Maksa par nodevibu dzintra zuravska

Annotation DZINTRA ŽURAVSKA MAKSA par NODEVĪBU VIENAS DIENAS HRONIKA Stāsta darbība risinās Kurzemē. Šodienas notikumi mijas ar traģiskām epizodēm un likteņiem Lielā Tēvijas kara laikā. Un pats galvenais — tēvu pagātne atbalsojas dēlu likteņos. Autore risina asas morāli ētiskas problēmas — par gļēvulību un nodevību, garīgu izturību un godīgumu. Darbs godalgots prozas konkursā <Skola, ģimene, darbs».

RIGA «LIESMA» 1989 STĀSTS RECENZENTS JĀNIS DZINTARS MĀKSLINIEKS ULDIS OZOLIŅŠ

© Izdevniecība «Liesma», 1989 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

DZINTRA ŽURAVSKA MAKSA par nodevĪbu 1 Bija vēl tikai sestā rīta stunda.

Autobusā uz aizmugurējā sēdekļa, stūrī ierāvies, snauduļoja Alnis, sīks, gadus piecpadsmit vecs zēns. Deguns kā knābājot cilājās braukšanas ritmā. Galva liecās lejup uz krūtīm, atsedzot tievu cālēna kaklu. Tas likās tik neaizsargāts un viegli ievainojams, ka žēl kļuva uzskatot.

Starp citu, kā viss trauslais, vēl

nenobriedušais zēna augums.

Kādā ceļa grambā autobuss spēji sazvārojās, un Alnis, triekdamies pret priekšējā sēdekļa dzelzs turekli, sāpīgi sasita pieri. Galva tūlīt kļuva skaidra kā svaigi izvēdināta telpa. Labprāt viņš vēl laistos snaudā un iegrimtu tajā pusreālajā, pusaizmirstības pilnajā miglājā, kad iedomu no īstenības šķir tikai solis.

Pārdrošākā vēlēšanās tad likās viegli izpildāma, un pats sevi

viņš skatīja spēcīgu un neuzveicamu.

Lai tikai panāk pretī tāds Smīnīgais ar visu bandu!

Autobuss viegli šūpoja, aizmugurējais sēdeklis no motora bija tīkami sasilis, taču glābēja snauda vairs neatgriezās. Domas šaudījās kā kaijas ap tikko paceltu trali. Viņam pat likās, ka

saklausītu putnu ķildīgos ķērcienus. Tikai tās vairs nebija zivis, ap kurām alkatīgi griezās viss bars, bet viņš pats. Tuvu ņirbēja ļaunas acis, kurās varēja saskatīt tikai vienu vēlēšanos: sagrābt, aprīt, iznīcināt. Kaut gan Alnis bija uzaudzis pie jūras, kaijas viņš nevarēja ieredzēt ne acu galā to mūžīgās rijības un alkatības dēļ.

Varbūt arī tādēļ viņš izjuta tik dziļu naidu pret Smīnīgo un viņa puišiem — tie viņam atgādināja tādas ļaunas un plēsonīgas kaijas.

Kad viņš pirmo reizi bija sastapies ar Smīnīgo aci pret aci? Bija pagājis labi ja pāris nedēļu, kopš sākās mācības Skrundas proftehniskajā skolā jeb profiņos, kā viņi paši to sauca. Tajā svētdienas pievakarē Alnis bija aizbraucis līdz Kuldīgai un klīda pa autoostas

apkārtni, gaidīdams nākamo autobusu, ar kuru aizbraukt līdz galam. Pie autoostas stūra slaistījās pāris puišu. Ļaunu nenojauzdams, Alnis nesteidzīgā solī pagāja viņiem garām. Garastāvoklis bija labs. Bija viena no tām rāmajām atvasaras dienām, kad saule vēl spoži spīdējaL taču vairs nekarsēja.

— Ē, lauķi! — aizmugurē atskanēja ņirdzīgs uzsauciens. — Cik desas luņķu tavs papiņš tev ielicis līdzi?

Tas bija Smīnīgais.

— Paskat, cik smagi šis stiepj! — iesaucās smalka, spiedzīga balss, un Alnis šo zēnu vēlāk iesauca par Sīko.

— Neesi nūģis, padalies labumos arī ar citiem! — trešais nosmējās zirdzisku smieklu, un tas dabūja iesauku Šķībais, jo stāvēja, rokas kabatās sabāzis,

šķībi uz vienu pusi sasvēries.

Tātad Smīnīgais, Sīkais un Šķībais.

Tā Alnis bija viņus iedēvējis, un tie bija viņa naidnieki un pretinieki, viņa mocītāji un ļaunie gari.

Viņam vajadzēja toreiz turpināt savu ceļu un nelikties ne zinis. Taču viņš kā tāds naivais pagriezās atpakaļ un noprasīja: — Jūs to man?

— Tev, memmīt, tev! — Sīkais sajūsmā iespie​dzās.

— Kas par nolaizītu purniņu! — Šķībais zviegdams piebalsoja. — Uh, tā vien gribas uzspiest zīmogu!

— Rāmāk, rāmāk! — Smīnīgais viņus apsauca un liekuļotā laipnībā noskatījās uz Alni. — Pārbiedēsiet bērniņu, sāks vēl valodu raustīt.

Pašapzinīgi smīnēdams, Smīnīgais pienāca klāt un draudzīgi uzlika roku uz pleca.

— Nu, dēliņ, parādi, kas tev tai somā? Šķībais veikli izrāva Alnim somu no rokām, Sīkais tūlīt atvilka slēdzi un iebāza somā degunu.

Alnis tobrīd jutās tik pārsteigts un šādai nekaunībai nesagatavojies, ka to vien spēja kā nelaimīgi no​murmināt: — Zēni, ko jūs darāt! Tā taču nedrīkst!

— Nomierinies, mazulīt! — Smīnīgais viņam draudzīgi piemiedza ar aci. — Ja būsi prātīgs, mēs tev pāri nedarīsim.

Pa to laiku abi viņa pakalpiņi cēla ārā no somas Aļņa mātes līdzi sadotos

labumus: medus un kompota burciņu, svaigus ābolus, celofāna maisiņā iepakotas žāvētas butes. Un visu to pavadīja aizskaroši izsau​cieni: — Medus dēliņam, lai kakliņš neapsāpas… Plū- mītes cukura sīrupā…

Un kas tad tas? Zēni, te ož pēc jūras! Ei, čalīt, vai tikai tavs papiņš nav zivju bende.

Kad viss bija pievākts un izlaupīts, tukšā soma tika nevērīgi nomesta viņam pie kājām. Ākstīgi klanīdamies, puikas atvadījās un promejot vēl noņirdza: — Sveiciens tavam papiņam! Un pasaki, lai nākamreiz ieliek līdzi arī kādu desas luņķi. Ar zivīm vien mūs nenopirks.

Alnim vēl tagad bija jāsarkst, atceroties, kā viņš tur stāvēja spožajā pievakares saulē — apsmiets, nelaimīgs,

ar izlaupītu somu pie kājām. Garām steidzās svētdienīgi ģērbti ļaudis, un nevienam nebija gar viņu daļas.

Salonā iespīdēja aizmugurē braucošās mašīnas ugunis. Alnis gaidīja, kad tā apdzīs autobusu, taču prožektori te attālinājās un pagaisa, te pietuvojās atkal, izgaismodami snaudošo pasažieru noliektos pakaušus, tomēr garam nesteidzās. Un domas atkal atgriezās pie Smīnīgā. No tās reizes tas ar saviem pakalpiņiem vienmēr sagaidīja autoostā, ar kuru autobusu arī viņš neierastos.

Acīmredzot šie bija sīki izpētījuši maršrutu grafiku un izrēķinājuši, no kuras puses un ar kādu reisu viņam jābrauc. Kad nebija ēdamais, ko aptīrīt, jo Alnis kategoriski atteicās ņemt no mājas kaut ko līdzi, tad atņēma naudu. Gan viņš slēpa to

svārku iekškabatā, gan bāza aiz zeķēm, manīgi pirksti vienmēr uzgāja meklēto. Un ar katru nākamo reizi uzbrucēji kļuva rupjāki un nekaunīgāki. Dunkas un belzieni vēl bija nieks salīdzinājumā ar draudiem, kas tika izteikti. Ja nākamajā reizē nepaņemšot līdzi krietnāku naudas čunguru, tad mīklā samīcīšot un izkaisīšot baložiem. Tajās retajās reizēs, kad kāds garāmgājējs mēģināja iejaukties, redzēdams, ka trīs lielāki aptīra mazāko, tas tika nosvētīts tā, ka pats manījās ātrāk no​zust.

Bija labi ja pusceļš, bet Alnis jau sāka nervozēt, gaidīdams kārtējo tikšanos ar Smīnīgo. Šoreiz Alnis bija mainījis taktiku, brauca pirmdienas rītā ar agro autobusu. Un tomēr nebija nekādas garantijas, ka viņa mocītāji neatradīsies

jau priekšā. Viņš pat mēģināja izzīlēt — ja aizmugurē braucošā mašīna apdzīs autobusu, tad šoreiz viņš tiks sveikā cauri, Smīnīgais

nebūs gribējis celties tik agri; ja ne, sadursme neizbēgama. Bet šoreiz viņš nepadosies. Turēsies pretī ar zobiem un nagiem. Lai kaut nosit uz vietas, jo tas vairs nebija izturams. Viss pazemojuma smagums un paša bezspēcība nomāca un smacēja, it kā viņš atrastos zem ūdens un nekādi nespētu pacelties virspusē, lai atgūtu ■elpu. Taču visnomācošākais bija iekšējais sasprindzinājums — visu nedēļu dzīvot nepatīkamās tikšanās gaidās. Viņš nevarēja vairs rast mierū ne skolā, ne mājās.

Mājas… Piecpadsmit gadus Alnis bija juties to paspārnē stiprs un neaizskarams. Nu viņš sev likās kā putnēns, kas izmests no ligzdas. Tēvs pēc astotās klases sūtīja viņu projām uz proftehnisko skolu, cerēdams, ka dēls tā

ātrāk iemācīsies lidot. Taču spārni vēl neklausīja, un viņš sāpīgi sasitās, triekdamies pret cieto un pelēko zemi, ko pieaugušie nosaukuši pārgudrā vārdā par dzīvi. Māte gan būtu gribējusi viņu pēc iespējas ilgāk paturēt savā tuvumā, taču tēvs bija nepielūdzams. Kas zina, cik ilgi viņš vēl izvilkšot, kara gadu sekas kļuva aizvien jūtamākas. Dēlam pašam pēc iespējas ātrāk jānostājoties uz savām kājām. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ Alnis nespēja tēvam atklāt patiesību un pastāstīt par saviem mocītājiem.

Nomāca arī kauns par savu nevarību. Un ko šādā situācijā varēja līdzēt tēvs ar māti? Nebrauks taču dēlam katru reizi līdzi uz skolu!

Tēvs, paskarbais, vienmēr tik principiālais tēvs… Alnim viņš bija licies

taisnīguma un nenopērkamības iemiesojums. Nevienam viņš nav baidījies teikt patie​sību acīs. Taču pēdējā laikā kaut kas viņā likās tā kā aizlūzis, kā apdzisis.

Pat pēc izskata tēvs bija kļuvis tāds kā mazāks, tāds kā sevī sarāvies. Bet varbūt Alnim tikai tā liekas? Nedēļas lielāko daļu būdams projām no mājām, atgriezies viņš tagad vecākus skatīja it kā pavisam citādām acīm.

Un ja nu tomēr tēvu kas nomāca?

Varbūt pagātnē slēpās kāds noslēpums, kas meta ēnu pāri visai viņa dzīvei. Ja tā padomā, tēvu gan visi mazajā zvejniekciemā cienīja, taču prezidijos nevēlēja un kara veterānu tikšanās reizēs neaicināja. Bet tēvs taču arī bija ka​rojis.

Kā cauri asaru miglai pavīdēja skaudrs žēlums mātes acīs un tēva kalsnā,

sāpēs saviebtā seja. Alnī viss gruva un ira: dzīves uzskati un pārliecība, ticība taisnīgumam un vecāku autoritātei. Bet aizmugurē braucošās mašīnas ugunis te spožāk izgaismoja salona iekšpusi, te padzisa, taču garām mašīna nesteidzās. Un Alnis droši zināja, ka galapunktā viņu atkal sagaidīs Smīnīgais.

2 Signālugunis nomirkšķinājās un izdzisa; autobuss atkal uzņēma ātrumu.

Gaismas kūļi šķēla tumsu, kas pamazām kļuva palsāka. Tuvojās rīts.

Jau vairāk nekā stundu Helmārs Bāliņš ar savu «vabolīti», vecās markas zaporožecu, bija sekojis autobusam, te

pazaudēdams to aiz ceļa līkuma un atkal pamanīdams pārsimt metru priekšā, te piebremzēdams,, kad tas apstājās kārtējā pieturas vietā. Šoferis droši vien jau sen skaitās par tādu uzmācīgu sekotāju. Cik reižu Aļņa tēvs pats nebija īgņojies par tādām «astēm», no kurām nekad nekas labs nebija gaidāms. Nespēs laikus nobremzēt, ietrieksies vēl pakaļgalā.

Skaidrojies tad ar autoinspekciju. Un, ja vēl visu ceļu spogulī lāktī aizmugurē braucošās mašīnas ugunis, — tas varēja padarīt nervozu.

Un tomēr šis brauciens nebija vairs atliekams.. Sestdien puika pārradās mājās tikai dziļā tumsā, kad māte jau bija nonervozējusies un apsvērusi visus iespējamos nelaimju variantus^-Pārradās sabozies un nerunīgs, it kā visa pasaule

būtu no viņa novērsusies, un tik vien pateica, ka izsēdināts no autobusa. Jo braucis bez biļetes. Tālāk kulies ar gadījuma mašīnām. Kādēļ nav pircis biļeti un kur palikusi līdziedotā nauda, par to puika stūrgalvīgi klusēja.

Nebūs taču sācis noņemties ar dzeršanu. Ka pīpēšana tā nevarēja būt, par to Helmārs galvoja. Tad noteikti justu, to noslēpt nevarēja. Jo viņš pats pīpēšanu jau sen bija atmetis. Te noteikti bija kas cits, ko ar minēšanu vien uzminēt nevarēja, bet par ko puika stūrgalvīgi klusēja.

Līdz ar dēla pāriešanu uz proftehnisko skolu bija pagaisusi tā mājīguma pilnā noskaņa, ko parasti neievēro, bet pamana tikai tad, kad tās pietrūkst. Sieva bija zaudējusi sirdsmieru

un visu nedēļu nervozēja par savu lolojumu, gaidīdama sestdienas, kad viņš pārradīsies. Mātes nojauta teica, ka dēlam neklājas labi un viņš kaut ko smagi un mokoši pārdzīvo. Atlika tikai paskatīties uz puiku pašu, lai redzētu, kā viņš pārmainījies. Jau tā kalsnā seja likās kļuvusi vēl šaurāka, acīs dega gruzdošs nemiers.

Un tomēr Helmārs uzskatīja, ka rīkojies pareizi. Labi, vēl dažus gadiņus pasildīsies vecāku paspārnē. Agri vai vēlu — dēlam būs jāsāk sava dzīve. Tad labāk agrāk, kad visi kritieni, belzieni un lauzumi vieg​lāk dzīst.

Ko tur liegties, Helmāram arī būtu gribējies, lai dēls pabeidz turpat vidusskolu un pēc tam iet uz jūrskolu.

Taču puika jūru nepanesa, kaut arī

piedzimis un uzaudzis jūras krastā.

Veselība nebija nekāda stiprā. Bieži slimoja ar angīnām un vispār bija padevies augumā pasīks, un likās jaunāks par saviem gadiem. Kas tur varēja iznākt par jūrnieku. Tad labāk lai mācās amatu.

Pats arī jau četrpadsmit gadu vecumā bija devies projām no tēva mājām. Nē, labāk par to nedomāt, jo tādām atmiņām nebija ne sākuma, ne gala.

Tomēr piedzimis puika bija dūšīgs un ņiprs. Spārdījās kā jauns alnēns, sieva vēl pasmējās. Tādēļ arī ielika Alni vārdā.

Cerēja — izaugs spēcīgs un stalts.

Vēlāk dēls pārmeta, ka ielikuši tādu vārdu. Citi bērni izsmejot. Nekad iepriekš nevar paredzēt, ar ko bērni kādreiz būs nemierā.

Autobuss atkal bija apstājies kārtējā

pieturā. Helmārs piebremzēja un izstaipīdamies iekārtojās ērtāk. Vainīgā kāja bija notirpusi līdz pat gurnam. Sieva gan pārmeta, kā tas izskatās — dēls kratās ar autobusu, bet tēvs ar mašīnu stūrē nopakaļ. Domās vēl, ka sanaidojušies. Lai domā, kas kuram tīk. Vienreiz tomēr pie skaidrības jātiek. Ja atklātā veidā neko nevarēja noskaidrot un viss bija vislabākajā kārtībā, kā apgalvoja skolas direktors, — zēni savā starpā izturoties draudzīgi, un nekādi apzagšanas gadījumi kopmītnē nav manīti —, tad jārīkojas slepeni. Pašam jāmēģina izsekot puika. Ja nepatikšanu cēlonis nebija skolā, tātad tas meklējams ārpus tās.

Bet varbūt iemesls ir pavisam cits, kādēļ pēdējā laikā puika izturas tik izvairīgi un ar neuzticību nolūkojas tēvā.

Ja nu dēla ausīs nonākušas tās nelāgās runas, kuras tik labprāt tika uzklausītas un ar izpušķojumiem palaistas tālāk? Būtu naivi domāt, ka tādā mazā ciematā kā viņējais kaut kas varētu palikt ap​slēpts.

Kurš to varēja tovakar paredzēt, kā viss vēl izvērsīsies. Kultūras namā tika aicināti kopā tie novadnieki, kuriem dzīviem laimējies atgriezties no koncentrācijas nometnēm. Tik daudz gadu pagājis. Sen viņš jau aprimis un samierinājies, ka ne katra patiesība ir pierādāma. Būtu labāk ļāvis atmiņām apaugt ar aizmirstības sūnu. Bet nē, vajadzēja atkal visu urdīt un celt augšā.

Un, ko tur liegties, jutās taču pagodināts, ielūgumu saņemdams. Varbūt klusībā cerēja, ka no bijušās vienības kāds vēl palicis dzīvs. Cerēja un gaidīja šo

tikšanos. Un sagaidīja arī.

Sākumā viss noritēja kā jau parasti: svinīgas runas, ziedi, pionieru apsveikumi. Paši vakara viesi mulsa un vairāk atrunājās ar vispārīgām frāzēm.

Mēles atraisījās vēlāk — pie galda, kad sirdis iesila un cilvēki kļuva runīgāki.

Kāds no bijušajiem ieslodzītajiem, iekarsis, tuklu, sasarkušu seju, aizrunājās pat tik tālu, ka sāka lielīties, cik šis bijis veikls.

— Bija mūsu barakā viens tāds nāves kandidāts. Izdila acīm redzami. Citi nesa, ko nu kurais sadabūja, un bāza šim zem pagalvja. Bet es veikli izmakšķerēju ārā, un neviens pat nemanīja. Šis nomira, bet es iz​dzīvoju.

Helmārs juta, kā asinis sakāpa galvā.

Vajadzēja saglabāt aukstasinību, taču viņš

nespēja tādās runās mierīgi noklausīties un zaudēja savaldību.

— Ak, tu, mērglis tāds! Nosist tevi būtu par maz.

— Nu, nu, lēnāk! — Apvainotais lēca augšā. — Jā, es izdzīvoju, un ko jūs man varat pārmest? Esmu tāds pats cietušais kā pārējie. Bet tu, Balodīt, labāk nedūdo. Vēl nav pierādīts, kurš nodeva Tīģera vienību. Tu vai Neaizmirstulīte.

Izcēlās skandāls. Abus centās samierināt, lai starpgadījumu likvidētu, taču visu tāvakara dalībnieku apziņā palika rūgtas mieles. Vēlāk, visu ar vēsu prātu apdomājot, Helmārs sāka prātot, kā svešais varēja zināt viņa toreizējo iesauku. Laikam ir bijis no «Sarkanās bultas» vienības, jo Tīģera vīri ar viņiem uzturēja sakarus.

Sākumā, kad

iepazīstināja, no kurienes katrs ieradies, viņš nebija īsti klausījies. Jo visu laiku ar acīm meklēja, vai nesazīmēs kādā sejā pazīstamus vaibstus.

Kopš tā vakara Helmārs vairs nespēja atgūt sirdsmieru. Likās, ka visur viņam sekotu aizdomīgi skatieni. Jau vairākus gadu desmitus viņš bija nodzīvojis jūrmalas ciemā un kļuvis par savējo. Un tad pēkšņi ierodas kāds un nosauc viņu par nodevēju. Un tas trakākais, ka neko viņš nevarēja pierādīt.

Nenostāsies taču centrā pie veikala, kur pavairāk publikas, nesitīsi dūri pie krūtīm un nesauksi: — Cilvēki, ticiet man! Es neesmu nevienu nodevis.

Pirmos pēckara gadus viņš bija daudz braukājis apkārt cerībā atrast

Neaizmirstulīti. Taču visas pēdas bija pagaisušas. Un īstenībā viņam bija pārāk maz faktu un pieturas punktu, lai ko uzietu un pierādītu. Viņš pat nezināja šī cilvēka vārdu un adresi, tikai iesauku. Ja beidzot izdotos sameklēt īsto nodevēju, pēdējos mūža gadus tam nežēlotu.

Un ja nu puika arī saklausījies kaut ko no visa tā un uzskata tēvu par nodevēju? Pusaudži parasti tādus gadījumus uztver sāpīgi. Kā attaisnoties dēla acīs un panākt izlīgumu? Un vai vispār tas vairs iespējams? Jo Alnis pašreiz bija tādā vecumā, kad pastāv asi nodalīta līnija starp baltu un melnu, starp labu un ļaunu un ikviens kompromiss tiek naidīgi noraidīts.

Svīda palsa rudens gaisma. Būs jāturas tālāk no autobusa, kamēr Alnis vēl

nav sazīmējis viņu nepamanās nozust.

«vabolīti»

un

3 Eldars salīgi drebinājās dzestrajā rīta gaisā. Laternas nespodri blāvoja, gar autoostas stūri vilka vējš.

Parasti viņi nāca šurp trijatā. Tie abi bija par kūtriem, lai celtos, un droši vien vēl suta migās kā rukši, kaut gan svēti nosolījās, ka šorīt būs uz strīpas. Nu par to viņi vēl dabūs. Vakar abi bija nikni kā zvēri, kad tas memļaciņš neatbrauca.

Solīja pamatīgi apstrādāt, bet tādi tikai ar mēli ir lielie varoņi. Bez viņa, Eldara, paši nebūtu labāki un bimbodami lūgtos, lai pažēlo.

Pieturas vietā piestāja autobuss, pilns kā piebāzts ar pasažieriem. Eldars atdalījās no ēnas, kas sabiezējusi gulēja ēkas galā, un panācās uz priekšu. Lai burzmā nepalaistu garām to, ko gaidīja, vai arī tas nepaspētu iešmaukt autoostas uzgaidāmajās telpās. Tas tomēr izrādījās cita maršruta autobuss, un barvedis pavilkās atpakaļ tumsā.

Varbūt tā arī labāk, ka tie divi nebija atnākuši. Pa​liks viņi aci pret aci viens pret otru. Tā vislabāk pārbaudīt savus spēkus.

Atņemt pretiniekam pēdējās gribasspēka paliekas, pakļaut, pazemot, likt darīt visu, kas iešaujas prātā …

Pieturvietā piestāja uzreiz divi autobusi, un pa to priekšējām un pakaļējām durvīm kā zirņi no caura maisa bira ārā pasažieri, sajaukdamies kopējā

kustīgā jūklī, kas pamazām izklīda. Eldars grozīja galvu no vienas puses uz otru, cenzdamies sazīmēt puikas sīko augumu aiz citu braucēju platajām mugurām. Un tomēr gandrīz palaida viņu garām.

Pamanīja jau turpat pie autoostas durvīm.

— Ei, dēliņ! — Pāris lēcienos Eldars bija viņam līdzās. — Uz kurieni tu tik nadzīgi? Cerēji, ka šoreiz izspruksi sveikā?

Alnis apcirtās un nikni dzēlās pretī Smīnīgajam, kas turpināja uzjautrināties.

— Gribēji mūs apšmaukt? Domāji, ka nebūsim tik agri no rīta pretī? Ai, ai, nav labi! Vai tad papiņš nav mācījis, ka krāpties ir negodīgi?

— Ko tev vajag! — Alnis naidīgi izgrūda caur sakostiem zobiem, juzdams, kā asinis atplūst no galvas un tā kļūst

auksta un nejūtīga.

Eldars tikai smīnēja. Pašsavaldības zaudēšana ir pirmā vājuma pazīme.

— Negaidīji, zoniņ? Bet varbūt tomēr zināji, ka būšu pretī, un tādēļ tik nadzīgi kātoji projām?

— Zināju, — puika spītīgi atcirta.

— Nu, un tad?

— Un tomēr muki? Ai, ai, kas tā izturas pret īstiem draugiem. Būtu nokārtojuši visu miera ceļā, un okei — dzīvotu laimīgs. Tagad vaino pats sevi.

Panāc aiz stūra, ja nav bail.

— No kā man jābaidās? Varbūt no tevis? — Alnis centās saglabāt mieru, taču apakšlūpa nodevīgi raus​tījās.

Kad abi bija aizgājuši aiz stūra, Eldars noprasīja: — Nu, puisīt, kur tu šoreiz esi

noslēpis savu cēneri?

— Neskaries klāt! — Alnis iesaucās un pirmais gāzās virsū pretiniekam, kaut arī tas bija garāks, stiprāks un izveicīgāks. Naids kā tumsa apņēma smadzenes, un tikai viena doma plaiksnījās apziņā — nepadoties, šoreiz nekādā gadījumā vairs nepadoties. Kaut vai nosistu uz vietas, citādi viņš pats sevi nicinās. Ne uz skolu spēs doties, ne mājās atgriezties. Pašreiz tas bija viņa eksistences jautājums — uzvarēs vai zaudēs divcīņā. Citam šajā brīdī vairs nebija būtiskas nozīmes.

Eldars bija tik pārsteigts par negaidīto uzbrukumu, ka pirmajā mirklī zaudēja iniciatīvu. Viņam, kurš trenējies boksā, pietiktu ar vienu āķi, lai noliktu tādu sienāzi slīpi. Tomēr mazais bija

ieķēries viņā kā ērce un nelaidās vaļā.

Jābaidās vēl, ka nesabojā no ārzemēm atvesto «dubļonku». Pamazām arī viņā modās dusmas, un viņš blieza ar dūrēm pa pretinieka glavu, pa krūtīm un vēderu — kur vien varēja trāpīt. Mazais sēca un kunkstēja, tomēr vaļā nelaidās.

Spējš grābiens aiz apkakles atrāva Eldaru atpakaļ. Noskaities viņš apsviedās, gatavs gāzt nelūgtajam traucētājam. Taču roka negribot nolaidās. Pretī stāvēja neliela auguma pakalsns vīrs, turēdams augsti pār galvu paceltu spieķi.

Acīmredzot no urdīgajiem, kas tik lēti mierā neliksies. Pārāk skaidri bija nomanāms, ka tāds no parasta uzbļāviena nenobīsies.

— Tinies vien tālāk, onkulīt! — Eldars mēģināja atrunāties ar joku. — Gan

mēs paši kaut kā tiksim galā.

Helmārs Baliņš bija piesteidzies īstaja bridi, lai iejauktos kautiņā. Viņš tūlīt bija pamanījis abus, bet, kamēr uzbrauca uz stāvlaukuma un novietoja «vabolīti», kamēr iztrausās ārā un ielocīja stīvo kāju, puikas jau bija sagājuši ragos.

Garākajam bija acīm redzamas priekšrocības, taču Alnis nepiekāpās, zobiem un nagiem ieķēries pretiniekā.

Tajā brīdī neciešami asi atmiņā uzpeldēja cita aina, skaudra līdz nežēlībai.

Kailas kameras sienas un nežēlīgi cirtieni pa kamiešiem un muguru. Un tos cirta paša bijušais draugs. Toreiz viņš tāpat, gadus piecpadsmit vecs puišelis, bija stāvējis pretī stiprākajam un gados vecākajam un bezspēcīgā niknumā izgrūdis: — Sit, sit!… Kaut nosit uz vietas

— un tomēr tu esi nodevējs.

Redzēdams, ka svešais kļuvis domīgs, roka ar pacelto spieķi nolaidusies, Eldars nosprieda: onkulītis nobijies, — un pievērsās atkal pretiniekam, kurš rīstīdamies vēl arvien cīnījās pēc elpas.

— Liec puiku mierā! — Kalsna, bet spēcīga roka saķēra viņu aiz pleca un parāva atpakaļ.

— Un tu arī paliec! — Helmārs uzsauca dēlam, kas griezās projām nokaunējies un piesarcis, ka tēvs viņu pieķēris tik apkaunojošā situācijā. — Nedomā, ka katru reizi tev dzīšos pakaļ tādu gaisa gabalu.

Pametis vērīgu skatienu no vecākā uz jaunāko, Eldars ātri aptvēra situāciju.

Viņš tēloja, ka paceļ cepuri, un ākstīgi

paklanījās.

Ak tad lauku papiņš arī ieradies. Nu ko, netraucēšu jūsu aizgrābtības pilno tikšanos. Piekāpšu kādu citu reizi.

Viņš manījās projām, jo, kur darīšana ar radiniekiem, tur labāk turēties tālāk. Un būtu arī aizmucis, jo ne jau tāds vecis ar klibu kāju viņu panāktu. Pēdējā brīdī Helmārs vēl bija paspējis pamest uz priekšu spieķi un ar tā rokturi aizķert bēgli aiz apkakles, tā ka «dubļonka» nostrinkšķēja vien.

— Nu, nu, lēnāk! — Eldars apcirtās. No ākstīgās pieklājības vairs nebija ne vēsts. — Kurš maksās par klozīti?

Viņa seja zaudēja ārējo pievilcību un kļuva nikna- Ass vaibsts ievilkās no deguna lejup, bet otrs lūpu kaktiņš parāvās

uz augšu. Un tieši šī grimase Helmāram nezin kādēļ likās mokoši pazīstama, kaut arī viņš varēja apzvērēt, ka redz šo puisi pirmo reizi mūžā.

— Kurā skolā tu mācies?

— Kas jums par dalu! — Eldars rupji atcirta.

— Pastāv vēl arī tāda iestāde kā milicija.

— Ar to jūs mani neiebiedēsiet.

Neies cauri. — Viņš izaicinoši sabāza rokas kabatās. — Liecinieku nav.

Radinieki netiek ņemti par pilnu. Tā jūs divatā varat par mani sazin ko samuldēt.

No pieredzes viņš zināja — kur netiek cauri ar taisnību, tur tiek ar nekaunību. Jo godīgi cilvēki parasti nav uz to sagatavojušies un jūtas bezspēcīgi.

Varbūt tomēr nomierināsies. Ar miliciju negribēs ieķēpāties, droši vien dažs labs grēciņš pašam uz sirdsapziņas. Tēvs Eldaram devis pilnu va|u, tikai ar vienu notei​kumu — lai nesasmērē sev papīrus.

— Tad braucam pie taviem vecākiem.

— Okei! — Eldars iesaucās.

Viņam ienāca prātā velnišķīgi laba ideja.

Sāka kjūt interesanti. Viņš jau pārlika savā prātā, kā to atstāstīs citiem. «Un tad es tos pāķus paaicināju pie sevis uz mājām,» viņš sacīs, un puikas rēks aiz smiekliem.

«Vabolīte» stāvēja, kur novietota, un pat nebija aiz​slēgta.

— Invalīdu vāģis! — Eldars nicīgi savilka lūpas un jau gribēja palielīties ar sava tēva volgu, bet tad lielākam efektam atstāja to uz vēlāku laiku.

— Lien garām! — Helmārs salieca priekšējo sēdekli. — Un tu arī! — viņš uzsauca dēlam.

«Sasēdina kopā kā suni ar kaķi,»

Alnis pie sevis nodomāja, atsēzdamies blakus bijušajam pretiniekam, kurš ar slaidu žestu pārbrauca bikšu starām, izlikdamies, ka nopurina neredzamus putekļus. Viņam vēl arvien no kautiņa un apvainojuma dega vaigi. Bija mokoši noskatīties, kā Smīnīgais izņirgāja arī tēvu, vai tiešām viņš to nemanīja; un no šī brauciena Alnis nekā laba negaidīja.

Dzīvoklis atradās piekrastes mājas otrajā stāvā. Pretēji gaidītajam tas bija plašs un ērts, ar gaišiem logiem pret Ventu.

Laikam gan viens no modernākajiem visā Kuldīgā. Skatienam pavērās senlaicīgais tilts un platā upes ieleja ar rumbu. No tālienes lejup plūstošās ūdens masas atgādināja biezu, zaļu, caurspīdīgu stiklu.

Atkāpies no loga, Helmārs Bāliņš

pārlaida skatienu viesistabai. Zem kājām parkets, pie griestiem metālā kalta lustra.

Sekcija, krāsu televizors. Nekā netrūka un nekā nebija par daudz, taču viss likās tik bezpersonīgi vēss un atturīgs, ka negribot pārņēma saltuma sajūta.

— Bagāti dzīvojat, — viņš negribot noburkšķēja pie sevis. Spieķis nepatīkami noklaudzēja pret par​ketu.

Tā nebija ne skaudība, ne apbrīna, ko Alnis saklausīja tēva balsī. Drīzāk tur ieskanējās brīdinoši toņi. Bet Eldars pārākuma apziņā nosmīnēja.

— Varbūt jums šeit nav pietiekoši ērti? Varu piedāvāt arī savus apartamentus.

Viņš pavēra durvis uz blakusistabu, kas bija šaurāka un mājīgāka, taču piekrauta ar dažādu aparatūru:

magnetofonu, tumbām, krāsainiem gaismas ķer​meņiem.

— Nekas, būs labi tepat. — Tēvs atsēdās uz dīvāna un uzsauca dēlam: — Ko mīņājies pie durvīm!

Alnis bija palicis stāvot, ar muguru pret durvju stenderi atspiedies. Pāri zēna sīkajai sejai pārslīdēja nervozas trīsas.

Tēvs neapmierināti noskatījās dēlā. No kurienes viņā tāds biklums un nenoteiktība? Droši vien no mātes, bet, kas sievā valdzināja, tas dēlā kai- tinaja.

Tad viņš pievērsa skatienu svešajam puisim. Labi noaudzis un glīts, tas atstāja iedomīga un pašpārliecināta jaunieša iespaidu. Aukstasinīgi, bez īpašas piepūles tāds spēja pakļaut savai gribai citus un nežēlīgi izrēķināties ar katru, kurš pretosies.

Eldars bija gaidījis, ka dzīvokļa un acīm redzamās pārticības izrādīšana atstās uz abiem spēcīgāku iespaidu, bet lauķi paliek lauķi. Ko no tādiem var prasīt.

Nicinoši viņš nolūkojās abos, taču zem sirmā vīra smagā skatiena Eldara skropstas negribot nodrebēja un nolaidās pāri neparasti gaišajām, taču dzestrajām acīm.

— Tev kā trūka? — pēc neilga klusuma brīža Hel​mārs viņam noprasīja.

— Muļķīgs jautājums. — Puisis tikai paraustīja plecus.

— Kādēļ apzodz citus?

— Garlaicīgi, — Eldars pat necentās apdomāt at​bildi.

— Draugu tev nav?

— Stiprie nemeklē draugus.

— Tā? — Helmārs jautājoši

savilka uzacis. — Bet meitenes? Tavā vecumā parasti sāk par tām interesē​ties.

Atkal nicīga plecu paraustīšana. It kā viss jau sen būtu izbaudīts un viņa vecumā dzīve neko jaunu vairs nespētu sniegt. No kurienes gan rodas tādi jauni vecīši? Bet varbūt tā bija tikai ārēja poza un izlikšanās?

— Tevi tiešām nekas vairs neinteresē?

— Kāpēc ne? — puisis nosmīkņāja. — Asi pārdzīvojumi. Taču skolā viss ir tik pelēcīgs… Mājās arī nekā jauna.

— Tādēļ jāsāk iekaustīt citus?

Eldars novērsās. Baigi gan viņam vajadzīgs tāds sīkais. Pabimbotu, palūgtos. Tad atlaistu, lai lasās ar visiem saviem nabaga grašiem. Ko šis spītējas un

turas pretī? Tagad tas bija prestiža jautājums — kurš kuru. Un vēl — pievārēt, saliekt, pakļaut — vai tā ari nav sava veida aizraušanās? Sava pārākuma un savas gribas apliecinājums.

Pārvietodams auguma svaru no slimās puses uz veselo, Helmārs salīdzinādams noskatījās abos zēnos. Divi puikas, divi padsmitgadnieki, bet tik atšķirīgi pēc izskata un raksturiem. Viens bikli turējās malā, otrs bija izaicinoši nostājies pretī un pat necentās slēpt savu nekaunību. Skaidrs, ka Alnis nebija tādam pretinieks. Varbūt viņi paši ar māti savā ziņā vainīgi, jo audzināja dēlu pārāk pieklājīgu un smalkjūtīgu. «Vīrieti grezno viņa bruņnieciskums,» — vai tie nebija viņa paša vārdi? Māte vienmēr atgādināja: «Dēliņ, esi džentlmenis, nekad

nedari vājākam pāri.» Alnis nebija mācīts pacelt roku pret citiem. Pat tad ne, kad vajadzēja turēties pretī un sevi aizstāvēt.

Eldars saīga. Uzacis saraucās, un tikai šaura grumba uz virsdegunes atdalīja tās vienu no otras. Sasēdušies te… Tas nekas, ka sēdēja tikai vecākais, bet jaunākais vēl arvien mīņājās pie durvīm.

— Ilgi jūs te domājat tupēt?

— Nekas, mums laika diezgan, — Helmārs nesteidzīgi atteica. — Mēs pagaidīsim tavus vecākus.

— Tad jums būs jāgaida pārāk ilgi, — puika pavīpsnāja, un smīns atkal savilka vienu lūpu kaktiņu augstāk par otru. — Viņi pašreiz ir ārzemju ceļojumā.

Varu jūs iepazīstināt tikai neklātienē.

Viņš piegāja pie sekcijas, atvēra to, brīdi parakņājās un izņēma pāris

fotogrāfiju. Vienu tūlīt nometa ķildīgajam klibiķim uz dīvāna.

— Mana mutere.

No fotogrāfijas pretī lūkojās skaista, kaprīza sievietes seja tumšām acīm un kupliem matiem. Puikam bija mātes biezās, izteiksmīgās uzacis.

— Un šis ir mans fāters. — Eldars nometa blakus otru fotogrāfiju. — Zigismunds Ulpe, seniors. Un jūsu priekšā ir Eldars Ulpe, juniors.

Bet Helmārs pēdējos vārdus vairs nedzirdēja. Skatiens kā piekalts pielipa fotogrāfijai. Tajā bija redzams smaidošs vīrietis sirmiem deniņiem. Acis lūkojās pretī pilnas pašapziņas un pašapmierinātības. Liekas, fotogrāfija ne ar ko īpašu neizcēlās. Attēls kā attēls. Bet rēta pāri pierei. Tā bija tā pati, tur

nevarēja būt šaubu. Nevarēja taču pasaulē būt divu tik vienādu un raksturīgu rētu.

— Nu, jūtaties apmierināts? — Eldars pazobojās, iedomādamies, ka smalki iznesis šo lauķi cauri. — Iepazīšanās notikusi, pieņemšana beigusies.

Taču cerētais efekts arī šoreiz izpalika. Svešais pat neklausījās viņā.

Acis alkatīgi iezīdās fotogrāfijā. Lūpas te sakniebās, veidojot šauru, skarbu svītru, te iz​grūda nesaprotamus vārdus.

— Neaizmirstulīte… Viņš… Tātad dzīvs… Es pareizi nojautu.

Juzdams kaut ko nelāgu, Eldars pasteidzās izraut viņam attēlu no rokām.

— Pietiks! Nav pieklājīgi tik ilgi blenzt svešās fo​togrāfijās.

Aļņa tēvs sēdēja, smagās pārdomās

galvu nodūris. Ilgus gadus viņš bija dzinis pēdas cilvēkam ar rētu pierē, taču atrast Kuldīgā bija cerējis vismazāk. Beidzot bija noticis tas, ko viņš visvairāk vēlējās, taču nezin kādēļ nejuta ne gandarījumu, ne atvieglinājumu.

— Es pazinu tavu tēvu. — Helmārs pacēla smagus plakstus un caur pieri dzedri pavērās puisī. — Mēs abi bijām Tīģera vienībā. Tā bija leģionāru vienība, kas pārgāja partizānu pusē. Mūs abus reizē saņēma ciet, un viens no mums nodeva pārējos.

Viņš brīdi pieklusa kā pārdomādams, tad piebilda: — Aizdomas krita uz mums abiem.

Taču es tas nebiju.

— Jūs kaut ko jaucat, — Eldars jutās sašutis. — Jūs patiešām esat jucis!

Kāda vienība, kāds Tīģeris! Mans tēvs ir cīnījies frontē. Viņš ir Lielā Tēvijas kara dalībnieks.

Tādas kā šaubas pavīdēja Bāliņa sejā, tad tā atkal kļuva cieta.

— Bet rēta?

— Nu, vai zināt! — Eldars aiz sašutuma pietvīka. — Tēvs piedalījies kaujās, un tur, kā varbūt esat dzirdējis, arī šāva. Jūs droši vien esat noslapstījies pa mežu visus kara gadus.

Bāliņš ļāva, lai puika izbļaustās, tad mierīgi tur​pināja: — Agrāk viņš teica, ka esot uzkritis uz izkapts. Un kā viņš tagad saucas? Zigismunds? Kādreiz, cik atceros, viņu sauca kādā īsā un vienkāršā vārdā.

Eldara lūpu kaktiņš atkal izsmējīgi

savilkās uz augšu. Nožēlojams, sazin no kurienes uzradies invalīds apstrīdēs viņa tēva autoritāti.

— Tukši murgi, vairāk nekas. Tā jau var izfantazēt nezin ko. Tikai tas jums neies cauri. Mans fāters ir ievērojama persona, visi viņu te pazīst. Jums neizdosies mūs apmelot. Jūs vienkārši gribat piesieties, lai atriebtos par savas atvases puņķaino degunu.

Bāliņš pagriezās pret zēnu. Alnis bija pārstājis trī- ņāties gar stenderi un platām acīm vērās tēvā. Tajās dega ziņkāre un desmitiem neizteiktu jautājumu. Varbūt vajadzēja jau agrāk par to pastāstīt, bet viņš bija baidījies, ka dēls nespēs visu saprast un viņā var mosties aplamas aizdomas. Un ja nu viņš būtu uztvēris to nevis kā patiesību, bet kā tēva nevarīgu

taisnošanos? Tādēļ, kad puika bērnībā taujāja, kāpēc citiem ir ordeņi, bet viņam nav, viņš tikai sausi bija paskaidrojis, ka tiem, kas sēdējuši koncentrācijas nometnēs, orde​ņus nedeva.

Helmārs vēlreiz uzmanīgi nolūkojās abos puikās, kurus šķīra labi ja pāris gadu starpība. Toreiz viņi abi ar Neaizmirstulīti arī bija tajā pašā vecumā. Tagad tas jau liekas tik sen, vai veselu mūžu atpakaļ.

Toreiz visi viņi vēl bija parasti zēni un meitenes un nebija ne varoņu, ne nodevēju. Toreiz viņi vēl neapzinājās savas izturības robežu, jo izturība bija tā, kas atšķīra vienus no otriem.

Un tagad viņa priekšā stāvēja Neaizmirstulītes dēls, viegli aizkaitināms, pašpārliecināts, līdz cinisku- mam nekaunīgs. Varētu šo puiku pasaudzēt, lai

dzīvo tālāk laimīgā neziņā, bet vai viņam bija uz to tiesības? Vai viņš nebija nozvērējies atriebties nodevējam, ja palaimēsies izdzīvot? Viņam bija jārunā to kritušo un nomocīto vārdā, kuri nesagaidīja atbrīvošanu.

Taču Neaizmirstulīte vienmēr bijis pārāk viltīgs un izmanīgs. Un ko vairs iespējams pierādīt pēc tik daudziem gadiem, kad vienīgo dzīvu palikušo liecinieku pašu apvaino nodevībā? Liktenis jeb nejaušība viņam tagad deva tādu iespēju, kādas otras vairs nebūs. Lai dēls pats kļūst par sava tēva soģi un tiesnesi!

Ar nicinājumu un naidu Eldars vērās svešā vīra kalsnaja, neveselīgi dzeltenajā sejā. Citronģīmis, viņš- pie sevis ar atriebīgu prieku nodomāja. īsts citronģīmis. Tomēr vīrieša smagais

skatiens viņu mulsināja un nomāca. Kaut kas draudīgs un baiss ieskanējas pirmīt teiktajos vārdos, tomēr viņš nekā negribēja no tā zināt. Lai liek viņu mierā ar visiem kariem un pagātnes nostāstiem!

Apnicis. Un, ja tiešām kaut kas tamlīdzīgs būtu atgadījies, viņam par to nebija jāatbild.

Bāliņš izvilka pulksteni, paskatījās tajā un cēlās, smagi pret spieķi atbalstīdamies.

— Paklau, puis…

— Neesmu jums nekāds puisis, ne izsūtāmais, — Eldars kā ezis cirtās pretī.

— Ar kādām tiesībām jūs mani uzrunājat ar «tu»? Tas aizskar manu cilvēcisko pašcieņu.

— Tava pašcieņa nekur nezudīs, — Helmārs samierinoši noteica. — Šī diena

mums visiem trijiem tik un tā zaudēta.

Man ir priekšlikums. Esmu šejienietis. Te ir mana dzimtā puse. Šeit, Kuldīgā, es iepazinos ar tavu tēvu. Varu parādīt tās vietas, kur mēs uzturējāmies. Pastāstīt par notikumiem, kuros abi piedalījāmies. Tad jūs paši varēsiet spriest, vai manos vārdos ir kaut daļa patiesības.

Eldars gribēja nikni noraidīt jebkuru tālāku pazīšanos. Kāda viņam daļa par četrdesmitgadīgu pagātni. Tad viņa vēl pasaulē nebija. Bija jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr viņš uzradās. Un vai nav vienalga, kas toreiz atgadījies un kāds bijis viņa tēvs. Viņam pilnīgi pietika ar to, kāds tas bija pašreiz. Fāters nekad necentās viņu ierobežot. Netrūka ne naudas, ne patstāvības. Ko vēl vairāk varēja vēlēties?

Un tomēr urdīja tāda kā tumša dziņa, kā ziņkāre. Nenāktu par sliktu kaut ko uzzināt. Vajadzības gadījumā varētu izspēlēt kā lieku trumpi. Un viņš pieņēma svešā izaicinājumu, kurš neaicināts tik negaidīti un rupji bija ielauzies viņa dzīvē. Lai nedomā, ka Eldars nobijies.

5 «Vabolīte» līkumoja pa šaurajām mazpilsētas ieliņām, un trīs cilvēki, kas sēdēja mašīnā, mocījās katrs ar savu domu.

«Tūlīt kāpšu ārā,» Eldars centās sevi uzmundrināt. «Pateikšu, ka nepiedalos šajā spēlē, — un viss.»

«Kādēļ tēvam tas vajadzīgs?» Alnis

kodīja lūpu, vēl arvien juzdamies apjucis un nelaimīgs.

«Ko tādu es šiem varu pateikt?»

Helmārs Bāliņš abām rokām bija cieši iekrampējies stūrē. «Citi laiki, cita dzīves izpratne. Tik un tā nesapratīs.»

Tomēr bija kaut kas jāsaka un jāpaskaidro, nevarēja visu laiku klusējot braukāt apkārt. Viņa galvā varēja šaudīties desmitiem dažādu domu un atmiņu, pui​kas tās tik un tā nenojautīs.

— Te agrāk bija kurpnieka Sterna darbnīca, — braukdams garām nelielam namiņam ar pazemu lieveni, viņš paskaidroja. — Četrdesmit trešā gada vasarā mani tur nodeva mācībā. Pavasarī es biju beidzis Kuldīgas pamatskolu, bet prāts uz mācībām nenesās. Pietika, ka vecākais brālis bija kā ķerts uz grāmatām.

Bāliņš nobrauca «vabolīti» ietves malā un piebremzēja. Domīgi viņš sēdēja, plaukstām pret stūres ratu atspiedies.

Prātā nāca dzimtās mājas pagalms Kuldīgas pievārtē ar akas vindu sētas vidū. Un tēva kalsnais, stūrainais augums.

Un tas rīts, spirgts, vēss vasaras rīts, kad viņu aizveda un nodeva mācībā pie kurpnieka Šterna. Meistars, brilles zibsnīdams, bija noskatījis puiku no galvas līdz kājām un labsirdīgi no​rūcis: «Paskat, kas par cekulu! Būs aiz kā paraustīt.»

