Muzibas Masina - Johanness un Peters Fibagi

Annotation

Johanness un Pēters Fībagi Mūžības Mašīna No vācu valodas tulkojis Juris Veiss Mākslinieks Modris Adumāns Avots, Izdots: 2005. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis • Sinaja pussala pirms 3200 gadiem: kāda semītu klejotājcilts nes caur tuksnesi mīklainu objektu - derības šķirstu. • Jeruzaleme pirms 2900 gadiem: kādam feniķiešu zinātniekam tiek dots uzdevums uzbūvēt templi - "ārkārtīgi neparastai lietai". • Palestīna pirms 800 gadiem: krustneši Svētajā zemē atklāj noslēpumainu "elku" - Svēto Grālu. • Oukailenda (Kanādā) pirms 200 gadiem: nejaušs malkas cirtējs uzduras rafinēti ierīkotai slēptuvei - "mūžības mašīnas" pēdējai atdusas vietai. , Citplanētiešu viesošanās uz Zemes - vai mīts? Nē - īstenība! , Johanness un Pēters Rbagi izsekojuši pasaules lielākā noslēpuma pēdām. Pētījumu rezultāti izvērtušies par zinātnisku sensāciju vēstures un reliģijas vēstures jomā. Jo šis objekts nav no mūsu pasaules… "Neticami! Maksimālas spriedzes pilna grāmata par vēsturzinātnisku tēmu!" Ērihs fon Dēnikens Esmu nonācis pie slēdziena, ka citplanētiešu viesošanās uz Zemes agrīnā vēstures periodā pietiekami lielā mērā atbilst zinātniskiem nosacījumiem. Es pat teiktu, ka šī teorija labāk nekā daudzas citas hipotēzes izgaismo cilvēces agrīnās vēstures faktus visā to kopumā. Ar šo teoriju mūsu rokās nonācis neparasts instruments, ar kura palīdzību varam izsekot sarkanajam pavedienam cauri cilvēces evolūcijas sarežģītajam labirintam uz šīs planētas. Dr. Luiss Navia Ņujorkas universitātes filozofijas profesors SATURS Ievads: Oukailendas noslēpums PIRMĀ DAĻA Leģenda I Parsifals 1.

Viduslaiku pasaule 32 2.

Leģenda par Svēto Grālu Volframa fon Ešenbaha izklāstā 36 3.

Volframa fon Ešenbaha dzīve un darbi 44 4.

Kretjēna de Truā dzīve un darbi 47 5.

Robēra de Boro, Gotjē de Durdāna, Manesjē un Herberta no Mostreijas teiksmas par Grālu 48 II Avoti……………………………………………………………………………. 50 6.

Peroniks un Peredūrs - Parsifala priekšgājēji 50 7.

Karaļa Artura galms 53 8.

Kristiešu un ēģiptiešu mīti 55 III Grāls - jēga, nozīme, interpretācija…………………………. 60 9.

Par vārda Grāls nozīmi 60 10.

Par vārda lapsit exillis nozīmi 65 11.

Par Grāla būtību 67 OTRĀ DAĻA Mašīna…………………………………………………………………………………….. 79 IV PaleoSETI hipotēze……………………………………………………… 80 12.

Vai kontakti ar ārpuszemes saprātu? 80 13. Kas runā par labu paleoSETi hipotēzei? 98 14. Izraēlu mannas brīnums 105 V Kosmiskais Grāls………………………………………………………… 129 15. Pārtika no Grāla - pārtika no mannas mašīnas 129 16.

Grāls un mannas mašīna - salīdzinājums 139 17.

Grāla izcelsme 152 TREŠĀ DAĻA Vēsture…………………………………………………………………………………..

155 VI Derības šķirsts un mannas mašīna………………………….. 156 18.

Mannas brīnums tuksnesī 156 19.

Derības šķirsta konstrukcija 169 20.

Strāvas triecieni un radioaktivitāte 182 VII Templis………………………………………………………………………… 192 21.

Hīrāms no Tīras - tempļa būvētājs 192 22.

Pēdas uz Etiopiju 201 23.

Kur palika mannas mašīna? 212 VIII Kio…………………………………………………………………………………. 230 24.

Strīdi ap Kio 230 25.

Grāmata "Flegetānis" 236 26.

Jautājums par avotiem 242 IX Templieši…………………………………. 27.

Volframa Grāla bruņinieki 248 28.

Templiešu apvienība 250 29.

Ordeņa gals 257 X Grāla glabātāji…………………………………………. 30.

Grāla atrašana 268 31.

Masada - Nebo - Zālamana templis 286 32.

Elks 300 XI Slēptuve 33.

Rennlešato un Monsegīra noslēpums 312 34. "Austrumu mežā" 328 35. Zīmējums Lokenhauzas pilī 334 36.

Kalnietis Amerikā jeb vai OThIQ IVM1N atrodas Oukailendā? 343 Pārdomas grāmatas noslēgumā: ".. .bet tie neredz!"………….

367 Džordžs Sasūns: pēcvārds…………………………………………………… 375 Par mannas mašīnas ilgmūžību un tās atrašanu Pielikumi………………………………………………………………………………. 378 Pateicības 378 Paskaidrojumi par mannas mašīnu 379 Hronoloģiskais rādītājs 381 Bibliogrāfija 387

Rādītājs 398

Johanness un Pēters Fībagi IEVADS PIRMĀ DAĻA I PARSIFALS 1. Viduslaiku pasaule 2. Leģenda par Svēto Grālu Volframa fon Ešenbaha izklāstā 3. Volframa fon Ešenbaha dzīve un darbi 4. Kretjēna de Truā dzīve un darbi 5. Robēra de Boro, Gotjē de Durdāna, Manesjē un Herberta no Mostreijas teiksmas par Grālu II AVOTI 6. Peroniks un Peredūrs - Parsifala priekšgājēji 7. Karaļa Artura galms 8. Kristiešu un ēģiptiešu mīti III GRALS - JEGA, NOZĪME, INTERPRETĀCIJA 9. Par vārda Grāls nozīmi 10. Par vārda lapsit exillis nozīmi 11. Par Grāla būtību OTRĀ DAĻA IV PALEOSETI HIPOTĒZE 12. Vai kontakti ar ārpuszemes saprātu?

13. Kas runā par labu paleo seti hipotēzei?

14. Izraēlu mannas brīnums V KOSMISKAIS GRĀLS 15. Pārtika no Grāla - pārtikā no mannas mašīnas 16. Grāls un mannas mašīna - salīdzinājums 17. Grāla izcelsme TREŠĀ DAĻA VI derĪbas ŠĶirsts un mannas MAŠĪNA 18. Mannas brīnums tuksnesī 19. Derības šķirsta konstrukcija 20. Strāvas triecieni un radioaktivitāte VII TEMPLIS 21. Hīrāms no liras - tempļa būvētājs 22. Pēdas uz Etiopiju 23. Kur palika mannas mašīna?

VIII KIO 24. Strīdi ap Kio 25. Grāmata "Flegetānis" 26. Jautājums par avotiem IX TEMPLIEŠI 27. Volframa Grāla bruņinieki 28. Templiešu apvienība 29. Ordeņa gals

X GRALA GLABATAJI 30. Grāla atrašana 31. Masada - Nebo - Zālamana templis 32. Elks XI SLĒPTUVE 33. Rennlešato un Monsegīra noslēpums 34. "Austrumu mežā" 35. Zīmējums Lokenhauzas pilī 36. Kalnietis Amerikā jeb vai othlq ivmin atrodas oukailendā?

PĀRDOMAS GRĀMATAS NOSLĒGUMĀ: "…BET TIE NEREDZ!" DŽORDŽS SASŪNS: PĒCVĀRDS par mannas mašīnas ilgmūžību un tās atrašanu PIELIKUMI Pateicības Paskaidrojumi par mannas mašīnu HRONOLOĢISKAIS RĀDĪTĀJS BIBLIOGRĀFIJA

Johanness un Pēters Fībagi MŪŽĪBAS MAŠĪNA

IEVADS OUKAILENDAS NOSLĒPUMS Katram no mums ir savs sapnis. Daži cilvēki to sapņo visu mūžu. Taču ir ari tādi sapņi, kas valdzina cilvēkus paaudžu paaudzēs. Viens šāds sapnis apslēpts dziļi zem zemes uz nelielas saliņas pie Jaunskotijas krastiem Kanādā.

Parastos apstākļos neviens neveltītu nekādu uzmanību šai pusotru kilometru garajai saliņai Mahoni līcī. Ta ir tikai viena no neskaitāmām tai līdzīgām. Un, tā kā šo saliņu agrāk klāja biezas ozolu audzes, pirmie eiropiešu ieceļotāji, kas apmetās piekrastē, to nosauca par Oukailendu - Ozolu salu.

Taču ozoli nav vienīgā bagātība, kas šo zemes "pleķīti" padarīja slavenu. Tikai 200 metru attālumā no cietzemes tas glabā mūžsenu noslēpumu. Šis noslēpums jau vairākās paaudzēs vilina pētniekus un piedzīvojumu meklētājus, varenus naudas devējus un plikus nabagus, labprātīgi ziedojošus konsorcijus un vientuļus savādniekus. Jau vairāk nekā 200 gadus sala vilina cilvēkus, tomēr noslēpumu, kas pār to klājas, neviens no viņiem nav spējis atrisināt.

Viss sākās 1795. gada vasarā.1 "3 Toreiz no Mahoni līča piekrastes uz Oukailendu laivā aizīrās divdesmitgadīgais Daniels Makginess. Viņš bija apmeties netālajā angļu apmetnē Ortčesterā. Kopā ar savu tēvu jaunais vīrietis tur bija ieradies pavisam nesen un īsos vaļas brīžus izmantoja ekskursijām pa apkārtni. Šodien to sauktu par atvaļinājuma tūrismu.

Daniela Makginesa dzīves lielais piedzīvojums sākās, kad šajā karstajā vasaras dienā viņa laiva piestāja pie Oukai- lendas krasta. Pirms 33 gadiem nelielā saliņa tika izmērīta, taču uz dzīvi tajā neviens neapmetās. Oukailendu par sava izbraukuma mērķi Makginess, iespējams, bija izraudzījies tāpēc, ka zināja visādus nostāstus par šo salu; ka naktīs tur reizēm esot redzamas dīvainas ugunis, ka tumšajā ozolu mežā spokojoties un vispār tur kaut kas neesot kārtībā.

Iespējams, ka tieši tas arī vilināja Dānielu Makginesu. Viņš piesēja laivu krastā un devās izlūkot salu. Šeit bija atsevišķas pļavas, taču teritoriju galvenokārt klāja mežs. Salas austrumu daļā viņš izdarīja pārsteidzošu atklājumu: Makginess uzdūrās kādam klajumam, kas šķita nedabisks. Koki, tāds radās iespaids, bija kaut kad nocirsti, nevis vētras nolauzti. Tie visi bija jau sen kā satrunējuši un sapuvuši, starp tiem slējās jauni dzinumi. Makginess zināja, ka sala nekad nav bijusi apdzīvota. Kurš gan pirms daudziem gadiem varēja izveidot šo izcirtumu? Un kādā nolūkā?

Jaunais vīrietis virzījās uz priekšu, klupdams pār satrunējušajiem zariem un izčākstējušajiem stumbriem. Tad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja vēl kas neparasts: klajuma vidū bija šķietami nedabisks padziļinājums aptuveni trīs metru diametrā. Makginesam tas atgādināja iegrimumu, - it kā zemes virskārta šeit būtu iebrukuši kādā dziļāk esošā tukšumā. Vēlāk izplatītās baumas, ka blakus ieplakai atradies koks ar tam piestiprinātu vecu trīsi vai koki ar iegrieztām zīmēm un vecu virvju paliekām, netika apstiprinātas.

Droši zināms ir tikai tas, ka Makginess uzdūrās padziļinājumam.

Grūti pateikt, kas tas bija: iedvesma, vienīgi aizdomas vai ari jaunekļa alkas pēc neparastiem piedzīvojumiem. Visādā ziņā Danielam Makginesam uzreiz bija skaidrs, ka te kaut kas aprakts. Varbūt tur bija paslēpti pirātu dārgumi, jo agrākos gados šī apkārtne bija neskaitāmu pirātu kapteiņu darbības lauks.

Ta kā viņam nebija līdzi nekādu darbarīku, Makginess devās atpakaļ un nākamajā dienā atgriezās salā kopā ar diviem draugiem - Džonu Smitu un Entoniju Vonu. Izdarot pirmo lāpstas dūrienu, lai, kā viņi domāja, jau tajā pašā dienā kļūtu neizmērojami bagāti, trīs draugi diezin vai varēja iedomāties, ka šajā vietā vēl pēc 200 gadiem cilvēki dzīsies pakaļ sapnim par zeltu un sudrabu. Neveiksmīgi - tāpat kā viņi.

Taču to viņi nevarēja zināt. Jau pēc neilgas rakšanas dārgumu meklētāji uzdūrās šīfera plāksnēm, kas pilnībā noslēdza ieplaku. Irdenā augsne acīmredzot bija uzbērta tikai tādēļ, lai paslēptu šīs plāksnes. Tās bija ļoti neparastas. Salu veidoja irdeni ieži, kurus uz šejieni bija atnesuši ledus laikmeta šļū- doņi. Visā

salā nebija nevienas akmeņlauztuves vai raktuves, kur varētu būt iegūts šīferis. Šīfera plāksnes gulēja sekli zemē un pārsedza tikai ieplakas rajonu, kas skaidri liecināja par to, ka kāds tās šeit novietojis. Trim jaunajiem vīriešiem tā bija nepārprotama zīme, ka viņi ir uz pareizām pēdām.

Viņi turpināja rakšanu. Kur gan atradās lāde ar dārgumiem? Tai bija jābūt kaut kur tepat. Pirāti savu laupījumu nebūtu varējuši noglabāt pārāk dziļi. Galu galā viņi taču gribēja, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri un bez briesmām ievākt sava darba augļus. Šis pieņēmums spārnoja vīrus. Drīz viņi saprata, ka patiešām virzās uz leju tādā kā šahtā, kas bija kļuvusi divus metrus plata. Tas malas veidoja cieti mālveidīgi ieži, pati šahta bija piebērta ar zemi.

Kad saule sāka grimt aiz apvāršņa, viņi bija nonākuši trīs metru dziļumā - un uzdūrās plašam satrūdējušu apaļkoku slānim. Tie bija savstarpēji sastiprināti ozola stumbri, kas šahtas malās bija nostiprināti mālainajā iezī. Visiem trim vīriem bija skaidrs: zem tiem jābūt dārgumu lādei. Viņi atsaistīja stiprinājumus, ar sviras palīdzību izcēla baļķus un no jauna ķērās pie rakšanas. Taču dārgumu lādes vietā viņi ari šeit atrada tikai zemes pildījumu.

Viņiem nekas cits neatlika: nākamajā dienā bija jārok tālāk. Vēl trīs metrus dziļāk - lai no jauna uzdurtos koka stumbru slānim, kas bija nostiprināts tikpat profesionāli kā iepriekšējais. Vai dārgumi atradās zem tā?

Tā tam bija jābūt! Taču Danielam Makginesam un abiem viņa draugiem bija skaidrs ari tas, ka bez palīgspēkiem viņi tālāk netiks. Bija nepieciešams speciālists šahtas nostiprināšanai, jo to viņi paši nespēja izdarīt. Tāpēc viņi devās atpakaļ uz krastu pēc palīgspēkiem.

Palīdzība nāca - tikai pēc deviņiem gadiem! Nedaudzajiem ieceļotājiem šajā Kanādas austrumkrasta daļā prātā bija citas rūpes, nevis došanās vairāk vai mazāk cerīgos dārgumu meklējumos, un kalnrūpniecības speciālisti šajā apgabalā bija reti sastopami. Tomēr šo deviņu gadu laikā Džons Smits bija nopircis zemes gabalu ap šahtu, uzcēlis tur māju un iekārtojis nelielu saimniecību. 1804. gadā trim draugiem kopā ar Entonija Vona attālu radinieku Simjenu Lindu izdevās nodibināt sabiedrību Onslow Company. Kompānijas vienīgais mērķis: Oukailendas dārgumu izcelšana.

Nolīgtie strādnieki ķērās pie darba. Gada laikā sešus metrus dziļā bedre tika atbrīvota no piebērtās zemes, nostiprinātas sānu sienas un izcelts otrais apaļkoku slānis. Tad raka tālāk. Nākamie trīs metri trešais apaļkoku slānis. Pārklāts ar kokogļu kārtu, tas bija vairāk nekā mīklains. Kas šeit apakšā bija kurinājis uguni - un kāpēc? Šahtas atrakšana turpinājās. Vēlreiz trīs metri: ceturtais koku pārsegs, kura atsevišķie stumbri bija savienoti ar zilganu mālam līdzīgu ķiti. Analoģisks materiāls tika izmantots uz lieliem kuģiem dēļu noblīvēšanai. Bet kāpēc tas darīts šeit? Kaut arī neviens nezināja atbildi uz šo jautājumu, visi domāja, ka tā ir nepārprotama norāde uz pirātu darbošanos. Šādu uzskatu nostiprināja vēl kāds atklājums. Ķitē bija kokospalmu šķiedras. Bet kokospalmas auga tikai tropiskajos apgabalos vairāk nekā 2000 kilometrus uz dienvidiem no Oukailendas. Bija zināms, ka pirāti savas operācijas veica galvenokārt Kārību jūras ūdeņos, kur pārtvēra spāņu kuģus no Dienvidamerikas un Centrālamerikas - piekrautus ar salaupīto acteku un inku zeltu. Tātad dārgumu krātuve nu vairs nevarēja būt tālu, un jau drīz viņu visu īpašumā būs neizmērojamas bagātības.

Tā vietā viņi atrada tikai zemi - un ik pēc kārtējiem trim metriem uzdūrās jauniem koka stumbru veidojumiem. Tāpat kā augšējie, ari šie bija profesionāli sastiprināti un noenkuroti māla sienās. 27 metru dziļumā viņi atrada plakanu akmeni, kas gulēja šahtas vidū. Kad akmens bija nogādāts augšā, viņi uz tā atklāja dīvainas pilnīgi nepazīstamas rakstu zīmes. Vai pirātu atstātas slepenas norādes par dārgumu slēptuvi? Šo akmeni, šīfera plāksni aptuveni 50 cm diametrā, aiznesa uz Džona Smita māju. Vēlāk tas esot ticis iemūrēts kamīnā - un tad laika gaitā kaut kur pazudis. Balstoties uz to personu atmiņu, kas bija redzējušas akmeni, tika mēģināts rekonstruēt zīmes, un "kāds profesors no Halifaksas" pat esot atšifrējis uzrakstu:

"Forty feet below two million pounds are buried" - "40 pēdu dziļāk aprakti divi miljoni mārciņu".

Taču nav zināms ne profesora vārds, ne eksistē pārliecība, ka rekonstruētās zīmes vispār atbilst tām, kas atradās uz šīfera plāksnes.

Lai kā ari nebūtu: zem akmens 27 metru dziļumā atradās vēl viena apaļkoku kārta. Iedurot spraugā dzelzs stieni, varēja sajust neparastu pretestību. Radās iespaids, ka tikai dažus centimetrus dziļāk atkal atrodas koka priekšmets, bet tas nebija apaļkoks. Varbūt beidzot karsti ilgotā dārgumu lāde? Visādā ziņā šajā sakarā valdīja pacilāts noskaņojums. Beidzot, kā tika domāts, slēptuve bija atrasta. Vēl tikai vaja​dzēja novākt baļķus un izcelt dārgumus. Ilgstošie un smagie meklējumi bija atmaksājušies.

Taču liktenim bija padomā kas cits. Kad nākamajā rītā strādnieki atgriezās pie šahtas, viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums. Līdz astoņpadsmit metru atzīmei šahta bija pieplūduši ar ūdeni. Vēl iepriekšējā dienā atraktais koka vairogs līdz ar to atradās deviņus metrus zem ūdens līmeņa. Tūlīt tika uzsākta šahtas izsmelšana ar spaiņiem. Taču, lai kā nopūlējās strādnieki, ūdens nekritās ne par plaukstas tiesu.

Acīmredzot tas no kaut kurienes nepārtraukti nāca klāt.

Visi pūliņi bija veltīgi: te bija nepieciešams uzstādīt sūkni. Vienu sūkni patiešām izdevās nogādāt uz salas. Tas tika uzstādīts uz platformas, ko nostiprināja tieši virs ūdens līmeņa. Taču, tikko sūkni iedarbināja, tas salūza. Atsevišķas daļas iekrita ūdenī un bija pagalam.

Pienāca ziema. Darbi tika pārtraukti. Tikai nākamajā gadā Onslow Company varēja uzsākt vēl vienu mēģinājumu. Šoreiz tika rakta paralēla šahta, lai tajā varētu novadīt ūdeni. Šī šahta bija aptuveni sešus metrus dziļāka par sākotnējo, apdomīgi izraktajam savienotājtunelim bija jānovada ūdens no galvenās šahtas. Šķita, ka pasākums tiešām izdosies. Tuneļa rajonā izraktā zeme kļuva aizvien dubļaināka, un beidzot strādniekiem bija burtiski jābēg, lai paglābtos no ieplūstošā ūdens masām. Stundas laikā paralēlā šahta pieplūda pilna - taču ūdens līmenis galvenajā nenokritās ne par centimetru. Viss darbs izrādījās veltīgs. Šī neveiksme bija arī Onslow Company beigas. Tai vairs nebija naudas turpināt meklējumus. Taču Daniels Makginess negribēja padoties. Viņš pat uzbūvēja sev māju uz salas, bet, balstoties gandrīz vienīgi tikai uz saviem spēkiem, uzņēmī​gais vīrs nespēja neko panākt.

Tikai pēc 40 gadiem darbus atsāka Truro Company. Par konsultantu tika pieņemts tobrīd jau sešdesmitgadīgais Entonijs Vons. Ar uzlabotu tehnoloģiju, kā tika cerēts, varētu ātri izsūknēt šahtu un izcelt dārgumus. Patiesībā izrādījās, ka ūdens ir pazudis. latad šahtu vajadzēja tikai attīrīt. Taču šo darbu laikā no kaut kurienes atkal sāka gāzties ūdens un appludināja šahtu. Truro Company neaprobežojās ar šo mēģinājumu: uz salas tika nogādāta smaga urbšanas iekārta. Visapkārt šahtai, kas pa šo laiku bija ieguvusi nosaukumu Money Pit, tātad, Naudas bedre vai Naudas šahta, tika izdarīti pieci urbumi - bez rezultātiem.

Virspusē tika nogādāta vienīgi zeme un māli. Tāpēc nolēma tieši virs ūdens līmeņa šahtā atkal uzbūvēt platformu un no tās urbt dziļāk.

Pasākums izdevās. Urbis izgāja caur ozolkoka slāni un 30 centimetrus dziļāk atkal uzdūrās kokam tam pašam, ko pirms 40 gadiem bija sataustījuši Onslow Company vīri. "Taču urbis," kā vēlāk rakstīja ekspedīcijas vadītājs Džotems Makolijs, "dienas gaismā neizcēla neko tādu, kas varētu atbilst dārgumiem, vienīgi trīs ķēdes posmus, kas atgādināja pulk- steņķēdi. Tad tika izurbti vēl 20 centimetri ozolkoka, ko noturēja par pirmās lādes dibenu un nākamās vāku. Sekoja 25 cm metāla, 10 cm ozolkoka un 15 cm priedes koka. Beidzot māls. Nekas cits netika atrasts."

Jauns urbums, ko izdarīja nedaudz sāņus no pirmā, atkal izcēla ozolkoku, un vēl viens - kokospalmu šķiedras. Pie tā arī palika, tuvojošās ziemas dēļ darbi bija jāpārtrauc. Kad nākamajā pavasari tos varēja atsākt, tika izrakta vēl viena atūdeņošanas šahta, tomēr ar līdzīgiem panākumiem kā iepriekš: arī tā pieplūda ar ūdeni, bet Money Pit līmenis nemai​nījās.

Turklāt tika izdarīts cits atklājums: radās iespaids, ka ūdens līmenis šūpojas vienā ritmā ar paisumu un bēgumu. Vēl vairāk: šahtā bija sālsūdens! Kāpēc tas netika pamanīts agrāk? Iespējams, ka sākotnējo šahtu patiešām appludināja dzeršanai nederīgs saldūdens, ka šis avots 40 gadu laikā lēnām izsīka, bet

tagad pieplūda sālsūdens.

Truro Company vīri tūlīt aptvēra šī fakta nozīmi. No Money Pit uz jūru bija jāiet apakšzemes ejai.

Kā gan citādi ūdens šeit nokļūtu? Strādnieki tika sūtīti apsekot krastu, vai tur nav atrodami iespējamie kanāli. Kāds no viņiem vērsa uzmanību uz to, ka nelielā Smita līča pludmalē bēguma laikā patiešām no krasta sūcas ūdens. Pēc dažām stundām tas atkal applūstu. Tika noraktas smiltis un atrasts piecus centimetrus biezs un neticamus 45 metrus garš kokospalmu šķiedru pītenis. Tas stiepās visā Smita līča pludmales garumā. Zem pīteņa bija rūpīgi sakrauti akmeņi.

Tas bija neticami - taču tas vēl nebija viss. Zem akmeņiem vīri atklāja vispirms vienu, tad vēl vienu un beidzot kopskaitā piecas ieejas aptuveni 20 centimetrus platos tuneļos. Viss Smita līča krasts bija mākslīgi apstrādāts!

Tuneļi sākās tieši virs bēguma līmeņa atzīmes, tad veda slīpi uz leju un savienojās lielākā kanālā, kas virzījās dziļi zem zemes. Visi tuneļi bija rūpīgi izveidoti no apstrādātiem akmeņiem, un galvenais kanāls acīmredzot veda tieši uz turieni, kur viņi visi jau nedēļām ilgi nepārtraukti strādāja: uz Money Pit. Bet kā šīs apakšzemes sistēmas ģeniālie celtnieki bija panākuši, lai darbu laikā pusgatavajos tuneļos pastāvīgi neielauztos jūras ūdens? Bija tikai viena iespēja: viņiem vispirms vajadzēja Smita līcī ierīkot aizsargdambi, kas noturētu ūdeni un ļautu viņiem netraucēti rakt un mūrēt. Un, kad ierīces bija gatavas, dambi vajadzēja nojaukt un likvidēt visas pēdas, lai neviens nevarētu neko nojaust.

Kas gan cits atlika Truro Company vīriem, kā pašiem ( 1 uzbūvēt šādu dambi, lai beidzot varētu netraucēti turpināt n- rakšanu Money Pit šahtā? Taču, kad visu līci apjožošais dambis jau bija gandriz gatavs, to vienā naktī noārdīja orkāns, kas " ' brāzās pār salu. Vīlušies šādā iznākumā, vīri nolēma rakt vēl vienu šahtu un mēģināt trāpīt galvenajā apakšzemes kanālā, pārtraucot ūdens pieplūdi. Taču ari šis plāns izgāzās. Kad 22 metru dziļumā kanāls vēl aizvien nebija atrasts, nācās uzska​tīt, ka par šādu iespēju laikam gan iedomājušies ari šīs sistēmas cēlāji un izveidojuši kanālu nevis taisnā līnijā, bet gan ar līkumu virzienā uz Money Pit. Vajadzēja ķerties pie pēdējā mēģinājuma: šoreiz izraka paralēlu šahtu aptuveni piecus metrus no Money Pit. Pagāja vairākas nedēļas, līdz tika sasniegts 36 metru dziļums. No šī punkta vīri zem bīstamām pārkarēm rakās slīpi uz augšu Naudas bedres virzienā, jo gribēja tai piekļūt praktiski no apakšas un izcelt dārgumu lādes.

Plāns neizdevās. Pusdienas pārtraukuma laikā iebruka lielākā daļa jaunās paralēlās šahtas. Lādēm, kā tika uzskatīts, līdz ar to vajadzēja būt iegāzušamies vēl daudz dziļāk nekā līdz šim, kaut kur rajonā starp paralēlo šahtu un Money Pit. Kompānijai tās nebija iepriecinošas izredzes. Nauda bija iztērēta, par darbu turpināšanu nevarēja būt ne runas. 1854. gadā sabiedrība izjuka - tāpat kā savā laikā Onslow Company tā nebija sasniegusi savu mērķi.

Laiks gāja. Piecus gadus vēlāk daži dārgumu meklētāji mēģināja izmantot lielu 30 zirgu darbinātu sūkni, lai atbrīvotu šahtu no ūdens. Bez panākumiem. Vēl pēc diviem gadiem tika uzstādīts sūknis ar tvaika dzinēju. Tas eksplodēja, un kāds ar karstu ūdeni apdedzināts strādnieks atklāja Oukai- lendas upuru sarakstu. Šim vīram nebija lemts būt pēdējam.

1863. gadā bagāti tirgotāji nodibināja jaunu sabiedrību, kurai vajadzēja turpināt meklējumus - Oak Island Association. Uz salas nogādāja 63 vīrus un 33 zirgus, kas bija līdz šim lielākais pasākums. Zemē izraka vēl vairākas šahtas, bet ari tās visas pieplūda ar ūdeni, līdzko savienojās ar Money Pit. Tāpēc nolēma apūdeņošanas kanālus tieši pie krasta piepildīt ar māliem, lai apturētu ūdens pieplūdi. Ari"tas nedeva panākumus. Jau nākamais paisums no jauna izskaloja mālus.

Beidzot izraka vēl vienu paralēlu šahtu. Ar sūkņiem izdevās pazemināt ūdens līmeni Money Pit šahtā līdz 30 metru atzīmei un pa šo laiku no jaunizraktās šahtas iekļūt tajā. Viss, ko izdevās atrast, bija tikai daži koka režģi un senāk šahtā iekritušie darbarīki. Kļuva nepārprotami skaidrs: lādes pirms dažiem gadiem bija iegāzušās daudz dziļāk. Atrast tās tur apakšā šķita neiespējami. Oak Island Association padevās.

Citi turpināja meklējumus. Neilgi pēc tam jaunu dambi uzbūvēja Oak Island Eldorado Company: 90 metru garu un trīsarpus metru augstu. Patiešām izdevās izsūknēt Money Pit līdz 33 metru dziļumam un atrast ieeju pazemes apūdeņošanas kanālā. Taču šahtas dibenā bija vieni vienīgi dubļi. Kad kāds no strādniekiem pamanīja dubļu sakustēšanos, viņu glāba tikai ātra atkāpšanās augšup. Šahta atkal pieplūda ar ūdeni. Tātad dziļāk vajadzēja būt ar ūdeni pildītiem tukšu​miem, kuros acīmredzot bija iekritušas lādes.

Oak Island Eldorado Company izjuka, kad paisums izskaloja jauno aizsargdambi. Kalendārā bija rakstīts jau 1867. gads.

Gadsimta beigās meklējumus turpināja kāds vīrs vārdā Frederiks Blērs. Kopā ar kādu pieredzējušu inženieri viņš lika izrakt vēl jaunas šahtas un uzsāka uz salas spridzināšanas darbus. Šādā veidā viņš cerēja sagraut apakšzemes ūdens pieplūdes kanālus un aizsprostot tos ar māliem. Šo darbu laikā gāja bojā vēl viens cilvēks: kad kāds strādnieks tika celts augšup grozā, pārtrūka virve, un viņš nogāzās dziļumā, kur guva tik smagus ievainojumus, ka nomira jau turpat šahtā.

Jauns urbums 40 metru dziļumā uzdūrās metālam. Ja runa bija par dārgumu lādēm, tās, šķiet, bija iebrukušas daudz dziļāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Urba vēl dziļāk un 47 metru dziļumā uzdūrās cietam slānim. Paraugi, kurus izcēla virspusē, uzrādīja ļoti cietu cementam līdzīgu materiālu. Kas tas bija?

Dabiskas izcelsmes kaļķakmens vai patiešām cements? Slānis izrādījās aptuveni metru biezs - un zem tā, 52 metru dziļumā, atkal uzdūrās metālam. Ar vīru rīcībā esošajiem urbjiem tas nebija pārvarams.

Cementa paraugi tika aizsūtīti izpētei uz Angliju. Atbildes ziņojumā rakstīts: "Analīžu rezultātā nav iespējams iegūt precīzus datus. Ņemot vērā paraugu ārējo izskatu un vielas sastāvu, mēs tomēr pieturamies pie uzskata, ka runa ir par cilvēka kaut kad apstrādātu cementu."

Tas bija neticami! Tas nozīmēja ne vairāk, ne mazāk, ka šahtas plānotāji ne vien ierīkojuši apjomīgu appludināšanas sistēmu, bet ari 50 metru dziļumā vēl iebūvējuši pazemes kavernas. Tam, ko sevī slēpa šī izbūve, vajadzēja būt neticami vērtīgam. Pirmo reizi parādījās pamatotas šaubas, vai šeit vispār ir darīšana ar pirātu dārgumiem.

Urbšanas darbu laikā virszemē tika izcelta arī neliela pergamenta strēmele. Ar tinti rakstītu zīmi varēja identificēt kā "VI". Apstāklis, ka ar tinti rakstītais bija vēl skaidri saskatāms, norādīja, ka pergaments nevarēja būt atradies ūdenī, ka tukšā telpa zem šahtas vēl nesen bijusi sausa. Katrā ziņā tā appludināta tikai pēdējo urbšanas darbu laikā.

Blērs atklāja vēl kaut ko. Kad viņa vīriem neizdevās pilnīgi iztukšot šahtu, pat izmantojot toreiz vismodernāko sūknēšanas tehniku, Blēram radās aizdomas, ka ūdens varētu pieplūst arī pa citiem līdz šim neatklātiem kanāliem. Viņš lika iebērt Money Pit šahtā krāsu un novērot, kurā vietā tā izplūst krastā. Un patiešām: jau pēc īsa brīža salas pretējā malā ūdens iekrāsojās sarkans! Citiem vārdiem: dziļāk vaja-, dzēja atrasties vēl kādam krietni garākam kanālam, kas tāpat apgādā šahtu ar ūdeni!

1909. gadā tika uzsākti tālāki pētījumi, šoreiz Ņujorkas inženiera Anrī Boduēna vadībā. Toreiz uz īsu bridi ieradās pat Franklins Delano Rūzvelts, kurš 1932. gadā kļuva par Savienoto Valstu prezidentu, un investēja šeit naudu. Boduēns vēlreiz gribēja izmantot "vismodernāko tehniku", lai visīsākajā laikā izceltu dārgumus. Viņš lika izsūknēt Money Pit, atbrīvot to no gružiem un šahtas dibenā veikt jaunu urbumu. Viņš patiešām uzdūrās cementa slānim, taču tas nebija tas pats, ko izurba agrāk. Precīzas ķīmiskas analīzes liecināja, ka tas nemaz nav cements, bet gan dabiskas izcelsmes kaļķakmens. Boduēns veica vairākus urbumus līdz pat 50 metru dziļumam, taču neko neatrada. Rūzvelts un citi naudas devēji atsauca savus ieguldījumus. Boduēnam bija jāpadodas.

10 m Pēc 1918. gada, kad beidzās 1. pasaules karš, meklējumi tika turpināti: izraka jaunas šahtas, tika izmantoti ar elektromotoriem apgādāti sūkņi. Panākumi izpalika. 1936. gadā darbus Oukailendā uzsāka uzņēmējs Gilberts Hedens. Kāds viņa strādnieks 1939. gadā, rūpīgi pārmeklējot salu, uzgāja savādu

akmeni, kas bija paslēpts krasta krūmājā. Akmenī bija iegravētas divas zīmes: aplis ar punktu vidū un krusts. Tas, protams, bija par maz, lai iegūtu kādu informāciju. Nespēja palīdzēt ari "akmens bulta", no akmens blokiem salikts trijstūris, kas ar smailo galu norāda uz Money Pit un tika atrasta salas dienvidos.

Beidzot padevās arī Hedens, pēc

Virziens uz Money Pil f

1939. gadā atrastā bulta, kas veidota no akmeņiem, Oukailendas dienvidu krastā. Ar smailo galu tā norāda uz Money Pit. tam kad bija ierīkojis jaunu šahtu, bet neatrada tur ne iedo​māto cementa kameru, ne dārglietas.

Līdz ar 2. pasaules kara beigām zemē izrakto šahtu skaits sasniedza 38. Apkārtne bija izpostīta, un cerības vēl kaut ko atrast ar tradicionālajām metodēm līdzinājās nullei. Sarežģījumus radīja apstāklis, ka vairs pat nebija zināma Money Pit precīza atrašanās vieta. Daudzās paralēlās šahtas bija tā pārbīdījušas augsni, ka virsma šeit atgādināja izrakņātu smilšu kasti.

Taču tas neapturēja uzņēmīgus piedzīvojumu meklētājus. Viens no tiem ieradās Oukailendā ar kuriozu zelta meklējamo mašīnu. Un neatrada neko. Inženieris no Teksasas Džordžs Grīns 1955. gadā lika atkal uzsākt urbšanu un 33 metru dziļumā šķietami Money Pit tuvumā uzdūrās tukšumam. "Kāds ir ieguldījis lielu darbu, lai izveidotu šeit slēptuvi. Un tam bija jābūt šo pūļu vērtam, citādi šis "kāds" būtu uzskatāms par visu laiku lielāko jokdari." Taču ari Džordžam Grīnam beidzās nauda, un viņam nācās pamest salu.

1960. gadā kopā ar savu ģimeni salā ieradās Roberts Restals. Viņi dzīvoja primitīvā būdā. Roberts Restals toreiz teica: "Mēs esam šeit, tāpēc ka spējam izcelt abas dārgumu lādes, un šodien es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mums tas izdosies. Tas ir daudz grandiozāk, nekā daudzi cilvēki reiz domājuši. Es sajūtu: dārgumi ir tur apakšā, un mēs spējam tos izcelt. Mēs paliksim šeit tik ilgi, līdz būsim to paveikuši." Roberts Restals, viņa vecākais dēls un divi citi vīri noslīka piecus gadus vēlāk. Dārgumus viņi neatrada.

Pēc tam darbus turpināja naftas ģeologs Roberts Danfilds. Kā pirmo viņš lika uzbērt divsimt metru garu dambi no ciet​zemes uz salu, lai varētu izmantot smago tehniku. Tad pie Smita līča tika izrakta milzīga 45 metrus dziļa bedre 15 metru diametrā. Taču bez veciem kokiem un dažiem darbarīkiem nekas neatradās. Turpretī kāds urbums šķietamā Money Pit tuvumā uzdūrās 14 metru augstam ar ūdeni pildītam dobumam, kas sākās 42 metru dziļumā. Danfilds bija pārliecināts, ka atradis tieši to kavernu, kurā jāglabājas dārgumu lādēm.

Saviem pasākumiem Danfilds piegāja ar gandrīz vai mežonīgu apsēstību. Viņa smagā tehnika sagrāva gan ieejas appludināšanas kanālus pie Smita līča, gan no akmeņiem veidoto bultveida trijstūri.

Pārliecinājies, ka par spīti visam nav spējis neko atrast, viņš vīlies padevās. Viņš pagrieza Oukailendai muguru un atstāja aiz sevis salu, kas bija izpos​tīta kā vēl nekad agrāk.

1967. gadā būvuzņēmējs Dens Blenkenšips, kurš bija ieradies salā reizē ar Danfildu un palicis tur pēc pēdējā aizbraukšanas, kopā ar Monreālas uzņēmēju Deividu Tobiasu nodibināja jaunu konsorciju Triton Alliance. Ari tas bija nospraudis sev mērķi izcelt dārgumus un pastāv vēl šodien. Vispirms Alliance darbinieki veica izmēģinājuma urbumus iespējamās Money Pit atrašanās vietās. Viņi sasniedza 60 metru dziļumu un līdz ar to pirmoreiz bija nonākuši tik dziļi salas karbonātiskajā pamatiezī.

Apstiprinājās senie pieņēmumi, ka šis pamatiezis ir caurausts ar ejām un alām. Urbumi uzrādīja daudzus pazemes tukšumus, no šī rajona dienas gaismā tika izcelti koka, metāla, cementa un pat porcelāna paraugi.

Tritonieši pirmoreiz lika datēt ari koksnes vecumu: mērijumi ar radioaktīvā oglekļa 14 C metodi uzrādīja vecumu 1575 (+/ - 85 gadi)4 . Līdz ar to būve šķita esam vēl daudz vecāka, nekā sākotnēji tika domāts.

Taču citi vēlākos gados veiktie mērijumi deva vēl dīvainākus rezultātus, cita starpā, mazāk par 300 gadiem5 , 300 gadi6 ,1100 gadi7 un - absolūti kuriozs

Oukailendas sala. Money Pit un urbums lOx atrodas salas austrumu galā un neiespējams datējums - 3100 gadi pēc Kristus5 . Kā to visu savienot? Uz šo jautājumu neviens nespēj dot atbildi.

Seismoloģiskie mērījumi, kas veikti pēc Triton Alliance pasūtījuma, apstiprināja iegūto ainu: visa sala pamatiežu rajonā caurausta ar tuneļiem un dobumiem. Ta kā tie atrodas zem ūdens, gribēja uzbūvēt vēl lielāku aizsargdambi, kas norobežotu jūras ūdeni. Gandriz gatava, ari šī būve krita par upuri viļņiem un vētrām. Tomēr darbu laikā atkal tika atrastas kokospalmu šķiedras un kāda pusapļa veida koka struktūra no jūras dibenā iedzītiem apaļkokiem. Materiāls tika datēts ar aptuveni 1700. gadu. Kam kalpojis šis veido​jums, paliek mīkla.

60. gadu beigās Blenkenšips lika ar lielu ekskavatoru rakt grāvjus salas otrā pusē. Viņš gribēja atrast otru, lielāko appludināšanas kanālu, kuru 1898. gadā ar iekrāsotā ūdens eksperimentu bija atklājis Frederiks Blērs. Taču sliktais laiks un pilnīgi izmirkuši zeme īsā laikā noveda šo pasākumu nulles punktā.

1970. gadā Triton Alliance veica jaunu urbumu 55 metru attālumā no iespējamās Money Pit atrašanās vietas: urbumu 10x. 70 metru dziļumā tika atklāts vairāk nekā divus metrus augsts dobums, pilns ar ūdeni. Pirmo reizi varēja izmantot zemūdens telekameru, ko nolaida dobumā. Tas, kas parādījās uz nelielā melnbaltā monitora, bija pārsteidzoši un pilnīgi negaidīti. Cerēto dārgumu lāžu vietā alas dibenā iezīmējās savādi, pelēcīgi, nenosakāmas formas priekšmeti. Tur bija objekti ar izplūdušām apaļas formas aprisēm, blakus tiem cauruļveidīgas struktūras un nelielas "kastītes", kas šķita pārklātas ar bālganu slāni.

Varbūt vienkārši ar dubļiem. Bet kas tie bija par savādiem priekšmetiem, kas gulēja tur apakšā? Ar pirātu dārgumu lādēm tiem, šķiet, nebija nekā kopīga. Tomēr Blenkenšips neatmeta cerības un domāja, ka spēj saskatīt dārgumu lāžu sānus un smailkapļus.

Kamera uztvēra arī kaut ko tādu, kas varēja būt cilvēka galvaskauss. Vai varētu būt runa par kādu

pirātu mirstīgajām atliekām, kas - kā vēl joprojām domāja Blenkenšips - izveidojuši šo slēptuvi? Urbums tika paplašināts, un sabiedrība atsūtīja vairākus ūdenslīdējus, kas pa šauro cauruli nolaidās dobumā. Taču pa šo laiku ūdens bija saduļķots un pamats tā savandīts, ka viņi nespēja saskatīt pat izstieptu roku. Lejā nolaidās pat Blenkenšips. Viņš neatrada ne cerētos dārgumus, ne dīvainos cauruļveidīgos objektus, kas bija vērojami televizora ekrānā. Dažus gadus vēlāk, 1976. gadā, viņš veica atkārtotu mēģinājumu - un gandrīz gāja bojā. Kamēr Blenkenšips pa šauro cauruli laidās lejā, tā pēkšņi 14 metrus augstāk pārlūza.

Nirējam virsū gāzās dubļi un akmeņi, un tikai viņa dēla zibenīgā reakcija, kurš virspusē turēja virvi un izvilka tēvu ārā, paglāba dārgumu meklētāja dzīvību.

1978. gadā urbums tika vēl paplašināts - līdz pat divarpus metriem. Turklāt sametināja kopā vairākus lokomotīvju katlus un caur mīkstajiem pārsedzošajiem slāņiem nolaida līdz pamatiezim.

Pārklātiem ar dzelzsbetonu un līdz ar to papildus nostiprinātiem, tiem vajadzēja novest pie galīgā atrisinājuma. Taču noslēdzošo darbu laikā urbums strauji piepildījās ar ūdeni, ko vairs nevarēja atsūknēt.

Vēl viena neveiksme, kas aprija milzīgas naudas summas un nedeva nekādu rezultātu.

Paralēli Triton Alliance vīriem un konkurējot ar tiem, tajā pašā laikā salā darbojās ari ģeodēzijas inženieris Freds Nolans. Viņš bija nopircis daļu zemes salas vidienē un izvirzījis sev uzdevumu precīzi izmērīt un izpētīt Oukailendu. Nonāca līdz strīdam starp viņu un Triton Alliance, un šis strīds uz gadu desmitiem noteica darbus uz salas.

Pateicoties vairāku citu akmens marķējumu atklāšanai, Nolans bija nonācis pie secinājuma, ka ieeja slēptuvē ir nevis Money Pit, bet gan kāda cita šahta, kas atradās viņa gruntsgabalā. Money Pit esot tikai ģeniāls agrāko celtnieku māņu manevrs.

Nolana pārliecība it īpaši balstījās uz "Krusta" atklāšanu. Tā bija struktūra, ko veidoja četri lieli granīta bloki ar smilšakmens bluķi vidū.1 Šai struktūrai esot cilvēka galvas forma, un ar nedaudz fantāzijas to tiešām varēja saskatīt. Pamatojoties uz krusta precīzo formu, ar lielu varbūtību var pieņemt tā mākslīgu izcelsmi. 264 metrus garš un 110 metrus plats, tas novietots virzienā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietu​miem. Vai tā bija dārgumu slēptuves atslēga?

Blenkenšips un Triton Alliance neļāvās no tā ietekmēties.

1987. gadā viņi nāca klajā ar patiešām neticamu plānu. Caur mīkstajiem pārsedzošajiem slāņiem šoreiz vajadzēja nolaist līdz pamatiezim 30 metru platu tērauda kesonu, cauruli, kas savienotu savā starpā galvenās līdz šim izveidotās šahtas un urbumus. Kesona iekšpusē gribēja izrakt visu zemi, ar moderniem augstspiediena sūkņiem atsūknēt ūdeni un šādā ceļā nonākt līdz kaļķainajam pamatam. Izmaksas lēsa desmit miljonu dolāru apjomā, naudu vajadzēja nopelnīt, spekulējot biržā un izlaižot akcijas. Šodien, pēc vienpadsmit gadiem, nav izdarīts neviens lāpstas dūriens. Big Dig, "Lielais caurums", kā tas tika nosaukts, palicis utopijas līmenī.

Vienīgais pēdējo gadu patiešām būtiskais atklājums veikts 1996. gadā. Un tas nāca no pilnīgi negaidītas puses. Toreiz Kanādas zinātnieki no Bedfordas Okeanogrāfijas institūta ar pētniecības kuģi The Plover zondēja jūras rajonu pie Jaunskotijas. Viņi izmantoja vismodernākās hidrolokācijas ierīces. Šādā veidā varēja ļoti precīzi reģistrēt jūras dibena reljefu un pēc tam ar datora palīdzību izveidot tā trīsdimen- sionālu attēlu.

The Plover iebrauca arī ūdeņos tieši pie Oukailendas krastiem. Salas dienvidu pusē abi pētījumos iesaistītie zinātnieki, jūras ģeologs Dr. Gordons Feiders un jūras ģeofiziķis Dr. Bobs Kortnijs, uzdūrās kaut kam ļoti neparastam: garam un šauram grāvim, kas uzreiz radīja iespaidu, ka varētu būt šeit mākslīgi izveidots, izbagarēts jūras dibenā. Un: tā virziens norādīja tieši uz kādreizējā akmeņu trijstūra atrašanās vietu salā, it kā tas būtu tur izveidotās bultas uzgaļa kāts.

200 gadu pēc tam, kad angļu ieceļotājs Daniels Makgi- ness Oukailendā atklāja vēlāk par Money Pit nosaukto Šahtu, tās mīkla vēl joprojām nav atminēta. Kas šeit izveidojis gandrīz neticamo būvi? Vai tie patiešām bijuši tikai pirāti?

Vai ari indiāņi no Dienvidamerikas vai Vidusamerikas? Vai varbūt britu kareivji? Vai šeit paslēpti

Šekspīra manuskripti? Vai ari franču valdnieku dārglietas? Kopš 1795. gada izvirzīto un atkal atmesto hipotēžu saraksts ir garš. Neviena no tām nav tikusi pierādīta.

Dažus pētniekus tas noveda pie pārliecības, ka Oukai- lendā vispār neesot nekādas slēptuves.

Apaļkoku plankas esot tikai dabiskas iegulas, tuneļi - dabiski veidojumi un rakstu zīmes - iežos dabiskā ceļā izveidojušās rievas. Taču šāda tēze neko neizskaidro - tā tikai paver ceļu tālākiem jautājumiem: kāpēc koki sakrituši slāņos precīzi ik pēc trim metriem? Dabiskā ceļā tas nevarētu būt iespējams, nemaz nerunājot par to, ka vismaz apakšējie slāņi būtu sen sapuvuši. Bez tam nevienā no citām šahtām, kas ved dziļumā, šādi apaļkoki nav atrasti. Ja runa būtu par dabiskiem noslāņojumiem, tie nenovēršami tur būtu.

Ari tuneļi nevar būt dabiskas izcelsmes, jo neskaitāmi speciālisti to izkārtojumu nepārprotami novērtējuši par mākslīgi veidotu. Vienīgi rakstu zīmes uz dienas gaismā izceltā akmens patiešām varētu būt nejaušas rievas un plaisas, taču to mēs nekad nevarēsim konstatēt, jo akmens ir pazudis.

Pāri paliek vienīgi jautājumi. Kas izveidojis šo neiedomājamo slēptuvi? Kāpēc viņš to darījis šeit, uz šīs mazās saliņas? Kad tas noticis? Kādi ģeniāli arhitekti veidojuši šo plānu, cik daudz strādnieku bija nepieciešams tā realizēšanai? Kāpēc neviens par to nav darījis neko zināmu, kāpēc visi klusējuši - līdz pat šai dienai? Kas bija tie savādie cauruļveidīgie un kastītēm līdzīgie priekšmeti, kurus 1970. gadā uzņēma Triton Alliance telekamera? Kāds tiem sakars ar akmens krustu Oukailendā? Un vairāk par visu pasaulē - kam bija kāda jēga to visu organizēt un realizēt, lai beigu beigās aizzīmogotu un nekad nebilstu nevienam par to ne pušplēsta vārda? Gandrīz rodas iespaids, ka šeit kaut kas ticis deponēts mūžībai, kaut kas, ko nekādos apstākļos vairs nedrīkstētu atrast neviens cilvēks.

Pār Oukailendu gulstas liels, neiedomājams noslēpums. Mēs centīsimies tam tuvoties. Šim nolūkam izdarīsim atkāpi tālu cilvēces vēsturē, sastapsimies ar pazīstamām un mazāk pazīstamām leģendām, ar Dievu un dieviem, redzēsim mūs, konfrontētus ar nāvi un postu, ar prieku un laimi, uzzināsim daudz neparasta par pagātnes varoņiem un dosimies uz vietām, kuras jau gadsimtiem un gadu tūkstošiem tītas kāda liela noslēpuma miglā. Mēs iedziļināsimies cilvēces mītos, sākot no tālas pagātnes pirms 3500 gadiem līdz viduslaikiem un vēl tuvāk šodienai. Mēs izdarīsim pārsteidzošus atklā​jumus.

Jo šis ir stāsts par visneparastāko objektu, kāds jebkad eksistējis šajā pasaulē. Par objektu, kas nav nācis no šīs pasaules un kura pēdējās atliekas atrodas uz sīkas saliņas pie Kanādas krastiem. Šis ir stāsts par OThIQ IVMIN vai par Sekinu, vai Bafometu, vai Svēto Grālu. Šis ir stāsts… pa mūžības mašīnu.

PIRMĀ DAĻA LEĢENDA I Parsifals E Avoti m Grāls - jēga, nozīme, interpretācija

I PARSIFALS Mēs neienesām jauno, lai samulsinātu garu, bet gan lai to apskaidrotu, nevis lai kaitētu zinātnei, bet gan lai to pa īstam pamatotu.

Galileo Galilejs (1564-1642)

1. Viduslaiku pasaule Laikā, ko tik ļoti ietekmējusi tehnika, kad satelītu pārraidītas aizjūras ziņas precīzi 20.00 no krāsu televizoru ekrāniem piepilda ar ņirboņu mūsu dzīvojamās istabas un katrs no interneta var ierakstīt mājas datorā jaunākos NASA attēlus no Marsa vai Jupitera, kad katram ir savs auto un veļas mazgājamā mašīna - šādā laikā mums, viduseiro- piešiem, grūti iedomāties, ka visi šie ieguvumi mūsu rīcībā nav nemaz tik sen. Vēl tikai pirms 150 gadiem nebija ne automobiļu, ne televizoru, ne lidmašīnu, ne raķešu, pat ne radio. Domās atgriežoties vēl tālāk pagātnē, mums jau ļoti drīz nāktos atteikties no visām ērtībām, ko piedāvā šodiena.

Viduslaiku pasaule gandrīz pašos pamatos atšķīrās no mūsējās. Nebija nekādas tehnikas šī vārda mūsdienu izpratnē. Pavisam citas bija politiskās, sociālās un reliģiskās sistēmas.

Sīkpilsonis vai zemnieks neko nezināja par pasauli ārpus tuvākās apkārtnes. Cilvēki ticēja plakanai Zemei universa centrā, ap kuru viss griezās. Vēl nezināja neko par Ameriku, nebija nekādas nojausmas par to, ka mūsu planēta ir lode tāpat kā citas Visuma pasaules, ka tā griežas ap Sauli, un šī Saule ir tikai viena starp daudzajām - kaut kur neskaitāmu galaktiku nomalē.

Viduslaikos cilvēkus nodarbināja pavisam citas problēmas. Viņiem vēl eksistēja cīņa par dienišķo maizi. Bads, sērgas, kari - ar to viņi izauga un ar to nomira. Dzīve sastāvēja no smaga darba. Brīvais laiks vai brīvdienas neeksistēja. Un noteicošo lomu spēlēja vēl kāds svarīgs faktors: reliģija. Tas bija vienīgais atbalsta punkts, pie kā tverties, kas deva cilvēkiem drosmi un palīdzēja labāk panest dzīves netaisnības, tikt galā ar grūtībām un paciest trūkumu. Centrā atradās Kristus, un viņa baznīca - vismaz tautas masām - bija neaiz​skarams un neapstrīdams Dieva pārstāvis uz zemes.

Valdošajos slāņos prioritātes bija sadalītas nedaudz citādi. Kaut ari 11., 12. un 13. gadsimtā baznīca atradās savas varas augstākajā punktā, bija ari laiks, kas iezīmējās ar atklātu cīņu starp valsti un baznīcu.

Pāvesta Gregora VII (pontifikāts 1073—1085) cīņa par investitūru (prasība aizliegt pasaules varenajiem iecelt bīskapus) un pret simoniju (baznīcas amatu un privilēģiju pārdošanu un pirkšanu), uz ko balstījās dižciltīgo vara, Heinriha IV gājiens uz Kanosu 1077. gadā un Vormsas konkordāts 1122. gadā labi atspoguļo attiecības starp divām varām šajā laikā.

Tas bija ari krusta karu laiks. Valdnieki, bruņinieki, zemnieki un bērni kopā ar baznīcas vīriem devās uz Svēto zemi, lai to un Jeruzalemes pilsētu "atbrīvotu no islāma". Pirmoreiz bija vērojams kaut kas tāds kā eiropiešu kopības izjūta, kas pārsniedza visas robežas. Uzplauka tirdzniecība, tika celtas jaunas pilsētas, dibināti jauni ordeņi. Un, ja vēl ap 1000. gadu izglītības nozīme bija sarukusi līdz minimumam, līdz ar pirmo krusta karu 1096. gadā sākās atgriešanās pie mācībām un mācīšanās. Klosteru skolās, it īpaši benediktīniešu, nodarbojās ar zinātni, tika lasīti un tulkoti antīkie autori: garīgā Eiropa sāka mosties no miega. Šādi atmodas centri, šķiet, vislielākajā skaitā bija koncentrējušies Francijā. Šartras skola 12. gadsimtā kļuva par augstāko punktu, un līdz ar to cilvēki no daudzām citām vietām sāka savienot antīko mantojumu ar kristiānisma idejām. Daudzi šādi pētījumi pieņēma tādas formas, kas jau ļoti drīz izraisīja baznīcas nepatiku, un tādējādi šis laiks saistāms arī ar inkvizīcijas iedibināšanu, kas uzskatāma par vienu no melnākajām lappusēm Rietumeiropas vēsturē.

No otras puses, tas ir ari bruņniecības ziedu laiks. Vairums bruņinieku nepiederēja pie dižciltīgo kārtas, tāpēc šo "trūkumu" viņiem vajadzēja censties kompensēt, attīstot sevī tādus tikumus kā drosmi, varonību, uzticību un pastāvību. Tā radās īpaša kultūra, kuras augstākais mērķis bija "bruņnie- ciskums" un kā tā ārējās pazīmes - noteikta veida ietērps, kalpošana dižciltīgām sievietēm un turnīri.

Nebija nejauši, ka bruņinieki, kas bija gaidīti visās pilīs, ar saviem piedzīvojumiem lika pamatu īpašai galma dzejas mākslai, kas pastāvēja līdzās garīgajai. Iesākumā Francijā, īpaši Provansā, kur šīs jaunās kultūras iedibinātāji bija trubadūri, vēlāk arī Spānijā un Vācijā. Daudzi firsti, tādi kā Her- mans fon Tīringens, kurš Vartburgā lika sarīkot dziedātāju sacensības, veicināja mākslas attīstību. Visās pilīs

par godu skaistajām sievietēm atskanēja mīlas dziesmas, no kurām visskaistākās laikam gan radījis Valters fon der Fogelveide.

13. gadsimta Heidelbergas dziesmu rokrakstā minēti 140 minnezengeri, tostarp arī ķeizars Heinrihs VI. Līdzīgu cieņu baudīja jau minētie bruņinieku romānu dzejā autori, tādi kā Hartmans fon Aue, Strasburgas Godfrids un Monmutas Džefrijs (Galfrīds) Anglijā. Tieši pēdējais no viņiem 1135. gadā pirmais pierakstīja leģendas un nostāstus par karali Arturu un līdz ar to aizsāka kustību, kas vienīgi mums, šodienas cilvēkiem, šķiet grūti saprotama. Kādā no tā laika pierakstiem par to savu izbrīnu izsaka zinātnieks Alanuss ab Insuliss: Kur ir tāda vieta kristīgās pasaules robežās, līdz kurai nebūtu nonākuši spārnotie slavinājumi britu Arturam? Kurš gan nerunā par britu Arturu, ja viņš Āzijas tautām nav mazāk pazīstams kā bretoņiem, tā stāsta mūsu svētceļnieki pēc atgriešanās no Austrumu zemēm. Austrumu tautas par viņu runā tāpat kā rietumu tautas, kaut arī tās šķir visas zemes plašumi. Par viņu runā Ēģiptē, un arī Bosforā par viņu neklusē; tā darbus apdzied karalienē Romā un par viņa karagājieniem zina arī senie Romas pretinieki kartāgieši. Antiohijā, Armēnijā un Palestīnā cildina viņa darbus. Ejiet uz Armoru, t. i., Bretaņu, un sludiniet tur tirgus laukumos un ciemos, ka brits Arturs esot miris, tāpat kā citi cilvēki ir miruši, un fakti pierādīs, cik patiesi ir burvja Merlina pareģojumi, ka karaļa Artura nāve esot apšaubāma. Jūs diez vai atgriezīsieties no turienes neskarti, neapkrauti ar lāstiem, un ka jūsu klausītāji nenomētā jūs ar akmeņiem.

Vēl šodien, pēc 800 gadiem, mūs pārņem dīvains noskaņojums, atceroties leģendas, kuras bijām dzirdējuši vēl kā bērni. Karalis Arturs, burvis Merlins, bruņinieks Gavēns, Apaļais galds - mūsu ausim tas viss skan savādi. Cik daudz vairāk tas nozīmēja tā laika cilvēkiem, kuriem šīs lietas bija patiesas un reālas, kuriem Apaļais galds simbolizēja bruņniecību, caur tikumiem raksturoja šo laiku: kristīgu, nesavtīgu, dievbijīgu. Arturs un viņa bruņinieki personificēja visu labo uz zemes, viņa darbi cilvēku, it īpaši nabadzīgo un ubagu labā līdzinās baznīcas evaņģēlijiem, tie bija kā otra prieka vēsts nežēlības, valstiskās un baznīcas patvaļas laikā grūtajā eksistencē starp piedzimšanu un nāvi. Nostāstus un leģendas par karali Arturu cilvēki uztvēra kā izlīdzinošo posmu, kas atviegloja viņu ikdienu cīņā par dienišķo maizi.

Līdzās leģendai par Arturu eksistēja vēl viena teiksma, daļēji ar to saistīta, kas tikpat liela merā ietekmeja divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta cilvēkus: leģenda par Parsifalu, ko pirmoreiz vācu valodā ap 1200. gadu pierakstīja dzejnieks Volframs fon Ešenbahs. Tā ir leģenda, kuras milzīgā nozīme varēja tikt saprasta tikai tagad, pēc 800 gadiem. Jo tikai tagad mēs sākam apjaust, kādus literārus dārgumus tā sevī glabā.

2. Leģenda par Svēto Grālu Volframa fon Ešenbaha izklāstā Atverot kādu teiksmu grāmatu, kas kopš jaunības dienām varbūt vēl saglabājusies visattālākajā grāmatu plaukta stūri, mēs redzam, ka tajā ietvertās leģendas parasti izklāstītas prozas stāstījuma veidā.

Bet sākotnēji viduslaiku mīti gandrīz visos gadījumos atstāstīti dzejā. Tomēr mēs šeit pieturēsimies pie to interpretācijas prozā, svarīgākajās teksta vietās balstoties uz profesora Vilhelma Stāpeļa1 tulkojumu. īpaši interesantas vietas, kam būs svarīga nozīme vēlākajās interpretācijās, turpmāk tiks citētas burtiski.

Volframa stāstu par Parsifalu kopumā veido 16 grāmatas, kas sarakstītas laika posmā no 1195. līdz 1219. gadam. Darbība risinās divās līnijās: vienu veido stāsts par karaļa Artura bruņinieku Gavēņu, otras centrā ir Parsifals, kas iesaistījies Grāla meklējumos.

Pirmā grāmata sākas ar Anžū karaļa nāvi un tai sekojošo viņa otrā dēla Gāmureta došanos ceļā.

Gāmurets vispirms dodas uz Āfriku, kur melnā ķēniņiene Belankane viņam dzemdē dēlu Feireficu. Taču neilgi pēc tam viņš to pamet un aizkuģo uz Spāniju. Tur viņš apprec karalmeitņ Herceloidi. Viņiem piedzimst dēls: Parsifals. Taču neilgi pirms tam Gāmurets iet bojā cīņā. Tāpēc Herceloide pārceļas uz vientulīgu vietu, lai augošajam Parsifalam liegtu iespēju kļūt par bruņinieku un viņu nepiemeklētu tēva liktenis.

Taču jaunekļa gados, ceļojot pa savas dzimtenes mežiem, Parsifals piedzīvo liktenīgu sastapšanos: viņš redz tris spožās bruņās tērptus bruņiniekus krāšņi izgreznotos zirgos jājam pa meža taku. Konfrontēts ar bruņniecības piedzīvojumiem bagāto pasauli, viņš drīz pēc tam pats atstāj mājas, lai ietu sava tēva iestaigāto ceļu, par ko viņš tikpat kā neko nezina. Āksta tērpā, bruņojies ar sarūsējušu zobenu, viņš dodas pasaulē. Kā jau galma romānos pieņemts, Parsifalam nākas izturēt dažādus pārbaudījumus - taču tā nav trenēta izveicība, bet gan drīzāk viņa lempīgums un neveiklība, kas galu galā liek jauneklim nonākt karaļa Artura pilī. Tomēr viņš uzveic "sarkano bruņinieku" un apliek tā bruņas. Šis veikums iespaido karali Arturu, un viņš tam par skolotāju dod bruņinieku Gurnemancu. Gurnemancs ne vien atradina Parsifalu no sliktas uzvedības un iemāca viņam rīkoties ar zobenu un citiem ieročiem, viņš dod jauneklim ari liktenīgu padomu: "Redzu, ka jums nepieciešama pamācība. Iesaku atturēties no muļķīgas pļāpāšanas. Jums nevajadzētu tik daudz jautāt."

Kad Parsifals uzskatīja, ka izglītošanās ir pabeigta, viņš posās ceļā. Viņš apprecējās un tāpat kā savulaik viņa tēvs atkal devās tālāk. Pie kādas upes Parsifals sastapa krāšņi tērptu zvejnieku. Šim zvejniekam viņš nekavējoties jautāja, vai tas ar Dieva žēlastību nevarētu viņam kā krietnam bruņiniekam pateikt, kur šeit varētu atrast pajumti. Vīrs viņam ar nožēlu atbildēja: "Kungs, cik man zināms, zeme un ūdeņi šeit tuvāko trīsdesmit jūdžu apkaimē nav apdzīvoti. Šeit tuvumā ir viena vienīga māja, ko es, cik man zināms, varu jums ieteikt. Jo kur gan citur jūs šādā stundā varētu palikt? Tur, kur beidzas klints, jums jānogriežas pa labi. Kad nonāksiet pie pils grāvja, jums jāapstājas un jāsauc, līdz tiks nolaists tilts un atvērti vārti."

Ta bija grezna pils, uz kuru Parsifalu aizsūtīja savādais zvejnieks. Bet, kad jaunais vīrietis iejāja pa vārtiem, viņš pamanīja, ka pilī valdīja dziļas sēras. Viņu ieveda plašā zālē. Tajā kurējās uguns un bija klāti 100 galdi, katrs četriem bruņiniekiem. .Parsifals ieraudzīja vecu, slimu kungu, kas, neraugoties uz karstumu telpā, bija ietinies kažokā. Parsifals tika uzaicināts apsēsties viņam līdzās. Šajā brīdī sākās savāda izrāde: Tajā bija sāpīgi noraudzīties. Pa durvīm ieskrēja ieroču nesējs, tam rokā bija šķēps - šī ieraža tur vienmēr izraisīja sāpju kliedzienus. No šķēpa maksts plūda asinis un lija lejā uz turekli līdz pat ieroču nesēja rokai, kur beidzot iesūcās piedurknē. Tad plašajā zālē sākās liela kliegšana uti raudāšana.

Trīsdesmit zemju tautas nevarētu raudāt skaļāk, kā to darīja bruņinieki.

Viņš nesa šķēpu gar visām četrām sienām apkārt zālei līdz durvīm. Tad ieroču nesējs atkal izgāja.

Klusas bija tautas vaimanas, uz ko to spieda posts, par ko atgādināja ieroču nesēja šķēps.

Kad durvis atkal atvērās, zālē ienāca daudz jaunu meiteņu divās rindās, viena aiz otras. Viņas nesa sveces, galda kājas no ziloņkaula, galda virsmu no dārgakmeņiem un sudraba nažus. Tad ienāca pati karaliene.

Tās seja izstaroja tādu mirdzumu, ka visiem šķita - diena aust. Sievietes tērps bija no arābu audumiem. Uz zaļa ahmardija viņa nesa paradīzes vēlmju piepildījumu. Tas līdzinājās reizē saknei un zaram. Tā bija lieta, ko sauca par Grālu, visu pasaulīgo vēlmju piepildījums. Bet tā, kas varēja nest Grālu, bija Repanse de Soja. Tāda bija Grāla daba, ka tas bija jāsaglabā ar tīrām rokām; tam, kurš to ņēma savā ziņā, bija jābūt godīgam.

Tad sākās mielasts. Bija sagatavoti dārgi trauki un visi tika piepildīti,.pateicoties Grāla brīnumainajām spējām. Tas katram piešķīra tādu ēdienu un dzērienu, kādu viņš vēlējās.

Man teica, un es to saku jums, paļaujoties uz jūsu godaprātu, ka Grāla priekšā bija viss (ja es jums stāstu nepatiesību, jūs melojat tāpat kā es), pēc kā kāds pastiepa roku, un ka tas atrada sev sagatavotus siltus ēdienus, aukstus ēdienus, jaunus ēdienus un senus ēdienus, no mājlopiem un no medījuma. Dažs gan varētu teikt, ka nekā tāda nekad nav bijis. Bet viņš maldās: jo Grāls bija svētlaimīgo auglis, tāda pasaulīgas saldmes pārpilnība, kas gandrīz līdzinājās visam tam, ko stāsta par debesu valstību.

Parsifals ir mēms aiz brīnumiem, un pār viņa lūpām nenāk neviens jautājums par savādo notikumu.

Kad maltīte ir beigusies, jaunavas apgrieztā kārtībā atstāj zāli.

Bruņinieki pieceļas, un viesis tiek pavadīts uz guļamistabu. Naktī viņu nomoka juceklīgi sapņi, un, kad beidzot uzaust rīts, šeit vairs nav neviena, kas viņu apkalpotu. Vienīgi zobens, ko viņam iepriekšējā vakarā bija uzdāvinājis pilskungs, guļ tepat līdzās. Pagalmā piesiets stāv viņa zirgs. Parsifals uzsēžas tam mugurā un jāj projām. Aiz viņa aizveras vārti.

Viņa ceļš ved pie Zigunes, ko viņš kādreiz sastapis jau zēna gados. Viņš piemin dīvaino pili, kurā viesojies, un Zigune viņam atbild: Tikai viena vienīga pils, kas stāv nomaļus, ir bagāta ar pasaulīgu pilnību. Kas to centīgi meklē, tas to neatrod. Tomēr ar to nopūlamies redz daudzus cilvēkus. ]a kādam pili lemts redzēt, tam jānotiek bez nolūka. Es domāju, jūs, kungs, to nepazīstat. To sauc par Munsalvešu. Vecais patriarhs to deva mantojumā savam dēlam, karalim Frimutelam - tā sauca šo cēlo varoni… Viņš mirstot atstāja aiz sevis četrus bērnus.

Par spīti bagātībai trīs no tiem dzīvo žēlabās. Bet ceturtais brīvprātīgi nes nabadzības nastu. Jo Dieva griba ir tāda, lai viņš izpērk savus grēkus. Tā vārds ir Trevricents. Viņa brālis Anfortass ir piesaistīts pie krēsla, jo viņš nespēj ne jāt, ne staigāt, pat ne stāvēt. Viņu, Munsalvešas pils kungu, liktenis nav saudzējis.

Ja jūs, kungs, turp, uz šo skumjo galmu, aizietu, karalis taptu dziedināts no sāpēm, kas to tik ilgi nomoka.

Turpmākās sarunas laikā Parsifalam nākas apliecināt, ka viņš nav apvaicājies ne par šķēpu, ne par Grālu, ne par vecā karaļa ciešanām. Zigune izbijusies atbild: "Ak vai! Labāk manas acis jūs neredzētu!" nobēdājusies runāja sieviete. "Un jums nebija drosmes pajautāt! Jūs taču redzējāt tik lielu brīnumu - un man jāklausās, ka jums nav labpaticies pajautāt, tad, kad jūs jau bijāt pie Grāla! Jūs skatījāt daudzas nevainojamas sievietes, cēlo Garšiloju un Repansi de Soju, un asos sudraba nažus, un asiņaino šķēpu! Ak vai, ko jūs gribat no manis? Nolādētais vīrietis! Jums vajadzēja apžēloties par kungu, ko Dievs piemeklējis ar tādu briesmīgu brūci, un apjautāties par viņa postu! Jūs dzīvojat, bet esat pazaudējis savu laimi!"

Apjucis Parsifals jāj tālāk. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem viņš atgriežas karaļa Artura pilī, kur viņu sagaida draugi. Svētki par godu viņam ir tikko sākušies, kad sapulcējušos vidū iejāj-neglīta sieviete ar zvēra seju, suņa degunu, kuiļa zobiem un cūkas sariem, taču greznā tērpā. Tā ir Kundri, Grāla ziņnese.

Viņa nolād Parsifalu par to, ka viņš zaudējis visaugstāko gudrību. Viņš esot neglābjami kritis kaunā un uz visiem laikiem nolemts ellei. Tad viņa aizjāj, un ari Parsifals dodas ceļā, lai no jauna uzsāktu šķietami pilnīgi bezcerīgos Grāla meklējumus.

Tā ir ilga maldīšanās, paiet gadi. Beidzot kādā Lielajā Piektdienā varonis nonāk attālā vientuļnieka mītnē. Šeit viņu uzņem eremīts, kurā Parsifals drīz vien atpazīst Trevricentu: Grāla karaļa Anfortasa brāli, kurš reizē ir ari viņa mātes Her- celoides brālis, tātad viņa tēvocis. Beigu beigās saruna ievirzās par Grālu. Tas esot dārgakmens ar brīnumdara spējām, un katru Lielo Piektdienu uz tā nolaižoties balts balodis ar hostiju knābī. Šis brīnums piešķirot Grālam spējas dot cilvēkam pārtiku un mūžīgo dzīvi.

Kādreiz tas esot piederējis eņģeļiem, tagad turpretī - augstai bruņinieku brālībai. Viņu karalis esot grēkojis un ticis ievainots, un tagad kāda bruņinieka ziņā esot atbrīvot to no ciešanām. Šis bruņinieks gan esot bijis pie Grāla, taču neesot uzdevis svarīgo jautā​jumu.

Parsifalam jāatzīstas tēvoča priekšā, ka viņš pats bijis šis bruņinieks. Trevricentu sākumā pārņem šausmas, taču viņš iedveš jauneklim drosmi un izsaka gatavību izpirkt viņa vainu ar grēku nožēlošanu.

Parsifals no jauna dodas ceļā, un atkal viņu sagaida neskaitāmi piedzīvojumi. Kādas cīņas laikā viņš sastopas ar Feireficu, savu pusbrāli no Āfrikas. Abi atgriežas pie karaļa Artura Apaļā galda bruņiniekiem, un tur no jauna parādās Grāla ziņnese Kundri: "Lai slavēts tu! Tu, Gāmureta dēls! Dievs grib tev izrādīt žēlastību, es domāju - tam, ko dzemdējusi Herceloide! Arī Feirefics man ir tīkams augstās slavas dēļ, ko viņš guvis jau jaunībā!"

Un, vēršoties pie Parsifala, viņa saka: Un tagad apvaldi savu prieku! Lai slavēts tu, kas izpelnījies tik augstu godu! Tu, cilvēces laimības kronis! Epitāfijā stāv rakstīts: tev lemts kļūt par Grāla valdnieku, un arī tava sieva Kondviramura un tavs dēls Loengrīns tiek aicināti kopā ar tevi. Kad tu atstāji Brobarcas zemi, viņai jau bija divi dēli. Kardeiss saņems savu mantojutnu Brobarcā. Nekad tu neizjutīsi lielāku svētlaimi kā tad, kad vārdi no tavas patiesās mutes sveiks cēlo un mīļo kungu - jautājums, kas nāks no tavas mutes, izglābs karali Anfortasu, atsvabinās to no viņa posta un bēdām -kur ir vēl tāds, kas līdzinātos tev tavā svētlaimībā?

Tātad Parsifalam ļauts otro reizi ienākt Grāla pilī. Viņam jāsaņem mantojumā jaunā karaļa tituls.

Viņam ir atļauts ceļā ņemt līdzi pavadoni, un viņš bez šaubīšanās izvēlas savu brāli Feireficu. Ierodoties Munsalvešā, liels sagaidītāju pūlis ieved viņus pils zālē.

Tur bija izklāti, kā vienmēr, simts lielu, apaļu tepiķu, un uz katra no tiem atradās dūnu spilvens un gara vatēta samta sega. Ienāca kambarkungs un pasniedza viņiem greznus tērpus, abi tika apģērbti vienādi.

Klātesošie bruņinieki apsēdās. Viņiem pasniedza ļoti dārgus kausus no zelta, ne no stikla. Feirefics un Parsifals dzēra no tiem un pēc tam devās pie skumjā vīra Anfortasa. Viņš teica: "Sāpes ciezdams, esmu to gaidījis, lai caur jums atkal taptu priecīgs. Kad jūs šādi atvadījāties, kad toreiz šeit bijāt, jums nācās to nožēlot, ja sirdī nesat uzticību. ]a jūs esat izcīnījis šo godu, tad izrīkojiet ļaudis, lai es septiņas naktis un astoņas dienas neredzu Grālu! Tad beigsies manas sāpes. Vairāk es jums nevaru pateikt. Lai slavēts jūs, un jūs tiksiet slavēts, ka man palīdzējāt! Jūsu draugs ir svešinieks pie mums. Kāpēc jūs viņam neļaujat atpūsties?

Skaļi raudādams, Parsifals jautāja: "Sakiet man, kur šeit pilī atrodas Grāls? Ja Dieva žēlastība ļaus man uzvarēt, viņi to pieredzēs."

Tad, pievērsies Grālam, viņš nokrita uz ceļiem - trīs reizes par godu Trīsvienībai. Viņš lūdzās, lai skumjais vīrs tiktu atbrīvots no izmisuma. Tad viņš iztaisnojās un vaicāja: "Tēvoci, kas tev sāp?"

Burvju jautājums ir uzdots, un tajā pašā brīdī izzūd Anfortasa slimība un vārgums.

Tad notika vēlēšanas un ievēlēja to, ko par kungu apstiprināja uzraksts uz Grāla. Parsifals tika pasludināts par ķēniņu un kungu. Es domāju - ja es vispār kaut ko saprotu no bagātības, - neviens nekur nevarētu atrast vēl divus tik bagātus vīrus kā Parsifals un Feirefics. Pilskungam un viņa viesim tika kalpots ar lielu centību.

Neilgi pēc tam Grāla pili ierodas Parsifala sieva kopā ar abiem dēliem - dvīņubrāļiem kurus Parsifals redz pirmo reizi. Viens no viņiem tiek nosūtīts atpakaļ, lai kā karalis valdītu pār sava tēva pasaulīgajām bagātībām, otrs, Loen- grīns, paliek Grāla pilī, lai vēlāk kļūtu par Parsifala mantinieku. Arī Feireficam lemta laime: viņš iemīlas Grāla nesējā Repansē de Sojā, liek sevi nokristīt, un abi tiek

apprecināti. Viņš kopā ar sievu atgriežas dzimtenē un tur ar sava dēla, mistiskā priestera Johana palīdzību nodibina kristīgu karaļvalsti. Ar vārdiem "ar to tad arī stāsts par Grālu ir galā" Volframs fon Ešenbahs noslēdz savu eposu par Parsifalu.

3. Volframa fon Ešenbaha dzīve un darbi Kas īsti bija šis Volframs fon Ešenbahs? Par viņa dzimšanas gadu šodien tiek uzskatīts 1170. gads, bet miršana tiek datēta ap 1220. gadu. Agrāk domāja, ka viņš nāk no Šveices vai no Ešenbahas netālu no Baireitas. Šodien mēs zinām, ka viņa dzimšanas vieta bija Oberešenbaha (tagad Voframsešen- baha), kas atrodas uz dienvidiem no Ansbahas. Par Volframu nav saglabājušas nekādas dokumentāras liecības, taču šo to par viņu mēs varam uzzināt no citu dzejnieku attēlojumiem un pierakstiem, - katrā ziņā vairāk nekā par vienu otru citu viduslaiku autoru.

Pretstatā savam laikabiedram Valteram fon der Fogelvei- dem Volframs fon Ešenbahs nepiederēja pie "klejojošiem dziesminiekiem", lai ari bieži mainīja dzīvesvietu. Viņš bija atkarīgs no dažādiem labvēļiem, varam minēt kaut vai grāfu Verteimu dzimtu. Viņam bija sakari ari ar fon Durnes ģimeni no Odenvaldes, ar landgrāfu Hermanu no Eizenahas un ar Bavārijas dižciltīgajām dzimtām Stīrijā. Volframs nebija bagāts vīrs - gluži pretēji. Tomēr viņu vadīja spēcīga dzīvotgriba, un savos rakstu darbos viņš visaugstākajos toņos slavināja laulību un tēva lomu.

Viņš neslēpa, ka praktiski bija tikpat kā neizglītots - pretstatā citiem sava laika dzejniekiem. Viņš nekad nebija mācījies latīņu valodu, un grāmatu gudrības, ar kādām varēja lepoties, piemēram, Hartmans fon Aue, Volframam bija pretīgas. Taču vācu literatūru viņš pārzināja labi, it īpaši varoņeposus un leģendas, viņš izjuta gandrīz bērnišķīgu prieku par visu svešādo un neparasto. Sevišķi Volframam patika austrumnieciskie vārdi, kurus viņš ļoti labprāt iekļāva savos darbos: personām, zemēm, tautām, maģiskiem atribūtiem viņš piešķīra neparasti skanošus vārdus; viņam šķita svarīgi tos lietot un ar tiem darboties.

Domājams, ka "Parsifalu" Volframs sācis rakstīt pirms 1200. gada un pabeidzis tikai 1210. gadā. Pa to laiku viņš rakstīšanu neskaitāmas reizes pārtraucis un strādājis pie citiem darbiem, tāpēc var uzskatīt, ka savu nozīmīgāko darbu viņš rakstījis aptuveni 20 gadus. Par to liecina ari Volframa valodas stila maiņa. Ja viņa pirmās "Parsifala" grāmatas vēl ir rakstītas bezrūpīgā valodā, kas liecina par iekšēju svaigumu, tad vēlākajās grāmatās dzejnieks to aizvien vairāk pazaudē. Toties paši panti ir kļuvuši "tīrāki", viņš aizvien precīzāk pārvalda dzejošanas mākslu.

Bez "Parsifala" Volframs ir uzrakstījis un par jaunu pārstrādājis vēl vairākas citas grāmatas, piemēram, "Titurelu", stāstu par Grāla karaļu dzimtām, vai "Vilehalmu". Savā jaunībā Volframs uzrakstījis ari vairākas mīlas dziesmas, taču no šīs mākslas drīz vien novērsās.

Pēc savas nāves Volframs fon Ešenbahs drīz vien kļuva par leģendāru personību. Viņu uzskatīja par vienu no meistar- dziedoņu cunftes dibinātājiem, atcerējās kā dzejnieku, kas savulaik piedalījies dziedāšanas sacensībās Vartburgā, un zināja teikt, ka viņu uzvarējis kāds grāfs fon Hennebergs, kad viņi cīnījušies Masfeldē, kas atrodas netālu no Meiningenes.

Pirmais Volframa daiļradi filoloģiski analizējis viņa laikabiedrs Strasburgas Godfrīds ("Tristana un Izoldes" autors), kurš viņam vēl pārmeta smagnēju valodu, taču daudzi citi slavēja un apbrīnoja viņa darbus. Ap 1462. gadu Jakobs Pīterihs bija redzējis Ešenbahas Sieviešu katedrālē Volframa kapu un žēlojies, ka uzraksts un ģerbonis uz kapakmens esot izdzisuši. No 1460. līdz 1470. gadam tika būvēta jaunā Ešenbahas Vācu ordeņa baznīca un iesvētīta īpaša kapela - dzejnieka atdusas vieta. 1608. gadā Nirnbergas patricietis Hanss Vilhelms Kress ziņo, ka apmeklējis Volframa kapu, uz kura tagad esot uzraksts: Hie ligt der Streng Ritter Herr Wolfram von Eschenbach, ein Meister Singer. (Še dus drosmīgais bruņinieks Volframs fon Ešenbaha kungs, meis- tardziedonis.) 1861. gadā pēc karaļa Maksimiliāna II pavēles Ešenbahas tirgus laukumā tika uzcelts piemineklis par godu dižajam dzejniekam. īstā Volframa renesanse sākās 19. gad​simta sākumā, kad Kēnigsbergas filologs profesors Karls Lahmans2 sāka intensīvi nodarboties ar Ešenbaha daiļradi un pētīja dzejnieka darbus. "Ģermānistika nav tik daudz nodarbojusies ne ar vienu viduslaiku dzejnieku kā ar Volframu fon

Ešenbahu un viņa darbiem, it īpaši ar "Parsifalu"," 1966. gadā rakstīja Dr. Heincs Rups3 , trāpīgi raksturojot "Parsifala" pētniecības attīstību līdz pat mūsdienām.

4. Kretjēna de Truā dzīve un darbi Volframs fon Ešenbahs nebūt nebija vienīgais viduslaiku dzejnieks, kas pievērsies Parsifala un Grāla tēmai. Nozīmīgākais starp viņiem neapšaubāmi bija Kretjēns de Truā, Contc del Graal ("Stāsts par Grālu") autors. Šis franču Parsifala eposs diemžēl palika nepabeigts.

Tāpat kā par Volframu, arī par Kretjēnu nav saglabājušās nekādas laikabiedru rakstītas liecības.

Mūsu rīcībā nav ne viņa dzimšanas, ne miršanas dokumentu, un vienīgi apjomīgais literārais darbs liecina par viņa eksistenci. Tomēr Kretjēns de Truā uzskatāms par pilnīgi jauna virziena literatūrā, galma romāna, dibinātāju. Šis virziens piedzīvoja ātru izplatību un guva vispārēju piekrišanu.

Mēs varam pieņemt, ka Kretjēns dzimis Truā, kaut ari vārda papildinājumu de Troies viņš izmantojis tikai savā agrīnajā darbā "Ereks". Toreiz viņš vēl bija pilnīgi nepazīstams. Taču ari viņa izmantotais Rietumšampaņas dialekts norāda uz Truā. Kur viņš uzaudzis, nav zināms. Katrā ziņā viņa augstais izglītības līmenis liek domāt, ka rakstnieks saņēmis labu audzināšanu. Jau kā pazīstams dzejnieks Kretjēns vēlāk nonāca Šampaņas grāfa Heinriha I galmā, kur laika posmā starp 1164. un 1173. gadu sarakstīja "Lanselotu", ko veltīja grāfa sievai. Tad viņš atstāj galmu un nonāk Flandrijas grāfa Filipa d'Alzasa dienestā, kura uzdevumā saraksta savu Persivala eposu. Darbu viņš varētu būt sācis ap 1174. gadu.

Kretjēns mira 1190. gadā, tā ari nepabeidzis savu "Stāstu par Grālu".

Līdz ar to izrādās, ka darbu pie Parsifala tēmas Volframs un Kretjēns uzsākuši aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Būtībā abi stāstījumi ir ļoti līdzīgi, tomēr pastāv ari dažas atšķirības: Kretjēna eposā, piemēram, trūkst visas priekšvēstures, daļai personu ir citi vārdi un funkcijas, atsevišķi piedzīvojumi aprakstīti citā secībā vai pilnīgi atšķirīgā formā. Kretjēna Grāla pilī nedzīvo bruņinieki, tikai ieroču nesēji, kas ari ienes pils zālē Grāla procesijas atribūtus. Vienīgi pašu Grālu nes jaunava. Tad seko dažādu piedzīvojumu attēlojumi, taču Persivala meklējumi paliek nepabeigti, jo pāragrā nāve neļāva Kretjēnam uzrakstīt eposu līdz galam, tāpēc mēs nezinām, kā viņš to bija domājis turpināt un pabeigt. Kādā vietā darbība pēkšņi apraujas.

5. Robēra de Boro, Gotjē de Durdāna, Manesjē un Herberta no Mostreijas teiksmas par Grālu Parsifala tēmai pievērsušies ari citi viduslaiku autori. Šajā jomā it īpaši izceļas Robērs de Boro. Ja tādi autori kā Gotjē de Durdāns, Manesjē, Herberts no Mostreijas un citi tikai turpina nepabeigto Kretjēna eposu, Robērs de Boro uzraksta no jauna visu stāstu trīs daļās. Diemžēl mēs par viņu nezinām gandrīz neko, ne precīzu dzīves laiku, ne dzimšanas vietu. Nav pat droši zināms, vai viņš bija francūzis vai anglis, un nav viennozīmīgi noteikts ari viņa darbu tapšanas laiks. Daži uzskata, ka viņš savu darbu sācis jau pirms Kretjēna, taču pabeidzis to pēc "Persivala" sarakstīšanas. Citi domā, ka viss Robēra darbs radies jau pēc Kretjēna.

Lai kā arī nebūtu - tas bija Robērs de Boro, kurš pirmais Grālā saskatīja biķeri, kurā Kristus Svētā vakarēdiena rituāla laikā iemērcis savas rokas (Mateja 26,23). Atbilstoši leģendai tas bija tas pats trauks, kurā Arimatijas Jāzeps savāca Jēzus asinis, kas tecēja zemē no krusta. Robērs de Boro šo notikumu apraksta sava stāsta pirmajā daļā, un viņš ari pastāsta, kā šis biķeris no Jeruzalemes nogādāts Anglijā.

"Merlinā", otrajā Robēra grāmatā, tiek attēloti notikumi, kas saistīti ar slavenā burvja un karaļa Artura piedzimšanu, Apaļā galda izveidošanu un Artura kronēšanu pārvaldnieku. "Persivalā" galu galā atspoguļots tikai jau zināmais stāsts, kuru Robērs ir bagātinājis ar fantastiskām detaļām. Zīmīgi, ka Robēra grāmatās jūtama spēcīga kristīgās reliģijas ietekme, kas izpaužas tādā veidā, kādu mēs nesastopam, vismaz šādā formā, Volframa un Kretjēna darbos.

Tas attiecas ari uz Gotjē de Durdānu (viņš rakstīja laika posmā no 1190. līdz 1200. gadam), Manesjē (1214-1220), Herbertu no Mostreijas (pirms 1225), Persevalu li Galio (ap 1225) un nezināmo Grand St. Graal autoru (pēc 1220). Viņi visi vai nu turpina Kretjēnu, vai ari turas pie Robēra de Boro redakcijas, izpušķo detaļas un akcentē galvenokārt kristie- tiskos komponentus stāstā par Grālu (t. i., Grāls kā kauss, respektīvi, biķeris ar Kristus asinīm).

Tātad stāstam par Parsifalu nekad nav eksistējusi kāda noteikta versija. Atsevišķi autori, kas acīmredzot balstījušies uz viņiem pieejamu materiālu, izveidojuši katrs savu versiju. Tas, kas vairumam no mums šodien zināms par šo tēmu no leģendu un teiksmu grāmatām, pamatā ir atšķirīgu autoru dažādu tekstu mistrojums. Ja vēlamies atminēt Parsifala mīklu, vispirms jau Grāla noslēpumu, mums jācenšas atrast šo tekstu avotus, atmetot visas ilustratīvās piedevas, un jāizolē stāsta sākotnējais kodols. Tad un tikai tad mums radīsies iespēja mācīties saprast, kas aiz tā visa slēpjas. Un tas ir vairāk, nekā mēs līdz šim iedomājāmies.

II AVOTI Izstāsti man pagātni, un es saskatīšu nākotni.

Konfūcijs (551-479 pirms Kristus)

6. Peroniks un Peredūrs - Parsifala priekšgājēji Kas ir leģenda? Vēstījums par patiesiem notikumiem? Vai fantastisks tādu atgadījumu attēlojums, kas nekad nav notikuši? Vai ari abu šo variantu sajaukums?

Vismaz, kas attiecas uz stāstu par Parsifalu, mums ir darīšana ar ārkārtīgi kompleksu literāru struktūru, kas radusies no visdažādākajiem avotiem, kas cits ar citu apvienoti relatīvi vēlu, proti, viduslaiku uzplaukuma periodā. Būtībā arī šodien ir aktuāls profesora Alfonsa Hilkas 1932. gadā par romānu Conte del Graal rakstītais:1 "Kā es jau esmu atzīmējis un ko citi jau atraduši pirms manis, Kristiānā romānu veido 1) Grāla motīvs, kura centrālais punkts ir svētais trauks, kas saistīts ar atpestīšanas motīvu, 2) stāsts par galveno varoni - Grāla meklētāju -, kas attēlots kā aprobežots cilvēks, 3) visa darbība pārcelta uz karaļa Artura galmu, kura bruņinieki ir romānā darbojošās personas."

Gan Kretjēns, gan Robērs un Volframs, tāpat ari Kretjēna darba vēlākie turpinātāji Parsifalu attēlo kā jaunu puisi, kurš uzaudzis pilnīgā izolācijā no ārpasaules. Kad viņš ar to pēkšņi tiek konfrontēts caur mežu jājoša bruņinieka personā, Parsifals reaģē kā naivs zēns. Interesanti, ka eksistē tikai viena līdzīga, katrā ziņā senāka, ķeltu sāga, kas derētu par avotu vēlākajai leģendai par Parsifalu. Tās varonis ir nabadzīgs jauns puisis vārdā Peroniks2 . Viņš sastop kādu bruņinieku, kurš pastāsta par noslēpumaino burvja Rodžera pili Kerglāsu. Rodžera īpašumā esot divas brīnumainas lietas: dimanta šķēps, kas iznīcinot visu, kam tas pieskaras, un zelta bļoda, kuras saturs izdziedinot no visām kaitēm. Lai nokļūtu Ker- glāsā, Peronikam, kā viņš to uzzina no kāda vientuļnieka, jāiziet caur spoku mežu, jānoplūc ābols no koka, ko apsargā rūķis ar ugunīgu zobenu, un jāatrod krāšņa puķe, ko uzmana lauva. Tālāk viņa ceļš iet pāri pūķu ezeram, caur līksmības ieleju un visbeidzot noved pie upes, pie kuras vienīgā brasla meklētāju sagaida melnā tērpta sieviete. Sieviete jāņemot līdzi uz zirga, jo tikai viņa zinot turpmāko ceļu. Visi, kas līdz šim bija uzdrošinājušies to darīt, esot gājuši bojā. Tas, protams, neattur Peroniku uzņemties šo pārbaudījumu. Viņš iziet cauri spoku mežam, noplūc ābolu, atrod krāšņo puķi un - melnās sievietes pavadībā - beidzot nonāk Kerglāsā. Varonis uzveic burvi, iedodot tam iekost noplūktajā ābolā, kam pieskaras melnā sieviete. Pazemē Peroniks atrod pili, šķēpu un bļodu. Šajā brīdī līdz ar zibens spērienu pils pazūd. Peroniks atkal atrodas mežā. Viņa ceļš ved uz karaļa pili, kur varonis tiek apdāvināts un iecelts par karaļa zaldātu virspavēlnieku.

