Muiznieki - Adolfs Erss

Annotation

Adolfs Erss Muižnieki ROMĀNS-PAGĀTNES LIECINIEKS Rakstnieks Ādolfs Erss (īstajā vār Ādolfs Rūniks-, 1885 1945J 20.—30 gados darbojies kā dzejā, tā prozā. Padomju laikā A Erss ir nepelniti aizmirsts. Viņa darbos nozīmīga vieta ierādīta Latgalei, tās vēsturei, ieražām, tradīcijām, katolicisma ietekmei uz ši novada ļaužu dzīvi un domāšanu. Pats nebūdams latgalietis, A Erss Latgali labi pazīst un mīl Salstošs un ievērības cienīgs, tur rakstniekam liekas viss gan vienkāršie, mazizglītotie datba cilvēki, kuriem jebkura gara dzīves izpausme reglamentēta ar katoļu baznīcas ieviestajām tradīcijām un ceremoniālu, gan arī baznīcas kalpi A Ersu nodar bina ari Latgales muižniecības problēmas — lielākoties jautājumu loks, kas skar polu dumpi, po|u muižniecības un cara valdības attiecības. Minētās problēmas un to risinājums atklājas romānā «Muižnieki» (1931) Romāns sniedz vērtīgu izziņas materiālu par dzīvi Latgales muižā 19. gs. beigās un 20 gs sākumā, par tās iedzīvotājiem Mūsu dienās — latviešu nacionālās atmodas trešajā vilni — uzmanības degpunktā izvirzās Latgale — novads, kura narionala savdabība tikusi nomākta, apspiesta un nīdēta visos laikos. Bet kā par brīnumu tā tomēr ir dzīva — gan valoda, gan tradīcijas, gan mentalitāte. Tagad šis novads ar tā interesanto un mazpētīto vēsturi tiek atspoguļots sērijā «Romāns — pagātnes liecinieks». Sajā sērijā pirmais romāns par Latgali nāk klajā Ādolfa Ersa «Muižnieki», kas pirmo reizi iznāca 1931. gadā. Te tēlota Latgale ar tai raksturīgiem ļaudīm, to dzīvi un sadzīvi galvenokart 19. gadsimta beigās, veicot dažus vēsturiskus ekskursus tālākā senatnē un aizvirzot romāna darbību līdz Latvijas Republikas nodibināšanai. Q Sagatavošanā: Riharda Valdesa «Jūras vilki» un Jāņa Plauža «Ziemeļnieks». SĒRIJAS REDAKCIJAS KOLĒĢIJA: V. HAUSMANIS (priekšsēdētāj HIRŠS J. KALNIŅŠ I. KIRŠENTĀLE I. RIEKSTIŅŠ I. RONIS I. SALCEVlCAS, S. GAIZ priekšvārds, A. MIERIŅAS pēcvārds, A. MIERIŅAS, 1 SALCEVlCAS, S. GAI20NA koment Ilustrācijām izmantoti J Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, Latvijas PSR Valsts vēstures muzeja kā arī Rēzeknes un Daugavpils novadpētniecības muzeja materiāli Ilustrācijas komplektējusi I. SALCEVlCA Ilustrācijas iespiešanai sagatavojis E. OSIS Romāns tiek publicēts pēc 1931 gada izdevuma © Izdevniecība «Zinātne», 1990 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RIGA «ZINĀTNE» 1990

ADOLFS ERSS UN LATGALE «VISS — ATSPlDUMI»— RAKSTNIEKA DAIĻRADE APRAUTAIS PĒDĒJAIS CĒLIENS ĀDOLFS ERSS UN LIETUVA MUIŽNIEKI Pirmā nodaļa PĒDĒJĀS ATVASES Otra nodaļa VIŅU JAUNĪBA Trešā nodaļa LABI NODOMI Ceturta nodaļa GRĀFS GRIB PRECĒTIES Piektā nodaļa ATMODA Sestā nodaļa UZ MUIŽU Septītā nodaļa PĀRVALDNIEKS IESKATĪJIES ZŪZĒ Astotā nodaļa grafa satikŠanĀs ar krugĻevski Devītā nodaļa VIĻŅAS AĢENTS VAI MALIENAS SKRODERIS Desmita nodaļa KRUGĻEVSKA JAUNĪBA Vienpadsmitā nodaļa JĀTNIEKS TUMSA

Divpadsmita nodaļa PELCA KAZAS. DIEVIŠĶĀ UN SĀTANS Trīspadsmitā nodaļa IZPALĪDZĪGAIS NOMNIEKS Četrpadsmita noda|a GRĀFS BOĶIKOS Piecpadsmitā nodaļa pazuduŠais virs Sešpadsmita nodaļa GRĀFS VEL TRAKO Septiņpadsmitā nodaļa AR DIEVU UN VELNU Astoņpadsmitā nodaļa IZDZISIS TĒLS Deviņpadsmitā nodaļa ESMU MUIŽNIEKS Divdesmitā nodaļa EPILOGS MĀRAS ZEME UZ 20. GADSIMTA sliekŠŅa KOMENTĀRI Adolfs Erss Muižnieki ROMĀNS-PAGĀTNES LIECINIEKS

ADOLFS ERSS UN LATGALE

Rakstnieks Ādolfs Erss ražīgi darbojies gan dzejā, gan prozā. Viņa radošajā darbībā galvenais un nozīmīgākais laiks ir 20.—30. gadi, un šai laikā viņa daiļrade, kur savdabīgs pasaules redzējums un stilistika, jūtama interese par klasisko, romānisko kultūru, kā ari dziļās un plašās zināšanas vēsturē, bagātina latviešu -literatūras procesu.

Padomju laikā Ā. Erss ir nepelnīti aizmirsts — nav izdota neviena viņa grāmata.

Lielu un nozīmīgu vietu Ādolfa Ersa daiļradē ieņem Latgales tēma un motīvi, viss, kas saistīts ar Latgali. Kvantitatīvi taļ veltīta apmēram trešā daļa no plašās un daudzpusīgās Ādolfa Ersa daiļrades. Tie ir: divi agrīni romantiski stāsti —«No burvja kausa» 119141 un «Rāznas krūze» [1920], abi ietverti Ādolfa Ersa pirmajā stāstu krājumā «Maskas» [1920], teiksma «Vecais daiņotājs» [19211, daļa dzejoļu krājumā «Amora dārzs» [1923], divi stāstu krājumi —«Latgales stāsti» [1926] un «Vecā Latgale» (1931), tris romāni [no septiņiem) — «Muižnieki» [1931], «Krusts ceļmalā» [193R], «Zemes balsis» [I d.

«Matēs dziesma», 1939; II d. «Zemes uzvarētāji», 1940), pa stāstam citos krājumos.

Sajā darbā, aplūkojot rakstnieka dzīves ceļu, viņa literāro devumu, īpaša vērība pievērsta tieši šim jautā​juma aspektam — Latgales vietai Ādolfa Ersa dzīvē un daiļradē.

«VISS RADIES NO DZĪVES IESPAIDIEM»— RAKSTNIEKA DZĪVES CEĻ§ Ādolfs Erss (agrākā uzvārdā Rūniks) dzimis 1885. gada12. jūnijā (31. maijā) Cēsu apriņķi Ežu pagasta Ģībēnos. Pats rakstnieks autobiogrāfiskajā rakstā «Mani trīsdesmit gadi» atceras: «Manam vectēvam un arī tēvam piederēja lauku māja ar diviem zirgiem un sešām govīm Ežu pagastā Cēsu apriņķī augstā vietā, no kurienes var tāļu pasaulē redzēt. Es domāju, ka te var redzēt visu pasauli un ka te droši vien velns kārdinājis Jēzu. Augstāko vietu mūsmājas zemē sauca par Elka kalnu, kurš atzīmēts arī dažās Latvijas kartēs, bet mūsu ciemu par Ģībēniem. Gaišās dienās šī man liekas viena no skaistākām Latvijas vietām, no kurienes uz visām pusēm atklā​jas 20—30 verstis tāļš apvārsnis.

Dzīvojamā māja atradās zem viena jumta ar riju un piedarbu. Senāk tai bijušas divas istabas ar platu mūrīti, uz kura arī gulēts. Manā laikā tur allaž gulēja iebraucis vietējais paunu žīds. Tēvs precēdamies piebūvēja klāt trešo. Man šī māja ar trim istabām, pieliekamo kambari, dzirnavu kambari, piedarbu un salmu kambari likās neizdibināma, iespaidiem bagāta pasaule, pati Rīga, cik dzirdēju par to stāstot, nevarēja būt lielāka.»1 Gaišas atmiņas rakstniekam palikušas par vectēvu un tēvu. Vectēvs bija pērminderis vietējā baznīcā.

«Viņš bieži mani ņēma uz baznīcu līdzi vin nosēdināja pērminderu solā. Man patika ērģeles un bija tā kā žēl, ka Pestītājs piesists krustā. Gaišā, baltā baznīca uz mani atstāja pacilājošu iespaidu, tas mani pavada arvienu, arī dažos darbos, šis gaišums varbūt mīt arī mana pasaules uzskata noskaņā.»

«Mans tēvs, būdams zemkopis, kamēr vectēvs dzīvoja, nodarbojās kā pagasta skrīveris, sabūdams šai amatā vairāk kā divdesmit gadu. Uznākot krievu laikiem, Aleksandra III valdīšanai, viņam šis amats bija jāatstāj krievu valodas neprašanas dēļ. Pēc tam viņš visu mūžu ar rūpēm strādāja zemi, piecus dēlus vadīdams pa dažādiem ceļiem pasaulē. Es esmu vidējais. Mums ikvienam uz tēva zemes ' Atziņas, Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. I — III K Egles sakārtojums un bibliogrāfija.— Cēsis — Rīga, 1923. —1924 —201 lpp.

•..iva maize un skola bija jānopelna. Arī es pieci gadi gāju ganos un četras vasaras strādāju lauku darbus . .»'

Pirmā grāmata zēnam bija Bībele. Skolas gaitās viņš iepazina citas grāmatas, kas atainots stāstā «Laimes aka».

Niklāva Strunkes ilustrācija A. Ersa grāmatā «Zaļā krūze» tēlojumam «Divas mājas», (zīmētā māja ir prototips A. Ersa bērnības mājai)

Niklāva Strunkes ilustrācija A. Ersa grāmatā «Zalā krūze» tēlojumam «Šūpoles» «Mājā daudz nekādu grāmatu nebija: Mārtiņa Lutera Katķisms un liela, bieza grāmata cūkādas vākos, to sauca par Bībeli. Māte bieži dēlu skubināja: «Dēls, lasi Bībeli. Tur tu daudz gudrības atradīsi. Lasi Zālamana sakāmvār​dus. Lasi Zālamanu mācītāju. . . Pagāja gads, otrs. Ģībēnu mājā ieradās liela latviešu pasaka grāmata, uz kuras lasāms Lerha Puškaiša vārds. Kas tur Jānītira. bija par prieku, kāda lasīšana! . .

Paiet vēl gads un gads. Jānītis jau izgājis vienu skolu. Tad mājā ierodas tik daudz jauku lietu, ka nevar galā tikt ar lasīšanu. Nāk «Mājas Viesa Mēnešraksts», nāk «Austrums», «Balss», «Mājas Viesis», «Baltijas Vēstnesis». Kas par plašu pasauli atklājas šajos rakstos! Tās nav Zālamana svinīgās gudrības, nav Dāniela pareģojumi, nav Elijas brīnumi, nav mirdzošā pasaku pasaule. Tā jau ir īstenība.»[1] Plašāku grāmatu klāstu nākamais rakstnieks varēja apgūt tikai Cēsīs. Te viņš mācījās pilsētas skolā (1900.—1902. g.) un izmantoja krievu biedrības bibliotēku. Ar interesi lasīja Gogoļa, Dostojevska darbus. Pati skola topošajam rakstniekam, tāpat kā vairumam viņa laikabiedru atmiņā palikusi visvairāk kā pārkrievošanas un apspiešanas iestādījums.

Rakstnieka skolas gadu atmiņas atdzīvojušās, rakstot tēlojumu «Es biju liela dziedātāja» (1937) krājumā «Rīgas kungi» (1939).

«Drīz Ilzītei pienāca skolas gadi. Cilvēkam skolas gadi platāk atver pasaules durvis, lai tur viņš ieskatītos un ieietu. Skola izdaiļo dvēseli un izkopj prātu. Bet, kad llzite gāja skolā, tie bija tādi laiki, kad tur nebija cienības latviešu valodai, ne daiņai. Vienīgā latviešu grāmata, ko tur lasīja, bija Kaudzīšu «Skola un sēta». Nebija tur grāmatnīcu, nebija laikrakstu, nebija dziesmu. Un tomēr arī «Skolas un sētas» mazās pasakas, daiņas un mīklas, un sakāmvārdi Ilzītei bija kā vecmāmuļas glāsts, kā viņas laipnā valoda, kā dungojums starp steļļu paminu un nīšu troksni. Kad nāca latviešu stunda, tad Ilzītei bija tā, it kā viņa no svešuma atgrieztos mājā. Tad valodas strautiņš bija palaists vaļā. Valoda tecēja viegli, kā ragaviņas no Meteņu kalna. Pārējā laikā drīkstēja runāt tikai krie​viski.»'

Pusaudžu gados nākamais rakstnieks guvis vēl kādus ļoti spilgtus un latviešu rakstniekam, patiesibā latviešu cilvēkam vispār, neparastus iespaidus. Vairumam latviešu rakstnieku muiža un muižas dzīve ir

bijis reakcijas un spaidu simbols. Citādi tas bijis ar Ā. Ersu, kaui arī viņš vēlāk dedzīgi piedalījies 1905. gada revolūcijā. Jau bērnībā viņam bijusi iespeja muižu iepazit no tuvuma, no iekšpuses. Tas sabalsojies ar kādu no stīgām viņa agrās jaunības romantiskajā pasaules uztverē un vēlāk veidoja vienu no viņa interešu loka un līdz ar to arī daiļrades līnijām — romantiski mistiskās, teiksmainās senatnes, bruņniecības tradīciju apzināšanu, meklēšanu, pētīšanu.

Nākamā rakstnieka mātesmāsa bija saimniecības vadītāja Cēsu grāfa Zīversa pilī. Te jaunajam cilvēkam bija iespēja pavadīt labu da|u laika, iepazīt grāfa Zīversa aristokrātisko antīkā stilā ieturēto salonu, viņa plašo bibliotēku. Ādolfs Erss raksta: «Pie mātes māsas Rubeņa kundzes mani lutināja māsīca Antonija. Mātes māsa bija grāfienes — komteses Zīvers saimniecības vadītāja. Viņas vīrs kopa veco Zīversu, komteses brāli, un mēs dzīvojām divās istabās pie veciem grāfiem. Te es dabūju iepazīties ar aristokrātisku apkārtni. Kad grāfs izgāja pastaigāties, es varēju spēlēt uz grāfienes klavierēm un mācīties aristokrātiski ierīkotā salonā, jo komtese pret manu tanti bija labvēlīga. No šejienes dažas ieskaņas ievītas manās dzejās. Blakus mājai atradās vecs dārzs, kuram arī iespaids manā stilā, tikai tagad, gadu aizplīvurojumā, viņš daudz kuplāks un ievērojamāks nekā īstenībā. No šī nelielā dārza izauguši parki, fontāni un pilis ar mirstošiem ķēniņiem un skumstošu eleganci, kura nav grāmatās izlasīta. Grāfienes salons ar rokoko mēbelēm, vecām portrejām un gleznām manī modināja pirmās sajūtas par stilu un dzīves gaumi. Te jau sapratu mākslas antikvāriju vērtību. Zemniecības naivums un dabas pirmatnējība manī bija spēcīgi, bet kultūras izsmalcinātību un gaumi uz estētismu, kauču ne ārēji, iekšēji es iegaumēju un pa daļai piesavinājos, ko palīdzēja vēsturisku un dabas zinātnisku grāmatu lasīšana no vietējās krievu biedrības bibliotēkas, kā ari Edgars Po un Valters Skots.»1 Pēc Cēsu pilsētas skolas beigšanas nākamais rakstnieks iestājās turpat Cēsis atvērtajos skolotāju kursos un 1904. gadā ieguva skolotāja tiesības. Tomēr par skolotāju strādāt viņam iznāca tikai īsu bridi — Dzērbenes skolā.

Pienāca 1905. gads. Jaunais skolotājs tika ievēlēts par rīcības komitejas sekretāru Dzērbenē. Kad tur iebruka melnā sotņa, tikai laimīgs gadījums viņu paglāba no izrēķināšanās. Taču lai atkal runā rakstnieks pats: «Pagastmājā patlaban bija tautas sapulce, kad pienāca ziņa, ka kazaki Nēķenā. Neviens nedomāja, ka viņi darīs ko vairāk kā arestēs. Arestēts esot Nēķena komitejas priekšnieks Andersons. Sapulce tomēr pamazām izklīda. Mans protokols vēl nebija nožuvis, kad ziņoja, ka kazaki jau klāt. Izgāju laukā skatīties, vai tas tiesa. Jātnieku sotņa jāja gar biedrības māju. Tad par prātīgāku turēju iet uz skolu nekā atgriezties pagasta mājā. Nojautu, ka arī mani var arestēt. Jutu skubinājumu būt tājāk. Noslēpu bēniņu smiltīs dažas nelegālas brošūras, uzliku kādu vecu cepuri un uzvilku mēteli. Izgājis no skolas, redzēju, ka pagastnamu jātnieki aplenc. Pa kājceliņu lēni gāju uz aptieku, lielceļu un draudzes skolu. Satiku vēl jātnieku pulciņu.

Bet tie man nepiegrieza vērības. Te, nogājis kādu pusversti, dzirdu, ka pie pagastmājas šauj. Sapratu, ka tas uz ļaunu. Par atgriešanos vairs nedomāju. Iegāju piesnigušajā mežā un gaidīju vakaru. Vakarā iegāju Skraustos. Tur visi raud. Pēteris muižā nošauts, Nēķena Andersons un mūsu priekšnieks Pelekss tāpat.

Mani meklējot uz visiem ceļiem un mājās.»1 Sākās 1905. gada emigranta gaitas. Ar svešu pasi A. Erss aizbēga uz Pēterburgu. Tur pelnījās ar privātstundām un gadījuma darbiem. Visu brīvo laiku pavadīja Publiskajā bibliotēkā un muzejos. Vēlāk bija mājskolotājs Tveras guberņā. Tad izmēģināja daudzus un dažādus amatus un nodarbošanos — bija mājskolotājs, restorāna un cirka mūziķis Maskavā, elektrotehniķis un telefona tehniķis, rakstāmmašīnu lenšu aģents, pat svētceļotājs Iekškrievijā.

1906. gadā Pēterpilī iznāca pirmā dz.ejoļu grāmata «Lūzumi» ar apakšvirsrakstu «Dziesmas dzimtenei», kas parakstīta ar A. Rūnika vārdu. Drupas un lūzumi arī visapkārt — dzīvē. Tā idilliskā pasaule, kurā jaunais dzejnieks bija vadījis savu bērnību un agro jaunību — tēva sēta ar samērā patriarhālajām attiecībām ģimenē, grāfu Zīversu salons ar gleznām, veclaicīgām mēbelēm un mūziku —,

tas viss izpostīts un izjaukts un ne bez paša līdzdalības.

Emigranta klejojumu kaleidoskopā otrā dzejoļu grāmata «Dzīvības maize» iznāk tikai pēc sešiem gadiem — 1912. gadā. Tā ir pavasarīga jūsma un pavasarīgs prieks, nav nekā spilgta un nekā individuāla.

Sī grāmata ir izdota ar pseidonīmu Ā. Erss, un tas saglabājas arī turpmāk, 1914. gadā kļūdams par rakstnieka oficiālo uzvārdu. Lidz 1914. gadam Ā. Erss dzīvoja ar Bērziņa pasi un vārdu.

1911. gadā viņš nokļuva Latgalē. Kā tas noticis, stāsta viņa draugs skolotājs A. Sestulis: «Ar lielām grūtībām Rēzeknes latviešiem bija izdevies nodibināt savu biedrību. Jauno biedrību atļāva nodibināt kā saviesīgu biedrību, kuru ikdienišķā valodā, lai atšķirtu no līdzīgas krievu ierēdņu biedrības, sauca par latviešu klubu. Biedrībai bija plaša zāle ar skatuvi, un tas latviešus visvairāk interesēja. Biedrības kora vadonis un teātra režisors bija skolotājs Otomārs Rūniks. Kad biedrībai radās vajadzība pie nelielas algas pieņemt darbinieku, kas pārzinātu biedrības darīšanas, tad Otomārs Rūniks ieteica par tādu pieņemt viņa paziņu, kurš acumirklī dzīvojot Mogiļevas guberņā. Drīz vien Rēzeknē ieradās jaunais biedrības administrators Bērziņš, par kuru tikai daži zināja, ka tas ir Ādolfs Erss, Otomāra Rūnika brālis. Darbs jaunajā vietā nebija komplicēts, tas prasīja pa lielākai daļai tikai vakarus.

Diena bija pilnīgi viņa rīcībā, ko tas varēja izlietot pēc saviem ieskatiem. Kā tagad atminos vientuļo, neapdzīvoto mājiņu starp klusā dārza kokiem, kur Erss kā viduslaiku mūks dzīvoja vientulībā tikai savas vijoles un grāmatu kaudžu sabiedrībā. Ka te briest nākama dzejnieka talants, to mēs dabūjām zināt tikai labi vēlāk. Teiksmainā ērkšķrozīte — Latgale ar savu reliģiozo svētsvinīgumu un pagātnes pilsdrupām ierosināja dzejnieka fantāziju.»'

A. Sestulis tolaik dzīvoja Kokorevā — Jaunlatgales apriņķī (tagad — Tilža). 1913. gadā pie viņa atbrauca ciemos Ādolfs Erss. Vietējā inteliģence ar skolotāju A. Sestuli un viņa draugu A. Ersu priekšgalā nolēma sarīkot zaļumu svētkus ar kora dziedāšanu. Tādi svētki tālaika Latgalē bija liels notikums. Uz šiem svētkiem atbrauca arī dziedātāja Helēna Kozlovskas jaunkundze, vēlāka A. Ersa dzīvesbiedre, kas tobrīd ciemojās pie Pazlauktas dzirnavnieka Spakovska netālu no Baltinavas. Šī

satikšanās bija liktenīga kā rakstniekam, tā dziedātājai un kaut kādā ziņā ' Sestulis A. Atmiņas par Ādolfu Ersu.— Brīvā Zeme. —1935.—№ 132. arī latviešu literatūrai, jo lielā mērā rosināja Latgales tēmu Ā. Ersa daiļradē un sekmēja viņa Latgales izpratni un mīlestību Interesanti A. Ersa un viņa līgavas Helēnas ārieni un stāju apraksta Eduards Virza: «Ar Ādolfu Ersu es pirmo reizi satikos dažus gadus pirms lielā kara — laikam žurnāla «Spoguļa» redakcijā. Redaktors mani iepazīstināja ar jaunu cilvēku, ļoti kautrīgu, lielām, neparasti mirdzošām acīm.

Tas' bija Ādolfs Erss ar neveiklo smalkumu savās kustībās. Viņš ļoti līdzinājās tiem marķīziem, par kuriem dzejotās poēmas viņš iespieda tai pašā žurnālā. Viņš maz runāja, bet vairāk vēroja, un viņa poza likās miglainu sapņu aplidota. Pēc tam es viņu neredzēju daudzus gadus, līdz liktens mūs nesaveda kara beigās Valkā, kur mēs tuvāki iepazināmies un sadraudzējāmies. Te viņš dzīvoja kopā ar kādu jaunu dāmu apbrīnojami garām, melnām matu pīnēm, kas viņai sniedzās līdz papēžiem. Tā bija viņa līgava Hclene jeb Kolibris, kā viņu iesauca Antons Auslriņš. Latgaliete būdama, viņa mums dziedāja latgaliešu dziesmas, un visiem patikās viņas draiskulīgums, pilns dabas dīvaina svaiguma. Ādolfu Ersu viņa sapņojošās it kā nezemes gaitas dēļ es iesaucu par Zēravu, jo viņš tiešām man atgādināja vienu no šīs augstākās eņģeļu šķiras priekšstāvjiem. Tā šis nosaukums viņam palicis līdz šai dienai, un tam arvienu iet līdz draudzīgu laiku draudzīgas atmi​ņas.»'

Rakstniekam Ādolfam Ersam visu laiku līdzās bija dzīvesbiedre dziedātāja Helēna Ersa-Kozlovska.

Sī abu mākslinieku savienība bija radoša un auglīga. Ādolfs Erss bija ļoti muzikāls cilvēks. Dzīvesbiedre liecina, ka vecāki viņu mudinājuši k|ūl par skolotāju, pati viņa gribējusi būt aktrise, bet līgavainis Ādolfs Erss viņu pilnīgi un neglābjami pievērsis mūzikai un dziesmai. Un tā šī «Latgales lakstīgala», kā viņu vēlāk dēvēja kritika, mācījās Pēterpils konservatorijā, pabeidza Latvijas konservatoriju, papildināja savu muzikālo izglītību Milānā un dziedāja, dziedāja visu savu mūžu.

Latvijā nav tāda stūrīša, kurp viņa nebūtu atvedusi savu dziesmu. Daudz viņa koncertēja arī ārzemēs. ' Virza E Uz pagātni kad domu kuģis slid (Ādolfa Ersa jubileja) Brīvā Zeme 1931,—№257.

Māksliniece klausījās no teicējiem senas latgaļu tautas dziesmas, pierakstīja tās, un šai darbā viņai daudz palīdzēja vīrs. Tā viņi paglāba no aizmirstības un cēla dienas gaismā vairākas vēlāk plaši pazīstamas dziesmas — «Aiz ezera balti bērzi», «Ziedi, ziedi, rudzu vārpa», «Trīcēj' kalni, skanēj' meži», arī citas. Arī no ārzemju koncertturnejām dziedātāja pārveda citu tautu dziesmas, un vārdus tām atdzejoja viņas vīrs.

1919. gadā Ādolfs Erss brīvprātīgi iestājās armijā. Kopš 1923. gada viņš dzīvoja Rīgā un nodarbojās ar rakstnie​cību un žurnālistiku.

Raksta «Mani trīsdesmit gadi» noslēgumā A. Erss atzīstas: «Viss radies no dzīves iespaidiem, viss — atspīdumi. Viss līdz beidzamajam ir pārdzīvots un izciests. Stilu iespaidojuši pasaules literatūras sasniegumi, kas sildījuši domāšanas fizioloģisko augšanu. Visiem saviem darbiem varu atrast atšifrējumu savā dzīvē, ko viņi aizmaskējuši, bet, to darot, būtu jāatklāj nepieietamā dvēseles svētumu glabātuve.»1

«VISS — ATSPlDUMI»— RAKSTNIEKA DAIĻRADE 1. ROMANTIKAS BURVJU KAUSS Ādolfa Ersa literārā darbība, viņa daiļrade ir stipri neviengabalaina. Tur skaidri var nodalīt vairākus atšķirī​gus, patstāvīgus, tomēr savā starpā psiholoģiski cieši saistītus posmus.

Pirmās Ā. Ersa grāmatas būtībā vēl neapliecina viņa individualitāti, neiezīmē neko no viņa daiļrades tālākās attīstības. Intriģējoša ir jaunā autora trešā grāmata —«Sešas poēmas» (1920). Poēmas, rakstītas no 1913. līdz 1920. gadam, ir ļoti dažādas tēmas, noskaņas, mākslinieciskā veidojuma ziņā. Tur ir gan cirka mākslinieka dzīve un mīlestība—«Maldu ugunis» (1913), gan marķīza mīlas stāsts —«Marķīza mīlestība» (1913). Par šo poēmu ir ziņas, ka tā uzrakstīta Maskavā pēc spožām viesībām pie kāda fabrikanta. Te ir pastorāle — idilliska ganu dzīve pie svētavota, bet bez mīlestības un tādēļ traģiska —«Svētais avots» (1914). Iespējams, ka darbība risinās kaut kur Spānijā. Vispār agrīnais A. Erss viegli šķērso valstu un gadsimtu robežas.

Te ir Zemgales virsaiša mīlas pārdzīvojums—«Zemgales virsaiša bēdas» (1913, 1918) un modernu, izglītotu latviešu Leonīda un Lauras vienas vasaras romāns pie Ventas —«Vasaras romāns» (1916). Pusi teksta šai grāmatiņā aizņem pēdējā—1920. gadā uzrakstītā poēma «Andrievs Dzilna» (1919—1920)— par Latvijas atbrīvošanas cīņu laiku kultūrvēsturiskā skatījumā, saucot vārdā ļoti daudzus latviešu kultūras un sabiedriskus darbiniekus, rakstniekus un māksliniekus. Sajā poēmā skaidri iezīmējas A. Ersa agrīnās daiļrades visraksturīgākais pamatkonflikts un pamattēma — smagā, viņa uztverē praktiski neatrisināmā cīņa starp realitāti un ireālo, iracionālo. Rakstnieks un viņa agrīnās daiļrades personāžs lietu būtību, pirmsākumu meklē kaut kādā citā — iepriekšējā, nereālā dzīvē. Dzīves tiešamība ir neīsta, atspulgs, atspīdumi ir īstā dzīve. Šī teorija ilgus gadus dažādās variācijās guva izpausmi Ā. Ersa daiļdarbos — jau minētajās poēmās, arī agrīnajā prozā.

Viena pēc otras iznāk divas Ā. Ersa stāstu grāmatas — «Maskas» (1920) un «Greizos ratos» (1921).

Tajās sakopoti 1912.—1921. gadā rakstīti stāsti, kur risinātas jau minētās parādības un būtības, maskas un patiesās sejas, īstenības un tās atspulga palaikam nesavienojamais pretstats. Atkal mijas laikmeti un gadsimti, valstis un tautas. Tēlota gan Latvija, gan Maskava, gan Kurzemes hercogiste, gan viduslaiku Vācija, Francija, Itālija. Šie darbi, pārsvarā vēl neizslīpēti, ar sakāpinātību, ar pārspīlējumiem, banālajām situācijām un nereti sastopamo atkārtošanos vietumis liek domāt, ka tā ir triviālā literatūra.

Tomēr stāstiem piemīt kaut kāds valdzinājums, kaut kāda burvība, kas uzrāda īsta rakstnieka talantu. Tiem piemīt mākslas spēks un noslēpums. Starp šiem stāstiem ir dažas pērles, piemēram, «No burvja kausa».

Jaunā rakstnieka pirmajos stāstos darbojas Bībeles personāžs — ebreju jauneklis Kalebs, kas mīl bagāta filistieša Amazeja meitu Abigailu Gazas pilsētā. Sastopamas vēsturiskas personas— Kurzemes hercogi Jēkabs un Bīrons, viduslaiku bruņinieki, cirka mākslinieki, gleznotāji, 1905. gada emigranti un senlatviešu teiku varoņi Interese par vēsturi, gan seno, gan viduslaiku, gan arī par pavisam konkrētiem nesenās pagātnes notikumiem rakst​niekam ir dziļa un noturīga un rod izpausmi daudzos daiļdarbos.

2. VĒROSANAS UN TĒLOŠANAS PRIEKS Nākamā Ādolfa Ersa grāmata ir romāns «Satīrs un Krusts» (1921). Autora uzskatus un to evolūciju vistiešāk pauž divas šā darba personas — Kristaps Grants un Ģirts Pārums. Grants meklē ideālās un reālās dzīves sintēzi. Taču viņš ir pasīvais vērotājs, apcerētājs, svētceļnieks, klostera iemītnieks, gandrīz vai gatavs iesvētīties par mūku. Autoram viņš ir tāds kā 20. gadsimta Kristus, svētais cietējs, mazāk gan

— Pestītājs un Mesija. Grāmatas nosaukumā viņa ideja ietverta Krusta tēlā. Satīrs jeb Fauns, jeb Pāns ir Pārums — mūziķis, vēlāk zemkopis. Viņš autora interpretācijā ir dzīves pamata — dzīvības sargātājs. Sā darba _ noslēgumā ir tā pati ideja, kas vairākos vēlākajos A. Ersa darbos, īpaši lielajos romānos,— īstā dzīve, tā, kas rada pamatvērtības, ir dzīve laukos, zemkopja dzīve (pretstatā pilsētas bezjēdzībai un haosam) «Drīz vien izsmalcinātais pilsētnieks Ģirts Pārums kļuva priekšzīmīgs laucinieks, lauku darbā atrazdams lielāku gudrību un prieku nekā visos līdzšinējos piedzīvojumos. Savu prātu viņš izlietoja, lai paceltu tīrumos ražu, pats veselām dienām nosēdēdams uz sējmašīnas, vadīdams tīrumā trīslemešu arklu vai atsperecēšu. Jau pirmā vasarā viņš savu saimniecību pacēla tā, ka bagātie kaimiņi viņu apskauda un apbrīnoja.

Saimniecību Pārums tā prata iegrozīt, ka atlika arī laiks apstaigāt mežu kā mežsargam, izlasīt avīzes un jaunākās grāmatas, meklējot sevi dzejnieku sapņos, kā ari garos ziemas vakaros sēdēt pie klavierēm un savām pārdomām atrast piemērotu ritmisku un harmonisku ietērpu.»1 Arī dēli viņam labi padevušies: viens mežsargs un zemkopis, otrs būvinženieris, trešais, sapņainākais — gleznotājs. Vecākais dēls — ārlaulības dēls ar aktrisi Irēnu Purlīdumu — slavens mūziķis.

Sis darbs ir tāda kā robežšķirtne A. Ersa daiļradē. Ar to pēc gurdenajiem un palaikam nesekmīgajiem meklēju-

A. Ersa portrets. S. Viclberga zīmējums miem mistikas miglājos rakstnieks tuvojas dzīvajai dzī​vei un zaļajai zemei.

30. gadu kritika pastāv atzinums, ka A. Ersa daiļrades jauno posmu, kas nomainījis mistikas un romantikas periodu, «raksturo gaišs, latviski labsirdīgs dzīves skatīša​nas prieks»1 .

Rakstnieka jaunajā daiļrades posmā, kas veidojās vienlaicīgi ar jauno Latvijas Republiku, radās stāstu krājumi: «Lauku varoņi» (1927), «Lijas Vasariņ atvaļinājums» (1927), «Jautrās rīdzinieces» (1932), «Laimīgie» (1933), «Zaļā krūze» (1935), «Laimes aka» (1937). Ir arī romāni — ' Aislctrs E. Sejas aiz maskām.— R.,1936.—66. lpp.

«Aglonas dievmātes atgriešanās» (1927), «Mīlestības varavīksne» (1930), «Šķirti ce|i» (1936).

Darbos risināti raibi, taču secīgi un skaidri saprotami notikumi — lielākoties tepat Latvijā. Par Ā. Ersa daiļdarbu varoņiem kļuva vienkārši lauku cilvēki, saimnieki un jaunsaimnieki, mazpilsētu iedzīvotāji,

ierēdņi, fotogrāfi, kantoristi.

Ražīgais rakstnieks šai laikā uzrakstīja arī kādu savdabīgu romānu ar ļoti īpatnējas tēmas apstrādājumu. Tas ir «Šķirti ceļi» (1936)—jaunas sievietes — vācu baronu atvases un latviešu revolucionāra mīlestība un sarežģītās likteņgaitas pirmā pasaules kara un tam sekojošo revolucionāro pārvērtību virpuļos.

Jau pats tēmas un galvenās varones nostādījums ir ļoti atšķirīgs no tā, ko esam raduši lasīt latviešu literatūrā. Autors, lasītāju iepazīstinādams ar varoni, rāda savdabīgo muižas gaisotni. Pirmajā nodaļā «Meitene ar pāviem» sniegts romantizēts muižas un tās parka tēlojums, acīmredzot nācis no Cēsu grāfa Zīversa pils parka iespaidiem. Te spēcīgiem, izteiksmīgiem triepieniem atsegta meitenes vientulība muižas apstākļos, revolucionāra Klāva stiprums, barona ļaunums. Rādīta dzīve visās tās peripetijās un sarežģītībā. Romāns ir netradicionāls un talantīgi uzrakstīts.

3. māras zemes mīlestība _ Atskatīdamies uz savu daiļrades ceļu, rakstnieks Ādolfs Erss ir teicis: «Sākuma periodā biju nezin kāds romantiķis un mistiķis. Savas domas un izjūtas ietērpu gleznu galerijās noskatītos vai ari safantazētos tēlos. Otrā periodā meklēju daiļdarbiem vielu dzīvē, kur arī bagātību atradu. Ar patiku tomēr rakstu tikai par tām tēmām, kas pašas pienāk man klāt un par kurām varētu sacīt — tu man patīc.»1 Lūk, viena no šādām mīlestības tēmām bija Latgales tēma. Latgales stīga sāka skanēt jau A. Ersa agrīnajā, visromantiskākajā daiļrades periodā, tieši viņa Latgales dzīves laikā. Pirmais bija stāsts «No burvja kausa», tapis 1914. gadā Rēzeknē. Ari sižetiski tas saistīts ar Rēzekni (Rozitenes pili) un tās komtura meitu daiļo Rozāliju. Rēzeknes apkārtnē vēl ilgi dzīvoja teika par bruņinieku ' Aigars P Valodīgais klusētājs.— Atpūta.—1939.—№ 756 Franci un Rozāliju. A. Ersa daiļradē tā vēlāk skan ari romānā «Zemes balsis» (I d. 1939, II d. 1940).

Stāsta varonis ir 13. gadsimta bruņinieks Justins no Rigenes salas, kas krusta karā devies ar Franča vārdu. Stāsts ir ļoti lirisks, stilistiski un intonatīvi noskaņots. Kā no tāliem gadsimtiem skan viduslaiku bruņinieku vēstījums: «Mūsu reģimente patlaban atgriežas no Lietavas. Mūsu ceļš iet caur Daugpili un Roziteni uz Pleskavas novadiem. Nu jau nedēļa pagājusi, kamēr apmetāmies Rozitenes miestā. Se uzturēsimies vēl dažas dienas, kamēr no Volkenbergas pils, kur notiek augstās bruņniecības sēde, neatgriezīsies mūsu virsnieks.»1 Tālāk atbilstoši bruņinieku stāsta kanoniem seko kauja, ievainojums, slimā kopšana un mīlestība.

Bet. . . vienas vasaras mīlestība sāk izgaist. «Lēni izģērbās daba, nomezdama vasaras uzvalkus. Lēni sirdi kaut kas mira, kaut gan prāts tam pretojās un žēl ar vēl kaut kā bija. . .Kamdēļ ziedi nozied, kamdēļ ūdeņi kļūst tumšāki?»'

Kad mirusi mīlestība, mirst ari Rozālija. Taču paliek teika: «Bet reiz gadā, Labrenča nakti — Rozālijas miršanas nakti, pils logā sēdot jauns bruņinieks un raugoties uz kapsētas kalnu aizupē, kamēr no turienes neatpeldot melna laiva. Laiva pieturot pie pils, un krastā izkāpjot balta sieviete. Kā migla tā sniedzoties līdz augstam torņa logam un skūpstot jauno bruņinieku. Francis esot aprakts pils kalnā, un logā tā esot viņa dvēsele.»"'

Otrs A. Ersa Latgales stāsts viņa pirmajā stāstu krājuma ir «Rāznas krūze» (1920). Tā ir teika par Rāznas ezera un Mākoņkalna izcelšanos, par mīlestības burvju spēku. Te skan doma par to, ka dzīves svaidīts un mētāts cilvēks, kas nevienā amatā nav spējis sevi piepildīt un rast gandarījumu, to atrod Māras zemē vienkāršā darbā pie kada Latgales dzirnavnieka Rāznas ezera tuvumā un mīlestībā uz meiteni Jugasi.

Jau minētajā P. Aigara rakstā «Valodīgais klusētājs» sacīts, ka tieši Latgales stāstiem un romāniem sižetus rakstnieks vai nu noskatījis dzīvē, vai ari tos stāstījusi viņa kundze, kuras rīcībā bijis bagātīgs krājums nostāstu un anekdošu no senās Latgales dzīves. To pašu darīja arī viņas masas.

Helēna Ersa-Kozlovska bija latgaliete, katoliete, nākusi no kuplas daudzbērnu ģimenes. Viņa dzimusi 1895. gada 5. oktobrī Silajāņu pagasta Ribiņu muižā (tagad Riebiņu ciems) muižas pārvaldnieka Pāvela Kozlovska ģimenē. Ar sievas radiem, īpaši vecākiem un māsām, A. Erss bija cieši saistīts visu mūžu. Sīs saites viņu lielā mērā tuvināja Latgalei, palīdzēja iepazīt un izprast Latgales ieražas, tradīcijas.

Tuviba ar muižas pārvaldnieka ģimeni rakstnie​kam varēja dot vielu arī Latgales muižas iepazīšanai.

Arī tad, ja tas vai cits A. Ersa literārais sacerējums nav par Latgales novadu un tā ļaudīm,— arī tad nereti ieskanas Latgales motīvs, par Latgali tiek runāts vai tā vismaz tiek pieminēta. «Aiz Lubānas ezera atrodoties zeme, kur arī dzivojot latvieši, bet runājot savādā izrunā: biezpienu saucot par tvāragu, kūti — par kļāvu, grāvi — par kanavu, lopu — par lūpu. Pašu šo zemi saucot par Latgali. Pie mājām tur esot uzcelti lieli krusti, baznīcas ar diviem torņiem un (audis dzīvojot sādžās, kas esot apmēram kā mūsu ciemi, tikai pa trīsdesmit māju cieši kopā, ceļš pa vidu. Starp latviešiem tur dzīvojot arī krievi un polīši.

Grāmatu un avīžu šai zemē nelasot, bet tirgi esot milzīgi un uz tiem lepnos zirgos sabraucot no malu malām. Labību pļaujot ar sirpjiem kā Smaļenskā un vērpjot ar vārpsti. Ratiņi pamazām ieviešOties tikai tagad. Atraduši, ka ratiņš veicīgāks par vārpsti. Sirpi apmainīt pret ižkapti gan necenšoties,»' Ādolfa Ersa dzejoļu krājumā «Amora dārzs» (1923) ir vesels dzejoļu cikls par Latgali, rakstīts laikā no 1916. līdz 1920. gadam.

Pie staigniem purviem, gaišiem ezeriem Sie skumjie ciemi mūžu miglā tīti. Zil līdzenums ar retiem pakalniem, Uz kuriem tumši sili izkaisīti. Vai: Slīd gurdens pievakars pār rudzu pakalniem, Gar kuriem lielceļš lokās.

Un augsti krusti tumst pret sārtiem vakariem Kā melnas mūku rokas.'

Sie krusti ceļmalas, krusti krustcelēs, krusti pie ciemiem — tas ir viens no A. Ersa visiemīļotākajiem Latgales tēliem. Noslēpumainā zeme krusta ēnā, divtorņu baznīcas ēnā — šis simbols vēl un vēl vīd A. Ersa, pēc viņa arī A. Sprūdža daijradē.

Kas vēl ir šai dzejoļu ciklā? Vecais baznīckungs tikpat vecā mācītājmuižā, ko Latgalē sauc par plebāniju, zīlētāja, vecs poļu grāfs, Rāznas ezers, daiļā Marianna, kam pie Rāznas ezera rādās Jēzus, Cecīlija, kurai pasaules karā kaujā pie Strūžāniem ir kritis dēls, vecā aukle Barba Preiļu parkā, kavējoties atmiņās par sen aizgājušiem laikiem, kad te dzīvoja viņas kungi un parkā skraidīja viņu bērni.

Pirmās Ā. Ersa grāmatas par Latgali ir «Latgales stāsti» (1926) un «Vecā Latgale» (1931).

«Latgales stāstos», kas iezīmē rakstnieka pāreju no viņa romantiskā uz reālistisko periodu, lielu vietu aizņem novele «Račinska mīlestības noslēpums» (1925). Tas ir romantisks vēstījums par poļu muižnieku Račinsku cilts atvasi un viņa mīlestību un neilgo laulības dzīvi ar grāfa Plātera dārznieka meitu latvieti Jadvigu. Noveles vēstītājs nejauši atklājis Ridegas muižas noslēpumu — muižas pārvaldnieks Tadeušs nogalinājis grāfa Račinska sievu Jadvigu un noslēpis to slepenā kambarī blakus guļamista​bai.

Kritiķis Jānis Veselis recenzijā par A. Ersa grāmatu «Latgales stāsti» uzsver vēl šādu jautājuma aspektu: «Grāmatas garākais stāsts «Račinska mīlestības noslēpums» ir varbūt pirmā ar stingru kompozicionelu nolūku izvestā «noslēpumu novele» latviešu literatūrā. Kaudzīšu «Mērnieku laikos» un dažos Andrieva Niedras romānos un stāstos arī gan atrodam zināmus noslēpumus, kuri kairina lasitāja ziņkārību un tikai sacerējuma beigās tiek atklāti, bet tiem tur ir vēl stipri epizodiska un ne gluži mākslinieciska nozīme. Ersa stāsts turpretim ir apzinīgi būvēts uz noslēpuma, kuru kāds elektrotehniķis, ierazdamies Latgales poļu muižnieka Račinska muižā, jau pirmā vakarā izjūt un turpmāk nāk tam arvien vairāk uz pēdām. Pakāpeniski — ar visādu darbības aizkavēšanu un sāņus novirzīšanu — atklājas pana Račinska dzīves traģēdija. Kompozīcijas metos netrūkst, gluži ka Konon-Doila stāstos, ne noslēpumainu nakts saucienu, ne slepenu elektrības vadu, istabu un durvju, ne ļaundarīga pils pārvaldnieka, ne romantiskas mīlas, ne nelaimīgas sievietes, kura dzīva ieslodzīta dzelzs skapī un kuras ģindeni atrod ar krustiņu paceltā kaulu rokā. Stāsts ir interesants, bet viņā nav tā bagātā garīgā satvara, kas ir citos Ersa stāstos.»[2]

4. DIEVA ĻAUTIŅI

Pašu latgaliešu rakstītajā un literatūrā par Latgali ir kāda tēma, kāds jautājumu loks, kas atrodams ikviena ievērojamāka rakstnieka daiļradē, visos nozīmīgākajos darbos. Tā ir — Latgales ciema jeb sādžas dzīve un Latgales zemnieka iziešana viensētās.

20. gadu vidū Latgalē sāka veidoties viensētas. Par to bija cīnījusies latgaliešu progresīvā inteliģence kopš Latgales atmodas laikiem, kopš 1904.—1905. gada. Atmodas laikmeta darbinieki un publicisti Francis Kemps, brāļi Antons un Kazimirs Skrindas, Francis Trasuns, Juris Pabērzs un citi savās publikācijās mudināja, sauca, pierādīja, pierunāja cilvēkus atsacīties no atpalikušā, nerentablā saimniekošanas veida, kur zemi dalīja šaurās šņorēs, piekopa trīslauku sistēmu un katru gadu ar strīdiem un lozēm pārdalīja kopīgās ganības. Sie publicisti aicināja sākt saimniekot moderni un racionāli. Un tā no 20.—30. gadiem Latgales ciems vai sādža ar kopigo dzīvošanu un šaurajām šņorēm un ežām, palaikam platākām par pašām šņorēm, kļuva vienīgi par vēstures un literatū​ras faktu. _ Šim jautājumam daudz vietas savā daiļradē veltījis arī Ādolfs Erss. Viņš, gan pēc ļaužu nostāstiem, gan pēc arhīvu materiāliem, ir tēlojis veco Latgales sādžu, ir rādījis, kā tur sāk pūst jaunas vēsmas, un vēlāk — īpaši romānu diloģijā «Zemes balsis»—ir iezīmējis arī sava laika jauno, saimnieciski plaukstošo Latgali.

Stāstā «Svētās Sofijas kurpe» redzam latgaliešu ciemu īsi pirms iziešanas viensētās. Te sīki un smalki aprakstīts Ziemsvētku vakars Latgales ciemā, un šādā aspektā šim darbam ir nenoliedzama kultūrvēsturiska nozīme. Tāpat kultūrvēsturiska nozīme ir Latgales ciema tradīciju spilgtajam tēlojumam «Pie krusta»: «Latgales sādžās un ceļmalās izplestām rokām stāv krusti. Tie kā izmisuši lūdzēji skumji sniedzas debesīs vai, noslēgušies mazās kapličās, domā par vienkāršām zemes lietām. Šiem krustiem ir liela nozime sādžas dzīvē. Tie izpilda baznīcas vietu, vadīdami laužu garīgo dzīvi vecā katolicisma Ievadītā ceļā, sargādami ticības tradīcijas un turēdami sādžas ļaudis kopā . . » «Jauno krustu cēla citādāku kā veco. Vecais krusts stāvēja kalniņā zem klajas debess, tikai sētiņa to sargāja no suņiem un cūkām. Jaunam vispirms uzcēla kapličiņu uz četriem stabiem ar jumtiņu virsū.

Kapličiņai ielika arī grīdu un vienā pusē pienagloja dēļu sienu. Pie sienas piestiprināja lielu krustu ar Pestītāja tēlu, kuram galvā bija no īstas dzelzs kaldināts ērkšķu vaiņags, bet sānos īsta šķēpa rēta, kurā redzamas sarkanas asinis. Krusta galā meistars piestiprināja balti krāsotu dēlīti un uzvilka melnus burtus INRI.» (Jēzus no Nācaretes, Jūdejas ķē​niņš — latīņu vai.— I. S.J[3] Divas reizes gadā — pavasarī un rudenī lūgšanās pie krusta notika gandrīz vai veselu mēnesi — katru vakaru pēc dienas darbiem un visu svētdienu. Ciema iedzīvotāji tik labi zināja visu šo rituālu, ka varēja iztikt arī bez baznīckunga.

«Vislielākais lūgšanu mēnesis bija maijs. Tad katru rītu un vakaru pie krusta notika lūgšanas svētai Marijai par godu. Krustu pušķoja mētru vijām un bērziņiem. To darīja ar lielu nopietnību un svinību. Tā sievietēm, kuras gāja uz mežu pēc mētrām, bija jāģērbjas tumšās drēbēs, un, vijas pieliekot pie krusta, nedrīkstēja runāt. Maija lūgšanās nākot pie krusta, katram Erelu cilvēkam bija īpašas drēbes: vīriešiem linu bikses un krekli, sievietēm gaiši 24 krunku lindraki ar jostu un izšūtas jakas. Sīs drēbes nedrīkstēja citās reizēs ģērbt, vienīgi mirušam tās uzģērbjamas; daudzām sievietēm vienas un tās pašas maija drēbes nokalpoja visu mūžu. Pie krusta dziedāja Marijas dziesmas, skaitīja lūgšanas un gulēja krustā, kamēr noskaitīja trīs tēvareizes un trīs sveicinātas. (Lūgšana «Sveicināta, Marija»—I. S.) Krustā guļot, cilvēkam ar visu augumu bija jāguļ uz zemes, rokas sāniski izstiepušam, lai gulētāji atgādinātu krustā sisto . .»

«Sevišķas dienas maijā vēl bija lapaine, kad katram cilvēkam pie krusta jānes ziedi un zaļumi, kad arī lopiem ragus vaiņago un vaiņagus uzglabā slimnieku dziedināšanai, un krustaiņe, kad bērnus veda pie krusta un grēku sūdzēšanas. Marka dienā baznīcā svētīja sāli un graudus; no šiem graudiem trīs no katras labības nometa pie krusta . .»

«Veselu mēnesi lūgšanas pie krusta vēl notika oktobrī, rožu kroņa mēnesī. Tad katru vakaru ļaudis sanāca un balsī skaitīja rožu kroni. Izklausījās, ka pie krusta nometusies bišu saime. Krizostoms un Mičuļu Ieva ar baltu dvieli ap kaklu tad izpildīja baznīckunga vietu, citi nāca parastās, bet tumšās drēbēs.

Ziemas svētkos krustu pušķoja, Lieldienās pie viņa nesa atgavēšanās galda ēdienus svētīt. Lieldienās pie Kristus kājām pildīja ar svēto ūdeni te pakārtu bleķa krūzīti. Tāla ceļa braucēji un gājēji pie krusta apstājās, noskaitīja tēvareizi, noskūpstīja Kristus kājas un, pamērkuši pirkstus svētītā ūdenī, svaidīja pieri, lai būtu laimīgs ceļš. Kas baidījās no spokiem mežā, no laupītājiem un ļauniem gariem, ar svētīto ūdeni svaidītam, pret krustu stāvējušam, bija drošāka sirds.»'

Sai aprakstā skaidri redzams, ka katoļu baznīcas piekoptās un kultivētās ieražas un rituāli cieši saauguši ar pirmskristietības laika pagānisko zemkopju gadskārtu ieražu rituāliem, ziedojumiem dažādām ar auglību saistī​tām dievībām.

Rakstnieks tēlo pilnasinīgus cilvēkus, parasti savdabīgus īpatņus, dzīvē noskatītus vai arī no nostāstiem iepazī​tus.

Pirmā krājuma meistarnovele «Sakristjans un velns» ir psiholoģiska studija par Latgales baznīcas kalpotāja attieksmi pret dzīvi, pret baznīcu, Dievu, velnu un cilvēkiem. Lakoniskiem, bet sulīgiem triepieniem iezīmēta arī gausā un miegainā baznīcas kalpotāju laulāto draudzeņu dzīve un viņu šaurais interešu loks. Sis, tāpat ka vairāki citi A. Ersa stāsti — it īpaši «Garjāņu brīnums» un vairākas epizodes romānā «Muižnieki» rāda paša A. Ersa attieksmi pret katolicismu un reliģiju.

Rakstnieks jau kopš bērnības izjuta pacilātību, svinīgumu, ieejot baznīcā. Taču to drīzāk radīja mūzika, tempļa mākslinieciskais noformējums. Vēlāk Ā. Erss uzrakstīja vairākus labus, mākslinieciski spēcīgus stāstus ar Bībeles sižetiem. Tomēr jāsaka, ka šie Bībeles sižeti viņam ir kultūras zīmes, simbola, pazīstama, mākslinieciski jau pusgatava materiāla tālāks apstrādājums un interpretācija, kā tas vienmēr visos laikos un kultūrās ir bijis sastopams pasaules mākslā.

30. gadu kritikā atkārtoti izskanējusi doma, ka Ā. Ersu saistot katoļu reliģiskā mistika, ceremoniāls, noslēpumai​nība, vīraka smarža.

Ko par šo jautājumu saka pats rakstnieks? Uz kritiķa Jāņa Rudzīša jautājumu: vai taisnība, ka jūs mīlat katolisko mistiku, Ā. Erss atbild: «Kritiķi to ir teikuši. Bet man gan liekas, ka tas nav pareizi. Tas, ko manos darbos sauc par katolisko mistiku, ir tikai reliģisko jēdzienu simbolisks formulējums, vairāk nekas. Piemēram, arī Kacānu māte romānā «Zemes balsis» nav patiesībā persona, bet tikai formulējums zināmai cilvēka māksliniecis​kai nostājai. Zēl, ka to neviens nav ievērojis.

Vienmēr mani interesējis kristiānisms vispār. «Gaisa vīns un zeTnes maize»— tas ir viens no maniem darbu vadmotīviem, tas nozimē debesis un zemi, ideālistisko un materiālistisko. Arī Kristus ir teicis, ka viņa valstība nav no šīs pasaules, bet tomēr atzinis zemes dzīvi. Šo momentu, pēc manām domām, var vērot arī vakarēdiena zakramentā.»[4] Šie vārdi lielā mērā ir rakstnieka atbilde uz viņa darbos sastopamo duālismu, uz materiālā un garīgā, reālā un ireālā, dzīves un atspīdumu mijattiecību dialektiku kā dzīvē, tā mākslā.

Otrajā Latgales stāstu krājumā «Vecā Latgale» meistar noveļu ir vismaz trīs — visas gan ar vairāk vai mazāk anekdotisku notikumu centrā.

Tās ir: «Salimons paradīzē», «Divpadsmit svētie» un «Nabašnieka satikšanās ar elles ķēniņu». Šos stāstus pievilcīgus dara ne tik daudz notikuma anekdotiskais raksturs, cik reljefi, ticami un ļoti raksturīgi iezīmētie tēli — tumšās, mazizglītotās, katoliciskās Latgales vienkāršie cilvēki. Tie ir grāvracis Salimons Cietais, viņa kaimiņi un pušelnieki Pušbaru Meikuls un Krepšu Anžāns. Viņi atrod pakārušos, bet vēl pusdzīvo Salimonu, noņem no koka, bet, no pristava uzzinājuši, ka pašnāvnieku nedrīkst aizskart, citādi par to draud sods, atgriežas notikuma vietā un labo savu kļūdu — vardarbīgi pakar Salimonu — šoreiz pa īstam.

Tāda ir jaunā, nepieredzējusī un ļoti dievbijīgā Ilža, kas spēļu kārtis notur par svētbildēm (obraziņiem) un pašus spēlmaņus par velna kalpiem. Tāds ir Krepšu ciema saimnieks Juris — liels

dzērājs, kauslis un trakulis, kuru pēc pārdzeršanās Donāta talkā ļaudis uzskata par mirušu un novieto baznīcā, gatavojot apbedīšanai. Tur attiecīgi sākas viņa augšāmcelšanās piedzīvojumi un pārdzīvojumi.

Latgales vecticībnieku paražas, piemēram, līgavu zagšana, ir tēlotas stāstos «Antonija atdzīvošanās» (1922) un «Svētās Sofijas kurpe» (1921). Tas viss vēlāk aužas cauri romānam «Zemes balsis».

5. aizejoša godība

Latgales muižas dzīves tēlojums senos laikos, jūsma par kādreizējo muižnieku plašo verienu pirmo reizi Ā. Ersa daiļradē ieskanējās pašā pirmajā «Latgales stāstos» ietvertajā darbā «Račinska mīlestības noslēpums». Muižas kal​potājs nostalģiskās skumjas atceras senos, aizgājušos laikus un to godību: «Tēvs ierīkojis muižu, ka prieks, sacēlis ēkas, sagādājis inventāru, pagrabos vīna mucas gulējušas kā vepri, ērzeļi staļļos zvieguši kā vilki, govis kūtīs izlasītas kā plūmes, visas kā viena. Ļaudis apbrīnojuši. Dzīve muižā gājusi priecīga un bagāta. Katru svētdienu bijušas viesibas. Viesojušies pat no Pēterburgas un Parīzes. Dažreiz pie staļļa stāvējušas 15 karietes. Kučieri vien izdzēruši pa divi vedri brandavīna. Tie bijuši labi laiki. Bijis kungam — arī kalpam ticis. Jaunā Račinska laikā viss slīdot uz leju. Divpadsmit zirgu vietā palikuši pieci, laidars pustukšs, saņēmis rentniekus.»'

Sī muižas kalpotāja nostalģija un gaušanās pēc vecajiem labajiem laikiem ir viena no tām tēmām, kas spēcīgi skan arī romānā «Muižnieki». «Muižniekos» tās ir vecā sulaiņa Kristofera iepriekš citētajam līdzīgās intonācijās paustās skumjas par pagātnē aizgājušo Karlovkas godību. Bet ko gan viņš teiktu par to, kā Skuļteckim izdevās nolaist Primeni? Šis romāns lielā mērā tiešām ir par to, kā izputēja Latgales muižnieciņi, kaut arī varbūt Skuļteckis nav visai tipisks. Viņš ir īpatnis, tomēr tādas Latgales pusmuižiņas vai foļvarkas — lopu muižiņas izputēšana varēja būt itin tipisks gadījums.

Tā Latgales tēmas izvērsumā A. Ersa daiļradē pievērsīsi​mies romānam «Muižnieki» (1931).

A. Ersa romāna «Muižnieki» pirmā varianta pirmpublicējums ir laikrakstā «Pēdējā Bridi» 1928. gadā (no 186. līdz 214. numuram, t. i., no 19. augusta līdz 21. septembrim). Tā ir pagara publikācija — stāsts «Grāfs Skuļteckis» ar apakšvirsrakstu «Stāsts no «Vecās Latgales»» Tātad rakstnieks šo darbu sākotnēji bija iecerējis, uzrakstījis un pat nopublicējis kā garo stāstu, paredzot to stāstu krājumam «Vecā Latgale».

1929 gadā Ā. Erss nopublicēja vēl divus materiālus. Pirmais no tiem ir tēlojums «No aizgavēņa Lieldienās». «Vecās Latgales» stāsts, iespiests laikrakstā «Pēdējā Brīdī» 1929. gada 73. numurā (31. martā). Sie tēlojumi ar nelieliem redakcionāliem labojumiem vēlāk veido romāna «Muižnieki» piekto nodaļu. Tikai tēlojumā Fraņas vietā darbojas Zūze. So abu minēto materiālu publicēšanai sagatavotie rokraksti glabājas LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļas Rokrakstu un reto grāmatu sektorā.

Stāsts «Krugļevska jaunība» ar apakšvirsrakstu «Kāda skrodera ienākšana pasaulē» publicēts Lētas Ilustrētajā Praktiskajā kalendārā 1929. gadam. Žurnālā «Daugava» 1931. gada 2. numurā ievietots stāsts «Priecīgā Zūze», kas vēlāk pārveidots par romāna «Muižnieki» septīto nodaļu.

Garstāstā «Grāfs Skuļteckis» ir divpadsmit nodaļas un pamatos ietver to pašu materiālu un izkārtojuma principu, kas galarezultātā ir dots romānam «Muižnieki».

Pēc trim minētajām publikācijām —«No aizgavēņa Lieldienās», «Priecīgā Zūze» un «Krugļevska jaunība» autors tās visas apvieno un ieplūdina garstāstā par grāfu Skuļtecki, un izveido raitu, interesantu, kaut arī kompozicionāli ne visai grodu un stingru romānu.

Leģenda par grāfu Skuļtecki savijās ar muižu un muižniecības vērojumiem Latgalē, ar autora attieksmi pret kārklupoļiem, kas nereti bija latgalieši vai lietuvieši, ar rakstnieka pārdomām par poļu muižniecības nozīmi Latgales vēsturē.

Rakstniekam nācās atzīt, ka nekādu lielu labumu Latgales tautai šī muižniecība nav devusi un paliekošu ieguldījumu novada attīstībā atstājušas tikai dažas izcilas personas, nevis muižniecība kopumā.

Dižā vācu izcelsmes poļu muižnieka Gustava Manteifeļa darbi un visvairāk viņa kalendārs «Infļantuzemes laiķagromota» (1862—1871) ir «vienīgais piemineklis Latgales muižniecībai. Latgales kultūras vēsturē par slavenām muižniecības ciltīm nekas vairāk nav atrodams.»[5] Romāna centrā ir Stefans Skuļteckis — poļu (iespējams, kaut maz ticams, pat latviskas izcelsmes) muižnieku atvase. Viņš ir izglītots un apdāvināts cilvēks, bet pasīvs, slinks un neuzņēmīgs. Viņa galva ir pilna ar idejām un visfantastiskākajiem projektiem, uz papīra viņš ceļ gaisapilis, būvē lieliskas fabrikas un grandiozus uzņēmumus, taču dzīvē realizēt nespēj neko. Rezultātā Skuļteckis pilnīgi nolaiž un izputina savu saimniecību, tā nonāk enerģiskā pārvaldnieka Pelča rokās, bet pats grāfs ar ubaga spieķi aiziet pasaulē. Taču savu lepnību un aristo​krāta iedomību nezaudē līdz mūža galam.

Kur rakstnieks varēja smelties ierosmi, vielu šim dar​bam?

Andris Vējāns Ādolfam Ersam veltītajā apcerē «Latgales tēlotājs» raksta, ka viņa «paaudzes cilvēki vēl atceras nostāstus par grāfu Skuļtecki un viņam līdzīgajiem dīvaiņiem, bez kuriem nav iedomājama Latgales pagātne»2 .

Painteresējoties Latgalē, ko ļaudis ir dzirdējuši par Skuļtecki, saņēmu atbildi — par Sku|tecki runāja, ja kādu gribēja minēt karikatūriskā, smieklīgā nozīmē. Tas bija cilvēks, kam vārdi nesaskanēja ar darbiem, kas dzīvoja savā iedomu pasaulē. Tas bija ubags ar grāfa iznešanos.

Apjautājos, kur Skuļteckis dzīvojis. To nezināja. Bet 1910. gadā dzimušais Kazimirs Fabriks izstāstīja šādu leģendu par savas ģimenes vēsturi: viņa tēva vectēvs 19. gadsimta 40. gados bijis pārņemts no idejas būvēt stikla fabriku. Pēc ilgiem meklējumiem viņš atradis šim nolūkam piemērotu smilti Primenes muižā. Viņš lūdzis Primenes īpašnieku pārdot viņam zemes gabalu. Tas atbildējis:— Nostājies un kliedz! Cik tālu tavu balsi varēs sadzirdēt, tik lielu zemes gabalu vari dabūt.— Tik daudz man nevajag, — pircējs atbildējis.— Vēlos pirkt 100 desetiņas.— Tās viņš arī dabūjis un patiešām uzbūvējis nelielu stikla fabriku. Kad stāstītājs zēna gados ķēries pie arkla, viņš uzaris pāris sakusušu stikla veidojumu.

Rādījis tos tēvam, un tad tēvs izstāstījis notikumu par zemes pirkšanu no Primenes lielkunga. Vairs nav saglabājušās nekādas redzamas pēdas ne no Primenes muižas, ne no fabrikas. Si vieta tagad saucas Beņislava. Bet autobusa pieturas nosaukums acīmredzot saglabājis kādu senu vietvārdu un saucas — Fabriciņa. Stikla ražošanas entuziasta pēcteči nes uzvārdu — Fabriks. Primenes īpašumā bijuši lieli meži, un īpašnieks visu muižu izpārdevis ienācējiem no Vidzemes — Eizāniem, Šīrakiem un citiem, īpašnieks bijis polis.

Varbūt pēc uzvārda Skuļteckis? Varbūt jā, bet varbūt arī nē. To vairs neviens neatminas.

Kaut kas no visas šīs vēstures vīd romānā. Primenes nosaukums, zemes un mežu izpārdošana, po|u muižnieks. Arī fabrikas ideja, kaut arī cita profila un citam cilvēkam. Kaut ko rakstnieks ir zinājis un, rakstot romānu, apvijis šo tēmu ar citiem likteņstāstiem, papildinājis ar citiem notikumiem un savu fantāziju. Minētā Primene bijusi pie Bērzpils. Ādolfam Ersam gan radu, gan paziņu lokā bija daudz labu stāstītāju, un rakstnieks bija labs klausītājs. Vairākus šai romānā ietvertos notikumus un epizodes viņš noklausījās no sievas radiem. Taču, pēc rakstnieka meitas liecības, tieši šim romānam vairākus motīvus esot devusi arī rakstnieka brā|a Otomāra Rūnika sieva Antonija, kas kopā ar vīru ilgāku laiku dzīvojusi Rēzeknē.

Kā romāns «Muižnieki» vērtēts tālaika kritikā? Par romānu 1931. gadā publicētas deviņas atsauksmes.

O. Liepiņš atzīst, ka «Ā. Ersa stiprā puse ir lauku reālās dzīves vērojumi. Romānā sastopami spilgti noskatīti tautas tipi, dzīvi noklausīta valoda. . .Ko tur lielīt lasīt viņu atmaksājas, nav neviena tukša teikuma, ik rindiņā ielikts daudz vērojumu, piedzīvojumu, iztēles, izjūtas un meistariska veidojuma.»'

E. Virza: «No pārticības nabadzībā aristokrāts nonāk, savu iekšēju mistisku instinktu dzīts. Lai gan Ersa izstāstītie notikumi latviešu psiholoģijai un saprašanai ļoti tāli, tomēr autors mums tos rāda ar lielu

iejušanās spēku.»[6] E. Sūna par Skuļtecki: «Viņam seko kāda psiholoģiska ēna, dīvaina garīga nevarība, kas ieved to traģiskās disharmonijās, visus nodomus pārvērš smieklīgās anekdotēs un garīgo dzīvi — haosā. Viņš nonāk pie tā paša sliekšņa ka visi iepriekšējie Ersa varoņi: pie izmisuma un abstraktu iedomu robežas, aiz kuras nekas cits nav vairs palicis pāri kā vienīgi iznīcība un bezgala plašs ceļš uz nebūtību.»[7] J. Trimda: «Ersa stils ir simpātiski vienkāršs, rotaļīgu atjautību izrotāts un sirsnīgi mierīgs.

Stāstījums tekošs un saistošs pat tad, ja notikumos nekā saistoša nav (bet tas gadās reti). Grūti uzminēt, vai lasītāju vairāk suģestē romāna fabulārais risinājums vai valoda. Kopiespaids: ar sirsnīgu apgarotību rakstīta grāmata.»1 P. Ķikuts: «Poļu panu izlaidīgā, bezmērķīgā un izvirtusī dzīve te rāda savu iekšējo sabrukumu. Slikti, ka Erss vēl vienmēr nomokās ap agrako laiku Latgali, ignorēdams tagadējo, kur tak ir ne inazāk kuriozas un mākslinieciski ierosinošas vielas.»[8] J. Grīns: «Vispār Ersarn ir tieksme zīmēt groteskas figūras, pie tam — pašam paturot stipri nopietnu seju, pat smīnā lūpas nesavelkot. Ta ari viņa Stefana Skuļtecka tēls paceļas pāri Latgales ciema dzīvei kā rēgains putnu biedēklis, bet autors visu laiku valda savu ironiju, ar ko viss stāstījums daudz iegūst objektivitātes ziņā.»[9] 2. Unams: «Meklējot jaunas tematikas, mūsu rakstnieki dodas ne vien tālā vēsturiskā pagātnē, bet izdara arī etnogrāfiskas ekskursijas uz maz pazīstamiem mūsu dzim​tenes novadiem.»[10]

6. JAUNAS VĒSMAS Tie vērojami, tā mīlestība un rūpes, kas vadījušas A. Ersu, rakstot stāstus par Latgali un romānu «Muižnieki», tālāku izpausmi gūst samērā apjomīgā romānu diloģijā «Zemes balsis» (I. d.— Mātes dziesma, 1939; II. d.— Zemes uzvarētāji, 1940).

Sižetiski šis darbs ar romānu «Muižnieki» nav saistīts, taču attēlotā laika ziņā tas ir «Muižnieku» hronoloģisks turpinājums un rāda apmēram to pašu vidi, ko «Muižnieki», tikai attiecīgi dažus gadus — II daļā — dažus gadu desmitus — vēlāk. Detalizētāk risināta viena otra līnija, kas «Muižniekos» bija tikai ieskicēta,— par dzīvi Latgales muižiņās jeb pusmuižiņās, par vecticībniekiem, viņu paražām un tikumiem. Šķiet, romānā daudz tēlots no paša autora dzīves, no viņa pieredzējumiem Rēzeknes Latviešu biedrībā.

Starp citu, te figurē vijolnieks Bērziņš, un tas nav neviens cits kā rakstnieks Ādolfs Erss, kurš tieši ar šādu vārdu pirms pirmā pasaules kara un tā laikā dzīvoja arī Rēzeknē.

Sie abi romāni viens otru lieliski papildina. Tur ir daudz patiesu un konkrētu detaļu par aizgājušo gadu dzīvi. Piemēram, romāna «Zemes balsis» pats sākums par plūdiem Rēzeknē 1913. gada pavasarī, kas sākušies tieši Lieldienās. Te viss tēlots tik konkrētās detaļās, ka lasītājam liekas, ka autors viņu vai aiz rokas izvadā sev līdzi pa pārplūdušajām ielām, laiva pieved pie Zarānu mājiņas loga, kur vēl iespējams patverties, kaut viena otra māja tika arī aizskalota.

Romāna darbība risinās Latgalē — Rēzeknē un tās apkārtnē pirmā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā, tad 30. gadu vidū vai otrajā pusē. Romāna centrā ir Valērija Ganska, īstā uzvārdā Dainovska, sākumā jauna meitene, vēlāk — nobriedusi sieviete, dziedātāja. Latgaliešu meitene — konservatorijas studente — literatūrā par Latgali ir visai izplatīts tēls. Šajā konkrētajā gadījumā gan šāds risinājums ir ar patiesības segumu — Valērijas prototips dažā ziņā ir rakstnieka dzīvesbiedre Helēna Ersa-Kozlovska, pirmā konservatoriju beigusi latgaliete.

Rakstnieka meita Mirdza Ersa apliecina, ka šai darbā ievīts daudz kas no mātes dzīves. Te ir mātes studiju gadi Pēterpils konservatorijā, pieredzējumi koncertturnejās Krievijā, dzīve Rēzeknē pirmā pasaules kara laikā.

30. gadu otrajā pusē Ersu ģimene kādu vasaru pavadīja Aglonā, dzīvoja Jaunaglonas klosterī, vāca un pierakstīja latgaļu tautas dziesmas. Meita atceras, ka vakaros māte stundām ilgi stāstījusi tēvam gan pati savus pieredzējumus, gan ceļojumos noklausīto, citu cilvēku stāstīto. Erss sievas stāstījumu pierakstīja. Tā krājies materiāls «Ze​mes balsīm».

Romāna sižetu veido ļoti sarežģītas un samežģītas attiecības starp cilvēkiem. Vairāku personu likteņi un raduraksti ir tik samezgloti, ka bērni nepazīst savus vecākus, vecāki — bērnus, brāļi — māsas. Elēku romāna elementi ir lietoti visai bagātīgās devās, tomēr jāatzīst, ka autors vielu pārvalda un ar visu šo raibumu galā tiek.

Romānā ir daži raksturīgi Latgales muižas dzīves vērojumi, tuvi «Muižniekos» aprakstītajiem.

Pārpoļojušies latgalieši — Purenes muižas īpašnieki Ganski ir ļoti līdzīgi Skuļtecku mātei. Trāpīgi noraksturots šo «muižnieciņu» poliskums. «Kas muižā padzīvo, tas polis, kas bagātāks, tas polis, kas paskolojies — polis.»'

Arī Boļeslavam Francevičam — citam polim un mazmuižiņas īpašniekam piemīt kaut kas no Stefana Skuļtecka. Francevičs ir ietiepīgs un iebildīgs kungs, kas grib būt gudrāks par gudru. Kunga garu viņš nezaudē, kaut kabatā nav ne santīma.

Latgales muižas un tās ļaužu dzīves tēlojums 30. gados ļoti izvērstā veidā sniegts romāna «Zemes balsis» II daļā—«Zemes uzvarētāji». Darbība norisinās Meževas muižā pašā Latgales malā pie Krievijas robežas netālu no Zilupes. (Romānā attēlotos cilvēkus, vidi, gaisotni rakstnieks noskatījis savās emigranta gaitās Mogiļevas guberņā, kur, Oršas tuvumā vilkdams telefona līniju, viņš atklāj kādu paprāvu latviešu koloniju Meževu. So puskrievisko sabiedrību rakstnieks pārnes uz Latvijas pierobežas rajonu aiz Zilupes un ievieto tur savus varoņus.)

Te parādās Skuļtecka gara radinieks, taču ar citādu likteni. Tas ir pārpoļojies vai arī pārkrievojies latvietis Viktors Pļavnieks-Pļavinskis — Meževas muižas īpašnieka brālis. Sā tēla veidojumā spilgti izpaužas A. Ersa humorista dotības. Viktors Pļavnieks-Pļavinskis, tāds, kāds viņš parādās romāna II daļas sākumā, ir rada Stefanam Skuļteckim. Sākumā viņi ir stipri lidzīgi, taču laika gaitā raksturi pārveidojas — katram uz savu pusi. Skuļtecka neuzņēmība, kuslums, nevarīgums un gļēvulība aizvien progresē, un likstas ar sievietēm šo procesu tikai veicina. Turpretī Pļavnieks-Pļavinskis, mīlestības iedvesmots, kļūst aizvien vīrišķīgāks un sportiskāks un beigu beigās izvēršas par īsti latvisku un darbīgu saimnieku, prasmīgu un veiksmīgu zemkopi. Pļavniekam-Pļavinskim ir arī sava zvaigžņu lūkotava, viņš pētī zvaigznājus, izdara sarežģītus astronomiskus un astroloģiskus aprēķinus. Domājams, ka kaut ko tamlīdzīgu rakstnieks patiesi būs sastapis Meževā vai kādā citā vietā, kur viņš nokļuva savās klejotāja gaitās. Ir zināms, ka viņam bijusi interese par astronomiju. Jāatzīmē, ka šādu zvaigžņu lūkotavu autors bija ielicis arī Stefana Skuļtecka sapņos, iecerēs un Fraņas sadedzinātajos projektos romānā «Muižnieki». Gatavojot grāmatu otrajam izdevumam (tas netika realizēts), abos autora rediģētajos eksemplāros viņš to ir izsvītrojis, kas respektēts arī šai izdevumā.

Latgales muižas ekonomiskais un kulturālais stāvoklis— šis jautājums Ā. Ersu ir nopietni interesējis visā viņa daiļrades ceļā.

Romānam «Zemes balsis» ir liela kultūrvēsturiska un izziņas vērtība. Uzskatāmi attēlotas vairākas raksturīgas Latgales dzīves parādības, būtībā tādas, ko praktiski nekur citur vairs nevar izpētīt: 1913. gada plūdi Rēzeknē, Rēzeknes Latviešu biedribas rosīgā kultūras darbība pirmā pasaules kara priekšvakarā, pirmā pasaules kara laika dzīve Rēzeknē, vecticībnieku sādžas apraksts ar tās tikumiem un ieražām, piemēram, vecticībnieku supretka (vakarēšana, saiešana, ballīte).

«Pagalmā pie mājas sienas uz sola sēdēja trīs garmataini muzikanti ar ermoņikām, kuras plētās un savilkās kā plaušas, izpūzdamas dīcošas un rēcošas skaņas. Parādoties Valērijai, tās vienā balsī laida vaļā maršu. Meitas un puiši, vēl smaržodami pēc pirts un svaigas maizes, sēdēja zemē pie sienām, pagalma vidū pulciņos un atsevišķi, vai pāros saķērušies rokās; citi puiši, izstiepušies garšļaukus maurā

uz vēdera, smildziņu vai zālīti kodelēdami, skatījās apkārt un ar meitām mēļoja, kas tik ienāca prātā.

Meitas mirdzēja vien spilgtās katūna kleitas, puķainos galvas lakatiņos un baltos priekšautos, krāsainām lentēm matu bizēs un tīrām, kailām kājām. Visi gaidīja, kad varēs sākt dejot.»1 Arī gadsimta pirmajā pusē plaši pazīstamās zirgu skriešanās sacensības uz aizsalušā Rēzeknes ezera, kas notika Jaungada dienā. Tai pašā dienā notika arī vecticībniekiem tradicionālā līgavu zagšana, kā arī lielais ziemas tirgus.

«Jaungada dienā Rēzeknē, kā arvienu, notika lielais tirgus, kas ir ievērojamākais ziemas tirgus visā apriņķī. Ielas ļaužu pilnas: sabraukuši zemnieki no tālas apkārtnes, pat Ilūkstes apriņķa vecticībnieki lepnos zirgos un bagātos kažokos un arī Piebalgas audēji un ratiņu virpo​tāji.

Daugavpils šoseju nevarēja pazīt. Gar to caur visu pilsētu rindojās audekliem segtas būdas, vezumi, tirgus mantu laukumi un pajūgi, ko nespēja uzņemt mājvietas. Būdās tirgojās ar visu visādiem sīkumiem: pie tām sastājušies ļaudis pērk baranku virtenes, sīrupa maizītes, saulenes, brūnās pākstis, baltmaizi un citus gardumus. Citā pajumtē redzamas cepures, zābaki, gatavi priekšauti, karotes. Zem klajām debesīm nometušies ragavu, kamanu, loku, riteņu, saku un spaiņu meistari un kalēji ar cirvjiem. Čigāni jādelēja zirgus, piedāvādami maiņai vai pirkšanai. Nebija uzskaitāma visa bagātība, ko te varēja iegūt par naudu dzīves vieglumam un jaukumam.

Uz lielā tilta stāvēja jaunavas, uzposušās kā muižnieces, sārtas un dažāda kalibra — pasakaini skaistas un šķības, greizas. Tās krievu vecticībnieces gaidīja līgavaiņus. To jau rādīja no rotondām un lakatiem izbāztie sainīši, kuros slēpjas ligavas krekls un dvielis — pēc vecas paražas. Līgavas stāvēja, gaidīdamas, kas viņas zags. Dažai zagšana jau agrak norunāta ar izredzēto puisi, bet dažai laime nāk nezināma. Vecticībniekiem šis ir īstais līgavu zagšanas tirgus. Tādēļ redzami arī jauni puiši braukājot apsegtās kamanās un staltos, lentēm izgreznotos kumeļos, zvaniem pie ilkss.

Puiši braukāja gar jaunavām, kuras no viņiem nenolaida acu: kurš te nu būs manējais? Daža savu pazīst, un, kad zirgs apstājas un puisis sveicina: «Brauksim vizināties!»— šī kāpj kamanās, un abi aizvizinājas uz puiša mājām kaut kur sādžā; tur tēvs ar māti gaida ar sālsmaizi un svētību; pēc nedēļas būs kāzas, ko sauc arī par hļebinām.

Sis tirgus vēl ievērojams ar lielām zirgu sacīkstēm, kas notiek uz Rēzeknes ezera. Tajās piedalās Latgales zemnieki ar labākiem zirgiem. Zirgs ir latgalieša gods un lepnums. To viņš audzē ar sevišķu rūpību un jau no trešā gada māca rikšot.

Uz ezera ledus notīrīts un nosprausts eglītēm plats skrejamais ceļš. Zirgi, labākie no labākiem, te sabraukti izcīnīt trīs godalgas: 25, 15 un 10 zelta rubļu. Sacīkstes norit pēc vecu veciem noteikumiem ar tiesnešiem, soda punktiem, minūšu un sekunžu rēķiniem un lentes raušanu. Sacīkstes notiek divos skrējienos. Tā kā dalībnieku ir vairāk par simtu, tad pirmais skrējiens sadalīts partijās pa desmit pajūgu katrā. No partijām izlasa ātrākos zirgus otram izšķirošam skrējienam.»[11] Vēl viena interesanta gadsimta sākuma Rēzeknes dzī​ves parādība.

«Katūnkleitu balle Jaungada vakarā bija viena no spožākām Rēzeknes ballēm, ko katru gadu rīkoja vecticīb​nieki vecajiem parunāties, jaunajiem satikties un ar izredzētām līgavām vēl noballēt jaunību.

Balle patlaban bija pilnā gaitā, visās telpās mudžēja kungi un dāmas. Dāmas katūnkleitās un sarafānos, lakatiņos un izlaistās bizēs, kungi izšūtos un apjoztos krievu kreklos, spīdošos zābakos un ar sviestu pieglauztām galvām, ari modernās frakās un laka kurpēs, cietās apkaklītēs un odekolonā. Lido konfeti un serpentlns, skraida Amors ar pasta somu. Galerijā spēlē kara orķes​tris no Daugavpils.»'

Brauciens uz Svētā Donāta svētkiem Krāslavas baznīcā. «Tuvojas vakars. Pa visiem ceļiem jau plūda braucēji, pildīdami gaisu ar ratu rīboņu, kas līdzinājās omulīgai runāšanai; gājēji soļoja garās rindās ar krustiem gājienu priekšgalā — visi uz Krāslavu, uz rītdienas svētkiem. Tie bija talumnieki no Asūnes, Dagdas un Pustiņas.»2 Pēc darba iznākšanas atsauksmes kritikā bija labvēlīgas. P. Atspulgs, piemēram, rakstīja: «Ādolfs Erss Latgali pazīst; viņš jūtas kā zivs ūdenī šai tautību mistrojumā. Viņš iepazinis šos spilgtos ļaudis, kuru

dvēselēs glabājas liela reliģiska bijība, neskaidra mistika, bet arī liels pirmatnējs spēks un kaislības.»3 Tajos ļoti nedaudzajos rakstos, kas par A. Ersa daiļradi ir radušies padomju laikā, teikts, ka šis romāns ir Latvijas agrārreformas un viensētas idealizācija. Viena no autora paustajām atziņām šai darbā ir bijusi tāda, ka, kārtīgi, prātīgi, apdomīgi, enerģiski un racionāli vadot lauku saimniecību, var iegūt labklājību un turību. Kā rāda statistikas dati, kā atceras aculiecinieki — tas patiesi atbilda dzīves īstenībai. Sajā konkrētajā literārajā darbā rakstniekam izdevās to parādīt pietiekami pārliecinoši.