Viņš toreiz aiz kauna un neveiklības sajūtas bija piesarcis kā vēzis. Meistars viņam savukārt atgādināja vecu, izspūrušu dzeni, kurš cītīgi kala, pāri zemajam kurpnieka galdiņam nolīcis. Deguns likās smails kā knābis, un viņam bija lieli

brīnumi, kā uz tāda varēja turēties brilles.

Sī diena pašos pamatos izmainīja visu viņa toreizējo dzīvi. Ja nebūtu aizgājis pie kurpnieka Šterna, nebūtu sapazinies ar citiem puikām un gājis nerrot Kazbuku… Tādus «ja» varēja turpināt, tikai neviens nespētu dot uz tiem atbildi. Vismazāk jau viņš pats. Tad ko lai saka šiem puikām, kuri savā jaunības pašpārliecinātībā redzēja tikai sevi un vīpsnāja par visu, kas viņus neskāra tieši.

— Vai ilgi vēl tā stāvēsim? — Eldars ironiski ie​jautājās.

— Bija pagājis apmēram gads, kopš strādāju pie Šterna, — Bāliņš turpināja. — Kurpnieka amats man patika, un meistars likās ar mani apmierināts.

Biju sapazinies ar citiem Kuldīgas puikām, taču vislabāk man saskanēja ar

Hariju. Viņš bija pāris gadu par mani vecāks, prata pīpēt un trāpīgi spļaut vairāku metru attālā mērķī. Toreiz es tāds puiķelis vien biju un visā centos viņu atdarināt.

Kādu pievakari mēs, kā parasti, satikāmies uz ielas stūra un viņš ierosināja: «Ejam panerrot Kazbuku. Pirmīt šis nogriezās uz komandantūras pusi.»

Tā mēs bijām iesaukuši šoferi, kurš vadāja pilsētas komandantu. Profilā viņš tiešām atgādināja šo visiem labi pazīstamo ragulopu. Tikai bārdiņas trūka.

Kazbuks bija garš un plecīgs augumā un tikko spēja ielocīties armijas zemajā opelī. Kad izstaipījās, frenča piedurknes uzrāvās vai līdz elkoņiem. Tad pameta zaglīgu skatienu apkārt, vai kāds nav

redzējis, un žigli sakārtoja formas svārkus, noraustīdams tos uz leju.

Komandantu viņš vienmēr sagaidīja pamat​stājā — nostiepies kā stīga.

Mēs nogaidījam izdevīgu brīdi, kad komandantūras sētā nemanīja nevienu vācieti, un tuvojāmies šoferim. Runāšanu uzņēmās Harijs.

«Ei, neesi knauzeris!» viņš uzbilda.

«Iedod smēķus un šokolādi!»

«Lasieties, ka tieciet!» Kazbuks mums uzbrēca. «Tik jauni — un jau pīpē!

Jāpateic tikai vecākiem, lai pamatīgi notēš.»

Man bija neērti, es pats nepīpēju.

Baidījos arī, ka meistars neuzzina. Bet draugs tikai nekaunīgi atcirta: «Kas tev par daļu! Pagrabs pašam pilns ar visādiem labumiem, citam ne

smēķa galu neatvēl.»

To mēs zinājām droši. Šoferim māja atradās pašā Alekšupītes krastā, un Kuldīga nav tik liela pilsēta, lai tajā kaut kas paliktu apslēpts. Kazbuks, garās rokas mētādams, metās mums pakaļ. Bet kur nu… Paskrējuši drošā attālumā, mēs vēl nokliedzām: «Ei, Kazbuk, kur liki bārdiņu!»

Ar iecietīgu smīniņu Eldars bija noklausījies stāstījumā. Viņš nenocietās nepavīpsnājis.

— Kāda nedzirdēta varonība!

Un tad notika kaut kas negaidīts.

Alnis nikni no​šņāca: — Vai tu paliksi vienreiz klusu!

Bāliņš atkal bija sasēdinājis abus aizmugurē līdzās, lai pārietu jebkura patika uz kaušanos. Uz šaurā sēdekļa

nekādi nevarēja izvairīties, lai viens otram nepieskartos. Abos tas izraisīja tikai nepatiku un pretīguma sajūtu.

Helmārs pie sevis pasmaidīja. Grūtākais tomēr bija pārvarēts, saruna aizsākta.

— Draugs vēl ilgi spļaudījās caur zobiem, — viņš atsāka stāstījumu. — «Nūģis gatavais! Derētu pārmā​cīt.»

Man ienāca prātā lieliska ideja, un es viņam teicu: «Zini ko? Uzsper viņam to pagrabu gaisā!»

Kazbuks bija sariebis arī manai ģimenei — ievizi- nājis komandantu sētā tieši uz pašām cūku bērēm.

— Un kas tur slikts? — Eldars nesaprata.

Tas Helmāram atklāja, cik maz tomēr jaunieši zina par okupācijas laiku Latvijā.

— Katrs mājlops bija jāreģistrē.

Par nepaklau​sību draudēja sods. Māte bija nobarojusi puscūci, un tēvs to slepus nokāva, pirms vēl iestājās īstais kaušanas laiks. Todien meistaram biju atprasījies agrāk, jo cūku bēres puikām vienmēr saistās ar lielo rosīšanos. Un arī izēšanos, ko tur liegties. Kara gados tas nemaz tik bieži negadījās.

Puscūcis pa vakara nokrēslu bija pieveikts un apsvilināts. Vēl tikai vajadzēja sadalīt un nonest pagrabā. Māte jau bļodā jauca mīklu asins pankūkām. Un tajā brīdī sētā ielīgoja opelis un no tā izkāpa pats komandants. Kā toreiz redzu: drukns, pazems, tumšbrūnā formā ar platiem, pelēkiem piedurkņu atlokiem.

Tēvs nolika dunci, un rokas viņam drebēja. Tik vien spēja, kā pateikt:

Tēvs ieskrēja virtuvē. Māte tūlīt pārtrauca pankūku cepšanu un ķērās pie aknām. Vēlāk, aizelsusies un smagnēja, grieza un lika uz pannas plānas vēl siltas gaļas šķēles.

Helmārs domīgi pārbrauca ar roku pierei. Viņš skaidri atcerējās sviedru lāses, kas bija izspiedušās mātei uz deguna. Mazā māšele pinās pa kājām un čīkstēja. Viņam kļuva mātes žēl. Viņš vairs nebija tik mazs, lai nesaprastu, ka drīz gaidāms ģimenes pieau​gums.

— Un tālāk? — Alnis nepacietīgi iejautājās. — Kas notika pēc tam?

— Pēc tam? — Helmārs domīgs pārjautāja. — Nekas īpašs. Komandants cienīgi apsēdas pie galda, noņēma formas

cepuri un ar kabatlakatu rūpīgi apslaucīja pliko galvvidu. Tēvs pakalpīgi lēja glāzītē grādīgu dzērienu, lai cepetis labāk ietu pie dūšas, un roka viņam vēl arvien drebēja.

— Tad jau šis bija no zaķu pasugas. — Tas atkal bija Eldars, kurš nespēja atturēties no kodīgas piezī​mes.

— Iemeslu baiļoties netrūka. — Helmārs bija nolēmis izlikties nemanām puikas naidīgo nostāju. — Četrdesmit pirmajā gadā viņš darbojās Moprā. Bija tāda starptautiska Sarkanā Krusta organizācija. Kad ienāca vācieši, tādēļ vien palika dzīvs, ka daži ietekmīgi okupācijas režīma varasvīri galvoja par viņu. Tomēr kā politiski neuzticamam tēvam divas reizes nedēļā vajadzēja ierasties pagastnamā un reģistrēties

policijā. Četrdesmitajā gadā es vēl tāds knēvelis vien biju, tomēr itin priecīgi tēvam paziņoju, ka esmu iestājies pionieros. Par to arī nācās atbildēt.

Bijušos pionierus sūtīja pa vasarām pie šucmaņiem par ganiem. Man tas pagāja garām, jo pirmajā kara vasarā smagi saslimu un ilgu laiku nogulēju uz gultas.

Nākamajā gadā jau iestājos mācībā pie Šterna. Tēvs vienmēr uztraucās, kad sētā ieradās vācieši vai šucmaņi. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem kuro reizi padomā.

— Nu bet tajā reizē? — Alnis atkārtoja jautājumu. — Vai toreiz viss beidzās laimīgi?

— Toreiz jā, — tēvs atbildēja. — Pieēduši, piedzēruši, komandants ar

Kazbuku posās uz prombraukšanu. Tēvs vēl izgāja pavadīt. Kad atgriezās, īgni no​burkšķēja: «Pusi cūkas iegrūda bagāžniekā. Kaut viņi aizrī​tos!»

Vēl kāda aina Helmāram uzpeldēja atmiņā. Brālis Voldemārs sēd virtuvē pie galda un raud, seju dūrēs iespiedis.

Drauģeļi Kuldīgā piedzirdījuši, pēc tam pa- grūduši zem deguna papīra lapu, lai parakstās. Nu jāiet leģionā — vēlies vai ne, jo pats esot brīvprātīgi pieteicies.

Gribēja turpināt mācības, sapņoja par studēšanu. Nu visam pārvilkta svītra. Kā toreiz cēlās, kā gāja, tā arī vairs neatgriezās.

Helmāram puikas gados bija arī pašam savs naids pret vāciešiem. Viņš piedzima sīks un vārgs. Vecāki baidījās,

ka nenomirst nekristīts, un ātrumā sameklēja vācu mācītāju. Tas tad arī ierakstīja baznīcas grāmatās — Fricis Helmārs. Puikas skolā par Helmi-Sķelmi vien saukāja. Tēvs gan parasti teica: «Elmār, dēls.»

Katrai ģimenei ir savas teiksmas, savi nostāsti, kas nāk līdzi no paaudzes paaudzē. Viņu ģimenē tādas bija atmiņas par vectēva brāli Frici, kurš dienējis par matrozi uz slavenā «Potjomkina».

Helmāram pret viņu nebija nekādas pretenzijas, viņš to pat redzējis nebija, taču savu otro vārdu rūpīgi slēpa. Nedod dievs, sāks vēl puikas saukāt par frici kā jebkuru vācieti. Tēvs viņam reizēm mēdza atgādināt: — Turies, dēls! Atceries, ka tavos rados bijis pot- jomkinietis.

Atmiņas, atmiņas… Vai tās nav kā akacis, kas ievelk sevī. Jo vairāk tās kustini, jo dziļāk grimsti.

Bija iestājies ilgāks klusuma brīdis.

Eldars sagrozījās un demonstratīvi paskatījās pulkstenī.

— Tā līdz vakaram pie beigām netiksim.

— Tā Kazbuks katram bija kaut ko sariebis, — Helmārs pasteidzās, lai ātrāk nobeigtu stāstījumu. — Nākamajā vakarā, tikko sāka tumst, abi ar Hariju norunājām satikties parastajā vietā uz stūra. Es toreiz vēl noskaitos, ka viņš bija atvedis sev līdzi bariņu lielāku zēnu un meiteņu.

Es cerēju, ka mēs paši ar visu tiksim galā.

Kāds no vecākajiem puišiem man vēl mierinoši uzsita uz pleca.

«Nekas, mazais! Sakurināsim fričiem tādu pirti, ka viņi lēkās kā prusaki uz karstas plīts.»

Atri visu norunājām un sadalījām

pienākumus. Pā​rējie aizgāja uz «Vulkānu», Kuldīgas sērkociņu fabriku, bet mēs abi ar Hariju devāmies uz Kazbuka māju. Viss jau iepriekš bija sagatavots. Es ielaidu akmeni pagraba logā. Strinkšķēdami izbira stikli. Harijs aizdedzināja petrolejā samērcētu pakulu vīkšķi un iemeta to pakaļ. Paši noslēpāmies aiz malkas šķūnīša un vē​rojām, kas notiks tālāk.

Pirmajā brīdī neko īpašu nemanījām, tikai pagraba loga noplaiksnījās tāda kā atblāzma. Tad atskanēja apdullinošs grāviens, kas piespieda mūs pie šķūnīša sienas. Kaut ko tādu nebijām gaidījuši.

Mēs nezinā​jām, ka pagrabā Kazbuks turēja mucas ar sazagto degvielu.

Kad no kaimiņu mājām samiegojušies izskrēja pirmie pieaugušie, mēs jau bijām viņu vidū un priecājāmies

par neredzēto uguņošanu. Baltas degoša benzīna strūklas šāvās uz visām pusēm kā raķetes.

Visā Kuldīgā toreiz bija tikai viena pati ugunsdzēsēju mašīna. Tikko tā bija piebraukusi pie Kazbuka mājas un atrisinājusi šļūtenes, kad vajadzēja atkal vākt kopā. No «Vulkāna» cēlās pretī jauna ugunsgrēka atblāzma. Tur savu uzdevumu bija paveikuši lielākie puiši.

— Ja mēs tagad sarīkotu tādu uguņošanu, — El- dars pasmīnēja, — laikam jau neviens mums galvas par to neglaudītu.

— Skatītāju saradās aizvien vairāk, — Helmārs nereaģēja uz puikas starpsaucienu. — Taču Kazbukam neviens palīgā negāja. Tas pusapģērbies skraidīja pa savu sētu un lūdzās, lai taču darot kaut

ko. Bet savs krekls katram tuvāks.

Dzirksteles vējš nesa uz kaimiņu mājām.

No tām sāka vākties ārā veselām ģime​nēm.

Tad ugunsgrēka vietā ieradās vācieši. Tie veikli izlēca no mašīnām un aplenca kvartālu.

Kāds mani sagrāba aiz apkakles. Tas izrādījās meistars. Izbēgt un izlocīties bija par vēlu. Klusēdams viņš mani pārveda mājās. Gaidīju pamatīgu brāzienu, bet Šterns tikai noteica: «Vispirms jāaprunājas ar pieaugušajiem, ja grib ko pasākt. Ne par ko pazaudēsiet savas spurainās gaiļu sekstes.»

Ugunsgrēku apmēri mums pašiem bija negaidīti. Tajā naktī Kuldīgā nodega

vairākas mājas. Tas nepalika bez sekām.

Rāmā dzīve pilsētā beidzās. Labsirdīgo rešņuku komandantu nomainīja cits — ass un sauss kā kārkla rīkste. Pavēles kā skaldīt noskaldīja. Uz ielām biežāk varēja redzēt vācu patruļas. Sākās tvarstīšana un dokumentu pārbaudes. Kara elpa kļuva jūtamāka.

6 «Vabolīte» nesteigdamās ripoja pa Kuldīgas—Ēdoles šoseju. Kilometrus trīs no pilsētas piebremzēja, kā nevarēdama izšķirties — braukt tālāk vai ne, tad ie​ griezās šaurā sānceļā, kas ielocījās mežā. Mašīnīte palēkāja kādu kilometru pa grambām un koku saknēm, tad apstājās

pavisam.

Helmārs Bāliņš vēl pasēdēja, kā pārlikdams, vai pareizā vietā atkļuvis, tad gausi izkāpa, paņēma spieķi un, smagi pret to balstīdamies, devās meža dziļumā, neveltīdams puikām nekādu uzmanību.

Alnis sāniski pameta nelaipnu skatienu uz blakussēdētāju, tad nolaida priekšējo sēdekli un veikli izlocījās āra. Eldars negribīgi sekoja. Pieliecies zemajās durtiņās, viņš vēl brīdi kavējās, kā nespēdams izlemt, kur drošāk likt kāju.

Pie priekšējā riteņa dziļa grambā kā abrā rūga vēl neizžuvusi dubļu skrīne, bet augstāk — gar izdangātā ceļa malu auga kupli viršu ceri. Stāvēdams pāris soļu attālumā, Alnis ar smīnu noskatījās viņā. It kā sacīt gribēdams — baidies sasmērēt savas «džo- gingkurpes»?

Tā tikai vēl trūka, lai sīkais sāktu par viņu ņirgāties. Neprātodams vairs, kur spert soli, Eldars izlingoja no mašīnas ārā savu garo augumu un nevērīgi slāja pakaļ Citronģīmim.

Izspraukušies cauri alkšņu skupsnai, puikas iznāca nelielā klajumā, kur zarus pleta veca, noskretusi priede. Bāliņš bija nostājies zem tās un, galvu atgāzis, lūkojās augšup.

— Vāvere uzskrēja? — Eldaram atkal lūpu kak​tiņš savilkās nicīgā smīnā.

Helmārs nodūra galvu, brīdi paklusēja, tad pa​griezās pret zēniem.

— Šeit es pirmo reizi redzēju, kā nogalina cilvēku. Viņu pakāra pie apakšējā zara.

Neciešami spilgti uzmācās tā pati aina, kas vēlāk bija mocījusi murgos. Viņš

atkal ir tikai zēns un dodas tēvam līdzi uz mežu alkšņus kraut. Tēvs cirta, bet viņš vilka kopā un krāva kaudzē zaļos, rūgteni smaržojošos zarus. Krūtis elpoja viegli un brīvi.

Sāka jau krēslot, bet viņi aizkavējās, gribēdami darbu pabeigt. Pēkšņi ausīs iecirtās nelāga skaņa. Tā pieņēmās spēkā, urbdamās vakara klusumā kā svārpsts.

Metrus piecdesmit no viņiem nobremzēja armijas mašīna, un no tās izlēca vācieši.

Tēvs tikko paspēja paraut viņu aiz alkšņu grēdas.

Tālākais norisinājās kā filmā, kuru esi spiests noskatīties līdz galam. Savā valodā tērgādami, vācieši nostājās zem koka un ņēmās to appētīt. Tad viens atnesa no mašīnas ķebli, otrs pārmeta

apakšējam zaram virvi un nostiprināja. No mašīnas izgrūda kādu privātās drēbēs ģērbtu vīrieti, kuram rokas bija sasietas uz muguras. Saķēruši aiz elkoņiem, divi viņu uzrāva uz ķebļa. Trešais uzmauca pāri galvai cilpu. Tad ķeblis tika izsperts no kājapakšas, zars krakstēdams noliecās, un augums sāka raustīties pirmsnāves kram​pjos.

Pēkšņas spazmas aizžņaudza zena kaklu. Viņš tikai juta, kā mutei uzgula tēva plauksta, kas rūg- teni oda pēc alkšņu mizām. Lūpas atsitās pret zobiem, uz mēles manīja asins garšu. Uz brīdi kļuva tā kā vieglāk.

Viss tika pabeigts tikpat veikli un lietišķi. Tad klajumā izraka bedri, kurā ievēla pakārto. Zemi nolīdzināja un noklāja ar velēnām. Atkal ierūcās mašīna,

gāzelēdamās izgriezās un pazuda aiz kokiem.

Nepārvarams nespēks spieda zēnu pie zemes. Kad viņš saka attapties, tad pirmais, kas nonāca līdz apziņai, bija tēva lūdzošā balss: «Saņemies, dēls! Māte mūs tādus nedrīkst redzēt, viņai tagad ir kaitīgi uztraukties. Un ielāgo to, ka nedrīkst par redzēto ieminēties ne pušplēsta vārda.

Vā​cieši necieš dzīvus lieciniekus.» Šie vārdi bija tik dziļi iespiedušies atmiņā, ka viņš vēl tagad skaidri saklausīja tēva balss intonāciju, reizē lūdzošu un brīdinošu.

Puikas nogaidoši lūkojās pretī, un abu sejas pagaidām neatspoguļojās ne pārsteigums, ne ziņkāre.

— Viņu apraka tieši tajā vietā, kur

tu pašreiz stāvi. — Bāliņš ar spieķi norādīja Eldaram zem kā​jām.

Tas ka dzelts palēca sānis. Kaut kas baiss un nepielūdzams bija skāris arī viņu.

Likās, ka cauri zolēm kāptu augšup kāds strāvojums, kas nepatīkami sa​trauca.

— Nebaidies! — Helmārs viņu mierināja, nojauzdams zēna izjūtas. — Pakārtais jau sen ir izrakts un pārvests uz kapsētu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bijis kāds pārdrošnieks, kurš šāvis uz jauno komandantu.

Veselu nedēļu pēc tam Helmārs bija nosvaidījies karstumos. Murgos likās, ka virve pašam žņaudzas ap kaklu. Kas zina, vai toreiz ari nebūtu aizgājis, pārāk vārgs un nespēcīgs viņš jutās. Pie dzīvības noturēja stindzinošās bailes mātes acīs.

Tās likās kā ledos izkalti lāsmeņi, no

kuriem dvesa pretī vēsums, kas nedaudz kliedēja karstuma murgus.

Atsauktais dakteris netika ne pie kādas skaidrības. Tik vien noteica — laikam no nerviem. Būšot par kaut ko stipri satraucies. Vai tikai neesot sūtīts pie cita meistara pēc piena. Ja viņš nejustos tik vārgs, tad būtu protestējis. Sacīt kaut ko tādu par Šternu…

— Pēc piena? — Alnis nesaprata.

— Vai tad meis​tari pilsētā turēja govis?

— Tas ir tāds teiciens, — Helmārs paskaidroja. — Agrākos laikos, kad zellis bija par kaut ko nogrēkojies un meistars pats to negribēja sodīt, tad sūtīja pie kaimiņa pēc piena. Tas tūlīt noprata, kas par lietu, un vainīgo nopēra.

— Barbariskas paražas, — Eldars zem deguna noburkšķēja.

— Manā laikā par šo paražu zināja visi, tikai re​tais to vairs pielietoja praksē.

Nedomādams vairs par zēniem, Helmārs nogriezās no klajuma un devās cauri krūmiem un egļu biežņai. Viņš zināja, ka puikas sekos. Kur citur šie paliks.

Un viņi abi ari kāpa nopakaļ. Šoreiz Alnis bija pirmais, bet Eldars turējās neitrālā attālumā, rūpīgi apsvērdams, kur spert soli. Viņš tiešām saudzēja savas ārzemju firmenes. Pa tādiem čakšņiem var notriekt zoles ātrāk nekā «disenē».

Apvidus bija tas pats, tikai nekas vairs neatgādināja to meža nostūri, kuru Helmārs kādreiz tik labi bija pazinis. Kur vajadzēja būt taciņai, tur tagad biezi saaugusi egļu jaunaudze. Zemākās ieplakās sakuplojuši jauni alkšņu masīvi.

Prātā palikusi sīku apšu un bērziņu piebirusi nokalnīte. Paretam tagad cauri meža zaļumam paspīdēja pa dzeltenam bērzam vai sarkanīgai apsei. Bija sācis rudeņot.

Kad jau likās, ka virziens varbūt nav uzņemts pareizi, kur tie gadi, kopš šajā pusē nav būts, mežs sāka atkāpties un pretī pavīdēja svešāda un reizē tik pazīstama ainava ar tā sauktajām Krauļu priedēm pie vecajām grantsbedrēm. Tās bija sen pamestas un aizaugušas, un tikai padziļā ieplaka zemē vēl liecināja, ka te agrāk rakta grants.

Tur tālāk no grantsbedrēm kādreiz bija vijusies taciņa uz vecāku mājām.

Tagad vairs nav ne takas, ne māju — viens vienīgs nokopts un uzarts rudzu lauks. Vienīgi platās, dzeltenās kaudzes

lauka malā liecināja, ka te vēl nesen vējā viļņojusies labība. Plaša un zeltaina kā bērnības atmiņas. Un Helmāram liekas, ka viņš ir atkal pusauga puika, kas bezbēdīgi lēkā pa grantsbedrēm, nepazīdams rūpju, nenojauzdams kara tuvumu.

Puikas bija pienākuši klāt un nostājušies uz velēnām noaugušās grantsbedres malas. Viņi nogaidoši lūkojās vecajā vīrā, kas domīgi vērās tālumā, it kā savā tuvumā neko ne redzētu, ne manītu. Beidzot Al​nis ieprasījās: — Tēt, tu kaut ko meklē?

Atsēdies uz grantsbedres malas, kur garā, rudens salnu nokostā zāle veidoja sausu paklāju, Helmārs nolika sev blakus spieķi un ērtāk izstiepa stīvo kāju. Un sāka stāstīt. Vairāk sev, brīžam aizmirsdams, ka tepat līdzās atrodas abi puikas. It kā

vajadzētu viņam vēlreiz izstaigāt to dienu gaitas, lai beidzot tiktu vaļā no kaut kā drūma un ļauna, kas bija sekojis pa pēdām visu mūžu. Kā ēna, ko var gan aizmirst, reizēm pat gadiem ilgi, bet no kuras atbrīvoties nav spējis nekad.

Viņš stāstīja, kā pēc nedēļas atgriezies atpakaļ pie meistara. Rokas vēl nespēkā drebēja. Āmurs bieži sita garām sīkajām špeilēm un nagliņām un vairāk pa pirkstiem vien trāpīja. Meistaram bija vērīga acs. Nopētījis puiku pār briļļu malu, viņš noprasīja: «Vai kas atgadījies? Varbūt mājās kāda nelaime?» Viss atkal atdzīvojās atmiņā. Ausīs ieskanējās vāciešu skarbās balsis, acīs rādījās zars, pie kura raustījās pakārtais. Un raudādams viņš izstāstīja, ko tovakar abi ar tēvu

piedzīvojuši, instinktīvi nojauzdams, ka no Šterna nav jābaidās. Meistars tūlīt cēlās, piekodinādams par redzēto nevienam nestāstīt, noraisīja ādas skoteli un izsteidzās ārā. Pēc brīža viņa uzkum- pusī mugura jau aizslīdēja gar logu.

Drīz pēc tam ienāca meistara sieva, nolika uz galdiņa viņam priekšā prāvu maizes šķēli ar sviestu un biezpienu un krūzīti saldas, garšīgas kafijas. Tādus gardumus reti bija dabūjis nobaudīt. Sīka un izkaltusi, viņa atsēdās pretī un laipnām, dziļi dobumos iegrimušām acīm noraudzījas zēnā. Balss bija klusa un skumīga, kad viņa mierināja: «Nu ko tu, puisīt! Nevajag tā pārdzīvot. Ko lai dara, tagad tādi laiki.» Šāda žēlošana no jauna sadzina acīs asaras. Pievakarē atgriezās meistars,

nomākts, dziļām rūpju rievām pierē. Viņš taujāja, vai puika vēl atceroties to vietu un varot parādīt. Vai tad to varēja aizmirst?

Viņš ne tikai atcerējās priedi un zaru, kurā bija iegrauzusies virve. Pat krāsa palikusi prātā — sarkani rūsgana. Nobrāzuma vietās vēlāk kā asaras bija sa-

stingušas sveķu lāses. Pārāk dzīvi

prātā bija iespiedusies pirmā nejauši redzētā vardarbīgā nāve.

Kādu vakaru viņi turp aizgāja abi ar meistaru. Apskatīja priedi. Arī kapa vieta bija labi saskatāma — cauri pavirši samestajām velēnām blāvoja kailas smil​tis.

«Tādas vietas vajag iegaumet,» meistars pamacīja. «Pienāks laiks, kad viņus kā varoņus guldīs brāļu ka​pos.»

Helmāra uzticība pret meistaru bija tik liela, ka viņš šos vārdus uzņēma kā pravietojumu, saprazdams, ka tuvojas lieli notikumi.

Kopš tā vakara meistaru un mācekli saistīja savstarpēja uzticēšanās. Kā tikai puika manīja ko aizdomīgu, tā visu pastāstīja Sternam.- Pēdējā laikā arvien biežāk dažādas vienības devās cauri

pilsētai. Arī mežos kļuva nemierīgāk, partizāni uzbruka vācu karavīru un mašīnu kolonnām. Kuldīgā bija ieradusies speciāla karaspēka daļa, kas paredzēta cīņai pret partizāniem.

Tad Helmārs atcerējās novērošanas torni mežiņā netālu no tēva mājām. Turpat blakus uzcēla baraku, kurā iekārtojās pārdesmit kareivji. Vecāki vīri no Kriegsluftwaffe. Viņi pastāvīgi dežurēja tornī.

Helmāra tēvam tagad nācās apkalpot šo nodaļu. Nu gan vairs nevajadzēja pāris reižu nedēļā doties uz pagastmāju un pieteikties policijā, taču ģimenei un paša saimniecībai tagad laika atlika vēl mazāk.

Te vajadzēja braukt uz pilsētu pēc produktiem, te atkal jāved vācieši uz

citiem novērošanas punktiem, kur viņi salīdzināja ziņas, jāsaskalda malka virtuvei un jādara citi darbi, un mātei bija jāmazgā veļa. Protams, par velti.

Kad tēvs bija darbā, arī Helmārs drīkstēja uz turieni aiziet. Vācieši pret viņu bija draudzīgi, ļāva uzturēties barakā un dežūrtelpā, kur piramīdā bija saslieti ieroči. Taču visinteresantāk bija tornī, kur zēns drīkstēja skatīties caur lielo tālskati uz statīva. Kas par elpu aizraujošu skatu pavērās uz pilsētu, uz zilajiem Ventas līkumiem un tālumā aizdūmakoto meža masīvu! Turpat blakus bija novietots balsta ložmetējs un vairākas kastes ar patronām.

— Vēsturiska vieta, — Eldars nekaunīgi pārtrauca viņa nesteidzīgo stāstījumu. — Brīnos, kā jūs mūs vēl

neesat līdz turienei aizvilcis.

— Torņa sen vairs nav. Droši vien kara pēdējās dienās nogāzts.

— Zēl gan, — puika novīpsnāja, un viņa balsī ne​varēja nesaklausīt ironiju.

Alnis naidīgi nolūkojās savā pretiniekā, taču atturējās kaut ko sacīt.

Gan tēvs pats atcirtīs pretī, ja uzskatīs par vajadzīgu.

Taču Helmārs atsāka stāstījumu, it kā baidīdamies pazaudēt atmiņu pavedienu.

Turpināja viņš tādā pašā nesteidzīgā garā, lai nepalaistu garām kādu sīkumu, kam vēlāk varētu izrādīties svarīga nozīme.

Viņš stāstīja par to, kā meistars katru rītu izprašņājis, kas jauns. Ko darot viņa vācieši.

«Ko nu šie dara!» viņš tādās reizēs vienmēr pacen- tās braši atbildēt. «Stāv

postenī, spēlē blūmīzerus, reizēm pašauda.»

Tas viņiem bija kā rituāls. Tas pats jautājums, tā pati atbilde. Kādu rītu Šterns pēc parasta teiciena vēl piebilda: «Redzi, tie tavi vācieši, cik es zinu, vienam otram tomēr traucē. Es tev gribētu uzticēt kādu pienākumu.»

Puikam to tikai vajadzēja. Likās, pat mati uz galvas bija saslējušies gaisā kā gailēnam sekste aiz pārliekas iedomības un lepnuma.

«Tev vajadzēs nodot zīmīti kādam cilvēkam. Tikai par to neviens nedrīkst zināt. Arī tēvs ne,» meistars piekodināja.

Vai nu viņš kāds maziņais, ka nesaprot. Šo to dzīvē jau paspējis piedzīvot.

«Bet, ja zīmīte nokļūs vāciešu nagos,

tad labi neklāsies ne tev, ne man,» meistars vēl nobrīdināja. «Un tam trešajam arī. Svešam nebūtu ieteicams taviem vāciešiem rādīties acīs, bet tevi viņi pazīst. Tev neviens uzmanību nepievērsīs.»

Zīmīte bija jānodod tajā pašā vakarā.

Svešais gaidīšot mežmalā pie Krauļu priedēm. Pie vecajām grantsbedrēm.

Tikko ticis vaļā no mātes vērīgajām acīm, viņš bija meties pa taciņu projām.

Uzmanīgi apkārt skatīdamies, izkāpaļājis grantsbedres, izstaigājies pa priedēm.

Taču nevienu svešo nekur nemanīja. Tikai vārnas tupēja kokos un apaļām acīm sekoja zēna kustībām, pa reizei skaļi ieķērkdamās. Aiz gara laika viņš salasīja akmeņus un sāka apmētāt putnus. Vesels bars ķērkdams pacēlās gaisā.

Viņš tā bija aizrāvies ar vārnu dzenāšanu, ka nemanīja pienākam svešo.

Satrūkās tikai, kad smaga plauksta uzgula plecam. Apsviedies viņš ieraudzīja padruknu vīrieti apnēsātās drēbēs. Seja bija noaugusi pāris dienu neskūtiem bārdas rugājiem, tādēļ likās melna — kā nemazgāta. Pēc visām pazīmēm spriežot, tam vajadzēja būt īstajam. Tomēr, drošs paliek drošs, vēl noprasīja, kas viņš tāds esot.

Svešais tikai pasmējās, lai dodot vien zīmīti šurp. Atsēdies uz grantsbedres malas, viņš turpat to izlasīja un tūlīt kļuva steidzīgs. Promejot vēl abi vienojās, kur nākamreiz noglabāt zīmīti, ja viņš nevarēs atnākt norunātajā laikā. Pa abiem atrada vecu celmu, zem kura saknēm varēja ierīkot drošu slēptuvi.

— Pirmīt es gribēju uziet to vietu, kur atradās celms. — Helmārs pagriezās pret puikām. — Acīmredzot tas jau sen satrūdējis un sabirzis.

Eldars stāvēja nevērīgā pozā, ar plecu pret priedes stumbru atspiedies. Ar visu savu izskatu viņš pauda pārliecību, ka viņam gar visiem šiem notikumiem, kas sen jau izplēnējuši aizmirstībā, nav nekādas daļas. Lūpas atkal bija savilkušās šķībā smīnā.

— Celma nav, kapa nav…

Nesaprotu, kādēļ tad jūs vedāt mūs uz šejieni?

Alnis gan saprata. Tēvam bija svarīgi visu vēlreiz ieraudzīt savām acīm.

Bet kādēļ viņi nevarēja atbraukt uz šejieni divi vien? Kāpēc bija jāstiepj līdzi vēl šis nekaunīgais puika? Vai tiešām tēvs

nesaprata, ka viņš tikai par visu ņirgājas.

Jau kuro reizi gribējās uzsaukt: nevajag, tēt! Netaisnojies viņa priekšā un nepazemo sevi! Bet vārdi aizspriedās kaklā. Sāpēja aizvainojums, ka tēvs agrāk nekad ar viņu par to nebija runājis. Nebija vedis uz dzimto pusi un stāstījis par saviem puikas gadiem.

Vienmēr aizbildinājies ar nevaļu. Ar to, ka tur vairs neesot ko redzēt. Viss nopostīts un nolīdzināts ar zemi.

Tēvs gramstījās pa kabatām, sameklēja cigarešu paciņu un aizpīpēja. īstenībā pīpēja viņš reti — kad jutās par kaut ko satraukts un sarūgtināts. Ārsti bija aizlieguši. Arī māte vērīgi sekoja. Bet varbūt tagad bija viena no tām retajām reizēm, kad drīkstēja pār​kāpt noteikumus?

Ievilcis pirmo dūmu, Helmārs

manīja, cik saguris viņš jutās. Velti bija censties sevi iztēloties kā pus- auga puiku, kas bezbēdīgi lēkā pa grantsbedrēm. īstenībā viņš bija tikai noguris vecs vīrs, kurš centās atdzīvināt pagatni šiem diviem pusaudžiem, no kuriem viens bija paša, bet otrs kādreizējā drauga dēls. Bet vai puikām viņa patiesība maz bija vajadzīga?

Viņi dzīvoja pavisam citā laikā paši ar savu taisnības iz​jūtu.

Eldaram arī gribējās pīpēt, taču lepnums liedza palūgt. Un tāpat jau zināja, ka nedos. Tādēļ viņš neiecietīgi iejautajās: — Jūs solījāties pastāstīt par manu tēvu, bet pagaidām vēl neesmu dzirdējis ne vārda.

— Pacieties! Visam savs laiks.

Nospiedis neizsmēķēto cigareti pret

papēdi, Helmārs smagi cēlās un devās atpakaļ uz to vietu, kur meža ceļā bija atstājis mašīnu.

7 Nesteigdamās pa to pašu ceļu «vabolīte» ripoja atpakaļ uz Kuldīgas pusi. Sabozies un īdzīgs Eldars kratījās neērtajā sēdeklī, dusmās lamādams sevi par pēdējo aunu, ka ielaidies tādā afērā.

Ar lepnu, nicinājuma pilnu žestu viņam vajadzēja parādīt abiem durvis, nevis tecēt pakaļ kā takšelim, kuram apsolīts kauls.

Un, ko tur liegties, pats sevi neapmānīsi, vienbrīd viņš noraustījās ne pa jokam, kad mašīna iegrieza meža ceļā

un vajadzēja kāpt ārā. Veikli izdomāts, ienāca prātā. Izvilināt viņu no pilsētas ar sadomātu pasaciņu par tēvu, lai tad pa diviem apstrādātu. Spieķis drošā rokā nav peļams ierocis. No tā klibkāja viņš izmuktu, tur pat šaubu nevarēja būt, un sīkais nebija viņam pretinieks. Bet sāpētu paša pazemojums, paša nevarības apziņa, ka dabūjis laisties lapās. Pat fiziskās sāpes ir vieglāk panesamas. Tās pārietu, bet paša mazvērtības apziņa paliktu.

Ko Citronģīmis tur klāstīja par noslēpumiem? Atkal par savu meistaru?

Laikam pamatīgi iesēdies apziņā, ja vēl pēc tik daudziem gadiem netiek vaļā.

Stāstījis anekdotes par vāciešiem? Un kas tur sevišķs? Kad gan cilvēki nav uzjautrinājušies ar anekdotēm. Klausījies Maskavu? Vai nu tas kāds varoņdarbs —

ne pirmais, ne pēdējais. Drīz fričiem būšot kaputt? Lai tikai kravājot čemodānus un pazolējot zābakus, lai basām kājām nav jālaižas uz fāterlandi? Apnicis. Līdz kaklam jau šie kara gadu stāsti. Viens un tas pats, tikai dažādās variācijās.

Nu nē, paldies, viņam pietiek. Lai stāsta visas tās pasakas savam dēliņam, bet viņu lai liek mierā. It kā viņam tik vien būtu jādara kā jāklausās tāda veča pļāpāšanā. Tiks līdz Kuldīgai, tad mierīgi pacels cepuri. Lai meklē bebrus citos ūdeņos!

Ko vecais tur plātījās, priekšā sēdēdams? Ierakumi? Kādi ierakumi! Ak, jā, esot aizsūtīts tranšejas rakt. Bijis vien jāiet, uz visiem ielas stūriem izlīmētas pavēles. Par nepaklausību draudējis sods pēc kara laika likumiem. Noteiktajā laikā

pilsētas laukums pildījies kā Dižmāras tirgus.

Sazin kur toreiz atradās tirgus placis?

Vajadzētu pajautāt, bet labāk tomēr ne.

Aizrunāsies atkal tādos sīkumos, ka līdz vakaram nebeigs. Drīz būs Kuldīga, un tad viņš izkāps. Otrreiz viņš tāds muļķis vairs nebūs, ka ļaus sevi ievilināt šajā smirdošajā kastē, no kuras vairāk par sešdesmit droši vien nevarēja izspiest.

Beigās izrādīsies, ka nebūs pat nekā tāda, ar ko čaļiem palielīties. Sāktu atklārēt visas tās pasaciņas par veco meistaru, par ugunsgrēku un pakārto, kā tad šie zviegtu par viņa naivumu, ka spējis visam tam no​ticēt.

Citronģīmi un viņam līdzīgos esot apsargājuši vācieši brūnās uniformās no tā saucamajām Tod vienībām. Tālāk, pārsimt

metru no racējiem, bijusi otra ķēde, it kā lai nosargātu viņus no partizāniem. Taču īstenībā lai nevienam neienāktu prātā bēgt.

Nu nē, viņu gan nebūtu piespieduši darīt to, ko nevēlas. Gan kaut kā būtu izgrozījies. Ne velti tēvs mēdza uzsvērt, ka tas, kuram esot galva uz pleciem, pat ellē nepazu- dīšot.

Kas tā par meiteni sīkām biželēm kā peļu astītēm? Strādājusi līdzās, tādēļ viņš kā puika nav gribējis izrādīties mīkstčaulīgs. Priekšā rakusi kāda sieviete, kura bieži stājusies, balstīdamās pret tranšejas malu un ar roku ķerdama pie sāniem. Ar katru dienu viņai kļuvis sliktāk, tādēļ kādu rītu vairs nav ieradusies. Tas tā varēja būt, taču kāda viņam, Eldaram, gar visu to daļa? Simtiem un tūkstošiem cilvēku kara laikā rakuši

tranšejas, un nevienam nav tiesību prasīt, lai viņš par visiem zinātu un interesētos.

Vienmuļi dūca mašīnas motors, vienmuļi plūda gar ausīm īdzīgā veča stāstījums. Prātā nāca paša tēvs, stalts, lepns, viegli sirmot sākušiem deniņiem.

Un dīvaini — viņš nemaz nelikās ne vecs, ne savītis, tikai ar gadiem kļuva vēl cienīgāks. Pat rēta pāri pierei nevērta viņu neglītu. Drīzāk vīrišķīgu. Kaut gan, ja labi padomā, bija apmēram vienādā vecumā ar šī te mem- mīša senci. Kāds tēvs, tāds dēls — abi vienādi.

Tuvojās Kuldīga. Nomales mājiņas strauji nāca pretī, un sirds neapzināti iesmeldzās, alkdama pēc mājas siltuma un omulības. Tūlīt viņš uzsitīs klibiķim uz pleca un nevērīgi uzsauks: «Ei, vecīt, piebremzē savu klaberkasti! Mans tālāk

vairs nebrauks. Manam ir svarīgākas darīšanas.» Lai vēl pāršļūc pāri krustojumam, būs mazāk jākāto kājām. Var arī vēl nākamajam.

Uz kurieni šis griežas! Taisni iekšā pie skolas. Kas tie par pekstiņiem! Nu nē, šite viņš ārā nekāps. Nav nekādas vajadzības. Pirmās stundas tik un tā noka​vētas, kādēļ velti kaitināt učukus.

Skolā toreiz bijis iekārtots evakuēto pārsūtīšanas štābs? Kāds štābs, kāda pārsūtīšana! Neko nevar sa​prast.

Un tikai pamazām Eldaram nonāca līdz apziņai šo vārdu nozīme. Pārāk pavirši viņš bija klausījies, aizņemts ar savām domām. Cik tālu viņš bija dzirdējis? Ak, jā, par tranšeju rakšanu apkārt Kuldīgai.

Kādu pievakari rakšanas darbi tikuši

pārtraukti agrāk nekā parasti un visiem likts nostāties kolonnā pa pieci. Pie tranšejām piebraukušas vairākas mašīnas.

Vienai uz jumta bijis uzstādīts skaļrunis, bet no otras izkrautas un atvērtas vairākas kastes. Pa vienam bijis jāiet klāt, un vācietis iedevis piecas cigaretes un tabakas paciņu «Lācītis». Bilde virsū bijusi skaista, taču iekša tikai saberzti tabakas kauli. Pēc tam pa skaļruni ticis nolasīts paziņojums skaidrā latviešu valoda, kas nākamajā rītā jāņem līdzi.

Apakšveļa vienai maiņai, bļodiņa, karote un pārtika divām trim dienām. Viņus pārvedīšot uz citu vietu, un neviens tik drīz mājās netikšot. Kā pārgājienā. Tikai tā piebilde — vēlāk viņus apgādāšot armijas virtuve. Un lai neviens nemēģinot izvairīties, jo tas esot darbs, ar ko varot,

kaldināt Lielvācijas uzvaru. Par to fīrers neaizmirsīšot un čaklākos apbalvošot. Bet, kuri mēģinot visādi izlocīties, tikšot uzskatīti par sabotieriem un no​šauti. Šis tūlīt skrējis pie sava meistara, to jau varēja domāt. Tēvs arī licis uz viņu paļauties, jo Šternam esot pazīšanās. Pats neko palīdzēt nevarot. Labs pa- pucītis, neko sacīt. Meistars aizkūpinājis vienu no puikas atnestajām cigaretēm un klusi norūcis: «Fū, kāds draņķis!» — tad painteresējies, vai uzvārdus un adreses pierakstījuši. Bet vācieši laikam paļāvušies uz agrāk sastādītajiem sarakstiem.

Meistars ieteicis uz pulcēšanās vietu labāk neiet. Gan kaut ko izdomāšot.

Otrā rītā šis teicis, ka vienīgā izeja esot iestāties «Latvijas jaunatnē». Tā esot

nesen nodibināta organizācija, un tās vienības darbojoties vidusskolā. Tur nepārtraukti ieradušies un atkal devušies projām bēgļi, kas caur Ventspili un Liepāju evakuējušies uz Vāciju. Viņi bēguši no frontes līnijas, kas neglābjami tuvojās. «Latvijas jaunatnes» vienību uzdevums esot bijis apkalpot šos cilvēkus, izvietot pa telpām, palīdzēt iekraut un izkraut bagāžu un pavadīt uz staciju. Sajā organizācijā pieņēma zēnus un meitenes vecuma no desmit līdz astoņpadsmit gadiem. Tātad tieši tas vecums, kuram Helmārs ar saviem četrpadsmit gadiem atbilda.

Zapiņš stāvēja kā piekusis zirgs, malā nodzīts, taču neviens no tā pat nedomāja izkāpt. Atspiedis plecus sēdeklī, braucējs bija nodevies atmiņām.

Pat sirmais, pret Eldaru pavērstais pakausis likās savilcies domīgās krunkās.

Tad Citronģīmis negribīgi turpināja, it kā spiestu šo kāds atzīties visos grēkos un gā​jienos: — Latvijas jaunatnes organizāciju vadīja kāds klibs, frontē ievainots leģionāru unteroficieris.

Pirmais jautājums, kādēļ gribu iestāties «Jaunatnē». Bet mani jau bija samācījuši.

Atbildēju, ka strādāju līdz šim pie tranšeju rakšanas, bet vecāki gatavojas evakuācijai. Tā kā nav zināms aizbraukšanas laiks, tad baidos nokavēties un palikt viens. Tālāk jau gāja vienkāršāk. Uzskaites kartītē atzīmēju uzvārdu, vārdu un dzimšanas gadu. Lika apsolīties, ka uzticīgi kalpošu Lielvācijai un būšu disciplinēts organizācijas

biedrs. Un ziņošu par visu, kas liksies aizdomīgs. Tad iedeva rokas apsēju un lika doties uz vidusskolu. Tā es, bijušais pionieris, kļuvu par šīs organizācijas biedru.

Alnis nemanot sarāvās. Eldars smīnēdams noskatījās viņā un ar ļaunu prieku pie sevis nodomāja: «Tā gribēja sariebt man par sazin kādiem tur tēva grē​kiem. Ahā, nu pašam sāp! Kam niez, lai kasās.»

Bet Citronģīmis, kurš bija uztiepis viņiem abiem šo nepatīkamo situāciju un muļķīgos pārbraucienus no vienas vietas uz otru, steidzās stāstīt tālāk, it kā pēc iespējas ātrāk gribētu tikt pāri nepatīkamajām atmiņām. Ir gan reizēm savādi šie pieaugušie. Kam viņam vajadzīga šī grēksūdze?

— Mani iedalīja otrajā grupā, — Helmārs turpināja. — Mums pastāvīgi bija jāatrodas vidusskolā, jāsagaida un jāpavada caurbraucēji. Bija jādežurē arī pa naktīm, jāuzmana sētā mašīnas, bet dienās jāpalīdz gatavot ēdienu un jāuzkopj telpas. Darba bija daudz, tā ka līdz mājām aizskriet vairs nebija ko domāt.

Augstākais, ja paretam aizmanījos līdz meistaram. Tur mani vienmēr gaidīja kā paša dēlu.

Tā es nostrādāju vairākas nedēļas.

Bēgļu bija daudz. Lielākoties virsnieku ģimenes ar bērniem. Braucā gan personīgās, gan valsts mašīnās. Visas pieblīvētas ar koferiem un saiņiem. Bet tad noteica, cik lielu svaru katra ģimene drīkstēja ņemt līdzi. Cilvēki lādēdamies saiņoja ārā mantas un pameta tās, kur

pagadījās. Daži mēģināja kaut ko pārdot, tikai nebija pircēju. Par šīm mantām neviens vairs nelikās zinis. Tās varēja ņemt, kurš gribēja.

Eldars spilgti spētu iztēloties mašīnām pieblīvēto skolas pagalmu ar tam apkārt kaudzēs samestām kastēm, saiņiem un pat vecām mēbelēm, taču negribēja. Ne prātā viņam nenāca piepūlēt savu galvu un kaut ar vienu jautājumu piepalīdzēt stāstītājam, lai tādā veidā neizrādītu savu ieinteresētību.

Viņš, par spīti, neklausīsies un uzsvilpos pirmo prātā ienākušo me​lodiju.

Kādu vakaru pagalmā sabraukušas vairāki desmiti mašīnu. Lai brauc vien, kāda viņam daļa. Kādas piecas vai sešas bijušas ugunsdzēsēju mašīnas, pārējās — pārsegtas ar brezentu un piekrautas kastēm

un mai​ siem. Tas tūlīt esot piesaistījis puiku uzmanību. Hā, it kā nekad mūžā nebūtu redzējuši pielādētas mašīnas.

