NETICAMI - Carlzs Berlics

Annotation

Čarlzs Berlics NETICAMI Pasaulslaveno bestselleru "Atlantīda", "Bermudu trīsstūris", "Šis pasaules neatklātie noslēpumi", ' Neaptveramā pasaule" un "Filadelfijas eksperiments" autors Čārlzs Berlics savā grāmatā "Neticami" atkal ir pievērsies neizskaidrojamiem fenomeniem, miklām un noslēpumiem: NLO izraisītās autoavārijas, 19. gadsimta kosmonauts, putnu lietus, aklo redzes spēja, sieviete, kura pievelk zibeni, indiāņi Eiropā, Mēļas Afrodītes rokas, Elvisa Preslija atgriešanās, pēcnāves dzīves liecinieki… Robežlīnija starp paranormālo pasauli un atzītajām zinātnes nozarēm aizvien vairāk izplūst. Tas, ko mēs līdz šim esam uzskatījuši tikai par iztēles rotaļu, iespējams, ir fakts. Jo mēs dzīvojam laikā, kad vēsture aiztur elpu un tagadne atdalās no pagātnes kā atlūzusi aisberga daļa…

TAPALS 2001 Tulkojis Uldis SĪLIS Redaktore Ieva KALNIŅA Mākslinieks Tomass FOLK Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Čarlzs Berlics Ievads Citplanetieši "Putnu lietus" Blonda mūmija Cilvēks, kurš pardzivoja sadegšanu Datorizēta evolūcija "Velna jura" Sapnis avīžu virsrakstos Dūcoša maja Krievijas mūmijas Runašana sapnī Tasmanijas briesmonis Pieskaršanas juras nezveram Olivera noslēpums Mīklainais manuskripts "Sniega cilvēks" no kosmosa Amerikas trīsstūris Bermudu trīsstūris ka enerģijas avots Savada zādzībā Hopi cilts indiāņu tumša zvaigzne Gaišredzīgais garīdznieks Aleksandrijas baka Noslēpumaina gaisa plūsma 19. gadsimta kosmonauts Atalgojums par NLO Milzu krāteris Dienvidpola Elektrība senajos laikos Nāves zvaigzne Grieķu Saules enerģija Naskas gaisa balonu piloti Pērtiķu valoda

Sieviete, kura pievelk zibeni NLO fotouzņēmums Aptauja par dveseli NLO izraisītas autoavarijas Elvisa atgriešanas Debesu manna Aleksandra Liela pazudusi flote Cilvēku mati no Zemes dzīlēm Miglas lielgabali Pilnīga izveseļošanās Dzīvie miroņi zem ūdens Einsteins un Pulksteņmeistars Kareivīgas piramīdas Indiāņi Eiropa Aizliegtie lāsti Semītu tautas Brazīlija Cilvēks, kuru neizdevās pakart Žurkas, kaķi un vēsturē Doba Zeme Hitlers un Zeme Ledus laikmeta zīmējumi Austrālijā Ecekiela vīzija Saindēšanas ar svinu senaja Roma Frazje, jauneklīgais lauvu vectetiņš Laika nobīde Versaļa Lēdija nosapņo slepkavību Neiedomājamais lietus Priekšnojauta izglābj dzīvību Dzīvais piemineklis Spoku kuģi un iznicinātājs Zens, kurš jau reiz bija dzīvojis Sapņi, kas glaba Džosaijas Vilbergera dzīvību Neapaugušais kaps Kas tad īstenība atklaja Ameriku?

Mēlas Afrodпtes rokas Džimija Satona mīklaina nave Seanss slepkavam Abi Makdonalda kungi Dzīvie miroņi Spēlītēs ar evolūcijas teoriju Spoku filma Česapika līcī Gudrais Visums Dinozauru grūtais liktenis Pašnaviba ar Saules enerģiju Sieviete, kura gulēja virs bumbas Edgara Alana Po dzimšanas diena Pertiķcilveki Ķīna

Sapnis par fosiliju Sapnis no aizvēsturiskiem laikiem Premjerministrs nosapņo pats savu navi Glābējs Miks Invāzijā no Marsa Mollijas Fenčeres savadais transs Aklo redzes spēja Brīnumaini stāsti par smadzenem Medijs, kurš atklaja slepkavību Arturs Praiss Robertss Revolucionārie pareģojumi Tulkojums sapnī Psihotablete Udenspertiķi Bumerangveidīgais NLO Ka garšo saldēts mamuts?

NLO un mainīgi apziņas stāvokļi Žila Verna brīnumainais pareģojums Nākotnes cilvēks Mīklainie kaķi un suņi Dzelzs kaps Mirušo sapņi Zilie cilvēki Miris, tomēr dzīvs Ciems, kas vienkārši pazuda Pamestais kuģis Neparasti apdavinatais zirgs Diena, kad velns ieradas pilsēta ITT pret haizivīm Koks - kanibals Pēcnāvēs dzīves liecinieki Milzu bruņurupuči Velna skaitlis Pedeja uzstašanas Acis ir dveseles spogulis Seja slaucenē Mīklainais portrets Pēda uz kapakmens Viens zārks par daudz Bērni ar divām galvam Bībeles dārgumi Menesserdzīgais slepkava Savadie dvīņi un kalendars Klīstošais holandietis Klusēšanas laiks Trūkstošais posms Matainie līķi

īsta Erkšķrozīte Milzu spogulis Kostarikas mīklainas bumbas Krasta izpeldejušie vaļi Dziedošas peles Marsa kanali Meness iemītnieki Vairak neka vienkāršā sakritība Zīmīgais romana nobeigums Lafajetas gudrais Vai Noasa šķirsts ir atrasts?

Spēks, kas liek matiem celties stāvus Melna kontinenta briesmoņi Kas izdējis olu? Ķiegeļzivs izzušana Inku dārgumi Lietus koks Savadi radījumi darza Vai dzīvniekiem piemīt tads pats saprats kā cilvēkiem?

Zivis no nekurienes Gaišredzīga meksikaniete Stāsts par Bridžetu Merfiju Marijas paradīšanas Vikingi Klusa okeana piekraste Antīkie darbarīki Arizona Arktikas metropole Debesu pilis Cilvēki un žurkas Spoku fotogrāfs Amerikas pamatiedzīvotāju mesija Apziņa turpina dzīvot Tereze Neimane Krezs un orākuli NLO Francija Gads bez vasaras Ēģiptes milzu putns Atlantīdas meklejumos Dziedinošas adatas noslēpums Redmondmenoras spoks Svaigas zivis no debesīm Drīša evolūcijas teorija Nave pienaca rakstiski Sapnis par komētu Baltais krauklis Astmas izdziedešana ar zibeni Pēdējas rūpes Sarkanarmiete Ņina Kulagina

Izdevniecība "tapais" piedāvā

ÄŒarlzs Berlics NETICAMI

Ievads Mums, cilvēkiem, parasti ir grūti pieņemt jaunas idejas vai parādības, kuras mēs nekad agrāk neesam redzējuši. Daudzi priekšmeti vai mašīnas, kas šodien šķiet gluži ikdienišķa lieta un neatņemama dzīves sastāvdaļa, agrāk ir tikuši uztverti kā parasta krāpšana vai iztēles auglis.

Kas gan cits, ja ne slimu smadzeņu murgi vai burvju māksla, varētu būt pie vainas tad, kad juceklīgi prāti apsver iespēju ar ērmotām mašīnām traukties pa pasauli vai lidot pa gaisu? Doma, ka varētu pārvietoties zem jūras līmeņa, nekļūstot slapjam, no savām mājām sarunāties ar draugiem tālās pilsētās vai vērot notikumus, kas norisinās lielā attālumā, cilvēkiem agrāk noteikti ir šķitusi lielā mērā absurda.

Un vai tad apsvērumi, ka varētu lidot pasaules telpā līdz Mēnesim, citām planētām vai pat vēl tālāk, nebija vienkārša atsaukšanās uz mitoloģiskiem priekšstatiem?

Cilvēki ne tikai uzskatīja šādus notikumus par neiespējamiem; arī daudzus mūsdienu tehnikas brīnumus to attīstī​bas un izmēģinājumu posmā viņi uztvēra ar pretestību un nicinājumu.

1868. gadā neskaitāmu avīžu ievadraksti paredzēja, ka telefons nav nekas cits kā negodīgs triks, kura mērķis ir izspiest naudu un krāpt cilvēkus.

Pirmo piecu gadu laikā pēc brāļu Raitu sekmīgā lidojuma izdevums Scientijic American lepni atteicās par to kaut ko ziņot vai sniegt kādu komentāru. Tieši otrādi, Saimons Ņūkombs no Smithsonian ar matemātisku aprēķinu palīdzību pierādīja, ka mašīna, kas ir smagāka par gaisu, lidot nespēj. Slavenais franču zinātnieks A. L. Lavuazjē apgalvoja, ka meteorīti neeksistē. Viņš teica: "No debesīm nevar krist akmeņi, jo debesīs taču nav klinšu."

Pirms 1914. gada Francijas armijas virspavēlniecība nolēma, ka lidmašīnas varbūt varētu izmantot militāra rakstura novērošanai, taču nekādiem citiem militāriem mērķiem.

Kad Parīzes Zinātņu akadēmijā tika izmēģināts pirmais gramofons, pastāvīgais valsts sekretārs pēkšņi pielēca kājās un ķērās pie rīkles zinātniekam, kurš veica demonstrējumu, kliegdams, ka dzirdamais troksnis neesot nekas cits kā demonstrētāja vēderrunāšana, - taču šā starpgadījuma laikā plate, protams, netraucēti spēlēja tālāk.

Pat atomu kodolu dalīšana tika uzlūkota par tīru teoriju - līdz pat 1945. gada augustam, kad tā beidzot kļuva par traģisku faktu. Pastāv arī citi priekšstati un tēmas, kuras zinātne vēl līdz šim nav akceptējusi, taču kuras pēdējos gadu desmitos ir guvušas zināmu atzinību un kļuvušas par eksperimentālu pētījumu objektu. Pie tām pieder tādas parādības kā telepā- tija, notikumu paredzēšana, dvēseļu pārvietošanās un patstāvīgas psihes (kas grieķu valodā nozīmē "dvēsele") pastāvēšana. Priekšstats par to, ka eksistē kaut kas tāds kā dvēsele - un tas savukārt nozīmē, ka smadzenēs bez tīri fiziskās smadzeņu masas ir arī garīgi komponenti -, vēl joprojām ir tikpat miglains un noslēpumains kā viduslaikos. Vai šī patstāvīgā vienība, kas pastāv neatkarīgi no fiziskajām smadzenēm, varētu būt kaut kas līdzīgs ar apziņu apveltītai būtnei, kas turpina eksistēt ari pēc nāves un varbūt dažkārt atstāj ķermeni ari dzīves laikā? Pastāv arvien vairāk norāžu uz to, ka psihe ir ne tikai noteikts izturēšanās modelis, kura pamatā ir ķīmiskas reakcijas, bet gan kas vairāk, un ka tai varbūt piemīt pašai savs dzinējspēks un spēja pārvietoties.

Ar jaunu eksperimentu un metožu palīdzību šis noslēpums - kopā ar citiem pasaules un Visuma noslēpumiem - tagad ir kļuvis par zinātnes izpētes objektu.

Robežlīnija starp paranormālo pasauli un atzītajām zinātnes nozarēm arvien vairāk izplūst, un dažos gadījumos šīs jomas jau sāk saplūst savā starpā. Tas, ko mēs līdz šim esam uzskatījuši tikai par iztēles rotaļu, iespējams, ir fakts. Dž. B. Hol- dcins par šo tēmu ir izteicies: "Mēs dzīvojam laikā, kad vēsture aiztur elpu un kurā tagadne atdalās no pagātnes kā atlūzusi aisberga daļa…"

Bērni, kuri skatījuši navi vaiga Kāda septiņgadīga meitenīte no Vašingtonas, kura gandrīz noslīka peldbaseinā, tika nogādāta slimnīcas traumu punktā un tur ieslīga dziļā komā. "Es biju mirusi," viņa stāstīja, kad pēc trijām dienām

atkal bija atguvusi samaņu. "Es biju tumšā tunelī. Man bija ļoti bail, un es nevarēju paskriet."

Pēkšņi, kā stāstīja mazā meitene, esot parādījusies kāda sieviete, vārdā Elizabete, lai pavadītu viņu uz debesīm. Tur nonākusi, viņa satikusi savus mirušos vecvecākus, mirušo tanti un "mīļo Dievu un Jēzu".

Uz jautājumu, vai viņa vēlas redzēt savu māti, meitene atbildējusi "jā" un pēc tam atkal atmodusies slimnīcā. Šis ir pirmais pieredzes gadījums mirušo valstībā, kurš atspoguļots medicīniskajā literatūrā. To aprakstījis bērnu ārsts Melvins Morze izdevumā American Journal of Diseases ojChil- dren ("Amerikas Bērnu Slimību Žurnāls"). Vēlāk Morze intervēja arī citus bērnus, kuri bija pārcietuši smagas traumas, un viņi stāstīja par līdzīgiem iespaidiem. Kāds bērns atcerējās, ka debesīs ticis izrāts, kāds cits uz gaismas stara bija nests pa garu, tumšu tuneli.

Protams, šie bērni bija auguši ļoti reliģiozās ģimenēs; tomēr Morze domā, ka viņu stāstītais nav tikai un vienīgi fantāzija. Viņš uzskata, ka šie bērni, iespējams, tiešām ir ieskatījušies nāvē vai arī redzējuši kādus no tiem arhetipiskajiem tēliem un vīzijām, kas glabājas visu cilvēku zemapziņā.

Citplanetieši Iespējams, ka citplanētieši jau sen ir atraduši pašu izdevīgāko vietu kolonijas dibināšanai, proti, asteroīdu joslu starp Jupiteru un Marsu.

Astronoms Maikls Papadžianis no Bostonas universitātes nosauc dažādus iemeslus, kāpēc šo debess ķermeņu grupa Visuma ceļotājiem varētu šķist īpaši pievilcīga. Proti, šajā apgabalā ir ļoti daudz derīgo izrakteņu, kuri noteikti būtu nepieciešami citplanētiešu kolonijai; turklāt planētas ir tādā attālumā no Saules, ka ir iespējams izmantot Saules enerģiju. Un, protams, uz asteroīdiem ir arī daudz nelielu ieleju, kuras būtu lieliski piemērotas kā kosmosa kuģu stāvvietas.

Tālāk Papadžianis norāda uz to, ka asteroīdu klinšainais apvidus sniedz vēl vienu priekšrocību: proti, tas varētu pasargāt citplanētiešu aktivitātes no Zemes iemītnieku acīm. Bet kāpēc gan citplanētiešiem būtu vajadzīgs slēpt savas Visuma kolonijas no Zemes cilvēku teleskopiem? "Mēs esam sasnieguši milzīgu tehnoloģijas progresu," atbild Papadžianis. "Varbūt, ka citplanētieši pagaidām vēl pieņem lēmumu par to, vai viņiem būtu mums jāpalīdz vai arī jāuzsāk plaša mēroga uz​brukums."

"Putnu lietus" "No debesīm līst kaķi un suņi" (ICs raining caLs and dogs) - tā mēdz teikt angliski runājošajās zemēs, kad lietus gāž kā no spaiņa. Bet vēsturē ir saglabājušās ziņas par gadījumiem, kad no debesīm krituši putni.

Tā, kādā uzticamā avotā minēts, ka 1846. gada rudenī veselus Francijas apgabalus klājuši miruši vai mirstoši putni, kas nokrituši no debesīm kopā ar savādām sārtām lietus lāsēm. Lionas un Grenobles zinātnieki nespēja izskaidrot ne to, kāds bijis daudzo cīruļu, sarkankrūtīšu, pīļu un paipalu nāves cēlonis, ne arī "sarkanā lietus" izcelsmi.

Piecdesmit gadus vēlāk, 1896. gada jūlijā, Batonrūžas apkārtnē, Luiziānas štatā, uz zemes nokrita simtiem beigtu dzeņu, strazdu, vārnu, mežapīļu un citu putnu. Dīvainā kārtā dažas šo nelaimīgo putnu sugas šajā apkaimē pat nebija sasto​pamas.

1960. gada vasarā no debesīm nolija vēl viens "putnu lietus", šoreiz tas notika Kapitolā, Kalifomijas štatā. Policists Eds Kaningems bija pirmais, kurš ap pustrijiem rītā pamanīja savādo parādību. Lieli beigti putni blakus viņa automašīnai triecās pret asfaltu. "Tie krita tik ātri un ar tādu sparu, ka varētu notriekt mani gar zemi," viņš atceras. "Es uzskatīju par prātīgāku palikt sēžam automašīnā un tā arī darīju."

Beidzot viņš ar savu mašīnu devās no Kapitolas uz Vest- klifdraivu un atklāja, ka piekrastes ceļu un pludmali arī klāj miruši putni. Saullēktā pavērās dramatiska aina: putnu līķi karājās uz žogiem, televīzijas antenām, elektrolīnijām, gulēja zālājos un krūmos.

Speciālisti konstatēja, ka tie ir vētrasputni. Daži no putniem brīnumainā kārtā palika dzīvi pēc trieciena pret zemi un aizlidoja tālāk.

Taču kāds vispār bija "putnu lietus" iemesls? Vai tie bija laika apstākļi, varbūt smogs? Slimība vai varbūt pat inde? Speciālisti, kuri izmeklēja mirušos putnus, apstiprināja, ka to nāves cēlonis bijis kritiena trieciens. Taču tas, kāpēc viņi vis​pār pārtraukuši savu lidojumu, ir palikusi mīkla līdz pat šai dienai.

Blonda mūmija Ķīnas arheologiem ir izdevies atrast ļoti senu un ārkārtīgi labi saglabājušos mūmiju. Tā tiešām ir senākā Ķīnā jebkad atrastā mūmija - taču labi iekonservētā dāma, kura atstājusi šo pasauli aptuveni četrdesmit gadu vecumā, nemaz nav bijusi ķīniete. Viņa bijusi gaišmataina baltās rases sieviete un mirusi Ķīnā pirms apmēram 4 000 gadiem.

Laikraksts China Daily ziņoja, ka sievietes augums bijis apmēram piecas pēdas (aptuveni 1,50 m), ka viņai bijusi saulē iedegusi āda un gari, gaiši mati. Tā kā viņa apbedīta pilnīgi sausās tuksneša smiltīs, viņas ķermenis bija ārkārtīgi labi saglabājies un elastīgs, un viņas iekšējie orgāni bija praktiski neskarti.

Zinātnieki secināja, ka sieviete, iespējams, piederējusi klejotāju uiguru ciltij. Uiguri bija mūsdienu turku priekšteči. Pēc Bostonas Mākslas muzeja direktora Vu Tunga teiktā, uiguru kultūru ietekmējuši grieķi, indiāņi un ķīnieši. Šanhajas ārsti, izmeklējot labi saglabājušos līķi, veica dažus pārsteidzošus atklājumus. Lai kas arī viņa būtu bijusi, nāves brīdī viņas muskuļu audos bija liels holesterīna daudzums, un plaušās, neizskaidrojamā veidā, sudrabaini balta metāliska elementa - antimona - pēdas.

Cilvēks, kurš pardzivoja sadegšanu Ir daudzi ziņojumi par to, kā cilvēki pēkšņi un bez redzama iemesla ir aizdegušies gaišās liesmās, taču skeptiķi tomēr turpina apgalvot, ka spontāna cilvēka pašaizdegšanās ir pilnīgi neiespējama. Tomēr nāktos grūti par to pārliecināt Džeku Ein- dželu no Atlantas, Džordžijas štatā. Daudzu speciālistu acis Eindžels ir vienīgais pašaizdegšanās upuris, kurš šādu nega​dījumu ir pārdzīvojis un spēj par to pastāstīt.

Agrāk Eindželam bija nevainojama veselība un 70 000 dolāru gada ienākums. Tagad turpretī viņš atrodas smagā stāvoklī un ir pilnīgi piesaistīts pie mājas - un tas viss ir tā savādā notikuma rezultāts, kurš atgadījās, kad viņš atradās darījumu braucienā kādā savannu apgabalā.

Snaužot autotūristu dzīvojamā vagoniņā, Eindželu pēkšņi sagrāba paralizējošas sāpes, un viņa ķermenis dega gaišās liesmās. Tika atsaukts ārsts Deivids Ferns, lai apkoptu apdegumus. Viņš vairs spēja tikai konstatēt, ka Eindžela krūtīs ir caurums, ka viņa mugurkaula skriemeļi ir sakusuši un viena roka ir tā apdegusi, ka to vairs nav iespējams glābt.

Ferns nonāca pie pārliecības, ka šādai degšanai var būt tikai viens izskaidrojums. Tā kā treileri vispār nebija pamanāmas nekādas deguma pēdas, tad Eindžels ir aizdedzies pats no sevis, proti, kādas līdz šim neizskaidrotas molekulu reakcijas rezultātā, kas liek cilvēkam vārda tiešā nozīmē pārvērsties pelnos.

Datorizēta evolūcija Vai cilvēks jau ir beidzis attīstīties? Saskaņā ar zinātnieka Hansa Morāveca uzskatu, tā nebūt nav.

Taču viņa priekšstats par nākotnes cilvēku nedaudz atšķiras no lielgalvainā, smailsejainā un bezmatainā humanoīda, kāds tik bieži parādās mūsdienu fantastikas literatūrā. Tā vietā Morāvecs, kurš ir KārnegijaMclonu Robottehnikas institūta pētnieks, apgalvo, ka cilvēka evolūcija taisnā ceļā ved uz saplūšanu ar mašīnām.

Morāvecs pastāv uz to. ka cilvēki pēc aptuveni trīsdesmit gadiem apmainīs savus vārgos un mirstīgos locekļus pret daudz izturīgākajām robotu detaļām un ka salīdzinoši mazajām cilvēka smadzenēm palīdzēs superinteligenti datori. Pēc viņa domām, mēs spēsim ievadīt datoru programmās precīzas sma​dzeņu kopijas, kas savukārt ļaus mums domāt tūkstoškārt ātrāk nekā tas jebkad ir bijis iespējams.

Vēl viens milzu evolūcijas solis, kā skaidro Morāvecs, tiks sperts tad, kad talantīgi roboti atteiksies no savas prasības pēc individualitātes un dalīsies savās programmās ar citiem. Tā, piemēram, arhitekts, kuram nav ne mazākās sajēgas par ēdiena gatavošanu, spēs saklāt fantastisku svētku galdu, aizņemoties apdāvināta pavāra atmiņu. Tāpat arī zinātnieki varēs piekļūt ģeniālām intelektuālajām sistēmām un kopīgi pavadīt laiku, domājot par Visuma noslēpumiem.

Nedaudz vēlāk, kā uzskata Morāvecs, pakāpeniski izzudīs pats indivīda jēdziens. Un galu galā, kā viņš paredz, viss cilvēku smadzeņu kopums sajauksies ar citām dzīvības formām. "Beigās," viņš skaidro, "mūsu attīstības rezultāts varētu būt tāds, ka mēs visi veidojam kopīgu apziņas vienību, kuras atmiņa glabājas milzīgā rezervuārā, kas aptver visu Visumu."

Morāveca attīstītā koncepcija ir tā pati, kuru jau tūkstošiem gadu sludina hinduistu filozofi.

Senākajos sanskrita rakstos teikts, ka beigās visa dzīvība un viss, ko radījis cilvēka gars, atkal atgriezīsies pie Brahmas, proti, sākotnējā dzīvības spēka.

"Velna jura" Bermudu trīsstūris nav vienīgā vieta, kur satraucoši regulāri pazūd kuģi. Kāds apgabals Klusajā okeānā, kurš atrodas netālu no Japānas piekrastes, neizskaidrojamā veidā ir aprijis tik daudz kuģu, ka Japānas valdība šo rajonu oficiāli paslu​dinājusi par bīstamu zonu.

Kopš 1955. gada, kad pazuda deviņi kuģi, šī bīstamā vieta tika nodēvēta par "Velna jūru" jeb "Dēmonu jūru". Meklēšanas kuģa Kaiyo Manu kurš tika turp nosūtīts, lai atrastu pārējos, pēdējās koordinātas tika noteiktas pēc aptuveni desmit dienām. Nākamo piecpadsmit gadu laikā "Velna jūrā" bez pēdām pazuda vairāk par desmit kuģiem.

Japāņu zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka dažos gadījumos kuģu pazušanas iemesls varētu būt nelabvēlīgi laika apstākļi un milzīgi viļņi. Tomēr viņi arī norāda uz to, ka "Velna jūrai" piemīt kāda pavisam noteikta īpatnība - tur sakrīt faktiskais ziemeļu virziens ar magnētiskās adatas ziemeļiem, tāpēc šajā apgabalā nav iespējams precīzi nolasīt kompasu.

Cerībā atklāt šo bīstamo ūdeņu noslēpumu, Japānas transporta ministrija šajā apgabalā uzsākusi pētījumu projektu. Taču, lai vairs nepakļautu briesmām cilvēku dzīvības, valdība "Velna jūrā" uzstādīja robotu boju. Šai pētniecības bojai tagad gadiem jāpeld jūrā un jāpēta vējš, laika apstākļi un straumes šajā Japānas "Bermudu trīsstūrī".

Sapnis avīžu virsrakstos 1963. gada 29. janvārī ap trijiem rītā Longbīčā, Kalifornijā, Džona Valika sieva pēkšņi pietrūkās no miega. Viņu bija pamo​dinājis šausmīgs murgs, kurš tomēr bija neparasti reāls.

Viņa bija sapņojusi par lidmašīnu, kas lido nelielā augstumā virs ūdens. Lidmašīna tieši tobrīd tuvojās krastā esošam skrejceļam, līdz kuram bija palikuši vēl kādi trīsdesmit metri. Pēkšņi tā stāvus triecās ūdenī, kā gumijas bumba atkal pa​lēcās uz augšu un tad sasprāga daudzos gabalos.

Valika kundzei atkal un atkal bija jādomā par sapnī redzēto. Viņa bija skaidri saskatījusi, ka lidmašīna bija liela četr- motoru Constellation, tieši tāda, ar kādu lidoja viņas vīrs aviosabiedrībā Slick Airways.

Vai sapnis būtu kā brīdinājums, ka viņas vīrs ir briesmās? Tajā rītā Valika kundze nekavējoties piezvanīja uz Slick Airways biroju un jautāja, vai ar viņas vīru viss kārtībā. Viņai tika apgalvots, ka lidmašīnu katastrofas nav notikušas un ka viņas vīrs Džons, kurš pašlaik ar kravas transporta lidmašīnu atradās ceļā uz rietumkrastu, pēc dažām dienām būs mājās.

Taču šie paskaidrojumi Valika kundzi neapmierināja. Turpmākajās dienās viņa draugiem, kaimiņiem un savai ģimenei - visiem, ar ko vien tikās - stāstīja, ka šis sapnis nav bijis līdzīgs citiem, tas bijis biedējošs. Viņai tas bija licies tik šausmīgi reāls.

Pēc dažām dienām, 3. februārī, Valika kundze, nemiera pilna, atkal interesējās par savu vīru. Un atkal aviosabiedrības ierēdņi apgalvoja, ka ar Džona lidmašīnu neesot nekādu sarežģījumu un ka Džonam pēc dažām stundām jānolaižas Sanfran​cisko starptautiskajā lidostā.

Tiklīdz Valika kundze bija nolikusi klausuli, viņa atkal atcerējās sapni visos sīkumos. Lidmašīna viņas murgā bija uzsprāguši pie ūdens. Un tiešām - lai nolaistos Sanfrancisko starptautiskajā lidostā, lidmašīnai, kurā atradās viņas vīrs, bija jāielido pār Sanfrancisko līci.

Viņa vēlreiz uzgrieza Slick Airways biroja numuru. Taču viņa vēl nebija beigusi sarunu, kad šausminošais sapnis jau bija kļuvis par īstenību. Viņas vīra lidmašīna nokrita blakus skrejceļam un aizdegās. Pieci komandas locekļi aizgāja bojā, bet četri - un tai skaitā ari Džons Valiks - palika dzīvi.

Nākamajā dienā avīzē Long Beach Independent Press bija ievietota reportāža ar virsrakstu "Sieva sapnī jau iepriekš redz sava vīra lidmašīnas katastrofu". Avīze uzsvēra, ka tieši šo nelaimes gadījumu Valika kundze redzējusi sapnī piecas dienas pirms tā notikšanas.

Dūcoša maja Sešdesmitajos gados kravas automašīnas šofera Jūdžina Binkovska ģimeni Roterdamā, Ņujorkas štatā, piemeklēja da​žādas neizskaidrojamas kaites. Visiem sāka sāpēt galva, zobi un locītavas. Bet kāpēc?

Viņi iedomājās, vai sāpēm nevarētu būt kāds sakars ar kluso dūkoņu, ko viņi dzirdēja savā mājā dienu un nakti. Palīdzība tika lūgta gan policijai, gan netālu esošās elektrostacijas tehniķiem. Taču. kad tie iegāja mājā, tad bija pilnīgā neizpratnē par to, ka Binkovsku ģimene sakās dzirdam nemitīgu dūkoņu. Viņi paši nedzirdēja ne skaņas.

Beidzot Jūdžins uzrakstīja vēstuli prezidentam Kenedijam un lūdza palīdzību šīs mīklas atrisināšanā.

Pēc dažām dienām Baltais nams uz Binkovsku māju nosūtīja sešus gaisa karaspēku skaņu tehniķus. Viņiem līdzi bija ārkārtīgi sarežģīta apa​ratūra, ar kuru bija iespējams fiksēt ļoti augstas frekvences skaņu.

Tomēr arī šie speciālisti nespēja noskaidrot izcelsmi skaņām, kuras, iespējams, bija ģimenes likstu cēlonis, taču tehniķi nonāca pie pārsteidzoša atklājuma: visiem Binkovskiem bija neparasti smalka dzirde, un viņi tiešām spēja sadzirdēt skaņas, kuras neuztver citi cilvēki. Pat mazais sešgadīgais Te- rijs spēja uztvert skaņas, kuras normāla cilvēka dzirdei nav pieejamas. Vienīgais pastāvīgās dūkoņas izskaidrojums, kādu spēja piedāvāt gaisa karaspēku speciālisti, bija tāds, ka troksni, iespējams, rada trīs netālu esošas radiostacijas.

Kad sabiedrība uzzināja par Roterdamas "dūcošo māju", tur ieradās simtiem ziņkārīgo, kuri arī vēlējās dzirdēt dūkoņu. Lielākā daļa šo apmeklētāju apgalvoja, ka tiešām dzirdot dūkoņu, vai arī sūdzējās par briesmīgu spiedienu galvā un apdullumu. Lai arī kas būtu šo neparasto parādību cēlonis, Binkovsku ģimene beigās tomēr nolēma bēgt no nemitīgās dūkoņas. Viņi sakravāja savas mantas un pārcēlās uz garāžu, kas atradās netālu no mājas.

Krievijas mūmijas Krievijas avīze Trūd ziņo, ka astoņdesmito gadu vidū padomju alu pētnieku grupa uzdūrusies kādam reti neomulīgam atradumam: viņi atklājuši alas, kurās atradušās neskaitāmi daudz senu mūmiju. Itin drīz šīs alas tika nodēvētas par "Mi​roņu pilsētu".

Tomēr neizskaidrots paliek tas, kāpēc tik liels skaits cilvēku, zirgu un savvaļas dzīvnieku vispār devušies šajās alās - un kā viņi visi pārvērtušies mūmijās.

Padomju speciālisti avīzē Trūd izteica pieņēmumu, ka šie cilvēki varētu būt 4. gadsimta klejotāji, kuri meklējuši patvērumu no Aleksandra Lielā karapulku iebrukuma. Emorijas universitātes vēsturnieks Tomass Bēmss atbalsta šo viedokli: "Ir pilnīgi iespējams, ka bēgļi, mēģinot glābties no iekarotāju armijas, nokļuvuši vietā, kur tika atrastas mūmijas," proti. šajā Krievijas centrālās daļas rajonā. Vēl viņš izteica pieņēmumu, ka cilvēki, "iespējams, slēpušies alā dzimtu naida dēļ".

Turpretī Emorijas universitātes antropoloģijas profesors Breds Šors domā, ka alas iedzīvotāji par mūmijām pārvērtušies kāda dabas untuma dēļ. "Tas gan ir neparasti, tomēr nav arī nekas jauns," viņš atzīst, "ka šādā veidā labi saglabājušās mūmijas tiek atrastas daudzus gadus pēc zemestrīcēm."

Droši vien nekad netiks noskaidrots, kā Krievijas "Miroņu pilsētas" mūmijas šķīrušās no dzīves; tomēr cilvēki, kuri dzīvo šo alu apkaimē, jau izsenis izvairās no šīs vietas.

Thid ziņo par apkārtnes iedzīvotāju ticējumu, ka no šīm tārpu apsēstajām alām cēlies mēris. Un tiešām, krievu alu pētnieki izteikušies, ka alās saņēmuši sāpīgus dzēlienus no kukaiņiem, kuri joprojām mīt alās tūkstošiem.

Runašana sapnī Kad Vilma Sazerlenda no Mesas, Arizonas štatā, gulēja laulības gultā kopā ar savu viru Džīnu, viņa parasti nevarēja mierīgi izgulēties visas nakts garumā. Proti, viņas vīrs bieži mēdza miegā runāt. Parasti Vilma sadzirdēja tikai dažus vārdus un teikumus un tad atkal laidās pati savos sapņos. Taču kādu nakti Džīna murmināšana skanēja pavisam neparasti.

Džīns, kā atceras Vilma, šķitis ļoti uztraukts un nemierīgs. Viņš runājis ar spēcīgu ārzemnieka akcentu, un viņa bieži saklausījusi zilbes "skis" un "vičs".

Sazerlenda kundze tūlīt saprata, ka šī miega murdēšana ir ļoti neparasta, un ierakstīja skaņas magnetofonā. Kad viņa nākamajā rītā atskaņoja ierakstu vīram, tad viņš pats bija pilnīgā neizpratnē. Taču Vilmu nepameta sajūta, ka tas, ko viņas vīrs bija runājis miegā, skan kā krievu valoda. Viņa piezvanīja Arizonas Svešvalodu institūtam un lūdza profesoru Lī Kroftu noklausīties magnetofona ierakstu.

Krofts ne tikai apstiprināja, ka Sazerlenda kungs ierakstā runā krieviski, bet pat spēja izšķirt kādus astoņus vai deviņus krievu izteicienus, tai skaitā "piedzēries" un "piedodiet, bet tas taču ir acīmredzams".

Džīns Sazerlends tomēr apgalvoja, ka neprot krievu valodu. Vienīgais gadījums, kad viņš vispār šo valodu dzirdējis, bijis Otrā pasaules kara laikā, kad, būdams ASV armijas kareivis, reiz pie Elbas ticies ar padomju armijas karotājiem.

Krofts uzskatīja, ka krievu valodas skaņas kaut kā ir iespiedušās Sazerlenda zemapziņā un tāpēc viņš miegā varējis runāt krieviski. Taču pēc tam, kad stāsts par Sazerlenda nakts runām krieviski nonāca atklātībā, Sazerlendiem no daudziem cilvēkiem nācās uzklausīt pavisam citas teorijas; reinkarnācija un sātana apsēstība bija tikai divi no visiem šiem skaidro​jumiem.

Tasmanijas briesmonis Nav nekas neparasts, ka pēc spēcīgas vētras krastā tiek izskaloti miruši dzīvnieki. Taču dzīvnieks, kurš 1960. gada jūlijā pēc sevišķi stipras vētras tika izmests kādā Tasmānijas pludmalē, bija pavisam citāds…

Lopkopis Bens Fentons kopā ar dažiem saviem strādnie​kiem tieši tajā brīdī lenca lopus, un tas notika vietā, kur Intervijas upe ietek okeānā. Pēkšņi divi no Fentona vīriem ieraudzīja "briesmoni": milzīgu apaļu masu aptuveni sešu metru diametrā un pusotra metra biezumā. Tā ķermeni klāja īsa, spuraina spalva.

Fentons sazinājās ar policiju, lai paziņotu par savādo atradumu, un drīz jau klāt bija gan dabaszinātnieks, gan citi iein​teresēti zinātnieki, lai aplūkotu mīklaino dzīvnieku.

Dzīvnieka centimetru biezā āda bija tik neticami cieta, ka gandrīz nebija iespējams no tās paņemt audu paraugus. Tomēr pēc tam, kad dzīvnieks ilgāk par stundu bija apstrādāts ar asiem cirvjiem, diviem zinātniekiem beidzot izdevās paņemt balto audu paraugu.

Neraugoties uz to, pēc audu izmeklēšanas laboratorijā radās daudz vairāk jautājumu, nekā atbilžu.

Pētnieki ne mazākajā mērā nevarēja noteikt, kas šis dzīvnieks ir, - varēja pateikt tikai to, kas tas nav. Tas nepiederēja nevienai no zinā​majām Zemes dzīvnieku sugām.

Pagāja divi gadi, taču Tasmānijas briesmonis nebija aizmirsts. Tagad mīklainajam dzīvniekam uz pēdām gribēja tikt arī Austrālijas parlamenta locekli, un valdības uzdevumā zinātnieku grupa vēlreiz devās uz attālo pludmali, kur matainais zvērs arvien vēl suta saulē.

Pēc divdesmit stundu ilgas izmeklēšanas un konsultācijām grupa paziņoja oficiālo slēdzienu: milzīgais dzīvnieks ir un paliek mīkla, kuru zinātnes pasaule nespēj atrisināt.

Pieskaršanas juras nezveram Gadsimtu gaitā daudzi cilvēki ir ziņojuši, ka redzējuši dinozauriem līdzīgus jūras nezvērus, apmēram tādus kā slavenā Nesija no Lohnesa ezera. Taču kāda sieviete no Britu Kolum- bijās ir vienīgā cilvēciskā būtne, kas patiešām pieskārusies vienam no šiem dzīvniekiem.

Barbaras Klārkas piedzīvojums sākās kādā gaišā un saulainā 1974. gada jūlija rītā pie Okanagana ezera. Viņa peldēja netālu no kādas lēkšanas platformas aptuveni četrsimt metru attālumā no krasta, kad sajuta, ka kaut kas milzīgs un raupjš ūdenī nopeld viņai garām, saskrāpējot kājas. Barbara satrūkās, steidzīgi peldēja pie platformas un pārbijusies rāpās augšā. Kad viņa atskatījās, tad ieraudzīja nezvēru: tas bija tumšpelēks, aptuveni deviņu metru garš un vairāk nekā metru plats, čūskai līdzīgs dzīvnieks. Tas aizpeldēja gar platformu apmēram četru līdz piecu metru attālumā. Dzīvnieka galva atradās zem ūdens, taču astes spura bija skaidri redzama.

Dž. Ričards Grīnvels, Starptautiskais kriptozooloģijas biedrības (tā ir biedrība, kas nodarbojas ar ziņojumiem par mīklainiem vai sen par izmirušiem uzskatītiem dzīvniekiem) sekretārs izmeklēja Barbaras Klārkas apgalvojumu un nonāca pie secinājuma, ka viņa ir visnotaļ ticama lieciniece. "Viņa savu stāstu sabiedrībai ir darījusi zināmu tikai nesen." viņš kon​statē, "jo baidījās, ka neviens viņai neticēs."

Grīnvels norāda, ka jau pirms tam, kad šajā apkārtnē apmetās uz dzīvi eiropieši, vietējās indiāņu ciltis stāstīja par briesmoni, kas mīt Okanagana ezerā. Gadu gaitā bija uzkrājies vairāk par diviem simtiem aculiecinieku ziņojumu par šo dzīvnieku, kuru apkārtnes iedzīvotāji sauc par "ogopogo".

Vairumā šādu ziņojumu, kā apgalvo Grīnvels, aprakstīts dzīvnieks, ir pārsteidzoši līdzīgs tam, kurš pieskāries Barbarai Klārkai.

Lai ari kas bija peldējis tumšajos ezera ūdeņos, šķiet, ka šim dzīvniekam nav bijis nekāda nodoma uzbrukt sievietei. Grīnvels domā, ka iespējamais tā izskaidrojums varētu slēpties faktā, ka dzīvniekam bijusi astes spura. "Dzīvnieka astes spura norāda uz to, ka tas cēlies no zīdītājiem," viņš secina. "Zīdītāji ir ļoti ziņkārīgi. Varbūt dzīvnieks bija piepeldējis klāt Barbarai, lai paskatītos, kas tad tur īsti plunčājas pa ūdeni."

Olivera noslēpums Olivers tika atrasts Kongo pirms vairāk nekā divpadsmit gadiem. Viņš izskatās ļoti neparasti, iespējams, gēnu mutācijas rezultātā, vai arī tāpēc, ka viņš varbūt ir radies no sakara starp cilvēku un pērtiķi. Tomēr var arī būt, ka viņš pieder kādai līdz šim nepazīstamai pērtiķu sugai. Viņš līdzinās plikpaurainam šimpanzēm, taču viņa ausis atrodas galvas augšpusē, nevis sānos kā cilvēkam. Tomēr viņa deguns vairāk līdzīgs cilvēka degunam: tas izteikti izvirzīts uz priekšu. Un Olivers arī staigā vertikāli - kā cilvēks. Šo dzīvniekcilvēku pamatīgi izmeklēja dzīvnieku izturē​šanās pētnieks Ralfs Helfers. Ralfs ir institūta Gentle Jungle direktors Bērbenkā, Kalifornijā, kurš cita starpā nodarbojas arī ar "dzīvnieku aktieru" apmācību. Oliveram ir 47 hromosomas, tieši par vienu mazāk nekā pērtiķim un par vienu vairāk nekā cilvēkam. Tas norāda uz to, ka šeit varētu būt runa par cilvēka un pērtiķa krustojumu. Olivers ir ļoti inteliģents, viņš televīzijā stundām skatās vesternus un spraiga sižeta grāvējus - gluži atšķirīgi no šimpanzēm, kuri nespēj koncentrēties un sāk garlaikoties jau pēc dažām minūtēm. Katrs, kurš pazīst Oliveru, vai nu mednieks, vai antropologs, ir par dzīvnieku sajūsmā. "Neviens netic, ka viņš būtu šimpanze, taču viņš arī nav infantilā stadijā palicis cilvēks," uzskata Iielfers. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Olivers ir ārkārtīgi neparasts ra​dījums. sīkāk krievijas saitā http://www.infoliolib.info/brief/briefizl3/cooper1.html

Mīklainais manuskripts 1912. gadā angļu grāmatu tirgotājs Vilfrlds Voiničs no kāda Itālijas jezuītu klostera nopirka 204 lappušu garu manuskriptu. Tas bija rokraksts ar nepazīstamiem burtiem, ilustrēts ar krāsainiem zīmējumiem. Voiničs izsniedza manuskripta kopiju katram, kurš būtu gatavs palauzīt galvu, to tulkojot.

Daudzi speciālisti mēģināja atšifrēt mīklaino rokrakstu, taču neviens no viņiem neguva panākumus līdz 1921. gada aprīlim, kad Viljams Romēns Ņūbolds no Pensilvānijas universitātes paziņoja, ka viņš beidzot ir atšifrējis kodēto rakstu. Ņūbolds uzskatīja, ka Voiniča manuskriptu 13. gadsimtā sacerējis angļu izgudrotājs un mūks Rodžers Bēkons. Tulkojumā ir dažas norādes uz to, ka Bēkons ir būvējis un izmantojis mikroskopus un teleskopus, un proti, to darījis jau četrsimt gadu pimis šo instrumentu "oficiālās" izgudrošanas.

Neilgi pēc Ņūbolda nāves viņa tulkojumā tika atrastas dažas kļūdas, lai gan neviens tā arī nespēja nākt klajā ar pārliecinošāku atšifrējumu. Beigās manuskripts tika atdots Jēlas universitātei, kur tas atrodas vēl šodien, joprojām būdams noslēpums gan pasniedzējiem, gan studentiem.

"Sniega cilvēks" no kosmosa Kādu sievieti Pensilvānijā vēlā februāra naktī uzmodināja mājas ārpusē dzirdams troksnis. Viņa apņēmīgi paķēra revolveri un izgāja dažus soļus uz savas mājas verandas. Pēkšņi viņa kādu divu metru attālumā ieraudzīja kaut ko līdzīgu "sniega cilvēkam", kas tur stāvēja visā savā godībā. Kad viņa vērsa ieroci pret savādā radījuma vēderu, "sniega cilvēks" pēk​šņi izzuda gaismas zibsnī.

Sievietes dēls bija dzirdējis šāvienu un arī izsteidzās laukā. Ārā, mežmalā, mājas priekšā rosījās vēl citi šādi milzu ra​dījumi. Virs viņiem šūpojās spilgti sarkana, zibsnījoša gaisma.

Vairākos ziņojumos minēts, ka tajā pašā laikā un apkārtnē redzēti NLO un šādi tā sauktie lielpēdaiņi.

Līdzīgs gadījums, kurā tāpat darbojās cilvēkveidīgi NLO pasažieri, notika kādā fermā netālu no Getisburgas Pensilvānijā. Kāda fermera divdesmit divus gadus vecais dēls Stīvens 1973. gada oktobra naktī pēkšņi ieraudzīja lielu, gaišu gaismas lodi, kas šūpojās tuvu zemes virsmai. Blakus viņam tobrīd stāvēja divi desmitgadīgi zēni, kuri arī bija šā neparastā skata liecinieki. Blakus lodei tupēja divi milzīgi, pērtiķveidīgi radījumi ar zaļām, spīdošām acīm un garu. tumšu vilnu. Kad šie savādie radījumi tuvojās cilvēku grupai, Stīvens raidīja šāvienu pāri viņu galvām. Tomēr tie neļāvās iebiedēties un nāca arvien tuvāk. Tāpēc Stīvens izšāva vēl trīs reizes; viens šāviens trāpīja lielākajam no zaļacainajiem radījumiem.

Pēkšņi gaismas lode izzuda. Spalvainie stāvi pēc tam apgriezās un pazuda mežā.

Amerikas trīsstūris

Bermudu trīsstūri var iztēloties, velkot kartē iedomātu līniju, kura sākas no kāda punkta netālu no Melburnas Floridā, pār Bermudu salām iet uz Puertoriko un tad atkal atgriežas Floridā. Zināmu laiku šim rajonam pelnīti ir nelāga slava, jo daudzi kuģi un lidmašīnas šajā apkārtnē neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir pazuduši un nekad vairs nav atrasti. Pēc Hjū Kokreina, bīstamu vai pat nāvējošu Zemes virsmas trīsstūr- veida apgabalu speciālista, domām, šādu dīvainu zonu izcel​smes pamatā ir enerģijas plūsmas, kuras sākas okeāna di​benā.

Tomēr šādi trīsstūra formas apgabali var pārvietoties, tāpat kā pāivietojas ari zemestrīču apgabali, apgalvo Kokreins, kurš ir arī grāmatas "Vārti uz aizmirstību" autors. Tieši tas, kā viņš domā, ar laiku notiks arī ar Bermudu trīsstūri. Pēc viņa domām, tas pārbīdās rietumu virzienā - uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš paredz, ka šādas pārvietošanās rezultātā nākotnē vairs nenotiks vienkārša transporta līdzekļu pazu​šana okeānā, toties pieaugs dzelzceļa un aviokatastrofu skaits uz sauszemes.

Bermudu trīsstūris ka enerģijas avots Grāmatas "Medija amatiera piedzīvojumi" autors Toms Gerijs apgalvo, ka Bermudu trīsstūra destruktīvā enerģija nāk no kādas vietas, kas atrodas zem okeāna dibena; izejas punkts ir enerģijas tīkls, kas atrodas zem ūdens Bermudu salu tuvumā. Šis tīkls, viņš turpina, ir liela enerģijas kodola gals, kurš cauri Zemes garozai sniedzas dziļi Zemes iekšienē. "Ja rodas tam labvēlīgi apstākļi, tad šajā tīklā pēkšņi sāk plūst strāva, kas liek kuģu un lidmašīnu kapteiņiem zaudēt kontroli pār savām mašīnām."

Pēc Gerija uzskata, jonu plūsma izraisa elektrisko strāvu, kura savukārt rada magnētisko lauku; tas padara neprecīzus apkārtnē esošo transporta līdzekļu, lidmašīnu un kuģu mērinstrumentu rādījumus. Tas ietekmē kompasu, degvielas rādītāju, augstuma mērītāju un visu elektrisko instrumentu radījumus. Piloti, kuri ir pārdzīvojuši šadu haosu, stāsta, ka tad visi akumulatori pēkšņi dod ļoti maz enerģijas.