Tas ir tieši tas pats jautājums, kas latviešu literatūras vēsturē 20.—30. gadu romānu apskatos ir jau vairākkār​tīgi cilāts attiecībā uz J. Jaunsudrabiņa romāniem «Jaun​saimnieks un velns» un «Augšzemnieki».

1938. gadā iznāca Ā. Ersa Latgalei veltītais romāns «Krusts ceļmalā». Tas nosaukts autora ļoti iecienītā; Latgali simbolizējošā tēla vārdā. Romāna pirmpublicēJ jumā 1937. gadā žurnālā «Sējējs» tas saucās—«Par tēvu zemi».

Visai Ā. Ersa daiļradei ļoti raksturīgs ir šā romāna sākums.

«Lielceļš, kas atrit no Gaiziņa augstienes, ierit Latgales līdzenumā. Latgales daļā pie Brocenes veikala lielceļa strīpu krustoja otra tāda pati strīpa, ievīdamās uz vienu pusi klajajos dienvidos, uz otru — mežiņā, aiz kura redzami divi balti baznīcas torņi. Staba roka krustceļos rādīja uz torņu pusi — «Saliena». Pret šo ceļa stabu stāvēja augsts krusts ar Kristus moku tēlu, kuram ap kājām vējš šūpoja sakaltušus ziedus — ticīgo veltes no Māras slavināšanas vakariem maija mēnesī. Braukdami gar krustu, ceļavīri mēdza teikt: «Te sākas Latgale.»»1 Sis ir ļoti interesants romāns un stāsta par pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara norisi Latgalē, par Latvijas valsts dibināšanu, kaujam, cīņām, dibināšanas kongresiem u. c. vēsturiskiem notikumiem Latgalē.

Te rādīts arī 1918. gada 18. novembris, Latvijas Republikas proklamē​šana.

Romānā ir interesanti tipi, it īpaši — veikalnieks Grudulis, vērotājs, prātnieks un filozofs. Kritiķis Jānis Rudzītis recenzijā par šā romāna pirmo daļu raksta: «Divi sieveles — Jūlīte un Agāte ļoti līdzīgas Pēterenei un Tēvīnei Janševska Dzimtenē.— Vairākās epizodēs raksturīgi romānā darbojas mūsu Prezidents, toreiz vēl jauns agronoms. Aiz viņa stāv saimnieciski darbinieki un vesela virkne latviešu rakstnieku, kam tai laikā paradums ap avīžu iznākšanas laiku sapulcēties Vērmanes dārzā, nosēsties uz soliņiem, tvert jaunākos notikumu aprakstus un apmainīties domām par rakstniecību.»2 Romāns noslēdzas ar 1920. gadu — ar pilnīgu Latvijas teritorijas atbrīvošanu. Beigas ir itin simboliskas: veikalnieks Grudulis izkaisa vējā par nederīgām kļuvušās naudas zīmes. Sāks tagad visu no jauna.

APRAUTAIS PĒDĒJAIS CĒLIENS Ādolfs Erss bija ari ražīgs un talantīgs publicists. Viņa publicistisko rakstu tematiskais loks ir ārkārtīgi plašs. Viņš rakstīja gan par J. Grestes akmeņu kolekciju, gan par Kultūras fonda darbību rakstniecības un mākslas uzplaukuma veicināšanā, par Valsts bibliotēku, par Polijas vēsturi, par kaimiņzemi Igauniju, it ipaši Lietuvu, lietuviešiem, bet sevišķi liela mīlestība viņam bija Lat​gale.

A. Ersa publicistiskajos rakstos bieži stāstīts par Latgali. Te jāakcentē tas, ka rakstnieks, kurš savos daiļdarbos tēloja veco, aizejošo un jau aizgājušo Latgali, publicistikā bija pieversies jaunajai, topošajai, augošajai un plaukstošajai Latgalei. Četrdesmitie gadi bija loti smags un sarežģīts laiks. Latvijas inteliģenci tas skāra sevišķi sāpīgi.

Starp vēstures dzirnakmeņiem iekļuva arī A. Erss. 1940. gada otrajā pusē viņš strādāja laikraksta «Padomju Latvija» redakcijā, mēģināja iekļauties jaunās padomju republikas literārajā dzīvē. Sis laiks nebija ilgs, taču rakstnieks «Padomju Latvijā» paguva nopublicēt sešpadsmit rakstu par literatūras un mākslas jautajumiem, bet muzejā glabajas ari daži nepublicēti tālaika materiali.

Rakstnieks centās iekļauties jaunajā dzīvē. Bet tad nāca citi vēstures grieži — hitleriskā okupācija.

Okupācijas varasvīri nebija aprobežoti cilvēki. Viņi labi zināja, ka tautu vislabāk var pakļaut, dodot tai dažas relatīvas brīvības. Žurnālistika, grāmatniecība tai laikā bija labi nostādita. Kultūras dzīve bija visumā rosīga. Bez tam jāatzīmē, ka tas nāca pēc 1941. gada izsūtīšanas akcijām, kuru mērķis bija graut, iznīcināt. A. Erss nerakstīja nekādas slavas dziesmas okupācijas varai. Viņš gluži vienkārši darbojās presē, publicējās tālaika izdevumos.

1944. gadā A. Erss tika apcietināts un 1945. gadā 29. septembrī cietumā mira ar tuberkulozi. Ar šo kaiti rakstnieks sirga jau kopš jaunības, taču neapšaubāmi slimību stipri saasināja un līdz traģiskajam iznākumam noveda badošanās cietumā. Helēna Ersa-Kozlovska nodzīvoja līdz 1949. gadam, kad 23. oktobrī mira ar insultu.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā glabājas tris A. Ersa īsprozas krājumu manuskripti, kuri nav izdoti. Pirmā ir tēlojumu grāmata «Laikmeta elpa» (1918—1928), otrā—«Stāstu izlase» (1920— 1939), trešā ir «Svētku stāsti». Iespējams, ka tā varētu būt jau 30. gadu beigās iecerētā izlase «Svētās dienas», kas minēta grāmatas «Rīgas kungi» (1939) pēdējā lapā, ailē «Ādolfa Ersa grāmatas». «Svētku stāstos» ietverti svinamām dienām piemēroti darbi — Ziemassvētku, Lieldienu, Vasarassvētku stāsti ar Bībeles, antīkās kultūras un Latvijas dzīves sižetiem. Visos šajos manuskriptos sakopotie darbi ir mākslinieciski labā līmenī.

Diezgan daudz ir tādu darbu, kas iespiesti tikai periodikā vai kopkrājumos. A. Ersa īsproza būtu lietpratīgi pārskatāma un izdodama. Sis spilgtais, savdabīgais, gudrais un erudītais rakstnieks — prozaiķis, dzejnieks, publicists, literatūras un teātra kritiķis, literatūras un mākslas teorētiķis, tulkotājs — ir atstājis plašu, bagātu un zināmā mērā vēl neapzinātu (daļa atrodama tikai lietuviešu un igauņu presē un arhīvos) literāro mantojumu. Tas jāatdod lasītajam. Darbs ir sākts.

Ilona Salceviča

ĀDOLFS ERSS UN LIETUVA Ādolfs Erss pieder tai latviešu rakstnieku plejādei, kurai Lietuva, Lietuvas vēsture un kultūra kļuva par neizsmeļamu daiļrades avotu. Šodien, kad lasām 20. gadsimta 30. gados uzrakstītās Ā. Ersa grāmatas par Lietuvu, viņa prozu vai dzeju, piesātinātu ar Lietuvas tēliem un motīviem, labi jūtam, ka rakstniekam šī baltu zeme interesanta ne tikai kā tūristam, kā ceļotājam, kas grib visu redzēt ar savām acīm, bet arī kā asins un gara radiniekam, kuram ir nodoms abas baltu tautas tuvināt. Tātad Ā. Erss uz reāla pamata (daiļradē, žurnālistikā, sabiedriskā darbībā) turpina 19. gadsimtā saktās Kronvalda Ata un jaunlatviešu ballistikas tradīcijas.

A. Erss ir veicinājis kultūras sakarus ar daudzām Eiropas tautām, taču, kā atzīmē I. Bērsons, visvairāk sekmējis latviešu un lietuviešu tuvināšanos.[12] Tuvāk ar Lietuvu A. Erss iepazinās, strādādams par laikraksta «Pēdējā Brīdī» korespondentu. Viņš samērā bieži viesojās Lietuvā: ceļoja, piedalījās dažādos kultūras pasākumos, lasīja savus daiļdarbus.

1929. gada pavasarī A. Erss ilgāku laiku braukāja pa Lietuvas pilsētām, miestiem un ciemiem. Sā ceļojuma iespaidi atspoguļojas viņa publicistikā izdevumos «Latvis», «Burtnieks», «Pēdēja Brīdī».

Ceļojuma iespaidi un dziļākās pārdomas par brāļu tautu apkopotas grāmatā «Lietuva» (1930). Sis darbs ir nopietnāks A. Ersa literārais mēģinājums iedziļināties lietuviešu tautas dvēselē, tās pagātnē un tagadnē.

1931. gada janvārī A. Erss pavadīja Latvijas Nacionālo teātri viesizrādēs Kauņ'ā. Lietuvas galvaspilsētā latvieši parādīja R. Blaumaņa «Ugunī» un A. Brigaderes «Lielo lomu». Tā paša gada februārī Lietuvas Valsts teātris Rīgā spēlēja populāras lietuviešu lugas — P. Vaičūna «Neauglīgi centieni» un V. Krēves «Sarūns». Lietuvas un Lat'vijas teātru savstarpējās viesizrādes augsti novērtēja Ā.

Erss. Viņš uzsvēra, ka tieši Baltijas teātru izrāžu apmaiņai vajag kjūt par tradīciju, jo mums, latviešiem un lietuvie​šiem, garīgi ir tuvāki vienam otra mākslas darbi. Ā. Ersam bija sakari ar zināmiem lietuviešu rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem Ļ.

Giru,[13] j. paļecki, p. Vaičūnu. Ir jāsaka, ka šim latviešu rakstniekam kontaktos ar konkrētiem cilvēkiem Lietuvā nepaveicās: kā Ļ. Gira, tā arī J. Paļeckis bija tie, kas, kļuvuši par Lietuvas un Latvijas sakarniekiem, tomēr nekļuva par izciliem rakstniekiem un izciliem savas tautas, savas kultūras pārstāvjiem. Vēl vairāk: tieši viņi 1940. gada 3. augustā Maskavā parakstīja nāves spriedumu savai tautai. Protams, ka kontakti ar šādiem cilvēkiem nevarēja sekmēt radošo darbu, traucēja ieraudzīt īsto Lietuvu.

1936. gadā Kauņā nāca klajā A. Ersa prozas grāmata «Račinska mīlestības noslēpums» V. Kemeža tulkojumā. A. Ersa stāsti bija publicēti arī lietuviešu periodikā. Žurnālā «Vairas» bija labvēlīga recenzija par «Račinska mīlestības noslēpumu». Recenzijas autors uzsvēra, ka A. Erss ir tālu no naturālisma un dzīvi attēlo gaišos toņos, tāpēc viņa raksti atstāj dzidruma iespaidu. Jāsaka, ka A. Ersa personība, viņa estētiskā platforma nepatika kreisajiem lietuviešu rakstniekiem, tādiem kā kreisās «Trešās frontes» pārstāvis P. Cvirka. Viņa romāns «Zeme barotāja» (K. Dunča tulkojumā) Latvijā nebija populārs — to var saprast, jo darbs pārāk socioloģizēts un tendenciozs. Sī nepopularitāte dziļi aizskāra P. Cvirku, un viņš sarūgtināts 1936. gadā rakstīja K. Duncim: «Nav ko brīnīties, ka tādam lielam rakstniekam kā A. Upīts šodien ir jāklusē, bet visādi Ersi, Grīni un citi bezvērtīgi autori sēd klasiķu krēslos.» Arī P. Cvirka bija viens no tiem, kas ņēma aktīvu līdzdalību Lietuvas likteņa lemšanā 1940. gada 3. augustā Maskavā . . .

Savukārt A. Ersam nepalika lietuviešu rakstnieku politiskā lojalitāte, tuvums tā saucamajiem kreisajiem. 1936. gadā «Sējējā» rakstīdams par S. Neres krājumu «Pa lūstošo ledu», kas iezīmēja dzejnieces pagriezienu «pa kreisi», Ā. Erss uzsvēra, ka politiska tendenciozitāte ļoti kaitē īstai dzejai. Ā. Ersa daiļradē ne vienu reizi vien iezīmējās neoromantiskie motīvi, tāpēc nav nejaušība, ka viņš

tulkoja vienu no spilgtākajiem lietuviešu neoromantiķiem K. lnčūru (šo rakstnieku tulkoja arī E. Skujenieks un K. Dun​cis).

Iespaidu un pārdomu grāmatu «Lietuva» ari rakstīja romantiski noskaņots rakstnieks. Sī grāmata A. Ersa lituānistikā aizņem centrālo vietu. Kas pievelk mūsdienu lasītāju šī 20. gadu ceļotāja no Latvijas aprakstā? Vispirms— ar konceptuālo pieeju, ar dzīvu, dinamisku tālaika Lietuvas kultūras, ekonomikas un politikas izpratni, ar krāsainu stilu. «Lietuvu» A. Erss rakstīja ne tikai ar nodomu latviešus iepazīstināt ar brāļu tautu. Tieši šajā grāmatā viņš ir Kronvalda Ala baltu vienošanās idejas atbalstītājs un turpinātājs un par to raksta ievadā. Vēstures gaitās lietuvieši un latvieši nošķīrušies, bet tagad jādomā par jauniem vienošanās ceļiem uz kultūras pamata.

«Latviski — lietuviskai orientācijai, kas līdz šim bijusi vāja un neapdomāta, jātuvojas ar lielāku nopietnību, atmetot sīkumības, un jātura izredzē tālāki likteņa ceļi, kur var uzglabāt sanskrita mantojumu, ap ko jāvelk robeža kultūrā.

Bet šķirtie ceļi pārāk tālu abas ciltis nošķīruši. Jāmeklē ceļi atpakaļ. Viens ceļš uz to — kultūras celšana, kura paturētu nacionālās īpatnības, kas vēl abās tautās nav zudušas, kas vēl uzglabājušās abu tautu tik tuvās un vienādās garamantās: dainās un pasakās, abu tautu raksturā, kam jārod pilnīga izteiksme jaunajā literatūrā un mākslā. Latvju — lietuvju nacionāli radniecīgais gars var radīt īpatnēju kultūru.»' Šodien, 20. gadsimta beigās, lietuvietim un latvietim nav vajadzības plaši skaidrot A. Ersa nostājas aktualitāti. Ar savu baltu tuvināšanas ideju laikabiedru starpā viņš nebija vientuļš: par lietuviešu un latviešu saplūšanu rakstīja Rainis, bet lietuviešu rakstnieks un ievērojamais politiskais darbinieks Lietuvas pārstāvis Latvijas Republikā J. Sļūps rakstīja par kopīgo Lietuvas-Latvijas republiku (lietuviešu un latviešu republikas ideja atspoguļojas viņa grāmatā «Lietuviešu-latviešu republika un ziemeļu tautu savienība», kas izdota Stokholmā 1918. gadā).

«Lietuvā» Ā. Erss vislielāko uzmanību veltī Lietuvas vēsturei, konkrēti — kunigaišu biogrāfijām, neatkarīgas Lietuvas dibināšanas procesam, plaši apraksta Lietuvas saimniecisko stāvokli. Interesanti viņa vērojumi par lietuviešu tautas un profesionālo mākslu. Atsevišķa un šodien laikam visvērtīgākā nodaļa «Pa Lietuvas ceļiem», kur atklāta Lietuvas novadu dzīve 20. gados. Daudzi interesanti materiāli izmantoti nodaļā par Lietuvas latvie​šiem.

A. Erss savdabīgi uztvēra lietuvieti un viņa dvēseli. Viņam likās, ka lietuvietis savās mājelēs vēl saglabājis tālās senatnes garu, tāpēc ir tuvāk Dievam (modernās mājās «Dievs nemīl mitināties, tur auksts un nemīlīgs»). Ā. Erss apbrīno Lietuvas mazās un lielās baznīcas, bet Lietuvas krustus salīdzina ar Latgales krustiem un ar to parāda lietuviešu un latgaliešu kultūras specifiku.

Grāmatā «Lietuva» rakstniekam izdevies noskaidrot vairākus svarīgus lietuviešu gara dzives vadmotīvus, orientējošos centrus: reliģiozitāti, M. K. Čurļoņa mākslu.

Ar savām pārdomām par lietuviešu komponistu un mākslinieku M. K. Čurļoni A. Erss blakus R. Rudzītim, Z. Mauriņai un K. Strālam ir ievērojamāko latviešu čurļonistu plejādē.

1939. gadā «Jaunības apcirkņos» nāca klajā A. Ersa grāmata «Pa Lietuvas ceļiem». So nelielo darbu var uzskatīt par savdabīgu kultūrvēsturisku stāstu jaunatnei, kurā parādās divi varoņi, latvietis Aldis Dravēns un viņa draugs lietuvietis Pēteris Sauleiķis. Aldis Pēteri apmeklē Kauņā, un lietuvietis savu draugu latvieti sāk iepazīstināt ar savu dzimteni: ar muzejiem, dabas un vēstures pieminekļiem. Grāmatā izmantoti daudzi autentiski fakti no paša A. Ersa ceļojumiem: tikšanās ar lietuviešu rakstniekiem P. Vaičūnu, V. Mikolaiti-Putinu, Ļ. Giru, Kuršu jomas un vietējo idzīvotāju kursenieku dzīves novērojumi utt. No šīs grāmatas arī šodien Latvijas bērniem būtu pietiekami daudz informācijas par Lietuvu.

Lietuva — arī A. Ersa prozas un dzejas darbu realitāte. Rakstnieku interesēja tālā Lietuvas pagātne, vēstures notikumi (par to liecina dzejojums «Baltais Lietuvas jātnieks» un darbs ar romānu «Latvieši Zalgiras kaujā»), kā ari jauno laiku sociālie procesi Lietuvā (romāns «Muižnieki»).

Lietuvas tēma latviešu literatūrā ar Raiņa, Aspazijas, K. Strāla, J. Jaunsudrabiņa, Sudrabu Edžus un daudzu citu rakstnieku daiļradi ieguva diezgan plašu apjomu. Romantiskais un reālistiskais Lietuvas tēls

iekļāva daudzas lietuviešu nacionālā rakstura īpašības: viņu dievbijību, vienkāršumu, sirsnību utt. Lietuva latviešu rakstniekiem — diženas pagātnes un skumjas tagadnes zeme, kura vienmēr pievelk ar grūti izsakāmu noslēpumu. Ā. Ersa romānā «Muižnieki» Lietuva ari drusku noslēpumaina, pat eksotiska zeme. Karlovkas muiža Zemaitijā un Ostrobrama Viļņā vēl nav zaudējusi romantisko kolo​rītu, savdabīgu pagātnes krāsu.

Romānā «Muižnieki» Lietuva un lietuvieši gandrīz nav atainoti. Ā. Erss romāna sižetam un intrigai izvēlējās tā saucamo robežas situāciju, precīzāk, stūri starp Lietuvu, Latviju (Latgali) un Poliju. Romāna darbība sākas Zemaitijas muižā, pārpoļotās Skuļtecku ģimenes lokā. Paņa Skuļtecka savus dēlus pilnīgi atrāvusi no lietuviešu vides, viņi mācās Varšavā un kļūst par poļu paniem. Tā ir diezgan tipiska 19. gadsimta lietuviešu muižniecības situācija, bieži attēlota lietuviešu literatūras klasiķu darbos, vispirms Zemaitijas rakstnieču Zemaites, Lazdīnu Pelēdas, Satrijas Raganas stāstos un garstastos. Ari latviešu litera​tūrā ir zināms tāds tipāžs: tas ir pans Patrauklis J. Janševska romānā «Bandava».

Grāfa Stefana Skuļtecka ceļš no Karlovkas uz Primeni (no Zemaitijas uz Latgali), pa vidu mācību gadi Varšavā, kļūst par vislielāko pārbaudi un par personības degradēšanās ceļu. Zaudējis savas saknes, grāfs nevar ieaugt ne Lietuvā, ne Latvijā. Milestiba uz lietuvieti Prosku un latgalieti Fraņu daļēji simbolizē viņa meklējumus Lietuvā un Latvijā, iemieso viņa dziļākās sāpes un modina viņa dvēselē snaudošo senču balsi. («Proska un Fraņa, viņas mani saukušas pie sevis. Proska — Lietuva, Fraņa — Latgale, lietuvji un latvji. Mani tēvi bija īsti lietuvji, bet varbūt latvji. Vai Skulte nebija Zemgales karavīrs? Proska un Fraņa, jūs saucat atpakaļ pie savējiem.») Grāfu Skuļtecki nepieņem neviena vide ari tāpēc, ka viņš ir pārāk romantiska būtne, gars, kas paceļas pāri visiem ar savām idejām un projektiem.

Par Stefana Skuļtecka neiekļaušanos vidē interesanti ir izteicies J. Veselis, kas diezgan plaši iztirzāja A. Ersa mākslas tēlus. Nosaucis grāfu par pasīvo Don Kihotu cilts pārstāvi, bet Prosku un Fraņu salīdzinājis ar Dulcineju, viņš uzsver, ka grāfs «ar savu baironisko pledu šaudās pa Viļņas ielām un ar garo augumu kā nepieņemts gars ēnojas Lietuvas un Latgales ainavās, tālāk — praktiskais muižkungs Pelcis un jautrā Zūze, sīkam velnam līdzīgais skroderis Juris Krugļevskis, kurā mēs atkal redzam aizmaskotā veidā atspīdam vienu no rakstnieka iemīļo​tiem mītiskiem tēliem»1 .

Viļņas epizode — viena no spilgtākajām «Muižnieku» tēlu pasaulē. Zaudējis savus grandiozos projektus un reizē — Fraņu, Stefans Skuļteckis dodas uz tevuzemi un Viļņu pie Ostrobramas Dievmātes.

Seit, Viļņā, viņš tiešām atgādina romantisku personu: savā dramatiskajā vientulībā viņa domu lidojums sasniedz visaugstāko virsotni. A. Erss dažās pasāžās oriģināli atklāj divus Viļņas arhitektūras un kultūras slāņus — pirmatnējo Pērkona un otro — Kristus pasauli. Jābūt ari trešai — civilizācijas pasaulei. («Skuļteckis nesen sevi uzskatīja par vienu šīs pasaules iezvanītāju, bet lielas idejas formulējumu reālos plānos iznīcināja Fraņa, sieviete. Viņa — Dievišķīgā pretiniece gudram Sātanam. Daba un civilizācija.

Kad šie pretstati atradīsies līdzsvarā? Vai ģēnijam — Sātanam nav jātiek brīvam no Dievišķīgās Dabas?»)

Grāfu Skuļtecki var uzskatīt par savdabīgu radītāju, kuram neizdevās realizēt savas ieceres. Tieši kā radītājs jūtas viņš Viļņas ielās starp brīnišķīgajiem arhitektūras pieminekļiem, «mākslas tempļiem».

Stefans — spilgti izteikts ideāla cilvēks un šajā ziņā atgādina Donu Kihotu. («Fantastiskos plānos lidojošā fantāzija lidojumu turpināja arī dzīvē. Tas spilgti parādījās Stefana mīlestībā, kad sievietē viņš neredzēja personu, bet ideju, ko reliģijā apzīmē par Svēto Māru.») A. Ersa Dons Kihots — savdabīgs tēls, kas nomaldījies ne tikai starp Latgali, Lietuvu un Poliju, bet ari savā fantāzijā (citādi viņš nebūtu Dons Kihots!). Skuļteckim pastāvīgi seko Ostrobramas Dievmātes tēls — skaistuma, svētuma, maiguma simbols. Svētās Jaunavas motīvs romānā iemieso Skuļtecka ideālu, kas nav sasniedzams, bet redzams ne tikai Ostrobramas vār​tos, bet ari Latgales un Lietuvas kapličās, Proskas vīzijā. ' Veselis J. Pārdomu grāmata.—R., 1936.—217., 218. lpp.

Rezumējot teikto, jākonstatē, ka A. Erss «Muižniekos» lidz galam neizmanto bagātā Ostrobramas tēla simbolikas iespējas un tas paliek drusku shematisks. Reizēm A. Ersa romānu var salīdzināt ar galvenā

varoņa tēlu: ieceres viņam ir interesantākas par iemiesojumu. Interesanti iecerēts muižnieks Skuļteckis un viņa antipods viltus muižnieks Krugļevskis, tomēr abiem kaitē zināma paviršība, shematisks tēla risinājums. Sajā ziņā nevar nepie​krist J. Veselim, kas Ā. Ersu ir kritizējis par formas trūkumiem.

Un tomēr šodien, iepazīstoties ar daudziem latviešu klasiķu darbiem par Lietuvu, jāuzsver, ka A. Ersa «Muižnieki» izceļas ne tikai ar tematikas meklējumiem, bet arī ar to, ka šo tematiku viņš mēģina interpretēt oriģinālā formā.

Silvestrs Gaižāns, liloloģijas zinātņu kandidāts © Silvestrs Gaižiins, 1090

MUIŽNIEKI

Pirmā nodaļa PĒDĒJĀS ATVASES

Pie klasiskām kolonnām.— Labiņie kukainīši.— Tukšās istabas.— Vecais sulainis starp senatnes ēnām.— Proskas sapnis.— Poļu muižnieki Lietuvā.— Vallenšteina armijas vahtmistrs vai Zemgales puisis.

— Kondraš, neaizmirsti paņemt pie Leibas plaušas un četras mārciņas maltas gaļas suņiem! Plaušas un maltu gaļu! Vai saprati? Tad pie Antona nopērc divas govju ķēdes un desmit pēdas pakavu dzelzs!

Desmit pēdas, neaizmirsti! Aptiekā paņem bundžu žurku zāļu, augšā atkal ieviesušās peles. Gurķus nodod vienu muciņu pie Vitkauska, otru Hļebņika restorānā! Pastā nodod šīs vēstules bērniem uz Varšavu un izņem piemaksas vēstuli! Naudu tev iedevu. Atpakaļ braukdams, iegriezies Girdišķos, nodod paņai labas dienas un saki, lai brauc pēc sivēniem! Neaizmirsti labas dienas! Ja paņi Sofija svētdien brauc uz baznīcu, lai paņem līdzi priekš manis jauno sapņu grāmatu. Vai neaizmirsīsi? Tagad vari braukt, tas viss.

Sešos būsi mājā. Neaizmirsti sapņu grāmatu!

Tā runāja sieviete, kura vīrieša pusmētelī un jērnīcā izskatījās pēc muciņas ar tējkannas sildītāju virsū. Pusmēteļa kabatas bija ierijušas runātājas rokas, laukā atstādamas tikai piedurknes, ko laiks un lietošana sakrunkojusi ermoņikās. Sieviete stāvēja uz mājas palieveņa, kuru apaļas un baltas atbalstīja sešas klasiskas kolonnas ar doriskiem kapiteļiem, kā pie ieejas templī, un viņā klausījās par Kondrašu nosauktais, sarkanā puskažociņā iejoztais vīrs ar izspūrušām kaķa ūsām, izlūzušu priekš​zobu, garu burkāna seju zem spīdoša cepures naga un pātagu saspiestā dūrē.

Viņš stāvēja pie zirga galvas, gar kuru varēja saredzēt ores redeles un aiz redelēm divas muciņas, domājams pieminetās gurķu muciņas, un uzmanigi klausijas rīkojumā, ko liktin viņa galvā lika, dažas vietas atkārtodama un uzsvērdama, sieviete zem kolonnām.

— Saprotu, pani, saprotu,— viņš atbildēja un, saņēmis grožus, kāpa orē, dubļus no ūdens zābakiem noberzis pie rumbas. Muciņa zem kolonnām stāvēja nekustoša un vēroja.

Tā bija Karlovkas muižas īpašniece zem slaidām muižas kolonnām.

Kad Kondrašs jau bija aizbraucis līdz muižas vārtiem viņa vēl sauca pakaļ: — Dzirdi, dzirdi, Kondraš, vēl viena lieta, gandrīz piemirsu! Tagad pat iegriezies Katiņinkos, lai pans Svarckops sūta meitas kartupeļiem lakstus griezt, pans Bobic kis laikam aizmirsis paziņot, jo šorīt neatnāca. Un vēl paņem pie Korņeja divus gabaliņus vijolīšu ziepju un vienu suņu suku, tādu pašu kā pavasari, un mārciņu monpansjē sunīšiem arī.

Kondrašs sevī gan šaubījās, vai to visu varēs galvā paturēt. Gadījās ne vienu reizi vien, ka viņš no pilsētas atgriezās ar vienu zābaku un bez zirga, ko bija ieķīlājis Hļebņika restorānā, nepārvezdams pat žurku zāļu. Klausos, paņi,— viņš atbildēja. Tagad brauc!— sacīja paņi.

Kondrašs aiz vārtiem ātri nogrima pakalnē, pa kuru ceļš no muižas ieslīdēja līdzenos tīrumos, no kuriem labība jau bija aizvesta un kur dzeltenos rugājos govis ar noliektiem kakliem ēda ka kustoši riju jumti. Gans uzvilka garu dziedienu un aprāva, viņš jau skrēja uz kartupeļu lauka pusi, kas pelēki iedzeltens stiepās līdz pļavai. Tur govs bija iebridusi nedarbos.

Atvērās logs, un sasarkusi sejiņa kā Lieldienu ola runāja:— Paņi Skuļtecka, paņi Skuļtecka, ediens gatavs!

Kad Kondraša vairs nebija un arī Lieldienu ola pazuda zem loga vāka, paņi Skuļtecka sauca: Rajok, Rajok, Rajok! Družok, Piļčik, Družok, Piļčik, nāciet! Labiņie, miļiņie, mazie kukainīši, nāciet, nāciet! Jūs par. daudz noskrienaties, paliksit pavisam vājiņi. Neesat ēduši. Es jūs pabarošu.

Pienāca trīs suņi: Rajoks, Družoks un Piļčiks — viens melns, ar baltiem raibumiem, otrs balts, ar melniem raibumiem, trešais pusbrūns, pusmelns. Visi platām mug-urām un spīdīgu spalvu, no branguma nevarēdami paskriet, bet soļodami kā flegmātiski kroga papi. Sarkanas mēles kā strīķus izkāruši un ar virslūpu smaidīdami, viņi skatījas savā saimniecē un gaidīja, ko tā pavēlēs.

Paņi visus noglaudīja un, atvērusi durvis, ielaida.

— Ejiet nu brokastīs, ir jau gatavas! Tad varēsit atpūs​ties.

Suņi luncināja astes, un, liekas, strīķi izstiepās vēl garāki.

Paņi ar suņiem iegāja desmit logu garajā mājā, kurai viens gals bija divu stāvu, ar gaisa balkonu. Tā bija Skuļtecku muiža Lietuvā. Zem logiem vēl ziedēja rudens puķes — asteres un saulenes, dzeltēja rūta, pagalmā divas vecas liepas, pie klēts bērzs ar stārķa ligzdu, aiz klēts augļu dārzs aizklāja pasauli, kurā debesi ar zemi saturēja kopā tāla meža vīlīte starp pārvaldnieka māju un staļļa galu. Tur varēja redzēt arī dzirnavu ezera galu kā spīdošu dunci. Aiz kungu mājas parka galotnes kopā salīdušas.

Te valdīja paņi Skuļtecka, iedama no klasiskām kolonnām uz pārvaldnieka māju, no pārvaldnieka mājas uz stalli, no staļļa uz kalpu māju aiz klēts, no kalpu mājas uz kūti — arvienu vīriešu pusmētelī, kuru valkāja arī Skuļteckis, kad bija dzīvs un gāja šīs pašas tekas.

Viņa valdīja ar uzstāšanos, balsi un izskatu, bet galvenie rīkotāji bija pārvaldnieks Bobickis, reizē arī grāmatvedis un kasieris, un Kondrašs — vienā personā kučieris, staļļa puisis un vagars.

I Kopš divi Skuļteckas dēli Broņislavs un Stefans Varšavā mācījās, māte majā dzīvoja viena ar saviem trim suņiem, apteksni un veco sulaini. Pēc vira nāves viesi pie viņas reti brauca un augšas istabas bija noslēgtas. Tikai peles tur pa naktīm grabinājās un baidīja māņticīgo apteksni Prosku.

Proskai bija vientuligi divdesmit divās tukšās istabās, kur stāvēja tikai ar pelēku drēbi apvilkti krēsli kā miroņi, kā spoki. Viņai likās, kaNzem pelēkiem apvelkiem sastingušas mirušo lielkungu nedzīvas sejas. Vecais sulainis, kurš pats izskatījās kā ēna no viņpasaules, ap viņiem dienu no dienas neapnicis varēja locīties ar putekļu lupatu, dzenādams kodes un suņu pēdas, ko pienēsāja Rajoks, Piļčiks un Družoks, kuri drīkstēja skraidīt visās istabās un gulēt uz krēsliem un dīvāniem.

Ari sulainim nebija cilvēku, ar ko runāties, un viņš runājās ar krēsliem, it kā tie būtu dzīvi. Nebija vecums vien, kas viņam lika to darīt; arī vientulība un lielais mājas klusums, kas te ienācis, jo peļu troksni viņa vecās ausis sen vairs nedzirdēja; viņš ticēja, ka peles iznīdētas ar Kondraša žurku zālēm, ko viņš no pilsētas veda katru nedēļu. Klusumu vēl pavairoja vājā dzirde, kurā sulainim bija izdzisuši daudzi pasaules trokšņi. Pasaule viņam likās kļuvusi klusāka un rāmāka un arī pašam dvēsele mierīgāka. Arī acu gaismā viņš būtu ievērojis krēslu, ja nebūtu saradis ar šīm istabām tā, ka viņās gandrīz nekas nebija jāskatās. Tālāk par lieveņa kolonnām viņš nebija gājis trīs gadus, kopš Stefans un Broņislavs aizbraukuši uz Varšavu.

Kad vakaros māja laidās miegā, bet sulainim acīs miega nebija, viņš ar sveci gāja lielā viesu istabā, apsēdās atzveltnī, kā to dzīvs darīja jauno Skuļtecku vectēvs, un, kāju pār celi pārlicis, žodu krūtīs atspiedis, runājās ar krēsliem: — Kaut jūs zinātu, kas tā bija par dzīvi! Vecais lielskungs — tas tik bija cilvēks! Viņš pats bija protestants un mīlēja tautu. Viņš bija grāfs, bet par grāfu aizliedza sevi saukt, ar grāfa dokumentiem noslaucījās. . . Kas man dokuments, es pats esmu dokuments — teica. Un strādāja. Atceros, ka pats viņš veda mēslus uz tīrumu. Un dzīvoja. Otrā dienā jau viesības ar kungiem no desmit muižām, te visas istabas bija pilnas gulētājiem. Dārzā klāti galdi, ka lūst. Vakaros tāda iluminācija, ka nakts kļuva diena; parkā dega darvas mucas, gar pili visgarām lāpu rinda; bengāliskas ugunis un raķetes ar spokainu gaismu apspīdēja kungu un dāmu sejas, kas kļuva sārtas, zaļas un baltas. Vīna muca stāvēja uz galda un pildīja glāzes līdz rīta gaismai. Tad visi jāšus zirgos pazuda mežā. Dažreiz nerādījās pa divi dienas. Pats kungs visiem priekšā.— Tā mans vectētiņš kopā ar Vallenšteinu ieaulekšoja Prāgā, viņš arvien teica. Reiz saderēja ar Mariampoles grāfu, ka vasarā kamanās brauks pa sniegu no šejienes līdz grāfa muižai. Un tiešām. Pasūtīja piecus vilcienus smalkā cukura, sasauca divi simti zemniekus ar zirgiem un divdesmit piecas verstes garo ceļu nobēra ar cukuru. Tas tik bija brauciens: seši zirgi priekšā, kamanās lielskungs un grāfs, es livrejā blakus kučieriem. Derībās mans lielskungs vinnēja muižu un baznīcu. Tā bija protestantu baznīca, kuru katoļu grāfs gatavojās slēgt. Tagad baznīca palika. Pēc tam veselu nedēļu bija

dzīres.

«Re, kā jūsu grāfu savinnēju,» lielskungs visu nedēju skandināja katoļu muižniekiem ausīs; tie sprāga no ādas. Bet lielskungs ar viņiem satika, un viņi to mīlēja, jo nekur negāja tā kā pie mūsu lielkunga un neviens nebija tik devīgs kā viņš. Bet brīžam diezin kas viņam notika. Visu dienu un nakti viņš varēja pavadīt tepat šai atzveltnī drūms un sagrauzts. Ne ar vienu nerunāja, neviena nelaida klāt. Negāja pie galda, sēdēja ar vīna pudeli un cigāru kasti-. Kas viņa domas tad varēja uzminēt? Vai tas bija grēks vai mīlestība, vai cita nelaime, kas viņu grauza, nezinu. Reiz caur atslēgas caurumu dzirdēju, ka viņš staigāja pa istabu un deviņas reizes atkārtoja vārdu: «Elīza, Elīza, neaizmirstamā!»

Citreiz viņš nopūtās: «Grēks, tāds grēks! Vai es būtu tas, pie kā tēvu grēki taps piemeklēti?»

Citreiz viņš, sviezdams glāzi pret sienu, kliedza: «Nav mērķa dzīvot!»

Kādreiz viņš laikam mēģināja nodurties uz vectēva zobena. Viņš mani pasauca: «Kristafor, atnes zobenu ar zaļo akmeni.» Es atnesu.— Viņš aplūkoja tā asmeni un mani izsūtīja laukā. Pēc brīža viņš atkal mani pasauca. Tad pielika sev pie krūtīm zobenu un sacīja: «Kristafor, es tev pavēlu, nodur mani, man pašam roka neklausa!»

Es pārbijos: «Kungs Dievs — tas ir grēks!»

Viņam zobens izkrita. Es to pacēlu un izgāju. Kad pilngadīgs nāca viņa dēls, Stefana tēvs, un varēja uzņemties muižas saimniecību, lielskungs aizbrauca uz ārzemēm un vairs neatgriezās. Pēc tam es viņa neredzēju un nezinu, kas ar viņu noticis, jo mājā par šo lietu nerunāja.

Jaunais lielskungs apprecēja katolieti un pats pārgāja katoļos. Tad še ieradās citi ļaudis. Tiem vairs nebija vecā plašā vēriena. Viņu darbi un sarunas bija sīki: aiz garlaicības sarīkotas medības, retas viesības, kas neilga vairāk par vienu vakaru, un sīka dzeramnauda. Jā, dzīve iet pretim sīkmanībai un taisās izdzist. Jūs, no Parīzes vestie krēsli, varat mierīgi gulēt, ietinušies savos līķautos, jū6U vairs te nevajadzēs. Kad izlaists ritenis sāk stāties, tas nevar ieskrieties, viņam jākrīt. Te ir ievestas smalkas manieres, aristokrātisks tonis, te vairs nedzird tautas valodu, ko runāja vecais lielskungs. Kad jaunie vasarā atgriežas no Varšavas, tie ir ar pieklājības pakulām piebāztas lelles. Es viņus neprotu apkalpot, un man gribas būt pie veca lielkunga. Es ceru, ka viņš mani pieņems, ja viņā pasaulē sulaiņa amats pastāv.

Vecajam sulainim acis nebija miega, un tā viņš runāja pāri pusnaktij — kā ēna no sava kunga ciešanu naktīm, no viņpasaules atnākusi pasēdēt savā atzveltni. Viņš atdzīvojās pagātnes atmiņās, pulcēdams ap sevi pazudušas un mirušas personas, kuras vecajam lielskungam bija palīdzējušas tērēt Karlovkas muižas ienākumus, kuriem, liekas, nebija ne gala, ne malas. Kad svece bija izdegusi, Kristafors piecēlās un gāja savā istabā gulēt. Proska gulēja blakus istaba un, baidīdamās no spokiem, durvis turēja vaļa.

Proska, miegā dzirdēdama soļus, satrūkās un pamodu​sies sauca: — Kas tur?

— Es. Pabeidzu putekļus slaucīt,— Kristafors atbildēja.

— Vai tu nedzirdi, kā peles skraida?

— Tu maldies, jau trīs gadi es nedzirdu nevienas peles, Kondrašs tās nozāļojis,— sulainis atbildēja, nolikdams tukšo svečturi uz galda.

Veci cilvēki pazaudē vārdu, vārdā viņus vairs nesauc. Veco sulaini Proska sauca par tētiņu.

— Vai tu, tētiņ, bez uguns redzēsi apgulties? Aizdedzini lampiņu!

— Es, meit, te redzu arī ar rokām un kājām. Es sajūtu,— viņš atbildēja, noģērbdamies un guldamies savā gultā.

Proska no otras istabas vēl stāstīja: — Es redzēju sapni. Stefans deva man baltmaizi. Es neņēmu, tad viņš uzmeta lūpu un skrēja projām — gar muižas kalnu uz leju, tā kā uz leju vien, kamēr tālumā palika mazs kā muša. Tad viņš atkal bija pie

manis un gribēja mani nobučot, bet tu izjauci. Būtu vēl slaucījis putekļus, kamēr izsapņoju līdz galam.

— No Stefana tu, meit, sargies! Jau pagājušā vasarā viņš tevi skatījās tādām acīm, it kā uz lūpām tev medu smērētu. Tu esi diezgan jauna un es diezgan vecs, lai tevi sargātu. Ja tu zinātu, kāds bija vecais lielskungs. Tādu babņikui Dēla dēls viņa izskatā un dabā. Ja viņš būtu vectēva garā arī izdarīšanā, būtu labi, bet ļaudis izsīkst. Paaudzes neatkārtojas.

— Par mani, tētiņ, nebīsties! Kas ta paņičs man var būt par līgavaini? Pati saprotu. Bet precēt mani viņš jau solīja, lai tikai ielaižoties. Labi, ka drīz aizbrauca. Viņa skats ir tāds, ka pavedina lēkt pie viņa no balkona. Bet viņa mīlēt es nedrīkstu.

— Ari vecam lielkungam bija tāds gadījums. Vēlāk plēsa vai matus. Viņa bija tikpat jauna un glīta kā tu, bet neprātīgāka par tevi. Aizgāja tik tālu, ka bija jāizvelk no dzirnavu ezera. Tad arī lielskungs atjēdzās un teica, ka viņu patiesi mīlējis, bet gudrība nāca par vēlu. Elīzu paglabāja kungu kapos.

Lielskungs vakaros tur bieži sēdēja. Kapi ir kā atmiņas, katru dienu tās aiziet tālāk, kamēr izzūd. Ari lielkunga soli uz turieni drīz vairs negāja, un pēc diviem gadiem viņš no Kedaiņiem atveda skaistu un priecīgu lielmāti. Kas zin, ko lielskungs domāja drūmos brīžos un kad pārlieku priecājās, brīžam it kā prātu zaudējis.

— Kondrašs atkal pārbrauca pilnā,— Proska sacīja pēc īsa klusuma.— Gurķu muciņas gan nodevis, bet naudas ne vēsts. Arī žurku zāles aizmirsis pie Hlebņika, tāpat plaušas un.galu. Paņa dusmīga. Bet pati nopūšas un vaid: «Kondrašiņ, Kondrašiņ, kad tu labosies? Tā mani sunīši nosprāgs badā!»

— Ej nu zini paņas sirdi! Tev, Proska, labāk par to nedomāt!

Tā tētiņš nobeidza un sāka krākt. Proska vēl grozījās pa gultu un domāja par Elīzu un Stefanu.

Rīt jāpalīdz paņai sagatavot āboļu sūtījumu jaunajiem uz Varšavu.

Līdz Lietuvas valsts patstāvībai daudzu Lietuvas muižnieku tautību bija grūti noteikt, jo kā lielā, tā sīkā muižniecība dēvējās par poļiem, kaut arī būtu cēlusies no senās lietuvju aristokrātijas vai zemniekiem. Mājās šie muižnieki runāja poliski, un viņiem piemita arī panu lepnums un iebildība, kas, audzēta jau no Jagaiļa laikiem daudzās paaudzēs, bija iegājusi asinīs pat samērā maziem zemes īpašniekiem, kas nedzīvoja sādžās un kuru foļvarki nebija lielāki par latviešu zemnieka vidēju māju. Tāds pans nebēdāja par trūcību, kad bija jābrauc uz baznīcu vai viesībām, un nebrauca citādi kā divjūgā un ar kučieri priekšā pat tad, ja viens zirgs un dažreiz ari goda rati bija jāpalienē no kaimiņa.

Par poliem saucās arī muižnieki Skuļtecki, un viņu uzstāšanās visās lietās un vietās bija kā īstiem paniem. Viņiem uz to deva tiesību turība, ko šī ģimene tērēja un nevarēja notērēt, jo vienas paaudzes deldējumu iekrāja nākošā. Ko vecais lielskungs bija iztērējis pārmēru, to tagadējā paņa bija sakrājusi.

Viņa ar to lepojās. Kur šī ģimene cēlusies, labi nezināja arī tās beidzamās atvases, kas Lietuvā un arī Latgalē vēl bija sastopamas pirms pasaules kara, bet tagad, liekas, izzudušas.

Paņi Jozefīne Skujtecka, kas bija pēdējo Skuļtecku māte, glabāja kādu vēstuli, ko viņas vīrs saņēmis no sava tēva. Tur par Skuļtecku senčiem bija dažas ziņas, par kurām pa dajai šaubījās arī pats rakstītājs, jo bija tās dabūjis no kāda attāla, agrāk neredzēta radinieka, ar kuru sastapies poļu dumpja laikā, kad tas slēpies Karlovkā no po)u žandarmiem. Šaubas zīmējās uz izcelšanās vietu. Ziņas bija tādas.

Kāds Skuļteckis septiņpadsmitajā gadu simtenī kalpojis Vallenšteina armijā kopā ar vēlāko lietuvju muižnieku Butleru vectēvu. Vallenšteins trīsdesmit gadu karā, karodams pret protestantiem, bija ticis par ģenerālisimu un ieguvis tādu varu un bagātību, ka pašam ķeizaram Ferdinandam II viņš kļuvis bīstams.

Vallenšteina tuvs līdzdarbinieks bijis minētais Valters Butlers, pulkvedis un dragūņu pulka komandieris.

Skuļteckis kalpojis šajā pašā pulkā kā vahtmistrs. Dragūņu pulks bijis Vallenšteina uzticamākais pulks.

Kad Vallenšteina slavai un varai radās skauģi un daudzi no šīs varas baidījās, ap viņu auga intrigas.

Izplatījās baumas, ka ģenerālis vedot sarunas ar protestantiem, cerēdams kopā ar tiem uzlikt sev galvā Ferdinanda kroni. Tad ķeizars viņu no karavadoņa uzdevumiem atstādināja. Vallenšteins apmetās Prāgā, paturēdams pie sevis pašus uzticamākos miesassargus dragūņus un dzīvodams plašu dzīvi. Ar

Vallenšteina aiziešanu Ferdinanda karaspēkā zuda disciplīna, tas juka un pa daļai jau pārgāja pretiniekos. Tad Ferdinands atkal griezās pie Vallenšteina pēc palīdzības. Vallenšteins bija ar mieru sastādīt jaunu armiju ar noteikumu, ka visas jauniekarotās zemes paliek viņa īpašumā un ka ķeizars viņa rīcībā neiejauksies.

Ferdinands tam piekrita gan, bet viņa karaspēks Prāgā Vallenšteinam neklausīja. Tad Vallenšteins redzēja, ka jāglābjas, un ar trīsdesmit virsniekiem deva kopīgu zvērestu mirt visiem par vienu un vienam par visiem. Šo piekritēju apsardzībā viņš atstāja Prāgu un devas uz Egeras pili, lai te nocietinātos ar savu piekritēju pulkiem un sagaidītu palīgā zviedrus, kas tuvojās no ziemeļiem. Egera atradās ari pulkvedis Butlers ar savu uzticamo vahtmistru Skultecki. Bet Butlers lielajam karavadonim bija kļuvis neuzticīgs un piedalījās sazvērestībā, ko pret viņu rīkoja cietokšņa komandants holandietis Gordons un skotu pulkvedis Lesli, kuri gribēja izpelnīties ķeizara labvēlību, novēršot Vallenšteina pāriešanu protestantu pusē. Lai vallenšteiniešus pārsteigtu negaidot, Gordons 1634. gada 25. februārī sarīkoja dzīres, kurās ielūdza Vallenšteina draugus un sazvērniekus. Viņi dzīroja pie viena galda un dzēra uz Vallenšteina veselību.

Pašā jautrākā brīdī uz Lesli mājienu dzīrēs iebruka Butlers ar saviem skotu dragūniem un Vallenšteina piekritējus nogalināja. Šā paša pulka otrā daļa ar kapteini Deverē tai pašā laikā ielauzās Vallenšteina istabā. Ģenerālis, dzirdēdams aizdomīgu ieroču troksni, steidzās pie loga, lai redzētu, kas notiek laukā, un glābtos, bet te uz palodzes viņu pārsteidza Deverē šķēps. Šai asiņainā, nodevīgā uzbrukumā piedalījies arī vahtmistrs Skuļteckis.

Par šo slaktiņu Ferdinands II tā dalībniekus bagātīgi apdāvinājis ar zemi un tituliem. Starp citu, viņiem sadalīja visas Vallenšteina muižas. Domājams, ka ari Skuļteckis tai laikā ticis pie bagātības, kura palikusi viņa pēctečiem. Kā šī ģimene nokļuvusi Lietuvā, neesot zināms. Varbūt tāpat kā Butlers, kurš vēlāk kritis ķeizara nežēlastībā, pārdevis savus īpašumus pie Reinas un nopircis muižu Lietuvā. Vai Skuļteckis būtu sekojis savam pavēlniekam, kuram Ferdinands dāvājis grāfa tituli, un arī ticis apbalvots ar šo tituli, par to runā tika daži blakus norādījumi, bet dokumentu nav, kā var spriest arī no Skuļtecka vecā sulaiņa stāsta.

Apšaubāmas esot ziņas, it kā vahtmistrs Skuļteckis būtu cēles no Kurzemes zemniekiem. Hercoga Frīdriķa laikā viņš iekļuvis poļu karaspēkā, kritis zviedru gūstā, no gūsta bēdzis un nokļuvis algotos skotu dragūņos, kurus vadīja Vallenšteina pulkvedis skots Butlers, bet, vai viņš bija latviešu zemnieks, to vēstules rakstītājs liedzas apliecināt, pats dēvēdamies par poli. Tomēr Kurzemes hercogu arķīvā Jelgavā glabājas nodzeltējis pergaments, kurā minēts kāds Skulte, hercoga Frīdriķa sūtīts pie Lietuvas seimeļa ziņnešos ar svarīgu vēstuli. Ceļā ziņnešiem uzbrukuši poļu zaldāti un tos aizveduši ar visu grāmatu. Var jau būt, ka Skulte vēlāk saukts par Skuļtecki. Tā var būt, ka no latviešu celma izauga poļu atvases.

Beidzamie Skuļtecki, Broņislavs un Stefans, dzīvoja līdz pasaules karam. Viņu mātei Jozefinei pēc vira agrās nāves, kas nāca mīklainā nelaimes gadījumā medībās, palika diezgan liela un bagāta muiža Lietuvas Zemaitijā. Muiža bija tik ienesīga, lai viņas īpašnieki nepazītu trūkuma un nezinātu, kas ir nabadzība. Viņu rīcībā atradās auglīgi tīrumi, meži, dzirnavas un koku zāģētava, ko visu tēvs mirdams atstājis labā kārtībā. Abus dēlus māte varēja izglītot, kā krietniem muižniekiem pieklājas un kā to darīja visi muižnieki, kas mājā turēja audzinātā​jus un skolotājus, cenšoties arī pēc augstskolas.

Paņi Skuļtecka bija cēlusies no šļahtas, kuras priekšteči bijuši lietuvju bajāri, bet pārpoļošanas laikos pieslējušies valdošai poļu nācijai, tā iegūdami dažadas poļu karaļu laika ūnijās piešķirtās priekšrocības. Pārtautotie elementi arvienu bijuši nikni savas tautas noliedzēji. Tā arī paņi Skuļtecka turējās par polieti, kura baidījās, vai tik kāds nepazīst viņas senčus un neuzskata viņu par lietuvieti.

Vispār Skuļtecku pārpoļošanā vainīgas bija sievietes, kuras nacionālismā arvienu ir vājākas par vīriešiem. Jau no Kedaiņiem atprecētā vecmāmiņa Karlovkas mājas dzīvē ieveda poļu valodu kā aristokrātiskāku par lietuvju. Bet paņi Jozefīne, Stefana un Broņislava māte, jau turējās par polieti un lietuvju valodu galīgi izraidīja no mājas.

Poļu dumpi pret Krieviju Skuļtecki nepiedalījās. Tas izskaidrojams tā. Vecais Skuļteckis, protestants

un lietuvju patriots, nepiekrita ūnijai ar Poliju un no dumpja brīvību savai tautai negaidīja. Protestantisms Lietuvā bija ne vien reliģiska, bet nacionāla kustība. Tās mērķis bija atdalīšanās no ūnijas ar Poliju un Lietuvas patstāvība. Dižkunigaiša Ķeistuta mērķi Skuļteckiem bija svētāki par Jagaiļa piesliešanos Polijai.

Nepiedalīšanās dumpī Skuļteckus pasargāja no Muravjova represijām un kontribūcijām. Tādēļ viņu turība bija pārāka par daudzu poļu muižnieku — dumpinieku pēcnā​cēju turību.

Otra nodaļa VIŅU JAUNĪBA Viņuaudzināšana.— Mājā.— Varšavā.— Trīs draugi un ceturtais.— Acis, kas pavedina lēkt no balkona.— Strazdsu/icielaviņa.— Atvērta mute.— Solījums.— Nākošā pavasari.— Advokāts un arhitekts.

Bērnībā Broņislavs un Stefans auga šaurā aplokā, kura sēta nesniedzās tāļu aiz muižas centra.

Pēc tēva nāves puikas palika, tikko iesākuši mācīšanos. Viņiem bija straujš, aktīvs gars visu redzēt, visu zināt un iegūt, bet audzināšana izvērtās tā, ka to pašdarbības impulsi tika ierobežoti un raksturi attālināti no dabīgās labās iedzimtības svētīgās zemes. Māte nezināja, kā dēlus glabāt un lolot, turēdama divas apkopējas un divas audzinātājas — francūzieti un vācieti, kam vienmēr bija jābūt nomodā par zēnu labsajūtu un muižniecisko garu. Pēc tēva nāves vēl klāt nāca mājskolotājs, jauns Viļņas students. Piecas sievietes un mājskolotājs bija sešstūris, no kura zēni neizkļuva nevienu brīdi, kamēr neiestājās ģimnāzijā, viens ceturtā, otrs piektā klasē piecpadsmit un septiņpadsmit gadu vecumā. Māte viņus iemācīja skaitīt lūgšanas Dievmātei un Dievam. Skolotājs mācīja pasaulī​gās gudrībās.

Muižā jaunie Skuļtecki auga šķirti no apkārtnes cilvēkiem un bez spēļu biedriem. No šļahtas muižniekos iekļuvusi māte bija lepnības priekšzīme, un cilvēks viņai sākās tikai ar muižnieku; pat uz saviem šļahtiem viņa tagad skatījās kā no baznīcas torņa. Arī mājskolotājs bija cēlies no poļu ierēdņiem un savus audzēkņus sargāja no zemnieku tuvuma, kas varot pazemot un samaitāt. Tā Skuļtecku bērnība pagāja ieskatos, ka pasaulē nav vairāk cilvēku kā viņu māte un skolotājs, un varbūt vēl abas audzinātājas.

Apkalpotājas šai kategorijā ieņemt neļāva mātes izturēšanās, ja arī skolotājs sludināja cilvēcību pret kalpotājiem. Šaurā aplokā ieslodzītajiem zēniem bija iepotēta arī vienaldzība pret dzīvniekiem, ko bērni allaž mīlē. Viņi drīkstēja mīlēt vienīgi istabas suņus, kuru paņai Skuļteckai bija četri, bet vēlāk trīs, «pēc Repīša nāves», kā pati paņa nopūtās. Tie nebija nekādi sugas suņi ar sevišķām īpašībām, bet taksīšu un ganu suņu sajaukums pusgarām kājām, kuplām astēm un pinkainu spalvu. Pati paņa viņus baroja un guldīja atsevišķās gultās, gādādama par viņu labsajūtu tikpat rūpīgi kā par Broņislavu un Stefanu.

Zēni auga tādā aizbildniecībā un gādībā, it kā nebūtu lemti dzīvei, it kā no mātes gādīgā skata viņiem nekad nenāktos iet pasaulē.

No mājas aizbildniecības nokļuvuši Varšavā, arī tur bez repetitoriem viņi nevarēja dzīvot aiz ieraduma vien. Augstskolā iestājās kā pilngadīgi jaunekļi.

Paņi Skuļtecka pēc dēlu aizbraukšanas uz Varšavu joprojām saprātīgi vadīja muižas saimniecību, cik nu viņas saprāts bija vajadzīgs krietnajam muižas pārvaldniekam Bobickim, bet viņas sirds tagad vēl ciešāki pieķērās trim suņiem. Divas reizes dienā viņa tiem vārīja ēdienu — bideļu klimpas ar vērša plaušām, kuras īpaši veda no tuvējā miesta vai reizi nedēļā piegādāja miesnieks žīds. Katru sestdienu viņa tos lika vannā, ziepēja ar vijolīšu ziepēm un rīvēja jūras zāļu birstēm. Naktīs tie gulēja pašas paņas guļamistabā, trijās sevišķi šim nolūkam pagatavotās kastēs uz spalvu matračiem. Katram sunim bija arī sava sega, ko lietoja ziemā, kad istaba aukstajās naktis atdzisa. Vasarās, kad suņiem bija karsti, pati paņa viņus apvēsināja ar vecmāmiņas lielo zīda vēdekli vai pie šī darba lika sulaiņa tētiņu. Ja kāds no suņiem labi neēda, tās paņai un visā mājā bija lielas bēdas, viņa tam taustīja purnu un pulsu, vai tik nabadziņš nav slims, un rāļās ar kalponi, ka tā kaut ko nelādzīgu iedevusi. Bija gadījumi, kad izsauca veterinārārstu, kurš parakstīja rlcineļļu pret pārēdināšanu. Paņai bija arī savs suņu nelaiķis. Pirms diviem gadiem Repītis saslima ar kājām un nobeidzās, ārsts teica — no cietas gaļas. Suni apraka parkā un pielika akmens pieminekli. Paņa pie kapa toreiz atveda Rajoku, Družoku un Piļčiku un nolika puķes. Kad, noslaucījusi asaras, paņa atgāja no kapa, suņi savam draugam parādīja īstu suņa nožēlošanu, pēc kārtas paceldami pret puķēm pakaļkāju.

Vasarā, kad no Varšavas sabrauca jaunie Skuļtecki, mātei bija mazāk laika nodoties suņu kopšanai, arī saimniecībā bija vairāk darba. Tad suņi skraidīja vairāk pa pagalmu, tikai naktis kārtīgi gulēdami

paņas guļamis​tabā.

Dēliem līdzi brauca arī repetitors, trokšņa un rūpju pietika, bija jāgādā par laika kavēkļiem. Ezers un mežs tagad viņiem kļuva pieietamāki, nekā dzīvojot mājā. Zveja, medības bija repetitora kaislība, līdzi aizrāvās arī audzēkņi.

Bet tanī vasarā, kad Stefans atbrauca ar ūsiņām uz virslūpas, viņš biežāk uzlūkoja Prosku ar skatu, kas «pavedina lēkt no balkona».

Reiz Proska dārzā lasīja ogas, kad atnāca Stefans. Proska neredzēja, kā viņš pienāca, tikai piepeši juta, ka divas rokas viņu aptver un Stefana acis ir gluži pie viņas acīm.

— Proska!— viņa tikko dzirdēja un |Utās tā, it kā kristu no balkona.

— Nē, nē, tu nevari mani precēt,— viņa atbildēja, attapās, izrāvās no rokām un aizskrēja. Stefans palika pie ogu kurvja. Vienu mirkli viņš Proskas acīs ieraudzīja zilu liesmiņu kā malduguntiņu naktī, bet viņa pazuda. Stefans pārlēca pār sētu, nogāja gravā pie upītes un iekrita zālē.

Viņš juta siltu zaļi zem vaiga, sakņu smarža iesitās nāsīs. Pie izkaltušā strauta atlaidās cielaviņa un atvariņa spogulī padzērās.

«Kaut es būtu atvariņš un Proska padzertos no manis,» Stefans sentimentāli domāja. «Bet viņa no manis bēg.»

Stefans pirmo reizi izjuta, kas ir vientulība, liela, traģiska vientulība.

Naktī Proskai nenāca miegs. Kad tētiņš vaicāja, kādēļ neguļot, atbildēja: — Man liekas, ka Kondraša žurku zāles nekā nelīdz, pa augšu skraida pele.

— Kas par pelēm! Pieci gadi jau kopš peles iznīdētas,— tētiņš neticēja.— Tagad augšā dzīvo jaunie kundziņi. Tiem sirds pie ribām grabinājās, kad jauns meitēns guļ vienā mājā. Tā vien pielūko!

Arī Stefans nevarēja aizmigt un grozījās gultā; izkaltu​šie dēļi čīkstēja, it kā čīkstētu peles.

Rītā Stefans nolēma runāt ar māti. Pieklauvēja pie viņas durvīm.

— Lūdzu!

— Labrīt, māt! Vai tev ir vaļa?

— Kas tev, mīļais, uz sirds, ka tik nopietns? Lūdzu!

Viņš bridi stāvēja gluži bāls un sarkans, nevarēdams parunāt. Beidzot saņēmās, iedomājies, ka jābūt vīrišķī​gam, un izdvesa: — Es Prosku precēšu, tev jādod atļauja!

Mātei ne vārds nenāca no atplestās mutes. Viņa ar pirkstiem paurbināja ausīs, izrīvēja acis un priekšautā noslaucīja degunu. Stefans skatījās atvērtā mutē un uztraukts gaidīja, kas no turienes nāks: Proska ar laimi vai nelaime bez Proskas. Māte noklepojās. Tad tikai atrada vārdus: — Ko tu sacīji?

Es Prosku precēšu, es lūdzu tavu atjauju,— Stefans atkārtoja.

— Kādu Prosku?

— Mūsu Prosku.

— Vai jūs ar repetitoru šonakt nebijāt Sjomkas traktierī? Tu izskaties neizgulējies. Reiz jau es jūs pieķēru,— māte viņu pētīja.

— Es nejokoju. Es Prosku mīlu. Es apprecēšos un tikai tad braukšu studēt. Citādi nevaru.

Māte brīdi klusēja un domāja. Tad runāja: — Tu gribi precēt Prosku. Vai tu ari esi domājis, ko gribi darīt? Tu esi muižnieks un gribi precēt manu kalponi. Es nedomāju, ka Proska ir tik neprātīga un pie tevis ies. Jeb vai jau tik tālu, ka viņa nav kautrējusies nelietīgi lietot manu uzticību? Saki visu patiesību!

— Viņa saka to pašu, ko tu, māt. Viņa netic, ka es precēšos, un tādēļ nekas nav noticis. Bet es bez viņas nevaru dzīvot.

Māte atkal klusēja. Viņa bija diplomāte un saprata, ka krasa uzstāšanās te var vairāk kaitēt kā līdzēt.

Viņai radās savs plāns:

— Tagad tev atļaut nevaru. Pabeidz studijas, esi patstāvīgs, tad dari, kā patīk! Tagad, vismaz šogad — nē. Un apsoli, ka tu ar Prosku nerunāsi neviena vārda! Ja nevari solvt vai solījumu lauzīsi, tad Proskas mūsu majā vairs nebūs.

Stefans redzēja, ka mātes runa ir noteikta un negro​zāma. Viņš apsolīja.

No tās dienas Stefans ar Prosku patiesi nerunāja, bet viņu uzlūkoja savādām nemiera pilnām acīm.

Proska nekur nevarēja no šī skata aizbēgt, tas viņā lūkojās un viņu meklēja no rīta līdz vakaram. Kad Proskai bija jāiet pār pagalmu, Stefans stāvēja augšā pie sava loga un skatījās, kad viņa strādāja istabās vai virtuvē, Stefans desmit reizes atrada vajadzību iet viņai garām. Kad viņai bija jāiet dārzā, Stefans gaidīja pie vārtiem viņas atgrieša​nos.

Viņa acis Proskai rādījās pat tad, kad Stefana nebija tuvumā. Naktīs tās lūkojās no augšas istabas cauri gries​tiem. Proskai bija bailes, bet šis skats arī pievilka, «vilināja lēkt no balkona».

Mierīgs miegs viņas istabā atgriezās tikai rudeni, kad Stefans un Broņislavs aizbrauca uz Varšavu.

Aizbraukšanas dienā viņš nenocietās un Proskai sacīja: — Proska, mēs reiz tā kā tā precēsimies! Tad, kad es bušu inženieris.— Tagad Proska nebēga, kad viņš to noskūpstīja, bet turpināja likt somās vēju, ko paņiči vedīšot līdz uz Varšavu.

Kad pavasari paņiči atkal atgriezās muižā jau kā studenti, Proskas tur vairs nebija. Vecais sulainis ziemā bija nomiris, Proska aizbraukusi.

Kad Stefans mātei vaicāja, kādēļ, tā atbildēja: *— Tu neturēji solījuma.

Stefans savu vainu apzinājās, bet saprata, ka tas nav īstais iemesls Proskas pazušanai. Kur viņa aizbraukusi, muižā neviens nezināja. Paņi Skujtecka neteica.

Muižā sākās cita dzīve. Sulaiņa vairs nebija, apkalpoja divas pavecas apteksnes. Sāka braukt viesi: kaimiņu muižnieces ar savām meitām. Skujtecki nāca precinieku gados. Jaunās muižnieces par viņiem jūsmoja.

Broņislavs bija kavalieris, prata jokot un amizēties. Brīžam bija pat drošsirdīgs un meitenes skūpstīja vaigā. Viņš bija ari muzikāls. Kad spēlēja klavieres, meitenes sēdēja kā iesmā uzmauktas un klausījās nopūzdamās, Viņš prata arī gudri runāt. Tad mātes sprieda: nākošais slavenais advokāts.

Stefans bija kautrīgs, nerunīgs, sarka, kad meitenes viņu uzrunāja, kaut ko domāja un mīlēja spēlēt šahu. Ari amatu izvēlējies nerunājamu, bet domājamu — arhitektūru, kur klusi varēja kombinēt un izdomāt pavisam dīvainas, neticamas lietas. Broņislavs bija gaišmatis, baltām uzacīm, sārtu seju. Stefans — melns, slaiks, bālu seju un dzijām, brūnām acīm. Viņā meitenes samīlējās, bet viņš izturējās tā, it kā tās būtu nedzīvas lelles.

Mātes sprieda, ka Broņislavs drīzāk apprecēšoties. Skuļtecka pati domāja, kaut Stefans iemīlētos un izmestu no galvas Prosku, kura taču nevar būt muižnieka sieva. Viņa ir zemniece un lietuviete, kaut arī katoliete.

Bet Stefans Prosku tik ātri neaizmirsa. Viņš to būtu meklējis un varbūt arī atradis, ja būtu cīnītājs, patstāvīgs sava likteņa lēmējs. Bet viņš tāds nebija, audzis mātes un audzinātāju aizbildniecībā. Viņam trūka gribas un uzņēmības darīt to, ko gribētos darīt, bet ko citi izdarīt nepalīdz. Viņš padevās dzīvei tādai, kāda tā nāca, kādu to sagādāja citi.

Tā pagāja studiju gadi, vairs nekādu vētru dzīvei nedodami. Un tas Stefana mīksto raksturu padarīja cīņai nespejigu. Vienīgi ārējā čaula viņam bija smalka un pat eleganta, atbraucot mājās ar arhitekta diplomu. Smalku​mam bija piejaukts labi daudz muižnieka iedomības un uzpūtības.

Tā viņā sadzīvoja divas pretējības: muižnieciskais lepnums un mīlestība uz zemnieku meiteni.

Tāds bija Stefans, kad māte laida dēlus pasaulē patstāvīgai dzīvei, pati gatavodamās pārgrozīt arī savu dzīvi, precoties ar dēlu pirmo audzinātāju, kurš dzīvoja Viļņā un ar paņu sarakstījās. Broņislavam māte iedeva lielāku naudas summu prakses uzsākšanai Varšavā, bet Stefanam Latgalē nopirka Primenes muižiņu ar trīssimts pūravietām aramzemes un tikpat lielu meža platību, saklausījusi ar kādu mākleri.

Viņas vēlēšanās bija, lai dēls kļūst būvuzņēmējs, kas labi pelna. Vasarā var strādāt pie celtnem pilsētās, ziemā lai atpūšas lauku klusumā pie zemes saražotām bagātībām.

Tā Stefans Skuļteckis 1895. gadā kļuva Latgales muiž​nieks.

Trešā nodaļa LABI NODOMI Skujteckis Primenē.— Pārvaldnieks.— Arhitekts, kura nodomus izjauc labais gads.— Lieli plāni.— Pils ar divdesmit septiņām istabām.— Fabriku kvartāls — cilvēces atpestītājs.— Akciju sabiedrība.— Ciemos un ļaudīs.— No Rēzeknes uz Beku.

Primehes muižiņas līdzšinējais īpašnieks bija krievu advokāts. Būdams vecs puisis, kas par precēšanos vairs nedomā un grib mierīgi, bez saimnieciskām raizēm nodzīvot vecumdienas, viņš savu īpašumu pārdeva, lai apmestos līdz dzīves galam Daugavpilī, kur, savam iegūtam kapitālam pievienojot advokāta prakses ienākumus, varēja dzīvot pārticībā un visās ērtībās. Advokāta tieksme pēc omulīgām vecumdienām bija iemesls, kādēļ Skuļteckis kļuva taisni Primenes īpašnieks.

Muižu Skuļteckis saņēma labā kārtībā, iekoptu, ar ēkām un mežiem, tikai vecā dzīvojamā māja nebija kundziska, celta pirms gadiem trīsdesmit mērenām pusmuižiņas prasībām, pa daļai kā kungu medību māja, jo toreiz te apkārt bija lieli meži ar daudz zvēriem un zivīm bagātu nelielu ezeru. Tagad ezers krietni aizaudzis un līkšņainās malas sacietējušas. Muižu Skuļteckis saņēma līdz ar inventāru, varēja tur apmesties un netraucēti saimniekot tālāk, bet viņa nodomi nebija šauri lauksaimnieciski, viņš nekad nedomāja palikt par lauksaimnieku, jo tādēļ arī lauksaimniecību nestudēja, bet savām spējām vieglāku turēja celtniecību. Viņš bija tā audzināts, ka zemi un dabu mīlēt nevarēja. Sākumā pat baidījās no zirgiem un govīm. Tāpēc, atbraucis savā jaunā īpašumā, nevarēja iedomāties, ka kādreiz varēs saimniekot.

Ievērodams arī mātes vēlēšanos, Stefans Primenē ieradās ar nodomu tikai norīkot saimniecības vadību, nododot to pārvaldniekam, un pēc tam braukt uz Pēterpili meklēt darbu. Primene bija diezgan liela un solīja pietiekošus ienākumus, lai saimniecību nostādītu uz plašākiem pamatiem. Tādēļ jaunais muižnieks bez garas prātošanas pieņēma pārvaldnieku, kuram jāgādā par kārtīgu zemes izmantošanu un saimniecību, kamēr pats kungs nodarbo​sies ar citām lietām. Nodarboties ar citām lietām kungs cerēja.

Pārvaldnieks bija pusē latvietis, pusē igaunis Jānis Pelcis, vīriņš ar melnu āža bārdiņu un dzeltāniem zobiem. Brūnās ačeles bija dzīvas, it kā radītas kunga gribas nolasīšanai no pieres. Viņš bija ieaudzis pelēkos svārkos un ūdens zābakos kā otrā ādā, no rokas neizlaida spieķi ar cirvi galā, ko noskatījies no kāda muižkunga Vidzemē. Līdz šim viņš bija kalpojis Bolvu muižas mežniecībā, kur patlaban beidzās lielāka meža ciršana un izvešana. Tur viņš uzņēmies baļķu izvešanu līdz dzelzceļam un labi nopelnījis.

Domāja par kādu rentes vietu Latgales muižā, bet, kad mežkungs viņu ieteica jaunajam Primenes īpašniekam kā pārvaldnieku, pieņēma šo vietu, cerēdams arī tur vēl papildināt savu kapitālu, un, kas zin, varbūt kādreiz piepildīsies viņa lielakais sapnis — tikt. pašam pie savas zemes, kas lautu bez rūpēm dzīvot un tikt vajā no kalpošanas citiem. Savu mūžu viņš ir tikai kalpojis un ar skaudību noskatījies patstāvīgos zemes īpašniekos. Viņa tēvs bija muižas kalps Vidzemē pie Igaunijas robežas, māte — igauniete. Viņš turpat kjuva muižas skrīvera palīgs. Tad Gulbenē tika mežkunga palīga vietā, kur nokalpoja septiņus gadus. No šejienes aizgāja uz Bolvu muižu. Viņam bija labas ieteikšanas kā nedzērājam un godīgam, centīgam cilvēkam; viņš neatlaidīgi virzījās uz priekšu tuvāk mērķim. Un Pelča mērķis bija — zeme. Tādēļ viņš krāja, likdams kapeiku pie kapeikas bankā. Nedzērājs, nesmēķētājs, neprecējies, cik tādam vajaga. Lielāko algas daļu varēja nolikt. Tāds rūķis bija Primenes pārvaldnieks Pelcis.

Skuļtecka saimniecību viņš saņēma pilnīgi savā ziņā, jo pats kungs bija laimīgs, ka nav jādomā par svešām lietām. Jau pirmā pavasarī visi muižas lauki bija kārtīgi apstrādāti, lopu barošana nostādīta uz aprēķina pamatiem, dzirnavas no jauna iznomātas. Kungs priecājās par pārvaldnieka ziņojumiem un sāka dzīvāk domāt līdzi viņa nodomiem un darbiem. Tas tomēr jaunā arhitekta domas nenovirzīja no agrākiem plāniem un parliecības, ka lauksaimniecības raizes īstam aristokrātiskam muižniekam nepiederas, ka pusei no viņa dzīves jāpaiet pilsētā.

Latgales un Lietuvas būvuzņēmējus pazina visā Krievijā. Tie kļuva turīgi un sev sacēla savas

dzimtenes pilsētās skaistas mājas. Kādēļ lai Stefanam Skuļteckim bez Primenes ar laiku vēl nepiederētu trisstāvīga mūra māja Rēzeknē? To viņš cerēja, pilns labu mātes padomu, un domāja Pēterpilī to atrast.

Bet, kad pienāca rudens un vasarā viss tik labi bija paaudzis, ka pārvaldnieks kungam nolika priekšā tik daudz muižas maizes un naudas, ka līdz nākošai ražai varēja dzīvot bez raizēm, Skuļteckis sāka domāt.

Viņš domāja, vai maz lon braukt projām svešā pasaulē, svešos ļaudīs meklēt darbu, kuru nemaz nezini, vai dabūsi. Iztērēsies tik un brauksi mājā, nekā nenopelnījis. Un ko tad? Kā būs nākošā rudenī? Ir viņam vēl mazumiņš no mātes mantojuma, bet tas vērtspapīros, ko var lietot kā drošības ķīlu pie būvdarbu saņemšanas. Nelaimīgā līgumā to var pazaudēt. Māte naudu apsolīja tad, ja tā vajadzīga darbu izvešanai.

Vai nav dzirdēts, kā uzņēmēji iekrīt un bankrotē? Tas viss Stefanam likās tik sarežģīti, nedroši un grūti, ka Primenes silto istabu vismaz pirmo gadu negribējās mainīt ar aukstām lielpilsētas ielām. Tā Stefans nekur neaizbrauca, un, jo ilgāk viņš uz vietas palika, jo viņu pārņēma pārliecība, ka Primene ir pietiekoši ienesīga, lai viņas īpašnieks pieklājīgi dzīvotu, nemeklējot blakus darbu. Vēl tik būtu jāpaplašina vecās dzirnavas, jāuzceļ koku zāģētava un jauna dzīvojamā māja, tad vairāk nav ko vēlēties un vari dzīvot kā īsts muižnieks. Dzirnavas atradās pie upes, kas tecēja no ezera pa Primenes pļavām. Zāģētava būtu jāceļ pie dzirnavām vai meža. Tas ienesīgi. Bet vecā dzīvojamā māja krietnam muižniekam par mazu un nepiemērīgu, jo izskatās drīzāk pēc zemnieka mājas nekā muižnieka pils. Tajā tikai sešas istabas; vienā galā trīs un otrā trīs, virtuve vidū. Vienā galā dzīvo pārvaldnieks, otrs pašam. Tā ilgi nevar palikt. Māte solīja palīdzēt arī dzīvojamo māju uzcelt. Tikai pēc tam braukt kādu vasaru ciemā.

Tie visi lieli un svarīgi darbi, kas nemaz neļauj citu darbu meklēt. Un vai muižniekam pieklājas peļņā iet kā strūdziniekam vai linu kulstiķim?

Tādas domas ieperinājās pana Skuļtecka galvā jau pirmā ziemā, vēlāk iegūdamas pilnīgu varu un būvuzņē​mēja projektus galīgi iznīdēdamas, kā Kondraša žurku zāles iznīdēja Karlovkas peles.

Stefans Primenē nometās noteikti un neizkustināmi. Otrā vasarā viņš jau dzīvi piedalījās saimniecības vadībā, bet redzēja, ka tas ir lieki, jo visu labāk prata pārvaldnieks Pelcis. Tad viņš sāka nopietni domāt par būvju plāniem tepat Primenē.

Savā kabinetā, kas izpildīja ari ēdamistabas uzdevumu, Skuļteckis izstrādāja trīs lielus plānus, kas izpildāmi tepat muižā: jaunai dzīvojamai mājai, kurā jābūt divdesmit septiņām istabām, divām verandām, fontānam un tornim, no kura būtu pārredzami visi muižas lauki; plašai siltumnīcai, kur audzēt vīnogas, firziķus un apelsīnus, un koku zāģētavai, kas būtu tik varena, ka piecos gados varētu sazāģēt visus mežus piecdesmit verstu apkārtnē; koku zāģētavas projektā ietilpa arī darvas tecinātava, kurai drīz jāizaug par terpentīna un formalīna fabriku ar daudzām administrācijas ēkām inženieriem, tehniķiem un meistariem.

Mežu šai apgabalā tādai fabrikai pietiktu daudziem gadiem, būs tikai jāpievelk kapitāls.

Dzirnavu paplašināšanu, kas arī prasīja lielus izdevumus, nolēma atstāt beidzamo; ar koku zāģētavu tā nebija savienojama. Koku zāģētavai izdevīgāk atrasties sausā, rošā lielceļa tuvumā un starp mežiem, kuri izcērtami arī pašai Primenes muižai.

Saimniecību uzticējis Pelcim, pats kungs strādāja pie muižas izbūves projektiem.

Pie tiem Skuļteckis nostrādāja vairāk gadus, piekraudams ar sīki izstrādātu plānu ruļļiem un aprēķiniem pilnu kaktu. Tur uz papīra bija redzama skaista divstāvu pils ar zaļu torni, tādu pašu jumtu, stikla verandām, rokoko stilā veidotu zāli, griestu plafoniem, fantastiski izgreznotiem koridoriem, piemīlīgām, mājīgām lasāmām istabām ar grezniem kamīniem un ūdensvada sistēmu. Augstās, gaišās verandās zaļoja mūžam zaļie lauru koki, palmas un mirtes. Istabas bija fantastiski iekārtotas. To apgaismojumā paredzēta vesela krāsu gamma. Bija dzīvojamās istabas platiem, saulainiem logiem, kuros saulei jāspīd no rīta līdz vakaram; te sienas būs baltas vai viegli pelēkas, ar zelta izrotājumiem. Bija istabas ar sarkaniem logu stikliem un tādām pašām tapetēm un melniem griestiem; austrumnieciskie izgreznojumi te pavedināja uz sapņiem, kas liek aizmirst dzīves prozu. Zilās istabas bija augstas kā vasaras debesis, un gaisma viņās ieplūda pa gareniem lodziņiem, kuru zilie stikli vilkās gar sienas virsmalu nepārtrauktā strīpā. Te jāizgaist domām un jāsajūt esība un neskaidrākās nojautas, kas līdzīgas

sapņu nirvānai. Te jāmostas tam, ko sauc par dvēseli, ja tāda ir. No zilās istabas smagi aizkari atklāja ieeju violetā istabā, kuras logi bija šauri un augsti kā cipreses; nopietna kolonnu rinda gar vienu sienu sniedzās tādā augstumā, ka pie tām novietotie krēsli ar atzveltnēm cilvēka augumā izskatījās kā bikts mājiņas pie Sāpju Dievmātes katedrāles Varšavā. Stiklu violetai krāsai jābūt tik tumšai, ka no ārpasaules viņos nav saredzamas pat lietu kontūras; starp kolonnām jādeg augstiem lukturiem, kuru spožums pastiprināms vai pavājināms ar sevišķiem krāsas abažūriem. Sai istabā jāatdzīvojas visdziļāk slēpjamām skumjām, kas liek atteikties no visiem priekiem un saprast skaistumu, kurš domas par nāvi padara mijas. Melnā istaba celtnē jāievieto tā, lai tai nebūtu neviena loga. Tās sienas, grīdas un griesti — viss lai ir melns. Lampu gaismai jānāk no reflektoriem, kas ierīkojami gar griestu un sienu savienojumu, bet nav redzami. Uz paaugstinājuma te jāstāv melni segtam galdam, kas izskatās pēc katafalka. Sienu un griestu izrotājumi sudraba — šur, tur, reti — kā likteņa emblēmas, kā nebūtības atgādinājums būtībai. Te jāsastopas mīlētājiem, kad viņi viens otrā patlaban ieraudzījuši brīnumu, bet vēl nedrīkst to vārdā saukt. Dzeltenā istabā logi ierīkoti griestos.

Viņu stikli saules puķu krāsā. Te cilvēks iegūst miroņa izskatu, ko krāsai palīdz izdarīt virsgaismas radītās ēnas. Te jāatrodas tiem, kas vairs nevēlas satikties, te dvēselēs jāizaug šausmām, kas uznāk, sastopoties ar nāvi un trūdu smaku. Zajā istaba nebija paredzēta, jo tā par daudz atgādinātu dabas košumu, ko var atrast, izejot no šīs fantāziju mājas, un baudīt labāk tiešamībā nekā vājā atgādinājumā. Sais krāsu maiņās bija kaut kas no vecā Skujtecka uguņošanas dzīru naktīm Karlovkā, par ko stāstīja vecais sulainis.

Istabu projekti plānos bija izstrādāti visos sīkumos tā, ka arī uz papīra arhitekta nodomi bija skaisti pārskatāmi un gaumējami. No ārienes mājas kopskats bija kā templis, kur austrumnieciskais savienots ar eiropeisko, kur plankumi un masas cita gar citu samērīgi saskaņoti sniedzas uz augšu un izgaist vieglā izskaņā. Te melodiskums bija savienots ar vielas cieto nostatnību. Tā bija skaista fantāzija, bet, ja to uzceltu Latgalē, tad viņas autoru sauktu par traku. Autors tomēr ticēja, ka viņš to uzcels, jo starp veco un jauno māju bija tikpat mazs attālums kā starp viņa vēlamo un patieso dzīvi.

