Paganu orgijas - Arnis Terzens

Arnis Terzens Pagānu orģijas 1999 Anotācija Romāna varonis, arhitekts Harolds, mūsdienu juceklīgajos apstākļos pratis sev nodrošināt visai pārticīgu un ērtu dzīvi. Tad atgadās banāla, nejauka ķibele - viņam apzog automašīnu -, un šī saskarsme ar noziedzības pasauli sadragā Harolda trauslo stabilitātes un drošības ilūziju.

Vai apzagšana bijusi nejaušs gadījums vai varbūt sākums rūpīgi izplānotai noziegumu ķēdei?

Neapmierinātība ar valsts struktūru pasivitāti un aizvainotā pašcieņa liek Haroldam kopā ar draugiem sākt "taisnības meklējumus" uz savu roku...

Arnis Terzens, dzimis Vērša gadā un Vērša zīmē. Tas dod viņa darbiem sparīgumu un spītu.

Profesionāls žurnālists. Tāpēc spēj kritiski paraudzīties uz dzīves ēnas pusēm un nesaudzīgi "uzšķērst" problēmas.

Latvietis „līdz kaulam". Tāpēc neslēpj sarūgtinājumu par to, ka mūsu mazajai valstij nav nedz godīgu saimnieku, nedz struktūru, kas spētu nodrošināt likumību un taisnību.

Popularitātes garšu izbaudījis, vadot Latvijas TV raidījumu : "Programma X" un dalot autogrāfus, kad 1997.gadā iznāca viņa pirmais, sensacionālais romāns VISAPKĀRT TIKAI MŪSĒJIE. Dzīves moto: "Būs labi!"

I daļa DZĪVE

1. nodaļa Parasti Harolds centās iegrozīt darbus tā, lai baseinu apmeklētu ne agrāk par pulksten septiņiem, pusastoņiem, bet ne vēlāk par deviņiem vakarā. Tad ir noskrējusi tā ļaužu burzma, kuru veido ļaudis, kas par visām varītēm vēlas nopeldēties «tūlīt pēc darba», un zilganzaļie ūdens celiņi tad ir patīkami klaji, nemaz nejūt obligāto hlora dvakojumu, kurš varbūt nav pārāk kaitīgs cilvēkam, bet smako gan nelabi. Un, jo vairāk apkārt visādu ļautiņu, jo uzmācīgāk nāsīs cērtas hlors.

Burzma baseinā viņam nepatika arī tāpēc, ka to galvenokārt rada visādi citādi jaukas un piemīlīgas dāmas, viņu trakojošie bērneļi un pārlieku apdomīgie kungi, kuri nevis peld, bet tikai neorganizēti plunčājas vai drūzmējas peldceliņu abos galos, apgrūtinot tādus ritmiskas un mērķtiecīgas peldes cienītājus kā Harolds. Noteiktos diennakts laikos tādu traucēkļu vienmēr bija tik daudz, ka viņš jau nervozēja, ikreiz peldot uzdurdamies te kādam bērnelim, kas svētlaimīgi smaidīja par ūdenī uzsākto bezbēdīgo rotaļu ar vienaudzi, te divām kuplām dāmām ar augstu izslietām perētājvistu galvām, kaut ko ārkārtīgi svarīgu pārrunājot, nezin kāpēc peldot, pareizāk sakot, dīki plunčājot blakus, tādējādi aizņemot visu celiņu abos virzienos.

Tas vienmēr bojā omu. Bet tādiem peldoņiem kaut ko skaidrot nav ne mazākās jēgas, jo, kas pats neizprot nerakstītu likumu, tādu labāk atstāt mierā. Pats trakākais jau bija tas, ka baseina administrācija, gluži normālā tieksmē pēc iespējami lielākiem ienākumiem, allaž pārdeva vismaz divas reizes vairāk

abonementu, nekā pēc normām vienlaikus pienāktos. Rīgā baseinu aizvien vēl par maz, un pēdējā laikā cilvēki tos pašus sākuši apmeklēt vairāk.

Kā ilggadīgs un kārtīgs apmeklētājs Harolds jau bija izpelnījies tiesības iegādāties abonementu, kurš ļauj apmeklēt baseinu jebkurā laikā. Tas gan maksāja nedaudz dārgāk nekā parastie, uz noteiktajiem pulksteņlaikiem izsniegtie, taču bija tā vērts. Ja neizdevās atbraukt vakarā ap pusastoņiem, tad varēja braukt vēlāk vai agrāk. Kaut vai no paša agra rīta, kad baseins pustukšs. Šī izvēles brīvība noteikti atbilda Harolda īpaši izteiktās iekšējās neatkarības nepie​ciešamībai.

Bija patīkami saulaina un silta septembra trešdiena - viena no pēdējām aizejošajā vasarā, kad vēl varēja atļauties staigāt īspiedurkņu krekliņā. To, ka tas bija arī trīspadsmitais datums, Harolds aptvēra tikai vēlāk.

Visu dienu viņš bija cītīgi nosēdējis savā birojā, taču nevarētu teikt, ka būtu briesmīgi pārstrādājies.

Bija viena no dienām, kad darbi paši no sevis uz priekšu nevirzās, bet iekšēji skaidri zini, ka drīz nezin no kurienes uzradīsies fatāls grūdiens vai arī tevī pašā atraisīsies kāda stīga, vai arī visu kājām gaisā savandīs un tūlīt pat saliks pa vajadzīgajām vietām kāds nejaušs telefona zvans.

Nezinādams, kāpēc, tieši tādu aizsaules zvanu Harolds gaidīja. Vasaras pasūtījumi tā kā būtu izpildīti, un tagad tīri vai īstā laikā varētu nākt kāds jauns un negaidīts pasūtījums. Bet līdz pulksten četriem pēcpusdienā nekādas debesu dāvanas vēl nebija birušas ne no gaisa, ne no telefona klausules, un viņam jau sen bija apnicis blenzt vai nu baltajā papīra lapā, vai ārā pa logu uz ielu, kas mudžēt mudžēja no cilvēkiem, mašīnām, tramvajiem, suņiem un policistiem. Arī doties projām vēl nebija jēgas, jo līdz peldei baseinā nekur negribējās iet. Tāds jauks un omulīgs pirmsrudens laiskums.

Savādi dīkdienīgi apcerīgā noskaņojumā kaut kā novilcis divas stundas, Harolds beidzot cēlās.

Birojs atradās pašā pilsētas centrā, un kopš kāda laika te radušās problēmas ar automašīnas novietošanu ilgākai stāvēšanai. Izrēķinājis, ka paies vismaz piecpadsmit vai divdesmit minūtes, kamēr viņš nokļūs līdz savai mašīnai, tad vēl tikpat ilgi būs jāspraucas cauri pievakares drūzmai, Harolds aplēsa, ka baseinā nokļūs ap pulksten septiņiem. Tas būs ģeniāli optimāli. Viena slaida un veselīga pelde, normālas vakariņas, maza, izlaidīgi mietpilsoniska ģimenes vakara idille, un rīt varēsi pats kaldināt savu likteni, nevis truli sēdēt un blenzt uz telefona aparātu, gaidot izdevīgu piedāvājumu. Sen ir zināms - mūsu dienās labākie piedāvājumi paši nenāk, tie rūpīgi jāorganizē un pašam jāprovocē.

To, ka varētu nokļūt baseinā ap septiņiem, Harolds bija ieņēmis galvā stūrgalvīgi un negrozāmi, tāpēc viņš labi ielāgoja, ka nelielajā stāvvietā iepretim baseinam ar slaidu loku iegrieza desmit minūtes pēc septiņiem. Pilsētas ielās tomēr valdīja lielāki sastrēgumi, nekā gaidīts.

Kopš zināma laika pie baseina bija atvērta arī maksas auto stāvvieta, Harolds jau pāris reižu to bija izmantojis. Taču tās iniciatori bija pārcentušies, pirmkārt, nosakot nesaprotami augstu cenu par nepilnu divu stundu stāvēšanu, jo jebkurā citā vietā, pat pašā pilsētas centrā, par šo pašu naudu varētu stāvēt vai visu dienu, otrkārt, bija tikai nosaukuši to par maksas stāvvietu, neapgrūtinot sevi ar papildu pienākumiem un nepiemetinot vārdiņu «apsargājama». Tas viss kopumā sadārdzināja un bojāja peldētprieku, un pagaidām jaunatvērto stāvvietu baseina apmeklētāji solidāri ignorēja, Harolds šajā neorganizētajā sabotāžā visnotaļ apzināti iekļāvās.

Atradis brīvu robu mašīnu rindā, kas stiepās gar brauktuves malu perpendikulāri baseina galvenajai ieejai, viņš izslēdza motoru, uzlika stūres un sajūga saslēdzēju, paņēma no aizmugurējā sēdekļa polietilēna maisiņu ar peldlietām, pārbaudīja, vai diplomāts labi noslēpts aiz priekšējā sēdekļa, aizslēdza durvis un devās uz baseinu.

Ievērojis, ka ap baseina kompleksa ēku tomēr vēl drūzmējas bezgala daudz mašīnu, viņš nodomāja, ka šodien laikam tomēr vajadzēja ierasties vēl maķenīt vēlāk. Atkal būs pilns kā sātana tūplī. Bet nu jau vairs nebija kur atkāpties.

Un baseina celiņi patiešām bija pārpilni. Kad Harolds jau bija aktīvi nopeldējis vairāk nekā pusi no allaž veicamā kilometra, viņa celiņā pēkšņi kā vēja pūstas spilvu pūkas sabira bars skaļu, ūdeni baltās

putās kuļošu bērneļu, kuri traucēja pabeigt ritmisko peldējumu; pāris reižu Harolds atļāvās visai rupji vienu otru no viņiem pagrūst malā vai - it kā nejauši - kādam ari sāpīgi iebelzt. Protams, viņš labi apzinājās, ka ilgi tā nevarēs turpināties. Un drīz jau arī sekoja pirmā saķeršanās. Viņš diemžēl nebija sapratis, ka nupat sākusies peldētapmācības stunda, kas notiek pēc iepriekš stingri noteikta grafika tieši tajā celiņā, kurā viņš jau labu laiciņu peldēja, un viņam, abonementa īpašniekam, uz šo celiņu nav nekādu īpašu tiesību. Bez apstājas peldot, caur aizsvīdušām ūdensbrillēm viņš pamanīja: vīrs sarkanās treniņbiksēs no baseina malas jau pāris reižu māj ar roku un varbūt arī saka kaut ko tieši viņam. Ej tu bojā, Harolds nodomāja. Kā esmu uzsācis, tā arī pabeigšu. Diemžēl citi domāja savādāk, un, atsperoties pret baseina gala sienu, lai uzsāktu kārtējo peldējumu, priekšpēdējo šajā tūrē, nirstot viņš pēdējā brīdī sev priekšā ieraudzīja šķērsām iegremdētu baltu koku. Tas nāca negaidīti, taču viņš paspēja aptvert sekundes desmitdaļā un, pārāk neapmulstot, vēl pat neiznirstot, ar abām rokām satvēra to un spēcīgi parāva uz savu pusi. Koks padevās, Harolds to palaida vaļā. Tūlīt pat viņš iznira, pārtrauca apņēmīgo virzību uz priekšu, norāva no acīm brilles un dusmīgu seju meklēja ienaidnieku. Baseina malā ar baltu kārti rokās aizkustinoši dīvaini žonglēja vīrietis sarkanajās treniņbiksēs. Harolds ko tādu arī bija gaidījis, dusmas pārgāja tikpat ātri, kā uznākušas. Eh, tu velns, noturējās gan! Žēl, jo citādi būtu sanācis amizants skatiņš.

-Jaunais cilvēk, pārejiet uz citu celiņu! Vai tad jūs nedzirdat, kad ar jums runā? - sarkanbiksis sauca, kad atkal stingri bija no​stājies uz abām kājām.

- Novāc to koku! - savukārt nikni uzsauca Harolds.

- Pārejiet uz citu celiņu! Vai tad neredzat, ka te ir nodarbība bērniem? - ūdenī neiekritušais, kā varēja saprast, bērneļu treneris vai audzinātājs, vārdu sakot, tas, kurš savāc no bērneļu vecākiem naudu, neatlaidās.

Lai arī Harolds visu bija sapratis, tomēr uzskatīja par nepieciešamu izrādīt savu neapmierinātību par tādām manierēm un, noburkšķēdams sev zem deguna kaut ko par tādām vietām, kurās viņš dažam labam parasti mēdzot tādus kokus saspraust, tomēr pārvācās uz blakusceliņu. Bērni taču. Tomēr arī tas nebija labi. Izrādās, bērni ņemoties pa diviem celiņiem, un viņš bija spiests pārpeldēt vēl vienu celiņu tālāk.

Sarkanbikšainais ķēms, vismaz bērnu priekšā būtu praties lietot vārdiņu «lūdzu»...

Peldot divus pēdējos baseina garumus, Harolds apcerēja variantus, kā būtu izrīkojies ar tādu bakstītāju, ja patiešām viņš būtu iebakstījis sāpīgi vai tā, ka būtu iemesls kāpt laukā un skaidrot attiecības, tagad viņš nožēloja, ka rāvis kārti tik saudzīgi. Eh, vaja​dzēja šo tomēr dabūt ūdenī!

Taču arī treneris bija ar raksturu. Ņemoties ar bērneļiem, viņš bija paturējis redzeslokā Harolda sarkanbalto peldcepuri, un, kad viņš izpeldēja malā, lai rāptos laukā, tā šis, it kā pavisam nejauši, bija klāt.

- Vai jums kādas pretenzijas pret mani? - treneris uzsāka diezgan bramanīgi, taču tūlīt iekoda sev mēlē, kad Harolds pilnībā iztaisnoja raženo augumu, izkāpis no baseina. Izrādījās, ka sarkanbiksis ir vismaz galvas tiesu mazāks, tagad viņam bija padevīgi jālūr uz augšu. Laikam to neviens no abiem nebija gaidījis.

Harolds iešķībi paskatījās uz runātāju un juta, ka nožēlo bezjēgā notikušo un arī to, kas vēl varētu notikt, ja šitais ķēms neliktos mierā.

- Nē, - Harolds teica, - vairs nav. Bet pirms brītiņa bija.

Treneris bija mainījis savu agresīvo toni, tomēr nedomāja tā vienkārši atkāpties. Laikam nojauta, ka uz viņu tagad skatās gan bērneļi, gan dažs labs no vecākiem, kuri izklaidus sēdēja tukšajās baseina skatītāju tribīnēs.

- Es jums vairākas reizes no malas saucu, bet jūs izlikāties, ka nedzirdat.

- Kas tā par manieri - bakstīties ar kokiem?

Es jums personiski nekur neiebakstīju, tikai aizliku priekšā, lai pievērstu uzmanību.

Citreiz tas var beigties sliktāk. - Harolds novilka cepurīti un tīšām plaši izskurināja slapjos matus.

Nedaudz tika arī trenerim, bet to viņš pat neievēroja. Viņš izskatījās uztraucies, tas Haroldu uzjautrināja.

- Jūs taču redzat, ka te ir bērni, - treneris vel aizvien neatlaidās, pamādams ar roku celiņu virzienā.

-Jā, redzu. Es taču pārgāju uz citu celiņu, - Harolds teica.

- Kādas tad ir pretenzijas?

Harolds ievilka elpu, taču savaldījās. Tiešām, šķita, visi tagad skatās uz viņiem.

- Vairs nav. Bet bija. - Harolds pielika punktu šai sarunai, divas reizes iebakstīdams trenerim krūtīs ar pirkstu. Sarkanbiksis sabijās, kaut gan ar to bija jāsaprot tikai: vecīt, lasies veicīgi prom, citādi vairs tik labi nenotangosi uz baseina malas. Laikam jau sarkanbiksis saprata pareizi. Vairs neteikdams ne vārda, prom viņš tomēr negāja. Tāds simpātisks pašlepnums, Harolds pie sevis nodomāja. Nez, ja es viņu tomēr iegrūstu ūdenī, kura pusē būtu publikas simpātijas?

Harolds pagriezās un gāja prom.

Saskaitot kopā visus plusus un mīnusus un pārvēršot ballēs, kopumā šī bija visnotaļ neveiksmīga pelde.

2. nodaļa Pavēris baseina iekšējās kafejnīcas durvis, Harolds vīlies ieraudzīja garu rindu. Tās pašas lēnprātīgās dāmas ar saviem bērneļiem un kunguļiem. Pat no ierastās minerālūdens glāzes būs jāatsakās.

Tās dēļ vien taču nav vērts kavēties vēl vismaz pusstundu.

Iegājis priekštelpā, viņš garderobes dāmai pasniedza numuriņu, pretim saņemot maisiņu ar ielas apaviem, un, apsēdies uz soliņa, āva kājas. Tajā brīdī kāds no aizmugures uzsita viņam uz pleca: - Sveiks, vecais!

Paskat tikai, Brunis! Vecais Brunis no laukiem. Pats un vesels.

Kur tu te gadījies? - Harolds smaidot uzsauca. Satikšanās ar Brūni allaž patīkama. Vecie pudelesbrāļi.

Nu tā - ir te, zini, visādas darīšanas, - Brunis lēnām virpināja vārdus savā nedaudz jūtamajā latgaļu izloksnē. - Noskatījos, kā tu peldi. Zini, tīri vai skaudība metas. Būs man arī jāsāk.

Tiešām, ko tad tu te dari, ja pat nepeldi, bet sēdi tribīnēs? Dāmītes vēro? Gar dušām arī nostaigā, ko?

Tā gluži nav, kaut gan dāmītes arī te zināmā mērā iesaistītas, -Brunis atsmēla.

Randiņš?

- Nu jā, tā varētu teikt. Kā smejies - mūsu gados, bet tomēr. Un tad Harolds pēkšņi atcerējās kādu agrāku šīs vasaras sarunu, kurā atklājās, ka Brunim uzradusies jauna brūte, pat bijusi tikšanās, un jau toreiz Bruņa jaunā draudzene bija atpazinusi Haroldu kā aktīvu peldētāju, jo, izrādās, strādāja baseinā par dežurējošo treneri, kārtības uzraugu, vai kā nu tur to amatu dēvē - viņa pati īsti nemācēja to pasacīt, bet bija jau saprotams, ka tas nozīmē apmēram - ja kāds slīkst, tad jāglābj. Vārdu sakot, viņa ir nevis tāds sarkanbikšains treneris, kurš par samaksu dīda bērneļus un bakstās ar koku, bet gan tāds vispārējs dežurants, kurš visu laiku seko baseinā notiekošajam.

- Ak, jā, es taču pavisam biju aizmirsis, - Harolds teica. - Kā viņu sauca?

- Katrīna.

-Jā, jā, Katrīna, tagad atceros. Vai tad viņa arī tevi nevar ieda​būt ūdenī?

Tik traki nav, ka es pavisam bēgtu no ūdens. Savulaik jau arī nebiju slikts peldētājs. Akadēmijas mačos pat cīnījos par labām vietām.

Savulaik, ha! Vecais, tas vairs sen neskaitās. - Harolds māksloti iepleta rokas. - Tas nepavisam vairs neskaitās. Nāc tagad uz mačiem! Kaut vai ar mani.

Padomāšu... Bet, klausies, vispār tas ir labi, ka tevi te nejauši satiku. Atceries to mūsu pēdējo sarunu? Par drenāžas darbiem vienā no taviem objektiem.

- Berģos?

-Jā, laikam. Nu, lūk, esmu atradis gan vietu, kur dabūt normālus, lētus materiālus, gan arī pārīti bomzīšu, kas to visu varētu izdarīt.

- Ā, vai patiesi? - Tas Haroldu iepriecināja. Šovasar īsti nebija veicies ar pasūtījumiem tiešajam darbam, un īsu brīdi, piepelnīšanās nolūkā Harolds no arhitekta bija pārvērties par būvdarbu vadītāju. Tas nemaz nenācās tik grūti. Pateicoties saviem sakariem, viņš varēja pelnīt kaut vai tikai ar to vien, ka allaž zināja, kur var dabūt krietni vien lētākus materiālus, nekā tāmē paredzēts un kā pasūtītājs piekritis maksāt.

Berģu villā Harolds bija nedaudz «iekritis», proti, viņš nebija paredzējis gruntsūdeņu celšanos.

Pasūtītājs nebija gluži ar pirkstu taisīts, pateica skaidri un gaiši: arhitektam tas jāzina, un, ja viņš pats vēl ir arī darbu vadītājs, tad problēma jārisina, iekļaujoties tāmes robežās. Viss. Lai kā arī Harolds gribētu strīdēties, taču šoreiz jāpiekrīt. Turklāt šķita, ka tāmes robežas netiek velti pieminētas. Berģu villas cēlējs nāca no strauji saplaukušās jaunbagātnieku šķiras un, šķiet, par tāmēm un to robežām zināja ne sliktāk par Haroldu. Nācās nedaudz piebremzēt un raudzīties, kā tagad no tā visa izkulties. Atcerējies savu lauku draugu Brūni, kurš ir diplomēts zemes ierīkotājs un meliorators, Harolds nolēma apjautāties, vai viņš laukos nevar sameklēt lētus drenāžas materiālus. Un varbūt kādi lauku dzērājiņi arī patrāpās, kas izrok grāvjus, saliek tajos caurules un atkal visu aprok.

- Klausies, iziesim ārā, - Harolds aicināja. - Te, skat, biezs kā velnam tur tajā vietā pa kreisi.

Uzpīpēt arī gribas. Tev taču ir laiks? Katrīna pagaidīs.

-Jā, jā, man tāpat vēl vismaz pusstunda jāgaida, kamēr viņai maiņa beidzas.

Viņi izgāja no baseina ēkas un turpat priekšpusē arī apstājās. Tur tāda mūrēta sieniņa apmēram metra augstumā, kur ērti atbalstīties. Harolds vēl uzmeta mehānisku skatienu automašīnu rindai, atpazina savējo pašā viducī un pastiepa Brunim cigarešu paciņu.

- Tu jau zini, ka nekāds lielais pīpmanis neesmu, - Brunis smaidot teica. - Taču vienu paņemšu.

Harolds zināja gan. Brunis bija no tiem pīpmaņiem, kuri dara to tikai tad, kad ribās ielieti pirmie divi simti gramu. Bet tad nu gan labprāt uzsmēķē, lai arī pašiem savu cigarešu gandrīz nekad nav.

Viņi kūpināja un omulīgi tērzēja par kopīgajām lietām. Harolda aprēķins bija izrādījies pareizs. Tas, ko Rīgā varēja nopirkt tikai par brangu naudu, laukos dabūjams par pusvelti. Tur aizvien daudzviet gulēja kas nepiesiets, un Brunis visas šīs taciņas labi zināja, lai arī jau vairākus gadus kopš lielsaimniecības iziršanas nestrādāja meliorācijā, kur savulaik bija pats lielākais priekšnieks. Tagad viņš bija pārtapis par zvērinātu mērnieku, strādāja pa visu valsti, bet bijušajā lielsaimniecībā tikai dzīvoja savulaik piešķirtajā dzīvoklī, uz kuru, par brīnumu, nebija pieteicis pretenzijas neviens veikls privatizētājs vai Kurzemes hercoga attāls radinieks.

Katrs puslīdz prātīgs vīrs tagad ir uzsācis savu personisko biznesu. Veicas dažādi - kā nu kuram.

Brunim, starp citu, nemaz ne tik spīdoši, Harolds to labi zināja un laikam jau tāpēc arī piedāvāja piepelnīšanās variantu Berģu villā. Pāris pudeļu večiem, transporta izmaksu segšana un naudas čupiņa Brunim, un es vienalga būšu desmitreiz lētāk ticis cauri, viņš bija izkalkulējis. Tāmes robežas tad arī paliks gluži vai savās vietās. Pagaidām. Pēcāk, tad jau atkal paskatīsimies, kurš mums te ir lielāks profesionālis - es vai tāds uzpūtīgs jaunbagātnieks...

Tā viņi nostāvēja gandrīz vai visu Brunim gaidīšanai atvēlēto pusstundu. Pa to laiku Harolds bija spiests māt ar galvu un spiest roku neskaitāmiem paziņām un puspaziņām, kuri nāca ārā vai gāja iekšā, un nespēja vien nobrīnīties, cik tā Rīga tomēr maza. Un galu galā tas sāka jau apnikt. Viena, piemēram, bija pavisam negaidīta un nevēlama tikšanās. Izrādās, uz baseinu nāk arī tie, kam viņš ir naudu parādā. Un nāk pat tādi, ar kuriem savulaik nav spējis saprasties kādā profesionālā jautājumā.

- Labi, klausies, tumsa arī gluži vai nāk virsū, - Harolds žāvādamies teica. - Un tūlīt Katrīna tev aizmuks pa citām durvīm. Sarunājuši esam. Tiklīdz tu jūties gatavs, tā zvani. Pārāk ievilkt nevajadzētu, jo, raugi, paliek ne tikai agrāk tumšs, bet drīz būs arī ziema, un tad vēl gaidi, kurā brīdī tie plānprātiņi

pagriezīs pulksteni citā Virzienā tā, lai Eiropai prieks, bet mūsu celtniecībā vispār nevar normāli strādāt.

Bet mums taču ir zemes darbi, vai ne? Okei, vai tad Rian - pilsētniekam - tas jāstāsta tev - lauciniekam?

- Es domāju, ka uz nākamās nedēļas beigām mēs būsim klāt, -Brunis teica.

Ar visām trubām?

Ar visām trubām.

Privatizācija turpinās?

- Ko lai dara, ja viss vēl nav paņemts? - Brunis smējās un sniedza roku atvadām.

Savicinājis maisiņu ar peldlietām un aptinis tā lencītes ap pirkstu, Harolds pārsvieda to pāri plecam un, klusiņām svilpodams un tīksmi ieelpodams smaržīgo, dzestro vakara gaisu, devās uz mašīnu. Jābrauc mājās. Vēders pamatīgi kurkst.

Tāpēc jau arī tik patīkama ir šī peldēšana. Nekāda lielā fiziskā slodze tā nav, lai arī, nepārtraukti peldēdams, Harolds to tādu allaž mēģina padarīt, taču galvenais vienmēr ir šī labsajūta, kas pārņem visu augumu, kad iznāc svaigā gaisā. Un vēl arī apziņa, ka tomēr esi bijis nāvīgais malacis, par spīti visiem laiskuma kārdinājumiem atkal esi sevi pārvarējis un atradis laiku atbraukt šurp.

Harolds piegāja pie mašīnas, grasījās atslēgt durvis, lai ievietotu bagāžas nodalījumā maisiņu ar peldlietām, taču tad kaut kas viņu pārsteidza. Izrādās, promejot neesmu izslēdzis radio, viņš nodomāja.

Jocīgi gan. Un atstāt tik skaļi skanam!

Iebāzis atslēgu slēdzenē, viņš pēkšņi konstatēja, ka bijis pat tik izklaidīgs, ka aizmirsis mašīnas durvis aizslēgt. Jocīgi. Nē, vienkārši neiespējami!

Un tajā pašā brīdī viņu cauršāva aizdomu strāvojums. Atrāvis vaļā durvis, viņš uzreiz ieraudzīja, ka savā vietā neatrodas stūres saslēdzējs, nav kā allaž ar vienu kāsi aizķeksēts aiz stūres, ar otru aiz sajūga pedāļa, bet gan rātni guļ uz mašīnas grīdas. Smalki gan, viņš satraukts domāja. Nekādas citas ne domu, ne atskārsmju atbalsis apziņā ilgu laiku neatskanēja. Bet tad pēkšņi viņš sajuta iesākamies asinis ausīs.

Diplomāts! Harolds atrāva vaļā aizmugures durvis un bažīgi ieskatījās spraugā starp aizmugures sēdekli un priekšējā sēdekļa atzveltni. Tukšs. Viņš atrāva vaļā bagāžas nodalījumu. Arī tur diplo​māta nebija.

- Tiešām skaisti. Skaisti gan, - Harolds murmināja pie sevis, cenšoties aptvert mirkļa situāciju pēc iespējas pilnīgāk.

Tas, protams, ir jauki, ka atstāju diplomātu mašīnā, un to visi tagad bāzīs man degunā, kā kucēna degunu baksta čuru peļķē. Nu, neko teikt, veiksmīgi. Visnotaļ veiksmīgi. Tā, kas tur bija iekšā? Oi-oi-oi, kas tikai tur nebija! Nolādēts!

Tava mašīnīte ir aplaupīta, veco zēn.

3. nodaļa Beidzot Harolds aptvēra, ka neatrodas tuksneša vidū. Kaut kas taču jādara. Mašīnai gan priekšā, gan aizmugurē stāvēja citas mašīnas, un tās raibā rindā atradās visgarām ielas ielokam. Viņš neapzināti pameta skatienu pāri nelielam uzkalniņam uz maksas stāvvietas pusi. Jā, tā aizvien vēl ir pustukša. Kādus divdesmit metrus no viņa, pie sarkanīga fordiņa stāvēja trīs vīri pusmūža gados. Viņi bija tā aizņemti, ka likās - apkārt neko ne redz, ne dzird. Viens no vīriem visu laiku kāpa iekšā, kāpa ārā, gāja autiņam apkārt un atkal kāpa iekšā, lai tūlīt tikpat apņēmīgi atkal izkāptu.

Bet vairāk ne dzīvas dvēseles.

Harolda nāsis satraukti cilājās kā sacīkšu zirgam un nemiers auga augumā. Jāpalūkojas, kas vēl ir paņemts. Beidzot viņš saņēmās un iesēdās mašīnā savā vietā. To viņš izdarīja, gandrīz vai saviebies riebumā - ne jau aiz bailēm ieraudzīt nez kādus briesmu darbus, taču šķita - šeit nekam nevajadzētu pieskarties. Par pirkstu nospiedumiem viņš vēl nefantazēja, vienīgi bija tāda sajūta, ka nāksies pieskarties trulu tēviņu brutāli izvarotai sievai un pārliecināties, vai upuris vispār vēl dzīvs. Harolds juta, ka viņā pašā kaut kas ir apgā​nīts un netīrs, lai arī tikko smaržīgi nomazgājies dušā.

Pārbaudījis priekšējā panelī ierīkoto cimdu nodalījumu un aplaidis strauju, bet gana vērtējošu skatienu pa salonu, viņš konstatēja, ka pazudis arī atvāžamais nazis, vasarnīcas atslēgu komplekts un no paneļa norauts vienā ietvarā sakombinētie pulkstenis, termometrs un kompass. Šis nieks viņam bija iepaticies, lai arī pirka to tikai termometra dēļ, un aizvien vēl nebija spējis izprast kompasa sūtību šajā komplektā, jo tas nevis rādīja ziemeļus, bet, griez, kā gribi, bultiņa vienmēr nekļūdīgi norādīja, kur meklējams automašīnas priekš​gals. Bet, raugi, zagļiem tas bija iepaticies.

Harolds nolēma iedarbināt motoru, lai pārliecinātos, vai tas kārtībā. Bija bažīgas aizdomas, ka varētu būt kas pazudis arī zem motora pārsega, piemēram, akumulators. Iebāzis atslēgu aizdedzes slēdzenē, nu viņš izbijās pa īstam. Zagļi nav plānojuši tikai paņemt salonā atstātās mantas, bet nepārprotami gribējuši aizdzīt pašu auto.

Zem aizdedzes slēdzenes atrauts vaļā paneļa segums, no tā rēgojās krāsainu vadiņu kumšķis.

Fantastika! Vienkārši klasika! Tikai, hm, tagad rodas jautājums - kāpēc tad viņi to nav arī izdarījuši?

Nemācēja pareizi salikt vadiņus?

Harolds tomēr nolēma iedarbināt motoru. Nekā. Vadiņi tā saraustīti, ka to atslēgu vari bāzt arī citā vietā un grozīt tur uz nebēdu. Tobrīd viņš ievēroja arī zagļu nodarīto galveno skādi. Lai dabūtu nost stūres saslēdzēju, ir stipri jāsaliec stūre, kas tagad pagriežama ar lielu piepūli. Stūre krakstēja tik nepatīkami, ka likās - tās mehānisms aizvien vēl lūst.

Harolds izkāpa laukā un, salicis rokas sānos, stāvēja un brīnījās. Kas cits atlika? Tā nu gan man gadās pirmo reizi, viņš drudžaini domāja. Un es patiesi nezinu, kas tagad būtu jādara.

Atkal ieraudzījis vīrus pie sarkanā fordiņa, viņš lēnītēm piegāja pie viņiem.

- Kungi, vai jūs te jau ilgu laiku atrodaties? - Harolds viņus uzrunāju.

Nē, nē, mēs te tikai tā... nu, neilgi.

Neredzējāt neko aizdomīgu? Man mašīna apzagta.

Apzagta? - visi trīs iesaucās gandrīz vienlaicīgi.

- Paskaties, kas tikai nenotiek! - viens no viņiem teica. - Bet nekas nav manīts. Cik ilgi mēs te stāvam? Nu, minūtes divdesmit, ne vairāk. Neko īpašu neredzējām.

-Jā, jā, - pārējie piebalsoja.

- Es te, raugi, gribu nopirkt šito vāģīti un tāpēc skatos, - trešais uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot.

Skaidrs. Harolds bezcerīgi pamāja. No šitiem neko nenoskaidrošu. Ja nu vienīgi tik daudz, ka viņi nav zadzēji. Kāpēc? Nezinu, vienkārši esmu par to pārliecināts.

Mašīnas durvis aizvien vēl stāvēja vaļā. Atvērts bija arī bagāžas nodalījums, un caur to apkārtni apdullinoši pieskandēja mūzika, jo arī radio aizvien vēl darbojās. Harolds aizcirta bagāžas nodalījuma pārsegu un pieliecās, lai izslēgtu radio. Nē, laikam būs jāmēģina vēlreiz. Kāpēc gan nevar iedarbināt? Ko viņi tur nodarījuši? Šai ziņā Harolds bija stabils divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu vidus produkts. Braukt māk, varbūt pat tīri pieņemami, taču neko nejēdz no motoriem. Ja vēl būtu runa par parastajiem krievu mašīnu modelīšiem, tad - gluži jau bez smadzenēm arī neesam, kā smejies. Taču visi tie gudrie ārzemju pričendāļi - iešprices, katalizatori un kas tikai vēl ne: tās bija lietas, kurām pat kārtīgi meistari neiesaka bez iepriekšējām zināšanām likt roku klāt. Ko gan tur līst iekšā, ja neko nesaproti? Tajā brīdī nezin kāpēc galvā sāka griezties uzmācīga doma, un Harolds nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu teikumu - elektrība ir elektronu plūsma pa vadiem...

Bet vāģīti iedarbināt nekādi nevarēja.

Beidzot viņš saņēmās un ielūkojās zem motora pārsega. Cik nu varēja saprast, tad tur viss bija savās vietās. Tātad palaišanas vaina ir izrautajos vados iekšpusē. Un nevar zināt, vai stūre arī vairs klausīs.

Domas šaudījās kā kārīgi biļešu kontrolieri sabiedriskā transporta vāģī, Harolds nesaprata, kam tagad pievērst lielāku uzmanību -vai tam, kas zudis, vai - kā tikt līdz mājām. Hm, izrādās, esmu spējīgs domāt par abām lietām vienlaicīgi. Jauki, vai ne? Domās uzskaitīdams nozagtās mantas, viņš klusiņām

kaut ko murmināja, mēģinādams atcerēties tuvāko paziņu telefonu numurus, jo gan rūpīgi aizpildītā telefonu grāmata skaistos koka vāciņos, gan ikdienas dienasgrāmata nu atradās citu, svešu un neģēlīgu cilvēku rokās.Vēl pēc kāda laiciņa viņš neapzināti sāka riņķot apkārt mašīnai un tad aptvēra, kāpēc tā rīkojas. Diplomātā bija arī nauda. Vakar Harolds bija izmainījis latos tūkstoti dolāru no Berģu villas celtniecībai piešķirtās summas, no kuras puse rīt no rīta jāsamaksā betona piegādātājiem. Bet diplomātā šo naudas paciņu, apsietu ar dzeltenu gumiju, viņš jau otro dienu turēja prozaisku apsvērumu dēļ. Valūtas maiņas punktā pret glītajām simtdolāru banknotēm izsniedza prāvu bunti vissīkākajā papīrnaudā, kas nelīda iekšā ne kabatā, ne kabatas portfelī. Tagad viņš loloja cerību, ka zagļi, iztukšojot diplomātu, būs paņēmuši naudu, bet visu pārējo turpat nometuši zemē. Nekā. Vis​maz divdesmit metru rādiusā abpus ielai neko atrast nevarēja.

Harolds atgriezās pie mašīnas un atkal tajā iesēdās. Jācenšas nomierināties. Velns ar ārā, uztraukums milzīgs. Nē, tas pat nav uztraukums. Tās ir kaut kādas ārkārtīgi īpatnas dusmas. Nudien, neapskaužu šos zēnus, ja es pēkšņi viņus būtu pieķēris! Uh, neapskaužu!

Neapskaud tagad pats sevi.

Tad viņš atcerējās, ka ir kaislīgs smēķētājs. Beidzot aizvēris visas durvis, viņš aizsmēķēja. Sēdēja un zilināja, nemaz nerūpēdamies par to, ka aizmirsies atvērt sānlodziņu. Sēdēja, zilināja, nekādi nevarēja saprast, kas pašam tik ļoti kož acīs. Vēl pēc brītiņa pieķēra pats sevi visnotaļ bezcerīgā nodarbē - viņš nemitīgi grozīja aizdedzes atslēgu, acīmredzot cerēdams, ka vienā jaukā brīdī nejauši iedarbinās motoru.

Pieliecās un aplūkoja izraustīto vadiņu mudžekli. Ak Dievs, cik to tur daudz! Kaut kas jau laikam jāzina, lai saliktu tādā kombinācijā, ka nav vairs jāniekojas ar atslēgu. Tomēr interesanti, kāpēc gan viņi nav aizdzinuši, ja bija nolēmuši?

Jā, protams, bija viens knifs, par kura esamību zināja Harolds viens pats. Mašīnai no ierindas bija izgājis viens no gudrajiem agregātiem, proti, brīvgaitas apgriezienus regulējošais vārsts, un, kamēr motors auksts, kādu brītiņu pēc iedarbināšanas nedrīkstēja atlaist gāzes pedāli, līdz kaut kas tajā purdulī uzsilst. Kā priekšlaicīgi palaiž vaļā, tā motors noslāpst. Bet vai tad kārtīgiem večiem tas būtu nopietns kavēklis? Ja jau dzen autiņu prom, tad neviens netaisās atlaist gāzes pedāli. Gluži otrādi, spiedīs to tikmēr, kamēr nokļūs drošā vietā.

Jau bija pamatīgi satumsis, un Harolds neapjauta, cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš te šausminās par nodarīto skādi. Vienīgi pamanīja, ka visapkārt valda neiespējams klusums. Pa visu šo laiku, izņemot tos trīs vīrus, kas aizvien vēl pirka un pārdeva fordiņu, garām nebija pagājis neviens cilvēks un nebija izkustējusi neviena mašīna.

Viņš pavēroja apkārtni un secināja, ka tomēr novietojis mašīnu zagļiem visnotaļ izdevīgā vietā.

Iespiesta mēmajā rindā, tā it kā turas pārējo vidū tā, ka ne no priekšas, ne no aizmugures īpaši nav redzams, kas notiek tās iekšpusē. Pa labi neliels, ar bērziem apaudzis uzkalniņš, pa kreisi, pāri ielai, tumša bērzu birztaliņa. Jau satumsis.

Kam tikai es tagad nepievēršu uzmanību, vai ne?

Satraukums pārgājis, tagad virsroku ņem zaudējuma rūgtums. Vēl līdz galam nenovērtēdams to, ka pati mašīna nav nozagta, Harolds atkal pārcilāja atmiņā diplomāta saturu. O, tur nu bija ko sasprindzināt atmiņu! Tā bija tāda savdabīga krātuvīte - gluži kā dāmītes somiņa, kā pārnēsājams seifiņš. Pase, telefonu grāmatiņa, dienasgrāmata, nauda - ak tu velna skrobe!!! - vizītkaršu albums ādas vākos, štrunts, tā, līgumi - oi, johaidī, visi mani līgumi! - kas vēl, nūja, tā arī vajadzēja būt - vasarnīcas projekts ar visiem zemes izpirkuma un inventarizācijas papīriem. Tas ir pavisam čābiski. Pusotru gadu ņemos ar tiem stulbajiem birokrātiem - zemes papīru caurskatītajiem, tagad bija palicis tikai pats pēdējais, pats niecīgākais, lai arī, saprotams, nebūt ne tas vieglākais, posms, proti, ieraksts Zemesgrāmatā. Johai-johai-dī ar ārā!

