Noklusetie arheologijas atklajumi - Luks Birgins by firmaartcom

Annotation

Luks Birgins Noklusētie ARHEOLOĢIJAS ATKLĀJUMI AVOTS Noklusēti atklājum noslēpumaini radījumi, mistiskas vietas un savādi atradumi Šī grāmata neatbild uz jautājumiem. Tā izvirza jautājumus un mēģina satricināt arheoloģijas dogmas. Noklusēti atklājumi, noslēpumaini radījumi mistiskas vietas un savādi atradumi tā ir tikai daļa no Luka Birgina risinātajām tēmām. No vācu valodas tulkojusi Larisa Vjatere Mākslinieks Uldis Baltutis Satura rādītājs Ievads……………………………………………………………………………………………………. 7 I. Noklusēti atklājumi……………………………………………………………………….. 15 1. Barova ala: iztirgotais zelta depozīts…………………………………………………. 17 2. Ekvadoras metāla bibliotēka…………………………………………………………….. 42 3. Mičiganas plāksnes: kas tās noslēpis?…………………………………………………. 56 4. Strīdi par Glozelu……………………………………………………………………………… 65 5. Akambaro mantojums………………………………………………………………………. 78 II. Noslēpumaini radījumi………………………………………………………………… 85 6. Kjusju milzis…………………………………………………………………………………… 87 7. Jetijs ledus bluķī………………………………………………………………………………… 89 8. Venecuēlas milzu pērtiķis……………………… i………………………………………… 94 9. Azo - pēdējais neandertālietis?…………………………………………………………… 98 10. Koskera grota……………………………………………………………………………….. 102 11. Dinozauri Centrālāfrikā?……………………………………………………………….. 106 III. Mistiskas vietas………………………………………………………………………… 111 12. Piramīdu pilsēta jūras dibenā………………………………………………………. 113 13- Rokleika ezera noslēpums……………………………………………………………. 116 14. Ēģiptieši Lielajā kanjonā? …………………………………………………………….. 120 15. Zīmējumi un figūras Naskā ………………………………………………………… 126 16. Džungļu pakalni Pantjakollā ………………………………………………………. 131 17. Hieroglifi Brazīlijas mūžamežos…………………………………………………… 133 18. Ķīnas ķeizara dārgumi………………………………………………………………… 139 19- Akmens krūku mīkla Laosā…………………………………………………………. 146 20. Slepena kamera Heopsa piramīdā?………………………………………………….. 149 IV. Savadi atradumi……………………………………………………………………….. 153 21. Spirāles no Visuma……………………………………………………………………… 155 22. Āmurs samulsina ekspertus………………………………………………………… 158 23. Aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu?……………………………………….. 161 24. Urbumi Abusirā………………………………………………………………………….. 164 25. Metāla pēda no Ajudas……………………….. …………………………………… 167 26. Citi kuriozi…………………………………………………………………………………. 171 V. Slēpts vēstījums………………………………………………………………………….. 175 185 27. Kas kodējis Bībeli?………………………………………………………………………. 177 Nobeigums Šī grāmata slēpj sevi pietiekami spēcīgu lādiņu, lai -uzspridzinātu» ierasto vēstures skatījumu. Ir taču skaidrs - mūsu priekšteči ir bijuši daudz attīstītāki, nekā mēs to šodien spējam apjaust. Nākotnē ir gaidāma ļoti nozīmīga zinātniskā revolūcija. Šī grāmata neatbild uz jautājumiem. Tā izvirza jautājumus un mēģina satricināt arheoloģijas dogmas. Tur, kur valda dogmas, visu nosaka oficiālais viedoklis. Pretējās puses argumenti ir lieki. Tāpēc ka parāda to, ko citi slēpj, un stāsta to, ko citi noklusē. Ļoti bieži, šķirstot apjomīgus darbus par mūsu aizvēsturi, esmu dusmojies: visur tie paši attēli, visur tie paši stāsti. Mums tiek pasniegts jauki sakārtots pagātnes fragments, kas saskan ar valdošajām zinātniskajām tēzēm. Atbildes

bez gala. Neskaidru jautājumu nav. Dažs labs pateicīgi pieņem šādi attīrītu informāciju. Tā viņam palīdz izveidot loģisku mūsu pagātnes ainu. Zināšanas dod drošības sajūtu. Drošības sajūta nomierina. Bet cilvēks, kas ir nomierinājies, neuzdod neērtus jautājumus. Kuram gan zināms, ka zinātnisko institūtu arhīvos atrodas sensacionāli atklājumi? Kuram gan zināms, ka arheoloģisko muzeju pagrabos pelējums saēd tūkstošiem neparastu atradumu? Tā kā zinātniskie eksperti kādreiz tos nosaukuši par viltojumiem, tie veikli noslēpti sabiedrības acīm. Salikti atvilktnēs vai iepakoti kastēs, tie šodien atrodas aizmirstības tumsā. Par tādām arheoloģiskām vietām kā Tiavanako vai Saksa- vamana ir sarakstīts simtiem grāmatu. Bet kur var atrast informāciju par interesantajiem atradumiem Glozelas ciemā (Francijā)? Kur var izlasīt par noslēpumainajām zemūdens pilsētām netālu no Japānas krastiem vai par dinozauru skulptūrām Akambaro? Un kur var uzzināt vairāk par baumām, ka Heopsa piramīdā atrodas līdz šim neatklāta kamera? Ja neņem vērā grūti pieejamos speciālos žurnālus un dažas spekulatīva satura grāmatas, tie ir temati, no kuriem konsekventi izvairās, kaut tie izvirza jautājumus. Es neesmu tas, kuram jāatbild uz šiem jautājumiem. Par to atbildīga ir zinātne. Daudzi attēli šajā grāmatā ir publicēti pirmo reizi. Bieži vien nācās bruņoties ar pacietību un likt lietā pārliecināšanas mākslu, lai tos varētu iegūt. Ar katru pētījumu dienu manī auga nepatika pret «mācītajiem vīriem-. Uz maniem iesniegumiem viņi neatbildēja vai tos noraidīja ar iznīcinošām frāzēm. «Jūsu aprakstītā atradumu vieta mums nav zināma,» - man nācās dzirdēt. Vai arī: «Minētie priekšmeti jau pirms vairākiem gadu desmitiem atzīti par viltojumu. Tāpēc tie vietas trūkuma dēļ neatrodas arhīvā.» Nav tikpat kā neviena zinātniska darba, kas man būtu palīdzējis. Man vienmēr nācies paļauties uz amatierpētnieku un žurnālistu norādēm. Ir jāpateicas viņiem un dažiem progresīviem zinātniekiem, ka mēs par turpmākajās nodaļās aprakstītajiem atradumiem vispār kaut ko zinām. Izsaku pateicību visiem, kuri mani atbalstīja šis grāmatas izveidē. īpaši gribu pieminēt šādus vārdus: Himens Laso Al- varesa, Ērihs fon Dēnikens, Gregs Deijermendžans, Ulrihs Dopatka, Dr. Burkarts Engesers, Dr. Johanns Fībags, Rūta Gremo, īvens Hensens, Hartvigs Hausdorfs, Mihails Hēzemans, Dr. Hanss Rūdolfs Hics, Harijs Habards, Franks Jozefs, Prof. Masaki Kimura, Valters Jergs Langbeins, Prof. Roberts Liriss, Prof. Holgers Proišofts, Klemenss fon Radovics, Pauls Šafranke, Prof. Džeimss Šercs un Valērijs Uvarovs. Luks Birgins Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Luks Birgins Ievads Daži neparasti atklājumi. I. Noklusēti atklajumi 2. Ekvadoras metala bibliotēka 3. Mičiganas plāksnes: kas tās noslēpis? 4. Strīdi par Glozelu 5. Akambaro mantojums II. Noslēpumaini radījumi 6. Kjusju milzis 7. Jetijs ledus bluķī 8. Venecuelas milzu pērtiķis 9. Azo - pēdējais neandertālietis? 10. Koskera grota 11. Dinozauri Centralafrika? III. Mistiskas vietas

12. Piramīdu pilsēta juras dibena 13. Rokleika ezera noslēpums 14. Ēģiptieši Lielaja kanjona? 15. Zīmējumi un figūras Naska 16. Džungļu pakalni Pantjakolla 17. Hieroglifi Brazīlijas mūžamežos 18. Ķīnas ķeizara dārgumi Mistiskas vietas 19. Akmens krūku mīkla Laosa Slepena kamera Heopsa piramīdā? IV. savadi atradumi 21. Spirāles no Visuma 22. Āmurs samulsina ekspertus 23. aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu? 24. Urbumi Abusira 25. metala peda no ajudas 26. Citi kuriozi V. Slēpts vēstījums 27. Kas kodējis Bībeli? Nobeigums «AVOTS» izdotās grāmatas:

Luks Birgins Noklusētie ARHEOLOĢIJAS ATKLĀJUMI

Ievads

«Pagājušajā gadsimtā zinātnieki, pamatojoties uz tolaik viņu rīcībā esošo materiālu, bija izveidojuši tiklab saprotamu, kā arī pārskatāmu sistēmu, kuras sadaļās - akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā - visu ērti varēja sakārtot. Šodien viņiem acīmredzot ir grūti šķirties no šā sasnieguma.» Karls F. Kolenbergs «Pašlaik mani meklē vai puspasaules,» Burkarts Engesers smaidīja, kad es 1997. gada oktobra beigās apmeklēju viņu Bāzeles Dabas vēstures muzejā. Osteologs Engesers var priecāties - kopš Meike Kēlers un Salvadors Moha Sola no Sabadeļas Paleontoloģijas institūta (Spānijā) paziņojuši par pētījumiem, kas izdarīti ar Bāzelē esošā oreopiteka kauliem, zinātnes pasaulē ir sacelts tracis. Iemesls - abu pētnieku darbs reabilitēja Engesera priekšgājēju, 1995. gadā mirušo Bāzeles profesoru Johanu Hirceleru. Hircelers 1958. gadā kādās ogļraktuvēs Itālijā atklāja pilnīgu oreopiteka skeletu. Tomēr šis sensacionālais atradums viņam kļuva par tādu kā klupšanas akmeni. Par interpretāciju, ka oreopiteks bijis radniecīgs cilvēkam un pārvietojies stāvus, Bāzeles profesors zinātnes pasaulē iemantoja tikai izsmieklu un ironiju. Kauli taču bija atrasti miocēna laikmeta nogulās, tātad slāni no miljoniem gadu veca ģeoloģiskā laikmeta, kurā, pēc ekspertu viedokļa, augstākie primāti nevarēja būt. «Izpētot skeletu, Hircelers ievēroja vairākas īpatnības, kas raksturīgas tikai cilvēkam,» skaidro Burkarts Engesers. «No tā viņš secināja, ka oreopiteks bijis cilvēka ciltskoka sānu atzars. Spāniešu pētnieki Hircelera novērojumus tagad apstiprinājuši tajā ziņā, ka oreopiteks patiešām ir pārvietojies stāvus.» Meike Kēlers un Salvadors Moha Sola uzskata, ka oreopiteks ir izmiris cilvēkveidīgais pērtiķis un tā cilvēciskās īpašības ir paralēlas attīstības sekas. Engesers: «Oreopiteks ir tuvs cilvēka radinieks, Hircelera novērojumi izrādījušies pareizi.» Bāzeles profesors pieļāvis kļūdu datējumā. Šodien tiek uzskatīts, ka atrastie kauli ir septiņus līdz astoņus miljonus gadu veci, to izcelsme noteikti ir vēlāka, nekā tas savulaik noteikts. Burkarts Engesers arī devis ieguldījumu sava kādreizējā skolotāja labās slavas atjaunošanā. Caurām naktīm viņš diskutēja ar spāņu kolēģiem un sniedza viņiem padomus, norādes, atklāja vājās vietas viņu argumentācijā, kā ari apgādāja viņus ar dažādām fosilijām, kuras Hircelers bija atradis. Par to viņš runā nelabprāt. «Daudz svarīgāk ir tas, ka Hircelers, kuru es ļoti augstu vērtēju, beidzot tiek reabilitēts.» Bet kur gan meklējams cēlonis tam, ka oreopiteks, pretēji cilvēkam, pēkšņi pazudis no vēstures arēnas? «Daudzas pazīmes ļauj secināt, ka oreopiteka evolūcija risinājusies uz salas,» Engesers skaidro. Saikne ar cietzemi pirms pieciem miljoniem gadu acīmredzot noteica viņa bojāeju. Tā kā bēgšanas instinkts evolūcijas gaitā oreopitekam bija izzudis, tad iebrūkošajiem plēsoņām viņš kļuva par vienkāršu laupījumu. Hircelera reabilitācija nav kāds atsevišķs gadījums. Ja vēl pirms dažiem gadiem pētnieki, kuri cīnās par mūsu aizvēsturiskā pasaules skatījuma revīziju, nievājoši tika saukti par fantazētājiem, tad pašreiz sensacionāli atklājumi apsteidz cits citu. Ik pēc pāris mēnešiem paleoantropologi atrod jaunas fosilijas. Pēc tam notiek pārbaude un datēšana, līdz trūcīgie mozaīkas akmentiņi izveido loģisku attēlu; tad parādās nākamais atradums, kas pēdējos atzinumus atkal apgāž. Acīmredzot ari zinātniskām tēzēm ir noteikts termiņš.

Daži neparasti atklājumi. ❖

Lūsijai, kuras vecums tiek lēsts uz 3,5 miljoniem gadu un kura ir vecākais atrastais sieviešu dzimtes australopiteks, uzradies konkurents. Austrumāfrikā atrakti kādas 4,4 miljonus gadu vecas būtnes kauli, kura ari pārvietojusies stāvus. Šis būtnes atklājējs profesors Tims Vaits no Bērklija universitātes saka: «Tas ir vecākais atrastais ķēdes posms cilvēka attīstības gaitā!- (DerSpiegel, Nr. 39/1994) ❖ Homo erectus tipa galvaskausa fragmenti, kas atklāti Javā, ir nevis no 700 000 līdz 1 miljonam gadu veci (kā uzskatīja agrāk), bet gan 1,8 miljonus gadu veci. Tādējādi kaulu fragmenti no Javas ir vecāki nekā vairākums līdzīgu atradumu Āfrikā, kas līdz šim uzskatīta par Homo erectus pirmdzimteni. (Universitas, Nr. 1/1995) ❖ Antropologi no Rutgera universitātes Ņūdžersijā ziņo par senākajiem jelkad atrastajiem akmens darbarīkiem. Atradumi no Etiopijas esot 2,6 miljonus gadu veci. Ziņu aģentūra SDA: «Šis atradums padara apšaubāmu ilgi loloto tēzi par to, ka darbarīku izgatavošana sākusies ar cilvēku sugas rašanos, tātad aptuveni pusmiljons gadu vēlāk.» Nav gan zināms, kas šos darbarīkus izgatavojis. SDA ziņojums, 1995. gada 27. aprīlis) ❖ Vēl nesen par vecāko cilvēka kaulu reliktu Eiropā tika uzskatīts apakšžoklis, kas 1908. gadā atrasts mūrī netālu no Heidelbergas. Žokļa vecums tiek lēsts 500 000-700 000 gadu robežās. Bet, tā kā Orsē (Spānijā) ir atrasts galvaskausa fragments, kura vecums tiek lēsts uz 1,6 miljoniem gadu, tad cilvēku apmešanās laiks Eiropas kontinentā ir jāpārskata. Bild der Wissenschaft, Nr. 11/1995) ❖ 20 kilometrus uz dienvidiem no Jandzi krastiem Ķīnas provincē Sičuānā antropologi atraduši Homo erectus sugas cilvēka reliktus, kuru vecumu Aiovas universitātes CASV) zinātnieki un Pekinas Paleoantropoloģijas institūta pētnieki lēš uz vismaz 1,9 miljoniem gadu. Tādējādi cilvēku apmešanās Āzijā būtu datējama ar krietni agrāku laiku. Basler Zeitung, 22.11.1995) ❖ Cilvēka senie priekšteči dzīvojuši ne vien Āfrikā, bet ari Ķīnā. Šādās domās ir zinātnieki, kuri 1995. gadā ŠansI provincē atraduši pārakmeņojušos līdz šim nepazīstamu primātu, kas dzīvojis pirms 40 miljoniem gadu. Šis radījums bijis nedaudz lielāks par peli. Kristofers Bīrds no Kārnegī Dabas vēstures muzeja Pitsburgā (Pensilvānijā) saka: «Šis slkulis dzīvojis uz Zemes 5 miljonus gadu agrāk nekā citi primāti.» PA ziņojums, 05.04.1995) ❖ 1921. gadā atrastie tā dēvētā Pekinas cilvēka kaulu fragmenti pēc jaunākajām aplēsēm ir nevis 200 000 līdz 300 000 gadu veci (kā uzskatīts līdz šim), bet gan vismaz 400 000 gadu veci, - tā uzskata Kalifornijas universitātes pētnieki un viņu kolēģi no Guičžovas universitātes (Ķīnā). (APA ziņojums, 02.05.1996) ❖ Akmens darbarīku atradumi Ziemeļaustrālijā ļauj secināt, ka aborigēnu priekšteči sākuši apmesties Austrālijas kontinentā jau pirms 176 000 gadu. Tātad migrācija ir sākusies vismaz 100 000 gadu agrāk, nekā uzskatīts līdz šim. (Basler Zeitung, 23.09.1996) ❖ Homo suga acīmredzot ir 400 000 gadu vecāka, nekā uzskatīts agrāk. To liecina Etiopijā atrastā cilvēka augšžokļa analīze. (APA ziņojums, 20.11.1996) ❖ Vecumu trīs koka šķēpiem, kuri atrasti atklātajās brūnogļu raktuvēs netālu no Šēningenes (Lejassaksijā), arheologi lēš uz 400 000 gadu. Robins Donels no Šefīldas universitātes uzskata: «Viedoklis, ka organizētās medības sākušās tikai ar modernā cilvēka attīstību pirms 40 000 gadu, ir jāpārskata.» (APA ziņojums, 27.02.1997) ❖ Vismaz 800 000 gadu veci ir akmens darbarīki, kurus austrāliešu paleontologi atraduši Floresas salā (Indonēzijā). Tā kā Floresa sasniedzama tikai pa jūrasceļu, jādomā, ka mūsu senči tur nokļuvuši ar kuģi. Līdz šim uzskatīts, ka cilvēks sācis būvēt kuģus tikai pirms 60 000 gadu. (Facts, Nr.ll/ 1998) Tendence ir skaidra - iepriekšējie datējumi tiek atvirzīti atpakaļ. Līdztekus tam tiek atzīts, ka mūsu priekštečiem piemitušas tādas īpašības, kuras vēl pirms dažiem gadu desmitiem tika noliegtas. Piemēram,

arheologs Helmuts Cīgerts no Hamburgas domā, ka jāpārskata mūsu priekšstati par Homo erectus. Viņaprāt, senseni rotu depozīti Llbijā liecina, ka Homo sapiens priekšgājējs ilgu laiku novērtēts par zemu. Cīger- ta pētījumi ļauj uzskatīt, ka Homo erectus jau bijis vietsēdis un tam bijusi valoda. Tā bijusi «daudz atšķirīgāka civilizētā būtne, nekā mēs līdz šim esam iedomājušies». Savukārt neandertālietis līdz šim «slāja cauri mācību un citām grāmatām» kā rūcošs, neaptēsts radījums, tāpēc tiem pētniekiem, kuri publiski apstrīdēja šo priekšstatu, nācās raizēties par savu zinātnieka reputāciju. Pašreiz ari par neandertālieti tiek mainīti uzskati, par to liecina paleontologa Vilfrīda Rozendāla pētījums, kuru viņš nolasīja 1995. gadā Berlīnē notikušajā zinātniskajā kongresā. Rozendāls uzskata, ka pirms 30 000 gadu izmirušais neandertālietis varēja «runāt tāpat kā mēs un tam droši vien bijusi augsti attīstīta sociālā kultūra». Pētnieks no Darmštates neandertālieti nosauc pat par «eiropiešu tiešu priekšteci». Rozendāls savu tēzi pamato ar sensacionālu atradumu, kas izdarīts netālu no Idrijas (Slovēnijā). Alā, kurā kādreiz bija mituši neandertālieši, Ivans Turks no Ļubļanas Zinātņu akadēmijas atrada flautu, kas, pēc ekspertu aplēsēm, varētu būt no 43 000 līdz 82 000 gadu veca. Muzicējoši neandertālieši - kas par skatu! Žans Klots, Starptautiskās Aizvēsturisko klinšu zīmējumu komitejas prezidents, liek saviem kolēģiem mainīt līdzšinējos uzskatus par mūsu aizvēsturisko senču «primitivitāti». Klots pats uzskata, ka «viņi bija tikpat gudri vai tikpat dumji kā mēs šodien. Ja viņiem atņemtu zvērādas, ietērptu viņus uzvalkā un apsietu kaklasaiti, tad diez vai kāds viņus ievērotu ļaužu pilnā tirdzniecības centrā.» Savus izteikumus viņš pamato ar ievērojamajiem alu zīmējumiem, kas atklāti Ardešā (Dienvidfrancijā). Aizvēsturisko laiku gleznas ir vienreizīgas ne tikai no mākslinieciskā viedokļa. Tās ir 31 000 gadu vecas, un tādējādi tās šodien ir vecākie zināmie šāda veida attēli. Nav brīnums, ka zinātnes pasaulē «viss vārās», jo Ardešas atradumi līdz šim stabilo tēzi, ka cilvēka kulturālajai attīstībai raksturīga nepārtrauktība, padara absurdu. Paleoantropologiem bieži sagādā grūtības komentēt kādu jaunu datējumu. «Pamatojoties uz uzlabotām izrakumu un datēšanas metodēm, jaunus atradumus tagad bieži vien iespējams datēt daudz precīzāk nekā agrāk,» - tā, piemēram, atrunājās Mihails Hēpers, Freiburgas Alberta Ludviga universitātes Aizvēstures un agrīnās vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks, kad es 1996. gadā ar viņu runāju. «No tā, protams, izriet arī tas, ka mēs varam atvirzīt atpakaļ datējumu ari agrākiem līdzīga veida atradumiem.» Par kaut kādu vispārēju tendenci Hēpers tomēr negrib runāt. («Laika posmiem 100 000 gadu garumā pirmo cilvēku izpētē un datēšanā tik un tā nav nozīmes.») Ari profesors Gerhards Bozinskis, Ķelnes universitātes Aizvēstures un agrīnās vēstures institūta vadītājs, uzskata, ka uztraukumam par pastāvīgi mainīgiem datējumiem ir niecīga nozīme. «Vecie priekšstati, neskaitot dažus izņēmumus, nav mainījušies,» viņš sacīja. Bet vienlaikus profesors norādīja, ka vismaz attiecībā uz cilvēku sākotnējo apmešanos Eirāzijā uzskatus vajadzētu mainīt. («Tas notika ievērojami agrāk, nekā ilgu laiku uzskatīts.») Sava kolēģa Cīgerta atradumus Bozinskis nevēlējās komentēt. Viņa viedoklis: «Tāpēc vien, ka Cīgerts un daži citi pētnieki, pretēji agrākiem uzskatiem, šodien atzīst, ka mūsu priekštečiem bijis daudz vairāk spēju, vēl nebūt nevar runāt par tendenci.» Profesors atklāti atzina, ka par sava kolēģa atklājumu vispār nav interesējies. Viņš teica: «Es viņa atradumus neesmu redzējis, tomēr no kolēģiem esmu dzirdējis, ka viņi Cīgerta interpretāciju stipri apšauba.» Daudz kritiskāk par saviem kolēģiem izsakās antropologs Pēteris Šmits no Cīrihes universitātes. «Vecākajos profesoros, kuri gadu desmitiem pārstāvējuši vienu un to pašu teoriju, laika gaitā nobriest pārliecība par savu taisnību,» viņš pavīpsnā. Tāpēc mācītie kungi un dāmas uz jaunām idejām un priekšstatiem bieži reaģē noraidoši. Šmits norāda, ka priekšstati, kas mums izveidojušies par mūsu senčiem, jau sen nav tik precīzi, kā parasti tiek apgalvots. «Par laika posmu, kas aptver pāris miljonus gadu, mums pašreiz ir 5000 fosilu

atradumu.» Bet par laika posmu, kas aptver laiku no 8 līdz 4 miljoniem gadu pirms mūsu ēras, esot tikai divpadsmit fragmenti, kurus varētu ievietot vienā kurpju kastē. Šmits uzskata, ka ir pārdroši izdarīt secinājumus par 4 miljoniem gadu attīstības vēsturē. Tomēr viņa atturīgums ne vienmēr rodot izpratni. («Kas pie mums vilcinās rekonstruēt kaut kādu ciltskoku, ātri vien tiek apzīmogots par ķeceri.») Pēteris Šmits ieguva Burkarta Engesera atbalstu. Osteologs no Bāzeles apgalvo, ka arī viņš esot pārsteigts par to, ar kādu pašapziņu viņa kolēģi cenšas rekonstruēt cilvēku ciltskoku. «Neviens neņem vērā to, ka mums ir zināma tikai niecīga daļiņa no visām formām. Nav brīnums, ka attēli speciālās literatūras grāmatās katru otro gadu jāpārstrādā.» Tādi zinātnieki kā Pēteris Šmits un Burkarts Engesers vieš cerības. Viņi pieder tiem retajiem zinātniekiem, kuri pieļauj arī kļūdīšanos un spēj no kļūdām mācīties. Gluži citādi tas ir ar daudziem nopelniem bagātiem profesoriem; lai gan viņi neapšaubāmi ir gudri, tomēr vairākums ir konservatīvs un progresam pastāvīgi liek sprunguļus ceļā. Liktenīgi ir tas, ka tieši viņiem bieži pieder noteicošais vārds jaunu atklājumu patiesā nozīmīguma novērtēšanā. Jāatzīst, ka nākamajai pētnieku paaudzei šodien arvien biežāk publisku diskusiju viduspunktā izdodas izvirzīt arī apstrīdamus atradumus. Tomēr neizprotamus objektus, kuri jau pirms gadu desmitiem pasludināti par diskusijas necienīgiem, universitātēs joprojām tur aiz atslēgas. Labu piemēru rādījuši amerikāņi Maikls Kremo un Ričards Tompsons, kas sev izvirzījuši uzdevumu dokumentēt pagājušo laiku noklusētos atklājumus. Pētījumu gaitā abiem rokās nonāca amerikāņu ģeologa Dž. Vitnija publikācija. Vitnijs pagājušā gadsimta vidū bija uzgājis sensacionālu atradumu vietu Tulumnas kalnos (Kalifornijā). Tur bijuši cilvēku relikti, šķēpu uzgaļi un akmens piestas. Kremo uzskata, ka turienes iežu slāņi esot no 10 līdz 55 miljoniem gadu veci. «Kad ABC 1996. gadā mūs uzaicināja piedalīties raidījumā «Cilvēka mistiskā izcelsme», es raidījuma veidotājiem pastāstīju arī par atradumu vietu Kalifornijā,» Kremo stāsta. «Atradumi vēl šobaltdien glabājas Bērklija universitātē - tur, kur Vitnijs tos nogādāja pirms vairāk nekā simt gadiem. NBCgribēja šos objektus nofilmēt, bet saņēma atteikumu. Sameklēt šos priekšmetus esot pārāk sarežģīti tā tika apgalvots. Turklāt tieši tolaik esot bijis par maz darbinieku. NBC nojauta kaut ko nelabu, neatlaidās un piedāvāja jebkuru naudas summu, kas būtu nepieciešama šā darba paveikšanai. Bet tad no institūta direktora pienāca atbilde, tā bija nepārprotama - šos objektus nedrīkst filmēt…»

I. Noklusēti atklajumi «Zinātnieku izturēšanās man reizēm atgādina viduslaiku tumsonību: ja jaunais materiāls saskan ar sabiedrības tradicionālajiem priekšstatiem, tad tas tiek akceptēts; ja materiāls ir pretrunā ar tiem, tad tiek noraidīts.» Džeimss Sercs Arheologi izrakumos pastāvīgi sastopas ar atradumiem, kuriem neder parastie skaidrojumi. Jo pretrunīgāki ir dienasgaismā izceltie priekšmeti, jo vairāk tiek apšaubīts to autentiskums. Lai novērstu interesi no nevēlamiem objektiem, tiek izmantoti dažādi triki. Tā, piemēram, šaubu gadījumos bieži tiek apgalvots, ka atradējs šos priekšmetus izgatavojis pats, lai tos pārdotu un gūtu peļņu. Vēl jo vairāk tad, ja šis cilvēks nepieder «mācīto vīru brālībai». Ja ar to nepietiek, lai atradumu nodotu aizmirstībai, tiek apšaubīts atrasto priekšmetu vecums. Kā zināms, arī datēšanas metodēm ir vājās vietas. Vajadzības gadījumā ar tām var pielāgot vajadzīgos rezultātus. Kad jau ir pagājis zināms laiks un atrastie objekti pazuduši no sabiedrības uzmanības, tad tos var pilnīgi ignorēt. Daudzi sensacionāli atradumi pēdējos simt gados ir piedzīvojuši šādu likteni. To pēdas jau sen izzudušas kaut kādos drūmos arhīvos, tāpēc šodien bieži vien nav iespējams izdarīt atkārtotus pētījumus, lai atklātu to izcelsmes noslēpumu. Ja amatierpētnieki dažas no apstrīdētajām kolekcijām nebūtu paguvuši aprakstīt un nofotografēt pirms to pazušanas, tad šodien mēs varbūt pat nezinātu par to eksistenci… 1. Barova ala: iztirgotais zelta depozīts Vai tas kļūs par vienu no mūsu gadsimta ievērojamākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem? Vai ari viss ir tikai varen liela krāpšana? Starp iesaistītajām pusēm jau sen izcēlies pamatīgs strīds. Aizstāvji un pretinieki neatlaidīgi uzbrūk cits citam. Dienas kārtībā ir mutiski sitieni zem jostasvietas. Strīdu centrā zelts, kas īstenībā nemaz nedrīkstējis būt… Par ko ir runa? Amerikānis Rasels Barovs no Olnijas (Ili- noisas štatā) 1982. gadā esot atklājis pazemes tuneļu kompleksu. Tajā bijuši sarkofāgi ar mumificētiem līķiem. Apakšzemē Barovs atradis ari tūkstošiem akmeņu ar gravējumiem, kā ari skulptūras un plāksnes. Stāstu par šo atradumu var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu. Barovs 1982. gada aprīlī kādā nomaļā ielejā nejauši uzgāja noslēgtu portālu. Viņš ar grūtībām to attīrīja un pa izveidoto caurumu ielīda tumsā. Soli pa solim, metru pēc metra Rasels Barovs virzījās uz priekšu pa apakšzemes labirintu. Ejas sienas bija klātas ar noslēpumainām zīmēm un attēliem. Uz grīdas mētājās apstrādāti akmeņi, pie sienām karājās dīvainas akmens galvas, kas kādreiz laikam kalpojušas kā gaismekļu turētāji. Barova ziņkāri visvairāk rosināja slēgtās šķērsejas, kas no galvenās ejas atzarojās bez noteiktas sistēmas. Barovs nolēma atlauzt kādu no šim ejām. Tas nebija viegls darbs, bet pēc kāda laika viņam izdevās izveidot atveri. Pretī viņam sitās trūdu dvaka. Barovs ieslēdza kabatas bateriju un apgaismoja telpu. Sprīdi pēc sprīža spuldzes gaismas kūlis taustījās cauri tumsai, līdz apstājās pie kāda liela priekšmeta. Barovam aizrāvās elpa - uz maslvas akmens plāksnes gulēja skelets. Tam līdzās - āvas, šķēpa uzgaļi un metāla priekšmeti. Paplašinājis ieeju, Barovs pūzdams un elsdams iespraucās iekšā. Zemē atradās vara un bronzas darbarīki. Turpat blakus stāvēja daži trauki. Kabatas lukturīša gaismā iemirdzējās arī rotaslietas. Barovam sāka dauzīties sirds, domas joņoja mežonīgā ātrumā. Kas gan varētu atrasties aiz pārējiem akmens portāliem? Barovs nolēma atvērt vēl vienu šķērs- eju. Tur viņš atrada sievietes un divu bērnu mirstīgās atliekas. Izskatījās, ka visi trīs tikuši nogalināti vai upurēti. 1987. gadā Barovs atklāja vēl vienu telpu, kuru viņš šodien sauc par Mairi Tomb - galvenajām kapenēm. Ieeja tajā bija noslēgta ar lielu akmens riteni, kurā bija iegravētas savādas rakstu zīmes. Barovs

pārvarēja arī šo šķērsli un iekļuva plašā kamerā. Tajā bija masīvs akmens sarkofāgs, kuram apkārt atradās ieroči un skulptūras. Barovam ar lauzni izdevās atvērt zārka vāku. Pirmajā zārkā bija ievietots otrs zārks - no tīra zelta. Kad Barovs atvēra

Kāds no Barova alā atrastajiem 4000 apbedījuma priekšmetiem. 18

Draudīgs «sargs» ķiverē ar rotu. otro zārku, viņam iepletās acis - viņš ieraudzīja autos ievīstītu mūmiju… Izņemot Raselu Barovu, neviens līdz šim nav spēris kāju savādajā alu kompleksā, jo Barovs līdz pat šai dienai liedzas atklāt tās atrašanās vietu. Viņš baidoties, ka dēkaiņi un dārgumu meklētāji atradumu vietu varētu izlaupīt. Turklāt, ja par to tiktu paziņots publiski, atradums automātiski kļūtu par ASV īpašumu. Kā pierādījumu savam apgalvojumam Barovs dienasgaismā iznesa tūkstošiem gravētu akmeņu, kā arī zelta priekšmetus. Uz plaukstas lieluma priekšmetiem attēloti dīvaini motīvi - lidojošas būtnes (pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki), tēli ķiverēs vai zvaigznāji. Tur ir pat medaljoni, kas atgādina rokaspulksteņus. Līdz šim tikai nedaudzi amerikāņu zinātnieki ir ieinteresējušies par priekšmetiem no Barova alas (tā šis noslēpumainais alu komplekss pagaidām nosaukts). Daži speciālisti, jau tikai uzmetot skatu, artefaktus

esot nosaukuši par mūsdienu viltojumu, jo attēlotie motīvi un rakstu zīmes liecina par dažādu kultūras stilu virzieniem un ietekmi. Barova kolekcijā atrodami arī tādi priekšmeti, kuri izraisa asociācijas ar Senās Ēģiptes vai feniķiešu kultūru. Bet tās ir kultūras, kurām, pēc vispārpieņemtā uzskata, ar Amerikas kontinentu nav bijis nekādu kontaktu. Ekspertus saērcināja arī tas, ka visi gravējumu atšifrēšanas mēģinājumi bijuši nesekmīgi.

