No rita pret vakaru ernests birznieks upitis

Annotation Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos sējumos Pirmais sējums Stāsti LVI 1960 No rīta..

Druviņi Seskiņš.

Pret vakaru..

Iz dienas grāmatas.

Pastalas lāpot.

Pīlāgs.

Pret vakaru.. failu izveidojis Imants Ločmelis

No rīta

DRUVIŅI SESKIŅŠ PRET VAKARU IZ DIENAS GRĀMATAS PASTALAS LĀPOT PĪLĀGS PRET VAKARU Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos Pirmais sējums Stāsti No rīta..

sējumos

No r朝ta .

DRUVIŅI MAZAIS RŪDIS šovakar nepavisam nevarēja aizmigt. Ja tik viņam nebūtu bailes no iegrimušās bedres grāvgalā, kur aprakta brūnā ķēve, viņš vēl šovakar pa patumsu būtu aizdipšojis uz Druviņiem pie Janeļa un Mikiņa. Pačukstētu Janelim un atpakaļ. Gan jau tas pateiktu tēvam. Un, kamēr paēstu vakariņas, paēdinātu suņus, nomazgātu traukus un sāktu iet pie miera, viņš būtu jau atpakaļ. Tikai tur grāvgalā tagad nebija droši. Bet nekas, aizskries rīt no rīta agri. Cūku Antiņam viņš jau pieteicis, lai to agri agri paceļ. Un laikus arī šovakar nolicies gulēt. Tikai ar to miegu šovakar tā ērmoti: kā nenāk, tā nenāk.

Saimes galā jau visi apklusuši. Tēvs vēl gultā smēķē. Rūdis gaida, vai viņi ar māti nerunās vēl ko par Druviņiem. Bet nekā. Viņš dzird, ka tēvs noliek pīpi uz krēsla un, kā pagriezies uz plāna pusi, tā paliek guļot. Uz krāsns iečirkstas ķirķis. Ārā kalvās dzird urrinām zemes vēzi.

Galvā Rūdim liela doma: vai tas var būt, ka rīt Druviņu liks ārā no mājām un ārdīs zemē viņa ēkas. Un Janelis taču vienmēr bija apgalvojis, ka viņa tēvam esot taisnība, ka kungs nekā nevarēšot izdarīt. Būs varbūt gan tā iznācis, kā citi runāja: būs Druviņam pietrūkušas pastalas, tālos ceļus staigājot, meklējot pie kungiem taisnību. Bet vai tad basām kājām nevar meklēt? Viņš rīt agri aizskries un pasacīs, ka šodien nāks liecinieki, lai pasteidzas meklēt basām

kājām, citādi noārdīs mājas.

Bet varbūt kungi neļaus basām kājām meklēt? Arī viņam,, kad veda pie baznīckunga atlasīt, apāva pat jaunos zābaciņus. Žēl gan, ka viņš ātrāki nezināja, būtu aizskrējis līdz vakaram, un Druviņš vēl kaut kur būtu sadzinis pastalas. Bet tas muižkungs te ilgi nosēdēja, un Rūdis, tāds nodriskājies un melnām kājām, nemaz netika laists iekšā. Un cūku Antiņš par tēva norakstīto zīmi, lai pagasts rīt sūta lieciniekus, pasacīja tikai vakarā.

Bet kā tas ir, kad liecinieki ārda ēkas zemē? To Rūdis savā mūžā vēl nebija redzējis. Kā ceļ ēkas liecinieki, viņš atmin pērn, kad nodegušās rijas vietā viss pagasts tēvam cēla jaunu. Aizsāka no pašas zemes, arvienu augstāki, ar-vienu augstāki un pašā čukurā eglīti. Ārdīt jāsāk

no augšas, papriekš jānoņem eglīte. Bet Druviņos uz jumta nemaz nav eglītes. ..

Rūda domas sāka jukt un pāriet miegā. Sapnī viņš redzēja it kā Druviņus, it kā pašu jauno riju. Druviņš pats kāpa uz jumta, lai neļautu ņemt nost eglīti, viņš ar Janeli arī rāpās uz jumtu, bet tad slīdēja, krita un atmodās.

No kritiena Rūdis bija krietni sabijies un uzlēcis sēdus gultā. Drīzi atjēdzies, kas ar viņu īsti ir, viņš atminējās, ka nebij šovakar noskaitījis pātarus. Tādēļ arī tas kritiens, viņš nodomāja. Māte viņam vairākas reizes bija teikusi, ka pa miegam krist, ir krist grēkos, un piekodinājusi katru vakaru gultā skaitīt pātarus. Arī māte katru vakaru ilgi skaitīja. Tēvs gan tikai smēķēja. Ātri Rūdis saņēma rokas un sāka

skaitīt tēvs — mūsu. Beigas viņam sajuka, tomēr viņš vēl iesāka, ātri steigdamies: «Ak tēvs, tavs nabags bērniņš nāk, sāk mācīties, ko tas nemāk …» — bet arī šie pātari viņam sajuka, viņš atzvila uz spilvena un cieti aizmiga.

No rīta cūku Antiņš, pats vēl kasīdamies un acis berzēdams, raustīja Rūdi aiz rokas, lai ceļas augšā. Rūdim briesmīgi gribējās gulēt, un, acis nepavēris, lūdza Antiņu, lai ļauj viņam mieru. Bet tad atminējās par Druviņiem un žigli vien piecēlās.

Ienāca māte un skubināja viņu ātrāki ģērbties. Viņa domāja, ka Rūdis arī pošas Antiņam līdzi pie cūkām.

«Rukšķis un cūcene jau sen pabāzuši galvas caur aizgaldiem un sauc: Antiņ, uhu! Rūdi, uhu! Ēst gribas, ēst gribas!

Antiņ, Rūdiņ, uhu! Sivēneļi visi kviec: žiglāki, žiglāki!»

Viņa aizgāja jau izlaist cūkas. Rūdis ar Antiņu iznāca reizē sētā un izgāja pa vārtiem cūkām pakaļ. Māte vēl nopakaļus noteica: «Tad nu labi gan pieganat cūciņas.

Izsūtīšu par to kunkuļainu putru un izcepšu katram mīkstu, gardu rausi.»

Aiz dārza Rūdis tūliņ metās gar lēcu lauku uz pļavmalu un projām pa teciņu uz meža pusi. Cik reizes viņš te nebija gājis gan viens pats, gan ar Antiņu, gan Janeli un Mikiņu. Bet tādu spīdošu rasu gan viņš te nebija redzējis. Pie katra soļa daži pilieni aizsprāga uz priekšu. Un diezgan vēsi, kājām pat auksti.

Virs rudzu lauka iesāka cīrulis savu skaļo rīta dziesmu, vēl viņš nevarēja būt

augstu, Rūdis apstājās, atgriezās un sāka pēc viņa skatīties, bet neieraudzīja.

Pametis acis uz teciņu, viņš redzēja pa to vietu, kur bija nācis, garu, zaļu strīpu atšķiramies no mirdzošās rasas. Arī ēna viņam izlikās tik gara, tik gara un visai jocīga: tieviņa tieviņa un galva rudzu ežmalā. Viņš pacēla roku, papurināja, nosmīnēja par rokas ēnu, tad steidzās atkal uz priekšu. Pašā mežmalā viņam it tuvu iesāka grieze griezt, Rūdis jau pakāpa soli sāņus un gribēja iet to uzcelt, lai laižas, bet tad atlika to līdz atpakaļ nākšanai. Cik noslēpumaina tāda grieze, pat ne Janelis, ne Antiņš to vēl nekad nav uzcēluši, ne ligzdas atraduši. Janelis, tas gan zina daudz ligzdas, bet visas viņš nerāda. Un katru reizi svēti jāapsolās bez viņa nekad neiet skatīties, tad tikai viņš rāda.

Nonācis līdz zaļajam siena celiņam, Rūdis uz brītiņu apstājās. Tad novērsās no teciņa un aizgāja apkārt pa celiņu. Lai gan viņš sevi drošināja un pie sevis domāja, ka viņam tagad nepavisam nav bailes no bedres, bet tomēr drošāki apiet apkārt pa celiņu. Un bez tam nav jau nekāds lielais līkums.

Drīzi viņš ieraudzīja skrajumu un vēl pēc brītiņa kāršu žodziņu un zaļu rudzu lauku. Gar lauka malām šur tur bija sakrautas egļu saknes. Celiņa otrā pusē izstiepās arī aizžogots kartupeļu lauciņš.

Zaļi lakstiņi vēl neaizsedza melnās vagas, un viss lauks bija melni strīpains.

«Te zaķi gan uz reizi vajag ieraudzīt,» iešāvās Rūdim galvā. Un viņš ejot sāka skatīties pa vagu starpām pēc zaķa.

Pienācis pie vārstuļiem, Rūdis izlīda cauri un gāja uz durvju pusi. Sētā pie kūtiņas Druviņu māte patlaban beidza slaukt Raibaļu un ieveda to atpakaļ kūtī.

Zīmaļa tur jau bija priekšā un māva. Tad Druviņu māte paņēma no noža saplūkto zāli un piesvieda govīm. Arī Lauķis, kurš kūts dibenā sāka bubināt, dabūja savu tiesu.

«Kādēļ Lauķis ar abām govīm šodien nav aplociņā?» iedomājās Rūdis, bet prasīja, kur esot Janelis.

«Ej vien iekšā, dēliņ, viņi visi istabā,» skubināja Druviņu māte un nāca arī pati ar kūpošo slauceni.

Rūdis te Druviņos bija biežs viesis, bet nama durvis no āra puses vēl nevarēja attaisīt, no iekšpuses gan: aizšaujamais bija par zemu, no ārpuses caur lūku

sniedzoties, viņš to nevarēja sasniegt. Arī tagad viņam bija jāgaida, kamēr Druviņu māte pienāks un attaisīs durvis.

Patlaban izšāvās no nama bezdelīga.

Uzmetās turpat uz jumta un steidzīgi sāka vidžerēt savu sarežģīto dziesmu. Rūdis nolūkojās, kā putniņš dziedot plātīja knābīti, trīcināja spīdošo pakaklīti un domās skaitīja līdzi: «Kamēr sievas pirtī pērās, bērni smiltīs rotaļājās, gaļa piedega, tauki izlija ugunī — švirrrkt! …» * Janelis izlikās Rūdim tāds savāds, kā dusmīgs par kaut ko. Viņš sāka minstināties, vai nav ko nodarījis Janelim, nav gājis pie kādas ligzdas bez viņa atļaujas. Nē. Arī Rūdis klusēja. Teikt, kādēļ viņš nācis, viņam negribējās, tādēļ,

ka Druviņu tēvs visu laiku turpat sēdēja un pīpoja. Viņš bija kreklos, bet kājas tam bija apautas, pastalas pat vēl pavisam jaunas. Tātad vēl nemaz nebūs tik slikti.

Jāpateic tik Janelim. Bet kādēļ viņš tāds saīdzis?

Druviņu māte bija ielējusi bļodā siltu pienu, salikusi karotes uz galda, sagriezusi maizi šķēlēs un skubināja uz strēbšanu.

Mikiņš paņēma karoti, Rūdis arī, bet Janelis sacījās negribam.

«Kas nu par niekiem!» Druviņu māte stāja Janelim virsū: «Ēdi vien. Varbūt neviens nenāks. Un, ja arī nāktu, tikpat bez ēšanas neiztiksi.» Un viņa iespieda Janelim karoti saujā. Tas sāka gausi strēbt.

«Iekod nu arī tu, Bērtul,» Druviņu māte pagriezās pret vīru, «ar neēšanu nekā

jau negrozīsi.»

Druviņu tēvs tā kā piesarka, tā kā nobāla, ātri piecēlās, izsteidzās namā aizšaut ārdurvis, Rūdis pa tam pieliecās pie Janeļa un teica: «Liecinieki nāks šodien ārdīt nost Druviņus. Vakar cūku Antiņš man teica, viņš aiznesis pagastā paziņojumu. Pasaki, lai tēvs meklē taisnību.»

Bet Janelis neklausījās. Atplestām acīm viņš stīvi skatījās caur logu uz vārstuļiem.

«Māt, nāk!» viņš tikai ieteicās un ar visu karoti atgāja no galda. Druviņu māte pavērās uz sētu un ievaidējās; karote viņai izslīdēja no rokām. Mikiņš paskatījās uz māti un sāka raudāt. Druviņu māte iespieda Mikiņa galvu sev klēpī un aizgāja ar to uz mūri.

Arī Rūdis bija nolicis karoti, pastiepās uz loga pusi un paskatījās ārā.

Pie pašiem vārstuļiem bija viņa tēvs ar muižkungu, aiz tiem divi vīri ar garu redeli uz pleciem un citi ar ķekšiem un cirvjiem. Rūdis vairāk sabijās no tam, ka ieraudzīja te savu tēvu. Tagad viņš nemaz nedrīkstēs iet ārā, kamēr tēvs te būs pie vārstuļiem.

No nama ienāca Druviņu tēvs un apsēdās pie sienas gultā. Tad viņš atkal piecēlās, paņēma Rūdi aiz rokas un aizveda nost no loga pie Druviņu mātes uz mūri. Pats viņš iesēdās atkal gultā. Ne vārds pie tam netika runāts. Istabā valdīja dziļš klusums. Arī Mikiņš vairs neraudāja.

Pēc brītiņa dzirdēja atšaujam vārstuļus, tad soļus dunam sētā. Kāds pienāca pie durvīm un piedauzīja. Vēl

reizi. Tad paklabināja kliņķi un raudzīja atspiest durvis vaļā.

Soļi atgāja no durvīm, un uz brītiņu arī sētā klusums. Tad nočab lapas puķu dārziņā, un pie paša loga parādās liels stāvs un pieliecas pie rūtīm. Tas ir muižkungs. Viņš sāk knibināties gar logu rāmjiem no ārpuses. Uz reizi logs atveras.

«Ko tad jūs, Druviņ, tā blēņojaties,» viņš saka diktā balsī, «mājās esat un neatsaucaties. Līdz šai dienai jums bija jānotīra muižas grunte.»

Druviņš liekas viņu nedzirdis un meklē rokām pa gultu smēķējamās lietas.

Piebāzis pīpi, viņš aizdedzina špicku un sāk smēķēt. Brītiņu muižkungs gaida atbildi, bet, nekā nesagaidījis, pagriežas uz sētas pusi un tikpat diktā balsī saka: «Pagasta vecāko, nāciet nolasiet

vēlreiz Druviņam augstās tiesas spriedumu un jums laisto valdīšanas pavēli. Varbūt tas mums aiztaupīs turpmāko darbu.»

Rūdis gaida tēvu pie loga un cietāki piespiežas pie Druviņu mātes sāniem. Ar vienu roku viņa glauda Mikiņu, otru apķer Rūdim apkārt.

Pienāk arī tēvs pie loga un nedrošā balsī diezgan paklusu lasa kādu papīru.

Rūdis pa visu lasīšanas laiku sajūt tikai to, ka vīri pa atnesto redeli rāpsies uz jumta un ar ķekšiem ārdīs ēku nost. Un pie tam viņam acu priekšā rādās pati ārdīšana, pielīdzināma āboliņa viļukņu ārdīšanai.

Kad tēvs beidza lasīt un salocīja papīru, muižkungs atkal diktā balsī ieprasās: «Nu jūs, Druviņ, vēlreiz dzirdējāt

spriedumu un valdīšanas pavēli. Vai jūs paši tūlīt notīrīsit muižas grunti?»

Uz brītiņu Druviņu tēvs izņem pīpi no mutes.

«Spriedumu es neatzīstu, tas ir netaisns un arī pavēle netaisna,» viņš skarbi nosaka un ņem atkal pīpi mutē.

«Paši redzat, pagasta vecāko, ka te ar labu nav nekas izvedams, darāt, kā jums pavēlēts,» teic muižkungs, atiedams no loga kopā ar tēvu.

Rūdim tagad galvā, ka mātes tomēr labākas nekā tēvi. Tā arī Druviņu māte. Ja viņam nebūtu bijusi pašam sava māte, tad viņš tūliņ ņemtu sev par māti Druviņu māti. Tēvi? Salīdzinot tos, tik viens, kā otrs nav labi: smēķē vien, nemaz nerunā.

Ja varētu tā: abas mātes, — vienu par māti, otru par tēvu, — tad gan būtu labi.

Bet ar to tēvi nebūs mierā. Un arī Mikiņš ne.

Un Rūdim top Mikiņa žēl, ka viņš gribēja atņemt viņa māti. Un viņš saņem Mikiņa mazo, tuklo rociņu un sāk to paijāt. * Uz jumta dzirdami soļi un brakšķēšana. Istabas durvis, kuras Druviņu tēvs, iekšā nākot, tikai pievēris, tagad atveras pavisam vaļā. Bet neviens tām nepiegriež vērību. Janelis vienmēr stīvu seju lūkojas uz vaļējo logu, un uztraukti klausās uz katru troksni ārpusē.

Dzirdama koku krišana aiz sienas, kartupeļu lauka un sakņu dārza pusē. Bet tai pusē nav logu un nekas nav redzams.

Pats čukuris jau vajag būt noārdīts, jo namā daudz gaišāks un bezdelīgas vidžerēdamas šaujas pa augšu iekšā namā.

Drīzi sāk gāzties arī sētas puse zemē sijas, ķempeles un lubas. Vienīgi uz puķu dārziņa, pretim vaļējam logam, neko negāž zemē. Sētas pusē zeme vairāk nomīdīta, cietāka, te katrs kritiens atskan dobjāki.

Arī ģēvele tiek jau ārdīta: caur galējo logu redz krītam resnus baļķu galus.

Druviņu māte turas no raudāšanas un neelso, bet visu laiku viņai pa vaigiem birst asaras. Pie katra diktāka klaudziena Rūdis jūt, ka viņa satrūkstas. Druviņu tēvs gan izliekas pavisam mierīgs. Viņš visu laiku smēķē bez apstāšanās, un dūmu mākonis ap viņa galvu kļūst arvien lielāks un biezāks.

Reižu reizēm kāds gabals no jumta uzkrīt uz griestiem. Griesti tad nolīgojas, un gruži un putekļi birst istabā.

No nama puses kļūst arvien gaišāks.

Bet arī sodrēji un putekļi tur birst jo vairāk un veļas bieži istabā iekšā.

Bezdelīgas jo biežāki šaudās pa jumtu iekšā un riņķo apkārt pa namu, viņas vairs nevidžerē garo dziesmu, bet tikai retumis iesaucas: cigzi! cigzi! Rūdis mājās novērojis, ka tā viņas sauc, kad ierauga vanagu vai kaķi. Arī te viņš doma, ka kaķis ir namā un drīzi meklēs patvērumu istabā.

Tad uz reizi namā kaut kas nopakšķ, un bezdelīgas, jo zemu laizdamās, bieži visu laiku sauc savu: cigzi! cigzi! Janelis izskrej namā un sāk diktā balsī brēkt Elsodams viņš nāk iekšā un nes rokās mālu ligzdiņu ar dažam baltam spalvām un sablaizītām aizperētām oliņām. Ar ligzdiņu viņš apstājas raudādams pie mātes; arī Mikiņš sāk pa otrai lāgai dikti

raudāt. Rūdim arī tā vien spiežas kamols kaklā un valgums acīs. Iespiedis galviņu Druviņu mātes padusē, arī viņš sāk nevaldāmi liet asaras. Un gribētos neraudāt un savaldīties, bet nevar. Ne vien bezdelīgu, bet visu, visu viņam tā žēl: ir Mikiņa ar tuklo rociņu, ir Janeļa, ir Druviņu mātes, kura klusu raustās un retumis noslauka asaras, ir arī Druviņu tēva, lai gan viņš tur smēķē un ne vārda nerunā.

Uz reizi iebrikšķas griesti uz pašām durvīm. Kaut kas čīkstēdams spiežas iekšā starp griestu dēļiem. Arī otrā galā pie sienas. Tad kaut kas trūkst, kaut kas lūst, dēļa viena puse paceļas, un gar otru nobirst bieza putekļu un gružu kārta istabā, uz brītiņu aizklādama āra gaismu. Kad putekļi cik necik nogulstas, virs galda un

pār piena bļodu redzama bieza gružu strīpa ar nelieliem mālu gabaliņiem. Uz grīdas gruži nav tā saredzami.

Un atkal kas čīkstēdams spiežas zem blakus guļošā dēļa abos galos. Druviņu māte piespiež Mikiņu un Rūdi sev ciešāki klāt un saka vīram: «Bērtul, iesim ārā. Te vēl kas var uzkrist un mūs nelaimīgus padarīt.»

Bet no Druviņu tēva nav atbildes.

Viņa vēlreiz atkārto uzaicinājumu. Tad uz brītiņu roka ar pīpi noslīd uz ceļiem.

«Nebaidies no nedzīviem kokiem, bet no dzīviem cilvēkiem. Nelaimīgākus mūs vairs nevar padarīt.»

Dobjā balss no dūmu mākoņa apklust, un roka ar pīpi paceļas no ceļiem dūmu mutulī. Druviņu māte nogaida, kamēr noguļas otrs putekļu un gružu

blāķis, tad, Janeli pa priekšu bīdīdama un abus mazākos zēnus sev līdzi vilkdama, virzas uz durvīm un no nama ārā sētā.

Tikai sētā Rūdis ierauga, cik pleķaini melni ir Janelis, Mikiņš un arī Druviņu māte: ir rokas, ir ģīmis viņiem kā sodrējiem nosmērēti.

Pienāk tēvs. To viņš pavisam bij aizmirsis. Un arī vairs tā nebaidījās kā šorīt.

«Ko tad tu te, Rūdi? Un kāds tu izskaties, kā no krāsns izlīdis.» Un tēvs nemaz nav dusmīgs, bet ņemas ar savu plato roku tīrīt viņa ģīmi. «Tas nu gan nav labi, ka tā bez atļaujas aizeji no mājām.

Māte būs ļoti nobēdājusies meklējot.»