Siltumnīcu plānos bija redzami zaji vīnogulāji, pilni sulīgiem ķekariem, dzeltenu augļu pilni apelsīnu un citronu koki un vīģes; fantastiskas puķes bija uzzīmētas tik patiesi, ka gribējās likt pie deguna, lai pamēģinātu viņu smaržu; bet aprikozes izskatījās tik īstas, ka gribējās nogaršot; visu siltumnīcu rindu vajadzēja apsildīt tvaika trubu tīklam.

Trešais projekts bija vesels fabriku kvartāls, un tajā speciālists inženieris varbūt atrastu visvairāk fantastikas. Viņā ietilpa četri atsevišķi projekti: dzirnavas, kokzāģētava, darvas tecinātava un lielā kokspirta, formalīna un terpentīna fabrika.

Sais plānos katli, retortes, riteņotas mašīnas, milzīgas karsētavas, trubas un ceļamo krānu ietaises slēpās aiz skaisti izveidotām fasādēm un vēl neredzētām pussimetriskām ģēveļu iebūvju un izbūvju formām; smirdošo katlu un vārītavu elli aizsedza debešķīgās līnijās ierobežotās sienu masas; gari skursteņi lietderīgā vielā nepārvēršamos dūmus melniem mutuļiem izverda mākoņos, bet derīgumam iegūtie sastāvi un šķidrumi balonos un iepakojumos pa gaisā novilktām drātīm un ritenīšiem aizripoja līdz vagoniem, kam pa sliedēm bija jāskrien uz visām pasaujjps malām. Atpakaļ uz fabrikas kantoriem nāca zelts un vērtspapīri, krādamies ugunsdrošos dzelzs skapjos. Pāri visam uz fabrikas vārtiem zelta burtiem bija rakstīts: «Akciju sabiedrība Stefans Skuļteckis».

Sēdēdams pie plāniem un viņos piepildīdams savus nodomus, Skuļteckis dzirdēja sirēnu kaukšanu, ķēžu žvadzēšanu, katlu šņākšanu, motoru dīkšanu, zāģu džinkstoņu, tērauda skandumu un tūkstošu strādnieku balsis, kas sasaucās darbā, bet tad piepeši pārvērtās nemiera saucienos, aicinādamas uz streiku, draudēdamas mašīnu skrejoņu apstādināt un iemidzināt klusumā, kas baigi ieiet fabrikas korpusos.

Bet te ierodas pats Sukļtecķis strādnieku sapulcē un viņu prasības uzlabo divkārtīgi, jo viņa naudas skapji to spēj izturēt bez briesmām, viņa ražojumi no konkurences nebaidās, jo tiem tirgū ir vislabākā slava un fabrikas uzbūvē viņš pats atradis kādu jaunu konstrukciju, kas darbu palētina uz pusi.

Fabrikas ražos milzīgu daudzumu cilvēcei nepieciešamo mantu, atvieglos dzīvi, nesīs ģimenēs laimi.

Jaunais izgudrojums cilvēku rokām atņems darbu tik lielā mērā un preces ražos tik lētas, ka nevienam nebūs jāstrādā vairāk par četrām stundām dienā. Atlikušā laikā katrs varēs nodoties savu garīgo spēju un savas personības izkopšanai. No zemes nozudīs sociālās cīņas, kas notiek ap eksistences vērtībām. Tad lieks būs arī kolektīviskais pasaules uzskats, kurš visus cilvēkus grib apvienot vienā pasaules redzēšanas veidā un grupēt tikai pēc lietojamības principa — kolektīvi lietojamo vērtību ražošanā. Atsvabināšana no darba verdzības atsvabinās ari no kolektīvisma. Tad cilvēkus varēs grupēt pēc gara spējām un sasniegumiem gudrībā, izjūtās un ieredzē lietu patiesā būtībā. Indivīda psiholoģija būs lielā godā.

Kolektīvisma laikā tai būtu jāpagrimst.

Pasaules sociālās pārveidošanas idejas Stefana galvā perinājās jau no tā laika, kad viņu audzināja Viļņas mājskolotājs, kas sludināja cilvēcību pret kalpotājiem. Viņš stāstīja arī par sociālo netaisnību un taisnību, par to, kam pasaulē jāpazūd un kam jānāk. Toreiz Stefans no skolotāja idejām maz saprata.

Tagad viņš pats domājās sapratis nesaprotamo un atrisinājis neatrisināmo.

Savos projektos Skujteckis redzēja nākotni, jaunus laikmetus, cilvēces laimi un nākotni, tajos viņš pacēlās pāri apkārtnei, jutās par visiem pārāks. Kamēr viņš pie tiem strādāja, pasaule likās nevajadzīga, maz viņš izgāja no mājas, reti brauca uz pilsētu. Bet, jo tuvāk tie nāca gatavībai, jo vairāk Stefana vēlēšanās lauzās laukā no mājas. Viņš iepazinās ar kaimiņu muižniekiem, brauca pie viņiem viesos, visur laipni pieņemts, jo katrs turēja par godu ar jauno, eleganto muižnieku būt draudzīgās attiecībās un varbūt kļūt pat rados šādā vai tādā precību ceļā, piesienot viņa sāniem meitu vai radinieci.

Stefans likās arī bagāts, jo par dažiem saviem projektiem, kā par pils būvi un zāģu gateri, runāja gluži pārliecinoši un neapšaubāmi. Palikdams daudziem kaimiņu muižniekiem parādā ar ielūgumiem viesībās, viņš tos arvien lūdza uz pils iesvētīšanu, kas notikšot pēc pāris gadiem. Visi zināja, cik trūcīga ir Primenes vecā kungu māja, un tādēļ saprata Skuļtecka atturēšanos no viesību rīkošanas tagad.

Pats Stefans tomēr no viesībām neatsacījās un labprai pavadīja laiku ārpus mājas, kuras pelēkumā nejutās īsti aristokrātiski. Citas muižas vairāk atgādināja viņa bērnības mītni Lietuvā. Tur bija arī ļaudis, kuros viņš varēja parādīt labās manieres un spīdēt ar muižniecisku stāju. To viņam patika parādīt, neturot sveci zem pūra.

Pavairojis kaimiņu apciemojumus, grāfs Skuļteckis biežāk sāka braukāt arī uz Rēzekni un Ludzu, muižnieciski pavadīdams vakarus turienes klubos pie kārtīm, biljarda un labām vakariņām. Te viņš parādīja plašumu un devību kā īsls muižnieks: solīdi paspēlēja uz kārtīm, izmaksāja draugiem vakariņas, deva pa piecniekam dzeramnaudas, vairākas dienas dzīvoja viesnīcā, zirgus ar kučieri novietojis iebraucamā vietā.

Viņā dzīva palika ieaudzinātā lepnība, tā bija neuzvarama. Viņš nemaz nedomāja to uzvarēt. Pārāks par apkārtni viņš jutās ne vien kā muižnieks, bet arī kā nākošais fabrikants, kurš glābs cilvēci, un kā liels arhi​tekts un inženieris.

Tikai neizbēgarnība un nepieciešamība runāt un cilvēkos pavadīt dzīvi viņam lika runāties arī ar nemuižniekiem. Arī pret muižniekiem viņš juta pārākumu. Lai to tiešām izceltu, viņš nāca gaismā ar savu grāfa tituli un uzdevās par grāfu Skuļtecki. Viņš atcerējās mātes glabāto vēstuli un bija dzirdējis arī no tēva sulaiņa, ka Skuļtecku vectēvam bijuši grāfa dokumenti, bet viņš tos necienīgi izlietojis. Tas pēcnācējiem neatņem morālisku tiesību šo tituli valkāt. Grāfs bija pazīstams Primenē, kļuva pazīstams Rēzeknē un Ludzā.

— Grafs Skuļteckis,— dzirdēja, rādot, kad viņš gāja pa ielu.

Muižas saimniecību vadīja Pelcis — sākumā uzmanīgi un taupīgi, bet vēlāk arī pats juzdamies kā grāfs, gādādams ne vien par kungu, bet arī par sevi, saņemdams algu, turēdams pusduci Jorkšķiras cūku, divi duči vistu, neskaitāmas zosis un tītarus. Kungam bija maz laika savu saimniecību uzraudzīt un redzēt arī Pelča saimniecību. Visu darīja pārvaldnieks, gādādams, ka kungam naudas netrūka, ar to iegūdams uzticību. Ka līdz ar muižas pārvedumiem pārvaldnieks pārvērta naudā arī savas saimniecības ražojumus, kungam tas nebija jāzin. Pietika abiem. Kamēr cilvēkam labi klājas, viņš nedomā, ka zem šī labuma var

slēpties pulvera muca, kas kādreiz spējīga uzspert gaisā visu labumu. Grāfs ar savu labklājību bija mierā.

Pabeidzis projektus, Skuļteckis ķērās pie pirmiem' celtniecības darbiem. Vispirms nolēma celt pili, kas nepieciešama, uzstājoties pret citiem muižniekiem, un tūliņ arī zāģētavu. Būvei lika lauzt akmeņus — pasūtīja gateri un sāka celt. Viņš ticēja saviem projektiem un sevī ar tiem lepojās.

— Naks laiks, nopirkšu visu Vitebskas guberņu, tikai pagaidiet,— viņš lielījās Rēzeknes klubā, garā jau skatīdams savas terpentīna fabrikas skursteņus kūpot pār visu Latgali. Bet, cik viņš drošs un pārliecināts bija projektos, tik garlaicīga likās projektu realizēšana. Kad sākās akmeņu laušana un zāģētavas celšana, viņš kļuva garlaicīgs un biežāk meklēja apmierinājumu ļaudīs, vairāk braukāja uz pilsētu. Tur klubā dzīvoja naktis un biežāk pārbrauca neizgulējies un noguris.

Netāļu no Primenes atradās Bekas krogs. Tas pats lielceļš gāja gar vienu un otru, nomērojis starp abām vietām tikai pusotras verstis. No kādiem augstumiem Skuļteckis uz visu zemniecisko arī neskatītos, te viņš atrada vieglāk sasniedzamu to, kādēļ bija jāmēro garais ceļš uz Rēzekni. Tiesa, kungs nekad nesēdēja lielā kroga istabā starp zemniekiem, viņš, galvu pacēlis, izgāja cauri, apkārt neskatīdamies, taisni uz dibenistabu, kur krodzinieks ielaida tikai vietējos inteliģentus, kā skrīveri, feldšeri, muižkungu, skolotāju. Tur grāfs sēdēja viens pats uz koka dīvāna, dzēra alu un domās staigāja pa savu pili un fabrikām. Te viņš prātoja par akciju sabiedrības «Stefans Skuļteckis» dibināšanu un veselu gadu gatavojās braukt uz Vitebsku reģistrēt šo sabiedrību, bet Rīgā, Varšavā un Pēterpilī meklēt tai akcionārus.

Pagāja vēl gads, bet nebija biedru, ne sabiedrības, jo vēl nebija galā pirmie projekti, kas jāveic vienam pašam Skuļteckim: jāuzceļ dzīvojamā māja, jāuzstāda gateris un jāierīko darvas tecinātava. Tas prasa daudz laika un līdzekļu — labi, ja var aizbraukt uz Rēzekni. Kauču akmeņu vešanai viņš klāt nestāvēja, rēķinus par to neveda, tomēr juta, ka līdzdarbojas, arī būdams mājā, kaut arī visu dienu guļot un domājot.

Visu izdarīja Pelcis. Nopirka akmeņus no visiem apkārtnes zemnieku tīrumiem, rudenī tos veda un krāva Primenes kalnā, kur jāpaceļas jaunai pilij. Arī gatera šķūnim rokas zāģeri dēļus jau bija sazāģējuši, un pavasarī tam jābūt gatavam, jo ziemā piecirtīs un savedīs kokus. Mašīnas piesūtīja, iemaksājot daļu naudā, daļu vekseļos.

Pirmie soļi Skuļtecka nodomu piepildīšanai likās diezgan sekmīgi, un apkārtnē tie pacēla viņa cieņu, kas ļaužu mutē nostiprināja iegūto grāfa tituli. Jaunais muižnieks uz to bija lepns un savu lepnību izrādīja arī pret līdzcilvēkiem, izturēdamies pret tiem arvienu atturīgāk un ticēdams savai izredzētai misijai.

Sveicienus viņš atņēma tikai ar delnas pacelšanu līdz plecam, nerunāja ar personām, kas bija zemākas par pagasta vecāko, galvu nesa augstu paceltu, it kā skatītos no savas pils torņa, un nebrauca citādi kā divjūgā, juzdams, ka patiesībā vajadzētu četrjūga, bet nebija piemērotu pajūgu un izbraucamo zirgu. Bet tas nāks. Drīz nāks.

Ceturta nodaļa GRĀFS GRIB PRECĒTIES Komtesi vai baronesi.— Pana 2anna.— Kopīga lietderības līnija.— Kritiens no fabrikas skursteņa.— Atmiņas.— Kas es esmu?— Elkoņi ezerā.— Gāzenespīlāri.— Putekļu mākoni.— Kivkuču Fraņa.—J-uaae!— Svētā ar ušņu du​ramo.— Gaivarišku kapliča.— Lūdzēja Bramā.

Paņi Skuļtecka tiešām vēl apprecējās un Stefanu apraudzīt brauca pa reizei gadā uz dažām dienām.

Atbraukusi vairāk kā par dēla projektiem un fabrikām interesējās par viņa apprecināšanu. Bija taču laiks nodibināt savam stāvoklim un kārtai piemērotu ģimenes dzīvi, kad māte to izdarījusi jau otrreiz. Viņa katru gadu atbraukusi lūkojās, vai Stefans nebūs izraudzījies līgavu, lai pārvestu mājās lielmāti. Tā varēja būt muižnieka meita, un labi būtu, ja viņa pavairotu Stefana turību, bet, ja dēlam patīk, lai ņem bez pūra, ka tik labi audzināta un cienīgas kārtas poliete. Bet Stefans nevarēja un nevarēja izmeklēties. Muižnieku meitas, kuras viņš bija redzējis, likās labas, bet, lai precētu, tām arvienu kaut kā trūka, kas grāfam neļāva iemīlēties. Nepatika augums, zobi, rokas, balss . . . Viņš gribēja atrast vislabāko un daiļāko, kas ne vien ar bagātību, bet arī ar tituli un izskatu apmierinātu viņa augstās prasības un nepazemotu viņa lepnības garu. Tai vajadzēja būt komtesei vai vismaz baronesei. Un tādas Latgalē nevarēja atrast. Ja gadījās kāda grāfu vai baronu atvase, tās bija atbaidoši nesmukas vai nepiemērīgos gados un iebildigas, istabās caur paaudzēm izstīdzējušas, pazaudējušas dabīgo skaistumu un sievišķīgas formas, pēc kā slāpa Skuļtecka paša muižnieciski kultivētais, bet pirmatnībā iedzimušais gars. Stefans varēja sapņot par vārīgām porcelāna paņenkām mēnesnīcā pie loga, kas starp spoguļiem klausās skumjas Šopēna noktirnes, bet brīžam viņā atmodās pirmatnējs meža cilvēks, kas, kā tīģeris rēkdams, aulekšo pa laukiem pakaļ sievietei.

Kad viņš iereibis brauca mājās no pilsētas vai nāca no Bekas un ceļā sastapa sievietes, viņš dažu labu reizi apturēja zirgu, lēca laukā no ratiem un maurodams skrēja pakaļ bēdzējai. Tādu grāfa īpašību drīz zināja visas apkārtnes sievietes un zināja ari, ko darīt: viņām viegli bija izbēgt, jo grāfs šo niķi spēlēja tikai tad, kad vairs nebija spējīgs paskriet vairāk par desmit soļiem, neizstiepies zemē. Skaidrā prātā viņš nekad neizgāzās, arvienu un visur būdams smalks un galants kavalieris vai aiz lepnības vienkāršākām sievietēm neskatīdamies virsū.

Zvēriskās dabas izpaušanās tādā veidā viņam bija sagādājusi nelabvēlīgu slavu pie augstdzimušām muižniecēm, kaut gan nekad viņam nebija izdevies gūstekni noķert. Tas bija iesmesls, kādēļ ar laiku augstdzimušo dāmu labvēlība pret viņu atdzisa un mazinājās izredzes uz stāvoklim piemērīgu apprecēšanos.

Tas tomēr grāfam nelika zaudēt cerības.

Skuļteckis atradās kārtējā apciemojumā Janopoles muižā pie pana Kazimira. Tur viņam jau trešo reizi bija satikšanās ar panu Zannu, lielmuižnieka meitu, kas te viesojās no Daugavpils apriņķa. Zanna viņam sāka patikt kā prātīga sieviete, kas prata spriest par sīpolu audzēšanu, tītaru perināšanu sausā vietā un cūku sugas uzlabošanu ar Jorkšķiras kuili. Tēva muižā viņa ejot visur saimniecībā, pati rīkodamās un līdzi strādādama, kas viņai vairāk patīkot par mācīšanos augstās skolās vai sēdēšanu istabās pie grāmatām un klavierēm. Viņa nebija izsmalcināti skaista, bet veselīga un Stefana gadiem drusku pāri.

Janopolē viņa viesojās pie radiem. No visām muižās redzētām jaunkundzītēm Stefanam šī likās īpatnējākā un interesantākā. Tādēļ viņš Janopoli apciemoja jau trešo reizi mēnesi.

Diez ko domāja Zanna? Stefanam gribējās zināt, un šoreiz, atradis viņu istabās vienu, viņš apņēmās visu noskaidrot. Līdz šim nekā nevarēja saprast, vai viņa tam simpatizē vai nē; no izturēšanās tas nebija nolasāms — viņa likās prātīga un vēsa. Bet tas varbūt viņas raksturā, jo pacietās rokas vairāk saradušas ar darbu nekā mīlestības parādīšanu nozīmīgos glāstos, saprotošos paspiedienos. Ko viņa var runāt par romantiskām lietām, kad domas pilnas ar sīpolzemes sastāvu un piena sūkalu attiecību rēķinu pret cūkas tauku svara pieņemšanos? Šoreiz sasveicinājusies Zanna, par brīnumu, neuzsāka nekādu praktisku sarunu, bet lūdza grāfu

apsēsties.

— Pana Zanna, cik patīkami būt jūsu tuvumā,— viņš iesāka runāt, kad viņa neapsēdās vis tam blakus uz dīvāna, bet ieņēma taisnas sveces stāvokli otrpus galdam uz krēsla.

— Cik glaimojoši un laipni,— viņa atbildēja, mazliet nosarkdama.

— Man gribētos šo tuvumu sajust biežāk un, tā sacīt, vairāk, bet nezinu, vai drīkstu uz tādu jūsu labvēlību cerēt, jo es redzu jūs tikai trešo reizi.

— Es jums, pan Skujtecki, negribētu sagādāt ne mazāko vilšanos, un man nekas nevar būt pretim, ka mēs draudzīgi pārspriežam dažādus saimniecības jautājumus, bet es nedomāju, ka mūsu draudzība varētu sniegties tālāk par lietderīgu savstarpīgu zināšanu paplašināšanu, lai satiekoties nebūtu jāgarlaikojas. Mēs taču esam darba un lietderības cilvēki,— viņa runāja, skatīdamās savās sarkanās rokās.

— Bet vai mēs nevarētu atrast kopīgu lietderības līniju, ņemot palīgā visu to, ko sajūtam sirdīs, kad esam vieni, kad pašā darba karstumā man vajadzīgs kāda cilvēka padoms? Vārdu sakot, kā būtu, ja mēs viens otram sniegtu roku uz visu mūžu?— Viņš piecēlās, skatīdamies, ko darīs pana Zanna.

— Pan Skuļtecki,— Zanna atbildēja, palikdama līdzšinējā stāvoklī,— man nekas nevarētu būt patīkamāk un glaimojošāk kā sniegt jums roku kā izredzētai starp daudzām šāda likteņa tīkotājām, bet man žēl, ka mūsu satikšanās un iepazīšanās nav notikusi divus mēnešus agrāk. Es jau esmu saderinājusies. Un jūs zināt, ka vārdu es turēšu, pat ja tamdēļ man būtu jācieš, ļoti, ļoti jācieš.

Skuļteckis, dzirdēdams negaidīto ziņu, apsēdās, it kā kristu no savas fabrikas skursteņa, un vairs nevarēja pasacīt ne vārda. Zanna turpināja aplūkot savas rokas.

Pēc laba laika, kad Stefans logā bija trīsreiz novērojis strazdu māti atgriežamies ar kumosu pie bērniem būrī, viņš vaicāja: —r Ar ko?

— Ar panu Kazimiru.

Vairāk viņi par to nerunāja. Nebija arī jārunā ne par ko citu, jo no āboliņa tīruma atgriezās pans Kazimirs un ienāca jautrs, saulē nodedzis un jokodams: — Ko jūs darba laikā sēdat istabā? Kādēļ nenākat palīgā āboliņu kraut? Kā jums, grāf, šogad padevies āboliņš?

— Rīt iesāks pļaut. Šodien beidzamā vaļīgā diena. Tad tik driz nevarēšu jūs apciemot, pan Kazimir.

Viņi izgāja verandā, kur apteksne klāja brokastu galdu. Šodien Skuļteckis no Janopoles aizbrauca ātrāk par citām reizēm.

Viņš brauca, galvu nokāris, it kā vasaras saulē tā būtu novītusi.

Tagad viņš atcerējās Prosku:— Kur palika Proska? Mana mīļā, vienīgā!

Bet viņa tagad likās nesasniedzama, mākoņos pacelta Jaunava.

Skuļteckis apturēja pie Bekas. Šodien krogs tukšs — darba laiks. Viņš iegāja savā istabā, pasūtīja alu un kvernēja. Velns, kur riebīgs garastāvoklis! Visa pasaule likās mērī izmirusi, pat krogs kļuvis mēms.

Nav neviena dzērāja. Grāfs viens pats dzēra alu un kvernēja. Šodien viņš bija ar mieru atteikties pat no grāfa tituļa, tik pazemots un nievāts jutās.

— Kas es esmu? Nekas,— viņš prātoja.— Atstumts, pazemots. Visas cerības vējā. Pana Žanna, pana Zanna, tavu cietsirdību, tavu maldīšanos! Kur man bija acis, ka neredzēju? Kam man to viņai vajadzēja sacīt? Kam vajadzēja turp braukt! Nelaimīga diena.

Savas bēdas slīcināja alū. Saīdzis skatijās pa logu kroga pagalmā, kur dubļu pančkā vāļājās cūkas un ap viņām staigāja krodzinieka lielais tītars, te galvu izstiepdams un nobuldurēdams savu kliedzienu, te ievilkdams plecos un snauzdams.

— Ak, es tītars, tītars!— Skuļteckis errojās. Viņš jutās kā netīrais kroga pagalms. Kaut varētu nokrist gar zemi, skriet četrrāpus, ieskriet šais cūkās kā velns pie Galilejas ezera! Viņš atcerējās cūkas, kuras baroja Zanna.— Kaut es būtu viena no tām, es būtu mazāk pazemots,— viņš rūgti čukstēja.— Vairs nekas netīk. Jādzer!

Viņš savas bēdas slīcināja alū, kamēr turpat pie galda aizsnaudās. Te piepeši redzēja sevi stāvot uz augstām stalažām gandrīz savas fabrikas skursteņa galā. Mākoņi gāja gar pašu pakausi, vēsi pieskardamies cepurei. Te mākoņos parādījās Proska mirdzošās, baltās drēbēs, ar puķēm kā palmām uz rokas. Viņa skatās tik labi un mī)i, it kā gribētu paņemt visas viņa bēdas. Viņa zied kā debesu roze.

— Mīļā, tu atnāci,— Stefans saka.

Bet viņa klusē un rāda ar roku uz zemi. Viņš paskatās turp un redz citu; uzreiz stalažas gāžas, viņš krīt bezdi​benī, bet pieķeras pie šķērskoka un karājas gaisā. Ārprātī​gās bailēs kliedz:— Zanna!

Un pamostas. Paldies Dievam! Alus glāze nokritusi uz grīdas un saplīsusi. Uz galda ezers. Elkoņi slapji, bet galva tā kā skaidrāka, un prieks, ka esi dzīvs. Cik tur vajadzēja — būtu nosities. Krist no tāda augstuma! Zanna, aiznesta tālu, attālinās ar katru mirkli. Viņš jūt kā pestīšanu. Skatās logā. Cūkas guļ aizmigušas, saule tām karsē dubļainos sānus. Tītars aizgājis un buldurē savu kliedzienu aiz kūts. Pagalmu pārsoļo resna sieva ar spaini, basām kājām un atlocītiem svārkiem. Skuļteckis noskatās, kā aiziet šīs kājas, resnas un spēcīgas kā Gāzenes pīlāri, zem kuriem dabūja galu Simsons, bet uz kuriem balstās debesu kupols. Kājas viņu apmulsina. Viņš ierēcas kā lauva, viņš skrietu, viņš gribētu sabrukt zem šiem pīlā​riem kā Simsons.

Skuļteckis izdzēra vēl glāzi, ātri izgāja no kroga un aizbrauca. Balts putekļu mākonis vilkās viņam pakaļ.

Krodzinieks skatījās pa logu.

— Kas šodien grāfam noticis? Nav labā omā.

Baltais putekļu mākonis viņu aiznesa.

— Proska, Proska, Proska!

Trīs reizes atskanēja putekļu mākonī grāfa balss.

Tad viņš lādēja sevi, ka Prosku nav meklējis toreiz, tiklīdz atgriezās no Varšavas. Tad droši viņas pēdas vēl bija sadzenamas. Bet ko tagad? Būs pagājuši jau septiņi gadi. Septiņi gadi Prosku aiznesuši nebūtībā. Bija savādi, ka šo vienkāršo meiteni lepnais grāfs bija pacēlis pāri pasaulei, pāri sev un, izstiepis pret debesīm abas rokas, cauri putekļu mākonim trīskārt sauca: —Proska, Proska, Proska!

Viņa sauciens izgaisa Primenes rudzos un Kivkuču sādžas miežu tīrumā, kur kāda sieviete noliekusies ravēja usnes. Baltais sievietes lakatiņš pacēlās vertikāli saliektai mugurai, un divas acis urbās putekļu mākonī, kas tuvojās no Bekas puses.

Kivkuču ciemā Fraņu slavēja par skaistāko meitu. Viņa auga starp astoņiem sava tēva bērniem, no kuriem vecākie jau bija aizgājuši pasaulē kur kurais: cits uz pilsētu fabrikā, cits laukstrādniekos, viens plostniekos. Mājā dzīvoja Fraņa, divas jaunākās māsas un vecākais brālis. Visi strādāja: kas tīrumā, kas kūtī, kas ganos. Viņu māja atradās ciema vidū, starp kaimiņu mājām iespiedusies, kur mājas cita pie citas meklē patvērumu. Sādžas tīrumi stiepās uz Primenes pusi pāri lielceļam, bet ganības turēja Primenes mežos uz servitūta tiesību pamata.

Tai dienā Fraņa atradās tīrumā, ravēdama miežos ušņas. Viņa noliekusies gāja soli pa solim, ar nazi durdama un izraudama no zemes aso nezāli, kuras baltā, garā kāja viegli izmaucās no zemes. Visu cēlienu jau bija strādāts; līdz ceļam ravēt vēl palika soļu trīsdesmit strēmele. Rokas jau sāpēja. Te uz lielceļa atskanēja ratu rīboņa. Kāds ātri brauca. Pacēlusi galvu, Fraņa ieraudzīja putekļu mākoni. Te rīboņa apstājās, mākonis izklīda, un nākošā mirklī parādījās pajūgs un cilvēks. Fraņa pazina muižas zirgu.

— J-uaae!— atskanēja sauciens.

— Vai! Skuļteckis!—Fraņa tikai paguva izdvest un gribēja bēgt, bet grāfs jau bija no ratiem laukā, pieskrēja klāt un saķēra viņas rokas, turēdams kā stangās. Viņš vairs nebļāva, bet skatījās Fraņā kā stulbs, ugunīgām acīm izurbdamies cauri pašai sirdij. Fraņa sastinga kā čūska zem faķīra skatiena. Abi klusēja labu brīdi. Ušņu duramais nazis Fraņai izkrita no rokas. Beidzot Skuļteckis izdvesa: — Kas tu esi?

— Laidiet, kungs, laidiet vaļā!— viņa lūdzās. Bet stan​gas neatlaida, turēdamās kā ērces.

— No kurienes tu esi?

— No Kivkučiem,— Fraņa atbildēja nobijusies.— Lai​diet!

— Es tevi nevaru laist.

Viņš, pacēlis galvu, skatījās Fraņai pāri, it kā gaisā kaut ko redzētu, un svinīgi atkārtoja: — Es tevi nevaru laist.

Fraņa nezināja, ko darīt, bet aizsardzības instinkts lika ķerties pie ātra un sekmīga līdzekļa.

Viņa piepeši saliecās uz priekšu, iekoda kungam rokā un atgrūda viņu no sevis. Vaļā bija un aizskrēja, cik jaudas, neskatīdamās atpakaļ.

Sku|tecka garais stāvs tīrumā ilgi stāvēja kā sālsstabs, nekustēdams ne no vietas. Caur pieri skatīdamies Fraņai paka|, viņš runāja: — Viens, mūžam viens uz pasaules!

Kad Fraņa pazuda rudzos, viņš apgriezās un gāja atpaka uz lielceļu. Iekāpis ratos, lēni brauca mājup.

Galva kļuva skaidra; reibums pārgājis; viņš sāka saprast un vērtēt. Iedomājās Zannu un meiteni tīrumā; acis kļuva redzīgākas: kas bija Zanna pret šo meiteni! Kāda milzīga starpība! Zannas ģīmis jau liecināja, ka viņa ir tikai kūtij dzimusi, viņai vajaga ost pēc laidara. Bet meitene tīrumā — tā bija feja, pati burvība.

Ap viņu lido lauku puķu smaržas. Viņa ir skaistākā sieviete pasaulē. Neviena muižniece nav viņai līdzīga.

Kādas viņai acis, kāds kakls un rokas! Sīs rokas — ar zemi aplipušas un cietas. Tas ir spēks un zemes burvība. Viņa ir kā Proska, viņa ir Proska. Arī Proskas līdzība ir Proska.

— Kivkučos, viņa sacīja,— Skuļteckis atcerējās un nolēma, ka viņa vēlreiz jāredz, jo viņā ieraudzīja īstu sievieti. Tikai tagad viņš sajuta, ka roka sūrst, un paskatijās, kur ādā palikuši divi sārti robiņi. Sīs rētas tagad viņam likās dārgakmeņi.

Skuļteckis laikam bija jucis. Viņš pat uzvarēja muižniecisko augstprātību un domāja, kā vēl redzēt zemnieka meitu no Kivkučiem.

Atbraucis mājā, viņš lieliem soļiem staigāja pa istabu — bāls, tievs, garš, sajukušiem matiem, it kā gribētu izlauzties no sienām, kuru garums bija tikai septiņi soļi, it kā gribētu ieskrieties, lai lēktu citā būtībā, laukā no Primenes zemē iegrimušās mājas ar mušu izraibinātām rūtīm un izdilušo grīdu, kuras greizo dēju šķirbas mūžīgi smējās. Viņš brīžam runāja:—Cik gadus jau viss manī sagriezies šķībi un greizi? Es gribu strādāt tāpat kā visi, būt kā visi, visu apsvērt ar prātu, noturēties uz ceļa, bet tad uznāk tāds brīdis, kad liekas — ir vairāk pasaulē redzēt, nekā redzi, vairāk ko saprast, nekā saprati līdz šim, un tad esi no sliedēm laukā. Viss līdzšinējais sabrūk, bet jaunā nav . . . Bija zeme, bija grēks, bija Sodoma, ieraudzīju Svēto un uz galvas kritu simts miljonu kilometrus dzi​ļumā . . . Vairs nav kur pieturēties . . .

Viņš apstājās pie loga. Tur lielceļš aizvilkās uz Beku.

— Tur vēl var glābties, bet skumja glābšanās,— viņš sacīja un pagriezās uz durvīm, bet kaktā ieraudzīja saslietus baltus plānu ruļļus. Tur visa viņa dzīve, visa nozīme, nākotne, slava, mūža darbs.

Viņš ņēma plānu ruļļus, izklāja vienu uz galda un noliecās pār to. Tur bija jaunā pils, kas skaisti pacelsies no zemes un no viņa fantāzijas.

— Te viņa dzīvos,— viņš stāstīja pats sev, — Fraņa — Proska, grāfiene no Kivkučiem, kuru nobūra mana māte, kuru pirmo reizi ieraudzīju ar ogu kurvi dārzā, bet tagad — tīrumā ar ušņu duramo. Grāfiene ar ušņu duramo, debesu valdniece. Viņa ir skaistāka par šļahtu un muižnieku meitām, viņa ir grāfiene, jo skaistums vien dod godu un tituli. Burvību es uzvarēšu, kad uzcelšu šo skaistuma pili, tad māņi nokritīs un redzama būs viņa — patiesā, daiļākā, varenākā, kura man parādī​jās Gaivarišķu kapličā.

Viņš atcerējās, kā toreiz bija.

Kad viņš no Varšavas atgriezās suņu dienās mājās un Proskas neatrada, bija bēdīgi, negribējās būt starp cilvēkiem. Repetitors, brālis Broņislavs, sulainis — visi likās koka vīriņi, nedzīvi, sveši, tāli. Viņš jau bija zaudējis jaunekļa vienkāršo pasaules uzskatu, kurā mātes iemācītās lūgšanas spēj to, ko nespēj prāts, un iekļuva šaubās, kas brižiem ievilka pesimismā. Dievmātes žēlsirdībai viņš vairs nevarēja ticēt,

jo viņa nebija glabājusi Prosku, par kuru viņš vēl šinī ziemā vakaros aizlūdza: — Visužēlīgā Māte, glabā man Prosku!

Stefans bieži vien gāja no muižas uz mežu aiz dzirnavām; meža laukumiņā uz liela celma viņš sēdēja un lasīja vai staigāja bez mērķa ar bisi plecā pa pļavmalām, lankām un zvēru iemītām tekām. Bisi viņš nekad vēl nebija izšāvis, jo zvēri te nemitinājās, vai arī viņš tos neredzēja, juzdamies vairak vientulis nekā mednieks. Ezera galā, kurš iestiepās dziļi mežā, atradās senlaicīga kapličiņa ar krustu, ko uzstādījuši katoļi, kad tos apdraudēja protestantisms, kad vecais Skuļteckis atbalstīja protestantu baznīcas. Tā bija dēļu būda ar apsūnojušu jumtu. Durvju nebija, iekšā pie sienas stāvēja krusts, kas atgādināja vairāk sauli nekā Pestītāja ciešanu zīmi. Tā to bija darinājis kīds lietuvju dievdaris, ielikdams savu estēta gaumi saiczģitā ornamentu sakopojumā. Zem saules stāvēja Jaunavas Marijas attēls, kokā izgrebts un izkrāsots.

Krāsu sakopojums, ko laiks pa daļai jau bija nolobījis, un diezgan labi uzglabātā seja rādīja, ka tā bijusi skaista Dievmāte. Tā droši vien bija tā, par kuru vēl tagad stāstīja leģendas. Reiz naktī viņa atnākusi pie dzirnavnieka. Toreiz dzirnavas bijušas tikko uzceltas. Viņa lūgusi, lai dzirnavu slūžās neaizturot augstu ūdeni, jo tad ezers aiznesīšot kapličiņu. Ja paklausīšot, tad dzirnavnieka sieva bez sāpēm dzemdēšot meitu, jo viņa bijusi gaidībās. Dzirnavnieks izskrējis laukā. Ūdens patiesi bijis augstu un ar lielu troksni gāzies slūžās. Dzirnavnieks iekāpis laivā un braucis apraudzīt kapliču. Tai ūdens bijis jau pie durvīm.

Tad viņš atgriezies un palaidis slūžas. Kad iegājis istabā, sievai jau klēpī gulējusi meitene, skaista kā saulīte. Tā nokristīta par Elīzu.

Stefans noņēma no pleca bisi un, būdams noguris, apsēdās uz kapličas sliekšņa. Kā neviļus viņam izlauzās pār lūpām smags aizlūgums: «Visžēlīgā Māte, sargā Prosku!»

Galvu rokās atspiedis, viņš raudzījās uz zemi, domu smagumu tai atdodams. Tad pie viņa noliecās pati Svētā Jaunava sidraba drēbēs kā Ostrobramas dievmāte Viļņā. Salda balss sacīja, ar vēja elpu pieskardamās viņa vai​giem: «Viņa katru svētvakaru lūdz par tevi Bramā.»

Kad Stefans pacēla acis, nekā nebija. Skaisti noliektā seja kā lilijas zieds uz koka dēļa viņam atgādināja Ostrobramas jaunavu un vēl kaut ko dzīvē redzētu.

— Proska,— Stefans sacīja. Ezers spīdēja kā Ostrobramas jaunavas sidrabdrānas. Tālumā varēja redzēt Gaivarišķu dzirnavu jumtu.

Arī tagad, noliecies pār saviem zīmējumiem un to atcerēdamies, viņš izrunāja: — Proska, Kivkuču jaunava. Sarkanā istabā mēs redzēsim skaistākās izdomas, un mūsu sirdis nevēlēsies nekā no ārpasaules, jo mēs paši būsim visu vēlēšanos piepildījums. Zilās istabās mēs zināsim, cik skaists ir klusums un ka Dievs ar mums runājas tikai mūzikā un mīlestībā. Violetā istabā mēs skumsim, ka mūsu mīlestība nav izšauta bulta, kas skrien mūžam uz augšu, bet ka tā reiz atgriežas uz zemes, lai no jauna tiktu izšauta un mēs grozītos maldu riņķī, no skumjām uz svētlaimību un no svētlaimības bēdās, un lai mēs saprastu, ka arī nāve ir žēlsirdīga. Melnā istabā mēs to vislabāk sapratīsim, kad, jau aizmirsuši mīlestību, no jauna tai uzplauksim.

Dzeltenā istabā mēs iesim, lai apliecinātu, ka mūsu laime beigsies tikai ar nāvi.

Te atskanēja balss: — Atvainojiet, grāf, es jūs Joti gaidīju, man svarīgs priekšlikums.

Skuļteckis pacēla acis. Priekšā stāvēja pārvaldnieks Pelcis ūdens zābakos un pelēkos svārkos, ar papīriem rokā. Skuļteckis nepaguva atbildēt, ne arī uzaicināt apsēsties, kad pārvaldnieks jau stāstīja, ka viņš izrēķinājis, cik maksās akmeņu vešana visām būvēm, cik maksās zāģētava un cik vajadzēs naudas pils celšanai. Pamatus jau varētu sākt, ja būtu pievesti kajķi. Tā kā naudas no lauksaimniecības pietiekot tikai tekošai dzīvei, tad jāmeklē citi avoti. Viens tāds būtu meža iepriekšpārdošana, ko izstrādās kokzāģētavā. Zīds Finkelbeķers esot ar mieru dot divdesmit tūkstošu avansa un tikpat daudz, kad zāģētava būs gatava.

Pelcis zināja, ka naudas lietās grāfa piekrišanu visvieglāk dabūt, kad viņš atgriežas no Bekas. Arī šoreiz viņš nevīlās. Grāfs parakstīja sagatavoto Finkelbeķera ligumu, lai tiktu vieglāk vajā no naudas raizēm un tuvāk savu plānu izpildīšanai. Zāģētavai drīzāk jāsāk strādāt, citādi pārējiem darbiem jāstāv.

Kad Pelcis izgāja no istabas ar līgumu kabatā, grāfs vairāk par šo lietu nedomāja. Viņš domās ielaida celtņu un nākamo fabriku fantastiku, pa kuru kā nenovēršama parādība klejoja Kivkuču Ostrobramas jaunava. Viņa — meitene no Kivkučiem, kura reiz pazuda. Reāli viņa nebija tā pati, bet arī līdzība ir reāla. Viņam raibā virknē garām slīdēja arī stāsti par vectēvu, kuram bijis romāns ar dzirnavnieka meiteni. Tad kāds kaps Karlovkas muižā Skuļtecku kapos, kur lasāms akmenī ierakstīts «Elīza». Bet viņš to neuzskatīja par brīdinājumu. Viņa dzīvei jābūt citādai . . .

Dzirnavnieka Elīza, Dievmātes dāvātā, viņu paņēmis ūdens, kas toreiz apdraudēja pašu svēto Jaunavu. Prosku apmājis zemes spēks. Viņa lauku un tīrumu jaunava — Kivkuču izredzētā. Septiņus gadus viņa Viļņas Bramā lūgusi, tikai tagad ieraudzījusi savu izredzēto, bet nepa​zīst viņu, bēg no viņa.

Pagājušā atspīdums tagadējā, reālā un iedomātā saplūsme vienā tēlā nebija Stefana fantāzija vien, tā viņam bija īpatnēja pasaules un lietu uztvere, kas pacēla savādā būtībā, kur redzamās lietas pavada nemirstīga ideja, kur daudzas sejas sintezējas vienā. Fantastiskos plānos lidojošā fantāzija lidojumu turpināja arī dzīvē. Tas spilgti parādījās Stefana mīlestībā, kad sievietē viņš neredzēja personu, bet ideju, ko reliģijā apzimē par svēto Māru. Tamdēļ viņš neatšķīra Kivkuču Fraņu no Karlovkas Proskas un aiz viņām mūžībā redzēja cietēju Elīzu. Ērkšķu vaiņagā, ko novijis Stefana vectēvs, kas ari pats tika ciešanu pazudināts. Māte stāstīja, ka viņš atradis galu bezdibenī Alpu kalnos.

Piektā nodaļa ATMODA Aizgavēņa zupa.— Baltā svece.— Grieztauka.— Rudens lapas.— Pelnu diena.— Ēšanas poēzija.— Lieldienas.— At​griešanās.

Kad Fraņa atmodās, nāsis viņai kairināja gajas zupas smarža. Tur bija lozberi, vircas, pipari un vēl kaut kas. Fraņa šo smaržu pazina jau no bērnības, un tā arvienu atgādināja mielasta jauko baudu, kas dienu vienmuļībā paspīd kā svētdiena starp septiņām nedēļas dienām. Sī smarža aicināja atstāt darbu, atstāt gultu, atstāt visu ko un sēsties pie galda, un galdu atzīt par jaukāko vietu pasaulē. Māte pie krāsns jau vārīja. Tiešām, malka sprakstēja, it kā šaudama no revolvera, katls burbuļoja, priecīgi smiedamies.

Vārījās zupa. Aizgavēņa zupa. Kā tad, šodien taču aizgavēnis.

Fraņa vakar gāja uz miestu pie laika iepirkt gavēņa eļļu, pavēlāk pārnāca un tamdēļ šorīt maķenit aizgulējušies. Zupa jau vārās. Vārās vesels puscūcis, kā vakar nolēma tēvs ar mati. Ir taču aizgavēnis, kad gaļu ēd visa māja vai simtreiz dienā. Tad uz galda jāstāv pilnam gaļas bļodām kā kāzās. Jaukās gaļas bļodas! Tur mīt laipnie, pašapmierinātie speķa gabali, baltos sānus pa pusei pagriezuši virs zupas līmeņa, kas spīguļo, apklāts smalkiem riņķīšiem kā pērļu izšuvums. Tur pāri taukiem spraucas pelēkie liesumiņi, kas uz mēles atstāj patīkamu sajūtu un smaržo pēc lozbera un vircām. Kājiņas, pabāzušas asos purniņus, tīrus un vilinošus, sevī slēpj patīkamu nodarbošanos zobiem, kam jāatlupina pasīkstais mīkstums no kauliņiem. Stilbu kauli, pildīti eļļotām smadzenēm, izlīduši ar savu ziņkārīgo aci pāri visam, bet, svarīgāko daļu paslēpuši bļodas saturā, sniedzas pretim rokai, lai drīzāk tos paņem. Ar viņiem sacenšas mazāk uzkrītošās ribiņas, un cauraudzeņi paši grib skriet uz mēles, lai tur izkustu kā sviests, nokļuvis uz pannas.

Domas par aizgavēņa bļodas jaukumiem Fraņai neļāva aizmigt. Viņa nosvieda segu, sarāvās trijstūri tā, lai kāju svars tam liktu nosvērties vertikāli, izdarīja mazu kustību ar kreiso roku, kura pastiepās pret griestiem, un — viens, divi — bija sēdus, ar kājām pār gultas malu; nākošā sekundē no trijstūra iznāca taisna līnija, un Fraņa kā balta svece vienā kreklā stāvēja uz grīdas. Paņēmusi uz krāsns uzmestos lindrakus un biezās vilnas zeķes, viņa sāka ģērbties.

Sēdēdama atkal uz gultas un vilkdama zeķes, viņa domāja par svarīgiem šis dienas notikumiem, kam jānāk ar ēšanu un pēc ēšanas. Vispirms būs jānogaršo, kas mātei katlā. Tad jāaptekā neatliekamie darbi pagalmā, klāvā, stalli, klēti. Pēc tam jau gaļas bļodas māte būs salikusi galdā un varēs ēst, kad patīk un cik patīk. Bet tad, tā ap pieciem pēcpusdienā,— tad ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Jurka jau vakar tur iedzina stipru mietu un aplēja ar ūdeni, lai iesalst. Šodien vēl mietā uzmauks mauli, iesies tajā kārti, pie kārts — ragaviņas. Sanāks visi ciema ļaudis, un tad ies vaļā griešanās, ka sniegs vien putēs, ātrāk par karuseli, ko uzstāda tirgos.

Griezīsies, kamēr paliek slikta dūša, bāli vaigi un acīs zaļš. Gar ausīm pūš vējš, bet acīs baltā zeme tā skrien, ka liekas, tūliņ no zemes pacels un uzraus gaisā, viss apkārt saplūst strīpās vien, strīpās vien.

Un, jo tu kliedz, jo puiši ātrāk tevi griež.

Kad metīsies tumšs, visi būs izgriezušies un ies mājā, apmierināti par reto izpriecu. Mājā atkal mielošanās pie pilnām bļodām, un tad steigšus uz supretku, kas nolikta pie kaimiņa, kura mājā vislielākā istaba, pie Jezupa. Tur kakta pakrēslī staipīsies divrindu ermoņika. Tu Jēzus saldenais, kā Griška staipa ermoņikas! Sirdi velk laukā. Tā lēni un žēlīgi, ka krūtīs atmostas tā kā mīlestība, kuras nav, pēc kuras ilgojies, tad gribas vai raudāt. To valceri Griška sauc par «Rudens lapām». Jocīgi. Valceris un rudens lapas! Bet klausītos bez gala. Griška, galvu piešķiebis, skatās griestos, it kā no turienes birtu rudeņa lapas, un spēlē. Bet, kad viņš saliecas uz priekšu, it kā gribēdams ermoņiku ar acīm un nāsīm aprīt, un uzrauj polku, tad kājas neparko nevar noturēties uz vietas. Jādejo, gribi vai nē. Tad puiši, ar meitām saķērušies, griežas vēl trakāki nekā grieztaukā. Grīda dārd un dreb kā zem simts spriguļiem, gaiss karsts kā rijā. Griežas, kamēr muguras tiek slapjas kā saskrietiem zirgiem, bet kājas stīvas. Tā līdz

vienpadsmitiem.

Pēc tam katrs atkal savā mājā un līdz pusnaktij vēl mielojas pie gaļas bļodām, it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām. Kad pulkstens nosit pusnakti, iesākas gavēnis un mielastam beigas.

Tagad atlikušo gaļu saliek sietā un aiznes uz klēti lai guļ līdz Lieldienām. Kaulus pārdos žīdam un par to naudu nopirks ulmanīti zobu izskalošanai.

Rītā Pelnu diena, pirmā klusā gavēņa diena. Tad visiem jābrauc uz baznīcu iebērt galvā pelnus. Bet mājā notiek mazgāšana un tīrīšana. Ar sāli berž un skalo traukus un lizejkas, lai visu šķīstītu no gaļas smakas un lai pasargātos no apgrēcības pret gavēni. Jāberž arī soli un grīdas, kas trīs mēnešus nav darīts.

No miesta atvedis siļķes un atvērs kāpostu mucu. Tas būs gavēņa ēdiens. Septiņas nedēļas gaļas ne paost.

Tādā pieticībā pavadīdams šo laiku, cilvēks jūtas atjaunots, kā tuvāks Dievam. Bez tās dzīve būtu vienmuļāka. Gavēnis savā ziņā ir septiņnedēļu atturības svētki, jo katru svētku mērķis ir pacelties pāri vienmuļībai un pasargāties no apnikuma.

To visu pareģodama, Fraņa bija apģērbusies un gāja pie mātes, kura patlaban, ar galvu ielīdusi krāsnī, apgrozīja katlu, no kura cēlās kairinošs tvaiks. Uz galda stāvēja no Varakļāniem atvestais skārda trauks ar gavēņeļļu, kura galdus iekaros no rītdienas. Šodien vēl jāvalda gaļas bļodai. Fraņa mātei palīdzēja kārtot bļodas.

Tā viņai iesākās aizgavēņa diena.

Kā visās lietās, tā ēšanā ir sava poēzija. Sevišķi koši tas parādās izcilus dzīves notikumos, kurus ēšanas ceremoniāls pušķo kā jauns ietērps padzīvojušu dāmu. Kas būtu svētki, godības un gavēnis bez ēšanas ārkārtībām? Ēšana šim svinībām piešķir lielāku nozīmi.

Septītā gavēņa nedēļā, Zaļās ceturtdienas rītā sarkana saule gluži nemanot pārlīda Fraņas gultas galvgali un uzlika sarkanu plaukstu taisni uz viņas kreisā vaiga, jo labais vaigs bija iespiedies spilvenā.

Fraņa to laikam sajuta, jo atvēra acis, ātri pacēla galvu, paskatījās sarkani apspīdētā krāsns stūrī, tad stundiniekā.

— Seši. Saule uzlēkusi!— viņa izdvesa.

Tad steigšus uzcēlās, uzmeta mēteli un izskrēja laukā. Dārzā pie dīķa viņa ar kāju pārsita uzvizējušo plāno ledu un, piesmēlusi delnas, mazgājās, lai visu gadu būtu skaidras acis un jautrs prāts.

Atgriezusies istabā, viņa berza, mazgāja un tīrīja. Lieldienas klāt. Gavēnis pārskrējis. Jāgatavojas uz lielo svētku saņemšanu. Vēl šodiena un rītdiena. Rīt jāiet baznīcā izsūdzēt grēkus, gulēt krustā un pieņemt svēto vakariņu. Sestdien jau jācep un jāvāra, jākrāso olas. Ar staipekņiem jāpušķo griesti, grīdas jāizkaisa skujām. Vakarā jānes uz baznīcu svētīt katram mājas iedzīvotājam viena ola, tad kukulis maizes, cibiņā sviests, pīrāgi un gaļa. Baznīcā jāsaņem arī svētītais ūdens, kas pasargā no dažādām kaitēm.

Svētību, pārvedot mājās, noliek zem galda un apklāj ar baltu drānu, bet galds klāts ar melnu drēbi par zīmi, ka Kristus vēl nav augšāmcēlies.

Kad sestdienas vakarā visi aizies uz baznīcu, mājās būs vientuļīgi un garlaicīgi. Arī Fraņa ies uz baznīcu sagaidīt augšāmcelšanās rītu. Tur dzied psalmus par mirušiem. Žēlīgi un skumji kā pie kapa.

Altāris tukšs. Baznīckunga nav. Ļaudis baznīcā vieni paši. Dzied, lai neaizmigtu. Ir arī aizmiguši. Tikai sešos rītā baznīca atdzīvojas, atnāk baznīckungs. Notur svinīgu liturģiju un pacel Kristu. Izklīst drūmo psalmu atskaņas un nogurums. K)ūst gaiši un priecīgi. Draudze dzied «Alleluja». Tad visi iet mājās gaišāki un labāki. Ir pagājis drūmais atturības un pieticības laiks — gavēnis. Tagad var priecāties un baudīt no dzīves koka augļiem. Var atkal dot miesai, kas viņai piederas. Var atgriezties gaišā dzīvē no gavēņa krēslas. Pārnākot mājās, notiek atsagavēšanās. Svētīto maizi un olas tagad liek uz galda, atnes no klēts aizgavēņa gaļas sietu. Tad visi nometas ceļos ap galdu un trīs reizes noskaita Tēvareizi. Tikai pēc tam ēd olu, tad sviestu, gaļu un maizi, dzer alu. Ēšanas ceremoniāls tagad ir slieksnis uz parasto dzīvi.

Lieldienu gaišais bridis ved pie dzīvības, pie atmodas. Zaļie staipekņi un brūklenāji pie griestiem liek gaidīt pavasari, zemes atmodinātāju. Gavēnis jauniem neļāva pat cerēties. Tagad ziedoņa vārti vaļā.

At​ļauts mīlēt un precēties.

Ciema bērzos uzvilktas leigaves, kur satiekas puiši ar meitām un šūpojas līdz augstajiem bērzu zariem. Vējš atkal jautri pūš sejā kā aizgavēņa grieztaukā, Sirds apstājas, leigavēm krītot uz leju. Atradies ir ari Griška ar ermoņiku.

Ermoņika atkal staipās, nopūšas un smejas. Bet tās vairs nav rudens lapu nopūtas, bet pavasara sapnis, ko valsi izteic Griška. Fraņai patīk Griškas melnās ūsas un brašais stāvs. Un kas par trakumu viņā, kad ermoņika rauj galopu tā, ka skan tālu pāri sādžai! Kā puiši ar meitām griežas! Dažs pāris līdz rudenim būs apprecējies. Ari Fraņa precētos, ja Griška ņemtu. Viņš zaldātus jau izgājis, nav nekāda bēda. Fraņai ir vēl otrs gribētājs — Jurka. Kad dejo polku, viņš tā viegli to dara, nemaz nejūti, tikai roku saspiež, it kā nemaz vairs negribētu palaist. Nedrīkst viņam lielu piekrišanu izrādīt, tāpat Griškam, ka abi nesakaujas, kā Aļozs ar Pēteri Mariannas dē| saplūcās līdz nažiem, labi, ka izdevās izšķirt. Citādi viens beigts būtu.

Marianna bija apsēdusies Pēterim klēpī. Aļozs kā pieskrēja un Mariannu izrāva no klēpja, tā Pēteris šim matos. Tad gāja vaļā. Izspārdīja visu klonu kā traki kumeļi. Pēterim bija matu pilni nagi. Kad izšķīra, iedzēra alu un dejoja atkal, kā nekas nebijis.

Vienkāršie ēšanas, dzeršanas un mīlas prieki — vai tā nav mūžīgā tautas gudrība? Tā nav jāmāca ar grāmatām un dziļām, sarežģītām teorijām. Tā izaug no sevis, no pašas dabas. Dažādie svētki, gavēņi un svinības ir ēšanas kults, ēšanas reliģija, kas to dažreiz paceļ no parastības svinīgā košumā un simboliskā mistērijā. Svētītā maize, kas dod mājai sātību un spēku, un svētītais ūdens, kas pasargā no ļauniem gariem un slimības dēmoniem, no gada uz gadu atjaunojas Latgales mājās.

Agrāk Fraņa to visu pārdzīvoja ar sevišķu prieku kā nešķiramu dzīves daļu, bez kuras gada gaitā būtu nepiepildāms robs. Viņa juta īstu prieku. Šogad tā nevarēja priecāties, nevarēja būt tik bezbēdīga un jautra kā pērn, laižoties ar leigavēm līdz bērza zariem.

Drīz būs gads, kopš Primenes Skuļteckim viņa iekoda rokā. Visu šo laiku viņš seko kā pakrēslis, parādīdams viņai un viņas ģimenei mazas labvēlības, kas tomēr saprotamas kā viņai veltītas: vai tas būtu nomas atlaidums par tēva nomātiem tīrumiem un pļavām vai aicinājums muižas rīkotos pļaujas svētkos, vai kluss rokas spiediens pie nejaušas satikšanās.

Arī pati Fraņa sevi pieķēra, ka visu to nelaiž gluži vienaldzīgi garām. Ne jau diezin ko. Viņai prātā nenāca nekādas neprātīgas domas, ka viņa kādreiz varētu būt grāfiene vai grāfam kaut kā tuva. Bet grāfa staltam izskatam viņa negribot pielīdzināja katru puisi, kuru vajdzēja novērtēt; grāfa uzmanība mazliet glaimoja. No jūnija līdz aprīlim tas Fraņas dvēselē sakrāja tādu savādu nemieru. Viņa pati vairs nezināja, kas būtu labi, kas ne; bet Griška un Jurka ievēroja, ka viņa palikusi kā lepnāka un nerunīgāka. Ko Skuļteckis sevī domāja un kā īsti uz viņu skatījās, Fraņai nebija ne jausmas.

Sestā nodaļa UZ MUIŽU Pclča ierašanās pie Fraņas.— Vilinošs aicinājums.— Zvana prieks par jauno saimnieci.— Istaba ar zirga ribām.— Vienkāršas sarunas.— Pārvērtības.— Sargs fabrikā.— Sievietes iespaids.

—Zāģētava — grāfa cerība.— Grāfa pazušana un sievietes bēdas.— Apslēptā daba.

Lieldienas pagāja, atstādamas atmiņās pavasara vēju, pirmās saulainās dienas un zemes atmodu.

Sākās siltāks laiks, un bērzu zari kļuva brūni pumpuroti. Zemkopji sāka lāpīt arklus un ecēšas.

Bija maija pirmā puse, kad Kivkučos iebrauca Primenes pārvaldnieks Pelcis. Viņa pelēkie svārki un ūdens zābaki zem vaļējā gumijas lietusmēteļa ar savu parādīšanos pagodināja Fraņas tēva pagalmu.

Ziemas zaķenīcu viņš jau bija nolicis un uzmaucis pelēku naģeni.

Piesējis zirgu, Pelcis ienaca Fraņas tēva istabā. Runāja par pļavu nomāšanu nākošai vasarai. Tāda uzmanība nebija piedzīvota, kad pats pārvaldnieks brauktu klāt, lai runātu par pļavām. Tad tēvam piedāvāja sarga vietu zāģētavā. Tēvs līdz rudenim atteicās, jo vasarā steidzami lauku darbi. Beidzot Pelcis ievaicājās: — Kā ta jūsu Fraņai ar darbu? Jums tik daudz bērnu. Viņa taču varētu pieņemt vietu, tomēr būtu vieglāk, mūžīgi vienā ligzdā neturēsities, kādam putniņam jālaižas projām. Lai skrietu uz pilsētu, tad labāk apskatīties tepat tuvumā.

Klausījās tēvs, un klausījās Fraņa, gaidīdama, kādu padomu pārvaldnieks dos. Pec diezgan gara ievada Pelcis Fraņai piedāvāja saimnieces vietu Primenē. Alga laba, darbs viegls. Taisnību sakot, par vielu Fraņai kā smalkākai augumā un zemes darbiem mazāk piemērotai mājās sen bija runāts. Tēvs ar brāli pārvaldnieka piesolījumu uzskatīja par likteņa labvēlību. Daudz neprātodama, arī Fraņa piekrita piesolījumam, jo bija zināms, ka skaidrā prātā grāfs ir godīgs un kārtīgs. Nekas ļauns par viņu nebija dzirdēts. Kas viņai var notikt? Nieki! Fraņa pieņēma Pelča pasniegto roku.

Tomēr viņas piekrišana nebija vienkārša darba pieņemšana. Fraņa nojauta ko svarīgāku. Tas bija pats Skuļleckis. Dīvainais cilvēks, kuram tāda — nu, sacīsim, mežonība. Pelča ierašanās Fraņai nelikās nekas ārkārtīgs. Viņš varēja neatbraukt, tā kā tā viņai ceļš aizietu uz Primeni. To viņa izzīlēja uz kārtīm, to noredzēja sapnī un par savu likteni nešaubījās. Kas notiks Primenē, kā lai zin. Ticēt savam liktenim — tas viņai bija svarīgi. Ne velti viņa sapnī stiepa audeklus Primenes dārzā.

Pelča gumijas mētelis un āža bārdiņa, priecīgi skurinādamies, atvadījās, atstājot Fraņas tēvam divreiz lielāku pjavu nekā pagājušā gadā. Pārvaldnieka spīdošā gumijas mugura vēl paspīdēja vārtos, pātagai zibenīgi noplivino​ties gaisā un visai Fraņas ģimenei stāvot pagalmā.

— Nu, Fraņa, tagad būsi muižniece!— Brālis uzsita viņai uz pleca.— Tikai pielūko un nepieņem muižas tikumiņu!

— Ko lai dara, vienā ligzdā visu mūžu nenodzīvosim. Kas zin, varbūt tev būs labi. Dažam muižā mūža maize. Kujikovas saimniece, ek, sakrāja naudu un nopirka viensētu. Vēl tagad dzīvo kā lielmāte,— tā runāja tēvs.

Māte klusi priekšautā noslaucīja acis. Ne jau no dū​miem, un nopūtās: — Jā, jā.

Vai bija žēl, ka putniņi viens pēc otra aizlaižas no viņas paspārnes, vai vēl kas, to viņas sirds nevarēja pasacīt. Tad katrs gāja savā darbā: brālis uz stalli, tēvs uz riju, Fraņa kūti, māte virtuvē.

Pār Kivkučiem spīdēja dzidra pavasara saule.

Pēc divām dienām brālis māsu pavadīja uz Primeni darbā. Viņš iejūdza zirgu, aizveda braukšus, kaut gan gabals nebija lielais; bet kā tas izskatītos, kad muižas saimniece atnāktu kājām!

Iebraucot muižā, patlaban zvanīja pusdienas laiku. Zvans it kā priecājās par jaunās saimnieces atbraukšanu un steidzās to paziņot visiem muižas ļaudīm. Pie muižas kūts stāvēja augsts koka stabs ar jumtiņu galā; zem jumtiņa karājās zvans, kas strādniekiem vēstīja rītos, pusdienās un vakaros, kad darbs

jāsāk vai jābeidz. Pāri visiem māju jumtiem tas katru dienu klingāja noteiktās stundās, aizskanēdams līdz tālākiem muižas tīrumiem: «Mājā, mājā!»— vai: «Darbā, darbā!»

— Zvans tagad būs tavā rīcībā,— brālis rādīja, zirgam piegriežoties pie muižas sētas,— jo tu būsi muižas saim​niece.

Nobeidzis savu pusdienas saucienu, zvans vēl divas reizes noteikti piesita, it kā piebalsodams Fraņas brāļa vārdiem. Tā zvans nejauši bija iezvanījis jaunās saimnie​ces atbraukšanu.

Pelcis, redzējis Fraņas atbraukšanu, nāca no klēts pretim ierādīt jau sagatavoto istabu tai pašā mājā, kur dzīvoja pats grāfs un Pelcis un kur vienu istabu tagad ierādīja Fraņai. Fraņas istaba atradās blakus virtuvei, pa pusei Pelča, pa pusei kunga galā, ar durvīm uz koridoru un kunga istabām.

Pelcis istabu viņai ierādīja. Tā nebija liela — četri soļi garumā, trīs platumā. Logs uz divām pusēm verams, bet ziemas rāmis neizņemts, rāmju starpā vēl ziemas vate ar papīra puķēm, kuras pavisam izbālējušas, it kā stāvējušas ne vienu ziemu vien. Sienu apmetums vietām izbirzis, atklādams skaliņus kā vāja zirga ribas. Mēbeles — gulta ar pelēku salmu maisu, galdiņš un krēsls ar pārplīsušu apsitumu, no kura izlīdis saru kušķītis, tāds kā pārvaldnieka bārdiņa. Grīda kādreiz bijusi krāsota, ko var redzēt sienmalēs.

Pārvaldnieks izgāja, brālis atvadījās. Fraņa viena stāvēja pie loga. Logā viņai pretim ieva sniedza ziedus. Saule augstu debesīs.

Fraņa atraisīja savu drēbju nastiņu, no kuras izvēlās cieši sarullēts palags, zaļstrīpaina gultas sega un lūgšanu grāmatiņa. Vispirms viņa apklāja gultu, tad sakāra savas drēbes kaktā uz naglas, kurā, liekas, kādreiz karājusies pareizticīgo svētbilde. Fraņai nelikās labi, ka var redzēt viņas darba drēbes kopā ar baznīcas kleitu, un viņa visu apsedza ar lielo vilnas lakatu.

Skuļtecki Fraņa redzēja tikai otrā dienā, ienesdama viņam pusdienu. Darbus viņai ierādīja Pelča māte.

Pusdienu uzlika kunga guļamistabā, otrā istabā pats kungs strādāja, sēdēdams pie gara galda, uz kura redzami papīri.

Kad zupas bļoda kūpēja uz galda, Fraņa apstājās pie durvīm un bailīgi izrunāja: — Lūdzu, kungs, pusdienā!

— Pateicos, jā,— grāfs atbildēja, pacēlis acis un skatīdamies, it kā gribētu ko sacīt, bet paņēma zīmuli un atkal noliecās papīros. Fraņa gribēja iet.— Pagaidiet,— grafs sacīja un pēc brīža vaicāja:— Vai jūs mākat cept ķiļķenus sviestā?

— Es māku gan,— Fraņa atbildēja.— Bet kā kungs domā, ar biezpienu vidū vai gaļu?

— Ar biezpienu.

— Šodien būs kotletes.

— Labi. Vai jūs ķiļķenus ēdat?

— Jā, kungs.

— Tad rit cepiet ķiļķenus ar biezpienu,— grāfs nobeidza sarunu un pamāja ar roku, ka var iet.

Fraņa izgāja.

Gluži vienkāršām lietam daudzreiz ir liela nozīme, un tās ir kā aslriešu ķīļraksts, kas vienkāršās zīmēs ieslēpj domas.

Vienkāršā saruna divus cilvēkus, kuri bija tik tāli savā sabiedriskajā un materiālajā stāvokli, grāfu un zemnieci, kungu un kalponi, nostādīja cilvēcīgā vienlīdzībā, jo zemniece un kalpone redzēja, ka kungs ēd tos pašus ķiļķenus, ko viņa, un kungs nekā augstāka neatrada, ko runāt, kā par ķiļķeniem.

Kad kungs bija zupu paēdis un Fraņa ienesa kotletes, viņš vaicāja: — Vai jums istabā kaut kā netrūkst?

— Nē, kungs.

— Vai pārvaldnieks jums darbu ierādījis?

— Jā, kungs.

— Vai Primene jums patik?

— Jā, kungs.

— Vai jums pie jūsu darba nav kādas sevišķas vēlēša​nās?

— Es gribētu, lai kungam būtu vistas, tad būtu arī olas — Tad vistas būs.

Ar to saruna izbeidzās.

Fraņa saimniekoja Primenē, gādādama, lai kungs būtu paēdis un lai zvans staba galā pie kūts noteiktās stundās skanētu; citi ļaudis bija pie darba.

Dzīve muižā sāka ritēt vienāda, kamēr Fraņas sirdī neieviesās kāda pārmaiņa, kurai par cēloni bija kunga laipnība un ikdienējā kopbūtne un kuru viņa atveda līdzi Primenē. Pārmaiņa Fraņu pārliecināja, ka Skujteckis nav mežonis vien, kas pērn viņai uzbruka tīrumā, ka viņš nav lepnais, visu no torņa augstumiem uzlūkojošais grāfs vien, bet ir ari cilvēks, padevīgs, rātns un lēns kā jērs; ka viņš ir cilvēks bez savas gribas, gandrīz gļēvs, kuru var locīt, kā patīkas. Viņa redzēja arī, kā viņu loka viltīgais pārvaldnieks Pelcis — ne katru reizi pašam kungam par labu. Dažreiz viņai sava kunga kļuva žēl.

Skuļteckis pret Fraņu pazaudēja visu augstprātību un kundzību; ar viņu tas jutās tikai cilvēks — laikam gan pret vienīgo cilvēku. Arī viņš pārvērtās. Vairs nekur tālu netīkoja meklēt laimi un laika kavēkļus, jo vislabākā vieta pasaulē tagad likās Primene. Viņš vairs nedomāja par precēšanos un par muižniecēm ar augtiem tituļiem, jo, pazaudējis lielmanību un nokāpis cilvēcībā, viņš ieraudzīja cilvēku — sievieti. Fraņa bija labas un lēnas dabas, gādīga, rūpīga un tāda sieviete, kādu Stefans līdz šim nevarēja iedomāties. Viņš ieguva pārliecību, ka grāfiene nebūtu labāka par Fraņu.

Saprašanās pie viņiem ieradās nemanīta, vārdā nesaukta. Stefans nejuta savas dižciltības, Fraņa neredzēja muižnieka. Vienlīdzības izjūta jau iestājās pirmajās dienās, kad Fraņa gādāja kungam ķiļķenus, kotletes un biezpiena plācenišus, kurus viņš ļoti mīlēja.

Stefans un Fraņa, tikuši pāri visiem stāvokļiem, kārtām un ļaužu aizspriedumiem, vienkārši priecīgi un bezbēdīgi padevās jūtām, kas piepilda sirdis un apmulsina prātu liem, kuri vēl nav mīlējuši. Viņi drīz jutās tik laimīgi, ka aizmirsa pasauli, viņas ierašas un likumus. Tikai kad par grāfu un saimniecības vadītāju sačukstējās ne vien muižas ļaunās mēlēs, bet skaņi runāja ari Fraņas dzimtajā ciemā, pie Fraņas ieradās tēvs, noprasīdams viņai, cik ļaužu runās patiesības, cik izdomātu melu. Kad Fraņa nekā nevarēja atbildēt, juzdamās kā nozieguma vietā pieķerta, tēvs gāja pie paša grāfa un pieprasīja vai nu Fraņu atlaist mājā, vai precēt.

— Ja Fraņa grib, lai iet,— grāfs atbildēja.— Bet labāk būtu, ja jūs nāktu pie Fraņas. Nebūtu ļauni, ja jūs vai Fraņas brālis būtu uzraugs manā koku fabrikā.

Saruna ar to beidzās, un Fraņas tēvs tiešām tika par zāģētavas uzraugu. Arī pati Fraņa un Stefans runāja par precēšanās īespējamlbām. Bet kas tur varēja iznākt? Stefana mate tam pretotos ar visiem nagiem, atrautu naudu, kas bus vajadzīga lielajos pasākumos, bet muižnieki saceltu lielu brēku. Tādēļ Stefans ar Fraņu nekādus tālākus soļus nespēra un turpināja iesākto dzīvi, kurā nekādu neērtību nejuta, uzskatot to par pagaidu stāvokli, kura grozlbas stunda tā kā tā reiz sitis. Lai tik grāfs tiek galā ar lielajiem pasākumiem.

Miligas sievietes atrašanās mājā Stefanu turēja pie mājas. Nekur nebraukdams, par vieglu izdzivi nedomādams, viņš atkal vilka laukā no kakta savus būvju plānus, bieži viņos nogrimis, izdarīdams gozljumus un papildinājumus, lai viss tur būtu iepriekš paredzēts un sīki izdomāts. Tad viņš enerģiskāk ķersies ari pie iesāktiem darbiem — sevišķi pie koku zāģētavas, kuras celšana tuvojās beigām un solīja ienākumus, kas vieglāk ļaus realizēt pils celšanu. Zāģētavu viņš šai laikā tiešām uzcēla.

Ar Finkelbeķera avansu pietika ari akmeņu vešanai, ar kuriem tika apkrauts viss kalns, kur bija liekams pils pamats.

Ziemā izcirta vienu meža iecirkni, un pavasari sākās zāģēšana. Dampis iesvilpās, un zāģis iedziedāja

Primenes mežos jaunu dzīvi un varbūt ari mežu beigas. Pats kungs garā skaidri redzēja ķīmiskās fabrikas skursteņus un dzirdēja inženieru rīkojumus. Kungam visa nauda aizgāja lietderīgā darbā, nebija jādomā, kur to likt.

Grāfs pats ticēja, ka ir ticis uz ceļa un ka nekas viņu no tā vairs nenogriezīs. Bija iestājies dvēseles līdzsvars, rēgi un vīzijas vairs nevajāja. Dzīve likās laba tāda, kāda ir. Viņš negribēja iziet laukā no šīsdienas sprosta nezināmā pasaulē un visu gudrību nolēma izlietot savu nodomu pamazējai piepildīšanai.

Kokzāģētava jau bija teicams pamats cerībām, kaut gan finansiālos aprēķinos grāfs tālu uz priekšu neskatījās un optimisms dažreiz aizvietoja prātīgu aprēķinu. Bet, lai bija kā būdams, dvēseles līdzsvars grāfam bija iegūts. Bet tad atbrauca paņi Skuļtecka savā kārtējā apciemojumā.

Atradusi priekšā Fraņu un redzēdama viņas lomu mājā, viņa kļuva zili melna. Viņa nevarēja pielaist tādu Stefana dzīvi. Viņa nevarēja iedomāties citādi, ka Stefanam jāprecas un katrā ziņā ar muižnieci.

— Kaunies, tu sasējies ar vazaņķi! Tev jāgādā, ka viņas mājā nebūtu, jeb es pati viņu . . .— māte pieteica karu.

Stefanu tas apvainoja. Viņš sakoda zobus un klusēja. Viņam gribējās uzspļaut visai pasaulei, brist tai pāri.

«Ko viņi saprot! Vai šie radījumi maz var iedomāties, kāda ir dzīve un kas viņa? Vai viņi zina, kas ir Fraņa? Viņi nav vērts viņas kājas mazā pirkstiņa naga melnuma.»

Viņš bija ar mieru māti izsviest pa durvīm; bet, lai no tādas roku apgrēcības izsargātos, aizgāja no mājas un neatgriezās divas dienas. Ne māte, ne Fraņa viņa nevarēja atrast Bekas kroga dibenistabiņā, kur kungam klāt neviena nelaida. Šajā pazudušā meklēšanā plaisa starp divām sievietēm izzuda, un muižniece ar zemnieci bēdās sapratās kā sievietes.

Kad Skuļteckis atgriezās mājā, māte jau bija aizbraukusi; bet divas dienas Bekā, varbūt arī mātes aizbraukšana uz viņu atstāja ļaunu iespaidu. Bija it kā sagrīļojies līdzsvars. Piesitās maldinātājs, kas novīla no atrastā ceļa. Arī Fraņa palikusi savāda. Viņa pārmeta, ka Stefana radi viņu negribot, ka varbūt arī viņš pats drīz viņu pametišot. Stefana apgalvojumi, ka tas nekad nenotiks, viņu nepārliecināja tā, lai viņa nejustos aizbildniecībā.

Tā pēc diviem laimīgiem gadiem radās mazas nesaskaņas ar lielu nozīmi, kas atstāja iespaidu uz Skuļtecka dzīves veidu. Viņa dzīvē atkal redzamu vietu ieņēma Beka.

Tam par iemeslu bija ne vien mazās nesaskaņas, bet arī Stefana daba, kurā slēpās neparedzamas iespējas. Sī daba, kas audzināšanā nebija veidota, bet gan apslāpēta ar ārējām manierēm, brīžam lauzās uz āru rīcībā, kas muižniekam likās nepiemērota. Dažreiz tā bija neprātīga, bet brīžam bērnišķīga, bez nopietna mēroga, tik bērnišķīga, ka pat zemnieki smēja par augstdzimtību.

Par grāfu un Fraņu stāstīsim vēlāk, bet nākošā nodaļā pakavēsimies pie gadījuma, kas sagrozīja notikumus neparedzamā virzienā.

Fraņas dzīve kļuva grūtāka, tomēr viņa palika Skuļteckim uzticīga un joprojām gādāja par viņu labos un ļaunos brīžos.

Septītā nodaļa PĀRVALDNIEKS IESKATĪJIES ZŪZĒ

Bagātā nomajniece.— Krustmāte Zūze.— Precinieki.— Apšu Meikuls.— Stilba kauls un Meikula atriebība.— Maskarāde.— Neizdevies brauciens.— Mīlestība ķinītī.— Atrasta manta.— Atgriešanās.— Domas par mīlestību.— Prāts drīz atgriežas.— Gaidāmas kāzas.— Brūtgāna svārki.

Drīz pēc Skuļteckas aizbraukšanas Primenē notika kāds jaunums, kas uz laiku sakustināja visu muižu, liekot ļaudīm runāt, spriest un pareģot. Baznīcā bija uzsaukti pārvaldnieks Pelcis ar Kleperu Zūzi. Beidzot šis sieviešu neievērotājs nometis liekulību un parādījies, kāds ir. Viņš precas. Ļaudis zināja viņa ttirību, bet nevarēja saprast, kam viņš mantu krāj. Vai tikai vecpuiša vecumam? Nē. Te nu bija skaidrs. Viņš precas. Un ar ko? Viņš noceļ priecīgo Kleperu Zūzi, bagāto nomaļnieci. Kas gan nepazīst priecīgo Zūzi?

Viņa nav vis ar pliku roku ņemama. Viens vīrs jau kapā, tagad rauga otru. Viņa braša, krietna un godīga, pēc vīra nāves dzīvo kā svētā Madaļa, tikai jautrību nezaudē un jautrību no savas lielās bagātības sēj visur, kur pagriežas, it kā tai arvienu būtu septiņpadsmit gadu. Kas lai viņas īstos gadus zin?

Kleperu Zūze bija brašākā ciemā, kāzās lielākā dziedātāja, supretkās lielākā dejotāja un kristībās neiztrūkstoša krustmāte. Kad viņa savā sētā dziedāja, skanēja visa sādža un ļaudis aiz ezera klausījās, bet kāzās viņas apdziedāšanās dzeloņi bija visasākie un dzēla ar treknākiem tautas salīdzinājumiem; baznīcā psalmu dziedāšanā viņa vilka tenoru pāri visām balsīm, it kā viņas balss nāktu no lielās ērģeļu trubas, kas ielikta augstajā trijžuburu lukturī pie pašiem griestiem. Dejot viņa varēja visu vakaru un nakti, nodancinādama divdesmit puišu un beidzamā aiziedama no klona. Kristībās ikviens meklēja priecīgu un laimīgu krustmāti, jo tad arī krustbērns augot priecīgs un laimīgs. Zūzi visā apgabalā pazina par priecī​gāko un laimīgāko meitu, un katrs gribēja viņu savam bērnam par krustmāti.

«Krustmātē atsities,» par daudziem Kleperu apgabala ļaudīm sacīja. Kam tik tagad Kleperu apgabalā Zūze nav krustmāte! Ja šais vārdos būtu kaut cik patiesības, tad te viss Kleperu apvids tikai dejotu, dziedātu un braukātu pa godiem. Zūzei katru svētdienu bija jāiet kristībās, kāzās, viesībās vai pat bērēs pie miroņa izdziedāšanas. Tāda bija viņas dzīve.

Zūze bija sārta un balta kā ābols, ar spodriem zobiem, kas sabāzuši baltās galvas rindā kā aitas redelēs. Rokās pūru kartupeļu viņa paceļ kā nieku, un puisi nosviest — ari nieks. Kad viņa nāca margas gados, puiši ap viņu lakstljās kā strazdi, jau toreiz saskatījuši no meitām pārāko. Kad iegāja septiņpadsmitā gadā, Kleperu Donāts Zūzi paņēma par sievu uz savām astoņām desetiņām, kāzās likdams četrās dienās izdzert desmit mucas pašu alus un apēst divus vērsēnus un vienu šķēli.

Apprecējusies Zūze jautrību nezaudēja, bet dzīves prieks viņas dzīslās vēl auga klāt, un bēdu viņa gandrīz nepazina, jo darbi labi gāja no rokas. Viņai piedzima meita Maska; bērnu abi ar Donātu tā glabāja, ka nezināja, kur likt — pie galvas vai pie kājām. Pēc dažiem gadiem atskrēja ari puika Antoška kūti pie govju slaukšanas; pati priekšautā satina, aiznesa istabā, nomazgājās, paēda un gāja atkal darbā.

Dzīve vijās kā vainagā.

Ari Maska jau bija apprecējusies, kad uznāca kari un Donātu aizsauca japāņu karā par underopicieri, kā pati Zūze stāstīja. Atgriezies no kara, viņš piedalījās melnā sotņā, kā pati Zūze stāstīja, un kritis no nežēlīgas lodes. Kaut gan Zūzei toreiz jau bija pie četrdesmit gadu, bet viņa izskatījās kā trīsdesmit un jaunības prieku nezaudēja, joprojām palikdama jautrā Kleperu Zūze, lielākā dziedātāja, brašākā dejotāja un laimīgākā krustmāte.

Dabūjuši zināt, ka Zūze atraitne, puiši atkal sāka pie viņas vilkt precībās kā slokas, ka zvani vien skanēja, kas viņai diezgan labi patika. Viņa savārīja alu, sapirka brandvīnu un ar preciniekiem jautri padzīvoja, ataicinājusi ari kaimiņu meitas. Precēties tomēr neprecējās, bet savā vietā labāk izprecināja citas meitas.

Starp preciniekiem atradās arī Apšu Meikuls, gadu četrdesmit vecpuisis, vai nu aizmirsis Zūzes pārestību Sv. Donāta festā, vai no tās paskubināts. Pašā baznīckunga mācības laikā baznīcā Zūze,

nevienam neredzot un nemanot, Meikulam pie muguras piekāra stilba kaulu — vecpuiša izsmiekla zīmi, nedomādama, ka tas baznīcā varbūt ir grēks. Kad Meikuls izgāja no baznīcas, pusļaužu par viņu zobojās, bet neviens nezināja, kas vainīgs. Laikam toreiz Meikuls apņēmās precēties, jo uz jaunu gadu viņš brauca pie Zūzes precībās, izdzērās, izdancojās, bet mājā brauca tukšā, tikai Zūzes alus ducināja galvu un mēli padarīja cietu.

Meikuls tomēr ar to neapmierinājās un nolēma Zūzei atdarīt. Meteņu nakti viņš Zūzei mājas durvis aizkrāva, sanesdams ragavas, ratus, ecēšas un arklus. Kad Zūze rītā cēlās, netika pa durvīm laukā, un bija jātaisa vaļā logs, atplēšot visus siltuma papīrus.

«Tas ir Meikuls,» Zūze tūliņ nodomāja, un kā tad — sniegā bija palikušas pēdas ar Meikula gumijas papēžiem, ar kuriem viņš lielījās precībās. Arī Zūze negribēja paliki parādā un atļaut domāt, ka viņa vainīgā nezina.

Viņa salasīja ciema meitas un sataisīja maskarādi: cita saģērbās par lāci, cita par stārķi, vilku, čigānu, mācītāju vai žīdu. Līdzi paņēma arī Krimu Pēteri ar ermoņikām. Tā viņas vakarā aizgāja pie Apšu Meikula, iebruka istabā kā karaspēks. Meikuls pēc vakariņām bija uzrāpies uz krāsns un pēdas ar gumijas papēžiem pārkāris pār malu. Redzamas bija tikai zoles ar ievērojamiem papēžiem, it kā viņu īpašnieka nemaz nebūtu. Citi ļaudis sēdēja ap galdu, virs kura karājās spulga, un skatījās, kā Aļozs ar Toļu sit sešdesmi seši.

— Četrdesmit un te divdesmit,— Aļozs patlaban lepni atklāja kārtis, kad maskas ienāca pa durvīm. Četrdesmit un divdesmit nokrita uz galda čupā, visas mutes atvērtas pagriezās uz durvīm.

Maskas dejoja un ālējās, bet viena maska skatījās tik uz zābakiem 'ar gumijas papēžiem krāsns malā.

Kad pienāca laiks, divas čigānietes ķērās pie zābakiem un vilka. Tad piecēlās Meikula miegainā galva.

Drīz tā sapinkājusies grozījās starp dejotājiem un lēkāja takti ar ermoņikas galopu. Masku riņķis viņam spiedās arvien tuvāk, vilkās šaurāk, grūstīdams ar īkšķiem sānos. Meikuls nedomāja ļaunu, lēkāja un smēja, zobus atņirdzis, kamēr spoku uzmācība viņu sagrāba un nogāza gar zemi. Tad Meikuls juta uz muguras aukstumu — maskas viņam aiz kakla dzina sniegu. Nelīdzēja spārdīšanās, jo kādas rokas turēja kājas kā spīlēs. Tās bija Zūzes rokas. Viss notika tik ātri, ka citi mājnieki nemaz nemanīja, tik redzēja, ka maskas, smiedamās vienā balsī, izskrien pa durvīm, bet Meikuls, uz grīdas sēdēdams, krata no krekla sniegu. Meikuls saprata, ka tas Zūzes darbs.