Šis zelta medaljons atgādina mūsdienu rokaspulksteni.

Atrastie priekšmeti ļoti atšķiras materiāla un apstrādes ziņā. Es lūdzu kādu labu draugu (arheologu) paskaidrot, kāpēc viņa «brālības pārstāvji» ir tik skeptiski. Atbilde bija lakoniska: «Akceptēt Barova alu nozīmētu ignorēt vispārpieņemtos uzskatus.» Šis gadījums iekļuva bēdīgi slavenajā iespējamo viltojumu sarakstā. Vispārpieņemtais priekšstats, ka kontakti starp Veco un Jauno pasauli sākušies tikai ar Kolumbu, uz laiku bija glābts. Viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kas izteica vēlēšanos nopietni izpētīt šo gadījumu, bija amerikāņu profesors Džeimss Šercs no Viskonsinas universitātes. Kad es 1994. gadā pirmoreiz viņam uzrakstīju vēstuli, Šercs man pastāstīja par saviem pētījumiem, kuru gaitā viņš pārliecinājies, ka Ra- sela Barova atrastie priekšmeti īstenībā ir senseni apbedījuma priekšmeti. 1992. gadā Šercs savu pētījumu rezultātus publicēja izsmeļošā ziņojumā. Tajā viņš dedzīgi uzsvēra, ka nepieciešama

Noslēpumainas rakstu zīmes - ko tās nozīmē? lielāka atklātība par apstrīdamiem atradumiem. Šercs uzsvēra, ka mūsu priekšteči esot bijuši daudz progresīvāki, nekā līdz šim uzskatīts: «Man nav pierādījumu, ka savādie motīvi akmeņos būtu viltojums. Tie drīzāk norāda, ka Amerikas pirmskolumba laika vēsture varētu būt citāda - interesantāka, nekā to pauž mūsu labākie vēsturnieki.» Šerca ziņojums ir veiksmīgs gadījums - ja Viskonsinas universitātes profesors nebūtu iesaistījies, Barova kolekcija droši vien jau būtu izkliedēta pa visu plašo pasauli. Tomēr, lai kā Šercs pūlējās neparasto kolekciju saglabāt, par dažiem atrastajiem akmeņiem šodien liecina tikai fotogrāfijas. Kā tas noticis? 1994. gadā Barovs ASV žurnālam Ancient A??ierican skaidroja, ka neilgi pēc alas atklāšanas viņš no tās esot iznesis 2000 priekšmetu, lai varētu finansiāli nodrošināt kompleksa izpēti: «Es tos pārdevu kādam privātam kolekcionāram, kas piekrita atrastos priekšmetus pēc pieprasījuma nodot zinātniskai izpētei. Diemžēl tagad viņš par to vairs negrib ne dzirdēt.» Barovs apgalvo, ka savādais kolekcionārs viņu iepazīstinājis ar amerikāņu aizvēstures pētnieku Džeku Vordu. Vor- dam tolaik Vensenā bija muzejs, un viņš par Barova alu izrādīja ļoti lielu interesi. Barovs stāsta: «Pēc gada es nolēmu viņam pret parakstu izsniegt 1993 priekšmetus viņa muzeja vajadzībām. Viņam savukārt vajadzētu piedalīties alas izpētes finansēšanā.» Gadu gaitā Barovs konstatējis, ka akmeņu skaits Vorda muzejā nepārtraukti samazinājies. «Beigu beigās bija palikuši tikai 356 akmeņi.» Kad Vords 1991. gadā negaidīti nomira, viņa atraitne Barovam atdeva tikai 120 priekšmetus. «Toreiz man zvanīja dažādas personas, kurām Vords acīmredzot bija pārdevis akmeņus,» Barovs atceras. «Lai gan mēs savulaik bijām vienojušies, ka jebkura peļņa no pārdošanas būs jāsadala mūsu starpā, es no viņa neesmu saņēmis ne plika graša. Kad es vēlāk uzzināju, ka Vordam bijušas ievērojamas finansiālas grūtības, man daudz kas kļuva saprotamāks.» Barovs stāsta, ka Vords, pārdodot artefaktus, nopelnījis 250 000 dolāru. Turklāt viņš esot iztirgojis arī zelta priekšmetus gandrīz 39 000 ASV dolāru vērtībā. Tas esot redzams viņa atstātajos rēķinos. Harijs Habards no Floridas par šādiem izteikumiem tikai groza galvu. Būdams pētnieku biedrības Ptolemy Productions dibinātājs, viņš sev izvirzījis mērķi atrast precīzu Barova alas atrašanās vietu. Šajā ziņā viņu atbalsta rakstu eksperts Pols Šafranke, kuram, iespējams, izdevies iztulkot daļu mīklaino zimju. Habards un Šafranke uzskata, ka alā atrodas to Zie- mejāfrikas un Eiropas jūrasbraucēju kultūras mantojums, kuri Amerikas kontinentā ieradušies ilgi pirms Kolumba. Biedrība Ptolemy Productions alas meklēšanā ieguldījusi jau gandrīz 350 000 ASV dolāru. Raselam

Barovam tas, protams, ļoti nepatika, un viņš 1997. gadā Internetā Hariju Ha- bardu nikni nosauc par nelabojamu meli. Iemesls - lai gan Habards ir pārliecināts par alas eksistenci, viņš apšauba Barova godīgumu. Habards uzskata, ka Barovs ir sarausis kārtīgu peļņu. Viņš ir pārliecināts, ka, pārdodot akmeņus, Barovs ir nopelnījis kaudzi naudas. Žurnāla Ancient American izdevējs Veins Mejs to gribēja noskaidrot precīzāk. 1996. gada oktobri viņš tikās ar Habar- du, lai personīgi izjautātu Barova kritizētāju par viņa šaubu cēloņiem. Mejs bija ļoti pārsteigts, kad Habards viņam priekšā nolika fantastiskas fotogrāfijas, kuras pa dažādiem apkārtceļiem bija nonākušas viņa īpašumā, - tajās bija redzamas zelta priekšmetu kaudzes! Kā Habards pastāstīja, attēli uzņemti 1988. gadā Vorda muzejā. Tas bija pietiekams iemesls, lai viņam rastos jautājums - kur gan viss šis zelts palicis? Kāpēc līdz šim runa bija tikai par dažiem zelta priekšmetiem, kurus Vords esot iztirgojis? Un kāpēc gan Barovs visus šos gadus nevienam nebija stāstījis par minētajiem attēliem? Varbūt viņš no alas kopā ar akmeņiem bija iznesis daudz vairāk zelta priekšmetu, nekā līdz šim atzinis? Habards: «Pēc dokumentiem, kas ir manā rīcībā, skaidri redzams, ka laikā no 1987. līdz 1989. gadam cauri «Barova alas pētniecības centram» aizplūdis zelts, kura kopējā vērtība bijusi gandrīz 7 miljoni ASV dolāru. Liekas, ka liela daļa zelta priekšmetu pārkausēta un caur Fortnoksu pārdota. Kur pazudis atlikušais zelts trīs miljonu vērtībā, nav skaidrs. Es domāju, ka tas joprojām atrodas Barova īpašumā.» Barovs šajā laikā publicēja dažus dokumentus. 1987. gada 26. augusta ziņojumā Barovs teica, ka viņš - it kā zemes īpašnieka spiediena dēļ - «iznesis ārā no telpas ar statujām mazliet vairāk par 500 uncēm zelta». Tikpat ievērojama ir 1989. gada 31- martā rakstītā vēstule Džekam Vordam, kurā kongresmenis Frenks Makloskijs paziņo, ar kuru personu jākārto zelta pārdošana. (Kā kontaktpersona tiek minēts Maikls Jakandželo no Fortnoksas.) Tātad par to, kur palicis zelts, var izteikt minējumus. Vēl jo vairāk, pat Barova tuvs draugs Džeimss Šercs par to var sniegt tikai nenoteiktas atbildes. 1997. gada septembrī Šercs man pastāstīja, ka savos pētījumos viņš visvairāk uzmanības esot pievērsis gravētajiem akmeņiem. («Galvenokārt tā drudžainā satraukuma dēļ, kuru dzeltenais metāls rada visos, kuri ar to saskaras.») Tomēr Šercs pamanījās izdevīgā brīdī kaut īsu brīdi apskatīt atrastos priekšmetus. «Dažam no tiem varbūt bija kopijas. Bet es redzēju arī metāla oriģinālus. Tiem bija raksturīgs sarkanīgi dzeltens spīdums. Šķiet, tas bija zelta, sudraba un varbūt arī svina sakausējums. Es uzskatu par neapšaubāmu, ka tie ir īsti, vēsturiski artefakti, nevis mūsdienu viltojumi. Pēc Barova apgalvojuma, visi priekšmeti atrasti noslēpumainajā alu kompleksā. Viņš man apliecināja, ka astoņdesmito gadu beigās pēc kopiju izgatavošanas daļa objektu nogādāta atpakaļ alā.» Uz jautājumu, ko Barovs domājot par Habarda pārmetumiem, it kā viņš daļu zelta būtu pārdevis, Šercs atbildēja atturīgi: «Es uzskatu, ka informācija par šo jautājumu jau publicēta žurnālā Ancient American. Turklāt pēc Džeka Vorda nāves atklātībā parādījušās piezīmes, kuras apliecina, ka Vords nodarbojies ar zelta pārdošanu. Barovs savulaik sašutis informēja mani par šo apstākli.» Liekas, ka Džeimss Šercs joprojām ir pārliecināts par Rarova nevainību. Neilgi pēc materiāla publicēšanas žurnālā Ancient American viņš vēstulē žurnālam izteica šaubas par to, vai sarakste, ko Habards iesniedzis diskusijai, esot īsta: «Barovs taču apgalvo, ka viņš minētās vēstules nekad neesot redzējis.» Turklāt Raselam Barovam jau krietnu laiku pirms tam esot parādīts kāds dokuments, uz kura gan bijis viņa paraksts, bet kuru viņš «īstenībā nekad neesot parakstījis». Tie ir argumenti, kuri žurnāla Ancient American galvenajam redaktoram Frenkam Džozefam šķiet ļoti apšaubāmi. Džo- zefs 1997. gada 31. augustā man pastāstīja, ka viņam neesot ne mazāko šaubu par skandalozās korespondences īstumu. Arī Harijs Habards par Barova skaidrojumu tikai gurdi pasmaida. «Manā īpašumā ir vairāk nekā 60 vēstuļu,» viņš pavīpsnā. «Un es varu derēt uz jebko, ka Barovs arī tās

nekad nav redzējis.» 1997. gada septembra vidū man radās izdevība Raselam Barovam uzdot jautājumus par viņam izteiktajiem pārmetumiem: «Cik daudz objektu jūs iznesāt no alas?» Barovs: «Pavisam 4000 priekšmetu. Džeks Vords gandrīz visus, man nezinot, ir pārdevis. Tomēr lielāko daļu no tiem bija iespējams atgūt.» «Ko jūs varētu teikt par vēstulēm ar jūsu parakstu, kuras publicētas žurnālā Ancient American? Vai tās visas ir viltotas? Un, ja tā, tad kas aiz tā slēpjas?» Barovs: «Vēstules viltojis Vords. Viņš dažus cilvēkus gribēja pārliecināt, ka kontrole pār alu kompleksu ir viņa rokās. Tā viņš daudziem ari izvilka naudu no kabatas.» «Kas ir ar pārējām vēstulēm, kuras esot Habarda īpašumā?» Barovs: «Tādu nav.» «Kur palicis zelts, kas redzams fotogrāfijās? Vai tas vispār bija zelts?» Barovs: «Zelts joprojām atrodas alā, tas nekad no turienes netika iznests. No katra priekšmeta tika izgatavots nospiedums un pēc tam kopija. Fotogrāfijās redzami tikai dublikāti. Jādomā, ka Vords tādējādi gribēja piesaistīt investorus saviem apšaubāmajiem darījumiem. Diemžēl es par to uzzināju tikai pēc viņa nāves. Viņš finansiāli ir krāpis daudzus cilvēkus - pat savu sievu.» «Vai jūs esat pārkausējis daļu zelta, kā Habards jums pārmet?» Barovs: «Nē, to es neesmu darījis.» «Tad kāpēc jūs neesat publicējis videouzņēmumus par alu kompleksa iekšieni?» Barovs: «Iekļūt alā nozīmētu pārkāpt Ilinoisas štata likumus. Turklāt tādi cilvēki kā Habards tādējādi varētu atšifrēt tās atrašanās vietu. Ja vien varētu, Flabards to izlaupītu.» «Jūs nosaucāt Habardu par nelabojamu meli. Kādi iemesli varētu būt viņa apsūdzībām?» Barovs: «Viņš laikam domā, ka vina izteikumi mani varētu izprovocēt uz aplamu rīcību, kas viņam varbūt dotu kādu norādi par alu kompleksa precīzu atrašanās vietu.» Rasela Barova atbildes mani nespēja apmierināt. Gluži pretēji - emocionalitāte un dedzīgums, ar kādu viņš uzbruka Habardam un apvainoja viņu («melis, garīgi slimais, zaglis»), stiprināja manas aizdomas, ka Habarda pārmetumi varbūt nemaz nav tik tālu no patiesības, kā Barovs man gribēja iestāstīt. Turklāt mani mulsināja tas, ka Barovs apstrīdēja to vēstuļu eksistenci, kuras Habards bija iesniedzis laikraksta redakcijā. Habards šos rakstiskos materiālus, kuri bijuši Džeka Vorda atstātajos dokumentos, ievietoja savā Interneta mājas lapā. Tāpēc es lūdzu Barova kritizētāju man atsūtīt šo vēstuļu kopijas. 1997. gada novembra sākumā Harijs Habards atsūtīja man simtiem lappušu informatīvā materiāla par saviem pētījumiem. Kad es sāku aplūkot dokumentus, nevarēju atgūties no pārsteiguma - tajos ārkārtīgi detalizēti aprakstīts, kā Barovs kopš 1983. gada ne tikai Džekam Vordam, bet ari viņa partnerim Normenam Kallenam vairākkārt izmānījis naudu, lai finansētu savas nelegālās aktivitātes alu kompleksā. Līdz 1987. gada beigām vien Vords un Kallens viņam avansā bija izmaksājuši 20 000 dolāru, kā Barovs to pašrocīgi apliecina kādā dokumentā, kas rakstīts 1987. gada 29. decembri. 1990. gadā viņš partneriem savus parādus atlīdzināja zeltā. Habards nodeva manā rīcībā arī vairākas vēstules un rēķinus - tātad, pretēji Barova izteikumiem, šie dokumenti tomēr eksistē. Pirmām kārtām uz pārdomām mani vedināja šķietamā zemes īpašnieka Džordža Nefa rakstītie dokumenti. Nefs visus gadus dīvainā kārtā bija sarakstījies tikai ar Barovu - nevienam, izņemot alu kompleksa atklājēju, nebija personisku kontaktu ar viņu. Turklāt Barovs tagad apgalvo, ka Džordžs Nefs esot tikai pseidonīms, kuru zemes īpašnieks izmantojot drošības apsvērumu dēļ. Habards ir pārliecināts, ka Džordžs Nefs ir Barova izdomājums. «Ar viltotām vēstulēm viņš Džeku Vordu un citus interesentus pakļāva savām interesēm - tā viņš izspieda no viņiem naudu saviem

pētījumiem.» Pēc Nefa vēstuļu izpētes es bez ierunām varu pievienoties Habarda šaubām. Fiktīvais zemes īpašnieks visos iespējamos veidos ir centies kliedēt Vorda un Kallena šaubas par izlaupīšanas nelikumīgo pamatu. Atkal un atkal Barovs viņus aicināja nopirkt priekšmetus, kurus viņš bija izcēlis dienasgaismā, draudēdams pretējā gadījumā meklēt sev citus partnerus. 1987. gada 6. decembri, neilgi pēc tam, kad Barovs pirmo reizi no alas bija iznesis zeltu, Nefs abiem solīja pat ievērojamu peļņu gadījumā, ja viņi Barovu atbalstīšot ari turpmāk. («Barovs ir ceļā uz mājām, es viņam iedevu 150 000 dolāru zeltā.») Barovs apgalvo, ka Džordžs Nefs 1995. gadā esot miris. Bet, ja Nefs eksistē tikai Barova fantāzijā, kam tad īstenībā pieder zeme? «īstie zemes īpašnieki ir ļoti labi zināmi gan Barovam, gan man,» saka Habards. «Es negribētu viņu vārdus nosaukt atklātībā. Teikšu tikai, ka viņiem nebija ne mazākās jausmas par alu eksistenci vai par ziņojumiem, kuri par to uzrakstīti. Viņi neapjauš šā atraduma nozīmīgumu, viņiem ļoti maz zināms par aizvēsturi, un arī par arheoloģiju viņiem īstenībā nav ne mazākās jausmas.» Habarda īpašumā pašlaik atrodas 30 zelta priekšmetu dublikāti, citi pa apkārtceļiem nonākuši dažādās privātās kolekcijās. Habards pastāstīja, ka viņam personīgi izdevies apskatīt gandrīz 600 kopiju. «Lielākā daļa priekšmetu joprojām atrodas Džeka Vorda ģimenes īpašumā.» Habards stāsta, ka Barovs licis izgatavot kopijas no visiem zelta artefaktiem. Pēc tam oriģināli esot pārkausēti. Habarda minētā summa - no 6 līdz 7 miljoni ASV dolāru -, kas tādā veidā esot radusies, visnotaļ varētu atbilst īstenībai. Manā rīcībā, piemēram, ir dokumenti, kuros atsevišķu priekšmetu vērtība sīki fiksēta. Turklāt man zināmi trīs banku konti Šveicē, uz kuriem pārskaitīta nauda. Es gribētu tos norādīt: Džeks Vords: 01-311-59-011; Normens Kallens: 01-000-58-001; Rasels Barovs: 01-035-57-000. Dīvaini ir tas, ka ASV iestādes līdz pat šim laikam nav iesaistījušās notikumos. Habards vairākkārt ir centies Barova aktivitātēm pievērst atbildīgo iestāžu uzmanību. «Es sagādāju FIB visu nepieciešamo informāciju,» viņš dusmojas. «Pilnīgi nekas netika darīts.» Arī ASV arheologi laikam neredz iemesla rīkoties pret Barovu. Lai gan Tomass Emersons, Ilinoisas Vēstures aizsardzības aģentūras galvenais arheologs, kādā vēstulē uzsvēris, ka Barova rīcība ir sodāma, ja viņš patiesi izlaupot apbedījuma vietu, vienlaikus viņš ļauj saprast, ka pats nemaz netic noslēpumainā alu kompleksa eksistencei. 1997. gada 17. novembrī Harijs Habards man sniedza vēl kādu satraucošu informāciju. Acīmredzot Barova kolekcijā ir arī vairāki duči tādu motīvu, kurus varētu interpretēt kā cit- planētiešu attēlojumus. Habards: «Līdzās aizvēsturiskiem zemes un ūdens iemītniekiem un dīvainām būtnēm apģērbos atrodami arī dažādu lidojošu objektu attēlojumi - daži gaisā, daži uz zemes.» Pētnieks esot redzējis ari tādu būtņu krūšutēlus, kuru sejas vaibsti līdzīgi reptiļiem: «1997. gada martā kādā izsolē Peorijā tie nokļuva cita īpašnieka rokās.» Motīvi esot izstrādāti ārkārtīgi plastiski. Habards ir pārliecināts, ka mākslinieki šos motīvus redzējuši paši savām acīm. Habarda motīvu interpretācija saskan ar 1995. gadā mirušā Džozefa Mehana atziņām. Slavenais indiāņu eksperts un ASV Kultūru pētniecības institūta (ISAC) prezidents gandrīz līdz pašai nāvei ļoti interesējās par Barova alu. Mehans pauda šādu versiju: «Tur apbedītie cilvēki, manuprāt, ir Saules ķēniņi, kuri apglabāti kopā ar savām sievām un bērniem, ar apģērbu un bruņojumu, kā arī ar pārtiku, kas viņiem bija vajadzīga pēcnāves ceļā. Šie mirstīgie pusdievi bija to nemirstīgo ārpuszemes būtņu pēcteči, kuras kādreiz ugunīgos kuģos nolaidās uz Zemes, valdīja tur kādu laiku un noteikta mērķa vārdā nodarbojās ar gēnu pārveidošanu. Viņi saviem pēctečiem iemācīja lietas, kuras vajadzēja nodot no paaudzes paaudzei un saglabāt. Viņi tiem mācīja ārstēt slimības un gudri valdīt, viņi tiem mācīja visas iespējamās mākslas, sākot no jūrniecības līdz pat arhitektūrai. Aizceļojot no Zemes, viņi apsolīja kādreiz atgriezties.» Mehans tika nopircis 107 akmeņus no Barova alas. Pēc viņa nāves tos iesaiņoja un novietoja noliktavā. Daži no

Valdnieks vai karotājs? Barova alā atrastie priekšmeti ASV izraisījuši sīvu strīdu. akmeņiem pārdoti privātiem kolekcionāriem. Citi objekti no alu kompleksa šodien pieder ievērojamajam amerikāņu mākslas kolekcionāram un muzeja īpašniekam Dr. Blverlijam Mos- lijam. Vidējo Rietumu Epigrafikas biedrības viceprezidents

«melnajā tirgū» esot nopircis jau vairāk nekā 500 objektu. Sadarbību ar Habarda organizāciju viņš noraida. Habards: «Ja mēs atrastu Barova alu un to atvērtu, tad Moslijam savu kolekciju vajadzētu atdot Ilinoisas štatam. Nav nekāds brīnums, ka mēs viņam nepatīkam.» Patiesi šķiet, ka Habarda stūrgalvīgā rakstura dēļ viņam ir maz draugu. Vismaz Rasels Barovs 1997. gada 9. decembrī mani atkārtoti brīdināja par Habarda aktivitātēm. («Ļoti lūdzu Tevi, apdomā, cik lielā mērā Tu tici viņa apgalvojumiem.») Viņš vēlreiz noliedza Habarda un manā rīcībā esošo vēstuļu īstumu. «Nav nekādu vēstuļu. Kad es Vordam kaut ko gribēju paziņot, es viņam zvanīju pa telefonu vai devos pie viņa ciemos. Galu galā mūs šķira tikai 20 jūdzes.» Kas attiecoties uz Nefa vēstulēm, tad varot jau būt, ka Vorda ģimene tās pārdevusi Habardam, atzīst Barovs. «No visām vēstulēm tikai trīs varētu būt īstas. Bet Vorda ģimene jau arī nav neko labāka par Habardu.» Rasels Barovs pagaidām savu stāstījumu pabeidza 1998. gada janvārī. Ar Interneta palīdzību viņš informēja sabiedrību par to, ka advokāts, kas šodien pārvalda Nefa zemes īpašumu, kādam antropologam esot atklājis alu kompleksa atrašanās vietu. Barovs: «Man tika paziņots, ka tagad visi turpmākie pasākumi un lēmumi esot viņa kompetencē. Drīz sākšoties alu kompleksa izpēte. Man no šā brīža par visu šo lietu vairs nav nekādas darīšanas.» īsti vai viltoti? Akmeņi un zelta priekšmeti, kurus Rasels Barovs esot atradis apakšzemes alu kompleksā llinoisas štatā. Lielākā daļa no šiem priekšmetiem šodien atrodas privātkolekcionāru īpašumā.

2. Ekvadoras metala bibliotēka Barova ala nav kaut kāds atsevišķs gadījums. Zinātnieki gadu desmitiem ilgi ignorēja ari savdabīgo kolekciju, kura piederēja 1982. gadā mirušajam garīdzniekam Karlo Krespi no Kvenkas (Ekvadorā). Metāla un akmens priekšmetos, kurus Krespi savācis, arī ir milzum daudz dīvainu attēlu - tur redzami dinozauri un teiksmainas būtnes, dievi un piramīdas, kā arī noslēpumainas rakstu zīmes. To izgatavotāji nav zināmi. Uz dažiem metāla izstrādājumiem attēloti pat ziloņi. Arī tas ir pārsteidzoši, jo, pēc vispārējā uzskata, ziloņi Amerikas kontinentā esot izmiruši pirms vairāk nekā 10 000 gadu. In- ku dzīves laikā (ap 1200. g. p. Kr.) iespaidīgie biezādaiņi jau sen vairs neeksistēja. Bet kur tad toreizējie mākslinieki bija smēluši savus iespaidus? Viens no pirmajiem, kas Eiropā pievērsa uzmanību Krespi kolekcijai, bija pētnieks un rakstnieks Ērihs fon Dēnikens. 1972. gadā viņš devās ceļojumā uz Kvenku, kur dienām ilgi garīdznieka improvizētajā muzejā filmēja savādos mākslas priekšmetus. «Tas bija fantastiski,» atceras pētnieks. «Krespi telpas no augšas līdz apakšai bija piebāztas ar visdažādākajām akmens figūriņām. Neaprakstāms jūklis. Tur atradās arī gravētas metāla plāksnes. Es nevarēju atgūties no pārsteiguma.» Krespi stāstījis Dēnikenam, ka savas kolekcijas lielāko daļu viņš ieguvis no indiāņiem. Indiāņi šos dārgumus esot «sanesuši no savu priekšteču slepenajām noliktavām», lai uzticētu tos viņa aizgādnībai. Daži priekšmeti esot cēlušies pat no kāda līdz šim gandrīz neizpētīta kilometriem gara alu kompleksa. Kopā ar šā kompleksa atklājēju argentīnieti Huanu Moricu un Morica advokātu Mateju Penju Dēnikenam izdevās daļu kompleksa apskatīt. Pētnieks apakšzemē redzēja aprakstītas metāla plāksnes, kā arī savādus krēslus un dažādu dzīvnieku skulptūras, kuru vidū bija arī dinozauru atveidojumi. Kritiķi vēlāk pauda, ka Dēnikens visu esot izfantazējis. Pamatojums: savā grāmatā «Izsēja un Visums» Dēnikens raksta, ka viņš tā dēvētajās Cuevas de los Tayosesot iekļuvis pa galveno ieeju, turpretī vēlāk viņš žurnālistiem paziņojis, ka izmantojis tikai kādu nomaļu sānu ieeju. Kāpēc? «Man savulaik vajadzēja piekrist zināmiem Morica noteikumiem,» Dēnikens paskaidro. «Tā, piemēram, es nedrīkstēju pat ieminēties par kaut kādu sānu ieeju, un man vajadzēja izlikties. Morics šo noteikumu pamatoja ar to, ka sānu ieeja esot relatīvi viegli sasniedzama un viņam jāaizkavē iespēja, ka pēc tam visādi iespējamie dārgumu meklētāji izlaupītu alu. Ko es varēju darīt? Es par katru cenu gribēju vismaz nelielu daļu no viņa attēlotā redzēt pats savām acīm un droši vien toreiz būtu piekritis arī vēl citiem noteikumiem.» īstās sensācijas - metāla bibliotēkas telpas aprakstam - šveiciešu pētnieks savā grāmatā «Izsēja un Visums» veltījis tikai dažas vietas. Tomēr tieši šīs vietas izaicināja viņa kritiķus. Tāpēc es lūdzu Dēnikenu pastāstīt man vēlreiz, ko viņš apakšzemē redzējis savas pastaigas laikā. «Tur bija galds un daži krēsli, cieti kā tērauds,» Dēnikens man stāstīja. «Krēsliem nebija atzveltnes. Katru krēslu veidoja divas izliektas daļas. Sēdvieta bija izliekta uz augšu, bet kājas - uz leju. Apakšā atradās tāda kā četrstūraina kaste. Uz grīdas un akmens nišās bija dzīvnieku figūras. Likās, ka tās izgatavotas no metāla un pēc taustes šķita aukstas. Tur bija ķirzakas ar ārkārtīgi garu asti un briesmoņi ar milzīgu rīkli, kuri nedaudz atgādināja dinozaurus. Morics dažus no tiem bija izkārtojis aplī uz grīdas. Aiz tiem mūsu kabatas lukturīšu gaismā mirguļoja metāla bibliotēka - plānas plāksnes ar iegravētām rūtīm, kurās savukārt bija neskaitāmas savādas zīmes un figūras.» Lai kā šveiciešu pētnieks uzstāja, tomēr iespaidīgos reliktus viņam neatļāva fotografēt. Dēnikens: «Mūsu ekskursijas sākumā es nofotografēju dažas figūras, kuras atradās klints nišās. Pēc tam Morics mani lūdza nolikt fotoaparātu.» Nebūt ne visi fotouzņēmumi iekļuvuši fon Dēnikena grāmatās. Tā lūdzis Morics, un Dēnikens līdz pat šai dienai to ir ievērojis. Es tomēr drīkstēju dažus no šiem attēliem viņa arhīvā apskatīt. Šveiciešu

