lielumā, satur vairākus gēnus, par kuriem iepriekš domāja, ka tie eksistē tikai šūnu organismos. Līdz ar to vīruss ir gaužām viltīgs «miris» matērijas gabaliņš jeb unikālu organismu vālīte, kas, kā zināms, eksistē tikai uz Zemes.

Unikālas, dzīvai matērijai piemītošas īpatnības vedināja astrobiologu Polu Deivisu 2004. gadā izdarīt secinājumus: «Lielumlielais vairākums cilvēku uztver dzīvības pastāvēšanu kā pašu par sevi saprotamu, bet fiziķus, piemēram, mani, dzīvība pārsteidz. Kā muļķa atomi spēj tik gudri rīkoties? Fiziķi matēriju parasti uzskata par inertu, piciņveidīgu daļiņu kopumu, kur notiek savstarpēja grūstīšanās, tāpēc komplicētais dzīvās šūnas sakārtojums šķiet gandrīz vai brīnums. Jādomā, ka dzīvi organismi pārstāv savrupu matērijas stāvokļa kategoriju.»

Risinājums, kas identificēja Problēmu Jau 1953. gadā Votsons un Kriks atklāja DNS molekulu spirālveida struktūru un izteica vispārīgu atziņu, ka tās kodē proteīna veidošanos un replikāciju šūnās, tāpēc šķita, ka gaidāms loģisks, zinātnisks dzīvības izcelšanās izskaidrojums. Laboratorijas apstākļos veikta aminoskābes sintēze no ķīmiskiem pamatelementiem viesa vēl lielākas cerības, ka stāvam jau uz dzīvas šūnas radīšanas sliekšņa.

Tika izteikts pieņēmums, ka agrīnā Zeme, vulkāniem darbojoties un zemes materiālam dēdējot, ieguva okeānus, kas bagāti ar barības vielām un ķīmiskiem elementiem, tā saukto pirmatnējo virumu.

Nepārtrauktās ķīmisko elementu sajaukšanās un pārjaukšanās rezultātā, varbūt piepalīdzot zibens spērieniem, radās pirmatnējā dzīvība: tā apgalvo evolucionisti. Eksperti bija vienisprātis, ka «pirmatnējā viruma» teorija ir visticamākais izskaidrojums, un pauda pārliecību, ka laika gaitā kāds spēs radīt dzīvību laboratorijas apstākļos.

Drīz pēc Votsona un Krika atklājuma Čikāgas universitātes aspirants Stenlijs Millers sadarbībā ar Nobela prēmijas laureātu Haroldu Jūeriju restaurēja apstākļus, kādi, pēc daudzu domām, bijuši agrīnās Zemes «pirmatnējā virumā». Zinātnieku radītais «virums» sastāvēja no ūdens tvaikiem, ūdeņraža, purva gāzes un amonjaka. Pieņemot, ka zibens veicinājis dzīvības izcelšanos, Millers un Jūerijs izmantoja elektrisko dzirksteli un beigu beigās sekmīgi radīja vienkāršu aminoskābi. «Urā!» viņi iesaucās, piebalsojot pārējiem interesentiem: aminoskābes taču ir nozīmīga organiskās dzīvības sastāvdaļa.

Diemžēl nākamo piecdesmit gadu laikā neviens cits netika ne soli tuvāk savos centienos radīt dzīvību laboratorijas apstākļos.

Zināms arī, ka Millera, Jūerija un citu zinātnieku radītās aminoskābes ir tikai sīka daļiņa no dzīvībai nepieciešamajiem komponentiem. Taču eksperimenta metodes bija visai selektīvas. Aminoskābes tika sašķirotas labās un kreisās puses aminoskābēs. Millera un Jūerija «virumā» bija abas, lai gan dzīvībai ir nepieciešamas tikai kreisās puses aminoskābes. Vēl jo vairāk, tā pati elektriskā dzirkstele, kas radīja

aminoskābes, varēja tās arī iznīcināt, tāpēc eksperimenta laikā aminoskābes bija mākslīgi jāizolē. Varētu domāt, ka dzīvība, kas savulaik veidojās okeānā, varētu tur rasties ari tagad. Tomēr tas nevar nenotikt, jo tagad temperatūras, ķīmisko elementu un gāzu sajaukums ir atšķirīgs. Kādu laiku valdīja uzskats, ka ar skābekli piesātinātā atmosfērā dzīvība spontāni rasties nevar, tāpēc evolucionistiem vajadzēja pieņemt, ka uz jaundzimušās Zemes bijusi pavisam citāda atmosfēra. (Skābeklis, lai arī saglabā dzīvību, tomēr iznīcina nedzīvās organiskās molekulas.)

Viss liecināja, ka laboratorijas apstākļos dzīvību radīt nevar, un pētnieki atskārta, ka jāatklāj jauni dabas likumi, lai izskaidrotu, kā nejauši, dabiskā veidā var rasties augsta līmeņa sakārtojums un specifiskas īpatnības pat vienšūnu organismā.

DNS molekulai ir dubultspirāles forma, varētu teikt, tā ir kā tādas spirālē savītas kāpnes. DNS pamati ir sapāroti un veido kāpņu posmus, kas nodod informāciju jaunas vienības replikācijai. Kad DNS kopē pati sevi, pakāpieni pārlūst uz pusēm. Sākotnējā DNS molekula pārvēršas divās jaunās, identiskās DNS molekulās. Informācija, kas nepieciešama jauna proteīna veidošanai un citām ķīmiskām izmaiņām, dažādas šūnas daļas saņem ar citas molekulas, proti, ribonukleīnskābes (RNS), starpniecību. RNS ir līdzīga DNS, tikai ar vienu spirāli. Tādējādi RNS ir «kurjers», kas ļauj DNS iekšienē esošo informāciju iz​mantot un izplatīt.

Tomēr ir vēl daži svarīgi jautājumi, uz kuriem zinātne nespēj rast atbildi. Un pirmām kārtām: kā izveidojās DNS? Zināms taču, ka jaunu DNS spēj radīt tikai pati DNS. Dažām hromosomām ir ārkārtīgi garas, pat par metru garākas DNS spirāles, un tas ir vareni salīdzinājumā ar pašas DNS molekulas mikroskopisko izmēru. Tomēr interesentus mulsina procesa izcelsmes jautājums, jo visi enzīmi ir proteīni, bet proteīna sintēzi neapšaubāmi nosaka DNS. DNS replikācija nevar notikt bez proteīna palīdzības. Tātad kas radās vis​pirms - proteīns vai DNS? Šis jautājums ved atpakaļ pie dzīvības izcelsmes. Un atbilde, šķiet, nav zināma. Droši zināms tikai tas, ka aminoskābes, nukleotīdi, lipīdi un citas daudzatomu molekulas var nejauši rasties karstuma ietekmē, piemēram, ar zibens palīdzību. Tikpat labi tās var radīt arī saulesgaisma un citi nedzīvi enerģijas avoti. Pētnieki ir mēģinājuši izskaidrot DNS rašanos, taču zinātniski to pamatot līdz šim nevienam nav izdevies.

Kamēr rakstījām šo grāmatu, radās jauna teorija, kas guvusi daudzu ekspertu atzinību. Saskaņā ar šo teoriju par DNS ek​sistenci esot jāpateicas Zemes pavadoņa Mēness klātbūtnei! Četrus miljardus gadu senā pagātnē Mēness orbīta atradās daudz tuvāk Zemei nekā tagad, un Zeme griezās ap asi daudz ātrāk; Mēness nepārtrauktās kustības dēļ uz mūsu planētas bija vareni paisumi un bēgumi. Lai kā, kad Mēness riņķoja daudz tuvāk Zemei, plūdmaiņas, jādomā, tiešām bija kolosālas (sk. 5. nodaļu).

Edinburgas pētniecības centra Pieta Research molekulārais biologs Ričards Leits izteicis domu, ka pirmatnējos okeānos, kurus pastāvīgi raustījušas garām slīdošā Mēness izraisītās plūdmaiņas, varējušas strauji savairoties DNS.28 Viena no visizplatītākajām DNS izcelsmes teorijām apgalvo, ka DNS parādījās tolaik, kad pirmatnējo okeānu ūdeņos - «pirmatnējā virumā» - sīkas pirmdaļiņas sablīvējās jeb polimerizējās garās virknēs. Garās virknes tad kļuvušas par citu molekulu veidnēm, kuras savukārt piesaistījušas citas moleku​las, un gala iznākumā radušās dubultspirāļu molekulas - tādas, kāda ir DNS. Pēc Ričarda Leita domām, galvenais ir mehānisms, kam pastāvīgi jāsašķeļ dubultspirāles un jāuztur nepārtraukts process. Viņaprāt, dubultspirāļu sadalīšanai vajadzīgs ārējs spēks.

Apmēram 50 °C temperatūrā DNS dubultspirāles kalpo par veidnēm jaunu spirāļu sintēzei, bet augstākā temperatūrā, ap 100°C, tās pāršķeļas uz pusēm, un molekulu skaits divkāršojas. Temperatūrai krītot, process sākas no jauna. Replikāciju skaits pakāpeniski aug, un četrdesmit ciklos vien tiek saražots triljons identisku kopiju.

Kad bija apritējis miljards gadu pēc Mēness ienākšanas Zemes orbītā, tas riņķoja ārkārtīgi tuvu savai centra planētai Zemei, un tā griezās ap asi daudz ātrāk nekā tagad. Plūdmaiņas, kā uzskata Leits, iesniedzās simtiem kilometru dziļi iekšzemē - tātad piekrastes joslas tika pakļautas straujām sāļuma izmaiņām, kas sekmēja pastāvīgu un ļoti biežu DNS līdzīgu dubultspirāļu molekulu savienošanos un šķelšanos.

Plūdmaiņām vēršoties plašumā, sāls koncentrācija, jādomā, bijusi niecīga. Pat mūsdienu DNS dubultspirāles tādos apstākļos sašķeltos, jo elektrizētās fosfātu grupas katrā virknē savstarpēji atgrūžas.

Taču, kad plūdmaiņas atkāpās, pirmmolekulas un nogulsnējusies sāls, jādomā, sasniedza augstu koncentrāciju.

Leits apgalvo, ka tas varēja sekmēt DNS radniecīgu dubultspirāļu molekulu veidošanos, jo augsta sāls koncentrācija neitralizē DNS fosfātu uzlādēšanos, ļaujot virknēm salipt.

Tieši sistemātiskie sāls cikli un temperatūru maiņa, pēc Leita domām, būs palielinājuši DNS līdzīgu molekulu skaitu, taču izšķirošā loma, viņaprāt, bijusi paisumu un bēgumu spēkam. Lai gan arī Saule izraisa uz Zemes plūdmaiņas, tomēr salīdzinājumā ar krietni tuvākā Mēness izraisītajiem paisumiem un bēgumiem tām nav lielas nozīmes. Pirms trim miljardiem gadu Mēnesi no Zemes šķīra daudz mazāks attālums nekā tagad.

Bez DNS nebūtu dzīvības, jo DNS ir dzīvās matērijas replikācijas sirds. Sākot no vienšūnu amēbas un beidzot ar mūsu planētas lielākajiem iemītniekiem - zilajiem vaļiem, DNS ir vitāli nepieciešama, lai sāktos un turpinātos dzīvība. Varbūt Ričardam Leitam ir taisnība, ka milzu Mēness klātbūtne izraisījusi ķīmisku procesu, kura galaprodukts esam mēs, taču fakts paliek fakts: par spīti visām teorijām, nevienam zinātniekam līdz šim nav izdevies savākt visus ķīmiskos materiālus, kas veido dzīvību, un sakārtot tā, lai rastos kaut vai vienkāršākā dzīvības forma.

Ar Leita teoriju varētu izskaidrot to, ka DNS sākotnējo replikāciju izraisīja Mēness, taču pati DNS izcelsme joprojām paliek noslēpums, un daudzi zinātnieki lauza galvu par to, kā sākusies dzīvība.

Piemēram, Floridas universitātes filozofijas zinātņu doktors Deivids A. Kaufmans saka: «Evolūcijai trūkst zinātniski pieņemama izskaidrojuma par šūnās precīzi ieplānoto kodu avotu, bez kura palīdzības nevar rasties spe​cifiskie proteīni un tātad arī dzīvība.»

Cik zināms, Deivids Kaufmans ir kreacionists, tāpēc šis viņa secinājums mūs nepārsteidz. Bet Kalifornijas universitātes fizikas profesoru Hūbertu P. Jokiju, kas nebūt nav kreacionis- ma piekritējs, uztrauc tas, ka patiesības meklēšanas procesu joprojām bremzē apšaubāmas idejas. Viņš raksta: «Lai gan sākumā šī paradigma bija apspriešanas vērta, šobrīd visi ar «pirmatnējā viruma» paradigmu saistītie pūliņi ir tās ideoloģijas aizstāvju pašapmāns…

Zinātnes vēsture liecina, ka paradigma, kas sasniegusi atzīšanas statusu (un iekļauta mācību grāmatās), par spīti kļūdām, tiek atzīta par nederīgu tikai tad, ja to var aizstāt ar citu paradigmu. Tomēr zinātnei, lai tā spētu progresēt, kā saka, jāaizmēž kļūdainas paradigmas. Tas jādara pat tad, ja galdi paliek pavisam tukši un neviena cita paradigma neiztur pārbaudi. īstam kādas reliģijas, filozofijas un ideoloģijas piekritējam jābūt pašam savai uzskatu sistēmai, lai tur lūst vai plīst (Hoffer, 1951). Ticība «pirmatnējam virumam» tāpēc, ka nav citu pieejamu paradigmu, ir kļūdainas loģikas piemērs. Zinātnē atzīties nezināšana ir tikums. Tā ir parasta parādība zinātnes vēsturē, kuru Kūns (Kuhn, 1970) aprakstījis visos sīkumos. Nav pamata domāt, ka uz dzīvības izcelsmes pētījumiem tas neattiecas.29 Pie šāda slēdziena Jokijs nonāca tāpēc, ka, tāpat kā daudzi citi zinātnieki, nespēja ticēt, ka «pirmatnējā viruma» teorija varētu izskaidrot dzīvības izcelsmi. Līdzīgi Mēness izcelsmes Dubulttrieciena teorijai, šī hipotēze gluži vienkārši ir aplama, tā traucē rast pieņemamu izskaidrojumu.

Jautājums ir tik sarežģīts tāpēc, ka DNS nevar pastāvēt bez dzīvības un dzīvība - bez DNS. Abi aspekti ir cieši saistīti un atgādina vistas un olas problēmu, kas, šķiet, ir neatrisi​nāma.

Mūsuprāt pat Ričarda Leita teorijas par Mēness iespējamo lomu dzīvības ātrajā izplatībā - tas izraisīja spēcīgas plūdmaiņas un ķīmiskus savienojumus - netuvina mūs dzīvības izcelsmes

izskaidrojumam.

Daži speciālisti joprojām apgalvo, ka visa pamatā bijusi nejaušība, iespējams, tāpēc, ka visas pārējās varbūtības ir pārāk grūti sagremojamas. Taču daudz prātīgāk būtu sacīt, ka pie visa vainīgas laumiņas no Nekurienes.

Varbūtības problēma Neviens nešaubās, ka gēnā ietvertajai informācijai jābūt vismaz enzīma lielumā, kuru tas kontrolē.

Vienā parastā proteīnā ir vairāk par 300 aminoskābēm. Lai radītu proteīnu, nepieciešams DNS gēns, kura ķēdē ir 1000 nukleotīdu. Katrā DNS ķēdē iekļauti četru veidu nukleotīdi. Liekas sarežģīti; rezultātā var rasties 4 x 1()100<J iespējamās formas. Lai to būtu vieglāk aptvert, paskaidrosim, ka 4 x ĪO1000 ir skaitlis 4 ar 1000 nullēm.

Prātam neaptverami skaitļi. Uzskatāmības labad piebildīsim: aprēķini rāda, ka plašajā Visumā ir tikai 10 x 1080 daļiņu. Jāsecina, ka sarežģītā DNS agrīnās Zemes «pirmatnējā virumā» nevarēja rasties nejauši.

Varbūtību pasaulē dažas lietas ir pilnīgi iespējamas, citas notiek reizumis, vēl citas - nekad.

Varbūtību speciālists Emīls Borels (1871 - 1956) savulaik izteicās, ka parādības, kam ir ļoti maza iespējamības pakāpe, parasti nenotiek. Pēc viņa domām, mazas iespējamības gadījumā varbūtība ir viens pret 10 x 10s<) . Lai cik mazas ir tādas izredzes, tomēr jaunāko laiku varbūtības ekspertiem tās nešķiet neiespējamas. Zinātnes konceptuālo pamatu pētnieks docents Viljams M. Demb- skis Beiloras universitātē, viņš arī Sietlas Discovery institūta Zinātnes un kultūras centra vecākais līdzstrādnieks, nolēma iet tālāk. Dembskis aprēķināja, ka Visumā ir 10 x 1080 daļiņas, un secināja, cik daudz notikumu var atgadīties vienā sekundē. Iegūtais skaitlis bija 10 x 1045 . Pēc tam viņš aprēķināja sekunžu skaitu no Visuma rašanās brīža līdz mūsdienām un tad, lai būtu drošs, ka neuzmanības dēļ nav pielaista kļūda, iegūto skaitli pareizināja ar vienu miljardu un ieguva 10 x 102s sekundes. Beigās, sareizinājis iegūtos skaitļus, Dembskis ieguva skaitli 10 x 101S0 - savu Sīkās iespējamības likumu™.

Dzīvai šūnai vajag vismaz 60 000 proteīnu, kam ir 150 konfigurācijas.31 Zinātnieks Džozefs A. Mastropaolo, kas arī pievērsās šai problēmai, aprēķināja, ka pirmās šūnas evolūcijas varbūtiba būtu satriecoši niecīga: 1 pret 10 x io4478296 jeb 10 ar 4 478 296 nullēm. Šis rezultāts tik ievērojami pārsniedz Demb- ska Mazās iespējamības koeficientu, ka neviens zinātnieks, kurš sevi ciena, neatzītu nejaušas izcelsmes iespēju, ja nebūtu fakta, ka DNS tiešām eksistē.

Pat tad, ja ikkatrai Visuma daļiņai kopš laika sākuma būtu viena iespēja sekundē, joprojām nebūtu DNS. Ja kāds lasītājs apšauba Mastropaolo skepticismu sakarā ar iespēju DNS pašai rasties no švīkas, piebildīsim, ka viņš nav vienīgais skeptiķis. Betesdā, Merilendas štatā, Nacionālā Vēža institūta Makromolekulārās bioloģijas nodaļas Imunoloģijas programmas darbinieks Pīters T. Mora rakstīja: «Dzīva elementa klātbūtne ir klajā pretrunā ar mūsu pieņēmumiem, kas balstās uz tīriem statistikas un varbūtības datiem.»32 Angļu zinātnieks Dž. D. Bernals jau 1965. gadā secināja: Atbilde, manuprāt, jāsaista ar faktu, ka dzīvība tiešām pastāv, un no tā izriet, ka dzīvības parādīšanās mums pazīstamā veidā nebūt nav nejaušība.33 Papildinot opozicionāru sarakstu attiecībā uz teoriju par «pirmatnējo» vai citu «virumu», kas acīm redzami neiztur kritiku, atgādināsim profesora nelaiķa sera Freda Hoila, viena no cienījamākiem astronomiem, kāds jebkad dzīvojis, viedokli: «Labāk, šķiet, būtu atzīt nevis fantastiski mazo varbūtību, ka dzīvība radusies aklu dabas spēku ietekmē, bet gan pieņemt, ka tā radīta pārdomātas intelektuālas darbības rezultātā. Ar «labāk» es domāju mazāku iespēju kļūdīties.»34 Lai cik sašutuši un nikni klaigātu šādas iespējas kategoriskie noliedzēji, viens no zinātnes pamatieročiem ir fakts, ka DNS kaut kādā veidā ir radusies. Kā saka, daba necieš tukšumu. Lai cik dedzīgi profesors Jokijs apgalvo, ka tad, ja nav dzīvotspējīgas teorijas, jāgaida, kamēr tāda parādīsies,

daudzi zinātnieki tomēr, šķiet, dod priekšroku savērptai, robainai paradigmai, nevis nekādai.

Lielum lielam vairākumam ekspertu šāda alternatīva, iespējams, šķitīs nepieņemama. Varētu, piemēram, apsvērt, ka aiz DNS radīšanas stāv prāts, pat tad, ja pieņemam, ka evolūcijas teorija ir dzīvotspējīga, ja jau eksistē DNS. Vairākums zinātnieku drīzāk atteiksies no sava viedokļa nekā piesauks dievišķus spēkus, tomēr pat profesors sers Freds Hoils palika pie vienīgā sev pieņemamā slēdziena - ka Visums pakļauts tādai kā intelektuālai kosmosa kontrolei. 35 Vai tas ir progress? Godīgi sakot, pilnīgi noraidām DNS nejaušas izcel​smes teoriju, varbūt jāatzīst, ka «Dievs teica, un tā notika»?

Kurš gan var nosodīt Entoniju Flū par atteikšanos no sava mūža darba un viņa vārdiem: «Augstākais saprāts ir vienīgais derīgais izskaidrojums dzīvības izcelsmei un dabas sarežģītībai.»

Taču Flū piedāvātajai Dieva definīcijai ir maz kopēja ar jūdu-kristiešu-musulmaņu dievības kanoniem, kurus viņš dēvē par «visvareniem Austrumu despotiem - kosmiskajiem sadamiem huseiniem».

Patiesībā Flū runā par ko līdzīgu mūsu «Nezināmajai radošajai aģentūrai», kas acīmredzot var būt jebkas, sākot no vienas diženas būtnes līdz galaktikas planētu sējēju federācijai!

Dzīvības seklas Pirms kādiem sešdesmit gadiem sevi pieteica kvantu teorija, un fiziķi nosprieda, ka dzīvības noslēpums tuvojas atrisinājumam. Pētot matērijas sīkākos ķieģelīšus, pamazām noskaidrojās, kā viss notiek, tāpēc zinātnieki cerēja ar kvantu teorijas palīdzību izskaidrot tā būtību, ko saucam par dzīvību.

Viņi piedzīvoja vilšanos, tomēr pēdējie atklājumi dažos zinātniekos viesa cerību, ka pirmatnējās dzīvības dabu ļaus izskaidrot jauna līmeņa izpratne par subatomu izturēšanos bioloģijā.

2004. gadā jauno ideju ietekmē NASA aicināja vadošos zinātniekus uz semināru astrobioloģijas laboratorijā Eimsā, Kalifornijā, lai apspriestu «kvantu dzīvības» problēmu, diskusijā tika iztirzāti tādi jautājumi kā nanotehnoloģija un kvantu izskaitļošana.

Nanotehnoloģija nodarbojas ar artefaktu un ierīču konstruēšanu atomu līmenī. Nanometrs ir neiedomājami maza garuma mērvienība. Cilvēka mata diametrs parasti ir metra desmittūkstošā daļa, bet viņiem zināmais saaukstēšanās vīruss - apmēram mata diametra tūkstošdaļa. Tipiska proteīna daļiņa, kas veido šī vīrusa apvalku, parasti ir desmit nano- metru bieza, kas līdzinās aptuveni 100 atomu diametriem jeb vienai aminoskābju grupas daļiņai, kura veido šo proteīna molekulu.

Pašreplicējošu mehānismu būvēšana paver pavisam jaunas tehnoloģijas iespējas: kļūtu iespējamas, piemēram, ķirurģiskas operācijas cilvēka ķermeņa šūnas līmenī. Tomēr zinātnē pamazām nostiprinās viedoklis, ka daba jau sen varēja izmantot šo principu. Kā norāda profesors Pols Deiviss, dzīvā šūna ir pilna ar nanoierīcēm, kuras projektējusi un uzlabojusi bioloģiskā evolūcija. Deiviss izvirza jautājumu: «Vai nevarētu būt tā, ka dažas no tām ieguvušas savas pārsteidzošās īpašības, izspēlējot smalkus kvantu trikus?36 Un tālāk: «Viena no būtiskajām šūnas reproduktīvā mehānisma daļām ir mazs dzinējs, enzīmspolimerāzs, kas ložņā gar sašķeltajām DNS spirālēm un veido saiknes, sapārojot nepāra nukleotīdu bāzes ar to vidū peldošajām papildbāzēm.»

Indiānas Zinātniskās pētniecības institūta pētnieks Apoorva Patels uzskata, ka dzīvās šūnas var izmantot kvantu mehāniku, lai paaugstinātu savu informācijas apstrādes kvalitāti, un tas varētu izskaidrot, kāpēc ģenētiskais kods ir tāds, kāds ir, un kāpēc tas sastopams visos dzīvos organismos. Deiviss norāda, ka kvantu teorija raksturo atomus un molekulas kā viļņus, kas spēj pārklāties un saskaņoti savienoties.

Tātad parastie laika/telpas likumi vairs nedarbojas, un atoms var pastāvēt gan kairināmibas, gan miera stāvoklī vai pat vienlaikus atrasties vairākās vietās. Jādomā, ka uz tādu pārklājumu pamata darbosies kvantu datori, kas spēs cauri datu džungļiem tikt līdz mērķim. Tas būšot kas līdzīgs uzdevumam sameklēt vārdu telefonu grāmatā, zinot tikai telefona numuru.

Kvantu teorijas loma dzīvības izcelsmes problēmā vēl nav apzināta. Taču jaunās tehnoloģijas, kuras cilvēce apgūst, varbūt ir pati dzīvības sakne. Pols Deiviss uzskata, ka dzīvība kaut kada veida radusies no kvantu molekulārās pasaules ierauga. Viņš atzīst:

«Kvantu procesu loma dzīvības jautājumā vēl ir neskaidra. Ļoti iespējams, ka kvantu mehānika bijusi dzīvības vecmāte, tomēr vēlāk zaudējusi nozīmi… Visi zinātnieki ir vienisprātis, ka dzīvība kaut kādā veidā radusies no kvantu molekulārās pasaules ierauga. Galvenais jautājums: kurā kvantu klasiskajā posmā notikusi pāreja uz dzīvību? Nilss Bors reiz izteicās, ka ikviens, kuram kvantu mehānika nešķiet satriecoša, nav to sapratis. Manuprāt, ikviens, kuram dzīvība nešķiet satriecoša, nav to sapratis. Mums jāatbild uz jautājumu, vai kvantu mehānika ir gana satriecoša, lai spētu iz​skaidrot dzīvību.»

Mūsuprāt, tas, kas pirms miljardiem gadu iesēja uz mūsu planētas dzīvību, izmantoja pašreplikācijas «tehnoloģiju», kuru mēs galu galā izpratīsim. Un varbūt šobrīd neesam tālu no mērķa.