Bet tai pašā gadā viņš dabūja darbu uz dzelzceļa Rēzeknē — un ar Zūzi ķivēšanās izbeidzās. Zūzei, vien​alga, Meikuls pie sirds nebija pieaudzis.

Tā kāds laiks pagāja mierigi; Zūze dzivoja savā sētā, bet mierā ilgi nevarēja nodzīvot. Arvienu vajadzēja kaut kur iet: ja nebija kāzu un kristību, tad gāja uz atlaidām, baznīcas svētkiem vai tirgu pa verstu piecdesmit.

Reiz Pēterdienā viņa sadomāja braukt pa dzelzceļu uz Kārsavu ciemā pie māsīcas. Līdz Rēzeknei trisdesmit verstu kājām, no turienes vilcienā. Tā viņai būs pirmā reize braukt pa dzelzceļu. Zūze vilcienu nemīlēja, labāk gāja kājām. Ej nu uzticies mašīnistam un konduktoram, gluži svešiem cilvēkiem. Bet šoreiz viņa gribēja izmēģi​nāt, kā vilcienā brauc, varbūt nav tik traki.

Viss būtu labi, ja Zūze nebūtu tik ziņkārīga un ja stacijās zvanītu zvans kā, re, toreiz, kad Donāts brauca uz japāņu karu.

Zūze iekāpa vilcienā, salocīja jauno lakatu, nolika uz sola un skatījās logā. Pa platformu staigāja ļaudis. Te no stacijas divi zaldāti izveda zem štikiem trešo zaldātu. Veda pa platformu. Zūzei to gribējās redzēt tuvāk, varbūt kādreiz ari Donāts tā vests. Viņa izsteidzās no vagona laukā, domāja, kamēr vilciens stāv, var izkāpt paskatīties. Bet, kā viens notikums gluži nevilšus secina otru, tā ari Zūzei ši ziņkārība sagādāja necerētus piedzīvojumus.

Tikko viņa izkāpa un skatījās pēc zaldātiem, priekšā nostājās Apšu Meikuls, kā no gaisa nolaidies.

Bez cepures, baltos lina svārciņos un ūdens zābakos, ari skatīdamies apkārt, kā meklētu. Zūze nepaguva apdomāties, kad Meikuls, viņu ieraudzījis, ieplēta acis un sniedza roku.

— E-ej! Sābriņa, ilgi neredzēta. Kur ta tu? Vesela, vesela! Kā dzīvo?

— Paldies, paldies, Kleperu Zūzei uz krāsns vēl nav jāguļ— Vienmēr žeperlga. Kur ta brauksi?

— Es uz Kārsavu pie Zojas ciemā.

— Ak, uz Kārsavu! Es ar uz to pusi. Tad jau ceļš kopā.

— Nu labi, labi! Es jau ar vilcienu pirmo reizi. Būs drošāk.

Kā sarunājušies. Viņš piecigs sāk ap Zūzi lakstīt.

— Ko darīsim? Līdz vilcienam vēl ir laiks. Iesim bufetē, iedzersim pilzensko, tu jau esi liela alus dzērāja.

— Kā nu nē! Iesim, iesim, slāpst jau no ceļa,— Zūze atbildēja, nekā vairs nedomādama, palaizdamās uz Meikula zināšanām un atcerēdamās, ka kāzās viņa alus var izdzert veselu spaini vienā naktī; lej tik iekšā, tad padejo, pastaigājas pa lauku un lej atkal.

Tā viņi iegāja bufetē, apsēdās pie galda, un Meikuls pasauca pudeli alus. Izdzēra — viens, divi. Bet tas bija maz. Kas vienā pudelē ko dzert? Pasauca vēl otru. Dzēra arī trešo. Pa to laiku Meikuls stāstīja, cik viņam tagad laba dzīve. Darbs uz dzelzceļa pie slīperu likšanas, bet dzīvoklis Rēzeknē, biļetes pa dzelzceļu brīvas, brauc, kad gribi. Bufetē uz visa dodot procenti; svešiem alus pudele desmit kapeikas, viņam astoņas.

Sābri bija runājuši un daudz izrunājuši, kad Zūze iedomājās: — Bet kādēļ vēl nezvana vilcienu? Vai vēl neies?

— Tagad vairs nezvana, nav vecie laiki,— Meikuls atbildēja, bet tūliņ arī attapās — vai tik vilciens nav aizgājis, ātri uzlēca, samaksāja piecas pudeles alus, un abi izskrēja laukā. Uz platformas Zūze izsaucās: — Jēzus Marija! Vilciena nav.

Viņi skrēja no vienas platformas gala uz otru, skrēja pa sliedēm un pāri sliedēm — vilciena nav. Vai ūdenī iekritis vai gaisā uzskrējis. Zūze pat pielika roku pie pieres, lūkodamās debesīs.

— Nav, nav,— viņa izdvesa.

— Nav,— norūca arī Meikuls.

Stāvēja tikai sarkanie vagoni ar konduktoru.

— Ko jūs meklējat?— konduktors vaicāja.

— Meklējam vilcienu,— abi reizē atbildēja.

— Kādu vilcienu?

— Kārsavas.

— Tas jau aizgāja. Būs tikai naktī.

— Nevar būt,— Meikuls šaubījās un vēl skatījās uz vienu un otru pusi pa sliedēm.— Zūze tik ilgi nevar gaidīt.

— Vilciens nav adata, ka var pazust uz sliedēm, un nav arī brūtgāns, ka Zūzi gaidīs,— konduktors smējās.

— Ko nu, brālīt?— Zūze bēdājās asarām acis.— Man jaunais lakats pagalam. Un vīkšs ar sieru ar' palika vilcienā.

Arī Apšu Meikuls bēdājās: vilcienā palicis mētelis un cepure. Stāvēja un domāja, ko nu darīt — mēteļa žēl, tikai pagājušā vasarā pirkts īsts gumijas lietusmētelis, ce​pure ar' bija jauna.

Zūze kļuva mierīgāka, aplūkojusi azoti, kur nolikts naudas vīkšķītis. Viņa paskatījās bēdīgā Meikula sejā un nospļāvās: — Tfu, tu! Bēdāties! Vai tik vien bēdas pasaulē kā vilciens? Iesim, nestāvēsim!

Viņai tāda sirds: prāts drīz atgriežas, un bēdas izkūp kā skurstenī. Viņa apmierinās un velk Meikulu pie svārka stūra. Iet pa platformu uz stacijas pusi. Ko tur domāt, gudrāks netiksi. Ja nedomāsi, liktens pats izvilks no nelaimes.

Te Meikuls kaut ko iedomājās un priecīgi iesaucās: — Pie telefona! Es eju pie telefona.

— Kas tas ir — telefons?— Zūze vaicāja.

— Tas ir tāds telefons, ko tu neesi redzējusi. Pa viņu runā. Un tu redzēsi, kā es runāšu un dabūšu rokā mūsu mantas. Oho! Pa telefonu es varu apturēt ne vien mūsu mantas, bet visu vilcienu.

— Meikul, apturi vilcienu, lai mūs pagaida, mēs panāk​sim!

— Ej tu, aita, vilcienu tevis dēļ apturēt!

Meikuls pazuda stacijā.

«Pilsētā cilvēks paliek divreiz gudrāks,» Zūze domāja.

Iznācis no telefona, Meikuls izstāstīja, ka mantas būšot rokā. Punduru stacijā varot saņemt. Tagad abi kļuva pavisam priecīgi — jāgaida tikai vilciens, arī biļetes tās pašas derot. Aizbrauks līdz mantām un tad uz Kārsavu — rīt būs Kārsavā.

Viņi atgriezās bufetē un izsauca pudeli limonādes.

Gaidīja, gaidīja; sēdēja, sēdēja; vilciens nenāca un nenaca. Garlaicīgi, ka nevar izturēt. Metās jau krēsla, viņi vel gaidīja. Zūzei vairs nepatika pat Meikula runā​šana un lielība.

Tad Meikuls deva padomu — iešot abi uz viesnīcu, paņemšot divas gultas un līdz vilcienam izgulēšoties, jo vilciens būšot tikai uz rīta pusi.

— Kas tas ir — viesnīca?— Zūze vaicāja.

— Jums uz laukiem viesnīcu nav, bet pilsētā ir. Tās ir tādas mājas . . .

— Meikul, nerunā! Kaunies!— Zūze pārtrauca.— Tu manis neaplakstosi vis un ap stūri neapvedisi! Neka nebija! Vai nav dzirdēts? Nē, Meikul, izgulēties es varu mājās; vai es no mājām laukā braucu gulēt? Ar tevi tādā viesnīcā es neiešu!

— Kad nē, nē,— Mcikuls atbildēja.— Bet ko tad sadarīt? Nu, iesim uz kino!

Zūze uz mirkli apstulba kā ķerta, mute palika vaļā, un baltie zobi spīdēja, samulsinādami Meikula jau tā uz​traukto sirdi. Tad viņa palēcās uz augšu un iekliedzās: — Vai die! Ko tu saki, uz kino?! To es nekad neredzēju. To nu gan, to gan, Meikul! Cik prātīgs tu vari būt, Meikul! Par kino man stāstīja skrīvera Jūle. Tas ir jaukākais, kas var būt. Kas man ko redzēt pie māsīcas Kārsavā, ja ir kino! Kārsava var palikt, ja ir kino. Mēs skatīsimies visu nakti!

Dzirdēdama par kino, Zūze aizmirsa pat vagonā pali​kušo lakatu.

Viņi gāja uz kino. Meikuls kailu galvu, baltos linu svārciņos un ūdens zābakos, Zūze bez lakata, baltā jakā. Vakars pēc karstās dienas bija vēss un patīkams, vieglais apģērbs padarīja vieglus soļus.

Viņi gāja caur pilsētu līdz šosejai, kur atradās kino «Diana», abi draudzīgi un bēdas aizmirsuši. Drīz «Diana» atspīdēja sarkanās un zaļās spuldzēs. Zūze nekad nebija redzējusi tāda spožuma. Viņa bijusi visādos tirgos, baznī​cās un ballēs, bet Rēzeknē nekad negadījās būt vakarā un redzēt kino.

— Vai, kāds skaists kino!— Zūze izsaucās un apstājās to aplūkot.— Kas viņā dzīvo?— viņa vaicāja.

— To mēs redzēsim,— Meikuls atbildēja pašgudri.

— Kā redzēsim?

— Nestāvēsim, iesim iekšā!— Meikuls sacīja, domā​dams, ka pietiek stāvēt.

— Vai ta' tur iekšā drīkst iet?— Zūze vaicāja šaubīda​mās un domādama, ka spuldzes jau tas kino ir.

— Vai ta' mēs caur durvju šķirbu skatīsimies kā ielas puikas? Kad nopērk biļeti, var iet iekšā.

— Tad es nopirkšu biļetes,— Zūze piedāvāja.

Viņi iegāja. Publika jau bija salasījusies. Pie kases divas žīdietes runāja žīdiski un smējās. Arī viņas iegāja kādās durvīs ar biļetēm rokā.

— Te ir kase,— Meikuls rādīja, nesteigdamies izpildīt kavaliera pienākumu un pirkt biļetes.

Tad Zūze gāja pie kases un nopirka divas biļetes. Kad viņi gribēja iet tālāk, pie durvīm stāvošās ielaidējas apturēja:

— Tikai sievietēm.

Ko nu? Tad Meikuls atcerējās: — Pavisam piemirsu, ka šovakar sieviešu seanss. Nekā nepadarīsi.

Zūze no «seansa» nekā nesaprata un, norunājusi, lai Meikuls paliek laukā un pagaida, gāja iekšā viena pati ar abām biļetēm. Apsēdās labi tuvu pie baltā audekla, kur labi varot redzēt, kā sacīja jaunkundze, kura ierādīja vietu. Tūliņ arī nodzisa ugunis — un pa audeklu sāka skraidīt tādi kā obraziņi.

Vai die! Kas tik tur nebija — dzīvi kas dzivi! Taču laikam dzīvi, tikai nevar dzirdēt runājot — kā aiz stikla. Sievietes tur mazgājās, tādas kā žēlsirdīgās māsas, nez ko rādīja uz skaitļiem, grozījās slimi un kropļi. Tas Zūzei nepatika, diezin ko daudz nevarēja saprast, kas tur notiek. Bet tad nāca pavisam kas cits un labāks. Jauns puisis un meita mīlējās. Mīlestība Zūzei patika un patiks līdz nāvei. Jaunais puisis meitu veda vilcienā. Un tad vilciens skrēja un, kā nāca, tā taisni virsū Zūzei. Zūze sastinga, domādama, ka nupat sabrauks, vilciens uzkries virsū un beigas. Zūzei caur kauliem izskrēja auksts un karsts, un viņa iekliedzās: — Jēzus Marija!

Bet tai pašā mirklī — švīkt! Vilciens pazuda gaisā un pārskrēja pār galvu. Zūze aptaustīja galvu, vesela gan, bet piere vienos sviedros, arī mugura piepeši slapja. Tādu baiļu! Laime, ka palikusi vesela.

Tad jaunkundze gāja slīcināties, bet kavalieris otrpus upes krūmos skatījās — slīks vai nē. Kā šī ielēca upē, tā šis pakaļ un izvelk gan malā. Pēc tam laimīgi apkampjas un — kāzas.

Tas Zūzei tā iepatikās, ka kāzās no prieka gribējās līdzi dejot un dziedāt, kaut gan acīs asaras.

Zūzei tā patika, ka Mcikulu viņa aizmirsa, un, kad viss redzētais nāca otrreiz, viņai negribējās celties, kaut gan citi skatītāji gāja laukā un nāca jauni.

«Nosēdēšu arī Meikula biļeti,» viņa tad iedomājās un palika savā vietā. Skatījās otrreiz un būtu skatījusies piecas reizes, ja vēl būtu biļetes un neienāktu prātā Meikuls, kurš laukā gaida. Viņa nopūtās un gāja laukā raudzīt, vai Meikuls nav aizbēdzis.

Meikuls gaidīja gan uz sola pie kino. Viņš bija domājis par Zūzi, cik labi būtu viņu apprecēt. Būtu dūšīga sieva. Pārdotu zemi, nāktu uz pilsētu, dzīvotu laimīgi.

Viņa iznākusi izstāstīja, ko redzējusi, un nožēloja, ka Meikuls nav laists iekšā. Tad abi gāja uz staciju. Visu ceļu nekā nerunāja. Zūze domāja par redzētajiem mīlētājiem, kas bija tik tuvu nelaimei, tomēr kļuva laimīgi?

Varbūt viņa pati ir jaunā meita un Meikuls kavalieris, kas viņu izvelk no upes. Bet nē. Viņa nekad tādu mu|ķibu nedarītu, jo dzīvot ir simtreiz labāk nekā noslīkt. Ja nu Meikuls neglābs, tad beigas ir.

Stacijā viņi atkal iegāja bufetē, kur sēdēja ari citi vilciena gaidītāji, kas ari cits citā skatījās mēmām, nīkstošām acīm. Meikuls nosēdās pie galda un skatījās Zūzē, skatījās, kamēr uznāca snaudiens. Tad nolika galvu uz rokām un aizmiga.

«Ja tagad es slīktu,» Zūze domāja, «viņš nedzirdētu un neredzētu, kā es noeju dzelmē.»

Zūzei tomēr vēl bija žēl, ka Meikuls nav redzējis kino, tad viņš tā negulētu. Viņš vairāk domātu par mīlestību. Būtu labāk gājis mājā gulēt, bet laikam mīlestība vadāja līdzi Zūzei. Ari viņai pašai kaut kas no šis mīlestības patika, bet sirds bija tāda, ka prāts drīz atgriezās un sacīja: nē!

Ta Zūze domāja par sevi, Meikulu un kino, kad izdzirda aizdomīgu rūkoņu. Viņa modināja Meikulu: — Meikul, dzirdi, Meikul, vilciens nāk!

Zibeņa ātrumā viņš bija augšā un abi ar Zūzi metās uz durvīm, citos gaidītājos neskatīdamies.

Durvīm atveroties, laukā kaut kas liels patiesi kustējās. Viņi devās kustošam klāt un apstājās — tas bija preču vilciens. Tad nolēma stacijā vairs neiet, drošs ir drošs. Pēc pusstundas nāca arī pasažieru vilciens.

Jau tālu spīdēja viņa lielās pūķa acis un skurstenis elsa kā aizdusains zirgs. Kad vilciens apstājās, Zūze bija ar mieru noskūpstīt viņa buferus no prieka, ka reiz tiks prom no Rēzeknes, kur tik ilgi nodzīvots.

Viņi iekāpa vagonā, apņēmušies palikt uz sola, kamēr nebūs patiesa vajadzība vagonu atstāt. Brauca.

Aizbrauca līdz stacijai, kur noliktas mantas: lakats, vīkšis ar sieru, vīrieša mētelis un cepure. Mantas viņi

dabūja, un Zūze Meikulu turēja par desmitreiz gudrāku nekā agrāk, jo viņš pratis pa telefonu mantas noķert. Laba lieta ir telefons, bet ar to var rīkoties tikai mācīts cilvēks.

Kā viena nelaime nost, tā nāca cita. Stacija, kur atradās mantas, atradās aiz Kārsavas, un šis vilciens atpakaļ uz Kārsavu neiet. Atkal jāgaida nākošais vilciens, atkal diena beigta, kamēr tiksi Kārsavā pie māsīcas. „ — Tavu traku maldīšanos!— Zūze nopūtās, žēlīgi noska​tīdamās aizejošā vilcienā.

— Vai la šis nevarēja iet atpakaļ uz Karsavu,— viņa prātoja.— Te nu ir vilciena labums: nepagriezīsi, kur vajadzīgs, bet tev jābrauc tur, kur viņš grib, kaut uz elli. Būtu gājusi kājām, ietu, kur patīk, un uz to pusi, kur vajadzīgs. Gaidi nu atkal līdz vakaram! Tā gaidīšanā vien paies nedēla. No sēdēšanas jau ta esmu nogurusi, it kā divas nedēļas nebūtu ēdusi. Kaut būtu kur padejot un padziedāt, tomēr ātrāk paietu laiks un no kājām izsvistu smagums, bet sedi nu un nīksti.

Ta Zūze runāja, raisīdama no vīkša sieru, lauzdama un dodama arī Meikulam.

— Vai zini, Meikul,— vii;a turpināja, izkodusi ar zobiem sierā lielu robu,— es saku, brauksim atpakaļ uz Rēzekni! Lai Karsava paliek, citādi atkal noblandisimies.

— Kā tu gribi, brauksim,— Meikuls padevīgi atbildēja. Ar Zūzi viņš brauktu vai ellē. Ari viņš iekoda sierā apaļu robu.

Pievakarē viņi tika Rēzeknē. Izkāpa uz pazīstamās platformas. Zūze nevienu stundu vairs te negribēja kavēties, ka atkal neiznāk nelaime, bet līdz mājām trīsdesmit verstis, ko iet kājām. Bet tas viņai nieks.

Viņa bija laimīga, ka uz Kleperiem neiet vilciens, jo ticēja, ka visdrīzāk mājās var tikt kājām. Būtu gājusi kājām, tiktu Kārsavā, ar vilcienu neka. Drīzāk viņa atvadījās no Meikula un gāja gar dzelzceļu uz Kleperu ceļu. Tikai uz ceļa viņa jutās pilnīgi drošībā un novilka zābakus, lai vieglāka iešana. Juzdama zemi pie kāju pēdām, viņa atkal bija laimīga, it kā nemaz nebūtu pa stacijām nikusi un vārguši. Spēka atkal bija pilnas dzislas un varēja dejot un dziedāt, kad katrs solis nesa tuvāk mājai.

Viņa domāja par mīlestību. Tas bija jaukākās domas, ko varēja izdomāt. No prata neizgāja divi kino mīlētāji, kuru bēdas beidzās ar kazām.

«Kaut arī manas bēdas tā beigtos,» Zūze domāja. Bet viņai nekādu bēdu nebija. Tas tik traki, ka nav bēdu,Zūze gandrīz sāka bēdāties.

«Tomēr viņš bija labs cilvēks,» Zūze sprieda, bet spriedumā apstājas: kurš — Meikuls vai tas kino mīlētājs? «Viņš varēja ari neskatīties krūmos un neskriet slīkoni glābt, tad meičai gals būtu. Diez ko darītu Meikuls, ja es ietu viņa dēļ slīcināties?»

Vēl viņa domāja, ko sacit mājās par Kārsavas māsicu. Būs kauns atzīties, kā gājis, bet melot grēks.

Bet vai tik vien bēdu pasaulē kā Kārsava un grēks! Zūzei tada sirds: prāts drīz atgriezās, un atkal viegli.

Viņas baltās pēdas naktī zibēja uz Kleperu ccja, noskaitīdamas no ceļa versti pēc vērstos.

Arī šoreiz Meikuls Zūzei pie sirds nepieauga — un viņa domāja, ka par precēšanos runāt vēl nav īstais laiks.

Bet tad Zūzi sāka apciemot muižas kungs Pelcis. Kas bija, kas nē, Zūze vairs neskraidīja pa kristībām un bērēm, bet sēdēja mājās un auda sarkanstrīpainas gultas segas. Svētdienās viņas pagalmā apseglots stāvēja Pelča bērais, kamēr pats muižkungs ar Zūzi sprieda par nākotni, ka viņi varētu nopirkt Primenes Kleperu gala meža izcirtumus, savienot ar Zūzes zemi un nodibināt īstu lielsaimniecību. Par Zūzi Pelcis bija dzirdējis jau agrāk — cik viņa izdarīga, cik laba saimniece! Kāda sprigana mājā un ciemā!

Vai Primenes meža izcirtumi vai vēl kaut kas Zūzei sagrozīja stingro apņemšanos atraidīt itin visus preciniekus, bet ap pļaujas laiku viņa ar Pelei uzsaucās baznīcā. Tas bija pārsteigums ne vien Primenes ļaudīm un Zūzes preciniekiem, bet arī daudziem bērnu kristītājiem, kuri domāja, kas notiks ar nākošo paaudzi, kad nebūs priecīgās krustmātes. Nav cerams, ka muižas kunga madāma braukās pa kristībām krustmātēs.

Visas runas, spriedumi un pareģojumi Zūzei gāja pār galvu kā vēja nests mākonis, un viņa noteikti gatavojās kļūt par pārvaldnieka Pelča kundzi. Tam nekāds kavēklis nebija arī Maska un Antoška, kuri

nedzīvoja mājās.

Tā Primenē bija gaidāmas kāzas. Bet gatavošanās uz kāzām radīja vēl citus notikumus, kam bija liktenīga nozīme arī grāfa Skuļtecka dzīvē. Sie notikumi nāca no pavisam maza cēloņa, proti, no Pelča brūtgāna svārkiem. Tā bieži gadās, ka niecīgs gadījums ir cēlonis lieliem notikumiem, kas sagroza cilvēku un tautu likteņus. Šoreiz gan liktenim patika rotaļāties tikai ar cilvēkiem.

Pārvaldnieks Pelcis rakstīja vēstuli pazīstamam apkārtnes ceļojošam skroderim uz Bēržiem, lai tas ierodas pie viņa uzšūt melnu tūka kārtu ar gariem šķēru svārkiem. Darbam jābūt gatavam divu nedēļu laikā no vēstules izsūtīšanas dienas.

Pagaidām tas bija viss notikums. To zināja tikai pats Pelcis. Pat Zūzei viņš neturēja vajadzības tik privātas lietas stāstīt. Arī pašam nebija laika par to domāt. Darba daudz. Zāģētava strādā, akmeņus ved, lauki pilni strād​nieku. Rudens nāk virsū.

Arī grāfs vairāk sekoja darbiem, mazām nesaskaņām ar Fraņu nepiešķirdams nozīmes un mātes ciemošanos aiz​mirsis.

Māte? Viņa, domājams, tik drīz vairs neatbrauks. Ja Fraņa būtu muižniece, tad — jā, bet zemnieku Jaudis viņa necieta. Citādi jau toreiz ar Prosku būtu iznācis labāki. Tagad tomēr tā nenotiks. Stefans apņēmās Fraņas lietā māti neklausīt, kaut arī no viņas nedabūtu ne graša savu lielo darbu darīšanai. Lai tad put!

Tā grāfs domāja pēc mātes aizbraukšanas, bet vēlāk par šo lietu nedomāja nekā. Laiks pagāja mežā, kur cēla zāģētavu. Zāģētavas ierīci viņš pazina no Karlovkas zāģētavas un te ne vien ieorijā, bet arī praktikā varēja izlietāt savas celtnieciskās zināšanas.

Garā viņš dzirdēja zāģu šņākšanu, kas atbalsosies Primenes laukos. Tas viņu aicināja mežā kā mīlētāju lakstīgalas pogāšana.

Astotā nodaļa grafa satikŠanĀs ar krugĻevski Četri un mušu nāve.— Šņāc kā grāla gateris.— Grāfs nāk.— Kadovs.— Četri bauda grāfa cigārus un alu.—Zāģuaģents.— Simlstūkstoši birst.— Viņš iet pie grāla.— Spogulis uz kumodes.— Acīte.— Uz māju.— Rudzu lauks.— Kad uzcelšu fabriku.— Apartaments.— Strazda knābis vakara blāzmā.

Bekā, lielā istabā pie garā galda, sēdēja zirgu mietnieks Krūka, stārasts Lapsa un divi rūsgani zemnieki skūtām sejām, kurus sauca par Steponu un AJozu. Starp četriem galda stāvēja četras pudeles alus un tukšs pusstops. Sēdētāji sūca pīpes, laizdami gaisā stipras mahorkas smaku, un runāja par Bēržu tirgu. Aiz stoikas krodzinieks ar cepures virsu sita mušas, kas biezā barā krita uz smaržīgiem, izžuvušiem alus traipiem vai izbiedētas sametas pie loga stikliem. Cepure viņas visur vajāja, zem katra sitiena atstādama piecus sešus līķus. Sitējs spārnai​nos liekēžus apveltīja spēcīgiem vārdiem: — Velni, lien taisni acīs! Dienas zagli, maitas . . . Ķēvei asti nepiešūsi . . .

Uz krāsns kaktā varēja redzēt divas kailas, pār malu nolaistas kā ju pēdas ar gariem lejup izplestiem pirkstiem. Pēdas nekustēja kā žāvēšanai uzkārtas pastalas, un viņu īpašnieks bija aizmidzis, ko apliecināja vienāda šņakšana, kas nāca no krāsns augšas kā tāla malkas zāģēšana.

Viens no sēdētājiem, uz krāsni pirkstu pamezdams, pār plecu sacīja: Šņāc kā grāfa gateris.

— Nez no kurienes šis?

— Ari no Beržu tirgus,— krodzinieks paskaidroja. — Naktī ienāca, palika gulēt. Nav te redzēts.

Pēc valodas liekas, ka no Vidzemes puses. Pēc amata esot aģents.

— Tātad inteliģents.

Visi apklusa, Jtamēr Krūka atkal iesāka stāstīt par tirgu: — Eka, man tagad ir ērzelis, nopirku Beržos. Tikai trīs gadi. Nobraucu visus tirdziniekus. Jaunā gadā piedalīšos Rēzeknes rikšošanā. Pļavnieka sirmais arī ir rikšotājs, bet mans garām . . .

— Cik tu devi?

— Trīs lielie un savu bēro. Čigāns Dukaļskis jau deva četri lielie, bet es bez pieci nekust!

Slobodā dabūšu seši. Šogad bija liels tirgus, varēja labi pārdot, es aizlaidu piecus kukaiņus. Diviem bija plēša, vienam ienāši, bet par pusīti aizgāja . . .

Te krodznieks nometa cepuri uz palodzes un sastinga. .—Vai redzat — grāfs! Grāfs nāk , šurp, nudien šurp, viņš izsaucās.— Ķēvei asti nepiešūsi…

Lapsa pirmais uzlēca slāvus un, dūres uz galda atspiedis, kaklu izstiepis, skatījās logā. Viņa paraugam sekoja citi un, dūrēs atstutējušies, izskatījās ka pieslietas linu mīstīk​las.

Tiešām, pa lielceļu, galvu pacēlis, nāca slaikais kungs melna pledā, ar rubeņa spalvu pie cepures.

Visiem tas likās neticami, jo visu vasaru grāfs Bekā nebija redzēts. Un piepeši nāk kā vējš, pelerīna vien kust. Tās divas dienas, kad viņš atbēga no mātes, grafs te pavadīja slepenībā, to /.ināja tikai krodzinieks un Varak​ļānu ērģelnieks.

— Viņš pie laba prāla.

— Jā gan. Galva augšā.

— Tas labi, -Lapsa čukstēja.— Būs alus un cigāri.

Grāfa lakotie stulma zābaki saulē spīdēja kā spoguļi.

Visi skatījās. Plikās pēdas uz krāsns arī sakustējās, izvingrināja pirkstus, saritinot tos un izstiepjot kā zirnekļa taustekļus. Tad pēdas pazuda uz krāsns un parādījās pinkaina galva ar strazda knābim līdzīgu degunu. Divas melnas, viltīgas acis arī urbās logā.

— Grāfs? Kāds viņš izskatās?

Grāfs ienāca strauji un pašapzinīgi kā valdonis un, apkārt neskatīdamies, ne vārda nesacījis, tāpat

paceltu galvu iegāja dibenistabā, durvis aizsizdams. Šodien grāfs bija sakaitināts. Kroga ļaudis to saprata tikai pēc apsveicināšanās un durvju sišanas.

Iemesls bija tāds: Fraņai bija mīļš suns Kadovs, ganu suņa maisījums ar muižkunga buldogu. Ja kāds teica, ka šis Fraņas mīlulis nav diez cik skaists, tas kļuva Skuļtecka ienaidnieks. Tādā nežēlastībā krita Janopoles muižas kungs un vietējais feldšers. Tagad misējās arī Pelcim. Viņš nāca pie kunga, Kadovs viņu nikni rēja. Tad Pelcis pacēla spieķi, lai suni atbaidītu. To logā vajadzēja redzēt grāfam. Zils no dusmām viņš bija laukā un kliedza: — Ak tu, pakulu repsi, manu suni kaitināt! Es tev visu vilnu noplēsīšu!

Pelcis paguva nozust, citādi būtu dabūjis just kunga spieķi. Muižas ļaudis to visu zināja un Kadovam visādi glaimoja un iztapa.

Tas notika, kad grāfs jau bija sagatavojies iet uz zāģētavu.

Uznākušās dusmas viņa soļus no zāģētavas ceļa pagrieza uz Bekas pusi. Dusmas kā vējš viņu aiznesa turp. Kroga ļaudis pārskatījās, ātros soļus noturēdami par labu prātu.

Krodzinieks vienā mirklī bija pie dibenistabas durvīm, un, tikko tās atvēra, no turienes atskanēja grāfa metāla balss: — Dod kungam alu!

Pie galda sēdētāji klusēja, kaut ko pārdomādami un kūpinādami mahorku.

— Kas tur kūpina to siena kaudzi? Smird kā velns! Vai nevar pīpot papirosus?— tais pašās durvīs atkal atskanēja ta pati balss. Krodzinieks pamāja ar pirkstu, un visas pīpes salīda kabatās.

Tad Lapsa piecēlās un uz pirkstu galiem pielīda pie liktenīgām durvīm. Pieklauvējis tās atvēra un iebāza galvu.

— Esat pazemīgi sveicināti, grāfa lielskungs!

Klusums.

— Vai grāfa lielskungs neatļautu mums smēķēt cigā​rus?— Lapsa turpināja.

— Ko tu, lops, saki? Cigārus?

— Jā, jā, grāfa lielskungs! — Un Lapsa pieskrēja nobu​čot grāfam roku.

— Krodziniek, dod viņam pakiņu cigāru!— atskanēja pavēle, kas vienā mirkli bija izpildīta. Četri galda sēdētāji nākošā mirkli jau smēķēja cigārus, atspiedušies ar elkoņiem uz galda un laimīgi smaidīdami. Aristokrātiskais aromāts izkoda mahorkas smaku.

Putna deguns uz krāsns malas baudīja cigāra smaržu, bet melnās acis vēroja.

— Kam jāsauc alus?— Aļozs grozīja izdzerto glāzi.

— Sitās maksāju es,— Krūka atbildēja.— Tagad jāsauc staršiņam.

— Nē, tagad sauks grāfs,— Lapsa viltīgi un paklusu pretojās.— Jūs redzēsit, ka sauks grāfs.

Lapsa atkal pielīda pie grāfa durvīm.

— Kungs, vai neizpirksit alu?

— Ko-o! Alu? Jums, cūkām, alu!

— Jā, grāfa lielskungs, karsts laiks, traki slāpst.

— Kā tu teici?

— Grāfa lielskungs jau zin, ka no cigāriem traki slāpst.— Viņš atkal pieplaka kunga rokai.

Tas Skuļteckim patika, palika arī augstais titulis, un viņš sauca krodzinieku: — Kaļistrāt, pan Kaļistrāt, lai viņi nāk visi iekšā un nobučo man roku, tad dabūs alu!

Visi četri pēc sekundes stāvēja grāfa priekšā ceļos un bučoja viņam abas rokas. Grāfs bija. glaimots, atbīdīja cepuri uz pakauša un pavēlēja: — Kaļistrāt, duci alus! Četri atkāpeniski, zemu locīdamies, atstāja grāfa istabu un sēdas ap savu galdu. Viņi dzēra grāfa alu un kūpināja cigārus.

Tad putna knābis un viltīgās acis no krāsns bija zemē un pārvērtās pamazā vīreli ar ātrām kustībām un lokanu mēli. Vīrelis apvilka šektaiņus un griezās pie sēdētājiem: — Vai drīkstu piebiedroties? Man jums, kungi, jāprasa padoms. Es meklēju zirgu pirkt. Vakar klaušināju Bēržos, bet nekā laba neatradu. Vai jūs nezināt, kur te tuvumā varētu apjautāties?

Krūka kļuva acīgā.

— Tur mēs jums varam dot padomu, cik uziet, cik tik uziet. Sēstieties, sābri, sēstieties pie galda!

Pirms apsēšanās svešais stādījās priekšā, katram snieg​dams roku, palocīdamies un teikdams vārdu: — Krugļevskis.

Redzams, ka inteliģents.

Krugļevskis apsēdās starp četriem un sāka stāstīt: — Esmu Viļņas zāģu fabrikas aģents. Man mēneša laikā jāapbraukā visa Vitebskas guberņa un jāsaņem par divi miljoni pasūtījumu. Tādēļ gribu pirkt zirgu ar raliem. Labu .zirgu, lai varu nobraukt simts verstes dienā, citādi mēneša laikā netieku galā un administrācija no manis piedzen simts tūkstošus soda naudas. Vienā pašā brauciena es saņemu divdesmit piecas procentes, tas ir, divi simti piecdesmit tūkstošu.

Dzirdot milzīgās summas, klausītāji nolaida rokas un palika nopietni.

— Borkovas lielskungs man iedeva pasūtījumu par simts tūkstošiem, Ludzas kokzāģētava — par simts, Kārsa​vas kokzāģētava — par simtu . . .

Jo vairāk simttūkstošu Krugļevskis uzskaitīja, jo garā​kas kļuva klausītāju sejas.

— Pa ceļam uz Primenes koku fabriku, kas arī man uzdota sarakstos,— Krugļevskis šķirstīja papīrus,— es apmetos šai viesmīlīgā pajumtē un šovakar ieradīšos pie Primenes grāfa. Stāsta, ka esot labs kungs.

— Ko nu par to!—teica Krūka.— Zelta dvēsele, zelta kungs. Protams, mīl cieņu, kungs paliek kungs.

— Kungs,— Lapsa piecēlās un piebāza degunu gluži tuvu Krugļevskim,— grāfs ir te. Jūs savu lietu varat nokārtot tepat.

— Ļoti patīkami. Kur es varu ar viņu runāt?

Lapsa rādīja uz attiecīgām durvīm, zemu palocīdamies.

— Lūdzu, krodzinieka kungs, pieteiciet Viļņas zāģu fabrikas aģentu Krugļevski,— strazda knābis uzstājās droši un apzinīgi, turēdamies pret zemniekiem pārākumā un uzreiz iegūdams cieņu.

Krodzinieks iegāja pie grāfa un pēc īsa brīža plaši atvēra durvis. Krugļevskis iegāja un zemu palocījās.

— Esiet sveicināti, grāfa lielskungs! Viļņas zāģu fabrikas aģents Krugļevskis. Pieņemu jaunu zāģu pasūtījumus un vecu izlabojumus, mūsu firma uzstāda arī gaterus un uzpērk lietotas mašīnas. Mums ir nodaļas Maskavā, Pēterburgā, Kijevā, Odesā un Rīgā, tekošs rēķins Ziemeļu bankā, Tirgotāju akciju bankā un Salamandrā. Mūsu bilance piecpadsmit miljonu gadā, un piedalās Amerikas tērauda trests.

Pasūtījumu izpilda akurāti un visātrākā laikā. Cenas mērenas, nomaksa visvieglākā. Te būs mūsu katalogs.

Kruglevskis veikli izvilka no kabatas katalogu, izklādams kungam zem deguna, ar zāģu zīmējumiem un cenām.

Grafs ar rokas mājienu lūdza apsēsties.

Aģenta uzstāšanās arī grāfam modināja uzticību. Viņš aģentā noskatījās no tīri saimnieciskā un lietderības viedokļa. Sākās lietišķa saruna, par kuras lietišķību lai spriež lietpratēji pēc tā, ka stundas ceturksni aģents no grāfa bija sarunājis pasūtījumu par pieci simti rubļiem un norunājis rīt apskatīt koku fabriku. Aģents centās turē-i ties ar grāfu puslīdz uz vienas pakāpes — kā bagāts ar bagātu. Sēdēja pie galda bez kautrības, dzēra kopā alu un pasūtīja jaktsdesas. Aģents prata sarunāties arī ar grāfu. Sēdēdams pie galda grāfam pretī, viņš tam aiz muguras ievēroja kumodi ar spoguli, kurā varēja redzēt visas grāfa kustības. Viņš to labi ievēroja un kļuva sevišķi runīgs un dzīvs, stāstīja par savu dzīvi Pēterburgā un kā

Viļņā, muižnieku klubā, viņš bieži spēlējis kārtisj Beidzamo reizi esot paspēlējis desmit tūkstošu.

Pēc jaktsdesām Kruglevskis ierosināja jautājumu, kā būtu, ja uzspēlētu kārtis. Uz acīti.

— Kā aristokrāti var nespēlēt?— viņš vēl uzsvēra. — Grāfs Borhs Varakļānos man divās stundās paspēlēja trīs simti.

— Nu protams, ka spēlēsim,— Skuļteckis atbildēja, at​gāzdams galvu.

Krodziniekam atradās kārtis; bet kā diviem vien spēlēt? Krugļevskis lika priekšā uzaicināt Krūku un Lapsu. Kungs nelabprāt piekrita, bet citas izejas nebija. Aļozs ar otru kluso palika lielā istabā pie alus.

Spēlmaņi spēlēja poļu banku. Spēlēja līdz vakaram. Kad Lapsam un Krūkām pietrūka naudas, aizdeva Krugļevskis. Laime sākumā bija grozīga — te vienam uzsmaidīja, bet tūliņ piegriezās otram.

Grāfs brīžam paspēlēja, brīžam pa druskai vinnēja. Vakarā laime noteikti piegriezās Krugļevskim, no grāfa galīgi novērsusies.

Tagad jau spēlē piedalījās arī Aļozs, Stepka un krodzinieks. Spēlēja, kamēr grāfs bija tukšs un vēl aizņēmies divdesmitpiecnieku no Kaļistrāta. Visa nauda bija Krugļevskim kabatā, Lapsam ar Krūku — katram vinnests pa Irijniekam, A|ozam divi rubļi, Stepkam piecnieks, krodzinieka peļņa palika nezināma, jo viņš naudu bāza vestes kabatā. Neviens neievēroja, ka grāfam aiz muguras stāv spogulis, kas Krugļevskim parāda grāfa kārtis.

Spēli pabeidzot, Krugļevskis vēl izpirka duci alus, ko visi liksmi iztukšoja. Otrā dienā ap pusdienu grāfs izgāja no Bekas. Krugļevskis kroga istabiņā uz dīvāna bija aizmidzis, bet četri vīri — Lapsa, Krūka, Aļozs un otrs klusais — gulēja lielā istabā pie galda uz saviem alus peļķēs sakrustotiem elkoņiem, šņākdami kā Skuļtecka gateris. Mušas viņus noturēja par mirušiem un netraucētas lodāja pa bārdām, lūpu kaktiņiem un nāsīm.

Grāfs, galvu dziļi nokāris, lēni vilkās uz mājām. Garās kājas, augstu celdamās, krustojās, it kā zeme būtu pazau​dējusi savu pievilkšanas spēku vai arī būtu jāsoļo pa rasotu zāli.

Ieraudzījis ceļa malā ganu meitu, grāfs iemāvās kā vērsis un skrēja no lielceļa pie ganu meitas, bet viņa viena mirklī pazuda grāvī, un kungs visā augumā izstie​pās rudzu malā.

— Lupatas, pakulu repši!—viņš rēca celdamies un klupdams.— Jūs visi manā priekšā kritīsit ceļos!

Es jūs samīšu, es jūs nicinu. Es esmu grāfs Skuļteckis. Es esmu tiesnesis, es esmu gubernators. Es varu jūs apžēlot, varu ielikt cietuma.

Kajas augstu celdams, viņš mīdīja rudzus, tad gāja pāri rudzu laukam taisni uz Primenes jumtiem, kurus varēja redzēt starp kokiem. Rudzos palika sliede, it kā būtu pārbraucis divjūgs. Ticis otrā pusē, grāfs kliedza: — Tā ir neģēlība, tā ir laupīšana dienas laikā! Tādi šuleri — mani apspēlēt ar spoguli! Bet es jau neiešu ar tiem gnīdām ķildoties, ne kauties. Tas būtu zem mana goda — uzstāties pret kaut kādu aģentiņu un zemniekiem. Viņi domā, ka es nezinu. O — jā; es visu zinu, es redzu, bet man jāzin, cik tālu var noiet blēžu bezkaunība.

Paceldamies no kāršu spēles krogā, grāfa skatiens bija spogulī sastapies ar Krugļevski, kurš vēl uz galda skaitīja sīko naudu, ko maksāt krodziniekam. Grāfs bija sapratis savas spēles neveiksmes cēloni, bet lepnība neļāva atzīties, ka viņu tā var apšmaukt. Viņš tik uzmeta Krugļevskim iznīcinošu skatienu un, galvu pacēlis, izgāja no istabas, lai izietu stadulā. Pēc tam vēl tika sviķots uz grāfa krīta.

Tagad, apstājies rudzu malā un runādams ar sevi, viņš atskatījās liz plato sliedi rudzos: — Kas jūs esat? Rudzi — vairāk nekas. Visi cilvēki ir tikai rudzu lauks. Un tā es iziešu caur jums, atstādams aiz sevis ceļu. Kā viesulis caur mežu es iziešu caur dzīvi, lauzdams ceļu. Un tad jūs mani pieminēsit ne vien Primenē — visa pasaule odīs pēc «Skuļteckis un biedri» fabrikas terpentīna un koka spirta.

Tad es jums ļaušu no sevis novinnēt nevis piecdesmit rubļus, bet pieci tūkstoši un noskatīšos tik, kā jūs ap manu naudu cīnāties. Man naudas nav žēl. Jūs nemaz nezināt, cik cilvēks ir viegls bez naudas. Man nav ne kapeikas, bet tomēr esmu pārāks par visiem.

Viņš izlūkoja visas kabatas, izkratīja maku un tiešām atrada tikai vienu korķi, kurš diezin kā bija iekļuvis vestes kabatā sildīties. Tad viņš pacēla dūri un apgriezās uz kroga pusi, saukdams: — Es samaksāšu, sakiet, cik vajag, es visu samaksāšu, pakulu repši! Fraņa, Fraņa, neviens nav tevis vērts,— saņēmis delnās seju, viņš sastindzis skatījās uz zemi. Fraņa, logā viņu ieraudzījusi, izskrēja un ieveda istabā.— Fraņa, Fraņa, ienes ķipīti,— grāfs sacīja, apsēdies uz gultas un drūmi raudzīdamies uz zemi. Fraņa izgāja.— Kad mēs, Fraņa, uzcelsim fabriku, tad es tevi iecelšu par grāfieni,— viņš runāja.— Tad neviens mums nevarēs klāt ķerties. Lai visi muižnieki tad man nobučo . . . Es vairs neviena nebaidīšos. Tagad viņi tiešām var izjaukt manus plānus. Viņiem tik jāpasaka vārds gubernatoram, un nekādas akciju sabiedrības nebūs. Ko es viens varu pret visiem? Bet pag, pag! Jums ne prātā nenāk, ko gatavo grāfs Skuļteckis. Tad Fraņa sēdēs stikla verandā zem palmām un ap viņu dziedas kanārijas putniņi.

Zils papagailis runās uz viņas pleca. Es nākšu cauri visiem apartamentiem un saukšu: «Fraņa, padod ķipīti . . .»— Grāfs iesmējās par visu pasauli un sevi. Viņš jau sen zināja, ka nevarēs mierīgi muižā nosēdēt kā citi kārtīgi muižnieki, ka nav viņam zem kājām cieta pamata, nedz paļaušanās uz lietām, kas atnes labklājību. Ka ir tikai domas un vārdi, izdomājumi un ticība tiem. Kad ticība un izdomājums zūd, tad atveras bezdibens. Jo kas viņš par lauksaimnieku, par muižnieku! Te nav viņa dzīve.— Un tomētf visam jāpiepildās, visam reiz jāpiepildās, vai arī es nevarēšu dzīvot, citādi man jāiet bojā,— viņš sacīja, ienākot Fraņai.— Kaut tu visu zinātu, Fraņa! Kaut tu saprastu! Citādi arī tevis man nav. Nekā nav. Mūžam nebūs uz pasaules.

— Apmierinies un liecies atpūsties,— Fraņa sacīja, novilkdama grāfam šektaiņus.

— Mums nav laika atpūsties, mums daudz darba. Es esmu nācis uz jauna ceļa. Es esmu atradis jaunu principu ģeneratora spraiguma pacelšanai. Ja to izdotos realizēt, tad varētu radit tādu spēku, ka izšauta raķete vienā dienā mūs aizsviestu līdz Marsam. Bet priekš tā man vajaga naudas, daudz naudas. Man būs jāpārdod visi Primenes meži un vēl vairāk. Es te nevarēšu dzīvot, man te ir par šauru. Kur lai te piepildu visus savus nodomus, visas idejas, kas manī rodas un kurām jāpiepildās? Tādēļ jau esmu nācis pasaulē.

Fraņa grāfu izģērba un nolika gulēt, bet viņš vēl nemitējās: — Fraņa, a, Fraņa, es tevi ievedīšu apartamentos! Es tevi vedīšu sarkanās, zilās un violetās istabās, bet dzeltenā drīkstu ieiet tikai es viens pats. Tur tu man līdzi nenāksi. Tu to neizturētu, Fraņa, jo vajag būt trakam, lai tur ieietu. Vajag būt vienam uz pasaules.

Tie nebija nekādi apartamenti, kur gulēja grāfs Skuļteckis. Tā bija vienkārša, piekvēpuši istaba ar izdilušiem, kūkumainiem grīdas dēļiem, ar caurumainu sienas apmetumu, kurš šur tur rādīja skaliņu ģindeni, ar vecu kumodi, kuras virsdaļa bija atvāžama, lai izpildītu galda vietu, un ar platu koka gultu, kuras audekla rāmis tā bija izgulēts un izstiepies, ka sniedzās gandrīz līdz grīdai, izskatīdamies pēc krodzinieka vēdera. Tas viss bija pirkts kā muižas piederums pirms Skuļtecka un jau daudzus gadus kalpoja Skuļteckim. Kas te lai vairs ko lāpa un labo — drīz būs jaunā pils.

Grāfs tomēr iemiga. Fraņa izgāja krāmēties pa virtuvi. Aizkrāsnē dziedāja circenis, kas pa atvērto kaplogu bija dzirdams arī uz lielceļa. Pa lielceļu maziem solīšiem viegli nāca kāds vīrs ar sainīti padusē.

Krēslā viņa seja nebija labi saskatāma, bet, no sāniem skatoties, pret debesu vakara blāzmu skaidri varēja uzzīmēt Krugļevska strazda knābim līdzīgo degunu.

Fraņa laukā neskatījās un strazda knābi nevēroja. Viņai sirds bija uztraukta un domas svarigu apņemšanos pilnas.

«Stefan, Stefan, kas ar tevi notiks, ja tava dzīve negrozīsies?» viņa sevi domāja. «Tev vajadzētu dzīvot kā prātīgam cilvēkam un netvert gaisa pilis. Būtu strādājis, piemēram, tā kā Pelcis. Vai tad nevarētu dzivot? Bet viņš, bet viņš! . . . Ak, Jēzus, Marija!»

Devītā nodaļa VIĻŅAS AĢENTS VAI MALIENAS SKRODERIS Cīņapar uzturu.—112 centimetru.— Ar kliņģeriem un carskajām uz Primeni.— Ciemiņš.— Vētījamais siets, darvas tecinātava, kunārijas putniņš un akciju sabiedrība pelnos.— Jorģīne.— Rabarberu ķīselis ar kliņģeri.— Eileja tornis, egle un viņa.

Kad Bekā palika pavisam kluss, Kruglevskis uz dīvāna atvēra acis. Neviena. Logā rēgojās kūtiņas salmu čukurs kā grāfa platmales virsa. Aiz čukura debesīs izlijis blāvs vakars kā vērmeļu šņabis.

Kruglevskim kājgalī stāvēja kumode ar spoguli. Krugjevskis iespēra pa kumodi ar papēdi un skaņi iesmējās, pats no smiekliem satrūkdamies un apklusdams.

— Velns, kur šodien laba diena,— viņš sev teica. Ne sev, bet tam otram, kas viņā. Būdams viens, viņš arvienu sevi juta divatā. Ar to runājās, ne jau ar sevi. Sevis tad nejuta, juta tikai otru, tam visu izstāstīja, visu izsūdzēja. Ļaudīs tas pazuda, izgaisa kā pakrēslis zem mākoņa, palika tikai viņš pats, patiesību nedomājošais, nerunājošais, tikai darošais, par kuru domājošais mēdza teikt: viņš cīnās par uzturu. Ko tik viņš šai cīņā nedarīja, kādus līdzekļus neatzina par labiem, kādus palīgus nepieņēma? Šodien pat: cik labi palīdzēja spogulis! Ja nu šis spogulis iekristu, ja grāfs to ieraudzītu? Nu, gan jau aizstāvētos, ja citādi nē, tad izlēktu pa logu un mežā iekšā kā Gubinovā, kad pieķēra par neīstu brūtgānu.

Krugjevskis iebāza roku bikšu kabatā, izvilka naudu, iebāza vestes kabatā, izvilka divus zajus trijniekus; otrā vestes kabatā piecnieks. Bet iekšas kabatā divdesmitpiecnieks, kuru grāfs iemaksāja beidzamo bankā. Krugjevskis saskaitīja: trīsdesmit astoņi rubļi četrdesmit sešas kapei​kas.

— Pag, pag, par tām četrdesmit sešām kapeikām jānopērk konfektes,— viņš sacīja otram,— tās var noderēt.— Kapeikas sabēra vestes kabatā, bet lielo naudu sakārtoja, pārlocīja vidū un aizbāza aiz kabatas grāmatiņas vāka.

Tad kā atminēdamies šķirstīja kabatas grāmatiņu. Tur bija neveikli, ar stīvu roku rakstīti skaitļu stabiņi lidz simts divpadsmit. Katram stabiņam klāt lieli burti uz neveiklām, kā ar cirvi cirstām kājām, ar greiziem kak​liem un krampjos savilktām rokām.

— Tā, tā,— viņš atkal teica otram,— skolotāja Viluma bikses. Garums 112 centimetru. Velns, kur gara žākle, bet grāfam vajag būt 115. Krūšu platumam viņam vajag būt … kā Lubānas skrodera palīgam Vīksniņam, lūk, še, roku garumam … kā Pirtnieku Lazdiņam, kurš apāviešos ievēlēts par pagastvecāko, lūk, šitenajā divdesmit astotajā lapas pusē. Kad es viņam šuvu svārkus, viņš gribēja saukt uradņiku un sastādīt protokolu, ka es drēbi nozadzis, bet tā izgāja uz rokām. Kāda man vajadzība zagt, man, slavenam skroderim Krugļevskim? Vidzemē es šuvu tikai labākās mājās. Kad paliek garlaicīgi, es nāku uz Latgali, te tu vari būt viss, kas gribi, kaut vai pats grāfs Skujteckis. Šodien es esmu Viļņas aģents, bet rīt atkal būšu skroderis vai baznīckungs. Man jāiet uz Primeni pie pārvaldnieka Pelča šūt šķēru fraku, jo vecais ķēms arī grib staigāt garos svārkos kā pats ministrs Plēve. Varbūt viņš tik tāju izkūkojis omu, ka grib stāties altāra priekšā kā vecais grāfs Mēdems, kuram es uzšuvu kāzu fraku, bet kurš atdeva dvēseli Dievam, nepaspējis to pārdot sievai.

Tad Krugjevskis no kabatas grāmatiņas izņēma kādu papiru, kas atlocīts izrādījās par vekseli.

Labajā apakšas stūrī uz tā bija smalkvijīgs paraksts «gr. St. Skuļteckis».

— Te atkal viens simtnieks. Zīdam gan bus jāpārdod par puscenu. Ja daudzi dotu tik labu rokas naudu uz Vi|ņas zāģiem, tad skrodera šepti varētu mest pie malas. Ta es tiešām varēšu nopirki zirgu un atgriezties Lubānā federu ratos kā īsts grāfs.

Nolicis vekseli atpakaļ un grāmatiņu ielaidis iekšējā svārku kabatā, Krugjevskis piecēlās kājās, piesita pie kabatām, apskatījās apkārt, vai kas neaizmirstas, un, paņēmis no galda savu nazi ar korķu viļķi, bet no kakta ar linu drēbi apvilktu saini, kas izskatījās pēc maza čemodāna, izgāja lielajā istabā. Stārasts,

zirgu mietnieks un viņu draugi tur gulēja ap galdu, salīkuši itin kā pilni labības kūļi. Arī viņi bija par brīvu ne vien ēduši un dzēruši, bet arī drusku nopelnījuši uz kārtīm. Krodzinieks krāmēja pudeles un grūstīja glāzes.

— Par četrdesmit sešām kapeikām piecus kliņģerus un carskajas konfektes!—Krugļevskis uzsauca, krodzinieku no darba izstiepdams taisnu. Konfektes un četrus kliņģerus Krugļevskis sabāza kabatās, bet piekto kliņģeri iekodis paturēja rokā. Tad, otrā rokā paņēmis savu saini, atstāja krogu. Krodzinieks logā noskatījās, kā viņš aiziet uz Primenes pusi.

— Nez kas viņam čemodānā?— krodzinieks prātoja. — Vai vekseļi vai nauda? Vai saliekams zāģis un instru​menti? Ķēvei asti nepiešūsi.

— Ak Dievs, kas viņam noticis!— Fraņa nopūtās, noliekusies un likdama malku plītē.— Viņš vairs nav tāds, kā bija. Būs nogājis no ceļa ar plāniem un rēķiniem. Kā mājā, tā caurām dienām sēd un domā.

Kur tas viss galvā var saiet? Es neizturēšu, man kaut kas ir jādara. Man viņš jāglābj, kamēr vēl var.

Nekas cits neatliek kā viņu atpestīt no plāniem un papiriem. Nevar taču atļaut cilvēkam papīru dēļ aiziet postā. Lūk, še, kā Lapsenes dēls arī no lielas gudrības un mācīšanās ietika trako mājā.

Tā prātodama, Fraņa pacēla galvu uz durvju pusi. Durvīs stāvēja kāds tēls ar muguru pret āra gaismu, seju nevarēja saskatīt.

— Labvakar jūsu mājā,— stāvētājs sacīja.— Vai te būs pārvaldnieka Pelča kunga goda mājoklis?

— Labvakar,— Fraņa atbildēja, ātri paceldamās kājās. — Tur, tanīs durvīs.

— Ak, tanīs durvīs! Vai ta' jūsu mājā nemaz nepatīk, kad ierodas ciemiņi, jeb ciemiņi ieradušies negaidīti?

— Kas tur ko patikt vai nepatikt! Gaidītie ciemiņi katru reizi nav labakie,— Fraņa atcirta, neapmierināta ar sveši​nieka parādīšanos.

— Nu, tā i vajadzēja sacīt! Ar ko ta' man būs tas gods runāt? Vai ar Pelča jaunkundzi, vai?

— Es nekāda goda no jums negribu un neesmu nekāda Pelča jaunkundze, bet gribētu gan zināt, kas ciemiņam mūsu mājā meklējams tik vēlā vakarā.

— Esmu pasūtīts darbā. Jūs jau zināsit, ka Pelča kungam jābrauc pie altāra un tad vajadzīga melna fraka.

— Ak ta' jūs būsit skrodermeistars? Kur ta' jūsu mašīna?

— Nūja, lūk, še!— Krugļevskis rādīja uz savu saini.— Man las gods jums stādīties priekšā: Krugļevskis, Parīzes šūšanas akadēmijas biedrs. Esmu strādājis Pēterpilī pie Mjur-Meriliza, Maskavā pie Kravatņikova, Helsingforsā uzvalku kooperatīvā, Rīgā pie Misiņbārža, pie Gulbenes Volfa, Varakļānu Borha, Borkovas Šulca un Bēržu Klimova. Šuju arī dāmu kažokus, virsjakas un peleriņas. Esmu arī daiļkrāsotājs uz ef-ef, beidzis Rīgas daiļkrāsotāju skolu. Ja jums vajaga izkrāsot māju, es viņa uzzīmēšu velnus un eņģeļus tā, ka jūs nemaz nevarē​sit atšķirt dzīvu no beigta.

— Zinu jau, zinu. Tagad ejiet vien pie pārvaldnieka!— Fraņa, pabrīnījusies par gudro runātāju, piegriezās plītei. Krugļevskis ar saini iegāja parādītās durvīs, kur klebeķis iedrebējās un apklusa.

Fraņa noskatījās viņam pakaļ.

— Arī pārgudrs un ķerts.

Tad iegāja grāfa istabā un atgriezās ar pilnu klēpi papīru. Tur bija lieli rituli un četrstūri. Klēpi viņa nometa pie plīts. Tad ņēma pa vienam gabalam, atlocīja, paskatījās un nodeva ugunij. Pirmo viņa apskatija lielu papīra plāksni ar rūtiņām un kaut kādām garlaicīgām strīpām.

— Vētījamais siets,— viņa sacīja un papīru ātri iebāza plītē. Tad ņēma vienu no garajiem ruļļiem.

— Šī ir tā darvas tecinātava, no kuras viss Rēzeknes apriņķis smērēšot ratus,— un bagātais ratu smēres avots, tūkstots ratu barotājs, vieglums un klusums, izplēnēja blakus vētījamam sietam.— Un šī būšot tā jaunā māja jeb pils, kā viņu sauc, kuras akmeņi kalnā čupā sagāzti jau piecus gadus un apauguši ar zāli.— Fraņa atritināja prāvu rulli, kur atklājās stalta māja ar zaļu torni, verandu un palmām, kanārijas putniņiem un papagaili.— Tā man nav vajadzīga,— Fraņa prātoja.— Ko es, vienkārša sieviete, tādās istabās

darīšu? Putniņu tāpat mežā diezgan. Uzcels lepnu māju, vajadzēs arī lepnas lielmātes. Es būšu par prastu.

Tā būtu man nelaime, bet no nelaimes ir glābiņš, lūk, te.

Pils ar visiem kanārijas putniņiem, papagaili un palmām vienā minūte pārvērtās pelnos. Neviens ugunsdzēsējs neskrēja viņu glābt, bet pats grāfs krāca istabā savā gultā un sapņoja par vērsi, kas asiem ragiem grib viņu nobadīt.

Tad Fraņa izstiepa vislielāko rulli, kurš sniedzās viņai no galvas līdz kājām. Kas tik tur nebija!

Skursteņu kā Rīgai, kur viņa bērnībā ciemojās pie krustmātes, ārstēdama ausis. Visādi katli, pudeles, tādi kā vērša kuņģi un aitas spēķes, gara māja ar logu ķēdēm un tādiem kā lampas kupolīšiem nebija ne baznīca, ne krogs. Kas tādā ies iekšā? Blakus mājai kaut kas sarakstīts stabiņos, it kā malka grēdās. Otrā pusē mājiņai līkumainas trubiņas kā izšuvums uz brunču malas vai kā rieri, ko krāsni iemūrē mūrnieks. So nekur neredzēto trakumu Fraņa noturēja par savu lielāko ienaidnieku, kas Stefana mieram visvairāk nodarījis ļauna, un, astoņkārtīgi to ar baudu salocījusi, iebāza plītē, kur uguns drīz vien aprija akciju sabiedrību «Skulteckis un biedri» ar miljoniem pudu koka spirta, formalīna un terpentīna. No visas lielās rūpniecības iestādes nepalika ne zābaksmēres smakas.

Rokas sānos saspraudusi, ar uzvarošu smaidu Fraņa noskatījās sava beidzamā ienaidnieka bojā iešanā. Viņa bija pārliecināta, ka tagad Stefanam galva vairs nebūs jālauza, ka tagad viņš varēs nodoties saimniecībai, ar kuru negāja labi, jo pat Fraņa redzēja, ka Pelcis Stefanu šmauc, ka tā ilgi nevar iet. Kam visas šīs trakās mājas vajadzīgas? Kā simtiem gadu tēvutēvi dzīvojuši, tā var dzīvot tagad jaunie.

Lepnība, greznība, pilis, fabrikas — kam tas viss vajadzīgs? Fraņai tas likās svešs, no kādas baigas, Jaunas pasaules nākošs, ko vesels cilvēks nevar izdomāt. Tagad tam beigas, un mājā būs kārtība. Vēl tik koku zāģētava palikusi. Tā jau uzcelta un, re, kādu postu dara. Ēd mežu kā ar zobiem. Pēc desmit gadiem pagastā ne malkas pagalītes nebūs.

— Ak Dievs, ak Dievs,— Fraņa nopūtās.— Būtu taču Stefans nācis pie prāta un piegriezies zemes kopšanai! To tikai Pelcim atstājis, un tas rauš tik savā kabatā. Bet vai tu Stefanam iestāstīsi! Tagad ne baznīcā iet, ne Dievam tic. Tad varbūt tiktu uz ceļa. Kāds viņš tagad katolis? Kā nekriškans — ne pātarus skaita, ne biktējas. Trakos papīrus bija padarījis par savu Dievu. Te nu būs tavs Dievs — palikusi tikai pelnu čupiņa. Šovakar par tevi skaitīšu Dievmātei rožu kroni, lai viņa tev palīdz atgriezties pie īstā zemnieku Dieva.

Tā prātojot un lejot rītdienas pusdienai rabarberu ķīseli no katliņa bļodā, Fraņa dzirdēja durvis atveroties un paskatījusies atkal ieraudzīja Krugļevski. Tagad viņš bija bez somas un cepures, arī lietusmētelis novilkts.

— Tā, nu es esmu ierīkojies un varu sacīt, ka esmu mājā. Madmozel, kā jūtaties? Vai drīkstu pasniegt šo puķi?— Krugļevskis jau bija paguvis noplūkt dārzā jorģīni.

— Puķes es mitu, bet labāk, meistara kungs, piesprau​žat to sev, tad jūs izskatīsities vēl jaunāks.

— Oho, madmozel, kad es biju Parīzē, es vienmēr nesu pogu caurumā rozi! Arī Parīzes jaunkundzes mīlē puķes. Bet jūsu ķīselis smaržo pēc labākā Rīgas smaržūdeņa. Vai drīkstu nogaršot?

Fraņa ielēja bļodiņā ķīseli un nolika uz galda, uzaicinādama Krugļevski pamēģināt. Bet viņš izvilka no kabatas konfekšu vīkšķi un palocīdamies sniedza Fraņai.

— Lūdzu, madmozel,— tās paņēmu līdz priekš jums.

— Vai no Parīzes?

— No pašas Parīzes,— Krugļevskis atbildēja un izvilka no kabatas ari četrus kliņģerus, nolika tos uz galda un lūdza Fraņu baudīt kopā ķīseli ar kliņģeriem. Fraņa sen nebija kliņģerus ēdusi un piedāvājumu pieņēma. Tā Krugļevskis ar Fraņu ēda no vienas bļodas un vienus kliņģerus. Pēc maltītes viņi apsēdās mājas priekšā uz soliņa un ēda konfektes, pēc konfektēm Fraņa atnesa saulespuķu sēklas, ko abi lobīja, runādami par Parīzi. Krugļevskis daudz mācēja stāstīt par Parīzi: cik augsts tur Eife(a tornis — viss no dzelzs, kādi tur važoņi — lepnāki kā te kungi, cik milzīgas laternas naktis apgaismo ielas — lasi vai

grāmatu. Fraņa klausījās brīnumos un nevarēja vien nopriecāties par skrodermeistara gudrību.

Mēness jau izlīda no klēts jumta, muiža jau gulēja zem augstā zvana staba, kad Fraņa vēl klausījās Krugļevska stāstos. Tikai iedegoties pārvaldnieka logā uguni j un tur pār galdu noliecoties viņa plikam pakausim, laikam pie kaut kādiem rēķiniem, Fraņa atcerējās, ka laiks gulēt.

— Arlabunakt, meistar,— viņa sacīja, pieceldamas no sola, un iegāja istabā. Krugļevskis nobraucīja ūsas, sasita plaukstas, nokratīdams sauleņu čaulas, un gaja uz muiž​kunga durvīm.

— Varens meitens,— viņš teica otrajam sevī.— Ar tādu ir vērts parunāties.

Fraņa savā istabā nolika galda atvilktnē atlikušās konfektes, izģērbās un ielīda gultā. Viņa nevarēja aizmigt, skatījās mēnesnīcā logā, kur stāvēja slaida egle un ieva.

«Vai tiešām Eife|a tornis būtu tikpat augsts kā tā egle?» viņa domāja. «Un viss no tīras dzelzs. Ir ar tas skroderis locigs. Ko visu nesamelo!»

Vaļējās durvīs varēja dzirdēt, kā šņākā aizmigušais grāfs. Brīžam pa miegam viņš ierēcās, tad kaut ko runāja par naudu, par taisnību.

Krugļevskis tai pašā laikā otrā mājas galā izņēma šujmašīnu no vaska drēbes, nolika uz galda un attaisījis izskatīja iekšas, vai tās kārtībā, tad ieeļoja visus ritenlšus un caurumiņus un, pārliecinājies, ka instruments kārtībā, ari devās pie miera. Viņam Pelča māte bija uzklājusi gultu ēdamistabā uz koka dīvāna. Arī viņš nevarēja iemigt. Mēnešainā logā varēja redzēt to pašu slaido egli.

«Viņa ir šmauga kā egle,» viņš domāja. «Bet, ja nu rīt satiekos ar grāfu,— ko tad?» To iedomājot, Krugļevskim noskrēja gar acīm piķi, kāravi un kreici. «Tad teikšu, ka nekāda Viļņas aģenta nepazīstu, bet esmu godīgs skrode​ris no Malienas. Dzērumā daudz kas var likties citādi.»

Varēja dzirdēt tālu circeņa dziedāšanu mājas otrā galā. Tas laikam iemidzina Fraņu. Aiz durvīm pārvaldnieks vēl klabināja rēķinu kauliņus.

Desmita nodaļa KRUGĻEVSKA JAUNĪBA Poļi vervē dumpim algotņus.— Kramu Jēcis karos.— Meža brāļi.— Žandarmu viltība.— Muravjova bardzība.— Agate plebānijā.— Līgavainis, kurš nezin «Mūsu tēvs».— Kāzas un Jura brīnišķā pasaulē nākšana un nodošana amatā.— Mācekļa gadi un meistara diploms.— Meistara Skrastiņa runa.— Katrīna.— Pirmās skrodera Krugļevska gaitas.— Dzīves aktieris.

Jura Krugļevska dzimtskoka saknes var sameklēt poļu dumpja laikos Vidzemes Malienā un Latgalē.

Viņa mātestēvs pēc sešdesmitā gada ieceļoja no Lubānas Latgalē, kad turienes poļu muižnieki, gatavodamies pievienoties Polijas atjaunotāju kustībai, apbraukāja Malienas tirgus, vervēdami dumpim zaldātus.

Kungi solīja labu samaksu tiem, kas noteiktā laikā ieradīsies pie viņiem kara apmācībā. Kāds šai apmācībai mērķis un kādam ķeizaram būs jākalpo, to algādžiem pani neteica, jo šaubījās, vai, zinādami patiesību, no dzimtbūšanas atlaistie latvieši viņu solījumu makšķerē ķersies. Bet arī bez zināšanas radās uzņēmīgi, braši puiši, kuri bija ar mieru meklēt labu, vieglu peļņu un izdzīvošanos svešā pusē, lai atgrieztos ar bagātību un gudrību.

Kramu Jēcis, kā sauca Krugļevska vectēvu, vēl bija ļauns, spēcīgs puisis, pilns trakuma, kura nevarēja savaldīt un izgāza tirgū kautiņos, dzeršanā, verstīm tālās meitošanās, gan dažādās godu un svētku trakulībās; ziemā staigāja kā linu kulstiķis; bija arī pazīstams jumiķis un zāgeris. Ar poļiem viņš satikās Lubānas Sveču tirgū. Šis bija viens no lielākajiem Vidzemes tirgiem, kur pulcējās dažādas tautības.

Pečoru krievi sabrauca ar zirgu lokiem un podiem, bolvenieši — ar sliecēm un rumbām, piebaldzēni — ar ratiņiem un audekliem, baltkrievi — ar liniem. Iepirkties te brauca pat lietuvieši un pleskavieši. lai gadā tirgū bija ieradušies Latgales poļu kundziņi suņādas zābakos un kazādu cepurēs. Viņi līga kara algotņus kara dumpim. Kad tāds kundziņš pienāca arī Kramu Jēcim un piesolīja labu samaksu par iestāšanos dienestā, Jēcis bez prātošanas piekrita.

— Ies pamēģinās,— viņš sacīja Pidriķim, ar kuru kopā vakar beidza muižai linu kulstīšanu.— Darba nav. Padzī​vos svešumā, redzēs poļu meitas.

Noteiktā laikā Juris ieradās pie sava pana un saņēma bisi. Tās kungi vilka laukā no pagrīdēm, koku dobumiem un zemes. Atradās arī citi puiši ar bisēm, un visi mācījās šaut mērķī un rindās soļot. Soļotājos latgaliešu nebija. I atgalēs latvieši gatavojamā dumpī nepiedalījās, baidīdamies, ka muižnieki pret krieviem neuzstājas tikai tādēļ, lai atjaunotu dzimtbūšanas laikus. Poļu gatavošanos dumpim viņi saprata kā muižnieku uzstāšanos pret brīvībā palaistiem zemniekiem un ar neuzticību noraudzījās muižu bruņotos vīros.

Kramu Jēcis gatavojās karot. Viņš nevaicāja, ar ko būs jākaro, kad tik jākaro. Bet kur nu karš, kad nekāda kara nav! Vai turki līdz mums var atnākt? Ķeizars to nepielaidis. Izdzīvošanās vien būs, un laidīs mājās. Tā prātoja Kramu Jēcis, karam neticēdams. Tiešām, viņš neviena turka ne redzēt nedabūja. Arī šauts uz ienaidnieku netika, IO pienāca ziņa, ka dumpis apspiests un katram jāglābjas, kur var.

Dumpinieku karaspēks izklīda pa mājām, savervētie zaldāti kļuva meža brāļi, kuri slēpās no krievu žandarmiem.

Tagad zemnieku neuzticība izzuda un uzvarēja labsirdība. Viņi meža brāļus slēpa un baroja, deva tiem darbu. Kad tuvojās žandarmi, dumpiniekiem bija jālaižas bezgalīgos mežos, kur gailis pakaļ nedziedāja, ne žandarmu lodes trāpīja.

Ari Kramu Jēcis dzīvoja par meža brāli, atradis patvērumu kāda babuļa meža mājiņā, kur reti kāds svešinieks ieklīda. Viņš būtu atgriezies Vidzemē un dzīvotu pa vecam, ka ne vilks nezinātu par viņa dumpību, bet viņa nevaldāmo trakumu beidzot bija savaldījusi babuļa skaistā meita Madaļa. Jēcis no viņas nevareja šķirties. Cik neprātīgs viņš bija visās lietās, tikpat neprātīgs izrādījās arī mīlestībā. Lai vai kas — viņš nolēma turēties pie Madaļas, kuru līdz uz Vidzemi vecie neparko nelaida. Jēča

pieķeršanās Madaļai kļuva vēl ciešākā, kad viņai piedzima meita Agate, kurai dzīvē bija lemts kļūt Jura Krugļevska mātei. Kramu Jecis te varbūt laimīgi nodzīvotu visu mūžu, kaut negadijusies neparedzēta ķeza, kura ķēra visus meža brāļus un negāja secen ari Kramam.

Krievu žandarmi zinaja, ka meža brāļi dzīvo pie zemniekiem, ka zemnieki tiem ir labvēlīgi, slēpj, baro, brīdina un tādēļ dumpiniekus nevar noķert. Daudzi katoļu zemnieki dumpiniekus turēja arī par savas ticības aizstāvjiem, par kādiem muižnieki viņus daudzināja, kaut gan starp tiem bija arī luterāņi kā Kramu Jecis pat.

Tad žandarmi izdomāja neķītru viltību, kā zemniekos sakurināt naidu pret meža brāļiem. Kāda nakti viņi saģērbās zemnieku drēbēs un lielā apkārtnē apgānīja un sakropļoja Kristus moku tēlus krustceļos un sādžu kapličās. Zemnieki ritā atrada salauztus un pa ceļiem izmētātus krustus, sadauzītus Kristus un Dievmātes tēlus, apķēzītas baznīcu trepes. Tad žandarmi izlaida ziņu, ka to izdarījuši meža brāļi, starp kuriem esot daudz luteru un pagānu. Tiešām, minētā noziedzīgā naktī pie svētām vietām bija redzēti sveši cilvēki zemnieku drēbēs, kā staigā meža brāļi. Žandarmiem viltība izdevās. Katoļi noticēja, ka svētuma apgānītāji ir dumpinieki, un iedegās tādā naidā, ka meža brāļus vairs nelaida savās mājās, un karstākie ticības aizstāvji apvainotos pat sāka izdot žandarmiem. Šis notikums nesaķertos dumpiniekus no Latgales mežiem sadzina Vidzemē, kur dažs no viņiem nodzīvoja līdz mūža beigām bez pases, strādādams laukstrādniekos vai amatniekos un nenodots krievu valdībai. Starp viņiem bija ari poļu muižnieki, kuri nomira kā seglinieki, atslēdznieki vai galdnieki. Malienā vēl tagad atminas Gudreņicka, Poļa, Barševska, Rušmaņa vārdus, kas saistīti ar poļu dumpja notikumiem.

Arī Kramu Jēcim bija jābēg un jāšķiras no Madaļas, ja negribēja šķirties no galvas. Sādžā zināja, ka viņš ir luterānis un ir zobojies par katoļu ticību un svētbildēm. Nebija šaubu, ka viņš norāvis Kristus tēlu no krusta sadžas kapličā un iemetis Kondraša dīķī. Stārasts ziņoja žandarmam, un Jēci naktī tik tikko nesatvēra. Madaļa laikā izskrēja viņam pretī mežā, kad žandarmi izjāja no sādžas un, mēnesim balti spīdot, tuvojās meža mājiņai. Citādi Jēcim izietu tāpat kā grāfam Plāteram-Zībergam, kurš izlaida dvēseli pie karātavām, vai daudziem citiem gūstekņiem, kuri savus kauliņus aiznesa Sibīrijas tundrai.

Par Plātera-Zīberga galu jau Latgalē zināja un stāstīja ar šausmām. Viņu Daugavpilī kara tiesa notiesāja uz nāvi. Grāfs gan iesniedza apžēlošanas lūgumu ķeizaram. Apžēlošanas telegramma ari pienāca. Bet tai dienā Daugavpilī, cauri braucot, apstājās ģenerālgubernators grāfs Muravļovs. Tas ķeizara telegrammu neļāva uzplēst, kamēr sods pie Plātera-Zīberga nav izpildīts. Kad telegrammu lasīja, grāfs jau bija pakārts. Muravjova ļaunprātību ilgi pieminēja līdz ar nelaimīgā dumpja vadoņa vārdu.

Muravjova bardzība uz veselu paaudzi uzgūlās katoļu zemēm — Polijai, Lietuvai un Latgalei.

Muižniekiem uzlika smagu kontribūciju, kas viņus izputināja: muižas bija jāpārdod vai jāsadala pārdošanai ienācējiem no Vidzemes, lai būtu līdzekļi smagās kontribūcijas segšanai. Zemniekiem aizliedza skolas un grāmatas. Pat lūgšanas grāmatas ar latiņu burtiem nedrīkstēja drukāt un izplatīt.

Latgalei kā slepenu kontrabandu tās ieveda no Viļņas, Viļņa saņēma no Klaipēdas. Tumšā ēna šo zemi apsedza četrdesmit gadus. Briesmas nojauta brīvības karotāji un pēc notikuma ar Kristus mokām atstāja Latgales mežus un ciemus, glābdami dzīvību Vidzemē un Kurzemē.

Kramu Jēcis arī aizgāja, un Madaļa par viņu neka vairs nedzirdēja. Kas zin, kur palika, varbūt bēgot krita žandarmu rokās, varbūt saplosīja vilki vai noslīka upē. Māte Agati audzināja viena pati, iedama peļņā, jo pēc veco nāves būdas saimnieks kļuva viņas brālis, kuram pašam maize jāpelna kā strūdzeniekam, jo zemes viņam tikai viena ceturtdaļa.

Kad Agatei pagāja sešpadsmit gadu, Madaļu Dievs aicināja pie sevis. Agate palika bārene. Viņa jau toreiz kalpoja pie baznīckunga par mājas apkopēju un saimnieci.

Baznīckungs bija polis bez radiem un radiniecēm. Viņš zinaja Madaļas likteni un arvienu pret to bija līdzjūtīgs. Aiz līdzjūtības viņš pieņēma arī Agati savā mājā un izrādīja tai laipnību, kā vien varēja. Pie baznīckunga Agatei klājās diezgan viegli — vai nu tēva uzupurēšanās dēļ par poļu tautu, vai vēl kādu iemeslu dēļ. Agate plebānijā bija kā dvēsele, kā labais gars, ka eņģelis, kura laipnība spīdēja arī uz

draudzes locekļiem, kad tie ienāca plebānijā ar savām bēdām.

Dieva ceļi ir neizprotami un vienmēr taisni. Kur radīsies pārdrošnieks, kas metīs akmeni uz grēciniekiem un kārdināšanā kritušiem, kurš ar zvērestu apliecinās, kas vainīgs, kas ne, un noliegs, ka dažreiz ari grēkā ir svētība? Tāds varizejs pelnītu lielāku sodu.

Kas bija, kas nē. Tas nožēlošanas atbalsi atrada visā draudzē. Kad Agate pēc mātes nāves plebānijā bija nodzīvojusi divus gadus, baznīckungs viņai paziņoja, ka pienācis laiks precēties. Viņš tai atradis turīgu brūtgānu sava rentnieka Krugļevska brāļa personā. Jau pēc divām nedēļām jānotiek kāzām. Sis negaidītais un ātrais pārsteigums Agatei divas naktis neļāva aizvērt acis. Ko viņa baznīckungam nodarījusi, ka viņš grib to dabūt no plebānijas projām? Kamdēļ jāprecas, kad viņa negrib? Kā atstāt garīgo tēvu, kuram tik laba sirds? Un kas ir Krugļevskis, kuru viņa nekad nav redzējusi? Kas pie viņa labs gaidāms? Vai var būt kas labāks par plebāniju?

Vai viņa nav kārtīgi pie baznīckunga biktējusies un izpildījusi visas viņa uzliktās pakutas, ka viņš piepeši grozījis savu labo prātu? Viņa nevarēja atcerēties, ka būtu ko darījusi pret svētās baznīcas kalpa gribu, vai bijusi nepaklausīga, nepazemīga, nelaipna.

Negulēšana un domāšana nekā nelīdzēja, jo baznīckunga vārds bija negrozāms un svēts un tam neklausīt nevarēja. Kad jāprecas, japrecas. Gan jau viņš zin, kamdēļ. Agate samierinājās un gaidīja precinieku. Kāds viņš būs?

Krugļevskis bija lēnīgsnējs, pasmagnējs puisis, baznīckunga rentnieka brālis, kuram sādžā pieder vesela šņore zemes, bet mājā trūkst saimnieces. Baznīcā iedams, uz Agati viņš jau bija vērsis aci, bet neiedrošinājās tai klāt taisīties. Tādēļ baznīckunga ieruna rentniekam, ka Agatei laiks precēties, bet precinieki nebraucot, drīz atrada dzirdīgas ausis un uzņēmīgu garu. Kad Krugļevskis atbrauca plebānijā precībās, tad pat notika arī pātaru skaitīšana un pierakstīšanās. Agatei brūtgāns nelikās briesmīgs, kaut gan «Mūsu Tēvs» varēja noskaitīt tikai līdz dienišķai maizei. Kuplās ūsas viņam piešķīra kareivisku brašumu, kas Agatei atgādināja pazudušo tevu, kuru viņa vēl atcerējās kā pa sapņiem. Jaunā sveitā un šektaiņos viņš izskatījās kā kungs. Atbrauca «ļiņejkā» ar brangu ērzeli, kurš pie slitas izkasīja dziļu, dziļu bedri un zviedza kā milzīgs gailis.

Pēc divām nedēļām baznīckungs viņus salaulāja lielā ceremonijā, visām altāra svecēm degot un ērģelēm spēlējot, kā bagātniekus. Ceremonija Agatei patika, un jaunā kārtā viņa iegāja ar svinību. Pats baznīckungs atbrauca uz kāzām, kuras dzēra ar troksni un plašumu trīs dienas, ēdot no šķīvjiem un alu dzerot no glāzēm pēc kungu parauga.

Viss likās labi nolicis. Agatei žēlabas pēc plebānijas noslēgtības pārgāja, jo sādžā dzīve ritēja starp ļaudīm un jautribā, vakarējot, dziedot un dejojot pēc vecu vecām ieražām. Viņa mūķenes gados vēl nebija.

Vīrs bija kurāžīgs puisietis, kam nekādus trūkumus nevarēja pārmest.

Bet pēc septiņām nedēļām Agate ieradās plebānijā pēc padoma. Baznīckungs bija savai draudzei gans un padomnieks ne vien dvēseles un debesu lietās, viņš bieži izpildīja laicīga ārsta, advokāta un tiesneša pienākumus, jo cita padomnieka šais lietās tuvumā nebija, bet braukt uz pilsētu cilvēkiem maksāja laiku un naudu.

Sestdienas vakarā pirms vespera, ienākusi pie baznīc​kunga, Agate sūdzējās: — Garīgais tēvs, man šeitan sāp,— viņa rādīja pakrūtē un zem jostas,— es nezinu, kas tur noticis.

Vai būšu ko smagu pacēlusi?

Baznīckungs sāpošām vietām pielika roku un, lietpra​tīgi stāvokli novērtējis, mierināja: — Tas nekas, mīļais bērns! Būs labi, Dievs gādās, ka būs labi, ej vien mājā un vairāk staigā pa āru!

Agate apmierinājās un juta, ka sāpes no baznīckunga rokas pārgājušas. Viņa izsūdzēja grēkus un gāja mājā ar vieglu sirdi.

Vēl pēc trim nedēļām pie baznīckunga ieradās pats Krugļevskis. Viņš atbraucis pierakstīt puiku, kurš Agatei aizvakar piedzimis. Varēja redzēt, ka jaunais tēvs nav labā prātā, kaut gan pie tik priecīga notikuma tā neva​jadzēja būt.