Kas vēl tur bija? Kas vēl bija?!

4. nodaļa

Harolds pamanīja nākam kādus cilvēkus. Beidzot kāds velkas laukā no baseina! Ko viņi te tur savas mašīnas, ja stundām ilgi neviens nenāk? Viņš atvēra durvis, lai kāptu laukā un nācējus uzrunātu, īsti gan vēl nezināja, ko viņiem jautās, ko teiks, taču sirds bija pilna un vienkārši gribējās kādam pasūdzēties. Bet varbūt bija no​briedusi doma palūgt, lai palīdz aiztransportēt savainoto mašīnu līdz mājām.

Nācēji bija trīs, un tūlīt Harolds atpazina - viens no viņiem ir Brunis. Harolds izkāpa no mašīnas.

Paskat tikai, kas par pigoriem! Tu arī vēl te? - Brunis iesaucās nemākslotā pārsteigumā. Nu jau droši vairāk nekā pusstunda bija pagājusi kopš brīža, kā viņi jauki šķīrās, un Brunis gluži dabiski drīkstēja iedomāties, ka Harolds jau sen ir mājās un liek iekšā omulīgas vakariņu kotletes. Ieraudzīt draugu aizvien vēl šeit viņš nebija sagatavojies.

Netieku ne no vietas, - Harolds noplātīja rokas. Nācēji apstājās. Blondā būtne bija Katrīna, to Harolds atpazina uzreiz. Trešais nepazīstams.

Nelec? - jautāja Brunis.

Apzaga mani, saproties...

Kā - apzaga?

Iztīrīja salonu un gribēja jau laikam pašu vāģīti arī aizdzīt. Raugi, vadiņi vien karājas. - Harolds pamāja ar roku un tikai tagad pamanīja, ka vienā rokā tur skrūvgriezi. Kālab tas, viņš pats nespēja saprast, bet tūlīt nodomāja - kāpēc gan to arī nav paņēmuši? Tīri labs, paskat tikai, kāds, - ar uzrakstu Made in USA. Nu baigākie cipari, vecīt! - Brunis ieplēta acis, cik nu to ļāva saskatīt viņa ietonētie briļļu stikli. Bet paklausies, es taču... hmm.

Tikai vadi izraustīti? - pēkšņi ierunājās trešais pienācējs. - Tūlīt apskatīsimies.

Viņš aši ielīda mašīnā un droši iebrauca ar pirkstiem vadiņu mudžeklī.

Tā, skrūvgriezis ir? - atskanēja no mašīnas iekšpuses.

Ir. - Harolds pasniedza prasīto.

Nepazīstamais vīrs stenēdams un pussalīcis sāka ņemties pa paneļa iekšpusi. Harolds iešķībi lūkojās uz viņu. Nezin kas raustīja aiz mēles jautāt Brunim: - Paklau, tu viņu pazīsti?

-Jā, jā, viņš ar mums, - steidzās piebilst Katrīna. - Pārākais meistars.

Harolds juta, ka viņa jautājums ir uzjautrinājis drošo mašīnas remontētāju, taču šis neko neteica, tikai sprauslāja un tusnīja, salie​cies neērtā pozā.

Klausies, bet man jau tā likās... - atkal iesāka Brunis, taču atkal viņu pārtrauca paziņa, kurš tur pa iekšu ķimerējās.

Tūlīt būs. Tūlīt, - viņš teica.

Harolds pēkšņi izjuta milzīgu interesi par to, kas tiek darīts ar viņa mašīnu, un pietupās tā, lai varētu notiekošo labāk redzēt. Taču tas nebija ērtākais skata punkts. Droši vien visērtāk būtu vērot no aizmugures sēdekļa, taču šāds manevrs likās naivs un bērnišķīgs. Harolds braukāja ar pirkstu pa stūri un teica: - Skat, arī stūri salauzuši, lai dabūtu nost saslēdzēju. Ja arī izdosies iedarbināt, tad vēl nevar zināt, vai varēšu kur aizbraukt. Varbūt vajadzēs vēl aizšlepēt līdz mājai.

Ar brīvo roku satvēris stūri, paziņa to paraustīja, nepārtraucot ar otru roku ķimerēties pa vadiem.

Nekas briesmīgs, - viņš secināja. - Ne tikai līdz mājām tiksi, bet vēl pāris dienu arī jēdzīgi pabraukāsi, kamēr uzliksi jaunu. Šitā būs pavisam pagalam? - Harolds vaicāja.

To tagad grūti pateikt. Ja ir norauti visi robiņi vai saliekts stieņa gals, tad būs lieli izdevumi. Bet var jau būt, ka tas viss vēl iztaisnojams. Tagad to nevar pateikt, - brīvprātīgais meistars turpināja lietpratīgi skaidrot kaut kur no pašas salona apakšas. Haroldam šķita, ka ar savu augumu viņš tur nemaz nevarētu

iespraukties. Un, ja arī iesprauktos, ko gan tur darītu?

Raugoties, kā svešs lietpratējs ņemas, lai iedarbinātu viņa mašīnu, Harolds izplūda sentimentālā pateicībā, pat sāka domāt, cik, nez, būs jāsamaksā.

Bet Brunis, kuram jau pāris reižu nebija ļauts pateikt sakāmo līdz galam, bija pagājies dažas reizes uz priekšu un atpakaļ, šķita - viņš kaut ko novērtē, mēra un mēģina atcerēties, acīm redzami gatavojās paziņot ko svarīgu, taču nevarēja saņemties, jo nejutās pārliecināts.

- Harold! - viņš beidzot uzsauca. - Vai visu laiku tā mašīna stāv šajā vietā?

Nu jā, - Harolds apstiprināja.

Nu tad man nebūs rēgojies, - Brunis teica. - Klausies, es taču viņus redzēju. Jā, jā! Es piebraucu, noparkojos tur tālāk, tad nācu uz baseinu. Skatos - tava mašīna. Bet nekādi nevaru ielāgot tavu numuru, tāpēc nebiju īsti pārliecināts, vai tā patiešām ir tava. Aizmu​gurējais logs tev tumšs, tomēr es jau pa gabalu redzēju, ka iekšā kāds sēž. Pienācu tuvāk, pat pieliecos, lai paraudzītos - varbūt tiešām tas esi tu. Bet nē tur sēdēja divi pavisam citi. Un tā es arī aizgāju, tikai nodomāju, ka nāvīgi līdzīgs tavam autiņam. Ar šitādiem divsimtajiem taču nav pilna Rīga. Johaidī! Es taču zinu, ka tu bieži brauc uz baseinu! Tai noteikti vajadzēja būt tavai mašīnai!

Tur sēdēja divi? - Harolds uzmanīgi klausījās, sajūtot atkal kāpjam satraukumu.

-Jā, divi. Jauniņi. Nu, pavisam vēl tādi tīņi. Abi melni. Tā melni ģērbušies, es domāju. Bet viens, tas, kurš nesēdēja tavā vietā, zini, tas pēc čigāna izskatījās.

- Tu viņus pat tik labi atceries?!

-Jā. Es tagad pazītu abus divus. Diezgan tuvu piegāju, kad pieliecos, tad varēju redzēt pilnīgi visu un gana skaidri. Sānu logi jau tev nav tumši.

Un ko šie darīja?

Neko. Sēdēja, kā būtu jāsēž katram godīgam pilsonim savā personiskajā mašīnā. Tāpēc man šķita, ka būšu kļūdījies, tā ir tikai līdzīga tavai mašīnai.

Nu jā, šie laikam ieraudzīja spogulītī tevi nākam un uz brīdi pārtrauca darbošanos, izlikās par beigtām lapsām, - Harolds secināja.

- Droši vien. Velns ar ārā! Kā es tā nenoreaģēju? - Brunis klusiņām šķendējās.

-Tas jau arī viņus būs aizbaidījis, - no mašīnas iekšpuses sauca Bruņa un Katrīnas paziņa. Viņš vēl nebija ticis galā ar vadu mudžekli.

- Vai tu neatceries, cikos tas bija? - Harolds vaicāja Brunim.

- Nu... atceros gan. Es te iebraucu kādas minūtes piecpadsmit pāri septiņiem, noparkoju, aizslēdzu, tad lēnām nācu... jā... Nu, tas bija tā - no piecpadsmit līdz divdesmit pāri septiņiem.

-Jauki. Vienkārši nāvīgi jauki, - Harolds secināja. - Tikko es iegāju pa baseina durvīm, tā šie jau iesēdās manā mašīnā. Es precīzi atceros, ka iebraucu te desmit pāri septiņiem.

Mēs esam ieradušies gandrīz vienlaicīgi, - Brunis noteica.

Un tu viņus patiešām atcerētos?

Protams. Tikai pirms nepilnas stundas viņus redzēju. Vēl tagad redzu, kā viņi abi paskatās uz mani.

Es pieliecos tik tuvu tāpēc, ka tiešām cerēju ieraudzīt tevi. Un šie abi tā vienaldzīgi pablenza uz mani. Tas otrs ar tumši brūnām acīm, un es vēlreiz atkārtoju - kā čigāns, goda vārds. Bet nu, zini, galīgi sīkie abi divi! Sešpadsmit, septiņpadsmit, varbūt astoņpadsmit, bet, nē, nebūs astoņpadsmit.

Nu jā... - Harolds vainīgi noplātīja rokas, tā, it kā būtu pajautājis viņam, kā tad nu sitos zaglēnus sauc, kur šie dzīvo un uz kurieni viņi ved nozagtās mašīnas. Tā tikai vēl trūka, lai Brunis būtu ar šiem vēl tā jauki aprunājies.

Nejaušais izpalīdzētājs beidzot izlīda no mašīnas un sniedza Haroldam skrūvgriezi. Viņš berzēja plaukstas vienu pret otru, it kā tikko būtu tīrījis fekāliju bedri, lai gan rokas tīras. Tipisks meistars, Harolds nodomāja. Kā viņš te vispār gadījās?

Tā, iedod atslēgu, mēģināsim pielaist, - meistars teica. Harolds pasniedza prasīto un ieinteresēts

gaidīja.

Man tikai ir problēmas ar apgriezieniem. Slāpst nost, - Harolds vēl pasteidzās paskaidrot.

Nekas, to tu pats uzpasēsi. Tagad tikai paskatīsimies, vai vispār ķer. Bet vajadzētu jau ... - Un aizķēra arī. Motors ierūcās, mašīna vieglītēm nodrebēja, kad meistars pāris reižu uzspieda uz gāzes pedāļa. Kaut kas netīkami dūmakains izspruka pa izpūtēju, Haroldam tā nebija patīkama atskārsme.

Nemaz tik bieži neiznāk vērot savu autiņu no aizmugures vai no sāna, kad to iedarbina. Melni dūmi pie palaišanas, tas nudien nav labi.

Redzi, nemaz nenoslāpa, - teica meistars un izkāpa. - Bet tev jau arī motors vēl nav kārtīgi atdzisis.

Tagad, vasarā, tā nav problēma. Bet uz ziemu vajag sataisīt. Lielos mīnusos nevarēsi iedarbināt. Lūdzu, tagad vari braukt.

- Vai saliki atpakaļ pareizajā kombinācijā? - Harolds jautāja. -Jā. Ja jau pielec, tad cita kombinācija tur nemaz nevar būt.

Nu ko, tad lielu lielais paldies. - Harolds ar izteiksmīgu žestu sniedzās pēc kabatas portfeļa bikšu aizmugures kabatā.

Nav par ko. Nekas nav vajadzīgs. - Meistars ar žestu viņu apturēja. - Uz ceļa izpalīdzēt cietušajam ir svēta lieta. Bet, ja vajag ko salabot vai apmainīt, tad gan - laipni lūdzu. Katrīna pateiks, kur mani var sameklēt.

Harolds gribēja vēl ko teikt - par melnajiem dūmiem, par salauzto stūres mehānismu, par to pašu apgriezienu neturēšanu -sirds aizvien vēl bija bezgala pārpilna sāpju un rūgtuma, vienkārši gribējās runāties un runāties. Taču trijotne strauji uzsāka savas runas, no kurām Harolds saprata tikai to, ka viņi saposušies braukt pie kāda ciemos.

Meistars atvadījās un aizgāja uz savu mašīnu. Katrīna ar Brūni vēl palika.

Harold, jūs neņemiet galvā to mūsu vecāko treneri, - ierunājās Katrīna - visnotaļ simpātiska, blonda būtne, nedaudz pāri četrdes​mit gadiem, ar piemīlīgu balss tembru. Haroldu pēkšņi sajūsmināja tas, ka viņu uzrunāja ar «jūs», lai arī pati vismaz gadus piecus vecāka. - Viņš mums ir tāds jancīgs. Vienmēr tēlo baigāko priekš​nieku, bet patiesībā nekas liels nav.

Tas baseinā? Ā - jā, jā. Tu arī to visu redzēji?

Jā. Viņš bieži vien jocīgi uzvedas. Nevajag ņemt galvā, -Katrīna vēlreiz apstiprināja. Acīmredzot savādāk viņa neprata izteikt līdzjūtību par visu šeit notikušo.

Tas ir nieks. Viss ir aizmirsts, - Harolds teica. - Kā tajā teicienā: nāks jauni sūdi, šitie aizmirsīsies paši no sevis. Jūs kaut kur laižat viesos?

-Jā, tepat, pie Katrīnas draudzenes, - Brunis paskaidroja.

- Braucam pie manis, - Harolds pēkšņi ierosināja. - Sieva gan nebūs gatavojusies viesu uzņemšanai, taču tas nav svarīgi. Zini, tagad tīri vai derētu ieraut kādu lāsi.

Brunis ar Katrīnu saskatījās.

- Nē, paldies. Mūs jau gaida citur. Nākot laukā, Katrīna vēl piezvanīja un pateica, ka jau izbraucam, - Brunis teica.

Harolds neuzstāja. Patiesībā tā bija tikai pieklājības frāze. Pats stulbākais būtu - ņemt un piedzerties.

Tagad viņš skaidri apjauta, ka patiesībā jāpriecājas, nevis jāskumst.

Bija nolemts nozagt autiņu, - Harolds teica. - Bet, raugi, lai​kam tu viņus iztraucēji.

Droši vien. - Brunis iesmējās. - Es tik nepārprotami meklēju tevi, ka šie laikam visu saprata, un, kā es pazudu skatienam, tā šie laukā un laidās lapās.

Paņēma visu, ko ātrumā var paķert, un pazuda, jā, - Harolds piebalsoja. - Iznāk tagad tā, ka es esmu tavs parādnieks.

- Vispār jau tā ir baigākā cūcene. -Jā, savā ziņā tā ir vistīrākā fantastika!

-Jā, Harold, bet to treneri patiešām nevajag ņemt galvā. Viņš bieži vien izprovocē visādus ekscesus, - atkal teica Katrīna.

- Lai viņš iet dēt. - Harolds iesmējās. - Nākamo reizi es viņam to balto koku... - viņš braši iesāka, bet nepabeidza. - Jā, un apmēram tieši tajā laikā man apzog mašīnu. Nu labi, ko es jūs kavēšu!

Es arī nezinu, ko tagad īsti vajadzētu darīt, - Brunis teica.

Vajadzētu tos maitas noķert, - Harolds prātoja.

Noķert? Kā tu to domā?

-Ja tu viņus esi redzējis vaigā, tas nav tik maz.

- Nu, varam jau pasēdēt te un pavērot. Katrā ziņā esmu pilnīgi pārliecināts, ka atpazītu abus uzreiz.

-Jāpadomā.

- Vai policijā pieteiksies?

Nevar saprast. Šitādos gadījumos tas ir pēdējais, ar ko nodarboties. Viņi neatrod gandrīz nevienu nozagtu mašīnu, tad kāpēc gan lai tagad mestos tvarstīt tādus, kas tikai izzaguši diplomātu, lai gan visas pazīmes liecina, ka ir gribēts aizdzīt auto un to darījuši vīri ar pieredzi.

Skaties pats, - Brunis teica. - Par dokumentu pazušanu gan vajadzētu paziņot.

- Droši vien... Jā, tas nu ir smalki sanācis.

Brunis un Katrīna atvadījās. Harolds jutās neērti, ka tik ilgi viņus aizturējis. Brunis speciāli nedēļas vidū atkūlies no saviem laukiem, lai satiktos ar brūti, bet es tagad ar savām problēmām jaucu viņiem laimīgo stundu. Viņu vecumā ar sitām lietiņām vairs nedrīkst jokot. Šajā ziņā īpaši jūtu līdzi Brunim.

Pirms sešiem gadiem viņš izšķīrās no savas pirmās sievas un kopš tā laika ir jūtami sašļucis. Lai arī iepriekš nekas par to neliecināja, tomēr tagad varēja manīt, ka Brunis to visu smagi pārdzīvo. Negaidīti un smagi. Attiecībās ar sievietēm viņš kļuvis robustāks un neizlēmīgāks. Aizvien slīcinot šķiršanās bēdas alkoholā, dažu labu jaunu un perspektīvu brūti vienkārši nodzēris.

Bet Katrīna izskatījās viņam laba partija.

- Neņemiet neko galvā, Harold, - Katrīna uz atvadām atkārtoja.

Paldies, Katrīn, es tā arī darīšu! - Harolds samocīti uzsmaidīja, lai parādītu, cik ļoti viņu aizkustina Katrīnas rūpes. - Par tām tru-bām tad sazvanīsimies nākamās nedēļas sākumā, Brūni, jā!

Sarunāts! - Brunis pamāja, un viņi devās uz mašīnu. Astoņus gadus vecs, tumši brūns, tā sauktais sestais žigulis, kurš grab, sīc un šņāc, bet vienmēr labi pielec un apbrīnojami labi ripo pa jebkuru ceļu.

Aizmugures kreisās puses durvju loga pacēlājam notrūkusi trosīte, Brunis stiklu piespiedis ar dziļi aizbāztu skrūvgriezi. Harolds labi atcerējās, ka šī ķibele Brunim gadījās jau otrajā gadā pēc auto nopirkšanas. Harolds tolaik vēl braukāja ar sabiedrisko transportu, kuru tagad uzlūkoja ar atklātu riebumu, taču toreiz viņam, kā jau studentam, nebija pārāk lielas izvēles. Kopš tā laika Brunis tā arī nav salabojis loga pacēlaju un braukā ar aizsprausto skrūvgriezi -jau kādu sesto gadu.

Un tādu autiņu, starp citu, neviens arī nezags.

Harolds iekāpa savā mašīnā un aizkūpināja kārtējo cigareti. Jāmēģina braukt. Lai arī stūre īsti negrozās, tomēr līdz mājām jātiek. Tikai tagad viņš spēja novērtēt ārzemju autokonstruktoru pārgudrību.

Grozīt stūri, kad tai nav nekādu bojājumu, ir tīrais prieks un izklaide. Tagad tā jākrakšķina ar tādu spēku, ka pirkstu gali paliek balti. Bet pabraukt tiešām var. Ieslēdzis mirgojošās avārijas ugunis, Harolds rātni, pa brauktuves labo maliņu, čubināja uz mājām.

Viss peldes prieks bija zudis. Zudusi arī iespēja vakarā, kad ielas kļuvušas tukšākas, pabraukties ar reibinošu ātrumu, kā Haroldam patīk. No baseina līdz mājām viņš parasti mēdza vienu posmu braukt pa Jūrmalas šoseju un tur atļāvās uzspiest pedāli vai līdz galam. Pēc kārtīgas peldes tas bija tik tradicionāls rituāls, ka tagad viņš izjuta vēl lielākas morālās sāpes, ka nu arī tas liegts un jāvelkas gluži kā slimam krupim gar pašu maliņu.

5. nodaļa Novietojis savu apgānīto auto stāvvietā, kas atradās piecu minūšu gājiena attālumā no mājām,

Harolds aizvien vēl nevarēja izšķirties - kas tagad īsti darāms.

Viens gan skaidrs, proti, ja tagad pa rokai patrāpītos abi zaglēni, tad gan sāktos briesmu darbi.

Pirkstu un varbūt pat roku nociršana būtu mazākais, ko šiem nāktos piedzīvot. Visdrīzāk gan liktu abiem pēc kārtas piekopt orālo seksu ar mašīnas izpūtēju motora palaišanas brīdī. Gan jau vēl kaut ko izdomātu.

Tik viegli, kā paraduši, šoreiz viņi cauri netiktu.

Ejot un nervozi vicinot maisiņu ar peldlietām, Harolds tiešām jutās apzagts. Naturāli. Jo otrā rokā būtu ierasti jākuļājas tumšsarka​najam ādas imitācijas diplomātam. Bet nekā. Brīvs no visām rūpēm.

Un brīvs no visiem dokumentiem.

Diplomātu pirms diviem gadiem dzimšanas dienā uzdāvināja Emma. Toreiz Harolds bija tikko nodibinājis savu arhitektu biroju, un sieva uzskatīja, ka nu viņam jāizskatās svarīgākam. Haroldam gan vairāk patikušas ērtas pleca somas, taču diplomāts tiešām izskatījās simpātisks un respektabls. Visvairāk patika tā krāsa. Pret melniem diplomātiem, tāpat kā pret melniem uzvalkiem un iestīvinātām apkaklītēm, Haroldam bija izstrādājies konjunktūrisks riebums, taču tumšsārtās ādas imitācija - tas šķita gluži vai retums. Un, nav jau ko slēpt, Harolda raksturs tomēr reizēm prasīja pēc tāda veida izcelšanās pārējo ļaužu vidū.

Par naudu, protams, sirds sāp. Gandrīz tūkstotis dolāru. Normāla divu mēnešu alga. Tas ir man, Harolds domāja, nerunāsim nemaz par mūsdienu nabaga pensionāriem, kuriem tas ir vai vesela gada iztikas minimums. Tagad tie brūnacainie pauti varēs kādu laiciņu bezrūpīgi un jautri padzīvot. Par pasi tā bēda mazāka. Visas lappusītes, kurās paredzēts iespiest ārzemju vīzas, tāpat jau gandrīz pilnas, un tādēļ vien pase jāmaina. Vienīgi paies zināms laiciņš, kamēr varēs to izdarīt. Bet rīt jānorēķinās ar materiālu piegādātājiem, un naudas vairs nav. Pasūtītājs iedeva visu naudu, kas glabājas bankā, un Harolds izņēma parasti tieši tik daudz, cik konkrētajā brīdī nepieciešams. Taču šai operācijai nepieciešama arī pase, citādi bankā neviens neapkalpos. Paldies Dievam, ka čeku grāmatiņa glabājas biroja seifā. Tas jau nu būtu pārāk labs ķēriens - čeku grāma​tiņa kopā ar naudu izņemt tiesīgas personas pasi!

Taču par visu vairāk žēl zemes dokumentu. Kopš likums atļāva iegūt vai atgūt zemi privātīpašumā, arī Harolds bija nolēmis privatizēt apbūves gabaliņu, uz kura nesen iesācis celt vasarnīcu un kuru pirms daudziem gadiem bija ieguvis, kā mēdz teikt, par skaistām acīm. Viss jau tiktāl būtu labi, bet tad nāca šī milzu birokrātija, un ar zemes dokumentu noformēšanu valdība bija īpaši pajokojusi, jo, lai līdz galam nokārtotu visus papīrus, bija jāiziet garš, mokošs un pazemojošs ceļš, tā ka tagad, kad dokumenti zuduši, Harolds to izjuta kā īpaši skaudru sāpi. Tiesa, viņš uzreiz aptvēra, ka jebkuram no dokumentiem attiecīgajās iestādēs ir dublikāti un tāpēc vien, ka nozaudēti oriģināli, neviens zemi neatņems, taču, iedomājoties, ka atkal jāuzsāk pusotru gadu garais Golgatas ceļš pa šaurajiem pašpārliecināto ierēdnīšu gaiteņiem, jau mati šausmās slējās stāvus. Bija palicis tikai pēdējais posms - ierakstīties tajā Zemesgrāmatā! Nolādēta būšana.

Un, protams, līgumi. Ja labi padomā, tad ar tiem būs lielas ziepes. Ejot nelielo ceļa gabaliņu no stāvvietas līdz mājām, Harolds pēkšņi apstājās kā zemē iemiets. Tieši šodien viņš salika kopā visus šī un nākamā gada līgumus, lai vakarā mājās tos vēlreiz rūpīgi caurskatītu. Tieši šodien tie visi nonāca blēžu rokās. Tas nu vairs nav patīkami. Sasummējot kopā visus līgumos ierakstītos skaitļus, var iegūt tīri glītu kopējo summiņu. Tie būs vairāki simti tūkstošu. Un visos dokumentos ir Harolda paraksts. Ja papīri nonāk kaut cik domāt spējīga bandīta rokās, tad pārāk lielas prāta spējas nemaz nevajag, lai secinātu, ka šim zēnam, proti, Haroldam, vēl šis tas aiz ādas un, tā labi paspaidot, no viņa var dabūt vairāk nekā to nepilno tūkstoti, kurš tik jauki aizmirsts kopā ar diplomātu mašīnas salonā. Un tādus aprēķinātājus nevarētu mulsināt fakts, ka tā nebūt nav 11arolda paša vai pat viņa vadītās firmas brīvā nauda un ka patiesībā viņš ar to tiešā saskarsmē nekad nenonāk. Tie ir tikai līguma cipari, kuri labākajā gadījumā ceļo pa banku pārskaitījumiem. Bet vai tas varētu atturēt mazizglītotu blēdi? Viņš nodomās tikai vienu - ahā, sprukstiņ, ja tu apgrozies tādās naudās un tādu kungu sabiedrībā, tad, lūgtum, proties izlikt biezajiem zēniem arī kādu bišķīti. Savādāk...

Un Harolds noskurinājās. Viss iespējams. Nupat dzīvojam tādā laikmetā, kad bērna nolaupīšana izspiešanas nolūkā ir vēl pats civilizētākais paņēmiens. Šodien, pat aci nepamirkšķinot, ar cirvi nogalina cilvēku, lai tiktu pie pudeles šņabja.

Protams, var jau cerēt, ka apzadzēji patiešām ir naivi un pašpārliecināti bērneļi, kuri savā domāšanā sen pārauguši ģimnāzijas mācību programmu un kuriem, vērojot, kā attīstās un apaug ar kārdinošu mantu tikai pāris gadiņus vecāki zēni, ir radies iespaids, ka pie labklājības var tikt samērā viegli - izmantojot citu lētticību un izjūtot nedaudz personisko baiļu. Vārdu sakot - nevis strādājot un kaut ko tur ražojot, bet gan atņemot citiem un pārdalot to sev par labu. Tam netrūkst visdažādāko piemēru no pieaugušo sabiedrības. Gan tie paši dievinātie jaunbagātnieki, gan pati valsts arī nodarbojas ar to pašu, jo neviens te neko būtisku neražo, bet nežēlīgi daudz paģēr no līdzcilvēkiem. Vieni lētāk pērk un dārgāk pārdod, bet otri citus cenšas pārsteigt, izdomājot aizvien fantastiskākas nodokļu likmes.Harolds nojauta - šie nebūs vienkārši zēniņi. Protams, viņi paši n no viszemākā izpildītāju līmeņa, tā sacīt, vēl ar lielām izaugsmes perspektīvām, reiz tik agri sākuši. Taču Harolds saprata - viņi nekad nezags mašīnu, cerot tikai paši saviem spēciņiem to pārdot - vai nu visu, vai pa daļām. Aiz viņiem nepārprotami stāv organizēta struktūra, kuras galvgalī atrodas prātīgs vīrs, kas, saņēmis savās rokās Harolda parakstītos līgumus, izdarīs tieši tos secinājumus, par kuriem viņš tagad bažīgi prātuļo. Vismaz es viņa vietā tā izdarītu, Harolds domāja. Ja tas ir ienācis prātā man, tad kāpēc cerēt, ka tā neiedomāsies šis mistiskais noziedznieks? Tā taču ir viņa ikdiena, viņa darbs, viņa šķebinošā un apgānītā maizīte, un viņš noteikti ir lie​lisks sava aroda pratējs, tā sacīt, profesionālis. Šī doma Haroldu satrauca ne pa jokam. Līdz pat šai dienai viņš bija dzīvojis normālu dzīvi, vairāk vai mazāk šausminādamies par kādu uzzinātu faktu, kā tur izgājis citiem, kuriem «uz astes» uzsēdusies bandīti vai notikusi līdzīga nelaime. Tagad jau arī prese par to runā pietiekami daudz. Taču līdz pašam šad un tad arī nonāca plašākai publikai nepaziņotu notikumu atstāsti, un tie reizēm patiešām uzdzina šausmas.

Harolds skaidri apzinājās, ka pēc dabas ir visnotaļ pašpārliecināts latvietis un allaž svēti ticējis, ka ar viņu nekas tāds nenotiks un nemaz nevar notikt. Un, ja nu nejauši tā arī atgadītos, tad bija pārliecināts, ka pratīs visiem šiem deģenerātiem aplauzt ragus. Jā, jā, gan labākās, gan sliktākās Holivudas filmas viņš ir saskatījies gana, taču tagad nebūt nejutās drošs un pārliecināts, lai varētu paredzēt savu rīcību gadījumā, ja ar viņu atgadītos «kaut kas tāds». Un te nu vienreiz ar tevi tā noticis, vai ne, veco zēn? Gluži nevainīga situā​cija, un še tev - kas par pavērsienu! Kaut kas tāds ir klāt.

Pag, pag, te nu ir mazlietiņ jāpadomā.

Harolds apsēdās uz soliņa Zolitūdes mikrorajona milzīgo, desmit-stāvīgo blokmāju ieskāvumā. Ārā jau sen valdīja tumsa, un šur tur varēja manīt pastaigājamies nelaimīgos suņu īpašniekus kopā ar saviem lolojumiem, kuriem visa diena jāpavada četrās sienās un tikai agri rītos vai vēlu vakaros var tikt ārā pacilāt kājas vai uzmest raksturīgos kūkumus.Arī šī pastāvīgā tumsa. Pašvaldības atradušas kārtējo ģeniālo izeju, kā noslēpt savu vadītāju tumšos darījumus dažādu kredītu saņemšanā un priekšpilsētas nekustamās mantas ieķīlāšanā, kas tika attaisnots ar to, ka, lūk, nepieciešama nauda, lai samaksātu elektrības un enerģijas piegādātājiem, bet patiesībā izmantoja dažādām birokrātiskām izpriecām un šos līdzekļus veikli pārpludināja personiskajās kabatās, tāpēc nolēmušas vakaros vairs neapgaismot daudzstāvu namu mikrorajonu šaurās ieliņas un gājēju takas. Sak, vakaros tāpat visos logos deg gaisma un tāpēc uz ielas pietiks apgaismojuma, bet dziļās naktīs, kad visi godīgi ļautiņi guļ un logi ir tumši, tad nav ko staigāt apkārt.

Spokainajā tumsā uz vakara pastaigu izvesto suņu acis reizēm spīdēja kā zaļi smaragda asmenīši. Šķita, ka atrodies tādā pasakainā vilku mežā.

Es atrodos starp vilkiem, jā.

Idritvai kociņ, šī sajūta gan spēj tevi pamatīgi piespiest pie zemes, vai ne?

Harolds nebūt nebija no tiem, kuri par katru pāridarījumu skrien sūdzēties mammai vai skolotājam,

taču nupat juta, ka gluži bez padoma neiztikt. Turpat, kur viņš tagad sēdēja, neapzināti gumzīdams maisiņu ar slapjajām peldlietām, pāri nelielam lauciņam vīdēja vietējā policijas iecirkņa apgaismotie logi. No šejienes pat varēja saskatīt pie galda sēdošu vientuļu dežurantu.

Nekādu ģeniālu recepti tur iegūt viņš necerēja, jo labi zināja šāda vietējā iecirknīša bezpalīdzību.

Turklāt pirms diviem gadiem viņš tur reiz jau ir bijis kopā ar dēlu. Apmēram piecpadsmit minūtes pēc tam, kad zēns bija atskrējis mājās un satraukti paziņojis, ka netālu no dzelzceļa stacijas uz riteņbraucēju takas trīs piedzērušies jaunekļi atņēmuši viņam velosipēdu. Harolds labi atcerējās, ka iesnieguma uzrakstīšana vien toreiz aizņēma vairāk par stundu. Nīgrs policists flegmātiski visu pierakstīja, lika pārlasīt un parakstīties, tad slaidi ielidināja aprakstīto un parakstīto papīru atvilktnē. Sak, gaidiet rezultātus, mēs strādāsim. Kā, Harolds laikam kaut ko nebija sapratis, - vai tad mēs tūlīt pat nedosimies turp, lai mēģinātu laupītājus atrast? Tas taču tikko noticis un nekur viņi vēl nebūs pazuduši, varbūt turpat zālītē pie velosipēdistu celiņa sēž un vicinās ar gāzes baloniņu, ar kuru dēlam piedraudēts. Jā, Harolda apņēmība tika visnotaļ atbalstīta. Jā, jā, ej tikai un apskaties, varbūt šie tur patiešām vēl sēž. Un, ja tā ir, tad mēģini sarunāt, varbūt atdod ar labu. Pēc tam atnāksi un paņemsi savu iesniegumu atpakaļ, lai mums mazāk lieku galvassāpju. Ko, ko? Kāds no mums lai iet tev līdzi? Nesanāks. Mēs, raugi, šovakar dežurējam divatā. Vienam jāsēž uz vietas, un tas esmu es, bet pārinieks devies nelielā apgaitā. Un ko gan tu vispār iedomājies? Kaut kāds velosipēds! Šorīt te vienam blakusmājā dzīvokli aptīrīja par vismaz divdesmit tūkstošiem, un -ne čiku, ne grabu. Lūk! Bet tu te par kaut kādu spieķriteni ņemies.

Okei, Harolds jau saprata, ka tādam policistam tas velosipēds patiesi ir tīrais nieks. Un viņam pie vienas vietas arī tas, ka braucamais pirkts par dēla paša naudu, kuru viņš vasarā sapelnīja, strādājot dārzniecībā. Tādam policistam viss ir pie vienas vietas. Viņam uz pieres rakstīts - tikai nedomā, ka sēžu te tāpēc, ka man tas nāvīgi patīk, un ka esmu iemīlējies policista darbā!

Toreiz Harolds gandrīz atklāti nospļāvās turpat iecirknī uz grīdas un aizgāja, skaļi aizcērtot durvis, nosolījās pats tos laupītājus atrast un sodīt. Policists visnotaļ labvēlīgi novēlēja labu veiksmi, un Haroldam radās iespaids, ka to viņš teica no visas sirds. Visvairāk nezin kāpēc bija neērti no dēla.

Kopš tā laika nekas vairs par šo lietu nav dzirdēts. Tuvojoties jaunajam gadam, neieradās neviens sabozies policists ar lūgumu uzrakstīt atsaukumu iesniegumam, lai viņiem nebūtu šī bezcerīgā lieta jāpārvelk uz nākamā gada lietvedību. Laikam paši ir atraduši kādu ģeniālu metodi, kā atsaukt tādus iesniegumus, nemaz neap​grūtinot procesu ar pašu iesniedzēju parakstiem.

Kopš tā laika par dēlam nolaupīto velosipēdu nekas nav dzirdēts.

Un Harolds arī negāja neko pats meklēt.

Tāpēc arī tagad viņš negāja pēc kādas gatavas receptes. Taču aprunāties ar oficiālu likuma sargāšanas pārstāvi tomēr gribējās. Ko gan tāds ieteiks tagad darīt?

6. nodaļa Policijas iecirknis bija tieši tikpat bēdīgs, cik bēdīga situācija ar likumu sargāšanu valstī. Telpas ierīkotas fantastiskā betona tūplī, neracionāli plašas un tik augstiem griestiem, ka, izlaužot pāris sienu, tās mierīgi varētu pārvērst par nelielu sporta zāli. Pie nošņurkuša rakstāmgalda sēdēja dežurējošais policists.

Izskatījās, ka viņa tumši zilais formas frencis ir pilns mūžam neizklapējamu putekļu un tāpēc nav pakļauts pat postošajai kožu iedarbībai.

Nācās pāris minūšu pacietīgi gaidīt, kamēr likuma vīrs pievērsīs uzmanību. Ar ko viņš tobrīd nodarbojās, uzreiz nebija iespējams saprast. Vienkārši sēdēja un ne uz ko nereaģēja. Bet tad noreaģēja.

- Nu, kāds probļems? - policists jautāja.

-Jā, tāda delikāta lieta, - Harolds iesāka un īsumā izstāstīja visu, kas ar viņu šovakar noticis, un dalījās pārdomās par iespējamajiem secinājumiem, kurus varētu izdarīt noziedzīgās pasaules gaišākās galvas.

Harolds, protams, necerēja, ka šeit ar viņu kāds runās latviešu valodā, taču pats stingri vien turējās pie valsts mēles. Un tad nu iznāca tā unikālā situācija, ka viņš runāja savu runājamo vienā valodā, bet dežurējošais policists savus skopos un neieinteresētos jautājumus, piebildes un ģeniālos secinājumus atkal savā, proti, krievu valodā. Un, kopumā ņemot, tas viss tā tīri jauki viņiem sanāca. Kā jau pierasts.

Veikalos pārdevējas vēl brīžiem cenšas lauzīties valsts valodā, bet policistiem pat tas praktiski nebija nepiecie​šams. Viņiem taču no tevis neko nevajag. Tu esi tas lūdzējs. Tad nu pieņem visu, kā ir.

Bet šis izrādījās īpašs eksemplārs. Pat negrasīdamies pievērst jelkādu uzmanību Harolda aizdomām par bandītu rokās nonākušajiem līgumiem, policists vairākkārt pārjautāja vienu un to pašu, proti, kas tad īsti ir noticis, kas pazudis no tieši viņa attīstības līmenim saprotamām mantām un, galu galā, kur un kad tas noti​cis - vai tad tepat kaut kur, šajā rajonā.

- Ā, baseins, - viņš novilka, tā īpaši jauki uzsvērdams burtiņu «i» šajā vārdā, proti, tā, ka iznāca nevis normālais «baseins», bet kaut kāds «baaseins» ar uzsvaru uz otrās zilbes sākuma šajā patvaļīgajā dalījumā. - Tas nav mūsu častoks. Tūlīt pateiks numurs, kas tas tev tur par častoku tas ir... - dežurants beidzot spēja arī kaut ko paskaidrot un sāka šķirstīt burtnīciņu apskretušām lapām. - Tūlīt tev pateiks, tūlīt.

Harolds pieklājības pēc paņēma pasniegto lapiņu, uz kuras tad nu bija uzrakstīts baseina rajona policijas iecirkņa telefona numurs, un neatvadījies aizgāja. Dežūrpolicists nejutās apvainots. Promejot Harolds pamanīja, ka viņš visu laiku iešķībi ar vienu aci mēģina blenzt pārnēsājama, melnbalta televizoriņa cepuma izmēra ekrāniņā, kur rādīja kādu no tūkstošajām latīņamerikāņu seriālu filmām par eksaltētu nodevību, atkalredzēšanos pēc simt gadiem, atmiņas zudumu, ārlaulības bērniem un tamlīdzīgi.

Ko gan citu varēja gaidīt, Harolds nikni domāja, izejot atkal svaigajā vakara gaisā. Labi vēl, ka nesāka turēt aizdomās, ka es to pats esmu viltīgi izdomājis, lai slēptu iztrūkumu firmas kasē.

Pārnācis mājās, Harolds visu izstāstīja sievai un pacietīgi izturēja tradicionālo šausmināšanos.

Visvairāk viņai bija žēl nozagtās naudas, taču tūlīt pat arī paziņoja - galvenais, ka mašīna tomēr palikusi.

Par savām aizdomām līgumu sakarā Harolds neieminējās ne vārda. Ārēji viņš bija nomierinājies, tas arī atstāja nepieciešamo iespaidu uz mājiniekiem. Nekāds lielais tracis nesacēlās, un klusībā Harolds bija visiem pateicīgs, ka saglabājas šis šķietamais miers.

Paēdis vakariņas, viņš atlaidās dīvānā un neredzošām acīm blenza televizorā. Tādā noskaņojumā viņu iztraucēja telefona zvans.

Nu, kā tad jūties, vecais? - Tas bija Brunis. Varēja just, ka viņš ir viesos un pāris glāzīšu ierāvis.

Kad Brunis iedzēra, viņa latgaliskais akcents kļuva joņiem manāmāks, tas kalpoja kā indikators, lai no​teiktu viņa dzēruma pakāpi. Brunis piederēja tiem tipiem, pēc kuru ārējā paskata reti var pateikt, cik tad kungs izņēmis. Toties, jo vairāk viņš ņēma, jo lielāks latgalis viņā atmodās.