Tonakt Helmārs kopā ar citiem zēniem bijis nozīmēts uz dežūru. Ātri viņi vienojušies, ka vajadzētu izpētīt, kas tajās kastēs. Taču tās bijušas tik smagas un pamatīgi aiznaglotas, ka neesot izdevies atdabūt vaļā. Bijis jābaidās arī, lai nesaceltu pārāk lielu troksni. Toties otrā mašīnā palielās papīra pakās viņi uzgājuši spēļu kārtis. Paķēruši katrs pa pāris komplektiem un. atplēsto paku veikli paslēpuši starp pārējām, lai pirmajā acu uzmetienā nekas nebūtu manāms. Vēlāk ieguvumā dalījušies ar citiem zēniem, tikai norunājuši ātrāk nespēlēt, kamēr mašīnas nebūs aizbraukušas.

Taču tās neizkustējās ne nākamajā rītā, ne dienā. Cilvēki, kas atbraukuši ar šīm mašīnām, nervozējuši. Kaut kur gājuši, kaut ko prasījuši, taču atgriezušies gariem ģīmjiem.

Nākamajā naktī zēniem esot patrāpījies vēl labāks ķēriens. Vienā mašīnā zem brezenta pie pašas kabīnes viņi uzgājuši cieši piebērtus maisus.

Paārdījuši vīli, sākušas birt ārā baltas smiltis. Kāds zēns uzmanīgi pagaršojis — cukurs. Šī kārotā, taču kara laikā tik reti dabūtā manta. Nu visi metušies ēst saldo masu pilnām mutēm, kamēr sācis šķebināt.

Droši vien pretīgs paskats, ja pavērotu no malas. Kā izsalkušu lopu bars, kas metas uz zaļu zāli. Tikai uz brīdi Eldara apziņā uzplaiksnīja šaubas, vai viņš šādā situācijā būtu spējis noturēties pretī

kārdinājumam.

Aļņa tētis, priekšā sēdēdams, nevarēja manīt un pēc sejām noprast, kā puikas uztvēra teikto. Viņš turpināja stāstīt, kā esot sameklējuši ko nu kurais — cits tukšu kārbu, cits papīra kuli. Kam neesot bijis kur likt, bēris cukuru tāpat kabatās. Nesuši nobēdzināt un līduši atkal.

Līdz maiņas beigām maiss bijis tukšs.

Otrā rītā, pasprucis pēc dežūras brīvībā, Helmārs aiznesis sazagto cukuru meistaram. Sevišķi priecīga bijusi viņa sieva. Šterns gan aizdomīgi noprasījis, kur tad šis pēkšņi kļuvis tik bagāts. Vajadzējis vien izstāstīt visu par aiznaglotajām kastēm un maisiem.

«Kas tajās kastēs varētu būt?» kurpnieks minējis. «Droši vien ved projām kādas mašīnu daļas. Būtu labi, ja

varētu šo transportu aizkavēt.»

Kad otrā rītā Helmārs atkal ieradies pie viņa, pirmais jautājums bijis, kā ar mašīnām. Vai nav aiz​braukušas.

«Turpat vien stāv,» puika lielīgi atteicis, bet pašam acis aiz noguruma kritušas ciet.

Domīgi pakasījis aiz auss, meistars beidzot ierosinājis, vai nevarētu to pašu cukuru iebērt mašīnu benzīnu tvertnēs.

Tikai tas saistīts ar lielu risku. Ja pieķeršot, izpestīt no nelaimes nebūšot iespējams.

Puikam miegs tūlīt bijis kā ar roku atņemts. Tālāk viņi visu apsprieduši kā divi prātīgi un pieauguši cilvēki. Kad mašīnas sāks braukt, benzīns skalosies, cukurs izkusīs un aizķepinās karburatoru.

Tādēļ nekur tālu netikšot. Kamēr atradīs

vainu un iztīrīs motoru, var paiet labs laiciņš. Bet kuģi ostā negaida.

«Tikai esi uzmanīgs, zēn!» meistars vēl šķiroties lieku reizi nobrīdinājis. «Ja mani, ka nekas neiznāks, labāk neuzsāc.»

Tonakt Helmāram nav bijis jādežurē.

Atlaidies uz grīdas noklātā guļvietā, viņš prātojis, kā pielavīties mašīnām. Par laimi, pret pievakari sācis pūst auksts vējš un uzdzinis lietu. Sētā neviens labprāt nav gribējis rādīties, un tas atvieglinājis uzdevumu.

Eldaram svilpojums nemanot bija aprāvies. Pret savu gribu viņš sāka dzīvot līdzi, iztēlodamies lietainu nakti, kad lāses grabēdamas sitas pret palodzes skārdu, bet blakus saldā un veselīgā pusaudžu miegā šņākuļo citi puikas.

Pret pusnakti noklust pēdējie soļi un

durvju čīkstoņa. Tagad tikai uzmanīgi izlīst no guļvietas un manīties pa koridoru projām. Ja satiks kādu no dežūrgrupas, sacīs, ka saēdies par daudz sazagto cukuru un sasāpējies vēders. Viņu gan izsmies, tomēr noticēs, jo ar vienu otru tā jau bija gadījies.

Tagad tikai uzmanīgi uz izeju. Taču ne koridorā, ne dežūrtelpa neviena nav.

Nolīduši skolas pagrabā,, puikas aizrautīgi rauj vaļā kāršu spēli. Kaut gan paši bija svēti nosolījušies nespēlēt, kamēr mašīnas nebūs projām. Jo labāk Helmāram.

Sejā iesitas slīpas lietus šaltis.

Bailes kā skudriņas pārskrien mugurai.

Turpat līdzās — baznīcas pagrabā stāvēja vairāki zārki. To viņš pats dienā caur logu bija redzējis, un tas biedēja vēl vairāk

nekā iespēja tikt pieķertam nozieguma vietā.

Ir tik tumšs, ka pāris soļu attālumā nekas nav saredzams. Rokas gramstās gar mašīnas bortu, līdz beidzot satausta tvertnes kakliņu.

Vāciņš stingri uzskrūvēts, pirksti stingst lietū un dzestrajā vējā. Kamēr at- skrūvē vāciņu, kamēr iekāpj kravas kastē un piegrābj konservu kārbu ar cukuru… Bet laiks strauji iet. uz rīta pusi. Šajā brīdī viņš patiesi nožēloja, ka līdzās nav drauga, uz kuru varētu paļauties. Viņš pat nezināja, kur Harijs tobrīd varētu atrasties.

Meistars bija panācis, ka viņš pārstāja satikties ar citiem Kuldīgas puikām, baidīdamies, lai kadā atklātības brīdī Helmārs neizpļāpā ko lieku.

Pagalam nomocījies un izmircis, pret

rītu viņš ielien sava guļvietā… Kādā guļvietā, Eldars attapās. Tfī, ka tevi nelabais! Tāda kā apmātība! Vai tikai šim klibajam velnam nepiemita hipnozes spējas? Tad viņš var izrādīties kā tauriņš, kas notverts ķeramajā tīkliņā. Labi, ka skolā noskanēja zvans un sīkie pirmie grūstīdamies un klaigādami izbira pa durvīm. Kā zirņi no vaļā pasprukuša maisa. Viņš tūlīt pagrūdīs Alni sānis un svempsies ārā. Labāk tad sēdēt klasē nekā ļaut sevi apmuļķot ar visādām pasakām.

Pirmās stundas nokavējis? Nu, un tad?

Gan jau učukiem kaut ko noklārēs. Nav jau pirmā reize.

Viņš pagriezās pret blakussēdētāju, un gribot negribot sanāca smiekli. Cik svarīgs un nopietns tagad sēdēja sīkais. It kā pats būtu veicis sazin kādu

varoņdarbu, nevis viņa papucītis. Tad ta varonība — sabērt benzīna bākās cukuru… Ha, nenāktu par nāvi arī viņam kādreiz nogāzt līdzīgus podus. Vispirms jau Šķī​bajam, kurš tā lielījās ar savu jauno javiņu. Redzēs, kādu ģīmi šis rādīs, kad braucamais tikai šķaudīs un klepos, un nekustēs ne no vietas.

«Ko tur tas Citronģīmis vēl vervelē,» pēc iespējas īgnāk Eldars nodomāja, lai nevajadzīgi neiejūsminātos. Nepaķers vairs uz muļķa. Diezgan. Lai pasauc sīkos un stāsta tiem. Tie sajūsmā sitīs plaukstas un spiegs līdzi. Un pēc tam skries pie audzinātājas, lai atstāstītu, cits citu pārkliegdami, kas viss nav noticis pašu skolā. Viņš no bēbīšu vecuma jau sen ir ārā.

Otrā rītā? Paklausīsimies vien, kas

tad īsti tai otrajā rītā atgadījies. Izrādās, nekas sevišķs. Puika tikai nobijies kā diegs un skrējis sētā skatīties, vai nav palikušas kādas pēdas. Jo nesot arī izbārstījies cukurs. Taču lija lietus. Tas visu izkausējis.

Vakara pusē pirmās devušās projām ugunsdzēsēju mašīnas. Beidzot gaidītā atļauja tikusi saņemta. Tām drīz sekojušas pārējās. Aizbraucēji nākuši ārā ar saiņiem un pekelēm un sākuši iekārtoties kravas kastēs zem brezenta pārsegiem.

Viss noritējis gludi un mierīgi, tikai kāda sieviete sacēlusi brēku par noplakušajiem cukura maisiem. Viņa piesaukusi šoferi par liecinieku, taču tas tikai atmetis ar roku. Lai ēdot vien veseli, pietikšot viņiem arī. Drīz visa kolonna garā virtenē izlīgojusi ārā no pagalma. Vai kāda

mašīna tikusi līdz Liepājai, to Helmārs nezinot. Bet tās, kuru tvertnēs viņš sabēris cukuru, pēc dažām dienām trosēs esot pārvilktas atpakaļ. Tā beidzies šis gājiens ar cukuru.

Nu, bet tālāk? Pienācis augusts, aizvien vairāk pieplūduši bēgļi.

Vidusskolas pagalms vārījies kā raganas katls. Visi nervozi, ātri aizkaitināmi. Visi steidzas. Bet naktīs, kad satumsa, varēja dzirdēt tālīnus pērkona grāvienus.

Liepājas pusē plaiksnījās tāda kā rūsa.

Paklīdušas runas, it kā Liepājā esot izcelts desants, taču neviens neko skaidri nav zinājis. Šādā jūklī neesot bijis ko domāt pat līdz meistaram aizskriet. Kādu rītu Helmārs esot izsaukts uz de- žūrtelpu, tur viņu gaidot pavecāka sieviete. Pirmā

doma — māte. Jau ilgāku laiku viņš nebija redzējis nevienu no savējiem. Taču tā izrādījusies meistara sieva. Lai izraujoties uz brīdi un aizskrienot līdz darbnīcai. Esot kaut kas svarīgs sakāms.

Kad pēc stundas, atprasījies vecākajam dežurantam, viņš jau sēdējis parastajā vietā uz ķeblīša pie zemā kurpnieka galdiņa, meistars ilgi un domīgi burzījis zodu. Esot nācis ausīs, ka visus zēnus un meitenes no «Latvijas jaunatnes» vienībām pārsūtīšot uz Vāciju, tikko aizbraukšot pēdējie izceļotāji. Lai skrienot vismaz pie vecākiem atvadīties, citādi varot iznākt, ka vairs neredzēsies.

Tēva sēta pa Helmāra prombūtnes laiku bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Ap pajūgiem līkņāja sveši vīri, bet aiz mājas aplokā ganījās zirgi. Tēvs panāca

pretī uz lievenēm, esot redzējis pa logu Helmāru nākam. Veselīgā, vienmēr dzīvespriecīgā seja likās tāda kā sakritusies, acis raudzījās pretī tramīgi.

Tēvs vedināja puiku dārzā, lai pārmītu kādu vārdu. Māja bēgļu pilna, bet istabā pie mātes esot ārsts. Nē, nē, vēl jau nekas neesot, laikam tikai par daudz sastaipījusies. Un smīns Helmāra sejā izzudis pats no sevis, kad viņš jau taisījies pajautāt, kas tad šoreiz atskrējis — puika vai skuķis. Viņš bija ieradies, lai uzkrautu uz vecāku pleciem vēl savas rūpes arī.

Tēvs nekādu padomu nezināja. Grūti kādu noslēpt, ja māja svešu ļaužu pilna.

Citādi kaut stallī izraktu bedri un saliktu virsū sienu. Atlika vienīgi paļauties uz veco Šternu un viņa sakariem. Viņi šķīrās, nenojauz- dami, ka šī tikšanās bijusi

pēdējā. No mātes tā arī nav iznācis atvadīties.

Smagu nojautu mākts, Helmārs atgriezās atpakaļ pilsētā. Bērnišķīgā iedoma par tēva visspēcību, kas vēl turējās apziņā, bija pagaisusi, atstājot kārtējo tukšuma* sajūtu.

Pagaidām viss vēl palicis pa vecam.

Tas pašas dežūras vidusskolā, tie paši pienākumi. Augusts jau tuvojās beigām, kad atkal pienāca ziņa no meistara. Un, tāpat kā pirmajā reizē, to atnesa viņa sieva. Un atkal viņš sēdēja šaurajā un tomēr tik mājīgajā meistara darbnīcā un uzticības pilnām acīm vērās Šternā, gai​dīdams, ko viņš sacīs.

«Ir viena iespēja, zēn!» Kā izlemt nevarēdams, meistars te norāva brilles no kalsnā deguna, te atkal stutēja tās atpakaļ.

«Rītvakar vidusskolā jāierodas leģionāru grupai, tā ap cilvēku trīsdesmit. Visi formās. Ievēro vienu — garu, plecīgu, ar saitē pakārtu roku. Tas būs viņu komandieris. Pasaki tikai, ka Šterns sūtījis, pārējo viņš zinās. Varbūt paņems tevi savā vie​nībā.»

Meistars smagi nopūtās, tad, kā sevi mierinādams,, piebilda: «Kas zina, vai tā ir labākā izeja. Lai nu kā, vismaz, pagaidām no izsūtīšanas būsi glābts.»

Tad meistara sieva no mazītiņa kambarīša, kur viņi abi mitinājās, iznesa pašas adītu zaļu vilnas svīteri. Tāds palielāks esot iznācis, bet gan jau noderēšot. Kas zina, pa kādiem ceļiem vēl iznākot klīst. Lai vis​maz neesot jāsalst.

«Saudzē sevi, zēn!» Meistars vēl

pārlaida platu plaukstu puikas vājajam pakausim. «Un mācies izturēt. Ko reizēm nevar panākt ne ar kādiem līdzekļiem, to panāk ar izturību.»

Tas bija pēdējais padoms, ko Šterns atvadoties deva ceļā līdzi. Abi ar sievu vēl iznāca uz zemajām lievenēm pavadīt un ilgi nolūkojās pakaļ.

Spalgi ieskanējās skolas zvans, pārtraucot pēdējos vārdus, un sīkie spiegdami sabira atpakaļ klasēs. Vecā ēka ieslīga darbīgā klusumā. Eldars skaitās uz sevi, ka atkal palaidis garām kārtējo izdevību. Tagad bija par vēlu izkāpt, lai nemanīts iešmauktu skolā. Tāds kā aptaurēts. Klausās visādos notikumos, kas sen jau nosirmojuši un no ļaužu atmiņas pagaisuši un kam šodien vairs nav nekādas nozīmes. Viens gan tiesa — kaut kas lika stāstītajam noticēt, par spīti visai neticībai. Vai gan citādi būtu tik ilgi klausījies. Varbūt tādēļ, ka svešais necentās lielīties un parādīt sevi labākā gaismā. Uzticību radīja tie daudzie sīkumi, ko nevarēja sagudrot, lai kā darbotos iztēle, un kurus varēja minēt tikai zinātājs.

Alnis arī klusēja kā ūdeni mutē

ieņēmis, ne ar vārdu nepalīdzēdams papiņam. Kā tāds klēpja sunītis — kur nosēdina, tur paliek. Būtu viņa, Eldara, teikšana, visus tādus vajadzētu tēst un mācīt. Lai kļūst par cilvēkiem. Kā viņš necieta tīriņos un paklausīgos! Ja kāds spēja aizraut, tad tikai stipra rakstura cilvēks. Kā tēvs, kurš vienmēr zināja, ko grib panākt.

Ap sešiem vakarā beidzot atskanējuši smagi soļi, Helmārs turpināja pārtraukto stāstījumu. Viņš pabāzis galvu pa durvīm — garām pa koridoru gājuši leģionāri.

Visiem galvā vācu cepures, uz pleciem šineļi. Taču vairākiem zem tiem apakšā varēja manīt privātu apģērbu. Sterna aprakstīto cilvēku starp viņiem nema​nīja.

Un tad Helmārs viņu ieraudzīja. Viņš stavēja pie ārdurvīm, ar plecu pret

stenderi atspiedies, un domīgi pūta dūmus gaisā. Mugurā raibais maskēšanās tērps.

Drošības pēc puika tomēr pagāja garām, it kā pagalmā ko meklētu, un pie stūra griezās atpakaļ. Nu viņš svešo varēja apskatīt labāk. Lūpas plānas un asas, vaibsti stingri. Bet acis jautras. Un pāri tām tumši uzacu loki. Mati paīsi apgriezti un uz pakauša puiciski slējās stāvus.

Nevajadzēja nemaz pētīt kaklā pakārto roku. Tāds un tikai tāds puikas iztēlē varēja iz​skatīties īsts komandieris.

Nu Helmārs droši gāja klāt un īsi pateica savu sakāmo. Komandieris viņu vērīgi nopētīja samiegtām acīm, tad izpūta dūmus un sacīja: «Tāds pasīks tu gan esi, balodīt, bet ko lai dara. Būs vien jāpieņem.»

Tā Helmāram pielipa iesauka

Balodītis.

Komandieris piekodināja, lai esot gatavībā, jo grupa tikai uz pāris stundām ienākusi vidusskolā atpūsties un pie reizes par brīvu paēst. Drīz došoties tālāk.

Nu puika dīdījies ka uz adatām.

Bijusi tikai viena doma — kaut nenokavētu, kaut neaizsūtītu kādā spe​ciālā uzdevumā.

Pagāja stunda, pusotras, kad durvis pavēra gadus sešpadsmit vecs puika apaļīgu seju un sārtām meitenes lūpām.

Lielās, mazliet izvalbītās acis likās neparasti dzidras. Vienīgi pāri pierei stiepās neglīta rēta. Svešais pamājis ar roku, un Helmārs sapratis, ka ir laiks.

Pirmo reizi pa visu šo laiku Helmārs Bāliņš pa​griezās pret Eldaru un sacīja: — Tas bija tavs tēvs.

8 Helmārs pagrieza savu «vabolīti» turp, uz kurieni toreiz devās vienība, — pāri Ventas tiltam Rendas virzienā. Viņš asi izjuta saspīlēto klusumu aizmugurējā sēdeklī. Neslēpts naidīgums saldēja pakausi un plecus. Zēni turējās, katrs savā stūrī ierāvušies. Sabozušies un nerunīgi.

Alnis, kurš parasti bija tik atsaucīgs un uzticības pilns, tupēja kā ezis, sevī ierāvies, asas īgnuma adatas pret pasauli pavērsis. Un tas otrs arī — tā vien prāto, kā iedzelt. Pārāk atšķirīgi raksturi un dzīves uztvere. Tādi nekad nespēs atrast kopīgu valodu. It kā tēvu nesamierināmo naidīgumu tagad būtu pārņēmuši dēli.

Bet sākumā taču bija pavisam citādi,

kad viņš — kā gadus četrpadsmit vecs puika — pievienojās vienībai. Lūk, Alekšupītes līkums, kur kā lāpa kādu nakti: bija aizsvilusies Kazbuka māja. Aiz muguras kā vasaras rūsa plaiksnījās sarkanie dakstiņu jumti.

Riepas nošvīkstēja uz vecā akmens tilta, bet atmiņā ieskanējās pavisam cits troksnis — smaga dunoņa, ko sacēla zābakos ieautās kājas. Pa labi baltas putas vērpa Ventas rumba. Likās, ka sejā iesistos spirgta ūdeņu elpa.

Tās vairs nebija piedzīvojumu alkas, kas toreiz aizrāva elpu, soļojot pāri vecajam akmens tiltam. Sāpīgs žēlums aizžņaudza kaklu un lika atskatīties, it kā uz mūžu nāktos atvadīties no dzimtās puses. Gribējās steigties atpakaļ pie vecā meistara un noslēpties viņa šaurajā,

mājīgajā darbnīcā. Meklēt glābiņu un tverties pie mātes kuplajām, siltas dzīvības pilnajām drēbēm. Bet nežēlīga notikumu gaita viņu rava projām no bērnības un mājām. Kā sīku ūdens pilienu straume aizrauj pari rumbai. Nekur tālāk nebijis, ja neskaita tās pāris ciemošanās reizes Graudupē pie krustmātes, viņštagad bija spiests doties līdzi svešiem, skarbiem vīriem, nezinādams ne vienības tālākās gaitas, ne nolū​kus.

Pilsēta jau palikusi aiz muguras. Lūk, koku puduris, kur vienība bija apstājusies uz nelielu atelpu. Visi sasēdās kur kurais, tikai komandieris palika stāvot. Viņš brīdināja, ka būšot vēl jāiet labs gabals, kamēr nonākšot galā. Tur palikšot ilgāku laiku, varbūt pat visu ziemu. Kas domājot citādi, varot griezties atpakaļ, kamēr vēl

neesot aizgājuši pārāk tālu no pilsētas.

Braukdams garām koku skupsnai, Helmārs pie​bremzēja.

— īstenībā tikai šeit mani uzņēma vienībā par pilntiesīgu locekli.

«Tad vēl viens jautājums,», komandieris bija vērsies pie pārējiem.

«Ko iesāksim ar zēnu? Kuldīgā viņam

palikšanas vairs nav.»

Helmārs toreiz bija nosarcis, juzdams sev pievērstus daudzu acu skatienus. Kāds zem deguna noburk​šķējis: «Drīz mums te būs bērnudārzs, nevis kaujas vie- aiība.»

Tad komandieris lika balsot, pirmais paceldams roku. Gausi, kā negribīgi sāka slieties augšup raupjas vīru delnas, kas vēl nesen bija strādājušas smagus lauku darbus. Tajā brīdī droši vien daudzi atcerējas savus dēlus un pamestās ģimenes. Izrādījās, ka atturējies bija tikai viens. Tas pats gaišmatainais puika ar rētu pāri pierei, kurš bija skolā viņu sameklējis un pasaucis.

«Ko tad tu, Neaizmirstulīt?» komandieris viņam1 pajautāja. «Vienīgais esi pretī?»

«Ko nu es…» Gaišzilo acu skatiens izvairīgi vērsās sānis. «Mani pašu tikai aizvakar pieņēma.»

Tad komandieris pienāca viņam, Helmāram, klāt, pacēla ar veselo roku zēna zodu uz augšu un silti no​teica: «Redzi nu, Balodīt, tagad tu esi pilntiesīgs vienības loceklis. Manā vienībā ir trīsdesmit vīru. Būsi trīsdesmit pirmais.»

Zēna acis bija iemirdzējušās, un viņš sev nosolījās vienmēr izturēties tā, lai nesarūgtinātu savu komandieri un vīriem nebūtu jānožēlo, ka pieņēmuši viņu.

Pēc īsas atpūtas visi slējās kājās, nolēmuši soļot tik ilgi, kamēr neatradīsies naktsmājas. Sastājušies pa divi, viņi turpināja ceļu. Blakus patrāpījās tas otrs puika ar meitenīgo iesauku, un varēja

manīt, ka viņš sevi vērtēja augstāk par Helmāru jau tādēļ vien, ka pāris dienu agrāk ticis pieņemts vienībā un paspējis jau iedzīvoties un daudz ko izzināt.

«Redzi, kas man ir!» Neaizmirstulīte izņēma no kabatas vācu sistēmas brauniņu un ķircinādams pagrūda viņam zem deguna. «Tīģeris pats iedeva.»

«Tīģeris?» viņš toreiz bija nesapratnē pārjautājis. «Kas tas tāds?»

«Nu, Kļaviņš taču.

Mūsu komandieris. Un ne jau velti viņš tā iesaukts. Ja tu zinātu, kas viņš par cilvēku!

O-ho-ho!»

Neaizmirstulīte paklakšķināja ar mēli, tad jautri iedziedājās: «Ai, Eldorado, tu zelta krasts!»

«Kas tas par Eldorado?» Helmārs pajautāja.

«Eldorado? Tā ir pasaku zeme, kur zelts mētājas tieši zem kājām.»

Neaizmirstulīte pasmējās. «Pielasi tikai pilnas kabatas un dzīvo zaļi. Eh, nokļūt vienreiz tādā krastā …» Viņš vēl sapņaini nopūtās.

«Nevar būt!» Helmārs toreiz bija apstrīdējis. Tik naivs viņš vairs nebija, lai noticētu tādām pasakām. Tomēr kaut kas vilka viņu pie šī puikas, gados vecāka un spēcīgāka. Pārāk asi viņš pēdējā laikā bija izjutis draugu trūkumu. Draudzība ar Hari un citiem pilsētas puikām bija pārtrūkusi pati no sevis. Meistars bija aizliedzis bez īpaša iemesla rādīties uz ielas. Tā jau tāda četrpadsmitgadīga zēna pleciem bija uzkrauta pārāk liela atbildība.

Bāliņš nesteidzīgi ripināja savu

«vabolīti» tālāk. Pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā, un viņš pagriezās mašīnā atpakaļ pret svešo puiku.

— Kā tevi sauc?

— Nu, Eldars. Un kas tad ir?

— Nekas. Tikai Neaizmirstulīte bieži svilpoja dziesmiņu par zelta krastu Eldorado.

— Kādēļ Neaizmirstulīte?

Varēja just, ka puisis jutās aizskarts un uzņēma to kā personīgu apvainojumu.

Tik nevīrišķīga iesauka viņa tēvam.

— Komandieris ieteicies, ka viņam esot tik naivi; zilas acis kā neaizmirstulītes.

— Ir nu arī bijusi iedoma tam jūsu Tīģerim.

Naivi zilas… Kas par muļķībām, Eldars pie sevis-

nodomāja. Viņa tēvam acis bija pelēki zilas kā tērauda asmeņi. Nebija patīkami dusmu brīžos patrāpīties to> krustpunktā. Naivas… Drīzāk asas un caururbjošas, no kurām tik daudzi baidījās.

Dusmas kāpa augšup ar tumšu vilni.

Visu priekšpusdienu vadāts apkārt kā tāds Antiņš un vazāts aiz deguna.

— Jūs solījāties pastāstīt par manu tēvu, taču vēl? arvien neesmu dzirdējis neviena prātīga vārda.

Helmārs Bāliņš domīgi rauca pieri.

— Mēs pašreiz braucam pa to ceļu, pa kuru devās projām Kļaviņa vienība.

Tuvojās vakars. Saule jau laidās uz rietu.

Tad es ieminējos, ka man Graudupes muižā dzīvo krustmāte. Vīri nolēma, ka tur varbūt iz​dosies sameklēt naktsmājas.

Tikmēr arī Graudupes ceļagals bija klāt, un viņš nogrieza «vabolīti» no šosejas. Alnis, neslēpdams interesi, vērīgi lūkojās apkārt, bet Eldars atkal neapmie​rināti sagrozījās.

— Un tagad mūs gaida iepazīšanās ar jūsu krustmāti? Nu nē, paldies! Es atsakos.

Helmārs atbildēja nesteidzīgi, un dusmas nebija viņa balsī: — No tiem, par kuriem stāstu, neviens vairs nav starp dzīvajiem. Vienīgi tavs tēvs un es.

Eldaram vairs nebija ko sacīt, un Alnis ar neslēptu īgnumu nolūkojās blakussēdētājā.

Mašīna nesteigdamās līkumoja pa nelīdzeno lauku ceju, tad apstājās nelielā koku skupsnā. Cauri tai tālāk aiz uzarta

lauka bija redzama sarkanīga ķieģeļu ēka.

— Tālāk mēs nebrauksim, nav ko traucēt svešus cilvēkus, — Helmārs pagriezās pret puikām. — Tonakt mēs tur pārnakšņojām. Saimniece izcēla no akas piena kannu un iznesa vairākus klaipus maizes. Viņa mums atļāva sarakt dārzā kartupeļus un nošķīt kādu kāposta galviņu.

Ja vēl izdotos sadabūt jēra gaļu, iznāktu lieliska zupa. Tad es palielījos, ka no manas krustmātes varbūt varētu kādu auneli sarunāt. Tajās retajās reizēs, kad biju tur ciemos, viņa likās itin devīga.

Pats nesaprotu, kas mani toreiz raustīja aiz mēles. Nolēma, ka pārējie pagaidām paliks uz vietas, bet uz Graudupes muižu dosies Krauklis, komandieris un es.

Helmārs tik sīki nestāstīja zēniem, kā sapazinies ar Kraukli. Neaizmirstulītēm

ātri apnika soļot pa šoseju blakus jauniņajam. Izlielījies ar brauniņu, viņš aizmanījās uz kolonnas priekšgalu, kur sāka iet līdzās komandierim. Helmāram līdzās pagadījās gadus četrdesmit vecs vīrs ar kuplām ūsām zem kumpainā deguna. Nesteidzīgā lauku vīra gausumā izprašņājis, no kurienes puika un kas ir vecāki, viņš turpmāko ceļa gabaltc nosoļoja Helmāram blakus.

— Ta mēs trijatā devāmies uz muižu, — Bāliņš- atkārtoja. — Krustmāte rokas vien sasita, kad ieraudzīja mani un dabūja zināt, kādēļ esam ieradušies. «Puika, vai tu esi pie pilna prāta!» viņa iesaucās.

«Uzgrūst uz kakla veselu vienību. Man visi lopi reģistrēti.»Komandieris man miedza ar aci. Sak, nenokar degunu, gan jau kaut ko

izdomāsim. Tad krustmāte attapās, ka Zvirbulienei, kalpa sievai, laikam esot pāris jēru nereģistrēti. Sameklēja viņu, taču viņai astoņi bērneli, astoņas mutes ēdināmas. Cits par citu mazāki. Taisni brēciens nāca skatoties. Un tomēr viņa bija ar mieru no viena jēra šķirties.

Krauklis kā žēlodams bija izmeklējis aizgaldā pašu mazāko jēru. Tad kalpa sieva noprasīja, cik cilvēku mēs esot.

Dabūjusi zināt, ka mūs gaida vesela vienība, viņa pati iekāpa aizgaldā un sagrāba pērnējo auneli.

Sīkāk vairs nebija ko stāstīt, tālāko puikas varēja iedomāties paši. Tāpat Helmārs noklusēja to, ka komandieris bija pieliecies viņam pie auss un pačukstējis,, pamādams uz kalpa sievas pusi: «Ir nu gan tev sīksta krustmāte. Bet

no šis negri​bas ņemt.»

Turpat aiz staļļa auneli nokāva, un Krauklis to veikli nodīrāja. Tad arī krustmāte bija klāt itin vēlīga un laipna.

Pat zirgu piedāvāja iejūgt ratos, kā nu ar plikām rokām stiepšot jēlu gaļu. Kad Helmārs iejautājās par krusttēvu, viņa tikai bēdīgi atmeta ar roku. Esot iesaukts leģionā.

Puikas aizmugurē klusēja, gaidot stāsta turpinājumu. Kas tur daudz ko stāstīt. Vakars pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem. Sastrēbušies trekno jēra zupu, vīri bija slinki izlaidušies ap ugunskuru. Viņš vaļēju muti klausījās valodās par cūku bērēm un kulšanas talkām, jo lielākā daļa bija laucinieku.

Sēdēdams starp vīriem un ieklausīdamies sarunās, viņš sāka justies kā savējais.

Bet naktī sapņos atnāca mājinieki.

Pārējās naktis vairāk vai mazāk bija sajaukušās ar citām līdzīgām, bet tā pirmā spilgti iespiedusies atmiņā. Nevaļīgs un noraizējies atsteidzās tēvs un apjautājās, vai viņam esot silti. Viņš atbildēja, ka jūtoties labi. Un tad nāca māte pelēkā lakatā, nogurusi un neveselīgi bāla. Lūpas čukstēja: «Dēliņi mani, kur jūs abi esat!

Vai redzēšu kādreiz vēl dzīvus?»

Un tad viņš atkal bija pie Sterna, sēdēja uz ķeblīša un špeilēja vecam zābakam klāt pazoli. Taču špei​les — sīkās koka tapiņas — negribēja un negribēja trāpīt īlena izdurtajos caurumos, bet bira klēpī uz ādas skoteles un kaisījās pa grīdu.

Otrā pusē galdiņam sēdēja meistars un kala kā dzenis, bet pašā degungalā šūpojās brilles. Tad tās vairs nebija brilles, bet

kuplas, iesirmas ūsas, un pretī izauga Kraukļa veselīgā, vējos nobrūnusī seja.

Viņš bija noliecies pāri un modināja: «Celies, dēls! Tev nu gan ir īsts ziloņa miegs.»

Viņš pierāvās sēdus un tūlīt nomanīja, ka nav kaut kas labi. Kad no kūtsaugšas nokāpa lejā sētā, tur jau nemierīgi lasījās kopā vīri. Samiegojies no migas bija izlīdis arī Neaizmirstulīte.

Kāds iejautājās, kas te notiekot. «Ta vilks viņu zina,» cits nomurmināja.

— Vai redzat kūts galā pussabrukušo uzbraucamo tiltu, — Helmārs rādīja zēniem sarkanās ēkas virzienā. — Tur uz kūtsaugšas sienā mēs pārlaidām nakti. Rīta agrumā sētā ienāca lauku žandarmērija.

Vai nu kāds •bija nosūdzējis, vai arī paši nejauši ieklīduši. Kamēr Kļaviņš ar

viņiem iegāja istabā skaidroties, vīri lasījās kopā sētsvidū. Tad Žanis, bija mums tāds straujš un bravūrīgs puisis, izrīkoja, lai visi izklīst pa divi, pa trim, neuzkrītoši ielenc māju un tur ieročus gatavībā. Citādi pašus te apšaušot kā vistas.

Kur palika Neaizmirstulīte, nezinu.

Mani pievāca Krauklis. Es vienīgais biju palicis bez ieroča. Viņš

mani iesūtīja kūtī, lai stāvot tur un gaidot, kamēr viss beigšoties. Un nobrīdināja, lai nesākot kliegt un bēgt projām. No lodes tikai retajam laimējoties izmukt. Man pašam likās, ka es drebu kā zaķa ļipa.

Taču trauksme izrādījās priekšlaicīga. No istabas iznāca Kļaviņš un pateica, ka viss kārtībā. Esot noti​cējuši viņa papīriem.

Es paraustīju Kraukli aiz piedurknes un paintere​sējos, kas tie par papīriem.

«O, tie ir ko vērts!» Viņš uzspļāva uz pirkstu galiem un pavirpināja ūsu. «Tajos ir sacīts, ka vienība dodas pelnītā atpūtā pirms izbraukšanas uz Vāciju.»

Vai tad tiešām mūs sūtīs uz Vāciju, es nesapratu. Tad jau iznāk, ka par velti esmu bēdzis projām no mājām. Bet Krauklis

tikai pasmējās: «Lika pagaidīt! Mums pašiem savā zemītē arī nav slikti.»

Visi bija pacilātā garastāvoklī. Kad žandarmi aizvilkās, sāka sprēgāt joki un smiekli. Neaizmirstulīte atkal grozījās komandiera tuvumā, bet Žanis šo pavilka uz zoba: «Kur tad tu biji pazudis? Kā ieraudzīji žandarmus,, tā aizlaidies kā nelabais pirms pirmajiem gaiļiem. Zēvele vien gaisā nosmirdēja.»

Būs sasāpējies vēders, cits nosmējās.

Reizēm tā ga​doties.

«Paskatieties tikai, cik viņam zilas un nevainīgas acis,» komandieris draudzīgi uzsita puikam uz pleca, «īstas neaizmirstulītes.»

Kopš tās dienas viņam arī īsti pielipa

šī iesauka. Šaubos, vai tā saistījās tikai ar zilo acu krāsu vien. Vīri it kā apņēmās neaizmirst šo gadījumu un pie izdevības atgādināt. Tur nu neko vairs nevarēja līdzēt.

Eldars gribēja nicīgi pasmīnēt un, kā parasti, savilkt lūpu kreiso kaktiņu uz augšu, taču tas lejup vien slīdēja.

— Jūs apmelojat manu tēvu. Jūs cenšaties parādīt viņu smieklīgā gaismā, lai tikai pats varētu izcelties.

— Ja tas būtu tikai no manis atkarīgs. — Helmārs skumīgi pakratīja galvu. — Pārāk cieši mūs abus liktenis bija sasaistījis — uz dzīvību un nāvi, lai tikai tāpat vien prieka pēc apmelotu.

9

«Vabolīte» atkal nesteidzīgi ripoja pa šoseju Sabiles virzienā. Pavisam citādām acīm Alnis tagad vēroja garāmslīdošo ainavu, nekā bija to skatījis caur autobusa logu, braukdams uz skolu un atpakaļ. Pēc tēva nostāstiem labi varēja iztēloties, kā vienmērīgā solī vienība dodas uz priekšu. Lūk, ceļa līkums, kur žandarmērijas postenis pārbaudījis garāmbraucošās mašīnas.

Kļaviņš nokomandējis: «Nu, zēni, brašāk! Lai redz, kas soļo.»

Viņus pat neesot apturējuši. Žandarmi tikai notei​kuši: Bijis ko redzēt, kā viņi braši aizsoļojuši garām ierindā pa divi, lielākā daļa veselīgi puiši pašos spēka gados.

Priekšgalā komandiera staltais stāvs ar pāri plecam pārmestu automātu un saitē iekārtu roku. Ne tik viegli varēja iedomāties tēvu kā četrpadsmitgadīgu puiku kolonnas aizmugurē, sīku, augumā nepadevušos puišeli, kurš tikai ar grūtībām spēja ieturēt soli. Ar prātu tas saprotams, ka vecāki arī kādreiz bijuši bērni, tāpat viegli aizskarami un no citu zobgalībām nepasargāti, tomēr apzināties to nebija viegli.

Un kādēļ tēvam vajadzēja par visu to klāstīt? Likās, it kā viņš justos vainīgs un par kaut ko gribētu attaisnoties šī svešā puikas acīs. Vai tiešām tēvs nesaprata, ka tāds pilsētas pašpuika tikai noņirgāsies par visu. Tas viņu uzjautrināja. Vēlāk būs par ko pasmieties.

Varēs palielīties citu čaļu priekšā, kā

viens vecītis va​dājis šo savā invalīda vāģī un klārējis visādus jokus. Kādēļ tēvam tāda ņirgas priekšā jāpazemojas un jācenšas pierādīt sava patiesība? Vai tad taisnībai ir va​jadzīgi kādi pierādījumi?

Bet varbūt tēvs centās attaisnoties viņa, sava dēla, priekšā. Kāds tumšs noslēpums, nojauta, kas sen par to bija brīdinājusi, klājās pāri iepriekšējiem gadiem, un tas bieži darīja tēvu drūmu un mazrunīgu. Un tad vēl ļaužu runas pēdējā laikā, kas bija paklīdušas pa ciemu, pārvēl arvien neatklātiem nodevējiem un kara noziedzniekiem. Taču, ja tēvam beidzot tāda grēksūdze bija nepieciešama un mammu negribēja uztraukt, tad varēja par to visu pastāstīt viņam, savam dēlam, vienam pašam bez svešiem lieciniekiem.

Naidīgi Alnis pavērās savā

blakussēdētājā. Paskat vien, kas par pārākuma apziņu sejā. Lūpas savilktas kā uz svilpošanu. Eldars nozibsnīja ar acīm pretī, tad augstprātīgā tonī paziņoja: — Man gribas ēst. Tā līdz vakaram varam noblan- dīties apkārt, bet es pat brokastis vēl neesmu ēdis.

— Kurš dzina pa tumsu ārā uz autoostu? — Alnis caur zobiem izgrūda.

Tētis neko pat necentās atcirst tādam nekauņam pretī. Viņam, Alnim, gan bija uzbļāvis, lai nečīkst un paciešas, neesot jau mazais bērns.

Vēl pāris kilometru, kas pagāja klusuciešot, un mašīna apstājās Rendā pie veikala. Neko nepaskaidrojis, tēvs izkāpa un iegāja iekšā. Viņi ar Eldaru palika ma​šīnā divi vien.

— Domā, es ticu kaut vārdam, ko

tavs vecais samuldēja? — Eldars tūlīt pacentās iedzelt.

— Kādēļ tad klausījies? — Alnis atcirta.

— Baigā vajadzība. Vienkārši interesanti, kā tavs vecais lej.

Labprāt viņi atvirzītos vēl tālāk viens no otra, tikai nebija vairs kur.

— Manu tēvu sauc par Zigi. Pilnā vārdā Zigis- rnunds, — nezin kādēļ Eldars atrada par vajadzību paskaidrot. — Par to Neaizmirstulīti — tās ir vienkārši muļķības. Labākajā gadījumā tas ir kāds pārpratums.

— Bet sliktākajā? — Alnis pasmīnēja.

— Sliktākajā? Jūs abi, tu ar savu papiņu, esat sametušies uz vienu roku un sarunājuši mani izmuļķot. Cerējāt, ka

uzķeršos.

— Izdomājis arī. Kādēļ lai mēs to darītu?

— Lai atriebtos. Tādēļ, ka es neciešu tādus tīriņos, tādus labiņos kā tevi. Domā, sanaidosiet mani ar sencīšiem. Lika pagaidīt!

Varbūt Eldars vēl ko būtu sacījis, bet tētis nāca atpakaļ, piepircis pilnu tīkliņu ar ēdamo. Alnis noskatījās, kā viņš to novietoja bagāžniekā. Tad tēvs atvēra durtiņas un smagi iesēdās mašīnā. Klusi un paklausīgi «vabolīte» atsāka ripot pāri tiltiņam un tālāk pa šoseju uz priekšu.

Tumšais priežu un egļu zaļums mijās ar dzeltēt sākušajiem lapu kokiem. Labajā pusē te tuvāk, te tālāk no ceļa varēja samanīt Abavas senleju. Pati upe bija ieslēpusies līčotos krastos.

— Pacieties vēl mazliet! — tēvs ieminējās, un viņa seja profilā izskatījās asa un skarba. Skatiens bija pievērsts ceļam. — Aizbrauksim līdz Veģu pagriezienam, tad nogriezīsim pie upes.

Atkal viņi brauca klusēdami. Riepas vienmuļi švīk​stēja pret asfaltu. Saule cauri stiklam tīkami sildīja, un vienbrīd Alnim pat uznāca snaudiens. No rīta agri bija cēlies un steidzies uz autobusu. Braucot arī maz varēja pasnaust. Visu laiku bija jānervozē, vai autoostā negaidīs Eldars ar savējiem.

Alnis uztrūkās no īsās snaudas. Pretī savām zilajam acīm lūkojās Eldars, un tajās varēja samanīt izsmieklu, it kā viņš sacītu: «Ahā, čalīt, nolūzi gan pir​mais!»

Pa kreisi piekalnē slējās balta trīsstāvu ēka, bērnu pansionāts.

«Vabolīte» samazināja ātrumu, un tēvs pamāja ar galvu uz priekšu: — Veģu krustojums. Te mūsu vienībai piebiedrojās Irma.

— Skuķis vienībā!

Kā tad, tas jau nebūtu Eldars, ja atkal neizgrūstu kaut ko riebīgu.

— Irma bija medmāsa, — tēvs paskaidroja. Apbrīnojama bija viņa savaldība, atbildot šim nekaunam. — Kā tagad atceros. Staigāja pa krustojumu nervozi uz priekšu un atpakaļ jauna sieviete pelēkā putekļu mētelī. Plecā sanitārā soma, ap piedurkni balts apsējs ar sarkano krustu. Puiši nenocietās, garāmejot neizmēzdami pa zobgalībai. Vai nu tādiem mutes aizbāzīs.

«Vabolīte» pie krustojuma noripoja

malā un paklau​sīgi apstājās. Tēvs norādīja uz piekalni, kur vienība esot atlaidusies atpūsties. Alnis grieza galvu sānis, negribēdams skatīties uz Eldara pusi.

Tāpat jau dzirdēja, par ko runāja.

— Garajam Eidim bija noberzta kāja, — tēvs stāstīja. — Tam pirmajam ienāca prātā doma, cik noderīgs būtu tāds sievišķis vienībā. Puiši noirgojās vien.

Krauklis viņus apsauca, ka šiem kā jauniem ērzeļiem prāts uz niķiem vien nesoties. Saskrotēs kādu, tad tikai redzēs.

Paši no medicīnas nejēdz vairāk kā kaza no bī- beles. Komandierim arī roka savainota.

Nolēma, ka sūtīs kādu uz pārrunām.

Brunis pieteicās pirmais, viņš vienmēr bija kā uzburts uz sievietēm. Taču vīri nosprieda, ka jāiet komandierim. Par

Tīģeri iesaukts, vai nu no sievišķa nobīsies. Miervaldis Kļaviņš nometa izsmēķi, piemina ar zābaku, tad cēlās un gāja atpakaļ uz krustojumu. Ko viņi runāja, to mēs neuzzinājām, tikai pēc laiciņa abi nāca atpakaļ. Tā mūsu vienībā uzradās medmāsa Irma.

Alnis noskatījās, kā tētis sēdeklī neveikli sagrozījās. Droši vien mugura sāpēja. Viegli viņam nebija tik ilgu laiku nosēdēt neērtajā sēdeklī. Tad tēvs ielika ātrumā un ieslēdza pagrieziena signālu.

«Vabolīte» paklausīgi iegriezās sānceļā un sāka ripot lejup cauri me​žam uz upes pusi.

Tēva balss ieskanējās gaišāk, kad viņš atcerējās, kāda izskatījusies medmāsa Irma. Daudz jaunāka, nekā sākumā licies.

Apaļu, bērnišķīgu seju, kurā bijušas

manāmas pārslimoto vējbaku pēdas. Acis lielas, uzticības pilnas, mati kupli, kastaņbrūni. Daudzi metuši uz viņu acis, bet Kļaviņš paklusām visus nobrīdinājis, ka galvu noraušot, ja kāds viņai kaut pirkstu pieduršot. «Skaidrs, Tīģer!» puiši tikai noteikuši. Laikam jau pazina savu komandieri un zināja, ka viņš vārdus velti netērē.

Negaidot kreisajā pusē iznira veci kapu vārti un zaļi nosūnojis valnis. Puika pat sarāvās aiz pārsteiguma. Iepriekš nekas nenorādīja, ka te varētu būt kapi.

Bet tūlīt arī mežs beidzās, un, saules pielijuši, atklājās Abavas ieleja. Jauns, plats tilts liecās pāri straumei uz otru krastu.

Tēvs nebrauca pāri upei. Kaut ko neskaidru nomurminādams, viņš grieza

mašīnu lejup no uzbēruma un apstājās pļavā. Kaut bija jau oktobris, zāle vēl likās zaļa, tikai vietām salnu aprauta un tāda kā aprūsējusi. Pretī aicinoši blāvoja ūdeņu zilums. Būtu vasara, varētu izpeldēties.

— Kāpiet nu ārā, zēni! — tēvs aicināja, pavērdams durtiņas. — Iestiprināsimies!

Mašīnas salons bija saulē patīkami iesilis. Kad viņi izkāpa ārā, tad tikai varēja just, ka nebija vairs nekāda vasara.

Uzpūta dzestrs vējš, likdams negribot nodrebēt.

Eldars demonstratīvi izstaipījās. Kā cenzdamies parādīt, cik ļoti ceļš viņu nogurdinājis. Un reizē arī apzinādamies sava auguma vingrumu un spēku. Ar slepenu skaudību un nenovīdību Alnis

noskatījās uz viņu. Grozās kā tītars uz mēslu čupas.

Tēvs pamāja, un Alnis saprata bez vārdiem. Viņš tūlīt metās palīgā izklāt veco brezenta gabalu, kas izbraukuma reizēs parasti noderēja par paklājamo, izlika uz tā tīkliņu un cēla ārā maizes kukuli, sviesta paciņu, piena pudeles un konservus. Visu, ko tēvs bija sapircis.

Kamēr tētis vēra vaļā konservus, Alnis veikli sasmērēja sviestmaizes.

Nebija jau pirmā reize. Svētdienās viņi trijatā ar mammu mēdza bieži izbraukt uri atpūsties kādas upītes vai ezera krastā, kad jūra bija apnikusi. Rudeņos devās ogās un sēnēs. Tādi izbraukumi vienmēr bija kā mazi svētki. Tie izlīdzināja un lika aizmirst vienu otru skarbāku vārdu un darīja gai​šākas vecāku sejas.

— Sēdies! — tēvs norādīja ar roku Eldaram, kurš neziņā mīņājās, kā baidīdamies nosmērēt savus firmas džinsus, tad tomēr piemetās malā ne īsti uz brezenta, ne zālē. — Ed! — Zivju konservus es nelietoju, — viņš lepni at​teica.

— Ēd! Labāka nekā nebūs, — tēvs stingri noteica. — Restorāns nav ieplānots. Ja gribēji paēst krietnāk, nevajadzēja uzsākt dienu ar kaušanos.

Tā bija pirmā reize, kad tēvs parādīja savu attieksmi pret šārīta notikumu. Alnim tā vien gribējās uzsaukt: «Sadod viņam, tēt! Sadod kārtīgi!»