Kas uzbūvēja Mēnesi? Šajā jautājumā ar pilnu pārliecību atbalstām šādas tēzes: • Mēness ir aptuveni 4,6 miljardus gadu vecs.

• Zeme ir aptuveni 4,6 miljardus gadu veca.

• Mēness veidots no vieglākiem materiāliem, kas ņemti no agrīnās Zemes.

• Mēness veidots, lai kalpotu par inkubatoru, kas veicina dzīvības attīstību uz Zemes.

• Mēness izgatavotājs iesēja uz Zemes dzīvību.

• Darvina aprakstītā evolūcija, kopumā ņemot, ir pre​cīza.

Mēness būvētāji apzināti atstāja vēsti, lai cilvēki to izlasītu šajā ģeoloģiskajā laikmetā un pievērstu uzmanību viņu vei​kumam. Šķiet loģiski pieņemt, ka Mēness būvētājam (NRA) bijis pamatots iemesla vēlēties, lai cilvēki saprastu, kas ir izdarīts. NRA, iespējams, iesēja dzīvību un tad devās projām, ja tās vadmotīvs bija tīrais altruisms. Tāpēc, šķiet, ir svarīgi izpētīt, kas uzbūvēja Mēnesi.

Liekas, var apgalvot, ka esam identificējuši tikai NRA vēsts «ievaddaļu». Visa vēsts varbūt slēpj sevī cilvēces attīstības nākamās fāzes atslēgu: informāciju, kas neatgriezeniski mainīs mūsu likteni.

Mūsuprāt, esam veiksmīgi atraduši pamatskaitļus, kas atklāsies arī detalizētās saziņas dzīlēs. Jācer, ka pārējos vēsts aspektus uzņemsies izzināt citi, bet mūsu šībrīža uzdevums ir mēģināt noskaidrot, kas uzbūvēja Mēnesi.

Mūsuprāt, ir tikai tris varbūtības.

Vienpadsmitā nodaļa BĒRNĪBAS BEIGAS Un Dievs iededza divas lielas gaismas; lielākā gaisma valdīja dienā, bet mazākā gaisma valdīja naktī: viņš iededza arī zvaigznes.

Pirmo Mozus grāmato 1:16, Karaļa Džeimsa Bībele Mirstīgajiem vienmēr jāpiedzīvo gan labais, gan ļaunais. Pavasara siltums, veseli bērni, medījums mežā, labības lauks, aizsardzība pret slimībām - tas viss, protams, šķita atkarīgs no neredzamas varas, kas ir daudz spēcīgāka par cilvēku. Kur nu vēl pārējās likstas - neražas, plūdi un nāve, ko ciltīm uzspieda kari, bezcerīgais trūkums. Neviens nešaubījās, ka tā ir dievu gribas izpausme.

Pateicies dieviem, baidies no dieviem, izdabā dieviem!

Reliģija ir tikpat sena kā pirmie cilvēku nostāsti. Sākot no senā akmens laikmeta līdz interneta ērai, cilvēce, šķiet, vienmēr jutusi vajadzību pēc dievišķās varas, kas uzturas neredzamā pasaulē, tomēr ir tik spēcīga, ka ietekmē mūsu dzīvi. Karstākā mīlestība un kvēlākais naids - viss notiek pēc dievu gribas.

Pašlaik galvenās pasaules reliģijas pievēršas Dievam vienskaitlī, tomēr atsaucas uz daudziem tā aspektiem ar atšķirīgiem vārdiem.

Hindu kultūrā ir idejas, kas arvien biežāk šķiet saistītas ar moderno zinātni. Tiek atzīts, ka Visumam piemīt cikliska daba tāpat kā visam, kas tajā ir, un ka kosmoss ievēro savu ciklu lielāku ciklu ietvaros.

Visums ir radīts un sasniedzis galu, bet tas veido tikai vienu pagriezienu nepārtrauktajā «laika ratā», kas bez apstājas griežas secīgu radīšanas un iznīcināšanas ciklu gaitā. Šo Visuma radīšanas un iznīcināšanas ciklu var uzskatīt par Lielo sprādzienu un Lielo brakšķu sēriju, kad no nekurienes izsprāgst matērija un pēc tam atkāpjas atpakaļ. Grandiozo ciklu laikā arī dvēsele pārdzīvo savu ciklu - samsaru, kurā nāve un atdzimšana izpaužas dvēseles reinkarnācijā.

Tikmēr kristietība ir tiešām dižena reliģija, kas aptver neiedomājami plašu ticējumu spektru. Vienu tās spārnu veido daudzi zinātniski domājoši cilvēki, to skaitā ir vismaz divi Karaliskās zinātniskās biedrības locekļi. Viens no viņiem, Džons Polkinghorns, savulaik bija matemātiķis fiziķis, taču 1979. gadā viņš pameta savu matemātikas un fizikas profesora vietu Kembridžas universitātē un tika ordinēts anglikāņu baznīcas garīdznieka kārtā. Kopš tā laika Polkinghorns savu dzīvi veltī zinātnes un teoloģijas saikņu pētniecībai, viņš raksturo Visumu kā atvērtu un elastīgu telpu, kurā acīmredzot pastāv modeļi un no kuras, viņaprāt, nav izslēdzams «providences aspekts».

Daudzi kristieši pilnībā atbalsta zinātni un nenoliedz evolūciju, kvantu mehāniku vai Visuma izcelsmi Lielā sprādziena rezultātā. Viņuprāt, jautājums ir tikai par projekta autoru, kas acīmredzot eksistē. Galvenais arhitekts bijis viņu Dievs. Ari paši ticīgie taču atzīst notikumu, kas citiem šķiet neiespējams. Nevēlēdamies nevienu aizvainot, mēs šo notikumu aprakstītu tā: sākotnējais saprāts, kas visu radīja, pārvērtās par cilvēku un nomira, pienaglots pie koka krusta, pirms aptuveni divtūkstoš gadiem, uz īsu bridi viņš atgriezās cilvēku dzīvē un tad atkal pārtapa ēteriskajā veidolā ārpus fiziskās pasaules. Kristieši tic, ka šis antropoīds bijis dievišķā radītāja interlūdija (miljardiem gadu pēc Visuma rašanās); viņš ieradies, lai kompensētu to cilvēku grēkus, kas šo stāstu uzskata par patiesu, un nodrošina viņiem patīkamu apziņas turpinājumu, pēc tam kad fiziskais ķermenis beigs dzīvot.

Kristīgās ticības otro spārnu veido kreacionisti. Viņuprāt, seno kanaāniešu un mezopotāmiešu mitu krājuma saknes iesniedzas vismaz trīs atšķirīgās kultūrās, un tas, ko rakstījuši ebreju priesteri sestajā gadsimtā p. m. ē., esot literārs pārstāsts par pasaules radīšanu. Kreacionists uz dzīvi raugās pavisam vienkārši: visas sugas ir nemainigas, visas dzīvības formas ir nemainīga, dievišķa plāna izpausme.

Kreacionistam roze ir tikai roze, un muļķīgi būtu domāt, ka rožu krūms varētu pārvērsties par narcisi vai ābeli. Dieva plāns, viņaprāt, ir mūžīgs un nemainīgs, augi un dzīvnieki eksistē paši par sevi, un nekas tos

nesaista. Pēc kreacionista domām, pasaule un viss, kas tajā ir, radīta nedēļas sešās dienās ap 4004. g. p. m. ē.

Kreacionistam galvenais ir novilkt stingru robežu starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem. Viņš bieži izmet tādas frāzes kā «neļauj sevi pataisīt par pērtiķi», maldīgi domādams, ka, pēc evolucionistu uzskatiem, cilvēks radies no pērtiķa.

Budistu filozofija ir evolucionāra un daudzējādā ziņā sakrīt ar galvenajiem zinātnes virzieniem. Pēc budistu mācības, nekas nav pastāvīgs, nemitīgi kaut kas rodas, mainās un dziest. Budistu filozofi konsekventi noraida Platona ideju par rašanos no «ideālām formām» kā maldīgu secinājumu, proti, «rašanos iedzimtības ceļā no kaut kā cita». Vairākums budisma mācību apgalvo, ka nav nekā iedzimta vai neatkarīgi eksistējoša.

Budistu filozofi vienmēr atzinuši, ka Visums ir miljardiem gadu vecs, un viņiem nav mīta, kas būtu līdzīgs jūdu-kristiešu stāstam. Atšķirībā no kreacionistiem budisti tic, ka gan cilvēkam, gan dzīvniekam piemīt jutīgs saprāts, kas saglabājas arī pēc nāves.

Mūsdienās sastopami daudzi agnostiski noskaņoti cilvēki, kas uzskata, Dieva pastāvēšanu pierādīt nevar, tomēr arī neizslēdz Viņa eksistenci. Laikam gan mazākumu pārstāv īstenie ateisti, pēc kuru domām viss, arī viņu pašu apziņa, ir tikai dažnedažādu nejaušu notikumu kulminācija fizikas pamatlikumu ietvaros.

Klasisks arguments par labu Dievam ir tas, ka jābūt «pirmcēlonim», tomēr relatīvi mūsdienīgi filozofi, piemēram, Deivids Hjūms un Imanuels Kants, uzskata, ka šī doma ir nekur nederīga, jo jau pati premisa noliedz tēzi. Ja visam ir pirmcēlonis, kas tad radīja Dievu? Tad jau arī Visums varēja rasties spontāni tāpat kā Dievs.

Mums iešāvās prātā: bet varbūt Dievs un Visuma būtība bija un ir viens un tas pats?

Kontakts ar Dievu Cilvēku sabiedrība, iespējams, vienmēr lolojusi domu, ka apkārtējā redzamajā pasaulē slēpjas kāds apzināts saprāts. Jūdu-kristiešu civilizācijā valdīja uzskats, ka Dievs bieži kontaktējas ar cilvēkiem, it īpaši ar izredzētajiem, sākot no Ādama līdz pat Ēnoham, Noasam, Ābrāmam, Mozum, Ecē- hiēlam, īzākam un Jānim Kristītājam (Jēzus Kristus atkrīt, jo tad Dievs uzrunātu pats sevi). Pastāv ticējums, ka pēc Jēzus krustāsišanas Dievs - jeb Viņa ēteriskā trīsvienība - kontaktējies ar iedvesmas pārņemtiem cilvēkiem, sākot no Svētā Pāvila līdz Žannai d'Arkai, un vēlāk daudz kur piedzīvotas brīnumainas parādības, piemēram, Lurdā (Francija), Fatimā (Portugāle) un Nokā (Īrija).

Tādas parādības ticīgie uzskata par brīnumu, bet citi par blēņām. Ja nerunājam par acīm redzamo eksistences brīnumu, visi pārējie Dieva aspekti prasa ticību. Reliģiskās jūtas varētu raksturot kā intelektuālu ticību, kas ir stiprāka par parastiem pierādījumiem. Citiem vārdiem, ticīgais par patiesību uzskata to, ko nevar zinātniski pierādīt.

Bet ja nu Dievs pēkšņi parādītos uz Zemes nepārprotamā veidolā - pats Visuma radītājs kā personība ar identitāti aplie​cinošiem pierādījumiem?

Loģiski domājot, tas nav iespējams, un, šķiet, laimīgi būtu tikai agnostiķi. Droši vien Dieva atnākšana visvairāk iepriecinātu cilvēkus, kas pievērsušies viskomplicētākajām ticības sistēmām. Un visi (varbūt ar dažiem izņēmumiem) būtu vīlušies. Vai būtu jāatzīst, ka taisnība ir mormoņiem vai galu galā Romas katoļiem? Bet varbūt Muhameda vai Sidhartha Gauta- mas piekritējiem, vai vēl kādam no vēstures neskaitāmajiem priesteriem?

Iedomājieties Pāvestu un Dalailamu sēžam un purinām galvu neticībā, dzirdot, ka gan austrāliešu aborigēniem, gan sintoisma piekritējiem bijusi taisnība, kad viņi saukuši Dievu par Izanagi. Protams, visvairāk zaudētu paši dedzīgākie ticīgie.

No otras puses, diez vai viņiem visiem būs taisnība: jādomā, Dievs nepieder ne pie vienas konfesijas. Ja nu Viņš šobrīd prāto par to, ka cilvēku sugas bērnība ir beigusies un ka esam pietiekami nobrieduši, lai mums atklātu esamības noslēpumu; Viņš varētu dot vieglu mājienu, lai liktu mums saprast, ka esam nonākuši pie mērķa.

Sākumā mēs domājām, ka Mēnesī un tā saiknē ar Zemi ietvertie daudzie modeļi varbūt bijuši pirmie globālie kontakti ar pašu Dievu. Tādā gadījumā mūsu dzīve būtu mainījusies līdz nepazīšanai. Ja Dievs oficiāli būtu paziņojis par savu klātbūtni, kurš uzdrošinātos sākt karu Viņa vārdā? Varbūt pasaule būtu vērīgi ieklausījusies, nevis uzurpējusi tiesības runāt Viņa vārdā visās zemeslodes baznīcās, sinagogās, mošejās un tempļos?

Bet kā lai pierāda, ka šī Vēsts ir Dieva sūtīta?

Pirmā problēma ir definīcija. Ko mēs domājam, runādami par Dievu? Nesenajam «pārbēdzējam» Iintonijam Flū Dievs ir tikai radošs spēks, kam nav mijiedarbības ar cilvēkiem, bet miljoniem citu Viņš ir labestīgs tēvs, kas ieklausās cilvēku lūgšanās.

Ja tā padomā, visprātīgāk būtu šo jautājumu neiztirzāt. Ja cilvēku suga sasniegusi «bērnības» beigas, Dieva būtība šā vai tā tiks izvērtēta jaunā gaismā.

Pats būtiskākais Dieva scenārijā, kad nonākam līdz Mēness vēstij un tā mākslīgajai izcelsmei, ir apgalvojums, ka mūsu pasauli radījis Dievs, un tas ir neapstrīdami. Visas pasaules Svētie raksti Zemes un debess radīšanu piedēvē radošam spēkam, kam parasti ir īpašas attiecības ar cilvēci. Kristietībā šī saikne ir tik īpaša un tai ierādīta tik svarīga vieta šajā ticības sistēmā, ka pirms diviem gadu tūkstošiem mūsu pasaules radītājs patiesībā pārvērtās par trīsdesmit trīs gadus vecu vīrieti.

Mēness vēstī izmantotie cipari balstās uz decimālo skaitļu sistēmu - tātad NRA zināja, ka uz Zemes mītošās saprātīgās sugas pārstāvjiem būs desmit pirksti. Dievam tas būtu jāzina. Tāpat NRA neapšaubāmi zināja, ka vēsts tiks saņemta tādā Zemes vēstures brīdī, kad cilvēces attiecībās ar Dievu sāksies pāreja uz nākamo posmu.

Tādā gadījumā izrādītos, ka Vecās Derības Mozus grāmata ir patiess vēstījums, un pat kristiešu kreacionistiem zināmā mērā būtu taisnība.

«Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. [19] » Pēc šā scenārija Dievs radīja Zemi un debesis, un, regulēdams to attiecības ar Mēnesi, piešķīra Zemes virsmai šķidru ūdeni.

«Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija par dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.»

Sākumā Mēness riņķoja Zemei tuvā orbītā, pakāpeniski palēninot rotāciju ap savu asi, un, šādi rotējot, nodrošināja dienu un nakšu regulāru maiņu.

«Un Dievs sacīja: «Lai top gaisma.» Un gaisma tapa.

Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas.

Nu Dievs nosauca gaismu: diena - un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts - viena diena.»

«Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja.»

Par Zemes slīpuma stabilitāti gādā Mēness, un Zeme bauda regulāras dienu, gadu un gadalaiku maiņas: «Un Dievs sacīja: «Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem.»

Sākumā Mēness bija varens milzis un, ceļodams Zemei tuvā orbītā, ikreiz, sasniedzot augstāko punktu, izraisīja kolosālas plūdmaiņas. Ja nebūtu Mēness, mūsu planētu klātu jūras, atstājot pavisam maz vietas sauszemei: «Un Dievs sacīja: «Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.»

Un Dievs radīja velvi un šķira ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa.»

Nelielā attāluma dēļ Mēness izraisītie paisumi un bēgumi iesniedzās dziļi iekšzemē, pastāvīgi apmaisot okeānos dzīvību barojošo šķīdumu un sagatavojot augsni dzīvībai. Veidojās augstākas dzīvības formas, un pirmie parādījās augi: «Tad Dievs sacīja: «Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.» Un tā tapa.

Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.»

Okeānos parādījās pirmie dzīvnieki, un daļa no tiem pārceļoja uz sauszemi un gaisa telpu: «Tad Dievs sacīja: «Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.»

Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas, un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

Un Dievs svētīja tos, sacīdams: «Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes.»

Tad Dievs sacīja: «Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.» Un tā tapa.

Tā Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas, un lopus pēc viņu kārtas un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.»

Miljoniem radījumu nāca un gāja, pamazām pārvēršoties sarežģītākās dzīvības formās, līdz beidzot ieguva saprātu un spēju apzināties sevi. Viens zīdītāju atzars sakāpa kokos un vēlāk atgriezās līdzenumā kā hominīdi - tie bija mūsu senie, pērtiķiem līdzīgie priekšteči. Daudzas hominidu sugas iemācījās izmantot primitīvus darbarīkus, tāpēc izdzīvoja kā mednieki un dabas bagātību vācēji. Pavisam nesen pirms 25 000 gadiem - bija trīs cilvēku sugas: Homo floresiensis, Homo neanderthalis un Homo sapiens.

Neandertāliešiem bija lielākas smadzenes nekā mums, tāpēc varam nešaubīties, ka viņi prata smieties, runāt un raudāt. Spriežot pēc neandertāliešu kapulaukiem, viņiem, iespējams, bija sava reliģija. Šobaltdien gan esam palikuši vieni.

«Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivim jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.»

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.

Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: «Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.»»

Laikposms, kurā mēs iemācījāmies staigāt uz divām kājām un ieguvām tik lielas smadzenes, ka mātes, laižot mūs pasaulē, pakļauj briesmām savu dzīvību, salīdzinājumā ar Zemes vecumu ir zibsnis.

Mums pietika ar pāris miljoniem gadu. Laiks, kopš esam tik gudri, lai zinošām acīm raudzītos pasaulē, ir krietni īsāks - tikai pārdesmit tūkstošgades. Iemācījāmies medīt un pārtikt no dabas veltēm, līdz beigās pārvērtāmies par lauksaimniekiem, atmetām klejošanu un sākām dibināt ciemus, kas izauga par pilsētām un visbeidzot par lielpilsētām.

Pirms sešiem septiņiem gadu tūkstošiem, iespējams, atgadījās kas īpašs. Atkal ieradās Mēness būvētājs. Operācijā, kuras veikšanai, iespējams, bija vajadzīgs ne viens vien «apciemojums», cilvēcei tika paziņots Mēnesī rūpīgi iekapsulēts šifrs, kas nepieciešams vēsts atkodēšanai. Ši «atslēga» ir megalītu laikmeta mērsistēma un ģeometrija, galvenokārt megalītiskais jards. Mēness radītājs, jādomā, zināja, ka, iemūžinot megalītisko jardu tagadējās Lielbritānijas un Francijas akmeņu grēdās un būvēs, kāds galu galā ievēros zīmēs iekļauto informāciju un restaurēs sistēmu visā tās diženumā.

Ar to, protams, nepietika. Sekoja kārtējā apciemojumu sērija, ne pārāk ilgi pēc pirmās, tomēr šoreiz uz citu seno civilizāciju, kas atradās ļoti tālu no pirmās - starp Tigras un Eifratas upēm (tagadējās Irākas

teritorijā). Tur tika ieviesta cita matemātikas un ģeometrijas sistēma, ne tik lidzīga skaitļiem, kas raksturīgi Zemei un tās attiecībām ar Mēnesi, bet daudz noderīgāka praktiskā dzīvē. Šīs sistēmas bija nākotnes priekšvēstneši, un, kad radās zinātne, cilvēce izgudroja metrisko sistēmu, kurā gandrīz vai pārdabiski izpaudās tas, kas tik rūpīgi tika mācīts šumeriem. Šumeru astronomi-priesteri pierādīja, ka visu pasauli, tās izmērus, masu un tilpumu var atvasināt no necilākās lietas pasaulē - miežu grauda. (Sk. piekto pielikumu.) Jādomā, ka mieži tika veidoti ģenētiski ne tāpēc vien, lai fantastiski kalpotu cilvēcei, bet arī lai gandrīz neticamā veidā izteiktu Zemes dimensijas un masu.

Mitoloģijā un folklorā dažreiz darbojas «vēstneši», kas sirmā pagātnē sūtīti mācīt cilvēcei civilizācijas pamatus, un mēs zinām, kāpēc. Itin nekas nenotiek bez Dieva ziņas, un droši vien daudzi lasītāji jau domā, ka tas būs Mēnesī ietvertās vēsts atrisinājums.

Dievs viegli varēja radīt Mēnesi, turklāt pēc visiem fizikas likumiem, kurus pats bija iedibinājis.

Dieva nolūks varbūt bija - lai dzīvība, ko Viņš iesēja uz jaunās Zemes, galu galā radītu domājošu, saprātīgu sugu, zināmā mērā pēc Viņa līdzības. Dieva interese par cilvēci, kura beidzot izveidojās, nemazinājās. Varam iedomāties, kā Dievība sūtīja vēstnešus, lai tie liktu pamatus vēsts norādēm, kas sniegtu pirmo nepārprotamo pierādījumu par Radītāja eksistenci.

Dieva prātam un spējām nav robežu. Mēs piedēvējam Viņam nepārspējamu varu un nemirstību.

Tomēr daudzām paaudzēm Dieva esamība balstījusies vairāk uz ticību, nevis uz pierādījumiem. Varbūt ticīgos sadusmos doma, ka Dievs ir atcēlis ticības nepieciešamību.

— Rakstnieks humorists, kas rosina domāt, nelaiķis Duglass Edamss šo ideju apspēlējis grāmatā The Hitchhiker's Guide to the Galaxy,37 [«Balsotāja» gids ceļā uz Galaktiku»!. Edamss radīja neparastu būtni, vārdā Bābeles Zivs, kas, ievietota cilvēka ausī, darbojās kā starpgalaktiku valodu tulks. Šī zivtiņa spēlēja tik svarīgu lomu, ka cilvēki to uzskatīja par neapstrīdamu Dieva eksistences pierādījumu, jo tik pārsteidzoša būtne taču nevar rasties nejauši. Tomēr autors uzsver: tā kā Dieva pastāvēšanu nodrošina tikai ticība, nevis pierādījumi, Viņa eksistences absolūtais pierādījums neapšaubāmi nozīmē, ka viņš nevar eksistēt.

«Es nekad neesmu par to domājis,» Dievs sacīja un iz​gaisa loģikas mākonī.

Pieņemot, ka Dievs uzņēmās Mēness radīšanu un īpaši iemontēja tajā pierādījumu savam veikumam, mums katrā ziņā jāmaina attieksme pret Viņu. Pasaulē, kurā zūd reliģijas ietekme, īpaši jau tehnoloģiski attīstītajos Rietumos, pieļāvums, ka Dievs tieši iejaucies mūsu Saules sistēmas rajonā, liktu cilvēkiem bariem vien atgriezties baznīcas klēpī. Dedzīgākie kreacionisti varētu aizmirst savu dogmu, ka Zemei ir tikai daži tūkstoši gadu, un piekrist tam, ka Dievs tiešām veicis brīnumdarbu evolūcijā. Atzīstot Dieva īpašo nolīgumu ar dzīvību un īpaši ar cilvēci, varētu saliedēties ekumenisma spēki un satuvināties pasaules untumainās reliģijas.

Diemžēl tikpat labi varētu notikt pretējais: gan reliģijas, gan pasaulīgās varas allaž izrādījušas nepatiku pret savas ietekmes ierobežošanu. Protams, aplūkojot Dieva īsto vienošanos ar cilvēci, apzināto Mēness radīšanu ar tajā acīm redzami ietverto vēsti, neviena no esošajām viedokļu sistēmām citu vidū neizceļas, un apšaubāms ir viss reliģiskās dogmas pamats.

Nevaram kritizēt nevienu, kas vēsti grib piedēvēt Dievam. Taču tāpat nevaram arī apstrīdēt, ka Dievam nebija vajadzības atstāt senajos akmens vaļņos iekodētu vēsti, kuru, kā Viņš pats zina, cilvēki beigu beigās sapratīs. Ja atmetam visas šaubas par Dieva eksistenci, šī procedūra šķiet lieka. Dievs taču spēj parādīties cilvēcei jebkurā laikā, kad vēlas, tieši un neapšaubāmi.

Viss, kas attiecas uz Mēnesi un tā piederību Saules sistēmai, šķiet liecinām par vēsti, kurai kādreiz jāizpaužas, tāpat arī par atkārtotu, tīri «cilvēcīgu» iejaukšanos, lai to paveiktu.

Turklāt varam izvirzīt stingru argumentu, ka Mēness Saules sistēmai pievienojās vēlāk. Tā tam jābūt, jo Mēness taču sastāv no materiāla, kas ņemts no jau eksistējošās Zemes. Dievs taču viegli un pats pēc savas gribas varēja padarīt Zemi par patvērumu dzīvībai. Jāatceras, ka tieši Zemes «nepilnību» dēļ planētu sistēmā vajadzēja ieviest Mēnesi. Taču cilvēku iztēlē radītais Dievs, protams, ir visspēcīgs un

nekļūdīgs.

Pasaule, kurā neviens nešaubītos par Dieva eksistenci un Viņa klātbūtni, nenoliedzami būtu daudz draudzīgāka un mierīgāka, un nav viegli atteikties no tādas varbūtibas. Taču mēs cenšamies veikt pētījumus ar īsti zinātnisku pieeju (varētu pat teikt, ka mūsu pieeja ir zinātniskāka un mazāk balstās uz loloto un sargāto ticību nekā daudzas tā sauktās zinātniskās metodes). Kad esam to pateikuši, neatliek nekas cits kā atbildēt uz jautājumiem, kurus izvirza mūsu savāktais materiāls. Tie, kas grib Zemes radīšanu piedēvēt Dievam, darīs to ari turpmāk, bet mēs savus pētījumus vairs nevaram pārtraukt. Mums ir informācija. Mēs zinām, ka Dievu tā nemirstīgā spēka dēļ var izmantot, lai atbildētu uz jebkuru jautājumu. Cilvēce turējusies pie tādas politikas gadsimtiem ilgi, taču mēs to neuzskatām par savu pienākumu.