Un Rūdim top žēl mātes un gribas uz mājām. Bet žēl arī atstāt Druviņu māti, kura viņam tagad tik mīļa, un Mikiņu un

Janeli, lai gan tas vēl vienmēr kā pūcēns un nerunā.

«Aicini Mikiņu un Janeli arī līdzi, lai paviesojas šodien pie mums,» piebilda tēvs, it kā būtu nolasījis Rūda vēlēšanos.

«Druviņu mātei te bez jums diezgan ko kopties, pievācot lietas, uzskatot lopus.»

Bet Mikiņš cieti ietin savu nosmulēto ģīmi mātes lindrakos, un arī Janelis pieķeras mātei. Viņi domā, ka Rūdis tos ar varu vedīs līdzi. * Pēc brīža Rūdis jau mājās pie mātes un nomazgājies stāsta viņai, kādēļ šorīt aizskrējis uz Druviņiem un ko tur visu redzējis. Viss viņam jaucas kā mudžeklī, vienīgais, kas viņam palicis cietā atmiņā un ko var saprast — par bezdelīgu ligzdiņu: kā tā namā nogāzta, kā

bezdelīgas laidušās un saukušas: cigzi! un kā viņi visi sākuši dikti raudāt. Vēl setā Janelim bijusi rokā ligzdiņa. Ēdot un pēc tam Rūdim viss jaucas pa galvu, atdzimst viens jautājums pēc otra, un viņš visu laiku skraida mātei pakaļ pēc izskaidrojumiem.

Kad liecinieki celšot atkal Druviņus augšā?

Nekad necelšot. Kungs tur sēšot mežu.

Atbilde Rūdim nav visai skaidra, bet tagad viņš domā par meža sēšanu. Kā to gan sēj, un kas mežus sēj? Arī māte nav redzējusi mežu sējam, līdz šim audzinājis dieviņš, bez sēšanas. Bet, ja Druviņu nebūšot, kur tad uzcelšot bezdelīgu ligzdiņu? Bezdelīgas nekad vairs neejot atpakaļ izpostītas ligzdās, tādēļ nekad

nevajagot postīt. Bet ja sanākšot liecinieki ar ķekšiem un redeli un sākšot ārdīt nost jumtu? Tas nekad nebūšot: tēvs esot pagasta saimnieks, bet Druviņš kunga saimnieks.

Rūdis liekas būt ar atbildi apmierināts, lai gan nesaprot, kas pagasta saimnieks, kas kunga saimnieks, kādēļ tēvam liecinieki cēla riju, bet Druviņus liecinieki ārdīja nost.

Patlaban izcepti rauši. Rūdis ēd mīksto rausi un stāsta mātei, ka šorīt nav paguvuši izstrēbt pienu no bļodas, gruži sabiruši iekšā, kad griesti lauzti augšā.

Druviņu māte satrūkusies no mālu biršanas un iespiedusi viņu cieti cieti sev padusē.

Māte aiziet aiz širmja, iznāk no turienes acis slaucīdama un lielo tipteni rokā. Lakatu viņa sasien pilnu raušiem un

saka, kad pārlaidīšot Antiņš cūkas, tad lai abi ar Rūdi aiznesot raušus Druviņu mātei.

Rūdim par to liels prieks, un viņš skrien Antiņam pretim. Ceļā viņš paveras uz Druviņu pusi, bet tur redz tikai zaļo mežu. Un viņš sāk domāt par meža sēšanu, kuru līdz šim dieviņš audzinājis tāpat bez sēšanas. Māte sēja kāpostus no maza maza koka špilkumiņa uz plaukstas, tēvs sēja miežus no lielas, pītas sētuves, pakārtas kaklā, — no kā kungs sēs mežu, kurš taču tik liels?

Un kāds gan kungs varētu izskatīties?

Muižkungu gan viņš redzējis vairākas reizes, bet pašu kungu nekad. Spēcīgs gan vajag būt tāds kungs, ka viņš var aizdzīt Druviņus un spēj sēt mežu!

Bet kādēļ viņš nesēj lielajos laukos, bet mazajā laukumiņā, kuru Druviņš sev

uzplēsis? Ar to meža sēšanu viņš varbūt nebūs vis tik spēcīgs …

Antiņš ar cūkām vēl Auzukalnā. I cūkas, i Antiņš bieži skatās uz māju pusi un gaida tikai uz zīmi no turienes. Tagad Antiņš pastājas tik drusku sāņus un ieurrinājas, un Rukšķis, cūcene, veprēns un viss bars aizaulekšo Rūdim garām šņaukādams un urkšķēdams. Antiņš ar Rūdi metas lēkšiem vien cūkām pakaļ, bet nevar tikt līdzi.

Arī tēvs jau pārnācis, bet atkal drūms un kluss kā arvien un smēķē savu pīpi.

Rūdis neuzdrošinās iet tam klāt un kaut ko prasīt, lai gan gribas zināt, kas ar Druviņiem.

Antiņš uz ātru roku apēd rausi, uzstrebj putru, un abi ar Rūdi aiznes raušus. Antiņš pa ceļu prasa par ārdīšanu:

vai tad patiesi noārdīts? Vai logi nav sasitušies, kad sienas noārdītas un tie vairs nav varējuši turēties? To Rūdis nezin, viņš aizskrējis agrāki projām.

Tagad zēni iet taisni pāri gravai.

Bedre jau gandrīz aizaugusi ar zāli. Pliks tikai pats iegrimušais stūris, kur redzami daži kauli. Rūdis vairākas reizes tā nedroši paskatās uz kaulu pusi, tomēr Antiņam piebilst, ka šim nemaz neesot bailes. Bet Antiņš to i nedzird; viņš domā par citām lietām.

«Bet kam tad paliks Druviņa rudzi un kartupeļi?» viņš ieprasās. «Tos Druviņš pats sējis, tos kungs nevar ņemt.»

Rūdis par to līdz šim nav domājis.

Viņš pilnīgi piekrīt, ka tie pieder Druviņam pašam, viņa sēti. Kungam piederēs mežs, kad viņš to iesēs.

Izgājuši meža malai cauri pie Druviņu lauciņiem, viņi apstājas, i nepazīst vairs veco vietu, uz kurieni viņi tik bieži nākuši. Klajumiņš tagad daudz mazāks, otra mežmale pievirzījusies daudz tuvāk; agrāk aiz ēkām to nemaz neredzēja; ēku vietā neparasts gaišums un tukšums.

Palikusi tikai savā vecajā vietā akas vinde ar karājošos spaini. Agrāk viņa nemaz nekrita acīs, bet tagad taisni acu priekšā un daudz augstāka nekā senāk. Kā pasakains milzis ar melnu galvu stāv lielais mālu skurstenis ar nokvēpušo galu: milzis it kā atspiedies ar vienu roku uz istabas krāsnes un ar otru uz sodrējaina rovja.

Zēni iet tuvāk. Sakņu dārziņā viņi pamana vairākus klienus plūmkociņus un dažas ābelītes. Agrāk viņi tos nebij

ievērojuši un arī turpmāk tiem nepiegrieztu vērību, kamēr uz tiem neparādītos augļi. Tagad tie stāv kā atstāti sērdieņi izkaisīto lubu un kāršu vidū.

Noārdītie baļķi sasviesti šā tā visapkārt ap pamatu. Grīda palikusi neaiztikta, un visas istabas lietas kur bijušas. Arī piena bļodu ar karotēm Rūdis redz uz galda, kā šorīt palikušas.

Druviņu tēvs sēž vēl vienmēr turpat gultā un smēķē, tikai dūmu mākonis nelido viņam vairs apkārt.

Sētas vidū nolikts balts zārks un tādas pat nekrāsotas kamanas. Tie laikam nolaisti no kūts augšas. Mikiņš, iesēdies kamanās, sit ar pātagu pa ilksīm un nūjo.

Viņam vairs nekādu bēdu, viņš brauc.

Janelis, atspiedies ar celi pie zārka, stāv tāds pat pūcīgs kā šorīt. Viņš nodūris

galvu un nerunā neviena vārda. Abiem zēniem un raušu lakatam, kuru tie nolikuši uz zārka vāka, viņš nepaskatās ne virsū.

«Gatavais bībis!» nosaka Antiņš un iet ar raušu lakatu uz aplociņu, kur Druviņu māte ar slauceni staigā ap Zīmaļu un Raibaļu. Rūdim gribētos labprāt pabraukāties ar Mikiņu, bet viņš tomēr iet Antiņam līdzi uz aplociņu.

Druviņu māte ļoti priecīga par dāvanu. Viņa tūliņ pārnāk sētā, atraisa tipteni un saber raušus kamanās.

«Tencināt nu gan viņu māti. Lai dievs viņai par to atmaksā. Redzat, kāda mums tagad dzīve, sliktāka nekā pēdējiem čigāniem. Kaut jel atstājuši uz kādām dienām kūtiņu lopiņiem par patvērumu.»

Un viņa ar tipteni berzē acis.

Rūdis pa tam jau paguvis iekāpt

kamanās un nosēsties pašā priekšā, blakus Mikiņam. Kamēr Mikiņš ēd rausi, Rūdis saņēmis pātagu un brauc. Pie Druviņu mātes pēdējiem vārdiem viņš paveras uz kūtiņas pusi. Tur izmētātu spāru un baļķu starpā redzama mēslu guba, apgāztas siles un steliņu stabi.

Atdabūjis tipteni, Antiņš skubinās uz iešanu. Viņam šodien nav pa prātam Janelis. Ko tāds dusmojas. Vai šie vainīgi, ka kungam iznākusi taisnība.

«Bet Druviņam arī taisnība. Viņš vēl šorīt tā izteicās, kad tēvs lasīja papīru.»

«Varbūt arī Druviņam taisnība,» Antiņš pielaiž, «bet kādēļ tad uz mums dusmoties?» * Abi zēni nonākuši pļavā netālu no mājām un nometas zālē rudzu ežmalā.

«Kad es būšu liels,» Antiņš pa paradumam sāk dikti domāt, «es arī nopirkšu muižu kā Mālciemnieks. Viņš arī agrāk bijis nabags, bet strādājis par dūkuri un sapelnījis naudu.»

Rūdis pārtrauc Antiņu un ieprasās, kas dūkuris tāds esot.

«Tas tāds ūdens līdējs: uzbāž glāžu cepuri galvā, ieņem gumijas trūbu mutē un laižas dibenā. Rauj krietnu naudu — savus rubļus trīs par stundu.» Antiņš Rūda priekšā labprāt izliekas par lielu gudrinieku un stāsta, ko saklausījies no lielajiem, bieži arī pats pielikdams, ja labi nezin.

Rūdim tāds ūdens līdējs kaut kas jauns. Viņš redzējis zosi iebāžam galvu ūdenī, pīli duļķojamies gar kalvju saknēm zem ūdens, bet astes tām vienmēr ārā. Un

tāds dūkuris pavisam dibenā. Ko tāds tur pašā dibenā darot?

«Kāds tu, Rūdi, vēl muļķis. Vai tur maz visāda darba? Strādā visu, ko vien liek, kad tik labi samaksā.»

Rūdis atzīst, ka viņš vēl liels muļķis, un domā, kad viņš kādreiz tik daudz zinās kā Antiņš vai Janelis. Pēc brītiņa viņš lūdz Antiņu: «Antiņ, nepērc vis, mīļais, Mālciemu, bet nopērc mūsu muižu un uzceli atkal Druviņus.»

«Druviņš jau tad būs miris,» Antiņš saka.

«Lai dzīvo Janelis ar Druviņu māti.»

Antiņš nekā neatsaka un domā. Rūdis atminas, ka tas uz Janeli vēl dusmīgs un priekš tā necels, un tādēļ vēl piebilst: «Nu, ieliec Mikiņu par saimnieku.»

«To varēs gan,» Antiņš domīgi atsaka. * Vakarā Rūdis ar māti nomazgājušies pirtī ātrāki par citiem. Rūdis aizgājis laikus gulēt. Gultā viņam vēl ienāk prātā: kādēļ tad ārdīti Druviņi nost, ja arī Druviņam taisnība? Kungam taisnība, viņš grib te mežu sēt; bet arī Druviņam taisnība: viņš te sēj rudzus, stāda kartupeļus un grib dzīvot. Viņš piesauc māti un prasa tai.

«Ko tu nu, bērniņ, tik daudz par to domā. Tie vienreiz nu noplēsti — un beigts. Gan Druviņš ierīkosies kur citur no jauna. Guli vien.» Un māte, nosēdusies uz gultas malas, glauda zēna vēl valganos matiņus.

«Cik taisnības ir pavisam, memmiņ?» Rūdis prasa, pieglaudis mātes

otru roku sev pie krūtīm.

Māte ne uz reizi atbild, bet labu brītiņu klusē.

«Kailo patiesību dieviņš tikai vienu laidis pasaulē. Un no paša sākuma viņa tāda kaila arī staigājuse. Bet ļaudīm tas nav paticis, un viņi to sākuši ģērbt katrs savās drēbēs. Arī tagad viņa staigā viena, bet katrs to domājis tādu, kādi pats ģērbies. Un tādēļ to nevar vairs pazīt un grūti atrast. . .»

Rūdis domās redz kailo patiesību, redz tai bieži mainām drēbes un uz brīdi apklust.

Māte viņu paceļ sēdus gultā un liek skaitīt vakara pātarus. Šoreiz Rūdis nesteidzās, bet tomēr viņš pāris reizes apjuka, skaitot: «Ak tēvs, tavs nabags bērniņš nāk …» Mātei bij jāpasaka

priekšā.

SESKIŅŠ KĀDS bija viņa īstais vārds, nezinu, mūsu apgabalā viņu sauca par Seskiņu.

Bet ne viņš vien, arī citi paunu žīdi mūsu pusē staigāja zem iesauktiem vārdiem, kā piemēram, Aupiņš, Smēriņš, Novakars.

Viņš varbūt pie tāda iesaukuma bija ticis caur to, ka labprāt uzpirka sesku ādiņas.

Bet šim nosaukumam nepiemita nekāda ļauna nozīme, visi viņu tā sauca, taisni ar to sarunājoties, un arī viņš pats sevi tā vien dēvēja. «Nu, draudziņ, Seskiņš jums atnesa jaunmodes lakatus . . .», «Jūs taču Seskiņu šoreiz neizlaidīsat bez rokas naudas. . .», «Seskiņš pie jums šovakar paliks pa nakti…».

Es vienumēr priecājos par Seskiņa

atnākšanu: viņa paunā bija daudz spožu lietiņu, kuras man ļoti tikās redzēt.

Nostājos pats pirmais pie paunas, kad tas to nolika uz galda, un ar nepacietību nolūkojos, kā viņš papriekš atraisīja mazo, melno katliņu, atlika pātaru kuli un tad saka raisīt vaļām koka lādītes.

«Nav jums, Seskiņ, nemaz vērts taisīt paunu vaļām, mums nekā nav vajadzīgs,» ieteicās daža no meitiešiem, bet tomēr arī nāk pie paunas lūkoties. Viņš neļaujas atrunāties «Tik jau Seskiņam tā darba kā panesat paunu un parādīt katrās mājās, kas viņam paunā. Par rādīšanu naudas neprasa. Kam vajadzēs, tas pirks, kam nevajadzēs, tas nepirks,» viņš atteic un mierīgi atklāj papīrus, un liek lādīti blakus lādītei. Un Seskiņa rādīšana gandrīz nekad

nebija veltīga: Trīnes mātei ievajadzējās āķu, kalpu Ievai alvas pogu, meitai Līzei dzīparu, ganu Katei virbu. Un kaulēšanās nekad nebija liela. «Seskiņa āķi, Trīnas mātes nauda — paliksim katrs pie sava,» un Seskiņš rāmi lika preci atpakaļ paunā.

Sasējis paunu uz iešanu, Seskiņš reizēm aizsēdās aiz galda un, taisni neviena neuzlūkojot, sarunājās it kā pats ar sevi: «Druviņu māte gribēja Seskiņu paturēt uz pusdienu, bet viņš nepalika, atteica, ka jāsteidzas uz Lejniekiem, tur to jau sen gaida.»

Tas nozīmēja, ka Seskiņš grib ēst. Un māte tam dod, kas jau nu pie rokas, visvairāk siļķi ar maizi un, ja bija piens, tad to uzdzerai. Arī te man bija ko noskatīties. Zināju, ka viņš ies papriekšu

mazgāt rokas, skaitīs pātarus, nokodīs vispirms kumosu maizes un tad tik sēdīsies ēst — un tomēr acis nenolaidu no viņa visu laiku: tik garšīgi viņš ēda.

Sirmā, garā bārda kustējās ātri, ātri vien.

Par ēšanu viņš kaut ko atstāja — vai nu zēvelskaliņus, vai ko citu.

Visvairāk Seskiņu es gaidīju ap Jaungadu, tad viņš nēsāja jaunus kalendārus. Stefenhagena «Veco un jauno laika grāmatu» māte pirka katru gadu no viņa, bet «Vidzemes laika grāmatu» es paguvu tāpat izlasīt, kamēr viņš pavadīja pie mums nakti. Tas tad bija vesels notikums. Līdz krēslai es to jau biju izskrējis cauri un vakarā, kad visi sanāca no darba, lasīju jau pa otrai lāgai dikti visiem priekšā par «Uzticīgu mīlestību» un «Cēsu pils drupām».

Arī pats Seskiņš uzmanīgi klausījās līdz pat beigām, lai gan čubu maiss priekš viņa jau bija nolikts uz mūra. Tikai pēc tam, kad biju beidzis visu kalendāru ar visiem sludinājumiem un laika pareģojumiem, gājām visi pie miera.

Seskiņš ietina kalendāru pie citiem papīrī un ielika savā cepurē. Nezinu, kādēļ, bet cepurē uz galvas viņš nēsāja arvien divus trīs kalendārus. * Varbūt kalendāri saveda mūs ar Seskiņu tuvāk kopā nekā ar citiem žīdiem, kuri tikpat bieži pienāca Lejniekos. Kad viņš palika pie mums pa nakti un vakaros vārīja sausus kartupeļus, es viņam pienesu skaidas un palīdzēju, kur varēju. Par to viņš man solīja pastāstīt pasaku par «Ivanu un pelēko vilku». Šo pasaku viņš

tikai zināja un stāstīja katru reizi. Un katru reizi es uzmanīgi noklausījos pasakā, lai gan visu jau zināju un vietu vietām pat pārlaboju, kur viņš ko izlaida. Beigu beigās viņš mani sāka mācīt rakstīt ebreju burtus: punktus un līkās līnijas, rakstāmus no labās uz kreiso pusi.

Tā tas vilkās, kamēr sāku iet skolā.

Tad man atlika mazāk vaļas. Pasaku par «Ivanu un pelēko vilku» Seskiņš man vairs nestāstīja, arī ebreju burtus bijām atstājuši. Tagad Seskiņš man stāstīja par saviem dēliem, no kuriem vecākais jau bija Amerikā, bet citi mācījās vēl tepat.

Vecākais rakstot vēstules, ka ejot labi, varēšot labi dzīvot un pavasar braukšot arī viduvējs projām. Ceļojot vien paejot gandrīz mēnesis, tik tālu tas esot.

Otrā pavasarī aizbrauca viduvējs

dēls. Seskiņš palika ar jaunāko zēnu un divi pieaugušām meitām. Par abām meitām viņš daudzreiz izmeta vārdus, ka būtu bijis labāki, ja tie būtu dēli. Tad viņam tagad vairs nebūtu nekādu raižu, tie tagadan jau būtu vai nu Amerikā, vai Austrālijā. Es viņu lāgā nesapratu.

«Vai tad jums nav žēl, ka dēli aizbrauc tik tāļu projām?»

«Ja zinu, ka tiem tur iet labi, tad nav žēl. Man bija viņu žēl, kamēr viņi vēl bija mājās …»

Un viņa garā, baltā bārda drebēja aiz uzbudinājuma, kad viņš stāstīja par to laiku, kad viņš ar žēlumu noskatījies uz pieaugušajiem dēliem, kuriem sagaidāms tāds pats mūžs kā viņam. Jau kā mazs puika viņš uzņēmis smago paunu mugurā un paņēmis nūju rokā un tā visu mūžu

salīcis staigājis apkārt, gaiņādamies no suņiem; no vienas mājas suņi viņu riedami pavadījuši, pie otras ar riešanu sagaidījuši. Viņa barība — sausa maize, siļķes aste, ūdens krūze, retumis sviesta picka un piena lāsīte; guļas vieta — rupjais, melnais čubu maišelis, kurš katru vakaru no jauna jālūdz un katru nakti jāliek citā vietā. Ik pārnedēļas pārnākot pie savējiem, viņš nekad nav ne pusi no tā pārnesis, cik patiesi būtu vajadzējis, lai varētu nodzīvot uz akmeņa.

«Mums nepaaug ne kripatas pašiem sava, mūsu perēklis atrodas uz akmeņa, katra skaidiņa, mums jāsamaksā ar tiem grašiem, ko staigājot salasa. Vai ar mierīgu sirdi varēju novēlēt saviem dēliem tādu pat mūžu? …»

Un ar katru dienu ejot grūtāki, bodis

atverot arvienu vairāk un no viņiem pērkot mazāk. Un tomēr, paldies dievam, viņam ejot labāki nekā citiem, dievs viņam devis jautru prātu, caur ko visi viņu ieredzot labāk nekā citus .. .

Tas bij taisnība: pret Seskiņu arī mūsu mājās visi izturējās labāki. Ja kāds nieks kur ievajadzējās, tad bieži apmierinājās un nogaidīja, kamēr atnāks Seskiņš. Cita žīda nepieminēja.