Taču vairāk nekas nenotika. Tēvs paņēma vienu no sasmērētajām maizītēm un piena pudeli un nolika Eldaram priekšā.

— Es pienu nedzeru, — viņš atkal atteicās.

— Var dabūt arī ko citu.

Pagramstījies tīkliņā, tēvs izvilka limonādes pu​deli, attaisīja un pasniedza.

— Zīdaiņu dzēriens, — Eldars noburkšķēja, tomēr paņēma pretī, jo sausa maize vien uz leju negāja.

Tēvs koda rikā lieliem kumosiem un cītīgi gremoja, vienīgi viņa skatiens klīda kaut kur sānis. Droši vien maldijas domās atpakaļ viņējas tālajas dienas. Lūpas neskaidri murmināja: — Būtu toreiz bijusi kaut maizes garoziņa…

— Tu ko teici, tēt? — Alnis noprasīja.

— Ak, tāpat, — tēvs kā atvainodamies atrūca. — Iznāca mums ar

Neaizmirstulīti pabūt vēl šajā pusē. Tur, aiz tā upes līkuma, mums vajadzēja gaidīt sakarnieku. Vecais tilts bija tepat blakus.

Ceļš stāvāk kāpa augšā pret viņējo piekalni. Vēl jau var samanīt, nav pavisam aizaudzis. Uz tilta komandieris palaida vienību garām un piesauca mūs ar Neaizmirstulīti klāt. «Zēni,» viņš teica, «ievērojiet labi šo vietu! Varbūt kādreiz vēl būs uz šejieni jānāk.»

Vairāk viņš neko nepaskaidroja, taču varēja manīt, ka daudz kas jau iepriekš ticis nokārtots un sarunāts. Vienībai bija savs noteikts mērķis un uzdevums, tikai mums, puikām, par to neviens nestāstīja.

Kļaviņš prata būt nerunīgs, kad tas bija nepieciešams.

— Kļaviņš un Kļaviņš, — Eldars neapmierināti pārtrauca tēvu. — Citu neko

nedzirdi. Kas tā bijusi par ievērojamu personu, ja par viņu nekas nav zināms.

— Vienībā vispār cits par citu maz ko zināja. — Alnis vēroja, kā tēva lūpas veido vārdus. Reizēm tās sakļāvās un kļuva šauras un asas kā asmeņi. — Parasti mēs uzrunājām cits citu vārdos vai iesaukās. Vēlāk, daudzus gadus pēc kara, mēģināju savākt kādas ziņas par vienību un Kļaviņu. Tajā laikā, kad es viņu pazinu, viņam varēja būt ap gadu trīsdesmit.

Uzaudzis viņš bija Āgenskalnā. Tāpat kā citi priekšpilsētas puikas — skraidījis pa priedēm un bez žēlastības iekaustījis zēnus no vācu ģimnāzijas. Naidu pret vāciešiem viņš izjuta jau no bērna kājas, jo vecākā māsa, īstenībā pusmāsa, bija uzradusies mātei Pirmā pasaules kara laikā no kāda vācu virsnieka. Māsa tika

visādi lutināta un lolota, un Miervaldis par to centās atriebties uz ielas vācietēniem.

— Pašpuikas ideāls, — Eldars pavīpsnāja. — Bet Irma? Kas tā bija par personu?

— Irma bija strādājusi Jūrmalā kādā hospitālī. Kad tas evakuēts, viņu izsēdinājuši pie Veģu krustojuma. Lai tālāk gādājot pati par sevi. Gan jau ar kādu gadījuma mašīnu nokļūšot līdz Kuldīgai, tur esot evakuā​cijas punkts.

— Beidzot viņš un viņa satikās, — Eldars pasmīnēja, un puiša acis viltīgi samiedzās. — Tālāko nav grūti iedomāties. Sekos stāsts par mīlu kvēlu.

Alnis aši pavērās tēvā. Redzēja, kā neapmierināti savilkās viņa uzacis. Kā bargi iezibējās acis. Tomēr draudīgais

spīdums noplaka, un tēvs slējās kājās.

— Zināt ko, zēni? — viņš ieteicās.

— Jūs pasēdiet tepat krastmalā. Es nedaudz pabraukšu uz priekšu.

Alnis tūlīt pielēca kājās un kategoriski paziņoja: — Ar viņu kopā es nepalikšu.

Pirmo reizi viņš uzdrošinājās runāt tēvam pretī. Taču puikas sejā atspoguļojās tik cieša apņēmība, ka bija skaidrs — no sava lēmuma viņš neatkāpsies.

— Tātad jūs mani te pametīsiet vienu, bet paši Iaidīsieties lapās? — Eldars nikni noskatījās te uz vienu, te otru.

— Izmānīt ārā no mājām un pēc tam pamest mežā. Veikli izdomāts. Kā tad paliek ar norunu? Solījāties taču aizgādāt mani atpakaļ.

— Labi, sēdieties!

Alnis noskatījās, kā tēvs nervozi visu savāca un sameta bagāžniekā, tad atrāva mašīnas durtiņas. Pirms iekāpšanas vēl pavērās pāri koku galotnēm debesīs, kur pie pamales bija saguluši pelēki mākoņu blāķi. Ka pret pievakari vēl nesapūš lietu.

Ak, šis Eldars, šis svešais, bezkaunīgais puika! Spēlēdams uz tēva godīgumu un atbildības sajūtu, viņš kļuva aizvien nekaunīgāks. Redziet, šis nevarot sēdēt aizmugurē. Tur manot benzīna smaku, un viņam kļūstot nelabi. Tur jau pat zīdainim jāsmejas. Lai tādam paliktu slikti…

Tēvs būtu varējis viņu atsēdināt ar pāris trāpīgiem vārdiem. Bet nē, viņš visžēlīgi atļāva.

— Tad sēdi priekšā!

Alnim tagad bija daudz ērtāk uz

pakaļējā sēdekļa. Nevajadzēja vairs ierauties stūrī, lai nejauši nesaskar- tos ar blakussēdētāju. Un tomēr krimta aizvainojums. Tā bija viņa vieta, kur tagad, ērti atgāzies, sēdēja sve​šais puika.

«Vabolīte» pāršvīkstēja pāri tiltam un sāka rāpties pretējā piekalnē. Arī tā bija koku un krūmu apaugusi. Labajā pusē netālu no krasta bija izvietojušās kādas mājas. Kreisajā pusē smilšainajās nogāzēs vajadzētu būt āpšu alām.

«Labi būtu te atbraukt kādreiz riekstos,» Alnis klusībā nodomāja.

«Paskat, cik daudz lazdu.» Pirmītējais sarūgtinājums pamazām noplaka.

— Komandierim tepat netālu mitinājās māte un pusmāsa, — tēvs paskaidroja. — Fronte tuvojās, un Kurzeme toreiz bija bēgļu pilna. Kļaviņš

gribēja abas apciemot un pie reizes dabūt savai vienībai naktsmā​jas.

Uzbraucot augšā, pavērās skats uz nokoptiem un par jaunu uzartiem laukiem.

Tēva skatiens kļuva saspringts. Varēja manīt, ka viņš pūlējās atrast kādas pazīmes, pēc kurām noteikt, vai virziens pareizs. Pa ilgajiem pēckara gadiem arī šeit droši vien viss bija pārmainījies līdz nepazīšanai.

— Es skaidri atceros: pa kreisi vajadzēja būt ceļam, — tēvs pie sevis runāja.

Taču nekāda ceļa tur nebija, vieni vienīgi uzarti lauki.

Viņš pabrauca tālāk, tad nedroši iegrieza sānceļā, kas veda uz nelielu koku puduri. Tajā varēja manīt aizaugušus ēku pamatus. Pāri strautiņam kaimiņu mājas

vēl bija saglabājušās, taču ēkas — vecas un ielikušiem jumtiem, pagalms — izdangāts un traktoru izarts. Tālāk laisties vairs nebija nozīmes.

«Mazgriķi,» Helmārs Bāliņš uz dēlīša ceļa malā izlasīja māju vārdu. Un tad viņš visu atcerējās. Viņi bija nomaldījušies un iegriezušies šajās mājās ceļu prasīt. Nākamajām mājām bija jābūt Dižgriķiem, bet pēc tam Melderiem, kur bēgļu gaitās mita Kļaviņa tuvinieces. Abu māju saimnieces bija savā starpā radi, tādēļ nodaļa sadalījās uz pusēm. Viena daļa pārnakšņoja vienās, pārējie otrās mājās.

Viņš bija palicis Dižgriķos. Kas vēl* iespiedies prātā? Kāda jauna sieviete izskrēja sētā vaimanādama, ka māja esot bandītu pilna. Helmārs vēl bija klusībā

pabrīnījies, kur gan tādi bandīti uzradušies, kamēr attapās, ka tas zīmējas uz viņiem. Dižais Griķis, šo māju saimnieks, liels un spēcīgs vīrs, apsauca vaimanātāju. Lai beidzot bļaustīties. Viņa mājā tik daudz ēdamā vēl atradīšoties, lai ceļavīrus pabarotu. No Dižgriķiem vēl neviens neēdis neesot aizgājis.

10 Helmārs Bāliņš bija apgriezis «vabolīti», un tagad viņi brauca pa to pašu Abavas tiltu atpakaļ. Alnis zvilnēja aizmugurē sabozies. Droši vien jutās apvainojies, ka priekšā nosēdināts svešais puika. Dēla sejā pārāk skaidri varēja izlasīt katru jūtu niansi un garastāvokļa

maiņu. Labi vismaz, ka nejūt vairs tik aklu naidu pret to otro. Naids vienmēr bijis slikts padomdevējs.

Bet viņš pats? Vai tāpat nebija jutis naidu pret Neaizmirstulītes dēlu, kad abus redzēja pie autoostas stūra kaujamies? Jau tēvi kā puikas savā laikā bija saķērušies uz dzīvību un nāvi. Tagad dēli bija sastapušies aci pret aci. Un atkal vecākais un stiprākais centās pakļaut savai gribai jaunāko un vājāko. Atkārtojās tas pats konflikts, tikai šoreiz jau nākamajā paaudzē.

Eldars blakus snauda vai arī izlikās, ka snauž. Gaišie mati smagā vilnī slīga pār pieri, garās, meitenīgās skropstas meta pāri vaigiem samtainu ēnu. Uz maigās, bērnišķīgās virslūpas dīga ūsas. Viņš bija glīts puisis un pilnībā to apzinājās. Tādēļ

arī izturējās tik augst​prātīgi un nekaunīgi.

Karš sen pagājis, taču nākamās paaudzes pārmanto kā labsirdību, tā nežēlību. Tāpat kā gļēvulību un izturību, pašaizliedzību un zemiskumu. Kā izturētos abi šie pretēja rakstura puikas, ja viņiem nāktos sastapties uz šaurās dzīvības un nāves laipas? Labāk lai viņi nekad nenojauš savas izturības robežu, kad jāieskatās aiz tās līnijas, kur sākas mūžīgā tumsa un aizmirstība. Tādā brīdī var nosirmot. Vai arī palikt ar aizlauztu dvēseli uz mūžu.

Plata, iztaisnota šoseja pie Veģiem savienoja šo krustojumu ar Sabiles— Stendes ceļu. Kādreiz te cauri mežam līkumoja šaurs zirgu celiņš. Braucot ar mašīnu, attalums likās niecīgs. Bet vienība te bija soļojusi vairāk nekā stundu. Spējš

pagrieziens — un aiz tā jau sākās pirmās Stendes mājiņas, dārzos un zaļumos ieslēpušās.

Pie pārbrauktuves lēnām nolaidās lejup barjera. Minūti ātrāk — un viņi vēl būtu tikuši pāri. Tagad vajadzēja noskatīties, kā nokvēpusi lokomotīve, melnus dūmu mutuļus izgrūzdama, manevrēja uz priekšu un atpakaļ, pārbīdīdama preču vagonus uz citām sliedēm. Kādus pārsimt metrus no pārbrauktuves slējās baltā stacijas ēka.

Perons tās priekšā bija tukšs.

— Mēs te nokļuvām nākamās dienas pievakarē, — pagriezies pret dēlu, Helmārs klusiņām paskaidroja, kā baidīdamies pamodināt Eldaru blakus sēdeklī. — Toreiz vēl bija šaursliežu dzelzceļš, pa kuru kursēja tā saucamais

mazbānītis. Taču neviens nezināja pateikt, kad tas pienāks. Bija jānīkst un jāgaida.

— Uz kurieni jūs taisījāties braukt?

— Alnis painteresējās. Tagad, kad saruna risinājās tikai starp viņiem abiem, viņš jutās drošāk. Nebija jābaidās, ka varētu pateikt kaut ko tādu, par ko tas nekauņa tikai noņirgtu.

— Rojupes pusē Dižmežos Kļaviņam dzīvoja tēvamāte. Tur tad viņš cerēja ar saviem vīriem pārlaist četrdesmit ceturtā gada ziemu.

Lokomotīve garāmbraucot izpūta baltu tvaika mākoni, un caur to kā miglā Helmārs atkal redzēja vīrus uz perona sadrūmušus un nerunīgus. Visi bija piemetušies kur nu kurais. Citi atlaidušies zālē stacijas priekšā. Viens otrs stāvēja, ar muguru pret laternu stabu atspiedies. Tā

jau tas laikam vienmēr — nekas tā nenomāc cilvēkus kā neziņa un nīkšana.

«Ko sēžat kā krupi norijuši!» Kļaviņš uzsauca saviem vīriem, gribēdams viņus uzmundrināt. «Vai dziedāt neviens vairs neprot?»

Vajadzēja redzēt, kā vīri tūlīt atdzīvojās. Krauklis uzsāka zemā, sulīgā basā, un citi pievienojās: «Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, Dziesmu skaņās kad viļņojas gaiss, Cauri pilsētas vecajiem vārtiem Ienāk latviešu strēlnieku pulks.»

Ieskanējusies dziesma pārauga varenā spēkā. Vīri dziedāja ar aizrautību, it kā izteikdami paši savu likteni. Kad pēdējo pantu skaņas trīsuļodamas novibrēja gaisā, Kļaviņam seja bija savādas nojausmas apskaidrota un viņš

ieteicās: «Sito, puiši, nodziediet man pie kapa!»

«Oja, Tīģer!» Brunis viņu apsauca.

«Tā nav vīru valoda. Mums ar kaulaino vēl par agru laulāties.»

Vienam otram kaklu laikam bija aizžņaugusi sāpīga smeldze. Lai izkliedētu skumīgo noskaņojumu, Garais Eidis ierosināja: «Eh, uzraujam kaut ko lustīgāku!»

Nu rāva vaļā gan «Salc zaļais mežs», gan «Ķemer- miestiņā» tā, ka stacijas rūtis drebēja. Augšā atvērās vairāki otrā stāva logi. Pa tiem izliecās vācu virsnieki, aplaudēja un sauca: «Bravo, gut, gut! Noch eiti Mal! Noch ein Lied!»x Un viņi dziedāja «Paliec sveika,

baltā bērzu birze», dziedāja «Nu ar dievu, Kurzemīte», kamēr stacijā ie- pukšķināja mazbānītis. No stacijas ēkas izbira brau​cēji un sāka šturmēt vagoniņus.

Atkal gar pārbrauktuvi aizrībināja garām lokomotīve, elsdama kā sutas katls, no kura laužas ārā tvaiks. Likās, mašīnists pat nedomāja steigties, kaut gan abās pusēs pārbrauktuvei sastājušos mašīnu rinda kļuva aizvien garāka.

— Kad pienāca čukbānītis, Kļaviņš mūs sadalīja pa vagoniem, — Helmārs pagriezās pret dēlu, un viņa seja no atmiņām likās atmaigusi un jaunāka. — Pirmos, protams, palaida vāciešus.

Komandieris pats un medmāsa Irma iekāpa vienā no priekšējiem vagoniem.

Mūs abus ar Neaizmirstulīti nodeva Kraukļa uzrau​dzībā.

Un atkal Helmāra acu priekšā aizzibēja smieklīgi maziņu vagonu rinda.

Kā no bērnu rotaļu laukuma. Tos pāris nodalījumus, kur atradās soli, aizņēma vācieši. Visi jau manāmi iereibuši. Turpat līdzās uz sola bija nolikta degvīna pudele un ripiņās sagriezta desa. Iemetuši un uzkoduši, viņi rāva vaļā skaļas valodas, reizēm ierēkdamies aiz smiekliem.

Helmārs labi atcerējās, kā viņš toreiz bija balstījies ar plecu pret šķērssienu un ar interesi nopētījis vāciešus. Taču ātri tas apnika, jo savā laikā jau bija viņos atskatījies. Mazbānītis vilkās gausi un garlaicīgi kā vecs kleperis. Elsdams un pūzdams tas rāpās nokalnē un sīkā riksī pukšķināja lejup.

Sasmakā divi vācieši izkāpa. Pārējie turpināja dzert un aurot tālāk. Viens jau

gulēja, rokas starp ceļiem iespiedis, un saldi krāca. Arā pamazām kļuva tum1 Labi, labi! Vēlreiz! Vēl kādu dziesmu! (Vācu vai.) sāks. Logi tika aizklāti un aizdegta ploška — bundžiņa ar aitu taukiem, kurā iemērkts deglis.

Liesmas šaudīgā gaisma meta ap sevi šauru loku. Kaktos biezēja tumsa.

Kāds piedūrās Helmāra plecam. Viņš atskatījās — Neaizmirstulīte.

— Vācieši sadzērušies sāka spēlēt kārtis, — Bāliņš stāstīja savam dēlam. — Neaizmirstulīte man ar zīmēm kaut ko rādīja. Sākumā es neko nesapratu, pēc tam atjēdzos. Uz plaukta bija samesti vācu automāti. Viens itin tuvu malai. Gluži pa tvērienam.

«Kas tu par karavīru bez ieroča,» Neaizmirstulīte kā kārdinātājs čukstēja pie

auss. «Paņemsi, būs tavs.»

«Līksim, ka nepaņemsi,» pēc laiciņa viņš mani kūdīja atkal. «Rokas par īsām un dūša papēžos.»

Ko tur liegties. Tiešām biju nobijies, jau iedomājoties vien par to. Dabūs zināt komandieris, nosvētīs pa īstam. Bet Neaizmirstulīte tikai čukstēja: «Pievāksi, būs tavs.»

Eldars nemierīgi sagrozījās sēdeklī, tad zods atkal sāka svērties uz leju, it kā tam būtu piekārts neredzams atsvars. Labi vismaz, ka viņš nepleta vaļā savu riebīgo muti, Alnis klusībā nodomāja.

Iestājās ilgstošāks klusuma brīdis.

Lokomotīve bija pabraukuši tālāk, un tās pukšķus vairs nevarēja saklausīt. Taču barjera vēl arvien palika nolaista.

— Nu, un? — paliecies uz priekšu,

Alnis nepacietīgi iejautājās. — Kā tad bija ar tiem automātiem?

Tēvs domīgi paburzīja zodu.

— Kārdinājums likās pārāk liels. Ja nu izdodas? Vācietis, kas sēdēja uz pretējā sola, gan saldi krāca, bet citi vēl bija itin moži. Nogaidīju brīdi, kad viņi sniedzās pēc pudeles. Kā nejauši uzliku roku uz plaukta malas, satvēru stobru un spēji parāvu. Ar otru rāvienu strauji to satvēru un nolaidu gar sāniem. Un tālāk vairs nezināju, ko iesākt. Stāvēju kā sastindzis. Kuru katru brīdi kāds no vāciešiem varēja pamanīt

un sacelt trauksmi. Paskatījos atpakaļ, cerēdams, ka Neaizmirstulīte mani izpestīs no nelaimes, satvers automātu un pados tālāk. Bet no viņa vairs nebija ne vēsts. Par laimi, Krauklis bija pamanījis ko aizdomīgu un panācies uz priekšu.

«Trakais puika, ko tu dari!» viņš nikni nošņāca. «Iegāzīsi visu vienību.»

Uzreiz kļuva vieglāk. Pastiepās plata plauksta, un automāts it kā pats no sevis izgaisa vagona pus​tumsā.

Sasprindzinājums atslāba, pamazām uznāca snaudiens. Vācieši nekā nebija manījuši. Drīz arī pārējie sāka klanīt degunus. Attupos un atspiedu muguru pret šķērssienu, bet ātri noguru. Tad atsēdos uz grīdas, izstiepu kājas un iesnaudos.

Neaizmirstulīte pa to laiku…

Eldars spēji pacēla galvu, tātad tomēr bija visu dzirdējis. Acis bija platas un dzedras, un tajās nemanīja ne vismazāko snaudas atēnu. Uzacis uzmetušas kūkumus kā kaķi pirms kautiņa.

— Visvieglāk visu vainu uzvelt tiem, kas nav klāt un nevar aizstāvēties.

— Bet Neaizmirstulīte pa to laiku, kā vēlāk noskaidrojās, bija paskrējis uz priekšu un ielēcis Kļaviņa vagonā, — Helmārs nobeidza teikumu, tad piebilda: — Nedomā, puis, ka es tīši cenšos viņu kompromitēt. Tieši otrādi, toreiz jutu pret viņu vispatiesāko draudzību un apbrīnu.

Kas es biju — vājš četrpadsmitga- dīgs knēvelis. Viņš kā nekā pāris gadu vecāks un baudīja paša komandiera uzticību.

Vienmēr biju tiecies pēc cilvēkiem un ilgojies pēc patiesa drauga, tikai pārāk

agri tiku ierauts pieaugušo darīšanās un noslēpumos. Tādēļ arī izjuka mana draudzība ar Hari. Man vairs nebija neviena, kam varētu uzticēt savas slepenākās puikas domas, un es tiecos pēc Neaizmirstulītes kā noklīdis suns pēc saimnieka.

Kad es pamodos, bānītis stāvēja, — Helmārs at​ sāka. — Arā bija dziļa nakts.

Bļaustījās vācieši, meklēdami pazudušo automātu.

Visiem lika izkāpt. No pirmā vagona puses, kabatas bateriju spīdinādams, nāca vācu virsnieks. Aiz viņa Kļaviņš ar pāris saviem vīriem. Mūs visus nostādīja ierindā. Mūsu komandieris kopā ar vācu virsnieku nāca gar ierindu, uzspīdināja katram bateriju un pārbaudīja ieroci. Taču

automāts neatradās. Tad virsnieks piegāja klāt vācu karavīram, kurš bijis tik nolaidīgs un nav uzmanījis savu ieroci, pamatīgi izlamāja un iegāza tā, ka tas pakrita. Domājām, ar to arī viss cauri, bet viņš vēl piegāja pie Irmas, pielika roku pie cepures un pieklājīgi palūdza: cFrāulein, Ihre Dokumente!»

Uzspīdinājis gaismu, viņš sāka tos pētīt, bet tajā brīdī lokomotīve vairākas reizes gari iesvilpās un mašīnists kaut ko uzkliedza virsniekam. Tas kļuva nevaļīgs, atdeva Irmai dokumentus un ļāva mums iekāpt. Mazbānītis pamazām uzņēma ātrumu.

Varat iedomāties, kāds es tur stāvēju ārā, ierindā. Ne dzīvs, ne miris, baidīdamies: kaut tikai automātu neatrastu pie Kraukļa. Tad es būšu viņu iegāzis.

Beidzot nospriedu, ka viņš to droši vien būs izmetis ārā pa logu.

Vagoni tagad bija pustukši, varējām ērti iekārtoties solos. Domāju, ka nu gan vairs ne aci neaizvēršu. Klausījos, kā vīri pārsprieda, kur varējis palikt automāts, un baidījos, ka Krauklis mani nenodod. Bet viņš klusēja un domīgi virpināja pirkstos ūsu.

Acis tomēr aizkrita pašas no sevis.

Ieslīgu tādā kā pusnemaņā un skaidri redzēju vācu virsnieku, kurš ar garu pirkstu norādīja uz mani. Tad atvēzējās un iegāza tā, ka es tikko nenovēlos. Izrādījās, ka mazbānītis bija strauji piebremzējis un apstājies. Krauklis mani purināja aiz pleca. Vajadzēja izkāpt.

1 Jaunkundz, jūsu dokumentus! (Vācu vai.)

Pēdējie vārdi nosmaka skaļā svilpienā. Lokomotīve atkal aizdārdināja garām, vilkdama aiz sevis garu preču vagonu sastāvu. Pa pavērto logu uzvēdīja ogļu un dūmu smaka.

— Cik ilgi mums te būs jānīkst! — Eklars īgni noburkšķēja.

Bet tūlīt arī barjera cēlās, tikko pēdējais vagons paslīdēja garām. Ceļš bija brīvs.

11 Pa kuru laiku ir paspējis nomākties?

Palūkojies ārā pa mašīnas logu, Alnis pārsteigumā ievēroja, ka debess aizvilkusies blāvā dūmakā. Tikko saskatāms cauri tai vīdēja neskaidrs

saules disks. Cik tad sen, stāvot Stendē pie pārbrauktuves, diena vēl bija likusies vasarīgi spoža un saulaina. Bet varbūt tā tikai šķita, sēdot mašīnas siltumā un aizvējā.

Tēvs brauca lēni un uzmanīgi. Kā parasti. Kura mašīna parādījās aizmugurē, tā apdzina. Cik reižu Alnis klusībā nebija par to skaities, pukodamies, ka visi, kam nav slinkums, piedod gāzi un laiž garām, kamēr viņi velkas kā gliemeži pa šosejas malu. Par izsmieklu un uzjautrinājumu citiem. Šobrīd Alnis tēvu pat domās nesteidzināja. Viņš saprata, cik tēvam svarīgi vēlreiz visu izbraukāt un atcerēties. Bija pienācis laiks, ko viņš neapzināti bija gaidījis, — tētis sācis runāt ar viņu kā ar pieaugušo. Bērnam

neviens tādus notikumus neuzticētu, kas glabāti pusmūžu. Bažas un nedrošību, taustīšanos caur neziņu un aizmirstību — to visu varēja saklausīt tēva balsī. Likās, it kā viņš censtos par kaut ko attaisnoties, meklēdams saprašanās taciņu uz dēla apziņu un nenojauzdams, ka tā jau sen ir iemīta pretī. Alnim tā vien gribējās uzsaukt: «Nevajag, tēt! Es tāpat tevi saprotu bez jebkādas taisnošanās. Un vai mums tik svarīgi, ko domā tas tre​šais līdzās?»

Bet ja nu tēvs to stāsta galvenokārt Eldara, nevis viņa, sava dēla, dēj?

Greizsirdība atkal slepus bija pielavījusies, bet viņš pasteidzās to atvairīt. Ja gribēja sevi uzskatīt par pieaugušu, tad jācenšas spriest objektīvi.

Nedrīkst vadīties tikai no izjūtām.

Nemanot pa jauno gaisa tiltu viņi bija šķērsojuši Rīgas—Ventspils šoseju. Alnis attapās, kad mašīna nobremzēja pie pirmā luksofora. Pa kreisi garām paslīdēja jauno dzīvojamo namu korpusi, labajā pusē pa​vīdēja autoosta.

— Tēti, bet mēs taču braucam uz māju pusi, — Al​nis pārsteigts konstatēja.

Tēvs parslēdza ātrumu, un mašīna sāka raitāk ripot uz priekšu.

— Redzi, kādreiz man tā puse bija tikpat sveša kā jebkura cita, — tēvs paskaidroja. — Pat prātā toreiz nenāca, ka apmetīšos kādreiz jūrmalā uz dzīvi.

Eldars turpināja snaust vai arī tikai izlikās. Mašīnā atkal iestājās domīgs klusums. Motors vienmuļi dūca savu dziesmu, riepas švīkstēdamas ripoja pa asfaltu. Alnim negribējās tēvu steidzināt.

Vai tad tēvs viņu jau no mazotnes nebija mācījis, ka ar steigu var visu sabojāt?

Tēvs pats atsāka klusinātā balsī: — Toreiz bija tumša bezmēness nakts, kad mēs izkāpām Rojupē. Zosu gājienā devāmies pa tikko samanāmu taciņu uz priekšu, klupdami pār koku saknēm un uzgrūzdamies cits citam. Cik ilgi tā vilkāmies, neatceros. Biju tā nomiegojies, ka laikam pat ejot snaudu.

Atceros tikai, ka otrā rītā pamodāmies mež- sargmāju šķūnī uz siena panta.

— Bet automāts? — Alnis atgādināja. — Kur tad galu galā tas palika?

— Kļaviņš to pašu taujāja, kad otrā rītā nostādīja mūs ierindā. Domāju, nu gan bez pamatīga rājiena cauri netikšu.

Baidījos, ka mani neizslēdz no vienības.

Tā es stāvēju ierindas viņējā galā, nezinādams, ko sacīt un kā taisnoties. Kā palīdzību lūgdamies, paskatījos uz Neaizmirstulīti, bet viņš, acu nemirkšķinādams, cītīgi vērās komandierī.

Mani atkal izglāba Krauklis.

Paspēris pāris so|u uz priekšu, viņš sacīja, ka mēs, eče, tad abi arī būsim tie vainīgie.

Visi tūlīt gribēja zināt, kur mēs esot automātu noslēpuši. Vācieši pa trim lāgiem apgriezuši visu vagoniņu riņķī, taču neko neesot atraduši. Automāts nav adata, kas var iekrist kādā grīdas šķirbā.

Krauklis arī ātrumā neesot attapis, kur to nogrūst. Tad pamanījis vagoniņa galā dzelzs krāsniņu, kura tur palikusi vēl no iepriekšējās ziemas. Durtiņas šauras, pa tām tādu daiktu iekšā nedabūsi. Tad pataustījis virsu un mēģinājis pacelt ar

visu skurstenīti augšā. Tā padevusies tik tālu, lai varētu iegrūst automātu. Bet priekšā samesti visādi atkritumi pēc vagona slaucīšanas, tādēj arī vācieši neko neesot uzgājuši. Kad kāpuši ārā, Krauklis to paklusām izvilcis un pa nakti noslēpis siena pantā.

Par automāta iegūšanu mums abiem ar Kraukli izteica pateicību, bet par nevajadzīgu riskēšanu saņēmām rājienu.

Tā kā es šajā pasākumā biju galvenais vaininieks, tad ierocis pēc patiesības pienācās man. Bet patronu tik un tā nebija, tāpēc to nevarēja lietot. Vēlāk, kad patronas sadabūja, ieroci atdeva Šķielacirm Man komandieris iedeva vecu vācu karabīni, lai mā​cos šaut.

Tuvojās Dundagas—Valdemārpils krustojums ar vecajām vējenēm, no kurām

pāri bija palikuši tikai mūri. Alnim ienāca prātā, ka te derētu iekārtot velna dzirnavas vai kaut ko tamlīdzīgu. Vismaz ēdnīcai vai restorānam līdzīgu. Tad varētu palūgt, lai tētis piestāj. Tagad labi noderētu silts ēdiens. Tās pāris sviestmaizes Abavmalā vairāk tikai iekārdināja nekā nomieri​nāja apetīti.

Tēvs piebremzēja, ieslēdza pagrieziena rādītāju, tad kā pārdomādams to atkal izslēdza un pārbrauca pari krustojumam. Varēja manīt, ka viņš atkal cenšas kaut ko atcerēties un atsaukt atmiņā. Interesanti, Alnim ienāca prātā, cik daudz viņš pats vairs atcerēsies, teiksim, pēc gadiem piecdesmit. Vai kaut kas būs saglabājies no šīs dienas, kad tēvs viņu veda atpakaļ uz pagātni. Un viņiem līdzās sēdēja Eldars, it kā nekas sevišķs

nebūtu atgadījies un viņi vēl tajā pašā rītā nebūtu metušies viens otram krūtīs.

Pie uzraksta «Cīruļi» tēvs nogrieza mašīnu sānceļā, pabrauca kādus kilometrus divus trīs un apstājās. Viņš izkāpa un, klibodams spēcīgāk nekā parasti, pagāja uz priekšu.

Eldara lielās, mazliet izvelbtās acis bija plati vaļā, viņš vairs netēloja snaudošo. Taču viņa izskats tā vien pauda, ka viņam visa šī apkārtbraukalēšana un māžošanās sen līdz kaklam. Pieliecis sēdekļa atzveltni, Alnis viens pats izlīda ārā no mašīnas un sekoja tēvam.

Tēta piere bija nomākusies kā jūra pirms stiprāka pūtiena. Acis vērīgi pētīja apkārtni. Viņš pastiepa spieķi uz priekšu, norādīdams: — Šajā piekalnē agrāk atradās

veca rija. Bet varbūt tajā? Mūs ar Neaizmirstulīti te atveda pa tumsu smagās mašīnas brezenta būdā. Toreiz prātā nenāca pētīt un iegaumēt apkārtni. Domas nodarbināja pavisam kas cits — vai vispār paliksim dzīvi.

— Tēt, bet tu taču pats stāstīji, ka jūs esat braukuši ar vilcienu, — Alnis iebilda.

— Prom mūs aizvizināja mazais bānītis. — Tēvs nolaida spieķi. — Tas bija atpakaļceļā, kurš izrādījās daudz garāks un bīstamāks.

— Vai tad jūs Rojupē nemaz neuzkavējāties? — Alnis iztaujāja sīkāk.

— Jūs taču gatavojāties pārlaist ziemu pie Kļaviņa vecāsmātes.

— Mēs bijām gan pie viņas. Jau pirmajā dienā. Bet mums pat sētā tikko

pietika vietas. Mājiņa kā uz vistas kājiņas.

— Tēvs pārbrauca ar plaukstu matiem, kurus bija papurinājis vējš. — Atceros: izsteidzās mums pretī večiņa, sārta un apa|a kā rudens ābolītis. Un rokas vien saņēma aiz pārsteiguma.

«Miervaldi, dēliņ, no kurienes tu esi uzradies!»

Savādi bija redzēt, cik kautrīgi un mulsi smaidīja mūsu komandieris.

«No pasaules, vecomāt,» Kļaviņš atteica un pieliecās, lai vecenīte varētu apķerties ap kaklu un nobučot.

«Un tie visi ir tavi puiši?» viņa mūs ziņkārīgi ap- pētīja. Tad, pamanījusi Irmu, atkal saņēma rokas. «Vai dieviņ, un sievišķis arī pa baru!»

Es paskatījos uz Irmu. Viņa bija tā pietvīkusi, ka gaišas palika tikai bakurētu

vietas. Kā sīkas saliņas, izkaisītas pa visu seju. Neaizmirstulīte man piegrūda pie sāniem un piemiedza ar aci — sak, nu tikai būs. Kļaviņš klusi iesmējās, saņēma abas večiņas rokas savā plaukstā un zīmīgi noteica: «O, vecomāt, viņa ir pati svarīgākā persona mūsu vienībā. Tā ir mūsu medmāsiņa.»

Man uzreiz kļuva kaut kā vieglāk ap sirdi, un es nezin kādēļ Neaizmirstulītēm parādīju mēli.

Sākumā mēs apmetāmies Mežvēveros, netālu no Kļaviņa vecāsmātes. Sētā no akmeņiem sakrāva pavardu un ierīkoja lielu katlu ēdienu vārīšanai. Malkas mežā netrūka. Akas vinda čīkstēja augu dienu, ceļot uz augšu ūdeni spaini pēc spaiņa. Guļvietas mēs

iekārtojām uz siena panta. Vienīgi Kļaviņš kā komandieris un Irma mitinājās pie saimniekiem.

Mežvēveri bija liela māja diviem galiem, ko cēluši divi brāļi. Vienam bija sieva un pāris gadu vecs bērniņš, bet otrs tā arī palicis vecpuisī. Mūsu rīcībā nodeva vienu mājas galu. Vietas pietiktu, taču Kļaviņš pats negribēja saimniekus apgrūtināt. Baidījās, ka. neatnes viņiem nelaimi. Tie «stiprie papīri» īstenībā nemaz tik stipri nebija, un to komandieris pats zināja vislabāk.

Mežā vīri bija uzgājuši pamestas mājas ar smieklīgu nosaukumu — Mušas.

Ja drusku pielaboja, tajās vēl itin labi varēja mitināties. Krauklis pārmūrēja krāsni. Vīri aizsita jumta caurumus, lai ūdens nete^ cētu uz galvas. Vieta arī

izdevīga. Vienā pusē pavisam tuvu mežs.

Otrā biezi krūmi, laba vieta postenim.

Ceļš pārredzams līdz pat līkumam. Ja nonāktu aplenkuma stāvoklī un vācieši galvenos spēkus koncentrētu tnežā, varētu atiet pa krūmiem aizaugušo grāvi.

Skaidrodams tēvs ar spieķi vilka ceļmalas grantī līnijas un zīmēja plānu.

— Un tā kādā saulainā rudens pievakarē mēs ar visu iedzīvi pārcēlāmies uz Mušām, — viņš nobeidza, ar kurpes purngalu izdzēsdams neskaidro švīkājumu.

Tūlīt tētis griezīsies un dosies atpakaļ uz mašīnu, bet Alnim tik ļoti vēl gribējās pabūt ar viņu divatā. Tur, mašīnas salonā, kur sēdēs trešais, saruna vairs neliksies tik atklāta un sirsnīga, tādēļ viņš steidzīgi iejautājās: — Kā jūs satikāt ar to… ar

Neaizmirstulīti?

— Kamēr bijām vienībā? — tēvs pārjautāja. —Domāju, labi. Man gan skauda, ka viņu kā vecāko no mums abiem vīri ņēma līdzi savās gaitās, bet man vajadzēja palikt pie kartupeļu mizošanas.

Bet tur nu neko nevarēja darīt. Mēs ar Irmu tikko spējām visus piebarot. Vīri stipri un veseli kā vērši, spēj tikai celt ēdienu galdā.

Reiz gan abi ar Neaizmirstulīti tikko nesakāvā- mies. Cik atceros, viņš laikam pateica kaut ko riebīgu par Irmu un vācu hospitāli, kurā viņa bija strādājusi. Es viņam kaut ko rupju atcirtu pretī. Irma bieži nāca man palīgā pie kartupeļu mizošanas, ko es tā necietu, un es negribēju, ka par viņu runā sliktu.

Tā mēs abi ar Neaizmirstulīti

stāvējām sētsvidū un mērījām viens otru naidīgiem skatieniem kā divi gai​lēni pirms kautiņa. Tajā brīdī uz lieveņa parādījās Kļaviņš un nokaunināja mūs. Tas nekur nederot. Mēs abi esot viņa krustdēli, un mums savā starpā jāsatiek. Ja vajadzēšot doties kopējā uzdevumā, kā tad varēšot viens uz otru pajauties.

— Tēt, un kāds tev likās pats komandieris?

Tēvs domīgi pakasīja zodu.

— Cik atceros, pret vīriem bija stingrs. Nekādu nolaidību nepiedeva. Pret mani gan viņš vienmēr izturējās sirsnīgi.

Pats parādīja, kā izjaukt karabīni. Kā iztīrīt un salikt ieroci no jauna. Tad sāku prasīties, la» mani arī laiž vīriem līdzi.

Uzdevumos gāja Žanis un Brunis, gāja garais Eidis un Krauklis. Pat Šķielacis,

par kuru citi smējās, ka viņš no diviem zaķiem netrā​pīšot nevienam, kaut gan katra acs šķielēja uz savu pusi.

Tad mani nozīmēja postenī. Tas bija iekārtots pār- simt metru no mājas aiz kāda kupla krūma. No turienes labi bija pārredzams ceļa līkums. Sākumā mani norīkoja postenī tikai dienā, bet vēlāk, ja projām bija devusies lielāka vīru grupa, arī naktī.

Parasti Kļaviņš pats gāja pārbaudīt sargposteņus. Reiz viņš uznāca tieši tādā brīdī, kad biju aiz gara laika izjaucis karabīni un ņēmos to ar lupatiņu tīrīt.

Domāju, nu gan būs brāziens. Bet viņš tikai cieši paskatījās manī no saraukto uzacu apakšas un piekodināja, lai nekad tā vairs nedarot. Ja tagad nāktu vācieši, kā viņus aizturētu? Teiktu, lai pagaida, kamēr

saliksi ieroci?

Citreiz, atceros, visu dienu sijāja sīks lietus. Drēbes piemirka un pakustoties asi berzējās gar sāniem.

Visapkārt ne dzīvas dvēseles, un līdz maiņai vēl pāris stundu. Uznāca tik sērīgs noskaņojums, ka taisni vai kaukt gribējās.

Te uzreiz klausos — kāds nāk.

Izrādījās, pats komandieris. Iedomājies par mani un atnesis sausu tel- teni.

Noklāja to uz slapjās zemes un nostiepās līdzās, uzsākdams sarunu.

Viņš painteresējās, ko es darīšot, kad beigsies karš. Noteicu, ka atsākšu kurpnieka amatu.

Viņš man ieteica padomāt labāk par skolu, kamēr vēl jauns. Komjauniešos varēšot iestāties. Jo es taču būšu viens no tiem, kas palīdzējis aizdzīt fričus.

Tad es muļķīgi iejautājos: «Jūs

laikam esat partijā?»

Kļaviņš tikai skumji pakratīja galvu.

«Mana dzīve bijusi pārāk raiba, Balodīt. Tev to vēl nesaprast. Pēc kara, ja palikšu dzīvs, var gadīties, ka tieku pat tiesāts.»

«Par ko?» es sašutis iesaucos. Manā uztverē tādi kā Kļaviņš bija īstie vīri, kuriem piešķirami ordeņi.

Bet viņš tikai nopūtās. Esot dienējis vācu armijā. Pašreiz esot grūti spriest, kā būšot pēc kara. Kad beigšoties visa šī putra, tad jau redzēšot.

Vēlāk no vīriem uzzināju, ka Kļaviņš tiešām esot dienējis vācu daļās. Četrdesmit trešajā braucis par šoferi.

Kādā strīdā nogalinājis vācu virsnieku un nokļuvis Jelgavas cietumā. Par to viņam piespriests nāves sods, tomēr viņš

pamanījies uzpirkt sargus un izmukt. Lai nevarētu otrreiz sodīt, izlicies nožēlojam grēkus un pieteicies brīvprātīgajos. No Paplakas apmācības nometnes visi būtu aizdrasējuši tieši uz Vāciju, ja Kļaviņš savu vienību nebūtu atvedis uz Dižmežiem.

Kas īstenībā bija Kļaviņš, vēl tagad, pēc tik dau​dziem gadiem, neņemos spriest.

Veikls afērists vai bezbailīgs pārgalvnieks? Vīriem viņš bija leģenda.

Tīģeris. Man, puikam, īsts komandieris, kuru es vietā un nevietā centos atdarināt.

Staigāju tādā pašā militārā solī, stalti izslējies. Nevērīgā ielaspuikas poza, ko savā laikā biju aizguvis no Harija, pamazām izzuda pavisam. Tāpat kā viss bērnišķīgais, kas nebija savienojams ar kara laika apstākļiem.

Vējš uzpūta spīvāk, stāvot kļuva vēsi.

Oktobra saule, aiz mākoņiem aizslēpusies, vairs nesildīja zemi. Tā vienā dienā rāmu atvasaru nomainīja dzestrs ru​dens.

Tevs jau griezās uz iešanu, bet Alnis vēl pajau​tāja: — Ar ko tad īsti nodarbojas Kļaviņa vienība? Sē​dēja un gaidīja, kamēr beigsies karš?

Viņa balsī negribot bija ieskanējies ironisks tonis. Tēva lūpas sakniebās šaurākas, un tādās reizēs Alnim vienmēr likās, ka viņš tēti sāpinājis.

— Domā, man, puikam, vīri sniedza atskaiti par savām gaitām? Toreiz bija tāds laiks, ka labāk, ja ma- zak ko zini.

Var būt, ka es puikas ziņkārē būtu sācis vīrus iztaujāt, ja kurpnieks Sterns man nebūtu iedresējis, kas ir konspirācija un

disciplīna.

Tomēr būtu vajadzējis dzīvot aizsietām acīm, lai neko nemanītu. Kādu rītu manā vācu automātā bija ielikta pilna aptvere. Tad gan man paspruka izbrīnās pilns jautājums: «Kur jūs to ņēmāt?»

Brunis tikai pasmējās.

«Redzi, kā tas bija, Balodīt. Ejam pa mežu un skatāmies — aug koks. Bet tajā sakārtas šitādas mantiņas. Nudien, kā Jaungada eglītē.»

No tās reizes savus pārsteigumus vienmēr centos neizpaust skaļi.

Atceros, citreiz pamanu, ka vīri kūtsgalā ar kaut ko nodarbojas. Izrādās, balsta ložmetējs, noņemts kādai notriektai padomju lidmašīnai. To izjauca un mēģināja salabot, bet tam bija bojāta

automātiskā padeve. Varēja šaut tikai pa atsevišķam šāvienam.

Katru vakaru kāda grupa devās naktsgaitās. Vienībai vajadzēja sagādāt pārtiku un sagatavot munīcijas krājumus.

Domāju, ka man tā arī būs lemts palikt pie mājas un brīvajā laikā piepalīdzēt Irmai virtuvē, bet tad pienāca arī mana kārta.

Tikmēr Alnis ar tēvu jau bija sasnieguši mašīnu. Eldars nogarlaikojies sagaidīja viņus ar ledainu klusēšanu.

Alnim uz brīdi kļuva viņa pat žēl. Diez cik omulīgi droši vien šis nejutās, nīkdams mašīnā. Taču

neviens viņu pie sēdekļa piesaitējis nebija. Varēja kāpt ārā un nākt pie viņiem.

Tomēr šīs līdzjūtības pietika tikai īsam brīdim. Tā izkūpēja kā nebijusi, kad tēvs grieza mašīnu apkārt un Eldars caur zobiem izgrūda: — Vadātājs piesities?

12 Sasmaka. Tagadējā Valdemārpils.

Viena galvenā iela pa vidu, pāris sānieliņu. Tā ari visa pilsēta. Griez mašīnu, uz kuru pusi griezdams, pēc pāris minūtēm būsi izbraucis tai cauri.

— Atkal vadātājs? — Eldars pasmīkņāja, nolaidis pār acīm plakstus ar tumšām, meitenīgi garām skrop​stām.

Helmārs izlikās piezīmi nedzirdam.

Lēni riņķodams pa pilsētu, viņš pētīja vecās mūra ēkas un prātoja, zem kuras varēja atrasties tas pagrabs, kur tik spēcīgi smaržoja pēc ēveļskaidām un galdnieka līmes. Laiks neglābjami bija izdzēsis daudzas pēdas. Nomainās paaudzes, cits pēc cita aiziet nebūtībā

dzīvie aculiecinieki. Kas paliek pāri?

Leģendas?

Varbūt par daudz mēs cenšamies uzspiest jaunajai paaudzei savu pagātni, Helmārs prātoja. Bet bez pagātnes nav arī nākotnes, tas viss savstarpēji saistās. Un pārmantojas ne tikai varonība.

Pārmantojas arī zeiniskums, nodevība, karjerisms. Un tam ir jāstājas pretī, tāpat kā Alnis šorīt bija meties krūtīs Eldaram, neskatīdamies uz vecumu un gadu samēru.

Tā arī toreiz viņš, četrpadsmitgadīgs puika, kailām rokām bija stājies pretī nodevībai un palicis pie savas pārlie​cības, kaut nosistu uz vietas.

Cik ilgi tā lai riņķo pa tukšo, jābrauc ārā uz Rojas šosejas. Pa labi aiz kokiem un krūmiem aizaugušās krastmalas pelēcīgi un vēsi pavīdēja Sasmakas ezera

ūdeņi. Tūlīt ezera līkums izlieksies līdz pašam ceļam, un otrā pusē tam cieši līdzās būs gara, balta mūra ēka.

— Šajā ēkā bija izvietojusies lauku žandarmē- rija, — garāmbraucot Helmārs paskaidroja.

Puikas klusēja. Varbūt katrs gaidīja, ka otrs ko pajautās. «Vabolīte» kaut nesteidzīgi, tomēr ripoja uz priekšu un nolocīja kilometru pēc kilometra.

— Pa kreisi tālumā aiz kokiem redzams tornis, — Helmārs kā gids bezkaislīgā balsī ziņoja. — Arlavas baznīca. Tajā Miervaldis Kļaviņš salaulājās ar med​māsu Irmu.

— Tas jau bija sagaidāms, — Eldars tikai noteica.

Tas tiešām bija sagaidāms. Vienībā dažs labs ja

arī neuzdrošinājās atklāti neko sacīt, aiz muguras komandierim tomēr izmeta pa divdomīgai piezīmei. Kad Kļaviņš paziņoja vīriem par kāzām?

Laikam toreiz, kad viņam iznāca stiprāka vārdu pārmaiņa ar Zani un dažiem citiem puišiem, kuri, atgriezdamies no uzdevuma izpildes, bija aizkavējušies kādas mājās pie meitām. Vīri noklausījās komandieri klusēdami. Tikai Žanis, pa paradumam cepuri pakausī atbīdījis, nozib- snīja baltus zobus.

«Tev viegli runāt, Tīģer, tev meiča pie sāniem. Neesam jau mazie bērni, vai nu nesaprotam.»

Vīri domāja, nu gan sekos uzbļāviens. Bet Kļaviņš tikai pasmējās: «Es jau gaidīju, ka tu nenocietīsies un šausi ārā kā no dižgabala.»