Vārdu sakot pastāv ari citas varbūtības, kas, iespējams, ir tikpat brīnumainas, tomēr daudz loģiskākas.

P.S. šai nodaļai Šo nodaļu pabeidzām 2004. gada pēdējās dienās. 26. decembrī, svētdienas rītā, piecas jūdzes zem okeāna gultnes, uz rietumiem no Sumatras, zemestrīce izraisīja cunami, kura spēks pārspēja 10 000 atombumbu sprādzienu. Sasniedzot ātrumu 800 kilometri stundā, cunami ielauzās Indijas okeāna piekrastes rajonos, nodarot pēkšņus un drausmīgus postījumus. Dažu minūšu laikā desmitiem tūkstoši cilvēku gāja bojā un miljoniem citu palika sērojam par saviem mīļajiem un cīnāmies ar badu, slāpēm un slimību draudiem.

Cunami bija tik spēcīgs, ka notrīsēja visa Zeme.

Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta ģeologs Kerijs SI teica: «Tas lika planētai mazliet sagrīļoties.»

Indijas okeāna smagās tektoniskās plātnes zem Indonēzijas litosfēras slāņa sakustējās, un uz planētas centru tika grūstas zemes masas, kas paātrināja zemeslodes riņķošanu, saīsinot tās rotēšanas periodu apmēram par trim mikrosekundēm. Arī NASA pētnieku grupa Reaktīvo dzinēju laboratorijā l'asadenā, Kalifornijas štatā, atklāja, ka šīs zemestrīces rezultātā Zemes izliekums palielinājās par 2,5 centimetriem.

Zemes garozas kustība bija galvenais dzīvības izcelsmes faktors, taču šoreiz negaidītā tektonisko plātņu kustība nesa nāvi un iznīcību visiem, kas atradās tās tuvumā. Ja rūpīgais Zemes un Mēness projekts tiešām ir Dieva darbs - Viņa dzīvības nesējs mehānisms -, vismaz šoreiz tas darbojās pret savas izredzētās sugas interesēm.

Notikumi Indijas okeānā lika pasaulei nodrebēt šausmās. Lielbritānijā Kenterberijas arhibīskaps, anglikāņu baznīcas galva, bija bezgala satraukts.

Astoņas dienas pēc notikuma Dr. Rouens Viljamss Sunday Telegraph slejās apšaubīja Dieva un cilvēku mijiedarbības rak​sturu: «Jautājums: «Kā lai tic Dievam, ja tas pieļauj tāda mēroga ciešanas?" šobrīd ir vietā, un es brīnītos, ja tā nebūtu, - tad tiešām kaut kas nebūtu kārtībā. Tradicionālās atbildes necik tālu nesniegtos. Mums teiktu, ka Dievs nav marionešu mākslinieks, lai vadītu cilvēku rīcību vai pasaules procesus. Ja jau mums lemts eksistēt vidē, kurā varam dzīvot, ražīgi strādājot, un ja mums ir konsekventa izpratne par cilvēka dzīvi, kādu to pazīstam, - pasaulē tomēr jāvalda noteiktai kārtībai un sistēmai. Sekas ir saistītas ar cēloņiem, tāpēc varam tās paredzēt un zināmā mērā novērst. Būtu mazliet dīvaini gaidīt, ka Dievs briesmu gadījumā allaž iejauksies. Cik lielām briesmām jābūt? Cik daudz nāvju ir pieņemamā robeža?

Tad kāpēc ticīgie lūdz Dievam palīdzību un dziedēšanu? Ticīgie lūdz Dieva iejaukšanos, lai kaut to mainītu, jā, bet, ja viņi būtu godīgi, tad atzītu, ka lūgsnā nav jālūdz brīnumains risinājums, kas padarītu pasauli drošu sev un citiem.

Tam varētu piekrist, zināmā mērā varbūt tā tiešām ir. Tomēr, kad esam neremdināmu bēdu un sabrukuma priekšā, ja mūs gaida nedēļām ilgas bēdas un posts, tas neko daudz nepalīdzēs. Ja kāds reliģijas ģēnijs nāktu klaja ar izskaidrojumu, kāda jēga ir visām šim nāvēm, vai mēs kļūtu laimīgāki un vairak ticētu Dieva spēkam? Vai mums nepārskrietu auksti šermuļi, iedomājoties Dievu, kas apzināti

plāno programmu, atvēlēdams tajā vietu negadījumiem?»

Ja unikālā būtne, kuru mēs pamatoti varētu saukt par Dievu, tiešām radījusi Zemi un Mēnesi, lai varam veidoties mēs, Viņam acīmredzot vajadzētu strādāt pēc Viņa paša iedibinātajiem Visuma likumiem.

Radot dzīvības nesēju planētu, vajadzēja izvagot planētas virsmu, un šo procesu nevar vadīt tik vienkārši, kā nospiežot elektrības slēdzi. Dr. Viljamsam droši vien nav viegli, jo viņš tic Dievam, ar kuru cilvēks ir pastāvīga kontaktā, - Dievam, kas spēj izdarīt izvēli un dot atbildi katram lūdzējam. Bet varbūt situācija ir pavisam citāda. Šai nodaļai izvēlējāmies nosaukumu «Bērnības beigas». Nospriedām, ka tā būs labs kopsavilkums diskusijai par varbūtību, ka pasauli radījis Dievs, kas jau sākumā iemontējis vēsti, kuru sapratīsim, sasnieguši emocionālu un intelektuālu briedumu. Zinājām, ka Arturs Č. Klārks pirms vairāk nekā pusgadsimta sarakstīja tāda paša nosaukuma romānu , kurā ir runa par atšķirīgu, bet neteiksim, ka gluži nesaistītu tematu.

Sers Arturs ir rakstnieks ar bagātu iztēli, un viņa romānā «2001. gads - kosmiskā odiseja» paustās idejas mēs jau apspriedām. Uzzinājuši, ka cunami Indijas okeānā iznīcinājis neskaitāmi daudzas dzīvības Šrilankā, uztraucāmies, jo zinājām, ka sers Arturs ir piesaistīts ratiņkrēslam savās mājās Kolombo piekrastē. Par laimi, cunami rakstnieku bija saudzējis, un viņš varēja aprakstīt savā mītnes zemē notikušo.

Arturs Klārks rakstīja: «Man nav ne jausmas, vai Dievam padomā bija kāds scenārijs, kad tas viss notika. Zināmā mērā nelaime bija nejaušība, taču mūsu pasaulē nav totālu nejaušību: visam ir cēlonis un sekas.»

Tas viss vedina domāt, ka Dieva darba plāns nebūt nav nevainojams. Tektoniskās plātnes kalpoja mūsu radīšanai, un Indijas okeāna notikumi bija tikai sīkas, nejaušas sekas, kas saistītas ar daudz dziļāku cēloni. Vai mums būtu jātic, ka, pēc Dieva domām, galamērķis reizumis attaisno visai sāpīgus līdzekļus?

Divpadsmitā nodaļa CITAS PASAULES «…manuprāt pastāv liela varbūtība, ka tuvāko desmitgažu laikā saņemsim vēsti no citas pasaules..»

Sets Šostaks, SETI vecākais astronoms Doma, ka izplatijumā var eksistēt citas saprātīgas būtnes, nodarbina cilvēka prātu jau kopš teleskopa izgudrošanas, kad atklājās, ka mūsu pasaule ir tikai viena no neskaitāmām citām pasaulēm. Sākumā dažs labs domāja, ka pie tā sauktajām Mēness jūrām varētu dzīvot cilvēki, tikmēr citus biedēja [iespējamais] kaimiņplanētu iemītnieku iebrukums, galvenokārt - no Marsa.

Itāļu astronoms Seki 1858. gadā paziņoja, ka ievērojis uz Marsa virsmas canali, bet Milānas observatorijas astronoms Džovanni Virdžinio Skiaparelli 1877. gadā sagādāja attēlus. Lai gan precīzākais tulkojums itāļu vārdam canali būtu ūdensceļš, angliski tas tika pārtulkots kā kanāls. Cilvēkiem vēl atmiņā bija Suecas kanāla celtniecība, un tulkojumam bija jāpauž, ka ir atklāti milzīgi mākslīgi ūdensceļi, kas beigu beigās ļautu rast pierādījumus par saprātīgu dzīvību uz Marsa.

Atklājumi izraisīja karstas diskusijas. Pats Skiaparelli apgalvoja, ka neesot pamata uzskatīt kanālus par mākslīgi radītiem. Atklājums iekvēlināja gados jaunā Pērsivala Louela iztēli, un vēlāk viņš kļuva par izcilu astronomu. Louels viens no pirmajiem saprata, ka observatorijas lietderīgāk būvēt nomaļās vietās, piemēram, tuksnesī vai kalna virsotnē, kur astronomam debesis neaizsedz pilsētu dūmi un gaismas. Par Louela observatoriju Flagstafā, Arizonas štatā, jāpateicas galvenokārt pašam jaunajam zinātniekam.

Profesors Louels pētīja Marsa virsmu savā divdesmit četru collu tālskati un veidoja hipotēzes par dzīvību uz šīs planētas, balstoties uz savu pieņēmumu, ka Marsa vidējā temperatūra ir 48 °F. Louela observatorijā tika regulāri pētīti Marsa kanāli, un viņš personīgi aizstāvēja ideju, ka tie radīti mākslīgi.

Kad uz Marsa nolaidās kosmiskais aparāts, zinātnieki cerēja uzzināt, kas tie par kanāliem, tomēr atklājās, ka to tur nemaz nav un vispār tikpat kā nav taisnu līniju. Jāsecina, ka marsieši pēdējā gadsimta laikā «kanālus» kārtīgi nomaskējuši vai, daudz ticamāk, tālaika astronomu iztēli noteica viņu teleskopu ierobežotās iespējas.

Doma, ka uz Marsa tiešām varētu būt dzīvas būtnes, satrauca sabiedrību, un to F. Dž. Velss spoži ievija sava romāna «Pasauļu karš» sižetā.

1938. gada oktobri tūkstošiem radioklausītāju krita masveida histērijā, kad radioviļņos skanēja «Pasauļu kara» dramatizējums: naivākie noticēja, ka tiešām sācies starpplanētu konflikts un marsiešu okupanti Ņūdžersijā un Ņujorkā sēj nāvi un iznīcību.

Nākamajā dienā New York Times ziņoja par lielo izbīli: «Tika raidītas parastas laika ziņas. Diktors piebilda, ka programmas turpinājumā būšot deju mūzika no viesnīcas. Dažas minūtes, kā parasti, skanēja deju mūzika. Bet tad sekoja «īss paziņojums» par profesoru observatorijā, kas konstatējis uz Marsa virkni gāzes sprādzienu.

Sekoja citi paziņojumi un reportāža no notikuma vietas - dienas ziņu sižets par to, ka Prinstonas tuvumā, Ņūdžersijā, nolaidies «meteors» un «nogalinājis» 1500 cilvēkus; izrādījies, ka «meteors» esot «metāla cilindrs», kurā atradušās neparastas būtnes no Marsa, kas, apbruņojušās ar «nāves stariem», grasās uzsākt naidīgu darbību pret Zemes iedzīvotājiem.» Šobaltdien vairākums ekspertu atzīst, ka tad, ja uz citām planētām tiešām eksistē dzīvība, mums neatliek nekas cits kā censties tos izplatījumā sameklēt. Lai arī cilvēku zināšanas par Visumu ir padziļinājušās, nevarētu teikt, ka mazinājusies sabiedrības kāre pēc nostāstiem par starppasauļu konfliktiem.

Daudzi domā, ka izslavētais notikums Kosvelā bija starpplanētu sadursme. Klīst baumas, ka 1947. gada jūlijā Ņūmeksikas tuksnesī ietriecies NLO, un gruveši no liktenīgās vietas aizvesti uz Fortvērtas

karaspēka bāzi Teksasas štatā.

ASV valdības paziņojumā notikums tika noklusēts, aizbildinoties, ka gruveši īstenībā bijuši gaisa balona radarsistēmas daļas.

Nerimst baumas par daudzviet izvietotām slepenām citplanētiešu bāzēm, piemēram, uz Mēness, zem okeāniem vai tropu mežos. Dažs labs pat apgalvo, ka esot strādājis ar slepeniem valdības NLO projektiem un militārās izstādēs pats savām acīm redzējis NLO. Nesen notikusī aptauja liecina, ka apmēram trīs miljoni amerikāņu tic, ka redzējuši spilgtas gaismas vai ka viņiem parādījušās neparastas zīmes uz ķermeņa, kas liecinot par iespējamu tikšanos ar citplanētiešiem. Psihologu testos apstiprinājies, ka tādi «cietušie» reti kad ir psihiski vai garīgi slimi cilvēki tradicionālā izpratnē.

Interesanti, vai cilvēks tiešām tik viegli pakļaujas nervu satricinājumiem, kas rada optiskas ilūzijas.

Varbūt attālināšanās no senlaiku folkloras ar laumām un gobliniem, un reliģijas tēliem, tādiem kā eņģeļi vai Svētā Marija, izraisījusi cilvēkiem jaunus halucināciju paveidus? Savulaik ļaudis iedomājās, ka redz «mazus cilvēciņus» dejojam gaismas aplī vai debesu vēstnesi ar mirdzošu nimbu, taču šobaltdien spožas gaismas viņi uzskata par tikšanos ar citplanētiešiem.

Kamēr turpinās diskusijas, sākot ar Rosvelu un beidzot ar apļiem labības laukos, jāatzīst, ka sakari ar citplanētiešiem nav pierādīti, - un to, kā nav, protams, nevar pierādīt. Lai kā tas būtu, tādu kontaktu varbūtība šķiet ārkārtīgi niecīga, ņemot vērā izplatījuma bezgalīgos plašumus un laika īpatnības.

Saules sistēma, kurā Zeme ieņem gaužām necilu vietu, ir tikai viena no daudzajām pat mūsu galaktikas nostūrī - Piena ceļā. Astronomi atklājuši zvaigznes, ap kurām riņķo planētas, tāpēc Saules sistēmas darbība nebūt nav unikāla. Interesanti, ka citās zvaigžņu sistēmās lielākajām gāzveidīgajām planētām, kas ļoti atgādina mūsu Jupiteru un Saturnu, kā izrādās, orbīta vienmēr atrodas ļoti tuvu centra zvaigznei. Spriežot pēc sākotnējām liecībām, mūsu planētu sakārtojums acīmredzot ir unikāls, un diez vai tā ir nejaušība. takts paliek fakts: ja Jupiters neatrastos piecreiz tālāk no Saules nekā Zeme, mums nebūtu augstāko dzīvības formu. Milzīgais Jupiters pēc sava novietojuma ir Visuma objektu «ķērājs» - ja tā nebūtu, šie objekti sadurtos ar Zemi. Dramatisks piemērs bija vērojams 1994. gada jūlijā, kad Jupiterā ietriecās divdesmit viena komētas Shoemaker-Levy 9 atlūza ar ātrumu līdz pusmiljons kilometru stundā, radot milzīgas, lielākas par Zemi, ugunsbumbas.

Ja mūsu hipotēze par Mēness kā inkubatora misiju ir pareiza, tā būvētājs būtu apmierināts, redzot, ka Jupiters un Sa- turns riņķo tik neparastās, iespējams, unikālās orbītās. Pretējā gadījumā šīs planētas būtu tādā pozīcijā jānovieto - tas varētu liecināt, ka visa Saules sistēma acīmredzot projektēta cilvēces labā!

Ir vai nav mūsu planēta laimīga nejaušība, - skaitļi runā savu valodu: mūsu galaktikā vien ir miljoniem citu zvaigžņu, un katrai varētu būt sava planētu sistēma, kur, iespējams, veidojas vai pat zeļ dzīvība. Pastāv ne tikai mūsu galaktika, kā zināms, ir bezgala daudz zvaigžņu ar Zemei radniecīgām planētām. Ņemot vērā šos faktus, protams, nebūtu loģiski domāt, ka sugas, kas sevi apzinās, radušās tikai uz mūsu mazās zaļojošās planētas.

Tomēr, kā norādījām iepriekš, doties uz tikšanos ar radiniekiem mūsu galaktikā vai citās galaktikās tas būtu pavisam bezcerīgs pasākums pat tad, ja zinātu viņu dzīvesvietu. Varbūt tomēr ir kāda cerība?

Laiks nav fiksēts jēdziens. Ja kāds pārvietotos ar gaismai tuvu ātrumu, tad piedzīvotu ievērojamu laika palēninājumu salidzinājumā ar mazāk kustīgu objektu. Ja kāds pārvietotos ar gaismas ātrumu, laiks apstātos salīdzinājumā ar objektu, kas kustas daudz lēnāk. «Laika apstāšanās» dēļ fotonam, kas pārvietojas ar gaismas ātrumu, nepastāv attālums un laiks tradicionālā izpratnē. Tātad, no fotona skatpunkta, tas acumirklī pārvietotos no viena Visuma gala līdz otram, bet, raugoties no malas, ceļā paietu aptuveni trīspadsmit miljardi gadu.

Vēl dīvaināk, ka zinātnieki sākuši prātot par daļiņas eksistenci, kas nosaukta par tahionu un var pārsniegt gaismas ātrumu. Vismaz teorētiski, ceļojot ātrāk par gaismu, var atgriezties pagātnē. Tahions

šobrīd ir tāda kā mistērija, un zinātniekiem vēl jāizskaitļo šo daļiņu aktivitāte, griežot laika ratu atpakaļ.

Iespējams, ka tiks radītas metodes, ar kurām pētīt ātruma problēmas, tam tuvojoties vai pat pārsniedzot gaismas ātrumu.

Starpgalaktiku sazināšanos var īstenot arī, izmantojot to, ko fiziķi sauc par kvantu samezglojamu un kas ir iespējams sub- atomu daļiņu līmenī, ļa kvarki ar vienādu rotācijas ātrumu tiek sapāroti, tad pēc to izšķiršanas, mainot ātrumu vienam, arī otram, kas pielāgojas partnerim, uzreiz mainās ātrums, lai cik tālu tie viens no otra novietoti. Einšteins šo parādību nosauca par rēgaino attālumu, vedinot domāt, ka līdz šim neatklāts spēks kaut kādā veidā var pārvietoties «salocītā» telpā vai vispār neeksistēt telpā, un tāpēc to neierobežo pārvietošanās īpatnības.

Tātad, iespējams, citas attīstītas būtnes jau atklājušas metodi, kā pārmest tiltu pār telpas-laika bezdibeni, kas šķir viņu planētu no mūsu Zemes. Taču mums tādas tehnoloģijas vēl nav, lai arī spējam iedomāties, ka tāda pastāv. Šobrīd, cik mumz zināms, nevaram tikties ar citplanētiešiem vaigu vaigā, taču, kā norādījām astotajā nodaļā, varbūt varam viņus saklausīt vai pat uzsākt sarunu.

Pēdējās vadošo akadēmiķu - Pola Deivisa, Kristofera Rouza un Gregorija Raita - publikācijās esam pamanījuši arī mājienus, ka izplatījuma plašumos daudz lietderīgāk būtu sazināties ar materiālu priekšmetu starpniecību. Pols Deiviss secinājis, ka svešajām sugām daudz drošāk būtu sazināties, atstājot materiālas dabas priekšmetus to planētu tuvumā, uz kurām gaidāma saprātīgas dzīvības parādīšanās, kas, sasniegusi pie​tiekamu attīstības līmeni, katrā ziņā pamanītu vēsti.

Tātad jāatbild uz jautājumu: vai tiešām nezināmās būtnes būvējušas Mēnesi no tādiem pašiem materiāliem kā Zeme, lai sekmētu mūsu attīstību un pēc tam atstātu materiālu vēsti par savu veikumu objekta izmēros un kustībā?

Mūsuprāt, vēsts, kuru atklājām Mēnesi un tā saistībā ar Zemi, ir tik pārsteidzoši atšķirīga no «fona trokšņiem» citos mērījumos, ka lauztin laužas pie cilvēces. Ja tik skaidra, saprotama ziņa tiktu raidīta no izplatījuma ar veco, labo elektromagnētisko viļņu palīdzību, SETI darbinieki, protams, aiz priekiem lēkātu.

Ja NRA vēsti piedēvējam citplanētiešiem, tad (to jau minējām) viņus, iespējams, motivējusi tikai vēlme pārveidot Visuma haosa matēriju sakārtotā apziņas stāvokli. Ir iespējams iztēloties, ka pēc zināma laika viss, kas eksistē, var tikt apvienots vienā domājošā būtnē. Astronomijas elites pārstāvis sers Freds Hoils sarakstījis romānu ar virsrakstu The Black Cloud*38 ; romānā ir runa par izplatījuma matērijas mākoni, kura daļiņas mijiedarbojas tik ātri, it kā tas būtu viena dzīva būtne. Vai tāds būtu Saprāta galamērķis? Ja tā, tad mums jāizprot, kas notiek ar mūsu planētu, lai varētu, kad pienāks laiks, piedalīties Visuma galīgajā misijā.

Atzīstot, ka senatnē notikusi svešinieku intervence, jājautā, kā atnācēji no nekurienes varēja zināt, ka viņu darba «augļiem» būs desmit pirksti un tāpēc par atskaites punktu viņi lietos decimālo skaitīšanas sistēmu. Varētu jau atbildēt, ka šī īpatnība raksturīga visām ar attīstītu saprātu apveltītajām dzīvajām būtnēm, tomēr tas šķiet neparasti.

Turklāt ir vēl viens bet: kāpēc svešie Mēness arhitekti vēsts elementu veidošanā iedomājušies izmantot megalītisko ģeomet*«Melnais mākonis». riju un kilometrus? Ari tas šķiet dīvaini. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, mūsuprāt, NRA ciemojusies uz Zemes arī daudz jaunākos laikos. Laikam jau izplatījuma viesiem, pēc tam, kad viņi bija uzbūvējuši Mēnesi, bija nepieciešams iegriezties pie mums vēlreiz: vairāk nekā pēc četriem miljardiem gadu, lai nodotu megalītisko vēsti cilvēku sabiedrībai, kas veidojās Lielbritānijā un Francijā. Grūti iedomāties civilizāciju vai sabiedrību, kas būtu izdzīvojusi tik prātam neaptveramu laiku. Daudz ticamāk, ka tā būs neizbēgami gājusi pa evolūcijas ceļu, pēc tam kaut kādā veidā sevi iznīcinājusi, vai arī eksperiments tai drīz vien apnicis.

Ja lasītājs ir ar mieru ticēt, ka vēsti atstājušas nezināmas būtnes, mums jāatzīst, ka šo teoriju vērts

papētīt. Mūsuprāt, tādai notikumu gaitai nav tiešu pierādījumu un, šķiet, vairāku faktoru dēļ hipotēze par svešiniekiem diez vai būs mūsu meklētā atbilde. Lai kā būtu, pienācis laiks aplūkot arī trešo bezgala pārsteidzošo iespējamību, ar kuru, šķiet, trāpīsim des​mitniekā.

Trīspadsmitā nodaļa MĒBIUSA PRINCIPS Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.

Dievs: Pirmā Mozus grāmata, 1. nod., 26 Tiem, kas dēvē sevi par kreacionistiem, Dieva vārds nozīmē - Bībele. Bet kura Bībele ir īstā?

Pazīstamas daudzas Bībeles versijas, kurās ir gan Vecā, gan Jaunā Derība, un senākās tiek rūpīgi pētītas, meklējot atšķirīgos stāstījumā ievītos autoru stilus. Divas no trim galvenajām tradīcijām - jehovisti un Elohima (tulkojumā - daudzi dievi) - vēsta par īpašu radīšanas kārtību. Sākumā parādās augi, tad labais un ļaunais, pēc tam dzīvnieki un beidzot - sievietes.

Trešajai - priesteru tradīcijai radīšanas secība ir radniecīgāka modernajām evolūcijas teorijām.

Vispirms - gaisma, tad debesis, Zeme (sauszeme un pēc tam jūra), augu valsts, tad Saule, Mēness un zvaigznes. Pēc tam putni un zivis, un beigās - reizē vīrietis un sieviete.

Interesanti, ka pirmās divas tradīcijas cilvēka radīšanas akta attēlojumā izmanto ebreju ycļsar, kurā veidošanas process ir vienkāršots, raupjš kā podniekam, veidojot māla priekšmetus. Abos gadījumos līdzības izteikšanai izmantots vārds demut, kas nozīmē līdzīgu vai tādu pašu ārieni. Priesteru tradīcijā (versijā, kurā Dievs runā ar plašāku padomi par cilvēka radīšanu pēc savas līdzības) tiek izmantots jau cits vārds. Cilvēka radīšana tiek apzīmēta ar vārdu bqrq, kas pauž jau sarežģītāku, radošāku jēdzienu.

Vēlāk radītāja apzīmēšanai izvēlēto vārdu vidū atrodam selem, kas nozīmē - mazliet vairāk nekā precīza kopija. Selem ir tieša saikne ar kanaāniešu vārdu, kas apzīmē Veneru un saistās ar augšāmcelšanos un līdz ar to indivīda atdzimšanu.39 Mums šķita dīvaini, ka acīm redzami vientuļais Dievs jau pirms cilvēka radīšanas ar kādu sarunājas.

Dievs radījis Sauli, Mēnesi un Zemi un apgādājis okeānus ar floru un faunu, bet ar ko viņš runā? Un kāpēc visiem, lai kas viņi būtu (arī pats Dievs), acīmredzot ir seja, deguns, ausis un acis, ķermenis un rokas, kājas un, jādomā, dzimumorgāni?

Kāpēc Dieva nezināmajai sabiedrībai piešķirts cilvēka vei​dols?

Mūsu uzdevums nav rast jēgu jūdu-kristiešu mītā, tomēr ideja šķiet aizraujoša un loģiska. Bībeli rediģējuši, mainījuši un papildinājuši daudzi, kas gribēja tai sniegt atbalstu, vienalga, kādi bija viņu uzskati. Pirmie kristieši pat apsūdzēja jūdus par nepareizu savu rakstu iztulkošanu, atklādami, ka tie atšķiras no pirmo kristiešu doktrīnām. Kristiešu mācībā nepavisam neiederas Dieva uzruna citiem jau pirms cilvēces radīšanas, ja vien tai nebūtu nozīmīga aspekta jaunajā kristiešu ticībā. Runa ir par jauno trīsvienības jēdzienu, kas Dievam piedēvē trīs atsevišķas izpausmes, to skaitā dzīva cilvēka - Jēzus veidolā.

Negribam apgalvot, ka Bībele nodrošina visus pierādījumus par mūsu atklātās vēsts autoru, tomēr, kad izpētījām jautājumu rūpīgāk, mūs sāka tirdīt kāda neatlaidīga doma.