No šīs reizes Seskiņš man izlikās pavisam vecs un nožēlojams. Viņa sirmie mati man izlikās vēl baltāki, vecais ģīmis vēl krunkaināks, deguns spicāks, brūnās acis vēl vairāk iekritušas un mugura pavisam salīkusi, gandrīz kumpa, pleci izspiesti. Viņa garais kokvilnas kamzolis likās ne pēc viņa mēra šūts — platās krunkās tas nokārās uz zemi; smago zābaku

stulmi bija nošļukuši un atšāvušies no tievā dilba pašā vidū. * Nākošā gadā Seskiņš par saviem dēliem un Ameriku vien runāja. Tā priekš viņa bija pavisam brīnišķa zeme. Katru dēla vēstuli viņš zināja no galvas. Dažu ko viņš nebija tā sapratis, kā patiesībā bija, bet tomēr viņš cieti pastāvēja, ka taisni tā esot, kā viņš to sev iztēlojis. Amerika esot vislielākā un visstiprākā valsts visā pasaulē. Galvaspilsētā esot ļaužu miljoniem. Mūsu galvaspilsētā neļaujot pat slimam žīdam ārstēties, bet tur katrs žīds brīvi dzīvojot, kur gribot, vai nu galvaspilsētā, vai kur citur. Ēkas tur esot ap divdesmit bēniņu augstas, un katrs braucot pa dzelzceļu uz savu dzīvokli.

Kalpu tur nemaz neesot, kungi vien, kungi

vien, un visi strādājot. Viņa dēli pelnot ap divdesmit rubļu par nedēļu un pārsūtījuši arī ceļa naudu vecākai māsai un pūra naudu jaunākai, kurai jau esot brūtgāns Varšavā.

Es priecājos līdz ar Seskiņu. Iebildu, ka nu viņam arī vairs nebūs jāstaigā ar paunu, dēli varēs līdzēt.

Viņš no tam negribēja ne dzirdēt.

Labi, ka palīdzēšot vel jaunākajam dēlam aiztikt uz Ameriku, tad lai gādājot paši par sevi, tiem jau arī laiks precēties un domāt par sevi. Viņam ar māti maz ko vajadzēšot, to varēšot pats salasīt. No bērniem viņš nekā neņemšot, kamēr varēšot pats ko pelnīt.

Un vēl pēc pāris gadiem Seskiņš bij ar savu «māti» divatā vien, bērni visi bija atstājuši «perēkli» un aizlaidušies, četri uz

Ameriku un viena uz Varšavu.

Vecais Seskiņš staigāja tagad ar nelielu pauniņu lēnām, nesteigdamies.

Paiet gabaliņu, pabalsta nekrāsoto nūju zem paunas un atliec muguru — atpūšas, tad iet atkal. Mājās ienācis, viņš izrāda pa vecam paradumam savu preci un nesteidzas vis tūliņ projām: viņš gaida, lai kāds ieprasās par Ameriku un viņa dēliem. Ja neviens neieprasās, tad viņš pats uzsāk: «… Amerikā dzīvo, kur gribi. Mani dēli pašā galvaspilsēta un pelna katrs ap divdesmit rubļu nedēļā! …»

Viņš ir lepns uz saviem dēliem un lepnāks tagad arī pats uz sevi. Viņš citiem neņem ļaunā Seskiņa nosaukumu, bet pats vairs sevi tā nesaukā. Tagad kaulējoties viņš saka:

«Mana prece, jūsu nauda, paliksim katrs pie sava.»

Mani drīz jau vajadzēja iesvētīt, gāju beidzamo ziemu skolā.

Bija ap gavēņa vidu. Atkārtojām skolā pamatīgi ticības mācības, jo pēdējā nedēļā priekš Lieldienām mums no visas draudzes sapulcējās pie mācītāja atmācībā, lai Lieldienās tiktum iesvētīti.

Kādu nedēļu biju palicis pavisam skolā, arī pa nakti, lai sekmīgāki varētu atkārtot, bet no pirmdienas sāku atkal iet uz mājām, jo visi vīri aizbrauca peļņās uz dažām dienām un man, kā vienīgam vīrietim, vajadzēja apkopt kumeļus un citādi piepalīdzēt sievietēm, kur jau nu vajadzīgs.

Pirmdien visu dienu krietni sniga, tā kā irdenais sniegs bija līdz ceļiem, kad

gāju uz mājām. Viss klajums noklāts baltu, mīkstu sniegu , pēdas nevienas. Koki visi balti, zari pieķērušies pilni sniega un noliekušies uz zemi. Mājās visi jumtu ielokumi kā nolīdzināti, skurstenis ieracis pavisam sniegā iekšā, un zilā dūmu strūkla tajā iekārusies kā nedzīva, piesalusi. Viss kā izmiris, kā pasakainā snaudu valstī.

Tikai divas šauras, kurpenas tekas, viena uz klēti, otra uz laidaru, norāda, ka te ļaudis nesnauž vis jau trīssimt gadus. Arī zvirbuļi šur tur iečiepstas, sprauzdamies cits aiz cita pažobeļu salmos. Viņi sajūt, ka šonakt būs sals.

Naktī es pamožos aiz aukstuma. Ārā putina stiprs ziemeļa vējš, rausta slēģus un klabina krāsns aizšaujamos. Uzvelku kažociņu augstāki uz pleciem un atkal iemiegu.

No rīta sētas pusē logs gandrīz līdz pusei aizvilkts ar sniegu, gar visām ēkām lielu lielie kupeņi. Akas vietu var nolemt tikai pēc krābainās vindas. No āliņa uz dīķa vairs ne zīmes. Kā no paša rīta sāku šķipelēt vaļām durvis, tekas un āliņus, tā pienāca pusdiena, un no skolas tajā dienā nebija ko domāt. Pēc pusdienas atnāca ziņa, ka rīt no mūsu mājām vienam vīram ar lāpstu jābūt no paša rīta pie Vecā kroga ceļa rakšanas. Tātad arī rītdien man jālaiž skola garām un jāstājas pie sniega rakšanas, ja vīri šovakar ne-pārbrauks.

Man tas nepavisam nebija pa prātam. Ne tādēļ, ka man tas būtu bijis par grūtu vai caur to aizkavētu mācības, bet nebiju vēl nekad ņēmis dalību pagasta kopdarbos, nezināju, kā tur izturēties, būs daudz svešu, būs varbūt arī Šiliņu Jurka un sāks

arī par mani zoboties, kā viņš zobojas par visiem. Šiliņu Jurka bija jau pieaudzis puisis, bet visi viņu sauca vēl par Jurku pa vecam, kā bija paraduši, kad viņš vēl kā pusauģis jau visā pagastā bija pazīstams kā izveicīgs ermoņikas spēlētājs. Šīs pašas spēlēšanas dēļ visi gar viņu tinās, lai gan citādi to neieredzēja viņa asās mēles dēļ.

Vīri nepārbrauca, un trešdienas rītā līdz ar gaismiņu es jau stāvēju pie Vecā kroga ar lāpstu rokā. Sanāca vairāk nekā divdesmit vīriešu, visvairāk jauni zēni, bet arī pusmūža vīri un pat pāris jau sirmgalvju.

Visus vecākos vīrus atstāja tepat darbā, bet kādus četrpadsmit mūs, jaunos jeb «zaļos puišus», kā priekšnieks mūs

sauca, viņš ņēma sev līdzi uz meža galu pie rakšanas.

Sniegs vēl nebij nosēries, bet irdens un čaugans, tā, ka rakt nācās viegli un darbs gāja ātri uz priekšu. Bez tam priekšnieks prata uzturēt mūsu sparību, vienu otru paskubinādams. Pret pusdienu mums palika pavisam vēl tikai kādu versti ko rakt.

Pusdienā sagājām visi Vecā krogā iekost, kas nu katram bija līdzi. Vecākie vīri jau bija priekšā. Daži ēda tāpat sausu, daži bija izprasījuši alu. Sēdamies visi lielistabā pie galda. Ēda visi, dikti sarunājoties un pļāpājot. Visvairāk pļāpāja Šiliņu Jurka ar dažiem biedriem no jaunajiem, ar kuriem tas jau visu rītu bija turējies kopā. Bijām jau gandrīz paēduši, kad viens no viņiem iesaucās:

«Vai tad mēs, zaļie puiši, neizsauksim kādu pusduci alus un kādu pusstopu?»

Lielākā daļa piekrita. Man kļuva ļoti neomulīgi. Vispirms nebiju krogā nekad dzēris, bez tam man nebija arī ne graša naudas. Kamēr viņi vēl sprieda, es aizsēju pamazām savu maizes kuli, aizvāzu nazi un piecēlies aizgāju pie loga.

«Nepaved tu manus bērnus uz neceļiem!» dzirdēju iesaucamies un neviļus pagriezos atpakaļ, jo balss man ļoti atgādināja skolotajā izrunu. Šiliņu Jurka stāvēja ar paceltu roku un pastieptu pirkstu. Visi saprata, ka viņš izrāda skolotāju, zīmēdamies uz mani. Es stipri nosarku, bet tas tik vēl vairāk sacēla smieklus. Asaras man saskrēja acīs, tā ka neko vairs neredzēju. Par laimi, kāds gāja

ārā, un es instinktīvi izgāju viņam pakaļ.

Dzirdēju tikai vēl dažas piezīmes par skolas puiku. * Ārā drīzi apmierinājos, lai gan vēl ilgi man bija sāpīgi ap sirdi. Kādēļ viņi smējās par skolotāju? Visi viņi taču nesen tikai pie viņa mācījušies, visiem tiem viņš tikai labu vien gribējis un darījis. Varēja jau par mani vien smieties, viņu neaizskarot.

Sāku pārdomāt, ko es īsti šajā gadījumā nepareizi darījis. Jā, man nevajadzēja klusām aizlīst, bet taisni teikt, ka nepiekrītu priekšlikumam, negribu piedalīties, nevaru piedalīties, ka man nav naudas. Tad viņiem nebūtu bijis iemesla smieties… Kad Šiliņu Jurka bija izteicis savas zobgalības, man vajadzēja diktā

balsī tam uzsaukt, ka viņam nav tiesības zoboties par skolotāju, lai zobojas par mani vien, ja esmu vainīgs. Šīs domas arvienu no jauna atgriezās pie manis; biju ļoti nemierā ar sevi.

Pēc pusdienas stāvēju pie vecākajiem vīriem, kad «zaļie puiši» pagāja garām pie darba. Es gāju nopakaļus. Priekšnieks palika turpat un pieteica tikai, lai saraujot labi dūšīgi, viņš pats arī drīzi atnākšot.

Izklaidējāmies garā rindā un sākām rakt. Tīrums gar ceļa malu vienā pusē bija diezgan augsts un sniega bija saputināts daudz. No saraktā sniega lejas pusē iznāca īsts valnis, un atraktais ceļš vilkās kā milzīga vaga baltajā, plašajā līdzenumā.

Sāka jau braukt pa atrakto ceļu. No Vecā kroga puses pabrauca garām kāds

kaimiņu saimnieks; no meža gala pienāca pagasta ziņnesis un aizgāja uz krogu.

Pēc brīža no meža puses vēl kāds nāca lēnām, nesteigdamies: aiz atraktā sniega bija redzama tikai nācēja pelēkā galva soli pa solim kustamies uz priekšu, brīžam pat apstājamies. Ceļa gājējs bija pienācis jau otrā galā pie pirmajiem racējiem, kad dzirdēju no turienes smieklus, diktas balsis un dažus vairākas reizes iebļaujamies: «Lei-bē! Lei-bē!»

Es tūliņ sapratu, ko tas nozīmē: biju jau agrāki dzirdējis, ka Šiliņu Jurka un citi viņa biedri tā bļaujot, kad ieraugot kādu žīdu. Šoreiz bļāva vairāki vienā laidā.

Nelaimīgā izsmiekla upura galva kustējās aiz sniega tikpat lēni, nesteidzoties uz priekšu; apstāties gan vairs neapstājās.

«Lei-bē! Ses-kē!» jaucās saucieni

cits caur citu … Arī es tagad redzēju nācēju visgarām. Tas bija Seskiņš. Uz priekšu saliecies, garu nūju cimdainajā rokā, aiz jostas sabāztiem mēteļa stūriem, nepavērsdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņš kāpa solīti pa solītim uz priekšu pa raisīgo sniega. Kreisā roka dūrainajā cimdā nokārās no pleca taisni uz zemi un, lēnām kustēdamās, palīdzēja viņam pamazām irties uz priekšu. Atļukušie veco zābaku stulmi kuļājās pie katra soļa .. .

Katram par sevi, viņu tādu uzskatot, vajadzēja sajust pret to līdzcietību un žēlumu, bet pūlī notrulinājās atsevišķās jūtas, un pār mēmo sniega klajumu atskanēja: «Ses-kē! Ses-kē!»

Mana lāpsta atspiedās pret kāju, bet es nemanīju sāpes. Es svilu aiz kauna un iekšķīgām sāpēm… Viņš, kurš visu savu

garo mūžu mūs nav ne par matu aizskāris, kurš man labu vien darījis, redzēs mani savu izsmējēju pulkā . ..

Viņš iet kā caur rīkstēm caur visu baru, ne kā noziedznieks, bet kā cietējs.

Viņa vājais, krunkainais ģīmis ir bāls, bet mierīgs, acis nolaistas, bet tomēr visu redz. Garā, sirmā bārda nokārusies uz krūtīm un pie katra soļa dreb. Tuvu viņš man paiet garām, bet nepaskatās uz mani, neizrāda, ka būtu mani ievērojis. Un lēnām, solīti pa solītim, viņš aiziet pa atrakto ceļu. Tikai pa labu gabalu viņš uz brītiņu apstājas, pabāž garo nūju zem paunas, atliec muguru, atpūšas un tad, atpakaļ nepaskatījies, kustas atkal tāļāk . ..

Man viņš ar savu mierīgumu izlikās kā varonis, kurš paceļas augstāki pār pūli, kuram nepielīp pūļa nievas. Un es pats sev

biju tik niecīgs, tik niecīgs. Man nebij pat dūšas izsacīt saviem darba biedriem, cik tas nekrietni, neģēlīgi. Uzmetis savu lāpstu uz pleciem, es atstāju darbu un gāju uz mājam. * Visu ziemu man Seskiņš un ceļa racēji neizgāja no prāta. Bieži vien man viss tas stādījās acu priekšā, un katru reizi tad piesarku. Reiz redzēju Seskiņu pat sapņos: viņam bija lieli, pelēki spārni; viņš pakāpies uz augstām koka kājām un tūliņ, tūliņ laidīsies. Viņa iekritušās acis stīvi raugās pāri augstajam sniega tīrumam, un es zinu, ka viņš lūkojas uz saviem dēliem Amerikā, redz tos un grib pie tiem notikt. Viņš paceļas spārnos, bet mēs, viss bars ar Šiliņu Jurku, turam to atpakaļ pie garās, nekrāsotās nūjas, kuru

viņš neatlaiž, un velkam to atpakaļ sniegā.

Jūtu arī sapņos, ka darām Seskiņam pāri, bet tomēr palīdzu turēt aiz nūjas, lai gan sirds man sāp.

Visu ziemu neredzēju Seskiņu, kaut gan man ļoti gribējās viņu satikt: lūgt no viņa piedošanu, teikt viņam kaut ko patīkamu, izrādīt viņam savu līdzcietību.

Biju pilnīgi pārliecināts, ka iepriekš iesvētīšanas es viņu visādā ziņa redzēšu.

Bet pienāca un pagāja iesvētīšanas diena, un Seskiņš nebija manīts.

Kādu sestdienu es iebraucu tēvam līdzi pilsētā. Viņš aizbrauca pa dzelzceļu, un es paliku viņu sagaidīt ar vakara vilcienu atpakaļ. Aiz gara laika staigāju pa ielām. Aizgāju līdz žīdu baznīcai. Te man ienāca prātā, ka baznīcā būs varbūt arī Seskiņš.

Sāku staigāt pa trotuāru iepretim baznīcai uz priekšu un atpakaļ, gaidīdams, kamēr baznīcēni sāks izklīst. Un patiesi — kad lielākā daļa baznīcēnu jau bija aizgājusi, iznāca arī Seskiņš. Bet tas nebija tas Seskiņš, kādu to beidzamo reizi redzēju. Galvā jauna, melna cepure, mugurā gari gari melni svārki, baltās zeķēs, jaunās, zemās kurpēs. Viņš man tagad izlikās daudz cienīgāks, daudz spirgtāks. Negribot biju apstājies un skatījos tam cieši virsū. Viņš mani uz reizi pazina un, likās, bija ļoti priecīgs, ka mēs sastapušies. Uz viņa uzaicinājumu gāju tam līdzi uz viņa dzīvokli, kur viņš man solīja parādīt savu dēlu portrejas un jaunākās vēstules.

Dzīvoklī mūs saņēma veca, izkaltusi, bet glīti ģērbusies žīdiete spožā, melnā

parūkā. Noģidu, ka tā ir viņa «māte».

Istabiņa nebija liela, bet tīra un patīkami iekārtota. Uz apklātā galdiņa pie loga bija divi spoži misiņa lukturi ar glāžu kariņiem un lukturu starpā uz galda vairākas vēstules, aplipinātas ārzemju pastmarkām.

Bija redzams, ka tās šodien jau bija katram rādītas un tagad gaida uz jauniem skatītājiem.

Seskiņš pats uz brītiņu aizgāja uz istabas otru galu, aiz priekškariem, un viņa pati, it kā jau zinājusi, kādēļ es nācis, vilka tūliņ no tuklajiem kuvēriem ārā ģīmetnes un rādīja: tas vecākais, tā viņa sieva, tas viduvējs, tā viņa brūte, un šis te — pastariņš, kurš aizbraucis ne visai sen, vēl pavisam jauniņš.

Pienāca drīzi arī Seskiņš. Viņš atlocīja dažas vēstules, rakstītas ebreju

burtiem, un tādēļ, ka nepratu lasīt, stāstīja pats vēstuļu saturu, ka tur, Amerikā, esot divdesmit bēniņu augsti nami un katrs braucot pa dzelzceļu uz savu dzīvokli . . .

Priekš Lieldienām dēli atsūtījuši naudu un solot katru mēnesi atsūtīt pa piecpadsmit, pa divdesmit rubļiem, un neļaujot vairs staigāt apkārt… Nepiemirsa arī piebilst, ka tur žīdi dzīvojot, kur pašiem patīkot, vai nu galvaspilsētā, vai kur citur …

Un laime atspīdēja abu vecīšu ģīmjos . ..

Arī šodien man nebija dūšas pieminēt par toreizējo gadījumu pie ceļa rakšanas.

PRET VAKARU

.

IZ DIENAS GRĀMATAS UZ iesvētīšanu tēvs jau man sen bija piesolījis vijoli, bet atlika uz rudeni, jo pavasar nebij naudas. Tagad par to nepavisam nedrīkst pieminēt, esam jau pāris nedēļas bez siļķēm un nesam pa mārciņām vien no bodes. Šoruden atkal knapi tik sadabūsim bankas tiesu un kungam būs jāpaliek parādā, lai gan viņš piedraudējis vairs negaidīt.

Brālim ar tēvu nupat atkal bija asa saruna. Viņš grib atstāt tēvu un iet pie sveša par puisi, tad būšot vismaz pieklājīgi apģērbies un nebūšot jau otru mēnesi jāknapinās ar vienu paciņu

tabakas. Vai pārdevušies te muižai un kungam par vergiem? Lai viņš ņemot savu māju!

Es katru reizi manos projām no tādām nepatīkamam sarunām. Žēl man viņu visu. Ja dzīvotum pie sveša, tad māte tā nenoskrietos un nesūdzētos vienumēr par kaulu un locekļu sāpēm, arī vecais tēvs tā nepiedzītos. Pēterim būtu glītākas drēbes un nebūtu tā jāknapinās ar tabaku, un arī es jau sen būtu pieticis pie vijoles.

Vecsaimniece stāsta, ka viņas laikos un arī pie mūsu priekšgājēja te Siliņos katru gadu bijuši divi gada puiši un zirgu gans vai arī vasaras puisis, divas meitas un cūkgans, kurš pa vasaru darba laikā izpildījis meitas vietu ganos. Bet tagad mums bez manis, brāļa, tēva un mātes no sveša ir tikai gane Līžele. Darba laikā gan

nāk palīgā pirtsgala Trīne, bet tomēr māte par daudz nopūlas.

Uz Pēteri es bieži dusmojos. Ko viņš vienumēr pārmet tēvam? It kā tēvs būtu pie visa vainīgs! Kad viņš priekš kādiem astoņi gadiem iepirka Siliņus, tad bija labi gadi un viss dārgi maksāja. Vai viņš vainīgs, ka viss kļuva drīzi tik lēts, ka kauna dēļ sadabūjām tikai bankas tiesu.

Vai viņš vienu reizi vien lūdzis kungu, lai tas ņem savu māju atpakaļ jeb atlaiž viņu uz renti kā citus, kuri neiepirka. Bet kungs neatlaiž. Tēvam jau pašam tik grūti, un te šis vēl ar savu gremšanos!

Bet citādi Pēteris ir labs puika, tik tāds gremša. * Šo svētdien atnāca Lejnieks ar ziņu, ka kungs trešdien saimniekus aicinot uz

muižu. Būšot varbūt parāda dēļ, jo aicināti visi tie vienpadsmit saimnieki, kuri savas mājas iepirkuši un palikuši kungam parādā. Ejot baumas, ka kungs arī nevarot nākt cauri un muižu pārdošot. No saimniekiem varbūt caur tiesu piedzīšot parādus.

Skara, Auzāns un Zutis solījušies tad iet līdz pašai Pēterburgai lūgties, ka viņiem notiekot pārestība: ienākuši viņi te priekš gadiem kā pārtikuši cilvēki ar lopiem, lietām un dažiem simtiem naudas, tik daudz gadus te strādājuši un pūlējušies, miera nepazinuši, un nu tos kā ubagus izsviedīšot ceļa malā. Arī Lejnieks braukšot līdzi uz Pēterburgu lūgties un domājot, ka neviens no visiem vienpadsmit saimniekiem nepalikšot atpakaļ.