Paralēles ar vēlāko leģendu par Parsifalu ir acīmredzamas: tāpat kā Parsifals, ari Peroniks ir uzaudzis nošķirtībā no apkārtējās pasaules, sastop bruņinieku, kas pamudina viņu doties ceļā, pārvar neskaitāmus pārbaudījumus un beigu beigās nonāk brīnumpilī, kurā atrodas dimanta brī- numšķēps un trauks. Beigās Peroniks tiek bagātīgi atalgots un ieņem vadošu stāvokli sabiedrībā. Interesants ir ari melnās sievietes tēls, kas simbolizē mēri un, šķiet, veido analoģiju ar Anfortasa slimību.

Stāstam par Parsifalu līdzinās ari ķeltu leģenda par jauno varoni Peredūru, lai gan daudzus tās elementus (piemēram, cīņas ar raganām, rūķiem) vēlāk nepiemin ne Kretjēns, ne Robērs, ne Volframs.

Tomēr mēs varam pievienoties Jūliusa Evolas3 rakstītajam: "Seno ķeltu sāgas par Peredūru pamattēmas atbilst leģendai par Parsifalu."

Taču stāstā par Peredūru Grāla vietā mēs atrodam vienīgi bļodu, kurā savās asinīs peld nocirsta galva. Peredūrs par to nejautā un tikai otrajā reizē uzzina patiesību: "Tā ir tava miesīgā brālēna galva.

Viņu nogalinājušas Klasteras raganas un paralizējušas tavu tēvoci. Ari es esmu tavs brālēns. Pareģojums vēsta, ka tev par to jāatriebjas."

Stāstā par Parsifalu atriebības motīvs gandrīz pilnīgi izpaliek. Tomēr atbilstība ir pārsteidzoša: "Peredūra" pirmā daļa ir gandrīz identiska ar Kretjēna tekstu līdz pat Persivala uzņemšanai karaļa Artura Apaļajā galdā. Otrajā daļā iekļauti piedzīvojumi saistībā ar jau minētajām raganām un rūķiem, bet trešā daļa atkal gandrīz pilnīgi saskan ar Kretjēna tekstu, sākot no atbaidošās vēstneses lāsta līdz pat ainai vientuļnieka mītnē. Kā pasvītro Dr. Ernsts Martins4 , no tā var secināt, ka "uz nostāsta par Grālu attīstību

par daļēji kristietisku leģendu faktiski norāda kopēji pamati". Par šādiem pamatiem uzskatāmi, piemēram, rietumķeltu vietvārdi: Kornvola, Velsa, Bretaņa, Avallona u. c. Ari motīvs par Gāmureta laulību ar moru ķēniņieni nācis no ķeltu avotiem, kā rezultātā Peredūrs ticis nepareizi uzskatīts par "mori", konstatē profesors Joahims Bumke5 . Un ari mītiskajam ķeltu valdniekam Branam ir atbilstošs tēls Kretjēna agrīnajā darbā "Ereks", kas vēlāk varētu būt pārveidots par Parsifala tēvu Gāmuretu.

7. Karaļa Artura galms Vēl kāds svarīgs komponents stāstā par Parsifalu ir leģenda par karali Arturu. Profesors Pauls Pipers6 to pat uzskata par izšķirošu: "Volframa "Parsifals" pēc sava satura atbilst daudzajiem romāniem, t. i., dzejoļiem par karali Artusu, kuros stāstīts par pašu Artusu vai kādu no viņa Apaļā galda varoņiem."

Kas bija Artuss vai Arturs? Līdz pat šodienai nav vienprātības par šo jautājumu, it sevišķi tāpēc, ka neeksistē neviena rakstiska laikabiedru liecība, kurā viņš tiktu minēts kā vēstu​riska persona. Tomēr varētu pieņemt, ka viņš nav vienīgi tīras fantāzijas auglis, kaut arī daudzi atgadījumi, kas saistīti ar viņa personu, nekad nav notikuši. Pirmoreiz viņa vārds minēts 9. gadsimtā abata Nenija tekstā (ap 860. gadu), kurā aprakstīti divpadsmit Artura karagājieni, kā arī gājiens uz Jeruzalemi. Taču tāds diezin vai ir noticis, Arturs tad jau ir kļuvis par leģendu. Vēlāk viņa vārds parādās "Velsas annā- lēs" (10. gadsimts) saistībā ar kauju pie Badona kalna, kad briti izcīnīja svarīgu uzvaru pār uzbrūkošajiem sakšiem. Šajā hronikā ietverta pasāža ari par "kauju pie Kamlanas, kurā Arturs un Mordreds tika nogalināti". Detalizētu ziņojumu par Arturu 11. gadsimtā sniedzis Monmutas Džefrijs savā "Britānijas karaļu vēsturē". Šeit minēti visi mums zināmie tēli un notikumi, piemēram, Artura piedzimšana, viņa audzināšana, ar ko nodarbojas Merlins (visneizprotamākais tēls, kurā saskatāmas paralēles ar citiem vēsturisku valdnieku padomdevējiem), maģiskais zobens Ekskaliburs, Artura iecelšana par karali agrā jaunībā, Apaļā galda izveidošana, neskaitāmas kaujas, ko viņš vada utt.

Profesors Džefrijs Ešs7 šajā laikā spējis ar zināmu pārliecību pierādīt, ka vēsturiskais Arturs dzīvojis aptuveni 5. gadsimta vidū un viņa īstais vārds bijis Riotims. Viņš cīnījies pret uzbrucējiem vestgotiem un ap 470. gadu izgaisis vēstu​res miglā.

Visādā ziņā leģendas par Arturu, kas Kretjēna un Volframa dzīves laikā bija ļoti populāras, zināmā mērā noteica leģendas par Parsifalu ietvarus. Taču savu ietekmi uz to atstājuši ne tikai ķelti. Ta Dr. Džesija A. Vestone8 , kas labi pazīst romānus par karali Arturu, leģendu par Grālu uztver kā "kristietības stipri ietekmētu un vairs nesaprotamu Dienvid- rietumāzijas feniķiešu vai sīriešu auglības rituālu". Šī versija varbūt šķiet pārāk aiz matiem pievilkta, taču tā parāda, cik kompleksi mums atklājas leģenda par Parsifalu. Ietekmi uz to varētu būt atstājusi ari leģenda par Maķedonijas Aleksandru. Tā pirmoreiz rakstiski fiksēta 12. gadsimtā un vēsta, kā Maķedonijas Aleksandrs nonācis paradīzē un atradis tur "pazemības akmeni".

8. Kristiešu un ēģiptiešu mīti Šiem galvenokārt pagāniskos laikos radušamies komponentiem leģendā par Parsifalu klāt nāca ari kristīgi reliģiski motīvi, kas īpaši izpaudās Robēra de Boro darbos. Interesanti, ka eksistē kāda 11. gadsimta eiharistiska leģenda, kurā saskatāma stipra līdzība ar Anfortasa tēlu un viņa dienišķo ēdienu Grāla hostijām. Leģenda vēsta, ka Klavenas apkārtnē alā ticis apbērts kāds vīrs. Pēc ilgstošiem meklējumiem glābšanas darbus pārtrauca. Tikai pēc gada tika mēģināts uziet vismaz šā cilvēka mirstīgās atliekas, un vīru atrada dzīvu. Pārsteigtajiem draugiem viņš pastāstīja, ka katru dienu balodim līdzīgs putns viņam atnesis nelielu baltas maizes gabaliņu. Brīnišķīgā garša viņu spirdzinājusi un devusi spēku.

Tikai vienu vienīgu reizi putns neesot ieradies, un šajā dienā viņu briesmīgi mocījis izsalkums. Proti, viņa sieva katru dienu likusi lasīt misi savam par mirušu uzskatītajam vīram. Tikai vienu reizi ziemas aukstuma dēļ viņa nebija aizgājusi uz baz​nīcu, un tā bijusi tieši tā diena, kad apbērtais cietis izsalkumu.

Var viegli iedomāties, ka šāda veida leģendas iespaidojušas Volframu attēlot balto balodi, kas katrā Lielajā Piektdienā atnes pie Grāla hostiju. Taču kā izskaidrot Robēra rakstīto par Arimatijas Jāzepu, kas savāc Kristus asinis Svētā vakarēdiena traukā un no Jēzus krusta dodas ar to uz 1. gadsimta Eiropu? Dr. Emma Junga9 dod tam pārliecinošu izskaidrojumu. Viņa raksta: 'Arī tas, ka Dieva gara substance tikusi uzglabāta sepulkrālā [uz apbedīšanu attiecināmā, aut. piez.] traukā, atbilst īpašam arhetipiskam priekšstatam, kas reducējams uz antīkām un orientālām saknēm." Emma Junga norāda uz afrikāņu virsaišu apbedījumiem, kuros no līķa izdalošies sekrēti tikuši savākti un - pielūgti kā svēti - apglabāti atsevišķi.

Kaut kas līdzīgs ir zināms arī par seno ēģiptiešu apbedīšanas rituāliem, kuros tikušas izņemtas noteiktas līķa daļas, kas apglabātas īpašos traukos. Šie trauki tad saturējuši "maģisku Dieva gara substanci", un ir ļoti iespējams, ka līdzīgi priekšstati vēlāk tikuši pārnesti uz Grālu. Šajā aspektā mums svarīga ir vēl kāda cita paralēle, ko min Dr. Emma Junga. Viņa norāda uz "Fekānas klostera leģendu"(Lйgende de l'Abbaye de Fйcamp). Tajā stāstīts, kā Nikodēms (tēls no Jāņa evaņģēlija) noslauka asinis no Jēzus krusta, paglabā tās sākumā savā cimdā, vēlāk domājams cauruļveida svina traukā, ko Sidonas aplenkuma laikā paslēpj vīģes koka stumbrā. Pēc Dieva pavēles viņš koku nocērt un iemet jūrā. Vēlāk stumbrs nonāk pie Normandijas krastiem un tiek izskalots malā pie Fekānas. Tas iesakņojas, un par godu brīnumainajam spēkam, kas nāk no šīs vietas, tiek uzcelta baznīca un klosteris. Paralēles ar Robēra de Boro leģendu par Grālu ir acīmredzamas.

Interesanti, ka eksistē kāds sens ēģiptiešu Ozīrisa mīts, kurā aprakstīts kaut kas līdzīgs. Saskaņā ar to ēģiptiešu dieva Ozīrisa šķirsts esot izskalots krastā pie Biblas (Bibla atrodas Feniķijā, kur audzis vīģes koks Nikodēma leģendā), un tur ap to apauguši virši, tādējādi to paslēpdami. Tātad priekšstats par Dieva asinīm vai tā mirstīgajām atliekām ir ļoti sens un pirmskristietisma laikā tādā vai citādā formā bijis pazīstams daudzām tautām. Robēra darbos uzmanību piesaista viņa izpratne par Grālu. Viņš tam piedēvē maģisku iedarbību, kas izpaužas, tikai to uzlūkojot: tie, kas skatījuši Grālu, iegūst iekšēju apgarotību, ir neuzveicami un fiziski neievainojami, taču līdz Grālam nokļūst tikai ļoti apdāvināti un izredzēti cilvēki.

Līdz ar to Robēra sacerējumos Arimatijas Jāzeps zināmā mērā kļūst par tādas kā "superbaznīcas" dibinātāju. Robērs de Boro izmanto daudzas alegorijas, ko piedāvā viduslaiku liturģiskā Svētā vakarēdiena mistika: kapu un altāri, līķautu un altāra pārvalku, trauku ar asinīm un eiharis- tisku kausu. Šis sakarības pēc savas izcelsmes ir reducējamas uz grieķu mistagoģiju, kā to kādā plaša apjoma pētījumā spējis pierādīt profesors Konrāds Burdahs10 : grieķu liturģiskās paražas kopš 9. gadsimta iespiedušās Vecajā pasaulē, un 12. gadsimtā tās plaši izplatījis Honorijs Augustoduneniss. Asiņojoša šķēpa simbolika sakņojas Austrumu baznīcas mistikā.

Savukārt Robēra sacerējuma pirmā daļa, šķiet, bāzējās uz Jāņa evaņģēliju, taču galvenokārt uz apokrifisko Nikodēma evaņģēliju. Pie apokrifiem pieskaitāma virkne tekstu, ko baznīca neuzskata vai neuzskatīja par kanoniskiem, respektīvi, īstiem. Kristiānisma agrīno laiku koncilos daudzas reizes tika

nobalsots par īstām "tīrīšanas" akcijām, līdz kamēr no pieejamo materiālu kopuma palika pāri tikai tas, ko mēs šodien varam lasīt Vecajā un Jaunajā derībā. Tomēr daļa šo apokrifu palika kā Austrumu, tātad ne Romas katoļu, baz​nīcas noteikta ticības vērtību sastāvdaļa.

Kā norāda profesors Burdahs10 , Nikodēma evaņģēlijs Anglijā tika izmantots par pamatu dažādiem kristīgiem sacerējumiem jau kopš 8. gadsimta, un Arimatijas Jāzeps, kam tajā ir galvenā loma, kļuva par populārāko tēlu stāstā par Kristus ciešanām. Aptuveni 11. gadsimta sākumā angliski tika pārtulkots ari kāds cits apokrifs: Vindicta Salvatoris. Šādā ceļā Arimatijas Jāzepa persona jau otro reizi nokļūst Vecās pasaules literatūrā. Šeit viņš pastāvīgi ir ciešā saistībā ar apustuli Filipu un angļu misionāriem. Kāds pamatojums ir šādai kopsakarībai, par to ir grūti spriest. Šajā tekstā Jāzeps pats stāsta par saviem piedzīvojumiem, kas ir gandrīz identiski ar Robēra izklāstītajiem (Kristus apglabāšana, Jāzepa sagūstīšana, Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās, Jēzus asiņu savākšana). Ari šajā sākotnēji sīriešu izcelsmes stāstā vispirms tiek izveidots kaut kas līdzīgs "Grāla galdam" (Robēra sacerējumā to veic vīrs vārdā Petrs) un ieviests īpašs sakraments. Profesors Konrāds Burdahs10 nāk pie slēdziena, ka abu tekstu salīdzinājums "liek pieņemt, ka Anglijā jau sen pazīstamā un populārā leģenda par Jāzepu nāk no sīriešu avotiem vai to vismaz "apaugļojuši" sīriešu mīti". Šajā sīriešu variantā tomēr nav trauka, kas līdzinātos Grālam. Tādējādi, norobežojot no īstā Grāla leģendas par Parsifalu, kas cēlušās no ķeltu mītiem, pēc tam varēja atdalīt ari kristietisma ienestos komponentus ar Arimatijas Jāzepu, Svētā vakarēdiena trauku, asiņu savākšanu utt. Tas ir svarīgi ari tāpēc, ka daži sensāciju kāri autori pēdējos gados priekšplānā izvirzījuši tieši Grāla mītu asinsradniecības līniju (it kā sakarā ar Grālu runa esot par ģenealoģisku asinsradniecības līniju, kas no Jēzus Kristus vedot līdz franču karaļu dzimtām un tālāk līdz zināmām mūsdienu dižciltīgām ģimenēm1112 ). Tas, cik absurdi ir tamlīdzīgi spriedelējumi, parādās, ja ievēro vai vismaz pieņem zināšanai Parsifala leģendas mitoloģisko un vēsturisko fonu un it īpaši Robēra de Boro sniegto tās interpre​tāciju.

Vēl viens piemērs, kas parāda daža laba Grāla tēmai veltīta "pētījuma" absurdumu: vācu laikraksta Bild-Zeitung 1995. gada 12. augusta numurā bija lasāms virsraksts: Svētais Grāls atrasts bēniņos - To uzraudzījis Parsifals - Pazudis pirms 1500 gadiem - Tas sola mūžīgu jaunību. Kas bija noticis? Kāds britu vēsturnieks Greiams Filipss apgalvoja, ka esot atradis Grālu: "Nelielais slīpētais kauss no zaļa oniksa (minerāls) atradās kartona kastē kādas lauku mājas bēniņos Ragbi, Anglijas vidienē. Tas atgādina olu biķeri un pieder kādai jaunai sievietei (24)… Tagad kauss novietots bankas seifā." Vai tas tur savā nodabā atdusas vēl šodien, trīs gadus pēc "sensacionālā" atklājuma, mums nav zināms. Pēc Britu muzeja ekspertu domām kauss ir romiešu laika darinājums. Šādi secinājumi droši vien ļoti iepriecina tā īpašnieci, taču romiešu laika kausi (vai varbūt olu biķeri?) kaudzēm atrodami katrā attiecīgā muzejā, bet, cik mums zināms, vēl nevienam nebija ienācis prātā tāpēc tos nosaukt par Svētajiem Grāliem. Sastopami patiešām dīvaini vēja ziedi, kas dažkārt vijas ap šo tēmu.

Mums ir svarīgi konstatēt, ka eksistējuši visdažādākie faktori, kas noveduši pie Parsifala leģendas rašanās 12. un 13. gadsimtā, proti: 1. Ķeltu teikas par Peroniku un Peredūru.

2. Citi ķeltu motīvi, kas atstājuši ietekmi galvenokārt uz varoņu vārdu izvēli.

3. Tuvo Austrumu zemju ietekme.

4. Leģendas par karali Arturu.

5. Dažādi kristietiski aspekti, kuru izcelsme savukārt meklējama ēģiptiešu, kā ari citu nekristīgu tautu tēlos.

6. Visbeidzot pats Grāla motīvs, kurā mēs vēl neesam iedziļinājušies, lai gan tas ir pats būtiskākais visa stāsta elements. To apstiprina profesors Pauls Pipers6 : "Leģenda par Svēto Grālu piešķir visam sacerējumam raksturīgo veidolu."

Pie teiksmas par Svēto Grālu mums nāksies atgriezties vēl arī citā aspektā.

III GRALS - JEGA, NOZĪME, INTERPRETĀCIJA Patiesība ir laika meita.

Leonardo da Vinči (1452-1519)

9. Par vārda Grāls nozīmi Volframa, Kretjēna, Robēra un citu autoru Parsifala teiksmu centrālā tēma neapšaubāmi ir tas apšaubāmais priekšmets, ko Volframs sauc par gral, bet Kretjēns - par graal. Volframa sacerējumā šis vārds pirmoreiz minēts 235. pantā [23—32]. Viņš raksta: Pēc viņiem nāca karaliene. Tās seja izstaroja tādu mirdzumu, ka visiem šķita - diena aust. Sievietes tērps bija darināts no arābu audumiem. Uz zaļa ahmardija viņa nesa visu paradīzes vēlmju piepildījumu.

Tas līdzinājās reizē saknei un zaram.

Tā bija lieta, ko sauca par Grālu, visu pasaules vēlmju pārpilnība'.

K. Zandkīlera2 versijā Kretjēns de Truā šo epizodi apraksta sekojoši: "Skaista, cēla un bagātīgi izgreznota jaunava, kas ienāca kopā ar ieroču nesējiem, turēja Grālu abās rokās. Kad viņa bija ienesusi Grālu, atmirdzēja tāds spožums, ka sveces nobāla kā zvaigznes, kad uzlec saule vai mēness."

Tātad kas ir Grāls, kāda ir šī vārda nozīme? Kā uzsver profesors Vendlins Forsters3 un profesors Alfonss Hilka4 , "etimoloģiski… tas varētu būt saistīts vienīgi ar gradalis". To jau ap 1204. gadu lietoja Helinands. Viņš bija 13. gadsimta hronists, kas gadu pēc gada pierakstīja un papildināja viņaprāt svarīgāko notikumu sarakstu, ietverot tajā laika posmu arī tālu pagātnē. Tomēr nopietni jāšaubās, vai patiešām atbilstoši vēsturiskai patiesībai atspoguļoti notikumi, kas risinājušies toreiz līdz pat 500 gadu senā pagātnē. Tā, piemēram, Helinands apraksta kāda britu vientuļnieka piedzīvojumus. Kādā vīzijā viņam esot parādījies eņģelis un pastāstījis par Arimatijas Jāzepu. Viņš esot redzējis, kā Jēzus ticis noņemts no krusta, un viņam tikusi parādīta ari bļoda, kurā Kristus mazgājis rokas pēc Svētā vakarēdiena. Šī vīzija tad tikusi pierakstīta latiņu valodā. Helinands datē to ar 717. gadu, taču runa šajā gadījumā nepārprotami ir par naivā ticībā sagudrotu notikumu, ar ko mēģināts Grāla tradīciju atbīdīt tālāk pagātnē.

Mums tas jāpieņem, jo no tiem laikiem nav zināms neviens teksts latīņu valodā, kas būtu saistīts ar Grālu ' Hercs' to attēlo šādi: "Ta nesa paradīzes velti, svētās saknes stumbru un zaru. Tā bija lieta, ko sauca par Grālu, neskaitāmu brīnumu krātuve." Lēgerlocs raksta: "Ta nesa paradīzes velti, Svētības sakni un ziedošu zaru. Tas bija akmens, kas nosaukts par Grālu, kas pārspēj visas pasaules dārgumus." (pirmie teksti franču valodā parādās tikai 12. gadsimtā, un tie ir Kretjēna un Robēra darbi). Taču šis stāsts par Arima- tijas Jāzepu labi saskan ar Robēra de Boro dažus gadus iepriekš uzrakstīto eposu, kurā, cik zināms, pirmo reizi literāri konsta​tēta saistība ar Svētā vakarēdiena trauku.

Taču Helinands savā latīņu tekstā min vārda "Grāls" nozīmi (tieši no gradalis), kas līdz pat šai dienai uzskatāma par pētnieku vairākuma akceptētu iespēju. Savā latīņu oriģinālā Helinands raksta: Gradalis vel gradale gallice dicitur scutella tata et aliquantulum profunda, in qua preciosae dapes divitibus solent apponigradatim, unus morsellus post alium in diversis ordinibus. Dicitur et vulgāri nomine graalz, quia grata et acceptabilis est in ea comedenti turn propter contines, quia forte argenta est vel de alia preciosa materia, turn propter contentum, i. e. ordinem miltiplicem dapium preciosarum.

Franču valodā par gradalis vai arī gradale sauc platas un nedaudz padziļinātas bļodas, kurās bagātīgās kārtās (gradatim) vienu pēc otra noteiktā kārtībā pasniedz izmeklētus ēdienus ar mērcēm. Tautas valodā tās sauc arī par graalz, jo tās ir patīkamas (grata) mielasta dalībniekiem, pirmkārt, pēc to ārējā izskata, tā kā izgatavotas no sudraba vai cita dārga materiāla, un, otrkārt, pateicoties to saturam, t. i., daudzpusīgajam dārgu ēdienu izkārtojumam.

"Līdz ar to," uzsver profesors Pauls Pipers5 , "ir pavisam skaidri saskatāma bļodas nozīme/' Taču būtībā šāda nozīme atbilst ari visiem valodas likumiem, jo par graal (no latīņu gradalis vai gradale) franciski sauktu "platu un dziļu bļodu".

Bļodas tika pildītas tā, ka ēdienu kumosiņu pa kumosiņam varēja servēt no dažādām kārtām. Dr. Ernsts Martins6 vēl piemetina: "Kretjēns šo nozīmi acīmredzot uzskatījis par saviem lasītājiem zināmu, jo

bez tālākiem paskaidrojumiem ievedis jēdzienu graal (Grāls, aut. piez.)."

Tātad Helinands un Kretjēns Grālā saskatījuši bļodveida trauku. Profesora F. Dīca "Romāņu valodas etimoloģijas vārdnīcā" par vārdu graal šajā sakarā varam atrast šādus jēdzienus: "…senfranču greal, grasal, provansiešu grazal, senkataloniešu gresal: trauks, bļoda vai bļodiņa no koka, minerāla vai metāla…" Dr. Emma Junga7 uzsver, ka vēl šodien Dienvidfrancijā ".. .dažādu trauku apzīmēšanai lieto vārdus grazal, grazau, grail, grau; ari franču grassalo = bļodiņa. Vārds "Grāls", grasal, vēl šodien sastopams dažos Dienvidfrancijas un Austrumfrancijas dialektos."

Citu vārda "Grāls" izcelsmi daži saskata vārdā garalis, kas vieniem tāpat nozīmē "bļoda", citiem "bļodiņa", "biķeris". Daži filologi, piemēram, Dr. Ernsts Martins8 , gan noliedz šādu izcelsmi. Tomēr profesors Pauls Pipers5 uzskata, ka garalis pilnībā varētu būt senāka forma no gradalis un līdz ar to var kalpot par pamatojumu etimoloģiskās nozīmes analīzei. Pauls Pipers min ari atvasinājumu no cratalis, kas nozīmē "piena krūze".

Gluži citu nozīmi profesors Pauls Pipers fonētiski atvasina no Grand St. Graal: "Tur atrodas svēts kauss, ko tā nosaucis Nafcins, lai tas no turienes nekad nepazustu, jo viņš uzskatīja, ka neko skaistāku nekad nav redzējis. Jo, kā viņš teica, nekad viņš neesot redzējis neko tādu, kas viņam šādā sakarā nebūtu paticis (degraast), bet tas, ko skatot tagad, viņam patīkot labāk, esot tīkamāks (graoit) par visu, ko viņš līdz šim redzējis. Tādu pašu nozīmi min ari Robērs de Boro."

Dr. Emma Junga7 raksta, ka šeit tātad tiekot sniegta jau Helinanda ievestā interpretācija, kas vārdu graal atvasina no gratus, kas nozīmē "patīkams", "tīkams", vai arī no gratia, kas izsaka ērtību, labpatiku, žēlastību, pateicību. Tam atbilstot ari franču agrйable, tātad "patīkams", kas no savas puses ved atpakaļ pie gr = "vēlēšanās".

Savukārt uz citu izskaidrojumu norāda vārds gradale, kas cēlies no gradatim, kas nozīmē ari "tas, kas spēj pakāpeniski atklāties", un no citas puses uzrāda radniecību ar gradalis. Pieminēta arī panes gradiles, maize, ko romiešu ķeizari izdalīja izsalkušajiem (P Pipers5 ). Atvasinājums no sangreal, "karaliskām asinīm", pēc profesora Pipera domām attiecas uz vēlākiem viduslaikiem, kad jau bija nostiprinājies identificējums ar Svētā vakarēdiena biķeri. Līdz ar to jau no paša sākuma ir atmetamas visas interpretācijas, kas saistītas ar iespējamo asinsradniecības līniju no Jēzus Kristus līdz franču karaļiem.

Eksistē vēl vesela virkne citu skaidrojumu: "aplis", "dobums", "korallis", kurus mēs tuvāk neaplūkosim. Taču interesi izraisa arī vēl gangandi greidi Parsifala leģendas ziemeļnieciskajā variantā.

Tas balstās tikai uz Kretjēna priekšstatiem - proti, bez turpinājumiem, ko viņa grāmatai pierakstījuši citi autori. Teksts varētu būt radies ap 1310. gadu. Tajā par Grālu runāts kā par "ierīci", kas nosaukta par gangandi greidi, ko varētu tulkot kā "apkārtstaigājoša ceļamaize" (P Pipers5 ).

20. gadsimta sākumā vācu filologs Dr. Francs Kampfers9 konstatēja, ka aiz Grāla slēpjas daudz kas vairāk nekā pirmajā acumirklī šķiet: "Vārds "Grāls" nāk no seno laiku tumsas dzīlēm. Šī neskaidrība ne tikai par tā formu, bet ari par izcelsmi strikti norāda uz to, ka šim svētumam ir priekšvēsture, kad vēl eksistējusi kāda noteikta taustāma vērtība, kas arī saukta par "Grālu".

Viens no ievērojamākajiem vācu ģermānistiem profesors Herberts Kolbs10 vārdā "Grāls", kura izcelsmi viņš piekārto arābu avotiem, drīzāk saskata kodētu nosaukumu. Citi uzskata, ka "Grāls" varbūt atvasināts no grčs, tātad "akmens". Pirmajā brīdī tas varbūt varētu pārsteigt, taču izklausīsies gluži pārliecinoši, kad pievērsīsimies vēl kādam vārdam, ar ko Grālu apveltījis Volframs, proti, lapsit exillis.

10. Par vārda lapsit exillis nozīmi Ko dzejnieks zinājis stāstīt par Grāla saistību ar akmeni? 469. pantā (2-8) Volframs raksta: Es gribu jums paziņot, no kā jūs dzīvojat: jūs dzīvojat no kāda akmens, kas ir ļoti tīra veida.

Tā kā jūs to nepazīstat, tas šeit ir jānosauc.

To sauc Lapsit exillis.

Akmens tiek saukts arī par Grālu.

No filoloģiskā viedokļa ir grūti izskaidrot, ko Volframs domājis ar šo lapsit exillis. Valda kopēja vienprātība, ka lapsit patiesībā ir varbūt pat neapzināti sagrozīts vārds lapis, tātad "akmens". Tas šķiet pieņemami, jo Volframs, kurš nepārzināja latīņu valodu, runā par "akmeni", ko viņš nosauc šajā vārdā. Šeit vēl jāuzsver profesora Bodo Mergela11 sacītais: "Lapsit varētu būt radies, it īpaši ņemot vērā vidējos līdzskaņus, no latīņu lapsus, kā apzīmējuma "lejupslīdošai kustībai", "kritienam".

Mazāk vienprātīgi uzskati pastāv attiecībā uz exillis. la, piemēram, Fridrihs Ranke12 pārstāv uzskatu, ka exillis varētu būt cēlies no latīņu exillis, kas tulkojams kā "mazs", "tievs", "neievērojams", taču šī nozīme ir diezgan neticama, jo "Volframa labi saskatāmais nolūks izvairīties no katra tieši aprakstoša īpašības vārda attiecībā uz Grālu un tā īpašību saskatī- šana vairāk "tīrībā" un brīnumainajā "spēkā" nekā "mazumā" jau no paša sākuma izslēdz šādu domu", raksta profesors Bodo Mergels11 .

Kāda cita šī vārda nozīmes iespēja varētu būt lapis elixir, "gudrības akmens", kas labi saskan ar Grāla brīnumaino iedarbību. Kādu viscaur kristietiski orientētu interpretāciju piedāvā teologs Dr. Petruss Takss13 . Viņš vārdā lapis exillis esot saskatījis, no vienas puses, Kristu kā stūrakmeni (lapis), no otras katoļu baznīcas Lieldienu nakts svētkos ar krama (ex silice) palīdzību aizdedzinātu uguni. Tā gan ir, kā apgalvo pats Takss, "jauna, drosmīga koncepcija", it īpaši attiecībā uz liturģisko tekstu.

Turpretī Berlīnes ģermānists profesors Joahims Bumke14 parādījis kādu viscaur pieņemamu iespēju.

Viņš lapsit exillis atvasina no lapis exili, kas varētu nozīmēt "trimdas akmens", vai no lapis exulis, tātad "tālu no dzimtenes esošs akmens", kas jēgas ziņā nozīmē aptuveni vienu un to pašu. Šo virzienu pārstāv ari atvasinājums no exilium: "izstumšana", "sagrau​šana".

Vairums pētnieku kā iespējamāko lapsit exillis nozīmi saskata atvasinājumā no lapis ex coelis, respektīvi, lapis de coelis, tātad "akmens no debesīm" vai "debesu akmens", vai pat, kā domā profesors Bodo Mergels11 , saīsinājumā no izteiciena lapis lapsus ex illis stellis, ko var tulkot kā "akmens, kas nācis no tām zvaigznēm".

Eksistē liels skaits sarežģītu vārdu, nozīmju un tulkojumu, kas saistīti ar jēdzienu "Grāls". Taču tā varbūt nemaz nav sagadīšanās. Par šo iespējamo nozīmju pārpilnību Bodo Mergels11 raksta: "Tieši dažādības daudzšķautņainā, daudzkrāsainā pieskaņa vārda "Grāls" zvanu spēlē būtībā pieder pie Volframa literārā nolūka, lai gan šī vārda noslēpumainība nekādā gadījumā nenozīmē bezjēdzīgu fantāzijas patvaļu, bet gan, gluži pretēji, iezīmējas ar skaidru, rūpīgi saskaņotu poētisku vārdu un jēdzienu attiecību skalu."

11. Par Grāla būtību Ne mazāk diskutabls par vārda "Grāls", respektīvi, par Volframa lietotā lapsit exillis nozīmi literatūrā ir jautājums par paša Grāla būtības izskaidrojumu. Eksistē visdažādākie viedokļi par to, kā Grāls varētu būt iegūts, kas tas būtībā ir; lielā mērā varbūt arī tāpēc, ka Kretjēns un Robērs - vismaz pamatā -, šķiet, ir snieguši gluži citādu tā aprakstu nekā Volframs fon Ešenbahs. Pretstatīsim šos abus attēlojumus. Kretjēns raksta: Skaista, cēla un bagātīgi izgreznota jaunava, kas ienāca kopā ar ieroču nesējiem, turēja Grālu abās rokās. Kad viņa bija ienesusi Grālu, atmirdzēja tāds spožums, ka sveces nobāla kā zvaigznes, kad uzlec saule vai mēness… Grāls, ko nesa pa priekšu, bija no tīra zelta. Dažāda veida dārgakmeņi rotāja Grālu, visdārgākie, kādi atrodami jūrā vai uz zemes: Grāla akmeņi neapšaubāmi pārspēja visus citus akmeņus.

Turpretī Volframs aprakstā ir krietni atturīgāks. Vienīgi 235. pantā viņš piemin: Uz zaļa ahmardija viņa nesa visu paradīzes vēlmju piepildījumu. Tas līdzinājās reizē saknei un zaram. Tā bija lieta, ko sauca par Grālu, visu pasaules vēlmju pārpilnība.

Un citā vietā, proti, arī jau citētajā 469. pantā (2-8) viņš piezīmē, ka runa ir par "ļoti tīra veida" akmeni, ko saucot par lapsit exillis un "arī par Grālu". Visi šie apraksti bez šaubām nav sevišķi bagāti ar paskaidrojumiem. Nav nekas pateikts ne par Grāla formu, ne par tā lielumu. Tomēr iespējams saskatīt zināmu sakritību, proti, gan Kretjēns, gan Volframs Grālu apraksta vai nu kā akmeni (Volframs), vai veidotu no metāla, šajā gadījumā no zelta, un izrotātu akmeņiem (Kretjēns), un līdz ar to tiek atbrīvots ceļš visiem tiem priekšstatiem, kādi viduslaiku pasaulē bijuši par svētiem un ar burvju spēku apveltītiem akmeņiem, dārgakmeņiem, altārakmeņiem, talismaniem utt.

Ja Grāls, kā raksta Volframs, patiešām bija akmens, turklāt vēl "akmens, kas nokritis no debesīm", vispirms nāk prātā doma par meteorītu. Turklāt jāņem vērā, ka patiešām eksistē meteorīts, kuru vēl šodien kādas pasaules reliģijas piekritēji godina kā svētu: runa ir par Melno akmeni Kaabā, Mekā. Saskaņā ar leģendu ercenģelis Gabriēls to nodevis Abraāmam, lai viņš to izmantotu tempļa būvei Mekā. Volframs, kā daži domā, varētu būt par to dzirdējis un tāpēc arī Grālu aprakstījis kā brīnumakmeni.

Lai cik ari vilinoši nebūtu Grālu interpretēt kā vienkāršu meteorītu, tas diemžēl nespētu izskaidrot, kā šis debesu akmens var sagādāt ēdienu, kāpēc tas, kā to apraksta Kret- jēns, ir no zelta un izrotāts ar dārgakmeņiem, bez tam vēl izstaro gaismu. Turklāt viduslaiku cilvēkiem bija pilnīgi svešs priekšstats par to, ka no debesīm varētu krist akmeņi (ari Melno akmeni bija atnesis eņģelis, musulmaņu priekšstatos tas nevarēja vienkārši nokrist no debesīm).

Līdzīgas grūtības rodas, ja mēģina Grālu aplūkot kā to mītisko dārgakmeni, kas saskaņā ar leģendu izkritis no kroņa atkritējam Luciferam cīņas laikā ar Dieva eņģeli Gabriēlu. Šāds traktējums pirmo reizi parādās viduslaiku izdevuma "Vartburgas karš" (Wartburgkrieg) 143. strofā.

Vai man jāatnes kronis, ko darinājuši 60 000 eņģeļu?

Tie gribēja izdzīt Dievu no debesu valstības.

Skaties! Lucifer, tas bija tavs.

Ja vēl ir gudri mācītāji, tad jūs zināt, ka es stāstu patiesību.

Svētais Miķelis redzēja Dieva dusmas, ko izraisīja šī pārdrošība.

Viņš norāva tam [Luciferam] kroni no galvas, tā ka izkrita viens akmens, kas uz zemes kļuva par Parsifala akmeni.

Un akmeni, kas izkrita no kroņa,

atrada tas, kurš par augstu cenu tiecās pēc goda.

Tas ir tipisks viduslaiku traktējums, kas šobrīd mums neko nedod. Šis citāts varētu būt interesants vienīgi par tik, par cik tas, šķiet, apstiprina interpretāciju par "no debesīm" nākušo Grālu.

Cits priekšstats ir profesoram Bodo Mergelam". Saskaņā ar to Volframs, aprakstot Grālu, varētu būt domājis altārak- meni. Mergels raksta: "To, ka samērā neliels altārakmens (altare portatile) vēl pat 12. gadsimtā bijis sastopams bez jebkāda koka vai metāla ietvara un tātad neliels akmens kā tāds varējis kalpot par altārakmeni, apstiprina fakts, ka altare portatile jeb viaticum kādā Freizingas dāvinājumu sarakstā tiek skaidri un gaiši apzīmēts ar nosaukumu lapis." Šādā aspektā, aplūkojot Grālu kā altārakmeni, pēc dažu interpretētāju domām jāņem vērā ari priekšstats par zināma veida nesamo altāri vai pat altāra plāksni, kas savukārt "saistīta ar akmeni, ar kuru noslēgts Jēzus Kristus kaps, un kas saskaņā ar Austrumu leģendām bijis tas pats, ko Izraēla bērni nesuši cauri tuksnesim un kas viņus apgādājis ar ūdeni," raksta Dr. Emma Junga7 .

Cita nozīme parādās, atvasinot vārdu "Grāls" no gradalis, tātad "bļoda". Šis skaidrojums vistuvāk atbilst Robēra de Boro rakstītajam, kurš nepārprotami runā par bļodu. Par kāda veida bļodu varētu būt runa? Vieni uzskata, ka tā atgādinot trauku, kurā tikusi iemesta Jāņa Kristītāja galva, pēc tam kad Hērods lika viņu sodīt ar nāvi, līdz ar to norādot uz Jāņa nakts nozīmi dzejojumos par Grālu. Tomēr daudz izplatītāks ir uzskats, ka Grāls esot tas biķeris, no kura Jēzus un divpadsmit apustuļi dzēra pārveidoto vīnu, respektīvi, kurā Jēzus mazgāja rokas. Saskaņā ar leģendu tam jābūt tam pašam traukam, kurā Arimatijas Jāzeps neilgi pēc tam pie krusta savāca Kristus asinis. Robēra tekstā par to rakstīts: Karalis, lēnprātības un pacietības kungs, izpildīja viņa vēlēšanos un teica: "Es jums to neliegšu. "Ar asarām acīs viņš sāka runāt: "Tas ir trauks, kurā bija savāktas mūsu Kunga dārgās asinis, kad viņš tika ievainots ar šķēpu, un, ja jūs gribat par to dzirdēt kaut ko vairāk, es jums pastāstīšu visu patiesību."

Mums, 20. gadsimta modernajiem cilvēkiem, nav viegli izprast, kā Kristus biķeris varēja iegūt šādu nozīmi. Taču viduslaiku cilvēkiem bija citi priekšstati, citas fantāzijas, viņi ticēja savādāk nekā mēs.

Agrīnajā baznīcā Kristus atkalat- nākšana vēl bija aktuālas nākotnes jautājums, t. i., uz to tika gaidīts dienu no dienas, un, tuvojoties tūkstošgades beigām, aizvien plašāk izplatījās uzskats, ka tai sekošot pasaules bojāeja. Paralēli tam pieauga ari distance no vēsturiskajiem notikumiem, tātad no laika, kad Jēzus miesīgi dzīvoja šajā pasaulē. Ticīgie meklēja atbalstu. Un atrada to relikvijās. Visur tika meklēti, uzglabāti un pielūgti priekšmeti, kas nāca no Kristus vai apustuļu laikiem. Šādā ceļā centās panākt tiešas, reālas attiecības ar Dievu.

Viduslaikos ticība brīnumiem bija ārkārtīgi spēcīgi izteikta. Kā indiāņi vēlāk rīkoja balto cilvēku skalpu medības, tā viduslaikos gan tur gan te tika medītas relikvijas, kas pa daļai vēl līdz šodienai saglabājušās kā reliģiskas pielūgsmes objekti. Turinas līķauts, ko templieši savā laikā atveda no Svētās zemes uz Eiropu, pieskaitāms pie pazīstamākajiem šāda veida piederumiem15 . Bet eksistē arī citi, mazāk pārliecinoši. Starp tiem var nosaukt krusta daļiņas, kas kopumā veido vismaz trīs krustus, naglas, ar kurām pie krusta esot bijis piesists Kristus, ērkšķu kronis, ko viņš nesis uz galvas, Betlēmes silītes dēļi, kas tikuši uzglabāti kādā Romas baznīcā. Eksistē pat Jēzus autiņi, sūklis, ko pasniedza Jēzum pie krusta, un vairāki Veronikas sviedrauti. Par sevišķu kuriozu uzskatāms Jāņa Kristītāja dzeroklis, kas izstādīts Vīnes Hofburgā,

vai - pa šo laiku, protams, krietni sažuvušas - Jēzus mātes Marijas piena lāses, tāpat kā ercenģeļa Miķeļa spārna spalva, ko izrāda, uzskata par svētu un pielūdz katoļu baznīca. Viduslaiku musulmaņu tirgoņi ļoti ātri aptvēra, ko Svētajā zemē meklē tā laika krustneši un svētceļnieki: kontaktu ar laiku, kad bija dzīvojis Jēzus Kristus. Un viņi sagādāja un pārdeva tieši to, kas tika meklēts: relikvijas en masse.

Fakts, ka šādā ceļā parādījās uzreiz vairāki Kristus biķeri, noveda pie īslaicīga apjukuma un biežiem nesamierināmiem strīdiem starp draudzēm, bīskapijām un pat veselām valstīm, taču neko nemainīja pašā relikviju pielūgsmes procesā.

Pat šodien, 20. gadsimta beigās, svētumi vēl joprojām tiek izjaukti pa sastāvdaļām un sūtīti visapkārt pasaulei vispārējai pielūgsmei. Un ir gadījies, ka augstā godā celti ari mazāk svēti "svētumi". Jaunākais piemērs tam ir kāds kauss, no kura pēdējā vakarēdienā it kā esot dzēris Jēzus Kristus un kurš beidzot tika novietots Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā. Tagad pētnieki noteikuši tā patieso izgatavošanas laiku: 1910. gads.

Visa šī relikviju neprāta sākotne saistāma ar Svēto Helenu, Romas imperatora Konstantīna, saukta ari par Lielo, māti. Varētu teikt, ka Konstantīns ir īstenais šodienas kristiānisma dibinātājs. Tas bija viņš, kurš 325. gadā sasauca Nīkejas koncilu, kam bija jāpieņem lēmumi. Daudzi no šiem lēmumiem piemēram, vai Jēzus bijis cilvēks, vai Dievs - tika pieņemti viņa vadībā. Taču visas savas dzīves laikā Konstantīns tā ari nekļuva par kristieti, viņš bija Saules dieva kulta piekritējs. Tikai gulēdams nāves gultā, viņš lika sevi nokristīt; acīmredzot saskaņā ar moto, ka tas taču nevarētu kaitēt, tāpēc labāk nodrošināties.

Turpretī viņa māte jau agri pārgāja kristietībā un pieslējās vienai no daudzajām toreiz Romas impērijā eksistējušajām savstarpēji ķildīgajām sektām. Helenu bija pārņēmusi dīvaina ideja, ka vairāk nekā 300 gadus pēc Kristus dzimšanas un vairāk nekā 200 gadus pēc Jeruzalemes nopostīšanas vēl ir iespējams atrast pierādījumus par Jēzus eksistenci. Viņa izsūtīja meklēšanas grupas, kas - vai tur kāds brīnums? - patiešām dažādās vietās atrada to, ko Helena bija uzdevusi: krustā sišanas vietu un tikai dažus metrus no tās "Svēto kapu", krusta uzrakstu "Jēzus, jūdu ķēniņš" un pat vietu Sinaja tuksnesī, kur kādreiz degošā ērkšķu krūmā stāvējis Mozus. Šodien vēl joprojām šajā vietā paceļas Katrīnas klosteris un pie "Kristus kapa" katru gadu ierodas miljoniem svētceļnieku, kas ir pārliecināti, ka šī ir tā vieta, kur Kristus pēc trim dienām atgriezās no nāves valstības. Pat tas ir vairāk nekā apšaubāmi.

Taču viduslaiku cilvēki tam visam piešķīra vēl daudz lielāku nozīmi nekā mūsu laikabiedri. Dr. Emma Junga7 izstrādājusi novērtējumu, cik dziļi viduslaiku cilvēkus varētu būt ietekmējusi ideja par Jēzus asiņu relikviju. Viņa asinīs tika saskatīta Kristus "dvēsele", viņa dievišķīgums. Tiem, kas šīs asinis redzējuši, tiekot piešķirti neierobežoti svētie spēki un tieša saistība ar Dievu. Šie priekšstati izpaudās kā strauju izplatību guvusi pielūgsme, kuras objekti bija "Jēzus dievišķā sirds" un rēta, no kuras lija asinis, pielūgsme, kas katoļu baznīcā saglabājusies vēl šodien.

Vēl kas: šajā laikā, kas uzskatāms par viduslaiku agrīnā perioda beigām, liturģijā tika ieviests

jauninājums: hostiju (pēc kristiešu domām par maizi pārvērstu Jēzus miesu) vairs neslēpa no ticīgajiem, kā to darīja līdz šim, bet gan atklāti izrādīja. Taču līdz ar to cilvēkiem tika laupīta ilūzija: noslēpumainā un pārdabiskā ilūzija. Mēs par to varētu pasmaidīt, taču interesanti atzīmēt, ka līdzīgi notiek arī mūsdienās. Kad pēc 2. Vatikāna koncila sešdesmito gadu sākumā maizes un vīna pārvēršanu sāka veikt uz altāra, kas bija pavērsts pret dievlūdzējiem, nevis kā agrāk, kad to veica ar muguru pret ticīgajiem nostājies priesteris, kļuva acīmredzams, ka "noslēpumainā" pārvērtība nemaz nav saskatāma. Daudziem, kas bija turējušies pie saviem brīnišķīgajiem priekšstatiem par reāli notiekošu brīnumu, tika laupītas ilūzijas, un viņi skaļi protestēja - tas bija par iemeslu tradicionālistu, bīskapa Lefevra piekritēju, skaita pieaugumam starp galēji konservatīvajiem katoļiem septiņdesmitajos gados. Ari daudzās misiju draudzēs Āfrikā un Dienvidamerikā sākās nesaskaņas, "ticīgie" neapmeklēja dievkalpojumus. Līdz šim viņi priesteri bija uzskatījuši par kaut ko līdzīgu burvim. Taču tagad kļuva skaidrs, ka ari pēc pārvērtības pēc "burvju vārdiem" - maize izskatījās kā maize un vīns - kā vīns. Tīri metafiziskās pārvērtības katķistiskā interpretācija netika saprasta.

Viduslaikos šāda attieksme bija vēl skaidrāk izteikta. Ticīgajiem tika atņemts viņu "noslēpums".

Hostija, "Kristus miesa", tagad tika atklāti izrādīta un līdz ar to zaudēja visu mistiku, kas to līdz šim apņēma. Rezultātā šī mistika, šis noslēpums, tika pārnests uz citu priekšmetu: uz Grālu. Līdz ar to Robēra de Boro sniegtajam Grāla aprakstam bija sagatavota auglīga augsne, kaut ari baznīca Grālu nekad un nekādā veidā nav atzinusi par svētu un pielūgsmes vērtu. Taču varbūt jau toreiz Romā par šo "trauku" zināja vairāk, nekā tika atzīts. Mēs izsekosim šīs pēdas.

Noslēgumā jāmin divas Grāla interpretācijas. Viena Grālā saskata analoģiju ar ķēniņa Zālamana brinumakmeni Samiru. Dr. Verners Volfs 16 šajā sakarā raksta: "Abi dārgumi nākuši no (pasaulīgas) paradīzes…, abi pēc dabas bija augstākā mērā ievērojamas lietas…, abi tika raksturoti kā -mirdzoši dārgakmeņi."

Citā interpretācijā Grāls tika salīdzināts ar etiopiešu tā saukto "Saules galdu", kas "katru nakti klājās ar gaļu un augļiem", kā paskaidro profesors Pauls Pipers5 .

Ar to mēs šo nodaļu varētu ari beigt. Mums bija svarīgi parādīt vārda "Grāls" dažādās nozīmes, tā nosaukumu lapsit exillis un svarīgākos priekšstatus par šo priekšmetu. Varbūt vajadzētu vēlreiz atzīmēt, ka "Grāla epikās sākotnēji izpaužas zināma nedrošība par to, kas ir Grāls un ko tas nozīmē" (Herberts Kolbs10 ), un ka šī nedrošība izzūd tikai vēlāk, kad Grāls tika identificēts kā Kristus biķeris. Abi nozīmīgākie autori - Kretjēns (kurš runā tikai par Graal un par "ārkārtīgi svētu lietu") un Volframs (kurš visā sacerējumā lieto apzīmējumu "akmens"), acīmredzot neko daudz nezina par šo "lietu". Viņi to nav redzējuši savām acīm un nav ari bijuši spējīgi iegūt par to pilnīgu priekšstatu. Uz Kretjēnu tas tomēr attiecas tikai daļēji: jo viņš, kā redzams, pieņem saistības Graal -gradalis pastāvēšanu. Turklāt abos gadījumos jāapsver, vai runa nav par bruņinieku romāniem un nevis par vēstures liecībām, vai Kretjēns tāpat kā Volframs nav "spēlējušies" ar darbību un no tās izrietošajiem motīviem, kā to prot darīt mūsdienu beletristikas autori, kas "spēlējas" ar izdomātām vai patiešām eksistējošām personām, lietām, vietām utt.: viņi maina vārdus, liek notikumiem risināties citās vietās, piešķir citu nozīmi šķietami negrozāmiem faktiem. Profesors Joahims Bumke14 šai sakarā raksta: "Volframs brīnumaino akmeni apvijis ar noslēpumainu auru, un viņš balstījies uz to, ka Grāla attēlojums sacerējuma gaitā savdabīgi mainās.

Piektajā grāmatā Parsifala pirmā apmeklējuma laikā dominē pasaku elementi. Devītajā grāmatā, Trevricenta stāstījumā, priekšplānā izvirzās reliģiski motīvi. Visbeidzot sešpadsmitajā grāmatā Grāla attēlojumu iespaido pasaules gala motīvi."

Tomēr tas viss varētu būt kas vairāk par darbības laikā "izmainījušos" motīvu. Pasaku, reliģiozie un pasaules gala aspekti - varbūt Grāls kaut kādā veidā patiešām iemieso visus šos elementus. Grāls kā bļoda, kā biķeris, kā akmens, kā Saules galds, kā Samirs - arī tas pirmajā brīdī mulsina, jo acīmredzami runa ir par pilnīgi dažādām lietām. Bet - vai nevarētu būt saskatāms kaut kas līdzīgs sarkanajam pave​dienam? Kaut kas tāds, kas sasaista visus šos jēdzienus, interpretācijas un pieņēmumus?

Mēs esam pārliecināti, ka šāds "sarkanais pavediens" patiešām eksistē. Taču to mēs atradīsim tikai tad, kad daudzajām nozīmēm pievienosim vēl vienu. Tas notiks piektajā nodaļā. ŠI mūsu sniegtā interpretācija ir pilnīgi jauna, dažiem tā pirmajā brīdī varētu šķist pat neticama. Turpretim rūpīga tekstu studēšana un pieejamo materiālu analīze rāda, ka tā izriet no pilnīgi loģiska redzes viedokļa un citādi pat nemaz nevar būt. Lai to pilnībā izprastu, tomēr nepieciešams vispirms aplūkot gluži citu - kā tas pirmajā brīdī varētu šķist - tēmu: paleoSETJ hipotēzi.

OTRĀ DAĻA MAŠĪNA IV V

PaleoSETI hipotēze Kosmiskais Grāls

IV PALEOSETI HIPOTĒZE Pastāv kāda ērta metode, tradicionāls domāšanas veids: senus nostāstus apzīmogot kā mitoloģiskus vai leģendārus. Tā ir sholastiska pieeja, kas nedod rezultātus, nenes taustāmus augļus. Zinātkārs prāts nodarbojas ar mīta struktūras atšifrēšanu un cenšas noskaidrot tā rašanās laiku. Ja reiz pastāv kāds mīts kā tas varēja pēkšņi rasties? Tādā pašā mērā kā cilvēkam piemīt spriešanas loģika, pastāv arī iztēles loģika. Cilvēka prāta iztēles spēks nevar izdomāt lietas, kas reāli vispār nepastāv. Katrs mūsu iztēles produkts vienmēr balstās uz kaut ko tādu, kas eksistē, vai par ko ir pamats domāt, ka tas eksistē.

Profesors Bertolds Laufers Aviācijas priekšvēsture, 1928

12. Vai kontakti ar ārpuszemes saprātu?

Laika posmā starp 1577. un 1580. gadu slavenais angļu jūras braucējs sers Frānsiss Dreiks apbraukāja šodienas ASV rietumkrastu un kā pirmais no baltajiem nodibināja kontaktu ar turienes indiāņu aborigēniem. Drelka kuģa žurnālā par to ziņots: 21. datumā mūsu kuģis, kas jūrā bija guvis sūci, piebrauca tuvāk krastam, lai pēc kravas izkraušanas mēs varētu to salabot.

Drošības labad mūsu ģenerālis vispirms sūtīja krastā savus ļaudis, kuriem bija jāierīko nocietinājumi un jāuzceļ teltis. Kad iedzimtie saprata mūsu nodomus, viņi iededzināja ugunskurus, it kā aicinot aizstāvēt savu dzimteni. Tad indiāņi, bruņojušies ar lokiem un bultām, nāca šurp lielos pūļos, taču nevis ar nodomu mums uzbrukt, drīzāk viņi bija sajūsmināti par daudzām jaunām un neredzētām lietām, un viņi nedomāja par cīņu, bet dievināja mūs kā pārcilvēciskas būtnes. Ar zīmēm mēs likām viņiem saprast, ka tiem jānoliek loki un bultas. Viņi to nekavējoties izdarīja. Šurp nāca aizvien vairāk cilvēku, vīrieši un sievietes, un viņu skaits ievērojami pieauga. Lai nodrošinātu ilgstošu tnieru, mūsu ģenerālis viņus bagātīgi apdāvināja un visādā ziņā izturējās pretimnākoši. Viņš deva tiem galvenokārt pašu nepieciešamāko, lai viņi varētu piesegt savu kailumu. Mēs centāmies viņiem izskaidrot, ka neesam dievi, bet gan parasti mirstīgie, kam sava ķermeņa uzturēšanai nepieciešams ēdiens un dzēriens. Taču aizspriedumainā domāšana neļāva viņiem to saprast.

Savāds fenomens. Taču ne tik reti sastopams, kā tas daudzkārt pierādījies vēstures gaitā. Iespējams, ka viens no pirmajiem ar šo dīvaino izturēšanos saskārās Kristofors Kolumbs: "Viņi mūs sveica, it kā mēs būtu nākuši no debesīm," viņš rakstīja kuģa žurnālā pēc tam, kad komanda bija nokāpusi krastā uz vienas no Bahamu salām. Kapteini Džeimsu Kuku Taiti salā noturēja par atgriezušos dievu Rongo, kas reiz esot atstājis salu mākoņu kuģī. Franču kapteinis Žans Ribo 1565. gadā Floridā lika uzcelt kolonnu ar valsts

ģerboni. Jau pēc dažiem gadiem tā kļuva par iezemiešu kulta rituālu vietu: viņi izgreznoja to ar ziedu vītnēm un lika tās priekšā upurus.

Līdzīgi gadījumi notiek pat vēl šodien. 20. gadsimta divdesmitajos gados pētnieks Frenks Hārlijs1 pārsteigts konstatēja, ka Jaungvinejas iedzimtie kā dievību pielūdz ne vien viņu pašu, bet ari hidroplānu, ar ko viņš bija atlidojis. Ik vakaru viņi atnesa cūku, ko upurēja pie lidmašīnas priekšgala. Kad 1943. gadā citi eiropieši pirmo reizi nonāca Jaungvinejas plakankalnē, viņi pārsteigti konstatēja, ka vietējie aborigēni rīkojas ar garām bambusniedru "antenām", "augu šķiedru vadiem", bambusa lapu "izolatoriem" un koka "mikrofoniem". Vēlāk izrādījās, ka daži viņu izlūki savulaik bija novērojuši ASV Gaisa spēku attāla atbalsta punkta kareivju darbošanos un tagad gribēja atsaukt atpakaļ "debesu putnus", lai tie atnestu viņiem dāvanas. Iedzimtie bija pat iekārtojuši īstu lidostas imitāciju, un katru vakaru viņu vecākie gaidīja "balto debesu sūtņu" ierašanos.

Dr. Fridrihs Šteinbauers2 , Pēters Vērslijs3 , Lucs Zents4 , Ulrihs Dopatka5 un Ērihs fon Dēnikens6 fiksējuši veselu rindu šādu izturēšanās piemēru, ko etnoloģijā pieņemts saukt par kargo kultiem. Viena no šo kultu pazīmēm ir vēlme saņemt dāvanas, preces (angļu cargo), ko sev līdzi ved tehnoloģiski augstāk attīstītu civilizāciju pārstāvji, parasti eiropieši vai amerikāņi. Kontaktu gadījumā tehniski instrumenti tiek aprakstīti ar jēdzieniem pašu "primitīvajā", t. i., tehniskā jomā ar vārdiem ne pārāk bagātajā valodā, izmantojot salīdzinājumus ar pazīstamiem objektiem. Tādējādi lidmašīna kļūst par "lielo putnu" vai "pērkona putnu", tvaika lokomotīve pārvēršas par "uguns rumaku", telefona vadi tiek saukti par "dziedošajiem vadiem". Apaču indiāņi vēl šodien auto detaļu apzīmēšanai izmanto cilvēka anatomijas jēdzienus: starmeši - "acis", dzinējs - "zarnas" utt. Par pašiem svešiniekiem drīz vien rodas aizdomas, ka viņi ir dievi: Benksa salu iedzimtie baltos uzskatīja par radītāju dievu Kvatu, Jaungvinejā eiropieši kļuva par dievu Mansaru Koreri.

Patiesi kuriozs šāda veida kargo kults radies nelielajā dienvidjūru salā Tannā. Tur vēl šodien tiek pielūgts dievs vārdā Džons Frams, saliniekiem uz ādas ir tetovējumi ar burtiem "USA". Ameriku viņi uzskata par "apsolīto zemi", no kurienes reiz atgriezīsies Džons Frams un viņus bagātīgi atalgos.

Nav šaubu, ka Džons Frams bijis amerikāņu kareivis, kas, domājams, divdesmitajos gados kādu brīdi uzturējies Tannā. Turklāt Džona Frama vārds ir sagrozījums no John from America ("Džons no Amerikas"). Šis vīrs, kura īsto vārdu, iespējams, nekad vairs neizdosies uzzināt, stāstīja saliniekiem par savu dzimteni, par turienes paražām un civilizāciju. Viņš tiem rādīja mazas tehniskas viltības, ar vienkāršām metodēm ārstēja iedzimtos, kas tiem šķita kā brīnums, un pēc aizbraukšanas dažu gadu laikā kļuva par dievu, uz ko balstījās visa salas kultūra. Kā relikvijas tika saglabātas dažas monētas, divas dolāru banknotes, ķivere un "Džona Frama" fotogrāfija. Toreizējais cilts vadonis, kurš vēlāk esot redzējis "Džonu Framu" sapnī, šodien tiek godāts kā liels pravietis. Šajā laikā kristianizētā (diemžēl) ciema nelielajā baznīciņā virs Jēzus attēla novietota fotogrāfija ar amerikāņu astronautiem uz Mēness, kuriem kā "apsolītās zemes" pārstāvjiem upurī tiek nesti trauki ar ziediem. Cauru diennakti cilts izredzētie sēž krastā un gaida atgriežamies "Džonu Framu", kurš kādu dienu pāri jūrai ieradīšoties no Amerikas un aizvedīšot viņus uz paradīzi.

Par šādu izturēšanos varētu pasmaidīt un just līdzi savu dievu "Džonu Framu"veltīgi gaidošajiem saliniekiem - bet vai varam būt pārliecināti, ka mums nav klājies līdzīgi? Ja domās pārceltos tikai divus vai trīs gadsimtus atpakaļ pagātnē, visi šodienas tehniskie sasniegumi mums šķistu kā maģiski rīki: radio, televīzija, pat visvienkāršākā kvēlspuldze mūsu acīs būtu neizprotama "burvestība". Un, ja mēs ietu vēl tālāk, dažus gadu tūkstošus atpakaļ pagātnē, starpība būtu vēl lielāka, pārsteigums neviltotāks, samulsums neaptveramā priekšā - vēl dabiskāks. Šajā aspektā izvirzās jautājums: ja cilvēki šodien un pirms 500 gadiem (spāniešu ierašanās Amerikā) reaģēja iepriekš aprakstītajā veidā, kas mums liedz pieņemt, ka vēl senākos laikos nav bijis līdzīgi? Varētu gan iebilst - un ne bez pamata -, ka ap 4000. gadu pirms Kristus dzimšanas diezin vai ir pastāvējusi tik augsti attīstīta kultūra, ar ko kontaktējoties, piemēram, šumeri varētu būt radījuši jaunu

reliģiju.

Taču šis iebildums ir spēkā, vienīgi aplūkojot mūsu planētu kā pilnīgi noslēgtu sistēmu un ierobežojot šo "citu kultūru" tikai ar Zemes dimensijām. Gadu tūkstošus pirms Kristus un ari vēl ilgi pēc tam uz šīs pasaules nebija neviena, uz ko varētu attiekties šādas "dievu kultūras" priekšnosacījumi. Un tomēr tieši šis bija lielu civilizāciju attīstības laiks: šumeru, babiloniešu, ēģiptiešu, indiešu, ķīniešu, izraēļu. Salīdzinot šo tautu nostāstus un leģendas ar viņu reliģiju saknēm, par lielu pārsteigumu nākas konstatēt paralēles ar Frānsisa Dreika sastapšanos ar indiāņiem vai Džona Frama uzturēšanos pie Tannas pārstāvjiem.

Ja, no vienas puses, bijuši šādi kontakti, bet, no otras - uz Zemes nav eksistējušas tehniski pārākas kultūras, atliek tikai viena loģiska iespēja: šādas kultūras un attiecīgi arī to pārstāvji uz Zemes nākuši no Visuma. Šī hipotēze pēdējos trīsdesmit gados izraisījusi asas diskusijas. Kopš šveiciešu autors Ērihs fon Dēnikens savās grāmatās populāri izklāstīja ideju par ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu apmeklējumiem, par un pret šādu iespēju bijušas neskaitāmas publikācijas un diskusijas. Turklāt objektivitāte ne vienmēr bijusi noteicošais faktors, kā tas pienāktos zinātnisku vai zinātniski orientētu diskusiju gadījumā.

Protams, ne viss, kas līdz šim likts priekšā šīs hipotēzes atbalstam, patiešām vērtējams kā šāda apmeklējuma netiešs pierādījums. Varētu ari pieņemt, ka vairāki laika gaitā izvirzīti argumenti, tuvāk aplūkojot, izrādīsies nekorekti un neobjektīvi. Tomēr mēs uzskatām, ka šajos trīsdesmit gados savākta vesela virkne labu, to skaitā pat loti labu pierādījumu, kas vismaz vairs neļauj noraidīt šāda apmeklējuma iespēju.

Diemžēl vēl joprojām nav atrasts vispārpieņemts jēdziens, kas attiektos uz šo tēmu. Līdz pat septiņdesmito gadu vid um mēdza runāt par astroarheoloģiju. Taču šis apzīmējums bija pārāk šaurs, jo šī tēma attiecas ne vien uz arheoloģiju, bet ari uz veselu virkni tradicionālu zinātņu: astronomiju, ģeoloģiju, paleontoloģiju, antropoloģiju, reliģijas zinātnēm, indoloģiju, ēģiptoloģiju, senamerikānistiku utt. Arī vēlāk ieviestais jēdziens "preastronautika" ne visai korekti atspoguļoja problēmas saturu, jo būtībā ar to domāta zinātne, kas nodarbojas ar mūsdienu astronautikas pirmsākumiem. Varbūt vajadzētu vienoties par jēdzienu "paleo- SETI", respektīvi, "paleoSETI hipotēze", ko piedāvājis krievu ģeologs Dr. Vladimirs Avinskis.

SETI ir visā pasaulē akceptēts saīsinājums no Search for Extraterrestrial Intelligence ("Ārpusze- mes intelekta meklējumi"), kas tiek izmantots par apzīmējumu ārpuszemes izcelsmes dzīvu būtņu raidītu signālu meklējumiem radioviļņu frekvenču apgabalā. "PaleoSETJ" (gr. palaios = sens) tad būtu vēsturiskā pagātnē vērsti ārpuszemes intelekta meklējumi. Jēdziens "paleoapmeklējums", ko piedāvā ukraiņu filozofs Dr. Vladimirs Rubcovs, šādā gadījumā norobežotu seno laiku kontaktus no iespējamiem šodienas kontaktiem (NLO fenomeniem).

Būtībā eksistē četri argumenti, kas - nedaudz izmainītā formā - jau kopš sešdesmito gadu beigām tiek izvirzīti pret paleoSETI hipotēzi.

1. arguments: ārpuszemes dzīvība un ārpuszemes intelekts nemaz nepastāv. Tādējādi "viņi" mūs nav varējuši apmeklēt arī pagātnē.

Iepriekšējo gadu desmitu astronomija un radioastrono- mija noskaidrojusi, ka elementu sadalījums Visumā visur ir līdzīgs. Tas nozīmē, ka visās mums zināmajās galaktikās ir sastopami tādi paši būvakmeņi, no kādiem veidota Saule, Zeme un mūsu apdzīvotā biosfēra. Diemžēl līdz šim mums zināms

tikai viens (proti, mūsu pašu) dzīvības rašanās un evolūcijas piemērs, un mēs nezinām, vai iemiesojam sevī pilnīgi normālu vai ari principā vienreizīgu miljardiem gadu ilgušas attīstības gala rezultātu universā. Taču līdzīgā matērijas uzbūve Visumā un neiedomājamais skaits iespējamo veidošanās apgabalu (enerģiju izstarojošo sauļu tuvumā) par iespējamāko liek uzskatīt pirmo pieņēmumu.

Vēl pirms dažiem gadiem mums nebija ne jausmas, vai pat mūsu pašu Saules sistēma ar savām planētām un līdz ar to ari bāzi priekš dzīvības rašanās nav izņēmums universā. Taču pēdējos gados veiktie infrasarkano staru uzņēmumi Vegas un 40 tālāko ļoti jauno zvaigžņu apkārtnē uzrāda plakanus diskveidīgus putekļu veidojumus, tā sauktos akrēcijas diskus, kas ļoti labi atbilst Saules sistēmas modelim veidošanās stadijā. Vēl vairāk, intensīvi novērojumi pie aptuveni 20 no tām uzrāda planētas Jupitera lielumā. Un 1998. gadā izdevās pat pirmo reizi nofotografēt šādu svešu pasauli: pie 450 gaismas gadu attālas zvaigznes Vērša zvaigznājā.

Tas norāda, ka planētas patiešām nav nekāds izņēmums. Bet tādā gadījumā var uzskatīt, ka dzīvības rašanās pamatnosacījumi pastāv vai ir pastāvējuši arī kaut kur citur mūsu galaktikā un visā Visumā.

Iespējamu mikrobu atklāšana kādā Marsa meteorītā 1996. gadā parāda, ka ari šajā jomā - kaut arī vēl apstrīdami - sperti uz priekšu milzu soļi: sasniegumi tehnoloģijā, kas padara iespējamus šādus atklājumus, pavir- zīšanās uz priekšu gatavībā uzskatīt par iespējamu svešu dzīvības formu pastāvēšanu uz citām planētām7,8 . Paliek atklāts jautājums, vai nosauktie pamatnosacījumi paši par sevi neizbēgami noved pie inteliģentu, t. i., sevi pašizzināt spējīgu bioloģisku sistēmu rašanās.

Dr. L. Dž. Kokss9 un profesors Frenks Dž. Tiplers10 dažādās publikācijās apšaubījuši šādu ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu eksistenci. Viņu pamatargumenti balstās uz tā saukto "Fermi paradoksu". Ievērojamais fiziķis profesors Enriko Fermi jau piecdesmitajos gados uzdeva izšķirošo jautājumu: "Ja viņi eksistē, kur gan viņi visi ir? Kāpēc mēs viņus neredzam?" L. Dž. Kokss un Frenks Tiplers uzskata, ka vie​nīgā iespējamā atbilde ir šāda: "Tāpēc ka viņu nemaz nav!"

Tomēr mazliet rūpīgāk aplūkosim Fermi paradoksu. Tas apgalvo: tā kā mēs viņus nespējam uztvert, viņu nav vai viņi nav bijuši mūsu Saules sistēmā, respektīvi, viņi neeksistē. Taču Dr. Dāvids Švarcmans11 un Dr. Roberts Freitass12-14 vērš uzmanību uz to, ka šie argumenti ir kļūdaini gan no loģikas, gan no tehnisko novērojumu viedokļa. Proti, no pirmās postulāta daļas (nav uztverami) tieši neizriet otrā daļa (neeksistē), jo abas tās pastāv pilnīgi neatkarīgi. Bez tam, neraugoties uz līdzšinējiem pilotējamiem un nepilotējamiem izrāvieniem Visumā, mēs esam pietiekami labi iepazinuši pārāk nelielu Saules sistēmas daļu, lai varētu izslēgt ārpus- zemes intelekta klātbūtni vai tā atstātās pēdas. It īpaši jāšaubās par mūsu iespējām atklāt mākslīgas izcelsmes objektus lielumā no viena līdz desmit metriem, tātad tieši tajā apgabalā, kas atbilstu starpzvaigžņu zondēm, releju stacijām, raktuvju ieejām utt. Nemaz nerunājot par iespējamām ārpus- zemes nanotehnoloģijas radītām mikrozondēm, kas varētu būt tikai dažu centimetru vai pat tikai milimetru lielumā.

Lai nealotos: pietiekami labi ir izpētīts tikai 0,001% no iedomātās telpas lodes ap Plutona orbītu, 1% no Mēness virsmas, 0,1% no Marsa virsmas, pārsteidzoši, bet tikai 10% no Zemes virsmas. Atliek vēl 99,999% no Saules sistēmas telpas, 99,96% no planētu virsmas, kas vēl jāizpēta. Saprātīgi domājot, šobrīd mēs vēl vispār nevaram izdarīt secinājumus par to, vai Saules sistēmā atrodas ārpuszemes izcelsmes objekti vai ne. Pirms dažiem mēnešiem, kā jau to varēja sagaidīt, tā sauktā "Marsa seja" gan identificēta kā dabiskas izcelsmes kalnu formācija15 -16 . Taču mums jāatceras, ka šajā gadījumā vispār pirmo reizi tika veikts planētas SETI vai pat SETA (Search for extraterrestrial Artifacts = ārpuszemes mākslīgu objektu meklēšana) pētījums, un diezin vai varēja sagaidīt, ka jau pirmajā reizē kritīs "lielais laimests".

Profesors Mihaels Papagrianiss no Bostonas universitātes17 "21 izvirzījis hipotēzi, ka ārpuszemes kolonijas varētu slēpties asteroīdu joslā un tādējādi līdz šim palikušas nepamanītas. Izejvielas, Saules enerģija un ūdens (no Jupitera ledus pavadoņiem vai Marsa polārajām cepurēm) tur pieejami gandrīz neierobežotā daudzumā. Šīs kolonijas varētu slēpties starp asteroīdiem vai pat asteroīdos. Dr. Roberts

Freitass un Dr. Francisko Valdess12 jau ieskicējuši šādu pilotējamu vai nepilotējamu pētījumu programmu, kas uzņemtos mākslīgas izcelsmes objektu meklēšanu mūsu Saules sistēmā.

Jau publicētajos darbos22,23 arī mēs esam ierosinājuši izpētīt neparastos asteroīdus 1991VG un Neptuna pavadoni Nereīdu, vai tie nav mākslīgi radīti objekti mūsu Saules sistēmā. Abiem šiem ķermeņiem ir ārkārtīgi haotiska nestabila orbīta, un veiktie novērojumi apstiprina, ka šādu izturēšanos varētu gaidīt no lielas "Visuma iemītnieku" radītas struktūras. Šeit jāapsver vēl kāds aspekts: kā būtu, ja ārpuszemes intelekta pārstāvji gan ir instalējuši mūsu Saules sistēmā savas zondes, taču negrib tikt atklāti? Civilizācijai, kas savā tehnoloģiskajā attīstībā par tūkstošiem vai pat miljoniem gadu apsteigusi mūsējo, atrastos veidi un līdzekļi, lai aizkavētu sevis atklāšanu un pieļautu kontaktu tikai pašas izvēlētā laikā. Līdz tam varētu pastāvēt pilnīgs (Dr. Martina Foga24 interdikta hipotēze) vai daļējs (embargo hipotēze) aizliegums, kā to postulējis profesors Džeimss Dīrdorfs25,26 no Ohaio universitātes. Pēdējā paredz, ka sporādisku notikumu rezultātā cilvēces apziņa soli pa solim daudzu paaudžu laikā tiek sagatavota gaidāmajam kontaktam. Līdzīgu domu atzītajā zinātniskajā žurnālā Science jau 1977. gadā pauda fiziķi profesors T. Kipers no Reaktīvo dzinēju laboratorijas Pasadenā un Dr. M. Moriss no Ovenas ielejas radioobservatorijas Pasadenā27 : "Atliek iespēja, ka ārpuszemes civilizācija cenšas pēc ierobežota kontakta, lai nenodotu mums nekā no savām zināšanām. Viņi varēja izvēlēties šādu notikumu gaitu, lai implantētu mūsu apziņā zināmu informāciju un vadītu mūsu attīstību noteiktā virzienā." Viss NLO fenomens28,29 , ieskaitot tādus radniecīgus notikumus kā parādības jūrā30 un tā sauktās "nolaupīšanas"31-33 varētu būt daļa no šā projekta.

2. arguments.

Diezin vai varētu būt iespējama ārpuszemes intelekta eksistence. Tā kā attālumi starp zvaigznēm ir neiedomājami milzīgi, nav iespējami pārlidojumi-vismaz jau nu nepilotēti. Starpzvaigžņu kuģim būtu jāsasniedz aptuveni gaismas ātrums (300 000 km/s), lai pārvarētu šādus attālumus. Taču šim nolūkam nepieciešamā enerģija nav tehniski iegūstama. Tāpēc katra galaktiskā kultūra ir uz visiem laikiem ierobežota laikā un telpā; kontakti iespējami tikai ar radioziņojumu palīdzību.

Pārsteidzoši, ka šo apgalvojumu paleoSE77 hipotēzes kritiķi vēl joprojām uzskata par būtisku iebildi - tas jau sen vairs tā nav. No vienas puses, tas balstās uz patiešām ierobežotajām mūsu kosmisko lidojumu iespējām, kas joprojām vēl ievīstītas bērnu autiņos. No otras puses, pateicoties pēdējo gadu pārsteidzošajam progresam, tas ir jau novecojis.

Jau septiņdesmito gadu vidū ideju par lielu mākslīgi radītu kosmisko mājokļu modeli, gigantiskām struktūrām vairāku kilometru diametrā, kurās varētu dzīvot tūkstošiem, simtiem tūkstošu, pat miljoniem cilvēku, izvirzīja profesors Džeralds O'Nīls no Prinstonas universitātes ASV. Tas būtu lielas izvērstas vai milzīgu riteņu lokos izliektas caurules, kuru iekšpusē atrastos veselas pilsētas, fabrikas un ainavas ar kalniem, mežiem, ezeriem un pļavām. Šādas struktūras ļoti ātri kļūtu neatkarīgas no Zemes un varētu kolonizēt visu Saules sistēmu.

Profesors Maikls Hārts no Nacionālā atmosfēras pētījumu centra Bolderā (ASV) 1975. gadā pirmais norādīja uz iespēju, ka šādas struktūras bez vērā ņemamām grūtībām varētu pārvarēt attālumus starp zvaigznēm35 . Šādu struktūru iekšpusē atrastos pilnīgi autonoma pasaule, kuras iemītniekiem ceļā pavadītais laiks nespēlētu nekādu lomu. Būtu tikai sekundāra nozīme tam, kura paaudze sasniegtu svešu planētu sistēmu, cik ilgi tur uzturētos (iespējams, radītu meitas struktūras) un atkal dotos ceļā. Jau otrā uz "borta" dzimusī paaudze par savu dzimteni uzskatītu "kuģi", nevis Zemi.

Drīz vien šai tēmai speciālajā astronomijas literatūrā savus darbus veltīja virkne citu autoru, piemēram, Dr. Ēriks Džonss36 , Dr. Viljams Ņūmens un profesors Karls Sagāns37 , profesors Bens Cukermans38 . Šodien, pateicoties modelēšanas aprēķiniem, kļuvis zināms, ka ar šādu struktūru

palīdzību visa mūsu galaktika tiktu pilnībā kolonizēta piecu līdz desmit miljonu gadu laikā - ļoti īss laika sprīdis, ja ņemam vērā, ka mūsu Zeme pastāv 4,6 miljardus gadu un Visuma vecums šodien tiek vērtēts 15-20 miljardu gadu robežās.

Taču, iespējams, tas notiktu vēl ātrāk - daudz ātrāk\ Kas agrāk bija tikai zinātniskā fantastika un kam bija nozīme vienīgi piedzīvojumu filmās, šķiet, patiešām ir realizējams. Astoņdesmito gadu vidū trīs fiziķi, profesors Kips Torns, Dr. M. S. Moriss un Dr. Julvi Jartsevers, atzītajā žurnālā Physical Revieiv Letters piedāvāja aprēķinus, saskaņā ar kuriem tā sauktie "tārpu caurumi" - atvērumi telplaikā - var savienot attālus apgabalus Visumā. Mēs ielidotu šādā "tārpu caurumā" un otrā pusē izlidotu no tā ārā, būtiski nepatērējot laiku - un būtu pārvarējuši miljoniem gaismas gadu attālumu. Pašreizējos apstākļos mūsu lidojums, protams, vēl nav iespējams. Taču Torns, Moriss un Jartsevers parāda tā principiālu iespējamību, un ir tikai tehnoloģijas (un laika) jautājums, kad mēs, cilvēki, konstruēsim pirmo mākslīgo "tārpu caurumu" un dosimies ceļā bezgalībā.

Cits fiziķis, Dr. Miguels Alkubīrs 1994. gadā publicēja darbu, kurā pavēstīja par jauna tipa dzinēja konstrukcijas principiālu iespējamību40 . Zinātniskās fantastikas cienītāji par kaut ko līdzīgu zina no tādiem seriāliem kā Enterprise. Kosmiskais kuģis paātrinās tālu virs gaismas ātruma robežas un īsā laikā pārvar milzīgus attālumus. Einšteina relativitātes teorija principā noliedz šādu iespējušo mūsu universā nekas nevar pārvietoties ātrāk par gaismu, un, paātrinoties pat līdz gaismas ātrumam, kuģis patērētu bezgalīgi daudz enerģijas. Bet kā būtu, teoretizē Alkubīrs, ja telpa (labāk būtu teikt: telplaiks) kuģa priekšā tiktu saspiesta un aiz tā atkal izplestos? Tādā gadījumā mērķis - piemēram, zvaigzne 100 gaismas gadu attālumā - pēkšņi piebīdītos pavisam tuvu klāt, turpretī attālums no starta planētas pieaugtu. Lai panāktu šādu telpas kontrakciju, nepieciešama tā sauktā "eksotiskā matērija", kam piemīt gluži neparastas īpašības - lai vajadzētu atgrūst normālu matēriju, nevis to pievilkt. Līdz šim mēs kaut ko tādu nepazīstam, bet varētu būt iespējams, ka "eksotiskā matērija" rodas melno caurumu tuvumā. Melnie caurumi ir kolapsējušas zvaigznes ar ārkārtīgi lielu blīvumu. Citiem vārdiem: arī šāds variants ir tālu no realizēšanas iespējas. Bet ari Alkubīrs pamatojas vispirms uz teorētiskiem apsvērumiem. Tagad no nākamo paaudžu fantāzijas un radošā gara atkarīgs, vai šī teorija tiks īstenota praksē.

Varam būt pārliecināti par vienu: ja šādas starpzvaigžņu lidojumu iespējas kaut kad tiks izmantotas, citas civilizācijas, kas savā attīstībā ir tālu mums priekšā, dažu tūkstošu vai simttūkstošu gadu laikā jau sen būs nogājušas šo soli. Ari SETI Community, astronomu un astrofiziku grupa, kas kopš sešdesmitajiem gadiem cenšas uztvert ārpuszemes civilizāciju raidītus radiosignālus, sāk domāt šajā virzienā. Dr. Pēters Šenkels41 , piemēram, uzskata, ka ir pēdējais laiks izstrādāt plānu, kā sagatavot cilvēci iespējamam tiešam kontaktam. Kultūrām, kas savā attīstībā ir miljoniem gadu mums priekšā, virsgaismas ātruma kosmiskais lidojums, domājams, nav nekas neiespējams. Varbūt jau kopš dinozauru laikiem viņi milzīgās kosmiskās pilsētās kreisē no zvaigznes uz zvaigzni, jau sen ir caurauduši galaktiku ar "tārpu caurumiem" vai ar Alkubīra dzinējiem sērfo no vienas zvaigžņu sistēmas uz otru. Jau tūkstošiem gadu. Miljoniem gadu. Vai vēl ilgāk.

Taču tādā gadījumā mēs nostājamies šķietami neatrisināmas dilemmas priekšā. Proti, ja pastāv iespēja, ka ārpuszemes izcelsmes saprātīgas būtnes jau kopš seniem laikiem uzsākušas galaktikas kolonizāciju, arī mūsu Saules sistēmai jābūt atklātai un izpētītai. Uz to speciālajā astronomijas literatūrā norādījuši dažādi zinātnieki. Mēs nezinām, kāpēc nav kolo- nizēta mūsu Zeme. Varbūt eksistē kāds "Galaktikas kodekss", kas aizliedz ieņemt jau apdzīvotas pasaules. Bet varbūt šādi kolonizācijas mēģinājumi jau bijuši, un mēs paši esam šādu projektu rezultāts.

Nav skaidrs, kā varētu saistīt abus faktorus (ārpuszemes intelekta pastāvēšanas iespēju un starpzvaigžņu kosmisko lidojumu iespēju), nepieņemot ārpuszemes intelekta pārstāvju apmeklējumu uz Zemes. Šāds secinājums gandrīz neizbēgami izriet no zināmiem faktiem.

3. arguments.

Pat ja "viņi" eksistē un pat ja "viņi" bijuši mūsu Saules sistēmā, ir gandrīz neiespējami, ka viņi līdzinās mums. Tātad mītiem un leģendām būtu jāapraksta kaut kas cits, nevis kontakti ar ārpuszemes intelektu.

Visos apsvērumos par ārpuszemes intelektu mēs, bez šaubām, par modeli ņemam mūsu pašu gadījumu. Tas var būt absolūti vienreizīgs universā; visur citur dzīvība varētu būt būvēta pilnīgi atšķirīgi, varbūt uz silīcija bāzes oglekļa vietā. Tādā gadījumā mums būtu grūti to identificēt kā dzīvību. Šādas dzīvības formas var gan iztēloties, tomēr ir neticami, ka dabā dzīvības oglekļa forma būtu realizējusies tikai vienu vienīgu reizi, turklāt ogleklis Visumā ir plaši izplatīts elements. Tāpēc dzīvībai arī citās pasaulēs vajadzētu būt pārstāvētai tādā bioloģiskā formā, kas daudzmaz atbilstu mūsējai.

Tomēr eksistē gandrīz bezgalīgs skaits iespējamu organisku konstrukciju formu. Evolūcijas laikā uz Zemes realizējušās daudzas dzīvības uzbūves struktūras: mēs, cilvēki, galu galā esam tikai viena (vai sagadīšanās?) attīstīta forma. Tāpat varētu iedomāties inteliģentus zaurus, inteliģentus jūras iemītniekus (kā tālāk attīstītus vaļus vai delfinus), inteliģentus insektus vai inteliģentus putnus. Vēl vairāk, uz citām planētām varētu pastāvēt dzīvības formas, kurās nav saskatāmas nekādas paralēles ar mūsu pasaulē eksistējošu vai fosilijas saglabā​jušos faunu.

Rodas jautājums: vai mūs apmeklējuši inteliģenti putni, ķirzakas vai insekti? Ari to nevar izslēgt.

Tomēr mīti un leģendas runā citu valodu: tajos pārsvarā runa ir par cilvēkveidīgiem dieviem, par būtnēm, kas izskatās tik līdzīgas mums, ka vairums hronistu nav varējuši konstatēt nekādas būtiskas atšķirības, taču parādās dažādas detaļas (augums, cits pirkstu skaits, nedaudz atšķirīga sejas forma utt.). Kā to izskaidrot?

Mums jāapzinās, ka ari šo punktu mēs apskatām no sava redzes viedokļa. Priekš mums viņi ir atšķirīgi. Taču priekš viņiem mēs esam tiem līdzīgi - un tas nav gluži tas pats.

Dažādi autori42 '43 vieš uzmanību uz to, ka vairums radīšanas mītu vēsta par "dieviem", kas radījuši cilvēku pēc savas līdzības. Dažu tautu (piemēram, maiju, šumeru u. c.) nostāstos saglabājušās ziņas par vairākiem radīšanas mēģinājumiem, līdz "dievi" bijuši apmierināti ar gala rezultātu.

Mūsdienu mikrobioloģija pavērusi mums šajā virzienā gandrīz fantastiskas iespējas. Dzīvas būtnes mākslīga hibridizēšana gēnu tehnoloģijas ceļā vairs nav tālas nākotnes jautājums. Mums pakārtotas būtnes radīšana pēc mūsu priekšstatiem, pēc mūsu pašu līdzības vairs nav utopija. Mīti, reliģijas un kulta leģendas varbūt tikai atspoguļo zināšanas par norisēm, kas tagad no jauna sāk sevi pieteikt bioloģijas laboratorijās visā pasaulē. Ja hipotēze par mākslīgu iejaukšanos ir pareiza, kļūst skaidrs, kāpēc viņi ir mums līdzīgi - jo mēs esam viņu "produkts".

Var iedomāties vēl kādu iespēju. Citos darbos28-33 mēs esam rakstījuši par mūsu izvirzīto mimikrijas hipotēzi. Saskaņā ar to - un tam tiešām var viegli izsekot caur vēstures laikmetiem līdz pat mūsdienām - ārpuszemes intelekts savā ārējā izskatā vienmēr atbildis tā laika vadošajiem sociālajiem un kultūras nosacījumiem un ar tiem saistītajiem cilvēku priekšstatiem. Kā redzam, ārpuszemes intelekts izmantojis mimikriju, jo tā tam nodrošināja optimālas rīcības iespēju. Tas, kurš precīzi atbilst priekšstatam par "Dievu", tiks akceptēts ātrāk, nekā tas, kas varbūt parādīsies visā savā dīvainajā svešādībā.

4. arguments.

Nevar būt, ka ārpuszemes intelekta rīcībā bijušas tehnoloģijas, kuras mēs kā tādas spējam izprast tieši tagad, mūsu pašu kosmisko lidojumu ēras sākumā. Tāpēc senie teksti, kurus paleoSETl hipotēzes piekritēji tulko šajā virzienā, jāsaprot tikai simboliski, tie nekādā ziņā neatspoguļo kontaktus ar

ārpuszemes intelektu.

Pret šo apgalvojumu var izvirzīt piecus pamatotus argu​mentus.

1. Tehnika būtībā ir dabā pastāvošo fizikāli mehānisko principu imitācija. Tāpēc jebkurā vietā Visumā tā balstās uz līdzīgām matemātiskām un fizikālām struktūrām un attīstās līdzīgi vai identiski.

2. Galaktikas kolonizēšanas modelis, izmantojot lielas apdzīvojamas kosmiskas struktūras, parāda, ka šim nolūkam nepieciešamas tehnoloģijas, kas tikai dažās jomās ir pārākas par mūsējām. Starpzvaigžņu attālumu pārvarēšanai nav nepieciešamas pilnīgi neizprotamas "supertehnoloģijas".

3. Tā kā mēs, iespējams, esam ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu (ar noteiktu, definētu tehnoloģiju) "filiāle", ir tikai loģiski, ka ari mēs ejam vismaz salīdzinoši līdzīgu tehnoloģiskās attīstības ceļu.

4. Līdz šim mums izdevies paleoSETV hipotēzes virzienā iztulkot tikai nelielu seno mītu un nostāstu daļu. Daudzi elementi vēl nav izprasti un tāpat kā iepriekš tiek saistīti ar reliģijām un kultiem. Progress tehnoloģiskajā attīstībā un jauni zinātniski atklājumi ari šajā ziņā var novest pie jaunām interpretācijām, kādas šobrīd mums vēl šķiet nepieņemamas.

5. Mūsdienu kargo kulti ļoti labi parāda, kā kontaktā ar attīstītu tehnoloģiju reaģē vienkāršu kultūru pārstāvji. Nav pamata domāt, ka pirms 5000 vai 6000 gadiem cilvēki būtu izturējušies citādi nekā mūsdienās (pārāko cilvēku uzskatīšana par dieviem, mašīnu identificēšana ar dzīvām būtnēm, kulta un reliģisku struktūru veidošana utt.).

Tātad rūpīga svarīgāko pret paleoSETV hipotēzi vērsto argumentu analīze rāda, ka šeit runa nebūt nav par tādu pseidozinātni kā astroloģija, hiromantija vai galdiņa dancinā- šana. Respektīvi, šīs hipotēzes noliedzēji, kā redzams, balstās drizāk uz sociāliem, politiskiem un reliģioziem motīviem, nekā uz loģiskiem un precīziem zinātniskiem argumentiem.

13. Kas runā par labu paleo seti hipotēzei? Šīs grāmatas uzdevums nav no jauna detalizēti uzskaitīt visus pietiekami pamatotos netiešos pierādījumus, kas līdz šim dažādās jomās savākti paleoSE77 hipotēzes atbalstam44 '45 . Tomēr īsi jāatzīmē daži svarīgākie punkti. Tiem, kas jau nodarbojušies ar paleoapmeklējumu tematiku, viens vai otrs no tiem jau ir pazīstams. Taču mēs esam pārliecināti, ka daudzi no lasītājiem ar hipotēzi par ārpuszemes intelekta pārstāvju viesošanos ir saskārušies tikai virspusēji vai pat vispār nav par to dzirdējuši. īpaši viņiem ir veltīta šī nodaļa.

Netiešos pierādījumus par paleoapmeklējumu speciālisti ir savākuši ļoti dažādās jomās. Būtisku vietu starp tiem ieņem senu un aizvēsturisku tautu mīti un leģendas. Šeit lielākā nozīme ir tādu norišu aprakstiem, kas mūsu līdzšinējā izpratnē neatbilst attiecīgo kultūru vēsturei vai arī iekļaujas tajā, tikai pieņemot komplicētas palīghipotēzes (piemēram, mašīnu, lidmašīnu, kosmisko kuģu apraksti utt.). Tāpat lielu interesi izraisa tēlaini zīmējumi, gleznas un figūras, neparasti celtņu kompleksi un apstrādes metodes, dīvaini gigantiski zīmējumi uz zemes, neizprotami mākslīgas izcelsmes priekšmeti, simbolismi un tā sauktās "antīkās slepenās zinātnes".

To var uzskatāmi paskaidrot neliela šādu netiešo pierā​dījumu izlase.

- Mali vietējās cilts dogonu rīcībā neapšaubāmi jau vairākus simtus gadu (bet varbūt jau vairākus tūkstošus) ir kompleksas zināšanas astronomijā. Cilts priesteriem ir zināšanas ne vien par Zemes lodveida formu, par tās rotāciju ap Sauli, par planētu sistēmas uzbūvi, par četriem lieliem Jupitera pavadoņiem un Saturna gredzenu - viņiem zināma ari Piena ceļa struktūra, tā rotācija ap savu asi un citu galaktiku 98 eksistence. Tam visam klāt vēl nāk speciālas zināšanas par astoņus gaismas gadus attālo stāvzvaigzni Sīriusu. Dogoni zināja par tā ar neapbruņotu aci neredzamās pavadoņ- zvaigznes (tā sauktā baltā pundura) eksistenci, par tā milzīgo masu, kā arī precīzu apriņķošanas periodu (50 gadi). Jādomā, ka pirmie baltie cilvēki, ar kuriem sastapās dogoni, bija divi etnologi, profesors Marsels Griols un profesore Zermēna Dīterlena, kuri trīsdesmitajos gados pirmo reizi fiksēja viņu zināšanas.