Savada zādzībā Kādu dienu kāds veikalu zaglis iegāja veikalā, uzvilkti sporta jaku un ar to mugurā gribēja aiziet.

Taču, vēl pirms viņš bija sasniedzis veikala durvis, jakā notika neliels sprādziens. Droši vien kāda teroristu grupa bija izvietojusi dažādos veikalos sprāgstvielu, un daļa no tās bija ielikta šīs jakas kabatās.

Zaglis gan bija palicis neskarts, taču atradās neapskaužamā stāvoklī, jo viņam bija lielas grūtības pārliecināt FIB, ka viņš nav terorists.

Citā gadījumā, kurā arī bija iesaistīts FIB un kurš bija saistīts ar zādzību un terorismu, lidmašīnas nolaupītāji no Horvātijas piespieda pilotu nolaisties Parīzē, taču tur viņi arī tika apcietināti. Pasažieri ar citu lidmašīnu tika nogādāti ASV, un apkalpe ar nolaupīto lidmašīnu atgriezās Čikāgā. Tomēr neviens nezināja, kur palikusi teroristu bumba - līdz beidzot lidmašīnas kapteinis un pārējie apkalpes locekļi atzinās, ka to pievākuši, jo domājuši, ka tā varētu būt lielisks suve​nīrs.

FIB lietās tiešām atrodams milzums neparastu atgadījumu. Šķiet, ka daudzi cilvēki ir gatavi zagt gandrīz visu: kravas furgonu, pilnu ar tukšām alus pudelēm, kuģa konteineru ar buļļu purniem, pat zirgu mēslus. Reiz tika nozagts pat runājošs papagailis, kuram bija divsimt piecdesmit vārdu krājums un kurš turklāt prata riet kā suns. Putns ar šādiem talantiem, protams, bija zaglim ļoti kārdinošs objekts - un viņš arī uzreiz atrada ģimeni, kura to no viņa nopirka. Tomēr policija ļoti ātri noskaidroja vērtīgā putna atrašanās vietu, jo ziņa par tā ne​parastajām spējām itin strauji izplatījās pa visu apkārtni.

Zagļi, protams, ļaujas kārdinājumam nozagt jebko, kam ir kaut kāda vērtība. Par šāda kārdinājuma upuri kļuva arī deviņdesmit grami buļļa sēklas no pasaules lielākā lopkopības institūta. Sēkla tika nozagta no lopkopju apvienības spermas bankas Vopunā, Viskonsinā, un droši vien pārvesta uz Kanādas reģionu.

Sēklas vērtība - aptuveni 30 000 dolāru Savieno​tajās Valstīs - Kanādā pieauga trīskārt.

Kāda dīkdieņa uzmanību piesaistīja putns - īstenībā kā putns noformēta skatloga dekorācija. Tā kā vīram šī lelle šķita absolūti neatvairāma, viņš bez aplinkiem izsita skatlogu un "laidās" prom ar visu mākslīgo putnu; tomēr jau dažus kvartā​lus tālāk policisti viņu notvēra.

Hopi cilts indiāņu tumša zvaigzne Hopi cilts indiāņu, kuri vēl mūsdienās dzīvo ASV, kultūras mantojumā atrodamas leģendas par dažādām katastrofām uz Zemes, kuras gandrīz ir iznīcinājušas cilvēci. Tāpat kā acteki, ari hopi indiāņi laikposmus starp katastrofām iedala "saulēs" (piemēram, Ūdens saule. Zemes saule, Vēja saule un paš​reizējā Uguns saule).

Pēc hopi aprēķiniem, Uguns saules beigas pienāks drīz pēc 2000. gada. Pirms šī notikuma parādīsies tumša zvaigzne, kura jau tagad tuvojas Zemei. Turklāt par Uguns saules beigām vēstīs arī kāda neparasta zila puķe, kas zied tuksnesī. Ņūmeksikas tuksnešu apgabalos it kā esot atrasta līdz šim nepazīstama, neparasta zila puķe.

Kaut ari actekiem bija piecas saules, viņi ir vienisprātis ar hopi par to, ka pašreizējā, proti, Uguns saule, būs pēdējā no visām.

Gaišredzīgais garīdznieks 19. gadsimtā angļu garīdznieks Kanons Vorbērtons redzēja, kā viņa brālis paklūp uz kāpņu augšējā pakāpiena un ar galvu pa priekšu krīt lejup. Tomēr, tā kā viņš krītot atbalstījās uz rokām un kājām, nopietnu savainojumu nebija.

Pēkšņi Vorbērtons pamodās un - atradās atzveltnes krēslā sava brāļa mājās. Aina, kuras liecinieks viņš tikko bija, tika norisinājusies sapnī. Kanons Vorbērtons bija ieradies Londonā apmeklēt savu brāli, bet viņš šajā vakarā bija devies uz deju pasākumu un atstājis ziņu, ka atgriezīšoties ap vienpadsmitiem vakarā. Gaidot brāli. Kanons Vorbērtons bija iesnaudies atzveltnes krēslā.

"Es gandrīz lauzu kaklu," uztraukts stāstīja brālis, atgriezies mājās pēc kādas pusstundas. "Kad es nācu ārā no balles zāles, man aizķērās kāja aiz kāpņu margām, un es ar galvu pa priekšu gāzos lejā."

Aleksandrijas baka Seno laiku augstākais tornis bija Aleksandrijas bāka - milzīgs tornis, paredzēts Aleksandrijas ostā ienākošo un no tās izejošo kuģu orientācijai. Aleksandrija bija senās Ēģiptes galvaspilsēta. Naktī augstajā tornī dega gaiša uguns, un dienā milzīgs spogulis atstaroja saules starus. Šī gaisma dienā esot bijusi redzama pat no 50 kilometru attāluma. Tiek lēsts, ka torņa augstums ir bijis apmēram 150 metru.

Lai nokļūtu tornī, tika izmantoti mazi ratiņi, kurus vilka ēzeļi. Šie ēzeļi pa vītņu kāpnēm līdzīgu platformu pacietīgi kāpa tomī augšā un lejā, un "pasažieri", līdzīgi kā mūsdienu liftā, varēja iekāpt un izkāpt dažādos līmeņos. Šī primitīvā lifta sistēma darbojās līdz 7. gadsimtam, līdz tam, kad Aleksandriju iekaroja arābi.

Lieta tā, ka kalifs AI Va- lids lika bāku daļēji nojaukt, meklējot apslēptus dārgumus. Liela daļa drupu beigās tika pārbūvēta par mošeju, taču arī šo mošeju, galu galā, sagrāva zemestrīce, un atlikušās drupas tika izmantotas kā būvmateriāls citām celtnēm.

Apmēram pirms 40 gadiem nirēji jūras dibenā atrada lielu marmora kolonnu. Arheologi noskaidroja, ka tā ir kalpojusi kā pirksts vienai no milzu statujām, kas kādreiz bija rotājušas iespaidīgās bākas stūrus.

Noslēpumaina gaisa plūsma 1988. gada sākumā četrdesmit astoņus gadus vecā Feja Noulza un viņas trīs dēli automašīnā brauca pa Eiras autostrādi. Viņi atradās netālu no nelielā Mundrabillas ciematiņa milzīgajā Dienvidaustrālijas tuksnesī. Pēkšņi mašīna sāka traukties neparedzētā virzienā - proti, tieši debesīs.

Automašīnas pasažieri policijai vēlāk stāstīja, ka viņiem sekojis "milzīgs, kvēlojošs objekts", kas automašīnu vienkārši uzdzinis augšā. Šī vairāk nekā neparastā brauciena laikā Noulza kundze un viņas dēli fiksēja, ka viņu balsis kļuvušas dīvaini neskanīgas un savādi šļupstošas. Beidzot NLO ļāva mašīnai nokrist atpakaļ uz šosejas; turklāt plīsa viena no mašīnas riepām. Starp citu, Austrālijas dienvidu daļā vēl trīs citi cilvēki bija redzējuši šo neparasto lidojošo objektu.

"Cilvēki, kuri arī bija redzējuši ievērības cienīgo lidaparātu, cits no cita atradās vairāku simtu kilometru attālumā, un viņiem nebija ne mazākā iemesla vienoties kopīgā melu stāstā," stāstīja seržants Džeimss Fenels no aptuveni 370 jūdžu (ap 560 km) attālās pilsētas Sedunas. "Bez tam," viņš turpināja, "Noulzu ģimenes auto sīkāka izpēte liecināja, ka to no iekšpuses un ārpuses klāj bieza melnu pelnu kārta.

Bija bojāts arī jumts."

"Visi automašīnā sēdošie bija šausmīgi nomākti," konstatēja Fenels. "Tur droši vien bija noticis kaut kas pazemojošs."

19. gadsimta kosmonauts 1897. gada 14. aprīlī nelielajā Auroras ciematā, Teksasā, noticis kaut kas tik neparasts, ka ļaudis par to runā vēl šodien. Spriežot pēc rakstiem, kas toreiz parādījās Dalasas un Fortvērtas laikrakstos, šajā liktenīgajā pavasara dienā no debesīm nokrita cigārveida kosmosa kuģis un ietriecās tiesneša Dž. S. Proktora mājas jumtā. Tomēr šajā negadījumā cieta vie​nīgi logs, ūdenstvertne un puķu dārziņš. Šīs apkārtnes kokvilnas tirgotājs un laikrakstu reportieris S. E. Ileidens ziņoja, ka mazais vīriņš, kurš sēdējis pie kosmosa kuģa vadības ierīcēm, triecienā ticis sarauts gabalos. "Tomēr viņa mirstīgās atliekas ļāva secināt, ka savas dzīves laikā viņš nekad nav bijis Zemes iemītnieks," Heidens kādā avīzes rakstā stāstīja par šo sensacionālo notikumu. "Ciema vīri uzmeklēja līķa gabalus un apglabāja tos Auroras kap​sētā."

Citplančtieša kapakmens pirms dažiem gadiem ir pazudis. Daži Auroras iedzīvotāji apgalvo, ka vairs precīzi neatceroties, kur tieši atrodas kaps un kas īsti tajā apglabāts. Tomēr zināma kapsētas daļa regulāri tiek izrakņāta - droši vien to dara cilvēki, kuri cer atrast tā vienīgā citplanētieša atliekas, kurš it kā apglabāts uz mūsu planētas - Zemes.

Atalgojums par NLO 1947. gadā pieredzējušais pilots Kcnets Arnolds savā lidojumā pār Kaskādu kalniem Vašingtonas tuvumā pēkšņi pamanīja deviņus neidentificējamus apaļus metāla objektus, kas padrāzās garām viņa lidmašīnai ar ātrumu apmēram 2000 kilometru stundā. Kopš tā laika saņemti daudzi tūkstoši ziņojumu par NLO, kas it kā redzēti virs Zemes līdzenumiem, kal​niem, tuksnešiem, jūrām, okeāniem un pilsētām.

Daudzi NLO ir arī nofotografēti, taču jāšaubās, vai jebkad ir pārbaudīts šo fotouzņēmumu autentiskums. Tomēr speciālisti pēta iespējamās NLO pēdas uz Zemes un cenšas atrast minerālu vai ķīmisku vielu paliekas. Viņi vēlas uzzināt, vai NLO tiek konstruēti pēc kādas noteiktas ģeometriskas formas, kā arī to, vai nav iespējams sastādīt konkrētus matemātiskus aprēķinus. Turklāt visi ziņojumi tiek apkopoti un savstarpēji salī​dzināti.

Saskaņā ar People's Almanack ziņojumiem, Londonas finna Cutty Sark Company izsludinājusi miljonu mārciņu atalgojumu tam, kuram izdosies sagādāt "kosmosa kuģi vai citu lidojošu objektu", kuru Londonas Zinātņu muzejs atzītu par "kosmosa kuģi no Visuma". Firma Cutty Sark, kura, starp citu, ražo slavenu skotu viskiju, apgalvo, ka paredzētais atalgojums par īstu NLO ir domāts pilnīgi nopietni un jau ir noslēgts apdrošināšanas līgums, kuram būtu jāsedz iespējamā atal​gojuma izmaksa. Šo naudu gan vēl neviens nav pieprasījis, taču klīst baumas, ka viens konkrēts objekts varētu būt gana piemērots, proti - avarējis lidojošais šķīvītis vai, iespējams, kosmosa kuģis, kurš 1947. gada 2. jūlijā atrasts netālu no Sokoro pilsētas Ņūmeksikas štatā. Kosmosa kuģis, kurš visnotaļ līdzinās lidojošajam šķīvītim, sākumā tika nogādāts Rosvelas gaisa karaspēku bāzē un tad sīkākai izpētei pārvests uz Mjūrokas gaisa karaspēku bāzi Kalifornijā. Tur to visstingrākajā militārajā slepenībā vajadzēja aplūkot prezidentam Eizenhaueram. Beidzot tas nonāca Raita-Patersona aviācijas bāzē Ohaio. Galu galā savādo objektu nosūtīja uz Lengliflldu Virdžīnijā, kur atrodas CIP galvenā mītne. Baumo, ka atsevišķas vraka daļas vēl tiek uzglabātas Makdilla gaisa karaspēku bāzē Floridā. Raita-Patersona karabāzē it kā esot arī objekta fotogrāfijas. Tomēr, tā kā viss ar NLO saistītais ir pakļauts visstingrākajai slepenībai, tad nekādu tuvāku ziņu nav.

Droši vien firmai Cuttij Sark Rosvelas gadījumā tomēr nenāksies izmaksāt atlīdzību, jo pierādījumu īsta NLO esamībai tomēr ir par maz. Pat ja būtu konkrētas norādes uz to, ka arī citu valstu īpašumā atrodas sagūstīti vai avarējuši NLO, tad arī šie fakti, visticamāk, tiks turēti slepenībā - vismaz līdz tam laikam, kamēr nebūs būtiski mainījies pašreizējais politiskais stāvoklis pasaulē. Un tiešām, jau pašas zināšanas par NLO uzbūvi un darbības principiem kosmosā vai uz Zemes sniegtu ievērojamas priekšrocības valstīm, kurām šāda informācija būtu.

Tātad Cuttij Sark arī turpmāk varēs ietaupīt miljonu mārciņu atalgojumu, un firmas simbols arī nākotnē paliks buri​nieks - nevis starpplanētu kosmosa kuģis.

Milzu krāteris Dienvidpola Iedomājieties caurumu, kurš ir tik liels kā teritorija starp Čikāgu un Indianapolisu! Indiānas universitātes zinātnieks Džons Dž. Veihaupts apgalvo, ka viņa rīcībā ir pierādījumi, ka šāds milzīgs, taču līdz šim brīdim vēl neatklāts krāteris tiešām pastāv, ka tas atrodas Dienvidpola tuvumā un radies no tā, ka tieši šeit nokritis pats lielākais meteorīts, kāds jebkad sadūries ar Zemi.

"Mūsu rīcībā tagad ir pierādījumi tam, ka arī uz Zemes ir krāteris, kurš salīdzināms ar lielākajiem Mēness krāteriem," konstatē Veihaupts. Viņš pieņem, ka zem Ziemeļantarktīdas ledājiem atrodas 750 metru dziļš un 240 kilometru plats krāteris. Šis laukums ir četras reizes lielāks par jebkuru citu meteorītu krāteri uz šīs planētas.

Kā varētu būt radies šāds milzu caurums? Veihaupts uzskata, ka tur ir trāpījis milzīgu apmēru meteorīts. Ar savu aptuveni 13 miljardu tonnu svaru un četru līdz sešu kilometru lielo diametru šis meteorīts ietriecies Zemē pimis kādiem 600 000 līdz 700 000 gadiem, un tā ātrums bijis lielāks par 70 000 kilo​metriem stundā.

Kaut arī trieciens noteikti bijis šausmīgs, tomēr tā ietekme uz mūsu planētu esot varējusi būt vēl briesmīgāka. Veihaupts ir pārliecināts, ka viņa aprēķini pierādīs: trieciena spars vismaz neesot bijis tik liels, ka varētu būt mainījis Zemes ass leņķi vai ietekmējis Zemes griešanos.

Elektrība senajos laikos Kādas senas apmetnes izrakumos mūsdienu Irānas teritorijā 1936. gadā austriešu zinātnieks Vilhelms Kēnigs atrada samērā mīklainu priekšmetu. Kaut arī tas bija radīts apmēram 250 gadus pirms mūsu ēras, šķita, ka tas visnotaļ atbilst mūsdienu tehnikas prasībām. Kēnigs domāja, ka atradis elektriskās strāvas bateriju.

Priekšmets atradās terakotas podā. Tam bija caurules forma, tā platums bija divarpus un augstums divpadsmit centimetru, no ārpuses to klāja vara kārta, tas bija salodēts ar alvas un svina sakausējumu.

Vienu tā galu sedza cieši piegulošs, ar piķi izolēts vara vāciņš; ari otrs gals bija izolēts ar piķa korķi. Ja caurulīti piepildīja ar skābes šķīdumu (etiķi, vīnu vai citrona sulu) vai arī ar sārmainu šķidrumu, tad, pēc Kēniga domām, tika ražota elektrība.

Divos eksperimentos - viens no tiem tika veikts 1957. gadā ASV. bet otru nesen veica cgiptologs Arne Egebrehts no Ilildes- heimas muzeja - tika izgatavotas priekšmeta kopijas (oriģināls atrodas Irākas muzejā Bagdādē), un tajos tiešām tika pierādīts, ka ar šo dīvaino bateriju var ražot elektrisko strāvu.

Aivara sulfāta šķīduma palīdzību šai necivilizēto klejotāju izgudrotajai baterijai izdevās radīt piecu voltu spriegumu. Ir pierādīts, ka arī senie ēģiptieši ir zinājuši, kā iegūt elektrību. Daudzās faraonu laikos celtajās kapenēs ir telpas, kurās nav nekādu gaismas avotu. Tāpat tur nav atrastas nekādas kvēpu, lāpu, sveču vai petrolejas pēdas, uzskata Vīnes Mākslas vēstures muzeja profesors Helmuts Zacingers. Vai varētu būt, ka lielās Ēģiptes celtnes ir būvētas elektriskajā apgaismojumā?

Iespējams, ka atbildi uz šo jautājumu slēpj senais ēģiptiešu templis Denderā, kurš atrodas Nīlas krastā, iepretī Ke- nai. Šajā templī ir reljefas figūras, kas stāv blakus priekšmetiem, kuri izskatās kā milzīgas elektriskās spuldzes ar viļņveidīgām čūskām - vai arī simboliskiem kvēldiegiem. Varbūt nav nekāda sagadīšanās, ka turpat attēlots arī ēģiptiešu Mēness dievs Tots, kurš ar savu gaismu kliedē nakts tumsu.

Tempļa sienas klāj arī citi attēli vai hieroglifi, kurus veltīgi pūlas atšifrēt egiptologi. Oksfordas zinātnieks doktors Džons Hariss uzskata, ka šie attēli varētu būt tehniski simboli, līdzīgi tiem, kādus zinātnieki lieto mūsdienās. Arī pieredzējušais austriešu zinātnieks un elektroinženieris Valters Garns domā, ka Denderas templī varētu būt tehniskas norādes un informācija - it īpaši norādes uz elektrības ražošanu.

Garns "čūskas" elektriskajām spuldzēm līdzīgajos zīmējumos skaidro kā elektriskās strāvas. Bez tam viņš uzskata, ka flautai līdzīgā kolonna, kas it kā balsta "spuldzi", izskatās pārsteidzoši līdzīga mūsdienu augstsprieguma izolatoram.

Nāves zvaigzne Mēģinot noteikt lielāko Zemes krāteru vecumu, Kalifomijas universitātes zinātnieki nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: krāteri, kas radušies. Zemes virsmā ietriecoties komētām, veidojas ik pēc 28 miljoniem gadu - un šis laiks precīzi sakrīt ar to dzīvnieku, kuri kādreiz dzīvojuši uz Zemes, noslēpumaino masveida izmiršanu.

Taču kāds gan ir iemesls tam, ka komētas triecas Zemes virsmā ar tik precīzām laika atstarpēm?

Pētnieki apgalvo, ka Zeme atrodas "nāves zvaigznes" ietekmē, kas nes pār to komētas - un līdz ar to arī katastrofālu iznīcību.

Fiziķis Ričards Millers sadarbībā ar savu kolēģi Pītu Hatu no Prinstonas universitātes un astronomijas profesoru Marku Deivisu no Berklijas ir izstrādājis teoriju, kas izskaidro "nāves zvaigznes" darbību. Elipses veida orbīta aiznes to 2,4 gaismas gadu attālumā no Zemes, un, proti, tieši tajā Visuma daļā, kur atrodas 100 miljardu komētu mākonis. Drāžoties caur mākoni, zvaigzne savāc sev līdzi dažas no komētām un vēlāk, reizi 28 miljonos gadu traucoties garām Saules sistēmai, daži no šiem asteroīdiem nokrīt uz Zemes.

"Zeme ir tik neliels mērķis, ka īstenībā nemaz nevarētu gaidīt, ka to varētu trāpīt pāris desmitu šādu asteroīdu," skaidro Millers. "Un tomēr tā notiek salīdzinoši īsā laika posmā."

Saskaņā ar Millera teoriju meteorīti, pagātnē ietriecoties mūsu planētas virsmā, radīja putekļu mākoni, kas aizsedza Saules starus un tādējādi kavēja fotosintēzi. Tā, pēc viņa domām, varētu izskaidrot, kāpēc pirms 65 miljoniem gadu no Zemes virsmas pazuda dinozauri - pēc tam, kad 140 miljonus gadu bija tur valdījuši pār visu dzīvo radību. Meteorītu izraisītās putekļu vētras mēnešiem ilgi bija turējušas planētu auk​stumā un tumsā, tā ka daudzas dzīvās būtnes beigās mira no aukstuma un bada.

Zinātnieki uzskata, ka "nāves zvaigzne" noteikti kādreiz atkal apciemos Zemi. Taču šoreiz mēs vismaz zinām, kad tā nāks: tas notiks aptuveni pēc 15 miljoniem gadu.

Grieķu Saules enerģija Kā apgalvo vēsture, tad aptuveni 214. gadā pirms mūsu ēras sengrieķu matemātiķis un izgudrotājs Arhimēds izdomāja pārsteidzošu iespēju, kā apturēt romiešu karapūļus, kas tuvojās Sicīlijas ostas pilsētai Sirakūzām: viņš izmantoja Sau​les enerģiju, lai sadedzinātu viņus dzīvus, Arhimēds it kā esot uzstādījis liedagā milzīgu ieliektu spoguli, kura atstarojošā virsma koncentrēja Saules starus un vir​zīja tos uz romiešu kuģiem. Dažu sekunžu laikā tie aizdegās gaišās liesmās.

Lai noskaidrotu šā stāsta patiesumu, grieķu inženieris Joannis Sakas 1973. gadā vēlreiz inscenēja šo notikumu. Viņš izvirzīja teoriju, ka Arhimēds sava mērķa sasniegšanai droši vien izmantojis daudzus simtus kareivju vairogu ar spoguļ- virsmu, nevis vienu milzīgu spoguli. Tāpēc Sakas lika pludmalē vienā rindā nostāties septiņdesmit grieķu jūrniekiem. Katrs no šiem jūrniekiem turēja 1,5 x 1 metru lielu bronzas spoguli. Tad viņš deva grupai rīkojumu novietot savus spoguļ- virsmu vairogus noteiktā leņķī pret koka laivu, kura šūpojās jūras viļņos apmēram piecdesmit, metru attālumā. Un patiesi: pēc dažām minūtēm visa laiva bija liesmās.

Sakas uzskatīja, ka Arhimēds Saules enerģiju varbūt ir izmantojis vēl efektīvāk: ja vīri, kas piedalījās viņa eksperimentā, stāvēja gandrīz jūras līmenī, tad Sirakūzu aizstāvjiem papildu priekšrocība varēja būt tā, ka viņi varēja sastāties uz mūra, līdz ar to romiešu kuģi bija aizdedzināmi vēl vieglāk.

"Arhimēds", kā secināja Sakas, "noteikti strādāja labākos ap​stākļos."

Naskas gaisa balonu piloti Vēsturnieki apgalvo, ka pirmie karsta gaisa baloni ar cil​vēku apkalpi parādījušies tikai 18. gadsimtā.

Tomēr fakti liecina, ka kādas senas tautas pārstāvji, kuri dzīvojuši rajonā, ko mūsdienās sauc par Naskas ieleju, jau pirms daudziem gadsimtiem savos gaisa balonos lidinājušies virs tagadējās Peru līdzenumiem.

Un tiešām, šādi vēstures fakti par gaisa telpas apgūšanu varētu izskaidrot to, kā senie peruāņi ir spējuši izveidot milzīgos abstraktos rakstus un attēlus, kuru pilnīgi taisnās līnijas stiepjas vairāku jūdžu garumā.

Proti, runa ir par zīmējumiem, kuri saskatāmi tikai no gaisa.

1975. gadā kāda ceļotāju grupa, kura sevi nosaukusi par Starptautisko pētnieku asociāciju un kuras rezidence atrodas Korclgeiblzā, Floridas štatā, pētīja jautājumu, vai Naskas iemītnieki tiešām ir lidojuši ar gaisa baloniem. Grupas locekļi izvirzīja hipotēzi, ka milzīgie lineārie raksti sākumā iezīmēti uz zemes, un pēc tam darbs ticis koriģēts no gaisa balonu lido​juma. Šo pētījumu pamatā daļēji bija kāds attēls uz Naskā atrasta māla poda, kurā it kā bija attēlots gaisa balons. Bez tam tika pieņemts, ka tuksneša kapenēs atrasto audumu paraugi varētu kalpot kā pierādījums tam, ka Naskas iedzīvotāju rīcībā varētu būt bijuši gaisa balonu izgatavošanai nepieciešamie materiāli.

Turklāt kādā Portugāles Koimbras universitātes dokumentā tika uzieta norāde, kas varēja novest pie svarīgiem atklājumiem. Šajā avotā minēts, ka 1709. gadā Lisabonu apmeklējis kāds Brazīlijā dzimis jezuītu misionārs Bartolomeu de Gusa- mao. Tur viņš demonstrējis balona modeli, kurš pacēlies gaisā pēc piesūknēšanas ar dūmiem un gaisu, kas ticis uzkarsēts no kvēlošām oglēm māla podā. Šis gadījums ir īpašas ievērības cienīgs tāpēc, ka tas noticis jau 75 gadus pirms brāļu Mon- golljē vēsturiskā lidojuma ar gaisa balonu virs Parīzes. Turklāt speciālisti uzskata, ka Gusamao balons ir bijusi kāda cita balona kopija, ar kuru pa gaisu lidojuši jau Dienvidamerikas indiāņi.

Starptautiskā pētnieku asociācija ir pārbaudījusi savu teoriju par "lidojošajiem naskām", uzbfivējot savu modeli "Kon- dors I" - hipotētiskā Naskas gaisa balona imitāciju. Šim balonam bija 26 metru augsts kupols no materiāla, kurš bija ļoti līdzīgs tam, kāds tika atrasts Naskas kapenēs. Vēl tam bija tauvas un stiprinājumi no dabiskajām šķiedrām un zālēm, kā​das aug Titikakas ezerā Peru.

Savā pirmajā lidojumā "Kondors I" tikai trīsdesmit sekunžu laikā sasniedza 180 metru augstumu. Tad negaidīti uznāca spēcīga brīze, balons tika viegli piespiests zemei, un abi tā piloti izkūleņoja ārā. Tomēr pēc tam balons atkal pacēlās 360 metru augstumā un 18 minūšu laikā aizlidoja divu jūdžu attālumā, līdz beidzot mīksti piezemējās tuksnesī.

Kaut arī starta laikā kaut kas acīmredzot bija nogājis greizi, Maikls Debekijs (slavenā sirds ķirurga dēls un viens no Starptautiskās pētnieku asociācijas direktoriem) uzskatīja, ka "Kondora I" lidojums ir sasniedzis savu mērķi. "Mēs gribējām pierādīt, ka jau senajām tautām bija vēlme lidot un ka tām bija arī nepieciešamās iemaņas un materiāli, lai varētu šo vēlmi piepildīt," viņš secināja. "Domāju, ka mēs esam to pierā​dījuši."

Pērtiķu valoda Jau sen ir zināms, ka pērtiķi savā starpā sazinās: skaņas un ķermeņa kustības, varbūt instinktīvi, tiek izmantotas su- gasbrāļu brīdināšanai, savstarpējai palīdzībai medībās un citos svarīgos gadījumos.

Pēdējos gados zinātnieki ir atklājuši, ka dažus dzīvniekus var iemācīt sazināties ar cilvēkiem tieši. Tā, piemēram, slavenā gorillu meitene Koko ir iemācījusies pazīt cilvēku valodas vārdus, reaģēt uz tiem un pat ar zīmju valodas palīdzību veidot savus teikumus.

Tomēr pēc viena konkrēta notikuma zinātniekiem radās minējums, ka kādai pērtiķu grupai varētu būt sava runātā valoda, kas tikusi izmantota, lai savā starpā apmainītos ar informāciju par kādu traģisku atgadījumu un kaltu atriebības plānus.

Pēc tam, kad kāds jaunietis Penangas botāniskajā dārzā ārkārtīgi nežēlīgā veidā bija nogalinājis pērtiķu mazuli, kādi 60 pērtiķi šajā dārzā sāka uzbrukt gājējiem un skrējējiem. "Mēs redzējām, ka mums tuvojas liels pērtiķu bars," izdevumā The Straights Times citēti kāda skrējēja vārdi. "Sākumā mēs domājām, ka viņi tikai vēlas ko ēdamu, un mēģinājām viņus aizdzīt. Taču, kad viņi masveidā sāka mums uzbrukt, mums nācās glābties bēgot." īpaši apbrīnojami šajā cilvēku vajāšanā bija tas, ka pērtiķi sekoja tikai tiem cilvēkiem, kuru apģērbs bija tādā pašā krāsā kā jaunietim, kurš bija nogalinājis pērtiķu mazuli, proti - dzeltens.

Sieviete, kura pievelk zibeni Vai jūsos rada bailes un šausmas doma par zibeni, kas pēkšņi sper no debesīm? Tad jums noteikti nevajadzētu tuvoties Betijai Džo Hadsonei no Vinbēmčepelas, Misisipi - viņa ir sieviete, kura, šķiet, burtiski pievelk zibeņus!

Viss sākās tad, kad viņa vēl bija bērns un viņai galvā iespēra zibens. Vēlāk viņas vecāku māju ne reizi vien piemeklēja zibeņi, līdz 1957. gadā zibens spēriens beidzot sagrāva visu māju.

Betija Džo un viņas vīrs Ernests novērojuši, ka zibens spērieni visu laiku trāpa viņu māju Vinbērnēepelas lauku apkaimē. Zibeņi no skaidrām debesīm ir nogalinājuši Hadsonu suni, sašķaidījuši kokus un ūdens sūkni un izrāvuši dziļas bedres pagalmā. No zibens ir cietusi arī kaimiņu māja.

Līdz šim Betija Džo vēl nav nopietni cietusi, taču vairākas reizes viņas dzīvība ir bijusi apdraudēta.

Piemēram, reiz, kad Hadsoni lobīja zirņus savā verandā, pēkšņi debesīs savilkās tumši mākoņi un. sākās negaiss. Tikai dažas minūtes pirms tam, kad zibens iespēra mājā pa guļamistabas logu, laulātais pāris bija pārcēlies uz verandu. "Ja mēs būtu bijuši iekšā," uzskata Betija Džo, "tad tas mums noteikti būtu trāpījis."

NLO fotouzņēmums Deivs un Manna Makrobertsi automašīnā bija devušies izbraukumā uz Vankūveras salu Britu Kolumbijā un ap pusdienlaiku nolēma aizbraukt līdz atpūtas zonai pie īvas upes. Tālumā viņi redzēja šķautņainu kalnu grēdu, kas ar baltu mākoni fonā slējās pret debesīm, - tieši tādu ainavu, kāda, pēc Hannas domām, varētu būt iedvesmojošs motīvs fotouz​ņēmumam.

Ilanna uzņēma tikai vienu kadru. Pēc dažām nedēļām, 1981. gada oktobri, filma tika attīstīta. Kalnu ainava bija skaidri saskatāma un gleznaina. Tomēr fotogrāfijā parādījās vēl kāds ļoti dīvains objekts.

Makrobertsi nebija pārliecināti, ka uzņēmuma izdarīšanas brīdī vispār redzējuši ko tādu: sudrabainu disku virs kalniem. Šī NLO dēļ, kuru viņi neapzināti bija nofotografējuši, Makrobertsi tūlīt sazinājās ar Kanādas aizsardzības ministriju Komoksā. Armija neizrādīja nekādu interesi par savādo lidojošo objektu. Tomēr šis foto saistīja draugu un kaimiņu uzmanību. Makrobertsi lika izgatavot daudz attēla kopiju un deva tās katram interesentam.

Kāda no fotogrāfijām nonāca pie psihologa Ričarda Heinsa Pasadenā, Kalifornijā. Ziemeļamerikas NLO federācijas prezidents Heinss nolēma uzzināt par fotoattēlu ko vairāk. Viņš apmeklēja Makrobertsus viņu mājā Kempbelriverā, pārbaudīja un izmēģināja viņu fotoaparātu un tad pārmeklēja apkārtni, kurā bija uzņemts attēls.

1984. gada jūlijā Heinss Klinšu kalnu NLO konferences dalībniekiem paziņoja, ka šķīvim līdzīgais objekts tiešām eksistē.

Viņš konstatēja, ka, NLO eksplodējot, tā augšdaļā skaidri saskatāms izliekts kupols. Tomēr līdz šim vēl nav izskaidrots, ko tieši fiksējusi fotofilmā Hanna Makrobertsa. "Šis priekšmets ir un paliek neidentificējams," secina Heinss.

Aptauja par dveseli Tā kā pēdējo gadu laikā ļoti pastiprinājusies interese par cilvēka dvēseles gūto pieredzi laikā, kad tā pametusi ķermeni, psihiatrs Faulers Džonss un divi viņa kolēģi no Kanzasas universitātes arī sāka pētīt, vai šajā parādībā tiešām varētu slēpties kāds patiesības grauds. Ar šādu mērķi viņi aptaujāja 420 nejauši izvēlētus cilvēkus no 38 ASV štatiem un trim ārvalstīm. Un ko viņi atklāja? Vairums aptaujāto uzskatīja, ka vismaz vienreiz ir piedalījušies šādā dvēseles ceļojumā; citi apgalvoja, ka simtiem reižu piedzīvojuši šādus ceļojumus, kad gars pa​ceļas virs matērijas.

"Tie, kas ziņoja par šādu pieredzi, bija veseli, inteliģenti cilvēki, no kuriem vairums regulāri apmeklē baznīcu," stāsta Džonss. Viņš norāda, ka dvēseles ceļojumi nekādā gadījumā nav bijuši ne narkotiku izraisīti apziņas stāvokļi, ne ari sapņi.

"Lai arī kā būtu gūta šāda pieredze," piebilst Džonss, "katrā ziņā 85% aptaujāto to aprakstījuši kā patīkamu. Cilvēkiem, kuri to piedzīvojuši, ir sajūta, ka tas notiek īstenībā. Viņi to apraksta dažādi, taču visiem aprakstiem kopīgs ir tas, ka gars, proti, personības domājošā un jūtošā daļa, vairs neatrodas ķermenī, bet gan kaut kur ārpus tā," stāsta Džonss. "Tas ir tā, it kā viņu apziņas centrs spētu pārvietoties un konkrētajā brīdī atrastos dažu metru vai pat vairāku kilometru attālumā no fiziskā ķermeņa."

Kad gars pametis ķermeni, tas acīmredzot spēj saskatīt notikumus, kuriem jārisinās tikai nākotnē. Tā, piemēram, kāds vīrs, kurš tika aptaujāts Džonsa pētījumiem, stāsta, ka dvēseles ceļojums glābis viņa dzīvību. Proti, viņa gars, pametis ķermeni, ieklīdis kādā istabā, kur atradušies cilvēki, kas plānojuši viņa slepkavību. Pēc gara atgriešanās ķermenī, kā stāsta Džonss, šis virs saticies ar vienu no sazvērniekiem, kādu sievieti, un izstāstījis viņai, ko uzzinājis. Sievieti tā šokējusi viņa zināšana, ka viņa tūlīt visā atzinusies.

NLO izraisītas autoavarijas 1979. gada vasarā divi jauni vīrieši novēroja, ka pār viņu automašīnu pārslīd mīklaini gaismas stari.

Pēkšņi kāds neizskaidrojams spēks viņus iespiedis sēdekļos. Kad jaunieši beidzot varēja turpināt braucienu, viņi pamanīja, ka automa​šīna bez kontroles šaujas uz priekšu, it kā tai būtu pašai sava griba.

Pēc dažām nedēļām, apmēram vienos četrdesmit minūtēs nakti, kāds Minesotas policists debesīs ieraudzīja neparastu gaismu un sajuta, it kā neredzama roka pārbīdītu viņa automašīnu ceļa otrā pusē.

Atkal atguvies, policists atklāja, ka ir sasists priekšējais stikls un saliekta antena; neizskaidrojamā kārtā pulkstenis atpalika par 14 minūtēm.

Pēc NLO pētījumu centra Ivenstonā, Ilinoisā, zinātnieku izteikumiem, šādi atgadījumi nebūt nav nekas unikāls. Kopumā no visām pasaules daļām saņemti 440 ziņojumi par gadījumiem, kad NLO izraisījuši vai gandrīz izraisījuši autoavārijas. Šķiet, ka NLO ierosina noteiktas "elektroķīmiskas reakcijas", kas liek apstāties automašīnu dzinējiem un ar atmosfēras traucējumiem var bojāt radioaparātus.

Astrofiziķis Marks Rodengīrs, kurš nodarbojies ar šiem ziņojumiem, uzskata, ka vairumam šādu gadījumu nav zinātniska izskaidrojuma. Viņš norāda, ka Minesotas policista vadīto fordu izmeklējuši firmas Ford inženieri. Šie inženieri secinājuši, ka šādu neparastu automašīnas reakciju nevarētu būt izraisījis neviens no līdz šim zināmajiem fizikas likumiem.

Elvisa atgriešanas Pirms dažiem gadiem kāds kravas auto vadītājs meža posmā pamanījis savādu ugunīgu lodi. Tās priekšā stāvējis eilvēks ar paceltu roku. Kad vadītājs apturējis, lai uzņemtu ceļinieku, viņš konstatējis, ka kaut kas ārkārtīgi pieklājīgajā jaunietī viņam šķiet ļoti pazīstams. Taču tikai tad, kad viņi sasnieguši Memfisas gaišās ugunis, šoferis pasažierī pazinis jau pirms trim gadiem mirušu cilvēku: Elvisu Presliju.

Pēc psihiatra Raimonda Mūdija domām, kravas auto šofera piedzīvojums nebūt nav vienreizējs. Kā viņš dokumentāli pierādījis savā grāmatā "Elvisa otrā dzīve", visā valstī izplatīti stāsti par viņa rēgaino atgriešanos uz Zemes. "Kāda psihoterapeite, ar kuru Elviss reiz ticies vēl viņu abu agrā jaunībā, apgalvo, ka kādu dienu viņš pilnīgi negaidīti uzradies viņas birojā - pēc savas nāves! - un devis viņai dažus padomus, kā labāk tikt galā ar savu dzīvi," stāsta Mūdijs. "Kāda cita sieviete man stāstīja, ka Elviss pēkšņi parādījies dzemdību zālē, lai stāvētu viņai blakus grūtās dzemdībās."

Mūdijs konstatē, ka Elviss ir piedalījies arī citos paranor- mālos gadījumos. Kāds Elvisa fans naktī pirms viņa nāves redzējis sapni, kurā dziedātājs paziņojis: "Šis ir mans pēdējais koncerts." Kāds cits vīrietis vairākkārt novērojis, ka El- visam kādreiz piederējušas žaketes piedurkne kustējusies pat​stāvīgi.

Debesu manna Bībeles tekstā par izraēļu izdzīšanu no Ēģiptes ir stāsts par mannu, kas lielos daudzumos kritusi uz zemes un paglābusi cilvēkus no bada nāves ilgajā ceļā. Zinātnieki līdz šim vēl nav vienisprātis, kas bijusi šī pārtika un no kurienes tā nākusi.

Tomēr pastāv ari jaunāku laiku ziņojumi par mannu, kas kritusi no debesīm. Piemēram, 1980. gadā Turcijā pār zemi nolijis mannas lietus, kas beigās noklājis desmit kilometru plašu apvidu. Botāniķi izpētīja "mannu" un secināja, ka tā ir kāda ķērpju suga, kura sastāv no mazām lodītēm, kas ārpusē ir dzeltenas, bet iekšpusē - baltas. Šis augs aug uz loti nabadzīgām virsmām, piemēram, klintīm un plakaniem akmeņiem; daži zinātnieki domā, ka tas arī varētu būt debesu sūtītais ēdiens izraēļiem.

Tomēr mannas iespējamie izcelsmes avoti ir dažādi. Kādā pētnieciskā ekspedīcijā, kuru 1927. gadā organizēja Jeruzalemes universitāte, zinātnieki atklāja, ka manna ir pazīstama visā pasaulē. Daudzos gadījumos ar to saprot dzidru, saldu sulu, ko izdala augs ar nosaukumu Tamarix nilotica. Šo šķidrumu uzņem blaktis un citi tuksneša krūmājos dzīvojoši kukaiņi. Tuksneša sausajā klimatā sīrups kristalizējas, veidojot bālganus graudus, kas nogulsnējas uz zariem vai nokrīt zemē.

Aleksandra Liela pazudusi flote Grieķu vārdu parādīšanās Amerikas, Indijas un Klusā okeāna salu valodas telpā ir liela mīkla valodniekiem. Pirmie baltie, kas ieradās Delaverā un Merilendā, atklāja upi, kuru indiāņi sauca par "Potomaku", ļoti līdzīgi grieķu vārdam po- tamos, kas nozīmē "upe".

Kad spāņu iekarotāji iebruka acteku valstī Meksikā, viņi dzirdēja, ka piramīdu tempļus (kur acteku priesteri izrāva upuriem sirdis un meta līķus lejup pa piramīdu kāpnēm) sauc par teocalli. Tas ir divu grieķu vārdu theon un kalis savienojums, kas nozīmē "dievu uzturēšanās vieta" vai "dievu mājoklis". Šī vārda nozīme nauatlu valodā (acteku lietotā valoda) ir tāda pati.

Varētu iedomāties, ka dažādu tautu jūrasbraucēji ir sasnieguši abus Amerikas kontinentus pa Golfa straumes dienvidu daļu, taču grieķu vārdu parādīšanās Havaju unTaiti dialektos rada pavisam lielu izbrīnu. Lūk, daži piemēri: Sengrieķu aetos hikano manthano melodia nous Havajiešu aeto hiki manao mele noo-noo Latviešu ērglis atnākt./ierasties domāt/mācīties dziedāt/melodija doma No kurienes Havaju iedzīvotājiem zināmi šie grieķu vārdi? Vai varētu būt, ka viņi tos norakstījuši no saviem grieķu kaujas ķiveru atdarinājumiem, kuras grieķi izgatavoja no metāla un zirgu krēpēm, bet havajieši pēc tam kopēja no koka un putnu spalvām? Taču kur gan havajieši būtu varējuši redzēt šādas ķiveres? Vai iespējams, ka grieķi 1800 gadus pirms Kolumba šķērsojuši Atlantijas okeānu - un bez tam ari vēl Kluso okeānu?

Iespējams, ka pastāv arī vienkāršāks, tomēr tikpat apbrīnojams izskaidrojums. Tas saistīts ar Aleksandru Lielo, kurš iekaroja lielāko Vecās pasaules daļu. Pēc tam, kad Aleksandrs bija iekarojis persiešu valsti, viņš vērsa savus paplašināšanas plānus austrumu virzienā - uz Indijas pussalu - un uz ziemeļiem. Viena viņa flote, kurā bija 800 kuģu, varonīgā jūrasbraucēja Nearha vadībā pētīja Indijas piekrasti. Beidzot, 234. gadā pirms mūsu ēras, jūrasbraucēji noguruši un izvārguši at​griezās Grieķijā.

Tomēr viena daļa flotes neatgriezās. Vai šie kuģi bija bu- rājuši tālāk, aiz Indijas piekrastes, gar Malajas pussalu un tad Klusā okeāna plašumos? Varbūt daži no kuģiem noenkurojās okeāna salās Taiti un Havajās, kur dzīve bija viegla un tīkama, kur vilināja meitenes un no jūras izkāpušie svešinieki ar savu lielisko aprīkojumu un ieročiem droši vien tika uzņemti kā dievi.

Cilvēku mati no Zemes dzīlēm Austrumu Siāmā (tagadējā Taizemē), nesot sev līdzi sabrukumu un postu, plosījās zemestrīce. Upe burbuļoja, trakoja un kļuva balta. Triecienos iegruva zeme, un no plaisām izauga cilvēku mati. Gari un stāvi, tie tomēr cieši sakņojās zemē. Kad tos dedzināja, tie pat oda kā cilvēka mati. Izdevums Singapore Free Press izteica viedokli, ka šos matus varbūt veidojusi elektriskā enerģija. Vēlāki pētījumi noveda pie secinājuma, ka pa atverēm zemes virsmā smalkos pavedienos ir izspiests kāds dabisks materiāls, varbūt darva. Temperatūrai pazemi​noties, šie pavedieni sastinga un tad izskatījās līdzīgi cilvēku matiem.

Taču šādi "zemes mati" izauguši ne tikai Siāmā. Daudzi ķinieši, kuri vākuši šādus matus tūkstošiem gadu, domā, ka tie varbūt pieder kāda pazemes dzīvnieka kažokam, kura pēkšņās kustības liek skaļos dārdos iebrukt zemei.

Miglas lielgabali V. S. Kūpers bija devies izbraukumā ar jahtu Meksikas līcī, aptuveni trīsdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Siderkijas Floridā. Ūdens bija mierīgs, pie debesīm neviena mākoņa. Virs ūdens bija viegla dūmaka, un nejuta ne vēja pūs- miņas. Tomēr neilgi pēc saullēkta viņš sadzirdēja attālus lielgabala šāviena dārdus, kas atkārtojās ik pēc piecām minūtēm. Kāds piekrastē dzīvojošs draugs Kūperam stāstīja, ka klusajās rīta stundās bieži dzirdami šādi trokšņi.

Līdzīgi kāds A. Kankani ziņoja par dārdiem, kas tomēr turpinājušies ilgāk par lielgabala šāvienu un atkārtojušies ar atšķirīga ilguma intervāliem. No kāda cita ziņojuma uzzinām, ka Austrumindijas salās ik pēc dažām sekundēm dzirdamas mig​las taurei līdzīgas skaņas, kuru ilgums ir viena vai divas se​kundes.

Pētnieki, kuri nodarbojas ar šādu trokšņu izpēti, kas dzirdami arī Ziemeļamerikas un Eiropas piekrastē, uzskata, ka tos izraisa noteikti skaņas efekti.

Pēc kādas citas hipotēzes, šāvienu skaņas izraisa dabas gāzu izplūde zem jūras līmeņa. Daudzos jūras dibena smilšu laukumos atklātās baku rētām līdzīgās pēdas norāda uz to, ka dabas gāzes no zemes dzīlēm izplūst bieži.

Pilnīga izveseļošanās Dažas reliģijas māca, ka mēs spējam raidīt dziedējošas svārstības ievērojamā attālumā. Šis ticējums nesen tika pārbau​dīts zinātniski.

Eksperimenta ieceres autors bija pazīstamais zinātnieks, inženieris un izgudrotājs Dr. Roberts Millers. Sadarbībā ar Los- andželosas pilnīgās izdziedēšanas pētīšanas iestādi "Holmsa centrs" Dr. Millers vēlējās izdibināt, vai cilvēki tiek izdziedināti arī tad, ja viņi nezina, ka tajā brīdī kāds dziednieks cenšas viņus atbrīvot no ciešanām.

Millers, kurš strādāja pie šī projekta laikā no 1976. līdz 1979. gadam, sākumā paņēma savā komandā astoņus dziedniekus, Divi no viņiem bija "prāta zinātnes" skolas piekritēji, divi bija neatkarīgi dziednieki, bet pārējie - protestantu garīdznieki. Dziedniekiem lika ārstēt pacientus ar paaugstinātu asinsspiedienu, kuri nezināja, ka ir iesaistīti eksperimentā.