pētnieks savā grāmatā savulaik ievietoja arī Morica advokāta Mateja Penjas vizītkarti ar tālruņa numuru, «lai katram nopietnam pētniekam dotu iespēju nodibināt kontaktus ar Huanu Moricu». Vai tad tā rīkojas cilvēks, kas savus lasītājus grib apzināti maldināt?! Nav brīnums, ka Huans Morics (pretēji sākotnējiem izteikumiem vācu presē) 1973- gadā pēkšņi sāka noliegt, ka viņš Dēnikenu būtu ievedis «savā» apakšzemē. Neilgi pēc tam šveiciešu autors no advokāta Penjas saņēma prasību par atlīdzību vairāk nekā 200 000 ASV dolāru vērtībā. Pamatojums - Dēnikens, publicējot Huana Morica atklājumu, esot guvis labu peļņu. Masu medijus tas maz interesēja. Laikrakstos parādījās trekni virsraksti, Dēnikens tika nosaukts par plātlbnieku. Tika noklusēts, ka Morica alu komplekss jau 1969- gadā bija viņa vadītās ekspedīcijas mērķis un ka toreizējās ekspedīcijas dalībnieki rakstiski bija apņēmušies «nesniegt nekādus komentārus laikrakstiem, radio, televīzijai vai citām līdzīgām institūcijām, klusēt par ekspedīciju, it īpaši par ieeju ģeogrāfisko atrašanās vietu, kā arī neko nestāstīt par vērtīgajiem objektiem alās». Tālaika laikrakstu ziņojumos gan parādījās interesanti fotouzņēmumi par alas ieeju, bet par apakšzemes pasauli nekas netika stāstīts. Vienīgi kādā 1969- gada 21. jūlijā notariāli apstiprinātā dokumentā Ekvadoras valdībai Morics ir pieminējis, ko viņš vēlāk parādījis Dēnikenam: «Austrumu apgabalā, Moronas Santjago provincē, Ekvadoras teritorijā, es esmu atklājis vērtīgus priekšmetus, kuriem ir liela kultūras un vēsturiskā vērtība. Tās ir metāla plāksnes, kuras radījusi cilvēka roka un kurās ietverts vēsturisks ziņojums par zudušu civilizāciju, par kuru cilvēkiem līdz pat šai dienai nav nekādu ziņu. Minētie priekšmeti atrodas vairākās alās, un katrs no tiem ir veidots citādi. Šos priekšmetus es atradu pilnīgi nejauši - dažu Ekvadoras cilšu folkloras, etnoloģijas un valodas īpatnību pētījumu laikā. Priekšmetiem, kurus es atklāju, raksturīgas šādas īpašības: 1) akmens un metāla priekšmetiem ir dažāds lielums, forma un krāsa; 2) metāla plāksnes, uz kurām ir etnogrāfiski raksti un zīmes, ir īsta metāla bibliotēka, kura glabā cilvēces hronoloģisko vēsturi un izcelsmi uz Zemes, kā arī izdzisušas zinātniskās atziņas.» Deviņdesmito gadu vidū vācu pētnieks Valters Jergs Lang- beins devās pa mana tautieša pēdām. Dažādas baumas pamudināja viņu doties uz Kvenku, kur vietējā klosterī, garīdznieka Krespi kādreizējā darbības vietā, viņš gribēja noskaidrot, kas pēc garīdznieka nāves noticis ar viņa kolekciju. «Mums izdevās iekļūt klosteri,» Langbeins stāsta. «Tomēr telpa, kurā atradās Krespi savāktie priekšmeti, mums palika slēgta. Mēs saņēmām pretrunīgas ziņas. («Tur vairs nekā nav!», «Nav taču vērts aplūkot šīs lietas, jo tām nav nekādas vērtības!») Vīlušies mēs apskatījām klosteri. Kopā ar ceļojuma biedriem es atradu Krespi kolekcijas fragmentus. Tur bija metāla plāksnes ar mīklainām rakstu zīmēm un ar ļoti savādiem attēliem un simboliem. Taču kādā stāvoklī bija šie mākslas priekšmeti! Kā cilvēki ar tiem bija rīkojušies! Aprakstītās metāla plāksnes bija izmantotas (tam pat grūti noticēt), lai, piemēram, izlabotu bojātas koka kāpnes. Lieli metāla folijas gabali vairākās vietās bija pienagloti pie koka sienām, lai nosegtu bojātās vietas. «Tas vēl nav nekas!» kāds vecāks mūks man klusi pačukstēja. «Ja jūs zinātu, kas tikai remontdarbu laikā iebetonēts pamatos…»» Satriecošs rezultāts: no Krespi mākslas priekšmetiem šodien palikušas tikai nožēlojamas atliekas. Vērtīgākie priekšmeti jau 1973. gadā par 433 000 ASV dolāru pārgāja Ekvadoras Centrālbankas īpašumā, kā man 1998. gadā apstiprināja bankas preses sekretārs Himens Laso Alvaress: «Mēs neesam nopirkuši visu, jo mūsu vadība uzskatīja, ka starp priekšmetiem atrodas arī mūsdienu objekti. Turpretī visi keramikas priekšmeti ir autentiski. Laiku pa laikam mēs tos izstādām mūsu bankas muzejā.» Alvaress vēl paskaidroja, ka alvas, vara un metāla priekšmeti esot noraidīti, jo dažviet pārāk skaidri redzams, ka motīvi esot kopēti no grāmatām: «Par to liecināja pāris metāla plāksnes, kas bija izgatavotas no vecu benzīna cisternu atliekām. Viss etnogrāfiskais materiāls pašreiz atrodas salēziešu ordeņa īpašumā Kvenkā un sabiedrībai nav pieejams.» Dēnikens nekad nav slēpis, ka Krespi dārgumu vidū atrodas arī mūslaiku priekšmeti. Jau 1972. gadā viņš žurnālā Stern rakstīja: «Es labi zinu, ka abās telpās, kurās garīdznieks parasti ielaiž apmeklētājus (ir

vēl trešā telpa, bet to viņš nerāda!), līdzās ļoti vērtīgiem priekšmetiem glabājas arī milzum daudz krāmu. Būtiski ir tas, ka līdzās krāmiem ir arī īsti dārgumi akmenī un zeltā, par kuriem arheologiem beidzot vajadzētu parūpēties.» Vērtīgos priekšmetus Krespi glabāja trešajā telpā, kuru viņš greizsirdīgi sargāja. Dēnikens: «Huans Morics spriež, ka es esmu tikai piektā persona, kurai bijis ļauts ieskatīties šajā telpā. Man tas izdevās tikai tāpēc, ka Morics un advokāts Metāla darinājums ar mīklainām zīmēm un simboliem.

Skelets no akmens. Kur tas atrodas šodien? 48 Penja Krespi apliecināja, ka esmu viens no viņiem, tātad viens no «zinošajiem». Kad vēlāk es atkal biju Kvenkā, Krespi man šo trešo telpu vairs nerādīja!» Bet kas ir noticis ar Morica dārgumiem? Ekspedīcija, kuru vadīja arheologs amatieris Stenlijs Holls un NASA astronauts Nils Ārmstrongs, 1976. gadā no Cuevas de los Tayos atgriezās tukšām rokām. Viņi nebija atraduši Dēnikena aprakstīto priekšmetu pēdas. Pēc masu medijos saceltā trokšņa indiāņi savus dārgumus laikam bija nogādājuši citā vietā. Tomēr daudzie laikraksti un žurnāli arī šo izdevību nelaida garām, lai saviem lasītājiem kliedzošos virsrakstos vēlreiz pasniegtu «Dēnikena lielo afēru». Pa šo laiku šis tas bija noticis. 1990. gadā Dēnikens Kito pilsētā nolasīja plaši apmeklētu priekšlasījumu, kuru noklausījās arī toreizējais ekspedīcijas vadītājs Stenlijs Holls. «Toreiz IIolls pēc priekšlasījuma visiem klātesošajiem pateica, ka esot atradis vietu, uz kuru nogādāti dārgumi,» Dēnikens man stāstīja. «Tas, ko es biju stāstījis, izrādījās patiesība. Vairāk no viņa neizdevās uzzināt. Nākamajās dienās es izmantoju izdevību un iepazinos ar Hollu tuvāk. Viņš man pastāstīja, ka pašlaik strādājot pie grāmatas, kurā publicēšot savu pētījumu rezultātus un atradumu fotogrāfijas.» Citi priekšmeti no Krespi kolekcijas Kvenkā.

Krespi metālu kolekcijas atliekas šodien atrodas salēziešu klostera telpās Kvenkā Ekvadorā. Daži eksemplāri klosteri izlietoti grīdas labošanai…

3. Mičiganas plāksnes: kas tās noslēpis? Tāpat kā Rasela Barova un Karlo Krespi kolekcijas, ari tā dēvētās Mičiganas plāksnes šodien pārsteidzīgi tiek uzskatītas par mūsdienu izcelsmes priekšmetiem. Ari šīs plāksnes liecina, ka jau daudzus gadsimtus pirms Kolumba Amerikas kontinentā pabijuši citi jūrasbraucēji. Plāksnes atrastas starp 1874. un 1915. gadu pie Detroitas (Mičiganā), indiāņu kapu uzkalniņos. Pētnieki amatieri un zemnieki atrada tūkstošiem šīfera, māla un vara plākšņu. Tās bija klātas ar kristietības motīviem, kā ari svešādām rakstu zīmēm - tātad varbūt tās bija vērtīgas. Turklāt iegrebtie mamutu, Indijas ziloņu un austrumnieciska tipa cilvēku attēlojumi modināja šaubas par Amerikas vēstures aprakstu pareizību. Atradējiem par lielu vilšanos zinātnieki pat nepūlējās atradumus izpētīt. Tā vietā, lai aizkavētu izlaupīšanu, viņi plāksnes nosauca par viltojumu. Kad 1890. gadā Pensilvānijas universitātes profesoram antropologam Morisam Džastrovam parādīja atrasto priekšmetu fotogrāfijas, viņš tikai atmeta ar roku: «Acīm redzams ir plākšņu diletantiskais raksturs, kā arī viltotāja nekompetence. To var pateikt, pat pavirši apskatot fotogrāfijas: uzrakstos lielākoties juceklīgi saliktas feniķiešu, ēģiptiešu un sengrieķu rakstu zīmes, kuras no alfabētiem izvēlētas un saliktas kopā pēc nejaušības principa, kā tas ir, piemēram, Vebstera vārdnīcā.Atradēji velti pretojās pārmetumam, ka viņi plāksnes būtu viltojuši. Spriedums bija gatavs atradumi «atmaskoti» kā krāpšana. Tikpat ātri kā bija parādījušies, tie atkal pazuda akadēmiskās ignorances tumsībā.

Deniēls Sopers, toreizējais Mičiganas valsts sekretārs, un mācītājs Džeimss Sevidžs sāka vākt

tūkstošiem plākšņu, lai tās saglabātu nākamajām paaudzēm. Daudzus gadu desmitus vēlāk pirmskolumba laiku kontaktu eksperte Henriete Mērca pamatīgi izpētīja Mičiganas plāksnes. Mērca īstenībā gribēja zinātniski pamatot apsūdzību viltojumā. Viņai tas neizdevās. Gluži pretēji: pēc ilgiem pētījumiem amerikāņu zinātniece izdarīja secinājumu, ka, pretēji līdzšinējiem apgalvojumiem, plāksnes tomēr ir autentiskas. Mērca uzskata, ka tās izgatavojuši kristieši, kuri pēc Romas impērijas krišanas ap 312. g. p. Kr. bēguši uz Amerikas kontinentu. Savu pētījumu rezultātus Mērca izklāstīja apjomīgā darbā, kura izdošanu diemžēl vairs nepiedzīvoja. Henriete Mērca nomira 1985. gadā. Kur gan noslēpumainās plāksnes atrodas šodien? Dažādi pētnieki apliecina, ka tās esot pazudušas. Pētnieku vidū arī autors Valters Jergs Langbeins, kas viens no pirmajiem vācu lasītāju uzmanību pievērsa Mičiganas plāksnēm. Lai gan Langbeins intensīvi meklēja plāksnes, viņam neizdevās uzzināt, kur tās atrodas. Langbeins raksta, ka skaidrs esot tikai tas, ka lielākā daļa atradumu esot gājusi bojā ugunsnelaimē Springsportā (Indiānā). Kāds vīrs, vārdā Teds Vilsons, 20 priekšmetus esot izglābis no kūpošajām drupām. Laimīgā kārtā Langbeina ziņojums izrādījās ne visai korekts. Šodien zināms, ka Mičiganā un Ņūhempšīrā ir vienpadsmit nelielas kolekcijas. Man izdevās noskaidrot pašreizējo atrašanās vietu arī tām kolekcijām, kuras savāca Deniels Sopers un Džeimss Sevidžs. Amerikāņu pētnieks īvens Hensens man pastāstīja, ka liela daļa no noslēpumainajām plāksnēm jau pirms 20 gadiem nodota mormoņiem Jūtā, kur šie priekšmeti atrodas arī šodien. Jūtas Mormoņu tempļa Vēstures departamenta arhivārs Ronalds Bārnijs

šo faktu apliecināja Hensenam rakstītā vēstulē 1992. gada 23. martā. Mormoņi 1993- gada 14. jūnija vēstulē Bergāmo universitātes (Itālijā) matemātikas profesoram Emilio Spedikato izklāstīja par notikušo. Glens Leonards rakstīja: «Pēc Denie- la Sopera nāves kolekcija pārgāja viņa dēla īlisa īpašumā. 1965. gadā tā nonāca rokās Miltonam Hanteram, kas bija mormonis un ļoti interesējās par Amerikas pagātni. Kas attiecas uz Džeimsa Sevidža kolekciju, tad tā 1930. gadā tika nodota Notrdamas universitātei, bet no turienes 1960. gadā arī nonāca Hantera īpašumā. Viņa ģimene atradumus novēlēja mums.» Leonards stāsta, ka Sevidža kolekcija aptver 1045 priekšmetus, bet Sopera kolekcijā ir 495 priekšmeti. Tātad Jūtā vajadzētu atrasties 1540 plāksnēm. Hensenam tas bija iemesls šaubām. Mercas darbā taču ir runa par 2700 kataloģizētiem priekšmetiem. «Acīmredzot labākie eksemplāri ir izņemti no kolekcijas un noslēpti.» īvena Hensena aizdomas bija pamatotas. Galu galā mormoņu ticības dibinātājs Džozefs Smits savas zināšanas smēlies no ļoti līdzīgām plāksnēm, kuras viņš ap 1823. gadu esot izracis Ņujorkas štatā. Eņģelis viņam esot rādījis ceļu un licis plāksnes pārtulkot. Smits rīkojies tā, kā viņam norādīts, un tā radās Mormoņu Grāmata. Tēlojumi Mormoņu Grāmatā sākas ap 600. g. pr. Kr., Jeruzalemē. Toreiz kāds pravietis, vārdā Lehi, kopā ar dažiem piederīgajiem pēc Dieva rīkojuma esot pametis dzimteni un pārceļojis uz Amerikas kontinentu. Pēc ierašanās ieceļotāji tur sākuši apstrādāt zemi un izgatavot plānas metāla plāksnes, kurās

iegravējuši savas tautas vēsturi. Tā bijusi tradīcija, kas pārmantota no paaudzes paaudzē. Kaut kad abas tautas grupas - nefīti un atkritēji lamanīti - saķildojušies, un tad notikusi liela kauja. Pravietis Mormons Citi atradumi no Mičiganas, kuri šodien ir pazuduši.

esot vācis ari savas tautas nostāstus un apkopojis tos grāmatā, kuru viņa dēls pēc tēva nāves apracis. Nefītu kultūra karā aizgāja bojā. Palika lamanīti. Mormoņi uzskata, ka viņu pēctečiem izveidojušās indiāņu ciltis, kuras eiropieši vēlāk atklāja Jaunajā pasaulē. Tā vēsturi interpretē Džozefs Smits. Tomēr šis stāsts izvirza jautājumus. Varbūt Smits bija atradis dažas ar kristietības motīviem rotātas plāksnes (kādas vēlāk uzietas Mičiganā) un no tā izfantazējis neticamu stāstu? Kad es sīkāku informāciju par kolekciju lūdzu mormoņu galvenajā mītnē Jūtā, atbilde bija ārkārtīgi atturīga. Preses sekretārs Dons Lefevrs: «Tā dēvēto Sevidža-Sopera kolekciju mēs pirms daudziem gadiem ieguvām no Notrdamas universitātes. Plāksnēs ir uzraksti un zīmējumi ar Bībeles motīviem. Ar Mormoņu Grāmatu tiem nav nekā kopīga.» Turklāt dažiem eksemplāriem esot saskatāmas mehāniskas apstrādes pēdas, tāpēc daži arheoloģijas eksperti nopietni apšauba šo plākšņu īstumu. Es nevaru spriest, vai Mičiganas plāksnēm patiešām ir mūsdienu izcelsme. Bet man šķiet skaidrs, ka mormoņi plākšņu īstumu apstrīdētu pat tad, ja atradumi neatkarīgā zinātniskā izpētē būtu atzīti par autentiskiem. Ja ziņas par Mičiganas plāksnēm nonāktu atklātībā un uzraksti tiktu atšifrēti, tad būtu iespējams uzzināt plākšņu patieso vēsturisko izcelsmi - tā domā arī īvens Hensens. Mormoņu Baznīcai tas, protams,

nodarītu lielu kaitējumu. Nav nekāds brīnums, ka tā dara visu, lai radītu šaubas par plākšņu autentiskumu. Par «īstajiem vēsturiskajiem cēloņiem» Hensens uzskata kosmisko katastrofu, kas kādreiz notikusi uz Zemes. Viņš pamatoti norāda, ka plāksnēs atkārtojas tēlaini simbolizēts Noasa šķirsts, kā arī plūdu motīvi un asteroīdu attēlojumi. Plāksnēs attēloti pat krītoši asteroīdi. Hensens: «Ir jāsecina,

ka Bībelē aprakstītos plūdus acīmredzot izraisījis asteroīda trieciens. Tā ir tēze, ko šā gadsimta vidū pirmoreiz formulēja Imanuēls Veļikovskis. Kā gan «viltotāji», kuri šīs plāksnes atraduši ap gadsimtu miju, būtu varējuši par to jau zināt?»

4. Strīdi par Glozelu Jau desmitiem gadu Francijas zinātnes pasaulē nenorimst sīvs strīds. Diskusiju centrā ir apmēram 3000 atrastu pagātnes priekšmetu - daudzi no tiem rotāti ar īpatnējām rakstu zīmēm. Tur ir māla plāksnes, noslēpumainas skulptūras, vāzes, akmeņi un pat apstrādāti kauli. Zinātnieki dažu priekšmetu vecumu attiecina uz laika posmu no 15 000 līdz 17 000 gadu pr. Kr., tātad aizvēsturiskā laikmetā, kad pēc valdošā uzskata vēl neesot bijis nekādu rakstu zīmju. Savādos priekšmetus laikā no 1924. līdz 1930. gadam atrada jauns franču zemnieks Emīls Fradēns, uzarot savu lauku Glozelas ciemā, dienvidaustrumos no Višī. Peldvietas ārsts un arheologs amatieris Dr. Antonijs Morlē, kas pievērsa uzmanību ziņojumam izdevumā Bulletin de la Societe d'Emulation du Burbonnais, Fradēnam piedāvāja savu palīdzību. Fradēns ar pateicību to pieņēma, un tā abi sāka pārmeklēt zemi cerībā atrast vēl citus arheoloģiskus reliktus. Drīz vien tur ieradās profesori un speciālisti no visas pasaules, lai dotu savu vērtējumu par savādajiem uzrakstiem. Bet (Fradēnam par lielu vilšanos) neviens nevarēja atcerēties, ka jelkad būtu redzējis kaut ko līdzīgu. Nedaudz vēlāk speciālistiem pievienojās arī Žozefs Luijs Kapitēns no Daiļo mākslu muzeja Parīzē. 1924. gadā viņš saņēma paraugus no atradumu vietas. Trīspadsmit mēnešus nekas nenotika, tad beidzot Kapitēns tomēr saņēmās un pats apskatīja izrakumu vietu. Pēc tam viņš lūdza Morlē sagādāt viņam ziņojumu par atradumiem. Morlē izdarīja visu, kas viņam bija lūgts, un 1923. gada 23. septembrī atļāvās savu ziņojumu publicēt ar nosaukumu «Neolīta laikmeta apmetne-, turklāt ar savu un Fradēna parakstu. Tas ļoti sadusmoja Kapitēnu, viņš nekavējoties izsauca Morlē uz Parīzi. «Jūs zinātnes pasaulē neesat pazīstams,» viņš pārmetoši strostēja ārstu. «Jūsu brošūru neviens nepirks. Lieciet taču manu vārdu šā Fradēna vietā.» Morlē nenāca prātā izpildīt godkārīgā zinātnieka despotiskās vēlmes. Sekas bija graujošas. Dziļi aizvainots, Kapitēns vēlāk ne reizi vien izmantoja izdevību speciālistu aprindās paironizēt par atradumu vietu. Viņš pārmeta Fradēnam, ka tas esot viltojis artefaktus, lai gūtu peļņu. Arī citādā ziņā viņš tālākiem pētījumiem lika ceļā visus iespējamos šķēršļus. Daudzi Kapitēna kolēģi rīkojās tāpat kā viņš. Pārāk liela bija bijība lielā meistara priekšā, lai viņi uzdrīkstētos Kapitē- nam publiski iebilst. Turklāt neviens Glozelas rakstus nespēja atšifrēt. Rakstus, kuri bija iegrebti aizvēsturiskos kaulos. Kas gan varētu būt vienkāršāk, kā «atkratīties» no atradumiem, nosaucot tos par mūsdienu viltojumiem? Akadēmiskās vajāšanas kampaņas kulminācija bija tiesas process, kurā Emīls Fradēns tika apsūdzēts gandrīz 3000 artefaktu izgatavošanā. Pierādījumu trūkuma dēļ Fradēns tika attaisnots. Situācija mainījās tikai 1974. gadā, kad Fradēns sabiedrībai ar prieku varēja paziņot, ka datēšana ar termoluminiscences metodi ir apstiprinājusi viņa atradumu vēsturisko autentiskumu. Datējumu noteikšanu ierosināja Dr. Iījū Makerels no Skotijas Nacionālā senlietu muzeja, Dr. Vans Mejdāls no Dānijas Atomenerģijas komisijas, kā arī Anrī Fransuā un Gijs Portāls no Kodolpētījumu centra Fontenē pie Rosās. Rakstā žurnālā Antiquity izklāstīts, ka māla plākšņu izgatavošana attiecināma uz ķeltu laiku starp 700. g. pr. Kr. un 100. g. p. Kr. Lai gan Morlē bija domājis, ka priekšmeti ir vecāki, tomēr datējuma noteikšana bija svarīgs solis uz priekšu.

Kāds Glozelas akmens ar dzīvnieka attēlu. Fradēna kolekcijas nākotne nav skaidra. Grūtības ekspertiem līdz pat šodienai sagādā uzraksti. Hanss Rūdolfs Hics, Glozelas eksperts no Šveices, paskaidro iemeslu: «Lielu satraukumu izraisīja kāds brūns akmens ar iegravētu ziemeļbrieža attēlu, kuru ietvēra nepazīstamas rakstu zīmes. Tā kā ziemeļbriedis mūsu platuma grādus ir atstājis leduslaikmeta beigās, tad zīmējums varētu būt radies pirms šā laika - tātad ap 10 000 g. pr. Kr., tas pats sakāms arī par simboliem. Bet, tā kā rakstība Madlēnas periodā (15 000.-10 000. g. pr. Kr.) neiederējās zinātnieku pieņemtajā uzskatā, aizvēstures profesori Parīzē, ilgi nedomājot, ziemeļbriedi «pārveidoja» par briedi, un zīmējums tādējādi kļuva «jaunāks». Jau 20 gadus eksperts Hics nodarbojas ar Glozelas mīklu. Viņš jau neskaitāmas reizes ir apmeklējis šo gleznaino vietu, lai Fradēna mazajā muzejā pats paskatītos uz atrastajiem priekšmetiem. «Sākumā es vēl biju skeptiski noskaņots,» Hics atzīst. «Jo labāk es Fradēnu iepazinu, jo skaidrāk man kļuva, ka šis vienkāršais, sirsnīgais vīrs nekad nebūtu spējīgs izdomāt tik milzīga apmēra krāpšanu. Gluži pretēji - pat ja viņam piedāvātu miljonu, šis vecais zemnieks, kas šodien ir deviņdesmit gadus vecs, nespētu šķirties no saviem atradumiem.» Gadiem ilgā darbā Hicam izdevās daļēji atšifrēt mīklainās

Kāda no aprakstītajām plāksnēm, kuru šveicietis Hanss Rūdolfs Hics esot atšifrējis.

Vai uzrakstus uz atrastajiem priekšmetiem atstājuši ķelti? rakstu zīmes. Salīdzinājums ar grieķu, etrusku, lepontiešu un gailu alfabētu viņā radīja pārliecību, ka tas ir ķeltu raksts. «Līdz šim bija noteiktas 111 Glozelas rakstu zīmes - pārāk daudz alfabētam,» viņš paskaidro. «Man rakstu zīmes izdevās ierobežot līdz 70 zīmēm: 26 burti un 40 ligatūras ar variantiem. Tā, piemēram, izdevās izolēt jēdzienu nemu Chlausei, ko, pieskaņojot gailu vārdam nemeton, var tulkot aptuveni kā «Glozelas svētajā apvidū».» Tajā pašā māla plāksnē Hics atrada arī vārdus tulsiec un toulsiau, kurus viņš uzskata par vietvārdu Tolosa- mūsdienu Tulūza. «Jo interesantāk tas ir tāpēc, ka Tulūza bijusi pazīstamas ķeltu cilts galvenā pilsēta.» Pamatojoties uz saviem atšifrējumiem, Hics uzskata par maz ticamu, ka Glozela varētu būt akmens laikmeta apmetne, kā kādreiz uzskatīja Morlē. Viņš Glozelu uzskata par svētceļojumu vietu, kur svētceļnieki pulcējušies, lai godinātu svēt- birzis, vērotu sauli un mēnesi un varbūt apmainītos pieredzē. Bet ko gan nozīmē ziemeļbriežu un panteru attēli? Ir zināms, ka panteras pēc lielās ledāju kušanas (pirms 12 000 gadu) atstāja šo teritoriju. «Pilnīgi iespējams, ka ar šiem attēliem rotātie akmeņi, kauli un māla urnas nākuši no aizvēsturiskām alām un uz Glozelu atnesti kā upurveltes,» Hics spriež.

Mēmais pagātnes liecinieks.

Akmens, kurā attēlots zirgs (no Emīla Fradēna kolekcijas). «Var būt, ka rakstu zīmes ķelti iegravējuši vēlāk. Tomēr zīmes tajos joti līdzinās zīmēm uz māla plāksnēm. Turklāt šķiet, ka uz tām ir tie paši ķeltu īpašvārdi un vārdi.» Hicam raizes sagādā fakts, ka ne visi atrastie priekšmeti ir nofotografēti. «Kopš kāda Francijas televīzijas filmēšanas grupa muzejā sacēla traci, fotografēt tur ir stingri aizliegts,» viņš nopūšas. «Žēl, jo arvien vēl nav skaidrs, kas ar Glozelas kolekciju notiks. Iespējams, ka kolekcijas priekšmeti nokļūs nezināmās privātkolekcijās.» Hics pilnīgi pamatoti kritizē zinātnisko aprindu neieinteresētību tālākajos pētījumos. Atradumu vietā joprojām nepieciešami arheoloģiskie izrakumi. Lai gan kompetentas iestādes izrakumiem bija devušas atļauju jau 1982. gadā, tomēr tolaik Fradēna zemesgabalā neviens pat lāpstu neiedūra, izrakumi notika trīs citās vietās, attālāk no Glozelas. Arheologiem neveicās. Nedz Lekluzelā, nedz Pjuravelā netika atrasts nekas ievērības cienīgs. Vienīgi Šegerjē arheologu pūliņi vainagojās panākumiem. Guvums - vēl kāda aprakstīta plāksne, kā arī akmenī iegravēts savvaļas zirgs. Datējot radās vairāk jautājumu, nekā varēja atrast atbilžu. «Rezultāti parādīja tik plašu amplitūdu, ka no tā nebija iespējams izdarīt nekādus secinājumus,» Hanss Rūdolfs Hics paskaidro. «Savādā kārtā kopš tā laika Šegerjē atrastā māla plāksne ir pazudusi bez pēdām…» Iegrebti akmeņi un kauli no Glozelas (Francijā). Termoluminiscences datējumi apliecina to īstumu.

5. Akambaro mantojums 1944. gads: Akambaro, 175 jūdzes ziemeļrietumos no Mehiko izjādes laikā tirgotājs Valdemārs Julsrūds atrada dažus keramikas fragmentus, kurus lietus izskalojis no zemes. Tā kā Julsrūds vienmēr interesējies par mākslas priekšmetiem, viņš lūdza savu pārvaldnieku Odižonu Tinahero palīdzēt viņam izpētīt atraduma vietu. Tinahero ar saviem strādniekiem nekavējoties ķērās pie darba. Laikā no 1944. līdz 1952. gadam pilsētas dienvidrietumu daļā vietējie iedzīvotāji atraka ap 33 500 figūru un par pieticīgu samaksu tās atdeva Julsrūdam. Tirgotājs bija varen izbrīnīts, kad atrastos priekšmetus apskatīja tuvāk. Līdzās visdažādāko rasu (eiropiešu un eskimosu) cilvēku figūrām bija arī briesmīgi radījumi, kas atgādināja dinozaurus. Arī daži arheologi drīz vien ieinteresējās par savādajām figūrām. Bet, kad viņi tuvāk apskatīja keramikas gabalus, viņu sejas apmācās - dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Zauru mazuļi, kurus baro sievietes? Tas nav iespējams! Galu galā tas visiem ir zināms - kad mūsu priekšteči sāka apdzīvot Zemi, aizlaiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi vīlušies atteicās no tālākiem pētījumiem. 1954. gadā Nacionālais Antropoloģijas un vēstures institūts tomēr nosūtīja četrus pārstāvjus uz neparasto atradumu vietu. Meksikas ekspertu grupu vadīja Dr. Eduardo Nogera. Arheologi par izrakumiem oficiāli izsacījās kritiski. Pārāk fantastisks viņiem šķita secinājums, ka starp cilvēkiem un dinozauriem varbūt bijusi kaut kāda līdz šim nezināma saistība. Citādi domāja profesors Čārlzs Hepguds. Nu jau mirušais

Akambaro skulptūras: ko gan mākslinieki gribējuši mums pavēstīt? amerikāņu profesors Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt Akambaro miklu, jo bija pārliecināts,! ka tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi. Hepguda pētījumus atbalstīja Akambaro policijas šefs. Viņš Hepgudam atjāva izdarīt izrakumus visur, kur vien profesors uzskatīja par vajadzīgu. Hepgudam tas nebija divreiz jāsaka. 1955. gadā viņa strādnieki meklēja figūras visneiedomājamākajās vietās - un sekmīgi tās atrada. Hepguds nesaudzēja pat grīdu policijas šefa mājā. Arī zem tās tālāko darbu gaitā tika atrastas figūras. Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka figūras ir īstas. Minētā māja bija celta jau pirms 25 gadiem. 1968. gadā profesors Hepguds ieguva kādas Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bija ietverts organisks materiāls - tātad materiāls tur bija iekļuvis izgatavošanas procesa laikā. Hepguds nosūtīja materiāla paraugus tālākām analīzēm ar radioaktīvā oglekļa metodi Teledyne Isotopes laboratorijām Vestvudā Ņūdžersijā. Laboratorijas speciālistu vērtējumā materiālu vecums bija 6500

gadu. Starp tiem nedaudzajiem, kuriem Julsrūda kolekciju bija ļauts skatīt savām acīm, bija arī grāmatas «Perijs Meisons» autors Ērls Stenlijs Gārdners. Žurnālā Desert Magazine Hep- guda draugs 1969- gada oktobrī aprakstīja savus iespaidus, kad Julsrūda dēls Karloss viņam pirmo reizi izrādīja nelaiķa tēva māju: «Nekas, ko līdz tam par kolekciju biju dzirdējis, nevarēja mani sagatavot skatam, kas te pavērās. Visas četrpadsmit telpas bija piepildītas ar figūrām. Tur bija visdažādāko stilu figūras. Dažas no tām šķita izkāpušas no murgaina sapņa - tur bija dzīvnieki ar lieliem nagiem un lieliem zobiem.

Dinozauri vai teiksmainas būtnes? Akambaro skulptūras pat pieredzējušiem speciālistiem rada grūtības.