— Sakiet, garīgais tevs,— kā tas noticis, ka divi mēneši pēc kāzām Agatei piedzimis puika?— ienācis plebānijā, viņš noprasīja, baznīckungam pat roku nepabučojis.

— Mans bērns,— baznīckungs mierīgi atbildēja,— vai tev vai man visi Dieva celi zināmi? Vai es varu pasacīt.,; kurā brīdī kritīs zvaigzne vai kurā dienā būs lietus, kad; spīdēs saule? Tas viss atrodas Dieva ziņa. Tāpat man na\fl zināms, kā pie Agates noticis šis brīnums, kamēr es' nezinu visus cēloņus, kuriem ar šo notikumu sakars.' Tādēļ atzīsties un saki vaļsirdīgi — kad tu pirmo reizi Agati baudīji kā sievu?

Krugļevskis drusku apjucis skatījās uz savas sveitas jostas galu, kuru turēja rokā.

— Cienīts baznīckungs, tas bija tā . . . Baznīckungs jau droši vien atceras, toreiz, kāzās, kad jūs ar skrauci pie galda ēdāt, runādami par Baranovska ķēves slimo kāju, esi ar . . . ar Agati atrados aizkrāsnē un tur tas notika.

Te baznīckungs lēca kājās un kliedza bargā balsī: — Kā tu, elles pagale, iedrošinājies to darīt? Vai tu nezināji, kad citi pie galda ēd, to nedrīkst darīt?

Es brinosJ ka tas puika nepiedzima turpat aizkrāsnē! Labi, ka lā. Pielūko, ka tu rīt ierastos pie bikts un pieņemtos grēkuj nožēlošanā un šķīstībā!

Krugļevski baznīckunga bardzība tā iespaidoja, ka viņš ne vien noticēja savam grēkam pa citu ēšanas laiku, bet ticēja arī grēka seku parādībai divu mēnešu laikā. Tikai nožēlošana, bikts un lūgšanas visu vēl var griezt par labu.

Krugļevskis puikam deva vārdu — Juris. To baznīc-: kungs ierakstīja kristibu grāmatā.

Jura brīnišķīgā pasaulē nakšana viņa likumīgam tēvam pēc baznīckunga pamācības likās saprotama, bet vienam otram ļaužu prātam tā likās diezgan noslēpumaina. Noslēpuma plīvuris nav norauts vēl šobaltdien. Tikai pats Juris paaudzis no matēs stāstiem varēja noģist, ka viņa pasaulē nākšanas pirmcēlonis meklējams plebānijā. Pilnīgu skaidrību par to, kas vainīgais — baznīckungs pats vai baznīckunga dārza puisis, vai jaunais skroderis Skrastiņš, kas pie sakristjana šuva, neatklāja arī māte. Bet puikam bija patīkami, kad svētdienās pēc vespera māte ar viņu arvienu ciemojās plebānijā. Baznīckungs Jurīti glaudīja un sauca par labo dēliņu, bet ar māti runājās par visam pasaules lietām, dodams padomus un pamācības, kurās Jurītim nebija nekādas jēgas. Labais baznīckungs puikam, lai nebūtu garlaicigi un grūtsirdīgi, deva konfektes un bilžu grāmatas. Mazais Juris vecos baznīckunga žurnālos mīlēja ģenerāļus un ķeizarus, kas staltos zirgos aulekšo pāri pasaulei. Kā viņš pats, liels izaudzis, gribētu aulekšot pa zaļu klajumu līdz pašai zemes malai, kur debesis atspiedušās uz mežiem! Viņš gribētu būt ari jūrnieks, kas sēd masta galā un vicina karogu, lai redz citi jūrnieki, piebrauc klāt un pastāsta, kas ir aiz jūras. Runādami turpat mastos viņi sapipo pīpes. Jūrnieki jau ir lieli, viņi drīkst smēķēt.

Kamēr Juris ceļoja pa grāmatas bilžainām lapām, baznīckungs ar Agati turpināja vispatīkamākās sarunas, kuru saturs nekad nekļuva zināms citiem mirstīgiem, tāpat nezināmi palika ceļojumi, kuros viņus nesa atmiņu buras vecās labvēlības vējos. Tas tomēr nenozīmēja kaut kādu sakarību ar Jura pasaulē nākšanu.

Kad Juris pieauga un jau mācēja pātarus, uz baznīckunga ieteikumu viņu atdeva pie skrodera Skrastiņa par mācekli, lai izmācās amatu, ar ko dzīvē vienmēr var paēst maizi, jo amats esot buras, ar kurām varot pārbraukt visas jūras un visās zemēs justies mājās. Puika bija manīgs un apķērīgs un katru mācību viegli un ātri pieņēma, dažreiz pārsteigdams pašu meistaru. Skrastiņš viņu četros gados izmācīja šūt visglaunākos apģērbus, mēteļus un kažokus. Viņi strādāja pie vislabākajiem kungiem, kādi bija muižās, krogos, plebānijās un pagastmājās. Bet, braukājot pa pasauli un strādājot pie dažādiem ļaudīm, sākot no zemniekiem līdz muižnieku kartai, blakus amatam Juris iemācījās arī dažādus stiķus un niķus, kam nebija sakara ar amatu, bet kas deva virzienu Krugļevska nākošai dzīvei. Viņš izlietoja dažādus ienākumu avotus, kas sagādāja nelielu blakus peļņu. Tā viņš vāca staipekņu pulveri, kuru pirka aptiekās zālēm, lasīja sēnes un pārdeva muižās, pina kurvjus un nesa uz tirgiem, godos spēlēja ermoņikas. To viņš

darija svētdienās, kad meistars nelika pie darba. No šiem maziem amatiem vēlāk izauga lielāki un lieli, kuri Jura dzīves gājumu padarīja raibu raibo.

Kad pēc četrgadīgas mācīšanās Krugļevskis skroderēšanā bija sasniedzis tādu pilnību, kurai Skrastiņš pats vairs nekā nevarēja pielikt, nedz atņemt, tad meistars māceklim pasludināja, ka viņa zeļļa gadi nu esot galā un viņš iecelts meistara pakāpē, ko apstiprināšot meistara diploms. Lidz ar šo raibi drukas burtiem aprakstito papīru meistars savam bijušam māceklim deva sekošu pamācību: — Mans mīļais dēls Juri! Pēc grūtas cīņas tu nu esi sasniedzis to, pēc kā centies,— tu esi skrodermeistars un nostājies man blakus kā līdzīgs lidzīgam. Es no sirds priecājos, ka tev esmu devis saprašanu kļūt labam amatniekam. Bet ar to tu vēl neesi savā kalnā uzkāpis. Tev vēl grūtas dienas priekšā.

Ko tu tagad iesāksi? Vai tev iet tāpat kā man pa pasauli un atņemt man maizi, šujot tiem pašiem kungiem, pie kuriem mēs abi strādājām šos četrus gadus? Tas no tevis nebūtu godīgi, tā būtu necienīga izturēšanās pret savu meistaru, pret savu skolotāju, kuru tu esi pratis cienīt un klausīt un ar cienību un paklausību iegūt šo diplomu, kas tevi pataisa par to, kas tu esi. Es ticu, ka tu kā godīgs puika un tagad jau puisis tā nedarīsi. Tu nekļūsi konkurents savam vecam meistaram, kurš šai apgabalā ieguvis cieņu un var maizi ēst līdz mūža beigām. Konkurence mūsu slaucamo govi pienīgāku nepadarītu, bet tikai plānāku padarītu pavalga kārtu mūsu maizes riecienam. Un, ja tu iesi maizi meklēt citā pusē, tas nebūs viegli, jo skroderu visur ir diezgan un katrai pusei tie ir savi, vecu vecie, uzticību ieguvušie, ļaužu patikšanas pazinēji. Kas tev, jaunam puikam, dos darbu? Tu nomirsi badā kā žīda zirgs vai iesi pie veciem meistariem par mācekli tāpat kā pie manis un sāksi visu pa otram lāgam, nekādus augļus no šo četru gadu sējuma neievākdams.

Pavisam cita lieta var iznākt, ja tu ar šo diplomu ierodies pilsētā un uzsāc uz savu roku, tā sacīt, atver pats savu darbnīcu. Noņem tur dzīvoklīti, noliec tur mašīnu un pletizeri, pakar pie sienas mēru, viņķeli un šķēres, bet uz durvīm uzliec izkārtni, uz kuras uzzīmēts kungs un šķēres,— sēdi un gaidi. Nepaies ne divas dienas, kad tev maize pati līdīs mutē.

— Tas labi, meistar,— Juris atbildēja,— tu saki: noņem dzīvoklīti, noliec mašīnu, pakar šķēres, izliec izkārtni. Bet kā lai es to izdaru, kad man nav kabatā vairāk kā diploms? Vajadzīga ir nauda.

— To jau es gaidīju, ka tu kā prātīgs puika to sacīsi, un tas labi, ka tu to saproti. Nauda ir tas varenais līdzeklis, kā dēļ mēs visu darām un kas katram darbam jāliek pamatā. Tai ir tāda īpašība, ka ņemsi tikai tad, ja dosi. Nauda pasākumam ir kā tīrumam mēsli, bez kuriem kulsi

Adolfs Erss. I923 g v Ridzenieka foto

Adolfs Erss jaunībā

Ādolfs Erss ar ģimeni — meitu Mirdzu, audžumeitu Lūciju,sievu Helēnu 10, gadu sākums

Kikstnieku grupa. 30. gadu beigas. No kreisās: P. Gruzna, K. Strāls, l< P.gle, A. Bērziņš, A. Svābe, V. Grēviņš, P. Rozltis, A. Zolts, Ā. Hrss. V Kidzenieka foto

Ādolfs Erss. 30. gadi. M. Lapiņa foto

Ādolfa Ersa dzīvesbiedre dziedātāja Helēna Ersa-Kozlovska. 1920. gads. V Ridzenieka foto

Fragments no Д. Ersa raksta A. Ersa grāmatas «Vecā Latgale» vāks

Krucifikss un krusts Latgalē

Skats no Volkenbcrga (Mākoņkalna). 20. gadi

Skats uz Sivera ezeru. 20. gadi

Rāznas ezers. 20. gadi

Skats uz tiltu pār Rēzeknes upi Rēzekne. 30. gadi

Rezeknes centrs. 30. gadi

Ludzas skats. 20. gs. sākums

Vecticībnieku baznīca Ludzā. 30. gadi

Maija lūgšana Varakļanu pagasta Ugriniku ciema. 20. gadi

I.ūgšana un procesija kādas katoļu baznīcas dārzā. 30. gadi Aglonas baznīca. 1989. g

Lūgšana un svinīga procesija Aglonas klosteri. 1929. g. M. Tomalnieka loto

Rindu sādža ar sētām ceļa vienā malā Mērdzenes pagasta Jerselova. 20. gadi

Latgales pelņa gājēji kulšanas talkā Kuldīgas apriņķi. 30. gadi

Daugavpils latvie拧u 模imene. 19. gs. 2. puse

Latgales zemnieki nautrenieši PIters Cybuļskis un viņa sieva Johanna — Andriva Jūrdža meila. 30. gadi

Andriva Jurdža sēta Nautrēnu pagastā. 30. gadi

Ciema iela Ciblas pagasta Dekteros. 20. gadi

Salmu jumta jumšana Ciblas pagasta Joskos. 30. gadi

Antropovas muiža. 20. gs. sākums

Vārti Rinopoles muiža. 20. gs. sākums

Prezmas muiža. 20. gs. sākums

Sventes muiža. 20. gs. sakums

Ilzenbergas muiža. 20. gs. sākums

Vecsalienas muižas pils. 20. gs. sākums

Aušras vārtu (Ostrobramas) baznīca Viļņā. 20. gs. sākums

Viļņas katedrāle. 20. gs. sākums

Svētas Katrinas baznīca Viļņā. 20. gs. sākums tukšus salmus. Nauda nepieciešama arī tavam pasākumam. Un te nu es tev gribu līdzēt ar ne visai lielu, bet vienīgo padomu. Tu, ka pats saki, esot baznīckungam tikpat kā dēls. Bet, ja tu domātu, ka tavs īstais tēvs tev palīdzēs ierīkot darbnīcu un dos naudu, tad tu būtu kā apustulis Pēteris uz Galilejas ezera, kas gribēja darīt brīnumus un staigāt pa ūdens virsu, bet sāka grimt, tikko pārcēla kāju pār laivas malu.

Tēvs, lai tas būtu tikpat kā tēvs vai nezināms tēvs, tev naudas nedos, kaut gan tev viņa pienāktos. Tādēļ es tev ieteicu meklēt to pašam. Dieva kalpam nepiedien, ka šīs laicīgās mantas glabājas viņa kulē. Un, ja tas tomēr būtu grēks, ka tu ņem no viņa to, kas tev piederas vairāk nekā tavam tikpat kā tēvam, tad tavs tēvs, kas tūkstošiem ir piedevis grēkus, būtu tīrais nelga un beidzamais grēcinieks, ja to nedarītu ari savam dēlam. Tāpēc tu darīsi prātīgi, ja arī ne visai labi, taisnīgi, ja ne visai godīgi, piedodami, ja ne visai priekšzīmīgi, ņemdams īstā laikā pats savu mantojuma daļu, ko tēvs tev piešķirtu varbūt tikai rokās nesveramu padomu veidā, ar kādiem viņš nav atteicies tevi un māti barot līdz šim. Bet lai šis padoms tev neliek kļūt blēdim un zaglim! Tagad es tev spiežu roku kā līdzīgs līdzīgam un novēlu labu izdošanos jaunās gaitās, kur tu centies būt pārāks par visiem. Ievēro labi: pārāks par visiem. Neielaid savā galvā muļķu domas, kas tevi pazemo un citiem ļauj kāpt tev uz kakla!

Tāda bija skrodera Skrastiņa izlaišanas runa meistara diplomu ieguvušam Jurim Krugļevskim.

Otrā dienā pēc pusdienas Krugļevskis iebāza kabatā šķēres, vienīgo savu amata rīku, ko bija pircis par staipekņu pulvera naudu, un no Skrastiņa atvadījās. Meistars nekā viņam nevaicāja, nekāda padoma vairs nedeva, pārliecināts, ka viņa audzēknis tagad pats atradis ceļu. Pēc tam viņi vairs nav kopā strādājuši, ne satikušies konkurences gaitās. Krugļevskis Skrastiņam darbu un maizi neatņēma, kopīgi iemīdītos ceļus nestaigāja, bet atvēra Daugavpilī savu darbnīcu, visu izdarīdams tā, kā mācīja cienījamais meistars.

Trešā dienā pēc Jura aiziešanas baznīckungs atskrēja pie Skrastiņa, kurš turpat pie mežsarga šuva.

Garīgais tēvs aizelsies jautāja pēc Jura un izteica aizdomas, ka tas viņu apzadzis, jo aizvakar esot meklējis viņu plebānijā, staigājis pa istabām un aizgājis. Otrā rītā baznīckungs ievērojis, ka no viņa atvilktnes pazudusi Katriņa, bet sudrabs un zelts atstāts.

Skrastiņš mierīgi paskaidroja, ka māceklis Juris pabeidzis savus zeļļa gadus, ieguvis meistara diplomu un aizgājis darbu meklēt. Nekā vairāk viņš nevarot pastāstīt. Bet Katriņa — vai nu pasaulē Katriņu trūkstot! Gan jau baznīckungs dabūšot citu. Baznīckungs vairāk arī pakaļ nemeklēja, tikai nopūtās: — Ak tu, draņķa puika, kas no viņa iznāks! Kā viņam bija žēl — Katriņas vai puikas, tas šais errīgos vārdos skaidri nebija pasacīts.

Juris Krugļevskis bija uzsācis savas meistara gaitas un izgājis pasaulē. Daugavpilī Jaunā ielā parādījās balta izkārtne ar kungu cilindri vienā un šķērēm otrā galā, bet vidū lepojās melni krievu burti: Портной Круглевский Sākumā šai darbnīcai bija diezgan daudz apmeklētāju — sevišķi no krievu ierēdņu un mazturīgo iedzīvotāju aprindām, kuras labprāt negāja pie žīdu skroderiem, ja tikpat lēts bija kristītais. Bet tad ielas pretējā pusē tādu pašu darbnīcu atvēra otrs kristītais, kas bija mācījies Rīgā un deva labāku darbu par tām pašām cenām. Te Krugļevskis pirmo reizi iepazinās ar konkurenci, kas katrā pasākumā grozās tāpat kā nauda un var mērot darba augļu smagumu pēc labuma un lētuma. Nejuzdamies šai cīņai pietiekoši sagatavots un redzēdams, ka Skrastiņa diploms vien ir vājas bruņas, Krugļevskis nolēma būt prātīgs un nepalikt muļķāks par citiem. Viņš darbnīcu Daugavpilī aiztaisīja un devās uz Rīgu papildināties savā amatā, atcerēdamies Skrastiņa vārdus: «Centies būt pārāks par visiem!»

Tā Daugavpilī Krugļevskim nebija lemts nom; st; ?s uz mūžu. Viņa gaitas ciku-cakiem aizlocījās no Jaunās ielas uz Rīgu, no Rīgas uz Pēterburgu un no Pēterburgas uz Vidzemes Malienu, kur bija sākums viņa ciltskokam no tēva puses. Apzinīgi vai neapzinīgi katru pievelk dzimtene — tas piepildījās arī pie Krugļevska. Saradis mācekļa gados ar klejojoša lauku skrodera dzīvi, viņš nevarēja nosēdēt piesmakušās pilsētas darbnīcās uz galda un būt atkarīgs turienes darbnīcu iekārtā no virsmeistariem, principiāliem un piegriezējiem. Tur patstāvīgu darbnicu atvērt neizdevās, kaut gan darbu tagad viņš prata simtreiz labāk par Skrastiņu. Viņu vairāk pievilka lauku klejotāja patstāvība. Tā viņam bija iedzimusi caur māti no poļu dumpja dalībnieka Kramu Jēča. Viņam patika pārmaiņas un piedzīvojumi, kuros viņš aizrāvās un pats dzīvoja dažādu cilvēku dzīvi. Dažus gadu desmitus vēlāk, kad latviešiem attīstījās teātris, viņš būtu kļuvis ievērojams aktieris, kas pārliecinoši var spēlēt visdažādākās lomas. Bet toreiz viņš varēja būt tikai dzīves aktieris — te skroderis, te aģents, te baznīckungs, skolotājs, grāvracis, muižnieks, kā kur apstākļu sagadīšanās atļāva.

Skrodera galdu par šauru Krugļevskis juta jau savā Daugavpils darbnīcā, konkurēdams ar jauno kaimiņu. Si sajūta viņa aizbraukšanai uz Rīgu bija svarīgāks iemesls nekā vajadzība papildināties amatā.

Tā viņu aizdzina arī uz Pēterburgu un galu galā atpakaļ uz Malienu un Latgali. Viņš nevarēja atrast sev piemērīgas vietas, kur justos labi. Nekur viņam nebija labi, un tas dzina avantūrās un piedzīvojumos.

Aktiera talants meklēja skatuvi un to atrada raibajā dzīvē, kur viņš spēlēja godīgus darbiniekus, bet nekautrējās arī uzņemties sīku blēžu lomas, ja tās kaut cik solīja atmaksāšanos. Citi cilvēki viņam bija tikai līdzspēlētāji, un tos viņš cienīja tikai kā tādus, citādi būdams cilvēku ienaidnieks. Iepriekš sagatavotu tikumu viņam nebija. Viņa tikums bija spēle, cik tā ienesīgi izdodas vai nē.

Tāds iegāja pasaulē skroderis Juris Krugļevskis, lai kļūtu par visiem pārāks, kā viņu mācīja meistars Skrastiņš. Tā pagāja viņa jaunība, meklējot drošu pamatu, lai vīra gados kļūtu pārāks par visiem, vēl gan nezinot, kur pārākums parādīsies.

Vienpadsmitā nodaļa JĀTNIEKS TUMSA Mašina aprij mežus, un civilizācija apkampj zemeslodi.— Vijņas aģents digdierē vadmalu kāzu svārkiem.— Fraņa lāpa zeķi.— Kūdras fabrika.— Neparasts tukšums.— Bacbac!— Dzīvei beigas.

— Jātnieka pleds un Fraņas mierinā​tājs.— Četras acis Bekas logā.

Krugjevskis piecēlies jau pletēja Pelča vadmalu, kad Skujteckis ar visām galvassāpēm pats brauca uz koku zāģētavu. Šodien tur iegriezties bija solījies Vijņas aģents — apskatīt, kā norit darbi, un lai zāģu fabrikai sniegtu ziņas, kas nodibinātu starp abām fabrikām veikala sakarus: gaterī arvien var gadīties kāda klizma, kur vajadzīga palīdzība. Aģents apsolījās arī noņemt kādu mēru.

Zāģētavas troksni jau pa gabalu varēja dzirdēt. Tā atradās uz lielas noras meža malā. Dēji nokrauti torņos, kas rindā stāvēja kā daudzstāvu mājas, izplatīja svaiga koka un sveķu smaržu. Bajķi gulēja lielā metienā, gaidīdami, kad tos aprīs garais koka šķūnis, kas šņāca un skanēja ar augstu, kūpošu dzelzs skursteni. Jaunos bajķus veda zirgos no meža un vēla pie lielā metiena. Ap noru visapkārt rēgojās izcirtumi ar neskaitāmiem celmiem, kuru baltās, nosveķojušās pieres spīdēja saulē. Kādreiz klusajā meža norā, kur bija ganījušies zaķi un stirnas, tagad valdīja rosība un steiga. Meža biezokni, kura paēnā mājoja spoki, pirmatnība un daba, mašīna pārvērta gaišā klajumā, kas pēc gadiem būs tīrums. Se cilvēks jau saņēmis zemi savā gūstā un vairs brīvībā nepalaidis, tai būs jākalpo civilizācijai, ar kuru cilvēks lēni, bet neatlaidīgi apkampj visu zemeslodi. Primenes zāģētavas darbs pletīsies arvien tājāk, pats sevi vairodams, līdz milzīgai ķīmiskai fabrikai, kas spēs aprit visus Latgales mežus un viņas zemi atdot nabadzīgiem zemniekiem, kas iznīkst aiz zemes trūkuma. Mežu trūkums radīs otru rūpniecības nozari — purvu kūdras izmantošanu. Mežu cenas celsies, un drīz vien milzīgi savairotiem kapitāliem būs tājākais darbs: noklāt visu Latgali kūdras mašīnām. Pēc divdesmit gadiem šo zemi vairs nepazīs.

Tā Skujteckis domāja, tuvodamies zāģētavai, lēni braucot plašajā izcirtumā. Viņu piepildīja prieks par savu iesākto darbu, kam paredzama tik liela nākotne. Viņš jutās gluži cits cilvēks nekā Bekā, kvernot pie alus un kārtīm. Ja tur spalvains mitinājās ar alus atliekām aplipušais garlaicīgais, bezmērķīgais velniņš, tad te meža norā valdīja svētās dabas ienaidnieks, dzelzs un elektrības nesējs, idilliskās garu valsts pretinieks — sātans. Skuļteckis sajuta savādu līksmi viņam kalpot.

Pa zāģētavu grāfs staigāja valdonīgs un cēls, visam pāri pacēlies ne vien ar lielo augumu, bet arī garā.'Te viņa lepnums bija īstā vietā. Ar to viņš nejutās tik daudz pāri cilvēkiem, cik radniecīgs varenām mašīnām, kas bez cilvēka rokām, ar ķēdēm, āķiem un valcēm pašas sev pie skrituļiem vilka milzīgos simtsgadus augušos baļķus, sagrieza dēļos un aizvadīja līdz krautuvei.

Skuļteckis apskatīja darbus, pārkontrolēja viņu reģistrāciju, parakstīja kādus papīrus, deva rīkojumus par sūtījumiem līdz dzelzceļa piestātnei un gaidīja Viļņas aģentu. Bet aģents nenāca. Bija klāt pusdienas laiks, aģenta nebija.

Aģents Krugļevskis tai laikā digdierēja drēbi Pelča kāzu svārkiem. Melno vadmalu ar ūdeni apspurkšis, viņš zem gludekļa strīķēja un spaidīja, pats tam ar visu krūti uzgāzies un ar garo degunu rādīdams gludeklim ceļu. Acis viņš šad tad pameta logā, vai tur nestaigā Fraņa. Skroderis bija apmierināts, ka Beržos saņēmis Pelča aicinājumu pašūt svārkus: Primenē varēs labi padzīvot. Ka tik nebijis grāfs — tam nedrīkst rādīties: kur ņemsi zāģus? Bija arī mazi sirdsapziņas pārmetumi par grāfa apspēlēšanu.

Fraņa čūpstīja konfekti, lāpīja zeķi un pārdomāja dzīvi. Savādi likās. Nu jau divi gadi dzīvots ar grāfu, bet viņa īsti nav un nav te iedzīvojusies. Tā vien liekas, ka tas pagaidām. īstai dzīvei vajag būt kaut kur citur, varbūt tur — sādžā. Tur brašas meitas, skaisti puiši, tur ir ar ko parunāt, ir ko satikt, ir ko dzirdēt. Nez ko dara Marģita, ko Griška? Svētdienās visi iet baznīcā. Tur ir dzīve. Kas te? Tik redzi kā muižas jumtus un sienas — dzīvo kā cietumniece.

Fraņa lāpīja zeķi, kamēr pulkstens uz kumodes nosita divpadsmit. Tad piecēlās un gāja zvanīt

pusdienas laiku. Sen viņa nav zvanījusi, bet šodien grib zvanīt pati — aizPēc Stefana pazušanas Fraņai uzmācās drūmas domas. Vakaros viņa stāvēja pie loga un skatījās tumsā, kur pazuda jātnieks. Koku zarus vējš tur plivināja kā aizskrejošā jātnieka pledu. Drūmais garastāvoklis izklīda tikai brīžos, kad virtuvē vai dārzā pienāca Krugļevskis un stāstīja par saviem pasakainajiem piedzīvojumiem Parīzē, Pēterburgā un Vidzemē. Pēc viņa nostāstiem viņš bija gudrākais un varonīgākais cilvēks pasaulē: viņš bija strīdējies gandrīz ar pašu franču ķeizaru, deklamējis franču dzejoļus lielkņazienei Anastasijai. Pēterburgā nodibinājis milzīgu tirdzniecības namu ar gataviem apģērbiem, bankrotējis un izdevis avīzi, kur gribējis lielu vērību piegriezt šūšanas mākslas izkopšanai, bet aiz lasītāju trūkuma avīzi apturējis, jo tauta viņa idejas vēl neesot spējīga saprast. Pēc tam viņš tirgojies ar žurku zālēm un pelnījis milzu naudu. Ceļodams pa ārzemēm, visus kapitālus iztērējis izglītības nolūkiem.

Krugļevskim nekad nepietrūka, ko stāstīt, viņš visneticamākās lietas prata pārvērst ticamās un nekad nepiedzīvotus piedzīvojumus padarīt par saviem. Fraņai klausoties cienība pret viņu auga un drīz vien skroderis likās pārāks par grāfu. Viņš bija ari saprotamāks un tuvāks, kā jau pašu cilvēks, nevis kāds muižnieks, kas nezin, kādā gaisā savu augstdzimtību celt — uz sava deguna vai zirgam uz astes (tā teica Krugļevskis par grāfu). Fraņa visas šis dienas vārīja avenes, bet Krugļevskis runāja.

Jo vairāk dienu pagāja sarunās, jo vairāk Fraņa juta, ka drūmais garastāvoklis izgaist un domas par pazudušā jātnieka atgriešanos nesaista. Kad Pelča fraka bija gatava, ari Fraņa ar Krugļevski bija gatavi kļūt nešķirami draugi. Kad Krugļevskis, taisīdamies aizbraukt, nopirka zirgu un ratus, Fraņai šaubas izzuda un viņa bija ar mieru sēsties Krugļevskim blakus. Izpildīt šo apņemšanos Fraņai palīdzēja arī grāfa vēstule, ko dienu pirms Krugļevska aizbraukšanas saņēma Pelcis. Grāfs rakstīja no Varšavas, lai pārvaldnieks izdarot zāģētavas revīziju un novērtējot inventāru, jo varot iznākt zāģētavas un varbūt visas Primenes pārdošana. Fraņu viņš nepieminēja ne vārdā.

Fraņa necerēja, ka, pārdevis Primeni, Skuļteckis viņu paturēs pie sevis. Ko tad viņa iesāks, kur paliks? Bet sirds tā vien saka: uzsāc jaunu dzīvi. Tai vajaga būt labākai, brīvākai.

Fraņa no Primenes pazuda tikpat noslēpumaini kā Skuļteckis. Tās pašas dienas vakarā, kad Krugļevskis ap launaga laiku aizbrauca uz Lubānu, pazuda arī Fraņa ar visām savām mantām, nevienam ne vārda neteikusi. Pelcis tikai brīnījās, kā viņa tik daudz mantas varējusi aiznest: visas ziemas un vasaras drēbes un pieci māla podi aveņu ievārījuma.

Bekas krodzinieks vakarā pa logu redzēja garām aizbraucot piekrautu ori, kurai ceļu rādija tāds kā Viļņas aģenta deguns, sniegdamies bezgalīgā tālē un nezināmā nākotnē. Viņam aiz muguras uz salmu maisiņa sēdēja lakatā ietinusies salīkusi sieviete. Viņas galva bija pastiepta mazliet uz priekšu un zods rādīja uz to pašu pusi, kur putna deguns.

— Krūka, Krūka!— krodzinieks sauca.— Nāc šu', paskaties, vai tas nav tas pats Viļņas aģents! Vai tu viņam pārdevi zirgu? Ķēvei asti nepiešūsi . . .

Krūka uzlēca no galdiņa, pie kura sēdēja ar puspudeli alus, un steidzās pie loga. Saliecies kā liecamais nazis, viņš spieda pieri pie vēsā stikla, bet redzēja tikai divas muguras, nozūdot aiz loga stenderes. Vairāk kā braucēju viņam gribējās redzēt zirgu, bet acis nenoķēra ne zirga astes.

Redzēja tik, ka ratiem pakaļ skrien Primenes suns Kadovs, asti mazliet nolaidis, it kā justu šķiršanos no iedzīvotās siltās vietas.

— Aizbrauca. Ķēvei asti nepiešūsi . . .— krodzinieks nopūtās. Četras acis logā savu izsalkumu neapmierināja.

Skroderis Krugļevskis nopietni devas plašajā pasaulē.

Nazis pie kroga loga izstiepās taisns un atgriezās pie puspudeles alus. Krodzinieks arī pagrieza logam muguras četrstūri, jau aizmirsis braucējus, un šķiroja korķus, ņemot no atvilktnes un metot veselos tukšā tabakas kastē ar uzrakstu «Gusev», saplīsušos — kurvī.

Divpadsmita nodaļa PELCA KAZAS. DIEVIŠĶĀ UN SĀTANS Divas runāšanās ar Dievu.— Grāfs pazudis.— Kāzas: jaunives vakars; līgavas izpirkšana,atraiknes vakars; skrejošais ugunsgrēks; baznīcā; līgavas mājā; līgavaiņa mājā; atkāzas.— Beka skumst.— Pie Bramas Viļņā.— Savādais gājējs.— DievišķāunBrīnišķā.

Pārvaldnieks Polcis pakāra kāzu svārkus skapi un gaidīja trešo uzsaukšanu baznīcā, lai ietu pie altāra. Viņš bija gan luterānis, bet Zūze katoliete. Tas tomēr pārdo​mas neradīja par to, ka jālaulājas katoļu baznīcā, jo pēc viņa dzīvē iegūtām zināšanām Dievs visiem bija viens un arī manta viena, ja tik Dievs sirdī un manta rokā. Runāties ar Dievu viņam iznāca reti, kaut ar' atzīstot, ka tas nav jādara ar starpniekiem garīdzniekiem, bet pašam tieši jāpasaka, kas sirdi nospiež. Tik svarīgu lietu kā savu bēdu uzticēšanu Dievam viņš nekad neuzticētu garīdzniekam, tāpat kā savu naudu neuzticētu citam aiznest uz banku. Tā viņš domāja arī par pateicības nodošanu Visaugstākam. Tikai šais divās lietās, bēdās un pateicībā, Pelcis atzina runāšanos ar Dievu. Bet, tā kā bēdu viņam nebija, tad sarunām atlika tikai — pateicība, un to viņš sakrāja par visu gadu uz Ziemassvētkiem, kad brauca uz luterāņu baznīcu Rēzeknē, kur mācītājs ieradās tikai dažos augstos svētkos, viens pats apkalpodams visus Latgales luterāņus. Sī retā sastapšanās ar Dievu viņu bija padarījusi tik vienaldzīgu ticības jautājumos, ka laulāšanās katoļu baznīcā viņam likās tikpat nenosodāma kā braukšana uz katoļu tirgu. Tā brūtgāna svārki skapi gaidīja tik svinīgo dienu, kad varēs pildīt savu svarīgo uzdevumu.

Zūze Kleperos pārcilāja pūra lādi, kur viņas čaklās rokas bija sakrājušas audekla un vadmalas ruļļus, un kristībās un kāzās krustbērnu dāvātos dvieļus, cimdus un zeķes, kuru bija tik daudz, ka pietiktu visam mūžam pašai Zūzei, Antoškam, Maskai un Pelcim, pat ja vairs nebūtu jāiet krustmātēs.

Būtu labi, ja tik Primenē viss būtu labi. Grāfs pazudis, Fraņa aizbraukusi. Pelcis nezināja, ko darīt.

Saimniecībā tas sajukumu neradīja, bet sajūta nebija parastā. Visā mājā pārvaldnieks viens pats ar savu māti. Grāfa gals kluss un izmiris. Pelcim tas likās kā salauzti, ceļmala pamesti rati, kas nupat vēl jautri ripoja un rībēja, bet tagad neviens viņos nesēstas, labi, ja putns uzmetas noslaucīt degunu. Grāfa logu aizkari nekad neatvilkās, un vakaros ugunis tur neiedegās. Labi, ja zvirbulis nometās uz palodzes noslaucīt degunu.

Pārvaldnieks gribēja, lai grāfs būtu kāzās, bet tagad kāzās jāiztiek bez viņa. Atlikt? Kas zin, kad grāfs atgriezīsies! Varbūt nekad.

Beidzot nekā nevarēja darīt. Kāzas jādzer bez grāfa. Pelcis uz to nopietni gatavojās, jo rudens bija klāt, lauku darbi nodarīti, arī Zūze sagatavojusies dzīves pārmaiņai, iekulto lieko labību pārdevusi un pūra mantu sadalījusi, kas Maskai, Antoškam, kas pašai. Par saimniecību bija nodomāts tā, ka to vadīs viņa pati kopā ar Pelei no Primenes. Kas zin, bija cerības, ka to drīz varēs savienot ar Primenes izcirtumiem un nodibināt lielsaimniecību. Tad Pelcim pārvaldnieka vieta jāatstāj un jākopj pašu zeme.

Kāzu dienu norunāja un nolēma svētīt, kā nākas, pēc ierašām. Vakarā pirms kāzām Zūze savā mājā rīkoja pēdējo atvadīšanās vakaru. Kaut gan kā atraiknei viņai tāds jaunives vakars nebija īsti parocīgs, bet Zūze bija priecīgā Zūze; viņai daudz draudzeņu. Kādēļ kopā nepriecāties? Bija ielūgta visa Kleperu sādža, radi, krustmeitas un krustdēli! Zūzes māja sestdienas vakarā diica un rūca kā bišu strops. Lija alus, kūpēja pilnas bļodas gaļas, baltmaizes kukuļi kā zivis rindās vien peldēja pa galdiem. Ermoņikas dūdoja, un simts kāju ducināja lielās istabas klonu. Zūze pati starp viesiem lidinājās kā balta dūja, jaunā tautas apģērbā. Viņas laipnība katram alus krūzi padarīja divkārt saldu un jautrība deju divkārt vieglu. Zūzes istabu draudzenes bijā izpušķojušas ar rudens ziediem. Te ienākusi, Zūze atcerējās savas pirmās precības ar Donātu. Tad viņa bija jaunava un precības citādas. Toreiz viņas draudzenes bija tikai jaunavas un jaunives istabā ap viņu sēdēja kā rožu vainadziņš. Ap pusnakti norībēja rati, piebrauca

Donats ar vedējiem. Viņa ar draudzenēm palika savā istabā, vedējmāte saņēma ciemiņus. Jauničam līgava no vedējmātes bija jāizpērk. Kad jauničam vedējmāte atvēra līgavas durvis, tur viņa sēdēja draudzeņu vidū. Jauničs vedējmātei solīja izpirkšanas maksu. Solīja zirgu, solīja muižu, solīja vieglas kamaniņas, solīja naudu, solīja mantu, solīja vieglu dzīvošanu, bet vedējmāte nepiekāpās, uz katru solījumu atbildēdama ar asu apdziedāšanas dziesmu, kas uzskaitīja visus līgavaiņa trūkumus, sākot no āža bārdas un greizām kājām un beidzot ar suņa, kaķa un aizpērnā kumeliņa ādas zābakiem. Tikai kad līgavainis sniedza zelta gredzenu, to saņēma Zūze pati un atstāja draudzeņu pulciņu. Draudzenes palika bēdīgas un dziesmā apraudāja tautiņās gājējiņu.

Tagad Zūze atraikne. Draudzenes vairs nav jaunavas, bet sievas un atraiknes. Viņas jau noskaitīja lūgšanu par nelaiķi Donātu un tad tik sēdās pie galda. Dziesmās neapdzied jaunavas vaiņagu un jaunavas likteni, bet atraiknes bērnus un jaunā vīra likteni. Kad pēc pusnakts atbrauca Pelcis, arī viņam bija Zūze no draudzeņu pulciņa jāizvilina ar solījumiem.

Rītā sabrauca kāzinieki un visi brauca uz baznīcu laulībās. Zirgi rikšoja vēja modē; putekļu debess pa lielceju kā skrejoša ugunsgrēka dūmi virzījās no Primenes gar Beku un ātri nogrima tālumā.

Pie laulāšanas Zūze gāja bez vaiņaga, kā jau atraikne, kurai reiz tas noņemts. Tikai pirmāslaulības līgavas plīvuri, ko bija saglabājusi, uzlika galvā. No baznīcas kāzinieki brauca atpakaļ uz Zūzes māju. Te viņus ar sāli un maizi saņēma vedējmāte un vedējtēvs. Visi dzēra no vienas krūzes alu un sēdās pie galda.

Panāksnieki un apdziedātāji pulcējās Zūzes mājā. Atnāca stomači, ari atnesdami dziesmas.

Otrā kāzu dienā vedējtēvi ieveda istabā divus jaunus zirgus, ko Zūze ņēma līdzi uz Primeni pūrā.

Jaunajam vīram tie bija jāizpērk, Solīja naudu — nedeva; solīja muižu — nedeva; solīja vest kristībās — tad deva. Pelei uzcēla vienam, Zūzi otram zirgam mugurā un trīsreiz lika apjāt pagalmu. Zūze to nedarīja sliktāk par Pelei.

Jautrības Zūzes mājā netrūka. Tikai trešā dienā, kad alus mucas skanēja un baltmaizes kukuļi no galdiem bija aizlaidušies līdz ar gaļas bļodām, vedējtēvi sāka runāt par braukšanu uz jauniča māju, kur kāzas turpināsies. Sajūdza trīsdesmit pajūgus ar zvaniem, un rinda, mūzikai spēlējot, devās uz Primeni.

Veda arī Zūzes pūra lādi. Pūra vedējs, kubelnieks, brauca kāzinieku rindā beidzamais. Ceļā viņam Kleperu i sādžas galā aizvilka priekšā striķi, dziedādami: Pūru ved, pūru ved, Kuce tek pakaļā. Kā kucīte netecēs — Kucēniņi pūriņā.

Pūra vedēju nepalaida, kamēr tas nedeva naudu pussto​pam.

Primenē kāziniekus ar sāli un maizi sagaidīja Pelča māte un muižas ļaudis. Pie muižas tiltiņa bija uzcelti goda vārti ar karodziņiem. Saņemot sāli ar maizi, līgava noliecās vīramātei pie kājām, tās noskūpstīja un skūpstīja tai rokas. Arī te dzeramais plūda straumē un ēdamais vēlās kalniem. Otrā dienā kāzinieki veda ligavu vira mantu rādīt. Ieejot klēti, viņai uz sliekšņa bija jānoliek linu krekls, ieejot stallī — raibi austa josta, ieejot kūtī — cimdi un zeķes. Tas bija zieds mājas labiem gariem.

Arī Primenē kāzas turpinājās trīs dienas.

Pēc nedēļas te vēl svētīja atkāzas, uz kurām sabrauca atkal gandrīz visi kāzinieki. Atkal trīs dienas dziesmu, joku, deju, ēšanas, alus, vīna. Tā Zūzes un Pelča kāzas vilkās deviņas dienas. Izdzertā alus, apēsto jēru un sivēnu te neviens neskaitīja. Bija jau arī pālis — priecīgā Zūze un muižas pārvaldnieks, kam lai kāzas dzer, ja ne viņiem. Par šo precēšanos apkārtnē pietika runas pusgadam. Sprieda par Zūzi — vai viņa, tikusi muižas kunga cienīgā, ies krustmātēs, dejos vakarēšanās, varbūt izleps un cels degunu mākoņos. Precinieki apskauda Pelei.

Pelcis apprecējās, bet Zūze tika pie otrā vīra. Primenes kungu māja pēc kāzu trokšņa atpūtās, bet senais klusums no viņas bija izbēdzis. Zūzes skaņā balss un dziesmas tai neļāva grimt apburtās pils miegā.

Pārvaldnieks brauca uz mežu un zāģētavu un gaidīja grāfu, bet tagad gaidīšana nebija garlaicīga, jo mājā bija priecīgā Zūze. Muižā iebrauca dažādi aģenti, mežu uzpircēji, kreditori un naudas maksātāji.

Viņi priecājās par brašās pārvaldnieka kundzes tēju un biezpiena pīrāgiem, tāpat par pārvaldnieka diviem zirgiem, ko Zūze atvedusi līdzi pūrā un kuri iebraucējus vadāja uz zāģētavu un staciju.

Klat bija ziema. Jumti un sētas uzmauca baltas cepures. Pie māju durvīm ienācēji klaudzināja kājas.

Primenē viss būtu labi, tikai Skuļtecka kā nebija, tā nebija. Ziņas nenāca arī par Fraņu. Tas pārvaldnieku padarīja mazliet nemierīgu. Kas noticis ar kungu, un kas notiks, kad viņš atgriezīsies un Fraņas neatradīs?

Arī Bekā Kruķa ar Lapsu dažu labu reizi pieminēja grāfu: — Viss būtu labi, ja tik grāfs būtu pie mums. Dzird, ka pazudis. Ka tik nav kas ļauns!

Tad krodzinieks skatījās logā uz Primenes pusi un sacīja: — Lielceļš kā nomiris. Neviena godīga cilvēka vairs neredz. Jā, jā, ko tu padarīsi? Ķēvei asti nepiešūsi.

Pieturēja gan te viens otrs aģents, ierēdnis, meža uzpircējs, bet kas tie par ļaudīm — izdzer pudeli alus un atvadās. Nav trokšņa, nav trakuma, un, kur nav trokšņa un trakuma, tur nav krogs. To juta visi grāfa Skuļtecka pazemīgie cienītāji no Bekas.

Dzīvākas sarunas kļuva pēc Pelča kāzām.

— Tas maita nocēla mūsu bagāto Zūzi. Tam puikam ir galva,— Krūka sacīja.— Es neesmu es, ja viņš reiz netiks uz zaļā zara. Viņš ož pēc muižnieka. Gan jūs redzēsit! Par pussimta dubultlieliem viņa jau tagad necelsi.

— Eka, kāzās bijuši joki,— Lapsa stāstīja.— Slaipēkņu Griška beidzamā dienā iestiepis istabā alus mučeli, kas no jauna jāattaisa. Kā rāvis spundi, mučele šņākdama un krākdama spļauj baltas putas. Griška tur mučeli klēpī, spunde lauka, un alus iet pa gaisu kā no velna šļūtera. Griška tik pagriež uz vienu, uz otru pusi. Visiem kāziniekiem ar putām aizšļācis acis. Kad mučele apstājusies, palikušas tik padibenes. Vot, bijis als, tad als!

Lapsa stāstīja, Krūka ar Kaļistrātu smējās.

— Ķēvei asti nepiešūsi,— Kaļistrāts stāstu nobeidza.

Tai pašā rudenī Viļņā pie Bramas jau trešo sestdienu ieradās garš cilvēks melnā pledā, melnā platmalē, gariem matiem, kas nokārās par ausīm, pabālu, kalsnēju seju un sastingušu skatu. Vaigi noskūti, bet ūsas kā jaunam huzāram. Zābaki arvienu spodri kā brūtgānam. Cilvēks ilgi stāvēja uz trotuāra un vēroja gājējus, vēroja visus, kas iegāja kapličā, kur atradās Ostrobramas Dievmāte, un kas no turienes iznāca. Varēja domāt, ka viņš ir debesu aģents, sūtīts novērot visus, kas nāk pie Lietuvas Svētās kājām nolikt savas lūgšanas. Bet varēja arī domāt, ka viņš ir liels grēcinieks, kas te stāv baznīcas uzliktās grēku izpirkšanas stundas un brīžiem skaita lūgšanas. Bet, ja kāds viņa lūgšanas dzirdētu, tas saprastu, ka stāvētājs nav ne viens, ne otrs. Viņa lūpas čukstēja: — Es gribētu būt pie tās, kura aizlūdz par mani.

Tā viņš stāvēja pirmo un otro sestdienu. Tā nostāvēja arī trešo līdz naktij. Tad gāja prom. Viņš staigāja pa līkumainām ielām, skatīdamies sejās, skatīdamies logos, iegriezdamies atvērtās baznīcās un drīz no turienes iznākdams, lai ietu tālāk neapstādamies, steigdamies, it kā gribētu kādu panākt, atskatīdamies, it kā bēgtu. Brīžam viņš so|us paātrināja pretim kādai nācējai, tad pleds vilkās viņam līdzi pa gaisu kā traka trijjūga vestai Fortūnai, bet, nācējai aizslīdot, viņš dēmoniski ietinās melnajā spārnā un piespiedās sienai vai žogam, it kā atvilktu elpu. Tad lēni turpināja gājienu, kas pēc dažām minūtēm atkal kļuva steidzīgs un tverošs.

Gājēji viņam nepiegrieza vērības, jo viņa ižskats nebija tik ārkārtējs kā gājiens, kuram neviens nesekoja. Viņš gāja pa Lielo ielu līdz Jāņa ielai. Te, iegriezās katedrālē. Vakara dievkalpojums bija beidzies un dievlūdzēji izklīduši. Ienācējs gāja gar retām, pelēkām ēnām, kas, vēl palikušas, stāvēja uz ceļiem, un apstājās pie skulptūras, kura apzīmēja kādu kristīgu mocekli, bet atgādināja lauku meiteni. Viņš skatījās skulptūrā un runāja: — Proska un Fraņa, viņas mani saukušas pie sevis. Proska — Lietuva, Fraņa — Latgale, lietuvji un latvji. Mani tēvi bija īsti lietuvji, bet varbūt latvji. Vai Skulte nebija Zemgales karavīrs? Proska un Fraņa, jūs saucat atpakaļ pie savējiem. To sajutu vecā Ģedimina pilsētā, jūs meklēdams. Varbūt kādreiz mēs sapratīsim savu kopcilts likteni un uzdevumu. Sķirtībā iznīcība. Vienotībā dzīvība.

Tā Skuļteckis juta un domāja savā lielā vientulībā. Viņā modās un runāja senču asinis, kuru sākums bija Zemgales tirumos un Zemaitijas purvos. Pussapņaina, pusreāla nojauta, kas modās mīlestībā pret netveramām Prosku un Fraņu.

Viņš izgāja no katedrāles un gāja tālāk, iegriezdamies vecajas baznīcās, kurp aicināja ne vien Dievišķā Jaunava, bet arī brīnišķā arhitektūra, kas te valdzinošās atvasēs atzarojusi no Itālijas renesanses.

Dižkunigaišu galvaspilsēta Stefanam likās kolonādu, arku, torņu, kāpņu, dzegu, portālu un plafonu labirints, kur var maldīties kā valdzinošā teikā, aizmirstot tiešamības pasauli. Šī apburtā pasaule pacēlusies uz vecā Pērkoņa tempļa pamatiem. Izdomātā, no akmens un cementa būvētā, cilvēku sapņos par godu Kristus dzīves ireālām idejām veidotā mākslas pasaule pār pirmatnējo, svēto, asinīs dziedošo, reālo dabu — Pērkonu. Bet nāks vēl trešā pasaule — ar mašīnu ātro griešanos, elektrotehnikas un ķīmijas pasaule, kas atsvabinās cilvēku no darba verdzības un panāks taisnību ar darba un patēriņa organizāciju.

Arī tā pacelsies uz zemes kā brīnišķīgs labirints ar fabriku korpusiem, milzīgām pilsētām, elektriskām saulēm, zinātnes un mākslas tempļiem. Skuļteckis nesen sevi uzskatīja par vienu no šis pasaules iezvanītajiem, bet lielās idejas formulējumu reālos plānos iznīcināja Fraņa, sieviete. Viņa — Dievišķīgā pretiniece gudram Sātanam. Daba un civilizācija. Kad šie pretstati atradīsies līdzsvarā? Vai ģēnijam — Sāta​nam nav jātiek brīvam no Dievišķīgās Dabas?

— Un tomēr es meklēju viņu, viņas dēļ aizeju bojā,— Skuļteckis sacīja, apstājies zem koka, no kura nokrita dzeltena lapa.

Pretim atradās divstāvu māja ar gaišiem logiem. Te viņš ievēroja sievieti, apstājoties pie loga.

Stefana skatiens tvēra, kā domas tver mīklas atminējumu. Viņš redzēja, ka sievietei rokās bērns, otrā rokā — spēļu mērkaķītis, ar kuru smīdināt mazajo.

— Proska,— Stefans pazina.— Tā ir Proska. Viņa ir māte.

Viņš skatījās samulsis. Viņas maigais profils likās gluži kā tai Gaivarišķu kapličiņā. Brīnums no Karlovkas laikiem? Viņš gribēja krist uz ceļiem, pacelt rokas un saukt. Ko? Visu, visu, kas šajos gados izciests.

Bet vai tas vairs vajadzīgs? Redzējums Gaivarišķu kapliča sauca, bet viņš pats par vēlu tam klausījis. Proska atradusi citu dzīvi, viņa varbūt nesagaidījusi, velti Bramā lūgusi.

Tad sieviete no loga aizgāja un vairs neatgriezās. Cilvēks pledā ieskrēja tumsā kā meteors naktī. Vai viņš bēga no Dievišķīgās vai no savām ciešanām, kas varēja kļūt vēl lielākas?

Pēc tās nakts pie Bramas viņa nekad vairs neredzēja. Arī vecās dižkunigaišu pilsētas ielās viņš vairs neklejoja.

Trīspadsmitā nodaļa IZPALĪDZĪGAIS NOMNIEKS Skujteckis atgriezies.— Bēdīga atmošanās.— Nepatīkamas ziņas.— Statuja muzejā.—Kur Fraņa?—Jauns Il​gums.— Vēl mātes aicinājums.— Mūka cellē.— Beka at​dzīvojas.

Jau labi pie Ziemassvētkiem pārvaldnieks Pelcis saņēma kunga vēstuli, ka viņš ieradīšoties Primenē, noteica pat dienu, kad jāsūta pretim zirgi. Kur un kā Skuļteckis šo laiku pavadījis, mājās neviens nezināja.

Vai viņš bijis pie brā|a vai apciemojis arī māti, to varēja arī apšaubīt. Uz Pelča vēstuli māte neatbildēja, nerakstīja arī grāfs, it kā ūdenī iekritis.

Grāfs atgriezās naktī, tāpat kā naktī pazuda.

Skuļteckis Primenē vēl nebija ne izgulējies, kad pārvaldnieks bija klāt ar nepatikšanām. Grāfs naktī pārbrauca no stacijas un tamdēļ rītā gulēja līdz divpadsmitiem. Atmodies viņš vēroja, ka istabā viss, kā bijis. Nokvēpušie griesti tikpat tumši kā senāk, un divas rudens mušas uz viņiem tikko var saredzēt. Šautene karājas savā vadzī, aizmirsusi notikumu ar Fraņu. Logos stikli veseli, un kāds rūpīgi ielicis dubultlogus. Tikai Fraņas nedzirdēja. Ja viņa būtu, tad jau uz galda stāvētu kartupeļi, siļķe krējumā vai kāds cits Stefanam mīļš ēdiens, bet galds bija tukšs un apputējis, tikai nezināmi pirksti putekļos ievilkuši trīs strīpas kā dakšu zarus. Fraņas istabas durvis bija vaļā, un tajās varēja redzēt gultas kājgali. Tur nebija segas, ne palaga, tikai pelēks maiss skatījās bēdīgi un nožēlojami.

Te kāds pieklauvēja.

— Ludzu,— Skuļteckis atbildēja, uzvilkdams segu uz kailā pleca.

Ienāca pārvaldnieks Pelcis. Izlikās saīdzis, it kā notikusi nepatikšana. Kungs paņēma no krēsla papirosus, piedāvāja arī Pelcim. Abi kūpināja. Kungs gultā, pārvald​nieks uz krēsla.

— Kungs, mēs jūs gaidījām, ļoti gaidījām. Stāvoklis kļuvis nepanesams, ārkārtīgi nepatīkams. Vajag naudas, daudz naudas.

— Kas?— Kungs pacēla galvu un cieši paskatījās pār​valdniekā.

— Vajag daudz naudas.

— Kas tas ir — daudz naudas? Vai tu pats nezini, kas ir daudz naudas, ka prasi man? Kur ir rudeņa ienākumi, peļņa no zāģētavas? Tur vajaga būt diezgan daudz.

— Kas tur nu ienāca? Tas ir par maz. Ar to samaksāsim tikai tekošās vajadzibas,— pārvaldnieks skaidroja.

— Cik tev vajaga?— Grāfs piecēlās sēdus, atklādams pusrumpja, kuru vairs nekas neslēpa, jo krekla nebija. Sānos redzamas izspiedušās ribas.

— No bankas piesūtīta pavēste, ka jāizpērk jūsu vekselis par 500 rubļiem. To laikam būsit iztaisījuši aizbraukdami. Tad vekselis par pasūtītiem zāģiem, Bekā parāds par trīs simti. Pļavniekam tūkstots, Māderniekam tūkstots divi simti, tad rēķini par materiālu vešanu pilij . . . Finkelbeķers iesniedzis aprēķinu . . .

— Pag, pag,— Skuļteckis pārtrauca.— Vai tos zāģus atsūtīja?

— Tas jau ir, ka nē. Vakar vienam izsita divus zobus un nebija ko mainīt. Vajadzība ir liela. Ja neātsūtīs, jāraksta atgādinājums un jāsūta cits pasūtījums.

— Bet kur tas aģents palicis? Jūs man gādājiet viņu rokā ar visiem zāģiem! Vekselim termiņš, bet zāģu nav. Tā man jāmaksā par neesošu preci.

— Kur lai viņu atrodu, vai kungs nezin adresi? Es nezinu pat viņa vārda.

— Viņu sauc Krugļevskis.

— Krugļevskis. Dzirdēts vārds. Ir tāds skroderis. Bet, kur viņš atrodas, es nezinu un nezinu, kā viņu atrast,— pārvaldnieks atbildēja.

— Bet vai tu zini, kā man atrast tik daudz naudas, vai tu, lops, nezināji, ka jāgādā?

— Zināju, bet šogad nebija padevies āboliņš, ne siens. Cerēju, ka pārdosim linu sēklas, bet tās ar

slapju rudeni sapelējušas, un cena zema.

— Ak tu, pakulu repsi, ko tu muldi! Laukā! Es ar tevi negribu runāt! Tev visas nelaimes, bet man jāgādā . . . Kur Fraņa?-<kungs vaicāja pēc brīža, redzēdams, ka Pelcis neaiziet.

— Viņa pazuda drīz vien pēc jūsu aizbraukšanas.

— Kā viņa varēja pazust?

— Man liekas, viņa aizbēgusi līdzi skroderim Krugļevskim.

— Līdzi? Skroderim Krugļevskim! Kas par Krugļevski? Jūs visi esat blēži, nelgas! Es jūs! . . .

Viņš izlēca no gultas tāds pats, kā gulējis, un, dūres pacēlis,' taisījās Pelcim uzbrukt. Pārvaldnieks zināja, ka tagad nav runāšana, un izmanījās pa durvīm. Kungs palika istabas vidū stāvot. Viņš bija tā pārsteigts, ka nevarēja pakustēt un aizmirsa ģērbties. Viņš stāvēja kā statuja muzejā un skatījās uz zemi tā, it kā tur gribētu saredzēt naudu un Fraņu. Garās, spalvainas kājas, tievas un grumbuļainas kā jaktsdesas, izskatījās jocīgas un nožēlojamas.. Skuļteckis mīlēja gulēt gluži kails. Tāds viņš arī šoreiz stāvēja savas nelaimes priekšā, rokas uz krūtīm sakrustojis.

— Atkal trieciens,— viņš sacīja.— Vai es neteicu, ka sievietes cilvēkam ir par pazudināšanu! Atkal viens, gluži viens uz pasaules.

Kad sastingums pārgāja, grāfs sāka staigāt šķērsām pār istabu. Pacēlis acis, logā ieraudzīja, ka pārvaldnieks vēl stāv pagalmā, piegāja, atvēra kaplogu un sauca: — Pan, nāc iekšā!

Pelcis ienāca. Redzot kunga nepietiekošo apģērbu, pareizāki sakot, bezapģērbību, viņš drusku apjuka, bet nekā nedrīkstēja sacīt.

— Nu, ko tu izdomāji tai lietā? Saki drīz!

— Redzat, kungs, bet nez vai kungam mans padoms patiks.

— Saki, saki, ko domā!

— Kamdēļ kungam jāuzņemas tik lielas rūpes? . . . Kungs mierīgi var dzīvot, valdot tikai zāģētavu.

Kam jums saimniecība, kura nekādas peļņas nedod? Zemi jūs varētu izrentēt. Inventāru pārdotu un nomaksātu parādus. Kungam būtu vieglāk, visa bēda no kakla nost, saņemtu tik nomu. Nomnieks uzņemtos ari visus nodokļus.

Skuļteckis stāvēja istabas vidū un klausījās. Kad pārvaldnieks apklusa, viņš sacīja: — Ej vēl pārdomā!

Kungs atkal staigāja pa istabu, nu jau galvu turēdams taisni. Palika auksti, viņš apvilka bikses un vesti. Tad atkal atvēra kaplogu un pasauca Pelei.

Pēc stundas Pelcis izgāja no istabas ar līgumu rokā, kurš viņu no pārvaldnieka pārvērta Primenes rentniekā. Pelcis uzņēmās nomaksāt parādus un kungam skaidrā naudā vēl iedeva simtsrubļu rokasnaudas par nākošā gada renti. Arī inventārs pārgāja Pelča lietošanā.

Vai grāfam bija laiks domāt par tādām nieka lietām kā saimniecība? Grafam uzmācās svarīgāka bēda — dzīve.

Viņš sauca Fraņas suni Kadovu, bet ari tā nebija. Pazudis līdz ar Fraņu.

Vakarā kungs sūtīja Pelei uz sādžu meklēt Fraņu, bet pārvaldnieks atgriezās viens.

— Grāfa kungs, Fraņa aizbraukusi ar skroderi. Diezin vai atgriezīsies.— Tāds bija pārvaldnieka ziņojums.

Kungs tam neticēja, bet, kad pagāja vēl dienas divas, pagāja nedēļa un Fraņa neatgriezās tad sāka ticēt, ka viņa aizbēgusi.

Pēc tam grāfs arvienu staigāja, galvu nokāris. Viņš atkal dzēra un vēl vairāk nicināja pasauli. Viņš saprata to Romas ķeizaru, kurš vēlējās, kaut cilvēcei būtu viens kakls, lai to nocirstu ar vienu zobena cirtienu.

Pēc dažām dienām Skuļteckis saņēma mātes vēstuli ar aicinājumu pie sevis. Kā mātei bija nācis prātā aicināt dēlu ciemā, kas līdz šim nebija darīts? Par šo labvēlību Stefans daudz nedomāja, jo nebija

laika nodoties sīkumiem, kad vesels vezums raižu guļ uz pleciem. Muiža gan izrentēta, bet tas vēl neatsvabināja no nepatikšanām, ko sagādāja kokzāģētava. Bija jāpilda līgumi ar koku tirgotājiem, bet gadījās, ka tie noslēgti neizdevīgi un jāpilda ar zaudējumiem. Tas grāfam atņēma darbaprieku, cik vēl bija palicis pēc plānu sadegšanas. Arī Fraņas trūkums viņa dzīvi padarīja grūtu. Viņš kļuva nolaidīgs un paviršs, kas stāvoklim nāca par ļaunu un Skuļtecki vilka arvienu dziļāk purvā. Viņš vairs nedomāja par saviem lieliem plāniem, pils celšanai savestie akmeņi apsūnoja. Par kūdras raktuvi bija runāts, bet darīts nekas netika.

Pats grāfs vairāk sēdēja Bekā nekā mājās vai zāģētavā.

Beka atkal atdzīvojās. Krūka, Lapsa un vairāki jauni draugi tagad te dzīvoja sardzē un gaidīja tik grāfa atgriešanos. Grāfs arvienu ieradās lepns un augstprātīgs, bet viltīgie apcēlāji prata lepnību salauzt ar pazemību un glaimiem. Gandrīz katru reizi grāfa ierašanās beidzās ar kopīgām dzīrēm uz augstdzimtības rēķina. Vienīgi te Skuļteckis atdzīvojās un jutās grāfs, gan cilvēks, citādi drūms un sagrauzts. Tādēļ viņu šurp vilka.

— Man vairs nav mērķa,— viņš sacīja, pazaudējis gribu un paļaudamies liktenim.

Tā ziema vilkās bez prieka un cerības.

Pienāca pavasaris un vasara. Ari šie gadalaiki nekā iepriecinoša neatnesa. Skuļteckis saņēma otrreiz mātes aicinājumu braukt uz Karlovku. Viņš gatavojās to darīt, pat mātei aizrakstīja un solīja ierasties, bet nevarēja vien saņemties, jo arvienu iekrita kāda darīšana.

Fraņas nebija. Mājās grāfu apkopa Pelča māte, gādādama arī par viņa galda klāšanu. Ar Zūzes ierašanos viņai laika bija diezgan. Tā pārvaldnieka precēšanās' atstāja iespaidu arī uz grāfa dzīvi. Citādi viņš ātri būtu aizgājis bojā, jo citas sievietes viņš vairs mājā un savā tuvumā negribēja redzēt. Kas tad par viņu gādātu? Arī tagad bija dažas lietas, ko Fraņa darīja, bet Pelča māte nedrīkstēja darīt. Tā viņai bija aizliegts pieskarties grāfa gultai. Tā stāvēja neuzklāta un nepurināta. Tāpat viņa nedrīkstēja pieskarties guļamistabas logam, uz kura vēl stāvēja Fraņas nolikts sakaltis asteru pušķis un spogulītis.

Darba istabā Stefans negāja, jo tā modināja drūmas atmiņas. Turpat guļamistabā viņš arī ēda. Fraņas istabu aizslēdza, it kā tā būtu naudas skapis ar rubīniem. Aizsalušais vienīgās apdzīvojamās istabas logs ārpasauli neielaida. Stefans te jutās kā mūks cellē un nogrima savās skumjās bezmērķa pārdomās.

Četrpadsmita noda|a GRĀFS BOĶIKOS Četri paredz postu.— Vīrieša un sievietes liktenis.— Lapsa un Krūka lien durvīs.— Augstdzimtība guberna​tors.— Pirtlžas.— Izdevīga maiņa.— Apdāvinātie.— Sie​vietes rokas.

Atnāca mūžīgi pārnākošais pavasaris. Agri uzspīdēja karsta saule un dzina sniegu pa strautiem un upēm. Ceļi atmirka, un mežos darbi apstājās nepabeigti.

Bekā atkal sēdēja tic paši četri. Krūka ar Lapsu sūca alu un runāja par grāfa zāģētavu.

— Vai zini, Lapsa, ja tā ies, tad pēc diviem gadiem mēs malkas nenopirksim ne par kādu naudu,— Krūka runāja.— Grāfs taču gluži traks; nu jau Primenē pusmeža nocirsts, sazāģēts un aizvests uz Angliju.

Un cik ilgi tie strādā — vēl tikai četri gadi. Taisījās celt sev jaunu māju, bet visu materiālu pārdevis un esot vēl iekritis parādos.

Gateri viņš neizdevīgi pircis. Ari dampis bija sabojājiest pusgadu fabrika stāvēja mierā. Nevarēja pildīt līgumu ar žīdu, kuram samaksājis 5000 rubļu zaudējumu. Tur aizgājusi puse no Primenes mežiem.

— Tā saka, ka dampi sabojājis tas pats Joska, lai grāfam iegrieztu,— noteica krodzinieks.

— Nu, brālīši, ja tagad nepasteigsities sacelt jaunas mājas, tad pēc diviem gadiem nav ko domāt un pēc desmit dzīvosit už klaja lauka,— tā biedēja Aļozs, kurš ticis zāģētavā par krāvēju.

— Kā dzīvosi bez malkas?— Stepans bēdājās.

— Nu, bez malkas var iztikt. Turku kara laikos arī tā domāja, ka nevar. Tad dedzināsim kūdru.

Primenes purvā inženieri uzgājuši kūdru. Tas tāds kurināmais, ar kuru var dzīt vai veselu vilcienu. Labāks par malku. Grāfs gribot celt kūdras fabriku, lai būtu kurināmais, kad visi meži būs sazāģēti.

Tagad ari krodzinieks Kalistrāts atsaucās: — Bet vai viņš mums to dos?

— Par naudu visu ko dod. Tikai maksā — dabūsi.

— Ķēvei asti nepiešūsi.

Te logā atkal varēja redzēt grāfu. Viņa spīdošie zābaki atkal parādījās uz lielceļa. Četri atkal skatījās nācējā, atspiedušies elkoņos uz galda.

— Nav labā omā.

— Galvu nokāris.

Skuļteckim izejot caur lielo istabu, četri piecēlās kājās. Grāfs nepaskatījās un smagi iegāja dibenistabā. Pasūtījis alu, kungs sevī runāja, galvu rokās atspiedis: — Fraņa, Fraņa, kas tev pie manis kaitēja? Kam tev vajadzēja skriet pasaulē ar to diedelnieku!

Vajadzēja sadedzināt visu manu dzīvi, tad aiziet. Tu sadedzināji pusdzīves un aizgāji, atstājusi mani bez mērķa un sevis. Tagad es esmu dzīvs mironis. Nekas mani vairs neuzmodinās. Puškinu iedzina nāvē Olga, panu Sibaļski — Viktorija, man jākrīt tevis dēļ; Proska, Fraņa — tevis dēj! Sievietes liktens vieglāks, viņa glābjas ar bērnu rokās; romantiskie vīrieši pieķeras Golgālas krustam un domā, ka nāks vētra un zemestrīce, kad viņi savām asinīm liek izdziedāties fantastiskas celtnēs. Nelgas! Mums jāaiziet bojā. Nav glābēja!

Grāfs uzslējās stāvus un izstiepa rokas, it kā gribētu doties nebūtībā. Pret logu viņa ēna bija kā krusts.

Tad pa durvīm ielīda Lapsa.

— Kungs,— viņš sacīja, bet, kad nedzirdēja, atkārtoja stiprāk:— Kungs, man lūgums . . .

— Kas te par kungu, tu pakulu repsi! Nekāda kunga te nav. Kā tu iedrošinies mani tā saukt? Arā!

Grāfs kliedza, apgriezās un brīdi klusēja kā nesapra​šanā, kas te notiek un kas runā.

Lapsa pazuda, zinādams, ka vairs nav runāšana.

Pēc brīža durvīs parādījās Krūkas sarkanā bārda. Grāfs sēdēja sastindzis. Un Krūka nobrikšķēja vien, kad nokrita ceļos pie kunga kājām un bučoja roku.

— Gubernatora kungs, grāfa lielskungs, jūsu žēlastība, gaišā augstdzimtība, uzklausāt nabaga kalpu!

— Ko tu gribi?—grāfs vaicāja nepaskatīdamies.

— Redzat, jūsu augstdzimtība, man lielas bēdas. Man jāceļ jauna māja, un baļķu nav. Kur lai nabaga cilvēks ņem baļķus, kad jāceļ māja un meža pašam nav? Vai jūsu žēlastība neapžēlotos un neuzrakstītu zīmi mežsargam, lai ļauj man nocirst mājai kokus? Apžēlojaties, jūsu gaišība!

— Tev kokus?— Kungs pacēla acis.— Žagarus tev vajaga, ne kokus. Vai mani baļķi priekš tevis audzēti? Kā tu iedrošinies tā runāt?

— Jūsu žēlastība, jūsu augstdzimtība! Jums ir laba sirds, ne tā kā Borkovas Tranzejam, kurš saviem ļaudīm plēš ādu pār acīm. Un kas tas jūsu lielai bagātībai ir vienai mājai baļķus . . .

— Cik koku tev vajaga?— kungs vaicāja jau mīkstāks, jo viņam patika uzlielīšana un salīdzinājums ar Borkovas lielkungu.

— Cik ta nu vajadzētu? Ap piecdesmit pietiktu.

— Labi, tos es tev dāvināšu, bet tu man piecdesmit reizes nobučosi roku. Krodziniek!

Kad krodzinieks ienāca, viņam bija jāskaita, kā Krūka piecdesmit reizes nobučo kungam roku. Par to sarkanā bārda saņēma prasīto zīmi. Izgājis lielā istabā, no prieka viņš izsauca duci alus.

— Lai dzīvo viņa augstdzimtība grāfs Skuļteckis!— visi četri uzsauca skaņā balsī, it kā vesela rota zaldātu apsveiktu ķeizaru. Lapsa atkal atvēra durvis un palocījās līdz zemei.

— Grāfa augstdzimtība, vai drīkstam lūgt uz glāzīti alus? Aļozam piedzimis dēls, un dzeram pirtīžas. Lūdzam, pazemīgi lūdzam jūsu žēlastību.

Grāfs piecēlās un, aizdedzinājis cigāru, gāja. Te liels un varens, augstprātīgs un lepns — viņš jau jutās mazs un niecīgs, dzīvs mironis, kas tiem pašiem zemniekiem, kuri bučoja piecdesmit reizes roku, varēja atdot visu, ko tie prasa. Viņam zemnieki nolika krēslu, paši sēdēdami uz soliem. Vispirms visi dzēra uz grāfa veselību, tad uz Aļoza dēlu un laimīgo vecāku veselību.

Drīz grāfs tā sapratās ar jautrajiem zemniekiem, ka, nolaidies no sava tituļa augstumiem, uzsāka kādu zem​nieku dzīru dziesmu, pirtīžu dzērāji to pārfrāzēja: Sen jau, sen jau grāfu redzējām, Nule mēs, nu tik mēs sazatikāmies, Celsim glāzīti, dzersim tukšu, Visu, visu, tukšu, tukšu, Līdz pašam dibenam.

Toreiz Latgales krogos bija paraša mainīties zābakiem, svārkiem un cepurēm. Tamdēļ nebija nekāds brīnums, kad Lapsa griezās pie grāfa: — Jūsu augstdzimtība, jums šitie zābaki labi neizskatās. Daudz labāk izskatītos mani boķiki.

Mainīsimies zāba​kiem, jūsu žēlastība! Kas tas ir priekš jums! Es pamēģi​nāšu, kā jūsējie man izskatās.

— Mainīt? Vai es nevaru mainīt? Kad gribu, tad mainu. Man neviens nekā nevar padarīt! Es daru, kā gribu,— grāfā atkal iedegās lepnība.

Viņš nevarēja ierādīt, ka viņam žēl zābaku, un viņš novilka savus spīdošos šektaiņus, kuri pusminūtē jau spīdēja Lapsam kājās.

— Labi gan, labi gan jūsu zābaki, jūsu augstdzimtība. Tādi zābaki ir tikai mūsu žēlīgam lielkungam, — Lapsa lielīja.

Grāfs vilka kājās Lapsas īsos šektainīšus, bet kāja ielīda tikai līdz kapēm, plauktā zābaks bija par šauru. Tā grāfa kājas palika zābaka pusšektē. Piecēlies kājās, viņš bija kļuvis par pusgalvu garāks, tā ka cepures spalva metās pie kroga griestiem.

— Vai jūsu augstdzimtībai nespiež?

— Nekas, labi ir, labi ir,— kungs atbildēja, aiz lepnuma neierādīdams, ka ir apšmaukts.

Viņš pastaigāja divus soļus uz priekšu, divus atpakaļ un apsēdās.

Atkal visi dzēra un dziedāja.

— Jūsu augstdzimtība,— Lapsa pēc laika atkal ierosināja maiņu.— Jums svārki tā kā par šauriem.

Aļoza svārkos jūs pavisam citādi izskatītos.

—; Pamēģināsim, jūsu žēlastība,— Aļozs piedāvāja, ātri savus vadmalas svārkus norāvis.

Kungam atlika tikai piekrist.

Aļoza svārki slaikajam kungam apsedza tikai rumpja virsdaļu, nobeigdamies jostas vietā, ari piedurknes sniedzās tikai drusku pāri elkoņiem.

— Labi gan, labi gan,— zemnieki lielīja, un kungs piekrita.

Grāfs būtu pārmainījies ari cepurēm, bet zemniekiem laikam nepatika putna spalva. Neviens šo mietiņu neiero​sināja.

Visu nakti Bekā atskanēja dziesmas, te kungs brāļojās ar zemniekiem. Viņš atkal bija nokāpis no sava troņa.

Uz rīta pusi katram brālim kabatā bija dāvināta zīme mājas baļķu ciršanai Skuļtecka mežos. Par to grāfs bija saņēmis bezgalīgus godinājumus un rokas bočojumus, kuru skaitu pazaudēja pat lielais rēķinātājs Kaļistrāts. Grāfa devību draugi, cik varēja, ari izmantoja; norunāja jau rīt ķerties pie meža ciršanas, baidīdamies, ka viņa augstdzimtība neapdomājas un savu labsirdību neatsauc.

Taisījās ari galīgi izbeigties ziemas ceļš. Vēl varbūt ka\it kā izdodas baļķus no meža izraut.

Rītā Skuļteckis gāja uz mājām taisns kā līnijāls, galvu augstu pacēlis, apkārt neskatīdamies. Lapsas zābakos, uz kapēm turēdamies, viņš bija vēl lielāks, staltāks un majestātiskāks, kaut gan soļi nedroši — diezin vai no zābaku neērtības vai izdzertā alus. Aļoza svārciņi sniedzās tikai līdz jostas vietai it kā grenadierim mundie​ris.

Pārnācis viņš apsēdās uz palieveņa kāpnītēm un aizsnau​dās.

Gulētāju atmodināja divas sievietes rokas, kas strauji apvijās viņam ap kaklu. Atskanēja maigs sauciens: — Stefan, Stefan, drogij,— sieviete viņu arī nobučoja. Gulētājs nevarēja atjēgties, nedz atvērt acis.

Vai Fraņa?

Nē.

— Māt, tu! . . .— viņš izsaucās, atņemdams rokas no kakla. Tas Skuļtecki tā pārsteidza, ka miegs izgaisa.

Paņi Skuļtecka, tagad paņi Kaminska, divi gadi nebija dēlu apciemojusi. Tikai tagad, dabūjusi no mežsarga vēstuli, ka Primenē nav labi un ka dēls dzīvo uz postu, viņa brauca to raudzīt.

Tiešām, ieraudzījusi Stefanu zemnieka svārciņos, šaubī​gos zābakos un smaržojošu pēc alus, viņa pati redzēja, ka mežsargam taisnība. Arī istabās viņa atrada vislielāko nekārtību un netīrību. Ar to samierinājās tikai tad, kad Stefans pastāstīja, ka Fraņa aizbēgusi. Tā paņai bija vienīgā patīkamā ziņa par dēlu. Posta ainu katra diena atklāja plašāku arī saimniecībā: zeme iznomāta, meži izcirsti, zāģētava strādā nekārtīgi, bez kontroles, naudas nav, ir tikai parādi. Stefans palaidies dzeršanā. Jāmeklē glābiņš! Tā Stefanam jāaiziet postā. Viņu var glābt tikai prātīga sieva, kura pati prot saimniekot un valdīt.

Māte nolēma dēlu vest līdzi uz savu muižu Lietuvā, lai atpūšas, lai aizmirst nepatikšanas, un, kas zin, varbūt tur izdodas viņu apprecināt.

Jau otrā dienā māte Stefanu aizveda uz Rēzekni un no jauna apģērba. Grāfs atkal izskatījās pēc grāfa — stalts un iznesīgs, ar labām manierēm. Viņš prata nest ne vien uzvalku, bet arī sevi tā, ka katrs viņu ievēroja.

Pēc dažām dienām viņi aizbrauca uz Karlovku.

Primenē ziemas logi palika neizņemti.

Piecpadsmitā nodaļa pazuduŠais virs Atjaunotais džentlmenis.— Vitolds.— Pārmaiņas Karlovkā.— Bīstama likteņa robeža.— Likumīgs vīrs.— Sieviešu ziņkārība.— Pārbaudījums.— VJrspazūd.— Wart bischen.— Uz strandējuša kuģa.— Kur pils?—Šaubas un īstenība.— Uz neredzēšanos!

Mātes uzraudzībā Stefans atkal kļuva kungs. Likās, ka Primeni viņš aizmirsis ar visām nelaimēm.

Viņš jutās kā kādreiz jauneklis, kad mātes muižā pavadīja studenta brīvdienas. Viņa iznesība, apģērbs un vēl taisnais stāvs dažas labas dāmas skatam lika apstāties vairāk, nekā vajadzīgs ikdienišķā cilvēku satiksmē. Māte dēlu vadāja viesoties kaimiņu muižās, kur iepazīstināja ar precību kandidātēm, aicināja viesus pie sevis. Viesības tagad atdzīvināja ne vien paņas Sofijas Kaminskas valodība un labsirdīgā, resniem cilvēkiem piemītošā omulība, bet arī Stefans kā precību priekšmets.

Vitolds Kaminskis, bijušais Stefana skolotājs, kalsnējais students, bija pārvērties omulīgā papiņā, kurš no priekšas izskatījās pēc spilvena, bet no muguras pēc porcelāna sunīša, kuram galva ar rumpi savienojās tieši bez kakla. Visu muižas saimniecību joprojām vadīja pati paņa Sofija, bet pans Vitolds bija luteklis, kurā iepildīja labāko no labākā, ko paņas pavārgrāmatās varēja atrast, no ārpuses viņu uzturot pulierēta skapīša izskatā. Totiesu Rajoka, Piļčika un Družoka vairs mājā nebija. Pirmos divus paņa Sofija drīz pēc kāzām bija uzdāvinājusi Girdišķu muižas vecajai lielmātei, bet Družoks bija ieēdis Kondraša žurku zāles, nobeidzies un parkā guldīts blakus Repīšam zem vienas puķu dobītes un viena akmeņa.

Beidzamam apstāklim muižas dzīvē bija savas vērā liekamas sekas: Kondrašam vairs nebija divreiz nedēlā jābrauc uz miestu, un žurku zāļu arī vairs nevajadzēja; nevienam nelikās, ka augšā grabinās peles; pašai paņai nebija laika iet pie sunīšu kapa parādīt draugiem līdzjūtību; tagad katru brīvo brītiņu viņa pavadīja kopā ar savu Vitoldu, kas no skolotājā Stefanam bija kļuvis patēvs.

Paņas apkalpotāju sastāvā pārmaiņas nebija notikušas — abas pavecās sieviņas vai vecmeitas joprojām tekāja pa istabām ar grīdas sukām, putekļu lupatām un ūdens traukiem, bet virtuvē izpildīja lielmātes pavēles.

Broņislavs Varšavā praktizēja kā jurists: ciemos ne reizi neatbrauca, kamēr Stefans te mita. Tā mājā vairāk iedzīvotāju nebija. Stefans viens pats apmetās visās augšas istabās, bet apdzīvoja vienu ar logu uz ezera galu, kas spīdēja kā no meža izbāzts dunča gals. Te varēja redzēt ari Gaivarišķu dzirnavu jumtu un uz otru pusi kapsētas kokus, zem kuriem atradās akmens ar uzrakstu «Elīza». Stefans reiz aizgāja līdz šim akmenim, uz kuru celiņš pavisam aizaudzis ar zāli. Zem akmeņa paglabāta traģēdija, kas arī aizaugusi un aizmirsta. Vai tā bija vajadzīga? Bet izdibini nu katra cilvēka dzīvības spēkā, gribā, raksturā un jutībā ierakstīto likteni!

Ari Stefans jutās pārgājis bīstamu likteņa robežu, kur viņam kļūmīga bija Fraņa. Viņš tagad atradās kalnā, no kura iet ceļi uz visām pusēm, bet pats nezini, kurp doties, kad pagātne sabrukusi, nekā neatstādama, kas vienu no ceļiem padarītu pievilcīgu. Liela vienaldzība un gribas tukšums bija viņa dvēselē. Sveša griba viņu varēja aizvest, kurp tīk. Tādēļ, it dabīgi, Stefans nepretojās, kad tas arī notika.

Nepagāja ne mēnesis, kad Girdišķu muižnieces Dļinskas meita Jadviga Stefanā iemīlējās, bet Stefana māte gādāja, lai drīz būtu nodzertas precības un kāzas. Tā grāfs Skuļteckis kļuva likumīgs virs. Kas to varēja iedomāties?

Jaunais pāris visu vasaru nodzīvoja Lietuvā, Karlovkā un Girdišķos. Stefana māte bija pārliecināta, ka nu reiz dēls būs uz ceļa, jo Jadviga bija bagāta, vienīgā muižas mantiniece. Muižas pārticībā izlutināta, bet labi paskolota-] institūtā, viņa savā apkārtnē bija ierēķināta pirmšķirīgās precību kandidātēs. Stefans ar viņu varēja lepoties.

Viss likās tik labi esam. Vasara gāja lieliem soļiem, ar gaišu smaidu sejā. Tikai uz rudens pusi Stefans šad tad atcerējās Primeni un Beku. Tur gluži labi varēja dzīvot, kad dzīve smalkajā muižnieku

sabiedrībā sāka apnikt, jo te nebija tās brīvības, kas tur. Braukt uz Primeni? Primeni viņš vairākkārt minēja, stāstīdams sievai un sievasmātei par koku fabriku un kūdras raktuvi. Bet kā lai turp ved smalko sievu, kamēr tur šai princesei nav pat piemērīgas istabas? Bet sieva ar sievasmāti pašas gribēja redzēt Skuļtecka muižu un, aicinājuma nesagaidījušas, reiz pieteicās.

— Vai tu, Stefan, neparādīsi mums savu muižu?— sievasmāte sacīja.— Jadviga gribētu tur aizbraukt, te jau diezgan dzīvots. Rudeni varētu padzīvot pie tevis.

— Jā gan, Stefan! Man te briesmīgi apnicis,— Jadviga piekrita.

Stefans tam nevarēja pretoties, bet jutās arī neveikli, jo savu foļvarku nevarēja salīdzināt ar Dļinsku plašo latifundiju, nedz dot radiniecēm vajadzīgās ērtības. Atzīties un teikt patiesību neļāva lepnums, tāpat kā atteikties no radu uzņemšanas. Viņš nolēma padoties liktenim kā jērs: kas notiks, lai notiek.

— Es jau gribēju aicināt kundzes pie sevis, bet kavējos, domādams, ka Jadvigai būs grūti šķirties no dzimtenes,— Stefans atbildēja, izturēdams smalko toni,— bet, ja tagad jūs pašas esat nolēmušas šo krustu nest, tad man atliek tikai piekrist un priecāties par jūsu uzupurēšanos un uzņēmību doties grūtajā ceļā.