Pēc Lejnieka aiziešanas sākās atkal gremšanās un pārspriešanas. Es jutos ļoti nospiests un izlavījos lielistabā pie vecsaimnieces. Viņai, nabadzītei, iet daudz grūtāki nekā mums, bet viņa gandrīz nekad nesūdzas.

Viņai būs jau tuvu pie astoņdesmit gadiem. Jau klaušu laikos viņa bijusi Siliņos par saimnieci. Papriekš viņa izvadījusi kapkalnā savu vienīgo dēlu, vēlāki savu veco vīru un tad palikusi viena pati. Siliņus pieņēmis cits uz renti ar noteikumu — dot vecai saimniecei mūža maizi. Kad mēs te ienācām, viņa jau bij zaudējusi acu gaišumu un piedzīvoja savā krāsns kaktiņā. Katra ēdiena laikā viņa dabūja no mātes savu tiesiņu. Par to viņa atkal palīdzēja, kur un ko vien spēja. Un tā viņa dzīvoja.

Es biju tikko iemācījies lasīt, kad atnācām uz Siliņiem. Dažos vaļas brītiņos es viņai lasīju priekšā no dziesmu grāmatas vai citu ko, un viņa man par to stāstīja pasakas un daudz citu notikumu iz veciem laikiem.

Tā mēs ātri iedraudzējāmies. Mēs abi tā bijām saraduši, ka es no viņas nekad neko neslēpu. Arī tagad es viņai pateicu, ka trešdien tēvam jāiet uz muižu, ka kungs varbūt caur tiesu liks piedzīt parādu.

Viņa pievilka mani tuvāki, noglaudīja manu galvu un, ģīmi ar bālganajām acīm pacēlusi pret gaismu, teica: «Vai tad tu, dēliņ, jau esi aizmirsis dziesmas vārdus: Ja zelts tam trūkst, tad dievs tam ir, No dieva to nekas nešķir, Paciešana un cerība, Tā dievam labpatīkama.»

Un viņa sāka pievest piemērus iz mūsu kopējiem stāstiem un pasakām, kur dievs pašā beidzamā brīdī katram bija līdzējis.

«Vai nabaga kalējs tādēļ nenokristīja dēlu, ka viņam nebija ar ko izrīkot kristības? Nokristīja un dzīvoja vēl labāki nekā bagātie. Vai nabaga saimniekam stārks neatnesa par ziemas guļu pašā beidzamā brīdī dimanta olu, ar kuru aizmaksāja ne vien parādus, bet apgādāja sevi ar visu, ko vien vēlējās, uz mūžu mūžiem. Vai atmini, ko lasījām par klibo Ansi? Viņš izmisības brīdī gājis jau uz. upi, kad saticis savu veco parādnieku, kurš tam atmaksājis vairāk, nekā acumirklī bijis vajadzīgs.»

Lai gan neticēju, ka parādu kungam kāds par mums nomaksās, tomēr jutos

daudz mierīgāks un sāku domāt par citu.

Visa nedēļa pagāja diezgan ātri, vienā darbā.

Nopļāvām pēdējās auzas, noņēmām zirņus no ārdiem un pārvedām un piektdien sākām ņemt kartupeļus.

Trešdien kungs bija paziņojis saimniekiem, ka viņš parādu piedzīšanu uzdevis savam radiniekam, kurš turpat sēdējis. Kungs pats tūliņ aizbraucis. No piedzinēja — kunga radinieka visiem ticis piekodināts, lai līdz pirmajam novembrim katrs nolīdzina savus parādus.

Saimnieki lūguši, ka tas neesot iespējams, lai vēl uzgaidot varbūt, ka nākošais gads būšot labāks.

Lielskungs nevarot gaidīt, viņam pašam esot savas steidzamas maksāšanas.

Kādēļ bankas daļu visi esot nomaksājuši?

Tādēļ, ka zinot, ka banka nejokošot, bet tūliņ piedzīšot. Lai tik pāraugot, gan būšot iespējams arī muižai nomaksāt.

Visi nākuši ar nokārtām galvām ārā un uz mājām.

Tēvs ar Pēteri norunāja pārdot visu, visu, kas vien būtu kaut cik pieciešams, aizmaksāt kādu daļu un tad vēl lūgt, lai pārējo pagaida. Bet to tik varēs, kad viss būs apkults.

Pa tumšajām, garajām rudens naktīm mēs ar Pēteri pa kārtai ejam pieguļā. Zirgi ir saslēgti un piesieti, mēs tikai ejam drošības pēc, lai tos nenozagtu.

Pieguļā naktīs ilgi esmu nomodā, un manas domas virknējas ap to, ko mēs iesāksim, ja mājas mums būs jāatstāj.

Domās redzu sevi par dārznieku kuplā augļu dārzā saules iegoznī. Tāļi caur

kokiem spīd dažas biešu un kāpostu dobes un turpat blakām maza mājiņa ar baltiem logiem un zaļiem slēģiem. Mājiņā piemīt tēvs, māte un arī vecsaimniece. Arī Pēteris varēs pie mums dzīvot un dārzā strādāt, ja viņam nebūs cita nodarbošanās.

Kur šis mūsu kuplais augļu dārzs atrodas, vai tepat Siliņos, vai mūsu Kalnmuižā, jeb arī kur citur — tas man nav no svara. Arī par to es vēl neesmu skaidrībā, kādā ceļā es par dārznieku ticis.

Dažos retos brīžos es pārdomāju nopietni, kādi es varētu kļūt par dārznieku.

Vajadzētu iet pāris gadus mācībā un dūšīgi ņemties… Bet manējie jau nevarēs mani atlaist uz pāris gadiem, ne arī ko piepalīdzēt pa to laiku. Šādas smagas, nopietnas domas mani

ātri nogurdina, un es nemanot pāreju atkal uz savām fantāzijām par kuplo dārzu un mājiņu ar zaļajiem slēģiem.

Vai arī: es esmu mežsargs! Par mežsargu daudz vieglāki tikt, tur nevajaga iet mācīties. Māja man no apaļiem baļķiem, nodrīvēta sūnām, pašā meža vidū. Sēta nozēlusi biezu, zaļu mauriņu, un pašā vidū aug kupla, smaržīga liepa. Te ēnā augu dienu sēž vecsaimniece un tēvs, arī māte reižu reizēm piesēžas, kad tai saimniecībā nav ko rīkot. Pēteris pārzin lauku darbus, un es tik staigāju pa mežu…

Bieži redzu to visu arī jau sapnī.

Bet brīžiem es nekā nedomāju. Tad noklausos mēmajā nakts klusumā, pārtrauktā tik no dzelzs pinekļu žļergstēšanas un zirgu zobu krimšanas, zāli kožot. Retumis viegli nošvirkst lēļa

spārni, lidinājoties ap zirgiem.

Un lejā no Lielpurva spīd pretim bieza, nedzīva, pelēka rudens nakts migla . ..

Bijām nosprieduši šo ziemu pēc nokulšanas pievest drusciņ akmeņus un baļķus klēšu un staļļu pasvēršanai. Pamati tiem izpuvuši un drīz var apgāzties. Bet tagad norunājām citādi: piedzīsim vēl pāris stutes, un ēkas vēl kādus gadus izturēs. Pa ziemu brauksim visi peļņās un, malciņu vezdami uz jūrmalu, nopelnīsim kādu simtiņu. Tas būs brangs atbalsts.

Pavasarī nāks kumeļš strādājams, to varēs pārdot; tāpat varēs laist projām jauno Lauķi un viņa vietā nopirkt kādu vecu zirgu pa vasaru — uz to atliksies arī kāds simts. Un tā puse parādu būs nodeldēta.

Citu kungs uzgaidīs.

Par Čigānu un Lauķi gan man būs žēl.

Ja tik vien varētu citādi kā griezties, tos es nepavisam neļautu pārdot. Zināms, Mašku un veco Bēro arī es nelaistu projām.

Neviena zirga es nepārdotu. Viņi pie mums vēl vairāk pieraduši nekā mēs pie viņiem. Kas būs Lauķis bez Pētera vai Pēteris bez Lauķa? Tāpat es nevaru iedomāties tēvu bez Maškas. Ja tēvam kur jābrauc un viņš ar apaušiem iet uz aploku, tad Maška jau pa gabalu paceļ galvu un beidz ēst — tā zin, ka nu ir viņas reize tapt iejūgtai. Un mans vecais Bērais? Vai mēs neesam viens un viens? Kad sāku art un žukņu arklu sēju kaklā, tādēļ ka nevarēju vēl to panest rokās, vai es citam zirgam būtu varējis izstaigāt līdzi? Bet Bērais gāja pa arumu lauku soli pa solim, ušnas plūkdams un laiku pa laikam uz mani

atskatīdamies: sak, vai tik vēl nav par ātru priekš jauna iesācēja? Kad viņam salipuši gar acīm sīkie knislīši, vinš iet citiem garām un nāk pie maniem kamiešiem atberzēt knislīšus nost.

Vislabākais būtu, ja mums pa ziemu ar malciņu izdotos nopelnīt kādus pāris simtus, tad neviens zirgs nebūtu jāpārdod. Šo otrdien pienāca pavēstes no apgabala tiesas. Tātad decembrī tēvam jāpošas uz Liepāju. Nu jau vairs no parāda uzgaidīšanas nevar būt ne runas.

Pret vakaru pienāca Auzāns ar Priednieku. Viņi nemaz nebraukšot uz tiesu. Tikpat parādā jau esot un piedzīšanu piespriedīšot, vai būs pretim vai ne. Tiesa te nekādu žēlastību nevar parādīt. Vienīgi kungs var uzgaidīt arī pēc piespriešanas.

Arī Zutis, Skara un Ratnieks palikšot

mājās. Ar citiem vēl neesot runājuši.

Vislabāki būtu, ja neviens nebrauktu, bet pēc sprieduma, pēc svētkiem, visi kopā ietu atkal pie kunga lūgt.

Tēvs arī tam piekrita.

Kamēr ganu meitene rudenī aizgāja atpakaļ pie vecākiem, lai no turienes ietu skolā, vecsaimniece ir viena pati lielistabā. Viņa ļoti priecājas, kad pa vakariem pēc darba un pa svētdienām pie viņas ieeju.

Sēdēdama krāsns kaktā pie savas gultas no cemura izcirstā krēslā, viņa vienumēr gar kaut ko knubinās, vai nu ko lāpīdama, vai adīdama. Kad nosēžos viņai blakām uz mūrīša, viņa atliek savu darbu un saņem katru reizi manu roku. Tā kā viņa ir neredzīga, tad viņa varbūt caur savu roku pieduršanos labāki sajūt cilvēka

tuvumu.

Es viņai pasaku, ka kungs iesūdzējis visus vienpadsmit saimniekus un nu maz cerības uz gaidīšanu.

Lai tik nezaudējot cerības. Kungs arī neesot suns. Sava labuma dēļ vien jau viņš neizdzīšot. Ja jau visi šie vienpadsmit iepirkušies saimnieki nevar maksāt, tad citi arī nespēs. Arī viņa bijusi pavisam izmisusi, kad nomiris viņas vecais un vīra radi tai atņēmuši gandrīz visu, kas tai bijis. Bet kungs, šā kunga tēvs, viņu nav atstājis un licis nākošam rentniekam to apgādāt. Dievs vēl neviena no savējiem nav atstājis.

Vaigi viņai pavisam krunkaini, galva noliekta uz priekšu, mugurā mazs kumpumiņš. Bet mati viņai vēl tumši.

Turpretim manai mātei, kura uz pusi

jaunāka, mati sirmu sirmie, un tēvs jau pavisam balts.

«Jums, krustmāt, dzīvē varbūt nav bijušas nekādas bēdas? Jums vēl mati tīri melni.»

«Ko nu, dēliņ, no matiem, tos jau kādus kam dievs devis. Nu, ar tām bēdām arī ir tā, kā katrs viņas uzņem. Vai tās mums nebija bēdas, kad mūsu Andrejs aizgāja dieva priekšā! Bet mēs ar veco nodomājām: dievs labi dar ko darīdams!

Tad mēs vēl bijām divatā, to panest. Bet, kad mans večiņš šķīrās uz mūžu, tad gan domāju, ka to vairs nepārcietīšu, jo paliku viena pati, viena pati. Taču drīzi nācu pie atzīšanas, ka tas kungs labāki zin, ko viņš dara.»

Te viņa sāka raudāt. Man bija ļoti sāpīgi, ka negribot biju aizķēris viņas

vārgo vietu. Bet drīzi viņa apmierinājās.

«Tad nāca vēl trešais pārbaudījums: zaudēju acu gaišumu. Kas ar to mums top atņemts, to jūs, redzīgie, nevarat ne iedomāties. Bet paraudājusies arī te apmierinājos.

Daudzi top sisti nedziedinājamām slimībām, kur tiem kvēlošās sāpēs jāvārgst uz gultas citiem par slogu. Man taču nekas nesāp, ir savs kaktiņš, savs siltumiņš, sava garoziņa … » Viņa saķēra atkal cieti manu roku.

«Man vēl viens lūgums atliek dzīvē,» un viņa atkārtoja savu vēlēšanos, kā viņa būtu paglabājama: blakus Andrejam ar večiņu, dziedātāju jālūdzot par pavadītāju, bēru izdevumiem viņai pietikšot mantas: melni krāsotais zārks esot tepat uz griestiem aiz skursteņa, blakām saimnieka zārkam.

Svētkus pavadījām klusi un mierīgi.

Izņemot baznīcu, mēs nekur neizgājām. Pie mums atbrauca tikai Novadnieku Kūlis.

Viņš Pēterim tāds draugs. Mājas viņam tepat kaimiņos, kādas četras verstes no mums. Tas ar Pēteri reizē iesvētīts, un no tā laika sadraudzējušies. Viņš braucot jau peļņās. Nopelnīt varot kādu drusku, bet zirgus par daudz piedzenot. Viņš braukšot tik līdz pirmai atņemšanas dienai un tad vairāk ne. Es uz svētkiem pārnesu no muižas vagara labi daudz «Latviešu Avīžu» un no dārznieka «Mājas Viesa» numurus. Lasīju šo to arī vecsaimniecei priekšā.

Pēteris šad un tad pašķirsta galvenās lapas, bet daudz viņš nemīl lasīt. Arī tēvs un māte bez dievvārdu grāmatām cita nekā nelasa. Tēvs bez brillēm nekā vairs

neredz grāmatā. Māte tura no sevis grāmatu nost, cik tāļu izstieptās rokas vien sniedz, un tad vēl saceļ galvu uz augšu.

Tikai tā viņa var lasīt. Pie tam grāmatas lapas dreb viņas sasprēgājušajās un tulznainajās rokās.

Tēvs bija visu laiku neparasti kluss un nospiests. Ilgi viņš varēja sēdēt, ne ar vienu nerunādams, un par kaut ko domāt.

Viņu tā redzot sēžam, man it īpaši krita acīs viņa sniega baltā galva, kura man tagad liekas vairāk trīcam nekā agrāk.

Vecs viņš ir gan: viņam derētu atpūsties.

Tūliņ pēc svētkiem Pēteris aizbrauca uz jūrmalu un pieņēma malciņas vešanu.

Vedēju ir daudz, un cenas nospiestas diezgan zemas. Ja trijatā brauksim, tad par visiem dienas peļņa iznāks ap divi rubļi.

Pa svētku starpu Pēteris ar tēvu

sapravīja rīkus, rēdes, drēģus, oderkules.

Es izsijāju labi daudz čabu zirgu oderēm, sacirtu mātei lielo kaudzi žagaru, sakratīju govīm kādai nedēļai barību, sienu kopā ar salmiem, sasijāju cūkām kādus četrus maisus smalku pelu. Māte nu kādu nedēļu viegli varēs iztikt viena pati. Kamēr mēs nebūsim mājās, tad arī pirtsgala Trīne nāks pa naktīm augšā gulēt.

Jaungada dienā pie baznīcas runāja, ka apgabala tiesa nospriedusi piedzīt no visiem vienpadsmit iesūdzētiem saimniekiem parādus.

Ziņa nevienu visai neuztrauca, jo tā jau bija paredzams. * Ar malciņu mums ietu labi, tikai zirgiem nākas grūti: ceļš izbraukts par daudz bedrains, te malkas vezums sitas

bedrē iekšā, te jāvelk atkal ārā. Braucam tikai četras dienas nedēļā; otrdienas un piektdienas vakaros braucam uz mājām un trešdienās un sestdienās ļaujam zirgiem atpūsties un paši piekopjamies pa mājām.

Pirmdienas un ceturtdienas naktīs, kad guļam mežsarga mājās, gan mums grūtāki. Par sevi nesaku neko, kad man nāk miegs, es noguļu kaut uz pātagas kāta, bet tēva man žēl, viņš vecs vīrs, grozās un valstās uz sava čubu maisiņa un katru reizi atmožas, ja kāds virina durvis. Un durvis top virinātas visu nakti, jo gulētāju mēs te esam ļoti daudz, pilna istaba. Visi attālākie malciņas vedēji te guļ pa nakti.

Bet pavakaros, no jūrmalas atpakaļ braucot, ir jauki. Garā rindā, kā skudras mēs sīkiem solīšiem tecinām atpakaļ pa meža ceļu saulei pakaļ. Mēmais mežs,

noliecis savus smagos, baltos zarus, pētoši noskatās, it kā gribētu teikt: kaut jūs mūžu brauktu, sauli taču jūs nesasniegsiet.

Kalnmuižnieku mēs peļņās esam ļoti daudz, gandrīz viss pagasts, tikpat mēs vienpadsmit iepirkušies kunga parādnieki, kā arī rentnieki. Divdesmit ceturtajā būs atņemšanas diena. Mums pie izmaksas nāksies dabūt vairāk nekā 20 rubļus. Tas būs smuks grasis.

Attēls seq attēls arabic 3 E.Birznieks-Upītis 1913. gadā.

Visi parādnieki norunāja tūliņ nākošā svētdienā ierasties ar visu peļņu pie kunga, iemaksāt to un lūgt, lai citu vēl pagaida.

Lauķim ir iemeties bumbulis kaklā.

Kad tik viņš nedabū cauru kaklu, kā te dažiem zirgiem jau ir. Uz kādām dienām viņš būs jāatstāj pavisam brīvā, Maška ar veco Bēro neko, tie vairāk pieraduši pie darba. Šodien bija visi pie kunga, bet viņš nelaida nemaz klāt. Neesot vesels.

Pilnvaru viņš atdevis Cirtenes jaunkungam, lai braucot pie tā.

Saimniekiem visiem saplakusi dūša.

Norunājuši tūliņ otrā dienā braukt uz Cirteni, bet būt uzmanīgi: Cirtenes jaunais

esot advokāts, ar to tā vis nevarot, paņemšot naudu un pārējo tomēr tūliņ piedzīšot.

Tēvs pavisam nevarīgs, nemaz negrib braukt — kas būšot, būšot. Tomēr Pēteris pierunāja, un abi kopā aizbrauca.

Arī māte sagājusi. Lopus kopj pirtsgala Trīne. Viņa pārnākusi pavisam uz dzīvi augšā lielistabā.

Es šo to piekopjos pa mājām, pievedu žagarus un sacērtu īsus kurināšanai.

Lauķim ir labs puneris pie kakla: smērējam to ar terpentīnu, bet vēl nemaz nesāk nīkt. * Pakrēslā pārbrauca tēvs ar Pēteri.

Tēvs tik nespēcīgs, ka nevar tikt no kulbas ārā, un Pēteris ļoti uzbudināts.

Jau pa gabalu viņš mani sauc, lai jūdzot abus zirgus ragavās, ka varot vest lopus projām uz Novadnieku Kūļiem.

Es nesaprotu, ko Pēteris īsti grib, un palīdzu tēvam tikt iekšā. Te no viņa tik dabūju skaidrību.

Cirtenes jaunskungs teicis lūdzējiem, ka nu par vēlu, viņš jau nodevis visu pristavam un brīnoties, ka tas vel neesot bijis mantu uzņemt.

Visi braukuši atpakaļ, kā ar aukstu ūdeni aplieti. Pie Laukumiem tie satikuši kalēju un dabūjuši zināt, ka pristavs nupat atbraucis muižā un rīt braukšot apkārt pa mājam uzņemt mantu.

«Ko vēl šonakt izglābsiet, tas būs jūsu,» viņš, garām braukdams, teicis.

Visi saimnieki apstājušies un nezinājuši, ko darīt. Ja tagad tiek

izūtrupēti, tad aiziet viss par pusvelti un nebūs nekas ne kungam, ne pašiem. Visus pārņēmis izmisums.

«Ko šonakt izglābsim, tas mūsu,» kāds atkārtojis, un tam visi piekrituši; katrs tūliņ meties zirga, lai ātrāki aiztiktu mājās.

Saliņš ar Dzedri jau agrāki bijuši nogriezušies no lielceļa uz' savām mājām; tiem Zutis noskrējis pakaļ ar ziņu.

Ienāca Pēteris un uzbudināti pukojās, ka beidzamais laiks klāt, viss jāvāķot ātri projām, bet mēs sēžot un tērzējot istabā.

Izskrēju tūliņ. Visi trīs zirgi bija sajūgti un kumeļš piesiets Maškai pie ilksnes. Pirtsgala Trīne ar Pēteri patlaban aizsteidzās uz laidaru, veda lopus ārā un seja pie drēģiem.

Govīm tas nāca neparasti priekšā.

Dažas turējās pretim un māva, taču drīzi vien visas bija piesietas, un mēs steidzamies pa mīksto sniegu uz Kūļiem.

Par laimi, nebija auksts, sāka pat snigt retas sniega pārslas. Govis gāja labi bez piedzīšanas.

Pēc kādas stundas bijām jau pie Kūļiem. Es ar lopiem paliku gatvā, un Pēteris iesteidzās izsaukt Kūli. Drīzumā tam viss bija izstāstīts, un viņš bija ar mieru izlīdzēt. Piedarbs, par laimi, esot tukšs, viņš dabūšot tikai atslēgu. Ar saviem puišiem viņš tūliņ braukšot palīgā atvest citas lietas.

