Negantais nieks vilma delle by firmaartcom

Annotation

Vilma Delle NEGANTAIS NIEKS Latvijas lauku un mazpilsētu dzīve gadsimta sākumā Dažādas dzīves un daudzveidīgi likteņi, un katrā likteņstāsta kāds dīvains nieks, kas spējīgs vai visu dzīvi sagriezt otrādi un laupīt laimi, varbūt pat dzīvību, nemaz jau nerunājot par naudu. Rīga «ROTA» STĀSTI UN NOVELES Mākslinieks P. Lisenko ISBN 9984-524-29-9 © P. Lisenko mākslinieciskai noformējums Rigā, 1994. g. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis «Kaut kur, lūk, iekšā guļ tāda nagla, tāda ierūsējusi nagla, ka tev ir Dievam kauns atzīties.» Jānis Ezeriņš.

NEGANTAIS NIEKS PAŠU KALĒJS VAINA UN VIŅA DRAUGS DRAUDZENES ČORĒNU ZVAIGZNE KRITIENS KĀzu dāvana Vēstule dzejniekam Mušiņa saulītē «Dulnā muša!» Brīvlaikā Spoki Dzīves skola Lulū SENLAICĪGAS MINIATŪRAS Dižais buciņš SATURS Vilma Delle NEGANTAIS NIEKS

NEGANTAIS NIEKS «Kaņep, nesnaud, spied!» pasitis galvu atpakaļ, kliedza Jēkabs liellaivas priekšgalā. Bet vējš viņa kliedzienu kopā ar ūdens plīkšķiem un rudens lietus šalkām savēla čauganā lēkšķē, ko spēcīgs brāziens sacirta sānis. Laika neatlika galvu otrreiz atpakaļ mest, tādēļ plašāk ieplētās Jēkaba kājas, žokļi sacirtās, un viņš uzgula ķeksim ar visu savu spēcīgo stāvu. Vēl, vēl, ve-ēl! un melnās liellaivas gals eausi iegriezās no Iecavas Misā. Izslējās Jēkabs kā donis. Atbīdīja izbalējušo platmali un pārbrauca ar piedurkni pāri pierei. Maz laba gan tiek, kad pati piedurkne nav neko sausāka par pieri, —jānoskurinājas. Garo, pelēko matu pielupi lipa pie vaigiem un pilnīgi aizsedza abpus galvai tās vietas, kur vajadzētu redzēt ausis. Jā, slapjš viņš nu bija līdz ādai. Lietus, jā, un ceļā negribas stāt. Bet ne jau tas vien. Divatā uzdzīt liellaivu no Jelgavas līdz Misai, īpaši kad iekrīt, kā šodien, pret vēju un lietu, — ar atkaru kauliem klātu lai nerēgojas. Tur vajag īsta laivinieka. Un Jēkabs tāds bija. Viļņi un straumes valdzināja un saistīja viņa prātus jau no mazotnes. Vai tur bija vainīga šī pati Misa, pie kuras viņš uzauga, vai arī nerimstošais nemiers un daža slepena dzelme, kas izpaudās viņa dabā jau laikus, kas to lai zina. Zēna gados divas reizes slīcis un tomēr ne- noslīcis, viņš iemīlēja ūdeni kā brāli. Tādēļ veltīgas izrādījās mātes asaras un lūgšanas, kad kāda čigāniete, rokā tai zīlēdama, bija biedinājusi: pieturi savu dēlu pie zemes, redzi, krusts viņa ceļā pār ūdeni. Kur nogrimuši tie laiki? Kā ūdens caur pirkstiem aiztecējuši gari gadi, kopš Jēkabam augas vasaras saule lec un noriet uz plostiem vai liellaivas. Kurš atvars vairs biedē? Kurš sēklis kaitina? Vienīgi vilnis vilina joprojām. Atkal ķekša kāts iegrima mālainā straumē, un Jēkabs nolīka pār to. Laivinieku Jēkabs — jā, tagad viņš bija īsts Laivinieku Jēkabs, kad pašam sava liellaiva. Sirds tīksmi nosila. Sava gan. Nūjā, teikt, nav tā vairs nekāda jaunā. Bet par to naudu? Pavasari soli kauč divtik, ari nekustināsi. Ar savu pirkumu Jēkabs pavisam apmierināts. Šorīt prātu ne- skumdina pat Kaņepīša smiekli: khm! Jēkabs nopircis sev tādu pavecāku zārķeli! Nokristīt vajag. Klau, Miroņkuģis! vai nebūs par lepnu? — Saprotam, kas Kaņepītim liek tādu valodu mutē. Nebūtu pašam kabatās caurais, priecīgs sauktu šo pašu veco zārķeli par savu. Tagad, vai Kaņepītim kūleņus mest, kad Jēkabs vīrā? Starp piekrastes kailajiem alkšņiem un kārkliem jau saredzams Cenas tilts. Atkal liellaivas priekšgalā viens izslējās kā donis. Līdz ar apsēm kvēlo viņa vaigs. Ko, vai pa visu ceļa gabalu, no paša kapu kalna un otrpus tiltam, nevienas dzīvības, kas varētu papriecāties par cilvēka kvēlošo vaigu, darbā un priekā kvēlošo? Miers, vaļa. Tikpat ar laiku zinās visi. «Kaņepīt, piespied!» Jēkabs iesaucas, vairāk pa paradumam nekā vajadzības pēc. Gribas parunāt. Bet Kaņepītis, tīri kā saspītējies, klusē. Nu jau viņi peld Jaunzemju robežās. Vēl apkārt vecajām apsēm, tad upes dārza līcis, vīksna, atvars, un klāt Jaunzemju tilts, kur Jēkabs nodomājis novietot savu liellaivu ziemas guļā. «Izmest enkuru!» noskan rīkojums nevainojamā tonī. «Darīts,» tikpat nevainojami ziņo Kaņepītis. Bet tālāk ar piemiegtām acīm un smīnu: «Vai neuzvilkt karogu lai?» Nieki vien būs. Jēkabs nav tas vīrs, ko šitāds jautājums varētu aizsvilināt. Draudzīgi viņš ļauj nokrist savai rokai uz Kaņepīša pleca un priecājas: «Murmulis tu esi, bet laivinieks labs. Kad man pavasari vajadzēs puiša, nāc šurp.» «Ho-ho-ho!» Kaņepītis purina galvu, «paldies, ērzelis ar ērzelēnu vienā pajūgā, ho-ho-ho! paldies! Man pietiek ar šo pašu reizi. Es saku: pie tevis par puisi vai ellē par zirgu — viens pīpis, āda par acīm nost tik un tā.»

«Ej nu ej, vai tad nu es tāds varmāka un izdzinējs būtu?» Jēkabs netic, meklēdams pa maku Kaņepīša tiesu. «Tikai,» Kaņepītis turas ne īsti no tiesas, ne gluži pa jokam, «lietū liellaivu dzīt, kur tas dzirdēts, ko? Un vai tev galā pudelīte būs?» Jēkaba vaigs metas nopietns. «Pudelīte, viņā galā tak dabūji. Gribi, nāc kajītē, uzvārīsim tēju.» Paldies. To zivju suslu Kaņepītis novēl tempt Jēkabam vienam. Ar skaļu blīkšķi viņš pārmet dēli no laivas uz malu. Uzkāpuši pa iestāvo krastu līdz pagraba dārziņam, abi saskatījās, celiņi bija nokaisīti kapātām skujām, istabā dziedāja bēru dziesmu. Kam dzied? Kas Jaunzemjos varēja mirt? Ne Jēkabs zina teikt, ne domāt. Pārsteigts un savuties satraukts — tak rada cilvēki — viņš vedina Kaņepīti iekšā. Varēšot sasildīties, cik necik izžaudēties. Nē, tādā reizē Kaņepītis negrib rādīties kā putnu biedēklis, Izsildīsies Jelgavā. Priekšnamā Jēkabs noņēma cepuri un rūpīgi saglauda matus katrpus galvai. Skaidri varēja dzirdēt skaļā balsī teiktos vārdus: «Redz', kā savīst, zūd un izšķīst visu ļaužu prieki!» Pavisam klusi viņš lūkoja vērt durvis, iegāja. Cilvēku desmit — divpadsmit stāvēja pie atvērta, nekrāsota šķirst iņa un dziedāja. Rožainās drēbītēs gulēja sīks, bāls bērniņš. Pati saimniece, Jēkaba attāla radiniece, pagrieza galvu pret negaidīto viesi un sniedza roku. Nejautāta paliecās tuvāk un pačukstēja: «Vaļiniecei meita nomira.» «Redzi, kā savīst, zūd un izšķīst visu ļaužu košums!» gausi un gari vilka izvadītāji tālāk. Tik viena balss, dzidra, jauka, skanēja pāri visām citām. Savāds, nenoteikts saviļņojums lika Jēkaba skatiem vēlreiz vērsties uz šķirstiņa pusi. Galvgalī, kur dega vienīgā svece, stāvēja viņa. Vai! vai cik skaista! Ķirši — viņas mute, mati — liepu medus. Dziļi pār acīm gulēja ēnaini plaksti. Jēkabs juta: ja viņa tos paceltu, viņam pietrūktu drosmes ilgāk uzlūkot. Kā viņa dziedāja! Vai tā bija bēru dziesma? Kā cīrulis cēlās balss . . . pēkšņi plaka un kritās kā nāves žņaugos . . . lidoja atkal, it kā izlūgdamās sev to laimi un prieku, to košumu un godību, kas zūd un savīst. Viņas rokās cieši bija iekļauts mutautiņš, i Jēkaba krūtis pāršalca sīkas trīsas. It kā tā būtu viņa sirds, kam nepazīstamā apskāvusi savus pirkstus. Un dziesmas vārdi, kas plūda no ķiršu mutes, vārdi, kas dziedāja par prātu, domām, bagāto krājumu un spēku, par visu, visu, kas savīst un zūd, sakūra Jēkaba krūtīs dzīvības sārtu jo gaišāk. Un tomēr, kā kādu smagu pretrunu vajāts, viņš lūkoja novērsties, varbūt pat aiziet, bet pār viņa vaigu noritēja asara, un dziļā lēnprātībā noliecās galva. Neatvairāma tuvība, sāpīgi kvēls mīļums sasaistīja viņa prātu un jūtas ar nepazīstamo sievieti. Dziesma rima. Brūnas, trīcošas rokas uzlika šķirstiņam vāku. Asi iedrebējās ķiršu mute un mutautiņš aizsedza to. Bērinieki sakustējās, griezās uz durvju pusi. Dažas rokas pastiepās pret Jēkabu, sasveicinājās, un viņš atkāpās sienmalē. Istabā bija palikusi arī saimniece. Tai rūpēja dzirdēt, ko Jēkabs tādā suņa laikā nācis. Ak tā, ar liellaivu? Ar sava paša? Nu redzi, tik redzi, kas par kungu! Bet tad gan būšot izlijies, ka ne vīlīte sausa. Tūlīt viņa palūkos kādu sava nelaiķa kārtu, un Jēkabs varēs . . . «Nē, nē, tur pašam — lādītē — lejā — gan jau,» Jēkabs atrunājās nevaļīgs, un pašam tīri nemanot, piere piekļāvu- sies pie loga rūts. Tur laukā pie ratiem, kur izvadītāju pulciņš, stāv arī viņa. Melns lakats sedz tai galvu un plecus, sedz un neaizsedz raženo dzīvību, ko pauž viss viņas

jaunavīgais stāvs. Jēkabs gan būs ko teicis, jo radiniece atbild: «Tā? — tā Lizīte, mūsu vaļinieku meita. Tādi Mežapuikas no Pēterniekiem, neesi dzirdējis? Jurģos tik atnāca. Lepojas — meita drusku paskolota. — Ko tu tāds — tāds vien kā gurdens? Neesi vesels?» Jēkabs groza rokās savu slapjo platmali. «Es jau neko … es tik tā domāju . . .» «Ko tu domāji?» radiniece raugās vērīgāk. «Nē, no tiesas, kāds tu izskaties? Acīs tīri kā drudzis.» Netīk Jēkabam tāda uzmanība. Nav ierasts. «Karsts,» viņš negribīgi iesmejas, bet pierē ievelkas divas stāvas rievas. «Tā? Izlijies līdz ādai, un viņam vēl karsts!» Rūpīgai radiniecei par atbildi nočīkst durvis, Jēkabam izejot. Liellaivas galā viņš pacēla lūku un pa redeļu kānītēm nolaidās drēgnā puskrēslā. Tik jau bija gaismas, cik iekrita pa lūku. Un tā pati tagad bija jāpamet pusvirus, lai lietus necirstu iekšā. Kajīte. Jā, tā viņu sauc. Savādi, domā Jēkabs, vakar un vēl šorīt šī telpa viņam bija likusies gaužām mīlīgs mājoklis tiklab dienā kā naktī. Kā gan te trūka? Bija sava lāviņa ar maisu un segu, maza čuguna krāsniņa, savs gal- delis un bluķītis, kur apsēsties. Bet tagad šī mītne šķita gluži brīnišķīga. Te cilvēks varēja pazust kā ūdrs savā alā un justies mierīgs un drošs. Un pārdomāt, daudz ko pārdomāt. Lizete . . . Lizete viņas vārds . . . Bet balss . . . kāda balss . . . Atsēdies, Jēkabs paņēma no kakta pagalīti un sāka plēst skalus ar tādu skubu un prieku, it kā jaukāka darba pasaulē nemaz nebūtu. Kad krāsniņā sprakšķēja un rūca, viņš sāka pārģērbties. Zeķes, tāpat veļu nācās novilkt somiski, tā pielipušas. Taču beidzot slapju drēbju metiens gulēja pie puiša kājām, un viņš varēja mierīgi atsēsties, lai sakoptu savu galvu. Jā, savu galvu. Ko liegties, tā Jēkabam sagādāja ne mazumu raižu. Un garus gadus cauri. Vai Jēkabs gan nezina, ka šos laikus neviens puisis nevalkā matus pāri apkaklei un pāri ausīm, līdz pat tai vietai, kur sākas vaigu bārda? Tāpat šī vaigu bārda, paretā, rūsganā, vai viņš to audzinātu, ja nebijuši garie mati? Bārda un mati kopā taču tik neganti nelēca acīs kā mati vieni paši par sevi. Un tos — tos varēja tikai apgriezt, bet ne nogriezt. Jo tur, aiz labajiem deniņiem, ap auss vietu, kur Jēkabs patlaban tik rūpīgi sasukā un pieglauž matus, spogulītī raudzīdamies, tur nav gluži viss vēlamā kārtībā. Desmitām un atkal desmitām reižu šis spēcīgais puisis lūkojis sev iegalvot: nieki, blēņas — kas bijis izbijis, šitāds sīkums šurp vai turp! Un tomēr matu garums turas savās ierastajās robežās jau vairāk kā divdesmit gadus. Vai tur nav cilvēkam ko pārdomāt? Sevišķi šodien. Šis pats nieks, kā Jēkabam trūkst un ko negribas pat vārdā saukt (negribas, nu!), tomēr izrādījies tik liktenīgs, ka cilvēks tad tik attopas, kad jau bez iebildumiem skaitāms smejamo vientuļu kārtā. Jānopūšas — četrdesmit četri! Jēkabs izslienas staltāk. Nieki. Vai viņa vaigs vēl nezied kā pati vasara? Vai rokas un kājas tvīktin netvīkst pēc darba? Vai dzīvē viņam trūkst sāta, vai veiksmes? Lūdzu, kuru šī liellaiva sauc par kungu? Un kas Jēkabam vēl padomā, nu gan jau ar laiku dzirdēsiet visi. Bet — varētu nogriezt matus, desmit gadus jaunāks kā likts. Lizete . . . Lizete viņas vārds … Kā sevi drošinādams, kā mierinādams Jēkabs vēl lieku reizi pārliek: spēks, veselība, laba griba, uzņēmība, laiva, nauda, labākās izredzes nākotnē, vai tiešām tas neatsver to nieku? Viņš iemet krāsniņā vēl malku un gluži neapzinīgi sāk dūkt pirmīt dzirdētās dziesmas meldiju, kas tik negaidot likusi viņam atskārst, ka šis tiešām ir pēdējais laiks sākt īstu dzīvi — nu, tādu, kā visiem cilvēkiem. Atskārst? Kas likusi atskārst?

Lizete . . . Lizete viņas vārds . . . > Klau, tur Jēkabu sauc kāds vārdā. Viņš drusku pakāpjas un pabāž galvu pār lūkas malu. Ā, uz tilta uzbēruma stāv Jaunzemiene. Nevarējusi šo sagaidīt, nākusi lūkot. Viņa sasit plaukstas — ak, mūžs, skurstenis lai kūp! Kas tad nu šim nekaitot, kad pašam sava muiža! Nē, lai nu vēl sakot, ka mūsdienās cilvēks ar godīgu darbu vien netiekot uz priekšu. «Jā, šis daikts vasarā man griezīs labu naudiņu.» Kāds prieks cilvēkam runāt par gaišu nākotni. Tad saimniece mudina rada gabalu uz istabu. Drīz būšot arī šie no kapiem mājā, tad visi kopīgi ieturēšot pusdienas. Lai nākot vien droši, netērēšot jau sveša labumu, — gaļa un baltmaize pašas saimnieces dota. «Ko dai'īsi, kad cilvēkam uzbrūk liksta pēc likstas. Pats Mežapuika sarā izslimojās ilgo laiku, vēl tagad nekāds strādnieks. Un sešas mutes barojamas. Nu nomirst mazais, teiktu — paldies Dievam, bet atkal posts: jāpamet gandrīz virs zemes, tāda tukšība,» viņa nobeidz pie durvīm. Ak, likstas . . . nabadzība . . . Jēkabs klausās ar pateicīgu prātu. Tādas ziņas viņa nākotnes plānos labi iederas. Cik labprāt viņš vēl pavaicātu: «Un ko tad Lizete, vietā vai pašiem klāt?» Lizete — kā nu tik vaļīgi sauks taisni vārdā? Jēkabs grib būt pavisam pieklājīgs: «Un ko tad jaunkundze, tas ir . . . ?» «Ak mūsu Anniņa? Tā jau nu pilsētniece, rudenī novedām uz Jelgavu, ģimnāzijā iestājās.» Un runīgā radiniece nosēdināja Jēkabu pie klāta galda, mudināja iekost, ko nu acis redz, kamēr pati ņēmās pārstāstīt par visiem radiem un apradiem. Tā runājot un klausoties viņi bija apciemojuši dažu kaimiņu, izbraukājuši Jelgavu un pat Rīgu, tad tik pārnāca izvadītāji. Visi purinājās un drebinājās, pukojās par nelāgo laiku un ar skubu sēdās pie karstajām bļodām. «Kādu Jāņu saulīti rudenī var gribēt?» sēzdamies Jēkabam iepretī, ierunājās kalsns vīriņš, pie kam viņš draudzīgi, mazliet skumīgi paskatījās Jēkabam taisni acīs. Meža- puika — Jēkabs nodomāja, vērodams viņa brūnās, izkaltušās rokas, kas pirmīt bija uzlikušas šķirstiņam vāku. «Tēt, pavirzies drusku tālāk, lai mums visiem tiek vietas,» Jēkabam tieši pretī nosēdās Lizete, sev klēpī ieņemdama mazu meiteni. Jēkabs pagrieza smeļamās karotes kātu uz jaunavas pusi. «Lūgtu.» Ko šāds vārdiņš Laivinieku Jēkabam maksā, viņš nemaz lāga nepagūst apjaust, jo ķiršu mute saka: «Paldies.» Un divas acis, lielas, laipnas acis paveras tieši pret Jēkabu. Varbūt ar Jēkaba vaigu varētu kas notikt, ja tas jau iepriekš netvīcis rudens apsei līdzīgi. Bet drosme tūktin tūkst. Jau puiša platā plauksta pacēlusi balto rausi kā uz paplātes. «Lūgtu, jaunkundz.» «Memm, memm, paklausies, mūsu Līželi sauc par jaunkundzi!» mātes piedurkni rausta maza puikas roķele turpat Lizetei blakus. Kā dzelta atraujas platā plauksta un nezina vairs kur palikt, kur nē. Māte gan aši aizklāj nevietā pavērto muti, toties daudz citu paveras jo skaļiem smiekliem. «Ko jūs no bērna varat prasīt?» mierīgi nolīdzina tēvs. «Kad viņš ļaudīs bijis? Ko labu dzirdējis?» Tomēr šī valoda Jēkabam maz spēj līdzēt. Kā pret straumi ceļas krūtis, kad viņš griež sev šķēli no vainīgā rauša. Kas zina, varbūt ne tik daudz par zēna vārdiem, kā pret viņu — Jēkabu — slējās šie smiekli. Kam arī tā vajadzēja teikt? Varbūt tiešām izklausījās smieklīgi. Tādi smalkumi, ko var zināt? Nav vis ķeksis, ko cērt un gremdē, nakti pamodies. Cieši noņēmies nerunāt vairs ne vārda, iekam nav mutē piecreiz apgrozījis, Jēkabs sāka ēst lēni, pamatīgi, ar baudu, kā jau īsts darba cilvēks.

Bet vai tas nācās viegli? Sēdēt kā svecei, mierīgi cilāt roku, mierīgi velt kumosus lejup šeit, viņas acu priekšā! Ak, šīs rokas spēj gan katru liellaivu ievadīt vēlamā ceļā, bet ko iesākt ar savu sirdi? Tā nu notika, ka Jēkabs bija paēdis ātrāk par citiem. Jānoiet lejā, nemaz neatminot, vai pirmīt lūku aiztaisījis, vai nē. Pag', to nāragu grib apskatīt vēl daži citi, lai. Arī Līzete ar saimnieku meiteni izmetas līdzi, palīdušas abas zem viena lakata. Paiet labs brīdis, kamēr Jēkabs ar pavadoņiem izstaigā savu kuģi no viena gala līdz otram un smalki izstāsta šiem, cik tūkstošu ķieģeļu, cik kubiku smilts un grants vai malkas šitāds bladācis var uzņemt, un cik var atlēkt peļņas izdevīgā reizē no braukuma, cik visā vasarā. Tie ir briesmīgi skaitļi, ko Jēkabs te izmet kā nieku. Tūkstoši un desmittūkstoši tā vien griežas. Arāja cilvēkam tik atliek sacelt plecus un nosēkties. «Kozi, kad labi, lobjas, citu rudeni varēsit sitam no ribu kaula iztaisīt vēl otru tādu naudas pūķi! Tā vajag. Man patīk, kad latviešu cilvēks iet uz augšu,» bilst Mežapuika. Vēlīgā valoda atraisa Jēkabam mēli pavisam. Ko liegties, šogad viņam lieli nodomi. Šoziem cirvis un zāģis lai paliek aizkrāsnē. Nopirks zirgu, ragavas — tad pavisam cits un kas. «Traks, kur tu tik daudz naudas rāvi? Būsi kādu bagātu žīdu aizgrābis!» smejas Jaunzemju puisis. Runādamies viņi nonākuši atpakaļ līdz laipai. No kajītes lūkas izšaujas Lizetes galva. «Vai, kā mums te patīk! Abām ar Bertiņu. Maza maza istabiņa, mazas lietiņas, taisni kā pasakā, kā pie i ūķībiem,» čalo ķiršu mute. Laivinieku Jēkabam — roka uz sirds — jaukākas valodas pasaulē nevar būt. Piecas reizes viņš apgroza mutē «jā», otras piecas «paliec» un vēl piecreiz «ņem to sev». Bet tad jau ir pulka par vēlu vairs ko bilst, jo meiteņu kājas nozib augšup pa krastu. Aši Jēkaba roka ļāva aizkrist lūkai, it kā tā vēl varētu paglabāt daļu no tā jaukuma, kas bija sitis augšup no kajītes krēslības un skalojis kā karsta strūkla viņa sirdi. Kad istabā iededzināja lampas, rudens šļakstošā tumsa un drebinošais vēsums sadzina cilvēkus draudzīgā čurmiņā, lika tiešāk, ciešāk ieskatīties cits citam vaigā un, kur iespējams — pasmieties skaļāk, kur vēlams — noslaucīt asaru, bet galvenais — piedot gudru padomu. Un gudrs padoms, pēc visu domām, pašlaik pavisam nepieciešams Jēkabam. Jo redzi, naudu nopelnīt un sakrāt — nu, neviens jau nesaka, ka tā nepavisam nebūtu skola, bet lielākā skola — gudri izdot. Jā, lai Jēkabs neņem ļaunā, bet zirgs nu nav gluži tas pats, kas nārags. Nopirkt labu zirgu, krietnu zirgu — bez niķiem vīvelēm un septiņām citām kaitēm un, galvenais — nepārmak- sāt, tā, brālīt, liela māksla. Nu paklau, Jēkabs tak pazīst čigānu Kukaini, jā? un žīdu Maušeli arī? — nu, lūk, toreiz pat, tajā bargajā vasarā, kad pērkons Smeltēs iespēra akā un Aizpurim nospēra lielo, ābolaino zirgu . . . Un šim ievadam seko raibu raibie stāsti par to, cik traki piekrāpušies, zirgus pirkdami vai citreiz mīdami, tādi un tādi zināmi cilvēki. Domā, latviešu zirgu tirgotāji labāki? A-ū, brālīt, tie visi Maušeļa un Kukaiņa skolas cauri gājuši un iebāž cilvēku maisā pa amerikāņu modei. Klausoties šos nostāstus, bija gandrīz vai jātic, ka īsti labu zirgu pasaulē nemaz vairs nav, vismaz, tādi nav nopērkami, jo labos neviens nepārdod. Ciešāk sakļāvās Jēkaba lūpas. Ko nozīmē biedinošie padomi? Vai atkal sīka skaudībiņa nemeta sprunguļus ceļā? Ja tā, tad arī Jēkabam te savs vārds, lūdzu: «Nu, tad es pērku vienu preču automobili. To taču tad varēs dabūt labu?» Lepni teikts. Ko tu tādam nodarīsi! Tūlīt sākās lēnprātīgākas valodas: kādās vietās un cik lielas cirsmas šogad nozīmētas. Ek, murmuļi! It kā ar tādiem krikumiem Jēkabs netiktu galā viens. Bet galvenais, pats galv . . . «Es skatos un skatos visu laiku, kāds jums interesants matu sasukājums. Pavisam īpatnējs. Kā

senlatvietim. Un bārda taisni kā Ziemelim Mežvidus ļaudīs. Esat redzējuši?» tā ķiršu mute. Spožs asmentiņš nelādzīgi skribina Jēkaba sirdi. «Viņa zina? . . . Jau zina? . . . Tad visam beigas.» «Mati. . . jums taisni mati. . .» viņš dveš kā mirējs. «Kā nē, tas tak mans arods,» liedama alu glāzē, Lizete čalo tālāk. «Ja jums tik lieliski nepiestāvētu, es tūdaļ ar šķērēm klāt.» «Vai liksi mierā Jēkaba matus! Ja tev nagi tik trakoti niez, ekur kūtī man tas melnais auns, nocērp to un safrizē pēc jaunākās modes,» iejaucās saimniece sev pašai un citiem par smieklu. Un tad — Jēkabs netic savām acīm — Lizete sēž viņam blakus uz sola, un tādi vien savādi vārdi, kā spindzeles, kā sīkas masaliņas šaudās, un griežas, un sīc ap viņa galvu: «Laiviniekam jauka dzīve, vai ne? Ar un piet straumi, mūžīgā trauksmē . . . Zvaigznes debesīs un dzelmē jums mirdz! Ak, arī es mīlu tādu nemiera dzīvi! Nebūtu man brunči jāvalkā, ticat — neticat, aiz trejām jūrām plīvotu mani mati.» Strauja nopūta aizslēdza ķiršu muti. Jēkabs cīnās ar sevi. Jods zina, no kādām dzelmēm atkal izšāvies tas senais pārgalvnieks, tas otrinieks, kam nieks ar meitu klēpī mesties loga rāmjos un pazust tumsā. Jo pret neizprotamo tam tikai viena atbilde — spēks. Jēkabs cīnās ar sevi. Acis blenž drūmi. Mute izmet kā cilpu: «. . . mani izsmejat?» «Ko jūs runājat? Es? Kādēļ?» un viegla roka aizskar Jēkaba piedurkni, galva pieliecas mazliet tuvāk, kad ķiršu mute čukst: «Es redzu, jūs neesat ikdienišķs cilvēks. Tādēļ ar jums es runāju, ko saka mana sirds.» Tad Lizetes vairs nav. Jēkabs izvelk zilu drāniņu un ilgi slaukās. Kad viņš to iebāž atpakaļ, viss vaigs-ieguvis pavisam citu izteiksmi. Sa- i,tuklo uzaču vieta raugās tīksmīgā mulsā noreibušās acis: d/.iidi'lilt? neka jus nedzirdējāt! — un nevajag arī — tas bija i'uiiiHh vionlgi man — man! Viņš izdzer vēl otru glāzi alus un pieceļas. Viņi iet ar saimnieci uz dibens istabu, Jēkabam tāda maza runāšana. Labu bridi viņi jau tur sēž katrs galdiņa galā, jau pārrunājuši par šīs vasaras ražu, vēl otrreiz par Anniņas skolu Jelgavā, tad Jēkabs spēji izslējās: «Tā nu tas ir, es gribu bildināt Lizeti, un tu man palīdzēsi.» «Jēkab! . . . Lizeti! . . . Kad tu vēl puika būtu, es teiktu: muļķis; kad tu būtu piedzēries, es teiktu: ej izgulies! Ko lai tagad saku?» Jaunzemienes apaļās plaukstas dziļā pārsteigumā kā salipušas. Jēkabs arī nezina, ko lai tagad saka, bet viņš tomēr gribētu, lai radiniece runā ar Lizeti. Jo redzi, tas nu ir tā: Lizeti vai citu nevienu, šoreiz vai vairs nekad! «Dieviņ tētiņ, pusdienā ieraudzījis, vakarā bildinās! Savu mūžu mūsu rados tādas lietas nav dzirdētas. Jēkab, Jēkab, neliec apsmieklā vecu ļaužu padomu: kas karstu strebj, sadedzina lūpas! Tukši, pliki cilvēciņi. Diezin no kāda pasaules gala nākdami. Un ko tu par Lizeti zini? Frizierīte — daudz tāds amats sver? Esot ģimnāzijā gājusi. Es nemaz neticu. Kālab tad netiek uzņemta pat ne inteliģentos bezdarbniekos? Sēž un skrubina to pašu tēva bada garozu.» «Man viņa patīk,» tas ir viss, ko Jēkabs var pateikt pret radinieces iebildumu kaudzi. «Tā? Nu lai tad tu arī dzirdi, kas tev citādi nemaz nebūtu jādzird. Vai tu zini, vai es zinu, kas tam bērnam, ko šodien apraka, bijusi īstā māte? Tinībās bijuši neesam. Pati Mežapuiciene par savu gan sauca, tak ne asaru šodien neno- birdināja. Un Lizete dziedāja kā lakstīgala. Vai nebija tā? Nu redzi, tev nav ko teikt. Man pašai aug meitas, es negribu tiesāt nevienu, bet tas arī ir tiesa, ka neviens no savas slavas nekur nav aizbēdzis. Laba vai ļauna, tikpat uz pēdām. Un kāda Lizetei daba, akls to

nevar neredzēt. Cik trūka, kad jau ar pirmo redzējumu tev gandrīz vai klēpī sēstas.» Jēkabs noskurinājās. «Tu runā tā, it kā tev pašai manis vajadzētu.» «Jēkab, Jēkab! Vai tiešām tu nesaproti, ka veselais cilvēka prāts kliedz, lai šitāda trallina nepaliek par tavu likteni?» Likteni . . . Liels un varens vārds. Un ķiršu mute runāja tik brīnišķīgi: tu neesi ikdienišķs cilvēks. Vai tas nebija lēmums un reizē solījums? Neviens cilvēks nekad ar Jēkabu tā vēl nav runājis. Liktenis . . . kādēļ tas lai nebūtu liktenis? «Tur nekas vairs nav grozāms,» Jēkabs noteic tik pārliecinoši, ka radiniece sāk saprast, ka tiešām te maz kas vairs būs grozāms. Alt, Kungs! apmāts un apmāts! «Nu teic, kur tu viņu liksi? Ko viņa māk? Pogu tev neiešūs. Un ja arī iešūs, tad ačgārni. Sagriezt rimbuļus uz ausīm, nolakot nagus — visa viņas māka.» Zemāk noliecās Jēkaba galva. Viņš ir noskumis. «Tad tu nerunāsi vis? Bet varēji gan. Kas cits man palīdzēs? Pašam tādās lietās, tu zini . . .» viņš nostostās un nepabeidz. Lūdzoša vina balss. Lēnas vina acis. ) > Drusku iežēlināta, Jaunzemiene lūko skaidrot, ka viņa taču grib palīdzēt un vienīgi tādēļ viņas sirds, viņas mute saka nē un nē. Nu, pagaidīs vismaz kādu laiciņu, Jēkabs tagad vaļas cilvēks, padzīvos Jaunzemjos vienu otru dienu, noklausīsies, noskatīsies, kas un kā, lai pēc tam nav jākož nagi nost. «Un tad tu runāsi?» «Ja jau nu citādi pavisam dzīvotājs neesi, varbūt runāšu arī,» viņa kļūst pielaidīgāka, cerēdama ar laiku kliedēt Jēkaba apmātību. «Paldies tev, radiniec!» Kvēls pateicības skūpsts skar pārsteigtās sievietes roku. Un tad projām viņš bija, tas trakgalvis. Vai, manu dieniņu, kādu galu tas ņems? Paiet diena — divas — piecas. No upes, pāri pagraba jumtam, ceļas un ceļas tieva dūmu strūkliņa, it kā tur kāds pastāvīgi kūpinātu tādu palielāku cigāru. Šie dūmiņi kož Jaunzemienei acīs un savelk pieri septiņās grumbās. Jā, ko ar tādu iesāksi, kas ierāvies kā roka cimdā? Viņai taisnība, jo Jēkabs gandrīz tik vien sētā parādās, lai aši nomestu radinieces priekšā kā kvēlojošu ogli savu — nu? Līdz šim Jaunzemiene bija atrunājusies šā un tā, bet šodien tīši piemetināja, vai tad šim tā svilstot? Lai velns par stenderi paliek! Svilst. «Ja tu šodien pat nerunāsi, tad — tad . . .» «Ko tad? Tu runāsi pats?» «Tev smiekli, kad cilvēks kā diegā pakārts! Es ilgāk to necietīšu!» krēslā atkritis, Jēkabs izdvesa caur zobiem un iecirta galvu rokās. Nē, tā vairs nebija bērnu spēle. Radiniece uzlika roku uz puiša pelēkās galvas. «Pagaidi, es būšu drīz atpakaļ.» Lieliem soļiem Jēkabs sāka staigāt pa istabu. Neganta reize. Slīkt — nieks pret visu šo. Ūdenī tu, cilvēks, palaidies pats uz saviem spēkiem. Tagad viss uzticēts otra prātam. Un kādam vēl? Te Jēkabs saduga. Vai tik viņš savu lietu nebija nodevis pavisam neīstās rokās? Vai drošāk tomēr nebūtu bijis pašam? Bet vairs glābt ko bija par vēlu — Janzemiene vēra durvis. Piktais uzbļāviens sunim, kas spraucās līdzi, un asais durvju piecirtiens nevēstīja nekā laba. Puisis palika durteniski. «Ar to vējavicekli es vairs tālāk nerunāju. Vai tu zini, kā vina tevi nosauca? Tikko es izteicu, lai nāk saņemt savu » ' »

laimi un pieminēju tavu vārdu, viņa sakampj galvu: ko, tas senlatvietis! — un laukā bija.» Sameklējusi aizkrāsnē krāsns urķi, Jaunzemiene sirdīgi dauzīja un rakāja pusdegušās pagales. Tikai pēc laba brīža vina atkal atlieca muguru. «Tu vēl tepat? Es tavā vietā neteiktu vairs ne trīs un ietu savu ceļu.» Labi. To var. Un Jēkabs tiešām iziet. Lēni, apdomīgi viņš sper katru soli, it kā šī gaita būtu pati svarīgākā viņa mūžā. Senlatvietis . . . savādi. Jā, bet kas gan tur bija ļauns? Kādēļ dusmoties? Tovakar lai — kā senlatvietim . . . nē, pavisam mīļi tas izskanēja. Tikai viens paliek kā bijis, paliek pats mezgls, — kā tagad tikt pie skaidrības? Tas nu jāpārliek un jāapsver šovakar visā klusībā.Jžāpnītēm čīkstot, puiša stāvs sāk nogrimt kajītes krēslībā. «Labvakar! Vai ciemiņus gaidījāt?» no lejas trauc pretī straujš jautājums. Sastomās Jēkaba kājas, kā kad kāpnītes pēkšņi būtu izšļukušas no pēdu apakšas. Bet ne par velti viņš laivinieks, nolec atmuguriski jautātājas priekšā. «Gaidījāt?» vēsa roka iegulst Jēkaba platajā plaukstā. «Gaidīju.» Šajā bridi Jēkabs gatavs zvērēt, ka visā savā mūžā nekā cita tik gauži nav gaidījis, nekā cita nav vēlējies, jā, varbūt vienīgi tādēļ dzīvojis, lai šobrīd turētu Lizetes vēso roku un atkārtotu šo vienu vienīgo vārdu — gaidīju. Bet vēl viņam gribas pateikt kaut ko tādu mīļu, tādu nebijušu, ko nevienam cilvēkam nekad nav teicis, nekad neteiks, un viņš saspiež ciešāk vēso roku. «Manu likteni. . . liktenīt manu . . .» Lizete iesmejas skaļi, no visas sirds. «Nē, tas taču lieliski, — turēt savu likteni rokās, vai ne? To katrs vis nespēj.» Arī Jēkabam jāiesmejas. Bet ne gluži no sirds. Varbūt viņa varēja tā neteikt. Samulsis viņš atlaiž Lizetes roku. «Bet mēs jau te nosalsim, durvis vaļā,» Lizete čalo, viegli nodrebinādamās. Un kamēr Jēkabs iededzina mazu skārda lampiņu pie sienas, viņa ir aizvērusi lūku, nokāpusi atpakaļ un sēž uz vienīgā bluķīša, rokas pār ceļiem sakrustojusi. «Un tagad, ko mēs vārīsim vakariņās?» taisni tā saka ķiršu mute. Tik vienkārši un viegli viņa to pasaka, ka Jēkabs samulst vēl vairāk. Kā saguris viņš noslīgst uz lāviņas gala. Lūk, cik jauki viņa smejas par tevi! «Lizet … es nevaru tā. Jums jāpateic, ko jūs par mani domājat?» «Tiešām? Tas man vēl jāteic?» un viņa smaida tik jauki. «Vai viss jau nav izteikts ar to, ka es te sēžu un runājos gluži kā savās mājās?» «Jā, bet pirmīt. . . kad saimniece . . .» «Ko saimniece? Varbūt man vajadzēja mesties viņai ap kaklu? Ak jūs — jūs — es nezinu, kā lai es jūs nolamāju!» smejas viaas acis, smejas ķiršu mute. «Es neciešu starpniekus, tas viss. Un tādēļ bēgu un atbēgu, nu, jūs jau redzat, kur esmu atbēgusi. Vai vēl man būs jāteic, ko es domāju?» Jēkabs vairs karotājs nav. «Lizet . . . Lizetiņ . . . senlatvietis — tu teici … tu vari teikt, kā vien tev tīk . . . tu vari smieties, tu vari nemīlēt mani . . . tikai paliec, paliec ar mani, lai man būtu kam dzīvot. . . Liktenīt manu!» Maza, vēsa roka ar sārti lakotiem nadziņiem aizsedz runātāja muti un viņa ausi skar visuvareni čuksti: «Ja tu savu likteni mīlēsi, arī viņš tev būs labs.» Un tālāk notiek viss taisni tā, kā tam jānotiek, tas ir kā Jēkaba liktenltis grib. Ak šis liktenītis, ar ķiršu muti, liepmedus matiem un sārtiem nadziņiem, mīļais, labais! Sarkanas dzijas uzliktas notecēties uz Jaunzemju vabām. Kad tās notekas un izžūst, Jēkabs dabū turēt košo gabalu uz savām rokām tik ilgi, kamēr Lizete satinusi, re, kādu jocīgu kamolu — taisni kā

vērša sirds! Tad viņi smejas abi. Un kamēr Jēkabs gaida ceļa laiku, lai varētu braukt peļņā, un sakopj stalli savu melni, Lizete ada sarkanus grožus. Jā, melnis un sarkani groži, jo kas gan košāk var izcelties pret sniega baltumu, kad viņi svētdienās aizlaidis līdz Jelgavai vai Daibei izvizināties. Lūk, tādēļ ari to kamanu vajadzēja. Kā nu ar ragavām vizināsies! Un gredzeni, skat, laulājamie gredzeni viņiem jau pirkstos. īstas dzelzs, haha! Tos nokala Unkas kalējs to pašu dienu, kad viņi tur iegriezās apkalt savu melni. Bet zelta vēl nāks. Tā jauki aizslīd pelēkās rudens dienas Jaunzemju kalpu galā. Bet vakaros Lizete saņem Jēkabu aiz mazā pirkstiņa. «Nāc, iesim uz savu pili, tur vairāk romantikas.» Un viņi nogriežas gar pagraba dārziņu uz upi. Tur lejā, tai mazajā, melnajā kambarītī, kur patiltes straume skalojas aiz sienām un pār griestiem kūleņo vējš, tiešām, reizē ar Lizeti ir nolaidies kaut kas nebijis, kaut kas neizsakāmi jauks, ko vislabāk vērot ar puspievērtām acīm, un ja Lizete sauc to par romantiku, tad laikam tā arī būs. Brīnišķīgā romantika! Jēkabs nemaz nesaprot, kā viņš varējis līdz šim bez tās dzīvot. Nūjā, kas tā arī bija par dzīvi? Tagad, tagad, cik mūžu jau nav izdzīvots šais nedaudz nedēļās! Vaigu vaigā Jēkabs pazīst Mežvidus Ziemeli. Un kad Ziemelis smalsta ar galeniski iesieto izkapti vai ar spriguli savus ienaidniekus, Jēkaba dūres priekā cilājas līdzi. Jaukas, jaukas grāmatas Lizete prot atnest no Jelgavas lasītavas! Uz galda stūra deg mazā lampiņa, un krāsniņā drīz vien sprakšķ malka, bet Jēkabs, atlaidies uz lāviņas, puspievērtiem plakstiem noraugās Lizetē, kas sēž turpat blakus un lasa. Patlaban viņa atšķir Nameja gredzenu. Sarkans pavediens iegūlis vidū, kur vakar lasīts. Gaišā, dzidrā balss, brīžam saplūzdama ar vēja brāzmaino dobjumu un grūtsirdīgo straumes dziesmu aiz sienas, šūpo puiša galvu viegli, reibinoši. Blāzmaini vizmo Lizetes liepmedus mati pret melnajām sienām. Jēkaba sejā nogulst dzelmains klusums . .. Atkāpjas melnās sienas un gaist. Simtiem sveču zelta lukturos . . . Sandomiras pils. Viņam jāiet. Tumši dim soļi un trīskārt atbalsojas. Pretī nāk viņa — zeltacainā ragana . . . čūskas šņāc melnajos matos . . . Marija Mnišeka . . . liek roku uz Jēkaba krūts . . . Sirds sastingst baisi — un paveras acis. «Ko tu neelpo?» Lizete vaicā un viņas roka guļ uz Jēkaba krūtīm. «Es skatos, skatos — tu gluži bez elpas.» «Tu nezini . . . viņa . . . viņa iztraucēja mani . . .» Jēkabs nevar vēl attapties no redzētā sapņa. «Iztraucēja? Kas tad? Tu sapņo vaļējām acīm. Vai aizmidzis biji? Atzīsties. Un kas tevi iztraucēja?» smiedamās viņa noliecās pār Jēkabu. «Tā tu man klausies! Izpurināšu, visus tavus sapņus izpurināšu, izkliedēšu, jaukos un nejaukos!» Draiskām rokām viņa jauc un veļ Jēkaba matus. Svelmains niknums uzrauj Jēkabu sēdus. Bet ir jau par vēlu, — kā cirvis pret akmeni atcirtušies Lizetes skati labajos deniņos — viņam nav auss! Zaudēta? — kā un kad? Kādēļ klusēts? Apmulsumu un jautājumu pauž viņas seja. Pēkšņi tā nobāl. Acis! Jēkaba acis! sirdi tās dzeļ . . . smok elpa . . . stājas asinis . . . Lizete aizsedz vaigu rokām. Vēl mirklis — vēl — un Jēkabs ir uzveicis sevi pārdabiskā cīņā. Krūtis plok un rodas vārdi. «Lizet, tev jāsaprot,» balss skan dobji, «Ir darbi, ko cilvēks neprātā izdara, bet mūžs par īsu, lai bijušo nožēlotu … un runāt tik grūti. Tas . . . tas . . .» (kā kalns guļ neizrunājamais vārds) — «cīņā tas man zaudēts, negantā, nelāgā . . . cīņā ar sievieti . . . Piedod, ka tikai tagad tu to zini!» «Tu viņu mīlēji?» Lizete runā bez balss. «Varbūt . . . Bet viņa smējās par mani. Un tad . . . vienā talkā es biju apdzēris jēgu … uz ceļa es viņai . . . tad, aizstāvēdamās . . . viņa to … ar zobiem . . . nē, es neesmu vairs zvērs. Tev nevajag bīties manis,» viņš saņēma Lizetes roku. No pašas sirds pārskrēja trīsas visgarām jaunavas augumam. Roka vairījās pieskāriena. Viņa

kapāja kā ledu: «Rīt tu matus nogriezīsi!» «Lizet, kādēļ šis prasījums? Tagad tu visu zini.» «Jā, cik sveši mēs bijuši viens otram. Un tādēļ prasu, lai tu izej ļaudīs bez maskas.» «Piedod, tici man! Es neesmu tas vairs, kas kādreiz biju. Es neesmu zvērs,» neizlaizdams Lizetes roku, viņš lūdzas. «Kā lai es ticu, kad tev nebija drosmes man agrāk atzīties? Un vēl tagad tu bīsties pats sevis.» «Tu esi nežēlīga.» Ūdens tumši skalojās aiz sienas. Vējš drupināja un meta sausos vītolu zarus uz griestiem. Krāsniņā ogles bija izplēnējušas. Izplēnējis arī kāds sapnis Lizetes krūtīs. Viņa paņēma grāmatu no klēpja un piecēlās. «Ar labunakti,» viņas balss nebija atguvusi skaņu. «Neaizej tā . . . piedod! . . .» viņš lūdzās nelaimīgs un nevarīgs kā apmaldījies bērns. «Vienalga … ko man mati . . . nogrieztu . . . bet tevis dēļ, tici, vienīgi tevis dēļ tagad nespēju vairs. Es nezinu, kas notiks, ko es izdarīšu, kas tev būs jāredz, varbūt arī jādzird citu izsmiekls un zaimi par mani. Lizetiņ, nu . . . piedod! Tev taču patika . . . senlatvietis — tu teici tik mīļi.» «Senlatvietis, jā — vai tu zini, kas ir senlatvietis bez vīra goda un drosmes!?» Sāpju un griezīgu nievu pāri plūstošs bija viņas pēdīgais skats, kad tā pagrieza muguru. Jēkabs sagrīļojās. Viens spēriens — un redeļu kāpnītes nodārdēja gar sienu. Viens grābiens — Lizetes stāvs atsitās pretējā sienā. «Nekur tu neiesi! Izrunā visu līdz galam! Nelga! Meitu smējējs! Tā tu gribēji teikt.» Uz krūtīm sakrustotām rokām, asiņu pieplūdušām acīm viņš šķieda rupjus, smacējošus smieklus kā žultainas bezdibeņa dūņas, ko uzvandījis grēks. «Redzi, zvērs neplosa tevi. Zvērs nekauc. Viņš smejas. Nāc mīļā, nāc droši, paglaudi viņu! … Ko tu vēl kavējies?» un nerimās žultainie, smacējošie smiekli. Kā bāla lapa pieplakusi pie melnās sienas stinga Lizetes seja. Nāves tumsā grimuši tās skati, trūdu smaku ieelpoja krūts. Tam, kas bija miris šobrīd, augšā vairs necelties mūžam. «Tu smejies . . . kad jāraud …» kā no pazemes atskanēja viņas balss, un pār vaigiem lējās nevaldāmas asaras. «Lizet . . . Lizetiņ …» ar griezīgu vaidu Jēkabs apraka savu galvu rokās. Tik kailu, tik atbaidoši kroplu viņš redzēja sevi pirmo reizi. «Tomēr . . . tomēr zvērs! … Es nožņaudzu … ar šim rokām es tevi nožņaudzu tai bridi, kad tu atklāji manu grēku . . . manu darbu . . .» Lizetes vaigā asinis neatgriezās. Sirdij nebija neviena m Iļa vārda, ko šim cilvēkam teikt. Neviena vienīga. Kas spētu Jēkabu vairs glābt? Kas spētu glābt cilvēku, kam krūtis plosa atziņa: neviens tev nevar piedot vainu, ko pats neesi piedevis sev. Gals — sveloši asa doma sadzina acis asaras. «Tev jāiet,» viņš gribēja teikt, bet nepateica. Tik aši noliecās un pieslēja kāpnītes agrākā vietā. Pakāpās, atgrūda lūku. Gandrīz nēšus uznesa Lizeti augšā. Pavadījis pāri laipai, viņš neaizmirsa pat kabatas spuldzīti atstāt viņas rokā. «Paturi sev,» tie bija vienīgie vārdi, ko viņš Lizetei teica. Varbūt tie bija gaišākie vārdi, ko viņš kādreiz bija runājis. Nē, viņa neteica labunakti. Tik durvju bulta noklinkstēja kā nāves izkapts spalgi. Jēkabs atrāvās no pagraba dārziņa. Gāja lejup lieliem soliem, nevērīgi un droši, it kā nakts un ūdeņi viņa priekšā būtu pašķīrušies, lai apraktu sevī. Laivas galā vēl brīdi pastāvēja. Vien tādēļ, lai

redzētu, cik zeme un debess spēj būt vienlīdz melnas. Melna bija lejā arī mazā telpa. Varbūt uguni izdzēsis vējš, varbūt tā izdzisusi pati. Vienalga. Tā vajag, kad vairs nav viņas. Nav un nebūs nekad. Un tomēr šī bija virs zemes vienīgā vieta, kur viņš vēl varēja palikt. Saguma uz lāviņas. Ne izmisums, ne žēlums vairs plosīja sirdi. Dziļš, bezveidīgs tukšums pārņēma garu. Tik nabags un atstāts, un nevarīgs viņš jutās šobrīd, kā var justies vienīgi cilvēks, kura pēdas nolemts izdeldēt no zemes virsas. Kādēļ viņš vēl dzīvoja? Kādēļ kājas atvedušas atpakaļ šajā melnajā alā, kur rīts var rādīt tikai to, kā nav? . . . Lizet . . . Lizetiņ . . . Šis bija laiks, kur atrisusī lapa, vēja šūpota, noslīgst līdz trūdu zemei. Vēja šūpota. Gaismai austot viņš vēlreiz sakopa melni. Vēlreiz aizgāja uz istabu. Jā, Lizetes nebija vairs mājā. Jā, jā, arī Jēkaba nebūs mājā. Vajag līdz Jelgavai. Lai tēvs tad zinās par melni. Jā, matus nost. Un bārdu. Šoreiz visu. Pavisam. Un biezas, pelēkas lēkšķes veļas pār balto drānu. Kā veļi. «Velns! Jēkab! Vai tu tas esi, Miroņkuģa kaptein?! Ķēms, kāds tu izskaties? Kā trīs dienas nāvei parādā!» rēc Kaņepītis. «Nē, tikai vienu,» un viņi sašķindina glāzes. Tumsa. Jā, Lizetes mājā vēl nav. Ak jā, te viena zīmīte Jēkabam. Šorīt aizmirsta. Jā, jā, kas tādas lai atmin? Nieki. Bet pirkstus dedzina. Un laiva tik tālu. «Negaidi mani vairs. Lizete.» Nē, Jēkabs negaida. Droši tver roka palāvē cirvi. Cērt vienreiz, otrreiz — vēl un vēl . . . Kādu sārtu domā vēl kurt? Nē, grīdā logu ver cilvēks, kam nav neviens vairs jāgaida. Dunot un klaudzot, šķembelēm lūztot, naglām kņirkstot, pāri visam gāžas žultaini smiekli: «Miroņkuģis! ho-lio- ho-ho!» Tad pēkšņi rokas gurst, šļūk cirvis, smiekli smok. Kas runāja klusos vārdus: «Tu smejies…, kad jāraud…?» Nē, Jēkabs ir viens. Dziļdziļi sirdī tie atbalsojas — Lizetes pēdējie vārdi. Ceļos sabrucis, drebošiem pirkstiem Jēkabs glāsta šķem- beļaino grīdu, kā nolūgdamies, kā svētīdams. «Lizet . . . Lizetiņ … šai vietā stāvēja tavas kājas . . . redzi, nebūs — nebūs Kaņepītim taisnība … Es neļaušu viņam smieties . . .» > Kad nejauši jums gadās sastapt Misas, Iecavas vai Lielupes lēzenajos krastos drūmu laivinieku bez vienas auss, nolieciet galvu — šis vīrs ir pārspējis pats sevi. 1934.

PAŠU KALĒJS Dižmeža rietumu pamalē, uz ezera smilšainā krasta, izlaidies plušķains, lēverains ciemats — Kukuļciems. «Varens mums vārds, kaut zirgiem un jumtiem var saskaitīt ribas, un izžautajos tīklos balojas vai vienīgi ķīšu zvīņas! Ne kukuļiem, drīzāk asakai mēs rada!» mēdz rūgti nosmieties ne viens vien puisis un svilpodams aiziet pasaulē. Tādās reizēs tēvi izdauza pīpes pret koceņu purniem, un viņu sakniebtās lūpas liek saprast: ar kukuli ir muļķis paēdīs, bet māki dzīvot ar asaku! Ko liegties, sava taisnība svilpotājiem, sava klusētājiem: ciemats patiesi nabadzīgs, tak badā vēl neviens tur neesot nomiris, un jādomā, nenomirs arī, kamēr vien tēviem turēsies nags uz zveju, un kamēr dižmeža sveķainie celmi, pārstrādāti darvā un oglēs, atmetīs mātēm un bērniem pa sīrupa podiņam, tēviem pa žūksnim tabakas un zēniem pa jaunai cepurei. Tomēr tik viegli aizlaist dēlus pasaulē un smieklam vēl pašķilt dzirkstis pāri savai nabadzībai — kas vēl tā prot kā kukuļciemnieki? «Tērauda cūciņa — pakulu astīte» — kas tādus jūs noārdējis? — Ā, kuram kukuļciem- niekam tāds jautājums lai nepatiktu! Hehē, vai gribat dzirdēt stāstu par mūsu kalēju Stipro? Un vēl — kas stiprāks par to? *** Tas notika tolaik, kad ezermalā bija uzceltas ne vairāk par septiņām, astoņām būdām. Gan lejas galā, kur tagad dižceļš, jau rūca dzirnavas, un gabaliņu aiz tām sūnoja Pūteļa krogs. Tolaik ceļu vēl nekādu nebijis, teikt, rudeņos un pavasaros īstens ratlauzis. Un vīriem braukšanu ne mazums: jāved uz pilsētām ogles un darva, jāved pa zivju vež; melim, tā, skaties, necik ilgi — asis pagalam, riteņi ļodzas» zirgs nometis pakavu — peries nu, lai kāds suņa laiks, cauri visiem dižmeža dūkstājiem, visiem smiltājiem, uz kalēju. Tā nav lieta, — vajag pašiem sava kalēja! Un Gniestu Jukums, šito laimi, tik daudz kā zirgu apkalt pieprot. Tik nu atliek darba — uzcelt smēdi. Vai tolaik Dievam zemes trūcis, vai ļaudīm roku? Kā putns — kur noskaties, tur nometies. Tā nu kukuļciemnieki ar talku uzcēluši Jukumam būdu — mazu istabeli ar smēdi zem viena jumta — tur, starp Pūteli un dzirnavām. Vīri gan gribējuši celt pašā ciematā, tikai sievas kā vienā mutē: nē un nē — tāds dumpis mazuļiem miega saldumu noskaudīs! Nu, kad par ķīvi, lai paliek, vīri piekāpušies. Smēde nu būtu, lakta, plēšas lai. Tik no Jukuma vairs nekāda prāta: viņš, tā ir neviena zirga neapkalis, iegulst karstuma guļā un nomirst. Saproti nu, kad pa visu ciematu vairs ne ar skalu nesameklēt otra, kas pie laktas stātos. Teikt, vīri kā lāči, bet ko līdz, kad mākas trūkst. Ka tevi deviņš! šitā dzīvojot, puse labuma mums aiziet pa vējam: jāēdina diedelis čigāns, jāēdina žīdu skroderis, vācu melderis un nu vēl kalējs lai. «Nē, kad jāēdina, tad jāēdina, bet svešu vairs nē — ņemsim tik latviešu kalēju,» domāja ciemata vecākais Grunču Matīss. «Hi-hi-hi-hī — ak, latvietim mazāks vēders . . .» brīnījās Valbju Tenītis. Bet neba šajā kāds klausījās. Nu sākuši taujāt, sākuši gaidīt. Tikai gaidāmais aplam ilgi nenācis. Jau smēdes pažobelēs zvirbuļi ieviesušies, aiz spārēm bezdelīgas — tik tās dzīvības. Tak vienā nejaukā dienā — ārā šļalcstējis un gaudojis rudens — Kukuļciemā uzklīdis varens kergalvis — plats kā plosts, kājas kā vāles, pirksti kā doņi. Šis pats tēvainis uzdevies par kalēju, turklāt vēl latvieti, un vārdā Stiprais. Viri nu kātos! Pag, dos viņam apkalt Matīsa jauno ķēvi, — jāredz tak vira māka, ne mute. Labi, šis — velns, ne kalējs — pagrozās, pagrozās pa smēdi, un kā ņems, kā iemiegs ķēves kāju starp ceļgaliem — apkaļ kā nieku. Ķēve tādās spīlēs slapja kā ūdrs, kalējs ir nedomā pieri atslauclt. Viri nu sametušies acīm: šo un citu nevienu! Sitam vārdu stiprais liec kaut amata priekšā vai pakaļā! Tad ari Matīss uzsitis kalējam uz pleca — paliec! Nē, Stiprais tūlīt nepalicis vis, jāatvedot šurp sieva ar slkmaņiem. Zināms, manta jāpievāc, piekrita ciemnieki, un Stiprais aizgāja. «Pazemīga dvēsele,» ceturtajā dienā atzina Matīss, jo Stiprā pieminētie slkmaņi visi nebija vis

nekādi īsti slk- maņi, bet smēdes priekšā kūņājās trīs apružģljušies cilvēku bērni. Apružģljušies — nūjā, ko darīsi — vai tad šie gan varēja būt eņģeļa izskatā, kad divi mazākie nupat izrausās no tēva vilktajiem rateļiem, kur bija tupējuši visu ceļu kopā ar mātes grāpeli, vienu īstu sivēntiņu un tēva sīkiem darba rīkiem. Pati kalējiene, dzeltena un sausa kā pārkūpējusi reņģīte, ar nelielu drēbju sainīti uz muguras un otru nesamo, vēl dienas gaismas neredzējušu, zem sirds, parādījās smēdes galā tikai pēc laba brīža. Un vairāk nekā? Kukuļciemnieču acis velti griezās uz ceļa pusi. Tavu nabadzību! Tavu svētu tukšību! Nopūtās viena otra sieva, kas bija atnākušas sagaidīt, un atcerējās savā iedzīvē dažu gabalu, ko paši varētu pieciest, bet kas atnācējiem tomēr nebūtu lieks. Vai! Te pat galdiņa nebija, kur atnesto sālsmaizi uzlikt! Saskatījušās un pārmijušas dažus vārdus, sievas ielika piena krūzi lielākajai meitenei rokās un mazajam kunkulim — plāceni. Tas gan bija labi domāts, taču kunkulis vēl bija tik mazs, tik cieši satuntuļots, un mazās roķeles tik sazilējušas, ka maizīte novēlās pie kājelēm dubļos. Bērns ieraudājās skaļi un žēli. Te pašāvās kalējienes kalsenā roka, pacēla, piegrūda plāceni bērna mutei: pabučo. Negaidīts trieciens pa mātes roku lika plācenim otrreiz iegulties pančkā. «Ar dubļiem bērnam muti neaizbāzīsi!» Tas bija pats kalējs. Kā kaņepēs apmaldījusies vista kalējiene mētāja bailīgus skatus šurp un turp, nosaukdama bērnus par mēmiem stem- beniem, kas nejēdzot ne paldies pateikt par ciema kukuli. Bet kalēja acis bija ieraudzījušas jau pavisam ko citu. Satvēris Droju Ilzīti pie abiem pleciem, viņš tik tikko to nepasvieda gaisā: «Lūk, meita! būtu es tevi vēl puisi ieraudzījis — dziedi, raudi — mana tu būtu!» Atkal pārmijās sievu skati. Pašas sakustējās. Ak jā, viņām nu arī ilgāk vairs nebija vaļas — tāpat katrai savs mājas solis apdarāms. Pa ceļam sievas šķēlās divos prātos. Tas viens: kalējs nelāga cilvēks — netur senus tikumus cieņā un neraujas celt roku pret savu sievu pat ļaužu priekšā. Un tavas nešpetnas acis! Kam pametīs virsū — pelnos jāsaput. Bailes tādam palīdzēt! Otrs prāts teica: sieva lāga un vēl tādu ļaužu, bērniņi pavārguši, acis spīd kā zebiekstēniem, ēsmu ieraugot. Kozi, kas cilvēkiem vecajā vietā lēcies — varbūt uguns, varbūt kunga bardzības piemeklēti — vajag palīdzēt. Otrais prāts uzveica. Jo ir taču patīkami parādīt sevi bagātāku par nabagu, devīgāku par sīkstuli. Citu rītu no ciemata izlīgoja uz smēdes pusi pabrangs vežmelis. Tur gulēja augšpēdus neliels galdiņš, galdeļa kājās vēl itin labs šūpulis, kas kļūtu vēl labāks, ja tam vajadzīgā vietā iedzītu pa tapai. Šūpulī bija ietupināti pāris spaiņu, sarkans ķipis un šādi tādi drēbju gabali. No galdiņa apakšas rēgojās laukā divi apgrauzti ragi — tie varēja piederēt kādai abrai. Cik te trūka no veselas iedzīves? «Nē, ja kalēja sirds nav pagalam noārdēta — prieka asaras tam jānobirdina,» apturēdams zirgu smēdes priekšā, nobeidza savu domu Matīss. Pa tam priecīgie devēji, no lietus vairīdamies, bija salasījušies Matīsa istabā. Laiku īsinot, viņi pārrunāja, cik Stiprajam izmaksātu nosūtītais vezums, ja pašam vajadzētu visu iegādāties. Laiks pagāja aši, un Matīss atgriezās vēl gluži negaidīts. Klusēdams viņš braucīja pielijušās ūsas, klusēdams trieca saujā sakrājušos slapjumu uz klona. Tas tā vien izskatījās, it kā viņš gribētu aizmest no sevis kaut ko daudz negantāku, daudz smagāku par šo slapjumu. Visas ausis gaidīja atdarāmies viņa muti. Bet Matīsam vēl dūraiņi uz mūrīša noguldāmi, jērene un puskažoks vadzī pakarami. «Nu, ko?» nenocietās pati. «Kā ko?» atrūca Matīss. «Kā ko!» saslējās pati. «Līst. . .» Tik vien tās nelaimes! Visi gaidītāji iesmējās. Eku, šie jau domājuši, sak, vai nu Matīss ar pašu

nelabo dienas laikā būs saskrējies — aiz to tā mēle aizmetusies. «Saskrējos arī — saskrējos ar tādu prātu, kas man pateica: ja nelūgts tu otram ko dodi, tad nedari to gaismā, lai tev pašam nav jāredz savs kauns.» Ko, tad Gruncis nav vis atgriezies ar cerēto paldies ve- gumu? Toties jo vairāk visiem svila zināt, kas smēdē īsti lēcies. «Kas tur liels ko zināt,» domāja Matīss. Stiprajam tādu grabažu nemaz nevajagot. Manta — manta gājēja cilvēkam tikai par postu. Šim vecajā vietā jau bijis iekrājies vesels midzenis — iznesis uz lauka un piešāvis uguni klāt. Smējies par šūpuli — tas tik kundzēniem derot, kam aukles sēž klāt, nabaga bērns no tāda krizdams kaklu sev nolaužot, un nez vai mums aizkrāsnē čurnot kāda veča ar līku pirkstu kakla uzcelšanai. Sievām pietrūka valodas. Smieties par šūpuli, šitādu gandrīz tikpat kā svētu lietu! Lai tava mēle izput kā pūpēdis! Lai lielība saplok kā pārdurts pūslis! Šim esot manta iekrājusies. Peles midzim nepietiktu no šā ķeldrakiem! Atvest nevarot. Vai tad šim mute karājās ārdos, ka nevarēja mums zirga paprasīt? Nevajagot. Kaunas pats savas plikas tukšības, tad domā noslēpties aiz lielības pūšļa. Lai tu arī saucies Stiprais, tak veselu ciematu maisā vis neiebāzīsi. Gremzās cita par citu, un Grunciene sauca svētās dusmās: «Kur liki vezumu? Atvedi atpakaļ?» Nē, to gan nē, Matīss izmetis turpat, ja jau citādi nevajagot, lai sadedzinot malkā, tā teicis. Ļautiņi, šito aplamnieku! Grunciene visiem dzirdot iecēla savu vīru dižmuļķu kārtā, par ko Valbju Tenītis, uz mūrīša sēdēdams, laida vaļā savu «hihihihi, Matīsiņ, nu mēs būsim divi!» Kad tevi deviņš ar to Stipro! «Siev, muti!» Matīss piecirta kāju: «Veca lieta: labāk ar godu grāvī, nekā ar negodu pa ceļa virsu.» «Nu kad tā, nu kad tā,» piebalsoja citi vīri, un Droja apvaicājās, kāds šorīt ceļš. Vai čikstā negriežas jau līdz run- bām? Vai Gredzendangā ūdens nekāpj laukā no krastiem? Nūjā, vīri gan mācēja nostūrēt vārīgajai vietai garām, bet ko iesākt sievām? Vēl ilgi tās nevarēja norimt, nevarēja izklīst. Šitāds ērms — krusti, pestī — savu mūžu nav redzēts! Še tev nu bija latviešu kalējs — pašu cilvēks! Čigāns, pagāns, tādu vezumu ieraudzījis, aiz priekiem vai debesis ielēktu. Bet šis . . . «Lai nu, lai, vēl nav vis pastarais gals klāt, vēl varam pieredzēt, kur šitāds kunga zirgs savu sprandu lauž. Lai tad kunkuro, lai nāk meklēt mūsu līko pirkstu — uzcēlāju,» spurojās Droju māte. Stiprais nu sāka dzīvot. Tas ir — kalt un dzert. «Dzert, nūjā, savs slapjums katrai dzīvai radībai vajadzīgs un īpaši kalējam, ko karsē ēze,» piekāpīgi sprieda Matīss, jo kalējs krogā nekad nebija skops. Tad lai jele, lai — kas sievām tur? — pats savu dzer, ne cita. Un kocenes kājās vēl turas un galva uz pleciem. Jā, Stiprais var dzīvot bez bēdu, — kukulciemnieces nevaimanās, kad vina dzīvīte grasās kaklu lauzt! Un tomēr savāda lieta ar šo kalēju. Domas un valodas par viņu kā skabarga aiz naga: kaist un knieš, bet vajā netieci. Tā sievām. «Ar āpsi, ar meža kuili drīzāk sarunāsies, ne ar tādu ratu rumbu,» vienai bija pasprucis teiciens. Ratu rumba — labi teikts, bet miera — kā nekā, tā nekā. Cikkārt vīri atgriezās no smēdes, tik sievas satecēja kopā paklausīties — ko nu tur dara? Ka tur ko sevišķu dara, to pat Valbju Tenītis varēja noprast. Jo no tiem pieciem sešiem pakaviem, nolūzušas ratu mēles, iesprāguša cirvja pieta vai cita kni- bekļa, kur kukuļciemniekiem vajadzēja kalēja palīdzības, Stiprajam neiznāktu ne lāga paēsta diena, kur nu vēl kroga prieki. A, jā — tur darīja arī. Nupat Stiprais taisoties ceļā. Un vācelīte līdzi. Maza sakņu vācelīte. Tur saktas saguldījis, īstas sudraba saktas, paša kaldinātas. Viena kā šķīvis, ar deviņām sudraba mēlītēm un nez cik tiem zvārgulīšiem — izņem, pacilā — šķind un žvadz kā

kāzinieku šķindeklis. Citai — dzintara actiņas visapkārt — spīd un silda kā pati saulīte. Un vēl — nu, sastājusi vesela verģele — neba jums tās valkājamas! Tās Stiprais nesīs savam kopmanim. Ar sudrabu atsveramas. Sievas palika domīgas. Aiz visām domīgāka Droju māte. Viņa nepieminēja vairs ne kunga zirgu, ratu rumbu un tik tikko attapa pateikt, ka viņas Ilzītei un Luzītei ne šitādās vien saktas solījies brālis ar kuģiem pārvest. Vīri nebija niekus gvelzuši. Smēdes durvis palika vairākas dienas neatvērtas. Tad jauna vēsts. Stiprais nu esot atgriezies. Kam prieks viņu redzēt, var Pūtelī satikties. Tā tas mainījās ziemas garumā reizes trīs. Bet kalēja bērni pastar- pēs, kad tēva nebija mājās, tecēja uz ciematu basām, sazilē- jušām kājelēm, garoziņas lūgdamies. «Vai Stiprais sev suni iegādājies?» vienvakar ievaicājās Grunciene, no āra ienākdama. «Vējš nes no smēdes puses tādus kā smilkstus, kā gaudas. Tas tēviņš arī nemaz un nemaz neapdomā ko dara. Būtu labāk kazu pārvedis, būtu bērniem baltumiņš putrai.» Matīss klusēja. Ko lai viņš teiktu, kad neviena suņa kalējam nav redzējis, un kurā vietā ar tukšu roku paņemamas slaucamas kazas, tā arī viņš nezināja. Ieraušoties gultā, vīram aiz muguras, Gruncienei aizmirsās kalējs, aizmirsās dzirdētie gaudi. Taču, uzsākot rīta soli, jau otrai, tiešai ciemniecei auss pavērsās uz smēdes pusi: tur bija un bija kaut kas. Varbūt suns, varbūt tikai vējš, varbūt — bet ja nu cilvēks? Vai gan kalējiene nav redzēta ar izraudātām acīm staigājam? Vienalga, lai kalēja būdā plosās vai pats nelabais, tikai lai ciemniekus neaiztiek. Savu mieru neviens te nav zadzis. Un bērnu biedēšanai bubuļu jau tā ir gana. Tas viņam jāzina. Sievām pukojoties, vīri posās uz mežu. Nē, šodien nevienam neiekrita soļi uz smēdes pusi. Tā? Tad sievas pašas gādās par Kukuļciema kārtību un mieru. Viņas gāja — skaitā veselas piecas. Atturīgi, uzmanīgi tās tuvojās smēdei, it kā tur aiz katra pakšķa varētu tupēt pa sunim. Nē, ārpusē vismaz neviena suņa nebija, pat suņa būdas nebija, ja par tādu nesauc pie cūkkūtiņas pieslieto šūpuli, kuru ieraugot, viens acu pāris iegriezās dusmu dangās un negribēja redzēt vairs nekā. Kūtiņas durvis bija pusvirus. Sievām gluži negaidot, no turienes izšāvās sīks, pīkstulīgs brēciens, kas varēja piederēt arī cilvēka bērnam. Grunciene sitās pār slieksni. «Dieviņ tētiņ!» viņa ievaidējās un metās dziļāk. Te nu arī citām atklājās skats, kāds savu laiku cūku kūtiņā nebija redzēts: sūnās gulēja kalējiene — beigta kas beigta — un turpat pīkstēja neapkopts mazulītis. Kā meža ogas pēc pirmās salnas sievu skati metās sulīgi un saldi. Bez lieka vārda viņas glāba, kas vēl bija glābjams. Ūdens, uguns, baļļiņa un palags radās it kā paši no sevis. Ticis siltumā un sausumā, maziņais aizmiga. Tikai uzmetot acis kalējienei, kas tagad gulēja istabā uz lāviņas, sievas kratīja galvas. Kalējienes aukstās rokas un kājas un vēl vietām zilumiem pārklātā miesa likās nejūtīgi pret sievu siržu un pašas istabas siltumu. Kā palīgus meklēdamas, sievas sāka lūkoties pa malām. Vai tad te nebija vairāk nevienas dzīvības? Vārstīja durvis, ūjināja. Visus trīs bērnus atrada žagaru čupā ieslēpušos. Kad mazāko vilka aiz roķeles laukā, viņš turējās pie otrā un spiedza cik jaudas. Ko darīt? Lai nāk pats tēvs. Jā, kur tad viņš paliek? Kur kavējās kalējs? Ēj, Stiprais, ēj! Saukt un meklēt sievas gan varēja, tikai ne sasaukt, ne atrast. Un tā bija kalēja nelaime, — apsūdzība un spriedums nu bija gatavi reizē, vienreiz par visām reizēm. «Mīļās, ko mēs te kliedzam, ko saucam — Pūteļa mūriem mums cauri neizkliegt.» «Un kad arī izkliegtu, vai tas tev gribēs dzirdēt, ar visām ausīm sīvajā iegrimis.» «Nekā, te ir gan jākliedz, ka lai visa pasaule salīgojas: šitādi slepkavu darbi vēl nav dzirdēti. Tādās dienās pamest sievu un nedot mums ziņu, lai izkurinām pirti,» nerimās Droju māte. «Kozi, būs "pats vēl dzērumā sasitis, laukā iztriecis, no kā gan tie zilumi?» «Jā, jā — no kā tie zilumi? No kā tās garās gaudas? No kā pats pamucis?»