Draņķīgi jūtos, - Harolds atbildēja. - Sēžu un virpinu visādas versijas.

Policijā pieteicies?

Harolds īsti nezināja, ko tagad lai atbild. Viņš smagi nopūtās.

Nu, ko gan man dos tā policija? Salīdzinot ar pasaules revolū​ciju, šis mans gadījums ir tikai tāds oda pirdiens.

Bet tu viņiem pasaki, ka es esmu tos zagļus redzējis un varu būt par liecinieku. Ja vajadzēs, es tev palīdzēšu, par to vari nešaubīties.

Es arī par to nešaubos, Brūni. Tu jau tāpat man esi ģeniāli palīdzējis. Nebūtu tavs randiņš, nebūtu arī vairs manas mašīnas.

-Ja to tagad kādam stāstīs, neviens negribēs ņemt par pilnu. Vajag arī tā sagadīties! Kā vispār pārbrauci mājās?

Lēni gurkstot. Jāsazvana vēl šovakar mans meistars un jāapjautājas viņam. Bez mašīnas esmu kā bez rokām. Nav iedomājams, ka bez tās es varētu vispār savu darbiņu darīt. Dienu dienā, no objekta uz objektu - to taču es ar tramvajiem, trolejbusiem vai pat takšiem neizbraukāšu. Jā, velns parāvis! Ja viņi

būtu autiņu aizdzi​nuši, tas man tomēr būtu pamatīgs blieziens zem jostasvietas.

Varbūt meistari stundas laikā visu iztaisnos, un būs labi, -Brunis teica.

Cerēsim, ka ar to pietiks. - Harolds nopūtās. - Kā tev tur iet? Jūtu, ka kādi trīs simti tev jau ribās.

Trīs simti? Nē, trīs simti vēl nav. Bet drīz jau būs, - Brunis šķelmīgi attrauca. - Mums te visiem iet ļoti jauki.

Tu vēl naktī drāzīsi atpakaļ uz saviem pāķiem?

Tā laikam būs jādara, jo man no rīta jābūt Tukumā. Tur kāds svarīgs zvērināto saiets. Zini, ir aizdomas, ka mani grib kaut kādos priekšniekos atkal virzīt.

Tas taču ir jauki! Lai tikai bīda.

-Jā. Nekā jauka. Šodien no tiem lielajiem amatiem vairs nav nekāda labuma. Ja tam nāktu līdzi arī laba aldziņa, tad vēl varētu domāt, bet tagad man ne mazākajā mērā nav vajadzīgi skaļi tituli. -Ļoti jauki izskanēja burtiņš «ē» Bruņa izpildījumā. Nē, Harolds nodomāja, tu mani nepiemānīsi, jo ir gan tev visi trīs simti jau iekšā.

- Mēģini apvienot, - Harolds teica. - Tagad tas ir vispārpieņemts stils: pēc profesijas ārsts, bet vienlaicīgi un netraucēti arī viceprezi​dents trīs komercbankās.

Nu, tad jau skatīsimies, kā tas viss būs. Vispirms jāaizbrauc un jāpaklausās, par ko vīri runā. Brunis tomēr bija piesardzīgs, taču varēja just, ka sirds dziļumos viņš jau sen visu ir izlēmis. Vēl boļševiku laikos pagrozījies tīri vērā ņemamos amatos un krēslos, viņš visas šīs spēlītes itin labi pieprata, un tieši viņam tajās orientēties nemaz nebija tik grūti. Principā nekas nav mainījies. Vēži tie paši, un kules arī tās pašas, tikai citi karogi plīvo.

Kur tad tu rītā būsi? Kur man tevi meklēt, ja rodas nepiecie​šamība? - Harolds vaicāja.

Pa dienu būšu svarīgs, bet pievakarē sēdēšu mājās.

Laukos?

-Jā, būšu mājās.

Pilnīgi iespējams, ka es tev zvanu.

Ko tad tu īsti esi nolēmis? - Brunis jautāja.

Nezinu. Vēl neko epohālu. Rītā varbūt būs nobriedis kāds plāninš.

Labi. Es jau teicu, ka esmu gatavs tev palīdzēt, un to darīšu, kā vien pratīšu. Paklau, bet tu pieraksti arī Katrīnas Rīgas telefona nu​muru. Es tagad visai bieži tur mēdzu būt.

- Oho! Tik tālu jau esi? Būsim kaimiņi?

-Nezinu, nezinu, - Brunis pašapmierināti ņurdēja klausulē. - Mūsu gados jau vairs nav ko ilgi cimperlēties, vai ne?

Harolds pierakstīja Katrīnas telefona numuru un apsolījās rīt​vakar Brunim piezvanīt.

Pēkšņi viņš juta, ka šī saruna ir pamodinājusi slēptus dzinuļus, un sāka apņēmīgi rīkoties. Vispirms piezvanīja automehāniķim, kuram piederēja pašam savs autoapkopes centrs un kuru Harolds sauca vienkārši par savu meistaru, automehāniķis pret to neprotestēja, jo tā viņu sauca daudzi, tā bija meistara šīmūža maizīte. Harolds izstāstīja visu bēdu, uzklausīja prātīgus pārmetumus par idiotisko manieri atstāt mantas mašīnas salonā un ieteikumus: turpmāk uz priekšējā paneļa turēt lādīti ar sievas briljantiem, -beigu beigās sarunāja, ka rīt jau no paša agra rīta būs ciemos, lai varētu noteikt skādes apmērus un mēģināt arī salabot.

Pēc tam Harolds zvanīja savas firmas kompanjonam Borisam un stāstīja visu viņam, pie viena informēja, ka savu ķibeļu dēļ rītā līdz pusdienas laikam birojā neparādīšoties. Boriss morāli nelasīja, tikai ieteica noteikti griezties policijā, jo, izrādās, viņš labi zināja, ka bez iesnieguma un krimināllietas ierosināšanas būšot grūti kārtot gan jaunas pases iegūšanu, gan dabūt dokumentu dublikātus, arī visu pārējo tas sarežģīšot. Neko citu tāds policijas akcepts ne​došot, taču šāds gājiens nepieciešams tikai tāpēc.

Tas visbeidzot Haroldu iedrošināja par notikušo oficiāli ziņot policijai, bet laikam jau ne tikai tas vien. Tagad, kad viņš bija maķenīt nomierinājies, atradās savā siltajā mājoklī, bija runājies ar tuviem

cilvēkiem, nodarītā materiālā skāde vairs nešķita tik briesmīga. Daudz nepanesamāka kļuva doma, ka viņš ir pamatīgi pie​smiets. Pašcieņas bigulis slējās aizvien taisnāk un augstāk.

Tā es tomēr neatstāšu. Galu galā Brunis viņus ir redzējis!

Harolds sazvanīja policijas iecirkni un tur sagaidīja negaidītu laipnību. Krieviski runājoši dežuranti bija tūlīt pat gatavi doties uz notikuma vietu. Nācās paskaidrot, ka Harolds jau sen atrodas mājās. Tas brašos zēnus atvēsināja. Nu, tad lai viņš braucot šurp. Bet Harolds neredzēja lielu jēgu tādai steigai, kaut arī policijas zēnus labi saprata. Šovakar viņiem laikam mierīga dežūra, un, lai nenomirtu no garlaicības, viņi būtu gatavi doties apskatīt pat tādu notikuma vietu, kurā viena kaimiņa suns aptaisījis otra kaimiņa krāšņās rozes.

Harolds pārjautāja, vai, balstoties uz aculiecinieku sniegtajām pazīmēm, policisti tūlīt metīsies zagļus meklēt, un, saņēmis kategoriski noliedzošu atbildi, paziņoja, ka nekādas steigas nav. Iesniegums un krimināllieta nepieciešama tikai dokumentu dublikātu atgūšanai.

Okei, policisti piekrita, tad brauc rīt agri no rīta.

7. nodaļa Brunis viņus ir redzējis, un tas patiešām nemaz nav tik slikti. Nemaz, nemaz nav peļami.

Nevarētu teikt, ka tovakar Harolds būtu mocījies ar bezmiegu, taču visdažādākās domas ilgi neļāva aizmigt. Beigu beigās viņš gulēja normālu miegu, kādu pienākas baudīt godīgam, visnotaļ cienījamam pilsonim pēc grūtas un garas darba dienas, turklāt - arī pēc intensīvi nopeldēta kilometra un kreņķos pavadītas novakares.

Taču pirms aizmigšanas vēl ilgi bija jādomā.

Harolds vēl kaut kādi spēja pats sevi iedomāties noziedzīga grupējuma līdera ādā un domāja, ka gan jau prastu izmantot savās rokās nonākušos tāda Harolda parakstītos līgumus, taču iejusties abu mazo zaglēnu lomā nekādi neizdevās. Vispirms jau laikam trau​cēja gadu starpība. Ja ir tā, kā apgalvo Brunis, un mazajiem vieglās dzīves tīkotājiem vēl ir tīņu vecums, tas nozīmē, ka viņam pilnībā jāiejūtas sava dēla ādā, kurš ir maķenīt jaunāks, taču turpat vien. Un tas jau gandrīz neiespējami, jo, raugi, kad mēs augām, tad...

Jā, bet izskats var būt arī mānīgs. Krievi bieži vien izskatās mazi, sausnēji un krietni vien jaunāki par saviem gadiem, vismaz tie, kas dzīvo te, Latvijā. Harolds pat atsauca atmiņā slavenā ķirurga Samosova atziņu viņa grāmatā, kur krievu fiziskais nīkulīgais paskats izskaidrots ar šādu frāzi - nekvalitatīva barība vairākās paaudzēs. Grūti gan teikt, vai šo apgalvojumu var attiecināt uz krieviem, kas dzīvo Latvijā. Arī vairākās paaudzēs. Te gan nav bijis kvalitatīvas barības trūkums: tieši tāpēc jau viņi te saviesušies, vai ne?

Pēc Bruņa apraksta Harolds atkal mēģināja iedomāties savus pāridarītājus. Šķita, ka tas palīdzēs rast kādu risinājumu, bet diez cik labi tas neizdevās.

Nu, labi, padomāsim par kaut ko citu.

Motīvs. Kāpēc jāzog? Lai tiktu pie mantas, pie naudas, protams. Bet nozagt mašīnu nav tas pats, kas nozagt veikalā ābolu. Mašīnai ir pazīmes. To meklēs. Un Harolds pēkšņi atskārta vienu būtisku lietu. Nav nejaušība, ka mēģināts nozagt tieši tavu mašīnu. Ir nācies dzirdēt domu, ka mašīnu, kura noskatīta, nozags agri vai vēlu. Tad zagļi nesteidzas, protams, negrābj, kas pagadās pa rokai. Viņi izpēta tavu dzīvi līdz pēdējai detaļai, izspriež visus par un pret un tikai tad paņem iekāroto, izdarot to vispiemērotākajā brīdī.

Kur gan ņemt vēl piemērotāku brīdi par to, kad tikko esi iegājis baseinā? Pacietīgi izanalizējot, var rāmi secināt, ka kopš brīža, kad tu aizver aiz sevis baseina ārdurvis, zagļiem ir vismaz vesela stunda laika.

Atmūķēt jebkuru slēdzeni šodien laikam vairs nav nekāda problēma. Vienīgi pareizi jānovērtē situācija.

Tad vajadzīga tikai pirkstu veiklība, jābūt arī nedaudz zināšanām un prasmei, tā sacīt. Redzēji, kā Katrīnas meistars tika galā ar vadiem, kamēr tu pats tikai stāvēji un stulbi blenzi uz tiem, un vēl nesakarīgi bakstījies ar skrūvgriezi!

Jā... Bet tad nejauši gadās Brunis. Kas notiek tad? Arī tādos brīžos laikam šis tas ir jāpieprot, lai notēlotu aukstasinību. Sak, ej vien, vecīt, tālāk savās gaitās, mēs te tīri legāli sēžam un kaut ko gaidām. Te noteikti ir piestrādājis kāds izglītots cilvēks, kurš maķenīt orientējas psiholoģijas jautājumos. Brunis taču atceras, ka abi sēdējuši un nevainīgi klausījušies mūziku. Sejās ne mazākās pazīmes, ka vispār tiktu darīts kas cits. Tad, redz, kā - tādos brīžos nedrīkst aizmirst ieslēgt radio. Mācies! Un, ja nu gadījumā pēkšņi jālaižas lapās, tad vairs nav svarīgi, vai tas izslēgts vai arī palicis tur skumji skanam.

Pag, pag, tik tālu vēl neskrien.

Palikām pie tā, ka tu esi pamatīgi izpētīts. Par tavām gaitām itin viss ir zināms. Tas varētu nozīmēt tikai to, ka bijis pasūtījums. Kāds ir pateicis - zini, tagad nepieciešams tieši tāds modelis. Lūdzu, atrodi, paņem un par to saņemsi tik un tik. Interesanti, vai pasūtītājs maksā iepriekš vai arī tikai tad, kad darbiņš padarīts? Kaut nu manā gadījumā būtu bijusi priekšapmaksa. Lai zēniņiem vismaz kaut kādas nepatikšanas sanāktu.

Taču tas var arī nebūt pasūtījums. Attiecīgās aprindas vienkārši ļoti labi orientējas ejošo preču tirgū.

Viņi zog tikai to, par ko ir pārliecināti, ka tam garantēti atradīsies pircējs. Lai to veiktu, nepieciešams labi organizēts mehānisms. Visam jābūt aprēķinātam līdzīgi tam, kā rāda filmās par pašu modernāko banku aplaupīšanu. Ja ne gluži uz sekundēm, tad uz minūtēm jau noteikti.

Es piebraucu. Eju iekšā baseinā. Atvēlēts, teiksim, desmit minūtes vadiņu saķimerēšanai. Tikpat, nu, varbūt maķenīt vairāk, braucienam līdz konkrētai vietai - o, un tādai noteikti ir jābūt, tai jābūt garāžai vai citai apjomīgai būvei. Bet tur jau gaida meistari. Varbūt arī pasūtītājs ir turpat. Visi smejas, berzē plaukstas, sit mazajiem zaglēniem uz pleca, varbūt turpat uz vietas arī noskaita noteiktu žūksnīti naudaszīmju...

Nākamais posms vairs nav zēnu pārziņā. Droši vien tas viņiem pat nemaz nav jāzina. Kā un par ko nozagtā mašīna tiek pārtaisīta, kā to nogādā līdz pircējam tepat Latvijā vai pāri robežai un nodod tur kādam izvēlīgam pircējam, tā ir cita līmeņa darboņu problēma. Par to, ka manu mašīnu bijis paredzēts dzīt pāri robežai uz plašo Krieviju, es nešaubos. Te ir maz tādu un būtu ļoti riskanti vizināties. Tur tādu ir desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu, ej un tagad visas atpazīsti.

Jā, tā viss varētu būt. Apmēram tā.

Bet tas nozīmē, ka uzkrāšanas punkts turpat vien tuvākajā apkaimē meklējams. Dzīties cauri visai pilsētai uz kādu nomaļu garāžu - tas būtu riskanti. Ja nu notiek neparedzētais, un īpašnieks pēkšņi pa logu ierauga savu mašīnu pazūdam aiz stūra un tūlīt paziņo policijai? Ko tad? Pilsētas līkločos un sastrēgumos to vieglāk sadzīt rokā. Nē, nē, tādam savākšanas punktam ir jābūt kaut kur pavisam netālu no nozagšanas vietas. Tad īpašnieks var skriet pakaļ vai izsaukt helikopteru, vienalga, tās būs tikai pāris minūtes, un žik! - nozagtais vāģītis jau ir zem droša jumta aiz slēgtām durvīm.

Protams, situācija pie baseina ir izdevīga šādām izrīcībām, taču tikpat labi to varētu izdarīt... Jā, citā vietā laikam tik izdevīgi un ērti tas nebūtu. Redz, kā! Pie baseina mašīnas stāv garā rindā, viena aiz otras, bet visur pilsētā galvenokārt tās stāv viena otrai blakus. Pareizi? Pareizi. Tas nozīmē, ka tādos apstākļos tik nemanīts tu nepaķimerēsies pa svešu autiņu. Un tur jau arī visi tie vietu sargi kā tādas maitu lijas staigā apkārt un visu vēro, lai nepalaistu garām izdevību izstieptajā plaukstā saņemt kādu santīmiņu par saviem aplam nesaprotamajiem pakalpojumiem. Nē, tā nebūtu laba vieta. Un pie mājas arī tik vienkārši nepaņemsi, jo tur pārāk daudzi pazīst katra braucamā īpašnieku. Savukārt no apsargājamās stāvvietas bez caurlaides laukā netiksi, un tur arī neviens neļaus tev kaut desmit minūtes pasēdēt svešā mašīnā un ķimerēties pa vadiņiem.

Nē, nē, tas ir pilnīgi skaidrs, un Harolds pēkšņi intuitīvi sajuta, ka nozagto mašīnu uzkrāšanas bāze atrodas netālu no baseina. Desmit, piecpadsmit minūtēs no turienes var aizbraukt pietiekami tālu, taču ne pārāk tālu. Tas nozīmē tikai to, ka tie zēni darbojas noteiktā reģionā. Hā, paskat tikai! Bruņa novērojumiem tomēr var izrādīties liela nozīme. Ja nu tas tiešām ir zēnu kļūmīgi izvēlētais pastāvīgais rūpals, tad viņi agri vai vēlu atkal sēdīsies kādā svešā mašīnā.

Tā, labi. Kas vēl?

Ak, jā - kas man kremt visvairāk! Izsekošana. Tā ir pretīga sajūta -tu pēkšņi apzinies, ka esi kādu laiku pētīts gluži kā tāds kukainis zem lupas. Tas nozīmē, ka operācijas organizēšanai ir savākta pietiekama informācija gan par tevi, gan par tavu ģimeni. Fū! Cik pretīgi. Domājot par to, Harolds juta, ka dziļi iekšā atkal dzimst milzīgs niknuma kodols, kurš tūlīt draud pārsprāgt. Ja tādā brīdī zaglēni nejauši gadās pa rokai, tad viņi ir pagalam. Un tad sākas cita rakstura policejiskas darbības. Jā, Harolds to labi apzinājās, taču to​brīd nevarēja sev apsolīt, ka tādā situācijā spētu savaldīties un visu tvert ar vēsu prātu.

Jā, bet kur tad viņi mani nolūkojuši? Ne jau nu nejauši pilsētā uz ielas. Tas būtu vēl viens arguments par labu versijai, ka vainīgie jāmeklē šaipus upei. Cik variantu paliek? Tikai stabilās ikdienas uzturēšanās vietas: stāvvieta, māja, baseins. Protams, paliek arī virkne nejaušu iespēju pamanīt pilsētas burzmā, izsekot, tad strauja rīcība, taču prāts aizvien pārliecinošāk sliecās domāt: jābūt sistēmai. Ja ir sistēma, tad var dažādi izrīkoties. Tur, kur pastāv kaut kāda loģika, tur kaut ko var iesākt. Ja ir sistēma (un tāda ir, esmu par to pārlie​cināts), tad ir vērts labi padomāt, kā tai tikt klāt.

Stāvvieta, māja, baseins. Trīs varianti. Nē, principā tikai divi. Nakts stāvvieta un māja - jo tas ir praktiski viens un tas pats - vai baseins. Viens vai otrs.

Es vairāk sliecos domāt, ka tā ir stāvvieta vai māja. Kāpēc? Nezinu. Ir kas tāds, kas liek domāt par šo versiju.

Tikpat labi, protams, var būt arī baseins. Taču te ir viena lieta, kas to var arī izslēgt pavisam. Ja viņu pastāvīgā darba vieta būtu baseins, tad tas zēniem nebūtu drošs variants. Viens, divi, augstākais, trīs nozagti autiņi tur - un jābūt neiedomājami lielam idiotam, lai vēl turpinātu strādāt tajā pašā vietā.

Pieņemsim, ka es vēl neesmu ziņojis baseina cilvēkiem, jo manu mašīnu tā arī nenozaga, tagad šī informācija, varbūt negribīgi, bet tomēr izplatīsies. Viens tāds gadījums, otrs vai trešais, kurā ņem un nozog arī, un pēc šādiem gadījumiem šī vieta vairs gadiem ilgi nebūtu lietojama noziedzīgajiem nolūkiem kaut vai tāpēc vien, ka te nebūs brīvas kvadrātpēdas no saliktajām lamatām un neviena pudurīša, kurā nesēdēs haroldveidīgie ar visiem saviem piederīgajiem un radiniekiem, kuri alks aizdomīgākā jaunietī sazīmēt zadzēju. Nē, baseins nav viņu darba vieta. Kas paliek? Tātad, draudziņ, tu esi ļoti tuvu svarīgam atklājumam, sagatavojies... Paliek tikai viens puslīdz izskaidrojams variants. Tu esi paņemts uz grauda un izpētīts tepat, savā mājā, tās tuvākajā apkaimē. Tas jau kļūst interesanti, vai ne?

Mirklī Haroldu skāra gluži vai zibens trieciens. Lietussargs!!!

Apmēram pirms kādas nedēļas Haroldam pazuda lietussargs -čemberlens, garais štoks. To sen, pirms kādiem sešiem gadiem viņš pirka Zviedrijā par smiekla naudu, taču tas kalpoja brīnišķīgi. Vienu dienu tas pēkšņi pazuda. Tik mīklaini, ka Harolds nespēja to izprast. Nespēja noticēt, ka varējis būt tik izklaidīgs un vienkārši ņēmis un «izsējis». Bet tagad saprata - zēni jau reizi ir bijuši viņa mašīnā un promejot paņēmuši līdzi lietussargu. Ak, kā gan es nespēju jau toreiz atšifrēt šo likumsakarību! Bet nebija taču ne mazākā pamata līdzīgām aizdomām! Nu, bet tomēr, Harold, veco zēn! Vajadzēja... Labi, labi, man nevarēja ienākt prātā, ka tas izzagts no mašīnas. Bet pazaudēt kaut kur citur to nevarēju viena objektīva iemesla dēļ. Harolds lieliski atcerējās to dienu. Tiešām, tas bija pirms apaļas nedēļas, 7. septembrī.

Laicīgi pārbraucis mājās no darba, viņš pārģērbās, sakravāja peld-lietu maisiņu un paņēma līdzi lietussargu, jo pa dienu bija samākusies draudīgi mākoņi, bet viņš bija saposies pirms baseina apmeklēt futbola maču. Eiropas čempionāta atlases grupā Latvija tikās ar Lihtenšteinu. Bija pamatotas izredzes uzvarēt, un Harolds gribēja būt klāt šajā vēsturiskajā brīdī, jo tā būtu pirmā valstsvienības uzvara oficiālā spēlē pēc neatkarības atjaunošanas mūsu zemītē un nevienam nebija zināms, cik ilgi nācijai būs jāgaida līdz nākamajiem svētkiem. Nu, lūk, Harolds nolēma, ka sēdēt lietū nebūtu prātīgi, ja nu gadījumā tas lietus uznāk, un tieši tāpēc apzināti paņēma līdzi lietussargu. Tiklīdz izgāja no mājas, tā sāka līt, un visu vakaru lija bez mitas. Tā viņš nosēdēja zem lietussarga visu futbola maču. Turējās zem tā, arī atnākot līdz mašīnai stāvvietā pie stadiona. Viņš atcerējās, ka salocīja to un ielika mašīnā, atslienot pret blakussēdekli tā, lai ūdens piles krātos uz gumijas paklājiņa, un tad brauca uz baseinu. Tur tas gabaliņš no mašīnas līdz

ieejai nav liels, un negribējās garo lietussargu staipīt pa baseina ģērbtuvju šaurajiem skapīšiem, kas ir neērti un nemaz nav piemēroti čemberlenu uzglabāšanai, tāpēc vēl tagad viņš skaidri atcerējās, ka speciāli atstāja lietussargu mašīnā. Pēc kādas stundas, kad viņš iznāca no baseina, lietus bija mitējies, un tad lietussargs pavisam vairs nebija prātā. Atbraucis uz mājām, stāvvietā I larolds paņēma peldlietu maisiņu, stiepa roku pēc lietussarga, bet tā jau vairs tur nebija. Harolds kārtīgi izlūkoja visu salonu, pārbaudīja pat zem sēdekļiem, lai arī labi apzinājās, ka tik garš un liels priekšmets ne tur apakšā, ne vispār salonā tik vienkārši pagaist nevar. Bagāžas nodalījumā arī nebija. Atkal bija atsācis līņāt smalks lietutiņš. Neko darīt, bija vien jāvelkas tāpat mājās un grūši jāapcer sava izklaidība un neuzmanība. Un, nespēdams neko sakarīgāku izdomāt, Harolds beigu beigās nosprieda, ka būs misējies pie stadiona pēc futbola spēles. Citu variantu nebija. To, ka līdz mašīnai viņš atnāca zem lietussarga, Harolds varēja simtprocentīgi apgalvot, jo kopš spēles sakuma ne uz mirkli nebija to aizvēris, bet aizvēra tikai tad, kad bija 1.1 kāpj mašīnā. Acīmredzot ir sanācis tā, ka pie mašīnas viņš to aizvēris un nevis ielicis salonā, bet aizmirsis uz motora pārsega vai atstājis pieslietu pie pakaļējām durvīm. Pēc tam, tumsā uzsākot braukšanu, neko vairs nav ievērojis. Latvija uzvarēja Lihtenšteinu, no prieka varēja kļūt arī izklaidīgs.

Bet pie baseina Harolds tikai prātuļoja par lietussarga ņemšanu vai neņemšanu līdzi, tāpēc varēja arī neievērot, vai tas guļ blakus vai ne.

Muļķīgi un zināmā mērā pat nereāli, taču tas bija vienīgais izskaidrojums toreiz. Braucot lietussargs nevarēja izkrist no mašīnas.

Tagad skaidrs - zēni jau pirms nedēļas ir rāmi attaisījuši mašīnu, iesēdušies iekšā, visu skaisti nopētījuši, uzdūrušies uz stūres saslēdzēja, kuru no ārpuses tumsā tik viegli pamanīt nevar, no dusmām paņēmuši līdzi lietussargu un droši vien pametuši gaisa skūpstu ar parakstu - uz drīzu redzēšanos, garais.

Ja tas tā ir bijis, jāatzīst, pārlieku prātīgi no viņu puses tas nav. Ja nu Harolds nebūtu tik liels «mākslinieks» un uzreiz būtu pareizi sapratis, ka tā ir ļauna brīdinājuma zīme? Tad sataisītu glaunas lamatas, kurās saņemt ciet jaunos zaglēnus gluži siltus. Taču Harolds neko nebija sapratis. Gluži otrādi, tagad viņš pat nespēja atcerēties, vai 7. septembrī, iznākot no baseina, mašīnas durvis bija aizslēgtas vai atstātas vaļā. Un vai tikai nebija tā - jau toreiz mazdrusciņ dīvaini likās -, ka atstāts ieslēgts radio?

Dejavu. Vai tad šodien nebija tā - dzirdot skanam radio, pirmā doma, kas caurstrāvoja smadzenes: atkal?

Laikam jau bija gan tā, vecīt, tikai visi turpmākie stresi neļāva to uzreiz pareizi uztvert.

Bet lietussargs ir aizgājis tieši tādā veidā, par to nav ne mazāko šaubu.

Tad, redzi, kā tās lietiņas notiek. Nākamajai reizei tika piemeklēts kāds īpašs instruments, ar kuru saliekt stūri tā, lai saslēdzējs pats nokristu zemē. Bet - un to nevar neatzīt - jaunieši strādājuši visnotaļ uzmanīgi. Nākamais mēģinājums tikai pēc nedēļas. Ne par daudz, ne par maz. Sērot par labo lietussargu Harolds beidza jau nākamajā dienā, apņēmies tūlīt pat nopirkt citu. Laikam jau darīja nepareizi. Zēni novērtēja, ka viņš ir «mākslinieks» un neko nav sapratis. Bet, johaidī, kas gan to varēja iedomāties, māksliniek?!

Tātad. Kas man te tagad kopsummā sanāk? Ievērots un novērots esmu pie mājas, pēc tam rūpīgi izsekots. Un nolēmuši nozagt mašīnu ne pie biroja pilsētā, ne pie stadiona, ne daudzviet citur, bet tieši pie baseina. Kaut kas viņus ir piesaistījis šai vietai, un tas nepārprotami vedina domāt, ka turpat arī meklējama noziedzīgā garāža.

Nu, ko - ar šādu aizdomu un izdomu bagāžu jau var doties uz policiju.

8. nodaļa No rīta Harolds pamodās pat agrāk nekā parasti un jutās brīnišķīgi izgulējies. It kā nekas īpašs nebūtu noticis. Acīmredzot nakts pārdomas nav aizņēmušas nemaz tik ilgu laiku, lai arī pēc to apjoma varētu spriest, ka acis aizvērt izdevies īsi pirms pamošanās. Domāšana bija risinājusies spraigi.

Vispirms viņš sazvanījās ar betona piegādātājiem Berģu objektam. Agrais rīts bija vienīgais brīdis,

kad to sekmīgi varēja izdarīt. Tie bija sūri vīri, kas darbu sāka tūlīt pēc septiņiem no rīta, un jau pirms deviņiem neviens vairs nebija rokā dabūjams. Tāda darba specifika, jo vispirms ir jāsataisa pirmais betons, jāsastāda dienas plāns, un tad jau atliek betonu tikai izvadāt - kur nu kuro kravu, bet varbūt vairākas uz vienu vietu. Ko gan, sākot ar pulksten deviņiem, dara neskaitāmie priekšnieki un administratori, tas arī Haroldam bija noslēpums, un tieši viņi parasti visgrūtāk sadabūjami rokā. Varbūt to varētu nosaukt par veiksmīgu iekārtošanos, cik nu tāda mūsu laikos vispār vairs iespējama.

Atsaucis iepriekšējos pasūtījumus, Harolds nedaudz apbēdināja betona ražotājus, taču, paskaidrojis, ka šodien dažādu iemeslu dēļ nespēs norēķināties, un, apjautājies, vai tad šie dos uz parāda, un, protams, saņēmis noliedzošu atbildi, viņš pārcēla pasūtījumu uz nākamās nedēļas sākumu. Harolds svēti ticēja, ka līdz tam laikam daudz kas jau būs atrisinājies, būs vai nu atgūta vecā pase, vai arī viņš būs ticis pie jaunas. Iespējams, ka bankas operācijas varēs nokārtot ar policijas izsniegtu izziņu par dokumentu nozaudēšanu. Hm... Teiksim labāk - nozagšanu.

Kopā ar diplomātu nozagtā nauda bija sveša, taču vēl jau kaut kas bija palicis kabatas portfelī. Ar to segt pēkšņo iztrūkumu, protams, nebija iespējams, taču Harolds cerēja, ka pilnīgi pietiks, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus mašīnai. Drošības pēc viņš nedaudz paņēma no sievas, kura laimīgā kārtā aizvakar bija saņēmusi algu savā darbiņā un vēl nebija paspējusi īsti izšķirties, «ko lai tādu šoreiz nopērk». Vispār jau viņu ģimenīte dzīvoja tīri labi. Tīri pieņemami. Tāpēc jau varēja atļauties pamazām sākt būvēt vasarnīcu.

Atceroties vasarnīcu, Harolds uz brīdi aizdomājās. Tur taču arī strādā cilvēks. Tos, kas šodien un arī pāris turpmākās dienas paliks bez betona darbiem Berģos, varēs nodarbināt citos darbos, jo jaunbūvē jau tādu nekad netrūkst. Bet vīrs, kas strādā pie jaunceļamās vasarnīcas, jau vakar no rīta sūdzējās, ka nepieciešami jauni materiāli. Kaut kad uz dienas beigām būs turp jāaizbrauc un jāsarūgtina, ka darbus uz kādu laiku nāksies pārtraukt.

Vakara drudzī Harolds īsti nebija izsekojis pats savai dažādo rīta tikšanos sarunāšanas manierei un tikai no rīta apjēdza, ka tagad praktiski vienlaicīgi jābūt vismaz divās vietās - gan policijā, kur šie vakarā kaut ko bija pīkstējuši par maiņas nodošanu vai ko tamlīdzīgu, gan arī pie meistara, kurš vēlējās, lai Harolds ierodas pēc iespējas agrāk, lai, kā parasti, ārpus rindas paspētu tikt galā ar zagļu radītajām ķibelēm un pārāk neaizkavētu iesāktos darbus apkopes stacijā.

Apsvēris, ka policijas apmeklējums tomēr ir svarīgāks, un nepamatoti cerēdams, ka tur tiks galā kādas stundas laikā, Harolds vispirms brauca meklēt šo sakrālo celtni, kuras adresi bija uzrakstījis uz tās pašas lapiņas, kur Zolitūdes iecirkņa dežurants tik labvēlīgi bija uzšņāpis šorīt meklējamā iecirkņa telefona numuru.

Vispār jau šis ir attapīgs vīrs, Harolds pukojās. Ko man dod tāds pliks numurs? Vai bija grūti pašķirstīt pamatīgāk apdriskāto burtnīciņu un pie viena uzrakstīt pilnu iecirkņa adresi, lai man nav jāzvana uz izziņu biroju? Smalks kungs, neko teikt. It kā katram godīgam pilsonim no galvas vajadzētu zināt visu policijas iecirkņu adreses.

Taču policijas iecirknis, kuram nodota kārtības pasēšana pie baseina, bija labi nomaskējies.

Oficiālā adrese skaitījās uz vienas ielas, taču tur, kā smejies, visi logi un durvis ciet un ne mazākās norādes, kā un pa kurieni iekļūt iekšā. Izrādās, ka ikdienā tika lietotas ieejas un izejas pavisam no citas puses. Arī iebraukšana bija no citas ielas, un tur arī greznojās plāksne mākslinieciski zemā izpildījumā, kas apliecināja - attiecīgais policijas iecirknis meklējams šeit, lai gan uz plāksnes uzrādītā adrese nekādi nesaskanēja ar to ielu. Lielie konspiratori.

Stūrei aizvien vēl nejēdzīgi krakšķot, Harolds iegrieza savu braucamo policijas iecirkņa pagalmā un apstājās gandrīz pie pašām ieejas durvīm, lai gan tādas parasti ved uz kartupeļu pagrabu. Droši vien autiņš būs jāapskata, un tad būs labāk, ja tas atrodas ērti pieejamā vietā. Harolds gan ievēroja, ka šis pagalma pleķītis stāv tukšs un dažas vārgas automašīnas, kas laikam bija labāk situēto policistu privātais īpašums, rātni rindojas citā stūrī, taču itin nemaz negrasījās sekot šim piemēram. Ignorējot arī to, ka uz

viņu greizi noraugās sētnieks, kurš slaucīja laukumiņā sakrājušās pirmās kritušās rudens lapas, Harolds devās iekšā pa melno caurumu pirms vismaz simt gadiem mūrētajā ēkā. Pie pašām durvīm sēdēja īpatnējs sargs -boksera kuce ar lieliem, gandrīz līdz pašai zemei nokareniem un ļenganiem pupiem, kuriem galiņi bija tik nedabiski violeti piesārtuši, ka likās - viņa sirgst ar kaut ko nelāgu, un šis radījums ar piešķiebtu galvu aizdomīgi raudzījās uz Haroldu. No tās kreisā vaiga stūra glumi karājās slienas.

- Rembo, miers! Ej maliņā! Nāc šurp! Pie manis! - sētnieks skaļi sauca, kuce urkstot paklausīja. Šķita, katra kustība viņai sagādā sāpes. Rembo. Kāpēc ne Lāčplēsis vai Vanemuinis?

Kad baisais suns bija atgājis nost, Harolds devās iekšā. Līdz brīdim, kad šajā valstībā parādīsies nākamā dzīvā dvēsele, bija jāgaida piecpadsmit minūtes. Policisti iedibinājuši unikālu kārtību. Tu ieej iecirknī un atduries pret lielām restēm, kas durvju vietā aizšķērso visu galveno koridoru, kura galā kā tāds konveijera uzraugs uz neliela paaugstinājuma sēž dežurants. Tu viņu redzi un viņš tevi arī. Jūsu starpā ir restes, kas laikam sargā nabaga dežurantu no tevis, no padevīgā palīdzības lūdzēja, un vēl kādi desmit metri vienkāršas dēļu grīdas. Ja tu sāc runāt, neviens tevi neuzklausa. Visi kurli. Izrādās, jānoceļ turpat pie sienas piekārtā telefona klausule un jārunā tajā. Tad tevi dzird. Un tā jūs skatāties viens uz otru cauri restēm un runājat. Tu stāsti savu sāpi klausulei un centies klusināt balsi, lai tā pārlieku neatbalsotos tukšajās trepju telpās, savukārt, kad sāk runāt policists, tad nebūt necenšas klusināt balsi, jo policistiem laikam tā nav pieņemts, viņš tev nodimdina, protams, skaidrā krievu valodā, tā, ka tu neviļus pat atvirzi klausuli no auss, izrādās, tā ir labāk dzirdams, jo viņš taču tepat, no desmit metru attāluma ar tevi sarunājas. Pēc tam paziņo - tūlīt kāds nāks ar tevi aprunāties. Un tu atkal gaidi. Minūtes desmit vai piecpadsmit vismaz. Ir zināms, ka tas būs kāds, kura uzvārdu nav iespējams iegaumēt. Bet gaidi, nekas cits tev neatliek.

Meitenes šeit kafiju nepiedāvā, nav arī galdiņa ar žurnāliem, nav pat kur piesēst. Toties ir drūms vēsums, ko rada caurvēji, kas tā arī nekad neizpūš no šīm telpām tabakas dūmu smārdu.

Harolds atkal bija spiests secināt, ka laikam jau visiem Rīgas policijas iecirkņiem ir viena kopīga iezīme - tie allaž neizturami ož pēc lētu cigarešu dūmiem vai visdrīzāk pēc nodeguļiem, kuri nomesti, bet nav kārtīgi nodzēsti. Telpas nekārtīgas un negaumīgas, arī paši policisti zilganajos praķīšos un kreklos izskatās apmuļļāti un saņurcīti. Šis ārējais veidols disonē ar augstprātību, kas vērojama iecirkņos strādājošo cilvēku sejās un manierēs, taču tas neuzlabo kopējo iespaidu. Bargs ņurņiks ir vairāk nožēlojams nekā spējīgs iedvest respektu vai vismaz ticību, ka tev, nabaga cilvēkam, te palīdzēs, lai cik dziļā nelaimē tu arī būtu iestidzis.

Harolds bija bruņojies ar lielu pacietību. Nebūtu šīs nepieciešamības pēc oficiāli noformētas zādzības - viņš ticēja Borisam, ka tāda ir nepieciešama, un vakar vakarā policists pa telefonu arī bija to netieši apstiprinājis -, viņš nekad šeit no laba prāta nerādītos. Pietika jau ar spontāno un izmisuma diktēto eksperimentu vakar vakarā pie savām mājām.

Harolds labprāt būtu izgājis svaigā gaisā, taču nebija drošs, vai nepalaidīs garām savu uzklausītāju.

Tas nezin no kurienes parādīsies, redzēs, ka neviens viņu negaida, un, nedod Dievs, atkal uz veselu mūžību pazudīs. Harolds uzsauca dežurantam: -Ja tas vīrs nāk, tad pasakiet, ka esmu ārā, sētā pie mašīnas.

Dežurants jau grasījās aizrādīt, ka jārunā klausulē, taču apjēdza, ka viņam pat nav jāatbild, un labvēlīgi pamāja ar galvu.

Sētnieks turpināja slaucīt policijas iecirkņa pagalmiņu. Agrajā rīta stundā - pulkstenis vēl nebija deviņi - pamazām vienkopus vācās visi tie, kam ar šo iecirkni ir jelkāds sakars. Jaunāki un vecāki kungi, noslēpumainas dāmītes, cits zilganajā formā, cits civilajās drēbēs ģērbies. Haroldam šķita, ka sētnieks šeit strādā vai nu vismaz simt gadus, vai arī ir bijušais iecirkņa priekšnieks, jo katrs nācējs uzskatīja par goda pienākumu apstāties un pārmīt dažus vārdus ar viņu. Cits aizkavējās ilgāk, jo labprāt noraudzījās, kā sētnieks demonstrē, ko iemācījis savai pupainajai kucei, kas laikam bija pats nekaitīguma iemiesojums, jo tik vien prata kā grīļīgi un kunkstot pārskriet no vienas saimnieka norādītās vietas uz otru, skatītājiem par

lielu prieku.