Vai par vēsti būtu jāpateicas vienīgajam saprātīgajam dzīvības spēkam Visumā? Runāsim skaidru valodu: vai Mēnesi būtu varējuši uzbūvēt mūsdienīgi cilvēki?

Acīmredzot pienācis laiks runāt par svarīgu loģikas jautājumu - par to, ka 4,6 miljardus gadu garš laikposms šķir Mēness dzimšanas dienu no mūsu laikmeta. Protams, ja Mēnesi radīja cilvēce, tas ir jānoskaidro. Patiesībā tas nav tik neiespējami, kā varētu domāt: vadošie zinātnieki jau spriež par iespējām ceļot atpakaļ laikā. Par tādu ceļojumu prāto daudzi, un matemātiski pētījumi liecina, ka šāda iespēja pastāv. Drīz pieskarsimies problēmai par ceļošanu laikā, taču šobrīd jautājumu par garo laikposmu uz brīdi atliksim un apsvērsim cēloņus, kāpēc Mēness vēsts, iespējams, atrodas tuvāk, nekā varam iedomāties.

Mūsu hipotēzes sākotnējais izklāsts:

1. Mēnesi projektējusi Nezināma aģentūra pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu, lai tas kalpotu par inkubatoru, kas veicina saprātīgas dzīvības veidošanos uz Zemes.

2. Nezināmā aģentūra zināja, ka evolūcijas ķēdes galaposmā radīsies humanoīdi.

3. Nezināmā aģentūra gribēja, lai izveidotie humanoīdi zina par paveikto, tāpēc atstāja savu vēsti, uz ko norāda Mēness kustības un tā saistība ar Zemi.

Vispirms jāatzīst, ka Visumā, kā zināms, citu kandidātu nav. Dievs pastāv ticībā, Viņa pastāvēšanai nav pierādījumu, bet citplanētieši var eksistēt un var neeksistēt. Ļoti iespējams, ka mēs esam gluži vieni gan savā Visuma nostūrī, gan visā izplatījumā. Jebkurā gadījumā, kurš ir vislielākais ieguvējs no dzīvības radītājas planētas, ja ne pati saprātīgā radība, proti, cilvēce?

Uz jautājumu, no kurienes NRA varēja zināt, ka saprātīgās būtnes uz Zemes veidosies ar desmit pirkstiem un tāpēc pieņems decimālo skaitīšanas sistēmu, ka Mēness atradīsies tur, kur tagad, varam atbildēt uzreiz: tāpēc, ka mūsu meklētā aģentūra ir cilvēce. Ja šī Nezināmā radošā aģentūra esam mēs, noslēpums ir atklāts.

Vēl kāds sarežģīts jautājums: kā NRA varēja vēstī izmantot megalītiskās un metriskās mērvienības?

Mūsu pieņēmums at​bild arī uz šo jautājumu. Tas tiešām runā par labu vēstij, jo padara neapšaubāmu to, ka NRA bija cilvēki no mūsu nākotnes, kas atceļoja atpakaļ laikā, lai izgatavotu Mēnesi.

Vēsts motivācija kļūst acīm redzama un pilnīgi nepieciešama. Ja cilvēce netiktu brīdināta par nepieciešamību būvēt Mēnesi - dzīvības inkubatoru -, cilvēku uz Zemes nemaz nebūtu.

Tomēr no vienas problēmas neizvairīsimies. Atzīt, ka cilvēce sasniegusi kaut cik pieņemamu tehnoloģisko līmeni, var, tikai runājot par apmēram pēdējiem simt gadiem. Taču Mēness parādījās jau pirms aptuveni 4 600 000 000 000 gadiem. Jāat​zīst, ka tas ir iespaidīgs laikposms.

Vienīgā atbilde varētu būt - ceļojums laikā.

Rītdienas vakardiena Laiku mēs saprotam kā upes plūdumu no pagātnes uz nākotni, un visi braucam vienā virzienā - pa straumei. Bet ja nu varētu pagriezt laiku pret straumi? Nav teikts, ka jāceļo cilvēkiem pašiem (lai gan arī tas nav izslēgts) - to varētu veikt programmēti, ārkārtīgi gudri mehānismi ar tik perfektu aprīkojumu, ka tas spētu radīt objektus planētas lielumā. Galu galā vairākums mūsdienu kosmosa kuģu ceļo bez cilvēku apkalpes un veic dažnedažādus eksperimentus, fotografē un pat analizē citu planētu iežu paraugus. Tāpēc itin viegli var iztēloties zinātnieku vienību, kas dzīvo relatīvi tuvā nākotnē, projektē un rada «hronobotus»40 , konstruējot pagātnes pa​matelementus.

Vai ceļojums laikā ir fantāzija vai reāla iespēja? Ļaužu vairākumam tamlīdzīgas domas izraisa galvassāpes, l'rātīgs cilvēks jautātu: ja jau cilvēki atgriezās pagātnē, lai būvētu Mēnesi, - no kurienes uzradās cilvēki?

Atbildēt nebūs vieglāk, kā sunim noķert savu asti, bet neba šī mīkla ir āķīgāka par vistu un olu? Lai izdētu olu, protams, neiztikt bez vistas, taču jābūt olai, no kurienes vista izšķīlusies. Kreacionistam šajā jautājumā viss ir skaidrs, jo viņa Dievs radīja pirmo vistu, kas jau mācēja dēt olas. Evolucionists, brīdi padomājis, atbildētu, ka radījums, kas vēl nebija vista, izdēja olu, no kuras izšķīlās mutants - pirmais īstais cālēns. Tātad sākumā tomēr bijusi ola.

Nudien nav vērts lauzīt galvu par šādām problēmām, jo vienīgais veids, kā tikt galā ar jebkuru paradoksu, ir - to pieņemt.

Mūsdienu cilvēkā ieprogrammēta vajadzība pēc glītas, paredzamas loģikas Ņūtona garā. Lai tikai

būtu cēlonis un sekas - ja ir A, tad rezultātā rodas B. Visu pasauli acīmredzot apmierina doma: mūs radījis Dievs vai arī par savu eksistenci mums jāpateicas pārsteidzoši laimīgu sakritību virknei. Vēlreiz pārdomāsim abas varbūtības un tad jautāsim sev: vai joprojām ir nevietā vai nav pamata domāt, ka mūsu suga atgriezās pagātnē, lai radītu savu planētu sistēmu, kas radīs dzīvību un beigu beigās mūs pašus?

(Nezin kāpēc dievticīgie neizbēgamo jautājumu «Kas radīja Dievu?» spēj vienā mierā ignorēt tāpat kā neticīgie gluži kā no pārpilnības raga birstošās laimīgās sakritības.)

Cilvēce visā savas vēstures gaitā jutusi psiholoģisku vajadzību pēc augstākas autoritātes - augstākās dievības vai fizikas likumiem. Par laimi, bez tā visa var iztikt.

Diskusijas par ceļojumiem laikā speciālistu vidū notiek jau gadu desmitiem ilgi. Savukārt filozofiem neskaitāmu loģisku un neloģisku iemeslu dēļ par to ne silts, ne auksts, lai gan dažs labs, saskāries ar jaunākajiem pierādījumiem, ir sācis izrādīt interesi. Tikmēr arvien vairāk fiziķu uzskata, ka ceļojums laikā ir iespējams, pamatojot šo varbūtību ar aprēķiniem, kas nebūt nebalstās uz intuīciju.

Doma par ceļojumu pagātnē vairākumam cilvēku ir nepieņemama, tāpēc viņi par to nelauza galvu, taču fizikas un Oksfordas universitātes filozofijas izcilībām ir cits viedoklis. Savulaik viņi vienojās pret acīm redzamo paradoksu, kas liedz visnotaļ mainīgajai tagadnei ietiekties acīm redzami sastingušajās pagātnes struktūrās. Šajā kontekstā izceļas Deivids Doičs un Maikls Lokvuds, kas par kvantu fiziku sakarā ar ceļojumu laikā izsakās šādi: «Veselais saprāts tādas ekskursijas var noliegt, bet fizikas likumi - ne.»41 Vairākums cilvēku apšauba iespēju doties ceļojumos laikā, un tā sauktais «vectēva paradokss» sludina, ka šāda ideja ir dziļā pretrunā ar veselo saprātu. Viņuprāt, jauns cilvēks, ja spētu aizceļot no mūsdienām uz, teiksim, 1950. gadu, varētu nogalināt vai izraisīt sava vectēva nāvi jau pirms tēva piedzimšanas. Ja tā tiešām notiktu, jauneklis nemaz neeksistētu un tāpēc nekādi nevarētu nogalināt vectēvu. Problēma gluži vienkārši grozās ap acīm redzami neiespējamiem apļiem. Vienīgais risinājums, kā šķiet pirmajā acumirklī, būtu uzskatīt tamlidzīgu ceļojumu par gluži neiespējamu, ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz lai novērstu laika jucekli!

Tomēr Doičs un Lokvuds nav tik viegli apklusināmi un nešaubās, ka pret realitātes jautājumiem jānocietinās, jo garīdzniekus var viegli samulsināt. Rakstā, kas publicēts Scien- tific American, Doičs un Lokvuds iztirzā citu acīm redzamu laika paradoksu - varbūtību, ka pat zināšanām, šķiet, nav vajadzīgs sākums.

Vectēva nogalināšanas scenāriju viņi nosauc par «nekonsek​vences paradoksu», pēc tam apspriež citu acīm redzamu loģikas principa pārkāpumu, kuru nosauc par «zināšanu paradoksu». Rupji tiek pārkāpts princips, ka zināšanas var rasties tikai problēmas risināšanas rezultātā, tāpat kā bioloģiskā evolūcija vai cilvēka doma. Viņi min piemēru: izdomāts mākslas kritiķis dodas uz pagātni, lai satiktos ar izcilu iepriekšējā gadsimta mākslinieku, kurš, kā kritiķis noprot, rada tikai viduvējus darbus. Ceļotājs laikā parāda gleznotājam viņa pēdējo, slavenāko darbu reprodukciju albumu, un mākslinieks sāk rūpīgi, visos sīkumos ar eļļas krāsām kopēt tās uz audekla. Tātad grāmatā ievietotās reprodukcijas eksistē tāpēc, ka tās ir gleznu kopijas, bet gleznas eksistē tāpēc, ka tikušas nokopētas no reprodukcijām. Jājautā: kas tad bija iedvesmas avots?

«Tāda veida mulsinošais paradokss,» Doičs un Lokvuds saka, «savulaik lika fiziķiem ieviest hronoloģijas principu, kas gluži vienkārši ar rīkojumu atcēla ceļojumus uz pagātni.» Taču ceļojums uz pagātni, viņuprāt, nepārkāps nevienu fizikas likumu, lai cik tas šķiet neloģiski parastam cilvēkam. Turklāt Oksfordas duets secina, ka kvantu mehāniskie efekti tiešām pieļauj ceļojumu laikā, nevis noliedz, kā savulaik apgalvoja dažs labs zinātnieks.

Laika jēdziena pamatus Doičs un Lokvuds izskaidro, atsaucoties uz Einšteina vispārējām teorijām un relativitātes teoriju, kurā trīsdimensiju telpa ir kombinēta ar laiku, veidojot četrdimensiju telplaiku.

Ikviena dzīvība četrdimensiju telplaikā veido tādu kā «tārpu»; uz tā astes ir uzgalis, kas norāda dzimšanu, bet otrs, uz galvas, norāda nāvi. Līnija, gar kuru stiepjas «tārps», nosaukta par personas (vai priekšmeta)

«pasaules līniju», un ikviens laika mirklis ir pasaules līnijas šķērsgriezums.

Einšteina relativitātes teorija nosaka, ka milzīgi objekti, tādi kā zvaigznes un melnie caurumi, deformē telplaiku, iz- lokot pasaules līnijas. Pastāv uzskats, ka tādējādi var izskaidrot gravitācijas izcelsmi; Zemes pasaules līnija vijas spirālē ap Saules līniju, kas savukārt vijas spirālē ap mūsu galaktikas centru. Pēc Doiča un Lokvuda domām, ja gravitācija tiešām deformē telplaiku, dažas pasaules līnijas pārvēršas noslēgtās cilpās, kurās saglabājas visas parastās telpas un laika īpatnības, tomēr vienlaikus tās veido gaiteņus uz pagātni. Doičs un Lok​vuds secina: «Mēģinot izstaigāt visus Noslēgtā laika līkumus (NLL), mēs uzdurtos saviem iepriekšējiem «es» un tiktu atgrūsti malā. Bet nākamajā NLL posmā mēs atgrieztos pagātnē un piedalītos tālaika notikumos.

Varētu saro​koties ar savu daudz jaunāko «es» vai, ja līkums būtu pietiekami plašs, apciemot savus senčus.

Lai tas būtu iespējams, mums vai nu jāveicina dabiski radušies NLL, vai arī jārada jauni NLL, deformējot un plosot telplaika audumu. Tātad nevis īpaša veida mehānisms, bet, ticamāk, laika mašīna nodrošinātu ceļu uz pagātni, pa kuru varētu braukt parasts satiksmes līdzeklis, piemēram, kosmosa kuģis.»42 Tātad pasaules līmeņa fiziķis profesors Doičs spēj iztēloties pēc iespējas milzīgu kosmosa kuģi dodamies uz pagātni. Varbūt šajā braucamajā iesēdinātu hronobotus, kas misijas laikā, kura, iespējams, ilgtu simtiem tūkstošu vai pat miljoniem gadu, varētu sevi replicēt. Objekta būvēšana Mēness lielumā ar ieprogrammētām orbitālajām īpatnībām varētu prasīt zināmu laiku. Taču laiks vārda tiešā nozīmē strādātu šo celtnieku labā.

Ir dažādas idejas par to, kā varētu būt veidots ceļojumam laikā nepieciešamais NLL. Matemātiķis Kurts Gēdels atrisināja Einšteina vienādojumus, kas apraksta NLL rotējošajā Visumā; NLL parādās arī Einšteina vienādojuma risinājumos, kas raksturo rotējošos melnos caurumus. Diemžēl ir vairākas praktiskas problēmas, piemēram, tas, ka dabiski radušies melnie caurumi rotē pārāk lēni. Varbūt kādudien tiks izgudrota rotācijas paātrināšanas metode, iekams tiks radīti droši NLL. Prinstonas universitātes fiziķis Džons A. Vilers izteicis slaveno domu, ka telplaikā varētu veidot īsceļus, ko viņš nosaucis par «tārpcaurumiem»; citi zinātnieki norādījuši, kā tārpcauruma galus pārbīdīt, lai izveidotu NLL. Profesors Doičs aizstāv 1957. gadā izvirzīto Hjū Evereta III daudzo Visumu teoriju, kurā notiek viss, kas var notikt. Tātad, ceļojot laikā, hipotētiskie paradoksi gluži vienkārši neeksistē. Scenārijā, kur mazdēls nogalina vectēvu, viņš nevar eksistēt vienā atsevišķā Visumā, kur notikusi slepkavība, bet tur, kur viņš grasās priekšteci nogalināt, slepkavība neizdodas.

Doičs un Lokvuds secina, ka ceļojumiem laikā, no zinātnes viedokļa, nav šķēršļu. Viņi pauž to savā rakstā: «Ideju, ka ceļojumu laikā paradoksus varētu risināt ar «paralēlo Visumu» palīdzību, nojautuši zinātniskās fantastikas autori un daži filozofi. Mūsu piedāvājums nav vis jauns atrisinājums, bet vairāk gan jauna metode, kas izriet no modernās fizikas teorijas… Šie aprēķini visādā ziņā novērsīs nekonsekvences paradoksus, kas, jādomā, ir tikai ierūsējuša klasiska pasaules uzskata auglis.»

Doičs un Lokvuds acīmredzot runā par laika cilpām ar savijumiem, kas nodrošina kontaktu ar gandrīz vai identisku, paralēlu eksistenci, kur ceļotājs laikā ierodas laikā un vietā, kas viņam vienmēr ir tagadnē.

Intriģējošais raksts noslēdzas ar autoru norādi, ka zinātne ceļojumus laikā uzskata par teorētiski iespējamiem. Tātad atbildība gulstas uz tiem, kas, to apstrīdot, izvirza citus ar​gumentus: «Tātad, ja ceļojums laikā nav iespējams, jānoskaidro, kāpēc ne. Mēs gan varam, gan nevaram viendien sameklēt vai radīt vadāmus NLL. Tomēr, ja tiešām pastāv vairāki Visumi -kvantu kosmoloģijā un kvantu mehānikā nav zināma neviena dzīvotspējīga alternatīva tad visi tradicionālie iebildumi pret ceļojumu laikā balstās uz aplamiem fiziskās realitātes modeļiem. Tie, kas vēl aizvien grib noraidīt ideju par ceļojumiem laikā, lai nāk klajā ar jauniem zinātniskiem vai filozofiskiem argumentiem.»

Ideju par ceļojumiem laikā atbalsta daudzi eksperti. Velingtonā Viktorijas universitātes fiziķis Mats Visers sastādījis nelielu sarakstu, kurā apkopojis ceļošanas laikā iespējas, kas radušās pēc tam, kad Einšteins izskaidrojis, kā savērpjas telpa un laiks. Visers apgalvo, ka Einšteina relativitātes teorija ne tikai pieļauj laika mašīnas iespēju, bet ir «uz to gluži kā uzburta».

Savukārt citus zinātniekus ceļojumu laikā koncepcija biedē, lai arī viņi nespēj pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. «Manuprāt, vairākums cilvēku, ja varētu, labprāt no laika mašīnām atbrīvotos,» secina Amanda Pīta no Toronto universitātes. «Tās aizvaino mūsu fundamentālās uztveres spējas.»

Vienīgo pretargumentu ceļojumiem laikā izvirzījis izcilais Kembridžas universitātes fiziķis Stīvens Hokings; tas ir viņa «hronoloģijas aizstāvības pieņēmums». Hokinga viedoklis būtībā ir tāds kā priekšstats par Visumā «iebūvētu» laika policistu, proti: tiklīdz kāds jau teju būs uzbūvējis laika mašīnu, laika policists procesu aptur, lai tas nepagūst nodarīt kaitējumu pagātnei. Taču fizikas likumos nav ne miņas no laika policistiem, tāpēc hronoloģijas aizstāvība gluži vienkārši ir tieksme vēlamo pieņemt par esošo.

Savukārt mūsu scenārijā cilvēks eksistē tādēļ, lai kādreiz nākotnē atgrieztos pagātnē, kad mūsu planēta vēl bija pir​matnējs nenoslāņojušās matērijas gabals, un tad mēs būvēsim Mēnesi.

Tikko Mēness bija pabeigts, tas sāka darīt brīnumus, un radās dzīvība, beigās evolūcijas ceļā nonākot līdz saprātīgai sugai, kam ir desmit pirksti un kas lieto megalītiskas un metriskas mērvienības.

Vēsts bija jāiebūvē struktūras īpatnībās, citādi mēs neatrastu pavedienu un nezinātu, ko darīt.

Bet kā mēs to paveiksim, kad pienāks liktenīgais brīdis?

Konektikutas universitātes teorētiskās fizikas profesors Ro​nalds Melits ir pārliecināts, ka jau atklājis metodi, kas ļauj radīt NLL jeb laika mašīnu: ar gaismas palīdzību. Viņš aprēķinājis, ka cirkulējošs gaismas stars, kas palēnināts precīzi līdz gliemeža gaitai, varētu būt īstā atslēga durvīm uz ceļojumu laikā, jo gaisma, lai gan tai nav masas, tomēr saliec telpu. Atskārsme, ka laiku, tāpat kā telpu, var salocīt ar cirkulējošas gaismas staru palīdzību, 2001. gadā mudināja Melitu apvienoties ar citiem Konektikutas universitātes zinātniekiem un veidot savu modeli. Viņš teica: «Šāda ierīce padara ceļojumu laikā praktiski iespējamu.»

Melits uzskata, ka, pievienojot otru gaismas staru, kas cirkulē pretēji pirmajam, gaismas intensitāte palielināsies tiktāl, ka telpa un laiks mainīsies vietām. Cirkulējoša gaismas stara iekšienē laiks riņķo bez pārtraukuma un novērotājam šķiet, ka tas pārvērties parastā telpas dimensijā. Ejot īstajā virzienā, faktiski varētu pārvietoties atpakaļ laikā - (no ārpusloka skatpunkta). Pēc isas pastaigas varētu izkļūt laukā no loka un satikt sevi pašu pirms ieiešanas lokā.

Tomēr, kā izrādās, - lai laiku saliektu cilpā, vajadzīgs ārkārtīgs spēks, un, izvērtējis sasniegto, Melits saprata, ka cirkulējošās gaismas efekts atkarīgs no tās ātruma: jo lēnāka gaisma, jo spēcīgāk deformējas telplaiks.

Laimīga nejaušība ļāva Hārvarda universitātes fiziķei Lēnei Ho palēnināt gaismas ātrumu no parastajiem 300 000 km stundā līdz dažiem metriem sekundē, gandrīz vai pilnīgi to sastindzinot. Melits sajūsmināts izsaucās: «Lēna gaisma atver ceļu uz valstību, kurā vēl nav būts! Tagad atliek tikai piespiest gaismu riņķot atbilstošajā vidē.»

Ceļojumu laikā problēmu mūsdienu zinātne, iespējams, atrisinās, tomēr loģiski būtu gaidīt, ka nepieciešamās instrukcijas būs ietvertas dziļākā Mēness vēsts slānī. Tomēr šķiet, ka vajadzīgo metožu pamats slēpjas melnajos caurumos.

Melnie caurumi atrodas izplatījuma dzīlēs un ir mirušo zvaigžņu gravitācijas atliekas. Tie ir ārkārtīgi blīvi, ļoti dziļi iedobumi gan telpā, gan laikā, kas spēj uzsūkt teju neierobežotu daudzumu matērijas, ari gaismu. Viss, ko melnais caurums aprij, tiek sapresēts neiedomājami plānā centra vietiņā, tā sauktajā singularitātē; atomi tiek sasmalcināti un sapresēti stingā veselumā. Ja Zemei būtu melnā cauruma blīvums, tā būtu mazāka par golfa bumbiņu. (Un vēl dzird runājam, ka ūdeni nevarot sapresēt!) Šķiet, nav iespējams uzzināt, kas notiek melnajā caurumā, ja jau taja tiek iesprostota pat gaisma.

Tomēr Kembridžas universitātes fizikas profesors Stīvens Hokings piedāvā metodi, ar kuras palīdzību piespiest melnos caurumus, lai tie izstrāvo matēriju un lēnām izplēn, un beigās līdz ar pēdējo milzīgo izstrāvojumu izgaist.

Apbrīnojami, taču zinātnieki kļūst arvien pašpārliecinātāki, ka spēs radīt melnos caurumus pēc vajadzības, izmantojot jaunos atomu iznīcinātājus, kam jāstājas ierindā 2007. gadā. Jaunais Lielais Hadronu sastūmējs, kuru Eiropas kodolpētījumu centrs būvē rietumos no Ženēvas uz Francijas-Šveices robežas, spēšot radīt vienu melno caurumu sekundē. Tas ir akselerators, kas sagrūdis kopā proteīnus un antiproteīnus ar tādu spēku, ka sadursmē radīsies tāds temperatūras un enerģijas blīvums, kāds nav redzēts kopš Lielā sprādziena pirmā mirkļa. Ar to pietiks, lai izpaukšķinātu neskaitāmus melnos caurumiņus, kam masa nepārsniegs dažus simtus protonu. Tik sīki melnie caurumi gandrīz acumirklī izgaros, un par viņu eksistenci liecinās tikai Hokinga aprakstītā izstrāvojuma dziestošās eksplozijas. Šis darbs ir sākumstadijā, tomēr, iespējams, tas veidos starta laukumu, no kura sākt tehnoloģiju meklējumus ceļojumiem laikā.

Ja atnācēji no mūsu nākotnes tiešām ceļoja uz tālo pagātni, lai radītu inkubatoru, kurā veidot mūsu sugu, tad mums atstātajā vēstī ir dziļa jēga. Taču jāņem vērā, ka tik godpilna uzdevuma veikšanai mūsu tagadējās spējas neapšaubāmi atpaliek par simtiem un pat tūkstošiem gadu. Bet ja nu turpmākās instrukcijas iekļautas pašā vēstī? Tad mūsu pilnveidošanās laiks var sarukt līdz minimumam.

Varbūt laiks paskaidrot, kāpēc vēsts atklāšana novilcināta līdz mūsu laikam. Vai tiešām līdz šim esam pamanījuši tikai mazliet vairāk par «pavicinātu karogu» - šo brīdinājumu par lielāku vēsti, kurā tiks precīzi paziņots, kas darāms, lai mēs piepildītu savu likteni? Varbūt galvenā atslēga slēpjas modelī, kas atklājas Zemes un Mēness orbītu attiecībās un tieši vienādojumā 366,3 x 27,3 = 10 000?

Pienācis laiks atbildēt uz diviem savstarpēji gluži nesaistītiem jautājumiem.

1. Kā mums jālieto šifrs?

2. Ja cilvēki radījuši Mēnesi par dzīvības inkubatoru, - kur tika ņemtas sēklas apaugļošanai?

Atbildes uz mistērijas abiem pēdējiem elementiem, ļoti iespējams, atrodamas vienviet: DNS. Genomo noslēpumi 2003. gadā tika pabeigts Cilvēces genoma projekts, trīspadsmit gadu ilga misija, kurai bija jāatklāj sīko datu krātuves noslēpumi ar visu tajā ietverto informāciju, kas nepieciešama cilvēciskas būtnes radīšanai un ko saucam par DNS. Projektam bija šādi galamērķi: 1. idcntificet visus cilvēka DNS gēnus, kuru skaits tiek lēsts no 20 000 līdz 25 000; 2. noteikt trīs miljardu ķīmisko bāžu pāru, kas veido cilvēka DNS, secību.

Profesors Pols Deiviss ir izteicis viedokli, kas sabalso- jas ar mūsu grāmatā aprakstītajiem atklājumiem. Deiviss nekritizē SETI pētniekus par nepārtrauktu debesu bikstīšanu ar radioteleskopiem cerībā uztvert signālus no izplatījuma dzīlēm, tomēr rezultātus viņš vērtē reālistiski. Viņaprāt, nav iedomājams, ka citplanētieši veselu mūžību raidīs mums signālus, cerot, ka viendien šeit varētu attīstīties saprātīgas būtnes, kas iedomāsies pagriezt radioteleskopu uz viņu pusi. Savukārt, ja vēsts tiktu raidīta uz labu laimi, maz ticams, ka tā vispār sasniegtu mērķi.

