Latvija

Pomcrānijā 1 9 4 5 . gada 2 2 . janvāri ceļa posmā Bromberga-Cempclburga norisinājās viena no latviešu karavīru traģēdijām.

Pčc atpūtas Ncihcimas ciemā 15. divīzijas 1. būvpulka 5. bataljona karavīri pīkst. 2 1 . 3 0 bija nostājušies tālākam atkāpšanas ceļam. Pēkšņi kolonnai garām pabrauca Sarkanās armijas automašīnas un tanki, kuri tumsā tika noturēti par vācu vienību. Tie apstājās un atklāja uguni pret neapbruņotajiem karavīriem. T i c , kuri padevās gūstā, tika nostādīti rindā un nošauti. Skolas ēkā icbēgušos apšaudīja tanki un apraka mūru gruveši. C-cJa malā palika pari par simts nošautu latviešu karavīru.

Nākamajā rītā dzīvi palikušie salā un badā vilkās tālāk, sekojot ce|a / m i n , uz

kuras kāds bija uzrakstījis

«Gaujmalictis» - par zīmi, kurp aizgājuši latvieši - uz Cempclburgu un vietām rietumos vel tālāk no Gaujas. Paši saviem spēkiem viņi sasnied/a Cempclburgu. Ieejot ciematā, pretī nāca labi apbruņoti 1 5 . izlūku bataljona latviešu leģionāri, kuri devās uz netālo Imcnhcimu un tur iznīcināja Sarkanās armijas tanku vienību, kura bija apšāvusi neapbruņotos latviešus pie Ncihcimas, reizē atbrīvojot gūstā saņemtos 2. būvpulka karavīrus.

Ceļa zīme tālajā malā sevī ietver latviešu leģionāru

traģēdiju.

Pom crania, 22 January 1945. C)n the road from Bromberji (Bydgoszcz) to Zempelburg one of the many tragedies that befell hztvtan soldiers was about to happen.

After resting in the village ofNenhctm. soldiers of the 5* Battalion, I* Construction Regiment, 15' Division were lining up to continue their withdrawal march. Suddenly a column of Red Army vehicles and tanks passed by the soldiers* who mistook the column for a German army unit, lite column stopped and opened fire on the unarmed soldiers, lime that surrendered were lined up and shot. Those that fled into a school building were barraged by the tanks and buried in the ruins. Over a hundred dead ljitvian soldiers were left by tl)e roadside. Those still alive, freezing and starved, managed to reach Zempelburg unaided. Entering the village, they were met by well-armed Ijztvian legionnaires of the /5" Battalion Task Force, who proceeded to nearby Immcnhetm and wiped out the Red Army tank stmt, which after breaking tlsrough had attacked the Ijttvian unit at Neuheim. 'Use legionnaires also freed captured soldiers of the 2* Construction Regiment, Someone had written •Ganjmalietis* (from the River Gauja) on a road sign to sl)ow the direction in which those still ahvc were headed.

A message left on a faraway road sign, eneompasstng t/se tragedy of tin Latvian legionnaires.

LATVIAN LEGIONNAIRES

DAUGAVAS VANAGI

SATURS CONTENTS

PRIEKŠVĀRDI Andrejs Edvīns Feldmanis Arvīds Kalupnieks Rolands Kovtuņenko Uldis Neiburgs LATVIEŠU LEĢIONA IZVEIDOŠANA

6 6 8 10

FOREWORDS Andrejs Edvīns Feldmanis Arvīds Kalupnieks Rolands Kovtuņenko

7 7 9 11

14

Uldis Neiburgs FORMATION OF THE LATVIAN LEGION

16

90

Valdis Kuzmins I^TvTAN LEGIONNAIRES FIGHTING ON THE EASTERN FRONT

92

•

Valdis Kuzmins L A I M Ē Š U LEĢIONĀRI CĪŅĀS AUSTRUMU FRONTĒ Valdis Kuzmins LATVIEŠU LEĢIONĀRI CĪŅĀS LATVIJĀ Edvīns Brūvelis LIEPĀJAS-GROBIŅAS LATVIEŠU AVIĀCIJAS VIENĪBA ' Valdis Kuzmins LATVIEŠU LEĢIONĀRI CĪŅĀS VĀCIJĀ

Valdis Kuzmins 170

196

LIEPĀJA-GRO B IN A LATVIAN AVIATION UNIT . . . . 198

218

Valdis Kuzmins IATVIAN LEGIONNAIRES FIGHTING IN GERMANY Taiga Kokneviča

. . 252

LTdis Neiburgs LATVIEŠU LEĢIONĀRI RIETUMU SABIEDROTO GŪSTĀ Andrejs Edvīns Feldmanis ZVIEDRIJĀ INTERNĒTO LATVIEŠU LEĢIONĀRU IZDOŠANA PADOMJU SAVIENĪBAI LTdis Neiburgs LATVIEŠU LEĢIONĀRI PADOMJU SAVIENĪBAS GŪSTĀ . . . .

. . 172

Edvīns Brūvē lis

Taiga Kokneviča LATVIEŠU LEĢIONA MEDICĪNISKAIS DIENESTS

LATVIAN LEGIONNAIRES FIGHTING IN LATVIA

220

MEDICAL SERVICE O F T H E IATVIAN LEGION

. . . 254

316

Uldis Neiburgs LATVIAN LEGIONNAIRES - POWs OF THE ALLIES Andrejs Edvīns Feldmanis EXTRADITION OF INTERNED LATVIAN LEGIONNAIRES FROM SWEDEN TO T H E SOVIET UNION

332

Uldis Neiburgs LATVIAN LEGIONNAIRES - PRISONERS OF WAR OF T H E SOVIETS

298

. . 299

317

333

4

344

Jānis Vasiļevskis LATVIAN LEGIONNAIRES AS NATIONAL PARTISANS

346

364

Andrejs Edvīns Feldmanis LATVIAN LEGIONNAIRE GRAVE SITES AND MEMORIALS IN LATVIA

365

Andrejs Edvīns Feldmanis, Uldis Neiburgs FRONTES UN KARA LAIKA FOTOGRĀFI UN KARA ZIŅOTĀJI

412

Andrejs Edvīns Feldmanis, Uldis Neiburgs FRONT-LINE AND WAR PHOTOGRAPHERS AND CORRESPONDENTS

413

FOTOGRĀFIJU AVOTI DIENESTA PAKĀPES PERSONU RĀDĪTĀJS BIBLIOGRĀFIJA PATEICĪBAS AUTORI

424 425 426 429 430 431

PHOTOGRAPH SOURCES ARMY RANKS INDEX SELECTED BIBLIOGRAPHY IN APPRECIATION AUTHORS

424 425 426 429 430 431

Jānis Vasiļevskis LATVIEŠU LEĢIONĀRI NACIONĀLO PARTIZĀNU RINDĀS . . .

Andrejs Edvīns Feldmanis LATVIEŠU LEĢIONĀRU APBEDĪJUMU UN PIEMINAS VIETAS LATVIJĀ

S

PRIEKŠVĀRDI

Fotogrāfiju albums par latviešu leģionāriem kļuva iespē­ jams tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad varēja sākt brīvi apzināt un kopā skatīt lielas un mazas privātkolekcijas Latvijā un bijušajās trimdas zemēs, kā ari sākt papildināt Latvijas muzeju krājumus ar materiāliem par Latviešu leģionu. Taču tas prasīja laiku.

Pirmo mēģinājumu krāt fotogrāfijas par Latviešu leģionu un leģionāriem, kā ari vākt atmiņu pierakstus iesāka Latvijas Tautas frontes kustība 2 0 . gadsimta 8 0 . gadu beigās.

Brīvības vēsmu iespaidā tas bija nepārdomāts pasākums. Kā vēlāk izrādījās, fotogrāfijas un citi materiāli pazuda nezināmā virzienā, nenonākdami muzeju krājumos. Varbūt pēc dau­ dziem gadiem uzradīsies ari Tautas frontes vākums, kā tas notiek šodien, kad atklātībā parādās lielas kolekcijas par Otro pasaules karu.

Muzeju krājumi par leģionāru tēmu tikai lēni sāka papil­ dināties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Līdz tam tas bija aizliegts. So aizliegumu šodien jūt daudzu novadu muzeji, kuros nav neviena vai tikai retais ar Latviešu leģionu saistīts attēls.

Beidzot - tuvojoties Otrā pasaules kara beigu sešdesmi­ tajai gadadienai, Latvijas Okupācijas muzejā nobrieda atziņa, ka fotogrāfiju albums par latviešu leģionāriem ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Tur arī sākās grāmatas sagatavošanas darbs muzeja Video un kinofonofoto krātuves vadītāja Andreja Edvīna Feldmaņa vadībā.

Kopējā darbā tika iesaistīti vēsturnieki no Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Kara muzeja, kā arī Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumen­ tēšanas centra speciālisti. Apzināti tika visi Latvijas vēstures muzeji. Vīru kopa «Vilki», viesojoties 2 0 0 3 . gada novembri Toronto, aicināja «Daugavas Vanagu» organizācijas biedrus

atsaukties kopīgajam darbam un palīdzēt materiāli atbalstīt grāmatas izdošanu. Grāmatu papildina vīru kopas «Vilki» ieskaņotais leģionāru dziesmu kompaktdisks. Atbildību par grāmatas tapšanu ir uzņēmusies organizācija «Daugavas Vanagi Latvijā» valdes priekšsēža Jāņa Ata Krūmiņa vadībā.

Grāmatā ievietoti galvenokārt foto pirmpublicējumi, izvairoties no citu izdevumu pārpublicējumiem.

Vienai trešdaļai no publicētajām fotogrāfijām trūkst skaidrojošā teksta. Uz mums noraugās nezināmu karavīru sejas. Sie portreti mūs uzrunā vēl tiešāk nekā frontes ainas.

Varbūt viņi ir krituši kaujas laukā, grimuši jūras dzelmē, pazuduši bez vēsts nezināmajos kara ceļos. Aiz katra portre­ ta stāv liktenis. Ar katru dienu kļūst mazāk to cilvēku, kuri vēl varētu atpazīt šos karavīrus. Sī grāmata nāk pie lasītāja ar lūgumu aizpildīt kādu daļiņu no nezināmā. Informāciju lūdzam sūtīt Andrejam Edvīnam Feldmanim (Latvijas Okupācijas muzejs, Strēlnieku laukums 1, Rīga, L V - 1 0 5 0 ) , minot lappusi un fotoattēla numuru.

Mēs pateicamies visiem, kuri vēlējās ar savu pienesumu piedalīties grāmatas tapšanā. Nevienam netika atteikts.

Ir kāda vienojoša metafora starp apmēram diviem tūk­ stošiem fotogrāfiju, no kurām bija jāizvēlas publicējamās, tas ir ceļš. Sis ceļš aizsākas pie Brīvības pieminekļa Rīgā, kā tuvumā vēlējās fotografēties latviešu karavīrs. Tālāk tas ved pa sprunguļu ceļu Volhovā, dubļos mīcīto atkāpšanās ceļu Austrumu frontē, gar tēvu mājas ceļa galu Vidzemē un sala stindzinošo ceļu Pomerānijā. Katram ceļam ir krustceles. Sis vadmotīvs caurvij vairāk nekā tūkstoti publicēto fotogrāfiju un apstājas lasītāja rokās.

Andrejs Edvīns Feldmanis

FOREWORDS

A photographic album about Latvian legionnaires could not be contemplated until after Latvia had regained inde­ pendence. Only then it became possible to find out about and view both small and large private collections, located in Latvia and in countries where Latvians resided after World War I I , as well as to start seeking out materials about the Latvian Legion in Latvian museums. However, it took time to assemble it all.

The first attempt to bring together photographs and eye­ witness accounts about the Latvian Legion and the legion­ naires was initiated by the Popular Front of Latvia in the late 1980s. The project was inspired by the feeling of approaching freedom, but it lacked forethought. The col­ lected photographs and other material went missing with­ out being archived in museums. It is possible that the material collected by the Popular Front will reappear at some future date, as has recently happened with other major collections on World War I I .

Museum collections dealing with legionnaires were com­ piled only slowly after Latvia regained its independence.

Prior to independence the subject was prohibited. As a result, today many regional museums have no or few pho­ tos associated with the Latvian Legion.

Finally, with the approach of the sixtieth anniversary of the end of World War I I , the need for and the feasibility of a photographic album about Latvian legionnaires was perceived by the Museum of the Occupation of Latvia.

The preliminary preparations were started under the lead­ ership of Andrejs Edvīns Feldmanis, Head of the Museum's Audio-Visual Archive.

Participation was sought from historians at the Occupation Museum and the Latvian War Museum, as well as specialists at the Centre for the Documentation of the Consequences of Totalitarian Rule of the Bureau for the Protection of the Constitution. All of Latvia's museums of history were approached. During a visit to Toronto in November 2 0 0 3 , the men's folklore group Vilki (Wolves)

invited the members of the organisation «Daugavas Vanagi» to participate by helping to finance the publication of the book. A compact disk of legionnaires' songs recorded by Vilki supplements the volume. Publisher of the book is the organisation «Daugavas Vanagi in Latvia» and the Chairman of its Executive Council, Jānis Atis Krūmiņš.

The authors have refrained from reprinting material already published, and most of the photographs in this vol­ ume are published for the first time.

A third of the published photographs lack explanatory texts. The faces of these unknown soldiers address us more directly than do the battle scenes. Perhaps these soldiers were killed in battle. Perhaps they were lost at sea or went missing in action in unknown places. Behind each portrait is a story, a destiny. We hope that among the readers there may be some who still recognise these unknown soldiers.

If so, please contact the authors, care of Andrejs Edvīns Feldmanis, Museum of the Occupation of Latvia, Strēlnieku laukums 1, Rīga L V - 1 0 5 0 , Latvia (stating page in book and photo number). There may not be another opportunity to correct history, calling an unknown soldier by his name.

The authors thank all who provided material and advice for this book. We did not turn down anyone who offered to help.

There is a metaphor unifying the approximately two thousand photographs from which the authors chose those to be published. It is a road. The road begins at the Freedom Monument in Rīga, in front of which the Latvian soldier wanted to have his picture taken. It continues along a log track in the swamps of Volkhov, a muddy withdraw­ al route on the Eastern front, past a path leading to the family homestead in Vidzeme, along a frozen road in Pomerania. Every road has its crossroads. The road winds through the over a thousand photographs and stops in the hands of the reader.

Andrejs Edvīns Feldmanis

7

Pavēli par Latviešu leģiona izveidošanu izdeva 1 9 4 3 . gada 10. februāri. Taču gatavošanās šīs pavēles īstenošanai sākās jau 1 9 4 2 . gada beigu posmā, kad notika no 1 9 1 9 . gada līdz 1 9 2 4 . gadam dzimušo Latvijas jauniešu reģistrācija un veselības pārbaudes. Tas tautu dziļi satrauca, it sevišķi jaunus cilvēkus. Pārrunas izraisīja jau noteiktu uzskatu izpausmi un secinājumus par radušos situāciju. Tos noteik­ ti iespaidoja nesen pārdzīvotais Padomju Savienības okupā­ cijas un terora posms, kad latviešu tauta zaudēja tūkstošiem cilvēku, kurus okupācijas vara bija nomocījusi savos cietu­ mos vai nežēlīgā veidā izsūtījusi uz soda nometnēm to­ reizējā Padomju Savienības teritorijā.

Zem vācu okupācijas varas latviešu tautai klājās grūti. To smagi izjuta 1 9 4 3 . gada sākuma posmā. Vācijas bruņotie spēki Austrumu frontē cieta lielus zaudējumus, un Sarkanā armija tuvojās Latvijas robežām. Sajā, mūsu tautai tik izšķirīgā brīdī pats liktenis latvju karavīram uzdeva jautāju­ mu - ko darīt? Latvju jaunekļiem bija jāizšķiras - sekot mobilizācijas pavēlei un iestāties Latviešu leģionā vai doties mežā, kur būtu jāpievienojas komunistu diversantiem.

Mēs atstājām savas ģimenes likteņa ziņā un tvērām ieročus, neprasot, kas mums tos sniedz. Ticējām 1 9 1 8 . gada likteņa brīnumam, ka līdzīgā veidā atgūsim mūsu tēvzemes brīvību un neatkarību. Mēs varam būt lepni, ka Latvijai tik izšķirīgā brīdī neesam izvairījušies no cīņas par savu tautu un tēvzemi. Ar latvju karavīru sīkstumu cīnījāmies Volhovas punos, pie Veļikajas upes un citās vietās Austrumu frontē un arī uz Latvijas zemes. Kā klints stāvējām Kurzemes

8

cietoksnī. Izturējām ari smagajās atvaires kaujās Vācijas teritorijā. Mēs varam būt lepni, jo esam cīnījušies un guvuši uzvaras, kam līdzīgu nav latviešu tautas vēsturē.

«Daugavas Vanagu» organizācija ir saglabājusi liecības par latviešu karavīru cīņām. Ārpus Latvijas atkārtoti izdota Latvijas Atbrīvošanas cīņu vēsture, Edgara Andersona «Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture», grāmatu sēri­ ja «Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā» ( 1 1 grā­ matas), atbalstīti citi kara atmiņu publicējumi.

«Daugavas Vanagi Latvijā» sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju, Latvijas Kara muzeju un Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas cen­ tru nāk klajā ar Latviešu leģiona piemiņas grāmatu, ar to atzīmējot 6 0 . gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā. Tajā tiek publicēti fotouzņēmumi no leģionāru gaitām Otrajā pasaules karā. Līdz ar to šī grāma­ ta ir cildens piemineklis latviešu karavīram - latviešu leģionāram un Latvijas brīvības cīnītājam.

Ikvienam, kurš ielicis darbu un laiku šā izdevuma sagatavošanā un izdošanā, sirsnīgs paldies! Ir sens ticējums, ka viens fotoattēls atsver tūkstoš vārdu. Esmu pārliecināts, ka arī šajā publicējumā tas visā pilnībā attaisnosies un paliks kā liecība no senajām cīņu dienām nākamām paaudzēm.

Arvīds Kalupnieks, leģionārs, «Daugavas Vanagu» Centrālās valdes priekšsēža 1. vietnieks

The order for the formation of the Latvian Legion was given on 10 February 1 9 4 3 . However, the preparations leading up to the enactment of the order were set in motion earlier during the last part of 1 9 4 2 , when all young men born in Latvia between 1919 and 1 9 2 4 had to under­ go registration and medical examination. This upset the nation deeply, especially the young people. Discussions led to opinions and conclusions about the developing situation.

These were strongly influenced by the recent period of Soviet occupation and terror, during which the Latvian nation lost thousands of people tortured to death in pris­ ons or mercilessly deported to forced labour camps in the Soviet territory of that time.

The Latvian nation suffered also under the German occupation power. This was felt increasingly, especially dur­ ing early 1 9 4 3 . German armed forces had suffered heavy losses on the Eastern front and the Red Army was closing in on the Latvian border. In this critical moment for our nation, Latvian soldiers were faced with a fateful choice.

Young men had to decide whether to obey German mobi­ lisation orders and enlist in the Latvian Legion, or to go underground in the forest and join Communist diversion arv units.

As soldiers we left our families to their fate and took up weapons, not asking who handed them to us. We believed in the 1918 miracle of history - that we would regain the freedom and independence of our homeland. We can be proud that at Latvia's decisive moment we did not hesitate to fight for our nation and our country. With the legendary tenacity of Latvian soldiers we fought in the swamps of Volkhov and at Velikaya River, along the Eastern front and on Latvian soil. We stood firm in defence of Kurzeme. We defended ourselves in heavy fighting on German territory.

We can stand proud because we fought and gained victo­ ries against enormous odds.

The Latvian Relief Society «Daugavas Vanagi» has pre­ served evidence of the battles fought by Latvian soldiers. In exile there have been repeated publications of the history of Latvia's War of Liberation after World War I, publica­ tion of the book «Latvian Armed Forces and Their Origins*

by Edgars Andersons and of the eleven volumes of «The Latvian Soldier in the Second World War>\ as well as support for publication of other memoirs of World War I I .

The organisation «Daugavas Vanagi in Latvia», in con­ junction with the Museum of the Occupation of Latvia, the Latvian War Museum and the Centre for the Documen­ tation of the Consequences of Totalitarian Rule, Bureau for the Protection of the Constitution, is presenting this Book of Remembrance of the Latvian Legionnaires on the th 60 anniversary of the end of World War II on Latvian ter­ ritory. The book presents a photographic record of the life of the Latvian legionnaire in World War II and is a fitting monument to the Latvian soldiers who believed they were fighting for a free Latvia.

We sincerely thank everyone who has contributed time and effort to the preparation and publication of this Book of Remembrance. An ageless adage maintains that a picture is worth a thousand words. I firmly believe that this will prove true also of this publication - a testimonial of past days of battle for future generations.

Arvīds Kalupnieks First Vice-President, Latvian Relief Society Inc. «Daugavas Vanagi» Global Council, Latvian legionnaire

9

Man, leģionāram un frontes cīnītājam, ir liels gan­ darījums, ka tiek laista klajā grāmata «Latviešu leģionāri».

Ieskatoties šajā garajā cīņu ceļā, nedrīkst aizmirst cīnītājus, kuri jau 1 9 4 0 . - 4 1 . gadā to uzsāka kā nacionālie partizāni, vēlāk turpināja kārtības dienestā, Latviešu leģionā un pēc kara - atkal nacionālajos partizānos līdz pat 5 0 . gadu vidum.

Tas bija grūts un garš cīņu ceļš, kurā daudzi latvju kar­ avīri zaudēja savu dzīvību. Novērtējot šos cīnītājus, redzam viņu sīksto aktivitāti un neatlaidību. Piemēram, Teofīla Dreimaņa stāstā «Straumē ierautie» vai Viktora Kūliņa stāstī­ jumā par savu un savu brāļu darbību Daugavpils vidusskolā, par ko viens brālis tika nošauts, otrs izsūtīts (nav atgriezies vēl šodien), bet trešais, Viktors, turpināja cīņu Latviešu leģiona rindās.

Tie ir tikai divi piemēri, taču ir daudz cīnītāju, kuri savu cīņu uzsāka 1 9 4 0 . gadā un to turpināja daudzus gadus, līdz tika fiziski iznīcināti vai izsūtīti uz gariem gadiem Gulagā.

Sī cīņa jāvērtē kā viens veselums, ko nevar sadalīt pirm­ skara, leģionāru un pēckara cīņās. Mērķis bija viens, un katrs to centās sasniegt, kā mācēja, kā ļāva apstākļi un situācija.

Tā bija cīņa pret boļševismu, kas savu noziedzīgo darbību bija pierādījis jau Pirmā pasaules karā, starpkaru periodā 1 9 3 7 . - 3 8 . gadā un, vēl jo vairāk, Otrā pasaules kara laikā un pēckara darbībā. Arī kaujas lauks tika izmantots noziedzīgai darbībai, jo uz kara rēķina varēja attaisnot visas neģēlības.

10

Ja šiem karavīriem - leģionāriem - pārmet, ka viņiem nebija pareizais kaujas tērps, tad vārdkopu «svešos kaujas tērpos» afišē tie, kuri, cīnīdamies pret vācu nacismu, valkā­ ja padomju okupantu kaujas tērpus un vēlas attaisnot pašu izdarītos noziegumus pret cilvēcību. Jāatceras, ka svešā kau­ jas tērpā latviešu karavīrs cīnījās ari Brīvības cīņās ( 1 9 1 8 - 1 9 2 0 ) , sadarbojoties ar vācu militārajām vienībām Latvijā, kaut ar latviešu zīmotnēm (līdzīgi leģionāriem).

Oskars Kalpaks un Jānis Balodis izcīnīja savai tautai brīvību.

Mēs nevaram abas karojošās lielvalstis vērtēt vienādi.

Jautājums, kura no tām bija bīstamāka latviešiem? Boļševiku karavīrs aizrāda, ka, lūk, latvietis ir liecis muguru vāciešiem 7 0 0 gadus. Taču vācieši savus kalpus neiznīcināja, bet krievi centās to izdarīt īsā laikā. Neraugoties uz to, leģionāri dziedāja: «Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos!»

Latviešiem vajadzēja tikt pie ieročiem, pie saviem bruņota­ jiem spēkiem. Tas tika izdarīts. Garīgi, latvieši kaujas laukā nav zaudējuši nevienu kauju pret Ļaunuma impēriju; arī karu beidzot, viņi gaidīja mirkli, kad varēs piepildīt pārējos dziesmas vārdus.

Grāmata, fotoalbums ir vēsturisks materiāls, pierādījums tam, ka latvietis nepadevās. Grāmatas autori izpilda savu vēlmi parādīt tautai patiesību ar savu drosmi un ietiepību mūsdienās.

Rolands Kovtunenko, leģionārs.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrība

As a legionnaire and soldier in World War I I , I am deeply grateful for the book Latvian Legionnaires.

In revisiting the long struggle, one must bear in mind that it started already in 1 9 4 0 - 4 1 with the first national par­ tisans during the first Soviet occupation. Many of them sub­ sequently served in Latvian police battalions scattered on the Eastern Front during the Nazi German occupation, then in the Latvian Legion, and again as national partisans as late as the mid-1950s during the second Soviet occupation.

It was a difficult and protracted struggle in which many Latvian soldiers were killed. They set an example of endurance and commitment. One can read about these lighters for freedom in accounts such as Straume ierautie (Caught up in the Current) by Teofils Dreimanis, or the personal account by Viktors Kulins of his own and his brothers' activities in the Daugavpils Secondary School.

Their resistance ended with one brother shot, another sent to the Gulag (never to return). The third, Victor, contin­ ued the struggle as a Latvian legionnaire.

These are only two examples of the many men and women, who began their struggle in 1 9 4 0 and continued for many years until they were killed or sentenced to Siberia for long terms.

This struggle during the three foreign occupations of Latvia must be seen as a continuum. The objective for Latvian fighters was the same in all three phases of resist­ ance - for the national partisans when Latvia was already under Soviet occupation prior to formal war in Latvia, for the Latvian legionnaires during active war on Latvian soil between Germany and the Soviet Union, and for the /

z

national partisans after the capitulation of Germany in 1945. In each phase the struggle was shaped by the situa­ tion and conditions at the time. It was a struggle against Communism, seen through the prism of post-World War I events in Latvia in 1 9 1 8 - 1 9 2 0 , purges in the Soviet Union in 1 9 3 7 - 3 8 , as well as the atrocities experienced during World War II and the postwar actions by the Soviet Union.

Many terrible acts were committed under the guise of being unavoidable during combat - either not talked about or excused as just the reality of war.

If these soldiers - legionnaires - have been accused of wearing the wrong uniform, then it is only by those who wish to absolve themselves of the Soviet crimes against humanity. The epithet «wrong uniform» is used by those who wore the uniform of Soviet invaders and justified their actions in the name of fighting Nazism. It was also the «wrong uniform» when Latvian soldiers, after World War I had formally ended, fought against Soviet troops still on Latvian soil. At that time Latvian soldiers wearing Latvian military insignia cooperated with German military units, which had been charged by the Western allies to provide armed support in Latvias struggle against the remaining Soviet forces. Eventually, under the leadership of Oskars Kalpaks and Janis Balodis, Latvia did achieve full inde­ pendence.

Independence was also the goal during World War I I , but was not achieved. The uniform was necessitated by the circumstances. The objective was again independence for Latvia.

Although the two World War II aggressors - Nazi Germany and the Soviet Union - cannot be equated, Latvians see them as alike in terms of harm to Latvia. Yet Germans, during their 7 0 0 years of dominion in Latvia, did not eliminate the Latvians, while the Soviet system attempt­ ed just that after World War I I .

Latvian legionnaires regarded both occupying powers as enemies. But Latvians needed arms and their own fighting units. This they achieved within the German military. On the active front against the Soviet army the legionnaires fought bravely and with honour in the hope of once more achieving independence for Latvia.

This book with its many photographs is historical evi­ dence of a strong will to survive. Its authors have shown their equally strong will and tenacity to present an honest historical account.

Rolands Kovtuņenko Latvian legionnaire.

Latvian National War Veterans Association

11

LATVIEŠU LEĢIONA IZVEIDOŠANA

1 9 4 1 . gada vasarā Latvijā radušās nacionālo partizānu vienības vācieši pavēlēja likvidēt, nepieļaujot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Ar vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas «A» komandiera SS brigādenfirera Valtera Stālekera 1 9 4 1 . gada 2 0 . jūlija rīkojumu tika uzsāk­ ta pirmo latviešu kārtības dienesta slēgto vienību formēšana ar pulkvedi-leitnantu Voldemāru Veisu priekšgalā. Sīs vienī­ bas sākotnēji veidoja brīvprātīgie, kuri gribēja atriebt 1 9 4 0 . - 1 9 4 1 . gada padomju okupācijas režīma nomocītos un uz Sibīriju deportētos tuviniekus, kā arī vēlējās turpināt militāro karjeru. 1 9 4 1 . gada 2 1 . oktobri kā pirmais uz Austrumu fronti devās 16. latviešu kārtības dienesta bataljons pulkveža-leitnanta Kārļa Manguļa vadībā. Ar augstākā SS un policijas pavēlnieka Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfirera Fridriha Jekelna 1 9 4 2 . gada 1 1 . februāra uzsauku­ mu sākās latviešu kārtības dienesta bataljonu lielvervēšanas akcija. 1 9 4 2 . gada vasarā brīvprātīgo pieplūdums apsīka, re­ dzot, ka vācieši negrasās atjaunot Latvijas armiju un latvie­ šu karavīrus nereti izmanto nevis frontē, bet gan cīņās pret padomju partizāniem un citu uzdevumu veikšanai Baltkrie­ vijā, Ukrainā un Polijā. Latviešu slēgtās vienības sākotnēji sauca par kārtības dienesta, no 1942. gada 11. jūnija - aizsar­ dzības dienesta, bet no 1 9 4 3 . gada 2 4 . maija - par policijas bataljoniem. Kara laikā no Latvijas iedzīvotājiem saformēja 42 latviešu un 7 krievu policijas bataljonus, kurus izkaisīja Austrumu frontē no Somu jūras līča līdz Melnajai jūrai.

Pēc Vācijas bruņoto spēku ofensīvas apsīkuma Austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas 1 9 4 2 . - 1 9 4 3 . gada ziemā vāciešiem radās nepieciešamība veidot aizvien jaunas militā­ ras vienības no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem. Ādol­ fa Hitlera vadlīnijas, ka tikai vāciešiem drīkst būt ieroči, SS reihsfīrers Heinrihs Himlers izmantoja savās interesēs attiecinot to tikai uz piederību vērmahtam, bet no nevācu tautām pakāpeniski veidojot savu SS karaspēku. Lai sekmē­ tu leģiona formēšanu, tā izveidošanā iesaistīja Latvijas Zemes pašpārvaldi ar ģenerāli Oskaru Dankeru priekšgalā, kas centās panākt Austrumu frontē izkaisīto dažādo latviešu vienību apvienošanu. Piekrītot leģiona formēšanai, pašpārval­ des ģenerāldirektori izvirzīja prasības, ka leģiona vadībai jābūt latviešu, apmācību ilgumam - 6 mēneši un tām jānotiek Latvijā, leģionu drīkst iesaistīt tikai kaujas darbībā Austrumu frontes ziemeļu sektorā un latviešu karavīriem jābūt tādām pašām tiesībām kā vāciešiem. Lielāko daļu šo prasību vācieši tomēr ignorēja, noraidot latviešu centienus panākt vismaz ierobežotu Latvijas autonomiju. 1 9 4 3 . gada 2 3 . janvāri A. Hiders mutiski atļāva H. Himleram izveidot "Latviešu SS brīvprātīgo leģionu». 8. februāri Ļeņingradas frontē pēc sastāva internacionālās 2. motorizētās SS brigādes rindās kaujās iesaistītos trīs - 16., 19. un 2 1 . - latviešu 14

kārtības dienesta bataljonus apvienoja vienkopus un piešķīra tiem «Latviešu SS brīvprātīgo leģiona» nosaukumu. A. Hit­ lera rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu sekoja 1 9 4 3 . ga­ da 1 0 . februārī un skanēja šādi: «Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.»

No 1 9 4 3 . gada marta līdz 1 9 4 4 . gada septembrim Lat­ vijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas. Iesaukšanu leģionā sākotnēji pamatoja ar vācu 1 9 4 1 . gada 19. decem­ bra noteikumu par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk formāli atsaucās uz pirmskara Latvijas Kara klausības likumu. Latvijas ģenerālkomisariāta Darba un sociālās pārvaldes paspārnē nodibināja pārbaudes vadības štābu, bet mobilizācijai pakļauto sarakstus sastādīja policija. Sākotnēji jauniesauktajiem bija dota nosacīta izvēles iespēja starp dienestu leģionā, vērmahtā un darba dienestā.

Vēlāk pārbaudes akcijas veica «SS papildinājumu komanda «Ostiande»» (SS-Ersatzkommando Ostland), bet no 1944. gada 14. februāra iesaukšanu pārņēma jaunizveidotā «SS papildi­ nājumu komanda «Latvija»» (SS-Ersatzkommando Lettland) leģiona ģenerālinspektora vadībā. Līdz ar totālās mobilizāci­ jas izsludināšanu 1 9 4 4 . gada jūlijā tai tika pakļauti visi 1 9 0 6 . - 1 9 2 8 . gadā dzimušie vīrieši. Mobilizācija leģionā no­ tika arī 1 9 4 4 . gada septembri un oktobrī Kurzemē. Kaut arī vairākums pakļāvās mobilizācijai, daudzi mēģināja no tās izvairīties vai pat dezertēja. Sākotnēji bargākais sods par iz­ vairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat 6 mēnešiem ieslo­ dzījuma. 1 9 4 3 . gada 2 4 . novembri nodibināja Sevišķo kara tiesu, paredzot ari nāves soda piespriešanu. 1 9 4 4 . gada va­ sarā Berlīnē pat pieņēma lēmumu, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut.