Vai te vairs bija ko prātot? Atradušas savu skaidrību, sievas sabira atpakaļ istabā. Kalējienes melnīgsnējā seja istabas nokrēslī šķita zemes pelēka, dziestoša. Uzmetušās kur kurā, sievas sastinga, tā lielā klusuma apmātas, kas nāca aizvest viņu sāpju māsu .. . Kad otrā dienā pret vakaru pārradās kalējs, ne viņa būdā, ne visā Kukuļciemā vairs varēja atrast kādu, kas spētu viņam palīdzēt. Ko līdzēt — trīskārt ļaunāk. Aizgājušās tuvums vēl saistīja sievu mēles, un tādēļ sievas darīja visu darāmo uz savu roku un klusi, it kā kalēja joprojām nebūtu mājā. Mēms un sakucis Stiprais sēdēja galdeļa galā. Uz saslietajām rokām balstījās viņa ķerainā galva, melna un atbaidoša kā sakropļota putna rumpis. Tad sievas bija galā. Kalējiene gulēja smēdē zem svešu ļaužu palaga. Ar klusu švīkoņu sievas saslējās istabas durvīs. Katrai uz sirds bija viens vienīgs vārds: slepkava! Bet tas vēl nebija diezgan dzēlīgs, diezgan smags un salti svelošs, tādēļ kalējs dzirdēja: «Tad ej nu tu arī apskaties savu kalumu.» «Brangs gan iznācis: stīvs jau un auksts.» «Guļ tavos sitienos kā zilos vizbuļos.» «Tad ej nu un uzcērt vēl krustu, kur klajāka vieta.» īsu brīdi vēl kalējs čurnēja galdiņa galā. Tad lēnām cēlās, un platā, smagā rakstā rokas vicinādams, griezās pret sievām: «Tiš-tiš-tiš — kraukļu mātes . . .» Šajos aizsmakušajos čukstos, gaitas gausumā, roku smagumā bija kaut kas neizsakāmi drausmīgs. It kā negaisa mākonis veltos uz sievu galvām. «Ūja — ūja — ūja . . .» sievas vairījās un atkāpās, lai toties pa ceļam un mājās kurtu naida sārtu pret kalēju jo augstāk. Un kalējs — ko viņš? Brīdi pastāvējis uz istabas sliekšņa, atmodās, ieķērās abām rokām savos matos un sacirtās > * ' > sānis. Pie smēdes durvīm palika stāvam. Vai pavērs tas, ieies? Garām — jau garām — uz ceļa — uz Pūteļa pusi . . . Viņš nedzirdēja sīko balstiņu, kas iepīkstējās viņa būdas kaktā. Viņš neredzēja bālo skala guntiņu, kas ieplaiksnījās būdas logā. Pūteļa krogs, kur kukuļciemnieki un viņu kalējs mēdza iegriezties pēc «dzīvībai nepieciešamā mitruma», kā jau zināms, nebija vis aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām jūrām, tādēļ ciematā nepalika noslēpums, kur Stiprais tajā bēdīgajā dienā mircis līdz pusnaktij. «Skrēja prieku apslacīt.» «Vai arī grēku nogremdēt.» «Grēku — ko vilkacis sajēdz no grēka!» Sašutumā kukuļciemnieces pārspēja cita citu. Lai gan valodas mijās un vijās vai vienīgi ap kalēju, tomēr mutes vairījās viņa vārdu pieminēt, it kā pat tas kādu ļaunumu jau nestu. Ko te darīt? — domāja vīri. Nedarīt nekā — nevar: taču pašu cilvēks. Pašu gan, bet — klusēdams žņaudz, runādams — dzirkstis spļauj. Tomēr Grunču Matīss spēra pirmo soli, pie kam sieva iebāza tam kabatā piena krūciņu — mazajam. Viņš aizgāja, un nopūtās: «Zinām, brāl, tavs amats nav nekāds smiekls un tava — tava dzīve arī nav smiekls, un tu pats — teiksim, tu pats — tu . . .» te Matīss sastomījās un tad tam paspruka: «tak runā, neesi ķēms — runā, esi cilvēks, tu visu ciematu biedē — teikt, tu visas sievas esi pārbiedējis,» viņš pārlaboja. «Runā, brāl, izteic visu kā bija, kā jūs dzīvojāt, aizstāvies maķenīt, parādi, ka tev mēle stāv īstā vietā, un mēs tev palīdzēsim.» Mēle gan kalējam turpat vien bija, kur visiem citiem, bet viņa galvā kopš vakar vakara šņāca,

dūca, mutuļoja, šķiet, tur ieperinājies vesels čūsku midzenis. Kad Stiprais atdarīja muti, no tās izvēlās aizsmacis gārdziens. Viens acu ābols tam pa pusei asiņu pielijis, plakstiens nemitīgi raustījās, acs asaroja, it kā viņš raudātu bez apstājas. Bet — viņš iesmējās, rupji, neskanīgi, papurināja galvu un griezās uz smēdes pusi. Velti. Tur nebija nekas darāms. Tur gulēja viņa, un durvis stāvēja ciet. Vēlreiz noskurinājis galvu, Stiprais gāja, gāja atkal uz Pūteli. Sakumpis, cieši sakostiem žokļiem, dūrēs sažņaugtām rokām, it kā cīnīdamies ar kādu neredzamu mošķi. Varbūt slepkava . . . Varbūt dzīves moceklis . . . «Māki nu būt gudrs, māki nu,» pārkāpis pār savu slieksni, otrreiz nopūtās Matīss. Kamēr citu ciemnieku galvas bijīgi klausījās, Matīss sāka skaļi pārdomāt. «Meklēt augstāku valdīšanu? Labi, tā atnāks, iekals vīru dzelžos, aizvedīs. Labi. Bet ko mēs iesāksim ar mironi un četriem bērniem? Kur meklēt, kur atrast tādiem radus? Un ja atradīs, prasi, vai maz kāds gribēs šitādiem par radu būt? Nekā — nav labi.» «Vai tu redzēji maziņo? Ko dara?» — Grēnciene iešāvās starpā. Matīsam acis pagriezās baltas. «Ko dara — ko tas šis var darīt? — bļauj. Lielākais meitēns tur viņu čunčunāja, bet tu, klausies, sieva, es saku: nepinies man valodā.» Nē jel, nē — sievām jau labuma gana: ak, brēca, un čun- čināja, tā, tā — apmierinātas viņas saskatījās. «Nūjā, ka nav labi,» piebalsoja Matīsam pāris citu vīru, kamēr pašu acis kavējās aiz loga, kur Tenītis sita divus kociņus vienu pret otru un skaļi skaitīja: Trīs, trīs kazu kājas, Četri kuņģa gabaliņi; Kad pielika pētersīli — Tā bij kungu barībiņa. Istabā iespiedās bērnu smiekli un klaigas. Matīss saslējās. «Nu, tad būsim mēs paši sev valdīšana: atdosim zemei zemes tiesu un kalējam — tam gādāsim jaunu sievu, bērniem — citu māti.» «Matīss, tu tik esi vīrs.» «Tev tik ir galva.» «Un tu to nebāz vis kā līnis dūkstī.» Ar katru izrunātu vārdu, kas visi nāca no vīru mutēm, slējās augšup Matīsa bārda. «Trakais, kur tu ņemsi tādu apmātu meitu, kas sumpurnim ies par sievu?» Ar savu nelabo jautājumu Grunciene domāja notriekt vīru pīšļos. Tomēr nekā. Matīss tik pasmīnēja. «Kāpēc viņa jāņem man? Tā jāatrod jums — sievām, ja negribat pašas viņa bērnus audzināt.» «Mums?» Kā zirnis apaļi izvēlās mazais vārdiņš pār Gruncienes lūpām un ritēja no mutes uz muti, kamēr visas sievas ar to bija iepazinušās un apķērušās, ka tas nav nekāds ērms: sievu atrast un sarunāt taču sievu darbs. Un tā nebūtu nekāda sieva, kas tādā reizē teiktu nē. Bet šoreiz — šim — vai Dieviņ! Kā lai sievu sarunā, kad mēle piesalst pie žokļiem, viņa vārdu iedomājot vien. Nav, pat visu ciematu, pat visu apgabalu nav tādas sliņķes, tādas bezgodes, kam ar vieglu roku varētu parādīt ceļu uz kalēju. Vīri sen jau bija izklīduši, kad sievas vēl pārlika šā, gudroja tā, dalīja kalēja bērnus gan vienam, gan otram. Kā vienīgo piepi viena mute pieminēja Valbju attālu radinieci Katriņu, kas pa saviem četrdesmit gadiem tomēr vēl nebija iemācījusies izprast tos divus vārdus — mans un tavs un tādēļ visu, ko redzēja acs, sauca par savu. Nē, beigās sievas apžēlojās ir par Katriņu, ir kalēja pastarīti un atmeta domu — tos sasaistīt vienu ar otru. Jā, bet ko tad? Nu ko? Paplētās gan vēl daža mute, kā uz sausuma izmestai zivij, bet nekāds prāts tur neiznāca. Vai nu par laimi, vai nelaimi — istabā sabruka Grunču bērni, vakariņu prasīdami. Tagad tik sievas ieraudzīja, ka krēsla jau salīdusi pa abiem lodziņiem, bet pavards auksts un bļoda tukša. Vēl paspruka vī un vai, un istabā palika tikai Grunciene ar izsalkušajiem bērniem.

Lāga sievas! Te nu viņu rokās atradās turpmākais kalēja liktenis, bet viņas nezināja, ko ar to iesākt. Kā paša Dieviņa sūtīta, šajās bēdās Kukuļciemā iekliboja ubadze Dāčiņa. Iztērgājusi, izklausījusies jaunās vēstis, viņa sievu prātus nolēnināja. Nāks laiks — nāks padoms. Lai nu vien pagulda zem velēnas pirmo, gan otrā atradīsies. Bet tikmēr mazo brēkulīti pavāks pati Dāčiņa. Nu sak, nu sak — kāda laime, ka šitādas Dāčiņas Dievs pasaulē laidis! Ar kuplu tarbu un mīļiem vārdiem sievas izvadīja ubadzi. Viena pat pagājās līdz smēdei līdzi — taču jāredz, vai Stiprais neaizcērt durvis Dāčiņai deguna priekšā. «Viss pa godam, pa godam,» atnākusi atpakaļ, pavadone vēstīja citām, «paša nemaz nav mājās, tak laikam atkal Pūtelī pūst.» Tā nelāgais uzdevums bija atbīdīts sānis vismaz par dažām dienām. Pēc tam — nu redzēs, redzēs. Un redzēja arī. Ja visā ciematā pats gudrākais šķita esam Grunču Matīss, tad Droju Labrencis bija pats lepnākais. Un kādēļ nē, kad viens dēls viņam jau brauca un puišelis taisījās braukt uz vislielākajiem kuģiem, pa vislielākajām jūrām, kur zivis šaujas pa gaisu un putni peras pa ūdens apakšu; līdz vistālākām zemēm, kur maize un sviests no kokiem paņemami, bet rieksti izkašņājami no zemes. Taču šie brašie dēli sastādīja tikai mazāko Droju lepnības pusi — dižākā puse, tepat uz vietas apskatāma, bija viņa divas meitas — Ilzīte un Luzīte. Tiešām, ja sīka skaudībiņa nebūtu gulējusi daža laba kukuļciemnieka aci un uz mēles, tad šis divas meitenes, no kurām vecākā, Ilzlte, pa viņiem Jāņiem nolīgoja savu septiņpadsmito, visi sauktu ne vien par Droju, bet ari visa ciemata rotu. Kas varēja liegt, ka meiteņu skrajā valodiņa, dziesmas, smiekli un zeltainās matplnes ar brāļa pārvestām zaļsarkanām lentēm locīja visas apkaimes puišu prātus kā niedrītes ezerā. Tādas viņas bija, un tur nav ko smieties, kad Droju mātei vai katra teiciena sākumā un beigās iekrita tie vārdiņi: manas meitenes — un manas meitenes . . . Nav arī ko dusmoties — viņa pati tur nemaz nebija vainīga: tie vārdi viņai gandrīz tā kā iedzimti! — tā smējies reiz pats Droja. Lai nu kā, tomēr sava cieņa šai dzimtai bija, kamēr citās sētās dzīvoja Grunciene, Valbiene, Stagariene, vienīgi Droju sētā — Droju māte. Šī pati Droju māte jau viņu nedēļu bija izņēmusi no stellēm pakulu audeklu un nu gaidīja ikdieniņas ierodamies savu vīra māsu, Dziru mežsardzieni, ar patapināto smalko šķietu. Iekams sākas darbi pa lauku, viņa vēl gribēja noaust smalko audeklu meitām pūra palagiem. Bet mežsardziene nenāca, lai viņu gaidīja kā saulīti lecam. «Ja Dziru krustmāte vēl rīt neatnāks, būs jums vai jā- notek turp,» domāja Droju māte, kad meitenes bija savērpušas pēdējās linu kodaļas un nopurināja spaļus. «Ko rītu, vēl šodien mēs varam aizšaut,» iesaucās Ilzlte. «Šodien, šodien! Līdz tumsiņai būsim atpakaļ!» priecājās Luzīte. «Gandrīz,» pārlika māte, «varat palocīt kājas, gana esat sēdējušas.» Nedaudz saposušās, meitenes apmeta mēlenes un aizzi- bināja uz dižmeža pusi kā šautuvītes naskā rokā. Ieraugot savās namdurvīs smaidošās viešņas, Dziru krustmāte sniedza tām pretī abas rokas: ak, meitiņas — ne meitiņas — divas cielaviņas namdurvīs nometušās! Ai, žēl, ka krustmātei viens vienīgs dēls! — puse laimes nu jāpalaiž secen. Joprojām mēļodama un pa starpām izstāstīdama par nelāgo kripšķi, kas viņai nu jau piekto dienu, kamēr iemeties kreisās kājas potītes kauliņā, un tādēļ nav varējusi šķietu nonest, krustmāte cēla galdā medus kāri un salda piena krūzi, un lūdza viešņas uzgaidīt vienu mazu mazu jonīti — tūliņ nāks ī-udzu maizīte no krāsns ārā, šodien tā drusku nokavējusies: nav lāga rūgusi — iejavs bijis atdzisis. Neko nelīdzēja, ka meitenes nemaz nebija izsalkušas. Vai Dieviņ! palaist tādas mīļas, retas viešņas nepamielotas — vai prāts! — krustmāte

naktī ne acu aizvērt nedrīkstēs. Arī tas neko nelīdzēja, ka meitenes ar gaismiņu gribēja mājā tikt. Krustmāte domāja: lai tup meža nokrēslī vai pats vilku vectēvs, ticiet droši, ieraugot divus šitik jaukus bērnus, asti luncinādams, viņš kāptos atpakaļ, savas acis kā divas vaska svecītes viņām pa priekšu nesdams. Tīk — netīk, meitenēm vajadzēja ciemoties un turklāt vēl izstāstīt galu no gala par savu kalēju. Vai tas kāds smieklu stāsts, vieglu muti atdodams? Drebuļi pārskrēja Luzītei, kad viņa nobeidza ar teicienu, ka mātes un vecās mātes naktis vairs miega neguļot: nevarot jau zināt, vai ārā tikai kaķi galodamies ņaud, jeb vai kalējiene pēc saviem bārenīšiem gaudojas . . . Krustmāte nopūtās. «Mīļu sirdi — mīļu sirdi, vieglu roku vajadzēs jaunajai mātei, kas tiem matiņus nolīdzinās.» Izvilkusi maizi un godam pamielojusi viešņas, un vārtos vēl apveltījusi katru ar trim bučām, Dziru krustmāte novēlēja laimīgu ceļu un piekodināja tecēt žirgti, lai māte acis neizskata gaidīdama. Ko vairs dižu varēja līdzēt labais padoms, kad saule jau sēdās koku galos, un meitenēm vēl priekšā vairāk par stundu garš ceļa gabals pa dižmežu vien. Draiski satvērušas šķietu katra savā galā, viņas skrēja, to šūpodamas. Luzīte vēl sauca atmuguris: «Kad mums uzkritīs melna nakts, šitā mēs nepazudīsim ne šķietam, ne viena otrai.» Un tūlīt jau mēļās vilnaines pazuda krustmātes acīm egļu ēnā starp kadiķiem. Gabalu paskrējušām, soļu straujums sāka apsīkt. Ne tā dēļ, ka būtu piekusušas, nē — dzestrā mijkrēšļa klusums divatā likās mīļi aicinošs. Lai stāvus gāžas nakts, lai nāk kā pinkains lācis — vai viņas gan bīsies? Viņas liek roku viena otrai uz sirds: klau, cik jautri tās sit! Un vienādā rakstā, aši, aši kā dzeņa bungas. Gribas savu dzīvību izkliegt, likt dzirdēt, izjust to snaudā slīgstošajam mežam. Raiti soļojot, jāpiecērt kājas. Bet pastalas iegulstas valgajā sūnā kā putnēni ligzdiņā. Ik soli», ikvienam solim sūna, šķiet, sniedzas pretī klusi un mīļi. Jo skaļāk jāiesmejas. Vai nē? — ar smiekliem vien visus mošķus mēs piejaucēsim! Rau, ceļam pārskrien zaķis. Nebēdīgi Luzīte tam sakliedz nopakaļ. «Bet kad tu tagad te ietu viena un satiktu vilku — ko tad?» grib zināt Ilzlte. «Zviks! eglē augšā.» «Bet ja nu egles tuvumā nebūtu?» «Zveltu ar šo pašu šķietu pelēcim pa acīm. Kamēr šis atžilbtu, es pamuktu.» «Ē, tev bailes gan — tu muktu, bet es gan tā nē, es lūkotu, kā tajā pasakā teikts: sāktu dziedāt — tik mīlīgi, tik jauki, tik žēli, kamēr vilks klausīdamies sāktu vilkt līdzi — tu domā: vilkam nav sirds?» «Ir gan,» Luzīte piekrita, «bet tā ir tikai vilka sirds, zini, tāda — tāda kā Stiprajam.» «Jā . . . bet — bet kad tu nu te ietu viena un satiktu pašu Stipro — ko tad?» «Vai! tā nejoko!» Luzīte nodrebinājās: «tad es uz vietas stīva un mēma.» «Man arī vis smiekli nenāktu, bet es saņemtu dūšu, nostātos viņam pretī, šitā, un teiktu: «Klausies, Stiprais, es tevis nebīstos! gribi — es tev par sievu iešu!» «Nieki vien būs!» Rupja balss nogarkšķēja meitenēm aiz muguras. Desmit pirksti sažņaudzās ap šķietu, abas galvas reizē atsitās atpakaļ. Gumzīgs un plats, melnu krustu pār pleciem, uz otras takas stāv kalējs Stiprais. Viņus šķir tikai zaļgani melna pavasara ūdeņu peļķe, soļus desmit gara. Luzīte iekliedzās un metās sānis. Spalgais kliedziens iedzēla Ilzītes sirdī. Šķietu neatlaižot, tā traucās līdzi — un krakš! kā skals pārlūza šķiets pret dravu priedi, kur abas takas satek kopā. Meitenes izšķīrās katra savrup. «Trakās kaķes! nemāciet, nemūciet! Krusts nav vis tik viegli nesams kā šķiets. Pagaidiet, uzlikšu jums, tad nebūs jābizo. Vēja vicekles tādas!»

Smagi šļūkdams apkārt peļķei, kalējs ducināja drūmi. Šausmas kā nežēlīgi savilkti groži iecirta meiteņu galvas krūtīs: bēgt, bēgt! Nejauzdamas vairs pasauli ne pa labi, ne kreisi, viņas sitās biezoknī, pinās zaros, klupa, cēlās un atkal bēga, kalēja dārdošās balss trenktas. Kad kalējs tumsā iznāca klajumā, smagā miegā aiz viņa palika šņācam dižmežs. Bet atkusnī pārplūdusi mazā Dzirupe bēga no dižmeža miega un tumsas uz malu, kur to sagaidīja ezera rāmais vaigs. Un viss viņas jaunavīgais straujums lējās pār ezera plato krūti, un viņa iepazina dziļuma mieru, un viņš modās vēlreiz jauns. Vai viņi abi nebija kā viens? . . . Kalējs stāvēja, ilgi stāvēja, krustu nolaidis zemē un pret to atbalstījies. Klausījās, vēroja, pa brīžam pameta acis uz mežu, tad atkal iegrima sevī. Klau, vai tur kāds nevaid, neelso — kā smagi aizkusis? … Tā biklā Dzirupe — veļ guldzēdama nemiera mutuļus. Kalējs pacēla krustu atkal uz pleca, kad ķerainās mežmalas priedes jau bija saplūdušas cita ar citu šņācoņā, drausmīgā biezoknī. Pirmāk viņš bija pagriezies jau pa labi, lai ietu mājup pa taciņu, gar ezera otru malu, tagad, kā kaut ko pārdomājis, pasitās atpakaļ uz braucamā ceļa un steigšus tuvojās ciematam. Tur viņa roka draudoši sadrebināja Grunču logu. Pie vakariņu galda salēcās visi bērni, un karotes aizmirsa, kurp tām jāsteidzas. Ko, meitenes . . . bēga — ak, apmaldījušās? — jā, jā, Matīss saprata, viņa bērni jau pirmīt zināja stāstīt par Ilzītes un Luzītes gājumu. Kad Grunciene pa sviedienam bija Droju sētā turp un tikpat ātri ar visām turienes vaimanām atpakaļ, Matīss kāpa uz istabas augšu, parāva vaļā lūku un ķērās abām rokām pie klabiķa. Atslējies ar krustu pret Grunču malkas grēdu, kalējs palika kā ierakts. Saskrēja ļaudis. Kalējs palika neievērots. Viņš nebija bēdzis, slēpies, nē, viņš tikai gribēja iet uz smēdi, bet platie, sausie posta klabiķa klaukšķi lika tam apstāties. Jau ievijās starpā cilvēku balsis, vaidēja viens, cits sunīja kalēju, lādēja viņu. (Un Gruncis nerimstas dauzīt klabiķi.) Kalējs sagrīļojās. Par ko, par ko viņi tā? Noraut, sadauzīt šo klaudzošo ērmu, iemīt dubļos, mesties citiem līdzi uz mežu, atrast, pārvest meitenes, tad vēlreiz uzmīt kla- biķim un pateikt visiem: velti jums brēku celt! Bet kad kalējs pasper soli uz pagalma pusi, kur vaimanā un lādās cilvēku mutes, un zibinās aizdegto skalu buntes, viņš sadugst — jā, no kā tad viņas īsteni bēga? . . . Ciešāk sažņaudzas roka ap melno krustu, kas tagad kļuvis divtik smags. Solis atpakaļ — vēl viens, un tad kalējs brien pa tumsu uz savu būdu. Sakūruši gaišu sārtu ezera galā un pametuši tur dažas sievas ar Droju māti, ciemnieki un retie pienācēji ievijās mežā. Vai tā nebija punduru cīņa ar daudzgalvainu milzi — dižmežu? To apjauta gan paši ciemnieki. Sargādamies noklīst cits no cita, viņi turējās kopus, klausījās viens otra saucienus, vēroja viens otra ugunis, drīzāk gaidīja, ne meklēja. Vienīgi pats Droja, augstu izslējis degošu skalu bunti, metās meža melnajā dzelmē, kas ievīlusi viņa lepnumu un slavu. Kā neganti ievainots rēgs, zibsnīdams ar vienīgo ugunīgo aci, viņš auroja, vaidēja, sitās uz visām pusēm, līdz pavisam noklīda citu acīm. Meža miers bija saplosīts. Žēli un dobji atbalsojās ūjavas. Bēgošu, satrauktu putnu spārnu švīkoņa un plakšķi klāja baigu režģi pār cilvēku galvām. Retumis ieskanējās kāda izbiedēta stirnas buka aizsmakušais baiļu rējiens. No Acu- lejas purva, klau, paceļas dumpja ārdoši dārdošie bauri! Meža vērsis — meža! Kaulus drebinot, miesu grudzinot, cilvēkam saplakt būs! . . . Jau ar šaubām uzsāktā gaita pēc katra veltīga soļa kļuva smagāka un gausāka. Aizvien biežāk, aizvien dziļāk kājas striga dūkstājos, pinās paparžu stunguros, metās kritalās un vaivarājos, skali dzisa, pazuda šķiltavas. Ja atgriešanās būtu iespējama katram par sevi un visā klusībā, kas galvo, ka dižmežā ap pusnakti vairs viens klaiņotu, piesaukdams Ilzītes un Luzītes vārdus. Puslokā apliekuši dravu priedi, ko kalējs bija minējis kā izbīļa vietu, ciemnieki pie priedes satikās. Ko tas līdzēja? Dravu priede šobrīd bija tikpat mēma un vienaldzīga kā visas citas. Un nu — ko nu? Vieni domāja iet

līdz Dzirām, lūkot, vai meitenes nav atmaldījušās tur atpakaļ. Otrie gribēja griezties mājup, jo pamest ciematā tikai dažas sievas ar mazajiem bērniem augu nakti vienas būtu nedzirdēts trakums. Ja jau meitenes būšot Dzirās, tad gaidi vien rīt mājās. Kas pastāvēs, ka otrajiem nebūtu taisnība? Visi pagrieza dravu priedei muguras, pametot nelielu līkumu uz pretējo pusi. Tomēr arī šis līkums nebija laimīgāks, — Droju mātei pie ugunskura viņi varēja aiznest tikai bēdas, lielākas nekā jau patlaban bija. Lūk, viņas klēpis auklēja Luzītes galvu, bet nu līdz ar citiem neatnāca Ilzīte, neatnāca pats Droja. Liks visas cerības uz rītdienu un gaismu! Gandrīz raušus nācās atraut Droju māti un Luzīti no ugunskura un pārvest mājās. Vai nu prāts! — šķīdoņa nakts zem klajas debess tikai vīriem pa kaulam. Savāda bijība un smeldzoša padevība apņēma visu ciematu. Šķīst dzirkstis tur, tajā mazajā pašu uzceltajā smēdes būdā, šķīst šurp līdz ciematam. Ko aizķer tāda dzirksts — ak, žēlo, žēlo! Pat sievas vairs nerunāja balsī. Klusēdamas apčubināja un ar valgām acīm vēroja gultās un šūpuļos savus mazos. Paldies Laimai, tie likās veseli un gulēja rātni. Nākošajā dienā ap pusdienas laiku atgriezās otrreizējie meklētāji. Divi jauni puiši uz sakrustotām rokām nesa Ilzīti. Sazvēlusies vienam nesējam uz pleca, meitene likās kā nemaņā. Droja bija šorīt to uzgājis Aculejas dūkstājā, pār cinīti sakņupušu, pārsalušu. Ieguldīta gultā un sasegta, viņa brīžam gan pavēra plakstus, bet skaņas, kas izlauzās caur klabošajiem zobiem, neviens nesaprata. Kažoki, nokarsēti akmeņi, kūpoša aveņu, vērmeļu un ieviņogu tēja, — tam visam kopā vajadzēja atķert nobīļa un pārsaluma vainu. Ko iebilst — tā visa liela zāle, taču Ilzītes liksta bija vēl lielāka. Kad drebuļi norima, viņa murgos kliedza un mētājās un rāvās augšup no gultas ar tādu sparu, ka trim vīriem piegura rokas to valdot. Tur nelīdzēja pat izkurināta pirts, ne auksta ūdens spainis, uzliets Ilzītei miegā uz lāvas. Atkal izšāvās gaisā rokas, un meitene kliedza negantā balsī savu: glābiet, glābiet mani! kalējs — kalējs! Kas lai saskaita visas tās lielās un mazās, izdzertās un pusdzertās daždažādāko dziru pudeles? Kas lai atmin saukt vārdā visus tos tuvos un tālos labdarus, kas Ilzītei šīs rūgti sāļi riebīgās dziras saveda? Un tomēr — labu viņu nepadarīja pa visu garo sējas laiku neviens. Drudzis gan bija nodzīts, bet kurš varēja teikt, ka tas vārgulīgais stāvs, izdēdējusī sejiņa, asarainais jā un nē pieder Ilzītei? īpaši, kad Luzīte nostājās māsai blakus, neviens nespēja tās uzlūkot bez nopūtām: pat Luzītes ēna bija dzīvāka un žirgtāka par pašu Ilzīti. Bet tā vēl nebija visa bēda. Reizi pa reizei Ilzītei atkārtojās baiļu lēkme. Gadījās pat, ka viņa nakti izzagās vai izlauzās no istabas un satrauca kājās visu ciematu, kliegdama palīgus pret kalēju un melno krustu. Nē, te pat Grunču Matīss nezināja, kādu galu viss šis negals ņems. Viens padoms gan vēl palika. Bet ar to nu kā bija, tā bija. Lūk, Dāčiņa, kas vēl šodien dzīvoja pie kalēja un čunčināja viņa bērnus, vienu dienu, kad bija. atkal atklibojusi uz ciematu pēc piena lāses mazajiem, jau pa trešu vai ceturto lāgu čukstēja savu čukstāmo: lai jel paaicinot pie sirdzējas pašu Stipro. Ja cits nekas nav līdzējis, tad šī nu vienīgā zāle. Kā tad viņas jaunās dienās akurāt šitā pat paglābta Vāņu Bābele, kas vecā gada vakarā, no baznīcas nākdama, iekritusi āliņģī. Pati gan malā izpērusies, bet no pārbīļa nogulējusi bez samaņas līdz pašai svecei. Un būtu gulējusi vēl, ja negadījies viens zinātājs vecītis un nepateicis, lai tik iemērcot Bābeli tai pašā āliņģī. Iemērkta — un paglābta. Jā, tas viss tā varētu gan būt, sievas jau nesaka nē, bet — Dievs pasargi — kas lai šo trako padomu nones Droju sētā, kad visi tur aizspiež ausis, līdz izdzird kalēja vārdu pieminam. Tomēr, kad visas ciemnieces bija ar Dāčiņas padomu iepazinušās un varēja bez drebuļiem ņemt šīs valodas mutē, Grunču Matīss izmeta nopietnu vārdu Droju Labrencim. Vērīgi noklausījies Grunča valodā, Droja nopūtās: «Ja vien māti varētu pierunāt.» — «Gan varēsi, gan,» Gruncis drošināja: «ja ne citādi, lūko iebiedēt ar vēl negantāku postu. Piemini Luzīti, saki, ja nu tai kas lēktos . . . Jeb vai tu neesi vīrs?» Droja bija gan vīrs: savu sievu viņš pierunāja. Nu tikai vajadzēja nogaidīt posta reizi, kad Ilzīti

atkal moka pārbīļa lēkme. Tā ieradās drīz. Droja nogāja uz smēdi. Šī bija pirmā reize, kur kalēju viens aicināja uz ciematu. Galvu nepacēlis, Stiprais klausījās un nebeidza knibināties ap sīku kāsīti. «Tu nāksi?» Droja pārvaicāja, nesagaidījis no kalēja ne jā, ne nē. Draudoši savilkās kalēja melnās uzacis. «Tu negribi?» Droja sakoda žokļus, valdīdams dūres, jo lūgties un raudāt mācēja tikai viņa sieva. Kāsītis nokrita zemē. «Slepkava es jums jau biju, nu vēl pesteļa amatu man piešķīruši!» kalējs iesmējās dzedzeri. «Ko tu muldi! Vai es to saku?» Droja meta ar roku, kā sīvu sirseni atgaiņādams. «Tad nenāksi vis?» «Iešu,» kalējs nometa ādas skoteli. «Bet ja neiznāks pēc jūsu prāta, galvu es tam otrādi apgriezīšu, kas mani vēl reizi par slepkavu sauks!» Viņi gāja. Droju dibensistaba bija uzkopta: izrakstīts galdauts, vadzī dvielis, klons lazdu lapām pakaisīts. Trīs sievas sēdēja pie mūrīša uz gara sola. Kalējs pagāja tām garām kā sapni. Ar pirmo skatu viņš bija ieraudzījis balti klāto gultu. Tur gulēja Ilzlte, aizvērtiem plakstiem, trauslu, gandrīz caurspīdīgu vaigu. Kalējam negribot aizcirtās elpa, roka nogūla uz dreijātās gultas bumbas. Tas bija bridis — īss īsiņš. Tad roku viņš atrāva un smagi izpūte elpu. Vērās lūpas, balss bija atkal dzedra un skarba. «Ko jūs īsteni gribat? Ko lai es daru?» Droju mātei sakāpa asaras acīs. Ar piedurkni tās aizraususi, viņa drebulīgi sāka: «Nedusmo, kalēj, paši nezinām — varbūt tu labāk sapratīsi — varbūt tu pastāvēsi te vienu laiciņu. Lauzītājs nu pāri, tad jau modīsies. Lai tad viņa tevi redz. Tikai nedusmo, neesi bargs — apsēdies, pagaidi.» Droja piecēla krēslu. Mēmās sēdētājas un paši Drojas kā ēnas nozuda priekšistabā. Krūtīs iecirstu zodu, pār ceļiem nolaistām rokām, kalēja palika sēžam. Tā skatiens, likās, tik neatlaidīgi un bargi urbās melnajās kocenēs, it kā tur būtu saskatāms viss viņa liktenis. Vai gan tā nebija? Vai šīs pašas kājas nesamīdīja visu, ko uzcēla rokas? Visu viņa dzīvi, skanošo, spodro . . . Zirnekļa tīkliem atkal pievērpta būda . . . bērni lēveros . . . ubadze pavarda sargātāja . . . Vai tā bija gribēts? Kam par prieku viss notiek tā? Kāds vadātājs sajauc viņa soļus? Visiem — visiem un pašam par postu . . . Bet kad nu — kad… > Viegls gultas ieknikstējiens uzrāva kalēju stāvus. Krēsls asi noklaudzēja pret gultas kājgali, Ilzīte uzšāvās sēdus. Spalgais kliedziens un izdilušās rokas slējās pret kalēju kā iesmi. Asi, asi iezibējās zem kuplo uzaču krauliem Stiprā acis, un melnās, dzelžainās plaukstas apraka sevī Ilzītes drebošos pirkstus. «Nekliedz, es saku — nekliedz,» čukstēja viņa mute, — nu skaties — skaties un saki pati, vai es neesmu cilvēks gluži kā visi. . . Gribi — es būšu labāks kā visi! Gribi. . .» Garām slīdēja Ilzītei kalēja vārdi, garām. Viņa vairījās, šaudījās, lūkoja tam iekost rokās, alpām iekliegdamās. Spēji kalējs noliecās un Ilzīte bija pacelta pār viņa galvu. Uz mirkli viņu skati sastapās … kā novītis ziediņš meitene sagura kalēja rokās. Vai te bija ko cīnīties, ko uzvarēt? It kā sava pārspēka sarūgtināts, viņš ļāva tai atslīgt atpakaļ gultā. Tur nu viņa bija — mušiņa, salauztiem spārniem. Ne slēpties vairs, ne bēgt, ne glābties . . . Brīdi tā gulēja, šķiet, dzīvība viņu būtu atstājusi. Tad vērās plaksti. Lielām, dziļām acīm kalējā vērdamās, viņa čukstēja kā lūgšanu: «Nav bailes — tu redzi — nav — tev nevajag mani turēt — es pati iešu līdzi.» Tik viegli un sapņaini izskanēja meitenes vārdi, ka kalējs tos noturēja par murgu vai bērna valodu. «Nieki vien būs,» viņš novilka negribot, «tā jau tu man solījies reiz un aizskrēji zaķim līdzi.»

«Iešu — iešu, dienunakti palikšu tavā būdā, kā toreiz tev solījos. Es zinu: tu nāci man šodien pretī — tad saņem manas rokas, saņem tās sev . . .» Basās kājas jau stāvēja uz lazdu lapām izkaisītā klona. Kalējs kāpa soli atpakaļ, — tik nevarīgi trausls, lūdzoši padevīgs bija viss meitenes stāvs . . . «Neblēņojies!» Stiprais nopurinājās un iesmējās rupji. «Pretī tev, tādai smilgai! Ko man ar tevi iesākt, kad pati nevari aizdzīt ne mušu no deguna. Pazīstu jūsu Kukuļciema gudrību: ko pašiem vairs neēd ne suns — dzen šurp uz smēdi. Es —jūsu grabažnieks …» Viņš pagrieza Ilzītei muguru. Un viņa? Vai viņa bija vesela, jeb vai pavisam zaudējusi jēgu? Baso kāju nedzirdamiem soļiem tā sekoja kalēja koceņu klaudzieniem. Ar rāmu skatu viņa vērās kalēja melnajā, platajā mugurā, it kā tā būtu brīnišķīga paēna viņas baiļu un maldu tveicē. īss bija šai gaitai mūžs. Priekšistabai gan abi netraucēti izgāja cauri — tur Droja, uzlicis roku savai mutei, māja klusēt arī sievām, — kozi, šis gājiens pieder pie lietas! Taču atļaut Ilzītei iet kopā ar kalēju tālāk par savas mājas slieksni neļāva Droju mātes sirds. Viņa pašāvās vīram garām, labinādama: «Ilzīt, Ilzīt, manu meitiņ!» Kalējs gāja ātriem vienmērīgiem soļiem. Ilzīte sekoja tam. Savām acīm neticēdama, māte palika brīdi stāvam. «Tēvs, tēvs … ak negals! . . . nāc nu skaties!» attapusies viņa sauca un steidzās bēgļus panākt. Jau viņas rokas satvēra Ilzītes plecus un pagrieza mājup. «Laid, laid mani . . . citādi nevar … tā solījos . . . citādi gals . .. visiem gals!» Ilzīte čukstēja aši, lūdzoši un izrāvās no mātes rokām. Un atkal tā bēga. Augstu saslējās Droju mātes rokas, viņas mute vaimanāja: «Palīgā! apmāta . . . mana Ilzīte apmāta! Aiziet kā bezdibeņa akā . . . Palīgā!» Vēlreiz viņa panāca kalēju un nostājās tam ceļā. «Tu, ogļu maiss, tu . . . domā es tev savu piena kunkulīti došu!» Kalēja roka viegli pastūma saniknoto sievu sānis, viņš nospļāvās un gāja tālāk. Bet Ilzīte bija tam jau priekšā. Tas nu arī citiem ciemniekiem šķita par daudz: tā ļaut aizvest gaišā dienas laikā labāko ciemata meitu! Naigas kājas, darbīgas rokas nāca Droju mātei talkā. Vāji iekunkstēdamās, Ilzīte padevās, un nēšus to pārnesa atpakaļ sētā. Pārnesa gan. Arī cerības pārnesa. Jo gurdums, nevērība pret sevi un visu citu, kā arī baiļu lēkme ar šo dienu bija kā ar roku atņemtas Meitene atkopās acīm redzot. Tomēr Droju sētā nopūtas nerimās. Kā lai rimtos, kad kalējs un tikai kalējs vairs vienīgā Ilzītes doma. Viņa — ak, posts un raizes! — klāja gultu, adīja zeķes, mēza istabu — kalējam, posās pati un āva ceļa kājas — uz kalēju. Ne tēva draudi, ne mātes lūgšanas, ne māsas asaras nespēja locīt Ilzītes prātu. «Apmāta, apburta . . .» vaimanāja Droju māte pa visu ciematu un tālāk vēl. Līdzjūtīgās ciemnieces palīdzēja tai nopūsties, noslaucīja pa asarai un ieteica lūkot nosapņot kādu sapni, kas varbūt pateiktu ko darīt. Vaimanātāja neteica nē, un viss var būt, ka sapnis viņai ceļu parādītu, ja vien sapņošanai atlicis garāks laiks. Otrā, trešā dienā pēc šī padoma, kad mājā bija tikai vecmāmuļa ar sargājamo Ilzīti, durvju priekšā viens nabadziņš dziedāja dziesmu, lūgdamies savu tiesu. Bez lieka apdoma vecmāmuļa cēlās, lai iznestu nabagam maizes doniņu ar kaltētu raudu un savu vēlēšanos: lūdz par mūsu bērnu! «Labs darbs nes labus augļus,» tā domāja Droju vecmāmuļa agrāk un vēl šodien līdz pat tam brīdim, kad atgriezās no labā darba un pa abām istabām nevarēja vairs saskatīt savu Ilzīti. Pirmās bailēs vecīte atsitās atpakaļ uz durvīm. Bet durvju nepavērusi, attapās: neba nu Ilzīte putns . . . Tomēr, tomēr!

Vecītes acis krita uz atvērtā loga. «Aizlaidies mans cālītis, aizlaidies . . .» šņukstēdama viņa lūkojās kliņģerīšu dobē, kur gulēja aplauzīti, samīdīti ziedi, mēmi bēgles nodevēji. Kamēr nu vecmāmuļa sameklēja durvis, ūjinādama izkļuva sētā, izpinās klajākā vietā, Ilzītes svārki jau plīvoja necik tālu no smēdes. «To jau varēja domāt, to varēja gaidīt,» uz vaimanām satecējušās sievas cita par citu steidzās mierināt veco māti. Viņas klusināja to un lūkoja atrunāt, neiet tūdaļ uz smēdi: ej nu sazini, vai tāds karstums nenāktu par ļaunu Ilzītei; ej nu sazini, vai nabags maz bijis kāds īstens nabags — rasi, tikai tāds kalēja uzsūtīts māneklis. Tomēr vecītes prāts nevarēja vairs rimties. Viņa lūdza mīļās māsiņas nepamest to bēdās vienu, nākt līdzi uz smēdi. Šoreiz mīļās māsiņas palika nepielūdzamas: lai skrien circeņi karstās sprikstis, ne viņas! Vienas pašas, vai traks! — tādu soli sievas nemaz nedrīkst uzsākt! Cik nu vairs ilgi, pārnāks vīri no ezera, lai tie dara darāmo. Ar mutēm veļot darāmo uz vīru pleciem, sievām klusībā jau spriedums negrozāms: Ilzītei jāpaliek smēdē. Vai Dievs, ko padarīsi burvim ar spīti! Mūžu dienu nav dzirdēts. Sariebsi tādam — paputēs viss ciemats. Ar labu, vairs tikai ar labu. Vakarā Grunču istaba bija stāvgrūdām pilna. Visi runāja. Klausīties lāgā negribēja neviens. Un kā lai nerunā, kad lini šogad tik reti kā miroņu mati, miežu laukā slaistās peļastes, ne vārpas. Gruncis sauca uzsaukdams, lai jel aprimst, lai arī viņš dabūtu izteikt savu vārdu, kamēr neizkrīt no prāta. Nekā. Varbūt citus biedēja tā pati liksta, tādēļ katrs steidza steidzamo. Nu paklau vien, Valbienes Slaunei aizvakar notrūcis piens — kā ar nazi nogriezts — tesmenis kā spainis — piena ne lāses. Teikt, ragos savilkusi, bet nav jau vairs Jāņu laiks. — Tas vēl nekas, kad nav, tad nav, domā cita, bet kad sariebj tā kā viņas Očai, kam jau nedēļu piens glums un stiepīgs, ka dūša griežas palaistot vien, kur nu vēl pie mutes celsi, — tad gan ir jābrēc. Bet trešai sodības zīmes vēl negantākas: cūkai atradušies sivēntiņi, smuki sivēntiņi, ēd un apveļas acīm redzot, bet kas nu ir? — citam aiz cita atkrīt astītes . . . viss izskats izķēmots, asaras jāslauka par mīļiem nabadziņiem. «Sivēns paliek sivēns, — arī bez astes izaugs par cūku. Labāk saldēt, ko darīt cilvēkam, kur spert kāju, kur likt aci, kad visi pakšķi, sliekšņi, sētas mieti ar sarkaniem un dzelteniem raganu vēmekļiem notriepti!» grib zināt Grunciene. Ā, raganu vēmekļi! Te paceļas vai vesels metiens balsu. Ai jā, ar tiem šovasar ne viena vien ratu rumba ezera lunkā nogremdēta, rušā sadedzināta. Taisnība, viss tas taisnība. Pret šo taisnību Gruncis nemaz nedomā karot, viņam tikai jāzina, vai viņš vēl ir Kukuļciema vecākais, vai nav? Šis jauta- jums līdz. Balsis nolīdzinājas, aprimst. Gruncis atslauka piedurknē pieri un iesāk: «Tik tiešām, kā es esmu Gruncis un mans vārds Matīss, es jums saku: noslaukiet asaras — dzersim kāzas!» Tas bija prātīgs un visiem patīkams vārds. Nē, tomēr ne visiem. Bargi noskanēja Drojas: «Ko?» To Gruncis bija gaidījis. Viņš saslējās uz bluķīša stal- tāk, tā ka galva atdūrās pret apkvēpušo siju, un ciršus nocirta: «Jā, tu nu, Droja, apraugi, vai tavām alus mučelēm stīpas kārtībā un spundes stāv savās vietās.» Te vairs nebija ko pārprast, ko šaubīties. Droju māte sāka šķendēties, gausties: drīzāk vilkam, lācim viņa savu bērnu atdos, ne tam grāpja dibenam! Ticis pie vārda, Gruncis neatlaidās: «Paklausies, Droja, neesi muļķis un saproti pats: kalējs tavu meitu grib, neba velti viņš sabiedēja taisni viņu. Un saproti vēl: tava meita kalēju grib, ne jau par smieklu viņa ieķērusies tajā kā

dadzis aitas mugurā. Un vēl trešo reizi saproti pats: kurš cits tev pie tādas ēnas vairs ķersies!» Tie bija stipri vārdi. Nekas stiprāks par tiem vairs nevarēja nākt. Droja mirkšķināja acis, iekodis lūpu zobos. Viss nu skaidrs. Kā ar pirkstu parādīts. Viņa lepnums, viņa gods, spožs un varens, kā paša zalkšu ķēniņa kronis, tikmēr šļūcis, šļūcis no rokām, līdz nu — pagalam! atpakaļ ezera dzelmē. Dūrēs sakniebtām rokām viņš stāvēja un saprata gan: neviens viņa kroņa dēļ ezerā neskries. Māki nu dzīvo tālāk, lai citiem nebūtu ko nosmieties. Un mācēs arī! Tāds jērs viņš vis nav, kā citi, varbū, gribētu. Droja atkāsējās. «Saprotu, ciemiņi, saprotu, ne manai mucai vien — pašai dižajai Kukuļciema mucai spunea pazudusi, un jūs nu priecīgi raidīt manu Ilzīti kaut vai uz paša sumpurņa pili spundi atprasīt. Tad es gribu zināt, vai jūs viņas labu sirdi un drošu prātu mācēsiet pa godam atmaksāt?» Atmaksāt? Nē, par to nebija domājis neviens. Droja nu bija vīrā. «Nūjā, atmaksāt. Šitik drošs prāts — ne sudrabu, ar zeltu atsverams. Ne man, ne Ilzītei šīs kāzas svilst — tās prasāt jūs, tad jūs arī viņas rīkosiet. Es dodu meitu, jūs — meitai pūru. Ja tā, tad sadodam rokas.» Pasaulīt, kur šitādas lietas dzirdētas! Sacēlās spēcīga ur- doņa murdoņa. Izspried nu uz ātro, kas ciematam iznāktu lētāk: dot vienai meitai pūru un izrīkot kāzas, jeb vai saņemt visu māku un uzsākt īstu karu pret visām nelāgām zīmēm. Nevar teikt, ka kukuļciemnieku vīri būtu gluži bez vīra dūšas — jau gandrīz, gandrīz viņi svērās uz kara pusi. Tad cēlās sievu balsis: nē un ne par ko! Kādu labumu, kādu prieku tu, cilvēks, domā izkarot ar tādām burvībām, pret kurām pat lāča spēks par sīku! Cik sen kā dīdītājs apstaigāja visas sētas, visas kūtis ar savu Mišku — vai tas ko līdzēja? Un Drojam arī, jāsaka, sava taisnība. Vai viņš mazumu izcieties ar šo nešpetno lietu? Nu, raudzīs salīgt ar viņu. Jādzird, cik viņš īsti prasa. «Nekā es neprasu!» Droja saskaitās. «Neba mana meita ogļu maiss vai zivju vezums — un te nav tirgus! Jūs rīkosiet kāzas un dosiet pūru, lai man un visam Kukuļciemam pēc tam nav kauns.» Te bija ko pārdomāt: dot un neiedot par maz, nedz arī par daudz. Būs par daudz — neba kāds atpakaļ dos, ja par maz — ka kalējs neapskaišas, un neizput visa lieta, «Nu, Grunci, nu tava reize, runā nu,» kāds attapās. Drojam te nebija vairs ko teikt, ko klausīties. Lai apspriežas. Viņš meklēja savu sievu. «Vai, nu jau labs jonītis, kamēr viņa aizgājusi,» zina pateikt sievas, kas nostājušās tuvāk pie durvīm. Tāda ziņa Drojam nemaz lāga nepatika. Ko te vairs gudrot, uz kurieni viņa nogriezušies. Knašiem soļiem viņš devās uz smēdi. Sava gudrība līdzi: iemetīs aci pa logu, paklausīsies ārpusē. Nogriezies gar smēdes stūri, viņš nostājās blakus logam. Iekšā bija tumšs — ko saredzēsi? Toties viņš tūlīt izdzirda savas sievas balsi. «Mīļais, labais, nu klausi, tici man, ja nē — paskaties pats un saki, vai mailīte ķīsim par sievu der? Neņem viņu, atlaid to, ja neiet ar labu — attaisi durvis, es tev vēl palīdzēšu. Apdomā vien: viņa nejaudā ne smilgu pārlauzt, kur nu vēl kalēja kreklu izmazgāt.» «Un es, vai zini, kas esmu es? — pieliec ragus, piesien asti un iedzen mežā!» Rupji noskanēja kalēja smiekli. «Tāpēc ņem vien savu dūdiņu un atstāj manu būdu.» Droja sakustējās. Viņš bozās pret kalēja smiekliem. Plikadīda! Vēl smiesies. It kā ar viņu runātu ķekatu valodas! Saslējies Droja devās iekšā. «Saki tu man, vai tu no tiesas precēsi manu meitu, vai nē? Apdomā labi, ko tu gribi teikt. Es te nestāvu viens, — ar manu muti runā viss Kukuļciems.» Kalējs pastiepa uz priekšu abas kājas, kā ērtāk varētu iebāzt roku bikšu kabatā, izvilka pīpi, izvilka tabakas maku un pamazām sāka ap tiem darboties. Gausi viņš pīpi piebāza, ar apdomu iešķīla uguni, lēni ievilka pirmos dūmus. Drojam sāka iekšā svilt bez uguns. Viņš gribēja zināt: «Vai tu man atbildēsi šovakar, vai ne?»

«Vai tu pats man neliki labi apdomāt?» īsi atrūca kalējs un mierīgi kūpināja tālāk. No krēslainā kakta izšāvās Ilzīte. Kā vēja triekta lapa viņa piekļāvās pie tēva krūtīm. «Tētiņ, manu mīļo, ļauj man vaļu, un es atkal būšu tavs lepnums. Kalējs nav vainīgs. Viņš nav mani saucis. Nav vedis. Pati solījos, pati es nācu. Es gribu parādīt viņam un visiem — man nav bailes!» Ko? Tas gandrīz varēja patikt. Drojas dārzā sāka magones plaukt! Bet tomēr, kā tad nu tā, kā ļaut vaļu? Kur tas dzirdēts, ka meita pati prec sev vīru! Teicis jel Stiprais to vārdu: es viņu ņemu, būtu pavisam cita jēga. Tagad — ej atmini, ko domā šitāds dūmu prauls. Varbūt viņš nerunās līdz rītam. Varbūt pavisam . . . «Ko jūs, ļautiņi, to bērnu tincināt?» ieskanējās ubagu Dāčiņas lēnīgā balss. «Labāk patencinājuši kalējam, ka meitene atguvusi cilvēka jēgu. Kas jums saka, ka Ilzīte ieņēmusi sievas domas galvā? Viņai mīlīga sirds, grib nākt man palīgā sakopt bārenīšus.» «Ak, Dāčiņa, tavu attapību!» Droja juta atkal zemi zem kājām. Nūjā, kad tādu valodu runā, viņš liekas dzirdam. Kas cits lai parādītu labu sirdi, drošu prātu, ja ne Drojas meita! «Iesim, māt!» Viņš bīdīja sievu uz durvīm. Pēc ilgām pusmiegā, pusmurgā pārlaistām naktīm šī bija pirmā, kur kukuļciemnieces gulēja mierīgi, Lietuvēns reiz projām! Un cik raženi viss iegrozījies — bez pūra. Ilzīte nu dzīvoja smēdē. Un kā viņa dzīvoja! Ezermalā velēdama kalēja kreklus, tā dziedāja tik viegli un jautri, ka Luzītei, atbalsī klausoties, balss līdzi locījās. Un Droju māte nezināja, vai smieties, vai raudāt. Arī vīriem, pārbraucot no kalēja, bija savs sakāmais: Ilzīte bija noberzusi smēdes spaini tik baltu, haha! — pats Stiprais savu lietu vairs nepazinis. Izspārdījis visus smēdes kaktus, pēc spaiņa meklēdams. Šiem saujā nenosmieties. Bet jaukākās ziņas par visu, ko dara un kā dzīvo smēdē Ilzīte un citi, ciematā atnesa Dāčiņa, nākdama pēc mazajam nolemtās piena lāses. «Kuš, kuš, ciemītes, kuš,» roku pacēlusi viņa čukstēja, «būs labi, pavisam labi. Mēs nu iesēduši kā Dieviņa ausī: žagariņus ienes, ūdentiņu pienes, putriņu izvāra. Klons mums iamēsts, lai saulīte staigā dimanta stērbelēm, ne pīslītis nepielips. Un kalējs — tas drīz pats sevi nepazīs vairs: tik balts tam svētvakaros krekls, Droju māt, Droju māt, ne meitiņa — stalta, balta rauduvlte tava Ilzīte. Visus ciemata melnumus viņa viena aizskalos.» Pēc šādiem Dāčiņas vārdiem Droju mātes acis metās valgas, un Dāčiņas paduse un piena krūze pieņēmās krietni vien smagumā. Tā nu tas bija. Bet bija arī vēl citādi. Neba visu, ko redzēja Dāčiņa, redzēja arī kalējs. Tā vien likās, ka pret Ilzīti un visiem viņas darbiem vērsts vai vienīgi viņa pakausis. Istabā viņš rādījās maz. Pat gulēt nenāca. Caurām dienām dzīvoja pa smēdi — kakla saktas. Neatlaidīgi, svelošā steigā. Kad iegadījās pa starpu cits kaļamais, ar grumbu pierē ķērās pie tā. Un tomēr pa vakariem, kā senāk, līgoja viņa ķerainā galva nereti pāri pusnaktij Pūteļa krogā aiz garā galda, par prieku krodziniekam un ne vienam vien ceļa braucējam. īpaši svešiem par prieku cilājās viņa devīgā roka ar sīvā blašķi vai alus krūzi, kamēr dažam brašam kukuļciemnie- kam ne pa smieklam notrīcēja bārda, ceļot kalēja blašķi pie mutes. Kalējs tikai smējās — ko smējās! — tik dārdoši rēca, rēca, ka vīriem, šķiet, bira aiz apkaklēm krusas graudi, nejauki muguru tirpinādami. «Drebiet, drebiet jūs, dunduru barība, drebiet, kad es jums to saku!» cirzdams dūres pret savām krūtīm, kalējs piebļāva visu krogu. «Miglas kausiņi uz jūsu pleciem — ne galvas. Knišļi un spindzeles jums tur perinājās — ne vīra dūša. Vilkacis es jums esot, vilkacis, kas noplēsis savu paša sievu. Tā gan! Bet jums tek slienas uz manas vilkača blašķes — bailes dzert un bailes atteikties. Tā gan! Čūsku dzeloņi un sumpurņu žokļi manā blašķē izmiekšķēti — dzeriet, es saku: dzeriet — dzeriet!

. . .» Viņš cirta kocenes uz klona un mauroja kā satrakots vērsis. Tādās reizēs neviens viņam ceļā nestājās ne ar pušplēstu vārdu. Lai izaurējas. Un tiešām, parasti auriem gals bija tāds: Stiprais izgāja salīcis, plecos ierautu galvu, melnu un neauglīgu kā apgruzdušu celmu. Pie savas būdas durvīm viņš apstājās. Ik reizes apstājās. Dažkārt jau pastiepa roku, kā atvērt gribēdams. Atkal ļāva rokai nošļukt un aiztenterēja uz kūtiņas pusi. Tur augšā to gaidīja miga. Te nu viņš varēja krākt līdz rītam. Varēja. Vai viņš to darīja? Sirms krusta zirneklis savos tīklos un jaunie bezdelīdzēni, kas vēl pārnakšņoja vecajā ligzdā pie spāres, zinātu liecināt pavisam ko citu. Izlaidies augšpēdus uz plānajām cisām, plaši atplestām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām, viņš gulēja tik nekustīgi, ka pat mēness, kas nu jau piekto nakti atkal līda pie lūkas šķirbas lūkoties, ar ko gan kalējs te sarunājas, uz brīdi jutās vīlies. Tad iedegās kalēja acis. Kādas gaišas ainas gan liek tām pusnaktī kvēlot! Un mēnesim atklājas: smēdes durvīs, pretī dižmeža zaļumam, stāv Ilzīte. «Brokastī!» viņa saka gaiši un droši. Kas noticis ar kalēja galvu? Tā vairs neatrod sev īstu vietu. Šķiet, divas ēzes, pa labi un kreisi, šķiež smēdē liesmu kūļus. Kalējs novēršas no Ilzītes balss, novēršas no viņas matu gaišajām liesmām, kas deg pār abiem meitenes pleciem un sliecas lejup, līdz jostas vietai, pāri tai, vēl tālāk — līdz pat kalēja sirdij .. Un sirmais zirneklis, šūpodamies savā pavedienā virs kalēja galvas, vied svelmi kāpjam augšup. Bet kalēja pirksti sažņaudzas cieši. Kas gan tajos nokrikšķ, drūp un sabirst? Sīkas drumslas krājas uz kalēja platām krūtīm. Drumslas. Par tām vislabāk zina stāstīt mazās pelītes, kas vēlāk viņas pievāks. Atkal un atkal parādās Ilzīte, un katru reizi viņas balss ielido smēdē kā zils meža balodītis … Jo ciešāk sažņaudzas kalēja pirksti, trauslās drupatas maļas kā dzirnās. Aizmigt! . . . aizmigt! . . . Kalējs nepazīst vairs sevi. «Tu, sīkā skabarga, nieks, kas tu esi! — izraušu tevi — pīšļos samalšu . . .» viņa lūpas lūdzas, ne draud. Un spējā triecienā aizdrāžas pa roku galam sīkās drumslas. Gurdi atgulst rokas salraos. Tukšs — nočaukst salmi. Tukšs — saprot kalējs — tukšs. Kā tas var būt? Veseri es ceļu ar mazo pirkstiņu, — smiekla nieku roka nemāk tai iedot . . . nieku, viņai kas pirkts — nevar, nekad, nemaz un nepavisam.» Spējš niknums iedzeļ kalēja krūtīs. «Spitāļi jūs — miglas kausiņi! Aiz pakšķiem par mani ņirgāties — tā jūsu māka. Atsūtīt man baltu jēru, lai gaišāk redzētu, cik pats esmu melns!» Pietūcis pilns smaga ļaunuma, nespēka, viņš slēja dūres pret ciematu un skaļi lādējās. Vēl pelītes nebija pa godam nokopušas gardās drumslas, kad ar skaļām bezdelīgu balsīm ievidžerējās rīts. Kalējs trūkās un metās uz smēdi. Labi, ja tādā reizē gadījās ciemniekiem kāda vajadzība. Drīz tad iešņācās plēšas, biedinoši klaudzēja veseris, šķīda dzirkstis un kalēja lamu vārdi, kamēr durvīs nenostājās Ilzīte ar gaišu, drošu — brokastī! Kad kalējs aiziet uz istabu, uz brīdi smēde aprimst kā aizmiguša pūķa mute. Draudzīgāk piekļaujas cits citam pakavi, kas karājas vadžos, slaidāk izstiepjas tumšajos kaktos dzelžu stieņi, uz lūžņainā klona, blakus laktai guļ lielās lūkšas, izlaidušās tik bezbēdīgi, kā Tenītis saulgozī. Pašu vīru valodas liekas tikai tādi paskaļāki sapņi. Tā pagāja nedēļa, vēl viena un vēl. Nē, atkal pat Grunču Matīss nezināja pateikt, kāds te būs gals. Vairākas dienas kalējs nebija redzēts. Tak laikam nonesis uz pilsētu savas saktas. Pūteļa krodziniekam bija prieks sagaidīt viņu pārnākam. Nebūs jau tukšā. Tā arī bija. Kā parasts, kalējs vispirms iegriezās Pūtelī. Kroga istaba tovakar gadījās pavisam tukša. Kalējs sēdēja kluss, dzēra maz. Tas krodziniekam nevarēja patikt. Kā valodas meklēdams, viņš taustījās: «Vai sievu sev būsi nolūkojies, ka tik domīgs? Tad ta nu dzersim, ka dzersim!» Kad Stiprais par atbildi neparaustīja ne pleca, krodzinieks domāja iedzelt sīvāk:

«Ko, ne ar veģiem tā lieta neiet?» Jau acis nozibsnīja. Stiprais ķēra alus kannu, izdzēra sausu. «Kāda lieta? Pasaki man, kas to teica? Miltos saberzīšu!» Alus kanna dimdināja galdu. «Kas teica,» krodzinieks atdzīvojās, «tavi paša nopirktie veģi teica, — neba tad tu tādu mantu krogā pirki, kad nelaiķe vēl kleknēja smēdē.» Varbūt tik vien jau Stiprajam trūka, kā šī izsmiekla, lai veiktu neveicamo. Nievāt, nīst, nolādēt viņi kalēju var — vienīgi smieties tiem nebūs! Kā sarkani draudi savējojās viņa kaklauts, un sacirstiem žokļiem Stiprais izgāja. Smagi viņš piecirta kājas, it kā uz ceļa būtu paklupis viņa biklums. Zem melnajām kocenēm kraukšķēdami drupa sasaušie kruveši. Ierāvies bālos krastos, drūmi stinga ezers. Nosalusi mēness mala velti ilgojās pēc mākoņa krokas. Kalējs klusi ielīda būdā. Jau guļ. īsu brīdi viņš klausījās, tad zeķēs tuvojās Ilzītes gultai. Rūgts, nenoteikts naids lauza viņa krūtis. Pret krodzinieku, varbūt pret ciemniekiem, pret visu savu dzīvi . . . Kas notiks? Kas būs? Viņš pats to nezināja. Jau pastiepās roka. Tā uztvēra siltu, apaļu meitenes plecu. Ilzīte uztrūkās sēdus. «Klusu!» viņš meklēja aizspiest tai muti, bet vārdi apslāpa saudzīgā čukstā: «es neko . . . nebūs ļauni … tu redzēsi . .. guli.» Ilzīte negulēja vis. Rokas apskāva kalēja galvu un mute dvesa: «Tad nu vienreiz tu ieraudzīji mani.» Apracis galvu viņas klēpī, kalējs elsoja kā bērns . . . Ilgi nevarēja noimt. Ilgi. Tad sāka vārdu pa vārdam. Pa teicienam. Izrunāt visu savu postu, visu rūgtumu, naidu, gadiem, pusi mūža krājušos! Bargs un ciets pret citiem, jo cietāks pret sevi, viņš ārdija, noliedza visu savu dzīvi. Spēks — ko nozīmē spēks? Rokas izģinst, atkratoties dienu mūžu no liekā, svešu ļaužu iecerētā, svešu gribētā. Graut un smieties tad prieks! Juku jukām ar . . .» Pag, Ilzīte nesaprot visa tā, viņa grib zināt: «Kāds ir šonakt, kāds būs rīt tavs prieks?» Stiprais saslienas. Kā laimē. Kā jaunā cīņā. Šonakt viņš tur Ilzīti savās rokās, un rīt — te pirmo reizi tas apjauš: ja rīt, parīt vairs nē? Varbūt atņem viņam to . . . Varbūt aprok pats . . . Viņu zaudēt — viņu? Augošā spēkā viņš saspiež ciešāk tās plecus. «Ilzīt, tu zini, kas ir bailes? Bailes — pazaudēt pašu dārgāko, nule atrasto? Vai tas jau nav dzīvot sava paša dzīvi? Sava paša augšup celt?» «Celt,» atbalso viņas mute. Citu rītu Dāčiņa zvanīja pa visu ciematu: «Kāzas — kāzas — kāzas . . . Ap savu mazo pirkstiņu Ilzīte aptinusi Stipro.» Melots nebija. No tā vakara Pūtelī nav redzēta vairs ne kalēja ēna. Nevienā krogā nav redzēta. Bet savā kāzu naktī, kad bija saradušies gan lūgti, gan nelūgti no tuvienes un nezināmas kurienes, kalējs uzdeva mīklu: kas stiprāks par pašu Stipro? Un iekams kāds paguva atminēt, jau Stiprais, pacēlis savu jauno sievu uz pleca, griezās ar viņu jautrā jandālā, pa starpai iesaukdamies: «Tā Ilze — mana drostala Ilze!» Lai nu šiem diviem viens būtu iedrošinājies pīkstēt par pūru! Tiem padomā mantas bija gana: četrus bārus, divus pašas dēlus, divas meitas Ilze kalējam izauklēja. Pietika Kukuļciemam, atlika pasaulei. 1931.