Pēc kādām divdesmit minūtēm no melnā cauruma izvēlās miegains, formā ģērbies policists un tā atsvešināti un vispārīgi vaicāja pēc Harolda. Pirmais, ko Harolds ievēroja, bija viņa netīrās aiznadzes un apskretušās krekla piedurkņu maliņas. Policists vēlreiz nosauca savu uzvārdu, taču, vienalga, to nebija iespējams ielāgot -kaut kas starp Nečeporenko un Očeretjanniju. Dienvidnieciskā izcelsme viņa ārienē nebija noslēpjama pat zem Latvijas simbolikas formastērpa zīmotnēs un pogās.

Kas būs, ko ta' atvilkies tik vēlu? - Viņš uzrunāja Haroldu tā, it kā abi kopā būtu izdzēruši mucu viskija un noganījuši duci cūku.

Es ar jums vakar vakarā runāju pa telefonu? - Harolds centās ignorēt viņa familiaritāti.

Nē, ar pārinieku. Bet es pa' visu ir kursā. Vai ta' tev neteica, lai tu brauc pirms astoņiem? Pēc stundas mums ļiņeika, nu, šitā maiņas nodošana, ibitvaimātīt.

- Vai tad mēs stundā neiekļausimies?

- Kādā stundā! Mums taču visi protokoli jāsaraksta, un tas, zini, aizņems vismaz pusotru vai divas stundas.

- Tik ilgi? - Harolds brīnījās.

- Nu jā, jofomat! Tāpēc jau tev teica, bļa, lai tu velcies šurp pirms astoņiem.

- Es te jau vairāk kā pusstundu gaidu...

- Ā! A ko tu domājies! Visi te uzreiz skries un dancos? Ko? Un kāpēc vispār tu ierodies tikai šodien, ka' pēc notikuma jau simts gad' pagājuš'?

Harolds jau gandrīz sagatavojās skaidrot, taču pēkšņi saprata, ka tam nebūs nekādas nozīmes. Laiks iet. Policista cienīgkungs nav labi izgulējies dežūras laikā un, šķiet, jau pēc dabas ir visnotaļ karst​asinīgs, ja ne kašķīgs.

- Varbūt tomēr netērēsim laiku manis audzināšanai un ķer​simies pie darāmā, - Harolds teica.

-Jā, jā, visi te zina savas tiesības, - policists noburkšķēja. - Bet man jūsu dēļ jāaizkavējas. Visi mēs esam cilvēki, vai ne, idritvaimaķ! -Jā. - Haroldam nebija iemesla nepiekrist.

- Nu, labi, ejam ar'. - Policists ar neatminamo uzvārdu pamāja, lai viņam seko.

- Auto nevajag apskatīt?

- To pēc tam darīs'. Vispirms sarakstīs' protokol'. Tev taču man​tas kaut kādas tur nozaga, ja?

-Jā.

- Nu, redzi! Kamēr tās aprakstīsim... Ejam, ejam.

Harolds sekoja viņam pa šaurajām kāpnītēm. Jākāpj bija gandrīz līdz pašiem bēniņiem. Viņi iegāja šaurā jumtistabiņā ar slīpiem griestiem, tur oda vēl nejaukāk kā citur šajā ēkā. Policists iekārtojās šaurā sēdvietā aiz rakstāmgalda, kurš, šķiet, bija vakar Zolitūdes iecirknī redzētā dvīnis, un pamāja, lai Harolds sēžas iepretim. Šķita, ka norādītajam krēslam nav vismaz divu kāju, un Harolds palūkojās zem tā, lai par to pārliecinātos. Varbūt tas tāds iecirkņa jociņš, ka visiem, kas nāk ar saviem žēlabu iesniegumiem, vispirms liek apsēsties uz salauzta krēsla, lai pārbaudītu, kā šis cilvēks izturas ekstremālās situācijās, sak, kādu ģīmi šis tad rāda. Bet nē, tur viss bija kārtībā. Tas šķita pat nedaudz dīvaini.

Jau šo policistu pa gabalu ieraugot, Harolds bija atmetis nodomu šeit justies kā dzimtenē.

Melnīgsnējais kārtības un likumības sargātājs ne vien nerunāja, bet arī nesaprata latviešu valodu. Viņi sarunājās krieviski, bet Haroldam radās iespaids, ka viņa krievu valodas zināšanas un prasme ir jūtami augstākas par latviski nerunājošā policista spējām šajā jomā.

Iesnieguma un protokola rakstīšana bija gaunerīgs process. Policists rakstīja tik gausi, ka Harolds jau grasījās piedāvāties to izdarīt pats, arī rokraksts likuma sargam bija neciešami ķeburains. Kad pagāja kārtējā pusstunda, Harolds konstatēja, ka zagļi tiešām pamatīgi viņam iegriezuši ar to vien, ka te jāiztur visi papildu pazemojumi. Policists tikai ik pa brīdim kaut ko pajautāja, Harolds atbildēja, tad šis centās desmit minūtes to visu pierakstīt. Harolds pa to laiku garlaikojās un izklaidīgi raudzījās apkārt.Šaurajā ailītē starp galdu, pie kura Harolds sēdēja, un otru tādu pašu pluskatu uz zemes gulēja neveikli sarullēts

strīpains matracis. Ruļļa viducī rēgojās ielocīts bezpārvalka spilventiņš un zila, plāna vilnas sedziņa. No šīs migas laikam es viņu izrāvu, neļaudams laimīgi nogulēt vēl atlikušo laiciņu līdz lolotajai maiņas nodošanai, Harolds nodomāja.

Kādā krāsā bij' diplomāts? - policists iejautājās.

Sarkanīgs. Tāds tumšs, ķiršbrūns sarkanums.

Vēl kādas raksturīgas pazīmes?

- Nu... Ar rokturi. Ar šifra atslēgām. Tās tādas zeltītas. Es gan tās nekad nelietoju. Vienmēr bija noregulētas uz nullēm.

Policists atkal sāka rakstīt.

Tā, kas te vēl viņiem ir? Skats, kas pavērās aiz rakstošā policista sakumpušās muguras, varēja liecināt, ka Harolds atrodas autoatslēdznieku darbnīcā, kādas fabrikas vīriešu ģērbtuvē vai rūdītu onānistu klubiņā. Visa siena bija nolīmēta ar daiļu meiteņu kailfoto attēliem. Harolds pat paspēja novērtēt, ka visas bildītes ir rūpīgi izgrieztas no zemas kvalitātes izdevumiem, kurus par bargu naudu parasti tirgo tunelī pie Centrālās dzelzceļa stacijas. Tie visi bija klaji bezgaumīgi, izpildīti tik nožēlojamā poligrāfiskajā tehnikā, ka lielāko daļu no pikantērijām nevarēja saskatīt, pat piebāžot šos attēlus pavisam tuvu acīm. Šie izdevumi, starp citu, pavisam nesen ar likumu pasludināti par nelegāliem, un policijas uzdevums būtu uzmanīt, lai tie vairs nebūtu pieejami ne stacijas tunelī, ne arī kur citur. Varbūt tā ir konfiscētā materiāla izstāde? Tā sacīt, citiem par biedinā​jumu, bet pašiem par prieku un uzjautrinājumu.

- Kas vēl ir paņemts no salona?

- Kā, lūdzu?

Pagaidi, kurš te nav nakti gulējis: tu vai es, bļin? Es tev jautāju -kas vēl ir paņemts no salona? Ā, - Harolds attapās. - Saliekamais nazis, termometrs, kurš sapārots ar pulksteni un kompasu, vasarnīcas atslēgu saišķis...

- Kas tas par nazi? - Policists saausījās. - Reģistrēts ir?

- Parasts saimniecības nazis, - Harolds teica. - Savāžamais, ar melnu plastmasas spalu. Mašīnā jau tādam vienmēr jābūt, tāpat kā skrūvgriezim. Kāda tur reģistrēšana? Tāds taču katrā saimniecības preču bodē nopērkams par nieka grašiem.

- Ass? - Pietiekami. Jūsu bārdu varētu noskūt. - Harolds pat atļāvās pajokot. Policistam tas patika. Laikam traks uz asumiem.

- Oho! Tas tad būs bijis labais, ibenokoņ!

Un viņš atkal metās rakstīt. Viņš sēdēja sakumpis, satvēris lodīšu pildspalvu tik cieši, ka pirkstu gali bija kļuvuši balti, un pat šķita, ka reizēm viņš lēnām murmina līdzi to vārdu, kuru tobrīd mokās uzrakstīt.

Vēl varēja sagaidīt, ka viņš ik pa brīdim pietuvinās lodītes galu mutei, lai to apslapinātu, it kā rakstītu ar ķīmisko zīmuli. Kopumā šis process viņam sagādāja lielas mokas. Bija acīm redzami, ka puisim daudz labāk patīk dzīties pakaļ, noķert, atlauzt rokas, iedunkāt, ar kājas spērieniem stūķēt smirdīgā mašīnā un tamlīdzīgi.

Pavērās durvis, un tur parādījās cita, bet apbrīnojami līdzīga galva. Čera, tu nāc? - tā uzrunāja Harolda bēdu stāsta pierakstītāju.

Tūlīt, - par Čeru uzrunātais atbildēja, galvu nepacēlis.

Tūlīt vai tagad?

Tūlīt. Tagad. - Čera turpināja rāmi rakstīt. Šefs jau ir klāt. Vēl piecas minūtes.

Tūlīt.

Galva pazuda no durvju ailas. Policists skatījās uz Haroldu.

Nu, ko es teicu? Nepaspējām. Man jāiet nodot maiņu.

Ko tad mēs vēl nepaspējām? - Harolds vēsi pārjautāja. Itin nemaz vairs negribējās kavēties šajās

neomulīgajās telpās.

Nav mašīnas apskates protokola.

Bez tā nevar iztikt? Es labprāt laistos prom no šejienes.

Nē, bez tā nevar. Nekādi nevar. Apskate, saproties, liecinieki, tā, vecīt, ir smalka padarīšana. Tu taču neesi uz bērnu silīti atnācis, vai ne? Ja tava lieta nonāks līdz tiesai, tad tas tev pašam noderēs.

Vai tad ir cerības, ka tas viss varētu nonākt arī līdz tiesai?

Nav. Ko tad jūs man te pātarojat?

-Ja jau esi te, tad darīsi visu tā, kā vajadzīgs. Un arī gaidīsi tik ilgi, cik vajadzēs. Priekšnieku neinteresē tas, ka tu ieradies tikai šorīt un sev ērtā laikā. Dokumentiem jābūt noformētiem pareizi, ja jau reiz esam to iesākuši darīt. Pēc tam jau drāzīs mani, nevis tevi. Skaidrs?

Un cik ilgi jūs parasti nododat to maiņu? Bankets arī pēc tam ir?

Pusstunda, ja ne vairāk.

Un tad viss iecirknis pilnā sastāvā nodos un pieņems to maiņu, un neatradīsies neviens, kurš jūs var aizstāt, lai pabeigtu iesākto darbu?

A ko tu te domājies, ko, joponbohs! Te tev kāds bezdarbnieku klosteris būs, vai? Operatīvajā apspriedē jāpiedalās visiem. Man turklāt jāziņo par savā maiņā notikušo. Lūk, par tādiem kā tu man jāziņo. Nekas, nekas - pagaidīsi kā mīļumiņš. Tāpēc jau tev vakar teica, lai tu ierodies no paša agra rīta.

Un kas jums visiem tā par nelāgu modi! Vai, vai, mani izvaroja! Kad? Pagājušogad. Nu, še tev, brālīt!

Vakar vajadzēja nākt, vakar. Saprati, nahuvoz!

Policists Čera jau bija piecēlies promiešanai un pats no savas gānīšanās aizvien vairāk uzkurinājās.

Harolds saprata, ka jelkāda pierunāšana ir bezjēdzīga un neiespējama. Labāk neielaisties strīdiņā, savādāk vēl pašam paspruks kas skarbāks, un tad jau vairs neko nevar zināt, kādi te tikumi ir cieņā.

Zināma taisnība jau viņam ir. Laikam pie vienas nelaimes vajadzēja to vakaru paildzināt turpat pie baseina. Šie taču bija gatavi braukt uzreiz.

Policists puslīdz maigi ar roku bīdīja klientu laukā no kabineta.

Pagaidīsi ārā. Šeit man viss ir jānoslēdz. Saprati, bļa?

Pusstundu?

Apmēram.

Pagāja, protams, visa stunda. Pati svinīgā ikdienas maiņas nodošana varbūt patiešām nebija ilgāka par pusstundu, bet nācās krietni pagaidīt, kamēr uz mašīnas apskati sadūšojas nākamais policists. Cera bija maiņu nodevis un laimīgi nozudis, kaut gan Harolds neredzēju viņu iznākam pa durvīm un aizejam tālēs zilajās.

Harolds atkal pa telefona klausuli skaidrojās ar dežurantu, kurš gan vēl aizvien bija tas pats iepriekšējais, un drīz uzzināja, ka tagad jāgaida kāds leitnants Černovs. Atkal šis «Če»! Čegevaru midzenis. Bet šis nu ir vieglāk iegaumējams vārdiņš. Kādu laiciņu Harolds atkal pavadīja caurvēju pilnajā kāpņu telpā, visiem garāmgājējiem jautājot, vai kāds kaut kur te nav redzējis tādu Černovu. Jā, tikko te esot bijis. Bet lai gaidot, tūlīt jau šis nākšot. Viņi pateikšot, ka kāds viņu šeit gaida.

Nīkulīgi goroties un klīstot te iekšā, te ārā, beidzot Harolds sagaidīja arī leitnantu Černovu. Jauns zēns, kurš bija vismaz students praktikants un kuram policista forma tik ārkārtīgi nepiestāvēja, ka viņš drīzāk gan izskatījās pēc imperiālistu spiega, gausi izvilkās no kādām ēkas sānu durtiņām. Tikai tagad Harolds ievēroja, ka tās rotā neveikls un tālāk par diviem metriem nesalasāms uzraksts: Kafe. St. no 9.30 — 17.30 ar p. no 13.30 — 14.30.

Cernovs tā īsti nemaz negribēja uzreiz noņemties ar mašīnas apskati. Harolds viņu bija nejauši pārķēris, un viņš teicās, ka vēl kaut kur esot jāieskrien. Bet Harolds vairs neatlaidās un laikam jau izskatījās tik aizvainots, ka Černovs mainīja savu plānu. Izlaidis rudenīgajā gaisā vieglu pēcbrokastu atraugu, viņš gāja pēc Ceras iesāktajiem dokumentiem, apbrīnojami ātri atgriezās un tūlīt pat ķērās pie

darba. Un darīja viņš to pietiekami rūpīgi. Itin drīz viņš atrada pat kādus lieciniekus. Viens bija patruļmašīnas šoferis, bet otru bija jāpameklē ilgāk. Sētnieks nederēja, jo viņš esot liecinieks katrai otrajai krimināllietai un pagājušo nakti vien esot liecinājis četras reizes. Savukārt kāda no kafejnīcas iznākusi dāmīte garos rudens zābakos un indīgi tumšsarkanām lūpām koķeti atteicās - ko tu, Černov, jocīgs esi, vai? Te Harolds atcerējās, ka vēl aizvien nevienam nav atradies laiks kaut uzklausīt stāstu par Brūni.

Tieši viņš taču būtu īstākais liecinieks. Taču Černovs atgaiņājās. Vajadzīgs kāds, kurš ir tepat pa rokai.

Par Brūni viņš gan ar zināmu interesi noklausījās, pierakstīja arī visus viņa datus un pateica, ka Brunis tikšot izsaukts, kad tas būšot nepieciešams.

- Kad? - Harolds painteresējās. - Šodien viņš būs brīvs tikai pievakarē. Es to labi zinu. Černovs patiesā nesapratnē paraudzījās uz Haroldu.

- Kad? Drīz. Kad vajadzēs, es taču teicu.

Tad viņš, neko nepateicis, pazuda ēkā, bet drīz atkal parādījās, dabūjis kādu liecinieku. Harolds apcerēja variantu, ka policists iedrāzies pagrabā iekārtotajās arestantu telpās, ātri nomaucis pāris nagu vakarnakt aizturētajiem dzērājkaušļiem, tie atzinušies visos pasaules grēkos un noziegumos un tūlīt pat arī piekrituši liecināt par visu, ko vien no viņiem prasīs. Černovs izskatījās tāds, kurš to visu varētu izdarīt.

Kad Harolds atkal grieza savu čerkstošo stūri, lai izstūrētu laukā no policijas iecirkņa sētas, pulkstenis jau rādīja pusdivpadsmit. Šajā amizantajā iecirknī viņš bija pavadījis trīs stundas. Rezultāts trīs aprakstītas papīra lapiņas. Ja tagad, gluži kā sportā, rēķinātu tīro laiku, tad visas procedūras būtu aizņēmušas stundu.

Harolds aizbrauca ar skaidru atziņu, ka noziedzniekiem visi savi ļaunie darbi ir jādara rītos no deviņiem līdz pusvienpadsmitiem, jo tad ir droši, ka neviens policists neieradīsies notikuma vietā - tajā laikā viņiem maiņas nodošana.

9. nodaļa Brauciens līdz mašīnas meistaram bija krietni vien apnicīgāks, nekā Harolds iedomājās. Bija jāšķērso visa pilsēta, jābrauc cauri burzmainajam centram, jāvirzās gandrīz pa visām galvenajām ielām, kuras pusdienlaikā ir pārpilnas, un, protams, visu laiku pacietīgi jāvelkas pa brauktuves labo maliņu.

Stūres mehānisms tomēr nebija drošs, un Harolds negribēja lieki riskēt. Jebkuru sadursmi tagad uzskatītu par viņa izraisītu, un vēl kādas papildu nepatikšanas nebija vajadzīgas.

Tā braucot, reizēm Harolds pat apjuka. Kad bija jāšķērso citas braukšanas joslas vai jāpagriežas, sajuka ritms, kādā jāpārslēdz avārijas mirgojošās ugunis uz parastajiem pagriezienu rādītājiem. Bet braukt bez avārijas ugunīm Harolds neuzdrošinājās. Labāk tomēr bija visus apkārtesošos brīdināt, ka mašīna nav kārtībā. Galu galā bija arī jāattaisno gaunerīgā vilkšanās.

Braucot viņš pēkšņi iedomājās - nezin vai tagad arī mani izseko? Vakarā varbūt mājās jāgaida zvans - tā, vecīt, pasūdzējies policijā, tad nu tagad vaino pats sevi! Taču šī doma drīz pagaisa no prāta. Harolds rēķināja, cik viņam visas šīs izpriecas būs izmaksājušas. Nepilnu tūkstoti skaidrā naudā, pāris simtu par mantām, vēl pāris par remontu. Pusotra tūkstoša dolāru sanāks. Pusotra? Noteikti. Nē, pat vairāk! Šie ir aiznesuši vasarnīcas atslēgu komplektu. Un zemes papīrus... Tas nozīmē, ka tur jāmaina visas atslēgas.

Ieejas durtiņām tas būtu nieks, bet grūtāk ar garāžas lielo slēdzeni, to iemontēja vēl neieliktās durvīs, un tas nozīmē, būs jāmeklē tāda pati atslēga, lai nebūtu jāpārtaisa lielās durvis, tas jau būtu pavisam naudietilpīgs darbiņš.

Jautri. Bezgala jautri. Kur tikai pagriezies, tur vieni mīnusi. Vai vispār būs iespējams atrast tieši tādu garāžas durvju slēdzeni? Kur to pirku? Varbūt turpat arī jāmeklē... Nē, kopā noteikti sanāks vairāk par pusotru tūkstoti. Nu, paldies jums, zēni. Lielu lielais paldies. Gluži vai gribas tā bērnišķīgi pajautāt ko es jums sliktu esmu nodarījis?

Atstāj vēl visādas mantas salonā.

Bet es taču biju labi noslēpis. Starp sēdekļiem. Speciāli nemek​lējot, tās nevar ieraudzīt.

Bet, kad ielien iekšā, tad ierauga gan.

Kā es varēju to paredzēt, ka kāds līdīs iekšā?

Nu, vecīt, tu jau nu arī tagad pajautāji! Bet, zini, kādreiz ielien tāpat vien - būs vai nebūs. Ja nekā nav, tad tāpat arī aiziet prom. Ne jau katru reizi grib aizdzīt pašu auto.

Bet šoreiz gribēja. Diplomāts ar naudu un pārējām mantām bija tikai laimīga nejaušība zagļiem.

Vienalga - atstāj vien, atstāj.

Nekad vairs.

Pusotra tūkstoša dolāru, johaidī ar ārā! Pati mašīna izmaksāja četrus tūkstošus.

Brauciens tuvojās nobeigumam, Harolds jau atpazina sētu un lielos, zaļos metāla vārtus, aiz kuriem noslēpušies Voldemāra garāža. Te Harolds arī tika pie sava braucamā. Tas tomēr bija ellišķīgi veiksmīgs gadījums. Vēl šo pavasari viņš braukāja ar sudrabaini metālisku pārejas modeļa 520. BMW, taču tā mašīna viņam nekad nebija patikusi tā, lai to paturētu uz visiem laikiem. Haroldam labāk patika mersedesi un audi.

BM W tieši no Vācijas atveda Voldemārs. Nobraucis visu vasaru, rudeni un ziemu, Harolds tomēr skuma pēc saviem lolojumiem. Ar BMW jau viss it kā būtu kārtībā - jaudīgs, mobils, pat ērts, taču tas bija VIŅŠ BMW. Bet Haroldam patika mašīnīte, kuru var saukt par VIŅU. VIŅA. TĀ. Nē, tomēr VIŅA. U tagadējais, zagļu apskādētais AUDI 200 bija tieši tāda VIŅA. Kāds Vācijā dzīvojošs Voldemāra draugs bija atbraucis uz Rīgu ar šo audi un vēlējās to žigli pārdot.

Harolds gluži vai ģība no vēlmes to iegūt, taču nespēja pietiekami ātri tikt vaļā no BMW, brīvas naudas arī nebija, no kā aizņemties tādu čupu, arī ne.

Lai arī šis divsimtnieks bija maķenīt īpatns, bez tā dēvētajām ekstrām - gaisa kondicionētāja, lūkas, kruīzkontroles, pat ne kvatro, ne turbo, taču tieši tāds Haroldam arī bija vajadzīgs. Izrādīšanās lai paliek citiem. Viņš jau sen bija ievērojis, ka ar tādiem maziem un spīdīgiem bempīšiem braukā tikai Rīgas mazie bandīti. Gribēja audi -un viss.

Haroldam šī mašīna vienkārši neglābjami patika. Tā nu reiz bija VIŅA, kurā viņš jutās līdz ausīm iemīlējies un šo mīlestību nebija zaudējis līdz pat šim brīdim. Laikam jau tāpēc tik sāpīgi domāt par to, ka viņu vakar tā plosījuši pretīgie zagļi. Harolds kāroja iegūt šo audi un centās visādi apvārdot Voldemāra Vācijas draugu, taču viņš nebija pierunājams savādāk kā tikai par skaidru naudu. Drusciņ pat nometa no cenas, taču - tikai skaidrā naudā un tūlīt. Nāk atmiņā, ka Harolds bija tuvu izmisumam. Izpalīdzot draugam, Voldemārs bija ievietojis sludinājumus avīzēs, taču nesagaidīja atsaucību - eks-tru trūkums visnotaļ atbaidīja potenciālos pircējus, kas gribēja kārtīgi padižoties. Taču Haroldam tā šķita kā īsta konfekte. Turklāt ar visiem kārotajiem labumiem pats dzelzis būtu par kādu pusotru vai pat visiem diviem tūkstošiem dārgāks. Tas taču ir absurds, Harolds domāja.

Tā dienas gāja, bet Vācijas vīram neveicās. Klienti atbrauca, apskatījās, parauca degunus, solījās kaut kad atzvanīt un aizbrauca, lai vairs par šo mašīnīti neinteresētos. Tuvojās brīdis, kad beidzās uzturēšanās atļauja, vācietim bija jāatgriežas savā vēsturiskajā dzimtenē. Nu jau viņš bija tuvu izmisumam, jo nebija plānojis atgriezties mājās ar turpat pirktu vecu mašīnu, kuru paredzējis pārdot Rīgā.

Tā no cenas atkal mazliet nometa, prasīja vairs tikai četrus tūkstošus. Tik maz par divsimto audi? Ja kādam to teiktu, tad viņam būtu tiesības neticēt.

Un tad nāca laimīgais gadījums, kuru Harolds arī pietiekami nekaunīgi pilnībā izmantoja, tā sacīt, izspieda no šī laimīgā gadījuma pēdējo sulas pili. Raugi, viņa klients bija arī kāds uzņēmējs, kurš nesen atvēris auto pirkšanas un pārdošanas laukumu, kas atra​dās izdevīgā vietā, jo autolaukumi pilsētas centrā ir liels retums. Arī viņš gribēja būvēties. Taču uzņēmējs lieliski apzinājās, ka tas viss vēl nebūt nav pietiekami, lai veiksmīgi iespiestos šajā tirgū, kurš gan bija veidojies visnotaļ stihiski, taču objektīvi bija vienīgā tautsaimniecības nozare, kas izveidojusies un nostiprinājusies apskaužami stabili. Postkomunisma zemēs lietoti ārzemju autiņi vēl gadiem ilgi būs ejoša prece - gan legāli iegādātie, gan arī zagtie. Tāpēc šis bizness varēja plaukt un attīstīties. Jaunā salona īpašnieks bija izdomājis knifu, kā pievilināt pēc

iespējas vairāk potenciālo klientu. Tas bija ģeniāli vienkāršs, bet vienlaicīgi arī riskants pasākums. Proti, ja tev ir iepaticies kāds autiņš no mūsu salona, tad tu vari to iegūt, noliekot vietā savējo, kuru mēs kopīgi notaksēsim, un tev atliks tikai samaksāt starpību. Patiešām, tas nebija slikti izdomāts.

Tomēr jaunais uzņēmējs bija uzmanīgs. Ideju kā tādu viņš gan bija pasludinājis, taču to praksē ieviest nesteidzās. Vispirms jāpapēta cilvēku reakcija un jānovērtē attieksme pret šādām iespējām. Un tad nāca Harolds, kas negribēja gaidīt. Aizgāja pie uzņēmēja un izstāstīja savu iemīlēšanās bēdu, un piedāvāja sevi kā pirmo eksperimentālo trusīti. Vācietis ieliek salonā savu audi, pēkšņi atbrauc Harolds, sajūsmā sasit plaukstas, tūlīt pat noliek šim blakus savu bempi, noformē dokumentus un jau rullē laukā ar savu jauno audi. Ārzemnieks no tevis saņem naudu... Pag, salona īpašnieks kaut ko nebija sapratis. Kur ir... ē, kur ir... kur ir mans labums? Kur ir tā nauda galu galā? Naudas nav, Harolds smaidīja. Mēs tos autiņus tikai apmainām. Ak, jā, piedod, vecais, es laikam piemirsu jau pašā sākumā pateikt, ka, raugi, tas mans bempis - kāda sagadīšanās, vai ne? - maksā tieši tikpat, cik tiek prasīts par to audi. Savādi, vai ne?

Tas taču ir likteņa pirksts!

Salona īpašnieks beidzot visu saprata un pat atļāvās pasmieties. Okei, tomēr sarunāsim mazliet savādāk. Es tagad zinu, kas tev ir vajadzīgs. Tev ir vajadzīga skaidra nauda. Nav taču nepieciešams pat likt to audi manā salonā, vai ne? Labi, ved šurp bempi, es to pats no tevis nopirkšu. Par to, kā šajā gadījumā parādīsies mans labums, parunāsim, kad pienāks laiks noslēgt rēķinus par projektiem, kurus esmu pasūtījis tavā birojā. Un tas jau bija pat labāk, nekā Harolds spēja iedomāties. It kā jau tas pats vien tur sanāca, bet galvenais ir rezultāts - salona īpašnieks izsniedz vajadzīgo naudu, līdz ar to vairs nav BM W, bet ir audi, un vācietim ir nauda. Visas kazas dzīvas, un abi vilki paēduši. Un tas nekas, ka divpadsmitgadīga bempja pārdošana par četriem tūkstošiem dolāru bija viens no visu laiku labākajiem biznesa darījumiem autotirdzniecības vēsturē postkomunisma Latvijā. Ar to vienkārši nevajadzēja pārlieku plātīties. Harolds bija dabūjis, ko gribējis. Mersedess tagad var arī pagaidīt.

Jāatzīst, ieguldījuma apjoma ziņā tie arī bija viņa griesti. Līdz nākamajam līmenim vēl ir jāizaug, paplašinot savu privātpraksi. Kā liecināja pēdējo gadu pieredze, arhitektiem šodien ir visnotaļ vērā ņemamas iespējas.

10. nodaļa Protams, darbnīcā pie Voldemāra sen viss bija nokavēts. Haroldu te gaidīja no rīta ap deviņiem, bet tagad bija pāri divpadsmitiem dienā. Voldemārs sen bija devies tālēs zilajās. Strādājošie bija informēti par Haroldu, kā jau pastāvīgu un privileģētu klientu, tūlīt arī apsolījās viņu apdienēt, taču kāds brītiņš būšot jāuzgaida.

Harolds aizvien vēl cerēja, ka ar stūres mehānisma labošanu tiks galā pietiekami ātri un pieņemami lēti, tāpēc lieka pusstunda bezdarbībā nešķita tik briesmīga. It sevišķi pēc tukši izšķiestā laika policijas iecirknī.

Viņš sēdēja savā apskādētajā mašīnā un klausījās radio.

Voldemārs, kā jau priekšnieks, īpaši neatskaitījās darbiniekiem par savām gaitām, tāpēc neviens nemācēja pateikt, kad tieši viņš gaidāms atpakaļ. Bez viņa nevar. Harolds bija pieradis katru akciju, kas vērsta pret viņa mašīnu, saskaņot ar Voldemāru, jo uzticējās viņam kā teicamam meistaram. Ja arī pašam likās, ka bojāts ir viens vai otrs verķis, tad vienalga to pārbaudīja pie Voldemāra.

Tagad viņam atkal palika ļoti žēl sava audīša. Nāks eļļaini meistari ar laužņiem... Bet tai brīdī ar slaidu loku nelielajā stāvvietā iepretim servisam savu braucamo iegrieza Voldemārs un, laikam jau pa gabalu ievērojis Haroldu mašīnā, apstājās tieši blakus. Viņu skatieni sastapās, un Voldemārs bezbēdīgi pamirkšķināja.

Gudrais. Re, kur sēž gudrais arhitekts, - viņš teica, pienākot pie Harolda, kas slinki rāpās laukā no savas mašīnas. - Kauns džungļiem! It kā būtu vienu augstskolu beiguši, bet paskat, kāda atšķirība. Kas tev

ir, smadzeņu tilpums pēkšņi samazinājies, vai? To taču jau bērnudārzā māca - mīļie bērni, neatstājiet automašīnas salonā neko tādu, kas var kļūt par garnadžu iekāres objektu.

Zini, bet man riebjas tie biezie, kas pat radio staipa visur sev līdzi, - Harolds laida gar ausīm Voldemāra māksloto skarbumu.

Labāk lai ir ko staipīt līdzi nekā tukšs un melns caurums panelī.

Arī tiesa, - Harolds piekrita.

Meistaram vienmēr taisnība, - Voldemārs turpināja māksloti dīžāties. Tas bija tāds stils, tādā viņi gandrīz vienmēr savā starpā sarunājās. Savā skarbumā asprātīgāks parasti bija tas, kuram tobrīd labāks garastāvoklis.

Labs meistars ir beigts meistars. - Harolds mēģināja pieska​ņoties, lai arī uz aušībām šodien nevilka.

Ha! Bet tu jau pie beigta nebrauc. Tu brauc pie tāda, kurš ir dzīvs un kurš tev var ko palīdzēt.

Pareizi. Mantas jau esmu norakstījis, tagad, manuprāt, galvenais ir salabot stūri. Pabraukt es varu, bet nav nekādas pārliecības par drošību. Un pēc pusstundas brauciena jūties, it kā būtu pusi meža izcirtis.

Kur tad tu tik ilgi biji? Runājām taču uz deviņiem.

Policijā. Ā! Tad man jautājumu vairs nav. Sitos tikumus mēs zinām. Labi, iesim skatīties! - Voldemārs pamāja. Viņš atvēra vārtus, lai pats varētu iebraukt sētā savu braucamo un lai ielaistu Haroldu.

Voldemārs arī ir liela auguma latvietis blondiem matiem un tādu neveselīgi uzblīdušu vēderiņu.

Vienmēr ārkārtīgi aktīvs. Vispirms viņš sparīgi izdzenāja visus savus darbiniekus, jo viņam šķita, ka tie te nodarbojas nezin ar ko, tikai ne ar vajadzīgo, vienu norīkoja ņemties ar Harolda mašīnu. Visu nopētījis, meistars paziņoja, ka nekad vēl neko tādu nav darījis, tāpēc nevar uzreiz pateikt, cik laika tas prasīs, cik lieli ir bojājumi, no kādas naudiņas būs jāšķiras.

Ka tu doma, kur es tagad biju? - Voldemārs jautāja.

Nezinu. Pie vecenēm.

Nē. Nu, uzmini - no kurienes meistars tagad brauc?

Ir simtiem variantu.

- Nē, pareizais ir tikai viens. Es braucu taisnā ceļā no autokapsētas Prāgas ielas galā. Un līdz ar to varu tev paziņot, ka par piecdesmit dolāriem tur ir iespējams iegādāties gan stūres stieni, gan pašu stūri.

- Ā, tas ir jauki, - Harolds teica.

- Tas nav jauki. Tas ir vienkārši brīnišķīgi, cienījamo klient! Ja gribi jau šodien atkal braukt svilpodams, tad tagad tu zini vietu, kurā sākt šo labsajūtu kaldināt. Vai tagad saproti, kāds tev ir meistars?

- Tu domā, ka tomēr viss būs jāmaina?

- Skatīsimies. - Un viņš pievērsās savam darbiniekam, lai šie tagad pa abiem tiktu pie skaidrības.

Harolds pa ausu galam dzirdēja, kā Voldemārs klusiņām audzina savu strādnieku, pamācot, ka klientu klātbūtnē nekad neesot jārunā tādi vārdi kā «es to vēl nekad neesmu darījis» un līdzīgi...

Viņi ņēmās ilgi, bet profesionāli. Vienmēr vienkāršākais ir izjaukt visu mašīnu, veltot tam pusi dienas, tad nomainīt mazu detaļiņu un atkal pusi dienas visu skrūvēt kopā. Taču Voldemāram bija cits stils. Laiks ir nauda, un pa to laiku taču var apkalpot vēl pāris mašīnu. Kāpēc jāšķiež šis dārgais laiks?

Nav gan īsti saprotams, tieši kā, bet Voldemārs bija iepraktizējies dažu modeļu automašīnu dzinējiem nomainīt detaļas bez ātrumkārbas un citu allaž nost ņe​mamu un atpakaļ liekamu agregātu aiztikšanas.

Un arī tagad viņš labprāt veltīja lieku pusstundu, lai izspriestu, kā pēc iespējas vienkāršāk visu izdarīt, un drīz pie šī secinājuma arī nonāca. Viņš iesūtīja garāžā savu strādnieku, no kurienes tas at​griezās ar pamatīgu lauzni rokās. Harolds novaidējās un aizgriezās.

- Nepuksti, - Voldemārs teica. - Vispirms jāizmēģina tautas metodes, jo principā jau ir tā - kā salieca, tā arī jāmēģina atliekt. Ja tas neko nedos, tad jauksim visu ārā.

Viņi kādu laiciņu ņēmās pa mašīnas iekšpusi. Tā šūpojās un zvārojās, un ik pa brīdim bija dzirdamas slāpētas lamas. Pēc satura ļoti tuvas tām, kuras no rīta Harolds bija dzirdējis dienvidnieciskās izcelsmes

policista Ceras izpildījumā. Vienīgi šīs bija tā precīzāk, ne tik oriģināli formulētas.

Vienmēr, raugoties, cik apņēmīgi un skarbi rīkojas meistari, Haroldu pārņēma nemiers - vai tiešām tas ir vienīgais paņēmiens? Vai tā nevar salauzt vēl vairāk? Taču pamazām viņš ar to bija apradis. Reiz viņam piedāvāja pašam atskrūvēt kādu ierūsējušu skrūvi. Viņš pašapzinīgi piekrita. Pēc desmit minūšu cīņas, vainīgi smaidot, bija spiests kapitulēt. Tad viņi tomēr ķērās pie laužņa, caurules gala un āmura, un autiņš atkal sāka lēkāt, zvāroties un drebēt. Drīz visas skrūves padevās, viss tika nomainīts, un autiņam nebija noticis nekas tāds, par ko viņš bija bažījies. Tas bija labs piemērs, turklāt desmit gadus vecām mašīnām bieži vien kaut kas ir jāmaina, ja gribi braukt bez bažām. Šoreiz gan audīša bija bezgala žēl. Tā kratīts un raustīts viņš laikam nebija nekad. Sitās ciešanas pēdējo divu dienu laikā!

Skatoties uz jums, raženiem un resnvēderainiem večiem ar lauzni rokās, gluži vai negribas ticēt, ka to spējuši izdarīt divi sīki pusaudži, - Harolds pēc brītiņa teica.

Nav tik traki, - Voldemārs atteica. - Dabā tas notiek ļoti vienkārši. Tu iekāp priekšējā blakus sēdeklī, aiztaisi kārtīgi durvis, atspiedies ar muguru pret tām, uzliec vienu vai abas kājas uz stūres un no visa spēka spied tik ilgi, kamēr tavs puņķainais saslēdzējs pats nokrīt nost, vai arī to eleganti, bez trokšņa noņem otrs vecītis, kurš sēž tavā krēslā.

- Un pēc tam?

- Pēc tam tu brauc pie manis un mēs to visu labojam. Taisnošanas procesā stūre krakšķēja tik nelabi, ka Harolds jau sāka šaubīties, vai šoreiz tik droši var uzticēties meistaru profesionalitātei. Taču pēc maza mirklīša abi labotāji izlīda no mašīnas, tad vēl brītiņu savā starpā klusiņām apspriedās.

- Tā. Atpakaļ atliecām, bet no tā tev nekāds lielais prieks nebūs. Braukt tu vari bez bažām, no drošības viedokļa raugoties, taču pats stūres stieņa gals diemžēl ir neiztaisnojami saliekts. Tur tagad izvei​dojies zigzags. Viss ir jāmaina.

- Tikai stienis? - Harolds cerīgi vaicāja.

- Pašu stūri arī vajadzēs mainīt. Abi savienojas ar tādiem sapasējamiem robiņiem, un tie arī noteikti sačakarēti. Ja nomainīsi tikai stieni, nekas labāks nebūs.

- Piecdesmit dolāri Prāgas ielā?

-Jā. Ja gribi, tad brauc tūlīt, jo es jau principā brīdināju, ka man vai kādam manam cilvēkam tuvākajā laikā tas būs vajadzīgs. Viss jau ir skaisti atlikts maliņā. Atsaucies droši uz mani.

- Un tu man to nomainīsi vēl šodien? - Harolds vaicāja. Piecdesmit dolāri ir vismaz uz pusi mazāk, nekā bija rēķināts.

-Jā, protams. Meistars var visu.

Harolds iekāpa mašīnā un izmēģināja pielaboto stūri. Tagad tā bija gandrīz tikpat taisna kā agrāk, taču aizvien vēl grūti grozāma. Uz vienu pusi tā padevās jūtami labāk, bet uz otru - bez pamatīgas ķeršanās un krakstēšanas neiztika. Neko darīt. Aizbraucis līdz norādītajai autokapsētai Prāgas ielas galā, Harolds bez lielām pūlēm nopirka gan jaunu, tas ir, lietotu, bet nedeformētu stūri, gan stūres stieni un samaksāja četrdesmit dolārus. Viņš, protams, nedomāja atsaukties ne uz kādu Voldemāru, bet ieradās tur, zinot, ka tās lietiņas dabūjamas. Veči gan prasīja tos pašus piecdesmit un teica, ka viens jau tos esot pasūtījis par tādu cenu, taču Harolds uzvarēja, jo - es taču, raugi, esmu tepat un, skat, ar diviem divdesmitniekiem zobos, bet kur gan ir tas pasūtītājs?

Atgriežoties pie Voldemāra, Harolds vairs neķēmojās ar avārijas signālugunīm un roku vicināšanu pa logu, bet vietām jau palaida braucamo drošāk, un tas jūtami uzlaboja omu. Pasaule vairs nešķita kā avangardistu bildēm piestūķēta banka, kas tev bez paskaidroju​miem atsaka kredītu.