Pacientus slepus izvēlējās dažādi, tomēr Dr. Milleram personiski pazīstami ārsti. Arī dziednieki paši netikās ar pacientiem, bet viņiem tika atklāti daži fakti par šiem cilvēkiem, piemēram, viņu dzīvesvieta, iniciāļi un tamlīdzīgi dati. Katrs no dziedniekiem ārstēja sešus pacientus Savienotajās Valstīs. Projekta gaitā terapijai tika pakļauti 48 pacienti; bez tam vēl bija arī 48 slimnieku kontrolgrupa.

Pat paši ārsti nezināja, kuri pacienti tiks dziedēti un kuri ne. Ārstiem vienīgi tika dots uzdevums reģistrēt pacientu asinsspiedienu, kā arī pulsu un svaru.

Dziedniekiem lika apieties ar šiem pacientiem gluži tāpat, kā ar citiem viņu dziedināmajiem, un dziednieku vairākums "dziedināja" tā, ka iztēlojās attiecīgās personas kā pilnīgi ve​selus cilvēkus.

Pēc pētnieku izteikumiem, eksperimenta panākumi bija viduvēji. Vairāk nekā 92 procentiem slimnieku, kuri tika pakļauti dziedināšanai no attāluma, asinsspiediens pazeminājās, taču 75 procenti no kontrolgrupas pacientiem uzrādīja pat vēl labākus rezultātus.

Dzīvie miroņi zem ūdens Osmaņu impērijas sultāniem, gluži tāpat kā Romas imperatoriem, bija vara pār savu pavalstnieku dzīvību un nāvi. Visvairāk no savu aizkaitināto pavēlnieku garastāvokļa untumiem nemitīgi nācās ciest konkubīnēm. Piemēram, Abdula Nolādētā valdīšanas laikā neuzticīgas vai sapīkušas metreses tika iešūtas maisā, kur bija ievietots kāds smagums, un no pils skatu torņa iemestas Bosfora šauruma ūdeņos. Kaut arī viņas, bez šaubām, noslīka dziļajā ūdenī, tomēr nepazuda pavisam: pēc daudziem gadiem nirēji, pētot dziļo jūras šaurumu starp Turcijas Eiropas un Āzijas daļu, jūras dibenā atrada nelaimīgās, kuras vēl aizvien bija iesprostotas maisos, taču stāvēja vertikāli un ūdens plūsmā šūpojās turp un atpakaļ, it kā vēl būtu dzīvas.

Nirēji, kas pārmeklēja Čehoslovākijas Velna ezera dibenu, ari atklāja kaut ko ļoti interesantu. 1957. gadā, meklējot kādu jaunu, laivas izbraukuma laikā noslīkušu vīrieti, viņi uzgāja ne tikai šo līķi, bet gan veselu vācu artilērijas apakšvienību: kareivjus, no kuriem daži sēdēja kravas vai munīcijas ratos; turklāt arī zirgus iejūgā. Izrādās, ka Otrā pasaules kara laikā vācu armija kādā ļoti aukstā ziemā bija mēģinājusi šķērsot aizsalušo ezeru. Zem pārmērīgā svara ledus ielūza, un gan cilvēki, gan dzīvnieki noslīka. Tomēr ārkārtīgi aukstais un dziļais ūdens iekonservēja slīkoņus kaujas gatavībā, tā ka atrašanas brīdī viņi izskatījās kā uzbrūkoša armija.

Einsteins un Pulksteņmeistars Alberta Einšteina teorijas ir pamatos mainījušas mūsu priekšstatus par laiku, telpu, enerģiju, matēriju un Visumu, taču par reliģijas tēmu lielais fiziķis nav izteicies - izņemot vienu vienīgu reizi. Kad viņu mēģināja piedabūt definēt sava attieksmi pret reliģiju, Einšteins atbildēja, ka uz viņu vienmēr ir atstājusi iespaidu Visuma kārtība, kur itin viss, sākot no atoma un beidzot ar galaktikām, darbojas kā precīzs kosmiskā pulksteņa mehānisms.

"Kādu dienu," viņš domīgi piebilda, "es reiz labprāt satiktos ar pašu Pulksteņmeistaru."

Kareivīgas piramīdas Vai uz Marsa ir dzīvība? Zinātnieki par to ir izstrādājuši dažādas teorijas. Tā, piemēram, tiek uzskatīts, ka tur ir iedomājama gan vienkāršāko organismu, gan arī cilvēkveidīgu būtņu eksistence. Uz Marsa varot pastāvēt pat pilsētas un kanāli. Itāliešu astronoms Džovanni Skaparelli bija pirmais, kurš 1877. gadā aprakstīja un kartē attēloja "Marsa kanālus". Šajā laikā jau bija izveidoti sarežģītāki un līdz ar to arī spēcīgāki teleskopi, ar kuriem varēja sīkāk novērot Marsa virsmu. Tad arī atklājās, ka iedomātie ūdensceļi jeb kanāli īstenībā ir dabiskas, līdz 60 metriem dziļas upju gultnes. Daudzi speciālisti uzskata, ka arī tagad uz "sarkanās planētas" atrodams ūdens ledus stāvoklī.

Līdz šim gan ar kosmisko pavadoņu fotogrāfiju palīdzību uz Marsa vēl nav atklāta dzīvība, tomēr daži Marsa speciālisti uzskata, ka vismaz agrāk tā tur ir bijusi. Kādā noteiktā reģionā, ko astronomi dēvē par "Piramīdu pilsētu", var izšķirt struktūras, kas līdzinās Ēģiptes piramīdām; tomēr Marsa piramīdu platums katras skaldnes pakājē ir 900 metru, kamēr Heopsa piramīdu platums ir 80 metru. Kādas milzīgas klints vai ari statujas attēlos redzama ēnā guloša seja apmēram pusotra kilometra platumā; skaidri izšķiramās detaļas - acis, deguns, mute un piere - līdzinās cilvēka sejas vaibstiem daudz vairāk nekā Lielās Ēģiptes sfinksas vaibsti. Kofrāta zemienē var izšķirt formas, kuras, iespējams, varētu būt senas ostas drupas: tajās ir četrstūrainas konstrukcijas, kas izskatās pēc dokiem, ceļiem vai ēkām.

Sīkāki pētījumi rādīs, vai tas ir vienkārši optisks māns vai īstas celtnes. Galu galā arī Babilonijas torņu un Trojas mūra eksistence līdz to atrakšanai nebija pierādīta.

Indiāņi Eiropa Imperatora Augusta valdīšanas laikā, pirms 2000 gadiem, kad Romas impērija pārvaldīja lielu dalu Rietumeiropas, Ziemeļjūras krastā tika izskalota gara, šaura laiva. Jūrasbraucējiem bija vara krāsas āda, viņi runāja nesaprotamā valodā, nemitīgi ar rokām rādīja uz savu laivu un tad rietumu virzienā. Romiešu kareivji, nespēdami barbarus saprast, tos sagūstīja un aizveda pie Romas prokonsula Publija Mctellusa Ccllara, kurš tos paturēja kā vergus. Šie cilvēki droši vien būtu sen aizmirsti, ja nebūtu saglabājies viena ceļotāja krūšutēls, kurā skaidri redzams, ka viņi izskatījušies ļoti līdzīgi Amerikas iedzimtajiem. Acīmredzot indiāņi zaudējuši orientāciju kaut kur Ziemeļamerikas piekrastes tuvumā, un Atlantijas austrumu virziena straumes aiz​dzinušas viņu kanoe uz Eiropu.

Kolumbs, kurš savā ceļojumā uz Jauno pasauli arī izmantoja Atlantijas okeāna straumes, varēja zināt šo stāstu par apmaldījušos laivu un jūrasbraucēju saņemšanu verdzībā. Viņš ļoti cītīgi pētīja aprakstus un stāstus par agrāk notikušajiem Atlantijas okeāna šķērsošanas gadījumiem un vienreiz ir pieminējis arī divus mirušus vīrus - droši vien ķīniešus -, kas atrasti dreifējam garā, šaurā laivā Īrijas rietumu piekrastē pie Golvejas.

Aizliegtie lāsti Sestā krusta gājiena laikā, kurā bija paredzēts atbrīvot Svēto zemi no neticīgajiem, šie paši neticīgie bija saņēmuši gūstā Ludviķi IX. Pēc tam, kad tika samaksāta izpirkuma maksa un karalis atkal bija brīvs, viņš lielu daju sava valdīšanas laika ziedoja, lai uzspiestu pavalstniekiem savus reliģiskos uzskatus.

Viņš bija vienīgais Francijas karalis, kurš pēc nāves tika pasludināts par Svēto. Ludviķis IX bija pārliecināts, ka Dievs ir uzticējis viņam sūtību iznīdēt lāstu un tamlīdzīgu vārdu lietošanu. Tā, piemēram, lai nepieļautu, ka pavalstnieki izsaucas Pardieu! (pie Dieva) vai Cordieu! (Kristus miesa), viņš pavēlēja dedzināt lāstu izteicēja mēli ar nokaitētu dzelzi.

Tā nu drīz ieviesās paradums šo izteicienu vietā lietot citus, līdzīgus aizliegtajiem vārdiem: parbleu (pie zilā) vai sacrebleu (svētais zilais). [Bleu jeb "Zilais", starp citu, bija Ludviķa iemīļotā suņa vārds.)

Nekaitīgie lāsti galu galā pārdzīvoja vidus​laikus un kļuva par franču valodas neatņemamu sastāvdaļu.

Semītu tautas Brazīlija Kad portugāļi 1500. gadā atklāja Brazīliju, viņiem nesagādāja nekādas grūtības dot vārdu šai zemei, kas bija ļoti bagāta ar dzelzs rūdu. Daudzās semītu valodās un, piemēram, arī mūsdienu ebreju valodā Brazil (Brazīlijas nosaukums angļu valodā) nozīmē "dzelzs" vai "dzelzs zeme".

Amazones krastos atrastas neskaitāmas akmens plāksnītes ar vārdiem feniķiešu un citās semītu valodās. Ļoti daudzas no tām, kuru uzraksti bieži vēstīja par ceļojumiem, sākotnēji tika uzskatītas par viltojumiem. Tomēr viltotājiem būtu bijušas lielas grūtības izgatavot šādas plāksnītes un tad tās novietot Amazones džungļu dziļumos. Ja plāksnītes tiešām ir īstas, tad jāpieņem, ka semītu tautas jau pirms portugāļiem ir ceļojušas uz Brazīlijas džungļiem - pat daudzus gadus pirms tam, kad Ameriku atklāja Kolumbs.

Cilvēks, kuru neizdevās pakart Par zādzību un policijas virsnieka slepkavību Sidnejā, Austrālijā, Džozefam Semjuelsam 1803. gada septembrī tika piespriests nāvessods pakarot. Viņš gan nemitīgi apgalvoja, ka nav vainīgs, taču beigās viņam tomēr ar cilpu kaklā nācās stāties uz nāvessoda ratiem. Taču tad, kad zirgus sāka dzīt uz priekšu, Semjuelss izkrita no ratiem un novēlās zemē. Otrajā viņa pakāršanas mēģinājumā - šoreiz viņam tika sasietas rokas - nedaudz atraisījās mezgls, un Semjuelss, kaut ari gandrīz nožņaugts, tomēr palika dzīvs.

Trešajā mēģinājumā pār​trūka striķis, un Semjuelss, joprojām ar cilpu ap kaklu, no​krita zemē.

Pēc trim nesekmīgajiem notiesātā pakāršanas mēģinājumiem skatītāji sāka paust savu sašutumu, jo viņi domāja, ka tā varētu būt zīme, kas liecina, ka Semjuelss nav vainīgs. Sem- juelsa bendes neuzdrošinājās veikt vēl vienu mēģinājumu un aizveda viņu atpakaļ uz cietuma kameru.

Vēlāk Aizcks Simondss, kurš bija ļauni ņirgājies par Sem- jiielsu nāves ratos, tika atmaskots kādā noziegumā un notie​sāts ar nāvessodu pakarot. Šoreiz nāvessods izdevās pirmajā mēģinājumā.

Žurkas, kaķi un vēsturē Laikposmā starp 1346. un 1350. gadu visā Eiropā 75 miljoni cilvēku mira ar mēri. Domājams, ka šausmīgā sērga sākumā parādījusies Kafā. Pēc speciālistu domām, uz kuģiem, kas ienāca ostā no Vidējiem Austrumiem, bijušas žurkas, kuras bija apsēdušas utis, un tās savukārt pārnesušas slimību cil​vēkiem.

Sērgai izplatoties, tika izmēģināti visi iespējamie ārstniecības līdzekji un lūgšanas, kurām vajadzēja dziedināt un novērst slimību. Tika nežēlīgi vajātas iedomātās raganas un ar viņām "saistītie" kaķi. Tomēr kaķu vajāšana stāvokli vienīgi pasliktināja, jo Jāva žurkām gūt ievērojamu pārsvaru.

Kad sērga beidza plosīties un tika atjaunoti sagrautie ciemi un pilsētas, kaķi atgriezās pie saviem žurku ķērāju pienāku​miem un atkal drīkstēja ieņemt savu vietu pie mājas pavarda.

Doba Zeme Daudzos kultūras reģionos visā pasaulē cilvēki tic, ka Zeme iekšpusē ir doba. Senajā Grieķijā, piemēram, valdīja pārliecība, ka daži vulkāni ir ieeja pazemes valstībā Hadesā, kas atrodas dziji Zemes iekšienē. Japāņu mitoloģijā zem Japānas salām dzīvo drakons, kurš izraisa zemestrīces. Un Centrālāzijā kāda Argati budistu leģenda apraksta otru pasauli, kas atrodoties zem Mongolijas un Tibetas un kurā dzīvojot Zemes valdnieks ar savu svītu.

Tomēr daži amerikāņi šādus stāstus ir tvēruši burtiski. Tā, piemēram, Sairuss Rīds 1870. gadā dibināja "Dobās Zemes biedrību", kurā iesaistījās tūkstošiem biedru. Vēl agrāk, 1823. gadā, kapteinis Džons Simss savu teoriju par dobo Zemi iesniedza ASV kongresam. Mūsu zemeslodes iekšpusē, kā viņš apgalvoja, esot "bagāta, silta zeme ar brangiem augļiem un dzīvniekiem, varbūt arī cilvēkiem". I>ai uzmeklētu šo zemi, Simss gribēja būrāt uz Ziemeļpolu, lai atklātu, kā viņš to nosauca, "Simsa caurumu", pa to iekļūtu Zemes iekšpusē un izpētītu planētas iekšējo daļu. Kongress atbalstīja šo avantūristisko plānu, un kuģniecības un finansu ministri izdeva rīkojumu sagatavot un aprīkot trīs kuģus speciāli šim pasākumam. Tomēr beigās prezidents Endrū Džeksons uzlika tam savu veto.

Dobās Zemes teorijas aizstāvji vēl tagad izdod grāmatas par šo tēmu, dažās no tām redzami pat šī iedomātā Ziemeļpola "cauruma" aerofotouzņēmumi. Šīs teorijas piekritēji argumentē ar to, ka daudzas lietas pasaulē - piemēram, kauli, augļi un dzīvnieki - ir dobas. Tāpēc esot loģiski pieņemt, ka tas attiecināms arī uz Zemi.

Hitlers un Zeme Kāds Vācijas gaisa karaspēku pilots, vārdā Benders, kurš OLrā pasaules kara laikā krita sabiedroto gūstā, samulsināja savus tautiešus ar kādu savdabīgu teoriju. Viņš apgalvoja, ka zeme, ūdens un viss pārējais, ko mēs redzam uz Zemes virsmas, patiesībā atrodas planētas apvalka iekšpusē. Mēness un Saule, kas faktiski esot mazāki, nekā pieņemts uzskatīt, īstenībā atrodoties starp mūsu Zemes virsmu un Zemes ārējo apvalku, kuru mēs nevarot saskatīt tvaiku un miglas dēļ. Ādolfu Hitleru ārkārtīgi ieinteresēja Bendera teorija, un viņš pat gribēja sūtīt ekspedīciju, lai pētītu šo teoriju, kura tās attaisnošanās gadījumā varbūt varētu palīdzēt uzvarēt karā. Tā Hitlers, piemēram, pieņēma: ja zemeslode izrādītos doba, būtu vieglāk uzvarēt britu floti. Lai pētītu šos jautājumus, vācu zinātnieki kopā ar dažiem armijas un flotes virsniekiem notu​rēja sanāksmi Rīgenes salā.

Viņu ticība dobās Zemes teorijai tomēr drīzāk nesa nevēlamus rezultātus. Ļoti sarežģītais Rīgenes eksperiments, kas notika 1945. gada aprīlī un izmaksāja ievērojamu summu naudas, novirzīja augstākā zinātniskā un militārā personāla uzmanību un spēkus no karadarbības. Šim eksperimentam tika piesaistītas arī radariekārtas, kuras faktiski būtu vajadzējis izmantot Vācijas pilsētu pasargāšanai no gaisa uzbru​kumiem.

Ledus laikmeta zīmējumi Austrālijā Eiropā ir atklāti klinšu zīmējumi, kuros attēlots kāds ledus laikmeta dzīvnieks, tā sauktais diprotodons. Tas ir aptuveni degunradža lielumā, un šie dzīvnieki izmiruši pirms apmēram 6 000 gadiem.

Tomēr pētnieki bija ļoti izbrīnīti, atklājot līdzīgus zīmējumus Austrālijā, kas pazīstama ar saviem somainajiem dzīvniekiem, piemēram, ķenguriem. Attēls tika atklāts klinšu slēptuvē netālu no Kērnsas, Kvīnslendā, un tajā redzams diprotodons ar virvi ap kaklu: norāde ne tikai uz to, ka diprotodons tur ir dzīvojis, bet ari uz to, ka Austrālijas iedzī​votāji ir to pieradinājuši.

Ecekiela vīzija Vācu kosmosa pētnieks Jozefs Blūmrihs, kurš vēlāk kļuva par NASA plānošanas nodaļas vadītāju, izlasījis vienu no Ēriha fon Dēnikena grāmatām, kļuva samērā nikns. Dēnikens pauda viedokli, ka Bībeles Ecekiēla grāmatā ir dažādas norādes uz kosmiskajiem kuģiem un kosmonautiem. Blūmrihu, kurš bija piedalījies Skylab un Satum V projektēšanā, sadusmoja un kaitināja autora, kā viņam šķita, smieklīgā teorija, un viņš gri​bēja pierādīt, ka Dēnikenam nav taisnība.

Tomēr notika gluži pretējais: Blūmrihs atklāja, ka Ecekiēls aprakstījis raķetes nosēšanos, pie tam sīkumos attēlojis, kā raķeti varētu uztvert novērotājs, kurš to nekad nav redzējis. Tā. piemēram, Eeekiēla vārdi "nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt" varētu būt raķetes nolaišanās apraksts. Līdz ar to "kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veido​jumi" varētu būt nolaišanās statņi.

"Spārnotie radījumi katrā no četrām pusēm" droši vien būs bijuši cilvēkveidīgi lauvas, vērša un ērgļa atveidojumi, kas atklājās skatītājam, kosmosa kuģim griežoties.

Interesanti, ka arī mūsdienu kosmosa laikmeta kosmosa kuģa kapsula ar tās lūkām un atverēm izskatās kā vērša iegarenā seja. Šķiet, ka teikums "zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm" varētu norādīt uz mehāniskajām rokām, kas piestiprinātas cilindriem. "Kvēlojošās ogles" un izteikums "no uguns izšķīlās zibeņi" atbilst nolaišanās procesa aprakstam. Ecekiēls vēl piemin mainīgās dārgakmeņu krāsas, kā arī riteņus, kas skāruši zemi. Piraiā nodaļa beidzas, pieminot kaut ko "tronim līdzīgu" un cilvēku, kurš uz tā sēž. Ecekiēls, pro​tams, piebilda, ka "tas izskatījās gluži līdzīgs Dieva tronim".

Pēc sīkas Dēnikena grāmatas izlasīšanas Blūmrihs bija pārliecināts, ka Ecekiēls tiešām redzējis kosmosa kuģi. Tā vietā, lai atmaskotu Dēnikena maldus, Blūmrihs pilnīgi mainīja savu viedokli un pats sarakstīja grāmatu "Eeekiēla kos​mosa kuģis".

Saindēšanas ar svinu senaja Roma Pompeji un Herkulāna, divas romiešu pilsētas, kuras tika sagrautas un apraktas Vezuva izvirdumā 55. gadā pirms mūsu ēras, ir īstas dārgumu krātuves arheologiem un sniedz loti vērtīgas norādes, ar ko cilvēki nodarbojušies tieši katastrofas brīdī. Pompeji - pilsēta, kur traģēdijas brīdī valdīja ekonomisks uzplaukums, ir pazīstama vairāk par Herkulānu. Visā viduslaiku posmā itāliešu dižciltīgie ir rakuši kanālus uz apbērto pilsētu un atbrīvojuši daudzus senus mākslas darbus. Turpretī virs Iierkulānas dažus gadsimtus pēc vulkāna izvirduma tika uzcelta jauna pilsēta. Tas ievērojami apgrūtina arheoloģiskos pētījumus.

Tomēr 1988. gadā arheologi pamatīgi izpētīja Herkulānu. Šā pētniecības projekta gaitā tika atklātas veselas pilsētas daļas un ļoti daudz līķu. Cilvēku pīšļu izmeklēšana ļāva secināt, no kādām slimībām cietuši senie romieši. Viena no visizplatītā​kajām slimībām bijusi saindēšanās ar svinu.

Svins, kā tiek uzskatīts, nācis no vīna un ēdienu trauku lodējumu vietām. Zinātnieki izstrādājuši teoriju, ka kopā ar ēdienu uzņemtais svins ir ietekmējis gan seno romiešu garu, gan pēcnācēju radīšanas spējas. Tā kā romieši nevairojās pietiekamā skaitā, tad viņi bija bezspēcīgi pret iebrūkošajiem barbariem (kuri pārsvarā bija veseli kā rutki un neizmantoja svinu pārtikas produktu trauku izgatavošanā). Garīgie traucējumi un nestabilitāte - ne tikai vienkāršās tautas vidū, bet arī tādiem valdniekiem kā Kaligula un Nerons - paātrināja im​pērijas tālāko šķelšanos un beigās arī tās sabrukumu.

Frazje, jauneklīgais lauvu vectetiņš 1971. gadā Lion Country Safari Dienvidkalifornijā plānoja aplecināt divpadsmit lauvenes. Pie lauvu dāmām tika ielaisti pieci jauni lauvu tēviņi, taču lauvenes nevienu no viņiem nepieņēma. Viens no lauvu tēviņiem pat tika smagi savainots.

Vēlāk pie Safari nonāca kāds vecs lauva, vārdā Frazjē. Pirms tam viņš bija piederējis kādam bankrotējušam meksikāņu cirkam, kurš vairs nevarēja atļauties lauvu barot. Tā kā lielāko daļu sava mūža Frazjē bija pavadījis krātiņā, viņš bija vienās rētās, gandrīz akls, bezzobains un slābans. Tomēr divpadsmit lauvenēm viņš šķita neatvairāms, viņas savā starpā cīnījās par viņa labvēlību un pat sakošļāja viņam barību. Galu galā Frazjē jaunajā harēmā 16 mēnešu laikā pasaulē nāca 35 lauvēni. Tad Frazjē nomira - droši vien laimīgs un apmierināts.

Laika nobīde Versaļa 1901. gadā, ceļojot pa Franciju, divas angļu skolotājas Enija Moberlija un Elinora Džurdiana apmeklēja karaļa pili Versaļā. Pēc pils galvenās daļas apskates viņas cauri pasaulslavenajiem dārziem devās uz Petit Trianon, mazo Marijas Antua- netes pili. Dāmas parkā neorientējās, tāpēc palūdza divus vīriešus, acīmredzot nama kalpotājus, kas bija tērpušies 18. gadsimta tērpos, viņas pavadīt. Pēkšņi abas ieraudzīja kādas būdas durvīs stāvam ļoti vecmodīgi tērptu sievieti un mazu meiteni.

Skolotājas devās tālāk un nonāca mežā. Tur viņas sastapa kādu tumšmatainu vīru ar drūmu sejas izteiksmi, kurš sēdēja "mīlas tempļa" priekšā. Aiz klints parādījās jauns vīrietis un pa nezālēm klātu taciņu tuvojās viņām. Viņš runāja abām sievietēm nesaprotamā franču dialektā. Ar žestu un rokas mājienu palīdzību viņš pa koka tiltu, kas šķērsoja nelielu strautiņu, veda viņas uz Petit Tricmon. Otrā pusē bija pils priekšdārzs.

Kā vēlāk stāstīja Moberlijas jaunkundze, pastaigas laikā "viss izskatījās nedabiski. Likās, ka pat koki kļuvuši plakani un nedzīvi. Nebija ne gaismas, ne ēnu, koku zarus nekustināja ne vēja pūsmiņa.

Valdīja dziļš klusums."

Petit Tricmon pils tuvumā Moberlijas jaunkundze pamanīja kādu pievilcīgu un acīmredzami dižciltīgu dāmu, kura zīmēja apkārtējos mežus. Galvā viņai bija liela cepure, mugurā ņieburs un īsi, balti svārki. Ieraudzījusi skolotājas, viņa ārkārtīgi izbijās.

Pēkšņi šķita, ka neomulīgais klusums beidzas, un visa apkārtne atkal kļuva reāla. Parādījās tūristu pavadonis un pa​vadīja dāmas turpmākajā apskatē. Dižciltīgā māksliniece bija pazudusi.

Vairākas dienas skolotājas savā starpā nepārrunāja šos iespaidus; tikai 1911. gadā viņas kopīgi, tomēr anonīmi, publicēja savu stāstu mazā grāmatiņā, kas guva lielus panākumus. Šajā laikā viņas jau bija veikušas intensīvus vēstures pētījumus; no tiem izrietēja, ka toreiz viņas bijušas 1789. gada vasaras dienā.

"Dārznieki", kā viņas skaidroja, esot bijuši Šveices gvardi. Tumšais, draudīgais vīrs acīmredzot bijis Vodrelas grāfs, kurš šajā laikā bija apmeklējis Tricmon. Sieviete un mazā meitenīte, kas bija stāvējušas būdas durvīs, pēc vēsturiskiem avotiem varētu būt bijušas zemnieces, kas dzīvojušas pilij piederošajā zemes gabalā. Marijas Antuanetes šuvējas atmiņās minēts, ka viņai nācies šūt dažādus ņieburus un baltus svārkus.

Tomēr nevienā no tā laika aprakstiem nebija pieminēts koka tilts pār strautiņu. Šī trūkstošā mozaīkas gabaliņa dēl skolotāju stāsts daudzkārt tika apšaubīts - līdz brīdim, kad beidzot kādas tuvīnas pilsētiņas vecas mājas kamīnā tika atrasti karaļa arhitekta sākotnējie plāni, kuros bija pieminēts ūdensvads un tiltiņš. Plāni bija tur noslēpti sen, varbūt drošības apsvērumu dēļ.

Tomēr Versaļas gadījums nav noskaidrots. Vai skolotājas - Moberlija un Džurdiana - tiešām bija sarunājušās ar gariem no 1789. gada vasaras dienas? Vai arī abas sievietes kaut kā bija ceļojušas atpakaļ laikā un pašas pārvērtušās redzamās un runājošās garu parādībās?

Lēdija nosapņo slepkavību Sers Henrijs Vilsons, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija britu armijas virspavēlnieks un vienlaikus arī parlamenta loceklis, 1922. gada jūnijā pavadīja saviesīgu vakaru kopā ar senu draudzeni, lēdiju Londonderiju. un dažiem citiem viesiem. Pulciņš palika kopā lēdijas mājā līdz diviem rītā; viesi sarunājās un jokoja. Tad lēdija Londonderija devās gulēt - tomēr viņas miegs nebija gluži spirdzinošs.

Kad vīrs viņu modināja, viņa kliedza un bija nosvīdusi slapja.

Savā baisajā sapnī, kā viņa stāstīja vīram, lēdija esot redzējusi, kā mirst sers Henrijs. Viņa aprakstīja, kā viņas draugs braucis pa Londonas ielām ar taksometru, līdz mašīna apstājusies pie viņa mājas. Tad sers Henrijs samaksājis šoferim un devies uz ieejas dunam. Kad viņš gatavojies atslēgt durvis, viņam tuvojušies divi slepkavas, izvilkuši no mēteļa kabatas pistoles un nošāvuši viņu. Tad abi aizbēguši.

Sapnī bija kāda detaļa, kura tur it kā nepavisam neiederējās. Lēdija Londonderija bija "redzējusi" seru Henriju oficiā​lajā militārajā formas tērpā; taču parasti viņš mēdza valkāt civilu apģērbu.

Apmēram pēc nedēļas seru Henriju lūdza atklāt pieminekli kara varoņiem pie Pcdingtonas stacijas.

Par godu šim notikumam viņš ietērpās militārajā fonnā. Pēc pieminekļa iesvētīšanas viņš paņēma taksometru un brauca mājup. Tur, pāris minūtes pēc tam, kad viņš bija samaksājis šoferim, viņu nošāva divi bruņoti slepkavas. Tā bija tieši tā pati traģēdija, ko lēdija Londonderija bija pārdzīvojusi savā baisajā sapnī.

Neiedomājamais lietus Katram skolasbēmam zināms, ka lietus un mākoņi ir nešķirami. Taču ir bijušas arī mīklainas situācijas, kad no debe​sīm gāž kā no spaiņa, kaut arī tuvumā nav redzams neviens mākonītis.

R. Bebingtona kundze 1958. gada 11. novembrī, skaidrā un saulainā vēla rudens dienā, atgriezās mājās un konstatēja, ka uz viņas mauriņa un mājas jumta līst ūdens. Tas noteikti nevarēja būt lietus, tāpēc viņa iedomājās, ka kaimiņu dārza laistītājs ir nejauši pagriezts viņas mājas un dārza virzienā.

Tomēr, palūkojoties vērīgāk, viņa konstatēja, ka tuvumā nav neviena cilvēka, kurš laistītu dārzu.

Nebija plīsuši arī ūdensvadi, un ārā nebija palicis atvērts neviens ūdens krāns. Ūdens nāca no citurienes.

Bet no kurienes?

Drīz vien desmitiem cilvēku, to skaitā izdevuma Alexandria Daily Town Talk izdevējs Adrass La Borde, redzēja, ka lietus līst tikai virs Bebingtona kundzes mājas - un vēl aptuveni 30 kvadrātmetru apkārtējā platībā taču nekur citur apkaimē. Tas lija vairākas stundas, un neviens meteoroloģiskā biroja ierēdnis nespēja izskaidrot šo parādību.

Gandrīz pimis gadsimta Dousonā, Džordžijas štatā, ticis ziņots par līdzīgu notikumu. Kaut arī šajā 1886. gada septembra dienā pie debesīm neesot bijis ne mazākā mākonīša, kādā vietā, apmēram 7,5 metru diametrā lijis ilgāk par stundu.

Tajā pašā gadā, mēnesi vēlāk, lietus bez mākoņiem parādījās divās vietās Dienvidkarolīnā. Pēc Charleston News un Cnrier sniegtās informācijas, šajā ostas pilsētā kādu māju un mauriņu pie tās vairākas stundas slacījusi mīklaina lietusgāze. Un, kā ziņoja New York Times tā paša gada 24. oktobrī, virs kādas nelielas Česterfildas apgabala daļas, Dienvidkarolīnā, divas nedēļas turpinājusies ilgstoša lietusgāze no skaid​rām, saulainām debesīm.

Priekšnojauta izglābj dzīvību Heizla Lambertes kundze no Pensberihaitas, Pensilvānijā, bija pa ceļam paņēmusi automašīnā savu kolēģi, lai aizvestu viņu uz mājām. Bija apmēram desmit no rīta 1958. gada Ziemassvētku rītā. Viņai vajadzēja iepirkties tuvējā pārtikas preču veikalā. Taču, tuvojoties veikalam, Lambertes kundze izjuta nepieciešamību uzspiest gāzes pedālim un braukt lejup pa Frenklina ielu - pa šo ielu viņa nekad agrāk nebija brau​kusi.

Kas izraisīja šo savādo iekšējo dziņu? Lambertes kundzei nekad neizdevās to izdibināt. Vēlāk viņa žurnālistiem stāstīja, ka viņai vienkārši vajadzējis sekot spēcīgajām sajūtām, kas vadījušas viņu uz Frenklina ielu. Frenklina iela vedusi gar kanālu, un Lambertes kundze ieraudzījusi dūraiņos tērptas bērna rociņas, kas turējušās pie ledus, āliņģa malā. Viņa pār krustojumu drāzusies turp un jutusi, ka automašīna ielūst ledū. Automašīnai iegrimstot ūdenī dziļāk par metru, durvis iesprūdušas, tāpēc viņa spiedusi uz skaņu signālu un saukusi pēc palīdzības.

Troksnis pievērsis Džordža Teilora un viņa pusaugu dēla uzmanību, un viņi palīdzējuši ledus sagūstītajai autobraucējai un bērnam, kurš aivien vēl turējies pie ledus. Jaunais Teilors ātri paķēris rokās kādu dēli, lai izglābtu Kerolu Šīsu. Divgadīgā meitenīte noteikti būtu mirusi, ja vien Lambertes kundze ne​būtu ļāvusies šai savādajai iekšējai dziņai.

Dzīvais piemineklis Protams, ir pieminekļi, kas rada satraucošu, aizkustinošu vai "kustīgu" iespaidu. Tomēr Ohaio štata Marionas kapsētas austrumu stūrī ir kapa piemineklis, kurš tiešām kustas. Un neviens nezina, kā vai kāpēc tas notiek.

Smailā, baltā granīta kolonna, kas stāv uz lielas, melnas granīta lodes, iezīmē Čārlza Mcrčenda un sešu viņa radinieku kapavietu. Kapa piemineklis tika uzstādīts 1897. gadā un nepiesaistīja īpašu uzmanību - līdz 1905. gada jūlijam. Šajā laikā kāds strādnieks pamanīja, ka smagā, melnā lode uz pieminekļa ir pāivietojusies par dažiem centimetriem. Tādējādi pieminekļa pamatnē, lodes sākotnējā savienojuma vietā ar pamatni, bija atklājies raupjš virsmas laukums.

Ja šī notikuma vaininieki būtu kādi prātā jukuši jokdari, tad viņiem noteikti būtu bijuši nepieciešami spēcīgi darbarīki un milzu spēks. Tā kā lode sver vairākus simtus mārciņu, tad vajadzētu izmantot koka ķīļus un noteiktus darbarīkus, lai to vispār varētu izkustināt no vietas.

Kapsētas darbinieki negribēja pieļaut, lai kāds vēlreiz darbotos pie Merčendu kapa. Tāpēc viņi ar svina cementu nostiprināja lodi tās agrākajā vietā uz pamatnes. Taču pēc diviem mēnešiem melnā lode atkal bija izkustējusies. Šoreiz tā atradās 25 centimetru attālumā no vietas, kur tai faktiski vajadzētu atrasties.

Zinātnieki un amatieri pētnieki, to skaitā arī ģeologs, piedāvāja dažādus izskaidrojumus, taču neviena no šīm teorijām nebija īsti piemērota. Tiek apgalvots, ka smagā, melnā lode vēl arvien turpina kustēties - tā. it kā tai būtu pašai savs sa​prāts.

Spoku kuģi un iznicinātājs Kara ilotes iznīcinātājs Kerinison jūrā sastapās ar diviem tiešām spocīgiem kuģiem - un abas tikšanās reizes tika cītīgi reģistrētas iznīcinātāja kuģa žurnālā.

Pirmais atgadījums notika 1942. gadā netālu no Zelta Vārtu tilta Sanfrancisko, laikā, kad Kennison nodarbojās ar japāņu zemūdeņu meklēšanu. Bija tik bieza migla, ka komanda, lai neuzskrietu sēklī pie Faralonu salām, varēja orientēties vienīgi pēc radaru attēliem. Taču daži jūrnieki, kas stāvēja sardzes postenī, un kāds vīrs, vārdā Džeks Korncliuss, biezajā miglā pamanīja kaut ko tādu, ko vispār nebija fiksējis radars: kādu senlaicīgu divmastu burinieku bez apkalpes, kas dažu metru attālumā pagāja garām Kennison pakaļgalam.

Vīri sauca komandu, lai parādītu dīvaino spoku kuģi. Tomēr pēc dažām sekundēm tas bija pazudis.

Neskatoties uz to, sardzes posteņa un Džeka Komeliusa sniegtais savādā kuģa apraksts pilnībā saskanēja.

Nākamā gada pavasarī Kennison gāja apmēram 240 kilometru attālumā paralēli Sandjego piekrastei.

Kuģa žurnālā minēts, ka jūra bijusi mierīga un naksnīgās debesis gluži skaidras. Jūrnieki Karltons Heršels un Hovards Brisbeins stāvēja sardzē uz kuģa komandtiltiņa. Lūkojoties binokļos, abi pamanīja kravas kuģi, kas nāca tieši virsū iznīcinātājam. Viņi tūlīt brīdināja radara dežurantu, bet tas ekrānā nekādu kuģi neredzēja.

Heršels un Brisbeins drīz vien jau ar neapbruņotu aci spēja saskatīt kravas kuģi. Tas vēl atradās apmēram 11 kilometru attālumā un stūrēja tieši virsū viņu kuģim. Tomēr tad tas pēkšņi izzuda bez pēdām.

Zens, kurš jau reiz bija dzīvojis 1943. gada 9. maijā Moradabadā mira indiešu biznesmenis Parmanands Mohans. Pēc kādiem desmit mēnešiem Bisauli (Indijā) augstskolas pasniedzēja Bankija Lala Sarmas sieva dzemdēja dēlu. Jau triju gadu vecumā zēns apgalvoja, ka viņš esot Parmanands. Viņš pat spēja aprakstīt savu nāvi. "Man palika slapjš vēders, un es nomiru," viņš stāstīja savam tēvam. "Tagad man jānāk uz Bisauli."

Kad zēnam bija pieci gadi, profesors kopā ar viņu aizbrauca uz Moradabadu - pilsētu, kur zēns nekad nebija bijis -, lai pārbaudītu, vai stāstiem par Parmanandu varētu būt kas kopīgs ar īstenību. Zēns ātri un mērķtiecīgi aizveda savu tēvu un citus radus uz veikalu, kur bija strādājis savā iepriekšējā dzīvē, un visos sīkumos demonstrēja ogļskābās gāzes aparāta darbību, pie kura reiz bija strādājis Parmanands.

Konfrontācija ar mirušā Parmananda sievu un bērniem bija vēl pārliecinošāka. Viņš tos sauca vārdā, runāja ar viņiem par loti personiskiem jautājumiem un pat rādīja, ko viņi ir mainījuši mājā pēc "viņa" nāves. Šī apmeklējuma laikā apraudājās kā Parma​nanda ģimene, tā mazais Pramods.

Lai nu kā, pēc šī apmeklējuma tika atrasts izskaidrojums vienam no mazā zēna pirmajiem izteikumiem par savu agrāko dzīvi. Teikums "Man palika slapjš vēders, un es nomiru," - izrādījās precīzs, kaut arī bērnišķīgs Parmananda nāves apraksts. Cilvēks, kurš bija cietis no neizskaidrojamiem vēdera darbības traucējumiem, īsi pirms nāves bija ieguldīts karstā vannā.

Sapņi, kas glaba Džosaijas Vilbergera dzīvību 1883. gadā Teksasas pilsētas Lagranžas skolotājs Džosaija Vilbergers rīta agrumā devās ceļā, lai kopā ar četriem citiem vīriem apciemotu savu draugu Rūbenu Ilomsbiju. Hornsbijs dzīvoja fermā, kas atradās netālu no tagadējās Ostinas. Tomēr neilgi pēc tam, kad vīri bija devušies ceļā, viņiem uzbruka indiāņi. Divi no vīriem uzreiz mira no gūtajiem ievainojumiem. Indiāņi iešāva Džosaijam kaklā, izģērba viņu un noskalpēja. Abi grupas vīri, kuriem izdevās izglābties, atstāja Džosaiju. Tie domāja, ka viņš noteikti ir miris, un, ja vien par viņu nebūtu sapņojusi kāda sieviete, viņš arī būtu nomiris.

Vilbergers pamodās krūmos kails un trīcēdams no aukstuma, vairākas stundas nogulējis bez samaņas.

Asinis plūda no viņa kakla un galvas. Tomēr viņš bija dzīvs un pilns apņēmības kaut kā nokļūt līdz Hornsbija mājai, kas atradās aptuveni sešu kilometru attālumā. Aizvilcies kādus četrus kilometrus, viņš sabruka un zaudēja samaņu. Tad viņam pa​rādījās viņa māsa.

"Mans brāli Džosaija, tu esi pārāk vājš. lai ietu viens pats," teica sapņu tēls. "Paliec, kur esi, un draugi atnāks vēl pirms saulrieta, lai paņemtu tevi līdzi." Pēc tam māsa skumji pasmaidīja un devās Hornsbija mājas virzienā. Tikai vēlāk kļuva zināms, ka šī sieviete 24 stundas pirms savas parādīšanās, lai mierinātu brāli, mirusi Misūri. Šajā naktī Hornsbija kundzei, kurai bija stāstīts par Vilber- gera nāvi, parādījies baiss sapnis. Viņa redzējusi kailo, no- skalpēto un asinīm noplūdušo Džosaiju, kurš tomēr vēl bijis dzīvs un gulējis zem neliela ciedra.

Hornsbija kundze pamodusies un secinājusi, ka viss redzētais bijis tikai sapnis. Tomēr, vēlreiz iemiegot, sapnis atkār​tojies visā savā biedējošajā dzīvīgumā. Nākamajā rītā viņas vīrs kopā ar Vilbergera draugiem devās meklēt Džosaiju. Viņi gāja pa asiņainajām pēdām un drīz arī atrada viņu - pusdzīvu, atslējušos pret kroplīgu ciedru. Vīri iztīrīja Džosaijas brūces, ietina viņu siltās vilnas segās un aiznesa uz drauga fermu, kur viņš beidzot varēja atpūsties.

Stāsts par Hornsbija kundzes sapņiem nav aizmirsts. Beigu beigās Teksasas štats šai sievietei, kuras nakts murgi izglāba Džosaijas Vilbergera dzīvību, uzcēla pieminekli.

Neapaugušais kaps 19. gadsimta sākumā kāds jauns anglis, Džons Deivijs, ieradās Velsas pilsētā Montgomerijā, lai strādātu kādas atraitnes fermā. Tā arī bija lielākā kļūda, kādu viņš paguva izdarīt savā īsajā mūžā.

Kādu dienu, ejot pa ielu, viņam pienāca klāt divi apkaimes vīri un pieprasīja naudu. Deivijs atteicās izpildīt abu blēžu prasību, un izcēlās kautiņš. Deiviju ne tikai piekāva; abi nelieši pēc tam aizvilka viņu uz Velšpūlu un tur apgalvoja, ka viņš esot mēģinājis aplaupīt viņus.

Pēc kāda laika Velšpūlas tiesu iestādes Deivijam 1821. gada 6. septembri piesprieda nāvessodu par laupīšanu. Dažas se​kundes pirms cilpas aplikšanas ap kaklu viņš pacēla labo roku un zvērēja, ka nāvē tiek sūtīts nevainīgs cilvēks: "Es mirstu ar lūgumu Dievam, lai Viņš nejauj uz mana kapa augt zālei, tā pierādot manu nevainīgumu."

Džons tika apglabāts Montgomerijas draudzes kapsētā blakus citām kapavietām, kuras visas bija apaugušas ar zāli. Tomēr Deivija kapavieta palika kaila. Vietējās iestādes mēģināja apaudzēt Deivija kapu ar jau iepriekš ieaugušu mauriņu, taču velēnas tūdaļ nodzeltēja un iznīka. Pēc tam tika mēģināts iesēt zālāju. Neizdīga neviena sēkla.

30 gadus pēc Deivija nāves kapsēta tika labiekārtota. Visas kapavietas tika pārklātas ar melnzemi apmēram pusmetra augstumā, un tika iesēta jauna zāle. Drīz vien visu kapsētu jau klāja bieza zāle izņemot vientuļu, brūnu taisnstūri, kuru zaļu nespēja vērst ne zāle, ne mēslojums. Tas bija Džona Deivija kaps. Beigu beigās tas tika apjozts ar žogu. Šis kaps laikam mūžos paliks kā kaila un mēma liecība kāda cilvēka nevai​nīgumam.

Kas tad īstenība atklaja Ameriku?

1921. gadā Elvuds I lammels atrada kādu tiešām neparastu akmeni. Makšķerējot Saskvehanas upē netālu no Vinfildas, Pen- silvānijā, viņš dzidrajā upes ūdenī pamanīja nelielu plakanu priekšmetu, uz kura bija uzšvīkāti dīvaini zīmējumi. Aplūkojot priekšmetu tuvāk. Hammels secināja, ka tā ir apdedzināta māla plāksnīte. Lai nu kā, makšķerniekam šis priekšmets nebija šķitis pietiekami nozīmīgs, tāpēc viņš to bija vienkārši iebāzis mēteļa kabatā. Tikai pēc 37 gadiem, kad mazbērni bija sākuši viņam uzdot jautājumus par savādo plāksnīti, ko tie bija atraduši starp viņa makšķerēšanas piederumiem, viņš izlēma nosūtīt to Čikāgas muzeja direktoram.

Tur gravējumiem ķērās klāt vēsturnieki, kuriem beigu beigās izdevās iztulkot uz plāksnītes uzrakstīto vēstījumu. Viņi apgalvoja, ka māla plāksnīte vēstot par kredītu, kuru aptuveni 1800. gadā pirms Kristus ņēmis kāds Kapadoķijā dzīvojošs asīriešu tirgonis. Tomēr nenoskaidrots palika jautājums, kā asīriešu dokuments būtu varējis nokļūt Pensilvānijas upē. Šī mīkla tā ari nav atrisināta, tomēr šis dokuments ir tikai viens no daudziem, kas atrasti ASV, un norāda uz to, ka Jauno pasauli jau ilgi pirms Kolumba - vai pat pirms Amerikas pamatiedzīvotājiem - ir apmeklējuši dažnedažādi ceļotāji.

Tā, piemēram, kāds Dž. II. Hūpers Tenesijas štata liredlijas apgabalā atradis ar dīvainiem simboliem apzīmētu akmeni. Fermerim radies jautājums, vai viņa zemes īpašumā nav atrodami vēl citi interesanti akmeņi, un tiešām, drīz vien viņam paveicies uziet dažādus atradumus: piemēram, garu pazemes mūri, kuru klāja neatšifrējamas zīmes, cipari un dzīvnieku attēli. Ņujorkas Zinātņu akadēmijas ziņojumā teikts, ka uz sienas atrodamas neskaitāmas Austrumu rakstu zīmes. Pārsteigtie zinātnieki beigās tomēr secinājuši, ka tas varētu būt vienīgi "nejaušs atdarinājums".

Mēlas Afrodпtes rokas

Mēlas Afrodīte (tā sauktā Milosas Venera) oficiāli tika atrasta 1820. gadā Mēļas salā. Tagad tā atrodas Luvrā, Parīzē, un tiek uzskatīta par vienu no pasaules slavenākajām un skaistākajām statujām.

Tomēr ne viens vien mākslas mīļotājs un tūrists bieži vien ir brīnījies, kur tad palikušas statujas rokas.

Kad Afrodīte tika atrasta pirmo reizi, tās rokas vēl bijušas savā vietā. Statuju alā zem lauka uzgājis kāds grieķu zemnieks; iespējams, ka tā savulaik kalpojusi par senas ēkas vai tempļa rotājumu. Šis zemnieks aiznesis skulptūru uz šķūni un tur to noslēpis. Bieži viņš pēc darba dienas devies turp, lai apbrīnotu tās daiļumu. Tur viņš mēdzis pavadīt tik ilgu laiku, ka sievai jau radušās aizdomas, ka vīrs ciemā tiekas ar kādu citu sievieti. Viņa saukusi palīgā garīdznieku. Kad nu tas atklājis, ka skaistā sāncense ir no akmens, sieva nomierinājusies, tomēr noslēpums bijis atklāts un ziņa par senlaiku statuju izplatījusies vēja ātrumā.

Mēļā vienlaikus ieradušies gan turki, kuri labprāt būtu vēlējušies aizgādāt atradumu uz Konstantinopoli, gan Francijas karaļa Ludviķa XVIII sūtītā fregate. Karalim statuja bijusi nepieciešama Francijas slavas vairošanai. Izcēlusies kauja starp frančiem un turkiem. Pa to laiku grieķi centušies aizvest sta​tuju projām jūrā, un, viņiem bēgot mazā laiviņā, vispārējā jezgā statujas rokas esot nolūzušas un iekritušas jūras dzelmē. Franči pirmie paguvuši nokļūt līdz mazajai laiviņai, sagrābuši statuju un aizveduši to uz Parīzi, kur tā Luvrā vēl šodien aplūkojama kā senās mākslas šedevrs.