VAINA UN VIŅA DRAUGS Pēc atkušņa bija krietni uzsalis, un nakti uzkritusi barga kārtiņa sniega. Ar prieku varēja iekārt atkal zirgu ilksīs, palaist slaidu riksi. To arī darīja mežsargs Vaina. Viņam bija palikuši neizvesti pāris vežmeļu malkas. Jāpasteidzas. Šad tad pievilkdams grožus, ar muti pašmūkšķinādams, Vaina laida dūkano tieši pāri ezeram, ka pašam sirmā bārda plīvoja vien. Pajūgs držtin iedrāzās staltajā priedienā. Ek, mans rožu dārzs! Labpatika atspoguļojās mežsarga grumbainajā vaigā. Un ieraugot tepat mirdzošajā sniegā zaķa pēdas, viņš nenocietās nenodudinājis bārdā, ka nu jau ļipainīši vīrā, taupāmais laiciņš klāt. Lai nu mednieķeļi sajož bikses un pakar bisītes vadzī. Palaidis grožus vaļīgāk, Vaina ļāva dūkanajam iet soļos. Tā jau nu ir: Dieva pasaule Vainam atveras tikai mežā. Kur tie gadi, ka viņš pazūd no mājas caurām dienām, klusi, nemanot parādīdamies mežā drīz še, drīz tur, sirms un lēnīgs kā sūnām apaudzis cinis. Bise gan viņam plecos karājas, aiz muguras tek melns vai brūns Pikšelis, bet tas viss tikai tā, goda pēc. Nošāvis viņš savā laikā nav ne lapsu, nedz arī vanagu. Kad meža sargs, tad sargs un nevis skauģis — tāda viņa doma. Lai gan, blakus minot, gadījās pašu pagastā daža cieta paure, kas neticēja, ka Vaina, visu mūžu par mežsargu nokalpojis, tomēr ne zaķa nav aizticis. Esot īsts mežsargs! — slava tik; liels mūlāps viņš vai arī tik slīpēts, ka pats velns viņa pulvera dūmus nesaož. Bet kad dažkārt dzīrēs vai pa kulšanas laiku ap alus mučeli sasēduši vecie draugi, īpaši Druvnešu tēvs, gribēja Vainu pakaitināt, vajadzēja tik ieminēties: ej nu, Vainiņ, ej, kas tu par mežsargu, tev pat zaķa aušenes nav. Ir zaķēns no tevis vairs nebīstas, kur nu vēl malu mednieks. — Tādās reizēs Vainas dūre nedauzīja vis galdu, viņa acis nemeta vis zibšņus, kā to dažs varbūt gaidīja, nē, viņš nokrekšķinājās un tikai nepacietīgi pameta ar roku. — I kad jūs, ciemiņi, nesaprotat. Pa desmitam, pa divdesmitam ļipainīšu katru gadu. Būtu vien gribējis. Tepat jau viņš man stobra galā ir. Mīļš lopiņš. Neredz nabags mani. Nu, kā nu lai tā — katram sava ādiņa mīļa. Paskatos, nopriecājos, Pikšelis ierejas — projām ir. «Pataupi, pataupi. Biģu dēliem, lai puišeļi nolasa kā ogas!» Draugi lēja putojošo alu un smējās. Vaina saslējās: «Nemuldi niekus, nav pieķerti!» Jā, uz malu medniekiem viņš bija nīgrs. Lai žēlīgs Dievs! Viņa apgaitai tie labprāt lieca līkumu. Izbraucis cauri sīklītei, Vaina pagrieza zirgu eglienā, un turpat viņa vērīgā acs pamanīja šķērsu pāri ceļam divējas pēdas, dziļas, platas cilvēku pēdas. Nu, nu . . . pavisam svaigas. Rāvienā zirgs uz vietas. Varēja skaidri izšķirt — viens bijis pastalās, otrs . . . skaļš, spēcīgs blīkšķis apstulbināja Vainu kā negaidīts pliķis. Pērkona spēriens šajā laikā nebūtu viņu vairāk pārsteidzis. «Bezgodis! Gaišā dienā, tepat vai acu priekšā . . . Tas par traku!» Vaina pagājās soļus desmit pa pēdām uz sīklītes pusi. Tad saprata savu bezspēcību: pret diviem un tukšām rokām. «Bet nu ntiesas, no visas tiesas,» viņš runāja cieši, metās atpakaļ ragavās un laida uz māju, lai sniega pikas gar acīm šķīst. Drīz viņš bija atkal sīklītes malā. Bise un Pikšelis lai. Saprata Pikšelis lielo steigu, saprata arī, ka rējiens jāvalda. To nu vēl varēja savaldīt, bet kājas ne par ko. Rautin rāvās uz priekšu pa svešajām pēdām. Smagi elsdams, bargs un steidzīgs Vaina ir sviedrus neattapa noraust, kad pēkšņi pūriņa malā viņš palika durteniski. «Bezgoži . . . bezgoži . . .» viņš pūta un kā neticēdams vēroja sniegā iegulēto vietu, ar prāvu, kvēlu asins plankumu un stirnas pēdām Dienas laikā, jaunā sniegā šitādu negantību. Nedzirdēts, neredzēts.

Pikšelis drāzās. Lēcieniem, brāzieniem, sniegu šķiez- dams, — tur vajadzēja būt pavisam savādām lietām. Un tiešām — svešs vīrelis ar stirnu, plecos! Klusēt vēl ilgāk, tas bija pāri Pikseļa spēkiem. Skaļš gaviļu rējiens saimniekam par ziņu, un vīrelis pasita galvu atpakaļ. Kā pašu nelabo ieraudzījis — stirnu zemē, pats biezoknī. Pikšelim vairāk rūpēja pamestā stirna, nekā svešais vīrelis. Aptekāja, apostīja, ierējās vēl un vēl reizi. Vainam tik atlika: ak tu … ak tu .. . projām gan . . . Viņa kvēlajā vaigā neganti zibsnīja acis. Nagi tā vien snaistījās — ķert bisi, Pikšeli nost. Pagāns, ko vaukšķēja! Tak savaldījās. Tikai paspēra šuneli sānis. Galvā jaucās svarīgākas domas. Dzīt pēdas? Cik tālu vairs vecās kājas izturēs. Un krūtis. Nē, tādai negantībai jāmeklē pati sakne. Un Vaina meklēja. Ap pusdienas laiku, kad Druvnešu vectēvs brida gar mežmalu uz Ceplīšiem atdot patapinātās linu sukas, valciņa malā, kur saiet Ceplīšu un Druvnešu robežas, jau iztālēm viņš saskatīja trīs vīrus. Lielus vīrus -— šautenes plecos, zīmes pierēs, — kārtībnieks, virsmežsargs un Vaina. Bija nostājušies pie nelielas eglītes, vēroja izbradāto sniegu, vēroja Ceplīšu pakalni, kur vietvietām cauri nopūstajam sniegam rēgojās rudzu zelmenis. Sadevies ar visiem rokas, Ceplīšu tēvs piemiedza acis kā smieklam: «Nu gan Vainam būs nodarīta diža vaina, kad ar pašu policiju jāliekas kopā.» Vaina nepacēla acis pret Druvnesi, savu senu draugu. Kā ļauns, kā pārvērsts. Un kad viņš atdarīja muti, tur runāja pati bardzība: «Tavs Krišs mājā?» «Kā tu, Vaina, jocīgi prasi, it kā Krišs jau trīs dienas atpakaļ nebūtu nobraucis ar tavu Jorēnu un citiem uz visu nedēļu peļņā.» «Bise mājās?» «Mājās, mājās, tad neba jau Krišs karā gāja, ka līdzi ņems,» Druvnešu vectēvs lūkoja viegli iesmieties. Viņa smiekli nevienam nepielipa. «Te nav jokiem vietas,» ģenerāļa balsi dimdināja kārtībnieks. — Varbūt jūs esat dēla bisi kādam aizdevis?» Nu bija laiks arī Druvnesim rādīt savu gudrību. «Ko nu, dēls, zinām jau, neba nu bise — šitāda dumpīga lieta — teikt, tikpat kā miltu sietiņš vai, eče, linu sukas pa mājām apkārt nēsājama. Un pa manīm — prasiet Vainam — kauču mūžu tā žumpā gulējusi, savus nagus es nesmērētu, ārā nevilktu. — Bet ko tad jūs tā visi, ir kas nelāgs lēcies?» Ja Vaina nedomātu pazīstam veco Druvnesi tikpat labi kā sevi pašu, viņš varētu tā valodai ari neticēt. Tagad viņš kļuva pielaidīgāks. Pāris vārdos izmeta, kas par lietu — malu mednieki tvarstāmi. Viens gals jau nu būtu rokā. Tepat, Ceplīšu rudzu laukā stirna gaidīta, zem šīs eglītes, skat, skujas vēl čupiņā palikušas, kur šis tupējis. Lai arī laupījums mežā pamests, un zaglis pamucis, tomēr tepat tuvumā viņam vajag būt. Pa pasauli šurp vis neviens nenāca. Papurinās, padrebinās, gan zīmes rādīsies. Tāds bija kopīgs spriedums. Vēl brītiņu paklausījis, Druvnesis čāpoja ar linu suku uz Ceplīšiem. Ceplīšos visus mājniekus sastapa sētvidū. Runāja skaļi, smējās, īpaši sievieši. Ieraugot kaimiņu vectēvu, jaunā saimniece kā šautuvīte pasitās pretī un tūlīt uzprasīja, vai šomājā arī bijuši kumēdiņu taisītāji. Alt vēl ne? Nu, tad lai sagaidot, uz to pusi jau nogājuši. Tīrais smiekls. Kā lapseņu apsēsti izskraidījušies te pa malu malām — gan klētī, gan kūtī, pa augšienēm, pa šķūni — kur tik caurums,

visur iekšā — ieroci meklējot. «Vaina biedē kā pērkona negaiss,» saimniece skaļi stāsta. «Man dusmas un smiekli arī nāk. Paķeru no krāsns augšas cūku kaujamo dunci: še mūsu ierocis! kuram vajadzīgs? — Mans Vaina bārdu vien nopurināja, teic: es tevi nesaukšu par lopu, tu vēl esi bērns. Vai, tik pikts savu laiku vīrs nebija redzēts. Bet ko nu iztaisās kā ērmi. Kā savus kaimiņus vairs nepazītu. Ne mūsu istaba kādreiz bisi redzējusi, ne mūsu grāpelis stirnu. Viņi nāk okšķerēt. Kumēdiņi! Bet es vēl vienu joku palaidu. Kad jau bērns, tad bērns. Kamēr Vaina ar virsmežsargu pa manu klēti, kārtībnieks ieiet kūtī. Es klusītēm klāt — zliuks! — durvis ciet un krāpt! — noslēdzu. Pati rāmi, rāmi ar nēšiem uz aku. Nāku atpakaļ, jā, mans kundziņš jau spārdās gar durvīm ka klaudz. Kas man, kad šie klētī nekā nedzird, es arī neko. Bet kad sadzirdēja, ārdās vai laukā: kas tās durvis aizslēdzis? Es pretī: es aizslēdzu. — Kāpēc slēdzi? — Ziemas laiks, nevar lopus saldēt. Kad nepieslēdz, durvis veras vaļā. Domāju, jūs visi pa klēti dakalējaties. Šie vai plīst, es tik smejos. Sit nu vēju ar dūri!» «Citiem smiekli, viņiem amata darīšana, ko darīsi,» ciemiņš piekāpīgi noteica. Atdeva suku, iekšā parunāt negāja, teicās nevaļīgs esam, jau visu laiku likās savādi steidzīgs un mudīgi vien tipināja atpakaļ uz māju. Ticis pāri pašu tiltiņam, viņš noslaucīja sviedrus. Sētā viss bija klusu un mierīgi. Tak laikam citur nogriezušies, ka pa ceļam arī vairs nemanīja. Atgrūžot durvis, viņa pirmais vārds: «Kur tie zaķi?» «Skroderis namiņā velk ādu nost,» citiem iepriekš pasteidzās ar atbildi mazdēls Valdinš Kā tad, lejā pie akas, dūmu namiņā, vectēvs uzdrāzās virsū skroderim, kur šis itin jautrā omā meta patlaban vienam zaķēnam cilpu kaklā. Otrs, jau sakopts, gulēja turpat uz cērtamā blukīša. «Dulns tu esi! Skrej ratā ar visiem saviem zaķiem! Savu mūžu neesmu rokas smērējis gar tādām lietām, nu taisni cilpā. Saproti, mums uz pēdām. Katru brīdi Vaina ar policiju var uzbrukt. Ceplīšos bijuši, un es jau uz robežas satiku. Gan likos mierīgs un gudrs, bet kas viņu prātus zina.» Notrūka skroderim svilpiens. Tik aši viņš atrāva rokas no zaķa, it kā tas būtu pārvērties par ezi. «Skaties, nabags!» un skrodera sīkais augums sarāvās vēl mazāks. Samirkšķināja melnās acis un nopurinājās. «Ko niekus. Es pēdas nojaucu. Skaidri pa gaisu ielēcu eglītēs. Tur pliks un sauss. Līdz ceļam šļūcu uz vēdera un tas ar lielu līkumu. Nieki. Ne velna mums nepierādīs, kad stirnu pievācis pats Vaina.» «Stirnu pievācis . . . kad tu skroderis esi, vācies pie savām biksēm un nepiņķerējies ap zaķa kājām, ir tās pašas var mūs iegāzt. Tak taupāmais laiks.» «Skaties, nabags,» skroderim tik atlika nošņākties un atdot zaķus vectēva ziņā, viņš pašu malas labāk apzinoties. Gribot negribot bija vectēvam zaķi jāsaņem. Ko darīsi, kad zeme vēl cieta, ierakt nevari, un aiznest, nosviest kaut kur mežā, jā, kas lai tagad staigā apkārt ar pusdlrātiem zaķiem, kad uz katra soļa vari saskrieties krūtis ar pašu valdīšanu. Velna padarīšana. Visa tā ļezga vectēvam pagalam nepatika. Lai nu tie zaķi, tie pašu daļā šauti, bet nelabais mani kapāja dot vēl skroderim šorīt patronas un tad vēl pašam kulties līdzi. Skraidi kā apmāts. Šis kā pārskrien, acis tā vien deg: — aizšauts, tepat buķelis aizšauts, ceļas un krīt, tik nelaižas klāt — vēl viens blīkšķis, tad būs darīts, un lai līdzot šim pārstiept. Domāju, kā nu tā divatā nesīs, paņems ragavas. Vai prāts! Skaidrā dienā pa ceļu ar stirnu uz ragavām, taisni visai pasaulei acīs. Laime vēl, ka laikā attapos un nepēros skroderim līdzi līdz galam. Tad būtu ar Vainu pašās krūtīs. Noslēpis vienu zaķi ratnīcā, otri šķūnī siena pantā, vectēvs gāja parunāt mīlīgu vārdu ar vedeklu. «Bertiņ, meitiņ, labi nu nav, paņem ragaviņas, pabraucies ar Valdiņu pa meža ceļu, pa tām

manām pēdām. Ja kādu satiec, teic, puika jau laužas, plijas, nobrauks līdz Ceplīšiem paciemoties. Tad dzirdēs, kozi, kur šie nogriezušies, un vēl šo to.» To var. Kālab ne? Ja visas aizdomas, kas mājai tagad uzgulušās, ar ragaviņām varētu nolīdzināt, mīļu prātu Berta aizvizinātu Valdiņu trīs reizes līdz Ceplīšiem un vēl tālāk arī. Pa to laiku vectēvs iztīrīja bisi, lai dūmu smakas nemanītu, un pakāra parastā vietā pie dēļa gultas. Tad izgāja vēl reizi apstaigāt māju. Pag, diez kur skroderis tās zaķa iekšas nogrūdis? Kā tad, ir gan tādam skroderim gudra galviņa! No namiņa asiņu pilieni sniegā ved uz valciņu. Re, pastūmis valciņa pakraulītī, laikam domājis, ūdens aiznesīs. Tur nu plaušiņas aizķērušās un plivinās pa virsu. Liedzies tad, ka paša zaķa neesi acīs redzējis. Un cik tādā posta reizē var sagadīties zīmju, par ko piere grumbās jārauc, agrāk to nemaz nevarēja iedomāt. Tā nupat, atgriežoties sētvidū, vectēvu pārsteidz jaunas asiņu pēdas sniegā. Taisni pa taku uz istabu. Ak tu nolāpīts! Tas jau Riksis. Valkājas apkārt. Nu sakosts. Guļ pie sliekšņa un smilkst. «Iesi būdā!» vectēvs uzrājās un īdzīgi noskatījās, ka Riksim aizklibojot palika sniegā vēl otras asiņu pēdas. Ej nu šiem izskaidro un pierādi, kas suņa un kas zaķa asinis. Viņš atkal gāja iekšā. Skroderis sēdēja uz galda un mētāja roku tik bezbēdīgi, ka nenopriecāties. Skaties, viņš tev taisns kā loks! Vectēvam sirds bija pilna, bet pārmest un rāties skroderim arī vis nekā nesamanīja. Tikai klusībā nebeidza grēmēties par savu šīrītējo apmāto prātu. Brīdi pasēdējis uz gultas malas, uzcēlās. Pagrābājās pa krāsns augšu, šo to pacilāja, tomēr īsti nemaz nezināja, ko meklēt, ko būt. Pagadījās rokā paša dūraiņi, uzmaucās. Ies pakapāt tos pašus žagarus, istabā tikpat nekāda prāta. Lai tad šie atnākuši redz, ka te tāpat vien katrs savā darbā rosās. Auga sakapāto žagaru strēķītis, auga vectēva nemiers. Jau dūraiņi nost, pats izmeties vestē, vēl rasa uz pieres. Pakapā, pakapā, acis atpakaļ vien griežas. Vēl gan, Dievu teic, tur nekā nemana. Bet ko tas līdz? Ik brītiņu škūna galā varēja parādīties trīs galvas, un zinies tad, ka aplam neizmuldies. Un ja nu vēl atrod . . . Pārnākusi jel Berta drīzāk, tad dzirdētu ko. Tad piepeši viņam iešaujas prātā pavisam nelaba doma: diez vai tik Berta būs attapusies Valdiņu nobrīdināt, lai nepīkst ne vārda par tiem zaķiem. Citādi, kā jau bērns, izmuld skaidru patiesību. Labi vēl, ka lielie bērni skolā. Ka tik nu Valdiņš … Es ar kā aizbāzts, pats neieprātojos laikus. — Žagaru strēķītis aug un aug. Vai Dieviņ! Bertu ar Valdiņu nevar sagaidīt. Nebūtu nu tik mudžeklis sapiņķēts. Briesmīgs mudžeklis. Arvien ašāk, arvien niknāk cilājās cirvis, domāt, tīri vai smelknēs žagari sakapājami. Kad tiek pavisam karsts un sagurst roka, viņš lūko pats sevi mierināt. Nu, kas tur nu būtu, ko es tik briesmīgu nodarījis? Dažs nokauj cilvēku, cits nozog miljonus un dzīvo. Nu, zaķi nāk dārzā — tāds gaišs mēness — skroderis uzplijās šaut, es neteicu nē — tik tās vainas. Ne jutin, ne domāt, ka šis vēl līdīs uz Ceplīšu valciņu stirnas glūnēt. Bet es palieku par blēdi, pats savās acīs par blēdi un savu draugu pataisu par smejamu muļķi. Un Berta un Valdiņš vēl līdzi jāievelk Kauns — kauns un dusmas! Un viss — šitāda nieka dēļ . . . Gluži nemanot cirvis cilājas atkal ašāk, krīt niknāk, šķiet, uz bluķīša noguldīta pati negantība — kauns. Skaļš Valdiņa kliedziens sastindzina pacelto cirvi — tad cirvis krīt, steigs vectēvs uz kliedziena pusi, tikai kreisai rokai tā kā žagars pie … un netic vecais vīrs savām acīm: sniegā, pie viņa kājām, iezīmējas sarkans pusloks? Kad viņš paceļ roku augstāk, nevar tomēr neredzēt, ka tur, kur vajadzēja būt rādītāja pirkstam, kā no apgāztas pudelītes līst tieva sarkana strūkliņa. Vēl vienas asinis … Kā sasalis viņš stāv un vēro sniegu, kur sarkans plankums plešas plašumā. Viņš neredz Bertu, kas tiltiņa gravā paceļ bērnu, paceļ apkritušās ragaviņas un kāpj augšup. Tad viņa ir klāt. Viņas acīs sāpes un bailes. «Tēvs . . . tēvs . . . jūsu pirksts . . .» viņa vaimanā.

«Nekas, Bertiņ, nekas . . . nekliedz . . . nebaidi bērnu . . . tas Dieva pirksts.» Ietvēris atlikušo pirksta stunguri labajā plaukstā, mierīgu soli viņš griežas uz istabu. Vēl pamāj ar galvu bērnam: «Ko tu, Valdiņ, tāds balts, kūleni apmeti sniegā? Tas, dēls, nekas, visādi gadās, visādi.» Kad pirkstu apsiedama Berta nerimst gausties, vectēvs runā klusi, bet cieši: «Dievs mans liecinieks, man nav žēl tā pirksta. Par to man tagad miers. Lai nāk Vaina kaut vai šobrīd.» Berta nesaprot īsti. Kas par mieru? Kādēļ lai Vaina nu nāk? It kā tagad kas labāks būtu vērties, kad jauna nelaime vēl klāt. Ej nu izproti ik reizītes vecu ļaužu domu. Kas nu būs, būs. Viņa lūkoja apsvērt ar mierīgu prātu. Nē, nav nemaz tik briesmīgi. Liels nekas tur nevar iznākt, ja arī viss atklātos. Krišam ieroču atļauja ir. Liela muiža tie divi zaķēni. Ja valoda sapinas, par citu lai atbild skroderis pats. Un vectēvam, droši vien, piedos pārsteidzīgo pieļāvību, — visu mūžu skaidri nodzīvojis. Tak labāk gan būtu, ka noietu visa tā jara garām. Žēl vecā vīra, tā jau tagad nabagam ciešanas. — Tādēļ viņa arī nemaz nepateica padzirdēto ziņu, ka nu jau ciemiņi visgarām pārmeklēti un šīpus upes vairs tik atliek Bunduļi un šo mājas. Kratīšot visu nakti. Par varēm gribot sadzīt vainīgos. Skroderis joprojām nadzīgi darbojās ap saimnieka lieldienas kārtu un svilpoja. Jāsarauj, lai rīt var laist atkal tālāk. Un tad — ne gailis nedzied pakaļ tam. Rītā, kad saimniece ar kalponi atnāca no lopu kopas, skroderis jau svilpoja: Lustīgs še un lustīgs tur, tēva zeme man visur. Viņš šaudījās no galda pie plīts, uz durvīm, grabināja spaiņus, pūta ogles, žirgts un mundrs kā no āķa atrāvies asaris. Arī saimniecei prāts bija gluži rāms. Laikam jau negaiss garām būs. Novedīs vēl skroderi projām, tad pavisam noskaidrosies. Tos zaķus tak varēja būt nošāvis Krišs un jau labi sen. Tikai vectēvs uzcēlās pavisam sadrūmis. Otras tādas moku nakts savā mūžā viņš neatcerējās. Dieviņ, kā viņš bija gaidījis Vainu . . . «Gauži sāp?» vedekla pienāca pie gultas. «Sāp arī. . .» «Būs jānoiet līdz aptieķim. Pārsies jums labāk. Un joda arī mums nav vairs necik. Varbūt aizjūgt zirgu?» «Aiziešu kājām,» bija strupa atbilde. Bet ilgi vēl viņš nerīkojās uz iešanu. Sēdēja uz savas gultas un pa brīžam caur zobiem aši ierāva dvašu. Kā ugunīs svila roka. Vēl gaužāk kaitēja doma: kālab viņš nenāca? Būtu noticējis man par bises nedošanu? Būtu iegalvojis tiem citiem, ka Druvnešos nav nekas meklējams? Varbūt nemaz arī nezina, ka mūsmājās tas trakais šuj. Nekas par to vis nav runāts. Bet — varbūt tomēr ir. Varbūt Krišs pateicis. Nē, nē, lai arī pateicis, nekas dižs par skrodera meža nedarbiem nav vis dzirdēts, varbūt tāpat karstumos šoreiz tik iesvilies. Jā, bet pēdas visgarām mūsu aplokam, tās pēdas uz Ceplīšu valku . . . Nekā, vajadzēja, taisnības pēc vajadzēja nākt, taisnības … Te vectēva galva noslīgst vēl zemāk: kad nu — kad nu Vaina gaidīja mani pašu nonesām viņam taisnību, visu skaidrību . . . Kā draugu gaidīja, īstu, patiesu draugu. Tālab nenāca, tikai tālab . . . Un vakar ne virsū man neskatījās. Viss tas ar ziņu . . . Skaudrās sāpēs salīgojās večuka gurdenais stāvs. Taču kas jādara. Vai tas nu nav negals! Ne vairs pastalām auklas sasiet, nekā. Līdz laiž roku uz zemi, tīri vai balsī jākliedz. Vedekla sameklēja Kriša kurpes, palīdzēja saģērbties. «Posta dienas. Kad nu ar roku labi vien izietu,» viņa bažīgi noraudzījās aizgājējam nopakaļ. Aptieķī roku pārsēja, pamācīja vēl, kas mājā darāms, un vectēvs būtu varējis iet. Būtu, ja vien

nerūpējis dzirdēt ko jaunu. Jā, aptieķī pienāk ļaudis, katrs pa teicienam atnes. Jaunu? Mja, tās lietiņas Druvnešu tēvs pats arī gan zināšot, kad nu jau puspagasta apgriezts uz otriem sāniem. Druvneši tak tāpat? Vecais vīrs jūt savādu mulsumu. Grūti acis pacelt uz aptiekāru, grūti pateikt — nē. It kā šajā mazajā vārdiņā būtu paslēpts vesels aizdomu kalns. Kāpēc viņu mājā nē, kad visapkārt citās jā? Jānopūšas. Pavisam saguris ar to roku. Tad aptiekārs runā tālāk: «Satrauc tik cilvēkus. Un visu nakti. Bet Biģu dēliem labi nu nebūs. Lai nu šoreiz viņi nemaz nav vainīgi, tomēr šautene atrasta — pelavās noslēpta — un čubu maisā trīspadsmit vāveru ādiņas. Slikti. Vēl aizliegums spēka. Nu, bet vispār, kam tas bija vajadzīgs? Saceļ tādus putekļus, kad puišeļi tāpat paniekojas. Tikpat īstais šiem no nagiem iz- šļucis. Un pie tam vēl veseli divi. Taisni tas Vainu visvairāk kremt. Vaigā pelēks kā zeme. Pirmīt bija ienācis, brauca mājā visi trīs itin šļaugani, okšķeri izbeiguši.» «Ko darīsi, amata darīšanas,» Druvnesis noteica vēl pie- kāpīgāk kā vakar Ceplīšos un bāza pasniegto vīstokli kabatā. Izejot uz ceļa, no aptieka viņš bija iznesis līdzi smagus, smagus vārdus — pelēks kā zeme. Un viss nemiers, kas vakar šķita atkritis līdz ar nocirsto pirkstu, gurdināja veco vīru atkal. «Tu, vienīgi tu sacēli visu šo jucekli, tu sagādāji šos gaužos sirdsēstus savam draugam,» viņš nevairījās sevi klaji apvainot. «Tad proties visu par labu griezt. Visu, kas jau noticis, un kas vēl var notikt.» Sīkiem, ātriem soļiem viņš steidzās pa kājceliņu. Varbūt viņu dzen miesas sāpes. Varbūt vēl gaužākas. Krustceļos viņš nepagriežas vis uz Druvnešu pusi, — viņam jāredz savs draugs. Savu un viņa sāpju labad jāredz. Tur nu viņi sēž, katrs galdiņa galā. Vaina ir izvaicājis par ievainoto roku, devis dažus padomus, kas tādās reizēs palīdzējuši, un tagad viņi klusē, kā gauži piekusuši, tālu, grūtu ceļu nostaigādami. Arī šis klusums nav viegls, īpaši tam vienam nē. Tad ciemiņš spēji sakustas. «Tu nenāci mūsmājās . . .» Vaina paskatās draugā, īsi, pētoši. Viņš neizprot, ko draugs īsti domā tā runādams. «Gaidīji?» «Gaidīju gauži, visu nakti gaidīju.» «Tad Druvneši būtu vienīgā vieta, kur mēs ierastos gaidīti. Citur gandrīz vai ar koku pretī. Ko nu,» viņš pameta ar roku. Un tikai pēc brīža atsāka: «Nebūtu mēs tevi ceļā satikuši, būtu jau iets. Ek, visu to lielu man netīk ne pieminēt. Sariebt tik klaji un pašās acīs. Tīša spītestība. Grib mani izcelt no vietas vai citādi kā.' Šitā nekad vēl nav bijis. Nevaru iedomāties, kur es kādam tā būtu sariebis. Slimam jāpaliek, kad tevi pataisa par nelgu.» Viņš runā sagrauzti, balss manāmi dreb, tad plaukstā paslēpj acis. Svelmaini iesāpas Druvneša tēva roka, jo svelmaināk sirds. Mierināt savu draugu viņš nemāk. Pateikt visu klaji, kā vakar bija cerēts, šobrīd tik grūti — grūti. Vārdi atgrimst krūtīs kā akmeņi dzelmē. Kā palīga roku tverdams, viņš pastiepj savu pār galdu. «Vaina — es biju tas …» Vaina paceļ galvu. Noraidoši pakrata. Viņa vaigs ir smagnējs un drūms. «Es zinu, tu gribi man palīdzēt. Tas nelīdz vairs, draugs. Redzu pats — Vaina ir vecs — vecs nošaujams suns, kas nespēj vairs modrs būt. . . Pēdas dzīt. . .» «Nē, Vaina, saproti mani, es tīši tevi maldināju, sameloju tev, es bisi atvēlēju citam,» Druvnesis

runā sviedriem vaigā. Sirmā mežsarga vaigs kļūst vēl drūmāks. «Jā,» gārdzoši skan viņa balss, «jaunās dienās neviens man nebūtu varējis aizmiglot acis. Arī tu nē.» Neizsakāmi smags klusums apņem abu draugu galvas. 1933. g.

DRAUDZENES Kabļu dzirnavās šorīt jau ar saules lēktu atkal rūca, dūca un čaloja. Malēju bija salasījusies laba tiesa. Katrs gribēja pasteigties samalt līta agrumā to pašu atlikušo mazumiņu, lai laikus tiktu mājās un ķertos pie arkla, ecēšām vai sētuves, tā atdodot zemei pienācīgo tiesu un godu. Gaidot savu kārtu un stutējot kādus zaļus ratus, kuri gan nemaz netaisījās gāzties, vecākie viri un saimnieki sarunājās par vēlo pavasari, nosebotiem zemes darbiem, sēklas trūkumu, niecīgo tabakas stādu un citām raizēm. Vai nu tādas nemantas kādam kādreiz trūcis? Tikai divi jauni puiši, dzirnavnieka palīgs un kāds malējs, šai saulainā maija rītā šķita gluži bez bēdām. Stāvēdami dzirnavu durvis, tie steidzīgi kūpināja papirosus un lika saviem skatiem kā jauniem vanadzēniem šaudīties pār raibu vistu baru, kas kopā ar baložiem un zvirbuļiem visnotaļ lasījās ap slitu, kur kādam brangi bija biris. «Ek ielaist lādiņu šitādā barā, uz reizes gabalus desmit noslaucītu!» nospļāvās jaunais malējs un sacirta skatus pāri ceļam, kur dīķmalas vītolos melnie strazdi purināja spārnus, piepūta pakakles, atvēra un aizvēra knābjus, bet pati viņu dziesma palika nedzirdama. «Pie jums kā kinoteātrī,» viņš paklusi iesmējās un nožāvājās. Bet nepaguva vēl lāgā muti aizvērt, kad spēcīgs piesitiens sānos to iztraucēja. «Vai tu redzi, kur mūsu madāma raud!» iesaucās dzirnavu puisis, zinoši smīnēdams. Arī otrais pagrieza galvu uz dzīvojamās ēkas pusi. Aiz ziedošas ābeles zariem, otrā stāvā pie va]ēja loga sēdēja plecīga, tumšmataina sieviete, noliektu galvu, pie acīm piespiestu ziliraibu drēbes gabalu. «Es skatos — šuj, šuj — uzreiz sāk raudāt.» «Varbūt noslauka degunu.» «Nekā, raud. Un es zinu par ko.» «Kas nu tur liels ko zināt,» domāja nezinātājs. «Sievišķiem pa laikam asaras tek tikpat kā graudi no caura maisa.» «Tek jau gan, bet es zinu, kāda žurka mūsu madāmas asaru maišeļiem viņunakt caurumu pagrauzusi,» neatlaidās dzirnavu puisis, zīmīgi ieklepodamies. «Kas tad tur ir par joku?» «Kāpēc joks? Nemaz nav joks, kad vīram gadījušās tik svarīgas un grūtas amata darīšanas, no kurām savas reizes divas, trīs nedēļā labi ja ap pusnakti tiek mājās. Pa dienām nomalies un vakaros vēl pa bodi jāsvīst — domā, nieka lieta saskaitīt, cik tāda ņipra veikalvede dienā pārdod piparu, siļķu, lielo un mazo Rīgu? Kad nu pārbrauc, ne tad vairs laika, ne prieka paša sievai acu uzmest. Kā lai neslauka asaras par tādām vīra grūtībām?» «Tad šitā gan?» lietu sapratis, gari iesvilpās otrs. «Pa mūsu galu jau arī tāda ziņa bija pasprukusi. Nu, neko teikt, jūsējam acis īstā'vietā — apnicis cilvēkam diennakti ar maisiem krauties. Un ir jau tiesa: maiss paliek maiss, lai tur iekšā vai bīdeļmilti.» Abi puiši veselīgi nosmējās. Sai brīdī sieviete aiz ābeles zara atklāja savu seju. Viņa pacēla galvu un pavērās laukā. Te viņa ieraudzīja pret logu vērstās jautrās puišu sejas un strauji pazuda no loga. «Vai tu redzēji, ka raudājusi!» par savu taisnību nopriecājās zinātājs. «Un vai tu redzēji, kā aizmuka, it kā mēs būtu kādi putnu biedēkļi. Tādas priekšā vairs otrreiz cepuri neņemt!» kurnēja otrs, nolaizdams roku, kura bija uzslējusies tepat līdz cepures nagam. «Domā, šai tādas mantas kā tavas labdienas trūkst? Tās viņai vienā cenā ar zvirbuļiem,» smējās dzirnavu puisis. Kas viņam nekaitēja būt gudram, — viņš nebija iedomājis labrītu pateikt.

Kamēr puiši steidzīgi ierāva pēdējos dūmus un nometa papirosu galus, dzirnavniece Marta apstājās lielā spoguļa priekšā. Ak Dievs, kāda viņa šorīt atkal izskatījās! Seja plankumaini sasarkusi, zem acīm uztūkumi, galva vēl nesukāta, viss stāvs tik nesaturīgs un smags kā pika … It kā neticēdama drūmajai kopainai, viņa nevarēja atrauties un pieliecās spogulim vēl tuvāk. Pa ābeles zariem, priecīgi rotaļādamās, saule atklāja Martas acu kaktiņos sīku grumbiņu pušķus un dziļu sāpju rievas, kas liecās puslokā no mutes pār zodu. Tad tāda nu viņa bija ar saviem trīsdesmit sešiem gadiem! Tāda, par kuru katrs malējs varēja nosmieties. Paldies par to tiem laimīgajiem laulības gadiem! Kā svētītā kapā tur aprakta viņas jaunība. Trīs bērni, divi aborti, divas vīra mīļākās — lūk vainagi uz viņas smilšu kopas . . . Ass žēlums iegailējās Martas pelēkajās, bērnišķīgi lielajās acīs, rokas iecirtās vaļīgā rīta svārka krūtīs, un skaļi elsodama tā atkrita gultā. Viņas elsas lika izšauties blakus gultā no segas apakšas sārtām, apaļām meitenes roķelēm. Pārbīlī ieplestām acīm meitene dažus mirkļus vēroja istabu, līdz ieraudzīja māti un vienā lēcienā atradās tai blakus. Apskāvusi mātes plecus, viņa pūlējās to uzcelt. «Mamucīt, neraudi — neraudi! Man vairs nesāp zobiņš, nesāp. Es braukšu … nu es braukšu uz Rīgu. Dzirdi, es braukšu . . . neraudi!» Māte atjēdzās. Saņēmusi meiteni klēpī, viņa glāstīja tai galviņu un visiem spēkiem pūlējās novaldīt elsas. Domās tā sodīja sevi par šībrīža nervu nesavaldību un ar skūpstu nolūdzās izbiedēto bērnu, kas jau tā visu nakti mocīdamies ar zobu sāpēm, nebija gulējis. «Brauksim, jā, tad mums kļūs labāk,» viņas solījās viena otrai, asaras slaucīdamas, abas mierināmas, abas glāstu iztvīkušas. Pagāja labs laiciņš. Meitenei krekliņā kļuva salti. Viņa sāka drebināties, bet neuzdrošinājās māti traucēt. Atkal iegrimusi pārdomās, Marta netika skaidrībā ar sevi. Vienaldzīgu skatu viņa raudzījās bērna uztūkušajā vaidziņā un juta — viņai nav tā žēl. Vēl ļaunāk: viņa jutās apmierināta, lai neteiktu priecīga, par šo sāpošo zobu, kas viņai bija devis rokām taustāmu iemeslu uz dažām dienām atstāt mājas. Vai izdzisusi, pelniem apbiruši izgājušo nakti tā liesmiņa, kas viņas sirdī kvēloja par katru bērnu? Negulēta nakts . . . Kaut bijis tikai tas vien. Nē, viņa skaidri zina: viņa grib aizvest uz Rīgu un atstāt tur kaut ko daudz lielāku nekā tikai Margas sasāpušo zobu. Vērās durvis. Tajās parādījās sirma, gludi sukāta galva melnā lakatiņā, un tad ienāca pati vīra māte, sīka, sausa vecenīte. «Cik ilgi tad nu jūs abas šorīt mīlēsieties?» iekrekšķējās skarba balss. «Man brokastis gatavas. Nāc, nocel grāpi un liec galdā.» Marta satrūkās. Gribēja celties, bet palika sēžot. Viņa atcerējās, ka šodien ved mēslus, un visiem tādēļ darba pilnas rokas, bet tāda sīka spītē, mazs lepnums viņu kūdīja šorīt pret visu māju. Lai jūt, lai redz Pēteris un visi citi, kā metas darbi, kad trūkst viņas galvas — rīkotājas, viņas roku — darītāju! Ja^nu viņa Kabļu dzirnavās ir kļuvusi tikpat parasta un vienaldzīga, kā saimes istabā vecais sienas pulkstenis, kura klusie tikšķi un aplamie sitieni nevienu vairs nesaista, tad, piepeši apklusdama, viņa tomēr liks sevi atcerēties. It kā nedzirdējusi vīra mātes aicinājumu, viņa mierīgi teica: «Pasakiet, māt, Pēterim, lai sarīko man zirgus un dod vienu puisi, ar rīta vilcienu es braukšu uz Rīgu.» Rīgā Kabļu dzirnavnieci Martu sirsnīgi apsveica un viņas somu ar olām, sviestu un dūmu desām līksmi saņēma slaida, blonda dāma, šķirtene Silvija Zīle, Martas sirdsdraudzene jau kopš ģimnāzijas laikiem. Pašas draudzenes un tāpat visi, kas viņas tuvāk pazina, nereti apbi'īnoja šo draudzību un pieminēja kā jauku izcilus piemēru mūsu savtīgajos laikos, īpaši pēdējos gados draudzība bija laidusi jaunas, kuplas saknes. Martas vecākā meita, Zīles kundzes krustmeitina, jau trešo skolas gadu mita krustmātes dzīvoklī un viņas gādībā, jo abas mātes bija nolēmušas, ka Silvītei arī pēdējās

pamatskolas klases jāapmeklē Rīgā, pašas kultūras serdē. Par to atkal vasaras mēnešos Marta uzņēma draudzeni ar abiem viņas bērniem savās dzirnavās, kur tie gozējās un ēnojās, kamēr Zīles kundzei «jauko lauku vientulību» iegribējās apmainīt pret jūrmalas smiltīm, čalām un dejas grīdām. Ak jā, arī koncerti tur bija. Visas šīs un daudzas citas draudzības zīmes tika dalītas bez kādiem aprēķiniem un norēķiniem. Un kādēļ lai nē, kad abu rocība šādu vaļību atļāva. — Kad Marta īsumā pastāstīja draudzenei sava brauciena iemeslu, tā gribēja tūlīt steigties pie tālruņa, lai apjautātos savai zobārstei par pēcpusdienas pieņemamām stundām. «Pagaidi, lai vēl paliek,» Marta atturēja, «Margucis sāpju vairs necieš, bet es gribētu parunāt ar tevi vienatnē. Ir noticis kas neciešami briesmīgs . . .» Silvija uzmeta viņai bažīgu skatu un ieveda savā istabā. Marta ilgāk vairs neizturēja. Viņa metās draudzenei ap kaklu un elsodama sūdzējās: «Es esmu tik nelaimīga . . . pagalam nelaimīga … Ja man nebūtu žēl to triju dzīvībiņu, kādā neprāta brīdī es ņemtu sev galu! . . .» «Kas, kas noticis?» ar dziļu līdzjūtību vaibstos un balsī vaicāja Silvija, vedot draudzeni uz kušeti apsēsties. «Pēteris . . . Pēteris atkal aizrāvies!. . . Un tas ir tik šausmīgi un tādos pazemojumos sapīts, ka man vai jānosmok apvainojumā un garīgās sāpēs.» Silvija nobāla. Cieši viņa satvēra Martas rokas un, grīdā lūkodamās, čukstēja: «Kā tas iespējams? Tu skaidri zini? Tās nav tukšas aizdomas?» «Kaut tās būtu tikai aizdomas! Bet nav, tā nav.» «Un viņa — tu pazīsti viņu?» «Nu, tas jau ir tas nejēdzīgākais, ka pazīstu un nesaprotu, un ja man būtu vēl otri pieci prāti, laikam arī tad nesaprastu, kādas vērtības vai daiļumus viņš tajā skuķē atradis? Es varētu piedot, varētu attaisnot zināmā mērā, ja mans vīrs iemīlētos kaut kurā veselīgā un skaistā lauku meičā, jeb vai tādā sievietē kā tu, kam savs prāts un spriedums visās lietās, bet ne šo zaļo knīpu, šo sīko bodes peli, šo .. .» «Kas tā ir, par kuru tu runā?» Silvija pārtrauca savādā, it kā piepeši aizsmakušā balsī. «Nu, es jau tev saku: viņa nav nekas un tomēr ir Pētera sirdsdāma, draudziņš, mīļākā, vienalga kā viņu nosauc.» Silvija paslēpa seju rokās. Viņas zobi ņirkstēja, cik cieši viņa bija sacirtusi žokļus. «Tiešam briesmīgi . . . briesmīgi . . . Ka tas varēja notikt?» «Redzi, viss tas sācies patiesībā jau ar jauno gadu, kad mūsu biedrība atvēra veikalu. Pēterim uzticēja grāmatvedību, un šī skuķe atnāca par veikalvedi un pārdevēju. Atmini, es tev rakstīju un priecājos, ka Pēteris šo darbu uzņēmies, jo, kur viņš pieliek roku, darbs sokas. Citreiz no rītiem, citreiz pēcpusdienās, vakaros — kā nu kuro reizi iekrita, viņš brauca uz veikalu, pāris stundu pastrādāja tur vai arī pārveda un nobeidza darbu mājās. Pagāja mēnesis, man vēl nebija jausmas, kāda bezdibeņa malā es stāvu. Pirmais, kas man uzkrita, bija tas, ka Pēteris saviem braucieniem sāk izvēlēties novakares. Kad es par to vienreiz pabrīnījos, viņam bija savs dibināts paskaidrojums pie rokas: vakaros viņš netraucējot Ziediņa jaunkundzi, un viņa atkal savukārt nekavējot pircējus. Šai pašā laikā mūsu attiecībās jau radās asumi. Ikdienas steigā es dažkārt pagāju tiem garām, līdz biežāk un biežāk, kā nekaunīgas lapsenes man drāzās pašā pierē Pētera vārdi. Tad atdarījās manas acis. Tā viendien, atgriezusies no kūts, es biju ienākusi ar koka tupelēm istabā, kur Pēteris pašlaik ēda launagu. Tev vajadzēja redzēt, ar kādu riebumu viņš paskatījās uz manām kājām un ar kādu īgnumu nometa teicienu: kā man neapšķebinājoties dūša tādai nākt istabā! Mani tas sakaitināja. Un tiešām: vai

tad es pa kūti varu staigāt laka kurpēs? Vai viņš pirmo reizi mani tādu redz? Šis manas tupeles tev zeltu rauš, es pateicu. Mēs sastrīdējāmies ne pa jokam, un pēdējais vārds palika Pēterim: ja es kā lopu meita staigājot, tad arī līdzīgu cieņu saņemot. Pēc šitik pamatīgas izrunāšanās mēs klusējām līdz otrai pusdienai. Un kad gan ātrāk mēs būtu runājuši, ja vakarā Pēteris atkal aizbrauca uz veikalu un neatgriezās, kamēr es biju nomodā. Tovakar man bija vaļas viņa izturēšanos mierīgi pārdomāt. Un tad maz pamazām es sāku saprast, ka viņam tomēr sava daļa taisnības. Es taču neesmu vairs tā, kas biju desmit, piecpadsmit gadus atpakaļ, kad daudz ko varēju ņemt ar savu jaunību vien. Un Pēteris, ienākdams no dzirnavu drēgnā pelēkuma un putekļiem istabā, var gan prasīt vienu otru sīkumu, kur aci atpūtināt. Un vai tas nav dabiski, ka vispirms viņš to gaida no manis. Tikusi pie šīs atziņas, es mierīgi iemigu. Turpmāk sāku piegriezt nopietnāku vērību savai ārienei. Pašuvu sev jaunu, glītu veļu, pāris rīta uzvalkus, un tās koka tupeles, ja jau viņam tās tā riebjas, iemetu krāsnī. Domāju, uz kūti ejot, es nu apavus ik reizes pārmīšu. Pie tam vienmēr man nemaz nav tur jābūt — meitas vienas tiek galā. Bet vai tu vari iedomāties, ko es drīz vien dabūju dzirdēt no sava mīļā vīra? Viņš bija gan novērojis, ka es vairs nestaigāju pa istabu koka tupelēs, tikai nedomā, ka viņš par to priecājās. Kādā pusdienā, kad visi jau sēdēja ap galdu, viņš prasa mātei: nezin vai cūkas labāk barojoties, ja tām ēdienu nelej silēs, bet silēm blakus? — Vai tas nebija rupjš un tīši meklēts iemesls apvainojumam? Es zinu, viņš lāgā neuztic Ancei, un viņa mums parasti cūkas kopj. Bet šoreiz tas šķita tiešs pārmetums man, ka es vairs neredzu, kas kūtī notiek. Māte visā vientiesībā nobrīnījās: Kur tad tā darot? — Kā, vai tad viņa arī nezinot? viņš brīnījās, Kabļu dzirnavās, un smējās viņš pats, smējās abi puiši, un Ance uzcēlās pusēdusi. Arī es tikai ar mokām riju kumosus. Tiesa, es todien nenesu cūkēdienu un neredzēju, cik labi vai pavirši tas ieliets. Tomēr, tas nav te galvenais, jo arī man pašai var kādreiz pārlieties pāri. Un kam tad galu galā mēs tās meitas algojam, ja man ik uz soļa tām jāseko! Un viņas taču nekalpo man pirmo dienu — Ancei jau ceturtais gads. Vira rupjībai man atbildes trūka, es paliku kā uz mutes kritusi. Šiem pāris gadījumiem drīz vien pievienojās daudzi citi, kur es gaiši sapratu, ka nav svarīgi, vai es daru šo vai to, vai nedaru nekā, bet Pēteri kaitina katrs mans vārds, jā, pat mans tuvums. Tu, mīļā, gan saproti, kādās nejēdzīgās mokās paiet dienas un naktis, kad tev jāguļ vienā istabā un jāēd pie viena galda ar cilvēku, kuru tu vairs necieni un kuram tu vairs neuzticies. Es tādu stāvokli, saprotams, ilgi nevarēju ciest. Vienalga — šā vai tā, bet patiesībai vajag būt. Bet kā man pie tās tikt? Dabūt no Pētera skaidru atbildi, nav ko domāt. Tiklīdz es ko jautāju, viņš prot ik reizes nostādīt mani tik muļķīgā stāvoklī, ka tālākās sarunas kļūst neiespējamas. Tā vienvakar, bijām jau savās gultās, es saku viņam pavisam nopietni: kā viņš domā — kas ir sieva? Kam sieva? viņš izbrīnījies atvaicā. Vienalga kam, kaut vai, piemēram, tev, es saku. Te nu viņš pasmējās tik viegli, it kā es būtu izteikusi visbērnišķīgākās muļķības. Es vēl valdījos, lai gan jau sapratu viņa nolūku — izvairīties no jēdzīgākas atbildes. Kad nu viņš labu bridi klusēja, es prasīju, kādēļ man neatbild. Un tev, mīļā, vajadzēja dzirdēt, kādā svētā nevainībā viņš iesaucās: vai es esot nomodā? Viņš domājis, ka es pa miegam runājot! Manai sirdij ari nu pietika. Es pateicu paldies par to pašu, ka viņam pieticis dūšas neteikt man pat ne miegā tos naivos melus: mana sieva esi tu. Kādēļ melus? žāvādamies viņš turpināja spēli, salaulāti mēs esam, atlau- lāti nē. Vispār viņš nesaprot, ko es no viņa atkal gribot. Patiesību es gribu, vairāk nekā! es teicu. Pasaki tu man skaidri: es tevi nemīlu vairs, tu man esi apnikusi, pretīga! — lūk, to tu man pasaki! Viņa jautrība un miers palika nesatricināmi, viņš zobojās joprojām. Nieki vien būšot, ka es kārotu dzirdēt tādus nesmukus vārdus. Tad es mainīju taktiku, es viņam uzbruku klaji: nosaucu par zaķpastalu, kas bīstas atklāta skandāla un tādēļ klusībā apšķiež dubļiem savu un manu cilvēcīgo seju. Viņš, ak mīļā, piedāvāja man nervu ārstu. Tūliņ izrīkošot puisi un zirgus, lai mani noved uz staciju.» Marta apklusa, pārvilka ar plaukstu pār seju un dziļi atņēma elpu. Silvija nekustējās. Tad Marta

turpināja klusākā balsī: «Pati brīnos, ka pēc šādām sarunām es varēju vēl iztikt bez nervu ārsta. Redzams, tik viegli nav vis mani samalt, lai gan šāda izturēšanās sāpina un apvaino vairāk par visu. Bet ko man darīt? Nav man neviena liecinieka, nav man pierādījumu, ar ko sevi aizstāvēt. Pēteris taču nav ne dzērājs, ne kāršu spēlmanis, kas mērdētu mani un bērnus badā vai apvainotu darbiem. Taisni otrādi: pasaules acīs par mūsu labklājību viņš gādā mājā un laukā, dienā un pat vēl naktis. Brīžam, kad viņa nav mājās, mani sagrābj tāds izmisums un kauns par manu bezspēcību, ka es kožu savā miesā, lai nāktu atkal pie sajēgas, lai neizdarītu kādas neprātības, lai nepazemotu pati sevi. Tikai ar lielām mokām man nācies dažkārt pārvarēt trako vēlēšanos — uzticēt Ancei vai Gustei savu nelaimi un uzdot viņām izsekot, izzināt, kas notiek pa vakariem veikalvedes dzīvoklī, jo vajadzīgās spraugas atrodas katrās durvīs vai slēģos. Paldies Dievam, tik tālu netiku pazemojusies.» «Kā tad tu pārliecinājies par savu aizdomu pareizību?» piespiedusi mutautiņu pie lūpām, čukstēja Silvija, pie kam viņas tumšajās acīs gailējās tāds naida un sāpju mistrojums, ka Marta šķita tajās redzam savu ciešanu atspoguļojumu. «Pagaidi, drīz tu dzirdēsi. Bet vēl pa starpām, redzi, es izgudroju tā: iepazīties ar Ziediņa jaunkundzi tuvāk un uzaicināt pie mums paciemoties. Domāju, lai tad es akla un kurla saucos, ja neredzu vai nedzirdu viņu attiecībās nekā tāda, kas dotu man melnu ogli rokās, ar ko aprakstīt Pētera balto nevainību. Mēs iepazināmies, jā. Bet es viņu biju novērtējusi par naivāku, nekā patiesībā izrādījās. Viņa pateicās par uzaicinājumu un tūlīt piebilda, diezin vai varēšot manu laipnību izmantot. Darbdienās neatliekot vaļas, un vienīgais brīvais laiks — svētdienas priekšpusdienas un vakari — jau kora un teātra mēģinājumiem novēlēti. Es tūlīt sapratu. Protams, kāda viņai vajadzība sastapties ar Pēteri mūsu mājās, kad gandrīz vai ik pārdienas viņi satiekas daudz labvēlīgākos apstākļos. Apkaunota es braucu mājup, un ja Kabļu sils mācētu runāt, viņš tev stāstītu par manām gau- žajām asarām, kas todien man lija. Tā nu mēs dzīvojām atkal kādas nedēļas. Pēterim, likās, veikals bija kļuvis par sirdslietu. Ja viņa nebija mājās, tad viņš sēdēja tur. Un ja viņš nesēdēja tur, tad viņš domāja par turieni. Satiekoties ar vienu otru pazīstamu, man nācās dzirdēt ne vienu vien draudzīgi kodīgu teicienu. Jā, un iedomājies, pat mūsu puisis Andrejs nekautrējās skaļā balsī tenkot ar meitām, ka mums tās dzirnavas vajadzēšot pārcelt uz ciemu, blakus jaunajai bodei vai arī aizcelt pavisam uz citu pagastu, bet šitā ilgi nevarot ciest — kungs pavisam pušu raujoties. Varbūt viņš nezināja, ka arī es to dzirdu, bet galvot viņš tomēr nevarēja, ka es nedzirdu. Visi šie nieki un Pētera dienām garā klusēšana padarīja mani brīžiem gandrīz vai traku. Pašai savās mājās, savā dzimtā kļūt — par neko! Tu zini, par visu vairāk dzīvē man riebj meli un izlikšanās. Un ko es pati tagad darīju? Es cēlos rītos agri, pati pirmā, kustējos augu dienu, runāju, smējos un atkal apgulos, lai rītā celtos un atkārtotu tās pašas nejēdzības no gala. Nejēdzības es saku tādēļ, ka bijos rādīt bērniem, vīra mātei, kalpotājiem un tāpat visiem svešiem to tukšumu un bezmērķību, kas mani trieca kā traku suni. Brīžiem, kad varēju mierīgāk domāt un pārlikt, jautāju sev: nu, kā būtu labāk: Atdot Pēterim viņa brīvību? Ko līdz viņa gulta manā istabā, ja viņa miesa un domas pieder citai? Bet redzi, mīļā, arī te viņa atbilde bija tikai joks: vai tad es kādā citā būtu iemīlējusies, ka gribot atlaulāties? Nu, tādā gadījumā lai padomājot par bērniem! Tad es pirmo reizi viņam redzot sāku raudāt. Vispār man riebj tāda gļēva padošanās satraukumam, bet es vairs nejaudāju savaldīties. Un tad, mīļā, beidzot viņš man atzinās. Izstāstīja visu no sākumu sākumiem.» Sāpīgi iešņukstēdamās, Silvija saduga. Viņas seja iekļāvās plaukstās ciešāk. Marta mierīgi turpināja: «Mēs raudājām abi, kad viņš stāstīja, ka redzējis manu nemieru un ciešanas, un kā pats cīnījies ar sevi, cerībā pārvarēt savu vājību un negribēdams atklāt noslēpumu, kas reizē bijis arī Ziediņa

jaunkundzes noslēpums. Viņš lūdza mani atkal tam ticēt. Viņš neesot nelietis, viņš neesot laulības pārkāpējs. Ar Ziediņa jaunkundzi viņu saistījis tikai kopīga darba prieks un viņas veselīgi nenogurstošā jautrība. Viņš jau pat nezinot, cik Ziediņa jaunkundze viņam pieķērusies, viņi nekad par to neesot runājuši.» Silvija pacēla galvu. Seja tai bija pavisam bāla, un lūpas drebēja, kad viņa jautāja: «Un tu viņam visu noticēji? Tu nejautāji pat, vai viņš to nav skūpstījis?» Marta brīdi padomāja, tad turpināja klusāk: «Jā, es noticēju, neprasīju vairāk nekā. Viņš taču raudāja, un man bija tāda sajāta, ka viņš vairs nekā neslēpj. Pie tam viņš likās tik sagrauzts un nelaimīgs, ka man kļuva tā žēl, es sāku viņu mierināt. Un tad — mēs abi gribējām būt augstsirdīgi: ir viņš, ir es atteicāmies upurus pieņemt. Pēteris bija ar mieru tūlīt atteikties no līdzdalības veikalā, ja mana labklājība to prasa. Bet es to nepieļāvu. Es atdevu viņam visu savu uzticību, lai viņš nokārto savas sirdslietas > ' > vienīgi pēc savas sirdsapziņas. Solījos būt mierīga, nekā vairs neprasīt un gaidīt, kad viņš man atkal sniegs roku un dalīsies visos mūsu dzīves soļos kā ar vienīgo un nešķiramo draugu. Viņš saņēma abas manas rokas, skūpstīja un spieda tās tik cieši, ka man bija jāiekliedzas. Kā neprātīgs mīlētājs viņš apraka manā klēpī savu galvu. Nevienas, nevienas vairāk viņam nevajagot, nevienas viņš negribot, kā vienīgi mani.» Marta spēji apklusa un negribīgi iesmējās. «Kad es vēlāk apdomāju — galu galā tas viss bija tikai spēle. Pie tam muļķīga un nevajadzīga spēle, jo mums trūka skatītāju. Trešajā dienā Pēterim atkal vajadzēja braukt uz veikalu un kad viņš pārbrauca, nu, tad viņam vēl nebija man ko teikt. Vispār nākošās dienās viņš bija atkal nevaļīgs un mazrunīgs. Šķiet, tajā vakarā mēs bijām tik daudz sarunājuši, ka pietika veselai nedēļai. Un pie tam es taču biju devusi vārdu netraucēt viņu, kamēr viņš nokārtos savas sirdslietas pēc savas labākās sirdsapziņas. Viņš to nu dara tepat jau veselu mēnesi. Cik tālu darbs paveikts, es nezinu. Tikai redzu, viegli tas viņam nepadodas — pēdējā laikā jau atkal dažas reizes ievelkas līdz pusnaktij. Arī pagājušo nakti tā gadījās.» Asā smīnā savilkās Martas pilnīgās lāpas, un cieši sažņaudzās dūrēs stiprās, darbā rūdītās rokas. «Redzi, nu jau es varu pasmieties pati par sevi. Man ir vieglāk, daudz vieglāk, it kā pusi savu sāpju un smaguma būtu atdevusi tev.» Silvijas galva noliecās dziļāk uz krūtīm, un pleci, it kā patiesi tiem būtu uzlikta smaga nasta, noslīdēja zemāk. Smalkās rokas, slaidais, labi veidotais kakls un muguras ovāls zilajā tērpā — viss kopā sadudzis, saplacis — izdvesa dziļas ciešanas. Marta apskāva draudzenes muguru un piekļāva galvu tās plecam. «Saki, mans draugs, ko lai es tagad daru? Ka Pēteris negrib no manis šķirties, to es skaidri redzu. Un atceries, kad pirms pieciem gadiem mūsu dzīvē jau bija šai līdzīga aizraušanās, arī toreiz viņš negribēja šķirties.» «Nē, viņš nešķirsies no tevis — arī man viņš to teica,» caur zobiem izdvesa Silvija. «Nu redzi, tu arī to zini. Bet kā lai es dzīvoju? Dzīvs cilvēks … Es to nevaru! Lai gan daudzkārt savās nedienās esmu meklējusi dažādus balstus un visādas līdzības. Esmu pārmetuši sev nepieticību, neizturību, nepiemērošanos apstākļiem un dabai. Dziļā lēnprātībā esmu likusi sev domāt kaut par to pašu mūsu dzirnavu dīķi, kas vasaras tveicē izžuvis, gaida lietaināku laiku. Un kacl ūdens dīķī sen jau atkal pa pilnam, tomēr dzirnavu akmeņi nereti stāv dīkā — tie gaida maļarao savedam. Un es? Nē, tādas līdzības manām ilgām nepalīdz. Tās tikai pasaciņas bērniem. Es negribu gaidīt, kamēr mana galva ziedēs balta, lai tad pie kapa iesāktu dzīvi. Es gribu dzīvot vēl šodien. Tikai tev, Silvija mīļā, jāpalīdz man izdomāt un izprast visu skaidrāk. Reiz jau es gribēju paņemt bērnus un atbēgt pie tevis.

Materiālās rūpes mani nebaida, jo dzirnavas vēl uz mana vārda. Bet vai tas jau viss? Ko līdzētu tāda ārīga aiziešana, kad visas manas vēlēšanās un domas tomēr paliek ar viņu? Un tas ir pats nejēdzīgākais. Es raudu, es mokos, es viņu nosodu un tomēr gaidu, gaidu — varbūt šodien, varbūt rīt viņš atgriezīsies. Teic, kas tas par neprātu? Palīdzi man tikt vaļā no tā!» Spēji pacēlās Silvijas galva. Pār viņas bālo seju gulēja nikns stingums, un tumšās acis mirdzēja kā ekstāzē. Satvērusi cieši Martas rokas, viņa pievilka tās pie savām krūtīm un, acīs lūkodamās, nesaudzīgi un lēni čukstēja: «Marta . . . Marta … tu esi mans draugs, tu zināsi visu patiesību. Patiesību, kaut arī es varbūt tādēļ tevi zaudēšu un pati sevi pazudināšu. Bet tu kļūsi brīva. Tad dzirdi: tavs vīrs ir nekrietns gļēvulis! Netici, kad viņš tev apgalvo, ka vienīgi tu viņam esi dārga. Skūpstīdams manas rokas, to pašu viņš teica arī man. Netici, ka viņu biedē vārds — laulības pārkāpējs: tavas laulības gulta pērnajā vasarā bija arī mūsējā. Un pēdīgi — netici man, ka es tev atdaru acis mūsu draudzības vārdā. Nē, tas tikai gandarījums par to, ka arī mani tavs vīrs krāpis. Tagad tu zini.» Viņa palaida Martas rokas un novērsās. Šausmās pavērtu muti Marta raudzījās Silvijas pakausī un ilgi nevarēja izšķirt, kas tas par dzeltenu drebošu plankumu. Tad viņa ieraudzīja mazu, sārtu austiņu un saprata visu, it kā tikai nule draudzenes vārdi būtu nonākuši viņas smadzenēs. Viņa pastiepa rokas, gluži mierīgi pagrieza Silvijas seju pret sevi un, noskūpstījusi tai pieri, teica: «Paldies tev. Tu tomēr esi mans īstākais draugs.» 1929. g.