Tad viņš iesmējās tik skanīgiem un veselīgiem smiekliem, ka tie atsitās pret klēts jumtu, pārlēca tam pāri un atbalsojās tuvīnajā mežā. «Hā, hā, puiši, es taču precos!» Tas tikai bija paziņojums.

Vīriem aiz pārsteiguma mutes palika vaļā.

Vismuļķīgākais paskats bija Žanim. Viņš blenza uz komandieri neticīgām acīm un, gribēdams ko sacīt, gandrīz norija smēķa galu. Tad, pārējiem par uzjautrinājumu, saniknots to izspļāva. Bet viņš, Helmārs, lēkāja kā kazlēns pa sētsvidu, meta cepuri gaisā un bļāva: «Urrā, Tīģeris precas! Mūsu komandieris precas!» Vēlāk runāja, ka Žanis, juzdamies vainīgs Kļaviņa priekšā, pavedis to sānis un mēģinājis izskaidroties: «Zini ko, Tīģer? Tu labāk nesāc to joku. Ja tu mūsu dēļ, tad nevajag.

Mēs tāpat klausīsim bez visas precības. Ja kāds sadomās pekstiņus, es pats viņu iekaustīšu. Tu tikai nelec kā circenis karstos pelnos. Tagad taču karš, kāda var būt runa par precībām.»

«Tieši tādēļ, ka ir karš. Kļaviņš viņam draudzīgi bija uzsitis uz pleca.

«Kas zina, cik dienu mums vēl atvēlēts. Ir jādzīvo tā, lai kaulainās priekšā nekā ne​būtu žēl.»

Vajadzēja redzēt, kāda rosība toreiz sākās vienībā. Vīri skatījās spoguļu lauskās un kasīja no ģīmjiem dieva doto svētību. Pat Krauklis ar šķērēm aplīdzināja spuraino ūsu galus un apmierināts krekšķināja. Helmārs kā puika vairāk pa kājām vien maisījās, lai neko nepalaistu garām.

Viss bija kā īstās kāzās. Appušķotu

pajūgu rinda izbrauca uz Lubezeres ceļa.

Pašā priekšā brangs bēris vilka atsperratus ar jauno pāri. Uz bukas sēdēja Krauklis, ūsu galus braši uz augšu uzskrullējis. Reti gājēji apstājās un ilgi nolūkojās pakaļ neparastajiem braucējiem, līdz visa rinda ielocījās Ārlavas ceļgalā. Netrūka ne vecmāmuļas, kas apaļa un sasārtusi sēdēja nākamajos ratos, ne kaimiņu, kuri bija aizdevuši zir​gus un ratus.

Jā, viss bija kā īstās kāzās. Kad procesija devās iekšā baznīcā, pretī cēlās svinīgas ērģeļu skaņas. Mācītājs teica parastos uzrunas vārdus, bet vīri stāvēja nopietnām sejām, brīža svinīguma aizgrābti. Katram nāca prātā dziļi slēptas atmiņas no mierlaiku dzīves. Arī viņam, Helmāram, savāds kamols bija iesprūdis

kaklā, atceroties tās retās reizes, kad vēl kā mazs bērns mātei pie rokas bija devies uz baznīcu. Pārāk sāpīgi bija sajust, cik tālu karš viņu aizrāvis no mājām un tuviniekiem.

Bet tad svinīgā ceremonija bija garām. Kļaviņš uz rokām iznesa jauno sievu no baznīcas un iecēla ratos. Irmai pie tās pašas apvalkātās kleitiņas bija piesprausts miršu zars, nācis no Miervalda vecmāmiņas mirtes poda.

Viņam mugurā rūpīgi iztīrīts formas frencis.

Vakarā pie sētā klātajiem galdiem jautrība sita augstu vilni. Kļaviņš pirmais pacēla glāzi un uzsauca tostu: «Tad nu, puiši, palīksmosimies tā, lai būtu viņā saulē ko atcerēties.»

Un visi dzēra un dziedāja uz nebēdu,

kā nojauz-

dami, ka tā ir pēdējā iespēja, ko dzīve viņiem dod. Vai​rāk tādas nebūs.

Jā, atmiņas. Cik nepaveries atpakaj, atkal kāda tāla aina dzīvi nostājas acu priekšā. Bet puikas to nevar saskatīt, viņiem daudz grūtāk. Viņiem jāiztēlojas patiesība pēc skopajiem vārdiem, kurus Helmārs iz​teicis.

— Pie kā es paliku? — viņš iejautājās.

— Beidzot bija pienākusi arī tava kārta, — Alnis atgādināja.

— Jā, bija pienākusi arī mana kārta, — Helmārs atsāka. — Komandieris iesauca mani mazajā Irmas kambarītī un lika apsēsties. Tas vien jau nozīmēja, ka saruna būs nopietna. Pats viņš piegāja pie loga un aizsmēķēja cigareti. Tad pagriezās atpakaj un pajau​tāja:

«Vai atceries to tiltu pari Abavai, kuru es tev liku iegaumēt?»

Protams, es to atcerējos, pamāju ar galvu. Tur mani pēc pāris dienām gaidīšot kāds cilvēks. Vajadzēšot nogādāt zīmīti.

«Tik vien,» man jau paspruka, bet Kļaviņš stingri paskatījās manī. Tas nemaz nebūšot tik viegli. Pirmkārt, būšot jāiet vairākas dienas. Otrkārt, jāgaida tik ilgi, kamēr šis cilvēks ieradīšoties. Sūtītu kādu no pieaugušajiem, taču tiem pārāk bieži pārbaudot dokumentus. Tādiem puikām neviens īpašu uzmanību nepievērsīšot. Jā, lai man vienam nebūtu bail, sūtīšot līdzi Neaizmirstulīti. Es nopriecājos. • — Tā jau nu priecājās, — Eldars zem deguna no​burkšķēja.

Taču tā vairs nebija agrākā nicīgā attieksme, kas izpaudās šādos

starpsaucienos. Ar to viņš drīzāk centās slēpt savas šaubas un neskaidru nojausmu.

— Es nopriecājos, — Helmārs mierīgi turpināja.. — Jo tiešām baidījos no tumsas un naksnīgā meža.

Un tā vēl tajā pašā pievakarē mūs abus iepazīstināja ar paroli, kas bija jāatceras no galvas. Iedeva katram pa makšķerauklai un āķim, lai neliktos tik uzkrītoša mūsu slaistīšanās gar Abavu.

Kātus varēsim nogriezt turpat krūmājā. Pie Neaizmirstulītes kā pie vecākā glabājās cigarešu paciņa, kurā bija zīmīte ar ziņām.

Kļaviņš ar Irmu mūs iznāca līdz mežmalai pavadīt. Atceros, viņu sejas man likās gaišas, kā iekšējas skaidrības apstarotas.

Toreiz vēl nodomāju, ka viņi ir atraduši noslēpumu, kā kara laikā justies laimī​giem.

«Atgriezieties, krustdēli!» Kļaviņš atvadoties mums uzsauca. «Mēs jūs gaidīsim.»

Kad ceļa līkumā atskatījos, viņš devās atpakaļ, Irmu ap pleciem apskāvis.

Helmārs uz brīdi pieklusa, kā sakopodams atmi​ņas.

— Ātri satumsa melna septembra nakts. Nekur nemanīja ne uguntiņas.

Mēness vēl nebija lēcis, un mēs taustījāmies uz priekšu pa ceļa izcirtumu kā cauri tunelim. Ne viens, ne otrs neko nerunājām. Negribējām izrādīt, ka esam nobijušies. Kad iznācām pie dzelzceļa, turējāmies gar pašu uzbēruma malu. Tā likās drošāk.

Mūsu uzmanību saistīja kāda neskaidra skaņa, kas ātri pieņēmās spēkā.

Man jau sāka likties, ka mums pakaļ

drāžas kāds nezvērs, kad atskanēja mazbānīša pazīstamais svilpiens. Uzreiz kļuva vieglāk. Tas aizdzina sastingumu un pašu iedomās radītās bailes.

— Runājiet par sevi! — Eldars aizrādīja. — Ko juta un pārdzīvoja otrs, to jūs nevarējāt zināt.

— Labi, — Helmārs piekrita. — Kaut gan ne vienmēr vārdi izsaka vairāk par nojausmām un izjūtām.

Un tā, tikko mazbānītis bija līdzās, vilkdams aiz sevis preču sastāvu, Neaizmirstulīte pirmais iesaucās: «Lecam!»

Abi metāmies pa uzbērumu augšā un ielēcām pēdējā platformā. Nu jau varējām pazoboties un pasmieties paši par sevi un savām bailēm.

Ejot bijām sakarsuši, taču tagad

pamazām kļuva vēss. Nakts dzestrais vējš saldēja un lika rauties čokurā. Laiku īsinādami, skrubinājām sviestmaizes, ko Irma mums bija sasmērējusi ceļam.

Attapāmies, kad pāri bija palikušas tikai drupatas.

Nāca jau pret rīta pusi, kad priekšā sāka plaiksnīties Talsu ugunis. Nolēcām no platformas, jo baidījāmies par zaķiem iebraukt pilsētā. Mums neturējās zobs uz zoba, tomēr lielu ceļa daļu bijām pieveikuši necerēti viegli un ātri. Sākām ielocīt kājas. Kad kļuva gaišāks, iešana jau veicās itin labi. \ Helmārs strauji piebremzēja. Priekšā uz ceļa izgrieza kombains. Plats un grabošs, tas aizņēma vai visu ceļa virsmu.

— Un tā jūs soļojāt kā divi saulesbrāļi? — Eldars bija sācis izrādīt

necerētu interesi. — Un ne vārda nepārmijāt?

— Kāpēc ne? — Helmārs uzmanīgi vēroja ceļu, gribēdams apdzīt kombainu.

— Par daudz ko pļāpājām, bet vai nu viss paliek atmiņā. Brīžiem uzsvilpojām.

Salasījām pa grāvmalām akmeņus un apmētājām ceļazīmes, sacenzdamies, kurš no lielāka attaluma precīzāk trāpīs. Gājēju un braucēju tikpat kā nebija. Vienīgi Stendē, ejot pāri pārbrauktuvei, redzējām uz perona vācu karavīrus. Tiem pat prātā neienāca pievērst uzmanību tādiem diviem puikām, kuri, rokas kabatās sabāzuši, svilpodami devās savās gaitas.

Jā, atceros, toreiz es pajautāju Neaizmirstulītēm, no kurienes viņam tāda rēta pāri pierei. Viņš atteica, ka esot nelaimīgi uzkritis uz izkapts. Es gan savā]

prātā nobrīnījos, vai tā varētu būt.

Izskatījās pārāk nelīdzena un robota, bet ko tur varēja zināt. Tāds laiks, neviens otram nesteidzās savus noslēpumus uz​ticēt.

Helmāram likās, ka blakussēdētājs nemierīgi sagrozās. Bet nebija laika pievērst tam uzmanību. Pašreiz viņš izmantoja izdevību, lai apdzītu kombainu un liktu veiksmīgi tam garām. Tālāk ceļš bija brīvs, un domas atkal bez steigas varēja atgriezties pagātnē.

Jau tajā pašā pievakarē viņi stāvēja uz Veģu tilta un spļāva pāri margām ūdenī.

Bet cik ilgi ar tukšiem vēderiem spļaudīsi.

Viņi saskatījās, un abiem gribējās reizē smieties un raudāt. Sviestmaizes bija ielocītas iekšā jau iepriekšējā naktī, braucot ar mazbānīti. Viņi bija uzvedušies

kā bērni, kuri vēl neprot rūpēties par nākamo dienu. Neko darīt, vajadzēja samierināties ar riekstiem. To gan netrūka, pilna visa Abavmala.

Norādītajā tikšanās vietā aiz līkuma nemanīja ne dzīvu dvēseli. Izstaigājušies krustu šķērsu, noguruši no tālā gājiena un neierastā tukšuma vēderā, viņi likušies zem kāda krūma uz auss. Galvas apsedza ar svārkiem un piespiedās viens pie otra, lai būtu siltāk.

Otrā rītā viņi pamodas nosaluši un klabošiem zobiem. Kad izlīda no pakrūmes, zeme bija nosarmojusi balta.

Helmārs pārlaida plaukstu sejai.

Viņš attapa, ka atkal visu to atcerējies domās. Kā lai puikas izseko notikumu gaitai?

— Khm, — viņš atkrekšķinājās, kā

balss saites atbrīvodams. — Otrā rītā pārsaluši lēkājām gan uz vienas, gan abām kājām, lai kaut cik sasildītos. Kad saule pacēlās pāri piekrastes kokiem, salna ātri izkusa. Kļuva siltāk, taču arvien nežēlīgāk gribējās ēst. Bet sakarnieku ātrāk par pievakari nebija ko gaidīt. Ne​atceros, kurš mēs pirmais attapāmies, ka norādītajā vietā esam ieradušies par agru. Mēs taču bijām ietaupījuši veselu dienu, braukdami ar bānīti.

Atcerējāmies, ka mums kabatā ir makšķerāķi un auklas. Nogriezām katrs pa lazdas vicai, un bada pātagas bija gatavas.

Rīta pusē kodās labi. Te man, te Neaizmirstulītēm pieķērās pa asarim.

Gadījās arī pa kādai raudiņai.

Kad man likās, ka vienai reizei pietiks, uzkūrām ugunskuru, iztīrījām zivis,

uzvērām tās uz viciņām un mēģinājām cept. Taču atkal jauna nelaime — bez sālsļ tās likās bezgaršīgas un nebaudāmas.

Neaizmirstulītēm vajadzēja būt līdzi sālij, taču vai nu viņš to steigā bija aizmirsis ielikt kabatā, vai arī turziņa izkritusi, metoties augšā pa uzbērumu un lecot uz platformas! Bet varbūt izslīdējusi turpat Abavmalā, lodājot paļ lazdāju. Kas to lai zina?

Kaut kādu izeju tomēr atradām.

Uzgāju upmalā pa-^ prāvu konservu bundžu. Tā gan bija bezdievīgi sarūsēi jusi, bet, kad paberza ar smiltīm, iztikt varēja. Samei tām zivis tur iekšā, pasmēlām ūdeni un mēģinājār vārīt. Tādas apsutušas tomēr gāja labāk pie dūšas.

Kad vēders bija kaut cik apmānīts, atlaidāmies pie-i krastes zālē un, rokas

pāri galvai atmetuši, griezām degunus pret sauli. Ja jūs zinātu, zēni, kas tie bija par jaukiem un svētlaimes pilniem brīžiem.

Vēders vairs netraucēja, saulīte sildīja, un mācās virsū snauda.

Jā, par ko tikai viņi toreiz neizpratojās. Par tālār zemēm un dzīvi pēc kara. Par to, kādu sievu kurš precēs un par ko gribētu kļūt nākotnē. Neaizmirstulītes ideāls bija lepna un skaista sieviete, kuras dēļ citi viņu apskaustu. Bet pats viņš gribēja kļūt par lielu priekšnieku vai komandieri. Katrā ziņā vismaz tādu kā Tī​ģeris.

Ko viņš, Helmārs, varēja atbildēt?

Par sievietēm viņš savos gados vēl nedomāja. Vienīgais ideāls bija māte. Ne skaista, sevišķi pēdējā laikā, kad bija izplūdusi, skaistumam puikas acīs toreiz

bija maza vērtība, bet sirsnīga un laba.

Bet kļūt viņš gribēja par kurpnieku. Tādu kā Sterns.

Tā viņi toreiz gulēja Abavmalā, saulē sildīdamies, un agrāk nejusta tuvības sajūta saistīja abus. Neaizmirstulīte pat iedziedājās, aizsākdams savu iemīļoto motīvu: «Ai, Eldorado, tu zelta krasts!»

— Tavs tēvs ir atradis savu zelta krastu? — Helmārs negaidīti iejautājās, iesānis pavērdamies puikā.

— Kādu zelta krastu? — Eldars nesaprata.

Jā, kāds tam sakars ar stāstīto? Tad jājautā, ko Eldars vispār zina par savu tēvu. Un Alnis par viņu? Ko bērni var zināt par saviem vecākiem, viņu pagātni un pārdzīvojumiem?

— Es tikai domāju: ja tevi nosaukuši par Eldaru … Varbūt tas ir saīsinājums no vārda Eldorado.

Puika tikai paraustīja plecus, norādīdams, ka tādas runas uzskata par mu|ķīgām.

— Tēt, stāsti labāk tālāk! — Alnis nepacietīgs uz​stāja.

— Tā arī nogulšņājām visu dienu, — Helmārs atteica, pārbraukdams pāri Rojupes tiltam un vadīdams savu «vabolīti» pa piekrasti augšup. — Kad sāka mākties virsū snaudiens, lozējām, kurš pirmais dežurēs. Iekrita man, es izvilku īsāko kociņu.

Kamēr Neaizmirstulīte nosnaudās, pagāju līdz nākamajam līkumam, kur bija dziļāks, un iemetu makšķeri. Klusēdams sēdēju un gaidīju. Jūs to laikam ne​zināt, ko

nozīmē gaidīt upmalā, kad pieķersies zivs.

Zel. Ieteiktu kādreiz pamēģināt. Cilvēks tad ir viens ar sevi un apkārtējo pasauli.

Domas ir brīvas, nekas tās neiegrožo.

Man domas tā vien tiecās līdzi Abavas ūdeņiem, kur aiz mežiem bija Venta un Kuldīga. Tur palika kurpnieks Šterns. Turpat netālu bija mana tēva mājas. Vecāki droši vien domā par mani, uztraucas. Māte slepus norauš asaru priekšauta stūrī.

Bifu tā aizrāvies, ka nemaz nepamanīju sakarnieku. Attapos tikai tad, kad kāds padeva labvakaru un apjautajās, ka kožas. Ta bija parole. Atteicu, ka sīkie vien nāk, kā Kļaviņš bija mācījis, un nedroši cēlu skatienu augšup. Man līdzās rēgojās kājas, ieautas vecās kamašās, kas bija pārsietas ar auklām. Tad es redzēju

saburzītas drēbes, it kā to valkātājs būtu vārtījies pa mežu. Beidzot nāca redzama kupla un melna bārda. Kā čigānam. Ta manī izraisīja dziļu neuzticību. Bet acisi Es skaidri zināju, ka esmu agrāk tās jau redzējis.

«Vai tad tu mani vairs nepazīsti?» svešais iesinē jās.

Un tad tikai es attapos — tas taču bija mans krust tēvs no Graudupes.

Iešņukstēdamies metos viņam ap kaklu.

Beidzot kāds tuvs cilvēks pēc tik ilga atšķirtr bas laika.

«Bet krustmāte teica, ka tu esot leģionā,» es nesa​pratu.

«Biju un izbiju,» viņš pasmējās.

Kad pirmais tikšanās satraukums bija pārskrējis, krusttēvs atsēdās man līdzās

krastmalā un nesteigdamies izstāstīja, kā viņš izmucis Stendes stacijā pa ate-l jas logu un atbēdzis atpakaļ uz mājām. Tagad viņš esot partizānu vienības «Sarkanā bulta» sakarnieks, jo kā vietējais labi pārzinot apkārtni. Un es pat nezināju, kadas ziņas mums vajadzēja viņam nodot.

Par vienu gan tūlīt vienojāmies, ka Neaizmirstulītēm par mūsu radniecību neko neteiksim. Vienmēr labāk, ja mazāk lie​cinieku.

Krusttēvs steidzās. Arī mums bija laiks doties atpakaļ. Viņš atdeva savu maizi, kad pastāstījām, cik neapdomīgi bijām izrīkojušies. Tad apmainījās ar Neaizmirstulīti cigarešu paciņām, paspieda abiem roku un devas projām.

Vairāk es viņu netiku redzējis.

Atpakaļgājiens mums vairs nebija tik

viegls, jo visu ceļu nācās soļot kājām.

Prečinieks negadījās, bet pasa- žierniekā baidījāmies kāpt, jo nebija ne naudas, ne dokumentu. Nakti pārlaidām kādās lauku mājās, kur mūs uzcienāja ar vārītiem kartupeļiem un ceptu gaļu. Neviens neko nejautāja, jo ļaudis toreiz bija pieraduši, ka; pa ceļiem klīst apkārt bēgļi.

■ Kad parkļuvām vienībā, uzlīdām kūtsaugšā un no-j gulējām sienā visu nākamās dienas pievakari un nakti arī.

Komandieris neesot ļāvis modināt, kamēr nebūšot ) izgulējušies. Bet jums vajadzēja redzēt, kāds es pec ļ tam piecēlos. Kājas stīvas, mugura kā sasista. Nezināju, kā nolīst zemē. Tad Garais Eidis paņēma mani uz rokām kā bērnu un nonesa lejā, kur es tūlīt nokļuvu

Irmas gādībā. Neaizmirstulītēm negāja vieglāk.

Tā beidzās mūsu pirmais kopīgais gājiens.

13 Brauciens bija Eldaru nogurdinājis.

Ne tik daudz kratīšanās mašīnas neērtajā sēdeklī, cik biežās apstāšanās, izkāpšanas, šo abu cilvēku, tēva un dēla, uzspiestā sabiedrība un sarunas. Sākotnējā satraukumu pilnā noskaņa, kur liela tiesa bija neparastības un piedzīvojumu alku, sen pagaisusi. Tapat kā pagaisušas l)ija bažas, ka viņu tīši aizvilinājuši no mājām un pilsētas, lai izrēķinātos. Viss izrādījās daudz sarežģītāk un nopietnāk.

Ja, viņš nebija gulējis, bet tikai izlicies snaužam. Vajadzēja kaut brīdi pabūt vienatnē, noslēgties no apkārtējās

pasaules, lai visu pārdomātu. Smagas šaubas un aizdomas ka melni viļņi cēlās augšup un negribēja noplakt. Pamazām atausa atmiņā nejauši vārdi un mājieni, kam viņš agrak nebija pievērsis uzmanību.

Acu priekšā iznira tēva seja, bet tā likās reizē skarba un labsirdīga, atklāta un viltīga. Zilpelēkās acis raudzījās pretī ar tēraudainu, neizdibināmu skatienu. Bet rēta uz pieres? Aļņa tēvam viņš esot teicis, ka uzkritis uz izkapts. Cik reižu nebija ar to lepojies kā ar karā gūtu ievainojumu, apgalvodams, ka tas no šķembas. Vienādi vai otrādt, vai tas nebūtu vienalga? Bet kādēļ divi pavisam pretēji izskaidrojumi, kara un mierlaika?

Pirmās šaubas vilka aiz sevis nākamās. Negribot nāca prātā vairākas sarunas, kad viņš bērna naivumā tincināja

tēvu: «Tēti, saki — kur tu biji, kad manis vēl nebija pa​saulē?»

«Karoju, dēls.»

«Bet karš jau sen bija beidzies.

Kādēļ tu tik vēlu atnāci?»

«Klīdu apkārt pa pasauli, tevi meklēdams,» tēvs at- smēja. i Un tad vēlāk, kad viņš jau bija pusauga puika, nopietnāka saruna. Kad viņš jautāja, kādēļ tētis — viņa gudrais, izskatīgais un izdarīgais tēvs — nav kļuvis dzīvē par kaut ko ievērojamāku, teiksim, kaut vai par lielas rūpnīcas vadītāju vai pilsētas galvu, kaut vai par skolas direktoru un kādēļ viņi dzīvo tādā klusā un nomaļā Kuldīgā, nevis, piemēram, Rīgā, tēvs bija viņu paraustījis aiz deguna un atteicis:

«Gribēsi visu zināt, snīpis aiz ziņkāres izstiepsies garš kā zilonim. Un atceries vienreiz par visām reizēm — augsti amati un nosaukumi nav tā vērti, lai tukšas slavas dēļ ziedotu mūžu. Galvenais, prast dzīvē iekārtoties atbilstoši savām spējām un interesēm.» j Vēlāk radās cits izskaidrojums, kad Eldars no kaimiņiem nejauši uzzināja, ka viņam kaut kur esot pusmāsa. Tēvs bija pametis iepriekšējo ģimeni un sagājis kopā ar viņa māti, jaunu, skaistu, kaprīzu sievieti, kas prata valdzināt. Vai viņš pats pusaudža gados nebija ar pielūgsmi skatījies uz māti, atzīdamies viņai: «Mammīt, tu man esi pati skaistākā un labākā no visām mammām pasaulē.»

«Ak tu manu mazo glaimotāji» Viņa bija piespiedusi puisēna galvu pie krūtīm,

un abiem toreiz bija licies, ka tā būs vienmēr.

Kad Eldars bija uzticējis mātei no kaimiņiem padzirdētās runas, viņa bija kļuvusi svešādi skarba. Uzacis meta niknus kūkumus.

«Mēs viņiem neesam nekā parādā, un viņi tev ir pavisam sveši cilvēki. Tev nekad nekas nav ticis atrauts un nekad nekas netrūks. Par to mēs ar tēti parū​pēsimies.»

Toreiz viņš bija pieņēmis teorētiski zināšanai, ka dzīvo kaut kur pusmāsa. Bet tagad? Kādēļ viņš pēkšņi to visu ātcerējās?

Nodevība. Reiz apziņā ieskanējies, šis vārds vairs negribēja izzust. Vai tā arī nebija nodevība — tēva nostāja pret iepriekšējo ģimeni? Tikpat labi viņš

varēja izrādīties pusmāsas vietā, tēva pamests un aizmirsts. Un māte? Viņa arī šajā nodevībā līdzvainīga, jo zināja taču, ka tēvs ir precējies. Nevarēja to nezināt.

Bet viņš? Ka viņš justos, ja tēvs būtu pametis viņus abus ar mammu? Ko pārdzīvotu? Vai no visa tā nepaliktu tikai naids? Naids pret nodevību un to otro sievieti, kas tēvu atņēmusi. Un pirmo reizi Eldaram gribējās redzēt, kāda izskatās tēva pirmā sieva. Un kāda bija viņa pus​māsa, kā viņi dzīvo.

Naids. Kāda atmiņa Eldaram saistījās ar šo vārdu? Pavisam svaiga un sāpīga, tikai nezin kādēļ nedevās rokā.

Pārāk daudz bija nogruvis pāri šīs vienas dienas laikā, sajaucot visus priekšstatus un līdzšinējo dzīves uztveri. Ja Latvijā būtu īstas zemestrīces, cilvēks tā droši

vien justos pēc pamatīgas izpurināšanas, nezinot, kad var sekot nākamais pazemes grūdiens.

Naids. Beidzot viņš atcerējās, kas ar šo vārdu saistījās. Acis. Tā svešā vīra acis, kurās dega naids, kad viņš kliedza uz tēvu: «Nodevējs! Tu esi nodevējs un vārda zaglis.»

Tā iepriekšējā gada pavasarī bija noslēgušās Uzvaras dienas svinības viņu mājās. Sākumā, kā parasti, kara veterānu tikšanās kultūras namā, svinīgas sarunas, smagas kara gadu atmiņas. Tad tēvs bija paaicinājis visus pie sevi^vēl kādu stundiņu pasēdēt. Māte veikli uzklāja galdu, viņu mājās bieži pulcējās dažādu profesiju ļaudis, strīdējās, diskutēja, centās pierādīt savu taisnību un parādīt

savu pārākumu.

Tovakar viņš bija atgriezies vēlu, puikām vienmēr pietiek pašiem savu darīšanu, un nepamanīts ielavījies savā istabā. Pieaugušo sarunas likās tik neinteresantas. Nebeidzamos variantos atgremotas vienas un tās pašas patiesības.

Viņš iznāca pie viesiem tikai tad, kad sarunas bija kļuvušas neparasti skaļās.

Visi jau bija pamatīgi iesiluši un runāja reizē, bet kāds neliela auguma vīrelis ar vairākiem ordeņiem pie krūtīm sauca pāri galdam viņa tēvam: «Es labi pazinu Zigismundu Ulpi, viņš bija mans komandieris. Tevi redzu pirmo reizi. Ja tu esi Ulpe un dienējis tajā pašā bataljonā, tad pasaki, kā sauca mūsu bataljona komandieri un poļitruku.»

«Liecies nu mierā!» citi viņu

apsauca. «Tik daudz gadu pagājis, var arī kaut kas aizmirsties.»

Bet svešais neatlaidās.

«Ir lietas, kuras nav aizmirstamas. Un Ulpe bija pavisam citāds. Daudz kalsnāks un slaidāks. Bez rētas pierē. Viņš pazuda četrdesmit piektā gada pavasarī Kurzemes kaujās. Droši vien kritis vāciešu rokās.

Pēc tam par viņu neviens neko vairs nav dzirdējis.»

«Pēc rētas neko vēl nevar zināt,» citi centās nomierināt iekaisušo strīdnieku.

«To viņš varēja dabūt arī pēdējā kaujā.»

«Bet vai viņš var pateikt, kā mūsu vienība toreiz pie līmeņa izkļuva no aplenkuma?» vīrelis neatlaidās. «Un Staraja Rūsas purvos, kad mēs cietām badu? Bija palicis tikai viens lielgabala šāviņš, bet vācieši applūdināja mūsu

ierakumus ar kārdinošu ēdienu smaržu un sauca: «Rus, padodies!» Tad mēs vairs neizturējām un atbildei izšāvām to pašu vienīgo šāvienu. Kur tas trāpīja, vai viņš zina? Fričiem pašā putras katlā.»

Kad tika teikti acīs vārdi par nodevību, Eldars bija paskatījies tēvā.

Vai tiešām viņš neko neteiks pretī un neizmetīs šo nekauņu aiz durvīm? Bet tēvs toreiz pacēla glāzi un uzsauca tostu par visiem tiem, kas dzīvi izbriduši kara elli.

Kāda jēga esot strīdēties par sīkumiem.

Tie pamazām aizmirstoties. Notikumi apaugot ar izpušķojumiem un kļūstot par leģendām.

Elclaru toreiz pārsteidza savādais smīns tēva sejā. Agrāk viņš tādu nebija ievērojis. Pretinieks vēl brīdi centās spirināties pretī kā gailis, kurš, dabūjis pa

seksti, tomēr nespēj tik lēti nomierināties un atzīt sevi par uzvarētu. Pārējie viņā daudz neklausījās. Eldars atcerējās, ka vienbrīd viņam pat kļuva noplukušā vīreļa žēl. Sazin par ko uztraucas un ko grib pierādīt… Kas tā par patiesību, kura nav pierādāma?!

Bet varbūt tēvs tieši ar to spekulēja, ka neviens neko vairs nevarēs pierādīt.

Saka taču — kurš nav pieķerts, nav zaglis… Kas par muļķībām, Eldars pats sevi aprāja. Tā jau var aizdomāties sazin kur. Viss tikai aizdomas. Nekas nav pierādīts, nekas nav pierādāms. Bet ja nu tomēr? Vai velti viņu būtu ņēmuši mašīnā un vadājuši apkārt, cenšoties kaut ko ieskaidrot un iestāstīt.

Galva bija smaga, locekļi pielijuši ar nogurumu. Likās — pat plaušām trūkst

gaisa. Kaut kas nomāca un nospieda… Nē, vairāk viņš neizliksies snaužam. Un neļaus sev neko iestāstīt. Pats iztaujās un tiks skaidrībā par visu, ko grib uzzināt.

Mašīna bija nogriezušies no šosejas un līkumoja pa šauru celiņu, kas ielocījās mežā. Garām nesteidzīgi aizlīgoja priežu un egļu skupsnas, kuru smagnējo zaļumu vēl tumšāku vērta lapu koku rudenīgi rudie lāsojumi. Kaut kas līdzīgs jau bija redzēts — vēl pavisam nesen, un vienbrīd Eldaram pat likās, ka viņi ir atgriezušies atpakaļ Kuldīgas pusē.

Mežs pašķīrās, priekšā pavīdēja gaišums. Viņi iegrieza zālainā pagalmā, kuru no abām pusēm ieskāva vecu māju pudurksnis. Dzīvojamā ēka bija zema un gara. Pēc visa dzirdētā izskatījās kā Mežvēveri.

Abi Bāliņi, tēvs un dēls, izkāpa.

Vecais kaut ko skaidroja, rādīdams uz ēkām. Tad piegāja pie durvīm, paklaudzināja, paraustīja.

Laikam aizslēgtas. Vai nu mājinieki bija izgājuši, vai arī šajā aizmirstības nostūrī savu sabrukumu gaidīja vēl viens cilvēku miteklis. Vienīgā dzīvības izpausme — pāri sētai pāršāvās un aiz kūts stūra nozuda vecs, noplucis kaķis. ; Negribīgi trausās ārā arī Eldars.

Nojauta viņu brīdināja, ka turpmākā saruna būs smagāka, taču kur atkāpties nebija. Mājas tālu, vecāki vēl tālāk. Cik ilgi ierausies sevī un paslēpsies šķietamā snaudā. Tā viņš tur stāvēja sētsvidū atstatu no Bāliņiem, rokas kabatās sabāzis, plecus uzrāvis, sajuzdamies savos sešpadsmit gados bezcerīgi vientulīgs un

neaizsargāts.

— Ceļš aizlijis. — Bāliņš, vecākais, norūpējies rauca pieri. — Kas zina, vai maz tiksim Mušās iekšā.

— Tālāk es vairs nebraukšu, — Eldars cieti noteica. Beidzot viņš bija izšķīries par noteiktu rīcību. — Kāda nozīme, viena veca māja vairāk vai mazāk.

Aļņa tētis izbrīnījies pagriezās pret viņu, tad, liekas, ko pārlika. Varbūt puikam tiešām taisnība. Jēgu redzēja tikai viņš, kuram šeit katra vieta saistījās ar atmiņām. Grūti atdzīvināt pagātnes notikumus un pār​celt tos tagadnē.

— Tagad jautāšu es, ja reiz esat mani te atvilkuši, — Eldars paspēra soli uz priekšu. — Kādēļ jūs aizvācāties no šejienes un pārcēlāties uz Mušām?

— Es jau teicu — lai nepakļautu riskam šīs mājas iemītniekus. — Helmārs smagāk atbalstījās pret spieķi.

— Mušās bija labāk?

— No stratēģiskā viedokļa vieta tur likās izdevīgāka. Krauklis gan rūca ūsās, ka tikai mūs tur nenotverot kā mušas tīklā. Viņš bija apmainījis karabīni pret ķelli un galdnieka darbarīkiem, lai mājas savestu kārtībā. Jo tā gribēja Kļaviņš. Bet komandierim pretī runāt neklājas.

— Bet citi? Ko citi par to sacīja?

— Citi tikai nosmējās, lai vācietis parādoties vien tuvumā. Ar cepurēm nomētāšot. Saskrotēšot kā sietus.

Aizsūtīšot pie velna vecāsmātes kārtis saspēlēt. Vai nu mazums, kā tādi jauni puiši varēja salielīties. Mežā esot daudz ciņu, gan jau fricis pret

kādu paklupšot. Vai nu latviešu puikas iešot no vāciešiem raustīties.

— Neticami! — Eldars paraustīja plecus. — Apkārt karš, fronte jau Latvijā, bet jūs dzīvojāt kā atpū​tas nometnē.

— Vienība oficiāli skaitījās atpūtā, taču ilgi tā turpināties nevarēja. Katrai atpūtai ir savi termiņi, un tie jau sen bija notecējuši. To saprata arī Kļaviņš. Par mums bija sākuši interesēties vietējie šucmaņi Sedliņš un Dzenis. Drīz pēc tam, kad pārvācāmies uz Mušām, sāku ievērot, ka vīri, ejot uzdevumā, bez ieročiem ņēma līdzi arī lāpstas.

— Kādēļ? Ar lāpstām neviens nekaro.

— Cik nopratu, lai dziļāk mežā iekārtotu zemnīcas, kur pārlaist ziemu.

Kad Mušās kļūs par karstu.

— Tālu no mājām?

— Nezinu. Manuprāt, patālu, jo, pievakarē izgājuši, vīri parasti atgriezās tikai rīta pusē. Dižmežu masīvs tālāk pārgāja Kolkas, Slīteres un Dundagas mežos, tā ka bija kur izvērsties. — Bāliņš, vecākais, ar spieķi rādīdams apvilka plašu loku.

— Kas jūs kavēja pārcelties uz dzīvi mežā? — El​dars tincināja tālāk.

— Vispirms vajadzēja sagādāt pārtikas un munīcijas krājumus. Kļaviņš pats staigāja pa apkārtējām mājām, līga ar saimniekiem. Katru nakti kāda grupa devās sirojumos. Klētī krājās kastes ar šāviņiem un patronu lentes. Sazin no kurienes bija sadabūts pat ložmetējs. Daļu šaujamo Kļaviņām izdevās izspiest no tiem pašiem vietējiem vāciešiem, uzrādot

savus papīrus. Vai tie bija īsti vai viltoti, kas viņu zina? Kļaviņš, Rīgas priekšpilsētā uzaudzis, jau no bērna kājas labi zināja vācu valodu un mācēja radīt pret sevi uzticību.

— Tātad jūs gatavojāties kļūt par partizāniem?

— Mēs sevi par tādiem jau uzskatījām, — Bāliņš, vecākais, iecietīgi skaidroja. — Vienība bija pagriezusi vāciešiem muguru jau toreiz, kad atstāja Paplakas apmācību nometni. Kaut arī skaitījāmies vēl puslegālā stāvoklī, īstenībā mēs jau bijām partizāni. Mūsu galvenais uzdevums bija informācijas vākšana, jo spēku samērs vēl bija niecīgs, lai iesaistītos ar vāciešiem atklātā kaujā.

Savāktos materiālus nodeva tālāk «Sarkanās bultas» partizāniem, kas

uzturējās Abavas mežos. Cik nopratu, Miervaldis Kļaviņš par sakarniekiem bija nolēmis izmantot mūs abus ar Neaizmirstulīti. Tādēļ mūs toreiz sūtīja uz Veģu tiltu.

— Jūs vēl kādreiz tikāties ar «Sarkanās bultas» sa​karnieku?

— Vairāk neiznāca, jo nākamajā gājienā mūs abus saņēma ciet.

— Kas tas bija par gājienu?

— Mūs sūtīja izlūkos. Bija paklīdušas runas, it kā Talsos esot ienākušas paprāvas karaspēka daļas. Arī motorizētās vienības. Mums vajadzēja uzzināt, kas tās par daļām un kāds apbruņojums. Ar tumsu vajadzēja doties ceļā, lai no rīta būtu Talsos.

— Tātad tumsā jūs atstājāt nometni un nekad tur vairs neatgriezāties?

— Toreiz mēs to vēl nezinājām.

— Bez Kļaviņa vēl kāds zināja par jūsu uzdevumu?

— Vienīgi Irma, kura mums sagatavoja ceļamaizes. Vienībā bija nerakstīts likums — neiztaujāt citus un pašiem lieki nepļāpāt.

— Ko jūs atceraties no šī pēdējā vakara nometnē?

— Būtu nojautis, ka pēdējais, pacenstos ievērot katru sīkumu. Tagad nekas īpašs nav palicis prātā. Uz nakti, kā parasti, izlika posteņus. Tie vīri, kuriem nebija jādodas uzdevumā, pēc vakariņām taisījās pie miera. Jā, vēl atceros, ka pievakarē atdevu savu zaļo džemperi Šķielacim, jo augumā viņš bija tikai nedaudz druknāks par mani. Tad vēl nezināju, ka pašam būs jādodas izlūkos.

Viņš man sniedza pretī savu pavalkāto, kurš jau bija stipri padilis.

— Kādēļ tāda maiņa?

— Vienībā tā bija parasta lieta, ka vīri apmainās apģērbiem. Kuriem bīstamāks uzdevums, tiem pienācās lielāka pārtikas deva un siltāks apģērbs.

— Jūs to vēlāk nožēlojāt?

— Atcerējos gan, kad nācās salt, jo tas bija ļoti ērts un silts džemperis. Ta bija dāvana no kurpnieka Šterna un viņa sievas.

Jautājums, atbilde, jautājums, atbilde. Kā spēlē ar bumbiņu — sitiens, pretsitiens. īsa atelpa, lai koncentrētu domas. Un atkal jautājumu krustugunis, kurās vajadzēja uzšķilties patiesībai.

— Tātad, tumsai iestājoties, jūs atstājāt nometni, — Eldars centās runāt

mierīgi, skaidri formulējot jautājumus, tomēr varēja just, ka viņš nervozē. Pārāk neierasta bija izvēlētā loma — uzmesties par tiesnesi pieaugušam cilvēkam.

— Jā, mēs izgājām vakarā. — Helmārs Bāliņš domīgi urbināja ar spieķa galu sētsvidus oļus. — Atceros, bija tumša bezmēness nakts, kādas tās mēdz būt tikai rudeņos. Dur kaut ar pirkstu acī. Labi vismaz, ka taka bija pazīstama un iestaigāta.

— Sākumā nekādu starpgadījumu nebija?

— Kur nu bez tiem. Neveicās jau pašā sākumā. Tikko bijām izgājuši uz lielā ceļa, dabūjām mukt krūmos. Dobji rūkdama, Rojas virzienā aizbrauca mašīnu kolonna. Brauca ar tuvajām ugunīm, nevarējām saskatīt, kas tā bija par kravu,

ko tur veda. Bijām nosoļojuši labi ja pāris kilometru, kad atkal nāca jauna kolonna.

Iesprukām egļu jaunaudzē. Lauzāmies pa to uz priekšu, taču beigās sapināmies pavisam un pazaudējām virzienu. Nācās pārlaist nakti turpat.

— Ceļā jums nekādas domstarpības neradās?

Jūs nesastrīdējāties savā starpā?

113 — Gluži bez tā vis neiztikām. Kā jau puikas. Viens gribēja pavēlēt, otrs cirtās pretī kā gailēns. Pirmo reizi sastrīdējāmies uz takas netālu no nometnes.

8 — 231 Neaizmirstulīte ieteica pārlaist nakti mežsarga siena šķūnī, bet es pastāvēju uz savu — komandieris aizliedza maju

tuvumā rādīties. Ja citādi nevarot, lai ielienot kādā nomaļā siena stirpā.

Neaizmirstulīte gan uzstāja, ka viņš tagad esot mans komandieris, tomēr paklausīja.

Viņš savukārt pārmeta man, kad bijām nomaldījušies mežā. It kā tas būtu noticis manas vainas dēļ. Gribējām aizkurt ugunskuru, taču no tā nekas nesanāca. Zari bija slapji. Arī iemaņu trūka. Beidzot Neaizmirstulīte noskaities parāpās zem kuplas egles. Es vēl kādu laiciņu spītīgi turējos, bet tad ielīdu viņam blakus. Pārāk salti bija Sķielača izdilušajā džemperī, dzestrums koda cauri līdz kauliem. Labi, ka Neaizmirstulītēm bija šinelis.

Apsedzāmies abi ar to un mēģinājām iemigt, cieši viens otram piespiedušies.

Viena uz​devuma, viena likteņa saistīti.

— Tātad nakti jūs nogulējāt mežā

zem egles.

— Kas nu tā par gulēšanu, — Helmārs atrunājās. — Uz mitras zemes pielijušā mežā. Kā arī negrozījāmies, vienmēr pa kādu spraugu līda iekšā aukstums. No rīta jau mazā gaismiņā bijām kājās un spraucāmies ārā no biezokņa. Un ieraudzījām priekšā nelielu pļaviņu ar pāris prāvām siena kaudzēm. Kā mēs tobrīd sevi lamājām. Gan par stulbeņiem, gan par aklām vistām. Vajadzēja tikai paiet pāris metru tālāk. Kad izgājām uz ceļa, kļuva nedaudz siltāk. Arī saule kāpa augstāk un pamazām sāka sildīt. Soļojot nolauzām pa kumosam no sviestmaizēm un metām mutē. Šoreiz gribējām būt gudrāki un neapēst visu uzreiz.

— Tā jūs nosoļojāt visu ceļu? — Eldars sīki iz​taujāja.

— Mums palaimējās. Drīz aiz muguras atskanēja ratu rīboņa. Paklibs zirģelis vilka pustukšus ratus, kuros bija iemesti pāris kartupeļu maisi un priekšā uz dēļa sēdēja tāds pats paknaps vīrelis.

Neaizmirstulīte palūdza, vai nevar aizvizināt līdz Sasmakai.

— Jūs neiebildāt, ka drošāk būtu bijis iet kājām?

— Nē, šoreiz vairs ne. Pārāk nežēlīgi visu nakti biju salis un nožēloju, ka nebiju paklausījis Neaizmirstulītēm.

Veikli ielēcām ratpakaļā un, sejas pret sauli pavērsuši, labpatikā miedzām acis.

Zirga pakavi vienmuļi dipēja, mācās virsū snaudiens.

— Un tā jūs arī pārsteidza?

8* 115 — Jā, izcēla no ratpakaļas kā auneļus aiz čupras. Bijām uzbraukuši virsū tieši žandarmērijas postenim. Kur sprukt arī nebija — vienā pusē māja, otrā ezers.

Es jums to vietu jau rādīju, kad braucām garām. Sa- mulsušus un nobijušos mūs iegrūda istabā, kur aiz galda sēdēja kāds vācu virsnieks. Vispirms izkratīja kabatas, izņēma sērkociņu kastītes un makšķerauklas. Izlika uz galda mūsu pusapēstās sviestmaizes. Tagad nu varējām nožēlot, ka nebijām apēduši visu uzreiz.

Ko lai dara, apstākļi nekad nesagadās līdzīgi. Tāpat kā nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upes ūdenī.

— Ilgi jūs noturēja žandarmērijas postenī?

— Pāris stundu. Pēc īsas nopratināšanas mūs iegrūda blakusistabā, lika apsēsties uz grīdas ar muguru pret sienu un aizliedza sarunāties. Kad veda uz Sasmaku, mūs abus saķēdēja kopā ar rokudzelžiem. Pēc izvārgtās nakts tas viss likās lidzīgi ļaunam murgam. īsti attapos tikai tad, kad saņēmu ar šautenes laidi grūdienu mugurā. Kāda sieviete uz ielas sāka kliegt, ka slepkavnieki jau ķērušies pie bērnu bendēšanas. Es tikai gribēju redzēt, uz ko šis sauciens attiecas, bet žandarms sāpīgi ar laidi iebelza starp lāpstiņām. Tas mani atgrieza īstenībā.

Helmārs Bāliņš pieklusa. Pat pēc tik daudziem gadiem nebija viegli runāt par to, kas pārdzīvots. Viņš paskatījās uz Alni,

tas salīgi nodrebinājās. Eldaram seja bija saviebta kā zobu sāpēs. Kreisais lūpu kaktiņš vairs smīnīgi nevilkās uz augšu kā agrāk, bet bija no​slīdējis lejup.

— Zināt ko, zēni? — Helmārs ierosināja. — Cik ilgi mēs te stāvēsim svešu māju pagalmā. Ka vēl kāds neierauga un nenotur par zagļiem.

Pabrauksim tālāk mežmala un sarūpēsim kaut ko ēdamu. Būsiet taču iz​salkuši.

Kamēr Bāliņš apgrieza mašīnu, puikas nesteidzīgā solī devās ārā no sētas.

«Velkas pakaļ kā nāve,» Eldars īdzīgi pie sevis nodomāja, pamezdams nelaipnu skatienu uz Aļņa pusi, taču agrāko naidu vairs nejuta. Svarīgāk tagad likās tikt skaidrībā pašam ar sevi. Bet varbūt viņš nemaz to negribēja, jo neziņa neuzliek nekādus pienākumus. Varbūt viņš

pat baidās no patiesības. Baidās no tikšanas ar vecākiem, jo juta, ka nespēs vairs izturēties kā agrāk. Bet, kā īsti būtu jāizturas, to viņš vēl nezināja.

Bāliņš, vecākais, sagaidīja abus mežmalā, iegriezis mašīnu nelielā stigā.

Bagāžnieks bija atvērts, brezents izklāts pāri sirmu viršu apaugušai smilšu sērei.

Izlikt uz tā ēdamo daudz laika neprasīja, taču neviens pirmais negribēja ķerties klāt. Katrs likās par kaut ko no​rūpējies.

— Sēdieties, zēni! — Helmārs norādīja ar roku un pirmais nometās uz brezenta malas, stīvo kāju taisni uz priekšu izstiepis.

— Būtu labāk pateikuši, kā visa tā jezga beidzās, — Eldars nelaipni noburkšķēja, negribēdams izrādīt lieku steigu un ziņkāri.

Helmārs vērīgi paskatījās puikā.

Roka ar nazi sastinga gaisā pusceļā uz maizes klaipu.

— Beidzās? — viņš sarauca pieri domīgās grumbās. — Līdz beigām vēl bija gadi un kilometri, cietumi un koncentrācijas nometnes. Šodien izbraukāju Valdemārpili krustu šķērsu, bet nevaru vairs uziet tās mājas pagrabu, kurā mūs ar Neaizmirstulīti iegrūda. Toreiz, kad mūs veda pa pilsētiņas ielām, nebija prātā īpaši vērot apkārtni.

Viņš nolika nazi, apņēma veselo kāju ap ceļgalu un pievilka pie krūtīm.