— Kas tur nu grūts — aizbraukt līdz Rēzeknei! Nav jau Sibīrija,— Jadviga atbildēja.

— Es ceru,— Stefans sacīja,— ka šo pārbaudījumu jūs varonīgi izturēsit. Bet, ja ilgas pēc dzimtenes jums tomēr būs stiprākas par mīlestību, tad es būšu ar mieru nest tikpat lielus upurus kā tagad jūs.

Tā braukšana bija nolemta. Arī Kaminska tam nepretojās, piesolīdama Stefanam naudu, lai Primeni ierīko tā, ka dāmas tur var patīkami pavadīt rudeni. Bet Stefans no naudas atsacījās — viņš nevarēja pieņemt mātes pabalstu, būdams muižnieks un aristokrāts, kad viņas vērtspapīrus jau nodzīvojis. Viņš brauca pats uz savu risku, zinādams, ka pazaudēs. Girdišķu divjūgs ripoja, vilciens klabēja, Stefans bēdājās, un viņa abas dāmas priecīgi čaloja.

27. septembrī sievasmāte ar Jadvigu un Stefanu izkāpa Rēzeknes stacijā.

— Stefan, kur zirgi?— sievasmāte jautāja.— Vai pretī neatbrauca?

— Aizmirsu telegrafēt,— Stefans taisnojās, saķēris pieri.

— Ak, Stefan, Stefan, ko gan tu domā?

Atbraucējiem atlika tikai braukt važonī. Nolīga žīdiņa kulbu — un visi trīs iesēdušies devās ceļā. Jābrauc savas 40 verstes. Ceļš bija izšķīdis, un braucienu tiešām varēja saukt par pārbaudījumu, bet smalkās dāmas to panesa, cerēdamas uz atpūtu Stefana muižā.

Grāfam šis pārbaudījums bija grūtāks, jo viņš visu laiku sēdēja kā uz karstas pannas, nezinādams, kā no stāvokļa izkulties: kas notiks, kad dāmas redzēs viņa izputējušo muižu! Kā lai viņām rādās acīs, kur lai paslēpjas? Sievasmāte droši vien spļaus uguni, bet sieva jutīsies pievilta. Pret viņu bagātību Primene ir nožēlojama kā kleperis pret lokomotīvi, un tikpat nožēlojams var kļūt Primenes grāfs. To juzdams, viņš jau nožēloja, ka aiz lepnuma neatteicās viešņas pieņemt. Tagad domāja šurp, domāja turp, bet laba nekā nevarēja izdomāt.

Pa kreisi aiz izcirtumiem ieplakā jau varēja redzēt Primenes jumtus. Vēl tikai jāizbrauc caur silaviņu, un grāfs iebrauks savās robežās. Te Stefans spēra izšķirošu soli: lika apturēt zirgu, izkāpa un iegāja mežiņā, likdams pagaidīt. Dāmas nekā ļauna neparedzēja un gluži saprotami nekā neiebilda, jo Stefans neko pārdabīgu negrasījās darīt. Viņas gaidīja. Pagāja desmit minūtes. Viņas gaidīja. Pēc piecpadsmit minūtēm Jadviga izteica bažas, vai Stefans būtu saslimis.

— Varbūt no plūmēm, ko stacijā nopirkām,— māte minēja.

Viņas gaidīja vēl minūtes desmit. Stefans nerādījās. Tagad viņas kļuva aizdomigas. Māte sūtīja Jadvigu mežā raudzīt, kas vīram noticis. Meita paklausīja un izložņāja visus cejmalas krūmus, bet nekā neatrada, kas liecinātu, ka Stefans te būtu apstājies. Tad viņa atgriezās un sacīja: — Es viņa neatrodu. Tāļāk mežā iet man bailes. Iesim abas!

Viņas jau uztraucās un baidījās, ka nav nelaime.

Abas dāmas pazuda krūmos. Viņas izstaigāja visu mežu, kamēr neparādījās lauki, bet meklējamā neatrada. Atgriezušās uz ceļa, viņas sūtīja žīdu, lai tas ejot mežā, pasaucot panu Stefanu. Zīds arī paklausīja un, grožu salocījis zirgam uz muguras, laidās biezoknī. Tur viņš skrēja no biezokņa uz biezokni, pilnā balsī saukdams: — Pari Stefane, pan Stefane, wart bischen, wart!

Zīda zirgs, domādams, ka saimnieks viņu sauc pieguļā, piepeši nogriezās no ceļa un gāja mežā. Dāmas, ratos sēdēdamas un grožus no važoņa nepaņēmušas, iekliedzās pēc palīga, bet tas zirgu vel vairāk ierosināja uz neceļiem. Dāmas nevarēja viņu apturēt, jo groži atradās uz klepera muguras. Tikai grāvis apturēja ratu nepareizo virzienu tādā kārtā, ka ratu pakaļdala sazvēlās Šķibi uz sāniem, bet priekšass no ratiem atšķēlās un ar zirgu ieripoja mežā, kur atskanēja žīda saucieni te vienā, te otrā stūrī: — Pan Stefane, pan Stefane, wart, wart bischen . . .

Rudens grāvi bija pildijis ar ūdeni, un dāmas ķibitkā sēdēja kā buru laivā, nevarēdamas tikt uz sauszemes, jo visapkārt bija pali. Izmisušas viņas raudzījās, kaut atgrieztos vismaz važonis, jo citādi jāsēd kā jūrniekiem uz sēkļa, nezinot, kāds liktens gaida. Pagāja pusstunda, kas nelaimīgajām likās garāka par cilvēka mūžu, tad krūmi sāka brikšķēt — un tur parādījās zirga galva, divi riteņi un beidzot žīda melnā bārda, kas sēdētājām bija kā kuģim glābšanas laiva. Zīds iekāpināja ķēvi ūdenī blakus ķibitkai, lika dāmām kāpt tai mugurā un tā vienu pēc otras nogādāja uz sauszemes. Pēc tam izvilka arī ratus, iejūdza zirgu, saveda visu kārtībā un gaidīja pavēli turpināt ceļu, vienalga, uz kuru pusi.

Dāmas sprieda un nosprieda, ka Stefans būs izgudrojis joku, piemērīgu svarīgajai situācijai, kad ierodas sievasmāte ar sievu pirmo reizi muižā: aizsteigties pirmajam mājā, lai viešņas ar kaut ko pārsteigtu, lai sagatavotu saņemšanu pa godam, varbūt ar mūziku, uguņošanu un flinšu salūtu, un lai pārbaudītu, vai uzcelti goda vārti.

— Uz Primeni!— viņas pavēlēja važonim.

Izbraucot no meža, sieviešu acis aprija visu atklāto panorāmu, vērodamas, vai jau neredzēs muižas pils torņus un balkonus, bet nekā tāda nemanīja.

Tikai netālu no ceļa stāvēja neliela, zemnieciska māja ar salmu jumtu, uz kura auga sūnas un smilgas, Arī važonis tālāk ceļa nezināja un nevarēja pasacīt, vai līdz ceļamērķim vēl tālu. Tad Dļinska lika pieturēt un griezās pie arāja ce|malā: — Vai līdz Primenes muižai vēl lālu?

— Tepat jau ir.

— Kā, tepat! Runā nopietni!

— Šis pats jau ir Primenes tīrums.

— Bet muiža?

— Muiža — turpat jau muiža būs.— Strādnieks rādīja uz salmu jumtu.

— Tā ar salmu jumtu?— Dļinska vēl šaubījās.

— Nūja, paņi, tā.

— Nejoko, puis, runā nopietni,— Dļinska neticēdama runāja.

— Tā nopietni būs,— puisis atbildēja.

Dāmas jau juta vilšanos: ne balkona, ne torņu. Kas tā par muižu, kas par pili? Brauca uz mērķi.

Piebraucot neskanēja ne mūzika, ne flinšu salūts, nebija arī goda vārtu. Neredzēja pat paša Stefana, kuram gan vajadzēja būt tik pieklājīgam un nākt pretim. Pagalmā stāvēja sieviete uzspraustiem brunčiem un ar ūdens spaini.

— Vai te dzīvo pans Skuļteckis?—Dļinska vaicāja.

— Viņš nav pans, bet grāfs Skuļteckis,— sieviete atbildēja.— Otrkārt, viesus mūsu kungs sen jau nepieņem.

— Vai viņš ir mājā?

— Viņš reti ir mājā,— sieviete atbildēja.— Otrkārt, kad viņš arī būtu mājā, priekš dāmām viņš tik un tā nav mājā. Viņš tā kā tā neprecēsies. Viņš sievietes ienīst.

— Vai šodien viņš tomēr nebūtu sastopams?

— Kā viņu var sastapt te, kad viņš viesojas Lietuvā pie savas mātes?

— Tad viņa mājā vēl nav,— Dļinska nosprieda. — Nekas, viņš tūliņ ieradīsies. Viņš būs aizkavējies. Mēs reizē atbraucām. Te ir viņa sieva, un es esmu sievasmāte, kaut jūs sakāt, ka jūsu grāfs neprecēsies. Kā redzat, tas ir noticis, ko liecina mūsu ierašanās. Laidiet vien mūs iekšā grāfa istabās!

— Kur lai jūs, tik smalkas dāmas, laiž?— sieviete kļuva laipna un pakalpīga un pārsteigta stomījās.

— Zēl, ka mēs nezinājām agrāk. Te jau tā . . . Nav jau kā pie citiem lielkungiem. Es nemaz nezinu . . .

— Ka tik istabā! Mēs esam nogurušas. Ceļš tik slikts un grūts. Laidiet vien iekšā, gan jau iztiksim!

Pagaidīsim, kamēr pārnāks grāfs, uz dīvāna vai šūpuļkrēslā,— Jad​viga mierināja.

— Es gribētu atgulties,— māte teica, slaucīdama pieri.

— Tad ejiet vien tur tais stikla durvīs!— Pelča māte rādija kādas durvis, kurām stikla vietā bija vairāk caurumu nekā stiklu.

Sievasmāte gāja pirmā. Atvērusi durvis, viņa droši spēra kāju, bet, tikko pārkāpa slieksni, zem kājām ielūza sapuvis grīdas dēlis un viņa tikko nepaklupa. Tomēr beidzot abas dāmas bija pārliecinātās, ka atrodas istabā, kaut gan tā bija daudz sliktāka par Dļinsku kalpu dzīvok​ļiem.

— Arī muiža,— Dļinska norūca, skatīdamās apkārt. — Tad te dzīvo mans lepnais znots.— Jadviga skumji skatījās apkārt.

Tās bija divas istabiņas ar nabadzīgu iekārtu, izbirzušu apmetumu, sapuvušu grīdu, melniem griestiem un salāpītiem logiem, kuriem vēl nebija izņemti ziemas logi no pagājušās ziemas. Pie sienas karājās paņas Skuļteckas palielināta fotogrāfija no jaunības dienām. Visas mēbeles — divi koka krēsli, vecs dīvāns ar salāpītu drēbi, šķirbains galds, kura krāsa sen jau nodilusi, un Stefana gulta, otrā istabā — vecs galds un kumode. Kad Dļinska pacēla noplukušo gultas segu, kura bija it kā skrošu lādiņu izlaidusi cauri, viņa ieraudzīja savādu skatu. Palaga tur nebija, bet vecajā skaidu matracī bija saskatāms cilvēka iespiedums ar galvu, rokām, rumpi un kājām — kā skulptora lejamā veidnī. Cilvēkveidīgais dobums bija tā iegulēts, it kā tur būtu nekustoši gulēts simts gadus. Muižnieces nevarēja ticēt, ka tas ir Stefana ķermeņa iespiedums, bet, ja viņas zinātu, ka pēc Fraņas aizbēgšanas šī gulta nekad nav uzposta, tad viņu šaubas būtu mazākas. Zem spilvena salīkusi un saspiesta, ari matracī iespiedusi savu četrstūri, gulēja Dantes «Dievišķā komēdija», tā pati, ko puikas ar skolotāju lasīja Karlovkā. Liekas, ka zem spilvena tā nekustīgi gulējusi vairāk gadus. Glāze uz galda bija tējas krāsā, laikam arī mazgāta pirms vairākiem gadiem. Neminot pilnīgi aprūsējušu nazi tin dakšiņu, kas gulēja uz loga, istabā vairāk nekā ievērojama nebija. Nebija ari paša galvenā — Stefana.

Skuļtecka sievasmāte gāja meklēt cilvēku, kas varētu ko paskaidrot. Virtuvē viņa atrada to pašu sievieti ar spaini.

— Vai tas tiešām ir grāfa Skuļtecka dzīvoklis?— viņa vaicāja šaubīdamās, kamēr Jadviga sēdēja istabā uz krēsla tumšās un bēdīgās nojautās.

— Tas ir grāfa dzīvoklis. Kā jau vecpuisim.

— Vai jūs esat muižas saimniece?

— Saimniece? Es esmu rentnieka māte.

— Kur tad muižas saimniece?

— Ja gribat zināt ko par Fraņu, tad prasiet grāfam. Viņa no grāfa aizbēga ar skroderi. Kamēr tas te šuva, sagrozīja meiteņam galvu. Abi aizlaidās ar visiem grāfa ievārījuma podiem. Ar grāfu viņa labi sadzīvoja; ja neiejauktos skroderis, dzīvotu vēl šodien.

Dļinska dzirdēja vairāk nekā vēlējās zināt. Tad atgriezās pie Jadvigas, bet par dzirdēto nestāstīja.

Kādu stundu izsēdējušās un Stefana nesagaidījušas, viņas sāka saprast, ka ir atstatas likteņa varā. Pāris stundas, ko smalkās dāmas pavadīja Stefana istabā, galīgi satrieca viņu labās domas par jauno vīru.

Jadviga pat raudāja; vīrs pazudis un neatnāks, skaidra lieta; žēlabām pievienojas arī vilšanās. Abas sievietes nolēma, ka te palikšana nav, ka tikai jāatpūšas un tūliņ jābrauc atpakaļ uz Lietuvu. Ēstgriba Dļinskai lika atkal meklēt cilvēkus. Līdz rītam viņas apmetās pie rentnieka Pelča. Stefans neieradās. Rītā abas kundzes rentnieka zirgā brauca atpakaļ uz Rēzekni. Viņas Stefana vairs nekad neredzēja un negribēja arī par viņu nekā zināt.

Tā beidzās grāfa Skuļtecka likumīgā laulības dzīve. Kad viņa sieva ar sievasmāti jau sēdēja vilcienā, kas iet uz Daugavpili, pazudušais virs vēl sēdēja Bekā un taisno​jās krodziniekam: — Vai es sieviešu neredzējis? Vai latviešu zemniece sliktāka par poļu muižnieci? Man pietiek. Es diezgan esmu izprecējies. Kamēr tās muižnieces būs mājā, es tur kāju nesperšu. Tā tas nolemts un paliek.

— Jā, jūsu augstdzimtība. Ķcvei asti nepiešūsi,— Kaļistrāts piekrita.

Skuļteckis jutās, kā smagu nastu novēlis no pleciem,— brīvs!

— Kas man var pavēlēt? Es daru, ko gribu.

Sešpadsmita nodaļa GRĀFS VEL TRAKO Grāfs Egeras cietoksnī.— Uz drupām.— Pazemības gars nāk pār grāiu.— Jājiens uz lāča ap Beku.— Lapsa pelna kokus šķūnim un klētij.— Gubernators cietumā.— Rentnieks pērk izcirtumus.

— Spogulītis.

Grāfs, izkāpis no ratiem un juzdamies no sievietēm vaļā, skriešus devās pa mežu projām. Aiz meža gar ezermalu viņš nepamanīts laidās uz Bēržu lielceļu. Pēc: divdesmit minūtēm jau bija Bekā, kur jutās drošs kā Vallenšteins Egeras cietoksni. Šoreiz krogs gadījās tukšs. Krodzinieks grāfu apsveica ar atgriešanos, bet grāfs iesteidzās savā parastajā patvērumā, kur ilgi sēdēja pie galda domādams un nedzēra pat alu. Viņš nevarēja attapties, ko izdarījis. Vai tas labi vai nē — par to vēl nevarēja spriest, to rādīs sekas, bet padarīts palika padarīts, un atgriešanās vairs nebija. Atgriezties tagad mājās — tādu kaunu! Tad labāk nāve. Grāfs juta, ka sievas vairs neredzēs, jo viņš nevar pazemoties, bet viņa pēc visa, kas noticis un ko viņa vēl redzēs, nevarēs samierināties. Un vēl: grāfs saprata, ka viņš savā muižā sievu uzturēt pēc viņas patikas, ierašām un vajadzībām nevarēs, bet dzīvot uz sievas rēķina, kaut viņas muižā,— to nu nē! Tā būtu pazemošanās. Un vēl', ļ Tas varbūt bija svarīgākais, kamdēļ Stefans tik viegli varēja izlemt savu likteni. Viņš atcerējās Fraņu, ar bailēm juta, ka mīl Fraņu un nemīl Jadvigu.

— Kamdēļ tu pazudi? Citādi viss būtu labi. Es nebūtu ievilkts šais nepatikšanās. Mēs dzīvotu tikpat laimīgi kā sākumā. Tu varēji piedot manu pārsteidzīgo aiziešanu, tāpat kā es tev būtu piedevis plānu sadedzināšanu. Plānu sadedzināšanu . . .— Grāfs kļuva vēl drūmāks.— Nē, nē. To gan es nekad nevarētu piedot, es varētu aizmirst, bet piedot — nē! Jo tur sadegu es, tur sadega mans es. Manis vairs nav. Ir tikai mana ēna, kurai atliek lēni izdzist. Es vairs nedzīvoju, man dzīves vairs nebūs. Viss ir beigts, es jau varētu nomirt, jo savas lomas galveno daļu esmu nospēlējis. Akciju sabiedrība «Skuļteckis un biedri» ir likvidēta. Tai vairs nav galvas. Viss, kas no viņas palicis, ir drupas. Tās ir garīgas drupas. Es jūtu, ka tagad veļos no kalna kā lavīna; un vai nav visviens, kurā aizā tā izšķīdīs? Ko vairs lai dara? . . .Kaļistrāt, ej! Alu, alu!

Alus ieradās. Grāfs dzēra un jutās tāpat kā toreiz, atgriežoties no Janopoles, kad gribēja ielīst Zannas cūkās. Viņš būtu ar mieru vārtīties dubļos un kaukt, staigāt četrrāpus, pazaudēt cilvēka ģīmi. Blakus lielam lepnumam un pašcieņai viņš atrada tik dziļu, iznīcinošu pazemību, ka visiem saviem ienaidniekiem, visiem pasaules nabagiem, plukatām un noziedzniekiem varētu bučot roku.

Pievakarē Bekā ieradās pa zemniekam, pa ceļa braucējam un arī Krūka ar Lapsu kā pastāvīgie Kaļistrāta stamgasti. Viņi gāja pie grāfa pateikties par mežu un, ceļos nokrituši, skūpstija tā rokas. Jaunās mājas tiem jau esot gatavas. Tad viņi lūdza grāfu parādīt lielo godu un dzert ar viņiem kopā pudeli alus.

Grāfam tagad viss vienalga. Patlaban vairs nekāda lepnuma nebija, jo viņš pats jutās zemāks par visiem.

Viņš dzēra kopā ar zemniekiem, piedalīdamies visos dzērāju jokos. Bija labs un devīgs. Kas tik pabučoja roku, tam atkal rakstīja meža zīmi malkai. Arī krodziniekam maksāja ar meža zīmēm.

— Dzīvojiet, brālīši! Kas man? Es tā kā tā esmu beigts,— viņš runāja, neviena nesaprasts.

Bekā atradās mazmuižnieks Silmalnieks. Viņš bija cēlies no Vidzemes amatniekiem, un muižiņu ar simts desetiņām zemes nopircis viņa tēvs grāfa Muravjova kontribūciju laikos pēc poļu dumpja, kad poļu dumpī apvainotiem muižniekiem krievu valdība uzlika lielas soda naudas un tie bija spiesti muižas sadalīt un izpārdot. Silmalnieks bija liels muižnieku ienaidnieks, jo viņa tēvs, kalpodams muižās par galdnieku, bija pieredzējis daudz netaisnības un rūgtuma. Naudu bija iekrājis grūtā darbā un taupībā.

Arī Silmalnieks Bekā piebiedrojās Skuļtecka kompānijai, kura krogu pārvērta par traku elli, kur atskanēja dziesmas, klaigāšana un dūru dauzīšana pa galdu. Tā bija trokšņaina orģija, kas ilga vairākas dienas. Viņas dalībnieki turpat krogā gulēja un piecēlušies dzēra atkal, jo grāfs vēl maksāja. Otrā dienā

Silmalnieks bija sameklējis kažoku ar vilnu uz virsu un griezās pie grāfa: — Jūsu gaišība, es pērku divi duči alus, ja jūs pārģēr​bjaties par lāci un es apjāju uz jums ap Beku.

Grāfam taču likās visviens. Tā ka tā beigas.

— Labs ir. Trīs duči,— viņš sacīja.

Silmalnieks viņu ietērpa kažokā, lika mesties četrrāpus un uzsēdās mugurā.

— Kungs, labi gan uz tevis jāt,— Silmalnieks sacija, izjādams pa kroga durvīm. Viņus pavadīja visa bezbēdīgā sabiedrība gavilēdama un urravādama.

— Redziet, kā reiz zemnieks uz lielkunga jāj!— Silmalnieks kliedza, sizdams kājas pie lāča gūžām.

Garais grāfs mazo Silmalnieku tiešām apnesa ap Beku. Pēc tam dzeramais bija nodrošināts vēl pus dienai.

Pēc pazemības lēkmes grāfs atkal kļuva bargs un lepns, visus sunīja un draudēja ar cietumu un izrēķināšanos, bet neviens vairs tā neņēma nopietni. Grāfs to juta un sprāga laukā no ādas. Tad viņš, gribēdams tomēr parādīt savu nicināšanu, uzsauca: — Dodu šķūnim baļķus tam, kas man nobučos d . . . galu.

— Dod, kungs, šķūnim un klētij,— Lapsa atsaucās.

— Dodu, tikai bučo,— grāfs solījumu pieņēma.

Kad neķītrais ceremoniāls bija izpildīts, Lapsa saņēma meža zīmi, bet grāfs smējās Mefistofcļa smieklus.

— Par to, Kaļistrat, dod Lapsam vienu ķimeli,— Silmal​nieks izsauca,— bet citiem pa rūgtam!

Visi sadzēra. Pudeles bija tukšas. Kam jāpērk? Silmali nieks atrada līdzekli, kā to jautājumu izšķirt: — Rīkosim spēkošanos, un pirks tas, kurš uzvarēs., — Labi,— Lapsa Krūkām mirkšķināja.

— Cīnīsimies divi pāri,— Silmalnieks rīkoja.— Grāfs, Lapsa, Krūka un es. Bet kurš ar kuru?

— Es ar Lapsu,— Krūka iesaucās.— Ar viņa augstdzimtību zemniekam neklājās spēkoties. Jūs, Silmalnieka kungs, esat muižnieks. Lai muižnieks cīnās ar muižnieku.

— Pareizi,— Lapsa piekrita.

Grāfs piecēlās kājās. Silmalnieks viņam bija līdz padur sēm. Viņi sasniedzās rokās. Grāfs bija ar mieru cīkstēties ar Silmalnieku.

— Pirmais pāris cīkstēsies — Krūka ar Lapsu,— Silmalnieks rīkoja.— Cīkstēšanās veids — vilkšanās pie slotas kāta. Laiks 10 minūtes.

Kaļislrāts pasniedza slotas kātu, un cīkstoņi apsēdās zemē, salika zābaku zoles kopā un ķērās pie slotas kāta, kurš kuru izcels no pozīcijas.

Vilka Krūka Lapsu, Lapsa Krūku. Te viens, te. otrs atdalījās sprīdi no kula un krita atpakaļ, šūpojās, neviens līdzsvara nezaudēdams un pārsvara neiegūdams. Līdzsvara turēšana abiem bija tik grūta, ka abiem ritēja sviedri. Viss krogs ar grāfu vidū skatījās un stenēja, Silmalnieks rokā turēja kabatas pulksteni.

— Piecas minūtes,— viņš ziņoja,— sešas — septiņas — astoņas — deviņas.

Desmitā minūtē abi cīkstoņi tā savilka rokas un salieca kājas, ka abi uzslējās stāvus.

— Neizšķirts,— Silmalnieks paziņoja. Visi nopūtās at​viegloti un vērsa acis uz grāfu.

— Nākošais pāris izcīnīs romiešu cīņu,— Silmalnieks ziņoja,— Noteikums — nolikt uz lāpstiņām, laiks —10 mi​nūtes. Jūsu augstdzimtība, lūdzu!

Silmalnieks nometa svārkus, to pašu darīja grāfs. Krūka skatījās Silmalnieka pulkstenī. Cīkstoņi nostājās kroga vidū. Grāfs strauji sagrāba mazo Silmalnieku zem padusēm, pacēla no zemes un grieza apkārt kā grieztauka. Bet Silmalnieks pacēla rokas gaisā un no apkampiena izslīdēja. Viņš savukārt apķērās grāfam ap vidu un salieca viņu tā, ka abi atradās uz ceļgaliem. Grāfs saliecās četros līkumos, cenzdamies pretinieku sagrābt, bet tas zem viņa garajām rokām izslīdēja sāņus un ātri uzbruka no sāniem.

Grāfs apvēlās, spīdīgiem zābakiem nospoguļojoties gaisā.

— Grāfa lielskungs, turies!— Lapsa sauca, bet Silmalnieks jau bija virsū, un grāfs zem viņa izstiepās visā garuma, bet grāfs gulēja uz vēdera.

— Es tev, pakulu repsi, neļaušu sevi izcūkāt,— grāfs kliedza un cēlās četrrāpus, tā ka Silmalnieks atradās jāšus uz viņa. Nākošais cīkstoņu stāvoklis bija tāds, ka Silmalnieks gulēja uz muguras apakšā, bet grāfs ar muguru uz Silmalnieka, kājām un rokām vicinoties gaisā.

— Gatavs, gatavs ir!— visi kliedza.— Grāfs uzvarēja. Lai grāfam gods!

Grafs sauca divi duči alus un katram ķimeli.

Kad to izdzēra, iestājās murgi un migla.

Liekas, te vairs nebija grāfa, ne zemnieka, bija cilvēka seju pazaudējuši spoki. Tie cits citu vairs nepazina kā cilvēkus; pazina spokus, murgus, kuri no dzīves izlēkuši un riņķo neprāta traci. Kliedzieni, smiekli, neprātīgi vārdi, krēslu grūstīšana un pudeļu dauzīšana . . . Čempionāta alus vēl nebija izdzerts, kad pret grāfu radās jauna sazvērestība, kuras pirmsākums bija pats grāfs. Viņam pēkšņi uznāca lielības kāre.

— Ko jūs domājat, pakulu repši? Vai jūs domājat, ka man žēl muižas, žēl meža, žēl naudas? Jūs, sikbūtnes! Man nekā nav žēl, un visa man diezgan. Vai man naudas trūkst? Vai man žēl, ka jūs dzerat manu alu? Bet par ko? Par ko es jūs dzirdu? Jūs, pakulu repšus, par ko?

Un ar vienu rokas mājienu grāfs noslaucīja galdu. Pilnās un tukšās pudeles un glāzes sabira čupā uz grīdas. Krūka gan liecās kaut ko glābt, bet bija par vēlu — putojošā alus un stiklu drumslās kā miets stāvēja Lapsa.

Grāfs ālējās tālāk un kliedza, svaidīdams dūres gaisā: — Jūs, pakulu repši, alu pērciet tagad jūs! Ar savu alu es jūs vairs nedzirdīšu! Krūka, Lapsa un jūs visi, sauciet divi duči alus, citādi es jūs visus ielikšu cietumā! Es esmu gubernators.

— Gubernatora kungs, jūsu augstdzimtība, jūsu žēlsirdība!— Krūka palocījās līdz zemei.— Vai jūs dzersiet zemnieku alu?

— Ak tu, viltnieks!— grāfs kliedza.— Prom uz cietumu! Kaļistrāt, dod cietuma atslēgas! Dod atslēgas, kad tev saku, lupatu zaķi!

Visi apjuka — vairāk gan izlietā alus dēļ, nekā bīdamies no cietuma. Krodzinieks čamdījās kabatās, it kā meklētu atslēgu, un, viltīgi smīnēdams, skatījās apkārtē​jos.

Te Lapsa viņam kaut ko iečukstēja ausi.

—'Jūsu augstdzimtība,— tad krodzinieks teica,— atslē​gas ir. Ko pavēlat?

— Visus cietumā!— grāfs pavēlēja.

— Stāties rindā!— Lapsa uzsauca un pamāja žūpubrāJiem ar roku. Visi nostājās. Krodzinieks rindas priekšgalā teica: — Gubernatora kungs, dzeniet viņus uz cietumu, es rādīšu ceļu!

Sākās gājiens uz durvim. Grāfs gājiena astē.

Kaļistrāts gājienu apturēja pagalmā pie vistu kūts un atvēra tās durvis.

— Te ir tas cietums, jūsu augstdzimtība!—Viņš rādīja uz durvīm.

— Te nu jūs varēsiet apdomāt, kā jādzer kunga alus,— grāfs ironizēja.— Jūs to iemācīsieties, dzerdami ūdeni un ēzdami maizi ar sāli.

Uz Lapsas mājienu žūpubrāļi sāka spiesties ap grāfu, kamēr iebīdīja viņu vistu kūtī, tad aizspieda durvīm priekšā resnu bomi un paši kliegdami un smiedamies devās atpakaļ kroga istabā.— Nu gubernators pats sēd cietumā.

— Uz to, krodziniek, divi duči alus!— Lapsa sauca.— Cietumnieki grib dzert uz gubernatora rēķina.

Atkal plūda alus jaunās glāzēs.

Skuļteckis tikmēr sēdēja vistu kūtiņā uz siles gala un grima dziļās, smagās domās: «Te nu bija! No gaismas tumsā, no dienas naktī! Es biju grāfs, biju gubernators — tagad cietumnieks.

Es nolieku savu grāfa tituli un kļūstu nabaga cilvēks. Kas ir gods, kas cieņa, kad — kā Gētes Fausts saka: Es dziļi jūtu — nevis dieviem līdzinos, Es līdzīgs tārpam zemes putekļos, Kam pīšļos vārgā dzīve nīkst, Zem ceļinieka kājām šķīst.»

Te grāfam acīs pavizēja gaisma. Viņš skatījās, ka durvīs paveras šķirba un kads bailīgi čukst: — Jūsu žēlsirdība, jūsu augstdzimtība, es varu jūs atbrīvot no cietuma, bet tikai par desmit rubļiem.

Grāfs nepacēla ne aci, tikai pagriezis seju pret gaismu, uzkliedza: — Pakulu repsi, man tavas brīvības nevajaga! Ej ratā! Es jau esmu brīvs. Šķirbā runātājs vēl kaut ko ieņurdējās, tad aizvēra durvis un aizgāja.

Skuļteckis atspieda galvu rokās un, acis piemiedzis, atkal domāja savas smagās domas: «Bija man sieva un sievasmāte, bija draugi un radi. Tagad esmu viens, gluži viens ar vistām.»

Gailis laktā iekladzinājās, it kā atsaukdamies cilvēka domām.

— Tagad es redzu, ka tikpat tālu var aizbraukt Girdišķu divjūgā kā Rēzeknes važoni, tikpat labi var sēdēt Bekas vistu kūti kā pili, ko sadedzināja Fraņa. Starpība tikai tā, ka kūts ir reāla, bet mana pils — sapnis. Dzīve man paiet sapņos, man pazudusi robeža starp esošo un iedomāto. Es te neesmu es, esmu cits, esmu no sevis brīvs, esmu iedomāts, no cilvēkiem talu . . .

Pēc kroga klaigām un trakulībām Skuļteckis jutās kā izkļuvis no elles un atpūtās.

Caur atvērtiem plakstiem viņš redzēja bālganā miglā tēlu rudzupuķu vainagā un dzirdēja vārdus, ko teikusi Beatriče, kas palikuši atmiņā no «Dievišķās komēdijas»: Kam neskaties uz debess dārzu, Kur apakš Kristus stariem puķes zied? Lūk, roze, lūk, tās lilijas, Kuru smarža zemes dzīvē mūs Uz labiem ceļiem veda . . .

Tēlā viņš pazina Prosku — Fraņu no Bramas Viļņā. Stelanā atausa kaut kas gaišs, labs un mīlams.

Te viņu sagrāba vairākas rokas un nesa, nesa pa mākoņiem cauri mirdzošiem vārtiem.

Vai pretī daiļajam tēlam?

Grāfu nosēdināja uz augsta troņa, apkārt griezās dejo​tāju vija, rokās saķērusies, gavilēdama.

Bet te grāfam nokrita zvīņas no acīm. Dejotājos viņš pazina velnus un gavilēs suņu rējienus.

«Vau-vau, vau-vau-vau!»

Vecais velns stāvēja uz paaugstinājuma un diriģēja ar tukšu alus pudeli.

— Kaļistrāts!—grāfs iesaucās.— Lapsa, Krūka, viņi visi!

Viņš pazina žūpubrāļus. Viņš skatījās, ka tronis ir uz galda uzlikts krēsls kroga istabā. Gaisma un tēli izdzisa un izgaisa. , Saslējies un roku pacēlis, grāfs sauca: — Sākas maijs gals! Kaļistrāt, divi duči alus!

Atkal plūda alus un Beka trīcēja klaigās.

Orģija Bekā turpinājās trīs dienas un nobeidzās ar pārvaldnieka ierašanos krogā.

Dabūjis zināt, ka kungs' Bekā atkal dala mežu, Pelcis atskrēja glābt, kas glābjams, bet kungs pārvaldnieku neklausīja.

— Kas tev daļas, pakulu repsi, par mežu? Ne tavs mežs, ne tava nauda. Kas tu esi? Saki un krīti ceļos! Citādi no muižas laukā! Es esmu gubernators, es esmu komisārs, es esmu tiesnesis. Es tevi ielikšu cietumā. Dod godu un sauc par grāfu!

Kroga trakulībās viņš bija noslīcinājis vakarējās bēdas un atguvis sirds vieglumu un lepnību.

— Grāfa lielskungs!— Pelcis tiešām nokrita ceļos.— Es jūs lūdzu, klausiet mani! Nāciet līdzi mājā!

Es jūs gaidu visu rudeni.

— Vai māja tīra? Vai tās polietes tur?

— Aizbrauca, aizbrauca.

— Bet Fraņa?

Pelcis klusēja. Klusēja arī grāfs, ilgi skatīdamies melnā punktā — pārplīsušā kroga kula ķieģelī. Pēc brīža pade​vīgi, nožēlojami izdvesa:

— Es eju.

Pelcis grāfu aizveda.

Pārvests Primenē, Skuļleckis trīs dienas gulēja slims. Viņš varbūt izlaistu garu, ja Pelča mātes gādība viņu nepielietu ar vemjamās saknes viru, baldriāna drapēm un deviņvīruspēka tēju. Krietnie līdzekļi grāfu trešā dienā piecēla gultā sēdus.

Tagad atkal notika izrunāšanās grāfam ar rentnieku. Pelcis ar dokumentiem pierādīja, ka Primenei draud ūtrupnieka āmurs. Bija tikai viens glābiņš: jāpārdod daļa no muižas zemes, un pietiktu ar nederīgāko, proti, izcirtumiem, kas robežo ar Kleperu zemi. Par divi simti pūrvietām dabūtu summu, kas segtu parādus un vēl dotu atlikumu, ar ko grāfs varētu rīkoties pēc sava prāta. Dokumentu valoda bija tik skaidra un draudoša, ka Skuļteckis priekšlikumu pieņēma bez garas prātošanas. Pelcis no grāfa istabas izgāja ar iepriekšlīgumu par 200 pūrvietu liela izcirtuma pārdošanu Pelcim.

Grāfs jutās glābts un apņēmās vairs nekādās dēkās neielaisties.

Atgūlies viņš domāja par Karlovku, par precēšanos un pārliecinājās, ka izdarījis lielu kļūdu, precēdams Jadvigu, bagātās Sofijas Dļinskas izlutināto meitu. Sai ķezā viņu ievilka māte, un to varēja izdarīt tādēļ, ka viņam toreiz bija vienalga, kas notiek; viņu varēja apprecināt ar pašu velna sievasmāti.

Labi, ka viņas sapratušas, kas jādara, un likās aizbraukušas,— Stefans jutās apmierināts.— Viņas bijušas tik prātīgas, ka nav gaidījušas mani. Kas zin, vai nevilktu līdzi uz Girdišķiem. Tad būtu grūtāk izbēgt.

Pēc ilgiem laikiem paskatījies spogulī, ko uz loga aizmirsusi Fraņa, viņš sevis nepazina. Seja izstiepusies, acis iekritušas, starp uzacīm trīs dziļas krunkas, matos pirmais sirmums, bārda atauguši kā suseklis.

— Grāfam vairs nav ceribas būt lielam, varenam, grāfam, kura akciju sabiedrības izkārtne sniedzas no viena zemes gala līdz otram,— viņš teica, nolikdams spogulīti uz loga un ieguldamies jūras zāļu matracī. Iegulētā dobulī viņš jutās mierīgs un bezrūpīgs, no visām raizēm brīvs, neesošs, nirvānai pieskāries kā faķīrs. Katrs loceklis, katrs muskulis atradās savā iegulētā vietā, bet viss ķermenis jutās kā kāja iestaigātā zābakā.

Tā grāfs atkal iesnaudās, sacīdams: — Labi, ka te nav sieviešu.

Septiņpadsmitā nodaļa AR DIEVU UN VELNU Gultas eremīts.— Grāls misticismā jūsmo par mišu.— Neredzēts baznīckungs kancelē.— Ceļojums pa debesim un elli.— Kur atrodas Primenes mirušās dvēseles.— Velns krustījies.— Viņu ķer.— Baznīcas vīna pārdevējs.— Grāls mācās no zālītēm.— Ķerubs pazūd.

No šīs dienas Skuļteckis tiešām dzīvoja kā uz galu, nekā nebēdādams, ne par ko negādādams. Viņš dzīvoja savās istabās tā, it kā no visas pasaules un dzīves būtu atsacījies. Ja Pelča māte viņu nepaēdinātu un neapsildītu, viņš izlaistu garu kā savas gultas eremīts badā un saltumā. Viņā atkal bija notikusi krasa pārmaiņa. Cik nesen viņš vēl bija nodevies dzeršanai un trakulībām, tik tagad dzīvoja atturīgi un svētīgi, it kā būtu nācis pie grēku atzīšanas un nožēlošanas, kas jāizpērk ar gavēni un vientulību.

Viņš lielāko dienas tiesu pavadījagultā, lasīdams rakstus par baznīcas svētiem. Nicinādams pasaulīgos labumus, domāja dzīvot ar pieticību un nabadzību, visas raizes par pasaulīgo mantu atmetis.

Zāģētava likvidējās, jo Primenes mežu lielākā daļa bija izcirsta, bet, lai organizētu mežu uzpirkšanu, nebija kapitāla, nedz pašam Skuļteckim darba prieka.

Grāfs iekrita reliģiskā misticismā, meklēdams samierinājumu ar savu tagadējo dzīvi. Viņš tikai bērnībā bija skaitījis lūgšanas, bet tagad atkal uzmeklēja vecu pātaru grāmatu un viņas nereālajā patosā atrada pašam neizprotamu un neizskaidrojamu patiku. Viņš lasīja un atrada valdzinājumu un savādu paļāvību uz pārdabīgiem spēkiem, piemēram, vārdos, kas atkārtojās piecdesmit reizes: svētā Marija, aizlūdz Dievu par mums, svētais Donāt, aizlūdz Dievu par mums, svētais Antonij, aizlūdz Dievu par mums … Jo dzijāk viņš grima šais atkārtotos vārdos, jo vieglāka kļuva sirds; viņam bija tā, it kā svētie patiesi runātu par viņu tikai labu, attaisnodami visus viņa soļus, cik grēcīgi tie nebūtu. Viņam pašam vairs nebija jārokas savā sirdsapziņā, meklējot attaisnojumu saviem darbiem un ciešanām. To izdarīja svētie.

Svētdienās viņš gāja baznīcā un klausījās mišu, tās ceremoniālā un klusumā, kur neatskanēja neviens pamācošs vai nosodošs vārds, viņš atrada neizteicamu jaukumu. Tās simboliskais misteriozums bija kā dzeltoša rudeņa diena, kad pat gaiss noguris aizmieg un lapas saulē nekust: dzīvē paguris cilvēks to sajūt kā savu līdzību. Skuļteckis bija iemīlējis mišu un viņas dēļ gāja baznīcā. Viņš neticēja pārdabīgām būtnēm, bet sajuta līdzības skaistumu un ceremoniju neizteicamo saturu. Šis misteriozums atradās ārpus sprediķu pamācībām, ārpus morāles, pāri bailēm un elles liesmām vai cerībām saņemt debesu atalgojumu ar eņģeļu stabulēm un atdusēšanos zem Paradīzes kokiem. Viņš no mišas saņēma gaišu sajūtu, kuru varēja saukt par Dieva klātbūtni, kaut gan vārdu «Dievs» viņš bija tikpat kā aizmirsis.

Dzīvē daudzreiz ir tā, ka tu stāvi kā baznīcā, pilns ar Dievu, bet te kancelē parādās Velns ar visiem ragiem, asti un zirga nagiem. Tā reiz gadījās arī Skuļteckim. Baznīcēni jau bija sapulcējušies, bet draudzes gans vēl nerādījās altārī uz mišu. Draudze dziedāja psalmus, skaitīja lūgša​nas un gaidīja.

— Diezin kas baznīckungam noticis?— sakristjans runā​jās ar ērģelnieku.

— Vakar bērēs drusku . . .— Ērģelnieks pieklinkšķināja pie rīkles.— Šodien laikam slims.

— Ak, tā! Tā.

Baznīcēni gaidīja.

Beidzot baznīckungs ienāca baznīcā. Viņš netaisījās vis mišu turēt, bet kāpa tieši kancelē teikt mācību; tas notika retos izņēmuma gadījumos, ka pirms mišas deva mācību.

Viņš uzkāpa kancelē, un draudze sačukstējās: — Svešs baznīckungs . . .

— Vai būs Bēržu vai Bolvu, vai Ballinovas . . .

— Dzirdēsim, kā šis runās.

— Mūsējs tad turēs mišu.

Un svešais baznīckungs, pārmetis krustu, jau iesāka: — Mijā Primenes draudze, kas esi daudz grēkojusi, bet kurai tādēļ ari daudz taps piedots, ticat vai

neticat un ticat, ka es tiešām esmu jūsu baznīckungs, es pagājušā nakti biju debesis. Es izstaigāju visas debesis un atgriezos pie jums, lai pastāstītu, ko tur redzēju . . .

— Vai mūsu baznīckungs būtu debesis tā pārvērties, ka nepazīstam?— draudze sačukstējās.

— Tad nu, mīļā draudze, klausies un ņemi vērā, lai jūsu dvēseles kļūtu tiras kā eņģeļu dvēseles un kā sniegs uz Libanona kalniem, kas paceļas pāri grēku pasaulei,— baznīckungs turpināja, turēdams kanceles malu delnās.— Es pieklauvēju pie debesu vārtiem un dzirdu, svētais Pēteris man vaicā: «Kas tur ir?»

«Primenes baznīckungs, kā sacīt jāsaka,» tam atbildu.

«Ak tā? Nu tad nāc vien iekšā,» svētais Pēteris pasaka, un vārtos nokrakšķ atslēga. Tikko viņš atver, es prasu: «Vai no manas Primenes parapijas arī te kāda dvēsele ir?»

«Nāc iekšā, tad redzēsim,» Pēteris atbild un velk mani pie rokas iekšā. Lielā atslēga noskan vien, kad debesu vārtus viņš aizslēdz.

Man acis apžilbst no gaismas, kas plūst no debesu spraišļiem, no trepju trepēm un pīlāru pīlāriem, bezgalībā kāpjošiem.

Pēteris mani ieved pa debesu priekštelpām, kur dvēseles šķīstās slaucamā gunī. * Gar abām debesu malām te šķīstījošās liesmas rindojas uz pakāpēm kā uz milzīgām baznīcas Irepēm, kas sniedzas milzīgā augstumā. Liesmas ir pilnas ar dvēselēm, kas grēcīgo sāpju zemi atstājušas, lai nokļūtu debesu svētlaimibā. Lai būtu šķīstītas, viņām jāuzkāpj pa visām uguns pakāpēm no apakšējās, ar kuru jāsāk tikko zemi atstājušām, līdz augstākām, kas ved pie vārtiem ar trim krustiem, kur sākas nākošā debesu telpa.

Liesmas dvēselēm nodedzina biezo grēku garozu, dod jaunu izskatu, kas viņas padara eņģeļiem līdzīgas, tikai bez spārniem. Es ar Pēteri te apstājos un veros, vai neieraudzīšu kādu dvēseli arī no savas Primenes parapijas. Redzu gan bolveniešus ar baronu Tranzeju un nabagu Aleksi no baznīcas pavārtes, redzu borkoviešus, ka Bozenu Jezupu, Teicenieku Donatu, Iesalnieku Moņu, Trizelnieku Broņu, redzu mežkungu Romanovski, redzu vidsmuižiešus, dagdeniešus, bet no Primenes — nav neviena. Kur mana parapija? Vai viņa tik svētīga, ka bez slaucāmās guns tiek pie Dieva Tēva? Kur ir pagājušā nedēļā mirušais Polikarps, kur Madaļa, Agāte, Veronika? Neredzu nevienas mūsu dvēseles. Es prasu Pēterim: «Vai no manas parapijas tiešām neviena te nav?»

«Te, kā redzi, nav. Iesim tālāk, gan jau redzēsim,» Pēteris atbild, «vai nu nebūs?»

Pats viņš tomēr tāļāk neiet, jo pie debesu vārtiem atkal kāds klauvē; viņš dod man pavadoni, erceņģeli Miķeli. Mēs ejam ar lielu līkumu, lai apietu slaucāmo guni, kāpjam pa stāvu akmeņu kalnu, lai tiktu aiz beidzamās šķīstīšanās pakāpes. Tad atrodamies mēļkrāsas gaišumā, bezsienu telpā, kur neredz gala, ne malas. Mēs ejam pa glazūras grīdām starp zila stikla sienām, un zvaigznes pār galvām spīd tik tuvu, ka var ar roku sasniegt, mēness karājas vienā debesu stūrī kā liels stundinieks, un man gandrīz galva atsitas pie viņa malas, bet saule pašā debesu vidū tik tuvu un tik karsta, ka eņģeļi viņā uz iesmiem cep speķi un jaktsdesas. Turpat pa tumšzaļu upi, kuras ūdens tik dzidrs, ka var redzēt visas zivis, brauc melnas laivas ar dvēselēm, kuras, slaucamās guns šķīstītas, pārceļas uz otrās pakāpes debesīm, kur arī mani ved erceņģelis. Dvēseles jau baltas un tīras itin kā sniegs Libanona kalnos; laivas pa straumi vada sarkani eņģeļi, un viņu braucienu pavada vēja vieglumam līdzīga mūzika. Erceņģelis Miķelis apstājas pie augstiem vārtiem, uz kuriem stāv trīs krusti kā Golgātā.

«Te nu esam klāt,» viņš saka un piedauza.

Vārti atveras, un es kļūstu kā akls, tik spoža ir šī telpa. Tur pats Kristus sēd goda krēslā un atšķir vuškas no āžiem.

Te mani apņēma tāda gaisma un bailes, ka es neiedrošinājos tālāk iet, ne lāga skatīties. Es pacēlu delnu pie pieres un tik tad ar pusvērtām acīm varēju lūkoties, kas te notiek. Turpat pie durvīm kā stulbs paliku un vēros: zelta kāpšļi ved pie Dieva troņa, simtiem ļustru karājas pār viņa galvu, pašā augšā, vistuvāk tronim, stāv apustuļi, tad svētie mocekļi, zem viņiem pāvesti, tad kardināli un baznīckungi un

zemāk neskaitāmas šķīstītas dvēseles; starp dvēselēm bija ķeizari, ķēniņi un lielkungi kopā ar kalpiem, sulaiņiem, zemniekiem un karavīriem. Tā kunga priekšā visi ir vienādi. Es veros un redzu daudzas pazīstamas sejas no pasaules vēstures: tur stāv ķeizars Aleksandrs Otrais, dzejnieki Puškins un Gēte, karavadoņi Suvorovs un Kutuzovs, zinību vīri Ņūtons un Galilejs, tur stāv Ozolmuižas vecais skrīveris, Preiļu pagasta vecākais Grišāns un daudzi draudzes locekļi, un cienīgi baznīckungi no Bikavas, Baltinavas, Stirnienes un Aglonas. Atkal es veros un skatos, bet neredzu nevienas dvēseles no Primenes.

Tas mani uztrauc, es nezinu, ko par jums, mīļā draudze, domāt, ko es sacīšu Dievam Tēvam, kad prasīs, kur manas vuškas. Bet nekā darīt, es prasu erceņģelim, kur manas parapijas dvēseles.

«Iesim tālāk, varbūt atradīsim,» šis atbild. Mēs izejam, un vārti ar krustiem smagi aiz mums aizdarēs. Man tiek smagi uz sirds par jums, mīļā Primenes draudze, ka jūsu neredzu starp laimīgiem izredzētiem.

Kamēr sprediķotājs tā runāja, draudze klausījās ar izbrīnu: mācība visus valdzināja, kas var zināt, varbūt baznīckungs tiešām runā patiesību. Vai nu viņš melos? Redzēt vien tādu cilvēku ir vērts, kurš bijis debesīs un redzējis tādas neredzētas lietas. Varbūt tas pašu baznīckungs, bet debesīs tā pārvērties. Vienīgi grāfs Skuļteckis, sēdēdams savā vieta zem kanceles, sāka šaubīties par baznīckunga stāstu un pūlējās, bet nevarēja atcerēties, kur šo seju redzējis. Tad runātājs turpināja: — Ercenģelis Miķelis mani veda atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām līdz slaucāmai gunij, bet te mēs pagriezāmies pa kreisi. Nepagājām ne desmit soļus, kad apstājāmies ēnainā, piesmakušā velvē, it kā pagrabā vai cietumā, kā no saulainas pļavas iegājuši biezā mežā. Te es dzirdēju atskanot no neredzamiem dziļumiem vaimanas un kunkstēšanu, it kā cilvēks nelaikā būtu ieraudzījis nāvi.

«Redzi nu, tepat ir elles vārti, pretim debesīm, tāpat kā baznicai krogs.» Tā teica mans pavadonis.

«Si ir tā vieta, no kuras neviens vairs neatgriežas pie Dieva.» Ercenģelis rādīja paaugstinājumu, it kā tur atrastos aka un lai pāri vāks, kas pats viegli pacēlās, tikko mēs tuvojāmies. «Neej par tuvu, tevi tur ieraus un nekas vairs nevarēs glābt,» Miķelis sacīja, mani saķerdams pie elkoņa, kad es gribēju pieskarties paaugstinājuma malai. Man nāsīs iesitās sēra, zēveles un līķu smaka, kas nāca no dzirnavu trekterim līdzīgā dziļuma, ko atklāja paceltais vāks. «Te ir elles vārti,» Miķelis sacīja. «Raugies tāpat, nepieķeries malai! Tu redzi, kas tur lejā notiek.» Sai bridi no augšienes, no dziļas tumsas, kurā nesaskatāmas iesniedzās drūmās velves, kā no maisa bira dvēseles un kliegdamas un lādēdamās gluži kailas iešāvās smirdošā trekterī. Bet tai pašā bridi dziļumā atskanēja velnišķīgi smiekli. Es skatījos lejā, un, ko tur ieraudzīju, tas nav aprakstāms, nedz izstāstāms. Tur mūžīgās mokās vaimanāja katru cerību zaudējušās, no Dieva atkritušās dvēseles. Viņas mocījās verdošā katlā, kas kūpēja un liesmoja, un velni ar dzelzs sukām, kuru zari bija asi un resni kā linu sukām, tām birstēja un berzēja muguras, vēderus un pat tādas vietas, ko nemēdz vārdā minēt. Ar balti nokarsētiem iesmiem tās durstīja un knaibīja, lielas adatas tām izdūra caur mēli un, nokarsētās ķēdēs sakaltas, tās pakāra virs degoša piķa katliem, lai viņas tur iekristu, tiklīdz pārdegs striķis, kurā viņas kārājas un kurš deg un nepārdeg. Es aizbāzu ausis, lai nedzirdētu vaimanu, aizturēju degunu, lai nejustu smirdoņu, un aizvēru acis, lai neredzētu šausmu. Acis atvēris, es ieraudzīju — ko es ieraudzīju, man kauns jums sacīt, mīļā draudze. Redzat — tur, ellē, es ieraudzīju visus savas parapijas locekļus. Tur, dzelzs presē saspiesta, tā ka kājas, rokas un galva līda pār malām, mocījās netikle Madaļa, tur dzērājs Jasinskis kliedza, apžņaugts no zaļām, niknām čūskām, tur koku tirgotājs Bērziņš, kurš nesamaksāja malkas vedējiem, stiepās, lai izkļūtu no karstām dūņām, kurās viņš grima un nevarēja nogrimt, tur slepkavam Kirilovam, kurš dzīvē rokas aptraipījis asinīm, velni tās mazgāja verdošā piķī; tur aprunātājiem un mēlnešiem mēles lika spīlēs; tur jūsu meitu pavedējs grāfs Skuļteckis jau desmito reizi skrēja elles ķēniņam pa muti iekšā un pa apakšu laukā. Laime, ka viņš savu parādu Fraņai samaksāja ar vekseli Viļņas aģentam, citādi viņš no velna vēdera mūžam netiktu laukā . . .

Te visa draudze skatījās uz Skuļtecki, kurš zem kanceles jau bija piecēlies kājās un skatījās aci pret aci ar baznīckungu. Uz mirkli viņu skatieni viens otrā apstājās, runātājs apklusa, bet Skuļteckis iesaucās: — Tas ir viņš, tas ir Krugļevskis, tas ir Viļņas aģents! Ļaudis, viņš nav baznīckungs! Viņš ir velns

skrodera sejā!

Sprediķotājs, ironiski smīnēdams, skatījās Skuļteckim acīs. Draudze klausījās, elpu aizturējusi. Arī pašam Skuļteckim šai neparastajā mācībā kaut kas patika, un, kad uz viņa izsaucienu pa baznīcu nošalca apklusinošs: tsst. . . viņš apklusa un klausījās. Baznīckungs turpināja: — Tad mūs, visus baznīckungus, Debesu Tēvs aicināja pie sava galda. Tur bija Bēržu, Preiļu, Baltinovas, Ludzas baznīckungi un es ar'. Te nu Debesu Tēvs prasa: «Jūs, gani, kur ir jūsu vuškas?»

Ko lai es saku? Man nav vārdu; jo kā lai saku, ka viņas visas ellē? Es atbildu: «Man nav nevienas vuškas, ir tikai cūkas.»

Jā, jūs, grēku pagales, jūs, cūkas! Man jūsu dēļ no kauna bija jālien zem Debesu Tēva galda.

— Pats cūka!— Skuļteckis iesaucās.

— Jūs, ļaudis, neticiet viņam! Grāfa vairs nav starp dzīvajiem. Viņš atrodas ellē par to, ka nav samaksājis Fraņai algas parādu. Te jūs redzat tikai acu apmānīšanu. Bekas krogā izdotais vekselis nesedz ne desmito daļu no Fraņas pejņas.

Tad grāfs pagriezās pret draudzi un aicināja: — Izdzīsim velnu no baznīcas!— Ļaudis sakustējās.

Kruglevskis tikai pasacīja «Amen» un ātri noskrēja no kanceles. Divās sekundēs viņš pazuda, nometis komžu un sutanu uz sakristejas sliekšņa. Diezin kā viņam klātos, ja nebūtu pamanījies. Draudzē daži spēcīgi pleci sakustējās un virzījās uz priekšu. Daudzi, liekas, ticēja, ka te ir darīšana ar velnu un ka acu apmānīšana viņā liek redzēt cilvēku. Spēcīgie pleci — tie bija Krūkas un Lapsas — ievirzījās arī sakristejā, bet tur bēgošā baznīckunga neatrada, jo viņš jau gulēja plebānijas bēniņos, ielīdis āboliņā. Metoties tumsai, viņš nokāpa no bēniņiem, iemanījās pie baznīckunga un, paņēmis savu kurvīti, nepama​nīts kā vējš aizbrauca uz Vidzemes pusi.

Tā beidzās viena no Kruglevska avantūrām, bet sākums tai bija sekošs.

Toreiz Vidzemē parādījās pirmie mājas vīnrūpnieki. Kruglevskis pie viena tāda iekūlās šūt. Te, garšodams vīnu un redzēdams, ka ļaudis to labprāt pērk kāzām un kristībām, skroderis nāca uz pēdām labai idejai, kā viegli var nopelnīt naudu. Viņš gribēja izmēģināt, kas iznāks ar vīna eksportēšanu uz Latgali. Pirmā kārtā viņš ņēmās to lietu izmēģināt pie baznīckungiem ar baznīcas vīnu, lēti to iepērkot pie sava rūpnieka un dārgi pārdodot baznīckungiem. Tā kā pašu ražojumu rūpniekam izdevās iegūt saldāku, tumīgāku un stiprāku par Latgales žīdu piegādā​jumu un arī attiecīgu etiķeti nodrukāja un, kā nākas. uzlīmēja uz visām pudelēm, tad Krugjevskis bija pārliecināts, ka pelņa ir droša. Ar pirmo iepirkumu ratos viņš laidās iekšā Latgalē un nebija vīlies: no ikvienas plebānijas aizbrauca ar atvieglotu vezumu un smagāku maku.

Tā viņš iekūlās arī pie Primenes baznīckunga. Tas notika sestdienas vakarā. Tā kā vezums te palika tukšs, jo baznīckungs nopirka visu atlikušo krājumu, un rītā jābrauc atpakaļ uz Vidzemi, tad Krugļevskis kā lielas firmas pārstāvis palika plebānijā pārgulēt. Baznīckungs viņu uzlūdza vakariņās, kur tika nogaršots arī Krugļevska pārdevums. Krugļevskis prata runāt un kavēt laiku. Baznīckungs bija brīvi domājošs un izglītots virs, kurš mīlēja spriest arī par pasaulīgām lietām, stāstīt anekdotes un labprāt izdzert glāzīti vīna, kas garīgā tēva vienmuļajā dzīvē ienesa drusku jautrības, kuras trūka svētajo mocekļu sabiedrībā, kurā viņam jāgrozās no rīta līdz vakaram, skaitot lūgšanas un rūpējoties par gara un miesas nabagiem, tizliem un kropļiem. Sad tad viņam gribējās atpūsties no svētiem Antonijiem, Donatiem, Pēteriem, Pāvuliem, Rohiem un īnocentiem, kuri zināja tik vien kā sludināt badošanos, stabā stāvēšanu un vientulību, kas veselam cilvēkam nesagādā nekāda prieka. Tādēļ, gluži dabiski, vakariņas un vīna garšošana ievilkās līdz rīta gaismai. Tā, sēdot divatā, Krugļevskis garīgam tēvam pastāstīja par sevi gluži ticamas lietas: arī viņš esot no garīdznieku kārtas, kas nebija kaili meli, jo viņš bija tikpat kā garīdznieka dēls, Bībeli izlasījis trīs reizes no viena gala līdz otram, esot tikpat kā iestājies garīgā seminārā, pat vairākas reizes sprediķojis brāļu draudzes namos, kristījis bērnus un laulājis. Baznīckungs tam

nepiegrieza lielas vērības un šo lielību sākumā laida gar ausīm. Kad pienāca svētdienas rīta gaisma un baznīckungs velti mēģināja piecelties no dīvāna, jo vīns bija sagājis kājās, viņš ar Krugļevski jau tā bija sadraudzējies un sajuties, ka arī viņu sauca par garīgo tēvu, ticēdams, ka iepriekš dzirdētā lielība ir tiešām tiesa.

— Garīgais tēvs,— viņš sacīja,— tu man esi tik ilgi sūdzējis grēkus, ka es vairs nevaru pacelt kājas, it kā viņās būtu sagājuši visi tavi grēki. Tu vēl vari pakustēt. Redzi, tu pat vari staigāt. Kaut tu varētu man palīdzēt un šodien izdarīt to, ko es nespēju! Baznīca droši vien ir pilna ļaužu. Kā būtu, ja tu uzvilktu manu sutanu un komžu un ietu sacīt viņiem mācību, kamēr es noguļos? Pēc tam paceltu mani, lai varētu iet noturēt mišu. Tik neaizmirsti aplikt škapleri, noskaitīt lūgšanu un pārmest krustu, pirms sludini Dieva vardu! Kas tad zinās, ka tu neesi īsts baznīckungs?

To teicis, baznīckungs aizmiga.

Būdams pacilātā un nebēdīgā garā, Krugļevskis arī izpildīja to, ko baznīckungs puspajokam, puspareibumam teica. Viņš apģērba sutanu un devās uz baznīcu. Bērnībā viņš bija kalpojis baznīcā pie mišas kā zvaniņu zēns un baznīcas kārtību pārzināja. Viņš uzvilka komžu, aplika škapleri un droši kāpa kancelē, bet ko runāt viņam nekad netrūka, jo, dauzīdamies pa malu malām, viņš daudz bija dzirdējis un paturējis atmiņā. Tā dzirdēts bija arī stāsts par debesīm, ko viņš sprediķoja.

Baznīcēni pēc tam sadalījās divējādās domās: vieni sacīja, ka sprediķotājs bijis Belcebuls, otri — ka baznīc​kungs, jo, uzkāpis kancelē, viņš arī krustījies. Velns to nekad nedarītu.

— Bet vai jūs neievērojāt, ka viņš krustījās pēc pareizticīgo, ne katoļu vīzes,— daži iebilda.— Katoļu baznīc​kungs to nedarītu.

— Jā gan, jā. Velnam viss viens — viņš nokrustās pēc pareizticīgo modes, jo zin, ka tie nav īstie kristīgie un tas krusts ari nav īstais,— cits piekrita.

Tādas pārrunas notika veselu nedēļu, bet skaidrībā neviens netika, kā īsti bijis. Pēc sprediķotāja ieradās pats Primenes baznīckungs un noturēja mišu, kā nākas, savā izskatā.

Pēc Krugļevska aizbēgšanas no kanceles Skuļteckis izgāja no baznīcas un, galvu nokāris, soļoja mājup. Notikums baznīcā izjauca viņa sirds mieru, jo atkal kā milzīgs ugunīgs ķerubs viņu pavadīja sieviete, kuru viņš domāja aizmirstu esam.

— Fraņa, Fraņa, kamdēļ tu nebiji tik laba, kā es domāju?— viņš runāja sevī.— Visa pasaule ir pret mani, un tu arī esi pret mani. Es esmu pilns labuma, es visu varu atdot. Bet ko lai saņemu? Velns valda, velns apmelo un vajā, un tu, viņam noticējusi, aizgāji. Es esmu viens, gluži viens. Tikai zeme vēl mani var paņemt. Man vairs nav ceļa atpakaļ uz dzīvi, jo nav tevis. Tavs gars kā uguns stabs mani pavada, viņš iet man pa priekšu, bet tevis sasniegt es nevaru, un es nezinu, kurp tu mani aizvedīsi. Vai debesīs vai ellē, bet uz zemes tavas rokas man vairs nepieskarsies.

Grāfs apsēdās ceļamalā un mācījās no zāles dzīvot.

— Man jābūt pieticīgam kā zālei, tad mierīgi varēšu iet pa Dieva Saulīti. Tad man nevajadzēs nekā vairāk kā gaisa un debeszilganuma. Man arī vairāk nav. Cilvēki mīt kaut kur citur, varbūt uz Marsa vai Mēneša. Es te esmu viens ar zāli un Sauli. Es gribu šo laimi sajust dziji un vienmēr.

Tā viņš mācījās dzīvot no zāles, un sarkanais ķerubs pazuda: Fraņa izgaisa. Grāfs ilgi gulēja zālē un skatījās debesīs. Negribējās kustēt, ne iet. Ausīs tik ieskanējās Krugļevska zābaki uz baznīcas klona, kad viņš bēga no kanceles. Zābaki noklaudzēja zem debesu jumola un pazuda elles vārtos. Viņam pretim ķērca ellišķi smiekli.

Grāfs atmodās no ratu rīboņas. Garām brauca baznīcēni, steigdamies uz mājām. Viņi runāja par svešo baznīckungu. Grāfs piecēlās un viegliem soļiem arī steidzās mājup. Pasaule viņam likās jauka un laba, bet cilvēki mita kaut kur citur, uz Marsa vai Mēneša.

Astoņpadsmitā nodaļa IZDZISIS TĒLS Grāls lasa Bībeli.— Rentnieks pērk muižu.— Sēņošana.— Bikses vai cilvēks?— Fraņa pie akas.— Skroderiene — muižniece.— Ledus zārkā.— Ar spieķi pasaulē.— Zūze satiek grāfu.— Grāls viesojas.

Laiks aizritēja, mēneši, gadi. Pelcis bija kļuvis turīgs vīrs. Kleperu zemi viņš apvienoja ar nopirkto Primenes daļu vienā saimniecībā, bez tam nomāja atlikušo Primenes daļu. Saprātīgā saimniekošana viņa turību vairoja. Joprojām paliekot par rentnieku, viņa nodomi sniedzās tālāk — nopirki arī pārējo Primenes zemi.

Skuļteckis, kā no sliedes izsists, tā arī palika, par savu laicīgo labklājību nerūpējās, to uzticēja Pelcim. Viņš bija pārliecināts, ka saimnieciskās raizes nesaderas ar grāfa tituli un garīgu eksistenci.

Grāfs gulēja savā iegulētā gultā, lasīja Bībeli un lūgšanu grāmatas, bet Bekā negāja, jo nebija naudas, ko maksāt, bet uz krīta Kaļistrāts nedeva. Ar to krodzinieks grāfu bija arī nokaitinājis.

— Pakulu rcpsis! Viņš man neuzticas! Man! Vai es viņam parādā?

Ja gadījās nauda, tad pasēdēt gāja Vārniņā pie baznīcas. Tā pa sestdienas vakariem pēc vespera — taisni no baznīcas durvīm kroga durvīs. Bet tā nebija nekāda dzeršana. Grāfs dzēra tikai veselības labā — zāļodams kuņģa kataru, ko devis virtuves trūkums.

Ta notika, ka Primene pārgāja pilnīgi Pelča īpašumā, bet grāfam par savu istabu bija jāmaksā īre. Tā no muižnieka viņš pārvērtās babuļniekā. Parādu gan vairs nebija, bet nebija arī muižas. Tomēr seno lepnumu viņš tamdēļ nezaudēja.

Pēc muižas pārdošanas grāfs Primenē nodzīvoja vēl divus gadus. Pārdošana viņam deva nelielu naudas summu, kuru Pelcis maksāja pa daļām. Tas grāfam deva iespēju kādu laiku dzīvot bez raizēm. Šis bija klusākais laikmets viņa dzīvē. Viņš dzīvoja gandrīz nepamanīts un aizmirsts; pat tie, kurus viņš savā laikā bija apdāvinājis, kā Lapsa un Krūka, nesatikdami grāfu Bekā, viņu nepieminēja ne ar ļaunu, ne labu.

Ziemas grāfs uz luģēm staigāja pa Primenes izcirtumiem, kur rēgojās zāģētavas nojumes un skaidu kalni, atgādinādami viņa godības laikus. Vasa​rās viņš ogoja, bet rudeņos sēņoja.

— Es mīlu sēņošanu, jo tad labi var pārdomāt dzīvi,— grāfs sacīja,— katra atrasta sēne ir nagla mana budžeta celtnē, katrs sēnes kātiņš ir kā Fraņas pirkstiņš.

Māte Karlovkā šai laikā bija mirusi, muižu norakstījusi Kaminskim, bet ar brāli sakari jau sen pazaudēti. Likumīgā sieva Girdišķos no viņa šķīrās. Tā bija pazaudēti visi radi. Grāfs par to nebēdāja.

Vienīgais cilvēks, kas viņā atstāja neizdzēšamas pēdas, bija Fraņa. Viņa tam prātā arvien vēl bija jauna un ziedoša, nebēdīgu smieklu pilna. Šai klusā laikā viņš juta viņas trūkumu vairāk kā jebkad. Tas bija vienīgais trūkums, ko viņš dažreiz juta. Kas būtu vainas ar Fraņu sēņot? Tagad tikai sēņu kātiņi atgādināja Fraņas pirkstiņus. Cik gadu jau pagājis, kopš viņa aizgāja, un tomēr vēl acīs kā šodien. Būs jau divpadsmit gadu. Gadi aiznesti kā divpadsmit spilvas rudeņa vējā. Aiz divpadsmit rudeņiem Fraņa vēl bija te, bet toreiz grāfs ar sēņošanu nenodarbojās; toreiz domāja par akciju sabiedrību, par fabrikas un pils celšanu. Viss izputējis kā spilves vējā. Akmeņi vien kalnā vēl guļ tie paši. Pelcis ved materiālu pils nobeigšanai. Bet vai tā būs pils? Nē, nē. Māju gan viņš uzcels, bet pili ne. Vecā māja gāžas pavisam uz sāniem — kā vezums bez viena rata. Paskat, uz sūnainā jumta izauguši krietni bērziņi! Kad Primenei vairs nav mežu citur, aug uz jumta.

Tā Sku[teckis domāja, nākdams mājās ar pilnu sēņu grozu. Viņš nolika grozu un gribēja nomazgāt rokas, kuras arvien turēja priekšzīmīgā tīrībā — tāpat kā kreklu; uz to viņam bija iedzimusi vai ieaudzināta īpašība. Virtuvē spaiņi bija tukši. Tādēļ grāfs pats gāja uz aku pēc ūdens. Tagad viņš pats darīja visus savas saimniecības darbus, jo nebija kas apkalpo. Pelča māte arī mirusi. Piegājis pie akas, viņš ieraudzīja, ka gar rugāja malu nāk sieviete ar bērnu. Sievietei galvā cepure. Grāfs nodomāja, ka viesi pie Pelča, un noliecās pār akas malu smelt ūdeni, lai nācēja neredz, ka grāfs pats iet pēc ūdens. Viņš tur,

akā, darbojās ilgāk, lai sieviete paiet garām.

Sieviete nākdama grāfa neievēroja, bet, kad pienāca gandrīz klāt, satrūkās, redzēdama, ka pār akas malu pārkāries cilvēka ķermenis un ilgi nekust, laikam nedzīvs. No ķermeņa šaipus akas malas atradās vienīgi garās kājas; rumpis ar galvu bija iekāries akā, un nevarēja redzēt, kāds tā sastāvs.

«Varbūt tas nav cilvēks, bet pakārtas bikses — nekust,» sieviete prātoja un nolēma pārbaudīt, kā tas ir patiesībā. Viņa gāja klāt. Piegājusi pārliecinājās, ka bikses nav vis tukšas. Tāpat redzēja, ka akā ieliecies cilvēka rumpis. Bet kādēļ nekust? Nobeidzies, ķērusi trieka? Sieviete viņu aizskāra, bet zēns skatījās, muti atplētis, un brīnījās, kā cilvēks tā var gulēt. No pieskāriena ķermenis satrūkās un uzslējās stāvus, bet spainis noplunkšēja uz ūdens un palika akā.

Grāfs skatījās sievietē, sieviete un bērns — grāfā. Pēc laba brīža viņi dabūja pār lūpām.

— Stefan.

— Fraņa. Tiešām tu, Fraņa?

— Kāds tu nonīcis, Stefan, kā nebūtu ēdis!

— Un tu — kā pārvērtusies! Es tikko pazinu,— grāfs sacīja.— Izaugusi, piebrieduši kā vīrietis. Vai tas tavs bērns?

— Jā, mans Juritis. Viņš gluži Jurī.

— Kādā Jurī?

— Savā tēvā Krugļevskī. Tu viņu pazini — kas pie Pelča šuva. Viņš mani apprecēja. Sis — mūsu mantinieks.

Grāfs skatījās, klausījās un nevarēja atjēgties, vai tik nesapņo. Fraņa atkal te. Bet cik maz viņā no jaunās, ziedošās, smejošās, domās glabātās Fraņas! Viņa sveša. Augums lielāks un smagāks, seja rupjāka un jau savītusi, balss piesmakusi un zema, matos sirmums, rokas tā kē lielākas un sarepējušas; nav Fraņas pirkstiņu. Tikai acīs vēl rādās kaut kas labs un pazīstams no seniem laikiem, kas var uzglabāties arī sirdī un vienmēr spīdēt skatā. Kas viņas domas vairs var zināt! Tādu Stefans viņu nebija domājis. Kādēļ viņa parādījusies, ja nav tāda, kāda bija, un ja sagādā vilšanos? Kas reiz mīlējušies, pēc gadu desmitiem labāk nesatikties. Tas ir tikpat kā izcirtumā meklēt meža šalkšanu. Stefans nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām, skatījās — asaras viņam saskrēja acīs. Pats nevarēja pasacīt, kā žēl.

Fraņa apsēdās uz akas malas un runāja, turēdama pie sāniem Jurīti, kam rokā bija ogu kurvītis: — Es atbraucu pie brāļa ciemā. Gribējās redzēt, kā izskatās Primenē. Bijām ar Jurīti dzērvenēs, nācām garām, domāju, iziešu caur muižu, kur kādreiz dzīvoju, vēlreiz pārstaigāt vecos ceļus. Vai es domāju, ka satikšu tevi, Stefan? Stāsta, ka tev grūti klājoties.

— Kas? Man grūt?—Stefans atbildēja sapurinādamies.— Nav nekāda grūtuma. Man nekad nav bijis grūt, nav arī bijis tik labi kā tagad. Var iet daudz grūtāk. To lai man nesaka! Tā tik nelgas var teikt, ka man grūt. Kas man kait? Ka es pats smeļu akā ūdeni, kas var apgalvot, ka to redzējis? Lūdzu. Ka es neuzcēlu pili, ka izputēja akciju sabiedrība, tur tu esi vainīga, bet es tādēļ nedomāju, ka man iet grūt.

— Jā, jā, Stefan, tu arvienu esi lepns,— Fraņa sacīja, skatīdamās uz zemi.— Bet mani tas vairs nepārliecina. Tu izskaties daudz vājāks. Ja tev būtu sieva, tev klātos labāk.

— Nerunā, Fraņa, nerunā tā,— Stefans uztraucās.— Es par to negribu dzirdēt. Tu nekā nesaproti.

Brīdi abi klusēja. Tad Fraņa iesāka: — Vai pans Stefans Fraņu šad tad atceras?

— Fraņu? Atceras gan. Bet jūs jau neesat viņa.— Viņš ironiski pasmaidīja.— Jūs esat paņi Krugļevska, Viļņas aģenta un Velna sieva.

— Skroderiene,— Fraņa atbildēja.— Es esmu tikai skroderiene. Un esmu apmierināta.

— Vai viņam vēl viens amats?

— Ko es zinu par Krugļevska vecām darīšanām! Ne mana daļa, bet mēs drīz būsim muižnieki,— Fraņa turpi​nāja.— Mans vīrs pērk Ludzas apriņķī muižiņu.

— Kas jūs esat, jūs?— Grāfs piepeši pārvērtās.— Krugļevskis — muižnieks? Viņš arī muižnieks —

vēl viens amats! Tad es no muižniecības izstājos, ja Krugļevskis tiek muižniekos. Ak, cik samaitāta ir pasaule! Kā lai viņā dzīvo godīgs cilvēks, godīgs muižnieks? Es gribu aizbraukt. Uz Varšavu, uz Krakovu, uz Viļņu. Es negribu te būt. Drīz visi pakulu repši būs muižnieki.

— Neuztraucieties, pan Stefan! Es savā muižā jūs pieņemšu par pārvaldnieku,— Fraņa sacīja klusi, ar ma​nāmu ironiju.

— Ardievu, ardievu,— grāfs sacīja traģiski.— Es no jums atvados, it kā nebūtu saticies. Lieciet mani mierā!

Viņš palocījās un, galvu pacēlis, iegāja mājā.

Fraņa piecelās, brīdi stāvēja, tad paņēma zēnu pie rokas un gāja uz otru pusi. Pie rugāja viņa vēl apstājās un skatījās uz veco Primenes māju, kas stāvēja greiza — kā vezums bez riteņa, ar bērziem uz zaļā jumta. Arī Fraņai kaut kā kļuva žēl: vai kādreizējās dzīves vai aizgājušo gadu, vai Stefana? Ne jau pa ceļiem pastaigāt vien viņa nāca uz Primeni. Bet ko nu vairs varēja darīt? Viņa toreiz ilgojās pēc citas dzīves aiz Primenes druvām, aiz zilganiem mežiem un to panāca. Viņai neklājās slikti, bet daudzreiz cilvēks pats savu sirdi nesaprot.

Grāfs par šo satikšanos nebija laimīgs. īsais parādības bridis izdzēsa gaišumu, domās iebēra rūgtus pelnus. Pazau​dētais paz4 uda galīgi. Vairs nebija cerības to redzēt. Izgaisa domās paglabātais Fraņas tēls.

Rudens kļuva drūmāks, un ziema vilkās tukša un smaga. Grāfs vairs nemīlēja pat slēpot. Gulēja aiz aizsaluša krēslainā loga un jutās kā ledus zārkā. Melnie griesti nolaidušies vēl zemāk — galva gandrīz metās pie sijām. Mātes fotogrāfija vien nemainījās — tā smaidīja tikpat jauna ka toreiz, kad viņš atbrauca pirmo reizi Primenē. Viņas vairs šai saulē nav. Fotogrāfijās cilvēki nenoveco, tādēļ viņās vien ir mūžīgās jaunības noslēpums. Par Fraņu viņš centās nedomāt: beidzamais izgaisušais sapnis. Grāfs gaidīja vasaru, kad logi atkusis, istaba ienāks gaisma, zeme atzels un varēs atgultiem saulē un zālē. Izbēgt no šīs melnās alas!

Pavasaris atnāca, bet atnesa grāfam ari kādu nepatikšanu. Viņš palika bez pajumta, it kā liktenis būtu piepildījis viņa vēlēšanos izbēgt no melnās alas. Pats liktenis viņu no šejienes izraidija, kad pavasara vējš noplēsa mājai jumtu. Pelcis pārgāja dzīvot jaunā mājā, kuru pavasari pabeidza, bet veco pārdeva nojaukšanai. Līdz ar to Skuļteckim bija jālaižas no Primenes projām, jo Pelcim nebija nekādu saistību par grāfa turēšanu. Grāfs padevās liktenim un, paskatījies gaisā, ka debesis ir skaidras, bet zeme pašā ziedonī, paņēma spieķi un aizgāja, līdzi nenesdams vairak, kā bija mugurā — apģērbs un mētelis ar pelerlni, kuru viņš vairs nepārmainīja līdz mūža beidzamajam mirklim. Nevienam viņš nepasacīja, kurp ies. Neviens nevaicāja. Bet, ja vaicātu, grāfam nebūtu ko atbildēt, jo viņš pats nezināja. Viņš gaja pa lielceļu uz Bekas pusi.

«Uz atvadīšanos vajadzētu sadzerties, izkauties, izlamāties,» viņš domāja, «pastaigāt pa muguru visiem Krūkām, Lapsām, Krugļevskiem, visiem, kam esmu bijis labs. Apjāt viņu mugurā ap krogu tā, kā viņi jājuši mani. Es esmu nopelnijis ne vien viņu muguras, bet arī galvas.»

Viņš paātrināja sojus un klausījās, vai no Bekas neskanēs dziedāšana un kliegšana, bet, pacēlis acis, Bekas vietā ieraudzīja vienīgi krāsni ar dūmeni, pamatus un dažus apdegušus baļķus: Primenes prieka vieta bija kritusi par upuri ugunsgrēkam. Tas noticis pagājušā ziemā; grāfs par to nezināja, jo sen nebija krogu iedomājis un ar ļaudīm nesatikās.

— Sl ir tā vieta, no kuras pār primcniešiem spīdēja mana labsirdības gaisma,— viņš sacīja, staigādams pa drupām un piedauzīdams spieķi kroga kuļam.— Man te vairs nav pat kur apsēsties.

Kaļistrāt, alu, alu!— viņš kliedza, krūtis izgāzis, bet kliedziens iznāca smieklīgs un nevajadzīgs. Pacēlis no drupām sasistā spoguļa gabaliņu un vara divkapeiku gabalu, viņš ātri aizgāja pa lielceļu uz Bēržu pusi.

Spoguļa gabaliņš un divas kapeikas bija vienīgais grāfa ieguvums no Bekas. Tas atgādināja lielo naudu, kas aizripojusi no viņa rokām krāpniekiem kaba​tās.

Visu vasaru un ziemu grāfa Primenē nemanīja. Viņš klejoja, viesodamies pa nedēļai pie viena otra pazīstama muižnieka, jo par viņa patieso stāvokli fiem nekas nebija zināms, arī apģērbies viņš vēl bija

diezgan labi. Ziemā apmetās Rēzeknē, pārtikdams no kāršu spēles vietējā klubā un no neparedzamām druskām, kas nokrita no diezgan skopā likteņa galda. Šai laikā viņš atkal stipri nodevās dzeršanai, katru kapeiku uzskatīdams par lieku kabatas apgrūtinājumu, kas jāpārvērš šķidrā veidā. Tas bija iemesls, kādēļ viņš nevarēja tikt ari pie pastāvīga darba.

— Neba nu darbs zaķis, gan jau,— viņš pats teica.

Zūze bija gan muižniece, bet joprojām palika priecīgā Zūze un krustmāte. Viņa nekad neatsacījās būt krustmāte, kad aicināja. Tagad viņai krustbērnus bija vēl vieglāk apdāvināt. Maza dāvanu došana viņai sagādāja prieku. Pa vecam viņa gāja uz baznīcas svētkiem un tirgiem, pieradusi no mazām dienām pie visām latgaliešu dzīves īpatnībām. Tāpat viņa neatsacījās ne no kāda darba, darīdama visu tāpat kā senāk, iedama kūtī un dārzā, braukdama tirgū. Tamdēļ jauno Primenes muižnieku turība auga.

Pagāja pavasaris, un pienaca vasara. Vasarā pienaca Viļānu baznīcas svētki un tirgus. Zūze tur ieradās katru gadu. Kā lai šogad laiž garām? Viņa izdomāja tā. Lai nekavētu daudz laika, aizbrauks ar kalponi uz Rēzeknes tirgu, pārdos sviestu, Brigitu ar zirgu atlaidīs mājās, bet pati par sviesta naudu nopirks biļeti un — vilcienā uz Viļāniem. Tomēr vilcienā. Zūze pati sev neticēja, ka tā brauks, jo vilcienu joprojām necienīja,. bet tāds bija nodoms, nekā nepadarīsi.

Tā ari darīja. Rēzeknes tirdzinieki Zūzi ar Brigitu redzēja, sēdot ratos pie sviesta spaiņa un gaidot pircēju. Pircējs tik ātri negadījās, jo Zūze turēja diezgan augstu cenu — četverlaku. Kas ir četvertaks, to zināja Zūze un Brigita. Bija jau pāri brokastlaikam, bet sviests vēl nebija pārdots, citi tirdzinieki jau taisījās mājās. Turklāt Zūzei vēl viena lieta mulsināja prātu. Viņa izkāpa no ratiem un sacīja: — Brigita, es brītiņu aiziešu, tu paliec un pārdod sviestu! Es aiziešu pie žīdietes, tur man pašūta jauna jaka, ko uzģērbt uz festu. Bet skaties, sviestu lētāk neatdod kā par četvertaku!

Zūze aizgāja, Brigita palika.

— Labi, labi.

Brigita pavēli bija pārpratuši, un, kad pienāca pircējs un vaicāja, cik maksā, viņa atbildēja: četvertaku. Zīds pacilāja spainīti un vaicāja: vai par visu?

— Visu.

Zīds iedeva četvertaku un ar sviesta spaini aizgāja. Brigita bija priecīga, ka tik ātri sviestu pārdevusi un par cenu, kādu kundze nosacīja.