Kūlis vēl attapa pasacīt, ka puišu klātbūtnē runāšot, ka viņš to visu esot atpircis no vecā Siliņa; ko varot zināt, ka kungs tik vēl neņemot nost.

Govis drīz bija ievietotas piedarbā,

kumeļš piesiets zirgstallī. Kūļa puiši vēl iejūdza četras ragavas, un mēs steidzāmies atpakaļ uz mājām pēc citām «pirktām mantām».

Ceļā mēs satikām Ratnieka un Auzāna lopus.

«Vai jūs arī no jurģeniekiem?» kāds no viņējiem ieprasījās, bet mūsējie neko neatbildēja.

Pa visām sētām, tik Kalnmuižniekos, kā kaimiņu pagastā, redzējām zibam vējlukturus.

Otrā paņēmienā aizvedām visas aitas un cūkas. Viens rukšelis paspruka, un to tikai pret rītu dabūjām rokā.

Trešo reizi braucām ar labību.

Kamēr labību bēra maisos, ieskrēju pie tēva. Viņš bija žirgtāks nekā pārbraucot.

Māte ridāja kopā istabas lietas.

Ieskrēju arī pie vecsaimnieces. Viņa bija ļoti uztraukta. No iesākuma, kad govis skraidījušas un māvušas, viņai licies, ka būs kur pasprucis uguns, bet tad viss atkal apklusis. No pirtsgala Trīnes viņa vēlāki dabūjusi visu zināt. Viņa lūdza dievu, ka tik viss izdotos par labu.

Līdz ar labību, lai zirgi nestāvētu dīkā, kamēr graudus grāba maisos, veda arī citas lietas: arklus, ecēšas, ratus, kretuļus, stelles, galdus, skapjus, spaņņus, katlus . . . Beidzamo aizveda tēvu ar viņa zārku un pulksteņa skapi vienā kulbā.

Māte ar vilnu, liniem un ratiņu bija nobraukusi jau ātrāki.

Vistas saķērām visas. Bet gailis, izbiedēts no vistu kladzināšanas, pārlaidās pāri uz rovi un nebija dabūjams. Kad uzkāpu viņam tur pakaļ, viņš laidās atkal

un nokļuva uz skursteņa līkuma. Tur viņš ilgi nevarēja noturēties, noslīdēja zemē un, izskrējis pa durvīm, uzlaidās uz jumta, dikti bārdamies. Atmetu tam ar roku.

Pret gaismu bija visa māja tukša.

Mēs ar Pēteri vēl aizbraucām uz mežu, pārvedām skujas un apkrāvām bišu klučus, tā ka tie nepavisam vairs nebija manāmi.

Tad iekrāvām abos vezumos āboliņu, un es tos aizvedu uz Kūļiem. Pēteris palika Šiliņos ieridot pirtsgala Trīnes un vecsaimnieces lietas tēva istabiņā; tā bija vissiltākā vietiņa Šiliņos.

Rītos saule jau bija pakāpusies meža galos un plūdināja savus zelta starus pār muižu un pagastu. Visur vēl turpinājās dzīva kustība un braukšana. Mēs varbūt pirmie nobeidzām mantas vešanu.

Pie aploka stūra atskatījos vēl uz

Šiliņiem. Blakus skursteņam kaut kas spurinājās saulē. Tas bija man pasprukušais gailis.

PASTALAS LĀPOT ĀRĀ vēl arvienu līst sīkais, vienmuļīgais rudens lietus. Mežmalis sēž aiz galda pie skārda lampiņas un lāpa pastalas. Jau sen māte viņam stājusi virsū par lāpīšanu, bet katru reizi to atturējis tad šāds darbs, tad tāds; tad atkal vakaros tāds nogurums, ka jau aiz galda veras gandrīz acis cieti. Bet nu bija jāņemas, jo citādi Annele nevarēs vairs rītu iet ne ganos: pārdūrusi pastalu ar visu osu un iedūrusi arī drusku kājā. Ārā līst, un čurkst pažobeļi. Pie apspīdētā loga rūtīm no ārpuses pieliekuši ziemcieši savas slapjās, spurainās galviņas un nemitoši ritina pa rūtīm uz leju asaras … Turpat viņam blakus uz galda

arī pil no griestiem. Un pil tādā noteiktā kārtībā, ka, kamēr Mežmalis izdur ar īlenu caurumu un izvelk aukliņu, tikām nokrīt četri pilieni; ja viņam drusku misējas un viņš aizkavējas, tad pat pieci, seši un vairāk pilienu. No galda ūdens laiku pa laikam čurkstēdams satek apakšā paliktajā šķīvī. Arī plānā tek vēl kādās trijās vietās apakšā paliktajos traukos.

Mežmalis paceļ acis uz skursteni, tur arī sūcas iekšā; skursteņa augša priekšpusē tumši mikla. Rītā būtu jārauga atkal kaut kā aizbakstīt. Bet ko tas daudz līdzēs? Viena vieta aizbakstīs, citur vilksies atkal cauri. Visgarām vajaga jauna jumta. Tā jau te var stāvēt uz jumtu čakarēšanu vien, un tad arī nebūs nekas.

No virsus gan jumti noauguši ar brūngano sūnu, bet tik jau tā sūna arī ir, kas vēl

satura, salmus tie jau nav redzējuši gadiem.

Viņš vien jau te sešus gadus palaidies uz kunga solījumiem. Vispirms kungs gribēja visām ēkām likt dakstiņu jumtus. Pavasarī lai tik sūtot pakaļ dakstiņiem, amatnieks arī viņam jau sarunāts. Bet tajā pašā gadā stieģeļu ceplis pārgāja cita īpašumā, un sūna zaļoja pa vecam. Tad kungs gribēja ierīkot tvaika zāģētavu un taisīt arī šķindeļus.

Mežmalis brūnzaļo sūnu vietā jau redzēja visgarām baltos šķindeļus, bet, par nelaimi, uzbrauca slīperu žīds, un mežu sāka līst priekš viņa promvešanai. Tagad dažus gadus kungs mierina ar niedru jumtiem, tas daudz neizmaksāšot — pāris simtu, un visām ēkām būšot jumti uz pirmo numuru. Bet vai nu var ko cerēt, kad kungs

pārdevis muižu un pats pa Jurģiem pārgājis uz Veldreniem. Tur jau arī visas ēkas stipri jālabo, jo agrākā saimnieka laikā tās pēdīgi nolaistas . ..

Mežmalis uz brītiņu nolaiž pastalu un nogrimst bezdomībā. Viņš nolūkojas uz lampas sasprāgušo un apkvēpušo glāzi, nolūkojas uz apdegušajiem dakts noslaukiem, kuri pieķērušies no petrolejas slapjai lampas ārpusei; viņš redz lielu, brūnu naktstaurenu skrejam no loga uz lampu, dzird to nokrītam zemē, bet pēc brītiņa tas jau atkal uz bēģeļa, loga rāmja un metas atkal no jauna lampai virsū . . .

Kambarī iečīkstas gulta. Stenēdama un pukstēdama pieceļas viņa māte un pieiet pie plītslodziņa; tur viņa glabā pudelē skudru eļļu, kuru viņa lieto pret kaulu sāpēm. Ilgi viņa berzējas un pukst,

tad ieliekas atkal gultā.

Mežmalim kļūst smagi ap sirdi.

Viņam žēl savas mātes. Viņš saprot viņas sāpes, kad tā sūdzas par dūrēju krustā, par lēcēju stilbos un stīvajām rokām, bet viņas zālēm tas netic. Viņš zin, ka te nelīdz ne skudru, ne arī cita eļļa, te vienīgas zāles — atpūta vecuma dienās. Kas tie nēši, ko viņa katru dienu iznēsā uz saviem vecajiem pleciem, kamēr citi pie lauku darbiem un rijā! Viņa jau varētu gan vieglāki kad tik ļautos ieteikties. I Grieta, i otra meita varētu pa ēdienu starpām aiznest. Bet vai viņa ļaujas ierunāties?

Darba laikā katrs solis esot dārgs. Viņai jau neesot smagi, tikai no rītiem grūtāki, kamēr iekustoties, bet no skudru eļļas topot labāki. . . Zinu gan, arī tagad palīdzēs: ieberzētās slimās vietas drusku

aprims uz brītiņu, un pa to laiku nogurums iespēs iemidzināt… Man gan nevajadzētu pielaist viņai tā mocīties.

Mežmalis sāk atkal durt pastalā un noklausīties smagajās lietus pilēs: viens, divi, trīs, četri; paks! paks! paks! paks!

Tas vissliktākais par sienu un āboliņu, ka tas samirkst zem caurajiem jumtiem, un tādu sapelējušu, pussapuvušu tad jādod lopiem. Caur to arī tie bieži slimo. Jārunā būs ar kungu vienu reizi par visām reizēm. Tā jau man caur viņa jumtiem visi lopi aizies bojā. Un arī no viņa ēkām maz kas paliks pāri. Piedarbam jau viens stūris atvēlies: pa jumtu tecējis uz mālu sienu, sprauga gājusi arvienu dziļāki, tā ka tagad pa starpu laižas jau zvirbuļi iekšā un kaķe ložņā pakaļ. Tas pats būs ar laiku arī ar istabu un laidaru…

Nē, noiešu un teikšu īsi un skaidri: vai nu apjumsiet pēc norunas visas ēkas un izlabosiet, kur vajadzīgs, jeb paturat tās paši, tāpat kā Veldrenus; es tā dzīvot vairs nevaru! . . . Citādi ne . . .

Bet vai viņš tā jau nebija gājis? Bija jau, bija. Un katru reizi atkal bija atgriezies zem brūnā sūnu jumta. Viņš bija gribējis piedabūt kungu, lai ļauj tam par rentes naudu pamazām labot ēkas, bet uz to tas neielaižas; vienumēr tas sola un pierunā — visu uz reizi un labi. Bet uz kungu nav ko cerēt, un, tā dzīvojot, iet katru gadu uz leju. Un piespiest kungu pie izlabošanas viņš nevar, viņam nav kontrakta.

Viņš atminas, ka pats ar māti toreiz bija priecājies, ka nebūs lieku izdevumu par kontrakta pārrakstīšanu. Klapatas esot

lielas un izdevumi arī lieli. Tā kā vecais saimnieks nespējis maksāt iepirkšanas naudu un šis arī negribot pirkt, tad viņš, kungs, maksāšot bankai tāpat kā par Veldreniem un atdošot viņam uz renti.

Rentes nauda jāmaksājot ik pa pusgadu uz priekšu.

Un viņš jau tūliņ samaksājis Jurģa renti. Ar kādām cerībām viņi ienāca! Cik sen jau viņš bija lolojis cerību būt pats par saimnieku, un nu bija pienācis tas laiks. Kapeiku pie kapeikas liktie rublīši tika savākti un atdoti par inventāru. Tas nebija visai liels, bet totiesu lielākas bija cerības: no sveša būs jātura tikai puisis un meita, citi paši vien — māte varēs vest saimniecību, māsa Grieta izpildīs otras meitas vietu, un Annelei jau vienpadsmit gadi, tā pirmā gane. No mājas tīrā naudā

būs jāizdabū tikai divas algas un rente.

Kas tad nekaitēs dzīvot. . .

Un tā viņš te dzīvoja jau sešus gadus pats par saimnieku un staigāja vaļas brīžos ar spaļu lēkšķi padusē pa ēku augšām: saules dienās viņam caurumus norādīja saules spīdošie stari un lietainā laikā ūdens piles. Bet caurumu drīvēšanai līdz šim nav bijis gala un uz priekšu arī nav paredzams. Čukuri gan noklāti egļu mauktnēm, velēniem, lubām un akmeņiem, tie tura .. . * Salāpītas pastalas Mežmalis liek rindā uz bēģeļa; te jau četras. Vienu viņš patlaban izvelk no melni samirkušā cūku spaņņa, un vēl viena paliek iekšā.

Neviļus viņš pagriež galvu uz savas gultas pusi turpat aiz galda, lai gan viņam

tagad nemaz vairs miegs tā nenāk kā pirmīt, kad visi likās gulēt. Viņš pat bija aizmirsis, ka citi turpat guļ. Kad taisni ieklausās, tad dzird gan Babu šņācam aiz stellēm un Mārtiņu nedikti krācam pie durvīm kaktā.

Tas Mārtiņš ir joka puisis: vienumēr viņš priecīgs un pie labas dūšas. Es viņu pat apskaužu. Es tāds nebiju ne toreiz, kad dzīvoju par puisi, ne arī varu būt tagad.

Viņš dzīvo kā putns zara galā — šogad te Mežmaļos, pērn Likstās, nezin kur nākošu gadu, un viņš par mums, saimniekiem, vēl smejas.

Bet ko viņš to Anneli vienumēr zobo.

Tā, muļķe, katru reizi dusmojas vai līdz asarām. Un tas tam atkal dieva dots. Katru vakaru pie galda tiem gatavs karš: Lai tik Annele nemaz tā nepukojoties,

gan jau beigu beigās pie viņa aiziešot.

Vai viņš neesot tas vieglais Mārtiņš?

Kāds viņai labāki patīkot, tāds Mārtiņš vien viņš esot: ja patīkot vieglais, tad vieglais, ja smagais, tad smagais.

Priekš kāzām jau jāiztopot vien esot tām skuķēm.

Lai par kāzām nemaz i nerunājot. Pie tāda Mārtiņa jau neiešot un neiešot ne savā mūžā.

Ko tad? Gribot saimnieku? Gribot arī dabūt lēcēju krustā un stīvumu kaulos, kā mammai? Kas tādai kalpa sievai nekaitot: sēžot savā kaktā, vārot ķiļķenus un uzskatot tikai bērnus.

«Viegliņš! Ūja, viegliņš!» Un Annele vairs nerunā un aiziet.

Un katru reizi Mārtiņam sava runa.

Tāpat pirmīt, ko viņš te pie vakariņām

teica, kad Grieta atnesa Annelei uz ceļlapas krējumu, ko uzsmērēt pret roku sprēgāšanu.

Viņš krējumu atzīstot gan par zālēm, bet tik uz maizes un iekšā ņemamu.

Un sakaitināja atkal Anneli. Tā būs gan īsts pakulu ērkulis: visur ķeras un ātri svilst. No Grietas rāmuma un prātīguma tai nekas. Tā nu gan atkal drusku par klusu. ..

Vēl beidzamais ielāps. Tas jau guļ piegriezts uz galda. Kāds prūsis patlaban, nostājies uz ielāpa, par kaut ko brīnās, cilādams drīz vienu, drīz otru ragu uz augšu.

Mežmalis saceļ elkoni uz augšu, lai ar rokas ēnu to neaizbaidītu, un laiž uz leju īlena asmeni. Tievā, slaikā īlena ēna tuvojas no augšas prūsim un uz brītiņu

apstājas. Nē, kādēļ to durt! Lai viņš izbrīnās savu brīnumu līdz galam. Ēna atvelkas drusku atpakaļ un noliecas uz ielāpa malu. Mežmalis lēni iedur īlenu ielāpā un ceļ to uzmanīgi uz augšu, tuvina sev un lampai. Prūsis vēl nemana, ka tas pacelts no galda, bet brīnās varbūt, ka top arvienu gaišāks. Uz reizi viņš nojūt, ka nav vairs labi, paskrej līdz ielāpa malai un nu tik nojauš, kādās tas briesmās.

Acumirklī rodas spars viņa kājās. Pāris reizes viņš apskrej ielāpam apkārt, bet, neatradis nekur izeju, metas tūliņ malai pāri un zemē uz galda, ka noplaukšķ vien, un no turienes taisni lejā uz grīdu.

Mežmalis piešuj pēdējo ielāpu, noliek sesto pastalu blakus citām uz bēģeļa un pats noskatās uz raibo rindu: melni piemirkušajām pastalām, brūnajiem

ielāpiem un baltajām auklām dūrienu vietās. Cik ilgi viņas nu kalpos savām valkātājām? Cik ilgi tās bridīs te pa Mežmaļiem? Cik ilgi viņš spēs te vēl turēties? Viņa cerības bija — ieaudzēt te lopus, izvadīt abas māsas, tad apprecēties pašam. Seši gadi viņi bija uzcītīgi gājuši pretim tai cerībai. Māte pa tam bija zaudējusi savu veselību, kļuvusi slima un nevarīga, Grieta tapusi par seši gadiem vecāka, Annele pieaugusi, viņš pats par sešiem spēka gadiem tuvojies kapam. Bet lolotajam mērķim tie nebija tuvojušies ne par soli, jo lopi viņiem nepadevās …

Viņš redzēja, ka tā neiet uz priekšu, bet atpakaļ, viņš pārmeta sev uz katra soļa ne sevis, bet šo triju pastalu valkātāju dēļ…

Vairākas reizes viņš bija jau noņēmies pārdot priekš māsām inventāru, kamēr tas

vēl nav pavisam sadilis, bet katru reizi atkal atlicis. Viņš juta briesmas, bet viņam trūka dūšas kā prūsim mesties uz reizi pāri malai un glābties.

PĪLĀGS NO tā brīža, kad Pīlāgs bija salīdzis pie Tetera, viņš jutās drusku nospiests, neveikls sava saimnieka tuvumā. Viņš sev pārmeta, ka bija salīdzis, bez kā iepriekš būtu Podiņam ko teicis.

Vairākas reizes viņš gribēja saimniekam sacīt, ka viņš pa Jurģiem aiziešot uz Teteriem, bet nekad viņš nevarēja izteikt, Īsti ņemot, viņam nebūtu sev ko pārmest. Līdzis ar Podiņu viņš bija tikai uz vienu gadu. Jurģos tā kā tā gada gals.

Varbūt Podiņš viņu vairs nemaz negrib paturēt uz nākošu gadu. Ja jau viņš gribēs atjaunot līgumu, tad viņš runās, un Pīlāgs tad sacīs, ka viņš jau salīdzis. Tā vis-

labāki.

Bet tomēr ar to Pīlāgs nevarēja sevi apmierināt. Viņš Podiņos dzīvoja jau trešo gadu. Te viņš bija atnācis vēl kā diezgan jauns puisis un pats manīja, ka tam vēl vietām darbs kur ķeras. Bet Podiņš jau no paša gala tik viņam, kā vecajam Gruzim bija teicis, ka strādāšot visi trīs kā darba biedri un viens otram aizrādīšot, kur misējoties. Un tā visi trīs kopus strādāja.

Vasara pagāja ar saviem darbiem nemanot, un pienāca ziema, kad bija daudz vieglāki. Pa ziemu Gruzis strādāja pats uz savu roku, taisīja traukus un grebināja karotes; Pīlāgs ar saimnieku vien apveica mājas darbus. Uz otru gadu saimnieks pielika Pīlāgam 10 rubļus algas un viņi strādāja atkal.

Pērnajā ziemā gan Podiņa brālis,

kurš saimniekošanu atstāja, gribējis ieteikt kādu no saviem puišiem un bija tādēļ atbraucis uz Podiņiem. Viņi patlaban kapāja skujas. Saimnieks iecirta cirvi klucī un aizgāja saņemt ciemiņus. Pēc kāda laika Podiņš iznāca un prasīja, vai Pīlāgs palikšot pie viņa uz nākošo gadu.

«Līdzis jau vēl nekur neesmu.»

«Kā tad mums ar to algu? Vai paliksiet pa vecam?»

Pīlāgs gribēja gan pielikumu, bet kauns bija prasīt. Viņš drusku piesarka un cieta klusu.

«Nu labi, vēl desmit rubļu pielikšu.

Maksāju labāk dārgāki, bet tad zinu, ka man riktīgs puisis.»

Pīlāgs tikai paldies vien noteica, un tas bija viss līgums .

Podiņš nebija no pārtikušajiem

saimniekiem. Viņš tik tā nāca ar sevi cauri. Parādu gan viņam nekādu nebija.

Algu līdz rudenim maz no viņa varēja dabūt, pats viņš tad bija bez naudas. Bet, tikko ienāca rudenī pirmā nauda, viņš tūliņ pats bez kādas atgādināšanas dzīrās maksāt. Arī ēdiens reizēm nebija visai teicams. To Podiņš pats arī atzina un dažreiz pārmeta par to saimniecei. Pīlāgs gan redzēja, ka saimniece nemaz nav vainīga. Kad jau viņai bija pie rokas, tad jau nemaz neskopojās. Bieži nāca priekša, ka saimniekam galda galā šķīvī bija savs pavalga kumoss, tāpat arī Pīlāgam, Gruzim un meitām, bet pašai dalītājai, saimniecei, nebija atlicis ne kumosa, tā strēba strebjamo un piekoda pliku maizi.

Aizlīgšana pie Tetera bija iznākusi pavisam nejauši. Pīlāgs ar saimnieku bija

ieveduši pilsētā žīdam auzas. Pēc auzu nodošanas Pīlāgs palika iebraucamā vietā pie zirgiem un saimnieks aizgāja saņemt naudu. Patlaban ienāca pie saviem zirgiem Sīmanis ar Teteri. Sīmani Pīlāgs pazina, tas jau arī Podiņos bija kūlis ar savu tvaika mašīnu. Pīlāgu ieraudzījis, Sīmanis teica, turpinādams agrāko sarunu: «Redzat, tādam puisim droši var dot 120 rubļu. To es pazīstu.»

«Kas ir, vai negribi pie manis līgt?» bija ieprasījies Teteris. Tad abi iegāja iekšā.

Sētas puisis sāka jūgt Tetera zirgu.

No viņa Pīlāgs izzināja, ka Teteris esot pārticis saimnieks; viņam esot kādi trīs gada puiši; algu viņš nomaksājot kārtīgi, ēdienu dodot labu.

Pīlāgs vēl stāvēja kādu brītiņu sētā,

domāja un tad arī iegāja iekšā. Līgums bija iznācis ātri. Aizbraukdams Teteris iedeva Pīlāgam piecnieku rokasnaudas.