— Kad mūs iegrūda pagrabā, kur vēl nesen bijusī galdnieka darbnīca, pirmais, ko izjutu, bija dziļa atvieglinājuma sajūta. Tas vēl nebija cietums. Telpas vidū stāvēja ēvelgaldi,

grīda bija piemētāta skaidām. Rupjākās skaidas bija sastumtas kaktā, uz tām gulēja vairāki cilvēki. Citi balstījās pret sienām vai sēdēja uz grīdas. Dažiem bija mugurā leģionāru formas, tikai bez uzplečiem, bet lielākā daļa — privātās drēbēs.

Mums noņēma rokudzelžus un nogrūda pa pakāpieniem lejā pie citiem.

Bijām apjukuši un nezinājām, kur piemesties. Gribējām atsēsties uz ēvelsoliem, bet tad kāds no gulētājiem pačukstēja, lai tā nedarot, citādi iepazīšoties ar «nēģi». Es nezināju, kas tas «nēģis» tāds ir, taču nojautu, ka neko labu tas mums nesola.

— Un jūs savā starpā necentāties pat vārdu pārmīt? — Eldars neticīgi pajautāja.

— Kā nu ne. Tikko abi apsēdāmies

stūrī uz grīdas, es pārmetu Neaizmirstulītēm, ka esam iekrituši tikai viņa vainas dēļ. Vienmēr viņam vajadzīgas ērtības.

Sagribējies pavizināties ratos. Būtu mēs uztaisījuši makšķeres un gājuši gar ezermalu, žandarmi mūs ne​būtu aiztikuši.

— Un ko viņš?

— Viņš man rupji uzsauca, lai aizveros. Bet tad pačukstēja, ka būšot labāk, ja pratināšanā mēs pastāvēšot katrs par sevi. Vieglāk tikšot cauri. Mēs nejauši esam satikušies uz ceļa un viens otru nepazīstam.

Mūs apsauca, lai nesarunājoties. Sargam nepatīkot, ja skaļi runā. Tas esot īsts zvērs. Tikko vienu gandrīz nositis. Un gluži par neko. Šis tikai prasījies ārā sevis pēc. Kā vilcis ar laidi pa galvu, tā viņš pakritis. Vēl tagad

neesot nācis pie samaņas. No šitā sarga pat paši vācieši raustoties. Vienmēr lienot kauties. Mēs bailīgi pašķielējām uz otru kaktu. Tur skaidās bija izstiepies nekustīgs stāvs. Seja bāla, acis aizvērtas.

Galva bija aptīta ar melnu lupatu, uz kuras redzami sakaltuši asins traipi. Tas bija pirmais cilvēks manā mūžā, kuru es redzēju mežonīgi piekautu. Vēlāk… kas tos vairs va​rēja saskaitīt.

Helmārs domīgi paburzīja padeguni un pameta žiglu skatienu uz puikām. Viņu acīs gailēja dzīva in​terese.

— Jau tajā pašā vakarā mēs dabūjām iepazīties ar «nēģi».

— Kas tas «nēģis» tāds ir? — Alnis nesaprata.

— Tas ir gumijas steks, kādu vēl tagad ārzemēs lieto policisti. Kad sāka

krēslot, tika ienests skārda trauks un klaips maizes. Vācieši uzbļāva kaut ko par ēšanu. Tie, kuri tur nīka jau vairākas dienas, tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Viņi ķērās pie porciju dalīšanas. Sagrieza maizi vienādās daļas. Traukā bija dzeltens pulveris. Tam pielēja nedaudz ūdens un ar skaidu samaisīja. Un sāka šo putru ķepēt uz maizes. Tā nelabi oda, bet vīri teica, lai neraucot degunus. Tas esot vācu slavenais «erzacsiers». Ēst varot, ja vēders esot tukšs. Mums arī padeva katram pa šķēlei.

Bet tad sargs, kurš sēdēja uz ķeblīša pie durvīm, sāka nelabā balsī kliegt.

Tālākais norisinājās ātri. Zibenīgs sitiens ar steku ķēra man pa roku, maize iekrita skaidās. Otrs sitiens trāpīja sejai. No deguna izšļācās asinis. Neaizmirstulītēm,

kas bija pieliecies, lai paceltu maizi, zābaka spēriens trāpīja pa pakrūti. Viņš ilgi rīs​tījās pēc elpas.

— Par ko viņš tā? — Eldars iepleta acis vēl pla​tākas.

— Vēlāk mums paskaidroja viens no leģionāriem, kurš prata vāciski.

Vācietis lamājies tāpēc, ka neievērojot kārtību. Mēs uztura uzskaitē vēl neesot ievesti. Tādiem jāiztiek ar savu pārtiku, un viņam par to galva nesāpēja, ka mums pie kratīšanas viss tika atņemts.

Helmārs vēlreiz vērīgi palūkojās puikās. Viņu sejās manīja sašutumu un neizpratni. Sviestmaizēm neviens vairs nepieskārās.

— Tajā vakarā mēs vēl nenojautām, kas mūs sagaida, kaut gan pirmos sitienus jau bijām saņēmuši. Labi,

ka cilvēks nezina iepriekš, kas viņu gaida, citādi nepietiktu spēka izturēt.

Es vēl jutos ciešami. Kāds bija samitrinājis kabatlakatiņu un uzlicis man uz virsdegunes. Asiņošana pamazām pierima. Pārējie sāka gatavoties naktsguļai. Pa diviem laida ārā nokārtot savas darīšanas, tad ienesa uz nakti skārda toveri. Nomainījās sargi. Durvis no ārpuses tika aizbultētas, un sargs tagad staigāja pa koridoru un ārpusē gar sētas logiem. Vienā no tiem bija ierīkota neliela atveramā lūciņa, kas kādreiz laikam kalpojusi ventilācijai. Pa to reizēm vācietis pabāza galvu, paskatījās, vai viss kārtībā, un lūka atkal aizcirtās. Kāds bija pievācis mūsu nomestās siermai- zes, jo nākamā ēdienreize būšot tikai pēc diennakts.

Tā pagāja pirmais vakars nebrīvē.

Laizdamies miegā uz cietās grīdas, vēl iedomājos, ko vienībā vīri dara. Droši vien vakariņas jau bija paēstas. Kāda grupa devās ceļā, bet citi posās uz naktsguļu. Mūs neviens tik ātri vēl atpakaļ negaidīja. Ienāca prātā — ja varētu kaut kā paziņot, ka esam iekrituši. Gan Tīģeris izdomātu, kā mūs izpestīt. Viņš mūs nelaimē nepa- mestu. Es biju pārliecināts, ka mūs izglābs. Tādēļ īstas bailes nejutu.

Drīz jau man likās, ka vienība atkal soļo pa bezgalgaru ceļu un es brašā solī turos blakus ko​mandierim.

— Kad jūs sāka pratināt? — Eldars neiecietīgi pārtrauca. Tādi sīkumi viņu neinteresēja. Ātrāk gribējās uzzināt svarīgāko.

— Mani izsauca tajā pašā naktī. —

Atkal Helmārs ar kalsnu delnu paburzīja padeguni. — Es vēl soļoju blakus Kļaviņām un pirmajā brīdī neattapu, kur atrodos, kad mani kāds sapurināja aiz pleca. Sargs esot atnācis pakaļ. Neko darīt, vajadzēja celties un iet. Mani uzveda otrā stāvā un ielaida kādā istabā.

Uz masīva rakstāmgalda dega karbīda lampa. Aiz tās sēdēja drukns virsnieks pusmūža gados ar sidrabotiem uzplečiem.

To es labi atceros, jo tie lampas gaismā spīdēja. Galda galā stāvēja pagara auguma vīrietis privātā ģērbā. Vēlāk uzzināju, ka tas esot bijušais galdnieku darbnīcas īpašnieks un izpildot tulka pienākumus.

Mani saņēma necerēti laipni. Esot domājuši, ka būšot darīšana ar rūdītu bandītu, bet es vēl esot tīrais bērns.

Negriboties ticēt, ka es esot nodarījis ko ļaunu. Te būšot kāds pārpratums.

Bet tūlīt sekoja jautājums pēc jautājuma. Kas es tāds esot, uz kurieni gājis. Biju jau izdomājis, ko atbildēt.

Vecāki gatavojušies evakuēties uz Vāciju, bet es negribēju braukt, tāpēc aizmuku.

Teicu vēl, ka šajā pusē man dzīvo tante Marija, tikai adresi īsti neat​ceros.

Virsnieks nosmīnēja. Painteresējās vēl, kādēļ man esot zila virsdegune.

Pastāstīju, kas iepriekšējā vakarā bija atgadījies. Tas nu esot nepareizi, un vainīgais katrā ziņā saņemšot sodu. Mēs neko ļaunu neesot darījuši, ņemdami maizi, jo neviens mūs neesot iepazīs​tinājis, kāda ir kārtība.

Atceros, virsnieks manī skatījās laipni. Ap acīm bija ievilkušās sīkas

smaida krunciņas. Viņš izvilka no atvilktnes šokolādes tāfelīti, nolauza galu un pasniedza man. Lai ēdot vien un nebaidoties, vācieši bērnus nesitot. Tad pēkšņi es ievēroju, ka viņa acis bija kļuvušas ■cietas un aukstas. Līdz nakamajam vakaram lai visu labi pārdomājot, jo pašreiz es melojot.

Tā beidzās pirmā pratināšana. Kad atgriezos, daži nomiegojušies pacēla galvas un painteresējās, kā gājis. Tas jau esot viņu vecais paņēmiens, viens noteica.

Pusaudžus uzcienājot ar smēķiem, bērnus ar šokolādi. Pieaugušajiem piedāvājot konjaku. Bet kas notiekot nākamajās pratināšanas reizēs! Konjaka vietā muguru aplejot ar sālsūdeni un tad uzcienājot ar «gumijas ci​gāru», kamēr samaņa zūdot.

— Jūs pārrunājāt, nu, khm, ar to

Neaizmirstulīti, kā pirmajā reizē gājis? — Eldars bija paliecies uz priekšu.

— Viņš mani izsmēja. Būtu labāk piesaucis svēto Mariju, tad varbūt noticētu. Pasakām par tantēm un radiem sen neviens vairs neticot. Platām acīm paskatījos Neaizmirstulītē. Kā viņš vēl varēja tik ļauni jokot. Tajā brīdī es nožēloju, ka viņa vietā blakus nav Harijs.

Gan mēs pa abiem būtu sagudrojuši kaut ko tādu, ka ne pats nelabais netiktu skaidrībā. Tikai tad es sapratu, ko nozīmē īsta draudzība un tas, ka vari uz otru paļauties kā pats uz sevi. Eh, ko nu es jūs apgrūtināšu ar tādām vispārzināmām lietām. Tas jūs tikai garlaikos.

— Nē, nē, tēt, stāsti vien! — Alnis pasteidzās atsaukties. — Tas mūs nemaz negarlaiko. Kā pagāja nā​kamā diena?

— Rīts sākās ar parasto iziešanu sevis pēc. Tad tika ienests paprāvs katls ar vārītu ūdeni, kurā peldēja kaut kādas mizas. Tas bija iebrūns dzēriens un saucās par kafiju. Tā arī skaitījās visa rīta maltīte.

Todien par sargu bija Jakobs, labsirdīgs, pavecs kareivis. Pie frenča vairāki dzelzs krusti vēl no Pirmā pasaules kara. Viņš vienmēr bija labā garastāvoklī un vai nu kaut ko dungoja, vai arī tērzēja ar leģionāru, kurš prata vāciski.

Viņš piesauca mūs abus ar Neaizmirstulīti un pasniedza katram no savas azaida tiesas pa maizes šķēlei un kotletes gabaliņam. Vīriem iedeva cigarešu paciņu. Tie pa kārtai gāja pie ventilācijas lūkas un pīpēja. Vīri paklusām sarunājās, ka šis esot pats labākais sargs. Laikam arī

starp vāciešiem esot viens otrs cilvēks.

— Bet pratināšana? — Eldars atgādināja. — Kad jūs atkal sauca uz pratināšanu?

— Nākamajā naktī. Bet pirms tam izsauca vairākus citus. Pirmo aizveda leģionāru, kurš prata vāciski. Viņu vilkšus atvilka atpakaļ un iemeta pagrabā. Zem abām acīm rēgojās uztūkuši zilumi, no vaiga un zoda sūcās asinis. Kad pagrieza uz vēdera un pavilka augšā kreklu, mani sāka kratīt drebuļi. Uz muguras nebija nevienas veselas vietas. To klāja tumšāki un gaišāki uztūkumi un zilumi. Mierināju sevi ar domu, ka man ir tikai četrpadsmit.

Bet tad attapos, ka piektajā oktobrī man jau paliks piecpadsmit.

Nākamo izsauca kādu vīru sirmiem deniņiem. To, kurš man iepriekšējā vakarā

bija turējis uz virsdegunes mitru kabatlakatu. Arī viņu tikko varēja pazīt, kad atveda atpakaļ. No mutes sūcās asinis un krita uz skaidām. Kad pavēra lūpas, parādījās tukša sprauga. Neaizmirstulīte skatījās uz viņu platām acīm, un tās likās vēl vairāk izvelbtas. Es neizturēju, pagriezos pret sienu un sāku šņukstēt. Tad izsauca mani.

Iestājās klusums, bet tas bija saspringts un nomācošs. Puikas gaidīja, kad viņš turpinās.

— Šoreiz man vairs neļāva apsēsties. Jautājumi bira cits pēc cita. Es paliku pie sava, ka meklēju tanti. Pats sapratu, cik tas muļķīgi, bet atkāpties vairs nevarēju. Centos atcerēties vārdu pa vārdam, kā biju teicis iepriekšējā reizē.

Taču nekur tālu netiku. Smaga pļauka

apdedzināja vaigu. Bira jautājumi, uz kuriem pat negaidīja atbildi. Un atkal jauns sitiens. Vienalga, kas arī nenotiktu, vienu es zināju skaidri — par vienību nedrīkstu bilst ne vārda. Kļaviņš to bija piekodinājis loti stingri. Atzīšanās nevienu neglābšot, tikai pazudināšot pārējos.

Es atkal atkārtoju vienu un to pašu.

Kā papagailis, kurš iemācījies izrunāt tikai dažas frāzes. Dūres trieciens pa seju atsvieda mani pret sienu. Istaba sāka griezties riņķī, tomēr es noturējos un nepakritu. Tad sekoja vairāki sitieni pēc kārtas. Pēc pirmā aizstreipuļoju uz priekšu, no otrā triecos atkal atpakaļ. Nu jau sita abi, lai atzīstos. Piedraudēja, ka pasaukšot manu draugu. Viņš būšot prātīgāks un visu izstāstīšot, tikai tas mani

vairs neglābšot. Ausīs dūca, un galva sāpēja tā, ka nelabi metās. Pēdējais, ko es vēl dzirdēju, ka pēc pāris stundām mani pasaukšot atkal. Ja tad vēl liegšoties, rīta agrumā nošaušot.

Vārdu sakot, arī mani piekāva tik smagi, ka nācu pie samaņas tikai pagrabā uz zāģu skaidām. Pietūkušos plakstus tikko varēju pavērt. Tad es atkal kritu tumšā, drēgnā dziļumā. Cik ilgi tā nogulēju, neatceros. Pa murgiem likās, ka izsauc atkal manu vārdu. Auksta ūdens šalts ietriecās sejā. Uz brīdi pat rādījās, ka blakus stāvētu nejaukais vācietis ar ūdens spaini rokās un lamātos. Tad es atkal neko nejutu.

Vēlāk citi man stāstīja, ka es esot nogulējis dienu un nakti un tikai nākamās dienas pievakarē nācis pie sajēgas. Pašam

gan nelikās, ka būtu tik ilgi gulējis. Todien atkal dežurēja vecais Jakobs. Viņš līdzjūtīgi šūpoja galvu, skatīdamies uz mani: «Schlecht, schlecht! Sehr schlecht»* Dienā bija atvesti jauni arestanti, visi vēl svaigām, veselīgām sejām, nespēdami iedomāties, ko nozīmē pratinašana. Starp atvestajiem bija arī kāds gadus sešdesmit vecs lauku papus ar sirmiem bārdas rugājiem noaugušu zodu un retiem matu kumšķiem ap pliko galvvidu. Ozoltēvs, kā viņš pats visiem stādījās priekšā. Viņš grieza sīkos gabaliņos maizi ar speķi un baza man mutē, lai es ātrāk atspirgtu. Ēst nemaz negribējās. Žokļi bija stīvi, katru kumosu tikai ar mokām varēju nodabūt leja.

Gan todien, gan nākamajās vairākas

reizes pagrabā nokāpa vācu virsnieks, nopētīja visus un pienāca arī pie manis.

Es brīnījos, ko viņš tā pēta, bet vīri noteica, ka izvēloties, pie kura nākamā izmēģināt roku. Labāk lai cenšoties izlikties vārgāks, varbūt vēl kādu laiciņu likšot mierā.

— Bet Neaizmirstulīte? — Eldaru interesēja pavisam kas cits. — Viņu nesauca uz pratināšanu?

— Vīri teica, ka esot bijis aizsaukts, kamēr es gulēju. Bet drīz vien atgriezies ar papirosu zobos. Man viņš vēlāk pateica, ka esot varen gudri izlocījies. Stāstījis, ka atpalicis no savas daļas un mani nejauši saticis ceļā. Tā vis neesot kādas tantes meklēšana, bet kaut kas nopietnāks. Viņš jau paspējis dzīvē šo to pieredzēt, tādēļ neesot vairs ar pliku

roku ņemams. Un zīmīgi pārbrauca ar pirkstiem pāri rētai uz pieres.

— Jūs tam noticējāt? — Eldars paskatījās cieši Helmāram Bāliņam acīs.

— Toreiz jā. Biju vēl pārāk naivs un bērnišķīgs, lai neticētu.

Viņi abi reizē paskatījās uz Aļņa pusi. Puika sēdēja sarāvies un drebinājās, it kā viņam saltu. Varbūt sala arī. Plānā neilona jaka diez ko nesildīja. Kopš saule 1 Slikti, slikti! Ļoti slikti! (Vācu vai.) bija pazudusi aiz mākoņiem, kjuva dzestrs.

Kā jau rudenī. Ēdienam tā arī neviens nebija pieskāries.

— Zini ko, Alni? — Helmāram ienāca prātā kāda doma. — Paņem no bagāžnieka kanniņu un aizej uz Mežvēveriem pēc ūdens. Sakursim

ugunskuru un uzvā​rīsim vismaz karstu tēju.

Alnis negribīgi slējās augšā. Nojauta teica, ka tēvs tīšām viņu raida projām.

Eldara dēļ. Pārāk liela smalkjūtība pret tādu. Tomēr vajadzēja vien iet, tēvam ne​paklausīt viņš neuzdrošinājās.

Kad Alnis negribīgi aizvilkās, Eldars vēlreiz caur pieri cieši pavērās Bāliņā, vecākajā. Viņi bija sapratuši viens otru bez vārdiem.

— Agrāk pret viņu nevienam nekādas aizdomas nebija radušās? — Eldara balss tagad skanēja smagnēji — kā aizsērējusi.

— Domāju, ne. — Helmārs noliedzoši papurināja galvu. — Vienreiz gan, atceros, Krauklis kaut ko tādu izmeta, ka viņam šis Neaizmirstulīte diez ko nepatīkot. Velti Tīģeris viņam tā

uzticoties.

— Kad jums radās pirmās aizdomas?

— Es viņam uzticējos kā vecākajam un pieredzes bagātākajam.

Vēlāk, kad pārdomāju visu vai simtiem reižu, pats brīnījos, kādēļ toreiz biju kā akls. Kādēļ vēl trešaja pratināšanas reizē neko nenojautu.

— Vai bija arī vēl trešā reize?

— Arī toreiz spītīgi paliku pie versijas par tanti, jo neko labāku izdomāt nespēju. Bet man tūlīt uzbļāva, lai stāstot labāk par onkuļiem, ar kuriem kopā esot bijis mežā. Liegties esot muļķīgi. Viņi visu zinot: gan par Tīģeri, gan vienību.

Virsnieks izņēma no atvilktnes lapu un nolasīja priekšā, cik vienībā vīru un kur tie apmetušies. Pat tas viņiem bija zināms,

ka mēs ar Neaizmirstulīti bijām devušies uz Abavmalu. Lai es pats pastāstot, ar ko tur biju ticies. Ziņas bija precīzas, bet es spītīgi paliku pie sava — nekā nezinu, gāju meklēt tanti.

Mani notrieca zemē jau ar pirmo sitienu. Sāka spārdīt kājām. Centos ar rokām piesegt galvu. Acu priekšā mainījās viksēts armijas zābaks ar padilušu kurpi.

Es alku tikai vienu — kaut ātrāk iestātos glābēja nemaņa. Un tomēr ievēroju, ka zābakam pazole izdilusi pavisam plāna un kurpei atirusi šuve. Smadzenēs paplaiksnījās pat tāda kā priecīga doma.

Kurpniekam Šter- nam tomēr taisnība — dabūs mukt uz fāterlandi basām kājām.

— Jūs atkal attapāties darbnīcā uz skaidām?

— Tonakt es mocījos smagos

murgos. Acu priekšā tēlojās notikums ar pakārto. Tas atkārtojās visā drausmīgumā neskaitāmās variācijās, reāls līdz pēdējam sīkumam. Dažbrīd likās, ka valgs pašam savelkas ap kaklu un aizžņaudz elpu. Laikam pa miegam biju svaidījies un kliedzis. Kļuva nedaudz vieglāk, kad sajutu uz pieres vēsu plaukstu. Kāda balss mierināja, lai pa​ciešoties. Drīz būšot rīts.

— Un jūs pēc tam secinājāt… Bet vāciešiem šīs ziņas varēja būt arī no citiem avotiem. Cik pēc jūsu stāsta noprotams, par Tīģera vienību zināja daudzi.

— Bija vēl kāds gadījums, — Helmārs vilcinādamies iesāka. — Taču arī šoreiz man nav tiešu pierādījumu, tikai nojauta.

— Stāstiet vien! — Eldars

mudināja.

— Jau vairākas dienas vīri pa kaktiem rīkoja slepenas apspriedes.

Daudzi saprata, ka dzīvi no turienes neizkļūs, tādēļ nolēma bēgt. Plāns bija samērā vienkāršs. Nogaidīs, kad vakara dežūru pārņems Jakobs. Naktī viens no vīriem pieklauvēs pie vēdlūkas un palūgs uzsmēķēt. Tā nebūs pirmā reize, tādēļ aizdomas neradīs. Kad sargs izvilks šķiltavas un ielieksies pa logu, viņu apdullinās ar sitienu pa galvu, ieraus iekšā un sasies. Attiecībā pret Jakobu tas nebija godīgi, bet citu izeju vīri neredzēja. Kad vācietis būs padarīts nekaitīgs, pirmais pa lūku izlīdīs viens no pieaugušajiem. Viņš saņems pretī mani, jo es vēl vārgi turējos uz kājām. Tad līdīs Neaizmirstulīte un pēc tam pārējie.

Pienāca liktenīgais vakars, bet Neaizmirstulītēm pēkšņi bija sasāpējies vēders. Sāpēs viņš locījās pa grīdu un lūdzās sargu, lai palaižot ārā sevis pēc.

Viņu palaida, un viņš bija projām labu laiciņu. Nevienam tik ilgi ārpus darbnīcas atrasties neļāva.

Tuvojās vakariņu reize, taču neviens nenāca. Mēs sākām uztraukties, ko tas varētu nozīmēt. Neviens neko nezināja.

Tad notika kaut kas pavisam neparedzēts. Ārpusē gar logu pagāja garām karavīri ar automātiem. Durvis tika atrautas vaļā. Tajās iestājās vācu virsnieks un ar ļaunu smīnu nopētīja mūs visus pēc kārtas. Tad norēcās: «Aufstehen! Schmutzige Schweine!»x Visi pielēcām kājās, cik ātri vien

iespējams. Neviens negribēja izpelnīties sitienu ar steku. Darbnīcā iebruka vācu kareivji un izrāva priekšplānā tos, kuri bija kūdījuši uz bēgšanu. Viņiem sasēja rokas uz muguras. Ozoltēvs garāmejot atvadījās no manis.

«Ardievu, puisēn! Laikam vairs neredzēsimies.»

Viņam iesita ar steku krusteniski pa seju. Tas, kurš prata vāciski, vēl paspēja uzsaukt, ka mēs esam nodoti. Lai meklējot savā vidū nodevēju. Kamēr tika grūsts ārā pa durvīm, viņš vēl lamāja nelieti pēdējiem vārdiem. Pie durvīm bija piebraukta smagā mašīna, arā gaidīja automātistu ķēde. Ko tas nozīmēja, pat man bija skaidrs.

Klusēdami noliektām galvām mēs viņus pavadījām. Katrs saprata, ka viņi

aizvesti uz neatgriešanos.

— Jūs domājat: viņus nošāva?

Helmārs paskatījās pretī smagu skatienu.

1 Celties! Netīras cūkas! (Vācu vai.)

— Nevienu no viņiem vairs dzīvu neesmu sastapis. Katrs gaidījām savu likteni.

Pagāja kāda stunda, sētā atkal ierūcās mašīnas. Durvis tika atrautas vajā, pa tām tāpat kā pirmajā reizē iebruka iekšā vācu karavīri. Mūs atkal uzrāva kājās un dzina pa divi ārā uz smago mašīnu, kas bija pārsegta ar brezentu. Visas pazīmes liecināja, ka mums būs jāseko priekšgājējiem.

Kad ierausos kravas kastē, nejauši uzdūros stāvus saslietām lāpstām. Tās rībēdamas sagāzās. No būdas dzi|umiem

kāds uzsauca skaidrā latviešu valodā, lai dzīvojot prātīgāk, citādi nositīšoties vēl pirms laika. Kad mūs visus sadzina iekšā, pēdējie ielēca divi šuc- maņi ar automātiem un novietojās katrā pusē pie aizmugurējā borta. Mašīna sāka kustēties Cīru]u virzienā, Sasmaka palika aiz muguras.

Pats nesaprotu, kā biju sācis skaļi elsot. Tad viens no šucmaņiem uzbļāva, lai negaudojot. Vēl jau neve- dot uz nošaušanu. Vairākus gan viņi šonakt esot aizlaiduši uz viņpasauli. Mūs pataupīšot nākamajai reizei.

— Bet Neaizmirstulīte? Kur viņš palika? — El​dars taujāja.

— Pa to burzmu viņu nemanīju, laikam pats biju pārāk nobijies. Kad aizbriucām galā un kāpām ārā, arī

Neaizmirstulīte izrādījās starp mums.

— Pēc kā jūs secinājāt, ka viņš jūs visus nodevis?

— Viņš vienīgais izgāja no darbnīcas pēc tam, kad tika paziņots bēgšanas plāns. Viņš arī bija vienīgais, kurš atgriezās pēc pratināšanas nepiekauts.

Eldars pieklusa, lai pārdomātu dzirdēto. Piere aiz sasprindzinājuma bija saraukta, lūpas kustējās, veidojot nedzirdamus vārdus. Pēc laba brīža viņš ieminējās: — Jūs gribat, lai es visam tam noticu? Bet ja nu viss bija pavisam citādi?

Kādēļ man jums jātic? Pieņemsim, ka Neaizmirstulīte neizturēja un aiz gļēvuma kļuva par nodevēju. Viņš tomēr bija spēcīgs un vese​

līgs. Tad kā varat izskaidrot to, ka jūs, sīks, novārdzis puika, pēc tik smagām piekaušanas reizēm tomēr spējāt palikt pie sava. Loģiskāk iznāk, ka nodevējam vajadzēja būt jums pašam.

Helmārs domīgi pabraucīja zodu.

— Tad man nāk prātā tēva teiciens, ka tie sīkie parasti esot tie sīkstākie un izturīgākie. To viņš man vienmēr atgādināja, kad sāku par kaut ko čīkstēt un sūdzēties.

Tajā brīdī ar pielietu ūdens kanniņu atgriezās Alnis.

14 Zari rāmi sprakšķēja ugunskurā, pelēkas dūmu pīnes stīdzēja augšup. Pēc karstās tējas malka kļuva silti un labi, mācās virsū gurdenums. Puikas sēdēja uz

atstieptā koka stumbeņa un domīgām acīm vērās liesmās. Abi bija kļuvuši tādi kā vecāki un nopietnāki, ja salīdzina ar. to brīdi, kad Helmārs Bāliņš viņus bija pārsteidzis plūcamies. Nav viegli, ja vienā dienā tik daudz ko nākas pārvērtēt.

Arī Helmāru šī diena bija nogurdinājusi. Smags un grūts bija ceļš cauri pagātnei. Uzvandot pārdzīvoto, uzarot par jaunu kā ar asu lemesi, arī pašam sāpēja. Sāpēja nodevība un pieviltā uzticība. Mocīja žēlums par tuvām, mīļām sejām, kuras sen izdzēsis laiks. Grūti bija runāt, atkailināt nervus, bet zēni gaidīja. Skatījās liesmās, bet īstenībā lūkojās viņam tieši dvēselē.

— Tonakt mūs pārveda uz Cīruļiem un ieslodzīja kādā vecā rijā, — piemetis ugunī žagarus, Helmārs atsāka. — Iekšā

bija tik tumšs, ka pirmajā brīdī nespējām neko izšķirt. Priekšā izslējās spēcīgs stāvs. Atskanēja pazīstama balss, kas lika man nodrebēt.

129 «Nu, tad teiksim viens otram labvakaru.»

9 — 231 Tas bija Tīģeris. Ar tādu laipni ironisku pieskaņu prata runāt tikai viņš.

«Tad nu atkal esam tikušies.» Balsī arvien skaud- rāk ieskanējās metāliski toņi. «Par cik tad mūs pār​devāt?»

Pārsteigums bija tik liels, ka es neattapu, ko man jautā. No rijas pustumsas panāca pretī vēl viens. Pa mazām acis bija apradušas ar tumsu, un es pazinu Kraukli.

Viņš pateica Kļaviņam, lai pagaidām atstājot mūs mierā, aizveda mani tālāk un

apsēdināja salmos. Plata plauksta uzgula plecam, un es negribot ievaidējos.

«Sāp?» viņš līdzjūtīgi iejautājās.

Klusēdams pamāju ar galvu.

«Sita?» «Ahā!»

Tobrīd vairāk neko nespēju pateikt.

Baidījos, kal nesāku raudāt.

«Viņi tev prasīja par vienību?»

«Prasīja.»

«Un tu visu izstāstīji?»

«Neko es neteicu.»

«Eh!» Krauklis smagi nopūtās.

«Tagad tik un tā neko vairs labot nevar.»

Neaizmirstulīte pa to laiku kaut ko dedzīgi stāstīja komandierim. Tālāk rijas kaktā starp jaunajieni puišiem es sazīmēju Brūni un Zani. Un Garo Eidi. Turpat bija visa vienība. Vai gandrīz visa. Mūsu iekri​šana bija pazudinājusi pārējos.

— Bet varbūt tā bija tikai sagadīšanās? — Eldars ar koku pagrūda tuvāk apdegušos zaru galus.

— Neticu tādām liktenīgām sagadīšanās reizēm. Vēl jo vairāk kara laikā.

— Jums neradīja aizdomas Neaizmirstulītes steidzīgā saruna ar komandieri?

— Es vēl ticēju viņam. Prātā nenāca, ka viņš varētu kaut ko sliktu par mani sastāstīt.

— Jūs pats nccentāties komandierim neko pa​skaidrot?

— Ko es varēju pateikt? Nodevis nevienu nebiju un tomēr vainīgs jutos. Jo biju tik muļķīgā kārtā iekritis.

No Kraukļa es uzzināju, kā viss bija noticis. Naktī vācieši bija aplenkuši Mušas un notvēruši viņus kā tīklā. Šķielacis, kurš tonakt stāvēja postenī, laikam, bija iesnaudies. To novākuši bez trokšņa. Otrs sargs paspējis izšaut tikai vienu reizi. Un tomēr puiši pretojušies. Ar kailām rokām, ar zobiem. Žanis spēris un sitis uz visām pusēm. Viņu piekāvuši līdz nemaņai un iemetuši mašīnā kā pelavu maisu.

Slepenībā es vienmēr biju cerējis, ka ieradīsies kādu nakti Tīģeris ar saviem vīriem un mūs atbrīvos. Un arī tas laikam

palīdzēja izturēt. Nu vairs nebija uz ko cerēt. Un tomēr es jutos daudz mierīgāks.

Man vairs nebija bailes, lai kas arī notiktu, jo es biju pie savējiem.

Tāds kā smaids paplaiksnījās Helmāra Bāliņa šaurajās lūpās. Prātā nāca tās bērnišķīgās domas, kuras viņš klusiņām bija auklējis. Viņš noteikti izglābsies, citādi nemaz nevarēja būt, jo četrpadsmit gados nāve liekas kaut kas tik bezjēdzīgs un neiespējams, ka tai gluži vienkārši nav iespējams noticēt. Viņš iztēlojās, kā sadauzīts, noasiņojis pēdējiem spēkiem aizvilksies" līdz nometnei. Žanis, lielībnieks un balamute, sitīs viņam uz pleca un uzteiks: «Malacis, Balodīt! Mēs jau zinājām, ka uz tevi var paļauties.» Krauklis savirpi- nās pirkstos ūsu un sacīs: «Dūšīgs puika tu esi. Liels

vīrs dienās no tevis iznāks.»

Tie bija godkārīgi sapņi, bet kurš gan pusaudža gados tādus nav sapņojis? Droši vien arī viņa dēlam ] un Eldaram tādi nebija sveši, tikai pavisam atšķirīgi un savam laikam atbilstoši. Godkāre palīdz cilvēkam tiekties pēc kaut kā labāka un pilnvērtīgāka. Bet tā var nodarīt arī lielu ļaunumu — radīt tieksmi uz karje- rismu un alkas pēc varas. Interesanti būtu uzzināt, ko domā šie abi cilvēkbērni viņam līdzās. No acīm vien to bija grūti nolasīt. Eldars savas izvairīgi grieza sānis, bet Alnis sēdēja, galvu nodūris.

Pie kā viņš palika? Ak jā, pie tās pirmās, pie dra​matiskās nakts rijā.

Laikam viņš bija to nomurminājis pietiekoši skaļi, jo Eldars tūlīt pajautāja:

— Kas tad īpašs tonakt notika?

— Komandieris gribēja mani nožņaugt.

Alnis strauji pacēla galvu, Eldars aiz pārsteiguma skaļi nosēcās. Viņa acis^ iepletās platas un likās vēl vairāk izvelbtas. Tās tik neciešami tieši atgādināja Neaizmirstulīti, ka Helmārs neizturēja un novērsās.

Tonakt viņš bija uztrūcies no apziņas, ka draud kaut kas baismīgs. Juzdams vēsus pirkstus taustāmies gar seju, bailēs iekliedzās. Un tūlīt izdzirda Irmas balsi: «Miervaldi, ko tu esi sadomājis!»

«Laid!» komandieris nikni nošņācās.

«Nožņaugt to kucēnu būtu par maz. Viņa dēļ mēs te atrodamies. Viņa dēļ aizgāja bojā vienība.»

Divas garas, spēcīgas rokas atkal

snaikstījās pēc viņa tievā, zēniskā kakla.

Viņš gribēja kliegt, taču ne skaņa nenāca pār lūpām. Kā sapnī — kad jābēg, bet kājas kā pārakmeņojušās.

«Pagaidi!» Irma atgrūda Kļaviņa rokas. «Vēl nav pierādīts, kurš nodevis.

Kādēļ tu noticēji Neaizmirstulītēm? Es vairāk ticu tam mazajam. Hospitālī ne reizi vien pārliecinājos, ka tie lielākie un dūšīgākie ne vien​mēr ir tie izturīgākie.»

Vēl labu laiciņu abi strīdējās pie viņa, Helmāra, guļvietas. Komandieris pārmeta, kādēļ Irma žēlojot puiku. Viņa pat nenojaušot, cik daudz moku būšot jāpārdzīvo pārējiem tādas nodevības dēļ.

Arī viņai pašai. Kļaviņš solīja parunāt ar vācu virsniekiem, lai vismaz Irmu atbrīvojot, viņam vēl esot ar tiem sakari, bet viņa pati atteicās. Palikšot kopā ar

Miervaldi, cik ilgi vien iespējams. Vēl Helmārs atcerējās, ka komandieris smagi nopūties un sacījis: ar viņu tagad laikam esot cauri. Vienu reizi laimējies izbēgt no nāves soda. Jāšaubās, vai dzīve otrreiz vairs tādu iespēju došot.

Tonakt Irma vēl ilgi sēdēja uz vecajiem salmiem pie viņa, Helmāra, guļvietas. Slaiki pirksti glāstīja deniņus, un gluži kā mātes balss čukstēja: «Guli vien, Balodīt, nekas Jauns tev nenotiks. Es šonakt palikšu pie tevis.»

— Mani izglāba Irma. Viņa atrunāja Kļaviņu, —j Bāliņš klusi noteica, pāri ugunskura virmojošajam gaisam pavērdamies Eldarā. Bet puika aizgriezās un sāka skatīties meža dziļumā, kā cerēdams ieraudzīt tur glābiņu savām šaubām un neziņai, kas pamazām pār*

auga pārliecībā.

Atkal varēja dzirdēt, kā ugunskurā sprakšķ zari. Klusums likās nomācošs un netīkams, jo katrs mocījās ar savām šaubām. Gribējās, kaut ātrāk kāds to pārtrauktu. Helmārs saprata, ka tas jādara viņam.

— Ilgi mūs tur neturēja, kādas pāris dienas. Tomēr daži notikumi palikuši atmiņā. Nākamajā dienā aizsauca komandieri. Kad viņu veda projām, Irma raudādama metās ap kaklu. Kļaviņš viņu mierināja, lai neraudot. Vēl jau nešaušot nost. Vēl no viņa centīšoties izspiest kādas ziņas. Sakari šiem esot vajadzīgi.

Ar ko tikušies, kam nodevuši ziņas.

Pavadāšot pa ve​cajām takām.

Vēlāk stāstīja, ka vācieši Kļaviņām esot likuši rādīt puspabeigto bunkuru

mežā. Arī Ķiršos pie tēvamātes ieveduši.

Kad vecāmāte vaimanādama taujājusi: «Miervaldi, dēliņ, kad es tevi vēl redzēšu,» — viņš esot atteicis: «Laikam jau nekad vairs, vecomāt.»

Rijā bija drēgns un auksts. Kamēr komandieris bija projām, Irma izlūdzās vāciešiem pāris klēpju malkas. Pat sērkociņus bija iedevuši. Vīri tūlīt aizkūra lielo krāsni, kuru agrāk izmantoja, kuļot labību, bet ārpusē atskanēja skaļas sarunas un zviedzoši smiekli.

Drīz mēs sapratām vāciešu jautrības iemeslu. Kāds bija uzlīdis uz jumta un aizbāzis skursteni. Rija sāka pildīties kodīgiem dūmiem. Mocīja smacējošs klepus. Sagūlāmies uz klona, taču drīz arī tur vairs nebija glābiņa. Tad kāds paķēra pagali un iemeta šaurajā lodziņā, kas

spīdēja pie pašiem griestiem kā skumīga acs. Nošķinda stikli, bet reizē ar to nosvilpa gara automāta kārta. Vācieši lamādamies iebruka rijā, ar spērieniem un sitieniem trieca mūs augšā un nostādīja rindā gar sienu, turēdami automātus šaušanas gatavībā. Mēs neviens nebijām droši, ka viņi arī nešaus.

Vēlāk vācieši izsisto logu aiznagloja ar dēļiem, tādēļ pat dienu iekšā valdīja dziļa puskrēsla. Caur dēļu spraugām ieplūda aukstums un izvēdināja pēdējās siltuma paliekas. Arī ēst nedeva. Bijām tā novārguši, ka tikko spējām noturēties kājās.

Tad kādas trešās dienas vakarā mūs visus izdzina no rijas un sagrūda mašīnās.

Pa tumsu veda cauri Talsiem uz Stendi.

Vācieši nemīlēja dienas gaismu un

pārsūtīšanas parasti izdarīja naktīs.

Laikam baidījās no nevajadzīgiem lieciniekiem.

Tā mēs nonācām atpakaļ stacijā. Tajā pašā Stendes stacijā, kurā pirms pāris mēnešiem bijām tik braši iesoļojuši un dziedājuši. Mūs sadzina preču vagonos un aizbultēja durvis.

Ja piespieda aci dēļu spraugai, varēja redzēt daļu no apgaismotā perona.

Garām paveda Irmu. Viņa gāja, galvu nodūrusi, un kastaņbrūnie mati nespodrajā gaismā likās nosirmojuši.

Drīz saslēgtām rokām garām paveda arī Kļaviņu. Garāmejot viņš pagrieza galvu uz mūsu pusi, un acis tik skaudri iezibējās, ka Neaizmirstulīte, kurš bija pie- placis otrai spraugai, atrāvās kā dzelts.

— Jūs pēc tam nekad vairs nemēģinājāt ar Neaizmirstulīti izrunāties, kad sastapāties ar savējiem? — Eldars pajautāja.

— Viņš no manis izvairījās un neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.

Izrunājāmies mēs vēlāk, kad mūs pārveda uz Ventspils cietumu. Mani ieslodzīja vien- nīcā, pārējos izvietoja citās kamerās. Kamera bija šaura. Augstas, aiz mitruma noglumušas sienas. Pāris soļu uz priekšu, pāris atpakaļ.

Atri Neaizmirstulīte uzkalpojās cietumsargiem par tādu kā palīgu un piedāvāja man palīdzību. Agrākās draudzības vārdā varot man atvieglināt pēdējās dienas. Es atsacījos un teicu, ka man no tāda neko nevajag. Nolamāju viņu par nodevēju. Viņš tikai greizi pasmīnēja

un nosolījās to neaizmirst. īpaši viņš bija izkalpojies pie unteroficiera Olas, kurš bija iesaukts par Burbuli, jo runājot svepstēja, kā karstu burbuli pa muti viļājot.

Uz Neaizmirstulītes draudiem ilgi nebija jāgaida. Pēc pāris stundām kameras durvis atvērās, un tajās iestājās Burbulis.

Viņš mani nopētīja kā neredzētu zvēru un pajautāja, vai es esot tas Balodītis, tad pa​griezās atpakaļ un uzsauca kādam, lai nu rādot, ko mākot. Kamerā, gumijas steku pret plaukstu sizdams, ie- naca Neaizmirstulīte.

Es sapratu, kas sekos. Kur sprukt nebija, tādēļ pirmais gāzos pretī. Cik atsita mani atpakaļ, tik atkal gāzos uz priekšu, ar galvu tēmēdams viņam krūtīs un vēderā. Un kliedzu, lai nomāktu vaidus.

Kliedzu, ka viņš ir nodevis Kļaviņu un Irmu. Ka viņa nodevības dēļ bojā gājuši tik daudzi cilvēki. Gan reiz pienāks at​maksa arī viņam.

«Kas būs tie atmaksātāji?»

Neaizmirstulīte ņirgājās. «No šejienes tikai viens ceļš — uz viņpasauli.»

«Sit, sit!» es gārdzu, aiz niknuma vai smakdams. «Tik un tā es izdzīvošu. Par spīti tev.

Un tad piesargies, Neaizmirstulīti Pat ellē sameklēšu. Neko tev ne​piedošu. Neko neaizmirsīšu.»

Naids bija tik dziļš, ka pat nejutu atsevišķus sitienus. Pats kā bez apdomas gāzos tiem pretī. Reizēm manīju, ka atsitos pret sienu un slīgstu lejā. Tad atkal rāvos augšā, baidīdamies tikai no viena — kaut priekš​laicīgi nezaudētu samaņu.

Naids bija pārņēmis arī

Neaizmirstulīti. Viņš sita nežēlodams.

Atvēzēdamies vilka no visa spēka pa galvu, pa zobiem. Tos sitienus, kas trāpīja pa pleciem un rokām, vispār vairs neievēroju. Pat Burbulim tas laikam sāka likties par traku.

«Nu, nu, pietiek!» viņš apsauca iekaisušo Neaizmirstulīti.

«Nositīsi pavisam, un man vēl būs jāatbild.»

Tajā pašā dienā mani pārveda uz kopējo kameru, kur gar abām sānu sienām divos stāvos bija lāviņas. Lai Neaizmirstulīte aiz pārāk lielas centības mani nenosistu pirms laika, kā nosmējās Burbulis.

Eldars strauji pielēca kājās. Viņš pagāja tālāk un atspiedās ar plecu pret kādu priedes stumbru, uzgriezdams pārējiem muguru. Alnis izbrīnījies

paskatījās tēvā, bet Helmārs ar žestu norādīja, lai atstāj puiku mierā un nepievērš viņam uzmanību.

— Tā bija 13. kamera trešajā stāvā, — viņš atsāka. — Kamerā bija ap cilvēku četrdesmit, dažādas tautības, dažāda vecuma. Taču kārtība bija visiem viena, un to ātri apguva katrs jaunpicnācējs.

Pietika pāris reižu nobaudīt «nēģi», lai teciņus skrietu uz ateju un mazgātavu. Kaut tikai nepaliktu pēdējais, jo tam pa​rasti tika visvairāk.

Apsardzē galvenokārt strādāja latvieši, taču tie bija vēl nežēlīgāki. Tikai retais atstāja gumijas steku uz galdiņa koridora galā. Parasti nepalaida garām izdevību, lai uzlaistu pa arestantu uzrautajiem kamiešiem. Burbulis bija viszvērīgākais un lamāja visus par

utainām un smirdošām cūkām.

No virsniekiem tikai divi bija kaut cik cilvēciski: Alazbērziņš un Lejaskalns.

Viņu dežūras laikā naktīs parasti atvērās durvis, lai izvēdinātu kameras. Viņi arī pagādāja papīru un zīmuli, ja kāds gribēja nodot kadu ziņu tuviniekiem, un paši iznesa no cietuma. Arī tas bija daudz, jo katram sirds visvairāk sāpēja par mājām un savējiem.

Uz pratināšanu, kā parasti, veda naktīs. Kuru aiz-l veda, tas atgriezās sasists vai neatgriezās nemaz. Arī mani izsauca pāris reižu un atkal tirdīja par gājienu uz Abavmalu un to, kādas ziņas bijušas cigarešu paciņā. Bet es to nezināju, tādēļ arī gribēdams nebūtu varējis neko pateikt. Paretam iegāza,

vairāk izskata pēc. Laikam noticēja, ka tiešām tāds puika neko daudz nevarēja zināt.

Reiz, kad mani atgādāja atpakaļ uz kameru, pa koridoru pretī veda Kļaviņu.

Garāmejot viņš paspēja ļ uzsaukt: «Piedod, Balodīt! Tagad es zinu, kurš ir nodevējs.»

Sargs tūlīt rupji uzkliedza, lai turot muti, un grūda; uz priekšu. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu komandieri dzīvu.

Tikai vēlāk, pēc kara, kļuva zināms, ka Kļaviņš nošauts Ventspils cietumā 1945. gada] 5. janvārī. Kad jautājuši, kāda ir pēdējā vēlēšanās,' viņš palūdzis uzpīpēt.

Tad izveduši cietuma pagalmā, j norāvuši frenci un no muguras puses nošāvuši. Pat no sagūstīta Tīģera vācieši vēl baidījušies. Bet varbūt tie, kas šāva, bija

latvieši. Kas to vairs zina.

— Tēt, kādēļ tieši mūsējie bija tik zvērīgi? — AI- ; nis pievirzījās tuvāk tēvam.

— Arī es savā laikā daudz par to tiku domājis, —1 Helmārs atzinās. — Varbūt tādēļ, lai izkalpotos vā- i ciešu priekšā. Mūsu tautas septiņsimtgadīgais jūgs ] arī nav pagājis bez sekām. Kuri varēja nodrošināt sev 1 kaut cik normālus dzīves apstākļus? Tikai tie, kuri prata pieglaimoties vācu baroniem, nododot citus.

Daudz kas jau bija pieredzēts, daudz ko vēl nācās ļ piedzīvot vēlāk, bet viens gadījums nekādi nav izdzē- j sams no atmiņas. Pie mums kamerā ievietoja arī de- j zertierus, un viņus sita tikpat nežēlīgi kā pārējos.

Kādu dienu ieveda četrus puišus.

Visus gaišiem matiem un vienādi gariem, plecīgiem augumiem. Viņi sarunājās savā valodā. Vēlāk uzzināju, ka tie bijuši ho​landieši.

Jaunatvestie vēl nebija izjutuši, ko nozīmē pazemojumi un sitieni. Viņi vēl bija jautri un pašpārliecinātības pilni.

Tikko bijām aizskrējuši uz mazgātavu un tāpat skriešus atpakaļ, jo todien mūsu stāvā dežurēja Burbulis. Kameras durvis jau bija aizslēgtas, lāviņas saceltas gar sienām uz augšu. Gulēt dienā bija uz visstingrāko aizliegts, pat uz grīdas ne.

Bet holandieši neklausīja, kad viņus brīdināja. Nolaiduši lāviņas un ērti uz tām iekārtojušies, viņi sāka saskaņoti uz balsīm dziedāt. Atskanēja «Havajas meitenes» pazīstamais motīvs, un mēs,

pārējie, sanācām apkārt un dungojām līdzi. Uz brīdi likās, ka logā iebrāztos spirgts brīvības vējš, nākdams pāri okeāniem un jūrām no talajārn Havaju salām.