Profesora Karla Sagāna46 izteiktais pieņēmums, ka dogo- niem šīs zināšanas snieguši misionāri, vēlākajos gados zaudējis nozīmi. Pirms etnologiem neviens baltais nebija uzturējies šajā apgabalā. Un šķiet ari augstākā mērā neiespējami, ka misionāri būtu nodevuši iezemiešiem precīzus datus par Sīriusu un tie nekavējoties kļūtu par pamatu veselas cilts valdošajam kultam. Turklāt īpašās, ik pēc 50 gadiem "Sigui svētku" ceremonijai gatavotās maskas pierāda šo zināšanu esamību jau kopš vairākiem gadsimtiem. Saskaņā ar dogonu leģendām šīs zināšanas par kosmosu viņiem nodevis Nommo, kas "šķirstā" atbraucis no Sīriusa. Šis piemērs pierāda, ka eksistē vesela informācijas pakete, kuras izcelsmi grūti izskaidrot savādāk, nekā pieņemot ārpuszemes avotu pastāvēšanu47 .

- Seno indiešu literatūrā plaši ziņots par dažāda veida tehnisku aparatūru, par ieročiem, lidmašīnām, kosmiskajiem kuģiem un milzīgām apdzīvojamām kosmiskām struktūrām. Turklāt apraksts vietām ir tik detalizēts, ka iespējama rekonstrukcija, kas dod saprātīgus rezultātus (t. i., tie balstās uz šodien zināmiem aerodinamikas un fizikas likumiem). Tā, piemēram, par vimanām sauktajos "lidojošajos tempļos" tiešām var atpazīt lidaparātus, kas atbilst mūsu priekšstatiem par modernajām lidmašīnām. Detalizētajā ieroču pielietojuma un to iedarbības veida aprakstā var saskatīt analoģiju ar mūsdienu militāro tehnoloģiju.

Diemžēl eiropiešu valodās ir pārtulkota tikai neliela daļa no milzīgā seno indiešu literārā mantojuma, tāpēc tā svarīgākā daļa, kas varētu būt neatsverami vērtīga paleoSETI hipotēzes apstiprināšanai, vēl jāsistematizē un jāpārbauda48-51 .

- Hatoras templī (Ēģiptē) atrastajos reljefos attēlotas ainas, kuru centrā atrodas liela kvēlspuldzei līdzīga struktūra. Šo attēlu elektrotehniskas rekonstrukcijas rezultāts izrādījās esam funkcionētspējīga elektriska ierīce, kas sastāv no ģeneratora, vakuumsūkņa un kvēlspuldzes52 .

- Ēģiptē un Dienvidamerikā atrastie, vispirms par kulta priekšmetiem vai zivju un putnu figūrām

uzskatītie objekti izrādījās esam lidot spējīgi planieru un reaktīvo lidmašīnu modeļi53 . Dr. Algunds Ēnboms, Pēters Beltings un Konrāds Libers54-56 pēdējos gados, izmantojot precīzas, detalizētas to kopijas, pierādījuši, ka abiem lidaparātu tipiem piemīt pārsteidzošas aerodinamiskas īpašības. Ārkārtīgi grūti iedomāties, ka tamlīdzīgas zināšanas tīri nejauši nonākušas pie ēģiptiešiem un Kolumbijas indiāņiem un tikušas liktas lietā objektu modelēšanā.

- Maiju rakstu zīmēs un acteku ornamentikā var saskatīt rotormotoru un elektromotoru attēlojumus.

Uz kāda huak- teku (Meksikas indiāņu cilts) amuleta izrādās attēlots elektro- galvanizācijas process57 .

- Puma Punku, netālu no senās Andu metropoles Tiava- nakas atrodas šajā pasaulē vienreizīgs drupu lauks. Itin visi dažviet līdz pat 43 metrus garie un 1000 tonnu smagie granīta, diorita un andezīta bloki ir apstrādāti, noslīpēti un nopulēti. Dažus milimetrus dziļas rievas precīzi iestrādātas to virsmās, taisnstūrveida virsmas, iestrādātas tikai milimetru dziļāk, precīzi atdalītas viena no otras. Nelieli, bet dziļi caurumi, apstrādātas šķautnes, akmens kubi - to visu šodien būtu iespējams izveidot tikai ar modernām ierīcēm: urbjiem, cietsakausējumu frēzēm, ar gaisu, ledu vai ūdeni dzesējamām rotācijas mašīnām un tērauda šabloniem58 .

- Heopsa piramīda un Saules piramīda Teotivakanā acīmredzot nes sevī ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu sūtītus signālus. Šis jau agrā paleoSETJ hipotēzes fāzē izteiktais minējums pa šo laiku, šķiet, saņēmis precīzu fizikāli matemātisku apstiprinājumu. Frankfurtes fiziķis Dr. Volfgangs Feikss59 , pateicoties noteiktu fizikālu konstanšu atklāšanai, kas ir pamatā abu celtņu masai, spējis saskatīt apslēptu vēstījumu, kas norāda uz Centaura Alfa (tuvākā zvaigžņu sistēma 4,3 gaismas gadu attālumā) un Sīriusu (8 gaismas gadu attālumā). Dati, starp citu, uzrāda attālumu starp abām zvaigznēm piramīdu būvēšanas laikā, tā ka laika diference (Gīzas piramīda ap 3000. gadu pirms Kristus, Teotivakanas piramīda ap 100. gadu pēc Kristus) atbilst ari abu stāvzvaigžņu sistēmu tā brīža atrašanās vietu telpiskajai diferencei. Vēl vairāk, Stounhendžas (Dienvidanglijā) monumenta analīze dod norādījumu uz stāvzvaigzni Jaunavas Betu 32 gaismas gadu attālumā. Visi dati savstarpēji saistīti ar skaitli n un no tiem izriet saprātīgas interpretācijas. Minētās celtnes līdz ar to satur mums domātu pamudinājumu meklēt ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu pēdas šo zvaigžņu valodā. Arguments, ka Centaura Alfa un Sīriuss ir dubultzvaigznes, tāpēc

komplicēto, nestabilo orbītu dēļ tur nav iedomājama planētu pastāvēšana, ir novecojis kopš galaktikas kolonizācijas modeļa izvirzīšanas, jo saskaņā ar šo modeli var būt apdzīvotas praktiski visas zvaigznes.

- Amerikāņu NASA inženierim Jozefam F. Blūmriham 1973. gadā izdevās rekonstruēt kosmisko kuģi, kura izskatu un funkcionēšanu aprakstījis Bībeles pravietis Ecekiēls (1. nodaļa)60 . Viņa pirmā (no pavisam četrām) sastapšanās ar transportlīdzekli un tā apkalpi notikusi ap 587. gadu pirms Kristus.

Pravietis detalizēti aprakstījis kuģi, kas sastāvējis no galvenā lidķermeņa, caurspīdīgas komandkapsulas un helikoptera vienībām lidojumam atmosfērā. Katrai no četrām helikoptera vienībām bijušas četras salokāmas propelleru lāpstiņas un divas mehāniskas kājas ar vienu riteni pie katras, kas ļāvušas kuģim pārvietoties pa zemi. Šos riteņus Ecekiēls aprakstījis īpaši detalizēti; pateicoties to konstrukcijai, kuģis varējis pārvietoties uz priekšu un uz sāniem, nepagriežot riteņus. Blūmrihs spēja izprast šo principu un ieguva ASV patentu.

Ecekiēls acīmredzot divas reizes uzņemts uz kosmiskā kuģa borta. Pirmo reizi viņš aizvests uz Jeruzalemi, kur piedzīvojis slaktiņu un kodoldegvielas izmēģinājumu (8. nodaļa). Otro reizi (40. nodaļa) viņš aizvests uz kādu citu pilsētu. 40. nodaļas centrālais punkts ir kāda gigantiska tempļa apraksts, ko viņam visās detaļās izrādījis "vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara". Pēdējos gadsimtos veiktie tā rekonstrukcijas mēģinājumi nav devuši pieņemamu rezultātu. 1985. gadā savu Ecekiēla attēlotā tempļa modeli publicēja vācu inženieris Hanss Herberts Beijers61 . Vairāk nekā desmit gadu ilgušie konstrukcijas darbi noveda viņu pie atziņas, ka templis - kā tika uzskatīts līdz tam - nav bijis noslēgta celtne, bet gan no augšas atklāta būve, kas nedaudz atgādinājusi antīku arēnu. Šis modelis uzreiz atrisināja veselu virkni problēmu, ar ko neglābjami sadūrās agrākie rekonstrukcijas mēģinājumi.

Ecekiēls apraksta arī kosmiskā kuģa nosēšanos templī, kas tagad - tā kā tas ir atvērts no augšas vairs nerada pretrunas. Vel vairāk: saskaņā ar Ecekiēla tekstu Beijera rekonstruētās celtnes masa un iekšējie izmēri precīzi saskan ar Blūmriha aprēķiniem par kosmiskā kuģa masu. Līdz ar to izslēgta nejaušības iespēja. Beijers pieņem, ka templis kopā ar tam piekļautajām ēkām, priekšpagalmiem, mūriem un kamerām bija kosmiskā kuģa atbalsta bāze uz Zemes. Iespējams, ka tā bijusi vietēja svētvieta, ko ārpuszemes intelekta pārstāvji piemērojuši saviem mērķiem. Tomēr ir grūti pateikt,

kur templis atradies. Principā tas varēja būt uzbūvēts jebkurā zemeslodes punktā. Beijers uzskata, ka visiespējamākā lokalizācijas vieta varētu būt Dienvidamerika - uz to norāda vairāki tehniska rakstura netieši pierādījumi. Acīmredzot celtne vēl nav atklāta; speciālajā arheoloģijas literatūrā nav datu par templi ar dotajiem izmēriem un detaļām. Taču tā kā Ecekiēls to aprakstījis precīzi un loģiski, tā nevarētu būt bijusi - kā bieži apgalvo teologi - tikai nākamā Jeruzalemes tempļa sapņu vīzija. Ja kādu dienu celtne tiks atrasta, var sagaidīt, ka tiks atklātas norādes ne tikai par kādu senu kultūru.

Jaunākajos laikos Blūmriha rekonstrukciju vēlreiz kritiski pārbaudījis un mūsu tehnoloģisko zināšanu modernajam līmenim piemērojis šveiciešu diplomētais tehniķis Kristiāns Forērs62 . Izņemot dažas detaļas, neatklājās nekādas pretrunas. Gluži pretēji: Blūmriha un Beijera koncepcija apstiprinājās. Ja šādu darbu rezultātā rastos tikai nekonkrēti fantāziju tēli, kas nepildītu nekādas funkcijas un kalpotu citiem mērķiem,

par šādiem rekonstrukcijas mēģinājumiem varētu būt vienīgi tīri akadēmiska interese. Bet tas neattiecas ne uz iepriekšminētajiem motoriem, ne uz kosmisko kuģi un Ecekiēla templi. Šo pūļu rezultātā atklājas viscaur saprātīgas, visās detaļās pārbaudītas un acīmredzot augstākattīstītai civilizācijai piekārtotas tehniskas ierīces un arhitektoniski veidojumi. Tas pats attiecas ari uz kādu tālāku rekonstrukciju, ar ko mēs turpmāk nodarbosimies nedaudz sīkāk. Tā dod mums norādes uz gigantisku kargo kultu senā pagātnē, kura izpausmes vēl šodien nosaka kādas attīstītas kultūras reliģiskos priekšstatus, tikumus un paražas un kura pēdas atrodamas pat kristiānismā.

14. Izraēlu mannas brīnums Otrās Mozus grāmatas 16. nodaļā mēs lasām par vispa​zīstamāko Vecās derības brīnumu.

2. Un viss Izraēla bērnu pulks kurnēja tuksnesī pret Mozu un pret Āronu. 3. Izraēla bērni teica viņiem: "Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā. 4. Bet tas Kungs sacīja Mozum: "Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs manas pavēles, vai ne. 5. Un notiks sestajā dienā, kad to sagatavos, ka tas, ko tie atnesīs, divkāršosies, salīdzinot ar to, ko tie diendienā salasījuši."

Nākamajā rītā izraēļi tuksnesī atrada Dieva apsolīto "maizi no debesīm" (2. Mozus, 16).

13. Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa. 14. Un kad rasas kārta sāka nozust, tad, lūk, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela kā sarma tik smalka virs zemes. 15. Kad Izraēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: "man hu? kas tas ir," jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: "Tā ir maize, ko tas Kungs jums par barību ir devis."

Debesu maize acīmredzot nebija parasta maize, kas cepta no miltiem. Tai piemita pat kāda nepatīkama īpašība (2. Mozus, 16).

19. Un Mozus sacīja: "Lai neviens neko neatlicina no tā līdz rītam." 20. Bet tie neklausīja Mozum, un ļaudis atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi un cēlās smaka, un Mozus noskaitās uz viņiem. 21. Tā tie to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas spēja ēst, bet tikko saulīte iesila, tā tas izkusa. Šī īpašība izkust un bojāties izzuda tikai pēc mannas cepšanas un vārīšanas (2. Mozus, 16:33). Tas acīmredzot ari bija nepieciešams, jo septītajā dienā, Sabatā, mannas nebija (2. Mozus, 16).

25. Tad Mozus sacīja: "Ēdiet to, šodien ir Sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit. 26. Sešās dienās jūs to salasiet, bet septītā diena ir Sabats, tanī nekā nebūs."

Bībelē atrodama informācija arī par mannas izskatu un garšu (2. Mozus, 16).

32. Bet Izraēla nams sauca to vielu "Manna". Tā bija balta kā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā medū cepti plāceņi.

Brīnumi notika ne tikai šajās dienās, kad "viss Izraēla bērnu pulks kurnēja pret Mozu", tas atkārtojās dienu pēc dienas arī turpmāk (2. Mozus, 16).

35. Un Izraēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, kamēr pienāca pie Kānaāna robežām. Šajā sakarībā rodas divi jautājumi.

1. Vai manna patiešām bijusi?

2. Ciktāl uz šo jautājumu var dot pozitīvu atbildi: par ko ir runa?

Pirmais, kurš devās pa mannas brīnuma pēdām, 1493. gadā bija Maincas dekāns Breitenbahs. Par savu svētceļojumu uz Sinaja kalnu viņš toreiz rakstīja: "Visās ielejās ap Sinaja kalnu vēl šodien atrodama debesu maize, ko mūki un arābi savāc, uzglabā un pārdod svētceļniekiem un svešiem ļaudīm, kas šurp atnākuši. Šī pati debesu maize krīt rītos, kad aust diena, kā rasa vai sarma un pilienos paliek uz zāles, akmeņiem un koku zariem. Un tā ir salda kā medus un līp pie zobiem, ja to ēd, un mēs nopirkām to lielā vairumā."

Pēc 350 gadiem, 1823. gadā, vācu botāniķis profesors G. Ērenbergs savā grāmatā Symbolae physicaea pauda uzskatu, ka manna neesot nekas cits kā tamariska izdalīts sekrēts, kas izplūst, kad uz tā parazitē Sinajā izplatīti insekti. Ekspedīcija, kas 20. gadsimta divdesmitajos gados pētīja mannas pēdas Sinaja rajonā, konstatēja, ka Ērenbergam bijusi daļēja taisnība. Taču nevis tamariska krūmi ir tie, kas izdala sekrētu, tie ir uz tiem dzīvojošie mazie insekti. Kāds no šīs ekspedīcijas dalībniekiem atklātos iemeslus raksturoja sekojoši: "Kristalizējušos mannas graudu garša ir īpatnēji salda. To visdrīzāk var

salīdzināt ar medus cukuru, ilgstoši uzglabājamu bišu medus produktu." Vēl mūsdienās, raksta Verners Kellers64 , beduīni vāc saldos graudus, lai tos ēstu vai arī ilgstoši uzglabātu krūkās. Manna tātad neesot nekas cits kā nelielu insektu sekrēts. Šis izskaidrojums, kas daudziem ir pieņemams un pietiekams, mums ir nepieņemams. Proti, Kellers, šķiet, nav saskatījis dažus svarīgus aspektus vai vismaz nav tos pienācīgi novērtējis. Viņš raksta:64 "Mannas izkrišana atkarīga no labvēlīgiem ziemas lietiem un no gada uz gadu atšķiras." Bībelē (2. Mozus, 16:35) atrodams pants, saskaņā ar ko debesu manna parādījusies regulāri katru dienu 40 gadu laikā (līdz pat Sabatam) un barojusi Izraēla tautu. Nav jābūt meteorologam, lai saprastu, ka šajā laika periodā bijuši ari nelabvēlīgi apstākļi, kad insekti nav izdalījuši sekrētu. Un nav arī nekāda pamata, kāpēc šīs dzīvās būtnes savus dabiskos procesus - un turklāt četrdesmit gadu ilgā periodā - būtu saskaņojušas ar Sabatu.

Pie tam Bībele norāda, ka mannas brīnums pēc 40 gadiem neatgriezeniski izbeidzies - insekti turpretī vēl šodien izdala savu sekrētu. Ari norāde par mannas ātro bojāšanos jau vienas dienas laikā nekādā gadījumā nesaskan ar insektu saldā sekrēta īpašībām, jo šodien vietējie iedzīvotāji to bez īpašas apstrādes ilgstoši uzglabā krūkās.

Taču vēl iespaidīgāk par sevi runā šo graudu sastāvs. To veido glikoze un vīnogu cukurs ar nelielu pektīna maisījumu, tātad būtībā tas ir tīrs cukurs. Gan jāatzīst, ka taisnība ir Verneram Kelleram, kas rakstīja, ka beduīni "no mannas graudiem mīcīja putru, kas tika lietota kā iecienīta piedeva bieži vienveidīgajam uzturam", taču apstiprinājās tas, ka runa ir par "ēdienkartes papildinājumu", nevis par pamatuzturlīdzekli. Un kurš ari noticēs, ka izraēlieši 40 gadu ilgā periodā pārtikuši būtībā no tīra cukura?

Pati Bībele izslēdz šādu iespēju, rakstu​rojot mannu kā "maizi", tātad pamatuzturlīdzekli.

Atsakoties no teologu aprindās vēl vienmēr populārās slepenās tēzes, mēs cenšamies nonākt pie šīs problēmas patiesa atrisinājuma. Viens šāds atrisinājums, starp citu, nav vairs aiz kalniem. Tas ir - jo skar detaļas un ari problēmu kopumā - pats par sevi loģisks un pretendē uz augstāku ticamības pakāpi nekā slepenā hipotēze, kam beidzot pietrūkst jebkāda pamatojuma. Šis jauna veida iedīglis balstās uz pārlie​cību, ka manna ražota mākslīgi. Šāds apgalvojums pirmajā brīdī varētu šķist absurds. Patiesībā diviem britiem, Džordžam Sasūnam un Rodnijam Deilam ir izdevies rekonstruēt šādu mannas mašīnu. Abi inženieri veic pētījumus Kembridžas universitātē un viņiem pieder sava elektronikas firma, abi turklāt ir studējuši dabaszinātnes un strādājuši par tehnisku tekstu tulkotājiem.

Principā šīs mannu ražojošās mašīnas rekonstrukcija risinājās līdzīgi kā jau minētajos piemēros par maiju, acteku un huaksteku agregātiem, Ecekiēla kosmisko kuģi un templi: ari šajā gadījumā rūpīgas tekstu analīzes rezultāts bija funk-

šī ir viena lappuse no Zoharas (LSS 587-589) Ļubļinas izdevuma (1882), kurā aprakstīti OThIQ IVMIN galvaskausa dobumi. cionējoša ierīce, kas, kā jau teikts rakstos, bija spējīga ražot pārtiku, respektīvi, mannu. Tieša mašīnas atdarināšana līdz šim nebija iespējama, šim nolūkam būtu nepieciešama tehnoloģija, kādas šobrīd vēl nav mūsu rīcībā.

Sasūns un Deils mašīnas aprakstu atrada Zoharā, vienā no Kabalas grāmatām. Kabala ir senu jūdaisma mācību apkopojums, ko 1290. gadā pirmo reizi pierakstījis rabīns Mozus de Leons. Līdz tam tā sava absolūti slepenā satura dēļ bija nodota tālāk tikai mutiski. Kopš tā laika Kabala tika uzskatīta par mistisku, maģisku un alķīmisku tekstu kopojumu. Tā, piemēram, savā 19. gadsimta beigās izdotajā Zoharas tekstu izvilkumu ievadā profesors Ernsts Millers65 raksta: "Zoharas "saturs" ir tikpat grūti pieejams kārtīgu nobeigtību mīlošiem sistemātiķiem, kā nogludinātas formas mīlošiem estētiem vai nenoteiktas nojautas meklējošiem fantastiem. Jo tā nepiedāvā ne filozofisku sistēmu, ne dzejisku veselumu, ne ari okultas pamācības. Un vēl mazāk jau dažu tik ļoti iemīļoto čalošanu. Taču tajā ir principiāla filozofija un nopietns okultisms, un šajā savdabīgajā atmosfērā jāprot kritiski un bez aklas pielūgsmes uztvert būtisko."

Uztvert būtisko… Vēl pat šodien visā pasaulē sastopami tā sauktie "kabalisti", kas no šiem tekstiem cenšas atvasināt vienīgi maģiskus rituālus, burvju vārdus, astroloģiskas "gudrības" un tamlīdzīgi. Tāpēc tā drīzāk bija nejaušība, ka Sasūns un Deils, lasot Zoharu, uzdūrās mašīnas aprakstam.

Savā rekonstrukcijas darbā viņi visvairāk izmantoja trīs avotus: aramiešu Kremonas kodeksu (1558), latīņu Kabbalah Denudata (1644) un angļu Kabbalah Unveiled (1892). Viņu darba rezultāti publicēti grāmatā "Mannas mašīna" (1979)66 .

Džordža Sasūna un Rodnija Deila rekonstruētā mannas mašīna. Martina Ričisa zīmējums.

Numerācija: skat. paskaidrojumus pielikuma 379. lpp.

Zohara, tāpat kā Bībele, sastāv no vairākām grāmatām. Mūs interesē trīs no tām, proti, "Mistēriju grāmata"(MG), "Mazā Svētā sapulce" (MSS) un "Lielā Svētā sapulce" (LSS). Šajās grāmatās aprakstīta mašīna, kas nosaukta par "dienu pirmtēvu" vai arī "ļoti veco". Vārds atvasināts no aramiešu OThIQ IVMIN (izrunā: atikjomin) vai no ebreju OThIQ 1M1M (izrunā: atik jomim), kas tiek tulkots gan ar iepriekšminēto jēdzienu, bet var arī nozīmēt "transportējams ar traukiem". Šis atvasinājums šķiet saprātīgāks, kaut ari ierīces sastāvdaļas tiek aprakstītas kā cilvēka locekļi un orgāni.

Būtībā mašīna sastāvējusi no trim daļām: augšējās, kas uzskatīta par "vīrišķo", vidējās, kas nosaukta par "sievišķo", un apakšējās - atkal "vīrišķās". Lai labi saprastu, ka šādi nosaukumi radušies vispirms jau izpratnes grūtību rezultātā, šajā vietā vēlreiz jāatgādina: pirmskristietisma laika tautām tehnika mūsu izpratnē nebija pazīstama. Komplicētas mašīnas, kas mums ir ikdienišķa parādība, viņi uzlūkotu ar pilnīgu neizpratni. Tādus jēdzienus kā "vadi", "kabeļi", "slēgumi", "signālspuldzītes", "barošanas avoti" viņi nezināja. Kā viņiem nācās rīkoties, lai aprakstītu šādas lietas? Viņiem tika norādīts lietot pierastus jēdzienus. Šajā sakarā mēs vēlamies uzaicināt lasītājus piedalīties kādā eksperimentā: domās pārcelieties gadus 200 atpakaļ un pamēģiniet aprakstīt, kā izskatās un funkcionē vienkāršs putekļu sūcējs, radioaparāts vai auto - nelietojot nevienu no terminiem, ko mums piedāvā modernā tehnika! Katram nojums tas, droši vien, sagādās lielas grūtības.

Gandrīz tikpat neatrisināmas problēmas priekšā atradās tie cilvēki, kas gribēja aprakstīt mannas mašīnu. Tomēr vārdus viņi izvēlējās ar lielu apdomu un lietoja tā, ka šodien mēs esam spējīgi pēc tiem patiešām rekonstruēt ierīci, kas, pirmkārt, atbilst šim aprakstam, otrkārt, ir ļoti lietderīga, respektīvi, pilda tādas pašas funkcijas, kādas tai piedēvētas Zoharā, proti, ražo pārtiku.

Kā pamatizejviela mannas ražošanai varētu būt izmantots īpašs hlorellas aļģu paveids. Proteīnu, ogļhidrātu un tauku sastāvu tad varēja variēt, uzturot noteiktus kultūras augšanas parametrus. Aļģu kultūras augšanai bija nepieciešams ārkārtīgi spēcīgs gaismas avots, varbūt lāzers. Tāpēc aparatūra - Sasūns un Deils to secināja no Zoharas teksta - varētu būt izskatījusies šādi.

Virspusē bija instalēts rasas vai - vēl labāk - gaisa mitruma destilācijas aparāts ar atdzesējamu izliektu virsmu. Uz tās no gaisa kondensējās ūdens. Tas nonāca centrālajā traukā, kur atradās jau minētais gaismas avots un aļģu kultūra. Kultūra cirkulēja pa dažādām caurulēm, kur notika skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa ar atmosfēru un siltuma izstarošana. Radušās hlorellas dūņas tika ievadītas nākamajā traukā. Šeit ciete varēja tikt daļēji hidrolizēta par iesala cukuru, kas, viegli apcepts, ieguva medus un maizes garšu. Visbeidzot sausais produkts nonāca divos rezervuāros. Viens tika piepildīts katru dienu un izmantots patēriņam. Otrs pildījās lēni, nedēļas laikā, un veidoja pārtikas krājumus divām dienām Sabata laikā. Šī dalīšana bija nepieciešama, lai mašīnu varētu apstādināt, izjaukt, iztīrīt un atkal palaist ekspluatācijā.

Tas drizāk izklausās pēc zinātniskās fantastikas, bet jau šodien eksistē funkcionētspējīgas šādas mašīnas priekšpa- kāpes, kas veiksmīgi izturējušas testus. 1983. gadā divi Ņū- hempšīras universitātes zinātnieki, Dr. Stīvens H. Švarckopfs un Dr. P E. Stefans izstrādāja noslēgtu dzīvības nodrošināšanas sistēmu67 . Tā kontrolē un regulē septiņus parametrus, kas vitāli nepieciešami augu attīstībai: temperatūru, aprasi- nāšanu, mitrumu, gaisa spiedienu, gaisa cirkulāciju, gaisa sastāvu un barības vielas.

Eksperimentālā iekārta sastāv no dubultsienu plastikāta cilindra. Tajā ievietoti datora kontrolēti sensori, kā arī pievadīšanas un izvadsistēmas, kas 1,5 m garo kameru 45 cm diametrā pārvērš mazā botāniskā dārzā. Kādu dienu līdzīga labību ražojoša aparatūra tiks uzstādīta kosmiskajos kuģos un orbitālajās stacijās, tā vismaz uzskata Švarckopfs un Stefans, turklāt tā palīdzēs pārvērst tuksnešus auglīgos rajonos.

Ka šādā pārtikas produktu ražošanā tuksnešos īpaša nozīme ir aļģēm, pierāda pētījumi, ko Ēģiptes Nacionālais pētījumu centrs Kairā veic kopā ar Jīlihes Biotehnoloģijas institūtu68 . Veiksmīgi tika testētas Coelastrum un Scenedesmus sugas aļģes. "Pārtikas problēmu mēs nevaram atrisināt uzreiz, un aļģes nevar aizstāt tradicionālos uzturlīdzekļus," saka projekta vadītājs Dr. Mohammeds el Fuli. Tomēr aļģu produktos viņš saskata vienīgo iespēju nodrošināt nepieciešamos proteīnus 50 miljoniem ēģiptiešu.

Tie satur līdz pat 70 procentiem olbaltumvielu, turklāt vēl taukskābes, ogļhidrātus, minerālvielas un vitamīnus. "Mēs runājam par aļģu piedevām, piemēram, makaroniem un maizei," paziņo el Fuli. "Japāņi, kuriem aļģu produkti izmaksā ļoti dārgi, laiduši tirgū cilvēku patēriņam jau 50 to paveidu, tostarp pat saldējumu." Aļģu kultūru kultivēšanai Ēģiptē ir ideāli apstākļi: "Aļģēm nepieciešams daudz saules un lielas platības, un abu šo lietu mums ir vairāk nekā pietiekami." Aļģes faktiski var audzēt 300 dienas gadā ar vidējo ražību 50 līdz 60 tonnas no hektāra gadā. Oglekļa dioksīds, kā ari kālija, slāpekļa un fosfora mēslojums zemē iegūstams lielos daudzumos. Problēmas varētu radīt intensīvais ūdens patēriņš. Taču saskaņā ar Kairas pētījumu centra atzinumu ir izmantojams jebkurš ūdens, kas nesatur indīgas vielas.

Taču Džordža Sasūna un Rodnija Deila veiktajā mannas mašīnas rekonstrukcijā runa nav par plašiem laukiem aļģu kultivēšanai, bet gan par ārkārtīgi sarežģītu ierīci. Rodas jautājums, vai šādu ierīci varēja nodrošināt ar nepieciešamo ūdens daudzumu un no kurienes tas ņemts. Sasūns un Deils uzskata, ka ūdens iegūts tieši no gaisa mitruma. Bet vai sausais gaiss Sinaja tuksneša arīdajā klimatā satur pietiekami daudz mit​ruma, lai no tā varētu iegūt nepieciešamo ūdens daudzumu?

1993. gadā britu inženieris Stjuarts Klaienss radīja iekārtu, kas nakts stundās no atmosfēras uzsūc ūdeni, kas agri no rīta pieejams pietiekami lielā daudzumā69 . Analoģiski minētajam Bībeles tekstos konstatēts, ka manna esot bijusi savācama ritos. Turklāt Klaienss neiespaidojās no mannas mašīnas (par tās rekonstrukciju viņš vispār nezināja), bet vienkārši meklēja iespēju sausa klimata apgabalos iegūt ūdeni. Divi iekārtas varianti pa šo laiku veiksmīgi izmēģināti Namībijas tuksnešos.

Līdz ar to mums būtībā ir viss, kas nepieciešams mannas mašīnas raksturošanai.

1. Datorizēta, noslēgta ekoloģiska dzīvības nodrošinā​šanas sistēma derīgu augu audzēšanai.

2. Aļģu audzēšanas projekti, kas izskaidro pārsteidzošu barības vielu bagātību šajos vienšūņos.

3. Nodrošinājums ar ūdeni kā izšķirošu "barības vielu", ko aļģes nakts stundās uzņem no gaisa mitruma, kas iespē​jams pat sausajos tuksnešu apgabalos.

Vēl mums tikai tas viss savstarpēji jāsasaista un jāatrod atbilstošs enerģijas avots, un mums būs tieši tas, kas aprakstīts Zoharā: no daudzām daļām sastāvoša sarežģīta iekārta, kas ražo Bībeles mannu; Zoharā šī mašīna un tās funkcionēšana aprakstīta šādi (MSS 59):

Mannas ražošanas procesa diagramma. Pēc ūdens pievadišanas iegūtās aļģu dūņas vairākos soļos tiek pārstrādātas uzturvielām bagātā pārtikas produktā.

Trīs galvas ir dobas: šī ir iekšā tajā un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; tā ir visapslēptākā… šī gudrība ir apslēpta; tā ir augstākā no citām gudrībām.

Ir trīs augšējās galvas; divas galvas un viena, kas tās satur.

Jāatzīst, ka pirmajā brīdī šis apraksts atgādina nesakarīgu penterējumu. Taču tas iegūst viscaur saprātīgu nozīmi, ja jēdzienu "galva" (dažviet ari "galvaskauss") aizstāj ar jēdzienu "lode", respektīvi, "doba lode" un jēdzienu "gudrība" saprot kā virsējo no divām lodēm lielākas lodes iekšpusē. Galva ir lodveida veidojums cilvēka ķermeņa augšdaļā, un šeit acīmredzot izmantota tieši šī analoģija. No šīs lielākās lodes izplūst kāda substance (LSS 56).

Un no šī galvaskausa izplūst baltums mazās sejas galvaskausa virzienā… un no tā ieplūst daudzajos galvaskausos, kas atrodas zemāk.

Tātad baltā substance plūda no augšas caur dažādām lodēm un traukiem. "Mazā seja" attiecas uz mašīnas apakšējo daļu, kurpretim augšējā daļa nosaukta par "pirmtēvu" vai par "lielo seju". Detalizētāks šī "baltuma", ari "svētuma" vai "svētības" plūsmas apraksts atrodams MSS 759.

Un visi (svētumi) nāk no galvaskausa augšējās galvas… virzienā no augšējām smadzenēm… šis svētums plūst visos ķermeņa traukos, līdz nonāk tajos, ko sauc par "lielo daudzumu". U11 šī straume

paliek tur, pēc tam kad tiek tur uzkrāta, un tad nonāk svētajā pamatnē. Tā ir gluži balta un tāpēc to sauc par "žēlastību". Un šī žēlastība nonāk vissvētākajā, kā stāv rakstīts: "Kā rasa, kas no debesīm krita uz Siona kalna. Jo turp Kungs apsolīja svētību un dzīvi mūžībā.

Cita vieta veltīta tieši šim šķidrumam, kas plūda mašīnā no augšas uz leju un beidzot tika savākts (MSS 436).

Baltās galvas rasa pil mazās sejas galvaskausā un tiek tur uzglabāta.

"Rasa" ir cits apzīmējums "baltumam", kas no augšējās "galvas" plūst uz leju. Par šo rasu rakstīts MSS 437.

Un šī rasa izskatās divkrāsaina; tā dzirdina svēto ābolu lauku. Un no šīs rasas tie maļ mannu nākamās pasaules taisnīgajiem. Tā modina mirušos dzīvei. Un manna no šīs rasas, šķiet, tikusi ražota tikai noteiktu laiku, kad Izraēla tauta ceļoja tuksnesī. Un toreiz pirmtēvs viņus ēdināja, sākot no šīs vietas. Bet pēc tam tā vairs netika atrasta. Un ir teikts: "Redzi, es likšu maizei līt no debesīm." Un arī "Dievs dod tev no debesu rasas…"

Un LSS 44: Un no šī galvaskausa kondensējas rasa galvaskausa ārpusē, un piepilda galvu katru dienu. Par šo rasu stāv rakstīts: "Jo mana galva ir piepildīta ar rasu."

Vēlreiz tiek uzsvērts, ka runa ir par Bībeles mannu (LSS Un šī rasa nes augšējos svētos. Un tā ir manna, kas tiek malta nākamās pasaules taisnīgajiem. Un šī rasa līst uz "ābolu lauka".

Tagad tuvāk pievērsīsimies dažādām OThIQ IVMIN detaļām. Par augšējo "galvaskausu" rakstīts sekojošais (LSS 58): Galvaskausa dobumā atrodas augstākās gudrības ētera āda. Augstākā gudrība ir visvairāk apslēpta. Āda veido atdalošu sienu, tā ir nepieejama un to nevar atvērt. Un āda šeit ir tāpēc, lai pārklātu smadzenes, kas ir apslēptā gudrība. Un tā kā šī gudrība ir pārklāta ar ādu, ko nevar atvērt, to sauc par apslēpto gudrību… un šai ādai ir viena atvere uz mazo seju, caur to smadzenes izplešas un izplūst pa 32 ceļiem.

Tātad mašīnas augšējā daļā atradās "smadzenes", kas bija pārklātas ar tā saukto "ētera ādu". Ja mēs "ētera ādas" vietā iedomājamies cietu, bet acīmredzot caurspīdīgu materiālu, uzreiz top skaidrs, cik veiksmīgi izvēlēts šis izteiciens. "Ētera āda" nav nekas cits kā caurspīdīgs apšuvums, ko nevar atvērt, bet kam apakšā ir atvere, tādējādi no "smadzenēm" uz leju veda kopskaitā 34 kanāli. No augšas, no "augšējām smadzenēm" jeb "gudrības", no gaisa kondensētais šķidrums plūda "galvā", kas atradās zem "smadzenēm". To apstiprina LSS 44.

Un no šī galvaskausa uz tā ārējās virsmas kondensējas rasa un katru dienu piepilda galvu.

Mēs šo "galvaskausu" varam iedomāties kā sava veida uzkrāšanas vietu, no kurienes ūdens tika aizvadīts tālāk uz aļģu kultūru. Šajā sakarā MSS 188 var izlasīt:

Mannas apstrāde OThlQ IVM1N. No tvertnes ar kultūru mannas dūņas cauri pirmajam dobumam nonāk filtru un režģu sistēmā, kas atūdeņo materiālu, vāra to un hidrolizē par mannas graudiem. Šī gudrība tiek atvērta, un no tās izplūst straume, kas tek lejā un apūdeņo dārzu. Un tā ieplūst mazās sejas galvaskausā… un no turienes tiek aizvadīta tālāk un tek caur visu ķermeni, apūdeņojot visus augus.

Tātad "mazās sejas" "galvaskausā" atradās aļģu kultūra, kuras uzturēšanai, respektīvi, pavairošanai, bija nepieciešamas divas lietas: ūdens un gaisma. Ūdeni tā saņēma no rasas, respektīvi, tas kondensējās no gaisa mašīnas augšējā daļā, turpretī gaismu acīmredzot nodrošināja spēcīgs gaismas avots apakšējā "galvaskausa" iekšienē (MSS 432).

Un ēters tur tika savākts spīdošajām lietām, kuras nāk no galvenās lampas, kas ir paslēpta mātes zarnās.

Tātad mēs varam secināt, ka OThlQ IVMIN sastāvēja no divām tvertnēm: vienas - augšējās -, kurā no "smadzenēm" tika savākts destilētais ūdens, un otras - apakšējās -, kurā atradās aļģu kultūra. Apakšējo tvertni ar augšējo savienoja cauruļvadu sistēma, un tajā atradās spēcīgs enerģijas avots ("galvenā lampa").

Zoharā detalizēti aprakstīta vēl kāda cita "dienu pirrn- tēva" īpatnība, "bārda", jeb, precīzāk izsakoties, divas "bārdas". Taču drīz vien kļūst skaidrs, ka runa nevar būt par dabiskiem matiem, proti, augšējās "bārdas" auga ārā no viena galvas apgabala un ieauga citā tās daļā. Un tajās plūda "lielā labuma eļļa". Tas ļauj secināt, ka par "cienījamām bārdām" nosaukta cirkulācijas sistēma. Pieņemt šādu iespēju būtu saprātīgi, jo, lai aļģes varētu augt un vairoties, tām bija jāuzņem slāpeklis un jāizdala skābeklis. To varēja panākt, liekot aļģēm plūst pa cauruļveida gāzu apmaiņas sistēmu. Tā bija veidota no materiāla, kas laida cauri gāzu molekulas, bet aizturēja šķidrumu, kas nosaukts par "lielā labuma eļļu". Runa, protams, ir par hlorellas dūņu putru (LSS 229).

Tie ieplūst šajās 13 bārdas daļās un izplūst no tām, šie 14 lielā labuma eļļas avoti. Un tie plūst ar šo eļļu un tiek spirdzināti ar šo eļļu, kas ir 13 daļās.

Un LSS 483: Un, tā kā šī trīspadsmitā daļa ietver sevī visas pārējās, tās nav redzamas. Un no tām lielā labuma eļļa tek uz visām šīm apakšējām daļām, kas rada šo eļļu… Un daļas, kas atrodas bārdā, ir veidotas daudzos virzienos uz leju. Un nav redzams, kurp tās ved un no kurienes iznāk. Tās ir paslēptas no visiem.

Nav neviena, kurš pazītu šīs vietas pirmtēvā, kur tās beidzas. Tās visas ir noslēgtas.

Līdzās hlorellas dūņu cirkulācijas caurulēm atradās vēl cita veida "mati", kas bija melni un daudz smalkāki. Tie bija pie "apakšējās sejas" (LSS 570).

Ir teikts: galvas galvaskausā karājas tūkstošu tūkstošiem, veselām miriādēm, milzīgs daudzums cirtu un melnu matu, un tās ar tiem ir savītas un sajauktas. Un nevienas cirtas šķipsnas nav saskaitāmas, arī tās, kas ar tām savienotas. Tās ir gan tīras, gan netīras.

Antīkās pasaules cilvēkiem tā acīmredzot bija vienīgā iespēja, kā aprakstīt lielu daudzumu savstarpēji savienotu vadu un kabeļu. Mums jāpieņem, ka mašīnas funkcionēšanai bija nepieciešama elektroenerģija (atbilstoša tehnika vajadzīga kaut vai tikai spēcīgā gaismas avota darbībai), tāpēc ir tikai loģiski uzskatīt, ka mašīnā bijuši vadu un kabeļu savienojumi. Vel jo vairāk tāpēc, ka "ļoti vecajā" bez šīs galvenās lampas eksistējuši vēl citi gaismas avoti. Norādi uz to mēs varam atrast LSS 123.

Pirmais baltums spīd un pārvietojas uz augšu un uz leju… Ir teikts: šis baltums spīd un šaudās, un apgaismo trīs lampas…

Un tās mirdz priekā un pilnībā. Otrs baltums spīd uz augšu un uz leju un šaudās, un nonāk pie vēl trim lampām… un arī tās mirdz priekā un pilnībā. Trešais baltums uzliesmo un spīd uz augšu un uz leju, un nāk no apslēptās smadzeņu daļas… Un ceļš ved ārā uz apakšējām smadzenēm. Un visas apakšējās lampas tiek iedegtas.

Varētu uzskatīt, ka šīm lampām bija jānodrošina vienmērīgs apgaismojums tvertnē. Citādi bija gaismas avoti, kas atradās ārpusē un nosaukti par "acīm" (LSS 607).

Galvas [mazās sejas] acis atšķiras no citām acīm.

Tātad šeit nav aprakstītas parastas cilvēka acis. Apstipri​nājumu tam mēs atrodam LSS 139.

Ir teikts: apakšējā acī nav gaismas; tā ir sarkana vai melna, kad nav redzama augšējās acs baltajā gaismā… un nav zināms, kad šī svētā augšējā acs spīdēs.

Tāpat arī LSS 149: Viņa apakšējā acī ir kreisā acs un labā acs, un šīs divas ir divās krāsās… Bet viņa apakšējā acī nav kreisās acs, un abas pārvietojas pa to pašu ceļu augšup, un visa acs ir pa labi… taču nav tā, kā apakšā, tur acis ir trīs krāsās: sarkanā, melnā un baltā. Tās ne vienmēr ir atvērtas.

Pagaidām, šķiet, nav skaidrs, no kurienes OThlQ IVMIN ieguva enerģiju - Sasūns un Deils aprēķinājuši, ka bija nepieciešama aptuveni pusmiljons vatu liela jauda. Taču arī uz šo jautājumu atbilde atrodama Zoharā (LSS 494).

Rabīns Simons teica saviem pavadoņiem: "Priekškars, ko jūs redzat virs mums, ir pāršķelts. Es redzu, ka visas daļas viņa iekšienē iet uz leju un šajā vietā met gaismu. Un virs Svētā - lai slavēts Viņš! lampas ir pārsegs, kas sadalīts četros virzienos un četros balstos. Viens balsts sniedzas no zemes līdz pat augšai un rokā tam ir trauks ar uguni. Un šajā traukā ir četras atslēgas [vai: atvērēji], uzasinātas [vai: izrobotas] no visām pusēm, tās savienojas ar pārsegu un sniedzas no augšas līdz zemei. Tāpat tas attiecas [arī] uz otro, trešo un ceturto balstu. Un starp balstiem ir savienotas astoņpadsmit balstu kājas, un tās apspīd lampa, kas ir izdobta pār​segā. Un tā tas ir visos četros virzienos.

"Trauks ar uguni" diezin vai ir bijusi parasta izraēļiem pazīstama "krāsns". Sasūns un Deils uzskata, ka pastāv tikai viena iespēja, kā ar relatīvi mazu iekārtu varēts iegūt ap 500 000 vatu lielu enerģiju - runa ir par plutonija minireak- toru. Tas ir pilnīgi iespējams, jo minireaktori šodien pilda līdzīgas funkcijas, piemēram, pavadoņos un kosmiskajās zondēs.

Kas tālāk notika ar saražotajām un "apakšējā sejā" ar vitamīnu piedevām bagātinātajām mannas dūņām? Zoharā aprakstīts, kā tās no "mazās sejas" plūda uz leju un nonāca "hostijās" (sēkliniekos), kur tika savāktas un visbeidzot izvadītas caur "peni". Par to rakstīts MSS 740.

Un ķermenis sniedzas līdz divām kājām. Starp tām atrodas divas nieres un divi vīrieša sēklinieki.

Eļļa, stiprums un visa ķermeņa vīrišķais spēks saplūst tajās… Tāpēc tās sauc par "lielo daudzumu " un uzrunā ar vārdiem "uzvara" un "diženums"… Vīrišķā dzimuma daļa noslēdz ķermeni un tiek saukta par "pamatni".

Tātad mašīnas lejas daļā atradās divi uzkrāšanas trauki: viens, kas nodrošināja ikdienas patēriņu, un otrs, kas piepil​dījās nedēļas laikā un tika iztukšots Sabata priekšvakarā.

Sabatā mašīna nestrādāja, bet tika izjaukta, iztīrīta un no jauna samontēta. Tas acīmredzot ir patiesais iemesls, uz kā dibinās aizliegums strādāt Sabatā: tāpat kā Sabatā "atpūtās" OThIQ IVMIN, atpūtās arī Dievs, tāpēc šī diena bija jāsvēta. Šeit mēs redzam, kā pirmoreiz tika fundamentāli ietekmēti izraēļu tautas reliģiskie priekšstati un vēlākais kristiānisms un varam iepazīt vēl vairākas kargo kultiem pielīdzināmas izpausmes formas. Katrā ziņā OThIQ IVMIN iknedēļas tīrīšanas iemesls bija pastāvīgais piesārņojums, ko izraisīja putekļainais tuksneša gaiss (LSS 1073).

Visi šie apvalki neiekļaujas ķermenī, tie tiek atdalīti un ir netīri. Un tie notraipa katru, kas tuvojas to ķermeņiem, lai mācītos to vārdus… Tie atdalās un nav saistīti ar ķermeņa tvertni. Tāpēc tie atrodas ārpus visa cita un no augšas un apakšas ir vaļēji. To iekšpuse ir netīra.

Netīrumu uzkrāšanās kā iekšpusē tā ārpusē nepārtrauktas darbības rezultātā ir pilnīgi saprotama: to veicināja tuk​sneša putekļi, tvaiks un izplūdes gāzes. Par šo pastāvīgo mākoņu stabu rakstīts (LSS 661).

Deguns… no tā caurulēm nāk trīs šaudīgas liesmas. No šī deguna nāk trīs krāsas: dūmi, uguns un svelme. Jo stāv rakstīts: "No tā deguna paceļas dūmi." Dūmi tiek izpūsti un nāk ārā. Tie ir melni, un viņi tos sauc par "dusmām", "karstumu" un "izpostī​šanu".

Pie šī īsā mannas mašīnas apraksta mēs arī apstāsimies. Lai tuvāk iepazītos ar dienu pirmtēvu, mēs iesakām izmantot Džordža Sasūna un Rodnija Deila grāmatu. Šeit minētie citāti ir tikai neliela daļa no tā, ko par OThlQ IVMIN uzbūvi un funkcionēšanu var atrast Zoharā. Iztirzāt to visu vienā nodaļā nav iespējams un nav arī nozīmes mēģināt to darīt.

Mūsu nolūks bija norādīt uz mannas mašīnu kā tādu. Šajā vietā mēs vēlreiz gribētu īsi apkopot to, ko mēs par to zinām.

1. Mašīnas apraksts nav atrodams Bībelē. Acīmredzot tas tika uzskatīts par tik stingri saglabājamu noslēpumu, ka ebreju priesteri turēja par labāku ziņas par to nodot tālāk tikai mutiski, izmantojot vārdu pa vārdam no galvas iemācītus tekstus, kas bija pieejami tikai pašu aprindās rūpīgi izvēlētam un izskolotam ļaužu lokam, nevis padarīt to pieejamu katram "grāmatu grāmatā". Vecajā derībā atrodamas tikai norādes par mannu kā tādu, bet tur nekas nav teikts par tās ražošanas procesu. Vienkāršā tauta to akceptēja kā "maizi no debesīm", tā diezin vai spētu izprast sarežģītu ražošanas procesu.

2. Mašīnu nevarēja būt konstruējuši un uzbūvējuši izraēļi 1200 gadus pirms Kristus - tā bija ļoti attīstīta tehnika. 2. Mozus grāmatā manna parādās pēc "Kunga" pavēles. No citām Bībeles daļām, it īpaši no pravieša Ecekiēla grāmatas, var secināt, ka šim jēdzienam patiesībā pakārtots nevis Dievs, bet gan ārpuszemes izcelsmes saprātīgas būtnes (izraēļu skatījumā tās visādā ziņā bija dievišķas). lātad tā bija ārpuszemes izcelsmes mašīna. Vēl vairāk, varētu domāt, ka tādas ierīces kā mannas mašīna tikušas izmantotas kosmiskajos kuģos, un manna - "debesu maize" jeb "eņģeļu maize" - nav nekas cits kā kuģu apkalpei gatavota pārtika. No tā izriet, ka mašīna, šķiet, būs bijusi neliela, t. i., ne lielāka par cilvēku, un izgatavota no viegliem materiāliem. Tādējādi gājienā caur tuksnesi to varēja transportēt apmācīta komanda. Un kļūst ari skaidrs, kāpēc mašīnu katru nedēļu vajadzēja rūpīgi tīrīt: tā nebija konstruēta darbam uz planētu virsmas.

3. Uz Zemes nogādātās ierīces vienīgais mērķis bija 40 gadu ilgā periodā (t. i., veselu paaudzi) nodrošināt izraēļus ar "mannu", tātad ražot tiem pārtiku.

Par to visu stāstīts Zoharā, slepenajā ebreju grāmatā, kas uzrakstīta 13. gadsimtā. Taču uz šo pašu laiku attiecas ari citi teksti, kuros aprakstīta līdzīga ierīce. Tie ir Kretjēna de Truā, Robēra de Boro un Volframa fon Ešenbaha teksti. Tie visi veltīti vienai centrālai tēmai, kādai "lietai", kas sagādā pārtiku: Svētajam Grālam…

V KOSMISKAIS GRĀLS Tam vairs nav jābūt noslēgtam: Atsedziet Grālu, atveriet lādi!

Rihards Vāgners (1813-1883) Parsifals

15. Pārtika no Grāla - pārtikā no mannas mašīnas

Vai Grāls un mannas mašīna ir viens un tas pats? Vai varētu būt iespējams, ka Kretjēns, Robērs un Volframs, un citi Parsifala autori patiesībā aprakstījuši to pašu ierīci, kas nodrošināja ar pārtiku izraēļus to gadiem ilgajā ceļojumā Sinaja tuksnesī? Ja tas tā ir - vai par to atrodamas norādes, netieši pierādījumi, pēdas? Vai var saskatīt saistību starp seno izraēļu nostāstiem par OThIQ IVMIN un 12. un 13. gadsimta leģendām par Grālu? lādi bija galvenie jautājumi, kas izvirzījās, pirmo reizi konfrontējoties ar šo problēmu. Šodien, pētījumu starpfinišā, mēs jūtamies tiesīgi atbildēt uz tiem pozitīvi. Tas nozīmē, ka mēs uzskatām: Zoharā aprakstītā mannas mašīna ir tā pati "lieta", ko attēlojis Volframs un citi Parsifala viduslaiku autori. Par to atrodami daudzi netieši pierādījumi, un var restaurēt tiešu saistību starp leģendām par mannas mašīnu un Grālu.

Darba gaitā mēs bez tam vēl veicām pētījumus, lai noskaidrotu mannas mašīnas atrašanās vietu. Mūs nodarbināja jautājums, kas varētu būt noticis ar šo ierīci, kur tā nonākusi un kur tā, iespējams, atrodas vēl šodien.

Taču iesākumā mēs pievērsīsimies tiem punktiem, kas apstiprina mannas mašīnas un Grāla identitāti.

Visvairāk uzmanību piesaista paralēles to funkcionēšanas attēlojumā. Kā mannas mašīna, tā arī Grāls kalpo vienam un tam pašam mērķim, proti, pārtikas ražošanai. Zoharā šis process aprakstīts šādi (MSS 437): Un šī rasa izskatās divkrāsaina; tā dzirdina svēto ābolu lauku. Un no šīs rasas tie maļ mannu nākamās pasaules taisnīgajiem. Tā modina mirušos dzīvei. Un manna no šīs rasas, šķiet, tikusi ražota tikai noteiktu laiku, kad Izraēla tauta ceļoja tuksnesī. Un toreiz pirmtēvs viņus ēdināja, sākot no šīs vietas. Bet pēc tam tā vairs netika atrasta. Un ir teikts: "Redzi, es likšu maizei līt no debesīm." Un arī: "Dievs dod tev no debesu rasas…"

Mēs gribam vēlreiz pievērst uzmanību tam, kas šeit pateikts: izraēļu rīcībā bija mašīna, ko viņu priesteri sauca par "dienu pirmtēvu" jeb "ļoti veco" (vai arī "transportējams ar tvertnēm"), un kas tos nodrošināja ar īpašu pārtiku ceļo​juma laikā tuksnesī. Ļoti līdzīgu izteicienu izmantojis Volframs fon Ešenbahs, aprakstot Grāla funkciju. 238. pantā (2-24) viņš raksta: Nu klausieties citu vēsti! Simt karakalpu tika izmantoti, tie dziļā godbijībā ņēma maizi no Grāla un lika uz balta linu audekla.

Pēc tam tie gāja un sadalījās pie galdiem.

Man teica, un es to saku jums, paļaujoties uz jūsu godaprātu, ka Grāla priekšā bija viss, (ja es jums stāstu nepatiesību, jūs melojat tāpat kā es), pēc kā kāds pastiepa roku, un ka tas atrada sev sagatavotus siltus ēdienus, aukstus ēdienus, jaunus ēdienus un senus ēdienus no mājlopiem un no medījuma.

Dažs gan varētu teikt, ka nekā tāda nekad nav bijis.

Bet viņš maldās:

jo Grāls bija svētlaimīgo auglis, tāda pasaulīgas saldmes pārpilnība, kas gandrīz līdzinājās visam tam, ko stāsta par debesu valstību.

Sakritība ir pārsteidzoša. lapat kā mannas mašīna, ari Grāls spēj ražot "ēdienu", tā "ka Grāla priekšā bija viss, pēc kā kāds pastiepa roku". Līdzīgi kā Zoharā manna nosaukta par ēdienu "nākamās pasaules taisnīgajiem", Grāls, respektīvi, tā radītā pārtika apzīmēta kā "svētlaimīgo auglis". Tomēr: manna vienmēr tikusi saukta kā "maize", kā "maize no debesīm", turpretim Volframs runā par veselu virkni dažādu ēdienu, proti, par "siltiem ēdieniem, aukstiem ēdieniem, jauniem ēdieniem, seniem ēdieniem no mājdzīvniekiem un no medījuma".

Taču šī šķietamā pretruna viegli atrisinās pati no sevis, ja apdomājam, ka Volframs nekad nav redzējis mannas mašīnu, it īpaši tās darbības laikā. Tāpēc mums jānorāda, ka Volframa dzīves laikā kopš notikumiem tuksnesī bija pagājuši jau 2400 gadu, un ari raksti, uz ko varēja balstīties Volframs, noteikti nebija radušies Mozus laikā, jāpasvītro ari tas, ka Volframs "maizi", kas tika "dziļā godbijībā ņemta no Grāla", min pirms visiem citiem ēdieniem un līdz ar to pats norāda uz tās dominējošo nozīmi.

Kretjēns to apraksta nedaudz citādi. Iesākumā viņš Grālu tikai netieši saista ar pārtiku.

Pa šo laiku Grāls atkal un atkal pagāja viņiem garām. Junkurs nejautāja, kurš tiek apkalpots ar Grālu, viņš paklausīja dižciltīgajam vīram, kurš ienākot bija brīdinājis nerunāt par daudz, un tāpēc viņš visu laiku bija modrs un atcerējās par to. Taču viņš klusēja vairāk, nekā pienāktos, jo katra ēdiena pasniegšanas brīdī viņš redzēja Grālu, ko nesa viņam garām pilnīgi atsegtu, taču viņš nezināja, kurš no tā tiek apkalpots.

Tātad Kretjēns neapraksta ēdienus, kas nāk no Grāla, tādus kā "ar speķi ceptu stipri piparotu brieža gurnu" kopā ar "dzidru vieglu vīnu". Taču šķiet, ka ari šajā gadījumā Grāls devis pārtiku, kaut ari Persivals nezināja, "kurš ar to tika apkalpots". Mīkla atrisinās vēlāk vientuļnieka mītnē.

Tik svēts ir Grāls, un karalis tik apgarots, ka viņa dzīvei pietrūkst tikai hostijas, kas nāk Grāla.

Tātad ari šeit no Grāla nāk maize (Kretjēna darbā - hostijas formā) un nevis "silti ēdieni un auksti ēdieni no mājlopiem un no medījuma". Tas apstiprina mūsu uzskatu, ka sākotnēji bijis zināms, ka Grāls ražojis tikai un vienīgi maizi, respektīvi, produktu, kas par to noturēts. Visi citi ēdieni nākuši klāt tikai vēlāk kā fantāzijām bagātu izpušķojumu rezultāts. Šajā sakarā mēs nevaram neuzdot sev būtisku jautājumu, vai "maize", par ko runā Volframs un Kretjēns, patiešām ir salīdzināma ar Bībeles mannu. Galu galā ne Kretjēns, ne Volframs, ne ari kāds cits autors nelieto šo vārdu. Nekur nav atrodams kaut viens teikums, kas varētu skanēt aptuveni šādi: "Un viņi ņēma no Grāla maizi, svēto mannu, un tās pietika katram." Šāds iestarpinājums neapšaubāmi ievērojami nostiprinātu mūsu argumentāciju, diemžēl tāds neeksistē.

Taču ar zināmu pārliecību mēs varam teikt, ka paralēles starp Grāla maizi un mannu tomēr pastāv. It īpaši tāpēc, ka šāda asociācija minēta pat zinātniskajā literatūrā. Mums tā šķiet nozīmīga it sevišķi tāpēc, ka attiecīgie autori nekad nav domājuši par saistību starp Grālu un mannas mašīnu, un šai ziņā tos var uzskatīt par uzticamiem lieciniekiem. Tā, piemēram, profesors Bodo Mergels raksta1 : "No Volframa darba var secināt, ka ēdināšanas funkcija, ko pilda Grāls, atgādina ne vien ēdināšanu ar mannu, par ko lasām Bībelē, bet sasaucas ari ar gaudu dziesmām Lielās Piektdienas liturģijā" [autoru izcēlums]. Kādu paralēli novelk arī Dr. Zigfrīds Gelbhauss savā 1980. gadā publicētajā darbā2 . Viņš raksta: "Grālam raksturīgā spēja sagādāt dažādus ēdienus atgādina mannas spēju pieņemt jebkuru izvēlētu garšu."

Vēl nepārprotamāk izsakās Emma Junga, kas, nodarbojoties ar vārda "Grāls" variāciju Gres, spriež šādi3 : "Vārdam Gres tuvs ir grele = "krusas grauds" un gresil — "sarma", kas kā no debesīm nākoši apaļi un balti graudi rada priekšstatu par mannu un reizē atgādina hostiju, kas katru Lielo Piektdienu no debesīm nonāca Grālā, lai atjaunotu tā pārtikas devēja spējas."

Tas viss lielā mērā apstiprina mūsu pieņēmumu, ka Grāla "maize" un Bībeles un Zoharas manna

bijušas identiskas lietas. Interesi izsauc ari jau Volframa minētais un Emmas Jungas izceltais priekšstats par periodisku "spēju atjaunošanu", ko Lielajā Piektdienā veic balodis. Ja šajā pārtikas ražošanas procesā runa būtu "tikai" par dievišķu brīnumu, nāktos grūti izprast, kāpēc katru gadu efektivitāte samazinājusies tiktāl, ka bijusi nepieciešama tās atjaunošana. Taču, ja Grāls bijis tehnisks aparāts, tas ir ļoti labi saprotams: ari mannas mašīnai bijusi nepieciešama regulāra tīrišana, respektīvi, "atjaunošana", tās darbs turpmāk bija atkarīgs no rīta rasas un tamlīdzīgi. Par it sevišķi svarīgu "debesu maizes" ražošanas procesa komponentu tika uzskatīta rasa vai sarma - baltā baloža parādīšanās šajā sakarā mums šķiet vērā ņemama analoģija.

Kā sevišķu Grāla maizes īpatnību varētu minēt tās ietekmi uz cilvēku veselību. Volframam pietiek pat ar vienu skatu uz Grālu, lai piešķirtu vērotājam mūžīgo jaunību (469, 12-28).

Ja kādam klājas slikti, tam pietiek kādu dienu redzēt Grālu, un viņš vienu nedēļu nemirs.

Arī viņa izskats paliks tāds, kāds tam bija, uzlūkojot akmeni, proti, tāds pats - vai viņš vīrietis, vai sieviete, kā labākajos gados.

Un, ja akmeni tas skatītu divsimt gadu, nosirmotu tikai mati.

Tādu spēku cilvēkiem dod akmens, ka miesa un kauli tūlīt atgūst jaunību.

Akmeni sauc arī par Grālu.

Tātad Grāls piešķir jauneklīgu izskatu, savā ziņā pat nemirstību. Iespējams, ka šī priekšstata izcelsme saistāma ar "mūžīgās dzīves maizi", tātad ar Svēto vakarēdienu Jaunajā derībā. Ari Bībelē nekur nav teikts par mannas spēju pagarināt dzīvi. Gluži pretēji: neviens no tiem, kas devās ceļā no Ēģiptes, nesasniedza apsolīto zemi - pat ne izraēļu vadonis Mozus (5. Mozus, 32).

48. Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams: 49. "Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kanaāna zemi, ko Es došu Izraēlam par dzimtas īpašumu. 50. Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai. 51. Tādēļ, ka jūs Man turējāties pretim Izraēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Izraēla bērnu starpā. 52. Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Izraēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!" Šķiet, ka mērķis nav bijis izredzētās tautas piederīgo mūža pagarināšana. Tomēr pretrunā ar minēto ir kāda vieta Zoharā (MSS 437).

Un no šīs rasas tie maļ mannu nākamās pasaules taisnīgajiem. Tā modina mirušos dzīvei.

Kā varēja rasties šāds priekšstats? Šajā sakarā jāpiemin, ka Zoharas teksti (vispirms mutiski) radušies laikā, kad ceļojums tuksnesī jau sen piederēja pagātnei, - laikā, no kura nav saglabājušās nekādas rakstiskas liecības, kad eksistēja vairs tikai pilnīgi "nedzīva" mašīna. Nebija vairs nekādas iespējas izpētīt mannas patiesās īpašības, un ir gluži iespējams, ka radās leģendas par debesu maizes spēju "modināt mirušos" un "pagarināt dzīvi". Šīs leģendas varētu būt tikušas papildinātas ar ziņojumiem par vēlāko praviešu dzīvi. Tā, piemēram, par ļoti interesantu mēs uzskatām pasāžu par pravieti Eliju, kas dzīvoja un darbojās Ahaba valdīšanas laikā (871-852 pirms Kristus) (1. Ķēniņu 19:5-8).

5. Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd!" 6. Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra, un apgūlās. 7. Un tā Kunga eņģelis atnāca

pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo tev ir garš ceļš priekšā!" 8. Un viņš cēlās, ēda un dzēra, un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Šeit izcelta nepārprotama sakarība starp no debesīm nākušu maizi un ar to saistītu spēju kāpinājumu, proti, 40 dienu garu ceļojumu bez turpmākas pārtikas uzņemšanas. Turpretī pravietis Ecekiēls debesu barību saņem gluži citam mērķim. Viņa priekšā nolaižas transportlīdzeklis, un tā apkalpes loceklis dod viņam ēst "rakstu rulli", kura substance acīmredzot darbojas nomierinoši pirms paredzamā brauciena ar "Dieva kuģi" (Ecekiēla 2:8-10 un 3:1-3).

2:8. Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts.

Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu." 9. Es redzēju roku, kura tieši stiepās pret mani. Rokā bija rakstu rituls. 10. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas.

3:1. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo raksta rituļu un tad ej un sludini Izraēla namam."2. Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituļu 3. Un man sacīja: "Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituļu, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas." Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.

Labākai kopsakarības izpratnei mēs rekomendējam iepazīties ar Jozefa F. Blūmriha grāmatu "Tad atvērās debesis" (Da tat sich der Himmel auj)4 . Bībelē nav atrodama tā sauktā 4. Ezras grāmata. Tā pieder pie apokrifiem, kas netiek pieskaitīti pie kanoniskiem, t. i., īstiem. Visbiežāk te jāsastopas ar rakstiem, kas radušies 2. vai 1. gadsimtā pirms Kristus. Tur galvenajās lomās darbojas kāds Bībeles pravietis vai patriarhs. Daudzi teksti, iespējams, ir leģendas, kurās minētie atgadījumi nekad nav notikuši vai vismaz nav saistāmi ar attiecīgajiem praviešiem. Tāpēc uzskats, ka tie ir viltojumi, iespējams, nemaz nav tik nepareizs. Taču līdzās tiem eksistē daudzi teksti, kurus cenzori pieskaitījuši neīstiem un nav kanonizējuši to pēc viņu uzskatiem gluži absurdā satura dēļ. Tieši tajos, piemēram, Enoha grāmatā, atrodamas interesantas vietas, kuras mēs šodien varam uzskatīt par ļoti saturīgām un informatīvām, it īpaši, domājot par iespējamiem kontaktiem ar ārpuszemes izcelsmes saprātīgām būtnēm. Šajā kategorijā ierindojama arī 4. Ezras grāmata. Ezra - vai ari kāds cits autors, kas notikumus aprakstījis vēlāk, - tajā ziņo par vairākkārtēju sastapšanos ar "Dievu" un tā "eņģeļiem"5 . Viņš piedzīvo līdzīgas "vīzijas" kā Ecekiēls un kādu dienu tiek uzaicināts doties tuksnesī. Par iemeslu mēs varam izlasīt 14. nodaļā.

23. Labi, savāc tautu un saki, lai tevi nemeklē četrdesmit dienas. 24. Bet tu sagatavo daudz rakstāmo plāksnīšu; paņem līdzi Saraju, Dabriju, Selemiju, Etānu un Azielu, šos piecus vīrus, jo tie prot ātri rakstīt.

25. Un tad nāc šurp. Es gribu tavā sirdī iedegt gudrības uguni, kas neizdzisīs, līdz tu nebūsi pabeidzis rakstīt visu, kas tev jāuzraksta. 26. Un, kad tu būsi pabeidzis, tu vienu daļu varēsi atklāt, bet otru slepeni nodosi gudrajiem. Rīt šajā laikā tev jānāk rakstīt.

Kas domāts ar "gudrības uguns" iedegšanu, mēs uzzinām vēlāk: Ezra un pieci citi rakstītāji saņem dzērienu, kas dod tiem spējas 40 dienas un naktis pierakstīt un izprast viņiem diktētos tekstus. Ari par to rakstīts 14. nodaļā.

38. Klausies, nākamajā dienā mani sauca kāda balss: "Ezra, atver muti un dzer, ko es tev dodu!"39.

Tad es atvēru muti un redzēju, ka man tiek sniegts pilns kauss; tas bija pildīts it kā ar ūdeni, bet tā krāsa līdzinājās ugunij. 40. Es to ņēmu un dzēru, utī, kad biju to izdzēris, manā sirdī ieplūda sapratne, manas krūtis pildīja gudrība, mans gars saglabāja atmiņas.

Neraugoties uz to, ka šajos piemēros nav runāts par mannu vai kaut ko tamlīdzīgu, ir pilnīgi iespējams, ka līdzīgi ziņojumi par neparastiem ēdieniem un dzērieniem vēlāk Zoharā saistīti ar mannu.

Tieši šī ticība debesu maizes brinu- mainajam spēkam atstājusi savu noslāņojumu ari citos Bībelē neiekļautos tekstos un mutiskos nostāstos līdz pat laikiem pēc Kristus. Šeit tie varētu būt sajaukušies ar Jaunās derības "mūžīgās dzīves maizi" un ietekmējuši ari Volframa sniegto Grāla attēlojumu.

Tātad mēs varam secināt, ka Kretjēns un it īpaši Volframs, attēlojot Grāla sniegto maizi, apzināti vai neapzināti atskatījušies uz Bībeles mannu un to aprakstījuši: abos gadījumos lietots jēdziens "maize", minēta dzīvi pagarinoša iedarbība, abus produktus ražo aparāts vai "lieta". Ka mēs savos uzskatos nekļūdāmies, apstiprina Dr. Zigfrīds Gelbhauss2 , kurš raksta: "Tas, kas tiek ziņots par Grālu, ir stāstījums, nevis teiksma. Tādā formā, kādā tas parādās "Parsifalā", tas ir konglomerāts no Bībeles ziņojumiem par divām likumu plāksnī​tēm, par Urimu un Tumimu, mannu, Zālamana valsti…"

Eksistē nepārprotamas paralēles starp Grālu un ierīci, ko izraēļi gadu desmitiem ilgi ar pūlēm nesa caur tuksnesi, un kas beigu beigās atrada galīgo patvēruma vietu Zālamana templī. Lai konstatētu tālākas paralēles, mums tagad jāpie​vēršas šīm mašīnām.

16. Grāls un mannas mašīna - salīdzinājums Lai nepakļautos maldīgām cerībām, jāatceras viens: ne Volframs, ne Kretjēns, ne Robērs, ne ari kāds cits autors nekad nav redzējis Grālu, respektīvi - kā mēs pieņemam -, mannas mašīnu. Tāpēc no viņiem nevar gaidīt precīzu aprakstu, kā mēs to varam darīt attiecībā uz Zoharu vai Ecekiēla grāmatu. Sniegtais raksturojums pamatā ir visai neskaidrs un detaļās daudznozīmīgi tulkojams. Līdz ar to tam nepieciešama interpretācija, kas literatūras vēstures gaitā ari daudzkārt ir darīts. Tas novedis pie dažādiem daļēji pretrunīgiem un savstarpēji cits citu izslēdzošiem rezultātiem. Ari mūsu interpretācija ir tikai viena no iespējām apstrādāt šo tēmu, un mēs labi apzināmies tās hipotētisko raksturu.

Jau vienpadsmitajā nodaļā mēs esam polemizējuši par "Grāla būtību", un tagad gribam vēlreiz pie tās atgriezties. Turklāt mēs centīsimies viduslaiku autoru sniegtās definīcijas un raksturojumus sasaistīt ar mannas mašīnu. Ņemot vērā neprecīzo aprakstu, tas ne vienmēr ir vienkārši un attiecībā uz daudzām mūsu sniegtajām interpretācijām iespējams rast ari citus izskaidrojumus, kas kādu dienu izrādītos atbilstošāki.

Taču šobrīd jācenšas izanalizēt pēc iespējas lielāku iespējamo sakritību materiālu, lai beigu beigās varētu izfiltrēt to, kam piemīt vislielākā iespējamība.

Vārdu "Grāls", kā mēs jau redzējām, var saistīt ar daudzām nozīmēm tāpat kā Volframa lietoto jēdzienu lapsit exillis. Tieši tas - daudzveidības dažādība - dzejniekiem un it īpaši Volframam šķitusi vispiemērotākā, arī mēs uz to jau esam norādījuši. Vai piesauktās vārdu cilmes, respektīvi, radnieciskus vārdus kaut kādā veidā var saistīt ar mannas mašīnu?

Viena no visbiežāk minētajām saistībām attiecas uz gradalis - platu un dziļu bļodu. Tikai mannas mašīna nebūt neatgādina bļodu, tāpēc pirmajā brīdī šādas paralēles šķiet absurdas. Tomēr izlasīsim vēlreiz, kas teikts Zoharā (MSS 59).

Trīs galvas ir dobas: šī ir iekšā tajā un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; tā ir visapslēptākā… šī gudrība ir apslēpta; tā ir augstākā no citām gudrībām.

Vai ari šāda vieta MSS 709: Un viens galvaskauss nāk ārā, tas, kurš no visiem apņemts. Un gaismas avots plūst no divām tajā izdobtām smadzenēm. Un tas (gaismas avots) vērsts vīrišķās daļas virzienā…

"Galvaskauss" un "galvas", kurās atrodas šķidrums, izdobtas "smadzenes" - tas viss varētu viegli novest pie priekšstata par bļodām, it īpaši, ja apraksts jau izgājis caur daudzām rokām. Tālāk jāapdomā, ka Kretjēns savā darbā ar vārdu gradalis nebūt nav apzīmējis parastu bļodu, bet gan sevišķi lielu un dziļu daudzkausu trauku, kas turklāt izgatavots no "sudrabaina metāla vai cita dārga materiāla" (Helinands). Šajā aspektā mēs vēlamies vēlreiz atsaukt atmiņā Kret- jēna sniegto Grāla aprakstu.

Kad viņa bija ienesusi Grālu, atmirdzēja tāds spožums, ka sveces nobāla kā zvaigznes, kad uzlec saule vai mēness… Grāls, ko nesa pa priekšu, bija no tīra zelta. Dažāda veida dārgakmeņi rotāja Grālu, visdārgākie, kādi atrodami jūrā vai uz zemes: Grāla akmeņi neapšaubāmi pārspēja visus citus akmeņus. Šeit mums šķiet svarīgi trīs punkti. 1. Grāls izstaro gaismu, tas spīd. 2. Grāls ir no "tīra zelta", tātad no augstvērtīga metāla. 3. Grāls ir izrotāts ar dārgakmeņiem.

Mēs tuvāk neaplūkosim faktu, ka mannas mašīna - vismaz tās detaļas - sastāvēja no metāla vai sintētiska materiāla ar metāliskām īpašībām. Bet ko var teikt par dārgakmeņiem un Grāla spožumu?

Zoharā par to lasām LSS 123.

Pirmais baltums spīd un pārvietojas uz augšu un uz leju… Ir teikts: šis baltums spīd un šaudās un apgaismo trīs lampas… Un tās mirdz priekā un pilnībā. Otrs baltums spīd uz augšu un uz leju un šaudās, un nonāk vēl pie trim lampām… un arī tās mirdz priekā un pilnībā. Trešais baltums uzliesmo un spīd uz augšu un uz leju, un nāk no apslēptās smadzeņu daļas… Un ceļš ved ārā uz apakšējām smadzenēm. Un visas trīs lampas tiek iedegtas.

Kad mannas mašīna darbojās, tai patiešām vajadzēja būt spoži apgaismotai; dažādas lampas iedegās un mirdzēja. "Lielais gaišums", kas "ienāca kopā ar Grālu", tāpat kā "dārgakmeņi", kas "pārspēj visus citus akmeņus", viscaur atbilstoši raksturo šo mannas mašīnas īpatnību.

Saskaņā ar viduslaiku leģendām spīdējis ari "gudrajo akmens", alķīmiķu mācības maģisks objekts.

Mēs jau norādījām, ka vārds lapsit exillis ir atvasināms ari no lapis elixir, tātad no "gudrajo akmens".

Alķīmijā ar to tika domāts dziedinošs brīnumlīdzeklis, tātad ēdama vai dzerama substance, kurai būtu jāpagarina mūžs un jāārstē slimības. Mēs tūlīt saskatām acīmredzamu saistību ar mannu, kurai, kā mēs zinām, tiek piedēvētas līdzīgas spējas.

Raugoties no citas puses, izrādās, ka zināšanas par šiem brīnumdariem, veselību uzlabojošiem ēdieniem un par "akmeni", kas tos rada, nav bijušas svešas jau agrīnā kristiānisma baznīcai. Dr. L. E. Izelins6 šai sakarā raksta: "Austrumu kristietībā eksistēja… priekšstats par akmeni, kas apveltīts ar brīnumainu spēku un kam piemita spējas uzturēt cilvēkus pie dzīvības un brīnišķīgi tos atspirdzināt ar ēdieniem un dzērieniem, ar slepenu rakstu palīdzību atklāt nākotni un patiesību… un stāsts par to zināmā mērā vijas caur visu Veco derību…"

Citu vārda lapsit exillis atvasinājumu min profesors Joahims Bumke7 : lapis exilli jeb "trimdas akmens", t. i., "akmens, kas atrodas tālu no dzimtenes". Šī definīcija kļūst saprotama, ja aplūkojam Grālu kā objektu, kas pēc tempļa nopostīšanas tāpat kā visa izraēļu tauta bija spiests doties trimdā. Iespējams, ka šajā gadījumā lomu spēlē ari atmiņas par šī priekšmeta nezemes raksturu, par priekšmetu, kas līdz ar to patiešām atradās "tālu no dzimtenes".

Savas gadu desmitiem ilgās trimdas laikā izraēļi nesa mašīnu caur tuksnesi. Šai ziņā viscaur atbilstošs ir Grāla salīdzinājums ar nesamo altāri, ko izvirza profesors Volfgangs Goiters8 : šāds nesamais altāris viduslaikos bija "kokā vai metālā iestrādāts akmens, kurā vietas pietika tikai nelielam kausam vai hostijai. Tas bija dārgakmens (onikss, porfīrs, ahāts), ietverts zeltā vai apzeltītā varā; uz bagātīgi izrotātajām malām varēja būt uzraksti. Šādi baznīcā iesvētīti nesamie altāri ceļojumu laikā uz lauka vai tuksnesī… mesas laikā aizstāja īstos mūrētos altārus." Atbilstība ir labi saskatāma: tāpat kā mannas mašīna, arī nesamais altāris bija "svētīts", tāpat kā mannas mašīna tas transportēja "debesu barību" un tāpat kā mannas mašīna to izmantoja "ceļojumu laikā uz lauka vai tuksnesī".

Cieši ar šo nešanu, respektīvi, ar Grāla ienešanu, ir saistīta arī pati Grāla procesija, t. i., kulta darbība, kas saistīta ar Grāla ienešanu. Kretjēns šajā sakarā raksta: Un, kad nu viņi runāja par šo un par to, no kādas istabas iznāca ieroču nesējs, kas nesa baltu šķēpu, turot to roktura vidū. Viņš iesoļoja starp uguni un to, kas bija gultā. Un visi, kas bija klāt, redzēja spožo šķēpu un spožo metālu tā galā, un šis sarkanais piliens, kas notecēja no ieroču nesēja rokas… Un, raugi, pēc viņa ienāca divi citi ieroču nesēji, kas nesa gaismekļus no tīra zelta. Ieroču nesēji, kas ienesa gaismekļus, bija ļoti skaisti. Katrā gaismeklī bija desmit sveču. Kāda skaista, cēla, izrotāta jaunava, kas ienāca līdz ar ieroču nesējiem, turēja rokās Grālu.

Volframs šo norisi apraksta līdzīgi, turklāt viņš piemin vēl citus priekšmetus, kas tiek ienesti: ziloņkaula solu, pa​plātē iestrādātu granātu (dārgakmeni), vēl četras lielas sveces un divus sudraba nažus. Šāda procesija, kurā tiek nesti vērtīgi, daļēji pat sakrāli priekšmeti, atgādina izraēļu ceļojumu tuksnesī, kad kopā ar mannas mašīnu tika nesti ari citi sakrāli priekšmeti, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies. Pat Robēra de Boro darbos atrodamas tamlīdzīgas norādes. Viens no viņa romāna galvenajiem varoņiem ir Hebrons, Arimatijas Jāzepa svainis. Dr. Konrāds Burdahs šajā sakarā raksta: "Hebrona […] vārdam nav nekā kopīga ar ķeltu svētlaimīgo Branu, kam piederēja burvju katls, kurā daži nepareizi cenšas saskatīt Grālu. Visdrīzāk tas nācis no… Vecās derības. Tur Hebrons ir Kehata, viens no Levija dēla dēliem, kura pēcnācējiem tika uzticēta deribas šķirsta, galda, svečturu, altāra, svēto rīku un priekškara uzraudzība saskaņā ar rīkojumu, ko Sinaja tuksnesī Mozum deva Dievs." Burdahs norāda, ka šie kehatieši bija tic ka- ceļojumā pa tuksnesi nesa svētumu: "Šis ceļojums tuksnesī bija… pamatmotīvs Robēra sacerējumam par Jāzepa un viņa biedru gājienu svešumā… Tātad pārtiku nodrošinošais, dzīvību uzturošais Grāla spēks Robēra priekšstatos ir tuvs senebreju mannai."

Vēl vairāk, šķiet, ka eksistē ļoti daudz kopīga starp Volframa aprakstīto Grāla scēnu un Svēto telti, kurā glabājās mannas mašīna. Profesors Bodo Mergels1 raksta: "Kā kopīgajā, tā ari atšķirīgajā Volframa Grāla scēna ir salīdzināma ar Vecās deribas saiešanas telts simboliku." Mergels norāda arī uz augstākā priestera ikgadējo upuri "vissvētākajā", kas līdzinās Volframa balodim, kas parādās reizi gadā Lielajā Piektdienā.

Kristīgajā teoloģijā jēdziens "žēlastība" definēts kā iekšēja, nepelnīta, pārdabiska dāvana, ko Dievs dod cilvēkiem dvēseļu dziedināšanai Kristus nopelnu dēļ. No citas puses - žēlastība pazīstama jau Vecajā derībā, un ebreji to apzīmē ar jēdzienu chesed. Precīzi tulkots, tas nozīmē "devīgums bezmaksas dāvanas formā" vai arī "balts". Rodnijs Deils un Džordžs Sasūns savā grāmatā10 uzskata, ka Zoharā un pat Vecajā derībā tas uzskatāms par citu apzīmējumu mannai. Zoharā mēs lasām (LSS 398): Ir iekšējā un ārējā žēlastība. Iekšējā žēlastība, kā to sauc pie dienu pirmtēva, ir paslēpta tajā bārdas daļā, ko sauc par "bārdas stūri". Un šīs iekšējās žēlastības dēļ neviens vīrietis nedrīkst izķēmot savu bārdu… Kāpēc? Lai nesagrautu dienu pirmtēva žēlastības ceļu…'

Mistēriju grāmatā minēts, ka žēlastībai jāvairojas un jāceļas, tā neizsīks un netiks atrauta pasaulei…

Un tā ir dienu pirmtēva žēlastība.

Vai ari MSS 761: Straume, kas līst no visa ķermeņa, tiek savākta vietā, ko sauc par lielo daudzumu… un šī straume paliek tur, kur sakrājas, lai tad plūstu uz svēto pamatni. Tā ir pilnīgi balta, tāpēc to sauc par žēlastību. Un šī žēlastība nonāk vissvētākajā.

Abi mannas mašīnas autori gluži pamatoti norāda, ka žēlastība šeit nepārprotami aprakstīta kā "taustāma substance". Žēlastība "ir paslēpta tajā bārdas daļā", žēlastība pārvietojas uz priekšu pa "ceļu" utt. Ja žēlastība patiešām sākotnēji bija cits apzīmējums mannai, kļūst labāk saprotami ari atsevišķi Vecās derības teksti. Manna, kā mēs jau zinām, vienmēr parādās līdz ar rīta rasu. Tieši tas teikts ari par žēlas​tību (Psalmi 90/14).

Piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! ' Šeit mēs saskatām norādi uz sena kargo kulta rašanās cēloņiem. Tas pastāv līdz pat mūsdienām.

Pamācība būt piesardzīgiem ar "žēlastības ceļiem" tieši noveda pie aizlieguma "izkropļot bārdu".

Ortodoksālajiem ebrejiem tas vēl šodien kalpo par pamatu neapgriezt bārdu.

Kad tika rakstīti psalmi, ceļojums tuksnesī jau bija daudzu gadsimtu senā vēsturē, mannas mašīna sen vairs nestrādāja, "debesu maizes" vairs nebija.

Tāpēc saprotami kļūst jautājumi, ko psalmu rakstītāji uzdod savās lūgšanās (Psalmi 89/50).

Kur ir Tava senējā žēlastība, Kungs, ko tu Dāvidam esi apsolījis ar zvērestu savā uzticībā?

Vai ari Psalms 77/8: Vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs nekad vairs žēlīgs?

Chesed nozīmē arī "balts" - jēdziens, kas vairākkārt parādās mannas mašīnas aprakstā. MSS 651 tas ir sinonīms vārdam "ēters". …māte ir izvilkta un atradusi pajumti tīrā ēterā. Šis baltums tur māti. ..unārā lido dzirksteles, un šis ir ar to savienots, un rodas viena vienīga daļa. Ja ir nepieciešams, tas nāk ārā, un tas ir virs cita, un tad tiek radīta vienība, lai to citu aizklātu no priekšpuses.

Mēs tik detalizēti nodarbojamies ar jēdzienu "žēlastība" kontekstā ar mannas mašīnu tāpēc, ka jau Helinands min atvasinājumu no vārda "Grāls", kas cēlies no vārda gratia, kas cita starpā nozīmē "žēlastību".

Robērs de Boro to apraksta vēl iespaidīgāk savā darbā "Stāsts par Svēto Grālu", kura darbība risinās Jeruzalemē un saistīta ar notikumiem ap Arimatijas Jāzepu: Grāls ir trauks, no kura cilvēki saņem žēlastību. Mēs lasām: Kad darbošanās bija galā, visi piecēlās nogaida un iejuka barā. Taču Jāzeps viņiem lika katru dienu bez kavēšanās atgriezties pie šīs žēlastības. Sādā veidā Jāzeps pamanīja un atpazina grēciniekus; tas notika pēc Dieva, visuvarenā ķēniņa pavēles, un tādējādi trauks tika iemīļots un pirmo reizi izmēģināts.

Cilvēki tur saņēma žēlastību, un tā ilgu laiku bija pie viņiem. Citi, kas palika ārpusē, bieži vaicāja tiem tur iekšā: "Kas jums tiek no šīs žēlastības? Ko jūs jūtat, ko tā dod? Un kurš jums šo velti piešķīris, kurš jums to iemācījis?" Tie viņiem atbildēja: "Neviena sirds nespētu iedomāties, neviena sirds nespētu izteikt lielo svētlaimi, ko mēs gūstam, vēl arī lielo prieku, kādā mēs dzīvojam, jo mums ir ļauts palikt līdz rītam un uzkavēties." - "No kurienes nāk lielā žēlastība, kas tik ļoti piepilda vīru un sievu sirdis un ielīksmo dvēseli ar labu?" Tad Pēteris viņiem atbildēja: "Tā nāk no svētītā Jēzus, kurš Jāzepu izglāba cietumā, kur viņš bija iemests bez jebkādas vainas." - "Šis trauks, ko mēs nupat redzējām, līdz šim mums nekad nav rādīts; mēs nezinām, kas tas varētu būt, lai kā mēs arī to gribētu." Apveltītie tiem atbildēja: "Ar šo trauku mēs no jums atšķiramies, jo nevienam grēciniekam nav ceļa uz mīlestību un kopību. To jūs varat labi redzēt."

Sakarība ir labi saskatāma, kaut arī darbojošās personas ir no Jaunās derības un notikumi pārcelti uz kristietības laikiem: žēlastību var saņemt "katru dienu bez kavēšanās" - tieši tāpat kā izraēļi mannu. Žēlastība nāk no trauka, kurš tiek "pirmo reizi izmēģināts" - kā mašīna. Žēlastības, tāpat kā trauka, izcelsme ir dievišķa (šeit kristietības ietekmē pierakstīta Jēzum) - gluži kā mannai un to ražojošajai iekārtai. No Grāla iegūtā žēlastība domāta tikai "apveltītajiem", tātad izvēlētai cilvēku grupai - ar mannu ir tāpat, vie​nīgi "izredzētā tauta" saņēma savu tiesu.

Tātad mannas un žēlastības jēdzienu pielīdzinājums, kā to apraksta Sasūns un Deils, ir pamatots un no jauna doku​mentēts ar faktu, ka Grāls sniedz žēlastību.

Vēl cita no Grālam piemītošajām īpašībām ir uzraksts, kas parādās uz tā virsmas. Volframs fon Ešenbahs par to vēsta epizodē, kad Kundri parādās otro reizi, un visi ir sapulcējušies pie Apaļā galda (781,11-16).

Tad viņa teica Parsifalam: "Nu saturies tu savā priekā!

Lai slavēts tu, kas iemantojis lielu godu!

Tu, cilvēku laimes kronis!

Jo epitāfijā bij' lasāms: tev jābūt Grāla kungam."

Ko nozīmē šī savādā epitāfija, šis uzraksts, Volframs atklāj Parsifala sarunā ar vientuļnieku (470,3140).

Jūs, kas pie Grāla aicināti, nu klausieties, kā nosauc tos! Uz akmens malām parādās no burtiem epitāfija. Tā nosauc dzimumu un vārdu tam, kas dosies laimes braucienā, vai būtu meitene vai puisis. Šo uzrakstu nav jānoskrāpē, jo tiklīdz vārds ir izlasīts, tas pats no sevis pazūd skatam.

Uzraksts ir dievišķa rīkojuma pasludināšana, veids, kā dievišķs lēmums tiek darits zināms sapulcētajiem Grāla bruņi​niekiem. Tā viņi uzzina, kurš nākamais jāuzņem savā lokā.

Ar mannas mašīnu, cik mums zināms, nekas tāds nav noticis. Ne uz tās izgaismojās kāds uzraksts, ne arī tā kaut kādā veidā aicināja uzņemt jaunus dalībniekus priesteru lokā, kas atbildēja par tās darbību un apkopi. Tomēr: mannas mašīnas komplektā ietilpa sakaru ierīce, ar kuras palīdzību Mozus un augstākie priesteri nodrošināja kontaktus ar "dievu", kad viņiem krīzes brīžos bija jālūdz padoms. Apstiprinājumu tam mēs atrodam Bībelē: Mozus dodas uz saiešanas telti, kur atrodas mannas mašīna. No turienes viņš sarunājas ar Dievu, kā to varam izlasīt 4. Mozus grāmatas 20. nodaļā.

6. Tad Mozus un Ārons aizgāja no draudzes pie saiešanas telts vārtiem un metās uz savu vaigu pie zemes; un tā Kunga godība atklājās viņiem. 7. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams. Šis dialogs norisinās ar jau minētās mannas mašīnas sakaru ierīces palīdzību. Tāpat kā izmantojot mūsdienu radiosakaru ierīces, arī toreiz vārdi bija jāizrunā skaidri un saprotami. To apstiprina MSS 595.

Un tāpēc katrai vēlmei un katrai lūgšanai, ko kāds cilvēks gribētu redzēt piepildāmies, jānāk Svētā priekšā - lai svētīts Viņš! - un tā jāizrunā ar vārdiem no šī cilvēka lūpām. Ja tie nenāk [no mutes], viņa lūgšanas nav lūgtas un vēlmes nav vēlētas. Un tiklīdz vārdi nāk [no mutes], tie izlaužas caur ēteru, ceļas augšup un tiek pārveidoti balsī. Un tos uztver tie, kam tie jāuztver.

Diezin vai aizvēsturisko laiku cilvēks, ar kuru tikuši nodibināti radiosakari, varētu precīzāk aprakstīt šo procesu. Ja ar "svēto" patiešām būtu domāts Dievs, būtu bezjēdzīgi runāt par skaidri izrunājamiem vārdiem, jo Dievs ir spirituāla būtne, un tāpēc saskaņā ar teoloģisku definīciju ir spējīgs ielūkoties "cilvēka sirdī". To, ka "lūgšanas"mannas mašīnas priekšā patiesībā bijušas ļoti konkrētas sarunas ar reāli eksistējošām saprātīgām būtnēm Visumā (piemēram, orbītā ap Zemi), mēs uzzinām no MSS 592.

Un visi vārdi, kas tiek "izrunāti", izlaužas caur ēteru [jeb telpu], ceļas augšup un ieplūst un lido Visumā. Un no tiem tiek radītas "balsis". Un spārnu kungi uztver šīs balsis un nes tās ķēniņam, un tās nonāk viņa ausīs. Šeit interesanti tiek aprakstīta secīga "runas" pārveidošana "balsī", kas varētu nozīmēt akustisku signālu pārveidošanu elektromagnētiskajos viļņos un atpakaļ akustiskās skaņās. Tātad kontaktēšanās ar patiesajiem Izraēla tautas vadoņiem norisinājās ar mannas mašīnas palīdzību un nevis vizuāli, bet gan akustiski. Šī kādreizējā "dievišķās gudrības" nosūtīšana, izmantojot ierīci, Grāla gadījumā varētu būt pār​veidojusies par "dievišķa" vēstījuma nodošanu ar epitāfijas palīdzību. Šīs apakšnodaļas beigās mēs vēlētos vēlreiz pieminēt leģendas par Parsifalu ziemeļniecisko variantu. Tur Grāls apzīmēts kā "ierīce", kas tiek saukta par gangandi greidi, tātad - "apkārtstaigājoša ceļamaize". Vai atrodams vēl piemērotāks nosaukums izraēļu mannas mašīnai?

17. Grāla izcelsme Augšminētajām un līdzīgām sakritībām nebūtu lielas vērtības, ja tekstos par Parsifalu būtu atrodamas norādes par Grālu kā pasaulīgu "lietu", t. i., par to, ka tas radies zeltkaļa vai akmeņkaļa darbnīcā. Taču apstiprinās gluži pretējais. Uz to norāda jau pētījumi par vārda lapsit exillis izcelsmi, ko daudzi literatūrzinātnieki saista ar lapis ex coelis ("debesu akmens") vai pat ar lapis lapsus ex illis stellis ("akmens, kas nācis no zvaigznēm"). "Akmens, kas nācis no zvaigznēm" būtu ļoti atbilstošs apzīmējums mannas mašīnai, proti, ja apdomājam, ka Volframs, rakstīdams savu sacerējumu, varbūt patiešām domājis par kaut ko materiālu, nākušu no debesīm.