Zūze drīz atnāca ar jauno jaku, ietītu avīzē, un tūliņ skatījās pēc sviesta spaiņa.

— Nu, vai pārdevi?

— Pārdevu,— Brigita atbildēja priecīgi.

— Par cik?

— Par četvertaku.— Brigita pasniedza naudu.

Saimniece paņēma naudu un nesaprata: — Ka? Un cita nauda?

— Kāda cita? Tas viss.

— Kā — viss? Cik mārciņu tad bija?

— Kādu mārciņu?

— Nu, spainī.

— Es nezinu.

— Kā nezini? Vai nesvēri?

— Ne. — Kā ta' tu pārdevi!

— Par četvertaku.

— Vai visu?

— Visu.

Zūzei ieplētās mute un sastinga kājas.

— Visu spaini par četvertaku?

— Tu tā saci,j i.

— Ak tu, trakā mu|ķe, ko tu esi izdarījusi! Es tev sacīju — par mārciņu četvertaku.

Zūze sāka vaimanāt un raudāt un nezināja, ko Brigitai padarīt. Tirdzinieki domāja, ka notikusi nelaime, un spiedās apkārt barā. Neviens nevarēja saprast, kas noticis.

— Atlaidas, manas atlaidas, nu pagalam vilciens un Viļāni, viss pagalam!—viņa vaidēja.

Zūzei uzbruka bēdas: viņa juta, ka zem kājām pazūd dzelzceļš, Viļānu fests, tirgus un pat koka spainītis, kuru žīds atpakaļ nenesa. Bet mājās jābrauc ar vienu pašu četvertaku. Laikam par kādu grēku uzlikts Dieva sods ar vilcienu nebraukt un Viļānu testu neredzēt.

Bet ko tu padarīsi? Vai tik vien pasaulē nelaimes? Zūzei lāda sirds: prāts drīz atgriežas. Viņa beidza vaimanāt, kāpa ratos un veda Brigitu mājās. Drīz no pilsētas izbrauca tīrumos. Kad pār ratu malu un tīrumu no Rēzeknes gaisā palika vienīgi divtorņainā sarkanā baznīca, Zūzei bēdas pavisam izputēja un sirds teica: labi, ka nav jābrauc uz Viļāniem, labāk uz mājām. Viņa izvilka no lakata baranku un deva Brigitai, pati ēzdama otru.

— Kur tik pasaulē pagriezies, visur ļaunums un viltība,— viņa runāja, norijusi beidzamo baranka kumosu, — bet, kad atgriezies mājās, tad atkal ir labi. Tur tevis pasaules viltus nesniedz.

Viņa iemeta zirgam ar pātagu.

Te pakalniņā, raug, galvu atgāzis, no kalna nāk kungs brūnā spārnu mēteli un katliņā. Zirgs soļo lēni.

Zūze skatās.

— Skuļteckis!— Viņa pazīst, aptur zirgu un saka: — Grāf, vai tiešām jūs?

— Sveicinu cienījamo kundzi.— Viņš pienāca un taisījās Zūzei noskūpstīt roku, bet tad attapās un atstiepa galvu atpakaļ.

— Kamdēļ jūs, grāf, nekad neapciemojat mūs Primenē? Vēl vakar mans vīrs par jums runāja. Jums vēl pienākas divdesmit pieci rubļi.

— Pateicos, kundze! Es taisos pie jums ierasties, bet neiznāk vien vaļas. Dažādas darīšanas. Bet es ceru nākošā nedēļā jūs apciemot.

— Lūdzu, lūdzu!

— Vai kuncize nebrīnās, mani kājām sastapdama te lauku ceļa vidū? Biju Janopolē darīšanās, negribējās zirgus pasūtīt, domāju — iešu kājām. Tā nu jūs mani redzat.

Viņš atvadījās un gāja savu ceļu. Nieki vien par zirgiem bija. Grāfam nekādu zirgu vairs nebija, nebija iespējas tos pasūtīt, bet lepnība lika tā runāt.

Pēc trim dienām viņš ieradās Primenē pēc divdesmitpiecnieka un viesoties. Tagad Zūze ievēroja, ka grāfs stipri apdilis un nogājis no grauda. Mētelim pogu caurumi izdiluši, ka cauri izlīstu kaķa galva, bet katliņa sastāvs tik bagāts, ka nekāda ķīmiskā tīrītava tā neiztīrītu. Viņš saņēma naudu un ciemojās, nesteigdamies aiziet. Ciemojas pie Pelča, pie Krūkas, Lapsas un citiem seniem Bekas draugiem, pie katra dzīvodams tik ilgi, kamēr saimnieks nedeva mājienu, ka ciems nav pastāvīga dzīves vieta.

— Vai tev te rudzi sēti, ka tik ilgi dzīvo?— pēc divām nedēļām viņam vaicāja Krūka, redzēdams, ka grāfs nemaz netaisās projām.

— Vai tev nav gods, ka es pie tevis dzīvoju?— grāfs vaicāja.— Ja nē, nē — es varu dzīvot citur.— Tad viņš gcija pie Lapsas, no Lapsas — pie Kaļistrāta, kurš sādžā uzcēlis savu māju un atvēris tur traktieri un tirgotavu. Tā, kainēr pienāca rudens. Tad atkal pazuda.

Visu ziemu grāfs alkal nebija manāms, bet nākošā pavasari ieradās Primenē ar stingrākām prasībām.

Tagad grāfs nebija viens, bet kopā ar aklu nabagu.

Sākumā viesu pieņēmējs nevarēja saprast, kas grāfam par draudzību ar aklo, kurš esot no Ludzas un kurš nekādu ievērojamu īpašību neizrādīja, izņemot zvērisku ēstgribu. Būtu grāfs viens, būtu labāk —

cilvēkam grūti klājas, lai padzīvo un iet. Bet uzturēt divus, turklāt lielo izēdāju aklo, kurš strādāt ari nekā nevar, nedz izpalīdzēt mājas apkopšanā, tas par daudz. Uzturi nu divus kungus. Saimnieki viesos noskatījās ar bažām. Kad grāfs saņēma jau pagājušā gadā dzirdēto atgādinājumu:— Vai jums te rudzi sēti, ka tik ilgi dzīvojat?—viņš palika nikns un atklāja aklā pavadoņa nozīmi: — Rudzi vai nerudzi! Gan es pats zināšu, cik ilgi dzīvot. Nerunā pretim! Kad saskaitīšos, aiziešu, pametīšu aklo, un barojiet!

Katrs baidījās, ka grāfs draudus tiešām izpildīs, jo tas būtu briesmīgāk nekā airēt abus — tad nav cerību tikt kādreiz no aklā vaļā, baro nu. Tā var cerēt, ka ies grāfs, ies aklais. Tādēļ labāk grāfu nekaitināt. Saimnieki viņam padevās un laida dzīvot, kamēr viņam pašam labpatikās viesmīlīgo pajumtu atstāt, lai baudītu cita saimnieka labvēlību. Aiz aklā priekšturamām bruņām grāfs dzīvoja, kur vien gribēja un kur labāk patika. Tā apdzīvoja visus Primenes saimniekus kā nieris taukos. Kad te apnika, devās uz citu novadu, tā parādīdams arī savu tiesu godprātības.

Diemžēl aklo grāfs drīz pazaudēja: tas nomira ar aklās zarnas iekaisumu. Grāfs pat apraudājās, atstādams viņa auksto līķi kāda saimnieka klētī, kur viņi abi gulēja; viņš klusām aizlavījās no bēru nepatikšanām un izskaidroša​nās ar saimnieku.

Pēc tam Skuļteckis staigāja viens. Viņš parādījās te Rēzeknē, te Ludzā, te vienā otrā muižā un sādžā.

Visur jau viņu pazina, un katrs turēja par pienākumu kaut cik gādāt par tā uzturēšanu. Viņam deva arī naudu. To grāfs joprojām turēja par muižnieka pensiju un tuvākā krogā pārmainīja pret lietām, kas liek aizmirst dzīves pelēcību un garlaicību un ar ko varēja apsildīt miesu un dvēseli, kuras patērēja daudz siltuma kaloriju, atrazdamās caurām dienām zem klajas debess.

Tā grāfs Skuļteckis dzīvoja bez pastāvīgas dzīves vietas un nodarbošanās, bet arī bez skauģiem un mantkārīgiem izmantotājiem, pats teikdams, ka dzīvojot ar putna tiesībām, laimīgs un bez pases. Šo cieši nodibināto dzīves veidu viņš necentās grozīt un palika tam uzticīgāks nekā dažs mīlētājs savai izredzētajai, proti, tiešām līdz kapa malai.

Deviņpadsmitā nodaļa ESMU MUIŽNIEKS Ar putna tiesībām.— Savādais cilvēks.— Karš un cilvēka vērtība.— Satikšanas ar sarkanarmiešiem.— Atradums ceļmalā.— Spoguļa gabaliņš un divkapeika.

Grāfs Skujteckis — tā viņu sauca Primenes ļaudis, apkārtnē un visur, kur viņš pajrādījās. Tituli viņš nezaudēja ari tad, kad bija pazaudējis mantu un stāvokli. 1913. gada šo muižniecības atvasi varēja satikt Rēzeknē grāfam pavisam nepiedienīgā izskatā — nabaga skrandās, bez pajumta un darba, paklīdušu un nodzērušos uz beidzamo trumpi. Neviens nezināja, kur viņš pavada naktis. Teica, ka ubagojot turīgās mājās un arī muižās. Dienās viņu redzēja, ejot pa ielām, ielienot krogā vai izejot no pilsētas uz nevienam nezināmu mērķi. Ja kāds ievaicājās, kur grāfs ies:— Kas tev daļas, pakulu repsi!— bija at​bilde.

Viņa melnās acis mirdzēja tāpat kā jaunībā, pirmo reizi ierodoties Primenē, melnos matos vizēja reta sarma, bet augums bija saliecies uz priekšu, it kā nestu neredzamu nastu.

Tai laikā divi pilsoņi gāja Rēzeknē caur parku pie pareizticīgo baznīcas.

— Skaties, grāfs Skuļteckis,— viens teica.

Otrs skatījās apkārt, bet nekā grāfam līdzīga neredzēja, Vienīgais cilvēks visā parkā bija noplīsis ubags, atlaidies uz soliņa ar visu augumu un garās kājas izstiepis pāri sola galam, viņš aiz mēteļa apkakles kaut ko meklējai — Kur?— otrais vaicāja.

— Nu, šis pats jau ir tas grāfs.— Pirmais noradīja uz gulētāju.

Kaut gan spīdēja vasaras saule un zāle no karstuma bija sakaltusi, grāfs sēdēja ziemas mētelī. Tas bija brūns, labi sašūts mētelis, bet tik nodilis, ka uz balto diegu kvadrātiņiem varēja zīmēt arhitekta plānu un apkakle spīdēja kā zirga saku odere. Zem mēteļa bija redzams tīrs un smalks krekls, kas vienīgais šķīra mēteli no ādas. Pabeigušas darbu aiz apkakles, rokas viena otrai ar nazīti iztīrīja nagus. Tam krita acīs, ka šīs rokas tik tīras un smalkas. Tās, tāpat kā krekls, nesaskanēja ar visu citu, kas ietērpa grāfa personu.

Cepure bija vairākkārtīgi šūta un iruši, bet tās nags tomēr pie vaļņa karājās kā vaļīgs žoklis, aiz kura slēpās melns matu vīkšķis. Ilgi kalpojušās gaišās vasaras bikses visus savus slēpšanas uzdevumus vairs nespēja pildīt un rādīja ceļgalu skrimšļus. Kamašas ar izstieptām gumijām izskatījās kā pelēkas vadmalas, un starp zoli un virsādu kā izsalkuši krokodiļi tās rādīja pa pieci pusbalti, līki zobi. Ka tie ir kāju pirksti, varēja spriest, kad vislielāko no krokodiļa zobiem grāfs sāka ritmiski kustināt, vai nu garlaikodamies, vai domādams par kādu mūzikas motīvu.

Ieraudzījis nācējus, grāfs sarāvās un izstiepās stāvus, parādīdamies visā staltumā, un, galvu atgāzis, aizgāja pa gatvi. Viņš gāja cienīgi, rokas uz muguras salicis, skatīdamies pāri kokiem, it kā uz zemes nekā negribētu redzēt, atstājis aiz sevis cilvēkus un dzīvi. Neparasti slaikais augums, taisns un šmaugs kā zīmulis, dīvaini harmonēja ar augstajiem gatves kokiem. Iedams divas reizes pa ceļu ap parku, viņš laikam ne reizes nepavērsa acis uz zemi un soļoja tik vienādi, it kā kājas kustinātu labi noregulēts mehānisms, bet rumpis un galva turējās kā no tērauda. Viņš soļoja kādā klāt neesošā pasaulē, vērības nepiegriez​dams pat mūsu vērojumiem, no kā sākumā satrūkās. Zem mēteļa tagad varēja redzēt visu, kas tur slēpās, jo tam nebija nevienas pogas, un grāfs arī nemēģināja to saturēt. Viņu klāja tikai pieci apģērba gabali: cepure, krekls, bikses, zābaki un mētelis.

Pēkšņi viņš apstājās, ātri sasita mēteļa malas, pārlēca grāvi un atradās uz ielas. Te viņš kļuva citāds.

Augums it kā sakuca, galva ierāvās un skatījās glūnoši, soļi kļuva nervozi, te ātrāki, te lēnāki, brīžam apstādamies. Uz ielas viņš atkal jutās iekļuvis dzīvē. No klātneesošām sfērām izsviests, skatījās pēc braucējiem, lasīja izkārtnes, apstājies vēroja logos izliktās preces un cieši ar abām rokām uz vēdera turēja mēteli. Tad skaņi nožāvājās ar niknu grimašu, nospļāvās un izgāja uz ielas vidus. Ātri soļoja no kalna lejā, galvu dziļi nokāris, it kā nogrimis kādu plānu izdibināšanā vai nevarēdams atrisināt grūtu uzde​vumu. Tad kā akmens ūdeni iekrita durvīs zem zaļas izkārtnes ar baltiem burtiem «Traktieris».

Nekad neredzēja, ka viņš ar kādu runātos vai smaidītu. Viņa seja vienmēr bija vienādi sastingusi, atgādinādama Napoleona masku.

Viņš bija savāds, neikdienišķs cilvēks. Tādēļ daudzi grāfu atceras vēl šodien, kad viņa kauli jau sen atdusas Ludzas katoļu kapos. Viņš krita par upuri pārpratumam un nejaušībai. Kas bija viena klaidoņa dzīvība, kad simtiem un tūkstošiem tās ņemtas kara laukos, kad nāve ložņā visās ceļmalās!

Kad jaunās Latvijas Republikas karaspēks vajāja no Latgales bēgošās krievu Sarkanarmijas daļas, grāfs Skuļteckis atradās Ludzā. Sarkanā Armija ņēma līdzi ķīlniekus un gūstekņus, kurusnegribēja atstāt Latvijā, kā kontrrevolucionārus vai tādus, kurus cerēja mainīt pret saviem gūstekņiem. Nebija nekas sevišķs, ja šos nelaimīgos ceļa malā atrada nošautus, tāpēc ka viņi vēdējiem bijuši apgrūtinoši. Cilvēka dzīvībai šai laikā bija mazāka vērtība nekā zirga kājām, kuras varēja atvieglot bēgšanu.

Kāda karaspēka daļa, atkāpdamās uz Ludzu, sastapa nabagu caurā, ielāpiem izraibotā mētelī, ar valgu ap vidu, vienā kājā kalošu, otrā — vācu zaldāta zābaku. Gājējs nodaļas vadonim likās aizdomīgs: ko viņš iet pretinieka virzienā; droši vien ir pārģērbies spiegs, kurš no aizmugures nes baltajiem ziņas.

Komandieris nabagu apturēja un turpat uz ceļa nopratināja, jo uz štābu sūtīt neatlika laika — nodaļai ātri jādodas uz priekšu, ka neielenc.

— Uz kurieni?— komandieris vaicāja.

— Ak jūs, pakulu repši,— ubags rājās, nepavisam nenobijies,— kā jūs iedrošināties mani apturēt!

Vai jūs zināt, ar ko runājat? Bandīti, slepkavas! Tagad jūs dabūsiet, ko esat pelnījuši!

Tādi komplimenti sarkano komandieri padarīja vēl neuzticīgāku.

— Kā jūs sauc, kas jūs esat?— viņš noprasīja vēl stingrāk.

— Kā, vai jūs nezināt?— ubags brīnījās, tad pacēla galvu un izgāza krūtis.— Esmu muižnieks, grāfs Skuļteckis.

— Grāfs Skuļteckis, muižnieks? Es nebūšu maldījies,— komandieris sacīja savam adjutantam un tālāk vaicāja grāfam: — No kurienes jūs, grāfa kungs, nākat un kurp ejat?

— Es nāku no nebūtības un eju uz nebūtību, tāpat kā jūsu labdzimtība,— grāfs atbildēja.— Bet jums par to nevajadzētu interesēties, jo drīz pats iesiet to ceļu, kas lemts katram mirstīgajam. Turklāt es esmu brīvs, neatka​rīgs muižnieks ar putna tiesībām.

— Jūs slikti sevi rekomendējat, grāf. Ar jums runā Sarkanās Armijas komandieris, un pļāpāšana jums var dārgi maksāt. Sakiet noteikti un skaidri — kādas karaspēka daļas uzdevumā jūs ejat? Jūs zināt, kas spiegam draud, bet, ja man visu pasacīsiet, es jūs vedīšu līdzi,— komandieris sacīja, uzsizdams ar steka kātu uba​gam uz pleca.

— Ak tu, pakulu repsi! Ķēms! Kā tu iedrošinies mani aiztikt? Viņš mani mācīs, ko tu domā, viņš mani aizskars kā saules brāli,— Skuļteckis izsaucās.— Esmu muižnieks, esmu grāfs, un jūs manis nenobiedēsit! Ja gribat, šaujiet nost! Arī es varu mirt, ka miruši daudzi godīgi muižnieki. Es nelokos un nebaidos. Es varu mirt kā krietna savas kārtas atvase. Šaujiet nost vai laidiet, lai eju savu ceļu! Neviens vēl manu brīvību nav ierobežojis.

Komandierim jau apnika uz ceļa tik gari runāties un klausīties runāšanā, kurā nebija neka lietišķa. To viņš noturēja par izlikšanos un nešaubījās, ka noķēris spiegu. Viņš grāfu neatlaida, bet pameta diviem zaldātiem ar steku: — Ņemiet!

Sarkanā Armija aizgāja caur Ludzu un pazuda austrumos kā sniega putenis; uz ceļiem iestājas klusums. Tad parādījās šķūtnieki ar Latvijas karavīriem. Pirmie braucēji, tuvodamies Ludzai, ceļa malā atrada nošautu ubagu. Viņi to pacēla un ielika ragavas, kurās veda kritušos.

Ludzā atradās kāda Krugļevska kundze, kas ubagā pazina grāfu Skuļtecki. Viņa uzņēmās gādību par nelaimīgā apglabāšanu pa godam un kā kristīgam cilvēkam pienākas: tīrā apģērbā, šķirstā un ar kapa krustu, uz kura lika uzrakstīt «Stefans Skuļteckis — cilvēks un rriuižnieks». Fraņai Krugļevskai likās, ka neparastam cilvēkam neparastam jābūt arī kapa uzrakstam.

Pārģērbjot mirušā vienīgajā veselajā kabatā atrada divas cara kapeikas un spoguļa drumslu.

Pēc apglabāšanas, kurā piedalījās gādīgā kundze, mācītājs un sakrist jā ns, viņa lūdza mācītāju aizlūgt nākošā svētdienā par mirušā dvēseli.

Tā nobeidzās viņa gaišības, viņa žēlsirdības grāfa Skuļtecka dzīves gaitas; nebūtībā, no kuras viņš nācis, viņš iegāja ar muižniecīgu lepnumu sirdī, vienas vienīgas sievietes nopūtu pavadīts.

Vallenšteina armijas vahtmistra beidzamā atvase savu dzīvību izlaida Ludzas lielceļa malā, izbeigdama arī savu cilti, jo Stefana brālis Broņislavs, krievu armijas praporščiks, bija kritis jau agrāk, aizstāvot Kauņas cietoksni.

Divdesmitā nodaļa EPILOGS Primcnes Īpašnieki.— Apšu Meikuls atradies.— Zūzeplebānijā un Rīgā.— Kruglevskis — muižnieks.— Fraņas laulības dzīve.— Naudas maisi zem gultas.— Papēžu mīkla.— Skroderis bagātniekos.

Kur citi? Kur Stefana dzīves pavadoņi?

Primene joprojām palika Pelča īpašums. Bet pasaules kara sākumā, kad Stefans vēl klejoja pa muižām, Pelcis ar grūtu sirdi šķīrās no šīs pasaules, atstādams mūža krājumu Zūzei un apguldamies blakus mātei Rēzeknes kap​sētā. Zūze par to Jānim uz kapa lika granīta krustu ar pantiņu no Svētiem rakstiem.

Sev kapa vietu Pelcim blakus Zūze neatstāja, jo par nāvi nedomāja un savu galu neiedrošinājās pareģot. Viņai vēl daudz jādzīvo. Lai mirst bēdīgie.

Bēru dienā kapsētā bija ieradies arī Apšu Meikuls, kurš atkal dzīvoja Rēzeknē. Žēlīgām acīm viņš lūkojās Zūzes asaras, kas noritēja uz kapa kopas.

— Man tevis žēl, sābriņa,— Meikuls sacīja, ar Zūzi sasveicinādamies, kad viņa jau izgāja no kapsētas.

— Meikul, tu esi labs cilvēks,— viņa atbildēja.— Bet par to runāsim citreiz. Kur tava sieva?

— Man sievas nav, sābriņ. Dievs nav devis pēc sirds. Tad labāk, lai nav,— Meikuls atbildēja.

Viņa nekā vairāk nesacīja un pasniedza roku.

Zūze ar bēriniekiem aizbrauca pa Kleperu ceļu, kas veda uz Primeni. Tas bija tas pats ceļš, uz kura Zūze reiz domāja par mīlestibu un Meikulu, kurš viņu toreiz veda uz ķinīti un Punduriem. Tagad Zūze šo gadījumu atcerējās. Cik paklausīgs un lēns bija Meikuls! Tīri kā jērs, dari ar viņu, ko gribi.

Tad viņa iedomājās, ka bēriniecei neklājas domāt par mīlestību, un uzrunāja blakus sēdošo Stapānu, kurš jau gads, kopš pieņemts muižā par modernieka palīgu, bet šad tad izpildīja arī Pelča kučiera vietu.

— Kā nu dzīvosim bez saimnieka?— viņa sacīja.

— Jā, kā dzīvosim?

— Kas rīkosies pa lauku?

— Būs jāmeklē saimnieks.

— Saimnieks. Tik smags vārds, ka nemaz nevar aptvert, cik smags.

— Jā, grāfs bija viegls saimnieks, tamdēļ izkūpēja.— Stapāns padancināja pātagu gaisā kā atdzīvojies.

— Grāfs. Ko grāfs? Tas nebija dzīvotājs. Tagad staigā no mājas uz māju ar savu augstdzimtības tituli, pavisam zemu nokāpis,— Zūze arī pieminēja grāfu.

— Bija labs cilvēks. Rets cilvēks. Zemniekiem darīja daudz laba,— Stapāns lielīja.

— Citiem labs, sev ļauns. Nemācēja. Kalpodams citiem, neaizmirsti arī sevi.

— Diezin kur tagad mīt?

— Aizviņā nedēļā gājis caur Kleperiem. Nekur neiegriezies, aizgājis pa Rēzeknes ceļu. Pēc brūnā mēteļa ļaudis jau pa gabalu pazinuši. Caur ciemu izgājis klusi, galvu nepacēlis. Viņš kā ēna no viņpasaules.

— Suņi viņa vairs nerej. Sākumā rēja. Tagad, liekas, visi viņu pazīst.— Stapāns pievilka grožus, lai panāktu citus braucējus.

Abi klusēja.

Kad zirgs kāpa uzkalniņā, Zūze atkal atcerējās nedomā​jamo: «Te, šai uzkalniņā, es toreiz noāvu zābakus. Meikulam tak bija gluži jauni zābaki. Gari, spīdoši ūdens zābaki ar austiņām. Meikuls tās neslēpa aiz stulmiem.

Atkal Meikuls,»—viņa partrauca savas domas.

Līdz Primenei Zūze vairs nepieminēja grāfu un nedo​māja par Meikulu.

Bēres Pelcim nodzēra pa godam. Zūze bija salūgusi savus radus, atbraucis arī Pelča brālis no Vidzemes. Klusās sarunās un pārrunās, atcerēs un atmiņās par Pelei pagāja divas dienas. Otrdienā bērinieki aizbrauca. Zūze palika viena ar Masku, kura arī atbraukusi māti mierināt. Jaunās mājas desmit istabās, ko cēlis Pelcis, ienāca tāds pats klusums, kāds senāk valdīja vecā grāfa mājā. Mēmās sienas kaut ko domāja, vairs nedzirdēdamas saimnieka soļus un balsi.

Drīz ari Maska aizbrauca pie vīra, kurš strādāja Pētcrpilī kā kara ierēdnis. Tad palil ivisam kluss.

Labi, ka mājas viena gala ievietojās str • oces, pieņemtas lauku darbiem. Laukā rīkoties pagaida palīdzēja Stapāns. Bet kas viņš par rīkotāju! Lielā saimniecībā nekad nestrādājis. Cik nu pašam zemes bijis!

Zūze palika Primenes vienīgā valdniece. Viņa aicināja dēlu Antošku palikt par muižas valdītāju un īpašnieku, bet viņš, izmācījies par baznīckungu, bija kādas draudzes dekāns un laicīgas mantas dēļ negribēja atsacīties no kalpošanas Debesu Tēvam. Turklāt bija arī tas, ka, noliekot sutanu, viņam būtu jāiet mobilizācijā uz kara lauku, kur jau atradās Maskas virs. Tādēļ visu kara laiku Zūze pati valdīja muižu, par palīgu pieņēmusi vecpuisi Apšu Meikulu, kuru kara komisija vairākkārt izbrāķēja, bet Zūze vīriešu trūkumā mobilizēja un iemācīja itin labi izpildīt visas prasības. Un kas zin, vai arī viņš tagad nav muižnieks.

Kara laikā gan viņš par tādu nekļuva, bet, kad nāca Latvijas agrārreforma, apdraudēdama muižu zemes, Zūze Meikulam dāvināja no savas zemes lielu jaunsaimniecību. Pārējo zemi sadalīja Maskai un Antoškam. Jaunsaimnie​cību Meikuls dabūja uz mūžīgiem laikiem, bet pagaidām vēl dzīvoja Primenē.

Pēc kara Zūze ilgojās pēc mierīgākas dzīves, jo sirds gan vēl bija jauna, bet kājas kļuva smagākas.

Tad Primeni viņa atstāja Meikulam, bet pati apmetas pie dekāna Antoškas, kā viņa to sauca.

Kleperu Zūzei, kā viņu arvien vēl sauc, bija pāri septiņdesmitam, bet jaunības prieks sirdī tai vēl nezuda. Tas viņu uzturēja pie laba oma līdz nāves stundai.

— Kaut tik kājas man būtu gadus desmit jaunākas,— viņa saka.— Jūs, jaunajie, man netiktu līdz.

Man neviens zobs vēl nav izkritis, nekas nesāp un dzīvot gribas tāpat, kā gribējies.

Rudeni, kas Zūzei bij pēdējais, viņa vēl redzēta, dodo​ties pasaulē.

Pasažieris Zūzi satika vagonā, braucot no Rēzeknes uz Rīgu. Viņi sēdēja vienā kupejā. Vagonā Zūzi ievadīja slaids pusmūža baznīckungs.

— Tad nu, Antoška, gaidi mani mājās uz Meteņiem! Ka tik Maska atnāktu pretim,— viņa sacīja aizelsusies.

Baznīckungs izkāpa. Novilkusi mēteli un sakārtojusi galvas lakatu, viņa izņēma no rokas somiņas rožu kroni un skaitīja lūgšanu. Te pašā karstā lūgšanā viņa pārtrauca skaitīšanu, paskatījās pasažierī un vaicāja: — Kā tu, kungs, domā, vai Maska atnāks man pretim?

— Domāju gan,— ko citu viņam bija atbildēt.

Viņa atkal noskaitīja divus teikumus un vaicāja tālāk: — Bet vai Rīga ir liela un ļaužu viņā daudz? Vai Maska zinās atnākt uz staciju?

— Gan jau zinās, kaut gan Rīga ir liela.

Viņa apmierinājās un turpināja lūgšanu, vārstīdama pirkstos melnās lūgšanu krelles. Tad atkal pacēla acis uz pasažieri.

— Kad vilciens ieies Rīgā?

— Septiņos rītā.

— Tad laikam vēl tumšs? Vai Maska tik agri piecelsies?

— Gan jau piecelsies!

Viņa turpināja:—Sveicināta, jumprava Marija,— līdz beigām, tad pārkrustījās un nolika rožu kroni.

Tagad viņai gribējās runāt un viņa stāstīja:— Es braucu uz Rīgu pirmo reizi. Braucu pie meitas Maskas, viņas vīrs Rīgā strādā. Dēls Antoška man baznīckungs. Es dzīvoju pie viņa, tad jau svētīgi jādzīvo, neskraidīsi pa kāzām, kristībām un ballēm. Rīgā, tur — jā, tur Maska mani solās izvadāt pa operām,

teātriem, kino un centrāltirgu. Man tik bēda, vai Maska atnāks pretim, Antoška gan aizrakstīja. Bet dzīvē vilciens mani daudzreiz pievīlis. Esmu braukusi, braukusi, bet nekur neesmu aizbraukusi. Man labāk patīk iet kājām. Ja kājas man būtu desmit gadu jaunākas, es uz Rīgu nebrauktu, bet ietu kājām. Tad es droši zinātu, ka aiziešu. Es neesmu kā tagadējie ļaudis — te sāp, tur sāp. Kājām ne uz baznīcu nevar aiziet. Kā mans Antoška — jau ņurd par sāpēm kājā, plecā. Es sāpēm neticu un neticu arī vecumam. Veca es nekad nebūšu. Vecs ir tikai velns, ne cilvēks. Kad jāmirst, jāmirst, bet, kamēr dzīvo, jābūt priecīgam un jaunam.

Zūze arvienu runāja brīvi un nekautrēdamās; viņai neviens cilvēks nelikās svešs.

Ilgi viņa stāstija par to, ko darīs, aizbraukusi Rīgā. Viņas iedomās fantastiskas ainas bija radījuši vārdi —opera, teātris, kino, auto, centrāltirgus —, par ko Maska rakstījusi vēstulēs.

Rigā Maska bija atnākusi pretim, un Zūzei vairs nebija nekādu bēdu. Maska viņu aizveda pie auto.

Auto ātri aizrāva austošās Rigas ielās septiņdesmitgadlgo Latgales bērnu.

Primenes koku zāģētava apstājās jau pirms kara, kad grāfs vairs nespēja ar to tikt galā. Tai nebūtu ari ko darīt, jo Primenes meži bija tā izcirsti, ka tālāk tos postīt par dzīvošanu domājošs saimnieks nedrīkstēja. Šķūnis norā stāvēja tukšs, jo mašīnas pārdeva ūtrupē un aizveda. Tikai vējš ieskrēja pa lokomotīves skursteņa caurumu jumtā un izskrēja pa lūku, kurā kādreiz līda nezāģētie baļķi, tuvodamies gaterim. Nora aizauga ar zāli, kura apklāja pat bruģi pie šķūņa. Daba nemīl civilizāciju, un, kur beidzamā atkāpjas, viņa droši un nekavējoši ieņem savu vietu.

Primenes dzirnavas strādāja visu kara laiku, bet vēlāk tās piešķirtas Fraņas brālim kā brīvības karotājam.

Juris Krugļevskis 1912. gadā Latgalē nopirka Baranovkas muižiņu. Naudu viņš sakrājis nevis ar skrodera amatu, bet daudziem citiem blakus amatiem un tirgošanos, visus desmit baušļus labi zinādams, bet ievērodams tik, cik nepieciešams, lai likums nekāptu uz papēžiem.

Jau līdz pasaules karam veicās labi ar naudas krāšanu. Sācis kā skrodera māceklis, ar staipekņu pulveri, Juris nokļuva līdz vīna tirgotājam, liellopu un linu uzpircējam, zirgu mietniekam un māklerim zemes pircējiem un pārdevējiem, kas viss deva nesalīdzināmi lielāku peļņu nekā sēdēšana uz skrodera galda, piegriešana, gludināšana un šujmašīna. Tikt bagātam bija Krugļevska mērķis, uz kuru viņš steidzās pa galvu un kaklu. Ja kaut kur viņš uzoda naudas āderi, tad neapdomājies lēca no skrodera galda un skrēja uz izredzēto vietu. Viņš varētu apjozt puspasaules, nokļūt uz ziemeļpola, uz dienvidpola, izkasties pa zemes apakšu, laisties pa gaisu, pārpeldēt okeānu un izlīst caur adatas aci, ja redzētu, ka priekšā gaida bagātība. Un, ja tā kaut kur pasmaidīja, viņš kļuva šīs viltīgās dāmas neatturams kalps un bruņinieks.

Dāma to neatstāja arī gluži bešā, ko varēja apliecināt Baranovkas muižiņa, kas atradās starp ezera krastu un ābeļdārzu un uz kuras balkona 1912. gada vasarā Juris ar savu madāmu Fraņu dzēra tēju ar ķiršu ievārījumu.

Apsēdies uz Baranovkas balkona, Juris nesastinga pieticībā. Viņa tieksme bija tikpat bezgalīga kā pasaule. Tai nebija robežu, jo robežu nebija viņa gribai, viņa skrējienam, kas varbūt vairāk dzina nekā spraustais mērķis.

1913. gadā Krugļevskis braukāja pa Latgales un Pliskavas guberņas dzirnavām, piedāvādams dzirnavu akmeņus, kurus lēja Rēzeknē, nodibinājis sabiedrību kopā ar kādu rīdzinieku, vai arī pasūtījumus izpildīja uz vietas. Pēc gada gan runāja, ka Krugļevska akmeņi ātri sadilstot, jo lejot neesot ņemts īstais sastāvs. Bet kas viņam, ja pēc gada viņš jau atradis citu peļņas āderi! Arī tas labi, ka milti dabū minerālvielu piejaukumu, kuru -zināms daudzums katram jāapēd «kaulu stiprināšanai», kā Juris skaidroja ar medicīnisku lietpratību.

Krugļevskis nerima.

Karš viņam nāca par tīro svētību. Pulvera nedabūja ne ostīt, bet, tikko mobilizēts, jau ierīkojās par sanitaru, tad par feldšeri, drīz iekļuva Ziemeļpalīdzībā pie pārtikas apgādāšanas bēgļiem. Te nu viņam atklajās tīra zelta bedre. Viņš uzpirka armijai un bēgļiem cūkas un to prata tik labi, ka 1916. gadā nopirka otru muižiņu Kurzemē.

Krugļevskim lielajā steigā nebija laika aizbraukt uz Baranovku, kur dzīvoja viņa sieva. Šķērslis tam nebija steiga vien, bet vēl kāds apstāklis, kurš iznira no pašnesavaldības. Viņš nevarēja braukt pa malu malām un sirdi noslēgt vilinājumiem, kas tik sološi spīdēja kara laika sieviešu acīs. Neatlaidīgi turēties tikai pie tālās Fraņas būtu tikpat kā mūžīgi sēdēt uz Baranovkas balkona.

Fraņa visu laiku dzīvoja Baranovkā, bet ģimenes dzīvē ne visai laimīgi. Jurītis gan auga, bet Juris Krugļevskis tālā svešumā bija ieskatījies kādā Liziņā, kuru vadāja visur līdzi bez baznīcas atļaujas. Tas Fraņai sagādāja dažu rūgtu brīdi. Kad Krugļevskis nopirka otru muižu Kurzemē, Baranovku viņš norakstīja Fraņai, bet līdz ar to pieprasija laulības šķiršanu. Fraņa redzēja, ka Juri tā kā tā savās rokās nedabūs, un šķiršanos deva. Viņš apprecēja svešumā sameklēto ceļa biedreni.

Fraņa palika muižniece un pēc dažiem vientulības gadiem ieprecēja sev ari muižnieku — Latvijas armijas kapteini.

Kapteinis par piecām pūrvietām paplašināja Baranovkas dārzu, bet tīrumus iznomāja. Dārza augļus viņš cer raut, kad izstāsies no dienesta. Fraņa ziemā dzīvo pie kapteiņa pierobežas miestā, bet vasarā Baranovkā. Kaptei​nis divreiz nedēļā šurp atbrauc uz motocikleta ezerā makšķerēt un uz balkona dzert tēju, skatoties zilganā Latgales ainavā, kas aiz ezera ar mežiem un kalniem atbalsta debesu malu.

Fraņa kapteinī, liekas, atradusi sev vislabāko mieru. Grāfs viņas atmiņās kā koka siluets kalna galā, pašā debess malā un zem krusta Ludzas kapsētā.

Karš un kara veikcli Krugļevski aizrāva tālu pasaulē. Viņš braukāja vēja vīzē, atrazdamies te Orenburgā, Samārā, Saratovā, pie Donas, pie Volgas un Dņepras, te uz velosipēda, skriedams no Cēsīm uz Raunas tirgu. Viņam Valmierā, Valkā, Rēzeknē un Vitebskā bija savas produktu noliktavas, kas gaidīja izdevīgāko laiku, lai lēti pirkto dārgi pārdotu. Kad cenas trīs un četrkārtojās, tad Krugļevskis preci laida tirgū un peļņā rakstīja skaitļus ar nepārredzamām nullēm.

Pēc cūku pirkšanas Krugļevskim vēl nāca citi ienākumu avoti, jo viņš rīkojās pēc savas pārliecības, kas bija tāda, ka cilvēkam katrus apstākļus vajag izmantot visizdevīgāk sev. Visās valdīšanās, ko karš deva, viņš mācēja uzost āderi, no kuras tek labas komisijas naudas. Vācu okupācijas laikā viņš saziņā ar vāciešiem uz vienu un otru pusi skapēja līnijas pārgājējus un pārzināja pārnācēju punkta karantīnu.

Lielinieku laikā aizbrauca uz Rīgu, kur ieņēma atbildīgu vietu pārtikas komisariātā un spekulēja ar cara naudu un kerenkām.

Lielinieki vēl turējās Latvijā, kad Krugļevskis devās iekšā Krievijā, juzdams, ka turienes plašumā var būt labāka zveja nekā mazajā Latvijā.

Krievija viņš atkal strādāja. Kur un ko, to zin tik viņš pats, bet Bologojā viņam zem gultas gulēja divi pilni lielie cukura maisi ar cara naudu un kerenkām. Viņš vairs nezināja, kāds skaitlis būtu patiess maisu kopsummas apzīmēšanai. Bet te iznāca dekrēts, kas šos skaitļus pārvērta par nulli. Par abiem maisiem Krugļevskis nevarēja dabūt ne ceļa naudas līdz Maskavai, kurp taisījās braukt. Tas viņam bija vislielākais dzenulis uz Latviju. Viņš iegādāja zirgu un ratus un brauca uz Ostrovu, naudas maisus atstājis Bologojā zem gultas. Rīgā viņš tomēr ieradās ar dimantiem. Kā tie iekļuvuši Krugļevska zābaka papēdī, par to viņš klusē. Tik izteicās, ka braucis pār robežu kopā ar žīdu spekulantu, ar kuru purvā pie Zilupes sēdējuši eglē, gaidīdami nakti. Kad pārnākuši robežu, Krugļevskim kājās bijis viens savs, otrs žīda zābaks, žīdam — savs un Krugļevska.

Atgriezies jaunajā Latvijas Republikā, viņš kļuva Apgādības ministrijas ierēdnis ar lielām pilnvarām, vēlāk tirgojās ar valdības mežu. Viņš iestājās lielā politiskā partijā, sapratis, ka bez tā demokrātiskā valstī nav dzīvošana, un visās vēlēšanās braukāja, aģitēdams par savu partiju. Sāka pat rakstīt korespondences savas partijas laikrakstā. Par to partija viņu aizstāvēja dažādos pasākumos. Arī ar savām muižām viņš iekārtojās tā, ka agrārreforma tās aizskāra ļoti viegli. Fraņas radiem agrārreformas laikā viņš izgādāja dzirnavu un muižas centru piešķiršanu.

Krugļevskis skaitījās par bagātnieku un tika arī kādas bankas direktors. Viņa dzīves sapnis bija tikt Saeimā un tad par viceministri.

— Par viceministri un ministri — tad var mirt,— viņš sacīja, kā teicis kāds ceļotājs par Romu: «Kas Romu redzējis, tas var mirt.»

Kas atlicis no Stefana Skuļtecka?

Primenes apkārtnes ciemos stāv daudzas vēl jaunas celtnes no baļķiem, kas auguši Skuļtecka mežos, bet viņu pašu ļaudis tur piemin kā divainu cilvēku ar labu sirdi un lepnu garu.

Beigas

MĀRAS ZEME UZ 20. GADSIMTA sliekŠŅa Terra Mariana, Marijas vai Māras zeme, kā toreiz dēvēja šo Latvijas novadu, ieejot 20. gadsimtā, vēl nenesa Latgales vārdu un nebija Latvijas sastāvdaļa, jo ari Latvijas valsts vēl nebija. Toreiz Latgale ietilpa Krievijas impērijas Vitebskas guberņā un bija sadalīta trīs apriņķos — Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes. Tikai 20. gadsimta sākumā līdz ar latgaliešu atmodu — ar izglitības attīstību un savas senatnes apzināšanu — latgaliešu inteliģence cēla gaismā vēsturisko, sen aizmirsto Latgales vārdu. Latigola — tā vēl 13. gadsimtā pirms vācu iebru​kuma saucās viena dala seno latgaju apdzīvoto zemju.'

Atšķelta no Vidzemes 17. gadsimta karu rezultātā, tā turpināja pastāvēt Polijas pakļautībā kā Polu Vidzeme vai Inflantija, kamēr pārējā Vidzeme nonāca zviedru rokās.

Pēc divi simti gadu ilgas nedalītas kundzības, Polijas pirmajā dalīšanā 1772. gadā, Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā Pleskavas, tad Baltkrievijas un no 1802. gada — Vitebskas guberņā, kur administratīvi atradās arī 20. gadsimta sākumā.

No pārējiem latviešiem latgaliešus šķīra ne vien vēsturiski izveidojušās valstu un vēlāk administratīvās robežas, bet arī ticības un valodiskā atšķirība, kas radīja atsvešināšanos. Kā raksta labs Latgales toreizējo apstākļu pazinējs F. Kemps: «Ticība, nevis valoda, pēc latgaliešu uzskatiem, noteic cilvēka piederēšanu pie vienas vai otras tautības.»[14] Katrs vēsturiskais laikmets Latgalē bija atstājis savas pēdas, un 20. gadsimta sākumā tā atkal stāvēja laikmetu griežos.

No senās Latgales vēl pirms vācu iebrukuma 13. gadsimtā saglabājušies senču pilskalni, kas virknējas gar tās austrumu robežu, liecinot par samērā intensīvu apdzīvotību jau senatnē, par ko stāsta arheoloģija.

No Livonijas laikiem, 13.—16. gadsimtā, kad tagadējā Latgales teritorija bija sadalīta starp Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeni un Rīgas virsbīskapu, palikušas piļu drupas, kas vēl tagad redzamas vecās Daugavpils vietā Naujenē, Rēzeknē, Ludzā un Viļakas ezera salā. Kad Livonijas kara rezultātā sabruka Livonijas valstiņas, bruņinieku pēcteči turpināja dzīvot Polijas pakļautībā kā pārpoļoti vai nepārpoļoti vācu muižnieki. Borhi, kuru valdījumā no 16. gadsimta atradās Preiļi un Varakļāni, Korfi, kam piederēja Krustpils novads, Manteifeļi un citi. Polija ieplūdināja Latgalē pārpoļotus lietuviešu (arī poļu) muižniekus Karņickus, Beņislavskus, Sadurskus u. c., poļu cilmes katoļu garīdzniekus, arī poļu zemniekus un ebrejus, kuri apmetās Latgales miestos un pilsētās.

Krievijas impērija nāca ar jaunu administratīvo iekārtu, tās pārvaldes ierēdņiem, krievu muižniekiem, sīkpilsoņiem, zemniekiem, kas līdzās vecticībniekiem, kuri te mita no agrākiem gadsimtiem, 18. un sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē ieplūda Latgalē līdz ar pareizticīgo baznīcu un garīdzniecību.

Vienīgi Latgales pamatiedzīvotāji latvieši cauri visiem apspiestības un svešu varu kundzības gadsimtiem bija galvenokārt zemnieki, lidz 1861. gadam dzimtbūšanas valgiem pie zemes un saviem muižniekiem cittautiešiem saistīti.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Latgalē bija 501 623 iedzīvotāji, kuru vidū lielākā daļa — 389 431 (vairāk par 77% ) bija zemnieku kārtas un tikai 9309 (nepilni 2% ) muižnieku kārtas piederīgie, no kuriem 5151 (55,3% ) bija poļi. Skaita ziņā otra lielākā grupa —97 507 bija pilsētnieki, tā sauktie sīkpilsoņi, tirgotāji —2234, goda pilsoņi (galvenokārt inteliģence un ierēdņi)—684, garīdznieki—444 un pārējie—2019.

Muižnieki un zemnieki — divi pretpoli, jo ar piederību vienam no tiem saistījās tiesības un pienākumi, pareizāk sakot — pirmajiem tiesības, otrajiem pienākumi.

Pat zeme, uz kuras tie dzīvoja, bija loti nevienmērīgi sadalīta. Zemnieku — iedzīvotāju galvenās daļas īpašumā un lietošanā bija neliela zemes platība, kamēr dažiem muižniekiem piederēja veselas latifundijas. Tā, piemēram, de Lipe-Lipsku Viļakas muiža, kas platības ziņā bija viena no lielākajām

Latvijā, aizņēma 51 236 desetīnas. No tām muižas zeme bija 45 722 desetīnas, bet zemnieku rīcībā — tikai 5472 desetīnas un 42 desetīnas piederēja baznīcai. Balvu muižas 42 301 desetīna sadalījās šādi: muižas zeme —35 408 desetīnas, zemniekiem iedalītā zeme —5702 desetīnas. Ruskulavas muižā attiecīgi 26 877 desetīnas un 4865 desetīnas. Ne visur pastāvēja tik liela disproporcija starp muižu un zemnieku zemi. Latgales vidienē un dienviddaļā gan muižu platība bija mazāka, gan zemnie¬kiem iedalītās zemes kopplatība lielāka.

Pēc Iekšlietu ministrijas Centrālās statistikas komitejas datiem, visa zemes platība Latgalē 1905. gadā bija 1 270 840 desetīnu, kas sadalījās šādi: privātajā īpašumā — 53,5% , zemniekiem iedalītā zeme —40,8% un pārējā (valsts, baznīcu u. c.) zeme —5,7% .[18] Privātīpašumā esošās zemes lielākā daļa piederēja muižniekiem. Bet muižu platiba bija dažāda.

Toreiz Latgalē bija 361 muiža, kuru lielākā dala bija sīkas, ko tikai nosacīti varētu saukt par muižām, tikai 6 bija lielākas par 10 000 desetīnām. Muiža savu lauksaimnieciski izmantojamo zemi apsaimniekoja dažādi: ar algotu darbaspēku, atstrādāšanu, iznomāja muižas zemi nelielos gabalos vai atdeva nomā visu muižu, nodeva to apsaimniekošanā muižkungam vai pārvaldniekam. Tikai retais muižnieks saimniekoja pats, īpaši — lielo latifundiju īpašnieki.

Lauksaimniecības un lopkopības produktu pārstrādāšanas uzņēmumi — degvīna dedzinātavas, alusbrūži, siernīcas utt., kā arī citi rūpnieciska rakstura uzņēmumi — ķieģeļnīcas, kaļķu cepļi u. c.

Latgales muižās bija mazāk izplatīti nekā pārējā Latvijā. Piemēram, Ludzas apriņķī, kur 1871. gadā bija 91 muižnieku muiža un 60 foļvarku, bija tikai 17 degvīna dedzinātavu. Bet dzertuvju un dzērienu tirgotavu bija daudz—218, no kurām Ludzā atradās 47 un apriņķī—171, kas gandrīz visas piederēja ebrejiem.[19] Apriņķī bija septiņas ūdens un astoņas vēja dzirnavas, kas visas piederēja muižniekiem.

Lielas platības muižu īpašumos (reizēm pat vairāk par pusi) aizņēma milzīgi mežu masīvi, un meža vai kokmateriālu pārdošana bija viens no nozīmīgākajiem muižu ienākuma avotiem. Muižnieki ieņēma augstākus amatus valstī, guberņā, arī apriņķos un armijā. Kaut gan pēc 1863. gada notikumiem poļu muižniekus no administratīviem amatiem atstūma, tie nonāca citu muižnieku rokās. Tā: paša gada vasarā ģenerālgubernators M. Muravjovs atcēla no amata trīs mierstarpniekus poļus un lika viņu vietā iecelt valdībai uzticamus krievu ierēdņus.[20] Ja materiālie apstākļi atļāva, poļu muižnieki centās laiku pavadīt Varšavā vai Viļņā, lai būtu sabiedriskās dzīves centrā, uzturējās arī ārzemēs. Un tikai laiku pa laikam, sevišķi vasarās, ieradās kādu brīdi pavadīt savās muižās — reizēm ar visai prāvu viesu skaitu. Augstākās un bagātākās poļu ģimenes stingri ievēroja poļu valodas un senās poļu tradīcijas. Tās kontaktējās tikai savā starpā un rūpīgi skatījās pēc viesu augstdzimtības. Sādu dzīvi nevarēja atļauties sīkie šļahtiči, kuru zemes īpašumi reizēm bija mazāki par zemnieka viensētnieka zemi. Neprasmīgi vai neveiksmīgi saimniekojot, šāds muižnieks izputēja un bija trūcīgāks par dažu labu zemnieku. Tomēr visnabadzīgākais no viņiem ar pārākumu noraudzījās uz zemniekiem, kurus augstprātīgi dēvēja par «hlopiem». Nevajadzētu domāt, ka katra muižnieka dzīve ritēja bezrūpībā un izpriecās. Bija arī savi pārdzīvojumi, ja piemeklēja saimnieciskas vai personiskas neveiksmes, ja, aizraujoties ar azarta spēlēm, vienā naktī varēja nonākt līdz ubaga spieķim, ja neprasmīgas saimniekošanas vai negodīga muižas personāla dēļ muiža izputēja un to nācās pārdot parādu dēļ vai tā nonāca ūtrupē.

Vajāšanas reizēm piemeklēja arī muižniekus, īpaši, ja tie bija poļu cilmes, kā tas notika 19. gadsimta otrajā pusē. Pēc 1863.—1864. gada poļu sacelšanās, kurā piedalījās arī Latgales poļu muižnieki, galvenokārt Daugavpils apriņķī ar grāfu L. Plāteru priekšgalā, Latgales poļu muižnieku spožums sāka dzist, bet 20. gadsimta notikumi deva triecienu visiem muižniekiem. Cara valdība pēc po|u sacelšanās apspiešanas izdeva pavēli pēc pavēles, kas ierobežoja poļu muižniekus.

Jau 1864. gada februārī valsts īpašumu ministrs izdeva apkārtrakstu, kurā norādīja, ka neiznomātajās valsts fermās nav dibināmas saimnieciskās pārvaldes (viens no valsts īpašumu apsaimniekošanas

veidiem), bet tās piešķiramas lietošanā uz vienu gadu pareizticīgajiem garīdzniekiem, vecticībniekiem vai pilnīgi uzticamiem zemniekiem, bet nekādā ziņā tās nav izdodamas poļu tautības perso​nām.

1864. gada 5. martā iznāca noteikumi par atvieglojumiem un naudas aizdevumiem valsts un privāto muižu pircējiem Rietumu apgabalā (t. i., Lietuvas un Rietumbaltkrievijas guberņas, kuru iedzīvotāji bija piedalījušies t. s. poļu dumpī), bet tie aizliedza muižu pirkšanā un izsolē piedalīties poļiem un ebrejiem.

1864. gada 29. novembrī Aleksandrs II izdeva pavēli par atvieglojumu piešķilšanu krievu tautibas zemniekiem, kurus nometināja Ziemeļrietumu apgabalā, atbrīvojot uz trim gadiem no zemes nomas, visām naudas nodevām un klaušām. 1865. gada 10. decembrī sekoja cara pavēle par krievu zemes īpašnieku skaita palielināšanu Rietumu apgabalos un aizliegums poļu tautības personām iegūt jaunas muižas, izņemot mantojumu.[21] Uz 1869. gada 3. marta lēmuma pamata no Vitebskas guberņas poļu muižnieku muižām sāka ievākt procentu nodokli, kuru saskaņā ar 1870. gada 31. decembra pavēli bija paredzēts pārtraukt tad, kad 2/3 muižu zemes platības vairs nebūs poļu īpašnieku rokās un poļu būs kļuvis mazāk nekā puse no visiem muižu īpašniekiem guberņā Poļu īpašumi mazumā gāja ne tik ātri, kā valdība vēlētos, jo vēl 1896. gadā 11 Vitebskas guberņas apriņķos poļiem piederēja 1462 īpašumi 710 273 desetīnu platībā (no 1 980 565 desetīnām visā guberņā). Tā kā poļu īpašumi vēl nebija samazinājušies līdz 1/3, tad ari uz nākamiem 3 gadiem (1896—1898) palika spēkā no poļu muižām ņemamais procentu nodoklis, kas visos trīs Latgales apriņķos kopā bija 22 040,66 rbļ.[22] Sie valdības pasākumi, kas bija vērsti pret poļu muižniekiem, ietekmēja ne vien muižniekus, bet arī vietējos katoļticīgos zemniekus, kaut viņi muižnieku cīņu nebija atbalstījuši, gluži otrādi — daž​viet pat paši 1863. gadā cinījās pret šiem muižniekiem.

Ari zemniekus skāra aizliegums lietot latīņu alfabētā izdotas grāmatas, mācīt skolās vietējā valodā, pieņemt par skolotājiem vietējos iedzīvotājus utt. Tas viss kavēja izglītības un kultūras attīstību, veicinot Latgales atpalicību. Baznīcas grāmatas bija vienīgā latgaliešiem pieejamā literatūra, pēc kuras mātes saviem bērniem varēja iemācīt lasīt.

Poļu sacelšanās sekas bija arī zemnieku pārvedums uz obligātu iedalītas zemes izpirkumu, kas visumā nebūtu negatīvi vērtējams. Bet, lai iegūtu kādu citu zemes gabalu, pircējam bija jāpierāda, ka viņš nav poļu cilmes, īpaši, ja, pircējs bija katoļticīgs. 1885. gadā Viļņas ģenerālgubernators aizliedza katoļticīgajiem zemniekiem iegūt vairāk par 60 desetīnām zemes. Izsniedzot zemniekam zemes pirkšanas atļauju, administrācijai vajadzēja raudzīties, vai viņš ir politiski uzticams un vai nav propoliski noskaņots.' Toties ieguva vidzemnieki — gan latviešu zemnieki, gan vācu muižnieki protestanti un pareizticīgie, īpaši tie, kas dzīvoja Latgales pierobežā, un krievi, kuru ieplūšana visādi tika sekmēta pēc 80. gadiem, kad sākās vispārējā pārkrievošanas politika.

Situāciju steidzās izmantot turīgākie Vidzemes zem¬nieki, iepērkot vai nomājot Latgales muižās atsevišķus zemes gabalus vai pat muižas saviem dēliem un brāļiem, jo Vidzeme zemi likums aizliedza dalīt mazākos gabalos par 25 desetīnām. Mājas mantiniekam vajadzēja pārējiem bērniem mantojuma daļu izmaksāt, lai tie iegūtu īpašumu citur vai citādi izlietotu savu daļu. Tā Latgalē, īpaši pierobežas pagastos, radās vidzemnieku saimniecības. Jau 1865. gadā no Balvu un Aleksandropoles muižas īpašnieka Cēsu apriņķa zemnieki nopirka vairākus zemes gabalus, 1868. gadā vēl vairāki vidzemnieki no Cēsu apriņķa šeit iepirka zemi. Sādi vidzemnieku īpašumi radās arī Katlešu un Liepnas muižā. Septiņi Vidzemes zemnieki un 5 sīkpilsoņi bija nopirkuši pat visu Beņislavas muižu. Šie vidzemnieki dzīvoja viensētās, savās saimniecībās ieviesa racionālākus saimniekošanas paņēmienus un uzlabotus darbarīkus, turpināja savas sadzīves tradīcijas, bet visumā dzīvoja nošķirti no vietējiem iedzīvotājiem. īpašniekus drīz mainīja arī pašas muižas. 19. gadsimta 90. gados guberņas sekretāra Aleksandra Gorožanska trīs lielās muižas — Balvu un Aleksandropole atradās luterticīgā vācu muižnieka Otto fon Tranzē-Rozeneka īpašumā un Baltinava — luterāņa Reinholda fon Klota rokās. No V. Uļjanovska Katlešu muižu bija nopircis barons N. Fitinghofs, Liepnu — tirgotājs J. Žarri. I. Uļjanovska Franciskopole jau

piederēja baronam B. Volfam. Ruskulavu 1882. gadā bija nopircis Otto fon Levenšterns. Par Šķilbēnu īpašnieku šai laikā bija kļuvis galma padomnieks D. Zinovjevs.' Mērdzenes pagasta Stiglavas muižu, kas kādreiz bija piederējusi katoļu garīdzniecībai, uz atvieglotiem noteikumiem bija ieguvis Saratovas gubernators Kosičs, kas 1891. gadā to pārdeva 16 krievu zemniekiem no Ostrovas apriņķa.[25] Krievu zemnieku iepludināšana Latgalē paplašinājās pēc 80. gadiem, kad uz 1882. gada 18. maija likuma pamata tika dibināta Zemnieku zemes banka ar nodaļām.'' Tās uzdevums bija palīdzēt zemniekiem iegūt īpašumā zemi, izsniedzot aizdevumu pret zemes ķīlu. Bankai arī pašai bija tiesības pirkt muižas, sadalīt tās gabalos un tālāk pārdot zemniekiem. Zemes īpašumus Latgalē sāka iegādāties arī pilsētnieki — tirgotāji, sīkpilsoņi — pat no Rīgas. 1891. gadā tirgotāju īpašumā bija Bismuiža (360 desetīnu), Janopole (454 desetīnas). Daugavpils apriņķa Kalupes pagasta Dubnas muižu (1853 desetīnas) bija nopircis Rīgas 1. ģildes tirgotājs A. Zelmers. Mazākus zemes gabalus iepirka arī citi pilsētnieki. Bet par Preiļu pagasta Bindaru muižas (2199 desetīnas) īpašnieku bija palaimējies kļūt katoļticīgam zemniekam Ādamam Leitānam.[26] Tomēr zemnieku lielākās daļas liktenis 19. gadsimta beigās vēl maz bija uzlabojies, kaut no dzimtbūšanas atcelšanas bija aizritējuši turpat četri gadu desmiti. 1861. gadā, reizē ar Krievijas zemniekiem atbrīvojušies no dzimtbūšanas, viņi gan ieguva personisko brīvību, bet palika citām saitēm pie sava bijušā dzimtkunga un ciema saistīti. Iedalītās zemes gabaliņš, ko piešķīra katram privātās muižas vīrietim, bija neliels—4,02 desetīnas Ludzas, 4,34 desetīnas Daugavpils un 4,53 desetīnas Rēzeknes apriņķī.'

Zeme bija jāizpērk gan par valsts noteiktām, tomēr samērā augstām cenām 49,5 gadu laikā. Izpirkuma maksa kā smags slogs gadu desmitiem gulēja uz zemnieku pleciem, darot tos atkarīgus no muižniekiem, jo, kamēr zeme nebija izmaksāta, zemnieks nevarēja justies tās pilntiesīgs saimnieks. Turklāt zemnieku zeme bieži vien bija tā iedalīta, ka nebija nedz kur lopus ganīt, ne sienu pļaut. Uz veco servitūta tiesību pamata lopus joprojām bija jāgana muižas mežos vai ganībās. Bet pēc siena dažviet jābrauc desmitiem kilometru, ja tuvumā pļavu nebija. Nepietiekamā zemes platība spieda nomāt muižas zemi, maksājot par to muižniekam nomu vai atstrādājot tāpat kā klaušu laikos. Katra malkas šķila vai būvkoks bija jāiegādājas no muižas vai valsts meža. Arī dzirnavas pēc sena paraduma vēl bieži vien atradās muižas īpašumā, un par katru malumu bija jāmaksā. Muižas ipasums skaitījās arī daudzi ezeri, kur zemniekiem zveja nebija atļauta.

Zemniekus ierobežoja arī tradicionālā dzīvošana ciemos vai sādžās. Lai izdalītos no ciema, bija nepieciešama 2/3 tā iedzīvotāju piekrišana. Ciems vai ciema novads bija pašvaldības zemākā vienība, ko pārvaldīja zemnieku ievēlēts vecakais vai stārasts. Ja zemnieki uzskatīja par nepieciešamu, ciemā varēja būt arī nodokļu ievācēji un citas amatpersonas. Ciema novada pienākumos ietilpa arī rūpes par bāreņiem, trūcīgiem un slimniekiem, kas nespēja sevi uzturēt.

Viens vai vairāki ciema novadi veidoja pagastu, ko pārvaldīja pagasta sapulces ievēlēts pagasta vecākais (staršina) un valde. Sapulcē piedalījās viens pārstāvis no desmit saimniekiem un viens no divdesmit bezzemniekiem (kalpiem, iebūviešiem u. c.). Sapulce ievēlēja arī pagasta tiesu. Pagasta vecākais bija atbildīgs par miera un kārtības uzturēšanu pagastā. Iespaidīgākā amatpersona bija nevis pagasta vecākais, bieži ne sevišķi izglītots un likumu zinātājs, bet skrīveris, kuru algoja. 1897. gadā Latgalē bija 52 pagasti un 234 ciema novadi, kuros dzīvoja 125 751 vīriešu kārtas zemnieks.[27] Latgales zemnieku vairums dzīvoja dažāda lieluma ciemos vai sādžās, kur sētu skaits bija no trim līdz vairākiem desmitiem. To rīcībā bija lielāka vai mazāka zemes strēmele atkarībā no iedalītās zemes lieluma un dēlu skaita ģimenē, kuri pretendēja uz tēvam iedalītās zemes sadali, arvien sīkāk sadrumstalojot jau tā nelielo zemes gabaliņu un palielinot sētu skaitu. Par to liecina dzimtbūšanas atcelšanas laikā iedalito un 19. gadsimta 90. gados faktisko sētu skaits, kurš Ludzas apriņķī gandrīz četras reizes un Rēzeknes apriņķī divas ar pusi reizes pārsniedza iedalīto sētu skaitu.[28] Kādu saimniecību tur varēja izvērst, kādas ēkas uzcelt? Trūcīgāko zemnieku sētā bieži vien bija tikai

neliela dzīvojamā ēka, kur mita prāvā ģimene, un kūts, pie kuras piebūvēta arī lopbarības novietne. Ciemā ēkas izvietojās kompakti: māja un kūts ar galiem pret ielu vai ceļu, ierīkojot starp tām žogu un vārtus, radās slēgts pagalms, vai arī ēkas izvietojās brīvi, ja platība atļāva. Tālāk no mājas parasti cēla riju un pirti, kuru centās novietot pie upītes, ezera vai dīķa. Ne katrai sētai bija pilns ēku komplekts. Parasti trūcīgāko zemnieku sētā nebija rijas un pirts. Tās izmantoja pie kaimiņiem.

Uz niecīgā un vēl šņorēs sadalītā zemes gabaliņa ne racionālu saimniecību varēja ierīkot, ne tik daudz labības, linu vai lopkopības produktu saražot, lai pārdodot iegūtu vajadzīgo naudas daudzumu nodokļu un izpirkuma maksas samaksai un minimālo saimniecības vajadzību segšanai. Kaut vairums zemnieku daudz ko no saimniecībā vajadzīgajām lietām gatavoja pats — darbarīkus, mājturības un sadzīves priekšmetus, bez pirkšanas vai amatnieka iztikt nevarēja. Zirgs, vienīgais zemnieka darba un transporta lidzeklis, jāapkaļ, bet bez pakaviem, naglām, tāpat kā bez apkaltiem ratiem un ragavām neiztikt, vajadzīgs kalējs. Kaut katrā sētā vērpa, auda, adīja un lāpīja, vīzes un pastalas gatavoja, bez skrodera vai kurpnieka ne vienmēr varēja iztikt. Un kur nu vēl pašu spēkiem vien māju vai saimniecības ēku uzcelt vai krāsni iemūrēt! Tiem, kas pieprata šos amatus, bija iespējas piepelnīties. Bet kur ņemt peļņas iespēju un naudu pārējiem lauku iedzīvotājiem? Labāk situēti bijušie valsts muižu zemnieki, kuriem iedalītās zemes bija vairāk un izpirkšana virzījās ātrāk.

Arī tie zemnieki, kas bija kļuvuši par muižas ļaudīm,—; sulaiņi, virējas, istabmeitas, kas apkalpoja kungus, kā arī muižas lopu kopēji, kučieri, zirgu puiši, dārznieki, klētnieki, pārvaldnieki, vagari dzīvoja citādos apstākļos nekā ciema vai sādžas zemnieki. Taču to skaits nebija liels. Turklāt bija nepieciešama «kungu» valodas prasme. Ja, piemēram, poļu kungs nevarēja no vietējiem atrast kalpotājus, kas prastu poļu valodu, tos ieveda no Polijas.

Trīs Latgales pilsētas — Daugavpils (69 675 iedzīvotāju), Rēzekne (10 795) un Ludza (5140 iedzīvotāju — pēc 1897. gada skaitīšanas datiem) bija analoga nosaukuma apriņķu centri. Kaut krietni senas, tomēr samērā nelielas un vienveidīgas pilsētas, galvenokārt ar mazstāvu koka, retāk mūra apbūvi bez labierīcībām, elektrības, kanalizācijas, pat ūdensvada (izņemot nelielu pilsētas daļu Daugavpilī) un pārsvarā nebruģētām ieliņām, gar kuru malām rindojās veikali un veikaliņi, amatnieku darbnīcas, dzīvojamie nami. Ap tirgus laukumiem koncentrējās tirgus būdas, traktieri, tējnīcas, krogi, iebraucamās vietas.

Atšķirīgas bija sabiedriskās ēkas, kur atradās apriņķu un pilsētu pārvaldes iestādes, pasta kantori, stacijas, skolas, kuru skaits katrā pilsētā bija citāds. 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar rūpniecības attīstību auga rūpnīcu un fabriku skaits — sevišķi Daugavpilī. Daugavpils īpatnība bija arī 19. gadsimta sākumā celtais cietokšņa ansamblis, un līdz ar to Daugavpils iedzīvotāju vidū bija samērā daudz militāro personu.

Katras pilsētas, miesta, pat pagasta vai lielāka ciema dominante bija vismaz viena, bet parasti gan vairākas baznīcas un lūgšanu nami. Katoļu baznīcu slaikie gotiskie torņi, pa kādai luterāņu baznīcai, kas ārēji maz atšķīrās no katoļu dievnamiem, pareizticīgo baznicu kupoli, mazāk iezīmīgie vecticībnieku lūgšanu nami un sinagogas liecināja par iedzīvotāju raibraibo sastāvu, jo Latgalē dažādās proporcijās līdzās latviešiem dzīvoja poļi, ebreji, pareizticīgi un katoļticīgi baltkrievi, pareizticīgie krievi un vecticībnieki, arī nedaudz vāciešu, igauņu un lietuviešu. Tā, piemēram, Ludzas apriņķī, kur 1871. gadā bija tikai 13 skolu, trīs no tām (apriņķa, pilsētas un meiteņu) Ludzā, bija 35 katoļu baznīcas, 16 pareizticīgo baznīcu un kapelu, 5 ebreju lūgšanu nami un sinagogas un viena luterāņu baznīca Ludzā.1 No visiem apriņķiem latviskākais bija Ludzas apriņķis, kur vairāk nekā 64% iedzīvotāju runāja latviski, Rēzek​nes apriņķī to bija 58% un Daugavpils—39% (sk. tab.)."

Pēc apbūves, iedzīvotāju sastāva un nodarbošanās no pilsētām maz atšķīrās prāvākie miesti, kā, piemēram, Krāslava ar grāfu Plāteru 18. gadsimta beigās celto pili un plašo parku stāvajā Daugavas krastā, iespaidīgu katoļu baznīcu, divām pareizticīgo baznīcām, vienu vecticībnieku lūgšanu namu un 6 sinagogām, kas raksturoja tās iedzīvotāju sastāvu, kuru kopējais skaits 1897. gadā bija 7825.

Varakļāni, kur 18./19. gadsimta mijā bija grāfu Borhu uzceltā plašā pils ar bibliotēku un senlietu kolekciju, 19. gadsimta vidū uzceltā katoļu mūra baznīca un gadsimta beigās celtā luterāņu baznīca.

Preiļi — greznā Borhu pils, katoļu baznīca, vecticībnieku lūgšanu nams, trīs sinagogas. Gostiņi (Glazmanka) pie Aiviekstes ietekas Daugavā netālu no Pļaviņu stacijas — amatniecības un sīktirdzniecibas centrs un enkurnieku miests, kuri palīdzēja vadīt plostus pār Daugavas krācēm, Līvāni pie Dubnas ietekas Daugavā, kur jau 1897. gadā dzīvoja vairāk par 2,6 tūkst, iedzīvotāju, kaut tur vēl nebija lielās stikla fabrikas (dibināta 1904. g.) ar vairākiem simtiem strādnieku un korķu fabrikas, Korfu Krustpilī bija katoļu un luterāņu baznīcas, sinagogas, dzirnavas, vairāki tūkstoši iedzīvotāju, un tās izaugsmi veicināja Rīgas—Orlas un Ventspils—Maskavas dzelzceļa krustojums.

Iedzīvotāju sastāvs (% ) pēc valodas 1897. gadā

' ЬСЛ'УА, 657. [., 1. арг., 41, 1., 11., 12. 1р.

[1] Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г V — Витебская губерния, 1903.— С. X. Pilsētu un miestu iedzīvotāju galvenās nodarbošanās nozares bija dažāda apjoma tirdzniecība un amatniecība, ko pārsvarā savās rokās izsenis turēja ebreji, būdami Latgales pilsētu un miestu iedzīvotāju lielākā daļa. To vidū bija daudz sīktirgotāju, pat apkārtceļojošu pauninieku, kuru materiālie apstākļi nebūt nebija spīdoši, bet bija arī tādi, kuru veikali plauka. Tirdzniecības, arī rūpniecības attīstību veicināja dzelzceļu būve, kas atviegloja un paātrināja preču transportu, paplašināja preču apgrozījumu un noieta tirgu. Iepirktos lauksaimniecības ražojumus, linus un kokmateriālus tagad ērti varēja nogādāt Rīgā, Pēterburgā, Maskavā vai citur.

Ja Latgale daudzējādā ziņā bija atpalikusi salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem, tad dzelzceļa satiksmes atklāšanas ziņā tā bija pirmā. Jau 1860. gadā gandrīz visā garumā no Rītupes caur Abreni, Kārsavu, Rēzekni, Daugavpili Latgali šķērsoja Pēterburgas—Varšavas dzelzceļš, iedams gandrīz paralēli agrāk uzbūvētajai šosejai, kas arī savienoja šīs pilsētas. 1861. gadā tika atklāta Rīgas—Dau​gavpils līnija, kas, sākot ar Krustpili lidz Daugavpilij, sasaistīja ar ērtu satiksmi Latgales dienviddaļas apdzīvotās vietas un 1866. gadā, kad dzelzceļu pagarināja lidz Vitebskai, piesaistīja arī to daļu, kas bija aiz Daugavpils.

Pēc 40 gadiem, 20. gadsimta sākumā, Maskavas — Ventspils dzelzceļa līnija no Zilupes caur Ludzu, Rēzekni, Viļāniem, Varakļāniem un Kruslpili šķērsoja Latgales vidieni. 1902. gadā arī Ziemeļlatgalē tika atklāta dzelzceļa satiksme posmā Abrene—Sita, ko vēlāk pagarināja lidz Ieriķiem, tādējādi arī šo Latgales daļu saistot ar Rīgu. Dzelzceļi aizstāja, atviegloja un paātrināja nogurdinošos ceļojumus ar pasta zirgiem, darot ērtāku pasažieru satiksmi. Ap dzelzceļa stacijām sāka veidoties jaunas apdzīvotas vietas, bet esošie miesti un pilsētas papildinājās ar stacijas ēkām, noliktavam, dzelzceļa darbnīcām (piemēram, Daugavpils) un deva darbu vairākām iedzīvotāju grupām: mašīnistiem, konduktoriem, dzelzceļa ierēdņiem, darbnīcu strādniekiem un ceļu būvētājiem.

Amatniecībā 1903. gadā visās Latgales pilsētās un apriņķos kopā bija nodarbināti 10 111 cilvēki, kuru vidū 6231 bija meistars.[29] no tiem pilsētās strādāja 4823 un apriņķos — lielāko tiesu miestos — 5288 cilvēki. Amatnieku vidū apģērbu un apavu ražotāji ieņēma vienu no pirmajām vietām, jo ražoja gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem nepieciešamas lietas. To vidū ādmiņi, kas apgādāja ar ādām ne vien kurpniekus, segliniekus un citu zirglietu izgatavotājus, bet ari kažokniekus. Attīstījās arī vilnas apstrādātāju un krāsotāju amati. Namdari, galdnieki un kokapstrādātāji arī bija nepieciešami gan pilsētu, gan lauku iedzīvotājiem. To vidū laba slava bija krievu meistariem. Miesnieku un maiznieku ražojumu galvenie patērētāji bija pilsētnieki un miestu iedzīvotāji. Palielinoties pieprasījumam, no šīs nozares amatniecības uzņēmumiem izauga dažs labs rūpniecības uzņēmums, piemēram, konditorejas, limonādes un

iesala ražošanas uzņēmumi, arī citi.

Rūpnieciski visvairāk attīstīta bija Daugavpils un tās apriņķis. Pilsētā 1902. gadā bija 57 uzņēmumi ar 1947 strādniekiem. Lielākie uzņēmumi bija 2 sērkociņu fabrikas ar 650 strādniekiem, 3 ādu miecētavas ar 265 strādniekiem, 4 kokzāģētavas ar 231 strādnieku un 2 pogu fabrikas ar 216 strādniekiem. Apriņķī uzņēmumu skaits bija lielāks—101 uzņēmums, bet strādnieku mazāk—977. So uzņēmumu vidū bija 38 dzirnavas, 13 ķieģeļnīcu, 12 ādu miecētavu, 6 podniecības un 6 kaļķu cepļi u. c., kas neprasa lielu strādnieku skaitu.

Rēzeknē bija 14 uzņēmumu, kur strādāja 43 strādnieki, un apriņķī 90—422 strādnieki. Ludzā — tikai 8 uzņēmumi, kuros strādāja 32 strādnieki, un apriņķī—106 uzņēmumi ar 262 strādniekiem.[30] abos apriņķos uzņēmumu vidū galvenokārt bija dzirnavas, ķieģeļnīcas, ādu miecētavas, kaļķu cepļi.

Nekvalificētam, neizglītotam lauciniekam bez līdzekļiem šajos miestos un pilsētās bija grūti atrast darbu, ja nu vienīgi par mājkalpotājiem, sētniekiem, malkas zāģētājiem, ielu bruģētājiem vai citiem melna darba strādnie​kiem, bet arī pēc tiem pieprasījums nebija liels.

Latgalē plaši izplatīta bija peļņā iešana, tā dēvētā «burlacība», galvenokārt uz Iekškrieviju. 1903. gadā bija 19 010 peļņā gājēju, kuru vidū 2871 sieviete.2 20. gadsimta sākumā Latgales peļņā gājēji sāka doties arī uz Vidzemi, Kurzemi un Rīgu.

Ciemos vai sādžās, kur tik blīva dzīvošana, bieži vien kādam bija bēres, kāzas, kristības vai citi ģimenes godi, talkas vai vienkārši saiets ar pavakarēšanu, ar skanīgu dziedāšanu savdabīgā sabalsojumā, ar dejām un rotājām un, protams, ar iedzeršanu un pat ar dūru cilāšanu. Sādi saieti brīvajā laikā bija vai vienīgā vienkāršo jaužu izprieca — īpaši garajos rudens un ziemas vakaros, kad darba mazāk un no peļņas darbiem ar kādu grasi kabatā, lepodamies ar zābakiem kājās un tradicionālo ermoņiku rokās, bija atgriezušies virieši. Kādam laikam tad prieku, naudas un maizes pietika, bet pavasara pusē viss sākās no gala. Atkal jāmeklē aizņēmums miestiņā pie kāda veikla tirgotāja vai augļotāja, kaut gan procenti lieli, jāmeklē krogā kāds «podrjadčiks», kas ieradies līgt dažādos darbos, un jādodas peļņā. Sādžās vasarā atkal palika tikai sievietes, sirmgalvji un bērni, kas aprūpēja saimniecību.

Vienīgā cerība un paļāvība — Dievs. Vai katrā mājā svētbilde, katrā ciemā krucifikss un baznīca, kas aicina svētdienās un svētkos — Ziemassvētkos, Lieldienās, Vasaras svētkos, dažādu svēto dienās un citos baznīcas svētkos, starp kuriem vieni no lielākajiem — Marijas Debesbraukšanas diena, kas augusta vidū Aglonā pulcēja diev​lūdzējus no malu malām.

Ar goda kārtu mugurā, basām kājām, taupot kurpes un zābakus, svētdienās un svētkos ļaužu straumes pa visiem ceļiem, takām un taciņām plūda uz baznīcu, pieraujoties ceļmalā, ja garām goda ratos aizbrauca turīgākie saimnieki un karietēs — vietējie muižnieki. Dievs, baznīca un mācītājs visiem viens, bet attieksme dažāda. Garīdznieka pirmais viesis bija tuvējais muižnieks — polis vai citas tautības katolis, pie kura arī viņš pats labprāt ciemojās. Ar savu draudzi baznīckungi gan sarunājās tautas valodā, bet valoda bija kļūdaina, ar leišu vai poļu akcentu un dažreiz ļaudīm maz saprotama. Baznīckungu vairums ar ierēdņu apziņu pildija savus garīga draudzes gana pienākumus un par citu nelikās ne zinis. Tikai reti izņēmumi Latgales garīdznieku vidū rūpējās par tautas apgaismo​šanu un zemnieku interesēm.

Lūgšanas gan uz brīdi sirdi atviegloja, bet, atgriežoties mājās, atkal apņēma pelēkā ikdiena ar rūpēm un raizēm. Arī peļņā iešana mazturīgo ļaužu dzīvē neko lielu nemainīja, tāpēc drosmīgākie sadūšojās un kā tēva dēli pasakā devās laimi meklēt pasaulē. Daudzi savu nākotni saistīja ar Pēterburgu, papildinot strādnieku rindas. F. Kemps latgaliešu skaitu Pēterburgā musu gadsimta sākuma lēš ap 7000.'

Daudzi ar visām ģimenēm devās uz Iekškrieviju, veidojot kolonijas gan tepat tuvējās guberņās, gan aizejot pavisam tālu — līdz pat Sibīrijai, uz kurieni, sevišķi 90. gadu vidū, izceļotāju skaits strauji auga.

Viņi apmetās galvenokārt Toboļskas, Tomskas, Jeņisejas guberņās. M. Skujenieks atzīmē, ka pirms pirmā pasaules kara Sibīrijā dzīvojis vairāk neka 20 000 latgaliešu.

Savukārt 1897. gada skaitīšanā 14 159 Latgales iedzīvo„ tāji bija dzimuši Kurzemes un 12 373—

Vidzemes guberņā.[31] tie bija galvenokārt muižu zemes gabalu ieguveji, arī amatnieki, skolotāji, ierēdņi, kas te bija atraduši jaunu dzīvesvietu un nodarbošanos.

19. gadsimta otrajā pusē bija daži gaiši prāti, kuriem rūpēja latgaliešu liktenis. To vidū Andrīvs Jūrdžs, kurš pašmācības ceļā bija apguvis rakstu mākslu, pārrakstīja lūgšanu grāmatas, citu autoru sacerējumus, arī pats rakstīja dzejoļus un dziesmas, ko rokrakstā izplatīja apkārtējo zemnieku vidū, tādējādi mazinot drukas aizlieguma laika smagumu. īss mūžs bija atvēlēts otram latgaļu dziesminiekam Pīteram Miglinikam, kura labo darbu sarakstā ir cīņa par Latgales zemnieku tiesībām, palīdzot panākt taisnību Zaļmuižas zemnieku prāvā pret muižnieku, kaut pašam par to jāsaņem cietumsods. Par nabaga ļaužu postu un tautas ilgām pēc sociālā taisniguma viņš rakstīja Pēterbur​gas laikrakstos, jo vietējo toreiz vēl nebija, kā arī savās dzejās.

Gustavam Manteifelim, kā jau muižnieku atvasei, bija citādas iespejas. Izglītojies Jelgavas ģimnāzijā un Tērbatas universitātē, kaut no 1874. gada apmetās uz dzīvi Rīgā, viņš neaizmirsa dzimto pusi un tās ļaudis. 1862.—1871. g. viņš izdeva pirmo un 19. gadsimtā vienīgo periodisko izdevumu latgaliešiem «Infļantuzemes laikagromota aba kalenders». Tajā bija praktiski padomi, pamācības, stāsti, dzejoļi, dziesmas ar notīm, tautasdziesmas, mīklas. Viņš izdeva arī rēķināšanas grāmatu, sastādīja latgaliešu grāmatu bibliogrāfiju, publicēja vācu (Polnisch — Livland.— R„ 1869) un poļu (Inflanty Polskie.— R., 1879) valodā grāmatu par Po|u Vidzemi, kā toreiz dēvēja Latgali, ari vairākus simtus rakstu par vēsturi, ģeogrāfiju, etnogrāfiju. Savus darbus viņš izdeva Rīgā un Tērbatā. Tomēr 1870. gadā policija konfiscēja viņa «Piļneigu gromotu lyugšonu» un pieprasīja solījumu pārtraukt grāmatu sarakstīšanu ar latīņu burtiem.[32] Drukas aizlieguma gados daži uzņēmīgi veikalnieki peļņas nolūkos deva pārdrukāt vecos izdevumus Prūsijā un citur, ko pēc tam slepeni pārdeva Latgalē.1 Aizlieguma laikā lasītprasme balstījās uz mājmācību.

Kā liecina 1897. gada skaitīšanas materiāli, rakstpratība Latgales latviešu vidū (pēc valodas) bija augstāka nekā dažās citās līdziedzīvotāju grupās. Latviešu vidū (ieskaitot visus bērnus) bija 44,2% rakstpratēju, krievu valodu grupā (kopā ar baltkrieviem un ukraiņiem)—23,4%, poļu —43,9% , ebreju — 43,4% , vācu —63,9% .[33] visu latgales iedzīvotāju vidū rakstpratēju bija 38,1%, bet tādu, kuri ieguvuši augstāku par pamatizglītību, bija ļoti maz — tikai nepilns procents.

Tāda bija Latgale samērā mierīgā 19. gadsimta izskaņā. 20. gadsimts nāca ar daudzām būtiskām pārmaiņām, kas skāra visus Latgales iedzīvotājus. 1904. gadā sākās Krievijas—Japānas karš, kas atbalsojās arī Latgalē, jo tie, kas dienēja cariskajā armijā, bija spiesti piedalīties karā. Tad nāca 1905. gada revolūcija, kas Latgalē gan nesita tik augstu vilni kā pārējā Latvijā, tomēr izpaudās gan strādnieku masu demonstrācijās gan streiku kustībā, bet bruņo​tas sacelšanās pakāpi nesasniedza.