Tomēr ideju par sazināšanos Deiviss nenoraksta: «Bet ja nu tur ir savs patiesības grauds? Varbūt risinājums meklējams citur? Varbūt pienācis laiks izmēģināt radikāli atšķirigu pie​eju.»43 Deiviss min ideju, kuru jau esam izsludinājuši par set and forget[20] saziņas līdzekli, kad vēsts informatīvajam saturam jāglabājas simtiem miljonu gadu. Deiviss atzīst, ka vienkāršu uz Zemes virsmas atstātu priekšmetu diez vai kāds ievērotu (ja tas saglabātos). Viņaprāt, daudz labāks risinājums būtu: «… vesels leģions mazu, lētu, pašatjaunojošu, pašreplicējošu mehānismu, kas spēj rediģēt un kopēt informāciju un eksistēt veselu mūžību, spītējot neparedzētām apkārtējās vides briesmām.»

Izklausās tiešām pēc zinātniskās fantastikas, taču viņš paskaidro: «Par laimi, tādi mehānismi jau ir izgudroti. Tos sauc par dzīvajām šūnām.»

Viss ģeniālais ir vienkāršs. Jau noskaidrojām: daudzi jo daudzi zinātnieki atklāti atzīst, ka DNS

nekādā gadījumā nevarēja rasties spontāni, tā tika projektēta. Tad kāpēc lai projektētājs neizmantotu DNS vēstījumam?

Vai tas maz iespējams? Vai tur atrastos vietiņa vēstij?

Pols Deiviss apgalvo, ka prātam neaptveramā pagātnē izsūtītās vēstis ietvertas tikai un vienīgi mūsu ķermeņa šūnās. Viņš piebilst, ka ideja par citplanētiešiem, kas apzināti noslēpuši vēsti DNS iekšienē, virmo gaisā vairākus gadus, un pēdējā laikā tai pieslējies Apollo astronauts Rastijs Šveickarts. Tomēr Deiviss uzskata, ka jāņem vērā kāda būtiska problēma.

Dzīvas šūnas nav pilnībā imūnas pret izmaiņām, un mutācijas ievieš nejaušas kļūdas, kas uzglabājas kā informācija, pēc zināma laika pārvēršot sākotnējo vēsti par «molekulāru buldurēšanu». Deiviss atgādina par tā sauktajiem «nederīgajiem» DNS: tie ir genoma sektori, kas šķiet nevajadzīgi. Tie varētu būt uzlādēti ar vēstīm, neietekmējot šūnu darbību, turklāt daļa «nederīgo» DNS atrodas droši «iekonservētos» sektoros, tāpēc ir relatīvi aizsargātas pret degradāciju.

Kad 2004. gada jūnijā genomu pētnieku vienība I.oren- sa Bērklija nacionālajā laboratorijā Kalifornijā nāca klajā ar jaunumiem, klausītāji visi kā viens noelsās. F.dvarda Rubina un viņa komandas ziņojums šķita neticams. Zinātnieki bija iznicinājuši ievērojamu daļu genoma pelēs, neizraisot to organismā jūtamas pārmaiņas. Rezultāts tiešām pārsteidza: iznicinātajā virknē taču bija tā sauktās «iekonservētās jomas», kas iepriekš tika uzskatītas par neaizskaramām, jo satur būtisku informāciju par funkcijām.

Lai atklātu, kādas funkcijas zīdītāju organisma veic daži droši iekonservētie bezproteīna kodētie sektori, Rubina darba grupa iznīcināja pelēm divus ļoti lielus DNS sektorus, kas satur teju 1000 droši iekonservētu virkņu, kas ir gan cilvēkam, gan dzīvniekam. Vienā no iznīcinātajiem slāņiem bija gara virkne ar 1,6 miljoniem DNS pamatvienību, otrā - 800 000 pamatvienību, un tas varēja sarežģīt pelēm dzīvi.

Jebkurā DNS iespējama nejauša mutācija, bet, ja mutācija notiek ar pamatfunkcijām saistītā sektorā, indivīds mirst, nepaguvis atražoties, tāpēc informācijai nodarītais kaitējums sugu neapdraud. Tas ir aizsardzības mehānisms, ar kura palīdzību lielākā daļa vitālo DNS virkņu faktiski paliek nemainīgas, pat starp sugām. Salīdzinādami peles un cilvēka genomus, ģenētiķi cerēja atlasīt tos, kuros pēc iekonservēto sektoru izpētes atklāsies nozīmīgākās funkcijas. Ģenētiķi galīgi apjuka, jo pēc sektoru iznīcināšanas pelēs nekas nemainījās, tāpēc šķita, ka nav vajadzības aizsargāt pret izmaiņām nekodējošās virknes, šķietami nefunkcionējošos DNS sektorus. Kam tas vajadzīgs? Tas būtu tikpat kā uzstādīt at​kritumu tvertnē signalizāciju ar smalkāko šifru pasaulē.

Ikviens laupītājs, ievērojis atkritumu tvertnei nekam nevajadzīgu signalizāciju, acumirkli sajustu aizdomas, ka neierastā vietā paslēptas vērtības. Par to iedomājās arī Pols Deiviss. Viņaprāt, ārpuszemes vēsts varētu atrasties vietā, kas tiek uzskatīta par nederīgu DNS. Mūsuprāt, ka Deivisam šajā jautājumā ir taisnība, bet par vēsts sūtītāju gan ne. Viņš saka: «Vēsts meklēšanu dzīvajās šūnās atvieglo kāda DNS īpatnība, proti, savirknējums. Vajadzīgs tikai dators, lai noteiktu aizdomīgos modeļus. Uzmanību piesaista pirmām kārtām garas, vienveidīgas nukleotīdu virknes. Aizdomīgi veidojumi būtu arī skaitļu sērijas, piemēram, pamatskaitļi, un pat mutācijas deformētā fonā varētu atrast ko svarīgu… ja virkne nederīgu DNS pamatvienību atklātos kā pikseļu rinda monitorā (ar attiecīgām krāsām katrai pamatvienībai: zila A, zaļa G utt.)…»

Pēc tam Deiviss jautā, kas varētu būt ietverts vēstī, piebilstot, ka vienā DNS sektorā, kuru atskaldīja Rubins ar savu komandu, bija vairāk nekā miljons pamatpāru - pietiekami, viņaprāt, «diezgan apjomīgam romānam vai iekonservētai citplanētu civilizācijas lēkta un rieta vēsturei».

Un tas tikai vienā šķietami nederīgā DNS sektorā!

Mēģinādami izsekot Deivisa idejai par skaitļu sēriju, kas parādās monitorā, uzreiz atcerējāmies skaitļus, kurus nosaucām par vēsts galveno atslēgu un kas kopsummā sastāda 10 000 - vai arī, ja izņem decimalskaitļu komatu, iegūstam šādu rezultātu:

3663 x 273 = 999 999 Tik tuvu miljonam, ka atšķirībai nav nozīmes.

Tie ir Zemes un Mēness PIN numuri, kas atklājas gan orbitālajos periodos, gan relatīvajā masā. Bez komata tie raksturo monitoru (iespējams, datora monitoru) ar miljons pikseļiem un 3663 x 273 skaldnēm.

Vienā no «augstas drošības» sektoriem, šķietami tukšā genomā, kuru iznīcināja Rubina vienība, bija mazliet vairāk par miljons elementiem. Būtu ārkārtīgi interesanti pielietot šiem datiem matrici 3663 x 273.

Kods būs vēsts saturs?

Iespējams, ka vēsts satur vērtīgu informāciju par būvniecības aprīkojumu, kas atvirzīs jautājumu pagātnē, un saņemsim padomu, ar ko sākt Mēness projektēšanu! Jādomā, ka uzzināsim arī, kur meklēt papildinformāciju.

Ja nekļūdāmies, tad mums visiem sirdī, smadzenēs un pat matos ir šī «dārgumu karte». Bet tā ir arī katrai Dieva zemītes dzīvajai būtnei.

«Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības,» Dievs sacīja.

Vai tiešām pasaules radīšanu vadija cilvēku vienība, iesēdama DNS, lai veidojamies pēc viņu līdzības? Varbūt nākotnē ASV prezidents vai ANO ģenerālsekretārs pavēlēs uzsākt misiju, atsaucoties uz Pirmās Mozus grāmatas pirmās nodaļas 26. pantu, lai radītu gigantiskas, taču nepieciešamas izmaiņas pagātnē?

Tā nav zaimošana. Daži kristieši un citu reliģiju pārstāvji gan varētu apvainoties, jo šī ideja it kā pauž, ka mēs, cilvēki, esam Dievs. Bet tā vis nav. Tas nozīmē tikai to, ka nodarbojāmies un nodarbosimies ar radošu informāciju, ko citviet veidojis sākotnējs spēks, kas sniedzas pāri Visumu robežām - pāri visām paralēlajām realitātēm.

Bijība pret eksistences noslēpumu netiek aizskarta, un tiem, kas grib šo būtību saukt par Dievu, Viņš arī turpmāk tāds paliks.

Turklāt mūsu aprakstītais viedoklis labi iederas Svētajos rakstos. Pirmā Mozus grāmata ir ārkārtīgi rūpīgs darbs, un kreacionistiem acīmredzot ir zināma taisnība jautājumā par lielo projektu, kurā cilvēki pastāv jau no laika pirmsākumiem. Vienīgi jālabo datējums, kas, starp citu, nesakrīt ar Bībeli. Un jāpieņem, ka evolūcija bija tikai mehānisms diža projekta ietvaros.

Arī hindu izpratne par Visuma darbības principiem netiek aizskarta, vienīgi viņiem būtu jāizdara dažas korekcijas un jāpieņem, ka atdzimšanas cikls pagriezies uz pretējo pusi un vienlaikus virzās arī uz priekšu. Nešaubāmies, ka budistu intelektuāļiem tas lielas grūtības nesagādās.

Pašuztveres procesu uzskatām par radniecīgu Mēbiusa lapai, kas nosaukta deviņpadsmitā gadsimta vācu matemātiķa Augusta Ferdinanda Mēbiusa vārdā. Mēbiuss bija celmlauzis topoloģijas laukā. Līdz ar laikabiedriem RImani, Lobačevski un Bojāji viņš izraisīja neeiklida revolūciju ģeometrijā.

Mēbiusa lapas konstrukcija ir pavisam vienkārša - to var izgatavot no papīra strēmeles; tās galu pagriež 180° leņķi (pagriež otrādi) un abus galus savieno. Tā izveidosies viena virsma un viena mala, kas nepārtraukti visies apkārt. Neizdarot puspa- griezienu, nevarētu pāriet no vienas malas uz otru, nešķērsojot malu, bet te pēkšņi šķēršļa vairs nav. Pārvietojoties Mēbiusa virsmā pa taisni, var atgriezties sākumpunktā.

Posoulslaveno grafiķi Mau- rirsu Kornēlisu Esheru (1898- 1972) fascinēja Mēbiusa virsmas tēlainība.

13. zimejums Te saskatām analoģiju ar cilvēci, kas veidojusies no DNS, ko mēs paši esam iesējuši uz Zemes pirms apmēram 3,5 miljardiem gadu un ko atkārtosim tuvā nākotnē. Sasnieguši attīstības līmeni, kad būs iespējams ceļot uz pagātni, mēs, iespējams, būsim noslēguši vienpusējas cilpas ciklu un pāriesim jaunā plaknē.

Tiklīdz ideja par pārvietošanos laikā tiks atzīta par zinātnisku iespējamību, zudīs šaubas par hipotēzi, ka atnācēji no nākotnes miljardiem gadu senā pagātnē izgudrojuši gan DNS, gan dzīvībai labvēlīgo Zemes-Mēness sistēmu. Mēs eksistējam, jo radās atbilstoši apstākļi dzīvības attīstībai, bet vai nav vienalga, kas par to gādāja - kāda augstāka būtne (Dievs), citplanētieši vai cilvēki? Un kāpēc gan mēs nevarētu gādāt paši par savu izcelsmi?

Izklausās kā pasakā, taču neticamākais no visiem pieņēmumiem ir nejaušības princips - bezgalīga, labvēlīgu notikumu superķēde.

No Mēbiusa principa izriet ideja, ka cilpa ietiecas atpakaļ laikā un pēc tam atkal turpina virzibu uz priekšu. Iedomājieties, ka materiālās kultūras piemineklis (teiksim, melns monolīts) izgatavots 2010. gadā, bet 2011. gadā tas nogādāts četrus miljardus gadu senā pagātnē un kārtīgi noglabāts drošā vietā uz Mēness. Šo objektu varētu atgūt no Mēness jau pirms objekta radīšanas, un atommatērija, no kuras tas izgatavots, eksistētu vienlaikus divās vietās, līdz tiktu nogādāta atpakaļ uz agrīno Mēnesi.

Tas šķiet neticami. Taču kvantu fizikā viss šķiet neticams. Pēc Kvantu fizikas likumiem, viss, sākot no gaismas līdz materiālai vielai, veidots no sīkām, nedalāmām lodītēm - kvantiem, kas nepakļaujas tradicionālās pasaules likumiem. Nilss Bors, viens no šīs nozares celmlaužiem, teicis: «Ikviens, kuram kvantu mehānika nešķiet satriecoša, neko no tās nesa​prot.»

Viena no šis zinātnes nozares īpatnībām ir atziņa, ka daļiņas (vai viļņveida funkcijas) īsu bridi vienlaikus eksistē vairākās vietās. Monolīts, kas vienlaikus atrodas divās realitātēs, būtu kvantu efekts, tikai pasaules mērogā, nevis subatomu līmenī.

Tiklīdz 2010. gada piemineklis aizceļos uz pagātni, tā divdabība izgaisis un pasaule turpinās ierasto gaitu. Tāpat mēs varētu raudzīties uz visu, kas eksistē laikā, sākot no Mēness uzcelšanas līdz ceļojumiem laikā: tāpat kā Mēbiusa cilpā mēs no galapunkta atgriežamies sākumpunktā. Pēc tam, izlauzušies no cilpas, mēs turpinātu virzīties uz priekšu parastajā veidā.

Ne reizi vien…

Jau aprakstījām varbūtību, ka hronoboti tika nogādāti pagātnē, lai uzbūvētu Mēnesi, bet pēc gandrīz miljards gadiem tie būs atgriezušies, lai iesētu izvagotajā Zemē DNS, uzsākot evolūcijas procesu, kura rezultātā radās cilvēks.

Tomēr īpašos pagātnes brīžos acīmredzot bijuši arī citi apciemojumi, kuru mērķis bija izraisīt konkrētus notikumus.

Piekrītam arheologiem, ka megalītisko jardu neizmantoja neviens cits, tikai rietumeiropieši pirms

vairāk nekā pieciem miljardiem gadu. Tajā pašā laikā dedzīgi iestājamies par profesora Toma atklājumiem, kurus lielais vairākums arheologu ignorēja, pat nemēģinādami tajos iedziļināties. Tādējādi tiek kavēta zinātnes attīstība.

Kad atklājām, ka megalītiskā sistēma sniedzas līdz Mēnesim, mēs gandrīz nespējām tam ticēt, tomēr ziņkāre mudināja mūs mēģināt un meklēt jēgu tur, kur tās it kā nebija. Bijām pārsteigti, atklājot, ka metriskā sistēma gandrīz ideāli eksistējusi četrarpus tūkstošus gadu, pirms franču zinātnieki to izgudroja vēlreiz. Pēc tam konstatējām, ka metrisko vienību apaļie skaitļi gandrīz vienmēr parādās Mēness un arī Zemes būtiskajos mērījumos.

Uzzinājām, ka aizvēsturiskos laikos dažādas tautas rakstveidā fiksējušas, ka no nezināmas vietas ieradušies cilvēki ar pārdabiskām spējām, lai mācītu cilvēcei zinības. Pēc tam pamanījām, ka līdzīgi sasniegumi gūti vienlaikus visā pasaulē - vietās, starp kurām nepastāvēja nekādi sakari.

Atliek secināt, ka cilvēks reiz dosies uz pagātni, piemēram, uz laiku ap 3100. gadu p. m. ē., kad vairākās vietās, sākot no Dienvidamerikas līdz Ziemeļāfrikai, Āzijai un Eiropai, pēkšņi parādījās civilizācija un sāka tur celt līdzīgas būves. Šķiet, varam apgalvot, ka megalītu veidojumi, kas vērsti uz Mēnesi un kuru mērvienības der Mēness dimensijām, tika mērķtiecīgi plānoti un atstāti, lai norādītu ceļu cilvēces turpmākai attīs​tībai.

Mēs vēl nezinām, vai aizsargāto sektoru DNS tiešām ieslēgta plašāka vēsts, taču sākotnējo vēsti pamanījām tikai tāpēc, ka megalīti pleš senos, laika zoba saēstos akmens pirkstus naksnīgajās debesīs.

Standartmārciņa un pinte ir matemātiski atvasināmas no megalītiskā jarda, un tas pārsteidz, taču, atklājums, ka tā paša akmens laikmeta mērvienības atbilst metriskajai sistēmai, bija satriecošs. Vai tik ārkārtīgi precīzi rezultāti var būt nejaušība? Šobrīd mums šķiet, ka pagātni veidojusi nākotne. Dīvains Mēbiusa izlocījums reālajā pasaulē.

Protams, tas šķiet tik neiespējami, ka dažs labs mums neticēs. Dažs labs neatzīs, ka mūsu pieņēmumi ir patiesi un pārbaudāmi un ka neizbēgamā prātošana ir zinātniski pamatota. Daudzi kreacionisti turpinās klaigāt, ka melns ir balts, un daudzi tā sauktie zinātnieki atgriezīsies pie saviem galīgi aplamajiem modeļiem, uzskatīdami tos par pareiziem.

Taču vēsts tik un tā tiks atrasta. Un ko tad?

Četrpadsmita nodaļa MĒBIUSA MISIJA Man ir aizdomas, ka Visums ir ne tikai dīvaināks, nekā mēs iedomājamies, bet dīvaināks, nekā spējam iedomāties.

Haldeina likums, ko izvirzījis ģenētiķis Dž. P. S. Holdeins Kad sapratām, ka aiz Stounhendžas, Brodgaras un Eivberijas un tūkstošiem citu neolita laikmeta pieminekļu vietu, kas izvietotas šķērsām pāri Britu salām, stāv zinātne, mūsu pētījumi ieguva intriģējošu pavērsienu. Šķiet, ka mūsu apņemšanās neizdarīt pāragrus slēdzienus ir atmaksājusies. Nolēmām neignorēt «puzles» gabalus, kas šķita ērmoti vai gluži neiespējami, un iecietīgi uztvērām negaidītus rezultātus.

Kurš gan nezina, ka pasaule pieder neprātīgajiem! Aleksandrs Toms, protams, bija neprātis: pretējā gadījumā arheologu vairākuma noraidījuma vilnis viņam būtu laupījis drosmi. Oponentus kaitināja Toma neatlaidīgie apgalvojumi, ka viņa gadu desmitos uzkrātie fakti liecina par to, ka megalītu celtnieki strādājuši neticami profesionālā tehniskā līmenī un lietojuši precīzas, standartizētas garuma mērvienības.

Jebkurš saprātīgs cilvēks, un, protams, akadēmiķis, kas grib virzīties pa profesionālās karjeras kāpnēm, būtu noslēpis atvilktnē faktus par Mēnesim, Saulei un arī Zemei ideāli pieskaņoto megalītisko jardu un ģeometriju. Tas izklausās smieklīgi, tāpēc «klubiņa» biedri visus, kas par to runā, uzskata par ķertiem.

Taču fakts paliek fakts: Mēnesim ideāli der megalītiskā ģeometrija, un tagad jau sākam atskārst, kāpēc.

SETI institūts joprojām pēta debesis, meklējot elektromagnētiskās strāvas, kas kaut nedaudz novirzās no parastajiem fona trokšņiem, - jebko, kas liecinātu par saprātu kosmosā. Taču vēsts, ko viņi meklē, ir mums jau rokā, jo, pēc SETI standartiem, mūsu aprakstītais materiāls neapšaubāmi ir pirmais mājiens no pasaules, kur apziņa eksistējusi jau pirms 4,6 mil​jardiem gadu.

SETI darbinieki domā, ka svešās saprātīgās būtnes dos ziņu no prātam neaptveramas tālienes, tāpēc pētnieki, gaidot vēsti, galveno uzmanību pievērš debesu dzīlēm. Bet kāpēc tik gudrai būtnei būtu jāpiesaka tālsaruna?

Pirms četrsimt gadiem Saules sistēma bija liels noslēpums, un par tuvāko vidi cilvēce īpaši neinteresējās, jo tika izgudrotas tik fantastiskas ierīces kā Habla teleskops, kas ļauj ielūkoties tālu telpā un pagātnē. Esam jau atzīmējuši ar ķeksīti Saules sistēmu, un tagad astronomus vairāk saista tāli kvazāri un miglāji. Vai jaunās intereses ir visus apžilbinājušas tiktāl, ka nesaskatām acīm redzamo savā pagalmā?

Mūsu saņemtā vēsts norāda, ka Mēness tika projektēts tā, lai dotu dzīvību Zemei, un mums ir aizdomas, ka projekts iespējams, ir izvērstāks un aptver visu Saules sistēmu, varbūt tas sniedzas pat tālāk.

Kāpēc Jupiteram ir tik neparasta orbīta, ka tas laimīgā kārtā kalpo Zemei par tādu kā kosmisku lietus​sargu? Kāpēc Venera, raugoties no Zemes, piedāvā precīzu pulksteņa laiku un kalendāru?

Mūsdienu zinātnes tradīcijas izaugušas no senatnes un kļuvušas par komplicētu, visai specializētu nozaru tīmekli. Pagājuši laiki, kad viens cilvēks - kā Roberts Huks septiņpadsmitajā gadsimtā - varēja būt vienlaikus lielisks izgudrotājs, pētnieks, fiziķis, topogrāfs, astronoms, biologs un pat mākslinieks.

Mūsdienu pasaulē jau ārkārtīgi plašais informācijas klāsts novelk precīzas specializācijas robežas un no akadēmiķiem gaida darbus savā nozarē, par spīti ābeces patiesībai, ka zinātnē nav ekspertu. Neviens, piemēram, neapšaubīja Aleksandra Toma inženierzinātņu profesora spējas, tomēr arheoloģijas pasaulē viņš atzinību neguva.

Mūsdienu zinātnes sniegtie labumi nav saskaitāmi. Bet zaudējumu vidū, protams, ir informācijas sintēze, ko savulaik radījuši daudzi godavīri-zinātnieki, kas izmira ap deviņpadsmitā gadsimta beigām.

Tāpēc tikai nedaudziem zinātniekiem ir iespēja skatīt plašāku ainu, meklējot modeļus, kas var pēkšņi atklāties, ja saliek kopā acīm redzami nesaistītus faktus. Jāņem vērā, ka atšķirība starp pamatīgu izrāvienu un «neko īpašu» var būt tikai viedoklis un nekas cits.

Laiku pa laikam divas vai pat vairākas disciplīnas saplūst kopā, veidojot jaunu zinātnes nozari.

Viens no piemēriem būtu Aleksandra Toma ieviestā arheoastronomija - zinātnes nozare, kas pēta astronomijas izmantošanu senajās civilizācijās. Iepriekšējā grāmatā, Civilization One, secinājām, ka aiz Toma atklātā megalītiskā jarda slēpjas ģeometrija. Skaidri norādījām, ka jards ir tieši saistīts ar citām mērvienību sistēmām (lineāro, tilpuma un svara) un izvirzījām pārbaudāmu teoriju, ka tas tika atklāts ar Veneras un svārsta palīdzību. Tāpēc vienu grāmatas eksemplāru nolēmām aizsūtīt, mūsuprāt, vienīgajam arheoas- tronomijas profesoram pasaulē. Viņš saņēma kopsavilkumu un izdoto grāmatu, taču atbildi diemžēl nesagaidījām.

Zinājām, ka mūsu piedāvātā informācija nav aplama: to taču bija rūpīgi pārlasījuši astronomijas un matemātikas eksperti. Bet kāpēc nepienāca atbilde? Varbūt mūsu pieeja tik krasi atšķiras no profesora uzskatiem, ka viņš to nesaprot? Bet varbūt cilvēkam gluži vienkārši nepatīk mūsu izteiktie slēdzieni?

Lūkojām nogādāt grāmatas eksemplāru arī pasaules mēroga fiziķim. Kad ieminējāmies par tās tematu, viņš gandrīz vai dusmīgi atbildēja: visiem esot zināms, ka Toma darbi jau pirms gadu desmitiem tikuši apšaubīti, un tikai ķertie lolojot romantiskas cerības, ka akmens laikmeta cilvēkam bijusi racionāla, nemainīga garuma mērvienība.

Tas jau izklausās pēc akadēmisko aprindu skaitāmpanta baumu līmenī, jo kurš tad ir pierādījis, ka Toms kļūdījās? Atbildējām, ka pētījumus esam veikuši godprātīgi, un, lai gan, protams, dažs labs oponē Toma slēdzieniem, tomēr neviens nav pierādījis to aplamību, tāpat neviens arī nav pierādījis pretējo.

Akadēmiķis pieklājīgi atbildēja un mūs uzklausīja, tomēr paskaidroja, ka personīgu iemeslu dēļ nevarot grāmatu izlasīt.

Tāpēc esam sagatavojušies kaujai (kad vadošie akadēmiķi būs iepazinušies ar mūsu grāmatas atklājumiem). Bez cīņas nepadosimies!

Noslēgumā varam pārbaudīt savu hipotēzi ar testu, kuru izstrādājis dižais astronoms nelaiķis Karls Sagans un kuram viņš devis nosaukumu «Blēņu notveršanas komplekts». Sagans piedāvā sarakstu (sk. tālāk), ar kura palīdzību var pārbaudīt tēzes un konstatēt maldīgus vai aplamus argumentus. Savas atbildes ievietojām apakšā, slīprakstā.

Jāsameklē pēc iespējas vairāk neatkarīgu avotu, kas apstiprina faktus.

Mūsuprāt, visi galvenie vēsti veidojošie elementi ir pārbaudāmi, izmantojot vadošo zinātnieku publicēto informāciju.

Organizējiet saturīgas diskusijas par pierādījumiem, kurus izteikuši eksperti ar atšķirīgiem viedokļiem!

Bet, lūdzu. Tieši to mēs darām un darīsim arī turpmāk.

Autoritāšu argumentiem nav īpašas nozīmes (zinātne nav ekspertu).

Būtu labi, ja visiem būtu vienādas iespējas.

Saverpiet vairak neka tikai vienu hipotēzi - neķerieties pie pirmās prāta ienākušās idejas!