ČORĒNU ZVAIGZNE «Un tu nu precēsies gan?» Annītes roku spēcīgi kratīdams, jautri teica Ģirts. «Precēšos gan,» atsmējās Annīte. «Un tā būs jaukāk?» «Vajag būt jaukāk!» «Gandrīz būs jāprecas arī man.» «Nūja.» «Tu domā — tāpēc, ka es svētdien tos miltus pirku?» «Kas par miltiem? Ko muldi!» «Nezini? Bet tu varbūt domā — tāpēc, ka es to cukuru pirku?» «Ļautiņi, ļautiņi, ciemiņu Ģirts ir traks, pavisam traks!» vidžerīgi smiedamās, Annīte iespurdza rovī. Vīpsnādams par savu vieglo joku, ciemiņš meičai vis nesekoja, bet pagriezās gar mājas galu, kur tepat aiz žoga, vēl nākdams, bija redzējis ecējam pašu Čorēnu. Pret žogu atspiedies, Ģirts pakasīja aiz auss, palūkojās pa cepures naga apakšu pāri tīrumam, kur plaukstošajos bērzos galojās kovārņi, tad atkal piegriezās ecētājam. Līks un sauss, kā stāvus izslējies sakārnis, tas mētājās nopakaļ straujajiem zirgiem. Likās, ciemiņš gaidīja, kad Corēns atkal tuvosies žogam un ieraudzīs viņu. Bet šis, vai nu gaidītāja patiesi nemanīja, vai arī negribēja manīt, pa lejas galu vien vairs kūņojās. Pārlēcis pāri sklandām, Ģirts kāpa turp, vietvietām ar sevišķu nepatiku cirzdams basās kājas pret neizpluinītām velēnām. Čorēns apturēja zirgus. «Eh, kaimiņ, es tā vien skatos — jānopūšas par mums abiem,» dievpalīga vietā teica Ģirts. Čorēns pārbrauca ar piedurkni pār acīm un sausi iekāsējās. Ģirts turpināja: «Nūja, redzi, tev ir zirgi, bet pats vairs ir ne uz ogles nečāksti; man būtu spēks, bet jāstrādā ar kaķiem. Un tā mēs klimstam kā divi klibi vilki . . . Ko, kā tad nu būs, vai šodien varēsi dot man atsperenes? Uz nedēļas vidu jau tā kā . . .» «Tās ecēšas — tās ecēšas ēd mani pavisam nost!» Čorēns nospļāvās tik nikni, ka Ģirts nesapratnē iepleta acis. «Nu, kad jau tev akurāt neiekrīt, vienalga, aiziešu līdz Birzulim, es tikai domāju, kad . . .» «Tad nē jel — vai es par nedošanu runāju! Bet saproti, šie vecie dzelži man tagad desmit tūkstošus maksā,» Čorēns paspēra ecēšas čūlājošās dusmās. «Desmit tūkstošus?» Ģirts uzrāva plecus un gari iesvilpās. «Ko tas nozīmē?» «Tas nozīmē, ka lai nu kam, bet tev gan būtu jākaunās par manu nelaimi smieties. Cik reižu pats neesi palīdzējis tās deldēt.» » «Kas par nelaimi? Kur es smējies?» «Domā, es nedzirdēju, ka tu nupat ar Anni pa sētu zvai- gāji.» «Ak, tad tas … ej, muļķi, ej, vai mēs par tevi — mēs par Annītes precībām irgojāmies.» «It kā tās precības nebūtu mana nelaime. It kā tās neizrautu man labāko govi no kūts. Pašu pienīgāko — otro teļu māti — manu Zvaigzni.» Nē, šitik runīgs Čorēns reti redzēts. Tak būs kāds āķis. Ģirts pabīdīja cepuri sānis, atkal pakasīja aiz auss un ļāva kaimiņam runāt. «Trejas, četrējas atsperenes un vēl pavisam jaunas es šopavasar dabūtu par Zvaigzni, ne šitādu grabuli,» atkal viņš īgni paspēra ecēšas. «Dullu, pliku grib mani pataisīt! Tie esot radi! Tu smejies,

kad es kā dzīva āda apkārt valkājos. Bet ko es darīšu, kad jau visu ziemu karote bēg no rokām, miegs krīt no acīm laukā … ja netici, paprasi Edai. Muļķis es biju, kad ļāvos tā pierunāties, un vēl jo lielāks muļķis būšu, kad Zvaigzni atdošu. Bet es saku — grābt tikai rungu, iestāties durvīs, lai tad lūko nākt man klāt!» saslējis iesirmo bārždeli, viņš nikni blisināja acis, it kā visu pasauli gribētu iebiedēt. Ģirts klausījās un sākumā nevarēja saprast, kāds sakar? Annītes precībām ar atsperenēm un Zvaigzni, līdz piepeši uzpeldēja atmiņā paša Čorēna kādreiz teiktie vārdi. Lūk, šīs atsperu ecēšas ir vienīgā manta, kas atlikusi no viņa nelaiķa svaiņa karā izpostītās iedzīves. Čorēns tās paturējis un apsolījis Annītes mātei, kad meitene izaugs un precēsies, dot viņai pūrā no savām govīm, kuru vien pati izvēlēsies. Neizpratnes vietā pār Ģirta seju klājās veselīgs smīns. «Skat, spindzele, un taisni Zvaigzni iecerējusi — zina gan, kas labs. Un tu jau apsolīji?» «Velnu es viņai solīju, ne Zvaigzni!» Čorēns svila, «es tikai sestdien teicu, vai viņas to arī zina, ka šitāda govs tagad desmit tūkstošus maksā. Un, ko domā, Līze, kā mani pārsmiedama, nodzied: jā, to viņa būs gan vērta . . . Ko, ja netici, paprasi Edai.» «Muļķi,» Ģirts iesmējās un uzsita Čorēnam pa plecu, «kad tik vien jums tās runas bijis, ko tad bēdāt! Es tev palīdzēšu.» Čorēnam pavērās lūpas. «Redzi,» Ģirts svarīgi sāka, «mēs esam kaimiņi, jā, mēs labi sadzīvojam — vai ne? — un mums jāsadzīvo labi, kā jau kaimiņiem. Pērno vasaru tu cēli ēkas — es nācu tev talkā, šovasar celšu es — tu nu ar spēkiem nevari, tu atkal citādi man palīdzēsi. Pats jau gan zini, kādas man abas gošņeles — katra ne labas kazas vērtībā, — un tagad es palaidīšu tādu ziņu: Čorēns nav Čorēns, bet īstens eņģelis — savu labāko govi uz veselu gadu viņš apsolījis man! Saproti, vasarā es tev viņu izganīšu, ziemā izmitināšu, un pa nākošiem Jurģiem Zvaigzne atkal pušķos tavu kūti taisni kā no debesīm nokritusi. Bet Annīte — Annīte nemaz nebūs piekrāpta. Lai viņa izvēlas sev kādu no vecajām, kas vēl būs kūtī, vai lai ņem gotēnu. Un. tā tev atlēks peļņa savi tūkstoši, trīs četri, un man vasarā piena lāse.» Galvu nodūris, Čorēns visnotaļ urbināja ar pātagas katu velēnu, it kā atbildi meklēdams. «Nu?» «Slikti nebūtu. Bet-ē diezin, ko Eda teiks?» «Eda — nu ko tad viņa tagad saka?» «Ko saka — viņai tāpat savs žēlums, bet teic, ka jādod vien būšot. Kauns esot nedot, kad radi un tāpat kaimiņi zina, kas apsolīts, un meitēns Zvaigzni iecerējis. — Bet muļķis — muļķis es toreiz biju!» pagalam nelaimīgs, viņš saķēra savu bārždeli un turējās kā slīcējs pie salma. «Nu, tad neesi jel tagad mļkis, še padoms un govi dod man, kamēr vēl nav par vēlu.» Čorēns paskatījās uz Ģirta spēcīgajām kājām, tad pasita acis augšup un pārlaida ašu, bailīga putna skatu pār visu puiša zaļoksnējo stāvu un pats sarāvās vēl mazāks. Glābs? Kāpēc viņš mani glābs? Ticēt — neticēt? Solīt — nesolīt? Nē, drošākais parunāt ar Edu. Spēji parāvis grožus, viņš iztālēm pameta teicienu: «Līdz pusdienai beigšu, tad varēsi atsperes dabūt.» «Un kā tad paliek ar Zvaigzni?» Čorēnam bija iemeslu diezgan nedzirdēt un neatbildēt. Pie pusdienas galda Čorēnos sēdēja četras mēmas galvas. Tādas mēmas viņas, īpaši ēdiena laikos, nu jau piekto dienu, jā, kopš viņas sestdienas, kad Annīte izbrauca pie mācītāja, un diezin, diezin,, vai īstenu valodu ātrāk atgūs, kā pēc trim nedēļām, kad Annīte būs salaulāta un Čerēnus atstājusi. Tā vismaz domā pati saimniece Eda, un Annītes māte Līze nav labākās domās. Viņām katrai savs aizstāvamais, katrai sava taisnība, kas liekas tik skaidra, ka pat runāt vairs neder. Lai nu tas mēmums. Lūkotu paciest. Vai gan sievas mazumu spēj ciest! Bet Čorēns? Ai, mute izkaltusi kā pliens, un pakrūtē slepeni gruzd kā zemdegā! Viņš nu sēdēs, nedomās nekā (tas Ģirts nav muļķis!) — tak

jāieņem sava lāse, ja dzīvot gribi. Jau viņa roka sniedzas uz kūpošo bļodu, jau satvērusi pavārnīcu, jau — nē, roka sastomas — viņš nespēj — nespēj vairs rīkot to . . . Čirks, čirrks — īsiem slaucieniem, ka ierietinot, tek piens … un stāv Čorēna priekšā spīdoši brūna, baltu zīmīti pierē — Zvaigzne! . . . Čirrks, čirrks! Līze slauc . . . «Mana!» Čorēns iestenas un smagi sazveļas pret sienu — bet nav — nav Zvaigznes vairs — tikai galds. Tur sēž Annīte, sēž Līze — Līze pūš koka karotē un lēni velk caUr lūpām karsto strebekli — čirrks, čirrks . . . Nē, kad virs atkal tikai apmērc karoti un kāds apsēdies, tāds uzceļas, tad Edai tas šķiet par daudz. Arī viņa noliek karoti un savu maizes riku, vēl tikko iekostu, pa vidu pārlauzusi, nomet pagaldē Dadzim. To visu viņa dara gausi, gausi, acis uz abām pretī sēdētājām nepacēlusi, sak, lai nu viņas labi ieskatās, lai saprot, ka mums mutes sietin aizsējušas. Tad viņa iziet dibens istabā pakaļ vīram. Gan sasarkusi, tomēr mierīgi Annīte čukstēja mātei: «Nu parunā jel tu ar viņiem. Tos kumēdiņus netīk vairs redzēt. Un ja ne tu, es runāšu pati.» «Neālējies — ēd,» bija mātes vienīgais padoms. Ēd! — ēst jau Annīte ēd un šobrīd ālēties nemaz nedomā, lai gan vēl pirmīt bija tik jautri, ka gribējās smieties vien un ar Dadzi skrieties iet. Un taisni tāpēc, ka gribējās smieties un skrieties, ai, kā netīk redzēt ķēmīgi saviebto krusttēva vaigu! Nejauks, pavisam briesmīgs, gandrīz kā toreiz tirgus kumēdiņbūdā tam zobena rijējam . . . Un viss tas mīļās Zvaigznes dēļ! Mīļās — nē, ne gluži vairs tā. Ir noticis kas savāds, tik savāds, ka Annīte nevienam, pat ne mātei, ne sev nemāk lāgā izskaidrot, kā tas nācies, kā gadījies . . . nūja, kad viņi šitā, Zvaigzne viņai nav vairs tik mīļa. Pat ir ne domās Annīte nesauc vairs to par savu. Kaut jel māte ticējusi, ka Annīte negrib Zvaigzni savā jaunajā dzīvē. Jo tiklīdz viņa domā par Zvaigzni, acīs stāv krusttēva saviebtais vaigs, un tirpas skrien pār kauliem. Ai nē, tā viņa negrib savu jauno dzīvi sākt! Bet mātei tikai — neālējies! . . . No dibensistabas izšāvās Eda. Pēc brīža viņa atgriezās no rovja ar sakarsētu ķieģelīti klēpī. Čorēns gulēja savā gultā, saritinājies eža kamolā un kunkstēja. Atkal krūtīs žņaudzējs. «Vīrs, vīrs, ko tu dari! Vai tev nemaz vairs nav Dieva sirdī? Tad bīsties jel no cilvēkiem. Tu kaujisevi un mani nost,» novietodama ķieģelīti vainīgajā vietā, gaudās Eda. «Nomira Jānītis — pārcietām, nozaga tev bēro — izauga jauns . . . tad ne jau šoreiz pavisam izputēsim. Sāp, es zinu, ka tagad sāp — bet izraus viņu kā sasāpušu zobu, un dzīvosim atkal. Tik saņemies lūdzams un netaisi pasaulei platas acis. Domā — Līze tagad par taviem žēlumiem nesmejas? Domā — viņa radam un neradam par to ne- kladzina? Viņa tevi taupīs?» Čorēnam aprāvās kunkstieni un pavērās acis. «Lai tik vina kaitina mani! Kad sadusmošos, ņemšu un > ' > atdošu Zvaigzni Ģirtam jau šodien pie dienas.» «Ģirtam? Kāpēc Ģirtam?» Kad vīrs izstāstīja Ģirta padomu, izpletās Edas nāsis un viņa nošņācās: «Šitā gan . . .» Tā nebija laba zīme. Čorēns atkal aizvēra acis un padevīgi klausījās, kā Eda atvieglo savu sirdi. «Ir gan man galva! Labāko govi Ģirtam, otru paņems Anna, — vai tad nevarēji vēl pusi no trešās arī kādam iz- kroģēt? Cik mums četriem, pieciem cilvēciņiem pa vasaru tās vajadzības, tad zāļu tiesai piena pietiktu arī no pus- gosniņas. Esot vīrs! — gatavais pasaku ķēniņš — grib pasauli bagātu taisīt. Un Ģirts viņam padomnieks. Savai kulei viņš padomnieks, ne tev. Būtu man vīrs kāds nav — aizietu pie mācītāja, aizietu pie skrīvera, izliktu savu lietu skaidri un pārnestu padomu pēc Dieva prāta un cilvēku likumiem …» Čorēns klausījās, cietās — jau acīs un kaklā radās pazīstamais kņudīgais sīvums, it kā Čorēns

būtu mežā un dedzinātu zarus.'Deg, labi deg, žvirkšķ, kadiķi, sprakšķ egļu zari — tad sasitas vējš otrādi, un viss dūmu valnis ar dzirkstelēm un svelmi gāžas viņam vaigā. Ko darīsi, cilvēks? Noskurinies un vairāk neko. Lai deg, kam jāsadeg. Bet mūžīgi deg! Un ko tas viss līdz? Atkal krājas un atkal … Ne paši vārdi Čorēnu vairs svelmēja — vai tad Edai nebija taisnība? — bet svelmēja un reizē skumdināja tas, ka visa šī runa neko nevar līdzēt, nekam nevar derēt. Vai gan tā nav bijis un nebūs joprojām, ka savas Edas acīs viņš ir tikai tāds vīrelis, ko ne vien citi, bet kurš arī pats sevi apkrāps, lai vēlāk visiem būtu ko nosmieties. Un vienmēr viss šitik bēdīgi. Vienmēr pašam par postu. Lai liesmo, lai plēnē dusmu, kauna un žēluma ugunīs viņa miers! . . . Bet, ko nu, tur tikai gruzd un kūp — gruzd un kūp . . . Nē, nekad Čorēns nav varējis un laikam arī nekad nevarēs piedot savam radītājam to misēkli, ka īstā galva nestāv vis uz paša Čorēnu saimnieka Miķeļa pleciem, bet tā piešķirta viņa sievai Edai. Ko tur liegties, kad visi zina, ka ziemu baļķos un malkā brauktin brauc Čorēns, bet naudu saņemt no kantora žīdiem iet pati saimniece; ko tur liegties, kad kopā ar strādniekiem lāpstu un cirvi cilā pats Čorēns, bet dienas skaita un gājējiem algas izmaksā pati saimniece. Lai nu, par to vēl Čorēns nebrēc. Bet ir vēl kas ļaunāks, vēl negantāks, — lūk, arī Edai sāk misēties, un tagad — vai ar Zvaigzni nav nogājis pavisam greizi? Vārdu sakot — ačgārni. Ko, vai drīkst maz cilvēks visu savu mūžu palaisties uz vienas sievišķa galvas? Kas tā par galvu, kas liek četrkārt pārmaksāt vecus dzelžus tik tāpēc vien, ka toreiz tā iesolīts. Iesolīts, jā. Bet kad? Septiņi gadi atpakaļ, kad šitādas atsperenes bija labas govs vērtībā, un kad ir Edai ne sapnī nerēgojās, cik tādi nieka dzelzīši var maksāt šodien. Lai tās būtu rūsējušas. Lai Līze pārdotu šodien — neviens tām ir virsū neskatītos. Jākaunoties man no radiem un kaimiņiem, no visa pagasta! Kas pagastam nekaiš kaunināt — neba tā pagasta Zvaigzne. Skrīveris, mācītājs — vai pie tiem vari tukšām rokām rādīties, ja padoms prasāms? . . . O-oh! Bet kad celsies vīrs un sadosies ar vīru pret sievas galvu, tad . . . Baukšķēdams novēlās ķieģelis, Eda nospļāvās, taču laikā vēl paguva saķert vīru aiz kamzoļa stūra. «Sēdi,» viņa novilka to atpakaļ uz gultas malas. «Vajag taču ko izrunāt. Kad tev tas žēlums tik aplam liels, tad jālūko citādi izdzīvot pa godam.» Noskaities par aizcirsto soli, Čorēns uztrūkās otrreiz un izmetās laukā. «Tik tev nu bija: ne jā, ne nē. Dzīvo kā ap stembēnu,» Eda smagi nopūtās. Pēc brīža saimnieku redzēja paejam gar logu ar lemenīcu pār plecu. Uz kalēju? Eda iepleta acis, tak nopūtās vieglāk. Bet Čorēns daudz maz varēja atelpot un noslaucīt sviedrus tikai krietni vēlāk, kad ceļš jau bija ielocījies mežā un lermesnīca apguldīta zem sūnām un atstāta kupla kadiķa apsardzībā. Uzrāva plecus, sameta kūkumu, — tā iet vīrs, sievām ceļa neprasījis, ar lemesnīcu pēdas nolīdzinājis. Uz braucamā ceļa neatgriezies, nikni zarus brikšķinādams, viņš pa taku pazuda mežā. Krietna stunda bija pagājusi, sen Čorēna mugura peldēja sviedros, kad vīrs izkļuva viņā meža malā. Ieraugot zaļo vītolu gabanās Lejnieku ēkas, viņš domāja pavisam prātīgi: «Cik labi, kad tev, cilvēkam, ir brālis. Tu dzīvo, dzīvo, peries ar darbiem, kā pa pirti un gadās, nedēļām nemaz neatmini viņu, bet kad karstumā nokriti, kā no lāvas — prāts uz rāvienu mājā. Vai es, muļķis, jau ātrāk nevarēju saņemties un atnākt? It kā nāciens man naudu maksātu.» Šo tīkamo pārdomu pārtrauca spēji cirvja klaudzieni. Čorēns pagrieza galvu un ieraudzīja brāli tepat upmalas alkšņos gar žogu darbojamies. Eku brangi! Nemaz nav klajumā jārādās. Klusēdami brāļi sadevās rokās. Klusēdami atspiedās katrs savā pusē pret kārtīm. «Silts,» teica Čorēns un atslaucīja pieri. «Nekas,» teica brālis, jo viņam nebija sviedru, ko slaucīt. «Jāsēj auzas — un nelīst,» nopūtās Čorēns.

«Gan līs,» drošināja brālis, «vai nu tik vien tā posta.» «Kur nu tik vien, — Anne precas — man kaklu sien ciet,» Čorēnam brīnums, ka tik viegli ticis uz ceļa. Ko nu vairs stomīties — lai iet vien vaidiens līdz galam. Un labi vien bija. Kur Čorēns vēl šaubījās — diezin un varbūt, tur brālis lika pretī savu jā un tikai. «Slikti, brāl,» yiņš apliecināja, «bet vēl var glābt. Nekārdini meitēnam acis. Zvaigzne jāpārdod. Tad samaksā par ecēšām ecēšu naudu un par atlikušo lūko sev citu, kādu palētāku raģīti.» «Nūjā, nūjā,» Čorēns priecīgi čapstināja lūpas, «kad šitā runā, tad jau es neko. Bet ar tādu sievišķa galvu, kas veselu pagastu sauc talkā un grib man iepūst, ka vecs lūks jaunu siksnu maksā, prātīgs cilvēks visu jēgu var izdzīvot.» Un tad ari vairāk nebija ko teikt. Ne šim, ne tam. Atkal klusēdami viņi sadeva rokas, atkal brālis sāka tēst savu kārts galu, atkal Čorēns pazuda mežā. Bet ko tad viņš neiet vairs pa taku? Šis braucamais ceļš tak nemaldīgi ved uz ciemu. Tad lai jau. Vai gan Čorēns nezinās, kurp viņam ejams. Tikai labā novakarē Eda ieraudzīja pūriņa miglā savu vīru. Viņš kāpa parasto gauso soli, tak lemesnīca turējās cēli un zīmīgi pušķoja sava nesēja plecu, it kā vīrs atgrieztos no sīvas, bet godam veiktas cīņas. Pusdienējās dusmas Edai sen jau bija rimušas. To vietā šobrīd, kā jau ik reizes, kad redzēja vīru darba gaitās, no mēles tai raisījās vēlīgs teiciens: «Būtu pateicis, ka uz kalēju iesi, būtu iedevusi launaga tiesai līdzi. Atstiepties tu man, ko tad es iesākšu.» Kas ņemsies apgalvot, ka tie nebūtu mīlīgi vārdi. Tak Čorēna ausis šobrīd nebija lēti atrodamas. Viņš iegriezās nojumē, kur sāka darboties ap arklu, un ilgi nenāca uz istabu, it kā negribēdams šķirties no lemesnīcas, kas tik •dziļi viņa pēdas aizraususi. Kad otrā dienā Čorēnos iebrauca lopu uzpircējs, tad Līze, pie akas stāvēdama, nemaz neapsauca Dadzi, bet gan meta ar roku, lai griež vien atpakaļ. Trakais žīds! ko šim Jurģos pārdos, kad visi aizgaldi kā izslaucīti no liekmaņiem. Zīdiņš tomēr izlēca. Pātagas kātu gar zābaka stulmu dauzīdams un zelta zobus spīdinādams, prasīja pēc paša saimnieka. Jau Līze palika skatoties. Bet kad Čorēns ir nesaukts gadījās sētvidū, un abi vīri, vārda nepārmijuši, iegāja kūtī, viņa sāka apjaust. Steigā pielējusi otru spaini un savas pastalas, ar drebošu soli viņa pārkāpa kūts slieksni. To visu pa istabas logu redzēja Eda. Arī viņa sāka apjaust. Ak tad šitāds tas vakarējais kalums! Šitādi mēmi meli savu mūžu nav piedzīvoti. Lai tad arī grūst, lai šķīst. Viņa tai lietā ne pirksta vairs necels. Viņa mierīgi sēdēs, vērps, darīs savu darāmo — nē, labāk apņems villaini un aizies uz ciemiņiem aplūkot, vai visi veseli . . . Eda gāja. Bet tālāk par durvju priekšu netika, — grabēdami, klaudzēdami dārza vārtiņos sitās tukšie spaiņi, un drebēja Līzes balss. «Ediņ, vai ar tavu — ar tavu ziņu — pārdod Zvaigzni?» «Un ko tu gribēji?» Edai izšāvās neganti skarbi. To Līze nebija gaidījusi. «Eda, Eda,» viņa stomījās, «tu solītu pārkāp. Tu aplaupi sava brāļa bārenīti. Un vēl tu prasi — ko es gribot. Tu zini gan: tik Annītei mantas ir kā Zvaigzne … Tu ļāvi to par savu meitenei ieturēt, par savu saukt, trīs gadus kā savu kopt. Un šodien tu prasi — ko es gribu. Jau svētdien tu pievaidējusi pusbaznīcas, ka Annītes dēļ jūs šovasar bez pavalga paliekot. Un vēl tu prasi — ko es gribu. Pulka es gribu! Es gribu no nabaga meļiem taisnību dabūt!» Ar vienu roku turot nēšus, ar otru Līze slaucīja acis. «Kauns, vīra māsa, kauns man bija tev tos vārdus teikt. Bet tu jau viņus kāroji dzirdēt. Tak nebēdā: tās ecēšas Annīte atpakaļ neprasīs … lai tiek jums, ko pēcgalā no savām sirdīm to pārlieko sīkstumu izecēt — un lai jūs varat — varat mierīgi — nomirt. . .» Līze aizrāvās asarās. Nabaga meļi … Ak tu, sīvā lapsene! Nē, Līzes asaras šī dzēluma sāpes nespēja lēnināt. Un Eda

nebūtu Čorēnu Eda, ja viņa nemācētu ievaidēties svelošā dzedrumā: «Tad lai nu lai mēs paliekam tie nabaga meļi un tu tā bagātā taisnā. Vai nu otram sirdi parādīsi. Vai tad mēs nedotu, vai liegtos, ja pašiem vēl nebūtu tāda tukšība mājā. Pati zini gan: stāv parāds pērnajiem amatniekiem, šogad pagrabs mūrējams, maizes krāsns pārtaisāma. Kā visu reizē uzpūtīsi! Jādzīvo pamazām un ar prātu. Bet Annīte jau nevarēja gaidīt. Annītei precība svila. Tad gan jau dienās dzirdēsim, pa kuriem vārtiem meitai godiņš .. .» Līze iesmējās tik nelabi, ka Edai aptrūka teiciens. Viņa pameta ašu skatu uz kūts durvīm, vai tur jau nerēgojas Zvaigznes staltie ragi, kas varētu uzurdīt Līzes nešpetnību jo negantāk. Ragu nebija. Zibinājās tikai žīdiņa pātagas kāts, dauzoties gar zābaka stulmu. Tuk-tuk-tuk-tuk! vienādā rakstā ar balto kātu sita Edas sirds. Sērga un pdsts! Kā pati dzīvā nelaime, uzmetusies uz vārtu stabiņa, raud Līze. Ja nu šobrīd iznāk žīdiņš, dzird Līzes vaimanas — izvazāsies kauns un negods pa ceļu ceļiem. To tik nē. Sakodīs zobus — un raudzīs salabt, izlīgt kaut kā. «Līziņ, māsiņ,» viņa uzlika roku uz Līzes pleca. «Vilkam, lācim tu vari iet par māsu, ne man!» reizē ar vārdiem saimnieces krūtīs iedrāzās nēši, bet pati Līze pazuda ēkā. Gan belziens plecā nebija pa jokam, taču negods, kas ar Līzes aiziešanu no cīņas lauka likās atpirkts, bija to vērts. Tā pašai īsti negribot, atkal ievirzīta lietā, Eda nedomāja vis vairs par kaimiņu veselību, bet gāja uz kūti. Gāja un skaidri juta, ka sirds vairs nav vietā. Nabaga meļi . . . Vai nu tīri tā viņa gribējusi? Vai tiku tikām viņa nav lūkojusi iedot vīram savu prātu? Nav labinājusi, nav biedējusi? Bet tas jau vairs nebija Miķelis, rāmais, piekāpīgais vīrs. It kā ar ēnu viņa bija runājusi. Kas tik te nu būs? Eda nodrebēja. Nē, ne dusmas viņu vairs māca. Drīzāk tās bija svelmainas bažas. Ko viņš dara? Ko darīs vēl? Ko sacīs Annīte pārnākusi? Ko iesāks Līze? Šitāds jūklis. Mēris — ne dzīve . . . «Mēris — ne dzīve,» Eda atkārtoja čukstus un tomēr palika pie sliekšņa. Kādēļ viņa nemetas kūtī? Kādēļ neliedz govi pārdot? Ko netriec uzpircēju laukā? Nu — tur tāds nieks — tāds puteklis — gandrīz jau nekas — bet iepīkstas, tik tikko dzirdami kā pelīte pagrīdē: «Lai! lai notiek! Tu nekā nezini — neviens tev nav teicis . . .» Un tikām viss bija nodarīts. Vienpadsmit tūkstošu. Skaidrs vārds, un žīdiņš sit Čorēnam saujā. Novakarē govs vedama uz ciemu. Tad viņi nāk uz āru. Bet Edai aši jānoliecas. Pastalai aukla tāda kā slābana, ka neatris. Tak saimniekam neiekrīt lāgā uz sievu ne paskatīties. Acis priekos tādas kā kaunīgas sametušās. Un nav ari laika. Jāsteidz iesmēi'ēt rati. Kamēr pamazām nobrauks, vakars būs klāt. Nu gan Eda var pārkāpt kūts slieksni. Viņa aiziet līdz Zvaigznei. Abām rokām apskauj tās kaklu. Pieglaužas govs platajam, siltajam vaigam, raud un murmina, raud un murmina. Kā labinādama, kā lūgdamās, sūdzēdama un taisnodamās nespēkā dreb viņas balss. Ka Čorēnos šodien noticis kas pavisam savāds, tik daudz arī Dadzis saprot. Kur tas laiks, ka viņš guļ te durvju priekšā, — abi sāni atspiesti, abi saulē izsildīti, sen vēders kurkst, bet no pusdienas ne smakas. It kā viņš pirmīt nebūtu diezgan sirdīgi saņēmis žīdu un tikpat sirdīgi izvadījis! Noguldījis galvu uz priekškājām, skumīgs viņš vēro ceļu, kur šorīt aizgāja Annīte, vēro saimnieku, kas darbojas ap ratiem, iet uz klēti, nāk atpakaļ uz nojumi. Ka saimnieks taisās izbraukt, ari to Dadzis saprot. Tikai nesaprotams paliek, kādēļ saimniece nenāk piebāzt sēžamo maisiņu? Kādēļ neiznes no istabas pātagu, kad zirgs jau aizjūgts? Savādi. Ja Dadzis skaidri nedzirdētu viņas ratiņu dūcam, gandrīz vajadzētu šauties augšā, aplaist kādu riksi ap māju — pēdas padzīt. Bet tagad — gaidīs savu suņa tiesu. Tak šo pašu brīdi atkal notiek kas savāds: no kūts iznāk saimnieks, un aiz viņa durvis parādās Zvaigznes

staltā galva. Uz rāvienu Dadzis ir kājās un jauki apmulsis gaida — varbūt atskanēs Annltes jautrā balss, kas Dadzim liek kūleņus mest. Kā aicinot, kā drošinot viņš ierejas, lai arī Zvaigzne saprot: silts! silts! Zvaigzne raugās lielām, asaraini mulsām acīm pasaulē un iecērt galvu krūtis. Nikni saimnieks rausta valgu, kas apmests viņas palsajiem ragiem. Rausta,un lādas, un velk, līdz Zvaigznes priekškājas negribīgi izšļūc laukā. Dadzis attopas, — nav Annltes, nav — ne ganu vāceles — ne maizes rikas. Kā apkaunots, kā pievilts un saniknots, skaļi riedams, Dadzis metas Čorēnam lielos. Spējš sāpīgs spēriens, kas atmet suni sānis, sabož tā spalvu jo negantāk. Viņš vaukšķ un vaukšķ, un neatstājas no kūtsdurvlm, kamēr Zvaigzne ir pārmocīta pāri slieksnim un beidzot piesieta pie ratiem. Bet tad ari Čorēna rokas, kājas dreb un mute vairs nespēj aizvērties. Sagumis uz ratu malas, viņš brīdi kunkst un raustās kā grūtā murgā. Tad spēji saslienas un tver pēc grožiem. Līst sviedri, bet vārgulīgs niknums griež viņā augšup žulti pret visu, kas te acu priekšā rēgojas dzīvs vai arī noslēpies glūn un ņirdzīgi smejas … kā Līze … un Eda lai . . . Suņi! . . . viņa nāvi gaida . . . Velti! viņš tagad valdīs . . . Miķelis — Čorēns — valdīs . . . Pusklupšus, pusvelšus viņš iezvēlās ratos un uzcirta zirgam ar grožu galu. Vārtos palika divas niknas, izsalkušas suņa acis. Gabaliņu braucis, Čorēns sāka elpot rāmāk, un viņa vaigs atguva cilvēcīgāku izskatu. Tomēr saule un darbīgās rokas laukos un dārzos varēja viņu tikai kaitināt. «Agrs pavasaris — kam der tāds mānīgs nieks?» viņš sevī šķendās, «tikai slinkiem, panīkušiesm saimnieķeļiem, kas nav rudenī pielikuši roku pie arkla; tikai izbadējušiem jēriem un viņu ganēm, nešpetnām večām, kas izlīdušas no aizkrāsnes, var nu mētāties gar ceļmalām un trīt mēles gar katru ceļa gājēju, katru braucēju.» Re, nav Čorēns vēl ne līdz mežam ticis, kad no lielā akmens, uzšaujas vecā Plataciene un žēlīgi brīnās: «Vai tad gosniņai kāda kaite, vai, piemetusies, ka vedi pārdot? Vai die', tak nekas tāds nav dzirdēts.» Zināms, ir jau ceļam vēl otra puse, kur Čorēns varētu paglābt savas acis — varētu, ja vien tur, arklam muguru uzgriezis, nestāvētu Ģirts ar savu vārstekļa muti. Viņš smiedamies kaut ko saka, ko Čorēns gan nesadzird. Bet arī nedzirdējušam sirds uzsit kaklā svelošu mutuli, un Čorēna rokas ļengani sagurst klēpī. Tad redzi kā — šitā viņas visus kaimiņus pret mani jau sarīdījušas . . . Čūskas! un pašas manās mājās guļ un sildās . . . Cieši sakniebtām lūpām un acīm naidā gruzdot, ar mokām viņš izslej roku un vicina gaisā grožu galu. Zirgs saraujas, patek dažus soļus, bet Zvaigznes stūrais gausums arī viņu padara stūru, un atkal viņi kustas tikai soli pa solim — ne straujāk, ne gausāk arī šoreiz, šo pirmo reizi, kur Čorēns ar prātu, kā nokalnis palaists akmens, negrib meklēt vairs ceļa. Tiešām pāri — visam pāri! Pīšļi un putekļi viņam šīs nešpetnās balsis pa labi un kreisi! — viņš neklausās. Pīšļi un putekļi viņam mēmās paša mājas aiz muguras! — viņš atpakaļ neskatās. Un atkal griežas gaisā grožu gals. Zirgs saraujas — tad atkal soli pa solim, soli pa solim … un reizē ar asu kunkstienu Čorēna rokas sabrūk uz ceļiem. Ne straujāk, ne gausāk — ne tuvāk, ne tālāk . . . vidū starp zirgu un govi klanās pelēka cilvēka galva. «Vienpadsmit tūkstošu — vienpadsmit,» kā drošinot, kā priecinot murmina drebošās lūpas. Bet diena ir tik nežēlīgi gaiša, tik izšķērdīga ir saule, un varmācīgi skaļi skan cīruļu dziesmas, ka Čorēna mute ar vienpadsmit tūkstošiem uz lūpām, kā kāda svelmaina ķēma žņaugos, pusvirā sastingst. Acīs iekrīt nakts . . . krūtīs dzeļ … Jau atkal kliedza Ģirts! … Uz akmens sieva ņirgājās … Velreiz uzslienas Čorēna roka ar grožu galu, un baiļu pārvērstie skati meklē paslēpties egļu nokrēslī. Ātrāk, ātrāk! vēl daži soļi, un pajūgs būs izbēdzis kvēlojošā klajuma klaigām un . . . zirgs apstājas. Ceļa malā, pretī egļu tumšajam zaļumam, stāv jaunava baltā lakatiņā, baltu sainīti rokā. Kā

neticēdamas, kā izbijušās vecajā vīrā lūkojas acis, gaišas, lielas, zilas acis. Tajās atmirdz viss klajums — ar sauli, ar cilvēku klaigām un gavilēm. Netikt — netikt vairs — garām . . . Šo pašu brīdi, it kā visu sapratusi, Annīte metas uz ratiem. «Krusttēv! krusttētiņ! negribu viņu sev! Tikai neved pārdot!» rokas pacēlusi, tā lūdzas. Čorēns šos vārdus vairs nedzirdēja. Ratu priekšā sa- kņupis, viņš dažas reizes savādi iegārdzās un izlaida grožus no rokām . . . Nekustīgas un blāvas bija Čorēna acis, klusa bija mute, kad Annīte, noguldījusi viņa galvu uz sēdekļa maisiņa, grieza zirgu atpakaļ. 1931. g.

KRITIENS «He, he, he, he . . . pažaga …» Tāds bija apsveikums, kad Bertu pārveda Stēgu mazmājā. Pažaga . . . Kas būtu vēl nīgrāks, ko vecā saimniece varētu teikt savai vedeklai, nākamai māju saimniecei? Jo vairāk par dzirdēto vārdu Bertas augumam lika sadrūvēties dīvainie smiekli. Līdzīgi draudošu spārnu vēdām tie pāršalca pagalmu un kā triektin ietrieca atbraucējas sirdī šo vārdu. Kvēpaino, skujaino. Nebija daudz jāmeklē, lai ieraudzītu pašu apsveicēju. Klēts durvīs viņa stāvēja, auzu gubas kuplumā. Tik spēcīga jutās vēl šī sieva — baltā priekšautā, koš- zaļos lindrakos — lai savu pārākumu ieliktu vienīgā izsmiekla vārdā. Par atbildi Berta izslējās taisnāk un viegli izlēca no ratiem. Lokana viņa bija un šmauga kā kārkla vica. Un lai arī tās melnais mētelis, tāpat baltmelni rūtainā zīdene pār pelnainiem matiem redzami rauca čokurā divas acis klēts durvīs, viņa tomēr droši gāja turp. «Labvakar, vīra māt.» Skumji dziedošā balss runāja lēnīgi. Tik spēcīga jutās jau šī sīkā kalponīte, ka ir asaru nenobirdināja par nievu. Jeb vai tās viņai būtu jau izsīkušas? Noplandījās vien zaļo lindraku krokas, cik aši pati valkātāja sacirtās durvīs un pazuda klēts krēslībā. Kā padomu prasīdama, Berta mulsi pavērās Ģirtā. Viņš atjūdza zirgu ar tādu skubu un aizrautību, kas neļāvās traucēties. Tieciet vien pašas galā, nepārprotami, likās, pauda viņa uzgrieztā mugura. — Tā vienīgais vārds, ko jaunā sieva dzirdēja šai pirmajā dienā no savas vira mātes mutes, todien palika ari pēdējais. Nakti spilvens svelmēja Bertas deniņus. Tad blakus piesēdās sen mirusi māte. Gurda viņa bija, kā no rudzu druvas nākusi. Bet cik mīlīgi vēss bija viņas klēpis, kad Berta ielika tajā savu galvu un lūdzās: «Palīdzi man! Tu redzi, viņa negrib par māti man būt. Un nebūs nekad. Es jūtu . . . zinu to … ne labvakaru neatnēma … Ko lai es daru? Ko saku vēl? Kā lai dzīvoju? Necietīs mana sirds . . .» Saņēmusi meitas svelmainos pirkstus, māte brīdi paturēja tos savās dzestrajās plaukstās. Sirds notrīsēja iztvīkušai lūdzējai. Kā aizmūža stingums to būtu skāris. «Celies, meit. Celies tu pāri.» Un šo pašu mirkli Berta bija sākusi lidot. Varbūt īsti ne lidot, drīzāk jau slīdēt lietām garām un pāri. Rokām lēni vēdinot, bija pacēlusies griestu augstumā un slīdēja apkārt istabai. Svešāda tīksme viegli skurbināja galvu, aizrāva elpu. Ta vajag, vienmēr tā vajag, viņa drošināja sevi un aizmirsa domāt par mātēm. Tad pēkšņi, tikpat pēkšņi kā lidojums bija sācies, Berta jausa it kā atkāptos, it kā izgaistu sienas. Tāpat griesti un grīda. Istabas nebija vairs. Tukšums, līdzīgs melnam un mulsinošam bezdibenim, apņēma viņu. Sirds stājās sist — kritiens! Baismīgs, nenovēršams kritiens bezgalībā. . . Paverot acis, rīta miglainā ausmā bija redzama aiz loga plaukstošās liepas mīlīgais zaļums. Bet Berta nepriecājās par to. Ar prātu atvairot kritiena baismu, varēja ļaut savam garam šobrīd slīdēt visam pāri, līdzīgi tam, kā sapnī bija slīdējusi miesa. Tā vajag, vienmēr tā vajag, svešādā tīksmē cilājās krūtis, atceroties sapņa iedvesto domu. Sāka lēni ģērbties. Uzvilka pelēkus pašaustus svārkus, aizsēja pakulu priekšautu un gāja kurt uguni. Tā tas bija noticis Stēgās vairākus gadu desmitus atpakaļ. Un šodien? Daudz ko spēj sagraut lielgabalu auri. Daudz ko spēj atmodināt gaišie lieldienu zvani. Tikai klusuma valnis, kas kādreiz bija ieslēdzis jaunās Stēgu saimnieces krūtīs pirmo kvēpaini skujaino vārdu, šos garos gadus audzis augumā un palicis nesatricināms. Kāds tur brīnums? Ir ļaudis, kas tic, ka arī akmeņi augot.

Kopš tās dienas, kad Bertu ieveda Stēgās, tur nu bija divas Stēdzienes, jaunā un vecā. Kamēr jaunā neatstāja māju ne dienu, ne nakti, vecā veseliem cēlieniem dzīvoja pa kaimiņu sētām un pārnāca Stēgās nereti tikai ēdienu reizēs un pārlaist nakts melnumu. Varēja redzēt, darbs pašu mājās no viņas rokām nu bēgtin bēg. Lai gan arī kaimiņos šīs pašas rokas palika dīkas, toties tur strādāja mēle. Vaina? Nekādas vainas viņa nedeva savai vedeklai, ja kāds vaicāja tieši. Vai ēnai maz varēja būt kāda vaina? Vienkārši, viņa nevarēja Bertu ciest. Bet aplinkus kaimiņiem kārtu kārtām nācās dzirdēt, kādu ģilgatu pārvedis viņas Ģirts. Kāda pelēka vārna grozās Stēgu sētvidū, un kāda plika žurka nu viņu klētiņai pamatus grauž. Mēmo putru, jā, to tagad Stēgās vārot un ēdot dienu iekšā, dienu ārā. Strādniece? Ļautiņi, ko viņa māk? Pa godam ne krūzi uz galda nenoliks. Rokas saņēmusi, vecā lika pelnu lietum līt pār savu galvu, ja viens vārdiņš, ko runājusi viņas mute, nebūtu svēta patiesība. Zināmu nerakstītu likumu spēks gādāja, ka visu nešpetno vārdu atbalss liktu ieklausīties Bertas ausij vērīgāk. Bet arī tas nepadarīja jauno sievu skaļāku. Ja vispār kas bija panākts, tad vienīgi nežēlīgā skaidrība: mums divām nav pa ceļam. Kāds brīnums, ka turpmāk Berta nemācēja vairs savai vīra mātei ne kreklu izmazgāt pa prātam. Kad tā, tad jau nezin, vai pašas valkātājas muguru ar maz mācēšot nomazgāt kā nākas. Un notika vienā sestdienas vakarā, ka vecās Stēdzienes mugura ziepju putu vairs neredzēja, lai arī par to svētdienas rītā kaimiņos pāri jaunās mugurai tika izgāzts darvas spainis. Tāpat visu to redzēja un dzirdēja Ģirts. Skarba nepatika sadzina asinis viņa sejā ik reizes, cikkārt pūlējās izdomāt šī svelošā naida domu līdz galam. Kur atrast tam sakni? Asums, nedz ļaunums Bertai nepiemita. Pat sunim viņa neiespēra, neuzkliedza, tik pavēra durvis, ja negribēja tā istabā. Nabaga? Tā nu bija kā bija. Tomēr, to lai neviens Bertai nepārmet. Kādu bagātību varēja saraust bārenes rokas, neviena nebalstītas? Šai vietā Ģirta piere parasti ieslīga delnās. Nopūtās smagi. Prāts nekādi nespēja atrežģīt noslēpumu, kā vārdā māte bija pārvērtusi viņu gaitas grūtā, nekad nebp'dzamā darbdienā. Māte — vai tad nebija tā, ka viņai bārene jāpārstāv? Vēl vairāk. Vai nebija tā, ka viņai būtu jāsaņem Bertas roka savējā un jārunā: labi, meit, ka tu nāci un neļāvi Stēgu celiņiem aizaugt ar zāli. Redzi, manas kājas jau metas gausas. — Bet viņa . . . Tālāk neatlika vairs ko domāt. Ja jau mātes gulta viendien bija pārnesta uz mazo kambari, ēkas otrā galā, tad ar šodienu, kur klibā Jetriņa pienesa ziņu par darvas spaini un jaunās saimnieces muguru, arī savu ēdiena bļodiņu māte varēs saņemt turpat. Vai tā bija dzīve? Kā purva cinis, kam lemts nav nogrimt, nedz izcelties no slīksņa. Izbalējusi, lēšķaina gadu gadiem krājusies kūla pārsedza to kā miroņu auts. Apbrīnot varēja vienīgi jauno asnu sīkstumu un neatlaidību, ar kādu tie ik pavasarus līdzīgi pundurīgiem durkļiem spraucās augšup no pazemes nakts, lai pēcgalā tāpat pārvērstos pelēkā kūlā. Šķiet, virs zemes nebija ceļa, vismaz Berta un Ģirts nemācēja tādu uziet — bet māte ir nedomāja meklēt — pa kuru ejot, varētu aiziet no sava posta. Paķēris cirvi un lāpstu, Ģirts klupa pie zemes. Caurām dienām līkņāja tīrumā, pļavās, visgarām savai robežai, cirsdams, kapādams, šķiezdams pa labi un kreisi pikainās velēnas, dūņas, baltu un pelēku smilti. Tīrumiem pāri un krustām, beidzot arī visapkārt tiem radās platu, dziļu grāvju režģis. Un tad viņa rokās bija arkls. Tad izkapts. Un atkal cirvis un lāpsta. Likās, Ģirtu plosa darbs kā ārprāta sagrābts kaķis. Ne vienreiz vien pacēlusi gurdi pelēkās acis uz vīru, Berta runāja savā lēnīgajā un vienmēr vēl dziedošā balsī: «Tu plēsies, kā pats sev kapu rakdams.» «Varbūt gudrākais būtu.» Seju Ģirtam vagoja rūgtais pašmocītāja smaids. Kurnēja prāts un nepiedeva šim vīram, kurš, būdams vīrs, tomēr nespēja ne par sprīdi Stēgu dzīves gaitas pagriezt uz svētdienas pusi. Viņš plēsās, jā, un zināja skaidri, ka visa vaina un posts neguļ šajā liesajā smiltī, ko

viņš tik nežēlīgi ārdīja un plosīja. Mazies riku un miltaino kartupeli, ko sniedza šī zeme, varētu apēst smaidot padevīgā pieticībā, ja vien mājā būtu miers un saticība. Nejauši atausa atmiņā kādreiz dzirdēts stāstījums: ikvienā sētā mītot savs mājas gars. Labs tas esot, gādīgs, rūpīgs un taisns. Neredzamos grožos mēdzot turēt un vadīt savu mājnieku domas un soļus no pašas pirmās dienas, kad kura māja uzcelta, un kad kurais tur piedzimis vai atnācis dzīvot. Un tā paaudžu paaudzēm cauri. Nē, nē, Stēgās nebija manīts tāds mājas gars. Varbūt agrāk, vectēva laikā, kad mežu te nolīda un uzcirta māju. Nē, nē, strauji un noraidoši Ģirts vēlreiz paskurināja galvu. Viņa doma bija novirzījusies uz vectēva pāragro nāvi. Mežā to nositis koks. Skudru pūznī ietriecis, kur vectēvs bija noslāpis. Vai tāda varēja būt labā mājas gara vadīta gaita? Un kādēļ noslīka Mikus — Ģirta mazais brālītis — divu gadu vecumā? Kāpēc viss tā notika? Kas te bija vainojams? Vai mājas gars varēja būt arī negants un ļauns? Vai varbūt saniknots un tādēļ nevadīja vairs savu mājnieku gaitas? . . . Tovakar Ģirts palika tīrumā, kad krēsla jau sen bija sade- vusies rokās ar tumsu. Vecā liepa Stēgu sētvidū, saskardamās vienā pusē ar mājas, otrā ar klēts jumtu, bet ar savu galotni paceldamās pāri ēkām, zīmējās debesu pelēkumā kā biedinoši milzīgs pūznis. Un turp lai viņš ietu? Berta iznāca vīru lūkot. Viņa uzsāka skumju valodu. Atkal par mātes gaitām kaimiņos. Nodzisa liesmiņa, kas bija ieplīvojusies Ģirta acīs, ieraugot Bertu tuvojamies. «Lai nu paliek,» viņš nopūtās. Tumsa šķita sabiezējusi kā receklis. Bija tā, kā kad biedinošais pūznis, vectēva pēdējo gārdzienu pietūcis, būtu pārnesies no meža Stēgu sētā. Ne apejams, ne pārkāpjams tas bija, gadiem vēl naida un rūgtuma barots. To viņš pateica arī Bertai. Dieviņ, tāds būtu viņu mājas gars! Pagāja gadi. Nemanot bija izdzisis sārtums vecās Ste- dzienes vaigos. Izbalojis lindraku košums, sakrities kuplums. Baltais priekšauts, ko viņa vēl tikpat neatlaidīgi mēdza aiz- sieties diendienā, sāka jau pieņemt pelnos apružģītas kaķes izskatu. Kaut gan vecā žēlojās par pastāvīgu miglu un melniem punktiem acu priekšā, tomēr pārvērtību, kāda bija notikusi ar priekšauta baltumu, viņa saskatīja gan. Arī kaimiņienēm labprāt vēlēja to redzēt. Pie reizes tad varēja pieminēt atkal un atkal, ka mājās tā pažaga viņas drēbītēm nedurot pirksta klāt; varēja pakunkurot, cik nu pašai rokas kļuvušas vājas. Bez ziepju nejaudājot vairs izberzt ne vīlītes. Ja prasot plēksnīti Bertai, tik iedodot, ka acī iespraust. Tāpat ar gaļu. Vienam kumosam gandrīz par daudz, diviem par maz. Ja kādai mutei patika iebilst, ka vecā saimniece tak turoties miesās vēl itin brangi, bira atspēkojumi cits par citu košāks, Ko nu, pie pirkstiem vairs nevarot saskaitīt iešuvumus lindraku jostā, cik viduklis izdilis. Tāpat baltā kadiķa nūjiņa, bez kuras vairs nedrīkstot soli spert, vai tā gan neesot drošs liecinieks viņas nespēkam? Un tādu, ar trim kājām, dēls raidot viņu ganos. Tādu, bez acu gaismiņas, dienvidos raidot uzraudzīt bites, vai nesāk spietot. Neiesi, nedod ēst. Kaimiņi ir ticēja, ir neticēja vecās Stēdzienes stāstiem, kā nu kurais. Tādēļ arī stēdzinieku attiecību un raksturu novērtējumi bija dažādi. Cits pēla veco, dažs jaunos un trešie visus trīs. Kāds mēlgalis bija palaidis teicienu, ka no Stēgām vienmēr ziemelis ceļoties, vienalga uz kuru pusi pūzdams. Varbūt arī tas bija tiesa, jo pat čigāna parasti vēlīgā mēle tur neteicās siltumu atradusi. Ap šo pašu laiku, labi uz rudens pusi, kad dzērvju un meža zosu klaigas sen bija aizskanējušas, Stēgās piedzima dvīnīši. Puisēns un meitene. Tik sīki un vārgi tie nāca pasaulē, ka saņēmēja — sieva kā lāva — pirmā brīdī lāga nesaprata, kā rokās tos noturēt, vairīdamās saspiest vai izmest. Pavisam savādus rīkojumus deva šī varenā sieva. Kokvilnu viņa prasīja. Aši. Vismaz mārciņas divas. Kokvilnu . . . Ģirts grozīja rokās cepuri. Kur tādu kokvilnu raut? Stēgās varēja dabūt vienīgi aitu vilnu. Ko? Un siltuma mērītāju? Stēgās bija gan pūrs, un bezmēns, un tāda aizlūzusi olekts, bet

siltumu, to gan neviens te savu laiku nav mērījis. Kamēr Ģirts mīņājās no vienas kājas uz otru, it kā nevarēdams izšķirties, uz kuras labāk nostāties, saņēmēja bija izdomājusi jau ko citu. Labi, kāds palielāks skalu kurvis tak būšot. Un pāris dēļu galu. Jā, arī viena aitādiņa noderētu. Priecīgs, ka atkal nav jāsaka nē, Ģirts gāja sadabūt prasīto. Ar plaukstu palūkojusi izkurinātās plīts virsu, saņēmēja lika Ģirtam uzlikt tur dēļus. Pati uzcēla kurvi, ieklāja tajā aitādiņu. Par agru esot mazie pilsoņi atnākuši. Vismaz savu mēnesi par agru. Māte gan būšot sev pāri nodarījusi ar nepiemēroti smagiem darbiem. Ģirts saknieba lūpas kā niknās sāpēs. Viņa apziņu spieda kartupeļu maisi, ko Berta bija līdzējusi iedabūt ratos. Un tad nu tur, tajā baltajā skalu kurvī, kur citkārt bija vilna glabājusies, gulēja viņu mazie, Šie dīvainie tīstokļi, balti un iegareni kā sniega veltnīši, un kur neaizsegti bija palikuši tikai zilganbāli deguntiņi un sīkas mutes sprau- dziņas, sakāpināja Ģirta krūtīs satraukumu līdz bijībai. Sasprindzinātā uzmanībā viņš pūlējās iegaumēt katru vārdu, ko saņēmēja runāja, kā šādi mazulīši kopjami, lolojami. Gan jau tad ar Dieva palīgu izķepurošoties. Ai, kā Ģirts gribēja ticēt šai sievai, kā pats Zalamans gudrai. Cerības, kas robežoja ar nemieru un bažām, likās, būs pārvērtušas stēdziniekus. Ja bija kas sakāms, jau māte mācēja pateikt tieši, ne vairs kā garām ejot. Neaicināta, nemudināta viņa aptecēja mājas soli. Ģirts palīdzēja. Un brīnums, nekur abiem nemetās, lai gan viss tika darīts steigā. Darīts ar tādu ziņu, lai jo drīz varētu uzmest atkal aci mazajiem un viņu mātei. Jā, Stēgās tagad bija divas mātes. Kvēla tīksme pāršalca Ģirta sirdi. Gribējās pateikt ko labu. Kuldams zirgam ūdenī miltus, viņš runāja viegli, gandrīz lūdzoši: «Māt, nu tak tu varētu izlīgt ar Bertu.» Atbilde nesekoja lēti. Slaucenē čurkstēja piens kā čurkstējis. Tad aptrūka. Vēl gara nopūta. Un pēdīgi nāca strups, maz cerību iedvesošs — varbūt. Asi izjuta Ģirts šī vārda skopumu, bet neteica nekā. Gāja uz istabu. Berta gulēja bāla un klusāka kā jebkad. Uz gultas malas nosēdies, Ģirts saņēma sievas roku. Kāda kalsna tā bija, rāvaini ruda, sacietējusi. Atkal krūtīs saspnndza vēlēšanās pateikt ko labu. «Nu mums būs savādāk.» Vairāk viņš nemācēja. Cieši un draudzīgi paspieda šauro roku, kā kad abiem tīkams un tiepārkāpjams līgums nule būtu noslēgts. Bertas plānās lūpas pasmaidīja saprotoši. Noslīga viņas plaksti smagi un tumši kā slimas bezdelīgas spārni. Ilgi viņa paturēja tos aizvērtus. Atvēra tikai, kad Ģirts ar delnas virspusi noslaucīja asaru valgumu no viņas deniņiem. «Nevajag,» viņš pakratīja uzmundrinoši un paspieda vēl reizi sievas roku. «Es zinu . . . nevajag … to dara miers . . . miers un — un — es nezinu …» Atkal asaru rasa krājās viņas deniņu matos. Šis asaras, kam šobrīd it kā nebija īsti aptverama iemesla, instinktīvi lika Ģirtam sajust, cik gaužam Bertas sirds bijusi iztvīkusi saderības un miera. «Esi nu prātīga un guli vien rāmi kā teikts.» Rūpīgi aizspraudis nokārušos segas stūri, viņš vēl piemetināja: «Būs labi, redzēsi,» un izgāja sētā. «Būs labi . . . būs, būs . . .» kā kādu neticīgo pārliecinot, Berta runāja balsī. Un ir jau labi. Vai gan miera vēlīgo laipnību nepavairoja arī mātes atturīgums? Jau dažas dienas kamēr nebija kaimiņos būts. Tādēļ gaišā pārvērtība — mazo atnākšana — nedalīta un svešu vārdu neaizskarta, likās jo gaišāka. Tikpat gaiša kā zeltainā liepa aiz loga. Pati saulīte šķita tur nolaidusies. Pēkšņi sīkas trīsas sapurināja Bertas augumu. Tās nebija tikai trīsas. Neatvairāmā baismā sašūpojās sirds. Viņa zināja: nobirs liepas zelts, ieplaks pīšļos. Atliks vienīgi melnie zari. Vienmēr tikai zari, vienalga, kas klājas tiem pāri. Uz plīts kurvī iepīkstējās sīka balstiņa. Tik sīka, ka

nepazinējs to drīzāk noturētu par peles pīkstienu, ne cilvēka bērna raudām. Atkal drebuļi rauca krokās Bertas ādu. Istaba šķita auksta. Varbūt arī mazajiem sala. Pārāk ilgi jau, šķita, izpaliek Ģirts. Tāpat māte. Berta sakustējās strauji. Sīkā balstiņa rāva to sēdus. Vēl iepīkstējās otra, jo vārgāka un drebulīgāka. Kas lai ilgāk ciestu gaidīt? Vai nu gluži tā būs, ka pati nenoies līdz plītij? Paņems mazos sev klāt. Sasildīs. Gar sienu balstīdamās, viņa lūkoja iet. Smagi sitās sirds. Šalca asinis galvā. Vēl vienu soli, vēl pēdējo. Lūk, jau roka tver kurvja malu. Tik brīnums, kur smags. Kā akmeņu pilns. Pag, paga . . . spējš reibums, un Berta saguma plīts priekšā uz malkas klēpja. Tas šķita tikai mirklis. Kad viņa atkal pavēra acis, uz grīdas, pie viņas kājām gulēja sāniski sazvēlies kurvis un iegarens vīstoklītis. «Trakā! trakā! Slepkava tu esi, ne māte.» Kā no tālienes dunēja Bertas ausīs. Galva balstījās uz plīts malas. Smaga, nejaudāja pacelt. Kā sapnī viņa jausa pazūdam vīstokli, pazūdam kurvi. Noplandījās cēl strīpainu lindraku kuplums. Tad pazuda arī tas. «Atdod, atdod manus bērnus!» kliegt un vaimanāt tvīka sirds, bet krūtis dzisa īss, vārgs kunkstiens. Vai drīz, vai ilgi pēc tam — Berta neapjauta to — bija ienācis Ģirts un aizvedis viņu uz gultu. Paverot acis, viņa ieraudzīja vīra māti pie plīts, čubināmies ap kurvi. Meln baltas acis, kā žagatu pāris, sitās Bertai pretī. Ko? Gultā? Abus reizē? Nūja, laikam nogulēt gribot! Un sacirtās strīpainie brunči virpulī, un klirkstēja šķīvji, Dievs vien zina, kādas vajadzības pēc pa plauktu stumdīti. Izmisīgi pašāvusi rokas gaisā, Berta vēl reizi traucās pēc mazajiem. Grūti bija izšķirties Ģirtam: kusti vai nekusti, vienādi ļauni šā vai tā. Nu, bet nevarēja tak ļaut Bertai otrreiz pakrist. Viņš pienesa tai bērniņus. Skabargainais klusums, kas iestājās pēc tam, lika jaunajiem saprast, kādu nemiera gūzmu mājā sadzinis īsais miers. Arī citādi nebija labi. Puisēniņš nespirga. Veltīgi māte lika krūti pie zilganās mutītes. Aiz nespēka nejaudāja viņš sakļaut lūpiņas un ēst. Tad Berta iedomāja arī naktīs paturēt viņu pie sevis gultā. Plīts pret rīta pusi tāpat atdziest. Ģirts viņai neliedza to. Un notika, ka ceturtā naktī pēc dzimšanas bērniņš bija nomiris. Klusītēm aizslīdējis no šīs saules, kur viņa daļa bija vienīgi aukstums un bads. Berta neraudāja. Mēms stingums klājās pār viņas nolaistiem plakstiem. Ģirts nagloja šķirstiņu. Māte pēcpusdienā pazuda no mājas. Un tad kaimiņi zināja, ka tā trakā kaķe bērnu pasitusi, pēc tam nogulējusi. Divus audzināt reizē viņai par grūtu . . . Atkal pagāja gadi. Mīllte auga. Līdz ar viņu auga Stēgu prieks, cik jau nu vispār Stēgās tā varēja būt. Ja vēl šodien mātei ar Ģirtu un Bertu kopīgu valodu tikpat kā nebija, taču ar Mīlīti gan. Pavasaros uz noriņas redzēja tās abas pie aitām pasēžam. Ap liepziedu laiku viņas kavējās pie eglīšu pudura bišu dārzā. Kad kādai svešākai acij gadījās iegriezties Stēgās un pabrīnīties, kā nu Stēgu mātei kājas mundrākas, acis gaišākas, viņa tik pamāja ar galvu uz Mīlītes pusi: kā tad, dabūjusi jaunas kājas un jaunas acis. Rudeņos viņām divatā labi veicās pupas lobīt un sīpolus vainagos siet. Kur koši izskatījās, kad tētis sakāra sīpolu vainagus gar sienu, cieši citu pie cita, no pat durvīm līdz istabas viņam galam. Visu ziemu šie vainagi bija Mīlītes istabas greznums. Kā zeltainas zvaigznītes katrs sīpoliņš šķita. Uz kaimiņiem vecāmāte mēdza nostaigāt joprojām, lai gan vairs ne tik bieži kā agrāk. Līdzi veda Mīlīti arī. Un Berta neliedza meitenei iet. Ar ziņu tas bija darīts: varbūt bērna tuvums zākājumu izvirdumu cik necik lēninās. Tā bija, bet tikai pa daļai. Aprimt pavisam, laikam gan, šai saulē tiem nebija lemts. Berta bija un palika pažaga, kas izslaucījusi viņu, īsto saimnieci, no Stēgām tieši tolaik, kad tā vēl kvēloja līdzīgi sarkanai oglei. Līdz kapam to nevarēja piedot, lai arī spēki diltin dila, kuplums plaka un dzīvot, šķiet, vairs nebija atlicis daudz. Astoņpadsmit pavasarus Mīlīte bija plaukusi un uzziedējusi līdz ar sirmo Stēgu liepu jo gadus jo reibinošāk. Kad pienāca deviņpadsmitais rudens, Stēgās nebija vairs viņas, kas paceltu gaišās acis un

pieminētu liepas saulaino greznību. Mīlīte dzīvoja Rīgā. Latviešu zemnieku sendaudzināts tikums arī Ģirtu un Bertu bija skubinājis paskolot savu bērnu. Mūsu meita Rīgā, — gana vērtīgs šķita gandarījums par viņu pašu mūža sūrumu. Kas par to, ka vecāsmātes mugura ziepju putas varēja skatīt atkal tikai sapnī… Kad nu tādā kārtā bija atkritusi Stēgu laimes āboliņa ceturtā lapiņa, un atlicis atkal parastais trijlapis, kādā no- krēslī, tuvojoties savai mājai, Ģirts ieraudzīja zīmējamies pret pelēko debesi vecum veco milzu pūzni. Šausminošs šķita šis rēgs! Rēgs vai īstenība? Pats īsti neatskārta. Varbūt viņa smadzenēs uzbūrušas šo pūzni šodien dzirdētās nevalodas? Veikalā viņš bija'pircis pinekli. Parastu pinekli zirgam. Bet kādam patika pavērt muti kā vārstuli un nogārkties: vai šis jociņš Ģirta mātei esot domāts? He, he, Ģirtam pašam pakulu gan aptrūcies! Varot jau gadīties. He, he, kad mātei grīstītes jādāļājot vienai sievelei par krekla pašuvumu, citai par palaga mazgājumu. Neglīta valoda tovakar sita mutuļus Stēgu pašu galā. Pieri tur pieminēja un pavārnīcu, un varbūtēju kāju celšanu par saimnieku slieksni. Par durvīm tur runāja un deguna ieciršanu tajās, ja zināms deguns vēl sprauktos klētī vai kūtī. Vai tā bija Ģirta balss? Dievs, piedod tam grēkus! viņš bija arī krogū iegriezies. Tomēr, tur nebija degvīns vienīgais bļaustījies. Rītā un tāpat turpmāk Stēgu klēts durvis diennakti palika noslēgtas, un atslēga vadzī nekarājās. Tāpat malkas šķūnīša durvīm gadījās karenite priekšā. Ja kādam ar to malkas klēpi nepie- tiekot, cik viņa durvju priekšā noliek, tad, palūk, mežs tepat klāt. Žagaru tajā netrūkstot. Tikai vajagot vīžot palasīt. Sagura vecāmāte un izkritās acīm redzot. Uz kaimiņiem kājas nespēja vairs to aiznest. Mirt viņa solījās ik pavasarus un ik rudeņus. «Gaidi vien,» Berta teica Ģirtam, «tu redzēsi, mani viņa pārdzīvos un tevi arī. Ēd kā zirgs.» Tā pagāja vēl daži gadi. Kāda jēga būtu uzskaitīt visas atsevišķās skabargas, kas iestriga pa šo laiku stēdzinieku dvēselēs un kādēļ cieta arī miesa. Līdzīgi norūdītiem cīkstoņiem viņi prata belzienus ne tikai dalīt, bet arī saņemt. Varēja domāt pat, ka visi tur zaudējuši cerības kādreiz galīgi no tiem atbrīvoties. Bet viņu galvas tādēļ nebūt nebija nokārtas. Vismaz asaras nevienu tur neredzēja slaukām. Arī par to nē, kad Mīlītei ciemos iekrita atbraukt arvien retāk un retāk. Un nu jau ceturto gadu no vietas nemaz. Tas bija, cik pasaule dabūja redzēt. Kas notika melnajās pusnakts stundās, kad nomods izmisuma sēklu kaisa, un spilvens galvu sveļ kā sakaitēta dzelzs, palika katra noslēpums. Visu to kopā saņemot, gandrīz varētu teikt; Stēgās viss pa vecam. Arī tas, ka Berta šodien uz kūti vai klēti iedama, vienmēr pamet acis uz soliņa pusi zem liepas, nenozīmē neko sevišķu. Viņa tikai skatās, vai nenoteicamās krāsas drēbju gumzeklis nebūs jau izslējies kājās. Tā viņas vīra māte. Pakritusi. Lai nu paguļ vien. Nav jau šī pirmā reize. Uznāk tāds skurbulis šad un tad. Vienreiz pat pusotras dienas nogulēja bez maņas un tomēr pamodās. Skaidri brīnums, kur viņai ceļas tik daudz spēka. Un ko lai Berta viena ar viņu iesāk? Ne panest, ne pavilkt pa spēkam. Pārbrauks vakarā Ģirts, par abiem gan iemocls iekšā. Ko labu teikt par šo iekšu? Reiz tur bija logs ar četrām rūtīm. Tad gadījās saplīst kādai rūtij pašu galā, kādai kūti, vēl nez kur ievajadzējās stikla gabala, un mātei atlika viena. Pārējās trīs atvietoja dēlis. Patiesībā, ko viņai nozīmējot logs, kad sen jau teicās sauli neatšķiram no mēness. Izburbējušos grīdas dēļus šai kambarī klāj grants un smilts kārta, nereti jaukdamās ar kaut ko vārdā neminamu, kam cilvēka kāja parasti izvairās pieskarties. Kad kādreiz Berta nāk šo vietu mēzt, viņa nes dakšu un lāpstu līdzi, Pirmais darba rīks palīdz tai uzpost vīra mātes gultā vaļēji samestās čubas. Ko lai dara? Kam gan nedergtos saņemt klēpī šos satrupējušos, lēkšķainos, negantas smirdoņas piemirkušos salmus? Tāpat grīda. Stāties klāt ar ūdeni un vīkšķi, nenes Bertas dūša. Varbūt nestu arī, ja vien krūtīs vēl vienmēr aiz augstā klusuma vaļņa neglabātos ieslēgts rūgto vārdu kalns, kam par sargu sarkans suns . . .

Guļ vecā Stēdziene pusmiegā, pusnemaņā. Rūsgani pelēka, izdēdējusi seģene klāj viņas plecus. Pret vakaru, kad Berta jau vairākkārt bija pārstaigājusi sētu, pavērās gulētājas nespodrā acs. Iečabējās sausās lapas, kad pa brīžam savelkas brūnā, izkaltušam sakārnim līdzīgā roka. Vaigu vajadzētu aptaustīt. Sūrst. Sūrst arī acu kraulis. Būs atkal žurkas nograuzušas! «Žurkas gan,» viņa nomierinājās, sataustījusi pār labā vaiga grumbām tādu kā kreveli. Patiesībā tās bija sažuvušas asinis. Vaigs nobrāzts šorīt, krītot no sola. Bet vecītes apziņā jaucas murgs ar īstenību. Tiesa, viņas kambarī ložņā žurkas. Gadās kādai pārskriet arī pār nevarīgās gulētājas seju, tak apgrauzta gan viņa līdz šim vēl nav. Tomēr tā sevī ieņēmusi domu, ka pamesta žurkām par barību. Paiet vēl sava pusstunda, kamēr drebulīgā roka satausta soliņa kāju, tad malu, un vecā uzraušas ceļos. Pāivarīgs stingums visus locekļus māc. Velti nopūlas prāts atrežģīt domu, kādēļ sēdēts zemē, kad gribēts nosēsties uz soliņa? Neapjauš nabadzīte vairs, ka neziņā aizgājusi viņai šī diena. Tad pār sētu, liekas, virzās kāda ēna. Liekas, ar nēšiem. Tā varētu būt Bērta. Pasaukt varbūt? Kāds neredzams pavēlnieks noraidoši sapurina vecās Stēdzienes galvu — to tik nē! Sadabūs nūjiņu, gan jau tad pati — gan jau. Un sakārnim līdzīgā roka sāk čabināties pa lapām, sausām, čaganām. Atkal iet laiks. Jau krājās sniegs, kaisīts ar devīgu roku. Arī sals nebija žēlots. Mirdzoši sarmas pakari vizēja ne tikai koku zaros, bet arī mežinieku bārdās. Kas nu nekaitēja baļķus vizināt, kad ragavu sliedes spīdēja stiklam līdzīgi. Tikai nule bija atmeties siltāks. Viņu nakti nolijuši atkala. Bet vai nu tāda nieka pēc brēkt? Kam asi kalti zirgi, laiž svilpodams. Arī Ģirts brauca peļņā, kā jau katru ziemu. Zināms, gan ne svilpodams. Tāda vaļība vispār nav viņa dabā nekad bijusi. Tāpat lieks skaļums svešs arī Bertai. īpaši klusas Stēgās ir ziemas dienas. Tik jau pa kādam vārdam dzird, rītos Ģirtu izvadot un vakaros sagaidot. Dienā daudz, ja kūtī ieblēsies kāds jērs, un istabā dzirdēs ratiņu rūcam vai austuves klikstam. Arī nupat Berta sēž austuvēs, pārlikusi pār pelēku vadmalu. Līdzīgi vadmalai pelēkas viņas domas. Tās nesniedzas neko tālāk par aužamo valku kārtu. Par pelēkās dienas īsumu. Cik nu ilgi, būs jāceļas uguns kurt, lai sagaidītu Ģirtu ar kūpošu bļodu un siltu mūrīti. Nezin, vai varēs maz visas saivītes izaust. Kamēr ūdeni sanesīs, sakops lopus, tumsa klāt. Celiņš uz upi nu gan būs noledojis ka bail. Tik jāatmin pelnus paņemt līdzi, citādi, sities nost. Redzi, kā ir — netiek un netiek viņi pie savas akas. Un rakt Ģirts sāka taču tūlīt pēc kāzām. Cik vietās neizrakās! Raka un atkal aizbēra. Ūdens nav. Varētu ierīkot sūkni — cita lieta. Bet tā jau laikam Bertai savs mūžs būs jānostaigā ar nēšiem pret šo mūžīgo krauli. Ik nēsis, ik sešdesmit trīs kāpieni kalnā. Kur viņa nebūtu savā mūžā uzkāpusi, ja ik reizes nevajadzētu atkal nolaisties lejā? Upi sausu būtu iznesusi pār saviem pleciem kalnā, ja vien ūdens netecējis arvien klāt. Jā, kādreiz šis krasts šķita nieks. Tagad tas gandē viņas sirdi pavisam nost. Un tomēr jādara un jāpadara. Ieliekot atspolē jaunu saivīti, viņa pamet acis pa logu, — nāk ciemiņš. Tepat jau veras durvis, un uz sliekšņa smaida ar visām savām krustu šķērsu grumbām klibā Jetriņa. «Dievs palīdz Stēgās!» Berta atņēma dievpalīgu un pabrīnījās, kas Jetriņu izdzinis tik slidenā ceļā. Jetriņa runāja savu. «Miniet nu, Stēdzenīt, ko es jums atnesu.» Pavērusi villaini, viņa nolika uz aužamās vadmalas sarkanu drāniņu un sāka to atrotīt. Vēstule! Bertas priekšā, šķiet, pašas debesis pavērušās, ne sarkanas drāniņas pēdējais ieloks. «Mīlīte!. . . pazīstu — pazīstu viņas rakstu!» «Redzi tik nu, tak jau svarīgas ziņas,» Jetriņa priecājās līdzi. «Aiz to tik grūti bija nesamas. Bail, ka neizkrīt. Bet dūša man bija liela. Kad skrīveris izsauca Stēgu vārdu, es tūdaļ piedevos. Kas man, vecam nabagam, to līkumiņu pamest. Jums diezin kad iekrīt pagasta mājā būt.»