Leģiona veidošana lielā mērā notika tiešas mobilizācijas rezultātā. īsto brīvprātīgo bija samērā maz, un to īpatsvars nepārsniedza 15-20%. Tas, ka nacistu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu «brīvprātīgie», bija viltus manevrs, jo 1 9 0 7 . gada Hāgas Starptautiskā konvencija aizliedza okupē tājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru sa\*u atrašanos leģionā saprata ar cīņu par Latvijas neatkarības at­ jaunošanu, neskatoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt pa­ domju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās okupēto valstu iedzīvotāji piedzīvoja tikai vienu - nacistiskās Vācijas - okupāciju, bet, neskatoties uz to, nereti brīvprātīgi stājās okupētājvalsts karaspēkā, lat­ viešu leģionāri, kaut arī vairākums bija mobilizēti, cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neat­ karību, iznīcinājusi Latvijas armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreiz.

Vācijas bruņotajos spēkos izveidotās ieroču SS divīzijas bija sadalītas trīs kategorijas: 1) vācu brīvprātīgie - SS Divi­ sionen ( 1 4 divīzijas), 2 ) ģermāņu rases brīvprātīgie - SS Freiwilligen Divisionen ( 1 1 divīzijas), 3 ) galvenokārt Austrum­ eiropas tautām piederīgie - Divisionen der Waffen -SS ' 1 6 divīzijas). Latviešu leģiona vienības piederēja pie šīs pēdējās - kategorijas, kas nozīmēja pakļautību, nevis piede­ rību SS organizācijai. Ari frontes apstākļos leģiona vienības pakļāvās vērmahta augstākajai pavēlniecībai un to piederība SS karaspēkam bija tīri formāla. Leģiona vienību nosauku­ mi un dienesta pakāpes bija savādākas nekā vācu SS vienī­ bām. Pirms dienesta pakāpēm parasti bija burti Ixji. (vēlāk Waff.)% nevis SS, un vienību nosaukumos burti SS bija mi­ nēti nevis sākumā, bet beigās kā der SS. Ari SS pavēlēs le­ ģiona vienības un leģionāru paaugstināšana dienesta pakāpēs vienmēr bija minēta atsevišķi. Atšķirībā no vācu SS vienību dalībniekiem, kuri zvērēja uzticību, drošsirdību un paklausī­ bu līdz nāvei Vācijas Valsts vadonim un kancleram, latviešu leģionāriem bija jāparaksta paklausības zvērests «Dieva vār­ dā» Vācijas b r u ņ o t o spēku virspavēlniekam un tikai cīņā pret boļševismu. Turklāt sākotnēji oficiāli nēsāt ieroču SS zīmotnes leģionāriem bija aizliegts, kaut ari to nācās darīt. Bez tam leģionāri uz zīmotnēm nēsāja uzlecošu saulīti - 1 5 . di­ vīzijā, un ugunskrusta zīmi - 1 9 . divīzijā. īpaša atšķirības zī­ me uz formastērpa rokas augšdelma bija sarkanbaltsarkans vairodziņš ar vai bez uzraksta «Latvija».

Leģiona 1 5 . un 1 9 . divīzijas komandieri bija vācieši, un divīziju štābi sastāvēja no vācu virsniekiem. Latviešiem pie­ šķīra divīzijas kājnieku priekšnieka amatu, kurš vienlaikus bija latviešu sakaru virsnieks divīzijas štābā. latviešu virsnie­ ki kaujas vienībās bija pulku, bataljonu un rotu koman­ dieri. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rū­ dolfs Bangerskis. Viņa tiesības t o m ē r bija stipri ierobežotas, un viņš nevarēja ietekmēt leģiona vienību darbību kaujas ap­ stākļos, bet veica tikai leģionāru iesaukšanas un inspicēšanas darbu, kā ari tika izmantots propagandas nolūkos. Leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks no 1 9 4 3 . gada maija līdz 1 9 4 4 . gada vasarai bija pulkvedis Aleksandrs Plcnsners, pēc tam līdz pat kara beigām - virspulkvedis Artūrs Silgailis.

Jauniesaukto leģionāru apmācības notika Bolderājā, Paplakā,

Cekulē, Vaiņodē, Jelgavā un citur l ī n i j ā , kā ari frontes ap­ stākļos vai tās aizmugurē Krievijā un Vācijā. Problēmas sa­ gādāja tas, ka vācieši negribēja atzīt latviešu tiesības piešķirt un paaugstināt leģiona virsnieku dienesta pakāpes.

1 9 4 3 . gada 2 4 . janvārī izveidoto Latviešu SS leģionu 1 5 . martā pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, ku­ ras sastāvu veidoja 6 kārtības dienesta bataljoni, no kuriem izveidoja divus - 3 9 . un 4 0 . - grenadieru pulkus. No 1 9 4 3 . ga­ da 2 2 . oktobra līdz 7. janvārim tās nosaukums bija 2. lat­ viešu SS brīvprātīgo brigāde. 1 9 4 3 . gada 1 5 . februārī izde­ va pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu.

No 1 9 4 3 . gada oktobra līdz 1 9 4 4 . gada jūnijam to sauca 1 5 . latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam - 1 5 . ieroču SS grenadieru divīzija (latvieša nr. 1 ) . 1 9 4 4 . gada 7. janvāri 2. latviešu brigādi sāka pārveidot par 1 9 . latviešu SS brīv­ prātīgo divīziju, bet 1 9 4 4 . gada maijā to nosauca par 1 9 . ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu nr. 2 ) . 1 9 4 3 . ga­ da 2 6 . maijā H. Himlers noteica, ka «vārds 'Latviešu le­ ģions' ir kopjēdziens visām latviešu vienībām, kas ir izvei­ dotas SS ieroču un policijas ietvaros |..ļ L Latviešu SS bri­ gāde ļ..| 2. Latviešu SS brīvprātīgo divīzija (..] 3. Latviešu policijas bataljoni». Vācijas b r u ņ o t o spēku sastāvā vēl tika iz­ veidoti 3 policijas pulki, 6 robežapsardzības pulki, 5 būvpulki, vairāki būvbataljoni, aviācijas leģions «Latvija» un citi latvieši! militārie formējumi. 1 9 2 7 . un 1 9 2 8 . gadā dzimušos jauniešus, kā arī ap 1 0 0 0 meitenes un sievietes, 1 9 4 4 . ga­ da vasarā iesaistīja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā. Latvie­ ši dienēja ari Vācijas armijas izpalīgu (Hilfhvillipe I n n d i s .

Vācijas kara flotē un citās vienībās. Vairāk nekā 3 0 0 0 lat­ viešu leģionāru apbalvoja ar 1. un 2. šķiras Dzelzs krustiem, deviņu latviešu vārdi ir ierakstīti Vācijas b r u ņ o t o spēku Go­ da sarakstos, bet sešpadsmit latviešu karavīri saņēma Vācu krustu zeltā. Divpadsmit latviešu leģionāri O t r ā pasaules ka­ ra laikā kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalie­ riem. Kopumā Vācijas b r u ņ o t o spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās apmēram 1 1 0 0 0 0 - 1 1 5 0 0 0 latviešu karavīru, apmēram 3 0 0 0 0 - 5 0 0 0 0 n o viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Uldis Neiburgs

15

FORMATION OF THE LATVIAN LEGION

To preclude the continued existence of independent Latvian military forces, the German authorities ordered that the national partisan units, formed in the summer of 1 9 4 1 , be liquidated. Instead, they proceeded to form ethnic Lat­ vian units under their own command. These Latvian units underwent several name changes. They were initially called «Order Service Battalions», from 11 June 1942 on - «Defence Service Battalions», but from 24 May 1 9 4 3 on - «Po­ lice Battalions». The names they are usually associated with are «Defence Service Battalions» (German Schutzmannschafts-Battaillone) or «Police Battalions».

Self-Administration in turn strived to consolidate the various Latvian units scattered on the Eastern front. In agreeing to form the Legion, the Directors General of the Self-Administration set out the requirements that the Legion leadership must be Latvian, that training must last six months and must take place in Latvia, that the Legion may be sent into battle only in the northern sector of the Eastern front, and that Latvian soldiers must have the same rights as German soldiers. Most of these requirements were ignored by the Germans, thus thwarting the efforts of Latvians to gain at least limited autonomy.

The establishment of the first formed units, officially called «Order Service» (German Ordnungsdienst), headed

by Lieutenant Colonel Voldemārs Veiss, was initiated on 2 0 July 1941 by order o f SS Brigadeführer'Walter Stahlecker, commander o f the German Security Police and SD (Sicher­ heitsdienst or Security Service) Operative Group A. Initially these units were made up mostly of volunteers who wanted to continue their military careers and to avenge their loved ones who had suffered under the Soviet occupation regime of 1 9 4 0 - 4 1 or had been deported to Siberia. On 21 October 1 9 4 2 the first to leave for the th Eastern front was the Latvian 16 Battalion under Lieuten­ ant Colonel Kārlis Mangulis.

On 23 January 1 9 4 3 Hitler gave verbal permission to Himmler to form a «Latvian 55 Volunteer Legion». Hitler's written order regarding formation of the Legion was issued on 10 Februarv 1 9 4 3 as follows: «1 order the formation of

A major recruiting drive for the Latvian Schutzmannschaft battalions began with the 11 February 1942 appeal

by SS Obergruppenführer Friedrich Jeckeln, the highest ranking SS and police chief in Ostland and northern Russia.

Bv summer 1 9 4 2 the number of volunteers decreased, after it was realised that the Germans had no intention to renew the Latvian Armv and that Latvian soldiers were often not sent to the front but instead were utilised against partisans and for other duties in Byelorussia, Ukraine and Poland. During the German occupation 42 ethnic Latvian and 7 ethnic Russian Police Battalions were formed from inhabitants of Latvia and sent to various places on the Eastern front from the Gulf of Finland to the Black Sea. When the German offensive on the Eastern front faltered, and especially after the defeat at Stalingrad in winter 1 9 4 2 - ^ 3 , Germany found it necessary to form new milita­ ry units made up of inhabitants of the occupied European countries. The guidelines set out bv Hitler, that only Germans may earn' arms, were reinterpreted by SS Reichsführer Heinrich Himmler to apply only to participation in the Wehrmacht and not to the 55. Hence Himmler gradually built up his SS army from non-German peoples.

In order to facilitate formation of the Legion, the Lat­ vian «Seif-Administration o: the Land»» i Landesselbstver­ waltung) under General (Xczrs Duikers was involved. The 16

J

a Latvian 55 Volunteer Legion. The size and type of the unit to depend on the number of Latvian men available.»

From March 1 9 4 3 until September 1 9 4 4 there were several conscription drives in Latvia. In the beginning, conscription into the Legion was based on the 19 Decem­ ber 1 9 4 1 German decree regarding Labour Service duty in occupied Eastern regions. Later the formal legal basis used was the Military Service Law of prewar independent Latvia.

A screening headquarters was established under the Labour and Social Administration o f the Generalkommissariat o f the General District of Latvia.

Lists of eligible draftees were prepared by the police. Initially the new draftees were offered limited choice to serve in the Legion, the Wehrr macht or the Labour Service. Later screening w as carried out by the SS-Ersatzkommando Ostland (SS Replacement Commando Ostland), but starting 14 February 1 9 4 4 con­ scription was taken over by the newly formed SS-Ersatz­ kommando Lettland under responsibility o f the Legion Inspector General.

With the decree on total conscription in July 1 9 4 4 , all men born from 1 9 0 6 to 1 9 2 8 were subject to conscription.

Conscription was still conducted in Kurzeme in September and October 1 9 4 4 . Although most obeyed the conscription order, many tried to avoid it or even deserted. Initially the most severe punishment for draft evasion was incarceration for up to six months. On 24 November 1 9 4 3 a Special War Tribunal was established and given powers to impose even a death sentence. In summer 1 9 4 4 , a decision was taken in Berlin that any person not submitting to conscription within 48 hours could be shot.

The formation of the Legion was in large measure the direct result of conscription. There were few true volunteers, not more than 15-20%. The use of the word «volunteer» by the Nazi Occupation powers was a sham,

a smoke screen and an attempt to circumvent the 1 9 0 7 Ha­ gue International Convention, which forbade occupying states to conscript the inhabitants of occupied countries.

Nevertheless, in the historical context of the time most of the legionnaires rationalised and equated their role in the Lqpon as fighting to regain independence for Latvia, despite the fact that they fought as part of the German armed forces. There simply was no other military force that could prevent the return of Soviet occupation. This differed from Western Europe where inhabitants of the occupied countries experienced only one occupation - by Nazi Germany, but even in those countries there were volunteers who had joined the occupation army. Although most Latvians had been conscripted, they believed that they were fighting against the army of the state that had termi­ nated Latvia's independence, destroyed its army, carried out repressions against civilians and now threatened to once more occupy Latvia.

The armed SS Divisions formed within the German mi­ litary forces were divided into three categories: 1 ) German volunteers - SS-Divisionen ( 1 4 divisions); 2 ) volunteers o f the Germanic race - SS-Freiwilligen Divisionen ( 1 1 divi­ sions i; and 3 ) persons mosdy o f East European origin Divisionen der Waffen-SS (16 divisions). The Latvian Legion units were in the third category, meaning that they were not part of but under the command of the SS organisation.

Operationally the Legion units were also under the WehrJMiirrHigri Command and their belonging to the SS for­ ces was purely a formality. Even the names of Legion units and rank designations differed from those of the German 55 units. Instead of being called SS units or ranks, they were usually designated as «of the SS» - Leg. (later Waff.) der SS. Also in orders issued and promotion of legionnaires the Legion units were always mentioned separately. In con­ trast to the oath required o f members o f the German SS units - pledging allegiance, bravery and obedience until death to the Leader and Chancellor of the German State Latvian legionnaires had to sign an oath of obedience «in the name of God» to the Commander in Chief of the armed forces of Germany and only in fighting «against Bolshevism*. In addition, initially legionnaires were not officially allowed to wear the SS insignia, although at times k was required. Also, legionnaires wore additional symbols th cm their insignia - a rising sun in the 15 Division and a swastika (a widespread traditional Latvian design element long before Hitler adopted it as a symbol o f the Nazi move­ th ment) in the 19 Division. A special recognition sign on die upper sleeve of the uniform was an armshield in national Latvian colours with or without the designation «Latvija». th

th

T h e commanders of the 15 and 19 Divisions were Ger­ mans, and the Division Headquarters consisted of German officers. Latvians were given the position of the Division Inianm Commander, who was also the Latvian liaison officer to Division Headquarters. Latvian officers in the combat units were commanders of regiments, battalions and companies. The most senior officer in the Legion was Lieutenant General Rudolfs Bangerskis, Inspector General of the Latvian SS Volunteer Legion. However, his authori­ ty was verv limited and he could not influence the activi­

ties of Legion units under combat conditions as he was specifically denied operational responsibilities. He only had responsibility for the conscription and inspection of legionnaires as to their training and welfare. He was also utilised for propaganda purposes. The Inspector General's Headquarters Chief of Staff from May 1 9 4 3 to summer 1 9 4 4 was Colonel Aleksandrs Plensners, then, until the end of the war, Brigadier General Artūrs Silgailis. Training of the newly drafted legionnaires was conducted at Bolderāja, Paplaka, Cekule, Vaiņode and elsewhere in Latvia, as well as under front line conditions or behind the front in Russia and Germanv. The fact that die Germans did not want to recognise the right of Latvians to promote Legion officers to higher ranks was a problem.

What eventually became known as the Latvian Legion underwent many organisational and name changes. Follow­ ing Hitler's 23 January verbal permission, on 8 February, th th st the 16 , 19 and 2 1 Latvian Police Battalions, fighting on nd the Leningrad front as part of the international 2 Motorised SS Brigade, were combined and given the name «Latvian SS Volunteer Legion». On 15 March 1 9 4 3 , it was renamed the «Latvian SS Volunteer Brigāde». Three more battalions were added and two Grenadier Regiments formed, th th the 39 and 40 respectively. From 22 October 1 9 4 3 to nd 7 January 1 9 4 4 it was called the «2 Latvian SS Volunteer Brigāde». On 7 January 1 9 4 4 , it was renamed the « 1 9 * Latvian SS Volunteer Division», but in May 1 9 4 4 the « 1 9 * Waffen-SS Grenadier Division (Latvian No. 2 ) » .

Although the Latvian .SS Volunteer Brigade was the first Legion unit, it was not its first division. On 15 February 1 9 4 3 , the order was issued to form a «Latvian SS Volunteer Division», which was called the « 1 5 * Latvian SS Volunteer Division» from October 1943 to June 1944 and the «15* Waf­ fen-SS Grenadier Division (Latvian No. 1)» from then on.

However, on 26 May 1 9 4 3 Himmler declared that «the name 'Latvian Legion' is the common term for all Latvian units formed within the SS Waff en and police frame­ work [..] 1) Latvian SS Brigade [..], 2) Latvian SS Volun­ teer Division [..] and 3) Latvian Police Battalions.»

In addition, three police regiments, six border guard regiments, five construction regiments, as well as several separate construction battalions, the Aviation Legion «Lat­ vija» and other Latvian military formations were formed within the German armed forces. In the summer of 1 9 4 4 , young men born in 1 9 2 7 and 1 9 2 8 , as well as some 1 0 0 0 girls and women, were assigned to the German Air Force Auxiliary. Latvians also served in the German Army Auxiliary (Hilfswillige) units, in die German Navy and in other units.

More than 3 0 0 0 Latvian Legionnaires were decorated with the Iron Cross First Class and Iron Cross Second Class, nine Latvian names are inscribed in the German armed forces Roll of Honour, and sixteen Latvian soldiers were awarded the German Gold Cross. Twelve Latvian legionnaires were decorated with the Knight's Cross during World War I I . Altogether some 110 0 0 0 to 115 0 0 0 Lat­ vian soldiers served in the German armed forces. Some 30 0 0 0 to 50 0 0 0 lost their lives in the war.

Uldis Neiburgs

17

19

21

22

24

25

27

29

31

38

45

47

48

49

54

56

64

66

LATVIEŠU LEĢIONĀRI CĪNĀS AUSTRUMU FRONTĒ

Pirmā Latviešu leģiona vienība, kas ieradās frontē, bija 2. brigādes 39. grenadieru pulks pulkveža-leitnanta Volde­ māra Veisa vadībā. Pulks 1 9 4 3 . gada maija sākumā, pēc neilga formēšanas laika Ļeņingradas apkārtnē, pārvietojās uz Volhovas pozīcijām. 1 9 4 3 . gada maijā uz Volhovas rajonu devās arī 2. brigādes 4 0 . grenadieru pulks pulkveža-leitnan­ ta Kārļa Lobes vadībā. Apmēram 15 km platais 2. brigādes iecirknis atradās 25 km uz ziemeļiem no Novgorodas vietā, kur 1 9 4 2 . gada sākumā padomju 2. triecienarmija bija neveiksmīgi mēģinājusi pārraut vācu 1 8 . armijas pozīcijas. Šo kauju rezultātā bija izveidojies apmēram 8 km dziļš Sar­ kanās armijas ieņemts placdarms Volhovas upes rietumu krastā. 1 9 4 3 . gadā Austrumu frontē Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība galveno uzbrukumu plānoja armiju grupu «Centrs» (Mitte) un «Dienvidi» (Sūd) darbības rajonos, līdz ar to armiju grupai «Ziemeļi» (Nord), kuras sastāvā ietilpa arī 2. brigāde, bija paredzēti otršķirīgi uzdevumi. 2. brigā­ dei, izmantojot izšķirīgas aizstāvēšanās taktiku, vajadzēja ne­ pieļaut frontes pārraušanu un piesaistīt pēc iespējas lielākus Sarkanās armijas spēkus Austrumu frontes ziemeļu sektorā.

2. brigādes pozīciju rajonu, lai gan tas bija viens no bīsta­ mākajiem, tomēr uzskatīja par pasīvu frontes iecirkni. Abi grenadieru pulki pārsvarā nodarbojās ar pozīciju nostiprinā­ šanu un uzlabošanu, kā arī veica aktīvu darbību ar ierobe­ žotiem mērķiem - sūtīja izlūku patruļas, rīkoja uzbrukumus gūstekņu saņemšanai. Volhovas pozīciju apvidus nebija lab­ vēlīgs šādai karadarbībai, jo plašie purvi neļāva izveidot ze­ mē iedziļinātas patvertnes un ierakumus. Visa nepieciešamā piegāde un nogāde notika pa mākslīgi būvētiem, virs zemes paaugstinātiem baļķu ceļiem un takām.

Nopietnākās kaujas 2. brigādes sektorā notika no 1 9 4 3 . gada 2. līdz 9. septembrim 3 9 . grenadieru pulka iecirknī (t.s. «Alkazāra kaujas»), kuru laikā tika veikts uzbrukums ar nolūku ieņemt apvidus ziņā izdevīgākas pozīcijas. Šo kauju laikā 2. brigāde zaudēja apmēram 1 4 0 kritušos un 6 0 0 ie­ vainotos. Neskatoties uz salīdzinoši lielajiem zaudējumiem, šāda rakstura karadarbība ļāva 2. brigādi izveidot par labi apmācītu un kaujās saliedētu vienību, un daudzi latviešu le­ ģionāri saņēma Vācijas bruņoto spēku apbalvojumus. Pirms atkāpšanās sākuma 1 9 4 4 . gada janvāri 2. brigādes sastāvā bija 8 0 3 3 virsnieki, instruktori un kareivji.

Situācija būtiski mainījās 1 9 4 4 . gada janvāra sākumā, kad Sarkanā armija, ņemot vērā panākumus citos Austrumu frontes sektoros, sāka plānot uzbrukuma operāciju ar nolū­ ku ielenkt Ļeņingradas pievārtē esošo vācu 18. armiju. Viens no paredzētās operācijas uzbrukuma smagumpunktiem atradās pie Novgorodas uz dienvidiem no 2. brigādes iecir­ kņa. Uzbrukums sākās 1 9 4 4 . gada 14. janvārī. Lai gan pil­ nībā plānotos panākumus Sarkanā armija nesasniedza, tomēr 90

kauju rezultātā vācu armiju grupa «Ziemeļi» bija spiesta sākt atkāpšanos uz jaunu aizsardzības līniju, kas bija izveidota gar Narvas upi, Peipusa ezeru un Veļikajas upi. Laikā no 1 9 4 4 . gada 14. janvāra līdz 2 9 . februārim 2. brigāde atra­ dās nemitīgās atkāpšanās kaujās, kopā veicot apmēram 2 0 0 kilometrus. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, 2. brigāde saglabāja savas kaujas spējas.

1 9 4 3 . gada 12. novembrī pavēli par izbraukšanu uz fron­ ti Novosokoļņiku rajonā saņēma pulkveža Augusta Apsīša komandētais 1 5 . divīzijas 3 4 . grenadieru pulks, kas kļuva par pirmo frontē nonākušo divīzijas vienību. 15. divīzijas va­ dība 1 9 4 3 . gada novembri un decembrī plānoja pārvietot uz piefrontes joslu Novosokoļņiku rajonā visas 15. divīzijas vienības, kur tās pakļautu vācu 2 0 5 . un 8 3 . kājnieku divīzi­ jai, lai nodrošinātu pieredzes iegūšanu kaujas apstākļos.

1 9 4 3 . gada 2 8 . novembri uz fronti izbrauca 3 2 . grenadie­ ru pulks pulkveža Arvīda Kripena vadībā, 2. decembrī uz fronti devās 1 5 . artilērijas pulka I divizions pulkveža-leit­ nanta Eduarda Griķa vadībā, 9. decembri izbraukšanu sāka 3 3 . grenadieru pulks pulkveža Viļa Januma vadībā. Līdz 1 9 4 4 . gada janvāra beigām frontē bija ieradušās visas 15. divīzijas vienības. 1 9 4 4 . gada janvāri 15. divīzijas sastāvā bija 15 1 9 2 virsnieki, instruktori un kareivji. Apmācības un pieredzes apmaiņu piefrontes joslā nevarēja pilnībā veikt, jo Sarkanā armija sāka uzbrukumus paredzētajā 15. divīzijas novietojuma rajonā Novosokoļņiku apkārtnē. 1 9 4 4 . gada februāra sākumā daļu no 15. divīzijas pārvietoja uz Redjas upes pozīcijām, kas atradās pasīvā frontes iecirknī, šādi mē­ ģinot īstenot pakāpenisku vienību pieradināšanu pie kaujas apstākļiem. Tomēr jau 1 9 4 4 . gada 2 0 . februāri 15. divīzijas vienības, ņemot vērā armiju grupas «Ziemeļi» vispārējo stā­ vokli, sāka atkāpšanos uz Veļikajas upes pozīcijām.

1 9 4 4 . gada marta sākumā abas leģiona vienības paredzē­ ja apvienot VI korpusa sastāvā un izvietot Veļikajas upes po­ zīcijās. Šo aizsardzības līniju (sauktu ari par «Panteras» (Panther) pozīcijām) armiju grupa «Ziemeļi» sāka izbūvēt jau 1 9 4 3 . gada beigās. VI korpusam paredzētajā apmēram 20 km platajā sektorā pozīcijas bija izvietotas Veļikajas un Sorotas upju kreisajā krastā, un šādu novietojumu, ņemot vērā apvidus apstākļus, atzina par taktiski neizdevīgu.

Veļikajas upes labajā krastā atradās apmēram 5 km gara do­ minējošu augstieņu rinda, kas deva pretiniekam labas novē­ rošanas un uguns pozīcijas. Balstoties uz VI korpusa ko­ mandiera pavēli, nolēma ieņemt nevis izbūvētās pozīcijas Veļikajas kreisajā krastā, bet gan minētās augstienes, izvei­ dojot apmēram 2 km dziļu placdarmu. Šajā placdarmā 2. brigāde (no 1 9 4 4 . gada 2 2 . marta - 19., divīzija) un 15. divīzija izcīnīja sīvas aizstāvēšanās kaujas. Šo cīņu laikā 1 9 4 4 . gada 1 5 . martā Sarkanās armijas vienības ieņēma

augstieni ar atzīmi 9 3 , 4 . Lai atgūtu šo virsotni, 1 5 . divīzi­ jas kājnieku priekšnieka pulkveža Artūra Silgaiļa vadībā izveidoja kaujas grupu, kuras sastāvā ietilpa abu leģiona vie­ nību daļas. 16. martā kaujas grupa īstenoja sekmīgu pretuz­ brukumu un augstieni atguva. Pēc Otrā pasaules kara, ņe­ mot vērā kaujas grupas sastāvu, vadību un pretuzbrukuma sekmes, 16. martu sāka atzīmēt kā Latviešu leģiona piemi­ ņas dienu.

Lai papildinātu cietušās divīziju vienības, martā abu divī­ ziju sastāvā iekļāva izformētā 2. robežapsardzības pulka ka­ ravīrus. Lai gan divīzijām izdevās nodrošināt savu skaitlisko sastāvu atbilstoši prasībām, tomēr papildinājumu apmācības līmenis bija ļoti zems un stipri ietekmēja divīziju kaujas spē­ jas. 1 9 4 4 . gada 2 5 . martā padomju 1. triecienarmija forsē­ ja Veļikajas upi 1 5 . divīzijas 3 4 . grenadieru pulka sektorā, kura sastāvā tikai dienu iepriekš ieradās vāji apmācīti papil­ dinājumi, un izveidoja Strešņovas placdarmu. Cīņas ap plac­ darmu ilga līdz 1 9 4 4 . gada aprīļa vidum, un šo kauju laikā 1 5 . divīzija vien zaudēja 6 6 8 kritušos un bez vēsts pazudu­ šos, kā ari 1 1 5 7 ievainotos. Ņemot vērā leģiona divīziju lielos zaudējumus un apmācītu papildinājumu trūkumu, 1 9 4 4 . gada aprīļa otrajā pusē sākās VI korpusa pakāpeniska pārvietošana uz Bardovo-Kudeveras pozīcijām.

Bardovo-Kudeveras pozīcijas ietilpa «Panteras» līnijas sastāvā un atradās apmēram 50 km uz austrumiem no Opočkas. Apmēram 46 km platais VI korpusa, kura sastāvā ietilpa ari vācu 9 3 . kājnieku divīzija, sektors atradās ezeriem bagātā apvidū, un 1 9 4 4 . gada maijā un jūnija sākumā bija mierīgs un piemērots papildinājumu saņemšanai un apmācī­ bai piefrontes joslā. Situācija mainījās 1 9 4 4 . gada jūnija beigās, kad pēc Sarkanās armijas veiksmīga uzbrukuma Balt­ krievijā tika sagrauta armiju grupa «Centrs». Lai iegūtu

rezerves pārrāvuma likvidēšanai, vācu 16. armija, kuras sastā­ vā ietilpa VI korpuss, plānoja atkāpties 40 km uz rietumiem un ieņemt labi izbūvētas pozīcijas Opočkas pievārtē. Atkāp­ šanās sākums bija noteikts naktī no 1 0 . uz 1 1 . jūliju. Sajā pašā laikā VI korpusa sektorā Sarkanā armija plānoja sākt uzbrukuma operāciju ar uzdevumu ieņemt Sebežu. Pretī 1 5 . un 19. divīzijai bija sakoncentrētas padomju 10. gvar­ des armija un 3. triecienarmija, kas uzbrukumu sāka 1 9 4 4 . ga­ da 1 1 . jūlija rītā. Līdz ar to plānveidīga aizsardzības pozī­ ciju atvilkšana pārvērtās par nekontrolējamu atkāpšanos. Ņemot vērā lielos zaudējumus, VI korpusa komandieris pieņēma lēmumu par kaujās cietušo divīziju atvilkšanu uz Latvijas teritoriju un pārformēšanu.

1 9 4 3 . gada oktobri, ņemot vērā Sarkanās armijas sekmī­ gos uzbrukumus Nevelēs rajonā, karadarbībā frontē ie­ saistīja ari latviešu policijas slēgtās vienības, kas kopš 1 9 4 3 . gada vasaras atradās Baltkrievijas teritorijā partizānu apkarošanai. Lai likvidētu krīzes situācijas frontē, armiju grupas «Ziemeļi» pavēlniecība nereti izmantoja augstākā SS un policijas pavēlnieka Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Fridriha Jekclna rīcībā esošās policijas vienības.

Jaunizveidotās «Jekelna kaujas grupas» sastāvā iekļāva policijas pulku «Rīga» pulkveža Roberta Oša vadībā, kā ari 3 1 3 . un 3 1 6 . latviešu policijas bataljonu. Latviešu policijas vienības pirmajās kaujas līnijās Nevedro un Gusino ezera ra­ jonā atradās no 1 9 4 3 . gada novembra līdz martam. Sevišķi sīvas kaujas notika 1 9 4 4 . gada janvārī, kad latviešu, igauņu un vācu policijas vienības atvairīja padomju 10. gvardes armijas uzbrukumu. 1 9 4 4 . gada martā latviešu policijas vie­ nības nomainīja un pārvietoja uz Latviju pārformēšanai.

Valdis Kuzmins

91

LATVIAN LEGIONNAIRES FIGHTING ON THE EASTERN FRONT

The first Latvian Legion unit to arrive at the Eastern th nd front was the 39 Grenadier Regiment of the 2 Brigade, led by Lieutenant Colonel Voldemārs Veiss. In early May 1 9 4 3 , after a brief formation period in the Leningrad area, the Regiment moved to its Volkhov positions. In May th nd 1 9 4 3 the 4 0 Grenadier Regiment of the 2 Brigade, led bv Lieutenant Colonel Kārlis Lobe, also headed for the Volkhov region. The Brigade's front, approximately 15 km wide, was situated 25 km north of Novgorod, where in nd early 1 9 4 2 the Soviet 2 Assault Army had unsuccessfully th tried to break through the German 18 Army positions.

The result of these battles was an approximately 8 km deep Red Army bridgehead on the west bank of the Volkhov River. In 1 9 4 3 , the High Command of the German Armed Forces planned its main attack on the Eastern front in the Central and Southern operational areas. Therefore the nd Northern area of operations, where the 2 Brigade was po­ sitioned, was given secondary assignments. Making use of nd active defence tactics, the 2 Brigade was required to prevent a breakthrough of the front lines and to engage a maximum number of Soviet forces in the Northern sector of the Eastern front. nd

Although the 2 Brigade sector was one of the most dangerous, it was regarded as a passive front area. Both Grenadier Regiments busied themselves mainly witii secu­ ring and upgrading their defensive positions. They also engaged in offensive operations of limited scope. It must be noted that the terrain of the Volkhov positions was not suited to mobile operations and to well prepared and situa­ ted defence in depth, since the vast swamps prevented the digging of subterranean fortifications and dug-outs. Sup­ plies for military operations were brought in and out on raised roads and trails constructed of logs. nd

T h e most serious engagements in the 2 Brigade sector took place from 2 to 9 September 1 9 4 3 in the area of the th 39 Grenadier Regiment (the so-called «Alkazar Battles»).

The aim was to capture the most advantageous positions nd terrain-wise. During these engagements the 2 Brigade lost some 140 men killed and 6 0 0 wounded. Despite the rela­ nd tively heavy losses, this type of warfare moulded the 2 Bri­ gade into a well-trained, combat-hardened unit. Before the nd beginning of the retreat in January 1 9 4 4 , the 2 Brigade consisted of 8 0 3 3 officers, non-commissioned officers and soldiers.