Ir saglabājušās ziņas par statujas roku izskatu tad, kad tā pirmo reizi tika atrasta Mēļā. Pirms franču un turku sadursmes ticis izgatavots zīmējums. Dievietes labā roka esot graciozi krokojusi uz augšu savilkto kleitas apakšmalu, kamēr kreisa turējusi ābolu, proti, to pašu strīdus ābolu, kurš mitoloģijā tiek saistīts ar Helenu, Parīdu un Trojas karu.

Džimija Satona mīklaina nave 1907. gada 12. oktobrī aptuveni pusdeviņos vakarā Džeim- sa Satona, seniora, kundze stāstīja savam vīram, ka viņai tikko bijusi šausmīga priekšnojauta. "Es dzirdēju briesmīgu, rēcošu skaņu un sajutu sev pa galvu graujošu sitienu," viņa teica. "Tad es visā ķermenī sajutu sāpes, it kā no naža dūriena, un man galvā viss sagriezās. Nezinu, kāpēc, bet es tikai zinu, ka ar Džimiju kaut kas ir noticis. Kaut kas šausmīgs!"

Pustrijos naktī Satona kundzes drūmās priekšnojautas apstiprināja telefona zvans. Viņas dēls, ASV kara flotes virsnieks Džeimss Satons, bija miris. Flotes amatpersonas paziņoja ģimenei, ka jaunais vīrietis piedzēries esot bijis Anapolisā un deju pasākumā sastrīdējies ar diviem citiem virsniekiem. Pēc tam viņš esot izdarījis pašnāvību.

Taču, kā pēc tam stāstīja Satona kundze, tiklīdz viņa noklausījusies šo ziņu, viņai parādījies dēls un uzstājīgi apgalvojis, ka neesot pats sevi nogalinājis. "Mammu, sākumā viņi mani sasita gandrīz līdz nāvei un pēc tam nošāva," viņš teicis savai šausmu pārņemtajai mātei. "Es nezināju, ka esmu nošauts, līdz brīdim, kad mana dvēsele iegāja mūžībā."

Pēc četrām dienām spokainā vīzija parādījās atkal, šoreiz, lai atspēkotu flotes izplatītos ziņojumus par jaunā vīrieša nāvi. Satona kundze apgalvoja, ka viņas dēls stāstījis tādus sīkumus par savu nāvi, kuri esot pierādījums tam. ka nav notikusi pašnāvība. Piemēram, Džimijs bija apgalvojis, ka uz viņa pieres esot asinsizplūdums un uz kreisā žokļa piepampums - fakti. kuri bija pilnīgā pretrunā ar konkrētiem oficiālās izmeklēšanas rezultātiem.

Satona kungs un kundze pieprasīja sava dēla līķa ekshumāciju. Otrajā izmeklēšanā, kuru vairs neveica oficiālais flotes ārsts, apstiprinājās, ka Džimijs tiešām miris ar lielu asinsizplūdumu uz žokļa un vēl vienu zilu plankumu pierē. Bez tam ārsts nonāca pie slēdziena, ka jaunais leitnants pavisam noteikti nav izdarījis pašnāvību: lode bija iekļuvusi upura galvā caur galvaskausa virspusi un, pretēji flotes apgalvojumiem, nebija šauta no viņa paša ieroča.

Tā nu otrajā izmeklēšanā noskaidrojās, ka Džimijs nav izdarījis pašnāvību. Kāds bija viņu piekāvis un tad nošāvis - gluži tā, kā bija apgalvojis spokainais tēls.

Seanss slepkavam Bija 1921. gada rudens diena, kad Dr. O. A. Ostbijs un daži viņa draugi satikās Mineapolisā, lai noturētu spiritisma seansu. Drīz vien Ostbijs grupai paziņoja, ka starp viņiem esot kāda jauna sieviete.

Spokainā parādība, kā viņš teica, asarām acīs lūgšot klātesošos izdarīt, viņai pakalpojumu. Sieviete nosauca sevi par Ednu Elisu. Kā paskaidroja medijs, Edna lūdzot, lai kāds uzraksta vēstuli Sentluisas policijai, kurā būtu paziņots, ka viņa tikusi noslepkavota. Viņa negribot, lai viņas vecāki arī turpmāk uzskatītu, ka viņa ir aizbēgusi no mājām, lai piekoptu amorālu dzīvesveidu.

Nākamajā dienā Ostbijs uzrakstīja vēstuli Sentluisas policijas priekšniekam Martinam O'Braienam gluži tā, kā bija vēlējusies garu sieviete. O'Braiens atbildēja, ka Edna Elisa tiešām tikusi noslepkavota un ka par šo noziegumu viņas draugs Alberts Eliss izciešot mūža ieslodzījumu Misūri štata cietumā.

Kad Ostbijs kopā ar saviem draugiem tikās nākamajā spiritisma seansā, viņiem atkal parādījās jaunā sieviete un pateicās medijam. Tad viņa lūdza nosūtīt vēstuli viņas vecākiem Dienviddakotā. Tomēr Ostbiju mulsināja kāda detaļa sievietes stāstā. Edna runāja par savu mīļāko, kādu Džordžu, kurš viņu nogalinājis, taču policija bija nosaukusi Alberta Elisa vārdu. Ednas gars paskaidroja, ka viņas drauga pilns vārds esot Džordžs Alberts, taču viņa to vienmēr saukusi tikai par Džordžu.

1922. gada novembri Misūri augstākā tiesa atsāka tiesas prāvu pret Albertu Elisu un šoreiz nolēma, ka viņš notiesāts nepatiesi. Vīrietis tika atbrīvots no cietuma, taču pēc četriem gadiem gāja bojā nelaimes gadījumā. Šķiet, ka Edna Elisa nebija dusmojusies uz savu slepkavu. 1928. gada 16. jūlijā Ednas Elisas gars vēlreiz parādījās kādā Dr. Ostbija vadītā spiri- tistu seansā un pastāstīja viņam, ka viņa un Džordžs nu bei​dzot esot kopā un laimīgi.

Abi Makdonalda kungi Viens un tas pats cilvēks tiešām vienlaikus var atrasties divās dažādās vietās. Vismaz pie tāda slēdziena 1896. gada 8. jūlijā nonāca Ņujorkas pilsētas tiesa.

Savādais spriedums tika nolasīts pēc tiesas prāvas par ielaušanos. Viljams Makdonalds tika apsūdzēts par ielaušanos kādā mājā Otrajā avēnijā. Kaut arī apsūdzētais dievojās, ka esot bez vainas, seši cilvēki apliecināja, ka viņš pavisam noteikti esot tas vīrs, kuru viņi mājā pārsteiguši brīdī, kad viņš saiņojis nozagtās lietas. Zaglim tomēr bija izdevies aizbēgt. Tāpēc drīz vien pēc tam, pamatojoties uz liecinieku izteikumiem, Makdonalds tika apcietināts.

Tomēr Makdonalda tiesas prāvā kāds cits liecinieks aizstāvēja zādzībā apsūdzēto. Kā liecināja ārsts profesors Veins, kurš regulāri veica atklātus hipnozes eksperimentus, Makdonalds daudzu simtu cilvēku acu priekšā bija ticis hipnotizēts Bruk- linas teātrī - un, proti, tieši tajā laikā, kad bija notikusi ielau​šanās.

Veins apliecināja, ka esot pilnīgi pārliecināts, ka Makdonalds ir tieši tas pats brīvprātīgais, kuru viņš novedis transa stāvoklī. Viņš to atcerējās pavisam droši, jo šis cilvēks bija izrādījies ārkārtīgi piemērots hipnozei.

"Viņš bija ļoti atvērts un spēja izpildīt norādījumus ārkārtīgi ātri," tiesas zālē paskaidroja ārsts.

"Uzskatīju, ka viņš atrodas sastinguma stāvoklī, proti, ka viņam kādu laiku nebija nekādu citu izjūtu, kā vien tās, kuras es uzspiedu viņa gribai."

"Vai varētu būt iespējams," jautāja prokurors, "ka šā cilvēka gars varbūt ir klejojis apkārt, kamēr viņa ķermenis, kas atradās hipnotiska transa stāvoklī, atradies skatītāju acu priekšā?"

Profesors atbildēja, ka tas varot gan būt pat ļoti iespējams.

Pēc šā apgalvojuma un sešu ielaušanās liecinieku liecību uzklausīšanas zvērinātie atzina, ka Viljams Makdonalds nav vainīgs. Viņi nosprieda, ka taisnību ir teikuši visi: Makdonalds bija atradies uz teātra skatuves un vienlaikus ari astoņu kilometru attālā mājā.

Dzīvie miroņi Vairums cilvēku uzskata, ka zombiji sastopami tikai šausmu filmās. Taču Haiti dzīvie miroņi tiek uztverti pavisam nopietni. Šīs salu valsts likumu kodeksā arī ir rakstīts, ka kāda cilvēka pārvēršana zombijā ir pielīdzināma slepkavībai. Un Haiti psihiatriskās slimnīcas vadītājs Lamarks Doijons apgalvo, ka pats personiski ir izmeklējis trīs šādus radījumus. "Esmu absolūti pāliecināts, ka zombiji eksistē," viņš kate​goriski apgalvo.

Doijons 20 sava mūža gadus bija veltījis tam, lai pierādītu, ka vūdū burvestības un līdzīgas parādības pastāv vienīgi fantāzijā. Tad viņš personiski sastapās ar zombijiem. Doijons secināja, ka tie tiešām ir cilvēki, kuri ar narkotiku palīdzību novesti nāvei līdzīgā stāvoklī. "Šie cilvēki tika pasludināti par mirušiem un publiski apglabāti," skaidro Doijons. "Pēc tam vūdū burvji, kuri bija viņiem iedevuši narkotikas, tos atkal atraka un atgrieza dzīvē."

Dodot upuriem nelielu ikdienas narkotiku devu, burvji spēj paverdzināt šos zombijus visu atlikušo mūžu. Tomēr dažiem no šiem dzīvajiem miroņiem ir izdevies bēgt. Divi no viņiem tiek novēroti Doijona klīnikā Portoprensā. Tur psihiatrs cenšas at​minēt Haiti zombiju noslēpumus.

Spēlītēs ar evolūcijas teoriju Dabaszinātnieki no izrakteņiem var izdarīt dažādus secinājumus: saskaņā ar tiem, cilvēki un pērtiķi vismaz divdesmit miljonus gadu nemaz nav bijuši īpaši tuvi. No otras puses, zinātnieki atklājuši, ka pirms nieka četrarpus miljoniem gadu cilvēku un pērtiķu DNS ir bijušas ļoti līdzīgas. Divi britu žurnālisti, Džeremijs Čērfass un Džons Gribins, izskaidro to tā, ka, nevis cilvēki ir cēlušies no pērtiķiem, bet gan drīzāk pērtiķi ir uzskatāmi par cilvēku pēctečiem.

Pēc Gribina un Čēifasa teorijas, apmēram pirms 4,5 miljoniem gadu kāds vertikāli staigājošu pērtiķu bars ir sadalījies divās grupās. Tā grupa, kas dzīvoja līdzenumā, attīstījās par pirmatnējiem cilvēkiem.

Otra pērtiķu grupa attīstījās atpakaļ- virzienā: tie draiskojās pa kokiem un beigās kļuva par tiem pērtiķiem, ko mēs pazīstam šodien.

Vai Čērfass un Gribins domā, ka būtu prātīgi tā spēlēties ar evolūcijas teoriju? Varbūt jā, varbūt arī ne. "Mēs tikai gribējām pierādīt, cik daudz balto plankumu ir fosiliju izpētē," komentē Čērfass. "Mēs priecātos, ja paleontologi sākumā konsultētos ar molekulāro pulksteni un tikai tad pārbaudītu savus atra​dumus."

Spoku filma Česapika līcī

Lohnesa ezers nav vienīgā ūdenskrātuve, kur redzēts spocīgs radījums. Kāds amerikāņu jūras briesmonis, vārdā Česija, ir redzēts Česapīka līcī - un ir pat šī dzīvnieka videouzņēmumi.

1982. gada 31. maijā Bobs un Karena Frū un viņu viesi vakara mijkrēslī pamanīja līcī kustamies kādu tumšu objektu. Bobs aši paķēra savu videokameru un sāka filmēt radījumu, kurš izskatījās kā deviņu metru gara čūska ar kupriem uz mu​guras.

Daudzi Smitsona institūta zinātnieki pēc tam labprāt vēlējās noskatīties 3 minūšu ilgo videoierakstu.

Vašingtonas Nacionālā dabas vēstures muzeja mugurkaulnieku zooloģijas nodaļas vadītājs Džordžs Cugs secināja, ka "tas" - lai nu kas tas arī būtu - nebūtu uzskatāms vienkārši par ūdenī peldošu koka gabalu.

"Lieta bija ārkārtīgi interesanta." uzskata zinātnieks, tomēr nevēlējās izteikt minējumus, kas tad īstenībā šī "lieta" varētu būt.

Kādas Merilendas organizācijas Enigma ("Mīkla") locekļi Maiks Frizels un Bobs Lazara ķērušies pie šīs lietas pētniecības, apkopojot visas Česijas parādīšanās liecības, tai skaitā ar Frū laulātā pāra videoierakstu. "Ja vien mums izdotos atklāt dzīvnieka uzturēšanās vietu," uzskata Lazara. "tad mēs varētu uzsākt meklējumus."

"Agrāk mēs Česiju neuztvērām tik nopietni," piebilst Frizels. "Taču pēc Frū videoieraksta noskatīšanās mums tās eksis​tence šķiet visnotaļ iespējama."

Gudrais Visums Pēc Otavas Nacionālā dabaszinātņu muzeja paleobiologa Deila Rasela domām, pat tad. ja pašlaik uz Zemes neatrodas inteliģenti citplanētieši, šādas būtnes tomēr varot pēkšņi parādīties "pēc Kosmosa acu mirkšķiena".

Pētot fosiliju atradumus uz Zemes, lai noskaidrotu, cik lielā mērā laika gaitā mainījies smadzeņu apmērs un inteliģence, Rasels secināja, ka Zemes dzīvo būtņu smadzenes aug ļoti ātri. Iespējams, ka tāpat notiek arī uz citām planētām. "Varbūt inteliģence Visumā līdzinās rauga kūkai, kas uzbriest ļoti ātri," uzskata Rasels.

Rasels nepiekrīt dažu citu pētnieku domām, kuri uzskata, ka Piena Ceļā var būt tikai nedaudz citu inteliģentu būtņu.

"Viņu vērtējums balstās uz kļūdaino pieņēmumu, ka civilizācijas pastāv tikai noteiktu laiku un tad vienkārši izmirst. Taču šķiet, ka tas nemaz nav tik neapgāžams bioloģisks likums."

Un tiešām, kā stāsta Rasels, tad, kad cilvēki uz Zemes izmirtu, tur varētu izaugt pat vēl inteliģentākas būtnes. "Ir pilnīgi iespējams, ka cilvēku aizstās kāds pilnīgi cits radījums," viņš skaidro. "Papagaiļiem, ziloņiem un delfīniem jau tagad ir smadzenes, kas ir tik lielas, kā dažiem cilvēkam ļoti tuviem radiniekiem un senčiem."

Viņš piebilst, ka neesot nekāda pamata pieņemt, ka cilvēki būtu vienīgie Zemes iedzīvotāji, kuriem ir smadzenes. "Līdz šim mums nav izdevies atrast citplanētiešus. Taču Visums atrodas nemitīgā attīstībā, un tajā droši vien ir neskaitāmas dažādas civilizācijas."

Dinozauru grūtais liktenis Kosmisko lidojumu inženieris Džons Fērgusons, kurš strādā Sārtā, Anglijā, uzskata, ka Zemes smaguma spēks ir mainījies. Pēc viņa domām, tieši šīs smaguma spēka izmaiņas (kuras, starp citu, ilgu laiku nav tikušas ievērotas) nav ļāvušas izdzīvot dinozauriem, kuri kādreiz valdīja pār planētu.

"Liela smaguma spēka laikos viss sver vairāk, kamēr maza smaguma spēka laikos viss sver mazāk," konstatē Fērgusons. Viņš piebilst, ka būtnes, kas attīstījās jūrā liela smaguma spēka apstākļos, nav varējušas dzīvot uz sauszemes, kamēr neiestājās maza smaguma spēka laiks; tikai tad tās varēja izlīst no ūdens.

"Dinozauri attīstījās mazāka smaguma spēka apstākļos, un viņi izmira tieši tad, kad smaguma spēks kļuva lielāks," uzskata Fērgusons. Tā kā masīvo dzīvnieku svars bija milzīgs, dzīve intensīva smaguma spēka apstākļos viņiem kļuva neiespējama. Bez tam. kā skaidro pētnieks, laikā, kad uz Zemes pastāv intensīvāks smaguma spēks, Saule noteikti ražo vairāk enerģijas - citādi tā sabruktu Zemes spiediena rezultātā. Saule izstaroja vairāk intensīvos ultravioletos starus, un mazāk siltos, vājākos infrasarkanos starus, tāpēc kopumā klimats kļuva vēsāks.

Tas," saka Fērgusons, "droši vien bija pēdējais nāvējošais trieciens dinozauriem: izmira tropisko mežu barības avoti, un ultravioletā gaisma, kas apstaroja milzīgos rāpuļus, izraisīja sērgveidīgu, vēzim līdzīgu slimību."

Pašnaviba ar Saules enerģiju Ja Sauli aplūko kā simbolu, tad parasti to saista ar laimi un cerībām. Taču astoņdesmito gadu vidū kādam Sietlas bezdarbniekam Saule kļuva par nāves vīziju. Viņš konstruēja ar Saules enerģiju darbināmu pašnāvības mašīnu un tādējādi pavasara saulstaru siltumu pārvērta nāves staros.

Roberts Seilors, kurš neklātienē studēja elektroniku, piezvanīja savai šķirtajai sievai un paziņoja, ka vēloties mirt. Viņš teica, ka esot ieslēdzies kādā viesnīcas istabā; viņš vienīgi vēloties vēl reizi redzēt viņu un abu mazo meitiņu. Kad viņi satikās, viņš sievai pastāstīja, ka esot izgudrojis absolūti drošu pašnāvības mašīnu, kura sastāvot no saules elementa, aku​mulatoru paketes un sprāgstvielām.

Nākamajā dienā Seilors piezvanīja vēlreiz. Šoreiz sieva par viņa pašnāvības draudiem paziņoja policijai. īsi pēc pusnakts policisti devās uz "traģēdijas arēnu" un pa telefonu centās atrunāt Robertu, kurš bija ieslēdzies, no viņa plāna.

Pēc Vašingtonas štata policijas runasvīra Dika Larsona izteikumiem, policisti apgalvojuši, ka mēģinājuši pierunāt vīru pamest aizbarikadēto telpu. Tomēr saullēktā bija dzirdams apslāpēts sprādziens.

Kad policisti uzlauza istabu, viņi atrada Seilora nedzīvo ķermeni. Viņš sēdēja krēslā, kājas izstiepis uz gultas. Viesnīcas istabas logā Seilors bija ielicis gaismas jutīgu uztvērēju. Tas bija savienots ar akumulatoriem, kas, pie​augot saules staru intensitātei, izraisīja sprādzienu.

"Mēs nekad neuzzināsim, vai viņš tiešām bija domājis kādreiz nākt ārā no istabas," saka Larsons, "vai arī tikai gaidīja uzlēcam sauli."

Sieviete, kura gulēja virs bumbas Maz ticams, ka Berdjanskas iedzīvotāja Zinaida Bragancova agrāk bija varējusi gulēt ciešā un netraucētā miegā. Kopš 1941. gada sievietes gulta atradās virs bumbas, kura Otrā pasaules kara laikā bija iekritusi viņas dzīvoklī, izsitot lielu caurumu grīdā. Protams, ka viņa bieži domāja par draudošajām briesmām, tomēr nekur nevarēja rast palīdzību savas "eksplo​zīvās problēmas" risinājumam.

Tā kā neviens negribēja viņai ticēt, ka šajā vietā tiešām atrodas bumba, Bragancovas kundze bija spiesta ar to "sadzīvot". Pēc laikraksta Ļiteratumaja gazeta izteikumiem, ļaudis pilsētā tikai uzjautrinājušies par viņas apgalvojumiem un izsmējīgi dēvējuši viņu par "vecmāmuļu, kurai ir pašai sava bumba". Padomju iestādes viņai pārmeta, ka visu šo stāstu viņa esot sadomājusi tikai tādēļ, lai viņai ierādītu jaunu dzī​vokli.

Tomēr pienāca laiks, kad sievietes apgalvojumiem tika veltīts nedaudz vairāk uzmanības. Kad viņas rajonā tika vilkts jauns telefona kabelis, sprāgstvielu eksperti sāka meklēt no Otrā pasaules kara palikušos spridzekļus. Kad nu viņa šoreiz lūdza ierēdņus sīkāk painteresēties par viņas problēmu, tie piekrita.

"Kur tad bumba, omīt? Zem tavas gultas?" - samērā vīzdegunīgi kāds armijas leitnants apvaicājās septiņdesmit četrus gadus vecajai dāmai. "Tur," viņa vienkārši atbildēja.

Sapierus pārņēma mērena panika, kad viņi atklāja, ka Bra- ganeovas kundze ir teikusi patiesību. Zem viņas gultas atradās 225 mārciņu smaga bumba, kuru sapieri padarīja nekaitīgu, pirms tam evakuējot no apkārtnes 2000 cilvēkus. Šajā pasākumā gan tika izpostīts Bragancovas kundzes dzīvoklis, taču, kā atzīmēja Ļiteraturnaja gozēta, vecmāmuļa beidzot tika pie jauna dzīvokļa - bez bumbas.

Edgara Alana Po dzimšanas diena Kopš tiem laikiem, kad rakstnieks Edgars Alans Po izlika uz papīra mīklainas, neomulīgas un šausminošas lietas, šķiet, ka tuvojoties viņa dzimšanas dienai - 19. janvārim, vienmēr notiek kaut kas ļoti savāds. Tā, piemēram, ir kāda noslēpumaina persona, kas regulāri pirms 1849. gada 19. janvāra (šajā gadā Po nomira) noliek uz Po kapa Vestminsteras kapsētā Baltimorā rozes un pudeli konjaka.

Vienā no nesenajām autora dzimšanas dienām Po mājas pārvaldnieks Džefs Džeroms nolēma nedaudz padarboties kā spiegs un detektīvs, lai atklātu mīklainā apmeklētāja personību. Tā nu Džeroms un četri citi Edgara Alana Po pielūdzēji naktī pirms viņa dzimšanas dienas gaidīja pie viņa kapa. Pēkšņi, aptuveni pusdivos naktī, viņi pie kapsētas vārtiem izdzirdēja čaboņu. Kad tie pavērsa savu kabatas lukturīšu starus uz šo vietu, ienākušais metās bēgt. Tomēr Džeromam un viņa draugiem izdevās gūt priekšstatu par viņa tēlu.

Baierlijs apraksta mīklaino svešinieku kā vīru ar gaišiem vai brūniem matiem, kurš bija tērpies dramatiska izskata apmetnī. "Viņš bija piespiedis sev klāt pastaigu spieķi ar zelta rokturi - tieši tādu, kāds bija piederējis Po," papildina Džeroms, "Pirms pazušanas aiz mūra žoga viņš pacēla spieķi augstu gaisā un triumfējošā žestā pakratīja to mūsu virzienā."

Pertiķcilveki Ķīna Daudzi ķīnieši ir snieguši saskanīgus ziņojumus par to, ka Ilubejas kalnu apkārtnē redzējuši mežonīgus pērtiķeilvēkus, augumā garākus par diviem metriem. Šīs būtnes, kuras it kā lēkājot no koka uz koku un pārtiekot no lapām un kukaiņu kāpuriem, esot viscaur klātas ar brūnu apmatojumu. Viens no aculieciniekiem stāstīja, ka iepazinies ar loti draudzīgu pērtiķu mātīti un viņas mazuli. Kāds cits vīrietis ziņoja, ka viņam uz​brucis tik vardarbīgi noskaņots pērtiķu tēviņš, ka viņš bijis spiests to nodurt.

Pēdējos gados ķīniešu zinātnieki Juans Ženksins un Hu- angs Vanpo izvirzījuši hipotēzi, ka šie radījumi varētu piederēt kādaiuaL-iLsJzdzīvojusi no milžu laikmeta. Laikrakstā Hua Shi viņi rakstīja, ka vairākās vietās lubejas apkaimē atrastas daudzas fosilijas, kas to apstiprina.

Kādā senā leģendā atrodams vēl viens iespējams Ķinas pērtiķcilvēku izcelsmes skaidrojums. Tur teikts, ka ķeizara Kuin Ši Huangti valdīšanas laikā, aptuveni 200 gadu pirms mūsu ēras, kāda pavalstnieku grupa esot atteikusies palīdzēt Lielā Ķīnas mūra celtniecībā. Tā kā viņi aizbēguši kalnos, tad beidzot regresējuši primitīvā attīstības pakāpē: kā teikts leģendā, viņi kļuvuši par matainiem, pērtiķiem līdzīgiem radījumiem.

Sapnis par fosiliju 19. gadsimtā dzīvojušais zinātnieks Žans Luijs Agasī savā grāmatā Recherches sur Ies Poissons Fossiles ("Zivju fosiliju pētījumi") stāsta, ka vienu no viņa svarīgākajiem atklājumiem palīdzējis veikt kāds sapnis, kurš atgriezies atkal un atkal.

Vairākas nedēļas zoologs bija centies izdibināt, kā no mūžsenas klints atlūzas varētu izdalīt kādas zivs pārakmeņojušās atliekas, lai varētu skaidri redzēt tās agrāko formu. Agasī nebija ne mazākās idejas, kā to varētu paveikt: beigās viņš nolika akmeni plauktā un pievērsās citam darbam.

Taču dažas naktis vēlāk viņš nosapņoja, kā pārakmeņo- jusies zivs izskatījusies dzīves laikā. Tā nu viņš vēlreiz aplūkoja akmens plāksni, kurā bija fosilija, taču vēl arvien nevarēja skaidri saskatīt zivs aprises.

Nākamajā naktī sapnis atgriezās. No rīta zinātnieks atkal mēģināja saskatīt akmens plāksnē aizvēsturiskās zivs ārējo formu - tomēr viņam neveicās vairāk kā iepriekšējā reizē.

Vai vīzija vēl atkārtosies? Viņš nolika blakus gultai zīmuli un papīra lapu. Tad viņš iemiga un sapnī atkal redzēja zivi. Agasī piespieda sevi pamosties un tumsā zīmēja to, ko bija redzējis.

Nākamajā rītā zinātnieks bija ļoti pārsteigts, atklājis, ka zīmējumā ir tādas detaļas, kādas viņš nekad nebija redzējis fosilijā. Viņš izmantoja zīmējumu kā pieturas punktu un izlēma apstrādāt fosilo akmeni ar kaltu - cerībā, ka tad varēs atklāt citas zivs ķermeņa detaļas.

Kad viņš bija noņēmis tikai plānu akmens kārtiņu, kļuva redzams, kā zivs bija izskatījusies. Šoreiz viņš skaidri varēja saskatīt aizvēsturiskā radījuma reljefo attēlu: tā bija agrāk nepazīstama zivju suga, kas visos sīkumos atbilda dzīvniekam, ko Agasī bija redzējis sapnī.

Sapnis no aizvēsturiskiem laikiem Antropologs Jozefs Mandemants reiz sapņoja, ka ir nakts un viņš stāv pie Bediljakas alas ieejas Francijā. Šajā alā ap ugunskuru bija sapulcējusies grupa mednieku, visi tērpušies vienīgi dzīvnieku ādās.

Mandemants varēja saskatīt, ka uz alas griestiem ir medību ainu zīmējumi. Viņš arī pamanīja, ka kāds jauns vīrietis un jauna sieviete sēž nedaudz nomaļus no citiem.

Pāris drīz piecēlās un devās uz citu alas nišu, kur bija akmens sols. Abi tumsā sāka mīlēties. Taču idille - un arī antropologa sapnis - tika strauji pārtraukta, kad pēkšņi iebruka alas griesti, aizšķērsojot izeju no nišas, kur bija devies jaunais pāris.

Sapnis bija tik detalizēts un skaidrs, ka Mandemants to pierakstīja un devās aplūkot Bediljakas alu.

Viss šķita esam tieši tā, kā zinātnieks bija sapņojis, tikai galvenās alas labajā pusē bija cieta kaļķakmens siena.

Vai varētu būt, ka aiz šīs akmens sienas slēpās niša, kurā mīlnieki bija slēpušies no pārējo acīm?

Mandemants ar koka āmuru paklaudzināja pa sienu un atklāja, ka skaņa ir dobja. Tātad aiz kaļķakmens sienas tiešām bija vēl kāda telpa.

Vairākas dienas strādnieki lauza sev ceļu klintī. Beidzot viņi bija izsituši pietiekami lielu caurumu, lai antropologs varētu tur ielīst. Otrā pusē bija tieši tāda niša, kādu Mandemants bija redzējis sapnī, ar visu akmens lāvu.

Tomēr nekur nebija jaunā pāra skeletu. Vēlākos pētījumos Mandemants atklāja, ka akmeņi, krītot no ārējās alas griestiem, tomēr bija atstājuši caurumu, kas bija tieši tik liels, lai jaunajam pārim paliktu bēgšanas ceļš.

Kaut arī, apskatot alu, būtiskas sapņa detaļas bija izrādījušās patiesas, tomēr Mandemantam nebija nekādu pierādījumu, ka sapnī viņš tiešām ir šķērsojis laiku un telpu. Tad viņš atcerējās kādu citu sava sapņa detaļu - medību ainas uz griestiem. Un tiešām, zinātnieks alā atrada tos pašus zīmējumus. ko viņš jau bija "redzējis" tad, kad tie vēl bija jauni - pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Premjerministrs nosapņo pats savu navi 1812. gada pavasarī kādam bagātam anglim, vārdā Džons Viljamss, parādījās neparasts sapnis, kas līdz 3. maija vakaram atkārtojās pavisam trīs reizes. Kaut arī Viljamss neinteresējās par politiku, viņš vairākas reizes sapņoja, ka atrodas Apakšnama garderobē un redz. ka kāds maza auguma vīrietis tumšzaļā mētelī iešauj krūtīs premjerministram Spenseram Persivalam. Sapnis Viljamsu tik ļoti satrauca, ka viņš jau apsvēra, ka vajadzētu premjenninistru brīdināt. Tomēr viņa draugi uzjautrinājās par šo nodomu, un beidzot viņš piespieda sevi aizmirst šo murgu.

Tomēr premjerministrs Persivals pēc septiņām dienām redzēja tieši to pašu murgu. 11. maija rītā viņš ģimenei izstāstīja savu sapni: ejot pa Apakšnama vestibilu, viņu nošauj kāds garīgi slims cilvēks.

Slepkava bija tērpies tumšzaļā mētelī ar misiņa pogām.

Kaut arī Persivala ģimene mudināja viņu ņemt vērā sapņa brīdinājumu un tajā rītā palikt mājās, viņš tomēr posās ceļā, lai piedalītos Apakšnama sēdē, kas todien notika. Viņš vienkārši nespēja pieļaut, ka kaut kas tik smieklīgs kā sapnis varētu viņu atturēt no savu oficiālo pienākumu pildīšanas. Un tad, kad viņš gāja pa vestibilu, viņu nošāva kāds vīrietis, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis un kurš bija ģērbies tumšzaļā mētelī ar spīdīgām misiņa pogām.

Glābējs Miks Šodien čihuahua sunītis Persijs priecīgi lēkā pa savas saimnieces māju Anglijā. Taču, ja nebūtu bijušas kāda cita suņa, proti, terjera Mika, neizskaidrojami asās maņas, tad viņš būtu aprakts dzīvs.

Kad Persija īpašniece Kristīne Harisone kādu dienu gribēja apmeklēt savus vecākus Bārnslijā, viņa savu mazo sunīti paņēma līdzi. Sīciņais čihuahua negribēja palikt savā dārziņā, tas izskrēja uz ielas un pakļuva zem automašīnas riteņiem. "Mēs vairs nejūtām sirdspukstus, un viņa acis bija stiklainas," atceras Kristīne.

Viņa bija pārliecināta, ka viņas mīļotais Persijs ir miris. Kristīnes tēvs ielika sunīti biezā papīra maisā un apraka dārzā, pusmetra dziļumā.

Kristīnes vecāku suns Miks ne centimetru neatkāpās no Persija kapa. Kad Kristīne bija atkal mājās, viņai piezvanīja vecāki un pastāstīja, ka Miks ir izkašņājis no zemes maisu ar viņas sunīša ķermeni un aizvilcis to uz māju. Terjers kaut kā bija sajutis, ka Persijs vēl ir dzīvs.

"Mans suns bija piecēlies no miroņiem," stāsta šokētā Kristīne. Kaut ari mazais sunītis bija bezsamaņā, viņa sirds vēl vārgi pukstēja. Viņu steidzami nogādāja pie veterināra. Ārsts domāja, ka dzīvnieks ir izdzīvojis tāpēc, ka maisā, kurā viņš bija apglabāts, vēl atradās gaiss. Turklāt Miks palīdzējis Per​sijam atkopties, tik spēcīgi masējot viņu ar mēli, ka asinsrite atkal atjaunojās.

Karaliskā biedrība vardarbības nepieļaušanai pret dzīvniekiem apbalvoja Miku par viņa drosmīgo izturēšanos. Taču Kristīne saka, ka nekādi nespējot izprast, kāpēc terjers izglābis Persiju. "Abi suņi nevar viens otru ciest," viņa apgalvo. "Viņi nekad nav ieredzējuši viens otru un neieredz arī tagad."

Invāzijā no Marsa Vēl toreiz, kad visi vakaros nesēdēja pie televizoriem, pa radio tika pārraidīta kāda zinātniskās fantastikas raidluga. Pārraide notika ārkārtīgi saspringtas politiskās situācijas laikā un atstāja uz klausītājiem gandrīz neticamu ietekmi.

Tas notika 1938. gadā, kad, ņemot vērā Minhenes augstākā līmeņa sarunu izgāšanos un kaimiņvalstu - Vācijas un Itālijas - invāzijas draudu spiedienu, klausītāji jau psiholoģiski bija sagatavoti pasaules kara iespējamībai.

Raidluga bija par iedomātu Marsa karapūlu veiktu Zemes iekarošanu. Sižeta pamatā bija Herberta Velsa fantastiskais stāsts, un tekstu lasīja aktieris Orsons Velss. Iepriekš gan bija skaidri paziņots, ka tā ir tīrā izdoma; tomēr saturs izraisīja īstu paniku klausītājos, kuri bija ieslēguši radio pārraides sākumā.

Meistarīgi un satraucoši Velss ziņoja par Zemes invāziju, īpaši Ņūdžersijas ziemeļu daļā, ko īsteno gigantiski, vadāmi robotu torņi no kosmosa, kuri ar "nāves stariem" nogalina iedzīvotājus un iznīcina karaspēka daļas. Bija arī it kā spontānas intervijas ar "bēgļiem". Klausītājiem sazvanoties savā starpā un salīdzinot iespaidus, arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka runa ir par īstu iebrukumu. Daudzo zvanu dēļ telefona līnijas bija pārslogotas, un satraukums turpināja augt, jo pa radio netika sniegti turpmāki paskaidrojumi. Izplatījās panika. Ņūdžersijas ielas un Ņujorkas un Longailendas ielas pildīja ar "bēgļiem" pilnas automašīnas, policijas un ugunsdzēsēju automobiļi, motocikli. Drīz satiksme pilnīgi apstājās, un pagāja vai​rākas stundas, līdz federālās iestādes un vietējā policija spēja atjaunot kārtību.

Pat Šajā brīdī daudzi bēgošie cilvēki vēl domāja, ka notiek iebrukums no kosmosa, par kuru tiek noklusēts sabiedrībai, lai nepieļautu paniku.

Kādu laiku pēc "Marsa invāzijas histērijas" nomierināšanās šī pati programma spāņu valodā tika raidīta Peru galvaspilsētā Limā. Šajā gadījumā kaislības tika uzkurinātas tik tālu, ka pārraides laikā sākās ielu kaujas. Bija daudz ievainoto un pat 15 mirušie.

Pēc diviem gadiem Rietumeiropā izcēlās līdzīga panika, taču šoreiz iebrucēji nebija no Marsa…

Mollijas Fenčeres savadais transs Divdesmit četru gadu vecā Mollija Fenčere no Bruklinas, Ņujorkā, atstāja visnotaļ normālas un veselas sievietes iespaidu, līdz pēkšņi kādā 1866. gada februāra dienā viņai kļuva slikti un viņa zaudēja samaņu. Māte domāja, ka Mollija ir vienkārši noģībusi. Taču ārsts Semjuels F. Spīrs, izmeklējot jauno sievieti, atklāja, ka viņa atrodas transam līdzīgā komas stāvoklī, kādu viņš līdzīgā formā vēl nebija novērojis nevienam citam pacientam.

Pagāja vairāki mēneši, taču Mollija nemodās. Dr. Spīrs izmeklēja viņas mitro, auksto ķermeni un konstatēja, ka viņa tik tikko elpo. Viņas ķermeņa temperatūra bija zemāka par normālo, un pulss bija ārkārtīgi vājš; dažkārt šķita, ka tas pazūd vispār. Tika pieaicināti vairāki citi ārsti, lai izteiktu savu viedokli par šo gadījumu, taču neviens nespēja palīdzēt.

Pēc deviņiem gadiem Dr. Spīrs joprojām vēl aprūpēja savu komā gulošo pacienti. Viņš novēroja divas ārkārtīgi pārsteidzošas lietas. Pirmkārt, paciente visu laiku, kamēr vien atradās šajā nāvei līdzīgajā stāvoklī, bija dzīvojusi gandrīz bez uztura. Spirss paskaidroja, ka visu šo gadu laikā viņa apēdusi tikai tik daudz, cik normāls cilvēks patērē divās dienās! Turklāt viņai, kā to formulēja ārsts, bija attīstījušās "pārdabiskas" spējas.

Dr. Spīrs uzaicināja dažādus zinātniekus, to skaitā divus pazīstamus neirologus un slaveno astronomu Dr. Ričardu Pārk- hērstu, lai viņiem rastos iespaids par Mollijas savādo talantu. "Mani kungi, šī meitene spēj visos sīkumos aprakstīt tādu cilvēku apģērbu un darbības, kuri atrodas vairāku simtu jūdžu attālumā," viņš stāstīja grupai. "Turklāt viņa spēj lasīt aiz​vērtas vēstules un grāmatas!"

Lai pārbaudītu Dr. Spīra apgalvojumus, abi smadzeņu speciālisti ielika pa vienai zīmītei ar kādu ziņojumu trijās aizzīmogotās aploksnēs. Ar kurjeru viņi šīs aploksnes nosūtīja uz Dr. Spīra biroju, kas atradās vairāku kilometru attālumā. Tad Dr. Pārkhērsts jautāja Mollijai, kas atrodas aploksnēs. Viņam par lielu izbrīnu, viņa atbildēja pilnīgi pareizi. "Tā ir vēstule," viņa čukstēja. "Trijās dažādās aploksnēs, uzrakstīti uz vienas lapas, ir vārdi "Linkolnu nošāva traks aktieris"."

Lai vēl vairāk pārbaudītu Mollijas spējas, viņai uzdeva jautājumu, kur tieši pašlaik atrodas neirologa Pītera Greiama brālis un ko viņš dara. Fenčeres jaunkundze ātri pateica, ka Frenks Greiams atrodoties Ņujorkā. Viņam mugurā esot mētelis, kura labajai piedurknei trūkstot vienas pogas, un galvassāpju dēļ viņš esot pirms laika pametis savu darbavietu. Ar telegrammu drīz vien tika apstiprināts, ka viss, ko jaunā sieviete bija tei​kusi savā transa stāvoklī, ir patiesība.

Mollija pārdzīvoja gan savu māti, gan Dr. Spīru. Komā viņa pavadīja četrdesmit sešus gadus. Taču 1912. gadā viņa pamodās tikpat pēkšņi un noslēpumaini, kā bija ieslīgusi transā. Viņa nodzīvoja "līdz 1915. gada martam, kad 73 gadu vecumā mierīgi nomira miegā.

Aklo redzes spēja Kad eiropiešu zinātnieki pirmo reizi nonāca Samoa salās, viņiem tika stāstīti pavisam brīnumaini stāsti par akliem iezemiešiem, kuri spējot redzēt ar ādu. Tas var izklausīties neticami, taču noteikti nav izslēgts; ir daudzi apstiprināti ziņo​jumi par cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā var redzēt bez acu palīdzības.

Franču ārsts Zils Romēns vairāku gadu ilgā laikposmā pēc Pirmā pasaules kara pētīja šo spēju gan aklajiem, gan cilvēkiem ar normālu redzi. Viņš atklāja, ka dažiem cilvēkiem āda zināmās ķermeņa zonās ir jutīga pret gaismu. Tāpēc, viņš teorētiski sprieda, acīmredzot noteikti nervu gali uz ādas padara iespējamu redzēšanu bez acīm.

Kāds vīrs, kurš apgalvoja, ka viņam piemīt šāda spēja, bija indietis Veds Mehta, kurš meningīta rezultātā triju gadu vecumā bija kļuvis pilnīgi akls. Savā 1957. gadā izdotajā grāmatā Face to Face ("Seju pret seju") Mehta stāsta, ka viņam orientācijai nekad nav bijis nepieciešams spieķis. Tieši otrādi, pat pārpildītās ielās viņš bez grūtībām spēja uzmeklēt velosipēdu. Viņa noslēpums? Mehta neatlaidīgi apgalvoja, ka viņa sejas āda aizstāj acugaismu - viņš kaut kā spējot "redzēt" ar ādas palīdzību.

Dažkārt cilvēki, kuri tiešām spēj redzēt, arī apgalvo, ka viņiem piemītot šādas spējas. Jaunā Mārgareta Fūsa no Ellcr- sonas, Virdžīnijā, pat ar aizsietām acīm varēja "redzēt" tik labi, ka viņas tēvs 1960. gada janvārī aizveda viņu uz kara veterānu interešu pārstāvības centru, lai veiktu īpašas pārbaudes. Četr- padsmitgadīgā meitene ar aizsietām acīm ne tikai varēja pateikt, kur atrodas noteikti priekšmeti un kāda ir to krāsa, bet pat spēja skaļi lasīt priekšā avīžu rakstus. Žurnālists Drū Pīrsons savā reportāžā par šo pārbaudi citēja kādu psihiatru: "Var iedomāties, ka tieši tagad ir atklāta kāda līdz šim nezināma smadzeņu daļa."

Brīnumaini stāsti par smadzenem Cilvēka smadzenes ir tik sarežģītas, ka zinātnieki joprojām vēl nepazīst visus to mehānismus. Ir zināms, ka pat niecīgi ievainojumi un satricinājumi dažkārt var izraisīt tādus smadzeņu darbības traucējumus kā nejūtību vai lēkmes. No otras puses, medicīniskajā literatūrā ir aprakstīti smagi smadzeņu bojājumi, kuri pacientam vispār netraucē.

1847. gada septembri šādi paveicās divdesmit piecus gadus vecajam dzelzceļa priekšstrādniekam Fineasam Geidžam. Kad viņš ar dzelzs stieni iepildīja nedaudz šaujampulvera caurumā, kuru vēlējās spridzināt, stienis nokrita uz akmens. Radusies dzirkstele izraisīja spēcīgu eksploziju, stienis aizlidoja pa gaisu un iedūrās Geidža galvaskausā.

Vēl arvien pie samaņas esošo Geidžu darbabiedri aiznesa pie ārsta, kur metāla stienis tika izņemts kopā ar galvaskausa kaulu gabaliņiem un smadzeņu audiem. Abi ārsti, kas viņu apkopa, nemūžam necerēja, ka viņš varētu izdzīvot, un vēl jo mazāk viņi cerēja, ka šāda smaga galvas trauma varētu palikt bez sekām. Tomēr, ja neņem vērā redzes zudumu kreisajā acī (kura nelaimes gadījumā bija gandrīz izspiesta no dobuma), Geidžs jau ļoti drīz pilnībā atkopās.

Kāda sieviete, kura 1879. gadā strādāja dzirnavās, pārcieta tikpat šausmīgu šoku kā Geidžs. No kāda mehānisma izlidoja liela skrūve un ieurbās sievietes galvaskausā desmit centimetru dziļumā.

Neatgriezeniski tika bojāta daļa smadzeņu, un vēl vairāk audu nācās izgriezt tad, kad ārsti izoperēja skrūvi no viņas galvas. Sieviete tomēr atkopās un nodzīvoja vēl 42 gadus - pie tam ne reizi nesūdzoties par galvassāpēm.

Kādā žurnāla The Medical Press of Western New York 1888. gada numurā ziņots, ka iznīcināta aptuveni ceturtā daļa smadzeņu vīram, kurš ticis iespiests starp tilta koka siju un kuģa takelāžu, uz kura viņš tieši tajā brīdī strādājis. Ar koka sijas aso stūri daļa viņa galvaskausa tikusi burtiski nogriezta. Ārsti, kuri apkopa brūci, varēja vienīgi konstatēt, ka vīrs zaudējis būtiskas smadzeņu daļas un daudz asiņu.

Taču, tiklīdz cietu​šais atguvis samaņu, viņš atkal runājis un apģērbies, it kā nekas nebūtu noticis. Ja neņem vērā dažus reiboņus, viņš, neskatoties uz lielas smadzeņu dajas zaudējumu, palicis pilnīgi vesels. Tikai pēc 26 gadiem viņu pēkšņi piemeklēja daļēja paralīze, un viņa gaita kļuva nestabila.

Divdesmit septiņas dienas kāds zīdainis, kurš bija piedzimis Sv. Vincenta slimnīcā Ņujorkā, šķita pilnīgi normāls: bērns raudāja, ēda un kustējās. Tikai pēc viņa nāves ārsti sekcijā atklāja, ka tam vispār nav bijis smadzeņu.

Kādā ziņojumā, ko Jans V. Bruels un Dr. Džordžs V. Olbijs 1957. gadā iesniedza Amerikas psihologu asociācijai, ārsti paskaidroja, ka ir bijis nepieciešams veikt radikālu operāciju kādam 39 gadus vecam vīrietim. Kaut arī ārstiem nācās amputēt visu labo smadzeņu puslodi, pacients izdzīvoja. Un. kā ārsti minēja ziņojuma noslēgumā, par spīti operācijai, neizskaidrojamā veidā viņa gara spējas nav cietušas.

Vēl neparastāku gadījumu aprakstījis vācu ārsts Hufelands. Veicot sekciju kādam paralizētam vīrietim, kurš pirms paralīzes bijis pie pilna saprāta, viņš vispār neatrada smadzenes - tikai 312 gramu ūdens.

Medijs, kurš atklaja slepkavību Kad Kanādas jātnieku policijas sardzes priekšnieks Freds Olsens 1928. gadā iegāja fermera Henrija Būera mājā, Albertas provincē, viņam pavērās šausminoša aina. Henrijs kopā ar savu divdesmit vienu gadu veco dēlu Vernonu bija atradis Būe- res kundzes, viņas dēla Freda un divu algotu slepkavu līķus.

Visi bija nošauti.

Lai ari kas būtu veicis šo asinsdarbu, tas bija ļoti rūpīgi savācis tukšās patronu čaulītes - izņemot vienu. Tā gulēja bļodā ar ziepjūdeni un bija šauta no ieroča, kas nesen bija nozagts kādam kaimiņam. Bija dažas norādes uz slepkavas personību. Tomēr visvairāk sardzes priekšniekā aizdomas viesa naids un nicinājums, ar kādu jaunais Vernons skatījās uz viņu tad, kad juta, ka netiek novērots.

Olsens drīz vien noskaidroja, ka Vemona māte viņu piespiedusi pārtraukt attiecības ar kādu skaistu sievieti Mcnvilā, tāpēc viņš jauneklim tieši acīs pateica, ka tas dusmu un atriebības lēkmē noslepkavojis savu māti un pārējos.

"Vai esat atradis ieroci?" Vernons mierīgi pajautāja. Kad sardzes priekšnieks atzinās, ka ierocis vēl nav atrasts, jaunais Būers teica: "Jums nemūžam neizdosies izspiest no manis atzīšanos."