Berta bija izkāpusi no stellēm. Roka šaudījās šurpu turpu pa galda atvilktni, dzirklītes meklējot. Kur viņa tās būtu ievandījusi, kur nobāzusi? Kā nu dabūs vēstuli vaļā? Jā, kā nu attaisīs, to arī Jetriņa nezina sacīt. Tik smalkas lietas savu mūžu viņas roka nav vaļā taisījusi. Teikt, klētij, kūtij savas durvis, tīnei savs dibens, lādei vāks, bet tādai grāmatai — ne sākuma, ne gala. Tad Berta nez kā atcerējās, ka dzirklītes turpat saivīšu groziņā. Kad viņa izkratīja klēpī aprakstīto lapiņu, Jetriņa jautri samirkšķināja acis. «Tad nu lasiet, lasiet, lai dzirdam, ko Mīlīte labu raksta. Kozi, būs sadomājusi precēties.» «Brauc . . . Mīlīte ciemos brauc! . . .» Un pirmo reizi Jetriņa redzēja Stēgās asaru maigumu. Nevaldījās Bertas pirksti, balsij nebija skaņas, lasot tālāk «. . . atvaļinājums . . . vecīši mani . . . sa-sailgojies man jūsu . . . brīva … no pēdējā janvāra . . . braukšu tūlīt. . .» «Ļautiņi, kas mums šodien par dienu?» «Šodien — nu tak jau tas pats pēdējais janvāris,» to Jetriņa zina gaiši, jo šodien nespējniekiem izmaksas diena. «Redz tik nu, kādi Stēgās raisās prieki, lai vai gaisos palēlctos.» Berta neklausījās tālāk. Savādu skatu, it kā vairs ne savām acīm viņa vēroja istabu. Kvēpiem un zirnekļu tīkliem piekārstītie skaliņi rēgojās ņirdzīgi pretim. Plīts kaktā, ap durvju virām, gultas sienmalē — viscaur, kur atlupis apmetums. Taču tas vēl nav pats nejaukākais. Jo baismīgākas šķiet sienu uztūkušās plaisas un melnās spraugas. It kā kādi riebīgi, vārdā neminami mūdži tur mājotu, vairotos un šobrīd, grīstu grīstēs savijušies, lauztos uz āru, lai jūklī un pīšļos smacētu viņu, Bertu, kas nevar vairs aizkļūt nekur, nesaraujamos režģos sapinusies. Mīlīte brauc . . . Kā saņemšu? Kā sagaidīšu? Vietu kur saklāšu? — Bija tā, kā kad Mīlītes acis te daudz ko nedrīkstētu redzēt. «Ko tad labu nu dara vecāmāte?» Ar savu jautājumu Jetriņa atsauca Bertu pašā baigākā īstenībā. «Jā — jā, jā,» viņa stostījās, stingušiem redzokļiem vērdamās durvīs. «Tur vairs nav nekā. Kāju tikpat kā nemaz. Pavisam bērna prātā . . . Iesim uz klēti. Es jums par nākumu kādu nieku.» Jau ar pilnu apziņu viņa centās aizdabūt Jetriņu drīzāk laukā no istabas, projām no sētas. Nepieminēt, aizmirst, naglām aiznaglot, akmeņiem aizkraut tur to neganto bedri, to aizliegto kambari, kur, verot durvis, elpa raujas ciet! Atmuguriski vēl tencinādama, Jetriņa aizčāpoja. Pa paradumam noslēgusi klēts durvis, Berta spēra dažus soļus uz istabas pusi. Tad neziņā apstājās. Jā, ko gan viņa gribēja darīt? Ko varēja darīt? Kā cilvēks, kas uztrūcies no miega liesmu pārņemtā mājā, stulbām acīm viņa vērās visapkārt, nespēdama aptvert un izšķirties, ko glābt, ko pamest. Ieraudzīja malkas pagali uz celiņa nokritušu, pacēla un nesa iekšā. Tak jāiekur uguns. Iegriezies atkal ziemelī. Būs Mīlīte izsalusies. Derēs iedzert ko karstu. Aizgūtnēm kā izkāmējies zvērs krāsns rija liesmas. Ak jā, Berta tak gribēja uzvārīt ūdeni. Spaiņi bija tukši. Steigā paķēra nēšus. Spaiņus pa ceļam uzkabināja kāšos. Vēl joprojām nemiera un satraukuma gumdīta, izmetās no sētas. «Kādēļ es nepriecājos?» Ar bailēm viņa jautāja sev, dūri spiežot sirds vietā. Nav labi. .. nav labi. .. Stāvā taka bija noledojusi, laidies vai sēdus. Ak, aizmirsa paņemt pelnus līdzi. Un tā labi domāja. Neko darīt. Šos nēšus lūkos uznest tāpat. Nāks otrreiz, tad. Plati sperdama soļus, lai pēdas skartu takas malās sniegu, Berta nokļuva lejā. Ar piesmeltiem spaiņiem bija uzsvērusies līdz pusei, kad kāja paslīdēja. īss baiļu kliedziens, un Berta smagi no- zvēlās ar labajiem deniņiem uz spaiņa malas . . . Plata šļāce izlija pāri kājām. Spainis noripoja lejā. Otrs palika turpat sniegā, līdzās Bertas galvai, kas nu gulēja nekustīga, aizmirsusi visas steigas . . .

Pagales plītī dega un izdega. Ogles gailējās, pa brīžam vēl izšaudamas zilu liesmu strēli cauri palsai plēņu kārtai. Kā tad šoreiz tik maz? Kā izbrīnā un gaidās likās sastingusi vaļējā plīts mute. Berta nenāca. Kūtī iemāvās govs, prasoši, nepacietīgi. Nekļūdīgi zina vecā Brunce kopjamo laiku. Viņai pievienojās vēl otra un trešā balss. Kopēja nenāca. Sirmās egles aiz bišu dārza izbrīnā šūpoja savas galvas: kas sētā pirms vakara ielaidis nakti, ka viss tur tik nekustīgs ticis? Sals pieņēmās. Ledus lāsēm klātie liepu zari sāka krikstēt. Logu rūtis aizvilkās baltas kā ar miroņu autu. Kambarī, kam durvis Berta vēl nesen bija vēlējusies naglām aiznaglot, akmeņiem aizkraut, sakustējās gumzīgs un kankarains stāvs. Uz priekšu izstieptām rokām, līdzīgi bērnam, kad tas sāk mācīties staigāt. Šis kuslais radījums tik gausi virzās uz izejas pusi, it kā tam kājās būtu saliets viss pārmērīgi garā mūža smagums. «Salsss — salsss,» nevarīgi šļupst drebulīgā mute. Skaļi ķērkdamas pāri Stēgu liepai pārlidoja vārnas. Tumšās egles ar saviem platajiem zariem aicinoši māja viņām pretī. Grūts, griezīgs vaids aizvēlās pāri sniega klajam, un tikko jaušami sakustējās Bertas ķermenis. It kā svešāds, bet tomēr visuvarens aicinājums to būtu pāršalcis. Paverot acis, viņa redzēja vienīgi sniegu. Cik pasaule balta! Sirds sila līksmē kā mīlēts un laimīgs bērns. Liegas trīsas, kā kādas lielas un vārdā neminamas laimes priekšteči, ņirbināja acu plakstus. Viņa bikli aizvēra tos un pēkšņi kā svētlaimes jūsmas apskaidrota, izdvesa: «Dieviņ! un taču reizi esmu pie zemes! . . . Dieviņ . . .» Spēji un pilnīgi dvēsele bija atbrīvojusies no baismīgās izjūtas — krišanas baismas, kas bija šķitusi mūžību gara. Pie zemes . . . pavisam pie zemes . . . lai varētu piecelties.» — Izdzisa sāpju grumbas ap viņas muti, un tā čaloja kā bērns. Tīkams, sen neizjusts straujums lika rokām pastiēpties uz priekšu. Pirkstgaliem viegli atbalstoties pret ledaino taku, viņa aši uzcēlās. «Tūlīt, tūlīt …» tā māja ar galvu, runājot pati ar sevi. Nūjā, ūdens bija nesams. Redzi tik, viens spainis lejā jau gaida. Tad vēl reizi abi spaiņi smēlās pilni. Jaunavīgā vingrumā, viegliem stirnas solīšiem Berta uznesa tos sētā. Dieviņ, cik sirds bija viegla! Viegla un droša, kā toreiz — nekāds toreiz! Vai gan Berta nule neizlēca no ratiem un nelika savu pēdu Stēgu sētvidū? Vai nule nepateica: labvakar,vīra māt? — Nūjā tak! Zaļš vien noplandījās klēts durvīs . . . Nē? Nebija tā? Klēts durvis ciet? Jā, kur tad palika vīra māte? Savādi, Berta tak dzirdēja viņas smieklus. Ašā meklējienā skats aptecēja sētu. Brīnums, kas tas par celmu uz istabas sliekšņa? Tieši uz paša sliekšņa. Kreveļains, piepēm apaudzis. Zaļganbāli ķērpji karājas lejup kā sarmainas matu lēkšķes. Un divi dobumi tur liekas būtu. Varbūt divi iztrunējuši zaru caurumi? . . . kādēļ — kādēļ tik zaļgan melni un draudoši tie kā miroņa redzokļu alas? . .. Bet Berta nejuta baiļu, nedz riebuma. Silts gaišums, ko šobrīd izstaroja katrs viņas loceklis, nešaubīgi gaismoja tai ceļu. Roku pastiepusi pret rēgaino celmu, viņa sataustīja naglu, vēl otru, trešu. Naglas? Kas celmos dzen naglas? — nobrīnījās un izvilka vienu. Tā bija īsta nagla, sarūsējusi, sprīdi gara. Berta pazina to. Ar tādām viņa vīra māte mēdz saspraust savas izdēdējušās seģenes, lai turētos kopā, lai . . . Dieviņ! nekāds celms tas nav! «Māt, mīļo māt, kā tad jūs tā?» Smeldzošā žēlumā Berta ievaidējās un saņēma vīra māti klēpī kā mazu bērnu. «Kā tad jūs tā? kā nu tā?» Viņa murmināja, kāpdama ar savu nesamo pāri istabas slieksnim. «Nupat jums bija balta drāniņa galvā, zaļš lindraks . .. kā tad uz reizi tā? . . .» Atlobījusi salēkšķējušo, kreveļainai mizai līdzīgo seģeņu kārtu, Berta samulsa atkal: viņas rokās

palika brūns, smilšains sakārnītis. Kādi rēgi! Nupat bija celms. Te cilvēks. Nu rādās sakārnītis. Dīvains sakārnītis. Gandrīz cilvēks, varētu domāt. Tāds drusku ērmīgs cilvēciņš, kādus mēdz zīmēt pavisam mazi bērni. Bet dzīvs viņš bija, šis cilvēks — sakārnītis. Stūrainā smaidā atvērās viņa mute, kur vairs bija atlicis viens vienīgs zobs, līks kā mēness sirpis. Pretī sakārnīša smaidam Berta iesmējās skaļi un jautri, zivtiņas mundrumā. «Zinu, zinu jūsu māku! Nu tā man rokā! Ne celms tur bija, ne sakārnītis ir. — Jūs — mana Ģirta māte. Nu būsiet arī mana māte. Mūsu mīļā māmuļa. Būsiet, būset, es zinu gan. Tik sakursim uguni, nomazgāsim brūno kraupi . . . rupuča kraupi. Tad būsim atkal jaunas un labas . . . pavisam jaukas. Pašas vairs nepazīsim sevi, cik jaukas.» Viņa dudināja smaidīdama, kā sarunājoties ar bērnu. Uzpūta ogles, piemeta malku. Ietina sakārnīti Ģirta kažokā, nosēdināja iepretī plīts mutei. Sēdēja sakārnītis, sildījās. Blāzmainā labsirdībā vizēja viņa vienīgais zobs kā mēness sirpis. Kārtu kārtām Berta tecēja lejā pēc ūdens. Ievēla toveri. Ai kā mirdzēja apsarmojušās stīpas! Tad gaišās liesmas vērta sarmu jo jaukāk mirdzošā asaru rasā. Tās ritēja un zemē savienojās ar asarām, kas sūcās no sakārnīša šķietamiem zaru dobumiem. Kamēr ūdens sila, Berta atklāja savu gultu. Tur gulēt sakārnītim, kad viņš būs nomazgāts. Ieliets toverī, spēcīgi garoja siltais ūdens, ietīdams istabu kā siltā vasaras miglā. Baltas ziepju putas jautrām pikām pazibēja drīz še, drīz tur. Jeb vai tie bija smaržas pilni ziedi, ko vēsma līgo ziedošā pļavā? Un Berta redzēja, jo līksmāk un straujāk lidoja putu ziedi, jo vairāk sakārnītis atguva cilvēka izskatu. Ārā mirdzēja zvaigznes. Darbs bija galā. Baltā palagā ietīta, mīkstu segu pārsegta Bertas gultā gulēja vīra māte. Līdzīgi bērnam, kas nule iemācījies runāt, viņas mute atkārtoja bez apstājas: meitiņ . . . meitiņ , . . meitiņ . . . Gultas galā stāvēja Berta, rokas saņēmusi kā lūgšanā. Sen ilgotā, nule sagaidītā vārda teiksmainās mūzikas ielīksmota, viņa bija aizmirsusi visu pasauli un jutās tik bagāta kā mūžību iemantojusi. Zem jautriem soļiem čirkstēja sniegs. Tā bija Mīlīte. Salā un nepacietībā satvīkuši viņas vaigi. :Labi — labi — labi — sit jautrā taktī sirds. Jauki, kad zini, ka tevi kur gaida! Ai, vecā, mīļā istabiņa, ar silto mūrīti, ar circeņu dziesmu, ar sīpolu vainagiem! Tīri brīnums, ka visu to Mīlīte tik ilgi varējusi aizmirst. «Tev vajag laboties, mans bērns!» — «Jā, to jau es daru,» atsaucas sirds, kamēr acis meklē saskatīt logu atblāzmu. Savādi, ka sētas lodziņā tumsa? Uz galā tāpat. Drīz viņas straujā roka lika iečirkstēties durvju virām. Kādēļ neviens tās labvakaru neatņēma? Nesastopot visā mājā neviena cilvēka, Mīlīte nesaprata ko domāt, kurp griezties. Taču atrisinājumam vajadzēja nākt. Kad pārbrauca tēvs, viņi atrada māti uz takas nemaņā gulošu. Vecā māte, sakņu- pusi sniegā turpat blakus, turēja vedeklas roku savējā. Kaut ko nesaprotamu šļupstēja viņas lūpas. Kad Ģirts noliecās, lai uzslietu večiņu kājās, svelmainā bangojumā sagura viņa sirds. Ko — ko viņa teica? Vai viņš būtu pārklausījies? Tuvāk kļāvās viņa auss pie mātes mutes. «. . . mei-tiņ . . . mei-tin , . . meit …» it kā no neminamiem dziļumiem, kur ceļu lauž pēkšņi izcēlies avots, virmoja augšup šis mīlīgais vārds. Vispretējāko izjūtu žņaugos sagrīļojās Ģirta stāvs. Ceļi vairs nevaldījās. Viņa galva iegrima sniegā. Sastingt! palikt uz mūžu! . . . kliedza viņa sirds, kad prāts kala kā dzenis: dzīvot — dzīvot jūs nemācējāt neviens . . . neviens , . . «Tēvs, tētiņ, tā nevar. Tev jāceļas. Es palīdzēšu.» Un Mīlītes siltā roka kļāvās ap tēva kaklu, kamēr otra cēla augšup viņa galvu.

KĀzu dāvana Ja mums būtu jāatbild sava saprāta priekšā par katru soli, kādēļ to esam spēruši taisni tā un ne citādi, patiesi gan, neviens mēs nespētu pastāvēt bez vainas. Tāpēc nevaicāsim, kādēļ šajā rudens nokrēslī un nemitīgi smidzinošā lietū kāda sieviete, ietinusies lielā lakatā, ar bērnu pie krūts, stāv mežā, piekļāvusies pie palsas priedes. Ceļa gājēju acīm sievietes stāvu itin labi slēpj eglīšu puduris un kadiķu kuplums. Un nav jau te gandrīz no kā slēpties. Ceļš nomaļš, ved tikai uz vienām mājām — Dangām. Sieviete raud nemitīgi, pa brīžam smagi un dziļi elsodama. Pelēkais lakats noslīdējis. Jau labu laiciņu plecs mirkst lietū. Viņa nemana to. Tik dziļāk noliecas pār bērnu, ciešāk piekļauj to sev un lauzītā rakstā šūpo visu savu stāvu. Spēji saslejas viņas galva. Vai tas nebija ratu troksnis, atsitoties riteņiem pret sakni? Būs . . . Troksnis atkārtojas un top skaļāks. Viņš . .. viņš brauc . . . Jau sadzirdamas vīriešu balsis. Viņu valodās ievijas sievietes smiekli. Tai pašā brīdī pelēkā gaidītāja pie priedes ieelsojas skaļāk. Kaut kājas ļodzas, viņa sper soli uz ceļa pusi un attālina bērnu no savām krūtīm. Tik nenoteiktas šķiet šīs pāris kustības, ka nav pat skaidri noskārstams, vai sieviete traucas kādam pretim, vai varbūt domā noslēpties eglīšu biezoknī, ielikt bērniņu citās rokās, vai tikai saudzēt viņu no zemes drēgnuma, kad pašai būs jāsabrūk nupat — nupat . . . Pajūgs tuvojas strauji un skaļi. Jau šņākaini šķīst ūdens šļakatas zem sirmajām eglēm, diviem bēriem drāžoties cauri dziļai peļķei. Uz priekšējā sēdekļa divi vīrieši; Aiz viņiem pavīd zem lietussarga, cieši sakļāvušās, divas baltas sieviešu galvas. «Kārli . . .» atskan vājš kunkstiens, un pelēkais sievietes stāvs sabrūk uz ceļiem pie eglīšu pudura. Rokas neizlaiž savu nastu. Tik cieši tās apskāvušas vīstoklīti, šobrīd, šķiet, pat nāve tās nespētu atlauzt. Dziļāk nolīkusi galva, cauri elsām sadzirdami čuksti: «Bērniņ manu . . . bērniņ … tu guli . . . tu neredzēji . . . tētis … uz mācītāju . . . Nav . . . nav spēka … tavai… nabaga mātei… nostāties ceļā tiem . .. nogulties, bērniņ … lai brauc tad . . . mums pāri … uz savu postu … uz savu galu . . . mūsu galu …» Bērns sakustējās un ieraudājās. Mātes rokas instinktīvi sāka vinu žūžot. > «Klusi, bērniņ mans, klusi. Tev salti? Neraudi. Mēs iesim . . . tūlīt mēs iesim … uz kāzu mājām. Tur tevi pamielos . . . tur būs tev silti. . .» Grīļodamās viņa piecēlās. Izgāja uz ceļa un smagiem vājinieces soļiem virzījās uz to pusi, no kurienes bija tuvojies pajvigs. Nu tas bija noticis. Aizbraucis viņas Kārlis. Ar citu. Ceļmalā palikusi viņa, ar savu bērnu, ar ļaužu izsmieklu un nievām, ar neapklusināmām mokām. Dievs, viņš noliedza savu miesu un asinis! . . . Pagurusi viņas sirds, mirkdama nemitīgās bēdās kā purva rāvā. Kā — kā viņš teica, pēdējo reizi tiekoties, — neesot un nebūšot tāda likuma, kas varētu uzkārt viņam kaklā šo brēkuli. Jā, tā viņš teica. «Bet dāvanu pasniegt — kāzu dāvanu neaizliedz pasniegt neviens likums!» Un ļauni iezibas viņas acis bālajā sejā, rokas ciešāk apskaujas mazajam, it kā ieliedamas bērnā daļu naida, kas plosa viņas krūtis. Tumsā viņa nonāca Dangās. Ar savādu tīksmi, slapstīda- mās gar ēku pakšiem un dārza žogu, viņa lūkoja ieskatīties istabās, kur bija sadegtas jau ugunis. Saimnieku galā rīkoja kāzu galdu, un

virtuvē čaloja vairākas sievietes. Gar ogulājiem slēpdamās, kā ēna viņa aizslīdēja uz mājas otru galu, kur dzīvoja Kārlis ar tēvu. Kārlis . . . mījotais Kārlis .. . Lūk, viņa gulta . . . Dieviņ! Pārsegta ar sarkanrā- taino segu! To pašu, ko viņas rokas kādreiz tam audušas . . . Atkal viņai jānoliecas tuvāk bērnam. «Jauki . . . jauki, manu bērniņ, tu gulēsi sava tēva gultā, segsies ar mātes austo segu.» Šai brīdī pār pagalmu nostiepās gara gaismas sloksne. Aizrāvusies aiz ēkas stūra, sieviete vēro gājēju, kas kāpj patlaban no lieveņa. Viņa pazīst — vecais Danga. Vienā rokā tam lukturis, otrā spainis. Viņš ieiet klētī. Pēc alus — sieviete saprot. Brāzmainā steigā apsitas ap stūri un pazūd lieveņa tumsā, no kuras nupat izraisījās Danga. Pēc īsa brīža, kad sieviete atkal iznāk pagalmā, tās plecus vairs nesedz lakats. Viņas rokas, kam nav vairs ap ko kļauties, aizklājušas pašas seju. Vēl dzirdamas smagas elsas, un sieviete jau iemaldas mežā bez ce]a. Kad spainim uzvāzās alus putu vāks ar kaudzi, Danga aizgrieza krānu. Saņēmis alus trauku abās plaukstās, viņš pacēla to līdz mutei un sāka tīksmīgi guldzināt. Noplaka krietni vien. Vajadzēja likt vēlreiz pie krāna. Pagalmā vecis brīdi apstājās paklausīties, vai laulībnieki jau nebrauc. Nē, ratu rīboņas nedzirdēja. Bet kādu citu skaņu viņa auss bija uztvērusi gan. Ko? Kādi ērmi te māžojās? Gluži kā bērna raudas. Un istabā! Vecis paātrināja gaitu. Priekšnamā jau skaidri bija izšķirams, ka raudāšana nāk no Kārļa istabas. Ar elkoni nospiedis durvju rokturi, ar kāju tās pavēris, Danga sastinga uz sliekšņa. «Ūja! Tad citur vietas nebija, kā taisni Kārļa . . .» ļaunas aizdomas liedza tam izrunāt līdz galam. Un kam te arī ko teiksi, kad istabā vienīgi tur tas brēkulis? Nolicis alus trauku istabas vidū, Danga pagājās tuvāk. Pacēla lukturi pār raudošo bērnu un pavilka vaļā lakata stūri. Pretim tam rēgojās sasarcis, saviebies bērna vaidziņš. «Sasodīts!» vecis nospļāvās. Daudz netrūka, lai viņš vienā grābienā būtu iztriecis bērnu plānvidū. Tikai vāja cerība: varbūt tas tomēr nav Lazdu Zelmas bērns — lika noslīdēt viņa rokai gar sāniem. Ar divkāršu skubu viņš metās laukā. Kur saimniece? Kur citas sievas? «Bērns? Kārļa istabā? Kas par bērnu?» sievas smīnēdamas saskatās. «Vai saimniektēvs tik ātri jau spalā? Jā, jā, alus padevies itin brangs.» Tas Dangu satracina jo negantāk. «Ko jūs mēļojat? Nāciet un redziet pašas.» Viņš paātrina soļus uz durvju pusi. Četras, piecas sievas tam seko. «Ak kungs! Ak kungs!» pagūst iesaukties tikai viena mute, kad jau visas ienācējas stāv pie gultas rindā kā sveces. Kā tad, saimniece pazīst — Lazdu Zelmas lakats. «Skaties, ko tāda izdara!» «Nē, šitādu nelieti otru gan neatradīs, pa visu pagastu ar' nē.» «Grābt tik brēķi aiz čupra kā kaķēnu un izmest sētmalē!» niknumā aizrāvās veča balss. «Kad paša māte nežēlo, kas svešiem ko žēlot,» iztapīgi ložņāja vaļinieces mēle. Saimniece berzēja lakatiņa stūrī acis. Ak, cik gaužām viņai sāpot sirds par nabaga Līnīti. Pārbrauks no mācītāja, ar kādu sirdi lai nu ceļot kāju pār slieksni? Kā lai gulstas gultā, kas šitā piegānīta ar otras pameteni? «Un kur vēl tas kauns! — vīram pūrā līdzi nāk bērns! Ak tētīt, viss pagasts runās par to,» izslējusi gaisā pavārnīcu, gaudīgi vilka otra vaļiniece. Kā griezīgs pavadījums valodām nemitīgi skanēja līdzi bērna skaļās raudas. Kas lai zina, cik ilgi vēl sievas būtu šķendējušās un minējušas, ko darīt un ko nedarīt, ja skaļa suņu riešana un troksnis pagalmā nevēstītu par jaunā pāra pārbraukšanu. Tūdaļ arī vaļinieces

atcerējās ēdienu katlus uz uguns un metās glābt, ja kas vēl glābjams. Saimniece paķēra bērnu. Grozījās pa istabu un acīm meklēja vietu, kur labāk to nobāzt, lai vismaz pirmajā brīdī nelec acīs. Bet mute — kā to aizbāzīsi? «Ko šaudies kā apsvilusi!» Danga uzbrēca vedeklai. «Teicu — met sētmalē!» Viņš vairs nevaldījās. Bērna raudāšana un apinītis bija sadzinis asinis galvā. Piktais uzbrēciens darīja savu. Arī saimniece vairs nevaldījās. «Ko jūs kliedzat uz mani? Ko es te vainīga? Lai nu strebj jūsu Kārlis, ko pats ievārījis.» Un brēcošais vīstoklis ielidoja atpakaļ gultā. Durvīs viņa sastapās ar pārbraucējiem. Tas bija kļūmīgs mirklis. Šai brīdī, kur mājniekiem nāktos apsveikt pārbraucējus, mutes bija mēmas, visas acis pavērstas uz Kārļa gultu. Saimniece sakustējās pirmā. Šņukstēdama apskāva jaunās svaines plecus. «Redzi nu, Līnīt, kādu kāzu dāvanu Zelma atnesusi tavam vīram. Kā tu to pārcietīsi?» Kā sevī iegrimusi, stingušu smaidu uz lūpām, uzrunātā palika nekustīga. «Ak šitā — šitā viņa man — es viņai parādīšu! … Ko viņa vēl grib? Izsūdzēja mani, izsunīja. Alimentus pieprasīja. Smiekli! Lai ņem, ja var ko noplēst. Bet šoreiz viņa sveikā nepaliks,» nošņāca Kārlis un metās durvīs. «Ko viņš grib darīt?» Līne atmodās kā no sapņa un izraisījās no saimnieces apkampieniem. «Turiet, nelaidiet viņu! Kārli! Lai paliek. Stājies!» Viņa steidzās to aizturēt. Kārlis bija vēl turpat uz lieveņa. Novilcis mēteli, viņš pameta to uz margām, bet pats tvēra pēc rata. «Kārli, mīļais, ko tu darīsi? Paliec!» Līne lūdzās. Veltīgi arī citi mājnieki pūlējās viņu nomierināt. «Necietīšu! Vairs ne bridi necietīšu!» viņš tiepās skaļi kā bērns. «Visu laiku viņa mani rēja. Ļaudīs rēja, pa ceļiem rēja. Es valdījos. Un ko tas līdz? Nu nebūs glābiņa vairs ne savā kaktā. Viņa man lien kā ķirmis dūšā. Necietīšu! Tagad pie kārtībnieka — un beigas!» Nesaudzīgi viņš atgrūda Līnes rokas, kad tās kļāvās ap vina elkoni. > Rata priekšā izšāvās gaismas šķēps, griezīgs kā naids. Nočirkstēja oļi, un tad tik visi īsti aptvēra, ka Kārļa starp viņiem vairs nav. Ar neslēptu ziņkāri ne viens vien acu pāris vērās jaunajā sievā, sak', vai t' nu viņa nesakamps galvu? Nesāks vaimanāt un raudāt? Re, re, nupat gan kritīs! Uguni, uguni šurp! It kā pamats būtu izslīdējis no kāju apakšas, Līne sagrīļojās uz priekšu, tad rāvās atpakaļ un atsitās sienā. Aizraudamies raudāja vientuļi pamestais bērns. «Raud . . . raud . . .» bija pirmais vārds, ko pusčuk- stus izdvesa Līnes lūpas. Izslējās stāvs, kā raujoties augšā no grūta murga. Spraigums atgriezās locekļos, it kā tiem būtu ceļams pārmērīgi smags slogs. Kas tik te nu būs? Kaismīgus zibšņus šķīla vaļinieču nepacietība. Grūts kunkstiens, un Līne bija atguvusi balsi. «Mīļie, vai tas bērns jau ilgi tā brēc? Piemetīsies vēl kāda nelaime. Mana māte nekad tā neļāva bērniem sa- brēkties.» Viņa sakustējās, spēra noteiktu soli uz durvīm. Tā varēja iet vienīgi cilvēks, kam visas šaubas palikušas par kāju pameslu. Viņas soļi un valoda saveda istabā arī pārējos. Novilkusi salijušās virsdrēbes, viņa piegāja pie bērna, kas pārguris, raudāja aizraudamies žēlā aizsmakušā balstiņā. Aši Līne pasita vaļā lakatu, vieglām rokām pacēla mazo. «Jāpārtin,» noteica un slēdza jau vaļā savu drēbju skapi. Kad viņa žigli atgriezās pie gultas ar

baltu vīstokli rokās, saimniece iesaucās it kā izbrīnā: «Līnīt, ko tu dari? Tu tīsi viņu savā labā palagā?» «Ko citu? Bērnu autiņu man jau vēl nav,» atbildot Līne piesarka jauki. Pēc brīža viņa sēdēja uz soliņa ar mazo klēpī un ēdināja to. Viņas apaļā, parasti smaidošā seja bija pievērsta vienīgi bērnam. Tad viņa ierunājās: «Re, cik dūšīgi ēd. Izaugs mums ar Kārli dēls ātrāk, nekā paši domājām.» Tik viegli tas šķita izteikts, ka neviens no klātesošiem ne sapnī nespētu apjaust, cik liela šai vakarā bija izaugusi draiski smaidošā Līnīte. Sāpīgs un reizē daiļš dvēselīgums klājās pār viņas vaigu. Acīs kvēloja mātes-radītājas kautrīgā varenība. «Esi gan tu, Līnīt, savādniece. Auklē svešu bērnu un priecājies kā par pašas. Es gan to nevarētu dabūt pār savu sirdi,» atzinās saimniece. «Kā tad svešs? Kad man Kārlis labs, kāpēc lai viņa dēls nebūtu tikpat labs? Un ko es varu Kārlim pārmest? Vai es nezināju, ka viņam bērns?» Vai Līnei nebija taisnība? Par vecais Danga par sētmali vairs nerunāja. Tik nokrimŠķinājās un prasīja vakariņas. Pamazām visi atguva valodu. Brīnījās un pārsprieda, kā šitāds nieks, kam tikko dzīvība turas kaulos, izjaucis visu mājas kārtību un satraucis visus prātus. «Ko tu tādam padarīsi? Viņš tikām brēc, kamēr panāk savu. Un tagadiņ noēdas kā daždien pa tēva kāzām!» noliekusies tuvāk pie mazā, smējās viena vājiniece. «Nekas, jau brangi apvēlies.» «Kā šis nebūs apvēlies, jau septītā mēnesī,» zināja paskaidrot otra. Līne lika piebīdīt divus krēslus pie gultas un sarīkoja tur mazajam guļu. «Lai nu guļ tas lielais vīrs.» Un tad, kā pati sev runādama, klusi piebilda: «Arī manis dēļ cietusi Zelma . , . Bet es Kārli mīlu . . . Un tad nekas man nav par grūtu. Ja ne labāka, tad sliktāka māte par Zelmu es nebūšu . . .» 1934.

Vēstule dzejniekam Un tad vienā vakarā Roga savā ģimenē vairs neatgriezās. Viņš atsūtīja tikai vēstuli. Kundzes seja kļuva ledaini pelēka, it kā istabā būtu ienests miroņšķirsts. Baltā aploksne palika neaizskarta. Sirds zināja, kas tajā guļ miris. Tikai piecus gadus vecajam puisēnam par to vēl nekā nevajadzēja zināt, — drudžainas rokas steidzās bērnu noguldīt. Bet Milijas gulta palika atklāta visu nakti. Meitene sēdēja tēva kabinetā kopā ar māti, un raudāja abas. «Kādēļ . . . kādēļ tētiņš mūs vairs nemīl? . . .» trīcošās dūres spiezdama pie mutes, tā elsoja, un izmisums, kas ie- gailējās viņas lielajās, pelēkajās acīs zem tumšajām skropstām, izbiedēja Rogas kundzi. Viņa ietvēra meitenes galvu rokās un atguldīja savā klēpī. «Nav tiesa, Milīt, nav tiesa — viņš mīl arī mūs . . . mīl Brunīti, visvairāk tevi . . . bet — bet viņa . . . viņa — Dievs! cik grūti izrunāt viņas vārdu, — tu zini, Vītuma kundze bija'viņa pirmā mīla … Tu nesaproti vēl, bērniņ, ko nozīmē šis vārds tādam cilvēkam, kā tavs tēvs, — tas ir liktenīgs visam mūžam. Tu pati redzēji šos mēnešus, tu dzīvoji līdzi mūsu dzīvi, tu zini — viņš cieta pats, un cietām mēs, un tomēr . . .» «Māt, ko tu dari?! It kā tu viņu nemīlētu! It kā mēs nebūtu viņa bērni! Tā nedrīkst, nedrīkst, māt! Dzirdi!» Meitene sāpīgi apskāva mātes plecus. Uzgula tai ar visu ķermeni, kā samaņu zaudējot. Rogas kundze klusēja. Bērnišķīgi skaidrais aizliegums veldzēja tai sirdi. Nedrīkst, jā . . . Un sirds jau to nedara. Viņa sūdz un nosoda, un sāpēs elso. Bet saudzēt — saudzēt vajadzēja savu bērnu! Saudzēt? Milija atlaida mātes plecus. Viņa izjuta mātes saudzību kā melus — lielo cilvēku melus viņai — bērnam. Un jaunā sirds kļuva bāra un vientuļa, kā dreboša apsīte tumšā egļu mežā. Ierāvusies dīvāna stūri, viņa nevaicāja vairs neko. Tikai reižu reizēm sīki notrīcēja aizvērto plakstu melnās skropstas, un klēpī sažņaudzās ciešāk trausli maigās rokas. Rogas kundze izdzēsa uguni un pati saritinājās dīvāna otrā stūrī. Viņa gribēja taupīt savus vājos spēkus bērnu labad. Un tomēr gaidīja. Bezcerīgi. Un slēpa savu nomodu meitenei. Tumsā Milija pavēra acis. Pie pretējās sienas, aiz rakstāmgalda tik tikko varēja nojaust smagu zelta rāmi. Stingriem skatiem meitene raudzījās turp. Tur vajadzēja būt tētiņa fotogrāfijai! Melns tukšums rēgojās pretī. Tukšums zeltītā rāmi. Tam pieder tagad šī istaba, un tētiņa galds, un grāmatas, un māmiņa, un abi. .. «Nav tiesa, nav!» Un Milija sniedzās, lai melnajā tukšumā apskautu tētiņa galvu.. . Rogas kundze 'sakustējās. Meitenes rokas atkal nogula klēpī. Pusmiegā, pusnomodā līdz pat gaismai nenorima mutuļot jaunās asinis. Tās meklēja ceļu, kā atrast mīļotā tētiņa galvu. Atrast un atgūt… Dārdot un dunot atauļoja rīts. Zelta krēpes kratīdams, iezviedzās straujais kumeļš. Milija aizklāja acis un smagi nopūtās. Cik gaiši rādīja rīts zelta rāmī ietverto tukšumu. Meitene atstāja tēva istabu, plakstus nepacēlusi. «Bērns, vai pēc šīs nakts tev skola būs pa spēkam?» skūpstot meitenes pieri, bažījās Rogas kundze. «Būs, māmullt, būs!» noskanēja nevajadzīgi skaļi. Tur kliedza bailes: neliec palikt man mājā! «Viņai. . . vai viņai šodien pie jums stundu nav?» «Pati pirmā.» Tikko jūtami nodrebēja meitenes plaksti. «Milīt, es nezinu, bērns…» Rogas kundze kavējās izrunāt. Viņai nebija spēka pateikt: neej, es

negribu, ka tev tā čūska vēl jāredz. «Lai mēs no viņas vēl bītos?» Tas bija mierīgi un lepni teikts. Tik lepni, ka māte jutās uzveikta un klusēja. Bet meitene nosarka par sevi un māti. Atrast un atgūt! Ar drošu roku Milija atrāva savas klases durvis — un nobālēja. Vienā mirklī viņa bija iekritusi spalgu smieklu atvarā. Sirds aizvainota notrīsēja. Smieties . . . šodien . . . Kā viņas to drīkst! . . . Grāmatas izjuka pie Milijas kājām. Rokās paslēpusi seju, tā gāja uz savu vietu. Neslēptā īgnumā viņa atstūma biedreni, kas noliecās apskaut tās plecus. Mīļā Milija . . . Smiekli bija apklusuši. Tiem klājās pāri neziņas ēna. Vai to izkliedēs Vītuma kundze? Viņa ienāca ar smaidu un zilu vizbuļu pušķīti. Klasiski daiļa, valdonīgi cēla viņa kāpa katedrā. Saules meita . .. Pēdējā solā sēdēja Milija un nepiecēlās. Šķietami mierīga, bāla un dzestra, mazliet atliektu galvu viņa vērās pāri biedrenēm, pāri katedrai — dzejnieka Skalbes ģīmetnē. — Dzejniek, mans dzejniek, palīdzi tu man stiprai būt! — lūdzās pelēkās acis. «Esiet līksmas, manas mazās māsas, esiet līksmas, — zem lazdām zilas vizbulītes jau zied.» Apvaldīti klusi, kā tikko pamodies vējs, pāršalca klasi Vītuma kundzes balss. Rokā viņa turēja paceltu zilu vizbuļu pušķīti. Zied . . . pavasaris zied! Tai pretim iegavilējās jaunās sirdis. Vītuma kundze bija uzveikusi. Bet pāri viņas galvai pelēkās acis sūdzēja dzejniekam savas mēmās sāpes un vientulību. Atdeva tam savu nabaga sirdi un neizraudātās asaras . . . Un pēkšņi virs zilā svār- ciņa viegli notrīsēja mazā roka, it kā zem liega glāsta: to bija skāris dzejnieka skats. Meitene nolieca galvu. Viņa valdījās, spieda krūtīs delnas, — nevienam šo asaru nevajadzēja redzēt. Bet izlauzās skaļas elsas. Vītuma kundze apklusa pusvārdā. Viņas daiļajā sejā neietrīsējās ne vaibsts. Tikai melnajās acīs iezibsnījās viegls īgnums. «Austra Zemīte, jūs izejiet Rogai līdi.» Kad uzrunātā piecēlās, niknā spītā viņai blakus noskanēja: «Nekur es neiešu.» Un Milijas lepni paceltā galva jau atkal raudzījās pāri biedrenēm, pāri Vītuma kundzei, — sava dzejnieka klusajā smaidā. Kas gan šobrīd spētu viņus vairs šķirt? Tā bija pirmā diena. Nākošajās Milijas Rogas pārvērtība bija acīm redzama. Lai staigāja, vai sēdēja, vienmēr nolaistiem plakstiem kā pusmiegā. Kļuva izklaidīga, vienaldzīga, ietiepīgi klusa. īsā laikā klases audzinātājs izteica viņai vairākas piezīmes par atklātu necienību pret Vītuma kundzi. Pēdējā gan meitenei augstsirdīgi visu piedeva un sāka izturēties, it kā viņas klasē pagaidām nebūtu. Tomēr skolas direktors, sirms, piedzīvojis audzinātājs, zinādams audzēknes mājas apstākļus tuvāk, ataicināja pie sevis Rogas kundzi. Viņš saņēma to ar sirsnīgi saudzīgu rokas spiedienu un neminēja ne vārda par likteņa nepielūdzamo gribu vai dzīves dzelžaino roku, par ko gandrīz katrs Rogas kundzes tuvāks paziņa šajās dienās daiļi un aizgrābti lūkoja izteikties. Pašas meitenes un tāpat viņas biedreņu labā viņš ieteica to no skolas izņemt. * «Kundze, jūs varat man ticēt, mana sirds sāp par jūsu bērnu. Bet citas izejas pagaidām es neredzu,» runājot drebēja viņa balss. Rogas kundze viņam ticēja, piekrita viņa domām, bet ko lai iesāk ar meiteni, kad vairs atlikuši divi mēneši līdz semestra beigām? Direktors ieminējās par laukiem. Varbūt radi, varbūt tuvi draugi, kam meiteni varētu uzticēt. Varbūt krasā pārmaiņa un lauku klusums sniegtu viņai vēlamo līdzsvaru. Rogas kundze gāja. Viņa bija bezgala noskumusi un nevarēja atrast vajadzīgos vārdus, kā mājās saudzīgāk visu pateikt. Viņa varēja tikai raudāt un glāstīt savu nabaga bērnu. Tik bezpalīdzīga tā jutās.

Bet meitene bez vārdiem saprata jaunās bēdas. Viņā klusēdama padevās un tikai bijīgi lūdza: «Tu ļausi man rīt vēl pēdējo reizi aiziet uz skolu?» Klusā padevība. Tā māti biedēja. Viņa brīdi šaubījās. Nē, tomēr sirds nespēja liegt savam bērnam šo pārāk saprotamo vēlēšanos. Tad meitene noskūpstīja māti un solījās iet gulēt. Gulēt viņa tomēr negulēja. Sēdēja nokrēslī un meklēja vārdus, ko atstāt savam dzejniekam, kad neredzēs vairs viņa kluso smaidu; kad pati būs tālu, un viņš nedzirdēs vairs tās mēmo stāstu. Noslēgusi savas istabiņas durvis un uzmetusies uz palodzes, vakaram bāli dziestot, viņa sāka rakstīt. Rakstīja drudžaini. Bieži cilāja sūkli. Laboja asarās izplūdušos vārdus. Rakstīja ilgi, kā vien var rakstīt sāpju caurstarota bērna sirds. Beidzot bija galā. Salocīja lapiņu un noglabāja grāmatā. Smags gurdums sauca locekļu? uz dusu, tomēr meitene neizģērbās. Viņa saknupa turpat uz krēsla un nolika galvu uz palodzes. Ratu rīboņa izsita meiteni no snaudas. Vēl likās agrs. Bet viņa baidījās nokavēties. Sīki salocītu lapiņu vienā un kurpēm otrā rokā, viņa aizzagās garām mātes durvīm. Nevienam visā pasaulē nebūs zināt viņas nodomu. Skolas durvis Milija atrada jau vaļā. Kā liesmu jūras nesta tā šāvās augšup, cauri garajai ejai, galā — savā klasē. Kā biezā miglā šķita līgojam pretī katedra, krēsls, mīļotā dzejnieka attēls. Pakāpties! Uz pirkstgaliem! Izstiept rokas! Vēl . . . vēl mazliet! Jau pirksti skauj smagā ozola rāmja malu . . . jau dzejnieks . . . ā! Kluss izbaiļu kliedziens. Smags kritiens un stiklu šķindoņa . .. Skolas apkalpotājs atrada Miliju uz grīdas nesamaņā. Pie viņas kājām gulēja dzejnieka Skalbes ģīmetne. Brīdi pastāvējis nesapratnē, apkalpotājs steidzās pie direktora. Ataicinātais ārsts atzina vieglu smadzeņu satricinājumu. Zvanīja Rogas kundzei. Tā aizveda meiteni uz mājām, iekam darba laiks skolā bija sācies. Stiklus steidzīgi nokopa. Un reizē ar rīkojumu — likt dzejnieku zem jauna stikla, skolas apkalpotājs saņēma pavēli, par mīklaino notikumu klusēt. Tikai Milijas klasesbiedrenes brīnījās un nespēja atminēt, kā reizē ar Rogu Miliju pazudis Skalbe. «Dzejnieks būs Miliju nolaupījis un aizbēdzis, — viņa taču mūžīgi tajā skatījās,» viena mēģināja pajokot. Tomēr smiekli šorīt nelipa. Jā, vakar bija skolā redzēta Rogas kundze, bāla un gaužām skumja. Kam gan bija vairs svešs viņas skumju cēlonis? Drošākās balsis cēlās pret Saules meitu. Savā kabinetā direktors atlocīja lapiņu, ko bija ievērojis starp sabirzušā stikla vižņiem. Grūti bija salasīt izplūdušo, nevienādo rokrakstu. Divas reizes vajadzēja noņemt un noslaucīt brilles. Tik neskaidri tās šodien rādīja. Beidzis lasīt, viņš kļuva pavisam domīgs un staigāja pa kabinetu lieliem soļiem. «Vēlāk, lūdzu vēlāk . . .» viņš pameta ar roku ienākušai darbvedei un staigāja atkal. Griba — vērst un darīt visu labi, jaucās ar bailēm — nepārsteigties! Nosūtīt vēstuli dzejniekam? Atdot meitenei? Varbūt Rogas kundzei? — Tad viņš apstājās pussolī. Tiešām — tiešām: vai gan es neesmu diezgan sirms, lai viņam pašam visu to teiktu? Viņš brauca uz Rogas biroju Krišjāņa Barona ielā. Roga vērīgi un uzmanīgi saņēma direktora roku. — Vītuma kundze . . . Milija . . . iešāvās prātā divi vārdi, un acumirklī asa nepatika tikko jūtami lika savilkties Rogas lūpām. Taču veikli viņš pārsedza to ar laipni lietišķu smaidu. Palocījās un lūdza viesi sēsties. Direktors gribēja atstāstīt šīrīta notikumu, bet pie pirmajiem vārdiem Roga to pārtrauca. «Nesamaņā . . . Milija! Es tūlīt zvanīšu ārstam . . . uz . . .» Un viņš tvēra pēc adrešu grāmatas. Direktors atturēja viņa roku un ielika tajā salocīto burtnīcas lapiņu. «Rogas kungs, šoreiz ir tikai viens ceļš. Izlasiet Milijas vēstuli. Jūs ceļu atradīsiet. Uz drīzu redzēšanos jūsu mājā!»

Roga lasīja: «Sirdsmīļoto dzejniek, Tu zini visu cilvēku sāpes. Tu pazīsti arī manas. Katru dienu es Tev tās klusībā izstāstu. Tu redzi, es esmu ļaūna meitene. Es nemāku būt Tava Sarkangalvīte, jo es negribu vairs Vītuma kundzi sveicināt. Lai gan viņa ir mana skolotāja ar zelta matiem, un es viņai devu vārdu Saules meita. Bet tagad es vairs nespēju viņu mīlēt. Un par to man raksta piezīmes dienasgrāmatā. Par to man liek šķirties no Tevis. Un tad es būšu pavisam viena. No visas pasaules man būs bail, jo visur es redzu Vītuma kundzes melnās acis. Dzejniek, vai Tu tās pazīsti? Kad nomira viņas vīrs, aiz tām pazuda mans tētiņš. Tu varbūt nezini viņu melno dziļumu, jo Tevī tā neskatās nekad. Bet es zinu: savas domas viņa nevar Tev noslēpt. Tu redzi, viņa nemīl mani. Krūtīs tā nēsā pamātes sirdi — es domāju: sarkanu ogli . . . Nu viņa nenāk vairs mūsu mājā. Un ko lai vairs nāktu, kad mans tētiņš viņai jau pieder? Nē, es nezinu, varbūt mums nemaz vairs nav māju. Man bieži ir salti. It kā es stāvētu uz ielas stūra visos vējos. Un mūsu tētiņš nepārnāk. Ak, viņa krēsls stāv neaizskarts, un šķīvis paliek kā uzlikts. Tu zini, mēs viņu gaidām. Mēs vakaros sēžam tumsā un domājam, kad pārnāks tētiņš, būs atkal gaiši . . . Dzejniek, tā nemēdz darīt, ja kāds ir miris. Dažreiz mans brālītis tumsā iemieg, un māmiņa nes to uz gultu. Es palieku viena. Melnā tukšumā sarkanas dzirkstis šaudās man ap galvu. Tad man top baigi, bet es nedrīkstu kliegt. Dzejniek, vai viņas sirds mūsu māju nav aizdedzinājusi? Tu zini gan. Un mūsu māmiņa raud. Kad viņa būs savas acis izraudājusi, nomirs viņas sirds. Un tad … un tad mēs ar brālīti būsim pamātes bērni. . . Nē, nē, es negribu būt viņas Pelnrušķīte! Es ņemšu savu brālīti pie rokas, es naktī viņu izvedīšu laukā, un abi mēs lūgsimies: Pacel mani, bagāts vējš, Satin dūnu kažokā, Satin dūnu kažokā, Aiznes zilā Daugavā. Mīļo, sirdsmīļo dzejniek, es esmu Tava Bārenīte. Uzklausi, ko es Tev lūdzu: kad manis nebūs vairs, varbūt mans tētiņš staigās noskumis un neatradīs sev nekur vairs prieku, tad dziedi Tu viņam jaunu dziesmu . . . dziedi tētiņa dziesmu! Liec viņam atnākt uz jūrmalu. Tur sāju putu burzgulīšos to gaidīs divi bārenīši. . . Tava Bārenīte Milija. Pēc stundas ceturkšņa Milijas galva gulēja pie sava tētiņa pleca. Un viņš tai čukstēja: «Tavs dzejnieks man dziedāja jaunu dziesmu.» «Jā … un es viņam gribu parādīt savu tētiņu,» atsaucās laimē drebošas lūpas. 1929.

Mušiņa saulītē «Austra Dobe, lūdzu uz direktora kabinetu,» ar uzsvērti brīdinošu izteiksmi norunāja jaunais matemātiķis, tikko uzkāpis katedrā. Un vairāk nekā? Viena sejiņa tvīka, divdesmit septiņas ausījās. Nekā? Austra Dobe strauji saslējās. Viegla, kustību un rotaļu kāra, kā saulītē izgozējies kaķēns. Pirmajā brīdī nevarēja izprast, vai viņa traucas slēpties, vai uzsākt cīņu. Ne acis, divas rudi samtainas kamenes pazibēja pretī skolotājam: jauks, mīļš! Kādēļ lai tev dzeltu? Bet parotaļāties? . .. Meitenes skatieni pasitās sānis — logs vaļā — tie pazuda ziedošā ābelē. Melncirtaina galviņa, tērps — tumši zils, — daiļš, gražīgs bērns, šķiet, līdzīga daudzām un tomēr vienvie- nīga. Nu viņa tur stāv — trausla, nekustīga, gandrīz klāt neesoša. Austra spēj tā nostāvēt stundu, divas un vairāk arī, ja patīk. Mezgls sasējies. Divdesmit septiņi acu pāri ielenca katedru. Koša matemātika! Augstākā. Skolotājs pavērās logā, pasmaidīja. «Austra Dobe, tā sveš_u ļaužu ābele, tanī jums nepaslēpties.» Meitene spēji sakustējās, piesarka jo nebēdīgāk, kas tik jauki saderēja ar viņas atbildi: «Man vēl visos dārzos ābeles zied — tas ir, atvainojiet, es jau eju.» Noticis labākais, ko varēja sagaidīt no Austras Dobes. Pie durvīm gan viņa vēl pagriezās pret biedrenēm, un pāris veiklas roku kustības lika saprast: nu mani kārs . . . lūdziet par nabaga dvēseli! Klase saduga: cik žēl, kad priekškars nolaižas. Aiz durvīm Austra palika stāvam. Iet — neiet? Kā aizstāvēties? Aizbēgt pavisam? Un ko man galu galā varēs padarīt? «Ai, Abolnieciņš!» Jau viņa steidzās pie loga, kur iedobumā sēdēja sirmais skolas apkalpotājs. Satvēra vecīša rokas un plijās kā lietuvēns: «Jā vai nē? Aši, aši! Krusttētiņ mīļo, jā vai nē? — es būšu pagalam.» «Spindzele, kā mani sabiedēja,» vecītis pa jokam spļaudījās un kāsēja. «Jā vai nē — jā vai nē?» acis, rokas, mute — viss lūdzās meistariski. Pielipa vecītim Austras izaicinošā bezbēdība, viņš vēlīgi māja ar galvu: «Tad jā, jel, jā, jā — tik atlaid manus vecos pirkstus, nodrups kā vēzim.» «Paldies! Sildies saulītē vesels!» Un droši soļi vadīja meiteni uz direktora kabinetu. Velns ārā, gājiens nebija patīkams, tomēr — roka uz sirds — ne nožēla, ne bailes, pat ne vainas apziņa Austru ceļā nepavadīja. Vienkārši nebija patīkami. Trīskārtīgs piesitiens. «Jā. — Labrīt.» Direktors: galva — iesirms mākonis; mugurā — pelēka aitiņa; acis — acīs tērauds, kas dzirkstis šķiļ, kad akmens pagadās. Un Austra Dobe varēja būt arī akmens, īsts krams. To zināja viņa pati, zināja direktors. Arī šobrīd viņas skatienos gailēja dzirkstis, priecīgas puspasaules apsvilināt, rotaļājoties apsvilināt. Austra dziļi ievilka elpu. Kaut viņš nebijis tik pelēks! Tik apnicīgi pelēks — velis! — cik viegli, ar smaidu varētu izstāstīt visu. Tagad — trīs soļi uz vienu pusi, trīs atpakaļ, Un klusums. «Austra Dobe, atlicis vairs tikai viens mēnesis. Kādēļ jūs tāši padarāt mums šķiršanos tik grūtu? Tīši sarežģījat to. Jūs saprotat, neviens nevaicā, nevienam nerūp tik daudz, kādā vārdā saucas tā jaunava, kas atklātā izrīkojumā noskūpstījusi tādu un tādu aktieri, bet šodien, trešajā dienā pēc notikuma, visa pilsēta zina daudzināt: tā jūsu ģimnāzijs audzēkne, jūsu. Apbrīnojami, ar cik vieglu roku jūs, šķiroties vēl iededzināt mūsu skolas vēsturē blakus savam vārdam jaunu — bārdāma.»

«Direktora kungs . . .» Austra saslējās. Viņa dega kā nopliķēta. «Jūs man iededzināt kauna zīmi. Ir tiesa, es, jūsu skolniece, skūpstīju atklātā vietā savu paziņu, bet mani nenoskūpstīs neviens arī visaizklātākā vietā. Nenoskūpstīs, ja es pati negribēšu. Jums, direktora kungs, tas šķiet vienalga?» Zilgani bālas metās direktora lūpas, tik cieši viņš tās saspieda. «Apbrīnojami, ja esmu sapratis pareizi, tad jūs savu, viegli sakot, ekstravaganto, soli attaisnojat? Jums — nost meitenību! Nost kautrību! Nost aizspriedumus! Austra Dobe, Austra Dobe, atzīstos, gluži tik lētu un kailu ticības apliecību tomēr es nojums negaidīju.» «Un nesagaidīsiet arī.» Naids ieplaiksnījās Austras acīs. «Jā, kā gan citādi jums labpatiks izskaidrot savu piedauzību?» Direktors atslīga krēslā. Viņa dzelteni bālajā sejā lūpas iezīmējās kā šaura, zilgana svītra. Starp sirmo uzacu ceriem gulēja dziļa, draudoša grumba. Žokļi sacirtās. Dievs! Kā cilvēks var skaisties! Un par ko? Par cita grēkiem, iedomātiem, neesošiem grēkiem. Žēl tīri. Tikko manāmi pacēlās Austras pleci. Iestājās īss klusums. Vai gan viņš patiesi gaida mani atbildam? Uz viņa aplamībām? Jeb varbūt viņš domā mani jau zemē ietriektu? Kā izaicinādama, Austra pavērās augšup, pāri draudoši sirmajam mākonim. Tur, virs galda, ap saules apspīdēto elektrisko spuldzi, riņķoja dažas sīkas mušiņas. Trīs, četras, piecas — Austra skaitīja, un viņas skatieni lidoja līdzi liegajai plīvu dejai. Mušiņas saulītē … tik vienkārši un brīvi. Meitenes lūpu kaktiņi savilkās spējā neapslāpējamā priekā. Strauja kustība, un direktors tik paguva sasliet roku, kad Austra jau gulēja ceļos pie viņa kājām un smiedamās cauri asarām dvesa: «Saprotiet un ticiet man — tur nav nekā, nebija nekā ļauna — pavasaris, mūzika, dārzs — un, atzīstiet, saulītē pat sīka mušiņa kļūst dulna, kur nu vēl cilvēks bērns …» Saule glāstīja viņas meitenīgās rokas uz direktora ceļiem. Acis gaidīja brīnumu. Redzi jel, es esmu mīļa un jauka! Savu mūžu direktors nebija juties tik neveikli. Kas . . . kas viņa? Lieliska aktrise? Nevainīgs bērns? «Jūs mani aizstāvēsiet, es ticu, jūs aizstāvēsiet.» Austras rokas apskāva viņa ceļus. Šai mirklī aiz durvīm kāds pieklauvēja. Tā! Vēl šis skats kādam jāierauga, tad . . . Direktors pietrūkās kājās. «Tā ir bezkaunība! Kaila. Kliedzoša. Ejiet, ejiet, es jums diplomu izsniegt nepieļaušu!» viņš sēca un šņāca, dusmās valdīdams rēcienus. Atskanot klauvējienam otrreiz, Austi-a jau gāja uz durvīm. Nelokāmā spītā kaisa visa viņas miesa. Apziņā gruzdēja viens vienīgs vārds — velis. Viņa pagriezās uz ģērbtuvi. Steidzīgi uzraudama mēteli, viņa skaidri aptvēra tikai vienu: projām, laukā, lai neizdaru vēl lielākas aplamības. Lūgties veli . . . Kur man bija prāts? Bārdāma — viņa pēdējais vārds. Ar to mani dzīvē grib ievadīt. Par vienu skūpstu, draiskulīgu nieku — pavērts man slidenais ceļš. Un loģiski domāts: bārdāmai diplomu neviens neprasīs.Kā mironim. Dievs! Viņš mani triec nāvē. Un laimīgs stāvētu pie mana kapa — skolas gods būtu glābts . . . Sāpēs savilkās Austras sīkā sejiņa, kļuva asa, nedaiļa. Meitene nemācēja vairs ilgāk soļot pieklājīgi un rātni, līdzīgi citiem gājējiem. Kliegt, izkliegt savu spītu pret viņu, neganto namu, pelēko veli un visien viņa vārdiem un likumiem. Četrus garus gadus tur vārdoja un liedza, liedza un vārdoja, lai šodien pateiktu — bārdāma. Projām no visa tā, klajā laukā, dziļi mežā, pieplakt zemei, izraudāt savu rūgtumu un apvainojumu. Viņa metās sānieliņā un iznāca uz upes krasta. Alejā plauka liepas. Sārtās seglapiņas,

atraisījušās no lapu pumpuriem, gulēja uz valgās zemes kā neiesūkušās asins lāses. Sarkans un melns — Austras miesu gruzināja viegli drebuļi, — derdzās kāju likt. Bet draudzīgi, aicinoši turpat blakus plašajā straumē ņirbēja sīki vilnīši. Austra nesteidzās vairs uz tiltu. Tā būs vislabāk: būt laivā gluži vienai. Aši viņa nokāpa uz laipām, kā jau bieži to bija darījusi, un pieklauvēja pie iznomātāja lodziņa. Vīrs pamāja ar galvu un pasniedza airus. Tad viņš paskatījās pulkstenī un labvēlīgi piemetināja: «Nu gan jaunkundzīte dara blēņas. Būs vai tīri no skolas izbēgusi.» «Nieki — savai nāvei es gribu izbēgt.» Vīrs būdā atbildi lāgā nesadzirdēja, un tā viņam arī nerūpēja. Lai bēg vien šurp kaut visas, priekšpusdienās jau tā laivas stāv dīkā. Cieši ietvērusi airus savās mazajās plaukstās, Austra cilāja tos izaicinoši strauji. Smagi un nelietderīgi ļāva tiem iekļauties ūdenī līdz pusei. Saraustītā rakstā tie grima un cēlās, bet līdz ar saulē mirdzošajām lāsēm, kas atdevās dzelmei, airiem paceļoties, šķietami veldzējās arī Austras svelmainais nemiers. Lūk, tā vajadzēja darīt jau sen. Kādēļ man jāredz diendienā pēlēkais velis, kas manu dzīvi grib piesaistīt pazemei un naktij. Mani, kam patīk dziesmas un saule, ūdens un zāle! Smiedamās es gribu sev pasauli iekarot. Bārdāma — kā kad es būtu jau noslēgts preparāta trauks, kam var etiķeti uzlipināt. Ganos es varu iet un tomēr dziedāšu. Nesīšu zāļu nastas un tomēr smiešos. Un istabas slaukot es dejošu. Tādēļ . . . tādēļ, ka es gribu dzīvot gavilēm. (Smīns Austras piemiegtajās acīs: šobrīd skolā biedrenes ziņkārē vai svilst; skolotāju istabā mani novēl ellei.) Drīz laiviņa bija paslīdējusi garām pilsētas nomales beidzamajām mājelēm. Varēja būt pusdienas laiks — gani un arāji atgriezās savās sētās. Austra ievilka airus, mēteli nometa laivas dibenā, noņēma cepurīti. Noāva kurpes, zeķes. Karsts. Bet brīvi . . . brīvi! Pasmēla ūdeni karstajās delnās, nodzērās, smēla vēl un veldzēja seju. Tad tvēra atkal airus, — aizbraukt, cik tālu spēki nes. Ha, ha! Neviena te nav, kas prātīgi paceļ pirkstu, aizvelk svītru — līdz šejienei, un tālāk nav veselīgi . . . (Smīns Austras piemiegtajās acīs: šobrīd laivu iznomātājs paskatās pulkstenī, — tas skuķis vēl nerādās; direktors raksta vēstuli — Ļ. cien L. Dobes k-dzei.) Steidzas straume, slīd laiva, zūd stundas — trešā, piektā, devītā . . .(Smīns Austras piemiegtajās acīs: šobrīd biedrenes apskrējušas jau puspilsētas; māte skūpsta manu portretu; lādās laivu iznomātājs.) Jau gani un arāji otrreiz atgriezās savās sētās, Austra vēl sēdēja airos. Gausi, gurdi, gluži bez raksta tie tagad plaka un cēlās. Meitenes melnās matu šķipsnas, kas cieši piekļāvās sviedrainajai pierei, un spīguļojošās acis savādā kārtā atgādināja pārmocītu kaķēnu. Viņa cīnījās pati ar sevi. Lai arī kā pūlējās nedomāt par izsalkumu, tas neatlaidīgi uzmācās atkal un atkal, atgādināja mājas un līdz ar to neizbēgamās sarunas, iztaujas, izskaidrojumus. Labprātīgi atgriezties? Spert pirmo soli? Izslēgts. Šai iespējamībai slējās pretī nepārkāpjams mūris — Austras princips — nē. Nekad viņa to nav darījusi, nekad nedarīs. Viņa zina, ko grib, un atbildēs vienīgi sev. Vingrāk stāvu, žirgtāk airus — šodien vai nekad! Lūk, zaļie krasti, saule, putni, tu pēc tiem ilgojies sen — priecājies! Un Austra atliec galvu, lai acīm ļautu gavilēt cīņas priekā . . . Smaga nopūta, galva gurdi noslīgst uz pleca. Ūdenī iegrimušie airi lauž meitenes rokas atpakaļ. Elsodama vina sabrūk laivas dibenā. Salauzuši mani. . . » Līdz ar straumi laiva lēnām līgoja lejup. Brīžam iegriezās šķērsām, tuvojās vienam krastam, otram, kamēr upes līcī, iekļāvusies zāļu pudurī, palika kraujas malā. Skaļi un biedinoši vidžerodamas virs līmeņa šaudījās ūdens bezdelīgas. Saule tuvojās rietam, un putniņi gribēja aizdzīt cilvēku no savām alām upes kraujā. Biklie nieciņi, tavu lielu prātu, domā stiprāki būt par cilvēka bērnu. Kas

zina? Varbūt. . . Bija nakts, dzīvības atmodas gaviļu nakts, kad Austra sakustējās. Viņu kratīja drebuļi. Pastiepjot roku, tik skaudri iesāpējās plecā, it kā locekli rautu no locītavām ārā. Tāpat otra. Saslējās pussēdus. Migla, visapkārt smaga, mulsinoša migla. Lakstīgalas dziesma! Tā atbalsojās Austras sirdi kā izsmiekls par cilvēka bērnu. Nav mani atraduši . . . nav . . . varbūt pat meklēts nav . . . Biedrenes, māte, skolotāji, laivinieks — neviens, neviens … Šī atziņa notrieca Austru atpakaļ guļus, Sažņaugtām dūrēm, sarautiem locekļiem, viņa brīdi gulēja kā bez maņas. Tad drebuļi sapurināja no jauna. Pirksti instinktīvi sataustīja mēteli un kurpes. Sāka ģērbties. Bet siltāk nekļuva, vieglāk arī nē. Pie zālēm turēdamās, viņa pievilka laivu tuvāk krastam. Izkāpa. Kurp un kādēļ? Spēra dažus soļus un saknupa nobrukušas kraujas smiltīs: gurds un nevarīgs šķita ik loceklis, kā būtu nostaigāts jau viss mūža ceļš — no šūpuļa līdz kapam. Iekļāvusi galvu starp ceļiem, rokās to aprakusi, viņa rūgti raudāja. Varbūt tas bija izmisums par nakti, par vientulību, izsalkumu un sāpēm. Kas lai to zina. . . Elsām cauri jaucās vārdi; mani nemeklē . . . vairs nemeklē . . kā senāk … kā vienmēr darīts . . . dzīvība . . . vairs nav . . . svēta . . . nevienam . . . nevie . . . Un spējš, visuspēcīgs spīts ieskāva gurdos prātus mulsinošā versmē. Kā vaļā palaista atspere Austra pazuda kraujas melnajā pakājē.

«Dulnā muša!» No kraujas augšas atdalās tumšs, plecīgs stāvs. Pāris lēcienos tas lejā, skaļš blākšķis, un viņš pazūd turpat kur Austra. Nē, nekur viņš nepazūd. Daži mirkļi, un stāvs jau atgriežas malā, vilkdams sev līdzi kaut ko visai smagu. Viņš izceļ to krastā kā kaķēnu aiz čupras «Dulnā muša! Ak tu, dulnā muša!» Nometies ar savu nesamo smiltīs, viņš to purina, valsta un cilā, pie tam lādēdamies no sirds. Labu laiku viņš nerimst darboties, līdz sadzird pirmo nopūtu — glābiet! . . . Vēl brīdis, un ir noticis jau kas vairāk: kājās stāv divi cilvēki. Tad plecīgais stāvs saslejas jo stalti un runā bargi: «Tagad tu man nobučosi vienu roku par to, ka es tevi izvilku, un nobučosi vēl otru, ka es tevi atdzīvināju. Es esmu vienkāršs vīrs un nemāku izrunāt tik smalki, kā tev varbūt patiktu, bet kā es dzīvi saprotu, to es tev pateikšu. Tu zini, man ir septiņas laivas, bet pazaudēt no tām es negribu nevienu. Arī to nē, ko biju iedevis tev, tādai dulnai mušai, un tāpēc esmu nācis to meklēt. Kad nu nokrēslī es viņu ieraudzīju te šinī .līcītī, man bija liels prieks, bet piekusis arī es biju, un tāpēc nosēdos uz krasta, aizkūpināju savu pīpi, pūtos un gaidīju, kamēr tu izgulēsies. Un tu? Tu paņem manu laivu, aizbrauc nezin kur, izgulies, atmosties un iesvied upē savu dzīvību, savu vienīgo, dārgāko. Septiņkārt stiprāk tev vajadzēja to mīlēt un sargāt kā man manas laivas. Bet tu to neesi mīlējusi nemaz. Un ja kas savu dzīvību nemīl, tāds nemīl arī otra dzīvību, tāds nemīl neko. Tāds ir vēl sliktāks par mironi. Pasaki, ko es biju tev nodarījis ļaunu, ka tu negribēji atdot manu laivu atpakaļ rokās? Tu liec man, vecam vīram, kulties šo gaisa gabalu. Un beidzot vēl tevis dēļ man jālec ūdenī. Zināms, es varēju arī nelēkt — un varbūt gudrāk tā būtu bijis, bet tāds vecs tiepša es nu esmu: skaidrības vajag. Es tevi izglābu un prasu: atdod manu laivu, kur šorīt to paņēmi. Ko tu tālāk dari, paliek tava pašas bēda.» Austra klausījās vecā vīra vārdos, bērnišķi aizgrābta, bijīga, šķiet pati Patiesība ar viņu runātu. Nogurums, sāpes, spīts — kā sen aizmirsts sapnis, viņas prātus vairs neapēno. Šajā naktī, uz dzīvības un nāves sliekšņa, vecā vīra vārdos viņai atklājies mūžīgais sakars, kas brīnišķi vieno visas dzīvas un nedzīvas būtnes, — kāda laime mīlēt savu laivu! Tad viņa grib runāt, grib godināt un slavēt, tik laimes pārpilna viņas sirds. Kā vissvētākais solījums, sirsnīgi, brīvi un droši, pār bijīga bērna lūpām skan vārdi: «Es gribu atdot tev tavu laivu.» Jūt pati Austra, jūt vecais laivu vīrs: dzīvība atdota dzīvei. Un kad Austra tūlīt grib iet uz laivu, iet tāda, kā viņa stāv — slapja no matu galiem līdz papēžiem, spēcīga roka satver viņas elkoni, vada augšup stāvajā krastā, un rāma balss dudina: «Blēņas, laivu mēs piesiesim, neaizbēgs, bet pašiem mums jāatrod mājas, kur izžāvēties un iedzert ko karstu.» 1932.