«Tikai pa Jurģiem es tev nevaru tik tāļu sūtīt pakaļ. Raugi attikt līdz pilsētai, te tev atsūtīšu pretim.»

Pīlāgs stāvēja vēl ilgi ar piecnieku saujā; Podiņš viņam nākošu gadu vēl būtu pielicis desmit rubļu, lai iznāktu apaļš simts, bet simtu divdesmit viņš nekad nebūtu devis. Divdesmit rubļu vairāk, tā taču divu un pus mēnešu alga Podiņos!

Saimnieks tak nevar gribēt, lai viņam strādāju desmit nedēļas par velti.

Viņš izgāja sētā. Zirgi redzēja viņu nākam un paklusi bubināja, ēzdami auzas. Šodien priekš viņiem bija izņēmums.

Auzas mērīdams, saimnieks bija viņiem iegrābis kulītēs skaidras auzas bez čabām.

«Vai tad mūsu zirdziņi mazum pūlējušies, kamēr sadabūjām auzas apcirknī. Lai taču tie arī zin, kas ir skaidra auza.»

Pīlāgs piegāja pie katra zirga pa kārtai un piespieda roku pie viņa krūtīm un sāniem. Nē, tie nebija sasiluši, varēja dot dzert. Ātri ātri padzēruši, zirgi ņēmās atkal krimst auzas. Pīlāgs atspiedās turpat pret silēm un klausījās gremošanā. Viņam uzmācas atkal pārmetumi.

«Saimnieks taču nelīga vis sava brāļa puisi, bet iznāca papriekš un apprasījās, vai es palikšot, un pats no sevis vēl pielika algu … Pielika algu! Par ko tad pielika? Par manu darbu. Podiņš manu darbu vērtē uz 90 rubļiem, varbūt 100, bet Teteris uz 120. Es pārdodu savu darbaspēku pēc iespējas par augstāko

cenu … Vai saimnieks pats nestaigāja pa visu pilsētu ar auzu provi un beidzot nepārdeva Kalmanam, tādēļ ka tas deva kapeiku par mēru vairāk nekā citi… Bez tam vai lai visu mūžu nodzīvoju Podiņos?

Jāapskatās arī, kā citur ļaudis dzīvo…

Tikai tūliņ jāpasaka saimniekam, lai pie laika zin pagādāt citu.»

Pīlāgs arvienu lūkojās pa ielu, no kurienes Podiņam vajadzēja nākt. Bet šis pienāca pavisam no otras puses, nesdams baltmaizi vienā un sausreņģes uz kāpostu lapas otrā rokā.»

«Nelieša žīds mani tik ilgi noturēja.

Tīri ēst iegribējās.» Viņš nolika reņģes un baltmaizi turpat ratos uz salmu maisa.

«Vajdzi nu, Pīlāg, uzkodīsim.»

Un reizē ar nazi Podiņš izvilka no kabatas lakatu un tina to vaļām. Tajā bija

nauda.

«Domāju gan, Pīlāg, dot jums šoreiz 25 rubļus, bet tad man nepaliek pastalu ādai. Vai pietiks tagad ar 20?»

«Man jau tagad nekādas vajadzības nav,» Pīlāgs atteica, saņemdams pasniegto naudu. Ēdot saimnieks minstinājās, kas vēl būtu pērkams. Petrolejas krūku viņš ienesīšot tepat stūra bodē, to lai Pīlāgs paņemot un krietni iepakojot salmos un tad tūliņ arī jūdzot. Viņš ar savu zirgu aizbraukšot pēc siļķu pusmucas, un tad uz mājām.

Kad saimnieks bija aizbraucis, Pīlāgs jūdza savu un lieko zirgus un pukojās, ka neesot paguvis pasacīt par salīgšanu. Uz mājām braucot, viņš pa druskai snauda un tēloja sev priekšā, kāda

dzīve būs nākošu gadu Teteros.

Gruzis jau no Mārtiņiem vairs negāja pie saimnieka darba, bet rāvās ar trauku taisīšanu. Saimnieks ar Pīlāgu strādāja divatā vien, un tomēr viņš vēl nebija pasacījis par aizlīgšanu.

Uznāca pirmais kamanu ceļš. No rīta puses saimnieks ar Pīlāgu veda žagarus.

Tad vajadzēja iebraukt jauno Bēro.

Iejūdza. Pīlāgs brauca pa priekšu ar veco ķēvi. Bēris no iesākuma drusku grozījās no vienas puses uz otru, bet gāja labi un ceļa jūtīs ļāvās grozīties kā vecs zirgs.

Podiņš bija ļoti lepns uz savu Bēro.

Un tas arī bija skaists zirgs: prāva auguma, apaļš, ar reni pār krustu, ar garu, pātu asti un tādām pat kuplām krēpēm.

Rikšojot viņš meta priekškājas plati uz āru, un pakaļkāju pēdu vietas pārsniedza

labu gabalu priekšējo pēdu vietas. Reizēm ķēve aulekšoja, bet Bēris izturēja viņai līdzi rikšiem.

Aplaiduši labu gabalu, viņi pārbrauca, atstāja ķēvi mājās, uzsēdās abi uz vienām ragavām un brauca vēl uz otru pusi ar Bēri vien. Bēris gāja, it kā viņam tas sen jau tā būtu parasts, lai gan līdz šim viņš tikai dažas reizes bija jūgts kopā ar citiem zirgiem ecēšās un skraidījis ar citiem uz metiena.

«Nu mums, Pīlāg, ir zirgs, ar kuru varam braukt uz baznīcu un pie mācītāja.

Jums tik vēl nu jāaplūkojas pēc labas brūtes, tad nākošā rudenī svinēsim kāzas.

Pielaidīsim pie baznīcas, ka noskanēs vien.»

«Ko nu tik ilgi uz priekšu par kāzām spriest. Dievs zin kur mēs nākošu rudeni

katrs esam.»

Pīlāgs patlaban gribēja teikt par savu aiziešanu, bet saimnieks papriekš ieprasījās: «Vai dzirdēji, ka Dilbju mūrnieks precoties? Esot jau uzsaukts.»

Un saruna pārgāja uz Dilbju mūrnieku un viņa brūti. Pīlāgs noņēmās šo pašu vakaru pateikt par savu aiziešanu Gružu Edai, gan jau tad visi zinās.

Otrā rītā Pīlāgs aizbrauca uz sudmalām un pābrauca tikai pret vakaru.

Miltu vezumu viņš pieturēja pie klēts un ielaida zirgu stallī. Pienāca saimnieks ar klēts atslēgu un paskatījās viņam acīs.

Pīlāgs tūliņ noprata, ka saimnieks jau zin un sāks nupat prasīt. Bet viņš neprasīja.

Abi sāka atridot ceļu, lai ar pilnu maisu varētu piekļūt miltu tīnei. Neviens

nerunāja ne vārda. Tad saimnieks ieprasījās, vai bijuši daudz malēju.

«Vēl pāris bez manis.»

Ienesa pirmo maisu, otru… To vaļā raisot, saimnieks nedroši ieprasījās: «Vai taisnība, ka jūs aiziešot uz Teteriem?» Esot gan taisnība.

«Tādu algu es jau gan nebūtu varējis dot. Mana māja to nenes.»

Beidzamajam maisam krampējot rokas kopā, viņi uz reizi neuzķēra viens otra rokas, jo abi cieši nolūkojās pašā maisā…

Saimnieks palika klētī. Pīlāgs aizvilka ragavas nojumā un ņēmās post stalli. Kūpošus mēslus pilnām dakšām sviezdams ārā pa lodziņu, viņš pāris reizes pusdikti ieteicās: «Tā labāki. Nu taču zin.»

Visu vakaru viņš pavadīja augšpēdus gultā. Saimnieks ar saimnieci nodarbojās šovakar pa savu kambari. Tikai pie vakariņu galda visi sanāca kopā, bet nekā daudz nerunāja. Pīlāgs piegrieza pusšķīvi sīkiem maizes kumosiem, uzlēja virsū uzsildīto tauku putru un ēda kā ķiļķenus.

Citi strēba putru tāpat, piekozdami maizi ar siļķi.

Otrā dienā Pīlāgs strādāja piedarbā.

Viņš izlaboja dažas vecas, no salmiem pītas kūtsdurvis un pietaisīja pāris jaunas cūku staļļiem. Patlaban viņš pina salmu saites virbu starpās, kad atnāca meita Lavīze pēc pelum. Brītiņu viņa nolūkojās uz Pīlāgu, tad iesāka: «Bet ko es zinu?»

«Ko tad tu zini?» «Tas noslēpums.»

«Vai liels noslēpums?»

«Liels. Kāds puisis to slēpis pie sevis pāris mēnešus.»

«Kas tad tas par puisi?» «Mūsu Pīlāgs.»

Un viņa sāka smieties. Bet tad nāca nopietni pārmetumi, ka viņš salīdzis, nevienam nezinot, un slēpis. Gruža Eda viņam esot tā labā. Ja tā tagad nebūtu pateikusi, tad saimnieks būtu varējis palikt bez puiša. Neviens taču viņam neliegšot, ne arī iešot uz Teteriem atrunāt. Visi pret viņu izturoties labi un atklāti, bet kāds viņš esot. Aiziešot vai pašā pasaules galā … To viņa gan nebūtu gaidījusi.

Pīlāgs no iesākuma nostājās no darba un gribēja ko atteikt, bet tad arī viņš saīga un nodomāja: «Kas tur citam daļas? Esmu brīvs cilvēks un daru, ko gribu. Ko šie man var

pārmest?»

Viņš turpināja atkal darbu un beidzot spītīgi ieprasījās: «Vai tad tas jau viss? Vai vairāk neko nezini, ko sacīt?»

Lavīze pavisam saskaitās un aizsteidzās ar maisu.

Pusdienā bija pārnācis saimnieku Ingus no skolas un pārnesis no skolotāja dažas pavecas avīzes un lasīja tās priekšā.

Visi gausi ēda un klusu klausījās. Tikai Lavīze pasteidzās un aizgāja nest uz pirti malku.

Pret vakaru Pīlāgs redzēja saimnieku aiznesam uz vāgūzi izlabotās zirgu lietas un nākam uz piedarbu. Pīlāgs gaidīja no viņa pārmetumus.

«Nu jau būs jābeidz. Kamēr sakopsim zirgus, pienāks laiks iet pirtī,»

saimnieks teica parastā balsī un palīdzēja Pīlāgam nokopt lietas un aiznest ielikt jau gatavās durvis. Arī pirtī viss gāja parasti: Gruzis pērās šņākdams un sprauš-ļodams un gāja pāris reizes ārā vēsināties.

Saimnieks pa vecam paradumam nomazgāja Pīlāgam muguru un šis atkal saimniekam. Nekādi pārmetumi, nekāda pārvēršanās no saimnieka puses. Pīlāgs juta savā sirdī kaut ko siltu pret saimnieku.

Vakarā viņi visi trīs sēdēja pie galda pie zirņu groza. Tas jau te Podiņos bija parasts: svētvakaros, kad sausi zirņi, tad arī Gruzis sēžas klāt pie zirņiem, lai gan vairs nestrādā saimniekam. Viņa Edai saimniece iegrāba bļodiņā īpaši un palika viņas gultā zem spilvena, lai neatdziest, kamēr atnāks no pirts.

Zirniņus ēda ilgi ilgi, no iesākuma saujām grābdami no groza un bērdami mutē, tad pa pāris graudiem, beidzot pa vienam. Uznāca no pirts mazais Ingus un sievietes, sapina matus, paēda, bet vīri vēl vienmēr sēdēja, ēda un sarunājās. Ingus pa galda apakšu bija ielīdis Pīlāgam klēpī, nosēdies un glaudījās viņam klāt. Pelēkais runcis sēdēja galda galā blakus saimniekam un ņurdēdams glaudījās gar viņa elkoni.

«Tāds varbūt katru reizi saimnieka liktenis, ka gar viņu glaudās tikai runcis, bet viņa dēlēnu atņem puisis,» Podiņš iesmējās un smaidīdams noskatījās uz Pīlāgu un Ingu. «Arī es savā laikā, kā zēns, atstāju savam tēvam runci un pats draudzējos ar puišu Andreju. Tīri varēja pabrīnīties: tikko vaļas, es viņam kaklā

vien. Un, ja prasītu vai man, vai puišu Andrejam, kādēļ es viņam tā piepiķēts, nezinātu ne viens, ne otrs … Ingu, kas tad tas Pīlāgs tev tāds ir, ka tu viņu tā mīli?»

Ingus paskatījās uz tēvu, uz māti, ieskatījās Pīlāgam acīs un apjucis vēl cietāki piespiedās pie viņa.

«Tīri tā kā es ar puišu Andreju … Jā, labs cilvēks bija puišu Andrejs,» saimnieks pēc brītiņa piebilda. * Ap Jurģiem Podiņš posās uz tirgu.

Dažas nedēļas iepriekš viņš sāka labāki kopt jauno Bēri, jo gribēja to pārdot Jurģu tirgū. Pīlāgs katru reizi, būdams stallī, drusku pakavējās pie Bēra; ja nebija vairāk vaļas, tad kaut reizi uzsita pa apaļo krustu. Lai gan arī viņš gāja drīzi projām no Podiņiem, tomēr viņam bija jaunā zirga

ļoti žēl. Ko var zināt, kas to nopērk un kā vēl tam iet. Vai mazums zirgu mocītāju pasaulē? Te augdams, Bēris tikai labu vien redzējis. Saimnieks ar zirgiem apgājās ļoti labi.

Kādu dienu, zirgus kopjot, Pīlāgs iesāka sarunāties par Bēro.

«Ja jau jums, saimniek, tik daudz zirgu nevajaga, tad labāk pārdodat veco Dumjo, no tā jau tā vairs nav visai lielas mantas. Bez tam viņš jau bijis žīdu un čigānu rokās, viņam nenāksies tik grūti.»

Saimnieks paskatījās uz veco Dumjo steliņģī un papurināja galvu. .

«Tas jau vairs nav pārdodams. Tam rudeni būs jādod skrošu sauja kā žēlastības maize.»

«Bet kā tad jūs iztiksiet ar divi zirgiem vien?»

«Piepirkšu atkal kādu drusku spirgtāku kraķi.»

Pīlāgs saprata, ka saimnieks grib jauno zirgu pārdot naudas dēļ. Viņam pašam vēl vajadzēja no saimnieka algas ap 60 rubļu. Viņš domāja pāris dienas un tad atkal zirgstallī uzprasīja saimniekam: «Ja es tagad savu algu neņemtu, vai tad arī jūs pārdotu jauno Bēro?»

Saimnieks brītiņu domāja.

«Citiem visiem gandrīz jau nolīdzināts. Un bez tam visi paliek tepat uz nākošu gadu, tiem tos paris rubļus varēs nodot arī pēc Jurģiem.»

«Tad jau lai paliek, atdosiet rudenī jeb citā reizē, kad jums būs. Man tagad nevajaga un viss viena alga, kur glabāt.»

Podiņš acumirkli cieti noskatījās uz Pīlāgu, tad klusu ciezdams sniedza viņam

roku.

«Vai dzirdi, Bērīt, Pīlāgs mūs izglāba! Žēl man gan būtu bijis viņu pārdot, bet ko es varēju darīt. Tādu lopu audzinot, ar laiku pie viņa pierod kā pie paša bērna. Un vai jūs domājat, ka viņš pie mums nav pieradis, ka viņš mūs nesaprot, ko te par viņu spriežam.

Paraugaties tik, kā viņš uz mums blenžas.»

Bēris bija pagriezis galvu ar spicajām ausīm no siles pret runātājiem, un lielā, zilgani spožā acs domīgi nolūkojas uz abiem vīriešiem . ..

Jurģu dienas rītā Podiņš veda ar jauno Bēro Pīlāgu uz pilsētu. Uz lielceļa tie bieži dzirdēja pulksteņus un satika jurģeniekus ar mantu vezumiem.

«Uz baznīcu nu gan mums neiznāca braukt, ka toreiz runājām, Bēro iebraucot,

bet totiesu braucam tagad Jurģos.

Vajadzēja arī mums piesiet pulksteni, iznāktu taču lepnāks brauciens.»

Pīlāgs neko neatsacīja. Abi vīrieši pa visu ceļu maz runāja.

«Pavisam mūs taču nepiemirsīsiet, kādreiz atnāksiet vēl ciemā?» Podiņš prasīja atvadoties.

«Kā nu tā varat runāt? Lai nu tāļu, tomēr kādos svētkos raudzīšu attikt.

Vismaz redzēsimies rudenī otrā tirgū.»

Pīlāgs vēl labu laiku glaudīja Bērā kaklu un tad izšķīrās ar Podiņu. Aizbrauca katrs uz savu pusi.

Jaunajā vietā Pīlāgam bija grūti iedzīvoties. Jau pirmās dienās viņš nojuta, ka ar saviem abiem darba biedriem, sievas vīriem Andreju un Kristapu, viņš tuvu nesaiesies. Pa brīvo laiku viņš ar

tiem nemaz nesatikās. Tikko no darba mājās, viņi gāja ēst savā istabā un no turienes iznāca, kad bija jāiet atkal uz lauku.

Pie darba viņiem jau no paša sākuma bija iznākusi pār-prašanās Starp citu, saimnieks kādā vakarā bija teicis, ka no rīta jaejot rakt grāvis. Jāaizsākot no žoga, kur nobeidzas vecais grāvis, un jāvelkot uz līko bērzu.

No rīta Pīlāgs gribēja pierunāt abus vīrus nevilkt grāvi taisni, bet drusku sāņus, pa krituma vietu. Viņi atbildēja, ka saimnieks tā neesot teicis.

«Saimnieks teica mājās.»

«Domājam, ka saimnieks te kādreiz būs bijis.»

«Bet nevajaga saprast saimnieka vārdus tik šauri, ka taisni bērzām virsu.

Tad jau bērzs papriekš būtu jānocērt.

Visāda ziņa saimnieks būs domājis sāņus, garām bērzam.»

Vai viņš varbūt esot nolikts par priekšsaimnieku? — viens ieprasījās, un otrs smējās.

Pīlāgs vairs neko neatsaka, bet sāk rakt pa nosprausto vietu taisni uz bērzu.

Pret brokastu atnāk saimnieks. Viņš nemēdz daudz runāt. Pastaigājies pa pļavu, viņš krūmmalē nolauž alkšņu meiju un iesprauž to iepretim līkajam bērzam paša ielīguma vidū, un teic, lai nākošā reizē velkot taisni uz meiju.

Patlaban jāiet uz mājām brokastā.

Saimnieks iet soļus divdesmit viens pats iepriekš, tad abi vīri, paklusu sarunādamies, un beidzot Pīlāgs, arī viens.

Ar abām meitām, kuras ēdamos

laikos ienāk Pīlāga istabā pie lielā galda ēst, viņam nācās maz ko sarunāties. Kate bija vēl ļoti jauna skuķe un atbildēja uz Pīlāga jautājumiem pa lielākai daļai ar «jā» un «nē». Māra gan jau bija pieaugusi meita, bet tai tepat kaimiņos bija brūtgāns, un tādēļ viņa pret Pīlāgu bija ļoti atturīga.

Bieži pa visu ēdiena laiku visu triju starpā netika pārmainīti ne trīs vārdi. Brokastu ēda pa lielākai daļai Pīlāgs viens pats, jo tad viena meita bija ganos un otra kaut ko kopās; palaunagu viņam nesa katru reizi uz lauka.

Visgarākās viņam izlikās svētdienas, kad viņš viens pats sēdēja savā istabā.

Viņam likās, ka pa visu māju dzīvas dvēseles būtu tikai viņš, raibais Poģis un dunošais mušu bars uz galda un rūtīm.

Tādos brīžos viņš negribot salīdzināja

šejienes dzīvi ar dzīvi Podiņos.

Svētdienās tie tur visi pavadīja kopā, sākot no paša rīta pie pātariem, tad pie brokasta galda; pēc vai nu gāja kopā uz baznīcu, vai atkal lasīja laikrakstus un grāmatas, ko Ingus bija pārnesis no skolas.

Un sarunas, sarunas, tās jau nekad netrūka: stāstīja Podiņš savus piedzīvojumus, stāstīja Gruzis par saviem kara gadiem, iemet viņš pats pa vārdam, Gruziene, Lavīze, saimniece. Bet te viņš redzēja saimnieci tikai, kad tā lika uz galda pavalga šķīvi vai gāja uz stalli ar miltu kriečiņu jeb uz pagrabu ar piena podu.

Saimnieks pats sēdēja vai nu kambarī pie loga un dzēra tēju un lasīja avīzi, vai atkal, salicis rokas uz muguras, staigāja pa lauku un aplūkoja sējumus.

Neparasti Pīlāgam bija, ka Teteris

pats nemaz nestrādāja. Lai nu neņemtos tik cieti kā Podiņš, no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet nekur nepiedurt pirkstu pie darba, tas nu gan viņam izlikās par daudz ērmoti. Reiz pat gadījās, ka meita viņu pārsauca no lauka, lai iejūgtu saimniekam zirgu. Pīlāgs pārnāca, apširoja Melni, iejūdza ar ādu izsistajos braucamajos ratos un piebrauca pie durvīm. Iznāca saimnieks baltā putekļu mētelī, ar glītu pātagu rokās, iesēdās un aizbrauca, ne vārda neteicis.

Kādā sestdienā izkurināja pirmo reizi pirti. Pārnācis no darba, Pīlāgs redzēja meitu nesam saimniecei pakaļ uz pagrabu lielu sviesta bļodu. Viņš prasīja meitai, vai pirts jau gatava?

Jā, saimnieks jau peroties.

Tātad te arī tāpat kā Podiņos —

vīrieši mazgājas papriekš. Viņš iegāja istabā, paņēma dvieli, ziepes un tīru kreklu un gāja uz pirti. Kristaps vēl āva kājas zemē klēts priekšā un noskatījās smīnēdams Pīlāgam nopakaļus.