Olsens bija pārliecināts, ka ir atradis slepkavu - gluži tāpat, kā viņa kolēģis inspektors Henkoks.

Viņi pat apcietināja Vemonu. Taču viņu rīcībā nebija neapgāžamu pierādījumu, lai uzsāktu tiesas prāvu.

Izmisīgajos pieturas punktu meklējumos Henkoks beidzot saistījās ar Maksimilianu Langsneru, par kuru runāja, ka viņam piemīt spējas atrast noziedzniekus ar domu lasīšanas palīdzību. Langsners, kurš apgalvoja, ka esot mācījies telepātiju Tālajos Austrumos, tagad gribēja pieslēgties Vernona domu plūsmai, lai izdibinātu, kur atrodas slepkavības ierocis.

"Kad viņš par to domās, es varēšu uztvert viņa smadzeņu raidītos impulsus un tos izskaidrot," Langsners apgalvoja sar​dzes priekšniekam Olsenam. Četras stundas Henkoks gaidīja pie Vemona kameras. Beidzot aizdomās turamais sabruka. "Vācies prom, nolādēts vēl​reiz!" viņš kliedza. "Vācies prom, es teicu!"

Taču Langsners neizkustējās no vietas ne par matu. Viņš tikai turpināja lūkoties sev priekšā. Pagāja vēl viena stunda, un garīgais sasprindzinājums acīmredzami bija iztukšojis Vernonu. Šī bija tā izdevība, kuru bija gaidījis domu lasītājs, lai iekļūtu slepkavas smadzeņu tumšajos kaktos.

"Viņš man ar domām izpauda, kur noslēpts šis ierocis," Langsners paziņoja sardzes priekšniekam Olsenam. Tad viņš uzzīmēja precīzu plānu: saskaņā ar to, slepkavības ierocis atradās zem krūma netālu no Būeru femias.

Sardzes priekšnieks Olsens, inspektors Ilenkoks un Langsners tūlīt devās ceļā. Langsners uzreiz pazina vietu, kuru bija "redzējis" ar savu telepātisko spēku palīdzību. Viņš aizskrēja pa priekšu pārējiem, pie kāda krūmāja nometās ceļos un ar kailām rokām sāka mest uz malām zemi. Drīz vien skatienam atklājās slepkavības ierocis.

Konfrontēts ar šo pierādījumu, Vemons tūlīt atzinās nozie​gumā un tika notiesāts uz nāvi - pakarot.

Kaut arī Kanādas policija savā darbā parasti nepaļaujas uz telepātiskām spējām, inspektors Ilenkoks tomēr nolēma paziņot sabiedrībai par Langsncra lomu nozieguma atklāšanā. Viņš sīki pārrunāja lietu ar žurnālistiem un apzinīgi atspoguļoja Kanādas policijas dokumentos, kā vīrs ar pārdabiskām spējām pieslēdzies masveida slepkavas domām.

Arturs Praiss Robertss 1866. gadā Denbijā, Velsā, dzimušais Arturs "Doks" Robertss jau kā bērns esot uzrādījis neparastas spējas: viņam bijis pārjutekliskas uztveres talants, un viņš esot varējis atrast pazudušus priekšmetus un cilvēkus. Pieaudzis viņš kļuvis par sava veida detektīvu, kurš palīdzējis policijai un privātpersonām atminēt mīklas.

Tā, piemēram, 1905. gada jūlijā bez pēdām pazuda Dan- kans Makgregors no Viskonsinas. Pēc dažiem mēnešiem viņa izmisusi sieva meklēja palīdzību pie "Doka" Robertsa. Tā kā "Doks" ainu gara acīm uzreiz neredzēja, viņš ieslīga transā un drīz vien varēja Makgregora kundzei paziņot ne tikai to, ka viņas vīrs ir noslepkavots, bet arī to, kur tieši atrodas viņa līķis. Policija sekoja telepātiski apdāvinātā detektīva norādījumiem un atrada līķi tieši Robertsa norādītajā vietā - Meno- monijas upē, viņa apģērbs bija ieķērusies siekstā.

"Doks" atrisināja arī bagātā Čikāgas biznesmeņa Dž. D. Le- roja mīklu. Robertss ziņoja Lerojam, ka vīrietis, kuru viņš meklē, ir noslepkavots; telepātiskās spējas viņam rādīja, ka līķis atrodas kādā noteiktā Ņūmeksikas daļā. Upuris tika atrasts apmēram 60 metru attālumā no vietas, kuru precīzi bija aprakstījis apbrīnojamais detektīvs.

Laikā, kad viņš kā viesis uzturējās Fondulakas viesnīcā, kāds apkārtnes policists viņam lūdza palīdzību divus gadus neatrisinātā slepkavības lietā. Gaišreģis aizvēra acis, "ieraudzīja" slepkavības upuri un precīzi aprakstīja šo cilvēku. Na- kamajā dienā viņš lūdza policijas ierēdņiem parādīt viņam policijā reģistrēto noziedznieku fotogrāfyas. Pārlapodams noziedznieku fotoattēlus, Robertss pēkšņi apstājās un norādīja uz vienu no viņiem. "Te ir jūsu slepkava, džentlmeņi!" viņš izsaucās. "Jūs viņu atradīsiet Britu Kolumbijā: tur viņš strādā jātnieku policijā!" Kā parasti, pierādījās, ka "Doks" ir veicis precīzu detektīva darbu.

Robertss spēja pareģot nākotni un arī iedziļināties jau pagājušu laiku notikumos. Milwaukee News ziņoja, ka "Doks" 1935. gada 18. oktobri izteicis dažus apbrīnojamus pareģojumus. Viņš brīdināja Milvoku policiju, ka tai jāgatavojas sprādzieniem. "Es redzu divas uzspridzinātas bankas un, iespējams, ari sprādzienu rātsnamā. Gaisā lidos policijas iecirkņi. Beigās būs vēl viens sprādziens uz dienvidiem no upes (Menomonijas). Tad viss būs beidzies!"

Pēc astoņām dienām rātsnamā eksplodēja dinamīta lādiņš, nogalinot divus bērnus un ievainojot daudzus cilvēkus. Nāka​majā dienā notika sprādzieni divās Milvoku bankās un dažos policijas iecirkņos.

Milvoku kriminālpolicijas ierēdnis Inglišs griezās pie Ro- bertsa, lai iegūtu vairāk informācijas par vardarbības aktiem. "Svētdien, 4. novembrī, uz dienvidiem no Menomonijas būs vēl viens liels sprādziens. Tas tad arī būs pēdējais," pareģoja "Doks".

4. novembrī Milvokos notika tik spēcīgs sprādziens, ka tas bija dzirdams aptuveni 13 kilometru apkārtnē. Kā jau Robertss bija pareģojis, šis bija pēdējais sprādziens. Policija zem drupām atrada sakropļotos spridzinātāju līķus, tie bija divdesmit vienu gadu vecais Hjū Rutkovskis un viņa deviņpadsmitgadīgais draugs Pols Šovonī. Meistarodami nākamos spridzekļus, lai terorizētu apkārtnes iedzīvotājus, viņi netīšām bija uzsprā​guši paši.

Vienu no saviem pēdējiem pareģojumiem "Doks" Robertss izteica kādās viņam pašam par godu sarīkotās viesībās. Tas notika 1939. gada novembrī, un septiņdesmit trīs gadu vecais detektīvs pateicās draugiem par to, ka viņi ir šeit pulcējušies. "Baidos, ka nākamajās viesībās es vairs nepiedalīšos. Es gan labprāt paliktu šeit, tomēr jūsu vidū es kavēšos tikai līdz 1940. gada 2. janvārim."

Un atkal "Dokam" izrādījās taisnība. 1940. gada 2. janvāri viņš nomira savā mājā Milvokos.

Revolucionārie pareģojumi 1788. gada vasarā Francijā Gramonas hercogiene svinēja dārza svētkus. Viedo un izcilo viesu vidū bija ateists Žans La- harps un kāds ekscentrisks dzejnieks Žaks Kazo. Kad Kazo pēkšņi sāka nākt klajā ar dīvainiem pareģojumiem, Laharps tos visus noliedza. Tā kā Laharps neticēja pārdabiskām un gaišreģu spējām, viņš bija pārliecināts, ka varētu izmantot pareģojumus, lai atspēkotu tos, kuri tiem tic. Šo materiālu viņš tiešām varēja izmantot - taču gluži citādi, nekā jelkad būtu varējis iedomāties.

Kazo sāka savus pareģojumus pēc tam, kad Ludviķa XIV ministrs Gijoms de Malzerbs bija uzsaucis tostu: "Par to dienu, kad uzvarēs saprāts, - kaut arī es nenodzīvošu pietiekami ilgi, lai to pieredzētu!"

Kazo piegāja klāt ministram. "Jums nav taisnība, mesjē!" viņš sauca. "Jūs piedzīvosiet šo dienu proti, tā pienāks pēc sešiem gadiem!"

Pēc tam Kazo vērsās pie marķīza de Kondorsē un paziņoja viņam: "Tu apkrāpsi bendi, ieņemot indi!"

Pravietis virzījās tālāk cauri viesu burzmai un apturēja karaļa favorītu Šamforu, lai pateiktu viņam, ka viņš ar bārdas nazi divdesmit divas reizes pārgriezīšot savu roku locītavas. "Taču tas jūs nenogalinās," teica Kazo. "Jūs pēc tam dzīvosiet vēl ilgi."

Pareģojums slavenajam astronomam Baijī bija vēl drū​māks: viņu nolinčošot pūlis.

Gijoms de Malzerbs centās vakaram atkal piešķirt viegluma un nepiespiestības gaisotni. Viņš paklanījās dzejniekam un mākslotā interesē jautāja: "Vai jūs varat darīt galu manam urdošajam nemieram par savu nākotni?"

"Man ļoti žēl jums to teikt, mesjē," atbildēja Kazo, "bet jūsu liktenis līdzināsies jūsu drauga Šamfora liktenim. Jūs tiksiet publiski sodīts ar nāvi."

Tagad nu skeptiķim Žanam Laharpam bija gana šo kumēdiņu. "Un kas tad notiks ar mani, mesjē?" viņš ironiski vaicāja. "Glābjot manu ādu, jūs tiešām neizdarīsiet man nekā laba. Es jūs ļoti lūdzu: ļaujiet man pievienoties maniem draugiem, lai kopīgi varam pazoboties par asinskāro pūli. Jūs taču darīsiet man šo pēdējo patikšanu?"

Bija zināms, ka ateists un dzejnieks neieredzēja viens otru; tāpēc viesiem šī vārdu pārmaiņa likās patiesi uzjautrinoša. Tomēr Kazo nesmaidīja.

"Mesjē Laharp," viņš atbildēja. "Jums izdosies izbēgt no bendes cirvja - un jūs kļūsiet par dievbijīgu kristieti!"

Viesi vai rēca no smiekliem. Mēģinot uzturēt atjaunoto labo vakara noskaņojumu, hercogiene izlikās koķetējam un jautāja Kazo, kāpēc gan bendes liekoties saudzējam dāmas.

Pravietiskais dzejnieks cieši satvēra namamātes rokas. "Diemžēl, mana dārgā draudzene, bendēm nav pārlieku daudz bijības pat pret pašām dižciltīgākajām dāmām," viņš skumji teica. "Pienāks diena, kad būt dižciltīgam būs bīstami dzīvībai. Jūs mirsiet tāpat kā pats karalis - pēc tam, kad jūs ķerrā būsiet aizstumta līdz ešafotam!"

Pēc pieciem gadiem Kazo "neiespējamie" pareģojumi piepildījās. Un Žana Laharpa aculiecinieka vēstījums par dzejnieka pareģojumiem tika nodots klosterim, kurā viņš dzīvoja kā dievbijīgs un pazemīgs kristietis, - gluži tā, kā bija pareģojis Kazo.

Tulkojums sapnī E. A. Vcliss Badžs piedzima 1857. gadā Kornvolā nabadzīgu vecāku ģimenē, un bija maz ticams, ka viņš vispār kādreiz saņems jelkādu izglītību. Nevienam ne sapņos nerādījās, ka viņš kļūs par vienu no sava laika izcilākajiem valodniekiem. Taču, pateicoties viņa neparasti spēcīgajai tieksmei uz austrumu valodām, tieši tā arī notika.

Premjerministrs Viljams Gledstons, kurš bija arī klasisko valodu speciālists, bija padzirdējis, ka divdesmit vienu gadu vecais Badžs uzrādījis lielu talantu šajā jomā, un palīdzēja cītīgajam jaunietim saņemt bezmaksas stipendiju Kristus koledžā Kembridžā.

Vēlāk Velisam bija nepieciešama stipendija studijām, lai iegūtu zinātnisko grādu. Tāpēc viņš nolēma piedalīties konkursā, kuru organizēja viens no slavenākajiem seno valodu speciālistiem - profesors Seiss.

Katram studentam, kurš sa​centās par stipendiju, bija izsmeļoši jāatbild uz četriem grū​tiem jautājumiem.

Vakarā pirms liktenīgā pārbaudījuma Veliss Badžs konstatēja, ka ir mācījies tik intensīvi, ka galva šķiet pilnīgi tukša. Garīgi un fiziski iztukšots, viņš ļoti ātri iemiga. Taču drīz vien viņam parādījās dīvains sapnis.

Viņš piedalījās pārbaudījumā, taču tas nenotika klasē, bet kādā šķūnī. Ienāca pasniedzējs un iedeva viņam pārbaudījuma materiālus. Nezināma iemesla pēc tie bija uzrakstīti uz zaļa papīra. Velisam nenācās grūti atbildēt uz eksāmena pirmās daļas jautājumiem, taču, kad viņam lūdza iztulkot sarežģītus asīriešu un citus ķīļraksta tekstus, viņš nobijās un pamodās.

Tiklīdz viņš atkal bija iesnaudies, no jauna atgriezās tas pats sapnis, pavisam trīs reizes. Beidzot viņš piecēlās un paskatījās pulkstenī. Bija dažas minūtes pāri diviem naktī. Badžs vairs neatgriezās gultā, bet gan paņēma no plaukta Rolinsona grāmatu "Ķīļraksts Āzijas rietumu daļā". Viņam likās, ka sarežģītajām rindkopām, kuras viņš bija redzējis sapnī, jābūt kaut kur tekstā. Šajā pārbaudījuma dienas agrajā rīta stundā viņš nepaguris sēdēja pie savas grāmatas.

Deviņos no rīta Veliss devās uz pārbaudījuma telpu, taču tur viņam pateica, ka tā ir aizņemta. Pēc tam viņu ieveda kādā telpā, kuru viņš pirms tam nekad nebija redzējis. Tā ne tikai līdzinājās sapnī redzētajam šķūnim, viņš pazina arī apbružāto galdu un blāvās spuldzes, ko bija skatījis sapnī.

Bija vēl citas ievērības cienīgas sakritības. Pasniedzējs, kurš viņam atvēra durvis, bija tas pats vīrs, kuru Veliss bija redzējis sapnī. Un viņš iedeva jauneklim jautājumu sarakstu uz zaļa papīra - tieši tos pašus jautājumus par ķīļrakstu, par kuriem Badžs sava dīvainā sapņa iespaidā bija lasījis pirms dažām stundām.

Kā savā 1926. gadā izdotajā grāmatā "Mana dzīve" stāstīja labs Velisa Badža draugs, sers Henrijs Hagards, Badžs saņēma stipendiju un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vislielāko slavu, iespējams, viņam atnesis Ēģiptes "Mirušo grāmatas" tulkojums. Nabadzīgajam zēnam, kuram sākotnēji nebija gandrīz nekādu cerību uz šādu karjeru, sapnis bija piepildījies dau​dzējādā ziņā.

Psihotablete Pēc angļu parapsihologes Serenas Ronijas-Dugalas domām, cilvēki varbūt kādreiz varēs uzlabot savas ārpusjutekliskās spējas, lai lasītu domas vai ielūkotos nākotnē. Tas gan drīzāk izklausās kā apgalvojums no kādas zinātniskās fantastikas filmas, tomēr Ronijas-Dugalas kundze uzskata, ka šādu zāļu izejviela pastāv jau tagad, proti, tas ir harmalīns, ko iegūst no Amazones krastos augošā auga Banisteriopsis.

Primitīvās tautas, kuras šo vielu apziņas izmaiņu panākšanai izmanto jau vairāku paaudžu gaitā, uzskata, ka gara spēks mājo čiekurveida dziedzeri. Un harmalīns ķīmiski tiešām līdzinās melatonīnam vielai, kuru izstrādā čiekurveida dziedzeris. Zinātniece uzskata, ka harmalīns, ierosinot čiekurveida dziedzeri, kaut kā varētu kāpināt ārpusjutekliskās spējas. "Šķiet, ka visi šie faktori norāda uz to, ka čiekurveida dziedzeris noteiktā veidā iespaido mūsu paranormālās spējas," secina Ronijas-Dugalas kundze.

Zinātniece uzskata, ka vajadzētu atjaut izmantot harmalīnu parapsiholoģiskajos pētījumos.

Cilvēkiem, kuri brīvprātīgi pieteiktos šiem eksperimentiem, varētu iedot šo vielu un tad pārbaudīt viņu ārpusjutekliskās spējas. Ja rezultāti izrādītos pozitīvi, tad, pēc viņas domām, vajadzētu izmēģināt citas senas čiekuiveida dziedzera ierosināšanas receptes.

Udenspertiķi Ne visi cilvēka pērtiķveidīgie senči ir lēkājuši no zara uz zaru. Pirms aptuveni trīsarpus līdz deviņiem miljoniem gadu daži pērtiķveidīgie ir dzīvojuši jūrā. Šī teorija, kuru savā grāmatā The Aquatic Ape ("Ūdenī dzīvojošais pērtiķis") izklāstījusi angju autore Eleina Morgana, izskaidro, kāpēc cilvēka ķerme​nim vērojamas dažas pielāgošanās pazīmes, kādu nav citiem sauszemes dzīvniekiem.

Morganas kundze secina, ka pērtiķi, kuri izniruši no okeāna, lai atkal dzīvotu uz sauszemes, pretēji citiem pērtiķiem bijuši "kaili". Pērtiķu kailums līdz šim parasti tika skaidrots ar savannu karstumu, kas veicina svīšanu. Tomēr Morganas kundze norāda, ka šādā gadījumā arī lauvām, hiēnām un citiem plēsējiem vajadzētu būt bezspalvainiem.

Cilvēks, pēc viņas domām, savu apmatojumu ir zaudējis tādu pašu iemeslu dēļ kā delfīni un vaļi. "Ja kādam lielam dzīvniekam aukstā ūdenī jāsaglabā siltums," viņa spriež, "tad tam labāk kalpo zemādas tauku slānis, nevis apmatojums."

Morgana tālāk secina, ka mūsu ūdenī dzīvojušie pērtiķvei- dīgie senči laika gaitā ieguvuši garas un spēcīgas pakaļkājas, kas sākotnēji izmantotas tikai peldēšanai, taču pēc tam izrādījušās par ideālu līdzekli vertikālai stājai. Turklāt viņi iemācījās arī runāt: valoda viņiem, vairs nedzīvojot ūdenī, kļuva būtiski svarīga, jo vairs nepietika ar sazināšanos mīmikas un žestu "valodā".

Bez tam Morganas kundze norāda, ka cilvēki ir vienīgie primāti, kuri spēj raudāt. Tāpat asaras lej arī jūras suņi un citi jūras zīdītāji. "Ja mēs uzskatām cilvēku par sauszemes dzīvnieku, tad tas ir vienreizēji un neizprotami." viņa uzskata. "Turpretī, ja mēs viņu uzskatām par kādreiz ūdenī dzīvojušu radījumu, tad zināmu pazīmju izveidošanās ir visnotaļ sa​protama."

Bumerangveidīgais NLO Naktīs, laikā no 1983. gada 17. līdz 23. martam, vairāki simti Ņujorkas iedzīvotāju redzējuši kaut ko pilnīgi satriecošu: bumeranga tonnas lidojošu objektu, kas bez skaņas šūpojās virs viņiem, izstarojot spožu gaismu. Kā pastāstīja NLO pēt​niecības centra īvenstonā, Ilinoisas štatā, direktors Dž, Allens Haineks, neskaitāmie ziņojumi par šo notikumu bijis kaut kas ļoti neparasts, jo parasti NLO redzot, tikai atsevišķi cilvēki. "Turpretī šis NLO vairākas dienas bija redzams virs blīvi apdzīvota apgabala," viņš paskaidroja, "un tam bija ļoti daudz liecinieku."

Meteorologs Bils Mels bija pirmais, kurš, braucot pa Ta- konas ceļu, ieraudzīja neparasto, kā šaha galdiņu rūtoto objektu ar daudzkrāsainiem gaismas stariem. Viņš redzēja, kā gaismas uz brīdi nodzisa; tad tās atkal atmirdzēja - šoreiz spilgti zaļas. Hels ziņoja, ka transporta līdzeklis bijis gandrīz 90 metru diametrā un divas vai trīs minūtes karājies gaisā apmēram 30 metru augstumā, pirms pazudis no redzesloka ziemeļu virzienā,.

Dažu dienu laikā ienāca daudz citu, līdzīgu ziņojumu, un NLO pētniecības centrs uzsāka izmeklēšanu, kuru vadīja dabaszinātnieks Fils Imbrono, pētnieks Džordžs Lesniks 1111 pats Haineks. Komanda intervēja daudzus lieciniekus - to skaitā ārstus, medicīnas māsas, darījumu ļaudis, mājsaimnieces un dažus Ziemeļu metro darbiniekus. Tad apkopotā informācija tika salīdzināta ar datora palīdzību.

Rezultāts: visi apraksti bija satriecoši līdzīgi.

Tomēr zinātnieki konstatēja arī dažas pretrunas. Tā kā NLO bija redzēti arī pilsētās, kuras šķīra vairāki kilometri, tika uzskatīts, ka debesīs varētu būt bijuši dažādi lidojoši objekti. Ziņojumi par simtiem redzētu NLO, kas mēnesi pēc IMujorkas notikumiem tika saņemti no piecām Konektikutas pilsētām, Jāva secināt, ka tie varbūt ir nepatiesi. Liecinieki tur bija dzir​dējuši motoru troksni un redzējuši manevrus, kuru cēlonis varētu būt mazas, grupā lidojošas lidmašīnas.

Tomēr, kā paskaidroja zinātnieki, šie pēdējie minētie novērojumi būtiski atšķīrās no Ņujorkas bumerangveida NLO aprakstiem. Imbrono secināja: "Lidmašīnas ar vienu dzinēju nevar bez skaņas stavet uz vietas gaisa, pagriezties par 90 grādiem vai izstarot žilbinošu gaismu."

Ka garšo saldēts mamuts?

Tiek uzskatīts, ka mamuti, šie matainie ziloņu senči, ir izmiruši pirms tūkstošiem gadu. Taču daudzi cilvēki Sibīrijā, gan tūristi, gan zinātnieki, apgalvo, ka it kā esot ēduši milzu biczādaiņa gaļu. Pēc tam, kad tas veselu mūžību bija nogulējis aprakts zem bieza ledus slāņa, mūsu ciltsbrāļi tomēr beigās dabūja nogaršot kraukšķīga cepeša šķēli.

Baumo, ka krievu zinātnieki laiku pa laikam satiekoties, lai baudītu "mamuta virtuvi". Un daži darbinieki nonākuši no​pietnā konfliktā ar paleontologiem pēc tam, kad barojuši ar mamuta gaļu suņus. Ģeologs Roberts M. Torsons no Aļaskas universitātes Fēr- benksā gan vēl nekad nav nogaršojis mamuta gaļu, kaut arī tieši pašlaik gatavojas izrakt vienu no šiem dzīvniekiem. Tomēr viņš jau ir nogaršojis 30 000 gadu vecu saldētu bizonu. "Tas gabals, ko ēdu es, garšoja samērā briesmīgi," viņš secināja. Viņa kolēģi, kuri ir nogaršojuši mamuta gaļu, stāsta, ka arī tā neesot bijusi īpaši garda - kaut arī līdz šim pēc maltītes neviens vēl nav saslimis.

Varbūt nākotnē tomēr būs pieejams vairāk mamuta gaļas - un ne tikai iesaldētas. Kādā nesen noturētā simpozijā par mamuta gaļu daži zinātnieki izvirzīja tēzi, ka šie dzīvnieki, iespējams, vēl varētu dzīvot dažos attālos Sibīrijas apgabalos. Un krievu zoologs Nikolajs Vereščagins ir ieteicis klonēt jaunus mamutu barus no iesaldētām sen miruša dzīvnieka šūnām.

NLO un mainīgi apziņas stāvokļi Orindas, Kalifornijā, Džona F. Kenedija universitātes zinātniece Loreina Deivisa, reiz veica pētījumu, kam vajadzēja palīdzēt izskaidrot NLO eksistenci. NLO, kā viņa uzskata, varbūt nemaz nav citplanētiešu kosmosa kuģi, bet gan fiziskas parādības, kam varētu būt saistība ar spilgtajām gaismām, kādas daži cilvēki redz īsi pirms nāves. Šī ideja Deivisas kundzei radās pēc semināra, kurš bija veltīts izjūtām īsi pirms nāves un kuru vadīja psihologs Kenets Rings no Konektikutas universitātes. Deivisa konstatēja, ka pastāv uzkrītoša līdzība starp nāvei ļoti tuvu esošu cilvēku izmainīto apziņas stāvokli - ieskaitot žilbinoši baltu gaismu un mirušo radinieku grupas klātbūtni! - un to cilvēku pieredzi, kuri ir redzējuši NLO. Izmantojot Ringa izstrādāto aptaujas lapu par izjūtām nāves tuvumā, Deivisa kundze sazinājās ar 261 cilvēku, kas apgalvoja, ka ir bijuši kontaktā ar NLO. Izvērtējot saņemtās 93 atbildes, Deivisa atklāja nemainīgu modeli. Gluži kā cilvēki, kuri bija atgriezušies dzīvē pēc klīniskās nāves stāvokļa, arī tie, kuri bija redzējuši NLO, stāstīja par dvēseles pārmaiņām: viņu attieksme pret sevi un citiem tagad vairs neesot tik egocentriska, esot izmainījusies arī viņu reliģiskā orientācija. Ateisti, sektu piekritēji vai konfesiju piederīgie bija pārvērtušies par cilvēkiem ar stingru ticību sava veida universālai garīgai kārtībai. Turklāt viņi ziņoja, ka ievērojami augušas viņu ārpusjutekliskās spējas.

Deivisa uzskata, ka NLO redzējumi un īpašās izjūtas nāves tuvumā varbūt tikai atspoguļo apziņas stāvokļa izmaiņas. "Katrs, kurš bija redzējis NLO, ieguva šo spēju, pateicoties kādam konkrētam iepriekšējam notikumam," viņa stāsta, "gluži tāpat, kā izmainās tie, kuri atgriezušies dzīvē pēc tam, kad bijuši tuvu nāvei."

Tomēr tas nenozīmē, uzsver Deivisas kundze, ka cilvēki, kuri redz NLO, to tikai iedomātos.

"Ja NLO redzējumi tiešām notiek mainītas apziņas stāvoklī, tad varbūt uz dažām minūtēm materializējas kāds īstenībā eksistējošs transporta līdzeklis," viņa saka. "Kas gan to zina? Citos apziņas stāvokļos noteikti ir iespējams uztvert lietas ar saasinātu realitātes izjūtu."

Žila Verna brīnumainais pareģojums Kad zinātniskās fantastikas autori pareģo nākotnes attīstību, tad vairumā gadījumu viņu pareģojumi ir nepareizi. To​mēr dažkārt šādi nākotnes notikumu apraksti ir satriecoši precīzi.

Viens no pirmajiem zinātniskās fantastikas grāmatu autoriem, Žils Vems, 19. gadsimta sešdesmitajos gados rakstīja par transporta līdzekli uz Mēnesi, kas atstāja Zemi no starta bāzes Floridas piekrastē. Šo kuģi viņš nosauca Naatilius. Tā lidojuma laiks uz Mēnesi bija 73 stundas un 13 minūtes. Pavisam neticama sagadīšanās šķiet tā, ka pirmajam īstajam Mēness kosmosa kuģim - Apollo 11- bija vajadzīgas tieši 73 stundas un 10 minūtes, lai sasniegtu to vietu izplatījumā, no kuras tam bija jāieiet orbītā ap Mēnesi.

Citā zinātniskās fantastikas romānā Žils Vems precīzi aprakstīja atomzemūdenes izmērus, kuru viņš arī nosauca Ncm- iilius. Tas notika 100 gadus pirms pirmās īstās atomzemūdenes uzbūvēšanas, kuras nosaukums arī bija Nautilius. Šī zemūdene kā pirmais šāda veida kuģis šķērsoja Ziemeļpola ledainos ūdeņus. Vēlāk tās vārdā tika nosaukta vesela atom​zemūdeņu sērija.

Nākotnes cilvēks Fiziķis Frīmens Daisons no zinātnisko pētījumu institūta Prinstonā, Ņūdžersijā, apgalvo, ka molekulārbiologi jau tagad ir sākuši izstrādāt tehnoloģiju, kas nepieciešama, lai no jauna veidotu dzīvi uz Zemes. Kādu dienu, kā apgalvo Daisons, cilvēki būs tā ģenētiski programmēti, ka spēs dzīvot Visumā vai svešā vidē, iztiekot bez jebkādiem skafandriem vai citām palīgierīcēm.

Kā tad izskatīsies šīs nākotnes būtnes? Daisons domā, ka tām droši vien vairs nebūs degunu ("Tur augšā, izplatījumā, jau tāpat nav, ko ostīt!"), toties būs krokodilam līdzīga āda, kam, ņemot vērā stipri samazināto ķermeņa iekšējo spiedienu, jāpasargā organisms no spēcīgāka atmosfēras spiediena radītās pārkaršanas. Viņš piebilst, ka šī jaunā, izmainītā cilvēku rase varētu arī būt klāta ar izolācijas kažoku vai spalvām, kas to pasargātu no izplatījuma ledainā aukstuma. Problemātisko apstākli, ka kauli ilgos kosmosa lidojumos bezsvara stāvoklī varētu sabrukt, varētu novērst, pielāgojot ķermeņa ķīmisko bilanci šādiem apstākļiem.

Mīklainie kaķi un suņi Pēdējās desmitgades laikā Maikls Goss ir pētījis ziņojumus par mīklainiem gaļēdājiem radījumiem Lielbritānijā, kas izska​tās kā milzīgi kaķi vai suņi.

Kā apgalvo Goss, šādi radījumi Britu salās redzēti septiņdesmit reižu. Dažkārt vienu no šiem mīklainajiem dzīvniekiem apraksta kā dzeltenbrūnu, trīs metrus garu kaķi, un daži no lieciniekiem, kuri ir novērojuši, kā dzīvnieks aprij citu dzīvnieku līķus, pat apgalvo, ka tas arī ēdot kā kaķis. Tomēr citi aculiecinieki, kuriem bija dots uzdevums nogalināt šādu dzīvnieku, kurš Stokenčērčā bija saplosījis gandrīz 100 aitas, stāsta, ka tas līdzinās lielam sunim.

Kā ziņo Goss, tad viens no šiem noslēpumainajiem dzīv​niekiem 1982. gada vasarā redzēts austrumos no Londonas, Fobingas purvos. Kāds ūdensapgādes sabiedrības darbinieks kādu pēcpusdienu strādājis attālā rajonā, kur atradusies ūdenstvertne, un viņu izbiedējis savāds suns. Pēc dažām dienām kāds garāmgājējs šajā vietā tiešām redzējis šo pašu dzīvnieku izlecam no dzīvžoga. Neviens no abiem aculieciniekiem nebija drošs, vai redzējis kaķi vai suņi. 1983. gada beigās trīs cilvēki, no kuriem vienam bija binoklis, novēroja kādu dzīvnieku, kurš uzturējies kādu pusotru kilometru no Fobingas purvājiem, un visi nelokāmi apgalvoja, ka redzējuši milzīgu panteru.

Daži ļaudis Lielbritānijā, kā stāsta Goss, domā, ka šie ziņojumi varētu norādīt uz "ārpuszemes" kaķiem un suņiem, kas klīst pa valsti. "Ja tas ir savdabīgs teātris, tad vajadzētu mūs par to informēt," viņš komentē. 'Taču, ja šeit tiešām ir darīšana ar reāli eksistējošu paranormālu radījumu," viņš saka, "tad mums par to jāuzzina pēc iespējas vairāk."

Dzelzs kaps Veslijs Beitmens no Povejas, Kalifomijā, kādu vakaru skatījās videofilmu par NLO un atklāja kaut ko ievērības cienīgu. Viņš ievēroja, ka kāds ar ledu klāts objekts, kuru it kā esot nofotografējuši Apollo11 astronauti, izskatās līdzīgs TBM Auenger tipa lidmašīnai. "Lidmašīnas smagākā daļa, tās "deguns", no​rāda uz Zemi." viņš paskaidro, "un ļoti viegli var izšķirt ku​polveida izcēlumu un asti."

Taču, kā gan 1945. gada izlaiduma lidmašīna ar propellera dzinēju nokļuvusi orbītā ap Zemi?

Beitmens domā, ka ir atradis atbildi. Lidmašīna bija viena no pieciem TDM Auenger torpēdu bumbvedējiem, kas 1945. gada 5. decembrī atstāja gaisa karaspēku bāzi Loderdeilas fortā, Kalifornijā, un vairs neatgriezās.

Parastā lidojumā toreiz nepilnu triju stundu laikā visas lidmašīnas un to 14 cilvēku apkalpe bija pazudušas. Pazuda arī lidmašīna ar 13 cilvēkiem, kura bija nosūtīta kā glābšanas komanda. Pēdējo 30 gadu laikā ticis izteikts arvien vairāk minējumu, ka šajā mīklainajā gadījumā varētu būt iesaistīti citplanētieši, - galvenokārt jau tāpēc, ka daži liecinieki apgalvo, ka dzirdējuši lidojuma kapteini saucam: "Nesekojiet man! Tie jau izskatās tā, it kā nāktu no kaut kurienes ārpus Visuma." Šis bija viņa pēdējais ziņojums.

Beitmens saka, ka lidmašīnā Auenger, kas riņķo ap Zemi, varētu atrasties konkrēti pierādījumi tam, ka lidmašīnas pazušanu izraisījuši citplanētieši. Viņš domā, ka treniņlidojuma laikā no lidmašīnas jūrā iemesti dziļuma mērīšanas aparāti un kāds no tiem varētu būt nodarījis bojājumus kādam citpla- nētiešu lidojošam objektam, kas atradies zem jūras līmeņa. "Kad NLO, lai izvairītos no turpmākiem bojājumiem, pacēlās no ūdens," viņš stāsta, "straujās pacelšanās rezultātā radās gaisa virpulis, kas ierāva sevī lidmašīnas."

Viņš piebilst, ka ikvienam, kurš šaubītos, ka ap Zemi riņķo 1945. gada izlaiduma Auenger, ko aptver biezs ledus slānis, vajadzētu to rūpīgi aplūkot. "Es nespēju iedomāties, ka tad vēl kāds apgalvotu, ka tas nav Auenger. Šis ir skaidrs pierādījums NLO pastāvēšanai."

Mirušo sapņi Daudzos sapņos sastopamas norādes par dzīvi pēc nāves. Vismaz pie šāda secinājuma nonākuši Šveices psihologi Marija Luīze fon Franča un Emanuēls Kenedijs pēc 2 500 sapņu izvēr​tēšanas.

Pētnieki norāda uz to, ka daudzi sapņi par dzīvi pēc nāves ir tikai sapņotāja tā brīža fiziskā stāvokļa izpausmes. Tomēr citiem sapņiem piemīt gandrīz fotogrāfiski precīza, pārdabiska kvalitāte, kas tos būtiski atšķir no parastajiem sapņiem. Cilvēks. kas redzējis šādu sapni, ir pārliecināts par to, ka pastāv pēcnāves dzīve. "Tiešām šķiet, ka šie sapņi ir tikšanās ar mirušo dvēselēm," skaidro Kenedijs. "Pēc šādiem sapņiem cilvē​kiem rodas sajūta, ka viņi redzējuši mirušos."

"Kad neglābjami slimnieki guļ nāves gultā, viņu sapņi bieži vien ir gluži līdzīgi," viņš piebilst.

Kenedijs domā, ka mirstošie bieži redz sevi pašu agrākos dzīves laikos, vai arī satiekas ar kādu, kurš jau ir pārgājis "otrā pusē". "Šķiet, ka sapņi apliecina zemapziņai, ka gaidāmā nāve vēl nenozīmē beigas," stāsta Kenedijs.

"Galīgais mērķis laikam ir personības apvienošanās ar arhetipisko "patni", ko mēs iztēlojamies kā Dievu Tēvu. Sapņi norāda uz to, ka viss, kas palicis nepadarīts šajā dzīvē, kaut kā tiks turpināts pēc nāves."

Zilie cilvēki Būtnes savādās krāsās - kā mazie, zaļie Marsa cilvēciņi - ir neizsmeļams zinātniskās fantastikas stāstu fantāziju avots. Taču zinātnieki tiešām ir atklājuši zilus cilvēkus, kuri dzīvo uz Zemes.

Kad alpīnists un fiziologs Džons Vests no Kalifornijas universitātes ceļoja pa Čīles Andu reģionu Aukankvilču, viņam gadījās satriecošs atklājums. Samērā ilgi zinātnieki bija uzskatījuši. ka cilvēks nevar dzīvot augstāk par 5 250 metriem, taču Vests pats personiski sastapa dažus vīriešus, kuru mājoklis atradās gandrīz 6 000 metru augstumā, - un viņiem bija zila ādas krāsa.

Zinātnieks jau sen zināja, ka dažādas slimības var ādai piešķirt zilu nokrāsu un ka, varbūt pārmantotu anomāliju rezultātā, dažu cilvēku āda Ozarka kalnos pieņem pasteļtoņu nokrāsu. Tagacl Vests secināja, ka Andos atrastie vīrieši ir zili vēl arī cita iemesla pēc: viņu āda acīmredzot ir pieņēmusi šādu krāsu, pielāgojoties gaisam lielajā augstumā, kurā ir uz pusi mazāk skābekļa nekā jūras līmenī.

Vests skaidro, ka kalnu iedzīvotāju organisms saražo lielus hemoglobīna daudzumus; tas ir skābekli transportējošais pigments asins šūnās. "Hemoglobīns ir vāji apgādāts ar skābekli," viņš saka, "un tāpēc tas, spīdot caur ādu, izskatās zils. Es pieņemu, ka šie cilvēki elpo dziļāk un ātrāk, un, tā kā viņi ir dzimuši un uzauguši 1 500 līdz 3 600 metru augstumā, viņiem ir izstrādājies ļoti spēcīgs aizsardzības mehānisms.

Tomēr ir vēl ļoti daudz kā, ko mēs nevaram izskaidrot."

Pensilvānijas universitātes profesors Suhamajs Lahiri arī ir redzējis zilos vīrus Andos. Viņš stāsta, ka tibetiešu priesteriem. kuri dzīvo līdzīgā augstumā Ilimalajos, arī ir zilgana ādas krāsa. "Tomēr pats apbrīnojamākais ir tas," viņš saka, "ka šie cilvēki, dzīvojot tādā augstumā, vēl strādā smagu fizisku darbu."

Miris, tomēr dzīvs Ķermenis pēc nāves var turpināt kustēties, un tā tas ari dara. To var apliecināt ikviens, kurš redzējis skrienam no​kautu vistu bez galvas.

Nocirstas galvas un ķermeņa, no kura tā atdalīta, reakcijas tika novērotas šausminošajā Francijas revolūcijas laikā ap 1792. gadu, kad tikko bija ieviesta giljotīna. Galva pēc kārtas tika cirsta daudziem nelaimīgiem cilvēkiem - sākumā aristokrātiem, vēlāk arī citiem, kuri nebija uzticīgi "pareizajai līnijai".

Sensāciju kārie skatītāji pie tam bieži novēroja ļoti baisus skatus.

Dažkārt gadījās, ka atvērās un aizvērās kāda nelaimīgā upura mute. Dažreiz dobumos kustējās acis, vai arī tās pārmaiņus atvērās vai aizvērās. Ķermeņi raustījās un turpināja kustēties, kaut arī tie jau bija palikuši bez galvas.

Tikpat biedējošs bija gadījums ar noziedznieku Džordžu Fosteru, kurš tika pakārts 1803. gadā Londonā. Pēc nāvessoda izpildīšanas Fosteram kāds profesors Aldini medicīnisko novērotāju klātbūtnē pieslēdza līķim elektrisko strāvu, lai redzētu, kas notiks. Rezultāts bija šokējošs: tas rādīja, ka daži kustību nervi joprojām darbojas. Kājas kustējās, labā roka pacēlās un savilkās dūrē, lēni atvērās viena acs. Fosteram tomēr izdevās zināmā veidā atriebties sabiedrībai. Kāds ķirurgs, kurš bija vērojis izmēģinājumus, nomira, kad devās mājās pēc eksperimenta. Par viņa nāves cēloni tika atzīta sirds apstā​šanās šoka rezultātā.

Ciems, kas vienkārši pazuda Dažkārt nākas dzirdēt par cilvēku pazušanu, taču 1930. gadā pazuda vesels ciems - un nav atradies vēl šodien. Šis ciems atradās netālu no Angikuni ezera, kādus 750 kilometrus uz ziemeļrietumiem no policijas iecirkņa Čērčilā, Kanādā. Ciems gan bija ļoti izolēts un nomajš, tomēr tur dzīvojošos eskimosus bieži apmeklēja kažokādu mednieki, kuri mainīja zvērādas un kopā ar eskimosiem ieturējās ar ziemeļbriežu gaļu. Franču izcelsmes kanādiešu traperis Džo Labels, kurš apmēram četrdesmit gadus klejoja pa šo Kanādas neskartās dabas apvidu, uzskatīja cilvēkus, kas dzīvoja Angikuni ezera krastā, par saviem seniem draugiem.

Taču, kad Džo 1930. gada novembrī nolēma apmeklēt ciematiņu, viņš uzreiz juta, ka kaut kas nav kārtībā. Pirmkārt, nekur nedzirdēja rejam suņus. Viņš uzsauca dažus sveiciena vārdus, taču neviens neatbildēja. Beidzot Džo atvēra durvis kādā no zemajām, ar zāli apjumtajām būdām, un sauca savus draugus. Un atkal neviens viņam neatsaucās.

Kādu stundu pārmeklējis ciemu, Džo atklāja, ka visi tā iemītnieki ir pazuduši. Nebija nekādu cīņas pazīmju: uz vairāku nedēļu nekurinātajiem pavardiem stāvēja podi ar ēdienu. Apģērba gabalā, ko bija lāpījusi kāda sieviete, joprojām bija iesprausta adata. Kajaki pamesti un tukši gulēja ūdenī. Ieročus klāja putekļi. Pie koka piesietie eskimosu suņi bija nomiruši badā.

Viss kļuva vēl mīklaināks, kad Labels pārmeklēja ciemata kapsētu, kur kapus parasti klāja lielas klinšu atlūzas. Viens kaps bija atvērts, un līķis izņemts. Labels noteikti zināja, ka līķa pārvietošana eskimosiem ir tabu. Lai arī kas to būtu pastrādājis, viņš bija sakrāvis kapa akmeņus divās kaudzēs, tātad nevarēja būt, ka līķi izkašājis kāds zvērs.

Policisti pārbaudīja Labela ziņojumu par pazudušo ciemu. Kaut arī Kanādas policija ir slavena ar to, ka "ļaundaris tiek notverts vienmēr", šoreiz policisti bija pilnīgā nesaprašanā, kā un kāpēc pašas ziemas vidū ir pazuduši trīsdesmit eskimosi. Mēnešiem ilgs detektīvu darbs, tai skaitā citu šajā apkārtnē dzīvojošu cilvēku iztaujāšana, nedeva ne mazāko mājienu, kā varēja pazust pilnīgi visi ciema iedzīvotāji.

Pamestais kuģis Arakive bija koka kuģis ar milzīgiem dzenratiem, līdzīgs slavenajiem Misisipi tvaikoņiem. Tas bija būvēts Amerikas Pilsoņu kara laikā. Būdams bruņots ar dažiem nelieliem lielgabaliem, tas oficiāli tika uzskatīts par vienu no ASV jūras kara flotes lielgaballaivām, un to nosūtīja uz Akonagvas ragu Čīlē. Tam bija jāapliecina, ka ASV ar darbiem atbalsta Čīles valdību, demonstrējot Amerikas karogu un lielgabalus.

Arakive kapteinim un komandai patiesībā nebija gandrīz nekāda pamata domāt, ka tiešām varētu nonākt līdz konfliktam. un vēl jo mazāk ticami likās, ka šis konflikts varētu notikt uz sauszemes. Tomēr kāda samērā kurioza dabas untuma dēļ notika tieši tā.

Kapteinis Aleksandrs atradās savā kajītē, kad, kā teikts kuģa žurnālā, "pamanīju, ka kajītes lampa šūpojas no vienas puses uz otru. Es izskrēju uz klāja un uzreiz sapratu, ka traucējuma iemesls ir zemūdens zemestrīce, jo ūdens lielā ātrumā plūda no līča ārā jūrā."

Drīz vien Arakive jau atradās augsta viļņa galotnē, kas ienesa koka kuģi un daudzas citas laivas tālu līcī. Beigās kapteinis Aleksandrs un viņa komanda atradās uz sēkla triju kilometru attālumā no jūras.

Plakandibenainā Arakive gan bija salauzta, taču, salīdzinot ar citu kuģu vrakiem, kuru daļas mētājās visapkārt, arvien vēl salīdzinoši labā stāvoklī.

Salauzto kuģu kravas bija izmētātas daudzu kvadrātkilometru platībā un piesaistīja laupītāju baru uzmanību. Daži no šiem noziedzniekiem mēģināja "ievākt ražu" arī no Arakwe. Kapteinis Aleksandrs un viņa komanda izvilka pistoles un darīja visu, lai tos aizbiedētu. Taču tie neatkāpās. Kapteinis zināja, ka viņam nepieciešami spēcīgāki ieroči, taču munīcija atradās kaut kur zem kuģa klāja. Bija tikai viena iespēja, apsvēra Aleksandrs, viens vienīgs iespējamais lielgabala ložu aizstājējs. Komanda ātri sanesa no kambīzes akmenscietās, apaļās siera bumbas un kopā ar pulveri sabāza tās lielgabalos.

Kad laupītāji bija pietuvojušies kuģim dažu simtu metru attālumā, kapteinis beidzot deva komandu "uguni". Lielgabali dārdēja, un siera lodes nogāza gar zemi tik daudz cilvēku, ka pārējie marodieri bailēs atkāpās.

Kuģis Arakive vairs nekad neizgāja jūrā, un flotes annālēs tas ierakstīts kā gājis bojā kaujā. Tomēr tā liktenis bija vienreizējs: tas ir vienīgais karakuģis Amerikas Bruņoto spēku vēsturē, kurš ar sieru piedalījies kaujā uz sauszemes - un tajā arī uzvarējis.

Neparasti apdavinatais zirgs Fondas kundze no Ričmondas, Virdžīnijas štatā, 1925. gadā nopirka divas nedēļas vecu kumeļu. Jau ļoti drīz mazā ķēvīte sāka izturēties ļoti savdabīgi. Vēl pinns tam, kad tās saimnieki bija viņu pasaukuši, viņa jau skrēja - tiklīdz viņi bija tikai iedomājušies viņu pasaukt! Pēc dažiem gadiem ķēve, kuru iesauca par Brīnumlēdiju. jau prata skaitīt un burtot īsus vārdus, stumjot ar pumu klucīšus.

Brīnumlēdija izmantoja savas neparastās spējas, lai ar apbrīnojamu precizitāti pareģotu nākotni. Tā Chicago Tribune rakstīja par ķēves pareģojumu, ka nākamais Savienoto Valstu prezidents būs Frenklins D. Rūzvelts - jau pirms tam, kad viņš vispār izvirzīja savu kandidatūru vēlēšanām. Un četrpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumā ķēve pilnīgi pareizi pareģoja Pasaules kausa uzvarētāju. Divos traģiskos gadījumos, kas bija saistīti ar bērnu nāvi, Brīnumlēdija spēja atklāt detaļas, kuras nebūtu spējusi noskaidrot pat policija.