Brīvlaikā Viņa vārds bija Rasa un viņas — Pērle. Liekas neticami? Tomēr tūlīt vis nevajag domāt — izdomāts. Jo kāds prieks gan būtu stāstīt tālāk, ja lasītāja uzticība zaudēta jau ar pirmo teikumu? Ticiet, vai nē — tomēr viņa vārds bija Rasa un viņas — Pērle. Zaudēto, varbūt, cik necik atgūšu, pasakot atklāti, ka Rasam nebija ne vēsts no rasas, un Pērle vēl mazāk atgādināja pērli. Iepazinās viņi pirms vairākiem gadiem skolotāju kursos Rīgā. Un lasītājs nebūs kļūdījies, tūlīt uztverdams — ahā, skolotāji. Bet toreiz tik ar bija, ka iepazinās. Nupat, vasaras brīvlaikā, liktenis viņus atkal saveda kopā, kādā skolotāju sanāksmē. Sanāksme ilga divas dienas, kas ir pietiekoši ilgs laiks, lai atjaunotu vecu pazīšanos, ja vien grib. Šķiroties bija norunāts, ka Rasa drīz jo drīz apciemos Pērli viņas darba vietā, S. pagasta skolā, jo tai pusē viņš vēl neesot bijis. «Cik no Jelgavas, ap septiņdesmit pieci? — viņš vēl pārvaicāja. — Tas, cibīt, man viens pūtiens.» Un piepūtis vaigus, viņš izgrūda gaisā elpu. Kās viņus tuvināja? Vai tur gan vajag kādu sevišķu iemeslu?. Pietiek jau ar kopējām aroda interesēm un Rasas ceļošanas prieku. Varbūt drusciņ var ņemt vērā arī kādas Pērles kolēģes — draiskas, mēlgalīgas meičas — vārdu spēli: hm, par šiem abiem kopā — un viņa uzmeta zīmīgu skatu reizē Pērlei un Rasam — iznākot gluži kas jauns — rasas pērle, nu, tā pati, par ko bērni priecājas, un dzejnieki dziesmas dzied. Un viņa smējās Pērlei pie auss klusus nebēdnes smiekliņus. Nu, bet viņas dēļ varot atstāt abus arī ar lielo burtu, iznākot pavisam intīmi. Blēņdare, turpat jau viņa •rakstīja ar zīmuli uz laikraksta malas — Rasas Pērle. Pērles uzkrītošais vaigu rožainums bija tobrīd pārvērties purpurā. Savādi, nenoteikti sakustējās viņas palsais stāvs, pie kam vakara nokrēslī it kā zaudēja kontūras, atgādinot gaistošu miglas tēlu. «Ejiet, ejiet, kādus niekus jūs mēļojiet,» viņa bija čukstējusi tikko dzirdami un pārklājusi uzrakstīto ar savu viegli drebošo roku. «Basta.» Reizē ar saucienu pašāvās kolēģiem pretī Rasas roka, stūraina kā lāpsta. «Uz redzīti, cibīši!» Viņš vēl iemeta sev mutē zirņu sauju un pamāja pārējiem ar galvu, strups un paplats sagumis uz divriteņa. «Velna pulveris!» nopriecājās viena balss. « Šitā, ar zirņu tarbu mugurā, Latviju viņš izbraukājis krustām, šķērsām. Pazīst, kā savus piecus pirkstus.» Pārbraukusi mājā, Pērle sāka gaidīt. Ne gaidīt, drīzāk jau nepacietībā gruzdēt. Savādas šīs gaidas bija: drusciņ tā kā prieks, savuties ziņkāre, bet mazliet arī bailes, — nu, vismaz tāda nedrošība. Kādēļ šī nedrošība, to viņa nevarēja sev lāgā izskaidrot. Varbūt tur vainīgs Rasas stūraini straujais raksturs, varbūt viņa zināšanas — esot liels botāniķis — varbūt viņa dzimtenes pazīšana. Bet vai nu par tādām lietām nāktos trūkties? Drīzāk jau priecāties, — tiks arī viņai sava tiesiņa. Nē, kāds naivs domāšanas veids! Tas viss nebija tas. Pērle mulsa, īgņojās par sevi un tomēr galā jāatzīst vien bija: mans miers pagalam. Atkal pagalam. Kā jau ik reizes, kad viņa atgriezās no skolotāju sanāksmēm. Ak vai, jau kurais gads! — Sep-tī-tais! — viņa domās kapāja šo vārdu kā ledusbluķi. Un pēkšņi visa pasaule tai it kā sašķēlās divās daļās, divās nevienādās. Lielais, dzīvais — tur, vārgais, bārais — te. Kļuva skumji. Neizsakāmi skumji un vientuļi. Cik auksta un klusa visa māja! Jo asāk to lika izjust ziedošais jasmīns aiz loga un saules stars pār putekļainajiem soliem, un saules stars zirnekļa tīklā pie griestiem. Pērle sagura sevi. Ass, sauss kāss un smeldze krūtīs uz brīdi aizvēra viņas acis. Atkal tās atdarījusi, attapās, ka gluži neapzinīgi bija pavērusi klases durvis. Aizgājuši — visi aizgājuši — pati dzīvība, viņa vairāk juta nekā domāja. Steigā izstaigājot visu skolas ēku, šobrīd negadījās sastapt pat

savu sirmo māmuļu, nedz skolas apkalpotāju Sapinu. Gandrīz negribīgi Pērle izgāja dārzā un gluži bezcerīga, kā daždien cilvēks, kas vēl reizi atgriežas, lai pārstaigātu vietu, kur iets jau reižu reizēm un zaudētais tomēr nav atrasts. Skolas dārzs. Ceļa pusē koši noaudzis ceriņu dzīvžogs, kam sargājamas trīs apsūnojušas un līkas ābeles. Zem tām, mīksti zaļajā maurā un gar celiņu malām puķu dobes ar pavisam parastām puķēm, ko sastop ikvienā lauku sētā: zilās un raibās kurpītes un puķu ozoliņi, baltās un sārtās kaulro- zītes, sarkanās kokrozes, maigi iedzeltenās sūnu rozltes, koši zeltainās saulgriezes, kvēlās kreses, un vēl daudz citu, kuru vārdi tikpat vienkārši un ziedi tikpat pilnskanīgi krāšņi, kā viņu audzētāju — lauku meiču — apslēptākās domas. Taču skolas dārzā visu šo puķu bija tik izšķērdīgi daudz un ziedēja tās pašlaik tik pasakaini bagātīgi, ka, nonākot šajās ziedu kupenās, dzīvību un vasaru varēja nejust vienīgi šāds «sevi pazaudējis cilvēks», kā Pērles jaunkundze atkal mēdza domās sevi dēvēt. Ai jā, un tas viss bija tik bezgala grūti, — šūpoties starp dzīvību un nāvi — jau kurais gads! Cik vasara deva, ziema aiznesa ar uzviju. Atkal uznākot kāsam, roka cēla mutautiņu pie lūpām gluži neapzinīgi, kā mēs parasti izdarām kustības, kas atkārtotas neskaitāmas reizes. Pie tumšzilo kurpīšu dobes Pērles jaunkundze palika stāvam. Uzmaukusi ziediņu mazā pirkstiņa galā, viņa tik tikko neatrāva to no ziedu kātiņa. Kāpēc? — satrūkās pati un, kā nedarbā pieķerta, aši atrāva roku. Tā bija, pat dārzā viņa tikai blēņojās. Blēņojās, kad darbu bija paveikušas citas rokas. Un Pērles jaunkundzes atmiņā gulēja smagi iegriezušies nezāļu grozi, ko tepat, šajā dārzā, bija izravējušas Sapinas un sirmās māmuļas rokas. Arī tas, viss kopā sabangoja dziļo nepatiku, un tādēļ, — ai, cik pārāk bieži! — vasaras brīvlaiks viņai izvērtās nenovēršamā sodībā. Vairījās atstāt skolu, kautrējās iziet uz ceļa, mežā, laukos, lai tik nesastaptu cilvēkus. Lūk, baskājains ganiņš ceļmalā, arājs smagās, smiltīm piebirušās pastalās, nolīkusi sieva kartupeļu laukā, — kā tikt viņiem garām? Kā tikt, kad krūtīs viens draudoši kaļ: lūk, darbs — un tu? lūk, darbs — un tu? — un tu? un tu? — Biklu skatu viņa vērsa uz savām labi koptām, bet vārgi gurdām rokām. Visam ķermenim pārskrēja sīkas, asas trīsas, iedomājot vien, ka ar šo pašu roku būtu jāatrauš sakaltusi, kukuržņainā vaga, lai izkasītu smiltīm aplipušo bumbuli, pie kam piedzītos panadzes pilnas smilšu. Ak, galu galā tas viss bija tik vienkārši, saprotami un nepieciešami. Un tomēr tik pretīgi un neiespējami, — pāri viņas spēkiem. Varbūt, ja nu lūkotu ar gumijas «saimniecības cimdiem». Pie gadījuma būtu jāatmin no pilsētas atvest. Kāss izkliedēja arī šo mierinātāju domiņu. Atskārta gaiši: ne tas, ne cimdi, galvenais — spēku, izturību, veselību! Kaut vienu vasaru, vienu vienīgu atkal just sevī jaunību pulsējam, kā visi tie, tur — dzivības pusē . . . Bet neatlaidīgais kalējs bija darbā: tagad, tūlīt, arī bez cimdiem jādara, jādara taču kaut kas! Nevarīgi noslīga Pērles jaunkundzes bērnišķīgi vārās rokas; nevarīgi meklējošs klida viņas skats starp krāšņajām ziedu kupenām; nevarīgi bikli šaudījās domiņa: ja ko — ko gan — ko? Un atkal negribīga viņa nogriezās gar ēkas galu. Tas iznākumā šķita labāk, — sakņu dārzā ravēja Sapina. Ar ierastu un reizē tomēr īstu laipnību pateica labrītu un turpat sadrūma. Lūk nu, kā tas bija: bēga no tukšuma, ilgojās cilvēku, atrada un sadrūma. Ai, šīs čaklās, darba sagandētās rokas! Daudz netrūka, lai Pērles jaunkundze slaucītu asaras. Nogurums, tas man tikai nogurums, viņa mierināja sevi un steidzās vaicāt: «Vai es nevaru jums ko palīdzēt?» «Ko nu jūs, jaunkundz, palīdzēsiet, ko nepalīdzēsiet. Zemīte kā klons — mums te tas māls — zālīte rasas pilna, plēsies, ka vai nagi sūrst.» Un vecā kalpotāja izslēja gaisā abas delnas, līkiem, izplestiem pirkstiem. Izslietās rokas likās runājam savu valodu: bēdz — bēdz! — bubulis!

Kam viņa to — kam vēl to! — asi, sāpīgi satraukta, Pērle nezināja, kurp novērst skatus. «Tomēr — tomēr — varbūt kaut ko . . .» viņa meklēja vārdus un pagājās uz ravētājas pusi. «Kāposti mums šogad labi padevušies, vai nē?» «Padevušies tad padevušies. Tikai tārpi apstājuši. Ar steigu jālasa nost.» Tā bija. Nule arī Pērles jaunkundze ieraudzīja tepat pie savām kājām kāpuru apsēstas, robu robiem izgrauztas kā- postlapas. Viņa kļuva darbīga, i «Sapin, es nolasīšu. Tiešm, to es gan varu.» «Vai tad jums tiks smērēties?» Sapinas balss noskaņā vairāk izskanēja šaubas un noraidījums nekā piekrišana, — ko nu jūs niekosieties, gan jau es pati.» Ar smildziņu Pērle norausa dažus kāpurus. Tur nu viņi locījās un steidzās katrs uz savu pusi. Bet tā taču nevarēja atstāt. Pajautāt Sapiņai, ko viņa ar tiem dara, kur liek? Nu nē, tik daudz attapības vajadzīgs ikvienam pašam. «Es tūlīt nākšu.» Viņa nogriezās gar skolas galu. Tiešām, drīz sākās darbs. Ar mazām rokdarbu grieznītēm uzlasīti, kāpuri krita cits pakaļ citam kaķa ēdināmā trauciņā. Sapina skatījās, skatījās, beidzot taču nenocietās neie- smējusies: «Kur jūs viņus smalki. Es salasu saujā, kad sauja pilna, kāju virsū — darīts.» Pērles jaunkundze nodrebinājās. Ko bija darīt? «Nē, viņi tik nejauki, pretīgi… Ar pirkstiem es gan . . .» «Sveicināti!» Skaļais apsveikums tik spēji lika sarauties Pērles jaun* kundzes rokām, ka bļodiņa tikko neizkrita. Tas bija Rasa. Atslējis riteni ceļa malā pie koka, viņš jau bēra: «Sveika, cibīt, sveika! Es tūlīt pazinu pelēko galviņu. Kā pakulu ērkulītis. Ko tad jūs te labu ražojat?» Samulsusi, acumirklī Pērle nepaguva aptvert, vai ļaut bļodiņai izkrist, slēpt aiz muguras, jeb vai paturēt tāpat vien rokā. Rasa jau bija klāt un spēcīgi sakratīja kolēģes roku. «Kas jums tur?» ievērojis bļodiņā kaut ko kustamies, viņš neslēpa savu ziņkāri, bet gan noliecās tuvāk, kā jau krietni vien īsredzīgs. «Ā, arī dzīvība,» iesmējās jautri, reizē ar to atsvabinot Pērli no samulsuma. Nē, ar viņu taču viss iznāca tik vienkārši un viegli. Prieks bija pateikt: «Tas jauki, ka esat atbraucis.» Rasa nedzirdēja to, vismaz nelikās dzirdam. Viņš bija noplūcis dažus sīkus ziediņus, un, lācīgi laipodams starp kāpostu galvām, tuvojās Sapiņai. «Dievs palīdz, māt!» «Paldies, dēls.» «Vai jūs man nepateiktu, māt, kas šī tāda par puķi?» Sapina aplūkoja pasniegto augu. «Vai, dēls, vai tad nepazīsti vairs vērša mēli? Kas nu šī par puķi, kad ne govs neskatās virsū.» «Bet šīs te?» Rasa sniedz divas citas. «Tās — tā viena ir čīkstene,» un viņa paburzīja pirkstos divas lapiņas, «dzi, kā čīkst. Bet tā otra, tā jau nakts pa- maša. Nelāga zāle. Cūkas no tām jāsargā vairāk kā no uguns.» «Tencinu, māt, par padomu. Uz rāvienu gudrāks. Kad jums būs vairāk vaļas, mēs parunāsim vēl.» Ar strauju galvas kustību Rasa atmeta melno matu šķipsnu no pieres un griezās atpakaļ.

«Mātes — ravētājas un sirmās ganes ceļmalās — tās manas gudrības atslēgas,» viņš skaidroja, balsi pacēlis un veroties Pērlē. «Tā es savācu nosaukumus savam herbārijam no pašas tautas mutes. Pa malu malām, pa kaktu kaktiem. Skolas zeņķiem un tādiem, kā es un jūs, labāk neprasi. Ni, ni. Ne velna nepateiks.» Tik daudz dzīvības un dzīves gudrības Pērle šķita saklausījusi šajos vienkāršajos vārdos, ka blakus ciemiņam viņas slaidais stāvs it kā saruka, saplaka. Maza un nevarīga viņa šķita sev šobrīd. Jo reizē ar apbrīnu — ka viņš to prot! iedzēla senā smeldze: es taču neprotu dzīvot . . . bet vajag.. . vajag. . . Daudzmaz saslējusies, viņa pievērsās atkal ciemiņam. Pajautāja, vai tieši no mājām? Vai ceļā nav pārāk noguris? Karsts, putekļi — varbūt. . . Savāda skaņa, kaut kas vidējs starp smiekliem un sprauslāšanu, aprāva Pērles valodu. «Es un noguris!» viņš iesprauslājās atkal. «Cibīt, pasaki man, kas gan kopīgs var būt kaķim ar pirmdienu? Ni, ni. Šitais,» viņš sita dūri pie krūtīm, «mūžam kā ripa, — iet, kamēr krīt.» Pērle sarāvās vēl mazāka. Apmēram kā pirmziemniece inspektora priekšā, kad pati atskārtusi, kādas aplamības nupat izmuldētas. Nepatiku vēl pavairoja kāpuru trauciņš, ko nule atkal ieraudzīja savā rokā. Kāpēc viņa nesa to līdzi? Taču nolikt šobrīd šķita vēl neiespējamāk nekā nest tālāk. Negaidot un spēji uzvirmoja no pašas būtības dziļumiem neatlaidīgās, nepāivaramās skumjas, kas sastindzināja Pērles skatus pie pretīgā, kāpuros čumošā trauciņa, it kā tas nebūtu vairs tikai reāls, ikdienišķs priekšmets, bet gan simbols visai viņas būtību graujošai, pārvarīgai, nekad nenometamai nevarībai. Līdzīgi slimam, nāves tuvuma sagandētam putnam, viņa gurdi pacēla pelēkās acis pret Rasu. Dziļa piekļāvība bija šajā skatā. Balsī iedrebējās lūgums: «Rasas kungs, jūs paliksiet dažas dienas pie mums, vai nē?» «Redzēsim, redzēsim, cibīt.» Rasa stūma savu riteni, acīm zibsnīdams pa labi un kreisi, lai ne puteklis nepaliktu neievērots. Tikai Pērle laikam šoreiz bija tas «nepamanītais zilonis». Cibīt un atkal cibīt — Pērle domāja savu — lūk, laikam tā vajag īstam skolotājam. Galvenais, lai pasaule tevi izjūt kā skolotāju, vienmēr un visur kā skolotāju. Pārējie — tikai cibīši — cibīši un mātes. Tā gan. Ak jā, ja saprast vienmēr nozīmētu arī varēt; ja Pērle cik necik varētu būt Rasas Pērle, varbūt. . . «Bet tad slapjumu, cibīt, gan es izlūgtos. Iekšām mērenu putras staņķi, ādai veselu ezeru vai upi. Re, put kā pērnais pūpēdis.» Viņš cirta stūraino plaukstu uz sava gurna, kur tiešām pacēlās putekļu mākonis. Patika Pērlei, ka varēja kolēģim pakalpot. Iznesa dzērienu, dvieli, pastāstīja ceļu uz tuvāko ezeru. Vēl skatiem pavadīja, līdz strupais, plecos mazliet uzrautais stāvs pazuda priežu sīkaudzē. Kaut jel paliktu! Kaut jel šo vienīgo dieniņu . . . «Tev ciemiņš?» ievaicājās māte, nemanot pienākusi. Pie tam viņa tik vērīgi lūkojās meitā, lai jau bez vārdiem noprastu, — vēlams vai nevēlams? Tas bija dziļš, visu redzošs skats, ar kādu noraugās viens otrā tuvi, mīloši cilvēki, ko gadiem ilgā kopdzīve ar savām skumjām it kā sakausējusi vienā lējumā. Pietiek balss noskaņas, sīkākās kustības, lai lasītu otrā «kā atvērtā grāmatā». «Mamucīt, kāda šodien jauka diena,» uzlikusi roku uz mātes pleca, jaunava aizskāra lūpām viņas grumbaino vaigu. Vai atkal tā nebija mazā, draiskā meitenīte, kad, rotaļādamās un skraidīdama jauki piesārtusi, attek, lai pieglauztos mātei? Tā bija. Vien vajag uz mirkli pievērt acis. Ass, sauss kāss šo ainu dzēsa. Baltais mutautiņš, ko Pērles jaunkundze piespieda pie lūpām, jo krasāk izcēla viņas vaigu uzkrītoši nodevīgo rožainumu.

«Nekas, nekas,» acīm glāstot māti, viņa pūlējās apspiest kāsu. «Tikai pirmo reizīti šodien. Nekas — es tev palīdzēšu uzklāt galdu.» Smeldze mātes krūtīs savilka lūpu kaktiņus asus. Acis skuma: bērniņ, bērniņ — es zinu gan — desmito, desmito reizi un vēl vairāk . . . «Ej, ej dārzā, ej saulītē, gan jau es pati,» ar rūpīgo gādību viņa lūkoja aizsegt savas sāpes un drīzāk palikt vienatnē. Bet grūti bija abām. Ilgi Rasa neatgriezās. Pārāk ilgi. Pērles nepacietība jau pārvērtās bažās. Daudz netrūka, lai bažas sakāptu līdz uztraukumam, bet nu jau viņš nāca. «Es palieku, cibīt,» pa gabalu skanēja sauciens, veselīgs, noteikts, negrozāms. Biklais Pērles skats, kas labu laiku bija klīdis bez mērķa un patlaban kavējās pie sarkano zīda magonīšu dobes, mirklī atguva dzīvību. Ar visu augumu jaunava padevās pretī nācējam. Atklātais smaids un rokas mājiens, ar kādu viņa aicināja Rasu sēsties blakus uz soliņa, varētu iepriecināt ikvienu redzīgu aci. Bet kāss . . . atkal kāss . . . Un Rasa? Viņš vīstīja vaļā dvieļa galu, nostājies Pērlei ieblakus. «Manta, cibīt, kāda jums te manta! Īsta zelta bedre jums tas ezers. Un tur vēl otrs — aiz uzkalniņa, tāds pa pusei aizaudzis. Aiaiai, kāda tajā manta! Paskat, viens grābiens, un kā gan visa te nav: glīzdene, raglape, dzestras un vēl, cibīt, re, pūslene. Vai zināt ar, kas tas par zvēru?» izklājis dvieli uz sola, apbrīnojamā rūpībā Rasa guldīja uz tā citu pēc cita šķietami nevarīgus, it kā izgurušus ūdens augus. Bet pūsleni — nelielu audzinu ar gluži sīkām lapiņām — brīdi vēl pašūpoja uz plaukstas, acīmredzot, tīksminādamies. Pērle noliecās tuvāk. «Pazīstat?» Rasa gribēja zināt. Nē, tādu viņa redzot pirmo reizi. Jāatzīstoties, dabas zinībās esot pavisam vāja. Viņu skolā tās mācot otra skolotāja. Šī atzīšanās, redzams, Rasu iepriecināja. Ar aizrautību viņš sāka: «Redzat? Ko jūs redzat pie sīkajām lapiņām?» «Tādus kā bumbulīšus, varbūt, pūslīšus,» gluži neapzinīgi Pērle iedzīvojās skolnieces lomā. «Ā, nu redziet, redziet, tāpēc arī saucas pūslene. Latīņu mēlē — Utricularia.» Un tādā pat garā sarunas turpinājās, līdz Pērlei bija skaidrs, kā pūslīšos pa caurumiņiem iekļūst sīki ūdens dzīvnieciņi. Caurumiņš aizveras, bet dziedzerītis, kas atrodas pūslītī,' atdala īpašu sulu. Tā izšķīdina kukainīti, un šo sludinājumu pūslene izlieto uzturam. Tātad pieder pie gaļēdājiem. Tā. Nu arī pūslene varēja gulties citiem blakus uz dvieļa. Bet Rasa jūsmoja tālāk: «Droši, tur būs arī hidras. Man tik nebija kur iesmelt. Bet es aiziešu vēl. Kad jūs man iedotu kādu trauciņu, vienalga, kāds jums gadās pie rokas, labāk gan stikla. Man jāpameklē. Lai velns par stenderi, ja tur nav hidru!» Aizrautība, ar kādu Rasa visu to klāstīja un stāstīja, lika iekvēloties dažai dzirkstij arī Pērles krūtīs. Cik labi, ka šeit bija ezeri, kas varēja Rasam patikt, citādi viņš . . . Vaļējā logā parādījās Pērles māmuļa. Viņa aicināja ciemiņu pie galda. «Ko? Ēst? Paldies un vēlreiz paldies,» Rasa klanījās pret logu zemu jo zemu, kā aktieris komēdijā un lūdza neņemt ļaunā, kad viņam tādiem sīkumiem, kā ēšana, nodalīt īpašu laiku vasarā gan neatliekot vaļas. To nieku viņš mēdzot nokārtot pa ceļam un šad tad laikā starp nomodu un miegu. Viņš ķēra svārku kabatā un iemeta mutē sauju zirņu. (Skolotājs demonstrē — viegla domiņa lika Pērlei pasmaidīt.) Dzert, jā, no dzeršanas gan vēl neesot viņam izdevies sevi atradināt, tikpat kā tam

nabaga žīdiņam savu zirgu — atstiepies pagāns! Pēdējos vārdus Rasa apraka smieklos. Kādēļ? Viņš smejas par dabu? Varbūt par sevi pašu? Tik ne jau par visu! — Pērle vēroja, minēja. Spējais, asais kāss atkal lika mutautiņu celt pie lūpām. Un pēkšņi viņa sapinās savā domgaitā: ir viens — ir, kas neļaujas apsmieties! Asarās grima skats.Tik ļoti viņa pūlējās aizturēt kāsu, — mātes un Rasas dēļ. Kādēļ Rasas arī, — kas to gan zinās skaidrii pateikt? Tomēr, tieši pēkšņais klusums bija tas, kas Rasas uzmanību pievērsa viņai: «Cibīt, kas tad jums? Delamais vai?» Nevērīgi tiešs un skarbs likās Pērlei šis jautājums. Tā varētu vaicāt vienīgi, kad esi pārliecināts par gluži pretējo. Kaut kas viņā slējās pret jautātāju. Jā, kādēļ lai viņa nodotu sevi šīs kūsājošās dzīvības priekšā? Jūtot atkal savus vaigus kaistam, nemaz nelikās grūti pateikt: «Vai es gan izskatos pēc diloņa kandidātes?» Tomēr pateikt viņa to nepaguva. Jo, pavēršot acis pret Rasu, nebija vairs ko teikt. Viņš cilāja atkal savus zelta bedres dārgumus. Nekas, tā šķita pat labāk, vieglāk. Varēja nedomāt, aizmirst, lai arī tikai uz brīdi, šo lielo, pārvarigo . . . Bet tad, tikpat negaidot, kā novērsies, it kā pašu ga- laslēdzienu būtu piemirsis pateikt, viņš pieliecās Pērlei pavisam tuvu, ašā skatā ietverdams viņas seju, it īpaši gurdās, klēpī nolaistās rokas, noteica cieši: Atpūsties jums vajag. Pamatīgi. Vislabāk sanatorijā.» Iekams Pērle paguva ko atteikt, neizpratnes mulsā viņas plecus sadrebināja skaļi Rasas smiekli. «Jūs brīnāties, cibīt, par ko es tā? Paspruka. Sakarā ar to pašu atpūtu. Vai zināt, kādā sanatorijā kādreiz pūtos es? Trako mājā.» Bridi viņš klusēja, ar labpatiku vērodams Pērles izbrīnā uzrautos uzacu lokus. Tad nosēdās turpat zālē, sakrustoja kājas turku gaumē un sāka: «Jā, tas jau nu labi sen. Vienā ziemā ņēmos raut uz trim gaņģiem. Pa dienām skolā, pa vakariem kursos, naktīs augstskolas pārbaudījumiem kalu. Nu, tad arī pavasarī biju nogājis pavisam no grauda. Miegs — ni, ni. Zili zaļi velniņi gar acīm ņudz. Vasarā domā atpūsties? Pazīstu tevi, brāl. Iekodies grāmatā ciešāk kā suns desā. Un uz kakla guļ parāds kristalogrāfijā, organiskajā ķīmijā — pavisam gabali pieci, rauj, ka vai galva kūp. Stop. Ņemu un nostādu sevi Strenču direktora priekšā. Tā un tā — esmu traks. Te būs nauda, te būs pase. Pierakstiet. Blenž direktors manī kā ērmā. Tādu trakumu viņš redzot pirmo reizi. Parausta plecus — neraksta. Es kātos. Izbolu baltas acis: būs vai nē? Mans direktors muti vien noplāta. Velns ārā! Kādu trakumu jums vēl vajag? Vai šitāds nav vēl diezgan traks, kas pats lien trako mājā? Gribat, lai es jūs piekauju? Es vīstu dūres. Salecas vīrs, spiež pogu. Sanitārs klāt. Darīts. Trīs mēneši notrakoju juku jukām ar trakajiem. Hahaha! Jauka dzīvīte, cibīt. Tiku atkal pie jēgas. Varēju gulēt, kad vai pie katras auss savs trakais spiedz. Un kur tās lieliskās studijas! Par naudu tādas nav nopērkamas.» Patīk Pērlei kolēģa stāsts. Patīk viņa dzīvums, neparas- tība. Tīri vai būšot arī šai jāpošas uz trako māju. Dzīvojot te, šajā meža kaktiā, brīžiem uznākot tādas pavisam ērmīgas domas. Rasa spēcīgi nosprauslājās. Nu nē, šī recepte viņai vis nederot. «Jūs, cibīt, un trako māja — ni, ni. Trakāka iznāktu nekā iegājusi. Bet citādi, laba iestādīte. Savā laikā tā manu brāli izglāba. Tas bija piektā gadā. Deg puisim ogles zem kājām skolā, deg tēva mājā, dragūni uz papēžiem, kur spruksi? Ņem t šo un sasien paša biedri. Pamatīgi nosien. Sper Sarkankalnā iekšā — Rotenburga toreiz saucās. Lūdzām — nemierīgo nodaļā. Lūdzām — trako kreklā, aši! Citādi nekā valdīt. Un glābts. Drošākā vieta. Pats velns tur savu degunu nebāž.» «Lūk, dzīves gudrība. Cienību pret visiem viņas veidiem,» Pērle piebalso, bet sevī skumst: es savu mūžu to neizdarītu, pat neizdomātu.

Rasa ir iegājis, kā pats tādās reizēs mēdz teikt, savā elementā. Notikumi, anekdotes, ieceres no paša un citu dzīves tā ir birst, kā no «pilnības raga». Paiet stunda, otra, trešā. Diezin, cik ilgi viņš vēl būtu bēris, ja Pērles jaunkundzes roka nejauši nesāktu darboties ap dvieļa galu. Viņš atkal kājās. Viņam, lūk, savas puķītes jāpiekopjot. Papīros, augu spiednē ieliekamas. Puķītes — tik mīļi šķita izrunāts šis vārds, ka Pērlei rodas nepārvarama vēlēšanās aizkavēt kolēģi vēl kaut jel brīdi un tad . . . «Jums puķītes . . . man arī ir puķītes. Kā jums patīk manas puķītes?» un viņas glāstošais skats slīd pār sarkano magonīšu dobi, pār zilajām kurpītēm, saulgriežu gatvīti. Rasas lietpratēja skats krustām, šķērsām pārskrien dārzu. Neko teikt, koši. Jā, kamēr izceļot šos zil-zaļ-dzelten-sar- kanos pušķus no zemes — a-ū, brālīt, viņš zinot gan, ko tas maksā. Reiz ķirbi audzinājis — 50 kilogramus svēris bez 100 gramiem. A-jā, tas prasot ķērienu! Un viņš tā jautājoši paveras uz Pērles rokām. «Tik jau man vasarā ir tā darba, mēs …» te Pērle mazliet samulst: nē, tā nebūs labi teikts; vispār nav labi — tik vien tā darba. Bet galvā pašlaik tāds tukšums, ka viņa pasaka pavisam atklāti: «Mēs jau to pa visām trim, vairāk māmuļa, īpaši gan Sapina.» Mulsums aug, un rokām turpat klēpī vien jāpaliek. Kad jāpaliek, jāpaliek, vismaz viņa pati neskatīsies uz tām. Lūk, Ziedaļa piesieta dārza malā. Drīz Sapina vedīs kūtī, slauks . . . Šai vietā Pērles domu gājiens īpatni sametas: bet ja nu Rasa piepeši jautā: «Jūs govi izslaukt protat?» Ko tad? Jā, ko tad? Viņa klusēs, un Rasa «blenzīs viņā kā ērmā» — lauku skolotāja, un govi izslaukt nemāk. Spējš asins saviļņojums svelmē tai vaigus un asais sausais kāss uz brīdi prasa atkal visus Pērles spēkus. «Kas tie jums par jokiem, ko?» Bet Pērle smaida atvieglota. Ir jauki, pavisam jauki. Viņš tomēr ir saudzīgs ar mani. Mīļais Rasas kungs! «Mēs nupat runājām par puķēm, vai nē?» viņa iesāk īpatnēji bikli un bērnišķīgi silti. «Rasas kungs, iekams jūs aizbrauciet, apsoliet izpildīt mazu lūgumu. Nebūs nekas grūts. Vai drīkstu?» «Pūšiet vaļā!» «Rasas kungs, iestādiet manā dārzā vienu puķīti vai kociņu. Es viņu kopšu, es . . .» «Cibīt, vasaras vidū! Kas tagad vairs ieaugs?» «Augs, Rasas kungs, ieaugs, kad jūs to stādīsiet,» Pērle jo pieglaudīgi lūkoja panākt savu. Savāds, neatminams smīns pazibsnīja Rasas acīs, lūpas sakniebās ciešāk. Vai viņš nemaz nedomā atbildēt? «Būs,» strauji, noteikti Rasa palocīja galvu. Daudz netrūka, lai dziļā jūsmā Pērle pieglaustu savu vaigu Rasas rokai, kā bērni to dažkārt dara. Bet tomēr — trūka gaužām daudz. Viņa tikai sakrampēja savus gleznos, trauslos pirkstus un bijīgi bilda: «Piedodiet, Rasas kungs, jūs gribējāt vēl uz ezeru. Ilgāk es jūs vairs neaizkavēšu.» «Basta. Es saku to pašu.» Tā viņi šķīrās. Vakarā, gluži pret pašas gribu, Pērlei nācās likties gultā, Rasu nesagaidījušai. Visus locekļus vilka pie zemes nepārva- rāms gurdums, un svelošais vaigu rožainums bija slēpjams mātes acij. Teicās, mazliet galva sasāpējusi. Dienā gan laikam pailgāk pasēdēts saulē. Rasa bija vēlējies pārgulēt klasē. Lai gan pasviežot kāda skolēna maišeli, būšot tak kāds vēl aizķēries. Rītā, līdz ar gaismu, laidīšotites lapās. Un lai nu skolas mamma neņemot šim ļaunā tādu nelielu puiciskumu: ar visu riteni pa taisnāko ceļu — logu.

Tiešām, tā viņš bija aizgājis. Pērles jaunkundze tonakt piedzīvoja, cik vasaras īsās naktis tomēr spēj būt garas. Reižu reizēm viņa bija aizvērusi savas acis, taču miegu tās nebija manījušas. Pret rītu, bezmiega gurduma salauzta, viņa vairs nezināja, priecāties vai skumt par Rasas apciemojumu. Tā nu bija, viņa pat cilvēku tuvumu vairs nepanesa, pēc kā tomēr ilgot ilgojās gars. Tad atcerējās Rasas solījumu un nespēja ilgāk rimties gultā. Ko gan viņš būs iestādījis? Varbūt piemiņu, kas raksturos pašu Rasu? Jeb, varbūt, viņu — Pērli? Ai, kā viņa to kops, dzīvo dzīvību pieminēdama. Ar drāniņu aizsegusi muti, lai nejaušs kāss neiztraucētu blakus istabā gulošo māti, viņa izzagās dārzā. Kur, kur? meklēja satrauktais skats. Spējas, neapvaldāmas trīsas — nē, tas nebija agrā rīta dzestrums — dziļi, līdz pašai sirdij pārskrēja viņas augumam. Savādi stingiem soļiem viņa tuvojās sarkano zīdmagonīšu dobei. Tur, viņā malā, iepretī solam, kur viņi vakar bija sēdējuši, iesprausta bērza malkas šķila … un uzraksts — «Malcum pagalium». Pērle sagrīļojās. Baltā drāniņa pie mutes līdzi magoņu ziediem iekvēlojās asinssārta . . . Pērle noslīga rasā. Viņas apziņu plosīja viens vienīgs jautājums: par ko man tas? . . . 1935.

Spoki Kāds jūsmīgs tūrists man stāstīja: vasarās, apmetot pa mūsu lauku ceļiem dažu līkumu, ko varētu mest arī savādāk, vai nemest nemaz, starp citu, ar sevišķu labpatiku mēdzu burtot māju ceļgalos izliktos uzrakstus — māju vārdus. Ai, šie vārdi! īpaši jaunsaimniecību, Pašu izvēlēti, pašu gribēti, ne nieka no lielkunga vai kāda «skrīveļa» pirksta. Izprast tos nav mazāka bauda, kā atminēt grūtu mīklu. Savā ziņā īpašs sporta veids. Tā nupat, vienā kvēlā pēcpusdienā, kur vasaras dvaša iespiedusies tevī, teikt, līdz kaulu smadzenēm, biju tīksminājies gan šā, gari citādi. Galu galā lāga nemaz neatskārtu, vai vairāk esmu priecājies par savu vaļu, — re, nekur tev nav jāskrien, neviens tevi negaida, nekā tu nevari nokavēt; jeb mans prieks tik liels par dzīvo pastkaršu ainu meža līkumā, kur sulīgi kuplā ābolā bez bēdu ganījās stirna ar savu kazlēnu pāri: vai varbūt par zemu nolīkušajām rudzu vārpām, kā svarīgais birums jo drīz vizināsies uz pilsētu, lai saimnieks tad ar vieglu sirdi atrībinātu mājā daža prār- vāka maksājuma kvīti un savai kūlīšu sējējai glaudīgi mīkstu un rožainu plecu lakatu, pēc kāda viņa tvīkusi gadiem. Biju nonācis kādreizējās K. muižas robežās. Tīrumi kā galdi. Laid vai ripas pa sējumu virsu, cik biezs. Kur vien vērās mana acs, sastapu gan atsevišķas ēkas, gan puduru puduriem mūsu jaunsaimniecības. Pasaulīt, kādas tik negadās redzēt! Sākot ar gaudenu krogu, kas tomēr vēl turēsies dažus gadus, ja ne desmitus, spītīgi iecirtis stadulas stūri gandrīz vai pašā ceļā kā ilkni. Tāpat ne mazāk drausmīgs šķiet milzīgais laukakmeņu blāķis — senā muižas rija, kur vēl šodien čurn, ierāvies vienā stūrī, sīksaimnieks ar savu sievu, bēri un raibaļu. Beidzot acs var apmīļot ēku puduri, kam kārniņu jumti pāri dārza zaļumam sārtojas koši kā saulē apcepuši riekstu čemuri, un stiklotais lievenis starp ābeļu zariem atviz varavīksnes krāsās. Ja tu nu paejies tuvāk, nonāc līdz liepiņu gatvei un lasi uzrakstu Dainas vai varbūt Veldzes, tad, šķiet, tu esi skatījis ne tikai šo tuvi svešo cilvēku veiksmīgos soļus laukā un sētā, ai nē, šajā vienīgajā vārdā ietverts viņu gars, viņu mūža simbols. Un tā vārds pēc vārda, desmitiem, simtiem un atkal simtiem šādu vārdu runā uz tevi no lielu un mazu ceļu malām. Tepat atkal veseli trīs: Avotnieki, Upmaļi, Ziemeļi. Kāda lietišķība un latviska vienkāršība! Tīksmē pieveru acis. Būtu es dzejnieks, dziedātu dziesmu par trim vīriem, spēcīgiem, saulē iedegušiem kā Latvijas sarkanais māls: dziedātu par vīriem pelēkā vadmalā, smiltīm piebirušām pastalām kājās. Viņi nes — ko viņi nes savās rokās, augsti izslietajās? Aijā, līdzīgi senajam varoņpuikam, kas «Rīgu nesa rociņā», viens pacēlis saulē savus Avotniekus, otrs savus Upmaļus, trešais Ziemeļus. Viņi nāk un paiet man garām klusēdami, šie vīri, par kuriem runā viņu darbs. Sveicinot noliecas mana galva. Kad es atkal paceļu to, manā priekšā slejas jauns vārds — Dzintari. Un man vajag tikai nolaist plakstus, lai garā atblāzmotu cita aina. Lūk, jauna sieva, skaļa un droša kā līgodziesma. Smiedamās viņa purina savus kuplos matus. Vizmo un kvēlo tie līdzīgi mākonim saules rietā. Viņa nāk un liek savas spēcīgās rokas uz sava arāja pleciem, un viņas mute atplaukst pēkšņi kā magones zieds. «Rokā! Nu tas man rokā!» «?!» «Atradu mūsu mājām īsto vārdu. Par Dzintariem sauksim tās. Viss, ko mēs te celsim un sēsim un stādīsim, lai ir kā jauka un mīlīga rota šim mūsu mīļajam zemes stūrītim. Dzintara rota.» Jaunais arājs klusēdams atjūdz zirgu. Tīkams miers viņa acīs. Rokās spēks. Ko lai saka? Tā jau nu ir: velēnas šķelt un vezumus kraut, tas viņam soktin sokas, bet. . . Dzintari! jauki teikts. Nē, sakiet

ko gribat, sieva man zelts! — Tā cēlās Dzintari. Eju tālāk, kožļādams ceļmalā noplūkto ķimenīti. Tīk saldenais sīvums. Jā, šie vārdi. Ko liegties, gadās sastapt arī tādus, kas izvilina klusu nopūtu, vai liek sacelties uzacu lokiem, kad ieraugi pašas saimniecības. Tā šīs pašas Rožlejas, kam nule biju pagājis garām. Vienā galā ēciņai logi vēl dēļiem aiznagloti, otrā jau izdauzītās rūts vietu cienīgi ieņēmis svītrains lupatu vīšķis. Visa durvjpriekšas greznība—pusotra pīlādzīša. It kā sakaunējies par šādu ainu, arī skurstenis atteicies stalti dižoties čukura galā. Tāds vien kā saguris, kā sabozies. Kad drūp un nobirst dažs ķieģelis, — e, lejā mēs visi satiksimies . . . Bet viņiem . . . Rožlejas! Kāds liktenis slēpjas aiz šī vārda? Ko dara šobrīd pats Rožleju iecerētājs? Varbūt velēna sedz jau viņa pieri . . . Varbūt jā un varbūt nē. Bet zils balodis Rožleju sētsvidū griežas un dūc mīlas skurbumā, un manas domas met kūleni. Es saku sev: kāds pamats tūlīt domāt par nāvi? Kāpēc nevar būt, ka švaukstīga iedoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baložu ligzdai rožainu vārdu? Sak, katram savs košums, vai tad es lai gluži bešā. Biju nonācis tepat līdz mežam. Ķeraino priežu spēcīgais zaļums smaržās vai pilēja kā medus piesūcies rieciens. Gabalu no ceļa neliela bērzu birzīte, viegli kā sapnītis pie- kļāvusies mežam, tina zaļganā paēnā vēl vienu saimniecību, tādu ne staltu-baltu, ne gluži pirtiņai līdzīgu. Iepatikās man šī vieta, acis vien uzmetot. Kā būtu, ja lūkotu sarunāt tur sev naktsmāju? Jau notālēm gribēju salasīt vārdu uz balti krāsotā dēlīša, kas šoreiz bija piestiprināts pie pirmās priedes meža stūri. Spoki, 0,375 km. Es lasīju vēl un vēl reizi. Nedzirdēts. Kādēļ Spoki? Šai vietai kāds sakars ar senu teiku? Kādu nostāstu par spokiem? Tomēr, kam varēja patikt saukties par Spoku saimnieku! Varbūt kāda traka joka pēc. Atmini nu. Satraukta šķita mana ziņkāre, kā asarēns iekampis āķi. Bez liekām pārdomām soļoju uz Spoku pusi. Kas man to varēja liegt? Vai manos plecos nekarājās mugursoma, un kājās nebija īsti tūristu zābaki, lai ar pirmo acu uzmetienu ikviens varētu spriest par manām tiesībām izlūgties naktsmājas. īpaši te, kur tuvumā nebija nevienas tūristu mītnes. He, varbūt Spoku saimniekam es vēl varu lieti derēt. Piemēram, kad ņemos un tā pamatīgi ieskaidroju ierīkot Spokos tūristu mītni. Kas zina, pats vārds jau vien varētu būt labs āķis. Tuvojoties sētai, mans skats bija kļuvis divtik ass. Gribējās saskatīt jel ko spocīgu. Bet nelaimējās. Rietumu pusē mežs, ziemeļos gaiša birztala, it kā klēpī auklēja šo saimniecību, ļaujot tai vaļu augu dienu gozēties saulītē. Piesaules tās varēja būt, Laukgaļi, Mežmaļi, varbūt pat Mežābeles, ja ņem vērā sirmo, žuburaino mežābeli tepat netālu no ceļa, uzartās papuves vidū. Bet Spoki? Vēl un vēlreiz sacēlās mani pleci. Saules pusē pie mājas bija neliels puķu dārziņš. Bet šim dārziņam nebija savas īstas «magonīšu sējējiņas». Par to gaišu valodu runāja saulgriežu, kliņģerīšu un balto lauka pīpeņu puduri, kas visi auga savvaļā, juku jukām, kur kuro vējš iesējis. Tomēr tas, var teikt, sīkums, ja pienācīgi novērtē visu pārējo. Spokiem bija sava pieklājīga dzīvojamā ēka ar lieveni, kūts un klēts zem kopēja jumta, īpaša cūkkūtiņa, netrūka pat pagraba. Un kur vēl jaunais ābeļdārzs, droši, savs pussimts kociņu, kam pa rindu starpām līgoja runkuļu lapas kā viena laba diena. Pāri ēkām un platā sloksnē vēl aiz tām, līdz pat mežābelei, jau gulēja rēnā vakara ēna. Ienākot man sētā, viss te šķita kluss un tukšs. Pat runcis klētspriekšā drīzāk atgādināja pelēku akmeni, nekā dzīvu dvašu. Tu brīnums, viņiem pat suņa nebija, šīs modrās acs, kas neviltotā aizrautībā apsveic tiklab lūgtos, kā nelūgtos ciemiņus. Ej nu sazini, varbūt bija arī. Varbūt ganam līdzi. Bet kur paliek saimniece? Pa ceļam šur tur jau biju dzirdējis ganus ūjinām mājā. Vēroju istabas durvis. Likās, tām vajadzētu vērties šobrīd.

Ā, taču viena dzīvības zīme! Tā bija skaļa bērna balstiņa. Smiekliem caurjaukts vidžerējums. Un nākošā mirklī pagalmā viļņoja bezbēdīgs bass: Ķīsīts brauca pa ezeru Rakstītāmi kamanām. Aijaja — aijaja — Rakstītāmi kamanām. Dziesmai cauri bira bērna smiekli, dunēja basu kāju piesitieni uz grīdas. Biju spēris dažus soļus viņpus lieveņa. Pa atvērto logu redzēju istabā plecīgu vīru ar puisēnu uz pleca. Draiska aizrautība grieza tos dziesmas taktī: Kas kāsīti nepazina, Turēj' lielu muižiniek'. Aijaja — aijaja — Turēj' lielu . . . Kā vanadzēns pēkšņi mazā roķele ieklupa vīram matu kūlā. Pagalam smiekli. «Kas tad nu?» reizē ar jautājumu vīrieša skats sitās augšup pret bērnu, un tikai pēc tam viņš uzlūkoja manu sveicienam pacelto cepuri. Tikai cepuri. Tad atkal pievērsās puisēnam. Nošļūcināja to no pleca, tomēr paturēja rokās. Bet viņa seja! Vienā mirklī tā bija pieņēmusi svešādu, iztraucēta meža kustoņa izteiksmi. Tāds īsti nenoteikts mistrojums, — varbūt vāveres zoda smailums ar zaķa izbīļa acīm. Un pakausis, plecos ierautais pakausis, tas varēja piederēt tiklab vāverei, kā zaķim. Cieši kļāvās brūnās roķeles ap vīrieša kaklu, kājeles līda azotē. Tikai viena jauka ačele, kā oglīte melna, paslepus blenza manī. Un tālāk? Klusums ap mums, klusums starp mums. It kā tas gaisa mazumiņš, kas šķīra mani no viņiem, ar labvakaru vien nebūtu laužams. Stāv kā mūris. Tā savādi jau nu bija. Tobrīd tiešām nezināju, vai mans labvakars atņemts vai nē. Jutos vainīgs savas izklaidības dēļ. Tomēr pats savādākais šķita augošais nemiers tur, istabā. Zaķa izbīļa acis šķita izlēkušas no sava stinguma. Šaudījās vienā un otrā kaktā, garām un pāri man. Ne reizes manī tieši. Pie kam viņa nāsis izdvesa savādas, grūstas skaņas, ko tikai ar iebildumu varētu apzīmēt ar mūsu parasto — hm, hm, hm — bm, hm . . . Drīzāk tās varēja atgādināt: eža īso, aso ūkšķināšanu, kad šī neapmīļojamā Dieva radībiņa iziet medījumu lenkt. Bet vārda neviena. Ja nupat es nebūtu dzirdējis šo cieši sakniebto muti tik veikli ķīsīti daudzinām, varētu sākt šaubīties par tās valodas spējām. Jeb vai te bija sākums Spoku dīvainībām? Cepuri vēlreiz pacēlis un atvainojies, es izteicu savu vēlēšanos sastapt saimnieku. «Hm, saimnieku — hm, kam jums saimnieku?» Patiesībā gan ne jautājums mani pārsteidza, bet mulsinošā steiga, kādā šaudījās biklie skati pa grīdu, domāt, srauga tur pazudusi vai aliņa, kur šajā nestundā patverties. Jāatzīstas, šāda izturēšanās mani drusku kaitināja. Vai nu tūrists kāds biedēklis? Tā un tā, pateicu savu nolūku, kas mani ievedis Spokos. Šoreiz tīšām pieminēju vārdu Spokus, mazliet pat uzsvērdams to. Redzēs, kā tas viņam patiks. «Hm, naktsmājas, hm, hm,» strādāja atkal viņa deguns. Reizē ar to plecīgais stāvs it kā saruka, un seja šķita nevarīgi domīga. «Nūjā, naktsmājas. Vakars klāt, negribas tālāk vairs cilpot. Un man iepatikās jūsu mājas ar jauko birztaliņu.» «Hm, iepatikās,» un skābenā smaidā viņam savilkās lūpu kaktiņš, it kā es būtu izteicis kādu neizdevušos joku. Tomēr, tas jau bija labāk. Vismaz šis smaids bija viņa paša, kamēr v^rdi tikai manējo atkārtojums. Tad atkal klusums. rKo man bija darīt? Ej nu sazini, vai viņš metīs laipu vai nē? Ka es priecīgs pāri gājējs, to nu viņš zināja. Šo pašu brīdi vakara klusumu kā plēšus pārplēsa skarbs motocikleta parkšķis. Skaties, arī šitāds kukainis te atspēries! Piebauro malu malas, it kā šim vienam visa pasaule piederētu. Un tieši tad, kad

man patīk sienāžu mūziku klausīties. Parkšķis auga augumā. «Hm, paklau,» vīrietis bija pienācis tuvāk logam, «jūs pagaidīsiet Mulci. Es tādās lietās, hm,» un viņš viegli uzrāva plecus. Te tev nu bija. Gaidīt? Un ja nu man tomēr parāda vārtus? Jau gribēju vismaz pavaicāt, vai ilgi nāksies gaidīt, kad sprauslodams un urkšķēdams sētvidū iedrāzās motccik- lets. Tā. Vēl viens tūrists. Es griezu aci uz piebraucēju. Lai gan biedrs, taču laikam sāncensis arī. Nekas, izveicīgs puika tas šķita. Slaidā līkumā sagriezis mašīnu, viņš norāva savu žokejcepuri. Ska)š labvakars nolīgoja pār visu sētu. Smējās viņa acis, smējās balto zobu rinda, smējās viss vaigs, sārti rūsgans kā kliņģerišu zieds. Kaķis iediedza paklētē. Pie cūkkūtiņas, tīri kā no zemes izaugusi, gadījās sīka līka māmiņa, spaiņiem līdz zemei. Re, kad ar šādu kukaini iedrāžas lauku sētā, cita lieta. Pat mans dīvainais ūkšķinātājs stāvēja uz lieveņa kāpnēm, un biklais brūnstilbītis raisījās vaļā no viņa rokām, kā jauns taurenis, kam kūniņā ticis par šauru. Bet mute, ko sauca mazā mute? Ja mana auss neniekojas, es šķitu dzirdam priecīgā laidā skandinātu: multe-multe-multe. Dīvaina valoda. Un tad tas atbraucējs ādbiksis, tas ņiprais puika ar ziedošo kliņģerišu vaigu un gaišo, gludo galvu, izstiepa savas rokas — viens ķēriens — un tajās ķepurojās, gaisā pacelts, mazais brūnstilbītis. Smaidošas lūpas skāra ne mazāk smaidošo bērna snīpi. Alia, neraugoties uz mugursomu un motocikletu, šis vis nav nekāds tūrists, nekāds svešinieks, vismaz tik daudz es nojēdzu. Sakustējos savā vietā. Šobrīd, kur viss bija tik jauki atdzīvojies, negribējās man vienīgam palikt ēnā. «Skaties, mums ciemiņš. Esiet sveicināti,» vingra, brūna, bet sievišķīgi sīka roka jau kratīja manējo. Bet tā balss — tā balss, jods mani parāvis, ja šis ādbiksis nav sieviete! Samulsis biju ne pa jokam. Nav vis nekāda bērnu spēle, kad tu, ienācis svešā sētā, saņem izstieptu roku un nezini, vai tev sakāms : labvakar, jaunkundze, cienītā kundze, vai vienkārši — sveikā būšana! Mazais brūnstilbītis, it kā manu mulsumu vēl ķircinot, penterēja turpat blakus: «Multe, kinga — kinga!» «Alt, tev gribas kliņģera,» pasmējās ādbiksis vēlīgi un jauki. «Dabūsi, tikai runā skaidri. Saki: Mulce, kliņģeri.» Tātad Mulce. Kā glābiņu meklēdams, vērsu skatus uz lieveņa pusi. Turpat vien stāvēja mans padomdevējs, kas lika Mulci gaidīt. Bet ko viņš? Noslēdzis lūpas, kā likās, pētīja vakara debesis, sak, vai rītu būs lietus, vai nebūs. Gatavie spoki. Atmini nu viņu mīklu. Kliņģeris no Mulces mugursomas iekrita mazajam rokās. Kaut kas bija jādara arī man. Stomīgs lūkoju jokot: «Kliņģeris laba lieta. Kad man gadās, arī es no tā vis neatsakos.» Par atbildi nobira sīki smiekli, un otrs kliņģeris spraucās dienas gaismā. «Lūdzu.» Es nestomījos vairs. Es gribēju zināt, vai šo kliņģeri nevarētu apmainīt pret citu ko. Piemēram, siena vai salmu klēpīti naktsguļai.

Divas acis, kā zirneklis pelēkas, ietvēra mani sevī no galvas līdz pat tūrista zābakiem. Nē, ne tikai ietvēra, šo pelēko acu skats bija tik trauksmīgs, ja netīk teikt maģisks, ka negribot es sakustējos, it kā es būtu glāzē ieliets ūdens, kam viegli saredzēt cauri. Balti zibšņi iešķilās acu pelēkumā. Krusta zirneklis, krusta, es tikko atģidos dot vārdu, kad jau viss kliņģerīšrudais vaigs smīnēja izaicinoši. «Jūs zināt, kur jūs esat?» tā teica Mulce, šis mīklainais kukainis. Pamāju ar galvu. «Un jums nebūs bail?» Tad jods lai sazina, zobojas vai brīdina? Tomēr lūkoju apliecināt ar smaidu, ka šomāju spoki man šķiet samērā labvēlīgi radījumi. «Nu, tad sviediet vien zemē visu, kas spiež jūsu plecus un sirdi. Es ceru, mēs satiksim.» Laikam labi teikts. Draudzīgi teikts. Lūk, tikai lauku sētā cilvēks dabū dzirdēt tik atklātu valodu. Lai notiek, darīsim kā ieteikts. Sētmalē uz soliņa nometu savu somu. Arī viens zābaks jau gulēja pasolē, kad pa klēts durvīm izšāvās Mulce. Viņa (es ne par matu nešaubījos vairs, ka man nav jāsaka viņš) bija ielīdusi zilā dungriņā, ik rokā pa slauceņu pārim. No- žvadzēja, novizēja gaisā spodrais skārds. Jautri, gaiši noskanēja aicinājums: «Klāvuk, ejam.» Sakustējās platie pleci uz lieveņa kāpnēm, taču turpat vien viss palika. «Paskubinies, aši! Man tev kas stāstāms.» Solījums laikam līdzēja. Ielīgojās stāvs, un varēja sākt skaitīt soļus. Mulce patecēja pretī, novidžerēja kaut ko, un abi pazuda aiz klēts. Kas tādi un kurp? Atkal jautājums. Gan jau. Atsēžoties, biju atdevies tīkamam laiskumam, un mana ziņkāre gulēja saritinājusies kā pelēkais runčuks pirmīt klētspriekšā. Kas kaitēja nedzīvot? No birztaliņas, gaisu drebinādami, virmoja spēcīgi govju māvieni, pilni miera un paļāvības. Pa atvērtām istabas durvīm šad un tad atspurdza šurp mazā brūnstilbja skaļāks izsauciens. Tam atbalsoja vecītes rāmā valoda. Varbūt es vēl ilgi būtu tā sēdējis, ja piepeši neieraudzītu vienu melnu ačeli, kas blenza manī, aiz lieveņa balsta slapstīdamās. Tas šķita kā aicinājums, un es piecēlos. Biju nācis kā saukts. Pie plīts, uz soliņa pakāpusies, sīkā līkā vecīte, elsdama, sēkdama cīnījās ap mutuļojošu katlu! Kā melna šuve gulēja osa pār viņas elkoni, bet katls ir nedomāja svērties augšup. «Māt, vecomāt,» teicu, «vai nu jums šitāds katls vairs pa spēkam? Nocelšu, palaidiet vien.» Kad kartupeļi bija nokāsti, un katls sīca atkal uz plīts malas, salīgojās sirmā galva. Lakatiņa stūrim bija darbs ap acīm. «Nava, nava vairs spēka ne pagalam,» aiztrūka vecītes balss. «Ko būs darīt? Tā gribētos vēl . . . vajadzētu vēl . . . Mulcīte, bērns, raujas vai pušu. Tikpat, kur nu vienai visu saķert, visu apdarīt.» «Nu, iet viņi abi ar . . .» es nedabūju nobeigt, jo māja drebulīgā roka. «Neteiciet, neteiciet man to! Kur vīze zābakam var stāties blakus! Tik tā slava, ka apavs kājā.» Mazais bija ierausies vecītei klēpī. Glāstot bērna galvu, viņa izplūda asarās. Un vārdi lauzās uz āru, kā asni, ko pārāk ilgi spiedis ledus slogs. «Te nu viņš mums ir . . . tu, mazā, mīļā, mīļā galviņa! Par tevi mans prieks . . . manas asaras . . .» «Kādēļ asaras?» es bildu. «Pagaidiet vien, cik ilgi, kad varēsiet jau pēc malkas klēpīša aizsūtīt.» Ne tas spieda sirmgalves sirdi, ne tas. Vai tad es nemaz viņu dzīves nezinot? Neesot dzirdējis? Acīmredzot, viņai šķita gandrīz neticami, ka tik lielas bēdas, kādas piemeklējušas viņu sētu, var palikt kādam svešas. Ak Dieviņ, viņas vedekla — kā viesulis aiznesusies pasaulē! Pamests mazais kā

kucentiņš sētmalē. Pamests Klāvs . . . Posts lai nu guļot pār māju kā kalns . . . «Klāvs,» viņa atsāka pēc brīža, «nūjā, tas Klāvs, kāds jau nu viņš mums ir, tāds ir. Bet vai viņa tēvs citādāks bija? Un tomēr mēs nodzīvojām savu mūžu.» Ko es varēju teikt? Vienīgais, klusot uzklausīt viņas stāstu. Te vecīte steidza noslaucīt acis, jo sētā bija dzirdamas balsis. Ienāca Mulce un Klāvs ar pilnām slaucenēm. Silta piena smaržu izgaroja čauganie putu vāki. «Aizgājāt un pasmēlāt kā no avota,» teicu valodas pēc. «Neuzminējāt vis,» pazibsnīja Mulces acis. «Mums birz- taliņā tāds lāga pūķis: sešas astes, ducis ragu, divi duči kāju, guļ un gremo. Kad nav laikā slauceņu klāt, mauro, ka lai plīst.» Skaties, kāda, es nopriecājos un teicu sev: tev jāpiedod viņai šis zilais dungriņš. Kā jautrā rotaļā Mulces rokas darbojās ap separatora galdiņu. Gūlās metāla šķīvīši cits pār citu, viens pīpis šā, otrs tā, vēderains kubuls pašā virsū — darīts. «Klāvuk, Iudzu icncnit vietu.,*» viņa aicināja, liedama piena straumi kubulā. Paraustījās vāveres zods, pakausis iesvērās plecos, sagrīļojās stāvs, it kā celties — nekā. Toties jautājums nokrita kā no plaukta: «Hm, tu pasaki man, cik ir 29k 19?» Pavēros vērīgāk vīrietī: tak laikam cilvēkam kādi svarīgi aprēķini? Bet Mulces smiekli un draudzīgā 'dūrīte uz Klāva pleca izsita mani no sliedēm. «Vai tu celsies, sviķa celms! Man vēl jāskrien pēc drauga,» un laukā viņa bija. Klāvs sāka ducināt separātoru. Nekas, šis troksnis varēja atgādināt vaboles dūkšanu, zilmelnās mēslu vabolītes. Protams, ne jau nu vienas. Tā varēja dūkt īsti pamatīgs vaboļu koris. Bet kur tādu ņemt, kad, kā Jaunsudrabiņš zināja rakstīt, šīs miermīlīgās radībiņas pie mums kļūstot retums. Vai tas varētu būt? Tak mēslu vēl gana. Man iepatikās pavērot, kas Spokos sakāms vaboļu jautājumā. Cēlos un gāju. Vakars rāms. Gaiss kā uzsildīts, kā mēdz teikt. Tieši, kāds vaboļu izlidošanai vēlams. Pagrozījos šā, pagrozījos otrādi, tomēr neviena vabole manu pieri sev par mērķi ne- izraudzījās vis. Pagājos aiz klēts. Tur šķita ganu ceļš esam. Tā gan. Tomēr tas nekā nelīdzēja, jo mani pētīšanas nolūki ņēma necerētu galu. Biju paspējis noiet dažus desmitus soļu uz birztaliņas pusi', kad izdzirdu strauju dipoņu. Kāds auļoja. Un taisni šurp. Iepletās manas acis kā brīnumu alkstot. Kalniņā uzšāvās salns zirgs. Te jau tas klāt un garām man. Bet . . . bet vai tiešām tam mugurā Mulce? Mulce gan. Redzu, sētvidū viņa nošļūc zemē. Vien rokas vēl turas krēpēs. Glauž sainim kaklu. Tik mīļi, tik izskatīgi, prieks vērot. Un sainis viņas draugs. Neko darīt, šobrīd es piedevu Mulcei ādas bikses un motocikletu lai. Jo, ja jau viņa šādas lietas sauca par savām, tad arī zināja, kādēļ to dara. Tiešām gan, ne jau katrs meitietis, iekāpis biksēs, var tikt par saimnieku, kaut arī tikai Spokos Un pietiek. Varbūt. Tomēr, tiekot uzkalniņā, manas smadzenes atkal šķērsoja doma, klusa un tumša kā vakarlēpis, — kādēļ Spoki? Vārds mani kaitināja. Un tad vēl Mulces jautājums: jums nebūs bail? Ej nu sazini, vai tā visa nav sievišķīga gudrība — piedot pikantu piegaršu citādi ikdienišķām lietām. Nē, es nemaz nebrīnītos, ja mans minējums izrādītos pareizs. Bet, kas zina, šī Mulce varēja būt ari atvaraina. Droši vien. Biju nonācis līdz birzij, klusai un krēslainai šobrīd. Tepat viņiem bija tas pūķa miteklis. Aplokā redzēju guļam un gremojam dažas brūnaļas. Tad redz, kā iekārtojušies: bez gana un augu vasaru laukā. 5:0, tas ir Mulces plāns. Atkal jau Mulce. It kā cita vairs nebūtu, ko domāt. Cauri birztalai bija saskatāma nolēzena pļava. Arī upei tur vajadzēja būt, jo kāpa līkloču migla.

Vai man neaiziet turp? Izpeldētos melnā atvariņā. Bet nezinu, varbūt lai paliek. Droši vien, mana pelde nav paredzēta šo māju dienaskārtībā. Griezos atpakaļ. Un tas bija labi darīts. Klētsgalā satiku Mulci. Nākusi meklēt mani. Vakariņas galdā. Patiesībā arī man tās bija rūpējušas. Ne tik daudz izsalkuma dēļ, kā prieka labā, pabūt kopā ar šo savādi mulsinošo un tomēr saistošo saimi. Pie galda sēdēja Klāvs ar puisēnu klēpī. Rūpība, kādā vīrieša neveiklās rokas sagatavoja mazajam kumosus, šķita man skurbinoša. Tik pilnīgi tēvs ar dēlu bija iegrimuši sevī, it kā saplūduši vienā būtnē, kas runāja uz mani bez vārdiem: kur nu paliek tie jūsu lielie un mazie darbi? Redzi, darbs var būt vienīgi mīlams vai nemīlams. Esi tu putns, tu mīli tāles, tu pazūdi vējam līdzi. Esi tu koks, tu mīli zemi, tūkstoš saknēm tu iekļaujies tajā. Esi tu . . . Pienāca vecāmāte. Sērīgais skats, ar kādu viņa nolūkojās Klāvā, man ne visai patika. «Dod nu mazo man, es pabarošu. Neba tas vīrieša darbs,» viņa izstiepa kalsnās rokas. Klāvs sabozās. «Liecies nu mierā!» «Jūs redzat, kādi mums divi greizsirdīgi mīlētāji,» teica Mulces žiglā acs. Tas bija tiešām tiesa. Draiski Mulce apsita roku mātes pleciem un novilka vecīti sev līdzās uz sola. «Liela tev vajadzība! Lai atpūšas tav klēpis arī. Grēks vis nebūs.» Vecīte vainīgi nolieca galvu un sāka drupināt maizi. Bijām ēduši klusēdami jau krietnu brīdi. Tīšām es ne- bildu ne vārda. Gaidīju arī šeit dzirdēt sen parastos (ak, neizbēgamā liksta!): kas jūs? ko strādājat? cik pelnāt? no kurienes uz kurieni ved jūsu ceļš? Lūkoju minēt, kurš no šiem ļautiņiem pirmais pacels savas acis no šķīvja un paskatīsies uz mani. Klāvs tas nevarētu būt. Lai gan mēs sēdējām viens otram pretī, tomēr mušai, kas pastaigājās pa bērna roķeli, viņš piegrieza vairāk vērības nekā man. «Ciemiņam būs jāpārguļ uz klētsaugšas. Citādi neiznāk,» bilda vecāmāte. «Jā, būtu jūs atnācis gadu ātrāk, tad mums bija ierīkotas divas istabas tieši tūristiem,» tā Mulce. «Nū?» Tas man paspruka līdz ar smīnu, par ko izpelnījos pelēko acu zibšņu izbrīnu. Neko darīt, nācās paskaidrot, ka smējies esmu vienīgi sev. Un kā lai nesmietos, kad taisni šodien, kur biju domājis: nekā tu nevari nokavēt, izrādās, veselu gadu par vēlu. Tāpat mans padoms — ierīkot .šeit tūristu mītni, pagalam lieks, kā jau lielākais vairums labi domāto padomu. Mulce pasmējās. Citiem pat smieties nepatika. Ak, tad šitā, tūristu mītne viņiem bijusi. Kādēļ izbijusi? Maz apmeklētāju? Taču vieta nav nekāda nomaļā. Klāva kuplo uzacu loki pieres vidū gandrīz saskārās, cik dziļa grumba tur iegula. Bet atbildēja Mulce. «Vieta laba. Tūristu bija diezgan. Pasākums plauka, kā mēdz sacīt. Līdz vienā jaukā dienā iegriezās tāds, nu, kā to lai saka — pavisam brīnišķīgs tūrists. Tas sajauca mūsu rēķinus. Viņam laikam bija līdzi sava īpaša tūrisma pote. Jo, kad šis kungs pēc nedēļas pazuda, bija pazudis arī viens mūsu ģimenes loceklis. Tad apsvērām, ja šitā ies uz priekšu, četru gadu laikā mūsu māja paliks . . .» «Hm, nu labi,» Klāvs bija pēkšņi pasitis galvu augšup, «tu pasaki man, kur dzīvoja grāfs Sērumiķelis?» Mēs palikām kā uz «mutes sisti». Un tas nemaz nebija tik ļauni. Jo pasaulē daudz ir notikumu un lietu, ko neder pieminēt ne ar asarām, ne smiekliem. Tā es sapratu jautājuma jēgu.