Laukos kustība nepieņēma tik plašu vērienu ka pārējā Latvijā, bet ari te liesmoja muižas, tika padzīti muižkungi, atceltas pagasta amatpersonas un ievēlētas jaunas, notika zemnieku sapulces un tika iesniegtas prasības muižniekiem. Zemnieku protests te izpaudās masveidīgā muižas mežu izciršanā un patvaļīgā lopu ganīšanā uz muižas zemes.[34] Soda ekspedīcijas un represijas nesaudzīgi pārstaigāja arī šo novadu. Kaut revolūciju apspieda, 1905. gads deva spēcīgu triecienu arī Latgales muižniekiem — šoreiz visiem, ne tikai poļu cilmes — un bija nopietns bridinājums cara patvaldībai, kam lika padomāt, vai ar represijām un soda ekspedīciju bardzību vien izdosies nomierināt visu plašo valsti.

Revolūcijas ietekmē no 1906. gada 1. janvāra valdība zemes izpirkuma maksājumus zemniekiem samazināja uz pusi un no 1907. gada tos atcēla pavisam. 1906. gada novembrī iznāca tā sauktais Stolipina likums, kas sekmēja zemnieku iziešanu viensētās. Sis process Latgalē dažuviet bija iesācies jau 19. gadsimta 80.—90. gados vairākos Ludzas un Rēzeknes apriņķa pagastos. Līdz 1904. gadam tur jau 201 sādža bija sadalījusies 2900 viensētās — vidēji 10,4 desetīnu platībā.[35] Pēc 1906. gada vietām sādžas pazuda un viensētas dibinājās tik strauji, ka mērnieki nespēja vien

dalīt zemi un uzlikt robežu kupicas. Izdalīšanās viensētās deva iespēju izkļūt no sādžas diktāta, saimniekot pēc sava prāta, attīstīt iniciatīvu, racionalizēt saimniecību, ieviest daudzlauka sistēmu, veikt zemes nosusināšanas un uzlabošanas darbus. Bet to varēja tikai tad, ja zemes platība bija pietiekama. Daudzi sīkzemnieki, nespēdami saimniekot uz niecīgā zemes gabaliņa, pārdeva to un raudzīja iekārtoties citur. Ēku pārcelšana uz jauno vietu, papildu jaunu ēku celtniecība, saimniecību iekārtošana prasīja līdzekļus.

Beidzot arī latgalieši nonāca pie kopdarbības un kooperācijas idejas, kas jau dziļi bija iesakņojusies 19. gadsimta otrajā pusē pārējā Latvijā. Arī te sāka dibināties lauksaimniecības biedrības: 1908— Krustpilī, 1909— Bērzpilī, tad Kalupē, Rēzeknē un citur.

Strauji sāka attīstīties krājaizdevu sabiedrības, kurām bija īpaša loma. 1895. gadā Isnaudā bija nodibināta tikai viena no pirmajām Latgales latviešu krājaizdevu sabiedrībām, bet 1908. gada 1. jūlijā tādu bija 10, bet pēc gada — jau 35.[36] Kaut tās aizdeva naudu par visai augstiem procentiem — lielāko tiesu par 12% —, tas tomēr bija lētāks kredīts nekā aizņēmumi no privātpersonām, kuras ņēma 25—50 un vairāk procentu.

Drukas aizlieguma atcelšana 1904. gadā, skolu skaits, to latgaliešu pieaugums, kuri bija ieguvuši augstāko laicīgo izglītību un vēlējās strādāt tautas labā, liecināja, ka Latgalē aust gara gaisma. Sajā ziņā nevar nepieminēt F. Kempu, kurš 20. gadsimta sākumā daudz darīja Latgales atmodas labā, gan aicinādams savus līdztautiešus mācīties, gan izdodams grāmatas un laikrakstus, kur iepazīstināja ar tautas vēsturi. Viņš arī viens no pirmajiem atcerējās un aicināja atgriezties pie vēsturiskā, aizmirstā Latgales nosaukuma.'

Līdzās laukskolām, kuru skaits auga, līdzās pilsētu elementārskolām un pilsētas skolām — pie dažām no tām — Daugavpilī un Rēzeknē bija atvērtas arī amatniecī¬bas klases, nāca klāt vēl citas skolas. 1901. gadā Rēzeknē sāka darboties zemākā amatniecības skola, kurā varēja apgūt kalēja, atslēdznieka un galdnieka amatu. Sajā gadā Daugavpils apriņķī vien atklāja vēl 4 tautskolas un vairākas privātskolas Daugavpilī. Pēc dažiem gadiem Rēzeknē tika atvērta tirdzniecības skola. Zemkopības biedrība, kas bija nodibinājusies Rēzeknē, kādā muižā ierīkoja pirmo lauksaimniecības skolu Latgalē. Tikai ģimnāziju skaits joprojām bija niecīgs — un tur pārsvarā mācījās aristokrātu un pilsētnieku, ne zemnieku bērni.

Muižnieki savas atvases bieži vien izglītoja ar audzinā¬tāju un mājskolotāju palīdzību. Bet augstāko izglītību joprojām varēja iegūt vienīgi ārpus Latgales. Uz Pēter¬burgu, galvenokārt tās katoļu Garīgo semināru, devās Latgales jaunieši, jo baznīckunga amats joprojām tautā bija populārs un latgaliešu cilmes mācītāju skaits auga. Daļa no viņiem sāka pievērsties arī latgaliešu attīstības problēmām, kā F. Trasuns, K. Skrinda un citi.

Polijas augstskolās izglītojās poļu muižnieku atvases, bet vācu muižnieku bērni devās arī uz Tērbatu un Rīgu.

Sis laiks raksturīgs ar to, ka sāka iznākt pirmie laikrak¬sti latgaliešu izloksnē. Līdz tam gan bija pieejami latviešu preses izdevumi, bet abonentu skaits bija niecīgs. Vislie¬lākā popularitāte no latviešu preses izdevumiem te bija «Baltijas Vēstnesim», kam 1895. gadā Vitebskas guberņā bija 92 abonenti. No tiem 34 bija Rēzeknes un 32 Daugav¬pils apriņķī. Laikrakstam «Balss» bija 83 abonenti, no kuriem Daugavpils apriņķī bija 28 un Vitebskā ar ap¬riņķi —20. «Latviešu Avīzes» pasūtīja 50 abonentu, «Mā¬jas Viesi»—49, «Austrumu»—45, «Dienas Lapu»—34. Arī šiem preses izdevumiem vislielākais pieprasītāju skaits bija Daugavpils apriņķī.

Tieši revolūcijas laikā, 1905. gada novembrī, radās «Gaisma»— pirmā avīze, kas iznāca latgaliešu dialektā, ko Pēterburgā izdeva F. Kemps. Taču tās mūžs bija īss. Katoļu garīdzniecība to boikotēja, un abonentu trūkuma dēļ 1906. gada jūnijā tā pārstāja iznākt. Kā raksta pats izdevējs, tā Latgales zemniekos sacēlusi lielu sajūsmu. «. .avizes numuri staigāja roku rokās un tika lasīti ar prieka asarām. Sava avīze, jauns, nedzirdēts vārds, ietērpts sen pazīstamos burtos, redzētos līdz šim tikai pātaru grāmatās, darīja milzīgu iespaidu. Par jauno avīzi no sākuma sajūsminājās visi, arī muižnieki un ga¬rīdznieki . . . Bet, kad ari Latgales zemnieki iedegās no šām idejām un citādām acīm paskatījās uz savām kaimiņu augstākām

šķirām, tad Latgales «progresīvie» kungi un baznīckungi uztraucās. Garīdznieki, kuri tuvāk pie tautas stāv un pārvalda viņas garīgo dzīvi, jau pēc trešā numura uzstājās pret viņas izplatīšanu. Viņi saprata, cik stiprs ierocis drukātais vārds, un nosprieda izdot savu avīzi citādā garā.»

Aprīlī 1906. gadā sāka iznākt garīdznieku izdotais «Auseklis», nedēļas avīze, bet ari šis izdevums drīz apstājās, jo bija skāris muižnieku un garīdznieku intereses. Nākamajam garīdzniecības preses izdevumam «DrYwa», ko rediģēja mācītājs K. Skrinda, bija ilgāks mūžs (1908—1917), jo tajā galvenokārt bija rakstīts par kristīgās dzīves un morāles problēmām. ' īsāku vai ilgāku laiku iznāca arī citi izdevumi: kalendārs «Daugava» (1905—1917), «Jaunas Zinias» (1912—1914), kur savus dzejoļus, stāstus un rakstus publicēja arī F. Kemps.

Pēterburgā pēc 1905. gada nodibinājās latgaliešu biedrība «Gaisma», kura paredzēja atklāt nodaļas arī Latgalē un izvirzīja mērķi attīstīt tautas izglītību, apgādāt grāmatas un atvērt privātās skolas, bija iecere noorganizēt Pēterburgā kooperatīvu drukātavu, lai panāktu lētāku grāmatu izdošanu un grāmatu apgādes centralizāciju.[42] Sajā laikā Rēzekne sāka veidoties par latgaliešu kultūras centru. Te radās teātra pulciņš un koris, kuri uzstājās arī tuvākajā apkārtnē, tika atklāta saviesīga latviešu biedrība, kas sāka rīkot teātra izrādes, ko vadīja skolotājs O. Rūniks (A. Ersa brālis). Tās notika gan literārajā valodā, gan dialektā. «Se latgaliešiem nāca palīgā inteliģentie Baltijas latvieši, kuri beidzamos gados bija apmetušies Latgalē . . .

Pateicoties viņiem, sekmīgāk gāja teātru un koru organizēšana. Latgaliešu sensenie aizspriedumi pret «ČYuliem» pamazītēm izzuda, skatoties un noklausoties, kā īstie latgalieši, vienoti ar baltiešiem, spēlēja jautrus teātrus un kausēja kopā divas radnieciskas izlok^ snes kā sarunā, tā arī dziesmās.»[43] Iesākto attīstību pārtrauca pirmais pasaules karš, kas atbalsojās visos novados, visos iedzīvotāju slāņos, tikai katrā atšķirīgi. Sākās iesaukšanai pakļauto mobilizācija, zirgu un pajūgu, kā ari pārtikas un apģērba rekvizīcijas kara vajadzībām. Pirmie vēstneši, kas liecināja par frontes tuvošanos, bija Kurzemes bēgļi. 1915. gada vasarā pāri Daugavai gan pajūgos, gan kājām, retāk — vilcienos sāka plūst nebeidzama bēgļu straume, no kuriem daļa apmetās Latgalē, lai būtu tuvāk dzimtajām vietām, daļa aizplūda tālāk uz Krievijas iekšieni. Bēgļu gaitās devās ari Latgales iedzīvotāji — sevišķi no Daugavpils apriņķa dienviddaļas, jo aiz Daugavas jau bija dzirdama lielgabalu duna. Augustā notika rūpniecības evakuācija no Daugavpils un citām vietām un līdzi tai aizgāja strādnieki ar ģimenēm.

«Pulcējaties zem latviešu karogiem!» 1915. gada vasarā aicināja valsts domnieku J. Goldmaņa un J. Zālīša parakstītais uzsaukums. «. .Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu liktenis. . Tagad vai nekad!»

Un sākās latviešu strēlnieku pulku organizēšana, kuros iestājās ari latga​lieši.

Bet Latvijas Sociāldemokrātijas nostāja pret latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanu, tāpat kā pret karu vispār, bija noraidoša. LSD CK nelegālie pretkara uzsaukumi, kas izplatījās arī Latgalē, aicināja uz citu karu, uz karu pret carismu. «Nost karu! Lai dzīvo revolūcija!»— tā beidzās LSD CK uzsaukums «Kareivjiem». «Tikai nokratot carisma važas un baronu kundzību, rāsies mums brīvība, rāsies tēvija, kuru vajadzēs aizstāvēt,» paskaid​roja LSD uzsaukumā «Tauta, atjēdzies!».[44] Pēc pāris neveiksmīgiem kara gadiem tauta atjēdzās. 1917. gada 2.(15.) martā Pleskavā vilciena vagonā cars Nikolajs II bija spiests parakstīt atteikšanos no troņa. Petrogradā jau bija uzvarējusi Februāra revolūcija, un Krievija faktiski bija kļuvusi par republiku. Sākās jaunu varas un pārvaldes orgānu veidošana.

Latgalē pēc Februāra revolūcijas vietējo karaspēka garnizonu un darbaļaužu aktivizēšanā liela loma bija revolucionāro kareivju — petrogradiešu grupām, kas 3.(16.) martā ieradās Rēzeknē un kopā ar pilsētas garnizona kareivjiem un iedzīvotājiem atbrīvoja apcietinātos un atbruņoja policistus. Tuvāko dienu laikā Rēzeknē nodibinājās Kareivju, strādnieku un zemnieku deputātu padome. Tajā ilgāku laiku noteicoša loma bija eseriem. Boļševiku ideju un politikas izskaidrošanā iesaistījās no Petrogradas dzimtajās vietās atgriezušies latgaliešu strād​nieki.'

Jau kara laikā Petrogradā 1915. gadā bija nodibinājusies «Latgaliešu palīdzības biedrība karā

cietušiem», kuras priekšgalā atradās V. Rubulis, J. Grišāns, J. Pabērzs, V. Seile, mācītāji K. Skrinda, J. Rancāns un citi. Pēc šīs biedrības ierosinājuma 1917. gada 12. martā notika pirmā latgaliešu sapulce, kurā piedalījās 66 cilvēki, lai apspriestos, ko darīt šajā situācijā. Visasakās domstarpības bija jautājumā pai attiecībām ar pārējo Latviju un Krieviju. Balsošanā vairākumu guva tā grupa, kas bija par Latgales ciešākiem kontaktiem ar pārējo Latviju, un tika nolemts sasaukt visas Latgales latviešu kongresu.[45] Tas notika 26.—27. aprīlī (9.—10. maijā) 1917. gadā Rēzeknē un nori​sēja vētraini.

Pēc svinīga gājiena, kurā piedalījās latviešu strēlnieku delegāti, tirdzniecības skolas un ģimnāzijas audzēkņi, kongresa dalībnieki un iedzīvotāji, ar karogiem un pūtēju orķestri priekšgalā un pēc dievkalpojuma baznīcā, pēc kura visi nodziedāja «Dievs, svēti Latviju», kongress sāka darbu kinoteātra «Diāna» telpās. Arā pulcējās daudz ļaužu, kuru vidū arī tie, kas bija pret apvienošanos. To vidū klīda baumas, ka atnākšot krievu kareivji, kas ar durkļiem rokās izdzīšot ārā latgaliešu un katoļu pārdevējus, Krievijas vienības neatzinējus un Baltijas latviešu draugus, un kareivjiem palīgā iešot vīri ar rungām un sievas ar slotām. Bet telpās par attiecībām pret Krieviju un pārējo Latviju referēja mācītājs J. Rancāns.

Viņš norādīja uz trim ceļiem: vai palikt, kā līdz šim, pie Vitebskas guberņas, vai iegūt Latgalei autonomiju patstāvīgi, vai apvienoties ar pārējiem latviešiem; un pats izteicās par pēdējo variantu.[46] domas dalījās, un citādi domājošie, kuru vidū bija F. Kemps ar saviem piekritējiem, kuri aizstāvēja Latgales autonomijas ideju, un D. Esta, kura atbalstītāju vidū vairums bija Petrogradas strādnieki, kuri bija par palikšanu Vitebskas guberņas sastāvā, atstāja kongresu. F. Kempa uzstāšanās ārpusē vēl vairāk satracināja pūli, un tikai latviešu strēlnieku pulciņš, kas apsargāja kongresu, atturēja to no galējiem ekscesiem.

Otrajā dienā delegāti darbu turpināja tirdzniecības skolā. Par apvienošanos nobalsoja 182 delegāti, vienam atturoties. Lēmumā ierakstīja: «Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies 26. un 27. aprīlī 1917. g. Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus — par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā organismā.»! 1. p.)

Strauji ritēja turpmākie vēsturiskie notikumi Latgalē.

1917. gada rudeni, pēc Oktobra revolūcijas, padomju vara nodibinājās ari Latgalē. 3.—4. (16.— 17.) decembrī Rēzeknē notika Latgales strādnieku, zemnieku un kareivju pārstāvju kongress, kurš, starp citu, arī izteicās par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas «tādos apmēros, kā nolems tautas nobalsošana»[47].

Jaunie varas orgāni vēl nepaguva izvērst darbu, kad 1918. gada februārī Vācijas karaspēks, atjaunojis uzbrukumu, ieņēma visu Latviju, arī Latgali, ieraujot to tiešā kara darbības zonā. Tā paša gada decembrī Sarkanā Armija gan atspieda no Latgales vācu karaspēku — un padomju varas darbība turpinājās, bet jau 1919. gada vasarā padomju varas aizstāvji bija spiesti ieņemt kaujas pozīcijas Latgalē. Uz laiku Rēzekne kļuva par Padomju Latvijas valdības mitekli, kad 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā norisinājās pēdējais ciņu posms par padomju varas aizstāvēšanu Latvijā, kas tomēr beidzās nesekmīgi. 1920. gada februāri tika noslēgts pamiers, kam augustā sekoja miera ligums starp divām kara rezultātā jaunizveidotajām valstīm — Padomju Krieviju un Latvijas Republiku.

Pēc gandrīz sešiem gadiem kara izpostītajā un izmocītajā zemē beidzot iestājās miers. Kara un revolūciju gaitā uz visiem laikiem savu agrāko noteicošo stāvokli, īpašumus un spožumu bija pazaudējuši visi muižnieki. Ar lielām cerībām nezināmajā nākotnē raudzījās zemnieki un bezzemnieki, strādnieki un pilsētnieki, jo pirmo reizi Latvijas vēsturē bija izveidojusies no svešu zemju tiešas kundzības neatkarīga valsts, kurā apvienojās visas lat​viešu apdzīvotās zemes.

Tāda īsumā bija Latgales vēsture 19.—20. gadsimta mijā, kad tā vēl bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tiem lasītājiem, kurus tuvāk interesē Latgales vēsture aplūkojamajā laikā, var ieteikt iepazīties ar laikabiedra F. Kempa emocionāli uzrakstīto darbu «Latgalieši» (R., 1910) un citām viņa

grāmatām. Plašu Latgales zemnieku dzīves tēlojumu sniedz B. Brežgo grāmatā «Latgales zemnieki pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861.—1914. g.» (R., 1954). Ieskatu Austrumlatvijas iedzīvotāju materiālās kultūras un dzīvesveida vēsturē sniedz LPSR ZA Vēstures institūta krājums «Arheoloģija un etnogrāfija» X (R., 1974).

Ir vēl daudz citu monogrāfisku pētījumu un kolektīvu darbu, kas interesentiem atsegs šo Latgales vēstures posmu, ko te varējām tikai ieskicēt. Bibliotēku plaukti tagad papildinās arī ar daudziem darbiem, kas iznākuši atklātībā no aizliegto gramatu krātuvēm.

Pirms pielikt punktu, nobeigumā gribētos atzīmēt vēl dažus interesantus vēsturiskus faktus, kas sasaucas tieši ar romāna varoņiem un vietām. Centrālajā Valsts vēstures arhīvā ir dokuments, kas rāda, ka Ludzas apriņķa toreizējā Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagastā 1871. gadā muižu īpašnieku vidū bijuši divi Skuļtecki. Pamatojoties uz dalīšanas aktu, Ivanam Fjodora dēlam Skuļteckim toreiz piederēja Beņislavas muiža (699 desetīnu platībā) un Josifam Fjodora dēlam Skuļteckim — īpašums, kas dokumentā krieviski saucās īlp>KeM5iHbi (cik nosaukums līdzīgs Primenei!), no kura 693 desetīnām 547 desetīnas aizņēma meži, 93 desetīnas bija nederīgā zeme, 35 desetīnas — p]avas un tikai 18 desetīnu — aramzemes. Par izvērstu saimniecisko darbību tur, šķiet, nevarēja būt runa, kaut atzīmēts, ka muižai ir visas saimniecības ēkas.

Cits dokuments liecina, ka pēc 20 gadiem Domopoles pagasta muižu īpašnieku vidū Skuļtecku uzvārds vairs nefigurē. Nav vairs muižu sarakstos arī Pržemjanu, bet Benislava ir jau citās rokās.

Pirkšanas ceļā (diemžēl nav norādīts, kad) to bija ieguvuši 12 ienācēji no Valkas apriņķa, kuru vidū pieci pilsētnieki un septiņi zemnieki. Ir pamats domāt, ka, mainoties īpašniekiem, abu muižu zemes turpmāk pastāvēja ar Beņislavas nosaukumu, jo tās platība 1891. gadā bija aptuveni tāda kā abiem agrākajiem īpašniekiem kopā.

Vēl kāds zimīgs fakts. So 20 gadu laikā no abu muižu meža 990 desetīnām 1891. gadā Beņislavā bija atlicis vairs tikai 120 desetīnu meža un 134 desetīnas krūmāju. Turklāt 30. gadu kartēs netālu no Beņislavas ir atzīmēta vieta, kas saucas par Fabriku.

Vai A. Erss no minētajām vēsturiskajām personām aizguvis tikai savu galveno varoņu uzvārdus un nedaudz variētu muižas nosaukumu, vai kaut kādā ziņā tie ir bijuši galveno varoņu prototipi, pārceļot viņu darbību uz vēlāku laiku, to precīzi zinātu tikai pats autors. Būtībā tas jau arī nav tik svarīgi, jo tas ir romāns.

Austra Mieriņa, vēstures zinātņu kandidāte © Austra Mterlņa, 1990

KOMENTĀRI Publicējot romānu «Muižnieki», latviešu literatūrā atgriežas pusaizmirstais un jaunai paaudzei nepazīstamais Ādolfa Ersa (Rūnika) vārds un ienāk pašreiz tik aktuālā Latgales tematika. Jau vairāk nekā pussimts gadu aizritējis kopš tā laika, kad izdevniecība «Grāmatu draugs» 1931. gadā laida klajā šo darbu, kas tikai tagad tiek atkārtoti izdots.

Grāmatas autors pēc 1905. gada par revolucionāro darbību bija spiests atslāt dzimto pusi un, tāpat kā daudzi cīnītāji, uz laiku nozust svešā malā, vispirms Iekškrievijas plašumos un pēc tam Latgalē. Te aizritēja vairāki viņa mūža gadi pirmā pasaules kara priekšvakarā, dodot iespēju tuvplānā iepazīt turienes apstākļus, ļaužu dzivi un vēsturi, ko caur sava skatījuma prizmu rakstnieks attēlojis «Muižniekos».

Romānā vēsturiskas personas, tālāki un tuvāki vēstures notikumi — gan 17. gadsimta kari Eiropā, gan polu sacelšanās reālie dalībnieki — sadzīvo ar autora iece​rētajiem tēliem un viņu likteņiem.

Kā jau apvidū, kur vēsturiskie apstāklī likuši kopā dzīvot dažādu tautību un ticību ļaudīm, romāna varoņu leksikā sastopami gan poju, vācu, krievu, baltkrievu, lietuviešu, pat franču, grieķu u. c vārdi, kas ienākuši latgaļu dialektā savdabīgā lokalizējuma, gan citur mazpazīstami Latgales apvidus vardi. Tāpēc, lai atvieglotu mūsdienu lasītājam tālaika pasaules izpratni un uztveri, darbam tiek pievienoti retāk sastopamu, mazāk pazīstamu vārdu un jēdzienu skaidrojumi, kā arī vēsturisko notikumu un personu īss raksturojums. Ādolfa Ersa valoda ir kupla un bagāta — īpaši leksikas ziņā. Saglabātas rakstnieka izteiksmes īpatnības — gan tās, kas saistītas ar viņa laika rakstības tradīcijām, gan autora paša — galvenokārt Latgales kolorīta radīšanai ieviestās.

Rakstnieks ir iepazinis, apguvis un darbos ar Latgales tematiku samērā plaši lietojis Latgales leksiku. Ādolfs Erss rakstīja latviešu literārajā valoda, iepludinādams tajā dažus specifiski latgaliskas leksikas paraugus. Tie šajā izde​vumā tiek uzrādīti un skaidroti. Tādi ir: klāvs 'kūts', vuškas 'aitas', stomači 'nelūgti viesi kāzās'. Rakstnieks nevairas arī no izplatitiem un Latgalē regulāri lietojamiem polonismiem un rusicismiem: škaplers 'kulonveidīga kaklā karama svētbildīte', parapija 'draudze', plebānija 'baznīc​kunga maja vai mācītājmuiža', obraziņš 'svētbiklite' Parasti dialektā lietota vārda sakne, bet izskaņa pārveidota literārā formā.

Dažreiz autors latgalisko kolorītu ir gribējis panākt ar latgalisku sufiksa vai galotnes formu, kas literārā valodā rakstītā tekstā nav gluži loģiski. Tā tas ir, piemēram, gadījumā ar vārdu saldenais vārdkopā Jēzus saldenais. Latgaliskā forma soldons atbilst literārās valodas īpašības vārdam salds, nevis saldens. Teiciens Jēzus saldenais lietots, lai tekstam piešķirtu latgalisku skanējumu, saglabājot latgaliskās formas zilbju skaitu un ritmisko veidojumu. Romānā lietoti arī Latgales izloksnēm raksturīgie lietvārdu ocelmi u-celmu vietā (als 'alus', vids 'vidus') u. c.

Dažas īpatnības saistāmas ar 30. gadu-rakstības tradīciju. Tās ir saglabātas. Tā laika rakstībā trūka konsekvences īstenības un pavēles izteiksmes daudzskaitļa 2. personas galotņu lietojumā, respektīvi, tika jauktas šīs galotnes, piemēram, īstenības izteiksme lietoja gan dzīvosat, būsal, gan dzīvosit, būsit, bet pavēles izteiksmē — nākat. Šādas formas lietotas arī «Muižnieku» pirmiespiedumā. Gatavojot otro izdevumu, autors pats šīs kļūdas mēģinājis novērst, taču tas viņam izdevies tikai daļēji. Sis izdevums centies respektēt gan autora labojumus, gan mūsdienu pareizrakstī​bas normas.

Vārdu nozīmju skaidrojumos izmantotas vārdnīcas, izlokšņu materiālu apraksti, iztaujāti gan izlokšņu pratēji, gan latgaliešu rakstu valodas zinātāji.

Romāna «Muižnieki» pirmvariantu publikācijas un to pārveidojumi, ka ari citu darbu rakstīšanas vēsture liecina, ka Ādolfs Erss ir piederējis pie tiem rakstniekiem, kas savus darbus rediģēja, laboja un pārveidoja arī pēc to pirmpublicējuma, strādāja ar tiem, gatavojot jaunai izde​vumam.

Pēc iznākšanas grāmatā 1931. gadā A. Erss ir rediģējis arī romānu «Muižnieki». Raiņa Literatūras

un mākslas vēstures muzejā ir divi šā izdevuma eksemplāri (118631 un 116649) ar autora redakcionāliem labojumiem. Daži no šiem labojumiem ir identi abos eksemplāros, daži ir atšķirīgi. Gatavojot šo izdevumu, ir ņemti vērā abos eksemplāros atrodamie labojumi. Dažkārt vienā vai otrā eksemplārā ir izdarīts kāds labojums, kas ir loģiskā pretrunā ar pārējo tekstu,— tie nav ņemti vērā. Ir labotas drukas un pareizrakstības kļūdas.

47 Ipp. . . paņi Salija svētdien.

Paņi (polu vai. pani)— kundze, pane. Laipna uzruna sievietei — parasti kopā ar uzvārdu vai vārdu.

Agrāk tā uzrunāja privile​ģēto aprindu personas.

48. Ipp. . . gar kuru varēja saredzēt ores redeles.

Ore — lieli darba rati ar rede|veida malām.

49. Ipp. . . baidi ja māņticīgo apteksni Prosku.

Proska —saīsinājums, pamazināmā forma no vārda Jefrosinija, Praskovija vai Apraksija. Lai gan varone lietuviete, tas nav lietuviešu vārds.

50. Ipp. Viņš pats bija protestants un mīlēja tautu.

Protestants — visu to kristīgo konfesiju piederīgo kopapzīmējums, kas 16. gs. reformācijas laikā atdalījās no katoļu baznī​cas — luterāņi, kalvinisti, reformāti u. c. . . mans vectētiņš kopā ar Vallenšteinu ieaulekšoja Prāgā. Vallenšteins (Wallenstein) Albrehts (arī Albrehts Valdštejns; 1583—1634)—Svētās Romas impērijas karavadonis. Pēc izcelsmes čehu muižnieks.

Trīsdesinitgadu kara laikā (1618—1648) impērijas armijas virspavēlnieks (1625—1630, 1632—1634).

Uzvarēja vācu protestantus pie Desnas (1626), vairākkārt uzvarēja Dānijas karaļa Kristiāna IV karaspēku (1626—1627). Cieta sakāvi kaujā pret Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (1594—1632) karaspēku pie Licenas (1632). Viņu apvainoja sazvērestībā, atcēla no amata un nogalināja.

Reiz saderēja ar Mariampoles grālu.

Mariampole (lietuviešu vai. AIarijampole)— pilsēta (kopš 1756 gada) Lietuvā Sešupes krastā.

53. Ipp. . . audzēta jau no Jagaija laikiem.

Jagailis (lietuviešu vai. Jogaila. poļu vai. Jagiello; ap 1351 —1434)—Lietuvas kunigaitis (1377— 1392, ar pārtrauku miem) un Polijas karalis Vladislavs II (no 1386). Lietuvas kunigaiša Aļģirda dēls.

1385. gadā noslēdza Lietuvas un Polijas ūniju (Krēvas ūniju). 1386. gadā pēc laulībām ar Polijas troņmantinieci Jadvigu tika kronēts par Polijas karali; pieņēma katoļti čību un Lietuvas lielkņazisti pievienoja Polijai. kuru lo/varki nebija lielāki par latviešu zemnieka vidēju māju.

Foļvarks (Latgalē), folverks (polu vai. lolwark, vācu vai. Vorwerk)—1) muižnieku saimniecibas veids, kas pastāvēja Polijā (līdz 1944. g.) un citās Centrālās un Austrumeiropas zemēs (līdz 19. gs. vidum); 2) lauku lielsaimniecības Latgalē un Augšzemē vēlā feodālisma un kapitālisma periodā, kas izveidojās uz muižu zemes; dajēji atbilst Kurzemes un Vidzemes pusmuižām 54. Ipp. . . kopā ar vēlāko lietuvju muižnieku Butleru vectēvu.

Bulleri sena matrikulēto (sarakstā ievesto) muižnieku dzimta Kurzemē. 1525. gadā ordeņa mestrs V. fon Pletenbergs nodeva lēni Hermanim Butleram lielāku zemes gabalu Durbes draudzē, uz kura vēlāk izveidojās vairākas muižas, kas tika sadalītas dēliem. 1647. gadā Heinrihs Butlers, sadalot savus īpašumus, testamentā Krotes muižu novēlēja otrās laulības jaunākajam dēlam virsleitnantam Nikolajam Butleram. Butleriem bija man​tošanas ceļā iegūti ipašumi arī Vidzemē, iespējams, ari Lietuvā. . . trīsdesmit gadu karā . . ķeizaram Ferdinandam II. Trīsdesmitgadu karš (1618—1648)—pirmais karš Eiropā, kurā bija iesaistīti divi lieli Eiropas valstu grupējumi. Hābsburgu bloks (Spānijas un Austrijas Hābsburgi, katoliskie vācu firsti, ko atbalstīja pāvests un Zečpospoļita — Polija), kas pārstāvēja Eiropas visreakcionārākos spēkus, un antihābsburgu koalīcija (vācu protestantiskie firsti, Francija, Zviedrija, Dānija, ko atbalstīja Anglija, Holande un Krievija), kas aizstāvēja galvenokārt protestantisko valstu intereses un antihābsburgu kustību Čehijā, Transilvānijā un Itālijā.

Ferdinands II (1578—1637)—Svētās Romas impērijas imperators (no 1619. g.) Hābsburgu dinastijas pārstāvis, Čehijas (no 1617. g.) un Ungārijas da]as karalis (no 1618. g.). Sīs teritorijas ieguva Trīsdesmitgadu kara laikā. . . pulkvedis un dragūņu pulka komandieris. Dragūņi, dragūni (franču vai. dragon, latiņu vai. draco — pū​ķis)— jātnieki karaspēkā.

Sku/teckis pašā pulkā kā vahtmistrs.

Vahtmistrs — vahmistrs, dienesta pakāpe kavalērijā.

55. Ipp. . ■ devās uz Egeras pili.

Egera (ungāru vai. Egcr)— pilsēta Ungārijas ziemeļos, dibināta ll.gs., cietoksnis—13. gs. . . piedalījās sazvērestībā, ko pret viņu rīkoja cietokšņa komandants holandietis Gordons un skotu pulkvedis Lesli. Joans Gordons — skots, pulkvedis Austrijas armijā, Egeras komandants, piedalījās sazvērestībā pret Vāllenšteinu un viņa piekritēju nogalināšanā.

Aleksandrs Leslijs (16. gs. beigas—1661. g.)—dzimis Skotijā, cīnījies Nīderlandes karaspēkā pret Spāniju, Zviedrijas karas​pēkā pret Krieviju un Austriju.

Sī paša pulka otrā dala ar kapteini Deverē.

DeverČ, Deverū (Deveroux)—dragūnu pulkvedis, Vallenšteina nogalinātājs.

Hercoga Erīdriķa laikā viņš iekļuvis polu karaspēkā. Fridrihs (1569—1642)—Kurzemes hercogs, pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera vecākais dēls. . sūtīts pie Lietuvas seimela ziņnešos. Lietuvas — Polijas valstī seims bija augstākais likumdošanas orgāns. Katram novadam (lietuviešu vai. vaivadija) un tā apakšvienibai, iedalījumam (lietuviešu vai. pavietas) bija savs seimelis — vairāku ieceltu pārstāvju kopa.

55.

—5G. Ipp. . . tos aizveduši ar visu grāmatu. Grāmata — vēstule.

56. Ipp. . . liela un bagāta muiža Lietuvas 2emaitijā.

Zemaitija — vēsturiski ģeogrāfisks un etnogrāfisks novads Lie​tuvas rietumdaļā.

Paņi Skultecka bija cēlusies no šlahtas, kuras priekšteči bijuši lietuvju bajāri, bet pārpoļošanas laikos pieslējušies valdošai polu nācijai, tā iegūdami dažādas polu karaļu laika ūnijās piešķirtas priekšrocības. /. ./ Vecais Skute/skis, protestants un lietuvju patriots, nepiekrita ūnijai ar Poliju. Sļahta (poļu vai. szlachla)— poļu un čehu sīkmuižniecība. 1385. gadā Krēvas pilī tika noslēgta Lietuvas lielkņazistes un Polijas ūnija — vienošanās par dinastiju savienību. Lietuvas lielkņazs Jagailis, stājoties laulībā ar Polijas karalieni Jadvigu, tika pasludināts par Polijas karali, pieņēma katoļticību, kristīja katoļticībā Lietuvas zemes un Lietuvas lielkņazisti pievienoja Polijai.

1569. gadā tika noslēgta Ļublinas ūnija, kas Lietuvas lielkņazisti un Poliju apvienoja vienotā valstī — 2ečpospoļitā (1569—1795) ar kopīgu karali, seimu un senātu. Kopš tā laika administratīvā, politiskā un kultūras dzīve vairāk centrējās Polijas pilsētās Krakovā un Varšavā, un tas atspoguļojās Lietuvas likteņos.

Jau no Kedaiņiem atprecētā vecmāmiņa . .

Kedaiņi (lietuviešu vai. Kedainai)— pilsēta (kopš 1590. gada) Lietuvas vidienē, Nevežas upes krastā.

Polu dumpi pret Krieviju Skultecki nepiedalījās. Polu dumpis—Polijas sacelšanās 1863.1 —1864.

V, nacion.ilās atbrīvošanās kustība, kas bija vērsta pret carisma jūgu, aptvēra Polijas karalisti, Lietuvu, daļu Baltkrievijas, Labā krasta Uk​rainu. Tajā piedalījās arī Latgales polu muižnieki.

Diikunigaitis Ķeistutis (lietuviešu vai. Ķņstutis; ap 1297—1382)— viens no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem, Ģedi​mina dēls, kunigaiša Vitauta tēvs. . . pasargāja no Muravjova represijām un kontribūcijām. Mihails Nikolaja d. Muravjovs (1796— 1866)— cariskās Krievijas valstsvīrs, bijis gubernators vairākās guberņās; 1857.—1861. g.— valsts īpašumu ministrs, uzstājās pret dzimtbūšanas atcelšanu un enerģiski iestājās par Krievijas rietumu

(Latgales, Lietuvas, Baltkrievijas terit.) guberņu pārkrievošanu. 1863.—1865. g. bija Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators. 1863. gadā nežēlīgi apspieda poļu dumpi, par ko cara valdība piešķīra grāfa titulu. Pret tiem poļu muižniekiem, kas bija saistīti ar dumpi, sākās nežēlīgas represijas, un viņiem bija jāmaksā smagas kontribūcijas.

59. Ipp. . . arī tur bez repetitoriem viņi nevarēja dzīvot.

Repetitors (latīņu vai. repetitor — atkārtotājs)— persona, kas palīdz skolēnam sagatavot mājas uzdevumus; mājskolotājs.

62. Ipp. . . muižiņu ar trīssimts pūravielām aramzemes un tikpat lielu mežu platību, saklausījusi ar kādu mākleri. Pūrvieta —0,365 ha.

Mākleris (vācu vai. Makler)— starpnieks tirdznieciskos darīju​mos.

64. Ipp. Līdz šim viņš bija kalpojis Bolvu muižas mežniecībā. Bolvu muiža — Balvu muiža Ludzas apriņķi.

65. Ipp. Un vai muižniekam pieklājas pelņā iel kā sl rudzi niekam vai linu kulsllķim?

Strūdzinieks — cilvēks, kas vilka vai airēja plakandibena upju kuģus — strūgas — visā ceļa garumā vai vadija tās tikai pāri krācēm.

Linu kulstiķis — linu kulstītājs, cilvēks, kas ar īpašu ierīci no mīstītu linu šķiedras izdauza, izkulsta spalus. Linu kulstīšana — viens no pelņas darbu veidiem ziemā.

66. Ipp. Koku zāģētavai izdevīgāk atrasties sausā, rošā lielceļa tuvumā.

Rošs — ross, rosigs, šajā gadījumā ceļš, pa kuru noris dzīva satiksme. .. līdzīgas sapņu nirvānai.

Nirvāna — budisma reliģijā cilvēka dvēseles augstākais svētlaimes stāvoklis, atbrīvošanās no visām rūpēm un tieksmēm (saplūšana ar dievību).

67. Ipp. .. uz papīra arhitekta nodomi bija skaisti pārskatāmi un gaumē jami.

Gaumējami — šeit: baudāmi.

68. Ipp. . . ģēveļu iebūvju un izbūvju lormām. Ģēvele (lejasvācu Gevel)— zelminis, jumtgals.

69. Ipp. . . par pils būvi un zāģu gateri.

Gateris (vācu vai. Gatter)— mašīna koku sazāģēšanai dēļos.

70. Ipp. . . turēdams pusduci Jorkšķiras cūku.

Jorkšīras cūkas — lielās baltās cūkas, kuru šķirne 19. gs. izvei​dota Anglijā.

72. Ipp. Komlese (franču vai. comtesse)— neprecējusies grāfiene. par vārīgām porcelāna paņenkām. Papenka — pamazināmā forma no po|u vārda panna — jaunkun​dze, jaunkundzīte.

73. Ipp. Janopoles muižā pie pana Kazimira.

Janopoles muiža atradās netālu no Rēzeknes. Lietuvā un Latgalē ir daudz muižu, kuru nosaukuma izskaņa ir — pole: Mariampole, Janopole, Domopole, Rinopole. To varētu izskaidrot ar poļu muižnieku tieksmi pēc antīku nosaukumu atdarinājuma. ?5. Ipp. kā velns pie Gali lejas ezera.

Galilejas (Ģenacaretes) ezers jeb jūra Palestīnā.

76. Ipp. /tā Gazcnes pīlāri, zem kuriem dabūja galu Simsons Simsons — Sarasons, Bībeles persona, ar milzu spēku apveltīts senebreju varonis, kurš uzveica kultūras ziņā pārākos filistiešus un ar savu vareno spēku sagādāja viņiem pastāvīgas raizes. Filistiete Dalila izvila Samsona spēka noslēpumu, iemidzināja viņu, nogrieza matus, šā spēka avotu, un pašu nodeva filistieši'em. Matiem ataugot, Samsona spēks atgriežas — un viņš sagrāva namu, kurā bija pulcējušies filistieši, iedams bojā kopa ar tiem. Tas noticis Gazas pilsētā, kas toreiz piederēja lilistiešiem.

Kivkuču sādža — latgaliski nosaukums būtu Kyukuči vai Kiukuči — no vārda kyukol kūkot.

77 Ipp. F.raņa — saīsinājums no vārda Frančeska, ari Franciska. ganības turēja Primenes mežos uz servi tūta tiesību pamata. Servitūti (latīņu vai. servitūs — pienākums, saistība)— tiesības ar zināmiem ierobežojumiem lietot svešu īpašumu. Visizplatītākais bija zemes servitūts — tiesības lietot ce)u, iegūt smiltis, mālu, granti, ganīt un dzirdināt lopus utt. svešā zemes īpašumā.

78. Ipp. Bija zeme, bija grēks, bija Sodoma Sodoma, arī Zodoma — Bībelē minēta pilsēta Palestīnā, kuras iedzīvotāji pagrimuši netiklībā, tāpēc Dievs tos iznīcinājis ar sēru un uguni.

Ipp. kura man parādījās Gaivarišķu kapličā.

Lietuvā un Latgale par kapličām sauc kapelas — nelielas baznīciņas ar allāri dievkalpojumiem. darinājis kāds lietuvju dievdaris. Tā lietuvieši sauca tautas māksliniekus, kas nodarbojās ar Kristus un Marijas skulptūru darināšanu. Tāda mākslinieka tips attēlots J. Purapuķes garstāstā «Leišu svētbilžu griezējs». Sim koka skulptūrām ne vienu reizi vien latviešu rakstnieki pievērsa vērību savu prozas darbu sižetos par Lietuvu. K. Strāls, J Janševskis, J. Purapuķe un citi latviešu rakstnieki lietuviešu svēto tēlu skulptūrās redzēja tautas dvēseles izpausmi, lietu​viešu dievbijību, ciešus sakarus ar pagātnes tradīcijām.

Ipp. Tad pie viņa noliecās pati Svēfā Jaunava kā Ostrobramas dievmāte Viļņā.

Svētā Jaunava — Svētā Marija, Jaunava Marija. Ostrobramas Dievmāte — Aušras kapelas Dievmāte. Medininku jeb Aušras vārti Viļņā uz Vecpilsētas robežas, būvēti 1503.—1522. gadā. Vienīgie Viļņas vārti, kas saglabājušies vēl šodien. Sīs celtnes arhitektūrā izmantoti gotikas un renesanses stila elementi. Vārtu austrumu daļu grezno Lietuvas ģerbonis. 19. gs. sākumā rietumu pusē tika piebūvēta Aušras kapela (Ausmas kapela) klasicisma stilā. Te ievietoja mākslinieciski augstvērtīgu altārgleznu «Svētā Marija» (16. gs., autors nezināms)— vienu no pirmajiem darbiem lietuviešu glezniecībā. 1626. gadā karmelītu ordeņa mūki, kas tepat blakus bija ierīkojuši savu klosteri, šo Marijas (Ostrobramas Dievmātes) gleznu pasludināja par brīnumdarītāju, tāpēc šī vieta kļuva par svētceļojumu objektu. A. Erss lieto šīs celtnes polisko nosau​kumu.

Ipp. Septiņus gadus viņa Viļņas Drāmā lūgusi. Brama Ostrobramas baznica Viļņā.

Ipp. ko reliģijā apzīmē par Svēto Māru.

Svētā Māra — Svētā Marija, Dievmāte, Jēzus māte, kurai par godu ir celtas daudzas baznīcas un notiek daudzi baznīcas svētki: Šķīstīšanas diena(2.II), Marijas pasludināšanas diena (25.111), Marijas debesīs uzņemšanas diena (15.VIII), Marijas dzimšanas diena (8.IX) un citi.

Aizgavēņa zupa.

Aizgavēnis — diena pirms Pelnu trešdienas — liela gavēņa sākuma. Sājā dienā lietoja treknus ēdienus.

83 Ipp . jāaptekā neatliekamie darbi pagalmā, klāvā, stalli, klēti.

Jāaptekā — jāpadara. Klāvs — kūts. tad ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Grieztauka — pašdarināts karuselis: pie mieta ar īpašu uzmavu piesien kārti, kuras galā piestiprinātas ragaviņas. Šodien vēl mietā uzmauks mauli.

Maule — ratu rumba — riteņa caurā, asij uzmaucamā dala, kurā iestiprināti spieķi. un tad steigšus uz supretku. Supretka, arī suprags, supratka, suprātkas (krievu vai. супрядки)— sākotnēji vērpšanas talka, vakarēšana, vēlāk ballīte, danči.

To valcerl Griška sauc par «Rudens lapām».

Valceris (franču vai. valsē, vācu vai. Walzer no walzen — grieztiee)— valsis, sarīkojumu deja 3/4 taktsmērā.

84 Ipp. . it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām.

Saēst — pieēsties (no latgaliskās atgriezeniskās formas sasaēst). Septiņas gavēņa nedēļas — t. s.

Lielais gavēnis pirms Lieldie​nām.

nopirks ulmaniti zobu izskalošanai. Ulmanitis — vislētākais degvīns 20.—30. gados. Te autors ir sajaucis hronoloģiju, uz ko tika aizrādits arī recenzijās tūlīt pēc romāna iznākšanas. 19. gadsimta beigās, kad risinās šā romāna darbība, nevienu dzērienu par ulmanīti nedevēja.

Rita Pelnu diena, pirmā klusā gavēņa diena. Pelnu diena — gavēņa sākums, pirmā klusā diena, ar kuru izbeidzās ķekatu laiks un Meteņa prieki. Nosaukumu dabūjusi no pelnu kaisīšanas (grēku nožēlošanas zīme) pēc baznīcas rituāla. Ar šo dienu saistās daudz ticējumu un aizliegumu: nedrīkst sukāt matus, jo tad tie put kā pelni un izkrīt; jāber matos pelni, lai mati augtu gari, utt. .. ar sāli berž un skalo traukus un lize/kas. Lizejka — karote.

Septītā gavēņa nedēlā, Zaļās ceturtdienas rītā. Zaļā ceturtdiena — ciešanu nedēļas (pēdējās priekšlieldienu nedēļas) ceturtdiena, ari Lielā ceturtdiena, Tīrā ceturtdiena, kad viss jāizberi un jāiztīra. .. paskatījās . . slundiniekā. Stundinieks — pulkstenis, stundenis.

85. Ipp. Rīt jāiet baznīcā izsūdzēt grēkus, gulēt krustā un pieņemt svēto vakariņu.

Gulēt krustā — skaitīt lūgšanas, guļot uz grīdas ar izstieptām rokām.

Svētās vakariņas — svētais vakarēdiens, reliģiska ceremonija, kurā ticīgie pieņem pašu Jēzu Kristu noslēpumainā veidā, saņem Dieva žēlastību un grēku piedošanu. .. dzied psalmus par mirušiem.

Psalms (grieķu vai. psalmos — dziesma, dziedājums)—senebreju reliģisks dziedājums. Psalmi ietilpst Vecās Derības Psalmu grāmatā, kas ir Bībeles daļa.

Notur svinīgu liturģiju.

Liturģija (grieķu vai. leitūrgia—pienākums, pienākuma pildīšana)— kristīgās baznīcas dievkalpojums vai tā atsevišķa daļa.

Draudze dzied «AI Ielu ja».

Alelujā (senebreju vai. hallelūjāh— slavējiet Dievu)—Dieva slavināšanas sauciens jūdaismā vai kristietībā.

Pārnākot mājās, noliek atsagavēšanās.

Atsagavēšanās — gavēņa laikā aizliegto ēdienu pirmā baudīšana Lieldienu rītā pēc pārnākšanas no dievkalpojuma. . . trīs reizes noskaita Tēvareizi.

Tēvareize — kristiešu lūgsna: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, tavs prāts lai notiek kā debesis, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un atlaid mums mūsu parādus, kā arī mēs atlaižam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.

Sim tekstam atkarībā no konfesijas ir varianti.

Ciema bērzos uzvilktas leigaves. Leigaves— šūpoles, ari līgotnes.

86. Ipp. . . kad ermoņika rauj galopu.

Galops — sarīkojumu deja 2/4 taktsmērā. Dejota jau 18. gs. Sevišķu popularitāti ieguvusi 19. gs. 1. pusē līdz ar kadriļas izplatību. . . viņš seko kā pakrēslis.

Pakrēslis — koka ēna, paēna. Par cilvēka ēnu Latgalē saka — susātivs.

90. Ipp. . . tās ir kā asi nesu ķīļraksts, kas vienkāršās zīmēs ieslēpj domas. Ķīļu raksts — viens no visvecākajiem un visvairāk izplatītajiem rakstiem Senajos Austrumos.

Rakstu zimes sastāv no vairāku dažādos virzienos guļošu ķīļu un leņķu grupējuma. Tas attīstījās no Dienvidbabilonijas pirmiedzīvotāju šumēru raksta un ar laiku izplatījās visā Priekšāzijā.

Asīriešu ķīļu raksts sākumā daudz neatšķīrās no babiloniešu raksta, abos bija arī vienlīdz liels zīmju skaits. Līdz ar neatkarību no Babilonijas asīriešu raksts ieguva patstāvīgu raksturu, arvien vairāk atšķirdamies no kursīvākā babiloniešu raksta.

94. Ipp. Kleperu Zūzi . . bagāto noma/nieei.

Zūze — saīsinājums no Zuzanna.

Nomaļniece — šeit pagasta vai ciema nomales iedzīvotāja.

95. Ipp Kad viņa nāca margas gados.

Marga, mārga (lietuviešu vai. merga)— jauna meita, jaunava precību gados. uz savām astoņām desetiņām. Desetīna —1,0925 ha. apēst divus vērsēnus un vienu šķēli. Šķēlis, arī šķels (lejasvācu Schele)— auns, tekulis.

Viņai piedzima meita Maska.

Maska — pamazināmā forma no vārda Marija.

Latgalē tradicionālo garo, sarežģīto vārdu saīsināšana bija plaši izplatīta. Taču attiecībā uz Marijas vārdu pastāvēja pieņēmums, ka to vispār nedrīkst ikdienā lietot, tāpēc Marijas sauca: Māra (Mūra), Marc, Marence, Maņa, retāk Maša, pat Ma|a Maska ir pavisam reti sastopams variants.

Pēc dažiem gadiem atskrēja arī puika Antoška. Antoška — Antons.

Donatu aizsauca japāņu karā par underopicieri Underopicieris — unteroficieris, apakšvirsnieks cara armijā viņš piedalījās melnā solņā. Melnā sotņa tautas apzīmējums sodu ekspedīcijai, speciālai karaspēka vienibai, ko cariskās Krievijas valdība sūtīja 1905 gada revolūcijas apspiešanai Latvijā. aizmirsis Zūzes pārestību Sv Donata lēstā. Sv Donata lēsts (vācu vai l-est svētki) Svētā Donāta svētki Ipp. alus ducināja galvu alus lika galvai ducēt, t i. dunēt Meteņu nakti viņš Zūzei mājās durvis aizkrāva. Metenis pēdējā diena pirms Pelnu dienas un Lielā gavēņa Ar Jo saistās daudz senu tradiciju nākamā gada auglībai, bet Meteņa priekos jau aizejošās ziemas izvadīšana. Meteņos daudz ēda un dzēra, gatavoja ari ipašus ēdienus, līksmojās, gāja ķekatās utt virs kura karājās spulga. Spulga — lampa, spuldze. (Iepriekšējā izdevumā šai vietā lie tots vārds lampa, bet, gatavojot grāmatas otro izdevumu, autors abos rediģētajos un papildinātajos eksemplāros to nomainījis ar spulga.)

A/ozs ar To/u sit sešdesmit seši Aļozs — Aloizs, Aloizijs. To|a Anatols, Anatolijs. Sešdesmit seši — kāršu spēle ar 24 vai 32 franču spēļu kārtīm kura piedalās divi, tris vai četri spēlētāji. Spēles veidi ir vairāki Ipp. tad gāja uz atlaidām Atlaidas — katoļu baznīcas svētki, piemēram, Mārtiņa, Bērtuļa allaidas. Sajā dienā baznīcā notiek soda atcelšana pēc grēku sūdzēšanas. To dara ar īpašām lūgšanām.

Sābriņa (baltkrievu vai. sa6ļ3oyKa)— kaimiņiene, arī ar nozīmi — paziņa, draudzene . pie Zo/as ciemā. Zola — Sofija.

Viņš priecīgs sāk ap Zūzi lakslīt. Lakstu — lēkāt.

Iesim buletē, iedzersim pilzensko.

Pilzeriskis, pilzenskais — pazīstamais Pilzenes alus, kuru kopš 19. gs. 1. puses ražo čehu pilsētā Pilzenē (tagad Plzeņa).

98 Ipp. Darbs uz dzelzceļa pie slīperu likšanas.

Slipers (angļu vai. sleeper)— gulsnis, dzelzceļa sliežu balsts.

Un vīkšs ar sieru ar' palika vilcienā. Vikšs — sainis, vīstoklis.

99. Ipp Tu manis neaplakslosi vis.

Lakstoties — izrādīt uzmanību, neaplakstosi — šeit: nepiemā​nīsi.

101 Ipp . pa audeklu sāka skraidīt tādi kā obraziņi.

Obraziņi (krievu vai. образ — tēls, aina, glezna, svētbilde)— attēliņi, ainiņas, bildītes.

102. Ipp uzšūt melnu tūka kārtu ar gariem šķēru svārkiem. Tūks — īpaši apstrādāta vadmala. Kārta — uzvalks.

Šķēru svārki — pagarināti svārki ar šķēlumu un ielocēm mugur​pusē.

105. Ipp zirgu mietnieks Krūka, stārasts Lapsa. Mietnieks — mijējs, mainītājs.

Stārasts (krievu vai. староста)— ciema vecākais, arī darbu uzraugs muižā. laizdami gaisā stipras mahorkas smaku. Mahorka (krievu vai. махорка)—1) viengadīgs nakteņu dzimtas nikotīnaugs; 2) no tās pagatavota (stipra, rupja, lēta) tabaka.

Aiz stoikas krodzinieks.

Stoika (krievu vai. стойка)— lete.

106. Ipp. Jaunā gadā piedalīšos Rēzeknes rikšošanā.

Domātas zirgu skriešanas sacensības, kas jaunāgada pirmajā dienā tika rikotas uz aizsalušā Rēzeknes ezera.

Slobodā dabūšu seši.

Slobodā (krievu vai. слобода) — 1) brīvciems (pirms dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā — brīvo zemnieku ciems); 2) ciems pie pilsētas, priekšpilsēta.

Diviem bija plēša, vienam ienāši.

Plēsa — zirgu nagu slimība, ieplīsuši nagi.

Ienāši, zirgu — tautā pazīstams nosaukums deguna gļotādiņas un apkārtējo audu lipīgiem iekaisumiem, kas savienoti ar iztecējumiem no nāsim. .. izskatījās kā pieslietas linu mīstīklas.

Mīstīkla — kulstīkla, paisīkla. Ierīce linu vai kaņepāju šķiedru salaušanai. . . slaikais kungs melnā pledā .

Pleds (angļu vai. plaid)— apmetnis vai liels lakats. . . peleiīna vien kust.

Pelerīne (franču vai. pelerine)— īss apmetnis; plata drēbes apkakle, ko nēsā, apmestu ap pleciem; arī impregnētas drēbes lietuspusmētelis bez piedurknēm.

108.Ipp. . . tagad jāsauc staršiņam.

Staršiņš (krievu vai. старшина)— pagasta vecākais.

Vīrelis apvilka šektaiņus.

Sektaiņi (lejasvācu Schecht — šekte — zābaka stulms)—stulma zābaki.

109.Ipp. Borkovas lielkungs man iedeva pasūtījumu.

Borkova — Barkava.

110.Ipp. ..pasūtīja jakt.sdcsas.

Jaktsdesa (vācu vai. Jagd — medības)—mednieku desiņas.

Acīte — kāršu spēle.

111 Ipp. Sulers — blēdis, sevišķi—kāršu spēlē.

112. Ipp. . lai izietu stadulā.

Stadula, ari stadala, stadele (baltkrievu vai. этадола)— zirgu novietne kroga vienā vai abos galos, retos gadījumos ari vidū, kur ceļinieki novietoja savus zirgus. Ari stadulas ar laiku sadalija līdzīgi kroga istabam — zemnieku un kungu zirgiem.

113 Ipp. pa atvērto kaplogu bija dzirdams.

Kaplogs (vācu vai. Kapplcnster — jumta lūka)—vēdlodziņš, vēdlogs.

1/5. Ipp. . apāviešos ievēlēts par pagastvecāko.

Apāvieši — iespējams, Apes, vietējā izloksnē Opas pagasta vai ciema iedzīvotāji. gribēja saukt uradņiku. Uradņiks (krievu vai. урядник)— kazaku vai policijas apakšvir​snieks. pats ministrs Plēve. Vjačeslavs Plēve (1846—1904)— iekšlietu ministrs un žandarmērijas šefs cariskajā Krievijā. vecais grāls Mēdems. Mēdemi — sena matrikulēto muižnieku dzimta, kurai Kurzemē un Zemgalē piederēja vairākas muižas.

116. Ipp carskajas konlektes—laba konfekšu šķirne.

117 Ipp. klebeķis iedrebējās un apklusa.

Klebcķis — klabata, durvju klaudzināmais.

118 Ipp. . tādi kā vērša kuņģi un aitas spēķcs.

Spēķe — virums, ko gatavo no iztiritām, sasmalcinātām dzīvnieku (liellopu, cūku, aitu, teļu) iekšām un kartupeļiem.

Kā nekriškans — ne pātarus skaita, ne biktējas. Nekriškans — nekristīgs, neticigs, pagāns.

Pātari — lūgšana. Nosaukums radies no kristiešu lūgšanas «Mūsu tēvs debesis . .» latīniskā teksta «Pater noster . .». Biktēties — sūdzēt grēkus. Bikts (vidusaugšvācu Bilu)— grēksūdze; kristiešu (pareizticīgo un katoļu) sakraments rituālās tīrības atjaunošanai. Šovakar par tevi skaitīšu Dievmātei rožu kroni. Rožu kronis: 1. Lūgšanu virkne, sakārtota noteiktā secībā, piemēram, vienu reizi «Tēvs mūsu», desmit reižu «Esi sveicinātā, Marija». Var būt arī desmit reižu «Tēvs mūsu», piecdesmit reižu «Esi sveicināta, Marija». Vai: vienu reizi «Tēvs mūsu», trīs reizes —«Esi sveicināta, Marija» plus Crcdo—«Ticības apliecinājums». 2. īpašas lūgšanu krelles, kas iekārtotas, lai dievlūdzēji labāk varētu iegaumēt šo secību un nekļūdītos, skaitot lūgšanas.

Maclmozel, kā jūtaties?

Madmozele (franču vai. mademoiselle)— jaunkundze.

120.Ipp. .. gatavodamies pievienoties Polijas atjaunotāju kustībai.

Domājams, ka par Polijas atjaunotājiem A. Erss uzskata 1863. gada sacelšanās — t. s. polu dumpja — organizatorus un dalibniekus.

121.Ipp. Ar poliem viņš salikās Lubanas Sveču tirgū.

Sveču tirgus — tirgus pirms Sveču dienas, Svētās Dievmātes Marijas svētkiem (viņas šķīstīšanas diena), ko kristīgā baznīca atzīmē 2. februārī. Sveču diena saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Sai dienā baznīcā apsvētītās sveces nes mājās un dedzina nolūkos atvairīt dažādas likstas un nelaimes.

122.Ipp. . . atradis patvērumu kāda babuļa meža mājiņā.

Babulis, babulni.eks, babuļnieks — cilvēks, kas pieder pie zemākā bezzemnieku slāņa (feodālisma un kapitālisma sākumpe​riodā), parasti Austrumlatvijā. . . babuļa skaistā meita Madaļa.

Madaļa — saīsinājums no vārda Magdalēna. . . apgānīja un sakropļoja Kristus moku tēlus krustceļos. Kristus moku tēli — krucifiksi, krustā sistā tēli.

123. Ipp. . . izietu tāpat kā grāfam Plāterim-Zibergam.

Plāters-Zibergs Leons (1838—1863)—po|u muižnieks, Krāslavas muižas un miesta īpašnieks, polu dumpja dalībnieks.

Pat lūgšanas grāmatas ar latiņu burtiem nedrīkstēja drukāt un izplatīt.

Te domāts t. s. drukas aizliegums Latgalē pēc poļu dumpja apspiešanas. 1865. gadā ar Viļņas ģenerālgubernatora K. fon Kaufmana pavēli aizliedza iespiest un izplatīt jebkādus tekstus, drukātus ar latīņu alfabēta burtiem. Sis t. s. drukas aizliegums pastāvēja četrus gadu desmitus — līdz 1904. gadam un atstāja ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz gara dzīvi un izglītības līmeni Lietuvā, arī Latgalē.

124.Ipp. Agate plebānijā bija kā dvēsele.

Plebānija —1) draudzes altāris kādā katedrālē vai kādā iestādes vai klostera baznīcā; 2) draudzes vai mācītāja māja (katoļiem).

Tāds varizejs pelnītu lielāku sodu.

Varizejs — farizejs—1) senebreju reliģiskā sekla; 2) liekulis, svētulis.

Vai viņa nav izpildījusi visas viņa uzliktās pakulas. Pakutas, pokota (lietuviešu vai. pakulā)— nožēlošana, grēku izpirkšanai uzliktie pienākumi. /25. Ipp. Jaunā sveitā un šektaiņos.

Sveita, svita, svita (ukraiņu vai. свита — virsdrēbes)— svārki, virssvārki, pusmētelis, mētelis, vamzis.

Atbrauca «/iņejkā». Ļiņejka (krievu vai. линейка)— līnijdroška. . . virs bija kurāžīgs puisietis.

Kurāža (franču vai. courage)—drosme, pārgalvība, lielība. Seit: iznesīgs, brašs puisis.

Sestdienas vakarā pirms vespera.

Vespers (latīņu vai. vesper—vakars)—vakara dievkalpojums katoļu baznīcā.

126. Ipp. . . )ūs ar skrauci pie galda ēdāt.

Skraucis (poļu vai. krawiec)— skroderis 128. Ipp. . noliec tur mašīnu un pletīzeri, pakar pie sienas mēru, viņķeli un šķēres.

Pletīzeris — gludeklis.

Viņķelis (vācu vai. Winkel)— šeit — leņķa mērs.

129. Ipp. kā apustulis Pēteris uz Galilejas ezera, kas gribēja darīt brīnumus un staigāt pa ūdens virsu.

Apustulis (grieķu vai. apostolos — sūtnis)—Jēzus māceklis, kristietības izplatītājs.

Apustulis Pēteris — viens no pirmajiem divpadsmit Jēzus mācekļiem. Evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus devies pa ūdens virsu pie saviem mācekļiem, kas atradušies laivā un, noturēdami viņu par spoku, loti izbijušies. Jēzus viņus mierinājis, lai nebīstas, jo tas esot viņš. Apustulis Pēteris sacījis, ja tas esot viņš, lai tad pavēlot Pēterim pa ūdens virsu iet pie viņa. Uz Jēzus aicinājumu Pēteris izkāpis no laivas un pa ūdens virsu gājis pie Jēzus, bet. izbijies, sācis grimt un saucis, lai kungs viņam palīdzot. Jēzus viņam pasniedzis roku un sacījis: «Tu, mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?» Kad tie iekāpuši laivā, vējš norimis.

130.Ipp. no viņa atvilktnes pazudusi Kairina.

Katriņa, Katrīna — dažādas vērtības papīra nauda ar Katrīnas II attēlu, ko viņas laikā izlaida Krievijā. Seit varētu būt domāti 100 vai 500 rubli.

J33. Ipp. digdierēja drēbi Pelia kāzu svārkiem.

Digdierēt — sagatavot drēbi, to mitru gludinot, presējot.

Fraņa čūpstija koplekti. Cūpstit — sūkāt, čāpstināt.

139.Ipp. . viņai tāds jaunives vakars nebija īsti parocigs.

Jaunive — nākamā jaunā sieva, līgava.

Jauničam līgava no vedējmātes bija jāizpērk. Jauničs — nākamais jaunais vīrs, līgavainis.

140. Ipp. Panāksnieki un apdziedātāji pulcējās Zūzes mājā. Atnāca stomači.

Panāksnieki, ari panākšņi, panāči — līgavas radi un viesi. 243 Apdziedātāji — kāzu viesi, kas piedalās humoristiskā kāzinieku apdziedāšanā.

Stomači — neaicināti viesi kāzās, parasti stāvēja pie durvim Viņi tomēr tika gaidīti, ar viņiem rēķinājās un vienmēr sagata​voja cienastu. Viņi parasti piedalījās arī apdziedāšanā.

Kubelnieks (vācu vai. Kubler)— mucinieks.

142.Ipp kā no velna šjūtera.

Sļūters — krāteris. ūsas kā jaunam huzāram. Huzārs (ungāru vai. huszar)— vieglās kavalērijas virsnieks vai kareivis pirmsrevolūcijas Krievijā un daudzu citu valstu armi jās, sākot ar 17. gs. Pirmo reizi huzāri parādījās Ungārijā 15. gs.

143.Ipp kā traka trijjūga vestai Fortūnai.

Fortūna — likteņa dieviete seno romiešu mitoloģijā.

Viņš gāja pa Lielo ielu līdz Jāņa ielai. Te iegriezās katedrālē Viļņas ielu nosaukumi te nedaudz neprecīzi — no Jāņa ielas katedrālē iegriezties nevar, jo tā atrodas laukumā pie Ģedimina pils.

To sajutu vecā Ģedimina pilsētā. Ģedimins (ap 1275—1341)—Lietuvas kunigaitis 1316, —1341 gadā. Viņa laikā Lietuvā veidojās pirmās pilsētas. Viņam piedēvē arī Viļņas dibināšanu 1320. gadā.

144.Ipp. portālu u/i plalonu labirints.

Portāls (latīņu vai. porta — durvis)—bagātīgi izrotāta galvenā ieeja kādā ēkā.

Plufons (franču vai. plalond)—1) ar gleznojumiem vai reljefiem rotāti griesti vai to daļa; 2) abažūrs griestu vai sienas lampai. Te lietots nolūkā veidot stilistiski kaut cik vienotu uzskaitījumu.

Si apburtā pasaule pacēlusies uz vecā Pērkoņa tempļa pamatiem. Ka liecina vēsturnieku un arheologu pētījumi, katedrāle tiešām uzcelta tai vietā, kur agrāk lietuvieši pielūguši savu dievu Pērkonu.

Vietā, kur tagad stāv Viļņas katedrāle, bijis liels ozolu mežs. «Lietuvā» A. IZrss par Viļņas katedrāli rakstīja: «Viļņa ir sena mākslas pilsēta. To sevišķi redz baznīcu arhitektūrā, skulptūrā un glezniecībā.

Katedrāle, kas celta Krivu — krīva tempļa vietā grieķu tempļu stilā, ir cēlākā un iespaidīgākā Viļņas celtne.»

149.Ipp. Grāls boķikos.

Boķiki, istenībā būtu jāraksta botiki (krievu vai. ботинки) — puszābaki, saišu zābaki, šņorzābaki.

Latgalē šis vārds tiek bieži lietots.

Ari dampis bija sabojājies . .

Dampis — lokomobile — pārvietojama tVaika spēkmašīna, noder dažādu mašīnu darbināšanai.

150.Ipp. Puškinu iedzina nāvē Olga, panu Sibalski — Viktorija.

Te autors Puškinam piedēvē viņa darba «Jevgeņijs Oņegins» personāža Ļenska likteni. Kas ir pans Sibaļskis un Viktorija, neizdevās noskaidrot. . . pieķeras Golgatas krustam.

Golgātā (senebreju vai. Golgot pieres kauls)— kalns netālu no Jeruzalemes. Tā ir tieši tā vieta, kur atbilstoši Bībelei krustā sists Jēzus Kristus. Vārds Golgātā bieži tiek lietots kā ciešanu un moku simbols.

151.Ipp. . . ne tā kā Borkovas Tranzejam.

Tranzejs — domāts Barkavas muižas īpašnieks Tranzē — Rozeneks.

A/ozam piedzimis dēls, un dzeram pirtižas. Pirtižas — pirti iešana nedēļu pēc dzemdībām, kad jaunā māte iet mazgāties kopā ar bērnu. Pēc tautas tradīcijām šis notikums saistīts ar daudzām izdarībām un cienastu mājniekiem.

152.Ipp. ..plauktā zābaks bija par šauru.

Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā bez vispārpieņemtās šim vārdam reģistrēta vēl šāda nozīme — ratu riteņa viduspunkts, ass. Te varētu būt nozīmes pārnesums — potīte. Tatad — potītē zābaks bija par šauru.

153. Ipp. Neviens šo mietiņu neierosināja.

Mietiņš — šeit, maiņa, mīšanās. . . it kā grenadierim mundieris.

Grenadieris (franču vai. Grenadier)—1) 16.—19. gs. kareivis, kas apmācīts rokas granātas mešanā; 2) grenadieri — gara auguma kājnieku izlases daļas karavīri daudzās armijās.

Sletan, Steian, drogij (poļu vai.)—Stefan, Stefan, dārgais.

157 Ipp. . . jāizbrauc caur silaviņu . .

Silava — meža paveids. Sim vārdam reģistrētas vairākas nozīmes: egļu mežs, priežu mežs, jauns mežs, viršu krūmājs, pļava mežā.

158. Ipp. Pan Slelane, pan Stelane, wart bischen wart! (vācu vai.)— Pan Stefan, pan Stefan, pagaidiet mazliet, pagaidiet. . . dāmas ķibitkā sēdēja kā buru laivā. Ķibitka (krievu vai. кибитка)— kibitka, slēgti rati, rati ar kulbu.

163. Ipp. .. kā pastāvīgie Kalistrāta stamgasti.

Stamgasti (vācu vai. Stammgast)— pastāvīgi viesi, pamatviesi.

170. Ipp. . . nirvānai pieskāries kā laķirs.

Faķīrs (arābu vai. laqir — nabags)—askēts, fanātiķis, kas moka pats sevi; cilvēks, kas pašmocibā un atturībā padarījis savu miesu daļēji neatkarīgu no dažiem ārējiem iespaidiem (sāpēm, bada u. c.). . kā savas gultas eremīls. Eremīts (latīņu vai. eremita, grieķu vai. erēmos — vientuļš)— vientuļnieks.

171. Ipp. Svētdienās viņš gāja baznīcā un klausījās mišu.

Mišs — mise (lat. missaļ— katoļu baznīcas galvenais dievkalpo​jums. . . sakristjans runājās ar ērģelnieku.

Sakristjans (latīņu vai. saeristānus, franču val. sacristain)— sakristejas (īpaša telpa katoļu baznīcā, kur glabājas kulta piederumi, inventārs, ģērbkambaris) pārzinis, ķesteris.

172.Ipp. . . kā sniegs uz Llbanona kalniem.

Libanona kalni, Libans (arābu vai. Džebeiliban — Baltais kalns)— kalnājs Palestīnas ziemeļos.

Augstākās virsotnes klātas ar sniegu ziemā un vasarā.

Vai no manas Primenes parapijas ari le kāda dvēsele ir? Parapija (vācu vai. Parochie)—draudze. . . kur dvēseles šķīstās slaucamā guni.

Slaucāmā guns — šķīstītava. Vārds atvasināts no verba slaukt ar nozīmi slaucīt, šķīstīt.

173.Ipp. . . lesa/nieku Moņa, Trizelnieku Broņa.

Moņa — Monika. Broņa — Broņislava. . . viņš dod man pavadoni, erceņģeli Miķeli. Erceņgelis — virseņģelis.

Tad atrodamies mē/krāsas gaišumā.

Mēļkrāsa — tumšzila, zili melna krāsa, kādu piešķir mēles — krāšņumaugs ar mēlei līdzīgu augli.

No tā lapām Iegūst tumšzilu jeb mēļu krāsu. Dažkārt par mēļu dēvē arī violetu krāsu. . . un atšķir vuškas no āžiem.

Vuškas — latgaliski aitas. Atšķir draudzes avis no āžiem — grē​ciniekiem.

174.Ipp. Zēvele (viduslejvācu Swevel)— sērs. . . dzirnavu trekterlm līdzīgā dzijuma.

Trekteris (vācu vai. Trichter — piltuve)— šeit: krāteris.

176. Ipp. . . nometis komžu un sutanu.

Komža — katoļu garidznieka baltās virsdrēbes dievkalpojuma laikā.

Sutana — katoļu garīdznieka melnais tērps, ko valkā arī ārpus baznīcas.

178. Ipp. Tik neaizmirsti aplikt Skapleri.

Skaplers, arī skapulārs (polu vai. szkaplerz)— kaklā karama miniatūra metāla svētbildīte, garīdzniekam tā var būt arī lielāka izmēra. Tautā šādi sauca arī stolu — kaklā karamu auduma lenti ar Dievmātes simboliem — priesteru amata zīmi. .. kā milzīgs ugunīgs ķerubs. Ķerubs — īpašu eņģeļu šķira. /80. Ipp. Ziemās grāfs uz luģēm staigāja pa Primenes izcirtumiem. Luģes — slēpes.

185. Ipp. .. Zūze turēja diezgan augstu cenu — ietvertāku. Cetvertaks — ceturtdaļrubļa — t. i., 25 кар.

193.Ipp. .. krievu armijas praporščiks.

Praporščiks (krievu vai. прапорщик)— jaunākā virsnieka die​nesta pakāpe cariskajā Krievijā.

194.Ipp. . pieņemts muižā par modernieka palīgu.

Modernieks (lejasvācu Moder — māte, Hofmutter — muižas kūts pārzine)— senāk galvenokārt muižas govju kūts pārzinis un piena pārstrādāšanas darbu vadītājs.

198. Ipp. .. drīz iekļuva Ziemelpalīdzībā.

Ziemeļpalīdzība (krievu vai. CeBeponoMomi.)— ar valdības ziņu 1915. gadā Petrogradā izveidota organizācija, lai centralizētu bēgļu apgādi un palīdzības sniegšanu. Tās punkti bija iekārtoti arī Latvijā.

Lielā pārvaldes aparāta un neskaitāmo nodaļu uzturēšana prasīja daudz līdzekļu. Zobgaļi to sauca par «pašpalīdzību». Un tiešām — pēc Februāra revolūcijas izdarītā valdības revīzija konstatēja, ka no valsts saņemtajiem 100 milj. rbļ. bēgļu pabalstiem izsniegti tikai 11,5 milj. rbļ.

199. Ipp. .. spekulēja ar cara naudu un kerenkām.

Kerenka — nauda, ko izlaida Krievijas Pagaidu valdība ministru prezidenta un kara ministra A. Kerenska (1084—1970) laikā — t. i., no 1917 gada jūlija līdz novembrim 200. Ipp. Viņa dzīves sapnis bija tikt Saeimā.

Saeima — Latvijas Republikas tautas pārstāvniecības iestāde no 1922. gada 1 novembra līdz 1934. gada 15 maijam. Tajā bija 100 tautas pārstāvju — Saeimas locekļu jeb deputātu, kurus ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās uz trim gadiem.

SATURS TOC \o "1-3" \h \z Ādolfs Erss un Latgale …. ……….. 5 «Viss radies no dzīves iespaidiem»— rakstnieka dzīves ce|š …………………………………………………………. 6 «Viss — atspīdumi»—rakstnieka dai|rade . . 14 Romantikas burvju kauss …. 14 Vērošanas un tēlošanas prieks………………………… 16 Māras zemes mīlestība ………………. 18 Dieva ļautiņi . . …. 22 Aizejošā godiba . . …. 26 Jaunās vēsmas . ………………. 30 Aprautais pēdējais cēliens …………………. 37 Ādolfs Erss un Lietuva …. 39 Muižnieki ….. …. 47 Pirmā nodaļa Pēdējās atvases . . …………………….. 47 Otrā noda|a Viņu jaunība … . . ……………….. 57 Trešā nodaļa Labi padomi …. 63 Ceturtā nodaļa Grāfs grib precēties … … 72 Piektā nodaļa Atmoda ……………………………. …………………………. 82 Sestā noda|a Uz muižu . … : . ,. … 87 Septītā nodaļa Pārvaldnieks ieskatījies Zūzē ………………. 94 Astotā nodaļa Grāfa satikšanās ar Krugļevski …. 105 Devītā nodaļa Viļņas aģents vai Malienas skroderis …. 114 Desmitā nodaļa Kruglevska jaunība . . . …. 120 Vienpadsmitā nodaļa Jātnieks tumsā . . . . . … 132 Divpadsmitā nodaļa Pelča kāzas. Dievišķā un Sātans . . • 138 Trīspadsmitā nodaļa Izpalīdzīgais nomnieks …………………………………. 145 Četrpadsmitā nodaļa Grāfs boķikos ……………………………………………………………. 149 Piecpadsmitā nodaļa

Pazudušais vīrs ….. . 154 Sešpadsmitā nodaļa Grāfs vēl trako……………………………………………………… 162 Septiņpadsmitā nodaļa Ar Dievu un Velnu … …. . 170 Astoņpadsmitā nodaļa Izdzisis tēls … . . • . . 179 Deviņpadsmitā nodaļa Esmu muižnieks ………………………… . . 189 Divdesmitā nodaļa Epilogs. …………………………………………………………. 193 Māras zeme uz 20. gadsimta sliekšņa . . 201 Komentāri …………………………………………….. - 225 Erss A. Er 840 Muižnieki: Romāns / Tekstu publicēšanai, priekšvārdu sagatavojusi 1. Salceviča, otru priekš vārdu — S. Gaižūns, pēcvārdu A. Mierina, komentārus — S. Gaižūns, A. Mierina, I. Salcevi ča. — R.: Zinātne, 1990,—251 lpp„ ii., 12 lp. ii — (Romāns — pagātnes liecinieks).

ISBN 5—7966—0495—3 84L1—44 Romānu labprāt izlasis ikviens, kas interesējas par Latvijas vēsturi un literatūru. Адолф Эре ПОМЕЩИКИ Серия «Роман — свидетель прошлого» Издательство «Зинатне» Рига 1990 На латышском языке Текст и публикации подготовила И. Салцевича, предисловие — И. Салцевича, С. Гайжунас, послесловие — Л. Миериня, комментарии — А. Миериня, И. Салцевича, С. Гайжунас. Ādolfs Erss MUIŽNIEKI Redaktore Z. Dūka Māksliniece lize Llbiele Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs Tehniskā redaktore G. Slepkava Korektore B. Vārpa M6 № 3161 Nodota salikšanai 09.11.89. Parakstīta iespiešanai 26.02.90. Formāts 84X 108/32 Tipogr papīrs № 2. «Raltikas» garnitūra. Augstspiedums. 8.75 īiz. iespiedi.: 14,7 uzsk. iespiedi., 14.75 Izdevn. 1. Metiens 70 000 eks. Pasut. N» 1071, cchs № 5. Maksa 1 r. 80 k. (67 000 eks. 15.02 uzsk. kr nov.|, 7. tipa Iesējumā ar apvāku -2 r 30 k (3000 eks. 15,17 uzsk. kr nov.).

Izdevniecība «Zinātne», 226530 PDP Rīga Turgfoeva ielā 19. Iespiesto tipogrāfiju «Ciņa». 226011 Hig.1 Blaumaņa ielā 38/40 Vāks. apvāks un ielikumi iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rigā Vienības gatvē II. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DĪS, piedaloties LRRA «L1TTA» skaitļošanas centram.

Programmētājs A. Osis. ' Atziņas.. III.—212. lpp.

2 Turpat.—214., 215. lpp.

1 E/ss Ā. Maskas.— R., 1920,—5. lpp.

3 Turpat.—42. lpp. ' Erss A. Zaļā krūze. Stāsti jauniem un veciem. R , 1935. 102., 103. Ipp. 2 Erss A. Amora dārzs.—R., 1923.161., 162. Ipp. 1 Erss Ā. Vecā Latgale.— R., 1931 —167., 168., 169. lpp. ' Erss A. Jauna Latgale top.— Jaunākās Ziņas. —1934.—№ 12. ' Liepiņš O Ādolfs Erss. Muižnieki. Romāns.— Pēdējā Bridi.1931 —№ 77 * Trimda J Divi romāni.— Jaunākās Ziņas. 1931.—№ 71.

1 Erss Ā. Krusts ceļmalā.— R., 1938,—3. lpp.

5 Rudzītis J Ādolfs ErsB, «Krusts ceļmalā».— Tēvijas Sargs.—1938.— 1 Bersons I. Mantojuma apgūšanā pienākusi kārta Ādolfam Ersam.— Karogs.—1985,—№ 1,—152. lpp.

1 Latvijas PSR arheoloģija.— R., 1974,—276. lpp. ' Breigo B. Latgales zemnieki..—68. lpp.

1 LCVVA, 657. f., 1. apr., 1. 1., 400., 410., 415., 463., 471, 479., 484. lp.

3 Rrežgo B. Latgales zemnieki . .—68. Ipp. 4 LCVVA, 657. ., 1. apr., 3. 1., 514., 651. lp.

1 Arheoloģija —BO.lpp.

1 Kemps F. Latgalieši ..—80. Ipp. 2 Turpat.—219. lpp.

1 Kemps V. Latgalieši . .—6. lpp.

3 Turpat.—81. Ipp. 1 Bērziņš V Latvija pirmā pasaules kara laikā.—176., 186. lpp.

' rudzīlis j a. erss stāsta.— latvijas vilnis.—1940.—№ 3.

[9] grīns j trīs romāni — daugava —1931 —№ 4.-488., 489. lpp.

8 Unams 2. Ādolfa Ersa romāns «Muižnieki» — Burtnieks.—1931 380. lpp ' erss a. zemes balsis.—224. ipp. ' lietuvas za lietuviešu valodas un literatūras institūtā glabājas «Muižnieku» eksemplārs, kuru Ļ.

Giram dāvināja autors. Tajā ierakstīts: «Rakstniekam Ļudas Gira . . Rīgas piemiņai no A. Ersa. 1931.

11.22.» (Grāmata izdota 1931. gadā.) ' lpsr centralais valsts vēstures arhīvs (turpmāk — LCVVA), 657 fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 481. lapa.

[16] turpat.—410. lp.

[17] turpat.—400. lp.

[18] Статистика землевладения 1905 г. Вып. XXVII.— Витебская губ,— Спб., 1906,—С. 10. ' lcvva, 657. f„ 2. apr., 41. 1„ 16., 17. lp. ' drežgo ii. latgales zemnieki . —67., 68. lpp.

[22] lcvva, 657 f„ 1 apr., 13, ]., 4. lp.

[23] lcvva, 657. f„ 2. apr., 41. 1., 38., 39. lp.

[24] turpat.—1. apr., 1. 1., 425. lp. s Turpat.—295. lp. breigo b. latgales zemnieki . .—47. lpp.

[28] arheoloģija un etnogrāfija. x.— r., 1973.—224. ipp. ' arheoloģja . .—101., 102. lpp. ' Turpat—91. lpp.

[33] Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г. V,—Витебская губерния, 1903.—Тетрадь 3,—С. 124—135.

[37] lcvva, 657. f„ 1. apr., 14. 1., 52. lp.

[39] lcvva, 657. f„ 1. apr., 13.1., 7. lp. ' Latviešu periodika. 1. sēj. 17G8—19)9.—R., 1977.—133. Ipp. [42] turpat.—87., 88. ipp. ' kemps f. latgalieši . .—82. lpp.

[47] latvijas komunistiskā partija oktobra revolūcijā 1917. Dokumenti un materiāli.—R., 1957,— 415. lpp.