The situation changed substantially early January 1 9 4 4 when the Red Army, seeing its successes in other sectors of the Eastern front, began planning an operation to surround th the German 18 Army on the outskirts of Leningrad. One of the operation's major assault points was situated at 92

Novgorod south of the 2 Brigade area. The attack began on 14 January 1 9 4 4 . Although the Soviet army did not achieve all its objectives, the German Army Group «North» was nevertheless forced to begin pullback to a new defence line drawn up along the Narva River, Lake Peipus and Velikaya River. From 14 January to 29 February 1 9 4 4 the nd 2 Brigade found itself continually heavily engaged during its withdrawal of approximately 2 0 0 km. Despite having nd suffered significant casualties, the 2 Brigade was able to retain its combat capability. ,h On 12 November 1 9 4 3 the 34 Grenadier Regiment of th the 15 Division, led by Colonel Augusts Apsltis, received orders to depart for the front in the Novo-Sokolniki region.

It was the first unit from the Division to arrive at the front. th In November and December 1 9 4 3 the 15 Division com­ mander's plan was to deploy all the Division units to the near-combat zone in the Novo-Sokolniki region, where they would gain experience in active combat under the th rd command of the German 2 0 5 and 8 3 Infantry Divisions. nd On 28 November 1 9 4 3 the 32 Grenadier Regiment de­ parted for the front under the command of Colonel Arvids st th Kripens, on 2 December - the 1 Battery of the 15 Ar­ tillery Regiment under Lieutenant Colonel Eduards Grikis, rd and on 9 December - the 33 Grenadier Regiment under Colonel Vilis Janums. By the end of January 1 9 4 4 all units ,h of the 15 Division had reached the front. In January 1 9 4 4 th the 15 Division consisted of 15 192 all ranks. T h e nearcombat zone did not permit training or sharing the expe­ riences of the combat-seasoned German troops, because the th Red Army immediately began attacks on the 15 Division deployment sector in the Novo-Sokolniki area. In early th February 1 9 4 4 part of the 15 Division was relocated to positions at Redya River, a non-active area of the front, to gradually accustom the units to combat conditions. How­ ever, already on 20 February 1 9 4 4 , due to the general dan­ gerous tactical situation of the German Army Group th «North», the 15 Division started withdrawing to positions at the Velikaya River.

In the beginning of March 1 9 4 4 it was planned that nd both formations of the Legion - the 2 Brigade and the th 15 Division - would be combined as part of the VI Army Corps and deployed to positions in the Velikaya River sec­ tor. T h e Army Group « North » had started constructing this defence line (also called «Panther» positions) as early as the end of 1 9 4 3 . The positions planned for the VI Corps were placed in an approximately 20 km wide area on the left banks of the Velikaya and Sorota Rivers, but, conside­ ring the terrain, this placement was considered tactically disadvantageous, since extending approximately 5 km along

the right bank of Velikaya River was high ground which provided the enemy with good observation and fields of fire. Following orders by the Commander of VI Army Corps, the constructed positions on the left bank of the Velikaya River were not to be the defensive position, but the high ground on the right bank was to be taken, thus forming an approximately 2 km deep bridgehead. From this position the 2 Brigade (from 22 March 1 9 4 4 named the 19* Division) and the 1 5 Division fought fierce defensive battles. During these battles Red Army units captured the plateau (with designation 9 3 . 4 ) on 15 March 1 9 4 4 . To regain the high ground a combat unit was formed, led by the 1 5 Division Infantry commander Colonel Arturs Silgailis, which included parts of both Legion units. On 16 March the combat group successfully counter-attacked and regained the plateau. After World War I I , to commemorate the success of the combat group and the significance of its joint command, 16 March was observed as Remembrance Day of the Latvian Legion. n d

th

th

th

,h

The approximately 46 km wide sector of the VI Army Corps, which also included the German 9 3 Infantry Division, was located in an area with many lakes, and in May and early June it was a peaceful place suited for training reinforcements. The situation changed at the end of June 1 9 4 4 when the Red Army successfully attacked and routed the German Army Group «Centre» in Byelorussia. In order to obtain reserves to stop the breakthrough, the German 1 6 Army, of which the VI Army Corps was a part, planned to withdraw 40 km to the west and take up well-constructed positions on the outskirts of Opochka. The withdrawal was to begin on the night of 1 0 - 1 1 July. It was a coincidence that at the same time the Red Army planned to mount an assault operation on the VI Corps sector in order to occupy Sebeza. Grouped against the 1 5 and 1 9 Divisions were the Soviet 1 0 Guards and 3 Assault Army, which began their attack on the morning of 11 July.

This turned the withdrawal to the planned defence position into an uncontrolled retreat. Because of the great losses sustained, the VI Army Corps Commander decided to withdraw the disabled division units to the territory of Latvia for regrouping. r d

th

lh

th

th

rd

To replenish the depleted units of the 1 5 and 1 9 Divisions, the men of the disbanded 2" Border Guard Regiment were distributed to both Divisions. Although the Divisions managed to maintain their required numerical strengths, the low training level affected their combat readiness. On 25 March the Soviet I ' Assault Army breached the Velikaya River in the sector of the 3 5 Grenadier Regiment, and established a bridgehead at Strechnova. Only the previous day before the assault, the 3 5 Grenadier Regiment had been reinforced with insufficiendy trained and inexperienced soldiers. Barries around this bridgehead lasted until mid-April 1 9 4 4 . In these battles the 1 5 Division alone lost 6 6 8 killed and missing in action, as well as 1 1 5 7 wounded. Taking into consideration the extensive losses which the Legion's two Divisions had suffered and lack of trained reinforcements, in the second half of April 1 9 4 4 the VI Army Corps was gradually relocated to the Bardovo-Kudever positions.

In October 1 9 4 3 , the Red Army's successful attacks in the Nevel area led to the involvement in combat of the formed units of the I-atvian Police, which, since the summer of 1 9 4 3 , had fought against partisans in Byelorussian territory. The newly formed «Jeckeln Combat Group» included the Latvian Volunteer Police Regiment «RTga» led by Colonel Roberts Osis, as well as the 3 1 3 and 3 1 6 Latvian Police Battalions. The Latvian police units were in active combat in the region of Nevedro and Lake Gusino from November 1 9 4 3 to March 1 9 4 4 . January 1 9 4 4 saw particularly fierce battles, in which the Latvian police units together with the Estonian and German police units repelled the assault of the Soviet 10" Guards Army. In March 1 9 4 4 the Latvian police units were relieved and withdrawn to Latvia for regrouping.

The Bardovo-Kudever positions were a part of the «Panther» line approximately 50 km to the east of Opochka.

Valdis Kuzmins

d

s

t h

t h

th

, h

th

1

93

95

98

100

101

102

103

109

112

115

116

117

118

119

120

123

124

125

126

12"

129

131

132

134

135

136

137

138

139

140

141

143

144

145

148

149

152

153

155

156

157

159

LATVIEŠU LEĢIONĀRI CĪŅĀS IJVTVTJĀ

1 9 4 4 . gada jūlijā, ņemot vērā Sarkanās armijas sekmīgos uzbrukumus Baltkrievijā, kara darbība pietuvojās Latvijas robežām. Kaujās Latvijas teritorijā iesaistījās daudzas Latvie­ šu leģiona vienības - 15. un 19. divīzijas daļas, latviešu po­ licijas pulki un atsevišķi bataljoni, robežapsardzības pulki, kā arī dažādas papildinājumu un apmācības daļas.

15. un 19. divīziju, kas ietilpa VI korpusa sastāvā, pēc nesekmīgām atkāpšanās kaujām Opočkas un Krasnijas apkārt­ nē, pārvietoja Latvijas virzienā, un jūlija vidū tās šķērsoja Latvijas-Krievijas robežu. Kaujās smagi cietušo 15. divīziju evakuēja uz Vidzemi, bet pēc tam uz Vāciju pārformēšanai.

19. divīziju pēc 18. jūlijā Mērdzenes pagastvaldē notikušās pulku komandieru sapulces nolēma saglabāt un iesaistīt cī­ ņās Latvijā kā slēgtu karaspēka vienību. Atbilstoši stāvoklim 19. divīziju pārvietoja uz Lubānas apkārtni un pārformēja par «kaujas grupu», nosaucot divīzijas komandiera SS brigādefīrera Bruno Strekenbaha vārdā (Kampfyruppe Streckenbach). Tā kā nepietika piemērotu virsnieku un kareivju, grenadieru pulku vietā izveidoja pastiprinātus bataljonus.

«Kaujas grupas» sastāvā iekļāva arī kaujas spējīgās 1 5 . divī­ zijas daļas ( 1 5 . artilērijas pulku, 1 5 . sapieru bataljonu un piegādes vienības), kā arī atsevišķus virsniekus un kareivjus.

Kājnieku daļas pabeidza formēšanu līdz 1 9 4 4 . gada jūlija beigām un ieņēma pozīcijas uz rietumiem no Lubānas eze­ ra, kur tām pievienojās 1 5 . un 19. artilērijas pulks, kas bija turpinājuši kaujas Latvijas pierobežā VI korpusa sastā­ vā. Lubānas ezera pozīcijās «kaujas grupa» augusta sākumā iesaistījās cīņās pret padomju 10. gvardes armiju. Līdz 1 9 4 4 . gada augusta beigām leģionāri ar sīvām kaujām atkā­ pās līdz Cesvaines-Kārzdabas pozīcijām, kur frontes līnija nostabilizējās. 1 9 4 4 . gada septembra sākumā, pēc papildinā­ jumu saņemšanas, «kaujas grupai» atjaunoja 19. divīzijas no­ saukumu. Atjaunoja visus trīs ( 4 2 . , 4 3 . , 4 4 . ) grenadieru pulkus, katru divu bataljonu sastāvā. Šajā laikā 19. divī­ zijas sastāvā bija 12 8 4 6 virsnieki, instruktori un kareivji.

1 9 4 4 . gada 16. septembri, sākoties Sarkanās armijas uzbru­ kumam Rīgas virzienā, 19. divīzija turpināja atkāpšanos, līdz 2 7 . septembri ieņēma «Siguldas pozīcijas» (Segnvold Stellunjļ) Mores apkārtnē. Šeit 19. divīzija sīvās kaujās atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumus izlauzties līdz Rīgai. 1 9 4 4 . gada 5. oktobrī armiju grupa «Ziemeļi» (Nord), ņemot vē­ rā draudošo Sarkanās armijas uzbrukumu Klaipēdas virzie­ nā, sāka atkāpties uz Kurzemi. Kaujas darbībā Rīgas pievār­ tē piedalījās tikai 15. artilērijas pulks, kas darbojās kā VI korpusam tieši pakļauta vienība, bet 19. divīzija jau 1 1 . oktobri ieņēma pozīcijas Džūkstes apkārtnē.

1 9 4 4 . gada jūlija sākumā līdz ar armiju grupas «Centrs» (Mirte) frontes sabrukumu kaujas darbībā Latvijā piedalījās ari latviešu policijas un robežapsardzības pulki. 1 9 4 4 . gada •

170

7. jūlijā augstākais SS un policijas pavēlnieks Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns izdeva pavēli par «kaujas grupas» izveidošanu, kuras sastāvā kopā ar vācu un igauņu vienībām plānoja iekļaut latviešu polici­ jas pulku «Rīga», 2. un 3. policijas pulku, kā ari 2., 4., 5., un 6. robežapsardzības pulku. «Jekelna kaujas grupu» pare­ dzēja pakļaut II armijas korpusam un iesaistīt kaujās uz dienvidiem no Daugavpils. Tomēr mainīgie frontes apstākļi neļāva «kaujas grupu» pilnībā saformēt, un tai paredzētās vienības pārņēma II korpuss. Latviešu vienības, kas ieradās Daugavpilī, raidīja kaujās pa daļām bez pienācīga apbruņo­ juma, sakaru un transporta līdzekļiem, līdz ar to tās cieta smagus zaudējumus. 1 9 4 4 . gada jūlija beigās II korpusa va­ dība pavēlēja latviešu policijas un robežapsardzības pulkus izvilkt no priekšējām kaujas līnijām un iesaistīt nocietināju­ mu būvē frontes aizmugurē Kokneses apkārtnē. 1 9 4 4 . gada augustā policijas un robežapsardzības pulkus pārvietoja uz Rīgu un Jūrmalu pārformēšanai. Līdz 1 9 4 4 . gada oktobra vidum kaujās un pārformēšanās no dažādām policijas dalām izveidoja divus apvienotus pulkus - policijas pulku «Rīga» un policijas pulku «Kurzeme», ko nosūtīja uz Vāciju 1 5 . di­ vīzijas rīcībā. Savukārt no robežapsardzības pulkiem saformēja 1 0 6 . grenadieru pulku, kas VI korpusa sastāvā piedalījās kaujās Kurzemē.

1 9 4 4 . gada jūlija beigās, Sarkanās armijas vienībām strau­ ji virzoties no Lietuvas Rīgas jūras līča virzienā, Zemgalē cīņas uzsāka arī 1 5 . rezerves un apmācības brigādes vienī­ bas. Sevišķi sīvas cīņas notika Jelgavā, kur uzbruka padom­ ju 3. mehanizētais korpuss. No brigādes dalām izveidoja vairākus dažāda lieluma improvizētus kaujas formējumus pilsētas aizstāvēšanai. Šie «trauksmes bataljoni» nespēja aiz­ kavēt Sarkanās armijas iebrukumu Jelgavā, tomēr kaujās frontes līnija nostabilizējās gar Lielupi un saglabājās šeit līdz pat septembra vidum. Augusta sākumā atsevišķas brigādes daļas iekļāva vācu vienību sastāvā, kas piedalījās uzbrukumā, lai atbrīvotu Tukumu un Rīgas jūras līča piekrasti. 1 9 4 4 . ga­ da oktobrī šīs daļas ieskaitīja 19. divīzijā. Bauskas apkārtnē kaujās piedalījās arī latviešu policijas bataljoni. To skaitā bi­ ja 1 9 4 4 . gada 2 3 . jūlijā no Bauskas apriņķa policistiem un aizsargiem saformētais Bauskas brīvprātīgo bataljons, kā arī 2 3 . , 3 1 9 . un 3 2 2 . latviešu policijas bataljons. Bataljoni at­ radās priekšējās kaujas līnijās līdz 1 9 4 4 . gada septembra vi­ dum, kad pēc Sarkanās armijas uzbrukuma tie atkāpās un oktobra sākumā nokļuva Kurzemē.

Kurzemes fronte izveidojās 1 9 4 4 . gada 10. oktobri, kad.

Sarkanā armija sāka uzbrukumu Klaipēdas virzienā ar mērķi pārgriezt armiju grupas «Ziemeļi» sauszemes satiksmi ar Vā­ ciju. 1 9 4 4 . gada 16. oktobrī, frontes līnijai nostabilizējoties, Kurzemē atradās iesprostoti arī 2 3 0 0 0 0 vietējo iedzīvotāju

un 150 0 0 0 bēgļu no citiem Latvijas novadiem un Padomju Savienības. Armiju grupā «Ziemeļi» (no 1 9 4 5 . gada 1 5 . jan­ vāra - «Kurzeme» (Kurland)) ietilpa 16. un 18. armija ar 32 divīzijām, tajā skaitā arī 19. divīzija un vairāki latviešu policijas un būvbataljoni. Aktīva karadarbība Kurzemē tur­ pinājās līdz Otrā pasaules kara beigām. Pirmo divu Kurze­ mes lielkauju laikā padomju Pirmajai un Otrajai Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu «Zie­ meļi». Galvenie uzbrukumu virzieni bija: Pirmajai Baltijas frontei - Liepāja; Otrajai Baltijas frontei - Saldus. Sīs ope­ rācijas cieta pilnīgu neveiksmi, un Sarkanās armijas virspa­ vēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspē­ ka vienību un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas ar mērķi nepieļaut armiju grupas «Ziemeļi» evakuāciju uz Vā­ ciju. 1 9 4 4 . gada Ziemassvētku kauju (trešās Kurzemes lielkaujas) laikā kā galvenais Otrās Baltijas frontes trieciena spēks tika iesaistīts 1 3 0 . latviešu strēlnieku korpuss. Paredzētā uzbru­ kuma virzienā aizstāvēšanās pozīcijas ieņēma leģiona 19. di­ vīzija un 1 0 6 . latviešu pulks. Sī bija pirmā reize, kad kaujas laukā viena pret otru tika iesaistītas pretējās pusēs ka­ rojošās latviešu vienības. Sarkanā armija turpināja uzbruku­ mus līdz 3 1 . decembrim, taču panākt iebrukumu un īstenot operācijas mērķus tā arī nespēja. So kauju laikā nereti bija gadījumi, kad vienā pusē karojošie saņēma gūstā pretējā pusē karojušos paziņas un pat radiniekus. Lai likvidētu

Sarkanās armijas izveidoto izvirzījumu Lestenes virzienā, VI korpuss 1 9 4 5 . gada 5. janvāri sāka sekmīgu pretuzbrukumu.

Lai gan trešā Kurzemes lielkauja beidzās ar vācu armiju gru­ pas «Kurzeme» uzvaru, karaspēka vienības šajās kaujās, tajā skaitā arī 19. divīzija, cieta ļoti lielus zaudējumus.

1 9 4 5 . gada sākumā, neskatoties uz Sarkanās armijas aktī­ vo darbību, no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit divīzijas, tajā skaitā divas tanku divīzijas. 1 9 4 5 . gada 16. februāri padomju Otrā Baltijas fronte atsāka aktīvas uz­ brukuma operācijas. Abās karojošajās pusēs dalību ņēma ari latviešu karaspēka vienības, sevišķi sestās Kurzemes lielkaujas laikā no 18. līdz 3 1 . martam Blīdenes apkārtnē. Nepār­ traukta karadarbība notika līdz pat aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems-PriekulePampāļi-Saldus-Grenči-Radziņtiems-Klapkalnciems.

1 9 4 5 . gada aprīlī abas karojošās puses Kurzemē turpinā­ ja gatavoties nākamajām kaujām. Taču, ņemot vērā Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju, aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās. 1 9 4 5 . gada 8. maijā kapitulēja arī armiju grupa «Kurzeme». Sarkanās armijas gūstā nokļuva 2 8 6 0 0 0 Vācijas bruņoto spēku karavīru, tajā skaitā ari dala no Kurzemē esošajiem aptuveni 23 0 0 0 latviešu leģionāriem.

Valdis Kuzmins

171

LATVI AN LEGIONNAIRES FIGHTING IN LATVIA

In July 1 9 4 4 , following the successful offensives of the Red Army in Byelorussia, the war moved closer to the Latvian border. Many Latvian Legion units took part in th th fighting on Latvian territory - units of the 15 and 19 Di­ visions, Latvian Police regiments and individual battalions, Border Guard regiments, as well as various reserve and trai­ ning units.

After unsuccessful withdrawal engagements in the th th Opochka and Krasniye area, the 15 and 19 Divisions, which were part of the VI Army Corps, were rerouted in the direction of Latvia and in mid-July crossed the th Latvian-Russian border. The battle-worn 15 Division was evacuated to Vidzeme, and later to Germany for regroup­ ing. A meeting of the regimental commanders on July 18 th in Mērdzene decided to keep the 19 Division as a forma­ th tion and to involve it in combat in Latvia. The 19 Di­ vision was relocated to the Lubāna environs and regrouped as a «combat group» named after the Division Commander SS Major General Bruno Streckenbach (Kampfyruppe

Streckenbach).

Because of insufficient numbers of combat capable offi­ cers and soldiers due to the heavy losses suffered during the withdrawal battles, the grenadier regiments were reorgan­ ised as oversized battalions. The «combat group» also in­ th th cluded combat-ready units of the 15 Division ( 1 5 Artil­ th lery Regiment, 15 Field Engineer Battalion and Supply Units), as well as individual officers and soldiers. By the end of July 1 9 4 4 infantry units had finished regrouping and took up positions west of Lake Lubāna, where they were th th joined by the artillery regiments of the 15 and 19 Divi­ sions which, as part of the VI Corps, had continued to fight near the border of Latvia. At the beginning of August the «battle group» in the Lake Lubāna positions th was engaged in combat against the 10 Guards Army. By the end of August the legionnaires, whilst continuously fighting heavy rearguard actions, had withdrawn to posi­ tions at Cesvaine-Kārzdaba, where the front was stabilised.

In early September 1 9 4 4 , reinforcements arrived and the th «combat group» was again known as the 19 Division. All nd rd th three grenadier regiments ( 4 2 , 4 3 and 4 4 ) were th renewed, each with two battalions. At this time the 19 Di­ vision consisted of 12 8 4 6 officers, non-commissioned offi­ cers ( N C O s ) and soldiers.

On 16 September 1 9 4 4 the Red Army began its offen­ th sive in the direction of Riga. The 19 Division continued to withdraw until 27 September, when it established the «Sigulda positions» (Segewold Stellunjj) in the environs o f th More. Here the 19 Division fought fierce battles to beat off Red Army attempts to break through to Rīga. On 172

5 October 1 9 4 4 , because of the threatening Red Army offensive in the direction of Klaipeda (in Lithuania), the German Army Group «North» (Nord) began withdrawing th to Kurzeme. Hence only the 15 Artillery Regiment, under the direct command of VI Army Corps, took part in the fighting on the outskirts of Rīga. On 11 October the th 19 Division was already taking up positions in the envi­ rons of Džūkste.

In early July 1 9 4 4 , the front held by the German Army Group «Centrē» (Mine) collapsed, and combat operations in Latvia now included also Latvian Police and Border Guard regiments. On 7 July 1 9 4 4 die Highest SS and Police Commander in Ostland and Northern Russia, SS General Friedrich Jeckeln, gave an order to form a «combat group» which, together with German and Estonian units, was to nd rd include the Latvian Police Regiment «Rīga», 2 and 3 Po­ nd th th th lice Regiments, as well as the 2 , 4 , 5 and 6 Border Guard Regiments. The «Jeckeln Combat Group» was to be under the command of the II Army Corps to fight south of Daugavpils. However, unsettled front line conditions prevented the complete formation of the «combat group», and its units were taken over by the II Army Corps. The Latvian units that arrived in Daugavpils were sent into battle in piecemeal fashion without adequate armament, communications or means of transport, and hence they suffered heavy losses. At the end of July 1 9 4 4 the II Corps Command ordered the Latvian Police and Border Guard regiments to be withdrawn from their present battle posi­ tions and to be deployed to the environs of Koknese for behind-the-lines fortifications construction. In August 1 9 4 4 the Police and Border Guard regiments were relocated to Rīga and Jūrmala for regrouping. By mid-October 1 9 4 4 , due to combat loss and regrouping, various police units were combined to form two regiments - Police Regiments «Rīga» and «Kurzeme», which were sent to Germany to the th 15 Division. Furthermore, the Border Guard Regiments th were reorganised as the 106 Grenadier Regiment, which as part of the VI Army Corps saw action in Kurzeme.

In late July 1 9 4 4 , as Red Army Units were rapidly advancing from Lithuania in the direction of the Gulf of th Rīga, units of the 15 Reserve and Training Brigade began combat in Zemgale. Very heavy fighting took place in rd Jelgava which was attacked by the Soviet 3 Mechanised Corps. Parts of the brigade were used to form several im­ provised large and small combat units for the defence of the city. Although these so-called «alert battalions» were not able to hold back the Soviet invasion of Jelgava, still the fighting resulted in the stabilisation of the front line along the River Lielupe where it remained until mid-September.

In early August some brigade units were placed under Ger­ man command and took part in the offensive to free Tukums and the Gulf of Rīga coast. In October 1 9 4 4 these units were incorporated into die 1 9 * Division.

In the Bauska area, Latvian police battalions also took part in the fighting, among them the Bauska Volunteer Battalion, which was formed 23 July 1 9 4 4 and manned with Bauska District policemen and Home Guard members.

The 2 3 r d , 319 t h and 3 2 2 n d Latvian Police Battalions were also part of the defence force. The battalions were in con­ tinuous combat until mid-September, when the Red Army offensive forced them to withdraw. In early October they were deployed to Kurzeme.

The Kurzeme front was established 10 October 1 9 4 4 , when the Red Army renewed its offensive in the direction of Klaipeda (in Lithuania) in order to cut off all ground communications routes with Germany for the entire Army Group «North». By 16 October 1 9 4 4 the front line had stabilised, trapping in Kurzeme some 2 3 0 0 0 0 local resi­ dents and 1 5 0 0 0 0 refugees from other regions in Latvia and from the Soviet Union. The Army Group «North» (from 15 January 1 9 4 5 named the Army Group «Kurze­ me» or «Kurland») consisted of the 16 t h and 18 t h Armies with 32 divisions, including the 19 t h Division and several Latvian police and construction battalions. Fighting con­ tinued in Kurzeme until the end World War I I .

During the first two major offensives in Kurzeme, the Soviet First and Second Baltic Fronts had been ordered to destroy Army Group «North». T h e direction of the offen­ sives was Liepāja for the First Baltic Front and Saldus for the Second Baltic Front. These operations were completely unsuccessful. Hence the Red Army High Command deci­ ded to withdraw a large part of the Red Army units from Kurzeme and devote its efforts to prevent the Germans from evacuating Army Group North to Germany.

In the 1 9 4 4 Christmas offensive by the Soviet forces (third major offensive in Kurzeme), the delivery of the main thrust was assigned to the Second Baltic Front, of which

the 130 t h Latvian Riflemen Corps was a part. Fighting on the opposite side were the 19 t h Division of the Latvian Legion and the Latvian 106 t h Grenadier Regiment. This was the first time that Latvian units fighting on opposite sides were fighting against one another on a battlefield. The Red Army continued attacks until 31 December, but was unable to break through to achieve the objective of this operation. In these battles it was not unusual for one side to capture acquaintances and even relatives fighting on the opposite side. In order to stop the Red Army breakthrough in the direction of Lestene, on 5 January 1 9 4 5 the German VI Corps began a successful counterattack.

Although the third Kurzeme major offensive ended with victor} 7 for the German Army Group «Kurzeme», the army units, among them the 19 t h Division, had suffered very heavy losses.

In early 1 9 4 5 , despite active operations by the Red Army, more than ten German divisions were evacuated from Kurzeme, among them two tank divisions. On 16 February 1 9 4 5 active offensive operations were resumed by the Second Soviet Baltic Front. Again Latvian units we­ re pitted against one another, especially in the sixth Kurzeme major offensive 1 8 - 3 1 March in the environs of Blīdene. Constant fighting continued up to the beginning of April when the front stabilised along the line Jūrmalciems-Priekule-Pampāļi-Saldus-Grenči-RadziņciemsKlapkalnciems.

During April 1 9 4 5 , both German and Soviet forces con­ tinued their preparations for future operations. However, due to the unconditional surrender of the German armed forces, active fighting did not resume in Kurzeme. The Army Group «Kurzeme» capitulated on 8 May 1 9 4 5 . The Red Army took as prisoners of war 2 8 6 0 0 0 soldiers of the German armed forces, including many of the 23 0 0 0 Lat­ vian legionnaires in Kurzeme.

Valdis Kuzmins

173

11A

175

178

179

180

182

184

185

186

187

190

192

193

LIEPĀJAS-GROBIŅAS LATVIEŠU AVIĀCIJAS VIENĪBA •

Latviešu nacionālo vienību vācu Gaisa spēku {Luftwaffe) sastāvā nodibināja 1943. gada 4. oktobrī Grobiņas (Bātes muižas) aerodromā Liepājas apkārtnē vācu nakts kauju aviācijas apmācības un komplektēšanas bāzē (Fliejjer-horst)^ ko vācu Gaisa spēku uzdevumā septembra sākumā organizēja bāzes koman­ dieris majors Valters Endress kopā ar vācu administrāciju.

Bāzes uzdevums bija igauņu un latviešu lidojošā un tehniskā personāla sagatavošana nacionālajām nakts kauju aviācijas vienī­ bām Austrumu frontes ziemeļu daļā - 1. gaisa flotes sastāvā.

Līdz aviācijas bāzes izveidošanai Grobiņas aerodromā un tam piegulošā teritorijā atradās Latviešu leģiona 15. divīzijas prettanku divizions, ko jūlija beigās pārcēla uz Liepāju. No Tallinas uz Grobiņu pārcēla Igauņu aviācijas skolu ar visu tās personālu un iekārtām. Aviācijas skolu Grobiņā reorganizēja un paplašināja ari latviešu lidotāju apmācībai, nosaucot to par Liepājas-Grobiņas AB pakāpes pilotu sagatavošanas skolu

(Fhiffzeußfübrershule AB Libau-Grobin).

Pirmais mēģinājums organizēt latviešu aviācijas vienību vācu Gaisa spēkos 1 9 4 1 . gada jūlijā beidzās neveiksmīgi, jo vācieši vēl atradās savu pirmo uzvaru eiforijā. Tikai 1943. gada jūnijā, pēc Staļingradas sakāves 1942.-43. gadā un Latviešu leģiona nodibināšanas, vācu Gaisa spēku vadība kļuva piekāpī­ gāka un sākās sarunas starp bijušā Latvijas armijas Aviācijas pulka virsnieku pārstāvi pulkvedi-leitnantu Jāni Ruceli un vācu 1. gaisa flotes vadību par Latviešu aviācijas vienības dibināšanu vācu Gaisa spēkos. Tā kā leģionam aviācijas vienība nebija paredzēta, tā nonāca pilnīgā vācu Gaisa spēku pakļautībā. Vie­ nības sastāvu komplektēja kopā ar vācu aviācijas vadību J. Rucelis, kurš bija sakaru virsnieks. Lidojošo personālu vispirms komplektēja no bijušajiem Latvijas kara un aizsargu aviācijas lidotājiem.. Tā kā vairākums no viņiem vēl atradās Austrumu frontē policijas bataljonos un leģionā, bija jāveic liels organiza­ toriskais darbs viņu pārcelšanai uz aviācijas vienību. Bija arī daudz brīvprātīgo no Latvijas aerokluba sporta lidotāju un planieristu vidus. Iesauca tehnikumu absolventus tehniskajam per­ sonālam, kurus apmācīja bijušie Aviācijas pulka tehniskie speciā­ listi. Visiem vēl armijā nedienējušajiem bāzē vispirms bija jāiziet vispārējā jaunkareivju militārā apmācība. Pēc jaunkareivju pamatapmācības viņus sagatavoja dažādās aviācijas specialitā­ tēs - par tehniķiem, motoristiem, aviācijas bumbu uzstādītā­ jiem, elektriķiem u.c. Viss vienības sastāvs bija tērpts vācu Gaisa spēku standarta formastērpos atbilstoši dienesta pakāpēm (vienībā atzina bijušās Latvijas armijas dienesta pakāpes) ar nacionālo krāsu vairodziņu uz formastērpa piedurknes.

Tūlīt pēc vienības nodibināšanas tika organizēts 1. latviešu lidotāju lidkurss bijušajiem latviešu lidotājiem vācu lidapmācītāju vadībā lidspēju pārbaudei, uzlabošanai un atjaunošanai, kā ari vācu aviācijas tehnikas iepazīšanai (lidmašīnām «Bücker 131», «Arado 66» un «Gotha 145»). Lidkurss turpinājās līdz 196

1944. gada 2 8 . aprīlim, kad to pabeidza pirmie 23 latviešu vienības lidotāji - 16 virsnieki un 7 instruktori. Viens virsnieks treniņu lidojuma laikā naktī gāja bojā. Astoņi lidotāji no 1. lidkursa turpināja darbu vienībā par lidapmācītājiem.

1. martā no 10 virsniekiem un 5 instruktoriem izveidoja 1. latviešu nakts kauju eskadriļu kapteiņa Alfrēda Salmiņa vadībā, kas 22. martā 15 lidmašīnu sastāvā izlidoja uz Austrumu fronti - lidlauku Vecumos, Latgalē, Krievijas piero­ bežā. Eskadriļa pievienojās 3. vācu nakts kauju grupai (Nacbtschlachtgruppe 3), kas jau iepriekš atradās Vecumu lidlaukā.

2 6 . martā 1. eskadriļa veica pirmo kaujas lidojumu.

Eskadriļas kaujas uzdevumi bija traucēt Sarkanās armijas dar­ bību nakts laikā, lidojot atsevišķi vienatnē, nevis grupveida, un bombardējot 50 km aiz frontes līnijas izvēlētus atsevišķus tak­ tiskos mērķus, karaspēka koncentrācijas vietas, štābus, tiltus, dzelzceļus, artilērijas pozīcijas. Atsevišķi lidojumi ilga līdz di­ vām stundām, un labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos naktī tika veikti pat četri lidojumi. Nemitīgu frontes līnijas maiņu dēļ īslaicīgi izmantoja arī citus piefrontes lidlaukus: Pečoros, Izborskā, Idricā, Daugavpilī. 2 6 . maijā 1. eskadriļu pārvietoja uz jaunu bāzēšanās vietu - Salas lidlauku. Lidojumi tur turpinājās līdz 2 1 . jūlijam.

Sajā laikā Grobiņas bāzē beidzās 2. latviešu lidotāju lidkurss, ko pabeidza 4 virsnieki un 12 instruktori, kurus bija pār­ baudījuši un trenējuši latviešu lidapmācītāji. No 2. lidkursa sagatavotajiem lidotājiem izveidoja 2. latviešu nakts kaujas eskadriļu kapteiņa Augusta Graudiņa vadībā. Eskadriļas sastāvu papildināja vēl ar diviem latviešu lidapmācītājiem, kuri izteica vēlēšanos labāk lidot frontē. 26. jūnijā eskadriļa 6 virsnieku un 12 instruktoru sastāvā izlidoja uz Salas lidlauku un pievienojās 1. eskadriļai. No abām latviešu eskadriļām izveidoja 12. nakts kauju grupu ( N S G - 1 2 ) . Par grupas komandieri iecēla vācu kapteini Frerihu Rademaheru (Rademacher).