Pēc tam, tu brīnums, cik labi varēja sēdēt arī šādi un klausīties, kā laukā sisina sienāži. Pirmā attapās vecāmāte. Ļautiņi, bērns liekams gultā. Paskat vien, snīpītis galdā duras. Aiū man bija laiks celties, lai nekavētu miegu pārējiem. Ar segu un spilvenu padusē Mulce nāca man ierādīt vietu. Un te nekā nespēja grozīt mans «gan jau» un «paldies». Mulce tik pameta ar roku. Pie viņas tūkstoš soļiem trīs soļi mazāk vai vairāk nekā nenozīmējot. Ka tas tiešām tā, turpat uz vietas viņa apliecināja, uzšaujoties īstā kaķa žirgtumā pa redelīti uz klētsaugšas. Kad pēc brīža arī es uzrausos tur, Mulce sēdēja lūkā, sakrustojusi rokas pār uzrautiem ceļiem. Zirnekļpelēko acu skats bija lēns un domīgs. Ne īsi apcirptie mati, ne dun- griņš, nekas nespēja šobrīd aizsegt viņā sievieti. Sievieti, varbūt tuvu jau trīsdesmitam. Toties mazā mute bija koša un spītīga kā trīspadsmitgadīgai. Pretruna? Varbūt. Bet vai gan viss šis radījums nebija viena mīklaina pretruna? Hē, man būtu prieks redzēt, ko saka viņš, kad tam veltī tādu nelielu glaimiņu, piemēram: «Kāds prāts jums aprakt sevi šajos Spokos?» Krusta zirneklis pazibsnīja zem melnajām skropstām. «Diez, kojās vēl nesadzejosiet? Aprakt? Tad drīzāk aprakt mani var tas «muciklis», kā māte saka. Un pa kādiem rat- laužu neceļiem dažkārt neiznāk kulties.» «Kas jūs neceļos triec?» «Pienākums.» Mēs iesmējāmies abi. «Cilvēka bērns,» es nenocietos, «galu galā, kas jūs esat?» 161 «Vietējā rajona piena pārraudze,» viņa teica lietišķi. «Manā ziņā ap trīsdesmit saimniecību. Darba pietiek.» 6 — 270 Ko man bija darīt? Atlika izteikt savu izbrīnu, ka viņa spēj visu to paveikt. Un vēl kā? Bez vienas nopūtas. Nu, neesot nemaz tik traki. Nopūsties palīdzot māte. Tīrumus saarot un apsējot brālis, vien jāpaskubinot. Un pārējo abas ar kalponi smiedamās. Kalponi? Nūjā, esot viņiem arī meita. Šodien kaimiņiem tāda novēlota siena talka, bijis jāpalaiž tur. «Tomēr, tomēr, savāds radījums jūs esat,» es apliecināju vēl reizi. «Kā jau Spokos.» Tas skanēja mazliet paasi. Alt jā, gandrīz būtu aizmirsis pašu galveno: «Kādēļ Spoki?» Sadrūma Mulces liegi rudais vaigs. Viņa skatījās projām. Pāri krēslainai sētai, pelēkai papuvei pāri, un pāri mežābelei, kas šobrīd likās samtaini melna. Tad viņa iesāka klusi, kā vīlusies: «Es jau domāju, vai nu jūs vienīgais paliksiet nevaicājis. Brīnums tas būtu nepiedzīvots. Labi, arī jūs dzirdēsiet atbildi. Tikai nesakiet manu vainu, ja tur nebūs nekā pasakaina. Pasakas visas jau izstāstītas. Jums atlikusi īstenība. Spoki — jā, cēlonis šim vārdam laikam gan būšot meklējams viņos pašos, — viņu dabā un dzīvē. Kad atnākuši šurp — neesot šejienieši — sākuši dzīvot un strādāt, kaimiņiem, droši vien, dīvaini licies, ka zirgu iejūdz un izjūdz Mulce, tirgū un pat pagasta klaušās brauc Mulce, mājas būvei namdarus līgst Mulce. Bet ko gan citu atlicis darīt, kas Klāvs — tāds apiņstīga vaiņš jau no bērna kājām — kur iet, tur aizsapņojas, vienalga, guļ, vai nomodā. Tad arī kādai asākai mēlei nez kur

pasprucis teiciens: «Ko tie spoki! Vai tur kāds saimnieks? Lindraki spokojas tīrumā.» Un lieta bijusi nodarīta. Naglai tieši uz galvas.» Vingrāk izslējās Mulces stiegrainais augums, it kā viņa, pati būtu šī nagla, kas tomēr nelīdīs, kur to dzen. Viņa turpināja: «To es padzirdēju īsi pirms tam, kad mājas mums rakstīja uz vārda. Prasa arī mūsmājām vārdu — man bija brāļa pilnvara, — Spoki, es saku. Šie samirkšķina acis. Netic. Nerakstīšot. Es — kā krams. Zināms, sava tiesa spītības bija tur klāt. Sava tiesa pārsteidzības. Kā tagad saprotu, varēja arī citādi. Bet toreiz likās, nevar. Likās, vajag parādīt, ka vārds vien vēl nekā nenozīmē un nepierāda. Mēs tomēr dzīvosim. Dzīvosim, kad arī pati daba izspēlējusi joku, ierakstot manā ailē sieviete, kam patiesībā vajadzēja būt iepretī Klāva vārdam. Nu, neko darīt, mīļie kaimiņi, mēs tomēr drusku paspēkosimies. Laiks rādīs, kas Spokos notiek, spoku vai Mulces darbi. Un sākās cīņa. Ne dienām, bet gadiem. Cik plānu manā galvā dzima un cik nenācās aprakt! Kļūdas, sekmes, zaudējumi, visādi gadās, kā jau dzīvē. Kad pašai pietrūka padoma, nolēmu iet uz lauksaimniecības skolu. Bet kas mani pa to laiku atvietos mājā? Vai zināt, ko es izdarīju? Ņēmu un apprecināju savu brāli.» «Prātīgs solis,» es pasmējos. Nopietna savilkās Mulces mazā mute. «Nesmejieties vis,» viņa teica. «Pavisam neprātīgs solis. Lielākā aplamība, kādu jebkad esmu izdarījusi. Es nedomāju teikt, ka mana brāļa sieva būtu bijusi slikts cilvēks. Nemaz Tikai nevaldāma viņa bija, kā jauns un neiebraukts zirgs, — lauks vai grāvis, visam šķērsām pāri. Kur manam Klāvam izturēt līdzi? Pārbraucu reiz no skolas, no vasaras praktiskiem darbiem, skatos un brīnos: Spokos ierīkota apmēram tāda kā viesnīca. Spodra un vēlīga klāj mana svaine viesiem pusdienas galdu. Māte, palikusi viena, ar lopiem galējas pavisam nost. Klāvs esot aizgājis mežā pēc grābekļu kātiem. Bet siens dēd vālos nesagrābts, un dārzā aug nātres riņķī griezdamās. Vārdu sakot, viss kājām gaisā. Tas nu nepavisam neietilpa manos plānos. Parunāju ar svaini prātīgu vārdu. Saprotu, arī viņai bija sava taisnība: esot dzīvība tagad mājā, nākot nauda, varot pieņemt kalponi, ja jau paši vien netiekot galā. Protams, to varēja. Tikai vienu viņai nepatika saprast, ka Klāvam šāds tirgus neder, nav viņa dabā Ko iesākt? Es, lūgta, nelūgta, tomēr gribēju viņus abus saturēt vēl kopā un tādēļ noņēmos nešķirties no Spokiem. To pašu rudeni beidzās man praktiskie darbi. Atnācu mājās. Un sapratāmies abi ar Klāvu atkal kā cimds ar roku. Bet tas vairs nebija labi. Jo to redzēja kāds trešais, kam arī savs vārds sakāms. Skaļš un stiprs vārds. Labi, es nodomāju, ja nu šeit dzīvodama es esmu tas mūžīgais piedauzības akmens, tad ardievu. Tomēr, kā izrādījās, arī mana aiziešana nespēja viņus tuvināt. Kas tālāk notika, jūs jau dzirdējāt. Pa to starpu es biju no Spoku Mulces uzstrādājusies par Piena Mulci. Tas man patika. Bet kad nu brālis atkal bija palicis viens, es nevarēju ļaut mūsu Spokiem nogrimt tiešām spoku kārtā. Gudroju, prātoju — nopirku mašīnu un nolēmu reizē būt ir Piena, ir Spoku Mulce. Ieguvums, vai nē?» Jautri, balti zibšņi šķilās viņas acu pelēkumā, kad tā lūkojās manī, it kā apstiprinājumu gaidot. «Elles pulveris!» es pagrozīju galvu, jo neatradu nekā piemērotāka, ko teikt. Tas bija Mulces gaumē. Viņa strauji sapurināja galvu un tīksmīgi nogrudzinājās kā kumeļš, kad tam noglāsta kaklu. «Zināt, ko es jums tagad teikšu?»

Es tiešām nezināju, ko vēl gaidīt? «Arlabunakt!» un viņa pārmeta kājas pār lūkas malu. Paliec, pastāsti vēl ko! man gribējās tiepties kā gražīgam bērnam. Taču savādā biklumā es klusēju. Es ļāvu iet savu ceļu šai gludajai galvai, šai gaišai spītniecei, ko gaida trīsdesmit sētās un Spokos jo vairāk. Savādi, man pat nebija prieka likties Mulces saklātajās cisās. Tirdīja tāda maza pārdomā. Jā, taisnību sakot, tāds jaunsaimniecības nosaukums ir viens stipri ciets rieksts. Vai man labāk nebūs jāinteresējas par ko citu? 1935.

Dzīves skola Pusziemas bija vaidēts pēc sniega. Un pēkšņi — lūdzu! Jā, kad nu pašā svētku nedēļā sasniga tik bagātīgi, ka pārgalvīgāks braucējs varēja ne tikai izvizināties uz nebēdu, bet kupenās un aizputinātajos grāvjos izvāļāties ar visu zirgu piena balts, Doņos par to paldies neviens vairs neteica. Kas lai teiktu, kad gandrīz reizē ar sniegu bija saņemta Jāņa vēstule. Ai, vēstule! Bet — lai nu svētkos mājās šo vis negaidot. Maz prieka būtu kupenu džungļos kvernēt, aizkrāsnē čurnēt un tabaku svērt. Šoreiz ciemiņus gaidīšot viņš. Esot Ancei pēdējais leiks apskatīt lielo Rīgu, kur pat telītes par lellītēm pārvēršot, ne nu vēl cilvēka bērnu. «Kur jocīgi viņš raksta. Kā jau īstens pilsētnieks,» skaļi mierināja Doņu māte savu sirdi, noskumušu veltīgās atkalredzēšanās cerībās. Vēstuli lasīja tēvs, kamēr Ance stāvēja pie loga un tina ap pirkstiem matpīņu galus. Doņu Ance, ne sevišķi daiļa, bet tik apskaužami samērīgu stāvu un divām smagām, dzin- targaišām matpīnēm, kas savā laikā bija iecēlušas viņu skolu izrīkojumos gan mirdzoša eņģeļa, gan vilinošas nāras un reiz pat laimes mātes kārtā. Varbūt sava tiesa vainas būs arī šīm nevainīgajām sapņu būtnēm, ka meiča vēl tagad, kur skola jau otro gadu aiz muguras, joprojām staigāja dzīvē viegli nolaistiem plakstiem un biklu soli, it kā no viena sapņa vēl īsti neatraisījusies, jau otram uzsmaidītu. Tomēr tie bija tikai nomoda sapņi, ne miegainība. Veselīga un darbā augusi, viņa nespēja izsapņot savu jaunavīgo spēku sapņos vien, tādēļ sveša bija Ancei diena, par kuru mēdz sacīt: šodien ne smilga nav pārlauzta. Un tomēr Doņu tēvam ar māti bija sava rūpe: nav Ancei tās valodas, nav tās mākas ļaudīs patērzēt un iznesties, kāda piemīt Jānim. Cik vēl sen, kad viņu lāgā nevarēja aizsūtīt pat līdz kaimiņiem, kaut pēc sietiņa vai cita mazumiņa. Tūlīt jau īd: sietiņš . . . tāda nieka pēc . . . man tīri . . . Ļautiņi, viņai kauns! It kā varētu prasīt zirgu, kad vajadzīgs sietiņš. Beidzis lasīt, tēvs pacēla acis. «Nu, meitēn, vai gribas Rīgu redzēt?» Ance tvīkst un klusē. Ir gribas, ir negribas. Kā prieks, kā bailes. Taču nevar tik drīz izšķirties, ko vieglāk pateikt — jā vai nē. «Tad lai jel izciemojas arī vienreiz pie Rīgas brālīša. Tagad pats vaļas laiks. Un ir jau mums diezgan klausījusi,» meitai palīgos steidzās māte, paredzēdama, ka tā arī šoreiz varētu pateikt savu iemīļoto «nezinu». Tomēr vieglāk vēl par jā un nē, vieglāk pat par nezinu bija lūpas nemaz neatvērt, tādēļ Ance mīlīgi klusēja. Tēvam saraucās uzacis. Viņš gan nedomāja liegt meitai šo braucienu, taču nevarēja nociesties neiebildis: «Nu, skuķi, ja tu tik bībiski Rīgā stāvēsi, pirmais žīds tevi iebāzīs maisā un aizvedīs uz Vāczemi pupas malt.» «Atkal tu, tēvs, ar saviem jokiem. Tak tur jau būs Jānis klāt. Un gan pēcāk redzēsi, pārbrauks meitēns mājā, būs arī viņai mute brīnumu pilna, ka mums ne aizklausīties,» tā māte. «Pilna, var jau būt. Bet kad tie ārā birs? Vai ap to laiku cirvja kāts arīdzan neplauks?» bāzdams vēstuli aploksnē, labsirdīgi atsmēja tēvs. Kā spēji vaļā palaists zars, Ances rokas cirtās ap tēva kaklu, cieši, arvien ciešāk. «Tētucīt… mīļo tētucīt…» Saudzīgi, lēni cēlās un atkal slīga lejup, tad atkal cēlās Doņu tēva cietā roka pār Ances matpīnēm. Ko darīsi, savs bērns bija un palika mīļš, lai nu viņš kāds. Patiesi gan, tur

Doņu tēvs nekā nevar grozīt. Lai māca pati dzīve, pati pasaule. «Nu, tad jau brauc arī,» tik nenoteikti izskanēja šie vārdi, it kā pats vēlētājs lāgā nezinātu, bēdāties vai priecāties par savu lēmumu. Un Ance brauca. Labāk sakot, kā šautin aizšāva. Alt dieniņ, šo vieglumu ar autobusu! Tēvs vienā galā iesēdināja, Jānis otrā sagaidīja un tad tik vairs atlika darba, ka nelaisties vaļā no Jāņa elkoņa. Nu, nav ko bēdāt, to Ance godam veiks! Tik cieši viņa piekļāvās Jānim, domāt, ne māsu, drīzāk līgavu viņš uz svētkiem sagaidījis. Lai, tāda doma varēja Jānim glaimot. Ances nepūderētais svaigums un satrauktais biklums piedeva pašai un visai viņas gaitai zināmu cēlumu, par kuru gan Jānis nenocietās nepiezīmējis: «Tu jau soļo tīri kā olu uz galvas nestu.» «Kas te to acu . . . acu . . . man visa mugura slapja,» Ance tikko dabūja pār lūpām un izslējās jo staltāk. Tas Jāni ielīksmoja, tikko nesasmīdināja. Viņš nerimās tērzēt un čalot par «svēto nevainību» un «reto eksemplāru». Nerimās, līdz pat savam dzīvoklim, augstā, pelēkā mūra mājā. Tur Ance tika daudzmaz pie elpas. Bet savu biklumu viņa nevarēja nokratīt arī šeit. Ir istabiņa pie svešiem ļaudīm, ir Jānis pats karsēja viņas prātus kā sārts. It kā vairoties, it kā slēpjoties no uzmācīgā svešuma, Ances piere piekļāvās loga stiklam. Skati aizmaldījās pāri apsnigušo jumtu un dūmeņu drūzmai, kas ziemas dienas nokrēslī jau saplūda viengabalainā palsā segā ar šur tur mirguļojošām ugunīm. Zvaigžņu sega, zemei zvaigžņu sega .. . Pēkšņi viņas skatus saista kas neredzēts. Tāltālu — tur pamirdz un dziest, pamirdz un atkal dziest. Bākas uguns . . . kāds, liekas, viņai saka. Un runā un skaidro par miglām, par kuģiem un jūrniekiem. Vai tā bija Jāņa balss? Vieglā mēnessērdzīgā lidojumā Ance slīd pāri zemes zvaigžņu segai, turp, uz tālo liesmu, kas reizē vilina un baida, un sirdij liek notrīsēt nezināmās gaidās. Varbūt dzīves gaidās . . . Doņiem radu nekādu Rīgā nebija, tādēļ labdienas nevajadzēja nevienam nest, un tāpat līdzatvestos pīrāgus Jānis varēja tiesāt viens. Juku jukām nogaršodams savestos gardumus, viņš izvaicāja šurpu turpu par māju, mājniekiem un, saņēmis par atbildi savu pusduci jā un tikpat daudz nē, viņš sāka smieties pilnā kaklā. «Bravo, Ancīt, bravo! Ideāla vārdu ekonomija. Rekords. Bet pagaidi vien. Parādīsim tev septiņus Rīgas brīnumus, un, lai tad es ne Jānis saucos, ja ari pēc tam tu nesāksi runāt.» Viņš sniedzās pēc laikraksta un pārskrēja ar acīm sarīkojumu sludinājumus. Kā zirgi parādē pār visu lapaspusi dižojās kino repertuāra sludinājumi. «Viesuļa virpulī», «Ar nāvi krustceļos», «Spoku kuģa noslēpums» — jaunākais grāvējs. «Pag1 , šis pats būs labs. Ņem mēteli,» Jānis rīkoja pieceldamies. «Sāksim tevi slīpēt.» Nu bija brīnumiem atklāties. Pēc dienām trim Ance bija sēdējusi vairākos kinoteātros, dzērusi kafiju kafejnīcas šīberu burzmā, šausminājusies cirkū par boksa cīņām un pēc visa tā — sāka garlaikoties. Un kā gan nē, kad visur tā sastapa un redzēja tikai nebeidzamu, neizbēgamu, ņirbīgu mudžekli, kas kaisīja pār viņu pelēkus gurduma pelnus. Sevišķi to nomāca vai arī šķita pliekanas kinoainas. Šaudīgu, saraustītu kustību straujums, mijoties juku jukām ar sadrumstalotā teksta rindām, pārdabīgi lielām aktieru galvām, nejauki izbolītām acīm, tad pēkšņām gaismas svītrām, kas brīžam pāršķēla visu ainu kā zibens — reizi no reizes lika aizvērt Ancei acis. Velti viņa lūkoja sevi piespiest, lai atrastu šajā ņirbošajā kņadā kādu jaukumu. Velti nogurdināja sevi ar pārmetumiem: lūk, visiem patīk, visi smej! Ko tu kā durna viebies? Noslīpēties tev vajag, noslīpēties, kā Jānis teica. Nē, tik negantu jucekli viņa pat sapņos nebija skatījusi. Nekāds brīnums, ka sēžot tā, aizvērtām acīm, viņas domas atgriezās Doņos, kur viss bija pazīstams, saprotams, mīļš. Tur varēja dzīvot un sapņot tur varēja.

Bet Jānis iepleta acis, kad māsa ierunājās par mājā braukšanu. «Meitēn, kur tev prāts? Tu vēl, kā saka, lāgā ne degunu neesi apsildījusi un gribi jau ardievas teikt. Kur vēl paliek koncerti, opera, teātri! Pag", šovakar operā «Vaidelote«. Tā tev būs pa zobam.» Ance juta spārnus augam, acis iezibējās. «Vai nu būšu trāpījis naglai uz galvas?» starpbrīdī pēc pirmā cēliena Jānis vaļīgi apjautājās. Ne vaibstiņš nepakustējās Ances sejā, it kā nemaz nebūtu dzirdējusi jautājumu. Un tur nekā daudz nevarēja grozīt pat abi Jāņa draugi, ko gadījās operā satikt. Jānim kļuva draugu priekšā pat mazliet neveikli. Pus pa jokam, pus nopietni viņš solīja savu māsiņu par sievu tam, kurš izlīgos viņu no klusuma joslas. Nē, tāda bikla un tomēr nelaužama noslēgtība likās jaunekļiem pietiekoši amizanta. Un meiča vairāk kā glīta, lai ierosinātu kopīgu gājienu uz kādu deju lokālu. Svētku laiks — kur cilvēks pēc izrādes liksies? «Ar mūziku un vīnu modina mūsdienu Ērkšķrozītes,» visgudri smējās viens Jāņa draugs. Ance paskatījās brālī valgām un mirdzošām acīm. «Es gribu mājā.» Ja arī līdz šim Jānim tik vien bija tuvības ar māsu, cik tā noderēja vieglam smieklam, un viņa skati bija ietvēruši vienīgi tās ārējo būtni, tad svešādais mirdzums viņas acīs lika tam nesapratnē šobrīd novērsties un gandrīz pret paša gribu nomurmināt draugiem kaut ko par māsas pēkšņu neveselību. Būšot vien jāpavada līdz mājām. Draugi negribēja to dzirdēt. Kādas aplamības! Šo vainu viņi pazīstot gan. Haha, tā slēpjoties garajās matpīnēs un vārds tai: vecmāmuļu kautrībiņa! Pavisam vecmodīga kaite. To Rīgā vienā naktī tagad izārstējot. Ar tagadnības serumu — šurburumu. Draugu vieglā nebēdnība pielipa arī Jānim. Ko, varbūt tiešām nelaist Anci uz mājām. Ko šī tur darīs viena? Snauduļos. Kā labinot, kā pierunājot, viņš jau satvēra to zem rokas. Taču Ances noliektā galva un uzkrītoši ezīgā izturēšanās atkal sacēla kājās brāļa vienaldzību, varbūt pat zināmu nicinājuma izjūtu. Kā atvainodamies pret draugiem, viņš lūkoja smaidīt. «Nekas nebūs vis. Viņa vēl darbojas vecum vecais Vaide- lotes raugs. Aizvadīsim mājup, lai izrūgst.» Draugiem vēl bija padomā maza viltībiņa: iesēdīsies taksometrā, gan tas aizraus, kurp nākas. «Hallo, mašīnu!» Ko? Pat braukt vina atteicas? * > Kādi salti kumēdiņi! Jauniešiem jauni smiekli. Jauki, uz savām rokām tie viņu iecels mašīnā. Spalgs iekliedziens lika atkrist nelūgtajām rokām no Ances vidukļa. > «Tiešām, atliek piedāvāt vienīgi gultu.» Neslēptu ironiju Ance sadzirdēja šajos vārdos. Pie ielas durvīm, nododot dzīvokļa atslēgu, Jānis vēl piekodināja, noskaitīt astoņas pustrepes un tad — pirmās durvis pa labi. Jā, to jau Ance bija iegaumējusi. Naktssargs noslēdza durvis. Triju draugu soļi un smiekli aizlīgoja pāri ielai. Uz mirkli Ance it kā sastinga telpas melnumā. Laimīga un vieglā skurbumā. Kā zilmelna spārīte, kas tikko izbēgusi drausmīgas zivs rīklei. Tad iesmējās nedzirdami. Pati sevī. It kā spārni pletās. Mirdzas dziesma . . . Nē, ne dzelmē aicina . . . Ance salīgojās un vieglā mulsā pacēla rokas. Lidojoši soļi nesa augšup. Vienmēr augstāk, tikai augstāk . . . «tur, kur stars ar staru liesmās vienojas . . . gars ar garu jūtās . . .» Bez elpas viņa sagura pār kāpņu margām. Sirds sita reibinoši, dobji. Zelta putekļi sijājās tumsā. Satvert savu sirdi, satvert un pacelt zeltputekļu dejā! . . . Kaut kas sāpīgi iespiedās Ancei plaukstā. Atslēga! «Dieviņ! Cik nu bija? Trim, četriem vai visiem pieciem stāviem cauri? Atslēdziņ, saki nu

tu!» Un atslēga atbildēja. Nu, protams, vai tad tā nebija? Viņa slēgs tikai savas durvis — pirmās pa labi. Atkal klusi smiekli un Ance taustījās pēc durvīm. Ak, cik ļoti gribējās mazliet draiskai, mazliet drošai būt. Kas lai nu kāptu atpakaļ lejā un atkal taustītos augšup? Atslēga ieslīdēja viegli, tik tā kā lāgā griezties negribēja. Tad roka paspieda ciešāk, un tā padevās. Tikpat klusi atkal durvis noslēgusi, ar nedzirdamu soli, lai netraucētu citus dzīvokļa iemītniekus, meitene pa tumsu tuvojās Jāņa istabiņai. Nelaipni, mazliet pat asi ieklinkšķējās durvju rokturis. Aprāvās klusi zvanošā Mirdzas dziesma. Aši norāvusi mēteli un ar kreiso roku ņemdama cepurīti, ar labo Ance sniedzās pēc elektriskās podziņas. Uzgrūdās krēslam. Skarbs, naidīgs tarkšķis. Vēl Ance nepaguva aptvert, kur šajā vietā krēsls gadījies, bet podziņa no sienas pazudusi, kad miegaina vīrieša balss kūtri ieurkšķējās: «Kas tur?» Tirpas pārskrēja Ancei pār visu augumu. «Dūdin, tu?» Kā saltā, baltā kupenā iebrukuši, Ance tikko neiekliedzās. Aši pārskrēja pāri pierei plauksta. Nē, atmosties nevarēja. «Kas ir? Ko tu nerunā?» Vēl mirklis, tad iedegās uguns. Pēkšņā gaisma dzēla acīs. Meta meiteni jo lielākā mulsā. Sīkas trīsas ņirbēja pakrūtē. Sveša istaba. Sveša gulta. Svešs vīrietis izslējies sēdus. Sarkana lāsmo tuklā seja pret krekla baltumu. Zelta zobi deg pavērtās mutes tumsā. Kā deg. «Stāvi!» Rupjš gārdziens izspraucas caur zobiem. Tukla roka virs naktsgaldiņa . . . gāžas glāze . . . ūdens līst. Ance sper soli. Par vēlu — stikla šķindoņa . . . drumslas uz grīdas. Vīrs saslienas draudošāk. Varbūt viņš domā . . . Nē, viņš attopas. Velk segu sev pāri. Un melnas raga brilles . . . haha, paliek karājamies uz vienas auss. Sega šļūc atpakaļ. Skats vēršas smieklīgs. Nē, bet kāpēc šim vīram uz pieres sviedru lāses kā rupjas krelles? Ance sāk apjaust. Ko, vai patiesi šo cilvēku būtu sabiedējusi viņa? Viņa, kas pati pārbijušies, ka ne iepīkstēties vairs jaudas. Varbūt atvainoties? Jā, ja vien arī tas neliktos smieklīgi. Bet klusēt nevar ne tik. Viņa pārliek mēteli un cepurīti uz otras rokas. Nu … nu tak jāsaka kāds vārds: «Es nezinu . . . pavisam muļķīgi. Kur gan es esmu?» «Ak, muļķīgi gan?» vīrietis atgūstas. «Hahaha! Misējies cālītim, ko? Redzams, jauniņa vēl. Varbūt pirmā reizīte, ko?» «Pirmā, jā . . . mans brālis . . . mēs abi ar brāli,» Ance sarkst un kāpjas atpakaļ. «Stāvi! Nedomā izsprukt!» Divos lēcienos vīrietis ir pie durvīm un aizslēdz tās. Ieraugot puskailo stāvu, Ance uzgriež tam muguru un mēģina patverties pie loga. Un ko viņa ierauga? Pāri plašajam tumsas klajumam, tāltāli iemirdzas un dziest un atkal iemirdzas spoža zvaigzne. «Bākas uguns!» viņa skaļi uzgavilē. Nu var droši apgriezties. «Bet. . . bet kur mūsu istaba?» Vīrietis bija uzvilcis rītasvārkus un tuvojās Ancei. «Nemuļķojies.» Nekautrīgi viņš saspieda Ances roku virs elkoņa. «Redzi, tepat man tālrunis. Es tūlīt zvanīšu uz iecirkni. Gan atnāks kāds, kam tu varēsi izstāstīt savus kumēdiņus par pazudušo istabu. Bet es,

saproti, varu arī nezvanīt. Tas ir, ja tu izstāstīsi man visu patiesību un no sirds gribi laboties. Tik izskatīgs augumiņš, saproti pati, tu gan vari savu maizi godīgāk . . . Durvju roktura klinkstiens nocirta viņa vārdus. Zeltzobainā mute pavērās pret durvīm. Bet gaļīgie pirksti žņaudzās ap Ances roku jo ciešāk. «Tur . . . tur . . . tev vesela banda?!» Viņa acis grasījās ielēkt Ancei tieši sejā. Ance jau bija aptvērusi savu kļūmīgo pārskatīšanos. Un līdz ar to smieklīgas šķita spēcīgā vīrieša veltās bailes. Bet sāpīgi kaitināja viņa pirksti. «Laidiet man iet!» Ance nesaprata, kur viņai cēlusies dūša tik drošiem vārdiem. Viņas roka bija brīva, bet kājas nekustējās. «Kārli, laid tak mani iekšā, Kārli!» aiz durvīm pavēlēja skarbs sauciens. Rokturis klinkstēja, ņirkstēja, gatavs ik brīdi nolūzt. «Paldies . . . tas ir, lūdzu . . . lūdzu!» vīrietis teciņus metās atvērt durvis. Istabā iesprāga drukna melnmate, garā, zilā naktskreklā. Viņas melnās, ārkārtīgi izspiedušās acis ļauni urbās Ancē, urbās vīrietī. «Kas tad te par masku balli?» «Prasa, kas par balli! Saņem rokas un pasaki paldies, ka mani atrod vēl dzīvu!» «Nemurgo! Kaunies vēl tā runāt!» «Kau . . . kaunēties? Par ko?» «Vai man tas jāsaka? Ko es zinu, kādu sazvērestību tu gribi te rīkot. Pieķerts nu esi.» «Pieķerts? Kas pieķerts? Ko tu, sieva, muldi?» «Atzīsties! Atzīsties!» sievas pirksts izslējās kā iesms. «Atzīsties, ka biji palaidies uz manu cieto miegu kā auns uz ragiem. Neizdevās, ko? Iekriti!» Strauji bira vārdi no abām pusēm. Kur te Ancei iespraust savus? Viņa sakustējās uz ienācējas pusi. Zilā soli atkāpās. Viņas acis izspiedās jo negantāk. «Ārā, ārā … es saku! kamēr manas dusmas nav tevi . . . noraušu tev tās garās bizilkas! Ārā!» Cik labprāt Ance būtu šo pavēli pildījusi. Vīrietis aizcirta durvis un nostājās tām priekšā. «Trakā! Nemaz vairs prāta! Ie . . . ielaužas zagļi — viņa laidīs va . . . vaļā.» Ancei aizmiglojās acis. Tad viņu domā esam zagli? «Jauka pasaciņa, hahaha! Jauki tev zagļi. Ienāk tavā istabā, novelk savu mēteli, noņem savu cepuri. Brīnums vēl, ka kurpes turas kājās un kleita mugurā.» Nu arī vīrietis ieraudzīja uz Ances rokas mēteli un sarkano cepurīti. «Pie velna! Tu tak pati pirmīt atzinies . . . Teici — pirmā reizīte. Tad saki skaidri, ko tu te meklēji? Ko nāci?» «Es … es nemaz te nenācu … es nācu savā . . . nē, nē . . . sava brāļa istabā. Dzīvoklis trīspadsmit.» «Trīspadsmit? Tu dzīvo trīspadsmitā dzīvoklī?» divas mutes brīnījās reizē. «Nu, ko tad tu šāvies trīspadsmitam garām? Mums piecpadsmitais, veselu stāvu augstāk,» sieva nebeidza tincināt un skaidrot. «Melots, melots,» neatlaidās arī vīrs, «tu saki trīspadsmitā, —kāpēc mēs tevi nepazīstam? Un kur tu mūsu atslēgu dabūji?» Ance nejaudāja izskaidrot vēlreiz, ka viņai tikai viena, tikai Jāņa durvju atslēga. Pret sienu atspiedusies, pavisam samulsusi un gatava sagaidīt visļaunāko, viņa lūdzās: «Sauciet policiju . . .»

Ances mazrunība un šķietamie meli vīrieti, redzams, sakaitināja. «Saukšu arī. Par tavu spītību saukšu. Par naktsmiera traucējumu. Lai nāk. Lai tiekam skaidrībā, un tu saņem savu mācību.» Viņš kampa tālruņa radziņu un pārvērta savus vārdus darbos. Kad ieradās kārtībnieks ar sētnieku, viņi gan arī daudz vairāk no Ances neizdabūja, kā klusu «neesmu vainīga». Toties bērtin bēra abi «cietušie». Viņi pieprasīja vest notverto uz iecirkni. Tomēr kārtībnieks novērsa Ancei tālākos sarežģījumus. Viņš sacēla kājās trīspadsmitā dzīvokļa iedzīvotājus. Pēc tam, zināms, šaubām un neuzticībai vairs nebija vietas. Meičas kļūmīgā pārskatīšanās un vienkāršo atslēgu vienādība sacēla visos klātesošos jautras pārrunas un smieklus. Smējās arī Ance. Tā šķita vieglāk. Gandrīz varēja nedomāt, ka tieši viņa pati ir tā biklā lauķīte, par ko te runā un smejas. Bet tad, kā tas bija, kā nebija, kaklu aizžņaudza asaras. Pamuka meitene Jāņa gultā zem segas. Šņukstēdama, elsodama, kā nepelnīti nopērts bērns, beidzot tā iemiga. Tomēr smiekli negribēja rimties vēl otrā dienā, kad «trako joku» uzkarsēja vēlreiz, šoreiz Jāņa klātbūtnē. Tad arī viņš smējās līdzi visiem. Smējās aizraudamies un domāja runājam gudri: ' «Redzēji, meitēn, pašai nezinot iekļuvi dzīves skolā. Bargs bija skolotājs, ko? Tā ir, vienus viņš paijā, citus rūda, bet nepamanīts garām tam neviens netiek. Saki nu pati, vai šī nakts tevi neveda tuvāk dzīves mākslai? Tu klusē. Varbūt domā savu mūžu sapņos pa Doņiem nodzīvot?» Ance stāvēja pie loga un tina ap pirkstiem matpīņu galus. Viņā bija nobriedusi noteikta doma: dzīvojiet veseli ar visu savu skolu! Savu kāju vairs šurp nesperšu. Vieglāk man Doņos gadu nostrādāt, nekā jūsu bladāčos nedēļu nosvētīt. «Es šodien braukšu mājās,» viņa pateica tik žirgti un noteikti, ka Jānim atlika vienīgi izsaukties: «Zivs tu biji un paliec. Tad skrej arī!» 1932.

Lulū Cik visa pasaule brīžam liekas jauka un vienkārša: zila debess, zila upe, tālē zils mežs, zaļa zeme, zaļi koki un zelta saule pār visu! «Lulū — lulū — lulū …» Govis šņākdamas plūc zāli. Aitu mutes rubina un maļas kā mazas dzirnaviņas. Jau brokastlaikā Birzvalku četriem āboliņa pļāvējiem muguras metas slapjas, un kreklu piedurknes jo bieži saskaras ar pierēm. «Lulū — lulū — lulū . . .» «Lustīgs puika, Vsil, tas tavs rada gabals,» ieminas saimnieks, ganelim nemitīgi lulinot. «Lustīgs gan. Ko šim nelustēt, kad pats nu briest kā zirnis pākstī. Latgalē bija pavisam citāda dziesma.» «Lulū — lulū — lulū …» Liniņš aplokā gavilē. Liniņš, kas nu par Liniņu. Nav tas ne viņa vārds, ne uzvārds, bet Jurģos Birzvalku jaunākās meitas viņam dots un visas mājas pieņemts. «Ķimka? Ko, tevi sauc Ķimka? Ne sunim, ne kaķim pie mums tāds vārds. Kā cilvēku šitā var saukt?» viņa brīnījās. «Pag, tev ir balti linu mati, acis linu ziedu zilumā, — tu būsi Liniņš. Vai gribi?» «Ko tu, meitēn, palamu dosi,» iebilda māte. «Mamučiņ, kādēļ palamu? Liniņš viena jauka un vērtīga manta, tīrais goda vārds. Liniņ, vai ne?» Nesaprot Liniņš vēl visu tā īsti. Tikai meitenes jautrā valoda un laipnie smiekli tik tīkami mulsina, ka viņš māk vienīgi, acu nepacēlis, atsmaidīt. Vēlāk, kad jau drīkstēja pamest slepus skatus sev apkārt, ak, jauks un lepns šķita it viss šajās mājās. Ko mājas — īstenībā muiža. Daudz lielāka, greznāka, bagātāka kā viņu ciemā panam Veržickim. Šī nu gan ir laime. Ak, labā māte, lai paldies viņai, ka atlaida Va- silim līdzi. Nedēļas beigās Liniņš jau sprieda: lai nu ne pašā paradīzē, taču paradīzes priekškambarī droši viņš ieticis. Padomā vien: gaļu ceļ galdā ir vasarā, maize bez lāčiem un sēnalām, un tad vēl sviestu ar biezpienu noliek pavalgam. Putru tik baltu dod nostrēbties, domāt, ne lāsītes ūdens nav klāt. Un visu to drīkst ēst un dzert visa saime, cik vien vēderā iet. Bet kas pats svētākais brīnums: ne kāds te Liniņu lamā, nedz arī sit! Jēzus Marija, no pat Jurģiem, un nu jau Jāņi klāt — pār visu augumu neviena ziluma. Mājās tā vien likās, ka pasaulē bez sitieniem nav sākams, ne beidzams kāds darbs. Saplūcas mazie brāļi, mazās māšeles — tur jau viņu bija apaļš pusducis — māte sit Ķimku, mazo nepielū- kotāju; iezogas kaza kaimiņu dārzā, apgrauž kāpostus, kaimiņš sit Ķimku, kazas neganītāju; nedod Kozims uz parāda vairs ir siļķītes tēvam paģiru uzkodai — tēvs sit Ķimku lielizēdāju. Un tā bija bez gala, bez malas, lai vakars vai rīts. Birzvalkos Ķimkas ziņā nodod desmit govis, divus teļus, vērsi, divdesmit aitas, kam vēl pa brīdim pievienojas pieci sivēni. Ar visiem viņš tiek galā smiedamies un bez kāviena. Jeb, vai šis laimīgais, mundrais Liniņš nav nemaz kādreizējais mūžīgi izsalkušais Ķimka? «Lulū — lulū — lulū …» «Tas puika šovasar viens pats puspasaules pielulinās.» «Visas plaušas izlulinās.» «Kā pieneņu pūku savu dvēselīti līdzi cīrulim aizlulinās.» Biešu dārzu ravējot, mēļo pašu saimnieku trīs meitas, jautras un nebēdīgi skaļas kā laumiņas. «Pūtīs, pūtīs, kamēr sev kādu nelaimi sapūtīs,» vieglās valodiņas spēji nogriež turpat blakus kāda ceturtā balss. Nogriež kā melns kukainis dažkārt dara ar sulīgu zāļu asnu.

«Nu, ko tu, Katriņ, dienmūžu tādus nelabumus pareģo. Tiešām, ja viss tikai pustik nelabi beigtos, kā tu sludini, tad nevis pa jokam, bet no tiesas zaķi cilvēkus nobadītu, dzeguzīte nāvi atkūkotu,» kalpa sievai stājās pretim Birzvalku vecākā. «Un vai nenobada arī? Vai neatkūko arī? Vai vienreiz vien dzirdēts, ka tādas pārliekas gaviles nav uz labu. Šis te jau visas ausis aiztilinājis. Kur vārās smiekli — asaras nav tālu jāmeklē.» «Ej nu, Katriņ, ej. Tev tik tā mēle nav uz labu. Iznākumā gandrīz ik reizes labuma diezgan. Pavasarī tu arī sauci uzsaukdama: nedodiet, nedodiet tam izkāmeklim tik daudz ēst. Pārēdīsies, atstieps kājas kā muša, taukos iekritusi. Un ko tu teiksi šodien? Vai Liniņš nav puika? Kamēr pavasarī lūkoja, kur žogam caurums, kur grāvim šaurum, tagad kā linga drāžas visiem grāvjiem un žogiem pāri.» Katriņas dzelteni kalsnējā sejā iemaldas tāds vēss un saguris smaids. Jā, kur tam apmesties? Tā ir neatradis sev vietu, tas pazūd asajās rievās starp zodu un degunu. Pār visu Katriņas seju valda atkal vecu vecais ērkšķainais smīns. Nu lai. Kas dienas debesīs mēnesi skatīs? Jaunība negrib redzēt un neredz to. «Liniņ, ej, Liniņ, kāp zemē. Neesi lepns, nāc patērzēt ar mums,» aicina lulinātāju vecākā. «Lulū — lulū — lulū …» Biešu dārza viņā galā, aiz žoga, vecajā vītolā sēž uzrunātais, kārkla svilpi brūnajās rokās, balto galvu viegli līgodams, plikās kājas lēni šūpodams. Ar vienu aci viņš vēro savu ganāmpulku, otra — nemaz negrib šķirties tur no tām . . . ek, dūšīgas meitas! Un tomēr — kā iesi klāt? Ko runāsi, kad izrunāt nemāki? Teiksi vārdu, būs atkal ne tā. «Lulū — lulū . . .» «Liniņ, vai mēs tev nepatīkam?» «Vai neesam tev mīļas nemaz?» «Vēl vakar pusdienā es tavā biezputras šķīvī divas sviesta pikas iespiedu. Atmini, kad tu sēdies klāt, tās bija izkusušas, sagaidīja tevi tādas lielas un dzeltenas, kā divi pureņu ziedi. Tas tev nekas?» «Vai es šorīt būtu aizmirsusi ieliet pienu tev brokasta tiesai?» teic otra. «Lulū — lulū — lulū . . .» «Liniņ, nāc šurp!» mīļi, no sirds, kā tikai bērni var saukt, aicina pati jaunākā. Zēns atņem mutei svilpi. Kājas stāj šūpoties, galva līgoties. Uz brīdi viņš sastingst, pārdomās laizdamies. «Vai ganīsi, sprukstiņ, govis! Vēl knauķis būdams, jau klausās meitās. Domā, šīm tevis vajag?» vidū iegriežas Katriņas balss. «Ak tu, sīvā lapsene. Atkal jau meklē dzelt. Nedomā vis Liniņu iebiedēt: vai veselu lapseņu pūzni ar vienu kāju tas izspārdīs,» smieklam cērt pretimvecākā. Liniņš saslejas. Vienā lēcienā pārmeties pāri lūzuma šķautnēm vītola viduklī, pa galotni viņš nošļūc lejā un iznirst no vītola jauno dzinumu zaļuma kā zivs no niedrāja. Tad viņš stāv jau staba galā. Stabuli mutē, rokas izpletis, stāvu viegli šūpodams, viņš tuvojas pa kārti ravētājām. Atkal jau staba galā — lulū — tad pa kārti — staba galā — lulū . . . Klāt. Triju meitu skati kā jautras straumītes viņu sagaida. «Varens puika tu esi. Tādu jums Latgalē daudz?» Atbildēt! Ai, cik trakoti Liniņam gribas atbildēt. Bet . . . vai tad nav zināms? — teiksi ko teikdams, par visu viņas smiesies. Tas vēl nebūtu tik pavisam traki: visas viņas aplam mīlīgas un labas. Ja vien Liniņam pašam par sevi nebūtu jāsmej. Un nemestos tā kā kauns. Traki. Viss tāds smejams vien viņa mutē glabājas. «Lulū — lulū — lulū . . .»

«Atradušas mūsmeitas jaukumu, kur noskatīties,» griež Katriņas balss. «Applucis, noskrandis čangalēns staba galā — tikpat puisis.» «Nu ka puisis, un vēl kāds! Kur tu esi redzējusi vēl otras tik lielas zilas acis? Kā divi zili brīnumi. Es domāju, no tādas neganti cietas un tomēr priecīgas pasaules malas viņas mums te gadījušās. No tādas, zini, kur smej, lai tevi vidū vai pušu cērt, vai gabalos lauž. Kad viņas, Katriņ, paskatās tevī tādas gaišas, vai tava roka pati neceļas linu galviņu noglaudīt? Vai visā tavā mutē nav neviena laba vārda, ko Liniņam pateikt? Jel padomā, to dzelzs izturību: no pat Jurģiem ne rītā, ne vakarā viņa kājās apavs nav redzēts. Kā uztaisītas, pastalas vēl šodien karājas klētspriekšā. Dieva tiesa, apspurušie bikšu gali, plikās kājas, plikā galva viņa vērtību celtin ceļ. Un kur vēl tā stabule! Vai tu, Katriņ, arī zini, ko tāda vērts? Kad viņš sāk lulināt, ar visiem maniem trīsdesmit man gribas dziedāt un vistiņas ķert. Es saku, rudenī cimdu pāris un garās zeķes Liniņam piedevām no manas puses kā likts. Piķis, būtu es drusku jaunāka, Liniņu par vīru sev ņemtu,» ar vaļīgu smieklu nobeidz vecākā. «Liniņ, tu precētu mani?» «Lulū — lulū . . .» «Liniņ, neņem vis viņu. Kur tad es bēdās palikšu?» izraudama kuplu nezāļu vīkšķi, draiskojās vidējā. Kamēr meitu rokas karsti cīnās ap nezālēm, mutes joprojām veldzējas vieglos smieklos. Nē, ir gan mīļš un jocīgs tas Liniņš. Viņš vai nu tikai smaida vai — lulū — lulū . . . Vienīgi Katriņai šī vasaras rīta veldze aiziet secen. Bet ne tikai tas. Domāt, viņai sevišķs prieks un māka pateikt kaut ko tādu, kas arī citiem smaidu dzēš. Tā nupat atkal. «Dūdo tik dūdo pa stabu galiem, kamēr govis iedūdos auzās vai miežos.» «Lulū — lulū — lū,» Liniņš pasit galvu sānis. Ak vai, tiešām! «Zeimoļa, kur tu līž!» «Tai dundurs iemeties astē. Liniņ, saturies. Tie tevi šodien dancinās.» «As pots būšu dundurus izsadoncinot.» Traukdams pakaļ Zīmaļai, lepni nomet Liniņš. Aizmirsies puisim, ka meitas atkal smiesies par viņa valodas pubuļiem. Drīz saule tveicē nežēlīgi. Gurst cilvēki un zāle gurst. Pļāvēji gausi kāpj kalnā, izkaptīm zibot pār pleciem nepielūdzamā asumā. Ravētājas pieceļas, nopurina no drēbēm smiltis. Kas nu vairs par ravēšanu, kad biešu lapas ļengani liecas lejup kā pamirušas. Ak, tavu tveici! Pat Liniņa stabule apklususi. Pietvīcis, aizelsies viņš šaudās līdz ar Pakanu pa aploka krūmiem. Ir ko valdīt, kad govij dundurs astē. Dīķa galā meitām garām aizdrāžas aitu bars. Taču Liniņš nedomā padoties. «Pucl! Pucl!» No krūmiem izšaujas Pakans, mēli izkāris. Pakaļ diedz Liniņš ar vicu un stabuli. «Pucl! Pucl!» Pie laidara vārtiem Pakans aizšaujas aitām priekšā. Metas vidū. Kā šāviena izbiedēts brāzmlgā joni sitas atpakaļ viss bars. «Redz, kur puika, kam raga dūša. Ne dunduri, ne saule tam ko padarīs. Nesaukts, savu acu viņš tev sētā nerādīs,» pagalmā atskan saimnieces balss. «Tad nu jau varēja arī laist. Vai šīs vairs ēd. Pa krūmiem vien mušojas.» «Lulū — lulū — lulū . . .» Kā uzvaras sauciens vēl noskan stabulītes balss, tad Liniņš laiž lopus mājup. Patikušas savā vaļā, govis, šķiet, zaudējušas to pašu jēgas mazumiņu, ko tveice vēl bija pametusi. Saslietām astēm, galvas smieklīgi grozīdamas, rumpjus augsti mētādamas, viņas aizjoņo šņākdamas, kā paša nelabā jādītas. Šķīst zemes pikas, putekļi griežas un zari lūzt. Ceļu! Skats Liniņu smīdina. «Ak tu, nav kauna! No dundura mūk.»

«Kāds nu mans ganiņš pārskrējies! Slapjš ar visiem matiem kā ūdens žurka,» saimniece pārvelk Liniņa galvai ar plaukstu. «Tik traki jau nemaz nevajag. Kad nav vairs valdāmas, laid, lai bizo uz māju.» «Tis mun nekos. As skrīšu deiķī,» ar saimnieci Liniņam vienmēr valodas vedas gludāk. Vārdi labāk iekrīt, nekā ar meitām. Nūjā, puiši jau arī solījušies iet peldēties, saimniece zina teikt. Lai tik sapļaujot par visiem govīm sēku. Tad viņa vēl piekodina, nepalikt ūdeni visai ilgi. Pa dienvidus laiku Liniņam vēl līdz skroderim jānoskrien. Citādi netiks pa Jāņiem pie jaunas kārtas. Jā! Tas Liniņam nav divreiz sakāms. Jau visu rītu šis gājiens viņam prātā sēž. Iebāzis stabuli laidara staba spraugā, Liniņš piebiedrojas puišiem — sēka pļāvējiem. Kad sēka klēpji nolikti govīm silēs, Liniņš pirmais izšaujas pa kūts durvīm. Dīķis . . . pusdienas . . . skroderis, tikai trīs vienkārši vārdi. Bet Liniņa dvēselē tie tēlojas kā vesels laimes kalns ar trim mirdzošiem torņiem, kur Liniņu gaida ikkatrā savs prieks. Nemācēdams vārdos izteikt savu jūsmu un arī nezinādams, kam īsti ko teikt, viņš tver savu stabulīti atkal rokās. «Lulū — lulū — lulū . . .» Pa taciņu pāri mauram, garām ābeļu un bišu dārziem, pa kalniņu lejup uz dīķi. «Lulū — lulū . . .» Liniņš jau stāv uz laipas, no kuras mēdz peldināt zirgus. «Lulū,» viņš palecas un mirklī nozūd ūdenī. Vien lēpju lapas tai vietā nolīgojas. Zosis sasit spārnus un klaigādamas peras viņā pusē uz krastu. «Trakais puika! Ar visām drēbēm!» iesaucas Vasils, nākdams ar otru puisi vēl tikai gar bišu dārzu. «Nu, kas tad šim liels mugurā. Bikšeles un krekls. Un tas pats jau caurcaurēm slapjš.» Puiši sāk izģērbties. Gāginādamas, zosis aizgrīļojas gar viņu krastu. «Edz, kas šim par māku, tik ilgi turēties apakš ūdens,» piemin otrais, arī jau kāpdams uz laipas. «O, to mūsu ciemā prot visi. Mums, zin, liels, liels ezers, dziļš un melns. Vietām nemaz dibena,» stāsta Vasils. «Redzēsi, viņš aizpeld pa apakšu un uznāk augšā, kur tu nemaz ir nedomā gaidīt. Man divas minūtes pa dibenu — nieks. Tu redzēsi.» Puiši ielaižas ūdenī, aizpeld līdz vidum, tad Vasils sauc: «Skaiti līdz simtam!» un laižas dibenā. Otrais skaita un izskaita pat līdz simtu desmit. Tikai tad parādās Vasila melnā, saulē spīdošā galva. «A, va' tu redzēji?» Pārbraucis ar plaukstu pār acīm un vairākas reizes nosprauslājies, viņš skatās pēc Liniņa. Nē, arī otrs vinu nekur neredz. * » «Va' traks! Tāds varens peldētājs . . . šitādā dīķelī . . .» Vasils it kā baidās izteikt tieši savu nelabo domu. Ir ticēt negribas tai. Tomēr abi peld uz laipas galu, kur ielēca Liniņš. Otrs, ne visai labs peldētājs, izkāpj uz laipas. Vasils laižas dziļumā. Vērojot dīķi no laipas, puisis ierauga soļu desmit atstatumā blakus lēpju lapai viegli šūpojamies Liniņa zaļgano stabulīti. Paiša krūtīs kaut kas baigi nodreb, un viņam kļūst vēsi. Viņš grib doties uz krastu pēc drēbēm. Tai brīdī no ūdens paceļas Vasila galva. Seja tam izbaiļu pārvērsta. Ar vienu roku viņš tver pēc laipas, otra velk Liniņu līdzi… „ Tur nu viņš guļ, čokurā sarauts, ūdenszāļu klēpi rokās, spocīgi bālu seju. Visas pūles atsaukt Liniņā dzīvību paliek veltas. Panāk vienīgi to, ka viņa kājas un rokas izstiepjas taisnas. Guļ viņš zaļajā zālē, plaši pavēris acis pret zilajām debesīm. Mazliet pavērtā mute, šķiet, ik mirkli gatava vienoties ar savu stabuli. Bet viņa stabulīti neizlaiž no rokām Birzvalku

jaunākā, kas skali šņukst un ļauj asarām līt. Vasils atkārto tikai to vienu: «Šitā . . . šitā . . . stabulēdams nāve . . . Savām acīm redzēju, skaidri redzēju . . . Un ļāvu noslīkt. . .» Katriņa noliecas, lai aizvērtu Liniņam plakstus. Viņa nebija teikusi vēl ne vārda. Otrā dienā kādā Latgales ciemā pasta ierēdnis ieiet nabadzības un posta apsēstā sētā, kur arī Liniņš kādreiz skraidījis. Te viņš sastop tuklu, pajaunu sievieti, aplam netīrām kājām, izspūrušiem matiem un nēšiem plecos. «Te dzīvo Vilkins?» «Vilkins gan.» «Pats mājās?» «Nav.» «Jūs viņa sieva?» «Sieva.» «Tad saņemiet telegrammu.» «Jēzus Marija! Kas miris?» Ar bailēm uzlūkodama papīru, bet tad, it kā nomierinādamās, viņa bilst: «Nemāku lasīt.» Ierēdnis izlasa viņas dēla pēdējā «lulū» atbalsi, kas, nākdama pāri tāliem laukiem, maldīdamās pa svešām telpām, cauri vienaldzīgu cilvēku sirdīm, bija kļuvusi visai baiga un strupa . . . Reizē ar klusu vaidu smagi krīt piesmeltie spaiņi, nogrāb nēši, un sieva nokrīt ceļos. «Svētā Māte! Pieņem pie sevīm debesīs manu nabaga Timofeju! Bija mans mīļākais bērns . . .» 1929.

SENLAICĪGAS MINIATŪRAS 1. Neatklāts noslēpums. Torīt viņa atnāca ar ķiršu ziediem pie krūts un kreime- nītēm rokā. Noskūpstījis tai kakla bedrīti, viņš sniedzās atsegt plecu, kad pēkšņi atģidās: «Kādēļ tu šorīt tērpusies melnā?» «Lai tu gaišāk redzētu, cik baltus ziedus tev atnesu.» Viņš saņēma kreimenes mazliet samulsis, jo nule tās ieraudzīja. Saņēma un nezināja, kur likt, un samulsa vēl vairāk. Ak, šī lielā mulsa par sīkajiem ikdienas niekiem liekas viņai tik nesaprotama un tomēr mīļa! «Tu … tu, mans pinku lācīti, jau atkal apmaldījies pats savā alā,» viņa smejas draiski, un, kamēr viena viņas roka pazūd tā melnajos matos, otra sniedzas uz galda pēc tukšas tējas glāzes. «Redzi, ziediņiem būs labi arī šeit, tikai ienes ūdeni.» Tad viņa atver logu un nosēstas uz palodzes. Skatieni viegli un priecīgi auž tīklu pa saulainā parketa dēlīšiem. Auž līdz pat durvīm, gaidot viņu atgriežamies. Šurpu un turpu, garām galdam, garām krēslam, garām . . . pēkšņi sirds apstājas: skatieni aizmetušies pāris sprīžu viņpus gultas kājas, aizmetušies aiz pelēkbālas, apdilušas gumijas ripiņas — niecīgas ripiņas, ko dāmas dažkārt mēdz nēsāt zem kurpju papēdīša. Viņa aizmiedz acis jo cieši, spiež rokas pie krūtīm, purina galvu, kā kaut ko nokratīt gribēdama. Ko tas gan līdz? Līdz acis atdara, turpat vien guļ palsā ripiņa, šis bālais, nodevīgais nieks. Kādēļ. . . kādēļ maz vajadzēja to ieraudzīt? Bet, kad šobrīd veras durvis, kreimenīšu vizošais baltums liek viņai iejautāties pavisam viegli: «Tev bijuši viesi?» «Viesi? Nē … ak jā, viens skolotājs no laukiem,» liekot ziedus uz galda, viņš atbild tikpat viegli, pat vienaldzīgi. «Un vairāk neviens?» «Nē. Kādēļ tu tā vaicā?» Viņa jūt asinis kāpjam vaigos un nespēj pacelt plakstus, kad viņš, pienācis, saņem tās rokas un atkārto: «Kādēļ mans draugs tā vaicā?» «Vai nedrīkst?» aizvainota viņa iesmejas. «Senāk tu pats man visu mēdzi stāstīt. . .» «Tiešām?» viņš neatmin viņas domas un lūko jokot. «Tev gan būs bijis briesmīgi garlaicīgi klausīties, visu klausīties. Piedod, es gribu laboties — es mācīšos vairāk klusēt.» «Lūdzu . . . lūdzu . . . klusē vien, cik tev tīk . . .» viņa elso, «tomēr tik daudz gan tu varēji mani saudzēt un palūgt apkalpotājai, lai izslauka ik rītus tavu istabu!» Un tad viņa ir projām. Istabu . . . vai gan istaba tiešām būtu … ā, nu arī viņš ieraudzījis palso nieku — savu nodevīgo talismanu. Gausi, gausi viņš tam tuvojas, paceļ, noglabā krūšu kabatā, kur tas slepenībā jau glabājies veselu pusgadu, varbūt pat ilgāk. Tad tādēļ . . . tādēļ . . .Tiešām, jāmācās vairāk klusēt: būtu smieklīgi saukt viņu atpakaļ un atzīties: mīļā, šī mazā ripiņa reiz piederēja tev . . . Jāmācās klusēt, — talismans un sievietes necieš skaidrību.

2. Nesagaidītā vēstule. Kad puisēnam apritēja pirmais gads, mātes sirds iecerēja svētīt svētkus. Bagātus, laimīgus svētkus. Tai dienā viņas istaba bija greznota rudens bērzu zeltainām grīstēm, apšu sarkaniem dālderiem, Sērmūkšu kvēlajiem koraļļu čemiem. Un puisēna mazo draugu un draudzeņu vaigi tvīka laimē ne mazāk sārti par tiem āboliem, kas sadila viņu baltajos zobos, sulīgi čaukstēdami. Pie klavierēm sēdēja māte. Līksmes viļņos viņa sauca šūpoties mazās sirdis. Cik viņa pacēla acis uz mētrām apvīto krēslu, tā tur redzēja sēžam Prieku — mazu puisīti, savu puisīti. Ak nē, ne tur vairs — viņš glaužas jau pie mātes vaiga, liek galviņu tai klēpī, tad atkal iejūk draugu pulkā, un viņa elpā šūpojas zeltainās bērzu grīstes, viņa smieklos skan apšu dālderi, viņa skatienos margo Sērmūkšu uguns koraļļi. Līksmē māte aizver acis. Tomēr, cik savādi, kad plakstus viņa atkal atdara, skatieni ik reizes vērsti pret durvīm. Ik reizes. It kā gaidītu durvis atveramies, it kā brīnītos: un vienmēr tās vēl mēmas? Ko viņa gaida vairs? Kādas rotas, kādas balvas šajos svētkos vēl alkst viņas sirds? Jā, jā gan, šodien viņa grib bagāta būt kā vēl nekad, viņa gaida vēl — varbūt tā būtu maza vēstulīte, pavisam maza, vien daži vārdi, varbūt neviena vārda pat, vien sīksīka, balta lapiņa . . . Durvis stinga mēmas. Neatmin mūs . . . ne-at-min . . . Šalkoja smiekli. Margoja vijas. Noliekusies pār mētrām apvīto krēslu, māte raudāja. Kaut viņa zinājusi, kaut zinājusi, kas stāvēja aiz viņas loga tobrīd, kad svētku gaviles skanēja visskaļāk! Sevī sagumis, viņš pazuda tumsā: nepietika spēka ieiet namā, kur tik skaļi smējās. Prieks ... 3. Nenopirktā bilžu grāmata. Un atkal nejaušības savesti, viņi gāja klusi tērzēdami. Kad nonāca līdz grāmatu veikalam, kur viņa dzīrās pirkt savam puisēnam bilžu grāmatu, viņš pēkšņi apstājās. Negribot ieiet. «Kādēļ?» viņa brīnījās kā bērns. «Nu tā . . .» viņš sastomījās. «Tur būšot pazīstami. Kā lai ejot bez vajadzības.» Jā . . . jā . . . Un tu bēdz no lauku vientulības šurp uz pilsētu, pie cilvēkiem, no kuriem tomēr vairies. Lūdzu, lūdzu, nenāc vis man līdzi,» viņa jau mēļoja un viltus mierā sniedza roku. Viņš vēl piebilda kaut ko par pretešķībām, uz ko viss, gandrīz it viss dibinoties, un tad viņi šķīrās. Ak jā, viņš tomēr neaizmirsa nosūtīt puisēnam skūpstu. Miglaini satraukta, viņa neattapa pārdevējam paprasīt bilžu grāmatu, bet norādīja uz pirmo brošūru, kas pagadījās priekšā, un domāja: kādēļ viņš neienāca? Kādēļ? Viņš nemīl bērnu? Viņam nav prieka iedāvināt pat sīku bilžu grāmatiņu! Pat izmeklēt nē. Un tomēr liek noskūpstīt. Hāha . . . pretešķības! Jeb vai viņš laikā vēl iedomājās saudzēt sava vārda labo slavu?… Nikna spīts savijās ar apvainojumu un iegūla viņas vaigā. Nekas. Lai paliek kā bijis: dāvanas mēdz pasniegt karaļiem un ubagiem — mēs negribam tie būt. Kad viņa iznāca no veikala un lika soli uz pēdējā pakāpiena, kur viņi bija šķīrušies, atkal uzjundīja jautājums: kādēļ, kādēļ viņš neienāca līdzi? Atraidīt neizteiktu lūgumu . . . Nelaimīgā, kaut viņa redzējusi, ar kādu rūgtumu nupat aiz nama stūra viņš ietrieca notekā savus

pēdējos sīknaudas gabalus: lai nav nekā! 1931.