Dažos attēlojumos viņi uzbruka cilvēkveida būtnēm, vēl citos - pat aprija cilvēkus.» Pēc dažiem gadiem Akambaro mīklai pievērsās arī amerikāņu žurnāls INFO. Citu informāciju vidū tas 1973- gadā publicēja lasītāja Viljama Finča vēstuli. Daudzās baumas par Akambaro Finču bija rosinājušas 1972. gadā apmeklēt šo vietu. «Meklēdams aktuālu informāciju par apstrīdētajām figūrām, es uzzināju, ka joprojām tiek atrasti jauni eksemplāri,» viņš rakstīja. «Šo informāciju es ieguvu no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi man negribēja neko pārdot un arī neprasīja man naudu. Viņi man apgalvoja, ka tie patiesi esot senseni priekšmeti, nevis viltojumi. Lai gan droši vien tikušas gatavotas arī kopijas maksātspējīgiem pircējiem.» INFO redaktori savā ziņojumā tālāk piemin termoluminiscences datēšanas metodi, ar kuru tika izdarīti datējumi pazīstamajā Pensilvānijas universitātes muzeja Arheoloģijas centrā (MASCA). Rezultātā tika noteikts, ka atradumi izgatavoti laika posmā no 2400. līdz 2700. g. pr. Kr. Muzeja direktors Frēlihs Reinijs sacīja: «Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šo priekšmetu lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieks Marks Hens katram no četriem paraugiem analīzei izdarīja 18 mērījumus. Mūsu laboratorija apstiprina šo datējumu, lai kādas sekas mūsu rezultātiem būtu, veicot datējumus Mehiko teritorijā.» Par Akambaro figūru īstumu ir pārliecināts arī Džons Tīr- nejs. Jau ilgus gadus viņš mēģina ieviest skaidrību šajā lietā. Tīrnejs pārliecinājās, ka tas ir gandrīz bezcerīgs pasākums. Diez vai atradīsies arheologs, kurš, dzirdot jautājumus par Akambaro tematiku, sadusmots neatmestu ar roku. Trīs Ohaio Valsts universitātes pārstāvji - Dr. Dž. Everhārts, Dr. Ērls Keilijs un Dr. Ernests īlers -

tomēr piekrita analizēt dažus keramikas paraugus, kurus Tīrnejs bija nodevis viņu rīcībā. Tas gan notika tikai tāpēc, ka zinātnieki neko nezināja par paraugu izcelsmi. Arī viņi secināja, ka minētie objekti nav

Karotājs ar vairogu. Cik vecas figūras ir īstenībā? viltojums, ka tie nav mūsdienu izcelsmes priekšmeti. «Bet, kad es pastāstīju, ka objekti ir no Julsrūda kolekcijas, es no viņiem vairs neesmu saņēmis nekādu ziņu,» Tīrnejs dusmojas. Tīrnejam ir vēl viens eksperta slēdziens. Tas saņemts no Geochrom laboratorijām: «Noslēguma ziņojums datēts ar 1995. gada 14. septembri. Arī tajā apstiprināts Julsrūda kolekcijas figūru autentiskums. Zinātnieki viņiem iesniegtā materiāla parauga vecumu lēš uz 4000 gadu.» Materiālu paraugiem iesniedzis amerikāņu arheologs Nīls Stīds, kurš (kā Tīrnejs saka) Akambaro figūras cenšas publiski diskreditēt kā viltojumus. «Droši vien rezultāts viņu pamatīgi šokēja,» Tīrnejs spriež. «Cik man zināms, Stīds rezultātus uzskata par relatīviem, jo tests esot parādījis, ka tikai viena Akambaro figūra esot 4000 gadu veca. Žurnālistiem viņš pat izteica domu, ka Julsrūda kolekcijas figūras varētu būt izgatavotas šajā gadsimtā. Protams, savus apgalvojumus viņš nevar zinātniski pierādīt.» Ar šiem pārmetumiem Nīls Stīds nevēlējās samierināties. 1997. gada beigās garākā rakstā amerikāņu žurnālā WorldExplo- rerviņš izdarīja atbildes gājienu. «Pretstatā Tīrnejam man ir izdevies ļoti īsā laikā noskaidrot Akambaro kolekcijas pašreizējo atrašanās vietu,» viņš rakstīja. «Pietika kādu stundu parunāt ar «pilsētas tēviem», lai viņus pārliecinātu ignorēt valsts iestāžu rīkojumu, saskaņā ar kuru kolekciju vairs nedrīkst izstādīt publiskai apskatei. Tā tika atvērtas gadiem ilgi slēgtas noliktavas durvis, un es kopā ar saviem līdzstrādniekiem varēju šo kolekciju ļoti sīki izpētīt.» Stīds saka, ka neesot apstrīdējis atradumu autentiskumu, bet gan atrašanas vietu. «Lai gan mēs rūpīgi pārmeklējām apvidu, kurā savulaik figūras esot izraktas, mēs neatradām ne mazāko norādi par atradumiem, nemaz jau nerunājot par kaut kādām toreizējo izrakumu pēdām.» Tīrnejs par šādiem izteikumiem tikai parausta plecus. Jo vairāk tāpēc, ka Stīda metodes acīmredzot nav nopietnas. Julsrūda figūras sākotnēji bija iepakotas koka kastēs, bet Stīda līdzstrādnieki pēc aplūkošanas tās pavirši sakrāva kartona kastēs. Tādējādi dažas figūras tika nopietni sabojātas. Tīrnejs: «Stīds lakoniski paskaidroja, ka tas esot nebūtiski. Viņš pilsētas atbildīgajām personām taču tāpat esot ieteicis atrastos priekšmetus izdalīt iedzīvotājiem, lai tie tos tālāk piedāvātu tūristiem kā suvenīrus. Par laimi, iestādes viņa priekšlikumam nepiekrita.» Džons Tīrnejs raksta grāmatu, kurā grib pastāstīt par savu pētījumu rezultātiem, kā arī par pieredzi ar Julsrūda kritizētājiem. Un tieši tagad ari Nils Stīds paziņo, ka publicēšot darbu par šo tematu. Pēc tam kad ilgu laiku par mistiskajām keramikas figūrām nebija tikpat kā nekādas informācijas, tagad nāks klajā uzreiz divi tām veltīti darbi. Tas ir labi. Var būt, ka tā dažs labs konvencionāli domājošs arheologs gūs ierosmi izpētīt šo strīdīgo gadījumu.

II. Noslēpumaini radījumi «1901. gadā eiropieši Āfrikas mūžamežos ieraudzīja neredzētu dzīvnieku. Tas bija it kā antilopes, zebras un mūļa krustojums. Iedzimtie to sauca par okapi. Augsti mācīti profesori paskaidroja, ka šāds dzīvnieks nevarot būt. Šodien tas atrodams katrā labā pasaules zvērudārzā.» Ādolfs Sneiders Cilvēks ir savāda būtne. Katrā savas attīstības brīdī viņš uzskata, ka ir sasniedzis visu zinātņu kalngalus. Kad tika atklāts tvaika spēks, viņš jūsmoja par to kā par optimālo enerģijas avotu, līdz kādudien tvaiku nomainīja elektrība. Sajūsmā viņš Ņūtona pasaules uzskatu sludināja kā galīgo atziņu, līdz mūsu gadsimta «šķērsdomātājs» Alberts Einšteins to ierobežoja kā atsevišķu gadījumu. Tā vietā, lai no šī narcistiskās aprobežotības izdarītu secinājumus, līdz pat šodienai jaunas idejas un atklājumi regulāri tiek apšaubīti, to autori joprojām tiek apveltīti ar ironiju un izsmieklu. Tikai tad, kad atklājumus patiešām vairs nevar noliegt, stāvoklis mainās. Tad izsmiekls pāraug bezgalīgā sajūsmā. Iespaidīgu piemēru tam rāda dzīvnieku pasaules izpēte - ik pēc pāris gadiem kaut kur tiek atklāta kāda dzīvnieku suga, kas tika uzskatīta par sen izmirušu vai par kuras eksistenci neviens neko nebija zinājis. Tomēr aculiecinieku liecības par sastapšanos ar nepazīstamiem radījumiem joprojām tiek dēvētas par fantāzijas augļiem, bet ekspedīcijas to izpētei - par bezcerīgām. Daudzi zinātnieki ietiepīgi negrib mācīties no vēstures. Tā vietā, lai iegūtu jaunas zināšanas, viņi koncentrē spēkus, lai aizstāvētu jau esošās.

6. Kjusju milzis Tā atklāšana varētu viest jaunu gaismu cilvēces ciltskoka izpētē. Viņa vārds sen varētu būt ierakstīts visās speciālajās grāmatās. Tomēr līdz šim zinātnes pasaule Holgeru Proišoftu ir ignorējusi. Japānas Kjusju salas dienvidrietumos Rūras universitātes (Bohūmā) profesors 1986. gadā atrada līdz šim nezināma fosilā primāta pārakmeņotu pēdas nospiedumu. Sevišķi satraucoši bija tas, ka pēdas nospiedums bija 44,3 centimetrus garš. Turklāt nezināmais milzu pērtiķis savu pēdas nospiedumu bija atstājis vidējā miocēnā, 15 miljonus gadu vecā ģeoloģiskā laikmeta slānī. Proišofts apgalvo, ka šīs milzu būtnes eksistence (viņš to nosauca par Pedimpressopithecus japonicus) burtiski varētu apgāzt līdzšinējos uzskatus par cilvēka izcelsmi. «Pēdas nospiedumā var saskatīt nedaudz saliektus pirkstus, no otrā līdz piektajam, un mazliet dziļāk iespiestu, viegli no pārējiem pirkstiem atstieptu lielo īkšķi,» viņš paskaidro. «Pēda ir ļoti šaura un zemē iespiesta seklāk nekā pirkstu spilventiņi un pirkstu gali.» Profesors no Bohūmas uzskata, ka milzu būtne vairāk uzturējusies uz zemes nekā kokos. «Taustes spilventiņu izkārtojums pēdā vairāk līdzinās pēdas izkārtojumam, kāds ir mūsdienu Vecās pasaules pērtiķiem. Pēc nospieduma skaidri var secināt, ka pēdas skeleta uzbūve un muskuļu izkārtojums, iespējams, arī cīpslas, līdzīgas tiem Vecās pasaules pērtiķiem, kuri bieži pārvietojas pa zemi.» Proišofts uzskata, ka grūti pateikt, vai šī būtne jau pārvietojusies stāvus. «Pērtiķi ar šādu kājas uzbūvi nav sevišķi izveicīgi, lai pārvietotos stāvus vai stāvētu izslējušies. Ja būtne,

Pēdas nospieduma shematisks attēls. kas atstājusi šo pēdas nospiedumu, būtu gājusi stāvus uz divām kājām, tad te vajadzētu būt dziļākam pēdas iespiedumam. Tomēr pārvietošanos uz divām kājām var izslēgt tikai tad, kad būs vairāk informācijas.» Antropoloģijas un cilvēka ģenētikas biedrības konferencē, kas notika 199'1. gadā no 10. līdz 12. oktobrim Bohūmā, Ilolgers Proišofts savu atradumu pirmo reizi demonstrēja plašākai sabiedrībai. Pēc mana lūguma viņš manā rīcībā nodeva sava priekšlasījuma manuskriptu. Profesors Proišofts Āzijas milzu pērtiķu fosilos reliktus un noslēpumaino pēdas nospiedumu saista ar mūsdienu aculiecinieku liecībām par jetiju jeb sniega cilvēku. Proišofts: «Pedimpressopithecus varētu iederēties šajā lokā. Bet tas nozīmētu, ka milzu pērtiķiem ir ievērojami garāks ciltskoks, nekā līdz šim uzskatīts. Bet tad atkal rodas jautājums, kāds tiem ir sakars ar hominīdu attīstību.»

7. Jetijs ledus bluķī

Ziņojumus par jetiju jeb bigfūtu zinātnieki vislabprātāk uzskata par pasakām. Pilnīgi skaidrs, ka mācītajiem kungiem un dāmām trūkst fantāzijas, lai pieļautu domu, ka cilvēku ciltskoka aizlaiku pārstāvji varētu būt izdzīvojuši tādos nomaļos apgabalos. Laimīgā kārtā šim strīdam tagad varētu būt pienācis gals. Pasaulslavenais alpīnists Reinholds Mesners apgalvo, ka sniega cilvēka eksistenci varot pierādīt ar fotogrāfijām. Mesners apgalvo, ka fotouzņēmumus izdarījis Tibetā. Tie drīz tikšot publicēti. Arī Tibetas zinātājs Bruno Baumanis tika meklējis jetiju, un 1998. gadā bija paredzējis laist klajā savu publikāciju. Mazāk zināms ir tas, ka kopš daudziem gadu desmitiem arī Vjetnamā izplatījās baumas par «meža cilvēku». Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, spalvainie radījumi arī šodien mītot džungļu biezoknī. Jau 1968. gadā diviem zinātniekiem izdevās ieraudzīt šādu radījumu - lai gan tikai pāris dienu. Amerikāņu zoologam Aivenam Sendersonam draugs bija pastāstījis, ka kāds fermeris vietējā gadatirgā Rollingstonā Mi- nesotā rādot savādu pērtiķcilvēku. Sendersons satraukts informēja savu tuvāko domubiedru, beļģu kriptozoologu Bernām Juvelmānu. Abi devās uz Rollingstonu. 1968. gada 17. decembrī viņi tikās ar fermeri Frenku Hen- senu. Viņa īpašumā bija masīvā ledus bluķī iesaldēta būtne, ko viņš glabāja automašīnas piekabē savā fermā. Kaut aptuveni 1,80 metrus garās vīriešu kārtas būtnes spalvainais ķermenis uzkrītoši atgādināja izmirušo aizvēsturisko cilvēku, Sendersons un Juvelmāns tomēr to nespēja ierindot nevienā pazīstamā sugā. Trīs dienas abi nedarīja neko citu kā tikai fotografēja un vispusīgi pētīja iesaldēto ķermeni. Izrādījās, ka šis radījums acīmredzot bija nošauts. Tā kreisā roka bija savādi izgriezta, iespējams, salauzta. Viena kāja bija pelēcīga, šķita, ka tā sākusi trūdēt. Pēc šā apmeklējuma Juvelmāns sacēla trauksmi zinātnes speciālistu aprindās. Vēstulē Beļģijas Karaliskā muzeja valdei, kā ari Džonam Napjē, Smitsona institūta kuratoram Vašingtonā, viņš izklāstīja savu pētījumu detaļas. Napjē rīkojās ātri. Viņš apmulsušajam fermerim izteica vēlmi nopirkt nošauto «sniega cilvēku». Tomēr Hensens piedāvājumu noraidīja. Preses interese fermerim acīmredzot bija nepatīkama. Galīgi apjucis Hensens taisnojās, ka šī būtne viņam īstenībā nepiederot. Turklāt īpašnieks šo būtni esot jau atprasījis. Turpmāk izbraucienos viņš došoties ar šā radījuma vaska modeli. Smitsona institūts akcijā iesaistīja FIB. «Mēs lūdzām FIB šefu Edgaru Hūveru mūs atbalstīt oriģināla meklējumos,» Napjē rakstīja plašā ziņojumā par šo notikumu. «Diemžēl Hūvers neizrādīja nekādu interesi. Pamatojums: tā kā neesot nekādu pierādījumu pretlikumīgai rīcībai, FIB uz to nevarot reaģēt.» Presei Hensens turpmākajā laikā sniedza arvien jaunus paskaidrojumus, lai slēptu sava eksponāta izcelsmi. Vienreiz viņš apgalvoja, ka šis radījums esot atrasts kādā Austrumsibī- rijas upē, kur tas peldējis, iesalis ledus bluķī. Citreiz viņš stāstīja, ka šo radījumu pats personīgi esot nošāvis medībās Minesotā. Tad izplatījās baumas, ka sniega cilvēku izgatavojis profesionāls modeļu meistars no Holivudas, Napjē viss bija galīgi apnicis. Viņš nosprieda, ka Sendersons un Juvelmāns krituši par upuri krāpniekam. Paziņojumā presei Smitsona institūts oficiāli norobežojās no šā notikuma. Savukārt Juvelmānam pat prātā nenāca samierināties ar Napjē paziņojumu. Galu galā viņš beigto ķermeni trīs dienas bija siki pētījis. Sniega cilvēks smirdēja; līdzās ievainojumiem bija skaidri samanāmas trūdēšanas pazīmes. Kādēļ gan fermerim vajadzētu tās imitēt? Juvelmāns sāka pētījumus. Viņa meklējumi vainagojās panākumiem: savādā būtne visticamāk bija nākusi no Vjetnamas. Hensens kara laikā tur bija dienējis kā Gaisa karaspēka pilots, un viņam bija labi sakari ar tiem apgabaliem, kuros, pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, meža cilvēki uzturoties līdz pat šai dienai. Bet kā beigtais ķermenis bija nonācis Hensena īpašumā? Juvelmāns noskaidroja, ka 1966. gadā

presē parādījās ziņojums, ka ASV jūras kājnieki esot nošāvuši «milzu pērtiķi» - ļoti tuvu tam apgabalam, kurā bija stacionēta Hensena karaspēka daļa. Tikai - Vjetnamā vispār nav milzu pērtiķu. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka ASV pilots nogalināto būtni pa aplinku ceļiem ieguvis savā īpašumā un lidmašīnā slepeni atvedis uz ASV kopā ar bojāgājušajiem karavīriem. Tur viņš to iesaldējis un pēc tam rādījis gadatirgos. Bet tad, kad zinātnieki par šo radījumu ieinteresējās, Hensens laikam nobijās. Labi apzinādamies sava darījuma nelegālo aspektu, viņš oriģinālu noslēpa un aizvietoja to ar nedaudz pārveidotu atdarinājumu. 1972. gadā arī Džons Napjē apstiprināja, ka Hensens savādo būtni patiešām apmainījis: «Hensens vēlāk savu radījumu demonstrēja Grandrepidsā (Mičiganā). Tālaika filmās un fotouzņēmumos skaidri redzams, ka tas vairs nav tas pats ķermenis, kuru Sendersons un Juvelmāns iepriekš bija pētījuši.» Smitsona institūta pārstāvis savā ziņojumā tomēr izsaka viedokli, ka viņa kolēģi iekrituši krāpnieka tīklos. «Es atzīstu, ka tas ir mans personiskais viedoklis, un es saprotu arī, ka viņi abi šajā ziņā man negrib piekrist. Speciālistu aprindās viņi taču tiek vērtēti kā ļoti pieredzējuši zoologi. Iespējams arī, ka šā notikuma aizkulises ir daudz sarežģītākas, nekā es uzskatu.»

Gluži negaidīts atklājums pašreiz devis vielu jaunai diskusijai. Kā ziņo žurnālists Žerārs Žans, 1997. gada martā Bur- ganefā (Francijā) esot demonstrēts radījums, kas bijis ārkārtīgi līdzīgs toreizējai būtnei. Tā īpašnieks ir kāds Alēns Nots. Viņš ķermeni esot nopircis 1987. gadā. Nots apgalvo, ka radījuma līķi divi šerpas 1967. gadā atraduši Tibetas ledājos. Kad viņa kolēģe Anita Devijete Žerāru Žanu bija apgādājusi ar šīs būtnes fotogrāfijām, žurnālists

mēģināja nodibināt sakarus ar Bernāru Juvelmānu caur Kriptozooloģijas centru Levezinē (Francijā). Juvelmāns viņu noraidīja. Žurnālistam telefoniski tika paziņots, ka beļģu pētnieks esot norobežojies no sabiedriskajām norisēm: «Dr. Juvelmāns žurnālistiem vairs nesniedz intervijas.» Tāpēc Žans bija jo vairāk pārsteigts, kad neilgi pēc tam Juvelmāns viņam pats piezvanīja. Lai gan kriptozooloģijas dibinātājs bija jau ļoti vecs, viņam acīmredzot bija svarīgi par šo notikumu vēlreiz atgādināt sabiedrībai. Viņš vēlreiz uzsvēra, ka, izpētot ledū iesalušo līķi, jutis stipru trūdēšanas smaku. Hensena vēlāk izgatavotajam modelim šīs smakas neesot bijis. Alēna Nota demonstrētais radījums, kā Juvelmāns un Žans drīz vien noskaidroja, arī varētu būt profesionāla modeļu izgatavotāja darbs. Tomēr nav skaidrs, vai šajā gadījumā runa ir par Hensena demonstrēto būtni. Ledus zārks tikai ļoti neskaidri ļāva saskatīt radījumu…

8. Venecuelas milzu pērtiķis Uzbrukums bija negaidīts. Pēkšņi no meža parādījās divi milzu pērtiķi. Viņu bļāvieni vīriem lika sastingt… Kad viņi 1917. gadā devās ceļā uz netālu no Venecuēlas robežas esošo Perihas kalnu grēdu, kur gribēja meklēt naftu, ceļotāji bija rēķinājušies ar visu. Šajā apvidū mita ļoti daudzas kareivīgas indiāņu ciltis. Ekspedīcijas vadītājs šveiciešu ģeologs Fransuā Delojs viņus bija vairākkārt brīdinājis. Tāpēc uz pāris stundām apmetušies Taras upes tuvumā atpūsties, viņi bija uzmanīgi. Bet tagad neviens no izbiedētajiem dēkaiņiem neuzdrošinājās pakustēties - kas gan varēja iedomāties, ka džungļos mita tik dīvaini radījumi? Abas savādās būtnes arvien vēl klaigāja. Piepeši šie radījumi sagrāba pāris zaru un draudoši vicināja sev virs galvas. Vienlaikus viņi no bailēm sastingušos ekspedīcijas dalībniekus nikni apmētāja ar izkārnījumiem. Delojs izmantoja mirkli, lai paķertu savu ieroci. Labi mērķēts šāviens - un viens no radījumiem sabruka beigts. Tagad dūšu saņēma arī šveiciešu pētnieka biedri, bet, pirms viņi paguva notēmēt, otrā būtne jau pazuda džungļos. Delojs apstulbis aplūkoja beigto radījumu - diez kādai sugai tas varēja piederēt? Un kā viņš šo ķermeni varētu nogādāt Eiropā? Delojs izšķīrās par kompromisu - viņš šo radījumu nosēdināja uz kastes, atbalstīja tā ķermeņa augšdaļu ar nūju un nofotografēja. Tad viņš savādajam radījumam nogrieza galvu, galvaskausam novilka ādu, bet ķermeņa daļas sakrāva ar sāli piepildītā kastē. Bet, pirms Delojam savu atradumu izdevās aizvest, viņa ceļotāju grupa piedzīvoja vēl vienu uzbrukumu. Šoreiz tie

patiešām bija indiāņi, un tie rīkojās strauji - ar bultu ievainotajam šveicietim tikai ar pūlēm izdevās izglābties. Kasti ar «pērtiķa» galvaskausu viņam nācās pamest likteņa varā. Pēc vairākiem gadiem, kad Fransuā Delojs atkal atgriezās Eiropā, viņš šo piedzīvojumu sen jau bija aizmirsis. Viņa draugs franču antropologs Žoržs Montandons, šķirstīdams Deloja piezīmju grāmatiņu, ieraudzīja savādā radījuma fotogrāfiju. Pārsteigts viņš jautāja Delojam par tās izcelsmi. Šveiciešu pētnieks savam draugam sīki izstāstīja par neparasto tikšanos. Viņš atcerējās, ka būtne esot bijusi nepilnus 1,60 metrus gara. Tai bijuši 32 zobi. Montandons bija ieinteresēts. Vai Delojs būtu nošāvis līdz tam nezināmu cilvēka priekšteci? «Ja man nebūtu izdevies pierunāt Deloju publicēt fotogrāfiju, tad šis neparastais dokuments varbūt nekad nebūtu nonācis atklātībā,» Montandons 1929. gadā rakstīja žurnālā Journal de la Societe des Americanistes. Delojs sekoja Montandona padomam un 1929. gada 16. jūnijā savu piedzīvojumu izklāstīja žurnālā Illustrated London News. Tajā pašā laikā notika šā gadījuma iztirzāšana ari Parīzes Zinātņu akadēmijā. Taču Montandons nevis vienkārši paziņoja par šo atradumu, bet gan interpretēja to kā līdz šim nepazīstamu cilvēkveidīgo pērtiķi. Tas bija apgalvojums, kuru ar sajūsmu uzņēma prese, bet kuru Montandona kolēģi no zinātnes aprindām tikpat ātri sadusmoti atspēkoja. Daži franču pētnieki Montandonu kopā ar Deloju apsūdzēja krāpšanā, bet citi šo radījumu uzskatīja par līdz šim nezināmu pērtiķa paveidu. Līdz ar to lieta tika izbeigta un aizmirsta.

1996. gadā Lorēna Kolemana no Dienvidmenas universitātes Portlendā kopā ar Maiklu Reinālu iztirzāja šo notikumu amerikāņu žurnālā The Anomalist - lai to «galīgi izbeigtu». Kolemana un Reināls uzskatīja, ka šajā būtnē vispār nav nekā mistiska. Gluži pretēji - abi pētnieki ir pārliecināti, ka Deloja nofotografētais radījums ir visparastākais pērtiķis. Citi pētnieki viņiem iebilst. Parastam pērtiķim neesot 1,60 metru garš augums, - tā man paskaidroja kāds labi pazīstams zoologs. «Turklāt tam pilnīgi noteikti ir anomālas īpašības, kuras Kolemana un Reināls vienkārši ignorē. Tik vienkārši jau nu gan to nevajadzētu uztvert.»

9. Azo - pēdējais neandertālietis? Kopš tā laika pagājis vairāk nekā 60 gadu. Tas ir pārāk ilgs laiks, lai vēl varētu noskaidrot Azo izcelsmes mīklu. Pēdas ir izdzisušas, Azo Basū sen miris. Azo bija cilvēkveidīgs radījums, kuru 1931- gadā atklāja dienvidos no Marakešas (Marokā). Cilvēki, kuri Azo bija redzējuši vēlākajos gados, nekautrēdamies viņu raksturoja kā «mežonīgu idiotu, kas dzīvo alā un pārtiek vienīgi no jēlas gaļas». Dīvainā kārtā Azo sejas vaibsti nebija pielīdzināmi nevienai mums pazīstamai rasei. Viņa plakanā piere un gaļīgais deguns, kā arī ķermeņa uzbūve vairāk atgādināja neandertālieti vai pitekantropu. Kāda bija Azo izcelsme? Vai viņš patiesi bija cilvēka priekštecis, kā daži apgalvoja? Mēs to nezinām. Ja neņem vērā dažus paziņojumus tālaika presē, tad nav gandrīz nekādu rakstisku liecību par Azo. Pat zinātnes speciālisti nereaģēja, tikpat kā neviens zinātnieks neizrādīja interesi, nemaz jau nerunājot par izsmeļošas informācijas sniegšanu. Ja Azo gadu gaitā nebūtu vairākkārt fotografēts, tad viņš sen būtu aizmirsts. Viens no nedaudzajiem, kas piecdesmito gadu vidū vēl atcerējās Azo, bija franču rakstnieks Žans Bulē. Viņš 1956. gadā Dadesā, Marokā, mēģināja noskaidrot, kas noticis ar mistisko «aizlaiku cilvēku». Izrādījās, ka - Azo bija vēl dzīvs, un Bulē izdevās viņu vēlreiz izvilināt kameras priekšā. Azo foto uzņēmis arī profesors Marsels Omē, franču etnologs, kurš visu savu dzīvi meklēja izzudušu civilizāciju pēdas. Septiņdesmito gadu sākumā itāļu pētnieku grupa Associ- azione Studi Preistorici īnternazionaleSahārā, Marokas dienvidos, meklēja Azo pēdas. Toreizējais ekspedīcijas dalībnieks

Azo Basu - savādā «aizvēsturiskā cilvēka» izcelsmi neizdevās noskaidrot.

Šis foto uzņemts neilgi pirms Azo nāves. Mario Zanots vēlāk stāstīja: «Kad mēs ar grūtībām sasniedzām Sidifillahas oāzi, lūdzām ciema virsaiti parādīt mums viesmīlību.» Vēlāk virsaitis pastāstīja, ka Azo ir apbedīts oāzē, un paskaidroja, ka viņa kauli esot «neaizskarami». «Šis vīrs,» viņš mums uzticēja, «nebija gluži normāls. Viņš skraidīja pliks apkārt, lietoja tikai visvienkāršākos darbarīkus un varēja izrunāt tikai dažus, bieži vien nesaprotamus vārdus.» Tātad Azo bija miris. Toties ekspedīcijas dalībnieki sastapa divas sievietes, kuras virsaitis nosauca par «Azo pēdējiem radiniekiem». Tās bija māsas Hisa un Herkaija, «savādas būtnes, kurām bija jādara smagākie darbi». Itāļu autors Pēteris Kolosimo 1971. gadā publicēja dažas savādo «māsu» fotogrāfijas. Zināma līdzība ar Azo nav noliedzama. Bet tas, vai viņas ar Azo tiešām saistīja radniecība, paliks tikpat neskaidrs kā Azo izcelsme.

10. Koskera grota Vairāk nekā 150 metru garā eja ved tieši pagātnē. To atklāja profesionālais nirējs Anri Koskers. Kad Koskers astoņdesmito gadu vidū sāka pētīt zemūdens tuneli pie Marse- ļas krastiem, viņš jau nojauta, kas viņu gaida. Koskeram aizrāvās elpa, kad viņš 1991. gadā sasniedza tuneļa galu: viņš atradās milzīgā klinšu grotā - neaprakstāmā dabas brīnumdarbā. Varbūt pirms daudziem gadu tūkstošiem te dzīvojuši cilvēki? Anrī Koskers ieradās vēlreiz, paņēmis līdzi fotoaparātu. Aizrāvies viņš sāka fotografēt alas iekšpusi. Kad viņš mājās apskatīja attēlus, viņam atkal aizrāvās elpa. Uz vienas sienas skaidri bija saskatāms cilvēka rokas trīs pirkstu nospiedums. Pēc neilga laika franču pētnieks kopā ar dažiem draugiem vēlreiz apmeklēja «savu» alu. Izpētot to pamatīgāk, nirēji atrada vairāk nekā 100 iespaidīgu zīmējumu. Tur bija zirgu, kalnu āžu vai briežu attēli, kā arī ģeometriskas figūras. Daži attēli bija ieskrāpēti, citi uzkrāsoti. Lai gan aizvēstures pētnieks Žans Kurtēns pēc apskates apstiprināja, ka attēli ir īsti, daudzi viņa kolēģi sākumā nezināja, ko par Koskera alu teikt. Viņi alas atklājēju publiski nosauca par krāpnieku un apgalvoja, ka viņš pats esot izgatavojis zīmējumus. Savas šaubas viņi pamatoja ar radioaktīvā oglekļa mērījumiem, kas tika izdarīti alā. Attēlu datējums - no 18 000 līdz 27 000 gadu - nekādi neiederējās vispārpieņemtajā datējumu shēmā - ala gluži vienkārši bija pārāk veca. Bet šos datējumus ir apstiprinājuši citi mērījumi, un tādējādi Koskera ala, kas nosaukta tās atklājēja vārdā, šodien tiek uzskatīta par pērli citu līdzīgu atradumu vidū. Ja vien tur nebūtu kāds attēls - tajā redzamas trīs būtnes, kuras franču speleologi Žans Kurtēns un Žans Klots 1991 /92. gadā dažādos speciālajos žurnālos nosaukuši par pingvīniem. Ar šo skaidrojumu Fransuā Desars, zoologs no Nicas, nevarēja samierināties tāpat kā daudzi citi. «Pingvīni taču ir tikai Dienvidpolā,» viņš skaidroja 1994. gadā. «Aizvēsturisko laiku mākslinieks pingvīnu būtu attēlojis citādi pat tad, ja viņš to gribētu zīmēt tikai simboliski.» Arī roņi tie diez vai varētu būt. To anatomiskās īpatnības pat ar ļoti labu fantāziju nebūtu iespējams attiecināt uz attēlotajām būtnēm. (Roņu attēli Koskera alā atrodas citā vietā. Bet tur šos dzīvniekus ļoti labi var pazīt.)