Frontei strauji tuvojoties, abas eskadriļas 2 1 . jūlijā pārcēlās uz • Gulbenes aerodromu, no kurienes bombardēja mērķus jau Lat­ vijas teritorijā - Abrenes, Viļakas un Kupravas rajonā, ari Lietu­ vas virzienā un Daugavpils rajonā. Gulbenes aerodromā abām eskadriļām iznāca bāzēties tikai līdz 29. jūlijam. No šejienes izlidojumos pazuda vairāki lidotāji. Tā kā kritisks frontes stā­ voklis bija izveidojies Jelgavas rajonā, abas eskadriļas pārcēlās uz Kalnciema (Skultes) aerodromu Mārupes pagastā pie Rīgas un tūliņ iesaistījās kaujas darbībā Jelgavas, Ķemeru, Dobeles un Bauskas rajonā. Sajā kritiskajā situācijā Grobiņā 3. latviešu lidkursu bija beiguši nākamie 23 lidotāji - 8 virsnieki un 15 instruktori. Kļuva aktuāls jautājums par nākamās 3. nakts kauju eskadriļas organizēšanu un tās iesaistīšanu NSG-12 grupā kapteiņa Pētera Greiza vadībā. Bet, tā kā pirmajās divās eskadriļās kauju darbības dēļ sāka trūkt lidotāju un lidmašīnu, tika nolemts trešo eskadriļu vairs neveidot un 3. lidkursu

beigušos lidotājus izvietot divās iepriekšējās eskadriļās.

Lidmašīnas bija daudz cietušas, startējot un nolaižoties naktīs dažādos frontes lidlaukos vai veicot piespiedu nolaišanos ārpus lidlaukiem. Kopā ar tām, kas vispār neatgriezās no kauju lido­ jumiem un bija «pazudušas bez vēsts», veidojās ievērojams skaits kaujas darbībai nelietojamu lidmašīnu. Turklāt vēl 10 li­ dotājus no 1. eskadriļas un 3. lidkursa nosūtīja uz Vācijas iznīcinātāju aviācijas skolām. Un tā 1. eskadriļa saņēma 4 virsniekus un 5 instruktorus, 2. eskadriļa - 4 virsniekus un 2 instruktorus. Šie lidotāji jūlija beigās pārlidoja uz Kilnciema aerodromu un tūdaļ iesaistījās kara darbībā gaisa telpā. Nakts kauju grupa N S G - 1 2 bija pilnībā nokomplektēta ar 35 lido­ tājiem un lidmašīnām un kopā ar N S G - 3 lidotājiem veica nepārtrauktus uzlidojumus pārceltuvei pie Ozolmuižas Jelgavas rajonā, kur padomju karaspēks centās pārcelties pāri Lielupei un izvērst uzbrukumu Olainei Rīgas virzienā. Šī uzbrukuma operācija mūsu nakts kauju grupai bija darbības kulminācija visā kara laikā. Vienas nakts uzlidojumos 2 9 . - 3 0 . jūlijā tika veikti apmēram 300 izlidojumu un nomests ap 5 0 0 tonnu bumbu. Katra lidmašīna veica četrus un pat vairākus uzlidoju­ mus vienas nakts laikā - pašiem neciešot nevienu zaudējumu.

Bumbošanas mērķi atradās nepilnus 40 km no izlidošanas aero­ droma Kalnciemā.

Tikmēr Grobiņas kara aviācijas skolā turpinājās jaunu lidotāju sagatavošana ceturtajā un piektajā lidkursā. Abi latviešu lidkursi nu bija nokomplektēti no gados jaunākiem kadriem, Larvijas aerokluba bijušajiem un vācu okupācijas laikā darbojošamies planieristu pulciņu aktīviem planieristiem, kā arī vācu Darba dienestā izdienējušiem latviešiem. Lidkursu dalībniekiem pirms lidošanas bija jāiziet arī apakšvirsnieku (Unterofizier) kurss vispārējā militārā sagatavotībā.

Pēc intensīvas darbības Jelgavas frontē, sākot ar 6. augustu, abas eskadriļas darbojās atsevišķi. 1. eskadriļa pārcēlās uz Salas­ pils lidlauku un veica uzlidojumus Daugavas kreisajā krastā.

2. eskadriļa palika Kalnciema aerodromā un veica uzlidojumus tālākiem mērķiem Dobeles, Auces, Biržu un Skaistkalnes rajonā. Kad izvērtās kritisks frontes stāvoklis Vidzemē un Igaunijas pierobežā, Madonas, Ērgļu, Alūksnes rajonā un pašā Igaunijā, abas eskadriļas nosūtīja uz turieni ar pagaidu izvie­ tošanas Blomes (pie Smiltenes) un Cēsu («Kaķu» māju) lid­ laukos. Nepārtrauktās vācu armijas atkāpšanās dēļ visur tur, kur izveidojās kritiskas situācijas, aviāciju un arī mūsu eskadriļas nosūtīja Līdzīgi kā «ugunsdzēsēju komandas» glābt stāvokli, jo vācieši atkāpās visā Baltijas frontē. Šajā intensīvajā abu mūsu eskadriļu darbošanās laikā augus­ ta sākumā augstākajos vācu Gaisa spēku štābos tika pieņemti lēmumi, informējot un iesaistot sarunās arī mūsu sakaru

virsnieku J. Ruceli, par mūsu un igauņu aviācijas vienību formālu nosaukumu maiņu, pārdēvējot tās par «aviācijas leģio­ niem», un administratīvām izmaiņām vietējās aviācijas vadībā Grobiņā. Par Latviešu aviācijas leģiona komandieri no 10. au­ gusta iecēla J. Ruceli, par bāzes komandieri - majoai Aleksandru Tomasu, par NSG-12 komandieri - pulkvedi-leitnantu Niko­ laju Bulmani (visi no bijušās Latvijas armijas Aviācijas pulka).

Aviācijas vienību pārdēvēšana par leģioniem notika saistībā ar nākotnē plānoto nacionālo vienību paplašināšanu, kas ietvertu savas iznicinātāju eskadriļas organizēšanu, zenītartilērijas diviziona pievienošanu vienībai, arī iespējamo materiālās daļas nomainīšanu ar modernākām «Ju-87» lidmašīnām. Tādēļ ari paātrināti tika gatavoti gados jaunāki piloti 4. un 5. lidotāju sagatavošanas lidkursā, apmācībām Vācijā nosūtīti jauniesauktie vācu tehniskā personāla sagatavošanas skolās.

Diemžēl visi šie plāni neīstenojās frontes sabrukuma dēļ, frontē vēl arvien lidoja abas eskadriļas. Tās atkal pārcēlās uz iepriekšējām bāzēšanās vietām - Salaspils un Kalnciema aero­ dromiem - un veica uzlidojumus iepriekšējos rajonos. Septem­ bra sākumā, tāpat kā visos vācu Gaisa spēkos, arī mūsu eskadriļām sāka trūkt degvielas un lidojumu skaits no Salaspils un Kalnciema aerodroma tika samazināts. Visbeidzot - padomju tanki bija pienākuši Daugavas kreisajā krastā līdz Daugavai un sāka apšaudīt mūsu lidmašīnas Salaspils lidlaukā. 1. eskadriļai bija jāatkāpjas uz Tukuma aerodromu, no kura tā veica savu pēdējo uzlidojumu 6. un 7. oktobrī Vecmuižas, Madlienas un Siguldas rajonā. 2. eskadriļa ierobežotā skaitā turpināja uzlido­ jumus tālākiem mērķiem Valgundes, Līvbērzes un JelgavasDobeles rajonā līdz 7.-8.oktobrim. Taču tad degvielas trūku­ ma un igauņu un latviešu lidotāju pārlidošanas uz neitrālo Zviedriju (astoņas igauņu lidmašīnas un viena latviešu) dēļ tika atsūtīta pavēle no augstākās vācu Gaisa spēku vadības par igauņu un latviešu aviācijas vienību izformēšanu, sākot ar 7. oktobri. Līdz vienību izformēšanai 1. eskadriļa bija veikusi apmēram 2 0 0 0 un 2. eskadriļa 2 4 0 0 kaujas izlidojumus. Vairā­ kums mūsu lidotāju bija apbalvoti ar 1. un 2. šķiras Dzelzs krustu par veiksmīgu personālo izlidojumu skaitu. Tādi bija lidotāji Teodors Ābrams - 2 2 9 , Alberts Gudermanis un Jānis Maisiņš - līdz 150 izlidojumiem. Mūsu iznīcinātāju lidotāji Vācijā bija piekomandēti pie vācu iznīcinātāju aviācijas pulkiem un piedalījās kaujās pret PSRS un Rietumu sabiedroto gaisa spēkiem līdz pat kara beigām. Grobiņas kara aviācijas skola, kā arī abas eskadriļas pārlidoja uz Vāciju un Poliju, kur atlikušo materiālo daļu nodeva vāciešiem. Tā sākās un beidzās latviešu lidotāju epopeja vācu Gaisa spēkos Otrā pasaules kara laikā.

Edvīns Brūvelis

197

THE LIEPĀJA-GROBIŅA LATVIAN AVIATION UNIT

The Latvian National Unit within die German Luftwaffe was formed on 4 October 1943 at Grobiņa (Bate Manor) airfield, the location of the German night-fighter flight training and recruitment base (Fliegerhorst). The base had been organised in early September on orders from the German Air Force com­ mand by the base commander Major Walter Endress together with the German administration. The object of the base was to prepare Estonian and Latvian flying and technical personnel for the night-fighter aviation units to be used on the northern flank of the Eastern front as part of the First Air Fleet.

Immediately after the formation of the unit, the 1 Latvian Flying Course was organised for the former Latvian aviators under the leadership of German instructors for the purpose of testing and upgrading flying skills, as well the introduction to the German airplanes «Būcker 131», «Arado 66» and «Gotha 145». The course continued until 28 April 1944 and produced the Latvian unit's first 23 aviators - 16 officers and 7 non-commissioned officers (NCOs). One officer was killed during a night training flight. Eight of the graduates from the first course continued as instructors.

Previous to the establishment of the air base, the Grobiņa airfield and its surrounding territory had been occupied by the th Latvian Legion's 15 Division Anti-Tank Battalion, which had been relocated to Liepāja at the end of July. The Estonian Aviation School was moved from Tallinn to Grobiņa with all its personnel and equipment. In Grobiņa the aviation school was reorganised and enlarged to include also the training of Latvian flyers. It was named the Liepāja-Grobiņa AB Level Pilot Training School (Flugzeugfiihrerschule AB Libau-Grobin).

The first attempt to organise a Latvian aviation unit in July 1941 had been unsuccessful, since the Germans were still euphoric from their first victories. Not until June 1943, after the defeat at Stalingrad in 1 9 4 2 / 4 3 and the formation of the Latvian Legion, did the German Air Force Command grow more compliant and talks were begun between an officer rep­ resentative of the former Latvian Aviation Regiment, Lieutenant Colonel Jānis Rucelis, and the German First Air Force Command regarding the founding of a Latvian aviation unit as part of the German Air Force. Since the Legion did not have an aviation unit, the unit came under total German Air Force control. The unit was staffed by Rucelis, acting as liaison officer, with the German Air Force command. The flight personnel was recruited from former Latvian Air Force and Air Home Guard personnel. Most of them were still at the Eastern front in police battalions and the Legion, and much organisation was needed to transfer them to the aviation unit. There were also many volunteers from the Latvian Aero Club sports pilots and glider-pilots. Graduates of technical schools were conscripted as technical personnel and trained by former Aviation Squadron technical specialists.

At the base, all who had not yet served in the army had to take basic military training. After basic training they were instructed in various aviation specialties as technicians, motor mechanics, aviation bomb technicians, electricians, etc. The unit was dressed in standard German Air Force uniforms according to their rank (the unit recognised the ranks of the former Latvian Army), with an armshield in the Latvian national colours - maroon-white-maroon - on the sleeve of

On 1 March, 10 officers and 5 NCOs, with Captain Alfrēds st Salmiņš as commander, formed the 1 Latvian Night-Fighting Squadron. On 22 March it flew with 15 planes to the Eastern front - Vecumi Airfield in Latgale near the Russian border. The rd squadron joined the 3 German Night-Fighting Group (NSG-3) already at the Vecumi airstrip. On 26 March the st 1 Squadron completed its first operational flight. The object of the squadron was to harass Red Army night activities flying solo, not as a group, and bombing selected tactical targets 50 km behind the front lines - troop concentrations, headquarters, bridges, railroads, artillery placements. Each flight lasted up to two hours and, meteorological conditions permitting, there could be as many as four flights per night. Because of continu­ ous changes in the front lines, other airfields near the front were used for short periods: Pečori, Izborska, Idrica, Daugavpils. On st 26 May the 1 Squadron was deployed to a new base - Sala Airfield. From there flights continued until 21 July.

rhe uniform.

198

st

nd

During this time the Grobiņa 2 Latvian Flying Course graduated 4 officers and 12 NCOs. They had been trained and nd tested by Latvian instructors. These 2 Course graduates nd formed the 2 Latvian Night-Fighting Squadron under Captain Augusts Graudiņš. The squadron was supplemented by two additional Latvian flying instructors who preferred to fly nd combat missions. On 26 June the 2 Squadron with 6 offi­ cers and 12 NCOs flew to Sala Airfield to join the st th 1 Squadron. The two squadrons formed the 12 NightFighting Group ( N S G - 1 2 ) with German Captain Frerich Rademacher as group commander.

The front line was rapidly approaching and on 21 July both squadrons moved to the Gulbene Aerodrome, from where they bombed targets in Latvian territory in the districts of Abrene, Viļaka and Kuprava, as well as towards Lithuania and in the Daugavpils District. The squadrons were based at the Gulbene Aerodrome only until 29 July. A number of flyers were lost during these flights. Because of the critical front line situation in the Jelgava District, both squadrons moved to Kalnciems (Skulte) Aerodrome in Mārupe Parish near Riga, and immedi­ ately took part in operational missions in Jelgava, Ķemeri, Dobele and Bauska districts.

rd

During this critical time, the Grobiņa 3 Latvian Flying Course had produced another 23 aviators - 8 officers and 15 NCOs. The formation of a diird night combat squadron under Captain Pēteris Greizis and its inclusion in the NSG-12 group was considered, but due to a shortage of pilots and air­ planes in the other two squadrons the graduates of the rd 3 Flying Course were assigned to the two combat squadrons.

The airplanes had taken a heavy toll, taking off and landing at night on various front-line air strips or doing emergency land­ ings without a proper landing field. In addition to those that did not return and were considered as «missing in action», the number of planes unfit for combat duty was considerable. More­ rd over, 10 pilots from the 1st Squadron and from the 3 Flying Course were sent to combat aviation schools in Germany. st

As a result, the 1 Squadron received 4 officers and nd 5 NCOs, and the 2 Squadron received 4 officers and 2 NCOs. At the end of July these pilots flew to Kalnciems Aerodrome and immediately flew operational missions. The night-fighting group N S G - 1 2 was fully staffed with 35 pilots and planes and together with the NSG-3 pilots flew continuous raids on the river crossing near Ozolmuiža in Jelgava District, where the Soviet forces attempted to cross the River Lielupe in order to attack Olaine in the direction of Riga. These raids were the culmination of the night-flying group's activities. A single night's operation on 2 9 - 3 0 July consisted of approximately 300 sorties and 5 0 0 tons of bombs dropped. That night each plane did four or even more sorties. No planes were lost. The bombing targets were less than 40 km from the base at Kalnciems Aerodrome.

Meanwhile, the Grobiņa War Aviation School continued to train more pilots in the 4 t h and 5 th Flying Courses. Both fly­ ing courses were now made up of younger people, former glider-pilots from the Latvian Aeroclub and glider-pilots from glider groups active during the German occupation period, as well as Latvians who had completed the German Labour Service. Before obtaining flying qualifications, students had to attend a non-commissioned officer (Unterofizicr) course in general military preparedness.

After intensive operations on the Jelgava front, after 6 August the squadrons were reassigned. The V Squadron was deployed to Salaspils Airfield and flew sorties on Soviet Army units attacking on the left bank of the River Daugava, while the 2 n d Squadron remained at Kalnciems Aerodrome and flew missions to more distant targets in the area of Dobele, Auce, Birzes and Skaistkalne. When the situation became critical in Vidzeme and near the Estonian border - in the area of Madona, Ērgļi, Alūksne - and in Estonia itself, both squadrons were assigned to operate in that region. They were based tem­ porarily at the Blome (near Smiltene) and Cēsis (at the «Kaķi» homestead) airfields. During the continuing withdrawal of the German army new critical situations arose. Aviation units including our squadrons were sent in like «fire-fighting brigādes» to help eliminate such critical situations. The German forces were withdrawing along the entire Baltic front.

During this intensively active period for both squadrons,

decisions were made at various higher command levels of the German Air Force regarding the formal designation of the Latvian and Estonian units, about renaming them «Aviation Leģions», and making changes in the local aviation leadership at Grobiņa. The Latvian liaison officer, Lieutenant Colonel Jānis Rucelis, was included in these discussions. Starting 10 August, Rucelis was named commander of the Latvian Aviation Legion, Major Aleksandrs Tomass became base com­ mander, and the commander of N S G - 1 2 was Lieutenant Colonel Nikolajs Bulmanis (all from the former Latvian Army's Aviation Regiment). The renaming of the aviation units as legions was part of the planned future enlargement of the national units, which would include the organising of the Air Legion's fighter squadron, the adding to the Air Legion of its own anti-aircraft artillery battalion, as well as a possible upgrade with more modern «Ju-87» aircraft. For this reason, th training of younger pilots had been accelerated in the 4 and th 5 Flying Courses and new recruits were sent to German tech­ nical personnel training schools.

Unfortunately these plans did not materialise due to the col­ lapse of the front. However, both existing squadrons still flew operational missions. They moved once again to their previous bases - Salaspils and Kalnciems Aerodromes - and flew sorties in their former areas. In the beginning of September 1944 the German Air Force, our squadrons included, began to suffer from fuel shortages, and the number of flights from Salaspils and Kalnciems Aerodromes was reduced. Also, Soviet tanks had reached the left bank of Daugava and began shelling our planes at Salaspils Airfield. The 1st Squadron had to withdraw to Tukums Aerodrome, from where it flew its last mission on 6-7 October in the region of Vecmuiža, Madliena and Sigulda. The 2 nd Squadron continued limited missions until 7-8 October on more distant targets in the area of Valgunde, Līvbērze and Jelgava-Dobele. Then due to the fuel shortage and due to Estonian and Latvian escape flights to neutral Sweden (eight Estonian and one Latvian plane), an order was sent from the German Air Force High Command to disband the Estonian and Latvian aviation units as of 7 October. Up until disbandment the 1 st Squadron had flown some 2 0 0 0 sorties and the 2 n d Squadron 2 4 0 0 . Most of the Latvian flyers had been decorated with the Iron Cross First Class and Second Class for the number of successful individ­ ual missions completed. Among them were pilots Teodors Ābrams with 2 2 9 flights, and Alberts Gudermanis and Jānis Maisiņš with some 150 flights each. In Germany, the Latvian pilots had been assigned to German fighter squadrons and flew combat missions against U S S R and Allied air forces until the end of the war. The Grobiņa War Aviation School along with both squadrons relocated to Germany and Poland where the remaining equipment was taken over by the Germans.

Such was the beginning and the end of the epoch of Latvian pilots in the German Air Force during World War I I .

Edvīns Brūvelis

199

203

205

208

209

210

211

214

215

LATVIEŠU LEĢIONĀRI CĪNĀS VĀCIJĀ

1 9 4 4 . gada jūlija beigās pēc smagajām kaujām Latvijas pierobežā 1 5 . divīzijas daļas, izņemot 19. divīzijā iekļauto 1 5 . artilērijas pulku, 1 5 . sapieru bataljonu un dažas citas vienības, atvilka uz Latviju un daļēji izmantoja nocietināju­ mu būves darbos. Ņemot vērā divīzijas lielos zaudējumus, to plānoja pārvietot pārformēšanai uz Vāciju. Pirmie trans­ porta kuģi ar 15. divīzijas leģionāriem Dancigas un Gotenhāfenas ostās ieradās 1 9 4 4 . gada augustā. Uz Vāciju pārvie­ toja ari 1 9 4 4 . gada vasarā Latvijā mobilizētos jauniešus, kuri tikko bija sasnieguši iesaukšanas vecumu vai arī līdz šim nebija iesaukti, jo bija nodarbināti Vācijas kara saimnie­ cībai nepieciešamos uzņēmumos. 1 9 4 4 . gada oktobrī uz Vāciju nosūtīja ari Dundagas apkārtnē novietotās latviešu policijas vienības un savrupdienesta policistus. Pēc ierašanās Vācijā 1 5 . divīziju pārvietoja pārformēšanai uz «Rietumprūsijas» (WestpreuJŠen) apmācības laukumu, kas bija ap 2 6 0 0 km liels no civiliedzīvotājiem atbrīvots apgabals uz bi­ jušās Vācijas-Polijas robežas. 1 5 . divīzijā nonāca arī Vācijas Darba dienestā iesauktie latvieši.

1 9 4 4 . gada rudenī 15. divīzijas pakļautībā bija liels skaits leģionāru ar atšķirīgu apmācības līmeni. Divīzijas atjaunoša­ nai paredzēja izmantot galvenokārt jaunākos gadagājumus, kuriem apmācību vajadzēja sākt no pašiem pamatiem. No latviešu policijas un robežapsardzības vienībām 15. divīzijā ieskaitīja virsniekus un instruktorus, bet no pārējiem saformēja piecus būvpulkus, ko pārvietoja uz Tornas apkārtni un iesaistīja nocietinājumu būvē. 1 9 4 4 . gada 2 9 . novembrī šos būvpulkus nodalīja no 1 5 . divīzijas un apvienoja latviešu lauku papildinājumu depo, izveidojot trīs pulkus ar pieciem bataljoniem katrā. Par pulku komandieriem iecēla pulkvedileitnantu Osvaldu Meiju, pulkvedi-leitnantu Nikolaju Rusmani un pulkvedi Jāni Briggi. Pirmie divi pulki bija novie­ toti Tornas apkārtnē un piedalījās nocietinājumu būvē, bet trešais atradās Pomerānijā. Visi trīs pulki bija slikti apgādā­ ti un izmitināti, un to apmācība, ņemot vērā pastāvīgo iesaistīšanu būvdarbos, bija neiespējama.

1 5 . divīzijas virsniekus un instruktorus ar iepriekšēju kau­ ju pieredzi nosūtīja uz dažādiem kursiem, savukārt jaunka­ reivjus apmācīja vācu instruktoru vadībā. Pēc jaunkareivju apmācības kursa beigām 1 9 4 4 . gada 9. novembrī notika svi­ nīga zvēresta nodošana. Apmācību plānoja ar mērķi sagata­ vot 1 5 . divīziju kaujas darbībai līdz 1 9 4 5 . gada 1. aprīlim.

Tomēr sliktie sadzīves apstākļi, nepietiekamais apbruņojums apmācību veikšanai, domstarpības starp vācu un latviešu virsniekiem stipri kavēja šā plāna īstenošanu. 1 9 4 5 . gada janvāri divīzija bija saformēta plānotajā sastāvā - trīs grena­ dieru pulki (katrs ar trim bataljoniem), kā arī 1 5 . artilērijas pulks, 15. izlūku bataljons, 1 5 . sapieru bataljons un citas vie­ nības. Pulkvedis Vilis Janums turpināja komandēt 3 3 . grena­

dieru pulku, par 3 2 . grenadieru pulka komandieri iecēla pulkvedi Paulu Celli, par 3 4 . grenadieru pulka - pulkvedileitnantu Albertu Vīksni. 1 5 . artilērijas pulku komandēja pulkvedis-leitnants Kārlis Rēbergs, bet pašu divīziju - SS oberfirers Herberts fon Obvurcers. 1 9 4 5 . gada 3. janvārī 15. divīzijā bija 12 9 5 0 virsnieki, instruktori un kareivji.

1 9 4 5 . gada janvāra vidū ap 1 5 0 0 15. divīzijas leģionāru no­ sūtīja uz Kurzemi kā papildinājumu 19. divīzijas novājināta­ jiem grenadieru pulkiem.

1 9 4 5 . gada 1 3 . - 1 4 . janvāri Sarkanā armija sāka plašu uz­ brukumu visā frontes garumā. 1 8 . janvārī 15. divīzijas vadī­ ba, ņemot vērā iespējamo iesaistīšanu kaujās, izdeva pavēli par trauksmes stāvokli. Grenadieru pulkus vajadzēja pārfor­ mēt katru divu bataljonu sastāvā, savukārt no 1 5 . artilērijas pulka sastādīt vienu kaujas spējīgu divizionu četru bateriju sastāvā. Pavēli par iziešanu uz fronti divīzijas vienības saņē­ ma 2 2 . janvāri. Pavēlē minētais divīzijas uzdevums bija nodrošināt Notecas-Vislas kanāla ziemeļu krastu Nakeles pilsētas apkārtnē. Ja šo krastu jau ieņēmis pretinieks, tad to ar uzbrukumu atsviest uz dienvidiem. 15. divīzijas vadībai bija tikai aptuvena informācija par frontes līnijas stāvokli un iespējamiem pretinieka nolūkiem. Virzoties Nakeles virzienā, 1 5 . divīzijas leģionāri pa ceļam sastapa vāji apbruņotās latviešu lauku papildinājumu depo būvpulku daļas, kas atkāpās no Tornas apkārtnes. Nepietiekamā transporta un degvielas trūkuma dēļ divīzijas izvirzīšanās uz paredzēto darbības rajonu aizkavējās un paredzētās pozīcijas jau bija ieņēmušas Sarkanās armijas vienības. Jau pirmajās kaujas dar­ bības dienās divīzija cieta lielus zaudējumus, bez vēsts pa­ zuda arī divīzijas komandieris. Lai izvairītos no ielenkuma, 15. divīzija sāka atkāpties rietumu virzienā, tomēr 1 9 4 5 . ga­ da 3 1 . janvāri Jastrovas-Fledebornas rajonā to ielenca padomju 2. gvardes kavalērijas korpusa un poļu 1. armijas daļas. Izlauzoties no ielenkuma, 2 . - 3 . februārī divīzija cieta lielus zaudējumus gan personālsastāva, gan arī materiālā ziņā. 1 9 4 5 . gada februāra sākumā pēc papildinājumu saņemšanas no latviešu lauku papildinājumu depo 15. divī­ ziju pārformēja, un tā praktiski kļuva par pastiprinātu pulku piecu bataljonu sastāvā ar nelielu skaitu smago iero­ ču. Sādā stāvoklī 15. divīzija no 1 1 . līdz 14. februārim atvairīja Sarkanās armijas uzbrukumus Kaminas-Grinavas apkārtnē.

1 9 4 5 . gada 2 4 . februāri padomju Otrā Baltkrievijas fron­ te sāka uzbrukumu ar nolūku izlauzties līdz Baltijas jūrai un ielenkt vācu karaspēku. 1. martā uzbrukumu sāka arī Pirmā Baltkrievijas fronte, un jau 5. martā padomju tanku vienības sasniedza Baltijas jūru. Lai izkļūtu no ielenkuma, 1 5 . divīzija sāka izlaušanos virzienā uz Svinemindi pie Oderas ietekas. 1 3 . martā pēc atkāpšanās ar kaujām gar

jūras krastu pēdējās 1 5 . divīzijas daļas pārcēlās uz Usedomas salu, līdz ar to veiksmīgi izkļūstot no ielenkuma.

1 5 . divīzijas daļas, kas pēc pārformēšanas 1 9 4 5 . gada jan­ vāri palika «Rietumprūsijas» apmācības laukumā, apvienoja 1 5 . artilērijas pulka komandiera pulkveža-leitnanta Kārļa Rēbcrga vadībā. Pēc Sarkanās armijas uzbrukuma februāra bei­ gās šī vienība apmēram 4 0 0 0 leģionāru sastāvā atkāpās uz Dandgu, kur tika iesaistīta sīvās aizstāvēšanās cīņās. Vāji bruņotos un apmācītos latviešu leģionārus sadalīja pa vācu vienībām, un tikai nelielai daļai izdevās izkļūt no Dancigas ielenkuma. 1 5 . apmācības un papildinājuma bataljona vese­ lības rotas pārveda uz Korsēras apkārtni Dānijā, kur tās sagaidīja Vācijas kapitulāciju. 1 5 . artilērijas pulka 1 7 6 leģio­ nāriem, kuri nebija iekļauti vācu vienībās, kapteiņa Ernesta Ķeseļa vadībā ar Rīgas velkoņiem «Augusts», «Alnis» un «Porrimps» 2 9 . martā izdevās sasniegt Bornholmas salu Dā­ nijā. Uz Meklenburgu pārvietoja arī nelielu daļu leģionāru, b i r i bija iekļauti vācu vienībās, tomēr lielākā daļa dzīvi pa­ likušo nonāca Sarkanās armijas gūstā.

Pēc sekmīgās atkāpšanās no Pomerānijas 1 9 4 5 . gada mar­ ta beigās 1 5 . divīziju novietoja Meklenburgā, Neibrandenburgas apkārtnē, kur to pārformēja un papildināja. Šajā laika divīzijas vienībās notika arī leģionāru apbalvošana. Ie­ roču trūkuma dēļ divīziju iesaistīja nocietinājumu būvē.

1 9 4 5 . gada 16. aprīlī sākās Sarkanās armijas uzbrukums

Berlīnes virzienā, kura atvairīšanā vajadzēja piedalīties ari 1 5 . divīzijas vienībām. 1 9 . aprīlī 1 5 . divīzija saņēma pavēli par kaujas grupas sastādīšanu trīs kājnieku bataljonu sastāvā.

Kaujas grupā iekļāva 3 2 . un 3 3 . grenadieru pulka I bataljo­ nu, kā arī 1 5 . izlūku bataljonu, un par kaujas grupas komandieri iecēla pulkvedi Vili Janumu. 2 0 . aprīli «Januma kaujas grupa» bez noklīdušā izlūku bataljona ieradās XI kor­ pusa štābā, bet nesaņēma nekādas precīzas pavēles tālākai darbībai. Pulkvedis V. Janums nolēma glābt karavīru dzīvī­ bas un izlauzties uz rietumiem, lai padotos britu vai ame­ rikāņu karaspēkam. Atkāpšanos uz rietumiem sāka, nesagai­ dot 1 5 . izlūku bataljona ierašanos, kas vēlāk nokļuva Berlī­ nes ielenkumā un sīvās kaujās praktiski tika iznīcināts.

«Januma kaujas grupa» 2 8 . aprīlī, ar kaujām izlauzoties no Berlīnes ielenkuma, sasniedza amerikāņu karaspēka frontes līniju un veiksmīgi padevās gūstā. Pārējās 1 5 . divīzijas daļas, lai izvairītos no kaujas nespējīgo vienību iznīcināšanas, 2 9 . aprīlī sāka atkāpšanos rietumu virzienā. Neskatoties uz vācu vadības, kas plānoja iesaistīt 1 5 . divīziju aizstāvības kaujās, pavēlēm, ap 4 5 0 0 leģionāru 2. maija rītā sasniedza Sverīnu, kur padevās amerikāņu karaspēkam. Līdz ar to bija beigusies latviešu leģionāru līdzdalība Otrā pasaules kara cīņās Vācijā.

Valdis Kuzmins

219

LATVIAN LEGIONNAIRES FIGHTING IN GERMANY

After heavy fighting near the Latvian border, at the end th of July 1 9 4 4 units of the 15 Division, not including those th th incorporated into the 19 Division (15 Artillery Regiment, th 15 Combat Engineer Battalion and a few others), were withdrawn to Latvia and utilised partly in fortifications construction. T h e division had suffered heavy losses and was to be transferred to Germany for regrouping and reinforc­ th ing. T h e first transport ships carrying 15 Division legion : naires arrived in Danzig and Gotenhafen August 1 9 4 4 .

Transported to Germany were also the youths mobilised in Latvia in summer 1 9 4 4 , who had just reached conscription age, or had not been previously mobilised because they were working in companies deemed essential for the Ger­ man war economy. In October 1 9 4 4 , Latvian police units and civilian policemen stationed in the environs of Dundaga in Kurzeme were also sent to Germany. th

After arriving in Germany the 15 Division was moved for regrouping and reconstructing to the «West Prussia» (Westpreuften) training area. It was a territory o f some 2 6 0 0 km , cleared of civilians from the former GermanyPoland border area. Latvians conscripted into the German th Labour Service were also included in the 15 Division. th In autumn 1 9 4 4 the 15 Division included many legion­ naires with varying degrees of military training. To renew the Division, emphasis was placed mainly on the younger age-groups, which needed training starting with the most basic. Latvian police and border guard units provided offi­ cers and N C O s . T h e remainder was formed into 5 cons­ truction regiments, which were moved to the environs of Thorn and used in fortifications construction. On 29 No­ vember these construction regiments were separated from th the 15 Division and combined as the Latvian Field Reserves Depot. It was formed into 3 regiments with 5 battalions each. The appointed commanders of the regiments were Lieutenant Colonel Osvalds Meija, Lieutenant Colonel Nikolajs Rusmanis and Colonel Janis Brigge. The first two regiments were deployed in the Thorn environs and took part in fortifications construction, but the third was de­ ployed to Pomerania. All three regiments were poorly supplied and very inadequately quartered. Military training was not possible because of constant construction duties. th

The officers and N C O s of the 15 Division who had previous combat experience were sent to various specialty courses. The new recruits were trained under German in­ structors. The completion of the new recruit training course was followed by a solemn swearing-in ceremony on 9 November 1 9 4 4 . The training was aimed to make the 1 5 " Division ready for combat by April 1 1 9 4 5 . However, poor living conditions, insufficient equipment for training 220

purposes and disagreements between Latvian and German officers were the contributing factors for not achieving the aim. By January 1 9 4 5 the Division was formed as planned three grenadier regiments (each with three battalions), as th th well as the 15 Artillery Regiment, 15 Reconnaissance Bat­ th talion, 15 Combat Engineer Battalion and other units. Co­ lonel Vilis Janums continued to serve as commander of the rd 3 3 Grenadier Regiment, while Colonel Pauls Celle was nd appointed commander of the 3 2 Grenadier Regiment, th Lieutenant Colonel Alberts Vīksne of the 34 Grenadier Regiment and Lieutenant Colonel Kārlis Rēbergs of the th th 15 Artillery Regiment. The 15 Division was commanded

by SS Oberfiihrer Herbert von Obwurzer. On 3 January th 1 9 4 5 , the 15 Division consisted of 12 9 5 0 officers, N C O s th and soldiers. In mid-January 1 9 4 5 some 1 5 0 0 15 Division legionnaires were sent to Kurzeme to supplement the th depleted grenadier regiments of the 19 Division.