Piecdesmito gadu sākumā Masačūsetsas štata Norfolkas apgabala policijas ierēdņi jautāja Brīnumlēdijai. vai tā varētu viņiem palīdzēt atrast četrgadīgo Deniju Metsonu, kurš bija pazudis jau vairākus mēnešus. Ķēve "pateica" policistiem, ka viņiem jāiet uz grantsbedri, kas pilna ar ūdeni. Šajā vietā jau bija meklēts, taču netika atrasti nekādi pierādījumi. Tagad policija nolēma pamēģināt vēlreiz un tiešām tika atrasts mazā Denija līķis.

1955. gada oktobrī pazuda vēl viens zēns, trīsgadīgais Ro- nijs Veitkamps no Indianasitijas. Viņš kopā ar trim draugiem bija spēlējies dārzā mājas priekšā. Indiānas štata policija un kādi 1500 vietējās kara flotes bāzes darbinieki pārmeklēja tūkstošiem kvadrātmetru Ronija vecāku mājas apkaimē. Tomēr no mazā zēna nebija ne vēsts.

Vai Ronijs bija nolaupīts vai noslepkavots? Vai viņš bija apmaldījies? Policijas štābā pienāca visdažādākās norādes, taču pierādījumu nebija. Ronijs Veitkamps kā bija, tā palika pazudis. Beidzot, 22. oktobrī, meklēšana tika oficiāli izbeigta. Žurnālists Frenks Edvardss, kurš tolaik vēl bija Blūming- tonas televīzijas ziņu redaktors un atcerējās ievērības cienīgos nostāstus par Brīnumlēdiju, sazinājās ar kādu savu draugu, kas dzīvoja netālu no Fonda kundzes. Šim draugam tagad bija jānoskaidro, vai viņas "runājošā" ķēve kaut kā nevarētu pa​līdzēt Ronija meklējumos.

Kaut arī Brīnumlēdijai jau bija 30 gadu - zirgam tas ir ļoti liels vecums -, viņa joprojām vēl prata "runāt". Edvardsa draugs uzdeva viņai vairākus jautājumus.

Uz jautājumu: "Vai tu zini, kāpēc mēs esam šeit?" - ķēve tūlīt saburtoja: "boy" (zēns), grūžot ar purnu lielus skārda burtus, kas karājās pie viņas staļļa sijas. Kad ķēvei jautāja zēna vārdu, viņa pastūma burtus "Rone" - it kā gribētu savākt Ronija (Ronnie) vārdu.

Saskaņā ar ķēves pausto, zēns bija miris. Viņš nebija nolaupīts, un viņu atradīšot kādā caurumā, kas atrodas aptu​veni pusotru kilometru no viņa mājas.

"Kas atrodas viņa tuvumā?" ķēvei uzdeva jautājumu. "Elm" (goba), saburtoja Brīnumlēdija. Tālāk viņa norādīja, ka zeme ap zēnu esot smilšaina un ka viņš tikšot atrasts "Dec" (de​cembri). Šo informāciju, ko viņam bija sniedzis "runājošais" zirgs ar pārdabiskajām spējām, Edvardss 1955. gada 24. oktobrī paziņoja pa radio. Protams, ka šis stāsts tika uztverts samērā kritiski. tomēr divi pusaudži atrada Ronija līķi.

Bērnu atrada smilšainā notekūdeņu akā blakus gobai, aptuveni pusotra kilometra attālumā no vietas, kur viņš bija redzēts pēdējo reizi. Un viņu atrada decembri, gluži tā, kā gandrīz pirms diviem mēnešiem bija pareģojusi apbrīnojamā Brīnumlēdija.

Diena, kad velns ieradas pilsēta Kad 1855. gada 8. februārī maiznieks Džordžs Fērlijs no Topshemas, Anglijā, devās uz darbu, viņa uzmanību pievērsa savādas pēdas, kas veda uz viņa veikaliņa durvīm. Tā kā zemi klāja tikko uzsnigusi sniega kārtiņa, Fērlijs varēja skaidri izšķirt savādos pēdu nospiedumus. Dīvaino pēdu atstājējs bija gājis gar mūri, tad uzrāpies uz tā, kādu brīdi balansējis augšā un beidzot, pirms devies pie durvīm, nolēcis zemē. Šis gadījums varbūt arī nebūtu pieminēšanas vērts, ja vien nebūtu vēl kas. Proti, Džordžs Fērlijs bija tikai viens no tūkstošiem cilvēku Devonširā un tās apkaimē, kas šajā sniegotajā rītā bija pamodušies un atklājuši, ka kāds dīvains apmeklētājs lēcis, skrējis vai šjūcis pa viņu jumtiem, laukiem un mūriem - un pie tam atstājis skaidri saskatāmas, zirga nagiem līdzīgas pēdas.

Drīz vien izplatījās baumas, ka zirga nagu formas pēdas, kas palaikam izskatījās šķeltas, kaut kādā veidā ir saistītas ar velnu. Drīz vien izcēlās panika, un pilsētas iedzīvotāji sāka bruņoties pret nezināmo radījumu.

Kādā rakstā, kas publicēts The Times 1855. gada 16. februārī, nospiedumi aprakstīti šādi: "Drīzāk tie pieder divkā- jainim, nevis četrkājainim… Attālums starp soliem bija caurmērā kādi 20 centimetri.

Pēdu nospiedumi ļoti atgādināja ēzeļa pēdas, un to garums bija četri līdz seši centimetri."

Lai arī kas būtu atstājis šīs pēdas, tas bija spējis dažās stundās pārvarēt simtiem jūdžu lielu attālumu.

Tā klejojumi varēja būt sākušies 7. februāra vakarā aptuveni pulksten septiņos, proti, pēc tam, kad bija beidzis snigt, un bija beigušies, vēl pirms nākamajā rītā tika atrasti pēdu nospiedumi. Savādais radījums bez tam vēl bija šķērsojis divus lielus ūdens šķēršļus, tai skaitā Eksas upi Eksmutā.

Radījums, kas guva apzīmējumu "Devonšīras velns", nekad nav redzēts, un šajā apkaimē arī nekad vairs nav tikuši atrasti zirga nagiem līdzīgie pēdu nospiedumi. Taču iespējams, ka šis pats dīvainais radījums ir apmeklējis arī kādu vientuļu salu Antarktīdas tuvumā. Pēc kapteiņa Džeimsa Rosa piezīmēm, kāda grupa, kas tur uzturējusies, atklājusi līdzīgas nenoskaidrotas pēdas. Dr. Robertsons aprakstīja šīs pēdas kā aptuveni 7,5 centimetrus garas un kādus 6 centimetrus platas: "Pēdas nospiedums zināmā mērā līdzinājās zirga naga nospiedumam."

Vai ir iespējams, ka radījums, kas atstājis šīs savādās pēdas, ir nācis no jūras? Uz to norāda divi savādi atradumi Anglijas piekrastē. 1953. gada novembrī Kenfijas piekrastē tika izskalots jau stipri sadalījies aptuveni 80 centimetru garš radījums. Vēlāk, 1954. gada augustā, garīdznieks Džozefs Overs atklāja līdzīgu būtni, kas peldējusi kādā ezerā. Šis 1,20 garais radījums svēris apmēram 1 1 kilogramus, tam bijušas divas īsas kājas, lielas acis, atveres deguna vietā, plata mute un žaunas, bet tas neesot bijis klāts ar zvīņām kā zivis.

Tieši kāju forma bija tā, kas dažiem cilvēkiem atgādināja pirms gandrīz simt gadiem notikušo gadījumu. Katrai radī​juma kājai bija pieci mazi pirkstiņi, kas pakava veidā bija iz​kārtoti ap izliektu pēdu.

ITT pret haizivīm Ja agrāk tika stipri traucētas starpkontinentālās telefona sarunas, tad, iespējams, vainojamas haizivis, kas bija sakodušas jaunos kabeļus Atlantijas okeāna dziļumā. Bojātajos kabeļos tiešām tika atrastas haizivju zobu pēdas. Tomēr agrāk haizivis nekad nebija interesējušas par zemūdens kabeļiem. tāpēc uzbrukumi jaunajiem kabeļiem radīja izbrīnu vispirms jau tāpēc, ka šie kabeļi pēc izskata noteikti bija neuzkrītošāki par vecajiem. Jauno kabeļu diametrs bija mazāks par 2,5 centimetriem, kamēr vecie bija tik resni kā cilvēka roka. Haizivju bojāto kabeļu, kas izvilkti gan Atlantijas, gan Klusajā okeānā, remonta izmaksas ir vismaz 250 000 dolāru.

Tika izteikti minējumi, ka kabeļu stingrais spriegojums varētu izraisīt noteiktas svārstības, ko haizivis uztvērušas kā ēšanas signālu. Haizivis tiešām reaģē uz elektroniskā lauka radītajiem signāliem un vienmēr ķer ciet visu, kas rada šādu elektronisku lauku (tas ir svarīgi peldētājiem, kam līdzi ir elektroniskas ierīces!).

Amerikas telefona sabiedrības ITT speciālisti tagad paredzējuši pasargāt kabeļus no haizivju uzbrukumiem, aptinot tos ar dubultu tērauda lenti, lai haizivis pavisam tiešā nozīmē izlauztu sev zobus.

Koks - kanibals Rodžers Viljamss 1631. gadā izceļoja uz Ameriku. Tā kā viņš bija kaismīgs reliģijas brīvības aizstāvis, ļoti drīz viņš tika izraidīts no Masa< nsetsas štata. Tomēr ļoti īsā laikā pēc tam viņš kļuva par visnotaļ iecienītu un atzītu Rodailendas kolonijas vadoni. Viljamsa dzīve gan ir pedantiski aprakstīta vēstures grāmatās, tomēr viena no viņa nāves saistošākajām detaļām tur ir izlaista - fakts, ka daži Rodailendas iedzīvotāji viņu ir nejauši apēduši.

Tas sākās 1683. gadā, kad Viljamss nomira un tika pavadīts pēdējā gaitā, proti, apbedīts savā fermā blakus sievai. Kapavietas tika atzīmētas ar vienkāršu kapakmeni, taču pēc dažiem gadiem šīs apkaimes pilsoņi nolēma ierīkot patiesi Viljamsa cienīgu pieminekli. Šajā sakarā komisijai tika uzdots ekshumēt viņa un viņa sievas mirstīgās atliekas, lai ierīkotu viņiem piemērotu kapavietu zem jaunā pieminekļa. Taču te nu bija problēma: atverot abus kapus, nācās konstatēt, ka Viljamss un viņa sieva ir pazuduši bez pēdām.

Bija gan nepieciešams zināms laiks, lai noskaidrotu, kas ir izlaupījis kapus, taču beidzot "zaglis" tika pieķerts. Tā izrādījās ābele, kas bija pazīstama ar saviem neparasti gardajiem aug​ļiem!

Koka saknes bija izaugušas cauri zārkiem, kuros atradās Viljamsu laulātā pāra mirstīgās atliekas, un ieurbušās abos līķos. Beigās koka saknes bija pilnībā absorbējušas abus ķermeņus. Zīmīgi, ka sazarotās saknes, kuras tika konseivētas un nogādātas Rodailendas Vēstures biedrībā, bija izteikti līdzīgas cilvēka asinsrites sistēmai.

Drīz ikvienam kļuva skaidrs, ka visi, kuri nogaršojuši garšīgos sarkanos ābolus no šīs ābeles, negribot bija piedalījušies ari viena no koloniju laika pazīstamākā vīra "apēšanā".

Pēcnāvēs dzīves liecinieki Pateicoties mūsdienu medicīnas grandiozajiem sasniegumiem, ir arvien vairāk cilvēku, kuri pārdzīvojuši sirdslēkmes un nelaimes gadījumus un pēc tam var pastāstīt, ko nozīmē mirt un nokļūt "otrā pusē".

Kāda kardiologu grupa no Denveras veica pētījumu ar 2 300 sirds slimniekiem, kuri pēc klīniskās nāves atkal atgriezušies dzīvē. Ārstu ziņojuma galējais slēdziens ir tāds, ka 60 procentu šo cilvēku piedzīvojuši loti līdzīgus iespaidus. Viņi apraksta, ka apmeklējuši brīnumainas gaismas pilnu vietu, kur viņus sagaidījuši jau miruši draugi un ģimenes locekļi.

Saskaņā ar šo un cilu pētnieku ziņojumu, šie stāsti savā būtībā gandrīz neatšķiras, lai gan sīkumi ne vienmēr sakrīt. Klīniski miruši cilvēki bieži vien redz paši sevi nāves vietā, piemēram, negadījuma norises vietā vai slimnīcas palātā. Apzinoties, ka mirst, viņi jūt, ka aiziet prom no sava ķermeņa un turpina dzīvi kā gara būtnes. Varbūt viņi ari vēro, kā cilvēki drudžaini darbojas ap viņu bezsamaņā esošajiem ķermeņiem, līdz beidzot viņus iesūc tumšs tunelis un virza uz gaismas punktu.

Sasnieguši gaismu, viņi attopas brīnumaini skaistā ainavā un sajūt visaptverošu mieru. Agrāk mirušie ģimenes locekļi un draugi parasti stāv aiz sava veida viļņa un vai nu sauc klīniski mirušos pie sevis, vai liek viņiem atgriezties.

Beigās "mirušie" atkal tiek iegremdēti piķa melnā tumsā, līdz tiek stādīti priekšā tam, ko tanatologs Džeimss Greivss nosaucis par "brīnumainu gaismas kolonnu, kas liek viņus pārņemt prieka sajūtai". Viņi saka, ka gaismas tēls neļaujot sevi atpazīt, taču viņi paši pēkšņi redzot savā acu priekšā visu savu dzīvi, un būtne viņiem jautājot: "Ko tu esi izdarījis ar dzīvi, ko es tev devu?"

Greivss, būdams psiholoģijas docents Maskīgonas draudzes koledžā Delavērā, sešdesmitajos gados vācis ziņojumus par šādiem pārdzīvojumiem un konstatējis, ka daudzi cilvēki nevēlas atgriezties dzīvē.

Viņi stāsta, ka gaisma piepildījusi viņus ar pašu jaukāko svētlaimes izjūtu. "Šī ir pēdējā pakāpe pirms atgriešanās," paskaidro Greivss. "Sasniedzot nākamās pakā​pes, viņi tiešām vairs neatgriežas."

Tomēr ne visi pārdzīvojumi nāves tuvumā ir tik patīkami. Zinātnieki ir izdibinājuši, ka daži cilvēki iziet caur tumsas tu- ncli un tad attopas pelēkā miglā, kas pilda viņus ar dusmām un depresiju. Viņiem kopā ar citiem cilvēkiem atkal un atkal jāpārdzīvo sava veida izmisuma loks.

Daži pētnieki to cilvēku pārdzīvojumus, kuri jau bijuši klīniski miruši un tad atgriezušies dzīvē, noraida kā vērā neņemamus: viņi uzskata, ka šādi pārdzīvojumi ir nepietiekamas smadzeņu apgādes ar skābekli vai medikamentu iedarbības rezultāts. Tomēr tas neizskaidro daudzos pieredzes gadījumus nāves tuvumā, kas šķiet pierādām to, ka "mirušais" tiešām lidinājies virs sava nedzīvā ķermeņa.

Tā, piemēram, kādam pacientam, kurš tika operēts Miči- ganā, apstājās sirds. Kad bija izdevies viņu atdzīvināt, šis cilvēks spēja nosaukt tā aptiekāra vārdu, kurš uztrauktajai medicīnas māsai pēdējā mirklī bija iespiedis rokā dzīvinošās zāles. Kaut arī pacienta acis narkozes laikā bija aizvērtas un sirds vairs nepukstēja, tomēr viņš, pēc paša apgalvojuma, esot bijis klāt māsai un pavadījis viņu drudžainajā skrējienā uz aptieku. "Es vienmēr esmu jums pilnībā uzticējies," šis cilvēks vēlāk stāstīja māsai. "Tāpēc arī es jums sekoju tad, kad jūs atstājāt operāciju zāli."

Milzu bruņurupuči Vairums cilvēku jūras nezvērus iztēlojas kā dinozaurus vai čūskas. Taču pasaules jūrās daudzkārt redzēti arī citādi bries​moņi - milzu bruņurupuči.

Burājot ap Spānijas dienvidaustrumu galu 1484. gadā, Kris- tofors Kolumbs redzējis vienu no šiem milzu radījumiem. Tas, kā viņš ziņoja, bijis "pretīgs jūras kustonis vidēja vaļa lielumā, ar bruņām kā bruņurupucim, briesmīgu, mucai līdzīgu galvu un diviem spārniem."

Gandrīz pēc piecsimt gadiem, 1937. gada oktobrī, kāds kubiešu zvejnieks noķēris gigantisku apmēru bruņurupuci. Dzīvnieka garums bijis gandrīz četri metri, un tas svēris vairākus simtus mārciņu. Zoologi vērtēja, ka bruņurupucis esot vismaz 500 gadu vecs.

1955. gada martā kāds kuģa avārijā cietušais uz plosta desmit dienas bez pārtikas un ūdens peldējis pa jūru netālu no Kolumbijas piekrastes. Tur viņš redzējis ļoti līdzīgu radījumu, kura garums no galvas līdz astes galam bijis aptuveni četri metri. Kādā laikrakstā par šo nepatīkamo tikšanos rakstīja Nobela prēmijas laureāts Gabriels Garsija Markess: kuģa avārijā cietušais esot redzējis "milzīgu dzeltenu bruņurupuci ar tīģera galvu, tam bija stingas, nedzīvas acis, kas līdzinājās divām milzīgām stikla bumbām."

Kāds Maiami zvejnieks, Brūss Murnjē, apgalvo, ka, nirstot netālu no Bahamu salām, viņš pēkšņi aci pret aci sastapies ar bruņurupuci. Murnjē stāsta, ka dzīvnieks bijis aptuveni 200 mārciņu smags. Tā galva esot rēgojusies tālu ārā no bruņām un kustējusies un locījusies kā čūska.

Ja šādi milzu bruņurupuči tiešām pastāv, tad atklāts paliek jautājums, no kurienes tie īstenībā nāk.

Vairāki šādi dzīvnieki redzēti jūrā netālu no Kanādas, kā arī Eiropas kontinenta piekrastē. Visām šīm vietām kopīgs ir viens: tās atrodas Golfa straumes tuvumā. Tāpēc var pieņemt, ka tā varētu būt šo milzu dzīvnieku dabiskā dzīves telpa.

Velna skaitlis Demonstranti ar plakātiem un saukļiem ir pierasta aina vairumā pasaules valstu. Tomēr 1986. gadā Atēnās bija redzams plakāts, kura nozīme nebija ietilpināma parastajās politiskajās prasībās.

Demonstrācijas iemesls bija pilsoņu protests pret jauno pasu izsniegšanu. Tomēr demonstranti neprotestēja pret pašām pasēm, bet gan pret kodiem, kādi bija piešķirti šīm pasēm: skaitli 666. Katram, kurš labi pārzina Bībeli, 666 nozī​mē "antikristu" un norāda uz sātana darbiem.

Grieķu pareizticīgo baznīcas arhibīskaps Afksentijs no Atēnām apgalvoja, ka šo skaitli pasēs esot ieveduši "tumšie spēki". Šie spēki esot naidīgi noskaņoti pret kristīgo reliģiju. Daudzi tūkstoši cilvēku šajā demonstrācijā nesa saukļus, uz kuriem bija rakstīts "666 - nē!". Tādējādi tapa skaidrs, ka priekšstati par sātana cīņu pret patiesi ticīgajiem šajā senajā pilsētā jo​projām ir dzīvi.

Katrā ziņā Bībelē šajā sakarā ir atrodams gluži nepārpro​tams teksts.

Pants 13, 18: Te būs gudrība: Lai tas, kas saprot, nosauc nezvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un tas ir 666.

Pedeja uzstašanas 1986. gada novembrī Edīte Vebstere pēdējo reizi stāvēja uz skatuves Baltimorā izrādē "Dzērājs".

Viņa jau astoņus gadus bija ļoti veiksmīgi spēlējusi vecmāmiņas lomu. Pēc režijas viņai bija jānodzied dziesma "Lūdzu, nerunājiet par mani, kad nomiršu" un tad jāsabrūk uz skatuves. Taču savā pēdējā uzstā​šanās reizē, publikas aplausiem dārdot, viņa tiešām nomira.

Skatītāji domāja, ka nāves aina pieder pie izrādes - pat tad, kad skaļi tika saukts ārsts. Pagāja zināms laiks, kamēr skatītāji saprata, ka tiešām ir iestājusies nāve. Tad aplausi pēkšņi aprāvās, un vairums skatītāju sāka lūgt Dievu.

Acis ir dveseles spogulis Stāsti par briesmīgiem radījumiem ar daudzām acīm varētu izklausīties pēc tīras fantāzijas. Taču ir dažas rakstiskas liecī​bas par dīvainu acu izvietojumu.

Kādā no Boston Medicai Joumal ("Bostonas medicīnas žurnāls") numuriem, piemēram, kāds angļu zinātnieks ziņoja par četracainu vīrieti no Krikleidas. Pacientam bijis dubults acu pāris - viens virs otra.

"Viņš varēja aizvērt katru aci neatkarīgi no pārējām, kā arī katru aci vērst citā virzienā. Skatoties viņam sejā, pārņēma ārkārtīgs apjukums," rakstīja zinātnieks, tālāk paskaidrojot, ka četracainais vīrs arī citādi bijis ļoti dīvains. Ziņojumā minēts, ka viņš "dziedāja ķērcošā balsī, ko es nevarēju noklausīties bez pretīguma."

Kādam dižciltīgam anglim, Edvardam Mordreikam, arī bijušas četras acis, taču viņam otrs acu pāris atradies pakausī. Bez tam viņam bijis otrs deguns, otrs lūpu pāris un četras ausis. Mordreika "otrā seja" varējusi smieties un raudāt, acis spējušas redzēt, taču ar šo savu seju viņš nekad neesot ēdis vai runājis.

Beigās Mordreiks sajuka prātā un mira garīga aptumsuma stāvoklī.

Zinātnieki ir ziņojuši arī par īsta vienacaina ciklopa eksistenci. Vīrietim, kurš gadiem ilgi dzīvojis Misisipi mežu dziļumos, vienīgā acs bijusi tieši pieres vidū, un tās izmēri bijuši normāli. Viņam bieži tikai piedāvāts uzstāties lētās izrādēs un cirkā, taču viņš nav vēlējies finansiāli izmantot savu dīvaino kroplību - un esot draudīgi blenzis ar savu vienīgo aci uz ik​vienu, kas viņam ko tādu piedāvājis.

Seja slaucenē Ne visus portretus glezno mākslinieki. Dažkārt, cilvēkiem nepieliekot ne pirksta, neparastās vietās parādās attēli. 1948. gadā Northcmptonšīrā, Anglijā, loti mīklainā veidā attēls parā​dījās piena spainī.

Mārgareta Lezerlendas kundze slauca govis, kad, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, kā no tukšās slaucenes viņai pretī smaida kāda seja. Tas bija viņas brāļa, slavenā cirka direktora sera Roberta Foseta portrets.

Lezerlendas kundze sasauca kopā savu ģimeni, lai visi varētu aplūkot savādo attēlu, un visi pazina sera Roberta seju. Tomēr viņš pats šo portretu tā arī neieraudzīja. Viņš nomira dažas nedēļas pēc tam, kad viņa seja bija uzradusies spainī.

Lezerlendas kundze apņēmās izberzt attēlu no savas slaucenes, taču nelīdzēja pat spēcīga bēršana ar sodu vai skābi. Dažkārt attēls šķita kļūstam vājāks, taču pēc tam parādījās no jauna vēl skaidrāk nekā pirms tam.

Stāsts par savādo seju spainī izplatījās ļoti ātri. Kāda avīze publicēja autentisku slaucenes iekšpuses fotogrāfiju, un Nort- hemptonas Pārdabisko spēku pētīšanas biedrība nosūtīja savu pārstāvi, lai tuvāk izmeklētu šo parādību. Arī šis zinātnieks ļoti skaidri saskatīja sera Roberta attēlu piena spainī un aiz​brauca no fermas ļoti izbrīnīts, taču bez jebkāda izskaidrojuma.

Kas attiecas uz pašu Lezerlendas kundzi, tad viņa pakāpeniski kļuva tik melanholiska, ka beidzot gribēja atbrīvoties no spaiņa. Un viņai bija savi iemesli. Katru reizi, kad viņa iedomājās par brāli, viņai tikai atlika ieskatīties spainī, lai re​dzētu, kā brāļa seja noslīkst pienā.

Mīklainais portrets Angļu māksliniece Margareta Moijata kādā 1953. gada jūnija rītā pamodās no savāda sapņa. Attēli, ko viņa bija redzējusi, šķita neparasti dzīvi. Sapnī viņa bija satikusi kādu nepazīstamu vecāku viru, kurš smaidīja, un viņai likās, ka viņš vēlas, lai viņa to uzgleznotu.

Mākslinieces iztēli aivien vēl bija pārņēmis šis sapnis. Beidzot viņa nolēma uzgleznot vecā vīra attēlu. Portrets, kurā bija redzama ļoti izteiksmīga seja ar gaišzilām acīm un sniegbaltu bārdu, bija gatavs jau pēc pāris dienām.

Pēc dažām nedēļām Moijatas jaunkundzi apmeklēja divas sievietes, kuras Eitomā bija nodzīvojušas jau trīsdesmit gadus. Uzlūkojot portretu, abas dāmas bija pilnīgi satriektas. Neesot nekādu šaubu, kā viņas stāstīja māksliniecei, ka tas esot kāda garīdznieka, Hjūza kunga, portrets, kurš dzīvojis Eitornā un miris jau pirms vairāk nekā 25 gadiem.

Citi vecākie pilsētas iedzīvotāji apstiprināja, ka šajā portretā nepārprotami attēlots Iijūzs. Taču neizskaidrots palika, kāpēc Moijatas jaunkundze uzgleznojusi tieši šādu portretu; māksliniece Eitornā bija nodzīvojusi tikai divus gadus un nebija pat dzirdējusi par referendu Hjūzu - līdz brīdim, kad bija to iemūžinājusi uz audekla.

Pēda uz kapakmens Salema, Masačūsetsā, nav vienīgā vieta, kur notikušas raganu medības. Šī histērija tolaik bija piemeklējusi arī Baks- portu, Mēnas štatā, pārsvarā jau pēc pilsētas dibinātāja pulkveža Džonatana Baka ierosmes. Viņš bija cietsirdīgs un nežēlīgs vīrs, kurš lika kādu vecu sievieti vajāt kā raganu tikai tāpēc, ka viņai bija uz priekšu izvirzīts zods un nedaudz eks​centriska uzvedība.

Sieviete apzvērēja, ka nav vainīga, taču Baks neatlaidās no tā, ka viņa strādājot velna labā, un lika viņu spīdzināt (ik ilgi, līdz viņa atzītos. Par spīti mokpilnajām sāpēm, sieviete noliedza savu vainu.

Beidzot pulkvedis pavēlēja sodīt viņu ar nāvi.

Pirms nāves vecā sieviete nolādēja pulkvedi Baku. Viņa nāves brīdī, kā viņa apgalvoja, parādīšoties pierādījumi, kas liecināšot, ka viņš noslepkavojis bezvainīgu sievieti. Uz pulkveža kapakmens parādīšoties viņas kājas pēdas nospiedums.

Acīmredzami noraizējies par sievietes pareģojumu. Baks, gulēdams nāves cisās, cieši noteica, ka viņš vēloties kapakmeni "bez kāda defekta". Radinieki izpildīja viņa vēlēšanos un lika uz viņa kapa novietot sniegbaltu akmens plāksni.

Tomēr drīz kapracis un mācītājs pamanīja, ka uz kapakmens parādījies plankums. Ar katru dienu tas kļuva skaidrāk saskatāms: tas bija sievietes pēdas nospiedums. Tūlīt Baka ģimene nolīga akmeņkali, kuram nospiedums bija jāiznīdē. Tomēr pēc dažām nedēļām pēdas nospiedums parādījās atkal.

Ziņkārīgie bariem plūda pie Baka kapa. Tāpēc viņa mantinieki lika aizvākt kapakmeni un tā vietā uzstādīt citu. Taču drīz arī jauno akmeni izķēmoja sievietes kājas pēdas nospiedums. Vecā dāma bija izpildījusi savus draudus.

Viens zārks par daudz Henrijs un Harijs Kalebaniji no Vcstportas, Konektikutā, uz- raka zemi kapsētā netālu no viņu ģimenes kapa. Bija 1956. gads. Pēkšņi lāpsta atdūrās pret kaut ko cietu. Viņi atklāja zārku - un. proti, tādā kapsētas vietā, kur nekad nebija guldīts neviens no viņu ģimenes locekļiem.

Brāļi ieinteresēti atvēra dārgā izskata zārku. Tajā atradās vīrieša līķis ar cietiem un rupjiem sejas vaibstiem, kuru viņi nekad iepriekš nebija redzējuši. Viņš bija 45 līdz 50 gadu vecs un tērpts zilā, dārga auduma uzvalkā. Brāļiem Kalebanijiem nācās zārku atkal apglabāt; tā kā vīrietis nebija atpazīstams, tad nevarēja līķi pārvest uz kādu citu vietu. Tomēr viņi vēlējās izdibināt, kas bija šis vīrs un kāpēc viņš apglabāts pie viņu ģimenes kapa.

Beidzot nākamajā pavasarī policija piekrita brāļiem palīdzēt. Mīklainais zārks tika atkal izrakts.

Taču šoreiz tur vairs neatradās dārgi ģērbts un labi saglabājies līķis. Tā vietā tur bija kāda pirms vismaz 50 gadiem miruša vīrieša skelets.

Kaut arī brāļi apgalvoja, ka šis nav tas nelaiķis, ko viņi redzējuši iepriekšējoreiz, policija līķi atkal apraka tajā pašā vietā, kur tas bija atrasts, un šīs lietas izmeklēšanu beidza.

Kalebaniji nekad neuzzināja, kas īstenībā bijis vīrs, ko viņi bija redzējuši iepriekšējā reizē. Vai tas bija slepkavības upuris, kuru pēc tam pārveda uz citu vietu, aizstājot viņu ar sadalījušos līķi? Vai ari līķis pēc tam, kad zārks bija atvērts, zibenīgi pārvērties pīšļos? Bet varbūt, ka Harijs un Henrijs Kalebaniji kaut kāda iemesla dēļ ieraudzījuši cilvēku tādu, kāds tas izskatījies dzīves laikā?

Bērni ar divām galvam Zemas kvalitātes šausmu filmās dažkārt var ieraudzīt briesmoņus ar divām cilvēka galvām - kas dažkārt izraisa jautrību. Taču reāli pastāvošu divgalvainu cilvēku likteņi vienmēr bijuši ļoti traģiski.

1829. gada maijā Sasāri, Sardinijā, kāda trisdesmitgadīga sieviete dzemdēja Siāmas dvīņus - bērnu ar divām galvām. Katram bērnam bija savs mugurkauls, bet viņu vēderi bija saauguši kopā. Drīz kļuva skaidrs, ka katra no bērna galvām dzīvo savu patstāvīgu dzīvi; katram bērnam bija savas individuālās simpātijas un antipātijas, kā ari savs ēšanas, gulēšanas un mošanās ritms.

Vecāki bērnu nosauca par Ritu-Kristīni, un, tā kā viņi bija ļoti nabadzīgi, tad aizveda bērnu uz Parīzi cerībā, ka varēs to izrādīt par naudu. Tomēr Parīzes varas iestādes nosauca šo pasākumu par "cilvēka necienīgu" un aizliedza. Ģimenei no Sasāri vairs nebija citu peļņas iespēju. Drīz divgalvainais bērns saaukstējās un nomira. Sekcijā atklājās, ka tam bijusi tikai viena sirds un viens kuņģis.

Vēl nelaimīgāks radījums nāca pasaulē 1889. gada 24. jūnijā Tiptonas apgabalā, Indiānā. Bērnam, kurš medicīnas periodikā tika nosaukts par "Džonsu dvīņiem", bija viens ķermenis, četras kājas un divas rokas. Tam bija arī divas galvas, turklāt tās atradās pretējos ķermeņa galos. Pēc tam, kad nelaimīgie dvīņi bija izrādīti ilgāk par gadu, tie 1891. gada februārī mira kādā viesnīcā Bufalo, Ņujorkā.

Bībeles dārgumi Rūpīgi Bībeles precīzu tulkojumu pētījumi nav vienīgi garīdznieku laika kavēklis. Arheologi un ģeoloģi vienmēr ir apgalvojuši. ka šādi pētījumi viņiem daudzkārt ir devuši nenovērtējamas slēptas norādes.

Piemēram, Ebreju apvienības koledžas prezidents Dr. Nelsons Gluks, balstoties uz norādēm Piektajā Mozus grāmatā: "No kalniem jums jāiegūst varš", izteica minējumu, ka ķēniņš Zālamans ir pārdevis varu senajiem persiešu ķēniņiem. Taču kur atradās šīs vara raktuves?

Vairākos lidojumos Gluks fotografēja apgabalus netālu no nesen atklātās ostas, kuru kādreiz bija izmantojis ķēniņš Zālamans. Pēc tam darba grupas meklēja sen pamestas ūdens akas. Pētījumu rezultātā Gluks secināja, ka senās ķēniņa Zālamana vara raktuves atradušās mūsdienu Vādī el Arabas apkārtnē.

Turklāt tur atklāja vara dzīslas, no kurām tagad, pēc daudziem tūkstošiem gadu, atkal tiek iegūts varš.

Cits zinātnieks, kura tēzes apstiprinājusi Bībele, bija Dr. Džeimss Pričards no Pensilvānijas universitātes muzeja. Viņš ļoti ilgi bija mēģinājis uzmeklēt Bībelē minētā Gideona ezera atrašanās vietu.

Pēc aticcīgo Bībeles tekstu izpētes viņš un viņa kolēģi nāca pie atziņas, ka ezeram būtu vajadzējis atras​ties aptuveni divpadsmit kilometrus uz ziemeļiem no Jeru​zalemes. Kad 587. gadā pirms mūsu ēras tur bija iebrukuši Nebukadnecara karapūļi, tad, pēc pētnieku uzskata, iekarotāji bija aizbēruši ūdenskrātuvi ar daudzām tonnām akmeņu, un drīz tā tikusi aizmirsta. Taču Pričards ņēma vērā Bībeles norādes, lai atrastu šo vietu. Tā nu mūsdienās Gideona avots plūst atkal, dodams svētību izkaltušajai Svētajai zemei.

Menesserdzīgais slepkava Franču detektīvs Roberts Ledrū, pavadot atvaļinājumu Ilav- rā, piedāvāja savu palīdzību vietējai policijai, lai atklātu Andrē Monē slepkavību. Monē bija sīks biznesmenis; viņam nebija daudz draugu, taču viņam nebija arī ienaidnieku. Spriežot pēc visa, Monē bija nošauts ar pistoli brīdī, kad viņš pusnaktī peldējies jūrā. Nebija nekāda slepkavības motīva, un tikai nedaudz pēdu. Vienas bija tās, ka šāviens izdarīts no pazīstamās markas Luger revolvera. Vēl bija kājas pēdas nospiedums smiltīs; tomēr tā vērtība bija ļoti nenozīmīga, jo slepkava bija no​vilcis kurpes un gājis zeķēs.

Tomēr, tuvāk aplūkojot vienu no pēdu nospiedumiem, Ledrū pēkšņi sāka trīcēt šausmās. Slepkavam, gluži tāpat kā pašam Ledrū, labajai kājai bija tikai četri pirksti. Ledrū iespieda savu zeķē tērpto pēdu smiltīs blakus slepkavas pēdas nospiedumam. Aizgājis mājās, viņš pats ar savu Luger revolveri iešāva spilvenā, salīdzināja šo lodi ar to, kas bija izņemta no upura, un ziņoja savam priekšniekam Parīzē.

Kā rakstīts vienā no psihiatrijas mācību grāmatas "Garīgo slimību enciklopēdija" rakstiem, pat augstākais policijas priekšnieks neesot spējis noticēt pierādījumiem. Ledrū, kurš vienmēr gulēja, nenovelkot zeķes, rītā pēc slepkavības bija pamodies un, sākotnēji nespēdams to izskaidrot, secinājis, ka viņa zeķes ir slapjas. Ledrū bija mēnessērdzīgs. Tieši viņš bija noslepkavojis nabaga Monē.

Savadie dvīņi un kalendars Ar vārdiem idiot savani franču valodā apzīmē cilvēku, kura vispārējais garīgais attīstības līmenis ir zemāks par vidējo, bet kuram tai pašā laikā piemīt īpašas intelekta spējas. Pēc ekspertu novērojumiem, šī iemesla dēļ idiot savant bieži vien koncentrējas uz savu iedzimto talantu un tāpēc atkal un atkal var apliecināt savas īpašās spējas un. regulāri lietojot, pilnveidot un izkopt tās.

Amerikas psihiatrijas žurnāls tomēr ziņo, ka vienas olšūnas dvīņi Džordžs un Čārlzs atspēko šo tēzi.

Abiem piemita gandrīz vai pārdabiskas spējas atcerēties konkrētus datumus. Viņi spēja atsaukt atmiņā gandrīz katru dienu, pilnībā aprakstot, kāds tajā dienā bijis laiks. Turklāt Džordža talants bija vēl ievērojamāks. Kamēr Džordža brālis Čārlzs precīzi spēja atcerēties tikai divdesmitā gadsimta dienas, paša Džordža atmiņā glabājās arī pagājušo gadsimtu datumi. Tikpat viegli dvīņiem bija noteikt, ka 2002. gada 15. februāris ir piektdiena, bet 1591. gada 28. augusts - trešdiena, turklāt atkal šī spēja Džor- džam bija attīstīta labāk nekā Čārlzam. Un, kaut arī viņiem nebija zināma atšķirība starp Gregora kalendāru un Jūlija kalendāru, viņi, identificējot dienas pirms 1582. gada (kad tika mainīts kalendārs), vienmēr ņēma vērā desmit dienu starpību. Šīs spējas jo iespaidīgākas šķita tāpēc, ka viņi nebija spējīgi izpildīt vienkāršas aritmētiskas darbības - saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu un dalīšanu. Tādas gara spējas kā atmiņa, mācīšanās un atkārtošana dvīņiem vispār nepiemita. Toties viņi spēja domāt uz priekšu pat pēc 7000. gada. Varētu jau būt, ka šo īpašo spēju attīstībā sava loma ir bijusi stimulācijai, taču tas tomēr nav pietiekams šo dvīņu apbrīnojamo spēju izskaidrojums.

Klīstošais holandietis Teiksma par Klīstošo holandieti, par kapteini, kurš nolādējis Dievu un par to sodīts tā, ka viņam ar savu spoku kuģi mūžīgi jāburā pa jūrām, ir saglabājusies jūrnieku nostāstos un Riharda Vāgnera brīnišķīgajā operā.

Buriniekus, kuri redzēti vētrā un miglā bez komandas, bieži sauca par "klīstošajiem holandiešiem".

Stāstos par jūrnieku dzīvi satikšanās ar klīstošo holandieti vienmēr tikusi uzskatīta par draudošas nelaimes brīdinājumu.

Uz britu kuģa Inconstant, kas 1861. gada 11. jūlijā burāja pa Kluso okeānu, tika novērots kas neparasts. Inconstant kuģa žurnālā atrodams šāds ieraksts: "Četros no rīta mums garām pagāja "klīstošais holandietis". Tas izstaroja savādu fosforescējošu gaismu - kā mirdzošs spoku kuģis. Šajā gaismā ļoti skaidri bija saskatāmi kuģa masti. Kuģi redzēja sardzes virsnieki - gan uz tiltiņa, gan kuģa vidū. Pēdējais tūlīt tika nosūtīts uz priekšklāju. Tomēr, kad viņš tur nonāca, no spoku kuģa vairs nebija ne miņas. Jūra līdz pašam apvārsnim bija mierīga, un nakts bija skaidra un zvaigžņota."

Klusēšanas laiks Kara apstākļos bieži vien ir grūti un bīstami atklāt to, ka pašu pusei kāds gadījuma rakstura notikums devis izšķirošas priekšrocības. Šāda dilemma radās arī tad, kad tika bombardēta britu pilsēta Koventri. Lielajā aviācijas uzbrukumā Anglijai 1940. gadā Koventri tika sagrauta līdz pamatiem. Britu izlūkošanas dienests jau iepriekš bija informēts par lielo uzbrukumu, jo tam vēl Otrā pasaules kara sākumā bija izdevies atšifrēt vācu slepeno kodu. Tomēr slepenais dienests nekādos apstākļos negribēja atklāt, ka tam ir pa spēkam atšifrēt vācu slepenos ziņojumus. Tāpēc, saskaņā ar Čērčila pavēli, Koventri aizsardzībai varēja mobilizēt vienīgi pretgaisa aizsardzību. Vācu uzbrukums varēja notikt netraucēti, taču noslēpums, ka britiem ir izdevies atšifrēt kodu Enigma ("Mīkla"), palika nosargāts, un šīs zināšanas vēlāk varēja tikt sekmīgi pielietotas cīņā pret Rommelu Ziemeļāfrikā. kā ari citās militārās operācijās.

Japāņu augstākās slepenības kods Purple Code bija nedaudz mainīta koda Enigma versija.

Amerikāņu slepeno kodu eksperti vēl pirms Amerikas iesaistīšanās Otrajā pasaules karā jau bija perfekti izstrādājuši šā koda atšifrēšanu.

Konkrētu militāro operāciju laikā Klusajā okeānā tika pārtverts kodēts japāņu ziņojums. Tajā bija informācija, kad un kur Japānas flotes virspavēlnieks admirālis Jamamoto inspicēs Zālamana salu aizsardzības līnijas. Balstoties uz šo informāciju, Savienoto Valstu lidmašīnas spēja atrast admirāļa Jamamoto lidmašīnu un eskorta lidmašīnas, un tās notriekt. Kaut arī šo operāciju lieliski varētu izmantot propagandas mērķiem, tā tomēr tika noklusēta, lai noslēptu faktu, ka Savienotajām Valstīm ir zināms kods. Šī stingrā slepenība atmaksājās. Izšķirošās Midvejas jūras kaujas laikā amerikāņu kodēšanas speciālisti spēja atšifrēt japāņu ziņojumus tikpat ātri (vai pat vēl ātrāk) kā paši japāņi.

Trūkstošais posms Lai izvairītos no savas dzimtās Krievijas pilsētiņas līdzpilsoņu ņirgām un vajāšanas, Adriāns aizbēga mežā. Tur viņš mitinājās alā un mācījās gādāt pats par sevi un saviem bērniem. Vismaz divi no tiem - meita, kas nomira jau zīdaiņa vecumā, un dēls, kurš izdzīvoja un kopā ar tēvu gāja medībās - bija viņam līdzīgi.

Ja var ticēt rakstam žurnālā Scientific American, tad Adriāns bija pērtiķcilvēks. Un tiešām: kad viņš aptuveni piecdesmit gadu vecumā tika demonstrēts medicīnas seminārā Berlīnē, viņa ķermeni, seju un kaklu pilnībā klāja apmatojums.

Adriāns tomēr nebija pirmā cilvēciskā būtne, kas līdzinājās saistes posmam starp mūsdienu cilvēku un tā kokos mītošajiem senčiem. Piemēram, meksikāniete Jūlija Pastrana sava dzīvniekam līdzīgā apmatojuma dēl dzīvoja cilvēka necienīgos apstākļos un mira, kā varam lasīt žurnālā Science, dzemdējot dēlu, kurš traģiski līdzinājies mātei.

Tomēr nav teikts, ka šādu cilvēku garīgajām spējām noteikti jābūt ierobežotām vai ka tās pat nebūtu cilvēka līmenī. Piemēram, sešgadīgajai Kra-o no Borneo bija biezs, sprogains apmatojums uz pleciem un muguras un plakans deguns, līdzīgi gorillam. Bez tam viņai bija arī vaigu maisi, kuros viņa, līdzīgi pērtiķiem, varēja kā kāmis uzglabāt barību. Tomēr, kā ziņo Scientijlc American, viņa neticami ātri apguvusi angļu valodu un drīz pēc nokļūšanas Lielbritānijā jau varējusi sazināties labā līmenī.

Pēc ekspertu domām, apmatojums, kāds piemīt Kra-o, radies embrionāla ķermeņa defekta rezultātā; tāds novērots daudziem zīdītājiem, taču ne cilvēkiem. Šīs mīkstās dūnas dzīvniekiem vēlāk pārvēršas apmatojumā vai apspalvojumā. Var būt, ka mūsu seno senču gēni ir saglabājušies cilvēku DNS. Un loti retos gadījumos tie joprojām var izpausties un gut virsroku.

Matainie līķi Pirms mirušā likšanas zārkā līķu mazgātājs to apģērba, apgrieza matus un pat noskuva. Divus gadus pēc apbedīšanas Aiovā zārks tika ekshumēts. Klātesošais ārsts ziņoja, ka caur zārka vāka plaisām spraukušies mati. Žurnālā English Mechanic bija rakstīts, ka galvas matu garums bijis 45 centimetri, ūsu garums - 20 centimetri, bet krūšu apmatojuma garums - aptuveni 12 centimetri.

Kādā citā gadījumā, par kuru ziņots 1847. gadā, kapsētas strādnieki, rokot jaunu kapu, atraduši kāda gadus desmit agrāk apglabāta vīrieša skeletu. Viņa mati tomēr nebija sapuvuši, bet gan paaugušies par kādiem 30 centimetriem.

īsta Erkšķrozīte 1883. gada 21. maijā Margarita Bojenvāla bailēs no policistiem, kas ielauzās viņas dzīvoklī, nokļuva katalcpsijas stāvoklī. Tobrīd viņai bija 22 gadi, un viņas ķermenis bija stings kā līķim. Rokas bija stīvi izplestas prom no ķermeņa.

Lai gan Bojenvālas jaunkundze pārsvarā pat nenojauta, kas notiek ap viņu, bija brīži, kad viņa bija neskaidri dzirdējusi to, kas runāts viņai blakus. Kādas medicīniskās izmeklēšanas laikā viņa pēc piecām minūtēm pēkšņi bija atvērusi acis un iesaukusies: "Jūs man kniebjat!"

Neskatoties uz mākslīgo barošanu, viņas veselības stāvoklis gadu gaitā arvien pasliktinājās. Viņai piemetās dilonis, un ķermenis pamazām atrofējās. 1903. gadā - pēc divdesmit gadu miega - Bojenvālas jaunkundze beidzot nomira.

Milzu spogulis 20. gadsimta sākumā inženieriem un zinātniekiem izdevās izgatavot milzīgu izmēru stikla priekšmetu.

Tas bija piecdesmit metru augstais Heila teleskopa spogulis Palomara kalnā. Tomēr jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu dienvidrietumu Ga- lilejā, Betšearimā, bija izdevies izgatavot milzīgu stikla ripu. kas pat bijusi divreiz vieglāka, proti, svērusi 8,8 tonnas. Šī stikla ripa tika atklāta 1956. gadā. Toreiz tika nojaukta kāda sena ūdenstvertne katakombu tuvumā, jo tur bija iecerēts iekārtot muzeju. Ekskavators uzdūrās zemē apraktam cietam priekšmetam. Tas izrādījās aptuveni 3,4 metru garš un 1,95 metru plats stikla veidojums, un, tā kā transportēšanai tas bija pārāk liels un smags, to atstāja guļam pašreizējā mu​zeja vidū.

Vairāku gadu tūkstošu vēja un laika apstākļu, kā arī zemes slāņa spiediena ietekmē stikls kļuvis pienbalts, un tā iekšpusē ir izveidojušies sīki kristāliņi. Mazgājot to ar ūdeni, tas kļūst iesārts, un tā vienā stūri pamīšus redzamas zaļas un violetas joslas.

Pētnieki uzskata, ka šī stikla plāksne nevar būt radusies kādu ģeoloģisku procesu rezultātā. Tāpat tā nav arī rūdas kausēšanas pārpalikuma produkts. Drīzāk jāsecina, ka to izgatavojuši cilvēki - kaut arī paliek mīkla, kā un kāpēc šī milzīgā stikla plāksne vispār izgatavota.

Kostarikas mīklainas bumbas Pirms aptuveni 50 gadiem kādas banānu plantācijas strādnieki cirta taku caur tropiskā meža blīvo augāju Kostarikā. Viņu nolūks bija apgūt jaunas zemes platības banānu audzēšanai. Viņi ne tikai atrada meklēto auglīgo zemi, bet arī atklāja kaut ko pilnīgi negaidītu: milzīgu apaļu akmeni apmēram 1,8 metru diametrā.