Vai tas ir pingvīns? Vai varbūt ronis? Varbūt pat kāds izmiris radījums? Eksperti nevar vienoties. Tā kā nebija labāka izskaidrojuma, Desars diskusijā pieminēja tā dēvēto kriptodzīvnieku. Tas ir radījums, kurš oficiāli skaitās izmiris. Desars Koskera atrasto attēlu drosmīgi saista ar to noslēpumaino būtni, kura, pēc aculiecinieku liecībām, vēl šodien uzturas Lohnesa ezerā Skotijā. «Pēc manām domām,

attēlotie dzīvnieki ir ūdenszīdītāji,» viņš spriež. «Te es domāju Megalotaria longicollis, kuru Dr. Bernārs Juvelmāns aprakstījis savā grāmatā Le Grand Serpent-de- Afer(Plona, 1965). Es kontaktējos ar savu draugu, kurš kļuvis pasaulslavens kā kriptozooloģijas dibinātājs, un pievērsu viņa uzmanību šim attēlam. Tas uz viņu atstāja lielu iespaidu.» Tāpat kā mani fascinēja Desara tēze, mani ļoti pārsteidza arī «oficiālais» skaidrojums - kāpēc franču zinātnieki nosprieda, ka zīmējumos attēloti pingvīni, ja šie melnbaltie dzīvnieki, kā zināms, nekad nav dzīvojuši Vidusjūrā? Mīklas atminējums meklējams franču valodā. Līdzās parastajam pingvīnam franču vārds pingouin vienlaikus apzīmē arī ap 70 centimetrus lielu pingvīnam līdzīgu putnu, kas aizvēsturiskos laikos mita Vidusjūras krastos. Šis dzīvnieks, kas izmira ap 19. gadsimta vidu, ārpus Francijas tiek saukts par alku. Tātad tas ir valodas pārpratums, kuram Klots un Kur- tēns acīmredzot pievērsuši pārāk maz vērības. «Kad publicējām pirmo rakstu par Koskera alu, pilnīgi automātiski lietojām vārdu «pingvīns», nemaz neapzinādamies nozīmes novirzi,» abi atzīst savā 1995. gadā iznākušajā ilustrētajā izdevumā. «Pēc tam mēs no speciālistiem saņēmām labojumus, kuros mazliet ironiski bija norādīts - ja tie patiešām bijuši pingvīni, tad vajadzētu apšaubīt attēlu īstumu, jo šie dzīvnieki Vidusjūras reģionā nekad nav dzīvojuši tomēr laimīgā kārtā tie laikam bijuši alki. Alki gan nevarēja lidot, tomēr prata peldēt un tāpēc bieži uzturējās ūdenī. Tātad Desara hipotēze tiek mazliet iegrožota, jo versija par alkiem ir vairāk pārliecinoša. Tomēr nevar pilnīgi izslēgt to, ka varbūt Koskera alā attēlots līdz šim nepazīstams dzīvnieks. Katrā gadījumā līdzīgi alku attēlojumi paleolīta mākslā nav atrodami.

11. Dinozauri Centralafrika? Ķieģeļa gabals. No vienas puses tas bijis klāts ar zilu glazūru. Kad vācu profesors Roberts Koldevejs 1887. gada jūnijā to atrada Babilonas (mūsdienu Irākā) drupu apmeklējuma laikā, viņš vēl nenojauta, ka šis nelielais priekšmets viņam pavērs ceļu uz lielisku arheoloģisku atklājumu. 1899- gadā Koldevejs atgriezās atraduma vietā un sāka izrakumus. Viņa pūles 1902. gadā vainagoja slavenais atradums - Ištaras vārti. Nebukadnecara valdīšanas laikā (605.-562. g. pr. Kr.) pusloka arka, kas bija apšūta ar krāsaini glazētiem ķieģeļiem, iezīmēja sākumu milzīgai ielai, kuru ietvēra vareni mūri. Vārtus rotāja divu dzīvnieku attēli: vērša un pūķa, ko dēvēja par sirušu. Šis sirušs speciālistiem joprojām ir mīkla, jo kādā uzrakstā, kas izgatavots pēc Nebukadnecara rīkojuma, tas ir skaidri pieminēts. Tur rakstīts: «Tās vārtos es noliku nevaldāmus vēršus un saniknotus pūķus un izrotāju šos vārtus ārkārtīgi krāšņus, lai visi cilvēki tos pārsteigumā apbrīnotu.» Uzraksta pārējā daļa līdz sīkumiem saskan ar šodien zināmajām arheoloģijas atziņām par vārtu rašanos. Varbūt attēlā ir tomēr kaut kripatiņa patiesības? Varbūt babiloniešu priesteri turēja noslēpumainu dzīvnieku, kuru dažkārt rādīja cilvēku iebiedēšanai? Arī Koldevejs visu dzīvi nevarēja atbrīvoties no šīs domas fascinējuma. «Sirušs pārspēj citus fantastiskos radījumus ar savu fizioloģiskās idejas vienotību,» Koldevejs jau 1913. gadā jūsmoja. Un nopūzdamies piebilda: «Ja vien priekškājas nebūtu tik tipiski kaķveidīgas, tad tāds dzīvnieks patiešām varētu eksistēt.» Kādā vēlākā publikācijā viņš teiksmaino būtni ierindoja putnkājaino zauru sugā.

Siaiša attēls uz Ištaras vārtiem: vai mākslinieki attēlojuši reālu dzīvnieku? Neparastais attēlojums bija iespaidojis arī zooloģijas ekspertu Villiju Leju. Tā kā neviens dzīvojošs vai nesen izmiris zināms dzīvnieks nevarētu būt bijis siruša paraugs, tad viņš uzskatīja, ka pētniekiem īstenībā atliek tikai divas iespējas: visu uzskatīt par fantāzijas augli vai arī meklēt tālāk, pieņemot, ka sirušs patiesi ir šodien nepazīstama dzīvnieka eksakts attēls. «Domai, ka sirušs pat Senajā Babilonā bijis diezgan neparasts dzīvnieks, nevajadzētu likties mulsinošai,» Lejs rakstīja 1953- gadā, «jo līdzās sirušam attēlotais vērsis tālaika Mezo- potāmijā arī bija jau izmiris, bet Eiropā tas dzīvoja vēl divus tūkstošus gadu. Babiloniešiem tas bija «dzīvnieks no tālienes», un to pašu, iespējams, var teikt arī par sirušu.» Identiski glazēti ķieģeļi, kādi lietoti Ištaras vārtu celtniecībā, atrasti apvidū, kurā, pēc daudzu vietējo iedzīvotāju

nostāstiem, vēl šodien mītot dinozauri - Centrālāfrikā. Lielo dzīvnieku mednieks Hanss Šomburgs no Vācijas jau ap gadsimtu miju tur bija dzirdējis baumas par savādu radījumu, kas it kā mītot purvu tuvumā. Pigmeji viņam šo būtni bijīgi aprakstīja kā «pa pusei pūķi, pa pusei ziloni». Daudzi pat teicās to redzējuši. Šomburgs šiem nostāstiem neticēja. Viņš apmulsa tikai pēc atgriešanās Vācijā, kad viņa šefs pasaulslavenais dzīvnieku tirgotājs Karls Hāgenbeks Šomburga stāstījuma laikā ieinteresēts māja ar galvu un piebilda, ka līdzīgus nostāstus viņš jau esot dzirdējis. Pilnīgi iespējams, ka Āfrikā vēl šodien dzīvojot dinozauri. Klimatiskie apstākļi tur dažos apgabalos taču tikpat kā nav mainījušies kopš dinozauru ēras laikiem pirms 65 miljoniem gadu. Ari ekspedīcijas dalībnieki, kas Vācijas valdības uzdevumā 1913. gadā ieradās Vācijas kolonijā Kamerūnā (mūsdienu Kongo Republikā), bija dzirdējuši ko līdzīgu. Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt pat par diviem dažādiem radījumiem. Viens esot mokele mbembe, ap desmit metru garš, brūni pelēks dzīvnieks ar garu, ārkārtīgi lokanu kaklu un muskuļotu asti. Šis radījums esot sastopams pārsvarā Likvalas reģionā, nomaļā Tēles ezera krastos. Toties čipekve it kā esot sastopams ūdeņos ap Zambiju, Angolu un kādreizējā Zairā. Pēc vietējo iedzīvotāju apraksta, ragainais dzīvnieks esot ārkārtīgi līdzīgs uz Ištaras vārtiem attēlotajam sirušam. Biologs Rojs Makels, pensionēts Čikāgas universitātes profesors, uzskata, ka Āfrikas džungļu neizdibināmajās dzīlēs joprojām varētu būt atrodami seši dažādi aizlaiku milži. Kareivīgās pigmeju ciltis un dažādi indīgi mūdži viņu nekavēja 1980./81. gadā doties Kongo neizpētītajos mežonīgajos džungļos, kur Makels gribēja izpētīt iedzimto nostāstus par Tēles reģionu. Profesora dzīvībai bīstamā ceļojuma rezultāts - bronto- zauram līdzīga dzīvnieka 30 centimetru garu pēdu ģipša nospiedumi.

III. Mistiskas vietas Kļūda, kuru mes šodien pieļaujam visbiežāk, ir ticība, ka pasaulē viss jau ir atklāts. Erdogans Erčivans Tam, kas jau ir lasījis arheoloģisko literatūru par «akmeņu transportu», šī problēma ir zināma: skaidras un noteiktas atbildes vietā te valda piesardzīgi spriedelējumi. Tādi vārdi kā «varbūt» vai «iespējams» nav nekāds retums, kad runa ir par to, kā cilvēki pirms gadu tūkstošiem it kā spēlēdamies apstrādājuši un pārvietojuši tonnām smagus akmens bluķus. Tāpēc nevienu nepārsteidz, ka šajās publikācijās atrodami diezgan bezpalīdzīgi tehniskie skaidrojumi, saspringti mēģinot rekonstruēt toreizējos veikumus, pamatojoties uz mūsdienu zināšanām. Savādā kārtā lielākās un perfektākās būves ir arī tās vecākās. Ja pieņem, ka cilvēce attīstījusies nepārtraukti, tad tam nav lielas jēgas. Tas pats, kas attiecas uz arheoloģisko atradumu vietām, attiecas arī uz šīm celtnēm: jo apstrīda- māks ir kāds jauns atklājums, jo mazāku interesi par to izrāda atbildīgās personas un jo niecīgāka ir vēlēšanās šos atradumus oficiāli darīt zināmus plašākai sabiedrībai un izteikt atklātus jautājumus. Tā ir neizprotama nostāja, jo slavenu monumentu intensīva izpēte nevar maldināt cilvēkus par to, ka krustu šķērsu Zemi klāj neskaitāmas noslēpumainu civilizāciju pēdas, par kurām mums līdz šodienai nav ne mazākās jausmas. Tāpēc katru jaunu atradumu vajadzētu uztvert kā iespēju. Kā iespēju pašos pamatos pārdomāt mūsu līdzšinējās zināšanas. Tikai tad, ja mēs pastāvīgi atraisīsimies no pastāvošajiem priekšstatiem par it kā noteikti zināmo un uzdosim jautājumus atklāti un bez aizspriedumiem, tad varbūt kādudien sapratīsim mūsu izcelsmes mīklu.

12. Piramīdu pilsēta juras dibena Droši vien Japānas dienvidu krasti nākamajos gados arheologiem radīs grūtības - jūras dibenā atrastas līdz šim nezināmas pasaules atliekas. Milzīgas piramīdām līdzīgas celtnes, akmens apļi, visdažādāko formu kāpnes un terases - sen aizmirstu laiku arhitektūras muzejs, mīklainas izcelsmes arheoloģiska paradīze. Zemūdens veidojumus atklāja japāņu nirēji. 1995./96. gadā visapkārt Okinavai - Jonaguni, Ķeramas un Aguni salu tiešā tuvumā - viņi atklāja sešus monumentālus kompleksus. Satrauktie nirēji savus atklājumus iemūžināja kinolentē, un japāņu zinātnieki tagad lauza galvas par mistisko veidojumu vecumu un izcelsmi. Celtnes, kas atrodas desmit līdz divdesmit piecu metru dziļumā zem pašreizējā ūdens līmeņa, ir apbrīnojami labi saglabājušās. Nirēji pamanīja tikai dabiskās erozijas pēdas. Tātad nekādu plaisu vai iegruvumu pazīmju, lai gan visa apkārtne ir bēdīgi slavena seismiskās aktivitātes dēļ. Secinājums ceļoties jūras līmenim, monumentālās celtnes laika gaitā applūdinātas un, gadsimtiem ritot, pamazām iegrimušas. Profesors Masaki Kimura, ievērojams jūras ģeologs no Fizikas un Zemes zinātņu departamenta Rjukju universitātē Oki- navā, lēš, ka zemūdens struktūrām ir fantastisks vecums - no 4000 līdz 10 000 gadu. -Daži monumenti, kā, piemēram, «cietoksnis» pie Jonaguni salas, tika datēti ar radioaktīvā oglekļa metodi,» viņš man pastāstīja. «Rezultātā tika noteikts 4000 gadu vecums. Ja pieņem, ka drupas applūdinātas, paceļoties jūras ūdens līmenim, tad to rašanos drīzāk vajadzētu attiecināt

Zemūdens atradums pie Jonaguni salas (profesora Masaki Kimuras zīmētais shematiskais attēlojums). uz laiku ap 8000. g. pr. Kr.» Vēl gan nav noskaidrots, vai šos veidojumus patiesi būvējuši cilvēki, vai ari tie radušies ģeoloģisku procesu rezultātā. Lai gan profesors Kimura dod priekšroku pirmajam variantam, par to cēlējiem viņš tomēr nelabprāt izsaka minējumus. Japāņu profesors uzskata, ka noteikti zināms esot tikai tas, ka kādreiz no Okinavas pāri Taivanai uz Ķīnu vedis tilts. «Ja celtnes patiešām ir 4000 gadu vecas, tad to cēlējus gandrīz noteikti ir apmācījuši cilvēki no Ķīnas.» Interesanti, ka dažas no atklātajām drupām pēc stila diezgan stipri atgādina tempļu būves, kādas atrastas Dienvidamerikā. To, ka, pretēji vispārējam viedoklim, jau pirms gadu tūkstošiem ir pastāvējuši kontakti starp Japānu un Amerikas kontinentu, apliecina arī citas būves Japānā. Tā, piemēram, imperatora pils (Tokijā) terases celtniecības stils ir ļoti līdzīgs monumentālajiem mūriem inku metropolē Kus- ko. Līdzās imperatora pilij atrodas ari mūžsena akmens arka, kura atrakta vietējo celtniecības darbu laikā. Tā ļoti atgādina slavenos Saules vārtus Tiavanako (Bolīvijā). Pat dievība, kas attēlota uz Tiavanako vārtu arkas, līdzinās mazajai statujai uz Tokijas arkas.

13. Rokleika ezera noslēpums Arī Ziemeļamerikas laikrakstos virsraksti vēsta par zemūdens monumentiem. Tā, piemēram, Rokleika ezerā (mazs ezers uz austrumiem no Medisonas, Viskonsinā) zem ūdens līmeņa arī atrodas, iespējams, piramīdveida celtnes. Dažas no tām varētu būt līdz pat 3500 gadu vecas. Par to cēlējiem zināms ļoti maz vai vispār nekas. Amerikāņu arheologi gadu desmitiem ilgi ignorēja norādes uz monumentiem Rokleika ezerā. Neviens negribēja atzīt, ka ezera ūdens slēpj fantastiskus reliktus. To atklāšanas vēsture ir lielisks paraugs intelektuālam aklumam. Jau 1900. gadā (ezera ūdens līmenis ekstremālo klimatisko apstākļu dēļ atrodas ievērojami zemāk nekā parasti), braucot ar laivu, Klods un Lī Vilsoni atklāja četrstūrainu veidojumu ezera dibenā. Vēlākie mēģinājumi vēlreiz noteikt šā veidojuma atrašanās vietu bija neveiksmīgi. Laikraksts Milivaukee Herald atklājuma sacelto troksni nicinoši nosauca par masu histēriju. Trīsdesmit piecus gadus vēlāk Viktora Teilora nolīgtie Vis- konsinas universitātes nirēji atrada vēl citas zemūdens struktūras. 1936. gadā par tiem ieinteresējas Dr. Čārlzs Brauns, Viskonsinas Vēstures muzeja vadītājs, kā arī ģeoloģijas profesors Ernests Bīns. Vēl viens niršanas pasākums diemžēl bija neveiksmīgs. Atkal sākas ironizēšana par fantastiem, kuri «acīmredzot noticējuši tantiņu pasakām». Izskan pat sūkstīša- nās par «izputināto nodokļu naudu». Tomēr Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta inženierim Maksam Džinam Nolam, kas arī ir nirējs, šī lieta nelika mieru. Un 1937. gadā kādas zemūdens ekspedīcijas laikā viņš atrada konisku piramīdu. Sabiedrības interese atkal jūtami pie auga, jo vairāk tāpēc, ka pēc dažiem gadiem ezera dibenā lidotāji saskatīja lielu trīsstūrveida struktūru. Dīvainā kārtā neviens arheologs par šo atradumu joprojām neinteresējas. Nākamie gadu desmiti nenes nekādas jaunas atziņas. 1962. gada septembrī žurnālā The Wisconsin Archeologist lasāmas publikācijas, ka mākslīgi izveidotu celtņu ideja Rokleika ezera dibenā jau tāpēc vien ir neiespējama, ka ezers, pēc ekspertu domām, ir vismaz 10 000 gadu vecs. Pēc pieciem gadiem nirējs Džeks Kenedijs zem ūdens atrod piramīdu. Viņš no ezera izceļ vairākus akmens priekšmetus. Bet uztraukumā aizmirst precīzi iezīmēt atrašanas vietu. Lons Meriks, Milvoki Publiskā muzeja nirēju grupas vadītājs, to izmanto par iemeslu, lai šo notikumu vēl vairāk diskreditētu. Viņa komentārs: «Šķietamās piramīdas nav nekas cits kā nepareizi interpretētas ledāju nogulas.-

Akmens piramīdas Rokleika ezera dibenā: kas tās radījis?

Ari sonārie mērījumi apstiprina monumentu eksistenci. Tomēr, par spīti visām šaubām, netiešo liecību skaits par monumentu eksistenci Rokleika ezerā neatlaidīgi pieaug. 1970. gada janvārī nirēju speciālajā žurnālā Skin Diver rakstīts: «Piramīdas ir neticamas. Tās ir pārāk vecas un turklāt tādā vietā, kur tās neviens nespētu uzbūvēt. Tomēr vēsture reti ir loģiska. Rokleika ezera piramīdas «iznirst no aizmirstības» pietiekami bieži, lai samulsinātu tik ļoti loģiski domājošos Amerikas pagātnes pētniekus.» Pagāja vēl 13 gadi, līdz niršanas treneris Roberts Boids kopā ar Robertu Basu sagatavoja plašu zemūdens pasākumu, kura laikā atklāja akmens veidojumus ezera dibenā. Meklējumos iesaistījās arī Viskonsinas universitātes profesors Džeimss Šercs. 1987. gadā amerikāņu publicists Frenks Džozefs sāka interesēties par Rokleika ezeru. Kopā ar citiem pētniekiem viņš ar eholoti izdarīja mērījumus. Rezultāts bija pozitīvs. Datora diagrammās redzamas vairākas struktūras. Tāpēc Džozefam un viņa kolēģiem vēlāk bija vieglāk saskatīt daudzus reliktus gan no gaisa, gan zem ūdens. Galīgā atziņa: akmens monumenti eksistē. Aizritējušajos gados Rokleika ezera pētnieki ezera dibenā atklājuši vēl citus objektus. Tā, piemēram, atrasts milzīgs aiz- sargvalnis. Domājams, ka tās ir atliekas no mūra, kas kādreiz apjozis rituālu laukumu. Turklāt, kā Džozefs man stāstīja, atklātie monumenti tagad tiekot iedalīti trīs grupās. Pirmā grupa atrodas 20 pēdu dziļumā un ir 800 gadu veca. Otrā grupa ir 40 pēdu dziļumā. Tās vecums 2000 gadu. Trešā monumentu grupa ekspertiem sagādā pamatīgas grūtības - tā atrodas 60 pēdu dziļumā un varētu būt 3500 gadu veca. Lielā vecuma dēļ to nevar ierindot nevienā no mums zināmajām kultūrām.

14. Ēģiptieši Lielaja kanjona? Vai ASV valdība slēpj, ka Lielā kanjona masīvā atrasts ēģiptiešu kapu komplekss? Ir zināms, ka 1909. gada 5. aprīlī laikraksts Phoenix Gazette pirmajā lappusē publicēja ziņojumu par milzīgu klinti izcirstu alu sistēmu, kuru esot atklājis Dž. Kinkeids. Vēl laikraksts ziņoja, ka arheoloģijas profesoram S. Džordenam no slavenā Smitsona institūta (Vašingtonā) esot uzdots šo kompleksu izpētīt tālāk. Kopš tā laika viss ir noklusis. Arī speciālajā literatūrā nav norāžu par mistisko alu kompleksu. Varbūt tā bija tikai preses pīle? Deivids Hečers Čaildress no World Explorer Club Kemptonā, Ilinoisā, to gribēja noskaidrot. 1995. gadā viņš telefoniski sazinājās ar Smitsona institūtu, lai izpētītu un noskaidrotu toreizējā avīžraksta rašanās apstākļus: «Man atbildēja, ka nekad nedz Ziemeļamerikā, nedz Dienvidamerikā neesot atrastas ēģiptiešu pēdas. Smitsona institūts pilnīgi noteikti nekad nav izdarījis šāda veida izrakumus. Vašingtonā neviens neko nezināja arī par kaut kādu Kinkeidu vai Džordenu.» Čaildresā modās aizdomas - profesors Džordens 1910. gadā skaidri tika minēts Smithsonian Scientific Series izdevuma 239. lappusē. Turklāt tur bija publicēta arī karte, kuru Čaildre- sa kolēģis Karls Hārts atradis kādā grāmatnīcā Čikāgā. Kartē Lielā kanjona ziemeļu daļā iezīmētas dažādas vietas ar ēģiptiešu un indiešu nosaukumiem. Kāpēc? Varbūt pastāvēja kaut kāda saistība starp šīm vietām un iespējamo atradumu vietu? «Mēs piezvanījām kādam arheologam un lūdzām izskaidrojumu,» Čaildress stāstīja. «Viņš mums paskaidroja, ka agrāko laiku pētniekiem šādi nosaukumi gluži vienkārši esot patikuši. Taču minētais apgabals patiešām esot slēgts - it kā bīstamo alu dēļ.» Lai lasītājam rastos priekšstats par diskutējamo publikāciju laikrakstā Phoenix Gazette, es to citēšu nedaudz saīsinātā un rediģētā tulkojumā: «Zinātnieki to uzskata ne tikai par vecāko arheoloģisko atradumu Savienotajās Valstis, bet ari par vērtīgāko visā pasaulē. Jaunākās ziņas mums vakar pavēstīja Dž. Kinkeids. Apakšzemes citadeli Lielajā kanjonā Kinkeids atklāja pirms pāris mēnešiem, kad viņš ar koka laivu peldēja no Grīnrive- ras Vaiomingā pa Kolorādo upi Jamas virzienā. Arheologi no Smitsona institūta, kas finansē izrakumus, ir izdarījuši atklājumus, kuri gandrīz droši pierāda, ka šīs mistiskās, klintīs izcirstās alas apdzīvojusi austrumnieciska tipa tauta, kas, iespējams, cēlusies no Ēģiptes. Ja hieroglifiem aprakstīto plākšņu tulkojums šīs atziņas varētu apstiprināt, tad atklātu, kas bijuši aizvēsturisko laiku Ziemeļamerikas iedzīvotāji, kāda bijusi viņu māksla un no kurienes viņi nākuši. Tad Ēģipte un Nīla, kā arī Arizona un Kolorādo būtu saistītas vēsturiskām saitēm, kas iesniedzas tādos laikos, kurus nespēj aptvert pat visnevaldāmākā fantāzija. Profesora S. Džordena vadībā Smitsona institūts pašreiz izdara rūpīgus pētījumus. Kompleksa galvenā daļa, kas atrodas 1480 pēdu zem virsmas līmeņa, izpētīta aptuveni vienas jūdzes garumā. Izpētes laikā zinātnieki atklāja vēl vienu telpu, no kuras visos virzienos ved ejas, līdzīgi riteņa spieķiem. Pētnieki atrada simtiem telpu, kā arī priekšmetus, kurus mūsu zemē neviens necerēja ieraudzīt. Tie pilnīgi noteikti nākuši no Austrumiem; ieroči un vara darbarīki, kas ir asi un cieti kā tērauds, pārliecinoši norāda uz to civilizācijas augsto līmeni, kuru šie savādie cilvēki acīmredzot sasnieguši. Zinātnieki ir tādā mērā fascinēti, ka pašreiz iekārto nometni plašākām studijām. Zinātnisko grupu esot paredzēts paplašināt līdz 30-40 cilvēkiem. Misters Kinkeids bija pirmais balto cilvēku bērns, kas piedzima Aidaho. Visu dzīvi viņš bijis pētnieks un mednieks. Veselus trīsdesmit gadus viņš strādāja Smitsona institūta labā. Viņa stāsts par atklājumu ir tikpat fantastisks, cik grotesks: «Vispirms es gribētu uzsvērt, ka šis komplekss ir gandrīz nepieejams. Ieeja tajā atrodas 1486 pēdas zem Kanjona masīva. Ieeja atrodas uz valsts zemes, cilvēkiem,

piedraudot ar sodu, ir aizliegts tur staigāt. Zinātnieki vēlas netraucēti strādāt, lai nebūtu jābaidās, ka arheoloģisko atradumu vietu pārplūdinās ziņkārīgie vai iznīcinās kapu aplaupītāji. Tātad ekskursija uz turieni būtu veltīga. Par manu atklājumu ir jau stāstīts. Es ceļoju laivā pa Kolorādo upi uz leju. Biju viens pats un meklēju minerālus. Pēc 42 jūdžu ilga brauciena es no El Tovar Crystal Kanjona austrumu sienā ieraudzīju krāsainus plankumus sedimentu formācijās - 2000 pēdu virs upes gultnes. Uz turieni nebija ceļa, tomēr ar lielām pūlēm man to vietu izdevās sasniegt. Virs plakankalnes, kas to aizsedz ziņkārīgiem skatieniem, atrodas ieeja alā. No ieejas pakāpieni ved uz turieni, kur agrāk bijis ūdens līmenis. Kad uz sienām netālu no ieejas pamanīju kalta pēdas, kļuvu ziņkārīgs. Es paņēmu ieroci un devos iekšā. Pēc 100 pēdām nokļuvu telpā, kur atklāju mūmijas. Vienu no tām es uzstādīju un nofotografēju ar zibspuldzi. Paņēmu līdzi vairākus priekšmetus un tad pa Kolorādo ar laivu braucu līdz Jamai, kur šos priekšmetus ar kuģi nosūtīju uz Vašingtonu, pievienojot ziņojumu par savu atklājumu. Pēc tam tika sākta izpēte. Galvenā ieeja ir divpadsmit pēdas plata, tālāk tā sašaurinās līdz deviņām pēdām. Tieši 57 pēdas no ieejas pa kreisi un pa labi atzarojas pirmās sānu ejas. To sānos atrodas telpas aptuveni mūsdienu dzīvojamās istabas lielumā. Tajā var iekļūt pa ovālu ieeju. Gaisa ventilācija notiek caur apaļām, sienās izkaltām gaisa šahtām. Mūri ir 3 pēdas un 6 collas biezi. Ejas izveidotas tik precīzi, it kā tās būtu projektējis inženieris. Vairāk nekā 100 pēdu attālumā no ieejas ir vairākus simtus pēdu gara zāle, kurā atrodas sēdoša dieva attēls ar sakrustotām kājām. Katrā rokā viņam ir lotosa zieds vai lilija. Dievs ir līdzīgs Budam, lai gan zinātnieki nav pārliecināti, kādu reliģiju tas pārstāv. Ja ņem vērā visu, kas līdz šim zināms, tad iespējams, ka šis godināšanas veids visvairāk līdzinās Senajā Tibetā pastāvošajam. Šim dievam apkārt atrodas mazākas skulptūras, dažas no tām ir ļoti skaistas, citas neglītas vai kariķētas. Tās visas pagatavotas no cieta, marmoram līdzīga akmens. Telpas pretējā pusē atrasti dažādi vara darbarīki. Acīmredzot šai tautai bijusi zināma mūsdienās aizmirstā māksla rūdīt šo metālu. Uz sola, kas ierīkots apkārt darbnīcas sienām, atrastas ogles un cits materiāls, kas laikam bijis vajadzīgs vara rūdīšanā. Atradumu vidū ir vāzes un urnas, kā arī vara un zelta trauki, kuriem ir ļoti skaista forma. Turklāt atrasts pelēks metāls, kura identitāti līdz šim nav iespējams noskaidrot. Metāls ir līdzīgs platīnam. Uz urnām, sienām un akmens plāksnēm atrastie hieroglifi joprojām nav atšifrēti. Iespējams, ka uzrakstiem ir kaut kāds sakars ar šis tautas reliģiju. Līdzīgas zīmes atrastas arī Arizonas dienvidu daļā. Piktogrammu vidū atrodami tikai divi dzīvnieku attēlojumi. Viens no tiem ir aizvēsturiska tipa. Kripta, kurā atrastas mūmijas, ir viena no lielākajām telpām. Sevišķi svarīgi ir tas, ka visas līdz šim izpētītās mūmijas izrādījās vīriešu kārtas. Apakšzemes kompleksa lielums ir ļoti iespaidīgs. Tur pietiktu vietas vairāk nekā 50 000 cilvēku…» Dievi, zelts un mūmijas. Kāpēc gan Smitsona institūts būtu ieinteresēts slēpt tik sensacionālu atklājumu? Deivids Hetčers Čaildress tam cēloņus saskata amerikāņu «izolacionisma» tradicionālajos domāšanas standartos. Izolacionisma piekritēji pārstāv viedokli, ka augsti attīstītās agrāko laiku kultūras tikpat kā nemaz nav cita citu ietekmējušas, tātad attīstījušās izolēti. Turpretī difūzionisti apgalvo pretējo: viņi uzskata, ka kultūras sasniegumi agrāk izplatījušies pat pāri okeāniem. Smitsona institūta pārstāvji jau ļoti sen nostājās izolacionisma teorijas pozīcijās. Jau 19. gadsimta beigās Džons Ves- lijs Pauels, Etnoloģijas biroja vadītājs, bija pārliecināts izola- cionists. Pauels bija pārliecināts, ka indiāņi ir kādas aizmirstībā nogrimušas augsti attīstītas Amerikas civilizācijas pēcteči. Šai kultūrai piederot arī daudzskaitlīgās kāpņveida piramīdas Ziemeļamerikā, par kuru cēlējiem līdz pat mūsdienām notiek diskusijas. Difūzionistu argumenti, ka iespaidīgajiem kapu kalniņiem ar indiāņiem nav nekā kopīga, tika ignorēti

un pat noraidīti: «Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad debates jau bija izvērtušās par pamatīgu strīdu, tika apgalvots, ka pat sakari starp Ohaio un Misisipi ielejas kultūrām esot bijuši niecīgi. Šīs teorijas piekritēji pārliecināti apgalvoja, ka šo kultūru pārstāvji noteikti nav uzturējuši sakarus ar maiju, tolteku vai acteku kultūru.» Čaildress uzskata, ka tas ir smieklīgs apgalvojums: «Daudzajos kapu kalniņos atrastie priekšmeti liecina, ka to cēlējiem noteikti bijuši kontakti ar citām kultūrām.» Turklāt gan 19. gadsimtā, gan pat vēl pēc gadsimtu mijas no kapu uzkalniņiem esot izcelti dažādi «milzu cilvēku» kauli. Daudzi no šiem reliktiem amerikāņu arheologu neieinteresētības dēļ acīmredzot ir gājuši zudumā. Citi vēl šobaltdien esot atrodami Nevadā, proti, Vinnemukas Humbolta muzejā, kā ari Vēstures biedrības muzejā Reno pilsētā. Kā vēl vienu netiešu pierādījumu Smitsona institūta apšaubāmajai zinātniskajai politikai Čaildress piemin kāda Frederika Pola vēstuli. Pols piecdesmito gadu vidū bija informējis britu arheologu Dr. T. Letbridžu par savādiem koka zārkiem, kuri 1892. gadā atrasti alā Blauntkauntijā Alabamā un nodoti tālāk Smitsona institūtam. Šie ārkārtīgi lielie priekšmeti laikam bijuši ļoti seni, un uz tiem varējis saskatīt vara vai akmens darbarīku apstrādes pēdas. Pols: -Es sazinājos ar Smitsona institūtu un painteresējos, kas ar šiem objektiem noticis. Smitsona institūta Antropoloģijas departamenta galvenā kuratora F. Zeclera komentārs: -Mums neizdevās depozītos atrast zārkus, lai gan ir dokumentāri apliecinājumi, ka mēs tos kādreiz esam saņēmuši.»» Kad Deivids Barons, Gungywamp biedrības Konektikutā prezidents, 1992. gadā sāka par to interesēties, Smitsona institūts viņam paskaidroja, ka šie objekti bijušas vienkāršas koka siles. Pašlaik tās neesot pieejamas apskatei, jo tiekot uzglabātas ar azbestu saindētā noliktavā: «Nākamajos desmit gados ieeja tur būs aizliegta - izņemot Smitsona institūta līdzstrādniekiem.» Skeptiķi varētu iebilst, ka Čaildresa minētais piemērs vēl nebūt nav pietiekams, lai Smitsona institūtam varētu pārmest apzinātu slēpšanu. Ja šis gadījums kaut ko pierāda, tad tikai faktu, cik pavirši amerikāņu institūts reizēm rīkojas ar vērtīgiem atradumiem, kuriem nevar rast izskaidrojumu. Tomēr Čaildress Smitsona institūta rīcību uzskata nevis par kādu atsevišķu gadījumu, bet gan par ilgstošu taktiku, un viņš arī paskaidro, kāpēc: «Pazīstams amerikāņu vēsturnieks, kura vārdu es šeit negribu minēt, stāstīja man par kādu Smitsona institūta līdzstrādnieku, kas bija pārliecināts, ka citas kultūras Amerikas kontinentu apmeklējušas jau gadu tūkstošus pirms Kolumba. Viņš tāpēc tika atlaists no darba. Šis vīrs apgalvoja, ka Smitsona institūts reiz pat pilnīgi apzināti esot licis Atlantijas okeānā nogremdēt veselu kuģa kravu šādu neparastu artefaktu.»