Kad Voldemārs rādīja izņemto salocīto stūres stieni, Harolds nespēja vien nobrīnīties, kā tādu vispār var saliekt, turklāt ekstremālos zagšanas apstākļos un tik šaurā telpā! Stienis tāpat vairs nekam nederēja, tāpēc Harolds piedāvāja veikt nelielu eksperimentu. Stienis tika iespīlēts skrūvspīlēs apmēram tā, kā tas stāv automašīnā, un visi veči pēc kārtas mēģināja to visādi locīt. Amizanta plānprātība. Šķita,

tūlīt no darbagalda nolūzīs pašas skrūvspīles, bet stienis varonīgi turējās un neizrādīja ne mazāko tendenci deformēties. Izgrūžot vai visu niknumu par sev nodarīto, vienīgi Harolds pats spēja kaut cik stieni saliekt.

- Fantastiski, vai ne? - Harolds elsdams teica.

-Jā, vecīt, tā ir liela māksla. Tā ir vesela zinātne, - Voldemārs piebalsoja. - Vīri, kas ar to nodarbojas, savu arodu prot. Bet, paklausies, es tikai tagad redzu, ka tu aizvien vēl neesi ielicis signalizāciju!

Arī tai es neredzu lielu jēgu.

Nu beidz! Cik var spriest pēc rokraksta, tad tādus zaglēnus kā šie, kas pabijuši tavā mobilī, signalizācija gan atbaida.

Bet paņem taču autiņus ar visām signalizācijām. Cik nav dzirdēts, ka aizdzen pašus biezākos mersedesus vai džipus?

-Jā, protams. Ir jau vēl vienkāršāka metode. Pienāk tev klāt, pieliek vēsu stobru pie deniņiem un visnotaļ laipni palūdz iedot atslēgas, un tu, skaisti smaidot, tās arī atdod. Bet tev jau nav tāds autiņš, tev pilnīgi pietiktu ar vidusmēra signalizāciju.

Ko tas dod? Es neticu, - Harolds neatlaidās. - Ej pa ielu, un visi autiņi sēc vienādās nelaimes balsīs.

Kā tu vispār atšķirsi, kurš ir tavs, ja sēdi blakusmājā, sestajā stāvā, ar logiem pavisam uz citu pusi. Tas varbūt noder mežā, kur nav neviena cita tāda paša.

Nē, nē. Nav jau svarīgs tikai tas troksnis. Ir dažādi signalizācijas varianti, bet vienkāršākais ir tas, kurš vienkārši nobloķē palaiša​nas mehānismu.

Kāds, kāds?

Bez signalizācijas atslēgšanas tu nevari iedarbināt motoru. Pieņemsim, tu esi uzdrīkstējies, durvis jau ir vaļā, taure nebēdā kauc, bet tu ļoti tici sev un jauc vadiņus, tad, jā - okei, saliec tos pareizi, bet, raugi, motoriņš klusē. Tu mēģini, mēģini, bet vienalga nekas nesanāk. Aizdomīgie garāmgājēji vairs tik vienaldzīgi neiet garām. Dažs jau ir apstājies. Tu esi panikā. Sētnieks jau ir piezvanījis, un tur jau nāk arī policists ar melnu pipku. Lūk, tā.

Nu, nezinu, - Harolds skeptiski teica. - Var jau būt, ka ir tā, kā tu saki, taču es nebūt neesmu pārliecināts, ka tas patiešām ko dod.

Noziedzība taču vienmēr iet soli pa priekšu zinātnei. Jebkurš brīnumbērns tagad var atkodēt visas slepenās satelītprogrammas televīzijā, var pat ielauzties Pentagona kompjūtersistēmā, var pārskaitīt svešu naudu uz savu rēķinu no jebkuras bankas, tad kāpēc gan lai tik milzīgi nepārkožams būtu šis signalizācijas riekstiņš?

- Tu pareizi runā. - Voldemārs jau bija uzņēmis pacietīga skolotāja toni. Tā pārliecina mazus bērnus, ka bāzt pirkstus elektrības rozetē ir ne vien garlaicīgi, bet arī bīstami dzīvībai. - Tas ir iespējams tikai tad, ja tev ir laiks ar to nodarboties. Bet uz ielas! Vai tur, pie baseina? Pārgriežot vadiņu, nekas nemainās.

To tauri tu vari atslēgt tikai un vienīgi ar savu pultiņu, kas tev ir kabatā. Protams, tu jau vari tā neuzkrītoši iekāroto vāģīti uzcelt ar celtni uz treilera, aizvest to tuksnesī un tur veltīt pāris stundu vai pāris dienu sistēmas pētīšanai un visu trokšņu un kavēkļu novēršanai. Ja tā, tad tev ir taisnība - visu ko var atšifrēt.

Bet tas domāts tieši tādiem fiksajiem zagšanas momentiem. Un, tici man, neko tur daudz nevar izdarīt.

Nevar un nevar iedarbināt. Bet tas ir vienkāršais variants. Tagad jau sāk parādīties arī tādi varianti, ka tu ar savu peidžeri vari aizdzītajam autiņam sekot, bet tās ir sistēmas, kas maksā dārgāk par pašu autiņu.

Un cik izmaksā vienkāršā? - Harolds painteresējās.

Kā kurā vietā. Tagad jau daudzi ar to nodarbojas. Es domāju, ka ar divsimt zaļajiem jārēķinās. Es, raugi, savam tieši par tādu summu arī uzliku. Starp citu, še, pamēģini manējo iedarbināt, - un Voldemārs sniedza atslēgu saišķi. - Taurīte lai kauc, par to nesatrau​cies, bet galvenais - mēģini iedarbināt.

Ticu jau, ticu tev. - Harolds atteicās no piedāvātā eksperimenta. - Man drošāks šķita stūres saslēdzējs. Biju dzirdējis, ka tos noņem, vai nu pārzāģējot pašu stūri, vai pedāli, taču man vienmēr šķita,

ka to var darīt, kā tu teici, kad ir laiks. Teiksim, naktī.

Nē, liecies mierā! Tāds saslēdzējs ir muļķu mašīna. Vējā izsviesta nauda. Tur nu gan visas zinātnes sen ir apsteigtas. Vecis uzpūš gāzīti, sasaldē vajadzīgo vietu tavā dzelzī, uzbliež ar sidraba āmuriņu tā viegli, viegli, un viss sabirst sīkās drumslās. Nekas tev neatliek, draudziņ, būs vien jāpārvar aizspriedumi un arī skopums jānodzen. Signalizācija jāierīko obligāti. Es tev iedošu pāris telefonu numuru.

Visu laiku blakus rātni stāvošais Voldemāra strādnieks, kurš bija palīdzējis atliekt stūri, uzmanīgi visā klausījās. Beidzot arī viņš kaut ko vēlējās teikt.

Manuprāt, nav arī jēdzīgi to saslēdzēju likt tā, ka šis aptver ar vienu galu pedāli. Tas neko nedod.

Vajag to likt tikai uz stūres, ar vienu galu atbalstot tieši pret stiklu. Tad jau nu galīgi nekur nevar aizbraukt. Izsist priekšējo stiklu nav tas pats, kas saliekt stūri.

Nu, bet stūrīti var pārzāģēt.

Lai zāģē! Lai zāģē veseli. Še zāģītis, un pārzāģē savu veco stūri. Mēs uzņemsim laiku.

-Jā, tā varētu būt... - Harolds atkal kļuva domīgs.

Pareizi viņš saka, - piebilda Voldemārs. - Pārzāģēt jau var. Tas nav nekas neiespējams. Bet es uzsveru, šeit runa ir par operativitāti. Vai tu paiesi vienaldzīgs garām svešam autiņam, kurā viens sēž un nāvīgi fuksē stūri? Es tev vēlreiz saku - tā signalizācija noteikti aizkavē visus sīkos un nejaušos zagļus, bet lielajiem un nopietna​jiem tavējais dzelzis nav vajadzīgs.

Bet, redzi, kāds tomēr ir sakārojis.

Nu... nekāds papīra zapars jau tev arī nav! Visiem jau nevar tik krokodiliski veikties kā tev.

Patiesībā jau tavs autiņš maksā pāri par pieciem tūkstošiem zaļo, tu pats to labi zini. Ir izveidojies tāds nerakstīts likums, ka par nopietnu autiņu sāk uzskatīt tikai tādu, kurš velk pāri pieciem tūkstošiem. Tikai uz tādiem arī met acis. Tu taču neesi logā ielicis zīmīti, sak, zēni, mani neaiztikt, jo es patiesībā maksāju tikai četrus. Autiņš tev ir labs, par to daudz nedīc. Proti tikai pats to sargāt.

Būs jau laikam jāsaņemas. - Harolds piekrita. - Kā tu domā, vai šie ir labi mani noskatījuši? Es domāju - vai viņi mēģinās vēlreiz?

Grūti pateikt, - Voldemārs atbildēja. - Vispār jau vienā vietā divreiz nezog. Bet ej nu saproti tos mūsdienu smurguļus!

Samaksājis par darbu, Harolds iesēdās salabotajā audītī. Nu stūrīte grozījās tikpat kā jauna. Kā vakar, pirms pulksten septiņiem.

Paskat, vēl diennakts nav pagājusi, bet jau tik daudz piedzīvojumu. Un es te sēžu un priecājos kā bērns. Par ko?!

Harolds izbrauca no servisa teritorijas un atkal apstājās ielas malā. Viņš vērtēja situāciju. Pulkstenis jau rādīja vēlu pēcpusdienu. Ar Berģu vīriem galā būs ticis Boriss, bet zēni paša vasarnīcā gan griež zobus - ekur, pat te var dzirdēt, kā šie tur griež. Nekas cits neatliek, būs vien jābrauc uz turieni.

11. nodala Toreiz, pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem, vēl drūmajos boļševiku laikos, kādā saviesīgā vakarā ar kādas Pierīgas lielsaimniecības vadītāju kopīgi izdzerot nāvējošu devu spirtoto dzērienu, Harolds nejauši bija ticis pie zemesgabala.

Tev vajag? - priekšsēdis bravūrīgi prasīja.

Vajag, - Harolds pārliecinoši atbildēja.

Nu tad es tev to piešķiru.

Nu, paldies. Tad es ņemu arī. Šķita, saruna nav nopietna, taču jau pēc pāris dienām Harolds to atcerējās un, tā teikt, mīlot humoru, atļāvās piezvanīt priekšsēdim. Nē, izrādās, viņš neko nebija aizmirsis un sajaucis. Vēl jo vairāk, viņš, raugi, jau šo to esot paspējis nokārtot. Lai tikai Harolds braucot šurp, un tā lieta būšot darīta. Harolds

aizbrauca arī un pēkšņi nokļuva negaidītā situācijā - viņu uzreiz aizveda kādā laukā un teica - izvēlies.

Gluži tukšs šis lauks nebija. Jau sen tas bija piešķirts individuālajai apbūvei un bija arī gandrīz apbūvēts.

Pāri bija palikuši kādi pieci vai seši neapbūvēti zemes pleķīši, kuri pēc to laiku standartiem nedrīkstēja būt lielāki par desmito daļu no hektāra. Harolds saņēmās un uzreiz visu vērtēja ar profesionālu aci, lai arī toreiz mājas vai vasarnīcas būvēšana pat prātā nenāca. Viņam tolaik pat savas mašīnas nebija. Ģimene dzīvoja kā gandrīz visi tolaik - no aldziņas līdz aldziņai.

Taču zemi viņš paņēma. Pareizi darīja. Drīz tā izrādījās noderīga, vēl pēc kāda laiciņa jau varēja ko uzsākt. Harolds allaž vairījies no pārmērībām, arī toreiz uzticējās šim principam: netālu jūra, turpat arī pāris ezeru, klusa vietiņa, vārdu sakot - jauks dabas nostūrītis. Ja uz zemes pleķīša atradīsies kaut vai liela suņu būda un trīs ķiploku laksti pāris dobēs, tad tas jau varēs būt pirkšanas un pārdošanas objekts.

Bet, ja nu vēl nejauši uzceļas kaut kas nopietnāks, teiksim, tādas simpātiskas vasarnīciņas jaunbūve, un pēc tam zeme pāris gados apaug ar augļu kokiem, ogu krūmiem un vēl visādiem skaistiem zaļumiem, tad beigu beigās tas būs pats labākais bizness viņa dzīvē. Bet, no otras puses raugoties, kas zina, varbūt dzīve iekārtojas tā, ka kādreiz patiešām var atļauties to vasarnīcu uzcelt līdz galam un izmantot pats. Laikā, kad bankrotēja viena komercbanka pēc otras, šāda līdzekļu ieguldīšana šķita vispieņemamākā. Zeme un nekustamais īpašums lētāki nepaliks nekad. Naudas devalvācijas gadījumā arī neko nopietnu nezaudē.

Paliek vēl, protams, tādi force major gadījumi kā vispasaules grēku plūdi, karš vai boļševiku atgriešanās, bet tādas iespējamības dēļ jau nesēdēsi pagrabā ar ložmetēju rokās, sargājot biezo vilnas zeķi ar savu naudiņu. Atnāks krievs atpakaļ, visu atkal ekspropriēs, visus vasarnīcu īpašniekus sasēdinās vagonos un aizvedīs uz pamestajiem ziemeļu klajumiem? Nu un tad? Aizvedīs tāpat, ja arī tev nebūs vasarnīcas. Es, piemēram, skaidri apzinos, ka pats vairs nekad nelaidīšu savā zemē nevienu okupantu. Arī tad, ja valdība atkal nolems nepretoties, es personiski iznīcināšu vismaz simtu nelūgto viesu. Tā domāja Harolds.

Un tāpēc viņš rūpīgi katru brīvo naudiņu ieguldīja vasarnīcas celšanā. Pa ziemu iekrājās prāvāka summiņa, bet vasarā tā visa akurāti iegūla zemesgabalā. Viņš to bija apjozis ar drāšu sieta žogu, ierīkojis metālā kaltus vārtus, ielicis betona pamatus, pārsedzis pagrabtelpas un pat pamanījies uzmūrēt un pārsegt nelielu garāžu, kuru nu jau varēja izmantot kā vasaras mītni. Tā nu bija tā suņu būda, un viņš bija pārliecināts, ka pa šiem gadiem ieguldītā nauda te glabājas nesalīdzināmi drošāk nekā jebkurā bankā.Šoruden, lai veiktu dažus sīkus darbiņus, kurus pats izdarīt nepaguva laika trūkuma dēļ, viņš bija nolīdzis arī kādu savu senu paziņu, kurš strauji atnākušajā kapitālismā bija pamatīgi apjucis, jo savulaik vieglprātīgi neiegūtās izglītības dēļ nespēja tajā iejusties un bija pārvērties bezdarbniekā bez jebkādām reālām izredzēm dzīvē. Šādus tādus, pašus melnākos darbiņus viņš prata un tagad jau veselu mēnesi, reizēm kopā ar savu brāli vai kādu citu palīgu, kad gadījās smagāki darbi, strādāja Harolda īpašumā.

Viņu sauc Laris. Ar Lari Harolds bija audzis vienā smilškastītē, viens otru tik labi pazina, ka vienošanās par apmaksas apjomiem viņus dzina strupceļā. Laris, labi apzinādamies savas kvalifikācijas zemo līmeni, nekādas prasības neizvirzīja. Savukārt Harolds minstinājās. Lai arī sens draugs, taču pārmaksāt ne tikai nav nekādas jēgas, bet viņš to vienkārši nespēja. Visizdevīgāk būtu maksāt krietni mazāk nekā citiem, taču Harolds baidījās Lari aizvainot, labi zinot, ka viņš to pieņems, skaļi nekurnot, taču tas vienalga nebūtu labi. Ar svešu dzērājiņu to būtu vieglāk nokārtot, taču te kaut kā sāpīgi mežģījās. Bet, kā tas allaž mēdz notikt, atrisinājums nāca pats no sevis. Laris bija bezgala godprātīgs, labs strādnieks. Atšķirībā no svešiem, algotiem strādniekiem viņš strādāja ar iniciatīvu un padarīja arī to, kas viņa pienākumos formāli neietilpa.

Beigās Harolds tomēr izšķīrās un nosauca summu, kas bija stabils vidusceļš starp pašām augstākajām un zemākajām algām - vairāk gan vilka uz zemākajām, bet tomēr pašcieņu neaizskarošās robe​žās. Lari tas apmierināja, viņš ne ar vārdu, ne ar nejaušu sejas vaibstu nelika manīt, ka jūtas apdalīts.

Todien savā rezidencē Harolds iebrauca pavēlu, taču zināja, ka Laris vēl būs. Bija runāts, ka viņš strādās tikmēr, kamēr vēl gaišs. Celtniecības darbu apjoms auga augumā, un pēkšņi izrādījās, ka līdz pirmajam salam un sniegam jāpaveic krietni daudz. Šobrīd aktuāla bija neplānota kanalizācijas notekaku

ierīkošana un to saslēgšana vienotā sistēmā ar garāžiņā iebūvēto tualeti un dušas telpu. Milzīgi un netīri zemes darbi. Taču Larim veselības gana, viņš rakās tik sparīgi, ka Harolds reizēm netika līdzi ar nepieciešamo materiālu vai instrumentu piegādi. Situāciju sarežģīja arī tas, ka Harolds nevarēja sapirkt visu nepieciešamo uzreiz, jo pa ziemu iekrātā nauda bija iztērēta jau pavasara darbos, bet tagad no jauna tā ienāca lēnām.

Laris atkal bija paveicis krietnu darbu - izrakts pamatīgs grāvis, kurā jau varētu likt iekšā ūdensvada un kanalizācijas caurules. Haroldam iebraucot, Lara skatienā pavīdēja vilšanās, ka līdz ar viņu neierodas arī nepieciešamās caurules.

Klausies, tu jau rauj kā tāds stahanovietis! - Harolds viņu apsveica.

Mierīgi. Tev jau te laba grunts. Vienuviet tikai gadījās tāds stingrāks māls. - Laris runāja lēnām, čāpstinādams lūpas. Viņš au​gumā bija vēl garāks par Haroldu, bet uz pusi tievāks - tipisks caur​bira.

Drīz jau varēs likt trubas iekšā, - Harolds vērtējoši turpināja.

Es domāju, tu šodien atvedīsi.

Harolds skumji pašūpoja galvu un tad, rokas dziļi kabatās sabāzis un atspiedies ar muguru pret garāžas vēso mūri, teica: Zini, nāvīgās ziepes ar mani notikušas. - Un viņš īsumā izstāstīja savus iepriekšējā vakara un šīsdienas piedzīvojumus.

Tā, lūk, - Harolds pabeidza. - Līdz ar to man iestājies pilnīgs bezštoks naudas ziņā. Bet tu neuztraucies. Ar tevi bija runāts norēķināties mēneša beigās, un es to arī izdarīšu. Tikai baidos, tagad kādu laiciņu visi darbiņi būs jāmet pie malas. Bez pases es pat netieku klāt pie klienta naudas bankā, no kā varētu uz īsu brīdi nelūgti aizņemties.

-Jā, diez kas nav. - Laris nopūtās. - Bet kopumā tev tomēr ir veicies. Šitādus divsimtos cigārus mēdz paņemt tā, ka gailis pakaļ nenodzied. Šoreiz nodziedāja.

Tā ir superīgākā veiksme. - Laris piekrita. - Bet patiesībā te ir gana ko darīt. Es tikai sitās dienas tā dūšīgāk rāvu, jo domāju līdz piektdienai pabeigt ar tām trubām. Saproti, tā jau es varu arī pa brīvdienām rauties, bet šoreiz ģimene dumpojas. Esot jābrauc uz pāķiem ražu novākt.

Saprotu. Es jau arī negrasos tevi izkalpināt pa izejamajām dienām. Ieraudzīs vēl kāds arodbiedrības cilvēks, iesūdzēs mani tiesā. -Harolds iesmējās.

- Un vēl es bažījos par tiem grāvjiem, - Laris turpināja. - Paskaties uz pamali un paklausies radio.

Sola kārtīgas rudens lietavas. Tas nozīmē, visi tavi grāvji būs pilni ar ūdeni. Paies labs laiciņš, kamēr tas sasūksies tajā pirmskara meliorācijā. Zini, tas viss var arī vien​kārši sabrukt.

-Jā. - Harolds piekrita. - Bet es šobrīd neredzu izeju. Man jāatrod nauda, ar ko kompensēt nozagto, tikai pēc tam varēšu domāt par sevi. Bet man šķiet, ka ar tiem tropiskajiem lietiem tu maķenīt pārspīlē.

Gan jau nebūs tik traki. Svarīgāk, lai te neielauzās kādi vietējie sīkie un, karinu spēlēdami, nesagāž smilti atpakaļ tavos grāvjos.

- Nu, skaties pats. Es tev savu strādnieka viedokli pateicis esmu, -Laris, aizvien miermīlīgi čāpstinot, teica. - Galu galā maksa ir par nostrādātajām stundām. Varu pēc tam visu pārrakt otrreiz.

Harolds apsvēra, vai nepajokot, ka vajadzēja vienkārši rakt divreiz platākus grāvjus, jo tad šīm bažām nebūtu nekāda pamata, taču savaldījās. Laris to varētu arī nesaprast, un paveicis viņš tiešām daudz.

Izmantojot tikai katru brīvo pievakares stundu un izejamās dienas, Harolds pats to raktu mēnesi, ja ne ilgāk. Savukārt citi strādnieki pieprasītu vismaz divas reizes lielāku samaksu un materiālu savlaicīgu piegādi.

Harolds izstāstīja Larim arī par nozagto atslēgu komplektu. Šoreiz Laris atkal bija vienīgais glābējs, viņam bija nepilns rezerves atslēgu komplekts. Nepilns tāpēc, ka trūka tikai lielās atslēgas no garāžas vārtiem. Pēkšņi Laris nejauši izteica domu, kas atkal sagrieza kājām gaisā Harolda spriedumus.

Tad jau tev viņi jāgaida ciemos.

Šeit vai mājās? - Harolds sabijās, lai gan arī pats par to bija domājis, tomēr, no svešas mutes izskanot, tas pēkšņi šķita reāli un iespējami.

Nu... ar atslēgām šeit. Bet par mājām arī tu nevari būt drošs. Ja tu vēl saki, ka tie biezie līgumi ir pie viņiem, tad arī mājās vari gaidīt drīzus viesus.

Es sliktākajā gadījumā paredzēju tikai šantažējošus telefona zvanus.

- Vai tev dzīvoklī ir parastas durvis? -Jā.

- Es tavā vietā tūlīt ieliktu dzelzs durvis. Tagad taisa tādas, ka drošāk ir urbties cauri sienai nekā atmūķēt vai uzlauzt tās. Man šķiet, tās pat uzspridzināt nav iespējams.

Sarunājuši, ka Laris te vēl dienu padarbosies, pabeigdams šādus tādus darbiņus, un svētdienas vakarā pa telefonu sarunās pirmdienas darbus, viņi šķīrās. Laris vēl palika, bet Harolds brauca mājup.

Prāts bija nemierīgs.

Mājās! Pareizi. Viņu rokās taču ir visas manas adreses. Un, ja esmu tik ilgi pētīts, lai varētu notēmēt labāko brīdi mašīnas nozagšanai, tad tikpat labi viņiem viss ir zināms par manām un pārējo ģimenes cilvēku ikdienas gaitām.

Dzīvoklis visu dienu ir bijis paņemams. Es taču labi zinu, cik puņķaina man tā durvju atslēga! Sieva ierodas mājās ap sešiem. Dēls pēc skolas dodas uz treniņiem un mājās pārnāk pēc septiņiem... Harolds trieca audīti nežēlīgi un nikni, lai pēc iespējas ātrāk no​kļūtu mājās.

Durvis padosies pēc pirmās laužņa kustības.

12. nodaļa Tuvojoties mājām, Harolds ievēroja, ka laikam jau sāk piepildīties Lara prognozes. Debesis nomākušās, šķita, tovakar tumsa iestāsies vismaz stundu agrāk.

Atstājis mašīnu uz ielas pie mājas, straujiem soļiem viņš uzskrēja septītajā stāvā, jo lifts, kā tas bieži pēdējā laikā notika, nedar​bojās. Šoreiz tas pat uzjautrināja, tas viņiem noteikti traucējis mantu iznešanu.

Uz durvīm nemanīja nekādu ielaušanās pazīmju. Bet mašīnu taču arī viņi atvēra, ka švīka nepalika.

Harolds parāva durvis. Tās bija vaļā. Viņš iedrāzās iekšā un ieraudzīja... tur omulīgi saimnieko Emma.

- Čau! Kas atkal noticis? - viņa jautāja.

Nekas. - Harolds elsoja no straujā skrējiena pa kāpnēm. - Lifts atkal nestrādā.

Jā, es arī vilkos ar visiem iepirkumu maisiem līdz pat aizsma​kumam, - viņa žēlojās.

Vajag vairāk sportot. Kāpēc slinko?

Tu jau pats arī ar visu regulāro peldēšanu esi pamatīgi aizelsies.

Es skrēju. - Harolds taisnojās.

Kāpēc tad tu tā skrēji?

Neko, tāpat vien... Bija man aizdomas. Nieki...

Kādas aizdomas?

Nieki, es saku...

Kādas aizdomas? Par to pašu?

Gandrīz. Es vēlāk visu izstāstīšu, sakārtošu domas, tad.

Kaut kas atkal noticis? Harold, nekādus vēlāk! Stāsti tūlīt!

Nē, nē, nomierinies. Turpini vien savus darbiņus!

Stāsti man, Harold. Kas ir noticis? Tu patiešām izskaties uztraucies. Es tevi sen tādu neesmu redzējusi.

Biju uztraucies, bet tagad viss ir kārtībā.

Atkal uzradušies tie zagļi?

Nav, nav. Viss ir kārtībā. Nu, es taču teicu - vēlāk parunāsim. Man dzimušas pāris jaunas versijas.

Tu taču zini, ka es tik vienkārši mierā nelikšos. Mēs viņus noķersim un tad varēsim publiski cirst nost

rokas.

Dullais! Nu jau tu atkal āksties. - Emmas satraukums rimās, viņa turpināja rosīties pa virtuvi. Gaisā virmoja visādas garšīgas smaržas. Harolds pameta ieinteresētu skatienu uz plīti, tur sutinājās pikants gaļas ēdiens. Drīz no treniņa pārradīsies arī dēls, varēs gardi pavakariņot. Harolds konstatēja, ka stresojot aizmirsis ieturēt pusdienas. Rets gadījums viņa biogrāfijā. Būšu ietaupījis vienu cementa maisu, viņš nosmējās.

Iešu nolikt mašīnu, - Harolds teica sievai. - Tūlīt atgriezīšos.

Vēl neesi nolicis?

Nē, es steidzos augšā.

Kāpēc tad tu tā steidzies? Paklausies, Harold, tu tomēr kaut ko slēp no manis.

Nē, nu liecies mierā. Nekas nav noticis.

Es tev pa dienu zvanīju uz biroju, bet neviens necēla klausuli. Visu dienu. Gribēju, lai tu pievakarē atbrauc man pretim uz darbu. Diez kas jau nav šajā laikā staipīties ar produktiem pa trolejbusiem. Izskanēja viegls pārmetums.

Pusi dienas noņēmos pa policiju, bet otru pusi pavadīju pie Voldemāra, labojot mašīnu.

Salaboji?

-Jā. Viss atkal ir kārtībā.

Dārgi?

Ne pārāk... Biju arī vasarnīcā. Tur tagad darbiņi uz kādu laiku būs jāpārtrauc.

-Jā, žēl gan...

Labi, es eju, - Harolds teica, jūtot, ka lielākā tiesa zibeņu ir no​vadīta.

Tikai nekavējies. Ēdiens tūlīt būs gatavs.

Labi, - Harolds teica un izgāja no dzīvokļa.

Viņš vēl brītiņu pastāvēja aiz dzīvokļa durvīm un tās labi nopētīja. Hm, dzelzs durvis. Bet tā taču atkal ir pamatīga summiņa. Nu, mazie, melnie pusaudzīši, drīz jau jūsu nodarītā skāde stabili sasniegs mašīnas vērtību. Goda vārds, es jūs noķeršu!

13. nodaļa Sakot Emmai, ka viņam radies pārītis interesantu ideju, Harolds nedaudz sameloja. Kad viņš, iedrāzies dzīvoklī, ieraudzīja sievu, nevis laupītājus, kas vēl stiepj ārā pēdējās viņu īpašuma paliekas, tad galva ne tikai apskaidrojās, bet no turienes izvējoja arī pēdējie iespējamo ideju aizmetnīši.

Toties, ejot gulēt, Harolds apdomāja, kas ar viņu jau ir noticis un kas vēl var notikt.

Lara nejauši izmestā frāze bija nepatīkami satraukuši. Demonstrēdams, ka par nozagtajām lietām un mašīnas bojājumiem vairs neskumst, visvairāk apcerēja šo pārdzīvojumu. Bet domu, ka iespējamā šantāža varētu izpausties arī savādāk, nevis tikai kā telefoniski draudi, es nebiju pieļāvis, viņš domāja. Cūku būšana!

Atkal divi varianti - A un B. Variants A: mani lielciparainie līgumi jau atrodas noziedznieku bosa rokās, tos rūpīgi studē un izstrādā smalku šantāžas plānu. Variants B: zaglēniem nav sakaru ar īstajām noziedznieku pasaules padibenēm, viņi ir krietni vien aprobežotāki savā domāšanā un tāpēc tagad tik vien spēs izdomāt, kā riskēt aplaupīt manu dzīvokli vai vasarnīcas jaunbūvi. Bet jaunbūve taču ir celtniecības objekts, kur, izņemot jau stabili zemē saliktus pamatu blokus, praktiski nav ko zagt. Grozies, kā gribi, paliek vie​nīgi dzīvoklis.

Mazie noziedznieki loģiski varētu domāt: vīrs, kurš braukā ar iekārojamu divsimto audi, ceļ vasarnīcu, slēdz naudīgus līgumus un ikdienā mierīgi staipa līdzi prāvu naudas žūksnīti, taču noteikti slēpj kaut ko vērtīgu arī dzīvoklī. Pats viņš tīri normāli ģērbjas. Arī sieva un dēls ģērbušies normāli. Suns arī viņiem ir. Tas gan nav nekāds dārgais un patiesībā arī nekāds īstais mājas sargs, tikai tāds foksterjers. Uz

svešajiem viņš gan rej pamatīgi, taču, laipni uzrunāts, tūlīt sāk draudzīgi vicināt apcirstās astītes stumbenīti, ātri vien kļūstot par piemīlīgu draugu. No tā nebūtu jābaidās.

Patiesībā paliek tikai variants B. Agri vai vēlu, bet jāgaida nelūgti viesi dzīvoklī. Tas, ka viņi te nav pabijuši jau šodien, vēl neko nenozīmē. Viņi, dabiski, varētu nodomāt, ka pēc vakardienas mašīnas aizdzīšanas mēģinājuma es būšu kļuvis pieckārt uzmanīgāks -kā tas patiesībā nemaz nav noticis! - tāpēc uzreiz nav ko bāzt galvu cilpā. Pacietība taču šiem ir. Re, kā vairākas nedēļas pavadīja, kamēr izšahoja labāko aizdzīšanas variantu. Kāpēc gan nevarētu nogaidīt, kamēr nobriest atkal izdevīgs moments?

Un - galu galā! Vecīt, pareizi! Kas gan tev teicis, ka viņi tagad uz visiem laikiem atteikušies iegūt tavu audīti? Nevienās zvaigznēs tas nav ierakstīts. Protams, viņi būs krietni uzmanīgāki. Viņi būs uzmanīgi jebkurā vietā pilsētā, tajās takās, pa kurām tu ikdienā staigā. Bet vasarnīcā? Tur, piemēram, var arī pielikt pie sāniem to vēso stobru, par kuru ar vieglu ironiju izteicās Voldemārs. Elementāri. Visapkārt rāms, lauciniecisks klusums, ja sāksi kliegt pēc palī​dzības, neviens tev nenoticēs.

Tad nu saliekam visu kopā. Ko mēs tagad iegūstam? Sīkie var mēģināt aplaupīt tavu dzīvokli. Tas ir viens. Otrs? Tie paši sīkie, bet varbūt arī ņemot talkā kādu pieredzējušāku noziedznieku, mēģinās uzbrukt tev vasarnīcā. Un trešais - biezākie prāti pēc kāda laiciņa var pieprasīt no tevis zināmu summiņu skaidrā naudā. Tā sacīt, ja nedosi, tad sāksim, piemēram, ar dēla nolaupīšanu. Jebšu arī kādu dienu tev pazudīs sunītis, un vēlāk to atradīsi pie dzīvokļa durvīm bez galvas.

Harolds noskurinājās. Par to domājot vien, jau gribas skriet uz vannasistabu un nomazgāties dušā.

Netīrā pasaule. Netīrā vilku bedre.

Jā, bet varbūt nemaz nevajag tik zemu novērtēt noziedznieku domāšanas un spriešanas spējas? Par tiem pašiem līgumiem. Katram kaut cik attīstītam - nu, tā pavisam nedaudz attīstītam - cilvēkam - fū, ja vien tādus var saukt par cilvēkiem! - visus šos līgumus izskatot cauri, taču neizbēgami kļūs skaidrs, ka es tos gan esmu parakstījis, taču nebūt neesmu galvenais finansētājs un neesmu arī galvenais izpildītājs, kurš brīvi rīkojas ar visām naudām. Mana darbu vadītāja sūtība šajos dokumentos neparādās, bet visi mani pārējie pienākumi nebūt neparedz lielu naudas summu apgrozīšanu savās rokās. Es vienkārši esmu projekta galvenais autors vienam vai otram objektam, kuru būvējot reizēm patiešām ir jāiztērē simtiem tūkstošu. Taču tā nav un nebūs mana nauda, un es to nekad pat acīs neredzu! Tikai uz papīra.

Hm, cerēsim, ka viņiem būs tā pavairāk smadzeņu rieviņu. Bet ja nu tomēr ne? Ko tad? Ja nu arī tikai kāds nieka tūkstotis vai pat tie pāris simti viņus interesē tik ļoti, ka viņi nekautrēsies pieprasīt arī tos?

Kaut vai tikai pārbaudot, cik labprāt maksāju, lai nopirktu dvēseles un ģimenes mieru. Ja nu es pēkšņi izrādos bailīgs un atkal viegli šķiros no naudiņas, tad jau pēc kāda laiciņa atkal varēs mani patramdīt. Vai tā sanāk? Tāds domu gājiens arī varētu būt. Un, okei, vēl tāds variants - es tomēr esmu pietiekami lecīgs un jau pirmajā reizē noraidu viņu laipnos piedāvājumus, un paziņoju par visu policijai. Kas notiek tad?

Vai viņi pazudīs no manas dzīves un meklēs kādu citu izspiešanas objektu? Šķiet, ka ne. Kā es rīkotos viņu vietā? Vienkārši. Es saprastu, ka turpmāk ir jāstrādā maķenīt rafinētāk un, iespējams, nežēlīgāk. Un tas tikai vedinātu noziedznieciņus uz domām, ka, redz, tam fruktam tomēr ir ko sargāt, ja jau griežas pēc palīdzības policijā. Tiesa gan, jāņem vērā, ka no šīs iestādes jebkuram vidusmēra noziedzniekam šodien vismazāk bail. Viņi ar policiju ikdienā sastopas krietni vien biežāk par parastajiem cilvēkiem, par tās tikumiem un netikumiem ir krietni vairāk informēti. Saskarsme ar policiju var dot augļus tikai tad, ja parādās asinis vai valsts nodevība. Zagļi viņus neinteresē, jo ar tiem policija cīnīties nav spējīga. Nav vairs tie laiki, kad sēdināja cietumā par veikalā nozagtu smalkmaizīti. Šādi prātojot, cerīgas domas Haroldā mijās ar galēju izmisumu, šķita, viņš ir gluži nosvīdis. Vannu vai dušu mājās viņš lietoja reti, jo ik pārdienas apmeklēja baseinu, taču vasarā tomēr jāmazgājas katru dienu. Viņš gatavojās iet vannā, kad iezvanījās telefons. Klau​sulē ducināja omulīgais Voldemāra bass.

Tu jau, protams, nezini, kāpēc meistars tev zvana, vai ne?

Tiešām, nav viegli uzminēt. - Harolds piekrita. - Es dzeru, bet tu vairs nedzer - tātad drope atkrīt.

Tev meitas patīk, bet es esmu puritānisks ģimenes cilvēks, un tas nozīmē, ka kopīgs gājiens meitās arī tev

nav prātā. Kas atliek? Nezinu. Atzīsties pats.

Bet tu padomā tā labi.

Es jau tāpat visu vakaru ļoti labi domāju. Nekur nav miera. Smadzenes jau būs sasējušās mezglos.

Par to savu ķibeli? -Jā.

Es jau arī par to pašu. - Voldemārs bija nopietns.

Nu, nu?

Tu man paliki parādā.

Ej nu! Nevar būt. Cik tu prasīji, tik arī iedevu.

Par maz, draudziņ, par maz. Es nepareizi nosaucu to summiņu. Patiesībā bija jāmaksā piecreiz vairāk. Saprati?

Paklausies... Man jau vispār arī patīk humors... - Harolds iesāka patiesā sašutumā, bet Voldemārs viņam neļāva runāt.

Neko nezinu. Būs vien jāmaksā. Un sarunāsim tā - ja līdz rītdienas vakaram netiek atnesti vēl divi simti, tad gatavojies vienreiz uz visiem laikiem šķirties no savas mašīnas. Skaidrs? Te vairs nekādi jociņi nebūs.

Harolds drudžaini domāja - kaut kas neticams!

Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un tā pavisam lēnām atkārtot? -Harolds izsvepstēja, jūtot, ka sāk drebēt roka, kurā viņš tur klausuli.

Ko tur daudz atkārtot! Tu visu labi dzirdēji. Nekādi jociņi te nebūs... Nu, kā patika, ko? Sabijies gan? Ha-ha-ha! - Un klausulē atskanēja garais un diapazonā ārkārtīgi plašais Voldemāra smējiens.

Nu, paklausies! - Harolds saprata, ka sen nav tik smalki iznests cauri. - Veco zēn, tā nu gan nedrīkst!

Tas ir aizliegtais paņēmiens. Es jau patiesi sāku domāt, ka pasaule, kurā dzīvojam, nav pelnījusi, ka mēs to saucam par cilvēku vidi.

- Ha-ha-ha! - Voldemārs turpināja uzjautrināties. - Normāli sanāca, vai ne? Žēl, ka es neredzu tavu ģīmi. To noteikti vajadzēja uzfilmēt.

Labi, labi, gan es tevi pašu uzfilmēšu... uz kādas vecenes.

Nejoko. Pornogrāfija ir aizliegta.

Aizliegta ir izplatīšana, nevis pati filmēšana.

- Ā, nūja, pareizi - pēc tam jau sodīs tevi, nevis mani, - Volde​mārs secināja.

- Kas tad tev īsti bija aiz ādas? - Harolds vaicāja.

- Nekas liels. Es tikai atcerējos vienu lietu, kas varbūt varētu saistīties ar tavu ķibeli. Kā tev tur tagad viss izskatās? Šantāžisti nav parādījušies?

- Vēl jau nav. Kāpēc tas tevi interesē?

- Redzi, pie manis te apgrozās visādi ļautiņi. Pats taču saproti. Ar zagtu autiņu pārtaisīšanu es gan nenodarbojos, taču šādi un tādi gali man ir. Nezinu, vai es varētu daudz palīdzēt, ja to vāģi patiešām tev būtu nospēruši, taču man būtu vismaz ar ko aprunāties. Nu, lūk. Ja nu gadījumā tev tomēr kāds uzsēžas uz astes, tad paziņo to man. Izpīpēsim pa abiem, kā labāk rīkoties. Tā pasaulīte tomēr ir diezgan pašaura, un gan jau mēs kaut kā aizkļūsim līdz tiem, kuriem pastās​tīt, ka tevi jāliek mierā.

Hm, tas tā visai amizanti skan. Tā, it kā tu mani aicinātu nobučot mafijas krusttēvam roku. - Harolds pavīpsnāja.

Nē, nē, nu jau es nopietni runāju, goda vārds. Mans jumts ir diezgan nopietna publika, un pāris reižu es patiešām esmu viņu pakalpojumus izmantojis. Vairāk gan tāpēc, lai kaut ko atgūtu no cita, nevis lai sargātu savu, bet pēc būtības jau tas ir viens un tas pats. Protams, es jau tev neuzbāžos, taču tagad zināsi arī par tādu iespēju.

Paldies, protams, bet saki - kādas ir šādu pakalpojumu takses?