Mums jāatmet tikai viena iespējamā hipotēze: sagadīšanās. Esam izpētījuši visas iespējamās varbūtības.

Centieties pārāk nepieķerties savai hipotēzei tāpēc vien, ka tā ir jūsējā! Iespēju robežās to izvērtējiet.

Sākumā iegūtos rezultātus uzņēmām ar pretrunīgām jūtām; labprāt uzklausīsim jebkuru viedokli, kas varētu parādīties.

Ja argumenti veido ķēdi, tajā jādarbojas katram pos​mam.

Uzskatām, ka atšķirībā no galvenajām zināmajām Mēness un DNS izcelsmes teorijām mums tiešām ir stingra ķēde, kur nav neviena vāja posma.

Ja jums ir divas hipotēzes ar vienlidz labu izskaidrojumu, velti nelauziet galvu: izvēlieties vienkāršāko!

Pilnīgi piekrītam. Bet vienkāršākais ir arī neparastākais, lai arī ne tik zinātniski apstrādāts.

Pārliecinieties, vai hipotēzi nevar, kaut vai teorētiski, viltot (ar kādu neapstrīdamu testu pierādīt tās aplamību). Citiem vārdiem, vai tā ir pārbaudāma? Vai citi var, dublējot eksperimentu, iegūt tos pašus rezultātus?

Mūsu atklāto skaitļu sēriju var pārbaudīt jebkurā astronomijas mācību grāmatā un arī ar kalkulatoru.

Galvenā problēma: cilvēku vēlme redzēt sakritības.

Uzskatām, ka mūsu atklājumi ir izskatīšanas un pētīšanas vērti. Grūti iedomāties, ka pat lielākais skeptiķis vai akadēmiķis ar nabadzīgu iztēli varētu noliegt iespēju, ka mums ir darīšana ar vēsti. Pārtraukt pētījumus un diskusijas būtu antizinātniski un, mūsuprāt, bezgala muļķīgi.

Katrs, kas pārcilājis prātā šo jautājumu, piekritīs, ka jebkurai vēstij no senas pagātnes jābūt ļoti lielai vai pavisam mazai. Mūsuprāt, gan tādai, gan tādai.

Mums ir pamats domāt, ka profesoram Polam Deivisam un visiem, kas jūt aizdomas par mums sūtītu vēsti šķietami tukšajos DNS sektoros, ir taisnība. Ja nākamais vēsts līmenis un tāda varbūtība pastāv) ir iekļauts mūsu ķermeņa šūnās, tas jāmeklē!

Mūsuprāt, grupa ar miljoniem nelietotu pamatpāru, ko atklāja ģenētiķis F.dvards Rubins ar savu komandu, varētu būt uzskatāma vēsts, ja to izklātu 3663 x 273 formātā un testētu. Tā varētu būt īstā atbilde, un tad cilvēce stāvētu uz jauna, brieduma laikmeta sliekšņa.

Ja šādā ceļā vēsti tomēr neizdotos atklāt, paliek vēl Mēness īpatnības, un, lai atminētu vai ar roku aizsniedzamo miklu, neiztiksim bez visu autoritatīvo zinātnieku sadarbības.

Aicinām pasaules vadošos zinātniekus visās nozarēs, kas saistītas ar Mēness vēsts atšifrēšanu, salikt prātus kopā, un, ja izrādīsies, ka īstais ir mūsu trešais scenārijs, vajadzēs konstruēt laika mašīnu. Varbūt neiztiksim bez novērotājiem no visām galvenajām reliģijām.

Ierosinām nosaukt pasākumu par «Mēbiusa misiju» - tas būs projekts, kam sekos citi projekti!

Alberts Einšteins bija neparasti gudrs cilvēks un ģeniāls zinātnieks. Viens no viņa bieži citētajiem izteicieniem ir šāds domugrauds: «Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām.»

Zelta vārdi! Tāpēc mums nepieciešami cilvēki, kam piemīt iztēles spējas, kā arī zināšanas un praktiskā darba pieredze. Pirmām kārtām grasāmies vērsties pie tādiem zinātniekiem kā Pols Deiviss, Deivids Doičs un Ronalds Melits. Esam pārliecināti, ka viņu zinātkāre veicinās pārmaiņas pasaulē.

Pirmais pielikums MEGALĪTISKĀ SVĀRSTA LIETOJUMS Par svārstiem Svārsts ir viens no vienkāršākajiem rīkiem, kādu varam iedomāties. Tā parastākais veids ir atsvars, kas iekārts auklas galā. Tā kā svārstam ir arī citas funkcijas - kā svērtenim vai mērauklai -, tas varētu būt viens no senākajiem cilvēka darbarīkiem. Svārsts ar savu smagumu nostiepj auklu ideāli vertikālā stāvoklī. Megalītu tapšanas laikmetā bez šīs ierīces palīdzības, protams, netiktu uzbūvēts neviens no dižajiem pieminekļiem Lielbritānijā, Īrijā un Bretaņā. Tāpēc loģiski būtu spriest: ja bija mēraukla, bija arī svārsts.

Lai gan svārstu cilvēce izmantoja jau aizvēsturiskos laikos, tikai sešpadsmitajā gadsimtā Galilejs sāka pētīt tā raksturīgās īpatnības (vismaz tā rakstīts mums zināmajos dokumentos). Galilejs reiz, baznīcā garlaikodamies, pievērsis uzmanību lielam vīraka traukam, kas nokarājies ķēdē vai auklā, lēni šūpodamies turp un atpakaļ un veidodams dabisku svārstu. Galilejs sapratis, ka svārsta vēzieni laika ziņā ir vienādi; aprēķinus viņš veica, skaitīdams savu pulsu.

Parastam svārstam ir nozīmīgi tikai divi faktori. Proti, auklas garums un Zemes gravitācijas spēks, kas iedarbojas uz svārstu nepārtraukti un beigās nostāda to vertikālā miera stāvoklī. Vēziena augstumam nav nozīmes, jo laika intervāls no viena galējā punkta līdz otram paliek nemainīgs. Citiem vārdiem, ja svārstu iekustina spēcīgāk, vēziens ir augstāks, bet laika intervāls paliek tas pats.

Pēc svārsta nemainīgo īpatnību atklāšanas tā principus sāka izmantot pulksteņu ražotāji. Modernajos laikrāžos svārsts aizstāts ar citu mehānismu, tomēr daudzus gadsimtus tas gādāja par ritmisku pulksteņa gaitu visā pasaulē. Smalkos pulksteņos svārstu izmanto arī tagad. Beigās pulksteņa svārstiem izgudroja mehānismus, kas ierobežo vēziena amplitūdu un regulē vēziena loku, tomēr ari tagad tie ir tikai atdzīvināti svērteņi.

Megalltiskais jards Megalītisko jardu atklāja Aleksandrs Toms megalītu pieminekļu vietās - šo mērvienību izmantoja, sākot no Skotijas galējiem ziemeļiem un beidzot ar Bretaņas dienvidu robežu. Galvenā problēma (arheologi tāpēc joprojām šo mērvienību apšauba) ir tā, ka megalltiskais jards daudzus gadsimtus palika nemainīgs tūkstošiem jūdžu lielā apkaimē. Tam grūti noticēt, jo attiecīgā sabiedrība, vismaz sākumā, nepazina metālus, no kuriem var veidot izturīgu «paraugu», pēc kura izgatavot citus mēraparātus. Arī pats Aleksandrs Toms nespēja izskaid​rot, kā megalītiskais jards bez izmaiņām izturējis laika pār​baudi.

Beigu beigās nonācām pie secinājuma, ka laiku var pārvērst attālumā, izmantojot Zemes rotēšanas principus. Zemes griešanās ātrums ap savu asi ir precīzs laika mērījums jardos - labāku neatrast. Protams, Zemes rotēšanu neredzam, bet sekas taču jūtam. Redzam Sauli, Mēnesi un zvaigznes, kas lec apvāršņa austrumu pusē, vēlāk paceļas mums virs galvas un beigās nolaižas rietumos. Īstenībā Mēness un planētu kustība nav saistīta, bet Saule un zvaigznes tikpat kā nekustas (faktiski mazliet kuslas gan, bet mums tas šobrīd nav svarīgi).

Zvaigžņu šķietamo kustību nodrošina Zemes griešanās ap savu asi, un tāpēc mums ir precīzs pulksteņa laiks, kuru ar nelielu izdomu varam pārvērst kopējamā lineārā mērvienībā. Saistibā ar megalītisko jardu beigu beigās atklājām, ka, uzstādot svārstu, kas ir šīs mērvienības pamatā, par atskaites punktu tika izmantota planēta Venera, nevis zvaigzne. Venera, tāpat kā Zeme, riņķo ap Sauli. Tāpēc, raugoties no Zemes, uz zvaigžņu fona var redzēt komplicētu Veneras kustību sēriju. Reizumis Venera lec pirms Saules, un tad to dēvē par rīta zvaigzni, bet citreiz pēc Saules, un tad to sauc par vakarzvaigzni. Tas atkarīgs tikai no vērotāja skatpunkta, jo gan Venera, gan Zeme riņķo ap Sauli. Kad Veneras orbīta šķērso Saules virsmu, planētai kļūstot par vakarzvaigzni, tā pārvietojas «pretēji» zvaigžņu fonam. Šādi vizuālie

apstākļi ļauj izmantot megalītisko svārstu.

Lai iegūtu megalītisko jardu, jāievēro šādi noteikumi: Venerai jābūt redzamai kā vakarzvaigznei, kas lec pēc Saules un pārvietojas uz zvaigžņu fona ar maksimālu ātrumu.

Debesis jāsadala 366 daļās. Tas izdarāms ar atlases metodi, kā paskaidrots Uriel's Machine44 un arī Civilization One4S , taču tikpat labi var izmantot veiklu matemātisku triku.

1. Nostājieties klajā laukā, kur nav šķēršļu un no kurienes labi saredzama apvāršņa rietumu mala.

2.

Iespraudiet zemē mietu (A) un nostājieties ar seju pret rietumiem, ar vienu papēdi atspiedies pret mietu.

3.

Pēc tam, liekot cieši pēdu aiz pēdas, izdariet 233 «soļus» rietumu virzienā. Pēc 233. «soļa» iespraudiet zemē pretī savas kājas pirkstgalam otru mietu (B).

4. Pagriezušies uz ziemeļiem, atspiedieties ar papēdi pret mietu B. Liekot cieši pēdu aiz pēdas, speriet četrus «soļus» uz ziemeļiem, tad savas kājas pirkstgalam priekšā ie​spraudiet trešo mietu (C).

5. Attālums starp mietiem B un C, raugoties no mieta A, būs 1/366 daļa apvāršņa.

Tad izgatavojiet koka rāmi (sk. 14. un 15. zīm.), kura platums sakrīt ar attālumu starp B un C. Novietojiet rāmi uz mie​tiem - pietiekami augstu un tā, lai varētu mainīt tā leņķi.

Rāmja leņķim jāsakrīt ar planētas Veneras leņķi, kad tā grasās rietēt.

Nostājieties punktā A un vērojiet Veneras kustību cauri rāmja logam, vienlaikus iekustinot vārstu un skaitot tā vēzienus, kamēr Venera pārvietojas cauri logam. Svārstam, kas šajā laika sprīdi izdara 366 vēzienus, jābūt megalītiskā pusjarda (41,48 cm) garumā. Šāda garuma aukla apzīmē vienu megalītisko jardu - 82,9696 centimetri.

Tā reproducējams megalltiskais jards jebkurā vietā, kur var novērot planētu Veneru tās cikla atbilstīgajā posmā. Par iespēju izmantot rāmi esam pateicību parādā atsaucīgajam Glāzgovas universitātes astronomijas goda profesoram Ārčijam Rojam.

Lai arī dažādos platuma un garuma grādos svārsti nedaudz atšķiras, jo nedaudz mainās arī gravitācija, esam pierādījuši, ka Aleksandra Toma atklātais megalītiskais jards ir derīgs, sākot no Orknijas ziemeļos līdz Bretaņai dienvidos, citiem vārdiem, visur, kur slejas Aleksandra Toma pētītie monumenti.

Otrais pielikums ŠUMERU SVĀRSTA LIETOJUMS Šumeri, veidojot savu garuma pamatvienību dubultkušu, ievēroja tādus pašus vispārējos principus kā megalīta laikmetu celtnieki Eiropas galējos rietumos. Atšķiras tikai izmantotie skaitļi. Šumeri uzticējās 360 grādu ģeometrijai - sistēmai, kuru lietojam ari šobaltdien. Vispirms viņi sadalīja apvārsni 360 vienādās daļās. Matemātiskais triks, kas procedūru saīsināja un kuru aprakstījām pirmajā pielikumā, šoreiz nederēs. Varbūt šumeriem bija sava metode sākuma procedūras paātrināšanai, un viņi katrā ziņā izmantoja metālu, tāpēc nevajadzēja pārlieku bieži noteikt lineāras mērvienības. Varbūt viņi izgatavoja ārkārtīgi precīzu standartstieni. Lai ar atlases metodi noteiktu vajadzīgo apvāršņa 1/366. daļu, vajadzīgs zināms laiks, tomēr iespējams iegūt ārkārtīgi precīzu rezultātu.

Pēc tam seko iepriekšējā pielikumā aprakstītās darbības. Rāmja logam jābūt apvāršņa 1/366 daļai, tāpat jānovēro arī Venera. Svārstam šajā gadījumā jāizdara 240 vēzieni, kas atbilst 240 sekundēm laikposmam, kuru šumeri sauca par gešu. Svārstam, kas izdara 240 vēzienus, kamēr Venera šķērso rāmja logu, jābūt 99,88 cm garam - lineāram garumam, kas, kā atklājies, izmantots arī Gudea [21] statujās Lagašā, Irākā. Šo garuma mērvienību šumeri sauca par dubultkušu.

Starp citu, stingri ņemot, šis svārsts nav 17.-19. gadsimtā plaši izmantotais sekunžu svārsts. Tā kā atskaites objekts ir Venera, kas neatkarīgi pārvietojas uz zvaigžņu fona, viens svārsta vēziens mazliet pārsniedz sekundi (1,002 sekundes). Tas tikai apstiprina, ka šumeri, veidojot lineāro mērvienību, tiešām izmantoja šo sistēmu. Šumeri labi zināja, ka diennakti ir 43 200 sekundes (mums divreiz vairāk, jo tagad diennaktī ir divdesmit četras stundas, bet šumeriem bija divpadsmit stundas), tomēr nav nevienas metodes, ar kuru, novērojot debesis un vēzējot svārstu, varētu fiksēt īsto laika sekundi. To var iegūt, tikai nosakot Saules kustības vidējo rādītāju - tāpat kā eksperimentā ar Veneru. Tomēr Zemes orbitālo īpatnību dēļ Saule pārvietojas debesīs šķietami vienmērīgi. Gadā ir tikai dažas dienas, kad eksperiments ar Sauli izdotos nevainojami, un šumeri būs zinājuši, kuras tās ir. Turklāt Saule ir daudz sarežģītāks un potenciāli bīstamāks debess ķermenis, lai to šādi novērotu.

ŠUMERU SVĀRSTA LIETOJUMS Ja šumeri novērojumiem būtu izmantojuši zvaigzni, nevis planētu Veneru, svārsts tāpat nebūtu īsts sekunžu svārsts, jo zvaigžņu diennakts (diennakts, kas tiek mērīta ar zvaigzni, kas slīd no viena debess punkta un atpakaļ līdz šim punktam) ir īsāka par solāro diennakti (diennakti, kas tiek mērīta ar Sauli, kas virzās no vienas vietas debesis līdz tai pašai vietai). Gandrīz 99,3 cm garš sekunžu svārsts zvaigznes vērošanas laikā uzrādītu 0,997 sekundes.

Mēs paliekam pie pārliecības, ka gan megalītu laikmeta, gan šumeru civilizācijas ņēma vērā kādas aģentūras norādījumus. Šumeri, izmantodami svārsta uzstādīšanai Veneru, rezultātu - savu garuma mērvienību - ieguva, izdarot vairākus mērījumus, un šī mērvienība ir kā radīta Zemei. Kā jau norādījām, šumeru masas vienība dubultmana ir 6 000 000 (XX) 000 000 000 000 (XX) reižu mazāka par Zemes masu, un to nevarētu iegūt ar īsāku svārstu un līdz ar to mazāku masas vienību. Tas tiesa, ka šumeru sekunde minimāli atšķīrās no īstās laika sekundes, bet tolaik vēl nebija precīza pulksteņa, tāpēc viņi to nevarēja zināt. īstenībā atšķirība ir tik niecīga, ka tika konstatēta tikai pagājušajā gadsimtā.

Trešais pielikums DETALIZĒTA VĒSTS Mūsu atklātā vēsts periodiski izpaužas skaitļu virknē, un dīvainā kārtā tie bieži vien ir apaļi skaitļi.

Sākām jau atskārst, ka tur slēpjas kas ārkārtējs, un tad atklājās, ka megalītiskā ģeometrijas sistēma der Mēnesim, Saulei un arī Zemei.

Pētot Mēness jautājumus, uzreiz atcerējāmies neparasto faktu, ka Mēness un Saule debesīs izskatās vienādi, tāpēc iespējams pilns aptumsums. Vēl dīvaināk: abas planētas saista glītas aritmētiskas attiecības, jo Mēness ir četrsimtreiz mazāks par Sauli un pilnīga aptumsuma brīdi atrodas četrsimtreiz tuvāk Zemei. Jau pati par sevi tā būtu neparasta sakritība, taču tūlīt atklāsim, mūsuprāt, vēsts «virsrakstu», kas iebūvēts Mēnesī pirms 4,6 miljardiem gadu.

Megalītisko sistēma Megalītiskās ģeometrijas sistēmas pamatā ir 366 grādu aplis; grādā ir sešdesmit minūtes, minūtē sešas sekundes. Tas sasaucas ar Zemes polārā apkārtmēra loka sekundi, kas ir 366 megalitiskos jardus gara (megalītu celtnieku lineārā mērvienība, kuru atklāja Aleksandrs Toms).

Citā kontekstā atklājām, ka 4000 gadus senā Mīnoja pēda precīzi atbilst megalītiskā loka sekundes tūkstošdaļai.

Piemērojot megalītiskās ģeometrijas principus visām Saules sistēmas planētām un pavadoņiem, ar Sauli un Mēnesi saistītajos aprēķinos ieguvām tikai apaļus, veselus skaitļus.

Saule ir gandrīz apaļa lode, protams, daudz izteiktāka lode nekā Zeme. NASA ziņo, ka tās vidējais telpiskais apkārtmērs ir 4 373 096 km, ko mēs pārvērtām megalītiskajos jardos un izmantojām 366 grādu ģeometriju.

Saules apkārtmērs = 5 270 913 968 MY Viens grāds = 14 401 404 MY Viena minūte = 240 023 MY Viena sekunde = 40 003,8 MY Salīdzinājumā ar skaitli 40 000, precizitāte ir 99,99 procenti, un, ņemot vērā to, ka izmantojām precīzāko vidējā apkārtmēra rādītāju, rezultāts, mūsuprāt, ir satriecošs.

Tāpat kā Saule, arī Mēness ir gandrīz apaļa lode. NASA uzrāda tā vidējo telpisko apkārtmēru - 10 914,5 km, un rezultātā iegūstam: Meness apkartmērs = 13 155 300 MY Viens grāds = 35 943 MY Viena minūte = 599 MY Viena sekunde = 99,83 MY Ja aprēķinos izmantojam ekvatora rādiusu, rezultāts būs 99,9 MY Mēness loka sekundē. Tas ir tik tuvu 100 MY, ka atšķirībai nav nekādas nozīmes, ņemot vērā Mēness neviendabīgo virsmu un nelielās variācijas Toma sniegtajā megalītiskā jarda definīcijā: +/- 0,061 cm.

Varbūt cilvēki pirms daudziem gadu tūkstošiem tiešām spēja izveidot ģeometrisku sistēmu, kas diviem debess ķermeņiem - Zemei un Saulei - uzrāda apaļus, veselus skaitļus, tomēr šķita neiespējami, ka tā varētu derēt trim planētām. Tāpēc Mēness, jādomā, tika projektēts, izmantojot no Saules un Zemes fiziskajām dimensijām atvasinātas vienības.

Zemes un Meness attiecības

Mēness orbītas periods (zvaigžņu orbītas periods - konkrēta zvaigzne līdz konkrētai zvaigznei) ir 27,322 Zemes diennaktis (27,396 Zemes rotācijas). Šis skaitlis ir ārkārtīgi tuvs Mēness un Zemes izmēru proporcijām un atbilst 27,31 procentam Zemes izmēra. Šobaltdien Zeme, vienreiz apriņķojot Sauli, apgriežas ap savu asi 366,259 reizes. Šis skaitlis ir ārkārtīgi tuvs Zemes un Mēness izmēru attiecībām - Zemei salīdzinājumā ar Mēnesi tas ir 366,175 procenti.

Nezin kāpēc skaitļi atkārtojas šādi: Zemes apgriezienu skaits procentos pret orbītas periodā polāro apkārtmēru Zemei 366,259 27,31 Mēnesim 27,396 366,175 Tādējādi Mēness 10 000 Zemes diennaktīs apriņķo ap to 366 reizes.

Saules, Zemes un Mēness izmēri miljardiem gadu laikā nav mainījušies, tāpēc nemainīgas ir arī izmēru attiecības. Taču abu planētu orbitālās īpatnības gan pastāvīgi mainījušās.

Kad Mēness atradās daudz tuvāk Zemei nekā tagad, tā orbīta bija daudz īsāka, un arī Zemes diennakts bija īsāka; Zemes gadā, iespējams, bija pat 600 dienu. Tikmēr arī Zemes orbīta ap Sauli būtībā paliek nemainīga. Mainās tikai laiks, kurā Zeme apgriežas ap savu asi.

Zīmīgās sakarības starp Saules, Mēness un Zemes izmēru attiecībām un Mēness orbitālās īpatnības, tāpat arī Zemes diennakts tagadējais garums, - tas viss attiecināms tikai uz pilnīgi attīstītas cilvēces laikmetu. Senatnē tādu attiecību nebija, un arī tālā nākotnē tās izgaisīs. Skaitļu virkne, kas mūs brīdina par «vēsti», nepārprotami adresēta mūsu laikmetam.

Metriska sistēma Orbitālās īpatnības un izmēru attiecības ir fiziski faktori un to savstarpējā mijiedarbība ir reāla neatkarigi no izmantotajām mērvienībām. Līdz šim nav noskaidrota megalītiskās sistēmas izcelsme, bet metriskās sistēmas dzimšanas diena gan precīzi reģistrēta dokumentos. Lai gan metriskajai sistēmai pilnībā atbilst pirms vairāk nekā 4000 gadiem radītā šumeru mērvienību sistēma, ir zināms, ka tā izveidota, nosakot Zemes polāro apkārtmēru.

Metriskā sistēma izveidota, rēķinot, ka Zemes apkārtmērs ir 40 (XX) kilometru. Ekvatora līnija ir mazliet garāka par polāro apkārtmēru, bet praktiski Zeme šo attālumu veic katru diennakti.

Tikmēr Mēness ik pa 27,3217 diennaktīm nesteidzīgi pievārē 10 920,8 kilometrus. Tas atbilst 400 km Zemes diennaktī - ar precizitāti, kas pārsniedz 99,99 procentus. Kārtējais faktors, kas raksturīgs tikai cilvēka eksistēšanas laikmetam.

Skaitlis 400 jau ieņem centrālo vietu cilvēku zināšanās par Mēnesi: Mēness atrodas četrsimtreiz tuvāk mums nekā Saulei un ir tieši tikpat reižu mazāks. 400 kilometri tagadējā Zemes diennaktī varētu vēstīt: Mēness arhitekts zinājis, ka lietosim kilometrus un skaitīsim Saules diennaktis.

Katrā ziņā Mēness ātrums ir tieši viens procents Zemes ātruma. Bet Zeme griežas simtreiz ātrāk par Mēnesi. Apbrīnojami apaļi cipari!

Kārtējā liecība, ka Mēness ir mērķtiecīgi projektēts, izmantojot metrisko sistēmu, turklāt tas riņķo ap Zemi ar nemainīgu ātrumu - vienu kilometru sekundē! Jāatzīst gan, ka ātrums orbītā mazliet svārstās, tomēr nenokrīt zemāk par 0,964 km sekundē un nepārsniedz 1,076 km sekundē.

Kilometram ar Mēnesi ir vēl kāda interesanta saistība. Lai to izprastu, jāzina, ka Saules diametra garums atbilst 109,2 Zemes diametriem. 109,2 Saules diametri atbilst attālumam starp Zemi un Sauli, kad tā atrodas orbītas tālākajā punktā.

Mēness apkārtmērs ir 109,2 x 100 kilometri.

Vai tas nav apbrīnojami?

Attiecību un skaitļu saistību var aplūkot 16. zīmējumā.

Daudziem faktoriem nemaz nevajadzētu būt saistītiem. Aplūkojot katru no tiem atsevišķi, jebkura neparastā saistība varētu šķist nejaušība, tomēr pienāk brīdis, kad sakritības kļūst tik biežas, ka jau liecina par kādu sistēmu.

Ceturtais pielikums APTUMSUMU MEHĀNIKA Iespaidīga melna ēna, kas pamazām aizklāj Mēness disku: šī aina joprojām valdzina daudzus jo daudzus cilvēkus, lai gan dzīvojam laikmetā, kad zinām ne tikai šis parādības cēloni, bet varam arī precīzi noteikt aptumsuma sākumu. Senajām civilizācijām šādu zināšanu nebija, un cilvēkiem tādā brīdi, iespējams, šķita, ka pienācis pasaules gals.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Džeralds Hokinss izteica domu, ka vismaz viens no Stounhendžas (Anglijā, Solsberi līdzenumā) mērķiem bijis - paredzēt aptumsumus. Rūpīgi izpētījis seno monumentu, kas ir vecāks par piectūkstoš gadiem, Hokinss iemūžināja informāciju masīvā skaitļošanas datorā. Viņš secināja, ka Aubrey Holes, piecdesmit sešas krīta alas līdzās Stounhendžas stāvakmeņiem, bijušas gudri izstrādāts projekts, kas domāts, lai noteiktu gan Saules, gan Mēness ap​tumsumus.46 Mūsdienu Irākas teritorijā atrastās māla plāksnes, kas datētas ar seno šumeru laikmetu, kurš sākās ap 3000. g. p. m. ē., liecina par to, ka cilvēki centās paredzēt aptumsumus. Nav ne mazāko šaubu, ka babilonieši, kas gāja šumeru pēdās, bija tik prasmīgi, ka spēja precīzi noteikt Saules un Mēness aptumsumu laiku.