15. Zīmējumi un figūras Naska Dienvidamerikā pastāvīgi gadās arheoloģiski pārsteigumi, kā to labi rāda Naskas piemērs. Naska tie ir simtiem iegrebtu zīmējumu Peru plakankalnē. Tos var saskatīt tikai no gaisa. Tur ir gan dzīvnieku attēli, gan ģeometriskas figūras, gan tikai pilnīgi taisnas līnijas, kuras stiepjas desmitiem kilometru garumā pāri neapdzīvotajai zemei, - attēlu daudzveidībai nav robežu. To vecumu ir grūti novērtēt. Daži zinātnieki runā par 2000 gadiem, citi to rašanās laiku lēš agrāk vai vēlāk. Laika gaitā daudzi gudri cilvēki ir lauzījuši galvas par Naskas līdzenumu. Kā primitīvie indiāņi bez jebkādiem tehniskiem palīglīdzekļiem reiz varējuši izveidot milzīgos zīmējumus? Un kāds tam bijis mērķis? Tika izteikti un atkal atmesti visfantastiskākie spriedumi, tika izvirzītas (un drīz vien atspēkotas) zinātniskas teorijas. Lai gan par Naskas mīklu sarakstīti neskaitāmi zinātniski darbi, joprojām eksistē zīmējumi, kurus velti meklēt speciālajā literatūrā. Šie attēli ir tik fantastiski, ka pilnīgi apgāž visas šķietami drošās atziņas un teorijas. Naskas zīmējumus nofotografējis nevis arheologs vai kāds cits zinātnieks - 1995. gadā tos nofotografēja Ērihs fon Dēni- kens, rakstnieks un «šķērsdomātājs» aizlaiku pētnieku vidū. 1995. gadā šveiciešu pētnieks netālu no Naskas esošajā kalnu apvidū Palpā, kā arī netālu esošajā Ingenio ielejā atrada figūras, kas atgādina šaha dēli, viņš atrada arī attēlus, kuri līdzīgi indiešu mandalu kompleksām formām. Par šiem attēliem Naskas ekspertiem līdz šim nebija ne jausmas. Dēnikens man stāstīja, ka īstenībā viņš Nasku pazīstot kā

Speciālajā literatūrā veltīgi meklēt arī šo Ēriha fon Dēnikena fotografēto attēlu. savu kabatu. «Es piederēju tiem, kuri iedomājās, ka zina par Nasku gandrīz visu. Es tur biju jau neskaitāmas reizes. Bet pēdējā apmeklējuma reizē man bija pāris dienu vairāk laika. Es tās gribēju izmantot, jo biju pārliecināts, ka tur vajadzēja būt vēl kaut kam vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir pilnīgi taisnas līnijas - garākā stiepjas 23 kilometrus -, un tām visām vajadzētu kaut kur vest. Es sacīju pilotam: «Nolidosim vēlreiz pa vienu šādu līniju līdz kalniem. Kaut kur tai ir jābeidzas.» Un tā mēs devāmies ceļā. Es gribēju izpētīt katru ieleju un katru kalna nogāzi. Un mēs to izdarījām. Tad pēkšņi ieraudzījām šīs milzīgās ģeometriskās figūras, kuras nav minētas nevienā speciālās literatūras grāmatā.» Dēnikens nespēja noticēt savām acīm: «Vispirms es nodomāju, ka tas laikam ir kaut kas moderns, varbūt pat kaut kas militārs. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, tas nebija nekas militārs. Nākamajās dienās no liela augstuma es ievēroju, ka dažas figūras īstenībā ir tikai vēl lielāku figūru daļa. Toreiz es uzaicināju vakariņās visus divpadsmit vietējās aviosabiedrības pilotus. Kad mēs apskatījām pirmos uzņēmumus, es viņiem jautāju: kas to ir radījis? Viņi atbildēja, ka tas tur vienmēr ir bijis.»

Atgriezies mājās, šveiciešu pētnieks «izurbās» cauri visai speciālajai literatūrai par Nasku. Tur nebija nevienas norādes, nemaz nerunājot par to figūru attēliem, kurus viņam bija izdevies uzņemt. «Rakstīts ir tikai par figūrām uz zemes, par stilizēto pērtiķi, par zirnekli vai par kolibri,» Dēnikens atcerēdamies krata galvu. «Ne vārda par iespaidīgajām lielajām figūrām kalnos. Tā vietā visur šī plātīšanās, it kā viss esot zinātniski izskaidrots. Pilnīgi nekas nav izskaidrots! Naska gluži vienkārši neiederas konservatīvo zinātnieku vēstures koncepcijā.

Skaidri saskatāma līdzība ar indiešu mandalām.

«Oficiālā» zinātne ik pēc pāris gadiem piedāvā jaunus milzīgo zīmējumu nozīmes skaidrojumus. Bet apiets tiek jautājums par to, kā gan indiāņiem šādās milzīgās struktūrās bijis iespējams saglabāt precīzu

mērogu. «Tā vietā, lai atzītu, ka Naskas attēlu jēgu, nozīmi un izgatavošanas veidu nav iespējams izskaidrot, visi jautājumi tiek notušēti,» Ērihs fon Dēni- kens dusmojās. «Viņi negrib sabiedrību apgrūtināt ar sarežģītām lietām. Jo sarežģītas lietas rada jaunus jautājumus. Un jauni jautājumi prasa jaunas atbildes. Tāpēc viņi klusē.»

16. Džungļu pakalni Pantjakolla 1976. gadā kāds NASA satelītu fotouzņēmums speciālistu aprindās izraisīja uztraukumu. Uzņēmuma reģistrācijas numurs ir C-Sll-32W071-03, tas uzņemts virs Peru dienvidu daļas. Fotogrāfijā skaidri saskatāmi astoņi līdz desmit simetriski izkārtoti punkti, kuri slejas pret debesīm neizpētītajā Pantjakollas plakankalnē. Apskatot uzņēmumus ar palielināmo stiklu, izrādījās, ka melnie plankumi ir varenu akmens veidojumu ēnas. Vai tās bija dabiskas ģeoloģiskas struktūras vai mākslīgas būves? Eksperti nebija vienisprātis. «Kaut ko tādu savas darbības laikā vēl neesmu redzējis,» 1977. gadā apgalvoja Inter- amerikas Ģeogrāfiskā institūta līdzstrādnieks A. Tizando. Kā nekā komplekss ir trīsreiz lielāks nekā iespaidīgā inku pilsēta Maču Pikču. Turklāt objektiem ir tādi izmēri, kas aptuveni pielīdzināmi Heopsa piramīdas izmēriem. Tam, ka agrāk par ievērojamajām struktūrām tikpat kā nekas nebija zināms, ir pavisam vienkāršs cēlonis. Šis komplekss atrodas vienā no visnepieejamākajiem Peru džungļu rajoniem. To apdzīvo mačigvengu cilts indiāņi, kuriem nav gandrīz nekādu sakaru ar ārpasauli. Viens no nedaudzajiem, kas septiņdesmito gadu vidū uzturēja sakarus ar mačigvengiem, bija toreiz 29 gadus vecais medicīnas students Jošiharo Sekino no Japānas. Sekino šo apgabalu pazina kā savu kabatu. 1977. gadā viņš ar lidmašīnu tam pārlidoja, lai nofotografētu šos noslēpumainos veidojumus. Japāņu students atgriezās ar divām fotofilmām. Bet piedzīvoja milzīgu vilšanos, jo pēc attīstīšanas izrādījās, ka uzņēmumi ir nelietojami. Acīmredzot kāds defekts fotokamerā viņam sajauca visus rēķinus. Puslīdz lietojams izrādījās tikai viens uzņēmums. Kā apgalvo žurnāla South American Explorer izdevējs Dons Montags, tajā bijuši saskatāmi «pieci gaiši zaļi pakalniem līdzīgi veidojumi-, kas izcēlušies uz tumši zaļā pamata. Jošiharo Sekino, ilgi nedomādams, nolēma atkārtot ekskursiju uz Pantjakollu. Viņš gribēja pats uz savu roku atklāt akmens veidojumu noslēpumu. Kopš tā laika neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis. Tikai 1996. gadā amerikāņu ekspedīcija šajā tumsā ieviesa gaismu. Ekspedīciju vadīja pētnieks un dēkainis Gregorijs Deijermendžans. Kopā ar saviem peruāņu pavadoņiem un mačigvengu palīdzību viņš 13. augustā no Kusko devās ceļā neizbrienamajos džungļu biezokņos, lai kājām izlauztos līdz simetriski izkārtotajiem objektiem. Šo pasākumu sarežģīja stipras lietusgāzes un milzīgi insektu bari, kuri ekspedīcijas dalībniekiem apgrūtināja dzīvi. Pēc dienām ilga gājiena ceļotāji beidzot sasniedza mērķi. Noguruši un zaudējuši spēkus, viņi uzkāpa vienā no varenajiem pakalniem. «Tas bija no raupja, erodēta smilšakmens,» Deijermendžans rakstīja savā ekspedīcijas ziņojumā. «Pilnīgi skaidrs, ka to nav radījušas cilvēka rokas.» Ekspedīcija neatrada nekādas norādes uz kādu aizmirstībā nogrimušu civilizāciju. «Ārkārtīgi augstie pakalni nemaz nav tik līdzīgi cits citam, kā tas izskatījās satelītu uzņēmumā,» Deijermendžans uzsver. «Atsevišķo veidojumu lielums un augstums ievērojami atšķiras. Turklāt tur ir ļoti mitrs un karsts klimats, un visā reģionā ir ārkārtīgi daudz insektu. Pat mačigvengu indiāņi, kuri pieraduši pie mūžamežiem, šo vietu uzskata par nemājīgu.» Tomēr Deijermendžans ir nolēmis turpināt savus meklējumus Peru džungļos. Bezbailīgais amerikānis tagad grib doties jaunā ekspedīcijā un noteikt šā ceļa galapunktu, kā arī izpētīt Dienvidamerikā plaši izplatītās leģendas par līdz šim neatrasto inku svēto pilsētu Paititi.

17. Hieroglifi Brazīlijas mūžamežos Sī teorija jau sen ir kļuvusi par dogmu - studentiem tiek mācīts, ka pirmie cilvēki Amerikā bijuši mongoļu ieceļotāji, kas pēc pēdējā leduslaikmeta nokļuvuši Amerikas kontinentā pa toreizējo zemes tiltu no Sibīrijas. Pēc tā dēvētās Klovi- sas kultūras attīstības Ziemeļamerikā pirms 11 000 gadu viņi sākuši ieceļot Meksikas un Peru plakankalnēs, kur radījuši pamatus visiem iespaidīgajiem monumentiem, kas mūs vēl šodien pārsteidz. Klovisas kultūras laikā Amazones mūžamežos nebija citu kultūru. Viss ir nepareizi, tā tagad apgalvo Enna Rūzvelta. Antro- poloģe un Ilinoisas universitātes profesore 1996. gadā speciālajā žurnālā Science pastāstīja par ievērojamu atklājumu, kas amerikāņu zinātnes pasaulē izprovocēja ne tikai sašutuma vētru, bet radīja arī sajūsmas uzbangojumu. Rūzvelta apgalvoja, ka pirms vairāk nekā 11 000 gadu Brazīlijas mūžamežos jau bijis daudz līdz šim nezināmas civilizācijas pārstāvju - nevis Klovisas kultūras atzars, bet gan drīzāk laikabiedri kultūras zinā. Gadiem ilgi Enna Rūzvelta ir pētījusi dziļi Brazīlijas džungļos esošo Pedrapintadas alu kompleksu ap 100 metru garu, 80 metru platu un 30 metru augstu klinšu masīvu, kas atrodas netālu no Montealegres, un tur izdarījusi arheoloģiskus izrakumus. «Manas atziņas varētu izpelnīties ne tikai atzīšanu,» viņa smaidīdama saka, «galu galā pēc izplatītā viedokļa minētajā laikā Dienvidamerikā vēl nemaz nebija cilvēku.» Tomēr šķēpu uzgaļu un ēdienu atlieku datējumi neatstāj vietu šaubām: laikā starp 11 200 un 10 000 gadu pr. Kr. Pedrapintadas alā jau dzīvojuši cilvēki. Rūzvelta ir pārliecināta, ka viņi turienes klinšu alās lieliski iekārtojušies. Nepazīdami zemkopību un lopkopību, viņi pārtikuši no augļiem, zivīm un dzīvniekiem, ko varējuši sagādāt džungļos. Turklāt - nepazīstamā kultūra mums atstājusi iespaidīgus zīmējumus. Tie burtiski tūkstošiem klāj klinšu sienas. Tur ir cilvēku un dzīvnieku attēli, astronomiski un ģeometriski zīmējumi, kā arī dažādas kuriozas zīmes. Jau 1958. gadā franču etnologs un pasaules apceļotājs profesors Marsels Omē ļoti rūpīgi ir izpētījis Pedrapintadas alu. Grāmatā «Saules dēli» viņš raksta: «Mums bija vajadzīgas daudzas dienas, lai nokopētu, nofotografētu un izpētītu kaut vai tikai pašus svarīgākos no daudziem tūkstošiem māksliniecisko un reliģisko motīvu, kas atradās šajā neparastajā vietā - Pedrapintadā. Lai gan par to bija zināms pēc vairāku ekspedīciju ziņojumiem, zinātnieku aprindās Pedrapintada nebija izraisījusi vēl nekādu interesi. Līdz tam visi, kas tur bijuši, pakļāvās oficiālajai teorijai, ka daudzie uzraksti un gleznojumi Dienvidamerikā nav nekas cits kā tikai laika kavēklis priesteriem un airētājiem, kuri ceļojuši augšup pa upi. Kā gan līdz šim bija iespējams nepamanīt, cik milzīga nozīme ir šim varenajam akmens monumentam?» Omē neapmierinātība ir saprotama - šā gadsimta pirmajā pusē franču profesors gadu desmitiem ilgi apceļoja pasauli. Lai gan viņa kolēģi bieži vien par to vīpsnāja, Omē visu mūžu vāca iespaidīgus pierādījumus tam, ka Brazīlijas džungļos, pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, kādreiz pastāvējusi šodien aizmirsta augsti attīstīta kultūra. Te minams, piemēram, Melhiora Diasa Moreijas ziņojums. Salvadoras lielgruntnieks 1595. gadā devās meklēt ap 1400 cilvēku lielu ekspedīciju, kura pirms dažiem gadiem mistiskos apstākļos bija pazudusi džungļos. Moreija atgriezās kā bagātnieks - viņam esot bijis zelts, sudrabs un dārgakmeņi. Izplatījās baumas, ka viņš mūžamežos atradis akmens pilsētu.

Noslēpumaini zīmējumi l'edrapintadas alā. (Ievērojiet dinozauru motīvus…)

Citas zīmes: kura tauta tās atstājusi?

Aizraujošs ir arī 1753- gadā rakstītais dokuments, kas šodien ar arhīva numuru 512 atrodas Riodežaneiro Nacionālajā bibliotēkā. Tajā vēstīts par apbruņotu izlūku vienību, kas ap 1750. gadu klīdusi pa Brazīlijas džungļiem aiz Salvadoras Baijas. Ceļojuma dalībnieki dokumentā sīki apraksta, kā mūžamežos uzgājuši kādu pamestu pilsētu. Viņi tur esot redzējuši daudz statuju, obelisku un daždažādu rakstu zīmju. Arī britu dēkaiņa un Amazones zinātāja pulkveža Persija Herisona Foseta (1867-1925) mistiskā nāve izvirza jautājumus. Stingri izlēmis viest gaismu Brazīlijas pagātnē, Fosets 1925. gada martā kopā ar savu 21 gadu veco dēlu Džeku un viņa draugu Reiliju Raimelu devās ekspedīcijā uz Amazoni. Ceļojuma galamērķis bija Baijas dimantu kalni. Tomēr trīs ceļotāji tur nekad nenonāca - 1925. gada maija beigās viņu pēdas uz visiem laikiem izzuda džungļu biezoknī netālu no Šingu upes. Pirms sava pēdējā ceļojuma Fosets jūsmīgi pieminēja «torni meža vidū«, «akmens kupolu būves- un «hieroglifiem līdzīgus uzrakstus klintīs-. Varbūt viņš bija uz pareizā ceļa? Varbūt viņš jau zināja vairāk, nekā drīkstēja zināt? Varbūt indiāņi viņu bija saņēmuši gūstā vai pat nogalinājuši? Lai noskaidrotu pulkveža pazušanas iemeslu, ceļā devās daudzas meklētāju vienības. Daži atgriezās bez panākumiem, citi pazuda. Un tad ir vēl šveicieša Stefana Ratiņa ziņojums. 1932. gadā Ratins kopā ar kādu vietējo indiāņu virsaiti piedalījās «nakts mielastā». Tur notika kaut kas savāds. «Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds vecs zvērādās tērpies vīrs ar garu dzeltenīgi baltu bārdu,» stāstīja Ratins. «Es uzreiz redzēju, ka tas ir baltais cilvēks. Virsaitis uzmeta viņam stingru skatienu un kaut ko pasacīja citiem. Četri vai pieci indiāņi veco vīru aizveda pāris metru atstatāk un nosēdās viņam blakus. Vīrs izskatījās ļoti bēdīgs un nenovērpa no manis acis. Mēs dzērām visu nakti, un rīta krēslā, kad lielākā daļa indiāņu un viņu virsaitis vēl gulēja ciešā miegā, vecais vīrs pienāca pie manis un jautāja, vai es neesot anglis. Viņš runāja angliski. Es atbildēju: «Nē, - šveicietis.» Vai esmu draugs, viņš vēl jautāja. Es atbildēju, ka jā. Un tad viņš turpināja: «Es esmu angļu pulkvedis. Aizejiet uz britu konsulātu, lai viņi paziņo majoram Pedžetam, ka mani šeit tur gūstā.» Es viņam to apsolīju. Viņš pakratīja man roku un sacīja: «Jūs esat džentlmenis.» Lai gan turpmākajos gados džungļos atrastas dažādas Fo- setam piederošas mantas, Ratiņa laikabiedri šo stāstījumu nosauca par fantāziju. Tātad par Foseta pazušanas iemesliem joprojām var izteikt tikai minējumus. Jo vairāk tāpēc, ka kāda nesen sarīkota ekspedīcija arī neko daudz vairāk nav noskaidrojusi. 1996. gadā baņķieris Džeimss Tērstons Linčs, apbruņojies ar videokamerām un radioaparatūru, kopā ar kādu dēkaiņu grupu devās uz apgabalu Šingu nacionālajā parkā, kurā mīt kalapalu indiāņu cilts. Viņš cerēja beidzot atrisināt noslēpumainās mūžameža pilsētas mīklu, kā arī noskaidrot Foseta pazušanas iemeslus. Taču indiāņi viņu nebūt nesagaidīja draudzīgi. Viņi uzglūnēja ekspedīcijas dalībniekiem no slēpņa, atņēma viņiem ekipējumu un ar ieročiem piespieda griezties atpakaļ. Lai gan Linčām ceļojumu nācās pārtraukt bez konkrētiem pierādījumiem par kaut kādas augsti attīstītas aizvēsturiskas kultūras eksistenci Brazīlijā, viņš ir noskaņots optimistiski - viņam kaut kad tomēr izdošoties atrast noslēpumaino pilsētu Brazīlijas džungļos.

18. Ķīnas ķeizara dārgumi Piramīdveida būves atrodas ne tikai Dienvidamerikā un Ēģiptē. Tās apjož visu zemeslodi. Pat Ķīnā atrodami piramīdveida uzkalni. Daudzi no tiem līdz pat šodienai nav nedz izpētīti, nedz zinātniski dokumentēti. Citi laika gaitā šķiet nogrimuši aizmirstībā. Tikai tagad, kad šī zeme pamazām kļūst politiski atvērtāka, Rietumos nonāk arvien vairāk informācijas. Tā, piemēram, vācu pētniekam amatierim Hartvigam Hausdorfam deviņdesmitajos gados izdevās nofotografēt daudzus kapu monumentus. Turklāt Ķīnā ir vēl tā dēvētā Baltā piramīda, kuras eksistenci apliecina tikai kāds melnbaltais 1947. gada fotouzņēmums. Piramīdas atrašanās vieta un lielums nav zināmi. Nav pat skaidrs, vai tā vispār vēl eksistē. Daudz labāk dokumentēts, lai gan tāpat noslēpumā tīts, ir Ķīnas pirmā ķeizara Quin Sbi Huanjg(2592Ī0 pr. Kr.) kaps. Sākotnēji 166 metrus augstā celtne atrodas austrumos no Si- anas pilsētas Šansi provincē. Tās apkārtmērs ir 1250 metri, un tā pieskaitāma pie pasaulē lielākajiem kapu kompleksiem. 800 000 cilvēku gadu desmitiem ilgi esot smagi strādājuši tās ierīkošanas darbos. Ķeizaru «apsargāja» «terakotas armija», kas vairākus gadu tūkstošus nepamanīta gulēja zemē nepilnu kilometru attālumā no kapa kompleksa. Viens no arheologu fantastiskākajiem atklājumiem šajā gadsimtā notika septiņdesmito gadu vidū, kad tika atrastas karotāju un zirgu figūras dabiskajā lielumā, kā arī kararati. Atrasts aptuveni 7000 figūru. Līdz šim atrakta tikai niecīga to daļa. Ari pati kapavieta līdz šim nav atvērta. Zondēšanas urbumi

Mistiskas vietas

Ķīniešu «terakotas armijas- atrašanu arheologi uzskata par vienu no lielākajām arheoloģijas sensācijām mūsu gadsimtā. un izmēģinājuma rakumi rāda, ka apakšzemes pils varētu aizņemt 56 kvadrātkilometrus lielu platību. Pats mauzolejs ir divus kvadrātkilometrus liels. Eksperti lēš, ka tajā varētu atrasties neizmērojamas bagātības. Šos minējumus apstiprina ķīniešu vēsturnieka Sima Kjaņa (ap 145-86 pr. Kr.) vēstījums. Sims Kjaņs kapa aprīkojumu apraksta šādi: «Kapa kameru viņi piepildīja ar dārgiem traukiem un akmeņiem, kā arī ar brīnišķīgiem retumiem. Amatnieki saņēma uzdevumu ierīkot uz iebrucējiem mērķētus arbaletus ar pašiedarbinošu slēdzi. No dzīvsudraba tika atveidotas dažādas Ķīnas upes - Jandzi, Dzeltenā upe (Huanhe) un pat Lielais okeāns, kuru mehāniska ierīce uzturēja kustībā. Augšā tika attēloti zvaigznāji, bet apakšā - Zemes ģeogrāfiskais reljefs. Gaismekļi tika piepildīti ar valzivju trānu, lai būtu droši, ka tie neizdzisīs, bet degs mūžīgi.» Tam, ka kapavieta līdz šim nav atvērta, ir savi iemesli. Ķīnā gluži vienkārši nav naudas un nepieciešamo speciālo zināšanu, lai varētu pareizi iekonservēt tos dārgumus, kurus zinātnieki cer atrast kompleksā. Turklāt dzīvsudraba indīgie tvaiki kompleksa iekšpusē liek īpaši pārdomāt drošības pasākumus. Tāpēc ķīniešu zinātnieks profesors Juans Žongi, kas intensīvi pētījis kompleksu, liek cerības uz nākotni: «Kādudien, kad zinātne un tehnoloģija būs attīstījušās tālāk, mēs spēsim atklāt kapa noslēpumu.» Var tikai nojaust, kādus fantastiskus atradumus dienasgaismai atklātu kapa atvēršana. Jau kādas samērā necilas kapavietas saturs Hunanas provincē arheologiem lika neticīgi kratīt galvu. No 1972. līdz 1974. gadam Čanšas provinces austrumu apgabalā tika atrakts vairāk nekā 2000 gadu vecs komplekss no Hanu dinastijas laikiem. Tur kopā ar dažādiem priekšmetiem atradās lieliski mumificēts sievietes ķermenis, kas gulēja 80 litros dzeltenīga šķidruma, kas bija pildīts sarežģītā konstrukcijā - no cita citā ievietotiem sarkofā- giem.

Ziņojumā, kas publicēts austriešu izdevumā Bulletin des Institutum Canarium (I.C.Nachrichten, Nr.10, 7972), teikts,

«Neatkārtojama konservēšanas tehnika» - Čanšas mūmija. 142 ka noslēpumainais šķidrums tik perfekti iekonservējis mirušo sievieti, «ka tās audi uz injekcijām reaģēja tā, it kā nāve būtu iestājusies tikai pirms dažām dienām.» Neilgi pēc šā atklājuma Gerdām Kaminskim, Ķīnas pētniecības institūta ģenerālsekretāram Austrijā, izdevās nogādāt Vīnē par mūmiju uzņemto filmu, lai ievērojamo atradumu parādītu Rietumu pasaulei. Ķīnas senatnes eksperts Hartvigs Hausdorfs kopā ar austriešu pētnieku Pēteri Krasu 1994. gadā devās uz Čanšu, lai apskatītu 2000 gadu veco mūmiju. «Tas, kurš šo mirušo saglabājis nākamajām paaudzēm, savu amatu ir pārzinājis teicami,» viņš apstiprināja. «Kā parādīja Čanšas universitātes Medicīnas fakultātē izdarītā autopsija, audu struktūra un iekšējie orgāni pēc uzbūves joprojām ir lieliskā stāvoklī. Dzeltenīgā sejas ādas krāsa nebija izbalojusi, un pat muskuļi bija vēl pilnīgi elastīgi. Ārsti to nosauca par brīnumu, ka mūmija nevainojami pārcietusi tik ilgu laiku. Fakts ir tas, ka šeit izmantotā konservācijas tehnika ir bezprecedenta piemērs ne tikai šajā pasaules daļā.» Šodien mūmija izstādīta apskatei Hunanas Vēstures muzeja apakšējā stāvā. «Pie sienām visapkārt ir redzama fotogrāfiju sērija par līķa obdukcijas gaitu,» Hausdorfs stāstīja. «Tekstā un attēlos stāstīts par izmeklēšanu. Tur rakstīts arī, ka mūmija atradusies dzeltenīgā šķidrumā. Turklāt ir norādīts, ka šā šķidruma sastāvu līdz pat šai dienai nav bijis iespējams noskaidrot.» Pārsteidzošs ir vēl kāds atradums Čanšas kapa kompleksā - tā laikam ir pati vecākā karte pasaulē. Par to Rietumos diemžēl neviens gandrīz neko nezina. Kvadrātveida meistardarbs, kuram katra mala ir 96 centimetrus gara. Kartē attēloti reģioni, kas atrodas cits citam blakus - provinces Guansi, Guanduna un

Hunana. Hausdorfs: «Kartē attēlots Daosjanas apgabals Hunanas provincē, pāri Sjao upes ielejai līdz pat

Vecākā karte pasaulē - pārsteidzoša līdzība ar modernajiem satelītuzņēmumiem. apvidum ap Nanhajas pilsētu Guandunas provincē. Karte, kuras mērogs ir 1 : 180 000, ir tik precīza, ka neviļus atgādina moderno satelītu uzņēmumu.» Lai Ķīnas arheoloģisko mantojumu glābtu no iznīcības, zinātnieki Rūras universitātē Bohūmā tagad sākuši kartogra- fēt jau aizmirstas celtnes. Ar simtiem aerofotogrāfiju palīdzību, kuras uzņēmuši japāņu un amerikāņu kara lidotāji trīsdesmitajos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, austrumos no Pinlinas pilsētas viņiem izdevās atklāt piramīdveida monumentu, kura apkārtmērs ir 180 metru. Kapavieta esot piederējusi Hanu dinastijai (206. g. pr. Kr. - 220. g. p. Kr.). Folkers Pingels un Baokans Songs, kuri vadīja izpēti, sacīja: «Pārlūkojot zemes pacēlumus, tika konstatēts, ka vietējie zemnieki ņem zemi no lielā kapu kompleksa dienvidu un austrumu puses un jau novākuši apmēram vienu piekto daļu no tā. Apkārtējos laukos aerofotogrāfijās var saskatīt vēl mazākus kapu kalniņus, kas šodien vairs nav saglabājušies.» Ari citos apgabalos postījumi ir jau daudz lielāki, nekā bija domāts. Tā, piemēram, Jisiņas pilsētas mūris no Mingu dinastijas laikiem (1368-1644 p. Kr.) šodien ir pazudis bez pēdām. Vašingtonā National Archives and Records Administra- tion atrodas vairāk nekā 30 000 aerofotogrāfiju no Ķīnas. Fotomateriāls pamazām ir jāizvērtē. Pingels un Songs: «Attiecīgajās iestādēs Ķīnā mēs vienojāmies, ka turpmākais darbs aerofotogrāfiju arheoloģiskai izvērtēšanai notiks, sadarbojoties ar attiecīgām institūcijām.»

19. Akmens krūku mīkla Laosa 200 kilometru attālumā no Laosas galvaspilsētas Vjentja- nas, Siangkuangas plakankalnē, atrodas tā dēvētā Māla krūku ieleja. Tur plašā teritorijā atrodas simtiem līdz pat trīs metrus augsti «puķupodi». To izcelsme sniedzas līdz pat jaunākajam akmens laikmetam. Lai gan Siangkuanga tiek uzskatīta par īstu paradīzi arheologiem, plakankalne ir gandrīz neizpētīta. Žēl, jo turienes relikti izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem vēl šodien neviens nevar atrast pamatotu atbildi. Laosas arheoloģiskās mīklas intensīvi pēta Andreass Reine- ke no Vācijas Arheoloģijas institūta Bonnā. Reineke norāda, ka noslēpumainās akmens tvertnes nav izgatavotas no māla, kā tas rakstīts dažos leksikonos. Tās ir izcirstas no smilšakmens. Lai gan jau ir izteikti daži minējumi, līdz šim šo milzīgo «puķupodu» jēga un nozīme ir pilnīgi neskaidra. Patlaban akmens tvertņu vecums tiek lēsts uz 2000 gadu, kas, ņemot vērā Laosas apkārtnē esošās megalītiskās struktūras, šķiet pārāk piesardzīgs spriedums. Kad es 1995. gada jūlija beigās sazvanījos ar Reineki un izteicu šaubas par datējumu un savus minējumus par to, ka akmens skulptūras varētu būt daudz vecākas, tad arī vācu zinātnieks atzina, ka jautājums par akmens tvertņu vecumu patiesi ir neatrisināta problēma. Viņa komentārs: «Lai gan ir dažas trūcīgas norādes, tomēr galu galā datējums balstās tikai uz pieņēmumu.» Arī citādā ziņā daudzi jautājumi paliek neatklāti. Reineke: «Atsevišķu, vairāk nekā divpadsmit tonnu smagu akmens tvertņu izgatavošanai un transportēšanai vajadzēja tādu organizāciju un spēka patēriņu, ko var salīdzināt ar to, kas bija nepieciešams lielo akmens kapu cēlējiem Viduseiropas ziemeļu

Akmens krūkas no Siangkuangas plakankalnes. Kādiem mērķiem tās kādreiz izmantotas?