Tur ir varianti. Atkarībā no procesa nopietnības pakāpes. Zinu, kāds zēns atguva savu vienu gadu veco volvo, samaksājot divus tūkstošus. Tavs gadījums, es tā domāju, varētu būt lētāks. Bet tu ne-mezglo

tās smadzenes tagad! Kad tas brīdis būs klāt, tad pats pie manis atskriesi, pats arī pēc tam brīnīsies velns, kur tad tas mans skopums tik pēkšņi pazudis?

Labi, ņemšu vērā.

-Jā, vem ņērā. Nu, un kā stūrīte? Grozās?

-Jā, normāli. Tā vien gribas teikt - nu, gluži kā jauna.

Labs meistars.

Tīri labs, jā. Tikai reizēm arī dumji joko, - Harolds piebilda.

Ahā! Man patika, kā tu sabijies. Bet neņem daudz galvā! Grūti mācībās, viegli kaujā. Mācību trauksmes stiprina gatavību. Kad piezvanīs īstie, tad izliecies, ka neko nesaproti, un stāsti, ka šādi ar tevi joko piecreiz dienā. Redzēs, ko šie tad saka.

Tu jau tagad laid kā psihoanalītiķis - visu laiku gribi mani noskaņot uz to, ka tā tas patiesībā arī notiks.

Labi, labi, atceries, ko es tev teicu, un guli veselīgu miegu. -Voldemārs grasījās beigt šo sarunu. - Ā, pagaidi, vēl kaut kas! Vai tev policijā pašam ir kādi nopietni gali?

- Nekas tāds īpašs... - Un Harolds pēkšņi iekoda mēlē, jo tieši tobrīd atcerējās, ka - paskat tikai! - ir gan. Taču Voldemārs dzirdēja tikai nepabeigto frāzi.

-Ja tev tur nopietnu galu nav, tad labāk vispār neiesaisties tajā sistēmā. Ar to tu tikai visu sabojāsi.

- Nu nebaidi mani tik ļoti! Uz ielas dienas laikā taču drīkst iziet, ko, šef?... - Gribējās jokot, taču Harolds saprata: patiesībā ne jau Voldemārs iedarbojas kā psihoanalītiķis, bet gan viņš pats sevi visu laiku noskaņo uz pašu sliktāko. Šis Voldemāra zvans tikai pastip​rina aizdomu versijas.

Taču pēkšņā atskārsme, kuru Harolds līdz galam neizteica Voldemāram pa telefonu, gluži vai ielīksmoja. Ir gan nopietns gals policijā. Tiesa gan, tik nopietns, ka pie tā vērts ķerties visdramatiskākajā gadījumā. Bet...

No tālākām pārdomām iztraucēja sievas un dēla personiskās problēmas, kuras viņi abi tagad visai skaļi virtuvē apsprieda un par kurām Harolds bija piemirsis. Arī tas vēl uz kakla! Bet... pag, pag, tas taču tieši uz labu!

14. nodaļa Gan sieva, gan dēls vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par savu finansiālo nākotni. Abiem vienlaicīgi bija radusies pamatota pārliecība, ka ir nopietni apdraudēts tas, kas jau sen nolemts un kam jāpiepildās nākamajā nedēļā. Abi grasījās nedaudz paceļot pa ārzemēm. Dēls jau vismaz pusgadu gatavojās braucienam uz Amsterdamu, lai tur piedalītos pusaudžiem domātajā minimaratonā, bet sievas ceļi veda uz rudenīgi zeltaino Prāgu. Harolds bija apsolījies finansēt abus braucienus. Nekas jau īpašs neliecināja, ka ceļojumi ir apdraudēti, jo gan dēla ceļojuma izdevumus, gan sievas ceļazīmi Harolds jau laicīgi bija apmaksājis. Runa bija par tik nopietnu padarīšanu kā kabatas nauda.

Neapšaubāmi, viņiem abiem tā bija tikai runa par kabatas naudu, bet Harolds pēkšņi jutās kā politisks stratēģis. Viņš bija sapratis, ka jādara viss iespējamais, lai abi aizbrauc un ir pēc iespējas mazāk ap​draudēti.

Emma - apskatīt zelta Prāgu - brauks otrdien no rīta, bet dēls savu vienaudžu pārpildītajā autobusā sēdīsies ceturtdien.

Abi būs prom gandrīz divas nedēļas.Bet es pa to laiku noķeršu zagļus.

Viņi uzradīsies paši, un tad es zināšu, ko darīt.

Tagad, kad Harolds bija atcerējies par savu pazīšanos attiecīgajos policijas ešelonos un uzklausījis arī Voldemāra piedāvājumu palīdzēt, viņš pēkšņi vairs nejutās vientuļš un stūrī iedzīts. Tā nav slikta sajūta, kad tu atskārsti: tev nebūs par savu godu un varbūt dzīvību jācīnās kā zvēram vai kā Holivudas filmu galvenajam varonim, proti, vienam pret visu birokrātisko un palīdzēt nespējīgo valsts mašinēriju.

Tagad radusies iespēja visu nokārtot puslīdz civilizēti. Cik nu par civilizētu var saukt, piemēram, lūgumu, lai viens bandīts tevi pasargā no otra bandīta.

Un vēl jau nekas arī nav noticis. Vēl tikai apsverami iespējamie varianti - gan labākie, gan ļaunākie.

Pilnīgi iespējams, ka paies kāds laiciņš - un vēl es pats par visu gardi pasmiešos.

Vajadzīga naudiņa, vismaz tūkstotis.

Harolds sāka apsvērt, no kā varētu aizņemties un vai paveiksies dabūt visu summu no viena cilvēka vai būs jāknapina no katra pa druskai. Nepatīkama būšana, bet laikam no tās neizvairīties. Haroldam tik ļoti nepatīk būt kādam parādā, ka bieži vien savas naudas grūtības viņš slēpj gan no ģimenes, gan no visiem citiem, reizēm nedēļām ilgi iztikdams gluži no nekā. Parāds, ja vēl nevari to laicīgi atdot un tev jau sāk to delikāti atprasīt, ir dzirnakmens kaklā, viņš allaž centās no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Vēl vairāk - apzināti centās dzīvi iekārtot tā, lai šis akmens nekad neuzkārtos kaklā, tāpēc saprata, cik mokoši viņam būtu paciest šantāžu vai izspiešanas mēģinājumu. Bez pārliecības, ka jebkuram citam cilvēkam tas varētu būt savādāk, tomēr domāja, ka tieši viņš izjūt to īpaši. Šoreiz naudiņa ir jāaizņemas.

Izsverot dažādos variantus un ņemot talkā savstarpēju pierunāšanu un pārliecināšanu, ģimene kopīgi nolēma, ka tūkstotis nav vajadzīgs. Emma varonīgi apņēmās ārzemes baudīt galvenokārt vizuāli, un tam viņai pietiks ar pašas nelielajiem ietaupījumiem, arī dēls izjutīs nelielu pazemojumu, jo nevarēs dīžāties līdzi citiem, kuriem nebūs tik plāns maciņš. Bet arī viņš visu uzņēma apbrīnojami vīrišķīgi, lieliski saprotot sarežģīto situāciju. Pavīdēja pat doma, ka vajadzētu vispār atteikties no braucieniem, atgūt atpakaļ jau iemaksāto naudu, varbūt pietiktu drošības un glābšanās darbiem bez aizņemšanās, taču tam Harolds sparīgi pretojās. Iekšējā balss mudināja -dabū abus prom uz kādu laiciņu! Lai bandītiem nav lieka kārdinājuma. Lai nāk tie sūdi tikai pār tevi. Par spīti visiem briesmu stāstiem mēs vēl paskatīsimies, kurš te uzvarēs.Vēlu vakarā piezvanīja Brunis, lai apjautātos par notikumu gaitu. Viņš bija ņēmis nopietni savu galvenā liecinātāja lomu, bet nespēja saprast, kā tas viss notiks, ko no viņa prasīs un kā viņam būs jāatbild. Vai būs atklāti ar pirkstu jānorāda uz vainīgajiem vai konfrontācija notiks slepeni. Ar vārdu sakot - puisim nebija miera.

Harolds viņu atvēsināja, paziņojot, ka policija nekādu interesi par viņu neizrāda, un, lai gan solījušies paši viņu sameklēt, tomēr liecināšana var arī nenotikt. Bet vai viņam, Brunim no laukiem, nav šobrīd lieki seši simti? Nē? Tā jau es domāju. Tikai tāpat apjautājos. Patiesībā jau Harolds lieliski zināja, ka Brunim nevar būt tādas summas, un tad atcerējās savu firmas partneri Borisu - tas gan varētu palīdzēt.

- Es jau gaidīju, kad tu piezvanīsi, - Boriss teica. Viņi bija pavirši pazīstami jau ilgus gadus, taču īsti viņus satuvināja pēdējo divu gadu kopīgais darbs. Viņi arī nebija ģimenes draugi, Borisam nebija ģimenes. Pirms pieciem gadiem izšķīries, viņš tagad dzīvoja vētrainu vecpuiša vai šķirteņa dzīvi.

Sievišķā dzimuma paziņas viņa dzīvē mainījās tik strauji, ka ne tikai Harolds, bet, šķiet, Boriss pats arī lāgiem nespēja atcerēties, kā kuru sauc. Reizēm viņi kopīgi iedzēra, bet ne vairāk. Aizņēmies naudu no viņa arī Harolds līdz šim vēl nebija.

Cik tev vajag? - Boriss uzreiz jautāja.

Sešus simtus.

Rīt no rīta paņemšu līdzi.

Tev būs tik daudz? Es varbūt kaut kā...

Rītā paņemšu līdzi, - Boriss pārtrauca.

Paldies tev! Negaidīju, ka atkal tā veiksies.

Liecies mierā! Es arī negribētu nokļūt tavā situācijā.

Labi, tad līdz rītam... -Atā!

Boriss ir krievs, taču lieliski apguvis latviešu valodu. Ir tikai dažas jaukas nianses izrunā, kas viņu nodod, taču kopumā viņš ir simtreiz lieliskāk iejuties latviešu valstībā nekā citi viņa tautieši. Un šis «atā»

patiesībā izskanēja kaut kā neīsti, taču pietiekami delikāti un labi domāts. Šķiet, krievu apziņā nav tāda jēdziena, tāpēc Harolds bija pārliecināts, ka Boriss speciāli apguvis šo terminu. Tas viņu vērta vēl simpātiskāku.

Haroldam šķita, ka pasaule visapkārt ir izmainījusies. Vai tiešām izskatos tik ievainojams un bezpalīdzīgs, ka visi izrāda gatavību palīdzēt? Raksturiņš man nav nekāds jaukais. Un, redz, kā iznāk - ir jānotiek kam tādam, lai tu pamanītu, ka tev visapkārt ir dzīvi cilvēki, nevis bezpersoniski partneri, meistari, sieva vai draugs no laukiem. Harolds mēģināja iedomāties sevi viņu vietā un, to darot, centās arī būt pēc iespējas godīgāks, taču nevarēja apzvērēt, ka viņa rīcība būtu tāda pati.

15. nodaļa Pirmie briesmu signāli pienāca piektdien agri no rīta. Vairākkārt zvanīja telefons, taču neviens negribēja vai nespēja runāt. Bija kādi pieci vai seši zvani, bet jau pēc otrā Harolds saprata - process ir sācies.

Haroldu visvairāk nodarbināja jautājums - kur viņi ir dabūjuši mājas telefona numuru? Cik viņš spēja atcerēties, nozagtajos pa​pīros tā nebija.

Savādi! Ja viņi ir meklējuši pa citiem kanāliem, lai pēc vārda un adreses noskaidrotu mājas telefona numuru, tas izskatās nopietni.

Ko gan viņi tagad dara? Ko viņi grib? Varbūt vienkārši pār​bauda, vai kāds ir mājās?

Harolds neļāva pie telefona iet nevienam citam un vēl vismaz četras reizes pats cēla klausuli un pieklājīgi teica: - Lūdzu, es klausos!

Arī Emma bija sapratusi notiekošo un tagad sēdēja krēslā, mēmi raudzīdamās uz Haroldu. Viņi jau bija pabrokastojuši un saģērbušies promiešanai, Haroldam atlika tikai aiziet pēc mašīnas un pa ceļam aizvest Emmu uz darbu. Dēls bija aizgājis uz skolu.

Harolds daudz ko bija apsvēris un pārdomājis, lai arī pārsvarā to darīja klusībā, taču laikam jau savas versijas bija plosījušas arī Emmu. Viņai bija pārlieku straujš raksturs, abi ar foksterjeru saderēja kopā. Torīt, pēdējo reizi atskanot mēmajam zvanam, Harolds negadījās tiešā tuvumā un klausuli pirmā pamanījās pacelt Emma. Nesagaidījusi nekādu atbildi, tikai draudīgo šņākuļojošo klusumu, viņa sāka kliegt: - Lieciet mums mieru! Nav nekādas jēgas visu laiku zvanīties un ākstīties! Un esiet droši, ka te kāds visu laiku ir mājās! - Viņa pama​nījās nosviest klausuli, kamēr atsteidzās Harolds.

Mīļā, tā nu gan nevajag! - Harolds teica.

Ko viņi iedomājas? Visu rītu mūs tiranizē!

- Tā vēl nav nekāda tiranizēšana. - Harolds saprata, ka tagad vispirms ir jānomierina sieva. Policijā teiktu tā - tie vēl nav nekādi pierādījumi.

- Bet cik ilgi var? Visu rītu! - Emma nerimās.

Nomierinies! Nevajag nolaisties līdz viņu līmenim. Varbūt zēniem ir smagas paģiras, jo vakar būs slaidi patērējuši man nozagto naudu, un tagad vienkārši uzjautrinās. Tā bļaujot, tu viņiem radi kaifu un uzkurini azartu.

Tev taisnība. - Emma beidzot piekrita, taču nāsis viņai cilājās. - Nē, Harold, es nekur tagad nevaru braukt. Es tāpat nejutīšos labi, ja zināšu, ka tu te esi pamests viens pats kādu slimo ziņā.

Es nedomāju, ka viņi ir vājprātīgi un slimi.

Ko viņi grib, es nevaru saprast!

Pagaidām neko. Tikai zvana un klausās, - Harolds teica. - Bet turpmāk sarunāsim tā - klausuli celšu tikai es. Ja manis nav, bet zvana un nerunā, tad liec nost un nesaki neko. Puikam arī to vajag izstāstīt. Jā,

un vēl - ja zvana un tomēr sāk runāt, vienalga ko: prasīt, draudēt, piesolīt, - saki, tu neko nezini, lai zvana, kad es būšu mājās. Saprati? Neielaidies ar viņiem nekādās darīšanās! Nerunā pilnīgi neko! Redzi, arī aizbaidīt viņus nevajadzētu. Varbūt šie grib atdot papīrus, bet par to atkal paprasīs naudu. Kas to lai zina, ko šie īsti grib, vai ne? Vārdu sakot, runāšana būs tikai ar mani. Galu galā - saki, ka tu esi tikai kalpone, vai izdomā ko citu, bet runātājs būšu tikai es. Sarunāts?

-Jā, labi. Bet...

Stop, stop! Šoreiz bez bet. - Harolds neļāva viņai runāt. - Padomāsim par kaut ko citu. Tagad ir jauna ķibele. Tu savās dusmās diezgan precīzi formulēji to, par ko visu laiku pirmīt lauzīju galvu. Viņi laikam tiešām zvana, lai mēģinātu izsekot, cik viņu nesenie novērojumi atbilst šodienas īstenībai. Kad un kā mēs esam vai neesam mājās, saproti?

Ko tas viņiem dod?

Varbūt grib apciemot dzīvokli. Šausmas... - Emma neapzināti paraudzījās visapkārt, it kā jautātu - bet kas tad te ir ņemams? Harolds to saprata.

Ar aparatūru, kompaktdiskiem, dažām tavām kleitām pilnīgi pietiks, lai zēni atkal var pāris mēnešu nerūpēties par to, kur ņemt līdzekļus savai ne pārāk pieticīgajai iztikai.

-Jā, tā jau runā, ka tagad zagļi ņemot pat cauru apakšveļu.

-Jā. Taču kaut kas ir jāizdomā jau tagad, šobrīd. Kamēr nav ieliktas dzelzs durvis, būtu vēlams, lai kāds visu laiku sēž mājās. Domāju, ka dzīvoklī, kurā ir telefons, ielauzties viņi neuzdrošināsies, ja zinās, ka tur kāds ir iekšā.

Bet es nevaru. Mēs jau tā esam aizsēdējušies.

Tur jau tā lieta. Es jau vakardienu nodzīvoju kā piespiedu brīvdienu. Lai arī Boriss visu labi saprot, tomēr es nevaru tik bezgalīgi viņu izmantot. No Berģu objekta tīrais labums nāk tikai man. Un viņam pašam sava darāmā pietiek.

- Puika arī jau prom. - Emma prātoja un tūlīt pat pasteidzās piebilst: - Bet es arī neatļautu viņam vienam pašam palikt. Tādā situācijā! Nekad mūžā! Drausmīgi. Ārprāts, kas te vispār notiek! Kā gan zeme panes tādus maitasgabalus?

Neuzkurinies nu atkal, - Harolds viņu kušināja.

Bet ko tad lai dara?

- Tūlīt izdomāsim, - viņš pēc iespējas mierīgāk teica. - Es neticu, ka viņi sēž kādā blakusmājas dzīvoklī un vēro mūs ar binokli. Varbūt varētu kaut kā piemānīt? Jā, bet kā gan?... Hm, jāaizvācas no mājas tā, lai rastos iespaids, ka kāds tomēr palicis, jānoceļ klausule... Nē, tas tomēr būs aizdomīgi.

- Fui, cik pretīgi! Tu domā, viņi mūs novēro?

- Es esmu pārliecināts, ka mani viņi ir rūpīgi vērojuši, kamēr notvēruši īsto brīdi mašīnas zagšanai.

- Nē, tas ir neticami! Kaut kādi kretīni! Ārprāts.

- Pagaidi! Netrako atkal! Nav nekādas jēgas tā šausmināties. Tā tu viņiem neieriebsi.

Harolds redzēja, ka tikai tagad Emma sapratusi stāvokļa nopietnību. Protams, aizvien tās vēl bija tikai aizdomas, taču pieaugušam cilvēkam pietiek ar tādām, lai izdarītu secinājumus. Lai arī kā viņš tam iekšēji pretotos, nekas nespēs apturēt vistumšāko domu plosī​šanos galvā.

Klausies, - Emma rāmi ierunājās. Pirms brīža sieva bija uz histērijas robežas, bet tagad jau izskatījās nomierinājusies. - Jāzvana mammai. Varbūt viņa var upurēt savu laiku. īsti nezinu, kādi viņai kā jaunizceptam pensionāram tie dienas plāni.

Zvani! Varbūt tā ir izeja. Vismaz pusi dienas lai te pasēž, kamēr puika pārnāk no skolas. Uzrakstīsim zīmīti, lai šodien viņš neiet uz treniņu.

Nē, nē, puiku es neatstāšu vienu, - Emma atkal apņēmīgi protestēja. - Mamma ir mamma, tomēr pieaudzis cilvēks, bet puiku nē, nē, neļaušu, neparko! Tad es pati izkārtošos tā, lai agri pēcpusdienā tiktu mājās.

Harolds atļāvās pasmaidīt.

- Diezin vai tu pati būsi varošāka par dēliņu. Viņš taču augumā jau sen lielāks par tevi.

Vienalga. Ja tu nevari, tad es pati būšu te.

Tas ir pārmetums?

Nē, nē, ko tu! Es tikai skaļi prātoju... Tad es zvanu mammai?

Zvani!

Par sievasmātes gaitām Harolds maz zināja. Abi sievas vecāki bija aizgājuši pensijā, saņemot valdības piešķirtos smieklīgos ubaga grašus, un turpināja piestrādāt kādu vieglāku darbiņu. Stāvoklis nebija tik kritisks, ka bērniem vajadzētu uzturēt vecākus, taču bez papildu strādāšanas būtu neiespējami izdzīvot. Par sievasmāti Harolds zināja tik daudz, ka viņa strādā par apkopēju kādā kinoteātrī un viņas darbalaiks ir agrās rīta stundas. Cikos viņa sāk un cikos beidz savu pushaltūru, to viņš nezināja, taču šķita, tieši šis laiks - no rīta ap deviņiem - ir pats nelabvēlīgākais. Ne šur, ne tur.

Tā šoreiz arī bija. Toties cits ritms bija sievastēvam. Viņš vēl bija mājās, taču arī grasījās doties savās neatliekamajās darīšanās. Bet viņš vismaz zināja skaidri pateikt, ka sievasmāte būs mājās ne vēlāk kā pusdesmitos. Galu galā tika sarunāts, ka sievastēvs atstās vēstuli, pēc kuras izlasīšanas viņai uzreiz jāsēžas taksometrā un jābrauc uz meitas dzīvokli. Atslēga viņai ir. Lai nāk iekšā un sargā, kamēr atnāks kāds no meitas ģimenes.

Harolds izrēķināja, ka dzīvokli bez pieskatīšanas nāksies atstāt apmēram vienu stundu. Varbūt pat nepilnu stundu. Kārtīgai aplaupīšanai pilnīgi pietiek. Taču nekas cits neatlika, un atkal bija jācer uz kādu dievišķu veiksmi, kas pēdējā laikā gan vairāk griezusi pakaļu. No pusdesmitiem sākšu regulāri zvanīt uz mājām, viņš nolēma. Ja būs aizņemts, tad skaidrs, ka sievasmātes vēl nav, pīkst noceltā klausule. Un tas kādu laiciņu varētu mulsināt arī zvanītājus, ja tie ir iespējamie laupītāji. Un es zvanīšu tik ilgi un bieži, kamēr kāds pacels klausuli, un šim pacēlājam tad jābūt tikai un vienīgi sievasmātei. Ja signāls būs, bet neviens necels klausuli, tad būs pa​mats nopietnām pārdomām.

Nomierinājušies un lepni par savu veikumu, viņi pat uzjautrinādamies izstrādāja plānu, kā pēc iespējas nemanāmāk iziet no mājas. Harolds ielika Emmas nelielo somiņu savā lielajā sporta somā, kuru tagad lietoja nozagtā diplomāta vietā, un gāja uz stāvvietu pēc mašīnas. Sieva izies laukā brītiņu pēc viņa ar iepirkumu maisiņu rokās un dosies uz attālāko veikalu. Pēc desmit minūtēm viņi satiksies otrpus šim veikalam. Dramatisks plāniņš, un tā izstrādāšana, lai arī aizņēma tikai pāris minūšu, patiešām uzjaut​rināja.

Harolds aizveda Emmu uz darbu, tad ieradās savā birojā, saņēma no Borisa sešus simtus un tūlīt zvanīja uz mājām. Bez desmit minū​tēm desmit.

-Jā, lūdzu. Hallo!

Sievasmāt? -Jā, Harold, es.

Viss kārtībā?

Pilnīgā kārtībā.

Neviens vairs nav zvanījis?

Tu esi pirmais, kopš es noliku klausuli vietā.

Tad ir labi. Ja nu gadījumā kas notiek, tad...

- Esi mierīgs! Man vēl tālu līdz vecuma plānprātībai. Gan jau zināšu, ko darīt. Lai tikai kāds burlaks parādās!Haroldu gan pārsteidza, gan uzjautrināja sievasmātes varonība, un bija grūti iedomāties to veidu vai paņēmienu, kā augumā mazā kundzīte gatavojas sagaidīt laupītājus. Kas viņai būtu rokās - virtuves nazis, karsts gludeklis vai garās adāmadatas? Vai varbūt viņa censtos prātīgiem vārdiem viņus pierunāt un vest pie prāta...

16. nodaļa Iepriekšējā vakara padebešu draudošie mākoņi bija apvilkuši visu pamali ar netīru dūmaku. Gaiss

bija pilns mikluma, ko radīja virmojoša rasina, taču lietus vēl nelija. Harolds uz brīdi atcerējās sarunu ar Lari un klusībā lūdzās dieviņu, lai tikai neuzsūta milzīgu lietusgāzi. Tāds smalks lietutiņš neko daudz neskādētu, tikai ne lietusgāze. Vismaz līdz nākamās nedēļas vidum, kad Harolds cerēja sagrabināt naudiņu caurulēm.

Bet bija jāuztraucas ne tikai par savu vasarnīcas jaunbūvi. Arī Berģu objektā darbi notika zem klajas debess, un, ja šodien uznāktu lietus, tad vakar neatvestais betons tagad pamatīgi aizkavēs darbu. Pasūtītājs arī steidzināja darbu pabeigt līdz sala uznākšanai, un Harolds viņu saprata.

Viņš ieradās Berģos un izrīkoja strādniekus teritorijas labiekārtošanā. Līgums paredzēja, ka viņiem ir jāstrādā arī sestdienās, izskatījās, ka norādītā darba pietiks arī rītdienai, varbūt pat vēl pāris dienām.

Haroldam pārmest neviens nevarēja, jo tie darbi būtu jāpadara jebkurā gadījumā. Lai cik arī dīvaini tas būtu, viņš klusībā cerēja, ka lietus tomēr uznāks. Tad vīriem legāli nav jāstrādā. Tā būtu objektīva dīkstāve, viņš iegūtu laiku līdz nākamās nedēļas vidum. Pasūtītājam nebūs grūti iestāstīt, ka betona mezgls uz pāris dienām sabojājies, bet citā vietā pasūtīt nav prātīgi, jo tur cenas ir vismaz par piecdesmit procentiem augstākas, jāved no tālākas vietas, kas sadārdzina arī transportu, turklāt ceļā betons nedaudz sacietē, nu un tamlīdzīgā garā. To, ka jebkurš mājas cēlājs pēc dabas ir neglābjams sīkstulis un līdz pat pēdējam brīdim cer, ka taupot uzcels māju uz pusi lētāk, Harolds zināja no personiskās pieredzes, jo viņš pats bija tieši tāds - zināja, ka alojas, bet vienalga nešaubīgi ticēja. Tāpēc viņš bija gatavs jebkurai sarunai, jau iepriekš zinot - pasūtītājs noticēs.

Piektdien, piecpadsmitajā septembrī, Haroldam veicās tīri labi. Ar objektu apgaitām viņš bija ticis galā jau līdz pusdienas laikam, paspējis šo to padarīt arī savā birojā. Tuvojās kārtējā grāmatvedības ceturkšņa atskaišu iesniegšana. Harolds nealgoja speciālu grāmatvedi, jo pats, izgājis bilancspējīgo grāmatvežu apmācības kursus, tīri labi tika galā ar šiem pienākumiem. Viņam nebija nepieciešamības krāpt valsti, bet to, kā izvairīties no lieku, reālajā dzīvē neattaisnojamu nodokļu maksāšanas, priekšā pateica intuīcija, kas Haroldu līdz šim gandrīz nekad nebija pievīlusi.

Protams, visu laiku no prāta neizgāja domas par mājām, un ik pa brīdim Harolds sevi pieķēra izklaidīgi košļājam rakstāmrīka galinu un truli blenžam kaut kur tukšumā. Kad iezvanījās telefons, iekšā kaut kas nodrebēja, un ikreiz viņš ņēma rokā klausuli, gatavs sagaidīt vai nu draudīgu klusumu, vai arī pirmos šantāžas tekstus.

Harolds vēlreiz piezvanīja uz mājām, taču tur vairs neviens šaubīgs zvans neesot bijis. Varbūt tomēr rīta stress bija idiotiska kļūda? Taču viņš piespieda sevi nepakļauties šai vilinošajai domai. Nē un nē, tā nav, ka patiesībā nekas slikts nenotiek, un tāpēc nav ne mazākā iemesla pretaizsardzības vaļņu būvēšanai.

Gluži otrādi, viņa prāts saspringa aizvien vairāk, un, darba lietas puslīdz apdarījis, viņš apņēmīgi koncentrējās privātās dzīves apcerēšanai un plānu kaldināšanai.

Kabatā spiedās no Borisa aizlienētie seši simti. Uz nenoteiktu laiku. Tā, līdz Ziemassvētkiem, teiksim.

Izšķirstījis biezu reklāmas avīzi krievu valodā, Harolds atķeksēja visus tos sludinājumus, kas piedāvāja divu veidu pakalpojumus -auto signalizācijas un superdrošu dzelzs durvju uzstādīšanu.

Ar durvīm paveicās. Viens no fiksētajiem telefona numuriem likās pazīstams. Turklāt ciparu kombinācija liecināja - šai iestādei jāatrodas kaut kur blakus mājām. Un patiešām - uz telefona zvanu atsaucās pazīstama balss, kuras īpašnieka sejas veidols momentāni uzplauka apziņā, bet viņa vārdu gan Harolds nespēja atcerēties. Reiz šīs firmas pakalpojumus Harolds jau bija izmantojis, pasūtot krietnu porciju metāla izstrādājumu kādai sava klienta jaunbūvei, par ko pasūtītājs bija bezgala apmierināts, jo šī firma tikai nesen uzsākusi savu privātdarbību un pirmsākumos centās par sevi atstāt vislabāko iespaidu.

Pēc tam vēl pāris reižu Harolds bija tur pasūtījis šādus tādus sīkus izstrādājumus pats sev. Tie bija nopietni cilvēki un savu tikumu nemainīja arī pec gada un diviem. Nedīrāja arī septi​ņas ādas.

Tagad Harolds atcerējās gadījumu, kurš toreiz bija viņu atvedis uz šo firmu. Vēl pats nepiestrādādams par būvdarbu vadītāju, viņš uzturēja regulārus kontaktus ar kādu Olafu, kurš ar nelielu

savu cilvēku brigādīti veica visādus celtniecības darbus. Vismaz tā viņš pats apgalvoja. Un šis Olafs tad arī saveda Haroldu kopā ar metālapstrādes firmas cilvēku, ar kuru viņš nupat runājās pa telefonu, bet nekādi nevarēja atcerēties vārdu. Olafu Harolds atcerējās lieliski, jo viņš kā darbu vadītājs bija izrādījies diezgan slikts un attiecības ātri pārtrūka, līdz ar to arī automātiski pajuka attiecības ar metālistu firmu.

Harolds atļāvās nosaukt savu vārdu un bija gandarīts, ka Ivo -tā sauca firmas cilvēku - viņu uzreiz atpazina. Tā vispār ir brīnišķīga īpašība privātbiznesā, proti, gan māka sarunāties ar cilvēkiem, gan spēja atcerēties visus savus pasūtītājus, pat tos, kuri tikai reizi pie tevis griezušies. Tas allaž labvēlīgi noskaņo.

Pat tajā gadījumā, ja esi piezvanījis, tikai lai konsultētos, ir skaidrs, ka drīz kaut ko pasūtīsi, jo ir ļoti patīkami, ka ar tevi sarunājas kā ar cilvēku. Citā vietā tas tā var nebūt, tāpēc tu ar prieku pasūtini tieši šeit un tieši tagad, lai arī sākumā gribēji tikai aprunāties. Arī tagad Haroldam vispirms nācās atbildēt uz jautājumiem, kur tad viņš tā bija pazudis, uzklausīt pārmetumus, ka tomēr pasūtījis vasarnīcas žoga rāmjus citā firmā -paskat, ko tikai viņš nezina! - kas turklāt esot noplēsusi no viņa divreiz vairāk, nekā būtu samaksājis pie viņiem, un bija jāstāsta arī par savu jauno problēmu. Šī daļējā pazīšanās līdzēja, kaut arī sagruva cerība, ka zēni tūlīt pat no kakta paņems jau gatavas durvis, atbrauks un uzreiz tās ieliks. Nepaies ne pāris stundu. Nekā nebija. Vispirms ir jānomēra tava konkrētā durvju aila, tad pāris dienās durvis jāizgatavo, jāieliek kārtīgas atslēgas, kuras tu pats izvēlēsies pie viņiem, vēl jāpagaida rindā uz ielikšanu. Šis process parasti aizņemot vismaz nedēļu. Vecais, vai tad tu nezini, kas mūsu valstī tagad notiek? Tā zog, ka ļaudis liek saviem dzīvokļiem dzelzs durvis biežāk nekā mazgā veļu.

Harolds sapīka. Sievasmāte neizturēs nedēļu garas dežūras dzīvoklī. Taču Ivo nomierināja, teikdams, ka Harolda māja atrodas firmas tuvumā, meistars uzmērīšot šovakar, izgatavošot rīt, bet ielikt gan ātrāk par otrdienu nevarēs, jo pa starpu vēl iekrīt svētdiena, kad neviens cilvēks ar varu nav piespiežams strādāt. Savukārt pirm​diena jau ir piepildīta ar pasūtījumiem. Tas nu esot vienīgais, ar ko Ivo varot palīdzēt. Ja tas neapmierina un tomēr visu vajagot ātrāk, tad lai Harolds iet uz veikalu, kur, pirmkārt, viss ir vismaz par simtnieku dārgāks un, otrkārt, neesot itin nekādas garantijas, ka trāpīsies pareizais izmērs. Neapskaužu tevi, vecīt, ja tev pēc tam nāksies ar vīlīti samazināt vai ar lodāmuru palielināt pamatīgu dzelzs durvju izmērus.

Bija jāpiekrīt, un galu galā Harolds pat jutās apmierināts. Priecēja arī tas, ka tik negaidīti atjaunojušies vecie kontakti. Pavisam drīz atkal būs vajadzīgi tonnām vien visādu būvdzelžu, tad ar sta​bila klienta tiesībām pie Ivo var cerēt uz vērā ņemamām atlaidēm.

Vairoties atkārtot vakardienas kļūdu, Harolds laicīgi devās pusdienās, lai tūlīt pēc tam mestos autosignalizācijas problēmas risināšanā. Šodien atkal ir baseina reize, Harolds vēl nebija nobriedis maksāt nepieklājīgi augsto cenu par maksas stāvvietas izmantošanu pie baseina.

Dzelzs durvju ielikšana solīja ietaupījumus, tāpēc viņš nolēma neskopoties ar signalizācijas sistēmas izvēli, rīkojās pēc principa -pašu labāko, pašu dārgāko, tas nozīmē, visskaļāk kaucošo, dzinēju visstabilāk bloķējošo vai - vislabāk! - pirkstus uzreiz nocērtošo, galvas skalpu noraujošo, asu mietu pakaļā iedzenošo, karstu piķi nāsīs ielejošo vai tamlīdzīgā garā.

Izvēlējies firmu, kura avīzes slejās sevi reklamēja estētiski vispie-vilcīgāk, Harolds piezvanīja uz norādīto tālruņa numuru un ar kādas simpātiskas balss īpašnieci, kura gan latviešu mēlē nemācēja runāt, tomēr visu teikto lieliski saprata, nedaudz patielējās un visbeidzot panāca, ka tiks apkalpots jau šodien ārpus kārtas. Izrādījās, signalizācijas ierīkošana automašīnai ir tikpat neatliekama, akūta un populāra kā dzelzs durvju uzstādīšana, un godīgie pilsoņi uz to pierakstījās rindā nedēļām uz priekšu. Jauki mēs dzīvojam, vai ne? Cik savādi ir tas, ka tikai tagad es to pamanu, Harolds nodomāja. Protams, tas varēja nozīmēt arī to, ka tagad Rīgā katru dienu ieved tik daudz jaunu automašīnu, ka visas neskaitāmās signalizācijas uzstādīšanas firmas nespēj šo plūsmu pietiekami raiti apkalpot. Bet varbūt būšu atradis vietu, kas ir viena no labākajām un drošākajām, un tieši tāpēc visi grib pasūtīt tieši tajā, tāpēc arī tāda rinda?

Vizuāli tāds iespaids gan neradās. Drīzāk otrādi. Uzstādīšanas meistars bija vidēja auguma jauns krievs, kurš uzreiz palūdza nerunāt latviešu valodā, lai turpmāk nerastos pārpratumi, lai gan citādi viņš bija laipns un izdarīgs, tomēr pārlieku uzticību neizraisīja. Kad viņš vēl paziņoja - darbs aizņemšot vismaz divas stundas un cienījamam klientam ieteicams netērēt savu dārgo laiku, sēžot šaurajā garāžas telpā, kas bija ierīkota kādā senlaicīgā noliktavā pilsētas centra ieliņas daudzstāvu nama pirmajā stāvā, Haroldam radās aizdomas, viņš kategoriski atteicās gan iet kaut kur prom, gan atstāt šaubīgajam meistaram mašīnas atslēgas, kā viņš to bija lūdzis, aizbildinoties, ka viņš tomēr varot pabeigt darbu ātrāk, nekā Harolds no kaut kurienes tur atgriežas, tad dzelzis būs jāizdzen laukā, lai dotu vietu nākamajam. Nē, Harolds palika uz vietas, visu laiku skatījās meistaram uz pirkstiem un nemitīgi viņu iztaujāja. Meistaram tas ne īpaši patika, tomēr viņš uzlika sejai profesionālu vienaldzības masku un strādāja pēc principa klientam vienmēr taisnība.

Kad darbiņš tuvojās beigām, meistars rūpīgi iepazīstināja ar signalizācijas darbības principiem.

Rezultāts bija tāds, kā Harolds vēlējās. Mazāk paļaudamies uz neganto trokšņošanu, kas rodas, nelūgtam viesim atverot mašīnas durvis, motora pārsegu vai bagāžas nodalījuma vāku, viņš vairāk priecājās par to, ka bez manipulācijas ar speciālu pultiņu patiešām nav iespējams iedarbināt dzinēju. Pat tad, ja zagļiem ir laiks un šie atrauj vaļā pārsegu, atrod trokšņa radītāju, norauj to un apēd, satin desmit vatētās segās vai aprok dziļi zemē, vienalga, pat tad nav iespējams mašīnu iedarbināt, kamēr pultiņa neatslēdz bloķējumu.

Var jau būt, ka tas ir tas īstais zvērs.

Harolds iebilda - zogot arī ar visām signalizācijām. Meistars rāmi atbildēja, ka jāsargā savas atslēgas, tad problēmu nebūšot. Harolds atļāvās tā sāji pasmaidīt.

Katrā ziņā par tām signalizācijas sistēmām, kuras esam uzstādījuši mēs, vēl nav nācies dzirdēt sūdzības. Aizdzīta nav neviena. Ja būtu, tad gan visi skrietu šurp ar sūdzībām. Bet tādu nav. Strādājam jau otro gadu, - meistars rezumēja.

Patiešām? - Harolds negribēja ticēt, ka neviena šīs firmas apzīmogotā mašīna nav nozagta, un vienlaikus juta, ka īgnums nopla​cis un šis patiesībā ir pavisam normāls čalis.

Patiešām, - meistars apstiprināja. - Turklāt mēs saviem izstrādājumiem izsniedzam gada garantiju. Ja šajā laika posmā kas notiek, tad remonts vai jauna aparāta uzstādīšana ir bez maksas. Kad iesiet tagad pie meitenes samaksāt, viņa jums iedos dokumentus. Tur viss uzrakstīts. Šos papīrus nepazaudējiet!

Paldies, - Harolds teica.

Paldies jums. Un - uz neredzēšanos.

Harolds pat lāgā neattapa atbildēt. Laikam jau sākotnējās aizdomas ir bijušas pārlieku melnas.

Gribējās gluži vai atvainoties. Taču tajā brīdī pavērās garāžiņas durvis, un iekšā kā uz slidām ieslīdēja kārtējais mazais melnais, šim eksemplāram zem kreisās acs melnēja pamatīgs zilums. Tādu nevar dabūt, neveiksmīgi izspiežot pubertātes pumpu. Tādu dabū tikai tā, ar dūri, no visa spēka. Harolds nolēma vairs neko neteikt.

17. nodaļa Darba diena tuvojās nobeigumam, Harolds ievēroja, ka mākoņu biežņa ir kļuvusi blīva un tumša, laikam tā būs galējā pakāpe. Vēl vairāk pierietēt ar lietus draudiem debesis nemaz nevar. Gaiss vienā mirklī kļuva tik spiedīgs, ka cilvēks pārklājās ar sviedru lāsēm pat nekustoties. Viss liecināja par kārtīga negaisa tuvošanos. Agrāk Harolds tam nebūtu pievērsis uzmanību, jo vispār dabas parādības viņu īpaši neiespaidoja, taču Laris bija pamodinājis dziļi snaudošās īpašnieka jūtas, tagad Harolds ar nopietnām bažām raudzījās uz apmākušos debesi. Pēkšņi viņš atcerējās arī to, ka ir palicis bez lietussarga. Ja nu lietus pārsteidz tagad, tad tā vēl maza bēda, jo, paldies Dievam, mašīnai ir jumts. Taču, ejot kājām arī nelielo gabaliņu no mašīnas stāvvietas līdz mājām, var samirkt. Spilgti iezīmējās vēl viens priekšmets, kurš atkal jāiegādājas zudušā vietā. Bet tieši tagad Haroldu bija pārņēmis slinkums, un vairs negribējās

staigāt pa Rīgas centra veikaliņiem.