Neviens nemanīja, kā durvīs pavērās actiņa. Atta- pāmies tikai tad, kad kamerā ieklupa Burbulis. Viņš pieskrēja pie holandiešiem, rāva tos augšā, sita ar steku, kur patrāpījās. Tie sākumā nesaprata, kas par lietu, un pārsteigti lēca augšā. Tad viena puiša spēcīgā dūre atsitās pret untera zobiem tā, ka tas atmuguriski atgāzās pret kameras durvīm, izsprāga koridorā un pakrita. Taču veikli pielēca kājās, aizbultēja kameru un aizskrēja.

Mēs sastingām šausmās, zinādami, ka nekas labs pēc tada gājiena nav sagaidāms. Holandieši bargi samaksās par

savu iedomību. Lepnumam šajās sienās nebija vietas. Te ātri iemācās pierauties.

Nebija ilgi jāgaida, kad kamerā atkal ieklupa Burbulis ar niknumā pārvērstu seju un uztūkušu žokli. Viņu pavadīja vairāki SD vīri. Mūs nostādīja rindā gar sienu, bet četrus nelaimīgos holandiešus sāka sist. Sita, kamēr tie pakrita, un tad vēl spēra ar kājām. Atlaidās tikai tad, kad upuri bija zaudējuši samaņu.

Bet unteroficieris Ola, iesaukts par Burbuli, arī tad savu upuri nelaida vaļā.

Spēra ar naglotu zābaku pa sāniem, pa galvu, kliegdams: «Te tev nav nekāda Holande, te ir Latvija. Un tā sit latvieši.»

Svešā galva bija pārvērtusies asiņainā bumbā. Tad, lai izjustu savu varu

pilnībā, Burbulis vēl uzlēca holandietim uz krūtīm un vairākas reizes palēcās.]

Kaut kas nokrakšķēja, un kopā ar asins straumīti iz- burbuļoja pēdējais elpas vilciens. Viss bija galā.

Citi sitēji pa to laiku sapīpēja un noskatījās, kā Burbulis izrēķinās ar savu upuri. Tad satvēra beigto aiz kājām un izvilka koridorā. Pārējie stāvēja nobāluši, šausmās ieplestām acīm, pirmo reizi redzēdami, kā tik zvērīgi nogalina cilvēku.

Aizgriezos pret sienu, jo man ' kļuva nelabi. No asins traipiem, kas bija palikuši uz grīdas, iekšā viss sagriezās.

Un man bija bezgalīgs kauns holandiešu priekšā, ka arī es esmu latvietis.

Alnis sēdēja, uz priekšu sakucis, elkoņus pret ceļga- * liem atspiedis, un cieši raudzījās liesmās. Viņš baidījās

paskatīties tēvam sejā, lai neieraudzītu tajā pārciesto pazemojumu un pārdzīvojumu pēdas. Bērniem ļ neesot jāredz vecāki vājuma brīžos. Tas varot iedragāt viņu autoritāti. Muļķības.

Vienkārši nav pieklājīgi platām acīm nolūkoties citu sāpēs un ciešanās, ja palīdzēt nevari.

Helmārs smagi nopūtās kā pēc grūta ceļa. Taču jālaužas cauri atmiņu labirintiem vēl labu gabalu, bet diena jau strauji tuvojās vakaram. Kļuva dzestrāks, uzpūta nemīlīgs vējš.

— Kādu dienu — drīz pēc notikuma ar holandiešiem— mani izsauca koridorā, kur pie dežūrgaldiņa stā- 1 vēja divi virsnieki: viens vācietis, otrs latvietis.

Vācietis paņēma no galdiņa papīra lapu un sāka monotonā balsī lasīt. Latvietis tikpat

bezkaislīgi pārtulkoja.

Tas bija spriedums. Par to, ka es esot sastāvējis komunistu bandā un cīnījies pret Lielvāciju, man, Kļaviņam

un Irmai piespriests nāves sods nošaujot. Soda izpildīšanas termiņš — 1944. gada 28. novembrī pulksten četros no rīta. Viss noformulēts skaidri un precīzi.

— Tēt, bet tu pats sacīji, ka Kļaviņu nošāva 1945. gada 5. janvārī, — Alnis atgādināja.

— Acīmredzot mana nozušana viņus tik ļoti samulsināja, ka sprieduma izpilde tika atlikta.

— Tev laimējās izbēgt? — Dēls pacēla galvu. Acīs vīdēja gaišs prieks un gluži bērnišķīga ziņkāre.

— No cietuma izmukt nav iespējams. Man laimējās izbēgt no nāves soda.

— Pag! — Alnis nervozi sarauca pieri. — Vienu tomēr es nesaprotu! Kādēļ

piesprieda nāves sodu tādam puikam kā tev, bet citus vienības dalībniekus pažēloja? Vai tad viņi vāciešu acīs nebija vēl vairāk no​ziegušies?

— Redzi, — Helmārs skaidroja, — ar savu nodevību Neaizmirstulīte bija parakstījis man nāves spriedumu.

Attiecībā pret viņu vāciešiem bija savi plāni. Varbūt cerēja viņu uz priekšu izmantot kā provokatoru, bet dzīvi liecinieki nebija vajadzīgi. Bez tam es vāciešu acīs nebiju vis vienkāršs vienības dalībnieks, bet partizānu sakarnieks.

— Stāsti žiglāk, kā tu izglābies! — dēls steidzi​nāja.

— Izglāba mani tas pats Mazbērziņš. Viņš ienāca pie manis, kad es jau biju pārvietots vieninieku kamerā.

Tos, kuriem piespriests nāves sods,

kopkamerās vairs neatstāja. Līdzjūtīgi noskatījies manī, viņš pa​jautāja: «Jau pateica?»

Es tikai skumīgi pamāju ar galvu.

Runāt neuzdrošinājos, jo baidījos, ka nesāku raudāt. Tad viņš painteresējās, vai es neesot no Kuldīgas puses un nepazīstot tādu Jēkabu Bāliņu. Teicu, ka tas ir mans tēvs. Viņš to jau esot nojautis. Kāsto būtu domājis,ka viņam reiz nāksies apsargāt sava labākā drauga dēlu. Jaunības dienās kopā ar manu tēvu esot strādājis uz Ventspils ceļa pie tiltu būvēm. Gulējuši blakus uz vienām nārām, ēduši no viena katliņa.

Promejot viņš man iedeva baltu tableti un lika norīt. Kļūšot vieglāk. Un lai nenokarot degunu, mēģināšot kaut ko izdomāt. Drīz esot jāpienāk kureliešu

da​ļām, kuras pēc tam pārsūtīšot uz Vāciju.

Toreiz man nebija ne jausmas, kas tie kurelieši tādi ir. Tikai vēlāk, pēc kara, kad pētīju dokumentus, lai uzietu Neaizmirstulītes pēdas, uzzināju, ka ģenerālis Kurelis ir bijušais Kolčaka virsnieks. Bija paredzēts organizēt bruņotas vienības un atstāt tās uzbrūkošās Padomju Armijas aizmugurē, lai rīkotu diversiju un teļOra aktus. Kureļa vienības noorganizēja vācu 16. armijas 212. izlūkošanas daļa J944. gada jūlijā toreizējā Rīgas apriņķī, taču četru paredzēto bataljonu vietā ar grūtībām izdevās noformēt tikai vienu. Kad tuvojās fronte, Kureļa štābu pārcēla uz Kurzemi un nometināja bijušās stikla fabrikas ciematā Stiklos.

Turpmākos uzdevumus vajadzēja

saņemt no tās pašas 212. izlūkošanas daļas, kā arī no policijas ģenerāļa Jekelna štāba. Taču ap tūkstoš cilvēku lielā Kureļa armija neattaisnoja cerības un sāka kļūt neuzticama, vērsdamās pret pašiem vāciešiem. Tādēļ 1944. gada 14. novembra rītā ģenerāļa Jekelna sūtītās SS karaspēka daļas ielenca kureliešu štābu un atbruņoja visus bez neviena šāviena.

Vienīgi bataljons, kas bija nometināts atsevišķi pie Usmas ezera, atteicās pado​ties un izrādīja bruņotu pretestību.

Un tā Ventspils cietumā kuru katru dienu vajadzēja ierasties atbruņotajām ģenerāļa Kureļa vienībām, kuru sagaidīšanā bija nozīmēts arī Mazbērziņš.

Helmārs pieklusa, atelsdamies kā pēc grūta kāpiena. Alnis pacietīgi gaidīja, kad tēvs turpinās.

— Kur es paliku?

— Mazbērziņš tev iedeva tableti, — dēls atgādi​nāja.

— Pēc tabletes norīšanas tiešām kļuva vieglāk. Brīžam likās, ka lidinos gaisos kā viegla pūciņa. Tad atkal slīgu lejā kā uz mīksta pēļa. Kad galva kļuva skaidra, rēķināju, kura diena varētu būt un cik man vēl atlicis ko dzīvot. Brīžam nezin kādēļ bija jāsmejas, tad atkal jāraud. Bet visbiežāk mētājos pa kameru kā sagūstīts zvērs. Pāris soļu uz priekšu, pāris atpakaļ. Kad noguru, nosēdos uz klona un atspiedu pa​kausi pret vēso mūri.

Helmārs centās atcerēties, par ko toreiz caurām dienām bija prātojis. Tās bija saraustītas un drudžainas domas, tādēļ maz kas vairs palicis atmiņā. Viņš centās iztēloties, kā viņus visus trīs

izvedīs cietuma pagalmā uz nošaušanu.

Kļaviņām pie vienas rokas būs Irma, pie otras viņš. Pēdējie divi, kas palikuši komandierim uzticīgi un pavadīs viņu nāvē. Sieva un sīks, nepilngadīgs puika, kuru Kļaviņš aiz žēlastības pieņēmis vienībā. Vēl ienāca prātā, vai sajutīs sāpes, kad noplaiksnīs šāviena zibens.

Citu reizi viņš domās atkal sarunājās ar savējiem. Taču dīvaini — visbiežāk viņš vērsās pie vecātēva brāļa Friča, bijušā potjomkinieša. Viņš iztēlojās to kā jaunu puisi švītīgām ūsiņām svītrainā matroža kreklā, kaut gan dzīvu nekad to netika redzējis.

Tēvocis Fricis sazvērnieciski piemiedza viņam ar aci: «Turies, zēn! Mums ne to vien nācies pieredzēt.»

Helmārs attapās, ka atkal visu

pārskatījis domās.

Dēls gaidīja turpinājumu.

— Naktī kameras durvis tika atrautas vaļā. Ar kājas spērienu es izlidoju koridorā. Tur jau stāvēja Mazbērziņš un lamādamies, ar revolveri draudēdams, skriešus trieca mani pa trepēm lejā un izdzina sētā. Tāpat pusskriešus, pusgrūšus iztenterēju pa vārtiem un atrados priekšsētā. Tā bija cilvēku pilna. Vīrs pie vīra. Visa šī masa lēni kustējās uz priekšu. Mani iegrūda kādas kolonnas vidū.

Tā kopā ar citiem izsoļoju pa cietuma vārtiem. Ielai

katrā pusē ik pa pāris metriem stāvēja vācu automā- tisti ar ieročiem rokā. Mūs sūtīja uz ostu, kur bez kavēšanās vajadzēja sakāpt kuģos. Visus sadzina lejā kravas telpās. Drīz nožvadzēja enkurķēde. Kā atsaukdamies tai, kuģis skaļi notaurēja un atgāja no-

mola.

Kaut gan lejā gaiss bija smacīgs un smags, man likās, ka elpot kļuvis vieglāk.

Ar katru minūti vairāk un vairāk es attālinājos no Ventspils un biezajiem cietuma mūriem. Žņaudzošā sajūta pakrūtē, kas mani mocīja pēc sprieduma pasludināšanas, pamazām at​laidās.

— Tātad tevi izglāba Mazbērziņš?

145' — Viņš glābās arī pats. Kad kuģis jau atradās atklātā jūrā, viņš mani izsauca pie sevis uz kajīti un 10-231 pacienāja ar maizi un konserviem.

Tad arī izrunājāmies atklātāk. Viņš atvainojās, ka mani tā trencis un lamājis.

Bet citas iespējas nav bijis. Neviens neko nedrīkstēja nojaust. Ja kādam būtu radušās

aizdomas… Pat ja kuģis būtu kāda iemesla dēļ aizkavējies ostā un i cietumā pamanītu manu nozušanu, mums abiem būtu klājies plāni. Pats viņš mēģināšot izdevīgā brīdi tikt pāri Lielvācijas robežai. Jo kara iznākums pat muļķim esot skaidrs. Kad iesaukts leģionā, pieteicies apsardzes daļā. Domājis, tur vismaz mierīgāk varēšot sagaidīt kara beigas. Bet tur notiekot tādas lietas, ka uz apžēlošanu neesot ko gaidīt. Atpakaļceļš uz dzimteni viņam esot slēgts, bet tik daudz viņš tomēr izdarījis, ka izglābis sava jaunības drauga dēlu. Ja izdošoties atgriezties dzīvam, lai pasveicinot tēvu.

Tālākais esot atkarīgs tikai no manis paša. Galve​nais, neizstrādāt kādu muļķību, kad nonāksim Goten- hāfenas[5] ostā.

Saraksti un protokoli pie kapteiņa, bet

mans uzvārds tur neesot minēts. Kad visi būšot izsaukti un es palikšot viens pats, lai sakot, ka zadzis no armijas mašīnām šokolādi. Ja ieminēšoties kaut vārdu par mežabrāļiem, nošaušot uz vietas kā suni.

— Viss izdevās labi? — Alnis bija kļuvis nepacie​tīgāks.

— Jā, dēls. Kad ieradāmies Gotenhāfenas ostā, pa vienam izsauca pēc sarakstiem un dzina pa trapu lejā, uz kura ik pa metram stāvēja apbruņots armijas vīrs. Viss ostas rajons bija ielenkts.

Uzstādīti pat vairāki ložmetēji.

Kad paliku viens pats, atbildēju, kā Mazbērziņš bija mani mācījis. Stāvēdams blakus kapteinim, viņš tulkoja. Nu lieti noderēja mans otrs vārds — Fricis. Tas varēja maldināt, ja gadījumā tiktu meklēts.

Jo Ventspils cietuma dokumentos skaitījos

kā Helmārs Bāliņš.

Kāpdams lejā pa trapu, atskatījos.

Mazbērziņš kā atvadīdamies cēla roku pie mutes un zīmīgi nokrek​šķinājās.

Jā, tā viņš, Helmārs, pirmo reizi spēra kāju uz svešas zemes. Vārgs, izmocīts, nu jau piecpadsmit gadus vecs puika, aizrauts tālu no savējiem un dzimtās puses, nezinādams, kas sagaida priekšā un vai būs lemts atgriezties.

Un tomēr vienu viņam vēl neciešami gribējās redzēt — kā izstiepsies Neaizmirstulītes seja, kad viņš uzzinās, ka vieninieku kamera tukša. Gaiši zilās acis izvelbsies vēl spēcīgāk, tajās pazibēs bailes. Jo viens tomēr būs palicis dzīvs, kas zinās par viņa nodevību. Viens būs brīnumainā kārtā izglābies, lai atgrieztos un atmaksātu.

No šī brīža

Neaizmirstulītēm miera vairs nebūs, un viņš svaidīsies, baiļu trenkāts, kā sa​gūstīts zvērs.

— Bet kur tad Eldars? — Alnis pēkšņi iesaucās.

Ne viens, ne otrs viņi nebija pamanījuši, pa kuru laiku Eldars nozudis. Puiku neredzēja ne aiz priedes, ne dziļāk mežā, cik tālu ar acīm varēja saskatīt.

10* 147 — Neaiztiksim viņu! — Helmārs ierosināja. — Viņam tagad svarīgi pabūt ar sevi vienatnē.

15 Ugunskurs bija izplēnējis, no jauna kurt vairs negribējās. No gaisa sijājās tāda kā migla, kā sīki lietus pilieniņi. Mati

kļuva valgi, drēbes pievilkās ar mitrumu.

Eldara vēl arvien nebija. Abi mēģināja ūjināt, taču vai nu viņš bija aizklīdis pārāk tālu, vai arī ne​gribēja atsaukties.

— Ko mēs te nīkstam, kāpjam labāk mašīnā! — Alnis ieteicās. — Tur arī varam viņu pagaidīt.

Mašīnas salonā vēl bija saglabājies tīkams siltums. Tēvs iegrozījās pie stūres, nolicis spieķi pa roļ kai. Alnis iekārtojās līdzās. Tā bija viņa vieta — tēvam blakus, un lai cits to nemēģina aizņemt.

— Tu varētu turpināt, — viņš ierosināja.

— Tas jau ir cits stāsts un uz Neaizmirstulīti vairs neattiecas.

— Kā tad neattiecas, — dēls

apstrīdēja. — Ja tu nebūtu izdzīvojis, tad tagad nevarētu par viņu pastāstīt. Un nebūtu arī manis, kas klausītos.

— Kam tev tas jāzina, — tēvs izvairīgi atrunājās.

— Par visām tām šausmam un elli, kurai toreiz tik daudzi izgāja cauri.

— Pastāsti tomēr, tēt! — Alnis lūdzās kā bērnībā, kad gribēja no teva ko izdiņģēt. — Tik un tā jāgaida. Bez viņa taču neaizbrauksim.

— Man likās: tu dažbrīd pat neklausījies.

— Nē, nē, es klausījos ļoti uzmanīgi! — Alnis •dzīvi iesaucās. — Tev varbūt tikai tā šķita, jo es klausoties reizēm par daudz ko domāju. Kaut vai par to pašu leģionāru vienību un partizāniem.

Tas taču bija kaut kas pavisam pretējs.

Leģionāri cīnījās kopā ar vāciešiem, bet partizāni pret tiem.

— Redzi, dēls, — padomājis Helmārs paskaidroja.

— Ir starpība, vai esi iestājies brīvprātīgi vai arī ticis mobilizēts. Ne visiem bija iespējams izvairīties no iesaukšanas un noslēpties drošā vietā, lai nogaidītu kara beigas. Ne visi tūlīt arī atrada ceļu pie partizā-j niem, bet par dezertēšanu pēc kara laika likumiem draudēja nāves sods. Galvenais, ka cilvēki negribēja karot fašistu pusē un apkaunot savu un savas tautas vārdu. Tā jau netrūka nodevēju.

— Jūsu vienības darbībai bija kāda būtiska no​zīme?

— Mūsu galvenais uzdevums bija informācijas vākšana ienaidnieka

aizmugurē, kā jau es sacīju. Kādas karaspēka daļas un kurp pārvietojas, kādi ir munīcijas krājumi. Līdzīgs uzdevums bija arī Veismaņa grupai, kura uzturējās Dižmežos netālu no mums. Tādām sīkām grupiņām nebija pa spēkam lielas kauju operācijas, taču savāktais faktu materiāls varēja noderēt «Sarkanajai bultai» un citām lielākām partizānu vienībām.

— Nekāds reāls spēks pret vāciešiem jūs nevarē​jāt būt.

— Bet mēs būtu varējuši apvienoties un izveidot Dižmežos īstu partizānu vienību. Cik atceros, tādas runas bija. Nepaguvām. Vācieši izlasīja mūs kā blu​sas no kažoka. Drīz pēc Kļaviņa grupas iekrišanas lika aplenkta un sagrauta arī Veismaņa grupa.

— Un tālāk?

— Tālāk cīnījās citi.

Alnis sagrozījās sēdeklī.

— Tēt, pastāsti tomēr, kas ar tevi notika vēlāk.

— Varbūt citreiz? Tā jau tavam nenobriedušajam prātam visādu moku un zvērību aprakstu pārāk daudz.

— Zinu to citreiz, — Alnis sarūgtināts novilka.

— Tā tu saki vienmēr, bet nekad neko nestāsti.

— Visam savs laiks,' — Helmārs domīgi noteica.

— Kas zina, vai agrāk tu visu to būtu tā uztvēris un izpratis kā tagad.

Varbūt vēl ne pārāk sen atpakaļ. Nebūtu bijis tagad spiests pats uz savas ādas izjust EN •dara ņirgāšanos un savu bezspēcību…

Iestājās pārdomu pilns klusums.

— Ko lai tev stāstu, — Helmārs ilgi vērās cauri priekšējam stiklam uz sadrūmušo mežu. — Tas nav pāris vārdos izsakāms. Tā jau ir ārija no citas operas, kā mēdz sacīt. Un apstākļi tur pavisam citi un darbojošās personas citas. Ar Neaizmirstulīti un Kļaviņa vienību tam vairs nav nekāda sakara.

Tāls bija mans atpakaļceļš uz dzimteni. Cauri visai Rietumeiropai, cauri neskaitamām nāvēm un zaudējumiem. No tiem, kas todien reizē ar mani nokāpa Gotenhāfenas ostā no kuģa, laikam tikai retajam laimējās izdzīvot līdz kara beigām. Mūs sadzina aiz augstas mūra sētas, kurā atradās vairākas trīs un četrstāvu ēkas. Acīmredzot tā bija kāda no kolonnu komplektēšanas vietām pirms

pārsūtīšanas uz koncentrā​cijas nometnēm.

Vēlāk mūs nosūtīja uz Štuthofas nometni. Pagalma vidū kurējās liels ugunskurs. Neskatoties uz to, ka bija pašas novembra beigas un ķepēja slapjš sniegs kopā ar lietu, katram, kuru izsauca, vajadzēja noģērbt visu, kas mugurā, un mest ugunī. Pat zeķes neļāva paturēt kājās.

Tad bija jāatiet tālāk pie sētas un jāgaida.

Pūta ass jūras vējš, un jau pēc minūtēm desmit, piecpadsmit miesa pārklājās zilganiem plankumiem. Kāju pēdas durstīja kā ar adatām, pirkstus gandrīz vairs nejuta. Ja kāds gribēja pieiet tuvāk ugunij, to ar šauteņu laidēm dzina atpakaļ, nostādīja atsevišķi vai arī lika atsēsties dubļos. Pēc atutošanas procedūras mums izsniedza apģērbu.

— Kas tā par procedūru? — Alnis

nesaprata.

— To mēs arī nezinājām, kamēr paši nebijām izbaudījuši. Pēc kādas stundas mūs visus sadalīja nelielās grupiņās un sāka dzīt pa garu koridoru, tad cauri tā saucamajai dušu telpai, kur no ūdensvada nokarājās lejup nelielas caurulītes ar sietiem galā, caur kuriem sijājās ūdens. Telpas viņā galā pie durvīm bija novietota paliela vanna ar tumšu, pretīgi smirdošu šķidrumu. Pie tās stāvēja divas apcietinātās strīpainās pidžamās un turēja rokās garus kokus, kuru gali bija aptīti ar lupatām. Pie pirmās vajadzēja pacelt uz augšu rokas, lai viņa ar lupatu varētu pieskarties visām apspalvotajām vietām uz ķermeņa, pie otrās noliekties un saņemt šķidrumu uz galvas. Sī tad arī skaitījās atutošanas dezinfekcija, no kuras

āda sāka svilinoši sūrstēt un uztūka. Mēs plūdām garām kā vienveidīga, bezpersoniska kailu cilvēku straume, kam atņemts viss. Pat kauna sajūta. Palikusi vairs tikai kailā dzīvība vārda tiešā nozīmē, un tai pašai bija graša vērtība.

Tad mūs dzina tālāk, kur nākamajā telpā katram izsniedza apģērbu un tupeļu pāri, kam apakšā bija pasists skārds, lai tik ātri nenodiltu. Katrs saņēma arī kārtas numuru, kas bija uzspiests uz sarkanas lupa​tas. Vienu tādu lupatu vajadzēja piešūt zili svītrotajām jakām mugurpusē labajā un uz krūtīm kreisajā pusē. No šī brīža mēs pārstājām būt par cilvēkiem ar vārdu un uzvārdu, ar savu pagātni. Mēs bijām vairs tikai numurētas, iereģistrētas vienības. Man patrāpījās 1003. numurs un tāds palika līdz kara bei​gām.

Bet vispirms vel vajadzēja nokļūt līdz koncentrācijas nometnei. Kad kolonna bija sakomplektēta, tupelēm klaudzot pret sasalušo zemi, suņu un sargu ielenkti, mēs devāmies ceļā. Uz kurieni mūs dzina un kas sagaidīs galā, to neviens nezināja.

— Līdzīgi, kā rāda filmās?

— Jā. Tikai ar to starpību, ka netēlojām vai nevērojām visu no malas, bet paši bijām tie, kas soļoja- šādā kolonnā. Lupatas, kas bija aptītas ap pēdām autu vietā, bruka nost. Mēs ar tām vēl nepratām apieties, bet apstāties neļāva, lai varētu sakārtoties. Skārds slīdēja pa sasalušajiem kukuržņiem, ik brīdi varēja pakrist. Pret pievakari sāka ķepēt slapjš sniegs, kas iešanu padarīja vēl grūtāku. Aizmugurē arvien biežāk atskanēja sausi sprakšķi, kas vēstīja, ka iz​dzēsta atkal kāda dzīvība.

Dzina mūs tā vairākas dienas. Kakti pārlaidām kādā sabombardētā fabrikas korpusā. Kas man visspilgtāk palicis prātā no šī mokošā gājiena? Pirmajā dienā, atceros, pagadījās uz ceļa braucējs ar

zirgu. Ratos sēdēja pasīka auguma puika.

Varbūt bija manos gados. Bet pretī brauca mašīna. Zirgs tramīgs, krākdams slējās pakaļkājās. Zēns izkāpa un mēģināja to savaldīt pie apaušiem, bet viņu aizmeta pāri grāvim kā skaidu. Ilkss aizķēra kādu iesledzīto zem zoda un uzrāva augšā. Gals izdūrās cauri. Kad nelaimīgais nokrita, sargi pieskrēja klāt un sāka spārdīt, lai uztriektu kājās.

Vēl atceros no otrās dienas pārgājiena kādu gadījumu, ko nekad nespēšu aizmirst. Pret pusdienas laiku kolonna apstājās kādā palielā ciematā uz laukuma pie baznīcas, lai" nomainītu sargus. Iepriekšējie sakāpa mašīnās, kas stāvēja turpat malā, un aizbrauca, bet mūs aplenca citi. Pa sardzes maiņas laiku no tuvējām mājām metās ārā sievietes un

bērni. Katram bija kaut kas rokā: kartupelis, biete vai maizes kumoss, — ko viņi centās iemest apcietināto kolonnā.

Tas bija poļu ciemats. Vācijā mēs neko tādu vairs nepieredzējām.

Tieši man pretī pa vārtiņiem izskrēja gadus astoņus veca meitenīte. Tik saposta, tīra un gaiša, ka acis ■sūrstēja. Viņa meta savu sainīti, acīmredzot jau iepriekš sagatavotu, taču tas neaizsniedza kolonnu.

Pie tā reizē metās divi — bērns, lai pamestu tālāk, un kāds no ieslodzītajiem.

Tajā brīdī atskanēja gara automāta kārta, un abi pakrita.

Pa vārtiņiem kliegdama izmetās jauna sieviete, pieskrēja un nometās ceļos pie bērna. Sargs, kurš atradās viņai vistuvāk, iespēra. Tad viņa pielēca augšā un abām rokām ieķērās vācietim krūtīs,

skaļā balsī kaut ko poliski kliegdama.

Vācietis sākumā bija apstulbis. Tad viņš centās atbrīvoties no sievietes, griezdamies riņķī, taču nespēja viņu nokratīt. Citi sanāca apkārt un uzjautrinājās kā par bezmaksas izrādi.

Saut baidījās, lai netrāpītu savējam.

No kolonnas aizmugures uz notikuma vietu skrēja kāds unteroficieris, jau pa ceļam vilkdams no maksts ārā kinžalu, kas viņam karājas pie jostas. Ne vārda neteikdams, viņš pieskrēja klāt, un paceltais asmens līdz spalam ietriecās sievietei starp lāpstiņām. Vēlreiz pazibēja gaisā un atkal iegrima augumā. Sieviete aprāvās pusvārdā. Viņas rokas atlaidās, un viņa pati sāniski nogāzās pār nošautajiem. Unters pieliecās, noslaucīja pie viņas drēbēm asmeni un iebāza

atpakaļ makstī. Ar to arī viss bija galā, un kolonna sakustē​jās, lai dotos tālāk.

Negribu tevi biedēt ar kādiem īpašiem šausmu stāstiem. Tā bija ieslodzīto ikdiena.

Nāve visšausmīgākajos un atbaidošākajos veidos nevienu vairs nepārsteidza. Mēs bijām ārēji notrulinājušies, zaudējuši cilvēciskās izjūtas. Tikai nogulsnējam redzēto atmiņā, lai kādreiz atcerētos un prasītu samaksu par visu.

— Tevi ieslodzīja Štuthofa?

— Jā. Taču ilgi tur nesabiju. Kādu rītu visus nostādīja pagalmā rindās un pavēlēja gaidīt, kaut gan skaitīšana parasti notika vakaros. Kad visi bijām krietni izsalušies, gar rindām tuvojās bariņš virsnieku. Atskanēja komanda:

Virsnieki lēnām gāja gar ierindu un nopētīja katru ieslodzīto. Pie dažiem pakavējas ilgāk. Lika pakāpt dažus soļus uz priekšu, pētīja un grozīja, līdz beidzot aizsūtīja vai nu pie vārtiem, kur pulcējās atlasītie, pārsvarā jauni un spēcīgi puiši, vai arī atdzina atpakaļ ierindā.

Man blakus stāvēja Apinis. Es viņu saucu par tēvoci, kaut gan viņam nevarēja būt vairāk kā gadu trīsdesmit. Mēs sapazināmies pārgājiena laikā, kad viņš ar savu plato muguru centās man aizsegt drausmīgo skatu, ka nogalināja meitenīti un viņas māti. No tā laika mēs turējāmies kopā.

«Eh, kas būs, būs!» Apinis noteica, un viņa uzacis nervozi noraustījās. Viņš izslējās staltāk un braši atbildēja uz jautājumiem. Virsnieki viņu aptaustīja,

sita pa krūtīm, ka skanēja vien, un apmierināti noteica: Es centos no viņa neatpalikt. Tāpat saslējos, cik sīkais augums atļāva, un augstu izslēju galvu. Mani nopētīja diezgan aizdomīgi, tomēr pamāja uz vārtu pusi. Acīmredzot viņus bija ietekmējusi mana brašā stāja. <xWieviel Jahre alt?»^ viens virsnieks aizdomīgi no​prasīja.

Mums paziņoja, ka mes esot atlasīti pēc paša fīrera pavēles un tas šādiem noziedzniekiem esot pārāk liels gods.

— Ko tas varēja nozīmēt? — Alnis pabrīnījās.

— Mēs to arī nezinājām. Mūs sasēdināja mašīnās, kas bija pārvilktas ar

brezentu, un veda vairākas stundas. Tad tās iegriezās mežā, kur starp kailiem kokiem vīdēja vairākas ēkas. Visiem pavēlēja izkāpt. Tur mēs sastapām priekšā tos pašus virsniekus, tikai šoreiz baltos halātos. Sākās medicīniskā pārbaude. Pa vienam sauca iekšā, svēra, mērīja, ņēma no vēnas asinis.

Jā, starp citu, uzturu mums tur deva spēcinošu. No rītiem saldināta kafija ar pienu. Uz diviem kukulītis maizes. Reizēm virsū pat desas ripiņa vai sviesta pikucītis, par pusdienām un vakariņām pat nerunājot.

«Uzbaro kā veprus pirms kaušanas,» Apinis jokoja, taču tā bija rūgta ironija.

Mēs pamazām atkopāmies. Spēki atgriezās un līdz ar tiem arī dzīvesprieks.

Uz grīdas salmos izlaidušies, vīri rāva

vajā dziedāt. Tāds nu reiz cilvēks ir: tikko nāve pagājusi garām, viņš griež seju pret sauli. Kādas dziesmas tikai nedziedāja: gan poļu un krievu, gan čehu un ungāru.

Folkšturmieši, vecāki vīri, kas mūs apsargāja, labprāt klausījās. Arī viņi reizēm aiz logiem vilka līdzi. Tikai man kakls bija kā aizžņaugts, jo nespēju aizmirst tos četrus holandiešus Ventspils cietumā.

— Ilgi taču jus ta neēdinaja un nebaroja.

— Jā, ilgi tādas svētku dienas neturpinājās. Bija dažas dienas pirms gadu mijas, kad mūs atkal sasēdināja mašīnās un veda projām. Katram izsniedza kārbu ar aknu pastēti un kukulīti maizes.

Tāpat katrs saņēma pa krievu armijas šinelim. Tie gan bija stipri apvalkāti un

ložu cauršauti, taču salāpīti un tīri.

Koncentrācijas nometnēs sieviešu darba roku netrūka. Pasīkā auguma dēļ es varēju ietīties šinelī līdz papēžiem, un braucot man bija silti.

Ceļš bija garš. Cauri Anklāmai, no turienes preču vagonos līdz Minhenei.

Aizvien tālāk un tālāk projām no mājām un tuviniekiem. Visi sapratāmies kaut kādā internacionālā žargonā, vajadzības gadījumā izlīdzēda​mies ar žestiem. Mēs ar Apini bijām vienīgie latvieši.

No Dahavas koncentrācijas nometnes, kur dažas dienas nācās uzturēties, pa mazām grupiņām mūs pārsūtīja uz kādu klosteri Minhcnes tuvuma, kur atradās kara hospitālis. Tur tad arī izšķīra mūs ar Apini.

— Vai tad vācieši jūs domāja

ārstēt?

— Mūs ne, bet hospitālī atradās daudz ievainotu un sakropļotu vācu virsnieku, kam bija nepieciešami donori.

Mūs turēja klostera pagrabos kā izmēģinājuma žurkas krātiņos. Pie griestu velvēm dega sīkas spuldzītes, un mēs nezinājām, kas ir ārā — diena vai nakts.

Laiku varējām noteikt tikai pēc ēdienu reizēm.

Uzturu pienesa klostera māsas, tērpušās garās, melnās kleitās un augstās kapucēs. Viņas arī izsauca vajadzīgo numuru un aizveda projām. Kāds pēc laiciņa atgriezās, bet daudzus nekad vairs neredzējām.

— Ko ar viņiem darīja?

— Ko nu kuram. Pēc vajadzības.

Citiem noņēma asinis, bet citiem atkal

lieliem gabaliem noplēsa ādu bez jebkādas narkozes, lai pārstādītu to apdegušajiem vācu tankistiem. Kādām vajadzībām mūs kuro izmantos, to neviens nezinājām. Katrs gaidīja savu kārtu — kad mūķene atnāks pakaļ.

Toreiz es pilnībā dabūju iepazīties ar šīm «svētajām». Cik belzienu nesaņēmu, kad skriešus vajadzēja mesties uz pagraba viņu galu, kur bija ierīkota telpa savu vajadzību nokārtošanai. Sajā ziņā viņas daudz, neatšķīrās no sargiem Ventspils cietumā.

— Es gan nekad nebūtu spējis iedomāties, ka mū​ķenes varētu sadarboties ar fašistiem. Reliģija taču aizliedz mocīt un spīdzināt savu tuvāko.

— Reliģija vienmēr ir atbalstījusi valdošās šķiras. Tā tas bijis no vēstures

pirmsākumiem.

— Tava kārta arī pienāca?

— Arī man atnāca pakaļ mūķene, uzveda augšā' pa kāpnēm un grūšus iegrūda kādā spilgti apgaismotā telpā. Pēc pagraba puskrēslas pirmajās minūtēs jutos kā akls. Kad pamazām atguvos, redzēju gar sienām augstus skapjus ar stikla durvīm un tpr uz plauktiem dažādus instrumentus. Telpas vidū bija operāciju galds, bet pie sienas paaugsta kušete, pārklāta ar baltu palagu. Galā un sānos bija ierīkotas ādas sasprādzējamās siksnas. No tā vien man jau aukstas sviedru lāses izspiedās uz pieres. Būdams bērnībā slimīgs un vienmēr mocīts ar dažādām zālēm un dakteriem, es jutu pret medicīnu dziļu nepatiku un no cilvēkiem bal​tajos virsvalkos baidījos kā no uguns.

Istabā atradās ārsts un trīs mūķenes.

Man lika izģērbties un nogulties uz kušetes, bet es turējos pretī kā āzis, abām kājām pret grīdu atspēries, nojauzdams ko nelabu. Divas mūķenes mani vilka aiz rokam, trešā stūma no mugurpuses. Tad sajutu asas sāpes ciskā, jo aizmugurējā mūķene bija iedūrusi ar adatu. Vēl pāris dūrienu, un es jau atrados uz kušetes, ar siksnām cieši pie tās piesprādzēts. Tik vien spēju kā pagrozīt galvu, lai redzētu, no kuras puses draud briesmas.

Tobrīd no sāniem tuvojās ārsts ar lielu šļirci rokas. Viņš jutīgiem pirkstiem taustījās gar kājām zem ceļgaliem.

Skaudras sāpes izskrēja cauri ķermenim, un es zaudēju samaņu.

— Ko viņi ar tevi izdarīja?

— Nezinu. Nemāku pateikt.

Neviens neko nepaskaidroja, un ko es, tāds puika, toreiz sajēdzu no medicīnas.

Vēlāk domāju: varbūt novilka kaula smadzenes. Vai arī tīši radīja paralīzi, lai pēc tam pētītu, kā to ārstēt. Jo hospitālī noteikti atradās arī paralizētie.

Pēc pāris dienām dūra zem otra ceļa.

Kad attapos, kājas likās nejūtīgas. Vienīgi tai vietā, kur tika iedurta adata, mokoši tirpa.

Atmodos es gaišā istabā balti saklātā gultā. Uz naktsskapīša asinsspiediena mērāmais aparāts, uz krēsla stikla trauks ar tumšu šķidrumu. Pie pretējās sienas ar baltu galdautu apklāts galds, uz kura daži instrumenti. To visu es varēju labi saskatīt, jo biju noguldīts uz sāniem.

Galda galā sēdēja mūķene, vēl pavisam jauniņa. Melnās kapuces ietvarā

seja izskatījās bērnišķīgi naiva. Acis garu skropstu aizēnotas. Kaklā smalkā ķēdītē uzkārts krustiņš. Zemu noliekusies, viņa lasīja grāmatu. Laikam bībeli, jo, kad aizvēra, uz vāka varēja saskatīt apzeltītu krustu. Viņa man likās kā gaišs stariņš, kas izlauzies cauri tumšam padebesim.

Pamanījusi, ka esmu pamodies, viņa strauji piecēlās, pienāca pie manis un atsēdās uz gultas malas. Saņēmusi manu roku, viņa skaitīja pulsu un ātri kaut ko runāja, taču es nesapratu ne vārda. Seja viņai bija gaiša un balss laipna. Kā glāstot viņa pārbrauca ar plaukstu man pār pieri, un acīs viņai sariesās asaras. Šīs līdzjūtības asaras pēc tik ilgiem necilvēcības un pazemojuma mēnešiem likās kaut kas tik cilvēcisks, ka ap sirdi kļuva vieglāk.

Bet tad nāca ārsts un skaļi uzkliedza meitenei. Viņa pielēca kājās, paķēra bībeli un izmetās ārā.

Paņēmis krēslu, ārsts atsēdās līdzās gultai. Sākās izmeklēšana. Taustīja pulsu, mērīja asinsspiedienu.

Tad ar asu suku skrāpēja krūtis, muguru un kāju pēdas. Viena kāja bija nejūtīga, taču otra nedaudz manīja sukas pieskārienus.

Drīz viņš ienāca otrreiz, šoreiz kopā ar kolēģi. Tagad abi mani spaidīja un skrāpēja, grieza gan uz sāniem, gan muguras. Varēja redzēt, ka viņi ar rezultātiem ir apmierināti. Man gan no tā nekāda labuma nebija. Viena kāja tā arī palika stīva uz mūžu un tikai daļēji atguva kustības spējas.

Naktī sākās uzlidojums. Bombardēja Minhcni, taču dažas bumbas tika nomestas arī uz klosteri. Pirmos uz pagrabiem nogādāja ievainotos vāciešus. Protams, citos nodalījumos, ne jau zem tām velvēm, kur tikām turēti mēs.

Lejā bija tumšs, spuldzes vairs nedega. Ārpusē gaudoja sirēnas. Iestājās īss klusuma brīdis, tad sākās uzlidojums.

Likās, simtiem un atkal simtiem lidmašīnu rēkdamas drāžas pāri uz pilsētu, nometot bumbas. Atsevišķus sprādzienus vairs nevarēja saklausīt, viss saplūda kopā baismīgā dunoņā un dār​dos.

Pagraba velves drebēja zem bumbu sprādzieniem. No griestiem gabaliem krita nost apmetums. Pēkšņi ar apdullinošu troksni eksplodēja bumba. Radās iespaids, ka tā būtu sprāgusi turpat aiz

pagraba durvīm. Spraišļotie griesti ieliecās, taču pamatīgi mūrētās pagraba velves izturēja.

Mēs, gulošie, varējām tikai gaidīt, kamēr pāri mums sagrūs klostera mūri.

Spēcīgākie līda uz priekšu, cenzdamies uztaustīt tumsā izeju. Durvis at​rast nenācās grūti, taču tās bija no ārpuses aizbultētas.

Pašā vidū durvīm uzgāja nelielu spraugu — ieliekumu uz iekšu. Būtu kāds pagarāks koka vai dzelzs gabals, varbūt izdotos atbīdīt bultu. Vīri izmēģinājās kailām rokām, taču nagus vien atlauza. Klostera durvis bija taisītas no biezām plankām un apsistas ar dzelzi. No ārpuses tām bija nogruvuši priekšā biezi mūri, mēs izrādījāmies dzīvi apbedīti.

— Tā laikam nav diez cik patīkama sajūta.

— To es negribētu novēlēt nevienam. Bailes vēl būtu pārvaramas, ja paliek kāda cerība izglābties. Drīz sāka trūkt gaisa. Cilvēki plātīja mutes kā zivis sausumā, miesa pārklājās lipīgiem sviedriem.

Laiks gaidot vilkās bezgala ilgi.

Beidzot ārpusē manīja tādu kā troksni vai rosīšanos. Kad mūs atraka un iznesa pagalmā, tu iedomāties nevari, cik salds ir tāds pirmais svaigā gaisa malks. Priekšā lielā pagalma vidū jau bija saguldīti simtiem citu.

— Tatad klosterim bija arī tiešie trāpījumi?

— No daudzajiem klostera korpusiem neskarts vairs nebija palicis neviens. No tā, zem kura mēs bijām ieslēgti, pāri bija palikusi tikai drupu

kaudze. Ārā vēl valdīja nakts, taču spožajā ugunsgrēka atblāzmā likās gaišs kā dienā. Pašreiz beidza attīrīt ceļu uz pagalma vidu, kur gulēja un sēdēja ievainotie vācieši. Pa attīrīto vietu piebrauca sanitārās mašīnas un steigšus vi​ņus evakuēja.

Vairākas mūķenes staigāja starp ievainotajiem un kārtoja pārsējus, bet citas, ceļos nometušās, pret ugunsgrēka gaismu sejas pavērsušas, skaitīja lūgšanas un krustījās. Bet es ļaunā priekā nodomāju: «Tā jums vajadzēja! Tā jums derēja, svētās liekules! Tas par jūsu grēkiem un cietsirdību.»

Labprāt viņas visas būtu aizsūtījis uz elli. Tikai tās jauniņās mūķenes bija žēl, kura pret mani izturējās ar tādu līdzjūtību.

Meklēju ar acīm apkārt, taču viņu nekur neredzēju. Varbūt uzlidojuma laikā bija gājusi bojā.

— Bet no jums, no ieslodzītajiem, daudzi bija iz​glābušies?

— Tajā naktī grūti bija ko saprast.

Kuri jutās spirgtāki, pamanījās nozust.

Vāciešiem viņu apsargāšana tādā brīdī vairs nebija prātā. Man kājas vēl bija kā paralizētas, es nespēju kustēties. Man bija jāguļ un pacietīgi jāgaida, kas notiks tālāk.

Vari iedomāties, cik priecīgs es jutos, kad izdzirdu līdzās pazīstamu balsi.

«Sveiks, zēn! Tomēr iznāca vēl tikties šajā pasaulē.»

Tas bija Apinis. Viņš atsēdās man blakus, juzdamies pārāk vārgs, lai bēgtu, un viņa uzacis raustījās vēl nervozāk.

Kad vācieši bija evakuēti, piebrauca

smagās mašī​nas, kurās mūs salādēja krustu šķērsu un veda cauri nopostītajai pilsētai.

Pareizāk sakot, cauri bijušajai pilsētai, jo no Minhenes pēc nakts uzlidojuma bija palikušas pāri tikai gruvešu kaudzes.

Visur rēgojās drupas, kas vietām vēl kūpēja.

Vairākas stundas mašīnas lauzās cauri aizgruvuša- jām ielām, un tikai priekšpilsētas rajonā sāka parādīties pirmās neskartās privātmājas. Vācieši bija nikni un kratīja pret mums dūres, it kā mēs būtu vainīgi, ka amerikāņi pārvērtuši pilsētu drupās.

— Jūs pārtransportēja uz citu vietu?

— Mūs aizveda uz piepilsētas staciju un salādēja preču vagonos, kas bija piekabināti ešalona aizmugurē. Kā dabīgu asins rezervi armijas vajadzībām.

Pēc pārdesmit minūtēm atdzina vēl cilvēku grupu bruņotu sargu pavadībā. Tie bija izbēgušie ieslodzītie, kurus hitleriešiem izdevies savākt. Tad durvis no ārpuses tika aizbīdītas un aizbultētas.

Iesvilpās lokomotīve, un sastāvs sāka ripot uz priekšu, attālinādamies no sagrautās pilsētas un strauji uzbrūkošās frontes līnijas. Arī es vēl aizvien attālinājos no dzimtenes un mājām.

«Atkal mūs rauj projām sazin uz kurieni,» Alksnis smagi nopūtās. «Jo tālāk no mājām, jo mazāk cerību atgriezties.»

161 — Tālu jūs aizveda? — Alnis bija pagriezies pret tēvu un ar nepacietību gaidīja turpinājumu.

11-231 — Līdz kādai stacijai, kur jau

priekšā bija smagās mašīnas. Gulošos salādēja vienās, pārējos sadzina citās brezenta būdās. Apinis gribēja palikt kopā ar mani — kā nekā tik ilgi jau bijām turējušies kopā, viens otru balstīdami un uzmundrinādami, divi latvieši tālu projām no mājām, vismaz kādu vārdu varējām pārmīt dzimtajā valodā —, taču vācietis viņu rupji ar šautenes laidi atgrūda un aizdzina uz citu mašīnu.

Un tomēr mums palaimējās palikt kopā. Kad mūs uzveda pa piekalni augšā uz kādu Bavārijas grāfa pili, abi sastapāmies lejā vienās pagraba telpās.

Kaut gan bija tikai janvāris un koki vēl stāvēja kaili, klimats šim gadalaikam likās neierasti maigs.

Kā parasti, tika izdarīta medicīniskā apskate un ņemti asins paraugi. Karš vēl

nebija beidzies, un mums ar savām asinīm bija jāglābj hitleriešu karavīri un virsnieki. Daudzi no viņiem palika dzīvi tikai tādēļ, ka turpat līdzās operācijas galdam kādam no mums atņēma pēdējo dzīvības lāsi.

Pēc pirmās apskates mūs sadalīja divās grupās. Tos, no kuriem bija cerības ko iegūt, atlasīja atsevišķi un baroja labāk. Pārējos ēdināja slikti, jo viņiem, pēc vāciešu ieskatiem, bija zems lietderības koeficients. Kaut gan vēl arvien nespēju paiet, mani iedalīja pirmajā grupā, jo manas asinis bija jaunas un spēcīgas. Tā atkal tikām ar Apini kopā.

Es jutos laimīgs, cik laimīgs vispār tādos apstākļos varēja būt.

Apinis man palīdzēja piecelties un spert pirmos soļus, apņemdams ar roku ap

vidu. Ap februāra beigām spēki sāka atgriezties, jo katru dienu saņēmām vēnā kādu spēcinošu šķidrumu. Pa to laiku viena daļa bija aizvesta uz neatgriešanos, citi atvesti vietā. Atveseļošanās gan iepriecināja, gan biedēja. Pārāk labi mēs zinājām, kādām vajadzībām tur tikām turēti. Kuru katru dienu varēja pienākt arī mūsu kārta.

Ar katru dienu kļuva siltāks. Sniegs aiz pagraba logiem bija nokusis, ap kokiem tinās tāda kā violeta dūmaka. Tad kādu dienu izsauca Apini. Kopā ar vēl diviem viņu iesēdināja mašīnā un aizveda. Atvadoties viņš sāji pasmaidīja.

«Paliec sveiks, zēn! Laikam vairs netiksimies.»

Uzmācās tik smeldzīga vientulības

sajūta, ka gau​dot gribējās.

Telpas pretējā stūrī gulēja Viktors, jauns krievu puisis tumšiem, īsi apgrieztiem matiem.

Viņš man uzmundrinoši piemiedza ar acīm, laikam nojautis, kā es jutos. Pārējie drūmi klusēja, aizņemti katrs ar savām domām.

Baiļodamies, ka nākamais liktenīgais numurs varētu izrādīties viņējais.