Pārmeklējot apkārtējos krūmus, strādnieki atklāja vēl citus akmeņus. Vairāku akmeņu diametrs bija tikai daži centimetri, un tie svēra tikai dažas mārciņas. Toties citu apmēri sniedzās līdz pat diviem metriem, un to svars bija lielāks par 16 tonnām. Visu akmeņu virsma bija pilnīgi gluda, un tic bija tik apaļi, ka no pirmā acu uzmetiena likās, ka tiem ir lodes forma.

Kad strādnieki ziņoja par savu atklājumu, izrādījās, ka tikai nedaudzi apkārtnes iedzīvotāji jelkad redzējuši šos priekšmetus. Neviens nezināja, kas un kāpēc tos izveidojis - pat ne zinātnieki, kuri sabrauca no visām pasaules malām, lai iz​pētītu mīklainās lodes.

Gandrīz visi priekšmeti bija izgatavoti no granīta, tomēr bija arī kaļķakmens lodes. Vairums bija izvietoti pa trim, tomēr tika atrasti arī 45 priekšmeti vienuviet. Daži neizskaidrojamā veidā bija izvietoti trijstūrī, bet citi - aplī. Vēl citi bija izvietoti garās rindās virzienā uz ziemeļiem un dienvidiem. Spriežot pēc tā, tika izteikts minējums, ka kādas senlaiku tautas šādi mēģi​nājušas fiksēt debess ķermeņu stāvokli.

Krasta izpeldejušie vaļi 1971. gada 19. augusta vakarā Sarasotas pludmalē Floridā, nelielā lāmā. kuras dziļums nebija lielāks par metru, tika atrasti trīs īsspuru vaļi. Aptuveni pusotra kilometra attālumā ļoti seklos ūdeņos netālu no krasta tika atrasti vēl seši vaļi. Apkaimes iedzīvotāji palīdzēja ievilkt lielos dzīvniekus atpakaļ ūdenī, un visi deviņi varēja atkal pievienoties savam baram, kas peldēja 130 metru attālumā no krasta.

Tad bars paralēli krastam lēni pārvietojās dienvidu virzienā. Kad tas bija nopeldējis apmēram 18 kilometrus, daži vaļi atkal izpeldēja krastā, un viņiem bija nepieciešama cilvēku palīdzība, lai nokļūtu atpakaļ jūrā. Vienu reizi bars izšķīda dažādos virzienos - pie kam daži vaļi atkal izpeldēja pludmalē -, jo vaļi bija sekojuši kāda zemūdens akvārija īpašniekam, kurš bija mēģinājis aizvilkt prom jaunu vali. Un atkal cilvēkiem nācās palīdzēt ievilkt vaļus atpakaļ ūdenī; taču pēc piecām dienām tie vēlreiz izpeldēja krastā.

Pastāv daudz teoriju (ieskaitot to, ka vaļi gribējuši izdarīt masu pašnāvību), ar kuru palīdzību ir mēģināts izskaidrot šo dzīvnieku izturēšanos. Daudzi zinātnieki, kuri pētījuši šo parādību, nonākuši pie viedokļa, ka vaļu orientēšanas spējai varētu būt kaitējuši ausu ejās un vidusausī mītošie parazīti.

Ar citu teoriju ir nācis klajā vaļu pētnieks F. Dž. Vuds. Saskaņā ar šo teoriju jūras zīdītāji palaikam atgriežas pie savu senču sākotnējā izturēšanās modeļa un slimību, ievainojumu vai uzbrukuma gadījumā atkal cenšas izpeldēt sauszemē.

Tomēr Vuda skaidrojums, tāpat kā pārējās hipotēzes, nav pierādīts.

Tie pētnieki, kuri nepiekrīt šādai teorijai, norāda, ka šāda izturēšanās kādreiz varētu būt bijusi derīga, taču mūsdienās uzskatāma par destruktīvu, tāpēc evolūcijas gaitā tai vajadzētu izzust.

Tādējādi vēl līdz šim brīdim nav skaidrs, kāpēc vaļi dažkārt izpeld krastā. mēs jau arī tikai pagaidām...

Dziedošas peles Filipu Riālu naktīs bieži vien traucēja trokšņi, kuri, pēc viņa domām, līdzinājās putnu čivināšanai skurstenī. Tomēr kādu nakti viņš ieraudzīja peli, kas izlīda no kādas sīkas spraugas. Tā nostājās uz pakaļkājām un aplūkoja telpu. Pie tam likās, ka tā klusi dzied.

Peles drīz sāka atkārtot savus apmeklējumus reizi dienā, līdz Riāls beidzot noķēra mazo lauka peļu mātīti un nogādāja to Semjuelam Lokvudam, kurš aprakstīja šo fenomenu žurnālā Popular Science Montlihj. Savu viesu izklaidēšanai Lokvuds peli, kuru bija nosaucis par Hespiju, turēja krātiņā.

Līdzīgā gadījumā, kurš bija aprakstīts žurnālā Zaologist biologs Džons Farrs izteica pieņēmumu, ka troksnis varētu rasties zobu griešanas rezultātā. Tomēr, tuvāk aplūkojot peli, likās, ka tās rīkle un krūšukurvis cilājas, un tādējādi radās iespaids, ka skaņas nāk no viņas rīkles.

Tomēr, ja skaņas tiešām nāktu no kakla, tad peles nevarētu dziedāt ēšanas laikā, ko tās darīja itin labprāt. Dziedāšana nav uzskatāma arī par labsajūtas izpausmi, jo peles dzied arī tad, kad tiek izdzītas no savām migām.

Cenšoties izdibināt muzikālo dzīvnieku noslēpumu, daži peļu mīļotāji ir mēģinājuši selekcionēt dziedošas peles no dažādām peļu sugām. Tomēr šis pasākums nav vainagojies ar panā- kūmiem. Ne visas peles, kurām bija dziedoši vecāki, varēja dziedāt ari pašas. Kāds vīrs Merilendā izaudzēja simtiem pelu, līdz atklāja vienīgo, kura varēja dziedāt.

Marsa kanali Mēs, Zemes iedzīvotāji, sliecamies uzskatīt, ka Visumā esam vieni, vai vismaz, ka mūsu planētu sistēmā nav ar intelektu apveltītu kaimiņu.

Kad slavenais astronoms Džovanni Skaparelli bija izstrādājis savu teoriju par Marsa kanāliem, viņa uzskati visiem šķita loģiski un ticami, jo Skaparelli varēja lepoties ar starptautiski pazīstamu izcila zinātnieka vārdu.

Skaparelli apgalvoja, ka 1877. gadā atklājis uz Marsa savādu veidojumu tīklu. Viņš runāja par "kanāliem" (canalli), izmantodams terminu, kuru pieņēma arī citi viņa laika zinātnieki. Šie zinātnieki uzskatīja, ka kanālu sistēmu izrakuši civilizēti Marsa iemītnieki, lai saglabātu zūdošos planētas ūdens krājumus. Citi astronomi, vērojot taisnās vai nedaudz ieliektās līnijas, domāja, ka tās varētu būt pēdas, ko atstājuši lieli Marsa dzīvnieku bari, vai arī, kas šķita vēl ticamāk - izžuvušu upju gultnes, kas kādreiz plūdušas uz tagad izžuvušām jūrām.

Mūsdienās zinātnieki pārsvarā pievienojas šim pēdējam uzskatam, jo ir skaidri pierādījumi tam, ka uz Marsa kādreiz bijušas upes, un vēl tagad planētas polus klāj ledus.

Meness iemītnieki New York Sun 1835. gadā publicēja vairākus fantastiskus stāstus par dzīvību uz Mēness. Šie raksti iznāca sērijā ar nosaukumu "Lielie astronomiskie atklājumi, kurus veicis sers Džons Ileršels Labās Cerības ragā".

Slavenā astronoma I Ieršela vārda pieminēšana ļaudīs klie​dēja jebkādas šaubas par stāstu patiesumu.

Ileršels nevarēja protestēt pret rakstu publicēšanu, izmantojot viņa vārdu, jo tad, kad viņš par to uzzināja pirmo reizi, bija iznākuši jau četri raksti. Šie ziņojumi panāca to, ka Sun tirāža pieauga par vairāk nekā 650 procentiem.

Pēc neilga laika sērijas izdevums grāmatā nesa vēl daudzus tūkstošus dolāru peļņas. New York Times pat publicēja ievadrakstu, kurā bija minēts, ka šī sērija esot pierādījums "ārkārtīgi pamatotām un precīzām astronomijas zināšanām". Raksti balstījās uz dažādiem izteikumiem, kuri tika piedēvēti seram Džonam Heršelam, taču kuru īstais autors bija kāds Ričards Loks no žurnāla The Sun. Tur bija teikts, ka septiņu tonnu smags teleskops, kas uzstādīts Labās Cerības ragā, sniedzot 42 000 reižu palielinājumu.

Pavēršot to pret Mēnesi, tā virsma liekoties tik tuvu, it kā to novērotu no astoņu kilometru attāluma.

Tālāk bija lasāms, ka sers Džons esot skaidri varējis izšķirt dažādus Mēness dzīvniekus. Daži no tiem izskatījušies kā Amerikas bifeļi, citi bijuši līdzīgi lāčiem; bez tam tur esot vien- ragainas zilas zosis, lielas dzērves un citi putni, kas lidinoties virs ametista iežu kalniem. Pie jūrām atrodoties lielas pludmales, viena no tām esot 400 kilometru garumā. Un beidzot - tur esot arī spārnotas cilvēkveidīgas būtnes, kas varot ne tikai lidot, bet ari staigāt, un kuru sejas līdzinoties orangutāniem; šo būtņu augums esot aptuveni 1,2 metri. (Starp citu: šāds auguma garums bieži tiek uzrādīts arī citplanētiešu ap​rakstos!)

Teleskops jau gan it kā pievilka Mēness virsmu astoņu kilometru tuvumā, tomēr lasītāji uzdeva jautājumu, kā seram Džonam izdevies saskatīt šādus sīkumus. Tad nu kādā no nākamajiem ziņojumiem tika paskaidrots, ka astronoms varējis izšķirt nelielus dzīvniekus un pat koku sugas, vēl vairāk pielāgojot iekārtas lēcu tā, ka bijis iespējams optiski pievilkt klāt Mēness virsmu līdz 72 metriem. Droši vien tāpēc, ka 19. gadsimta trīsdesmitajos gados nebija daudz citu ievērības cienīgu jaunumu, krāpšana tik ilgi netika atklāta. Tikai tad, kad Loks kādam citam žurnālistam izstāstīja patiesību, par ko tas nekavējās ziņot izdevumā Journal of Commerce, viss atklājās. Kad par to uzzināja sers Džons, viņš to labsirdīgi uztvēra kā izdevušos joku. Tomēr tūkstošiem lasītāju stingri ticēja ziņojumiem par Mēness cilvēkiem un dzīvniekiem un bija vīlušies, kad krāpšana tika atmaskota.

Kā teikts kādā itāļu sakāmvārdā: Se non e vero, e ben'tro- vato. ("Ja tā arī nav patiesība, tomēr izdomāts labi.")

Vairak neka vienkāršā sakritība Dažkārt nākas tiešām grūti noticēt sakritībai - vismaz pie tāda secinājuma nonāca divi automašīnu īpašnieki Šeboiganā, Ilinoisā.

Tomass Beikers tikko bija iepircics Nortgeitas tirdzniecības centrā un gribēja braukt mājās. Viņš atslēdza sava brūnā American Motors Concord auto durvis. Taču kaut kas nebija kārtībā. Viņam likās, ka vieta pie stūres viņam ir par šauru. Tuvāk aplūkojot salona iekšpusi, viņa uzmanību piesaistīja statīvs ar kafijas tasītēm un citiem priekšmetiem, kurus viņš nekad agrāk nebija redzējis. Bcikers nolēma izsaukt policiju.

Kamēr viņš vēl pārrunāja situāciju ar policistu, piebrauca pilnīgi tāda paša izskata Concord.

Padzīvojušais pāris automašīnā paskaidroja, ka tieši tobrīd, kad pēc iepirkšanās likuši automašīnā pārtikas produktus, ievērojuši, ka tur atrodas pilnīgi nepazīstami priekšmeti. Taču drīz vien, paraugoties uz numura zīmi, viņiem kļuvis skaidrs, ka automašīna, kaut arī izskatās pilnīgi tāda pati kā viņējā, tomēr pieder kādam citam.

Pēc autofirmas American Motors pārstāvja teiktā, iespēja, ka divas viņu ražotās automašīnas varētu atslēgt ar vienu un to pašu atslēgu, esot viens pret tūkstoti. 'Taču," kā viņš uzskata, "ja turklāt vēl ņem vērā, ka krāsa un modelis bijuši pilnīgi vienādi un ka mašīnas atstātas stāvvietā vienā laikā un vietā, tad šī varbūtība drīzāk varētu būt viens pret desmit tūk​stošiem."

Iespēja, ka kaut kas tāds varētu atgadīties, kļuva vēl niecīgāka pēc tam, kad abi autovadītāji bija noskaidrojuši, ka viņiem ir vēl kas kopīgs. Tomasam Beikeram un Ričardam Bei- keram ar kundzi bija arī vienāds uzvārds.

Psihiatrs Džeimss IIols 110 Dalasas universitātes veselības centra Teksasā uzskata, ka automašīnu samainīšana "ir labs piemērs tam, ko Karls Gustavs Jungs sauca par sinhronicitāti, kuru viņš ieviesa, lai aprakstītu, ka notiek zīmīgi notikumi, kuru skaidrojumam nepietiek ar parasto sagadīšanās jēdzienu."

IIols vēl papildina, ka šāda veida sagadīšanās varētu norādīt uz Visuma kārtības pamatiem: "Šādiem gadījumiem ir dziļāka nozīme, un tos noteikti var zinātniski izpētīt."

Zīmīgais romana nobeigums Čālzs Dikcnss mira 1870. gadā; viņa pēdējā grāmata "Edvīna Drūda noslēpums" palika nepabeigta.

Vai viņam bija iespējams uzrakstīt romānu līdz galam, tā sakot, no kapa dziļumiem? Kāds jauns mehāniķis, ar medija spējām apveltīts cilvēks no Vermontas, T. P. Džeimss, apgalvoja, ka Dikensa gars ir viņu apmeklējis un 1873. gadā iedvesis viņam romāna beigas.

Parapsihologs Džerijs Solfvins un viņa kolēģis Džo Kofijs. abi no Dž. F. Kenedija universitātes Orindā, izmantoja datorus, lai analizētu Dikensa labi pazīstamo stilu un salīdzinātu to ar medijam pārraidīto romāna nobeigumu. Stils bija identisks; datori konstatēja, ka visu materiālu sarakstījis viens un tas pats autors.

Solfvins uzsver, ka nepastāv pilnīgi droši pierādījumi tam, vai Dikenss ir līdz galam sarakstījis "Edvīna Drūda noslēpumu". "Galu galā, tas arī nav mūsu mērķis," viņš saka. "Īstenībā mēs vēlamies pierādīt, ka datortehnika spēj palīdzēt izvērtēt garīgu informāciju, ko viens cilvēks noraidījis citam."

Lafajetas gudrais Rūbens Fīlds, Misūri štata Lafajetas iedzīvotājs, bija spēcīgs, smagnējs vīrs, bet ar bērna intelektu.

Tā kā viņu uzskatīja par garā vāju, viņš nekad nebija sūtīts skolā un neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tomēr, kaut arī viņš pat nespēja lasīt skaitļus, viņam bija pa spēkam paši sarežģītākie matemātikas uzde​vumi.

Kad viņam, piemēram, pateica, ka Zemes apkārtmērs ir 25 000 jūdzes, un jautāja, cik daudz linu sēklu (divpadsmit sēklas aizņem 2,5 centimetru gammu) nepieciešams, lai apjoztu planētu, Fīlds tūlīt atbildēja, ka nepieciešams 19 008 000 000 šādu sēklu. Bez tam, ja viņam nosauca datumu, kurā noticis kāds notikums, tad viņš spēja noteikt attiecīgo nedēļas dienu. N. T. Elisons žurnālā Scientific American ziņoja, ka viņš arī spējis vienmēr pateikt pareizu laiku, nekad neskatoties pulkstenī. Kad Elisons Fīldam reiz pavaicājis, cik pulkstenis, - viņš atbildējis: "Sešpadsmit minūtes pāri trijiem."

Septiņpadsmit minūtes iesaistījis vīru tālākās sarunās, Elisons atkal pajautājis pareizu laiku. Arī šoreiz Fīlda teiktais bijis pilnīgi precīzs: "Bez divdesmit septiņām minūtēm četri."

Vai Noasa šķirsts ir atrasts?

Stāsts par grēku plūdiem un šķirstu, kurā izglābušies cilvēki un dzīvnieki, ir viena no senākajām leģendām, kura zinā​ma ikvienam.

Jūdu, kristiešu un musulmaņu rakstu pieminekļos vieta, kur šķirsts piestājis krastā, ir Ararata kalns, kas atrodas mūsdienu Turcijā.

Ararata nosaukums nāk no vārda urartu, kā asīrieši senos laikos saukuši Armēniju. Bībelē Ararats un "Armēnijas kalni" nosaukts par vietu, kur šķirsts piestājis krastā. Nav konkrēti norādīts, kurš no kalniem tas bijis, tomēr pastāv apgalvojums, ka lielais kuģis noenkurojies pie Ararata kalna.

Daudzus gadus ceļotāji domājuši, ka redzējuši ar ledus kārtu klāto kuģi. Alpīnisti ir ņēmuši sev līdzi tā gabalus kā suvenīrus. Abos pasaules karos armijas lidotāji ir ziņojuši, ka lidojuši pāri kuģim, un kādā 1974. gada satelīta attēlā, kas uzņemts no 45 000 metru augstuma, redzams, ka milzīgā kalnu plaisā atrodas kaut kas, "kas izskatās pilnīgi citādi nekā visas pārējās kalna detaļas." Pēc kosmisko lidojumu komitejas priekšsēdētāja senatora Frenka Morzes domām, priekšmetam "piemīt aptuveni īstie izmēri un forma, un tas tiešām varētu būt šķirsts."

Tā kā Ararata kalnu gadsimtu gaitā ir tricinājušas daudzas zemestrīces un vulkāna izvirdumi, tad šķirsts, kuru gan nedaudz aizsargā biezā ledus kārta, varētu būt bojāts vai pat pilnīgi salūzis. Tā varētu izskaidrot augstāk par 2 000 metriem atrasto vraku, kas atgādina pusi kuģa korpusa. Varbūt, ka šī šķirsta daļa ir noslīdējusi lejā pa kalnu un iesprūdusi dubļu sēklī aptuveni 20 kilometru atālumā no sākotnējās atrašanās vietas. Starp citu, šajā posmā atrasti arī daži lieli enkuri un vēl viena vraka daļa no aizmugures borta puses. Ja tā tiešām ir šķirsta apakšdaļa, tad otra, augšējā daļa, vēl arvien atrodas zem ledus 4 200 metru augstumā. Šo atlūzu 1948. gadā izpētīja vairāki zinātnieki. Tomēr līdz pat 1980. gadam palika mīkla, kāpēc kuģa daļa bijusi no akmens. Tā izmēri gandrīz pilnībā sakrīt ar olektīm, kas minētas Pirmajā Mozus grāmatā. Tur pirmo reizi Bībelē ir nosaukti konkrēti skaitļi. Kopš 1948. gada vraka daļa ir turpinājusi celties ārā no dubļiem, tāpēc arvien skaidrāks kļuvis tās ārējais apveids.

Radari uzrādījuši, ka kuģa korpusu kopā satur metāla daļas, kas stiepjas virzienā no priekšgala uz pakaļgalu, un ka dažādie klāji ir sadalīti vairākos posmos. Kuģa akmens korpuss ticis būvēts, uzceļot sastatnes no niedrēm un koka un apmetot to ar sava veida cementu.

Kuģa korpusu pilda pārakmeņojušies dubļi, un tas tagad atrodas īpašā Turcijas valdības aizsardzībā, lai to nākotnē varētu sīki izpētīt arheologi. Uz kāda ceļrāža, kas rāda ceļu uz kuģa vraku, ir vārdi "Gemesi - Noasa šķirsts".

Vai nu tas tiešām ir, vai arī nav Noasa šķirsts, tomēr tas ir bijis ļoti liels kuģis - lielāks par jebkuru citu zināmu kuģi no agrīnās vēstures periodiem.

Spēks, kas liek matiem celties stāvus Kādā Amerikas psihologu asociācijas sanāksmē 1940. gadā pētnieks Donalds Lindslijs demonstrēja filmu par kādu cilvēku, kurš jau kopš desmitā mūža gada spējis likt saviem matiem slieties stāvus. Viņam pat nevajadzējis pārbīties vai iedomāties kaut ko šausminošu. Viņš vienkārši licis matiem celties stāvus gluži tāpat, kā jebkurš var sasprindzināt muskuļus - tomēr viņa ķermenī noticis daudz vairāk, nekā viņš spējis iedomāties. "Matu sacelšanās" eksperimenta laikā, kā skaidroja Lindslijs, vīrieša acu zīlītes paplašinājušās, pulss un elpošana paātrinājusies, 1111 mainījušies pat viņa smadzeņu viļņi. Tiešām, visi ķermeņa signāli norādījuši uz to, ka viņš ir pārbijies līdz nāvei, kaut arī viņš pats apgalvoja, ka vispār nejūtot nekādas bailes.

Melna kontinenta briesmoņi Iedzimtie to sauc par khodumodumo vai "krūmu nezvēru ar lielo pumu". Klusās, tumšās naktīs dzīvnieks klīst pa fermām, rāpjas pār divus metrus augstiem aploku žogiem un saplosa aitas, kazas vai teļus. Pēc aculiecinieku izteikumiem, "dzīvnieka apaļās, apakštasītēm līdzīgās pēdas ar piecu centimetru garajiem kāju nagu nospiedumiem" izskatās pavisam citādi nekā citu dzīvnieku pēdas.

Daži zinātnieki uzskata, ka khodumodumo varētu būt mutācijas cejā izmainījusies hiēna. Citi uzsver, ka hiēna savus upurus vienmēr velk sev līdzi un ka tā nekad ar teļu zobos nevarētu pārlēkt augstam žogam.

Bez tam hiēna nav nekāda klusā zagle: pirms nogalināšanas tā gaudo, bet pēc upura pievārēšanas kliedz. Šā paša iemesla dēļ daudzi domā, ka kho​dumodumo nevarētu būt arī lauva vai leopards.

Starp citu, khodumodumo nekad nenāk viens. Melnajā kontinentā ir daudz stāstu par noslēpumainiem dzīvniekiem. Katrs mednieks, kas bijis Āfrikā, ir dzirdējis, piemēram, par noslēpumaino cilvēkēdāju ndalano no Ugandas vai par mhi- lintu no Kongo, kas ir nīlzirga un ziloņa krustojums. Vai arī par lienošo, murrājošo mngna, kas klīst pa daudzām Āfrikas pie​krastes kokosriekstu plantācijām.

Gluži kā Eiropai ir sava Nesija, arī Āfrikā ir daudzi ūdens briesmoņi. Tā, piemēram, tiek stāstīts par lau un par luknata - milzu čūskām, kas mīt kaut kur Āfrikas ezeros un purvos. To garums it kā esot vairāki simti metru, naktīs tās izdodot skalas, dārdošas skaņas un sagrābjot dzīvniekus un cilvēkus, kas atrodas ūdenī. Zinātnieks E. Dž. Veilands pats gan nekad nav redzējis šādu dzīvnieku, taču viņam esot rādīts it kā tam pie​derošs kauls, un rēkšanu naktī viņš dzirdējis pats savām ausīm.

Afrikāņu stāstos aprakstīts arī agone - neliels, matains pēr- tiķcilvēks, kura augums ir tikai 1,2 metri.

Runā, ka šis radījums, ja tam duivju priekšā noliekot ēdiena bļodu un kausu ntulu alus, par to kaplējot un ravējot dārzu.

Droši vien daži no leģendārajiem Āfrikas zvēriem nemaz nepastāv, taču daži no tiem varbūt tiešām eksistē. Galu galā arī agrāk zinātnieki ir apšaubījuši, piemēram, pīļknābja un milzu pandas eksistenci.

Kas izdējis olu?

Trīsdesmitajos gados kāds Austrālijas fermeris atrada olu futbola bumbas lielumā, kas kopš tā laika turpina mulsināt zinātniekus. Pētnieki apgalvo, ka šis priekšmets tiešām ir putna ola. Taču vienlaikus viņiem nākas atzīt, ka tā ir trīspadsmit reižu lielāka par milzu emu olu, kas ir lielākā ola, kāda jebkad atrasta Austrālijas kontinentā.

Olas izcelsmi ir mēģināts izskaidrot ar visdažādākajām teorijām. Tā, iespējams, varētu piederēt putnu sugai, kas pazīstama ar nosaukumu Aepyorriis un savā dabiskajā dzīves telpā, Madagaskarā, kas atrodas tūkstošiem kilometru uz rietumiem no Austrālijas, ir sen izmirusi. Ola, kā uzskata daži eksperti, ir peldējusi pa Indijas okeānu un tad izskalota Austrālijas krastā. Ir jau bijuši daudzi šādi gadījumi. Vai arī olu kaut kad ir atveduši cilvēki un atstājuši Austrālijas piekrastē.

Pēc citu zinātnieku domām, ola varētu piederēt izmirušam Austrālijas putnam, kura pārakmeņotie pēdu nospiedumi - un, iespējams, arī tā galvaskauss - ir atrasti netālu.

Ķiegeļzivs izzušana Spēcīgs ziemeļrietumu vējš kādā aukstā un vējainā otrdienas pēcpusdienā uzbangoja viļņus. Ap norvēģu zvejas kuģi Sidon, kā ziņoja tā kapteinis, viļņos ūdens virspusē šūpojās simtiem mirušu vai mirstošu zivju, dažas no tām bija pat metra garumā. Ar ātrumu no sešiem līdz astoņiem mezgliem Sidon pa jūru nogāja 80 kilometrus; un visu laiku beigtās zivis sitās pret tā bortiem. Nedaudz vēlāk, 1882. gada martā vai aprīlī. vismaz divpadsmit citu kuģu komandas ziņoja par līdzīgiem gadījumiem. Tika uzskatīts, ka beigtās zivis ir mencas.

Dzirdējis Sidon stāstu. Amerikas valdības zvejniecības pilnvarotais Spensers Bērds uzsāka izmeklēšanu. Viņš domāja, ka tās varētu būt ķiegelzivis - Golfa straumē dzīvojošu zivju suga, kas atklāta 1879. gadā. Kad Bērds pēc tam ieraudzīja vienu no šīm beigtajām zivīm, kļuva skaidrs, ka viņam bijusi taisnība.

Kādā rakstā žurnālā Naturc Magazine minēts: Bērds un viņa zinātniskie līdzstrādnieki vērtē, ka apmēram pusotra miljona beigtu zivju peldējušas 270 kilometru garā un 40 kilometru platā apgabalā.

Zivju masveida nāve tika skaidrota visdažādākajos veidos: gan ar vulkāna izvirdumu, gan indīgām gā​zēm, gan karstumu un barības trūkumu.

Vispieņemamākā teorija bija tāda, ka zivis gājušas bojā, uz- duroties neparasti auksta ūdens straumei. Lai ari kā, zivīm nebija nekādu slimības pazīmju.

Desmit gadu laikā šīs zivis izzuda un vairs nekad netika redzētas. Jūras biologi līdz šim laikam nespēj izskaidrot to mas​veida izmiršanu.

Inku dārgumi Kad Pizarro ar savu nelielo karaspēku iebruka inku valstī un pakļāva to - tā bija milzīga teritorija, kas aptvēra tagadējo Peru, Kolumbiju, Ekvadoru, Bolīviju, daļu no Čīles un Argentīnas tad viņš pats sev un Spānijai iekaroja milzīgus zelta krājumus.

Lielākā daļa šo dārgumu iekrita viņa rokās vienā paņēmienā. Viņš bija nogalinājis inku karavīrus, kas centās aizsargāt savu valdnieku Atavalpu, un sagūstījis viņu. Lai atgūtu brīvību, Atavalpa apsolīja piepildīt lielu pils zāli ar zeltlietām uz augšu izstieptas vīrieša rokas augstumā.

Pizarro labprāt pieņēma šo piedāvājumu, taču pēc tam. kad viņš jau bija saņēmis lielāko daļu solīto dārgumu, viņš izdomāja, ka Atavalpam jāmirst. Tomēr viņš tam ļāva izvēlēties starp pakāršanu un sadedzināšanu, turklāt daudz nesāpīgākā pakāršana bija atkarīga no tā, vai inka pirms tam ļaus sevi kristīt.

Tad nu viņš arī tika pakārts kā kristietis.

Pēc inku valdnieka nāves no visām valsts malām turpināja plūst visdažādākie izstrādājumi, to skailā statujas, elku dievību atveidojumi, krūzes, zelta stieņi un plāksnes, kulta ieroči un ķēdes, līdz vienā bridi zeltlietas vairs nepienāca. Pizarro it īpaši nožēloja, ka nav saņēmis solīto ķēdi, kas bija izkalta no tik masīva zelta, ka to vajadzēja nest sešiem inkām. Neviens nekad neuzzināja, kas noticis ar šo dārgumu, kuru, starp citu, bieži piemin kā el peje grande, proti, "resnā zivs".

Peru ir ļoti stipri saglabājusies kāda leģenda - uzskats, ka kādam tiešam inku pēctecim joprojām pieder šī zelta ķēde, taču viņš šo bagātību, gluži tāpat kā savu personību, tur noslēpumā. Andu inkas bieži stāsta par kādu dižciltīgu un gaiš- ādainu inku, kurš ģērbies ļoti oficiāli, kā baltais, taču runā senajā kečvu valodā 1111 dažkārt parādās nabadzīgos kalnu ciematos - ekonomisku grūtību laikā. Tas visbiežāk notiek tad, kad kādai ģimenei vai visam ciemam nav pietiekami daudz naudas vai pārtikas. Šī dižciltīgā persona ierodas milzīgā mel​nā limuzīnā - mašīnā, kādu kalnu ciematos tiešām negadās bieži redzēt. Ciemats saņem noteiktu naudas summu, lai par to iegādātos pārtiku, medikamentus vai apmaksātu skolotāju algas, un labdaris tad atkal aizbrauc. Noslēpumainā svešinieka personība nav noskaidrota, un šķiet, ka neviens ari nespēj atcerēties viņa elitārās automašīnas numura zīmi.

Tomēr inkas pavisam droši zina vienu: posta laikos ir kāds. kas viņus pasargā. Varbūt noslēpumainais labdaris ir lielā inkas - "Saules dēla", kurš arvien vēl turpina rūpēties par savu tautu. - pēctecis.

Lietus koks Senos ceļojumu žurnālos var lasīt par kādu koku, kas pie​vilcis lietus mākoņus.

Ilgi šie stāsti tika uzskatīti par tīru fantāzijas augli, līdz 19. gadsimta sākumā šāds koks, kas izraisīja īstas lietusgāzes, tika atklāts Brazīlijā. Aptuveni pēc 50 gadiem citu šādu koku atklāja Peru. Peru lietus koka lapām, kā rakstīja Scientiflc American, it kā piemitusi īpašība kondensēt atmosfēras mitrumu. kas pēc tam lietusgāzes veidā nolijis zemē. Šķiet, ka stāsti par lietus kokiem sākušies Laimīgajās salās, kur šie koki izsaukuši vienīgos nokrišņus. Agrīnie šā reģiona pētnieki atstājuši ziņojumus par līdzīgiem kokiem, kas auguši arī Austrumindijas salās, Gvinejā un Brazīlijā.

Mūsdienās zinātnieki atraduši iespējamo šīs parādības skaidrojumu: daudzi augi ar saknēm uzsūc mitrumu un pēc tam izdala tā pārpalikumu gaisā. Ja gaiss jau tā ir mitruma piesātināts un saknēs nonāk pārāk liels ūdens daudzums, tad šis mitrums iztvaiko caur lapām, dažkārt pat lielos daudzumos. Pārsvarā tas notiek naktīs, kad gaisa mitrums ir vislielākais. Tropos, kur vienmēr pastāv liels gaisa mitrums, šādi koki droši vien var kļūt par īstiem "lietus kokiem", tā ka šis nosaukums tiem ir īsti piemērots. Tomēr tas nevar notikt sausā klimatā, tāpēc lietus kokus diemžēl nevar izmantot kā līdzekli pret sausumu.

Savadi radījumi darza Mariusa Devilda māja atradās mežu un lauku vidū, nepilnus divus kilometrus no Francijas ciemata Kvarublē, netālu no Beļģijas piekrastes. Kaut. ari blakus Devilda zemes gabalam gāja valsts kalnrūpniecības sabiedrības dzelzceļa sliedes, naktis mājā bija ļoti mierīgas. Šādās klusās stundās, pārsvarā tad, kad viņa sieva un dēls jau gulēja, franču tēraudlējējs mēdza sēdēt virtuvē un pirms gulētiešanas lasīt avīzi. Tomēr 1954. gada 10. septembra naktī viss bija gluži citādi.

Devilds izdzirdēja kaucam suni un nodomāja, ka gar māju slapstās kāds klaidonis. Viņš paņēma kabatas lukturīti un devās skatīties. Ārā, netālu no sliedēm, viņš pamanīja lielu priekšmetu un nosprieda, ka tas laikam ir kāda zemnieka transporta līdzeklis.

Suns pārbijies viņam piespiedās, un pēkšņi Devildu darīja uzmanīgu troksnis no viņa pa labi. Viņš paskatījās un ieraudzīja kaut ko ļoti dīvainu: divus radījumus ar platiem pleciem, taču bez rokām, kuru ietērps atgādināja ūdenslīdēju tērpus un ķiveres. Dīvaino būtņu augums nebija lielāks par metru, un viņi pārvietojās uz ļoti īsām kājelēm. Viņi gāzelēdamies steidzās pie tumšā priekšmeta, kuru viņš sākumā bija noturējis par kādu lauksaimniecības mašīnu.

Devilds skrēja uz dārza vārtiņiem, lai aizturētu šos radījumus. Pēkšņi pret viņu tika vērsts žilbinoši spilgts gaismas stars, kas nāca no savādā braucamrīka. No pārbīļa viņš bija zaudējis valodu un spēju kustēties un tikai noskatījās, kā dīvainie radījumi paskrien viņam garām tuvāk par metru un strauji dodas uz transporta līdzekli.

Gaisma ātri nodzisa. Devilds mēģināja turpināt sekošanu, taču bija jau par vēlu. Būtnes iekāpa transporta līdzeklī, un tas ar svelpjošu skaņu pacēlās debesīs, atstājot aiz sevis tvaiku mākoni. Sasniedzis apmēram 30 metru augstumu, lidojošais objekts sāka kustēties austrumu virzienā, turpinot ari celties augstāk, pie tam iegūstot sarkanu mirdzumu.

Dziļi satraukts no šī piedzīvojuma, Devilds aizskrēja uz policiju, lai ziņotu par notikušo; taču viņa stāsts tika uztverts kā ārprātīgā murgi. Galvenais sardzes priekšnieks tomēr saprata, ka šis vīrs nav vājprātīgs un arī nejoko, un uzsāka plašu izmeklēšanu. Sākotnēji izmeklētāji gan norādīja, ka Devildam kādreiz gūtas galvas traumas rezultātā varētu rādīties halu​cinācijas.

Tomēr, kad policisti ieraudzīja dziļos nospiedumus tēraud- cietajā dzelzceļa gulšņu koksnē, viņus sāka mākt šaubas. Kāds dzelzceļa inženieris lēsa, ka šādus nospiedumus varētu būt atstājis vienīgi priekšmets, kas sver vismaz 30 tonnas. Turklāt šķembas starp gultņiem uzrādīja apdeguma pēdas; jebkurā gadījumā bija nepieciešama liela karstuma iedarbība, lai atstātu šādas pēdas.

Vai dzīvniekiem piemīt tads pats saprats kā cilvēkiem?

Daži dzīvnieki, piemēram, zirgi, ēzeļi, baloži, suņi, kamieļi, ziloņi un vērši, tiek apmācīti, lai darītu noteiktus darbus cilvēka labā. Citi dzīvnieki, kā lāči, pērtiķi, poniji, kazas, lauvas, tīģeri, delfīni, roņi un vaļi-slepkavas, ar atalgojuma un soda sistēmas palīdzību ir iemācīti izpildīt dažādus trikus.

Tomēr palaikam dzīvniekiem, lai veiktu noteiktus darbus, tiešām ir jādomā loģiski, - bet domāšana tiek uzskatīta par cilvēka privilēģiju.

Vai dzīvnieks spēj izmantot savu saprātu tāpat kā cilvēks?

Ir daži gadījumi, kas ļauj izdarīt šādu secinājumu. Tā, piemēram, Otrā pasaules kara laikā vācieši izmantoja policijas suņus, kas koncentrācijas nometņu raktuvēs skaitīja ieslodzītos, kuri izkāpa no šahtu liftiem. Suņiem bija iemācīts riet, ja no lifta izkāpa mazāk par divpadsmit ieslodzītajiem.

1877. gadā Āfrikā kāds sakropļots dzelzceļa strādnieks par savu palīgu izmantoja pērtiķi. Džeimss Vaids kādā nelaimes gadījumā bija zaudējis abas kājas, tāpēc viņš tika norīkots mierīgā darbā - par signālu uzraugu. Viņa mīļotais pērtiķis Džeks veica mājas darbus, kuri Vaidam vairs nebija pa spēkam, un kopa dārzu. Kad Vaidam bija jāstrādā ārā pie sliedēm, Džeks savu saimnieku stūma mazos ratiņos. Vaids šādi spēja pildīt savu darbu gadiem ilgi, un ne reizi nenotika neviens negadījums vai kavēšanas.

Slavenais sengrieķu ceļotājs un rakstnieks Hērodots stāsta, ka faraonu laikos Ēģiptes priesteri turējuši savos tempļos pērtiķus, kuriem iedevuši rokās slotu un apmācījuši slaucīt tempļu grīdas. Pērtiķi darbu apguva ātri un uzturēja tempļos priekšzīmīgu kārtību. Iespējams, pērtiķiem glaimoja tas, ka daudzos tempļos bija dievu statujas ar pērtiķa galvu.

Zivis no nekurienes Sengrieķu mitoloģijā minēts, ka Hērakls reiz esot iznīcinājis mežonīgos Stimfālas putnus ar dzelzs nagiem, kas agrāk terorizējuši Stimfālas cilvēkus. Mūsdienās šo apgabalu Korintas kalnos pārsvarā aizņem aramzeme. Tomēr tur atrodas arī Stim​fālas ezers, kas agrāk esot bijis ļoti liels un zivīm bagāts.

Līdz 1976. gadam zvejnieki ļoti labi varēja pārtikt no ezera zivju lomiem. Tomēr tad ezers izžuva un saruka uz pusi mazāks. Drīz arī zivis izmira un pazuda no seklā, duļķainā ūdens.

Kaut arī sausums turpinājās līdz pat 1978. gadam, šī gada februārī ūdens līmenis pēkšņi sāka atkal celties, un ezers izplētās līdz savam agrākajam lielumam. Dīvainā kārtā arī zivis atkal parādījās. Jau pēc mēneša, kā ziņoja žurnāls Nea, zvejnieki varējuši izbraukt savās laivās un katru dienu atgriezušies ar bagātīgu lomu.

Gaišredzīga meksikaniete 1919. gadā bezmiega mocītā Marija Reisa Cīrolda lika sevi hipnotizēt. Vienā no šiem hipnozes seansiem sieviete vācu ārstam Gustavam Pagenšteheram, kurš praktizēja Mehiko, pateica, ka pie ārsta kabineta durvīm klausās viņa meita. Lai sievieti nomierinātu, ka tur neviena nav, Pagenštehers atvēra durvis un bija ļoti pārsteigts, ieraudzījis tur bērnu, gluži tā, kā bija apgalvojusi paciente. Ārstu ļoti izbrīnīja šis gadījums, un ar Cīrolda kundzes atļauju viņš sāka pētīt viņas iespējamās gaišreģes spējas.

Pagenštehers drīz atklāja, ka viņa spēj ļoti dzīvi aprakstīt notikumus, kas saistīti ar priekšmetiem, ko viņa tur rokā. Piemēram, turot rokā lentes gabalu, viņa iedomājās kaujas lauku aukstā, miglainā dienā.

Visapkārt stāvēja vīru grupas, un bija dzirdama nepārtraukta lielgabalu dārdoņa. "Es redzu, kā liela bumba lielā ātrumā lido pa'gaisu," viņa pēkšņi izsaucās. "Tā iekrīt kādā grupā vīriešu un sarauj tos gabalos." Kā vēlāk izrādījās, pie lentes kādreiz bija karājušies kāda vācu kareivja ordeņi. Stāsts, par kuru ziņoja Cīrolda kundze, pēc kareivja vārdiem, bijis viņa pirmais iespaids par karu.

Dzirdējis par eksperimentiem, kādus Pagenštehers veicis ar Cīrolda kundzi, tūlīt ieradās Amerikas Paranormālo parādību pētīšanas biedrības prezidents Volters Prinss, lai noskaidrotu, vai šai sievietei tiešām piemīt telepātes vai gaišreģes spējas. Kādā viņa veiktajā eksperimentā tika izmantoti divi pilnīgi vienāda izskata zīda gabaliņi divās tikpat vienāda izskata kārbiņās. Viņš tik ilgi stumdīja kārbiņas pa galdu, līdz pats vairs nevarēja tās atšķirt. Turot rokā vienu no kārbiņām, Cīrolda kundze aprakstīja meksikāņu baznīcu 1111 dejojošus indiāņus; toties otra, kā viņa teica, liekot viņai domāt par mežģīņu fab​riku Francijā. Un tiešām, pirmais zīda gabaliņš nāca no baz​nīcas altāra, bet otrs - tieši no fabrikas.

Stāsts par Bridžetu Merfiju Bridžeta (Bridija) Mērfija, Korkas īru protestantu Dankana un Ketlīnas Mērfiju meita, bija lieliska dejotāja, un it īpaši labi viņai padevās īru žīga. 1818. gadā Bridija apprecējās ar katoli, kuru sauca Braiens Makārtijs, un abi karietē aizbrauca uz Belfāstu. Bridija īstenībā nebija nekāda ievērojamā persona, un mēs varbūt par viņu nekā nezinātu, ja nebūtu sievietes, vārdā Virdžīnija Taija, no Medisonas Viskonsinā, kura bija uzaugusi Čikāgā.

Laikposmā starp 1952. gada novembri un 1953. gada oktobri Taijas kundze ļāvās hipnotizēties; šo seansu laikā viņai bija daudz regresīvu pārdzīvojumu, kuros viņa guva ieskatu savā agrākajā dzīvē, kad viņa bija Bridija Mērfija 19. gadsimta sākumā Īrijā. Bridijas lomā Taijas kundze runāja ar īru akcentu un bieži lietoja vārdus, kuru nozīme kopš 19. gadsimta ir mainījusies; piemēram, aprakstot meitenes apakšsvārkus, viņa lietoja vārdu slip, nevis mūsdienu vārdu petti-coat.

Taijas kundze nekad nebija bijusi Īrijā un kategoriski noliedza, ka jelkad bijusi kopā ar īriem. Taču transa stāvoklī viņa pat dejoja "Rīta žīgu" un nobeidza savu priekšnesumu ar tēlotām žāvām. Tālāk viņa aprakstīja, kā pareizi skūpstāms Blār- nijas svētais akmens - tieši tā, kā to mēdza darīt Bridijas laikā.

Pēc Bridijas izteikumiem (kura, kā mēs redzam, Taijas kundzi izmantoja kā savu ruporu), 1796. gadā bija dzimis viņas brālis Dankans. Viņš savukārt apprecējis Eimiju, tās skolas vadītājas meitu, kuru Bridija bija apmeklējusi, būdama 15 gadu veca. Pēc tam, kad arī viņa pati apprecējās, viņa kopā ar brāli devusies uz Belfāstu, un viņu cejš vedis caur noteiktām, viņas nosauktām pilsētām. Viņa lūgusi Dievu pie tēva Gor- mena Sv. Terēzas baznīcā un iepirkusies noteiktos veikalos, kurus viņa arī varēja nosaukt. Un, kā viņa stāstīja, viņas bērēs spēlētas iiillean pipes, kas ir sava veida dūdas.

Viljams Bārkers no Amerikas žurnāla Empire Īrijā pavadīja trīs nedējas, lai izsekotu Bridijas dzīvesstāstam. Viņš tiešām apstiprināja dažus faktus, īpaši dažas mazāk svarīgas detaļas; tomēr viņš norādīja arī uz to, ka daži sīkumi stāstā nav no​skaidroti.

Bārkeram neizdevās pārbaudīt dzimšanas, laulību un miršanas datumus, jo Korkas ierēdņi šādu reģistrāciju ieviesa tikai 1864. gadā. Mērfiji šos notikumus, kā tas bija pieņemts, gan bija reģistrējuši ģimenes Bībelē, taču šī Bībele nebija nekur atrodama. Netika atrasta arī nekāda informācija par tēvu Gormenu vai Sv. Terēzas baznīcu. Taču pēc ļoti rūpīgiem un nogurdinošiem pētījumiem Bārkers atklāja, ka divi Bridijas minētie Karigana un Farra veikaliņi patiešām ir pastāvējuši. Un bērēs arī tiešām vienmēr, to maigās skaņas dēļ, tikušas spē​lētas uillean pipes.

Marijas paradīšanas Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri apgalvo, ka viņiem ir parādījušies spoki. Tomēr Zcitūnā, Ēģiptē, bija tūkstošiem cilvēku, kuri stāstīja par šādu spoka parādīšanos. Daudzi no viņiem uzskatīja, ka tā bijusi jaunava Marija, kas redzēta koptu Sv. Marijas baznīcas tornī.

Dīvainā parādība pirmo reizi redzēta laikposmā no 1968. gada aprīļa līdz 1971. gadam. Tad tā atkal parādījusies astoņdesmito gadu vidū, šoreiz virs citas - Sv. Dcmiana koptu baznīcas. Tēls, kuru aptvēra gaišs mirdzums, sākumā vienmēr mēdza parādīties agrā rītā. Vēlāk šī parādība bija redzama vairākas reizes katru nakli, taču vienmēr tikai uz īsu bridi.

Ielās blakus baznīcai sanāca lieli ļaužu pūļi, un dažādi aculiecinieki stāstīja, ka baznīcas kupols parādības laikā esot neizskaidrojami mirdzējis. Cii i toties ziņoja, ka dažkārt visā apkārtnē bijusi jūtama vīraka smarža. Žurnālists Musaads Sadiks, kurš rakstīja par šo parādību Kairas laikrakstā Watani, stāstīja, ka mīklainā parādība esot redzēta divdesmit minūtes. "Cilvēki bija pilnībā fascinēti," viņš rakstīja nākamajā dienā, "un sāka lūgt Dievu un izteikt lū​gumus."

Vikingi Klusa okeana piekraste Vēsturiskie skandināvu ciemu palieku atradumi Ņūfaund- lendā un Labradoras ziemeļos ir kliedējuši visas šaubas par to, ka vikingu jūrasbraucēju tauta atklājusi Jauno pasauli jau ilgi pirms Kolumba. Ir pat pierādījumi, kas liecina, ka kuģinieki nav aprobežojušies tikai ar piestāšanu Amerikas austrumu piekrastē, bet ir mērojuši tālo ceļu ap Amerikas dienvidu smaili līdz pat Klusā okeāna piekrastei.

Grāmatā "Pēdējais seri" D. un M. R. Krilidži raksta, ka Zemes ziemeļu puslodē 10. un 11. gadsimtā, kad slavenie vikingi Ēriks Rudmatis un Leifs Ēriksons vagojuši jūras, valdījušas augstākās temperatūras kopš ledus laikmeta. Tā kā ledāji bija pilnīgi izkusuši vai vismaz krietni pakusuši, vikingu kuģiem nebija gandrīz nekādu grūtību braukt caur salām, kas izkaisītas ziemeļrietumu jūras ceļā pie Kanādas krastiem.

Seri indiāņu cilts leģendas vēsta, ka norvēģi apmeklējuši indiāņu izcelsmes zemi Tiburonas salā un Kalifornijas līcī. Saskaņā ar kādu referātu, ko 1953. gadā Toronto meteorologu konferencē nolasīja Ronalds L. Aivzs no Kornelas aeronautikas laboratorijas, seri cilts stāstījusi par "vīriem, kas nākuši no tālienes" un izkāpuši krastā Tiburonā, un, proti, tie kuģojuši "ar garu laivu, kam bijusi galva kā čūskai… pirms ilgiem laikiem. kad Dievs vēl bija mazs zēns." Saskaņā ar seri tautas leģendu, šiem vīriem bijuši balti mati un bārdas, bet viņu sievas bijušas rudas.