Dižais buciņš «Kas īsteni ir tava laime un kas nav, to vis tā akurāt nevar zināt. Visu garo vasaru, kad Lote rītos modināja, cik reižu vēlējos: kaut pie gultas pieaudzis būtu ar visām kājām un rokām: lai cērt vai ar cirvi, tad tikai atkritīs! Nu varētu gulēt, bet jupis parāvis to guļu! Pat vienas dienas par daudz,» tā savā gultelē prātīgi sirdījās Pēterēns, atgaiņādams vēlīnās mušas. To viņš darīja visai uzmanīgi, lai nesakustinātu satīto kāju, kas bija atslieta uz gultas gala. Šī kāja! Pāršķelt uz pudeles dibena divas dienas pirms gadatirgus nav nekāda laime pat tad, ja tev pašam nav bijis cerību šajā tirgū tikt, un vēl mazāk tad, ja esi izjaucis arī otram šo prieku. Prieku? Lotei ne tikai prieks, — taisni vajadzība: dižais buciņš vedams pārdot. Neatdos jau velna žīdam par smieklu! Pēterēns savās domās nav kļūdījies. Vasaras sievai Lotei šī necerētā ganu diena iecerētās tirgus dienas vietā kaiš ne mazāk kā Pēterēnam pāršķeltā un tagad satūkusī kāja. Pēdējais gadatirgus visā apkārtnē! Ilgāk turēt bučiņu nevar: dienās notekājas ar aitām, nāk garās naktis — izkritīsies lopiņš miesā un cenā. Tiesa gan, saimnieku Mārtiņš tirgū brauks un viņam līdzi Lotes Kārlēns. Iedot viņiem bučiņu? Tas nu ir kā ir . . . Puišu cilvēki — vai gribēs ar aunu piņ- ķēties? Un ja tūliņ no rīta negadās pārdot, pēcāk, kad iesils puišu galviņas, atdos vēl par cāļa naudu projām. Vai tad nav zināms, kā tādās reizēs jauno barā iet? īpaši, kad Mārtiņš piedalās. Bet tas, ko pasaule zina, vēl nav viss. Patiesībā Lotei bučiņa bēdas tikai pusbēdas, un pats buciņš — tikai brauciena iemesls. Galvenais — pazīstamu un svešu priekšā palepoties ar savu Kārlēnu (kas ar saviem deviņpadsmit gadiem gan pelnījis arī Kārļa vārdu). Tas prieks nu guļ kā akas dibenā. Atliek bēdāt otro pusbēdu. Divas dienas Lotei vaļas pārdomāt šo «dot — nedot» lietu. Pat kārtis bija talkā jāsauc, gan tā kā pa jokam, ganos laiku kavējot. Bet vai vienu reizi vien joks kļūst patiesība. Kārtis gan gaiši nenoteica, cik tirgus par bučiņu sola, bet kreiča kungs — vai tas gan nevarēja būt labs pircējs? — viņa tuvumā turējās visas trīs reizes, vienalga, vai izliec uz celma, vai villaines, vai kailas zemes. Tā pamazām un neatlaidīgi nezināmais, kuplais kreiča kungs aizstājās priekšā žīdiņam Strolkam un viņa solītiem četriem simtiem. Jā, buciņš brauks uz tirgu! Kad auns jau gulēja ratos, skumīgs un apkaunots, vēl pēdējo reizi Lote pabužināja viņa trekno muguru (tik trekns un liels auns viņai nav bijis savu laiku — kā diža ālavnīca!), pakasīja vēl viņa drosmes pilno pieri un iebāza zobos maizes kumosu. Aunam tas viss nu būtu tā . . . nekas. Bet šai brīdī kūtī ieblējās aita, un dižais buciņš tūlīt aptvēra, ka tur — mīlīgo blējēju barā, gan būtu jaukāk. Viņš trūkās un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā, bet — salmos vien palika. Tikai spējš un griezīgs brēciens noskanēja gar visiem pak- šķiem. Kņada sētsvidū sakustināja Pēterēnu vairāk nekā viss spiets istabas mušu. Straujš pagrieziens pret logu, un sāpēs sūkstīdamies, viņš stiepa kaklu pār gultas galu. Saimniece — norušķējusies kā aizvien, saimnieks — pusteciņus un smaidīgs, Lote — baltu drāniņu galvā, ganu vicu padusē, un Mārtiņš blakus Kārlēnam. Vai traks, cik cēli abi galvas tur! Jā, ap ratiem grozās visa māja — arī meitai Betei, ar nēšiem garām ejot, tur jāapstājas — trūkst tikai paša Pēterēna. Velna kāja! Re, ir gan tā Lote laba: pat auna viņai žēl, — raisa savu sarkanzaļo prievīti no kājas un sien aunam striķa vietā. Laba, jā, bet lepna gan arī uz nebēdu: Kār- lēnam uz mata tādas pat brūnas un fabrīķī austas drēbes kā saimnieku Mārtiņam. Un cepures abiem no tās pašas brūnās vadmalas un tā paša skrodera šūtas, vienādi izlocītas, uz pakauša atbīdītas. Kas nepazīst abus, vai pateiks, kurš saimnieka, kurš meitas dēls? Nekā! Bet tikai runā: meitas dēls . . . Ē, lai nu tie citi domā kā grib, Pēterēns stāv kā mūris

Kārlēna pusē. Hē, kas vēl tik koši strinkšķina mandolīnu kā Kārlēns? Kam vēl par māti tik mīlīgs sievišķis kā Lote? (Viņas sietais rūgušpiens vēl tagad tīkami dzesē Pēterēna kāju.) Līdzīgi bultai izšaujas īss Kārlēna svilpiens. Nu būs! Pēterēnam iezibas acis. Kā veiklu roku mests akmens, Kārlēns iekrīt ratos blakus Mārtiņam. Zirgiem aizbrāžoties, viņa roka uztver gaisā saimnieka mestos grožus. «Dullais! Dullais!» Lote izsauca skaļi savu prieku. «Tik atminiet: lētāk par pieci nē!» aizgūtnēm viņa vēl nokliedza. Bet tas jau bija vējam saukts. «Tu nu gan, Lote, iegrūdi šiem to auneli kā vilkiem rīklēs. Ne pieci santīmi no tā vairs nemantosi. Kad pārbrauks, prasi, vai par abiem vairs jēgs pateikt, kur aunam stāv ļipa, kur auss?» saimnieks it kā pa jokam domāja sakām patiesību. «Pašas buciņš, pašas dēls, lai papriecājas puika, lai pacienā draugus, kā jau tirgus dienā piederas,» tikpat uzmanīgi atmeta Lote, labi noslēpdama īsto domu un vēlēšanos. «E, kur sievu gudrība! Nabaga žīdiņam pāris latu neatlaiž, bet dot nodzert visu aunu nez kādiem krogus brāļiem viņai nav žēl.» «Vai tavs dēls sliktāks par manu? Tavs jau pirmais būs talkā pie glāzes!» Te saimniekam atlika tikai nospļauties. Āmen un punkts. Ķersies labāk pie apaušiem. Ērzelis drīzāk valdāms, ne tāda sievišķa mute. Sagaidot saimnieces palaistās aitas, Lotei vēl acis pagriezās uz ceļa pusi. Pāri bālajiem rugājiem, tur uzkalniņā, putekļu mutulī, varēja saredzēt ratos divus sēdētājus. Lote gan īsti redz tikai to vienu. Ak tu mīļais delveris! Uz zirgiem traks un dūšīgs kā čigāns. Droši vien kādreiz valdīs arī savus paša kumeļus! Slaidu vicu padusē, ar garu cerības pavedienu lielajā ticības adatā un rudo Plušķi pie sāniem, drīz viņa steidzās pa ganu ceļu pakaļ lopiem. Zirgi drāzās pilnos auļos. Ratu dārdoņa un putekļi turēja tiem līdzi. «Velns tavu sausu braukšanu! Rīkle putekļos aizkaltīs. Domāt, garām ne Miķelis, bet nupat Jāņi būtu nolīgoti, — spļāva Mārtiņš. «Ko nu puksti? Vai tirgū tava tiesa slapjuma trūks? Varēsi pienācīgi izskaloties. Tikai saturi dūšu un cepuri, ka nenovīsti priekšlaikus!» grožus valdīdams, atkliedza Kārlēns un atkal iesvilpās. «Kas šī par runu? Vai tā kāda dižcilvēka valoda? Vecais šorīt sīksts kā sakārnis, tikai vienu līdaku izplēsu. Un no mātes pa kluso pusi vēl otru. Kā šī man spiež naudu saujā, durvīs vecais! Āre, te būšot tā nauda, ko šai drapes nopirkt, — māte skaita pātarus, kā velnu ieraudzījusi. Un man jākož mēlē. Redzi, tik ir tās mantas. Kad atskaita meitām konfekšu tiesu, šaura iztika būs. Te nu jāpalaižas uz draugu būšanu. Edz, tā ir dižcilvēka valoda!» Neapmierināts Mārtiņš noskurināja galvu. Stīvajā apkaklē iežmiegtais tuklais kakls nejutās mājās, un platajā sejā iegula putekļi. Straujā braucienā dižā bučiņa galva šūpojās un mētājās un brīžiem atsitās pret Mārtiņa zābaku purniem. «Kārlēn, tirgū ar to auneli mēs vis nestāvēsim kā žīdeļi, meitām par izsmiešanos. Iebrauksim sētas vietā. Gan pircējs saodīs un pienāks klāt. Tad, saproti, mums pašiem kājas un rokas brīvas.» īsi pārdomājis, Kārlēns piekrita. Nav jau vezums, vienu jēru pārdos vienmēr. Var vēl iepriekš pārstaigāt tirgu un apklausīties cenas. «Pag, pievaldi zirgus! Tikpat bez divām stundām galā netiksim. Šitā ne lāga parunāt. Mēle zobos cērtas, gaiss rīklē.» Garlaikodamies Mārtiņš sāka taustīties ap krūšu kabatu un smīnēdams izvilka apbružātu piezīmju kalendāru. Gribējās padižoties Kārlēna acīs ar pāris jauniegūtām meiču fotogrāfijām. Grāmatele vēl

nebija lāgā pavērta, kad vējš iesitās lapās, un viena laipni devīgā meiča, apmetuši kūleni pāri Mārtiņa piedurknei, nogūlās ceļmalā. Kārlēns sarāva grožus, bet Mārtiņš iesaucās: «Kas šī par runu? Vai tā kāda dižcilvēka valoda? Lai guļ meitiņa! Tāpēc vis nelēksim no ratiem laukā.» Kas Kārlēnam bēdas? Palaidis grožus, arī viņš iesmējās. «Nu tu gan izrunājies smalki! Labāk meitas bildei gulēt grāvmalā, ne tavā kabatā. Kas tā tāda bija?» «Tad velns viņu atmin! Taču kāda Jūle vai Mīle. Nekas! Nākamo svētdien izkaulēsim citu! Un dos, es zinu, ka dos.» Grāmatelē glabājās vēl citi līdzīgās cīņās iegūtie pieminekļi. Te bija trīs četras kaimiņu Emīlei rakstītās Kramu Jāņa vēstules, pavisam īstas. «Kā tu pie tām tiki?» nopietni brīnījās Kārlēns. «Kas šī par runu? Tas, saproti, aroda noslēpums. Tā māksla nav ļaudīs laižama. Tikai tev, kā labam draugam, pasaku: no viņas pašas ganu vāceles. Jau veselu nedēļu tās man te žūst, pavisam biju aizmirsis. Bet tad šī bija nikna, kad ieraudzīja mani vēstules kabatā bāžam! Tev vajadzēja redzēt viņas vaidziņu! Kož un skrāpē kā traka kaķe. Bet ko šī man padarīš, ko atņems?» «Un kam tev to vēstuļu vajadzēja?» «Kam vajadzēja? Gribas palasīties, pasmieties — ko tāds Krams šitādai knīpai raksta? Šie, saproti, slepus cerējušies. Nu man tas noslēpums kabatā. Satiksim abus tirgū, novēlēsim laimes. Ko, vai tā nav dižcilvēka valoda?» Lai gan neviens nav Kārlēnam teicis, pat nevienā grāmatā viņš nav lasījis, kur līdzīgas lietas būtu nosodītas, tomēr viņā kaut kas slejas pret šo Mārtiņa soli. Vai tas nav tāpat, kā kad tīši palaistu savus lopus cita labībā, ļautu izbradāt un pēc tam vēl nosmietos? Nē, viņš nevar smieties līdzi Mārtiņam. Kā gribēdams izbēgt no nelāgas sajūtas, viņš atkal pievilka grožus. Ak, pat zirgi tam nespēja līdzēt! Pret atzveltni atgāzies, Mārtiņš burtoja vēstulē: «. . . un tad māsa prasīja: no kā tev tā vēstule? Es pateicu. Tad viņa atkal teica: kad tu šitādu košu puķi esi izvēlējies sev par draudzeni, tad mums visiem prieks.» «Ha, ha, ha! Ak tu tāpiņš! Košu puķi . . .» Mārtiņš smējās atņemdamies. «Kas par teicienu! Šitāds košums . . . Sivēns sagriež asti gredzenā — tam arī savs košums. Kas tad šai labāks kā citām? Tā pati prece un par to pašu maksu dabūjama kā kura katra. Vajag tik mums gribēt pamest ar pirkstu!» «Nu, draudziņ, Emīli gan tu nedabūtu, kaut vai visus savus divdesmit pirkstus izmētātu.» «Es? Nedabūtu? Gribi redzēt? Uz cik derēsim? Šodien pat tirgū tu to dabūsi redzēt. Mārciņa šokolādeņu — un košā puķe būs man tāda pat draudzene kā Kramam.» «Par maz būs magnēta tavām šokolādenēm. Tik skaties, ka par tām vēstulēm Emīle tev neuzlaiž šodien Kramu uz kakla un tas neapsvilina tavu apkakli.» «Tas tik būtu joks!» Mārtiņš labsajūtā cirta plaukstu pret pieri. «Vai zini, meitu dēļ man nekad nav gadījies izkauties. Velns ārā! Tas būtu kas jauns. Ko? Lai iet! Tā ir dižcilvēka valoda! Un dzīvīte . . . Šīs rokas māk vajadzīgā reizē tvert un piespiest. Būtu nu tik Kramiņš tirgū. Par jautrību gādāšu es!» Labu laiku Mārtiņš nerima jūsmot par varbūtējo traci. Šī pati Mārtiņa piedzīvojumu kāre un bezbēdība laikam arī bija tā, kas saistīja Kārlēnu pie viņa un dažkārt vilka līdzi piedzīvojumos un lika turēt līdz galam, tomēr paliekot vienmēr vēl par itin drošu balstu Mārtiņam pat grāvja dubļos. Mārtiņš neaizmirsa arī skaidrā prātā cienīt šo drauga vērtību, un prasīts neprasīts, stāstīja viņam savus noslēpumus un domas. Viegls vītums visā Mārtiņa

ķermenī un sejā, kas sāka jau izplūst, runāja skaidru valodu par tām darbdienu stundām, ko viņš nogulējis, atpūšoties pēc jauki un jautri pavadītas svētdienas vai nakts, un par tiem soļiem, ko tēvs, māte, puiši spēruši viņa vietā. Nē, liekas, viņam nav viegli būt turīga tēva dēlam. Un vai tāpēc kāds brīnums, ka reiz, kad skurbulis un mātes asarainie pārmetumi bija atdarījuši Mārtiņa muti, viņš no tiesas sašuta par vecāku gādību. «Ak tā, kā ābelīti jūs esot mani audzinājuši?» viņš kliedza. «Izķēmojuši jūs mani esat, ne audzinājuši! Taisnība — kā ābelei man zari apzāģēti, stumbrs nokaļķots, zeme visapkārt uzkaplēta un ar vircu aplaistīta, — nu tik gaidiet augļus! Bet — tavu brīnumu! — izaug rūgtenskābi mežābolēni . . . Redz, sīka lietiņa jums aizmirsusies — pote . . . Nē, tad jau labāk klājas vienkāršam bērzam laukmalā. Kas nekaiš Lotes Kārlēnam?» Alt jā, vai gan Kārlēns nav audzis kā bērzs laukmalā?. Mātes mūžīgā nevaļa, mijoties pastarpām ar īsajiem mīlestībai veltītajiem mirkļiem, kopusi viņu kā mīļā saule un audzelīgs lietus. Tā nu viņš izaudzis slaids un kupls, vingrs un lokans, pilns drosmes un dzīvības. Vēl brīdi ļāvis lēkāt skatiem pa Krama vēstuli, bet nekā smejama tajā vairs neatradis, Mārtiņš aizcirta grāmateli ar vārdiem: «Vai tā kāda dižcilvēka valoda? Tam nemaz nav dukas — tīrais tāpiņš! Kad es rakstītu, saproti, skuķiem ausis sviltu no maniem vārdiņiem. Tikai nav man vaļas un netīk tādi gari papīru penteri. Es pasaku vārdu acīs, pieķeru ar roku, lai meitēns kā zēvele iedegas — švirrks!» Aizpogājis visas pogas un saslējis apkakli, viņš noskurinājās un sagrieza muguru vairāk pret vēju. Tad vēl ko atcerējies, iesmējās: «Nē, bet tā tik būs trakota tirgus diena! Saproti, veselas septiņas brūtes mani gaidīs starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem uz tilta.» «Jā, jā,» arī Kārlēns atcerējās šo lietu. Jau sen Mārtiņš bija rīkojies uz to un attiecīgos priekšdarbus pilnīgi veicis pie katras izredzētās atsevišķi. Šodien nu jāievāc pļauja. Viņš skaitīja pie pirkstiem un sauca vārdā visas aicinātās, īpaši nosaukdams tās, kurām, pēc viņa domām, vajadzēja iekrist šajos smieklam izliktajos slazdos. Kopīgi novērtējot minētās meitas, abi vienojās, ka, lai nu ne visas septiņas, bet četras piecas droši izsmīdinās šodien dažu labu. Šādām un līdzīgām runām raisoties un zirgiem nereti auļojot, abi braucēji ar joni tuvojās pilsētiņai. Lai gan Kārlēnam nebija tirgū nekādas tiešas vajadzības — tas mātes auns tikai tāda aste — tomēr jo tuvāk, jo jūtamāk viņā brieda sajūsma un pielipa no Mārtiņa tīri ārīga nebēda. Ka tevi deviņi vilki! Kaut reiz arī man pašam pagadītos kāds nopietns joks vai tracis, vai cits kaut kas tāds, par ko pašam iesilst sirds un varētu ietikt ļaužu valodās! Piķis! Iebraucot pilsētelē, Kārlēns vairs nevarēja izrādīt visā pilnībā ne to pašu savu ceļa brašumu: taisni te, kur būtu skatītāji, zirgi jātur gandrīz soļos, saimniekmātes, ga- neļi un žīdēni, puiši un meitas velkas krustu šķērsu zirgiem gar galvām kā vēži pa ezera sēkli. Tik atlika tā darba, kā slaidā lokā piesist pirkstus pie cepures naga, apsveicot vienu otru draugu vai kaimiņu. Iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz — viss lēvenis tirgū. Nodevuši savējos sētas puiša ziņā, abi stalti izslējās vārtos. Mārtiņš domāja: jāpārejot tepat ielai pāri un jāiegrie- žoties stūra tējnīcā izskalot muti un apsildīt iekšas. Bet Kārlēnam par vari gribējās vispirms redzēt tirgu, dzirdēt aitu cenas. Ko to auneli vārdzinās pa ratiem? Labs, kas no rokas nost. Un tirgū taču būs saceltas būdas, kur dabūt vēdera un galvas sildītājus. Pārliecināt draugu ar vārdiem Mārtiņam likās par garu. Lai dotu gaitai vēlamo virzienu, viņš draudzīgi ieķērās Kārlēna elkonī. «Laid vaļā! Ieķēries kā mātes brunčos!» strauji Kārlēns atrāva roku. ļ «Kas tad ciemiņu puišiem jau rīta pusē par domstar pību?» Atgriežoties, abi ieraudzīja sev pretim resno sarkan- ūsaino kaimiņu Spruku, viņa jauno znotu,

kautru un lēnu, kā balti ziedošu zirni, un vēl kādu trešo. Sasveicinoties, Mārtiņš reizē prasīja un skaidroja: «Nu saki tu, Spruka — tu esi piedzīvojis un prātīgs vīrs — kas ir svarīgāks, vai nokārtot iekšķīgās vai ārīgās darīšanas? Es saku: kā kulsi, kad katls nav iekurināts?» Sprukām patika Mārtiņa saprotamais mājiens. Arī viņš bija ceļā uz katla kurināmo vietu. Tikai viņam pašlaik trūka Mārtiņa vieglās omas, tādēļ šāds glāzes biedrs likās jo tīkamāks. «Jākurina, saprotams, jākurina, par spīti visām ķibelēm un ķezām!» Spruka runāja vagara balsī. «Kas par ķibelēm un ķezām?» smējās Mārtiņš, nokāpdams notekā un vilkdams Kārlēnu līdzi. Kaut negribīgs, Kārlēns padevās. Kad viņi nonāca līdz tējnīcai, Mārtiņš ar Kārlēnu jau zināja šo to par tirgu. Lopiņu un meitiņu šodien kā gružu un vēl vedot klāt. Bet pircēji pie pirkstiem skaitāmi, tādēļ izlasās tikai treknākos, tas ir, pagaidām tikai lopiņus, un tos pašus paņemot par sviestmaizi. Spruka arī šim pašam miesniekam, trešajam līdznācējam, atdevis savu baroto bulli par pusastota taukšķa un vēl trīsdesmit latu piemaksājis klāt, tā, no labas sirds, kā vecam draugam, redz, mājās nav gribējis atdot žīdam par deviņi taukšķi. Mārtiņu smīdināja tāda dārga draudzība, un viņš lika Kārlēnam parēķināt, cik viņa aunam vajadzētu piemaksāt klāt, lai kāds par velti paņemtu. Tējnīcā ienācējiem smēja un māja pretim vēl dažas pazīstamas sejas. Sēzdamies aiz garā galda, Spruka priecājās, ka te taču pa godam varot novietot savu nesamo, bet tur, tajās tirgus būdelēs, tie pāris sēžamie dēļi jau no paša rīta kā blaktīm aplipuši. Šis tirgus viņa acīs bija trūkumu pilns, kā nekopts suns blusu. Kad uz galda sāka kūpēt glāzes ar divkāršu sildītāju, un tējnīcnieks sev par godu un viesiem par prieku palaida vaļā mūzikas skapī «melno kuili», visi jutās kā vienā laivā iesēdināti un jautras straumes nesti. Sprukām pamazām izbālēja žēlums par zaudētiem trīsdesmit latiem, Mārtiņam aizpeldēja tālāk tilts ar visām pasūtītām daiļavām, un Kārlēns ļāva gulēt un gremot dižajam bučiņām . . . Vai veselu mēnesi darbdienas nastu un sviedrus atsver viena tāda tirgus diena! — bija kopīgi izjusts lēmums. Glāzes pildījās, kūpēja un sīka, pildījās, kūpēja un sīka — vai veselu zirga ķēdi, likās, varēja savērt no šīs nemitīgās maiņas, līdz glāžu tukšotajiem tējnīca likās par šauru un karstu. Pirmais attapās miesnieks. Viņš bija diezgan stiprinājies jauniem darījumiem. Nu jā, vērša naudu ieslodzījis makā un to nogremdējis bikšu kabatā, celties varēja arī Spruka ar znotiņu — tā viņu sauca Spruka un visi citi — viņiem taču abiem vēl tirgū palikušas saimnieces ar pīlēm, cāļiem un sīpoliem. «Velns ārā! Pusdivpadsmit!» izrāvis pulksteni, priecājās Mārtiņš. «Pēdējais brīdis! Saceļas kājās, radi, draugi un pazīstami! Mārtiņš iet sev sievas lūkoties! Iesim, apspriedīsim kopīgiem spēkiem, vai no septiņām viena kritīs man! Saprotiet!» Ē, tur vajag būt kādam jokam! Gluži pa tukšo viņš vis tā neplātās. Un Mārtiņam radās pavadoņi. Kārlēnam gan prāts drusku atgriezās pie ratiem un auna, bet Mārtiņa elkonis lika viņa kājām soļot vienādā rakstā ar savējām. Lai nokļūtu līdz gadatirgum, bija jānogriežas ap stūri un jāpaiet garām dažiem desmitiem pelēku mājeļu un jāsastopas vai uz katra soļa ar tikpat daudz lēverainiem žīdēniem, kas sava sīkuma dēļ vēl tirgū netika. Tomēr pistoļu korķu sprādzieni, kas vilināja, ermoņiku un sevišķi daudzo «blū- mīzeru» skaņas bija spēcīgākas par dažas mātes dunku. Šur un tur atdalījās no bara vai izšāvās no vārtiem pa melnai galviņai un basie lieli aizdiedza kārotā virzienā. Tirgū Mārtiņam līdz ar pavadoņiem radās viena otra pieturiņa. (Vai Mārtiņam kad draugu trūcis?) Lai draudzība labāk zeltu, tā vismaz ar vienu glāzīti jāaplaista. Izlaužoties cauri tirgum, Mārtiņa radu, draugu un pazīstamu pulciņš bija labi pieaudzis. Kādēļ neiet paskatīties, kad par velti sola teijāteri!

Laižoties pa iestāvo ielu lejup, tilts iztālēm likās, kā jau visi nelieli koka tilti — zilganpelēkām, lietus un saules krāsotām margām, svinīgā mierā mazliet pievilcīgs, tomēr uzticībā drusku šaubīgs. Izgāztu krūti, saslietu galvu, Mārtiņš joprojām turējās gājiena priekšgalā un neatlaida Kārlēna elkoni. «Vai stulbs! Tur vis nav četras, piecas, bet viss aicinātais septiņš, varbūt divkāršots! Hē, saprotams, meitiņas grib bikli segt savu kārumu, paņēmušas līdzi pa draudzenei!» skaidroja Kārlēnam Mārtiņš, nemierīgi vērodams tilta vidū meitu pulciņu un gar margām izklaidus pa pārim vēl citas. «Eku Strīķu Minnēns tekā pa baru kā bišu māte!» viņš tīk- smināja skatus ap vienas slaidas meitas stāvu. «Ir mazais Jūlēns un Grenču Zetiņš arī . . .» Te Mārtiņš izspļāva piparotu vārdu. Puišiem sasniedzot tiltu, meitu pulciņš it kā sakustējās tiem pretim, vidū pašķīrās — un pēkšņi atskanēja spēcīgs uz ermoņikām rauts maršs. Mārtiņam aizcirtās solis, un mugura atdūrās draugos. «Kas šī par runu? Vai tā kāda dižcilvēka valoda?» viņš murmināja aiz paražas. «Velns ārā! Izjokots? . . . Lādēties? . . . Iet garām un nelikties zinis? Vai pašam nu palikt par smejamo joku?» ātri šaudījās domu drumslas viņa uzkarsētās smadzenēs. Ka maršs domāts viņam, to gaiši vēstīja meitu draudzīgais bariņš, viņu smieklos pavērtās mutes un piemiegtās acis. Puišus no meitām vairs šķīra tikai daži desmiti soļu. Jāglābj, kas vēl glābjams! «Sveikas, zeltenes!» viņš braši kliedza, «maršs nav nekāds karš — tas tīk manam prātiņam! Kura no jums tā gudriniece? To velna skuķi es uz vietas apprecēšu!» Skaļi smiedamās, meitas kāpās atpakaļ, un viņu priekšā palika marša spēlmanis — slaida auguma vīrs ar plikām krūtīm, vienu sarkanu jorģīni rūsgano svārku augškabatā un otru pie melnā katliņa. «Ē . .. Zibenis!» Sakustējās radu, draugu un pazīstamu pulciņš kā mīklas priekšā. «Muzikants Zibenis . . . Kur tie gadi, ka neredzēts! Bet kas gan šo nepazīst? Kā balts zvirbulis citu barā. Ehē! Vai šis tas joks?» Gluži negribot Mārtiņš palaida Kārlēna elkoni. Viņa skati šaudījās no Zibeņa uz Kārlēnu un atkal atpakaļ. Kārlēns jutās kā apreibis. Viņš zina, ka viņš stāv uz savām kājām, nav aizmidzis, nav piedzēris un tomēr lāgā nemāk aptvert, kas īsti norisinās viņa priekšā. Šis svešais un tomēr it kā pazīstamais muzikants, kur viņš būtu redzēts? Gludi skūts un pabāls vaigs . . . Kur un kad? Tā kā smīnā sakniebtas lūpas . . . Kur un kad? Smails un mazliet kuprains deguns, tāds kā … Strauji saslējis galvu, spēlmanis pacēla plakstus, un viņa skati mijās ar Kārlēna skatiem. Kamēr viņa pirksti turpināja lodāt ap ermoņikām, dziļi zem pieres gulošās acis saistīja Kārlēnu kā zirnekļa tīkls neuzmanīgu mušiņu. Kārlēns papurināja galvu, kā nokratīt kaut ko gribēdams. Kas par ķēmiem? Ir tā, itin kā viņš redzētu pats sevi. Redzētu nobružātā, sapelējušā spoguli sevi, novecojušu, bālu, smieklīgi uzpostu un tomēr pazīstamu. Viņš vieba muti uz smiekliem, gribēja teikt kaut ko Mārtiņam, kad viņu pārsteidza vārdi: Ko, Zibenis uzrauj maršu par godu savam dēlam? Tas bija tik skaļi teikts, ka ari Zibenis to dzirdēja. Pēkšņi aptrūka spēle. Zibenis nostājās Kārlēna priekšā ar bailīgu jautājumu: «Tu esi Lotes dēls, jā? Nu neliedzies! Es saku — neliedzies!» viņš gandrīz lūdzās. Kārlēns nespēja ne liegties, ne neliegties. Viņš sāka saprast nojausto patiesību. «Ko stāvu kā blbis? Vai dosi tēvam roku!» mudināja laikam Spruka. Nometis ermoņikas, Zibenis apskāva samulsušā puiša plecus, bučoja te vienu, te otru vaigu un lūdzās: «Sit mani zemē! Dēls, sit mani zemē, vecu maitu! Vecu suni, kas tevi, tik varenu puisi, nav gribējis par dēlu . . Man ļaudis teica, bet es neticēju . . . Sit zemē! Sper zemē!»

Apaļi novēlās katliņš ar visu jorģīni, un Zibeņa balss sāka aizrauties. «Velns ārā! Sāks viņš vēl raudāt,» vēroja Mārtiņš. Arī citiem skatītājiem lieta kļuva par nopietnu: nav ko smieties, un ko raudāt jau pavisam nē. Skatam jādara gals! Un vai gan jautrā pūlī gals tālu meklējams? «Ziben, ko kluksti kā noperējušies vista? Iesim labāk ieslacīt atradības!» kāds vedināja. Attapies, Kārlēns atraisījās no necerētiem skāvieniem, lai gan tie viņam nebija ne pretīgi, ne tīkami. Tomēr kā nu tā, kad visi skatās? Tagad jau bez liekas mulsas viņš spēja lūkoties Zibenī. Tēvs . . . Nē, šis vārds viņam neteica nekā. Viņa skatus tikai saistīja briesmīgi pazīstamā seja, kas likās redzēta vakar, šodien un vienmēr. Un … un tā viņam patika. Patika, lai tur vai kas! «Jā, nudien, dēls, ieslacīsim! Vai tu tā gribi? Ko, vai tu neesi uz mani par daudz dusmīgs?» Zibenis runāja ātri, satverdams Kārlēna roku. «Ko nu grābsties! Kurš dēls nedzers, kad tēvs izmaksā?» metās starpā Spruka. Sparīgi piesizdams brīvo roku pie bikšu kabatas, Zibenis neatlaidās: «Dēls, nebaidies, vecam maitam Zibenim čaukstošais šodien turas: pagrabs un divas plītis man kabatā. Šai dieniņai pietiks mums visiem.» «Nu kusties! Neesi muļķis! Tēvus neatrod vis katru dienu!» Mārtiņš raustīja Kārlēna otru roku. «Ceļu, kristībnieki brauc!» «Ziben, maršu!» Kāds pacēla katliņu, cits iespieda ermoņikas vajadzīgās rokās, un laimīgais tēvs rāva vaļā. Viss radu, draugu un pazīstamu pulciņš un klāt vēl Mārtiņa aizmirstās zeltenes ar savām draudzenēm virzījās atpakaļ uz tirgu. Gājiena gals nebeidzās ne tirgus būdelēs, ne vienā, otrā tējnīcā, bet Zibenis izvēlējās lepnāko vietu visā pilsētelē, vienīgo viesnīcu «Pie Baltā Bāliņa». Pēc piecām minūtēm zināja puse tirgus, ka muzikants Zibenis saticies ar Glūdu Lotes Kārlēnu un atzinis to par savu dēlu. Un šis tādu tēvu, kas atrodas tikai pēc deviņpadsmit gadiem, nav vis aiztriecis pie velna. Garā Strīķu Minne, ja nu ne gluži īstenībā, tad izjūtā pilnīgi pastiepās vēl kādu sprīdi garāka: viņa taču šo satikšanos bija izrīkojusi. Izrīkojusi, un kas tur citiem jāzina, ka, Mārtiņa jokam muzikantu meklējot, viņai tīri nejauši izgadījies sastapt pirmo, nevis kādu citu muzikantu, bet Zibeni. Lai nu kā, tomēr ir pazīstamiem, ir svešiem nu ir ko pārrunāt; katrs nu var izklāstīt savas domas un atmiņas pēc sirds patikas. Tirdziniekos bija dažas pašu pagasta vecākas mātes, kas prata izstāstīt Zibeņa un Lotes stāstu, it kā tas vēl tikai vakar, aizvakar būtu noticis. Vai Dieviņ! Ko gan Lote teiktu, redzot Kārlēnu ar Zibeni kopā? Lepnā Lote . . . Uzpūtīgā Lote . . . Vai tai kāds cilvēks var pa prātam izrunāt, vai izdarīt? Toreiz pat, kad puišelis atradās un jau pirmajā mēnesī bija Zibenis kas Zibenis, nu kā izspļauts, — vai viņa klausīja prātīgu ļaužu padomu? Ne ar valgu nebija aizvelkama uz tiesu, lai iesūdzētu to putniņu. Un vēl savu radinieci, to Juraku Līzi, kas gribējusi labprātīgi būt šai par liecinieci, ņēma un izsmēja. Teikusi: ko, aiz kāda pakšķa tad Līze tupējusi, kad šī ar Zibeni mīlējusies? Lūk, tā viņai nebija grēks runāt! Un visu laiku lielījusies: šī savu bērnu kā puķīti uz loga izkopšot, lai tik nākot visi paskatīties. Un ej tu sazini, vai pats velns tādai nav palīdzējis? Izaudzināja arī. Izaudzināja puisi, ka radiem un svešiem prieks. Redz, jau otru gadu Kārlēns vairs neļauj mātei pildīt meitas vietu. Gribējis, lai viņa paliktu pavisam uz vaļas. Vai šis kāds pintiķis, ka vienai mātei maizi nenopelnīšot? Lai tikai salāpot šim kreklus, cimdus un zeķes. Lote vēl pie baznīcas stāstījusi un smējusies: vai nu šis, ieticis diža puiša kārtā, par pieciem plēsīšot, ka īpašas lāpītājas vajagot? Tad beigās gan pielaidies — lai līgstot par vasaras sievu. Edz kur dēls! Ko? Lai tik mums katrai tāds būtu! Lote ēd ziemu savu maizīti, rokas klēpī auklēdama. Jā, redzams, puika mātē atsities. «Tēvā, tēvā kā vaigā, tā dabā! Kas var noliegt, ka Zibenis nebūtu labs mūrnieks, krietns

mūrnieks? Un spēlmanis arī pirmā numura. Ja kur vajadzība, viņš jums noraus trīs dienas, trīs naktis no vietas, neapnicis, nepiekusis,» Zibenim radās barā viena labvēle. Bet tūliņ tai cēlās pretiniece: «Ko nu, ko nu — gatavais vēja pistole: pat savu vārdu pa pasauli izšaudījis, nu ar palamu mūžs jānobeidz. Ko līdz darbs, kad galviņa nezina, kur pienāks vakars, kur pienāks rīts? Un mantas tik vien ir, kā tās vienas bikses kājā, ķelle vai ermoņikas padusē. Vēja grābslis, vairāk nekas! Kurš riktīgs cilvēks tepat divdesmit gadus neliksies par savu bērnu zinis un nu, tikko ieraudzījis, iezīdies tanī kā ērce? Plencis un dzērājs — tik tā goda!» «Tā nu arī īsti, mīlīši, nevar teikt — nebūtu licies zinis,» neatlaidās tā pati rāmā balss. «Kārlēns vēl pavisam maziņš bija, varbūt vēl ne gadu, Zibenis pats bija ielicis manam saimniekam — tikai neatminu vairs, kurā krogā šie satikušies — bet ielicis saujā zelta desmitnieku, lai nododot Glūdu Lotei. Ko, vai tā pirms kara nebija naudiņa?» «Un Lote pieņēmusi?» kāds lietas nezinātājs taujā. «Vai, kā nu naudu nepieņems? Vēl nolielījusies: redz, ka Zibenis Kārlēnu atzīstot gan par savu!» «Nu jā, tik jau arī bijis kā tas viens desmitnieks. Vai par to cilvēka bērns uzaudzināms? Un pats no tā laika mūsu pusē vairs acu nav rādījis, kāju spēris. Zina sunītis, ko izēdis!» nepiekāpās bargā tiesātāja. «Lai nu lai, Lote nav nevienam par to žēlojusies. Pavisam aizgriežas prom, ja dzird kādreiz Zibeņa vārdu pieminam. Jāteic — tikpat kā žīds no krusta.» «Nē, bet ko tik Lote tagad teiktu? Spļautu melnu vai baltu?» izteica viena šo jautājumu, kas nedeva miera daudziem. Ja Lote dzīvotu tikai pusi tik tālu no pilsēteles kā dzīvo, tad, kā likts, atrastos ne viens vien uzņēmīgs gars, kas atrautu viņu tūdaļ šurpu. Tā bija sakurināta ziņkāre. Un tas tikai vēl sākums. Runas pieņēmās briedumā labā pēcpusdienā, kad no viesnīcas iznāca Zibenis, ermoņikām rokās, Kārlēnu pie vieniem, Mārtiņu pie otriem sāniem. Viņiem sekoja vairāki jautri un katrā ziņā varonīgi pavadoņi. Visi sasēdās automobilī, pie kam šoferis saņēma pavēli: braukt, cik lēni vien māk, un pieturēt pie glaunākās drēbju bodes. Kājās izslējies, dažu draudzīgu, bet vingrumā šaubīgu roku balstīts, Zibenis spēlēja un dziedāja apskaužamā priekā «Ciemā aug* vien' zeltainīte, ne pie viena tā negāja». Pārējie iekšāsēdētāji cilāja kājas, apkampās un šūpoja galvas katrs savā ritmā, laikam domās griezdamies vecajā, mīļajā dancī. Te bija ko redzēt. Te vajadzēja paieties līdzi, — redz, kas tur galā pajūk! Tā automobilim gar abiem sāniem un aizmugurē radās savs pulciņš cienītāju, kas ar savu piezīmju spēku vien gandrīz spēja noturēt tādu vēzi uz vietas. Bet lai rāpjas vien! Tikpat ar visu lēmumu gabaliņš no viesnīcas līdz lepnākai bodei nav garāks izstiepjams: viens sparīgs burkšķis — un nekust vairs. Tomēr sēdētāji nedomāja izkāpt ātrāk, kamēr Zibenis, izspiedis ermoņikām pēdējo skaņu, piecirta kāju un iesvilpās. «Ē, žīds, rādi šurp brūtes kleitas, balta zīda, visglaunākās, vissmalkākās!» jau durvīs Zibenis sauca skaļi, lai dzird visa daudzgalvainā aizmugure. «Nūjā, nūjā,» vārdos traucās pretim vēlīgs žīdiņš: «viscaur balta zīda! Un kāpēc ne ar zīda svītriņām? Tā visjaunākā mode. Tās svītriņas vairāk spīd un laistās. To visi tagad …» Ek, tas murmulis nesaprot! Zibenim ne tikai svītriņas, bet arī svītriņu starpas vajaga skaidra zīda, kas spīd un laistās. «Sasper, brauc tālāk!» «Baltu? . . . Jā, vakar vēl bija balts zīds un rīt vai parīt būs atkal. Būs! Tikai šodien, šodien atlicis vienīgi rozā. Bet mīlīgs un košs kā viens rožu pumpuriņš, — taisni brūtēm austs un pataupīts!» «Ko darīt, dēls?» Zibenis gaida paveramies Kārlēna muti. Rozā? . . . Nūjā, varbūt mātei patiktu arī rozā . . . viņa

valkā arī rozā jakas.. . «Nē, brūtes kleita būs tai balta!» Zibenis atbild sev pats. Brauks vēl uz trešo un pēdējo bodi! «Ira! Ira!» sīka žīdenīte, kam Zibeņa vajadzība jau iepriekš pavēstīta, sauc pretī visai svītai. «Balts . . . mums ir pavisam balts, tik balts kā viena balta zoss. Un vēl tāds, ko var šūt uz abām pusēm un mazgāt, cik vien grib. Tas ir īsts mazgājams zīds.» Izrunājot grūtos vārdus, viņas plānās lūpas daždažādi šķobās, kamēr kalsenās rokas drebulīgi cilā un plāta drēbes gabalu. «Kas? Mazgājams? Vai brūtes kleita kāds krekls, ka tā jāmazgā?» Zibenis niķojas. «Brauks atpakaļ pēc rožainā!» Aizmugure iesilusi: dzērumā joks vai nopietnība? Nav joks! Nopirka rozā gabalu! Re, no tiesas Zibenis brauc pie Lotes precībās! Kā jaunu ceļu izrāvusi straume, jaunā vēsts gāzās pār vēlīniem tirdziniekiem. «Paņems! Es tev saku.» «Nepaņems.» «Paņems!» «Ņemtu gan, bet nedabūs!» Vēl pēc dažiem iepirkumiem labā nokrēslī preciniekiem iegriežoties sētas vietā, dzirdēja Kārlēns divus strīdamies. Runā! . . . Vai tas nevarētu būt par viņa māti? Lai! Tas tā drusciņ kutina sirdi . . . Tiesa, viņš bija dzēris, tomēr ne tik piedzēris, ka neaptvertu, kas ap viņu notiek. Tēvs . . . tagad viņam varēja būt arī tēvs. Vai vajadzīgs? Tas būtu tā, kā Spruka teica: redzēt mēs varam arī ar vienu aci, bet vienmēr labāk, ja tev ir divas. Bet nē, ne tas labākums Kārlēnam tagad vairs vajadzīgs (un kādu lielu labumu gan tāda pusakla acs var dot?). Nē, tas ir gluži kas cits! Viņam patīk, briesmīgi patīk just pret sevi tās pelēkās acis, brīžam tādas jautras, brīžam bēdīgi aizvērtas. Un dzirdēt viņa muti prasām tikai to vienu — ņemt viņu par tēvu! Ņemt viņa vārdu (kā Spruka nejauki smējās: hē, tikai to palamu līdzi lai nelaižot!), viņa amatu un visus dančus, visas dziesmas, visas tās senās jaukās, dziedātās un spēlētās tanīs viņos laikos, kad tik bijis ļaudīm tā prieka, kā dziesmiņu padziedāt. (Ak, tās Kārlēnam patika gan!). Savāds, nekad agrāk neizjusts lepnums brieda Kārlēna krūtīs: lūk, viņš, Kārlēns, ir šis kaut kas, ko tās žēlās acis lūdz; viņš ir tas, kas var teikt savu nē; viņš ir tas, kas var teikt šim svešajam spēlmanim, kas devis viņam dzīvību: jā, tu esi mans tēvs . . . Un vēl tā neskaidri, vārdos neietverami, viņš jauš, ka kāda taisnība liek saņemt viņa mātei šo bildinājumu, gan vēlu, bet tomēr vajadzīgu. Kādēļ lai viņa nebūtu godā līdzīga citām mātēm? Lai iet uz labu laimi! Kārlēns uzsmaidīja dižajam bučiņām, ierīkodams tam ratu aizmugurē ērtāku guļu. Sēdekļa maisu vajadzēja izjaukt, citādi rati atteicās uzņemt pie bučiņa vēl piecus sēdētājus. Ar acīm Kārlēnam drusku palīdzēja Mārtiņš, līdz viņa mute pavērās skaļam smieklam un roka taustījās ap auna ragu. «Buķel, buķel, ka mēs tevi nodzersim, to es gan šurpu braukdams domāju, bet ka Zibenis tevi atpirks un mēs tevi vedīsim atpakaļ Lotes derībām, to pats velns nebūtu uzminējis! Ko, vai tā nav dižcilvēka valoda?» Arī Sprukām bija šis auns jāredz, viņš ķēra pie otra raga, it kā gribētu pacelt aunu gaisā. «Nekaitiniet manu derību aunu! Lai izguļas lopiņš, kamēr vēl grāpī nevārās!» bargi vaibstīdamies, smieklam sauca Zibenis. Kā apsvilis, Spruka palida aunu un mēļoja pretī: «Lūgtu piedošanu, brūtgāna jaunskungs, ne tevi, ne tavu aunu mēs negribam sažultīt. Kā divus cukurkliņ- ģerīšus pārvedīsim jūs abus, lai tik brūte mielojas un mēli neaizrij!» Par Zibeņa un Sprukas plānajiem jokiem smējās visi, gan paši runātāji, gan pavadoņu pulciņš, kas tēvam, dēlam un Mārtiņam sirsnīgi bija turējuši visos šīs dienas piedzīvojumos līdzi. īpaši

darbīgs bija Spruka, un viņš negribēja iztrūkt arī beigu cēlienā. Un kur Spruka, tur kā piepe turējās klāt znotiņš. Tā salasījās tas piecnieks. Kārlēns vēl lāga nepaguva izklāt salmus, kad trokšņainās gavilēs, cits pus- zvīļus, cits sēžus, visi sagruva ratos. Tā jautrie precinieki ar strauju ratu burkšķi atstāja aiz sevis iebraucamās vietas vārtos pulciņu skatītāju, kas palika tenkojot līdz vakaram, un ripoja pretim rudens biezajai tumsai. Sēžot ratu priekšā un atkal valdot grožus, Kārlēns saplūda vienā trauksmē ar zirgiem. Garās stundas nostāvējušies dīkā, zirgi nemudināti atdevās skriešanas priekam, un Kārlēnu rāva doma: drīzāk, ašāk pārvest mātei šo jauno ziņu vezumu. Jaunas gaviles ceļā sacēla atradums: starp pieciem aicinātiem bija nemanot iespraudies sestais, neaicināts — Burdu Jānis, kas pats sevi bija iecēlis Zibeņa īstāko jaunības draugu kārtā. Lai paliek! Zibenim šodien visi bija draugi. Par visiem kuplākā skurbulī līgojās znotiņa gaišā galva. «Jauki dzīvot pasaulē-lē-lē . . .» vai desmito reizi viņš uzsāka dziesmu un turpat vien atkal nojuka. Iesmējās, nopūtās, melnajā piedurknē noslaucīja degunu un acis un gaužām nopūlējās, gribēdams apskaut gan vienu, gan otru blakus sēdētāju, lai pie viņa pakauša vai pleca izraudātu savu prieku par jauko dzī-dzī-dzīvīti . . . Viņa priekos piedalījās un tos laipni atbalsoja Spruka, Burda un Zibenis. To viņi darīja ar īstu dzērāju pārākuma apziņu, sak — mēs vis neesam piedzēruši kā šis, mēs mākam runāt, mākam uzdziedāt. Pats velnu vectēvs nepateiks, kad mēs pilnā, kad tukšā! Par zīmi tam Zibeņa vecās ermoņikas un spēcīgā, bet jau aizsmakusi balss rāva vaļā savu jauno dienu jaukās mīlestības gaudu ziņģes. Tikai Mārtiņš likās tāds kā sabozies. Bija dzerts vai nu par daudz, vai par maz, bet labi nebija. Ar joni uzbrūkošā tumsa un neērtā sēdēšana vilka pār viņu nelabu omu kā maisu. Pārlaidis notirpušo kāju pār ratu malu, ar muguru tridamies gar znotiņa muguru, viņš izspļāva, kā nelabas atraugas, vienu otru lamu vārdu, ja kāds spēcīgāk viņam piegrūdās. Snauduļodams, bet ik brīdi no snaudas izsists, viņš juta, ka piktums viņā rūgtin rūgst. Velna ārā! Šodien kā pa mālu skrīni! Visu dienu . . . nekādas īstas lustes . . . bez meitām. Tas Zibenis iemaisījās pa starpu! Un tilts . . . Nu, tās meitiņas vēl Mārtiņu pieminēs! … Tā garā zutene — Strīķu Minnēns . . . Iekodīšu! Ie . . . ko . . . dī. . . šu!» Viņi varēja būt nobraukuši apmēram pusceļu. Vējš bija aprimis un sācis līt jau sengaidītais lietus. Tas darīja tumsu jo nemīlīgāku. Znotiņš raudāja no tiesas, kā mežā apmaldījies bērns, naktij uznākot. «Ko grābsties ap mani! Vai es tava sieva?» Mārtiņš uzbļāva un atsita ar plecu znotiņa drebulīgo roku. «Tumšs . . . pavisam tumšs … un mūziķis … un mana sieviņa . . . nekā vairs neredzu. Mīļie brālīši, . . . kur ir mana sieviņa? . . . Mana mīļā, mazā sieviņa . . . Laidiet mani pie viņas! . . . Tīk mūziķis, briesmīgi . . . viņai tīk. Lai viņa dzird! . . . Ei, Pēter, kurp tu mani ved? . . . Pieturi! … Es saku . . . pieturi un . . . stāvi! . . .» Znotiņa šņuksti un raudulīgie vārdi jaucās pa starpu Zibeņa dziesmai, un rokas grābstījās pēc iedomātā puiša Pētera. «Tu neizķēmo ar saviem nagiem man ģīmi!» Mārtiņš uzbļāva atkal un spēji atsita znotiņa roku no sava zoda. Straujā atsitienā dūre uzdrāzās Sprukas kaklam. Spruka aizsvila. Juzdams triecienu no blakus sēdošā Mārtiņa puses, viņš kliedza viņam: «Kāds ķēms te kaujas, ko?» «Ak, es tev ķēms? Tad izvācies no ķēma ratiem!» Spruka neatjēdza ne saturēties, ne atturēties, kad jau atradās garšļaukus uz lielceļa. «Ārā! Vācies ārā ar visu savu asti!» Sagrābis znotiņu aiz pleca, Mārtiņš gribēja arī šo tikpat viegli izsēdināt. Bet znotiņam kājas bija

ratos, viņš ķepurojās pretim, apvēlās uz mutes, un, uzkritis uz auna, ar abām rokām iekrampējās vilnā. Pretestība piedeva Mārtiņam sparu. Viņš grāba un cēla un vēla jo sirdīgāk: kādam vajadzēja saņemt meitu pelnīto sodu. «Ārā! Lai sieva savāc tavus kaulus ceļmalā! . . . Ziben, pieķer pie tā gaļas maisa! Lai iztīrām ratus!» «Iztīrīt? Ko vajag, to vajag!» Zibenis atsaucās, un nākošā mirklī kaut kas smags izvēlās pa ratu pakaļu. «Aiziet tā kunga plosts!» Zibenis uzvilka. Kārlēns gan juta, kas notiek. Bet lai! Bija arī par smagu vezums piekrauts. Un otrs — labāk Mārtiņam šādās lietās ceļā nestāties. Līdz ar Spruku un znotiņu izvēlis savas dusmas, Mārtiņš izlaidās ratos visā garumā. Ko, vai tie gan nav viņa rati? Arī Burdam kļuva ērtāk. Kā dižais dundurs viņš dūca līdzi Zibeņa ermoņikām gan vietā, gan nevietā. Tiešām, Zibenis varēja spēlēt neapnicis, nepiekusis. Ermoņiku skaņas sacēla kājās visus tuvējos suņus. Tās uzmodināja arī Plušķi. Skaļi un gaudīgi riedams, viņš aizdrāzās uz ceļa pusi. Plušķa balss savukārt lika pacelt galvu Pēte- rēnam. «Lot, diez vai nebrauc?» viņš sauca. Lote piecēlās sēdus. Patiesībā jau arī viņa negulēja. Tikai bija noāvusi kājas un ar visām drēbēm atlaidusies pasnaust. Pagriezusi gruzdošo lampiņas degli augstāk un paprasījusi Pēterēnam, vai nevarot vis nabadziņš gulēt, viņa izgāja. Ārā viņa nodrebinājās. Tumsa un lietus . . kā kapā. No lieveņa nenokāpusi, viņa vēroja. Klausījās, vēroja, un kā nezināmās bailēs, atrāvās atpakaļ. To meldiņu … to meldiņu viņa nav dzirdējusi, kopš tā laika, kad to spēlēja . . . Lote aprāva domu. Plušķis stāja riet. Skaidri bija sadzirdams ratu troksnis un Kārlēna balss, kas labināja suni. Ātri Lote iesteidzās atpakaļ pēc luktura. «Vai mājā?» padzirdējis virinām durvis, sauca no sava kambara saimnieks. «Tad laikam. Tur liekas sveši arī,» Lote vēstīja, pa krāsns mūrīti pēc sērkociņiem grābstīdamās. «Ak tu, galviņa, kur nu nobāzusi? Pati labi vakarā uguni kūru . . .» Te izpalīdzēja saimnieks ar saviem. Abi izgājēji jau namā dzirdēja pie klēts pazīstamas un svešas balsis, tikai saredzēt nevarēja nekā. Sētsvidū viņiem meimuroja pretī Mārtiņš. «Lotiņ, dod šurp man to lukturi, redzēsi, kādus priekus mēs tev pārvedām!» «Vāķies tik nu uz istabu, tur es tev, puisīt, gultu parādīšu!» Runādama Lote vairījās pati un grieza lukturi aiz sevis. Viņa kaut ko jauta, bet negr ibēja ticēt. Izdzirdot mātes gaišo, noteikto balsi, Karlēnam uzbruka mīklaina nedrošība. Kā vairīdamies viņš grābstījās gar zirga galvu un nevarēja lāgā atrast vietu, no kuras sākt atjūgt. «Kas tie par vēliem ciemiņiem? Vai kādam ceļā izbiruši?» piegājis ratiem, vēroja saimnieks. «Amatnieki, saimniek, amatnieki, dzirdējām, ka jūsmājā tā kā jaunu krāsni vajadzētu . . . Labs ir! Ko vajag, to vajag, un Zibenis dara drīz — žvikt!» «Nu tu deviņi pērkoni! . . . Zibenis! Kāds velns tad tevi atspēris taisni šurp? Vai no miroņiem uzcēlies esi?» Saimnieks brīnījās no tiesas, pazinis Zibeņa balsi un ieraudzījis ermoņikas. Izbrīnā sastinga arī Lotes acis. Bet tas bija tikai mirklis. Nākošajā viņa jau stāvēja pie zirga un saņēma loku. Kad Kārlēns pasniedza sakas, viņa cieti jautāja: «Kas tās te jums par ķekatām līclzi?»

«Negribēs!» iešāvās Kārlēnam prātā. «Tu jau pati redzi,» viņš klusi atbildēja. «Lot, kur tu man pazudi? Nemūc nu kā kažele no pulvera smakas!» Mārtiņš runāja un meimuroja atkal uz lukturi. «Nu vāķieties tik visi uz istabu, es tos zirgus ievedīšu,» iejaucās saimnieks, paņemdams uguni. Ar abām rokām pieķēries Lotei, Mārtiņš novilka viņu greizu un runāja visam pagalmam: «Būs kāzas! Es saku: būs! Mēs, Lotiņ, saproti, no tirgus tev vīru pārvedām. Saproti — īstu, dzīvu vīru ar visām ermoņikām. Ko, vai tā nav dižcilvēka valoda?» Lote ticēja un neticēja viņa vārdiem. Viss likās patiesība un arī māņi. Par to varētu pasmieties un dusmot. Tikai, lai skaidrība būtu, viss jāapskata gaismā. Un steigdamās uz istabu, viņa vilka līdzi Mārtiņu, kā smagi piebāztu un no pleca noslīdējušu pelavu maisu. Istabā pēdējais iegāja Kārlēns un klusi aizvēra durvis. No pat klēts līdz šai vietai viņu neatstāja doma: «Negribēs! . . .» Viegli grīļodamies, bet droši, it kā būtu ienācis pats savā istabā, Zibenis aizgāja līdz galdam. Nolicis uz stūra ermoņikas, tām virsū katliņu, viņš sāka iztukšot kabatas. Lote redzēja: viņa kustībās nav vairs kādreizējā zibenīguma . . . plātās kā tāda rūsa . . . Rindā uz galda nostājās trīs aizlakotas pudeles, tām pie kājām nogūlās brūns tīstoklītis, dažas saņurcītas tūtas un no papīriem izkūņojies desas luņķis kā milzīgs brūns kāpurs. «Va' velns, cik tam to kabatu! Un katrā kas iekšā!» klusībā brīnījās Pēterēns, vērodams katru Zibeņa kustību. Zibenis pameta acis pa labi un kreisi un ieraudzīja Loti sēžam gultā, sarkanā jakā, baltā lakatiņā, kā zemeņu ceru. Viņš gāja turp. Kā svelošus ērkšķu dūrienus Lote juta visā miesā katru viņa soli. Vienalga! . . . vienalga! . . . vienalga! . . . viņa turējās pretī. Bet sāp! «Labvakar, Ločiņ!» Zibenis sniedza roku un nosēdās blakus. «Redzi, mēs arī mājā. Pavēls . . . Ko, vai tu mūs gaidīji?» «Labvakar? . . . Tagad jau drīzāk derētu — ar labu nakti!» Lote bruņojās ar smiekliem. «Ak, tā tu saki . . . labu nakti … lai notiek! Labs arī tas, — sabučosies un liksies uz auss!» «Skaties, zvirbulis! Tūliņ bučoties un gulēt. Papriekš jānodzer derības, tad varēsi gulēt!» iejaucās Burda, sēzdamies Lotei pie otriem sāniem. «Lotiņ, zini, mēs neko ļaunu . . . mēs godīgi un krietni vīri … Tu pati mūs pazīsti. Mēs kārtīgā darīšanā . . . mēs visi par lieciniekiem viņam, un tavs Kārlēns arī. Mēs, zini, visi akurāt tā satikāmies un . . .» «Pag, ko mēsinies, laid, es labāk pats!» viņa laipnību strupi nocirta Zibenis. «Redzi, Lociņ, tur uz galda stāv mūsu derību dzēriens un tev brūtes kleita. Vai atmini — tu reiz man sūtīji ziņu — un nu es atnācu. Neliedzos, ilgi es nācu . . . sunim jāsmejas, cik ilgi . . . kamēr nu paša dēls atveda galā. Redzi, viņš labs dēls, par daudz labs, — viņš mani, vecu dulburu, neapsmādēja. Saki tikai vēl nu tu, ka mani gribi!» Burda steigšus uzsāka otrā pusē: «Tas, mīļā Lote, nav nekāds negods, nē! Tas pavisam tavs gods! Vai tad neizskatās smukāk, ka viņš tagad tevi grib no tiesas . . . smukāk, nekā toreiz būtu paņēmis un tagad aizdzītu, jā . .. Aizdzītu tāpat, kā es savu trako Madi, ko?» Burda smējās gardu, rupju smieklu. Lotes vaigos kvēloja magones. Acis savādi mirdzēja un redzēja tikai vienu — galda viņā galā savu Kārlēnu. Bet Kārlēna skati tik neatlaidīgi urbās galdā, ka šķita: viņš tur caurumu izskatīs. Nebēdīgi un izaicinoši atmetusi galvu, Lote smiedamās teica:

«Ak es sūtīju' ziņu? . . . Un vai tu to arī atmini, ko toreiz atbildēji manas ziņas nesējai?» To nu Zibenis nespēja atcerēties, sit vai zemē. Bet vai tādēļ pasaule putēs? Viņš laipoja: «Nu, droši vien dzērumā būšu ko nesmuku izmuldējies un tagad laimīgs, ka to aizmirsis.» «Nūjā, tu laimīgs … un es arī laimīga, vēl šodien atminot, ka ermoņikas tev esot sievas vietā un ķelle — tavs maizes devējs . . . Un to tu neteici vi krogā dzērumā, bet tepat mūsu kaimiņos Sprukās, krāsni mūrēdams. Nu tā krāsns savu mūžu izbeiguši, un mana vajadzība arī pa tiem gadiem sadrupusi.» «Kas šī par runu? Lai tad Zibenis ne mūrnieks būtu, ja viņš jaunu krāsni neuzceltu!» ap pudeles kaklu dedzīgi darbodamies, iekrita starpā Mārtiņš. Tikai viņa teiciens palika neievērots. Zibeņa melnās uzacis savilkās, un grumba starp tām uz pieres padziļinājās. Smiedamās Lote viņu bija pieveikusi. Vēl vienmēr viņa tā pati! Un Zibenis nopūtās, kā miglā neskaidri apjauzdams sava zaudējuma lielumu. Nē, bet viņam vajag, vajag dabūt savu dēlu! Vai Lote vien tā taisnā? Viņš tvēra pēc viņas rokas. Lote neatrāva to, un smīns nenodzisa ap viņas muti, Zibenim atkal runājot: «Labi, bet es neaizmiršu jūs abus. Es daudzreiz gribēju jūs apciemot. Es pieminēju jūs, kad pašam klājās labi. To desmitnieku tu taču dabūji rokā? To es sūtīju puikam konfekšu tiesai.» Tumšs sārtums pārlaidās pār Lotes seju. Viņa iesmējās piespiesti. «Tādi jūs esat, pasaules tēvi, it kā bērns būtu izmitināms ar atminēšanu un konfektēm. Ar konfektēm … un tagad tu viņu nopirki ar dažām glāzītēm šņabja . . . Dēls, vai tik vien vērta es tev esmu?» Pēdējie vārdi lika pacelties Kārlēna galvai. Visu laiku, skatiem urbjoties galdā, bija tīkami just: cik māte stalti māk runā iznesties, cik viņa nepielaidīga — un mīļa . . . Te — spēji iedzeļ. «Māt, nav tavs pārmetums vietā! Ne es nopirkts, ne tu pārdota! Lai nu tu gribi šā vai tā, viņš tomēr ir un paliek mans tēvs.» «Lotiņ, apžēlojies! Kas šī par runu?» atkal izgāza krūti Mārtiņš. «Visu dienu mēs vienīgi par tevi domājuši, visas meitas aizmirsuši, žīdu bodes otrādi apgriezuši, tev brūtes kleitu meklēdami, un tu saki: tik maz vērta . . .» Steigšus izlobījis no papīriem rožaino zīdu, viņš uzmeta to Lotei. Vieglais zīda vilnis nolaidās pār viņas plecu un nogūlās klēpī kā gaišs mākonis. Priecīgā viegluma pievilkta, saimniece atrāvās no stenderes un salīkusi tipināja šurp. «Va' tu štulbs! Tīra zīda!» taustot drēbi, viņa jūtami piebikstīja pie Lotes gurna un pameta ar acīm. Zīds svilināja Lotes rokas. «Un tas vēl nav viss! Ko mēs tev vēl pārvedām, to tu, Lotiņ, nepateiksi, lai vai uz vietas izstieptos. Nē, bet raugi minēt! Tavu, tavu, tavu pašas — nu . . . (Kārlēns trūkās un izgāja laukā) dižo bučiņu . . .» «Kā? Jūs nepārdevāt?» «Pārdevām!» «Vai jūs pavisam prātu apdzēruši! Ko tad mājā vedāt?» «Tev un tavējam par derību gaļu!» smējās Mārtiņš un visa istaba. Lote kļuva pavisam nopietna. «Tu melo vai nemelo?» «Nu prasi citiem, prasi Zibenim, ja gribi, viņš tev apzvērēs.» «Lopi jūs, ne cilvēki! Visu dienu vārdzina dzīvību pa ratiem un tad vēl, pārbraukuši, tūliņ nepasaka!» īgni viņa atstūma Burdas elkoni un gāja uz durvju kaktu pēc luktura. Kad gāja gar Pēterēna gultu,

steidzīga roka sakampa Lotes priekšauta stūri un vēl steidzīgāka mute čukstēja: «Tu nepreci viņu! . . . viņam tāds nelabs izskats . . . kā trakam sunim . . .» Lote tikai pamāja ar galvu, un viņas cietā roka viegli pārslīdēja pār Pēterēna izbalējušo segu. «Nē, tu, Ločiņ, tagad neej! Tagad iešu es un Burda, un Spruka — visi mani veci draugi. Mēs to auneli piekopsim.» Aiz piedurknēm vilkdams Burdu, Zibenis runāja un ar acīm meklēja Spruku. «Ei, Spruka, kur tu esi ielīdis? Nāc, paturi aunam kājas!» Mārtiņš smējās pilnā kaklā: «Vai tā kāda dižcilvēka valoda? Vai tu gariņus sauc? Paprasi velnam, kurā grāvī Spruka tagad nosnaužas.» Bet Zibenim maz rūpēja lietas skaidrība. Kopā ar Burdu viņš izgāja tūliņ aiz Lotes. It kā savai bēgošai dvēselei, tiem rāvās pakaļ Mārtiņš. «Dzer un dzīvo kā bramaņi!» nospļāvās saimnieks. Ar vienu aci Pēterēns redzēja, cik bijīgi saimniece paceļ no grīdas saknupušo brūtes kleitu un vārīgi nogulda uz Lotes pagalvja reizē ar teicienu: «Vai zini, tā visa nu būs atkal mūsu Mārtiņa gudrība! Gan to vēl dzirdēsim. Nebūtu nu tikai Lote pati muļķe, tiktu vēl sievas godā.» Saimnieks neatbildēja, bet iedzēra malku no Mārtiņa atmocītās pudeles un nospļāvās par tās saldumu. Ratos bučiņa nebija. To redzēja Kārlēns, redzēja Lote un visi citi. Zem ratiem pabāztais lukturis vēstīja, ka tur zemi klāj tikai pelēka smilts un tas pats pelēkums arī tālāk — visapkārt ratiem. Izbēdzis? Kur šis izbēgs, tik stipri sasiets! Kā tad visu dienu nebēga? Nozagts? Pa to mazo brītiņu? Un kas tad šo zags te, klēts priekšā — čigāni visi pa tirgu.» «Kas tie par kumēdiņiem? Saki tu man, kur jūs viņu likāt?» nostājusies Kārlēnam priekšā, bargi jautāja Lote. Ko Kārlēns varēja atbildēt? Nejauki samulsis par savu neziņu, viņš paraustīja plecus. Kāds nelabais man lika klausīt Zibenim un nepārdot aunu tirgū? Te — pēkšņi cita doma pagrieza viņu pret Mārtiņu. «Vadzī, tu tur, ar znotiņu un Spruku grūstīdamies, būsi izgāzis to aunu!» «Vot lops! Kā tad es? Tas gan, tas pagāns znotiņš ar savām garajām ilksīm būs izgāzis.» Nu Mārtiņš gari un plaši sāka skaidrot, ko znotiņš teicis, kā grābstījies, un kā tad viņš grābis un sviedis, bet Spruka izsprādzis no ratiem kā gatavs zirnis no pāksts. Tikai Loti šīs valodas nepārliecināja. Pirmo reizi viņa neticēja vairs pat savam Kārlēnam. Tā vien likās, ka kaut kas nelabs tam no Zibeņa pielipis. Varbūt buciņš nozagts, varbūt nodzerts, varbūt uz ceļa izmests — vienalga, vienlīdz nelabs tas viss. Cauri rupjajām balsīm viņai it kā iesitās vēl ausīs bučiņa pēdējā brēciena vājā atbalss, un spējš žēlums iecirtās pakrūtē. Lopi! Dziļi atvilkusi elpu, viņa griezās pa istabu. Četri vīri neveikli ķepurojās, sekodami Lotes luktura gaismai, un atgādināja tikko izšķīlušos, milzīgus un kroplus naktstauriņus . . . Zibenim izdevās daži noteiktāki soļi, viņš notvēra Lotes elkoni. «Zini, Ločin, nebēdā! . . . nedusmo! Es to auneli samak- 1 >' sāšu! To es varu! Hē, nopirkt savām derībām aunu un pazaudēt . . . Ko? Noslauki asariņas — pirksim citu! Vai tu domā — Zibenim vairs nav nags? Hē, pagrabu pabeidzu, divas plītis no jauna uzmūrēju vienā nedēļā. Kad es rauju, lai trīs jaunie stājas man pretī! Es nebēdāju!» «Nežņaudz manu elkoni! Tā nav tava ķelle, laid!» Lote mēģināja atbrīvot roku. Viņa tagad juta noteiktu īgnumu pret šo vīru, kas tik spēji un skaļi gribēja ielauzties ar savām ermoņikām, ķelli un lielību viņas un Kārlēna dzīvītē. Laimīgā dzīvītē, ko viņa garus gadus ar ziņu, grūti un pat ar sāpēm (vien Dievs zina, kādām sāpēm!) kopusi. Ko viņš grib? Ko viņam vajag? Sagāzt, nojaukt to kā vecu

krāsni? — Spējš naids karesē Lotes vaigus. Droši, ne Lote viņam tagad, pēc divdesmit gadiem, vajadzīga! Viņas dēlu, viņas lolojumu, viņas Kārlēnu viņš tīko atņemt! . . . Un šodien jau to darbu sācis . . . Nē, to viņa nepieļaus! Pavērusi dižistabas durvis un nolikusi lukturi kaktā, gar Burdas plato muguru viņa izslīdēja atpakaļ namā un pa tumsu iegāja pretējās durvīs — vēsajā kambarī. Drīz tur noskrapstēja atslēga, un smagi cēlās Lotes pūra lādes vāks. Iešāvusi roku pašā dibenā, viņa brīdi taustījās un čabinājās. Tad atkal vāks aizvērās, un Lotei kaut kas palika dūrē. Dižistabā smējās par trako auna pazušanu. Uz galda lija glāzēs sarkans un balts šķidrums, un desa dalījās ripiņās. Vērās vīru mutes, tiecās pirksti pret galdu … Ar pūlēm slēpdama īgnumu, Lote tuvojās galdam. Viņas acīs kvēloja naidīgs smīas, un roka drebēja, noliekot Zibeņa priekšā zelta naudas gabalu. ' «Te būs tā tava sūtītā konfekšu nauda … Es to paglabāju, lai kādreiz tev un citiem parādītu, ka Lote savu dēlu var izaudzināt arī bez tās … Ja tev pašam tās nevajag, izdali nabagiem!» Tas vairs nebija joks. To saprata visi. Mārtiņš tik vēl paguva izmest savu «Kas šī par runu?», bet tālāk netika. Lote jau sēdēja savā gultā, kad Zibenis, piepūties dusmās, kā pārēdies zirneklis, iesaucās rupji: «Tad tu man atsaki? Tu . . . tu . . . tāda viegla meitiņa! . . . Kam tad es to zīda kleitu pirku?» «To jautā sev, ne vieglai meitiņai!» Lote bezbēdīgi iesmējās, un īgnums viņai zuda. Zibenis piecirta kāju. «Tu nesmejies! To es nevaru ciest! Atmet to muļķīgo niķi!» «Vai citādi tu mani neprecēsi?» Zibeņa dusmu smīdināta, tīši jokoja Lote. «Ak, tā tu domā! Nekā, čabiņ, mēs tevi piespiedīsim. Abi ar Kārlēnu piespiedīsim. Un tu vēl nāksi raudādama.» Zibenis atkal tuvojās Lotes gultai. Viņa skati bija varmācīgi un kāri; pirksti sažņaugušies dūrē, jūtot, ka laupījums gandrīz jau rokā. It kā visu to nemaz neredzētu, Lote cēlās un steidzās uz durvīm. Zibeņa roka sakampa tikai gaisu. «Tu domā man izbēgt? Es tevi nenoķeršu?» viņš raustījās un viebās, Burdas rokas atturēts. «Nemuļķojies! Nāc labāk iedzer!» bija gudrs padoms. Un, kā jau dažkārt savā dzīvē, Zibenis noslīcināja arī šo neveiksmi glāzītē. Kārlēns sēdēja patiesi kā nosalis uz karstām oglēm: citur sala, citur dega. Viņš juta — māte par kaut ko gaužām apvainota, viņai pāri nodarīts. Tad viņa arvien mēdza tā pārgalvīgi smieties. Bet vai tā bija gribēts? Ja vien viņa neliegtos, neatraidītu tēvu, viss būtu gludi, būtu tā, visiem citiem. Ak, kā viņam gribētos kādreiz ļaudīs pateikt, kā saka visi citi: mans tēvs . . . Smagā nemierā viņš vēroja durvis. Vai drīz tajās neparādīsies māte? Celties pašam? Nē, šo daudzo acu priekšā viņš kaunējās par savām bažām. Lote nenāca. Nenāca ilgi. Tik ilgi, ka beidzot arī saimniece neizturēja un klusi izgāja ārā. Aiz durvīm tai nostājās pretim smaga rudens nakts, satinusies tumsā un lietū. Uz lieveņa stāvēdama, saimniece klusi sauca Lotes vārdu. Neatbildēja. Viņa sauca vēlreiz un vēl. Kur viņa varēja lietū palikt? Būs pie Betes uz klētsaugšas uzlīdusi? Bet kur nu šī tagad, tādā brīdī gulēs! Vairāk padodamās nojautai kā prātam, saimniece virzīja soļus uz klēts pusi. Viņa nebija maldījusies. Klēts priekšā, platās nojumes paēnā, roka uztaustīja Loti. Viņas galva un pleci raustījās trīsās. Raud? . .. «Nu, ko tu gražojies kā jauns meitēns?» saimniece kustināja noliekto galvu. «Kad nav pa prātam, atsaki. Tāpēc jau nevajag liedēties un kājas saldēt nakts laikā. Bet, taisnību sakot, tu varēji gan pie viņa iet. Nav nekāds svešinieks, zināms cilvēks, gandrīz tikpat kā pašas vīrs. Iedzer . . . bet kurš tad

nedzer? Ja tik smalki gribētu izmeklēt, tad visas meitas būtu bez vīriem palikušas.» Lote tikai grūti nopūtās. Bet saimniecei par vari gribējās izdabūt kādu vārdu un līdz ar to skaidrību. Viņa neatlaidās: . «Ko, vai tev tā bučiņa tik gaužām žēl?» «Jā!» Lote smagi izdvesa un ar varu gribēja aizdzīt nelāgo domu: ja nu Kārlēns atsities Zibenī, tad visai manai dzīvei gals! «Lote, vai tu bez prāta?! Ja gribi, bučiņa vietā vīru dabūsi. Vai domā ar Kārlēnu mūžu nodzīvot? Paņems viņš sev sievu, tikpat tu paliksi viena.» Vecā saimniece klāstīja kā uz delnas visu savu dzīves gudrību. «Vēl otru tādu bučiņu es piedošu viņam klāt, lai tikai liek mani un Kārlēnu mierā!» kā ar izkapti nopļāva Lote saimnieces padomu. Nē, tik viegli viņa vis nepadosies šim nešpetnajam kreiča kungam! Lai ņem bučiņu, bet ne dēlu! Ievērusi atkal stipru cerību pavedienu savā lielajā visa laba ticības adatā, viņa piecēlās. «Jā, ko te piesēdēšu, labāk jāķeras tūliņ pie lietas. Skaidrība vajadzīga!» Saimniece gan neizprata, kas tā par lietu un skaidrību, bet priecīga par to pašu mazumiņu, ka Lote iet uz istabu, viņa tipināja naigi nopakaļ. Durvīs Lotes skati sastapās ar Kārlēna skatiem, un viņa redzēja: Kārlēns bikli nolaida plakstiņus, nolieca galvu, it kā šai mirklī viņam kaut kas būtu pagaldē pakritis. Tā šķita laba zīme. Bet viņai nebija vaļas tagad priecāties par to. Skati kaut ko steidzīgi meklēja. Ā — ieraudzījusi zīda gabalu uz sava pagalvja, viņa steidzās turp un veikli uztvēra to abām rokām, pie kam viņas acīs uz mirkli iegailējās tādas šausmas un riebums, it kā viņa rokās nestu čūsku . .. Tad, uzveikusi pati sevi, ar neuzminamu smīnu uz lūpām, viņa tuvojās galdam. Varēja domāt — viņa lampas gaismā grib zīdu labāk apskatīt. «Vai vēl vienmēr tās manas derības dzerat? Tad jau man arī tā kā tuvāk būtu jāvirzās . . .» Tas bija negaidīts prieks, kā nauda tukšā kabatā. Zibenis un Burda šļūca ar krēsliem katrs uz savu pusi, lai rastos brīva vieta, Mārtiņš lēja glāzēs, Kārlēns lūkojās pēc krēsla . . . Turpmākais notika tik pēkšņi, ka piecu vīru galvas tikai tad attapās, kad Lote jau, ar vienu roku atrāvusi durvis, ar otru izmeta priekšnama brūtes kleitā sagrābtās pudeles un tūtas … Kā aizšauta briežu māte, augsti paceltu lepnu galvu, viņa sagaidīja durvīs satrakoto Zibeni. «Tu! . . . Tu!… Tu mani izsvied ārā?!» Zilām lūpām un niknumā atņirgtiem dzelteniem zobiem viņš rēja un briesmīgi atgādināja suni. Lote stāvēja nekustīga un mēma. Liela dūre slējās pretī viņas krūtīm . . . Vēl mirklis .. . «Neaiztiec māti!» Spējākampienā satverdams Zibeņa rokas no muguras, pavēlēja Kārlēns. Lote iesmējās skaļi, acīm asarās grimstot, un mute gavilēja: «Mans dēls! …mans!…» Ak, šis atradums trīs tādu bučiņu vērts! 1928.

SATURS

1. Negantais nieks 5 2. Pašu kalējs 25 3. Vaina un viņa draugs 56 4. Draudzenes 67 5. Čorēnu zvaigzne 79 6. Kritiens 93 7. Kāzu dāvana 112 8. Vēstule dzejniekm 119 9. Muušiņa saulītē 126 10. Brīvlaikā 134 11. Spoki 148 12. Dzīves skolā 165 13. Lulū 175 14. Senlaicīgas miniatūras 184 15. Dižais buciņš 188 vilma delle NEGANTAIS NIEKS Romāns Nodota salikšanai 10.06.94. Parakstīta iespiešanai 30.06.04. Formāts 84x108 1/32. Augstspiedums. Balt-NewCenturySclilbk garnitūra. Pašūt. Nr. 270-3. Līgumcena. Reģ. apl. Nr. 20441. Iespiesta tipogrāfijā «Rota» LV-1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. V. Delle Negantais nieks — R.: Rota, 1994 — 224 lpp.