Tajā pašā laikā viņš mums dod vēl vienu ļoti iespaidīgu mājienu. Tas ir - ņemot vērā mūsu priekšstatu par mannas mašīnas un Grāla identitāti - tik nozīmīgs, ka mēs to pirmoreiz gribam minēt tikai šai vietā un šajā sakarā. Volframs raksta (454,24-31): Viņu atstāja uz Zemes vesels pulks, kas uzlidoja augstu virs zvaigznēm', jo tos sauca atpakaļ viņu nevainība.

Kopš tā laika par viņu rūpējas kristīts auglis šķīstībā ūn krietnā tikumā.

Tie cilvēki vienmēr tiek augstu vērtēti, kurus Grāls aicina sev kalpot.

Interesi šeit izraisa divas pirmās rindas. "Viņu atstāja uz Zemes vesels pulks, kas uzlidoja augstu virs zvaigznēm" vai ' Tulkojums no senaugšvācu dialekta varētu skanēt ari šādi:".. .kas atkal lidoja uz augstām zvaigznēm". arī: "…kas atkal lidoja uz augstām zvaigznēm". Ar to Volframs būtībā izslēdz jebkuras citas interpretācijas iespēju: tās bija būtnes - pat vesels to bars -, kas reiz nogādāja Grālu uz Zemes, pirms aizbrauca atpakaļ uz zvaigznēm.

Būtnes, kas aizlidoja atpakaļ uz zvaigznēm vai uzlidoja virs tām, varēja būt bijušas - kā mēs šodien to zinām - tikai sveša saprāta pārstāvji, astronauti no Visuma tālēm. Viņi bija tie, kas atveda mannas mašīnu vai Grālu. Kāpēc tas notika, var tikai minēt. Taču to, ka tas tā ir noticis, apstiprina Volframs fon Ešenbahs ar savām iespaidīgajām rindām, kuras neprasa citu interpretāciju.

Bībelē tas bija "Dievs" - vai tā persona vai personas, ko izraēļi uzskatīja par Dievu, - kas nodeva mannas mašīnu paša izredzētajai tautai. Volframs to apraksta diferencēti. Viņš runā par tā sauktajiem "neitrālajiem eņģeļiem"(471,15-22).

Tie, kas bija ārpusē, kad Lucifers un Trīsvienība cīnījās, šiem pašiem cēlajiem un cienījamiem eņģeļiem bija jānokļūst uz Zemes pie šī akmens. Akmens ir vienmēr tīrs.

Tas attiecināms uz Bībelē aprakstīto cīņu starp Dievu un Sātanu, par ko varam lasīt Jāņa atklāsmes grāmatā.

22:7. Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. 8. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. 9. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nogāzts zemē un līdz ar viņu tā eņģeļi.

"Karš debesīs" ir attēlots ne tikai ebreju leģendās. Līdzīgus vēstījumus par "dievu" cīņu savā starpā mēs varam atrast gandrīz visu tautu mītos. īpaši izteiksmīgi un detalizēti tā aprakstīta indiešu "Mahābhāratā"11 . Par ko īsti "dievi" karojuši, nav atrodama neapstrīdama informācija. Taču par šo cīņu zinājušas daudzas tautas visā pasaulē, turklāt dažās detaļās saskatāmas pārsteidzošas sakritības. Turpretī

nekas nav atrodams par neitrālām pusēm, ne Bībelē, ne ari kādā leģendā. Tās acīmredzot jāuzskata par viduslaiku "atklājumu". Par to nav jābrīnās, jo toreiz bija izplatītas dažādas spekulācijas par eņģeļiem.

Tika spriests par debesu hierarhiju, par dažādu eņģeļu paveidu ārējo izskatu. Strīdējās pat par to, cik eņģeļu var nolaisties uz adatas gala. Šādu prātojumu rezultāts ir ari tā sauktie "neitrālie eņģeļi", kas nepalīdzēja ne Dievam, ne velnam. Tas ir banāli un gluži saprotami. Šīs nodaļas beigās mēs varam īsi rezumēt.

1. Mannas mašīna un Grāls ražoja līdzīgu pārtiku.

2. Mannas mašīna un Grāls - neatkarīgi viens no otra - tika raksturoti ar līdzīgiem atribūtiem.

Mannas mašīnai un Grālam bija mākslīga, ārpuszemes izcelsme.

Tas viss beigu beigās ļauj secināt tikai vienu: mannas mašīna un Grāls ar lielu varbūtību bija savstarpēji identiski, runa ir tikai par dažādiem viena un tā paša objekta nosaukumiem. Kad nu esam izdarījuši šo secinājumu, mēs varam ķerties pie to notikumu rekonstrukcijas, kas saistīti ar viduslaikos par Grālu kļuvušo mannas mašīnu - no pašiem pirm​sākumiem līdz pat mūsdienām.

TREŠĀ DAĻA VĒSTURE VI Derības šķirsts un mannas mašīna VII Templis VIII Kio IX Templieši X Grāla glabātāji XI Slēptuve

VI derĪbas ŠĶirsts un mannas MAŠĪNA Stundā, kad Mozus uzkāpa kalnā, eņģeļi vaicāja Svētajam, lai slavēts Viņš: "Pasaules valdniek, ko meklē sievietes dēls mūsu vidū?" Viņš tiem atbildēja: "Viņš ir nācis saņemt gudrību." Bet viņi tam teica: "Apslēptā vērtība, ko Tu esi glabājis priekš sevis deviņsimt septiņdesmit četrās paaudzēs, kopš tika radīta pasaule, to tu gribi atdot miesai un asinīm?"

Talmūds, Šabats 88b

18. Mannas brīnums tuksnesī Kad 5. gadsimtā pirms Kristus pirmoreiz rakstiski tika fiksētas piecas Mozus grāmatas, tā sauktais Pentateihs, kopš notikumiem, kas tajās aprakstīti, bija pagājuši jau vairāki gadsimti. Toreiz, domājams, divi, bet varbūt ari vairāki līdzīgām skolām piederoši izraēļu autori apkopoja līdz tam mutiski pārmantotās leģendas un pieskaņoja tās valdošajai politiskajai līnijai. Autoru vārdi nav zināmi. Tos dēvē par Jahvistu un Elohistu, jo abus var atšķirt vienu no otra, pamatojoties uz stila analīzi un to, ka viņi Dievu sauc atšķirīgos vārdos (attiecīgi Jahve un Ēls vai Elohims).

Interesanti, ka pēdējā laikā atklājies, ka tieši šīs piecas Mozus grāmatas, kas pamatā apraksta Izraēla tautas senāko vēsturi, būtībā ir tikai fantāzijas pilna poēzija. Tā radusies pēc 587. gada pirms Kristus, tātad babiloniešu gūsta laikā vai pēc tam. Toreiz ķēniņš Nebukadnecars deportēja uz rajonu starp Tigru un Eifratu visu Izraēlas valdošo reliģiski politisko eliti. Dažu gadu desmitu laikā pēc šī notikuma tika sarakstītas būtiskākās Pentateiha daļas. Šajā posmā jāatzīmē galvenokārt Jahvists. Jaunākie pētījumi rāda, ka viņš heroi- zējis savas tautas seno vēsturi un ekstrapolējis pagātnē fantāzijas un sapņus par Izraēlas lielvalsti.

Paliek atklāts jautājums, kāpēc precīzajos ēģiptiešu vēstures dokumentos nekas nav ziņots ne par vīru vārdā Mozus, ne par izraēļu klaušiniekiem, ne par zemei uzbru- kušo postu, ne arī par aiziešanu no Ēģiptes. Absurdas ir atrunāšanās ar to, ka tā galu galā faraonam bijusi nožēlojama sakāve, un tāpēc visi dati, visa informācija par šiem notikumiem likvidēta vai vispār nav tikusi pierakstīta. Mums taču ir zināmas vairākas citas liecības par ēģiptiešu sakāvēm. Šodien daudzi zinātnieki, it īpaši tie, kas balstās uz arheoloģiskiem pētījumiem, uzskata, ka "aiziešana no Ēģiptes" vispār nekad nav notikusi1 : - Bībelē minētajās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur izraēļiem it kā nācies dedzināt māla ķieģeļus, vācu eģiptologs Dr. Edgars Pušs jau desmit gadus veic izrakumus. Viņš nav atradis nekādas norādes par izraēļiem, kas šeit veikuši klaušu darbus.

- Sevišķi dramatiski Bībelē aprakstīta ienākšana "apsolītajā zemē" Jozuas vadībā. Ja varam ticēt tekstam, izraēļi ar uguni un zobenu iekarojuši kanaāniešu zemi, iznīcinot Aju, Hebronu un visbeidzot slaveno Jēriku. Taču, lai kā līdz šim pūlējušies arheologi, it īpaši izraēliešu, viņiem nav izdevies atrast neko tādu, kas liecinātu par Palestīnas iekarošanu.

- Pazīstamais arheologs Telavivas universitātes profesors Izraels Finkelšteins uzskata, ka viņam izdevies rekonstruēt gluži citu scenāriju. Saskaņā ar to ap 1200. gadu pirms Kristus no aitkopības pārtiekošie nomadi no Transjordānijas iespiedās Kanaānā. Taču tā laikam gan bija draudzīga "iekarošana": viņi cēla nelielus ciemus un pakāpeniski veidoja politisku struktūru, kas drīzāk atgādināja valstu konglomerātu, nevis Bībelē aprakstīto impēriju.

- Vēlākā ķēniņa Dāvida milzu impērija, šķiet, ir tikai fikcija. Aizvien vairāk nostiprinās viedoklis, ka "viena Izraēla" nekad nav pastāvējusi. Jau Bībelē runā par uz laiku izveidojušos ziemeļu un dienvidu valsti (Izraēlu un Jūdeju). Bet šķiet, ka pastāvējušas vienīgi savstarpēji konkurējošas minivalstiņas, kas, augstākais, tikai īslaicīgi veidojušas valsti ar plašu teritoriju. Tikai daudz vēlāk, romiešu okupācijas laikā, tātad laikā, kas saistāms ar Jēzu no Nācaretes, izveidojās kaut kas tāds, ko var saukt par izraēļu etnosu. Viss pārējais ir tikai viena vai vairāku jahvistu glorificēti sapņojumi. Politisku apsvērumu dēļ tika propagandēta šā "sapņa par lielvaru attēlošana pagātnē". Ta domā Heidelbergas teologs Dr. Bernds Jorgs Dībners.

Kopumā ņemot, maz kas paliek pāri no tā, ko esam mācījušies reliģijas stundās, no tā, kam miljoni cilvēku ticējuši tūkstošiem gadu un ko vēl šodien sludina no baznīcu kancelēm. Izraēlas senā vēsture acīmredzot risinājusies pavisam citādi, nekā to mums māca Bībele.

Kā tas iespaido mūsu spriedumus attiecībā uz mannas mašīnu, kuras eksistence gluži substantīvā

veidā saistīta ar Izraēlas agrāko vēsturi? Par vienu esam pārliecināti: Zoharā atrodamais apraksts un no tā izrietošā saprātīgā un visās detaļās būtībai atbilstošā rekonstrukcija nevar būt izskaidrojama vienīgi ar cilvēku fantāziju, kā to parasti mēdz uzskatīt. Šāda varbūtība ir tik niecīga, ka atbilst populārajam piemēram par pērtiķiem pie rakstāmmašīnām, proti, ka pat šimpanžu bars simtiem miljonu gadu laikā spētu uzrakstīt Šekspīra drāmu.

Citiem vārdiem runājot: Zoharā nebūtu nekāda OThIQ IVMIN apraksta, ja šāda ierīce nebūtu eksistējusi! Mums jābalstās uz pieņēmumu, ka tā savā laikā (acīmredzot ap 1200. gadu pirms Kristus) spēlējusi svarīgu lomu. Turklāt pēc mūsu domām ir sekundāra nozīme tam, vai vēlāk par izraē- ļiem dēvētās nomadu ciltis ienākušas Palestīnā no Ēģiptes vai Transjordānijas, t. i., būtībā no Arābijas pussalas. Tikai pakārtota nozīme ir ari tam, vai patiešām dzīvojis vīrs vārdā Mozus, un kas viņš bijis, vai sastapšanās ar dievību Jahvi notikusi Sinaja kalnā vai kur citur, vai notikusi 40 gadu ilga maldīšanās tuksnesī, vai vienkārši garš ceļojums uz "zemi, kur piens un medus plūst", t. i., līdz apmešanās vietai uz pastāvīgu dzīvi. Taču atliek noteikti pamatelementi, kas līdzīgā veidā saskan kā ar mannas mašīnas eksistenci, tā ari ar tradicionālo Vecās derības tekstu un jaunākajām zināt​niskajām atziņām. Tie ir šādi.

- Ap 1200. gadu pirms Kristus notika nomadu cilšu pārvietošanās. Turklāt ir tikai otršķirīga loma tam, no ku​rienes tās nākušas. To ceļš veda uz vēlāko Palestīnu, kur tās apmetās uz pastāvīgu dzīvi.

- Šīm ciltīm bija vadoņi un vecākie. Vai kāds no tiem bija vārdā Mozus, mēs nezinām.

Ceļojuma laikā tika šķērsoti tuksneši un tuksnešaini apgabali. Ir gluži saprotami, ka pārtikas piedāvājums tur bija ierobežots.

- Vēlākais pēc apmešanās uz pastāvīgu dzīvi, bet, iespējams, pat vēl pirms tam šīs ciltis radīja jaunu kārtību un acīmredzot ar to saistītu jaunu reliģiju. Desmit baušļi un liels skaits citu norādījumu, domājams, attiecas tieši uz šo laiku.

- Pat ja līdz šim nav atrasti pierādījumi par karadarbību pret pamatiedzīvotājiem, nevar izslēgt iespēju, ka ienākošie nomadi tika uzlūkoti drīzāk naidīgi, tāpēc rīvēšanās un nejaušas sadursmes, kaut ari nav jāuzskata par obligāti notiku​šām, tomēr nav ari droši izslēdzamas.

-Tolaik klātesošo ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu ietekme uz vismaz vienu nomadu cilti un sadarbība ar vismaz vienu no vadoņiem izriet no pārsteidzošajiem aprakstiem Bībelē, kā ari no neparastajiem Zoharas tekstiem un citām nekanonizētajām pirmskristiānisma laika grāmatām. Iespējams, ka saskarsme ar šo intelektu, kurā izraēļi redzēja Dievu un viņa eņģeļus, radīja kodolu leģendai, kurā vēstu​riskā ceļojuma norises sakausējušās fantāzijas pilnā savu tautu heroizējošā amalgamā. Šī intelekta ietekme varētu būt bijusi pat tik ievērojama, ka kāda, piemēram, socioloģiska eksperimenta ietvaros viena vai vairākas ciltis tikušas tieši vadītas, izmantojot izvēlētu kontaktpersonu. Šādai iespējai atbilst atmiņas par 40 gadus ilgušo izolāciju tuksnesī, kam nav saprātīga izskaidrojuma no reliģijas viedokļa, bet kas varbūt bija svarīga, lai radītu jaunu kultūru ar jaunu likumdošanu un jaunu vērtību skalu, it īpaši no sveša intelekta redzes viedokļa.

- Ir viegli iedomāties, ka šajā izolācijas laikā (40 pēc jūdu ticējumiem ir svēts skaitlis un šajā gadījumā, domājams, nozīmēja jaunu paaudzi) ceļotāji bija spiesti ciest badu, kas noveda pie dumpja pret vadību. Piedāvāt mašīnu, kas nodrošina "dienišķo maizi", no šī viedokļa būtu gluži loģiska konsekvence.

Tātad mēs redzam, ka arī jaunais skatījums uz Veco derību nav pretrunā ar mannas mašīnas eksistenci. Ja mēs tomēr turpmāk pieturamies pie vecajiem, no Bībeles zināmajiem vārdiem un atgadījumiem, tas vajadzīgs, lai iegūtu vispārēju ietvaru attēlotajiem un mūsu rekonstruētajiem notikumiem. Taču mums vienmēr jābūt skaidrībā par to, ka šeit nav jāsaskata vienīgi leģendas kodols, bet gan OThIQ 1VMIN apraksts un ar šo mašīnu tieši saistītas norises. Vai tautu, kurai tika nodota mašīna, patiešām vadījis Mozus, vai aprakstītie notikumi risinājušies minētajās vietās, vai nosauktie skaitļi atbilst vēsturiskajai patiesībai, tas ir visai nesvarīgi.

Dosimies gandrīz neticamā (taču nekādā ziņā ne neiespējamā) piedzīvojumā, kas mūs aizvedīs

vairāk nekā 3200 gadu senā pagātnē. Mūsu šodienas izpratnē tas bija mežonīgs, barbarisks laiks. Taču tas bija ari laiks, kad uz mūsu planētas notika fantastiskas lietas…

Mēs gribam šo notikumu aplūkot laikā, kad nomadu ciltis sasniedza Sinaja tuksnesi (vai varbūt arī kādu citu tuksnesi aiz Izraēlas), pēc tradicionālā viedokļa neilgi pēc Sarkanās jūras šķērsošanas. Jau "otra mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes" visi līdzpaņemtie krājumi acīmredzot bija izsīkuši, pārtikas rezerves līdzinājās nullei. Sākās dzīva diskusija. Par to vēsta 2. Mozus grāmatas 16. nodaļa.

2. Un viss Izraēla bērnu pulks kurnēja tuksnesī pret Mozu un pret Āronu. 3. Izraēla bērni teica viņiem: "Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.

Kā jau teikts, mēs nezinām, no kurienes patiesībā nāca nomadu ciltis. Maz ticams, ka tā bija verdzības citadele Ēģipte. Taču šā vai tā - došanās ceļā, lai arī no kurienes tā notika, varēja ari nebūt brīvprātīga. Tie, kas devās ceļā, jau drīz vien sāka dumpoties pret saviem vadoņiem un norādīja uz iepriekšējiem saimnieciski labvēlīgajiem apstākļiem. Taču tie, kas cilti vai ciltis veda uz neauglīgiem apgabaliem, acīmredzot vadījās pēc labi izstrādāta plāna. Kā pirmais par to uzzinājis Mozus savādās sastapšanās laikā ar "Kungu" degošajā ērkšķu krūmā (2. Mozus, 3. nodaļa).

7. Un tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas. 8. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu unjebusiešu zemi.

Vēlreiz: šajā laikā vēl nebija "Izraēlas tautas" šā vārda tiešajā nozīmē. Par vienu etnosu varēja runāt tikpat maz kā par kopēju reliģiju. Vēlāko izraēļu priekšteči tāpat kā citas šīs zemes tautas, domājams, pielūdza galvenokārt dabas dievus. Par monoteisku domāšanu nav daudz liecību. Tikai nedaudzi, ja tādi vispār bija, šajos senajos laikos būtu varējuši pieslieties monoteiskiem priekšstatiem, ticībai "Ievām", kā tas tiek aprakstīts Bībelē, kaut ari par šādu ticību ir maz kon​krētu pierādījumu.

Gājiens caur tuksnesi. Idealizētais militāri maršējošu izraēļu attēlojums tikai pa daļai atbilst vēsturiskajai patiesībai: runa ir par vienu vai vairākām nomadu ciltīm, kuras caur tuksnesi veda viņu "dievs Jahve".

Kaut kad ap šo laiku mūsu pasauli sasniegušo svešinieku plāns, šķiet, bija šāds: no izkliedētajām ģintīm izveidot vienotu nāciju - "izredzēto tautu". Kāpēc - to mēs nezinām. Iespējams, ka tas nav bijis pirmais un vienīgais mēģinājums paveikt uz Zemes ko līdzīgu. Vēstures gaitā atrodamas daudzas savu "dievu" izvēlētas tautas. Arī tās reizēm tikušas sūtītas gadu desmitiem ilgos ceļojumos, lai kādā noteiktā

vietā iesētu jaunas kultūras sēklas. Acteki un maiji tam ir uzskatāms piemērs2 .

Katrā ziņā pastāv ļoti liela varbūtība, ka šāds eksperiments noticis ap 1200. gadu pirms Kristus kaut kur Sinaja vai Arābijas pussalā. Kāda nomadu cilts veselas paaudzes laikā tika izolēta no ārējās ietekmes un vesta caur tuksnesi. Visi tie, kas bija uzsākuši šo ceļojumu, nomira, nesasnieguši mērķi. Ja ticam Bībelei, Izraēlas zemi sasniedza tikai viņu bērni un bērnubērni. Iemesls ir vismaz nojaušams: tai bija jābūt pēc iespējas "jaunai" tautai ar jauniem likumiem, jauniem priekšrakstiem, jaunu reliģiju un pēc iespējas neskaidrākām atmiņām par agrāko laika Un tai bija jābūt pasargātai no svešas ģenētiskas ietekmes.

Laika posmā starp 1947. un 1956. gadu arheologi vairākās alās netālu no Nāves jūras atklāja tā sauktos Kumranas tekstus. Tie radušies 1. gadsimtā pirms Kristus un ved atpakaļ pie eseniem - ļoti askētiski un atšķirti dzīvojušu jūdu grupas, ko detalizēti aprakstījis Josefs Flāvijs. Kādā no tur atrastajiem tekstiem ar virsrakstu "Pirmā vēstule par taisnīgumam atbilstošiem darbiem" mēs atrodam pārsteidzošu apstiprinājumu šai prasībai ievērot absolūtu ģenētisku nošķirtību un norādījumus, kas bija aktuāli vēl pēc apmešanās "apsolītajā zemē".

Sakari ar ammoniešiem un moābiešiem, un bastardiem un vīrieti ar sadragātiem sēkliniekiem, un vīrieti ar savainotu vīrišķo orgānu, kas ierodas sapulcē un… ņem pie sevis sievieti, lai ar to dzīvotu…, aptraipa. Un mēs nosakām arī, ka… ar tiem nedrīkst stāties dzimumsakaros… un tos iesaistīt.. .,jo Izraēla dēliem jābūt modriem pret neatļautām laulībām un jāciena templis. Tas pats attiecas uz aklajiem, kas neredz, lai nepieļautu aptraipošu sajaukšanos, jo tie neredz grēkpilnu sajaukšanos - tāpat kā kurlie, kas nedzird ne likumus, ne priekšrakstus, ne tīrības noteikumus, un nedzird Izraēla norādījumus, jo tas, kas neredz un nedzird, nespēj izpildīt likumu, šie cilvēki grēko pret tempļa tīrību.

Advokāts Klauss Ulrihs Grots raksta3 : "Stingrākas etniskas izolācijas prasības, atstājot novārtā jebkuru atbalstu sociāli neaizsargātajiem, nemaz nav iespējamas." Šo ļoti stingro noteikumu izcelsme meklējama arhaiskajos tautu staigāšanas laikos. Toreiz tika sperts pirmais solis semītu tautu izolācijai. Lai kāds mērķis ari netiktu īstenots, viss norisinājās pēc acīmredzami precīzi izstrādāta plāna.

Saprotams, ka tik garam ceļojumam nepietika līdzpaņemto krājumu. Saprotams ari tas, ka nomadi iebilda saviem vadītājiem, līdzko krājumi izbeidzās. Taču rezultāts bija pār​steidzošs (2. Mozus, 16).

4. Bet tas Kungs sacīja Mozum: "Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs manas pavēles, vai ne. 5. Un notiks sestajā dienā, kad to sagatavos, ka tas, ko tie atnesīs, divkāršosies, salīdzinot ar to, ko tie diendienā salasījuši."

9. Un Mozus un Ārons sacīja visai Izraēla bērnu saimei: "Tuvojieties tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu." 10. Un notika, kamēr Ārons vēl uzrunāja Izraēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un, lūk, tā Kunga godība kļuva redzama mākonī. 11. Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 12.

"Es esmu dzirdējis Izraēla bērnu kurnēšanu. Saki viņiem tā: "Ap vakara laiku jūs ēdīsiet gaļu, bet rītā Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs."

Sākas izšķirošie notikumi: cilts piederīgie saceļas pret savu vadoni. Viņus uz to spiež izsalkums. Šis protests nepaliek nepamanīts. Svešinieki vēršas pie savas kontaktper- sonas: cilvēki dabūs to, kas viņiem nepieciešams. "Kungs" apsola gaļu un maizi. Un kamēr Ārons (Mozus brālis) nomierina cilts piederīgos, "dievs" ugunsstabā nolaižas uz zemes tuksnesī. Tur viņu jau gaida cilts vadonis.

Tikai tagad kļūst skaidrs, kas notiek šīs tikšanās laikā. Nākamajā rītā cilvēki atrod, ko bija prasījuši: maizi, maizi no debesīm, mannu. Šajā tikšanās reizē "Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaju" (t. i., Sinaja tuksnesī) ārpuszemes civilizācijas pārstāvji nodod pārtiku ražojošu mašīnu savai kontaktpersonai (Bībelē viņa vārds ir Mozus).

Mozus vadībā ceļojums turpinās, ceļotājus pabaro ierīce no svešas planētas. Beidzot viņi sasniedz apgabalu, no kurienes svešinieki, šķiet, vadījuši visu šo operāciju: Sinaja masīvu vai kādu citu kalnu masīvu Arābijas pussalā. Šeit Mozus ar viņiem satikās pirmo reizi, šeit viņš atkal dodas tiem pretī (2.

Mozus, 19).

1. Trešajā mēnesī pēc Izraēla bērnu iziešanas no Ēģiptes, tieši tanī dienā, tie nonāca Sinaja tuksnesī.

2. Un viņi devās ceļā no Refidimas un nonāca Sinaja tuksnesī un apmetās tuksnesī; tur Izraēls cēla nometni kalna piekājē. 3. Bet Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva. Šeit augšā Mozus uzzina sava "kunga" nākotnes plānus. Ir paredzēta sava veida spēka demonstrēšana. Tai jāpievērš cilvēki vienam lielajam Izraēla Dievam (2. Mozus, 19).

10. Tad tas Kungs sacīja Mozum: "Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes. 11. Un lai tie ir sagatavoti trešajai dienai, jo trešajā dienā pats tas Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalna.

Paiet trīs dienas. Notiek sekojošais: tuksneša vidū dievi nokāpj no debesīm uz Zemes. 2. gadu tūkstotī pirms Kristus tas bija ļoti iespaidīgs skats tā laika cilvēkiem. Turpretim mums, kas esam saraduši ar šādām parādībām, saskārušies ar kosmiskajiem kuģiem un to ekspluatāciju, Bībelē aprakstītās norises ir labāk saprotamas (2. Mozus, 19).

16. Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. 17. Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. 18. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. 19. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā, bet Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā.

Mozus atkal tiek aicināts uzkāpt kalnā. Sākas izšķirošie notikumi (2. Mozus, 19).

20. Un kad nu tas Kungs nonāca uz Sinaja kalnu, uz paša kalna virsotni, tad tas Kungs aiciņāja uz kalna virsotni Mozu, un Mozus kāpa kalnā.

Saskaņā ar Bībeli tur augšā Mozus saņem desmit baušļus - gudrības, kas ir aktuālas vēl šodien, pēc trīsarpustūkstoš gadiem, un regulē cilvēku attiecības ar Dievu. Pēc tam Mozus tiek sūtīts atpakaļ. Taču jau pēc neilga brīža viņš atgriežas kalnā. Šoreiz viņš nav viens (2. Mozus, 24).

9. Un Mozus uzkāpa kalnā un Ārons, Nadabs, Abijs un septiņdesmit no Izraēla vecajiem līdz ar viņu.

10. Un viņi redzēja Izraēla Dievu. Zem Viņa kājām bija kā safīra pamats tik spožs kā pašas debesis, tik skaidras. 11. Bet viņš neizstiepa savu roku pret Izraēla tautas izredzētajiem. Tie redzēja Dievu, ēda un dzēra.

Kad Mozus ar desmit baušļiem un instrukcijām par derības šķirsta būvi atgriezās no Sinaja kalna, viņa seja esot spīdējusi tik spoži, ka nācies to apsegt ar lakatu. Kāds varētu būt šīs leģendas tehniskais pamatojums? lā ir sastapšanās ar acīmredzot gluži cilvēcisku dievu. Viņš stāv uz "safīra pamata", kas ir "spožs kā pašas debesis, tik skaidras". Kā rakstīts Bībelē, vecajie, kad bija redzējuši Dievu, ēda un dzēra. Šķiet, ka sastapšanās ar universa vadītāju viņus nav pārāk iespaidojusi. Pēc tam viņi pošas atpakaļceļā - visi, izņemot Mozu (2. Mozus, 24).

25. Un Mozus uzkāpa kalnā, bet kalnu apsedza mākonis. 16. Un tā Kunga godība nolaidās uz Sinaja kalna, un mākonis to apsedza sešas dienas; un septītajā dienā Viņš uzrunāja Mozu no mākoņa vidus. 17.

Un tā Kunga godība parādījās Izraēla bērniem kā rijēja uguns kalna galā. 18. Un Mozus iegāja mākoņa vidū un uzkāpa kalnā un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.

19. Derības šķirsta konstrukcija Tagad kļūst pavisam interesanti. Tur augšā četrdesmit dienu laikā Mozus saņem no svešiniekiem precīzas instrukcijas veselas virknes dažādu priekšmetu izgatavošanai. Nav skaidrs, kur tas norisinājies.

Pirms diviem gadiem vācu teologs Pauls Imhofs un itāļu arheologs Emanuēls Amati uzskatīja, ka identificējuši kādu 900 m augstu kalnu Sinaja masīvā kā Dieva kalnu Horebu4 . Tur atrasti vairāk nekā 2000 priekšmetu no laika posma starp 1400. un 1250. gadu pirms Kristus: klinšu zīmējumi, zīmes akmenī, upurakmeņi, kāda ala, pelnu slāņi, svētvieta ar upuraltāri un priestera miteklis. Nav izslēgts, ka tas patiešām ir Horebs, taču paliek atklāts daudz svarīgāks jautājums: kur īsti Mozus pavadīja 40 dienas (vai līdzīgu laika sprīdi)?

Vācu paleoSETV pētnieks Larss Fišingers norāda uz kādu interesantu pasāžu apokrifā "Ecekiēls apokaliptiķis". Viņš raksta5 : "Tur teikts, ka Mozus kalnā redzējis "lielu troni, kas sniedzās līdz debesīm".

"Uz tā sēdēja vīrs no visaugstākās kārtas. Uz galvas tam diadēma." Tad Mozum atļauts uzkāpt "uz troņa" (68.-76. pants). Sekojošie izteikumi varētu būt izšķirošs pierādījums tam, ka Mozus faktiski ticis "nolaupīts", t. i., Jahves kosmosa kuģī aizvests no Sinaja. Jo Mozus redzējis (apaļu) Zemi no izplatījuma: "Pēc tam es redzēju Zemes apaļumu, reizē zemes dzīles un debesu augstumu"(77.-78. pants)."

Iespējams, ka Mozus un Jahve nemaz neuzkavējās Sinajā, viņi ari nevarēja zināt, ka ciltis šajā laikā izgatavoja savu elku, slaveno "zelta teļu". Āronu, Mozus brāli, iecēla par viņa pārstāvi, un Ārons padevās ļaužu spiedienam. Šajā ziņā pārsteidzoši ir tas, ka Ārons pirms tam kopā ar citiem priesteriem un 70 vecajiem bija redzējis iemiesotu "Dievu" un tā "troni", tātad viņam bija jābūt pārliecinātam par tā eksistenci. Fakts, ka viņi rīkojās gluži pretēji, pieļauj tikai vienu secinājumu, proti, ka viņi gan Mozu, gan "Dievu", gan "troni, kas sniedzās līdz debesīm", uzskatīja par pilnīgi pazudušiem un pēc dažām nedēļām vairs necerēja neko no tā jebkad ieraudzīt.

Lai ari kur šajā laikā atradās Mozus, Jahves dotās instrukcijas dažādu priekšmetu, it sevišķi slavenā derības šķirsta būvei šķiet ļoti precīzas (2. Mozus, 25).

8. Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū. 9. Visu pēc tā parauga, ko Es tev gribu rādīt, ir telti, ir visus tās rīkus, tā jums būs celt. Šis norādījums ir nepārprotams. Mozum tiek parādīts modelis, paraugs, konstrukcijas plāns, pēc kā jābūvē derības šķirsts (2. Mozus, 25).

10. Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts, viņa platums pusotras olekts, un viņa augstums - pusotras olekts. 11. Tas tev jāapvelk ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses būs to pārvilkt, un visapkārt aptaisi vainagu no zelta. 12. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piestiprini tos viņa četriem stūriem, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē. 13. Un darini divi kārtis no akāciju koka un apvelc tās ar zeltu. 14. Un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tām var šķirstu nest. 15. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav no tiem jāizņem. 16. Un šķirstā tev ir jāieliek derības liecība, ko Es tev došu.

Tātad šķirsts būtībā ir koka kaste. Ja mēs paļaujamies uz tekstā dotajiem precīzajiem izmēriem, tā ir divarpus olekšu gara, pusotras olekts plata un tikpat augsta, no iekšpuses un ārpuses pārklāta ar tīru zeltu, ar četriem gredzeniem četros stūros un divām kārtīm, kas domātas transportēšanai. Tas viss nav nekas neparasts. Taču konstrukcija vēl nav pabeigta. Tiek pievienots pats būtiskākais: tā sauktais "salī​dzināšanas vāks" un "ķerubi" (2. Mozus, 25).

17. Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no tīra zelta; pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā. 18. Tad izveido vēl divus ķerubus, tie tev jādarina no zelta abos vāka galos. 19. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi tā abos galos.

20. Tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas vāku; viņu sejām jābūt vērstām vienai pret otru, bet acīm pret šķirsta vāku.

Tas viss - tāpat kā OThIQ IVMIN apraksts - nerada iespaidu par reliģisku nozīmi, drīzāk gan atgādina ļoti konkrētu tehnisku instrukciju. Kam tas viss domāts? Lasām tālāk 2. Mozus grāmatu, 25.

21. Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam tad, kad tu būsi ielicis derības liecību šķirstā, ko Es tev došu. 22. Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsas, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles, kas tev sakāmas Izraēla bērniem.

Mannas mašīnas aprakstā mēs jau norādījām uz Sasūna un Deila rekonstruēto sarunu ierīci. Mēs nezinām, kas īsti bija tā sauktais "salīdzināšanas vāks" un vai ar "likumiem" patiešām domāta tikai viena akmens plāksnīte, ko Mozum iedevis "Dievs". Jaunākie pētījumi rāda, ka šajā gadījumā runa acīmredzot ir par komplicētu tehnisku aparatūru, kas bez sakaru nodrošināšanas pildīja arī citas funkcijas. 1987. gadā šajā sakarā interesantu domu izteicis Dr. Rostislavs Furdujs no Kijevas universitātes6 . Saskaņā ar to derības šķirsts un Svētā telts, kurā tas tika uzglabāts, cita starpā kalpoja sakaru nodrošināšanai starp Mozu un "Dievu". Taču šķirsts pildīja ari citas funkcijas: tajā atradās "likums", ko Mozus savai tautai atnesa no Sinaja kalna. Lai kas ari tas nebūtu bijis, ceļojuma laikā šķirsts kalpoja tā uzglabāšanai. Un varbūt atrodas tajā vēl šodien. No Jaunajā derībā iekļautās Pāvila vēstules ebrejiem mēs uzzinām: 9:3. Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko, 4. Kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Ārona zizlis un derības plāksnes. Šī vieta tekstā, protams ir problemātiska, jo sarakstīta ievērojami vēlāk. Taču iespējams, ka šeit atspoguļotas latentas atmiņas par to, kas vēl atradās derības šķirstā bez "oficiālajos" avotos, t. i., jahvistu sastādītajos Bībeles tekstos, nosauktā: proti, blakus "derības plāksnei" vēl ari "Ārona zizlis" un "zelta trauks ar mannu"!

Vai šis "trauks" bija identisks ar mannas mašīnu? 2. Mozus grāmatā ir vieta, kurā runāts par šādu trauku. To mēs atro​dam 16. nodaļā. Tur rakstīts: 33. Un Mozus sacīja Āronam: "Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un novieto to tā Kunga priekšā, lai tā tur glabātos bērnu bērniem." 34. Kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā arī Arons to nolika glabāšanai liecības priekšā. Šī vieta ir ļoti mīklaina, tāpēc ka tajā laikā, kad risinājās minētie notikumi, vēl nebija ne derības šķirsta, ne likumu plākšņu: tas viss norisinājās neilgi pēc pirmās mannas parādīšanās, tātad vēl "Sina tuksnesī". Mozus sastapšanās ar "Dievu" un tā dotie norādījumi par derības šķirsta būvi sekoja tikai pēc divām nedēļām. Varbūt runa ir par vēlāk no kopsakarības izrautu un šeit iespraustu pasāžu. Neloģiska ir arī mannas uzglabāšana nākamajām paaudzēm, ja tā ir pieejama katru dienu un lielos daudzumos. Kāpēc būtu nepieciešams gadu desmitiem nēsāt līdzi trauku, ja tā saturs ir tikpat banāls un vārda tiešā nozīmē ikdienišķs kā smiltis, pa kuram iet, vai gaiss, ko elpo? Šāds norādījums butu saprātīgs tikai ceļojuma beigās, bet par to nekas nav zināms.

Jāapzinās, ka šādas lādes vai šķirsti Tuvo Austrumu reliģijas seno laiku vēsturē nebija nekas neparasts. Vēstur​nieks Jorgs Dendls raksta7 : "Derības šķirsts kā pārnēsājams svētums nav vienīgais šāds gadījums. Visos Tuvajos Austrumos līdz pat Mezopotāmijai pārnēsājamie dievību šķirsti bija pierasta lieta. Uz reljefiem, kas atrodas Britu muzejā Londonā, attēlotas dievību statujas, kas nostiprinātas uz nestuvēm. Jaungada svinību laikā Bābelē bija pieņemts ienest pilsētā citu pilsētu dievību statujas uz pārnēsājamiem troņiem. Līdzīgi ari Ēģiptē līdz pat antīko laiku beigām pastāvēja "svēto kastu" tradīcija.

Tās tika vestas līdzi procesijas laikā.

Dendls pat uzskata, ka leģenda par derības šķirstu tiešā ceļā ved atpakaļ uz ēģiptiešu avotiem. Viņš raksta7 : "Derības šķirsts visos avotos ir četrstūraina kaste, turpretī dievību bar- kām pamatā ir kuģa korpuss. Izrādās, ka ēģiptiešu kastes bijušas ikdienišķākas un līdz pat vissīkākajām detaļām atbilst derības šķirsta aprakstam. Kāda lāde, kas būtiskās detaļās līdzinās derības šķirstam, tika atrasta zem dārglietām jaunā faraona Tutanhamona kapā. Šī lāde pēc ārējā izskata un līdz pat detaļām atbilst derības

šķirsta aprakstam 2. Mozus grāmatā Exodus. Ticis izmantots viens un tas pats materiāls: akāciju koks, ko tā izturības dēļ bija iecienījuši galdnieki Tuvajos Austrumos."

Vai no minētā var izdarit secinājumu, ka šķirsts bijis seno izraēļu nolaupīts ēģiptiešu svētums, paliek atklāts jautājums. Jaunākie pētījumi, kuros noskaidrots, ka izraēļi varbūt vispār nekad nav dzīvojuši ēģiptiešu kalpībā, padara šādu izskaidrojumu gandrīz neticamu. Tāda ir ari teologa Dr. Rainera Šmita izpratne, kurš cita starpā raksta8 : "Ja apkopojam minētos apsvērumus…, labākie argumenti atbalsta tēzi par derības šķirsta izcelsmi nomadu sadzīves specifikā. Pamatojoties uz Jozuas grāmatas 3. un 4. nodaļu, tā ļauj precizēt, ka vēlāko Viduspalestīnas cilšu grupas šķirstu nesušas līdzi kā svētumu."

Diezin vai vēl ir iespējams vēsturiski noskaidrot šķirsta izcelsmi. Pēc ārējā izskata tas neapšaubāmi līdzinās kaimiņos dzīvojošo Dienvidrietumāzijas un Ziemeļāfrikas tautu dievību šķirstiem. Tātad tā bija ne īpaši liela koka kaste, no iekšpuses un ārpuses pārklāta ar zeltu, uz tās atradās divas ķerubu figūras un caur malās piestiprinātajiem gredzeniem varēja izbāzt nesamās kārtis, kas padarīja iespējamu šķirsta transportēšanu.

Kas attiecas uz Bībelē minētajiem izmēriem, tiem noteikti nevarētu uzticēties. Tie acīm redzami atbilst priekšstatiem, kādi autoriem 5. un 6. gadsimtā pirms Kristus bijuši par šādiem dievību šķirstiem.

Tos diezin vai var pieņemt burtiski. Citi, kā, piemēram, Zoharas teksti, kas radušies laikā, pirms babilonieši bija iekarojuši Jeruzalemi, tātad pirms 587. gada pirms Kristus, nav oriģināls materiāls.

Zoharas teksti - starp tiem ari OThlQ IVMIN apraksts - bija no galvas iemācīti, vārdu pa vārdam tālāk nodoti un vienīgi priesteru augstākajai elitei zināmi dokumenti, kas kļuva plašāk pazīstami tikai pēc 1290. gada pēc Kristus, kad tos rakstiski fiksēja spāņu ebrejs Mozus de Leons. Cik liels patiesībā bijis šķirsts, kā īsti tas izskatījies, kādām detaļām bijusi nozīmīga loma tā konstrukcijā, - tas viss pagaisis pagātnes miglā. Apraksts, ko mums sniedz Bībele, diezin vai atbilst īstenībai. To noteica kā iekšējie, politiski reliģiskie, tā ari ārējie apstākļi, kas izpaudās 6. gadsimta pirms Kristus izpratnē par līdzīgiem citu tautu "dievību šķirstiem". Droši vien toreiz vēl eksistēja mutiski tālāk nodoti nostāsti par ceļojumu un ari par šķirstu, taču trimdas laikā pie babiloniešiem tos tik ļoti iespaidoja aktuāli reliģiskie uzskati un pasaules izpratne, ka to sākotnē​jais kodols ir tik tikko saskatāms. Mēs uzskatām, ka tas izpaužas sekojošajā.

1. Izolācijai izvēlētajai nomadu ciltij, respektīvi, tās vado​ņiem, tika nodotas instrukcijas par veselas virknes savādu priekšmetu konstrukciju (skat. tālāk). Nav skaidrs, kādam nolūkam katrs atsevišķi tie kalpoja. Iespējams, ka jau nomadu ciltij piederīgie, bet īpaši jau vēlāk jahvisti devuši tiem reliģisku interpretāciju.

2. Starp šiem dažādajiem priekšmetiem bija kāda kaste ar īpašu nozīmi, kas tika uzskatīta par svētumu. Vēlāk mēs redzēsim, ka turpmāk tā nodrošināja sakarus ar tiem, kas no ārpuses vadīja visu operāciju.

Rodnijs Deils un Džordžs Sasūns sākumā domāja, ka derības šķirsts un mannas mašīna bijuši savstarpēji identiski. Taču, pat ja mēs nevaram pilnībā izslēgt šādu iespēju, tā tomēr šķiet maz ticama.

Varbūt derības šķirsts vienkārši kalpojis demontētas mannas mašīnas transportēšanai. Šāds aizsargkonteiners bez šaubām būtu bijis vēlams. Jūtīgā ierīce pārgājienu laikā bija jāaizsargā no agresīvā tuksneša klimata ietekmes, it īpaši no putekļiem un smiltīm. Turklāt mums jāņem vērā, ka mašīna sākotnēji kalpojusi pārtikas nodrošināšanai uz kosmiskā kuģa borta un nav bijusi domāta gadu desmitiem ilgai transportēšanai nelabvēlīgos tuksneša apstākļos. Lēmums nodot nomadu cilts rīcībā šādu ierīci visdrīzāk bija operatīvs pasākums, nevis iepriekš plānota un pārdomāta akcija, un īstenot to piespieda sākušies nemieri. Iespējams, ka mašīna tikusi modificēta jaunā uzdevuma veikšanai, lai vispār spētu darboties ekstremālajos apstākļos. Taču ar to bijis par maz, par ko liecina obligātie iknedēļas apkopes darbi, kad mašīna bija pilnībā jāizjauc, jāiztīra un atkal jāsamontē. Šajā aspektā derības šķirsta būvei bija gluži konkrēta jēga. 1a konstruēšana notika tikai divas nedēļas pēc pirmās mannas saražošanas - acīmredzot nolūkā papildus aizsargāt mašīnu, kurai tagad bija jāstrādā svešas planētas nelabvēlīgajos klimatiskajos apstākļos.

Pati mašīna tika nodota "Sina tuksnesī", turpretī derības šķirsts uzbūvēts tikai pēc sastapšanās Sinaja kalnā. To nebūvēja Jahve, bet gan paši izraēļi, taču "pēc tā parauga, ko Es tev gribu rādīt, ir telti, ir visus tos rīkus", t. i., pēc precīzām instrukcijām, ko saņēma Mozus.

Reizē ar derības šķirstu, kā jau minēts, bija jāizgatavo vēl citi priekšmeti, proti, ar zeltu pārklāts galds, kannas, kausi, bļodas. īpaša uzmanība pievērsta septiņzaru svečturim (2. Mozus, 25).

39. No viena talenta skaidra želta tev jāizgatavo lukturis un visi šie rīki.

Un vēlreiz Mozus tiek brīdināts nepieļaut kļūdas šo "ierīču" izgatavošanas procesā (2. Mozus, 25).

40. Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kāds tev tika kalnā parādīts.

Instruktāža turpinās: Mozum uzdod celt "Svēto telti", tā saukto "saiešanas telti", kurā glabājies šķirsts un, kā mēs uzskatām, kopā ar to arī mannas mašīna. Ari saiešanas telts tika sīki aprakstīta. Arī šajā gadījumā tika pieprasīts, lai cilts

amatnieki rīkotos precīzi pēc plāna. Aiz priekškariem telts "vissvētākajā vietā" atradās derības šķirsts, apslēpts cilts locekļu skatieniem, izņemot Mozu, Aronu un priesterus, kas apkalpoja mašīnu. Šī slepenība, kā arī ierīces bīstamība bija iemesls, kāpēc telts tika uzcelta ārpus nometnes (2. Mozus, 33).

7. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja to Kungu, bija jāiet ārā uz saiešanas telti ārpus nometnes. 8. Un notika, kad Mozus gāja uz šo telti, tad ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, kad tas gāja uz derības telti. 9. Un ik reizes, kad Mozus tuvojās teltij, tad nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. 20. Un visa tauta, redzot mākoņu stabu stāvam telts durvīs, piecēlās, lai pēc tam nomestos zemē ikviens savas telts durvīs. 11. Un tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigs vaigā tā, kā kāds sarunājas

ar savu draugu. Un kad viņš atgriezās nometnē, tad viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.

Mākonis, par ko šeit runāts, varētu būt identisks ar Zo- harā aprakstīto. Tas izplūda no mannas mašīnas tās darbības laikā. Zoharā par to rakstīts LSS 661.

Deguns… no tā caurulēm nāk trīs šaudīgas liesmas. No šī deguna nāk trīs krāsas: dūmi, uguns un svelme. Jo stāv rakstīts: "No tā deguna paceļas dūmi." Dūmi tiek izspiesti un nāk ārā. Tie ir melni, un tos sauc par "dusmām", "karstumu" un "izpostīšanu". Šeit mēs gribam vēlreiz norādīt uz to, ka šis mākonis neidentificē Dieva klātbūtni, nesimbolizē to, kā bieži vien mēdz apgalvot teologi. Gluži pretēji, "Kungs" pat atsakās piedalīties 40 gadu ilgajā odisejā (2.

Mozus, 33).

2. Un Es savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kanaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus.

3. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdz, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.

Kamēr Mozus un "izredzētā tauta" klejo pa tuksnesi, paša "Kunga" nemaz nav klāt. "Viņš" tiem ir iedevis mannas mašīnu, kas nodrošina ar pārtiku, un sakaru iekārtu, ar kuras palīdzību var nodibināt kontaktus. Ciktāl runa ir par mākoņu stabu, ar to var būt domātas tikai darbojošās mašīnas izplūdes gāzes.

To varētu apstiprināt ari Bībele, ja tur būtu teikts, ka mākonis bijis redzams tikai tad, kad telts bijusi uzcelta, t. i., kad mašīna darbojusies. Šāda pasāža patiešām atrodama 4. Mozus grāmatas 9. nodaļā.

15. Un tanī dienā, kad svētais mājoklis tika uzcelts, tad mākonis apklāja mājokli, proti, saiešanas telti ar bauslību, bet vakarā pār mājokli bija ugunij līdzīga blāzma līdz rītam. 16. Tā bija pastāvīgi: dienā mājokli apklāja mākonis, bet naktī blāzmoja uguns. 17. Un kad padebesis pacēlās no telts, tad arī Izraēla bērni izvilka telšu mietiņus, lai dotos ceļā; bet tanī vietā, kur mākonis apstājās, lai paliktu, tur Izraēla bērni uzcēla savas teltis. 18. Pēc tā Kunga pavēles Izraēla bērni devās ceļā, un pēc tā Kunga pavēles tie apmetās; visu laiku, kamēr mākonis atradās virs mājokļa, tikmēr arī tie dzīvoja savās teltīs. 19. Un kad mākonis palika daudzas dienas virs mājokļa, tad Izraēla bērni ņēma vērā tā Kunga pavēli un necēlās, lai dotos tālāk. 20. Un notika arī, ka mākonis palika nedaudz dienu virs mājokļa, lai uzkavētos, tad pēc tā Kunga pavēles arī viņi palika uz vietas, un pēc tā Kunga pavēles viņi cēlās. 21. Un gadījās arī, ka mākonis palika tikai no vakara līdz rītam, bet rītā tas jau pacēlās, tad arī viņi cēlās; vai bija diena, vai bija nakts, tiklīdz mākonis pacēlās, tā arī viņi devās ceļā. 22. Bet ja mākonis divas dienas vai pat mēnesi, vai vēl ilgāki kavējās pār mājokli, virs tā palikdams, tad arī Izraēla bērni mita savās teltīs un necēlās; bet tiklīdz tas cēlās, tad arī viņi izvilka savu telšu mietus. 23. Pēc tā Kunga pavēles tie apmetās, un pēc tā Kunga vārda tie cēlās; tie ņēma vērā tā Kunga pavēles, kā tas Kungs bija ar Mozus starpniecību pavēlējis.

Tā apstiprina mūsu pieņēmumu: mākonis bija redzams tikai ražošanas procesa laikā, kaut ari 17., 21. un 22. pantā cēloņa un seku kārtība ir pretēja: mākonis no telts nepacēlās (t. i., tas pazuda) nevis tāpēc, lai Izraēla tauta dotos tālāk, bet gan pēc pavēles "no augšas" doties ceļā mannas mašīna tika nekavējoties izslēgta, kas netālu apmetušamies cilts piederīgajiem kalpoja par zīmi, ka jādodas tālāk. Par šo cēloņsakarību daudz vēlāk dzīvojušie Pentateiha autori, protams, nevarēja zināt. Šajā sakarā uzreiz jāpievērš uzmanība ritmam, kādā norisinājās ceļojums. Rīkojumus doties ceļā vai apmesties nometnē deva "Kungs", tātad, kā mēs varam uzskatīt, ārpuszemes izcelsmes saprātīga būtne.

Nevarētu būt, ka tas noticis bez jebkāda plāna. Kāpēc gan, piemēram, reizēm bija nepieciešams doties ceļā nakts vidū (4. Mozus, 9:21)? Kāpēc reizēm notika apstāšanās uz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem, reizēm tikai uz dažām dienām? Cik mums zināms, šai problēmai teoloģiskajā literatūrā līdz šim nav pievērsta liela vērība. Gadu desmitiem ilgu izolāciju tuksnesī iespējams panākt ari iekārtojot stacionāru nometni, ja tas būtu šī pasākuma vienīgais mērķis. Tā vietā tika inspirēts apgrūtinošs ceļojums, pastāvīgi izziņoti jauni mērķi, jauni maršruti, jauni starpfiniši un jauni miera periodi. Kas ar to gribēts panākt? Kāds patiesais mērķis aiz tā slēpies? Mums tas viss atgādina telpā un laikā rūpīgi izplānotu eksperimentu, kura laikā noteiktā teritorijā noteiktā laikā bija jāsasniedz konkrēti punkti, noteiktā laikā tie jāatstāj un jāuzņem jauns virziens. Nozīmīga loma tajā, bez šaubām, bija visam kompleksam, ko veidoja mannas mašīna, derības šķirsts, pārējās svētās lietas un saiešanas telts, jo šie priekšmeti noteiktā kārtībā pildīja noteiktas funkcijas cits pret citu un pret tautu, kas bija apmetusies nometnē.

20. Strāvas triecieni un radioaktivitāte Un tā "izredzētā" nomadu cilts Mozus vadībā iet pa tuksnesi. Apmešanās vietās vienmēr tiek uzslieta arī saiešanas telts un iedarbināta mannas mašīna. To darīt varēja tikai priesteri, galvenie vadoņi, tie, kuri zināja, kas īsti ir paslēpts vissvētākajā vietā, derības šķirstā. Viens no šiem vīriem bija Jozua, un viņam gluži tāpat kā citiem, strādājot pie mašīnas, bija jāuzvelk īpašs apģērbs. Par to mēs varam izlasīt 2.

Mozus grāmatas 28. nodaļā.

39. Arī jāizauž izrakstīti svārki no smalkām šķetinātām dzijām, jāizveido turbāns no smalka auduma un izrakstīta josta. 40. Arī Ārona dēliem tev jāuzšuj svārki, jāuztaisa jostas un turbāni goda rotai. 41. Tos uzģērb savam brālim Āronam un viņa dēliem; svaidi tos, piepildot viņu rokas, un iesvētī viņus, lai viņi būtu man par priesteriem. 42. Un uztaisi viņiem linu bikses, lai apklātu miesas plikumu; lai tās sniegtos no jostas vietas līdz lieliem. 43. Un lai tās valkā Ārons un viņa dēli, ienākdami salīdzināšanas teltī un tuvodamies altārim, lai kalpotu svētnīcā, citādi tie kļūtu vainīgi un tiem būtu jāmirst; tas lai ir par mūžīgu likumu viņam un viņa pēcnācējiem. Šie panti ir tikai daļa no 28. nodaļas, kura šādā formā aprakstīta vesela virkne apģērbu un priekšmetu, ko lietoja priesteri. Tas viss mazāk atgādina reliģisku ceremoniju, drīzāk gan - ļoti konkrētu un praktisku priekšrakstu, kas noteica, ka priesteriem jātērpjas blīva auduma drānās, kas apsedz visu ķermeni. Rokas un seja, kas palika atsegtas, bija jāieziež ar eļļu. Un tas viss tāpēc, ka "citādi tie kļūtu vainīgi un tiem būtu jāmirst". Tiklīdz kalpošana Dievam vissvētākajā vietā beidzās, bija jāievēro vēl kāds stingrs priekšraksts (3. Mozus, 16).

23. Tad Ārons lai ienāk saiešanas teltī un viņam jānovelk drēbes, ko viņš bija uzvilcis, nātnās drēbes, ieejot svētnīcā, un tās tam tur jānoliek. 24. Un viņam būs savu miesu mazgāt ar ūdeni svētā vietā un apvilkt savas drēbes, un iziet un sakārtot dedzināmo upuri, kas ir tautas dedzināmais upuris, un viņam būs salīdzināt sevi un tautu. Šādi rikojumi ir grūti izprotami, ja tos aplūko tikai no reliģiskā redzes viedokļa. Taču mēs zinām, ka mannas mašīna drīzāk bijusi primitīvai nomadu ciltij nodota bīstama ierice: to darbināja plutonija reaktors. Pēc darba pie mašīnas priesteriem bija jānovelk biezais aizsargtērps un kārtīgi jānomazgājas.

Mūsdienu kodoleksperti rīkojas pēc tieši tādām pašām instrukcijām. Dr. Rostislavs Furdujs6 norāda, ka ieaustās metāla šķiedras būtu varējušas darboties kā Faradeja būris un aizsargāt no nekontrolētas elektriskās strāvas noplūdes. Kā nekā runa ir par elektroiekārtu, kuras agregātu spriegumam

vajadzēja būt ne mazākam par vairākiem simtiem voltu. Tāpēc bija nepieciešamas precīzas lietošanas instrukcijas. To neievērošana noveda pie letāla iznākuma (3. Mozus, 10).

1. Un Ārona dēli, Nadabs un Abijs, ņēma katrs savu kvēpināmo upuru trauku un ielika tur uguni un uzlika virsū kvēpināšanai vīraku, tad nāca un nesa svešu uguni tā Kunga priekšā, kas tiem nebija pavēlēta ņemt. 2. Tad uguns izgāja no tā Kunga un tā aprija viņus, un tie nomira tā Kunga priekšā.

Priesteriem dotās instrukcijas nepieļāva nekādus izņēmumus. Vissvētākajā vietā nedrīkstēja strādāt tikai slimie. Kāda interesanta pasāža, kas apstiprina, ka no turienes, no vissvētākās vietas, nāca manna, atrodama 3. Mozus grāmatas 21. nodaļā.

21. Nevienam vīram no priestera Ārona dzimuma, kam vien kāda vaina, nebūs nākt kā priesterim, lai nestu uguns upurus tā Kunga priekšā; un ja viņam ir vien kāda vaina, lai nenāk klāt, lai pienestu maizi kā upuri savam Dievam. 22. Bet sava Dieva maizi viņš var ēst, ir no tām vissvētākām, ir no tām svētām dāvanām. 23. Bet lai viņš tikai neiet pie priekškara, un pie altāra lai tas nepiestājas, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna manu svētnīcu; -jo Es esmu tas Kungs, kas dara tos svētus.

No teoloģijas morāles viedokļa tas viss ir nepārprotamā pretrunā ar vēlāko kristiānisma mācību, saskaņā ar kuru Dievam tuvāki ir tieši slimie. Vēl viens norādījums uz to, ka šeit ir runa par kaut ko pilnīgi citu. Un norādījums arī uz to, ka manna patiešām nāca no vissvētākās vietas, no saiešanas telts iekšienes. Jo tur atradās mannas mašīna, kas ceļojuma laikā apgādāja cilts piederīgos ar nepieciešamo pārtiku.

Kad noteiktais laiks bija iztecējis un neviens no tiem, kas uzsāka ceļojumu, vairs nebija starp dzīvajiem, "Kungs" izpildīja savu solījumu un pavadīja tagad jau par jaunu tautu saliedējušos izraēļus pāri Jordānas upei uz apsolīto zemi. Bībelē šis notikums, bez šaubām, ir izskaistināts, jo būtībā runa ir tikai un vienīgi par semītu klejotājcilts ienākšanu jau apdzīvotā un kultivētā apgabalā. Saskaņā ar Izraēla Finkel- šteina jaunākajiem darbiem, tas noticis relatīvi miermīlīgi nepārtrauktas migrācijas ceļā, pēc tam pārejot uz nometnieku dzīvesveidu. Arheologiem līdz šim nav izdevies atrast pierādījumus par plašu karadarbību šajā laikā. Varbūt tāpēc, ka, ja sekojam Bībelei, šī zeme sākotnēji tika sagatavota "debesu iejaukšanās" ceļā un tikai tad tajā ienāca nomadu ciltis. Šajā aspektā vēlreiz lasām 2. Mozus grāmatas 33. nodaļu.

2. Un Es savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kanaā- niešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus. 3. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdz, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.

Pēc tam kad nomadu ciltis bija apmetušās "tā Kunga eņģeļa" atbrīvotajā zemē, mannas mašīna pārtrauca ražoša​nas procesu. Par to lasām Jozuas grāmatas 5. nodaļā.

10. Un Izraēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un tie sarīkoja Pesaha svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā. 11. Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pesaha svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā. 12. Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Izraēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kanaānas zemes augļiem.

Kad gadu desmitiem acīs paturētais mērķis bija sasniegts, mannas turpmāka ražošana vairs nebija nepieciešama. Tās vietā tagad bija padzīto tautu labības krātuves. Mašīna savu uzdevumu bija izpildījusi un tika izslēgta. Vēlāk tradicionāli ticēja, ka tā līdzās slavenajām Jērikas bazūnēm tikusi izmantota mūru sagraušanai. Šodien mēs zinām, ka tā ir dievbijīga leģenda, jo šķirsts tāpat kā mašīna nav veidots

militāru funkciju pildīšanai un ljdz šim nav pat atrasti nekādi pierādījumi par plaša mēroga karadarbību Jērikā šajā agrīnajā periodā, la vietā absolūti nefunkcionējošā ierīce tiek aizvesta uz nelielu apdzīvotu vietu Silo, kur tā, ilgstoši atstāta bez uzraudzības, glabājas apmēram 200 gadu līdz pat Samuēla laikiem.

Samuēla laikus raksturo cīņa ar filistiešiem, kādu, domājams, indoģermāņu cilti Palestīnas dienvidos, ko pieveica tikai Dāvids. Toreiz virsroku acīmredzot guvuši filistieši (1. Samuēla, 4).

1. Izracis devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pieAfekas. 2. Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Izraēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Izraēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru.

Sakāves priekšā izraēļi atcerējās par sava dieva Jahves šķirstu (1. Samuēla, 4).

3. Un kad Izraēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Izraēla vecaji sacīja: "Kādēļ tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Silo pie sevis tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas." 4. Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Silo un tie atveda no turienes Dieva, tā Kunga Cebaota, derības šķirstu, - Tā, kas mīt ķerubu tronī.

Kad šķirsts nonāk pie smagā situācijā nonākušajiem jūdiem, noskaņojums mainās - izraēļi jūtas pārliecināti par savu uzvaru. Kad nu derības šķirsts atkal ir līdzās, viņi uzvarēs tāpat kā toreiz, kad tika iekarota apsolītā zeme. Taču ari filistieši sadzirdēja gaviles (1. Samuēla, 4).

6. Un kad nu filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Un kad tie uzzināja, ka tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, 7. Tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!" Un tie domāja: "Bēdas mums, jo kaut kas tamlīdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar!

Tomēr filistieši nepadevās panikai: sākās jauna kauja (1. Samuēla, 4).

10. Un filistieši devās kaujā un sakāva Izraēlu tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Izraēlam krita

trīsdesmit tūkstoši kājnieku. 11. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēla dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.

Ir acīmredzami: "Dieva" šķirstā nebija, tas nerunāja no "salīdzināšanas vāka" un neiejaucās karadarbībā. Ierīce bija izslēgta, mirusi, vienīgi sakrāls priekšmets tikpat kā bez jebkādas iedarbības. Šeit jāpasvītro vārdi "tikpat kā". Kad filistieši vērtīgo laupījumu nogādāja Ašdodā, sākās visādi notikumi (1. Samuēla, 5).

6. Bet tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem ir Ašdodā, ir tās robežapgabalā.

Kas bija noticis? Atbilde nav tālu jāmeklē, ja atceramies, ka mannas mašīnu darbināja plutonija kodolreaktors, un tas bija jāapkalpo speciāli apmācītai priesteru komandai. Pati mašīna vairs nefunkcionēja, taču enerģijas agregāts, bez šaubām, vēl bija starojuma avots. Aprakstītie ir tipiski radio​aktīvā apstarojuma izraisīti simptomi.

7. Kad nu Ašdodas vīri saprata savu postu, tad viņi sacīja: "Lai Izraēla Dieva šķirsts pie mums

nepaliek, jo Viņa roka ir jo smagi mūs un mūsu dievu Dagonu piemeklējusi." 8. Tāpēc tie izsūtīja ziņu utt sapulcināja kopā visus filistiešu dižciltīgos un sacīja: "Ko lai mēs darām ar Izraēla Dieva šķirstu?" Un tie nosprieda: "Lai Gatas pilsētai tiek nodots Izraēla Dieva šķirsts!" Un tā viņi aizgādāja uz turieni Izraēla Dieva šķirstu.

Taču, ienākot Gatā, notiek tikpat briesmīgas lietas kā iepriekš Ašdodā (1. Samuēla, 5).

9. Bet kad viņi to bija turp nogādājuši, tad tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, ir mazus, ir lielus, ar augoņiem tā, ka tie lauzās viņu miesās uz āru. 10. Un tad viņi nosūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu. Un notikās, ka tiklīdz Dieva šķirsts nonāca Ekronā, tad pilsētas iedzīvotāji brēca un sacīja: "Vai jūs esat atnesuši Izraēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?"

Pēc tam filistieši nolemj nest bīstamo priekšmetu atpakaļ uz Izraēlu. Pie Bet-Šemešas viņi to govju pajūgā sūta pāri robežai. Ciema iedzīvotāji, kas strādā uz lauka, līksmojas. Viņi lēkā apkārt šķirstam un aizskar to (1. Samuēla, 6).

19. Bet tas Kungs sodīja Bet-Šemešas iedzīvotājus, tāpēc ka tie bija ielūkojušies tā Kunga šķirstā, un Viņš lika nomirt no iedzīvotājiem septiņdesmit vīriem. Un tauta par tiem sēroja, ka tas Kungs ar šādu bargu pārmācību bija tautu sodījis.

Arī šajā gadījumā 70 cilvēku nāves iemesls varēja būt pilnīgi nepareiza apiešanās ar mašīnu. Šķirsts un ar to saistītā mannas mašīna, vairāk nekā 200 gadu vecais OThIQ IVMIN, vēl joprojām bija radioaktīvā starojuma avots, un nāve, ko tas sēja ap sevi, skāra gan filistiešus, gan jūdus.

VII TEMPLIS Stāv rakstīts: maize; tālāk stāv rakstīts: plācenis; tālāk stāv rakstīts: viņi mala.

Kā to izskaidrot?

Talmūds, Joma 75a

21. Hīrāms no liras - tempļa būvētājs Derības šķirsts ar tajā atrodošos mannas mašīnu neapšaubāmi bija nozīmīgākais jūdu tautas svētums.

Taču tas tā nav bijis vienmēr. Proti, kad viss komplekss bija nogādāts atpakaļ no filistiešu zemes, tas atkal nonāca aizmirstībā. Par to atkal atcerējās tikai ķēniņš Dāvids, kurš valdīja no 1004. līdz 965. gadam pirms Kristus. Tā kā Dāvids cerēja ar Dieva šķirsta palīdzību nostiprināt savu valdnieka varu Izraēlā un Jūdejā, viņš ar savu armiju devās ceļā uz Baalu (tagad Bet- Semeša) Jūdejā, kur tolaik atradās ierīce.

Transportēšanas laikā notika vēl viens starpgadījums ar letālām sekām (2. Samuēla, 6).

6. Kad nu tie nonāca pie Nahona labības klona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa.

7. Tad tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur par sodu bargi skāra, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira.

Tātad ierīce joprojām bija zināmā mērā aktīva. Varbūt tās bija vienkārši noplūdes strāvas, taču pietiekami stipras, lai nogalinātu cilvēku. Diezin vai tas bija pats Dievs, kas sodīja to, kas centās pasargāt "viņa" svētumu no apgāšanās. Cik mums zināms, tas bija pēdējais nāves gadījums, kas saistīts ar mannas mašīnu vai derības šķirstu. Katrā ziņā viss komplekss neskarts laimīgi nonāca Jeruzalemē, ķēniņa Dāvida galvaspilsētā (2. Samuēla, 6).

27. Un tie ienesa tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus tā Kunga priekšā.

Vēl Dāvida laikā sākās gatavošanās Jeruzalemes tempļa celtniecībai. Tam vajadzēja kļūt par pastāvīgu mājvietu derības šķirstam. Šodien pieņemts uzskatīt, ka ķēniņš šim nolūkam izvēlējās agrāko jebusiešu svētvietu, licis veikt priekšdarbus, zemes nolīdzināšanu. Taču būvdarbi tika turpināti un celtne pabeigta tikai ķēniņa Zālamana vadībā.

Zālamanam, Dāvida dēlam, par labu nāca tas, ka cīņas ar kaimiņu ciltīm bija pabeigtas, zeme atradās miera fāzē un nodibinājās tirdznieciskas attiecības, it īpaši ar feniķiešiem ziemeļos. Tur valdīja ķēniņš Hīrāms I, un Zālamans vērsās pie šī valdnieka, lai ar viņa palīdzību paātrinātu un pabeigtu Dieva svētnīcas celtniecību. Par nometniekiem kļuvušie ebreji bija zemnieku tauta. Viņi gan spēja veikt nelielus amatnieku darbus, taču nemācēja būvēt tempļus un pilis. Priekš tā viņiem trūka atbilstošu zināšanu, nebija ari tradīciju, uz ko atskatīties.

Zālamanam, ja viņš gribēja veiksmīgi pabeigt Dāvida iesākto darbu, neatlika nekas cits, kā vērsties pie tautām, kam bija šādas tradīcijas, kuras varēja piegādāt būvmateriālus un palīdzēt ar cilvēkiem, kas spēja izstrādāt tempļa projektu un veikt celtniecību. Jau kopš Dāvida valdīšanas laikiem bija izveidojušās labas attiecības ar feniķiešiem, tāpēc Zālamans nosūtīja vēstuli ķēniņam Hīrāmam no Tīras (1. Ķēniņu, 5).

16. Un Zālamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams: 17. "Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu tā Kunga, sava Dieva, vārdam tās kara darbības dēļ, ar kādu tam uzmācās no visām pusēm viņa ienaidnieki, līdz kamēr tas Kungs pats viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām. 18. Bet tagad, lūk, tas Kungs man ir devis mieru visās malās, un nav neviena paša pretinieka, nedz kādas citas nelaimes, kas varētu draudēt. 19. Un tādēļ, lūk, es esmu nolēmis uzcelt namu tā Kunga, mana Dieva vārdam tā, kā tas Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: "Tavs dēls, kuru Es nosēdināšu uz tava troņa, tas lai uzceļ namu manam vārdam." 20. Un tādēļ dod pavēli, ka manām vajadzībām tiek nocirsti ciedri Libanona kalnos. Un mani kalpi lai pievienojas taviem kalpiem. Un es tev došu algu tavu kalpu vajadzībām tik daudz, cik tu pats noteiksi, jo tu pats labi zini, ka mums neviena cita nav, kas prastu kokus tik labi cirst kā sidonieši."

Acīmredzami iepriecināts par lielo pasūtījumu, ķēniņš Hīrāms sūta uz Jeruzalemi būvmateriālus un speciālistus, protams, par atbilstošu samaksu - milzīgu daudzumu labības, miltu, eļļas un olīveļļas. Un viņš sūta ari savu celtniecības speciālistu un padomdevēju Hīrām Abi (2. Laiku, 2).

Zālamana tempļa plāns. Mannas mašīna atradās vissvētākās vietas aizmugurējā daļā. Augsts priekškars to slēpa no nepiederošo skatieniem.

12. Tad nu tagad es tev sūtu gudru un saprātīgu vīru, kas ir šādu darbu pratējs, - Hīrām Abi, 13.

Kādas sievas dēlu, kas pati ir cēlusies no Dana cilts, bet viņa tēvs ir tīrietis. Viņš prot apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un kokus, purpura audumu un violeto purpuru, smalkus linu audumus un karmezīna izstrādājumus, arī iekalt visādus grebuma rakstus, tāpat izplānot visādus mākslas amatnieka darbus, kādi vien tiktu viņam uzdoti kopā ar taviem gudrajiem vīriem un tava tēva, mana kunga Dāvida, lietpratējiem.

Hīrām Abi no Tīras pieminēts ari 1. Ķēniņu grāmatā. No mātes puses viņš bija jūds, no tēva feniķietis (1. Ķēniņu, 7).

13. Un ķēniņš Zālamans lika atnākt Hīrāmam no Tīras. 14. Tas bija atraitnes dēls no Naftaļa cilts, bet viņa tēvs bija varkalis 7io Tīras. Un viņš bija piedzīvojis gudrībā, izveicībā un arī mākās, tā ka viņš tika galā ar visādiem uzdevumiem vara metāldarbos. Un viņš nāca pie ķēniņa Zālamana un veica visus viņa no vara darināmos vēlējumos. latad īstais tempļa cēlājs nebija Zālamans, bet gan feni​ķietis Hīrām Abi. Zālamans tikai veda sarunas un rūpējās par kvalificēto feniķiešu strādnieku izmitināšanu. Pašā tempļa celtniecībā viņš tikpat kā nepiedalījās, bet plānus bija uzskicējis jau viņa tēvs Dāvids.

Celtne pamatā sastāvēja no trim telpām. Templī varēja iekļūt, uzkāpjot pa divpadsmit pakāpieniem, jo tas atradās uz aptuveni trīs metrus augsta cokola. Ieejai nebija aizveramu vārtu. Tā bija vērsta pret austrumiem, tāpēc katru rītu uzlēcošā saule varēja iespīdēt iekštelpā. Abās pusēs ieejai slējās divas bronzas kolonnas, nedaudz augstākas par desmit metriem, 1,90 m diametrā (vai ari 95 cm diametrā, atbilstoši jaunāko pētījumu rezultātiem). Šīs kolonnas sauca par Boasu (pa labi no ieejas) un Jahinu (pa kreisi no ieejas). Par šo jēdzienu nozīmi nav vienota uzskata. Vieni domā, ka attiecīgās nozīmes ir "stiprums" un "spēks", citi uzskata, ka drīzāk tās ir "Dievs dara stipru" un "Dievs dod spēku", vēl citi tajos saskata mistiku. Mēs nevēlamies iesaistīties šajā diskusijā.

Pirmā telpa bija ārējā priekšhalle. Tā bija 9 m gara un 4,5 m plata, un to sauca par Ulamu vai ari par Elamu, kas, domājams, nāk no akadiešu ellam un nozīmē "celtnes priekšpuse". Pretējā pusē atradās piecus metrus platas dubultdurvis, pārklātas ar lapu zeltu un izrotātas ar palmu, ķerubu un ziedu kokgriezumiem.

Aiz tām bija tempļa galvenā telpa, svētā vieta (hekals, no akadiešu ekallu vai šumeru e-gal, tātad "Dieva māja" vai "Lielā māja"). Svētā vieta bija 20 m gara, 10 m plata un 15 m augsta. Pa vairākiem logiem, kas bija izvietoti rindā zem griestiem, gaisma krita ar ciedras koku apšūtā un ar lapu zeltu izklātā zālē ar cipreses koka grīdu. Ari šeit sienas bija bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem, kuros bija attēlotas spārnotas būtnes, ziedi un palmas. Līdzīgi

motīvi tika atklāti uz sīriešu un feniķiešu ziloņkaula plāksnēm, kas dienas gaismā tika izceltas arheoloģiskajos izrakumos Nimrudā, Samārijā un Megido - tas pavisam skaidri norāda uz feniķiešu celtnieku ietekmi.

Uzkāpjot pa pieciem trepju pakāpieniem pie halles aizmugurējās sienas, caur pentagrammas veidā izveidotām četrus metrus augstām durvīm varēja nokļūt tempļa vissvētākajā vietā - debirā. Desmit reiz desmit metru plašajai telpai nebija logu (gaisma tajā iekļuva tikai caur atvērtajām durvīm), tā bija apšūta ar lapu zeltu. Debirs bija derfbas šķirsta un tā satura atrašanās vieta.

Kad pēc septiņiem gadiem Hīrām Abi vadībā celtne bija pabeigta, derības šķirstu un kopā ar to ari mannas mašīnu no telts, kurā tie bija atraduši pagaidu mājvietu ķēniņa Dāvida laikā, pārveda uz jauno Jeruzalemes svētvietu (1. Ķē​niņu, 8).

1. Tad Zālamans sapulcināja Izraēla vecajus un visu cilšu galvas, Izraēla bērnu pārstāvjus pie sevis Jeruzalemē, lai varētu pārnest tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. 2. Un pie ķēniņa Zālamana sapulcējās visi Izraēla vīri uz svētkiem Etanima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. 3. Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. 4. Un tie uznesa kalnā tā Kunga šķirstu, saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kādi bija teltī. Priesteri un Ievīti tos nesa kalnup.

Redzami lepns par to, ka viņa tēva Dāvida iesāktais darbs ar feniķiešu palīdzību ir pabeigts, Zālamans sarīkoja vērie​nīgus svētkus un kā pateicību upurēja lielu skaitu mājlopu (1. Ķēniņu, 8).

5. Bet ķēniņš Zālamans un visa Izraēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus, kurus nespēja nedz saskaitīt, nedz arī aplēst to lielā skaita dēļ. 6. Un priesteri ienesa tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama dibenā, vissvētākajā vietā zem ķerubiem. 7. Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei: šādā kārtā ķerubi veidoja pajumti pāri šķirstam un tā nesamām kārtīm.

Teologs Dr. Rolfs Beījers1 par šķirsta pārvešanu uz tā pastāvīgo mājvietu raksta: "Agrāk militāriem mērķiem izmantotais svētums tiek pavadīts uz pēdējo atdusas vietu, tas tiek it kā "apglabāts". Ir beigusies derības šķirsta postošā iedarbība. Attiecībā uz kādreiz kvēli apjūsmoto derības šķirstu, kuram piemita milzīgs postošs spēks, tagad var runāt par tā funkciju izzušanu."

Gan šķirsta, gan mannas mašīnas darbība bija pārtraukta jau krietni agrāk. Abi priekšmeti bija vairs tikai Jahves simboli, reliģiskas pielūgsmes objekti - viens no tiem domāts tautai, otrs, apslēptais, priesteru kārtai. Jo kopā ar derības šķirstu tempļa vissvētākajā vietā tagad atdusējās ari OThlQ IVMIN. Par to, protams, zināja tikai nedaudzi. Ne tauta, ne arī feniķiešu strādnieki pat nenojauta, kas slēpjas aiz Dieva mājokļa mūriem. Domājams, ka "tā Kunga šķirsta" noslēpums bija zināms tikai Zālamanam,

augstākajiem priesteriem un, ļoti iespējams, arī tempļa būvdarbu vadītājam Hīrām Abi. Kā rakstīts Bībelē, Hīrām Abi bija "pieredzējis gudrībā", tāpēc viņam, Tīras ķēniņa padomdevējam, piederīgam jūrasbraucēju tautai, kas valdīja pār jūrām un pazina pasauli, diezin vai varēja sagādāt gandarījurņu uzdevums būvēt templi tukšai kastei. Septiņu gadu laikā, ko viņš pavadīja Jeruzalemē, Hīrām Abi noteikti bija ievācis ziņas par sava darba patieso nozīmi. Jūdu leģenda vēsta, ka pēc darbu pabeigšanas feniķietis ticis noslepkavots. Tas apstiprina mūsu pieņēmumu. Hīrām Abi zinājis pārāk daudz, katrā ziņā vairāk, nekā to varētu vēlēties Zālamans un priesteri.

Templis nebija vienīgais Zālamana celtniecības projekts. Viņš lika sev uzbūvēt ari pili, domājams, vēl varenāku un greznāku par templi. Nav jābrīnās, ka ar laiku izsīka viņa līdzekļi. Ari šajā gadījumā Zālamanam palīdzēja draudzība ar Hīrāmu I no Tīras. Kopā ar to viņš posās jūras ekspedīcijai (1. Ķēniņu, 9).

26. Un Eceon-Geberā ķēniņš Zālamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Ēdoma zemē, pie Niedru jūras krastiem. 27. Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kas darbojās kopā ar Zālamana kalpiem. 28. Un tie devās pāri uz Ofīru; un tie atveda no turienes zeltu, četri simti un div​desmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Zālamanam.

Tas nebija vienīgais ceļojums. Reizi trijos gados jūrā devās izraēļu un feniķiešu kopēja ekspedīcija, lai atvestu no Ofīras zeltu. Bībeles pētniekiem šī Ofīra līdz pat šodienai ir un paliek viena no lielākajām neatrisinātajām mīklām. Senebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs domāja, ka Ofīra atradusies Indijā, un no turienes ari vests milzīgais daudzums zelta. Tomēr tas šķiet visai neticami, jo Bībelē nekas nav minēts par tirdzniecības attiecībām ar Ofīru. Tur ir vienīgi teikts, ka "tie devās pāri uz Ofīru; un tie atveda no turienes zeltu". Indija tolaik bija ne mazāk ietekmīgas kultūras zeme, un tāpēc svešiniekiem diezin vai bija atļauts no turienes brīvi izvest vērtības. Kas attiecas uz iespējamo tirdzniecību, izraēļiem nevarēja būt tādu preču, kādas nebūtu pieejamas Indijā.

Ir mēģināts Ofīru pārvietot uz Arābijas pussalu, to identificē ar Puntu, no kurienes ēģiptieši veduši garšvielas un vīraku (domājams, ka tā atradusies šodienas Sudānas teritorijā, un tur nokļūt varēja tikai pa zemes ceļu, nevis ar kuģiem), ar mīklainajām drupām Zimbabvē, ar Spāniju utt. Visas šīs hipotēzes tikušas aizstāvētas un atkal atmestas, jo tām pretī runā vairāk argumentu nekā par.

Ofirai tomēr vajadzētu būt eksistējušai. Mēs zinām, ka feniķieši bijuši jūrasbraucēji, kas - daži fakti uz to norāda - varbūt jau krietnu laiku pirms Kolumba bija sasnieguši Amerikas krastus. Ja Ofira būtu atradusies tur, atkristu jautājums, no kurienes nākuši Zālamana dārgumi: no teiksmainajiem Centrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņu bagātību krājumiem. Diskusija par šo jautājumu vēl nav beigusies, taču attiecībā uz mūsu tēmu tai nav lielas nozīmes.

22. Pēdas uz Etiopiju

Kad templis un pils jau bija uzcelti, pieteicās augsti viesi. No dienvidiem tuvojās karavāna ar leģendāro Sābas ķēniņieni priekšgalā. Par šo uz dienvidiem no Palestīnas atrodošos zemju valdnieces apmeklējumu vēl šodien klīst milzums pasakainu nostāstu. Par to varam lasīt ari Bībelē (1. Ķēniņu, 10).

1. Un kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Zālamana slavu, kas tam radās tā Kunga vārdam uzceltā nama dēj, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām. 2. Un viņa nonāca Jeruzalemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Zālamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds. 3. Un Zālamans izstāstīja viņai visu, kas attiecās uz tās jautājumiem. Un ķēniņam nebija itin nekā tāda neatrisināma, ko viņš tai nebūtu varējis pasacīt.

Vizīte, protams, neaprobežojās ar šo sarunu. Ķēniņienes un tās pavadītāju uzņemšana saskaņā ar Bībeles tekstu norisinājusies ar neaprakstāmu vērienu, tikušas pasniegtas dāvanas par milzīgām summām.

Pat ņemot vērā vēlākos pārspīlējumus, jākonstatē, ka šī vizīte Zālamanam palīdzējusi nodibināt tirdznieciskas attiecības ar dienvidu zemēm un tālāk īstenot savas ekonomiski politiskās idejas.

Tolaik caur Palestīnu gāja divi svarīgi tirdzniecības ceļi. Viens veda gar rietumkrastu no Mekas caur Medinu uz Ēģipti, otrs - no Izraēlas caur Palmiru un Damasku uz Mezopotā- miju. Pateicoties Sābas ķēniņienes vizītei, Izraēlai pavērās jaunas iespējas saimnieciskām aktivitātēm dienvidu virzienā.

Tajā laikā eksistēja Maīnas un Hadramautas valstis. Pati Sābas ķēniņvalsts nodibinājās tikai ap 850. gadu pirms Kristus, tātad aptuveni 100 gadus pēc Zālamana valdīšanas laika. Tāpēc "Sābas ķēniņiene" varētu būt bijusi valdniece tikai vai nu Maīnas vai Hadramautas valstī. Diemžēl mums maz kas zināms par šiem abiem arābu varas centriem. Par laiku pirms 800. g. pirms Kristus nav nekādu rakstisku liecību, kas norādītu uz "Sābas ķēniņieni", Josefs Rāvijs viņu sauc par Makedu, jemenieši apgalvo, ka viņas vārds bijis Bilkīsa. Tāpat kā par šīs valdnieces vārdu, šodien notiek strīdi ari par to, cik liela varētu būt bijusi "Sābas ķēniņienes" pārvaldītā valsts. Jāšaubās, vai runa ir tikai par šodienas Jemenas teritoriju.

Iespējams, ka tai pieskaitāma arī daļa Etiopijas. Šis pieņēmums cita starpā balstās ari uz Kebra Nagast tekstu (latviski tas aptuveni būtu: "Ķēniņu diženums"). Mēs nezinām, kad radies šīs grāmatas rakstiskais variants. Pirmais tās tulkojums parādījās 409. gadā pēc Kristus, kad divi etio- pieši to pārtulkoja no abesīņu valodas arābu valodā. Taču šajā procesā viņi acīmredzami ievijuši eposā kristietiskus un tāpēc noteikti vēlāk radušos komponentus un pasaku mo​tīvus, taču tie ir viegli atpazīstami un tāpēc nerada tālejošas sekas.

Kebra Nagast tekstā ietverta leģenda par to, ka, izejot no Ēģiptes, kāda ebreju cilts nesekoja Mozum, bet meklēja citu ceļu uz dienvidiem gar Nilu, tātad uz Etiopiju. Pēc ēģiptiešu Izīdas kulta parauga uz pastāvīgu dzīvi apmetušies ieceļotāji zvērēja uzticību jaunajai ķēniņienei. Leģenda vēsta, ka šī valdniece, ķēniņiene Makeda (Josefs Flāvijs tā sauc Sābas ķēniņieni), kādu dienu izdzirdējusi par Zālamanu un viņa spožumu un devusies ceļā pie tā. Jeruzalemē viņa no Zālamana ieņēmusi dēlu, kurš atpakaļceļā nācis pasaulē un nosaukts par Baisa-Lekhemu. Pieaudzis ari viņš devies uz Jeruzalemi apciemot savu tēvu.

Jeruzalemē viņam sarīkota grandioza uzņemšana, un augstākais priesteris Cadoks to kronējis par Etiopijas ķēniņu. Pēc tam viņš atgriezies dzimtenē. Baisa-Lekhems bija pirmais garajā valdnieku rindā, uz ko atsaucās tikai 20. gadsimta 70. gados gāztais Abesīnijas karaļnams, kas kā savu devīzi pārmantojis izteicienu: "Zāla​mana dzimtas lauva un ebreju cilts ir uzvarējusi."

Tas gan ir problemātiski, jo Zālamana laikā Etiopijā "…vēl nebija saskatāmu valstisku veidojumu, kā apgalvo Kebra Nagast"2 . Nav arī ebreju vai citu Tuvo Austrumu tautu leģendu, kurās būtu vēstīts par šādu Zālamana un Sābas ķēniņienes dēlu, un derības šķirsta satura apraksts ir tik ļoti līdzīgs "Pāvila vēstulē ebrejiem" minētajam, ka var uzskatīt, ka visa šī epizode pierakstāma daudz vēlākiem kristietiskiem priekšstatiem 3. vai 4. gadsimtā pēc Kristus.

Taču Kebra Nagast tekstā iekļautas dažas pasāžas, kas varētu būt potencionāli interesantas mūsu

tēmai un par kurām mēs gribētu īsi padiskutēt. Šīs pasāžas, piemēram, ierosināja Ērihu fon Dēnikenu3 un vēlāk ari Grehemu Hen- koku4 postulēt ideju par derības šķirsta pārvešanu uz Etiopiju.

Kebra Nagast atrodams kāds pants par derības šķirsta saturu, kas atšķiras no Bībelē minētā. Eposā apgalvots, ka šķirstā atradies kaut kas "debešķīgs", kaut kas tāds, kas neesot "cilvēka roku radīts". Šis kaut kas esot "apbrīnojamās krāsās un brīnišķīgi izstrādāts, līdzīgs jaspisam, spīdošam varam, topāzam, dārgakmenim, kristālam un gaismai", kaut kas tāds, kas "apbur acis" un "mulsina prātus". Šāds apraksts ļoti labi varētu atbilst mannas mašīnai, it īpaši, ja atceramies, ka ar šādiem atribūtiem un pazīmēm vēlāk tika raksturots arī Svētais Grāls.

Svarīga ir pasāža, kurā stāstīts par dāvanām, ko ķēni​ņienes apmeklējuma laikā pasniedza Zālamans. …visas iedomājamās bagātības un greznību, skaistus tērpus, no kuriem nevar atraut acis, visu labāko, ko var vēlēties Etiopijas zemē, ap 6000 kamieļu un ratu, kas piekrauti dārgām lietām, ratus, kas brauc pa zemi un vienus ratus, kas brauc pa gaisu un bija izgatavoti atbilstoši gudrībai, ko viņam piešķīris Dievs (30. nodaļa).

To varētu uzskatīt par leģendu, par austrumnieku pasaku, tā sacīt, par ķēniņa Zālamana "lidojošo paklāju". Taču tas būtu pārāk vienkārši, it īpaši tādēļ, ka ari ebreju teikas vēsta par šādiem lidaparātiem, un gan Turcijā, gan Indijā ir kalni, kur saskaņā ar leģendu Zālamans nosēdies ar savu gaisa kuģi un uzcēlis tur templi. Trīs vācu aeronautikas pētnieki Dr. Algunds Ēnboms, Pēters Beltings un Konrāds Libers praktisku mēģinājumu ceļā parādījuši, ka seno tautu pārstāvji, ļoti iespējams, varējuši lidot ar vienkāršiem palīglīdzekļiem5 .

Lai kā arī nebūtu, turpmāko notikumu attīstībā šai detaļai nav būtiskas nozīmes. Kad pēc dažiem gadiem Zālamana dēls ierodas apciemot tēvu (tieši ar šo lidaparātu), viņš tiek karaliski uzņemts. Dēlam ir karsta vēlēšanās, par ko drīkst zināt tikai Zālamans: viņš kā dāvanu gribētu ņemt sev līdzi uz Etiopiju derības šķirstu.

Mēs nezinām, kā šis aizvien vēl hipotētiskais Baisa- Lekhems ietekmējis tēvu, katrā ziņā pēc nelielas apdomāšanās Zālamans viņam to apsolījis. Taču ar noteikumu, ka derības šķirsta aizvešanai jānotiek pilnīgā slepenībā, un oficiāli viņš par to neko nezināšot. Baisa-Lekhems piekrīt šādam darījumam. Kopā ar trim saviem pusbrāļiem viņš gatavojas pasākumam: vairākiem Jeruzalemes amatniekiem liek izgatavot derības šķirsta daļu kopijas. Kā ķēniņa dēlam viņam atļauta iekļūšana visur, un tā kādu nakti BaisaLekhems slepeni ieved savus brāļus vissvētākajā vietā. Tur viņi samontē sagatavotās viltus šķirsta detaļas, paņem īsto šķirstu un atstāj templi. Dodoties atpakaļceļā uz Etiopiju, viņi šo priekšmetu paslēpj zem dāvanām, iekrauj to lidojo​šajos ratos un dodas projām.

Blēdība atklājas tikai pēc vairākām dienām: ķēniņš Zālamans nosūta meklēšanas komandu, bet etiopiešiem jau ir tāds handikaps, ka viņus neizdodas notvert. Atgriežoties mājās, ceļinieki tiek sagaidīti ar gavilēm. Makeda atsakās no troņa par labu savam dēlam. Pēc tam viņš sevi nosauc par Meneliku I un aizved svēto šķirstu uz Makedas pils nocietinājumiem. Kopš tā brīža derības šķirsts atrodoties Etiopijā, visticamāk Aksūmā, koptu kristiānisma centrā. Marijas katedrāles priesteru uzraudzībā tur tam būtu jāatrodas vēl šodien. Par nedaudz citu variantu stāsta Tanas ezera Tana- kirkosas salā šodien dzīvojošie mūki. Saskaņā ar to šķirsts sākotnēji atvests uz turieni un tikai ap 330. gadu pēc Kristus pārvests uz Aksūmu. 1535. gadā tas no uzbrūkošajiem musulmaņiem atkal paslēpts Tanakirkosas salā, bet 100 gadus vēlāk uz visiem laikiem pārvests atpakaļ uz Aksūmu. Blakus 1200 gadu vecās Marijas baznīcas drupām tika uzbūvēta jauna baznīca, kur šķirsts atradās nākamos 300 gadus, līdz pēdējais Etiopijas imperators Haile Selasije 11965. gadā licis uzbūvēt lielu katedrāli un pārvest šķirstu uz nelielu kapelu netālu no tās.

PaleoSETI pētnieki Horsts un Anke Dunkeli 1995. gadā bija Aksūmā Timkata svētku laikā. Ar viņu laipnu atļauju mēs varam pirmo reizi iepazīstināt ar viņu ziņojumu par neparastajām norisēm šajā dienā.

"Caur režģotiem vārtiem mēs nonākam baznīcas laukuma ārmalā un turpinām iet pa celiņu, kas ved uz Haile Selasijes katedrāli. Taču tālu mēs netiekam. Kāds mežonīga izskata stāvs ar vecu plinti pār plecu pieprasa uzrādīt oficiālu dokumentu, kas atļauj piekļūt visām Aksūmas vēsturiskajām vietām. Pēc tam es

drīkstu doties tālāk, bet mana sieva? Absolūti neiespējami! Arī filmēt šeit ir aizliegts, fotografēt, par laimi, drīkst.

Stāvs seko man kā ēna, kad es garām katedrālei un pirmās Marijas baznīcas pamatu drupām dodos mazās kapelas virzienā. Mani pārņem satraukums, tuvojoties celtnei, kas savos mūros glabā Vecās derības noslēpumaino liecību: derības šķirstu.

Kapelas ēnā sēž mūks, kas sargā šķirstu. Šim vienīgajam mērķim ir veltīta visa viņa dzīve. Tikai viņš drīkst pieiet pie šķirsta, tikai viņš varētu pastāstīt par tā priekšmeta īpašībām un būtību, kam vēl šodien ir tik milzīga loma Etiopijas kristiešu reliģiskajā dzīvē. Taču tāpat kā citi uzraugi pirms un pēc viņa, kas tiek izvēlēti rūpēties par šķirstu, šis cilvēks klusēs, ja kāds viņam par to pajautās.