Senie ķīnieši, indieši, ēģiptieši, Amerikas pamatiedzīvotāji un daudzas citas tautas pielika daudz pūļu, lai gūtu izpratni par astronomijas pamatiem un varētu noteikt aptumsumus. Šīs pūles, protams, ļāva cilvēcei ievērojami pilnveidot ar neapbruņotu aci apgūtās astronomijas un matemātikas zināšanas.

Astronomijas attīstību varētu izskaidrot dažādi, tomēr galvenais bija varas sagrābšana. Jebkurš potenciāls valdnieks (laicīgais vai garīgais), kas spēja paredzēt aptumsuma laiku un vietu, varēja izmantot šo situāciju saviem nolūkiem.

Parasts mirstīgais uzskatīja aptumsumus par nejaušību, taču tā vis nav. Tomēr Zemes un Saules mijiedarbība ir tik komplicēta, ka aptumsuma likumības ir grūti noteikt. Atklājis likumsakarību, valdnieks varēja nodot noslēpumu citam valdniekam, un visa sabiedrība tiktu brīdināta par aptumsuma tuvošanos.

Paredzēšanas process lielākajai sabiedrības daļai droši vien šķita varena maģijas izpausme: ja karalis vai priesteris padzina tumšo pūķi, kas grasījās aprīt Sauli vai lika asiņot Mēnesim, viņa vara tika nodrošināta uz ilgu laiku.

Laika gaitā mūsu senči atklāja, ka aptumsumi notiek sistemātiski un zināmā laikposmā, saskaņā ar tā saukto sarosa ciklu. Jēdzienu saross ieviesa astronoms Edmonds Hellijs (1656-1742); jādomā, tas atvasināts no babiloniešu vārda.

Sarosa ciklā ir 6 585,3 diennaktis (18 gadi, 11 diennaktis, 8 stundas). Tajā parādās trīs dažādu modeļu saplūsme. Viens ir sinodiskais mēnesis (no jaunmēness lidz jaunmēnesim), otrs - drakoniskais mēnesis (no orbītu mezglpunkta līdz orbītu mezglpunktam [sk. tālāk par Mēness mezglpunktiemļ), un trešais - anomālistiskais mēnesis (no perigeja līdz perigejam ļsk. tālāk informāciju par Mēness perigeju)).

Plus mīnus divas stundas 223 sinodiskie mēneši, 242 drakoniskie mēneši un 239 anomālistiskie mēneši sakrīt, un tad notiek aptumsums. Saules sistēmas darbības principi atgādina pārnesumu kārbas darbību: tāpat kā pārnesumu kārbā, jebkura norise agrāk vai vēlāk atkārtojas.

Sarosa cikls ir ļoti precīzs, tomēr līdzās tam darbojas vairāki līdzīgi cikli. Sarosa cikls nosaka, ka aptumsums, kas notiek šodien, atkārtosies pēc 6 585,3 diennaktīm un tam būs visai līdzīgas ģeometriskās īpatnības. Tomēr sistēma mazliet pieviļ, nākamie cikla aptumsumi tajā pašā zemeslodes vietā nav tik labi redzami. Katrs sarosa cikls ilgst ap 1200 gadu (aptuveni sešdesmit seši aptumsumi), un tad sistēma sairst.

Ja sarosa cikls sākas Ziemeļpola tuvumā, tad līdz ar katru nākamo aptumsumu tas pakāpeniski virzās uz ziemeļiem, līdz beigu beigās pazūd Ziemeļpolā. Līdzīgi tas notiek arī pretējā virzienā.

Jādomā, ka babiloniešiem, tāpat arī senajiem grieķiem, sarosa cikls bija zināms. Ka apgalvo

Džeralds Hokinss, to zinājuši arī Stounhendžas celtnieki. Kaut kas līdzīgs sarosa ciklam senatnē lieti noderēja: kaut arī nākamais aptumsums varēja nebūt tik iespaidīgs, tas vienalga tika paredzēts, un tas varēja būt tiklab spēcīgāks, kā ne tik spēcīgs. (Labāk sapulcināt cilti uz mazāk iespaidīgu šovu nekā zaudēt iespējamu superizrādi!)

Mūsu agrākie pētījumi liecina, ka sarosa cikls nesagādāja grūtības megalītu laikmeta cilvēkiem, kas būvēja Stounhendžu un daudzus līdzīgus monumentus. Megalītu laikmeta kultūrā gada garums bija 366 diennaktis. Tātad līdz sarosa cikla astoņpadsmit gadiem pietrūka tikai divu diennakšu. Divām diennaktīm nav izšķirošas nozīmes, jo Saules aptumsumi notiek tikai jaunmēnesī, bet Mēness aptumsumi - pilnmēness laikā. Citiem vārdiem, kad pēc aptumsuma aprit nepilni astoņpadsmit gadi (mīnus divas diennaktis), nākamajā piln​mēnesī vai jaunmēnesī neapšaubāmi būs aptumsums.

Pat mūsdienās par Saules aptumsumiem nav īstas skaidrības. Iespaidīgs aptumsums, kas bija redzams Ziemeļeiropā 1999. gada 11. augustā, radīja svētku noskaņu, un vēl tagad aculiecinieki atceras tā skaistumu, nevis bailes, ko tas, protams, būtu izraisījis ne tik senā pagātnē. Kad Mēness ieslīd starp Sauli un Zemi, Saules disks pamazām satumst. Pilna aptumsuma laikā Saules disks, kā zināms, tiek aizsegts pilnībā. Kulminācijas brīdī redzams tikai vārgs mirdzums Saules vainagā. Pēc brīža ēna aizslīd, un izlaužas krāšņs gaismas kūlis, veidojot dimanta gredzena efektu. Mūsdienu cilvēkam šī parādība, protams, šķiet tikpat iespaidīga kā vērotājam Babilonā vai Stounbendžā.

Lasītāju, iespējams, pārsteigs fakts, ka, lai kur Saules sistēmā nākotnē aizkuģotu mūsu astronauti vai kosmonauti, viņi nekad nespēs, stāvot uz svešas planētas, redzēt pilnu aptumsumu. Izskaidrojums ir vienkāršs: pilns aptumsums redzams tikai uz Zemes, un par to jāpateicas satriecošu, acīm redzamu sakritību virknei. Pilna aptumsuma laikā Mēness disks aizklāj Sauli nevis gandrīz, bet gan pilnīgi, un tāda aina uz citas planētas visus ārkārtīgi pārsteigtu, jo tur nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Nevienai citai planētai nav pavadoņa, kas būtu pietiekami liels un riņķotu pa orbītu vajadzīgajā attālumā, lai spētu pilnīgi, tomēr ne līdz galam aizsegt Sauli.

Ir zināmi divi galvenie aptumsumu veidi, ko iedala apakšgrupās. Visiespaidīgākais ir Saules aptumsums. Zīmējumā parādīts, kas notiek Saules aptumsuma laikā.

17. zīmējums Kod Mēness ieslīd tieši starp Zemi un Sauli, iespējams pilns aptumsums, taču ro kulminācija redzama tikai samērā nelielā zemeslodes dala un norit pa tā soukro kulminācijas līkni. Šajā piemērā, kur parādīts pilns aptumsums, cilvēks, kas dzīvo kulminācijas līknes tuvumā, redzēs pilnīgi aizklātu Saules disku. Kulminācijas brīdī būs redzams tikai Saules vainags (vienmērīgs, spožs, starojošs nimbs). Lielākā ēna tiek saukta par pilnēnu, un cilvēki, kas stāv zem tās, redzēs daļēju aptumsumu. Ir vēl kāds Saules aptumsumu veids, kas nekad nav pilns aptumsums, - gredzenveida aptumsums. Mēness ir četrsimtreiz mazāks par Sauli un atrodas četrsimtreiz tuvāk Zemei nekā Saule (lai gan ne vienmēr tik precīzi).

Mēness orbīta neveido apli, bet gan elipsi. Dažkārt mūsu pavadonis riņķo mazliet tuvāk Zemei, citreiz tālāk. Kad Saules aptumsuma laikā Mēness atrodas vistālāk no Zemes, tā disks izskatās mazāks un nespēj pilnībā aizklāt Sauli. Tāpēc pilni Saules aptumsumi notiek tikai tad, kad Mēness ir Zemei

vistuvākajā orbītas daļā. Atrodoties vistuvāk Zemei, Mēness ir perigejā, bet vistālāk - apogejā.

Saules aptumsums iespējams tikai tad, kad Mēness ieslīd starp Zemi un Sauli, un tas ir īss lunārā cikla posms, proti, jaunmēness. (Lunārā kalendāra laiks, kad no Zemes Mēnesi neredzam.)

Varētu domāt, ka periodiskā jaunmēness dēļ katru mēnesi jābūt arī Saules aptumsumam, bet tā tas nav. Mēness orbītas plakne neveido ar Zemi tādu leņķi kā Zemes orbīta ar Sauli. Ja abu orbītu leņķi būtu vienādi, tad tiešām katru jaunmēnesi notiktu Saules aptumsums. Mēness orbītas leņķis ir par pieciem grādiem lielāks nekā Zemes orbītas (ekliptikas) leņķis. Saules aptumsums vērojams tikai tad, kad jaunmēness iekrīt laikā, kad Mēness orbīta (ap Zemi) krustojas ar Zemes orbītu (ap Sauli). Punkti uz ziemeļiem un dienvidiem no ekliptikas ir tā sauktie Mēness orbītas mezglpunkti. Tajos Mēness nonāk vismaz divreiz gadā, un tad var notikt Saules aptumsums, ko var novērot no noteiktām vietām uz Zemes.

Otrs aptumsumu veids ir necilāks par Saules aptumsumu, tomēr tāpat būs apbūris mūsu senčus.

Mēness jeb lunārais aptumsums notiek biežāk nekā Saules aptumsums un sākas tad, kad Zemes ēna ieslīd starp Sauli un Mēnesi. Lunārais aptumsums iespējams tieši pretējā laikā nekā Saules aptumsums, t. i., pilnmēnesī, kad no Zemes redzams viss Mēness disks.

Lunārā aptumsuma laikā Mēness disks līdz galam nepazūd, bet tikai satumst un reizumis izskatās tumši sarkans. Tādi lunārie aptumsumi notikuši arī senatnē, kad tos uzskatīja par nelaimes vēstnešiem un, iespējams, tie izraisīja tikpat lielas bailes kā Saules aptumsumi.

10. zīmējums Zemes ce|š ap Sauli ir cirāds nekā Mēness ce|š ap Zemi. Leņķu arSķirība ir 5", Tāpēc pilns aptumsums iespējams rikai jaunmēnesT, r. i., orbītu mezglpunkrā - vietā, kur krustojos divas orbīfos.

19. zīmējums Lunārais aptumsums iestājas pilnmēnesī, kad Zemes ēna oizklāj Mēnesi. Tā kā Zemes orbītas ap Sauli plakne un Mēness orbītas op Zemi plakne nesokrīr, šis aptumsums katrā pilnmēnesī nenotiek.

Iekams nebijām veikuši dziļākus pētījumus, mēs pat nenojautām, ka aptumsums īstenībā ir nedabiska, ārkārtēja parādība. Visu nosaka skatpunkts, kā parādīts zīmējumos. Izcilais zinātniskās fantastikas meistars Aizeks Azimovs par vizuāli ideālo sakārtojumu teicis: «Visneiespējamākā, neiedomājamākā sakritība.»

20. zīmējums Sojā gadījumā acs lobojā pusē skatās gorām mazajai lodei uz daudz lielāko lodi. Ložu izmērs un attālums starp tām ir tāds, ko skarpunkra dēļ vērotājs redzēs, ka mazā lode pilnībā aizsedz lielo.

21. zīmējums Sojā godījumā možā lode ir vēl možāko, tomēr atrodos tikpat tolu no vērotāja acs. Togod acs redz ori daļu lielās lodes. Ja abu ložu lielums paliek nemainīgs, ber mazāko lodi novieto tuvāk novērorājo acij, mazākā lode atkal Šķietami aizsegs lielo.

22. zīmējums Saules lode ir gandrīz četrsimtreiz lielāka por Mēness lodi. Pati par sevi tā šķiet neparasta, tomēr nenozīmīgo sakritība, taču tā voirs nav tikoi sakritība, jo ņemam vērā to, ko Mēness, būdams tik tuvu Zemei, cik pie|ouj tā orbito, atrodos četrsimtreiz tuvāk Zemei nekā Zeme Saulei. Sājos opsrāk|os, atrodoties starp vērotāju un Sauli, Mēnesim precīzi jūoizMOj Saules disks - viss atkarīgs no skorpunkro.

Pilna aptumsuma laikā mēs faktiski pārdzīvojam sīku Zemes un Mēness vēstures zibsni. Mēness savulaik riņķojis daudz tuvāk Zemei; tad, kad abi debess ķermeņi savu stāvokli vairs nemainīs, mūsu pavadonis atradīsies 1,6 reizes tālāk no Zemes nekā tagad. Ja pieņemam, ka Mēnesim jābūt 4 miljardus gadu vecam, kā arī tradicionālo viedokli, ka vistālāk no Zemes tas būs pēc 15 miljardiem gadu (neņemot vērā faktu, ka Saule tad būs jau aprijusi gan Zemi, gan Mēnesi), Mēness ceļojums no Zemei vistuvākā punkta līdz tālākajam ilgs 19 miljardus gadu. Mēness izmērs ir nemainīgs, tāpat kā, protams, arī Saules izmērs. Pastāv visai niecīga iespēja, ka Mēness disks, vērojot no Zemes, aizklās Sauli tik nevainojami kā mūsdienās. Tas, ka Mēness to spēj tieši tagad, kad esam attīstījušies līdz pietiekami gudrai sugai, šķiet gandrīz vai neticami. Lai speciālisti sauc to «tikai par vienu no parādībām», tā tomēr ir visneiespējamākā, neiedomājamākā sakritība.

Protams, ja Mēness būtu mazliet lielāks vai mazāks nekā tagad, mēs Saules aptumsumus neredzētu.

Mazāks Mēness izraisītu aptumsumus tikai sirmā pagātnē, kad tas atradās daudz tuvāk Zemei nekā šobaltdien.

Tagad parunāsim par Mēness dimensijām. Salīdzinājumā ar centra planētu Mēness ir milzīgs. Tā apkārtmērs ir tikai 3,66 reizes mazāks nekā Zemei. Citam debess ķermenim, Marsam, ir divi pavadoņi, bet tie līdzās Mēnesim ir tik mazi, ka tos varētu pamatoti pielīdzināt asteroīdiem. Pat ņemot vērā Visuma lielo planētu gabarītus un pavadoņu pārbagātību, Mēness vienalga ir piektais lielākais debess ķermenis

visā Saules sistēmā.

Pēc rūpīgas Mēness iežu analīzes (tos atveda ASV astronautu un padomju bezapkalpes misijas) atklājās, ka tie ir ļoti līdzīgi uz Zemes sastopamajiem iežiem. Analīze pierādīja, ka abu planētu ieži radušies vienādā attālumā no Saules, tāpēc Zemei un Mēnesim neapšaubāmi ir kopīga izcelsme. Tomēr Mēnesim piemīt kāda grūti izskaidrojama īpatnība: Mēness ir 3,66 reizes mazāks par centra planētu, bet tā masa salīdzinājumā ar Zemes masu ir tikai 1/81 daļa.

Ja tāda paša lieluma Mēnesim, kāds tas ir tagad, būtu visi Zemes ieži, tas būtu daudz smagāks.

Savukārt ja tam būtu Zemei raksturīgie ieži un tagadējais gravitācijas spēks, Mēness būtu krietni mazāks.

Par šiem faktiem pamatīgāk diskutē citās instancēs; taču Mēness sastāvs ir dīvains - to veido ļoti viegli, Zemei līdzīgi ieži, kas piešķir tam pietiekamu lielumu, lai izraisītu pilnu Saules aptumsumu un vienlaikus tādu gravitācijas spēku, lai, slīdot garām Zemei, Mēness nesaārdītu tās virsmu gabalos.

Visumā, kur ir bezgala daudz brīnumu un viens no tiem, kā esam pārliecinājušies, ir bezgala liels, protams, sastopamas parādības, kas šķiet neparastas sakritības. Pat konservatīvie astronomi atzīst, ka pilni aptumsumi ir gluži neiespējami, viņi uzskata tos par liktenīgām nejaušībām. Mēs esam citās domās!

Piektais pielikums PASAULE MIEŽU GRAUDĀ Iepriekšējā grāmatā, Civilization One, aprakstījām vairākas senas mērvienību sistēmas. Visvairāk mūs pārsteidza šumeru sistēma, kas radās tagadējās Irākas atrašanās vietā apmēram tolaik, kad Lielbritānijā un Francijā bija megalītiskās kultūras uzplaukums. Pētījumi, ko veicām, rakstot šo grāmatu, rosināja atgriezties pie dažiem šumeru mērvienību sistēmas aspektiem. Iespējams, cita vēsts daļa, kas attiecas uz cilvēces izcelsmi un progresu, atklāsies šumeru pasaules mērīšanas metodēs. No lineāro garumu, svaru un mēru pārbagātības varējām rekonstruēt visu šumeru mērvienību sistēmu, kāda, mūsuprāt, tā sākotnēji bija iecerēta. Jau demonstrējām, kā šumeri izmantoja svārstu un planētu Veneru, veidojot lineārā garuma pamatvienību, kas nosaukta par dubultkušu. Līdz mūsu laikiem saglabājušās šumeru valdnieka Gudeas statujas liecina, ka dubultkušs atbilst 99,88 cm. No dubultkuša šumeri atvasināja tilpuma un svara mērvienības, izmantojot kubu ar skaldnēm dubultkuša desmitās daļas garumā. Šajā kubā ielieta tīra ūdens daudzums veidoja šumeru tilpuma mērvienību silu. Tā paša ūdens smagums bija šumeru masas mērvienības mana un mina. To visu izlobījām no šumeru rakstiem un sīki jo sīki aprakstījām grāmatā Civilization One. 47 Dubultkušs acīm redzami iegūts, darbinot svārstu un novērojot planētu Veneru, tomēr tas nebija vienīgais šumeru mērvienību sistēmas veidošanas paņēmiens. Viņu sistēmā viss balstās ari uz necila miežu grauda lielumu, formu un svaru. Šumeru valodā miežu graudu sauca - se. Pirms mūsu pētījumiem daudzi eksperti šaubījās, ka šumeri miežu graudu izmantojuši mērsistēmas radīšanai. Valdīja vispārējs uzskats, ka sākumā šumeri lietojuši miežus tāpat kā mēs, piemēram, Rietumeiropā, bet, tāpat kā eiropieši, arī viņi beigu beigās izmantojuši tos izmēra un svara noteikšanai, kam vairs nebija nekādas saistības ar miežiem. Šumeri uzskatīja, ka 360 miežu graudi veido dubultkušu, taču šumeru kultūras speciālisti to dedzīgi noliedz vai vismaz ignorē.

Mūsu vispusīgie pētījumi pārliecinoši pierāda, kāpēc eksperti nonāca līdz šādam secinājumam. Viņi, protams, domā, ka šumeri, izmantojot miežu graudus par sīkām garuma mērvienībām, graudus būs gluži vienkārši sabēruši. Acīmredzot tieši tāpēc radies uzskats, ka sēklas galu galā zaudējušas jebkādu saistību ar mērvienību, jo šajā gadījumā tās tiešām neko neizsaka. Taču mēs atklājām, ka sēklas, kas saliktas uz šķautnēm, gals pret galu (kā rūpīgi saverot kaklarotā), ideāli iederas šumeru mērvienību sistēmā.

Ar praktiskiem piemēriem turpinājām pamatot, ka šumeriem, mērot vidēji liela mieža grauda svaru, bijusi pilnīga taisnība, un jutāmies ārkārtīgi pārsteigti, atklājot, ka mūsdienu miežu grauds ir gandrīz tikpat liels un tikpat smags kā šumeru laika miežu grauds.

Var pierādīt, ka masas mērvienības šumeru sistēmā ir nemainīgas un acīmredzot mērķtiecīgi piesaistītas Zemes masai. Varbūt tas izklausās neticami, runājot par tik senu civilizāciju, tomēr, ja aplūkojam attiecīgos skaitļus, gaist visas šaubas.

Senajos šumeru rakstos atklājas uzskats, ka svara mērvienībā mana ietilpst 10 800 miežu graudu.

Dubultmanā ieliets ūdens, pieņemot, ka dubultkušs ir 99,88 cm un kuba skaldnes desmitreiz īsākas, sver 996,4 gramus.

Aprēķināts, ka Zemes masa ir 5,976 x 1024 kg. Izdalot šo skaitli ar 0,9964, lai noteiktu, cik dubultmanu ietilpst Zemes masā, ieguvām 5,99759 x 1024 dubultmanas. Tas ir tik tuvu 6 x 1024 (99,99 procenti), ka neapšaubāmi bijis iecerētais skaitlis. Tā kā manā ir 10 800 un dubultmanā 21 600 miežu graudu, varam secināt, ka Zemes masa sver tikpat, cik 1296 x 1029 miežu graudi. Rezultāts nešķiet pārāk iespaidīgs, tomēr vairākos aspektos ir ļoti nozīmīgs.

Ja Zemi varētu sadalīt daivās kā apelsīnu, atklātos, ka ikvienas Zemes daivas 1/360. daļas masa

atbilst 3,6 x 1026 miežu graudiem. Izdalot rezultātu ar 60, iegūstam 6 x 1024 miežu graudus, bet izdalot vēlreiz ar 60, iegūstam 1 x 102! miežu graudus, ko var pārvērst skaitlī 100 000 000 000 000 000 000 000.

Mūsu piemēra sākumpunkts bija Zemes masa: 6 x 1()24 dubultmanu, un šumeriem tas būtu raksturīgi (viņiem bija sešdesmit sistēma: bāzes skaitlis sešdesmit).

Grāmatā Civilization One jau paskaidrojām, kāpēc to visu nevar uzskatīt tikai par sakritību. Kā zināms, šumeriem bija ideāli saskaņota garuma, tilpuma, masas, platības un laika mērvienību sistēma, kurā vienmēr izmantoti vieni un tie paši pamatskaitļi. Šumeru mērvienību sistēmu var rekonstruēt ar svārsta palīdzību, kas uzstādīts, lai novērotu Veneras kustību pār vienu apvāršņa loka grādu, vai arī ar citu metodi, kuras pamatā ir necilais miežu grauds.

Interesanti, vai paši šumeri zināja, cik satriecoša ir viņu mērvienību sistēma? Mums radies iespaids, ka sistēma lieti noderējusi tirgus vajadzībām un lauksaimniecībā, nodrošinot godīgus mērījumus visā šumeru sabiedrībā, tomēr diez vai priesteri zināja Zemes izmērus, kur nu vēl masu. Visticamāk, ka tādi jēdzieni šumeriem bija sveši.

Acīmredzot tas ir kārtējais pierādījums, ka cilvēces attīstībā notikusi tieša, mērķtiecīga iejaukšanās.

Citiem vārdiem, kā liecina šumeru mitoloģija, kāds «mācījis» viņiem svaru un mēru sistēmu un skaidrojis, kā lietot skaitļus. Tātad skolotāji, piedāvājot šumeriem saskaņotu, daudzkārt izmantojamu mērīšanas sistēmu, ievirzīja seno sabiedrību mūsdienīgas civilizācijas sliedēs. Apzināta miežu grauda izmantošana tikai pierāda, cik liela nozīme ir vēstij par senajiem veikumiem cilvēces labā. Šķiet neiespējami, ka tik izplatītais miežu grauds izmantots lieluma un svara mērvienībās nejauši - jādomā, ka tas tika veidots ģenētiski. Šumeri izmantoja miežus maizes cepšanai, taču no miežiem brūvēja ari alu un dzēra to daudzus gadsimtus, kamēr vien pastāvēja viņu sabiedrība.

ATSAUCES 1 2 3 4 5 6

Fox News: June 18"' 2004 Healh, Robin: Sun, Moon and Earth |«Saule, Mēness un Zeme»). VVooden Books Ltd, 2001 Knight C and Lomas R: Uriel's Machine [«Uriela mašīna»|. Arrow, 2000 Shlain L: The Alphabet Versus Godiless. Arkana, 1998 Havvkins G: Stonehenge Decoded. Hippocrene Books, 1988 Graham, Joseph VValter: The Palaces of Crete («Krētas pilis»]. Princeton Univer- sity l'ress,

1962

7 Jēdziens library ange! («bibliotēkas eņģelis») tiek lietots pētnieku vidū neparastos brīžos, kad nepieciešamā informācija šķiet uzmeklējam viņus pati. Tā, protams, ir tikai laimīga sagadīšanās, ka pētniekam, meklējot svarīgus materiālus, laiku pa laikam uzsmaida veiksme. s Izsmeļošu Alē (Allais) aprakstītā efekta izklāstu meklējiet internetā: http://www . flvingkettle.com/allais/eclipses.htm 9 Hartmann, VVilliam K: Origin oftheMoon. Lunar and I'lanetary Institute, llous- ton, 1986 '"Hartmann VV K and Dāvis, D R: karus [«Ikars»j. Edition 24, Cornell University, 1975 11 l.issauer, J. J: «It is not easy to make the moon» |«Nav viegli radit Mēnesī»).

Nature Magazine 389, 1997 l2 Ruzicka, A., Snyder, G. A. and Taylor, l.. A.: «Giant Impact and Fission Hy- potheses for the origin of the moon»: a critical review of some geochemi- cal evidence [«I.ielas sadursmes un šķelšanas hipotēzē sakarā ar Meness izcelsmi»: kāda ģeoķimiska pierādījuma kritika»]. International Geology Review 40, 1998 13 Knight, Christopher and Butler, Alan: Civilization One. VVatkins Books London, 2004 1 4 Shklovskii, 1 S and Sagan C: Intelligent Life in the Universe |«Saprātīga dzīvība Visumā»].

Emerson-Adams, 1998 ,s Hood L L: The American Geophysical Union's Research l.etters |Amerikas ģeofiziķu biedrības pētījumi|. August 1", 1999 16 Bhattacharjee C et al: «Do animals bite more during a full moon? Retrospective observational analysīs.» |«Vai dzīvnieki biežāk sakož pilnmēness laikā? Rūpīgs retrospektīvs pētījums.»] British Medical Journal. 2000 December 23; 321 (7276): 15S9 - 1561 ,7 l.ieber A L: «Human aggression and the lunar synodic cycle» |«Cīlvēka agresivitāte un lunārais sinodiskais cikls»]. Journal ofClinical Psychiatry». 1978 May; 39 (5): 385 - 92 18 1.askar, J, Joutel, F & Robutel P: Nature 361, 1993 '''Comin N F: What If the Moon Didn't Exist? |«Kas notiktu, ja nebūtu Mēness?»] HarperCollins l'ublishers, 1993 2o vVegner, All'red W, The Origin of Continents and Oceans. Pirmoreiz publicēts 1915. gadā, izdevējs nav zināms. Published Dover Publications, Dover, 1966 21 N F Comins, Voyages to Earth That Might Have Been. HarperCollins New York 1993 22 Nature, Genetics, DOI: 10,1038/ngl508 2:1 Rennie J: «15 Ansvvers to Creationist Nonsense» [«Atbildes uz kreacionistu blēņām»].