On 1 3 - 1 4 January 1 9 4 5 the Red Army began a major offensive operation along the entire front. Considering the th forthcoming combat, on 18 January the 15 Division Commander placed the Division on high alert status. The grenadier regiments had to be reorganised quickly with two th battalions each, and the 15 Artillery Regiment was re­ formed into a combat ready artillery battalion consisting of four batteries. On January 22 the Division units received the order to advance to the front. The mission was to secure the north bank of the Notec-Wisla Canal in the environs of the town of Nakel. If the enemy had already occupied the bank, they were to be attacked and pushed th back to the south. The 15 Division Headquarters had only general information about the situation at the front and th likely enemy objectives. Moving towards Nakel, the 15 Di­ vision legionnaires met sub-units of the poorly armed Latvian Field Reserves Depot construction regiment. They were withdrawing from the environs of Thorn. Lacking transportation and fuel, the Division was late reaching its assigned area of operations, which was already occupied by Red Army units. Already in the first days of battle the Di­ vision suffered heavy losses. As well, the Division command­ er went missing during the action. To avoid encirclement, th the 15 Division began withdrawing to the west. Neverthe­ less, on 31 January it was surrounded in the Jastrownd Flederborn area by the Soviet 2 Guards Cavalry Corps and st units of the Polish 1 Army. During the break from the en­ circlement on 2 - 3 February, the Division lost many men and much equipment. After receiving reinforcements from th the Latvian Field Reserves Depot, the 15 Division was again regrouped and became in reality a reinforced regi­ ment with five battalions and a small supply of heavy arms.

In this makeshift configuration the Division fought off Red Army attacks 1 1 - 1 4 February in the Kamin-Grunau area.

On 24 February 1 9 4 5 the Soviet Second Byelorussian Front began its assault with the objective to break through to the Baltic Sea and to surround the German forces. On 1 March the First Byelorussian Front also attacked, and al­ ready on 5 March Soviet tank units reached the Baltic Sea. th The 15 Division began its break-through from the encir­ clement in the direction of Swinemlinde at the mouth of the River Oder. On 13 March after withdrawal engage­ th ments along the sea shore, units of the 15 Division cros­ sed over to Usedom Island, thus successfully escaping from the encirclement.

Those units of the 1 5 * Division which, after regrouping in January 1 9 4 5 , had remained in the West Prussia training area were combined under the command of Lieutenant Colo­ nel Kārlis Rēbergs. After the Red Army offensive at the end of February, this unit of about 4 0 0 0 legionnaires withdrew to Danzig, where it was sent into fierce defensive battles.

The poorly armed and trained Latvian legionnaires were divided up and placed into German units. Only a small number managed to escape from the siege of Danzig. The 1 5 = Reserve and Training Battalion Light Duty Recovery Company was moved to the environs of Korsōra in Den­ mark, where it awaited the German Capitulation. The 1 7 6 legionnaires of the 15 t h Artillery Regiment who had not been attached to German units succeeded under the leadership of Captain Ernests Ķeselis to reach Bornholm Island, Denmark, aboard Rīga tugboats «Augusts», «Alnis» and «Potrimps». A small number of Latvian legionnaires was transferred to Mecklenburg as part of German units, but the majority of those still alive became POWs of the Red .Army.

After a successful withdrawal from Pomerania at the end of March 1 9 4 5 , the 15 t h Division was stationed in Mecklen­

burg in the environs of Neubrandenburg, where the Divi­ sion was regrouped and reinforced. During this time, sol­ diers in the Division units were presented with belated awards. Due to lack of weapons, the Division was ordered to take part in fortifications construction. On 16 April the Red Army began its offensive in the direction of Berlin, and th the 15 Division was involved in the defensive struggle. On 19 April the Division received the order to form a combat group consisting of three infantry battalions. The combat st nd group was made up of the 1 Battalions of the 3 2 and rd th 3 3 Grenadier Regiments, as well as the 15 Reconnais­ sance Battalion. Colonel Vilis Janums was appointed to command the combat group. On 20 April the «Janums Com­ bat Group», missing its reconnaissance battalion, arrived at the headquarters of XI Army Corps, but did not receive precise orders for further operations. Colonel Janums deci­ ded to save his soldiers' lives and break through to the west to surrender to British or American forces. Withdrawal to the west was begun without waiting for the arrival of the 15 th Reconnaissance Battalion, which later ended up in the siege of Berlin and was practically wiped out in the fierce fighting. The «Janums Combat Group» fought its way through the siege of Berlin, and on 28 April reached the front lines of the American forces, surrendering successful­ ly to the Americans. To avoid the annihilation of units no longer fit for combat, the remainder of the 15 t h Division on 29 April began withdrawing to the west, disregarding orders of the German command, which wanted to involve the division in defensive battles. By morning of 2 May some 4 5 0 0 legionnaires reached Schwerin and surrendered to the American forces.

This marked the end of the participation of Latvian legionnaires in World War II in Germany.

Valdis Kuzmins

221

222

224

226

227

228

229

230

232

233

236

237

243

244

245

246

247

248

249

LATVIEŠU LEĢIONA MEDICĪNISKAIS DIENESTS

Ievainoto un slimo latviešu karavīru medicīniskā aprūpe notika Vācijas armijas sanitārās aprūpes ietvaros. Līdz 1 9 4 4 . gada rudenim Latviešu leģiona vienības piedalījās kaujās Austrumu frontē un leģionāri galvenokārt ārstējās vācu slim­ nīcās un lazaretēs, kas atradās Latvijas teritorijā. Visās leģio­ na vienībās bija latviešu medicīniskais personāls, par kura papildināšanu rūpējās Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba sanitārā daļa. Ģenerālinspektora štābs pieprasīja attiecīgo skaitu ārstu, no kuriem daudzi bija iesaukšanas vecumā, taču ārsti bija nepieciešami ne tikai frontē. 1 9 4 3 . gada februārī tos, kuri bija beiguši Latvijas Universitātes (kara laikā - Rīgas Universitāte) Medicīnas fakultāti un pēc norīkojuma Latvijā sākuši strādāt, dažu mēnešu laikā iesauca karadienestā. Arī toreizējos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studen­ tus iesauca leģionā pāris mēnešus pēc tā nodibināšanas un nosūtīja uz Paplaku, kur notika kara feldšeru apmācības.

Latvijas Sarkanais Krusts (kara laikā - «Tautas palīdzība») rīkoja rezerves māsu sešu mēnešu ilgus apmācības kursus, un pēc to beigšanas māsas nosūtīja darbam lazaretēs. Bija lazaretes, kurās strādāja vācu ārsti, latviešu tautības māsas veica medicīnisko aprūpi, vācu tautības māsas baroja ievai­ notos, sanitāru pienākumus pildīja vācu karavīri. Vācu ārsti, tāpat kā ievainotie, pret latviešu medmāsām izturējās ar lie­ lu cieņu. Lazaretēs ārstēja gan vācu, gan latviešu karavīrus, īpaši pēc 1 9 4 4 . gada Ziemassvētku kaujām, kā arī ievaino­ tos krievu karagūstekņus.

2. latviešu brigādei Volhovas frontē bija ierīkoti divi pārsienamie punkti - Krečno un Tesovo-Stroi. Galveno pār­ siešanas punktu vadīja ārsts Aleksandrs Marovskis, tajā strā­ dāja ari ārsti īve un Jānis Rublovskis, kā arī piecas latviešu medmāsas un trīs medicīnas studenti praktikanti. Krečno ār­ stēja smagi ievainotos, kurus nebija iespējams transportēt, ārsts A. Marovskis šeit veica ķirurģiskās operācijas.

1 9 4 3 . gadā 2. latviešu brigādes sanitārā rota sastāvēja no trim vadiem, kuros dienēja apmēram 3 0 0 karavīru. Viņi transportēja ievainotos un slimos, kā arī apkalpoja sanitāros punktus. Ievainoto transportēšanai izmantoja pajūgus un sanitārās mašīnas. Frontes pirmajās līnijās sanitārajam dienes­ tam palīdzēja Vācijā īpaši apmācīti suņi, kas vilka zemus ratiņus vai kamanas, kurās apšaudes zonā esošie vieglāk ie­ vainotie paši varēja ievelties un tādā veidā tikt izvesti no bīstamās \ietas. Blakus frontes līnijai atradās pārsiešanas punkti.

Pleskavā kara lazaretē strādāja divi latviešu ārsti - A. Osī­ tis, K Līcis - un 15 latviešu medmāsas.

19. latviešu divīzijai Kurzemē bija divas lauka lazare­ tes, ko apkalpoja latviešu medicīniskais un sanitārais perso­ nāls. 1. lazareti vadīja ārsts Jānis Rublovskis, 2. lazareti 252

ārsts Rode. Kurzemes frontes lazaretes bija labi apgādātas ar medicīniskajiem instrumentiem, tika lietoti jauni medika­ menti, kādu nebija pirmskara Latvijā, piemēram, prontozils.

Frontē Kurzemē un Vācijā medicīniskajā dienestā strādā­ ja arī brīva darba līguma mediķi. Tie bija bēgļi no Vidzemes un Zemgales. It īpaši viņu skaits palielinājās 1 9 4 4 . gada rudenī Kurzemē, kad tur sākās aktīva karadar­ bība un pieauga ievainoto skaits. Smagi ievainotos pēc operācijām ārstu un medmāsu pavadībā kuģos pārsūtīja tālākai ārstēšanai uz Vāciju. Sarkanās armijas straujā vir­ zīšanās rietumu virzienā Polijas teritorijā liedza šiem medi­ ķiem atgriezties Kurzemē. Par ķirurgiem Kurzemes frontē kļuva ari vēl universitāti nebeiguši studenti. Daļai leģiona ārstu steigas dēļ neizsniedza nedz karavīra apliecību, nedz formu.

Kurzemē vistuvāk frontes līnijai bija novietotas Latviešu leģiona lazaretes Irlavā un Kabilē, vācu armijas lazaretes Durbē, Vārmē un Liepājā. Visās lazaretēs strādāja latviešu medmāsas un ārstējās gan latviešu, gan vācu ievainotie ka­ ravīri. Vācu lazareti no Liepājas 1 9 4 5 . gada sākumā pārcē­ la uz Kuldīgu, jo Liepāja kā ostas pilsēta bija pakļauta Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumiem.

1 9 4 4 . gada februārī Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis saņēma SS reihsfirera Heinriha Himlera atļauju Latviešu leģiona lazaretes (slimnīcas) izveidošanai.

To iekārtoja Rīgā, Brīvības ielā 9 3 .

Lazaretes darbiniekus nebija grūti sameklēt, jo daudzas lauku slimnīcas bija evakuētas. Leģiona lazaretes vadība gal­ venokārt izmantoja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultā­ tes jaunākos mācību spēkus un bijušos Rīgas Kara slimnīcas darbiniekus. Par lazaretes priekšnieku iecēla ārstu pulkvedi Kārli Lediņu. Medmāsu darbu Latviešu leģiona lazaretē vei­ ca Sarkanā Krusta māsas, kopējas bija brīvprātīgi pieteikušās, sanitāri un feldšeri - medicīnas studenti. Inventāru saziedo­ ja vai pārņēma no citām iestādēm.

Lazaretes atklāšana bija paredzēta 1 9 4 4 . gada 1. augustā, taču darbs bija jāsāk jau 2 8 . jūlijā, kad frontē pie Bauskas un Jelgavas bija daudz ievainoto. Frontes tuvuma dēļ laza­ rete pildīja gan kara lazaretes, gan lauka lazaretes funkcijas.

Ievainotie lazaretē uzturējās līdz četrām nedēļām. Ja viņi bija atveseļojušies, tad atgriezās savās karaspēka daļās vai veselības rotās, ja bija nepieciešama turpmāka ārstēšanās karavīrus pārveda uz lazaretēm Vācijā.

Frontei strauji tuvojoties, lazareti 10. oktobrī ar sanitāra­ jām mašīnām un pajūgiem sāka evakuēt uz Mellužiem un tanī pašā dienā tālāk uz «Tiltmaču» mājām Tukuma tuvu­ mā. Leģiona ģenerālinspekcijai nebija transportlīdzekļu, tā­ pēc lazareti neizdevās evakuēt ne pa dzelzceļu, ne ar kuģi.

Daļa lazaretes personāla Rīgu atstāja kājām.

2 1 . oktobri lazareti pārcēla uz Liepāju, taču bombardēša­ nas dēļ atjaunot tās darbību nebija iespējams. Novembra sākumā Leģiona lazareti ar kuģiem «Isar» un « R O l » pār­ veda uz Dancigu, vēlāk - uz Bicovu (starp Rostoku un Sverīnu). 1 9 4 5 . gada 1 4 . martā lazarete saņēma pavēli pārcelties uz Sverīnu Meklenburgā, kur tā uzņēma ne tikai ievainotos latviešus, bet ari vāciešus. Latviešus un pārējos baltiešus no citām lazaretēm pārveda uz Sverīnu. 1 9 4 5 . ga­ da jūnijā lazaretes personālu un ievainotos īsi pirms Sverīnas iekļaušanas Padomju Savienības okupācijas zonā pārveda uz Lībeku, kur lazareti pārveidoja par Latvie­ šu slimnīcu Lībekā, kas kļuva par galveno pārvietoto per­ sonu slimnīcu Ziemeļvācijā. Tajā ārstējās dažādu tautību pacienti.

Pēc kara Latvijā bija jūtams ārstu un medmāsu trūkums, daudzi bija devušies bēgļu gaitās. Padomju drošības die­ nestu rīcībā nenonāca Vācijas armijas medicīniskā dienesta lietvedības dokumend par darbību Latvijas teritorijā. Bijušie frontes mediķi varēja pieteikties darbā ar pirmskara un kara laika medicīnas mācību iestāžu beigšanas dokumentiem, uz­ dodoties par Kurzemes bēgļiem. Taču tika radīti šķēršļi, lai viņus neizvirzītu vadošos amatos un neļautu medicīnas jo­ mā darboties kā pedagogiem.

Dala medmāsu sāka darbu Kurzemē kā pagastu feldšeri un medicīniskajā darbā izmantoja vācu armijas lielā daudzu­ mā atstātos medikamentus. Sos medikamentus pēckara periodā lietoja arī nacionālo partizānu ārstēšanai.

Taiga Kokneviča

253

MEDICAL SERVICES OF THE LATVIAN LEGION

Medical care of wounded and sick Latvian soldiers was under the overall jurisdiction of the German Army's medi­ cal services. Until autumn 1 9 4 4 , units of the Latvian Legion took part in combat on the Eastern Front and legionnaires received care mostly in German hospitals and field hospitals in Latvia. All units of the Legion had Lat­ vian medical personnel which was replenished under the auspices of the Medical Department of the Latvian Legion Inspector General Headquarters.

The Inspector General Headquarters requested the necessary number of doctors, many of whom were of con­ scription age. However, the front was not the only place where doctors were needed. In February 1 9 4 3 all gradu­ ates of the University of Latvia (during the Nazi occupa­ tion named Riga University) Faculty of Medicine, who had been assigned to practice in Latvia, were within a few months called into military service. Even the medical students from the University were recruited into the Legion a few months after the Legion's formation and sent to Paplaka to be trained as military paramedics.

The Latvian Red Cross (during the Nazi occupation named «People's Aid») organised six month training cour­ ses for nursing assistants who upon graduation were posted to field and military hospitals. In some cases there were field hospitals staffed by German doctors, with Latvian nurses providing medical care, German nurses feeding the wounded, and German soldiers performing orderly duties.

Both the German medical staff and the wounded treated the Latvian nurses with great respect. The field hospitals cared for both German and Latvian soldiers, as well as for wounded Soviet prisoners of war. nd

The 2 Latvian Brigade at the Volkhov front had set up two field dressing stations - at Krechno and Tesovo-Stroj.

At Krechno was also the Brigade's casualty clearing station which was headed by Doctor Aleksandrs Marovskis, and staffed by Doctors īve and Jānis Rublovskis, five Latvian nurses and three medical student trainees. The seriously wounded who could not be moved expeditiously to a field hospital were treated at Krechno, where Doctor Marovskis performed emergency surgery. nd

In 1 9 4 3 the Medical Company of the 2 Latvian Bri­ gade was organised in three platoons with a total of approxi­ mately 3 0 0 personnel. The company transported the woun­ ded and sick and provided services to the medical facilities. The wounded were transported by horse-drawn wagons or motor ambulances. In the front lines the medi­ cal personnel used dogs especially trained in Germany, who pulled low-slung wagons or sledges onto which the wound­ ed could roll themselves while under fire and thus be pul­ 254

led out of the danger zone. The first-aid stations were located immediately behind the front lines.

The field hospital at Pskov was staffed by two Latvian doctors - A. Osītis and R. Līcis - and 15 Latvian nurses. th The 19 Latvian Division in Kurzeme had two field hos­ st pitals staffed by Latvian medical personnel. The 1 Field Hospital was headed by Doctor Jānis Rublovskis, the nd 2 Field Hospital by Doctor Rode. The field hospitals at the Kurzeme front were well supplied with medical instruments and supplies, and used new medications which had not been readily available in Latvia before the war, for example, prontozil.

In addition, both at the Kurzeme front and in Germany there were civilian doctors - refugees from Vidzeme and Zemgale - working under contract. When in autumn 1 9 4 4 the intensity of military operations in Kurzeme had become consistentiy high and casualty rates escalated, the number of doctors was also increased. After emergency surgery, doctors and nurses accompanied the seriously wounded by ship to Germany for further medical treatment. The rapid westward advance of the Red Army into Poland prevented such medi­ cal personnel from returning to Kurzeme. Even medical stu­ dents who had not yet graduated became surgeons at the Kurzeme front. In the haste some of the doctors were not issued any military identification or uniforms.

Closest to the front lines in Kurzeme were the Latvian Legion field hospitals in Irlava and Kabile, and the German army field hospitals in Durbe, Vārme and Liepāja. All hos­ pitals were staffed with Latvian nurses and treated both Lat­ vian, German and the enemy's wounded. At the beginning of 1 9 4 5 the Liepāja German field hospital was relocated to Kuldīga, since Liepāja as a port city was subject to frequent bombing by the Soviet Air Force.

In February 1 9 4 4 the Inspector General of the Latvian Legion, Rūdolfs Bangerskis, received orders from the Reichsfūhrer SS Heinrich Himmler to establish a Latvian Legion Hospital. It was set up at Brīvības iela 93 in Rīga.

Staffing the hospital was not difficult, since many rural hos­ pitals had been evacuated. The Legion Hospital administra­ tion was made up mostly of the younger teaching staff of the University of Latvia Faculty of Medicine and former staff members of the Rīga Military Hospital. Colonel Doc­ tor Kārlis Lediņš was appointed chief medical officer. The staff consisted of Red Cross nurses, volunteer nurses from the civilian sector and medical students working as order­ lies and paramedics. Supplies were donated or obtained from other institutions.

The hospital was scheduled to open on 1 August 1 9 4 4 , but started working on 28 July because of the many woun-

ded from the heavy defence batdes near Jelgava and Baus­ ka. Due to the proximity to the front the hospital served both as a military hospital and field hospital. The wounded stayed at the hospital for up to four weeks. Those who had recovered returned to their military units or to light duty recovery companies, and those requiring further treatment were transferred to hospitals in Germany.

As the front rapidly advanced towards Riga, on 10 Octo­ ber the hospital began evacuation, using ambulances and horse-drawn wagons. The initial relocation was to Melluži, but continued the same day to the «Tiltmači» homestead near Tukums. The Headquarters of the Legion's Inspector General had no means of transportation. As the hospital could not be evacuated by either railway or boat, part of the hospital personnel left Riga on foot.

On 21 October the hospital was moved to Liepāja, but its operation could not be renewed due to bombing raids.

At the beginning of November the Legion Hospital was loaded onto the ships «Isar» and « R O l » and transferred to Danzig (Gdansk), later to Bicov (between Rostock and Schwerin). On 14 March the hospital was ordered to move to Schwerin in Mecklenburg. There it admitted wounded Latvians, Germans, Lithuanians and Estonians.

Latvians and Baltic soldiers from other hospitals were moved to Schwerin. In June 1 9 4 5 , shortly before the inclusion of Schwerin into the Soviet occupation zone, the hospital personnel and wounded were transferred to Luebeck, where the hospital was reorganised as the Latvian Hospital in Luebeck. Gradually it grew into the main hos­ pital for displaced persons in Northern Germany, treating patients of many nationalities.

After the war there was a shortage of doctors and nur­ ses in Latvia because many had left Latvia and fled abroad.

Since Soviet security services had not gained access to the records of the German army medical services in Latvia, former military medical personnel could qualify for posi­ tions using their prewar or wartime graduation documents, claiming to be refugees from Kurzeme. However, they were hindered from attaining leading positions and were prohibited from teaching in the field of medicine.

Some nurses began to work in Kurzeme as parish parame­ dics and made use of the large amounts of materiel and me­ dicines left behind by the German army. These supplies were also used to treat national partisans in the postwar period.

Taiga Koknevica

255

256

257

258

260

261

262

263

265

268

269

270

271

272

273

274

276

278

279

281

282

283

284

286

287

288

289

293

LATVIEŠU LEĢIONĀRI RIETUMU SABIEDROTO GŪSTĀ

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Rietumu sabiedroto ar­ miju virspavēlniecība - SHAEF (Supreme Headquarters AlliedExpeditionary Force) -konstatēja, ka Sabiedroto gūstā nonā­ kuši 7 6 1 5 0 0 0 Vācijas bruņoto spēku karavīru. Sabiedrotie jau iepriekš bija vienojušies, ka kopējās militārās operācijās iegūtie karagūstekņi nonāks vienādā skaitā ASV un Lielbri­ tānijā, bet kara postījumu novākšanai un saimnieciskās dzī­ ves atjaunošanai ASV paredzēja nodot 1,5 miljonus vācu karagūstekņu Francijai. Savukārt starp Rietumu sabiedrota­ jiem un Padomju Savienību bija panākta noruna, ka vācu karaspēka daļām jādodas tā karaspēka gūstā, pret kuru tās kā pēdējo cīnījušās. Jakas konferencē, kas norisinājās no 1 9 4 5 . gada 4. līdz 1 1 . februārim, tika noslēgts slepenais protokols par padomju pilsoņu repatriāciju uz PSRS. Tajā gan netika skaidri definēts, kādas personas ir uzskatāmas par PSRS pavalstniekiem, taču, neskatoties uz to, ka padomju puse tam nepiekrita, Rietumu sabiedrotie ar to saprata per­ sonas, kuras bija PSRS pilsoņi līdz 1 9 3 9 . gada 1. septem­ brim. Tas paglāba no piespiedu izdošanas daudzus, arī baltiešu, karagūstekņus.

Otrā pasaules kara beigās Rietumu sabiedroto gūstā no­ kļuva arī 25 4 0 0 latviešu karavīru. Lielākā daļa no viņiem no­ nāca karagūstekņu nometnēs angļu, amerikāņu un franču okupācijas zonās Vācijas teritorijā - Ludvigslustē, Reinbergā, Putlosā, Heidē, Neiengammā un daudz kur citur, bet, sākot ar 1 9 4 5 . gada septembri, - latviešu karagūstekņu no­ metnē Cēdelghemā, Beļģijā, kā arī dažādās vietās Dānijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Austrijā, Holandē, Itālijā, Ēģiptē un Alžīrijā. Dzīves apstākļi gūstā bija dažādi. Angļu nometnēs Heidē un Putlosā karavīri dzīvoja zemnīcās, niedru un koka slietenēs un šķūņos, bet Cēdelghemā - barakās aiz dzeloņstieplēm. Kopumā angļi pret latviešu karavīriem izturējās korekti, apgāde attiecīgajos apstākļos bija ciešama, mirstība nometnēs - ļoti zema, tāpat bija maz bēgšanas gadījumu. Lielāko daļu latviešu karavīru neiesaistīja darbā.

Uzturēšanās amerikāņu gūstā bija gan laba, gan ļoti slikta lielajās nometnēs pie Marseļas, Sartras un citur. Francijā un Itālijā, mazāk Vācijā, karagūstekņus iekļāva darba komandās vai norīkoja privātos darbos. Ja neskaita lielās karagūstekņu nometnes tiešajā pēckapitulācijas posmā, tad mirstība te bija minimāla, maz bija bēgšanas gadījumu. Amerikāņu ap­ iešanās ar latviešu karavīriem bija daļēji atkarīga no apsar­ dzes personāla tautības un nostājas, daļēji no gūstekņu piederības Vērmahtam vai SS vienībām, bet kopumā normā­ la. Latviešus, kuri nonāca franču gūstā, izmantoja kā darba­ spēku, taču bez sodīšanas vai pāraudzināšanas. Franču nostāju pret latviešiem pasliktināja tas, ka viņi, nezinot un neizprotot Latvijas vēsturi, nereti uzskatīja tos par kolaboracionistiem un tāpēc bieži izturējās pret latviešiem īpaši 298

slikti. Nometnēs pārtikas nepietika izdzīvošanai, valdīja bads, bija augsta mirstība. Latviešu karavīrus iesaistīja arī mīnu vākšanas un spridzināšanas darbos. Dzīves apstākļi normalizējās tikai ar laiku, kad bijušos karavīrus iekļāva da­ žādās darba vienībās vai darbā privātsaimniecībās. Gūsta slikto apstākļu dēļ daudzi latvieši iestājās Franču ārzemnie­ ku leģionā vai piekrita repatriēties uz PSRS. Itālijā angļu un amerikāņu gūstā kopumā nokļuva ap 5 5 0 latviešu kara­ gūstekņu, Ēģiptē to skaits varēja sasniegt ap 40 cilvēku.

Ir ziņas, ka kara beigās gūstā Itālijā nonāca ari dala latviešu meiteņu un sieviešu, kuras kā izpalīdzēs bija iesais­ tītas vācu Gaisa spēku palīgdienestā. Dažādu iemeslu dēļ 1 9 4 5 . / 1 9 4 6 . gadā no Rietumu sabiedroto okupācijas zo­ nām Vācijā uz Padomju Savienību repatriējās 3 6 5 0 latviešu karavīru.

Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1 9 4 6 . gadā pasludināja SS par noziedzī­ gu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz «personām, kuras, piederēdamas pie šīs organizācijas, perso­ niski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, kuras valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs per­ sonas nav piedalījušās noziegumos», ko var attiecināt uz lie­ lāko daļu latviešu leģionāru. Latviešu karagūstekņu atbrīvo­ šana no Rietumu sabiedroto gūsta sākās 1 9 4 6 . gadā, pēc tās bijušie leģionāri pakāpeniski ieguva pārvietoto personu (DP - Displaced Persons) statusu un pārcēlās uz "dīpīšu" no­ metnēm, kur nonāca Apvienoto Nāciju Palīdzības un reha­ bilitācijas administrācijas (UNRRA - United Nations Relief and Rehabilitation Administration), vēlāk - Starptautiskās bēgļu organizācijas (IRO - International Refugee Organization) pārraudzībā. Daudzi no viņiem dienēja Rietumu sabiedroto okupācijas zonās Vācijā izveidotajās sardžu, tran­ sporta un būvvienībās - amerikāņu 8 9 2 0 . (Virsaiša Viestu­ ra) sardžu rotā, britu Reinas armijas 3 2 3 . transporta rotā un citās. No 1 9 4 6 . līdz 1 9 4 9 . gadam vairāki simti latviešu ka­ ravīru piedalījās nacistisko kara noziedznieku Nirnbergas turpinājuma procesu apsardzē. 1 9 5 0 . gada 1. septembrī ASV Pārvietoto personu komisija pieņēma lēmumu, ka «baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijas, un tādēļ komisija tās neuzskata kā naidīgas ASV». Līdz piecdesmito gadu sākumam daudzi bijušie le­ ģionāri izceļoja no Vācijas uz Lielbritāniju, Austrāliju, ASV, Kanādu un citām pasaules valstīm.

Uldis Neiburgs

LATVIAN LEGIONNAIRES AS PRISONERS OF WAR OF THE WESTERN ALLIES

At the end of World War II the Supreme Headquarters Allied Expeditionary Force ( S H A E F ) determined that they had 7 6 1 5 0 0 0 German military prisoners of war (POWs).

The Allies had agreed earlier that POWs resulting from joint military operations would be allocated in equal numbers to the USA and Great Britain, but that the USA would make 1.5 million German POWs available to France to clean up the ravages of war and to restart the economy.

On the other hand, the agreement reached between the Western Allies and the Soviet Union was that members of the German military units must become POWs of the army against which they fought last. At the Yalta Conference on 4—11 February 1 9 4 5 a secret protocol was concluded regarding repatriation of Soviet citizens to the U S S R . However, it did not provide a clear definition of categories for persons who shall be considered citizens of the U S S R . The Western Allies interpreted citizens to be persons who were U S S R citizens up to 1 September 1 9 3 9 , despite the fact that the Soviet side did not agree. That prevented the forcible handing over of many POWs, including Baltic POWs. At the end of World War II some 25 4 0 0 Latvian soldiers became POWs of the Allies. Most of them ended up in P O W camps in the British, American and French occupation zones \\ithin the German territory - in Ludwigslust, Rheinberg, Putloss, Heide, Neuengamme and elsewhere. As of 1 9 4 5 , living conditions in the Latvian POW camps in Zedelghem, Belgium, as well as at various locations in Denmark, Norway, Great Britain, Austria, Holland, Italy, Egypt and Algiers, were varied. In the English camps at Heide and Putioss the POWs lived in dugouts, in reed and wooden lean-tos and in barns, but in Zedelghem - in barracks behind barbed wire.

The British in general treated the Latvian soldiers properly. Overall, considering the circumstances, provisions were adequate, mortality in the camps was very low, and there were few attempts at escape. Most Latvian soldiers were not consigned to labour. Under the Americans, conditions varied from good to very bad in the big camps at Marseilles, Chartres and elsewhere. In France and Italy, less so in Germany, POWs were organised in labour brigades or assigned to work in private employment. Except for the large POW camps immediately after capitulation, mortality was minimal with few attempts at escape. The treatment of Latvian soldiers by the Americans was in part dependent on the nationality and attitude of the guards, in part on the POWs belonging to Webrmacht or SS units, but overall it was reasonable.

Latvian POWs under the French were utilised as a workforce, but without punishment or attempts at rehabilitation.

The attitude of the French towards Latvians was made worse bv not knowing or understanding Latvia's history. The French often considered Latvians as collaborators and therefore treated the POWs particularly harshly. In the camps provisions

were below existence level, hunger prevailed and mortality was high. Latvian soldiers were included in land mine removal and in demolition work. Dving conditions became normal only when the former soldiers were included in various work units or assigned to work on private farms. Because of the poor conditions at the POW camps, many Latvians joined die French Foreign Legion or agreed to be repatriated to the U S S R In Italy some 5 5 0 Latvian became POWs under British and American jurisdiction, with possibly an additional 40 persons in Egypt. It is known that in Italy at the end of the war the POWs included some Latvian girls and women who had been assigned as auxiliary personnel in the German Air Force.

In 1 9 4 5 / 4 6 , for a variety of reasons, 3 6 5 0 Latvian soldiers from the Western Allied occupation zones in Germany repatriated to the Soviet Union.

After the Second World War, in 1 9 4 6 , the International Nuremberg Military Tribunal declared to be cnminal within the meaning of the Charter the group composed of those persons who had been officially accepted as members of die SS and who became or remained members of the organisation with knowledge that it was being used for the commission of acts declared criminal or who were personally implicated as members of the organisation in the commission of such crimes, excluding, however, those who were drafted into membership by the State in such a way as to give them no choice in the matter, and who had committed no such crimes. This exclusion was generally applied to most of the Latvian legionnaires.

The freeing of Latvian POWs by the Western Allies started in 1 9 4 6 . The former legionnaires gradually achieved «displaced person» (DP) status and moved to DP camps, where they came under the care of the United Nations Relief and Rehabilitation Administration ( U N R R A ) , which was later renamed the International Refugee Organisation ( I R O ) . Many of them served in the guard, transport and construction units formed in Germany in the Western Allied occupation zones the U.S. 8 9 2 0 Guard Company (known as the «Virsaitis Viesturs» Company), the British Rhine Army 3 2 3 Transport Company and others. From 1 9 4 6 to 1 9 4 9 several hundred Latvian soldiers took part in guarding the ongoing proceedings of the Nuremberg trials of Nazi war criminals.

On 1 September 1 9 5 0 the U.S. Displaced Persons Commission stated that «the Baltic Waffen SS Units (Baltic legions) are to be considered as separate and distinct in purpose, ideology, activities and qualifications for membership from the German SS, and therefore the Commission holds them not to be a movement hostile to the Government of the United States.» By die early 1950s, many former legionnaires had left Germany for Great Britain, Australia, the USA, Canada and other countries around the world. th

rd

Uldis Neiburgs 299

302

304

305

306

307

308

309

312

313

ZVIEDRIJĀ INTERNĒTO LATVIEŠU LEĢIONĀRU IZDOŠANA PADOMJU SAVIENĪBAI

1 9 4 5 . gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš Kurzemē.