Trīs metrus augstā trauka izmēri. daļā jaunākā akmens laikmetā. Plaši arheoloģiskie izrakumi, kuri ar ārzemju speciālistu palīdzību notiks tuvākajos gados, noteikti atrisinās dažas akmens tvertņu mīklas.» Var apšaubīt, vai modernie arheoloģiskie pētījumi patiešām varētu atrisināt akmens tvertņu transportēšanas mīklu. Jau franču arheoloģe Madlēna Kolanī centās noskaidrot transportēšanas jautājumu. Kolanī šo vietu pētīja pirms daudziem gadu desmitiem, un viņas 1935. gadā rakstītā dokumentācija līdz pat šodienai ir arheoloģijas paraugdarbs par Laosu.

Arheoloģe pētījumu gaitā pārsteigta noskaidroja, ka milzīgās akmens tvertnes ir transportētas lielos attālumos - bieži vien, pārvarot ievērojamus reljefa pacēlumus. Viņas darbā atrodami daudzi jautājumi, kā arī to primitīvo palīglīdzekļu skices, ar kuriem varētu būt organizēta transportēšana. Lietpratīgas domas, tomēr nevienas apmierinošas atbildes. 20. Slepena kamera Heopsa piramīda? Vai Heopsa piramīda Ēģiptē patiešām uzcelta ap 2500. gadu pr. Kr.? Vai šajā monumentālajā celtnē atrodas vēl neatklātas kameras? Jau gadiem ilgi palielinās šaubas par to, vai šī iespaidīgā celtne ir pilnīgi izpētīta, kā to uzsver ēģiptologi. To, ka aktuālais datējums visnotaļ ir apšaubāms, rāda Amerikas Pētniecības centra pētījumi Ēģiptē, Dienvidu Metodistu universitātes pētījumi Dallasā un Šveices Konfederācijas tehniskās augstskolas pētījumi Cīrihē. Šīs trīs zinātniskās institūcijas astoņdesmito gadu vidū noteica datējumu organiskajam materiālam, kas savākts Heopsa piramīdas apkārtnē. Pētījumā bija iesaistījušies seši ievērojami speciālisti. Marks Lēners un Roberts Venke bija atbildīgi par materiālu paraugu izvēli un sagatavošanu. Villijs Velfli un Georgs Bonani bija atbildīgi par mazāku paraugu analīzēm ar radioaktīvā oglekļa metodi. Herberts Hāss un Džeimss Divains izdarīja lielāko paraugu analīzes. Paraugi tika ņemti 1984. gada februārī. Pēc kompleksas atlases datējumam tika sagatavoti 76 paraugi. Daļa paraugu bija no piramīdām, atlikusī daļa - no būvēm, kas atradās tieši līdzās piramīdai. Pētījumu rezultāts bija visai ievērojams - starp šo datējumu rezultātiem un tradicionālo datējumu izveidojās laika sprīdis vismaz 400 gadu garumā. Citiem vārdiem sakot, gandrīz visi izpētītie kompleksi, ieskaitot Heopsa piramīdu, acīmredzot ir par 400 gadiem vecāki, nekā uzskatīts līdz šim. Diskutējamie rezultāti oficiāli publicēti 1987. gadā, tomēr palika bez ievērības. Līdz pat šodienai tos velti meklēt speciālajā literatūrā par ēģipto- loģiju. Georgs Bonani telefonsarunas laikā man apstiprināja, ka pētnieki patlaban gatavojas savus rezultātus verificēt, izdarot atkārtotas analīzes: «Pirmajā reizē tika datētas galvenokārt kokogles, bet šoreiz mēs gribam strādāt ar īslaicīgi pastāvošiem materiāliem, kā, piemēram, salmi vai zāles stiebri. Diemžēl piramīdu celtniecībā izmantotajā javā, pretēji mūsu cerībām, nekā tāda tikpat kā nebija. Tāpēc mums jāatkārto analīzes ar to materiālu, kas mums jau ir.» Tomēr šķiet, ka otrais pētījums pilnīgi apstiprina pirmo. Rezultātus bija paredzēts oficiāli publicēt jau 1998. gadā. Bet Bonani nerēķinās ar to, ka ēģiptoloģijā pēc tam sāksies lielas pārmaiņas: «Tās lietas, kas viņiem neder, labāk tiek ātri aizmirstas.» Tā ir nostāja, ar kuru nācās sastapties arī inženierim Rūdolfam Gantenbrinkam. Inženieris no Minhenes 1993. gadā Heopsa piramīdā pētīja kādu ārkārtīgi šauru šahtu, kura veda augšup no valdnieces kameras. Viņa tālvadības miniro- bots šahtas galā reģistrēja akmens bluķi, uz kura bija divi vara apkalumi. Zem «akmens durvīm» bija dažus milimetrus plata sprauga, varēja pieņemt, ka otrā pusē atrodas līdz šim nezināma tukša telpa. Lai gan Gantenbrinka atklājums bija sensacionāls, atbildīgās iestādes aizliedza ejas tālāku izpēti. Tā cēloņus esmu izklāstījis savā grāmatā «Zinātnes kļūdas» (1997). Pašreiz, kad rakstu šīs rindas, esmu saņēmis ziņu, ka Ēģiptes varas iestādes pētījumus valdnieces kapa kamerā varbūt tomēr atsākšot - tikai tas notiks slepeni, neinformējot sabiedrību. Žēl. Kā nekā ap 600 gadu vecā arābu hronikā Hitat ir runa par noslēpumainiem dārgumiem, kurus kaut kāds Saurids Ēģiptes piramīdās esot noglabājis «pirms grēku plūdiem». Hronikas autors Al-Makrizi par piramīdām savāca visu informāciju un nostāstus, kurus viņam izdevās atrast sava laika bibliotēkās. Viņš rakstīja: «Pēc tam Saurids lika rietumu

Slepena kamera Heopsa piramīdā? piramīdā ierīkot 30 dārgumu kameras no krāsaina granīta. Tās tika piepildītas ar lielām bagātībām: ar ierīcēm un attēliem; ar vērtīgiem dārgakmeņiem; ar rīkiem no lieliskas dzelzs, piemēram, ieročiem, kuri nerūsē; ar stiklu, kuru var salocīt un kurš nelūst; ar savādiem talismaniem; ar dažādiem ārstniecības līdzekļiem un nāvējošām indēm. Austrumu puses piramīdā viņš lika attēlot dažādus zvaigznājus un planētas, kā arī attēlos parādīt to, ko paveikuši viņa priekšteči. Tur bija arī vīraks un grāmatas par zvaigznēm. Tur attēlotas arī stāvzvaig- znes, kā arī pēc zvaigžņu periodiem pieņemtie laikmeti un pagātnes notikumi; tur bija attēloti arī visi Ēģiptes valdnieki. Saurids lika tur uzstādīt arī traukus, kuros atradās ārstnieciski un citi dzērieni.» Var jau būt, ka Saurida kameras ir sen atklātas. Vismaz tā šā gadsimta vidū apgalvoja Džons Kinnemens (1877-1961). Kāda privāta priekšlasījuma laikā brīvmūrnieku ložā Ziemeļ- kalifornijā amerikāņu arheologs ap 1955. gadu it kā starp citu pieminēja, ka viņš kopā ar slaveno ēģiptologu seni Viljamu Flindersu Petriju uzdūries slepenai ieejai Heopsa piramīdā. Pēc Kinnemena apgalvojuma, līdz šim nezināmā ieeja atrodas piramīdas dienvidu pusē. Kamerās, kuras atrodas aiz tās, abi pētnieki esot atraduši sensenus pierakstus par noslēpumaino Atlantīdas kultūru. No tiem viennozīmīgi varot spriest, ka piramīda celta pirms vairāk nekā 45 000 gadu. Kinnemens un Petrijs esot redzējuši arī «antigravitācijas aparatūru». Uz jautājumu, kāpēc par šo sensacionālo atklājumu nekas nav publicēts, Kinnemens atbildēja, ka gan viņš, gan Petrijs esot bijuši pārliecināti, ka cilvēce šāda veida informācijai vēl neesot nobriedusi. «Mēs viens otram zvērējām, ka savas dzīves laikā mēs šo lietu nedarīsim zināmu atklātībā.» Jāatzīst, ka šis stāsts skan vairāk nekā fantastiski. Kā, piemēram, Flinders Petrijs un Džons Kinnemens varējuši tik ātri atšifrēt 45 000 gadu vecus tekstus, kuri noteikti nebija ēģiptiešu valodā? Kā viņi - divi arheologi - bija spējīgi atpazīt «antigravitācijas aparatūru»? Varbūt tas viss ir tikai lēta zinātniskā fantastika? Varbūt - ja neņemtu vērā Kinnemena profesionālo karjeru. Amerikāņu pētnieks speciālistu aprindās ir visai pazīstams - viņš bijis «Apokrifu pētījumu biedrības» un Viktorijas institūta Lielbritānijā viceprezidents, Starptautiskās arheologu biedrības biedrs, redaktors piecos dažādos speciālajos žurnālos un galvenais redaktors slavenajā American Antiquarian un Oriental Journal - viņam ir nevainojama reputācija. Neilgi pirms savas nāves Kinnemens nodibināja savā vārdā nosauktu organizāciju. «Kinnemena fondu Bībeles un arheoloģijas pētījumiem» šodien vada Alberts Makdonalds. Fonda direktors pētniecības jautājumos ir Stīvens Mēlers. Kopš 1994. gada Mēlers pēta Kinnemena atstāto literāro mantojumu. Tajā ietilpst arī nodaļas sākumā minētā priekšlasījuma ieraksts. Mēleram tas ir pietiekams pamats, lai vēl dzīvos pētniekus izjautātu par viņu atmiņām par Kinnemenu. Mēlers saka: «Savādā kārtā Petrija piezīmēs nav ne mazākās norādes uz Kinnemenu. Ir tikai vairāki netiešie sakari. Petrijs, tāpat kā Kinnemens, piederējis brīvmūrnieku ložai. Turklāt viņi abi vienā laikā bijuši locekļi tajās pašās biedrībās.» Iespējams, ka mēs jau ļoti drīz uzzināsim, ko domāt par Kinnemena šķietami fantastiskajiem apgalvojumiem. Proti, 1997. gada oktobrī Mēlers informēja amerikāņu žurnālu At- lantis Rising par to, ka Kinnemena mantojumā atradis kādu piezīmi, kurā precīzi aprakstīta dienvidu ieejas atrašanās vieta. Kinnemens šo interesanto piezīmi esot rakstījis piecus mēnešus pirms nāves. Tagad «Kinnemena fonds» grib sameklēt naudas līdzekļus, lai šo faktu izpētītu. Mēs ar interesi gaidīsim rezultātus.

IV. savadi atradumi «Ja aizvēsturē ir eksistējusi augstāk attīstīta tehnika, - kāpēc par to nav atrodamas nekādas liecības?» - tā jautā klasiskais arheologs. Liecibas noteikti var atrast. Un varbūt būtu atrasts ļoti daudz liecību, ja kāds būtu gatavs tās meklēt.» Luiss Pauels un Zaks Beržjē Jo vairāk mēs uzzinām par mūsu priekštečiem, jo lielāka kļūst mūsu bijība viņu sasniegumu priekšā. Ja šī tendence nākamajos gadu desmitos turpināsies, tad tas būs satraucošs laiks. Proti, zināmi atradumi un atklājumi ļauj secināt, ka mūsu pagātne varētu būt daudz neparastāka, nekā mēs šodien pieņemam. Jo senāki ir atradumi, jo grūtāk atrast skaidrojumus to izcelsmei. Piemēram, kā «aizdedzes svece» nokļuvusi 500 000 gadu vecā akmenī? Kā var izskaidrot mūsdienīgu urbumu pēdas Senās Ēģiptes laika akmens bluķos? Ja parastie skaidrojumu modeļi neder, jālieto alternatīva domāšana. Kur speciālisti vairs nevar rast izskaidrojumu, vajadzīgi šķērsdomātāji (varbūt kritizētajam aizlaiku pētniekam Ēriham fon Dēnikenam tomēr ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka kādreiz mūsu planētu apmeklējuši augsti civilizēti atnācēji no Visuma?). Un kas gan ir ar teiksmaino augsti attīstīto Atlantīdas civilizāciju, par kuru mums pavēstījis sengrieķu filozofs Platons? Arheologiem savos spriedumos vajadzētu vairāk iesaistīt nekonvencionālus skaidrojumus un tos pamatīgi izpētīt. Tādā gadījumā noteikti gaidāmi jauni atklājumi.

21. Spirāles no Visuma Krievu ģeologi, kas 1992. gadā Urālu kalnos meklēja zeltu, pamatīgi brīnījās, kad sietos atrada aizķērušos priekšmetus, kādus viņi vēl nekad ne acīs nebija redzējuši. Šie priekšmeti ģeologiem drīz vien kļuva par galveno sarunu tematu, jo izrādījās, ka Naradas, Kozimas un Balbanju upes krastos tos varēja atrast simtiem. Spirālveida objekti ir tik sīki, ka ar aci tos nav iespējams saskatīt. Daži no tiem ir tikai 0,03 milimetrus lieli. Spirāles izgatavotas no vara, kā arī no retākiem metāliem (volframa un molibdēna). Sevišķi interesanti ir tas, ka šie acīmredzot mākslīgi izgatavotie objekti atrasti mūžsenos ģeoloģiskajos slāņos, kur tie īstenībā nemaz nevarētu būt. To vecums atkarībā no atraduma vietas tiek lēsts uz 20 000 līdz 318 000 gadu. Spirāles atrastas pat lavas slāņos, kas nozīmē, ka to vecums varētu būt vairāk nekā miljons gadu. Nav brīnums, ka pašlaik arī zinātnieki no Krievijas Zinātņu akadēmijas Maskavā lauza galvu par mistiskajiem objektiem. 1995. gadā krievu žurnālists un pētnieks Valērijs livarovs organizēja ekspedīciju uz Urāliem. Viņš man pastāstīja, ka kopā ar ģeoloģi Jeļenu Matvejevu viņam izdevies atrast volframa spirāles, kuras atradās 100 000 gadu vecā Balbanju upes slānī. Maskavas Centrālajā zinātniski pētnieciskajā Ģeoloģijas un krāsaino un cēlmetālu institūtā Matvejeva izdarīja plašas materiāla analīzes ar elektronu mikroskopu. Viņas slēdziens datēts ar 1996. gada 29. novembri. «Dūņas, kurās bija spirālveida objekti, tiek raksturotas kā oļu un šļūdoņu nogulas trešajā slānī, kas, pēc mūsu domām,

Mikrotehnika pirms gadu tūkstošiem?

Dažas spirāles ir tikai 0,03 milimetrus garas 156 ir poliģenētisko, akumulatīvo slāņu intersedimentāro izska- lojumu rezultāts,» Jeļena Matvejeva raksta. «Šo nogulu vecums var būt 100 000 gadu, un tās atbilst Mikuļinskas slāņa nogulu daļām jaunākajā pleistocēnā. (..) Kristāliskie jaunveidojumi uz rūdītā volframa pavedienveida agregātu virsmas liecina par neparastiem apstākļiem jaunākā pleistocēna aluviālajās nogulās. Šo nogulu vecums un izmēģinājuma apstākļi ļauj secināt, ka volframa kristālu izcelsme nav saistāma ar raķešu palaišanas iekārtu kosmodromā Pļiseckā.» īsi sakot - lielā vecuma dēļ spirāles nevar būt moderno kosmisko lidojumu atkritumprodukti. Matvejeva izdarīja ievērības vērtu secinājumu: «Pievienotie dati ļauj izvirzīt jautājumu par objektu ārpuszemes izcelsmi.» Cik ticami ir krievu zinātnieces izteikumi? Valērijs Uva- rovs apgalvo, ka Matvejeva esot lieliska ģeoloģe. «Viņai ir nevainojama reputācija, un, kas ir vēl svarīgāk, - viņa savu darbu dara bez aizspriedumiem un nebaidās atklāti teikt patiesību.»

22. Āmurs samulsina ekspertus 1934 . gada jūnijs, Teksasa. Trīsdesmit divus gadus vecā Emma Hāna kopā ar savu ģimeni devās ekskursijā uz Ļano- apliftu. Dažas jūdzes no ekskursijas maršruta sākuma ekskursanti līdzās ūdenskritumam atrada laukakmeni, kas gulēja uz liela akmens bluķa. No akmens laukā rēgojās koka gabals. Ģimene apmulsusi palika stāvam - kā gan tas iespējams? Satraukti viņi koka gabalu mēģināja dabūt ārā. Visiem par pārsteigumu tas izrādījās āmura koka kāts. Emmai Hānai aizrāvās elpa - iezis ir daudzus miljonus gadu vecs. Tātad acīmredzot āmurs akmenī iestrēdzis tajā laikā, kad pēc vispārpieņemtā viedokļa uz šīs planētas vēl nebija cilvēcisku būtņu. Noslēpumainais āmurs šodien atrodas muzejā Glenrouzā, Teksasā. Āmura galva ir 15 centimetrus gara, tās diametrs ir 3 centimetri. Koka kāts iekšienē ir daļēji pārogļojies, apakšējā galā tas izskatās nozāģēts. Pēc muzeja vadītāja Karla Bo teiktā, atradums bijis no 140 līdz 65 miljonus gadu vecā krīta perioda smilšakmens formācijas. Augšējās metāla daļas analīze Batela institūtā Kolumbusā (Ohaio) 1989. gadā parādīja, ka tās sastāvā ir dzelzs (96%), hlors (2,6%), kā arī sērs (0,74%). Metāls esot ārkārtīgi tīrs, tajā neesot gaisa pūslīšu, tādējādi tam ir tāda kvalitāte, kādu var sasniegt tikai rūpnieciskā ražošanā. Amerikāņu kreacionisti šo āmuai tagad uzskata par vienu no svarīgākajiem netiešajiem pierādījumiem tam, ka Darvina evolūcijas teorija varētu būt maldīga. Pretēji evoluci- onistiem, kreacionisti tic dievišķajai radīšanai. Tāpēc starp abām nometnēm notiek dedzīgas diskusijas. Līdz pat šai dienai abas puses viena otrai cenšas dot spēcīgus triecienus. Aktuālāko un informatīvāko grāmatu par šo jautājumu Lan- gena Millera apgādā publicējis Hanss Joahims Cilmers («Darvina maldi»). Deivs Metsons pieder evolucionistu frakcijai. Kādā 1994. gadā iznākušā publikācijā viņš atspēko daudzos kreacionistu nometnes «pierādījumus», kā arī Emmas Hānas savādo atradumu. Metsons ir pārliecināts, ka āmurs varētu būt gatavots 19- gadsimtā. Minēto iežu formāciju viņš nosauc par ordovī- ka periodu, tātad 435 līdz 500 miljonus gadu vecu, kas ir pretrunā ar Bo apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem āmurs atradies krīta perioda smilšakmens formācijā. Metsons minerālu konkrēciju uzskata par «neapšaubāmi īstu». Tomēr tā gan neesot no ordovika perioda: «Tieši tāpat kā stalaktīti «augšanas» laikā ieslēdz sevī mūsdienu objektus, arī izšķīdušie minerāli var izkristalizēties ap tajos iekļuvušu objektu un sacietēt, tomēr viņš iebilst. «Katrā ziņā ir nepieciešams, lai iezis būtu ķīmiski sadalāms. Ātrumu, ar kādu var veidoties konkrēcija un līdzīgi ieži, var noteikt ar Bēdena- Kališa metodi.» Metsons tātad uzskata, ka iežu veidošanās notikusi ne pārāk sen, cirkulējošam ūdenim no apkārtējā ieža izskalojot minerālus, kuri sakrājušies tukšajā vietā ap āmuru un tur vēlreiz kristalizējušies. Metsons savā interpretācijā balstās uz literatūrā atrasto informāciju. Bet, pēc vācu ģeologa Johana Fībaga uzskata, tieši tas viņa izteikumu padara nevērtīgu: «Metsons diemžēl nav norādījis, par kādu iezi ir runa - kaļķakmeni, smilšakmeni vai slānekli? Nākamais jautājums: vai tas tiešām ir ordovīka laika iezis, kā apgalvo Metsons, vai krīta perioda smilšakmens, kā apgalvo Bo? Tāpat nav arī paskaidrots, no kādiem minerāliem sastāv pats ietvērums. Bet tas, manuprāt, būtu obligāti nepieciešams, lai varētu pateikt, vai tā patiešām ir tikai konkrēcija, kā domā Metsons.» Arī Karla Bo izteikumi par āmuru Fībagam šķiet pārdroši: «Pirms nav precīzi noteikts gan āmura, gan arī blakus esošā ieža sastāvs, katrs spriedums par to a priori ir spekulatīvs spriedelējums. Būtu jāveic ķīmiskas analīzes kādā neatkarīgā mineraloģijas institūtā, kā arī jādatē objekta vecums. Tam būtu nepieciešams «ziedot» daļas no objekta. Vai tā īpašnieki ir gatavi to darīt - tas, protams, ir cits jautājums.»

23. aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu?

Maiks Maiksels, Volliss Leins un Virdžīnija Meksija bija cerējuši, ka viņi atraduši tā saukto «ģeodu». Šāda lodveida akmens ieža tukšais vidus reizēm ir pilns ar vērtīgiem kristāliem. Bet, kad Maiksels 1961. gada 13. februāri ziemeļaustrumos no Olančas (Kalifornijā) esošajos Košo kalnos atrasto akmeni pārzāģēja, viņa izbrīnam nebija robežu - vērtīgu kristālu vietā šā akmens vidū bija savāda priekšmeta daļas. Zem ārējā slāņa, ko veidoja sacietējis māls un grants ar fosiliem piejaukumiem, Maiksels ieraudzīja heksagonālu slāni, ko veidoja nezināma viela, kas bija mīkstāka nekā ahāts vai jašma. Tajā iekšā atradās cilindrs (20 milimetru diametrā) no cietināta porcelāna vai keramikas, cilindru ietvēra vara riņķi. Cilindra vidū bija divus milimetrus resns metāla stienītis. Par to, ka mēs vispār esam uzzinājuši par Košo objekta eksistenci, varam pateikties amerikāņu žurnālam INFO. Jau 1969. gadā tas lasītāju uzmanību pievērsa šim pārsteidzošajam atradumam. Polam Villisam, tolaik žurnāla galvenajam redaktoram, akmenī ietvertais priekšmets atgādināja mūsdienu aizdedzes sveci. Un patiešām - rentgena analīze parādīja, ka pārakmeņojuma iekšienē ir fantastiskas detaļas, kuras viennozīmīgi norādīja uz objekta tehnisko dabu. Tikai jautājums - kā «aizdedzes svece» var būt tādā iezī, kas pēc kāda ģeologa neapstiprinātiem datējumiem esot 500 000 gadu vecs? Kāds INFO lasītājs no Kalifornijas sāka meklēt mistisko priekšmetu. Pēc viņa ziņām, šis objekts sešdesmito gadu beigās atradās Vollisa Leina īpašumā. Toreiz Leins šo priekšmetu piedāvāja pārdošanai par 25 000 dolāru. Lai gan objekts

Tā žurnāla INFO redaktori uzskicēja atrastā objekta iekšpusi. jau 1963. gadā (tātad pirms dažiem gadiem) pāris mēnešu tika demonstrēts Austrumkalifornijas muzejā Indipendensā, likās, ka neviens zinātnieks par to nopietni nebija ieinteresējies.

Aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu? Secinājums - trūka zinātniska ekspertu slēdziena, un tas ir ļoti žēl, jo šis atradums tikmēr ir pazudis bez pēdām. Kā tas varēja notikt? «Košo objekts pēdējo reizi tika demonstrēts septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā aktiera Leonarda Nīmoja vadītajā televīzijas šovā,» kāds amerikāņu kolēģis man pavēstīja Internetā. «Uzņemšanas laikā tas tika nozagts. Kopš tā laika to uzskata par pazudušu.»

24. Urbumi Abusira Precīzi cilindriski caurumi, kas profesionāli izurbti cietajos iežos un attīrīti ar vismodernākajām ierīcēm - tas nav nekas pārsteidzošs, varētu sacīt. Galu galā urbumi mūsdienās tiek izdarīti visā pasaulē. Bet te ir kāds āķis - apstrādātie akmens bluķi atrodas Sahura piramīdas mirušo tempļa drupu laukā Abusirā (Ēģiptē). To vecums - 4300 gadu. Speciālisti apgalvo, ka šie urbumi kādreiz bijuši nepieciešami aizbīdņu skavām Mirušo tempļa durvīs. Kā toreiz akmeņi izurbti, to neviens nespēj apmierinoši paskaidrot. Skaidrs, ka senie ēģiptieši laikam jau pazinuši urbi. Urbja smaile varētu būt izgatavota no salīdzinoši mīkstā vara, par

Urbumi Abusirā - aizmirstas tehnoloģijas pēdas. 164

Caurumu struktūra ļauj secināt, ka tie radušies pirms gadu tūkstošiem. griezēju izmantojot kristālisko kvarcu. Tomēr, lai tādus urbumus izveidotu tik perfekti, kā mēs šodien varam apbrīnot Abusirā, vajadzīga vismaz ar dimantu klāta urbja galviņa. Bet Senajā Ēģiptē dimantu nebija. Tā rakstīts speciālās literatūras grāmatās. Vēl paliek iespēja, ka caurumi bluķos izurbti tikai šajā gadsimtā. Kas liecina pret šo pieņēmumu? Es jautāju publicistam un Ēģiptes zinātājam Mihailam Hāzem no Berlīnes, kas apstrādātos akmeņus Abusirā pats bija izpētījis. «Dažus atsevišķus urbumus patiesi varētu uzskatīt par mūsdienīgiem,» viņš man paskaidroja. «Tomēr vietas ap urbumiem skaidri liecina, ka tie ir skavu caurumi. Jau pazīstamais ēģip- tologs Ludvigs Borhards ap gadsimtu miju tos pieminējis savos rakstos, kā arī publicējis dažādus to zīmējumus. Man tas ir vēl viens netiešais pierādījums, ka urbumi patiesi ir no senākiem laikiem.» Tā kā tempļa komplekss gadsimtu gaitā vairākkārt ir rekonstruēts, nevar pilnīgi izslēgt, ka daži urbumi varētu būt radušies «tikai» pirms 2000 gadu, nevis

kā pārējie - pirms 4300 gadu. Hāze: «Tas viss jau nemaina faktu, ka senie ēģiptieši acīmredzot ir strādājuši ar mums līdz šim nepazīstamiem tehniskiem palīglīdzekļiem.»

25. metala peda no ajudas 1974. gadā divus kilometrus uz austrumiem no nelielas pilsētiņas Ajudas (Rumānijā) grupa strādnieku Murešas upes krastā atrada trīs priekšmetus, kas gulēja desmit metru dziļā smilšu bedrē. Divus priekšmetus identificēja kā daudzus miljonus gadu vecas kaulu daļas. Trešais atradums - metāla klucis, kas atgādina āmura augšējo daļu, - tika nogādāts tālākai izpētei Klužas Napokas Arheoloģiskajā institūtā. 20,2 centimetrus garā, 12,5 centimetrus platā un 7 centimetrus augstā priekšmeta izpēte vietējo zinātnieku vidū izraisīja dedzīgas diskusijas. Tā apgalvo rumānis Florins Žorži- ca. Viņš mani lūdza šo neparasto atradumu popularizēt ari mūsu zemē: «Metalurģiskās analīzes šā atraduma mīklu nav atrisinājušas, drīzāk vēl vairāk sarežģījušas.» Patiešām, Dr. I. Nīderkorna vadībā izdarītās analīzes Dzelzi nesaturošo rūdu un metālu pētniecības institūtā Turnumegu- relē (Rumānijā) parādīja, ka objekts izgatavots no ārkārtīgi sarežģīta metālu sakausējuma. Žoržica: «Sakausējums izgatavots no divpadsmit dažādiem elementiem, turklāt tajā noteikti 89 procenti alumīnija. Tāpat atrasti tādi elementi kā varš (6,2 procenti), silīcijs (2,84 procenti), cinks (1,81 procents), svins (0,41 procents), alva (0,33 procenti), cirkonijs (0,2 procenti), kadmijs (0,11 procenti), niķelis (0,0024 procenti), kobalts (0,0023 procenti), bismuts (0,0003 procenti), sudrabs (0,0002 procenti) un gallijs.» Tas, ka metāla artefakts atrasts tajā pašā vietā, kur mūžsenas kaulu atliekas, liek kļūt domīgiem. Jo alumīnijs dabā sastopams tikai savienojumos, un rūpnieciski tas tiek apstrādāts tikai 100 gadu. Turklāt priekšmets bija klāts ar vairāk

kādreiz izmantots kā -nolaišanās pēda-? Metāla pēda no Ajudas nekā 1 milimetru biezu alumīnija oksīda slāni. Šāds slānis norāda uz ārkārtīgi lielu vecumu. Rumāņu zinātnieku vidū izplatījās visneparastākie minējumi. Vienu no tiem Žoržica uzskata par pieminēšanas vērtu: «Kāds aviācijas inženieris piedāvāja interesantu hipotēzi - atrastais priekšmets viņam atgādinot ne pārāk liela lidaparāta nolaišanās balsta pēdu, ar kuru lidaparāts varētu mīksti piezemēties - tāpat kā Mēness gondola vai Viking zonde. Un patiesi - gan objekta forma, abi garenie caurumi, skrāpēju- mu pēdas apakšpusē un gar malām, kā arī pats materiāls - vieglais alumīnijs - varētu būt netiešs pierādījums šādam pieņēmumam.» Bet kas ir noticis ar šo metāla objektu? Iespējams, ka pēc izpētes tas nozudis kādā atvilktnē institūtā, - tā uzskatīja Flo- rins Žoržica, kad es 1993. gadā ar viņu sarakstījos. Vācu publicists Mihails Hēzemans ar to negribēja samierināties. Viņš sāka pētīt šo gadījumu pats uz savu roku. Hēzemans: «1994. gada oktobrī starptautiskā konferencē Debrecenā (Ungārijā) es pirmo reizi sastapos ar pētniekiem no Transilvānijas. Es viņiem pavaicāju par Ajudas objektu. Kad viņi mani uzaicināja nolasīt priekšlasījumu Klužā Napo- kā, Transilvānijas galvaspilsētā, es piekritu. Vēlāk viņi nodibināja kontaktus ar kādu ķīmiķi no Klužas universitātes, kurš zināja, kur šis priekšmets atrodas.» 1995. gada 25. septembri Hēzemans Klužas universitātē uzstājās vairāk nekā 1000 klausītāju lielā auditorijā, klausītāju vidū bija arī Klužas Napokas birģermeistars Žorže Funajs. «Nākamajā dienā mani aizveda uz institūtu, kurā šis priekšmets tiek uzglabāts šodien,» Hēzemans stāstīja. «Man atļāva izdarīt vairākus fotouzņēmumus.» Kā vēlāk izrādījās, Hēzemana fotografētais objekts nebija tas pats priekšmets, kuru Žoržica savulaik bija turējis rokās. «Eksemplāram, kuru redzēju es, trūka spārniņu, un arī caurums izskatījās citādi,» uzsver rumāņu pētnieks. Tātad acīmredzot eksistē divi, gandrīz vienādi objekti. Mihails Hēzemans diemžēl velti nopūlējās šo atradumu atvest uz Vāciju, lai kāda universitāte to pienācīgi izpētītu. «Te nepietiktu ar parasto staigāšanu pa iestādēm, man beigu beigās būtu vajadzīga pat kultūras ministrijas atļauja,» viņš man paskaidroja. «Bet to es savukārt laikam dabūtu tikai tad, ja kāda Vācijas universitāte būtu iesniegusi oficiālu lūgumu. Diez vai vērts piezīmēt, ka neviens slavens profesors nebūtu riskējis ar savu vārdu, lai izdarītu pētījumus, kuri mūsu tradicionālo pasaules skatījumu varētu pilnīgi apgāzt.» Tāpēc Hēzemans otrā Ajudas objekta pašreizējo atrašanās vietu negrib atklāt. «Man nav nekādas vēlēšanās, lai citi plūktu mana darba augļus,» viņš saka. «Galu galā es esmu pielicis lielas pūles, lai šo objektu atrastu.» Ja pretēji cerētajam tomēr atrastos kāds zinātnieks, kas būtu gatavs riskēt ar savu labo vārdu, viņš, protams, labprāt viņam izpalīdzētu ar attiecīgo informāciju. Hēzemans: «Pret kooperāciju es neko neiebilstu.»