Caur metāla režģi, kas norobežo svēto vietu, es iedrošinos uzsaukt viņam draudzīgu "Hallo!" Sargs paceļ galvu, uzmet man īsu skatienu, lai pēc tam atkal, attālinājies no šīs pasaules, iedziļinātos lūgšanu grāmatā, ko viņš tur uz ceļiem.

Nepiederošiem ir aizliegts ieiet norobežotajā teritorijā. Viens skatiens, ko uzmetu savam bruņotajam pavadonim, pārliecina mani, ka neviens nepiederošais neiedrošināsies ieiet kapelā. Tas viņam maksātu dzīvību. Tomēr rit mēs šķirstu redzēsim. Rīt ir Timkata svētki. Tikai reizi gadā, šajā dienā, šķirsts tiek iznests no kapelas un svinīgas procesijas pavadībā nogādāts pie ezera.

Kad atgriežamies, mūki jau ceļ lielu telti uz klinšainās pamatnes pie ezera. Gatavošanās rītdienas ceremonijai ir sākusies. 18. janvāra vēlā pēcpusdienā mēs stāvam uz pakalna un vērojam laukumu baznīcas priekšā, kur ieradušās lielas ļaužu masas. Kad pa vārtiem iznāk priesteru grupa, tos sagaida cilvēku izsaucieni. Viņi ir gaidījuši šo mirkli. Viens no priesteriem virs galvas nes taisnstūrveida kasti, kas ietīta dārgā audumā, uz kura izšūts balodis. Pārējie priesteri tam pāri izpleš krāsainus saulessargus.

Tas ir šis priekšmets, kura pielūgsmei šodien nav analoga nevienā citā kultūrā, tas ir tabots. Šā vārda izcelsme meklējama ebreju valodā, kur tas nozīmē "trauks". Tā etiopieši sauc derības šķirstu.

Tagad katrai etiopiešu baznīcai ir savs tabots, taču šeit, Aksūmā, runa nav par kaut kādu tabotu, bet gan par Mene- lika Cionas tabotu, par kādreiz no Jeruzalemes uz Etiopiju pārvesto īsto derības šķirstu.

Ceļojot pa tuksnesi, izraēļi pēc sava Dieva norādījuma uzcēla svēto telti, jeb saiešanas telti, kuras vissvētākajā vietā glabājās šķirsts. Ķēniņš Dāvids "tā Kunga šķirstu" nogādāja Jeruzalemē un novietoja tam īpaši uzceltas telts vidū. Vairāk nekā četrus gadsimtus glabājies vienkāršā telti uz kādas salas Tanas ezerā, tas pirms 1600 gadiem beidzot nonāca Aksūmā - vismaz tā šodien domā etiopieši. Un tā atkal ir telts, uz kurieni sakarā ar Timkata svētku svinībām šodien tiek nests šis priekšmets.

Procesija lēnām izkustas no vietas. Līdz mums atskan ticīgo dziedāšana un senlaicīgu instrumentu skanējums. Mēs jūtamies it kā pārcelti atpakaļ 3000 gadu senā pagātnē, kad "Dāvids un viss Izraēla nams… tā Kunga priekšā spēlēja uz ciedru koka koklēm, arfām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem… Un Dāvids un viss Izraēla nams pārveda kalnup tā Kunga šķirstu ar gavilēm un tauru skaņām".

Beidzot procesija sasniedz galamērķi, un priesteri, turot tabotu paceltu augstu virs galvām, pūļa skaļu saucienu pavadībā vienreiz apiet apkārt teltij un pazūd tajā. Pa to laiku telts priekšā svētki turpinās.

Gados jauni diakoni šūpojas kebero (lielu procesiju bungu) ritmā, sievietes dejo kā transā, ļaujoties balsu kora, cimbalu, ogu, trombonu radītās neparastās mūzikas skaņām. Viņas sit plaukstas, ik pa brīdim spalgi iekliedzas, līdz beidzot nespēkā noslīgst zemē.

Līdz ar tumsu iestājas miers. Cilvēki sasēžas apkārt teltij. Mēs nokāpjam lejā pie viņiem cerībā caur atvērumu telts sienā uzmest skatienu tabotam. Telts iekšienē deg sveces. No sienām spokaini krīt tur atrodošos cilvēku ēnas. Mēs uztveram klusus priesteru lūgšanu vārdus, kas atlido līdz mums.

Kāds bērns paņem mani aiz rokas, pieved pie telts un atvelk priekškaru. Lūgšanas tūlīt apklust.

Vaska gaismekļu raustīgajā gaismā es saskatu citu pie cita uz zemes sēdošu cilvēku stāvus. Priesteri stāv, atspiedušies uz saviem lūgšanu zižļiem, pie otra priekškara, kas aizsedz skatienu uz nākamo telpu. Cilvēki neuzticīgi lūkojas manī. Kāds satver mani aiz rokas un klusēdams velk atpakaļ. Esmu sapratis: man nere​dzēt noslēpumaino priekšmetu, kas procesijas laikā bija paslēpts zem pārsega.

Nākamajā rītā mūs pamodina dobjas procesijas bungu skaņas. Ap ūdenstilpni cieši cits pie cita bija sapulcējušies cilvēki. Divās rindās cits citam pretī stāv priesteri. Kreisajās rokās viņi satvēruši savus garos lūgšanu zižļus, labajās tie tur sistras, metāla grabuļus, kas jau pirmsdinastiju laika Ēģiptē un vēlāk arī senajā Izraēlā bija neatņemama reliģisko ceremoniju sastāvdaļa. Priesteru priekšā zālē notupies bun​dzinieks. Ar savu kebero viņš nosaka mūžsenu liturģisku dziesmu un viņu ķermeņu līganās dejas ritmu.

Dārgos brokāta tērpos no telts iznāk trīs priesteri. Viņi nes lielus ceremoniju krustus un zaigojošus raibus procesiju saulessargus. Piesardzīgi viņi nokāpj pa kāpnēm lejā pie ezera. Skatītāju sejās atspoguļojas sasprindzinājums. Visi gaida rituāla sākšanos. Priesteri noliec savus krustus un ar tiem pieskaras ūdens virsmai. Ezerā tiek ielaists neliels plosts ar degošām svecēm. Tajā pašā mirklī ap mums saceļas apdullinošs troksnis. Pūļa rēkšana, sieviešu gaviļu kliedzieni saplūst ar instrumentu mežonīgo skanējumu.

Pūlis spiežas tuvāk iesvētītajam ūdenim. Mēs gandrīz tiekam nogrūsti lejā pa kāpnēm. Tikai pateicoties lēcienam uz ūdenstilpnes apmales, man ar pūlēm izdodas izvairīties no negribētas izpeldēšanās. Cilvēki pārgalvīgi metas pie ezera un smeļ kannās svēto ūdeni. Bērni smiedamies lēkā, apšļaksta cits citu un netaupa arī mūs. Mēs tiekam ierauti Timkata ceremonijas pašā kulminācijā.

Domīgs es sēžu ezera krastā. Viss, ko mēs redzējām, neapšaubāmi ir šo cilvēku ticības izpausme, ticības, kas sniedzas tālu atpakaļ pagātnē. Auksta duša atgriež mani tagadnē - daži svētā ūdens pilieni nekaitēs ari tādiem kā es - neticīgajiem.

Pa šo laiku pūlis sastājies kolonnā. Atkal tiek pūsti tromboni, vicinātas sistras, spēlētas čīgās, sistas bungas. Priesteri ar virs galvām paceltu tabotu un virs tā atvērtiem saulessargiem atstāj telti. Mēs iekārtojamies gājienā, kas dodas atpakaļ Marijas katedrāles virzienā un cenšamies neizlaist no acīm ar zeltīti sārtu audumu apsegto kasti. Bet vai zem pārsega paslēptais priekšmets, ko priesteri nes cauri Aksūmai, patiešām ir Sinaja kalna pakājē būvētais svētais šķirsts?

Tikai sargs varētu izgaisināt noslēpumainības atmosfēru, kas apvij etiopiešu derības šķirstu, taču viņš nedrīkst par to stāstīt, nedrīkst atstāt šķirstu. Divu dienu laikā, kamēr tika svinēti svētki, mēs viņu ne reizi nemanījām starp svētku dalībniekiem un esam pārliecināti, ka ari šķirsts bija palicis kapelā. Ja tas patiešām būtu no turienes iznests, sargs būtu devies tam līdzi. Tas, ko mēs redzējām, kas varenā procesijā pa ielām tika nests uz Svēto ezeru un novietots pie tā uzceltajā teltī, bija tikai kopija, viens no neskaitāmajiem labotiem, kādi atrodas arī citās Etiopijas baznīcās. īstais šķirsts, ja tas šeit patiešām atrodas, visu laiku palika Haile Selasijes celtajā Marijas kapelā.

Laukumā pie baznīcas priesteri šķirsta priekšā vēlreiz izpilda "Dāvida deju". Tad veras vārti aiz viņiem un aiz šķirsta, kura vēsture ir tikpat noslēpumaina kā viņš pats. Plānojot ceļojumu uz Aksūmu, mēs zinājām, ka diezin vai redzēsim šķirstu un tā ari nespēsim apstiprināt vai noliegt tā eksistenci. Mūs mierina vienīgi tas, ka arī nevienam citam no tiem, kas daudzu gadsimtu garumā centušies to noskaidrot, tas nav izdevies. Atliek vienīgi mīta fascinējums, kas saistās ar šo svēto priekšmetu."

Vai derības šķirsts atrodas Marijas katedrālē Aksūmā? Ne Horsts un Anke Dunkeli, ne ari kāds cits nav spējuši dot galīgu atbildi uz šo jautājumu. Tas, kā šie notikumi aprakstīti Kebra Nagast, nešķiet īpaši ticami. Šis izklāsts neiztur pārbaudi ar vēsturiski zināmiem faktiem.

Tomēr varētu pieņemt, ka - lai ari kad un kā tas būtu noticis - šķirsts ticis aizvests uz Tanakirkosas salu un no turienes tikai 4. gadsimtā pēc Kristus nonācis Aksūmā. Vai tas tā ir vai nav, to mēs uzzināsim tikai tad, kad kādu dienu abesīniešu baznīca atļaus pētniekiem brīvi ieiet Marijas kapelā. Taču šāds brīdis pārskatāmā nākotnē vēl nav paredzams.

Lai kā arī nebūtu: ir vienalga, vai tāds Baisa-Lekhems kaut kad ir eksistējis, vai nav, ir vienalga, vai šķirsts kaut kad vēlāk ir nonācis Etiopijā vai nav - mūsu jautājumā par mannas mašīnu tam visam galu galā ir tikai sekundāra nozīme. Jo tā noteikti nav nonākusi Etiopijā. Proti, ir augstākā mērā neticami, ka Baisa-Lekhems vai vēl kāds cits no malas par to zinājuši. Mašīna gadsimtiem ilgi atradās šķirstā, kas bija novietots tempļa vissvētākajā vietā, un tikai pavisam nedaudziem cilvēkiem bija atļauts ieiet templī,

nemaz nerunājot par tā vissvētāko vietu. Vienīgi augstākie priesteri reizi gadā ienāca kubiskajā vissvētākās vietas telpā, vienīgi ķēniņš un varbūt ari daži visaugstākstāvošie priesteri šajā laikā vispār kaut ko zināja par mašīnas eksistenci.

Ari Kebra Nagast apstiprina to, ka uz Etiopiju labākajā gadījumā aizvests tukšs šķirsts. 62. nodaļā aprakstīts bridis, kad Zālamans apraud šķirsta pazušanu.

Tad atkal piecēlās Zālamans un runāja uz viņiem: "Tad nu klausieties, lai neapgraizītās tautas nedižojas mūsu priekšā un nesaka mums: viņu slava ir iznīcināta un Kungs tos ir atstājis. Nestāstiet par to citām tautām! Mēs uzstādīsim plāksnes, kas te ir saliktas un sastiprinātas, pārklāsim ar zeltu un izgreznosim kā mūsu Cionas Kungu [šķirstu]. Un ieliksim tajā arī likuma rakstus!

Citiem vārdiem sakot: likumu plāksnes atradās ārpus lādes. Un ari ar mannas mašīnu nebūs rīkojušies citādi. Saskaņā ar leģendu Baisa-Lekhems gribēja apmānīt izraēļus, bet patiesībā bija noticis gluži pretējais: ķēniņš savam dēlam ļāva aizbraukt ar tukšu derības šķirstu, būdams pārliecināts, ka saglabājis mannas mašīnu, īsto sava Dieva svētumu. Zālamans nebūtu iegājis Izraēlas vēsturē kā "gudrais Zālamans", ja šajā situācijā būtu rīkojies citādāk. Šajā aspektā jānorāda beidzot vēl ari uz to, ka pat Volframs fon Ešenbahs darbā pie eposa par Grālu zinājis par saistību ar Etiopiju. Profesors Joahims Bumke šajā sakarā raksta6 : "Tālāk Volframs atļaujas saistīt Grāla akmeni ar abesī- niešu "tabotu", koka (vai akmens) plāksni, kas kalpoja par altāra galdu un tika uzskatīta par likuma plākšņu attēlojumu. Bez tam stāsts par Belakani un Feireficu atvedināms uz etiopiešu leģendu par Sābas ķēniņieni un derības šķirstu."

23. Kur palika mannas mašīna?

Lai kā mēs vērtētu leģendu par Baisa-Lekhemu, mannas mašīna, labi apsargāta, gadsimtiem ilgi atradās Zālamana tempļa vissvētākajā vietā. Nekas nemainījās līdz brīdim, kad babilonieši ķērās pie Jeruzalemes iznīcināšanas.

597. gadā pirms Kristus babiloniešu armija izbrāzās cauri Jūdejas valsts galvaspilsētai (ap 926. g. pirms Kristus Izraēla sadalījās divās daļās: ziemeļu valstī, kas paturēja iepriekšējo nosaukumu, un dienvidu daļā, Jūdejas valstī, kuras galvaspilsēta palika Jeruzaleme), izlaupīja to un vadošo slāņu piederīgos deportēja uz Mezopotāmiju. Taču vēl joprojām bija vērojama pretošanās, un 587. gadā pirms Kristus Jeruzaleme atkal tika sagrābta un nolīdzināta līdz ar zemi. No pilsētas un tempļa nepalika pāri nekas.

Jau iepriekš Jeruzalemi aplenca ēģiptieši un asīrieši, izlaupīja un nozaga lielāko daļu tempļa un pils dārgumu. Protams, nav nekādu dokumentu par to, vai starp šiem dārgumiem nav bijis arī šķirsts ar mannas mašīnu. Taču, kopumā ņemot, tas ir diezgan neticami. Daudz lielāks pamats ir uzskatīt, ka vissvētākie tempļa piederumi savlaicīgi nogla​bāti drošā vietā, t. i., tos noslēpuši priesteri.

Un babiloniešu iebrukuma laikā? Eksistē trīs versijas, kas mums turpmāk varētu palīdzēt. Viena apgalvo, ka šķirsts - kopā ar citiem dārgumiem - nonācis Babilonā. Otra apgalvo, ka tas bijis paslēpts zem otra, vēlāk uzceltā tempļa, taču nedod atbildi uz to, kur tas atradies starplaikā. Un, visbeidzot, eksistē kāda pasāža 2. Makabeju grāmatas 2. nodaļā.

4. Tajā pašā rakstā arī ir teikts, ka pravietis [Jeremija] pēc Dieva pavēles esot tos pasaucis, lai viņi ņemtu līdzi liecības telti un šķirstu. Kad nu viņi nonāca pie kalna, uz kura bija stāvējis Mozus un redzējis tā Kunga apsolīto zemi, Jeremija atrada alu; tajā viņš paslēpa telti un šķirstu, un kvēpināmā upura altāri un noslēdza ieeju. Bet daži no tiem, kas gāja līdzi, gribēja ieeju iezīmēt, taču viņi to nespēja atrast. Kad Jeremija to uzzināja, viņš tos sodīja un teica: šo vietu neviens nedrīkst atrast, ne par to zināt, līdz tas Kungs savu tautu atkal atvedīs mājās un apžēlosies par to. Tad viņiem parādīsies tas Kungs, un viņa godība būs redzama mākonī, kā tas notika Mozus laikos.

Ar kalnu, "uz kura bija stāvējis Mozus", šeit domāts Nebo kalns, no kurienes izraēļu vadonim "Dievs" parādījis "apsolīto

zemi". Nebo kalns (šodien Dašabal an Naba) ir augstākā virsotne Abarima kalnu grēdā un atrodas aptuveni 50 km no Jeruzalemes.

Vai Jeremijam varēja izdoties paslēpt tur kādā alā tempļa piederumus? Šādu iespēju nevar pilnībā izslēgt, kaut arī pret šo teoriju ir iebildumi. Viens no tiem pievērš uzmanību apstāklim, ka Makabeju grāmata tika uzrakstīta 1. gadsimtā pēc Kristus, (ātad 400 gadus pēc Jeruzalemes sagraušanas, un to noteikti iespaidojuši tā laika valdošie politiskie uzskati. Tos atklāj piebilde, ka šķirsts tikšot atrasts tikai

tad, kad Izraēla tauta galīgi apvienosies vienā kopīgā etnosā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šī vieta grāmatā noteikti ir fikcija. Daudz nozīmīgāks ir apstāklis, ka Nebo kalns tolaik atradās naidīgo moabiešu ietekmes sfērā. Kāpēc gan Jeremijam un acīmredzot vēl veselam baram palīgu grūti transportējamie priekšmeti būtu bijuši jānes tieši uz turieni?

Uz šo jautājumu nav galīgas atbildes. Varēja pastāvēt slepeni ceļi, kādi citi neievēroti momenti, varbūt pat savu lomu nospēlējis apsvērums, ka babilonieši šķirstu meklēs tieši savu ienaidnieku zemes Izraēlas teritorijā. Abarima kalnāja struktūrai raksturīgas neskaitāmas šauras aizas un alas. Pilnīgi izslēgt iespēju, ka tur atradusies slēptuve, nevar. Šīs ir pēdējās norādes uz mannas mašīnu, kas atrodamas Vecajā derībā, apokrifos un citos ārpus Bībeles palikušajos pirmskristiānisma laika avotos. Tālāk vairs nav atrodama neviena leģenda, neviens nostāsts, kas norādītu uz apzeltītās koka kastes un tās vērtīgā satura atrašanās vietu. Par to palikušas tikai atmiņas.

Dūra Eiropas pilsētu Eifratas vidustecē atklāja 1912. gadā. To 312. gadā pirms Kristus bija dibinājuši maķedoniešu kolonisti. Semītu tautu grupa jau no paša sākuma bija ļoti daudz- skaitlīga. Ziņas par pilsētu pārtrūkst 272. gadā pēc Kristus, 1912. gadā tā tiek no jauna atklāta, un kopš 1928. gada tur notiek sistemātiski izrakumi un pētījumi7 .

Līdzās lielam skaitam citu ēku tur atrakta arī sinagoga. Tā atrodas netālu no pilsētas rietumu mūra.

Sinagogas iekšienē atklāti vairāki sienu gleznojumi: hellēnisma ietekme uz ebrejiem, kas citādi ievēroja Bībelē noteikto aizliegumu darināt Dieva un dzīvu būtņu atveidus, šeit ir labi saskatāma.

Gleznojumos uz sinagogas ziemeļu, rietumu un dienvidu sienām attēlotas ainas no kara ar filistiešiem. Vairākos gleznojumos saskatāms kāds objekts, kas izrakumu proto​kolos apzīmēts kā "šķirsts".

Uzmanību piesaista fakts, ka šis šķirsts nekādā ziņā neatbilst Bībelē aprakstītajam (četrstūraina kaste, uz kuras novietoti ķerubi). Tā vietā mums ir darī​šana ar augšpusē kupolveidīgi noapaļotu cilindrisku objektu.

Ir saskatāmas atsevišķas detaļas, taču tās nav klasificējamas.

Kaut arī nav novelkamas tiešas paralēles ar Sasūna un Deila veikto mannas mašīnas rekonstrukciju (iespējams, ka attēlota ar segām, aunādām un āpšādām apsegta mannas mašīna, kā tā aprakstīta Zoharā), tomēr redzamas dažas interesantas sakritības.

1. Objektam, kurš šeit parādīts sakarā ar karu pret filis- tiešiem (izvešanas, ko veica filistieši un notikumi filistiešu pilsētā Dagonā), nav nekādas līdzības ar derības šķirstu, kaut ari attēlotie notikumi atbilst Bībelē aprakstītajiem, kas savu​kārt saistīti ar derības šķirstu.

2. Tā vietā attēlotais cilindriskas formas priekšmets ar noapaļotu augšpusi neatbilst nevienam no Bībelē minētajiem svētajiem rīkiem, kas ceļojuma laikā svešumā atradās saiešanas teltī, bet vēlāk Zālamana templī.

3. Ja turpretim mannas mašīna būtu pārsegta ar segām vai zvērādām, izveidotos pēc izskata augšpusē noapaļots cilindriskas formas priekšmets. Interesanti atzīmēt, ka tieši tā to uztvēruši jau Sasūns un Deils8 (OThIQ IVMIN "apģērbs", lai pasargātu to no putekļiem un netīrumiem, 239., 299. lpp.), un arī Zoharā, šķiet, aprakstīts tieši tas pats, proti, LSS 882.

Un no šī "diženuma un goda" nokarājas audums, kas to ietērpj. Un tas ir tērpts dārgā karaliskā purpurā. Jo stāv rakstīts [Ps. 104, 1 ]: "Jo tu esi tērpts diženumā un godā." Tas ir tas, kas to ietērpj. īpašu interesi rada vēl kāds cits sienas gleznojums. Tas atrodas pie sinagogas ziemeļu sienas un to pilnīgi pārklāj. Cita starpā tur redzama aina, kurā attēlota Svētā telts. Telts sienas atvēruma apakšējā daļā saskatāmas divas viena otrai blakus novietotas lodes, virs tām telts pustumsā nojaušamas neidentificējamu priekšmetu aprises. Izrakumu protokolā telts iekšienē saskatāmais atšifrēts kā kvēpināmais trauks: lodes interpretētas kā vertikāli novietotas bļodas. Taču pēdējais minējums ir acīmredzamā pretrunā ar Veco derību, kur par šādu detaļu sagrupējumu nekas nav sacīts.

Turpretim uzmanību piesaista pārsteidzošās paralēles ar mannas mašīnas rekonstrukciju. Abas lodes telts atveres apakšējā daļā atbilst abiem saražotās mannas savākšanas traukiem, neidentificējamie

priekšmeti virs lodēm - mašīnas augšdaļai. Ari visas konfigurācijas izmēri atbilst mašīnas iespējamajam lielumam.

Līdz ar to sienu gleznojumi atraktajā Dūra Eiropas sinagogā uzskatāmi par pirmajiem mums zināmajiem antīkajiem mannas mašīnas iespējamajiem attēlojumiem. Apmetnē dzīvojušie ebreji, iespējams, bijuši trimdā uz Babilonu aizvesto izraēļu pēcnācēji. Starp tiem noteikti bijuši ari priesteri, kas, grieķiskajā vidē būdami izolēti no tā laika teoloģiskajiem strāvojumiem, tomēr vēl zinājuši par mannas mašīnas patieso būtību un īpašībām. Ja ebreju pamatteritorijās mašīna bija noslēpums, un informācija par to tika nodota tālāk vienīgi izredzētu personu lokā, Dūra Eiropā brīvdomīgās hellē- nisma atmosfēras ietekme padarīja iespējamu pat šīs ierīces tēlainu atveidošanu. Tādējādi varbūt tikai tagad, 86 gadus pēc Dūra Eiropas atklāšanas, mēs sākam apzināties šo atradumu patieso vērtību.

Turpretim pašā Izraēlā vienīgi kults bija saistīts ar mašīnu. Piemēram, esenu ordeņa rituālos, iespējams, saskatāmas atmiņas par to9 . īpašā Sabata svētīšana, rituāli, kas saistīti ar vienu ēdienreizi dienā, šķīstīšanas ceremonijas - tas viss varētu norādīt šajā virzienā. Eseni paši sevi sauca par "žēlastības nabagiem". Bet žēlastība, kā mēs jau redzējām, taču bija viens no daudzajiem mannas sinonīmiem. Tas attiecas arī uz "baltumu", kas bija redzams cirkulējam mašīnas cauruļvadu sistēmā, un eseni patiešām piešķīra lielu lomu baltajai krāsai. Var šaubīties, vai viņi zinājuši vairāk nekā citi tā laika reliģisko grupējumu locekļi - piemēram, farizeji un saduceji - taču viņu rīcībā un priekšstatos vēl joprojām nepārprotami jaušamas neskaidras atmiņas par savas tautas kādreizējo svētumu.

Pat vēl šodien šīs atmiņas atspoguļojas daudzās ebreju, daļēji ari kristiešu, reliģiskajās paražās, kaut ari to ievērošana bija kļuvusi bezjēdzīga jau ķēniņa Zālamana laikos. Šeit jāmin ne vien ceremoniālā rīcība Salīdzināšanas dienā, bet ari tādas šķietami banālas un savu sākotnējo nozīmi zaudējušas paražas kā - ortodoksālo ebreju starpā pastāvošais aizliegums apgriezt bārdu (atvedināms uz nepieciešamību ievērot pie​sardzību, apejoties ar OThIQ 1VMIN "bārdām"), - ortodoksālo ebreju prasība sinagogā nēsāt galvassegu (atvedināma uz norādījumu apsegt matus, vissvētākajā vietā darbojoties ar mašīnu), - svaidīšana ar eļļu (sākotnēji nekas cits kā mašīnas kustīgo daļu eļļošana, vēlāk - augstāko priesteru pilnīga iezie- šana ar eļļu, viņiem reizi gadā apmeklējot vissvētāko vietu), - prasība Sabatā atpūsties (šajā dienā "atpūtās" ari ma​šīna), tāpat ari - ar to saistītais aizliegums darīt nesvarīgus darbus (priesteru spēki bija jāvelta mašīnas tīrīšanai), - apgraizīšanas paraža (to radījušas bailes, ka mašīnas gatavās produkcijas izplūdes caurule varētu aizsērēties, un dzīvības uzturēšanai nepieciešamā manna nebūtu pieejama;

taču jāņem vērā fakts, ka apgraizīšanas paraža nav sveša arī citām tautām, kas, protams, nav saskārušās ar mannas mašīnu),

- paraža ēst neraudzētu maizi (rauga lietošana tuksnesī varēja novest pie pārtikas katastrofas; viena vienīga rauga sēnīte īsā brīdī būtu pārveidojusi alkoholā cukuru un cieti aļģu kultūrā: Sasūns un Deils raksta8 , ka mašīna bijusi spējīga darboties arī kā brūvētava, un izraēļi būtu varējuši pamatīgi uzdzīvot, taču pēc tam kultūra būtu aizgājusi bojā, mašīnu nāktos pilnībā iztīrīt un ievietot tajā jaunu kultūru; rezultāts tam būtu vairāku dienu ilga badošanās), kristiānisma liturģijā pārņemtās lūgšanas dialoga formā starp priesteriem un ticīgajiem (iespējams, atvedinā- mas uz instrukciju pārlasīšanu, kas noteica mašīnas izjaukšanas, tīrīšanas un salikšanas paņēmienus), - ari trijstūri ietvertā "Dieva acs", kas saglabājusies brīvmūrnieku rituālos un kā simbolisks attēlojums nokļuvusi pat uz Amerikas Savienoto Valstu viena dolāra naudas zīmes, - tā nav nekas cits kā mannas mašīnas augšējā acs vai augšējais galvenais gaismas avots.

Tas viss saglabājies līdz šodienai kā mehāniska atkārtošana, nevienam pat neapzinoties šo formulu, rituālu un paražu sākotnējo pamatu (šajā aspektā skatīt ari Sasūna un Deila apjomīgos pētījumus8 ).

Domājams, ka 16. gadsimtā radusies ebreju leģenda10 , kas stāsta par kādu vīru, kas Safedā klausījies rabīna sprediķi par "sejas maizi", kas tikusi upurēta katrā Sabatā. Atceroties šo svētumu un tā spožumu, rabīns nav spējis noslēpt savas dziļās sāpes. Smagi nopūšoties, viņš saucis: "Bēdas mums, ka tagad vairs nevaram upurēt maizi Dieva vaiga priekšā!" Rabīna vārdi skāra vientiesīgā vīra dvēseli.

Saskaņā ar leģendu viņš ienes sinagogā sievas izceptu neraudzētu maizi: "Tad viņš drebošām rokām ielika maizi svētajā šķirstā un ātri devās uz mājām."

Ne Safedā, ne arī kādā citā vietā viduslaikos, protams, nebija derības šķirsta, kur kāds būtu varējis kaut ko ielikt. Taču šī leģenda mūs interesē, tāpēc ka tajā jaušamas atmiņas par mannas mašīnu, kaut arī norises vairs netika saprastas: semītu ciltis tuksnesī mannu saņēma no mašīnas, no šķirsta, nevis otrādi.

Taču šķiet pārsteidzoši, ka šeit neraudzētā maize pieminēta gan saistībā ar deribas šķirstu, gan ar "sejas maizi". Kā atceramies, jēdzienam "seja" ir īpaša nozīme saistībā ar mannas mašīnu: OThIQ IVM.INbija augšējā un apakšējā, lielā un mazā seja.

Pārsteidzošas ir arī Haima Bloha kabalistisko teiku apkopojumā minētās galda dziesmas10 . Viņš raksta: "Hasī- diski un kabalistiski noskaņoto ebreju aprindās tās Sabatā pie galda vēl šodien tiek dziedātas ar lielu sirsnību" un ir ietvertas aramiešu un ebreju idiomātikā. Kādā no šīm dziesmām, kas domāta "trešajai ēdienreizei", tātad vakariņām, raksta Blohs, tiek runāts ne vien par "mazās sejas spožumu", kas nākot "mazās sejas maltītes" laikā, bet ari tieši par "dienu pirmtēvu", kas uz to ielūgts: Jūs, pils bērni, kas ilgojaties skatīt mazās sejas spožumu, uzdrošinieties priecāties šajā vietā par līksmo ķēniņu bezrūpīgi šajā patiesās draudzības stundā, spārnoto garu padomā. Nāciet, tuvojieties, raugieties naktī! Projām ir stingrās tiesības. Ārā ieslodzīti izslāpušie, bezkaunīgie noslienājušies suņi. Tagad es ielūdzu dienu pirmtēvu atpūsties, līdz beidzas diena. Par spīti viņiem viņa griba atbrīvo tos no viņu čaulām.

Bezdibenī iemesti, tie slēpjas klinšu spraugās.

Nu līksmojieties tagad krēslā par mazās sejas spožumu.

Gatavojiet dievbijīgo maltīti par prieku svētajam ķēniņam, jo dienu pirmtēvs no svēto ābolu dārza nāk uz mazās sejas mielastu.

Jēdziens "dienu pirmtēvs no svēto ābolu dārza" pirmajā brīdī var samulsināt. Taču patiesībā arī tas Zoharā saistīts ar mannas mašīnu. LSS 221 lasām: Mati izbeidzas un labās smaržas vietā kļūst redzami divi āboli. Tie ir krāšņi un brīnišķīgi, jo,

pateicoties tiem, dzīvo pasaule. Tā stāv rakstīts: "Ķēniņa sejas gaismā ir dzīvība."

Džordžs Sasūns un Rodnijs Deils šajā sakarā raksta8 : "Atsauce uz āboliem šķiet esam nevietā - līdz konstatējam, ka ebreju vārds "ābols" - ThPVCh (tepuh) - var nozīmēt ari "ventilators". Tad patiesībā šī vieta tekstā izsaka: tur nav cauruļu un ir redzami divi ventilatori, kas darbojas labās smaržas vietā un dzen tvaikus, kas radušies mannas veidošanās procesā. Kad tie parādās, tā ir laba zīme, jo tad drīz būs sagaidāma manna. Iespējams, ka tie ir "svēto ābolu lauka āboli", no kuriem ražas novācēji ievāc mannas graudus… Tekstos vienmēr tiek uzsvērts, ka āboliem un sejai jābūt apgaismotiem, lai iegūtu bagātīgus dzīvības, labuma, žēlastības, svētības, citiem vārdiem, mannas krājumus. Par piemēru šeit varētu kalpot izteiciens "Kungs, liec savai sejai spīdēt pār Tevi!"

Būtībā ir pārsteidzoši, ka pareizs tulkojums vēl tik precīzi norāda uz šķietami nebūtisku un pat bezjēdzīgu Zoharas tekstu sākotnējo nozīmi. Ne mazāk pārsteidzoši ir ari tas, ka šīs slepenās zināšanas, protams, pilnīgi bez kopsakara un jēgas, saglabājušās ari populāros nostāstos un dziesmās.

Citas pēdas, acīmredzot atmiņas par mannas mašīnu, atrodamas Talmūdā: tur mēs sastopamies ar dīvaino Šekinas jēdzienu. Talmūds ir agrā pēcbībeles periodā (līdz 200. g. pēc Kristus) radies jūdaisma mācību apkopojums. Cēlies no Mišnas, līdzās Bībelei (Vecajai derībai) ir jūdaisma svarīgākā grāmata. Laika gaitā tas paplašināts ar komentāriem un ietver sevī leģendas, līdzības, parunas, pamācības un lūgšanas. Šekinas jēdziens, kā tas lietots Talmūdā un Midrašā (citā Vecās derības komentārā), burtiski nozīmē "apmesties", "mājot", "dzīvot". Šeit jārunā par ļoti sarežģītu jēdzienu, kura saturs laika gaitā mainījies, bet sākotnējā nozīme bijusi "Dieva klātbūtne starp cilvēkiem", proti, gluži ķermeniska klātbūtne. Teologs profesors Antons Hauks11 šajā sakarā raksta: "Tātad Šekina ir Dieva segvārds vai blakusnosaukums, kas attiecināms uz pašu Dievu, bet tuvina to cilvēka apziņai no noteiktas puses, proti, pasvītrojot tā reālo klātbūtni pasaulē." Pēc ebreju teologu uzskatiem šī reālā klātbūtne Vecajā derībā izpaužas uguns un liesmu staba formā, bet, kā rakstīts Vetcera un Veltera 1899. gada "Baznīcas leksikonā", ar to domāts "vienīgi virs salī​dzināšanas vāka redzamais mākonis, ar ko Dievs tas Kungs dara zināmu savu klātbūtni". Šeit saskatāms sakars ar mūsu tēmu. Jēdziens "Šekina" acīmredzami jāaplūko ciešā kontekstā ar deribas šķirstu. Faktiski mēs uzskatām, ka eksistē norādes par to, ka Šekina nav nekas cits kā mannas mašīnas sinonīms.

Bībelē Jahve bieži pielīdzināts deribas šķirstam. Tas var izbrīnīt, taču kļūst saprotams, ja atceramies, ka Zoharā ar OThIQ 1VMIN ari saprasta dievība, kaut arī tā nav obligāti pielīdzināta Jahvem.

Pentateiha un citu Bībeles grāmatu autori acīmredzot nav apzinājušies šo smalko atšķirību. Kad šķirsts no filistiešu zemes nogādāts atpakaļ "apsolītajā zemē", izraēļi jautā (1. Samuēla, 6): 20. Kas gan var pastāvēt Jahves, tā svētā Dieva, vaiga priekšā?! Šeit acīmredzami sasniegta pilnīga identitāte starp Jahvi un derības šķirstu/mannas mašīnu. Līdzīgi teikts ari par ķēniņa Dāvida valdīšanas laiku (2. Samuēla, 6).

14. Un Dāvids dejoja no visas savas sirds tā Kunga priekšā, pie kam Dāvids bija apjozts tikai ar linu plecu segu. 15. Tā Dāvids un viss Izraēla nams pārveda kalnup tā Kunga šķirstu ar gavilēm un taures skaņām.

Dr. Martins Dibeliuss savā 1906. gadā publicētajā disertācijā pat raksta12 : "Mūsu vecākajos avotos šķirsts gandrīz pilnīgi pielīdzināts Jahvem." Tātad vēlākais laikā, kad tika sarakstītas Samuēla grāmatas, dažas ebreju teoloģijas skolas uzskatīja, ka Dievs un šķirsts bijuši savstarpēji identiski.

Samuēla grāmatas pēc satura un izteiksmes veida stipri iespaidojuši tā sauktie "Priesteru raksti", kas radušies trimdas laikā Babilonā un satur kultūras organizācijas izkārtojumu. Iespējams, ka abpusējā identifikācija atvedināma uz teolo​ģiskajiem strāvojumiem trimdas laikā.

Taču pavisam noteikti eksistējušas arī citas skolas un citas tālāknodotas zināšanas. 2. Mozus grāmatas 33. nodaļā mēs atrodam šādu pasāžu.

14. Viņš [Dievs] sacīja: "Mans vaigs jutns ies pa priekšu, Es jūs aizvedīšu pretī mērķim." 15. Tad

Mozus teica: "Ja Tavs vaigs nebūs tas, kas ies mums pa priekšu, tad neliec mums iet prom no šejienes."

Termins "Tavs vaigs" šeit ir nedaudz neprecīzs tulkojums, jo profesors Antons Hauks11 uzskata, ka patiesībā tam būtu jāskan: "Mana Šekina jums ies pa priekšu", vai ari "ja Tava Šekina nebūs tā, kas ies mums pa priekšu, mēs neiesim prom no šejienes"! Līdzīgi varam lasīt an šīs pašas grama tas 34. nodaļā.

8. Bet Mozus steidzīgi palocījās un pazemojās līdz zemei. 9. Un sacīja: "ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, mans Kungs, nāc jel un esi kopā ar mums, kaut gan spītīga ir šī tauta.

Arī šeit pareizi būtu jāskan: ".. .lai nāk Tava Šekina kopā ar mums". Tātad Šekina un Dievs nav savstarpēji identiski. Profesors Geršoms Šolems13 šajā sakarā raksta: "Jūdaisma viduslaiku filozofijā Šekina bija Dieva izpausme, proti, tā atšķīrās no paša Dieva." Tam varētu piekrist, jo, ņemot vērā, ka ar Šekinu un mannas mašīnu domāts viens un tas pats, runājot profesora A. Hauka11 vārdiem, "Šekina pavadīja Izraēla tautu gājienā pa tuksnesi", un ari "pēc Kanaānas iekarošanas Šekina bija visur, kur tika uzcelta saiešanas telts, līdz beidzot tā uz ilgāku laiku atrada apmešanās vietu Dāvida un Zālamana uzceltajā templī. Šekina atradās tempļa rietumu pusē [tāpat kā derības šķirsts un mannas mašīna, aut. piez.]. Līdz ar pirmā valstiskuma posma beigām tā pēc dažu mācītu autoritāšu domām pavadīja tautu trimdā, un, kad tā tika atsvabināta, kopā ar to atsvabināta tika ari Šekina, taču saskaņā ar citiem uzskatiem tā atgriezās debesīs". Tas viss attiecas ari uz mannas mašīnu, turklāt sakritība ir vēl pārsteidzošāka.

Antons Hauks11 raksta: "Līdz ar to otrajā templī [ķēniņa Sarubabela pēc trimdas laika uzceltais templis, ko vēlāk pārbūvēja Hērods Lielais, aut. piez. ], trūka Šekinas, kā arī derības šķirsta ar ķerubiem, upurus apvijošās debesu uguns, Svētā Gara, Urima un Tumima [skat. Sasūnu/Deilu8 , 322. lpp., aut. piez.]." Šekina tātad bija neatkarīga no derības šķirsta un tās nebija atkaluzceltajā templī tāpat kā citu svēto priekšmetu.

Saskaņā ar leģendu Šekina jau bijusi paradīzē, un tikai par Ādama un Ievas grēkiem atgriezusies atpakaļ debesīs. Par to, ka Šekina galu galā nonākusi uz Zemes, esot jāpateicas septiņiem dievbijīgiem vīriem, sākot ar Abraāmu un beidzot ar… Mozu: "Pēdējais to nonesa no pašas augšas uz pašu apakšu"11 , t. i., nogādāja Šekinu uz Zemes.

Kā mēs jau atzīmējām, Šekina tika saistīta ar Dieva "mājošanu" savas tautas vidū. Šī mājošana savukārt asociējas ar derības šķirsta iekšpusi, kā, piemēram, varam izlasīt 2. Mozus grāmatas 25. nodaļā.

8. Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū.

Visuvarenais Dievs - ieslodzīts derības šķirstā - tā ir patiešām smieklīga asociācija. Taču tas, kas atradās šķirstā, nebija Visuma radītājs, bet gan neparasts, tomēr par spīti visam, materiāls priekšmets.

Profesors Antons Hauks šajā sakarā raksta11 : "Kad Ārons uzvilka augstākā priestera tērpu un pirmo reizi ķērās pie dienesta templī, Šekina gulēja viņa rokās. Saskaņā ar leģendu Simeons Taisnīgais ikgadējā apmeklējuma laikā savām acīm redzējis Šekinu vissvētākajā vietā. Tatacļ Šekina nekādā gadījumā nebija Dievs, bet gan kaut kas "Dieva" radīts. Arī visi filozofi, ieskaitot Jehudu, Halevi un Maimonīdu, vienā balsī skaidro, ka Šekina… esot Dieva brīvi radīta.. ,"13 Mūsu pieņēmumu par Šekinas un mannas mašīnas identitāti apstiprina arī fakts, ka bieži tiek runāts par Šekinas "seju", kas atgādina mašīnas "mazo seju". To apstiprina ari profesors Antons Hauks11 : "Reizēm Šekinu sauc pat par attēlu. Visbeidzot uz jutekliskiem priekšstatiem par Šekinu norāda izteicieni, kuros raksturota tās seja, tīksmināšanās par tās spožumu. Tas, kurš redzējis Sekinas seju, jau šeit uz zemes izbaudījis svētlaimes priekšnojautas."

Profesors Geršoms Solems savā darbā "Par dievības mistisko tēlu"14 rezumē: "Šekina savā laikā bija in suspenso [burtiski: karājās gaisā, aut. piez.) un tai nebija mierīgas vietas uz zemes kā radīšanas sākumā. Tad nāca Mozus, un visa Izraēla tauta uzbūvēja mājokli [saiešanas telti un šķirstu, aut. piez.] un tā iekārtu, izlaboja sabrukušos kanālus, sakārtoja dambjus, sagatavoja dīķus, iepumpēja dzīvinošo ūdeni no sūkņu mājas un aizveda Šekinu atpakaļ uz tās mājokli pie pazemīgajiem, protams, teltī, nevis uz zemes, tā ka Šekina kopā ar Izraēla tautu ceļoja no vienas vietas uz otru, līdz Dāvids un Zālamans radīja tai "cietu pamatu zem kājām" Cionas templī." Šis apraksts norāda uz interesantām paralēlēm ar šķietami

tehniskām norisēm (tiek runāts par cauruļ​vadu sistēmu un tvertnēm ar kultūru, kas jātīra reizi nedēļā).

Rezumējot mēs par Šekinu varam teikt sekojošo: 1. Tā nonāca uz Zemes Mozus laikā.

2. Tā nav identiska ar Dievu, tāpat kā OThIQ IVMIN, kurā gan tas tiek pielūgts, taču netiek ar to identificēts.

3. Šekina atrodas derības šķirstā.

4. Šekina ir kaut kas materiāls, kaut kas, ko var redzēt un aptaustīt.

5. Tā pavadīja Izraēla tautu gājienā pa tuksnesi, kopā ar citiem piederumiem atradās Zālamana templī un kopā ar tiem pazuda pēc dievnama sagraušanas.

6. Ar Šekinu bijušas saistītas darbības, kas atgādina "kanālu labošanu", "sūknēšanu" utt. un kas tikušas veiktas gājiena laikā caur tuksnesi.

7. Šekinai ir "seja".

8. Šekinu var "uztvert" un "tīksmināties" par to.

Visi šie raksturojumi pēc mūsu domām attiecināmi tikai uz vienu vienīgu priekšmetu ebreju tautas vēsturē: uz mannas mašīnu. Tikai tā apvieno sevī visas šīs īpašības, tikai tā varētu būt domāta, runājot par Šekinu.

Vai te ir saskatāma līdzība ar Svēto Grālu? Savā darbā "Par Sekinas kabalistiskās koncepcijas attīstību"13 profesors Geršoms Šolems pievēršas 12. gadsimtā sarakstītajai ebreju grāmatai "Bahira": "Sekina nav tikai vas pretiosum, "skaistais trauks". Vairākās grāmatas vietās tā pati ir pērle vai dārgakmens. .. Visbeidzot leģenda pieraksta Šekinai spējas ar savu spožumu atbrīvot no slimības visus, ko tā apspīdējusi, un ne dēmoni, ne insekti nevarēšot tiem tuvoties, lai nodarītu ļaunumu." Šolems norāda, ka Šekina saistīta ar priekšstatu par akmeni un izskaidro vēl kādu aspektu, runājot par Šekinu kā par "trimdā" atrodošos "kaut ko". Un tieši kā "trimdas akmeni" profesors Joahims Bumke6 skaidro Volframa lapsit exillis. Profesors Herberts Kolbs15 apstiprina šo uzskatu: "Šis apzīmējums (lapsit exillis) varētu tieši attiekties uz svētā akmenī simbolizētu Šekinu, kas devusies trimdā līdz ar Jeruzalemes tempļa sagraušanu un Izraēla tautas izklīdināšanu."

Līdz ar to ir konstatēta saistība. Mannas mašīna, kas jūdaisma slepenajā mācībā Kabala nosaukta par OThIQ JVMIN ("dienu pirmtēvs" vai "transportējams ar traukiem"), oficiālajos ebreju rakstos Talmūdā kļūst par Šekinu un tā savukārt par viduslaiku Svēto Grālu. To apstiprina Dr. H. Gecs. Viņš raksta16 : "Volframa zināmā mērā neskaidrajā Grāla attēlojumā alķīmijas lapis exillis alegorija vēl tālāk sajaucas ar Kabalas Šekinas iemiesojumu lapis exulis." Šādi domā ari profesors Herberts Kolbs15 : "…jo tā [Šekina, aut. piez.] noteiktā vietā ir redzama tikai pravietim vai izredzētiem cilvēkiem. Šeit labi parādās priekšstats par hipostazētu [materializētu, uzskatāmu, aut. piez.] Šekinu kā no paša Dieva atšķirīgu substanci. Ja atsaucamies uz Jehudu Halevi, tā ir redzama tikai skaidriem un ticīgiem izredzētajiem un to priekš viņa noteiktā vietā uzlūko tikai "sirdī un dvēselē patiesais"(AI Kuzari)… Un šeit varētu pastāvēt kāda grūti pamanāma līdzība ar Kio - Volframa darbu: Šekina bija pie Dieva, tā eksistēja, vēl pirms Dievs radīja pasauli, tāpat kā Grāls eksistēja, vēl pirms bija pabeigts dievišķais radīšanas akts. Jo strīds starp Dievu un Luciferu… izrietēja no materiālās pasaules radīšanas." Šis pats autors vēl raksta15 : "Vārds "Grāls" šķiet esam ebreju Šekinas slepenais nosaukums." Un vēl viens citāts: "Ja atbilst tas, ka Grāla akmens bijis noteikts iemiesotas Šekinas tēls un ka vārds grļl visticamāk arābu valodā bijis slepens Šekinas nosaukums, Grāls savā iekšējā būtībā uzskatāms par simbolisku priekšmetu, kurā izpaužas Dieva "mājo- šana", noteiktā vietā eksistējošs viņa pastāvīgās klātbūtnes starp izredzētiem cilvēkiem iemiesojums. Nepārprotami norādījumi, ka tas tā varētu būt, atrodami Volframa darbā."

Eksistē vēl kāds pavediens, kas jauj mums izgaismot leģendas par Grālu noslēpumu. Grāmatas 2. nodaļā mēs jau pieskārāmies dažādiem cēloņiem, kas noveduši pie 12. un 13. gadsimta teiksmu par

Parsifalu rašanās. Taču kādu nozīmīgu avotu mēs vēl neesam aplūkojuši. Tagad ir pienācis laiks tam pieskarties.

VIII KIO Kādreiz, pēc ilga laika, es tikšu saprasts.

Kristiāns Morgenšterns (1871-1914)

24. Strīdi ap Kio Atgriezīsimies pie viduslaiku literatūras, pie Robēra de Boro, Kretjēna de Truā un Volframa fon Ešenbaha leģendām par Parsifalu. Grāmatas otrajā nodaļā mēs parādījām, ka leģendu centrālo tēmu nosaka dažādi motīvi, kas gan ir, gan nav saistīti ar kristiānismu. Bet uz kā veidojusies pati šī centrālā tēma, patiesais nostāsts par Grālu?

Viduslaiku dzejnieki dod mums pārsteidzošas norādes par to. Robērs de Boro atsaucas uz kādu "biezu grāmatu", kurā "aprakstītas izcilas mistērijas, kas nosauktas par Grālu". Kādā citā vietā viņš vēlreiz min šo grāmatu, taču nav gluži skaidrs, vai tā bijusi viņa īpašumā, vai ari viņš to citē no citiem avotiem: "…daru zināmu visiem, kas vēlētos iegūt šo grāmatu, ka, ja Dievs dos man veselību un ļaus dzīvot, es vēlētos šīs daļas apvienot, ja atradīšu tās vienā grāmatā [t. i., vienā šīs grāmatas rokrakstā, aut. piez.)." Ari Kretjēns varētu būt smelies no kādas līdzīgas grāmatas. Conte del Graal ievada, kas veltīts Flandrijas grāfam Filipam, viņš raksta: "Un tā Kretjēns nav velti pūlējies pēc grāfa pavēles uzrakstīt labāko stāstu, kāds jebkad stāstīts karaļa pilī. Tas ir stāsts par Grālu, par ko grāfs viņam iedeva grāmatu."

Visdetalizētāk šai grāmatai pievēršas Volframs fon Ešenbahs. Viņš raksta par tās saturu, tās atrašanu un tās atradēju. Par pēdējo viņš zina stāstīt (453,1-22): Kio, labi pazīstamais meistars, atrada pie Toledo pamestu pirmizdevumu pagānu rokrakstā.

Vispirms viņam bija jāiemācās šīs rakstības ābece" un arī melnā maģija.

Viņam palīdzēja tas, ka viņš bija kristīts.

Citādi šī teiksma vēl šodien nebūtu izdzirdēta.

Nekādas pagānu gudrības mums nepalīdzētu uzzināt par Grāla būtību, tikt iekšā tā noslēpumos. Šis Kio, "labi pazīstamais meistars" sagādā lielas problēmas Parsifala tēmas pētniekiem, kaut arī uz viņu vairākkārtīgi atsaucas Volframs fon Ešenbahs. Lai arī viņam būtu jābūt "labi pazīstamam", par šo cilvēku nav atrodamas nekādas pēdas literatūras vēsturē. Šaubas par viņa eksistenci jau 19. gadsimtā pauda filoloģijas profesors Karls Zimroks2 , un ' Pēc R I'ipera1 : "Vispirms viņam bija jāiemācās ši rokraksta burti." šis viedoklis vēl šodien atrod savus piekritējus. Savos darbos Zimroks centies pierādīt, ka Volframam, rakstot savu "Par- sifalu", nemaz nebija nepieciešams Kio, ka viņš bija spējīgs patstāvīgi pierakstīt Kretjēna apstrādātās pasāžas par Parsifalu. Līdz ar to Kio izrādītos tikai fikcija, izdomāts avots, uz kā balstīt sava sacerējuma ticamību. Šajā vietā jānorāda, ka Karls Zimroks pats bija ģermānists un Volframs zināmā mērā- viņa favorīts. Tāpēc nav jābrinās, ka Zimroks ironiski rezumē: "Par laimi šis Kio, kas provansiešu literatūrā zināms tikpat maz kā franču, ir jāizsvītro ari no vācu literatūras."

Vai Kio, vīrs no Provansas, kā apgalvo Volframs, bija tikai izdomāta, fiktīva persona? Profesors Vendlins Forsters3 , kas uzskatāms par Kretjēna piekritēju, pie līdzīga rezultāta nonāk, izejot no pavisam citām pozīcijām. Arī viņš Kio uzskata par piedauzības akmeni: "Kas attiecas uz Grāla tēmu, Volframs pamatojas tikai uz Kretjēnu. Tātad viss, kā pēdējam trūkst, - ievads un nobeigums, tāpat arī Kio, ir viņa izdomājums." Katrs, kas ieņemtu citādu pozīciju, būtu savādnieks, jeb, kā raksta Forsters, "Kiotists", un šī pozīcija būtu "nožēlojama laika zīme".

Gan Zimroks, gan Forsters šodien saglabājuši savus piekritējus. Taču, kā raksta profesors Herberts

Kolbs4 , atskatoties uz strīdiem ap Kio, "dīvaini noraudzīties, kā Forsters un Zimroks, balstoties uz pilnīgi dažādiem, pamatā pat pretrunīgiem pamatiem, vienojas šaubās par Kio." Viņu viedokli no paša sākuma nosakot pieķeršanās Kretjēnam vai Volframam. Kolbs raksta: "Cietējs abos gadījumos ir Kio; pretēji Volframa apgalvojumiem tiek noliegta pati viņa eksistence, pirms lietišķi apsvērti visi "par" un "pret".

Patiešām: visi strīdi ap provansieti Kio drīzāk atgādina literāru farsu nekā zinātnisku diskusiju. No paša sākuma tiek apstrīdēts Volframa teiktā patiesīgums, pamatojoties uz maz- pārliecinošiem līdzšinējo pētījumu rezultātiem, kas nespēj atklāt Kio Volframa laikā vai pirms tam. Turklāt Volframs nosauc Kio par īsto sava stāsta pirmavotu ne vien iepriekš minētajā vietā, bet ari vēlreiz un daudz detalizētāk "Parsifala" epilogā (827,1-13).

Ja meistars Kretjēns no Truā šo stāstu veidojis nepareizi, var dusmoties Kio, kurš mums nodeva īsteno vēsti.

Provansietis patiesi stāstīja, kā Herceloides dēls mantoja Grālu, kad Anfortass to bija zaudējis. Šis patiesais stāsts mums atsūtīts no Provansas uz Vāczemi, un tagad tas ir galā.

Es jums vairāk neko par to nestāstīšu, es, Volframs fon Ešenbahs, kā to darīja meistars. Šī epizode varētu satraukt gan Kretjēna piekritēju, gan vācu dzejnieka atbalstītāju prātus, taču Volframs pateicis vienīgi to, ka Kretjēns, rakstot savu "Persivalu", atkāpies no oriģinālās Kio redakcijas, kas nodevis mums patieso stāstu. Bet tas parāda ari emociju daļu šajā strīdā, kurā runa jau sen vairs nav tikai par to, vai Kio patiesībā eksistējis vai nē, bet gan par to, kā pretējās puses uzbrūk viena otrai ar aizvien jauniem argumentiem (vai ari pseidoargumentiem). Šāds strīds ir lieks jau pašos pamatos, jo novērš uzmanību no tā, ar kādu nopietnību Volframs tikko kā citētajā epilogā runā, no vienas puses, par Kretjēnu, bet no otras - par Kio. Tā raksta ari profesors Herberts Kolbs4 : "Var ticēt epilogam visā tā kopumā vai neticēt nevienam tā vārdam, taču pret pēdējo iespēju runā fakti. Ja turpretim apsvērumi liek pieņemt pirmo, nevar izvairīties no konsekvences atzīt par ticamām ari citas Volframa atsauces uz Kio." Līdzās neapšaubāmi uz Kretjēnu atvedināmām pasāžām par kāda blakusavota pastāvēšanu liek domāt vispirms jau arābu izcelsmes elementu minēšana (tādu kā toreiz zināmo septiņu planētu arābiskie nosaukumi, dažādu dārgakmeņu arābiskie apzīmējumi, ko lieto Volframs, utt.). Līdzīgi ir ar dažādām franču izcelsmes detaļām. Dr. Volfgangs Mors5 runā tieši par šo tēmu un gluži pamatoti uzsver: "Kio hipotēzes pretinieki, ja viņi bez paša "Kio" vēlas tikt galā ar daudziem atsevišķiem faktiem, kurus Volframs nevarētu būt kombinējis un attīstījis no Kretjēna romāna un kuri daudz neapšaubāmāk nākuši no franču avotiem, nedrīkst par zemu novērtēt šo problēmu."

Dažiem lasītājiem šīs "Kio problēmas" iztirzāšana mūsu kontekstā varbūt šķiet nevajadzīga, taču mēs uzskatām par svarīgu pievērsties arī šai diskusijai, jo tā veido būtisku "Parsifala" tēmai veltītās literatūras daļu. Taču, ja negribam apiet Kio romāna iepriekšēju eksistenci, kopumā jāmin Dr. F. Šrēders6 .

Kas varēja būt šis "provansietis Kio"? Mēs jau esam norādījuši, ka ne literatūrzinātne, ne nopietni vēstures pētījumi nav varējuši dot konkrētu atbildi uz šo jautājumu. Vēsture nepazīst nevienu "provansieti Kio", un tāpēc arī tie, kas viņā nesaskata fikciju, nav varējuši noskaidrot, ko Volframs ar šo tēlu domājis.

Viņa eposā darbojas kāda persona, Kio no Katelangenas, kas ar zināmām šaubām tika uzskatīts par diskusiju objektu. Taču tajās noskaidrojās, ka šis Kio nav identisks ar to, kam Volframs pateicas par Grāla leģendas īstajiem avotiem.

Gandrīz visbiežāk paustā versija attiecas (vārda līdzības dēļ) uz dzejnieku Gijo de Provēnu, kuru Volframs visādā ziņā būtu varējis zināt. Tomēr šis pieņēmums ir problemātisks, jo Gijo nedarbojās epikas žanrā kā Kretjēns un Volframs, bet bija satīriķis, kura spalvai pieder viens vienīgs morāli satīrisks dzejolis, kam viņš devis nosaukumu La Bible. Ir grūti uzskatīt viņu par "Parsifala" pirmavotu. 1991. gadā profesors Joahims Burnke šajā sakarā rakstīja7 : "Šodien neviens vairs neuzskata, ka Gijo de Provēns sarakstījis sākotnējo romānu par Parsifalu." Viņš arī mēģinājis Kyot vai Gui atvasināt no Guillem (tātad "Vilhelma") un sasaistīt to ar Vil​helmu no Tudelas, kurš laika posmā no 1210. līdz 1213. gadam uzrakstīja Chansoti de la croisade albigeoise pirmo daļu. Šādai hipotēzei, ko pēdējos gados diskusijai izvirzījuši amerikāņi Anri un Renē Kaanē, varētu būt arī zināms pamatojums, tomēr tā tiek noraidīta, tāpēc ka Volframa darbs bija jau pabeigts, kad Vilhelms uzsāka savējo. Šobrīd jau mirušais profesors Herberts Kolbs savas dzīves pēdējos gados it kā esot atradis norādes uz to, ka par Kio uzskatāms kāda tem- pliešu ordeņa mestrs Gido Spānijas karalistē Leonā. Nav šaubu, ka viņš tur patiešām darbojies laika posmā no 1178. līdz 1187. gadam, un, iespējams, ka bija no Provansas. Tomēr, kā raksta profesors Joahims Bumke7 , "par viņa literāro dar​bību nekas nav zināms".

Eksistē vēl daži citi pieņēmumi, taču tos sīkāk neaplūkosim. Mēs gribējām vienīgi parādīt, ka līdz pat šodienai nav vienota uzskata par Kio iespējamo identitāti ar kādu vēsturisku personu. Varbūt runa ir par Volframa tīši vai netīši sagrozītu pseidonīmu - pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Vienkāršības labad mēs turpmāk pieturēsimies pie vārda "Kio".

25. Grāmata "Flegetānis"

Savā eposā Volframs raksta: "Kio, labi pazīstamais meistars, atrada pie Toledo pamestu pirmizdevumu pagānu rokrakstā." Tātad par mūsu meklējumu nākamo pieturas punktu kļūst Toledo Spānijas vidienē. Jo tieši tur Volframa uzticības persona esot atradusi leģendas par Grālu pirmavotu, un, lai cik tas liktos dīvaini, "pagānu rokrakstā".

Uz mirkli uzmetīsim skatienu 12. gadsimta Spānijai. Pirms apmēram 500 gadiem, proti, no 711. līdz 715. gadam to līdz pat ziemeļrietumu apgabaliem bija iekarojuši omei- jādi. Islāma uzvaras gājiens pāri Ibērijas pussalai bija sācies 711. gadā ar Gibraltāra jūras šauruma šķērsošanu cauri Tarikai un vestgotu karaspēka iznīcināšanu pie Roderihas, bet ticis apstādināts tikai 732. gadā ar kauju pie Turas un Puatjē (Francijā). Pašā Spānijā pēc asinspirts pie Zābas (Tigras pieteka, pie kuras Mervana III vadītie musulmaņi tika iznīcinoši sakauti) izbēgušais Abdarrahmāns 756. gadā nodibināja Kordovas Omeijādu emirātu. Kordova un Toledo kļuva par islāma centriem Spānijā. Nozīmīgākais valdnieks bija Abdarrahmāns III. Rekonkistas laikā 1031. gadā sākās sagrābto Spānijas zemju atkarošana. 1118. gadā krita Sara- gosa, 1235. gadā Ferdinands III ieņēma Kordovu, taču tikai 1492. gadā tika atgūta Granada, pēdējais islāma atbalsta punkts uz Eiropas zemes. Toledo bija musulmaņu rokās līdz 1058. gadam.

Diemžēl no Volframa tekstiem nekļūst skaidrs, vai Kio Toledo uzturējies pirms vai pēc šī datuma.

Principā iespējami abi varianti.

Tā kā iesākumā - tātad pēc teksta atrašanas - Kio "bija jāiemācās šīs rakstības ābece", var pieņemt, ka viņš nav pārvaldījis arābu vai katrā ziņā to "pagānu" valodu, kurā bija uzrakstīts teksts. Interesants ir ari norādījums, ka Kio esot pievērsies "melnajai maģijai". Tas liecina, ka teksts nav bijis pieejams jebkuram, un to lasīt un saprast acīmredzot varējis tikai noteikts ļaužu loks. Tātad tas bijis slepens raksts.

Turpmāk citētās rindas dod ieskatu par Kio Toledo atrastās grāmatas saturu un tās autoru, grāmatas, kas varētu būt kalpojusi par pirmavotu leģendai par Grālu. Šīm rindām mēs piešķiram izcilu nozīmi.

Volframs raksta (453,23-30 un 454,1-30): Kāds pagāns, Flegetānis, kas ļoti slavens savās mākslās, šis dabas pazinējs [fision = fiziķis] no mātes puses bija Zālamanam rada, Iresp., no Zālamana dzimtas] kas nāk no izraēļu cilts, no senatnes, līdz mūsu vairogs kļuva par atpestīšanu no elles ugunīm. Tas stāstu rakstīja par Grālu. No tēva puses viņš bija pagāns, Flegetānis, kurš teļu pielūdza par Dievu.

Kā spēja velns tik gudru tautu padarīt par apsmieklu, ka viņi neatšķīra to [teļu] no tā, kas ir visaugstākais, kam zināmi ir visi brīnumi. Pagāns Flegetānis mums spētu izskaidrot, kā noriet un kā atkal uzlec jebkura zvaigzne, cik ilgu laiku tā pavada [pie debesīm], līdz atkal nonāk savā vietā.

Ar zvaigžņu griešanos tiek pārbaudīta [vai arī: atzīta, ietekmēta] ļīisa cilvēku suga.

Pagāns Flegetānis redzēja - par to viņš runāja ar godbijību ar savām acīm zvaigznēs noslēpumaini apslēpto.

Viņš teica, ka šo lietu sauc par Grālu, tā vārdu esot izlasījis skaidri [zvaigznēs]: "Viņu atstāja uz Zemes vesels pulks,

kas uzlidoja augstu virs zvaigznēm, jo tos sauca atpakaļ viņu nevainība.

Kopš tā laika par viņu rūpējas kristīts auglis šķīstībā un krietnā tikumā.

Tie cilvēki vienmēr tiek augstu vērtēti, kurus Grāls aicina sev kalpot.

Diezin vai kādam varētu paiet secen šo rindu nozīme. Mūsu uzmanību neizbēgami piesaistīja pētniekiem neko labu nesološais Flegetānis. Volframs viņu uzdod par īsto Kio atrastās grāmatas autoru.

Saskaņā ar "Parsifala" tekstu Flegetānis bijis gudrais, vīrs, kas pārvaldījis astronomiju un senatnē ar to vienmēr saistīto astroloģiju, dabas pētnieks. Un visbeidzot (tam mūsu gadījumā ir ārkārtīgi liela nozīme): no mātes puses viņš bija cēlies no jūdiem, no tēva puses - no pagāniem. Volframs šo izteikumu vēl precizē - no vienas puses, norādot uz konkrētu laiku (Zālamans), no otras - pasvītrojot, ka Fle- getānis pielūdzis "teļu". Šāds apraksts slikti atbilst musulmanim, tāpēc šī vieta līdz pat šodienai paliek par literāras mīklas izejas punktu. Profesors Herberts Kolbs4 raksta: "Neatrisināma šķiet pretruna, kuras būtība ir apstāklī, ka pēc izcelsmes un ticības Flegetānis vienreiz tiek raksturots kā ebrejs, citreiz - kā pagāns."

Patiešām neatrisināma, ja - kā tas līdz šim noticis literāros pētījumos - Flegetānis tiek meklēts tikai Volframa laikā, kad uzplauka arābu zinātnes, kad arābu astronomi - "pagāni" kristīgās Eiropas skatījumā lielā mērā bija pārāki par mūsu zinātniekiem. Volframa sacerējumos nekas neliecina par laika posmu, kad varētu būt dzīvojis Hegetānis un sarakstījis savu grāmatu. Gluži pretēji: viņš piemin Zālamanu un Flegetāni nosauc par "pagānu, kurš pielūdzis teļu".

Dažkārt gadās neparastas sakritības, taču šajā gadījumā nav pamata par tādām domāt. Jo mums jau ir zināms kāds vīrs no Zālamana laikiem, kas atbilst Volframa aprakstam: viņa māte bija ebrejiete no naftaļu cilts, tēvs - feniķietis, kurš "zelta teļā" pielūdzis savu augstāko dievu Baalu. Viņš bija Tīras ķēniņa padomdevējs un līdz ar to neizbēgami arī astrologs. Viņš bija "piedzīvojis gudrībā, izveicībā, kā arī mākās". Viņš bija Hīrām Abi no Tīras, Zālamana tempļa cēlājs!

Hīrām Abi - it sevišķi kā dievnama vissvētākās vietas konstruktors - bija vienīgais cilvēks no malas, kuram bija jāzina, par ko īsti ir runa. Par šo informāciju viņš galu galā samaksāja ar savu dzīvību. Un tomēr šķiet, ka viņš mums atklājis šo noslēpumu. Viņš ir īstais "Grāla ziņnesis"!

Tikai tagad kļūst saprotama Volframa pasāžas par Flege- tāni patiesā jēga. Tikai šodien, kad mēs zinām, ka Jeruzalemes templī atradusies pārtiku ražojoša mašīna, kad mēs varam novilkt paralēles starp šo "transportējamo ar traukiem" un "Svēto Grālu", kļūst skaidrs, ko mums īsti atstājis Hīrām Abi un vēlāk atradis Kio. Neviena iepriekšējā paaudze to nespēja. Visi leģendas par Parsifalu pētnieki šajā punktā neizbēgami piedzīvoja neveiksmi, jo nespēja izprast atbilstošās kopsakarības. Tas kļūst iespējams tikai tagad pēc mannas mašīnas rekonstrukcijas un paralēļu novilkšanas starp to un Grālu. Jau profesors Herberts Kolbs8 rakstīja: "Volframs apgalvo, ka viņa priekšgājēja Kio Toledo avotos atrodams stāsts par Grālu, un tas veido pamatu romānam par Grālu. Spāņu ebreju priekšstatu pasaulē tas varētu nozīmēt: grāmatā par Hegetāni runa ir par dažādi interpretēto Sekinas vēsturi. Ņemot vērā spāņu ebreju galvenokārt 12. gadsimta pirmās puses valodas īpatnības un paša Volframa stāstījumu, varētu pieņemt, ka grāmata ir leģendas formā pasniegts stāsts par Šekinu…"

Trāpīts desmitniekā, kaut ari fons ir gluži cits nekā domā Kolbs. Turklāt ziņas par Šekinu Hīrāms nav "izlasījis zvaigznēs", bet drīzāk gan savācis pētījumu laikā Jeruzalemē. Jāņem vērā, ka kopš Hīrām Abi uzrakstīja savu ziņojumu, ko viņš, kā mēs varētu pieņemt, nosūtījis savam ķēniņam uz Tīru, līdz šī teksta atrašanai Toledo tomēr bija pagājuši vairāk nekā 2000 gadu - pietiekams laiks, lai izdzēstu, izskaistinātu un daļēji izmainītu sākotnējos izteicienus. Par visjaunāko teksta papildinājumu, kas, iespējams, atvedināms uz pašu Kio, varētu uzskatīt vārdus, ka Grālu var apkalpot tikai "kristīts auglis".

Mums šķiet interesanti, ka Hīrāms un viņa avoti, Jeruzalemes priesteri, zināja, no kurienes nākusi

mannas mašīna, proti, to atstājis "vesels pulks", kuru dzimtene bija zvaigznes. Tas skaidri parāda, cik labi savas tautas augstākie reliģiskie vadītāji bijuši informēti par to, ar ko tiem bijusi darīšana.

Jau sakritība starp Volframa tekstiem un attiecīgām vietām Bībelē un Zoharā ļoti skaidri parāda leģendas par Grālu patieso izcelsmi, taču eksistē vēl kāds teksts, kas apstiprina mūsu pieņēmuma pareizību. Volframs saka, ka ziņas par Grālu pierakstījis kāds pagāns, un tad tās nonākušas Spānijā.

Svarīgi būtu no Volframa pēc iespējas neatkarīgā tekstā atrast apstiprinājumu tam, ka leģendas par Grālu pirmavots patiešām bijis feniķietis, t. i., vīrs no Tīras. Šāds teksts patiešām eksistē. Tā ir grāmata Ortnit laikā pirms 1250. gada radies teiksmu eposs, kas tāpat kā Volframa darbs saistīts ar Hīrāma grāmatu, taču tajā ne viņš, ne Flegetānis nav nosaukti vārdā (tas liecina, ka šis darbs radies neatkarīgi no Volframa "Parsifala"). Ievadā mēs lasām: Ir tikusi atrasta grāmata, kurā rakstīts par brīnumiem Suderas pilsētā. Tur bija daudzas lapas. Šī teksta nozīme atklājas, ja atceramies, ka Sudera ir Tīras viduslaiku nosaukums. Tātad Ornit autors domājis "rokrakstu arābu valodā uz daudzām lapām, kas atrasts pie liras"9 . Paralēle ar Volframa tekstu parādās ari ievada noslēguma rindās.

Pagāni savā viltībā bija to aprakuši.

To pašu apgalvo ari Volframs, rakstot, ka Kio "Flegetānis" manuskriptu atradis Toledo "pamestu", tātad paslēptu vai apraktu.

26. Jautājums par avotiem No visa tā mēs varam secināt, ka īstā teksta par Grālu autors īstenībā bijis Hīrām Abi no Tīras, ka viņš, Zālamana tempļa cēlājs, sūtījis ziņojumu savam ķēniņam, un tas galu galā nonācis Kio rokās. Šajā sakarā rodas jautājums, vai šāda notikumu gaita varēja būt iespējama. Hīrām Abi un Kio tomēr šķir apmēram 2100 gadu - vairāk nekā šodien pagājis kopš Kristus dzimšanas. Šajos 2100 gados radušās un sabrukušas milzu impērijas, Vidusjūras zemēs un Eiropā attīstījušās pilnīgi jaunas reliģijas un kultūras.

Mūsu ēras 1200. gadā pasaule bija pavi​sam citāda nekā 900. gadā pirms Kristus.

Taču jāatceras, ka tieši no šī laika nāk vispirms mutiskās, vēlāk rakstiski fiksētās Bībeles leģendas, Zohara un līdz ar to arī mannas mašīnas apraksts - kāpēc tad nevarētu būt saglabājies ari Hīrām Abi teksts?

Kā mēs jau zinām, feniķieši bija mūsu alfabēta izgudrotāji. 1904. gadā eģiptologs Flinders Petrijs Sarabitel Kadamas apkārtnē Sinaja teritorijā atklāja akmens plāksni ar pilnīgi nepazīstamām zīmēm. Šo rakstu tikai pēc desmit gadiem izdevās atšifrēt seram Alanam Gārdneram. Pareizo ceļu viņam norādīja kāda gana nūjai līdzīga zīme. Acīmredzot tas nebija zilbes vai vārda simbols, kā pieņemts šumeru vai ēģiptiešu valodā, bet gan apzīmēja skaņu. Tā bija atslēga, ar kuras palīdzību Gārdners spēja izprast teksta jēgu. Pirmais īpašvārds, ko viņš šādā veidā atšifrēja, bija Baalata - Biblas pilsētas dieviete. Vēlāk teksts tika datēts ar 1500. gadu pirms Kristus un vēl šodien uzskatāms par vecāko fonogrāfisko rakstu pasaulē.

Par savu esamību tas var pateikties kanaānie- šiem - vēlāko feniķiešu priekštečiem.

Tikai par 300 gadiem jaunāka ir "ābece", ko arheologi atrada izrakumos Ugaritā pie Sīrijas krastiem.

Ari Ugarita bija kanaāniešu pilsēta, ko ap 1200. gadu pirms Kristus izpostīja tautas, kas apdzīvoja Vidusjūras ziemeļu apgabalus. "Ābece", kas tika atrasta līdzās saimnieciskiem un valstiskiem doku​mentiem uz māla plāksnēm, satur pilnīgu no 23 burtiem sastāvošu alfabētu.

Ap 1000. gadu pirms Kristus attīstība bija pavirzījusies uz priekšu. Bija fiksēti visi līdzskaņi starp b un v, patskaņi veidojās pēc loģiskas nepieciešamības. Tajā pašā laikā bija atrasti apzīmējumi šiem burtiem, piemēram, "ālefs" (vērša galva), "bets" (māja), "dālets" (durvis) - vēlāko grieķu alfa, beta un delta. Feniķiešiem bija nepieciešama šāda rakstība - kuru pretstatā ēģiptiešu un šumeru hieroglifiem varētu nosaukt par "ātrrakstu" -, jo viņi bija tirgotāji un jūrasbraucēji, kas tirgojās ar turpat visām tolaik pazīstamajām pasaules zemēm. Bez piezīmēm, bez rēķiniem, bez šādas rakstības viņi nebūtu spējuši uzturēt savu jūras un saimniecisko impēriju. Toreiz - aptuveni Hīrāma dzīves un darbības laikā - šādi teksti tika rakstīti ne vien uz akmens vai māla plāksnēm, bet ari uz pergamenta. Diemžēl šādi dokumenti izrakumos vēl nav atrasti; par tādu pastāvēšanu mēs zinām pēc norādījumiem uz izturīgākajām māla plāksnītēm.

Taču, protams, pastāv iespēja, ka šādu Hīrāma tekstu feniķieši, kuriem bija kolonijas Ibērijas pussalā, nogādājuši vēlākās Spānijas teritorijā un tur atstājuši. Kio to tur atradis, pārtulkojis (viņam vispirms vajadzēja apgūt "ābeces gudrības"), sajaucis ar kristiānisma elementiem un pierakstījis kā pirmo leģendu par Parsifalu. Tomēr nedrīkst neievērot sarežģījumus, kas būtu saistīti ar šādu notikumu gaitu. 12. gadsimtā feniķiešu valoda bija absolūti mirusi, un, kaut ari zīmes nedaudz atbilst mūsu burtiem, Kio būtu bijis ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, tikt galā ar šādu tekstu. Taču Volframs mums ziņo ari to, ka Kio pārvaldījis latīņu valodu, un tā kā atšķirībā no Volframa viņš bij ieguvis ari klerikālu izglītību, pilnīgi iespējams, ka viņš pratis ari grieķu un varbūt pat ebreju valodu. Tāpēc var pieņemt, ka Kio spēja apgūt ari svešu valodu. Šajā aspektā jāatceras, kā Georgs Fridrihs Grotefends atšifrēja šumeru ķīļrakstu. Getingenes skolotājam, kurš nebūt nebija speciālists seno Austrumu valodu jomā, 19. gadsimta beigās pirmajam izdevās atrast atslēgu šīs ļoti senās Mezopotāmijas tautas rakstībai. Turklāt problēmu viņš risināja nevis filoloģiski, bet vienīgi tīri loģiski, sakārtojot vairākkārt atkārtojošās simbolu grupas un saistot tās ar

vēsturiskiem vārdiem. Līdzīgi varētu būt rīkojies ari Kio. Varētu vienīgi pamatoti iebilst, ka šādā gadījumā viduslaikos vajadzēja būt zināmiem vairākiem seno rakstu tulkojumiem. Taču jāatceras, ka tolaik zinātne maz interesējās par "pagānu literatūru", un Kio varēja būt vientuļš sava ceļa gājējs.

Taču pastāv vēl cita iespēja rekonstruēt Hīrāma teksta pārmantošanas gaitu. Šajā aspektā izšķiroša nozīme ir vārdam Flegetanis. Proti, pēc vienota gandrīz visu ar šo problēmu konfrontēto filologu uzskata šis vārds īstenībā nāk no arābu felek thani, kas atbilst latīņu spaera altera (aptuveni: otrā sfēra) un ir bijis kāds "kosmogrāfiski astronomiskas grāmatas" nosaukums. Par šī darba autoru uzskatāms tolaik slavens vīrs, astronoms un mistiķis Tābens ben Kurahs. Daži uzskata, ka viņš bijis Grāla "izgudrotājs", taču tas ir maldīgs pieņēmums. Par Tebitu parasti dēvētais rakstnieks nav ne Zālamana, ne arī kāda cita vēlāk dzīvojuša vīra ar tādu pašu vārdu pēctecis (viņa pilns vārds ir Tābits ben Kurahs ben Mervans ben Tābits ben Karajabens Ibrahims ben Karaja ben Marimuss ben Malagiriuss Abu-T'-Hasans el Harrani), turklāt kā musulmanis viņš nav pielūdzis zelta teļu.

Turpretī daudz ticamāks ir pieņēmums, ka Tebits, kā to ari varētu sagaidīt no rakstniecībai uzticīga astrologa un mistiķa, apstrādājis senus manuskriptus un tos publicējis savā grāmatā felek thani. Tad (Tebits dzīvoja no 826. līdz 901. gadam pēc Kristus), kad arābi ieņēma Spāniju, vai ari pēc tam, grāmata nonākusi toreizējā zinātnes centrā Toledo, kur to vēlāk atradis Kio. Šāda notikumu gaita ir loģiska un vēsturiski akceptējama, kaut ari Tebits varētu būt izmantojis nevis feniķiešu tekstus (tos viņš, domājams, nespēja izlasīt tāpat kā Kio), bet jaunākus rakstus. Diemžēl no tā visa mēs acīmredzot neko vairs neatradīsim, jo krusta karu laikā nenovērtējamie arābu teksti ir pazuduši. Arī felek thani vairs nav pieejams, par tā eksistenci mēs zinām tikai no norādēm citos rakstos. Un tā mēs varam pateikties tikai vairāk vai mazāk laimīgai nejaušībai, ka Kio vienu felek thani eksemplāru atradis Toledo un nodevis tālāk mums tik svarīgo saturu. Profesors Herberts Kolbs4 par šo problēmu raksta: "Nav daudz cerību atrast tekstu, ko jau Kio atradis noliktu (pamestu) mazpieejamā vietā."

Kio ieguldījums neaprobežojas tikai ar teksta pārtulkošanu. Acīmredzot apjautis, ar kādu noslēpumu saskāries, viņš uzsāka tālākus pētījumus. Volframs raksta (455,1-22): Tā par to rakstīja Flegetānis.

Kio, viedais meistars, sāka meklēt šo leģendu latīņu grāmatās, kur varētu būt šim nolūkam dzimusi tauta, kas uzņemtos rūpes par Grālu un būtu pietiekami taisnīga.

Viņš lasīja hronikās par zemēm Britānijā un vēl kaut kur Francijā un Īrijā.

Anšovā viņš atrada leģendu.

Viņš lasīja tīru patiesību par Mazadanu.

Par visu viņa dzimtu te bija uzrakstīta taisnība, bez tam vēl par to, kā Titurels un viņa dēls Frimutels Grālu atstāja mantojumā Anfortasam, kura māsa Herceloide no Gāmureta dzemdēja bērnu,

par kuru ir šis stāsts. Šeit, protams, realitāte sajaukusies ar fantāziju, vēsturiskais Kio tēls un viņa darbi - ar leģendu par Parsifala priekštečiem. Tomēr viens ir skaidrs: Kio bija pētnieks šā vārda labākajā nozīmē. Neviens nefinansēja viņa ceļojumus, kas tajā laikā saistījās ar lielām grūtībām. Un tomēr viņš devās uz Britāniju, Franciju, Īriju "un vēl kaut kur" meklēt jaunas pēdas, jaunas leģendas, kas viņam varbūt spētu palīdzēt.

Viņš meklēja cilvēkus, kas varētu sniegt atbalstu. Un galu galā Kio atrada jaunas pēdas: franču zemē Anžū (Anšovā), Luāras lejtecē.

Mēs nezinām precīzu atraduma vietu. Taču uzmanību piesaista fakts, ka tā atradusies netālu no slavenā benedik- tiešu klostera Klinī. Tas tika dibināts 910. gadā un 10., 11. gadsimtā bija plašu baznīcas reformu izejas punkts. Benediktie- šiem, kas intensīvi nodarbojās ar zinātnēm, iespējams, varēja būt Kio meklētie dokumenti. Taču ir drīzāk apšaubāmi, ka viņš tur atradis Titurela, Frimutela, Anfortasa, Herceloides, Gāmu- reta un visbeidzot Parsifala dzīvesstāstus. Arī pats Volframs parāda savu attieksmi pret šīm divām sižeta līnijām, rakstot, ka Kio stāstu par Parsifalu atradis tikai "starp citu". Runa tātad ir par divām dažādām lietām: no vienas puses, tā ir "tīra patiesība par Mazadanu" saistībā ar Grālu, no otras, - Parsifala ģenealoģija. To apstiprina ari profesors Herberts Kolbs4 : "Kad Kio bija atradis un atšifrējis Flegetāņa tekstu, viņš darija tāpat kā mēdza rīkoties viduslaiku kristīgie teologi: dalu (leģendārā) svētā stāsta pārlika no jūdu uz kristīgiem pamatiem.

Ko īsti meklēja Kio? Ko viņš atrada? Par vienu varam būt droši: kad Kio rokās nonāca Hīrāma piezīmes, viņa rīcībā bija zināšanas, ar kurām vajadzēja pietikt, lai noskaidrotu patiesību, protams, ņemot vērā viduslaiku domāšanas veidu un priekšstatus. Viņa ceļojuma laikā veiktie pētījumi apstiprina šo pieņēmumu. Viņa centieni bija vērsti, no vienas puses, uz labākas informācijas iegūšanu par mannas mašīnas pazušanu (to viņš pazina tikai pēc slepenā nosaukuma "Grāls" kā kaut ko taisnā ceļā no Dieva nākušu), no otras - uz šī vērtīgā priekšmeta atrašanu. Varbūt viņš to pat gribēja nogādāt Eiropā. To mēs varam secināt no Volframa teksta.

Vai šis pasākums izdevās? Par to Volframs neraksta. Taču diezin vai varētu pieņemt, ka Kio, reiz nokļuvis uz pareizā ceļa, būtu novērsies no sava mērķa…

IX TEMPLIEŠI Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus.

Psalms 77,6

27. Volframa Grāla bruņinieki Līdzšinējos pētījumus mēs esam veltījuši vienīgi pašam Grālam un tā atklājējam Kio, nevis tiem, kas - atbilstoši Volframa stāstījumam - to kopa, uzraudzīja un sargāja. Franču dzejnieki šos cilvēkus nosaukuši par templiešiem, Grāla bruņiniekiem. Viņus arī meklēja Kio, šķērsodams visu Eiropu, lai atrastu "šim nolūkam dzimušu tautu, kas uzņemtos rūpes pai- Grālu un būtu pietiekami taisnīga". Volframs atkārtoti piemin šo Grāla bruņinieku apvienību, piemēram, pantā 468, 23-469,1.

Namatēvs [vientuļnieks] teica: "Man labi zināms, ka daža laba cīnīties spējīga roka [bruņinieki] dzīvo Munsalvešā līdzās Grālam.

Tiem bieži [vienmēr] gadās piedzīvojumi, kad viņi aizjāj - un tas notiek bieži; šie Grāla Templeisen.

Lai kur tie ciestu sakāves vai gūtu uzvaras, tie dara to par saviem grēkiem.

Tur dzīvo kaujasspējīgs pulks. Šeit un arī citās vietās Volframa sniegtais Grāla bruņinieku raksturojums liek atcerēties 1128. gadā dibināto un 1312. gadā likvidēto templiešu ordeni. Daži autori gan apšauba šo saistību, taču vispārpieņemtais viedoklis pārstāv uzskatu, ka tāda ir pastāvējusi. Pretinieku kritika tiek vērsta uz vārdu neatbilstību, proti, uz Templer (templieši) vai Tempelritter (tempļa bruņinieki) no vienas puses un Templeisen - no otras. Taču Dr. Volfgangs Mors1 raksta: "Vārda Templeise lietošana franču templier, lat. templarii vietā nesagādā nekādas problēmas. Tieši tad, kad Volframs domāja nevis identitāti, bet gan analoģiju, viņš mēdza "atsvešināt" vārdus un terminus. Līdz ar to Templeise ir gluži atbilstošs vārds attiecībā uz ideālu bruņinieku ordeni, kura vēsturiska realizācija - no Volframa viedokļa raugoties - ir "šodienas laicīgi iznīcīgais" templiešu ordenis ap 1200. gadu."

Gandrīz visos "Parsifala" un Grāla tēmas pētījumos iegūtā informācija šajā punktā saskan. Dr. Emsts Martins2 , piemēram, uzskata, ka "Volframs, runājot par Grāla ordeni, domājis templiešus". Arī profesors A. Birhs-Hiršfelds3 ir pārliecināts: "Grāla brālība ir templiešu ordeņa atdarinājums." Līdzīgi domā ari profesors Volfgangs Golters4 : "Grāla bruņniecību Volframs attēlojis pēc templiešu ordeņa parauga." Dr. V. Snelmans5 konstatē, ka "Grāla bruņinieku attēlojumā no templiešu ordeņa bruņiniekiem pārņemts ne tikai nosaukums, bet arī citas iezīmes" un "Grāla bruņinieku piedzīvojumi, kas līdzinās templiešu karagājieniem, pierāda, ka Volframs ne vien ievedis vārdu Templeis, bet arī savus Munsalvešas bruņiniekus gluži apzināti apveltījis ar templiešu ordeņa garīgi militārajām īpašībām". Ari profesors E R. Šrēders6 neapšauba, ka "ar to domāts templiešu ordenis".

Ar šo uzskaitījumu mēs arī gribētu aprobežoties. Tas parāda, ka starp Grāla bruņiniekiem (Templeisen) un templie- šiem acīmredzami pastāvējusi saistība un ka Volframs, aprakstot pirmos, patiesībā domājis otros.

28. Templiešu apvienība Ordenis tika dibināts 1128. gadā Truā sinodē (pie īpašajiem un mūsu gadījumā svarīgajiem notikumiem, kas norisinājās pirms šīs "oficiālās" dibināšanas, mēs vēl atgriezīsimies). Nozīmīga loma šajā procesā bija cisterciešu mūkam Bernā- ram no Klervo (baznīcas vēsturē viņš iegājis kā Svētais Bernārs) un Igo de Pajēnam, pirmajam ordeņa lielmestram. Bernāram šajā sinodē tika uzdota jauno statūtu rediģēšana.

Templiešu ordenis bija pirmais mūku-bruņinieku ordenis, t. i., apvienība, kas, neraugoties uz tās garīgo būtību, pildīja militārus uzdevumus. Bernārs par to rakstīja: Viņi droši zina, ka nekādā gadījumā nedrīkst pārvērtēt savus spēkus, bet cer, ka Dieva palīdzība viņu karapulkiem tiesīs uzvaru. Viņi bieži, varētu pat teikt - vienmēr, ir piedzīvojuši, ka viens no viņiem liek bēgt tūkstoš ienaidniekiem, bet divi - desmit tūkstošiem. Šī neparastā savienība padara šos vīrus lēnprātīgākus par avīm un

briesmīgākus par lauvām. Es nezinu, vai viņus saukt par mūkiem vai par bruņiniekiem. Es uzskatu, ka būtu pareizāk dot viņiem abus šos vārdus, jo tiem netrūkst ne mūsu žēlsirdības, ne kareivju drosmes.

Tas bija krusta karu laiks, un pēc ordeņa dibināšanas 1128. gadā templieši piedalījās cīņās Svētajā zemē, kur viņiem bija īpašs uzdevums aizsargāt svētceļnieku maršrutus no saracēņu uzbrukumiem. Viņu likumi bija stingri, viņu pārtika - vienkārša. Tie ēda kopīgi, un desmitā tiesa bija domāta nabagiem.

Templiešu apģērbs bija vienkrāsains: paši bruņinieki tērpās baltos apmetņos (vēlākos laikos uz pleca tika

uzšūts sarkans krusts), turpretim kalpotāju tērps bija melns. Mati tika pilnībā noskūti, taču audzēt bārdu bija atļauts. Sakarā ar pieticīgajiem dzīves apstākļiem katram bruņiniekam bija atļauts turēt augstākais trīs zirgus un vienu kalpotāju, kuru nedrīkstēja sist. Bija aizliegta jebkāda saiešanās ar sievietēm. Ordeņa likumu pārkāpšana tika smagi sodīta.

Jau 1129. gadā, tātad tikai gadu pēc ordeņa dibināšanas, tajā bija 300 locekļu no visdižciltīgākajām Eiropas ģimenēm, turklāt vēl liels skaits ieroču nesēju - gan jātnieku, gan kājnieku. Straujais skaitliskais pieaugums drīz vien templiešiem ļāva ne vien aizsargāt svētceļnieku maršrutus, bet ari pašiem piedalīties cīņās: Turpmāk ordenis piedalījās visās akcijās pret musulmaniskajiem arābiem. Ordeņa atbalstam tika veltīti visi spēki, jo tas taču tika izmantots mērķiem, kas tajā laikā bija visas Vakareiropas svarīgākais politiskais uzdevums: saglabāt Svēto zemi kristiešiem.

Jauno ordeni it īpaši atbalstīja baznīca. Pāvests Innocen- tijs II (pontifikāts 1130-1134) iestājās par templiešiem un ar baznīcas vadības palīdzību nodrošināja viņiem finansiālu

palīdzību. Eigenijs III (1135-1145) lika atlaist septīto daļu baznīcas nodokļa visiem, kas ziedoja templim vai iestājās tajā. Viņš piešķīra templiešiem ari sarkano krustu uz apmetņa plecu daļas. Pēc pāvesta Hadriāna IV (1154-1159) rīkojuma ordenim tika atlaista desmitā tiesa, muitas un citi izdevumi.

Viņa sekotājs Aleksandrs II (1159-1181) gāja vēl tālāk: kopš šā brīža visi ordeņa īpašumi pastāvīgi atradās Svētā Krēsla aizsardzībā, neviens nevarēja pieprasīt no templiešiem lēņu nodevas, ordeņa īpašumos bija tiesības kalpot pašu garīdz​niekiem, kurus iesvētīt varēja jebkurš bīskaps. Innocentijs III (1198-1216) aizliedza bīskapiem templiešu ekskomunikāciju un interdikla (aizliegums rīkot dievkalpojumus un reliģiskas ceremonijas noteiktā teritorijā) piemērošanu. Un visbeidzot Innocentijs IV (1243-1254) atbrīvoja ordeni no pienākuma atskaitīties diacēžu bīskapiem gadījumos, ja pret to vai tā locekļiem celtas apsūdzības. Templieši pakļāvās tikai savam lielmestram, un tas savukārt vienīgi pāvestam7 .

Saprotams, ka šādas brīvības nevarēja palikt bez sekām. Ordenis ātri auga - un pat ne tik daudz skaitliski, cik vairoja savus īpašumus, it īpaši Francijā un Anglijā. Tas veicināja sadalīšanos dažādās provincēs, taču šodien tās visas vairs nav iespējams uzskaitīt. Domājams, ka Palestīnā tās bija piecas un Eiropā - divpadsmit. Lielākos īpašumus vai tempļa pilis sauca par priorātiem vai preceptorātiem, mazākos - par komturijām. Par ordeņa lielumu, respektīvi, tā locekļu skaitu un finansēm, var dot tikai aptuvenu novērtējumu. Pēdējos pastāvēšanas gados tas svārstījies no 3 līdz pat vairāk nekā 20 tūkstošiem bruņinieku (turklāt vēl liels skaits kalpotāju un kapelānu). Ordeņa gada ienākumi vērtējami ap 40 līdz 54 miljoniem franku.

Pieaugošā ordeņa bagātība pamatojās uz ordeņa likumiem, pēc kuriem visi dāvinājumi nonāca apvienības īpašumā, kā arī uz šo ziedojumu apmēriem: templiešu īpašumā pārgāja mājas un zemes īpašumi, reizēm veseli apgabali. Vēlāk, kad līdzekļu pietika, zeme tika arī pirkta. Un tas tika darīts ar aprēķinu.

Tika pirkti un iemainīti apgabali, kas atradās pie lielajiem ceļiem, kas savstarpēji savienoja komturijas. Ar laiku šādi tika izveidoti labi aizsargāti tirdzniecības un satiksmes ceļi. Jo ceļojumus viduslaikos nevar salīdzināt ar braucienu pa mūsdienu šoseju. Toreiz ceļojumi, it īpaši tirgotājiem, bija dzīvības un nāves jautājums. Lielceļa laupītāji, plēsīgi zvēri, slikti ceļi - tas viss atbaidīja un bremzēja tirdzniecību.