Vēl nepaspējis izlīkumot centra šķērsieliņas un iztulpstīties cauri tradicionālajam pēcpusdienas sastrēgumam, Harolds sadzirdēja pirmās lielās lietus lāses nopakšķam uz mašīnas jumta. Un tūlīt jau lietus gāzās stāvām un baltām šaltīm, šķīstot pret priekšējo stiklu tā, ka tīrītājbirstītes, šaudoties visātrākajā režīmā, nespēja no logiem no​traust ūdeni, un tas tur krājās kā biezi slapjo mākoņu gabali.

Ielas vienā mirklī kļuva tukšas no cilvēkiem. Tie ieslēpās kur nu kurais, galvenokārt vārtrūmēs.

Mašīnu nevarēja uzreiz palikt mazāk, un ielas iezaigojās strauji ieslēgtu tuvo gaismu atspulgos, braukšanas ātrums samazinājās uz pusi, mašīnas brauca, maziem, motoriem neveselīgiem grūdieniem un lēcieniem mijoties, līdz beidzot izdevās izgriezt uz kādas brīvākas maģistrāles, kas veda laukā no centra.

Haroldam vienmēr licies savādi, ka Rīgā sastrēgumi veidojas tikai galvenajās centra ielās. Šķiet, pasaulē ir pretēji, tur visi tie kla​siskie traffic jam veidojas uz lielajām autostrādēm.

Parastā pusstundas vai četrdesmit minūšu brauciena vietā Harolds no centra uz savām pārupes mājām brauca tieši pusotru stundu. Varbūt šoreiz visu uztvert mierīgi palīdzēja nevaldāmās lietus aumaļas, kas ieaijāja apcerīgā noskaņojumā. Cīnoties ar ņergulīgo satiksmi, Harolds tiktāl aizdomājās, ka aizbrauca pavisam pa citu ceļu, kurš gan arī veda uz mājām, taču nedeva iespēju piebraukt pie baseina.

Aizmirsu par baseinu! Vispirms tomēr jāapskatās, kā viss notiek mājās. Uz baseinu paspēšu aizbraukt vēl pašā pievakarē. Pēdējais brīdis, kad tajā ielaiž, ir pusdesmit vakarā. Tad, starp citu, tas ir gandrīz vai tukšs. Turklāt tagad, kad ārā plosās īstens taifūns, apmeklētāju arī būs mazāk.

Nē, nē, labi vien ir, ka tā sanāca. Pa taisno uz mājām!

Mājās Harolds iebrauca tieši tajā brīdī, kad tur atkal bija atgriezies drūmais noskaņojums. Pirms desmit minūtēm atsākušies noslēpu​mainie zvani. Visu dienu bijis miers, bet nu atkal tas ir sācies. TAS. Nē, tā tomēr nav bijusi nejaušība vai sagadīšanās, Harolds drūmi secināja.

- Piezvana un neko nesaka? - viņš vaicāja.

-Jā, tieši tāpat kā no rīta, - teica Emma. Abas ar māti viņas bija omulīgi iekārtojušās virtuvē pie kafijas galda un savās sarunās aizmirsušas pasaulīgi netīrās problēmas, tagad jutās iztraucētas patīkamā nodarbē. Pirmajā brīdī Haroldam pat šķita, ka šīs iztrūkšanās iemesls ir viņa ierašanās. Tā, it kā būtu darījušas ko nelāgu, turklāt ar domu - ka tikai Harolds to neuzzina.

- Pa dienu, līdz pat šim brīdim, lūk, līdz pussešiem, nav bijis neviens zvans, - piebilda sievasmāte.

Viņa bija ārkārtīgi līdzīga meitai. Vai otrādi.

Un tagad atkal kādi pieci zvani pēc kārtas, - Emma teica. Harolds apsēdās brīvajā krēslā. No viņa pilēja slapjums.

Puika mājās? - viņš vaicāja.

Sen jau, - sievasmāte teica. - Nāca virsū tāds lietus, ka nolēmām - nav jēgas nemaz braukt uz to treniņu. Un citur iet arī viņš negrasījās. Laikam jau visu saprot...

Harold, bet kaut kas taču ir jādara. Tā nevar palikt. Viņi taču mums neliks mieru. - Varēja just, ka Emmai atkal mācas virsū histērija.

Mēs varētu viņus iesūdzēt tiesā.

Neāksties!

Ko tu savā prātā saproti ar to darīšanu? Kas man būtu jādara? -Harolds kļuva ērcīgs, īpaši uzsvērdams vārdu «man».

Nu nedusmojies! - Emma kļuva pielaidīgāka. - Es taču neko nepārmetu tieši tev. Tā katram var gadīties. Es tikai domāju. Bezga​līgi taču tā nevar turpināties!

- Es varētu aizņemties vēl vienu pustūkstoti un nopirkt telefona aparātu ar zvanītāja numura noteicēju, - Harolds turpināja pukoties. - Tad beigu beigās mašīna tiešām būs jāpārdod, lai varētu nomaksāt visus parādus. Goda vārds, būtu viņi aizdzinuši to mašīnu ar visu sūda diplomātu, būtu man lielāks miers! Vismaz par signalizācijas ielikšanu un stūres remontu nebūtu tik daudz iztērējis... Bet tās dzelzs durvis jau nu gan vienalga vajadzēs ielikt. Starp citu, vai meistars bija atnācis?

-Jā, bija gan, - apliecināja sievasmāte. - Tieši tā, kā tu teici. Tāds pieklājīgs jauneklis. Latviski gan nerunāja, taču visu saprata. Un viņš ieteica, lai tu līdz pirmdienas rītam padomā, kuras durvis tu gribi mainīt - iekšējās vai ārējās.

Nu, ārējās, protams... - Harolds teica, taču tūlīt sāka arī šaubī​ties. - Kāpēc viņš tā jautāja?

Viņš teica, ka prātīgāk būtu likt iekšpusē, - sievasmāte turpināja kā cītīgs skolnieks, kurš labi apguvis mācību vielu. - Ārējās atstāt tā, kā ir, ar to pašu veco atslēdziņu, bet dzelzī iekalt iekšējās. Tā varot vismaz pasargāt no bērniem, kas mēdzot atslēgu caurumos sabikstīt visādus draņķus, tad esot jāsauc vīri ar autogēnu, lai pats varētu tikt iekšā.

- Prātīgi, - Harolds teica. - Tad jau... Iezvanījās telefons.

Harolds pacēla klausuli. Tur klusums.

Tagad viņi vismaz zina, ka es esmu mājās, - Harolds teica un nolika klausuli. - Nezin, kādus secinājumus viņi no tā izdarīs?

Mašīnu noliki? - Emma vaicāja.

Nē, es vēl gribēju braukt uz baseinu. Taču nebaidies, nē - pie mājas viņi to neaiztiks. Turklāt tagad jau man ir signalizācija. -Pēdējos vārdus Harolds izrunāja lepni. It kā šo sistēmu pats būtu izgudrojis un nule kā saņēmis patentu.

Tu tā domā?

Protams. Turklāt viņi taču aizvien vēl uzjautrinās. Redzi, uznācis lietus, un viņiem atkal nav ko darīt.

Ja tie patiešām ir viņi.

Kas tad cits tas varētu būt? - Emma bija neizpratnē.

Vai mazums kādas ķibeles negadās ar mūsu sakaru sistēmām, -Harolds nepārliecinoši centās skaidrot. - Pati taču bieži vien līdz apnikumam mēģini sazvanīt kādu lauku rajonu, bet nekas tev tā arī neizdodas.

Nē, - Emma teica. - Es jūtu, ka tie ir viņi.

Es arī jūtu, bet kaut kā jau sevi un citus jāmierina ir. - Harolds skumji pasmaidīja.

Zvanīja atkal.

- Pagaidi! - Harolds uzsauca. - Lai puika pieiet. Viņam jau ir tāds pieņemams akcelerāta basiņš. Lai zina, ka te vairāki vīrieši mājās.

Taču arī ar dēlu neviens negribēja runāt.

Tas ir kaut kāds fatāls stulbums, - Emma turpināja pukoties, bet nu jau vairs bez histērijas pazīmēm.

- Necelt taču arī nevar. Ja nu kāds nopietni zvana?

Jā, mīļie bērni, tā nu ir viena nepatīkama padarīšana, - ierunājās sievasmāte. - Es labprāt jums palīdzētu, tikai nezinu, kā to izdarīt.

Nē, sievasmāt, tu jau esi palīdzējusi. Tas arī ir gluži pietiekami, -Harolds teica. - Man pašam vien tagad ir jāmaksā par savu stulbumu.

Kas nu tas par stulbumu, kad tevi ņem un apzog? Vai dieniņ! -Sievasmāte gluži vai sajuta nepieciešamību viņu mierināt.

Ne jau tas. Nevajadzēja mantas atstāt salonā.

Nu jā, tā ir tiesa...

Brīdī, kad Harolds runāja par ārā atstāto mašīnu un jaunuzlikto signalizāciju, viņu pēkšņi bija skārusi kārtējā negaidītā un jaunas aizdomas rosinošā atziņa. Pēkšņi šaubīgas bija kļuvušas divas krievu skuķes, kas dzīvoja šajā pašā mājā. Viena dzīvoja pirmajā, bet otra piektajā stāvā, taču abām aptuveni vienāds vecums - kādi sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi, un abas jau izskatījās kā kārtīgas mammas. Visnotaļ ņemami zaķi, sacītu Voldemārs.

Neko vairāk Harolds par šīm skuķēm nezināja. Pat ne to, kā viņas sauc. Taču vienas piemīlīgā seja un klasiskās formas, bet otras pilnīgās lūpas un kupli izsprāgušās krūtis bieži vien bija saistījušas

uzmanību. Kādreiz, nejauši sastopoties liftā, kabīni piepildīja stipras smaržas, un tad abu braucēju domas bija aptuveni šādas: viņa nezin, viņš blenž uz manām kājām arī vai tikai uz pupiem; viņš -mazā palaidne, vai māte zina, kur tu tagad dodies... Citureiz Harolds viņas redzēja tepat uz ielas, pie pašas mājas, kur bieži vakaros stā​vēja abas jaunkundzītes un bariņš tāda paša vecuma pielūdzēju.

Abas Haroldu vienmēr pieklājīgi sveicināja, bet nereti nācās dzirdēt ņirdzīgu smīkņāšanu aiz muguras no drauģeļu pulciņa. Vietās, kur šie jaunie ļaudis mēdza pulcēties, pēc tam vīdēja baltvēderainu saulespuķu sēkliņu čaumalas.

Pēkšņi Haroldam šī kompānija likās aizdomīga. Kāpēc gan neva​rētu būt - sākumā tikai tā pusaudziski apsmiets un aprunāts, pēc tam ienīsts un apskausts, beigu beigās izsekots un apzagts? Mierīgi? Mierīgi.

Vai sāksies klasika? Tagad jāsauc - meklējiet sievieti? Nē, šis laikam nebūs gluži tas gadījums. Bet, ja nu es patiešām esmu izspiegots tepat, pie savām mājām, varbūt pat trepju telpā un lifta kabīnē, tad šie zēniņi patiešām varētu būt visu netīro darbu ja ne darītāji, tad iniciatori vai sīki izpalīgi. Varbūt tie skuķi, kādreiz tāpat vien zobojoties vai kaitējoties, izmetuši it kā nevainīgu frāzi - sak, ko tu lien pie manis, tev jau nekā nav; lūk, skaties, mans kaimiņš -labvakar! - stalts un smuks, mašīna arī ir, ceļ vasarnīcu... Nē, par vasarnīcu viņas neko nevar zināt. Nu, vienalga - pietiek jau ar to, ka kāds tiek nosaukts par staltāku un smukāku par tevi, lai jau rastos neveselīga skaudība. Pusaudža gados tas notiek ātri vien. Un ir jau arī jāatzīst, ka abu mazo dāmīšu aplidotāji patiesi izskatījās pēc parastiem ņurņikiem. Vienaudžu vidū uzskatīja, ka viņi ģērbjas un uzvedas šiki, tā kļova, taču laikam pat pazīstamā pusaudžu sašķeltība nespēja slēpt to, ka šajā viņu tēlā un būtībā pietrūkst paša galvenā - elegantas pieklājības. Tās vietā uz āru nāca diezgan brutāla un nemotivēta agresivitāte un neizskaidrojams nihilisms.

Harolds parasti pagāja garām tā, ka viņu skūtās galvvirsas nozibēja gar zodu. Skuķi raudzījās uz augšu un laipni sveicināja, bet kundziņi raudzījās kaut kur sāņus vai uz leju, lai tikai tas skatiens nebūtu jāceļ augšup. Vai ar to vien var tā nokaitināt jaunu cilvēku, ka viņam rodas vēlēšanās tev pamatīgi ieriebt? Laikam jau var gan. Reizēm pat nekas nav jāsaka, lai ātri vien iegūtu nelabvēļus.

Pienīgākais no skuķiem dzīvoja pirmā stāva dzīvoklī ar logiem tieši uz ielu. Gaišajos vasaras vakaros bieži otra meita bija nonākusi pie draudzenes ciemos. Tad atkal bija vērojams interesants skats.

Laikam jau patiesi skuķiem to gadiņu vēl pamaz un tāpēc tēviem jāuzmana, pēc pulksten desmitiem viņas ārā vairs nelaiž. Taču pie loga stāvēt drīkst. Uz ielas tad atkal pulcējas dīkdienīgie pielūdzēji. Šķīst sarunas un saulespuķu sēkliņas, sprēgā asprātības un slepeni cigarešu deglīši. Cilvēks, kuram pa ietvi jāiziet cauri jauniešus vienojošajai aurai, jūtas neveikli, jo tajā brīdī visas sarunas pieklust, zēni stīvi blenž uz tevi, tevi aptausta viņu nešpetnās acis, un, kad esi pagājis garām, tad no muguras atskan rituālā iespurgšanās vai pat skaļi smiekli. Ja esi pavecāka dāma ar mazu sunīti, kuram vairāk par desmit gadiem, paplukuši aste un kustības gausas, tad vari sa​dzirdēt arī pāris neitrālu, bet tomēr aizskarošu frāžu.

Tad šie zēni būs mani nolūkojuši? Brunis taču nepārprotami runāja par diviem gluži vai pusaudžiem.

Varbūt ir vērts viņu uzaicināt ciemos, lai slepus pavēro dīžīgo kavalieru sejas?No šīm pārdomām Haroldu atkal iztraucēja telefona zvans. Kāda sievas draudzene. Tas tagad uz ilgu laiku. Ir ko stāstīt.- Jā, redzi, necelt to klausuli nemaz nevar, - Harolds skaļi prātoja. Viņš drūmi raudzījās pa virtuves logu.

Lietus nemitējās. Vairs gan negāza kā ar spaiņiem, tomēr lija tik sparīgi, ka bez lietussarga uz ielas izsprucis cilvēks samirka caurcaurēm desmit sekunžu laikā.

Par spīti visam un galvenokārt tāpēc, ka stipri lija, Harolds aizveda sievasmāti līdz pieturvietai un iesēdināja viņu autobusā. īsti neizlēmis, vai braukt uz baseinu tūlīt vai tomēr tikai pašā vakarā, viņš konstatēja, ka nav paņēmis līdzi peldlietu maisiņu, būs jābrauc vēlu vakarā.

Pēkšņi iegribējās paceļot. Savāds nemiers dzina tāpat vien pabraukāties pa rajonu. Un Harolds ilgi netika vaļā no domas par savas mājas skuķiem un viņu smalkajiem pielūdzējiem. Bruņa pārliecība par savu atmiņu ir pārsteidzoša. Viņš tikai īsu brīdi redzējis divus svešus tipus manā mašīnā, bet tomēr ir gatavs apzvērēt, ka, vēlreiz ieraugot, atpazīs nešaubīgi. Es skuķu pielūdzējiem esmu gājis garām neskaitāmas reizes, šķiet, kādreiz pat esmu uz viņiem paskatījies, ielūkojies dziļāk šajās dīkdienīgajās

sejās. Taču tagad - sit vai nost -visas šīs sejas likās tik vienādas kā viens ādjakains un plikpaurains monstrs, kuram uz daudzkājaina rumpja aug vairākas galvas ar neizteiksmīgām un bezveidīgām sejām. Šīs galvas kā pūķis spļauj uguni - saulespuķu sēkliņas.

Ja tagad manā priekšā, rātnā rindiņā un labā apgaismojumā noliktu visus tos zēnus, kas kaut reizi kopā ar skuķiem stāvējuši pie ieejas durvīm, kad es tur esmu gājis garām, un tad liktu pateikt, vai es kādu no šīm sejām atceros, tad diezin vai es to spētu.

Bezmērķīgi braukādams pa lietus skalotajām ieliņām starp daudzstāvu namiem, Harolds pierullēja kādam bāriņam. Tas bija bezgaumīgs veidojums, līdzīgs suņubūdai. Bet šīs būdas saimniekam tas acīm redzami nesa pietiekamu peļņu, jo izbūvēts klajā laukā daudzstāvu namu mikrorajona nomalē, strādāja cauru diennakti, allaž tajā kāds tupēja, cilāja glāzes, grandēja trula jaunlaiku mūzika, kur nēģeri bungu mašīnas pavadījumā apņēmīgi lamājās, vai arī skanēja ļoti bēdīgi šī kvazimūzikas stila atdarinājumi krievu mēlē. Mūzikas aparātam saimnieks bija noskopojis naudu, tāda bija lēta kastīte, kas šo troksni vērta neizturamu.

Salīcis kūkumā, it kā tā varētu izsargāties no lietus, Harolds aizslēdza mašīnu, ieslēdza signalizācijas sistēmu, sīkā riksī pārskrēja nelielo zālienu, lai iekļūtu bāriņā. Iekšā bija vēl šaurāks, nekā, no ārpuses raugoties, varētu likties. Par ventilāciju neviens nebija domājis, tāpēc cigarešu dūmu smārds šeit bija vēl smagāks nekā policijas iecirknī. Ik pa brīdim kāds no apkalpojošā personāla pavēra ieejas durvis un izklaidīgi pavirināja - tā bija vienīgā ven​tilācija.

Aiz letes stāvēja spilgti izkrāsojusies pusmūža dāma, kas Haroldam uzsmaidīja. Bet uz letes pārsteidzoši plašs dzērienu klāsts: no lētā pašmāju degvīna līdz visdārgākajam n-zvaigžņu konjakam.

Mūzika dārdēja tā, ka barā esošie savā starpā sarunājās, skaļi kliedzot, kakli neveselīgi sārti piepampuši.

Taču neviens neprotestēja. Varbūt tas sarkanums no izdzertā alkohola daudzuma? Harolds labi zināja, ka tādus pleķus pakaklē mēdz izsist visu laiku ģeniālākais dzēriens, tā sauktā skrūve - šņabis ar sulu. Tas vienmēr ir arī lētākais.

Viņš skaļi izkliedza glāzi alus un apsēdās pie tukša galdiņa pašā stūrī. Tādi galdiņi šeit bija tikai trīs. Pie letes arī bija tikai trīs grīdā iemieti stabi ar spalvainiem pumpučiem galā. Taču arī uz tiem neviens nesēdēja. Tobrīd vispār bārā bija tikai kādi četri ādainie jaunieši un divas viņu vecuma meičas, kuras aizmiglotām acīm raudzījās apkārt un skaļi smējās par visu, ko vien kāds no pavadoņiem sacīja.

Harolds ievēroja, ka ar viņām runā tikai viens. Pārējie bija sadrūzmējušies ap stūrī iespiestu spēļu automātu un azartiski raudzījās, kā viens cits būdīgs zēns bez kakla, bet toties ar pliku galvas-virsu dauza automāta krāsainās podziņas.Harolds lēnītēm sūca savu aliņu un pamanīja uz savas glāzes maliņas matētu tumšsarkanu lūpu nospiedumu.Harolds piecēlās un izgāja lietū. Pilnīgi iespējams, ka zaglēni nozagto naudu notriekuši šajā bāriņā. Varbūt visu vēl nav notriekuši, tāpēc atkal gaidāmi viesos, ko? Varbūt šovakar pat? Bet varbūt viņi ierodas jau pēc desmit minūtēm...

Atgriezies mājās, Harolds uzzināja, ka dumjo zvanu vairāk nav bijis. Viņš paņēma peldlietu maisiņu un aizbrauca uz baseinu. Novietoja mašīnu it kā tajā pašā vietā, kur nelaimīgajā trešdienas vakarā.

Saslēdza stūri ar saslēdzēju, kā bija ieteicis Voldemāra servisa meistars, un ieslēdza arī signalizāciju.

Viņam patika mazās neona spuldzītes uzmundrinošais starojums.

Gan maksas, gan bezmaksas stāvlaukumi bija gandrīz tukši. Tovakar lietus patiešām bija daudzus atbaidījis no peldes, tāpēc Harolds droši varēja ļauties baudai. Šoreiz viņam vienam piederēja vesels celiņš. Visi nedaudzie apmeklētāji arī rāmi un laipni...

Kad viņš iznāca no baseina, ļaujot vēsā lietus lāsēm krist uz sakaitētajiem vaigiem, un ieraudzīja audīti stāvam savā vietā, tad sajūsmā sāka svilpot.

18. nodaļa Izejamās dienas nolēma rātni pavadīt mājās. Harolds aizvien iekšēji jutās kā aplenkumā. Kopš apzagšanas atrisinājās mūžvecā ģimenes problēma - kurš vakaros izvedīs pastaigāties suni? Sapratis, ka

vienīgais, kurš šajā situācijā var riskēt, ir viņš pats, jau trešo vakaru pēc kārtas viņš to arī darīja. Bija arī iegādājies jaunu atvāžamo nazi nozagtā vietā, tagad vienmēr to turēja kabatā, gatavs jebkurā brīdī pielietot. Brīžiem viņš pats sev likās smieklīgs, taču tas neatturēja no kaut vai tāda pašaizsardzības nodrošinājuma.

Ar šo jauno pirkumu Harolds bija apmierināts. Nozagtais nazis, iegādāts pirms vairākiem gadiem, bija naivs darinājums ar masīvu un neērtu melnas plastmasas spalu. Jaunais bija elegants Ķīnas ražojums ar speciālu sprūdu, kurš neļāva asmenim pašam savāzties. Haroldam šķita, ar šādu duramo tādam plānākam uzbrucējam mierīgi varētu izdurt cauri.

Naktī no piektdienas uz sestdienu nežēlīgi lija, un nakts vidū viens pēc otra atskanēja divi gari un uzmācīgi telefona zvani. Harolds uz tiem nereaģēja un neļāva klausuli celt arī Emmai. Ja arī zvanīja vēlams vai pazīstams cilvēks, tad lai gaida vien līdz rītam. Taču naktsmiers bija iztraucēts, un tonakt viņš vairs neaizmiga.

Bet no rīta zvanīja atkal. Visai īpatnēja ietiepība - zvana ne mazāk un ne vairāk kā piecas reizes pēc kārtas un, protams, neko nerunā.

Jāatzīst, tas vairs nav pat aizdomīgi, - Harolds teica. - Tas ir nepārprotami.

Ko tu esi izlēmis darīt? - jautāja Emma.

Atceries Regāliju? Mēs esam šādās tādās dropītēs tikušies.

Tas... policists?

Viņš jau sen vairs nav nekāds vienkāršais policists, - Harolds paskaidroja. - Tagad viņš ir speciālās nozīmes policijas vienības ko​mandieris.

Vai tu re, kā izsities! Ārēji tāds kluss un mierīgs.

Ne tikai izsities. Viņam jau pāris reižu esot piedāvāts pat iekšlietu ministra krēsls. Laikam jau tomēr ir vērā ņemama figūra. Es nesen presē nejauši izlasīju.

Un tu esi nolēmis tagad aprunāties ar viņu? - Emma vaicāja. Šķiet, tas būtu pats prātīgākais. Es nezinu, protams, cik liela ir viņa kompetence šādos jautājumos, taču viņš vismaz varēs dot man padomu. Atšķirībā no tiem iecirkņu pipukiem.

Tikai nesāc atkal ar viņu strīdēties.

Mēģināšu, - Harolds smaidot teica.

Tās pāris ballītes, kurās Harolds bijis kopā ar Regāliju, allaž beigušās ar pamatīgu strīdu. Tādos brīžos savu viedokli skaļi un pamatīgi klāstīja Harolds. Regālijs vairāk dziļdomīgi klusēja, radīdams iespaidu, ka viņš jau nu gan pateiktu, kā tas patiesībā ir, ja vien to drīkstētu darīt. Harolds viņu vienmēr turēja aizdomās, ka ne velna viņš nezina un tikai tēlo nāvīgi svarīgo. Taču tā noteikti nebija taisnība.

Nekad gan nevarēja saprast, kas īsti slēpjas aiz šī Regālija smaidiņa. Tā varēja būt nespēja argumentēt vienu vai otru apgalvojumu, kuri galvenokārt apšaubīja policijas reālo spēku, taču varēja būt arī labi informēta seja -nu gribētos gan pateikt, taču... eh, nedrīkst! Šie strīdiņi bija neauglīgi, taču principā labvēlīgi. Katrs no viņiem palika pie savas taisnības, tas nebūt nenozīmēja, ka būtu pamats, lai viņu starpā rastos domstar​pības, nerunājot nemaz par nepatiku vienam pret otru.

Regāliju neviens nesauca vārdā, tikai šajā labskanīgajā uzvārdā, un laikam jau tikai retais zināja un atcerējās viņa vārdu. Viņš bija neliela auguma ūsains un padrukns tipiņš, un šis druknums vairāk liecināja par fizisku neveiklību, nevis uzaudzētu muskulatūru. Bija zināms, ka viņš tomēr pieprata kādu no slavenajām Austrumu cīņām. Regālijs runāja klusā, dziedošā balsī, vārdus izrunājot lēni un nedaudz stiepti. Bieži vien, lai īpaši izceltu sava sakāmā nozīmi vai nopietnību, viņš ieturēja pagaras pauzes, viltīgi un šķelmīgi piemiedza aci un pat izslēja pirkstu, kas viņa jau tā paskopo valodu vērta vēl grūtāk uztveramu. Lieku viņš nerunāja nekad.

Sestdienas rīts bija iesācies ar nepatīkamajiem telefona zvaniem, Harolds beidzot izšķīrās tikties ar Regāliju. Viņš bija pārliecināts, ka savstarpējā atpazīšana problēmas neradīs, vienīgi bija grūti Regāliju atrast. Protams, viņi ar Emmu nebija fiksējuši kādu no Regālija telefona numuriem, un tagad kādu brīdi

dzīvoklī valdīja ģimenes haoss -katrs rakās tikai sev zināmo papīru un papīriņu kaudzēs, lai atrastu, kā nokļūt uz pēdām Regālijam. Apsvēra arī vienkāršāko variantu, proti, interesēties caur policijas dežūrdaļu pa numuru 02, taču Harolds vēl kādu brītiņu gribēja sevi pasargāt no kārtējās pazemojošās izklaides, kas viņu neizbēgami piemeklētu, tiekoties un runājoties ar ierindas policistiem, un turpināja sparīgi meklēt.

Paralēli tam viņš nemitīgi tramdīja Emmu, lai tā apjēdz vismaz kādu no savu draudzeņu telefoniem, tādējādi uzejot Regālija pēdas. Šī drudžainā rosīšanās pēkšņi izvērtās ārkārtīgi aizraujoša, jo nācās pārcilāt tādus rakstāmgalda un sekcijas stūrīšus, kuriem gadiem ilgi neviens nebija pieskāries, un tā rokās nonāca kāds sens papīriņš, atsaucot atmiņā vienu vai otru gadījumu. Ik pa brīdim te viens, te otrs uzsauca - skat, redz, kur šitais te!

Atceries, toreiz... Un tādā veidā Harolds pēkšņi atrada savu pasi. Ne jau to, kuru nozaga, bet sarkano padomju pilsoņa pasi no sešpadsmit gadu vecuma. Pirmā pase. No fotogrāfijas raudzījās nīgrs pusaudzis izspīlētiem vaigu kauliem un gariem, aiz ausīm aizglaustiem matiem. Garo matu problēma tolaik, septiņdesmitajos gados, bija pacelta gluži vai valstiskā līmenī. Tos skauda un apkaroja visur, visvairāk jau skolās, jo šajā ārienes atribūtā saskatīja dzīšanos pēc pūstošā kapitālisma modes. Boļševiki no tā baidījās. Šo svētumu toreiz bija sargājis arī fotogrāfs, izgatavojot Harolda pirmās pases bildes. Viņš vispār atteicās fotografēt, kamēr puisis nenogriezīs «tos garos matus». Pasu galdā tāpat tādas bildes neņemšot pretim. Harolds toreiz izturēja garu cīņu, līdz beidzot pielauza to veco pautu nobildēt viņu vismaz atglaustiem matiem. Rezultātā pirmās pases fotogrāfija bija iznākusi reti riebīga, un tagad, uz to raugoties, nāca smiekli.

Atradu, - teica Emma.

Ko tu atkal atradi?

Atradu Inas telefona numuru. Viņa noteikti zinās, kā atrast Regāliju.

- Uz priekšu!

Un pēc piecām minūtēm Harolds ieguva veselu lērumu Regālija numuru - telefons mājās, telefoni darbā, tur ir veseli divi, mobilā tālruņa numurs un pat peidžera numurs. Izvēlies nu!

Neskatoties uz to, ka lielākajam tautas vairumam šī tomēr skaitījās brīvdiena, Regālijs bija darbā un Haroldu atpazina.

- Ir iemesls satikties. Radušās problēmas, - Harolds teica, runādams klausulē un vienlaicīgi iztēlodamies, vai Regālijs ir priecīgs par šo zvanu vai saviebies gaida Haroldu uzsākam kārtējo ķīviņu.

Par problēmām vienmēr ir interesanti aprunāties, - Regālijs teica savā klusi dziedošajā balsī.

Karlsons, Harolds iedomājās. Izska​tās kā Karlsons, bet runā Brālīša balsī.

Redzi, man te pagadījās tāda lieta... - Harolds iesāka, gatavs tūlīt arī visu izstāstīt.

- Tev pašam? - Regālijs pārtrauca. -Jā, man pašam.

- Tad nav ko runāt pa telefonu. Brauc pie manis! Es te visu dienu būšu.

Es varu braukt tūlīt, - Harolds strauji teica.

Brauc tūlīt! Zini, kur tas ir?

Harolds nezināja. Regālijs smalki visu izstāstīja un pateica, ka visi posteņi būs brīdināti, lai tikai Harolds droši braucot pa vārtiem iekšā. Tur jau viņu sagaidīs un pavadīs. Šī saruna Haroldu ielīksmoja. Regālija glāsaini mierīgās runas plūdums radīja zināmu paļāvību, iedvesmoja uz atklātību, jau šķita, ka beidzot būs atrasta instance un tajā noteikti palīdzēs. Regālijs taču tik lietišķi pajautāja - vai ziepes ir pašam, un tas varētu nozīmēt tikai to, ka esmu tiesīgs sagaidīt pašu nopietnāko pretimnāk​šanu, Harolds domāja.

Drudžainā rakšanās pa mājas papīriem un pēkšņa līksmība tikpat pēkšņi izraisīja trakošanas kāri foksterjeram, kurš tagad meta spriņģainus lokus pa istabām, sagāžot dažādos papīru krāvumus, notriecot zemē slotu, vairākas reizes ietriekdamies vai nu krēsla kājā, vai durvju stenderē, līdz palika pieplacis grīdai, nebēdnīgi viltīgi un aizdomīgi uzlūkodams saimnieku. Valdot vispārējai jautrībai, Harolds provocēja suni uz ālēšanos, tas arī ļoti labprāt atsaucās. Pēc brīža abi - gan suns, gan Harolds - bija

maķenīt aizelsušies, Harolds apsēdās atpūtas krēslā, cenšoties pierunāt satrakoto foksi pārtraukt spēlīti.

Taču foksim bija citi plāni. Viņš ieķērās Harolda krekla piedurknē ar saviem spožajiem, baltajiem ilkņiem, kuri turējās mazajam augumam nesamērīgi lielos žokļos. Krekla vīles stirkšķēja vien. Harolds labi zināja, ka nav vērts uz foksi ne kliegt, ne kā citādi ar spēku iespaidot viņu. Šo kareivīgo trokšņa taisītāju sugas pārstāvi tas satrakotu vēl vairāk. Tāpēc viņš ļāva foksim vēl kādu brīdi rūkt un rotaļīgi plucināt krekla piedurkni, līdz suns vairs nesajuta pretestību un pats atlaida tvērienu, mēli izkāris un galvu sānis sagriezis, vaicājoši uzlūkoja Haroldu.

- Vajadzētu viņu uzlaist visu tiem nekrietneļiem, - teica Emma, kad arī bija gana izsmējusies.

-Jā... Diemžēl šitais eksemplārs to nesaprot, - teica Harolds, glāstīdams suņa pinkaino pakausi.

Viņš jau mums draudziņš visiem. Bet, zini, es vairs nespēju iedomāties mūsu dzīvi bez šī dzīvnieciņa, - Emma bilda pavisam nopietni. - Agrāk es nebūtu iedomājusies, ka man būs suns un es viņam tik ļoti pieķeršos. Kaķis - jā, to es saprotu. Bet suns! Likās -nekad. Tagad... Nespēju iedomāties, kas notiktu, ja viņš pēkšņi pazustu. Nu jau gluži kā ģimenes cilvēks.

Kur tad nu šis pazudīs, - Harolds teica. - Tādā kungu maizē. Miljoniem suņu visā pasaulē tā vēlētos...

19. nodaļa Spītējot lietum, Harolds aši aizskrēja pēc mašīnas. Braukšana aizvien vēl bija apgrūtināta, viņš šķendējās, vēl braucot un meklējot īstos vārtus mūra sienā, kas ieskāva kazarmas, kur tagad izvietojies Regālijs ar savu speciālās nozīmes policijas vienību. Te vēl pirms pāris gadiem saimniekoja varonīgās padomju armijas nebrīvprātīgie karavīri, kuri promejot šīs telpas bija pamatīgi izdemolējuši. It kā būtu apvainojušies, ka viņiem atņemts īpašums, lai arī visiem bija skaidri zināms, ka to tomēr cēlusi kāda cita spēka struktūra, un to arī apliecināja galvenās mītnes frontonā iekaltais gadaskaitlis -kazarmas jau pagājušā gadsimta sākumā cēluši vācieši vai prūši.

Būdams viens no tiem latviešiem, kura psihe savulaik jūtami traumēta obligātajā dienestā mežonīgajā un principiāli prettautiskajā padomju armijā, jau iebraucot pa platajiem dzelzs vārtiem policijas vienības bāzes teritorijā, Harolds uzreiz sajuta un atpazina senaizmirstu gaisotni. Nekas daudz nav mainījies, tikai zēniem mugurā citas formas.

Regālijs sēdēja milzīgā telpā aiz gara un plata galda. Šī laikam bija apspriežu zāle, kurā brīvi var piedalīties vismaz trīsdesmit cilvēku. Skats uz pašu Regāliju bija kā bieži filmās par policiju skatīts. Viņš sagumis sēdēja lielas telpas stūrī un domīgi pētīja kādu dokumentu. Antons. Pareizi, viņu sauc Antons, Harolds pēkšņi atcerējās.

Regālijs pacēla skatienu, taču varēja just, ka pirmajā brīdī Haroldu nepazīst. Tūlīt arī viņu skāra atjausma. Harolds pabrīnījās, ka Regālijs te sēž civilās drēbēs un nav tērpies krāšņā, pogainā un lampasiem rotātā ģenerāļa uniformā. Kāda vispār viņam ir dienesta pakāpe?

Nāc vien iekšā, nāc. - Regālijs piecēlās un stiepa sveicienam roku.

Komandier, vai es varu iet? - uzsauca ierindnieks, kurš bija Haroldu pavadījis.

-Jā, vari iet, - Regālijs paziņoja, un viņa balsī bija jūtama labi trenēta stingrība.

Ierindnieks izgāja, viņi apsēdās viens otram pretī aiz garā galda. Pa pusei māksloti, pa pusei ar patiesu ieinteresētību Harolds aplūkoja telpu. Aiz krēsla, kurā Regālijs bija sēdējis, kad Harolds ienāca, pa visu sienu, vismaz trīs metru augstumā no grīdas, klājās Rīgas karte.

- Kāpēc prezidenta ģīmetnes nav? - Harolds smaidot vaicāja.

- Ā, tu domā, to uz sienas? - Regālijs tāpat laipni smaidīja pretim. - Kas nu kuram tuvāks. Kam nav nekā cita, ar ko dīžāties, tas karina pie sienas prezidentu. Bet es, zini, viņu tāpat pārāk bieži redzu, tāpēc nav nekādas nepieciešamības turēt acu priekšā arī bildi.

- Tas neietilpst reglamentā kā obligāta prasība?

Nē, reglamentam ir citas prasības. - Regālijs turpināja klusītēm smīnēt, un varēja manīt, ka viņš visu laiku rūpīgi pēta Haroldu.

Vispār pie jums te ir negaidīti omulīgi, - Harolds turpināja. - Pēdējā laikā man ir nācies pabūt šādās tādās jūsu sistēmas iestādēs. Aizvien vēl tur valda tie paši divkosīgie tautas milicijas tikumi. Bet te pavisam cita lieta.

Mēs tikai vārda pēc skaitāmies viena sistēma, - teica Regālijs. Kad viņš nerunāja, tad gribējās viņu pažēlot. Bet, tiklīdz sāka runāt, tā pārvērtās. - Patiesībā mēs esam kā tāda maza, atsevišķa republika. Ne jau sliktā nozīmē, nē, bet esmu centies to izveidot tā, lai mūs nejauktu ar parastajiem policistiem.

- Kādā ziņā? - Harolds nesaprata.

- Neko sliktu es par viņiem nesaku, bet, piemēram, lai tiktu mūsu vienībā, ir jāiztur konkurss. Esi ko tādu dzirdējis? Pa divi, pa trīs uz vienu vietu. Man jau ir jāsāk prātot par štatu palielināšanu.

- Ar ko tad tu visus iebaro?

Nezinu, - smīnēja Regālijs. - Klusais telefons. Un daudziem jau arī šķiet, tieši mūsu darbs apvīts ar romantisma oreolu. Laikam patiesībā tā arī ir. Mēs neesam nekāds specnazs, kaut arī nēsājam īpašas beretes. Jaunajiem tas viss nāvīgi patīk.

Pat vairāk, - Harolds piekrita, - tas jums ļauj turēt tīras savas rindas. Vai tā nav?

Ir gan, - Regālijs piekrita.

Kārtīgs nacionāls formējums.

- Nu, nav jau gluži tik nacionāls, kā tu to domā un daudzi - pilnīgi pamatoti un saprotami - varētu vēlēties. Es domāju tieši nacionālo sastāvu. Bet, ja runājam par attieksmi pret savu darbu, tad tev neapšaubāmi ir taisnība. Nejaušu cilvēku šeit nav.

Haroldam jau uz mēles bija jautājums - kā tev tas izdodas, kā to vispār var panākt, ja ir tik šaurs budžets, kurš allaž ir ar milzīgu deficītu, un vēl virkne nekad neatrisinātu finansiālo un valsts problēmu, taču viņš atturējās. Galu galā virsroku ņēma iedzimtā skepse. Apbrīnas mirklis bija pārgājis, Harolds to kušināja ar pārdomām, ka tas varbūt tikai ārēji mānīgs iespaids. Kas zina, vai runām par bargo konkursu vispār var ticēt.

Tāpēc es domāju, kur gan tādas beretes esmu redzējis, -Harolds teica. - Tavi zēni vakaros dežurē arī centrā, pie krievu teātra, jā? Vienu vakaru redzēju, kā viņi dzenāja tos jauniešus, kas tur vienmēr tusējas.

Zini, ko tavējie darīja? Ķēra ciet visus, kam rokā, kabatā vai pat somā bija kāda dzēriena pudele. Kuru noķēra, tam lika pašam izliet renstelē.

Izklaidējas, - Regālijs mierīgi teica, taču acīs uzzibsnīja piesardzības dzirksts, un Harolds to uzreiz arī uztvēra. Nomierinies, vecīt, viņš sev teica. Saņemies. Tu taču šeit esi tāpēc, lai kārtotu pavisam citus jautājumus.