Iegājis priekšnamiņā, Pīlāgs noģērbās, paņēma no kārtītes svaigu pirtsslotiņu un gribēja iet iekšā pirtī, bet durvis bija no iekšpuses aizšautas. Viņš drusciņ pagrūstīja durvis un gaidīja, kamēr attaisīs. No iekšas bija dzirdama ūdens laistīšana. Augšā pa durvju šķirbām plūda ārā garaiņi. Labu brīdi viņš gaidīja, bet durvis nevērās vaļām. Saimnieks nebūs laikam dzirdējis. Viņš pieklauvēja pie durvīm.

«Kas tur dauzās?» atskanēja saimnieka balss.

«Es — Pīlāgs.»

«Kā tev vajaga?»

«Atnācu arī pērties.»

«Tad pagaidi, kamēr es būšu gatavs.»

Pīlāgs manīja, ka viņam sāk svilt vaigi. Bet viņš stāvēja un nezināja, ko darīt aiz kauna. Kā viņš bija tik muļķis un nebija vēl izpratis starpību starp Teteri un Pīlāgu, starp saimnieku un puisi. Jau pašā pirmā brīdī pie līgšanas Teteris bija teicis īsi un strupi, neielaizdamies vairāk nekādās sarunās: «Par savu puiša pienākuma izpildīšanu tu dabūsi 120 rubļus un kārtīgu ēdienu. Algu varēsi saņemt kaut katru sestdienu, tikko nedēļa apkārt.» Un kā par pierādījumu bija izvilcis savu lielo, brūno naudas maku un iedevis viņam piecnieku uz roku. Un viņš, Pīlāgs, no sacītā brīža bija pārdevis Teterim savu darbaspēku

par augstāko cenu un stāvēja tagad pliks viņa pirts durvju priekšā.

«Saimnieks — kalps! Saimnieks — kalps!» viņš dzirdēja pukstam sev deniņos. «Viņš var iekšā pērties, bet man jāstāv plikam te ārā.» Citas domas viņam tagad nenāca galvā…

Pirtī saimnieks patlaban uzmeta garu, un jauns garaiņu mutulis spraudās ārā pa durvju šķirbām.

Pīlāgam ienāca prātā, ka varbūt drīzi nonāks abi vīri un atradīs viņu te tā stāvam. Ne velti Kristaps noskatījās smiedamies viņam nopakaļus. Abi viņi pazina saimnieku un zināja, ka tas nelaidīs Pīlāgu iekšā, un tagad abi par to smejas.

Nu būs vēl vairāk ko zoboties, kad atradīs viņu te tā stāvam.

Klusu uz pirkstu galiem viņš

atvirzījās no durvīm un sāka ģērbties.

Apģērbies viņš pakāra pirtsslotiņu atkal kārtītē. Pirtī viņš vairs nedzirdēja ūdens laistīšanu. Saimnieks varbūt ģērbās.

Pīlāgam netika ar saimnieku tagad satikties, tādēļ viņš izgāja ārā.

Pa sētu meitas pārgāja ar slauktuvēm.

Viena no kalpu sievām aiznesa zāļu nešlavu uz savu kūti. Klēts priekšā vairs nesēdēja neviens. Drīzi varbūt vīri nāks uz pirti.

«Kā tad Pīlāgs vēl nemaz neperas?» tie liksies prasām un paši kodīs lūpas aiz smiekliem.

Lai izbēgtu no viņu izzobojošiem skatiem, Pīlāgs aizgāja aiz pirts un nostājās starp lielajām dadžu lapām.

Iepretim krāsnei no pamata apakšas izlīda krupis un vempās pāri nokritušai lubai.

«Rīt man būs jāsataisa sivēnam aizgalds,» Andrejs ieteicās turpat pirts tuvumā.

«Nāks vēl te un ieraudzīs, ka es te stāvu, ieslēpies dadžlapās,» iedomājās Pīlāgs un likās ejam pa ežmalu prom uz meža pusi. Atgājis gabalu, viņš apsēdās.

Domas viņa šaudījās citas caur citu bez kādas kārtības. Un katru reizi, kad tās atkārtodamās aiznāca līdz tai vietai, kad viņš stāvēja pliks pirtsdurvju priekšā un teica: «Es — Pīlāgs, atnācu arī pērties,» — viņam vaigi svila un deniņos pukstēja: «Saimnieks — kalps! Saimnieks — kalps!»

Pēc laba brīža viņš piecēlās iet atpakaļ.

«Bet ar kādām acīm es tagad iešu iekšā pie vīriem?»

Un viņš atgriezās un aizgāja uz meža pusi. Šovakar viņš nemaz neies pirtī.

Tagad viņš saprata, kāpēc abi vīri izturējās nedraudzīgi. Podiņos viņš bija paradis darīt visu pēc labakās apziņas un tā sācis arī te. Bet Podiņš skatījās uz saviem gājējiem kā uz līdzcilvēkiem, kā uz saviem darba biedriem un prata cienīt tādu darbu. Varbūt abi vīri arī te no iesākuma bija tāpat skatījušies uz darbu, bet ar laiku nākuši pie saviem tagadējiem ieskatiem, ka pārdevuši savu laiku no saules līdz saulei savam tagadējam saimniekam. Un bez pārdotā laika un bez dabūjamās algas par to cits vairs nekas nesaistīja ar saimnieku. Un, ja Pīlāgs pēc saules vēl dzina lieku vagu, lai nobeigtu darbu un rīt te vairs nebūtu jānāk, tad viņiem bija iemesls tam pārmest, ka viņš

saimnieka priekšā grib izrādīties labāks nekā viņi. Tāpat arī toreiz par grāvi. Kas viņam bijis par daļu, kur vilkt un kā rakt.

Kad tik pārdoto laiku nokustas . ..

Līdz pašai tumsai Pīlāgs palika mežā un pārnāca tikai, kad visi bija aizgājuši pie miera. Vakariņas viņš vēl atrada uz galda, bet ēst viņam negribējās. Padzēris no bļodas skābu putru, viņš likās gulēt.

Otrā nedēļā veda mēslus. Kristaps uz lauka pie ārā gāšanas, Kate pie braukšanas, abas sievas ārdīja, un Pīlāgs un Andrejs meta vezumus. Pēc brokasta pienāca saimnieks, iestājās uz brītiņu aitstaļļa durvīs un lūkojās pāri redelēm uz metējiem. Tad aizgāja uz lauku.

Brokasta laikā pārbrauca Kristaps un jau pa gabalu prasīja Andrejam, kā tam

labi patikusi sestdienas pēršanās. Andrejs nekā neatbildēja, viņš izlikās, ka nebūtu nekā dzirdējis, bet Kristapa sieva pārmeta vīram, ko šis vienmēr verkšķot, vai tad nu vienreiz nebūšot diezgan.

Pīlāgs noprata, ka sestdienas pēršanās zīmējas uz viņu un ka par to jau zināms visiem mājniekiem. Viņš piesarka un iesteidzās kopt zirgus. Pie zirgiem viņš vilcinājās, kamēr abi vīri iegāja savā istabā, tad tikai viņš gāja brokastā. Ar Kristapu viņš bija ļoti nemierā. Vai viņš, klētspriekšā sēžot, nevarēja pasacīt, kāds te paradums? Nē, bet viņš tik nosmējās no pakaļas un tagad vēl zobojas . ..

Pienāca vasaras svētki. Pīlāgam bija zirgu diena pirmajos svētkos. Līdz ar sauli viņš aizveda zirgus mežmalā ganīt.

Sapinis zirgus, viņš pagāja saulē, kur

nebija vairs tik liela rasa, un nolikās zālē.

Mežs viļņoja vienās līksmās. Katrs zars likās sevī slēpjam pa mazam dziedātājam.

Turpat uz lauka, kur beidzās garās meža ēnas, cīruļi virināja savu garo dziesmu, traukdamies pacelties cits par citu augstāki un dziedāt skaļāki. Zālē ap viņu vizuļoja rasa, mudžēja visvisādi tārpiņi un kukainīši, kuri, pēc sava mērķa dzīdamies, visi tiecās uz priekšu pa lielo zāļu mežu.

Zaļais sprīdmetis pierāpās zāļu pudurim, pacēlās, sprīdes mezdams, gar vienu pusi stiebram uz augšu un laidās pa otru atkal leja. Sīkais, sarkanais dievzirdziņš tecēja katrai zālītei apkārt un lapiņai pāri, Visveiklākie ceļotāji bija pelēkraibie sienāzīši un mazās, spožās zāļu blusiņas: novērojuši, uz kuru pusi skrajāks, viņi atsperas un nozib vien, kā aiziet projām.

Zāļu blusiņas lēca pat tik veikli un augsti, ka izzuda no Pīlāga acīm, tikko cīpslainās kājiņas piespērās pie zemes. Bitītes ducināja visapkārt, lakstodamās ap dzeltenajām cūkupienēm…

Pīlāgam kļuva tik silti, tik viegli ap sirdi, ka viņš tagad spētu apkampt vai visu pasauli: ir Andreju, ir Kristapu, ir saimnieku.

Nē, saimnieku gan ne. Viņš jau arī nepieņemtu Pīlāga draudzību. Un viņš pietvīka, iedomājoties toreizējo pirtsvakaru.

Vai nederētu tagad aiziet uz Podiņiem? Podiņš taču aicināja. Bet tālais ceļš, gandrīz dienu ko iet: rīt vakarā viņš tikai aiznāktu un parīt no rīta būtu jānāk atkal atpakaļ. Labāki jāaiziet rīt uz baznīcu un parīt kaut kas jāpielāpa.

Māra viņam atnesa brokastu: rausi un krūziņā kafeju. Viņa lūdza, lai tas krūziņu pārnestu pats, jo viņai jāsteidzoties.

Pīlāgs paskatījās uz krūziņu, tad ar vienu paņēmienu to izdzēra un atdeva Mārai atpakaļ. Tā iesmējās un tūliņ aizsteidzās.

Pīlāgs ātri apēda arī rausīti.

«Tas nu gan bijis nebijis. Par brokastu to vis nevar saukt. Tomēr līdz pusdienai jāgaida.»

Pārvedis zirgu, padzirdījis un ielaidis stallī, Pīlāgs iegāja pusdienā. Uz galda pašā vidū bija bļoda ar rūgušu pienu, alserī sviests un trijās vietās pa divi rausīšiem.

«Tātad ar skaitu,» Pīlāgs nodomāja, «brokasta viens, pusdienā divi. Laikam palaunagā un vakarā arī būs pa vienam rausīšam.»

Apēdis savu tiesu, Pīlāgs piegāja pie trauku skapja un atrada tur vēl galiņu rudzu maizes no vakarējas dienas. Viņš to atnesa uz galdu un noēdās krietni. Par ēdienu viņš līdz šim nevarēja sūdzēties, savs pavalgā kumoss un kāds piestrebjamais bija jau gandrīz katru reizi. Īsi priekš Jāņiem, kad jau bija iesākts pļaut sienu, uznāca pāris dienas auksts, lietains laiks. Pīlāgs ar abiem vīriem raka atkal grāvi pļavā aiz līkā bērza. Rakšana bija nepatīkama: no virsas lietus spiedās jau visur cauri — plecos, ceļos, mugurā, ciskās, un pie tam gandrīz līdz ceļiem jāstāv aukstā ūdenī. Racēji bija saīguši un izmainīja tik pa retam vārdam savā starpā.

«Drīzi jau pusdiena, bet kungs vēl nemaz nerādās,» ieteicās Kristaps, «baidās laikam saslapināt savas kunga

kājas.»

Vārdu «kungs» Kristaps aiz saimnieka muguras it īpaši uzsvēra.

«Kas tādam kungam nekaiš,» viņš pēc brītiņa piebilda, «sēž siltā istabā un dzer tēju, lai puiši mirkst laukā.»

«Muļķis, kas tādā laikā bez vajadzības ietu ārā,» noteica Andrejs.

«Podiņos mēs šādās dienās kopāmies pa mājām,» Pīlāgs nenocietās nesalīdzinājis.

Pēc dienvidus Pīlāgam nepavisam netika celties augšām. Viņam bija smaga galva un briesmīgi gribējās vēl gulēt.

Lietus vēl vienmēr lija, un šķindeļu jumts burkšķēja vien. Jumta grabēšana viņam atkal atgādināja Podiņus, kad viņi trijatā ar saimnieku un veco Gruzi sēdēja vāgūzī ēnā: vecais Gruzis stīpoja kādu irstošu

spaini, saimnieks sēja režģus, un viņš taisīja grābekļus. Un ārā grabēja jumts, un no pažo-beļiem čurkstēja ūdens, un urgās cēlās un dzisa ūdens burbuļi no smagajam lietus pilēm …

Bet viņi cēla vienu lāpstu pēc otras melnās purva zemes iz ūdens.

Palaunaga laikā skrēja pa pļavu Kate, ietinusies zirgu deķī un sacēlusies.

Basie, sarkani nokultie stilbi zibēja vien pa garo zāli. Viņa atnesa Pīlāgam sviestmaizi un krūzē pienu. Kristaps ar Andreju sāka Kati bārt, kādēļ viņa nesusi, vai tādā laika varot lauka ēst. Abi vīri aizgāja Katei līdz uz mājām palaunagā.

Pīlāgs apēda maizi un, lai sasildītos, saka atkal rakt. Domās viņš kavējas Podiņos. Žēl gan viņam bija, ka gājis prom no turienes. Bet izlieto ūdeni vairs

nesasmelsi.

«Kungs šodien, aiz pakša iedams, bija apvilcis kalošas. Ko viņš darītu^ ja viņam kaut viens cēliens būtu jāstāv te pie mums grāvī,» prātoja Kristaps pēc launaga. Pīlāgam bija pavisam skāba duša; viņam netika it nekas ne dzirdēt, ne arī pat ko runāt. Bieži viņš skatījās uz vakariem, vai jau drīzi nebūs laiks atstāt darbu. * Dienu priekš Jāņiem pļāva sienu. Pēc dienvidus, ejot uz pļavu gar dīķi, Pīlāgs atcerējās, ka Podiņos strādāja šodien tikai līdz palaunagam. Pēc palaunaga viņš likās ar dukuru dīķī, pie kam saimnieks ar Gruzi brida ar purgām gar malu un dzina, un Gružu Eda ar Lavīzi staigāja ar ūdens spaini gar malu un lasīja karūsas no tīkla

ārā. Visiem tas bija lielu lielais prieks, bet visvairāk par to priecājās mazais Ingus: klaigādams tas dipšoja apkārt dīķim un no uztraukuma lēkāja, uz vietas stāvēdams. Kad zveja nāca uz beigām, saimniece iznesa baltu pudeli ar slīpētu glāzi un klēpī speķraušus, un katrs zvejnieks iemeta pa šņabim un uzkoda.

Pēc tam sievas sēdās pie zivju tīrīšanas Jāņa dienas brokastam, un vīrieši saraudzīja kārtis un pundeles Jāņu ugunīm ...

Pļavā Pīlāgs un abi vīri vilka vienu spaili pēc otras, kamēr muižā iezvanīja palaunagā. Tad arī viņi sēdās ežmalē spailes galā, un abi vīri sāka ēst līdzpaņemto palaunagu. Arī Pīlāgam gribējās dzert un ēst, bet viņam nebija vēl atnests. Viņš nolikās smaržojošā vālī un

noguris aizvēra acis.

«Nu jau nāk lielā meita, ka rūc vien!» ieteicās Kristaps. Māru viņš sauca par lielo meitu.

Pīlāgs piecēlās sēdus. Patlaban piesteidzās Māra un sniedza viņam kviešu rausi. Pīlāgs paņēma rausi un skatījās vēl Mārai virsū. Šī apgriezās uz iešanu.

«Vai tad tas viss?» Pīlāgs ieprasījās.

Māra apgriezās.

«Ko tad vēl? Vairāk man nekā neiedeva.»

«Tad nesi un atdodi to saimniekam atpakaļ.» Pīlāgs izstiepa rausi Mārai pretim. Ģīmī viņš bija stipri piesarcis, un viņa lūpas drebēja. Māra paskatījās uz viņu un tūliņ paņēma rausi.

«Saimnieka nav mājās. Saimniece atsūtīja palaunagu.»

«Tad atdodi to savai saimniecei un saki, ka tas nav palaunags cilvēkam, kurš visu cēlienu strādājis.»

Viņa acis neparasti spīdēja, lūpas stipri raustījās; pagriezis muguru pret abiem vīriem, viņš nolikās sāņus vālē.

Neviens nesacīja ne vārda. Bij dzirdama tikai abu vīru strēbšana un pēc brītiņa aizejošās Māras soļi.

Kad muižā izzvanīja, Pīlāgs paņēma izkapti, sāka atkal griezt vālus un, ne vārda neteicis, sapļāva līdz saules rietam.

Vakarā viņš atrada uz galda parastā vietā putras bļodu, maizes klaipu un pus siļķes. Paēdis viņš aizgāja gar pirti pa ežu uz mežu.

Viņš neatminējās, kad būtu savā mūžā vēl tā uzbudinājies kā šodien. Un kādēļ?

Nieka rauša, nieka palaunaga dēļ.

Nogūlies zem priedes, viņš vēlreiz visu pārdomāja aukstām asinīm un nāca pie atzīšanas, ka viņš citādi nav varējis darīt.

Labi būtu, ja viņš kaut kā varētu tikt pavisam no šejienes projām. Viņš brīnījās, kā vēl tik ilgi te bija izturējis, ka viņš pirts vakarā bija panesis tādu izturēšanos no saimnieka puses. Pat «tu» vārds no saimnieka viņam tagad izlikās nepaciešams. «Ka viņš saimnieks un es gājējs, tas vēl viņam nedod uz to tiesību.

«Tu» vārds no Māras, Kates, Andreja, Kristapa man nesāp, mani nepazemina, bet no «kunga», kā Kristaps to sauc, gan… Tā nav dzīve, just uz katra soļa, ka uz tevi noraugās ne kā uz līdzcilvēku, bet kā uz kādu zemāku radījumu. Šī sajūta nospiež katru enerģiju, katru līksmas pamošanos.

Ja šodien nekas ārkārtīgs nebūtu noticis,

tad es tagad gulētu gultā kā Kristaps ar Andreju. Visur tik kluss. Vai tas Jāņu vakars? Tur, Podiņos, viļņoja skaņas no visām pusēm. Un katrs jutās priecīgs. Pat vecais Gruzis reizēm laida vaļām savu kazāku … Ja tik tikšu vaļā, tad iešu taisni projām uz Podiņiem. Gan kaut kā iztikšu šo gadu. Un ja arī par velti tur būtu jāstrādā.»

Pamazām, pamazām nakts vēsums viņu atveldzināja, un viņš pa druskai apmierinājās un noņēmās rīt nobeigt visas darīšanas ar saimnieku. Labi pēc pusnakts viņš pārnāca tikai mājās.

Otrā rītā pēc brokasta Pīlāgs apģērbās svētdienas drēbēs un apsēdās ārpusē pie loga uz soliņa. Iznāca arī Andrejs ar Kristapu un nosēdās viņam blakus.

«Šodien jau nu kungs tevi tiesās,» Kristaps pusbalsī ieteicās. «Vakar cienīgā esot vareni uzbudinājusies, pat raudājusi un, tikko naktī pārradies pats, tūliņ izsūdzējusi. Solījies ņemt šodien priekšā.»

Pīlāgam bij pa prātam, ka arī saimnieks šodien grib tikt skaidrībā, bet viņam nepatika Kristapa izturēšanās.

Viņam likās, ka Kristaps par visu to interesējās tikai sagaidāmā skandāla dēļ.

Viņš neko neatteica. Kristaps ņēmās viņu drošināt.

«Tev nav ko baidīties, par to viņš nevar neko darīt. Ja iznāks sūdzība, mēs abi varam apliecināt, ka ar tādu rausīti strādnieka cilvēkam nav ko paēst.»

«Domāju, ka šā nieka dēļ mēs nesūdzēsimies, bet izšķirsimies ar godu.

Es šodien pat iešu no šejienes projām.»

«Ei nu, ei! Vai tad…»

«Vai no jums kāds nebūtu tik labs un nepaņemtu rudenī līdz uz otru tirgu dažus manus krāmus, kurus tūliņ nevaru aiznest?»

«To jau nu gan, to jau nu labprāt,» abi atteica.

Patlaban nāca Kate no klēts uz istabu.

No kambara atskanēja caur vaļējo logu saimnieka balss: «Kat, pasauci man to Pīlāgu šurpu!»

Pīlāgs uz reizi piesarka: vai lai ietu tur atkal viņa priekšā kā toreiz pie pirts durvīm? To gan ne!

Kate apstājās, kamēr saimnieks izteica, un skatījās uz Pīlāgu. Bet, tā kā šis vēl necēlās, tad viņa, turpat stāvēdama iepretim logam, atkārtoja: «Saimnieks tevi sauc, Pīlāg!»

«Pasaki saimniekam, ka Pīlāgu var atrast tepat ārpusē uz solīša,» Pīlāgs atteica diktā balsī.

«Pasaki Pīlāgam, ka saimnieks viņam liek nākt šurpu,» atskanēja caur vaļējo logu pavēloša balss.

«Pasaki saimniekam, ka Pīlāgam šodien ir svētdiena un ka saimniekam par viņu šodien nav nekāda likšana,» atteica Pīlāgs tikpat dikti un stingri.

Kambarī bija dzirdama krēsla stumšana un ātru soļu atiešana no loga.

Pīlāgam kļuva žēl, ka viņš tik krasi izturējies. Ja viņš būtu piekāpies, varbūt tagad viņš jau būtu skaidrībā un varētu sākt iet. Pēc laba brīža saimnieks iznāca uz lievenēm pavisam mierīgs, kā arvienu.

«Zinu, Pīlāg, tu gribi, lai es tevi atraidu un izmaksāju visu algu, bet tas

nebūs.» Saimnieks nosēdās uz virbainā sola.