Templiešu darbības rezultātā situācija mainījās, it īpaši Francijā. Daudzas viņu komturijas tika izvietotas pie tiltiem, brasliem, krustcelēm kā ceļu aizsardzības posteņi. Lai tālāk veicinātu tirdzniecību, templieši savās komturijās ierīkoja preču noliktavas, kas savukārt deva ordenim jaunus ienākumus.

Tādējādi ordeņa dzimtenē izveidojās perfekts un nodrošināts tirdzniecības un ceļu tīkls.

Templieši izdarīja vēl vairāk: viņi revolucionarizēja banku darbību. Papīra naudas toreiz nebija.

Kad lieli naudas daudzumi glabājās mājās, tirgotājam bija jādodas ceļā ar smagu monētu maisu, turklāt vienmēr pastāvēja briesmas tikt aplaupītam vai nogalinātam. Tāpēc templieši savos apgabalos ieviesa vekseļu sistēmu, t. i., tirgotājs atstāja savu naudu vienā komturijā, saņēma par to vekseli un, sasniedzis galamērķi, turienes komturijā iemainīja to pret skaidru naudu. Lai izslēgtu krāpšanos, vekseļos bija iestrādātas slepenas zīmes. Šādi Francijā vēl nebijuši drošības nosacījumi noveda pie tā, ka visi īpašnieki savu mantu noglabāja pie templie- šiem, un pat Francijas karalis savus dārgumus bija uzticējis Parīzes templim. Valsts pārvalde nodeva ordeņa ziņā nodokļu iekasēšanu. Tā kā apvienības rīcībā bija attiecīgi finanšu resursi, templieši varēja dot ari aizdevumus: karalim, baznīcai, privātpersonām. Procentus iekasēja ordenis, tādējādi vairodams savu bagātību. Par to tika pirkti zemes īpašumi, mājas, kuģi, pilsētas, ostas, kā ari finansēta apvienības uzturēšana un paplašināšana. Francijā vien templiešiem piederēja divi miljoni hektāru zemes, kas bija atbrīvota no jebkā​diem nodokļiem.

Taču nauda aizplūda vēl kādā citā virzienā. Ar ordeņa dibināšanu laika ziņā saistāmi gotikas aizsākumi: pēkšņi un līdz pat šodienai neizskaidrojami, jo tas notika bez redzama pārejas posma, tapa lielas katedrāles. Kas to apmaksāja? Kurš deva līdzekļus? Kurš izlika naudu, lai varētu norēķināties par celtniecības materiāliem, samaksātu milzīgajai akmeņkaļu, tēlnieku, stiklinieku armijai? Bīskapi, muižnieki, karalis - tie ziedoja tikai sīkumus: kādu logu, kādu gleznu, altāri, skulptūru. Par draudzēm nevarēja būt ne runa, jo tās bija nabadzīgas un diezin vai būtu spējušas īsā laikā sagādāt lielas summas.

Vienīgie, kam tas bija pa spēkam, bija templieši. Viņu naudas līdzekļi bija pietiekami, viņu rīcībā bija tādas summas, lai varētu finansēt gotikas brīnumu. Viņiem mēs varam pateikties par Parīzes un Šartras, Strasbūras un Mecas, Reimsas un Tulūzas katedrālēm. Par gotikas ierosinātāju tiek uzskatīts cisterciešu ordenis. Tā ziņā bija izpildījums. Taču finansējumu nodrošināja templieši, kas tērpās cisterciešu baltajos tērpos. Ari viņu apvienības dibināšana norisinājās ar cisterciešu ordeņa palīdzību.

Visu šo priekšdarbu galvenais mērķis gan saimnieciskajā, gan reliģiski sabiedriskajā jomā bija - kā raksta Luijs Šarpantjē8 -jaunas kārtības iedibināšana Eiropā. Ja apdomā: apvienībā bija dalībnieki no visām dižciltīgajām ģimenēm. Templieši, kuru īpašumi manāmi paplašinājās, nepakļāvās nevienam, izņemot pāvestu. Viņi nemaksāja nodokļus, nebija atbildīgi neviena cita priekšā. Viņi nodarbojās ar īstu biznesu, veidoja Eiropas politiku, viņiem bija armija ar atbalsta punktiem ne tikai vienā zemē, bet gan visā kristīgajā Eiropā. Ja viņi būtu sasnieguši savu mērķi iedibināt Vecajā pasaulē jaunu sociālās kopdzīves formu, pasaule šodien noteikti izskatītos savādāk.

Taču tas nenotika. 1312. gadā templiešu ordenis tika sagrauts.

29. Ordeņa gals Templiešu apvienības sagraušana ir viena no tumšākajām Eiropas vēstures lappusēm. Tā parāda, ko spēj varaskāre un intrigas, ja šīs īpašības apvienojas tādā personībā kā Filips IV Skaistais. Viņš, kas templiešiem savulaik ļāva apmaksāt savas meitas pūru, galu galā sagrāva ordeni savienībā ar politiski vājo un no viņa atkarīgo pāvestu Klementu V (pontifikāts 1305-1314). Taču - visu pēc kārtas.

Francijas karalis Filips Skaistais it īpaši interesējās par templiešu dārgumiem; vēl vairāk - viņam bija absurds nodoms kļūt par apvienota johanniešu un templiešu ordeņa vadītāju. M. Kriks fon Poturcins šajā sakarā raksta'': "Pārsteidzošo projektu uzrakstījis karalim padevīgais publicists Pjērs Dibuā, un tā autors ir pats Filips: apvienot templiešu un johanniešu ordeņus, pašam nostāties apvienības vadībā, atteikties no troņa par labu vienam no dēliem - vecākajam bija 16 gadu - un valdīt kā "Jeruzalemes ķēniņam". Viņa rīcībā tad nonāktu ne vien abu ordeņu ienākumi, bet ari lauvas tiesa no baznīcas un garīgo ordeņu īpašumiem. Tā bija ideja par universālu monarhiju, kurā saplūstu viss Vecās pasaules zelts." Jau pirms pāriešanas uzbrukumā Filips mēģināja sadarboties ar templiešiem, taču tie drīz vien saskatīja Francijas karaļa patiesos nodomus, tāpēc viņš galu galā ķērās pie citas taktikas.

Par templiešu ordeņa sabrukuma sākumu var uzskatīt 1305. gada 14. novembri, dienu, kad Lionā tika kronēts pāvests Klements V. Jau no paša sākuma viņš izjuta spēcīgu karaļa ietekmi (pāvesti toreiz atradās trimdā Francijā). Neilgi pēc pāvesta iecelšanas amatā Filips saistījās ar Klementu un apsūdzēja templiešus dažādos noziegumos. Toreiz pāvests vēl neticēja apvainojumiem, tāpēc pagāja gandrīz pusgads, līdz sākās pirmās akcijas.

1306. gada 6. jūnijā pāvests uzaicināja johanniešu un templiešu lielmestrus - oficiāli, lai apspriestu jaunu krusta karagājienu. Taču uzaicinājumam atsaucās tikai Žaks de Molē, templiešu ordeņa lielmestrs: viņš no Kipras, kur kopš 1291. gada atradās templiešu galvenā mītne, devās uz Franciju.

Tur viņš nonāca 1306. gada vēlā rudenī, taču sastapšanās ar pāvestu, šķiet, notikusi tikai nākamā gada pavasari. Klements bija nodomājis apvienot templiešus ar johanniešiem, taču Žaks de Molē noraidīja šādu priekšlikumu. Pāvests un liel- mestrs ļoti atklāti runāja par Filipa pārmetumiem ordenim un par šķietamajiem ļaunprātīgas rīcības gadījumiem. Molē atzina, ka templiešu ordenī šādi pārkāpumi bijuši, taču ne lielāki un smagāki kā citās mūku apvienībās. Viņam izdevās pārliecināt pāvestu, ka pret viņu un apvienību celtie pārme​tumi nav pamatoti.

Tomēr pēc neilga laika liktenis pavērsās nelabvēlīgi pret templiešiem. Filips, kurš bija uzzinājis par pāvesta sarunu ar Molē, steidzās pie baznīcas galvas. Viņš cēla jaunas apsū​dzības pret ordeni (tostarp par Dieva zaimošanu). Un, kaut ari lielākā daļa kardinālu vēl joprojām iestājās pret izmeklēšanu, pāvests šoreiz karalim tādu apsolīja 4. augustā parakstītā dokumentā. Taču Filips uzskatīja, ka tā ir vilcināšanās. Viņš vairs nevēlējās gaidīt pāvesta

izmeklēšanu un 14. septembri pasludināja spriedumu par visu Francijā esošo templiešu apcietināšanu un viņu īpašumu konfiskāciju. Karaļa ierēdņi saņēma attiecīgas instrukcijas, kurās ordeņa locekļi tika apsūdzēti Jēzus noliegšanā, krusta apspļaudīšanā un netiklās darbībās. Šajā dokumentā Filips īpašu uzsvaru liekulīgi lika uz to, ka viņš, kam "savs karaliskā pienākuma spēks jāvelta ticības aizstāvībai", iesākumā pats neesot noticējis nedzirdētajām apsūdzībām. Taču galu galā viņam nācies par tām pārliecināties un dot rīkojumu "inkvizitoram pēc viņa pieprasījuma sniegt vajāšanai nepieciešamo laicīgo palīdzību".

Līdz ar šo dokumentu sākās pretrunu riņķa deja. Proti, Filips būtībā atsaucās uz kāda bijušā templieša izteikumiem, kurš bija ieslodzīts cietumā un kādam citam apcietinātajam stāstījis par "baismīgajām norisēm" ordenī. Tas varētu atbilst patiesībai. Bet, ja šīs norises patiešām būtu bijušas tik "baismīgas", par tām būtu vajadzējis zināt jau agrāk un tās nonāktu atklātībā arī no citiem avotiem. Tādā organizācijā, kāds bija templiešu ordenis, tas nenovēršami būtu noticis, pat ņemot vērā pastāvošo slepenības sistēmu.

Naktī uz 1307. gada 13. oktobri visi templieši Francijā tika apcietināti. Šā paša mēneša 15. datumā notika pirmās lielmestra un ordeņa augstākās vadības nopratināšanas, kurās saskaņā ar protokolu apstiprinājās vairākas viņiem inkriminētās darbības. Uz šī pamata Filips 16. oktobri vērsās pie visiem Eiropas karaļiem un firstiem ar uzaicinājumu sekot viņa piemēram.

Laika posmā no 19. oktobra līdz 24. novembrim tika nopratināti 138 templieši. Pāvests Klements, kas Filipa akciju rezultātā jutās apiets, gan protestēja pret šīm nopratināšanām, taču tas maz iespaidoja karali. Ari pāvesta pieprasījums izdot ieslodzītos, kā arī konfiscētos ordeņa īpašumus palika nesadzirdēts.

Pēc tam Klements acīmredzot nolēma nepretoties Filipa nodomiem. Savā 1307. gada 22. novembra bullā Pastoralis prae-eminentiae viņš pavēlēja sekot Filipa piemēram, apcietināt templiešus un konfiscēt viņu īpašumus. Ar to ordeņa liktenis bija izlemts. Klements, kurš vienīgais šajā brīdī vēl varēja pagriezt stūri citā virzienā, padevās, izrādījās par vāju, lai iebilstu Filipam. Tādējādi arī viņš ir līdzvainīgs ordeņa sabrukumā un templiešu ēras norietā. 1308. gada janvāri un februāri Klements gan vēl bikli mēģināja pagriezt atpakaļ vēstures ratu, apturot inkvizitoru, respektīvi, šajā darbā iesaistīto dominikāņu mūku un bīskapu pilnvaras. Taču šis rīkojums drīz zaudēja reālo spēku, kad Filipam gan templiešus nācās nodot pāvestam, bet tas savukārt uzraudzību nodeva karalim.

1308. gada jūnijā un jūlijā Puatjē, pāvesta sēdeklī, notika turpmākās nopratināšanas, kas šķietami daļēji apstiprināja izvirzītās apsūdzības. Taču šīs liecības šodien uzskatāmas par ļoti apšaubāmām, jo, pirmkārt, tās snieguši tikai zemāko slāņu ordeņa locekļi, un, otrkārt, Filips uz nopratināšanu pie pāvesta vai kardināliem uz Puatjē nosūtīja paša iepriekš izvēlētus templiešus. Tātad jau pirms tam bija skaidrs, kādas liecības spīdzināšanas un nāves draudu priekšā tiks sniegtas pāvestam.

Tai pašā laikā ordeņa augstākās amatpersonas netika sūtītas pie pāvesta. Daži no šiem cilvēkiem, kā apgalvo Filips kādā vēstulē, bijuši slimi, un tāpēc viņš nevarējis uzņemties atbildību par apgrūtinošo ceļojumu. Šī ciniskā izturēšanās ir tipiska karaļa divkosīgajai spēlei. Ja pat daži no templiešu vadoņiem patiešām bija saslimuši, tas tomēr nevarēja notikt ar visiem vienlaikus. Un slimība patiesībā varēja būt arī sekas spīdzināšanai, ko pielietojuši Filipa inkvizitori, lai panāktu vēlamās liecības. Tā ir skumja lappuse ordeņa vēsturē, turklāt (līdzīgi kā citos procesos) īpaši izcēlās dominikāņu mūki.

Augstāko amatpersonu nopratināšana notika laika posmā no 1308. gada 17. līdz 20. augustam, un to vadīja kardināli Berengārs, Stefans un Lendalfs. Tika nopratināti četri ordeņa preceptori, pats Žaks de Molē un, pēc viņa pieprasījuma, kāds kalpotājs. Taču šīs nopratināšanas rezultāti - liecības tika izspiestas ar spīdzināšanu - bija jau iepriekš noteikti un ordeņa liktenis izlemts.

Kad Žakam de Molē 26. novembrī tika uzrādītas šīs liecības, viņš apņēmīgi protestēja, taču uz inkvizitoriem tas neatstāja lielu iespaidu. To pašu nācās piedzīvot Pajēnas preceptoram Ponsāram de Zizī. Abi apzvērēja savu nevainību un patieso ticību, pieprasīdami, lai tiktu nogādāti pie pāvesta, jo tikai

tam esot tiesības izlemt viņu likteni.

Tikai Parīzē vien spīdzināšanās gāja bojā 36 templieši. Ar ieslodzītajiem apgājās ļoti slikti, viņiem pirms nāves atteica sakramentu un līķus aizliedza apglabāt svētītā zemē. Un tomēr bruņinieki palika pie sava un noliedza savu un ordeņa vainu. Vairums bija gatavi tāpēc iet līdz galam, līdz nāvei. 1310. gada 12. maijā 54 templieši, kas aizstāvēja savu ordeni, kā atkritēji tika publiski sadedzināti.

Liecības, kas tika savāktas līdz 1311. gada 26. maijam, kad beidzās lietas izskatīšana, bija dažāda rakstura. Uzkrītoši, ka vairums liecību pret ordeni nāca no zemēm, kurās valdīja Filips vai kuru karaļnami bija radnieciskās attiecībās ar viņu, kur pēc viņa pavēles bija pielietota spīdzināšana. Turpretī

gluži citāda situācija bija, piemēram, Vācijā, kur visi apcietinātie templieši tika atbrīvoti, kā ari Spānijā un Portugālē, kur tempļa kungi tika ieskaitīti Kristus ordenī, kas būtībā atbilda templiešu ordenim, tikai tā nosaukums bija cits.

Par spīti Filipa pielietotajai taktikai un acīmredzamo pretrunu dēļ pāvesta iedibinātā izmeklēšanas komisija galu galā nonāca pie slēdziena, ka ordeņa vaina neesot pierādāma un tam jādod tiesības aizstāvēties. Taču Klements, būdams bailīgs un vājš, vairs nespēja neko mainīt. Filips pieprasīja ordeni slēgt un sadalīt tā īpašumu. 1312. gada 22. martā no​tika galīgā izšķiršanās. Ar pāvesta bullu Vox in Excelso ordenis tika likvidēts.

Lielākā daļa mantas tika johanniešu ordenim, daudz kas nonāca Filipa rokās (kaut ari ne tādos apmēros, kā viņš varbūt bija cerējis), vēl šo to saņēma citi firsti un valdnieki. Liel- mestra Žaķa de Molē un Normandijas preceptora Gotfrīda no Sarnē likteni pāvests iesākumā gribēja izlemt pats, taču Filipa spiediena rezultātā šī jautājuma izskatīšanu uzdeva trīs kardinālu veidotai komisijai. 1314. gada 11. martā Žakam un Gotfrīdam Parīzes Dievmātes katedrāles portāla priekšā, pamatojoties uz pirmajā nopratināšanas reizē panākto atzīšanos, tika piespriests mūža ieslodzījums. Šķita, ka līdz ar to lieta izbeigta. Taču tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas piecēlās Žaks de Molē, lūdza ievērot klusumu un paziņoja, ka visas apsūdzības pret viņu un ordeni esot nepamatotas. Viņam pārmestās ķecerības un grēki nekad neesot notikuši, ordenis esot tīrs, svēts un taisns. Viņš pats esot pelnījis nāvi, jo spīdzināšanas draudu priekšā ļāvis sevi pierunāt sniegt nepatiesas liecības. Ar līdzīgiem vārdiem viņam pievienojās arī Nor​mandijas preceptors.

Pēc Filipa pieprasījuma vēl tajā pašā vakarā abi tika sadedzināti uz sārta. Pat liesmās viņi vēl apzvērēja ordeņa nevainību, un saskaņā ar leģendu Žaks de Molē nolādējis pāvestu un karali, saucot, ka

tiem jau drīz nākšoties sekot viņam nāvē. Viņi patiešām nevarēja ilgi priecāties par savu triumfu. Vēl līdz tā paša gada beigām viņi nomira, kā to bija pareģojis Žaks de Molē.

Līdz ar to templieši bija pilnībā sagrauti. Vēstures gaitā bijuši vairāki mēģinājumi nodibināt jaunu templiešu ordeni, taču šajā sakarā runa var būt vienīgi par mistiskiem pulciņiem un sektām, kam maz kopīga ar pašu ordeni. Daži uzskata, ka apvienība slepeni turpinājusi eksistēt, taču arī par to nav drošas informācijas. Varbūt par šādu apvienību, kas zināmā mērā par saviem padarījusi dažus templiešu ideālus un viņiem piedēvējamu slepenu tālāk nododamu informāciju, varētu nosaukt brīvmūrnieku ordeni. Taču pašiem templie- šiem Žaka de Molē nāve nozīmēja beigas. Atdzimšanas nebija.

Vēstures pētnieki ir vienisprātis - un tas tā nav tikai kopš mūsdienām -, ka templiešiem izvirzītās apsūdzības bijušas nepatiesas un pa lielākai daļai saistītas ar Filipu Skaisto kā visas šīs akcijas virzošo spēku. 1980. gadā publicētajā "Ilustrē​tajā pāvestu vēsturē" mēs par to lasām: "Francijas karaļa motīvi nav kļuvuši skaidri. Taču fakts, ka viņš jau bija aplaupījis Lombardijas baņķierus un ebrejus, ir ticams pamats aizdo​mām, ka Filips tīkojis pēc templiešu bagātībām."

Jau 1899. gadā izdotajā "Vecera un Veltera baznīcas leksikonā"10 , kas sastādīts Jozefa Kardināla Hergenrētera un Dr. Franča Kauleņa, toreizējā pāvesta prelāta un Bonnas universitātes teoloģijas profesora redakcijā, runāts par templiešu nevainīgumu: "Lielākā daļa vēsturnieku apsūdzības atzinuši par pilnīgi nepamatotām, un šāda izpratne, bez šaubām, ir pareiza." Un par pašu procesu: "Tas bija smags patiesības un taisnīguma pārkāpums, kas simtiem cilvēku noveda mokpilnā nāvē, bet vēl lielākam skaitam atņēma sirdsapziņas brīvību un nolēma mokošai eksistencei." Šajā sakarā var tikai piebalsot vēsturnieku Johana Halles un Georga Švaigera uzskatam, kuri templiešu iznīcināšanā saskata vislielāko juridisko slepkavību cilvēces vēsturē: to pastrādāja Francijas valsts un tās karalis, turklāt pāvests to sākumā netraucēja, vēlāk piecieta un beidzot veicināja. Freiburgas teologs Dr. Andreass Beks11 pievienojas šim uzskatam un pieprasa pāvestam Jānim Pāvilam II "anulēt nelikumīgo un par tādu arī atzīto Klementa V spriedumu un atsaukt aizliegumu atjaunot templiešu ordeni". Tiesību zinātnieks un filozofs Dr. Hartvigs Zipels raksta12 : "Kā pierādīts, nevienā procesa fāzē neeksistē neviens kaut cik pārliecinošs dokumentāri apstiprināts liecinieku izteikums pret templi. Droši var apgalvot, ka savāktie "pierādījumi" par ķecerību, tāpat arī visa pārējā apsūdzības konstrukcija nekad neizturētu nopietnu pārbaudi no mūsdienu jurisdikcijas viedokļa. Vairums nopietnu mūsdienu pētnieku, atsaucoties uz patiešām neapstrīdamiem dokumentāriem faktiem, neatrod pietiekamu pamatu kopumā runāt par it kā "pierādītu" ordeņa vainu. Pastāv vienots uzskats, ka templiešus, kā uzsver Kem- pbels, "upurējis gļēvulīgs pāvests, lai apmierinātu alkatīga monarha godkāri".

Ordenis tika sagrauts 1312. gadā. 100 gadus iepriekš, kad Volframs fon Ešenbahs rakstīja savu eposu par Grālu, ordenis atradās savas varenības augstākajā virsotnē. Kas toreiz varēja pamudināt Volframu izvēlēties templiešus par Grāla bruņi​nieku prototipiem?

Ari šeit ir viens "vainīgais", ko mēs jau pazīstam: Kio. Viņam, Flegetāņa rokraksta atklājējam, acīmredzot bijuši cieši kontakti ar templiešiem vai ari viņš bijis šīs organizācijas loceklis, vai varbūt vēl kas vairāk. Dr. Mariona Melvila13 dziļi analizē Volframa tekstā visu, kas saistīts ar Kio, Anžū motīvu, leģendu par bruņiniekiem, Grāla izpratni, un pasvītro šo elementu intimitй avec les Templiers, tātad to ciešo saistību ar templiešiem. Ari Dr. Renē Luī14 apstiprina, ka līdzās Kretjēnam Volframam bijis otrs avots (tātad Kio), ko "inspirējusi templiešu ordeņa garīgā vide un kura autoram bijuši pieejami islāma slepenie avoti".

Atcerēsimies: Kio, kurš Spānijā atrada Flegetāņa grāmatu un pirmais uzzināja patiesību par Grālu, viņš meklēja "tautu", kurai būtu jāuzņemas rūpes par Grālu un tā uzraudzība. Romānā par Parsifalu, tātad Volframa fiktīvā stāstā, Grāla sargi ir Munsalvešas bruņinieki (Templeiscn). Bet Templeisen nav nekas cits kā vārds, kādā Volframs sauc templiešus…

Un tā izvirzās pēdējais lielais jautājums: vai templiešiem piederēja mannas mašīna? Vai viņi bija "Grāla glabātāji"?

X GRALA GLABATAJI Cik brīnišķīgas ir šīs būtnes, kas skaidro to, kas izskaidrojams nav, kas lasa to, kas nav vēl uzrakstīts, kas stingri saista kopā haosu un atrod ceļu mūžīgajā tumsā.

Hugo fon Hofmanstāls (1874—1929)

30. Grāla atrašana Vēlreiz padomāsim par to, kas mums zināms par Kio. 1. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nav viņa īstais vārds. Uz to norāda fakts, ka personu ar šādu vārdu nav izdevies atklāt ne Volframa laikā, ne pirms tam. Tāpēc papildinājums "no Provansas" var ari būt tikai pseidonīma turpinājums, vismaz zinātniskajā literatūrā tas netiek apstrīdēts. Mēs zinām, ka Volframs vēsturiskus notikumus un vēsturiskas personas centies tulkot analoģijās un tad integrēt savā darbā.

2. Kio bija izglītots, un viņa rīcībā bijuši pietiekami lieli finansiāli līdzekļi, citādi viņš nebūtu varējis doties plašajos ceļojumos.

3. Toledo viņš atrada (nejauši vai ari pēc mērķtiecīgiem meklējumiem - to mēs nezinām), domājams, arābu tekstu, kurš satur apjomīgu informāciju par Grālu.

4. Pēc tam Kio uzsāka meklējumus: no vienas puses, viņš vēlējās iegūt jaunu informāciju par Grālu, no otras - viņu bija pārņēmusi doma atrast tādu "tautu", kas varētu uzņemties rūpes par Grālu. Šajā sakarā profesors Herberts Kolbs1 raksta: "Kio nodarbojās ar meklējumiem vairākās savas dzimtās Rietumeiropas vietās, lai savu izvēlēto Toledo stāstu kopā ar tā pamatmotīviem saskaņotu ar Vakarzemes leģen​dām."

5. Kio kontaktējās ar templiešiem vai ari viņš pat bija ordeņa loceklis. Vēsturnieks Dr. Pjērs Ponsuā, piemēram, Kio saskata autoritй spirituelle du Temple, spirituālu tempļa autoritāti, respektīvi, templiešu pārstāvi.

6. Par savu darbu un pūlēm viņš - iespējams pēc kāda laika - izdarījis piezīmes un tādējādi pamatos radījis pirmo romānu par Grālu, kas Volframam kalpoja par otru avotu līdzās Kretjēna sacerējumam. Šajā sakarā rodas divi jautājumi: vai Kio ar templiešu palīdzību izdevās nogādāt Grālu no Palestīnas Eiropā? Vai vēlāk templiešu ordenis kļuva par Grāla glabātāju?

Mēs uzskatām, ka uz šiem jautājumiem varam dot pozitīvu atbildi. Tomēr tādā gadījumā esam spiesti "datēt" Kio vienu gadsimtu agrāk nekā līdz šim literatūrā pieņemts. Mēs apzināmies, ka ar šo soli izsaucam uz sevi speciālistu nepatiku, taču jānorāda, ka Volframs no savas puses attiecībā uz Kio nav minējis nekādas laika norādes, tāpēc minējums, ka Kio esot bijis Volframa laikabiedrs, ir tikai patvarīgs pieņēmums. Vienīgi "Parsifala" 9. grāmatā ir kāda pasāža, kur Volframs raksta: Ja kāds man iepriekš būtu jautājis par Grālu un dusmojies, ka es viņam neko nestāstu, viņš nerīkotos pareizi. Tāpēc, ka Kio man lūdza turēt to slepenībā, jo tekstā teikts, ka neviens nedrīkst vērst savas domas šajā virzienā, līdz šis teksts, šī vēsts, pati nepārprotami vēlēsies, lai taptu atklāta. Šis Vilhelma Štāpela3 tulkojums balstās uz tā saukto "Parsifala" G redakciju. Šis izdevums glabājas Minhenes Valsts bibliotēkā. Tajā izšķirošais teikums skan: "Mich batez helen Kyot", kas tulkojams kā "Kio lūdza mani…". Taču eksistē vēl ari tā sauktā D redakcija, kurā šai vietā rakstīts: "Dich batiz helen kiot…", tātad "Kio lūdza tevi… turēt to slepenībā". Cilvēks, kuru Volframs uzrunā 2. personas vienskaitlī, nevar būt Volframs pats. Rodas aizdomas, ka šeit parādās starpnieks, no kura Volframs saņēma Kio tekstu. Netiešais dialogs, kas norisinās starp autoru un manuskripta nodevēju, zināmā mērā ievieš skaidrību jautājumā, kāpēc stāstu par Grālu līdz tam vēl nedrīkstēja publicēt. Tas varētu būt loģiski, jo Volframs kādā citā vietā raksta, ka "īstais stāsts" sākotnēji ticis sūtīts no Provansas uz Vāciju, un ari Kretjēns min, ka viņš "grāmatu par Grālu" esot dabūjis no Flandrijas grāfa. Citiem vārdiem sakot: tekstam šajā laikā vajadzēja būt jau uzrakstītam un tambija "jāatrodas apritē". Tas savukārt ļauj secināt, ka Kio dzīvojis un rakstījis savas piezīmes pirms Kretjēna un pirms Volframa. Turklāt izrādīsies, ka mūsu hipotēze, kuras pamatā ir uzskats, ka Kio dzīvojis un darbojies agrāk, nerada nekādas pretrunas un ņem vērā visus mums jau zināmos faktus.

Tagad pārcelsimies no Volframa laikmeta vienu gadsimtu senākā pagātnē. 1080. gadā piedzimst Igo de Pajēns, nākamais templiešu ordeņa dibinātājs. Par viņa bērnību nekas daudz nav zināms, taču ir ļoti iespējams, ka jau 19 gadu vecumā viņš piedalījies Pirmajā krusta karā Gotfrīda no Buljonas vadībā un bijis klāt, kad 1099. gada 14. jūlijā krita Jeruzaleme. Pēc tam viņš atgriezies Francijā un iestājies grāfa Igo de Sampaņa dienestā, kur kļuvis par viņa oficieri.

Pagāja pieci gadi. Par to, kas tieši šajā laikā notika, nav nekādu dokumentu. Iespējams, ka viņš sava pavēlnieka un drauga uzdevumā atradās kaut kur ceļā. Pēc tam Igo de Šampaņs un Igo de Pajēns atkal dodas uz Svēto zemi. Taču viņi tur ilgi nepaliek un drīz vien dodas atceļā. Tūlīt pēc atgriešanās Francijā Igo de Šampaņs stājas kontaktā ar Etjēnu Hardingu, pirms septiņiem gadiem dibinātā cisterciešu ordeņa abatu. Rezultātā jaunais ordenis sāk nodarboties ar visdažādāko ebreju tekstu precīzām studijām. Šim darbam tiek pieaicināti palīgā pat Burgundijas rabīni, it īpaši pie sarežģītākajiem tulkojumiem. Tajā laikā tas bija gandrīz sensacionāls notikums. Truā darbojās Raši slavenā Kabalas skola. Viņš pats gan 1105. gadā mira, taču darbu turpināja viņa znoti. Jūdu avoti vēsta, ka Igo de Šampaņs bieži apmeklējis rabīnu Raši, un šķiet, ka tad aizsākušies izšķiroši notikumi.

1114. gadā Igo de Šampaņs no jauna dodas uz Svēto zemi un pēc atgriešanās atkal uzņem sakarus ar Etjēnu Hardingu un cisterciešiem. Un vēl: visiem par izbrīnu viņš ordenim uzdāvina Barsirobas mežu un ierosina tur nodibināt Klervo abatiju. Šo projektu uzņemas gados jaunais Bernārs de Fontēns (vēlāk dēvēts par Svēto Bernāru). Un vēl kas: Igo izsaka dīvainu vēlēšanos pievienoties Jeruzalemes johanniešu ordenim. Taču, tā kā viņš ir precējies, šis lūgums tiek noraidīts.

Visa šī lieta ir krietni vien dīvaina. Ja Igo tiešām nebūtu bijis prātā nekas cits kā vien labdarīgi darbi, viņš, protams, atrastu sev piemērotus uzdevumus. Acīmredzot runa bija par gluži ko citu.

Tad, 1119. gadā, dīvainā lieta tuvojas savam kulminācijas punktam. Igo de Pajēns kopā ar Gotfrīdu no Sentomēras un saujiņu uzticamu vīru dodas uz Jeruzalemi. Nav skaidrs, kas bija šie vīri, un vai viņi bija seši, septiņi vai, iespējams, astoņi bruņinieki. Pieņemts uzskatīt, ka viņu rindās bija arī Andrē no Monbāras (Bernāra tēvocis). Vēl tiek nosaukti tādi vārdi kā Nivārs no Mondidjē, Aršambo no Sentamānas, Zofruā

Bernārs no Klervo, vēlāk dēvēts par Svēto Bernāru, bija viens no vadošajiem ideologiem, templiešu ordeņa dibinātājiem.

Bizols, īgs Rigo un divi cis- terciešu mūki Konraks un Gundemars. Nonākuši Jeruzalemē, viņi nodod šķīstības, paklausības un atteikšanās no īpašuma solījumu turienes patriarhu rokās un kopš tās dienas

apvienojas ordeņa brālībā. Un atkal notiek kas ļoti savāds: Balduīns II, Jeruzalemes karalis, šai viru saujiņai ierāda lielu daļu savas pils. Nav brīnums, ka kopš tā laika viņi sevi sauc par "templiešiem", jo šī pils neatradās nekur citur kā virs kādreizējā Zālamana tempļal Hartvigs Zipels4 šai sakarā raksta: "Tieši šīs atrašanās vietas izvēle acīmredzami nozīmē kaut ko pavisam citu nekā vienkāršu karaļa Balduīna dāvinājumu tempļa bruņiniekiem šā vārda tradicionālajā izpratnē. Turklāt līdzšinējai vēstures zinātnei dīvainā kārtā par to tikpat kā nekas nav sakāms."

Nepieciešams iztēloties, ka viduslaikos un pat vēl atklājumu laikmetā Jeruzalemi uzskatīja par zemeslodes centru. Vieta, par kuru šeit ir runa, - kādreizējā tempļa apkārtne - bija centra pats centrs, pasaules naba. Jeruzalemes karaļa rezidencei neapšaubāmi piederējās šāda vieta - turpretim

nabadzīgu bruņinieku saujiņai? Ja tomēr tas tā notika, ja karalis visbeidzot pilnīgi atbrīvoja vietu templiešiem, tam, bez šaubām, būs bijis ļoti nopietns iemesls. Jo, pēc tam kad Balduīns II pārcēlās uz jaunuzcelto pili netālu no Dāvida torņa, ordenim piederēja viss areāls. "Kamēr vien Jeruzaleme palika kristīga," raksta Monika Haufa5 , "tai bija jābūt neapstrīdamai templiešu galvenai rezidencei. Tur tika ievēlēts lielmestrs, tur viņš kopā ar ordeņa augstākajiem pavēlniekiem pieņēma visai zemei nozīmīgus lēmumus… Arī viduslaiku cilvēkus saviļņoja šīs vietas svētums. Viņi uzskatīja, ka ir labi un pareizi, ka ordeņa brālība tieši šeit ir atradusi sev mājvietu."

Šis apstāklis acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgs vīriem, kurus drīz vien nosauc par Zālamana tempļa trūcīgajiem bruņiniekiem vai vienkārši par templiešiem. Kaut ari par to nav nekādu rakstisku pierādījumu, saskatāmas paralēles, ko Volframs fon Ešenbahs cenšas novilkt starp savu Munsalvešu un Jeruzalemes templi, netieši norādot uz šīs vietas nozīmīgumu. Profesors Herberts Kolbs1 šajā sakarā raksta: "Tas [ka Grāla bruņinieki (Templeisen) Munsalvešā dzīvo tiešā Grāla tuvumā,fluf. piez.] veido tiešu analoģiju ar templiešu ordeņa dzīves vietu Jeruzalemē… Ari milites Christi jeb milites templi [templieši, aut. piez.] dzīvoja templī, Jeruzalemes templī. Dāvida iesvētītā kulta vieta, ko Zālamans bija pacēlis valsts svētuma godā un kristieši pārdēvējuši par templum Domitii, bija apaļa būve, celtne tai blakus, Jeruzalemes ķēniņu pils un pa

daļai tempļa bruņinieku uzturēšanās vieta, bija četrstūraina. Tātad prefiguratīvā izvietojuma tēze ir pielietojama un pēc tam verificējama arī Munsalvešas arhitektoniskajā kompleksā: pils un tempļa ["Parsifālā",fluf. piez.] konstrukcija un izvietojums arhitektoniskajās proporcijās pamatvilcienos atbilst tempļa bruņinieku namam, kas reizē ir ķēniņa pils, un Jeruzalemes templim." Profesors Joahims Bumke6 iet vēl tālāk: "Volframa aprakstītajā Munsalvešā skaidri saskatāmi Jeruzalemes motīvi: zāles izkārtojums, norādījums, ka tā ir bez logiem, 24 Grāla jaunavas - tas atgādina Svētās pilsētas aprakstu "Jāņa apokalipsē"…"

Templieši Jeruzalemē uzturējās astoņus gadus. 1125. gadā viņiem sekoja Igo de Sampaņs.

Acīmredzot šī lieta viņam šķita tik svarīga, ka viņš pameta sievu un bērnu, lai varētu pievienoties nelielajai grupai Jeruzalemē. Pat Bernārs no Klervo nespēja izprast šo soli. Parīzes vēsturnieks Alēns Demiržē7 raksta: "Var saprast Bernāra no Klervo - no pasaulīgām lietām atgājuša bruņinieka izturēšanos, kad 1126. gadā viņš nožēloja grāfa Igo de Sampaņa pievienošanos tempļa bruņiniekiem; kāpēc gan tas, līdzīgi kā viņš pats, nebija iestā​jies Sito klosteri?" Jā, kāpēc?

Visu šo astoņu gadu laikā templieši nepiedalījās nevienā kaujā. Balduīns II šajā laikā karoja pret E1 Gāzi Antiohijā (1119. un 1120. g.) un pretZiemeļsīriju (1121. un 1122. g.). 1123. gadā viņš tika saņemts gūstā, no kura to atbrīvoja armēņi, no jauna ieslodzīts cietumā un atbrivots pret izpirkšanas naudu. Viņš aplenca Alepo un 1124. gadā kopā ar apvienotajiem beduīniem to ieņēma. Izdevību pielikt savu roku templiešiem bija vairāk nekā pietiekami. Bet tieši to viņi nedarīja.

Viņus varēja redzēt darbojamies tempļa apkaimē (tur viņi dīvainā kārtā atbrīvoja no gruvešiem vecos zirgu staļļus,

veica izrakumus, pētīja senās drupas), vai arī viņi vispār nebija redzami. Tad templieši aizjāja, un neviens nezināja, uz kurieni.

Atkal un atkal dzirdami iebildumi, ka tās esot tikai leģendas, jo pirmie templieši paši esot sev izvirzījuši uzdevumu aizsargāt kristiešu svētceļnieku maršrutus uz Svēto zemi. Nemaz nerunājot par to, ka septiņiem vai deviņiem bruņiniekiem šāds uzdevums diezin vai bija pa spēkam, jāapsver vēl kāds apstāklis. Ne 1128. gadā izdotajos ordeņa statūtos, ne arī kādos citos rakstos vai tā laika hronikās - tādās kā, piemēram, Balduīna II biktstēva Filko de Sartra rakstītajās - par to nav atrodams neviens vienīgs vārds. Filko ne reizi nepiemin templiešus! Dr. Martins Bauers šajā sakarā raksta: "Visādā ziņā nav pārāk jābrīnās par to, ka nav praktiski nekādu dokumentāru pierādījumu par templiešu pirmsākumiem. .. Līdz koncilam templieši bija neliela elitāra brālība, ko veidoja dziļi reliģiozi cilvēki. Tikai pēc tam kad to atzina baznīcas autoritātes, brālība oficiāli kļuva par ordeni ar kano- niskām tiesībām. Atzīmēšanas vērts ir kāds ļoti savāds robs statūtos. Nekur nav atrodamas norādes uz ordeņa sākotnējo uzdevumu aizsargāt svētceļnieku maršrutus… Varētu sagaidīt, ka templiešu statūti sāktos aptuveni šādi: "Mūsu ordeņa mērķis ir…" Vai tik inteliģenti vīri kā Igo de Pajēns un Bernārs no Klervo būtu aizmirsuši statūtos fiksēt dibināšanas mēr​ķi?"

Pirmais tempļa lielmestrs Igo de Pajēns saņem ordeņa statūtus no Bernāra no Klervo rokām.

Laikam gan mēs va​ram uzskatīt, ka tā tas nenotika, un svētceļnie​ku maršrutu aizsardzība nemaz nebija templiešu sākotnējais uzdevums. Tas būtu jāmeklē citā jomā. Cik daudz par to zinājuši vēlākie Parsifala

tēmas autori, kurus no šiem notikumiem šķīra jau aptuveni gadsimts? Par to ir grūti spriest, jo ne Volframs - kurš vienīgais runā par Grāla bruņniecību (Templcisen) -, ne ari kāds cits autors šajā jautājumā neiedziļinās. Interesanti atzīmēt, ka Flandrijas grāfa Filipa - vīra, kurš Kretjēnam esot nodevis leģendas par Grālu "lielo grāmatu" - mate bijusi kāda Jeruzalemes karaļa pēcnācēja, ka viņas tēvs četras reizes bijis Svētajā zemē un no turienes pat atvedis uz Brigi "Kristus asiņu relikviju"9 . Šī relikvija, starp citu, netika uzskatīta par "Svēto Grālu", kaut arī tai taču - ja sekojam Robēra de Boro izpratnei - bija uz to vislielākās tiesības no visiem iespējamiem "Grāla" kandidātiem. Tas parāda, ka saistība starp Grālu un Kristus asinīm sākotnēji tikusi apšaubīta vai pat vispār nav pastāvējusi.

Lai kā ari nebūtu, 1127. gadā pirmie templieši pieņēma lēmumu. No Svētās zemes atpakaļ uz Franciju dodas Mon- bārs un Gundemars. Viņu ceļa mērķis ir Klervo. Tur viņi satiekas ar Bernāru no Klervo, kurš tos acīmredzot jau nepacietīgi gaida. Bernārs nosūta trīs vēstules: Francijas karalim, pāvestam un Palestīnā gaidošajiem bruņiniekiem. Kad pienāk sūtījums, vairums no tiem - acīmredzot, izņemot divus vai trīs, kas paliek - dodas ceļā. Pēc tam Truā tiek sasaukts koncils un oficiāli nodibināts templiešu ordenis. Bernārs izstrādā statūtu preambulu, Igo de Pajēns kļūst par pirmo lielmestru, pāvests dod svētību…

Un šajā ordeņa statūtu preambulā Bernārs raksta: "Ir pabeigts darbs ar Dieva un ar mūsu visu, un ar mūsu glābēja Jēzus Kristus palīdzību, kurš savus draugus no Svētās pilsētas Jeruzalemes atsauca atpakaļ uz Maršu un uz Burgun- diju. Tie ir draugi, kas mūsu labvēlības un patiesas ticības izplatīšanas labad nemitīgi piedāvā savas dvēseles Dievam - kāda cēla uzupurēšanās…"

Ordenis tikko kā nodibināts, bet Bernārs raksta: "Ir pabeigts darbs…" Kas tur patiesībā noticis, kas norisinājies Jeruzalemē un Francijā laika posmā starp 1105. un 1128. gadu? Ņemot vērā visu, kas mums šodien zināms par notikumu gaitu, iespējams tikai viens secinājums. Vēsturnieks Luijs Šarpantjē10 to rezumē sekojoši: "Šādai rīcībai ir tikai viens izskaidrojums: deviņi bruņinieki bija ieradušies ne tikai tāpēc, lai aizsargātu svētceļniekus, bet arī lai meklētu un atrastu kaut ko sevišķi svarīgu, ko paņemt sev līdzi, kaut ko īpaši svētu, kas atradās Zālamana templī: derības šķirstu…"

Un patiešām: tikai no šāda redzes viedokļa var izskaidrot, ko Jeruzalemē īstenībā darīja deviņi pirmie templieši, ko viņi meklēja un beigu beigās arī atrada. Gatavošanās šiem meklējumiem iesākās jau krietni agrāk. Iespējams, ka Igo de Pajēns šīs pēdas bija atradis jau pirmajā Svētās zemes apmeklējumā krusta karagājiena laikā (1096-1099). Turpmākie pētījumi kopā ar Igo de Sampaņu, šķiet, apstiprinājuši šo pēdu pareizību. Tieši tāpēc tika uzsākti intensīvi ebreju tekstu pētījumi, kas acīmredzot devuši jaunas norādes. Igo de Sampaņs no jauna devās uz Svēto zemi, un var uzskatīt, ka šī otrā ceļojuma mērķis bija tekstu pētījumos iegūtā materiāla pārbaude. Viņš atgriezās, kā mēs varam secināt, ar pozitīvu rezultātu, jo pētījumi turpinājās, un tika uzsākta Klervo abatijas celtniecība. To vēlāk vadīja Bernārs de Fontēns, kurš labi pazina Igo de Šampaņu un Igo de Pajēnu (pēdējo viņš uzrunāja ar "mans mīļais Igo"). Abatija kļuva par tālāko pētījumu centru. 1119. gadā Igo de Pajēns tēvoča Bernāra un sešu citu vīru pavadībā dodas ceļā - slepena apvienība, kurai vēlāk pievienojas Igo de Sampaņs. Viņi kopīgi strādā Jeruzalemē, nodibina neoficiālu brālību, kuras nosaukums ir "Zālamana tempļa trūcīgie bruņinieki", un darbojas galvenokārt ap pašu templi vai citos šīs zemes apgabalos. 1127. gadā viņi beidzot ir atraduši, ko meklējuši: mannas mašīna ir viņu rokās! Viņi par to informē Bernāru, un tas dod "zaļo gaismu" transpor​tēšanai. Mannas mašīna atstāj Jeruzalemi, Svēto zemi, un nonāk Eiropā.

Un Kio? Šajā aspektā vēlreiz pievērsīsimies Igo de Pajēna personībai. Kā savos pētījumos apstiprinājis Dr. Malkolms

Bārbers11 , viņš patiešām nācis no Pajēnas pilsētas, kas atrodas Sēnas kreisajā krastā aptuveni 10 km no Truā. Pieaudzis Igo de Pajēns pievienojās bruņiniekiem, viņam bija īpašumi Tonera un viņš bija Montiņī-Lažesas īpašnieks. Igo bija precējies un tāds palika visu laiku, kamēr darbojās templiešu ordenī, kas ir sevišķi dīvaini. Viņa sieva bija skotiete Katerina Sentklēra, un vēlāk viņš lika savas ģimenes īpašumā Skotijā uzbūvēt pirmo templiešu preceptorātu ārpus Svētās zemes. Viņiem bija dēls vārdā Teobalds. Vēlāk viņš kļuva par Sv. Kolomba klostera abatu Truā. Igo pats, kā šodien uzskata pētnieki, piederēja pie Sampaņas grāfu ģimenes atzara, un viņa ciešā draudzība ar Igo de Šampaņu apstiprina ciešo saikni starp abām dzimtām. Pateicoties savai laulībai, viņu vienoja radniecīgas saites ari ar Monbāru dzimtu, tātad ar Bernāra no Klervo mātes ģimeni. Tomēr profesors Alēns Demiržē7 raksta: "Pēdas nav skaidras, un pie šādiem nosacījumiem nav jābrīnās, ka Igo de Pajēna saknes atrastas daudzās zemēs.

Neapolē sameklēti viņa itāļu senči un nesen arī Ardešā. Pažēns, Pagani, Pajēns, Peani… ja visi šie vārdi piederējuši vienai ģimenei, tad neapšaubāmi tā bijusi viena no daudz- skaitlīgākajām kristīgajā Vakarzemē."

Lai gan mēs maz zinām par Igo de Pajēna jaunību, šķiet, ka viņš ir bijis ļoti izglītots un reizē arī piedzīvojumus alkstošs vīrs - par to liecina viņa piedalīšanās Pirmajā krusta karā, kad jauneklis tikko bija sasniedzis deviņpadsmit gadu vecumu. Un kas notika vēlāk?

Pēc ordeņa oficiālas nodibināšanas šo vīru pārņēma tiem laikiem gluži neticama aktivitāte. Viņš apceļoja pusi Eiropas, vervējot jaunus dalībniekus savam ordenim. Vispirms viņš neilgu laiku uzturējās Sampaņā, galvenokārt Provēnā, pēc tam Anžū un Mēnā. No turienes viņš devās tālāk uz Puatū un Normandiju. Tur viņu sirsnīgi sagaidīja Heinrihs I, kurš Igo de Pajēnu sūtīja tālāk uz Angliju.

"Anglosakšu hronika" par to vēsta šādiem vārdiem: "Viņu sagaidīja visi augstāko kārtu vīri un apveltīja ar dāvanām, un arī Skotijā viņu sveica tikpat cienījami. Turklāt viņi sūtīja lielas bagātības zeltā un sudrabā uz Jeruzalemi." Pēc tam Igo de Pajēna ceļš ved tālāk uz Flandriju, un 1129. gada janvāri viņš atgriežas Šampaņā. No turienes kopā ar visiem viņam pievienojušamies bruņiniekiem Igo klejo pa Ronas ieleju. Visa grupa vēlā rudenī ierodas Palestīnā un gada beigās pirmoreiz piedalās karagājienā pret Damasku.

Paralēles ar Kio ir nepārprotamas. Tā noteikti nevar būt tikai sagadīšanās. Vēlreiz izlasīsim, ko Volframs raksta par Kio. Kio, viedais meistars, sāka meklēt šo leģendu latīņu grāmatās, kur varētu būt šim nolūkam dzimusi tauta, kas uzņemtos rūpes par Grālu un būtu pietiekami taisnīga.

Viņš lasīja hronikās par zemēm Britānijā un vēl kaut kur Francijā un Īrijā.

Anšovā viņš atrada leģendu.

Viņš lasīja tīru patiesību par Mazadanu.

Par visu viņa dzimtu te bija uzrakstīta taisnība, bez tam vēl par to, kā Titurels un viņa dēls Frimutels Grālu atstāja mantojumā Anfortasam, kura māsa Herceloide no Gāmurcta dzemdēja bērnu, par kuru ir šis stāsts.

Tāpat kā Igo de Pajēns, arī provansietis Kio ir izstaigājis Volframa minētās zemes (izņēmums ir Īrija; par to nav vēsturisku faktu). Viņš bijis Francijā, Britānijā, Anšovā un "vēl kaut kur". Kio ceļojuma mērķis bija atrast "tautu", kas "uzņemtos rūpes par Grālu". Neko citu nedarīja arī Igo de Pajēns. Viņš no Francijas devās uz Angliju un Skotiju un caur Flandriju no jauna atpakaļ uz Franciju, lai rekrutētu bruņiniekus savam ordenim, citiem vārdiem sakot, lai atrastu "tautu", kas "būtu pietiekami taisnīga", lai pildītu uzlikto pienākumu.

Literatūrzinātnieki uzskata, ka templieši (Templer) un Volframa Grāla bruņinieki (Templeiseti) bijuši identiski. Vieni - reālas vēsturiskas personas, mūku bruņinieku ordeņa locekļi, otri - to literārie ekvivalenti Volframa leģendā par Grālu. Taču, ja šeit, tāpat kā daudzos citos šīs teiksmas aspektos, ir novelkamas paralēles, mēs ne tikai drīkstam, bet pat esam spiesti secināt, ka tas pats attiecināms ari uz Grālu. Citiem vārdiem: pastāv ļoti liela varbūtība, ka Kio un Igo de Pajēns ir viena un tā pati persona, un tāpat kā Kio meklēja cilvēkus, kas rūpētos par Grālu, ari Igo raudzījās pēc sekotājiem, kas sargātu viņa un viņa ordeņa brāļu atklāto mannas mašīnu/ derības šķirstu. Ļoti iespējams, ka pirmie templieši laikā no 1119. līdz 1127. gadam uzgāja tikai daļu no kādreizējām tempļa bagātībām. Pilnīgi noteikti, ka starp atrastajiem dārgumiem bija ari mannas mašīna, citādi Bernārs nebūtu rakstījis, ka "lielais darbs" jau esot paveikts. Taču varbūt, ka trūka vēl šķirsta vai kādu citu Bībelē minēto sakrālo priekšmetu. Vai viņi tos kādreiz atrada, mēs nezinām. Taču, spriežot pēc spara, ar kādu Igo de Pajēns atgriezās Palestīnā, viņš vismaz cerēja šos dārgumus atrast.

Vēl kas: "Anšovā viņš atrada leģendu", raksta Volframs par Kio. Par kādu leģendu šeit ir runa, no teksta neizriet. Taču interesi izraisa apstāklis, ka Pajēns tiešām bijis cieši saistīts ar Anžū (Volframa interpretācijā: ar Anšovu). Viņš bija tas, kurš Anžū grāfam Filko V nodeva piedāvājumu kļūt par ķēniņa Balduīna II pēcteci Jeruzalemē. Profesors Alēns Demiržē7 raksta: "Grāfs Filko V bija viens no pirmajiem Va- karzemes firstiem, kas ieinteresējās par jauno karadraudzi; šie vīri viņam deva pajumti Jeruzalemē, kad viņš laikā no 1120. līdz 1121. gadam savā pirmajā krusta karagājienā pildīja doto svinīgo solījumu. Kā pateicību viņš pasniedza ordenim pirmo dāvinājumu. Tātad viņš bija draugs, un Igo de Pajēns ieradās, lai Balduīna II vārdā piedāvātu grāfam Filko Jeruzalemes troni… Filko akceptēja templiešu piedāvājumu un 1128. gadā Debessbraukšanas dienā Lemānā paņēma krustu." Kopā ar Igo de Pajēnu un viņa rekrutēto internacionālo templiešu pulku viņš 1128. gada rudenī nonāca Palestīnā un kļuva par trešo kristīgo ķēniņu Jeruzalemes tronī.

Volframam tātad bija dibināts pamats rakstīt, ka Kio (pēc mūsu pieņēmuma: Igo de Pajēns) daudzās zemēs meklējis cilvēkus, kas atbilstu viņa priekšstatiem. Zināt, ka Jeruzalemes tronī atrodas Anžū (Anšovas) firsts un tuvs draugs - vietā, kur jau gadiem ilgi norisinājās un turpināja norisināties visa

templiešu operācija - ideālāku kombināciju nemaz nevarēja iedomāties. Starp neskaitāmajām dāvanām, ko Filko pasniedza ordenim, acīmredzot bija ari "leģenda" - vēl viens papildinājums, kas Igo bija nepieciešams paslēpto tempļa piederumu meklējumos. Vai šajā gadījumā, kā mēs jau minējām, runa bija par tuvējā Klinī klostera dokumentiem? Tā tas varētu būt. Taču nekādā gadījumā nav pareizs Linkolna, Bežēna un Lī12 -13 apgalvojums, ka šeit lieta grozoties ap kādu nelaimi vēstījošu un nekādā veidā neapstiprināmu "asinslī- niju", kas vedot no Nācaretes Jēzus uz Anžū dzimtu līdz pat atsevišķām mūsdienu dižciltīgajām dzimtām. Tas nozīmē darīt pāri "Parsifala" tekstam, jo Volframs tikai raksta: "Anšovā viņš atrada leģendu." Un tas ir viss. Ne vairāk, ne mazāk. Viss pārējais ir blēņas.

Un visbeidzot: Kio de Provanss varētu būt apzināts vai neapzināts Igo de Pajēna vārda sagrozījums, ko izdarījis Volframs, kurš labprāt mēdza svešādot ārzemnieku vārdus un "rotaļājās" ar tiem. Igo un Kio pēc izrunas ir ļoti līdzīgi vārdi. Ņemot vērā, ka Šampaņā netālu no Igo dzimtās Pajēnas atrodas Provēna, kur, kā pierādīts, bieži uzturējies Igo, kļūst skaidrs, ka Volframa darbā arī šajā virzienā saskatāma ārēji trausla, taču nepārprotama sakritība. Profesors Joahims Bumke14 raksta: "Gan Kio piekritējiem, gan viņa pretiniekiem nākas skaidrot vārda Kyot izcelsmi [ģermānistu stridā par šīs personas eksistenci, aut. piez.]. Vairums uzskata, ka par tā rašanos jāpateicas Volframa kļūdai vai apzinātai mistifikācijai. Šajās daudzajās senajās un mūsdienu teorijās mani visvairāk interesē divi saskarsmes punkti, kas izriet no uzskata, ka Kio kļuvis par provansieti tāpēc, ka Volframs Provēnas pilsētu (uz dienvidaustrumiem no Parīzes) sajaucis ar Provansu."

31. Masada - Nebo - Zālamana templis "Parsifalā" Volframs raksta, ka Kio savos meklējumos atradis "patiesību par Mazadanu". Iespējams, ka runa ir par tekstu, ko viņš saņēma Anžū.

Anšovā viņš atrada leģendu.

Viņš lasīja tīru patiesību par Mazadanu.

Zinātniskajā literatūrā par "Parsifalu" Mazadans tiek identificēts ar kādu mītisku Ādama dēlu115 , kas nozīmē, ka Grāla tālākpārmantošana atvedināma atpakaļ tieši uz šo Mazadanu. Mēs šo pieņēmumu neuzskatām par neapstrīdamu, it īpaši tāpēc, ka nekur nekas nav teikts par to, ka neitrālie eņģeļi Grālu būtu "nodevuši" tik senos laikos (jāņem vērā, ka viduslaikos cieši ticēja Bībeles ģenealoģijai). Šeit varētu runāt ari par pārpratumu, kas bija gandrīz neizbēgams, jo līdz šim pētniekiem nebija iespēju domāt ari pavisam citā virzienā.

Mums šis vārds "Mazadans" atgādina Masadu: 35. gadā pirms Kristus ķēniņš Hērods Lielais plakankalnē trīs kilometrus uz rietumiem no Nāves jūras lika uzbūvēt cietoksni, baidoties gan no savas tautas, gan no romiešiem. 37 sargtorņi ieskāva aptuveni 9 hektārus lielu plato, kur ķēniņš lika uzcelt greznu pili un ierīkot lielas ūdenstvertnes.

66. gadā pēc Kristus, kad sākās sacelšanās pret romiešiem, jūdu zeloti ieņēma Masadu. Kad romiešu karaspēks ieņēma Jeruzalemi, daudzi izdzīvojušie bēga uz cietoksni kalnos, un no turienes Eleazara ben Jaira vadībā turpināja organizēt sacelšanos. Taču šajā laikā tā jau bija uzskatāma par neveiksmi cietušu.

73. gadā pēc Kristus Flāvijs Silva un desmitais romiešu leģions aplenca Masadu. Pagāja mēneši, līdz sākās izšķirošie notikumi. Flāvijs, kurš uzreiz saprata, ka triecienā kalnu ieņemt neizdosies, lika ap visu kompleksu uzcelt mūri, kas neļautu bēgļiem izdevīgā brīdī pamest cietoksni. Vēl viņš lika izveidot milzīgu zemes uzbērumu, pār kuru uzbrucēji varētu iekļūt cietoksnī. Masadas aizstāvji bija spiesti bezspēcīgi nolūkoties šajos priekšdarbos. Romiešu izšķirošā uzbrukuma priekškavarā viņi pieņēma grūtu un liktenīgu lēmumu. Par ziņojumu, kas vēsta par šiem notikumiem, mēs varam pateikties ebreju vēsturniekam Josefam Flāvijam, kurš balstījies uz vēlāk uzklausītu divu sieviešu un piecu bērnu stāstījumu. Viņi vienīgie bija izglābušies, iebēgot kādā alā. Naktī pirms uzbrukuma Eleazars ben Jairslika saviem pado​tajiem zvērēt: Lai mirst mūsu sievas, pirms tās piesmietas, un bērni, pirms tie pieredzējuši verdzības jūgu; un pēc tam, kad mēs tos būsim nogalinājuši, vērsīsim šo diženo labdarību savstarpēji viens pret otru, lai saglabātu savu brīvību kā lielisku kapa pieminekli mums visiem. Bet pirms tam iznīcināsim mūsu zeltu un nodedzināsim cietoksni, jo esmu pārliecināts, ka romiešiem tā būs liela vilšanās, kad viņi nevarēs triumfēt pār mūsu ķermeņiem un nolaupīt mūsu bagātības. Un neaizmirsīsim neko, izņemot mūsu pārtikas krājumus. Tie pēc mūsu nāves liecinās, ka neesam aizgājuši bojā no pārtikas trūkuma, bet gan pēc pašu lēmuma verdzības vietā esam devuši priekšroku nāvei.

Un tā šī apņemšanās tika īstenota: vīrieši vispirms nožņaudza sievietes un bērnus, tad savā starpā izlozēja desmit vīrus, kas nocirta galvas citiem, šie desmit savukārt vienu, kas, pirms nogalināja sevi, aizdedzināja iepriekš kaudzēs samestos priekšmetus, kuri nedrīkstēja nonākt romiešu rokās, un pārbaudīja, vai visi pilsētas aizstāvji tiešām miruši. Tad viņš pats iedūra zobenu savā ķermenī.

Kad romieši nākamajā rītā ieņēma cietoksni, viņiem pavērās baismīga aina: nodedzinātas mājas, nonāvēti vīrieši, sievietes un bērni. Un, kaut arī tie bija ienaidnieki, viņi godbijīgi nolieca galvas šo cilvēku drosmes priekšā.

1838. gadā Masadu atklāja britu pētnieks Edvards Robin- sons, taču viņš to tikai aplūkoja no kāda cita pakalna un rakstīja, ka ir "šķietami neiespējami" uzrāpties šajā klinšu plato. 1842. gadā tas izdevās amerikāņu misionāram S. V. Volkotam, kurš uzrāpās pa seno romiešu uzbērumu un atrada visu tā, kā to

bija aprakstījis Josefs Flāvijs. Vēlāk Masadu apmeklēja daudzi ceļotāji, pārmeklēja to un atstāja aiz sevis piezīmes un skices. Taču tikai 1963. gadā profesora Jigaela Jadina vadībā tika uzsākti arheoloģiski izrakumi. Tie cēla gaismā to, kas

līdz tam tika uzskatīts tikai par leģendu: viss izskatījās tieši tā, kā savā "Jūdu senatnē" bija attēlojis Josefs Flāvijs.

Masada bija ebreju tautas pēdējais cietoksnis. Arheoloģisko izrakumu kampaņā no 1963. līdz 1965. gadam tur tika atrasti dažādi seni teksti (cita starpā Vecā derība, arī raksti, par kuriem mēs līdz tam neko nezinājām, tādi kā "Prieka svētku grāmata", un "Ben Sira gudrība", vēl ari esenu teksti), monētas, dažādi piederumi utt.

Uzturēdamies Anžū, Kio bija izlasījis "patiesību par Mazadanu". Pēc Igo de Sampaņa atgriešanās Francijā cister- cieši uzsāka rūpīgus senebreju tekstu pētījumus, un diezin vai varētu uzskatīt, ka šajā gadījumā runa ir tikai par Bībeles rakstiem; tie jau bija zināmi. Kad teksti bija izstudēti, pirmie templieši uzsāka meklējumus Svētajā zemē. Vai viņi bija atraduši informāciju par Masadu, par Hēroda cietoksni, par kalnu, uz kura bija patvērušies pēdējie brīvie ebreji? Maka- beju grāmatā (skat. VII nodaļu) norādīts, ka Jeremija derfbas šķirstu apracis pie Nebo kalna. Nebo gan atrodas Nāves jūras ziemeļu krastā, savukārt Masadas cietoksnis - rietumu. Taču ir iespējams, ka laikā starp šķirsta paslēpšanu un Jeruzalemes sagraušanu romieši to kopā ar tā saturu atraduši un, ievērojot visdziļāko slepenību, aizveduši uz Masadu; vai nu no Nebo kalna, vai ari taisnā ceļā no Jeruzalemes.

Taču iespējams arī, ka templieši tur meklējuši vēl citus norādījumus, kas viņus aizvestu līdz patiesajai slēptuvei. Un jāņem vērā ari tas, ka šķirsts toreiz vēl tiešām atradās tempļa teritorijā vai zem tās; ne velti Igo de Pajēns tur kopā ar saviem draugiem veica izrakumus.

Viena no senākajām norādēm uz slēptuves atrašanās vietu atrodama apokrifā "Baruha Apokalipse" (6,4-10). Tajā tiek aprakstīts babiloniešu uzbrukums Jeruzalemei un mistiski skaidrota derības šķirsta un citu tempļa piederumu izglābšana, ko it kā veikuši eņģeļi.

4. Tad es redzēju: un, raugi, četri eņģeļi stāvēja pilsētas četros stūros, un katrs no tiem rokās turēja lāpu.

5. Un kāds cits eņģelis nokāpa no debesīm un viņiem sacīja: "Ņemiet savas lāpas un neiededziniet tās, pirms es jums to teikšu! Jo es esmu sūtīts, lai vispirms paziņotu un izklāstītu zemei, ko diženais Kungs man pavēlēja."

6. Un es redzēju, kā viņš nokāpa lejā pie vissvētākās vietas un noņēma priekškaru, un paņēma derības šķirstu un abas plāksnes. Un priesteru svētos tērpus, un 48 dārgakmeņus, ko nēsāja priesteri, un visus svētos telts priekšmetus.

7. Un viņš skaļā balsī sauca uz zemi:

"Zemei Zemei Zemei Klausies visvarenā Dieva vārdu un saņem lietas, ko es tev uzticu, un uzglabā tās pie sevis visu laiku, lai tad, kad tev pavēlēs, tu tās varētu atdot atpakaļ, un lai svešinieki tās neiegūtu savā īpašumā."

10. Un zeme atvēra savu muti un tās aprija.

Tālāki norādījumi ir izlasāmi "Babiloniešu Talmūdā"16 .

Nāmans teica: "Tiek mācīts, ka gudrie saka - derības šķirsts tiekot glabāts kādā telpā koka stallī. Arī mēs esam to mācījušies: vispirms kāds priesteris, kas tur bija nodarbināts, pamanīja, ka bruģis tajā vietā izskatās citādāk, un pastāstīja to savam biedram; bet viņš nomira, pirms vēl bija pabeidzis savu stāstījumu." Šādi teksti, kurus Klervo abatijā iztulkoja, iesaistot darbā ebreju zinātniekus no Truā rabīnu skolas, varēja uzvest temp- liešus uz pareizajām pēdām. Taču jau Pirmā krusta kara dalībnieki bija dzirdējuši vismaz baumas par to, ka derības šķirsts paslēpts zem tempļa - varbūt šie minējumi rosināja gados jaunā Igo de Pajēna ziņkāri, kad viņš deviņpadsmit gadu vecumā pirmo reizi ieradās Svētajā zemē. Āhenes Alberts savā Pirmā krusta kara un Jeruzalemes iekarošanas hronikā cita starpā raksta17 : Šīs jaunuzbūvētas baznīcas [Klinšu kupola, aut. piez.J iekšpusē atrodas klinšu bluķis…, vienā klints pusē pakāpieni ved lejup kādā alā, otrā - saskaņā ar ziņojumu, ko snieguši uzticami cilvēki, kas to redzējuši savām acīm - ierīkotas mazas durtiņas, kas vienmēr ir aizzīmogotas. Daži uzskata, ka tur vēl šodien glabājas dažas no vissvētākajām lietām.

Patiesībā šādu durtiņu tur vispār nav. Taču ari jau minētais krusta karu hronists Filko de Sartrs zināja par alām un ejām tempļa klintī18 , ari to, ka ".. .tā Kunga derības šķirsts ar urnu un Mozus plāksnītēm ir ieslēgts un aizzīmogots". Tā esot pavēlējis ķēniņš Josijs. Taču vēlāk Filko apšauba šo versiju un raksta: "Tomēr tas ir pretrunā ar Jeremijas rakstīto, ko varam izlasīt 2. Makabeju grāmatā, jo Jeremija to pats paslēpis Arābijā."

Visi šie citāti skaidri parāda jucekli, kas toreiz valdīja uzskatos par tempļa dārgumu slēptuvi. Taču tieši ar šo jucekli var izskaidrot, kāpēc Igo de Pajēnam un viņa vīriem bija nepieciešami deviņi gadi, līdz tie atrada meklēto objektu - derības šķirstu, mannas mašīnu, Svēto Grālu. Jājautā tikai: kur? Nebo kalnā, "Arābijā", kur to esot paslēpis Jeremija, Ma- sadā, uz kurieni šķietami norādīts Anžū tekstos? Vai tomēr slepenajās ejās un telpās zem kādreizējā tempļa?

Pret pēdējo minējumu skeptiski iebilst vēsturnieks Jorgs Dendis19 : "Šī slēptuve ir visneizdevīgākā no visām iedomājamām. Pēc Zālamana tempļa sagraušanas trimdas laikā šī vieta gan bija palikusi relatīvi neskarta, taču jau tūlīt pēc "babiloniešu gūsta" tur notika apjomīgi būvdarbi. Otrais templis tika uzcelts tajā pašā vietā. Ķēniņa Hēroda vadītie plaša mēroga būvdarbi, kas pēc viņa nāves turpinājās vēl 1. gadsimtā pēc Kristus, to būtiski pārveidoja. Pēc Jeruzalemes krišanas 70. gadā pēc Kristus šo templi iznīcināja ugunsgrēks. Pēc otrās ebreju sacelšanās 132. un 135. gadā Jeruzaleme kļuva par romiešu koloniju (Aelia Capitolina). Ebreju tempļa vietā tika iekārtots Jupitera templis. Kad 637. gadā Jeruzalemi iekaroja kalifs Omārs, viņš lika atbrivot no gruvešiem tempļa kalnu, kas bija arī musulmaņu svētā vieta.

Un visbeidzot uz svētajām klintīm, kurām vajadzēja iezīmēt Zālamana tempļa vissvētāko vietu, Abd el Maliks (685-705) uzbūvēja Klinšu kupolu. Šķiet neticami, ka visu šo apjomīgo būvdarbu laikā, kas vienmēr saistījās ari ar celtnes pamatu pārbūvi, derības šķirsts netika atrasts… Tāpēc šī slēptuve jāuzskata par pašu neticamāko, kaut gan nav izslēgts, ka derības šķirsts varbūt bijis paslēpts citā pilsētas rajonā."

Kaut gan šajā laikā nepārtraukti tika veikti celtniecības darbi, eksistē vesela virkne slepenu eju un tuneļu, daļa no kuriem tika atklāti tikai divdesmitajā gadsimtā. Jau pirms vairāk nekā 150 gadiem britu arheologi uzdūrās pazemes ejām un šahtām uz dienvidiem no tempļa kalna un zem tā sauktās Dāvida pilsētas vēl vairāk uz dienvidiem: 1838. gadā Edvards Robinsons atklāja Hiskijas tuneli (jūdu ķēniņš 8. gadsimtā pirms Kristus). Čārlzs Vorens, Čārlzs Vilsons un Klods R. Kondors 1864. un 1867. gadā atraka jebusiešu šahtu20 .

Laika posmā starp 1909. un 1911. gadu notika slavenā Pārķēra ekspedīcija. Angļa Montegjū Pārķēra vadībā uz Jeruzalemi devās trīs dižciltīgi briti, kā ari viens zviedrs un soms. Tieši soms, Dr. Valters Juveliuss, zināmā mērā uzska​tāms par operācijas garīgo iedvesmotāju. Šo pasākumu ir pareizi nosaukt par operāciju, jo nelielā grupa patiešām bija nodomājusi atrast un izvest tempļa dārgumus un vispirmām kārtām tieši derības šķirstu. Šajā aspektā jāņem vērā tā laika aktuālā politiskā situācija: toreiz Jeruzaleme bija Turcijas protektorāts, visa pilsēta piederēja musulmaņiem, tempļa areāls bija islāma svētā zeme. Vēl šodien pat vietējiem arheologiem ir ļoti sarežģīti saņemt atļauju izrakumu veikšanai. Musulmaņu fundamentālisti un ebreju ekstrēmisti apgrūtina zinātniskos pētījumus, draudot ar īstiem varas darbiem līdz pat slepkavībām.

Kad ministru prezidents Benjamins Netanjahu 1996. gada 26. septembrī atvēra apmeklētājiem kādu jau sen zināmu tuneli, svētki pārvērtās par īstu asinspirti starp fanātiski noskaņotiem musulmaņiem un ebrejiem. Gandrīz 100 cilvēku gāja bojā, vēl vairāk bija ievainoto.

20. gadsimta sākumā situācija būtiski neatšķīrās no pašreizējās. Toreiz Jeruzalemē gan vēl nebija ebreju iedzīvotāju (atgriešanās no jauna nodibinātajā Izraēlas valstī sākās tikai pēc 2. pasaules kara).

Taču tur dzīvojošie musulmaņi nebija ieinteresēti, lai pēc viņu uzskatiem neticīgie eiropieši veiktu izrakumus zem viņu svētvietām - El Akšas mošejas un Klinšu kupola, vietā, kur kādreiz atradies Zālamana templis, un meklētu tur "bagātības". Šādu darbošanos viņi uzskatīja par sakrilēģiju, svētuma zaimošanu.

To, protams, zināja arī Pārķēra ekspedīcijas dalībnieki. Viņi gan saņēma atļauju Hiskijas tuneļa un jebusiešu šahtas atrakšanai, taču pieeja pašam tempļa kalnam, kā to arī varēja sagaidīt, tika aizliegta.

Tāpēc ekspedīcijas dalībnieki raka ārpus viņiem nepieejamā areāla, taču, pretēji gaidītajam, ieeju neatrada. Šī operācija balstījās uz Valtera Juveliusa idejām. Pētnieks uzskatīja, ka pravieša Ecekiēla grāmatā viņam izdevies atklāt slepenu kodu, kas attiecas uz tempļa kalnu un novedīs tieši pie derības šķirsta slēptuves. Pēc viņa domām Babilonas trimdā šis kods bijis pieejams tikai Ecekiēlam un augstākajiem priesteriem (Ecekiēls bija viens no tiem, kurus deportēja Nebukadnecars), bet tā kā neviens no viņiem neatgriezās Izraēlā, šī informācija bija nolemta aizmirstībai. Vienalga, vai šāds kods ir eksistējis, vai arī ne, Juveliuss uzskatīja, ka viņam pēc nu jau 2500 gadiem izdevies to "pārkost". Viņš zīmēja skices, plānus un kartes, tad devās uz Jeruzalemi.

Juveliusa ceļojuma mērķis bija pārbaudīt atšifrētos simbolus. Šķiet, ka viņa izpratnē viss atbildis aprēķiniem, jo nākamajā 1908. gadā viņš Londonā nodibināja sabiedrību ].M.P.F.V\Ī. Ltd. (nosaukums veidots no dalībnieku uzvārdu pirmajiem burtiem: Juveliuss, Milens, Pārķers, Forts un Vons), nodeva organizāciju Montegjū Pārķeram un 1909. gada augustā kopā ar viņu atgriezās Jeruzalemē. Viņu slepenais mērķis bija atrast derības šķirstu.

Izrakumus viņi uzsāka aptuveni 600 m uz dienvidiem no tempļa areāla viņpus pilsētas mūra. Par precīzu darbu norises aprakstu mēs varam pateikties zviedru inženierim Milenam, kurš savus pierakstus publicēja 1922. gadā iznākušā grāmatā. Diemžēl līdz šim tā nav tulkota ne angļu, ne ari kādā citā valodā.

Somu pētnieks Kaveli Mikonens21 tomēr uzskata, ka grāmatas saturs ir ārkārtīgi interesants. Viņš raksta: "Milens apgalvo, ka trīs turpmāko gadu laikā viņi virzījušies uz priekšu atbilstoši Juveliusa atšifrētajām kartēm un aprakstiem, un viņš konstatē, ka šis atšifrējums izrādījies pareizs. Bez šī pamata viņi nebūtu varējuši iesākt un pabeigt savu darbu, un viņiem būtu nācies daudzkārt riskēt, no kā viņi šādā veidā varējuši izvairīties."

Tomēr viņi atradās pārāk tālu no tempļa klints, tāpēc ķērās pie viltības. Pārģērbušies par arābiem, viņi nakts tumsā aizzagās pie klints un sāka rakt noteiktā vietā. Kādu nedēļu viņiem veicās labi. Bet tad naktī uz 1911. gada 19. aprīli, kad racējiem atlika vairs tikai atvērt iepriekš lokalizēto ieeju, notika tas, no kā viņi jau sen bija baidījušies: neparastie āmuru klaudzieni iztraucēja kādu netālu guļošu musulmani.

Viņa šausmīgie kliedzieni pamodināja visu pilsētu. Jau pēc dažām minūtēm izcēlās milzīga kņada, tomēr Pārķeram un viņa ļaudīm pēdējā brīdī izdevās aizbēgt. Turku jātnieku vajāti, viņi tik tikko paguva nokļūt

Jafā uz savas jahtas, kas pēdējā bridi pacēla enkuru, izglābjot vīru dzīvības. Rīta krēslā viņi vēl saklausīja piesteigušos turku raidīto šāviņu rīboņu. Neviens no šīs nelielās grupas nekad vairs neatgriezās Palestīnā.

Tā ir Pārķēra un Juveliusa ekspedīcijas oficiālā puse. Taču acīmredzot bijusi ari neoficiālā, kas atzīmēta Milena grāmatā. Saskaņā ar tur teikto Pārķeram un Juveliusam īstenībā izdevies iekļūt tempļa kalna iekšienē! Diemžēl mēs nevarējām pārbaudīt šo apgalvojumu, jo līdz šim grāmata nav iztulkota. Un tā mēs vēlreiz citējam Mikonenu21 : "Milens apgalvo, ka tempļa kalna iekšienē eksistē trīskārša tuneļu sistēma, labirinti un ūdens kanāli, kas kalpo dažādiem nolūkiem. Ieejas šajos tuneļos ir tik rūpīgi nomaskētas, ka bez Juveliusa veiktā atšifrējuma tās nebūtu iespējams atrast. Pastāvēja ari briesmas nepietiekamas piesardzības gadījumā tikt apraktiem kādā no šiem tuneļiem. Saskaņā ar Milena piezīmēm viņi tuneļos sastapušies pat ar indīgu gāzi, kas izraisījusi apde​gumus un reiboni."

Pārsteidzoši: šķiet, ka jau Juveliuss baidījies derības šķirsta tuvumā ciest no paaugstinātas radioaktivitātes. Mikonens raksta: "Zviedru pētnieks Henrijs Kjelsons apgalvo, ka no sarakstes starp Juveliusu un Milenu izrietot, ka viņi tuneļos patiešām sastapušies ar paaugstinātu radioaktivitāti." Tas gan ir apšaubāmi, jo slaveno Geigera skaitītāju, ar ko to varētu izmērīt, vācu fiziķis Hanss Geigers izgudroja tikai 1928. gadā. Varbūt tas ir pārpratums, jo Kjelsons sajaucis Juveliusa un Milena pieņēmumus ar viņu [iespējamajiem] atklājumiem. Radioaktivitāti izstarojošais objekts esot "smilšu pulksteni atgādinoša ierīce". Arī Mikonens domā, ka "ne Juveliuss, ne Milens, domājams, šo ierīci īstenībā nemaz nav redzējuši, drīzāk var pieņemt, ka viņi par to uzzinājuši no Bībeles koda atšifrējuma". Lai kā ari nebūtu, 1950. gadā Henrijs Kjelsons veica eksperimentus ar Geigera skaitītāju vietās, kuras viņš uzskatīja par tām, kur Pārķēra ekspedīcijas dalībnieki iekļuvuši tempļa kalnā - paaugstinātu starojumu viņam neizdevās konstatēt.

Pirmā pasaules kara laikā Juveliusa zīmētās kartes un skices pazuda. 1919. gadā viņš no jauna ķērās pie darba un līdz savai nāves stundai 1922. gadā vēlreiz izgatavoja daudzus jaunus zīmējumus un plānus, kam vēl tagad būtu jāatrodas viņa ģimenes īpašumā. Kāds ģimenes draugs, somu garīdznieks Voito Viro, zina stāstīt, ka šīs kartes esot ļoti grūti interpretēt, jo Juveliusa pētījumu svarīgākais objekts, proti, ebreju Bībele, ar kuras palīdzību tika veikta atšifrēšana un kurā bija ierakstītas koordinātas, pēc viņa vēlēšanās kremēta kopā ar līķi.

Jāatzīst, ka visa šī lieta šķiet diezgan juceklīga. Vēsturiski apstiprināts ir vienīgi fakts, ka Pārķēra ekspedīcijas dalībnieki tempļa areālā atraduši ieeju kādā tunelī - tieši tajā brīdī, kad viņi no turienes padzīti un spējuši izglābt tikai savas kailās dzīvības. Apgalvojumi par paaugstinātu radioaktivitāti ir pretrunīgi, nav pārbaudāma ari smilšu pulkstenim līdzīgas ierīces apraksta esamība kodētajā Ecekiēla grāmatas tekstā. Viss paliek miglā tīts un drīzāk ir daļa no leģendas, kas pa šiem gadiem apvijusi Pārķēra un Juveliusa ekspedīciju.

Savā grāmatā Milens apgalvo, ka viss tempļa kalns esot trīskāršas tuneļu un kanālu sistēmas caurausts. Pirmajā acu uzmetienā šāds apgalvojums šķiet absolūti nesaprātīgs, vismaz neapzināti pārspīlēts. Tomēr tas, šķiet, atbilst patie​sībai!

Jau vairāk nekā piecus gadus tempļa mūru rietumu pusē strādā izraēliešu arheologs profesors Ronijs Reihs. Pa šo laiku pētnieki pavirzījušies uz priekšu slāņos, kuros atrodamas liecības par Hēroda Lielā laiku 1. gadsimtā pirms Kristus. Viņi atraduši būvakmeņus ar ebreju rakstu zīmēm, kas izsaka jēdzienu "svēts" vai "svētums". Drīz pēc tam tikai 100 m tālāk, veicot arheoloģiskos izrakumus vietā, kur bija paredzēts uzcelt māju, viņi uzgāja kaut ko pārsteidzošu. Ronijs Reihs raksta22 : "Gluži nejauši mēs atradām norādījumus, kas liecināja par kādas slepenas šahtas esamību, un tas, protams, darīja mūs ziņkārīgus. Mēs izstudējām senas britu kartes, kas bija sastādītas pēdējā gadsimta laikā. Viss norādīja uz to, ka atrodamies uz karstām pēdām, un tad mēs ķērāmies pie darba."

Profesors Reihs šeit strādāja kopā ar vēsturnieku un zemūdens arheologu Ričardu Endrjū no Oksfordas universitātes, kurš tālākajos pētījumos izmantoja vismodernāko tehnoloģiju23 : "Mēs veicām

tempļa kalna un mūru mērījumus ar infrasarkanās un termoskanēšanas metodi, un varējām pierādīt, ka viss tempļa kalns kā medus kāre caurausts ar slepenām ejām, kas tagad būtu jāizpēta." Būtībā tas ir tas pats, ko jau 20. gadsimta sākumā esot atklājuši vīri no Pārķēra ekspedīcijas: eju labirints, kas caurauž visu tempļa kalnu! Šajā laikā Reihs un Endrjū - izvairoties no publicitātes - no jauna atvēruši to pašu eju, ko bija atradusi un ilgstošā darbā atrakuši Pārķēra ekspedīcija. Taču tas acīmredzot ir tikai sākums. Endrjū uzskata: "Šeit mēs atrodam norādes, kas liecina par aizvien jaunu pasāžu un slēptuvju eksistenci. Šī vieta glabā daudzus noslēpumus. Vienkārša loģika ļauj izdarīt secinājumu, ka derības šķirsts varētu būt paslēpts šeit kalnā. Un ir cilvēki, kas par to nešaubās. Ja mēs to atrastu, tas būtu visu laiku lielākais atklājums!"

Tas ir sensacionāls pavērsiens pētījumu gaitā, un mēs sev jautājam, kur tas galu galā novedīs.

Turklāt nedrīkst aizmirst sarežģītos apstākļus, kādos jāstrādā pētniekiem. Ortodoksālie ebreji un aizdomu pilnie musulmaņi pedantiski reģistrē katru zinātnieku sperto soli, un ir pat jābrīnās, ka līdz šim darbi varējuši virzīties uz priekšu, nepievēršot plašas sabiedrības uzmanību.

Vai pētnieki tur apakšā, šajos eju, tuneļu, alu, mākslīgu kavernu, šahtu un kanālu labirintos kādu dienu patiešām atradīs derības šķirstu? Nav izslēgts, ka templieši to neatrada, un šķirsts (bet ne mannas mašīna!) vēl joprojām atrodas tur apakšā. Bet cik liela ir šāda varbūtība?

Pirms vairāk nekā desmit gadiem izraēliešu arheologs profesors Meirs Ben-Dovs atklāja, ka viduslaikos tempļa klintī patiešām ir izcirsts tunelis, lai varētu iekļūt apakšzemes labirintā. Viņam pat izdevās noteikt šī tuneļa tapšanas laiku: 12. gadsimts. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka vienīgie, ko var saistīt ar tuneļa izveidošanu, ir templieši - un tas ir vairāk nekā drošs norādījums uz to, ka viņi patiešām ieradušies Jeruzalemē, lai veiktu izrakumus, lai atrastu derības šķirstu un Svēto Grālu. Ben-Dovs24 raksta: "No dienvidu sienas izejošais tunelis veda iekšienē, līdz to pēc aptuveni 30 metriem aizsprostoja akmeņi un oļi. Mēs zinājām, ka tas ved tālāk, tomēr respektējām vienošanos, saskaņā ar kuru mēs nedrīkstējām veikt izrakumus tempļa kalna areālā, pirms neesam saņēmuši kompetentu musulmaņu pārvaldes iestāžu piekrišanu. Šajā gadījumā mums atļāva vienīgi fotografēt un izmērīt atbrīvoto tuneļa daļu. Tālāki izrakumi netika atļauti. Mēs pabeidzām darbu, noslēdzot tuneli ar akmeņiem."

Un tā pirmo templiešu izveidotās ejas noslēpums turpina gaidīt savu atrisinājumu, un tas tā būs līdz dienai, kad saprotošas un pasaules sabiedriskajai domai atvērtas varas iestādes atkal pavērs ceļu uz turieni. Diemžēl nav pazīmju, ka tas varētu notikt tuvākajā laikā, un mums vēl jāpagaida, kādus rezultātus dos Ronija Reiha un Ričarda Endrjū pētījumi. Lai ko viņi būtu atraduši: tas ne tikai padziļinās, bet varbūt ari pilnīgi izmainīs mūsu izpratni par notikumiem, kas pirms gadu tūkstošiem risinājušies Jeruzalemē.

32. Elks

Mūsu pieņēmums, ka mannas mašīna atradusies temp- liešu ordeņa īpašumā, balstās, no vienas puses, uz Volframa tekstu ('Templeisen kā "Grāla glabātāji"), no otras - uz to norišu dīvainību, kas saistītas ar ordeņa dibināšanu. Taču ar to - mēs paši to atzīstam - ir par maz, lai varētu piešķirt šim apgal​vojumam atbilstošu ticamību.

Taču šo pieņēmumu apstiprina vēl viena, trešā, norāde. Tā mums liek noticēt ne vien tam, ka templiešiem piederējis Grāls, bet ari tam, ka Grāls tiešām ir tā pati mannas mašīna.

Apsūdzības raksta pret templiešu ordeni 46. punktā mēs atrodam sekojošu fragmentu: …ka viņ iem [ templiešiem ] visās provincēs bija izgatavoti dievu tēli, tas ir, galvas, kurām bija pa daļai trīs, pa daļai viena vienīga seja, un ka dažas no tām bija cilvēku galvaskausi.

Un 47. punktā: …ka viņi savās sapulcēs, galvenokārt lielajās sanāksmēs, pielūdza šo tēlu kā Dievu, kā savu pestītāju un apgalvoja, ka šī galva sagādājot ordenim visas tā bagātības, liekot ziedēt puķēm un no zemes augt augiem.

Pārmeklējot komturijas, netika atrasts neviens šāds elku tēls, un procesa laikā zemāka ranga ordeņa brāļu izteikumi bija ļoti pretrunīgi: tika runāts par miroņgalvām, par melniem kaķiem, nocirstu jaunavas galvu utt. Tas bija tikai ar spīdzināšanas draudiem panākts templiešu vidū cirkulējošu baumu, fantāziju un minējumu atstāstījums.

Ar ordeņa augstākajiem vadītājiem bija savādāk. Viņi gan runāja par šiem jautājumiem, taču atbildēja neskaidri, novirzījās no temata, atrunājās ar vispārīgām frāzēm. Tikai tagad mēs ar pilnām tiesībām varam apstiprināt, ka viņi tomēr nemeloja. Parīzes tempļa namā glabājas neliela lādīte ar uzrakstu CAPUT LVIII (GALVA LVIII). Tas ir vienīgais šāda veida izstrādājums, bet toreiz arī ārpus ordeņa tādu bija daudz. 1ās bija relikvijas, taču nekad nevienam no ordeņa augstākajiem vadītājiem neienāca prātā "elku" nodēvēt par relikviju. lā kā nevienu no šiem "elkiem" nav izdevies atrast, ir jāpieņem, ka, ja tie eksistēja (par to liecina ordeņa vadītāju piezīmes), runa varēja būt tikai par vienu vienīgu elku. Kur tas atradās, to mēs nezinām, taču tagad ir iespējams atšifrēt, kas tas bija: šis templiešu elks, kas tika saukts par Bafometu un turēts slepenībā, un ko aplūkot acīmredzot bija ļauts vienīgi ordeņa augstākā ranga vadītājiem jeb "šauram lokam", nebija nekas cits kā priekšmets, ko kādreiz no Pales- tīnas pārveda Igo de Pajēns un viņa draugi tā bija mannas mašīna!

Formulējumi apsūdzības rakstā ("galvas", kurām bija vairākas "sejas") jau skaidri sasaucas ar raksturojumu, kāds atrodams Zoharā. Vēl skaidrāk tas saskatāms 1877. gadā klajā nākušajos ordeņa "Slepenajos statūtos"25 , ko publicēja toreizējais Oldenburgas lielhercogistes bibliotekārs Dr. Mercdorfs. Mercdorfs šos tekstus it kā esot saņēmis no Vatikāna arhīviem, taču jau pēc diviem gadiem vēsturnieks Dr. Hanss Prucs26 spēja pierādīt, ka tie bijuši viltojumi. Tomēr Bafometa raksturojums šeit ir tik viennozīmīgs, ka šim attēlojumam būtu jābalstās vismaz uz nostāstiem, kuriem pamatā ir reāli fakti, Tā sauktajos "Slepenajos statūtos", piemēram, ir sacīts: "Tagad seko elka atklāšana, tas tiek izņemts no sava ietvara un parādīts visiem klātesošajiem, sakot vārdus: "Viņi ir trīs, kas sniedz liecību pasaulei, un šie trīs ir viens", uz ko visi atbild ar saucienu: "Jā, Allāhs!" (t. i., tā sauktais "Dieva spožums")" Tātad mums ir divi elementi, kas, vienalga, vai runa ir par statūtu teksta viltojumu vai ne, var atbilst mannas mašīnai: trīs galvas, kas uztveramas kā viens vesels, un "Dieva spožums", kas Zoharā attēlots kā "mazās sejas spožums" un OThIQ IVMIN "mirdzošā seja".

Dr. Emma Junga27 , kas, kā zināms, aizstāv viedokli par Grālu kā "gudrajo akmeni" un uzsver, ka šis "alķīmiķu akmens" attēlo "dievišķo pretrunu, gaišā un tumšā vienotību", "Dieva tēlu", kas reizē var būt gan vīrietis, gan sieviete, pauž šādu uzskatu: "Bafometa figūra, kuru pielūguši templieši, šķiet, ari

iemiesojusi šādu Dieva tēlu, kas sevī apvienoja gaišo un tumšo. Tā bijusi būtne ar dubultseju [t. i., tāda, kas noliedz vīrišķās un sievišķās pazīmes, aut. piez.] un garu sudrabpelēku bārdu vai vara galvu, kas kā orākuls atbildējusi uz jautā​jumiem." Šis apraksts ārkārtīgi precīzi sasaucas ar Zoharā sniegto mannas mašīnas raksturojumu: ari tā tiek aprakstīta kā reizē "vīrišķa" un "sievišķa", ari tai ir "dubultseja", "bārda", tā vismaz daļēji ir no metāla ("vara galva"), arī tā - pateicoties iebūvētajai sarunu iekārtai - atbildējusi uz jautājumiem. Elka daudzgalvainības un dubultsejas analogus varam saskatīt arī neskaitāmos ordeņa zīmogos28 . Līdz pat šodienai vēl nav noskaidrots, kāpēc templieši bieži vien ir attēloti divatā jājam uz viena zirga. Vispārēji tiek uzskatīts, ka ar to gribēts parādīt ordeņa nabadzību. Taču, raugoties no militārā viedokļa, ir absolūti bezjēdzīgi, tā sakot, ar "dubultu kravu" doties kaujā. Bruņinieku bruņām vien jau bija vērā ņemams svars kaujas laikā zirgs nebūtu spējis panest divus šādi ietērptus bruņiniekus, nemaz nerunājot par viņu neizdevīgo stāvokli attiecībā pret ienaidnieku. Varbūt šie attēli nesimbolizē neko citu kā ordeņa mantojumu: Bafometu, dubultgalvaino mannas mašīnu.

Kādā citā apsūdzības rakstā mēs uzzinām papildu informāciju par elka "acīm" un "bārdu", kas pārsteidzošā veidā apstiprina mūsu pieņēmumu. …un tam [elkam ] acu dobumos bija acis no sarkanā granāta, kas mirdzēja kā debesu spožums, un, kā bija redzams, tajās atspoguļojās ticība, un tas bija viņu augstākais dievs, un katrs tam ticēja, turklāt no tīras sirds. Un šai ādai bija puse bārdas sejā un otra puse - pie dibena, kas bija bezjēdzīga lieta; un ir zināms, ka jaunajam templietim to vajadzēja cildināt kā Dievu, un tas viss notika par apsmieklu mūsu pestītājam un atbrīvotājam Jēzum Kristum. Šeit mums nav nepieciešams iedziļināties jautājumā, ko nozīmē "acis, kas mirdzēja kā debesu spožums". Taču ir vērts vēlreiz uzmest skatienu tā sauktajiem "bārdas matiem", kas bija gan "sejā", gan "pie dibena" un kas Filipam IV un viņa

inkvizitoriem gluži saprotamā veidā bija "bezjēdzīga lieta". Sasūna un Deila darbā29 nodaļas "Godājamās bārdas" ievadā varam lasīt par Zoharā aprakstītās mannas mašīnas cirkulācijas sistēmas šļūtenēm, kas šo izklāstu padara saprotamāku: "Jau pašā sākumā kļūst skaidrs, ka šeit runa nav par bārdu tās parastajā nozīmē; daļa bārdas matu aug no sejas vienas daļas ārā un citā atkal iekšā; citi turpretim iet tieši ķermeņa iekšienē…"

Pagājušajā gadsimtā pirmoreiz paustā ideja par to, ka Bafomets patiesībā esot tikai vārda "Mohammeds" vai "Ma- humeds" sagrozīta forma un norādot uz slepeniem musulmaniskiem elementiem templiešu mācībā, tiek aizvien vēl citēta ari šodien, kaut arī sen jau ir atspēkota. Savā apcerējumā par

templiešu ordeņa "elkiem" franču filologi profesors Žans-Anri Probsts-Birabēns un Dr. A. Metro de la Motē-Kap- rons30 , piemēram, norāda, ka "musulmaņiem elku neesot bijis" un ka islāmā pat vēl šodien pastāv stingrs aizliegums it īpaši attiecībā uz attēliem. Vārda "Bafomets" valodnieciskie pētījumi katrā gadījumā neesot uzrādījuši saistību ar "Mo- hammedu". To pašu jau pirms vairāk nekā 100 gadiem kon​statēja vēsturnieks profesors Hanss Prucs26 : "Muhamedāņu kultā nav vietas attēlam: islāma piekritēji ne pret ko citu nav vērsušies ar tik nepielūdzamu asumu kā pret kristīgajā ticībā atzīto svētbilžu pielūgsmi, kas viņiem šķiet nicināma elku pielūgšana…'Tātad no šīs puses templiešu slepenā mācība nav izskaidrojama, un visi mēģinājumi to atvasināt no muha​medāņu mācības jāuzskata par kļūdainiem."