Vakarā Apinis tomēr atgriezās. No trim aizvestajiem viņu vienīgo atveda atpakaļ. Viņš gan ienāca pats un aizvilkās līdz gultai, gar sienām turēdamies, taču seja likās pelēcīgi caurspīdīga.

Katru vakaru mūs apciemoja ārsts un medmāsa, mērīja asinsspiedienu un laida vēnā zāles. Sādu pārbaužu laikā parasti atlasīja tos, kuri bija kļuvuši pārlieku vārgi. Tādus nākamajā dienā aizvāca, un

neviens viņus pēc tam vairs netika redzējis.

Tā pagāja laiks, taču fronte arī nestāvēja uz vietas. Naktīs bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa. Reizēm iekaucās sirēnas, taču tuvākajā apkārtnē neviena bumba netika nomesta. Mēs, nāvei nolemtie, klausījāmies šajā rūkoņā un platām acīm raudzījāmies griestos, cerēdami tajos ieraudzīt kaut mazāko cerību atblāzmu. Bet nāca rīts. Atkal kādu aizveda uz neatgriešanos, un mūsējo palika arvien mazāk un mazāk.

Tad pienāca reize, kad pie durvīm skaļi tika izkliegts 1003. numurs. Sākumā pat neaptvēru, ka tas attiecas uz mani.

— Tevi arī aizveda? — Alnim neviļus izspruka.

11

163 — Man ir nulles grupa, kura der visiem. Jābrīnās, kā vēl tik ilgi tiku saudzēts. Kā glābiņu meklēdams, pavēros Apinī. Bet ko viņš varēja līdzēt? Tik vien kā uzmundrinoši pamāt: «Turies, mazais!» — un viņa uzacis, kā parasti uztraukuma brīžos, nervozi raustījās.

Sanitārajā mašīnā priekšā bija jau vairāki numuri no citām «palātām», ja tā varētu izteikties, jo pagrabtelpas par tādām varēja uzskatīt visai nosacīti. Pie durvīm nosēdās divi karavīri SS formās, un brauciens sākās. Pēdējais manā mūžā, kā es toreiz nodomāju. Alkatīgi vēros caur šauro mašīnas lodziņu, kā pēdējo reizi pasauli atdzerdamies. Vēl tagad, kad pieveru acis, redzu — divas augstas

pauguru muguras ieskauj rāmu, gaišzilu ezeru. Tik naivi zilu un nereālu kā no tālajiem miera laikiem.

Ezera krastā pletās neliela pilsētiņa.

Tur arī atradās kara hospitālis. Mašīna iegriezās kādas divstāvu ēkas pagalmā. Pa sētas kāpnēm mūs uzveda otrajā stāvā un lika koridorā uzgaidīt.

Sēdēju kā sastindzis pilnīgā apātijā un pat nemanīju, kā vienu pēc otra iesauca pārējos.

Gausi vilkās minūtes, atskaldīdamas no mūžības pa sīkai drumstalai. Viena, otra, trešā… Es klusībā rēķināju, cik man tādu vairs atlicis.

Kad pasauca mani, gausi cēlos un gāju ar tādu vienaldzību, kā var iet tikai nolemtais, zinādams, ka nav no kā palīdzību gaidīt. Biju sagatavojies uz visļaunāko. Mani ieveda un nosēdināja

operācijas zāles stūrī līdzās galdiņam, pie kura briļļains ārsts kaut ko cītīgi rakstīja.

Citi stāvi baltos halātos rosījās ap operāciju galdu, uz kura atradās ar palagu pārsegts ķermenis. Visu to es redzēju kā no tālienes. It kā pats stāvētu malā un būtu reizē gan notikumu vērotājs, gan dalībnieks.

Atskanēja pavēle: «Blut/»' — un mani noguldīja uz augstas kušetes ar ritentiņiem un piestūma līdzās operāciju galdam. Ap roku aplika žņaugu, vēnā ieva​dīja adatu.

— Kā cilvēks jūtas tādā brīdī?

— Ja nerunā par garīgo sajūtu, fiziskā nav tik mokoša, kā varētu likties.

Pamazām pārņem nogurums, mācas virsū snaudiens. Dzīvība neizgaist uzreiz, bet pamazām. Kā izplēn ugunskurs — spriksti pa sprikstij.

Mani saņēma aiz padusēm, uzrāva kājās un ieveda blakus istabā. Galva reiba tā, ka nevarēju noturēties kājās. Nogāzos uz kušetes un iegrimu kā nemaņā.

Pret vakaru, kad sāku izrādīt dzīvības pazīmes, man iedeva izdzert krūzīti salkana šķidruma, iesēdināja mašīnā un aizsūtīja atpakaļ. Tālākais viss pagāja kā pa murgiem. Attapos atkal mūsu «palātā».

Uz gultas malas sēdēja Apinis un vāju, nespēcīgu roku glaudīja man no pieres

atpakaļ samitrušos matus.

«Redzi nu, puis, tomēr atgriezies.

Varbūt karš drīz beigsies un mēs vēl dzīvi izspruksim no šīs elles.»

Es biju pārāk vārgs, lai spētu atbildēt.

«Nu, guli, guli!» Viņš uzmundrinoši uzsmaidīja. «Kamēr vēl matu cekuls slienas uz augšu, tikmēr ne​mirsi.»

— Un palaimējās arī? — Alnis pasteidzās.

— Ne visiem, — Helmārs pavilcinājās, kā šaubīdamies — palikt atklātam līdz galam vai arī kaut ko noklusēt, lai pasaudzētu zēna izjūtas. Tad tomēr izšķī​rās par patiesību.

— Ārā koki pamazām salapoja, ieguva pirmo sulīgo zaļumu. Taču karam kā neredzēja, tā neredzēja beigas. Vēl

vairākkārt mūs veda projām, un nekad nevarēja zināt, vai atstās dzīslās kādu asins lāsīti. Un ar katru reizi mēs atgriezāmies aizvien vājāki un vārgāki. Un katru vakaru turpinājās kārtējā pārbaude, lai atla​sītu nespēcīgākos.

Laikam bija 2. maija rīts, kad pēdējo reizi aizveda Apini. Atpakaļ mēs viņu vairs nesagaidījām. Atvadoties viņš tikai skumīgi paskatījās uz mani un mēģināja pasmaidīt. Parunāt vairs nebija spēka, un vārdiem arī nebija nozīmes. Viss tāpat bija skaidrs.

«Palātā» mēs bijām palikuši vairs tikai trīs: es, Viktors un kāds igauņu puisis, kurš dienas lielāko tiesu vai nu snauda, vai apātiski lūkojās griestos.

Cauri pusnemaņai tomēr manīju, kā pie manas gultas piestājas stāvi baltos

halātos. Bija sākusies kārtējā vakara pārbaude.

Līdz apziņai izlauzās spriedums: Manī pamodās zēniska spītība. Ar mokām atvēru acis un iečukstēju saviem mocītājiem sejā: «Nekā nebūs. Par spīti, izdzīvošu un visai pasaulei pastāstīšu par jums.»

Kā es viņus latviski lamāju un lādēju, bet viņi nesaprata ne vārda un tikai nosmējās. Šis starpgadījums piesaistīja arī igauņa interesi, un puiša sejā pavīdēja dzīvāka izteiksme. Tas viņu izglāba, jo pēdējos vakaros ārsts jau aizdomīgi ilgi bija pakavējies pie viņa gultas, kā nevarēdams izšķirties •— sūtīt viņu projām uz likvidēšanu vai vēl paturēt.

Pienāca 1945. gada 5. maija rīts. Kā tagad atceros — uzausa skaidra, saulaina diena. Pēkšņi virs galvas saklausījām skrejošu soļu troksni. Vācieši kaut ko kliedza. Atskanēja vairāki šāvieni, tad cauri tiem kļuva dzirdama smaga dunoņa.

Uzmācās visļaunākās nojautas. Cik varējām spriest un saprast, viņi pacentīsies mūs nogalināt un pili uzspridzināt, lai nepaliktu pēdas.

Nepaguva.

Mus izglāba amerikāņu karaspēka vienība. Kāpur- ķēdēm žvadzot un zemi dārdinot, pagalmā iebrauca un aiz pagraba loga apstājās tanks. Koridoros atkal sāka skanēt soļu troksnis un steidzīgi izsaucieni svešā valodā. Tikai lagad tiem bija pavisam cita skaņa, jo tie vēstīja par brīvību un atgriešanos dzīvē. Arī pagrabā

noklaudzēja durvis. Gar stenderi parādījas melna, spīdīga seja ar zilgani baltiem acu āboliem. | Pavērās biezas lūpas, un pavīdēja balti zobi. Tas bija tik negaidīti un neticami, ka drīzāk likās pēc murga nekā īstenības.

Svešais kaut ko pakliedza atpakaļ.

Tūlīt parādī-® jās vairāki spēcīgi melnādaini puiši, saņēma mūs klēpī kā mazus bērnus, iznesa pagalmā un noguldīja zālītē. No pagraba citiem nodalījumiem nesa ārā tādus pašus izģindušus, novārgušus radījumus un guldīja mums līdzās. Pāri vaigiem daudziem ritēja asaras.» Tās lija no spožās saules gaismas, no pārciestajām mokām. No ēnas pieskāriena, putnam pārlaižoties pāri galvai, no saules zaķēna uz sejas. No visniecīgākās dzīvības

izpausmes, jo mēs zinājām dzīvības cenu.

Ar to arī varētu beigt, Helmārs pie sevis nodomāja.! Stāsts, kas vilcies veselas dienas un daudzu gadu garumā, beidzot bija galā. Reiz tas viņam bija jāizstāsta.! Vismaz paša dēlam, ja arī citiem neko nepierādītu. Un vēl Neaizmirstulītes Eldaram, lai viņš pats spriež tiesu savam tēvam. Varbūt viņš ar savu stāstījumu nodarīja zēniem sāpes, bet, ja sāp, tas nozīmē, ka viņi nav palikuši vienaldzīgi.

Laiks bija nomācies, agri sāka krēslot. Smīlāja sīks lietiņš. Pārņēma nemiers, kur gan tas puika kavējas.

Aizklīdīs vēl projām un nomaldīsies.

Alnis sēdēja kluss, sēdekļa stūrī ierāvies. Nekad viņš nebija iedomājies, ka tēvam pusaudža gados nācies tik daudz

izciest un pārdzīvot. Agrāk viņš slepus bija apskaudis citus puikas, kuru tēvi un vectēvi bija cīnījušies frontē un atgriezušies ar ordeņiem un medaļām pie krūtīm, kamēr viņa tētis neskaitījās nekas.

Tikai bijušais koncentrācijas nometnes ieslodzītais.

— Redzi, arī tāds bija karš, — kā nojauzdams dēla domas, Helmārs ieteicās.

— Grūti izsvērt, kas bija smagāk — izslieties visā augumā un iet uzbrukumā, zinot, ka jebkuru bridi var saņemt lodi krūtīs, vai arf ta, ka dzīvība aizplūst pamazām, dienu pēc dienas, lāsi pec lāses. Kas prasīja lielāku spēku un vīrišķību. Viss toreiz bija atkailināts līdz pēdējam: gan cilvēciskās vājības, gan cerību un izturības galējā robeža. Ne velti mēdz sacīt, ka nāves priekšā cilvēks esot

vispatiesā​kais. Tad nav vairs ko slēpt. Vēl mēdz sacīt: katrai paaudzei esot savs vērtību mērs. Taču cilvēcība vienmēr paliks cilvēcība, bet nodevība tā arī tiks saukta par nodevību.

— Varu iedomāties, cik laimīgi jūs jutāties, kad varējāt atgriezties pie savējiem, — Alnis domīgi ietei​cās.

— Mans ceļš līdz dzimtenei vēl bija tāls, — tēvs paskaidroja. — Mūs gan ārstēja tajā pašā hospitāli ezera krastā, kur bijām atdevuši savas asinis, taču mājās nelaida. Centās visādi atrunāt, ka tur uz mums ska​tīšoties ar neuzticību. Lai slēdzot līgumus un braucot uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Labi, ka Viktors prata uzstāties un kategoriski pieprasīja, lai mēs tiktu, pārsūtīti uz padomju zonu.

Vai es, puika, ko būtu panācis, un igaunis

arī nebija nekāds karotājs!

Beidzot protests tika ievērots. Mūs iesēdināja vilcienā un aizsūtīja uz Berlīni, kur nometināja bijušajā. Brandenburgas cietumā. Tur bija iekārtots pārsūtīšanas punkts. Bija pats Vecgada vakars, un mūs sagaidīja ar skābu kāpostu zupu. Ar ēdienu, ko nebiju baudījis visus ilgos gūsta un nebrīves mēnešus. Tas vilinoši smaržoja pēc mājām un mierlaiku dzīves.

— Kad tu pārkļuvi mājās?

— Tikai 1946. gada pavasarī, taču māju vairs nebija. Nodegušas līdz pamatiem. Tuvinieki pazuduši nezināmā virzienā. Es pat nezināju, kas mūsu ģimenē piedzimis — brālītis vai māsiņa. Un nekad to neuzzināšu. Tik vien dzirdēju no kaimiņiem, ka vāciešiem laikam radušās aizdomas. Kādu nakti visi padzīti un māja

nodedzināta. Droši vien aizsūtīti uz Liepāju izvešanai uz Vāciju. Tas bija noticis ap to laiku, kad vairāki transportkuģi Baltijas jūrā tika nogremdēti. Viena doma mani moka vēl līdz šai dienai — ka es ar savu iekrišanu esmu pazudinājis visu ģimeni.

Alnis līdzjūtīgi noskatījās tēvā, taču nezināja, ko atbildēt. Bērniem vienmēr pietrūkst vārdu, kad jāmie​rina vecāki.

— Kuldīgā vairs nesastapu ne Hariju, viņš bija kritis netālu no Berlīnes, ne kurpnieku Šternu. Arī viņus abus ar sievu bija izsūtījuši izvešanai uz Vāciju, taču Liepājā Šterns smagi saslimis ar plaušu karsoni un miris. Neviens no man tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem vairs nav starp dzīvajiem. Tādēļ tev tik sīki par viņiem stāstīju, lai tu aptvertu patiesos

nodevības apmērus.

Mēģināju kaut ko noskaidrot arī par bijušajiem Kļaviņa vienības vīriem. No koncentrācijas nometnes atgriezās vienīgi Irma, kurai nāves spriedums bija apmainīts pret ieslodzījumu Štuthofā.

Pēdējais, ko Kļa- viņš spēja viņas labā izkārtot. Viņu man laimējās sameklēt.

Pretī iznāca kalsna, skumja, bēdu nomākta sieviete un atzinās, ka viņas dzīve aizlūzusi torīt, kad nošāva Miervaldi.

Tagad viņa jau mirusi.

Ilgi pēc tam es maisījos apkārt pa pasauli, lai izbēgtu no atmiņām. Kur tikai dzīve mani nav svaidījusi. Gan pa Volgas viļņiem, kur strādāju uz tvaikoņa, gan Jakutijas zelta atradnēs.

— Un tomēr tu atgriezies.

— Man nedeva mieru

Neaizmirstulīte. Nekas netika aizmirsts, nekas netika piedots.

— Tu atgriezies, lai sadzītu viņam pēdas?

— Manā rīcībā bija pārāk maz faktu. Nezināju — ne kas viņš tāds, ne no kurienes cēlies. Un tomēr biju pārliecināts: katrā ziņā viņu pazītu, lai arī kā viņš būtu pārmainījis ārējo izskatu.

Kaut vai pēc rētas pierē.

— Kādēļ tu domāji, ka Neaizmirstulīte dzīvs? Varēja taču būt, ka arī viņš gājis bojā.

— Es tam neticēju. Pārāk glums un veikls bija. Nojauta teica, ka viņš tikai kaut kur nolīdis un nomas- kējies, gaidīdams, kamēr viss pieklusīs.

— Kā tu sāki savus meklējumus?

— Gāju pa vienības pēdām pat no

Paplakas formēšanas placdarma līdz šejienei. Aptaujāju vietējos iedzīvotājus, centos atrast kādu, kurš kaut ko zinātu.

Vēlāk pētīju dažādus vēstures un arhīva dokumentus, cerēdams tādā veidā uziet Neaizmirstulītes pēdas. Provokatoru ziņojumi bija dažādi, taču es pat nezināju, ar kādu segvārdu viņš skaitījās gestapo reģistrācijas dokumentos. Par Kļaviņa grupu dažas papildziņas ieguvu vēlāk no Viļa Samsona grāmatas «Kurzemes meži šalc». Taču atrast Neaizmirstulīti man neizdevās.

Bet vajadzēja viņu sameklēt un atmaskot. To nošauto un nomocīto vārdā, kurus viņš aizsūtīja nāvē. Kļaviņa vienības vīru un Irmas, Sasmakas galdniecības darbnīcā nodoto un daudzu citu vārdā, kurus Neaizmirstulīte droši

vien paguvis līdz kara beigām pazudināt.

Tas bija mans pienākums, ja reiz esmu palicis dzīvs. Varbūt tieši tādēļ liktenis mani saudzējis un ļāvis izglābties.

— Kādēļ tu negāji uz miliciju, uz prokuratūru un neierosināji pret viņu lietu?

— Es jau sacīju, man bija pārāk maz faktu. Un, ja arī gāju, uzstāju un centos pierādīt, visi kratījās vaļā, tikko pieminēju Miervalda Kļaviņa leģionāru vienību. No leģionāra vārda baidījās kā no uguns, jo tas saistījās ar fašistiem un tautas nodevējiem. Neko es ne​panācu.

— Un tu pārstāji meklēt?

— Kas zina, cik ilgi tā vēl būtu klīdis no vienas vietas uz otru, ja kādā reizē nebūtu saticis tavu māti, — Helmārs paskaidroja. — īstenībā viņa mani

atgrieza dzīvē. Tu zini, ka mans raksturs nav no vieglajiem. Baidos, ka daudzreiz viņai ir bijis grūti ar mani. Esi labs pret viņu, dēls, necenties lieki sāpināt. Ja kādreiz ar mani kaut kas atgadās, pats zini, kā man ar veselību, nepamet viņu vienu!

— Labi, tēt! — Alnis apsolīja.

Viņus saistīja klusa, savstarpēja uzticība.

— Kā tu domā — kādēj Neaizmirstulīte tomēr atgriezies Kuldīgā?

— Alnis pēc brītiņa iejautājās.

— Grūti ielīst otra ādā. — Helmārs domīgi pabur​zīja zodu. — Varbūt kļuva aizvien drošāks un gribēja līdz galam pārliecināties, ka viņu neviens vairs nepazīst. Lai bez bažām varētu dzīvot tālāk.

— Ko tu esi nolēmis darīt attiecībā pret šo Zigis- mundu Ulpi? Brauksi uz

Kuldīgu un sāksi ko kārtot?

— Pagaidām vēl nezinu, — Helmārs atzinās. — Viņš katrā ziņā visu noliegs, un pierādīt es neko nevarēšu.

Varbūt atstāt to Eldara ziņā? Bērni ir savu vecāku visbargākie soģi.

Lietus sāka smīlāt aizvien jūtamāk.

Mežs, mitruma un krēslas pievilcies, drūmi šņāca. Cauri tam varēja saklausīt tālu šalkoņu. Tur aiz vēriem un kāpām elpoja jūra.

Atsēdies uz kāda vēja izgāztā stumbra, Eldars likās kā liels, neveikls putnabērns, kas izgrūsts no ligzdas. Kājas bija sabristas slapjas, lepnais firmas uzvalks saburzījies. Mugura un pleci, spraucoties cauri brikšņiem, bija apbiruši ar skujām. Taču, likās, viņš topat nemanīja, citādi nebūtu tik nevērīgi

atmeties pret sve​ķainu stumbru.

Eldars pārbrauca ar plaukstu pār seju, tā bija mitra. Uz lūpām manīja sāļu garšu kā no asarām, kaut gan pats nemanīja, ka būtu raudājis. Nepieradis pie tādas garīgas spriedzes, viņš jutās pārāk samulsis un nomākts, lai to ievērotu. Visa līdzšinējā dzīves un pasaules uztvere bija sabrukusi vienā dienā. Palikusi pāri tikai zaudējuma sajūta. Dziļš kauns par tēvu un smaga vainas apziņa — vissāpīgākais pārdzīvojums, kas var piemeklēt dēlu.

Pēkšņi viņš attapās īstenības priekšā un nezināja, kā tālāk dzīvot.

Vēl nesen viņš būtu pārdzīvojis nepatīkamu sajūtu, atrazdamies viens tumstošā mežā. Tagad viņš baidījās atgriezties mājās. Baidījās, ka pārbrauks vecāki un viņš paliks aci pret aci ar savu

tēvu. I<ā izturēties, ko sacīt… Tikai vienu viņš zināja skaidri — dzīvot tāpat kā līdz šim vairs nespēs.

Varētu noliegt visu to, ko Aļņa tētis stāstījis. Iesmieties acīs un pateikt — jūs melojat. Lai pierāda, ka tas bija tieši tā un ne citādi. Taču pārāk skaidri viņš sazīmēja un samanīja tajos tālajos notikumos tēva izturēšanos un raksturu.

Likās, kāda viņam daļa gar pagātni, katra paaudze atbild tikai par sevi, tomēr pārak asi viņš pašreiz izjuta paaudžu un notikumu saistību, lai spētu to noliegt.

Acīmredzot tagadne nevar eksistēt ne bez pagātnes, ne nākotnes.

Meža dziļumā atskanēja ūjināšana, varēja sazīmēt Aļņa balsi.

— Eldar, aū! Eldi, kur tu esi!

Pirmā reakcija Eldaram bija

atsaukties uz cilvēcisku balsi. Tad pārņēma puiciska spītība — lai viņi meklē un uztraucas, lai neatrod. Viņš paliks te viens naktī un lietū, saaukstēsies un varbūt pat nomirs. Tad viņi redzēs un paši dabūs atbildēt.

Alnis jau bija pamanījis sakņupušo stāvu uz izgāztā priedes stumbra un nāca klāt.

— Eldar, braucam mājās! — viņš nedroši ieminējās, nezinādams, kā tagad lai izturas. Tas, cik Eldars bija ļauni izturējies pret viņu pašu, tagad vairs neli​kās būtiski.

— Lieciet mani mierā! — Eldars aizgriezās.

— Neņem to tik ļoti pie sirds, — brīdi paklusējis, Alnis ieminējās. — Tā nav tava vaina. Mēs savus vecākus

neizvēlamies.

— Zinu, ko tu domā! — Eldars apsviedās un naidīgām acīm dzēlās pretī.

— Ka es arī varētu kļūt par nodevēju, ja tagad būtu karš.

4 — Neko es nedomāju! — Alnis saskaitās. — Sāk jau tumst, jābrauc mājās.

Tieši šis īgnums Aļņa balsī pārliecināja Eldaru, ka abi Bāliņi, vecākais un jaunākais, nedomā viņu nosodīt tēva dēļ. Vajadzēja vien celties kājās un vilkties atpakaļ uz mašīnu. Kas cits viņam atlika.

Puikas pienāca pie mašīnas nolijuši un dzestrumā drebinādamies. Eldars klusēdams ierāpās un iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa. Alnis atlaidās tēvam līdzās. Helmārs vēl vilcinājās ieslēgt

motoru. Viņš jautājoši pagriezās atpakaļ.

— Varbūt šonakt paliksi pie mums?

— Nē, gribu mājās.

— Tu esi izlijis un izsalcis. Paēstu siltas vakariņas, ieietu vannā …

— Nē, vediet mani atpakaļ! — Eldars palika pie sava. — Jūs taču solījāt.

Motors nošņācās un ierūcās, mašīna uzņēma atpakaļceļu cauri mežam uz šoseju. Visi trīs klusēja. Ko vairāk sacīt, pa garo dienu tā jau viss krustu šķērsu izrunāts. Katrs domāja savu domu.

Alnis prātoja, kā saudzīgāk pateikt tēvam, ka negrib vairs atgriezties Skrundā.

Tagad viņš zināja, ko vēlas — pabeigt vidusskolu un iet uz juristiem.

Eldars sēdēja drūms un sabozies. Par daudz ko vēl bija jātiek skaidrībā, taču viņš jutās tik noguris un nomocījies, ka

ātrāk vēlējās tikt mājās un iekrist gultā.

Pats smagākais vēl bija priekšā — tikšanās ar tēvu. Daudz kam viņš spētu tikt pāri, bet nodevībai un nāvē iedzītām cilvēku dzīvībām… Jāšaubās, vai viņš vairs spēs palikt ar vecākiem zem viena jumta. Varbūt aizbraukt pie tēva bijušās sievas? Interesanti, kāda varētu būt viņa pusmāsa. No «videnes» jākratās vaļā, tas ir vairāk kā skaidrs, Ja grib ātrāk kļūt patstāvīgs, jātiek pašam uz savām kājām.

Varbūt doties uz Skrundu, uz to pašu profeni? Tas viss vēl labi jāpārdomā.

Helmārs saprata, ko puika pašreiz pārdzīvoja. Viens bija skaidrs — Neaizmirstulīte dēlu zaudējis. Kļuva puikas žēl. Varbūt nevajadzēja tik sīki stāstīt par tiem cilvēkiem, kas gājuši bojā viņa tēva vainas dēļ. Nē, tomēr vajadzēja!

Nevis jāklusē, bet jākliedz — redziet un dzirdiet, ko pārdzīvojuši jūsu tēvi un vectēvi! Kāda ir maksa par nodevību!

Paceliet savas balsis pret fašismu un karu un neceriet, ka tas kļūs par nerealitāti pats no sevis.

Motors vienmuļi dūca, zem riepām švīkstēja asfalts. Trīs cilvēki sēdēja mašīnā, mocīdamies katrs ar savām domām. Sākās atpakaļceļš. Atpakaļceļš cauri pagātnei un šodienai uz nākotni.

MAZLIET PAR SEVI Mēs neizvēlamies savu laiku, laiks izvēlas mūs. Un katrs mēs varam nodzīvot tikai to mūžu, ilgāku vai īsāku, ko pavadām zem šīs saules. Vienai paaudzei tas iekrīt mierīgākā laika periodā, citai smagākos un sarežģītākos vēsturiskajos apstāk​ļos.

Esmu dzimusi īsi pirms Lielā Tēvija kara, 1939. gadā. Kaut gan mana dzimtā pilsēta ir Rīga, bērnība pagājusi uz

laukiem netālu no Sabiles un Abavas rumbas mazās Valgales upītes krastā.

Turpat tā saucamajā «Kurzemes katlā» pavadīti ari kara gadi.

Tā kā kara laikā biju vēl tikai bērns, tad atmiņas par tiem gadiem ir stipri neskaidras. Atceros, rudenī virs mūsu mājas notika gaisa kauja. Mums, bērniem, tas likās interesanti, tādēļ nemaz negribējām skriet uz mājām un meklēt slēptuvi, kad lielie muka projām no lauka, kartupeļu grozus, uz galvas uzmaukuši.

177 Kādu nepilnu kilometru no mūsu mājām pie bijušās pagasta pamatskolas uz lauka bija ierīkots neliels lidlauks. Cik atceros, tad vairāk par pāris lidmašīnām tur nebija. Mana 12 - 231

vecāmāte, būdama pēc dabas ziņkārīga, gribēja tās apskatīt tuvumā. Tā kā viena doties uz turieni viņa neuzdrošinājās, tad līdzi paņēma mani un manu māsu. Aizgājām līdz pašai lauka malai, gar kuru staigāja vācu sargzaldāts ar ieroci pār plecu. Tas mūs dzina projām, vāciski saukdams: «•Weg, weg!» — un solīja šaut virsū.

Vēl atceros — gan mūsējā, gan kaimiņmājas bija bēg|u pilnas. Vieni, tuvojoties frontes līnijai, paši bija atbēguši no Rīgas, citus uz Kurzemi atdzinuši vācieši. Toreiz no visa tā vēl maz ko sapratu. Man pietika, ja apkārt bija daudz bērnu dažādā vecumā. Mūs, mazākos, neviens ganos nedzina, taču mēs paši gājām citiem līdzi, jo tur, projām no pieaugušo acīm, likās tik interesanti.

Varēja kurt ugunskuru un iet dažādās rotaļās. Sadzinuši kaimiņu ganāmpulkus pēc iespējas tuvāk, vecākie puikas rīkoja jāšanas sacīkstes ar auniem. Tad tik bija ko noskatīties! Ja tiem arī kādreiz trāpīja ar aunu akmenscie- tajām pierēm pa sēžamvietām, nebija kam žēloties, jo paši vien vainīgi. Iemantot dažu labu zilumu toreiz nebūt neskaitījās kauna lieta.

Vēl palicis prātā: kādu pievakari mūsu sētā ienāca bars bruņotu vīru.

Mamma uztraukusies vaimanāja, bet es centos svešos uzmanīgi appētīt, gribēdama noskaidrot, ar ko tādi bandīti atšķiras no parastajiem cilvēkiem. Kurš toreiz varēja paredzēt, ka vēlāk šīm atmiņām izrādīsies tik svarīga nozīme. Strādājot pie dokumentālā darba par Roju «…kā pasaules vidū», muzeja materiālos nejauši

uzgāju ziņas par tiem «bandītiem», kuri tovakar ienāca mūsmājās. Tā bija Miervalža Kļaviņa leģionāru vienība, kas vēlāk pārgāja partizānu pusē. Pārāk liels bija kārdinājums izsekot tālākajiem notikumiem, kuri saistījās ar šo grupu. Tā arī radās «vienas dienas hro​nika».

Vecāmamma pareģoja man nelaimīgu mūžu, jo esmu dzimusi 13. janvārī, velna ducī. Mēģināju iedzīvoties nelaimīga cilvēka ādā, taču pie vislabākās gribas nekas no tā nesanāca. Mācības skolā man padevās viegli. Kaut gan nevarēju sevi pieskaitīt pie «zubrītājiem», tomēr atestātā, vidusskolu bei​dzot, bija tikai daži četrinieki. Pārējie piecnieki. Apgūstot dažādus mācību priekšmetus, vairāk meklēju plašākas loģiskas sakarības.

Skolas gados daudz lasīju, tādēļ,

atzīšos grēkā, reizēm no rīta tikai pārkravāju portfeli, salikdama tajā nepieciešamās grāmatas un klades. Toties sliktās redzes dēļ vienmēr sēdēju pirmajā solā, un tāpēc nekas no tā, kas notika stundās, man nepaslīdēja garām. Izsaukta varēju atbildēt uzdoto pēc atmiņas, jo toreiz stundas otro daļu skolotāji parasti veltīja jaunās vielas izklāstam. Vēl tagad man ir paradums neko nepierakstīt, izņemot citātus, bet paturēt visu vajadzīgo prātā.

Tā kā ļoti aizrāvos ar literatūru, tad pēc vidusskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Latvijas Valsts universitātes toreizējo Vēstures un filoloģijas fakultāti.

Pēc tam darbs skolā — sākumā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, vēlāk par bibliotekāri.

Bērnībā pati sāku rakstīt pasakas — cik atceros — jau kopš tā brīža, kad apguvu burtu rakstīšanas māku. Vēlāk ritmizētā valodā centos atspoguļot dažādus notikumus klases dzīvē. Grūti pateikt, kad beidzas vingrinājumi un sākas apzināts literārs darbs. Pirmo dzejoli publicēja vidusskolas gados, taču nopietnāk literatūrai varēju pievērsties tikai tad, kad vairs nestrādāju par skolotāju.

Pabeigusi universitāti, atgriezos Kurzemē. Atceros: sadales laikā, pētot iespējamo darbavietu sarakstu, painteresējos tikai, kur īsti atrodas tāds Mērsrags. Pie jūras! Tūlīt pateicu pārējiem kursabiedriem — tas būs mans.

Jo jūra mani pievilkusi un vilinājusi ar savu mūžīgo mainību jau kopš bērnu dienām. Vēlāk ar ģimeni pārcēlos dzīvot

uz Roju, kura ieslē- pusies dārzu zaļumos starp kāpu priedēm.

Pirmais dzejoļu krājums «Jūras noburtais», kas iznāca 1976. gadā, veltīts tieši jūrai un piekrastes ļaudīm.

12* 179 1979. gadā tika publicēts garais stāsts «Meža sonāte» — par diviem pusaudžiem, Hardiju un Ani, kuri nejauši sastopas tālā Kurzemes meža nostūrī.

1984. gadā dienas gaismu ieraudzīja jau minētais dokumentālais darbs «…kā pasaules vidū», kas veltīts Rojai, tās pagātnei un tagadnei. Un tagad —«Maksa par nodevību».

Ceru, ka grāmata izraisīs interesi, jo visos laikos svarīga ir bijusi problēma

par varonību un gļēvulību, par uzupurēšanos un nodevību. |L H ■ Dzintra Zuravska A PECVARDAM Dzintras Zuravskas darbs «Maksa par nodevību» ir vēsturiski precīzs, un tā ideoloģiski politiskā nostādne pareiza, atbilstoša pārkārtošanās laika prasībām. Ļoti pozitīvi vērtējama pašas autores aktīvā partijiski vērtējošā attieksme pret aprakstīto.

Vēsturnieku, publicistu un ari rakstnieku interese par nolikumiem «Kurzemes katlā» starp Tukumu—Saldu —Liepāju — vienīgo Padomju zemes

stūrīti fašistiskās Vācijas varā līdz pat Uzvaras dienai — nav mazinājusies.

Okupanti patiešām ie jutās tik karsti kā katlā: apkārt ugunīgā frontes josla, gaisā — padomju lidmašīnas, uz jūras — torpēdlaivas un zemūdenes, Kurzemes mežos — partizāni, pilsētās un laukos — antifašistiskie pagrīdnieki, padomju izlūku grupu atbalstītāji un leģiona dezertieru un hitleriešu izsludinātās mobilizācijas sabotētāju tūkstoši… Vienīgi jāsaprot, ka okupantu un lat​viešu ekstrēmo nacionālistu formāciju, kas bija bruņotas, te bija simtiem reižu vairāk.

Partizānu, anlifašistiskās pagrīdes, frontes izlūku un leģiona dezertieru apkarošanai Kurzemē hitlerieši radīja

izvērstu soda vienību, komandantūru un garnizonu tīklu. Bez vietējiem policistiem un aizsargiem visās pilsētās un katra pagasta centrā pastāvīgi dežurēja policijas trauksmju vads un diversantu organizācijas «SS Jagdverband Lettland» nodaļa, kuras- vienmēr bija kaujas gatavībā.

Padomju patriotiem īpaši bīstamas bija slepenās lauka policijas (Geheime Feldpolizei — GFP) grupas un to komisariāti. Faktiski tagad tās, tāpat kā drošības policija un SD, izspiegoja un spīdzināja padomju izlūkus, antifašistisko pagrīdĻ partizānus un armijas dezertierus — leģionārus.

Kā liecina pēdējos gados iegūtie

Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva dokumenti, tad tieši šim 501. GFP grupas sekretariātam Valdemārpilī un tā slepenajiem aģentiem ir izdevies izspiegot Miervalža Kļaviņa leģiona dezertieru vada apmešanās vietu Dižmežu ciematiņā un tā apkārtnē, uzzināt par dezertieru sakariem ar padomju izlūkiem un ar 201. apsardzības divīzijas bataljona palīdzību 28. oktobrī ielenkt un sagūstīt dezertieru vadu un tā komandieri «Tīģeri», kā ari arestēt vairākus vietējos darba zemniekus — dezertieru atbalstītājus. Zīmīgas rindas par M. Kļaviņa dezertieru vada sagrāves priekšvēsturi ir lasāmas 501. GFP grupas Valdemārpilī izvietotā sekretariāta pārskatā, kur konstatēts: «Septiņus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Valdemārpils (tieši tur sākās Dižmežu

ciematiņu aptverošais mežs, kurā uzturējās M. Kļaviņa dezertieru vads — J. Dz.) ir dislocēta kāda latviešu SS leģiona dezertieru rota.» No minētā var secināt, ka M. Kļaviņš, lai celtu savu prestižu vietējo iedzīvotāju vidū, ir stāstījis, ka viņi mežā ir vesela rota (iespējams, ka tāpēc viņš nēsājis arī leitnanta uzplečus), kaut gan pastāv ari otra iespēja — Kļaviņš pie sava vada ir pieskaitijis A. Veismaņa partizānu nodaļu, kura arī komplektējās galvenokārt no leģiona dezertieriem un mobilizācijas sabotētājiem, un vēl kādas pa šiem mežiem klīstošas mazākas dezertieru grupiņas.

Sevišķi bīstami padomju patriotiem bija hitleriešu drošības policijas un SD slepenās teroristu organizācijas <rSS

Jagd- verband Lettland» diversijaģenti, kuri komplektējās no aizsargiem, policistiem un citiem vācu nacistiskajiem okupantiem — līdz galam uzticīgiem latviešu ekstrēmajiem nacionālistiem. Tie bija labi apmācīti dažādās izspiegošanas viltībās. To kopējais skaits Ārlavas un Lubezeres pagastos vien, t. i.r tieši tur, kur kopš 1944. gada septembra beigām uzturējās: M. Kļaviņa dezertieru vads, tuvojās pussimtam, un to komandieris bija Ārlavas pagasta čuku lielsaimnieks un pagasta aiz​sargu priekšnieks — īsts fašists un sadists — Ernests Feld- bergs, kurš sevišķi aktīvi centās izsekot gan partizānus, gan leģiona dezertierus, t. i., visus tos, kas mēģināja graut vai tikai jaukt Hitlera «jauno kārtību». Tieši čuku māju labības kalti E. Feldberga

jagdferbandieši bija pārvērtuši par arestēto padomju patriotu ieslodzījuma un spīdzināšanas vietu. Tur apmēram nedēļu vācu un latviešu fašistu ņirgas, badu un drausmīgu piekaušanu nācās pārciest M. Kļaviņām, viņa sievai Irmai, F. K. Balodim, V. Sepam un citiem mežabrāļu vada dalībniekiem un aktīviem atbalstītājiem.

Vienlaicīgi padomju patriotu izsekošanu un izspiegošanu Talsu apriņķa teritorijā veica arī piecas vācu militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas (abvēra) grupas vai vismaz tām pakļautie ziņu punkti (Meldekopf).

311. abvēra grupas darbības pārskatā par laiku no 1944. gada 26. septembra līdz 25. oktobrim konstatēts, ka Kurzemes iedzīvotāju noskaņojums ir vērsts pret

vācu okupantiem un te liela loma ir pretinieka veiklai propagandai, un atkārtoti tiek konstatēts, ka ienaidnieka propaganda (komunistiskā — J.Dz.) ir daudz iedarbīgāka par pašu (hitleriešu — J. Dz.) propaganduVisa tā rezultātā Kurzemes lauku mājas ir pārpildītas ar latviešu dezertieriem, ktiri sākumā meklē patvērumu pie radiem un paziņām, bet pēc tam daļa no tiem organizējas lielākās grupās, pat vienībās un cenšas uzņemt sakarus ar krievu un latviešu izpletņu lēcējiem, kurus padomju izlūkdienests lielā skaitā izmet Kurzemes mežos. Jau minētajā 311. abvēra grupas darbības pārskatā uzsvērts, ka oktobra vidū 16. armijas frontes aizmugurē Ziemeļkurzemē vien hitleriešu pretizlūkošanas iestādes ir konstatējušas

12 lielāku bandu veidošanās rajonus. To dalībnieku pamatmasu veidojuši latviešu leģiona un policijas vienību dezertieri, kuriem pievienojušies daudzi kurzemnieki — hitleriešu izsludinātās mobilizācijas sabotētāji. Lielākās no šim leģiona dezertieru — mežabrāļu — vienībām jau sasniegušas skaitu no 60 līdz 100 vīriem No visām 12 leģiona dezertieru — mežabrāļu — vienībām 8 ir organizējušās Talsu apriņķa teritorijā, un tieši tāpēc tur 1944. gada septembra beigās—oktobri tika izveidoti tik lieli vācu nacistisko okupantu un to rokaspuišu pretizlūkošanas un .soda orgānu spēki, kā ari lieli vērmahta spēki.

Nogales pilī bija apmeties 201. apsardzības divīzijas pulka štābs ar

savām apakšvienībām, bet Dižmežu otrā pusē — Vi- dālē — bija iekārtojies visas 201. apsardzības divīzijas štābs ar tam piekomandētajām pretizlūkošanas un izspiegošanas nodalām. Visas šīs 201. divīzijas daļas faktiski bija soda vienības, jo no hitleriešu izraisītā kara pirmās dienas tās nacistu sagrābtajās teritorijās apsargāja dzelzceļus un šosejas, tiltus u. c. svarīgus militārus objektus pret partizānu un pagrīdnieku uzbrukumiem. Vienlaicīgi apsardzības divīzijas organizēja pretpartizānu soda ekspedīcijas, kā arī pagrīdnieku un nelegā- listu izkeršanas operācijas apdzīvotās vietās. Tādējādi arī šīs 201. apsardzibas divīzijas apakšvienības gan partizāniem, bet vēl jo vairāk partizānu cīņas taktiku vāji vai vispār nezinošajām dezertieru —

mežabrāļu — grupām un vienībām bija spē​cīgs un viltīgs pretinieks.

Plašu nodaļu «■Leģionāri nepakļaujas…» šā jautājuma izgaismošanai savā zinātniskajā pētījumā «Kurzemes meži 1 ASV Nacionālais arhīvs, T-312. ., 1645. filma. šalc…» veltījis akadēmiķis V. Samsons. Vēsturiski ļoti nozīmīgs un politiski aktuāls ir V. Samsona secinājums par dezertējušo leģionāru nodaļu būtību: <rSis nodaļas bija pārgājušas uz partizānisku dzīves veidu, lai gan ne militāri, ne idejiski vēt nebija nobriedušas par partizānu nodaļām. Minētās nodaļas atradās dezertieru nogaidīšanas psiholoģijas un dažādu aizspriedumu varā, tomēr apzināti nostājās uz bruņotu ciņu

pret hitleriešiem un iesaistījās niknās aizstāvēšanās kaujās, ciešot pie tam lielus upurus. Tās savā attīstībā atradās pusceļā starp parastu dezertieru nodaļu un partizānu vienību, spert pēdējo soli un kļūt par īstām, patriotiskām mežabrāļu daļām tām traucēja iekšējās idejiskās pretrunas pašās nodaļās. Tajās bija aktīvas darbības piekritēji un šādas darbības pretinieki, strīdos par un pret bruņotas cīņas izvēršanu atspoguļojās divu diametrāli pretēju uzskatu sadursme — proletāriskās un sīkburžuāziskās koncepcijas konflikts.

Lai gan šai kustībai bija daudz trūkumu, šiem notikumiem jāierāda zināma vieta Kurzemes antifašistis- kās cīņas vēsturē.

Latviešu nacionālistiskie un fašistiskie emigranti šos antifašistiskās cīņas momentus apzināti slēpuši vai arī tos

nosodījuši… kā nepatriotiskus.»1 Taču labi uzņemtie sakari ar izlūkiem ātri aprāvušies, jo izrādījies, ka otrs jaunietis, ar iesauku «Neaizmirstulīte», kas Kuldīgā iestājās «rTīģera» vadā, ir bijis GFP aģents un nodevis Tik lakonisks ir vēsturnieka izklāsts notikumiem, kurus tagad savā literārajā darbā «Maksa par nodevību» veiksmīgi iz​vērsusi šis grāmatas autore.

Sevišķi drausms ar savu vēsturisko precizitāti un patiesumu ir H. Bāliņa atmiņu stāsts par pārdzīvoto un pieredzēto hitleriešu ieslodzījuma vietās Kurzemē un Vācijas koncentrācijas nometnēs.

Nākamajām paaudzēm ir jāzina ari šādas

pagātnes ainas. Šī doma skaidri pausta Dz. Zuravskas grāmatā: «Nē, tieši otrādi, nevis jāklusē, bet jākliedz — redziet un dzirdiet, ko pārdzīvojuši jūsu tēvi un vectēvi! Paceliet savas balsis pret fa​šismu un karu un neceriet, ka tas kļūs par nerealitāti pats no- sevis.»

Jāatzīmē, ka leģiona dezertieru — mežabrāļu — upuri Kurzemē bija pārlieku lieli, taču tie nebija veltīgi, jo, tieši atteikdamies kalpot visas progresīvās cilvēces bieda Hitlera armijā, neskatoties uz drausmīgajām represijām, kas parasti skāra ari ģimeni, leģiona dezertieri un hitleriešu izsludinātās totālās mobilizācijas sabotētāji, kuru kopējais skaits visā uz laiku okupētajā Latvijā pārsniedza 100000 viru un jaunekļu, daudz paveica latviešu tautas vēsturē, lai

pasargātu ari nākamās paau​dzes no Hitlera karakalpu bēdīgās slavas.

Dokumentālais stāsts «Maksa par nodevību» palīdzēs labāk izprast aprakstītā laika un notikumu būtību, dot pareizu vērtējumu leģiona dezertieru — mežabrāļu — tūkstošu antifašistis- kajai darbībai un cīņai, kas tos objektīvi tuvināja un bieži pat vienoja ar padomju partizāniem un frontes izlūkiem. Leģiona dezertieriem — mežabrāļiem — ir jāieņem sava vieta latviešu darba tautas Lielā Tēvijas kara sarežģīto ciņu vēsturē, tai cīņā, kas vērsta pret vācu nacistiskajiem okupantiem un viņu rokas​puišiem, par padomju varu.

Grāmatā pārliecinoši attēlots, ka nodevējs, kas 30 gadus ir tēlojis patriotu un jau sen ir pārliecināts, ka sods to

neskars (tāds likums, ka hitleriešu slepenos aģentus, ja tie nav personīgi slepkavojuši, vairs nevar saukt pie kriminālatbildības, tiešām pastāv — J. Dz.), tomēr tiks sodīts. Un soģis būs «Neaizmirstulītes» paša dēls, kas audzināts pēc tēva «ģīmja un līdzības», bet kuram uzzinātā baisā patiesība par tēvu liek daudz ko pārvērtēt.

«Neaizmirstulīte» par nodevību tagad maksā sodu līdz savas dzīves pēdējam mirklim…

Un tieši šo morālo, vēsturiski un politiski nozimlgo domu tālāko atklāsmi Padomju Latvijas dokumentālajā daiļliteratūrā sekmē Dz. Zuravskas saistošais stāsts «Maksa par node​vību».

J. Dzintars, vēstures zinātņu kandidāts

HE N> 5619 Vidējā skolas vecuma bērniem Dzintra Zuravska MAKSA PAR NODEVĪBU Redaktore G. Leja Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore M. Pavlovska Korektore Z. Vectirele Nodota salikšanai 24.02.88.

Parakstīta iespiešanai 18.07.88. JT 02109. Formāts 60 X 84/16. Tipogrāfijas papīrs Nt i. Literatūras garnitūra.

Augstspiedums. 11,16 uzsk. iespiedi.; 11,6 uzsk. krāsu nov.; 9,85 izdevn. 1.

Metiens 45 000 eks. Pašūt. 231-4. Cena 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīga. Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 171/32936,''B-1017. Iespiesta tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības

gatvē 11.

2uravska Dz. 2u 696 Maksa par nodevību: Vienas dienas hronika: Stāsts/ Pecv. sarakst. J. Dzintars; Māksi. U. Ozoliņš. — R.: Liesma, 1989. — 189 lpp.; ii.

1 Prom, prom! (Vācu vai.)

3 - 231 2 Sešpadsmit (vācu vai).

1 Asinis! (Vācu vai.)

1 Samsons V. Kurzemes meži šalc…, R., 1974, 248. lpp.

[1] komandanta kungs! Komandanta kungs! (Vācu vai.)

[2] nevajag, nevajag! (Vācu vai.)

[3] partizāni (vācu vai).

[4] o, latviešu leģions! (Vācu vai.)

5* [5] tag. gdiņa.

[6] miera! noņemt cepures! (vācu vai.)

[7] labi, labi! (vācu vai.)

[8] cik gadu? (vācu vai) [9] labi, labi, ļoti labi! (Vācu vai.)

[10] pietiek! (vācu vai.)

[11] ar šo ir cauri (vācu vai.).

000466—469. kadrs.

[13] polijas kara vēstures institūta arhīvs, T-454. f., 15. filma, [14] freivalds o. kurzemes cietoksnis, ii sēj. Kopenhāgena* 1954, 64.lpp.

[15] asv nacionālais arhīvs, t-312. f., 1645. filma.

[16] turpat.

[17] asv nacionālais arhīvs, t-312. f., 1645. filma, 000789. kadrs.

[18] turpat.

[18] ASV Nacionālais arhīvs, T312. f., 1645. filma.

[19] turpat, 284. lpp.

[20] samsons v. kurzemes meži šalc… , 284. un 285. lpp.

[21] savukārt latvijas psr cvva (3235. un 1412. fonds) esošie buržuāziskās Latvijas Politpārvaldes materiāli un vācu nacistiskās okupācijas laika policijas ziņojumi liecina gan par M. Kļaviņa sākotnējām ideoloģiskajām svārstībām, gan arī par vēlāko antifašistisko pārliecību. Tā policijas ziņojumos teikts, ka 1943. gada jūnijā M. Kļaviņš bijis ieslodzīts Jelgavas cietumā, no kurienes tā paša gada 5. jūlijā izbēdzis.