No indiāņu nostāstiem zināms, ka svešinieki līcī medījuši vaļus un pēc tam krastā cepuši. Viņi burājuši tālāk uz dienvidiem, bet kuģi drīz sašķaidījuši lieli viļņi. Dzīvi palikušie jūrasbraucēji izpeldējuši krastā, kur viņiem palīdzējuši maiju cilts indiāņi. Svešinieki beigās apprecējuši jaunās indiāņu sievietes.

Vai tas uzskatāms par vēsturiski faktu, vai tā ir tikai leģenda? Līdz šai dienai daži maiju indiāņi piedzimst ar gaišiem matiem vai zilām acīm. Paši indiāņi apgalvo, ka tie esot "vīru no tālienes" pēcteči.

Un tiešām, līdz 1920. gadam katrs, kurš laulājās ar kādu, kurš nepiederēja pie cilts, tika izstumts. Maiji acīmredzi . gribēja saglabāt savas rases tīrību.

Autori Breds Viļjamss un Korals Pepcrs grāmatā "Noslēpumainie Rietumi" rakstija, ka Amerikas rietumdaļā atrasti īsti vikingu kuģi. Kāda paveca atraitne Kalifornijā, netālu no Meksikas piekrastes kanjona dibenā, atradusi sena kuģa korpusu, pie kura bortiem bijuši skandināviska izskata vairogi. Un slavenie seno laiku pētnieki Luiss un Mērtla Botsi no Džu- lianas, Kalifornijā, 1933. gadā atrada kāda, kā liekas, vikingu kuģa pūķi. Tas rēgojās no sienas kanjonā, kas atrodas netālu no Akvakalientespringsas, Meksikas piekrastes Amerikas pusē. Tomēr, pirms vii.ii paguva izrakt kuģa priekšgalu, zemestrīcē nogruva klints, un pieeja kanjonam tika aizšķērsota.

Antīkie darbarīki Arizona 1924. gada 13. septembrī Čārlzs Meinijs Silverbelroudā, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Taskonas, Arizonā, atrada kaut ko tādu, ko viņam īstenībā tur nemaz nevajadzētu atrast. Atrasto priekšmetu vidū bija dažas romiešu svina senlietas, to starpā aptuveni 26 kilogramu smags krusts, zobens, nūjas, šķēpi un tiem līdzīgi ieroči.

Arheologi un kalnrūpniecības inženieri, kuri bija klāt izrakumos, ievēroja, ka atrastos priekšmetus klāja Čīles salpetra kārta, kāda ķīmiskas reakcijas rezultātā daudzu gadu laikā veidojas uz tuksneša zemes. No šīs kārtas biezuma varēja se​cināt, ka atrastajiem romiešu darbarīkiem jābūt ļoti seniem.

Pēc tam kad eksperti bija noņēmuši salpetra kārtu, uz daudziem no atrastajiem priekšmetiem bija redzami latīņu vārdi, burti un grafiski simboli. Pētot šīs zīmes, arheologi konstatēja, ka darbarīki izgatavoti laikposmā starp 560. un 800. gadu pirms nmsu ēras. No neparastā atraduma detaļām viņi seci​nāja, ka varbūt kada romiešu piedzīvojumu mekletaju grupa kādreiz ir apmeklējusi mūsdienu Arizonas apkārtni.

Arktikas metropole Kad 1940. gada jūnijā arheologi Magnuss Markss un Frē- lihs Reinijs otro reizi veica izrakumus Ipiutakā, Arktikā, viņiem gadījās pārsteidzošs atklājums. Arktikā viņi nonāca tieši tajā brīdī, kad sāka zaļot zāle un sūnas - taču ne visur. Dažviet zāle jau bija izaugusi ļoti gara un pat sākusi dzeltēt. Pētnieki ievēroja, ka zāles krāsas maiņas rezultātā izveidojies skaidri saskatāms zīmējums, kas sastāv no četrstūriem. Tālāka izmeklēšana liecināja, ka dzeltenā zāle aug virs drupām. Reinijs šo drupu pilsētu nosauca par "Arktikas metropoli".

Blakus dzeltējošās zāles laukumu iezīmētajām ielām bija atradušās vairāk nekā 600 mājas, kas pletās arī uz austrumiem un rietumiem ziemeļu piekrastē. Vēlāki izrakumi liecināja, ka vēl 200 mājas ir apraktas dziļi zemē. Pilsēta aizņēma taisnstūrveida laukumu, kurš bija aptuveni 1,5 kilometru garš un 400 metru plats. Reinijs lēsa, ka pilsētā dzīvojuši aptuveni 4 000 iedzīvotāju. Tas bija tiešām liels iedzīvotāju daudzums Arktikas mednieku ciemam.

Reinijs un Markss Ipiutakā atklāja mākslinieciskus kokgriezumus; tie liecināja, ka ciema iedzīvotāji droši vien nav bijuši saistīti ar primitīvajiem eskimosiem. Tieši otrādi, Reinijs domāja, ka "šīs Arktikas metropoles iemītnieki savu mākslu ir atnesuši no kāda ļoti augsti attīstīta kultūras centra."

Debesu pilis Katru gadu laikā no 21. jūnija līdz 10. jūlijam uz Maunt- fčrvezera šļūdoņa parādās "Aļaskas klusā pilsēta". Māns, kurš redzams kādas divas stundas starp septiņiem un deviņiem vakarā, tiek uzskatīts par Anglijas pilsētas Bristoles atspulgu. Šī pilsēta atrodas aptuveni 4 000 kilometru attālumā! Lielākais zināmais attālums, kādā novērota atspoguļošanās gaisā, ir nepilns 1 000 kilometru. I'ec ekspertu domām, Aļaskas atspoguļojumā redzams ar! kāds tornis, kas izskatās kā Redklifas Sv. Marijas baznīcas tornis Bristolē.

Nav izskaidrots, kā rodas šis mīklainais māns. Daži eksperti izteikuši minējumu, ka to varētu izraisīt noteikti gaisa slāņi, kas, darbojoties kā lēcas, padara iespējamu šādu tālu vietu "ierau dzīšanu".

Cilvēki un žurkas No zemes virsas ir izzudušas vai gandrīz izmirušas daudzas dzīvnieku sugas, taču divu veidu dzīvas būtnes joprojām tur​pina vairoties: cilvēki un žurkas.

Tagad, divdesmitā gadsimta beigās, pirmo reizi cilvēku skaits uz Zemes ir pārsniedzis žurku skaitu.

Tiek pieņemts, ka cilvēku skaits dubultojas aptuveni ik pēc 35 gadiem. Līdz šim noteikti atlases mehānismi - kari, bads, sērgas (ko parasti izplatījušas žurkas) un citas katastrofas - ir vienmēr devuši savu artavu cilvēku skaita samazināšanā, taču tagad jaunāko medicīnas sasniegumu rezultātā cilvēku skaits pieaug straujāk nekā jebkad agrāk. Šis iedzīvotāju skaita pieaugums, iespējams, drīz vien novedīs pie pārtikas trūkuma un nepietiekamas dzīves telpas pasaulē; faktiski šādas parādības jau tagad novērojamas dažās salās un attīstītajās valstīs visā pasaulē.

Cilvēki un žurkas dzīvo sava veida simbiozē, no kuras gan visvairāk iegūst žurkas. Žurkas pulcējas pilsētās un zem tām, kā arī lauku apdzīvotajās vietās - visur tur, kur dzīvo cilvēki un žurkas var atrast kādus pārtikas krājumus vai arī atkritumus. Žurkas ar cilvēku transporta līdzekļu palīdzību, pārsvarā ar kuģiem, ir izplatījušās visās pasaules malās. Mēģinājumi ierobežot žurku vairošanos (žurku mātītes var dzemdēt piecus vai sešus mazuļus ik pēc sešām nedēļām!) ar indi, ķimikālijām vai arī, izmantojot seskus, suņus vai kaķus, dažos reģionos gan ir vainagojušies ar panākumiem; tomēr žurkas, par kurām daži zinātnieki apgalvo, ka tās esot inteliģentākās dzīvās būtnes uz Zemes, tomēr vienmēr pamanās izdzīvot.

Laikā, kad cilvēki sniedzas pēc planētām un zvaigznēm, kā arī cītīgi nopūlas, lai sagādātu dzīves telpu pārapdzīvotās Zemes iemītniekiem, atliek vienīgi cerēt, ka žurkas ncielavīsies kosmosa kuģos, jo arī uz jaunām planētām tās noteikti censtos apstrīdēt cilvēka virskundzību.

Spoku fotogrāfs Kad Teds Serioss no Čikāgas bija atveseļojies pēc smagas slimības, viņš atklāja, ka viņam radies gluži neparasts talants. Viņš spēja fotografēt notikumus daudzu kilometru attālumā, vienkārši pavēršot fotoaparātu pret savu galvu un nospiežot slēdzi.

1963. gadā kāds izdevējs no īvenstonas, Ilinoisā, nolēma pārbaudīt Seriosa neizskaidrojamās spējas.

Viņš iedeva Serio- sam Polaroid fotoaparātu ar tikko ieliktu filmu un vēroja, kā fotogrāfs ar pārdabiskajām spējām tur aparātu izstieptas rokas attālumā - tā, lai varētu ieskatīties objektīvā. Tad Serioss no​spieda slēdzi.

Filmu izņēma no aparāta, un izdevējs pats vēroja tās attīstīšanu. Attēlā bija redzams it kā lidmašīnas angārs ar skaidri salasāmu uzrakstu air division. Parādījās arī citu vārdu fragmenti, kuriem, šķiet, bija sakars ar Kanādas policiju.

Attēls tika nogādāts policijas iecirkni, un ainava tika identificēta kā Kanādas policijas lidmašīnu angārs Rokklifā, On- tario. Tedam Seriosam bija izdevies uzņemt lidlauka attēlu, kas atradās simtiem kilometru no viņa paša atrašanās vietas, vēršot fotoaparātu pret savam smadzenēm.

Amerikas pamatiedzīvotāju mesija 19. gadsimta 80. gadu beigās kāds šejenu cilts indiānis gatavojās pēc pieņemtā rituāla sērot par kāda radinieka zaudējumu. Šajā laikā viņš ieslīga dzijā transā un sapņoja, ka ceļo pa zemi. Viņš redzēja savvaļas dzīvniekus, kuri jau ilgu laiku bija izzuduši no viņa cilts medību laukiem, un beidzot nonāca līdz kādai apmetnei. Tur viņš satikās ar dažiem mirušiem savas ģimenes locekļiem, kuri dzīvoja bagātībā un pārpilnībā. Tuvāk aplūkojot apmetni, viņš ieraudzīja spēcīgu, mirdzošu gaismu, kas pletās no ciema līdz debesīm. Šajā gaismas starā stāvēja kāds vīrs, kura tērps sniedzās līdz zemei. Viņa āda bija gaišāka nekā šejenu indiāņiem. Vīrs nāca tuvāk un paziņoja, ka esot Dieva dēls. Kā viņš teica, tad atnācis, lai palīdzētu indiāņiem. Viņš tiem atkal atdošot to medību laukus, darīšot galu badam un apvienošot dzīvos ar mirušajiem. Ļaunie baltie cilvēki, kā viņš pasludināja, pazudīšot, ja indiāņi viņu pielūgšot un sekošot viņam.

Kad šejens "atgriezās mājās", viņš nevienam nestāstīja par savu sapni. Taču pēc neilga laika šejcnu un arī citu cilšu piederīgajiem bija līdzīgas vīzijas, un daži pat bija dzirdējuši dziesmas un balsis. Viņi pulcējās, lai dziedātu šīs dziesmas un dejotu to ritmā. To darot, viņi ieslīga transā. Pēc tam daudzi no viņiem stāstīja, ka kalnos, netālu no Meksikas, esot redzējuši mesiju.

Kaut ari šejenu indiāņi tic mesijam, nav nekādi izskaidrojams tas, kāpēc viņiem kā mesija parādījies gaišādains cil​vēks, Kristus.

Apziņa turpina dzīvot Vai cilvēka apziņa var pārdzīvot nāvi? Varbūt, uzskata poļu fiziķis Janušs Slavinskis.

Pierādot savu tēzi, Slavinskis norāda uz vispārzināmu parādību: šūnām atmirstot, tās izdala starojumu, kas līdzinās nelielai eksplozijai. Pēc Slavinska aprēķiniem, šī eksplozija ir tik spēcīga, ka tās laikā atbrīvojas liels ļoti sarežģītas informācijas daudzums, ieskaitot informāciju, kas glabājas cilvēka atmiņā un apziņā.

Slavinskis uzskata, ka dažkārt šāds "gara uzliesmojums" notiek vēl dzīves laikā, izraisot sajūtu, ka apziņa iziet no ķermeņa. Varbūt tur arī slēpjas cēlonis tam, ka cilvēki bieži zina, ka atrodas tuvu nāvei, proti, mirstot gars pamet miesu.

Slavinskis apgalvo: "Elektromagnētiskais starojums, ko at​brīvo pati dzīvā būtne, sniedz reālu pamatu pēcnāves dzīves iespējamībai."

Tereze Neimane Stigmas visbiežāk parādās uz sieviešu ķermeņiem. Tās ir zīmes, kas līdzinās krustā sistā Kristus rētām. Viena no sievietēm, kuru mocīja šīs zīmes, bija Terēze Neimane, nabadzīga zemnieku meitene, kas bija dzimusi 1898. gadā Konersreitā, Bavārijā.

Neimanes kundzes bērnība bija normāla, pat prozaiska. Viņa strādāja par kalponi kaimiņu zemnieku saimniecībās, līdz vesela virkne mīklainu slimību padarīja viņu darba nespējīgu. Tad, 1926. gada gavēņa laikā, viņa "ieraudzīja" Jēzu, un slimība, kura viņu mocīja lieši šajā brīdī, pēkšņi tika izdziedināta. Tomēr par to viņas ķermeni piemeklēja Jēzus ciešanu zīmes - piecas rētas, kas parasti tiek saistītas ar Kristus sišanu krustā. Uz viņas muguras parādījās arī pātagas sitienu švīkas, un galvā bija redzamas dziļas ērkšķu vainaga dūrienu brūces.

Nākamo 32 gadu laikā viņas brūces atvērās katrā Lielajā Piektdienā. Dažkārt izplūda pat litrs asiņu, un šādu slimības periodu laikā viņa ļoti novājēja.

Neimanes kundze dzīvoja ļoti noslēgti un lielāko daļu laika pavadīja gultā, ietinusies baltos linu palagos. Ārsti viņu uzraudzīja ļoti intensīvi, tomēr nebija ne mazākās norādes uz to, ka viņas rētas būtu krāpšana vai triks.

Gandrīz tikpat brīnumaina kā stigmas bija Neimanes kundzes spēja ilgstoši iztikt bez ēdiena un ūdens. 35 gadus viņa pārtika tikai no svētītā vīna un dievmaizītēm. Ņemot vērā viņas dzīves apstākļus, Neimanes kundze palika salīdzinoši vesela. Līdz pat nāvei 1962. gadā viņu regulāri piemeklēja vīzijas un ekstātiska transa stāvokli.

Krezs un orākuli Ap 600. gadu pirms mūsu ēras Lidijas valdniekam Krēzam rūpes sagādāja arvien pieaugošais persiešu pārspēks. Tomēr pirms tam, lai spertu nopietnus soļus pret saviem ienaidniekiem, dižais vadonis nolēma aprunāties ar orākulu. Taču kurš orākuls tas varētu būt? Lai izdarītu pareizu izvēli, Krēzs nolēma pārbaudīt sešus grieķu un vienu ēģiptiešu orākulu.

Uzdevums bija šāds: pateikt, ko Krēzs ir darījis noteiktas dienas noteiktā laikā. Protams, ikviens varētu viegli uzminēt atbildi, ja valdnieka darbības būtu ikdienišķas. Tāpēc Krēzs izdomāja kaut ko tādu, ko varētu zināt vienīgi patiesi apdāvināts pareģis: viņš sagrieza gabalos jēra un bruņurupuča gaļu un izvārīja to misiņa podā, ko sedza vāks.

Kad sūtņi atgriezās ar orākulu atbildēm, valdnieks izlasīja, ko viņi bija redzējuši. Tikai viedais Delfu orākuls zināja, ko bija darījis valdnieks. Vēsturnieks Hērodots pat stāsta, ka Pītija, kā sauca orākula priesterieni, atbildējusi vēl pirms jautājuma uzdošanas. Uz Krēzu tas atstāja tādu iespaidu, ka viņš bagātīgi apdāvināja orākulu.

NLO Francija Tas tiešām izklausās dīvaini, bet 1954. gada 10. septembrī Francijā pēkšņi tika saņemti ziņojumi par savādiem punduriem, kas izskatoties pēc citplanētiešiem. Pēc nedēļas kāds zemnieks ar velosipēdu brauca pa ceļu netālu no Senonas, kad pēkšņi viņš visā ķermenī sajuta niezi. Apstājies un nokāpis no velosipēda, viņš izbrīnā sastinga, ieraudzījis savā priekšā stāvam "mašīnu". Mazs radījums, tērpies it kā ūdenslīdēja tērpā, picnāca klāt un pieskārās vīra plecam. Tad viņš atkal atgriezās pie sava transporta līdzekļa un nozuda tajā. Starta brīdī NLO iemirdzējās zajā krāsā un aizlidoja.

Pēc kādām desmit dienām četri bērni rotaļājās sava tēva šķūnī. Ierējās suns. un vecākais zēns, izskrējis ārā. ieraudzīja taisnstūra formas radījumu, kurš, kā viņš teica, līdzinājies "cukura gabalam". Kad zēns apmētāja savādo vīriņu ar akmeņiem un izšāva uz to bultu no rotaļu loka, pēkšņi neredzams spēks viņu notrieca zemē. Lienot projām četrrāpus, viņš redzēja, kā radījums klunkurēja pa pļavu. Citi bērni, kuri pa to laiku arī bija izskrējuši ārā. ieraudzīja virs pļavas karājamies mirdzoši sarkanu objektu.

Nākamajā dienā eksperti, kas pētīja šo lietu, pļavā atrada lielu, apaļu deguma plankumu.

Pēc dažām nedēļām kāds cits francūzis ziņoja par satikšanos ar aptuveni 1,20 metru lielu radījumu, kas arī bijis tērpies tādā kā ūdenslīdēja skafandrā. Radījums šļūkājis pa ceļu un pazudis nelielā mežiņā.

Nākamajā dienā trīs bērni redzējuši citu apmēram tikpat lielu būtni izkāpjam no mirdzošas mašīnas. Vēlāk viņi šo radījumu aprakstīja kā "spoku" ar matainu seju un lielām acīm. Tas esot bijis tērpies it kā mācītāja sutānā un runājis viņiem nesaprotamus vārdus.

Dienu pēc tam trīs vīrieši no Bordo brauca gar Atlantijas okeāna piekrasti, kad ieraudzīja lidojošu objektu šūpojamies kādus desmit metrus virs zemes. Izkāpuši no automašīnas, lai tuvāk aplūkotu šo parādību, viņi sastapās ar dažiem apmēram metru gariem radījumiem, kas acīmredzot remontēja vienu no lidojošajiem objektiem.

Pēc speciālistu domām, ir laikposmi, kad parādās īpaši daudz ziņojumu par NLO. 1957. un 1958. gadā zemeslodes rietumu puslodē, kā arī Austrālijā un Āzijā novērota vesela NLO plūsma; Dienvidmerikā turpretī šāds pieplūdums bija vērojams 1962. un 1963. gadā, bet Savienotajās Valstīs 1964. gadā. Lielbritānijā un Itālijā šāds NLO vilnis bija 1977. un 1978.'gadā. Tomēr no visiem šiem "viļņiem" tas, kurš pieredzets 1954. gadā Francijā, bija pats zīmīgākais.

Gads bez vasaras "Es ļoti labi atceros 7. jūniju," teica Šonsijs Džeroms no Plimutas, Konektikutā, ar to domādams 1816. gada 7. jūniju. "Es biju ģērbies biezā vilnas apģērbā un uzvilcis mēteli. Un tomēr manas rokas nosala tā, ka es noliku darbarīkus un uzvilku dūraiņus." Šajā vasarā laiks visā Savienoto Valstu austrumu daļā bija vairāk nekā nepatīkams. Pēkšņs sala uzbrukums no 6. līdz 9. jūnijam izpostīja visu ražu. Divas reizes uzkrita arī sniegs, visvairāk Jaunanglijā, kur tā segas biezums bija 45 līdz 50 centimetru.

Mēneša beigās gan likās, ka tomēr atgriezīsies vasara, taču jūlijā jauno ražu atkal nopostīja sals. 20. augustā temperatūra pazeminājās vēlreiz, un sals izplatījās līdz ziemeļu Konekti- kutai. Šī savādā 1816. gada vasara nebija nekādi izskaidrojama. Tomēr mūsdienās meteorologi ir izstrādājuši teoriju, kas varētu izskaidrot temperatūras krišanās cēloņus: viņi uzskata, ka tur vainojami vulkāniskie putekļi no trijiem lieliem izvirdumiem, kas notika laikā starp 1812. un 1817. gadu. Vulkānu izvirdumu rezultātā atmosfērā noteikti nokļuva lielas putekļu masas, saka zinātnieki. Putekļi, iespējams, aizklāja saules starus, un iznākums bija ārkārtīgs aukstums. Šīs teorijas pretinieki gan apgalvo, ka līdzīgā situācijā, vulkāna Krakatoa izvirdumā 1883. gadā, bijis gan vērojams iespaidīgs saulriets, taču nav notikušas nekādas klimata izmaiņas.

Ēģiptes milzu putns 1821. gadā Džeimss Bērtons Ēģiptes Sarkanās jūras piekrastē atrada trīs milzīgas konusveida putnu ligzdas. To augšējās atveres izmērs bija no 75 līdz 90 centimetriem, ligzdas diametrs pie zemes bija aptuveni 4.5 metri. Katra no šīm ligzdām bija gandrīz piecus metrus augsta. Tās bija būvētas no dažādiem materiāliem, tostarp no kaltētiem augiem, zivju asakām un vilnas šķipsnām. Vienā no ligzdām bija iepīta veca kurpe, kā arī 18. gadsimta sudraba pulkstenis, bet citā tika atrasts cilvēka krūšu kurvis. Arābi, kas apdzīvo šo apkārtni, stāstīja savas leģendas par ligzdām, un tā Bērtons nonāca pie secinājuma, ka šīs tiešām varētu būt milzu putnu ligzdas, kuri pametuši šo apkaimi pirms neilga laika. Žurnālā American Journal of Science Bērtons rakstīja, ka šīs apkārtnes arābi salīdzinājuši mīklainos putnus ar milzu putnu, kas tika atklāts faraona Šufu kapenēs. Šufu piramīda tika būvēta aptuveni 2100 gadu pirms mūsu ēras. Stārķim līdzīgajam faraonu laiku putnam bija baltas spalvas, garš, taisns knābis un garas astes spalvas. Tēviņiem pakausī un uz krūtīm bija spalvu kumšķi. Acīmredzot Nīlas deltas iedzīvotāji bieži ķēruši šos putnus un pasnieguši tos faraonam kā dāvanas.

Tā kā vēlāku laiku Ēģiptes piramīdās vairs nav redzami šādu putnu attēli, arheologi līdz tam, kad Bērtons atklāja lig​zdas, bija uzskatījuši milzu putnus par izmirušiem.

Atlantīdas meklejumos Pastāv teorija, ka visi Zemes kontinenti kādreiz bijuši savienoti savā starpā. Tomēr tad šī plātne pamazām sadalījusies; tās daļas ir mūsdienu kontinenti.

Ar šīs teorijas palīdzību var izskaidrot, kāpēc kontinentu malas atbilst viena otrai kā saliekamo attēlu gabali - izņemot savienojumu starp Eiropu un Ziemeļameriku. Šķiet, ka trūkstošajam gabalam ir tādi paši izmēri kā Atlantijas okeāna zemūdens plato. Vai varētu būt, ka šī zemūdens zemes masa kādreiz bijusi Atlantīdas kontinents? Daudzi tomēr apgalvo, ka šis kontinents pastāvējis vienīgi teiksmā.

Kaut arī daudzi zinātnieki apstrīd Atlantīdas eksistenci, nostāsti par nogrimušām pilsētām sastopami visās pasaules kul​tūrās. Tā, piemēram, visur zināmas leģendas par lieliem plū​diem, kuros gājusi bojā visa civilizācija. Un pat Atlantīdas nosaukums ir pazīstams visur. Kanāriju salās ir vārds "Atā- lija". Šo salu pamatiedzīvotāji it kā esot vienīgie, kas palikuši dzīvi pēc šausmīgās Atlantīdas katastrofas. Vikingi šo mīklaino zemi saukuši par Atli. Ziemeļāfrikas leģendās sastopama Atala, kuru berberi aprakstījuši kā kareivīgu karaļvalsti ar bagātīgiem zelta un sudraba krājumiem. Arī actekiem bijusi sava Atlantīda. Un Ziemeļamerikas indiāņi, kas dzīvojuši Mi- čigana ezera apkaimē, stāstījuši par Acaltanu, domādami savu senču jūrā nogrimušo kontinentu.

Nav skaidrs, kas noticis ar Atlantīdu. Kā stāsta leģenda, tad apmēram pirms 6 000 gadiem zemi piemeklējusi pēkšņa katastrofa. Kā apgalvo mūsdienu zinātnieki, katastrofa radusies vai nu no tā, ka kusuši ledāji, notikuši vulkānu izvirdumi un zemestrīces, vēlušies milzīgi plūdu viļņi, vai arī Zeme sadūru​sies ar meteorītiem.

Pēc speciālistu domām, šodien pastāv droši pierādījumi Atlantīdas eksistencei. Ar radaru un citu specializētu instrumentu palīdzību ir kļuvis iespējams uztaustīt zemūdens salas ar saldūdens avotiem okeāna vidū; uz šīm salām atklāta arī bagātīga augu valsts.

Dziedinošas adatas noslēpums Par spīti neveiksmīgai medikamentu terapijai pret mielītu (muguras smadzeņu iekaisumu), kas tā slimnieku bieži vien padara par invalīdu, jauna meitene pēkšņi atkal var staigāt. Kāds vīrietis bez ķirurģiskas iejaukšanās izārstējas no aklās zarnas iekaisuma. Pēkšņi liek izdziedināts dizentērijas gadījums - nevis iznīcinot baktērijas, bet gan paaugstinot organisma pretošanās spēju. Šos brīnumus nav paveicis kāds garīgs dziednieks, bet gan senā akupunktūras jeb adatu terapijas metode. Tā ir medicīniska māksla, kas spēj izārstēt daudzas kaites, ja vien attiecīgais orgāns nav neatgriezeniski bojāts.

Runā, ka akupunktūras dziednieciskās īpašības atklātas, kad ķīniešu karavīri, kurus bija trāpījušas bultas, bieži atveseļojušies no slimībām, no kurām bija cietuši jau daudzus gadus. Agrākā rakstiskā liecība par šo dziedniecības mākslu atrodama pirms 3 000 līdz 4 500 gadiem sarakstītajā iekšķīgo slimību mācību grāmatā Nci ching.

Akupunktūras pamatā ir ticība spēkam, ko ķīnieši sauc par qi, kas nozīmē "dzīvības spēks" vai "vitālā enerģija". Kad qi ķermenī vairs neplūst harmoniski, rodas slimība. Kā apgalvo ķīnieši, tad qi cirkulē pa vairākiem ķermeņa meridiāniem, tātad neredzamiem zemādas kanāliem. Ir divi centrālie meridiāni: galvenā līnija, kas iet uz augšu pa muguras smadzenēm, un uztveršanas līnija, kas iet uz augšu pa ķermeņa priekšdaļu. Vairāk nekā desmit citu meridiānu pāru katrā ķermeņa pusē ir saistīti ar sirdi, plaušām, nierēm un citiem iekšējiem orgāniem.

Uz katra no šiem meridiāniem ir akupunktūras punkti, pavisam to ir 2 tūkstoši. Ja šos punktus stimulē ar adatām vai masāžu, meridiāni un līdz ar to arī attiecīgie orgāni tiek pozitīvi ietekmēti tā, ka pa tiem atkal sāk plūst dzīvības enerģija qi.

Adatu terapijas panākumi ir dažādi: var būt vai nu tūlītēja atveseļošanās, vai arī lēna stāvokļa uzlabošanās, kas var ilgt nedēļām vai pat mēnešiem. Šī terapija izraisa miera un atslābuma sajūtu vai arī kūsājošu enerģiju. Dažiem pacientiem rodas tīkama prāta apmiglošanās sajūta, citi kādu laiku jūtas pat sliktāk. Daži vispār nejūt nekādu iedarbību.

Ar apgalvojumu, ka akupunktūra balstās tikai uz iedomām vai suģestiju, ir pretrunā konkrēti fakti. Ir zināms, ka prasmīgi izpildīta akupunktūra iedarbojas jebkurā gadījumā un ka tā guvusi panākumus dzīvniekiu ārstēšanā. Tomēr, kā iespējams ar adatu ieduršanu atmodināt vai atjaunot dzīvības spēkus, nav noskaidrots līdz šai dienai.

Redmondmenoras spoks Gultas kājgalī varēja sadzirdēt troksni, it kā tur grauztos žurka. Krakšķi, kas sākumā bija dzirdami tikai ar lieliem intervāliem, tagad kļuva arvien biežāki un arī skaļāki. Tad no vienas gultas sāka slīdēt lejup gultasveļa, it kā to kāds vilktu vai istabā pūstu spēcīgs vējš.

N. Dž. Mērfija ausīs bija nonākušas baumas par māju Kort- stritā, kas piederēja Nikolasam Redmondam. Redmonds stāstīja, ka tur spokojas, un šo izteikumu apstiprināja Redmonda sieva un divi īrnieki, Džons Randals un Džordžs Sinots.

Mērfijs un Ouens Devero tomēr negribēja ticēt šādiem spoku stāstiem un nolēma pavadīt nakti spoku mājā. Viņi kopā ar abiem īrniekiem omulīgi iekārtojās istabā, kur parasti mēdza "uzstāties" spoks.

Klaudzināšana un gultas veļas slīdēšana sākās pulksten pusdivpadsmitos vakarā, minūtes desmit pēc gaismas nodzē- šanas. Abi vīrieši zem gultas meklēja stieples vai diegus, taču neatrada neko aizdomīgu.

Vēl pēc desmit minūtēm troksnis sākās no jauna, tad pamazām, kā jau parasti, pieņēmās skaļumā, un palagi noslīdēja no gultas. Pēkšņi Randals sāka kliegt, jo kāds neredzams spēks izvilka viņu no gultas uz grīdas. Pārbijies un viscaur nosvīdis, viņš atkal piecēlās. Mērfijs un Devero, kas viņam palīdzēja, pierunāja viņu atkal likties gultā.

Aptuveni vienos un četrdesmit piecās minūtēs klaudzināšana atsākās; tomēr šoreiz tā nāca no istabas vidus, turpinājās kādas 15 minūtes un tad beidzās. Ne Mērfijs, ne Devero nespēja izskaidrot savādās parādības cēloni.

Tā nu Redmondmenoras spoka noslēpums nav atklāts vēl šodien.

Svaigas zivis no debesīm A. D. Baikovs, zinātnieks, kurš ASV strādāja Apkārtējās vides un zvejniecības ministrijā, 1947. gada 23. oktobri ieturēja brokastis kādā restorānā Marksvilā, Luiziānā, kad ārpusē izcēlās kņada.

Apkalpotāja paziņoja, ka ārā no debesīm krītot zivis. Pilnīgi apmulsis viņš gāja ārā, lai pārliecinātos par to pats. Un tiešām - aptuveni 300 metru garā un 24 metru platā joslā uz ielām un laukumiem bija izkaisītas svaigas, aukstas, taču ne saldētas zivis. Lieli jūras asari, mazas haizivis un sau- leszivis, taču pārsvarā saldūdens siļķes. Kādam Marksvilas bankas ierēdnim un diviem tirgotājiem ceļā uz darbu zivis bija uzkritušas tieši uz galvas.

Kad pazīstamais zinātnieks Bergens Ivenss apgalvoja, ka šāds "zivju lietus" varot balstīties tikai uz iedomām, E. V. Ga- džers, zinātnieks no Amerikas dabas vēstures muzeja, reaģēja ar pretēju apgalvojumu. Viņš sniedza virkni pierādījumu, ko bija savācis daudzu gadu laikā.

Tā, piemēram, 1936. gada septembrī pēc "zivju lietus" Klusā okeāna salā Guamā tika atrasti līņi, kas parasti dzīvo tikai Ei​ropas un Rietumāzijas tekošajos ūdeņos. Šādu "zivju lietu" bieži pavada spēcīgs negaiss vai lietusgāzes. Kad no debesīm krīt zivis, bieži vienā elipses fonrias apgabalā tiek atrastas tikai vienas sugas zivis. To varētu izskaidrot tā, ka zivis no to dabiskās dzīves telpas ir izrāvis un aiznesis prom ūdensstabs vai virpuJviesulis, pēc tam nometot tās citā vietā. Tas būtu ticami, ja tiktu atrastas tikai tādas zivis, kas dzīvo seklos ūdeņos. Taču bieži "līst" zivis, kas dzīvo tikai dziļumā, un dažas no tām jau sen ir beigtas, izkaltušas vai pat bez galvām. Nevienam līdz šim nav izdevies izskaidrot, šo fenomenu.

Drīša evolūcijas teorija Pieņemot, ka no pusolas vajadzētu rasties pusembrijam, 19. gadsimta biologs Hanss Dnšs paņēma nokaitētu adatu, lai atdalītu pusi no apaugļotas jūras eža olas. Viņš bija ļoti pār​steigts, atklājis, ka katra no abām pusēm izauga par veselu, bet mazu jūras eža embriju. Kā redzams, tad katrā olas pusē bija attīstījies vesels jūras ezis. Bez tam atklājās, ka divas olšūnas, kuras tiek savienotas, saaug kopā, un no tām rodas īpaši liels embrijs. No šiem rezultātiem Drīšs secināja, ka dzīvība pati ir dinamisks spēks, kas tiecas pēc veseluma neat​karīgi no tā pamatā esošajiem ķīmiskajiem procesiem.

Konservatīvās zinātnes vadās no tā, ka dzīvība uz Zemes radusies tīras nejaušības rezultātā un to pilnībā var izskaidrot ar fizikas un bioloģijas likumiem. Vairums zinātnieku pārstāv uzskatu, ka viss ir izskaidrojams un ka dabā nepastāv brīva griba. Drīšs un citi tomēr domā, ka dzīvībai varētu būt pašai savi likumi.

Haroldu Sakstonu Barru pilnīgi pārņēma Drīša idejas, un viņš pētīja mehānismus, kas vada organisma dzīvi olā. Kokiem un dzīvām būtnēm viņš piestiprināja mēraparātus un nepārtraukti reģistrēja šo organismu elektromagnētisko spriegumu. Koku spriegums bija dažāds atkarībā no gadalaika, Saules plankumu aktivitātes un Mēness fāzēm. Trušu māšu dzemdē olšūnas dalīšanās laikā sprieguma rādītājs uzrādīja maksimumu. Kad mēraparāts tika pielikts psihiatru pacientiem, psihiskās saslimšanas smaguma pakāpi varēja noteikt pēc sprieguma mērītāja rādījumiem. Barrs apgalvoja, ka ar šādu mēraparātu var noteikt arī fiziskās slimības; vēzi, piemēram, iespējams diagnosticēt tā agrīnajā stadijā.

Barrs secināja, ka visas dzīvās būtnes ietekmē to elektromagnētiskie lauki jeb, kā viņš tos apzīmēja, "dzīvības lauki". Tā, piemēram, vardes olšūnā ir dažādas strāvas; kad ola pārvēršas kurkulī, šīs strāvas kļūst par nervu sistēmu - it kā iepriekš novilktās līnijās tiktu iepildīta dzīva matērija.

Citu 20. gadsimta zinātnieku pētījumi arī apstiprina Barra apgalvojumus. Tā trīsdesmitajos gados S. D. Kirlianam izdevās nofotografēt puķes "dzīvības lauku". Uz augstas jutības filmas parādījās mirdzošs vainags, kas aptvēra augu. Vēl vairāk - saplēstas lapas fotogrāfijā bija redzamas neskaidras trūkstošā lapas posma kontūras.

Septiņdesmitajos gados Viskonsinā veiktajos eksperimentos Daniels Perlmans un Roberts Stikgolds audzēja baktērijas noteiktā barojošā šķīdumā, kas saturēja antibiotiku, kāda parasti iznīcina baktērijas.

Taču šīm baktērijām bija gēns, kas iznīcināja antibiotiku, tādējādi nodrošinot savu izdzīvošanu. Zinātnieki uzskata, ka tas notiek, aktivizējot aizsardzības spē​kus, taču šie aizsardzības spēki pēc briesmu izbeigšanās atkal nonāk miera stāvoklī. Minētajā eksperimentā baktērijas ra- gēja, divkāršojot aizsargājošā gēna daudzumu, it kā tā varētu panākt iedarbīgāku aizsardzību.

Ja pastāv no matērijas neatkarīga dzīvība, tad dzīvības spēks valda pār matēriju, nevis otrādi, kā mūsdienās uzskata vairums zinātnieku. Un, ja dzīvība tiešām ir varenāka par matēriju, tad tā var stāties pretī arī dabas likumiem. Pēc tam, kad kibernētiķis Deivids Fosters bija izpētījis DNS struktūru, viņš nonāca pie stingras pārliecības, ka darvinistiskā bioloģija droši vien ir pilnīgi kļūdaina. Pēc viņa domām, DNS programmējums norāda uz to, ka droši vien kaut kur pastāv augstākā saprāta instance. Viņš tic, ka Visums kaut kā ir saistīts ar kādu aug​stāku būtni, kura nav izskaidrojama ar fizikas likumu palī​dzību .

Nave pienaca rakstiski Kāda jauna sieviete, kuru A. A. Libo savā darbā "Zināmie paranormālo parādību liecinieki" apzīmē tikai kā "B. jaunkundzi", mēdza labā stilā un lielā ātrumā pierakstīt vēstījumus uz vairākām lappusēm.

Rakstīšanas laikā viņa varēja netrau​cēti tērzēt ar citiem cilvēkiem.

Reiz, 1868. gada 7. februāri astoņos no rīta, B. jaunkundze pēkšņi sajuta iedvesmu ņemt zīmuli un rakstīt. Viņa drudžainā steigā lapu pēc lapas pierakstīja vienus un tos pašus vārdus. Sākumā vārdi likās nesaprotami; tikai pamazām bija nojaušama kaut kāda jēga. Beidzot viņa saprata ziņojumu.

Ziņojums nāca no kādas sievietes, kura sevi sauca par Margaritu un acīmredzot paziņoja par savu nāvi. Pēc mēģinājumiem izdibināt, kas ir šī Margarita, B. jaunkundze un viņas ģimene apsvēra, ka tā varētu būt kāda draudzene vai klasesbiedrene. Pēc Libo priekšlikuma, viņa nolēma uzrakstīt kādam savas bijušās skolas skolotājam, tomēr neatklājot rakstīšanas iemeslus. Saņēmusi atbildi, viņa no skolotāja uzzināja, ka viņu kopīgā draudzene Margarita mirusi 1868. gada 7. februārī ap pulksten astoņiem no rīta.

Vēstulei bija pievienots laikraksta sludinājums par Margaritas nāvi.

Sapnis par komētu Čārlzs Tvīdeils kādā 1886. gada rītā pamodās ap pulksten četriem. Viņš tikko bija sapņojis par komētu, kas slīd debesīs pirms uzlecošās saules. Viņš aši uzmeta mugurā dažus apģērba gabalus un izgāja ārā. Kādā žurnāla Eriglish Mechanic numurā viņš pēc tam rakstīja, ka ar teleskopu skatījies zvaigžņotajās debesīs. Tad viņš ieraudzījis tuvojamies komētu. Tā starojusi kā ugunīgs rats un griezusies ap savu asi.

Tvīdeilu šis skats absolūti fascinēja. Pirmo reizi viņš pats bija atklājis komētu. Tiklīdz bija atvērts pasts, viņš nosūtīja telegrammu, kurā ziņoja par paša atklāto komētu. Taču jau rīta avīzē viņš lasīja, ka astronomi Bārnards un Hartvigs arī - neatkarīgi viens no otra - ir redzējuši komētu. Tā tika nosaukta par Bārnarda-I Iartviga komētu.

Diemžēl Tvīdeilam vairs neizdevās vēl kādreiz ieraudzīt komētu, tāpēc arī neviens debess ķermenis nav nosaukts viņa vārdā.

Baltais krauklis Kad kāda veca angļu kundze Samersetšīrā bija pārmēru nokaitinājusi savus kaimiņus, tie viņai atriebās ar seno, diezgan ļaundabīgo trokšņošanas paņēmienu. Ar veciem podiem, pannām un citiem, gadiem krātiem virtuves piederumiem viņi bombardēja vecās dāmas mājas durvis un trokšņoja, cik vien bija jaudas, lai to sadusmotu. Taču no šī elles trokšņa nācās ciest vēl kādam, kuram tas nemaz nebija domāts.

Kādā no kaimiņu mājām krātiņā dzīvoja pieradināts krauklis, kurš bija slavens ar savu krāšņo, gludo apspalvojumu un dziļo, ķērcošo balsi. Divas dienas tas uztraukuma pilns lēkāja savā krātiņā un negribēja neko ēst. Kaut arī putns beidzot nomierinājās, tomēr stress, kādam tas bija ticis pakļauts, izraisīja bēdīgu ilgstošu iedarbību. Viņš, kā ziņoja Alfrēds Čārlzs Smits žurnālā Zoologist, sāka mest spalvas, un nākamās spalvas, kas tam izauga, bija baltas. Nabaga putns no bailēm bija nosirmojis.

Astmas izdziedešana ar zibeni Martins Rokvels palūkojās pa logu. Debesīs savilkās draudīgi melni mākoņi. Viņš stāvēja uz kreisās kājas un ar labo roku atbalstījās pret slapju plauktu, kas bija savienots ar izlietni. Pēkšņi viņš juta, kā notirpst viņa labā roka un kreisā kāja. Nākamajā mirklī trīs metru attālumā no viņa iespēra zibens. Viņš pats zaudēja samaņu. Pēc dažām minūtēm viņš atguvās, taču pagāja vairākas dienas, līdz viņš atkal varēja normāli kustēties.

Negadījumam tomēr bija arī sava pozitīvā puse. Kopš bērnības - un it īpaši rudeņos - Rokvels bija cietis no astmas, tāpēc viņam nedēļām ilgi nācās palikt gultā. Tomēr pēc zibens spēriena, kā ziņoja American Journal of Science, viņu vairs nekad neesot piemeklējušas astmas lēkmes.

Pēdējas rūpes Sestdienā, 1891. gada 3. janvārī, tieši astoņos no rīta, kāds vīrs iegāja fotodarbnīcā un pieprasīja fotoattēlus uz Tompsona vārda. Viņam tika teikts, ka šīs bildes diemžēl būšot gatavas vēlāk, pēcpusdienā.

Vīrs skaidroja, ka visu nakti esot pavadījis ceļā un ka nevarēšot atnākt vēlreiz; pēc tam viņš uzreiz aizgājis. Darbnīcas īpašnieks Dikensona kungs nolēma nosūtīt fotogrāfijas pa pastu. Viņš aplūkoja negatīvus un fotouzņē​mumos pazina to pašu cilvēku, kurš bija vēlējies saņemt pasūtījumu.

Pēc divām dienām viņš attīstīja fotoattēlus. Diemžēl darba laikā saplīsa negatīva plate, tāpēc viņš rakstīja Tompsonu ģimenei, lai saskaņotu jaunu fotografēšanās laiku. Atbildes vēstulē tika paziņots, ka nu jau esot par vēlu. Tompsons bija miris tajā pašā sestdienā, kad Dikensons bija viņu redzējis darbnīcā.

Brīdī, kad Tompsons bija iegājis darbnīcā, tātad astoņos no rīta, viņš jau esot bez samaņas gulējis nāves gultā.

Vīrieša tevs piebilda, ka dels jau iepriekšejā dienā bijis delīrijā un šajā stāvoklī nemitīgi pieprasījis fotoattēlus.

Sarkanarmiete Ņina Kulagina Otrā pasaules kara pēdējās dienās jaunā sarkanarmiete Ņina Kulagina, kas cīnījās frontes pirmajās līnijās, guva ievainojumu no vācu artilērijas šāviņa šķembas. Viņu pārveda mājās, un viņa bija dziļi nelaimīga, ka vairs nevar cīnīties par tēvzemi. Viņas ievainojums dzija lēni: tajā pat laikā viņas draugi un tautieši gāja nāvē cīņā pret Hitlera armiju.

"Es piegāju pie skapja," Kulagina vēlāk stāstīja, "kad pēkšņi krūze pati no sevis virzījās uz plaukta malu, nokrita uz grīdas un saplīsa tūkstoš gabalos."

Istabās, kur viņa uzturējās, gaisma pēkšņi sāka nodzist un atkal iedegties. Durvis atvērās un atkal aizcirtās bez jelkāda redzama iemesla. Trauki dejoja plauktos. Ņina Kulagina sākumā domāja, ka pēkšņi atmodies kāds poltergeists, taču drīz viņa saprata, ka noslēpumainā spēka saknes slēpjas viņā pašā. Kad nu tas bija kļuvis skaidrs, viņa mēnešiem ilgi mācījās izmantot un koncentrēt savas gara spējas, līdz spēja pārvietot priekšmetus ar savas gribas palīdzību.

Eduards Naumovs bija pirmais no krievu zinātniekiem, kurš pētīja Ņinas Kulaginas psihokinēzes spējas. Vēlāk viņa sekmīgi piedalījās citu speciālistu veiktajos eksperimentos; vairāk nekā 60 tādu eksperimentu tika filmēts. Viena no iespaidīgākajām ainām ir tā, kur tiek saplēsta ola un pēc tam iemesta traukā ar sāls šķīdumu. Kulagina stāvējusi dažu metru attālumā un vērsusi savu uzmanību uz olu traukā.

Viņai ar koncentrēšanās un gara spēku palīdzību esot izdevies lēni atdalīt olas baltumu no dzeltenuma. Šī eksperimenta veikšanas laikā Kulagina esot kontrolēta ar dažādiem instrumentiem; tie skaidri rādīja, ka viņa pakļauta ļoti spēcīgam garīgam un emocionālam stresam. Viņas elektromagnētisko lauku uzraudzīja Dr. Genādijs Sergejevs. Viņš ziņoja, ka Kulaginas pulss, atdalot olas baltumu no dzeltenuma, esot bijis ārkārtīgi paāt​rināts.

Sergejevs uzskatīja, ka viņas pulss atgādinājis elektromagnētiskos viļņus. "Ja viņa raida šādus viļņus, tad viņas uz​manības objektam jāreaģē kā magnētam. Tad viņa to vai nu pievelk, vai atgrūž."

Izdevniecība "tapais" piedāvā Čārlzs Berlics Atlantīda

Pazudušais Atlantldas kontinents, kas nogrimis okeāna dzelmē, - vieniem tā ir Platona sadomāta leģenda, citiem - daudzu pasaules tautu mitu apkopojums, vēl citiem - pagaidām nepilnīga zinātniska atziņa.

Izlasiet, kādus jaunus faktus apkopojis populārais vēstures pētnieks Čārlzs Berlics!

Šī grāmata ir ievads svarīgākajos vides aizsardzības jautājumos. Tā palīdzēs vidusskolēniem, tālmācības studentiem, skolotājiem un pārējiem interesentiem iegūt plašu informāciju par dabas procesiem uz Zemes gadu tūkstošu mijā.

Meklējiet grāmatnīcās vai nāciet uz Jēzusbaznīcas ielu 7a!

Tālrunis 7225669 Jauns mācību palīglīdzeklis! nordik

Piedāvā izdevniecība "Tapais"

Arnolda Indriķa baškevica veidotajā krājumā: □ neparastu notikumu apraksti; □ seno tautu ticējumi; □ gaišreģa Eižena Finka pareģojumi; □ Aleksandrijas bākas noslēpums; □ citas mīklainas lietas!