Scientipc American. July 2002 24 Rose C & VVright, G: «Inscribed matter as an energy-efficient means of commu- nication with an extraterrestial civilization» [«Iekalta vēsts kā iedarbīgs sakaru līdzeklis saziņā ar ārpuszemes civilizāciju»]. Nature vol 431 p 47 2S ļacobsen, Stein B: «How Old ls Planēt Earth?» |«Cik veca ir planēta Zeme?»] Science Jun 6 2003: 1513 - 1514 2 6 Haas J, Creamer W & Ruiz A: «Dating the Late Archaic Occupation of the Norte Chicago

Region in Peru» ļ«Pēdējais senās apdzīvotās vietas Nortčikāgas apvidū, Peru, datējums»]. Nature 432, 1020 - 1023 27 Flevv A: How to Think Straight. Prometheus Books. (2nd edition) 1998 28 1.athe R: «Fast Tidal Cycling and the Origin of Life» [«Pastāvīgs plūdmaiņu cikls un dzīvības izcelsme»], karus 168 (1) (2004) 2 9 Yockey, Hubert P: Information Theory and Molecular Biology [«Informācijas teorija un molekulārā bioloģija»]. Cambridge University Press, UK, 1992 30 Dembski VVilliam A: The Design Inference: Eliminating Chance Through Small Prnha- bilities [«Projekta secinājums: nejaušības izslēgšana cauri sīkām iespējamībām»]. Cambridge: Cambridge University Press. 1998 J1 Morovvitz, H J: «The Minimum Size of Celis, Principles of Biomolecular Organizations» [«Minimālais šūnu izmērs, Biomolekulāro struktūru principi»], eds. G.F..VV. VVostenholme and M. O'Connor, London: J. A. Churchill, 1966 3 2 Mora, Peter: «Urge and Molecular Biology» [«Dzinulis un molekulārā bioloģija»]. Nature, 1963 3 3 Bernai J D: The Origins of Prebiological Systems and Their Molecular Matrices [«Prebioloģisko sistēmu izcelsme un to molekulārās matrices»]. 1965 34 Hoyle, F: «The Universe: Past and Present Reflections» [«Visums: pagātnes un tagadnes atspulgi»], Engineering and Science, November 1981 35 Hoyle, F: Intelligent Universe |«Saprātīgs Visums»]. M Joseph London, 1983 36 Davies, P: «The Ascent of Life» [«Dzīvības posms»]. New Scientist, 11 December, 2004 37 Ādams, D: The Hitchhiker's Guide to the Galaxy. Tor Books, London, 1979 38 Hoyle, F: The Black Cloud. Buccaneer Books lnc (1992) 39 Knight, C & Lomas R: The Book ofHiram [«Hirama grāmata»]. Arrow, 2004 40 Hronobots: atvainojiet par jaunvārdu, bet tas šķiet īstais apzīmējums mehānismam, kas laužas cauri laikam.

41 Deutsch, D & I.ockwood, M: «The Quantum Physics of Time Travel» [«Kvantu fizika sakarā ar ceļojumiem laikā»], Scientific American, March 1994 43 Deutsch, D & Lockvvood, M: «The (Juantum Physics of Time Travel», Scientific American, March 1994 4 4 Davies, P: «Do we have to spell it out?» («Vai mums tas jāizskaidro?»] New Scientist, 7, August 2004 4 5 Knight St Lomas: Uriel's Machine. Transworld Books, London, 1999411 Knight fc: Butler: Civilization One, Watkins Books, London, 2004 47 Havvkins, Gerald: Stonehenge Decoded. Hippocrene Books, London, 1988 48 Knight & Butler: Civilization One, VVatkins Books, London, 2004

ALFABĒTISKAIS RĀDĪTĀJS

akmens laikmets 23, 32, 37, 52, 152, 165, 167, 197, 251 akrēcija 153 Alē, Moriss (Maurice Allais) 47 Alens, Mildreds (Mildred Allen) 48 angļu mārciņas 41 antropais princips 110, 111 apkārtmērs ekvatora 46 Mēness 162, 171, 275 polārais 35, 36, 44, 165 Saules 274 Zemes 44, 275 apogejs 284 Apollo misijas 77, 84, 87 aptumsums Mēness 281-285 Saules 12, 16, 27, 45, 47, 50, 56, 283-286, 288, 289 Arābu pussala 26 Aristarhs (Aristarchus) 56 Arizonas universitāte (University of Ari​zona) 88 Arjabata (Aryabbata) 56 Armstrongs, Nils (Neil Armstrong) 79, 110 Artemīda (Artemis) 26 asirieši 28 astenosfēra 80, 82, 83 astotdaļjūdze 43, 44 ASV 66, 71, 72, 74, 75, 76, 80, 135, 143, 218, 246, 288 Ašers, Džeimss (James Ussher) 136, 137 Aubrey Holes 279 Azimovs, Aizeks (Isaac Asimov) 14, 286 babilonieši 26, 28, 280, 281 babiloniešu Sins 26 Batlers, Alans (Butler Alan) 2, 3 Bernals, Dž. D. (/. D. Bernai) 190 Blanšārs, Abri (Blancliard, Abri) 17 Bojāji (Bolyai) 247 Borels, Emīls (Emil Borel) 189 Bors, Nilss (Niels Bolu) 194, 248 Brauns, Verners fon (Vemher Von Braun) 71 Brown-Root korporācija 87 budistu/budisms 200, 246 Callanish 24 Cerridwen 26 Čērčils, Vinstons (Winston Churchill) 70 Dabiskās izlases teorija 61 Darvins, Čārlzs (Charles Darwin) 61 Darvins, Džordžs (George Danvin) 61 Deics, R. (R. Deitz) 116 Deiviss, Pols (Paul Davies) 145, 147, 148, 193, 221, 241, 242, 244, 260 Dembskis, Viljams M. (William M. Dembski) 189 Dēmokrits (Democritus) 55 Deiviss D. R. (D. R. Dāvis) 63 Diāna (Diana) 26 Dienvidpols 46, 77, 97 Dieviete 22, 25, 26 Dievmāte (Oreat Goddess) 22 Dievs 9, 30, 58, 111, 134, 137, 191, 197, 199-210, 212-214, 225, 226, 228, 230, 245, 246, 248 DNS 126, 127, 131, 178, 180, 181, 183186, 188-192, 240-244, 246-250, 258, 259 Doičs, Deivids (Dāvid Deutsch) 231235, 260 Dordoņa (Dordogne) 20 Dreiks, Frenks (Frank Drake) 142, 143 dubultkušs 39, 174, 292, 293 Džefersons, Tomass (Thomas Jefferson) 40-42 Džefriss, Harolds (Harold ļeffries) 61 Džonstons, Kens (Ken Johnston) 87 ebreju Lieldienas 30 Edamss, Duglass (Douglas Ādams) 209 Ēģipte 24, 25, 167 Einšteins, Alberts 31, 221, 236, 260 Eivberija (Avebury) 253 ekliptika 14, 16, 284, 285 ekvators 94, 95, 96, 98 Eidokss no Knidas (Eudoxus of Cnidus) 55 Ešers, Mauritss Kornēliss (Maurits Cor-

nelis Escher) 247 Everets III, Hjū (Hugh Everett III) 234 evolūcija 18, 78, 109, 128-131, 134, 135, 137, 138, 152, 156, 179, 186, 190, 191, 193, 195, 223, 225, 228, 232, 237, 246, 249 Flū, F.ntonijs (Anthony Flew) 177, 178, 179, 191, 202 Fuko, Žans Bernārs Leo (jean Bernard Leon Foucault) 46 Fra Mauro misija 85 Francija 17, 18, 32, 59, 201, 207, 223, 239, 291 Gagarins, Jurijs 75, 76 Galilejs, Galileo (Galileo Galileī) 57 - 59, 134, 163, 261, 262 garuma grādi 60, 61, 266 Gēdels, Kurts (Kurt Godel) 234 gešs (gesh) 40, 268 Greiems, Džozefs (Joseph Graham) 37, 42 Grinspūns, Deivids (Dāvid Grinspoon) 123 Gudea (Gudea) 268, 291 Gudijs, Tomass (Thomas Goodey) 49, 50 Ilaass, Džonatans (Jonathan Haas) 168 Haldeins Dž. P. S. (/ P S Haldane) 253 Hartmans, Viljams K. (VVilliam K. Hartmatm) 63 - 65, 296 Heizenberga nenoteiktības princips (Heisettberg uncertainty principle) 178 Ileizs, Freds (Fred Haise) 85 Ilejs, Dž. S. (/. S. Hay) 141 Hellijs, Edmonds (.Edmond Halley) 280 Hess, Harijs (Harry Hess) 116 hieroglifi 148, 149 Hiparhs no Rodas (Hipparchus of Rho- des) 56 Hjūms, Deivids (Dāvid Hume) 200 Ho, I.ēne (l.ene Hau) 238 Hofmans, Niks (Nick Hoffman) 118- 121, 126 Hokings, Stivens (Stephen Hawkiņg) 236, 239 Hokinss, Džeralds (Gcrald Hawkins) 28, 279, 281 Holmss, Arturs (Arthur Holmes) 115, 116 homo sapiens 130 - 132, 206 hronometrs 61 llruščovs, Ņikita 72, 76 Huds, Lons (Loti Hood) 88 Huks, Roberts (Robert Hooke) 255 Inanna (Ittanna) 40 Indas upes ieleja 167 Intaktās notveršanas teorija (Intact capture theory) 62 Ishattgo kauls 18 Isturitz zizlis 17, 18 Ixchup 26 Jakobsens, Steins B. (Stein li. jacobsen) 154, 297 Janskis, Karls (Kari ļansky) 141 Jaunā Derība 225 Jēzus Kristus 29, 30, 136, 201 Jokijs, Hūberts P. (Hubert P. Yockey) 187, 188, 191 Jūerijs, Harolds (llarold Vrey) 182 Jupiters 58, 78, 219, 255 Kanapa, Robiņa (Robin Canup) 65, 296 Kants, Imanuels (Immanuel Kaut) 200 Karnegī institūts (Carnegie Institute) 88 Kaspari, Reičela (Rachel Caspari) 18 Katoļu baznīca 133 Kaufmans, Deivids A. (Dāvid A Kaufmanri) 186, 187 Kenedijs, Džons F. (John f. Kennedy) 71, 76, 79, 80 Kernans, Jūdžins (Eugene Cernan) 81 Kilijs, Terenss (Terence Kealey) 171 Klārks, Arturs Č. (Arthur C Clarke) 77, 214 Koakrēcijas teorija (Coaccretion theory) 62 Kokoni, Džuzepe (Giuseppe Coccorti) 143 Kominss, Neils F. (Neil F. Comins) 107, 125, 126, 128 Kona (Kona) 64

Konstantīns I (Constantine I) 30 Kontrakcijas teorija (Contraction theo- ry) 115 Kornelas universitāte (Cornell University) 88, 143 Koroļovs, Sergejs 72, 73 Krauss, Lorenss (Lawreiice Krauss) 137 kreacionisti 135137, 187, 199, 200, 203, 209, 225, 230, 246, 251, 297 kristietība 56, 59, 136, 198, 203 Krīžu jūra (Mare Crisium) 23 Kubriks, Stenlijs (Stanley Kubrick) 77, 79, 148 kušs (knsh) 42 Kuu (Kuu) 26 kvantu mehānika 193, 194, 198, 236, 248 ķelti 26 Laitfuts, Džons (John Lightfoot) 135- 137 Laskārs, Žaks (Jactjues Laskar) 102 Lasko (Lascaux) 17 Leits, Ričards (Richard Lathe) 184 -186, 188 Lielā trieciena teorija (Big Whack Theory) 63-66, 68, 82, 84, 154 Lielais sprādziena (Big Bang) 142, 198, 239 Lielās sadursmes hipotēze (Giant Impact Hypothesis) 64 Lieldienas (Easter) 29, 30 Lisoers, Džeks (Jack Lissauer) 67 litosfēra 118, 122, 123, 125, 212 Lobačevskis 247 Lokvuds, Maikls (Michael Lockwood) 231 -233, 235 Londonas Zinātnes muzejs 46 Louels, Pērsivals (Percival Lowell) 216 Loumass, Roberts (Robert Lomas) 2, 3, 24 Lovels, Džims (Jim Lovell) 85 Lozela (Laussel) 20 - 22 Lozelas Venera 20 - 22 Meishova (Maes Howe) 167 Magelāns, Ferdinands (Ferdinand Magellan) 134 Makdermots, Lerojs (LeRoy McDermott) 21 Makdonalds, Gordons (Gordon McDo​nald) 88 Makgeiens, Freds (Fred McGehan) 160 Marss 51, 121-125, 132, 138, 154, 215-217, 288 maskoni 77, 79, 89, 158 Mastropaolo, DžozefsA. (JosephA. Mastropaolo) 189, 190 mazās planētas (jilanetesimals) 220 Mebiusa princips 248 Mēbiuss, Augusts Ferdinands (August Ferdinand Mtibius) 247 megalītu/megalītisks 28, 31, 32, 34, 36, 40, 41, 52, 167, 207, 250, 253, 261, 262, 269, 272, 282 megalītiskā colla 38 megalītiskais jards 34, 36, 39, 51, 164, 165, 173, 207, 262, 263, 266 Melits, Ronalds (Ronald Mallett) 237, 238, 260 melnais caurums 157, 233, 234, 238, 239 Mēness aptumsums 27, 134, 279, 280, 282 Mēness ieži 64, 66, 69, 81, 153, 154, 288 Mēness kalendārs 17, 18, 21, 26, 30, 132 Mēness modulis 84, 86, 87 menstruālais cikls 21 miežu grauds (graudi) 208, 292 - 295 Millers, Stenlijs (Stanley Miller) 182 Minoja kultūra 37 Minoja pēda 37 Mitruma jūra (Mare Humoram) 23 Mora, PIters T. (Peter T. Mora) 190 Morisons, Filips (Phillip Morrison) 143, 144 Mūrs, Čārlzs (Charles Moore) 172 Nacionālais ģeofizikas pētniecības insti​tūts I laiderabada (National Geophysictil Research Institute, Hyderabad) 49 » Naits, Kristofers (Kriss) (Christopher

Night, Chris) 2, 3, 24 Nana (Nana)25 Nanotehnoloģija 192 NASA (National Aeronautics and Space Administration) - Nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde 35, 44, 51, 67, 74, 75, 77, 79, 80, 84, 86-88, 106, 143, 192, 212, 272 neandertālieši 130, 206 New Scientist 45, 49, 145, 298, 299 Nīkajas koncils 30 Nisana (Nisan) 30 Northrop korporācija 87 Notverto asteroīdu teorija 66 Nouta (Knowth) 24 N'ūbigina, Hilarija (Hilary Newbigen) 8, 51 Ņūgreindža (Newgra>ige) 23, 24, 167 Ņūtons, Izaks (Isaac Newton) 136, 163 Olivers, Hosē dos' Oliver) 168 Ozīriss 25 paleolīts 18, 19, 20, 22 Patels, Apoorva (Apoorva l'atel) 193 perigejs 281, 284 Pērmans, Dž. Pīters (J. Peter Pearman) 143 perspicillum 58 Piena ceļš 58, 140, 141, 219 pirmatnējais virums 127, 182, 185, 187, 188-190 Pita, Amanda (Amanda Peet) 236 planelarie cikli 20 platuma grādi 46, 60, 93, 95 Plūtarhs (Plūtarchos) 25, 56 Polkinghorns, Džons (John Polkinghor- ne) 198 Popers Karsls, (Kari Popper) 172 enzīms-polimerāzs 193 pulsārs 144, 164 radiācijas fiksēšanas ierīces 69 Raits, Gregorijs (Gregory VVright) 133, 146, 221 Rao, Didjē (Didier Raoult) 180 Rao, M. B. S. (MBS Rao) 49 Rebers, Grote (Grote Reber 141 Renesanse 56, 57, 134 Rennijs, Džons (John Rennie) 137 Ričers, Hārvijs (Harvey Richer) 137 Rigvēda 151 Rimanis (Riemann) 247 Brodgaras Aplis (Ring of Brodgar) 167 Rojs, Ārčijs (Archie Roy) 266 Rozetas akmens 149 Rosvela (Rosvvel!) 217, 218 Rouzs, Kristofers (Christopher Rose) 133, 146, 148, 221 Rubins, Kdvards (Edward Rubin) 243245, 259 Ružička (Ruzicka) 67 Sadursmes noraidīšanas teorija (Colli- sion Ejection theory) 64 Sagans, Karls (Cari Sagan) 88, 257 Saksis, Ervins (Irvin Saxl) 48 samsara 198 Sang-Hī Li (Sang-lleel.ee) 18 sarosa cikls 16, 17, 55, 280-282 Sarpi, l'aolo (Paolo Sarpi) 57 Saturu V, raķete 71, 86 Saturns 62, 78, 219 Saules orbīta 34, 51, 75 Savronovs, V.S. 63 Seki (Secchi) 215 Selēne 26 Senā Mezopotāmija 16, 199 senie grieķi 25, 53, 57, 281 SETI 142-145, 148, 215, 222, 241, 254 Shoemaker-Levy 9, komēta 219 Sī, Kerijs (Kerry Sieh) ģeologs 212 singularitāte 238 sinodiskie cikli 22, 92, 93, 297 Skiaparelli, Džovanni Virdžinio (Giovanni Virginio Schiaparelli) 215 Smitsonu institūts (Smithonian Institute) 46 Snaiders (Snyder) 67 Solomons, Šons K. Sean C. Solomon) 88 Solon 125, 128 Solsberi līdzenums (Salisbury Plain) 36, 279 standartmēri, mārciņa, pinte 38, 39, 41, 42, 72, 81, 165, 250 stienis 42, 43 Stounhendža (Stonelienge) 28, 36, 253, 279, 281, 282 Stuks, Filips (Philip Stooke) 22-24 svārsts dubultkuša svārsts 39, 40, 42 Fuko svārsts 44, 46, 47 megalltiskais svārsts 264 sekunžu svārsts 268 vērpes svārsts 48

Šabojē, Braiens (Bryan Chaboyer) 137 Šapiro, Ervins (lrwin Shapiro) 55, 67 Šeperds, Alans (Atan Shepherd) 75 Šķelšanās teorija (Fission tlieory) 61, 67 Šleins, Leonards (Leonard Schlain) 24, 25 Šmits, Oto (Otto Schmidt) 153 Šostaks, Sets (Seth Shostak) 215 Šumera 18, 19, 148, 201 šumeri 26, 28, 37. 39, 40, 42044, 165, 167, 169, 174, 208, 267-269, 275, 280, 291-295 Šveickarts, Rastijs (Rusty Schweickart) 242 Švigerts, Džeks (Jack Swigert) 85 tahions 220 Teilors (Taylor) 67 Teksass, Hjūstons (Houston Texas) 87 Ttazolteotli 26 Toms, Aleksandrs (Alexander Thum) 31, 32, 39, 48, 164, 253, 255, 256, 262, 263, 266, 272 Vegeners, Alfrēds Lotārs (Alfred Lothar Wegener) 112 - 116 Velss, F. Llž. (/•'. G. Wells) 216 Venera 20-22, 24, 37, 38, 40, 42, 51, 69, 88, 102, 118, 120, 123-125, 132, 138, 154, 169, 226, 255, 256, 263-266, 268, 269, 291, 292, 294 Vilers, Džons A. (John A. Wheeler) 234 Viljamss, Rouens (Rowan VVilliams) 212 Visers, Mats (Matt Visser) 236 Zemes plātņu tektoniskās kustības 71, 82 - 85, 87, 90, 123, 152 zemūdens grāvji 117 Ziemeļpols 46, 77, 97, 281 Zodiaks 29

SATURA RĀDĪTĀJS Ievads……………………………………

Pirmā nodaļa Apziņas rītausmā…………………….

Otrā nodaļa Seno cilvēku zinātne……………….

Trešā nodaļa Mēness izcelsme…………………….

Ceturtā nodaļa Pastaigas pa Mēnesi……………….

Piektā nodaļa Dzīvības devējs………………………

Sestā nodaļa Dzīvā Zeme……………………………

Septītā nodaļa Saprāta inkubators………………….

Astotā nodaļa Ārpuszemes intelekts………………

Devītā nodaļa Iespējamā vēsts……………………..

Desmitā nodaļa Neiespējamais atgadījums………

Vienpadsmitā nodaļa Bērnības beigas…………………………..

Divpadsmitā nodaļa Citas pasaules……………………………….

Trīspadsmitā nodaļa Mēbiusa princips………………………….. Četrpadsmitā nodaļa Mēbiusa misija…………………………….

Pirmais pielikums Megalītiskā svārsta lietojums…

Otrais pielikums Šumeru svārsta lietojums………..

Trešais pielikums Detalizēta vēsts……………………………….

Ceturtais pielikums Aptumsumu mehānika……………………

Piektais pielikums Pasaule miežu graudā………………………

Atsauces……………………………….

Alfabētiskais rādītājs……………..

Kristofers Naits sarakstījis piecas grāmatas, un tās visas guvušas atzinību. Naita rakstnieka karjera sākās, var teikt, nejauši pēc septiņiem Brīvmūrnieku rituālu izcelsmes pētniecībai veltītiem gadiem.

Pirmo grāmatu, The Hiram Key («Hirama atslēga»], viņš rakstīja kopā ar Robertu Loumasu, tā tika publicēta 1996. gadā un uzreiz iekļuva Lielbritānijas bestselleru desmitniekā, kur noturējās astoņas nedēļas pēc kārtas. Grāmata pārtulkota trīsdesmit septiņās valodās, pasaulē pārdots vairāk nekā miljons tās eksemplāru, vairākās valstīs tā kļuvusi par bestselleru. Kopā ar Alanu Batleru Kristofers Naits sarakstījis arī bestselleru Civilization One («Pirmā civilizācija»]. Šobrīd Kristofers Naits velti savu laiku gan mārketinga konsultanta darbam, gan vēstures studijām, kas nepieciešamas grāmatu rakstīšanai.

Alans Batlers ir profesionāls inženieris, kas vienmēr interesējies par vēsturi, tāpēc pievērsies astroloģijai un astronomijai. Kopš 1990. gada Batlers pētī senās civilizācijas, pagānu ticējumus un salīdzinošo reliģiju vēsturi; viņš izdevis četras vērtīgas grāmatas par tādiem tematiem kā templieši un leģenda par Grāla kausu. Batlers raksta ari lugas un plucis laurus radio dramaturģijā. Kopā ar Kristoferu Naitu sarakstījis ari bestselleru Civilization One. Abi rakstnieki sacerejuši arī citus darbus Kristofers Naits (kopa ar Robertu Loumasu): THE HIRAM KEY THE SECOND MESSIAH URĪEL'S MACHINE THE BOOK OF HIRAM Alans Batlers: THE BRONZE AGE COMPUTER DISC

THE VVARRIORS AND THE BANKERS THE TEMPLAR CONTINUUM THE GODDESS, THE GRAIL AND THE LODGE Kristofera Naita un Alana Batlera kopējais darbs: CIVILIZATION ONE Redaktore Dina Nātiņa Korektore Ilze Čerņevska Maketētā ja Lilija Rimicāne Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 60x90/16. SIA «Izdevniecība Avots», Puškina ielā la, Rīgā, LV-1050.

Iespiesta SIA «Jelgavas tipogrāfija», Langcrvaldes ielā la, Jelgavā, LV-3001.

SIA «Izdevniecība Avots» grāmatu vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība: Puškina ielā 1a, tālrunis: 7212612, avots@apollo.lv, www.avotsabc.lv Batlers a., naits k.

Kas uzbūvēja Mēnesi? -R.: «Izdevniecība Avots», 2008., 308 lpp., 11.

Vai iespējams, ka Mēness ir mākslīgi radits izdobts veidojums un tas rotē ap savu asi simt reižu lēnāk nekā Zeme? Šie apgalvojumi šķiet neticami, taču grāmatas autori ar zinātniski pamatotiem pierādījumiem un neapstrīdamu loģiku mūs pārliecina, ka Mēness nav radies nejauši.

Kas to ir projektējis, un kurš ir arhitekts? Secinājumi ir pārsteidzoši.

[1] kriss - kristofers naits. (Šeit un turpmāk - tulk. un red. piezīmes.)

[2] sengrieķu dieviete, mēness personifikācija.

[3] Lunatic - ārprātīgs, vājprātīgs, menesserdzigs. (Angļu vai.)

[4] easter - lieldienas. (angļu vai.)

[4] MY (Megalithic Yard) - megalītiskais jards.

[4] I'inte - šķidrumu un beramu vielu tilpuma mērvienība - Lielbritānijā = 0,568 1, ASV = 0,473 1 (šķidrumiem) un 0,550 1 (beramām vielām).

[5] galons - šķidrumu mērvienība = 4,54 1.

[6] bušelis - anglijā = 36,4 1, ASV = 35,2 1.

[7] unce angļu mervienību sistēma = 28,35 jeb 1/16 mārciņās.

[8] angļu mārciņa = 16 unces.

[9] akrs = 0,4047 ha " Astotdaļjūdze = 201 m [11] cnvmuuk (kr. - pavadonis).

[12] kaput (vācu) - beigts, pagalam; flop (angļu) - izgāšanas; stay (angļu) - apstāšanās.

[13] jlyna (kr. - Mēness) [14] sazvērestības teorija: Vai mēs nolaidāmies uz Mēness? (Angļu vai.)

[15] masačūsetsas tehnoloģiskais institūts.

[16] quod erat demonstrandum (Uit.) - Kas ari bija jāpierada.

[17] (angļu.) Ārpuszemes intelekta meklējumi.

[18] zinātne. (angļu vai.)

[19] Šeit un turpmāk - citāti no Pirmās Mozus grāmatas, 1. nod. Bībele. Latvijas Bībeles biedrība, 1997.

[20] nolikt un aizmirst. (Angļu vai.)

[21] gudea (22. gs. p. m. ē.) - Lagašas valsts valdnieks.