Septiņus mēnešus cīnoties pret vienpadsmit reižu lielāku pārspēku, Kurzemes cietoksnis netika ieņemts. Jau 10. maijā šo Latvijas dalu okupēja padomju karaspēks. Lielākā dala lat­ viešu karavīru padevās gūstā. Zinādami par gaidāmajām repre­ sijām, daļa latviešu karavīru iegāja mežā, bet daļa mēģināja vēl 8., 9. un 10. maijā laivās atstāt Kurzemi, lai pa tuvāko jūras ceļu nonāktu Zviedrijā. Bēgšanas iespējas bija ierobežotas.

Kapitulācijas dienā Kurzemē bija palikuši apmēram 2 3 0 0 0 0 vācu karavīru. No šā skaita pēdējās kara dienās vā­ ciešiem ar maziem kuģīšiem izdevās uz Vāciju aizvest apmē­ ram 27 0 0 0 karavīru. Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostu tuvumā dažādu iemeslu dēļ bija uzkavējušās vācu desantlaivas. Ar tām 9. maijā uz Zviedriju vāciešiem līdzi izdevās aizbraukt apmēram 40 latviešu karavīriem. Viena daļa no šiem karavīriem uzdevās par civilpersonām, otra daļa vēlējās palikt karavīru statusā un nokļuva gūstekņu nometnēs.

Savukārt no Dancigas ielenkuma 1945. gada 2 8 . martā ar Daugavas satiksmes kuģīti «Potrimps» un Rīgas ostas velko­ ņiem «Augusts» un «Alnis» izdevās izbraukt 119 latviešu leģionāriem un četrām privātpersonām. Jūras ceļā velkonis «Augusts» nogrima. «Augusta» pasažieri pārsēdās abos pārējos velkoņos un 30. martā laimīgi sasniedza Bornholmas salas Svanekas ostu. Vēlāk, aizbildinoties ar nepieciešamību pēc remon­ ta, abi kuģīši apbrauca salu un noenkurojās Rennes ostā.

Kapitulācijas dienā 8. maijā abi kuģīši atstāja Bornholmas sa­ lu ar nodomu doties Rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, bet sliktās navigācijas dēļ nokļuva Zviedrijā Istades (Tstad) ostā. Pēc latviešu aizbraukšanas salu okupēja padomju karaspēks.

N o Istades latviešus pārveda uz Bekebergas (Bōkeberg) karantīnas nometni.

3 1 . maijā viņus pārveda uz jaunu nometni Rennesletē (Rdnneslatt) Ekšē (Eksjd) pilsētas tuvumā. Tā atradās Zviedrijas ar­ mijas apmācību poligonā, un tur jau dzīvoja apmēram 8 0 0 vācu karagūstekņu. Latviešu karavīrus nodeva vācu komandanta pār­ raudzībā. Gūstekņi strādāja lauksaimniecības un ceļu darbos.

Latviešu karavīri iesniedza lūgumu viņus atdalīt no vācie­ šu gūstekņu kontingenta, laikam jau cerot, ka zviedri lat­ viešus no gūsta atbrīvos ātrāk.

12. oktobri nometnē no Lāgerlingenas gūstekņu nometnes Havdhemā ieradās uz Gotlandi atbēgušie latviešu karavīri.

2 1 . novembri nometnē pienāca pirmā ziņa par iespējamo baltiešu izdošanu Padomju Savienībai.

Zviedrijas neitralitāte Otrā pasaules kara laikā bija tikai šķietama. Kara sākumā pa dzelzceļu no Norvēģijas cauri Zviedrijai uz Somijas-PSRS fronti izbrauca ģenerāļa E. Engelbrehta komandētā vācu 1 6 3 . kājnieku divīzija. Padomju Savienība to varēja uzskatīt par Zviedrijas līdzdalību Somi­ jas un Vācijas kopējā cīņā pret PSRS. 316

Eiropā karam beidzoties, PSRS okupēja Austriju un Born­ holmas salu Dānijā. Zviedrijai bija pamats baidīties no pa­ domju okupācijas.

Ziņas par baltiešu izdošanu Padomju Savienībai un tās iemesliem ir pretrunīgas. Vai tiešām PSRS bija pieprasījusi to izdošanu vai tas bija tā laika Zviedrijas valdības pazemīgs piedāvājums? Zviedrija pagaidām šiem dokumentiem saistībā ar izdošanu nav atcēlusi attiecīgo slepenības kategoriju, un patiess vēsturisks izvērtējums vēl nav iespējams.

Latviešu karavīri nolēma uzsākt protesta akciju - bada streiku. To organizēja un koordinēja par ārstu uzdevušamies Elmārs Eichfus-Atvars. Par šo personu vēl šodien ir daudz nezināma. Latviešu leģiona cīņās Austrumu frontē un Lat­ vijas teritorijā Eichfus-Atvars netika manīts. Zviedrijā viņš ieradās no Kurzemes. Iespējams, ka bada streika īstenošana ietvēra aprēķinu, lai mazinātu baltiešu pretošanās vienotību.

Tā ari notika, bada streika dalībniekus izvietoja dažādās Zviedrijas slimnīcās. 1 9 4 5 . gada 2 8 . novembrī leitnants Oskars Lapa slimnīcā izdarīja pašnāvību.

Stokholmā un gūstekņu nometnēm blakus esošajās pilsē­ tās sākās protesta demonstrācijas un mītiņi pret baltiešu iz­ došanu. Zviedru tauta iesaistījās latviešu karavīru aizstāvībā.

1946. gada 25. janvāri pīkst. 12.30 sākās baltiešu karavīru ve­ šana uz Trelleborgas ostu, kur tos gaidīja padomju kuģis «Beloostrov». Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis.

Uz PSRS aizveda 130 latviešu karavīrus, no tiem 22 virs­ niekus un 26 instruktorus. Kopskaitā Zviedrija Padomju Sa­ vienībai izdeva 1 4 6 baltiešu karavīrus, tai skaitā deviņus lie­ tuviešu un septiņus igauņu karavīrus.

27. janvārī pēcpusdienā kuģis piestāja Liepājas ostā. Izdotos aiz­ veda uz nometni pie Liepājas cukurfabrikas. Dažas nedēļas vēlāk no nometnes aizveda leitnantu Pēteri Ziemeli un kaprāli Ernestu Balodi, kā vēlāk izrādījās, viņi tika notiesāti uz nāvi un nošauti.

No Liepājas ieslodzītos pārveda uz vācu karagūstekņu no­ metni Mežaparkā, Rīgā. No gūsta tika atbrīvoti septiņi ka­ ravīri. Latvijas P S R drošības iestādes sāka melu propagandas kampaņu radio pārraidēs. Dažiem no šiem septiņiem atbrī­ votajiem piespieda runāt iepriekš uzrakstītus tekstus.

No Mežaparka nometnes vienu daļu atbrīvoja, bet jaunāka ga­ da gājuma karavīriem vajadzēja strādāt NKGB pakļautajā LPSR Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos.

1 9 4 7 . gadā sākās izdoto latviešu leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Precīzu ziņu nav, bet varēja būt notiesātas ap­ mēram 30 personas.

1 9 9 4 . gada 2 0 . jūnijā pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava ieradās 40 vēl dzīvie Zviedrijas izdotie baltiešu karavīri. Zviedrija publiski atvainojās Baltijai.

Andrejs Edvīns Feldmanis

THE EXTRADITION OF INTERNED LATVIAN LEGIONNAIRES FROM SWEDEN TO THE SOVIET UNION

On 8 May 1 9 4 5 , World War II ended in Kurzeme.

During seven months of fighting against an eleven times nu­ merically stronger enemy, the Kurzeme fortress held fast. Af­ ter the capitulation, by 10 May Soviet forces had occupied that part of Latvia. The majority of Latvian soldiers surrendered as prisoners of war (POWs). Foreseeing reprisals, some Latvian soldiers went underground in the forests, but others attempted as late as 8-10 May to leave Kurzeme by boat, hoping to reach Sweden. Escape route choices were limited.

On the day of the capitulation about 2 3 0 0 0 0 German sol­ diers were still in Kurzeme. Of these, about 27 0 0 0 were trans­ ported to Germany on small ships during the last days of the war. German landing craft were for various reasons still moored near the ports of Ventspils, Pāvilosta and Liepāja, and on these about 40 Latvian soldiers accompanied German troops to Sweden. Some of these soldiers passed for civilians, others chose to retain their military status and ended up in P O W camps.

As well, on 28 March 1 9 4 5 , 119 Latvian legionnaires and 4 civilians managed to escape from beseiged Danzig on board the Daugava River passenger ferry «Potrimps» and the Port of Rīga tugboats «Augusts» and «Alnis». The tugboat «Augusts» sank at sea. The passengers were transferred to the other two vessels and on 30 March reached Svaneka harbour on the island of Bornholm. Later, claiming need for repairs, both vessels rounded the island and tied up in Roiine harbour.

On 8 May 1 9 4 5 , the day of the German capitulation, the vessels left Bornholm heading west to surrender to the Allies, but due to poor navigation ended up in Ystad Har­ bour in Sweden. Soon after the Latvian legionnaires had left Bornholm, the island was occupied by Soviet forces.

From Ystad the Latvians were transferred to a quarantined camp at Bōkeberg. On 31 May they were moved to another camp at Ranneslātt near the city of Eksjō. The camp was lo­ cated on a Swedish army training facility which already housed some 8 0 0 German POWs. The Latvian soldiers were placed under the care of the German commander. The POWs were assigned to farm labour and road construction work.

The Latvian soldiers submitted a petition that they be se­ parated from the German POWs, likely hoping that the Swedes would free the Latvians first. On 12 October, other Latvian soldiers who had reached Gotland were transferred to the camp from the Lagerlingen P O W camp in Havdhem.

On 21 November, the first news reached the camp about the possibility that Baltic soldiers might be extradited to the Soviet Union.

During World War II Sweden observed only a sem­ blance of neutrality. At the beginning of the war, the German 1 6 3 r d Infantry Division, commanded by General E. Engelbrecht, was transported by rail from Norway through Sweden to the F i n l a n d - U S S R front. T h e Soviet Union could regard this as Swedish involvement in the Fin­ nish and German war against the U S S R . As the war ended

in Europe, U S S R occupied Austria and the Danish island of Bornholm. Sweden had reason to fear Soviet occupation.

Information regarding the extradition of the Baltic sol­ diers and the interest of the Soviet Union in the extradi­ tion is contradictory. Did the Soviet Union really demand their extradition or was it offered by the Swedish govern­ ment of that time, subservient to the Soviet Union? Swe­ den has not yet lifted secrecy restrictions of the extradition files and a truthful historical evaluation is not yet possible.

As a protest action, the Latvian soldiers decided upon a hunger strike. It was organised and coordinated by Elmārs Eichfūs-Atvars, who had passed himself off as a doctor. There is still very little known about this person. Eichfus-Atvars is not known to have fought with the Latvian Legion on the Eastern front, nor on Latvian soil. He had arrived in Sweden from Kurzeme. It is possible that the hunger strike was meant to lessen unified Baltic resistance. The result was just that - die hunger strike participants were separated and transferred to various hospitals in Sweden. On 28 Novem­ ber, 2 n d Lieutenant Oskars Lapa took his own life.

Protest demonstrations against the extradition began in Stockholm and in urban centres near the P O W camps. The Swedish nation expressed sympathy for the Latvian soldiers.

At 1 2 : 3 0 on 25 January 1 9 4 6 , the Baltic soldiers were transported to the Trelleborg dockside, where the Soviet ship «Beloostrov» was waiting. At the moment of the hand­ over, 2 n d Lieutenant Pēteris Vabulis fatally stabbed himself.

In all, 1 3 0 Latvian soldiers were taken to the Soviet Un­ ion, among them 22 officers and 26 N C O s . Sweden extra­ dited a total of 1 4 6 Baltic soldiers, including nine Lithua­ nians and seven Estonians.

On the afternoon of 27 January the ship arrived in Lie­ pāja. T h e extradited soldiers were taken to a camp near the Liepāja Sugar Refinery. After a few weeks Lieutenant Pēte­ ris Ziemelis and Corporal Ernests Balodis were taken awav, sentenced to death and shot.

From Liepāja the detainees were transferred to a camp for German POWs in Mežaparks in Rīga. Seven of them were freed. T h e Latvian S S R Security Service began a cam­ paign of falsifications on the radio. Some of those freed were forced to broadcast prepared texts.

Some of the soldiers detained in Mežaparks were allowed to go free, but the younger ones had to work in N K G B su­ pervised road building and construction. In 1 9 4 7 began arrests and trials of the extradited soldiers. The exact number of those sentenced is not known, but is believed to be about 30.

On 20 June 1 9 9 4 the King of Sweden, Carl XVI Gustav, hosted a reception for the 40 extradited Baltic soldiers who were still alive. Sweden made a public apology to the Baltic States.

Andrejs Edvīns Feldmanis 317

319

322

323

324

326

328

329

LATVIEŠU LEĢIONĀRI PADOMJU SAVIENĪBAS GŪSTĀ

Pēc Otrā pasaules kara padomju filtrācijas un Gulaga no­ metnēs nokļuva vairāki desmiti tūkstoši latviešu leģionāru.

Gūstā viņi nonāca gan karadarbībā frontē, gan kara beigās pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas 1 9 4 5 . gada 8. maijā. Tie bija gūstā kritušie frontes cīnītāji un to rezerves Kurzemē un Dancigas ielenkumā, gaisa spēku izpalīgi Kēnigsbergā un Breslavā, ievainotie karavīri slimnīcās Austrumvācijā un Kur­ zemē. Arī no Itālijas, Francijas, Zviedrijas izdotie un no an­ gļu un amerikāņu gūsta repatriējušies latviešu karavīri, kā arī pakāpeniski Latvijā padomju drošības iestāžu rokās nonāku­ šie bijušie leģionāri - nacionālie partizāni un nelegālisti.

Kurzemē, kur padomju gūstā krita 14 0 0 0 latviešu karavī­ ru, Sarkanās armijas vienības, ķēdēs izkārtojušās, līdz pat maija beigām «izķemmēja» tikko ieņemtos apgabalus un visus 1 6 - 6 0 gadus vecus vīriešus sadzina ar dzeloņdrātīm nožogotās savākšanas vietās, kur tos parasti aplaupīja - at­ ņēma pulksteņus, zābakus un labāko apģērbu. Nereti bija gadījumi, kad gūstā kritušos aizturēšanas brīdī vai arī ne­ daudz vēlāk turpat uz vietas nošāva. Gūstekņu pārbaudi or­ ganizēja un veica Sarkanās armijas pretizlūkošanas daļas «Smerš» («Nāvi spiegiem»). Bieži vien gūstekņus pārvietoja no vienas vietas uz otru, sapulcināja Kuldīgā, Griezē, Kan­ davā un citur, bet uz PSRS tālākajiem apgabaliem visbiežāk izsūtīja caur pārbaudes un filtrācijas punktiem Jelgavā, Rīgā un Daugavpilī. Pēc vairākkārtējām pārbaudēm viņi nonāca filtrācijas nometnēs un tika nodarbināti visdažādākajos PSRS rūpniecības un celtniecības objektos, bet tie, kurus padom­ ju drošības iestādes notiesāja - visbiežāk pēc K P F S R Krimi­ nālkodeksa 5 8 . panta (par Dzimtenes nodevību) -, nokļuva specnometnēs un specnometinājumā.

Kopumā pēc Otrā pasaules kara represēja 9 8 % no visiem padomju gūstā kritušajiem latviešu karavīriem. 1,2% padom­ ju kara tribunālos tiesāto leģionāru sodīja ar nāves sodu. Vi­ ņu vidū bija pulkvedis-leitnants Nikolajs Galdiņš, kapteinis Miervaldis Adamsons un citi. Lielāko daļu gūstā kritušo le­ ģiona virsnieku notiesāja uz 1 0 - 2 5 gadiem ieslodzījumā padomju stingrā un vispārējā režīma labošanas-darba no­ metnēs - Kolimā, Karagandā, Vorkutā un Noriļskā, no kurienes daudzi tā arī neatgriezās. Tiem, kuri šajos necilvē­ cīgajos apstākļos izturēja un palika dzīvi, veselība tika spē­ cīgi iedragāta, kas būtiski samazināja viņu turpmāko mūža

332

ilgumu. Trešdaļa bijušo leģionāru pēc piespriestā soda izcie­ šanas piedzīvoja atkārtotu arestu un ieslodzījumu. Tūksto­ šiem latviešu strādāja vergu darbu Medvežegorskā, Karēlijā, Maskavā un tās apgabalā, Tambovas apgabala Moršanskā, Permas apgabala Soļikamskā, Sverdlovskas apgabala Severouraļskā, Komsomoļskā pie Amūras, Habarovskas novada Sovgavaņā un daudzās citās vietās. Leģiona kareivjus un in­ struktorus, kuriem nevarēja inkriminēt sevišķus nodarījumus, pēc 1,5-2 gadiem atbrīvoja no filtrācijas nometnēm, bet daudzi iesaukuma vecumā esošie vairākus gadus vēl bija spiesti dienēt padomju armijas būvbataljonos. Ap 6 0 0 0 bi­ jušo latviešu leģionāru nonāca PSRS Iekšlietu ministrijas celtniecības kombinātā nr. 7 Narvā un Sillamē, Igaunijā, kur veselībai kaitīgos apstākļos strādāja līdz pat 1 9 5 0 . gadam.

Lai gan Latvijas P S R Tautas Komisāru Padomes priekšsē­ dētājs Vilis Lācis un Latvijas Komunistiskās partijas CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1 9 4 6 . gada 16. martā ziņoju­ mā uz Maskavu rakstīja: «Latvijas P S R okupācijas laikā vācu iekarotāji ar varu mobilizēja visus darba spējīgos iedzī­ votājus, no kuriem daļu aizsūtīja piespiedu darbos uz Vāci­ ju, bet otru daļu ieskaitīja vācu armijas, t.s. leģionos. Vēlāk, pēc atbrīvošanas, šie ļaudis bija izsūtīti uz sešiem gadiem uz ziemeļu rajoniem. Lūdzam tos, aiz kuriem nav nekā cita kā tikai dienests leģionā, atgriezt Latvijas P S R » , daudziem atgriešanās mājās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un 1 9 5 5 . gada 17. septembra PSRS Augstākās Padomes Prezi­ dija dekrēta «Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1 9 4 1 . - 1 9 4 5 . gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem» pieņemšanas. Arī pēc atgriešanās Latvijā vi­ su padomju okupācijas periodu bijušie leģionāri bija spiesti izjust fizisku un garīgu diskrimināciju. Padomju drošības iestādes pastāvīgi ierobežoja viņu tiesības un rīcības brīvību, tai skaitā liekot šķēršļus izglītības iegūšanā, profesionālās darbības, sadzīves un darba apstākļu pilnvērtīgā nodrošinā­ šanā. Mūsdienās starp Latvijas Valsts arhīvā nonākušiem Latvijas P S R Valsts drošības komitejas dokumentiem glabā­ jas arī 58 4 3 6 Latvijas iedzīvotāju personu lietas, kuri bijuši ieslodzīti PSRS pārbaudes-fil traci jas punktos un nometnēs.

Uldis Neiburgs

LATVIAN LEGIONNAIRES AS PRISONERS OF WAR OF THE SOVIETS

At the end of World War I I , several tens of thousands of Latvian legionnaires found themselves in Soviet nitration and Gulag camps. They had become prisoners of war (POWs) during combat operations or were rounded up, after Germany had capitulated on 8 May 1 9 4 5 . The POWs included front-line soldiers and reserves in Kurzeme and in the Danzig (Gdansk) enclave, air force auxiliary personnel in Königsberg (Kaliningrad) and Breslau (Wrocslav), as well as wounded Latvian soldiers hospitalised in eastern Ger­ many and Kurzeme. Some Latvian POWs were extradited by the Soviets from France and Sweden, some were persuad­ ed to repatriate from British and/or American controlled P O W camps in Belgium, Italy and the British and American occupation zones of Germany. Also detained were former legionnaires - national partisans and those without legal residency status - who with time were captured by Soviet security forces within Latvia.

In Kurzeme, where 14 0 0 0 Latvian soldiers ended up as POWs, Red Army units systematically swept the newly cap­ tured regions up to the end of May 1 9 4 5 . All males aged 1 6 - 6 0 were gathered at collection sites enclosed with barbed wire. Usually all valuables, watches, boots and better clothing were taken away. It was not uncommon for the captured to be shot right away or shortly after capture.

Interrogation of the POWs was done by Red Army counterespionage units «Smersh» («Death to spies»). Often the POWs were moved from location to location, such as Kuldīga, Grieze, Kandava and elsewhere. Those sent to distant regions of the U S S R most often were moved through control and filtration centres in Jelgava, Rīga and Daugavpils. After a number of screenings, those who were sent to filtration camps worked in various U S S R manufac­ turing and construction enterprises. Those who were sentenced by the Soviet security agencies - most often in accordance with Article 58 of the Russian Soviet Federated Socialist Republic Criminal Code for «treason against the Soviet Fatherland» - ended up in high security forced labour camps and special resettlements.

Altogether 9 8 % of all Latvian POWs in the U S S R were subjected to Soviet reprisals. Of the legionnaires tried by Soviet war tribunals, 1.2% were sentenced to death. Among them were Lieutenant Colonel Nikolajs Galdiņš, Captain Miervaldis Adamsons and others. Most of the captured Legion officers were sentenced to 1 0 - 2 5 years incarceration in Soviet high security regime and general regime forced labour camps in Kolima, Karaganda, Vorkuta and Norilsk.

Many never returned. Those who survived the inhumane conditions were in such poor health that their lives were significantly shortened. A third of the legionnaires who lived to the end of their sentence were again arrested and incarcerated. Many thousands of Latvians worked as slave labour in Medvezhegorsk, Karelia, Moscow and Moscow District, Morshansk in Tambov District, Solikamsk in Perm' District, Severouralsk in Sverdlovsk District, Komsomolsk on Amur River, Sovgavan in Khabarovsk Territory, and in many other locations.

Legion soldiers and non-commissioned officers who could not be incriminated with specific offences were re­ leased from the filtrations camps in 1.5-2 years, but, of these, many of conscription age were forced to serve in Soviet army construction battalions for several years. Some 6 0 0 0 former Latvian legionnaires ended up in the U S S R Ministry of the Interior Construction Unit N o . 7 in Narva and Sillame, Estonia, working as late as 1 9 5 0 in con­ ditions harmful to their health.

Vilis Lacis, Chairman of the Latvian S S R People's Coun­ cil of Commissars, and Janis Kalnberziris, First Secretary of the Central Committee of the Latvian Communist Party, in their 16 March 1 9 4 6 report to Moscow wrote as follows: «During the occupation of the Latvian S S R the German in­ vaders forcibly mobilised all able-bodied people, of whom some were sent to forced labour in Germany, while others were inducted into the so-called Legions of the German army. Later, after liberation, these people were deported for six years to regions in the North. We ask that those, who have no other infraction than service in the Legion, be re­ turned to the Latvian S S R » Yet many were able to return home only after the death of Stalin and the passing of the 17 September 1 9 5 5 decree by the U S S R Supreme Soviet Presidium «On the Amnesty of Soviet citizens Who During the 1 9 4 1 - 1 9 4 5 Great Patriotic War Collaborated with the Occupants*. Even after their return to Latvia, former legionnaires encountered physical and moral discrimination during the entire Soviet occupation period. Soviet security services constantly restricted their rights and freedom to act, obstructing chances for an education, profession and normal personal life.

Today, among the Latvian S S R State Security Commit­ tee's documents at the State Archive of Latvia are the per­ sonal files of 58 4 3 6 residents of Latvia, who have been in­ carcerated in U S S R screening-filtration centres and camps.

Uldis Neiburgs

333

335

336

337

338

339

340

LATVIEŠU LEĢIONĀRI NACIONĀLO PARTIZĀNU RINDĀS

Latvijas nacionālo partizānu karš ilga 12 gadus - no 1 9 4 4 . līdz 1 9 5 6 . gadam. Pirmās nacionālo partizānu vienī­ bas 1 9 4 4 . gada rudenī sāka veidoties Latgalē. Līdz ar Lat­ vijas otrreizējo okupāciju bruņotā pretošanās pakāpeniski aptvēra visu Latvijas teritoriju. Tā tika labota 1 9 4 0 . gada vēsturiskā kļūda, kad Latvija padevās bez cīņas. Pēdējā na­ cionālo partizānu grupa Latvijā, Ziemeļvidzemē, beidza pa­ stāvēt 1 9 5 6 . gada oktobra beigās. Nacionālo partizānu kara laikā Latvijas mežos kopumā bijuši ap 20 0 0 0 partizānu.

Neilgi pirms vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē Kuldī­ gā savu darbību izvērsa pagrīdes grupa, kas pēc iepriekš iz­ strādāta plāna jau bija izveidojusi sakaru tīklu un vairākas nelielas grupas turpmākajai partizānu darbībai. Tas bija Lat­ vijas nacionālo partizānu organizācijas ( L N P O ) štābs, kura sakaru grupas darbinieki 1 9 4 5 . gada vasarā Kurzemē veica nozīmīgu darbu - uzmeklēja mežos izklīdušo leģionāru gru­ pas, saskaņoja to darbību, iesaistot tās kopīgajā L N P O struktūrā. L N P O mērķis bija radīt militāru atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadījumā. Par drīzo angļu atnākša­ nu runāja vai ikkatrā Kurzemes sētā. Latvijas nacionālo par­ tizānu cīņas mērķi bija apkopoti L N P O deklarācijā: «LNPO ir cīņas organizācija.

L N P O cīņas paņēmieni nav ierobežoti.

L N P O ir gatava nest atbildību latviešu tautas un starptau­ tisko instanču priekšā par savu darbību.

L N P O cīnās par: 1) brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju; 2) latviešu tautas godu; 3) vienotu latviešu tautu; L N P O atzīst sevi par tiesīgu pārstāvēt apspiestās latviešu tautas tiesības saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principu Apvienoto Nāciju Organizācijā.

L N P O cīnās pret padomju iekārtu Latvijā ka iekārtu, kura nav tiesiski pamatota, nebalstās uz latviešu tautas vairākuma gribu, bet ir boļševisma viltus un noziedzības diktatūra.»

Pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemes mežos devās ap 4 0 0 0 19. divīzijas leģionāru, policijas bataljonu, būvbataljonu u. c. latviešu vienību karavīru. Daļa no viņiem vir­ zījās tuvāk jūrai, lai mēģinātu nokļūt Zviedrijā, citi slēpās no padomju varas iestādēm, lai nogaidītu un meklētu iespē­ jas legalizēties. Vēl viena daļa leģionāru devās uz savu dzim­ to pusi, lai atrastu drošāku patvērumu vai pievienotos kādai vietējo nacionālo partizānu grupai. Pārējie izklīda pa Kurze­ mes mežiem, apvienojoties ar vietējām grupām. Vairāki 19. divīzijas virsnieki kļuva par nacionālo partizānu grupu 344

vadītājiem. Talsu-Tukuma apriņķu teritorijā līdz 1 9 5 0 . ga­ da nogalei darbojās kapteiņa Pētera Cevcra grupa. Engu rcs-Zentenes apvidū bāzējās kapteiņa Nikolaja Straumes grupa, Usmas-Rendas reģionā dislocējās leitnanta Oļģerta Kārkliņa grupa, Kuldīgas tuvumā bija kapteiņa Artūra Legzdiņa grupa, Jūrkalnes apkaimē - virsleitnanta Elmāra Sķobes grupa, Užavas pusē - virsleitnanta Ērika Robežgruntnieka grupa. 1 9 4 5 . gada rudenī vairākas grupas no Kurzemes veiksmīgi nonāca Vidzemē. Leitnanta Kārļa Musina grupa pārdislocējās uz Valkas apriņķa mežiem.

K. Musinu čekisti ar nodevēju palīdzību spēja sagūstīt tikai 1 9 5 3 . gada 2 7 . septembri.

1 9 4 5 . gada vasaras nogalē Kurzemes mežos grupu sastāvs jau bija stabilizējies, to dalībniekiem bija jādomā par grupu apgādi un paredzamo ziemošanu. 19. divīzijas 4 2 . grena­ dieru pulka rotas komandieris virsleitnants Miervaldis Ziedainis bija viens no tiem latviešu leģionāriem, kuri domāja par bruņotās pretestības turpināšanu. 1 9 4 5 . gada augustā viņš nodibināja sakarus ar saviem cīņu biedriem virsleitnantiem E. Šķobi un Ē. Robcžgruntnieku. Bija iecere izveidot Kur­ zemes partizānu grupu kopēju vadību. Partizānu organizāci­ jas dibināšanas sanāksme ar segvārdu «Dziesmusvētki» noti­ ka 1 9 4 5 . gada 9. septembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagasta «Salku» mežsarga apgaitā. Tajā piedalījās ap 30 dalībnieku, galvenokārt bijušie leģionāri no dažādām Kurzemes grupām.

Par nodibinātās Ziemeļkurzemes partizānu organizācijas ( Z P O ) vadītāju kļuva M. Ziedainis, štāba priekšnieka pienā­ kumus uzticēja leitnantam Aleksandram Zutim.

Par galveno jautājumu M. Ziedainis izvirzīja visu Kurze­ mes grupu apvienošanu kopīgai cīņai, piesaistot organizāci­ jai arī legāli dzīvojošos nacionāli patriotiski noskaņotos vie­ tējos iedzīvotājus. Tika nolemts meklēt sakarus ar Vidzemes un Latgales partizāniem, organizēt grupu apgādi ar pārtiku un apģērbu. Z P O struktūru bija paredzēts veidot pēc teri­ toriālā principa: visi nelegāli dzīvojošie dalībnieki dalījās ma­ zās grupās, tās pakļautas pagasta grupu vadībai, kas savukārt pakļāvās apriņķa vadībai. Tāda pati struktūra bija paredzēta arī legāli dzīvojošajiem organizācijas dalībniekiem.

Līdz pat piecdesmitajiem gadiem visos Latvijas novados darbojās nacionālo partizānu grupas, kuru sastāvā un vadī­ bā bija daudzi kaujās pieredzējušie latviešu leģionāri. Ieska­ tieties viņu sejās, tajās redzama nelokāma apņēmība un pār­ liecība - reiz Latvija būs brīva!

Mežabrāļi. Latvijas nacionālie partizāni. Būdami savas dzim­ tenes brīvības cīnītāji, viņi tika tiesāti kā dzimtenes nodevēji, visus padomju varas gadus viņus apsaukāja par bandītiem.

Tikai 1 9 9 6 . gadā pieņēma LR likumu «Par nacionālās preto­ šanās kustības dalībnieka statusu», kas atzinīgi novērtēja to

Latvijas iedzīvotāju nopelnus, kuri piedalījās bruņotā cīņā pret padomju varu. Daudzi no viņiem ir atdevuši savas dzīvības, cīnoties līdz pēdējai patronai, daudzi palikuši mūžīgajā sasa­ lumā vai citur Sibīrijas plašumos.

Taču šādi stiprie vīri vēl ir mūsu vidū. Pārvarējuši nevien­ līdzīgās cīņas smagos apstākļus, izturējuši Sibīrijas soda no­ metņu necilvēcīgās grūtības, viņi, palikuši nesalauzti, ir uz­ turējuši latviešu tautā pretestības garu: «Ja, par tautas likteni un savu dzīvi domājot, tev sadrūmusi sirds, tad nāc pie ugunskura un paraugies, kā vecais saimnieks sētuvi pin...

Sīksts un nelokāms bija šis latviešu vīrs. Viņš negāja bo­ jā, bet atguva brīvību savai zemei un pārticību ļaudīm. Un

gudrs bija šis sētuves pinējs. Viņš zināja laiku, kad lietā Likt savu niknumu un savu spēku, lai pasaules staiguļus uz lai­ ku laikiem ārā no tēvu zemes robežām izvajātu.

Paraugies meža vīros pie ugunskura, kas palīdz vecajam saimniekam dižu sētuvi pīt. Vai viņi nav tā paša kaluma kā latvieši, sētuvju pinēji, pirms gadu desmitiem, pirms gadu simteņiem un tūkstošiem?

Kā tu drīksti viņiem neticēt?

Ja latvietis esi, kļūsti savā garā sētuves pinējs!»

(Nacionālo partizānu avīze «Kurbads», 1945. gada 15. oktobri Kurzemei

Jānis Vasiļevskis

345

LATVIAN LEGIONNAIRES AS NATIONAL PARTISANS

Resistance by the Latvian national partisans lasted 12 years - from 1 9 4 4 to 1956. The first national partisan units began forming in autumn 1 9 4 4 in I^tgale. With the coming of the second Soviet occupation, armed resistance gradually spread over the whole territory of Latvia. Thus Lat­ vians were making up for the historical error of 1 9 4 0 , when the first Soviet occupation was not met with armed resistance.

According to the most recent findings, die last national partisan group in Latvia, in Northern Vidzeme, was dissolved in late October 1 9 5 6 . Altogether, from 1 9 4 4 to 1 9 5 6 Lat­ via's forests were home to some 20 0 0 0 national partisans.

Shordy before capitulation of the German armed forces in Kurzeme, an underground group in Kuldīga had, according to a previously worked out plan, organised a communications network and several smaller groups for soon-to-be partisan operations. This was the headquarters of the Latvian National Partisan Organisation ( L N P O ) . In summer 1 9 4 5 , the L N P O communications group took on the important task of coordinating the activities of the various partisan groups, forming new groups and combining them into a common L N P O structure. The objective of the L N P O was to provide military support for Latvia to renew its independence. Throughout Kurzeme there was the expectation that British forces would arrive before long.

The goals of the Latvian national partisans were formu­ lated in a special declaration: «LNPO is a combat organisation.

L N P O is not restricted in its methods of combat.

L N P O will bear responsibility for its actions with respect to the Latvian nation and international authorities.

L N P O is fighting for: 1) a free, independent and national Latvia; 2) the honour of the Latvian nation; 3) a unified Latvian nation; L N P O considers itself the lawful representative of the subjugated Latvian nation in accordance with the United Nations Organisation's principle of self-determination of nations.