Taču ir vērts pakļaut vārdu "Bafomets" precīzākai analīzei. Dr. Hjū Šonfīlds31 ir norādījis, ka Bafomets, iespējams, ir atbašā, pazīstamajā ebreju šifrā, rakstīts vārds, tātad tā izcelsme meklējama vienā no kabalistiskajos tekstos visbiežāk lietotajiem slepenrakstiem. Ebreju alfabēts sastāv no 22 burtiem, kas atbašā šifrēti sekojoši: pirmie vienpadsmit burti tiek uzrakstīti alfabēta secībā, bet nākamie vienpadsmit apgrieztā secībā (t. i., vispirms tiek uzrakstīts pēdējais burts), tātad: A BGDHVZ ChTI K Th Sh R Q Tz P O SNML Tādējādi veidojas burtu pāri, kas šifrējot tiek vienkārši samainīti: G, piemēram, pārveidojas par R, P tiek aizvietots ar V utt. Vārds "Bafomets" ebreju valodā tiek rakstīts kā BPVMTh. Šifrējot no B P V M Th rodas Sh V P I A, tātad ShVPIA. Šis vārds ir "Sofija", kas grieķiski nozīmē "gudrība". Dr. Šonfīlds par savu atklājumu raksta: "Es nolēmu, ka acīmredzami mākslīgi darinātais vārds "Bafo- mets" jāuzskata par šifrējumu.

Atšifrēšanai es izmantoju atbašu, pazīstamo ebreju slepeno kodu. Es uzrakstīju vārdu "Bafomets" ar ebreju burtiem, kas, izmantojot kodu, tūlīt pārvērtās par vārdu "Sofija", kas grieķiski nozīmē "gudrība".

Tā pirmoreiz tika atklāts šis gadsimtiem senais noslēpums!"

Jāatzīst gan, ka pie līdzīgas interpretācijas jau 1826. gadā nonāca vēsturnieks profesors V F. Vilke savā darbā "Temp- liešu ordeņa bruņinieku vēsture"32 . Viņa interpretācijā elks bijis "dēmons", kas pazaudējis "gudrību un bagātību", un kura nozīme, domājams, atvedināma uz grieķu Pajītrļ YTļvoy5 (gudrības kristības). Vilke uzskata, ka tas ir kāda reliģiska rituāla nosaukums, kas pēcāk pārnests uz pašu elku. Vilke pat raksta, ka templieši sarežģītās situācijās vērsušies pie kāda "akmens", kas viduslaiku alķīmijā un maģijā saukts par Rebis = "dubultā lieta".

Tas viss ir ārkātīgi interesanti, jo jēdzieni "akmens" un "lieta" saistībā ar Grālu parādās arī Volframa "Parsifalā", savukārt jēdziens Rebis = "dubultā lieta" ļoti labi raksturo OThIQ 1VMIN. Mannas mašīnas aprakstā Zoharā "gudrībai" atvēlēta dominējošā vieta, kaut vai, piemēram, LSS 58.

Un šī āda tur ir tāpēc, lai pārklātu smadzenes, kas ir apslēptā gudrība. Un tā kā āda, ko nevar atvērt, apsedz šo gudrību, tā tiek saukta par apslēpto gudrību…

Vai ari MSS 188: Šī gudrība tiek atvērta, un no tās izplūst straume, kas notek lejup un apūdeņo dārzu.

Sasūns un Deils29 par to raksta: "Saskaņā ar mistiķu uzskatiem "apslēptā gudrība" ir ezoteriskas zināšanas, kādas cilvēki nekad nespēs apgūt. Bet, ja tas tā tiešām būtu, kāpēc tā aprakstīta šādā veidā? Ja turpretī to lasa kā parastu tehnisku aprakstu, "apslēptā gudriba"nav nekas cits kā "galvaskauss" vai tvertne, kurā nevar tikt iekšā, jo tā ir pārvilkta ar "ētera ādu", ko nevar atvērt."

Domājams, ka ir svarīgi turēties pie uzskata, ka visticamāk tikai nedaudzi templieši - savā ziņā noslēgts loks - vispār ir redzējuši mašīnu. Tādējādi viņi pilnībā piekopa augstāko priesteru tradīciju, kuri tikai vienreiz gadā, Visu Svēto dienā, godināja Jeruzalemes tempļa OThIQ IVMIN. Savā spriedumā mēs esam tik droši tādēļ, ka templiešu ordeņa slepenā mācība eksistējusi jebkurā gadījumā. Profesors Valters Celners savā grāmatā par krusta karu vēsturi33 šajā sakarā raksta: "Tā kā ordeņa tradīcija bija visas paražas pēc iespējas turēt slepenībā, pilnu tekstu, kuram eksistēja tikai nedaudzas kopijas, zināja pavisam

nedaudzi funkcionāri. Vienkāršais bruņinieks saņēma nepilnīgu informāciju. Priekšraksti par slepenības ievērošanu, kas bija saistīti ar stingriem uzņemšanas nosacījumiem, kalpoja tam, lai tiktu ievērota bezierunu disciplīna un veidota kaujinieciska bruņinieku elites apziņa." Un tieši tas neapšaubāmi attiecās ari uz ordeņa augstāko svētumu: tā saukto elku Bafometu.

Ordeņa augstāko vadītāju - tātad to personu, kas bija dzirdējušas ne tikai baumas, kuru rezultātā radās izdomājumi par "melniem kaķiem", "dzīvniekiem ar teļa sejām" utt. - izteikumi ir pārsteidzoši. Ari tie reizēm šķiet pretrunīgi. Taču šīs pretrunas izzūd, ja atceramies, ka, no vienas puses, informācija tika iegūta ar nežēlīgu spīdzināšanu, no otras - ka aprakstīta, iespējams, tika mannas mašīna, Zoharas OThlQ IVM1N. Vairums nopratināto galvenokārt pieminēja "tēla bārdu", daudzi par nozīmīgu faktu uzskatīja elka "gludo galvu". Kāds templietis, vārdā Gijoms de Erblē izteicies, ka Bafomets "spīdējis kā apzeltīts sudrabs", Andrē Armadi liecinājis, ka tam bijušas trīs galvas, Gijoms de Erblē - ka tikai divas. Pirmajā brīdī tas varētu pārsteigt, taču Zoharā (MSS 59) par OThIQ IVMIN teikts.

Trīs galvas ir dobas; šī ir iekšā tajā un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; tā ir visapslēptākā.

Un MSS 175: Ir trīs augšējās galvas; divas galvas un viena, kas tās satur.

Profesors V. E Vilke savā "Templiešu ordeņa bruņinieku vēsturē"32 pareizi raksta, ka "šajā tēlainajā fantāzijas veidojumā" varēja saskatīt tiklab Jāņa Kristītāja nocirsto galvu, kā ari OThIQ IVMIN trīskāršo seju, t. i., mannas mašīnas augšējo daļu! Vai ir iespējams vēl skaidrāks apstiprinājums par šo?

Vismaz kaut kas ir kopīgs visiem izteikumiem par elku: neaprakstāmās bailes no šīs "lietas". Šajā sakarā labs piemērs ir Raula de Zizī inkvizīcijai sniegtās liecības. Procesa dokumentos saglabājies šāds nopratināšanas protokols. lnkvizitors: "Tagad pastāsti mums kaut ko par galvu!"

Rauls de Zizī: "Labi, par galvu. Esmu to redzējis septiņās ordeņa svinīgajās sapulcēs. To nesa brālis Igo de Pero un pārējie." lnkvizitors: "Ko darīja, lai to pielūgtu?"

Rauls de Žizī: "Nu, tas notika tā: viņu tur nolika, un tad visi metās pie zemes, atmeta atpakaļ kapuces un to pielūdza." lnkvizitors: "Kāda bija tā seja?"

Rauls de Žizī: "Briesmīga. Man tā atgādināja dēmona, velnišķīga gara seju. Vienmēr, kad es vērsu uz to savu skatienu, mani pārņēma tādas bailes, ka es gandrīz nespēju uz to raudzīties. Es trīcēju pie visām miesām."

Ir grūti noticēt, ka tempļa bruņinieki, kas bija apmācīti par karavīriem, kam nebija svešas kara šausmas un nāves atbaidošā seja viduslaiku kaujas laukos, būtu izbijušies no nekaitīga izkrāsota cilvēka galvaskausa, kaut kādā veidā apgaismotas koka figūras vai mūmijas. Tikai konfrontācija ar viņiem kaut ko pilnīgi neaptveramu, ar kaut ko absolūti svešu, varēja izsaukt šādu reakciju - reakciju, kāda šodien mums ir pazīstama no kargo kultiem, cilvēkiem saskaroties ar pilnīgi nepazīstamu tehnoloģiju arī mūsu gadsimtā. Jūliuss Evola34 raksta: "Šāda iedarbība [bailes, paskatoties uz Bafometu, aut. piez.) gandrīz pilnīgi neizmainītā formā atgādina dažās pārbaudēs pie Grāla konstatēto, kad "mati kļūst balti", un tam, kas eksāmenu neiztur, rodas riebums pret visām laicīgajām lietām un mostas dziļa un nedziedināma nelaimes sajūta."

Tātad ir pat ļoti iespējams, ka mannas mašīna bija templiešu īpašumā. Ordeņa dibinātāji to atveda no Palestīnas uz Franciju, glabāja un pielūdza kā svētu un "dievišķas izcelsmes" priekšmetu. Var rasties jautājums, kāpēc īsti tika uzsākta visa šī operācija "Svētais Grāls", kāda interese par mannas mašīnu varēja būt Igo de Pajēnam, Igo de Šampa- ņam un visiem pārējiem. Mēs jau iepriekš norādījām, ka klīda nostāsti par dzīvi pagarinošo, ja ne pat nemirstību piešķirošo mannas iedarbību.

Iegūt "mūžīgo dzīvi" - šis mērķis vēstures gaitā jau ir bijis par iemeslu pavisam citādiem "piedzīvojumiem". Viduslaiku cilvēku, kurš, kā mēs jau parādījām, dzīvoja no reliģijas un ar reliģiju,

noteikti neiedomājami kārdināja izredzes iegūt šādu "Dieva dāvanu". To, ka mašīna vairs neražoja mannu, tempļa dibinātāji varēja nezināt - un, ja arī no Flegetāņa vai citiem tekstiem tas viņiem bija zināms, šie cilvēki varbūt cerēja šo "mūžības mašīnu" atkal iedarbināt: ar lūgšanām, dziedāšanu, upuriem vai kā citādi. Protams, ka viņiem tas nevarēja izdoties.

Divsimtgadīgās templiešu ordeņa darbības laikā pieeja mašīnai bija atļauta tikai ordeņa augstākstāvošajiem vadītājiem vai - kas ir vēl ticamāk - kādam "noslēgtam lokam", īstajiem Grāla bruņiniekiem. Šim lokam piederīgajiem nebija obligāti jābūt ordeņa vadītājiem. Zemākajos rangos turpretim klīda valodas par elku, no kura apsūdzības rakstā radušies neskaitāmi citi pielūgsmes objekti.

Tā radās runas par "cilvēku galvaskausiem", "melniem kaķiem" utt., kas reizēm ar spīdzināšanu izspiestajos izteikumos tika aizvien vairāk izpušķotas, lai apmierinātu inkvizitorus, respektīvi, lai apstiprinātu viņu jau iepriekš izveidotos priekšstatus par elku pielūgšanu. Kad izmeklēšanā iesaistījās Filipa tiesas kalpi, viņi neko no tā neatrada. Ne komturijās, ne priorātos. Vienīgā pielūgsmes cienīgā zīme bija krusts. Mannas mašīnas tur nebija.

Nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka mašīnu atrada inkvizīcijas tiesas kalpi. Tādā gadījumā tai vajadzēja nonākt vai nu Filipa slepenajos kambaros vai pāvesta rokās un pēc tam vēlāk - Vatikāna slepenajos arhīvos. Taču nav nekādu piezīmju vai ziņojumu par šādu atradumu vai tā transportēšanu, kas neizbēgami sekotu mašīnas atrašanas gadījumā, jo tad taču būtu varēts pierādīt pret templiešiem vērstos citādi samērā nesaturīgos apvainojumus.

Nē, templieši bija parūpējušies par to jau iepriekš. Mannas mašīna netika atrasta. Kad Filips uzsāka savu ofensīvu, ordeņa nozīmīgākais rekvizīts jau sen bija nogādāts dro​šībā…

XI SLĒPTUVE Šis ir vēstījums par lietām, kas notika un ko tie darīja. Viss jau ir noticis. Viņi runā ar saviem īpašiem vārdiem, un tāpēc daudzi reizēm nesaprot sacītā jēgu. Taču uzrakstīts ir tieši tā, kā tas tjotika.

Kādreiz vēlāk viss tiks precīzi izskaidrots, un tā nebūs nekāda nelaime. Čilama Balama no Čurhajelas grāmata (Jukatanas maiju svētā leģenda)

33. Rennlešato un Monsegīra noslēpums 1307. gada 14. septembri Francijas karalis Filips Skaistais nolēma pilnīgi iznīcināt templiešu ordeni. Tajā pašā datumā uz visām valsts malām ceļoja šajā nolūkā rakstītas vēstules. Naktī no 12. uz 13. oktobri Filipa karavīri ķērās pie pavēles izpildīšanas. Starp 14. septembri un 13. oktobri bija vesels mēnesis. Šāds termiņš bija nepieciešams, lai apcietināšanu varētu veikt visur vienā laikā.

Pats par sevi saprotams, ka vēstules, kurās Filips lika nosūtīt savu pavēli, bija aizzīmogotas. Taču ir gandrīz neiespējami, ka vismaz baumas par paredzamo akciju nebūtu nonākušas līdz ordenim.

Templiešiem, kas piederēja pie Francijas cienījamākajām dzimtām, bija atbilstoši sakari. Jau 1307. gada jūlijā kāda kardinālu frakcija bez pāvesta ziņas satikās ar Filipu, lai apspriestos par ordeņa iznīcināšanu. 24. augustā paši templieši pieprasīja Klementam veikt izmeklēšanu sakarā ar viņu apmelošanu. Klements prasīja Filipam iesniegt pierādījumus, kurus pēdējais tomēr nespēja uzrādīt. Beidzot 23. septembri no amata atteicās lielā zīmoga glabātājs, Narbonnas arhibīskaps Zils Esklēns, jo viņš nespēja pildīt Filipa 14. septembra rīkojumus. Tātad templieši nojauta, kas pret viņiem tika gatavots.

Pirmajā mirklī var pārsteigt aukstasinība, ar kādu viņi ļāva sevi sagūstīt. Bet mūku ordeņu bruņiniekiem bija aizliegts pacelt zobenu pret citu kristieti. Vēl, domājams, viņi uzticējās pāvestam un uzskatīja, ka baznīca viņus atzīs par nevainīgiem un izglābs no Filipa nežēlīgās rokas. Mēs zinām, cik ļoti viņi šai ziņā maldījās.

Taču ordeņa vadītājiem - noslēgtajam lokam, īstajiem Grāla bruņiniekiem - droši vien šķita par maz balstīt savas cerības vienīgi uz šādu pieņēmumu. Šiem vīriem varēja ienākt prātā doma, ka Filips liks veikt kratīšanas, tāpēc viņi būs parūpējušies, lai tempļa vērtīgākais īpašums tiktu nogādāts drošībā, slēptuvē, kas nebūtu aizsniedzama ne Filipam, ne baznīcai. Vai eksistē norādes par šādu slēptuvi? Vai ir kādas pēdas, kas mūs varbūt varētu aizvest uz līdzšinējo mannas mašīnas glabātuvi? Tātad dosimies meklējumos, papētīsim tās vietas, kas mums varētu sniegt kādas norādes, kur šis cilvēces vēstures svarīgākais relikts varbūt vēl šodien gaida savu atrašanu.

Kalendārā ierakstīts 1917. gada 3. janvāris. Pāri Pireneju augstkalnes nemīlīgajam plato pūš auksts vējš. Lejpus neliela no gaišiem akmeņiem celta torņa norisinās drūma scēna: augstā atzveltnes krēslā sastindzis sēž mirušais ciema mācītājs. Viņa līķis ir ievīstīts sarkanā apmetnī. Pār terasi viņam garām iet cilvēki nopietnām sejām. Daudzi no viņiem nav nelielā kalnu ciematiņa iedzīvotāji, bet gan atceļojuši no tālienes. Šie svešinieki ir tie, kas no sastingušā garīdznieka amata tērpa norauj nelielus drānas gabaliņus.

Kādam nolūkam - to ciemata iedzīvotāji tā arī nekad neuzzināja. Dīvaina mistērija pārņēmusi šo vietu un gulstas uz mirušo - kāds gadsimtiem sens, daudzus satraucošs noslēpums. Sešdesmit gadus vēlāk mēs kopā ar mūsu draugu Arminu Šriku devāmies ceļā, lai izsekotu sen pagājušos notikumus.

No Karkasonas mēs caur koši dzeltenā krāsā ziedošiem saulespuķu laukiem braucam uz dienvidiem. Šeit daudz kas vēl ir saglabājies neskarts. It īpaši mazajos, nomaļajos Pire- neju ciematiņos, kurus nav skāris masveida tūrisms, ceļotājs vēl var saskarties ar oriģinalitāti, ko izstaro apkārtne un tās iedzīvotāji.

Tad tā tuvojas: mežonīgā, sašķēlusies un saplaisājusī kalnu ainava. Stāvie kāpumi mūs ved aizvien augstāk un augstāk kalnup. Mūsu brauciena mērķis ir kataru (viduslaiku ķeceru kustība) pēdējais klinšu cietoksnis.

Ja varam ticēt Oto Rāna 1933. gadā iznākušajā grāmatā "Krusta karš pret Grālu"1 rakstītajam, šeit tiešām esot glabājies Grāls. Rāns, kas vēlāk kļuva par nacionālsociālistu un taisīja bēdīgi slavenu karjeru komandējošā sastāvā SS divīzijā "Augšbavārija", rakstīja: "Kad es toreiz pa kataru ceļu kāpu augšā uz Tabora virsotni, es satiku vecu aitu ganu. Viņš man izstāstīja šādu leģendu: kad vēl stāvējuši Monsegīra mūri, tur katari, "tīrie", sargājuši Svēto Grālu. Bet Monsegīram draudējušas briesmas. Pie tā mūriem stāvējuši Lucifera kara​pulki. Viņi gribējuši iegūt Grālu."

Vai Monsegīrs bija identisks ar Munsalvešu Volframa fon Ešenbaha tekstos? Kas bija katari? Kas tie bija par karapulkiem, kas stāvēja pie noslēpumainā kalnu cietokšņa mūriem? Un pats galvenais: vai Grāls reiz atradies šeit - klinšainajā Pireneju pasaulē?

Pārcelsimies atpakaļ uz 12. un 13. gadsimtu! Tagadējās Francijas dienvidos, Provansā un Langdokā, tolaik izveidojās jauna reliģiska kustība, kas pārņēma lielu daļu valsts un pārsviedās ari uz Itāliju, Kataloniju un iespiedās Vācijā, it īpaši Reinzemē, aizvirzoties līdz pat Goslarai. Katari un albiģieši ("tīrie", "pilnīgie")2-4 pārstāvēja spēcīgu atjaunošanas kustību. Viņu mācības pamatideja bija pārliecība, ka Dievs, gars un absolūtā mīlestība ir pilnīga, nemainīga, taisnīga un mūžīga. No šīm vērtībām nekad nevar rasties nekas slikts un ļauns. No tā izrietēja secinājums, ka ari Dieva darbi var būt tikai pilnīgi, nemainīgi, taisnīgi un labi, gluži tāpat kā to avots.

Taču izrādījās, ka mūsu pasaule ir iznīcīga, netaisnīga un nepilnīga. Vienmēr un visur darbojas nāves princips, kas piemīt pasaules materiālam. No tā izveidojās kataru uzskats par pilnīgā un nepilnīgā nesavienojamību. Kaut ko nepilnīgu nekad nevarētu izraisīt kaut kas pilnīgs, tātad laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, tā bija Sātana veidojums. Tikai neredzamais - piemēram, cilvēka dvēsele - esot dievišķas izcelsmes.

Reizē ar to visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Un Roma ik dienas piegādāja jaunus pierādījumus šai izpratnei. Sākās iepriekš nepieredzēta demorali- zācija. Pāvests, kas sevi dēvēja par Kristus pārstāvi zemes virsū, sava izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un rotaļāšanās ar nāvi dēļ drīzāk līdzinājās Sātana pārstāvim nekā Dieva dēla vietniekam, un garīdzniecība neatpalika no sava vadītāja.

Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas.

Vatikāns jutās izaicināts. Pāvests Innocentijs III aicināja uz krusta karu: kristiešiem bija jācīnās pret kristiešiem - cietsirdīgi, asiņaini, nežēlīgi.

1209. gadā jau ir tik tālu. Milzīga krustnešu armija virzās uz Langdoku. Karotāji ir pulcējušies no Burgundijas un Lotringas, Reinzemes, Austrijas un Ungārijas, Slovēnijas un Frīzijas. Karapulkam, kura rindās ir bruņinieki-laupītāji, zemnieki, tādi salašņas kā Ribo ("padauzu kalpi") un Triāns ("līķu marodieri"), pa priekšu plīvojošā mūka tērpā soļo fanātisks priesteris, abats Arno no Sito. Viņam seko arhibīs​kapi, abati un mūki, bet gājiena pašās beigās - ielasmeitas.

Laupītāju ordai par upuri pirmā krīt varenā pilsēta Bezjē. Iebrucēju fanātismam nav robežu, un slepkavojot viņi cer panākt grēku atlaišanu. Saukdams: "Nogaliniet visus, gan jau Dievs pazīs savējos!" bīskaps Redžinalds no Monperū liek nogalināt ticīgos katoļus tāpat kā kataru ķecerus, kā ari sievietes, bērnus, sirmgalvus un pat savējos - pilsētā palikušos priesterus. Bezjē uzliesmo ugunsgrēki, un melni dūmi kā nelaimi vēstījošs orākuls paceļas zilajās debesīs virs Provansas un Langdokas.

Gotu celtā Karkasona ir zem asiņainā krusta karojošā trakojošā bara nākamais mērķis. Aragonas (tagadējās Spānijas teritorijā) karalis, Ramona-Rodžera svainis, ir pārnācis pāri Pirenejiem, lai novērstu visļaunāko un palīdzētu Ramonam- Rodžeram, kas aizstāv pilsētu, kaut arī pats nepieder pie ķeceriem.

Taču ari viņam neizdodas apturēt fanātiskos krustnešus.

Nodevības rezultātā Ramons-Rodžers tiek ievilināts lamatās. Ilgā aplenkuma dēļ badā, slāpēs un epidēmijās nogurdinātā pilsēta, šķiet, ir gatava padoties. Un, tā kā katariem ir nolaupīts viņu militārais vadonis, viņi tiks sakauti, un pilsēta būs jāatdod.

Nākamajā rītā pēc nodevības tiek gaidīta kapitulācija. Taču nocietinātajā pilsētā nav manāma ne mazākā kustība. Sargi nav redzami, pār mūriem nolaidies neomulīgs klusums. Tiek taranēti un izlauzti austrumpuses vārti: klusums un tukšums. Pilsēta un cietoksnis šķiet kā izmiruši. Iekarotāju soļi dobji atbalsojas no māju sienām šaurajās ielās, nāves klusums valda arī aiz pils iekšējiem nocietinājumiem.

Arno un viņa pavadoņi ir nesaprašanā: kā tas iespējams, ka visi pilsētas iedzīvotāji pa nakti pazuduši?

Beidzot noslēpums nāk gaismā. Gandrīz visi iedzīvotāji ir paspējuši izglābties caur apakšzemes ejām. Palikuši tikai ap 500 vecu vīru un sievu, kas paslēpušies pagrabos. Visi tiek nostādīti laukumā katedrāles priekšā. Daži atsakās no savas ķeceru pārliecības. Pārējie tiek sadedzināti milzīgā sārtā, kamēr Arno no Sito celebrē mesu Svētajam Garam un uzsāk Te Deum.

Karkasonas vārds ir apvīts mītiem un leģendām ne tikai kopš šiem notikumiem. Jau sen bija izplatījušās runas, ka vestgoti karaļa Alariha vadībā 410. gadā pēc Kristus, pēc Romas krišanas, daļu Zālamana tempļa bagātību nogādājuši Karkasonā. Citu vērtību starpā tur bijis arī septiņžuburu svečturis, kāds attēlots virs imperatora Tita Triumfa arkas Romā. Vai katariem būtu piederējusi daļa Jeruzalemes bagātību?

Jau kopš seniem laikiem piedzīvojumu meklētāji sapņojuši par kataru dārgumiem. Turklāt meklējumi koncentrējušies ap klinšaino rajonu Pireneju kalnos, kur kādreiz stāvējusi ķeceru kopienas kalnu pils. Kad pa klinšu bluķiem esam uzrāpušies augšā, mūsu skatieniem paveras pēdējā kataru pils, kas uz cukurgalvai līdzīgās kaļķakmens klints izskatās kā uz sēkļa uzskrējis kuģis. Trīsdesmit gadus tās mūri sargāja albiģiešus - vai tikpat ilgi ari noslēpumainos dār​gumus?

1224. gadā sākās Monsegīra aplenkšana5 . Pāvesta armija ielenca kalnu. Aplenktajiem palīgā esot steidzies Vācijas ķeizars Fridrihs II, taču viņš ieradies par vēlu. 1244. gada 1. marta naktī ielencēji, ari šoreiz pateicoties nodevībai, nokļuva līdz kalna virsotnei. Sargi tika sakauti un nogalināti. Katariem deva 14 dienu ilgu apdomāšanās laiku, pēc tam viņiem vajadzēja atdot pili un atteikties no savas ķeceru tidbas, pretējā gadījumā tie tiktu publiski sadedzināti. Pils militārajam vadonim un aizstāvētājam Pjēram Rodžeram no Mirpuā ļāva netraucēti pazust no pils ar visu zeltu un sudrabu.

Naktī pirms kapitulācijas notika dīvainas lietas. Ietinušies vilnas lakatos, četri katari pa virvi rāpās lejup no stāvās virsotnes. Viņi apzinājās-ja bēgšana tiks atklāta, tam sekos tūlītēja pārējo ķīlnieku nogalināšana. Leģenda par Monse- gīru vēsta, ka šajā naktī tikuši nogādāti drošībā kataru dār​gumi.

Kad pamiera termiņš bija beidzies, katari noraidīja iebrucēju izvirzītos nosacījumus. Pils tika ieņemta, 200 ķeceri sadzīti kalna pakājē un tur sadedzināti. 1960. gadā tur, kur šodien sākas kājnieku ceļš augšup uz pili, Sadedzināto laukā, tika uzstādīts piemiņas akmens "Tīras kristīgās mīlestības mocekļiem".

Līdz ar kataru iznīcināšanu - tie pārstāvēja vienu no visplašākajiem viduslaiku nekanoniskajiem strāvojumiem - no Vakarzemes garīgās apziņas izzuda ari viņu ticība. Par katariem atcerējās tikai daudz vēlāk - kā par protestantu priekštečiem. Nākamo gadsimtu apgaismotāji krusta karus pret katariem

uzskatīja par vienu no briesmīgākajiem baznīcas fanātisma piemēriem. Taču līdz pat šodienai nav izgaisināts mīts par šo cilvēku noslēpumainajām bagātībām.

Kas bija šie dārgumi? Zelts, sudrabs, rotaslietas? Laikam gan nē. Jo tamlīdzīgas vērtības Mirpuā grāfs drīkstēja ņemt sev līdzi. Tātad: kas ar gūstekņu ziņu vai klusējošu piekrišanu toreiz tika slēpts pilī?

Daudzi vēl šodien ir gatavi ticēt runām, ka kataru bagātības nav bijušas nekas cits kā Svētais Grāls un ka Monsegīrs ir identisks ar Munsalvešu, Grāla pili. Viņi cer, ka Grāls vēl joprojām ir paslēpts kaut kur pilī.

Lai cik pievilcīgi tas ari neskanētu, katariem Grāla nebija. Ir pierādīts, ka leģendas par tā saistību ar ķeceriem Monsegīrā radušās daudz vēlāk. Un attālā līdzība starp Monsegīru un Munsalvešu nebūt nenozīmē etimoloģiski pierādāmu identitāti.

Tādas nav. Līdzīgi nosaukumi ir arī citām pilīm. Kā pazīstamāko piemēru var minēt Montserratu Spānijā. Pamatojoties vienīgi uz literatūru par Grālu, uz ievērību varētu pretendēt arī šis klosteris, kas atrodas klinšainā kalnu masīvā uz ziemeļaustrumiem no Barselonas.

Tomēr ne bez iemesla mūsu ceļš veda uz Pirenejiem. No Monsegīra mūsu skatieni vērsās lejup uz nelielu nomaļu vietu kalna pakājē: Rennlešato. Viduslaikos šīs vietas nosaukums bija Redā, un īsu laiku tā pat bija vestgotu karalistes pēdējā galvaspilsēta. Mēs kāpām lejup. Pa labi no mums pacēlās tornis - ne tuvu tik vecs kā šī apdzīvotā vieta. Kopš pirms nepilniem simts gadiem tornis tika uzcelts, ap to vijas noslēpumaini nostāsti.

Pie šī torņa 1917. gadā notika šī ciema mirušā mācītāja Beranžē Sonjēra savdabīgā izvadīšanas ceremonija. Būdams jauns kirē, viņš sāka pildīt savus amata pienākumus 1883. gada 1. jūnijā. Pēc visa, kas par šo personu zināms, var spriest, ka viņš bijis ļoti izglītots un tālredzīgs vīrs, kuram nebija īstā vieta šajā nomaļajā kalnu ciematā.

Ap 1891. gadu Sonjērs ar lielu enerģiju un personisku līdzdalību ķērās pie ciema vecās baznīcas restaurēšanas. Darba gaitā viņš noņēma arī seno altāra plāksni, kas atradās uz vestgotu pamata. Sev par pārsteigumu viņš atklāja, ka viens no balstiem ir dobs un tajā ievietotas četras aizzīmogotas koka caurules. Mēs nezinām, kas tieši tajās atradies. Katrā gadījumā runa ir par svarīgiem 1244., 1644. un 1780. gadā uz pergamenta rakstītiem tekstiem, turklāt pēdējā dokumenta autors bijis Sonjēra priekšgājējs abats Antuāns Bigū.

1780. gadā rakstītie dokumenti sastāvēja no latīņu tekstiem un izvilkumiem no Jaunās derības, kas bija uzrakstīti, neieturot atstarpes starp vārdiem. Klāt bija pierakstīti burti bez saskatāmas jēgas. Turpat bija pievienots vēl viens tā paša laika pergaments. Rindiņas izskatījās aprautas, burti rakstīti dažādā lielumā. Teksts bija sekojošs: BERGERE PAS DE TENTATION QUE POUSSIN TENIERS GARDE LA CLEF PAX DCLXXXI PAR LA CROIX ET CE CHEVAL DE DIEU J'ACHEVE CE DAEMON GARDIEN A MIDI POMMES BLEUES. Latviski tas nozīmē: "Aitu gane, nekrīti kārdinājumā! K Pusēnām Tenjē pieder atslēga; miers 681. Pie krusta un šī Dieva zirga es pusdienlaikā piebeigšu šo sargu, kas ir dēmons. Zili āboli."

Britu televīzijas sabiedrība BBC pirms dažiem gadiem pārraidīja šīs rindiņas kādā raidījumā par Monsegīru un no kāda anonīma skatītāja saņēma šādu uz izceltajiem burtiem pamatotu atšifrējumu: A DAGOBERTIIROI ET A SION EST CE TRESOR ET IL EST LA MORT - "Šie dārgumi pieder kara Dagobēram II un Cionai, un tur viņš guļ miris." Šo tekstu varēja atšifrēt arī abats Sonjērs. Parīzē viņš nodibināja kontaktus ar ievērojamiem augstmaņiem. Pēc atgriešanās viņš atrada septītā vai astotā gadsimta akmens plāksni ar citām slepenām zīmēm. Bez tam vēl uz kāda kapakmens baznīcas pagalmā tika atrasta anagramma ar tāda paša satura papildu ziņām. Mācītājs, kura rīcībā nebija informācijas, ka citi jau būtu paguvuši šo tekstu pierakstīt, iznīcināja anagrammu. Viņš sāka sarakstīties ar ļoti daudzām ārzemēs dzīvojošām ietekmīgām personām, un pēkšņi viņa rīcībā atradās diezgan ievērojamas naudas summas. Daļu naudas viņš ieguldīja ciema modernizācijā, bet par pārējo uzbūvēja torni un lika restaurēt baznīcu sevišķi īpatnējā veidā.

Tajā vasaras nogales rītā mēs, plecu augstuma mūru ieskauti, devāmies uz Rennlešato baznīcu.

Ceļmalā, atbalstījuši zodus uz spieķiem, sēdēja divi veci vīri. Mūsu draugs Armins, kurš mūs pavadīja un jau gadiem ilgi nodarbojās ar gotu un kataru vēsturi, tūlīt uzsāka sarunu ar viņiem. Mēs runājām par aizgājušajiem laikiem, par Rennlešato dīvaino vēsturi. Viņi mums pastāstīja, ka daļā ciema iedzīvotāju vēl šodien domājot, ka mirušais kirē nav bijis pie pilna prāta, citi turpretī aizstāvot uzskatu, ka viņš nācis uz pēdām lielam noslēpumam.

Tikai pāris soļu tālāk atrodas ieeja baznīcas jomā. Koka durvis ir pusvirus. Virs tām dievnamam netipisks uzraksts: TERRIBLE EST LOČUS SITE - Šī vieta ir briesmīga.

Mūs apņem pustumsa. Gaisma, kas ieplūst caur atvērtajām durvīm, krīt tieši uz dēmona tēlu ar grimasē savilktu seju: uz Asmodeju, noslēpumu glabātāju, apslēptas mantas sargātāju. Jūdu leģenda vēsta, ka viņš esot piedalījies Jeruzalemes tempļa celtniecībā. Sonjērs pats personīgi esot licis šeit uzstādīt Asmodeja tēlu.

Baznīcas iekārtojumā nav žēlotas krāsas, daži teiktu, ka tas ir "kičīgs". Apsīdā zem violeta zvaigžņota baldahīna atrodas altāris. Šeit Sonjērs atrada slepenrakstā sastādītos dokumentus. Altāra apakšējā daļā var saskatīt attēlu, kas BBC autorus Henriju Linkolnu, Mišelu Bežēnu un Ričardu Lī6,7 rosināja izdarīt pārdrošus secinājumus un sacerēt diezgan samudžinātu stāstiņu. Savās grāmatās viņi cenšas pierādīt, ka Jēzus neesot miris pie krusta, bet gan apprecējis gleznā attēloto Mariju Magdalēnu un radījis jaunu karaļu dinastiju, kas vēl šodien dzīvojot mūsu vidū. Tas esot biedrības Prieurй de Sion ("Cionas priore") noslēpums, kam uz pēdām bijis arī Sonjērs. Šajā sakarā arī jēdziens "Svētais Grāls" varot būt atvasināts no Sang Real, tātad "karaliskās asinis" un reizē ar to "vienlīdz lielā mērā simbolizē gan Jēzus karaliskās asinis, gan Marijas Magdalēnas klēpi, kas radīja pēcnācējus".

Grūti iedomāties, ka šādu savārstījumu kāds varētu uzņemt nopietni. Tomēr grāmata "Svētais Grāls un tā mantinieki"6 jau drīz pēc tās iznākšanas 1984. gadā kļuva par pasaulē atzītu bestselleru. Varbūt savu lomu spēlē grāmatas nosaukums un tās apšaubāmais saturs, kas liecina par to, ka mūsdienās ar Grāla vārdu iespējams saistīt jebkādas aplamības. Šajā sakarā mēs nespējam atturēties no pārmetumu izteikšanas trim britu autoriem par to, ka viņi nav veikuši nopietnus pētījumus Rennlešato un pietiekami intensīvi nodarbojušies ar jēdziena "Grāls" etimoloģisko izcelsmi. Kā mēs jau 3. nodaļā noskaidrojām, atvasinājumam no Sang Real trūkst jebkāda valodnieciska pamatojuma. Ari priekšstatus par slepeno biedrību Prieurй de Sion, kuras priekšgalā esot atradušies dižciltīgu dzimtu pārstāvji, dzejnieki un domātāji, karaļi un firsti, templieši un brīvmūrnieki, Merovingi un Stjuarti, kā ari Izaks Ņūtons, Leonardo da Vinči, Viktors Igo un pat pāvests Jānis XXIII, diezin vai var uzskatīt par nopietni vērā ņemamiem. Šiem uzskatiem pamatus licis kāds francūzis vārdā Pjērs Plantārs. Monika Haufa8 šajā sakarā raksta: "Prieurй de Sion ir Pjēra Plantāra inspirēta gigantiska mēroga krāpšana, ko viņš veicis ar sava drauga Filipa de Šerizē palīdzību, pēc tam abiem diviem slepenībā uzjautrinoties par BBC autoru un publikas lētticību." Laikā, kad modē nākušas sazvērnieciskas teorijas, šim nolūkam acīmredzot tiek izmantots viss: templieši, brīvmūrnieki, Leonardo da Vinči, Izaks Ņūtons un pat Svētais Grāls.

Lai kāds ari būtu kirē Sonjēra atklātais noslēpums, visi pavedieni saplūst divaini iekārtotajā un noformētajā Rennlešato baznīcā ar tajā savādi attēlotajām krusta ceļa pieturām. Šķiet, ka Sonjērs paņēmis šo noslēpumu sev līdzi kapā. Vai viņš nenojauta, ka drīz sitīs viņa pēdējā stunda, to mēs nezinām. 1917. gada 17. janvārī viņu ķēra trieka, taču jau 12. janvārī, kad garīdznieks vēl bija pie labas veselības, ekonome pasūtīja viņam zārku. Kad Sonjērs gulēja uz nāves gultas, tika atsaukts kaimiņu draudzes mācītājs. Viņš satriekts esot iznācis no mājas un liedzis savam amata brālim pēdējo sakramentu. Sonjērs nomira 1917. gada 22. janvāri, tā ari nesaņēmis Dieva žēlastību.

Vai Sonjēram tika liegts šis sakraments, jo viņš bija izdalījis pašnāvību? Vai varbūt ar šo vīru saistīts kāds cits noslēpums? Varbūt viņš, kā daži uzskata, pieslējies kataru mācībai? Ko viņš bija atklājis?

Tiek minēts, ka Rennlešato esot bijušas paslēptas seno gotu bagātības, Merovingu karaļa Dagobēra

II dārgumi, varbūt pat septiņžuburu svečturis. Taču vai tas ir viss noslēpums? Ciema iedzīvotāji mums stāstīja, ka viņi šauboties par to, ka mācītājs dārgumus toreiz atradis. Tomēr ir pierādīts, ka viņš saņēmis ievērojamus finansiālus līdzekļus, tostarp ari no Austrijas imperatora Franča Jozefa I brālēna Johana Salvatora fon Hābsburga.

Literāts Pēters Bamms 1978. gadā rakstīja9 : "Ainavām ir sejas, un sejām ir likteņi. Ir ainavas, kurām lemts veidot ietvaru lieliem vēsturiskiem notikumiem, un ir tādas ainavas, kurās pirmais lielākais notikums kļūst par pastaro dienu." Rennlešato apkārtne pieder pie ainavām, kurās risinājušies svarīgi vēsturiski notikumi. Lai kas arī tur būtu noticis, tas ir ietekmējis vēstures gaitu un varbūt ietekmē vēl šodien.

Mācītājs Sonjērs reiz bija ieguvis savā īpašumā Pusēna gleznu "Arkādijas gani". Tajā redzams arī sarkofāgs, kas tika atrasts desmit kilometrus no Rennlešato un piecus kilometrus no Blanšforas. Uz gleznā attēlotā kapakmens samanāms gandrīz nesalasāms uzraksts: ET1NARCADIA EGO - "Arī es Arkādijā" Darbības vārda trūkst. Linkolns, Bežēns un Lī6 piedāvā pārsteidzošu šīs anagrammas atšifrējumu: 1 TEGO ARCANA DEI - "Vācies projām! Es turu paslēptus Dieva noslēpumus".

Dieva noslēpumus? Rennlešato iedzīvotāji stāsta, ka pēdējoreiz tos meklējuši franču slepenie dienesti sešdesmitajos gados. Būtu dīvaini, ja lieta grozītos tikai ap zelta vai sudraba dārglietām. Vai viņi meklēja to pašu, ko esesietis Oto Rāns? Citkārt tik atklātie ciema iedzīvotāji kļūst diezgan nerunīgi, kad runas ievirzās par šo vīru. "Jā, mēs viņu pazinām," nomurmina gados vecākie cieminieki, un kāds vīrs norāda uz laukumu viesnīcas priekšā. "Tur pāri viņš sēdēja. Viņš bija laipns un jauks cilvēks."

Vairāk nekas no viņu mutēm nav izdabūjams. Rāns, pirmais vācu tautības pārstāvis, kas rakstījis par Monsegīru, šeit jau ir kļuvis par leģendu. Jau viņa nāves apstākļi bija pietiekami mīklaini. Valodas par Oto Rāna nāvi aptver diapazonu no pašnāvības līdz "nedabiskai nāvei no svešas rokas". 1939. gada 10. maijā viņa līķis tika atrasts ieputināts sniegā kalnos pie Kufšteinas. Vēl dienu iepriekš viņš pa telefonu esot sazinājies ar savu izdevēju Oto Fogelzangu un bijis atraisīts, pārliecināts par nākotni un priecīgā noskaņojumā. Pēc dažām dienām viņam bija paredzētas kāzas, uz kurām gatavojušies ierasties ari SS reihsfīrers Heinrihs Himlers un SS brigādenfīrers Karls Marija Veistors.

Himlera aizraušanās ar mistiku bija vispārzināma10 . Tā sauktā "SS senču mantojuma pētniecības pārvalde" (For- schungsamt Ahnenerbe SS) rīkoja ekspedīcijas uz Himalajiem un Dienvidameriku, lai pētītu ļoti senus noslēpumus. Citi grupējumi nodarbojās ar maģiju un gribēja pat izveidot jaunu reliģiju.

Pats Himlers eksperimentēja ar suģestiju no attāluma un domu pārraidīšanu. Viņš sevi uzskatīja par ķeizara Heinriha I reinkarnāciju, un katru gadu Jaungada naktī nokāpa viņa kapenēs. Visā SS darbības vēsturē skaidri saskatāmas paralēles ar mūku un bruņinieku ordeņiem: līdzīga struktūra un disciplīna, tikai pavisam citi mērķi. Luijs Povels un Žaks Berjē11 esesiešu vienības "Miroņgalva" pilnīgi pamatoti nosauc par "melna ordeņa karojošiem mūkiem", kas pilīs saņēma svētību.

Turklāt tiek iezīmēts vēl kāds cits aspekts: Himlers meklē Grālu. Ņemot vērā Veistora (kurš pats jutās piederīgs senai karaļu dzimtai) priekšlikumu, viņš kādu cietoksni Vestfālenē gribēja iekārtot kā Grāla pili. Himlers šim nolūkam bija izraudzījies Vēveles pili, kuras aizsākumi meklējami 12. gad​simtā12 .

Valters Sellenbergs savos memuāros raksta13 : "Tā sakot, pils bija liels SS klosteris, kur ordeņa ģenerālis reizi gadā sasauca slepenu konsistoriju. Šeit visiem, kas piederēja pie ordeņa augstākās vadības, bija jānodarbojas ar garīga rakstura un koncentrēšanās vingrinājumiem. Lielajā sapulču zālē katram biedram bija ierādīts noteikts atzveltnes krēsls ar sudraba plāksnīti, kurā bija iegravēts viņa vārds." Kas bija domāts ar šiem "garīga rakstura vingrinājumiem" un kas īstenībā notika šī šaurā "izredzēto personu" loka iekšienē, nav zināms.

Zem pils ziemeļpuses torņa atradās liela no akmeņiem izlikta pagraba velve, kuras vidū bija ierīkots akai līdzīgs padziļinājums. Šeit Himlers izveidoja savu "pasaules centru". Centrā bija novietots lēzens akmens trauks un tam apkārt pie sienām - divpadsmit akmens cokoli. Šajā traukā it kā esot sadedzināti

bojāgājušo SS vadoņu ģerboņi, un urnas ar ģerboņu pelniem novietotas uz akmens cokoliem. Šeit Himlers pulcināja savu īsteno "apaļo galdu", šeit viņš izdzīvoja savu patieso Grāla mistēriju. Divpadsmit SS "bruņinieki" šeit tika aicināti uz konklāvu. Viņu augstākais "priesteris" bija pats Ādolfs Hitlers, kurš 1936. gadā lika sevi attēlot kādā gleznā Grāla bruņinieka veidolā. Domājams, ka Hitleram būtu uznākusi viena no viņa bēdīgi slavenajām lēkmēm, ja viņš būtu nojautis, ka pēc 50 gadiem viņa "Grāla zobenu" izsolē nopirks divi pārtikuši teksasieši. Kara beigās Berhtes- gādenē glezna bija nonākusi kāda ASV karavīra rokās.

Ciktāl vispār iespējams iedziļināties Vācijas nacionālsociālistu okultajā vēsturē, tās saknes meklējamas ari Vīnes jauntempliešu ordenī un lūles biedrībā. Diemžēl par to visu zināms vēl pārāk maz, jo šī lappuse, šīs "tūkstošgadīgās impērijas"tumšā ezoteriskā sakne līdz šim nav pilnībā izpētīta un rekonstruēta. Šķiet, ka sāk iezīmēties arī nozīmīgā loma, kāda tajā visā bijusi leģendai par Grālu.

Slavenais amerikāņu kinorežisors Stīvens Spīlbergs savā filmā "Zudušo dārgumu mednieki" liek SS vienībām meklēt derības šķirstu. Patiesībā vācu vienības veica izrakumus Francijas cietoksnī Zizorā, kas no 1158. līdz 1161. gadam atradās templiešu rokās, un Himlera štābā vēl kara pēdējās dienās apsvēra iespēju sūtīt uz turieni ekspedīciju, lai atrastu Grālu. Operācijas vadība tika uzticēta Oto Skorceni, vīram, kurš pirms tam bija atbrīvojis itāļu duči Benito Musolīni. Operācijas vieta: Pireneji11 . Kāpēc tieši tur?

Kādas pēdas bija atklājuši esesieši? Vai viņi gribēja doties uz Rennlešato, uz Monse- gīru, uz Pireneju alām?

Sudrabainu mākoņu slānis ietin Monsegīru, kad mēs pēdējo reizi braucam garām kaļķakmens klintīm.

Saules stars izlaužas caur mākoņiem un apspīd ieleju un nelielās ciemata mājas. Parunājoties ar šejieniešiem, var iepazīt interesantus cilvēkus. Piemēram, Rezņikova kungu, kura grāmatnīcai dots nosaukums Au coin de temps (Pie laika stūra). Daži šejienieši, šķiet, zina vai nojauš vairāk, nekā pastāsta.

Taču Monsegīrs un cietoksnis tā virsotnē viņiem visiem vēl aizvien ir nolādēta vieta, kur tikai retais sper kāju.

Mūsu aizceļošanas dienā kāds vietējais dzejnieks uz atvadām nodzied dziesmu par Monsegīru Langdokas apkaimes senajā dialektā - dziesmu par pagājušo laiku mīlestību un naidu, skaistumu un šausmām. Šis apvidus ir mīkla. Iespējams, ka to nekad neizdosies atrisināt.

Kad pakalns aiz mums izgaist skatienam, pils atkal ietinas miglā. Mākoņu plīvurs klāj tās mūrus un ar to saistīto seno mistēriju. Lai kāds arī būtu šīs vietas noslēpums - tas tiek glabāts gadsimtiem ilgi, līdz pat mūsdienām.

34. "Austrumu mežā"

Filips, caur Dieva žēlastību Francijas karalis, sūta mazu vai nekādu sveicienu Bonifācijam, tā sauktajam pāvestam! Veļos darīt zināmu Jūsu visaugstākajam stulbumam, ka mēs šajā pasaulē neesam nevienam pakļauti!

Tā sākas Filipa Skaistā pārdrošā vēstule pāvestam Bonifācijam VIII, Klementa priekštecim. Tā kā Bonifācijs nesekoja Filipa atkārtotiem uzaicinājumiem un pat izteica karalim ekskomunikāciju, monarhs beidzot lika sirmo pāvestu nolaupīt un ieslodzīt cietumā. Vēlāk pēc atbrīvošanas Bonifācijs nodzīvoja vairs tikai dažas dienas.

Filipa naids pret pāvestu bija tik liels, ka viņa dzīves laikā karalis ne tikai gribēja noslēgt ar templiešiem savienību pret Bonifāciju (ko templieši gan noliedza), bet pēc Klementa stāšanās amatā pieprasīja viņam izdot mirušā pīšļus un pēc tam ekskomunicēt. Klements tam tomēr veiksmīgi pretojās.

Filips neapšaubāmi neizjūta cieņu pret baznīcu, tomēr, neraugoties uz atkārtotiem uzbrukumiem, viņš vēlējies pēc nāves tikt kanonizēts, par ko vairākkārt atgādinājis Klementam.

Filips bija spēcīgs valdnieks. Templiešiem tas bija zināms jau kopš viņa nākšanas pie varas. Viņš ekspropriēja ebrejus un tirgotājus, lai šādi tiktu pie naudas. Par to, ka tas pats draudēja ari templiešiem, slepeni tika paziņots lielmestram Žakam de Molē, kā ari johanniešu ordeņa lielmestram. Filipa plāni attiecībā uz johanniešiem bija tādi paši. Nav šaubu, ka šajā situācijā ordeņu vadītāji sagatavoja slēptuves un izstrā​dāja bēgšanas ceļus.

Pirmie templiešu ordeņa īpašumi bija grāfa Igo de Šam- paņa un Igo de Pajēna dāvinājumi. Tie bija zemes gabali starp Sēnu un Obu Truā apkārtnē netālu no Pajēnas ziemeļrietumos un Klervo dienvidaustrumos. Šeit, uzskata Luijs Šarpantjē14 '15 , noglabātas templiešu bagātības. La Foržt d'Orient - "Austrumu mežs", tā sauc šo 20 000 hektāru lielo apgabalu. Kad mēs, vasaras saules apspīdēti, no Šampaņas galvaspilsētas Truā braucam garām Lac de la Foržt d'Orient - lielajam "Austrumu meža" ezeram, mūsu domas atgriežas laikā, kad šī zeme piederēja templiešiem. Kur šodien atrodas liels atpūtas rajons ar plašiem putnu un dzīvnieku pilniem rezervātiem, vēl pirms simts gadiem pletās purvains apvidus ar neizbrienamiem džungļiem, vārda tiešā nozīmē mūža​mežs.

Un tomēr tieši šeit, šajā mežā un ap to, koncentrējās templiešu komturijas un citas ēkas. Šeit viņi ierīkoja regulāras formas nocietinājumu apļus, kas bija viņu apmetņu atbalsta punkti. Neviens nedrīkstēja bez ordeņa atļaujas ieiet šajā mežā vai no tā iznākt.

Apgabala vidienē ir rajons daudzu kvadrātkilometru platībā, kuru vēl līdz pat šodienai dēvē par "templiešu mežu". Tas pilnībā ir atstāts neskarts. Caur to ved vienīgi šaurs ar bitumenu noliets ceļš. Mēs paejamies pa nedaudzajām iemītajām takām un drīz vien atrodamies mežonīgā apvidū, kas noderētu par uzskatāmu piemēru romantisku pasaku sacerētājiem vai mūsdienu fantastiskās literatūras autoriem, attēlojot apburtu vai nolādētu mežu. Dzeloņaini krūmi tikpat kā neļauj virzīties uz priekšu. Caur gaišo, cieto un blīvo mālu, kas plānā kārtiņā sedz krīta un kaļķa slāni, sūcas neskaitāmas urdziņas un veido purvainas peļķes. Ja aplūkojam senākās šī apvidus kartes, redzam, ka agrāk te bijušas daudzas dabiskas ūdensteces un nelieli dīķi, kas mežu padarījuši tikpat kā necaurejamu. Šķietami par spīti veselajam saprātam templieši tieši šeit dīķu sistēmu vēl paplašinājuši, turklāt pēc vajadzības dīķus varēts gan piepildīt, gan nepieciešamības gadījumā ūdeni nolaist. Varbūt tie izmantoti par zivju dīķiem? Tas neizklausās īpaši ticami, jo apkaimē tāpat bija pietiekami daudz dīķu, kas varēja kalpot šādam nolūkam. Nebija nekādas jēgas ierīkot vēl kādus šajā necaurejamajā mūžamežā.

Tātad nolūks būs bijis cits. Mēs zinām, ka templiešu celtnieki prata no noteiktiem māla maisījumiem pagatavot cementam līdzīgu vielu. Varbūt viņi šeit, "Austrumu mežā", "Templiešu mežā", ierīkoja apakšzemes komunikācijas, kuras aizsargāja biezoknis un komturiju nocietinājumu apļi? Luijs Šarpantjē15 šajā sakarā raksta: "Vai iespējams rast vēl labāku slēptuvi nekā zem ūdens dīķa dibenā? īpaši šim

nolūkam izveidotā dīķī, ko pēc slēptuves ierīkošanas piepilda ar ūdeni, tā lai nepaliktu nekādu pēdu. Tā ir slēptuve, kas nepieļauj nekādu izpēti."

Ari tas bija necaurejams, mežonīgs mežs, caur kuru ejot, Parsifals Volframa fon Ešenbaha leģendā par Grālu nonāca pie Munsalvešas pils. Savā eposā viņš šo mežu nosaucis par Broceliandes mežu.

"Vārds Broceliande nav franču cilmes," mēs citējam Dr. Normu Gudrihu16 , "tas ir neveikls tulkojums no ķeltu valodas, kura pamatā varētu būt saliktenis, kas veidots no bro (zeme) un llan (templis), tātad "tempļa zeme". Varbūt templieši šeit, "Austrumu mežā", jau krietni sen bija ierīkojuši slēptuvi savam svētumam, mannas mašīnai, ierīcei, kuru tie kaut kad bija atraduši Austrumos. Varbūt Kretjēns, kas dzīvoja tikai dažus kilometrus atstatajā Truā, tāpēc arī tik daudz zināja par Grālu, varbūt tāpēc viņš, kā raksta Volframs, "sagrozīja vēsti", jo negribēja atstāt tik skaidri saskatāmas pēdas. Volframa stāstījuma noslēgumā Grāls "pazūd Austrumos". Bet varbūt ar to nemaz netika domātas Austrumu zemes, bet gan apgabals Francijā, kuram dots gan "austrumu", gan "templiešu" vārds?

Ja mannas mašīna tiešām atrodas tur, to būtu iespējams atrast. Mēs zinām, ka ierīce tika darbināta ar plutonija reaktoru, kas emitēja radioaktīvo starojumu. Nelielu starojumu vai paaugstināta siltuma avotu būtu iespējams konstatēt vēl šodien. Tukšumus iežos varētu lokalizēt ar ģeofizikālu metožu palīdzību. Šādi meklējumi, protams, prasītu ievērojamus materiālos līdzekļus: vispirms ar lidmašīnu no gaisa būtu jāsameklē un jāiezīmē kartē iespējamie tukšumi. Pēc tam attiecīgie apgabali būtu jāpārbauda ar radiometrisku, magnetometrisku un ģeoelektrisku mērījumu palīdzību un jānorobežo. Punktus, kur ģeomagnētiskie vai radioaktivitātes mērījumi uzrādītu novirzes no normas, varētu pētīt tālāk, veicot izrakumus vai izdarot seklus urbumus. Taču tam visam nepieciešami ievērojami finansiāli līdzekļi, jāizveido ar modernām ierīcēm apgādāta ģeofizikāli izglītotu pētnieku komanda. No otras puses, būtu jāapdomā, cik daudz naudas šodien aizplūst tehnoloģisku un citu milzu projektu īstenošanai, kuru derīgums ir vismaz apšaubāms.

Būtu vērts tuvāk papētīt ari kādu pirmajā mirklī vairāk nekā kuriozu stāstu, ko mums liek priekšā visai apšaubāma personība - Pjērs Plantārs, kuru mēs jau pieminējām, jo tie pārsvarā ir viņa izteikumi, uz ko balstās abas Linkolna, Bežēna un LI grāmatas6,7 . Ja mēs tomēr šeit atļaujamies citēt Pjēru Plantāru, tad tikai tāpēc, ka jau 1962. gadā (Žerāra de Sedē grāmatas "Templieši ir starp mums"17 priekšvārdā) bija lasāms šāds viņa izteikums - tad viņš vēl neko nevarēja nojaust ne par Sasūna un Deila "Mannas mašīnu", ne par mūsu darbiem: "Netālu no Drē atrodas La Roberližre (vai La Robardičre) (Roberljē vai Robardjē) pils drupas. Šo pili cēla Robērs I. Pjērs de Drē to bija izraudzījies par patvēruma vietu.

Trīsreiz gadā, proti, 25. aprīlī, 25. augustā un 25. decembri uz noteiktu vietu Drē mežā, ko senāk sauca par Krotē mežu (Croth no ķeltu grota), dodas ikreiz viens no "trīspadsmit", uzģērbj linu audekla talāru un uzliek mūka kapuci, apsargā dārgumus un "dalās mannā ar neredzamo…". Tā radusies leģenda par Balto vīru. Šis svētceļojums nav atcelts."

Komentāri šeit ir lieki.

Francijā vēl aizvien rodami mājieni un norādes uz templiešu pēdējām patvēruma vietām: tās ir pabalējušas, aizplīvurotas, slepenas, kodētas un izkaisītas pa visu zemi. To meklējumi ir nogurdinoši, bieži vien tie sagādā vilšanos un reizēm pārsteidz.

Mēs braucām augšup pa Luāru, garām seniem cietokšņiem, ūdenspilīm, nolaideniem kalniem, šalcošiem mežiem un ziedošām pļavām. Mūsu mērķis bija Sinona.

Savulaik šeit bija apmetušies akmens laikmeta cilvēki, tad gaili, romieši un vestgoti, līdz visbeidzot Anžū grāfi te uzcēla pili, kuras mūri vēl šodien atspoguļojas Vjennas viļņos. Cietoksnis vairākas reizes mainīja īpašniekus. Anžū grāfu dzimtai sekoja Plantažēni, un pils pārgāja Anglijas īpašumā, kad viens no viņiem 1154. gadā kļuva par Anglijas karali. Tas bija Heinrihs II, kura dēls Ričards I Lauvassirds, kā vēsta Šinonas leģenda, esot šajā pilī miris. 1205. gadā karalis Filips II Augusts no jauna pārņēma pili Francijas valdījumā. Augstāko punktu savā pastāvēšanas vēsturē cietoksnis piedzīvoja, kad tā mūros Žanna no Orleānas iepazinās ar Kārli VH un aicināja viņu atkarot impēriju. Taču pirms tam pils

pieredzēja ari drūmus brīžus. Templiešu pēdējo lielmestru Zaķu de Molē, ordeņa ģenerālvizitatoru Francijā Igo de Pero un citus temp- liešus Filips pavēlēja ieslodzīt 25 metrus augstajā pils galvenajā tornī. Šodien katram ir iespēja to apskatīt. 3,25 m biezajā ieejas mūri apmeklētāji var ieraudzīt savādus švīkājumus. Šīs dīvainās zīmes sava ieslodzījuma laikā atstājuši templieši, un tās līdz pat šodienai vēl neviens nav spējis atšifrēt. Taču zīmes noteikti satur svarīgu informāciju nākamajām paaudzēm, citādi ieslodzītie nebūtu tā pūlējušies ieskrāpēt tās akmenī. Kāds novēlējums te šifrētā veidā atrodas mūsu acu priekšā? Kādus norādījumus gribēja sniegt templieši, kādu informāciju atstāt? Mēs to nezinām, taču zīmes Šinonā eksistē, un mēmie gadsimtiem senie uzraksti vēl aizvien gaida, kad tos izlasīs tie, kas sapratis pausto vēstījumu.

35. Zīmējums Lokenhauzas pilī Jau drīz pēc dibināšanas templiešu ordenis sāka veidot filiāles, t. s. meitas klosterus, arī ārpus savas mītnes zemes robežām: Portugālē, Spānijā, Anglijā, Skotijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā, Bohēmijā, Morāvijā, Slovēnijā, Polijā, Ungārijā un Dalmācijā. Filipa vara nesniedzās tālāk par Francijas karalisti, kas aptvēra tikai daļu no šodienas Francijas teritorijas. Ārpus viņa karalistes robežām aresti saprotamu iemeslu dēļ sadūrās ar pretestību un tika novilcināti. Filipa aicinājumam, ko viņš oktobra beigās izsūtīja Vācijas, Anglijas, Sicīlijas un Aragonas karaļiem, Brabantes un Flandrijas hercogiem, sekoja nogaidī​šanas taktika.

Edvards II, Anglijas karalis un nākamais Filipa znots, savā vēstulē 1307. gada 30. oktobri izteica nopietnas šaubas par apvainojumu patiesumu. likai 22. novembri, kad pāvests Klements izdeva bullu (Pastoralis praeeminentiae solio) Eiropas kristīgajiem karaļiem, ari ārpus Francijas tika uzsāktas lielāka mēroga akcijas pret templiešiem.

Tomēr Edvards II ari tad vēl joprojām izvairījās paklausīt šim aicinājumam. Vispirms viņš no sava senešala Vilhelma de Denē pieprasīja sniegt ziņas par "ļaunajām runām par templiešiem", kurām viņš negribot un nevarot noticēt. 4. decembri Edvards II vērsās pie Portugāles, Kastīlijas, Aragonas un Sicīlijas karaļiem. Viņš aicināja tos neticēt izplatītajām baumām par templiešiem, kas kristiešu vidū tika augsti godāti, bet gan gluži pretēji - aizsargāt viņu īpašumus, līdz tiks pierādīta ordeņa brāļu eventuālā vaina. 15. decembri, tātad veselus divus mēnešus pēc templiešu arestiem Francijā, pamatojoties uz viņam izsniegto pāvesta bullu, Edvards beidzot bija spiests templiešus arestēt un nosūtīt attiecīgas pavēles ari uz Velsu, Skotiju un Īriju. Tomēr aresti sekoja tikai nākamajā gadā, laikā starp 7. un 10. janvāri. Provansā tolaik Filipa vara tik tālu nesniedzās - pēc Neapoles karaļa un Pro- vansas grāfa Kārļa II pavēles templieši tika arestēti tikai 24. janvāri.

Ordenis, kura locekļi sākumā aukstasinīgi ļāva sevi sagūstīt, cerot, ka spēs pierādīt savu nevainību, tagad gatavojās pretoties. Piemēram, Monkonā (Spānijā) Aragonas templieši aizstāvēja savu cietoksni pret karali Haimi līdz 17. maijam. Iepriekš viņš bija rakstījis Filipam, ka ordeņa locekļi vairākkārt atdevuši savas dzīvības par viņa priekštečiem un viņš zinot, ka templieši ir tīri un katoļticīgi un viņu nopelni nepārvērtējami. Tikai pēc vairākkārtējas sūtņu apmaiņas, pēc brīdinājumiem un pāvesta bullām, un ari tad ar smagu sirdi Haime nostājās pret templiešiem.

Un tikai 27. maijā padevās Kipras templieši. Par slepeniem arestiem, kā tas notika Francijā, šeit, kur kādreiz atradās ordeņa galvenā mītne, nebija ko domāt. Ordenis bija brīdināts. (Teologs Dr. H. Finke18 raksta, ka pārsteidzošā kārtā kādam Neapolē sagūstītam templietim saukts pakaļ: "Tas arī ir viens no tiem, kas Kiprā pielūdz elku!") Templiešu īpašumi gan nonāca Kipras karaļa rokās, taču viņi paši tomēr palika uz brīvām kājām un tāpat kā līdz tam drīkstēja saņemt sakramentu. Nopratināšanā, kas sākās tikai 1310. gadā, pat apsūdzības liecinieki apgalvoja, ka par templiešiem varot teikt tikai labu. Maljorkā lieta nonāca tikai līdz nopratināšanām.

Ari citu valstu valdnieki negribīgi pildīja pavēli par temp- liešu arestu. Portugālē templiešu ordeni vienkārši pārdēvēja par Kristus ordeni, Trīrā templieši tika attaisnoti. Maincā 20 templieši pilnā apbruņojumā Reinzemes komtura grāfa Igo vadībā ieradās pie ahibīskapa. Hronikā par šo vizīti teikts: Arhibīskaps Pēters Aihšpalters uzlūkoja vīrus un, kaut arī uzskatīja, ka viņi ir spējīgi uz vardarbību, laipni aicināja komturu atsēsties un izklāstīt savu vajadzību. "Šie bruņinieki un es uzzinājām," skanīgā balsī sacīja komturs, "ka pāvests sasaucis sinodi, lai iznīcinātu mūsu ordeni. Mūs apsūdzot smagos noziegumos un netikumos, kādi pat pagāniem nedarītu godu. Mums būtu sāpīgi, jā, gluži neizturami, tos pat izrunāt. Mēs esam nemierā ar to, ka bruņinieki tiks notiesāti, neuzklausot viņu viedokli. Mēs noteikti paziņojam, ka tie mūsu ordeņa brāļi, kas tika notiesāti un sadedzināti sārtā it kā šādu noziegumu dēļ, neraugoties uz spīdzināšanu un nāves draudiem, visi bez izņēmuma ir to nolieguši."

Otrajā apmeklējuma reizē, kad uz sarunām pie arhibīskapa Pētera ieradās 38 templieši un 11 citas

augsti stāvošas personas, viņš templiešus attaisnoja. Arī Austrijas hercogi novilcināja procesus.

Pieskarsimies vēl kādām pēdām, kas izteiksmīgi apliecina mūsu pieņēmumu par saistību starp mannas mašīnu, Grālu un Sekinu. Mēs zinām, ka Kio piederējis leģendas par Grālu (grāmatas "Flegetānis", resp., felek thani) sākotnējais variants. Turklāt Kretjēna un Volframa rokās nonāca ari Kio iztulkotā un pārveidotā versija (Kio pirmatnējais "Parsifals"). Abu dokumentu norakstiem vajadzēja būt ari cisterciešu un/ vai templiešu īpašumā, tātad eksistējuši vismaz tris vairāk

vai mazāk precīzi oriģināli. Klāt vēl nāk hronika, kurā Kio it kā esot atradis "Grāla dzimtu". Vai tiešām neviens no šiem manuskriptiem vairs nav atrodams? Kā nekā - un tam mūs vajadzētu iedrošināt tikai pirms pāris gadu desmitiem kādas Kairas vecpilsētas sinagogas noliktavā zem dažādu grabažu kaudzes tika atrasti vairāki seni rokraksti, kuru izcelsme meklējama jūdu un arābu-spāņu kultūrā19 .

Mazāk iznīcīgi par manuskriptiem, kas rakstīti uz pergamenta vai papīra, ir akmenī iekalti zīmējumi, un šāds mums sevišķi nozīmīgs zīmējums atrodas Austrijā, Lokenhauzas pilī Burgenlandē.

Templieši tiešām bija ierīkojuši cietokšņus šeit un vēl tālāk - pašreizējās Slovēnijas un Dienvidslāvijas teritorijā. Pārsteidzošā kārtā uz to, iespējams, norādīts arī Volframa fon Ešenbaha "Parsifalā". Profesors Joahims Bumke20 šajā sakarā raksta: "Trevricents devītajā grāmatā ("Parsifals", aut. piez.) stāsta, ka viņš jaunībā, būdams bruņinieks, devies kārtējā ceļojumā (…), un saistībā ar to nosauc veselu rindu vietvārdu, upju un kalnu nosaukumu, kas atrodami viduslaiku Štīrijas (tagad Austrijā) dienvidrietumu daļā (…). Par to, kā izskaidrot šīs ļoti precīzās lokālās zināšanas par tik attālu apvidu, tiek diskutēts vēl šodien, un Alberts Šreibers to nosaucis par "Štīrijas mīklu"."

Pēc arestu viļņa Francijā templieši meklēja patvērumu ari kaimiņos esošajā Burgenlandē. Kaut ari par to ir maz vēsturisku liecību (kas nav pārsteidzoši, jo ordeņa brāļi vēlējās pēc iespējas palikt nezināmi), ar templiešiem cieši saistīts ir, piemēram, lepnās ap 1200. gadu celtās Lokenhauzas pils vārds.

Kaut arī pils, domājams, ir hospitāliešu21 , cita viduslaiku ordeņa, roku darbs, Ungārijas austrumprovinces templieši varējuši šeit ierīkot savu "kulta vietu", pie kuras mēs tūlīt atgriezīsimies. Tā kā templiešiem Lokenhauzas pils apkārtnē piederēja īpašumi, un tuvākais konvents atradās tikai 10 km attālumā Bejas pilsētā, puslīdz droši var uzskatīt, ka "leģendai par templiešu bojāeju Lokenhauzas pilī pamatā ir reāli fakti un tautas mutē templiešu nāve pārvērtās par leģendu, kas tika nodota tālāk"21 .

Virs mums paceļas krāšņa pils. Tā ir perfekti restaurēta, un apmeklētājs, kāpjot augšup, gūst ieskatu par to, ko nozīmēja galma dzīve viduslaikos: tiem, kas dzīvoja šādā pilī, un tiem, kuriem tas bija liegts.

Kad mēs beidzot stāvam vienā no pils iekšējiem pagalmiem un skatāmies uz mūriem, torņiem, logiem un durvīm, gandriz šķiet, ka laiks šeit ir apstā​jies.

Taču it īpaši mūs interesē pils tā sauktā "kulta telpa", kur iegravēts templiešu krusts, kas viņiem kalpojis slepenos rituālos. Kad mēs pārkāpjam zāles slieksni, drizāk jūtamies vīlušies: acīm paveras gandrīz pilnīgi tukša kapelai līdzīga halle bez rotājumiem,

ar velvētiem griestiem un taisnstūrainu vidusdaļu, ko abos galos norobežo lukta. Taču pirmais iespaids ir mānīgs: halles griestos, tieši centrā, ir tā sauktā "gaismas acs", lejā zem tās - domājams, jau sākotnēji ierīkots ar ūdeni piepildīts puslodes veida padziļinājums. Līdzīgas konstrukcijas ir sastopamas Sīrijā un ari Zizoras pilī Francijā. Tās tika izveidotas, lai noteiktā gada naktī kādas zvaigznes vai zvaigznāja gaisma kristu telpā un atspoguļotos trauka ūdenī. Telpas matemātiski astronomiskā koncepcija izriet ari no tās precīzās orientācijas ziemeļu-dienvidu virzienā pretstatā citām ēkām Lokenhauzā.

Tagad pāriesim pie iepriekšminētā savādā "simbolu akmens". Tas atrodas priekšējā apsīdā un kādreiz bijis taber- nākuls. Tas ir 1,20 m augsts akmens klucis, iekšpusē dziļi izdobts, lai tajā atrastos vieta monstrancei un hostijām, taču bez jebkādas kristīgas simbolikas.

Gravējums uz "tabernākula akmens" templiešu kulta telpā Lokenhauzā: stipri vienkāršots simbolisks Bafometa, respektīvi, mannas mašīnas attēlojums. Labi saskatāmas augšējās cita citā ieslēgtās "galvas" un abas apakšējās tvertnes mannas uzkrāšanai.

Kad pienākam tuvāk, mums burtiski aizraujas elpa. To, ko mēs šeit ieraugām, iegravētu kluča priekšpusē, nebijām gaidījuši. Mēs saskatām taisnstūri, kura augšējā mala veido pusloku. Zem šī pusloka un daļēji tajā ieslēgts atrodas vēl viens pusloks, kas virzienā uz leju pāriet divos apļos, kas savstarpēji saskaras. Taisnstūra apakšējā daļā atkal attēlotas divas ovālas konstrukcijas, kas saskaras. Pēc oficiālās informācijas "augšējā simbolā attēlota divgalvaina čūska, kas sasaistīta ar "svēto mezglu""22 . Pat liekot lietā visdzīvāko fantāziju, mēs tomēr nekur nesaskatām "divgalvaino čūsku", nemaz nerunājot par "svēto mezglu". Kas attiecas uz diviem apakšējiem ovāliem, skaidrojums ir šāds: "Simbols uz akmens nozīmē vārdu "maize". "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi."

Kaut ari šis teikums ir aizgūts no Jaunās derības, tomēr skaidrojumā jaušamas neskaidras atmiņas par to, kas šeit parādīts ļoti vienkāršā, taču pārsteidzoši uzskatāmā veidā: mūsu priekšā nav nekas cits kā trīsgalvainā Bafometa viduslaikos tapis attēls uz templiešu simbolakmens, līdz šim vienīgais zināmais 2. gadu tūkstotī tapušais mannas mašīnas attēls uz templiešu simbolakmens!

Uzmanību uzreiz piesaista cits citā ieslēgti apļi un pusapļi zīmējuma augšējā daļā - arī Zoharā par mašīnu sacīts tas pats, piemēram, MSS 59: Trīs galvas ir dobas: šī ir iekšā tajā un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; tā ir visapslēptākā…

Vai MSS 175: Ir trīs augšējās galvas; divas galvas un viena, kas tās satur.

Ja Lokenhauzas attēlā tā ir mannas mašīnas augšējā daļa, neizbēgami rodas secinājums, ka ar abiem apakšējiem ovālajiem simboliem attēloti mannas uztveršanas rezervuāri. Salīdzinot šo attēlu ar Sasūna un Deila23 mannas mašīnas rekonstrukciju, redzam, ka šie rezervuāri ir pareizi pozicionēti attiecībā pret mašīnas kopējo konfigurāciju!

Neapšaubāmi tā vairs nav tikai sagadīšanās: vienā no Austrijas templiešu "kulta telpām", kurā tie veikuši savus svētos rituālus, atrodas "simbolakmens", kas ne tikai precīzās proporcijās, bet ari raksturīgās detaļās pilnīgi sakrīt ar Zoharā aprakstīto OThlQ IVMĪN. Mēs nevaram pilnīgi droši apgalvot, ka mūsu rokās atrodas pierādījums, ka šeit attēlota mannas mašīna, taču uz to norāda trīs svarīgas pazīmes.

1. Pēc savas ārējās konfigurācijas zīmējumā attēlotais objekts tiešātn atbilst Džordža Sasūna un

Rodnija Deila pēc Zoharas teksta veiktajai mannas mašīnas rekonstrukcijai (ari Dūra Eiropā atrastajiem attēliem).

2. Mannas mašīna tiešām bijusi templiešu īpašumā - pretējā gadījumā mēs šeit neatrastu tās attēlu.

Austrijas templieši to pielūdza savās ceremonijās, būdami tālu prom no tās patiesās "dzimtenes".

3. No zīmējuma var secināt, ka viduslaikos, templiešu ordeņa darbības laikā, mannas mašīna vēl bijusi nokomplektēta: tā ir eksistējusi kopumā, un tādu to atradis Igo de Pajēns un viņa draugi. Tāda tā atvesta uz Franciju un tur palikusi templiešu īpašumā. Jo citādi šeit neatrastos komplekts šī objekta attēls.

Un vēl kas: pēdējos gadu desmitos - protams, absolūti neatkarīgi no mūsu interpretācijas Lokenhauzas templiešu kulta telpa tiek saistīta ar Grālu. Profesors Pauls Antons Kellers, kas no 1968. līdz 1980. gadam pats bijis Lokenhauzas pilskungs, raksta24 : "Dažos pils aprakstos, grāmatās un žurnālos, it īpaši jaunāko laiku izdevumos, kad jau bija radusies skaidrība par tā saukto pils kulta telpu, Lokenhauza tiek dēvēta par "Grāla pili", un norādes par Grālu tiek atrastas aizvien no jauna, kaut ari, protams, netiek pārliecinoši un konsekventi formulētas… Un ja Lokenhauza bijusi tempļa bruņinieku pils, par ko liecina ne tikai viņu krusts kulta telpā, bet ari 1670. gadā pat dokumentāri apstiprinātā leģenda vai šajā mīklainajā pils telpā ir atdzīvojies mīts par Grālu? Vai tāpēc jaunākajos laikos aizvien no jauna uzpeld mājieni par Grāla simboliku pilī? Lai pierādītu šo versiju, kā jau teikts, mums trūkst dokumentu, jo templieši paši, mums par nožēlu, savu eksistenci apvijuši ar noslēpumiem. Tomēr mājieni par kulta darbībām Lokenhauzas pilī nav gluži nepamatoti. Jaunākajos laikos par šo seno pili radušās dažas būtiskas atziņas, varētu teikt - pat atklājumi."

Vai tas, ko mēs savos pētījumos, ejot cauri gadu tūkstošiem, esam atklājuši, ir tikai dīvaina "sagadīšanās"? Varbūt tomēr saikne "templiešu kulta telpa - Bafomets - attēlojums - Grāla mistērija" slēpj sevī daudz vairāk nekā šķiet pirmajā brīdī? Francs Teiers22 savā apcerējumā par pili uzsver: "" Lokenhauzas akmens" ir… nenovērtējams pils dokuments; līdz šim nekur pasaulē nav atrasts līdzīgs tabernākula akmens. Tāpēc nav jābrīnās, ka fonda viceprezidents licis izgatavot šā gadsimtiem vecos būvgružos atrastā oriģināla kopiju, bet pašu oriģinālu noglabāt drošā vietā. Ari kopija tika izgatavota no tāda paša akmens, ko īpaši šim nolūkam atveda no Budapeštas."

Mēs varam tikai piekrist Francam Teieram: tas ir nenovērtējams dokuments! Tikai - kur ir šī mašīna, kas šeit attēlota tik apbrīnojamā veidā, kur šī "lieta" no citas pasaules atrodas šodien? Protams, tā varētu būt paslēpta "Austrumu mežā" vai kādas templiešu pils, baznīcas vai kapelas dziļā pazemes pagrabā, tā vēl aizvien varētu atrasties Francijā. Taču pēdas ved pavisam citā virzienā…

36. Kalnietis Amerikā jeb vai othlq ivmin atrodas oukailendā?

Ir ļoti savādi, ka masveida kratīšanās, kas tika veiktas Filipa pārvaldītajās, kā ari citās zemēs, nekad netika atrasti templiešu ordeņa īstenie arhīvi. Viss atrastais bija parastas mājas bibliotēkas. Tāpēc daudzi autori domā, ka Filips ordeņa arhīvu ir iznīcinājis. Tomēr profesors Konrāds Sotmillers25 uzskata, ka "pieņēmums par to, ka Molē 1306. gadā arhīvu [esot] aizvedis sev līdzi uz Franciju [t. i., no galvenās mītnes Kiprā uz Franciju, aut. piez.]…, tāpat kā visi secinājumi par arhīva iznīcināšanu ir maldīšanās, un ir grūti noticēt, ka veselas valsts būtību reprezentējošā ordeņa apjomīgie aktu vāki būtu atstāti Kiprā valdošā konventa uzraudzībā un tur palikuši līdz 1308. gada maija beigām".

Turpretī daudzi mājas arhīvi apstiprina, ka, pamatojoties uz dokumentu "Limē templiešu pils Provansā sekvestrācija", šīs pils preceptors 1308. gada 23. janvāri arhīvu nodevis kādam savam draugam prioram. Taču trūkst ordeņa provinču arhīvu, ordeņa ģenerālā jeb valsts arhīva, visas korespondences ar Svēto Krēslu, karaļiem, firstiem, citiem augstmaņiem, ar pārvaldi, kā ari tirdzniecības un banku lietu dokumentu. Akti, kas attiecas uz ordeņa nepolitisko un neri- tuālo darbību, atrodas Anglijā un Kastīlijā, kā arī Kristus ordeņa arhīvos Portugālē.

Paliek neatbildēts jautājums, kur pazuduši visi šie dokumenti. Domājams, ka eksistē vairākas slēptuves, jo versija par visas dokumentācijas iznīcināšanu ir mazāk ticama.

Anglijas karalis Edvards I (viņš mira 1307. g. jūlijā) un viņa pēctecis Edvards II pret templiešiem izturējās labvēlīgi. Šādas attieksmes pamatā būtiska loma bija lielajai ietekmei, kāda ordeņa lielmestram jau kopš seniem laikiem bija Anglijā. Šķiet, īpaši par templiešiem iestājās Skotijas karalis Roberts 1.1306. gadā viņš tika ekskomunicēts, sanaidojās ar Filipu, un karaļa radinieki bija pat ordeņa locekļi. Šeit, šajā zemē un šajā laikā daudzi ir saskatījuši vienu no brivmūrnie- cības pirmsākumiem. 1738. gadā Anglijas sūtnis Florencē sers Horass Mens rakstīja zviedru sūtnim Udnijam26 : Zviedrijas karalis rakstīja Spānijas karalim … un ir spēris soļus, kas varbūt šķiet smieklīgi, taču ir noteikti. Tie pamatojas uz pieņēmumu, ka pēc templiešu ordeņa likvidēšanas un tā locekļu vajāšanas daži no tiem aizbēga uz Skotijas augstienēm, vēlāk parādījās atklātībā un pievienojās brīvmūrnieku savienībai, kuras lielmeistara titula pārmantotāji skaitās skotu karaļi.

Dažādi nostāsti vēsta, ka pēc ordeņa likvidēšanas 1312. gadā templieši esot aizbēguši uz Skotijas salu Mallu un tur pat nodibinājuši jaunu slepenu ordeni. Šādu uzdevumu savam ordeņa brālim Pjēram d'Omonam esot devis pats Žaks de Molē. Katrā ziņā 18. gadsimtā šādu versiju izklāstījis vācu brīvmūrnieks barons Karls fon Hunds. Kā nekā, templiešu orderum tā vēlīnajā pastāvēšanas fāzē bija pievienojušās mūrnieku un akmeņkaļu cunftes, kuras baudīja daudzas privilēģijas, un to aizsegā dažiem mūku bruņiniekiem varēja izdoties aizbēgt no Francijas. Citi maskēti ieradās no nefranciskajām ārzemēm un ievāca ziņas par savu ordeņa brāļu apcietināšanu, lai iegūtu drošu informāciju25 .

Saskaņā ar senām hronikām Skotijā templieši pilnā ordeņa kaujas ekipējumā 1314. gada 25. jūnijā esot cīnījušies Roberta I pusē kaujā pie Benokbērnas. Par to nebūtu jābrīnās: Robertu I Roma bija ekskomunicējusi, zeme, par kuras brīvību un neatkarību no Anglijas viņš cīnījās, līdz ar to bija zināmā mērā "pagānu teritorija" - ideāls patvērums izbēgušajiem templiešiem. Nostāsti vēsta, ka kaujā pie Benokbērnas Roberts I atradies sakāves priekšā, kad cīņā negaidīti iesaistījusies pilnīgi nepazīstama karaspēka daļa: šie vīri jājuši zem templiešu sarkanā ķetnu krusta.

Par templiešu galveno mītni kļuva Belentrodoha pie Edinburgas Skotijas dienvidos. Šodien šī apdzīvotā vieta nes tempļa vārdu. Netālu no tās centra drupās guļ ordeņa baznīcas taisnstūrveida aprises.

Taču lielāka nozīme ir kādai kapelai, kas atrodas pavisam netālu: Roslinas kapelai. Tās pamatakmeni 1446. gadā ielika sers Viljams Sentklērs. No Sentklēru (vai Sinkleru) dzimtas nākuši daudzi templieši, tā

visa bija tuva ordenim jau kopš agrīniem tā pastāvēšanas laikiem. Igo de Pajēna sieva bija dzimusi Sentklēra, un šeit, viņas dzimtas īpašumā, Igo lika izveidot pirmo templiešu preceptoriju ārpus Svētās zemes. Vēlāk Sinkleri esot bijuši pat "Skotijas brīvmūrnieku lielmeistara titula pārmanto​tāji"27 .

Slavenas ir abas kolonnas pie ieejas kapelā, it īpaši ar ornamentiem bagātīgi izrotātā Prentince Pillar. Ar daudziem dīvainiem akmenī kaltiem simboliem izrotāta ir visa kapela. Te redzamas piramīdas, savādi augi, roboti krusti, leņķmēri, kompasi, zvaigznes - taču tikpat kā nav kristīgu motīvu. Kapelas logu vitrāžas, kādas tās tagad redzamas, nākušas klāt pavisam nesen - 19. gadsimtā. Vienīgi kāda neliela izmēra krustā sišanas aina, šķiet, ir oriģinālas izcelsmes. Daudz kas varētu norādīt uz brīvmūrnieku simboliku. Vēlāk šajā kapelā, kurā nekad nav bijis altāra, savas sapulces acīmredzot noturējuši brīvmūrnieki un rozenkreicieši. Citiem vārdiem: daudzi uzskata, ka ar šo dievnamu saistīta skotu brivmūrniecības dibināšana, kas zināmā mērā uzskatāma par templiešu ordeņa slepenu turpinājumu.

Iespējams, ka šāda izpratne nemaz nav nepareiza. Mūsdienu brivmūrniecībā noteiktu rangu organizācijas locekli apmainās ar veselu virkni tā saukto koda vārdu, lai savstarpēji identificētos. Viens šāds kodēts vārds ir Macbenac. Diezin vai kāds no brīvmūrniekiem šodien vēl zina, ko šis vārds nozīmē laika gaitā tas kļuvis par tukšu jēdzienu, par tīru rituālu. Tas esot vārds no kādas nezināmas valodas un nozīmējot apmēram: "miesa atdalās no kauliem" vai "līķis ir satrūdējis", vai ari "būvmeistara nāve". Bet tūlīt mēs redzē​sim, ka tā ir pilnīga bezjēdzība.

Džordžs Sasūns izdibināja, ka šis vārds nāk no gēlu valodas un nenozīmē neko citu kā "augstā kalna dēls". Kas varētu būt bijis šis "augstā kalna dēls"? Iespējams, ka neviens cits kā templietis Pjērs d'Omons, kurš no Žaka de Molē bija saņēmis uzdevumu slepeni turpināt ordeņa vadīšanu un pēc ierašanās Skotijā pārtulkojis savu vārdu Pierre d'Aumont vietējā valodā. Ja tā, tas nozīmētu, ka Pjērs d'Omons spējis izpildīt savu uzdevumu. Tādā gadījumā viņš šodien būtu jāuzskata par vienu no brivmūrniecības kustības dibinātājiem, kustības, kurā turpināja dzīvot templiešu ordeņa idejas, tādas kā doma par Zālamana tempļa atjaunošanu - tas jāsaprot nevis kā konkrēts arhitektonisks veidojums, bet gan kā simbols cilvēku ētikas un morāles atjaunošanai (starp citu, brīvmūrnieki šodien par savu ideju "ciltstēvu" uzskata Hīrām Abi28 ).

Kā citu piemēru šādiem nozīmes un jēgas pilniem kodētiem vārdiem, kuru saturu vairs neviens neizprot, var minēt Hcredum vai Hor Adom. Eiropas brīvmūrnieku vidū pat bija izplatīts pieņēmums, ka tas varētu būt kāda Skotijas kalna nosaukums. Taču uz attiecīgu pieprasījumu Pirmajā ložā Edinburgā tika sniegta negatīva atbilde. Tur par kalnu ar šādu nosaukumu neko nezinot. Taču Džordžs Sasūns ari šajā gadījumā izdibināja, ka tas tā nav. Hor Adom vai Heredum nāk no ebreju valodas un aptuveni nozīmē "Sarkanais kalns". Skotijā padešām ir šāds "Sarkanais kalns"! Tikai tur to gēlu valodā sauc Sgurr Bearg. Šī vārda izcelsme meklējama 8. gadsimtā, kad to gēlu valodā, domājams, ienesuši vikingi. Interesanti, ka "Sarkanais kalns" atrodas atklātā vietā pie kāda sena svētceļnieku ceļa uz Jeruzalemi. Šo maršrutu savulaik aizsargājuši templieši, un iespējams, ka pēc izcelšanās krastā viņi pa šo ceļu ari sasnieguši savu jauno dzīvesvietu, kur varējuši paslēpties.

Taču atgriezīsimies pie Roslinas kapelas, kuru, šķiet, apvij kāds īpašs noslēpums. Šī celtne acīmredzot nav nekas cits kā gotisks Hēroda tempļa Jeruzalemē atdarinājums, par kuru valda uzskats, ka tas celts uz sava Zālamana laika priekšteča pamatiem. To izdibinājuši britu publicists Kristo- fers Naits un dabaszinātnieks Dr. Robērs Lomā. Savā grāmatā "Starp Jeruzalemes tempļiem" viņi raksta29 : "Roslinas kapela nav Jeruzalemes tempļa drupu interpretācija. Kas attiecas uz pamatiem, tā ir precīza, ļoti rūpīgi izstrādāta kopija. Jeruzalemes templim pilnībā atbilst kapelas nepabeigtā rietumu puses mūra daļas, nesošās sienas un kolonnu izvietojums, turklāt Boasa un Jahina kolonnas [kas bija novietotas ari pie Jeruzalemes tempļa ieejas, aut. piez.] atrodas precīzi iekšējā tempļa austrumu galā. Vieta, ko mēs noteicām kā Zālamana zīmoga centru, izrādījās viduslaiku globusa viduspunkts - vissvētākās vietas centrs, kur Jeruzalemes templī bija novietots derības šķirsts."

Kristofers Naits un Robērs Lomā uzskata, ka zem šīs vietas vēl šodien atrodoties "Grāls". Tomēr

viņi tajā nesaskata mannas mašīnu, bet gan Jēzus laika dokumentus, slaveno "Q" rakstu, kas esot bijis pamatā mums labi pazīstamajiem trim sinoptiskajiem evaņģēlijiem: Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijam.

Daudz ticamāk-ja šodien tur apakšā vēl tiešām kaut kas atrodas -, ka tas varētu būt apjomīgais templiešu ordeņa arhīvs, ko bija izdevies izglābt. Par to, ka Roslinā vismaz sākotnēji varēja būt saglabājušies šie raksti, varam secināt no ziņojuma par ugunsgrēku Roslinas pils apkaimē 1447. gadā, tātad gadu pēc kapelas būvdarbu uzsākšanas. Vēsturnieks Dr. Tims Volless-Mērfijs par to raksta30 : "Tajā laikā (1447. g.) izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā iedzīvotāji bija spiesti atstāt ēku. Kad prinča [domāts Viljams Sentklērs, Orkni princis, aut. piez.] kapelāns to redzēja, viņš iedomājās par sava pavēlnieka rakstiem un skrēja uz pazemes paslēptuvi, kur tie bija noglabāti, un iznesa ārā četras lielas lādes. Princis uzzināja par ugunsgrēku no dāmu un augstdzimušu sievu vaimanām, un, kad viņš no Koledžhilas lūkojās uz šo skatu, viņam bija žēl tikai savu rakstu, taču, kad kapelāns princim pastāstīja, ka visi viņa raksti un hartas ir izglābtas, tas atkal kļuva priecīgs un gāja mierināt princesi un dāmas."

Tiem vajadzēja būt tiešām ļoti svarīgiem dokumentiem, ko drošsirdīgais Roslinas kapelāns toreiz paglāba no liesmām. Taču kas ar tiem notika pēc tam, nav skaidrs. Iespējams, ka tie patiešām noglabāti zem Roslinas kapelas, kur, kā uzskata, ir izveidots Jeruzalemes tempļa klintī iekārtotajai tuneļu sistēmai analogs eju labirints. Tas tiešām ir dīvaini, ka darbi pie kapelas pamatiem ievilkās četru gadu garumā pārāk ilgs laiks priekš ne pārāk lielās kapelas, kas sastāv tikai no vienas vienīgas telpas un izmēros nelielas kriptas.

Dīvaina ir vēl kāda cita lieta: gotiskajos ornamentos, kas rotā baznīcas jomu, redzami ari dažu augu atveidojumi. Divus no tiem botāniķi viennozīmīgi identificējuši kā kukurūzas vālīti un aloji. Abu šo augu dzimtene nav ne Eiropa, ne Tuvie Austrumi, bet gan Centrālamerika. Kad Viljams Sentklērs 1446. gadā šeit lika pamatakmeni, Kolumbs pat vēl nebija dzimis, kad 1486. gadā kapela bija pabeigta, viņš vēl nebija devies jūrā. Kā šeit, Roslinā, radušies tik dabiski šo augu atveidojumi?