26. Citi kuriozi Alu iemītnieki modernā apģērbā? Parīzē Cilvēka muzejā atrodas daļas no īstas «akmens bibliotēkas», kuru 1937. gadā atrada kādā alā netālu no Lisakas pilsētiņas. Plaukstas lieluma plāksnes, viscaur noklātas ar sarežģītu zīmējumu. Daži pētnieki uzskata, ka tajās var saskatīt moderni ģērbtu cilvēku attēlus. Cilvēki ar cepurēm, jakām, biksēm un kurpēm, un ari kariķētas sejas ar ūsām. Te ir viens āķis šie mākslas meistardarbi ir 17 000 gadu veci. Vēl viena Glozela? Banpo muzejā Sianā (Ķīnā) atrodas

Kāda 17 000 gadu veca zīmējuma faksimils no Lisakas. māla plāksnītes ar rakstu zīmēm, kuras atrastas akmens laikmeta apmetnes vietā. Burtu rakstam ir pilnīgi noteiktas paralēles ar latīņu alfabētu. Vai antīks aritmometrs? Nacionālajā Arheoloģijas muzejā Atēnās atrodas bronzas aparatūras daļas, kas atrastas kuģī, kurš nogrimis 1. gadsimtā pr. Kr. pie grieķu salas Andikitiras. Tā zināmā mērā ir astronomiska skaitļojamā mašīna ar sarežģītu zobratu uzbūvi. Kā pavēstīja muzeja vadītāja Katrīna Dimakopulu, šis aparāts esot «vienīgais zināmais šāda veida antīkais objekts». Cits viedoklis ir kādam ievērojamam grieķu arheologam (viņa vārds man ir zināms): viņš uzskata, ka pašreiz Grieķijas institūtu un muzeju pagrabos atrodas vēl ap 40 šādu vai līdzīgu aparātu daļas. Gadsimtiem veci tvaika veltņi? «Māla trauki», kas atrasti netālu no Naskas plakankalnes Peru, ir pārsteidzoši līdzīgi modernām tvaika mašīnām. Tiek uzskatīts, ka šie objekti pieskaitāmi tā dēvētajām Vicus vai Vīrus kultūrai (ap 400. g. pr. Kr. - 600. g. p. Kr.). Viens no ievērojamajiem eksponātiem šodien atrodas Bāzelē un Cīrihē izstādītajā Karmenas Eksles kolekcijā. Elektriskā gaisma Senajā Ēģiptē? Denderas tempļa sienas grezno iespaidīgi reljefi, kuros, nedaudz piepūlot fantāziju, var saskatīt antīku spuldžu attēlojumu. Hibrīdi Topkapi pilī? 1992. gadā pasaules presē parādījās ziņojums, it kā turku arheologi Topkapi pils pagrabā Stambulā esot atraduši savādu ēģiptiešu mūmiju. Šai būtnei ķermeņa augšdaļa esot kā zēnam, bet apakšdaļa kā krokodilam. Lai gan es vairākas reizes sūtīju pieprasījumu, man nav izdevies pamudināt atbildīgās personas izteikt savu viedokli. Maiju «motociklists»? Uz kādas kapa plāksnes Uzrakstu templī Palenkē (Meksikā) atrodas maiju valdnieka reljefs, kura «pamats» neviļus atgādina tehnisku braucamrīku. Saliecies uz priekšu mūsdienu motociklista pozā, viņš šķiet ar rokām rīkojamies ar kaut kādām pogām vai svirām.

Kvēlspuldzes Senajā Ēģiptē? Savādie attēli Denderas templi.

Dinozauru motīvs uz kādas vāzes Limas Zelta muzejā. Dinozauri Peru? Limas Zelta muzejā ir izstādīta keramikas vāze, uz kuras attēloti divi divkājaini zauri. Vāze pieder tā dēvētajai močiku kultūrai (ap 100. g. pr. Kr.). Lidmašīnas pirms gadu tūkstošiem? Smitsona institūtā Vašingtonā, Zelta muzejā Bogotā, kā arī

Aizjūras muzejā Brē- menē atrodas zelta modeļi no kolumbiešu valdnieku kapiem, kas pārsteidzoši atgādina modernas lidmašīnas. Ālgunds Ēn- būms, Pēteris Beltings un Konrāds Libers no Vācijas šos objektus ir uzmodelējuši atbilstoši mērogam un pārbaudījuši to lidspēju. Secinājums: šiem apbedījumu piederumiem, kas oficiāli klasificēti kā «putnu vai insektu attēlojumi», ir lieliskas aerodinamiskās īpašības.

V. Slēpts vēstījums Ja objektīvi izpēta arheoloģiskos atradumus, atzītus vēstures avotus, senus rakstus, tad drīz vien rodas pārliecība, ka vispārpieņemtajā uzskatā par vienmērīgu attīstību nepieciešamas korekcijas. Hermanis Vilds Sī grāmata tiek uzskatīta par visu laiku veiksmīgāko bestselleru. Amatieri, teologi un dabaszinātnieki - miljardiem cilvēku jau gadu simtiem ir lauzījuši galvas par «Grāmatu grāmatu» - Bībeli. Svarīgākais jautājums - vai Veco Derību patiešām ir diktējis Dievs? Vai arī to radījusi cilvēka roka, pareizāk sakot, neskaitāmi autori, kuri savu priekšteču tradicionālos nostāstus tikai ielikuši jaunā formā? Un, ja tā, tad kas bija šie autori? Intriģējošs matemātisks atklājums vieš jaunu gaismu līdz šim neskaidrajos jautājumos. Ja tas apstiprināsies - un par to daudz kas liecina - tad Svēto rakstu izcelsme, un līdz ar to arī mūsu līdzšinējie priekšstati par cilvēces attīstību, būs jāpārskata pašos pamatos. Vēl jau galīgās konsekvences nav saskatāmas, pārāk mulsinošas ir jaunās atziņas. Tikai nākotne rādīs, vai patiešām apstiprināsies tas, kas pašlaik iezīmējas. Nedaudz fantāzijas - un jau šodien var izdomāt vēsturisku scenāriju, kas bez pūlēm konkurētu ar jebkuru zinātniskās fantastikas filmu. Šis scenārijs varētu sniegt pārsteidzošu izskaidrojumu daudzām pagātnes mīklām - par iespējamajiem kontaktiem ar mums svešu, augstāk attīstītu civilizāciju sirmos aizlaikos - laikā, kad pirms gadu tūkstošiem te ieradusies ārpuszemes civilizācija.

27. Kas kodējis Bībeli? 1997. gadā milzīgi avīžu virsraksti vēstīja par sensacionālu atklājumu. Izraēlas zinātnieki atklājuši, ka Torā, piecu Mozus grāmatu ebreju variantā, esot slēpts rafinēti izveidots skaitļu šifrs. Lai to varētu atšifrēt, bez intervāliem vajagot savirknēt visas rakstu zīmes. Šādā veidā pēc noteikta intervāla esot iespējams atrast burtus, kuri, sakārtoti cits aiz cita, veidojot sakarīgu tekstu. Tā, piemēram, vārdu «Tora» pirmajā, otrajā, ceturtajā un piektajā Mozus grāmatā varot izveidot ar katru 50. burtu, bet vārdu «Dievs» sakārtojot pēc kārtas katru 26. rakstu zīmi. Viens no pirmajiem, kas šajā gadsimtā pievērsa uzmanību apslēptajiem vārdiem, bija čehu rabīns Mihails Ber Veis- mandls. Tā kā Veismandls savu nodarbošanos uzskatīja par vaļasprieku, viņš pētījumu rezultātus neuzskatīja par vajadzīgu publicēt. Par to, ka mēs par tiem tomēr zinām, ir jāpateicas viņa skolniekiem. Viņi 1958. gadā publicēja grāmatu 7o- rath Hemed, kurā ar Veismandla atklājumu pirmo reizi iepazīstināja plašāku sabiedrību. Tikai astoņdesmitajos gados Veismandla atklājumu kļuva iespējams pārbaudīt ar datoru. Šī ideja 1983. gadā radās profesoram Mošem Kacam no Tehnionas universitātes Tehnoloģijas institūta (Izraēlā). Kopā ar saviem kolēģiem un dator- speciālistu Menahemu Vīneru viņš intensīvi studēja Veco Testamentu un izdarīja ievērojamus atklājumus. Viens no tiem attiecas uz Esteres grāmatu, 9,1, kurā stāstīts par vēsturisko pamatojumu ebreju Purim svētku ieviešanai. Bībelē rakstīts: «Un divpadsmitā mēnesī, kas ir adara mēnesis, tā trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa vārdam un viņa pavēlei bija jātiek izpildītai, dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja viņus pievarēt, bet kas izveidojās tā, ka jūdi paši pievarēja savus nīdējus, Jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahas- vera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās viņiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas. (..) Tā jūdi kāva visus savus ienaidniekus, cirzdami ar zobenu, slepkavodami un nomaitādami tos, un viņi darīja saviem ienaidniekiem pēc savas patikas. Arī Sūsu pilsētā jūdi nokāva un iznīcināja pieci simti vīru. Un viņi nokāva arī Paršandatu, Dalfonu un Aspa- tu, arī Poratu, Adalju un Aridatu, arī Parmaštu, Arisaju, Arida- ju un Vajzatu, desmit Hamana, Hammadata dēla, jūdu ienaidnieka, dēlus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma.» Kacs un Vīners no šā stāstījuma fragmenta secināja, ka ebreju ienaidnieka Hamana visi desmit dēli kauju laikā nogalināti. Tas skaidri uzsvērts vēl dažas rindas tālāk: «Tajā pašā dienā Sūsu pilsētā nokauto skaits tika paziņots ķēniņam. Un ķēniņš sacīja ķēniņienei Esterei: «Sūsu pilsētā vien jūdi ir nokāvuši un iznīcinājuši pieci simti vīru un arī desmit Hamana dēlus.» Iepriecināts par notikumiem, valdnieks grib izpildīt kādu sievas vēlēšanos: «Kāds ir tavs lūgums? Lai lūgtais tev top piešķirts! Kāda ir tava vēlēšanās? Lai tā top izpildīta!» Estere ilgi nevilcinās: «Ja tas ķēniņam patīk, lai jūdiem, kas ir Sūsos, top dota vaļa rīkoties pēc šīs dienas pavēles arī vēl rītu, un Hamana desmit dēlus lai pakar pie karātavām!» Dīvaina vēlēšanās: nupat vēl valdniekam tika atnesta ziņa, ka viņa nāvīgākā ienaidnieka desmit dēli ir nogalināti, un tagad viņa laulātā draudzene lūdz, lai šie paši desmit dēli tiktu vēlreiz nonāvēti. Arī Kacs un Vīners ilgu laiku prātoja par šā fragmenta jēgu, viņi negaidīti izdarīja kādu atklājumu. Satraukti viņi konstatēja, ka Hamana desmit pakārto dēlu sarakstā parādās trī.r ebreju burti, proti, taf, šin un sajin, kuri Torā tiek rakstīti mazāki par pārējiem burtiem, tātad tie tiek izcelti. Taf šin un sajin pēc ebreju kalendāra nozīmē 1946. gadu. Interesanti: 1946. gada 16. oktobrī Nirnbergā pēc Starptautiskās tiesas sprieduma tika pakārti desmit uz nāvi notiesātie nacistu kara noziedznieki. (Īstenībā notiesāti bija vienpadsmit, tomēr Gērings izvairījās no soda izpildīšanas, izdarot pašnāvību.) Kā stāsta liecinieki, vēl dažas sekundes pirms pakāršanas notiesātais Jūliuss Štreihers pilnīgi bez kāda iemesla iesaucies: «1946. gada Purim svētki!» Par to Moše Kacs saka: «Pilnīgi nejauši 1946. gada 16. oktobris iekrita Hoshana Rabba svētku dienā, kas ebreju

augsto svētku dienu virknē skaitās «pēdējā tiesas diena».» Slēpti vārdi, kas iekodēti Bībeles tekstā? Senseni pravietojumi, kas pēkšņi piepildījušies? Kaca kolēģi ieinteresējās. Jeruzalemes Tehnoloģijas koledžas fiziķa Dorona Victuma vadībā arī Izraēlas zinātnieki svētos tekstus sāka ievadīt datorā. Matemātikas profesors Elija Ripss no Ebreju universitātes (Jeruzalemē) izstrādāja sarežģītu matemātisko metodi, ar kuru varētu pārbaudīt rezultātu statistisko relevanci. Visiem dalībniekiem par lielu pārsteigumu pētījumi ne tikai apstiprināja Veismandla un Kaca atziņas, bet radīja arī dažas jaunas atziņas. Zinātniskai publikācijai speciālajā žurnālā Statistical Science (1994) Ripss un Victums izraudzījās 32 slavenāko izraēliešu rabīnus laikā no 800. līdz 1900. gadam - viņu vārdus, kā arī dzimšanas un miršanas datus. (Cipari ebreju valodā tiek apzīmēti ar burtiem.) Eksperimentam zinātnieki no vārdiem un dzīves datiem izveidoja vienu miljonu visdažādāko kombināciju. Vienu pareizu un 999 999 nepareizas. Personu izvēle notika pēc secības, pamatojoties uz viņu biogrāfijas garumu slavenajā «Izraēlas slaveno cilvēku enciklopēdijā». Tad pienāca kārta datoram. Stundām ilgi tas burtu jūklī meklēja apslēptus vārdus, kuri sakristu ar mašīnā ievadītajām kombinācijām. Kad elektroniskās smadzenes beigu beigās apkopoja darba rezultātus, izraēliešu zinātniekiem pār muguru pārskrēja aukstas tirpas - programma Genesis Radīšanas grāmatā ievadīto kombināciju vidū bija atradusi vienu vienīgo kodētā formā - un tieši tā bija pareizā! Nejaušības iespēja bija 1 : 62 500, statistisko rezultātu vērtējumam vairāk nekā pārliecinošs rezultāts. Victums un Ripss bija vienisprātis, ka pat ar modernākajiem datoriem pasaulē Bībeli nav iespējams kodēt tādā veidā, kādā tā ir šodien. Tātad - vai viņi ar savu eksperimentu būtu pierādījuši visuvarenā Dieva eksistenci? Ir saprotams, ka zinātnes speciālistu pasaule sāka mutuļot. Ja sarežģīta burtu koda eksistenci vēl varētu piedēvēt cilvēka ģēnijam, tad tagad viss bija kļuvis daudz sarežģītāk - kura cilvēciska būtne gan ir spējīga precīzi paredzēt nākotnes notikumus? Pilni šaubu, zinātnieki prasīja, lai izraēliešu zinātnieki atkārtotu savu eksperimentu. Jauna datu bāze: nākamo 34 rabīnu vārdi un dzīves dati. Šī analīze rezultātu neatspēkoja, jo arī viņu vārdus un dzīves datus dators atrada kodētā formā. Rezultāts arī šoreiz pārsniedza statistiskās nejaušības robežu. Turklāt datoram tika dots uzdevums salīdzinājumam izanalizēt visus iespējamos tekstus, tostarp arī Tolstoja «Karu un mieru- ebreju valodā. Pat Toras izdevumos, kas tikai sīkumos atšķīrās no vispāratzītās versijas, nebija iespējams atrast nevienu statistiski nozīmīgu rezultātu. Ekspertu vidū valdīja liels apmulsums. «Mūsu šķīrējtiesneši bija pilnīgi apjukuši,» atceras Roberts Kass, žurnāla Sta- tistical Science izdevējs. «Viņi uzskatīja, ka Bībelē pilnīgi noteikti nevar būt nekādu norāžu uz nākotnes notikumiem vai personām, - tomēr pētījuma rezultātus nevarēja noliegt.» Ievērojami matemātiķi turpmākajos gados, galvu kratīdami, pārmeklēja publikāciju, cerībā atrast kādu kļūdu. Tomēr nesekmīgi. Pārbaudes rezultātus apstiprināja pasaulslavenais izraēliešu matemātiķis Roberts Aumans («Šis kods gluži vienkārši ir fakts»), Ilārvarda universitātes Matemātikas departamenta profesors Dāvids Každans («Šis fenomens ir reāls»), Iļja Pjateski-Šapiro no Jēla universitātes un amerikāņu matemātiķis Herolds Genss, Nacionālās Drošības aģentūras pensionētais kriptoanalitiķis. Genss šodien atzīst, ka sākotnēji viņš bijis īpaši kritiski noskaņots pret šo lietu. Lai to pārbaudītu, viņš izstrādājis datorprogrammu, kura stipri atšķīrās no viņa kolēģu programmām. Tomēr tā vietā, lai šo eksperimentu atspēkotu, viņa rezultāti apstiprināja Ripsa un Victuma rezultātus. Genss: «Pēc tam kad visu biju pārbaudījis visos sīkumos un nebiju atradis nevienu kļūdu, man neatlika nekas cits kā akceptēt esošos pierādījumus.» Arī Genss savu darbu iesniedza zinātniskam žurnālam. Tomēr tā izdevējs izlēma darbu nepublicēt. Pamatojums: «Jūsu aprakstītais fenomens jau ir zinātniski apstiprināts. Tātad Jūsu darbs ir tikai vēl viens apstiprinājums tam pašam fenomenam.» 1977. gada jūnijā Victums un Ripss par savu atklājumu paziņoja starptautiskajai presei. Turklāt viņi

pievērsa lasītāju uzmanību vēl citiem koda aspektiem. Viņi bija spēruši vēl soli tālāk. Viņu spriedums - ja jau Torā atrodami dzīves dati un dzimšanas vietu nosaukumi rabīniem, kuri Toras sarakstīšanas laikā vēl nemaz nebija dzimuši, vai tad nebūtu iespējams tekstā atrast vēl citus vārdus ar nākotnes ievirzi? Victums: «Tad mēs izvēlējāmies, piemēram, vārdu «Aušvica» un likām datoram sastādīt tabulu. Pēc tam mēs datorā ievadījām visu Aušvicas apakšvienību vārdus un devām komandu vēlreiz meklēt. Pats pārsteidzošākais: lai gan, statistiski ņemot, šie vārdi tekstā varēja parādīties jebkurā vietā, tomēr tie katru reizi tekstā grupējās konsekventi vārda «Aušvica» tiešā tuvumā!» Victums un Ripss izmantoja izdevibu, lai presē brīdinātu sabiedrību no paviršas apiešanās ar savu atklājumu. Tā, piemēram, amerikāņu autors Maikls Drosnins savā 1977. gadā iznākušajā grāmatā «Bībeles kods» apgalvo, ka ar šā koda palīdzību varot pat pareģot nākotni. Drosnins, kas agrāk bijis žurnālists laikrakstā Washington Post, šādā veidā esot spējis paredzēt pat Izraēlas valsts prezidenta Rabīna nogalināšanu. Bet tieši Victums un Ripss, uz kuriem amerikāņu žurnālists savā darbā nepārtraukti atsaucās, bija visai neapmierināti par plašo publicitāti, kuru Drosnina apgalvojumi ieguva ar starptautiskās preses palīdzību. Abi noteikti uzsvēra: «Drosnina apgalvojumam, ka ar Bībeles kodu iespējams paredzēt nākotni, nav nekāda zinātniska pamata.» No vienas puses, esot prieks par katru, kas palīdz popularizēt Bībeles kodu, atzina Victums un Ripss. No otras puses, līdz ar to rodas briesmas, kas apdraud visu šā zinātniskā atklājuma ticamību. Victums: «Diemžēl Drosnins nešķiro statistiski relevantus burtu grupējumus un nejaušus vārdus, kādus var atrast jebkurā grāmatā. Tikpat viegli kā Rabīna nogalināšanu, ar Drosnina metodiku iespējams noteikt arī to, ka agrākais britu premjerministrs Vinstons Čērčils ticis nogalināts. Bet Čērčils, kā zināms, ir miris dabīgā nāvē.» Zināmā mērā šiem izteikumiem var piekrist. Tomēr amerikāņu žurnālistam pieder nopelns būt pirmajam, kas pievērsis šim atklājumam starptautiskās sabiedrības uzmanību. Var jau būt, ka viņš izraēliešu zinātniekus šādi ir pārsteidzis. Katrā ziņā Victums pašlaik pats raksta grāmatu par kodu. No publicistikas viedokļa Drosnins viņu ir apsteidzis. Ir vēl kāds iemesls, ar ko Drosnina grāmata laikam ir sadusmojusi zinātniekus. Amerikāņu žurnālists savā darbā izšķirošo jautājumu formulē, pieņemot, ka Dieva nav, - bet kas tad slēpjas aiz šā koda? «Lai gan es Bībeles koda eksistenci uzskatu par pierādītu, man tomēr trūkst pierādījumu Dieva eksistencei,» Drosnins raksta. -Ja Bībeles kods patiešām nāk no kāda visuvarena Dieva, tad viņam nebūtu nekādas vajadzības mums stāstīt par nākotni. Viņš to varētu grozīt pēc savas patikas.» Kādā citā vietā amerikāņu žurnālists izsakās vēl noteiktāk: «Ja arī Bībeles kods kaut ko pierāda, tad to faktu, ka vismaz Bībeles sarakstīšanas laikā eksistēja kāda pārdabiska būtne.» Tā kā Drosnina izdevēju atbalstīja plaša reklāmas kampaņa, tad ziņa par Bībeles kodu zibens ātrumā izplatījās pa visu zemeslodi. Protams, par lielu nožēlu Bībeles koda pionierim Mošem Kacam. Profesors pats 1996. gadā publicēja grāmatu, kurā iztirzāja Bībeles kodu, bet viņa grāmata diemžēl palika bez ievērības. «Daudzi no maniem atklājumiem, kuriem Drosnina uzmanību pievērsu jau pirms vairākiem gadiem, ir atrodami viņa grāmatā - tikai bez jebkādas norādes uz pirmavotu,» Kacs man sadusmots stāstīja 1997. gada 19. septembrī. «Es gribu pret Drosninu rīkoties juridiski.» Ari žurnāla Statistical Science izdevējam Robertam Kasam masu mediju ap Drosnina grāmatu saceltais troksnis sagādāja galvassāpes, lai gan citu iemeslu dēļ nekā Kacam. «Sašutuma brēciens», kas atskanēja akadēmiskajās aprindās, Kārnegī Me- lona universitātes Statistikas departamenta vadītājam Pitsbur- gā laikam lika baiļoties par savu zinātnieka karjeru. 1997. gada 15. augustā Kass man caur Internetu paziņoja, ka publikācija viņa žurnālā nenozīmējot automātisku zinātnisko aprobāciju: 'Statistical Science publicē ļoti plaša spektra tematiskos rakstus, kas varētu interesēt statistiķus. Lai gan mūsu eksperti Victuma un Ripsa darbu ir ļoti rūpīgi izpētījuši, meklēdami kādu kļūdu, viņi neatkārtoja katru tehnisko etapu. Tāpat viņi neanalizēja savstarpēji nesaistītus

datus un nemēģināja atrast kaut kādas vājās vietas loģikā. Kā es savulaik rakstīju mūsu darba priekšvārdā, mēs šo darbu lasītājiem pasniedzām kā provokatīvu spēli.» Arī autors Maikls Drosnins negribēja pieņemt savas grāmatas kritiku bez komentāriem. Kādā intervijā amerikāņu ziņu aģentūrai CNN viņš uzsvēra, ka visus Elijas Ripsa citātus savā darbā esot precīzi citējis. Drosnins: «Ripss man noteikti apstiprināja, ka es viņu esmu citējis pareizi.» Drosnins akcentēja, ka viņam neesot svarīgi ar šo atklājumu kaut kā pierādīt Dieva eksistenci, jo: «Lai gan esmu ebrejs, tomēr neticu Dievam.» Atbildot uz provokatīvo jautājumu, vai viņš varbūt ticot, ka kodu Bībelē iestrādājuši citplanētieši, Drosnins atbildēja diplomātiski. «Protams, es par šo iespēju esmu padomājis,» viņš atzina. «Bet es esmu reportieris. Un kā reportieri mani interesē fakti. Bet fakts ir tas, ka ir kods, tātad ir kāds, kas to radījis. Bet es nezinu, kas.»

Nobeigums «Jau sen vajadzētu pastāvēt Aizlaiku pētniecības institūtam. Šā institūta vadībā nebūtu kāda konservatīva grupa, kura līdz šim noteikusi šīs pētniecības nozares raksturu. Šādu institūtu vajadzētu vadīt dinamiskiem cilvēkiem, kuri raugās uz priekšu, kuriem būtu tādas rakstura īpašības kā tiem, kas atrisināja pirmo kosmosa lidojumu problēmas.» Tons Brinē Trīs miljoni dolāru. Par šādu milzīgu summu Andreass Bitars un Panagiotiss Evangelu 1997. gada beigās gribēja iztirgot savu «zelta depozītu». Grieķu policijai burtiski pēdējā sekundē pārdošanu izdevās aizkavēt. Tika izglābti 54 vērtīgi priekšmeti. Kā stāsta Katrīna Dimakopulu no Nacionālā arheoloģijas muzeja Atēnās, šie zelta priekšmeti varētu būt izgatavoti laikā starp 4500. un 3200. g. pr. Kr. Iespējams, ka tie nākuši no aizvēsturiskām kapa vietām Grieķijas ziemeļdaļā. Par to eksistenci līdz šim nav zinājis neviens arheologs. Ja andele nebūtu atklāta, neviens par šiem dārgumiem tā arī neuzzinātu. Cik daudz dažādu atradumu šodien varētu būt privātos arhīvos, par kuriem mēs neko nezinām? Vai vispār ir kāda garantija, ka arheoloģiskie atradumi kļūs pieejami sabiedrībai? Tādas garantijas nav. Jo neparastāks atradums, jo lielāka iespēja, ka tas nokļūs «nepareizās» rokās. Var jau būt, ka senatnes mīklaino liecību vidū atrodas arī kāds viltojums. Var jau būt, ka kāds priekšmets patiešām pazudis. Tomēr dzīves īstenība pārāk bieži runā citu valodu… ❖ Lielākā daļa Barova alas priekšmetu pārdota privātiem kolekcionāriem, daži priekšmeti noteikti ir pārkausēti. ❖ Daļa no Krespi kolekcijas nonākusi salēziešu ordeņa pagrabos Kvenkā. ❖ Mičiganā atrastās plāksnes guļ Mormoņu templī. ❖ Akambaro figūras pēc meksikāņu iestāžu rīkojuma bojājas kādā noliktavā. ❖ Vēl joprojām nav skaidrs, kas notiks ar Glozelas atradumiem. ❖ Ajudas metāla pēda atrodas kaut kādā institūtā Rumānijā. ❖ Košo objekts jau gadu desmitiem ilgi tiek uzskatīts par pazudušu. Visus šos kuriozos priekšmetus bija iespējams glābt bez sevišķām pūlēm: būtu pieticis ar niecīgu daļu naudas, kas ik gadu tiek izdota pētījumiem. Tātad ir pēdējais laiks mainīt domāšanu, jo tas, kas šodien ir mīkla, jau rīt jaunu atziņu gaismā var iegūt citu jēgu. Kāpēc gan neizveidot kādu pilnīgi jaunu muzeju? Muzeju, kurā atrastos viss neizskaidrojamais un mīklainais. Šā muzeja zinātniskajiem vadītājiem nevajadzētu piekāpties nekādu zinātnes dogmu priekšā, un muzeja direktors savā eksponātu katalogā paciestu arī jautājuma zīmes. Ir pietiekami daudz muzeju, kur eksponēts nesvarīgais, bet interesantais novietots pagrabos. Kāpēc gan nevarētu izdot kādu alternatīvu speciālo arheoloģijas žurnālu - žurnālu, kurā drīkstētu skart arī diskutējamās tēmas? Žurnālu, kurš būtu rakstīts arī nespeciālistiem saprotamā valodā. Vai nav raksturīgi, ka nedaudzos šāda veida žurnālus līdz šim atbalstījušas privātpersonas? Starp citu: tieši tajā laikā, kad «uzrāvās» grieķu spekulanti, amerikāņu žurnāls «Archaeology- savā Interneta lapā pavēstīja par Stīvu Elkinsu un Ronu Blomu. Abi esot satelītu fotogrāfijās Moskītu krastā Hondurasas ziemeļaustrumos atklājuši mūžamežā savādas ģeometriskas struktūras. «Baidīdamies no marodieriem», kā viņi raksta, viņi līdz šim vairījušies precīzi un oficiāli paziņot to atrašanās vietu protams, par lielu neapmierinātību speciālistu pasaulei, kas jau sāk runāt par nesaprotamu noslēpumainību un pārmet Elkinsam un Blomam vinu «nezinātnisko» izturēšanos. » Bet vai šo neuzticēšanos patiešām var ņemt ļaunā? Ja jūs interesē cilvēces attīstības vēsture netradicionālā skatījumā un saista

noslēpumaini notikumi, par kuriem liecina bagātīgs faktu materiāls, piedāvājam iegādāties vēl šādas izdevniecības

«AVOTS» izdotās grāmatas: Valters Jergs Langbeins SFINKSAS SINDROMS Mūsdienās gēnu eksperimentu ceļā tiek radītas jaunas dārzeņu un augļu šķirnes. Par aizlaikos veiktajām gēnu manipulācijām šodien liecina Lieldienu salas mīkla - milzīgās putnucilveku figūras, atradumi Ēģiptē u.c. Autors savas versijas pamatojis ar ilgstošiem pētījumiem. V. J. Langbeins uzskata, ka dievi astronauti ir atgriezušies, un aktuāls ir jautājums - kā tie izturēsies pret mums turpmāk - kā pret inteliģentām būtnēm vai kā pret materiālu, ar kuru eksperimentēt?

Larss A. Fišingers DIEVU LAIKI Seno tautu mītos, reliģijās atrodamas norādes par būtnēm, kas reiz ieradušās no Visuma un uzņēmušās skolotāja lomu. Ari gravējumi uz aizvēsturisku alu sienām, uzraksti un zīmējumi senās celtnēs nepārprotami liecina par saikni ar civilizāciju, kam bijis daudz augstāks tehniskās un garīgās attīstības līmenis. Autors centies informēt lasītājus par gadu desmitiem noklusētiem un slēptiem atklājumiem.

Hartvigs Hausdorfs KAD DIEVI TĒLO DIEVU Vai mūsu saknes meklējamas Visumā? Atbildi uz šo jautājumu autors centies pamatot ar arheoloģijas liecībām: 12 000 gadu seniem, mīklainiem gravējumiem klintis; neizskaidrojamas izcelsmes pazemes alu kompleksiem; aizvēsturiskiem mikroķirurģijas sasniegumiem, kuru pēdas glabā ekspedīcijās atrastie galvaskausi.

Autors ir pārliecināts - lai sastaptos ar neparasto, obligāti nav jādodas tālos ceļojumos. Neparasto var atrast it visur, arī pašu mājās. Mūsu attīstības saknes meklējamas Visumā Radīšana bijusi ieprogrammēta AVOĪS ia «Avota» gramatu galds - Rīga, Aspazijas bui m Vairumtirdzniecība — tālr. 7212612

Redaktore Gunita Hildebrante Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētājs Andris Šaicāns Reģistrācijas apl. nr 000330791. Formāls 60*90/16 -Avots- SIA, Aspazijas bulv. 24, Rigil LV 1050 Iespiesta un iesieta a/s -Paraugtipogrāfija-, l'uškina iela 12, RigS LV 1050 Birgins Luks. Noklusetie arheoloģijas atklājumi. - R.: Avots, 187 lpp., il. Bieži mēs domājam, ka viss jau ir atklāts. Tomēr atkal un atkal saskaramies ar mīklām: zemūdens celtnes Japānas piekrastē, Peru plakankalnē iegrebtie zīmējumi, savādais alu komplekss Ilinoisas štatā, neparastās plāksnes indiāņu kapos, cilvēkveidīgais radījums Azo, kā arī citi atklājumi dos daudz vielas pārdomām.