L N P O is fighting against the Soviet order in Latvia, against an order that is not justified in law and is not based on the will of the majority of the Latvian people, but is a deceitful and illegal Bolshevism dictatorships After capitulation of the German armed forces on 8 May 1 9 4 5 , some 4 0 0 0 Latvian soldiers from the Latvian th Legion's 19 Division, police battalions, construction batta­ lions and other Latvian units went into hiding in the 346

forests of Kurzeme. Some soldiers moved closer to the Baltic shore in the hope of crossing to Sweden. Others hid 7 from Soviet authorities in order to wait for an opportunity to legalise themselves if conditions became favourable. Still others made their way to their home districts to find a safer hiding location or to join a local national partisan th unit. Several 19 Division officers became partisan group leaders. The remainder scattered in the Kurzeme tbrests, joining local partisan units such as those led by Captain Pēteris Cevers in the Talsi-Tukums District (active until late 1 9 5 0 ) , by Captain Nikolajs Straume in the Engure-Zente nd region, by 2 Lieutenant Oļģerts Kārkliņš in the UsmaRenda region, by Captain Artūrs Legzdiņš near Kuldīga, by Lieutenant Elmārs Sķobe in the Jūrkalne area and by Lieutnant Ēriks Robežgruntnieks in the environs of Užava.

In autumn 1 9 4 5 several units from Kurzeme succeeded in reaching Vidzeme. The group led by Kārlis MŪsiņš reloca­ ted to the Valka District forests in Vidzeme. With the help of an informer, Mūsiņš was finally captured by the KGB 27 September 1 9 5 3 .

By late summer 1 9 4 5 the make-up of partisan units in Kurzeme had stabilised. It was now necessarv to think 0

about provisions and over-wintering. Lieutenant Miervaldis nd Ziedainis, commander of a company in the 4 2 Grenadier th Regiment, 19 Division, was one of the legionnaires who considered continuing armed resistance. In August 1 9 4 5 he established contact with his comrades in arms, Lieutenants v

—

E. Sķobe and E. Robežgruntnieks. The intent was to form a common leadership for all the separate partisan groups. A meeting, code name «Dziesmusvētki», to found a Kurzeme partisan organisation was held in Zlēkas Parish in Ventspils District. On 9 September 1 9 4 5 the North Kurzeme Parti­ san Organisation (Ziemeļkurzemes partizānu organizācija or Z P O ) was founded in the Salkas forestry area. There were 30 participants, mostly former legionnaires from various Kurzeme partisan groups. M. Ziedainis was chosen nd leader of Z P O . 2 lieutenant Aleksandrs Zutis was entrus­ ted with the duties of Chief of Staff.

The main issue put forward by M. Ziedainis was the coordination of all Kurzeme partisan units for the common cause, involving also national-minded persons residing legal­ ly in the region. It was decided to establish contact with partisans in Vidzeme and Latgale, and to organise provision of food and clothing for the partisans. The structure of Z P O was to be organised by territories: all illegally residing members were to participate in small groups under central parish leadership, which in turn would be under district leadership. The same structure would apply also to mem­ bers residing legally.

Up to the 1 9 5 0 s national partisan units were active in all regions of Latvia. Among them were many combat-hard­ ened and experienced Latvian legionnaires. In their faces one can see the resolve and conviction that Latvia will be free once more.

Having fought for freedom for Latvia, Latvian national partisans - the forest brethren - were accused of being trai­ tors to the homeland. During the whole Soviet occupation period they were labelled as bandits. Only in 1 9 9 6 , with the passing of the Republic of Latvia law "On the Status of Members of the National Resistance Movement", those who had participated in armed and underground resistance against the Soviet regime were finally afforded recognition for their contribution. Many had sacrificed their lives, fighting to the last bullet. Many lie in the Arctic perma­ frost and elsewhere in the expanse of Siberia.

Some of these brave men are still in our midst. Having survived unequal combat under harsh conditions, endured inhumane treatment in Gulag forced labour camps, remain­ ing strong in spirit they have helped the Latvian people maintain the spirit of national resistance against oppression:

« I f your spirit falters thinking about the fate of your na­ tion and your life, then come sit by the campfire and watch the old farmer weaving a seeding basket (sētuve) for his homestead ...

Tenacious and unbending was this Latvian man. He did not succumb, he regained freedom for his country and a good life for his people. And this weaver of the seeding basket was wise. He knew the time to focus his anger and his strength to drive foreign marauders from his country.

Look at the forest brethren by the campfire, helping the old man weave his fine sētuve. Are they not of the same mold as Latvians - weavers of sētuves - through decades, centuries, millennia?

H o w can you not believe in them?

If you are a Latvian, then in spirit become a sētuve weaver!».

(Excerpt from the national partisan newspaper Kurbads in Kurzeme, 15 October 1 9 4 5 ]

Jānis Vasiļevskis

347

348

349

350

351

352

353

354

355

356

357

358

359

361

LATVIEŠU LEĢIONĀRU APBEDĪJUMU UN PIEMIŅAS VIETAS LATVIJĀ

Karam līdzi gāja posts un iznīcība. No kara pārnāca un nepārnāca. Tie, kuri pārnāca, zināja teikt par kara lauka kapsētu, kurā bija atstājuši savu brāli, savu tēvu, savu dēlu, tuvu draugu vai kaimiņu.

Latviešu leģionāru kapsēta svešā zemē. Latviešu leģionā­ ru kapsēta dzimtajā zemē. Visur palika baltais bērza krusts ar uzrakstu vai bez tā.

Otrā pasaules kara uzvarētāji, kuri nāca no Austrumu pu­ ses, padomju ideoloģijas vārdā šos kapu laukus iznīcināja.

1 9 4 5 . gada 9. maijā pa Kurzemes ceļiem gūstā dzītajiem latviešu karavīriem vajadzēja noraudzīties, kā padomju tanki zem kāpurķēdēm ceļa malā samala cīņu biedru atdusas vietas. Apbedījumu vietas meža ielokos, skolu dārzos un vecajos parkos iznīcināja atnākušie padomju varas veidotāji.

Sie Brāļu kapi palika cilvēku atmiņās un pierakstos. Padom­ ju okupācijas laikā piemiņas dienās zinātāji slepus lika ziedus. Bija arī tādi, kuri nebaidījās saviem tuviniekiem uzlikt akmenī kaltu zīmi. To nekavējoties novāca un iznīci­ nāja varas pārstāvji.

Kapi bez krustiem, kapi bez vārdiem Otrā pasaules kara laukos arī Eiropā. Pieminēsim tos.

364

Kara laikā nelielā skaitā Brāļu kapos Rīgā apbedīja frontē kritušos leģiona augstākos virsniekus un karavīrus. Pēc kara okupācijas varas vadībā demolēja arī šos kapus Rīgā. Akmens plāksnītes ar uzrakstiem tika novāktas, vietā atstājot no ce­ menta lietu veidojumu bez uzraksta.

2 0 . gadsimta astoņdesmitajos gados dziesmai kā vienotī­ bas simbolam līdzās nostājās piemiņa par Latvijas brīvību kritušajiem. Kritušo leģionāru apbedījumu vietās atklāja pieminekļus un piemiņas zīmes. So vienotību mēģināja vēl biedēt no militārā spēka pozīcijām. 1 9 9 0 . gadā naktī no 4. uz 5. decembri Latvijā vienlaikus tika uzspridzināti četri leģionāru pieminekļi Morē, Codē, Džūkstē un Jaunpilī.

Leģionāru Brāļu kapos Lestenē pārapbedīti zināmie un nezināmie. Tie kļuvuši par piemiņas un vienotības simbolu.

Seit kopā pulcēšanos nevar ietekmēt nepieciešamās adminis­ tratīvās atļaujas. Žēl, ka šodien politiskā vara Latvijā vēlas leģionāru piemiņu šķirt no Brīvības piemineklī rakstītā «Tēvzemei un Brīvībai».

Lai Dievs nedod vēl kādreiz Latvijā staigāt kara ceļus!

Andrejs Edvīns Feldmanis

LATVIAN LEGIONNAIRE GRAVE SITES AND MEMORIALS IN LATVIA

War brought with it destruction and annihilation. There were those who returned, and those who did not. Those who returned knew of grave sites on battlefields where they had left a brother, a father, a son, a close friend or neighbour.

Latvian legionnaire burial grounds in faraway lands. Lat­ vian legionnaire burial grounds on homeland soil. Every­ where simple white birch crosses, with a name or without.

T h e victors of World War II from the East levelled these burial grounds in the name of Soviet ideology. On 9 May 1 9 4 5 captive Latvian soldiers, trudging along the roads of Kurzeme, watched as the treads of Soviet tanks churned up road-side grave sites of fallen Latvian com­ rades. Those who came to be the new political masters destroyed other grave sites - at the edge of the forest, in school gardens and in old estate parks. These war-time burial grounds survived only in the memory and written notes of people. On memorial days during the Soviet occupation, those who knew placed flowers secretiy at these sites. Some even risked marking the grave site of a loved one with an inscribed stone. Such markers were quickly removed and destroyed by local authorities.

Graves without crosses and graves without names were also scattered on the World War II battlefields of Europe.

Let us remember those as well.

During the war a small number of senior Legion officers and soldiers killed in action had been interred in the

National War Cemetery in Riga. After the war, the occu­ pation authorities also desecrated this cemetery. Stone tablets with inscriptions were removed and replaced with cement plaques without any inscription.

During the Singing revolution in the 1980s, Latvians were united by song and by the memory of those who died while fighting for a free Latvia. Memorial plaques and monuments began to be erected and dedicated at legion­ naire grave sites, despite threats by the occupying militan' power. During the night from 4 to 5 December 1 9 9 0 , four such legionnaire memorials were blown up in More, Code, Džūkste and launpils.

Now, in the early 2 1 s t century, remains of soldiers, those identified as well as those unidentified, are being reinterred in the Latvian World War II Memorial Cemetery in Leste­ ne. This Cemetery has become a place of remembrance as well as a symbol of unity. No administrative permit is needed to gather here.

It is regrettable that the governments that have been in power in Latvia since it regained independence in 1 9 9 1 have continued to dissociate the Latvian Legion's legacy from the words inscribed on the National Freedom Monu­ ment in Rīga - «For Homeland and Freedom*.

May God keep us from walking the roads of war in Latvia ever again!

Andrejs Edvīns Feldmanis

365

366

368

369

370

371

312

374

375

378

379

380

381

382

385

386

387

388

392

393

394

398

399

400

401

404

405

406

407

FRONTES UN KARA LAIKA FOTOGRĀFI UN KARA ZIŅOTĀJI

1 8 3 9 . gadā zinātne pasaulei piedāvāja jaunu izgudroju­ mu - fotogrāfiju, kas kļuva par savdabīgu un neaizstājamu vēstures pieraksta veidu. Kopš tās atklāšanas dienas fotogrā­ fija ari vēstīja par kariem, kuri bija viens par otru nežēlīgā­ ki un turpinās vēl šodien.

Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieku pulkiem frontes sektorā Tīreļpurvā katram bija savs fotogrāfs. Pasūtī­ jumu no karavīriem bija daudz, tāpēc līdz mūsdienām saglabājušās desmitiem līdzīgu fotogrāfiju.

Otrajā pasaules karā vācu karavīriem pašiem bija stingri aizliegts frontē fotografēt. Vācijas Propagandas ministrijas cenzūrai bija pakļauti visi frontes korespondenti un fotogrā­ fi. Fotoattēls ar savu dokumentālo patiesību varēja negatīvi ietekmēt vācu pusē karojošo dažādu tautību karavīru turp­ māko rīcību, it sevišķi, pēc Staļingradas kaujas, kad vācu Propagandas ministrijas cenzoriem neizdevās ierobežot traģēdijas patiesību, ko sniedz fotoattēli.

Sie noteikumi attiecās arī uz Latviešu leģiona divīzijām.

Latviešu karavīri šo ierobežojumu ignorēja un iespēju robežās fotografēja. Starp daudziem karavīriem, kuri frontes apstākļos ieročiem blakus nesa ari fotoaparātu, daži izcēlās ar lielu rūpību un profesionalitāti, kaut arī nebija speciāli gatavoti karadarbības fotografēšanai, kā tas bija vāciešiem.

Blakus frontes fotogrāfiem parādījās jauna karadarbības vēstījuma forma - kara ziņotāji. «Kurt Eggers» latviešu kara ziņotāju rotu nodibināja 1 9 4 3 . gada maijā Rīgā. 1 9 4 3 . gada 2 0 . augustā pirmie četrpadsmit latvieši kopā ar vēl piec­ padsmit tautību topošajiem kara ziņotājiem beidza apmā­ cības kursus «Neue Europa» redakcijā Berlīnē-Cēlendorfa.

Līdzās tiešajiem darba pienākumiem viņi apguva ari iemaņas izpletņlēkšanā un Morzes ābeces lietošanā. 1 9 4 3 . gada 3. septembrī izdeva pavēli par pirmā kara ziņotāju vada iz­ veidošanu Latviešu leģiona 2. brigādē un 15. divīzijā. Kopš 1 9 4 4 . gada janvāra latviešu kara ziņotājus Rīgā komandēja vācu virsleitnants Jobsts Geslings, kurš jau 1 9 4 1 . gada beigās bija vācu 1 8 . armijas internacionālās kara ziņotāju rotas komandieris Ļeņingradas frontē. Viņa vadībā Rīgā dienējušo kara ziņotāju skaits sasniedza 180 vīrus. Kara

412

ziņotājiem uz formas tērpa kreisās rokas piedurknes bija jānēsā melnas krāsas aproce ar uzrakstu kara ziņotājs (Kriegsberichter). 1 9 4 4 . gada septembrī, gatavojoties Rīgas atstāšanai, notika «Kurt Eggers» vienības reorganizācija.

1 9 . divīzijai piekomandētiem kara ziņotājiem nācās piedalīties Vidzemes atkāpšanās kaujās, citi kopā ar 15. divīziju aizbrauca uz Vāciju. Vairāki latviešu kara ziņotāji nonāca Liepājā, no kurienes devās gan izbraukumos pie latviešu un citu tautību karavīru vienībām Kurzemes frontē, gan komandējumos uz Vāciju.

Pateicoties gan fotogrāfiem, gan kara ziņotājiem, līdz mūsdienām nonākušas paprāvas foto kolekcijas. Katrai fotogrāfijai ir savs izglābšanas stāsts. Vieni fotofilmas sūtīja uz mājām, citi tās attīstīja frontes apstākļos. Straujo Sarkanās armijas uzbrukumu dēļ pamestajās aptiekās varēja atrast arī filmu attīstīšanas ķimikālijas. Smago ievainojumu dziedinā­ šanas laikā lazaretēs un mājās atvaļinājumos tika gatavoti foto albumi. Līdz mūsdienām saglabājies retais. Karam bei­ dzoties, fotogrāfijas glabāja dažnedažādās vietās - šuva šineļos, raka zemē, slēpa aiz jumta spārēm.

Jāpiemin ari salonfotogrāfi kara apstākļos Latvijā. Pirms aizbraukšanas uz fronti karavīri vēlējās atstāt saviem tuvinie­ kiem un mīļajiem cilvēkiem kādu atmiņu. Zemapziņas balss katram vēstīja, ka no kara visi nepārnāk. Fotoateljē izdarītie fotouzņēmumi lielākoties gājuši zudumā. Vislielākā salonfoto negatīvu kolekcija, kurā redzami leģionāri, atrodas Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, vairāk nekā 2 0 0 attēlu.

Rietumu gūstā nokļuvušajiem karavīriem dažreiz izdevās saglabāt foto negatīvus un fotogrāfijas. Turpretī padomju filtrācijas nometnēs un Gulagā viss tika atņemts un iznīcināts.

Vēl šodien, četrpadsmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, no bijušām latviešu trimdas zemēm Latvijas muzejos nonāk oriģinālfotogrāfijas un negatīvi par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā.

Andrejs Edvīns Feldmanis Uldis Neiburgs

FRONT-LINE AND WAR PHOTOGRAPHERS AND CORRESPONDENTS

In 1 8 3 9 science presented the world with a new inven­ tion - photography. The photograph became a unique and indispensable historical record. Since the time of its inven­ tion the photograph has also depicted wars, each more ruthless than the previous, and continues to bear witness to this day.

In World War I each Latvian Riflemen regiment at the front in TTrelpurvs had its own photographer. The soldiers made many requests, hence tens of similar photographs have survived.

During World War II German soldiers were strictly forbidden to take photographs at the front. All war corre­ spondents and front-line photographers were subjected to the censorship of the German Propaganda Ministry. A pho­ tograph with its documentary depiction of reality could negatively influence soldiers of the various nationalities fighting on the German side, especially after the battle of Stalingrad, when the German Propaganda Ministry censors were not able to suppress the tragic reality presented by photographs.

The German regulations applied also to the Latvian Legion divisions. Latvian soldiers ignored these restrictions and took photos when possible. Among the many who under combat conditions carried a camera along with their weapons, a few showed exceptional professionalism, even though they were not specially trained in combat photog­ raphy, as were the German war photographers.

Alongside front-line photographers, news from the front was forwarded by newly introduced war correspondents.

The "Kurt Eggers» Latvian War Correspondents unit was formed in Riga in May 1 9 4 3 . On 20 August 1 9 4 3 four­ teen Latvians, together with war correspondent trainees of fifteen nationalities, graduated from an instruction course at the «Neue Europa» editorial office in Berlin-Zelendorf.

Journalism studies were augmented by instruction in para­ chuting and use of the Morse code. On 3 September 1 9 4 3 , an order was issued to form the first war correspondents section in the 2 n d Brigade and the 15"' Division of the Latvian Legion. From January 1 9 4 4 the commander of the Latvian war correspondents in Riga was the German Lieutenant Jobst Gesling, who as early as the end of 1941 had been the commander of the German 18"' Army International War Correspondents Company at the Leningrad front. Under his command the number of war

correspondents in Riga grew to 1 8 0 . The insignia on their uniforms was a black armband on the left sleeve with the words «war correspondent (Kriejfsberichter).

In September 1 9 4 4 , in preparation for retreat from Riga, the "Kurt Eggers» unit was reorganised. The war corre­ spondents assigned to the 19 t h Division took part in the Vidzeme retreat battles, odiers were evacuated to Germany with the 15 , h Division. Several Latvian war correspondents ended up in Liepāja, from where they visited Latvian armed forces units and those of other nationalities on the Kurzeme front, and were also sent on assignments to Germany.

We can thank both the photographers and the war cor­ respondents for the considerable photo collections still extant. Each photograph has its own story of survival. Some men sent their films home, some developed them under front-line conditions. With the rapid advance of the Red Army, photo developing chemicals could be found in the already deserted civilian pharmacies. Photo albums were assembled during recuperation stays in field hospitals and on home leave. Only a few have survived to the present.

When the war ended, photographs were hidden in sundry places - sewn into uniforms, buried in the ground, hidden behind roof rafters.

Mention must be made of the role of portrait photogra­ phers in war-time Latvia. Before departing for the front, soldiers wanted to leave a memento for their relatives and loved ones. T h e possibility of not returning weighed heav­ ily on all. Most of the portrait photos taken in studios have been lost. The largest collection of photo negatives of legionnaires - more than 2 0 0 - is found at the Bauska Local History and Art Museum.

T h e soldiers who became prisoners of war of the Western Allies were sometimes able to salvage their photographs and negatives, whereas those who ended up in Soviet filtration camps and die Gulag had everything taken from them and destroyed.

Even today - 14 years after the renewal of the inde­ pendence of Latvia - World War II photo originals and negatives of Latvian legionnaires are being donated to museums in Latvia by Latvian exiles around the world.

Andrejs Edvīns Feldmanis Uldis Neiburgs

413

414

415

416

417

418

419

420

421

JĀNIS TĀLAVS Dzimis 1 9 0 8 . gada 2 9 . jūlijā Valkas apriņķī, beidzis Val­ kas arodu skolu un Latviešu Jaunatnes savienības ģimnāzi­ ju ( 1 9 3 2 ) . Latvijas armijā ieguvis kaprāļa dienesta pakāpi, ieskaitīts rezervē. 1 9 3 2 . gadā uzsācis studijas Latvijas Uni­ versitāte, 1 9 3 9 . gadā absolvējis Tautsaimniecības tiesību zinātņu fakultāti, ieguvis ekonomikas zinātņu maģistra grā­ du. Studentu korporācijas «Tālavija» biedrs. Nodarbojies ar literatūru un žurnālistiku. Publicējies vairākos periodiskos izdevumos. 1 9 4 0 . gada 2 0 . martā mainījis uzvārdu no Indriksons uz Tālavs.

O t r ā pasaules kara laikā - latviešu kara ziņotājs vācu pro­ pagandas daļas «Kurt Eggers» virsleitnanta Jobsta Geslinga komandētā latviešu kara ziņotāju rotā Rīgā. 1 9 4 3 . gada jūnijā kā kara ziņotājs nosūtīts uz 1. ( 3 9 . ) [atviesti SS brīv­ prātīgo pulku Volhovas frontē. 1 9 4 4 . gada 1. maijā pa­ augstināts par seržantu. Kara beigās - Kurzemē. Pēc kara 1 9 4 5 . gada beigās - Ventspils politehnikuma skolotājs. Dar­ bojies Ventspilī un Kurzemē. Piecdesmito gadu otrajā pusē dzīvojis Rīgā, Aizpriežu ielā 5 4 - 1 . Miris 1 9 9 5 . gada 2 0 . septembri Rīgā. Volhovas frontē fotografētās filmiņas ar 7 7 0 uzņēmumiem 1 9 9 3 . - 1 9 9 4 . gadā nonāca Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Portretēts Dzintara Soduma «Blēžu romānā 1 9 4 3 ^ 4 » ( 2 0 0 2 ) .

422

Borti 29 July 1908 in Valka District, completed Valka Trade School and Latvian Youth Association Gymnasium (1932). In 1932 Indriksons bejjan studies at the University of Latvia, graduating in 1939from the Faculty of Economy and Law with a Masters degree in Economics. A member of the student frater­ nity «Tālavija», Indriksons pursued literature and journalism, and was published in various periodicals. On 20 March 1940 he changed his surname from Indriksons to Tālavs.

In World War II Tālavs served in Riga in the Latvian War Correspondent Company commanded by Lieutenant Jobst Gesling as part of the German Propaganda Division «Kurt Eggers».

In June 1943 he was sent as war correspondent to I'' (39h) Latvian SS Volunteer Regiment at the Volkhov front.

On 1 May 1944 he was made sergeant, and spent the end of the war in Kurzeme. After the war, in late 1945, he began to teach at the Ventspils Polytechnical School, later continued working in Ventspils and Kurzeme. In the 1950s he lived in Riga, where he died 20 September 1995. Photographic films containing 770 photos taken by Jānis Tālavs at the Volkhov front were obtained by the Latvian Photography Museum in 1993-1994. Tāla vs has been depicted in Dzin ta rs Sodumsy 2002 novel «Biezu romāns 1943-44» (Rogues Novel 1943-44).

TEODORS BIDEGS Dzimis 1 9 0 4 . gadā Kokneses pagastā. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā pārcēlies uz dzīvi Iecavā, Jelgavas apriņķī,

kur atvēris

fotosalonu.

Aizsargu organizācijas biedrs no 1 9 3 2 . līdz 1 9 4 0 . gadam, 13.

Bauskas Aizsargu pulka ieroču noliktavas pārzinis.

Vācu

okupācijas

laikā

iestājies

Bauskas

pašaizsardzības

organizācijā.

Fotografējis Iecavas sabiedrisko dzīvi, Iecavas tuvumā no­ vietotās Latvijas armijas vienības karavīrus, kara laikā turpat novietoto

Latviešu

leģiona

vienību

karavīrus.

1 9 4 5 . gada 1. februāri viņu apcietināja padomju okupā­ cijas

režīma

nacistiem.

represīvās

1945.

gada

iestādes, 4.

augustā

apsūdzot notiesāts

sadarbībā

ar

uz septiņiem

gadiem. Miris Jagrinlaga n o m e t n e 1 9 4 9 . gada 2 6 . augustā.

Born 1904 in Koknese Parish. In the early 1930s Teodors Bidets moved to lecava in Jelgava Parish, where he opened a photo studio.

From 1932 to 1940 Bidejjs was a member of the Home Guard and the supervisor of the Munitions Warehouse of the 13" Banska Home Guard Regiment. During the German oe en pat ion he joined the Banska Self-Defence Organisation.

As a photographer Bidegs recorded the social life of leeava, and photographed the soldiers of Latvian Army units stationed nearby. During the war his subjects were the soldiers of the Latvian Legion units.

On 1 February 1945 Bidegs was arrested by the Soviet occupa­ tion authorities and accused of collaboration with Nazis. On 4 August 1945 he was sentenced to seven years incarceration.

He died in the Jagriulag camp 26 August 1949.

423

FOTOGRĀFIJU AVOTI PHOTOGRAPH SOURCES

Fotogrāfiju avots

Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājums «Daugavas Vanagu» Centrālās valdes arhīvs Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums Latvijas Kara muzeja krājums Latvijas Okupācijas muzeja krājums Latvijas Valsts arhīvs Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājums Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra arhīvs Tēvzemes DV Talsu nodaļas arhīvs Ē. Ratkēviča (vai cita) personīgais arhīvs Fotogrāfs, ja zināms, minēts fotogrāfijas avota atsauce

Saīsinājums Abbreviation

BNMM KRĀJUMS

i

Bauska

Local

History

DV CV ARHĪVS

«Daugavas

LFM KRĀJUMS

Photography

LKM KRĀJUMS

Latvian

War

OM KRĀJUMS

Museum

of the

LVA MNMM KRĀJUMS TSDC ARHĪVS

State

Museum

collection

Council

of La tin a

Archive

collection

collection

Occupation History

of the

Protection

Museum

of Latvia

collection

of Latvia

Local

Consequences

Arts

Central

Museum

Archives

Archive

source

and

Vanagi»

Madona

Talsi

and

Centre for

of

Section

the

Totalitarian

of the

Arts

Museum

collection

Documentation

Rule,

of the

Bureau for

the

Constitution

of «Tēvzemes

DV»

Archive

TDVT ARHĪVS Ē. RATKĒVIČA (vai cita) PERSONĪGAIS ARHĪVS (piemēram, FOTO N. ULDRIĶIS. DV CV ARHĪVS.)

424

Photograph

Personal

Archive

If photographer annotation.

ofĒ.

is

known,

RatkēviČs

credit

(or

is given

other)

in

the

photo

source

DIENESTA PAKĀPJU SALĪDZINĀJUMI COMPARISON OF MILITARY RANK DESIGNATIONS

Vācu armijā lietotās pakapes German Army ranks

Vacu SS lietotas pakapes German SS ranks

Latviešu leģionā autorizētās pakāpes (1) Latvian Legion authorised ranks (1) 1941.-1945.

Saīsinā­ jumi/ Abbrevi­ ations a

b

Latviešu leģionā lietotās pakāpes Latvian Legion ranks in common usage 1941.-1945.

Saīsinā­ jumi/ Abbrevi­ ations

Saīsinā­ jumi/ Abbrevi­ ations e

d

c

f

1.

2.

SS-Oberschütze

SS-Schtz./ SS-Gren.

SS-Oschtz.

3.

4.

SS-Sturmmann SS-Rottenführer

SS-Strm.

SS-Rttf.

Gefreiter Obergefreiter

dižkareivis virsdižkareivis

dkar. vdkr.

kareivis/ grenadiers kareivis/ grenadiers dižkareivis dižkareivis

5.

6.

SS- Unterscharführer SS-Scharführer

SS-Uscha.

SS-Scharf.

Unteroffizier Unterfeldwebel

kaprālis virskaprālis

kpr. vkpr.

kaprālis kaprālis

7.

8.

9.

SS-Oberscharführer SS-Hauptscharführer SS-Sturmscharführer

SS-Oscha.

SS-Hscha.

SS-Stuscha.

Feldwebel Oberfeldwebel Stabsfeldwebel

seržants virsseržants

serž. vserž.

seržants virsseržants

—

—

10.

SS-Standartenjunker

SS-St.f.

F-hnrich

v.v.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

SS-Standartenober Junker SS- Understurmführer SS-Obersturmführer SS-Hauptsturmführer SS-Sturmbannführer SS-Obersturmbannführer

SS-St.Oju. SS-Ustuf SS-Ostuf.

SS-Hstuf.

SS-Stubaf.

SS-Ostubaf.

Oberf-hnrich Leutnant Oberleutnant Hauptmann Major Oberstleutnant

virsnieka vietnieks

virsnieka vietnieks

It. vit. kapt. maj.* pltn.

17.

18.

19.

SS-Standartenführer SS-Oberführer SS-Brigadeführer un Generalmajor der Waffen SS SS-Gruppenführer un Generalleutnant der Waffen SS SS-General un General der Waffen SS

SS-Staf.

SS-Oberf.

Oberst

leitnants virsleitnants kapteinis majors* pulkvedisleitnants pulkvedis virspulkvedis*

21.

kar.

Oberschütze

kareivis/ grenadieris* virskareivis

Grenadier

—

— —

vkar.

—

h

g

SS Schütze/Grenadier

20.

Lielbritānijas armijas pakāpes English translation, based on British Army rank structure

—

plkv. vplkvd.*

leitnants virsleitnants kapteinis majors* pulkvedisleitnants pulkvedis virspulkvedis

Private Nav/ No equivalent rank Lance Corporal Nav/ No equivalent rank Corporal Nav/ No equivalent rank Sergeant Staff Sergeant Warrant Officer Class 2 Warrant Officer Class 1 Officer Cadet Second Lieutenant Lieutenant Captain Major Lieutenant Colonel

j Pte

—

LCpl

— Cpl —

Sgt SSjjt W02 WOl OCdt 2nd Lt Lt Capt Maj Lieut Col

Colonel Brigadier General

Col Brig Gen

SS-Brigadef.

Generalmajor

—

—

ģenerālis*

Major General

Maj Gen

SS-Gruf.

General­ leutnant

ģenerālleitnants

ģen.It.

ģenerālis*

Lieutenant General

Lt Gen

SS-Gen.

General

ģenerālis

ģen.

ģenerālis*

General

Gen

Ievērot: (1) Latviešu leģionā autorizētās pakāpes bija tās (ar dažiem izņēmumiem atzīmētiem ar * ) , kuras pastāvēja Latvijas armijā līdz 1940. gada 17. jum­ jam, kad Padomju Savienība iebruka Latvijā. Salīdzinājumi ir slejās «e» un «g».

(2) Vācu SS pakāpes dažkārt bija vairākās kategorijās, resp. kareivis (divās), dižkareivis (divās), kaprālis (divās), ģenerālis (trīs). Šīs autorizētās pakāpes reizēm parādījās korespondencē, kuras oriģināli nāca no ārpus leģiona vienībām. Vienību iekšējā dzīvē tās parasti nelietoja.

Note: (I) The rank structure authorised in the Latvian Legion was mainly that which existed in the Latvian Army prior to 17 June 1940, when the Soviet Union occu­ pied the Republic of Latvia. 'Tlie Legion adapted a few of the German Army's rank designations (marked *). Ranks are compared in aisles «e» and «g-.

(2) A number of German SS ranks had several categories; for example: private (2 categories), lance corporal (2 categories), corporal (2 categories), general (3 categories). These ranks appeared generally in documents that originated outside the Legions field units. Within the units themselves rank designations of the former Latvian Army were the norm.

425

PERSONU RĀDĪTĀJS INDEX Personu radītajā vārdi uzdoti latviskajā rakstība. Nelatviešu vardu angliska forma uzdota iekavās.

Kursīvā uzdotie lappušu numuri attiecas uz rakstiem angļu valodā.

Names are alphabetised according to their Latvian forms. English forms of non-Latvian names are given in parentheses.

If a foreign name's spelling deviates considerably from its Latvian form, it is cross-listed.