«To gan ne; gribu ar jums miera ceļā izlīgt un aiziet no šejienes. Tikpat no mūsu kopdzīves nekas neiznāks.»

Saimnieks brītiņu klusēja un lūkojās Pīlāgam stīvi virsū, tad ieprasījās: «Kas vainas?»

«Daudz vainu. Ne tik daudz pie vārda saucamu kā sajūtamu.»

«Nu, saki kaut vienu.» «Ņemsim pat šo: ar kādu tiesību jūs mūs, gājējus, saucat par «tu» un ļaujat no mums uzrunāties par «jūs»? Tad … Nu, lai labāki paliek.»

«Es tur nekā ļauna neredzu.»

«Ja būtu otrādi, ja jūs mūs uzrunātu ar «jūs» un mēs jūs ar «tu», tad gan varbūt jūs redzētu ļaunu.»

«Bet tas jau visur tā parasts. Kristaps ar Andreju par to taču nesūdzas.»

Saimnieks paskatījās uz abiem vīriem.

«Kam parasts, lai dzīvo. Es gan lūgtu izrēķināt, cik man nākas, un mani atlaist.

Tikpat uz priekšu būsim viens otram tikai par nastu.»

Labu brīdi saimnieks skatījās viņam pārmetoši virsū.

«Jauns tu vēl esi, Pīlāg. Jauns. Bet es tevi negribu aizturēt …»

Un pēc kādas stundas Pīlāgs devās projām pa ceļu uz Podiņiem.

PRET VAKARU PAŠĀ meža vidū vienpus ceļa nosūnojusi, sašķobījusies, pelēka māja un iepretim otrā pusē ar sirmām kaķpēdiņām apaudzis smilšu paugurs. Te veca kapsēta.

No citurienes te reti kādu vēl glabā, bet nebija gadījums, kad no pelēkās mājas iedzīvotājiem kāds būtu aizvests uz pēdējo miera vietu citur.

Pelēkā mājā vienumēr klusums.

Iedzīvotāju te maz, jo ne labprāt te kāds apmetas, ja vien citur kur var piespiesties.

Nupat te tikai četri piedzīvotāji: Andārtes Jancis, skroders Buncis, Pasaules Klāvs un vecā Ukača.

Andārtes Jancis vienīgais, kurš visvairāk mierā ar savu tagadējo likteni.

Viņš nekad nav baudījis patstāvīgu dzīvi: no vismaziņās mazotnes viņu rīkojuši saimnieki un saimnieces, tad kungi un Andārte; sadzīvojis stīvus kaulus, tā, ka kungiem vairs nespēja klausīt, un paglabājis Andārti, viņš pārnāca uz pelēko māju un valkā te arvienu tālāk savas nelaiķes vārdu.

Skroders Buncis jau vairāk reizes ir aizgājis no pelēkās mājas, bet katru reizi viņam bijis jāgriežas atpakaļ. Agrāk, kad viņš vēl varēja redzēt šūt un ar savu vijoli viens vien prata nospēlēt balles un citus godus, tad viņš visur bija labi ieredzēts iemītnieks. Bet tagad gribot negribot bija jāpaliek te.

Pasaules Klāvam nebij kur griezties, lai gan viņš visvairāk pukojās par pelēko māju. Ja ne viņa ļenganā kreisā kāja, kuru

vilkšus jāvelk līdzi, viņš te ne brīsniņa nepaliktu. Plašajā pasaulē, kuru viņš diezgan izvandījis savā mūžā, vēl daudz ko varētu izdarīt, bet ko tur iesāksi ar tādu ļenganu kāju, lieku gaļas gabalu.

Vecā Ukača bieži grasījās iet prom pie radiem un te vairs neatgriezties. Bet, ja no rīta aizgāja, tad jau ap pusdienu atkal klusu pārradās un pat neatbildēja, kad biedri prasīja, kādēļ nav palikusi pie radiem. Pēcpusdienās ne reizi pat viņa netaisījās uz rados iešanu, lai vēlu vakarā nebūtu jāatgriežas. Tik maz viņa pati ticēja palikšanai tur pie radiem. * No pagasta bez rūmes pelēkajā mājā neviens no viņiem nedabūja tik daudz, cik vajadzēja maizes tiesai: Andārtes Jancis vēl spējot pastaigāt večos ar kulēm,

Buncis varot pelnīties ar vijoli, Ukaču pabalstīšot radi; bet Pasaules Klāvs esot savā laikā palicis parādā nodevas, blandījies apkārt, kur pagasts lai ņemot tādiem ko dot.

Un pelēkā māja vilka savu bēdu dzīvi kā mācēdama.

Andārtes Jancis uzkāra kaklā savas vērzakas, paņēma balto, zaraino kadiķa nūju un gāja dienu dienām. No iesākuma kautrēdamies pa pašu pagastu vien. Ieiet sētā, labinās ar suņiem, ilgi vilcinās pie durvīm, nedroši grabinādams ver tās vaļām un klusu ciezdams piespiežas aiz durvīm uz mūrīša. Kur dabū iekost, kur nuciņu kulē līdzi, bet kur, nepamanīts pasēdējis, aiziet tāpat. No ķestera izbārts, kas tas par ubagu, kas neprotot ne pātaru noskaitīt, ne dziesmu nodziedāt, Andārtes

Jancis sāka katrās mājās skaitīt pātarus un dziedāt, pamazām pierada pie sava amata un meta dažreiz riņķus arī ārpus pagasta.

Mājās viņš nāca, kad kules bija pilnas gan apkaltušiem maizes nuķiem, gan pavalga druskām. No jauna devās atkal ubagot, kad viss bija noēsts.

Buncis no sākuma pāris reizes tika aicināts nospēlēt godos un pārnesa pa rublim, pa pusrublim, bet tad sāka gausties, ka viņa vijoli izspiežot ermoņikas: tās kad laižot, vaļām ar visām basīm, tad taisot daudz lielāku lērumu nekā viņa vijole. Lai gan neesot tā piemīlīguma, kas viņa vijolei, tomēr ermoņikas to izēdīšot pavisam. Un sāka Buncis draudzēties ar Andārtes Janci, ilgoties pēc viņa pārnākšanas, ciemoties no viņa kulēm. Uz gada tirgu Buncis ilgi

priecājās un lika lielas cerības, solīja arī Jancim pārnest tabaku, bet nekas neiznāca — lietus dēļ bija jāpaliek mājās ar visu vijoli. Mēģināja pēc tam mācītāja svētdienā spēlēt pie baznīcas, bet mācītājs aizliedza. Tā Buncim atlika tikai spēlēt Jancim, kad tas pārnāca ar kulēm, kamēr satrūka pēdējās stīgas un vijole apklusa pavisam.

Pasaules Klāvs likās uz kurvju un grozu pīšanu. Pa vasaru, vairīdamies no mežsarga, viņš kliboja pa mežu, vilka mājās kārklu zarus un legzdu maiksnes un lecināja klūgas. Sēdēja tad plānā, atmetis sāņus ļengano kreiso kāju, pina kurvjus un krāva tos kaktā. Vecā Ukača tos iznēsāja pa saviem radiem un citiem pazīstamiem un apmainīja pret ēdamām lietām. Pa ziemu viņa reizēm pārnesa kaņepājus un

pakulas un Pasaules Klāvs vija auklas un pinekļus. Pati Ukača mitinājās no vērpšanas. * Rudens un ziemas vakaros uguni labprāt nededzināja, lai gan Pasaules Klāvam un Ukačai bija savas mazas skārda lampiņas: taupīja petroleju. No rītiem pārmaiņus atspīdēja maza, dzelteni kūpoša actiņa vai nu uz Ukačas krēsla, vai Klāva galdiņa. Tikko aizkūra uguni plītiņā, lampiņas tūliņ dzēsa.

Pirmā no rītiem, ja vien neslimoja, piecēlās arvienu Ukača, aizkūra no vakarā ienestiem strumpuļiem plīti, ielēja katliņā ūdeni un sēdās pie ratiņa. Tikko ratiņš sāka urkšķēt, cēlās arī Klāvs un stājās iepretim plītei pie saviem pinekļiem.

Andārtes Jancis un Buncis gulēja vēl ilgi,

līdz pat gaismai. Ūdeni katliņā Ukača vārīja katru rītu, bet putraimu saujiņu un, ja bija, tauku picku, deva pa reizei Klāvs un dažreiz arī Jancis. Buncim nekad nekā nebija, bet pa šķīvītim no katliņa strebjamo smēla visi.

Maizi ēda katrs savu; Buncis gan pa lielākai daļai pārtika no Janča pārnestās maizes.

Mājas darbi pamazām bija nokārtojušies paši no sevis: istabu slaucīja un traukus mazgāja Ukača, ūdeni no akas un žagarus piegādāja Buncis, jumtu aizčokurēt, logus aizbakstīt, durvis sakalt, plīti izlabot — bija Klāva darbs.

Andārtes Jancis, kad bija vesels, pa dienu reti bija mājās un tādēļ brīvs no katra mājas darba.

Pa sestdienām laikus Klāvs ar Ukaču

meta darbiem mieru. Arī Jancis pārradās ar krēslu. Visi sēdēja katrs uz savas lažas un sarunājās vēlu jo vēlu, kamēr vien uguns plēnēja plītiņā.

Visvairāk zināja stāstīt Andārtes Jancis: līdz ar maizes riecieniem viņš bija savācis arī pagasta ziņas.

Pa svētdienām Andārtes Jancis, Buncis un Ukača gāja uz baznīcu. Pēc sprediķa beigām Jancis katru reizi nosēdās ārpusē sāņus pie trepēm un salasīja dažas kapeikas. Buncis tad katru reizi plijās virsū Jancim, lai aizlienot tam naudu iegādāt vijolei stīgas. Bet Jancis dievojās, ka viņam tik daudz naudas neesot, un nedeva.

Ukača no iesākuma stāstīja mājās Klāvam, par ko mācītājs runājis sprediķī, bet ar laiku, kad redzēja, ka Klāvam tas

maz interesē, nestāstīja vairs nekā. * Kādā vēlā rudens pēcpusdienā pārnāca Andārtes Jancis ar pustukšām kulēm un nolikās tūliņ gultā. Sūdzējās viņš par galvas sāpēm un aukstumu. Buncis noņēma no vadža savu kažociņu un uzsedza Jancim. Visu nakti viņš valstījās no vienas puses uz otru un tikai pret rītu iemiga.

Otrā dienā līdz pusdienai Jancis jutās it labs, bet pēcpusdienā un pret vakaru galvas sāpes un karstums atkal pieņēmās.

Ukača piedāvāja slimajam tauku putru.

Buncis pienesa bļodiņu pie gultas. Karoti iestrēbis, Jancis atbīdīja bļodiņu.

Nākošajā rītā slimais jutās atkal spirgtāks, izvilka no cisu maisa apakšas paša šūtu naudas maciņu, atskaitīja dažus

naudas gabalus Buncim priekš stīgām un lika no bodes pārnest skābus kāpostus.

Bet, kad Buncis pret vakaru pārnāca ar kāpostiem, Jancis bija atkal slimāks un negribēja vairs nekā. Pret rītu viņš nomira.

Ukača pirmā ieklausījās, ka Jancis vairs nešņāc, un uzmodināja Bunci un Klāvu.

Buncis nolasīja kādu miršanas un bēru dziesmu, noskaitīja tēvreizi, tad visi trīs sāka nelaiķi uzkopt un mazgāt, apvilka tam tīru veļu un iecēla atpakaļ gultā.

Tikko uzsvīda gaismiņa, Buncis gāja pie pagasta vecākā ar ziņu un pie zvanītāja, lai apzvana.

Pret pusdienu atnāca pagasta vecākais ar divi lieciniekiem no pagasta, uzrakstīja, ko Jancis atstājis, noņēma mēru

zārkam un aizgāja ar cirvjiem un lāpstām pāri ceļam cirst pakalniņā zemi rakt Jancim kapu.

Pēc divām dienām atbrauca atkal pagasta vecākais ar četriem vīriem un atveda zārku ar krustu. Ieradās kāds Andārtes attāls radinieks, atbrauca ķesteris, un aiznesa Andārtes Janci pāri ceļam un paglabāja pakalniņā.

Ukača raudāja visu laiku, Buncis stāvēja ar smagu galvu un nekā nesaprata.

Tikai kad sasalušie zemes gabali sāka birt uz zārka vāku, viņam likās, ka viņu pašu tur apraktu, un asaras nevaldāmi sāka viņam līt pār vaigiem.

Klāvs stāvēja, stāvēja pie kapa ar nodurtu galvu, tad pagriezās un viens pats sāka šļūkt ar savu ļengano kāju lejā uz mājām.

* Palikuši trijatā vien pelēkajā mājā, viņi neatrada vārdus, ko savā starpā teikt, vairījās pat viens otram skatīties virsū.

Katrs kāvās ar savām smagām domām.

Tikko satumsa un uguns plītiņā apdzisa, Ukača un Klāvs likās gulēt. Arī Buncis nolaidās savā guļā. Bet no lažu biežās čīkstēšanas un nevienādās elpošanas varēja manīt, ka neviens nav aizmidzis.

Pēc. laba laika Buncis piecēlās un, pa tumsu taustīdamies, piegāja un apsēdās uz Klāva lažas.

«Nevaru aizmigt, pasēdēšos drusku pie tevis.»

Klusums.

«Vai tā mūs katru pa kārtai tur aizvedīs?» Buncis pēc brīža klusu ieprasās.

«Man tā vien liekas, ka viņš vēl vienmēr guļ tepat uz savas lažas, kā šīs trīs dienas,» Buncis pēc brīža turpina.

«Kā man viņa žēl!»

«Viņa nav ko žēlot,» Klāvs padikti atbild. «Viņam tagad labāk nekā tev, nekā man, nekā Ukačai. Žēlot viņu vajadzēja, kad viņš pirmo reizi vēra mūsu durvis un kāpa iekšā pa mūsu slieksni. Žēlot viņu vajadzēja, kad viņš dienu mūžu locīja priekš visiem savu stīvo muguru un plēsa priekš citiem tulznas rokās, un tomēr mūža galā bija spiests slaistīties gar citu durvīm. Tad bija jāžēlo. Tagad viņš atpūtīsies, atlieks muguru taisni…»

Atkal klusums. Nevienāda elpošana.

Aiz plīts augšām pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīgo čirkstēšanu.

Abi vīrieši uz lažas domā vienu un to

pašu aso domu. Bet neviens to negrib pirmais tērpt vārdos. Beidzot Buncis tomēr izdabū par lūpām: «Bet kā nu es tagad?»

Klāvs arī par to domājis, jo atbilde viņam gatava: «Tavā izvēlē divi ceļi: grūtākais — ņemt viņa kules, vieglākais — iet viņam pakaļ.»

Atkal melno klusumu griež tikai ķirķis saviem spārniem.

«Bet grēks?» Buncis beidzot ieprasās.

«Par grēku prasi saviem mācītājiem,» atsaka Klāvs, un no viņa balss Buncis sajūt, ka tas vairs šovakar nerunās.

Vēl labu laiciņu Buncis sēž uz lažas malas, tad lēnītiņām pieceļas un virzās uz

savas guļas pusi. * Kādu nedēļu Buncis valstās arī pa dienām pa savu guļu, it kā slims. Ēst gan ēd, kad Klāvs un Ukača tam ko piedāvā.

Tad Buncis sacērt labu strēķi žagaru un otrā rītā aiziet ar nelaiķa Janča kulēm pār pleciem. * Pēc Svečiem Ukača jutās visai vāja.

Ratiņš jau sen stāv dīkā. Viss bija savērpts, bet nevarēja aiznest nodot saimniecēm. Arī Klāva pinekļi jau sen bija pabeigti. Aiznešanu un cita darba pārnešanu Ukača arvienu atlika uz nākošo dienu, kad būs spirgtākā un laiks atmetīsies siltāks. Bet tad viņa pavisam sasirga un nemaz vairs necēlās augšām.

Klāvs pats ņēmās mīcīt un cept maizi no

pēdējiem miltiem. Izcepa arī mazu karašiņu. Bet slimā nekā neēda. Buncis bija pārnesis rausi, bet arī to negribēja.

Pēc kādas nedēļas sirgšanas uz gultas viņu atrada kādā rītā aukstu uz savas lažiņas.

Atkal Buncis gāja ar ziņu pie pagasta vecākā un zvanītāja. Atkal veda zārku un glabāja. Pavadīt nelaiķi atnāca arī viņas radi.

Tā kā neviens neraudāja, noturējās arī Buncis un nostāvēja līdz pat apbedīšanas beigām, kamēr visi sāka izklīst; uz kapiem Klāvs aizšļūca arī līdz Andārtes Janča kapam, palūkojās uz vienu, otru pusi un tad tik vilkās uz mājām.

Nelaiķes radi bija paņēmuši lidzi brandvīnu un pacienājuši bērniekus. No cieņas Buncis bija jautrā dūšā un visu vakaru ļoti runīgs.

«Kas to būtu domājis, ka Ukačai tādi mīlīgi radi. «Iedzerat, skroder … (viņi mani atmin no tiem laikiem, kad es vēl gāju šūdams) … tikpat kopā dzīvojāt… godam izvadīt… Nu jūs divi vien paliekat.

Tam klibajam Pasaules Klāvam jau nu gan būs sliktāki. Jūs, skroder, katru dienu aizejat, viņš augu dienu viens pats mājās, nav dzīva cilvēka, ar ko vārdiņu parunāt. . .»»

Klāvs sēdēja uz savas lažas, nolūkojās uz kūpošo lampiņu galdā un neteica ne vārda.

Nedabūjis atbildi, Buncis sāka atkal no jauna: «Sliktāki jau nu gan būs. Par to nerunāšanu tev nekas. Tāds mēms bībis tu vari nosēdēt dienām. Bet kas tev tagad pienesīs darbus, iznēsās kurvjus? Ukača zināja, kur iet, kam nest…»

«Vai tu man nenogriezīsi matus?»

Klāvs ieprasījās.

Buncis izbrīnījies skatījās.

«Kad?» «Tūliņ.»

«Kas nu šovakar par griešanu, rīt pie dienas … ar šķērēm … Šķēres man ir, ar dzirklēm es negriežu, var iegriest ausī…» un Buncis izvilka no čubu maisa apakšas lupatā ietītas šķēres. Un pēc brītiņa viņš jau grieza Klāvam matus.

Pēc matu nocirpšanas Klāvs izvilka no lažas apakšas pinekļus un auklas un sakrāva tos pie plītiņas kaktā. Tad viņš nodzēsa lampiņu un nolikās tāpat apģērbies gulēt.

Buncis tikko atlaidās uz savas lažas, tad tūliņ aizmiga un sāka krākt. *

Otrā rītā saule jau spīdēja caur logu, kad Buncis pamodās. Mute viņam bija izkaltusi un briesmīgi slāpa. Ģīmi berzēdams, viņš devās uz plīts pusi, kur viņš zināja ūdens krūzi. Bet, nenonācis līdz plīts kaktam, viņš, kā grūsts, pavērās uz Klāva lažu. Tā tukša, bet Klāvs turpat galvas galā nometies uz ceļiem.

Ieskatoties Klāva zilajā ģīmī un izspiestajās acīs, Buncim uzreiz tapa skaidrs, ka Klāvs pakāries.

«Ak, tādēļ viņš gribēja, lai es viņam vakar nogriežu matus,» Buncim acumirklī iešāvās prātā. Slāpes viņš tai brīdi nepavisam vairs nejuta un lēnām atgriezās un apsēdās savā lažā. Tāds viegls nespēks pārņēma viņa locekļus. Galvā viņam iešāvās domas, ka jāiet atkal ar ziņu pie pagasta vecākā un zvanītāja. Par zvanītāju

viņš skaidri nezināja; būs jāsaka varbūt mācītajam vai ķesterim, varbūt neļaus vēl nemaz zvanīt. . . Grēks …»

«Par grēku prasi saviem mācītājiem,» Buncim iesitās it kā galvā, ieskanēja it kā ausīs. Viņš minējās, vai to kāds tagad teica jeb vai viņam ieskanējās atmiņā viņreizējie Klāva vārdi. Uz brīdi viņš kā apmulst, nekā nevar apķert. Tad noiet kā viegls tirpums, un viņš sāk atkal domāt par pagasta vecāko un par sevi.

Viņš teiks vecākajam, ka vairs te nenāks, te nedzīvos, — ko viņš viens te darīs?

Buncis pieceļas un velk mugurā kažoku. Pie sienas viņš ierauga karājamies savu vijoli un loku. Viņš noņem loku, ņem vijoli, aizskar neviļus stīgu, tā ietrinkšķas; Buncis žigli uzspiež plaukstu, nomērdē skaņu. Pasit vijoli padusē un iet uz

durvīm.

Uz Klāvu viņš tīšām neskatās. Bet, durvis verot, viņam liekas, ka Klāva ļenganā kāja būtu sakustējusies, ka viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu, ka Klāvs vēl būtu gribējis viņam ko teikt vai pat ķert.

Un acumirklī Buncim uzkrīt tādas bailes kā vēl nekad visā mūžā. Karstu svelmi viņš jūt pārskrejam pār visu miesu.

Aizcirtis ar sparu durvis, viņš vēja ātrumā izlec uz ceļa un aulekšiem skrej projām caur mežu. Ausīs džingst, atvērtajā mutē jūtams neparasts sausums, rīklē un plaušās trūkst elpas. Tikai izticis no meža, viņš apstājas, un nedroši paskatās atpakaļ.

Asarainās acis redz vienīgi rīta saulē kvēlojošo, vizuļojošo sniegu . . .

Buncim iešaujas prātā, ka viņš

aizmirsis zem cisu maisa savas lupatā ietītās šķēres.

«Tās vajadzēja gan paņemt,» viņš nodomā, soļodams uz priekšu pa spilgto, čaukstošo sniegu.