Templiešu ordeņa pētīšanā par mīklu vēl šodien uzskatāms jautājums par viņu vareno floti. Kur palikuši visi daudzie kuģi, kas piederēja ordenim? Rodas iespaids, ka daži temp- lieši bēguši vai mēģinājuši bēgt ar šiem kuģiem. Henrijs Čārlzs Lī31 ziņo par inkvizīciju toreiz patstāvīgajā karaļa Jēkaba II pārvaldītajā Aragonā: "Tika izdarīti daudzi aresti; daži brāļi nolika savus apmetņus, un viņiem laimējās paslēpties, citi mēģināja bēgt pa jūru, līdzi ņemot daļu savas bagātības, taču vētras viņus izmeta atpakaļ krastā, kur tie tika sagūstīti."

Un Francijā? Starp dokumentiem, ko atveda uz Parīzi, pēc tam kad Napoleons bija iekarojis Romu, bija arī daži templiešu tiesas procesa akti, kas iepriekš bija glabājušies Vatikāna slepenajos arhīvos.

Kādā no šiem rakstiem atro​dama Truā diecēzes Nemū ordeņa locekļa Žana de Salona

liecība, kas, no vienas puses, apstiprina, ka templieši bijuši informēti par draudošajiem arestiem, no otras, - sniedz vēr​tīgu norādi uz iespējamo mannas mašīnas atrašanās vietu.

Vakarā pirms kratīšanām, ceturtdien, 1307. gada 12. oktobrī, es pats redzēju trīs ar salmiem piekrautus ratus, kas neilgi pēc tumsas iestāšanās atstāja Parīzes templi, kā arīŽerāru de Viljē un Igo de Salonu, kuri veda aptuveni piecdesmit zirgu. Ratos bija paslēptas lādes ar ģenerālvizitatora Igo de Pero bagātībām. Viņi devās piekrastes virzienā, no kurienes astoņpadsmit ordeņa kuģiem vajadzēja nogādāt cilvēkus un mantu drošībā ārzemēs.

Iespējams, ka viņi izcēlās krastā Ziemejskotijas ostās. Un pēc tam? - Viljama Sentldēra vectēvs bija 1345. gadā dzimušais princis Henrijs Sinklers. Trīspadsmit gadu vecumā viņš ieguva Roslinas barona titulu. Kad Henrijam apritēja 21 gads, viņš tika iesvētīts bruņinieka kārtā. 24 gadu vecumā viņš ieguva Orkni jarla un Setlendas lorda titulus. Viņš bija divreiz precējies: pirmoreiz ar Norvēģijas karaļa Magnusa mazmaz- meitu, otrreiz - pēc pirmās sievas priekšlaicīgās nāves - ar Dženetu Helibērtonu. Šajā laulībā piedzima 13 bērni. Vēlāk

Nav saglabājies neviens Henrija Sinklera attēls, taču ir aplūkojams viņa ģerbonis.

viņam piešķīra lorda Sinklera titulu un iecēla par Skotijas augstāko tiesnesi. Viņš tiek uzskatīts par vienu no Skotijas brīvmūrniecības dibinātājiem. Šī kustība šeit tika pārņemta tiešā ceļā no templiešiem.

Henrijs Sinklers gāja bojā 1400. gadā kaujā pie Orkni. Tikai pirms dažām nedēļām viņš bija atgriezies no ilgstoša ceļojuma divu gadu garumā, no ceļojuma, kas, kā daži uzskata, viņu bija aizvedis uz Ziemeļameriku, precīzāk, uz Jaunskotiju un tālāk uz tagadējā Masačūsetsas štata teritoriju!

Pamatā tas ir pilnīgi iespējams, ka skotu vai citu ziemeļ​zemju jūrasbraucēji jau tajos agrīnajos laikos bija atraduši ceļu uz Ameriku. Šodien plaši akceptēts ir pieņēmums, ka ap 985. gadu pēc Kristus vikings Bjarns Herlufsons kā pirmais norvēģis esot sasniedzis "jaunās pasaules" krastus. Ap 1000. gadu viņam sekoja Leifs Eriksons un tur nodibināja savu tā dēvēto "Vinlandi" (jo tur auga savvaļas vīnogulāji), pirmo eiropiešu koloniju, kas ar pārtraukumiem pastāvēja līdz pat 15. gadsimta sākumam, kad sakarā ar klimata pasliktināšanos beidza eksistēt. 1121. gadā "Vinlandē" ieradās pat Islandes bīskaps Erihs Gnupsons, lai apmeklētu turienes kolonijas, kuras viņš pašsaprotami uzskatīja par piederīgām savai die- cēzei. Pie Melnās pīles strauta ietekas netālu no nelielā zvejnieku ciemata LAnce au Meadoiu Kanādā atrastas Šīs vikingu apmetnes drupas.

Vēl agrāk, 6. gadsimta pēc Kristus pirmajā pusē, dzīvoja īru mūks Sv. Brendans. Tomēr tikai 10. gadsimtā uzrakstītajā Navigatio Satikti Brandani atrodamas ziņas par to, ka šis mūks un daži viņa pavadoņi sasnieguši Ziemeļameriku. Pēc Ziemeļjūras "Aitu salām" (Farēru salām), "Kalēju salas" (Islandes), "lielās zivs Jaskonijas" (valzivīm) un "kristāla kolonnām" (aisbergiem) jaunā zeme ar tās "brīnišķīgajiem augiem" viņam šķitusi kā paradīze. Vēlāk angļu burātājam Timām Seve- rīnam, braucot laivā, kas tika būvēta pēc 1400 gadu veciem konstrukciju plāniem, izdevās pierādīt, ka īri toreiz pilnībā būtu varējuši sasniegt Amerikas krastus.

Pēc šīs tradīcijas seru Henriju Sinkleru agrāk varbūt varēja uzskatīt par Amerikas atklājēju. Kaut ari viņa ceļo​jumu un uzturēšanos šajā kontinentā līdz šim nav izdevies

precīzi pierādīt, ir pietiekami daudz pazīmju, kas to šķietami apstiprina un savstarpēji pamato. Tas liecina, ka Henrijs Sinklers 1398. gadā - tātad pirms 600 gadiem! - devies no Orkneju salām uz Ameriku ar divpadsmit nelieliem, toties izturīgiem kuģiem un 200 līdz 300 vīru lielu komandu. Ceļojuma maršruts vedis gar Farēru salām, Islandi, Gren- landi, Ņūfaundlendu līdz tagadējai Jaunskotijai (Kanādā) un Jaunanglijai (ASV).

1558. gadā venēcietis Nikolo Dzeno publicēja manuskriptu, kurā aprakstīts šis ceļojums, un karti, kas pazīstama kā "Dzeno ziemeļu karte", tātad pie Atlantijas okeāna atrodošos ziemeļu zemju karte. No šī manuskripta izriet, ka Nikolo vecvectēvs Antonio Dzeno bijis kapteinis uz Sinklera flagmaņkuģa un aizvedis floti uz Ameriku. Antonio Dzeno sīki apraksta ceļojumu, astoņas dienas ilgušo vētru okeānā un visbeidzot brīdi, kad tika sasniegta zaļojoša zeme. Sinklers un viņa ļaudis vispirms to noturējuši par salu, bet, kad mēģi​nājuši tai apbraukt apkārt, konstatējuši, ka tā ir liela sauszeme. Viņi nodibināja kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem un tika sirsnīgi uzņemti. Sinklers izlēma tur palikt un no savas apmetnes devās vairākās ekspedīcijās zemes iekšienē un gar krastu dienvidu virzienā. Šo ekspedīciju laikā esot miruši vairāki vīri.

Vēl pirms ziemas iestāšanās Antonio ar daļu flotes tika sūtīts atpakaļ, turpretī Sinklers tur palika vēl gandrīz divus gadus.

Vēsturnieki, protams, apšauba šī manuskripta autentiskumu. Ja tās patiešām ir Antonio Dzeno piezīmes - kāpēc tās ieraudzīja dienas gaismu tikai pēc 150 gadiem? Kāpēc

par šo ceļojumu nav nekādu norāžu Sinkleru klana vēsturē? Un, pat ja manuskriptā aprakstītais atbilstu patiesībai, - kas pierāda, ka tā bijusi Ziemeļamerika? Dr. Braiens Smits uzskata, ka tā tikpat labi

varējusi būt ari Grenlande.

Taču mēs uzreiz pasakām: eksistē vēl vesela rinda pazīmju, kas pārsteidzošā veidā sakrīt ar Dzeno manuskriptu.

- Jaunskotijas mikmaku cilts indiāņiem, ar kuriem kopā Henrijs Sinklers un viņa ļaudis pavadīja gandrīz divus gadus, saglabājušies nostāsti par bārdainu, baltu "karotāju", ko viņi saukuši par Gloskapu.

Senos laikos viņš pie tiem ieradies pāri jūrai uz "peldošas pilsētas". Viņš dzīvojis kopā ar tiem un iemācījis daudzas derīgas lietas - piemēram, zvejošanu ar tīklu. Pēc daudzu pētnieku domām Gloskaps esot pārstei​dzoši līdzīgs Henrijam Sinkleram.

Daudziem tagadējās mikmaku indiāņu valodas vārdiem ir skaidri saskatāma radniecība ar ziemeļu tautu valodu vārdiem, kādus toreiz varēja būt lietojuši Sinklera ekspedī​cijas vīri.

-Jaunskotijas vidienē starp Zelta un Gaspero upēm re​dzami Ņūportas torņa pamati. Tornis bijis apaļš un stila ziņā atbilst ziemeļu romānikas arhitektūrai. Diemžēl no tā pāri palicis ir akmeņu un zemes pakalns. Līdz šim vēl nav noskaidrots, cik vecs ir šis veidojums, jo pagaidām šeit vēl nav veikti arheoloģiski pētījumi un izrakumi. Drupas atrodas uz privātīpašuma. Pamatojoties uz līdzīgu torņu vai to palieku pētījumiem Skandināvijā un Ziemeļskotijā, var secināt, ka Ņūportas tornis varētu būt uzcelts starp 1150. un 1400. gadu pēc Kristus.

-Tagadējā Masačūsetsas štatā (ASV) netālu no Vestfordas atrodas akmens ar tajā iegravētu bruņinieka attēlu. Maikls Bredlijs32 šajā sakarā raksta: "Ilgu laiku Vestfordas iedzīvotāji Akmenī iegravētā bruņinieka tēla skice. Sis akmens atrodas Masačūsetsas štatā (ASV) netālu no Vestfordas. Ļoti iespējams, ka šeit attēlots kāds Sinklera ekspedīcijas laikā bojā gājis skotu Gannu klana piederīgais.

laikazoba skarto figūru uzskatīja par indiāņu roku darbu un nepievērsa tai nekādu uzmanību. 1940. gadā zīmējumu ieraudzīja kāds vīrs vārdā Viljams B. Gudvins, aplūkoja to rūpīgāk, it īpaši visvairāk cietušās vietas, un izteica pieņēmumu, ka zobens un citas detaļas varētu būt eiropeiskas izcelsmes.

Konektikutas Arheoloģijas biedrības prezidents Frenks Glinns vēlāk zobena attēlu nosūtīja Kembridžas universitātes Arheoloģijas un etnolo- ģijas muzeja vadītājam profesoram T. K. Līsbridžam. Glinns uzskatīja, ka tas varētu būt vikingu ierocis, taču Līsbridžs atzina, ka šādi gari zobeni ar rokturi bijuši izplatīti 14. gadsimtā: tas esot seno skotu platais zobens. Zobena īpašnieks, iespējams, ir gājis bojā, par ko liecina tas, ka zīmējumā zobens attēlots pārlauztā veidā. Ģerbonis uz vairoga norāda uz piederību Gannu klanam, kuram bija radnieciskas saites ar Sinkleru dzimtu, tāpēc ir visai iespējams, ka šīs ģimenes piederīgie piedalījušies lorda Sinklera rīkotajā ekspedīcijā.

1997. gadā no 5. līdz 7. septembrim Kērvelā (Orkneju s-s) notika pirmais zinātniskais simpozijs par sera Henrija Sinklera ceļojumu uz Ameriku. Septiņpadsmit dažādu nozaru eksperti diskutēja par līdz tam savāktajiem pierādījumiem un prezentēja savu pētījumu rezultātus. Kaut ari detaļās visi nebija vienisprātis, pirmām kārtām izkristalizējās viens: lorda Sinklera divus gadus ilgusī ekspedīcija iegūst daudz konkrētākas aprises, no pagātnes dzīlēm pakāpeniski iznirst pārsteidzoša aina par skotu ekspedīciju uz Ziemeļamerikas krastiem. Kristofors Kolumbs savai Santa Maria buras uzvilka 100 gadus vēlāk.

Protams, tas ir savādi: 200 vīru komanda, ko vada cilvēks, kas sevi uzskata par templiešu pēcteci, dodas pāri okeānam un uzduras sveša kontinenta krastam vietā, ko tagad sauc par Jaunskotiju. Daļa komandas ar savu vadoni priekšgalā paliek šeit, organizē ekspedīcijas zemes iekšienē, sadraudzējas ar vietējiem indiāņiem, uzceļ nelielu torņveida cie​toksni. Kādēļ tas viss? Kāds bija viņu nolūks?

Aplūkosim Jaunskotiju nedaudz tuvāk. Tā ir ziemeļ- austrumu-dienvidrietumu virzienā izstiepta pussala, kuras platums nepārsniedz 80 kilometrus. "Piedēklis" savieno salu ar Ziemeļamerikas kontinentu.

Dienvidu krasta vidusdaļā, 40 kilometrus, uz rietumiem no Helifeksas, okeānā ietek Zelta upe. Braucot pa šo upi augšup uz ziemeļiem, pēc 20 kilometriem nonākam pie Ņūportas torņa, kas atrodas uz šī apvidus augstākā pakalna. Vel tālāk uz ziemeļiem iztek Gaspero upe, kas pēc apmēram 30 kilometru tecējuma pie Jaunskotijas ziemeļu krasta sasniedz jūru.

Varētu domāt, ka tur nav nekā sevišķa, nekā aizraujoša. Ir taču pilnīgi saprotami, ka skotu ekspedīcija savu nelielo cietoksni uzcēla tieši šeit: uz pakalna, ko bez sarežģījumiem varēja sasniegt tiklab no ziemeļkrasta kā no dienvidiem, braucot augšup pa upēm. Tā rīkotos katrs pieredzējis vadonis, ja būtu nolēmis palikt šajā svešajā vietā ilgāku laiku.

Un varbūt - jā, pat noteikti - viņš būtu kaut kā iezīmējis iebraukšanas vietas abās pusēs. Ar plāksnītēm? Diezin vai, tāpēc ka tajos laikos nebija pat ielu nosaukumu plāksnīšu, nemaz nerunājot par to, ka varētu būt iezīmēti ūdensceļi. Drīzāk viņš uz kādas izvirzītas salas būtu ierīkojis signālu, par kuru varētu būt drošs, ka tas nepaslīdēs garām neie​vērots.

Tik tiešām pretī abu upju ietekām ir šādas nelielas salas. Viena atrodas ziemeļos un aizsērējuma rezultātā pārveidojusies par pussalu. Tās nosaukums ir Oukailenda. Otra sala, dienvidos, pretī Zelta upes grīvai, atrodas Mahoni līcī un arī to sauc par Oukailendu. Tā ir tā pati sala, uz kuras 1775. gadā Daniels Makginess atklāja Money Pit Mahoni līča Oukailenda ir viena no divām salām 350 citu Jaunskotijas pussalas priekšā esošo salu vidū, kuras kādreiz klājušas bagātīgas ozolu audzes. Kāpēc tikai šīs divas? Rodas iespaids, ka ozolus šeit iestādījis cilvēks. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, ķeltu vārda oak nozīme ir ne tikai "ozols", bet ari "pa labi" un "durvis" vai "ieeja", un, ja mēs stāvam uz Oukailen- das, iebrauktuve Zelta upē, kas ved augšup uz Ņūportas torni, atrodas labajā pusē. Un pretējā Jaunskotijas pussalas krastā, tur, kur jūrā ietek Gaspero upe, ir tieši tāpat.

Dīvainas sakritības - vai varbūt kas vairāk? Strādājot pie šīs grāmatas, mēs jau esam saskārušies ar neskaitāmām "dīvainām sakritībām": ar "sakritību", ka, izmantojot "Parsifala" tekstus un mūsu gadsimta zinātnisko interpretāciju, novelkamas pārsteidzoši precīzas paralēles starp Grālu un mannas mašīnu; "sakritību", ka grāmatas par Flegetāni autors un Jeruzalemes tempļa cēlājs Hīrām Abi ir identiskas personas; "sakritību", ka templiešu pirmais lielmestrs, šķiet, nav bijis neviens cits kā Kio, sākotnējā teksta par Grālu atradējs; "sakritību", ka Igo de Pajēns un viņa vīri meklēja "dārgumus" tieši zem kādreizējā Zālamana tempļa un pēc deviņu gadu ilga smaga darba tos tiešām atrada; "sakritību", ka viņu "elka Bafometa" apraksts atbilst mannas mašīnas aprakstam; "sakritību", ka šīs mašīnas rekonstrukcijas attēls ir pārsteidzoši līdzīgs tam, kas atrodas templiešu kulta telpā Lokenhauzas pilī; "sakritību", ka kāds templiešu mantinieks nepilnus 100 gadus pēc ordeņa iznīcināšanas sasniedza Ziemeļamerikas krastus un tur uzcēla nelielu cietoksni un visbeidzot - ar "sakritību", ka šī vieta ir nesaraujami saistīta ar salu, uz kuras pirms 200 gadiem tika atrasta visu laiku visiespaidīgākā slēptuve: Oukailendas Money Pit. Vai tiešām tās visas ir tikai sakritības…?

Kas bija šīs slēptuves būvētāji? Pirāti? Izbēguši cietumnieki? Peru indiāņi? Sers Frānsiss Dreiks?

Kapteinis Kids? Janušs Pjekalkivičs33 šajā sakarā raksta, ka "… to paveikt bija iespējams vienīgi mēnešiem ilgā darbā, strādājot disciplinētu vīru komandai teicama speciālista vadībā, kuram turklāt vajadzēja būt apveltītam ar izcilu vadītāja talantu. Šādam darbam nepieciešamas tehniskas zināšanas, pilnīga dziļ- būvju un kalnrūpniecības pārzināšana; dabiski, ka šajā jomā mazāk pieredzes ir cilvēkiem, kas gandrīz visu savu dzīvi pavada uz ūdens."

Celtnieku ģenialitāte un zināšanas, slēptuves nodrošinājums un konstrukcija liek domāt par kaut ko vairāk nekā vienkārši "dārgumiem", neatkarīgi no tā, kāda vērtība tiem tiktu piedēvēta. Acīm redzami šeit ir runa par kaut ko gluži citu. Un vēlreiz citēsim Pjekalkiviču33 : "Taču nav arī izslēgts, ka šo milzu darbu paveica vīru grupa, kas bija kādas disciplinētas kopības biedri, kuriem noslēpuma saglabāšana bija pati par sevi saprotama lieta." Un citā vietā: "Katrā gadījumā šāda komplicēti veidota dārgumu slēptuve norāda uz to, ka vīri, kas tur strādāja, gribēja saglabāt šīs bagātības ja ne sev, tad kopībai, kurai tie piederēja, viņi tās gribēja saglabāt nākotnei, kaut ari šis laiks varbūt pienāktu tikai pēc daudzām paaudzēm."

Vai tas bija lords Henrijs Sinklers, kas 1398. gadā templiešu visvērtīgāko īpašumu nogādāja Oukailendā? Vai viņš lika gatavot šo ekspedīciju, jo tur, tālu prom no Eiropas karaļnamu un Romas baznīcas ķetnām, saskatīja ideālu vietu slēptuvei? Vai tie bija viņa vīri, kas izraka šahtas, uzbūvēja dambjus, konstruēja ūdens lamatas un visbeidzot nogremdēja dziļumā svēto mašīnu? Vai viņi radīja šo "slēptuvi uz mūžiem", kas vairs nebija pieejama nevienam, izņemot tos, kuri "zināja"? Vai tāpēc venēcietim Antonio Dzeno, kurš, domājams, nebija ne templiešu pēctecis, ne brīvmūrnieks, dažas nedēļas pēc ierašanās Amerikā un, kā viņš pats raksta, "pret manu gribu", bija jāatgriežas Eiropā? Vai mannas mašīna atrodas Oukailendā, kaut kur dziļi lejā zem Money Pit, caurumā, kurš 1970. gadā tika uzņemts video? Atsauksim atmiņā, kas tur apakšā tika atklāts. Gotfrīds Kirhners34 raksta: "Melnbaltajos uzņēmumos redzami pelēcīgi priekšmeti ar mīkstām, apaļām kontūrām; šie priekšmeti guļ cauruma dibenā un tiem ir vertikāla cauruļveida forma. Vel tur atrodas taisnstūrveida objekti, kas izskatās it kā pārklāti ar mīkstu, gandrīz baltu ģipša kārtu."

Vai arī tā ir tikai sagadīšanās? Mums ir grūti tam noticēt. Mīkstas un apaļas kontūras, cauruļveida formas, vēl ari taisnstūrveida objekti - tieši tas, ko varētu sagaidīt, ja tur apakšā atrastos mannas mašīna.

Lasot šo aprakstu, gandrīz šķiet, ka mašīna pa šo laiku ir sadalījusies atsevišķos gabalos - atdalījušās augšējās daļas, "pelēcīgie priekšmeti ar mīkstajām, apaļajām kontūrām" (iespējams, ka "bārdas", respektīvi, apjomīgās cauruļu sistēmas daļas), "vertikālās cauruļveida formas" (domājams, iekšējās vai atsūknēšanas caurules daļas), un "taisnstūrveida objekti" (varbūt gaisa padeves filtrs vai citi mašīnas iekšējās konstrukcijas elementi) - tas viss mētājas cauruma dibenā. Viegli iedomāties, ka šie postījumi radušies apjomīgo un arheoloģiskā ziņā absolūti neprofesionāli veikto urbšanas, smelšanas un rakšanas darbu rezultātā.

Un vēl atsauksim atmiņā citu no cita tik ļoti atšķirīgos datus, ko deva mērījumi ar radioaktīvā oglekļa 14 C metodi - līdz pat pilnīgi neiespējamai vērtībai: 3100. gads pēc Kristus35 . Īstenībā pastāv tikai viena iespēja, kā varēja rasties šāds juceklis: proti, ja tiek sajauktas, t. i., kaut kādā veidā viltotas 14 C vērtības. Piemēram, "3100. gada gadījumā" 14 C vajadzētu būt lielākā koncentrācijā nekā apkārtējā normālā koksnē, un, ja mērijumu vērtības - nepārdomājot, kāpēc tas tā varētu būt - vienkārši ievieto attiecīgajā vecuma aprēķina formulā, tiek iegūts tik fantastisks rezultāts kā 3100. gads pēc Kristus.

Tiek uzskatīts, ka Oukailendā celtnieki izmantojuši urānu saturošus minerālus, kuru starojums ietekmē mērijumu rezultātus. Taču nekad, ne izsmelšanas, ne urbšanas darbos, nav atrasti urānu saturoši ieži vai materiāli.

Rezultāts "3100. gads" varēja rasties arī, piemēram, paaugstinātas intensitātes neitronu apšaudes rezultātā, gan tikai tādā gadījumā, ja radiācijas avots atrastos tiešā tuvumā. Vai ari, izplūstot radioaktīvam materiālam no reaktora un attiecīgi piesārņojot apkārtni. Kā izriet no mannas mašīnas rekonstrukcijas un

no Bībelē aprakstītajiem (skat. šīs grāmatas VI nodaļu) negadījumiem, iekārtu darbināja plutonija reaktors, kas ir ļoti spēcīgs neitronu avots. 1970. gadā izdarītie videouzņēmumi ļauj secināt, ka mašīna ir sadalījusies gabalos, tāpēc ļoti iespējams, ka notikusi radiācijas noplūde.

Par labu pieņēmumam, ka Money Pit tiešā tuvumā atrodas radiācijas avots, liecina dažus simtus metru tālāk no galvenās šahtas kādā urbumā atrastās koka daļas. Veicot urbšanas darbus, racēji uzdūrās acīmredzot dabiskas izcelsmes tukšumiem kaļķakmenī, kas, šķiet, bija norobežoti ar ozolkoka dēļiem.

Radioaktīvā oglekļa analīze uzrādīja, ka koks audzis vēlāk par 1200. gadu pēc Kristus. Šis ir akceptējams rezultāts, tāpēc var pieņemt, ka šādā attālumā radioaktīvais avots pazemē vairs nevarēja ietekmēt ozola koksnes "atom- pulksteni".

Mēs esam pārliecināti: mannas mašīna atrodas Oukai- lendā! Šī nelielā sala pie Kanādas krastiem glabā lielāko noslēpumu cilvēces vēsturē - neapgāžamu pierādījumu tam, ka pirms gadu tūkstošiem mums ir bijuši kontakti ar svešu, ārpuszemes intelektu. Palūkosimies vēlreiz, kādi fakti runā par labu šādai iespējai.

- Inženiertehniskā ziņā ģeniālā slēptuves konstrukcija (templiešu un it īpaši brīvmūrnieku rindās bija teicami arhi​tekti, celtnieki un amatnieki).

-Augstā darba disciplīna, kas uzskatāma par priekšnoteikumu, lai projekts izdotos, diskrētums, ar kādu šis darbs tika veikts, un nepārprotamais iespaids, ka slēptuves saturs domāts nākamajām paaudzēm vai varbūt tam tur bija jāpaliek pat uz mūžīgiem laikiem.

-Tikai nepieciešamība noglabātīpaši vērtīgu, vienreizēju un absolūtā slepenībā turamu priekšmetu attaisno šādu rīcību.

- Netraucētība, kādā tika veikts šis pasākums. Lai paveiktu slēptuves ierīkošanai nepieciešamos darbus, bija nepieciešami apjomīgi materiālu resursi un liels skaits cilvēku. Tomēr pēc eiropiešu apmešanās Jaunskotijā nekas tamlīdzīgs netika novērots. Tāpēc var secināt, ka šie darbi notikuši laikā, kad salas tuvākajā apkārtnē eiropiešu apmetņu tikpat kā vai nemaz nav bijis, t. i., vai nu tūlīt pēc tam, kad Kolumbs atklāja Ameriku, vai jau pirms tam.

- Pārsteidzošā saistība ar 1398. gadā sarīkoto Sinklera ekspedīciju, kas ieradās tieši šajā apkārtnē un īpašu uzmanību, šķiet, veltīja Oukailendai.

30 metru dziļumā atrastā smilšakmens plāksne ar slepenajām zīmēm. Ir zināms, ka tādas organizācijas kā pagātnē templieši (un vēl šodien brīvmūrnieki) šādas zīmes izmantojuši, lai aizsargātu īpašas zināšanas no nepiederīgām personām. Tas pats attiecas ari uz Oukailendā atrasto smilšakmens plāksni, uz kuras apļa vidū bija iegravēts punkts: tas ir sens brīvmūrnieku simbols, kas nosaka cilvēka morāles robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.

Uzņēmumi, kas iegūti, filmējot 70 metru dziļumā. Šajā bedrē atrodas priekšmeti, kas mazāk atgādina pirātu nogla​bātus dārgumus, bet labi klasificējami kā OThIQ 1VM1N detaļas.

- Kādā urbumā netālu no Money Pit atrastie koksnes paraugi. Mērījumi uzrāda, ka koks audzis pēc 1200. gada. Ja Sinklers licis Oukailendā ierīkot slēptuvi, var pieņemt, ka izmantota šāda koksne.

- Izkropļotie mērījumu rezultāti, nosakot koksnes vecumu paraugiem, kas bija atradušies tieši virs mašīnas.

Kropļojumus varēja radīt neitronu apšaude no plutonija reaktora.

- Celtniecībā izmantotie akmeņi (granīts un smilšakmens), kādi nav atrodami ne uz salas, ne arī tālākā apkārtnē.

Kokospalmu šķiedru klātbūtne Money Pit pagaidām uzskatāma par neatrisinātu problēmu, jo kokospalmas neaug ne Jaunskotijā, ne Masačūsetsā, bet gan daudz tālāk uz dienvidiem, Centrālamerikā.

Taču jāņem vērā, ka mūsu zināšanas par Sinklera ekspedīciju vēl ir ļoti rudimentāras. Varbūt viņa sekotāji (iespējams pat, ka viņš pats) bija aizbraukuši daudz tālāk uz dienvidiem, nekā līdz šim uzskatīts. Šai hipotēzei par labu runā arī jau pieminētie ornamenti Roslinas kapelā. Tajos attēlotā kukurūza un alojes aug Centrālamerikā, bet ne Jaunskotijā. Kas attiecas uz Grālu, šeit, tāpat kā visā kopējā

problemātikā, pētniekiem paveras neaptverami plašs darba lauks, kura kontūras vēl tikai vārgi sāk iezīmēties pie hori​zonta. Šim nolūkam nāktos izveidot plaša profila speciālistu darba grupu, kuras rīcībā būtu visas nepieciešamās profesionālās, loģistiskās un finansiālās iespējas šāda projekta īstenošanai. Nenoliedzami tas ir interesants un nozīmīgs zinātnisks piedzīvojums, ja, piemēram, tiek atrasts, fotografēts un ar robotu zondēm pārbaudīts tāds kuģis kā "Titāniks", ja no jūras mūžīgās nakts dzelmēm dienas gaismā tiek izcelti sen pazaudēti, aizmirsti un par bojāgājušiem uzskatīti dārgumi. Bet cik daudzreiz svarīgāk, no zinātnes viedokļa interesantāk un visai cilvēces nākotnei nozīmīgāk būtu atrast tādu ierīci kā mannas mašīna neapstrīdami identificējamu ārpus- zemes izcelsmes artefaktu uz mūsu Zemes! Mūsu apzinātajā vēsturē nebūtu notikuma, kas spētu tam līdzināties. Jo tad mums būtu skaidrs, ka "viņi" bijuši šeit un mēs atrodamies vēl tikai piedzīvojuma pašā sākumā, tāda piedzīvojuma, kam ir ne tikai elpu aizraujošas vēsturiskas, bet ari patiešām kos​miskas dimensijas. Tas mums pavērtu ceļu, kas ved tur ārā, universā…

PĀRDOMAS GRĀMATAS NOSLĒGUMĀ: "…BET TIE NEREDZ!"

Mīts vai realitāte? Katrā ziņā lielisks mīts, kas sakņojas laiku pašos pamatos un reizē ir nākotnes bangas.

Luijs Povels, Žaks Bergjē "Ceļā uz trešo gadu tūkstoti", 1962 Šajā grāmatā mēs esam mēģinājuši uzskicēt mannas mašīnas vēsturi no tās pirmsākumiem līdz laikam, kad tās pēdas pazuda 14. gadsimta pagātnes tumsā. Turklāt esam centušies izvairīties no spekulācijām, ļaujot runāt pašiem tekstiem, mēs tos interpretējām un iezīmējām hipotēzes. Lielu nozīmi mēs piešķīrām ari literatūrzinātnieku izteikumiem par visu tēmu kopumu. Turklāt mums izrādījās izdevīgi, ka tieši leģenda par Parsifalu ir tas viduslaiku sacerējums, kam vācu literatūrzinātnieki veltījuši vislielāko uzmanību. Mūsu citētie pētnieki ir vai ir bijuši atzīti savas nozares speciālisti. Tas pats attiecas ari uz grāmatas IV nodaļā minētajiem dabaszinātniekiem un inženieriem. Esam uzrādījuši viņu darbus tāpēc, lai uzsvērtu, ka ārpuszemes intelekta meklējumi ir piesaistījuši zinātnieku interesi un jau sen pazaudējuši tiem kādreiz uz​spiesto pseidozinātniskuma zīmogu.

Iespējams, ka mums pārmetīs mēģinājumu šādā veidā skaidrot Grāla problemātiku, norādot, ka tik nopietni pētījumi jāatstāj literatūrzinātnieku kompetencē. Taču mēs veidā, kā esam piegājuši šai tēmai, nesaskatām neko tādu, kas būtu pelnījis nosodījumu. Zinātne (turklāt gan humanitārās, gan dabaszinātnes) taču dzīvo tieši no jaunām idejām, jauniem atklājumiem un noskaidrotām kopsakarībām. Tas, ka senākās hipotēzes, teorijas un pat aksiomas ir jāmaina, jāpielāgo vai pat jāatmet, ir normāls process, kas tiek praktizēts visur, kur tiek analizēts, meklēts un pētīts. Tikai izmantojot šādu mehānismu, kļūst iespējams progress. Kas šo principu, vienalga kādu iemeslu dēļ, noliedz, zinātni nav izpratis pašos pamatos. Šeit būtu vietā atgādināt, ka Troja nekad nebūtu atklāta, ja Heinrihs Šlīmanis, sekojot Homēra tekstiem, nebūtu smēlies drosmi meklēt pilsētu viņa norādītajā vietā; tāpat ir ļoti problemātiski, vai mūsu zināšanas par šumeru ķīļrakstu būtu tagadējā līmenī, ja tādam nespeciālistam filoloģijā kā Georgam Fridriham Grotefendam pagājušā gadsimta sākumā nebūtu radusies izšķirošā ideja pirmo reizi ķerties pie tulkošanas. Līdzīgu atklājumu sarakstu var pēc vajadzības turpināt. Attiecībā uz mūsu tēmu mēs īpaši gribam pieminēt Ecekiēla grāmatu. Nekad netiktu noskaidrots, kas īstenībā bija pravieša' "vīzija", ja kosmisko lidojumu tehniķis Jozefs F. Blūmrihs un inženieris Hanss Herberts Beijers nebūtu ņēmuši rokā Bībeli un, vārdu pa vārdam sekojot Ecekiēla pierakstiem, balstoties uz savām tehniskajām zināšanām, nebūtu izlobījuši teksta sākotnējo nozīmi. To nespētu ne teologs, kas nekad nebūtu nodarbojies ar tehniku, ne ari reli​ģijas vēsturnieks, kam nebūtu saprašanas par lidojumiem kosmosā.

Līdzīgi ir ari ar Džordža Sasūna un Rodnija Deila rekonstruēto mannas mašīnu. Kamēr ar Kabalas un Zoharas tekstiem nodarbojās vienīgi mistiķi un labākajā gadījumā reliģijas vēsturnieki, OThIQ IVMIN apraksts noderēja vienīgi tumsonīgu maģisku un spirituālu uzskatu un priekšrakstu popularizēšanai.

Kabala ap sevi pulcēja magus, skaitļu mistiķus, astrologus, apšaubāmas slepenas apvienības un citus šarlatānus. Tikai pateicoties Sasūnam un Deilam, kas tēmu tvēra citā skatījumā, kļuva saprotama Zoharas tekstu patiesā nozīme. Protams, Grāla kā mašīnas interpretējums liks vilties visiem tiem, kas līdz šim to godāja vienīgi kā ezo- terisku simbolu. No daudziem priekšlasījumiem un tiem sekojošām diskusijām mums ir zināms, ar kādu neiecietību tieši tā sauktie "ezoteriķi" attiecas pret mūsu interpretāciju par Grālu.

Dabiski, ka katram ir atļauts saskatīt Grālā to, ko viņš pats labprāt vēlas ieraudzīt, un tas, kurš tajā neredz neko citu kā vien metafizisku sakrālu priekšmetu, lai paliek pie savas pārliecības. Kamēr mēs Grāla un mannas mašīnas identitāti uzskatām vienīgi par iespējamu un nevaram to pierādīt (lai to izdarītu, būtu nepieciešams šo ierīci atrast), mēs negribam nevienam pārmest nepievienošanos mūsu argumentiem.

Ezoterika grieķu valodā nenozīmē neko citu kā "slepenu mācību" vai "slepenu zinātni", un par vienu no

saviem uzdevumiem mēs uzskatām nenodarboties ar mācībām un zinātnēm slepeni, bet gan iegūt, izplatīt, publicēt un atspoguļot jaunus priekšstatus, jaunas atziņas, jaunas zināšanas. Ja kāds turpretī dod priekšroku strādāšanai slepenībā, - lai notiek. Taču tādā gadījumā pastāv briesmas, ka attīstība viņu apsteigs. Šajā vietā būtu sakāms ari kāds vārds par kopējo reliģijas problemātiku. Starp mūsu lasītājiem atradīsies arī tādi, kas būs dziļi šokēti par grāmatā sniegto Vecās derības un citu reliģiska satura rakstu interpretāciju. No savas pieredzes mēs zinām, cik grūti ir, ja nākas atmest vai mainīt ilgi glabātu ticību.

Taču vajadzētu apzināties, ka mūsu ticība pamatā aizvien vēl ir tā pati, kas bija cilvēkiem (t. i., vienai atsevišķai pasaules tautai) pirms daudziem gadu tūkstošiem. Tā balstās uz tādu pasaules uzskatu, kas ne vien pašos pamatos atšķiras no mūsējā, bet ir ari neapšaubāmi nepareizs. Izraēļu Dievs nebija nekas cits kā šī pasaules uzskata daļa, un viņa darbība, solījumi, pareģojumi attiecās vienīgi uz šo tautu. Turklāt tas bija ļoti "cilvēcisks" Dievs, kam piemita visas "cilvēka" vājības. Viņš mēdza būt dusmīgs, saniknots, atriebīgs, aizmāršīgs, viņš kļūdījās un nožēloja savas kļūdas, viņš bija nepacietīgs un gatavs ar visiem līdzekļiem panākt savu.

Vai tās tiešām ir tādas īpašības, kādas mēs varētu gaidīt no visvarenas un visu zinošas būtnes? Vai ir ticami, ka, no vienas puses, Dievs izdomāja un radīja šo universu visā tā daudzveidībā, krāšņumā un matemātiski fizikālā likumsakarībā, no otras puses, - aptuveni 1000 gadu laikā nodarbojās vienīgi ar to, lai izolētu dažas nomadu ciltis (kas starp daudzām citām dzīvoja uz vienas no daudzajām planētām vienā no daudzajām galaktikām), dzītu tās caur tuksnesi, liktu celt teltis un ierīkot tempļus, ziedot dedzināmos upurus, sniegtu vairāk vai mazāk saprātīgus reliģiozus priekšrakstus, nogalinātu cilvēkus (3. Mozus, 10; 2.

Samuēla, 6), sarīkotu asinspirti (Ecekiēla, 8) un nolīdzinātu līdz ar zemi veselas pilsētas (1. Mozus, 19)?

Vai tiešām var ticēt, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu "personu"? Vai Bībelē drīzāk nav runāts par pavisam citu būtni, būtni, kurai izraēļiem vajadzēja ticēt, ka tā ir Dievs?

Mūsu priekšteču ticība atbilda viņu pasaules uzskatam, viņu ikdienas pieredzei. Mūsu ticībai vajadzētu pacelties tai pāri. Kas Dieva darbus redz viņa radītajā atomu enerģētiskajā kārtībā, fizikālo pamatelementu likumsakarībās, universa struktūrā un uzbūvē, kas atzīst, ka tas viss līdzinās "drīzāk lielai domai, nevis lielai mašīnai" (sers Džeimss Džīnss, britu astronoms), tam noteikti ir dziļāka un pamatīgāka ticība nekā tam, kuram Dievs sēž kaut kur debesīs zelta tronī eņģeļu bara vidū un vairāk vai mazāk labvēlīgi noskatās, kas notiek uz Zemes, šad un tad ar zibeni un pērkonu iejaukdamies cilvēku likteņos. Tas ir Dievs, kas atbilst sen aizgājuša laikmeta priekšstatiem, kad kontakti ar ārpuszemes intelektu lika rasties gigantisku apmēru kargo kultiem. Vai nebūtu pienācis laiks saskatīt Dievā to, kas tas ir: nezināmu būtni visā un pāri visam, viņpus telpas un laika likumsakarībām, kas imanenta visam dzīvajam?

Mūsu darbs nav iedomājams bez grāmatas "Mannas mašīna" un bez nu jau gandrīz 20 gadus pastāvošajiem draudzīgajiem kontaktiem ar Džordžu Sasūnu. Tikai pēc tam, kad kļuva zināms, ka izraēļu manna nekrita vienkārši no debesīm un tā nebija insektu izdalījumi, mēs varējām uzsākt tālākus mannas mašīnas pēdu meklējumus ārpus bībeliskās un ebreju pasaules un viņu literatūras. Beigu beigās mēs tās atradām viduslaiku vācu un franču dzejnieku darbos par Parsifala tēmu. Par ļoti niecīgu jāuzskata varbūtība, ka tajos rakstīts nevis par mannas mašīnu, bet gan par kaut ko pilnīgi citu. Kā detalizēti izskaidro B. Laufers1 , arī cilvēku fantāzija nespēj "izdomāt" lietas, kas atrodas ārpus normālās, ikdienišķās izpratnes. Bet idejai par ierīci vai "lietu", kas - kā raksta Volframs - spēj ražot pārtiku, noteikti bija jāatrodas pilnīgi un absolūti viņpus viduslaiku cilvēka iztēles spēju robežām, ārpus viņu pieredzes un spējas aptvert (ne velti Volframs vairākkārt lūdz lasītāju viņam ticēt). Viduslaiku cilvēki dzīvoja agrārā pasaulē, kur pārtikas līdzekļi tika ražoti, apstrādāti un izplatīti tikai un vienīgi naturālā veidā. Pat priekšstati par leiputriju nesaturēja neko tādu, kas kaut kādā veidā izietu ārpus viduslaiku lauksaimnieciskā ražošanas veida nosacītajām priekšstatu robežām; tie vienīgi projicēja ikdienišķo pieredzi bezgalīgā mērogā. Ja tomēr ir aprakstīts priekšmets, kas pretrunā ar šo cilvēku personīgo

pieredzi bijis spējīgs ražot "maizi", mums jāpieņem, ka tas patiešām ir eksistējis. Ja turklāt vēl pieejama informācija no ļoti dažādiem avotiem (Bībeles, Kabalas, Talmūda, viduslaiku sacerējumiem, temp- liešu ordeņa vēstures) un starp šiem avotiem iespējams novilkt paralēles un atrast loģisku sakarību, ilgāk vairs nevar vilcināties ar atziņu, ka runa šeit ir par vienu un to pašu objektu, ko aprakstījuši dažādu laiku dažādi autori - tāpēc arī dažādā kontekstā.

Ziņojumi par mūsu atklājumiem sākumā parādījās referātu un dažādu publikāciju formā2,3 .1984. gadā iznāca pirmā grāmata4 ,1989. gadā otrā5 , kas zināmā mērā uzskatāma par tagad publicētā mūsu "gala ziņojuma" priekšgājēju. Daudzās atsauksmes, ierosinājumi un aizrādījumi, ko esam saņēmuši aizvadītajos gados, liecina par lielo interesi, ko par šiem pētījumiem izrāda cilvēki, kas konfrontēti ar mūsu idejām. Dažādos ceļojumos pa templiešu un mannas mašīnas pēdām esam savākuši jaunus materiālus un konstatējuši interesantas kopsakarības.

Mēs uzskatām, ka ar nupat iznākušo grāmatu esam devuši svarīgu ieguldījumu, meklējot atbildi uz jautājumu, vai mūs kaut kad ir apmeklējuši kādas ārpuszemes civilizācijas pārstāvji. Mums varbūt pirmo reizi ir izdevies 3200 gadu ilgā laika posmā izsekot viena ārpuszemes izcelsmes artefakta gaitām uz mūsu planētas - un tas izdarīts, balstoties uz literāro mantojumu un kolorītajiem attēlojumiem, kas tādā vai citādā formā atspoguļo šī objekta likteni.

Pamatojoties uz šeit iztirzātajiem un interpretētajiem tekstiem, literāriem sacerējumiem un nostāstiem, mēs varam pieņemt sekojošo: mannas mašīna tika nodota semītu ciltīm, sākoties to izolācijai ceļojumā pa Sinaja vai kādu citu tuksnesi Arābijas pussalā. Šajā laikā viņi to transportēja, ievietotu lādē, kas Bībelē nosaukta par "deribas šķirstu". Līdz ar apmešanos uz pastāvīgu dzīvi mašīnai vairs nebija svarīgas lomas, līdz par to atcerējās ķēniņš Dāvids un aizveda šo relikviju uz Jeruzalemi. Viņa valdīšanas laikā tā glabājās "Svētajā teltī" un beigu beigās atrada savu vietu Zālamana templī. Atklāts paliek jautājums par to, vai derības šķirsts toreiz vai turpmākajos gadsimtos ticis aizvests uz Etiopiju. Šobrīd uz to nevar sniegt konkrētu atbildi. Turpretī mannas mašīna palika Jeruzalemē un pirms babiloniešu uzbrukuma tika paslēpta: vai nu tuneļu labirintā zem tempļa, vai ari alās pie Nebo kalna. Šajā slēptuvē tā palika gadsimtiem ilgi un vēlāk tika no jauna nogādāta Jeruzalemē vai Hēroda cietoksnī Masadā. Ebreju pasaulē par to saglabājās neskaidras atmiņas, kurās tā identificējās ar jēdzienu "Šekina". Zālamana tempļa arhitekta feniķieša Hīrām Abi piezīmes, kuras Spānijā atrada Kio (iespējams, Igo de Pajēns) pamudināja deviņus no ordeņa dibinātājiem doties šīs ierīces meklējumos. Pēc astoņus gadus ilgušiem pūliņiem viņi to arī atrada vienā no minētajām vietām. Viņi to aizveda sev līdzi uz Eiropu un glabāja savā ordenī kā "elku". Literatūrā tā vēlāk ienāca kā Grāls (kas nav nekas cits kā Šekinas kodēts nosaukums) populārajos viduslaiku stāstos par Arturu vai Parsifalu. īsi pirms templiešu organizācijas sagraušanas ierīci nogādāja drošībā: iespējams, ka to aizveda uz Skotiju un tālāk uz Oukailendu. Tur tā guļ vairāk nekā 70 metru dziļumā, acīmredzot nopietni bojāta un sadalījusies fragmentos, gaidot dienu, kad mēs to atkal atradīsim.

Tāda mums atklājas mannas mašīnas vai OThIQ 1VMIN, vai "dienu pirmtēva", vai "transportējamā ar traukiem", vai Sekinas, vai Grāla, vai, visbeidzot, Bafometa vēsture - sarežģīts stāsts, kas fascinē tieši ar savu komplicētību un problemātiku, kuras atrisināšana varbūt liks citā gaismā paraudzīties ari uz citiem šeit neiztirzātiem cilvēces pagātnes aspektiem. Mēs uzskatām, ka pienācis laiks virzīties uz priekšu pa jauniem, nepieciešamības gadījumā ari nekonvencionāliem ceļiem, pat ja nāktos sadurties ar daža laba viena vai otra zinātnes novirziena pārstāvja kategoriskiem iebildumiem. Toreiz, pirms vairāk nekā 2600 gadiem, ārpuszemes saprāts no Visuma dzīlēm uzrunāja pravieti Ecekiēlu (12:2).

Cilvēka bērns, tu dzīvo pretspriedzīgas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird.

Cik ilgi vel…?

DŽORDŽS SASŪNS: PĒCVĀRDS par mannas mašīnas ilgmūžību un tās atrašanu Vispirms es gribētu apsveikt Pēteru un Johannesu Fībagus ar šo viņu grāmatu. Autori ne tikai izpratuši materiālu par mannas mašīnu, bet ari spējuši no tā izveidot labi lasāmu kopsavilkumu - man pašam tas vienmēr sagādā grūtības. Mani ļoti ieinteresēja viņu gala secinājumi, jo tie pārsvarā apstiprina manis paša pētījumu rezultātus, kas veikti pēc mūsu grāmatas "Mannas mašīna" publicēšanas. Materiāli par templiešu vai viņu pēcteču iespējamo ceļojumu uz Oukai- lendu ir ārkārtīgi nozīmīgi un pasvītro nepieciešamību veikt turpmākus pētījumus šajā virzienā.

Viņi mani lūdza pēcvārdā iztirzāt šādu jautājumu: vai vispār ir iedomājams, ka mannas mašīna bija tā konstruēta, ka būtu varējusi saglabāties 3200 gadus, un, ja tā, tad kā to šodien atrast.

Atbilde uz jautājuma pirmo daļu katrā ziņā ir "jā". Mannas mašīna 40 gadus darbojās nelabvēlīgos apstākļos tikpat kā bez kvalificētas apkopes. Priesteri, kas apkalpoja mašīnu, bija izgājuši augstākais pāris nedēļu apmācības kursu, viņiem nebija iepriekšējas pieredzes darbā ar tehniskām ierīcēm. Tas nozīmē, ka mašīna bija ļoti augstas tehnoloģijas produkts.

Mašīnas nav īsti drošas pārsvarā tikai to attīstības sākumstadijā. Iedomāsimies kaut vai mūsu modernos automobiļus, kas var nobraukt 10 000 km un pat vairāk, neizmantojot autoservisa pakalpojumus, ar riepām, kas savukārt spēj noripot pat vairāk nekā 100 000 km. Senajiem spēkratiem ik pēc pāris dučiem kilometru atgadījās kāda ķibele, tāpēc varam sacīt, ka 100 gadu attīstības laikā tika panākta simtkārtīga to kvalitātes uzlabošanās. Tātad cik daudz reižu drošāki būtu automobiļi, kas tiktu uzbūvēti pēc 1000 gadu attīstības? Un kā lai nosaka, cik droša ir mannas mašīna, kas ir inteliģentas, varbūt jau desmitiem tūkstošu gadu Visumā eksistējošas kultūras produkts? Mašīnas konstrukcijā izmantotajiem materiāliem jābūt īpaši ilglaicīgiem, un tas nozīmē, ka pēc šiem 3200 gadiem runa var būt vienīgi par iespēju, ka mašīna ir apzināti salauzta vai iznīcināta.

Pilnīgi iespējams, ka mannas mašīna ir apzināti iznīcināta. Taču jāņem vērā, ka apiešanās ar mašīnu, pat ja tā vairs nedarbojās, varēja būt ļoti bīstama. Katru, kas apsvērtu iespēju to iznīcināt, pārņemtu dabiskas bailes. Grūti pat iedomāties, ka šādu mašīnu varētu iznīcināt, nepakļaujot sevi briesmām. Varētu to ielaist dziļā šahtā vai bedrē un no droša augstuma mest virsū smagus akmeņus. Taču ari tad tā varētu eksplodēt un nodarīt briesmīgu ļaunumu. Vienīgais drošais veids, kā no mašīnas atbrīvoties, būtu to kaut kur noslēpt, vislabāk kādā bedrē, to pēc tam aizbērt un noblīvēt - tāpat kā šodien to dara ar radioaktīvajiem atkritumiem. Tāpēc uzskatu par visai iespējamu, ka mannas mašīna šodien atrodas kaut kur zem zemes; tā varētu būt ari Oukailenda.

Pievēršoties jautājuma otrajai daļai, rodas dažas problēmas: ar kādiem līdzekļiem šodien meklēt mašīnas atliekas. Pirmais palīglīdzeklis, kas nāk prātā, varētu būt Geigera skaitītājs vai citi radioaktīvā starojuma mērīšanai noderīgi mērinstrumenti. Taču plānot un īstenot šādus meklējumus nebūt nav vienkārši, jo nav skaidri zināms, cik intensīvs vēl ir šīs mašīnas radioaktīvais starojums un cik lielā mērā to aiztur klints vai citi materiāli, kas pārklāj ierīci. Jo starojums niecīgāks, jo lielāks būs laika patēriņš uz katru pārmeklējamā apvidus kvadrātkilometru.

Alternatīvs variants būtu magnētiskā lauka mērīšana, izmantojot protonu magnetometrus, kas spēj reģistrēt visnie​cīgākās novirzes no Zemes dabiskā magnētiskā lauka. Taču mēs nevaram galvot, ka mannas mašīnā ir iestrādāts liels daudzums magnētisku materiālu.

Lai mašīnu atrastu, ļoti svarīgi ir sašaurināt un ierobežot iespējamo apgabalu, kurā tā varētu atrasties. To var izdarīt līdzīgi kā šajā grāmatā, veicot tālākus pētījumus vēstures izzināšanā. Mēs varam ari cerēt, ka, teorijai par mannas mašīnu kļūstot plašāk pazīstamai, atklātībā parādīsies jauni pierādījumi par tās eksistenci, un tie piesaistīs sabiedrības interesi. Mēs esam konstatējuši, ka leģendas un mīti, ja tos

pareizi interpretē, sniedz pārsteidzoši daudz precīzas informācijas. Varbūt, ka kaut kur pasaulē eksistē vēl kāda leģenda, kas varētu sniegt mums īsto atslēgu šī noslēpuma izzināšanai.

PIELIKUMI

Pateicības

Kā jebkura grāmata, ari šī nebūtu tapusi bez daudzu cilvēku līdzdarbības un palīdzības. Pirmajā vietā šeit minamas mūsu sievas Ģertrūde 0. F.) un Klaudija (P F.), kā ari mani (J. F.) bērni Tobiass, Daniels un Kristīna. Liels paldies ari mūsu brālim Matiasam, kā ari ceļabiedriem un draugiem Ēriham fon Dēnikenam, Arminam Šrikam, Ulriham Dopatkam, Reineram Holbem, Horstam un Ankei Dunkeliem, Villijam un Ingrīdai Grēmlingiem, Pēteram Krassam, Reinhardam Habekam, Dr. Karlam Grinam, Volfgangam Zīben- hāram, Valteram Fersteram, Džonam Čemberam, Heinriham un Anetei Vilekēm, Kristofam Opfermanam, Izabellai Eriko-Dossi, Hansam Neimanam, Heningam Šmīdelam, Maksam Breinigam, Jorgam Dendlam, Gerhardam Vulfam un Džonam Fišam (t). īpaši sirsnīgs paldies mūsu draugam Džordžam Sasūnam, kurš visus šos gadus mūs atbalstīja un sniedza neskaitāmus padomus un norādes literatūras un citos jautājumos, kā ari uzrakstīja šīs grāmatas pēcvārdu. Tāpat pateicamies ari mūsu redaktoram Hermanim Hemingeram un izdevniecības Langen Mьller Herbig līdzstrād​niekiem.

Visbeidzot pateicība pienākas visiem tiem, kas cauri gadu tūkstošiem saglabājuši zināšanas par Svēto Grālu. Ja nebūtu viņu pierakstu, netiktu uzrakstīta ari šī grāmata.

Johanness Fībags Pēters Fībags

Paskaidrojumi par mannas mašīnu

Skatīt attēlu 112. lpp.

1 Mute (gaisa pievads) transportē dzīvības elpu (gaisu) caur…

2 gredzenveida cauruli uz…

3 OThIQ 1VMIN smadzenēm (rasas kondensatoru). Rasas konden​ sators ir nosegts ar…

4 ēteri, respektīvi, ar caurspīdīgām OThIQ IVMIN ārējām smadzenēm. Ūdens no kondensatora plūst uz…

5 lielo jūru (tvertni ar hlorellas kultūru), kur tiek uzsākta mannas ražošana. Šķidrums ar kultūru cirkulē caur…

6 OThIQ IVMIN matiem (gāzu apmaiņas caurulēm) un to apspīd augšējā acs (neredzams gaismas avots tvertnē ar kultūru). Tvertnei ir…

7 pārpalikums (drošības vārsts) un 8 smadzeņu noteka (noteces caurule). Tvertnei ar kultūru pievie​notas…

9 trīs apakšējās acis (ar barojošu minerālvielu šķīdumu pildītas tvertnes) ar…

10 apakšējo acu kanālu (savienotājcauruļu) palīdzību. Mašīnas darbībai nepieciešamā gaisma un enerģija nāk no…

11 trauka, kuram iekšā ir uguns (kodolreaktora) ar tā…

12 atslēgām (regulatora stieņiem). Tālvadība notiek ar…

13 mazās sejas roku (mehānisko roku). No kondensatora pievadītais gaiss plūst caur…

14 garo degunu (ventilācijas cauruli) gar reaktoru (11), atdzesē to un uzsildīts ceļas augšup, izplūstot pa…

15 mazās sejas degunu (izpūtēju), pie kam…

16 dienā veidojas dūmu stabs, bet naktī - uguns stabs. Būhnera sūknis (neredzams) izpūtējā rada pazeminātu spiedienu, kas nepieciešams, lai pārstrādātu hlorellu…

17 mazās sejas smadzeņu dobumos (mannas pārstrādes aparatūrā). Smadzeņu dobumiem Būhnera sūknis pievienots ar…

18 mazās sejas bārdu (universālu atsūknēšanas cauruli). Pārstrādātā manna nonāk…

19lielajā daudzumā (mannas uzglabāšanas tvertnēs) un tiek izvadīta caur…

20 peni (mannas iepildīšanas cauruli) un 21 peņa pārsegu (vakuumslūžām). Mašīna stāv uz…

22 kājām kā sešām kolonnām (sešām kājām ar gredzeniem, kas paredzēti nesamajām kārtīm). Tas balstās uz 23 troņa (platformas, kas gatavota no kāda pieejama materiāla), kas tiek nojaukts pie mašīnas transportēšanas. Visu par "tran​sportējamo ar tvertnēm" saukto mašīnu var sadalīt…

24 vecajā (augšējā daļa) un…

25 mazajā sejā (apakšējā daļā). Starp šīm abām daļām ir…

26 kailums (robežjosla). Zem tā atrodas…

27 mazās sejas kroņi (noņemamas pārsega plāksnes mašīnas apkopei) un…

28 mazās sejas auss (komunikācijas bloks).

HRONOLOĢISKAIS RĀDĪTĀJS Šajā rādītājā ietverto datu un notikumu saraksts nekādā gadījumā nav uzskatāms par pilnīgu. Tas ir pirmais mēģi​nājums aptvert un sistematizēt mannas mašīnas (attiecīgi Grāla) pārmaiņām pilno vēsturi.

Ap 1250. g. pirms Kristus Mannas mašīna tiek nodota vienai vai vairākām semītu nomadu ciltīm.

Mašīna tiek glabāta "derības šķirstā", attiecīgi "Svētajā teltī". Pēc desmitiem gadu ilgā ceļojuma mašīna beidz ražot pārtiku. Ierīcei vairs netiek pievērsta nekāda vērība un to novieto noliktavā.

Ap 1040. g. pirms Kristus Zāmuela valdīšanas laiks. Kari pret filistiešiem. Filistieši atņem derības šķirstu ar mannas mašīnu un aizved to uz savu teritoriju. Drīz pēc tam šie priekšmeti tiek atgūti, nogādāti atpakaļ Izraēlā un novietoti Baalā.

1000-961. g. pirms Kristus Dāvida valdīšanas laiks. Beidzas kari ar filistiešiem. Sākas tempļa celtniecība.

Derības sķirstu un mannas mašīnu pārved uz Jeruzalemi.

961-926. g. pirms Kristus Zālamana valdīšanas laiks.

Ar feniķiešu palīdzību tiek turpināta un pabeigta tempļa būve.

Hīrām Abi uzraksta piezīmes par mannas mašīnu. Tagad vai vēlāk derības šķirstu, iespējams, aizved uz Etiopiju. Mannas mašīna glabājas templī.

926. g. pirms Kristus Izraēla sadalās divās valstīs: ziemeļu valstī un dienvidu valsti.

597. g. pirms Kristus Babiloniešu pirmais uzbrukums Izraēlai.

587. g. pirms Kristus Babiloniešu karapulku uzbrukums. Tiek izpostīta pilsēta un templis. Mannas mašīnu izdodas noslēpt tuneļu labirintā zem tempļa vai alās pie Nebo kalna. Pēc tam: jūdu elites deportācija uz Babiloniju. Tiek uzrak​stītas piecas Mozus grāmatas.

Starp 312. g. pirms Kristus un 272. g. pēc Kristus Vienīgais līdz šim zināmais mannas mašīnas attēlojums no antīkā laikmeta Dūra Eiropas sinagogā.

Starp 100. un 200. g. pēc Kristus Tiek uzrakstīts Talmūds. Jēdziens "Šekina" tiek pielīdzināts mannas mašīnai.

711. g. pēc Kristus Musulmaņu iebrukums Spānijā. Kordova un Toledo kļūst par islāma centriem Spānijā.

896.-901. g. labens ben Kurahs apkopo pārmantoto leģendu par Grālu savā grāmatā felek thani. Rokraksts nonāk Spānijā.

1058. g .

Kristiešu armijas atkaro Toledo rekonkistas laikā. 1080. g.

Piedzimst Igo de Pajēns. 1099. g .

Gotfrīds no Buljonas ieņem Jeruzalemi. Ieņemšanā piedalās arī deviņpadsmitgadīgais Igo de Pajēns.

Tajā pašā gadā viņš atgriežas Francijā un stājas grāfa Igo de Šampaņa dienestā.

Domājams, starp 1099. un 1104. g .

"Kio" (Igo de Pajēns) atrod Toledo grāmatu felek thani, respektīvi, Hīrām Abi sākotnējo versiju par Grālu.

1104. g.

Igo de Pajēns un Igo de Šampaņs kopīgi dodas uz Palestīnu, taču uzkavējas tur pavisam īsu laiku.

1105. g .

Pēc Igo de Šampaņa ierosmes cisterciešu ordeņa mūki uzsāk nopietnas seno ebreju tekstu studijas. Šajā darbā tiek iesaistīti ebreju zinātnieki no slavenās rabīna Raši Kabalas skolas Truā.

UH g.

Igo de Šampaņs otro reizi dodas uz Svēto zemi. Pēc atgriešanās notiek kontaktu atjaunošana ar cisterciešiem. Klervo abatijas nodibināšana Bernāra de Fontēna (Sv. Bernāra) vadībā. Turpinās ebreju tekstu studijas.

1119- g.

Igo de Pajēns kopā ar septiņiem draugiem, starp kuriem ir arī Bernāra tēvocis un divi cistercieši, dodas uz Jeruzalemi. Tur viņi apvienojas "Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku apvienībā", apmetas pie tempļa drupām, veic izrakumus tempļa klintī.

1125. g.

Igo de Šampaņs pievienojas pirmajai Jeruzalemes templiešu grupai.

1127. g.

Tiek atrasta mannas mašīna jeb, attiecīgi, Grāls, ko templieši nogādā Francijā.

1128. g. un pēc tam Oficiāli tiek nodibināts templiešu ordenis. Mannas mašīna pāriet ordeņa brāļu īpašumā. Vēlāk tā tiek pielūgta kā "Bafomets". Lokenhauzas pilī Austrijā templiešu kulta telpā dek radīts vienīgais līdz šim zināmais viduslaiku izcelsmes mannas mašīnās zīmējums.

Starp 1174. un 1190. g. Kretjēns uzraksta Conte del Graal.

Aptuveni šajā pašā laikā Robērs de Boro uzraksta savu eposu par Grālu.

Starp 1200. un 1210. g.

Volframs fon Ešenbahs sacer savu "Parsifalu".

Ap 1290. g .

Rabīns Mozus de Leons rakstiski apkopo Kabalas tekstus, kas līdz tam tika nodoti tālāk tikai mutiski.

Tajos (Zoharā) atrodams ari detalizēts mannas mašīnas, sauktas par OThIQ 1VMIN, apraksts.

1307. g. 12.-13. oktobris Visu templiešu arests Francijā. Neilgi pirms tam no Parīzes tempļa konvoja pavadībā ceļā dodas pajūgu rinda. Mannas mašīna tiek nogādāta drošībā, iespējams, templiešu īpašumā Skotijā.

1314. g. 11. marts Templiešu pēdējā lielmestra nāve uz sārta. "Grāla bruņi​nieku" ordeņa galīga likvidācija.

1398. g .

Sers Henrijs Sinklers sasniedz Jaunskotijas krastu. Kopā ar 200 izraudzītiem vīriem viņš nelielajā Oukailendas salā ierīko slēptuvi mannas mašīnai.

1446. g.

Sera Henrija dēls Viljams Sinklers ieliek Roslinas kapelas pamatakmeni. Baznīcā atrodami pierādījumi, kas norāda uz saistību ar Zālamana templi un liecina, ka sers Henrijs Sinklers devies ceļojumā uz Centrālameriku. Skotijā dzimst brīvmūrnieku kustība, kas savā darbībā pamatojas uz temp​liešu ordeņa tradīcijām.

1775. g. vasara Daniels Makginess Oukailendā atrod Henrija Sinklera ierikoto slēptuvi. Viņš uzsāk līdz pat šodienai nepabeigtos līdzekļu un laika ietilpīgos "dārgumu"meklējumus.

1970. g.

Pirmajos zemūdens uzņēmumos, kas iegūti urbumā 10x Oukailendā, redzamie objekti varētu atbilst mannas mašīnas daļām.

197871979. g.

Džordžs Sasūns un Rodnijs Deils savā grāmatā publicē mannas mašīnas tehnisku rekonstrukciju un līdz ar to rada bāzi turpmākiem pētījumiem šajā virzienā.

1984. g .

Johanness un Pēters Fībagi pirmoreiz nāk klajā ar vienotu koncepciju par derības šķirsta un Grāla identiskumu un iz​virza versiju, ka ierīci Jeruzalemē atraduši templieši.

BIBLIOGRĀFIJA Ievads 1 Crooker, W.: The Oak Island quest. Windsor, 1978.

2 Furneaux, R.: Money Pit: The mystery of Oak Island. London, 1972.

5 Harris, R. V.: The Oak Island mystery. Toronto, 1967.

4 Kirchner, G.: Terra X - Von Mallorca bis zum Ayers Rock. Mьnchen, 1997.

5 O'Conner, D.: The Money Pit. New York, 1978. ' Morcll, V.: The pit and the perplexities. Equinox, Mai/Juni 1983.

7 Unterlagen im Oak-Island-Museum.

I Parsifals 1 Stapel, W.: Parzival. Mьnchen und Wien, 1977.

I Lachmann, K.: Wolfram von Eschenbach. Berlin und Leipzig, 1926. ' Rupp, H.: Wolfram von Eschenbach. Darmstadt, 1966.

II Avoti 1 Hilka, A. (Hrsg.): Der Percevalroman (Li Contes del Croat). Halle, 1932.

2 Peronnik. Mдrchen der Welt. Mдrchen von Ketzern. Hrsg. und ьbersetzt von Malies Hцrger, nach Emile Souvestre: Le foyer breton. Paris, 1844. Frankfurt a. M., 1986.

J Evola, J.: Das Mysterium des Grals. Mьnchen, 1955.

4 Martin, E.: Wolfram von Eschenbach - Parzival und Titurel. Halle, 1903.

5 Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. Mьnchen, 1970. ' Piper, P.: Wolfram von Eschenbach - Parzival (I und II). Stuttgart, 1890.

7 Ash, G.: Kцnig Arthur. Dьsseldorf, 1986.

1 Weston, J. A.: From ritual to romance. Garden City N.Y., 1957. ' Jung, E.: Die Gralslegende in psychologischer Sicht. Zьrich und Stutt​gart, 1960.

15 Burdach, K.: Der Gral - Forschungen ьber seinen Ursprung und semen Zusammenhang mit der Longinus-Legende. Stuttgart, 1928 und Darm​stadt, 1974. " Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Der Heilige Gral und seine Erben. Mьnchen, 1984.

12 Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Das Vermдchtnis des Messias. Mьnchen, 1987.

III Grāls - jēga,nozīme, interpretācija 1 Hertz, W.: Parzival von Wolfram von Eschenbach. Stuttgart und Ber​lin, 1906.

Sandkьhler, K.: Chretien de Troyes - Perceval oder Die Geschichte vom Gral. Rastatt, 1963.

I Foerstcr, W.: Kristian von Troyes. Halle, 1914. ' Hilka, A. (Hrsg.): Kristian von Troyes Cliges. Halle, 1921.5 Piper, P.: Wolfram von Eschenbach Parzival (I und II). Stuttgart, 1890. ' Martin, E.: Wolfram von Eschenbach - Parzival und Titurel. Halle, 1903. ' Jung, E.: Die Gralslegende in psychologischer Sicht. Zьrich und Stutt​gart, 1960. " Martin, E.: Zur Gralssage. Stuttgart, 1880. v Kampfers, F. Zit. in B. Kircher: Das Buch vom Gral. Mьnchen, 1989.10 Kolb, H.: Munsalvaesche. Mьnchcn, 1963. " Mergell, B.: Der Gral in Wolframs Parzival. Mьnchen, 1952 Ranke, F.: Zur Symbolik des Grals bei Wolfram von Eschenbach. Tri- vium, 4, 1946.

I I Tax, P.: Felix culpa und lapsit exillis, Wolframs Parzival und die Liturgie. Modern Language Notes, 80, 1965.

14 Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. Mьnchcn, 1970.

15 Gruber, E. und Kersten, H.: Jesus starb nicht am Kreuz. Mьnchen, 1998.

Wolf, W.: Der Vogel Phцnix und der Gral. In: Richard Hienast (Hrsg.): Studien zur deutschen

Philologie des Mittelalters, Friedrich Panzer zum 80. Geburtstag 1950 dargebracht. Heidelberg, 1950.

IV PaleoSЈ77 hipotēze 1 Hurley, F.: Pearls and savages - Adventures in the air, on land and sea in New Guinea. New YorkLondon, 1924.

Steinbauer, F.: Die Cargo-Kulte als religionsgeschichtliches und missionstheologisches Problem.

Dissertation, Universitдt Erlangen, 1971. ' Worslcy, P.: Die Posaune wird erschallen - »Cargo"Kulte in Melanesien. Frankfurt, 1973. 4 Gentes, L.: Zur Frage der Tatsдchlichkeit von Kontakten zu AuЯerirdischen in Altertum und Vorzeit. Ergдnzungsband zum Bericht ьber die Tagung der MUFON Central European Section in Ottobrunn, 1977.

Dopatka, U.: Cargo-Kulte - gestem-heute-morgen. Ancient Astronaut Society, CH-Feldbrunnen, 1982. Dдniken, E. v.: Habe ich mich geirrtf Mьnchen, 1985. Fiebag, J. und Sasse, T.: Mars - Planet des Lebens. Dьsseldorf, 1996. Fiebag, J.: Mission Pathfinder. Dьsseldorf, 1997. Cox, L. J.: An explanation for the absence of extraterrestrials on earth. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 17, 1976. Tipler, F. J.: Extraterrestrial beings do not exist. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 21, 1980.

Schwanzmann, D. W.: The absence of extraterrestrials on earth and the prospects for CETI. Icarus, 32, 1977.

Freitas, R. und Valdes, F.: The search for extraterrestrial artifacts (SETA). International Astronautical Federation, 35. KongreЯ, 1984. Freitas, R.: Extraterrestrial intelligence in the solar system: Resolving the Fermi paradox. Journal of the British Interplanetary Society, 36, 1985b.

Freitas, R.: There is no Fermi paradox. Icarus, 62, 1985a. Ficbag, J.: Analyse tektonischer Richtungsmuster auf dem Mars - Keine Hinweise auf kьnstliche Strukturen in der sьdlichen CydoniaRegion. Astronautik, 1 und 2, 1990.

Fiebag, J.: »Gesicht• und •Pyramiden« in der Cydonia-Region des Mars - Eine Untersuchung zu Spekulationen ьber eine »kьnstliche* Entstehung. Astronautik, 2 und 3, 1990.

Papagiannis, M. D.: Are we all alone, or could they be in the asteroid belt f Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 19, 1978. Papagiannis, M. D.: The search for extraterrestrial civilizations A new approach. Mercury, Jan.-Feb., 1982.

Papagiannis, M. D.: The importance of exploring the asteroid belt. Acta Astronautica, 10, 1983.

Papagiannis, M. D.: Natural selection of stellar civilizations by the limits of growth. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 25, 1984.

Papagiannis, M. D. (Hrsg.): The search for extraterrestrial life - recent developments. International Astronomical Union, 1985. Fiebag, J. und P.: Chiron und Nereide - kьnstliche Objekte im Sonnensystemf In: Erich von Dдniken (Hrsg.): Kosmische Spuren. Mьn​chen, 1988.

Fiebag, J.: Was ist »1991VGt« In: E.v.Dдniken (Hrsg.): Fremde aus dem All. Mьnchen, 1995.

Fogg, M.: Temporal aspects of the interaction among the first galactic civilizations: The »Interdict Hypothesis«. Icarus, 69, 1987. Deardorff, J.: Examination of the embargo hypothesis as an explanation for the great silence. Journal of the British Interplanetary Society, 40, 1987.

26 Deardorff, J.: Possible extraterrestrial strategy for earth. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 27, 1986. " Kuiper, T. und Morris, M.: Searching for extraterrestrial civilizations. Science, 196, 1977.

21 Ficbag, J.: Die Anderen. Mьnchen, 1993.

M Fiebag, J.: Das UFO-Syndrom. Mьnchen, 1996.

10 Fiebag, J. und P.: Zeichen am Himmel. Berlin, 1997.

51 Fiebag, J.: Kontakt. Mьnchen, 1994. " Fiebag, J.: Sternentore. Mьnchen, 1996. " Fiebag, J.: Von Aliens entfьhrt. Dьsseldorf, 1998.

34 O'Neill, G.: Space colonies and energy supply to the earth. Science, 190, 1974. Siehe auch: O'Neill, G.: Unsere Zukunft im All. Bern und • Stuttgart, 1978. " Hart, M.: An explanation for the absence of extraterrestrials on earth. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 16, 1975.

56 Jones, E.: Colonization of the galaxy. Icarus, 28, 1976. " Newman, W. und Sagan, C.: Galactic civilizations - population dynamics and interstellar diffusion.

Icarus, 46, 1981. " Zuckerman, B.: Stellar evolution - motivation for mass interstellar migrations. Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society, 26, 1985. " Morris, M. S., Thorne, K. S. and Yurtsever, U.: Wormholes, time machines, and the weak energy condition. Physical Revue Letters, 61, 31, 1988.

Alcubierre, M.: The warp drive: Hyper-fast travel within general relativity. Classical and Quantum Gravity, 11, 1994.

Schenkel, P.: Should SETI protocols consider interstellar travel? SETI League, Guest Editorial, 2. 5.

1998 ( http://setileague.org/editor/travel.htm). i Dдniken, E. v.: Beweise. Dьsseldorf und Wien, 1979.

Krassa, P. und Farkas, V.: Lasset uns Menschen machen. Mьnchen, 1985.

Fiebag, J. und P. (Hrsg.): Aus den Tiefen des Alls. Tьbingen, 1985.

Fiebag, P.: Der Gцtterplan. Mьnchen, 1995.

4 * Sagan, C.: White dwarfs, little green men, and tales of the ancient astronauts. Omni, New York, 1979.

47 Temple, R.: Das Sirius-Rдtsel. Frankfurt, 1977.

48 Kanjilal, D. K.: Fliegende Maschinen im alten Indien. In: E. v. Dдniken: Habe ich mich geirrt?

Mьnchen, 1985.

4 ' Kanjilal, D. K.: Fliegende Maschinen und Weltraumstдdte im antiken Indien. In: J. und P. Fiebag (Hrsg.): Aus den Tiefen des Alls. Tьbin​gen, 1985.

5 0 Kanjilal, D. K.: Unterwasser- und Weltraumstдdte in altindischen Texten. In: E.v.Dдniken (Hrsg.): Kosmische Spuren. Mьnchen, 1988.

51 Gentes, G.: Die Wirklichkeit der Gцtter. Essen, 1996. " Krassa, P. und Habeck, R.: Das Licht der Pharaonen. Mьnchen, 1994. " Messiha, K.: Flugzeugmodelle im alten Дgypten. In: J. u. P. Fiebag (Hrsg.): Aus den Tiefen des Alls. Tьbingen, 1985. u Eenboom, A., Belting, P. und Lьbbers, C.: Ancient aeronautic techno- logy. Vortrag, Weltkonferenz der Ancient Astronaut Society, Orlando, 1997.

5 Eenboom, A., Belting, P. und Lьbbers, C.: Die Goldflugzeuge aus Columbien - Sie fliegen wirklich! Vortrag, One-Day-Meeting der Ancient Astronaut Society, Erfurt, 1997.

54 Eenboom, A., Belting, P. und Lьbbers, C.: Die Taube von Sakkara. Vortrag, One-Day-Meeting der Ancient Astronaut Society, Basel 1998. " Nicklas, M., Fiebag, J. und Fiebag, P.: Der Huaxteken-Galvanisierer. In: E. v. Dдniken (Hrsg.): Kosmische Spuren. Mьnchen, 1988.

51 Dдniken, E. v.: Puma Punku - das wirkliche Rдtsel der Anden. In: E. v. Dдniken (Hrsg.): Kosmische Spuren. Mьnchen, 1988. " Feix, W.: Eine Botschaft von Alpha Centaurif In: E. v. Dдniken (Hrsg.): Kosmische Spuren.

Mьnchen, 1988.

60 Blumrich, J. F.: Da tat sich der Himmel auf. Dьsseldorf und Wien, 1973. " Beier, H. H.: Kronzeuge Ezechiel. Mьnchen, 1985. " Forrer, C.: Ezechiel-Fдhre und Tempellandung: Ein anderer Blickwin​kel. Ancient Skies, 1, 1998.

" Ehrenberg, G.: Symbolae physicae. Frankfurt, 1823.

M Keller, W.: Und die Bibel hat doch recht. Dьsseldorf und Wien, 1955. " Mьller, E. (Hrsg.): Der Sohar - Das Heilige Buch der Kabbala. Ohne Ort und Datum. u Sassoon, G. und Dale, R.: Die Manna-Maschine. Rastatt, 1979. Neu erschienen: Berlin, 1995. " Geschlossenes цkologisches Lebenssystem entwickelt. Magazin fьr Luft- und Raumfahrt, 1, 1983.

68 EiweiЯ aus Algen fьr die Дgypter. Frankfurter Allgemeine Zeitung, 21. 11. 1985. ** Clyens, S.: Imitating the fog basking beetle to collect water in the de- sert. In: D. Reed (Hrsg.): Spirit of Enterprises. The 1993 Rolex Awards. Bern, 1993.

V Kosmiskais Grāls ' Mergcll, B.: Der Gral in Wolframs Parzival. Mьnchen, 1952.

1 Gelbhaus, S.: Ьber den Parzival Wolframs von Eschenbach (Mhd. Dichtung in ihrer Beziehung zur biblisch-rabbinischen Literatur). Frankfurt, 1980.

1 Jung, E.: Die Gralslegende in psychologischer Sicht. Zьrich und Stutt​gart, 1960.

4 Blumrich, J. F.: Da tat sich der Himmel auf. Dьsseldorf und Wien, 1973.

1 Krassa, P.: Gott kam von den Sternen. Berlin, 1995. ' Iselin, L. E.: Der morgenlдndische Ursprung der Grallegende. Halle, 1909. ' Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. Mьnchen, 1970. * Golther, W.: Parzival und der Gral in der Dichtung des Mittelalters und der Neuzeit. Stuttgart, 1925. ' Burdach, K.: Der Gral - Forschungen ьber seinen Ursprung und seinen Zusammenhang mit der Longinus-Legende. Stuttgart, 1928 und Darm- stadt, 1974.

10 Sassoon, G. und Dale, R.: Die Manna-Maschine. Rastatt, 1979. Neu erschienen: Berlin, 1995. " Gentes, G.: Die Wirklichkeit der Gцtter. Essen, 1996.

VI Derības šķirsts un mannas mašīna 1 Das Testament des Pharao. Der Spiegel, 26/97. ' Fiebag, P.: Der Gцtterplan. Mьnchen, 1995.

5 Groth, K. U.: Prд-Astronautische Spuren in den Qumran-Rollen. In: E. v. Dдniken (Hrsg.): Fremde aus dem All. Mьnchen, 1996.

4 Imhof, P. und Tcplan, S.: Der wahre Berg des Moses entdeckt? Welt​bild, 17, 1996.

5 Fischinger, L.: Gцtter der Sterne. Weilersbach, 1997.

1 Furduj, R.: (.ine radiotechnische Anlage in der antiken Welt. Vortrag, Weltkonferenz der Ancient Astronaut Society, Novo Vinoldolski, 1987. ' Dendl, J.: Herkunft und Verbleib der Bundeslade aus historischer Sicht. G.R.A.L. Sonderband Nr. 1, Berlin, April 1993. " Schmitt, R.: Zelt und Lade als Thema alttestamentlicher Wissenschaft. Gьtersloh, 1972.

VII Templis ' Beyer, R.: Kцnig Salomo. Bergisch Gladbach, 1993.

1 Krebs, W.: Zur Rolle der Bundeslade in Дthiopien. Das Altertum, 16, 1970.

3 Dдniken, E. v.: Prophet der Vergangenheit. Dьsseldorf und Wien, 1979.

4 Hancock, G.: Die Wдchter des Heiligen Siegels. Bergisch Gladbach, 1992.

5 Eenboom, A., Beking, P. und Lьbbers, C.: Antike Flugtechniken. Vortrag. Wcltkonferenz der Ancient Astronaut Society, Bern, 1995. ' Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. Mьnchen, 1970.

7 Kraeling, C. H.: The excavations at Duras Europos. Final Report VIII, The Synagoge, Part I Yale University Press, 1956.

8 Sassoon, G. und Dale, R.: Die Manna-Maschine. Rastatt, 1979. Neu erschienen: Berlin, 1995. ' Engertsberger, S.: Das geheime Wissen der Essener. In: E. v. Dдniken: Das Erbe der Gцtter.

Mьnchen, 1997.

10 Bloch, C.: Kabbalistische Sagen. Leipzig, 1925. " Hauck, A. (Hrsg.): Real-Encyclopдdie fьr protestantische Theologie und Kirche (Bd. 17). Leipzig, 1899.

12 Dibelius, M.: Die Lade Jahves. Dissertation, Universitдt Gцttingen, Gцttingen, 1906.

13 Scholem, G.: Zur Entwicklung der kabbalistischen Konzeption der Schechina. Frankfurt, 1952.

14 Scholem, G.: Von der mystischen Gestalt der Gottheit. Frankfurt, 1962.

15 Kolb, Hj Schola Humilitatis. Beitr., 78, Mьnchen, 1956. " Goetz, FI.: Der Orient der Kreuzzьge in Wolframs Parzival. Archiv fьr Kulturgeschichte, 1, 1967.

17 Kolb, H.: Munsalvaesche. Mьnchen, 1963.

VIII Kio ' Piper, P.: Wolfram von Eschenbach - Parzival (1 und II). Stuttgart, 1890.

2 Simrock, K.: Parzival von Wolfram von Eschenbach. Stuttgart, 1861.

3 Foerster, W.: Kristian von Troyes. Halle, 1914.

4 Kolb, H.: Munsalvaesche. Mьnchen, 1963.

5 Mohr, W.: Wolfram von Eschenbach. Gцppingen, 1979.

6 Schrцder, F. R.: Die Parzivalfrage. Mьnchen, 1928.

7 Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. 6., neubearbeitete Auflage, Stutt​gart, 1991.

8 Kolb, H.: Schola Humilitatis. Beitr., 78, Mьnchen, 1956. * Golther, W.: Parzival und der Gral in der Dichtung des Mittelalters und der Neuzeit. Stuttgart, 1925.

IX Templieši ' Mohr, W.: Wolfram von Eschenbach. Gцppingen, 1979.

2 Martin, E.: Zur Gralssage. Leipzig, 1880.

5 Birch-Hirschfeld, A.: Die Sage vom Gral. Mьnchen, 1923.

4 Golther, W.: Parzival und der Gral in der Dichtung des Mittelalters und der Neuzeit. Stuttgart, 1925. s Snellmann, W.: Das Haus Anjou und der Orient in Wolframs »Parzi​val*. Uitgever-Nijkerk, 1941. ' Schrцder, F. R.: Die Parzivalfrage. Mьnchen, 1928.

7 Demurger, A.: Die Templer. Mьnchen, 1991. * Charpentier, L.: Macht und Geheimnis der Templer. Цlten, 1978. ' Krьck von Poturzyn, M. J.: Der ProzeЯ gegen die Templer. Edition Pcrceval, Bd. 9. Stuttgart, 1982.

10 Hergenrцther, J. Cardinal und Kaulen, F.: Kirchenlexikon oder Ency- clopдdie der katholischen Theologie und ihrer Hilfswissenschaften (X). Freiburg, 1897. " Beck, A.: Der Untergang der Templer. Freiburg i. Br., 1992.

12 Sippel, H.: Die Templer. Wien-Mьnchen, 1996.

13 Melville, M.: La vie des Templiers. Paris, 1951, 1974.

14 Louis, R.: Une source islamisante du Parzival du Wolfram von Eschenbach. Paris, 1959.

X Grāfa glabātāji 1 Kolb, H-: Munsalvaesche. Mьnchen, 1963.

2 Ponsoye, P.: L'Islam et »e Graal* - Etьde sur l'esoterisme du Parzival de Wolfram von Eschenbach. Paris, 1957.

3 Stapel, W.: Parzival. Mьnchen und Wien, 1977.

4 Sippel, H.: Die Templer. Wien-Mьnchen, 1996.

5 Hдuf, M.: Der Mythos der Templer. Solothurn-Dьsseldorf, 1995. ' Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. Mьnchen, 1970.

7 Demurger, A.! Die Templer. Mьnchen, 1991.

8 Bauer, M.: Die Tempelritter. Mьnchen, 1997/1998. ' Gottzmann, C. L.: Artusdichtung. Sammlung Metzler - Realien zur Literatur. Bd. 249, JB. Stuttgart, 1989.

10 Charpentier, L.: Macht und Geheimnis der Templer. Цlten, 1978. " Barber, M.: The trial of the Templers. Cambridge, 1978.

12 Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Der Heilige Gral und seine Erben. Mьnchen, 1984.

13 Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Das Vermдchtnis des Messias. Mьnchen, 1987.

14 Bumke, J.: Wolfram von Eschenbach. 6., neubearbeitete Auflage, Stutt​gart, 1991.

15 Piper, P.: Wolfram von Eschenbach - Parzival (I und II). Stuttgart, 1890. " Goldschmidt, L: Der Babylonische Talmud. Bd. II, Haag, 1933. " Albert von Aachen: Geschichte des ersten Kreuzzuges. Ubers, von Hermann Hacfele. Jena, 1923. " Fulcher of Chartres: History of the First Crusade. Ьbersetzt von Martha Evelyn McGinty. London, 1941. " Dendl, J.: Herkunft und Verbleib der Bundeslade aus historischer Sicht. G.R.A.L. Sonderband Nr. 1, Berlin, April 1993.

20 Shanks, H.: The city of David. The Biblical Archaeological Society, Washington, 1975.

2 1 Mikkonen, K.: Dr. Valter Juvelius and the Ark von the Covenant. Ancient Skies (USAusgabe), 18/3, 1991.

22 Reich, R., Interview in: Aust, S.: Beitrag in KultUr-Zeit, Sat.l, 1997.

23 Andrews, R., Interview in: Aust, S.: Beitrag in KultUr-Zeit, Sat.l, 1997.

24 Ben-Dov, M.: In the Shadow of the Temple. New York, 1985.

23 Die Geheimstatuten des Ordens der Tempelherren nach der Abschrift eines vorgeblich im vaticanischen Archive befindlichen Manuscripts, zum ersten Male in der lateinischen Urschrift und in deutscher Ubersetzung herausgegeben von Dr. Merzdorf, GroЯherzoglich Oldenburgischem Oberbibliothekar. Mit einer Nachschrift von Dr. Gustav Schwetschke. Halle, 1877.

2 ' Prutz, H.: Geheimlehre und Geheimstatuten des Tempelherren Ordens - eine kritische Untersuchung. Berlin, 1879.

27 Jung, E.: Die Gralslegende in psychologischer Sicht. Zьrich und Stutt​gart, 1960.

28 Imperio, L.: Sigilli Templari. Latina, 1994.

29 Sassoon, G. und Dale, R.: Die Manna-Maschine. Rastatt, 1979. Neu erschienen: Berlin, 1995.

3 0 Probst-Biraben, J.-H. und Maitrot de la Motte-Capron, A.: Les idoles des chevaliers du Temple. Mercure de France, Bd. 214, Paris, 1939.

31 Schonfield, H. J: Die Essener. Sьdergellersen, 1985.

32 Wilke, W. F.: Geschichte des Tempelherrenordens. Bd. I—III, Leipzig, 1926.

33 Zцllner, W.: Geschichte der Kreuzzьge. Wiesbaden, 1989.

34 Evola, J.: Das Mysterium des Grals. Mьnchen, 1955.

XI Slēptuve 1 Rahn, O.: Kreuzzug gegen den Gral. Freiburg, 1933.

2 Schmitz-Valchenberg, G.: Grundlehren katharischer Sekten des 13. Jahrhunderts. Mьnchen, 1971.

J Nelli, R.: Les Cathares. Paris, 1964. ' Borst, A.: Neue Funde und Forschungen zur Geschichte der Katharer. Historische Zeitschrift (HZ), 174, 1952.

5 Niel, F.: Les Cathares de Montsegur. Paris, 1973.

6 Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Der Heilige Gral und seine Erben. Mьnchen, 1984.

7 Lincoln, H., Baigent, M. und Leigh, R.: Das Vermдchtnis des Messias. Mьnchen, 1987.

8 Hдuf, M.: Der Mythos der Templer. Solothurn-Dьsseldorf, 1995. '' Bamm, P.: Eines

Menschen Einfдlle. Mьnchen, 1978.

10 Brennan, J.: The occult Reich. Bergcnfield, 1974. " Bergier, J. und Pauwels, L.: Aufbruch ins dritte Jahrtausend. Mьnchen, 1962.

12 Mund, R. J.: Der Rasputin Himmlers. Wien, 1985.

15 Schellenberg, W.: Aufzeichnungen. Wiesbaden, 1979. " Charpcntier, J.: Die Templer. Stuttgart, 1965.

15 Charpentier, L.: Macht und Geheimnis der Templer. Цlten, 1978. " Goodrich, N. L.: Die Ritter von Camelot. Mьnchen, 1994.

17 de Sede, G.: Die Templer sind unter uns. Berlin - Frankfurt - Wien, 1963. " Finke, H.: Papsttum und Untergang des Templerordens. Mьnster i.W., 1907. " Stern, S. M.: Les vers finau en espagnol dans les Muwassahs hispano- hebraiques. Paris, 1948.

20 Bumkc, J.: Wolfram von Eschenbach. 6., neubearbeitete Auflage, Stutt​gart, 1991.

21 Mailly, A.: Der Tempelherrenorden in Niederцsterreich in Geschichte und Sage. Wien, 1923.

22 Theuer, F.: Burg Lockenhaus. Burgverwaltung Lockenhaus im Bur​genland, Eisenstadt, 1990.

25 Sassoon, G. und Dale, R.: Die Manna-Maschine. Rastatt, 1979. Neu erschienen: Berlin, 1995.

Keller, P. A.: Ritterburg Lockenhaus. Burgverwaltung Lockenhaus, Eisenstadt, o. D. Schottmьller, K.: Der Untergang des Templerordens. Mit urkundlichen und kritischen Beitrдgen.

Berlin, 1887; Wiesbaden, 1970.

Mellor, A.: La Charte inconnue de la France-maconnerie. Paris, 1963.

Lyon, D. M.: History of the Lodge of Edinburgh. Edinburgh, 1900.

Hцrne, A.: King Solomon's Temple in the Masonic tradition. London, 1972.

Knight, C. und Lomas, R.: Unter den Tempeln Jerusalems. Bern - Mьnchen - Wien, 1997.

M Wallace-Murphey, T.: An illustrated guide to Rosslyn Chapel. Rosslyn, o. D. 11 Lea, H. C.: Geschichte der Inquisition im Mittelalter. Bd. 3. Philadelphia, 1-887, Kцln, 1905, Frankfurt a. M., 1997. 52 Bradley, M. und Theilmann-Bean, D.: Holy Grail across the atlantic.

Willowdale, 1988. " Piekalkiewicz, J.: Da liegt Gold. Mьnchen, 1971.M Kirchner, G.: Terra X Von Mallorca bis zum Ayers Rock. Mьnchen, 1997.

55 O'Conner, D.: The Money Pit. New York, 1978. Pārdomas grāmatas noslēgumā ' Laufer, B.: The prehistory of aviation. Field Museum of Natural History, Anthropological Series, Volume XVIII, No. 1, Chicago, 1928.2 Fiebag, J. und P.: Der Gral - ein auЯerirdisches Gerдt. Vortrag, Weltkonferenz der Ancient Astronaut Society, Wien, 1982. 5 Fiebag, J. und P.: Wo blieb die MannaMaschine? Vortrag, One-DayMeeting der Ancient Astronaut Society, Horn/Bad Meinberg, 1983. ' Fiebag, J. und P.: Die Entdeckung des Heiligen Grals. Luxembourg, 1984.

5 Fiebag, J. und P.: Die Entdeckung des Grals. Mьnchen, 1989.

Fībagi Johanness un Peters Fi400 Mūžības mašīna. No vācu vai. tulkojis J. Veiss. M.il I M. Adumāns, R., Alberts XII, 2001., 408 lpp.

Dabaszinātnieks Dr. Johanness Fībags un ģermānists Pēters Fībags jau gadiem ilgi pieskaitāmi nopietnākajiem pētniekiem, kas aizstāv paleoSET/ hipotēzi par kādreiz notikušu ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu viesošanos uz Zemes. Viņu agrāk publicētās grāmatas "Citi", "Kontakts", "Zvaigžņu vārti" un "Dievu plāns" kļuvušas par bestselleriem. Šajā grāmatā autori pārcērt Gordija mezglu, kas līdz šim neatrisināmā mīklā saistīja notikumus ap derības šķirstu, Zālamana templi, tempļa bruņiniekiem, Svētā Grāla mistēriju un skota Henrija Sinklera ceļojumu uz Ameriku pirms aptuveni 600 gadiem.

Kādu noslēpumu glabā Oukailenda - sala pie Kanādas krastiem? Autori nonākuši pie sensacionālas,

taču ar vēsturiskiem avotiem labi pamatotas atziņas, ka tās dzīlēs paslēpta ārpus Zemes izgatavota aparatūra, kas pirms 3200 gadiem nonākusi uz mūsu planētas un ilgu laiku būtiski ietekmējusi cilvēces vēstures gaitu.

Tā būs ari laba mācību grāmata vēstures un psiholoģijas studijām.

UDK 930 + 001 Parakstīta iepiešanai 31.08.2001. Formāts 84x108/32. Apgāds "Alberts XII", Kato|u ielā 22, Rīgā, LV 1003. Reģistrācijas apliecība nr. 000322145. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050.