Italicised numbers refer to pages in English-language essays. Ābels T. - 388 Ābols Ojārs Alberts - 393 Ābrams Oļģerts - 319, 323, 324, 325, 326 Ābrams Teodors - 197, 199, 201, 207, 215 Adamsons Laimonis - 26, 339 Adam sons Miervaldis - 332, 333 Alksnis Arvīds - 293 Ambrazūns Prans - 323 Ameriks Alberts - 33 Andersons Edgars - 8, 9 Aperāte Lūcija - 226 Aperāts Kārlis - 125, 226 Ap kalns Pēteris - 323 Apsītis Augusts - 90, 92 Arājs K. - 308 Arkliņš J. - 415 Augusts Juris - 396 Aumalis Fricis - 264 Auninš - 378 Auninš - 46 Austrums Aleksandrs - 323, 324 Auškaps - 257 Baginskis-Vanags Aleksandrs - 202 Bākulis - 257 Balodis Ernests - 316, 317, 324 Balodis Jānis - 10, 11 Balodis K. - 415 Balodis Roberts - 308 Baltakmens Jānis - 184 Baltmanis Jānis - 52, 187, 338, 349 Banders - 278 Bangerskis Rūdolfs - 15, 17, 29, 30, 155, 156, 181, 226, 252, 254 Barkovskis Jānis - 30, 31, 349 Baumanis - 115 Baumanis Edgars - 204 Beihmans - 415 Beitaks M._- 415 Bergmans Ādolfs - 98 Bergs Artūrs - 129 Bergs Jānis - 323, 324 Bergs Roberts - 56 Bergs Voldemārs - 56 Bērziņa Velta - 288 Bērziņš Jānis - 351 Bērziņš Jānis - 414 Bērziņš Jānis - 414 Bērziņš Jānis - 414 Bērziņš V. - 182 Bidegs Biruta - 423 Bidegs Emma - 423 Bidegs Teodors - 58, 61, 62, 64, 66, 69, 417, 423 Bīleskalns K. - 308 Bijķēns - 184 Birkāns Ēvalds - 26 Bisenicks Jānis - 393 Blaumanis Rūdolfs - 293 Blomkalns Ēvalds - 45 Blūms Jānis - 47, 56 426

Blūzmanis Arvīds - 352 Blūzmanis Osvalds - 45 Bodniekas Leons - 143 Bolšēvics - 64 Bračs - 6 2 Brante Ērika - 257 Bremšmits Elmārs - 369, 376, 378, 391, 392, 393 Brenķis - 115 Briedis K. - 308 Briezis Andris - 375 Brigge Jānis - 218, 220 Briģis Voldemārs - 232 Brišs - 62 Brizga Visvaldis - 356 Brūvelis - 146 Bruvelis - 280 Brūvelis Edvīns - 197, 199, 201, 202, 204, 207, 208, 210, 215, 398 Budulis Jānis - 189 Buholds Albīns - 66 Buldinskis Aleksandrs - 181 Buldinskis Pauls - 181, 182 Bulmanis Nikolajs - 197, 199, 204 Buls Oskars - 210 Būmanis Eduards - 182 Būmanis Imants - 232 Bumbieris Fricis - 26 Bumbūris Roberts - 130 Bungšs Kārlis - 201 Burghauzs Piklcrs, fon - 29 Burvis Ģirts - 382, 384, 393, 395, 396, 398 Busse Lize te - 56 Busse Pēteris - 56, 187 Buša Dzintra - 56 Bušs - 62 Bušs Eduards - 56 Bušs Guntis - 56 Butrims Jānis - 115, 117, 130 Cardenas M. - 19, 95 Caune Konrāds - 215 Celle Pauls - 184, 218, 220 Cerāns - 66 Cerbuls - 64 Ceriņš Visvaldis - 30 Cirvclis Edmunds - 215 Cukurs Jānis - 247 Cunskis - 257 v

Čaksti nš - 115 Capass Oļģerts - 215 Čevers Pēteris - 146, 187, 344, 346, 357, 358, 360 Čika Kārlis - 349 Сопка Haralds - 130 Cubis Jānis - 45 v

v

Čubis Viktors - 45, 61 Dābols Ferdinands - 61 Danbcrgs Imants - 356 Dankers Oskars - 14, 16 Daude Arvīds - 61

Daugavietis Teodors - 356 Daugulis Oskars - 328 Degsnis Kārlis - 393 Deksnis Staņislavs - 39 Dobelis - 61 Dobelis Augusts - 267 Dobičina Ruta - 391 Dobičins Igors - 391 Drancāns Jānis - 349 Dranseika Stasis - 323 Dreifelds Viktors - 181 Dreimanis Aleksis - 86, 174, 260 Dreimanis Teofils - 10, 11 Drinkis Jānis - 350 Duklavs Arvīds - 369 Dūmiņš Jānis — 130 Dumpe Arta - 400 Dūms Imants - 56 Dūms Jānis - 56 Dundurs Augusts - 358, 360 Dupurs Augusts - 324 Dzenis Berta - 257 Dzenītis Harijs - 369 Dzenīt-Zeniņš Kārlis - 29 Dzērve Roberts - 414 Dzintare Vija - 398 Ebels Nina - 257 Edclmanis - 35 Eglītis Viktors - 58, 103, 112 Eglītis Voldemārs - 56 Eichfus-Atvars Elmārs - 316, 317, 326 Ekšteins - 64 Eleksis Roberts - 393 Elksnis - 66 Elsts - 62 Elza - 275 Emsiņš Edgars - 45, 86 Endress Valters (Endress Walter) - 196, 198, 204 Engelbrehts E. (Engelbrecht E.) - 316, 317 Erenkrona K. - 326, 328 Erinš Romans - 414 Feldbergs Alberts - 355 Feldbergs Ojārs - 384 Feldmanis Andrejs Edvīns - 6, 7, 39, 54, 56, 182, 232, 275, 316, 317, 364, 365, 378, 380, 382, 384, 395, 396, 412, 413 Flugbeils - 204 Freimanis - 378 Freimanis - 58 Frīdentāls Edgars - 52 Frišvalds Jānis - 393 Gailītis Kārlis - 323, 324 Galdiņš Nikolajs - 21, 109, 332, 333 Galvāns Kazimirs - 372 Galvinš A. - 386 Gaudiņš Ernests - 286 Gerojevs Jānis - 37 Geslings Jobsts (Gesling Jobst) - 412, 413, 422

Goba - 1 5 5 Golanskis Konstantīns - 3 2 6 Goldberga Lilija - 2 7 5 , 2 8 6 Gots - 2 8 4 Grapmanis Emīls - 29 Graudiņš Augusts - 1 9 6 , 198, 2 0 2 , 2 0 4 Greizis Pēteris - 1 9 6 , 199 Grigorjevs Boriss - 1 4 6 Griķis Eduards - 9 0 , 92 Grīnberga Vallija - 2 7 5

KJāsone Silvija - 58 Klāsons Ēriks - 58 Kleins Arnolds - 2 7 1 Klints Haralds - 2 0 7 Klopstāls - 1 3 0 Kļaviņš - 3 2 6 Kociņš Rūdolfs - 9 8 , 9 9 , 1 2 5 Kodols Harijs - 3 8 2

Grīnbergs Elmārs - 3 3 5 Grīnbergs Jānis - 2 0 1 Grīva Ēvalds - 3 2 6 Grotcke Hermans - 2 0 4 , 2 0 8

Kokneviča Taiga - 2 5 3 , 255 Kovtuņenko Rolands - 1 0 , 11, 6 1 , 9 8 , 3 9 3 Krastiņš - 42 Krastiņš Ernests - 3 8 4 Krastiņš Kārlis - 2 0 8 Krauklis - 61

Grūbe Paulis - 2 0 1 , 2 0 4 , 2 0 8

Krauze Aija - 4 1 7

Gudcrmanis Alberts - 1 9 7 , 199, 2 0 1 Gulbis - 64 G u r a Jānis - 3 5 8 Gusevs Harijs - 3 3 8

Kravalis Jāzeps - 4 2 , 45 Kravalis Pēteris - 42 Kreile Elga - 2 9 3 Krievāns A. - 3 9 1

Gūtbergs L. - 56 Gūters O t t o - 2 7 5 , 2 8 6 Hansens - 2 9

Krievs Arnolds - 2 7 1

Hartmanis Aldis - 3 7 8 H ā z n e r s Vilis - 3 0 7 H e k s Elmārs - 3 2 6 Heišs - 62 Helmcrs - 3 2 3 H e r b e r g s - 62 Himlers Heinrihs ( H i m m l e r H c i n r i c h ) 1 4 , 16, 1 5 , 17, 2 5 2 , 254 Hitlers Ādolfs ( H i t l e r ) - 1 4 , 16, 17 Indulēns Velta - 2 5 7 [ngēvics Voldemārs - 3 7 8 Irbēns - 2 8 8 īve - 2 5 2 , 254 J a n a s Jons - 3 2 3 Janke H e r b e r t s - 3 9 2 Jankovskis - 3 3 5 Jansons Andrejs - 3 7 6 , 3 7 8 Jansons Jānis - 3 3 5 Jansons Rūdolfs - 56

Krīgers Valters - 1 8 1 Krilovičs - 62 Krīpena N o n a Lilija - 58 Kripena Zinaīda - 58 Krīpens Arvīds - 5 8 , 9 0 , 92, 3 0 2 Kronītis - 2 8 8 Krūka Elmārs - 3 0 8 Krūmiņš ļānis - 6, 7, 3 0 2 Krūmiņš Z . - 3 0 8 Kukainis - 4 1 4 Kulbergs Osvalds - 3 7 8 Kulbergs Z i g m u n d s - 3 7 8 Kflliņš Viktors - 1 0 , 11 Kupcova Lilija - 2 5 7 Kupčs Valdis - 30 Kuzmins Valdis - 9 1 , 93, 1 7 1 , 173, 2 1 9 , 221 Kvietiņš Viljams - 1 0 3 , 1 1 2 Ķeirāns Andrejs - 61 Ķeirāns Arvīds Indulis - 61 Ķeselis Ernests - 5 8 , 2 1 9 , 221, 3 3 8 Ķurbis Pēteris - 2 6 8

Janums Vilis - 9 0 , 92, 1 5 5 , 2 1 8 , 220, 2 1 9 , 221, 2 4 5 , 4 1 5 Japiņš Pēteris - 2 1 0 , 2 1 2 Jasiņevičus - 3 3 8 Jasūns Edgars - 3 9 3

Lācis Aivars - 3 9 1 Lācis Oļģerts - 3 2 4 Lācis Vilis - 3 3 2 , 333 Lagzdiņš - 2 8 4

Jaunzems Kristaps - 9 5 , 1 0 3 , 1 1 2 , 1 1 5 , 1 1 7 Jaunzems Pauls - 3 7 8 Jēgers Valdis - 3 3 6

Laimiņš Jūlijs - 47 Lakka'L. - 3 0 8 Langis Voldemārs - 3 2 3 Lapa - 3 0 8

Jekelns Fridrihs (Jcckeln Friedrich) 1 4 , 16, 9 1 , 93, 1 7 0 , 172 Jēpe N o r a - 58 Jumis Žanis - 1 3 0 Juraids Visvaldis - 9 8 , 9 9 Jurkovskis Juris - 3 3 8 Kalnbērziņš Jānis - 3 3 2 , 333 Kalniņš - 2 1 2 Kalniņš Kalniņš Kalniņš Kalniņš Kalpaks

Arnolds Jūlijs - 2 0 2 , 2 0 7 Eduards - 2 5 7 Jānis - 3 5 5 Laimonis - 2 6 4 Oskars - 1 0 , 11

Kalupnieks Arvīds - 8, 9 Kaļiņins - 64 Kaminskis Alberts - 3 4 9 Kaņeps Augusts - 3 2 3 , 3 2 4 , 3 2 8 Kārkliņš Jānis - 2 0 1 , 2 0 4 Kārkliņš Oļģerts - 3 4 4 , 346, 3 5 6 Kārlis Gustavs X V I - 3 1 6 , 317, 3 2 8 Katlaps H u g o - 1 1 5 Kauliņa Anna - 2 5 7 Kaža - 62 Kilbs - 1 5 5 Kīns Alfons - 61

Laimdota - 2 7 5 , 2 8 6

Lapa Oskars - 3 1 6 , 317, 3 2 8 Lapiņš — 62 Lapsa Ēvalds - 3 3 9 Lasmanis Aleksandrs - 3 0 2 L a u b e r t e Elvīra - 2 5 7 , 2 7 2 Laukmanis - 47 Lauks Alfrēds - 3 5 8 , 3 6 0 Leconis Harijs - 66 Lediņš Kārlis - 2 5 2 , 254 Ledus Visvaldis - 2 5 7 , 2 6 7 , 3 3 6 Legzdiņš Artūrs - 3 4 4 , 346 Legzdiņš Fricis - 1 1 7 , 1 3 0 Legzdiņš Pēteris - 3 2 6 Leimanis Edvīns - 1 5 5 Leitarts Ernests - 1 1 5 , 1 1 7 , 1 3 0 Lckūzis - 3 3 8 Lengvelis Vincs - 3 2 3 Līce Anda - 6 8 , 1 5 8 Līcis Arnolds - 3 2 4 Līcis R. - 2 5 2 , 254 Lieljure Emīlija - 2 8 8 Lieljuris Harijs - 2 5 7 , 2 8 4 Lieljuris Zigurds - 2 5 7 , 2 8 3 , 2 8 4 , 2 8 8 , 2 9 3 Liepiņa L e o n o r a - 58

Liepiņš - 64 Liepiņš Alberts Fricis - 3 0 2 Liepiņš Eduards - 1 1 7 Liepiņš Ēvalds - 3 2 4 , 3 2 5 Liepiņš Manfrēds - 3 2 3 , 3 2 4 Liepsalde Jānis - 3 8 6 Litiņš - 62 L o b e Imants Gunārs - 3 6 6 L o b e Kārlis - 9 0 , 92, 3 6 6 L o c s Māris - 3 6 6 , 3 6 9 , 3 7 1 , 3 7 2 . 3 " 5 .

378, 382, 386, 3 9 1 , 392 Ločmelis Pēteris - 31 L o č s Aloizs - 31 L o č s Tadeušs - 31 L o d e Kārlis - 1 1 5 , 1 1 7 , 1 3 0 L o d z i ņ a Benita - 2 7 7 , 2 8 4 Logins - 6 4 Loksts Boļeslavs - 1 8 2 L o z e Arnolds - 4 6 , 5 4 Lukaševics Arturs - 3 3 6 , 3 3 9 M a č u t ā n s Aleksandrs - 31 Maisiņš Jānis - 1 9 7 , 199 Majors Jēkabs - 3 7 8 Majors Paulis - 4 1 4 Makēvics Kārlis - 1 1 7 , 1 3 0 Mangulis Kārlis - 1 4 , 16 Marovskis Aleksandrs - 1 1 5 , 2 5 2 , 254. 2 5 8 .

260 Marta - 2 8 6 Martinsons Ēriks - 1 5 5 Martuzāns Jānis - 3 0 , 31 Meiers Kārlis - 1 1 5 Meija Osvalds - 2 9 , 2 1 8 , 220 Meijers Juris - 61 Melderis Imants - 4 1 7 Melnis Artūrs - 1 8 2 Mencis Arnolds - 2 0 7 Miemis Boriss - 3 2 6 Miezis - 2 8 0 Miezītis Osvalds - 98 Milda - 2 7 5 Millers Eduarts - 2 1 5 Muižnieks Jānis - 2 0 1 , 2 0 8 , 2 1 2 Mūsiņš Kārlis - 3 4 4 , 346, 3 5 6 , 3 5 7 Mustavs Vilhelms - 3 0 7 Neiburgs Uldis - 1 5 , 17, 2 9 8 , 299, 3 3 2 .

333, 4 1 2 , 413 Neimanis Ēriks - 2 6 8 Neļķe - 4 1 4 N e o Ilga - 2 7 5 Nicmanis L e o n a r d s - 3 3 5 Nikans Valters - 4 2 3 Ņekrasovs Oļegs - 2 8 0 , 2 8 4 Obvurcers H e r b e r t s , fon (Obvvurzer, H e r b e r t von) - 2 1 8 , 220 Odiņš G e o r g s - 3 0 8 Opmanis Rūdolfs - 3 5 4 Osis Alberts - 26 Osis R o b e r t s - 2 1 , 9 1 , 93, 1 8 1 , 1 9 3 Osītis A. - 2 5 2 , 254 Ozoliņš A. - 3 0 8 Ozoliņš Arvīds - 31 Ozoliņš Jānis - 3 5 4 Ozols Ilga - 2 5 7 Pabērzs Alfrēds - 3 2 8 Pakūlis Ēvalds - 3 5 4 , 3 5 5 Pape Harijs - 1 1 2 , 1 1 7 Pārups Juris - 3 9 6 Pārups Rihards - 3 5 0 Pavasars B r u n o - 2 5 7 Pedersens H . - 3 2 3 , 4 1 9 Pētersons Pēteris - 3 5 5 Pilāts Jānis - 31 Piterāns Aloīzijs - 1 5 5

427

Plaudis Fricis - 26 Plensners Aleksandrs - 15, 17, 29 Plucis Ēriks - 392 Pļevoks Justs - 323 Podiņš Helmūts - 56 Poga - 47 Porietis Jānis - 207 Praudiņš Gustavs - 95 Prauliņš Ādolfs - 349 Prauliņš Jānis - 358, 360 Priede - 112 Priednieks Jānis - 335 Prīmanis Jēkabs - 257 Pupiņš Roberts - 349 Purina Maija - 54 Purina Marija - 54 Pūriņš Kārlis - 54, 232 Pūriņš Konstantīns - 54 Pūslis - 187 Putriņš - 64 Rabenko Aleksandrs - 98 Rademahers Frerihs (Rademacher Frerich) - 196, 198 Raķītis Leons - 98 Rasnacis - 414 Ratkevičs Ēriks - 35, 37, 45, 52, 54, 56, 61, 66, 86,117, 159, 182, 202, 207, 232, 263, 264, 271, 277, 335 Ratkevičs Jānis - 35, 335 Rēbergs Kārlis - 218, 219, 220, 221 Rebiņš Jānis - 392 Rēdeiis Valdis - 247 Rēders - 98, 99 Rēdiņš Teofils - 324 Reimanis - 280 Reinfelds Nikolajs - 207 Reinholds A. - 400, 404 Reiznieks Andrejs - 369 Reiznieks Imants - 369 Rēķis Oskars - 324, 326 Remesis Pauls - 58 Resnacis Viktors - 115 Rezevskis Kārlis - 117, 130 Ribaks Eduards - 215 Rlbens Artūrs - 336 Riekstiņš Alfrēds - 378 Rizavi - 275 Robežgruntnieks Ēriks - 344, 346 Robežnieks Kārlis - 184 Rode - 252, 254 Roga Jānis - 155 Romanovska Klementīna - 263, 264 Romanovskis Nikolajs - 393 Roze - 64 Rozentāls Arvīds - 30 Rožlapa Osvalds - 257 Rublovskis Jānis - 252, 254, 37'5 Rucelis Jānis - 196, 197, 198, 199 Ručs Kazimirs - 178, 245 Rudels Hans Ulrichs - 204 Rudlaps - 64 Rudzāts - 35 Rudzītis Ernests - 201 Rudzītis Jānis - 215 Rudzītis Kristaps - 257 Rūniks - 414 Rusinš - 64 Rusmanis Nikolajs - 218, 220 Rusmanis O. - 308 Rūtiņa Karlīne - 264 Sala Mārtiņš - 328 Saliņš Tālivaldis - 31 Salmanis Aloizs - 182 428

Salmiņš Alfrēds - 196, 198, 208, 210 Salmiņš Rūdolfs - 388 Saulīte A. - 308 Saulītis Verners - 182 Silamiķelis Valentīns - 323, 324, 326, 328, 339, 415 Silgailis Artūrs - 15, 77, 29, 36, 91, 93, 148, 155, 181, 226, 302 Šiliņa Helianta - 286 Šiliņš Mārtiņš - 184 Siļķe Eižens - 257 Sinka Edmunds - 350 Sīpola Milda - 264 Sīpoliņš L. - 223, 225, 226 Sirsniņš Fricis - 351 Skaistlauks Voldemārs - 35, 37, 181 Skaubītis Imants - 201 Skrabe Vladislavs - 372 Skrastiņš V. - 308 Skreija Edgars - 388 Skuja Valters - 193 Skurbe Vadims - 133 Skutāne Ilga - 393 Slaidiņš Jānis - 319, 326 Slišāns Jāzeps - 349 Sniķeris Harijs - 215 Sodums Dzintars - 419, 422 Sommers - 181 Spāks A. - 308 Spalviņš Pēteris - 112, 117 Spēkaine Molli ja - 275, 286 Sproģis - 37 Staļins (Stalin) - 332, 333 Stankevičs Antons - 372 Stīpnieks Eduards - 103 Stojažs Kārlis - 204 Stradiņš Pauls - 257 Straume Nikolajs - 344, 346 Strautiņa Zenta - 264 Strēlis Artis - 215 Strods Pēteris - 335 Students Edgars - 215 Stūrīte Everita - 182, 232 Sūna - 64 Supe Pēteris - 349 Šeibelis Georgs - 98 Sīrone Karlīne - 264 Skobe Elmārs - 344, 346 Smite Anna - 257 Solts Jānis - 98 Štālekers Valters (Stahlecker Walter) - 14, 16 Stāmers Oļģerts - 326 Strekenbahs Bruno (Streckenbach Bruno) 170, 172, 181 Stroma Lidija - 275, 286 Supstiks - 284 Svalbe Andrejs - 61 Tālavs Jānis - 101, 109, 119, 120, 125, 127, 133, 138, 159, 258, 260, 263, 422 Tauriņš - 280 Teteris Laimonis - 26 Timermans - 414 Tomass Aleksandrs - 197, 199, 307 Tomsons Žanis - 204 Treisteris Leonhards - 204 Turlajs Arvīds - 39, 86 Uldriķis Nikolajs - 96, 99, 101, 103, 112, 115, 120, 123, 125, 127, 129, 133, 135, 138, 146, 148, 153, 159, 236, 258, 260, 277, 278, 280, 283, 284, 288, 293, 417, 419 Upenieks - 280 Vabulis Pēteris - 316, 317, 328 v

V

'

7

Vabulis Uldis - 350 Valants Richards - 369 Valiks Jānis - 372 Valters Miķelis - 307 Valtinš - 47 Vanags - 414 Vanags Arvīds - 257 Vanags Pauls - 414 Varlejs Otto - 187 Vasilis - 414 Vasiļevskis Jānis - 345, 347 Vaskinovičs Jānis - 336 Veidelis Žanis - 58 Veinbergs - 257 Veiss - 414 Veiss Voldemārs - 14, 16, 90, 92, 99, 133, 419 Velde - 284 Vēritis - 288 Vicinskis Augusts - 210 Vīksne Alberts - 218, 220 Vilks - 187 Vilnītis Andris - 388 Viļumsons Jānis - 382 Viskovators Ie;ors - 338 Višrekovs - 62 Vīriņš Juris - 338 Vītoliņš Marģers - 352, 355 Vītols Edgars - 155 Vlasovs Andrejs - 109 Voika Jānis - 326 Voitkus Verners - 366 Volkovs Sergejs - 369 Zaķe Emma - 267, 268 Zaķis Arnolds - 174 Zaķis Nikolajs - 66 Zālītis - 369 Zandersone V.B. - 56, 187 Zariņš - 284 Zariņš Gunārs - 47 Zariņš Jānis - 56 Zariņš Kārlis - 182 Zariņš Vismants - 30 Zēgners Jānis - 29 Zeibergs Edgars - 417 Zeidaks Irēna - 257 Zeire Alberts - 182 Zelčs Mateušs - 31 Zelle Elvīra - 257, 272 Zellis Emīls - 257, 272 Zelma - 275, 286 Zeltiņš Imants - 182, 384 Zemītis - 112, 117 Ziedainis Miervaldis - 344, 346, 351 Ziediņš Visvaldis - 393 Ziemelis Vilis - 155 Ziemelis Pēteris - 316, 317, 323 Zieminš Mirdza - 257 Zigmanis - 378 Zīle - 414 Zīle - 64 Zinkevičs Vincs - 323 Zirnis - 35 Zītars - 64 Zuika Kārlis - 302 Zutis Aleksandrs - 344, 346 Zvejnieks Gunārs - 324 Zilinskis Ēriks - 324 Zvīgulis - 64 V

V

Sastādīja Taiga Kokneviča Compiled by Taiga Kokneviča

BIBLIOGRĀFIJA SELECTED BIBLIOGRAPHY

Baltais, Mirdza Kate. The Latvian Legion: Selected Documents. Toronto, 1 9 9 9 .

Bender, Roger James and Hugh Page Taylor. Uniforms, Organization and History of the WaJfen-SS, Vol. 4, 5. San Jose, 1982.

Biezais, Haralds. Latvija kāškrusta varā: Sveši kungi -pašu ļaudis. B.v.: Gauja, 1992.

Blāķis, Ādolfs. Medaļas otrā puse: Okupācijas varu pavadā un jūgā. 1940.-1945.

Buenosairesa, b.g.

Ekholm, Curt. Bait- och tyskutldmningen 1945-1946. Uppsala, 1 9 8 4 .

Ezergailis, Andrievs. The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center. Rīga, 1996.

—. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. Rīga, 1999.

—. The Latvian Legion: Heroes, Nazis or Victims. Rīga, 1997.

—. Latviešu leģions: Varoņi, nacisti vai upuri?

Rīga, 1 9 9 8 .

—. Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia, 1941-1945. What Did America Know? Rīga, 2 0 0 2 .

Feldmanis, Inesis. «Latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienības Otrajā pasaules karā: kopīgais un atšķirīgais» Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 7. sēj. Rīga, 2002., 165.-178. lpp.

—. «Latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienības Otrajā pasaules karā: formēšana, ideoloģija un cīņas mērķi» Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1959. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 10. sēj. Rīga, 2004., 3 3 4 . - 3 5 1 . lpp.

—. «Waffen-SS Units of Latvians and Other Non-Germanic Peoples in World War II: Methods of Formation, Ideology and Goals» The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940-1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia, Vol. 14. Rīga, 2 0 0 5 , pp. 122-131.

Freivalds, Osvalds un Edvīns Alksnis.

Latviešu karavīru traģēdija Zviedrijā.

Kopenhāgena, 1 9 5 6 .

Haupt, Werner. Das war Kurland: Die sechs Kurlandschlachten aus der Sicht der Divisionen. Friedberg, 1987.

Kangeris, Kārlis. «Pārskats par latviešu karavīru gūstu rietumos» Latvijas Vēsture, 1993., Nr. 1, 3 5 . - 5 0 . lpp.

—. «Nacionālsociālistiskās Vācijas militārajos formējumos iesaistītie Latvijas iedzīvotāji: skaita problēma» Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000., 137.-156. lpp.

—. «Latviešu policijas slēgtās vienības Lettische Schutzmannschafts-Bataillone: pētniecības problēmas un bataljonu formēšanas priekšvēsture» Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 2. sēj. Rīga, 2 0 0 1 . , 1 9 5 . - 2 2 4 . lpp.

—. «Closed Units of Latvian Police Lettische Schutzmannschafts-Bataillone: Research Issues and Pre-History» The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940-1991. Symposium of the Commission of die Historians of Latvia, Vol. 14. Rīga, 2 0 0 5 , pp. 1 0 4 - 1 2 1 .

Kažociņš, Indulis. Tēvzemei un Brīvībai: Latvijas bruņoto spēku liktenis 2. pasauks karā. B.v.: Zvaigzne, 1 9 8 6 .

—. Latviešu karavīri zem svešiem karogiem.

1940-1945. Rīga, 1999.

Keegan, lohn. Wajfen SS: The Asphalt Soldiers. New York, 1 9 7 0 .

Kurowski, Franz. Bridgehead Kurland: The Six Epic Battles of Heeresgruppe Kurland.

Winnipeg, 2 0 0 2 .

Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā: Dokumentu un atmiņu krājums, l.-ll. sēj.

Daugavas Vanagu Centrālā Valde, 1970.-1993.

Littlejohn, David. Foreign Legions of the Third Reich, Vol. 4. San lose, 1987.

Munoz, Antonio J. Hitlers Eastern Legions, Vol. 1: The Baltic Schutzmannschaft 1941-1945. Bayside, New York, 1998.

Mylliniemi, Seppo. Die Neuordnung der Baltischen Lander 1941-1944: Zum nationalsozialistischen Inhalt der deutschen Besatzungpolitik. Helsinki, 1 9 7 3 .

Neiburgs, Uldis. «Latviešu leģiona tēma vēstures literatūrā» Latvijas Vēsture, 1995., Nr. 3, 3 8 . - 3 9 . lpp., 1996., Nr. 1, 4 3 . - 5 1 . lpp.

—. «Latviešu leģions - pagātne un mūsdienas» Latvijas Vēsture, 2 0 0 0 . , Nr. 3, 103.-109. lpp.

Otto, Harold. «Brīvprātīgi iesaukti: How the Germans Conscripted Volunteers for the Latvian Legion» Latvija Otrajā pasauks karā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 1. sēj. Rīga, 2 0 0 0 . , 2 0 8 . - 2 1 4 . lpp.

Neulen, Hans Werner. An deutscher Seite: Internationale Freiwillige von Wehrmacht und Waffen-SS. München, 1 9 8 5 .

Plensners, Aleksandrs. Informācija par Latviešu leģionu. Pinneberga, 1 9 4 9 .

—. A Small Nations Struggle for Freedom: Latvian Soldiers in World War II. Stockholm, 1 9 5 5 .

Runsteen, Enar. Schutzlos in Schweden: Interniert, deportiert. Schicksale deutscher Soldaten 1945/46. KŅnigstein, 1 9 9 5 .

Schill, Peter. Die Geschichte der lettischen Waffen-SS. Ettlingen, 1977.

Siedler, Franz W. Avantgarde für Europa.

Ausländische Freiwillige in Wehrmacht und Waffen-SS. Selent, 2 0 0 4 .

Silgailis, Arturs. Latviešu leģions.

Kopenhāgena, 1 9 6 2 . , Rīga, 2 0 0 1 .

—. «Die Vorgeschichte der Entztehung der Lettischen Legion im Zweiten Weltkrieg» ActaBaltica, 1982, XXI, S. 2 4 6 - 2 8 1 . " —. Latvian legion. San lose, 1986, Rīga, 2005.

Stein, George H. Waffen-SS: Hitlers Elite Guard at War. Cornell, 1 9 9 6 .

Stöber, Hans. Die lettischen Divisionen im VI. SS-Armeekorps. Osnabrück, 1 9 8 1 .

Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga: Latviešu leģions - nācijas triumfs vai traģēdija? Rīga, 2 0 0 3 .

Vilciņš, Tālivaldis. «Latviešu leģionārs 50 gadu pēc kara: Socioloģisks aspekts» Latvijas Arhīvi, 1994., Nr. 2, 3 2 . - 4 3 . lpp.

Wegner, Bernd. Hitlers politische Soldaten: Die Waffen-SS 1933-1945. Paderborn, 1999.

Sastādīja Uldis Neiburgs Compiled by Uldis Neiburgs

429

PATEICĪBAS IN APPRECIATION

Par sadarbību un atbalstu g r ā m a t a s veidošana:

Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam Bornholmas Vēstures muzejam Latvijas Fotogrāfijas muzejam Latvijas Kara muzejam Latgales Kultūrvēstures muzejam Latvijas Nacionālajai bibliotēkai Latvijas Okupācijas muzejam

Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejam SIA «B3» salonam «Fotolukss» Vaļņu ielā 1 1 , Rīgā Vīru kopai «Vilki»: Andrim Balceram Uģim Dravām Gundaram Kalniņam

Vilnim Auzinam Laimonim Ceriņam Inesei Dreimanei Aijai Fleijai Tālivaldim Gailītim Bruno Innusam Paulam Jaunzemam Ērikam Jēkabsonam

Dainai Kļaviņai Agnesei Liepiņai Gundegai Michelei Leldei Neimanei Richardam Pētersonam Klārai Radziņai Ivetai Rībenai Evitai Rukkei

Eduardam Klintām Jānim Atim Krūmiņam Raimondam Kundziņam Jānim Kušķim Edgaram Liporam Uģim Treidem

Egonam Serensenam Udo Sietiņam Ilvai Strautzelei .Arnoldam Sulcam Edītei Uzticai Indulim Zvirgzdiņam

Personām, kuras laipni atvēlējušas fotogrāfijas publicēšanai šajā grāmata no saviem personīgajiem arhīviem: Oļģertam Ābramam Laimonim Ādamsonam Miervaldim Ārinam Jānim Baltmanim Jānim Barkovskim Imantam Bērziņam Jānim Blūmam Leonam Bodniekam Elmāram Bremšmitam Edvīnam Brūvelim Paulam Buldinskim Ģirtam Burvim Emilio Cardenas Viktoram Cubim Martai Lambertei-Cakarei Vijai Cigonei TeofiTam Dreimanim Aleksim Dreimanim Viktoram Eglītim Edgaram Emsinam Karinai Erenkronai Mollijai Feldmanei Andrejam Edvīnam Feldmanim Dainai Freimanei 7

V

V

i r

430

Andrejam Galviņām Ernestam Gaudiņam Ernestam Grantam Aldim Hartmanim Jānim Jansonam Rihardam Kalniņam Melitai Silvijai Kipluks Rolandam Kovtuņenko Aijai Krauzei Jānim Atim Krūmiņam Birutai Krūmiņai Dainim Krūmiņam Fricim Kursietim Valijai Ledus Zigurdam Lieljurim Mārim Locām Arturam Lukaševicam Lonijai Lūsei Ilonai Majorei Regīnai Marovskai Elmai Miniats Leonardam Nicmanim Valteram Nikanam Albertam Osim

Lidijai Pavlovai Benitai Placēnai Robertam Pupiņam Ērikam Ratkevičam Karlīnei Rūtiņai Valentīnam Silamiķelim Fricim Sirsniņām Leopoldam Sīpoliņam Edgaram Skreijam Everitai Stūrītei Gunāram Tamsonam Egonam Tonem Arvīdam Turlajam Paulim Vanagam Jānim Vaskinovičam Žanim Veidelim Igoram Viskovatovam Veltai Birutai Zandersonei Lībai Zariņai Edgaram Zeibergam Elvīrai Zellei Imantam Zeltiņam Ārijai Zusterei Gunai Zīgurei y

AUTORI AUTHORS

Edvīns Bruvelis

Anda Lice

Liepājas-Grobiņas aviācijas vienības lidotājs, 4. lidkursa dalībnieks.

Dzejniece un esejiste. Latvijas Okupācijas muzeja līdzstrādniece.

Liepāja-Grobiņa Aviation Flying Course.

Unit pilot,

member of the 4h

Poet and essayist. Staff Member, Museum of the Occupation of Latvia.

Andrejs Edvīns Feldmanis

Uldis Neiburgs

Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuves vadītājs.

Vēstures maģistrs un doktorants Latvijas Universitātē.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Director of Audio-Visual Collection, Occupation of Latvia.

M.A. Doctoral Candidate, University of Latvia.

Museum of the Occupation of Latvia.

Museum

of the

Researcher,

Taiga Kokneviča

Jānis Vasiļevskis

Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja.

Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists.

Main Curator of Collections, Museum of the Occupation of Latvia.

Valdis Kuzmins

Specialist, Centre for the Documentation of the Consequences of Totalitarian Rule, Bureau for the Protection of the Constitution.

Vēstures maģistrs. Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs.

M.A. Head of World War Museum.

War II History Department,

Latvian

4 3 1