Es jau tā arī sapratu, - Harolds teica, lai gan ļoti jau gribētos pajautāt ko citu. Piemēram, vai tad nevar citādi izklaidēties, vai vienalga ko tamlīdzīgu. Nē, mierā, puis!

Mums tas pat nemaz nebūtu jādara, jo neesam patruļas, taču centra policija nespēj tikt galā. Viņi pat nav lūguši šo palīdzību, taču es labi zinu kopīgo situāciju, šad tad pats aizsūtu kādus zēnus tur uz nelielu profilaksi.

Nu, labi, tu zini, ka man par to visu un vēl daudz ko citu ir maķenīt cits veidoklis... Redzi, kamēr tavējie izklaidējas pa centru, tikmēr man pārupē nozog mašīnu.

Hm, es sapratu, - Regālijs aizvien viegli smīnēja. - Bet tu tikai piezvani mums. Tā pati mūsu dežūrmašīna no centra pie tevis būs pēc pāris minūtēm... Bet kas tad tev tur īsti ir noticis? Aizdzina au​tiņu? Kad? Sen jau?

Trešdienas vakarā. Pie baseina.

Kas tev bija par vāģīti?

- Man jau tas vēl joprojām ir. Neaizdzina jau, neaizdzina, kaut gan gribēja aizdzīt, - Harolds skaidroja. - Nebūtu nejauši uzradies mans čoms no laukiem, tad tas autiņš būtu ar galiem. Bet tagad -tikai

naudas un dokumentu skāde. Es, kā jau liels mākslinieks, atstāju diplomātu mašīnā, bet tur, saproti, arī nauda, pase un vēl šis tas. Par naudu un pasi jau esmu izbimbājies, ar tevi gribu parunāt par dokumentiem.

- Vai mašīna bija stāvvietā? - Regālijs pārjautāja.

-Ja tu domā maksas stāvvietu, tad nē. Tajā otrajā, iepretim ieejai, slīpajā nogāzē, kuru ieskauj bērziņi.

Zinu, zinu, - Regālijs teica. - Es taču arī katru dienu peldu.

Katru dienu? -Jā.

Sen jau?

Tā īsti, nu, katru dienu, kādus divus gadus.

Dīvaini, ka neesmu tevi redzējis. Es eju katru otro dienu.

Zinu, es tevi esmu redzējis.

Savādi, - Harolds brīnījās. - Kā tad es neredzēju tevi?

- Tā jau runā, ka es tā grūtāk pamanāms, - Regālijs atkal labsirdīgi smaidīja. Bet patiešām! Tas būtu iespējams, Harolds nodomāja. Ja nu gluži nesaskrietos krūtīs, tad Regālijs nekad pirmais neuzsāks sarunu.

Es augstu paceltu galvu droši vien neskaitāmas reizes esmu pagājis viņam garām.

Un tu turi savu mašīnu maksas stāvvietā? - Harolds vaicāja -Jā.

Ar visiem zilajiem uguņiem?

- Man nav zilo uguņu. Es braucu ar diezgan necilu ševroletiņu. Taču arī to es negribētu atstāt zagļiem pa tvērienam.

Tūlīt sāksies lielā morāle, Harolds nodomāja. Taču nekas tāds nesekoja.

Pazuduši kādi ļoti svarīgi dokumenti? - Regālijs vaicāja.

Nu tā - gan jā, gan nē. Es pat nezinu, kā tev to saprātīgāk pateikt. - Harolds aizvien centās sakopot domas. - Starp paņemtajām lietām ir arī manas firmas līgumi ar klientiem. Tur ir viss kas - no mazas būdiņas projekta līdz pat rūpnīcu kompleksu rekonstrukcijai. Un viscaur iespaidīgi izmaksu cipari. Un mani paraksti. Saprati? Adresi, telefonu, manu izskatu - to viņi visu tāpat zina. Kā tev šķiet, vai mans domu gājiens ir prātīgs?

Pietiekami prātīgs, - galvu viegli mājot, teica Regālijs. - Tātad tu gaidi ciemiņus?

Tā iznāk. Un, zini, viņi jau ir pieteikušies. Zvana katru rītu un katru vakaru, bet neko nerunā. Es nesaprotu, ko viņi tādā veidā pār​bauda.

Grib atdot dokumentus.

Kāpēc tad nerunā? Lai runā un atdod. Lai prasa naudu vai ko citu, okei, patielēsimies. Bet - nekā.

Zvana un nerunā. Es ar sevi vēl spēju cīnīties, bet sieva tuvu izmisumam.

Saprotu, saprotu. - Regālijs vairs nesmīnēja, kaut arī neizskatījās pārlieku nopietns. - Ko mēs varētu izdarīt, hm?

Es jau mēģināju parunāt ar iecirkņa policistu un rajonā arī pieteicos, bet, zini, otrreiz es labprāt uz turieni vairs neietu.

-Jā, jā, tā nu tas ir. Klausies... Jā... Es to saprotu tā... Pagaidām es viņiem neko izdarīt nevaru. Tev tagad visi mani numuri ir. Vislabāk lietot peidžeri, jo tas man vienmēr ir pie rokas. Pat ja esmu pie ministra vai kādā citā svarīgā vietā, vienmēr spēšu laikā reaģēt. Tātad tā - tiklīdz viņi piesakās vai arī sākas kaut kāda izspiešana, tā tu man uzreiz zvani.

- Novērošana, videokameras un... - Harolds teica un pēkšņi nekādi nespēja atrast to beigu vārdu. Un viņš to teica pilnā nopietnībā. Tik nopietni viņš to teica, ka pat drusciņ pieklusināja balsi, lai tas neizskanētu pārāk skaļi, ja tā izrādītos pārlieku liela muļķība.

Arī Regālijs to tvēra nopietni.

Tas viss arī, jā, bet galvenais, par ko tu varēsi būt drošs, ir tas, ka tevi piesegs. Tu nebūsi viens.

Tikai mēģini visu pēc iespējas novilcināt, lai paspējam aizbraukt. Pie sāniem jau tev nevienu nepielikšu.

To es saprotu, jā, - Harolds teica. - Bet... Es tev jau teicu par to savu draugu no laukiem. Viņš šos ir

redzējis manā mašīnā un ir pār​liecināts, ka atpazīs atkal. Vai tas nevar noderēt?

Nezinu. Viņi noteikti neizies uz tevi paši. Atradīs kādu nevainīgu starpnieku. Ja tāda lieta notiks, tad mēs būsim tuvumā... Jā, tavs draugs varētu noderēt. Varbūt šie arī kaut kur tuvumā slēpjas.

- Es to visu izstāstīju arī rajonā. Tur tāds Černovs ar mani runā​jās. Varbūt zini?

Regālijs paraustīja plecus.

- Un viņš tam vispār nepievērsa nekādu uzmanību, - Harolds turpināja. - Tā vien šķiet, ka es viņu pat īpaši apgrūtināju ar tādu negaidītu blakusapstākli. Un es arī nemaz neesmu pārliecināts, ka to zagļu atpazīšana ko īpašu man dos. Ne es dabūšu to naudu atpakaļ, ne arī viņiem pienāktos kaut kas par mašīnas aizdzīšanas mēģinājumu. Ja to vispār varēs pierādīt! Taču es jau tagad vairāk domāju par to, ka šādi dati varētu noderēt tieši jums.

- Kādā zinā?

Nu kā! No manis viņi vienu naudas čupiņu dabūja, taču drīz to būs jau notriekuši. Tagad vajadzēs citu. Mašīnu zagšana vai apzagšana, tas taču ir viņu dzīvesveids. Varbūt šajā ziņā viņu apraksts un atpazīšana patiešām var noderēt. Nākamreiz jau paņemsiet pavisam siltus kādā citā mašīnā. Un tad arī būs visi pierādījumi.

Un uz tava drauga liecības pamata piepīsim klāt arī tavu gadī​jumu. Pareizi.

Nu, tad ko tagad? - Harolds pats bija gluži vai sajūsmināts par savu domu gaitu. Tā vien šķita, ka, tēlodams labdari, viņš tomēr par visām varītēm vēlas noskaņot Regāliju uz enerģiskāku rīcību nekā sazvanīšanos brīdī, ja gadījumā kas notiek.

Pagaidām neko. Pāris dieniņu vēl pagaidīsim, - teica Regālijs. - Varam jau kopā ar tavu draugu pasēdēt pie baseina, taču es nedo​māju, ka viņus tur tik drīz ieraudzīsim.

Man gan ir virkne versiju par to, ka viņi nemaz nav jāmeklē pie baseina. - Un Harolds izstāstīja par savām aizdomām, ka zagļi varētu būt no tuvāko māju apkārtnes.

-Jā, tas arī iespējams, - Regālijs rāmi piekrita. - Tomēr arī braukāšana pa tavu rajonu var izrādīties pilnīgi veltīga. Pagaidīsim. Ja jau viņi zvana un klusē, tad turpinās zvanīt, drīz arī runās. Tad arī redzēsim, kas īsti jādara.

- Nē, tu laikam nesaprati mani pareizi, - Harolds steidzās paskaidrot. - Es jau negribu, lai tu sameklē un atdod man naudu, taču varbūt mana un Bruņa informācija jums noder. Patiesību sakot, es no visas sirds vēlos, lai šos nelietēnus noķer un ietupina tur, kur tā​diem kādu laiciņu jātup.

Saprotu gan. Es to ļoti labi saprotu. - Regālija sejā atgriezās Karlsona smaids. - Bet tomēr - pāris dienu pagaidīsim.

Nu labi, jo - kas gan cits man atliek? - Harolds noplātīja rokas.

Vietējiem policistiem labāk par šito visu vairs neko nestāsti. Nevajag viņus iesaistīt.

Viņi visu var sabojāt, vai tu bažījies par informācijas noplūdi?

Nē, neko tādu nedomāju. Nevajag - un viss.

Bet paklausies... - Harolds tā kā sastomījās. - Es jau pat īsti nezinu, vai tas ietilpst tavā kompetencē.

Vai tev vispār ir ar tādām lie​tām jānodarbojas? Varbūt es ar savu mazo sapīti uzmācos pavisam nevietā?

Mans uzdevums ir ātri reaģēt uz noziegumu. - Regālijs atbildēja savā dziedošajā balsī. - Tas, ka esam personiski pazīstami, itin nemaz nav svarīgi. Arī parastajā policijā ar izspiešanu vai draudiem nodarbotos tie paši cilvēciņi, kam jāuzklausa tevi par auto apzagšanu. Agri vai vēlu, bet tu pa ķēdīti nonāktu pie manis. Redzi, šādi tipini mēdz būt arī bruņoti ar visādiem sprāgstošiem draņķiem, ņem vērā arī to - ja nu kas tomēr notiek, esi uzmanīgs un saprātīgs. Nemēģini neko uzsākt pats uz savu galvu.

To es saprotu, - Harolds teica. - Bet... ja nu viņi nevis pie​zvana, bet, teiksim, pienāk klāt uz ielas?

- Vienalga, zvani man.

Bet ja viņi nenosauc nekādus laikus un precīzas vietas? Viņi pasaka - paši atradīsim, tu tikai nēsā līdzi to summiņu.

Nu, tad pieliksim tev kādu pie sāniem. Bet tas tad būs no​pietni, tev jāsaprot, - Regālijs teica.

Saprotu, jā! Galvenais noturēties. Zinot, ka mani sargā, tā vien gribēsies uzreiz iegāzt šiem pa zobiem.

Pats visu sabojāsi. Te ir prātīgi jāizspēlē visa partija līdz galam. (: i tādi nebūs jēgas.

Jā, to nebiju apsvēris, Harolds nodomāja. Regālijs noteikti ir šaha cienītājs. Droši vien tajā brīdī, kad es ienācu, Regālijs nemaz nela​sīja svarīgu dokumentu, bet risināja kādu etīdi. Turklāt galvā.

- Zini, par ko es vēl domāju? - Harolds teica.

- Par ko tad vēl?

-Ja nu viss tomēr notiek tā, kā esmu sadomājies, un jāliek lietā tava palīdzība - kas notiek pēc tam?

Paņemsim ciet mazos izpildītājus, bet lielās izrīkotājhaizivis paliks neskartas. Tad man patiešām draudēs nopietnas ziepes. Tu saproti, ko es domāju?

Regālijs kādu brīdi klusēja. Dīvaini, Harolds pie sevis nodomāja, mēs sēžam jau gandrīz pusstundu, bet neviens mūs nav traucējis. Pat telefons nezvana. Vienīgi Regālija peidžeris ik pa brīdim iepīkstas, viņš tajā arī ieskatās, bet nekas vairāk nenotiek. Komandieris licis sevi netraucēt? Un kā dēļ tas notiek?

Manis dēļ.

-Jā, te vēl ir jāpabīda figūras un jāpapīpē, - Regālijs pārdomājis atbildēja. - Bet jāaiztur viņi ir jebkurā gadījumā. Tikai es tev vēlreiz atgādinu - ja patiešām notiek kas nopietns, tikai tad. Ja ne, tad... Un viņš izteiksmīgi pavicināja rokas.

Es saprotu, - Harolds teica. - Lai gan vieglāk man no tā nepa​liek.

Neskābsti. Nekas taču vēl nav noticis. Beigu beigās viņi tev visu rātni atdos - es domāju dokumentus -, liks turpmāk mieru, pēc pāris dienām tu visu būsi aizmirsis, turpmāk būsi uzmanīgāks.

- Ir tāda statistika?

- Tā dzīvē mēdz notikt. - Regālijs atkal smaidīja un slējās kājās. - Zini, man ir jābeidz mūsu saruna.

Bija patīkami parunāties, bet man peidžerī jau sakrājušies pāris izmisīgu tekstiņu, kaut kas arī jā​padara.

Harolds arī piecēlās.

-Jāteic godīgi, man bija patīkami ar tevi aprunāties, - Harolds teica. - Pēc visa, ko nācies izbaudīt policijas iecirkņos.

- Ņem par labu.

- Man vēl ir jāuztur kontakts ar viņiem, vai ne? -Jā, bet tikai bez pārspīlējumiem.

- Es domāju tā: ja nu tomēr šie nepiesakās un nepiedāvā... hm... man atpirkt savus dokumentus, tad gan vajadzētu vismaz ierosinātas krimināllietas norakstu, lai varētu sākt staigāt pa instancēm. Pase un tā tālāk...

-Jā, jā, tajā līmenī gan. Bet vairāk neko.

Paliec vesels.

Atā.

Viņi sarokojās, un Regālijs pavadīja Haroldu līdz garajam un plašajam gaitenim, kur aizvien vēl smakoja pēc visādām krāsām, un Harolds atskārta, ka viņi šeit krāso katru nedēļu. Nu, vismaz reizi mēnesī.

Izgājis laukā, viņš redzēja, ka lietus nav mitējies. Nu gan vasar​nīcā visi grāvji pludos. Nabaga Laris!

20. nodaļa Rudens īsās dienas pēdējos gados cilvēkus pārsteidza nesagatavotus vispirms jau ar straujo tumsas iestāšanos. Kad Harolds iznāca no Regālija cietokšņa, kur bija pavadījis krietnu pusotru stundu, kas bija aizritējusi kā viens elpas vilciens, viņš konstatēja, ka nepārtrauktais lietus un svina pelēkā debess šo dienu vērta vēl tumšāku, un šķita, dienas viducī jau vakars ir klāt.

Pilsētas ielas bija izejamai dienai neraksturīgi tukšas. Visi autobraucēji atkal brauca ar ieslēgtām

tuvajām gaismām, vienā brīdī Harolds pēkšņi atklāja - autiņam ir izdegusi kreisās puses tuvo uguņu spuldzīte. Arī tas vēl. Bet ne tikai tas, draudziņ! Izrādījās, audītim piemetusies vai tikai tagad atklājusies vēl viena liga. Viņam ļoti nepatīk pārmērīgas lietusgāzes, kādas neizprotamas kļūdas dēļ priekšējā panelī salonā aumaļām vien gāžas ūdens, apavi piemirkst gaužām slapji, bet daļa ūdens sakrājas ventilācijas slepenajos rezervuāros un tur arī paliek. Braucot var dzirdēt, kā gaiss burbuļo un tā vietā, lai vēdinātu nost no priekšējā stikla zilgano svīdumu, uzpūš to vēl lielāku, un reizēm nav iespējams pabraukt, jo cauri logam neko nevar redzēt.

Vecs ir tavs autiņš, draudziņ, pavisam vecs. Un pēkšņi lietusgāzes bija uzņēmušas tādu sparu, ka lāses krita biezā slānī, baltoja visa pamale, nevarēja redzēt tālāk par pāris metriem. Tas jau ir bīstami, Harolds nodomāja, tikai pēdējā mirklī pēkšņi pamanīdams ielas malā stāvošu melnu volgu, kuras šoferis sadomājis atvērt durvis. Harolds paspēja paraut stūri pa kreisi un iekārtoties blakus joslā. Tas bija noticis tik ātri, ka neiznāca pat laika palūkoties spogulītī, lai novērtētu, vai blakus josla vispār ir brīva.

Bet tā arī bija vienīgā iespēja, ja viņš negribēja noraut volgai durvis un sašķai​dīt mīļotā audīša priekšu.

Beidzot Harolds pameta skatu atpakaļskata spogulī un iesvilpās. Cauri aizmugures logam nevarēja saskatīt itin neko. Viena vienīga dūmaka. Gan priekšā, gan aizmugurē. Tad viņš saprata, kāpēc tik strauji un spocīgi viņa priekšā iznirusi melnā volga. Tagad tādas pašā maliņā stāvošas mašīnas parādījās abās ielas pusēs. Abos braukšanas virzienos stāvēja desmitiem tādu no palsas miglas pēkšņi iznirstošu spoku.

Signālugunis gan visiem dega, taču braucot tos varēja ieraudzīt tikai no pāris metru attāluma. Izrādījās, Harolds ir vienīgais, kurš tobrīd brauc. Pārējie rātni stāvēja maliņā, uzskatot, ka lietusgāzīte tomēr ir par traku un braukt nav ieteicams.

Taču Harolds to visu novērtēja savādāk. Sapratis, ka ir vienīgais braucējs, viņš ar vienā rokā sažņaugtu lupatu vīkšķi slaucīja priekšējo stiklu, lai redzētu, cik nevaldāmi to pašu no ārpuses dara birstī​tes, un lēnītēm turpināja braukt.

Pie luksoforiem Harolds gan cītīgi ievēroja visus signālus, jo varēja jau gadīties kāds tikpat apķērīgs braucējs kā viņš, taču pa visu lietusgāzi normāli aizbrauca līdz savām pārupes mājām, tā arī nesastapies ne ar vienu tikpat pārgalvīgu drosminieku.

Mašīnu viņš atstāja pie mājas uz ielas. Bija cerība, ka līdz vēlam vakaram lietus mitēsies vismaz tik daudz, lai varētu atnākt no stāvvietas līdz mājām. Bet tagad, sperot pāris soļu no ietves malas līdz ieejas durvīm, izmirka slapjš.

Trepju telpā pie paša lifta stāvēja daudzdzīvokļu nama abas jaunās skaistules trīs pielūdzēju ielenkumā. Viss bariņš laipni pašķīrās, kad Harolds viscaur slapjš drāzās cauri, klusiņām murminot ne pārāk izmeklētus izteicienus. Meičas viņu laipni sveicināja. Lifta kabīnes durvis bija vaļā, un Harolds iemetās liftā, noskurinājās kā suns pēc negaidītas peldes un nospieda sava stāva podziņu. Lifts grabēdams virzījās uz augšu, viņš domāja - nu pajautā man tagad: vai tu atceries kaut vienu no šīm trim sejām? Abus skuķus es tagad redzu aizvērtām acīm. Bet džekus? Tikko tu viņus redzēji pavisam tuvu, vismaz vari pateikt, vai tie ir tie paši, kas parasti tur mēdz amizēties, jebšu parādījušies jauni īpatņi? Nekā. Nevar, un viss. Sejas vietā bezformīga masa. Mazi, ādjakaini vīreļi strausa olām līdzīgām galvām. Droši vien mana galva neizskatītos labāk, ja to tik tizli izskūtu.

Vispār jau zēniem ir paveicies. Tagad šiem iznāks ilgi amizēties ar seksīgajām tīnēm, jo līdzjūtīga sirds nedzīs laukā nevienu dzīvu cilvēku tādā negaisā. Un meitas taču ir pieklājīgas. Gan sveicina kaimiņus, gan neatstāj zēnus vienus pašus pustumšajā trepju telpā.

Harolds iedrāzās dzīvoklī tieši tādā pašā noskaņojumā, kādā pirms pāris stundām no tā bija izgājis.

Foksis to uzreiz uztvēra un no priekiem taisnām kājām lēkāja apkārt, mēģinot noskūpstīt Haroldu tieši uz sejas, aicinoši uzsākdams mest savus springu lokus. Harolds neatsaucās suniskajam aicinājumam, jo saprata, ka ieradies tieši uz pusdienām.

Ne Emma, ne dēls nebija tādā noskaņojumā kā Harolds un fok​sis. Harolds to ievēroja uzreiz.

- Zvanīja atkal? - viņš vaicāja.

-Jā. Divreiz pa pieci, - teica dēls. - Mēs gājām klāt katrs savu reizi, taču neviens nerunā. - Viņš iešķībi paskatījās uz Emmu. - Mamma atkal nenoturējās un sakliedza uz viņiem.

- Mēs taču sarunājām, - Harolds pārmetoši teica. -Jā, jā - bet es nevaru to izturēt!

- Mierīgi. Labāk mierīgi. - Un Harolds izstāstīja, kā gājis pie Regālija. Tas nomierināja. Visus. Arī foksis savā amizantajā laiskumā bija apgūlies zem galda, un tikai viena brūna acs nodevīgi un draiski raudzījās laukā no baltā spalvu kumšķa - sak, esmu gatavs, ja kas.

Mierīgi un sātīgi papusdienojuši, apsprieduši nepieredzēti briesmīgo lietu, viņi kopīgi nolēma ļauties neraksturīgai vaļībai. Nedēļas lielā spriedze, tai sekojošais nogurums un āra vētra, kas siltajā mājoklī šķita ieaijājoša, uzdzina miegu. Dēls iegāja savā istabā, bet Harolds ar Emmu ielīda platajā laulības gultā, lai ļautos saldam pēc​pusdienas miegam. Viņi nogulēja vismaz četras stundas.

Harolds pamodās pirmais. Tumšs. Taču uzreiz varēja just, ka apokaliptiskā lietusgāze ir beigusies, lai gan vēl aizvien mazliet lija. Bet nu jau tas bija tāds pieņemams lietutiņš. Uzreiz Harolds atcerējās uz ielas atstāto mašīnu, skuķu pielūdzējus kāpņu telpā. Nē, to viņi neuzdrīkstēsies. Pie mājas neaiztiks. Un neko jau viņi vairs tik vienkārši man nevar padarīt. Signalizācija, aizdedzes bloķēšana, saslēdzējs uz stūres. Taču vienalga - sirds nemierīga.

Harolds saņēmās un nolēma nolikt mašīnu stāvvietā. Bija jau arī vēls. īstais brīdis suņa vakara pastaigai. Dzīvnieks bija paklausīgi laiskojies saimniekiem līdzi un tagad aizvien gulēja gultā, vēkšpēdus atšviepies tā, ka visa foksterjera kunga godība saslieta taisni pret debesīm. Bet - tikai viens vārds: iesim?

- un foksis jau pie durvīm.

Lifts čīkst un brakšķ. Pilns saulpuķu sēkliņu čaumalām. Kad pirms vairākām stundām braucu augšā, vēl tik traki nebija, Harolds domāja, vērodams, kā foksis aizdomīgi aposta čaumalu slānīti. Jaunieši vēl ir brangi vizinājušies - šurpu turpu un - tpū, tpū - spļau​dījušies. Ņemt foksi līdzi uz stāvvietu vienmēr ir mazliet riskanti. Tur arī bez viņa netrūkst suņu. Pārsvarā tie gan ir ķēdēs piesieti, taču kāds arī klīda, palaists vaļā. No rītiem, pa dienu un pievakarēs tie cilvēkus īpaši neievēro, bet naktī gan - izkampj no ciskas visu liesumiņu. Taču - suns paliek suns - citiem suņiem uzklūp bez brīdinājuma un gaišā dienas laikā. Harolds cerēja, ka visi sargsuņi vēl būs pieķēdēti vai vismaz sadzīti savās būdās, jo vēl jau nebija nemaz tik vēls, taču sargi bija izlēmuši savādāk. Vismaz divi izkāmējuši pusvilki žēli vazājās gar mašīnām un, ieraugot cilvēku, skrēja klāt, astes luncinādami. Bet, ieraugot savā teritorijā tādu mazu un spriganu foksi, izbrīnā saspringa, it kā nespējot noticēt šādai nekaunībai.

Foksim, izrādījās, ir raksturiņš. Harolds nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad foksis bez mazākā rūciena jau bija ieķēries pirmajam vilkam rīklē un tagad karājās tajā kā ietiepīgs krokodils. Kampiens bija tik prasmīgs, ka augumā krietni vien lielākais vilks, kurš laikam gan īsti tīrasiņu nebija, neko vairs nespēja padarīt, viņam atlika tikai neizpratnē un bezspēkā skaļi iekaukties. Šis izmisuma kauciens aizbaidīja otru lielo badmiru, kurš vēl brīdi stāvēja un nesaprata, vai iejaukties šajā cīniņā, taču, izdzirdējis sava kolēģa izmisīgo kaucienu, nolaida asti un metās prom tā, it kā kāds patiešām būtu šo sadūris ar ko nāvējoši asu.

Harolds, protams, jutās bezgala dumji, jo aizvien vēl turēja foksi īsajā saitītē. Vilks rāvās prom, foksis rūkdams nelaida viņu vaļā, saitīte žņaudza fokša kaklu, Harolds saitīti vaļā nelaida, pats vilkdamies šim vezumam līdzi. Viņš bažīgi palūkojās visapkārt. Kur tad sargi? Lai nāk un savāc savus plēsoņas. Bet piesauktie kungi omulīgi sēdēja mazā būdiņā, cauri tās aizsvīdušajiem logiem neko no cīniņa neredzēja un trokšņus nedzirdēja.

Kā un kāpēc tomēr mazais, dauzonīgais un izklaidīgais foksterjers beidzot atlaida savu kampienu, nevarēja saprast. Vienā mirklī žokļi pavērās, vilks ar inerci palidoja gabaliņu nostāk, tad metās prom, galvu kratīdams. Pēc brītiņa apstājās, sapratis, ka beidzot ir vaļā no meistarīgā tvēriena, - Haroldam šķita, ka tagad tas apsver, vai tikai nevajadzētu atgriezties un pacīnīties ar mazo, neganto foksi, -un izbrīnā vērās viņu virzienā. Taču vilks redzēja arī Haroldu, kurš pirms brīža bija viņu apveltījis sāpīgiem

spērieniem, apdomāja un -pazuda aiz mašīnām.

Foksis stāvēja plati izplestām kājām, gārgdams krēpojās un šķaudīja. Bez neviena rējiena - un divi vilki, nu labi, pusvilki, kā nebijuši. Labs foksītis, malacis. Atelsies nu, atelsies.

Taču visapkārt klusums. Sargi savā raganu būdiņā tā arī neko nav sadzirdējuši. Un viņu suņi tagad ir pazuduši. Nav kas sargā. Tobrīd Harolds sadzirdēja netālu aiz muguras aizcērtamies mašīnas durvis. Viņš strauji apcirtās apkārt, jo visu laiku bija zemapziņā jutis, ka nav viens, lai gan varēja droši apgalvot, ka nav redzējis nevienu cilvēku.

Mēģinot izšķirt suņu cīniņu, šī sajūta gan bija viņu pārņēmusi, taču neatlika laika skatīties. Harolds raudzījās, taču neko aizdomīgu neredzēja. Visapkārt mašīnas, nevienas dzīvas dvēseles. Dažām tumši logi. Un vispār - lai skatītos, vai kāds sēž mašīnā, ir jāpieiet tuvu un tad ļoti uzmanīgi jāielūkojas. Kā to pie baseina bija darījis Brunis.

Hm, bet kāds tomēr ir mani vērojis, šī doma Haroldu neatstāja ne mirkli. Nezin, kas atkal tādam vai tādiem glūniķiem aiz ādas?

21. nodaļa Pašā sestdienas vakarā nedaudz mainījās anonīmo un klusējošo telefona zvanu raksturs.

Nepazīstamais vai nepazīstamie zvanīja un nerunāja, taču vairs pirmie nelika nost klausuli. Tagad tas pirmajam it kā bija jādara Haroldam. Acīmredzot zvanītāji ieinteresēti gaidīja kārtējo dusmu izvirdumu, visdrīzāk tieši no Emmas, kuru Harolds nelaida pie telefona, lai gan viņa izrādīja gatavību palaist ēterā kārtējo sašutuma tirādi. Nelūgtie zvanītāji laikam tieši to arī gaidīja. Taču Harolds ātri uztvēra spēlītes jēgu, izrādīdams cienīgu pacietību. Minūti, divas, pat piecas un sešas viņš turēja klausuli pie auss un klausījās klusumā, un pats arī ne vārda neteica. Viņi padevās pēc sešu minūšu seansa. Šķita, viņiem radās aizdomas, ka Harolds tā nerīkojas gluži veltīgi, proti, varbūt kaut kā ir iespējams noteikt, no kurienes zvanīts. Taču pēc kādas pusstundas viņi attapās, jo laikam bija sapratuši, ka neviens netaisās viņus nopeilēt un ka tādā veidā vispār nav iespējams noteikt zvanītāja atrašanās vietu, ja vien nav kādas speciālas ierīces, un tādas jau nu Haroldam noteikti nevarētu būt. Vai arī viņi būs izdomājuši - ja nu arī atklāj, kas un no kurienes zvana, tad šāda izrīcība nav krimināli sodāma.

Piezvana un klusē. Harolds pacietīgi klausās. Varbūt izdosies sadzirdēt fonā kādu raksturīgu troksnīti, kas varbūt nedaudz, bet tomēr dos kādu pieturas punktu. Bet nē - klusums klausulē ir tik dramatisks, ka varētu domāt - zvana no pašas apakšzemes. Hm, tur jau viņiem visiem arī īstā vieta, starp citu.

Sapratis, ka šoreiz viņi nenoliks klausuli pirmie, Harolds pēkšņi izdomāja ģeniālu plānu. Telefona aparāts stāvēja uz neliela skapīša, kur bija arī galda lampa, televizors un atskaņošanas aparatūras krāvums. Savukārt televizora skaļrunīši nolikti pašā apakšdaļā, proti, tā, ka, noliekot klausuli uz skapīša, var gūt pietiekami jaudīgu skanējumu tieši klausulē. Katrā ziņā otrā galā sēdošais vai laiski gulošais ētera terorists var ļoti labi dzirdēt visu, ko tajā brīdī raida televizors. Ātrumā pārslēdzis programmas, Harolds atrada, ka vienā no tām nule kā sākusies kāda gaunerīga kristīgā programma. Nu, lai iet, tagad anonīmais zvanītājs drīkst uzklausīt dievvārdus.

Pēc piecām minūtēm Harolds uzmanīgi pacēla klausuli un paklausījās. Vēl nebija nolikta. Pēc desmit minūtēm arī. Nav nekādu problēmu, viņš nodomāja. Klausieties vien. Es neesmu zvanītājs, ne jau man par to būs jāmaksā. Bet pirmie pīkstieni atskanēja apmēram pēc divdesmit minūtēm. Pavisam precīzi Harolds to brīdi nenoķēra. Bet jau pēc piecām minūtēm zvanīja atkal un, protams, atkal nerunāja. Taču pa to laiciņu Harolds bija izdomājis nākamo gājienu. Izsūtījis no istabas dēlu, viņš ielika videomagnetofonā kaseti. Kā jau kārtīgam, sociālisma ideoloģiskajā badā augušam vīrietim, arī viņam mājās glabājās vismaz viena pornogrāfiska filma. To viņš bija tā speciāli izmeklējis. Pēc principa - lai tur tie ļautiņi dara, ko vien vēlas, bet meitenēm ir jābūt ekstra klases līmenī. Pārējais viņu neinteresēja. Tādas

lielpupainas gerlas arī bija tai filmā, un viņas visādi cīnījās, elsa, pūta, stenēja un šņakstināja visnotaļ ierosinoši.

Tagad slepenais zvanītājs nolika klausuli jau pēc nepilnas minūtes. Tūlīt uzreiz atkal piezvanīja un atkal izturēja tikai kādas trīs vai četras minūtes. Haroldam radās aizdomas, ka pirmais zvanītājs, kuram nācās uzklausīt pornofilmas skaņas, bijusi sieviete, jo tā neiztrūkstoši ir stabila mūsdienu sievietes pirmā reakcija, kad nācies jausi vai nejauši uzmest skatienu ekrānam, kurā vibrē atkailinātas ģenitālijas. Pēc tam prātiņš nomierinās, parādās arī zināma interese, tad jau var arī paskatīties. Reizēm pat vairākas filmas pēc kārtas. Bet tā pirmā reakcija ir vienāda. Nu, lūk, tātad pirmā būs bijusi kāda kundzīte. Bet, ja dāma bijusi pirmā, tad otrais noteikti bija kungs.

Sak - nevar būt, vai tiešām? Dod, es pats paklausīšos. Piezvana un paklausās. Tiešām! Un neiztur.

Neiztur, šķiet, vismaz divu iemeslu dēļ - vai nu sametas kauns no blakus esošās dāmas, kas varētu arī nesaprast sava partnera aizrautīgo vēlmi paklausīties bezmaksas seksu pa telefonu, vai arī... Nu, principā pietiek ar to vienu iemeslu, lai kungs tagad pēkšņi un nemotivēti lielā un nevaldāmā iekārē mestos savai partnerei virsū un aizmirstu savus noziedzīgos nolū​kus. Vismaz uz kādu brīdi.

Tovakar neviens vairs nezvanīja.

Toties Harolds bija nobriedinājis kādu plānu un tūlīt pat piezvanīja Brunim. Bet zvanīt uz rajonu, kurā dzīvo Brunis, tas vienmēr jau pats par sevi ir aizraujošs piedzīvojums. Pirmajā reizē dabūt savienojumu nav izdevies nekad. Harolds gan nebija pārbaudījis, taču bija pārliecināts, ka acīgie telefonisti par to ir speciāli parūpējušies, jo beigās piesūta rēķinu par katru šādu mēģinājumu. Proti, tiklīdz esi uzgriezis tālsarunas kodu, tā automātiski ieslēdzas rēķinrādis un - vienalga, runāji vai nerunāji ir jāmaksā. Pakalpo​jums, lai arī ne gluži tāds, kādu tu vēlējies, ir sniegts, un jāmaksā.

Kad nu Harolds bija izklausījies visādu čerkstēšanu un kosmisku trokšņu tirādes, kādā ceturtajā vai piektajā mēģinājumā viņš saklausīja pirmos attālos savienojuma signālus. Ilgi neviens uz tiem neatsaucās, taču viņš pacietīgi gaidīja, jo bija pārliecināts, ka Brunim jābūt mājās. Ir jau gana vēls, varbūt viņš nolicies gulēt. Tāpēc vien jāpagaida. Un tas attaisnojās. Beidzot kāds pacēla klausuli un atsaucās, taču Harolds uzreiz pazina - tā nav Bruņa balss. Dzīvokli Brunis tūlīt pēc izšķiršanās vispirms bija noīrējis, bet pēc tam, jau pirmajā privatizācijas vilnī, pamanījies iegūt savā īpašumā. Sarkanbalta divstāvu blokmāja, celta pēc lietuviešu projekta, slējās diezgan tuksnesīgā lauku apvidū, tai apkārt vēl kāds ducis tādu pašu, tas viss kopā veidoja ne pārāk pievilcīgu jaunlaiku ciematu, kas vēl pirms pāris gadiem skaitījās plaukstošas sociālisma lielsaimniecības centrs.

Nepazīstamais paziņoja, ka Bruņa šobrīd uz vietas neesot, bet tūlīt pat jau arī būšot. Burtiski, pēc pāris sekundēm viņš nākšot. Harolds noprata, kas par lietu. Un, kad vēl nepazīstamais teica, ka nemaz neesot svarīgi, kas tu tāds, zvanītāj, esi, bet, ja tev gadījumā nav ko darīt un nedaudz arī kāda naudiņa ir kabatas dziļumos ieslēpušies, tad droši nāc vien šurp, viņam kļuva skaidrs, ka Brunis atkal ir vadījis jaukus brīžus un vēl kādu laiciņu turpinās to darīt. Turklāt vēl pēc pāris īsām un aprautām frāzēm noskaidrojās, ka viņš tomēr ir nedaudz pazīstams ar Bruņa viesi - vietējo būtni ar segvārdu Docents, kura īsto vārdu zināja tikai Brunis, kas nekad nebija to izpaudis. Par Docentu viņu dēvēja laikam tāpēc, ka viņš ieguvis vismaz divas augstākās izglītības, taču, raugi, jau gadiem ilgi strādā laukos, veic melnākos un smagākos darbus. Harolds atcerējās, viņu takas ir mijušās kādā saviesīgā pasākumā pie Bruņa vēl tajos laikos, kad draugs dzīvoja ārēji laimīgā ģimenē savā četristabu dzīvoklī, kuru pēc šķiršanās bija atstājis sievai. Bez pretenzijām. Tur dzīvo arī mans dēls, Brunis teica. Bet Docentu Harolds atcerējās no kopīgas laiskošanās nākamajā dienā pēc tā saucamās pamatdropes, kad viņi trijatā sēdēja pie vietējā dīķa, lielos kvantumos dzerot garšīgu lauku alu un piekožot ķilavas, kuras ņēma no koka kubuliņa. Tagad tas šķita visnotaļ jocīgs salikums, taču toreiz tas viss atgādināja dievu brokastis.

- Vai tad aizgāja pakaļ traukam? - Harolds pavaicāja Docentam. -Jā, tepat uz blakusmāju. Atceries Variku? Nu, mūsu bodītes pārdevēju. Viņai vienmēr kas glabājas mājās.

- Atceros gan. Un, ja nu mājās viss tomēr aptrūcies, tad taču allaž var vienkārši noiet lejā uz bodi.

-Jā gan. Laikam jau tā noticis, jo viņš ir nāvīgi ilgi prom, -Docents domīgi piekrita.

Cik tad šodien jau esat izņēmuši?

Vakar un šodien - tā tu gribēji jautāt?

Nu jā, tā arī gribēju jautāt.

Kas tad ies to visu skaitīt! - Docents šķelmīgi teica. - Katrā ziņā man vairs naudas nav.

Bet jūs jau... - Harolds iesāka, lai paironizētu, ka viņi laukos nelido smalkos dzērienus un, dzerot pašmāju kristāldzidros ražojumus, īpaši daudz naudas notriekt nemaz nevar, taču Docents viņu pār​trauca: - Re, re! Šis jau nāk!

Klausulē bija dzirdami klusināti trokšņi, līdz beidzot Harolds izdzirdēja lēni stiepto Bruņa baritonu.

Hallo. Kas tur tagad ir?

Nu, dabūji?

Ko dabūju?

Pēc kā tad tu gāji?

Visiem jau tas nav jāzina, - Brunis irgojās. - Pēc kā gāju, tā tur vairs daudz nav.

Ko nu tēlo slepeno! Docents jau atskaitījās, un es to visnotaļ akceptēju. Var uzskatīt, ka jūsu darbībā nav bijis nekā nosodāma.

-Jā? Tā nu tas gluži atkal nav, - Brunis it kā atmeta rotaļīgo toni, un Haroldam nācās iekost mēlē.

Viņš labi zināja, ka Brunis sāpīgi pārdzīvo savu šķiršanos, tikpat labi zināja, ka plašā vēriena alkohola lietošana noteikti ir viens no šķiršanās iemesliem, un tāpēc vārdos šo tēmu iztirzāt Brunis nekad tā īsti nevēlējās. Viņam neapšaubāmi patika iedzert, taču pats to neganti pārdzīvoja. Sanāca tā: gribēja slīcināt savas bēdas šņabī, taču iedzerot kļuva vēl bēdīgāks.

Labi, labi, es jau tikai jokojos, - Harolds teica.

Kas tad ir? Ko tu īsti gribi? Brauc šurp, parunāsimies.

- Zini, tā noteikti būs jāizdara, - Harolds nopietni teica. Pēkšņi viņš pats sev nepatika. - Šovakar es to, protams, nedarīšu, bet nākamnedēļ gan ko sagudrosim. Sen nav bijuši nekādi gastroļi, vai ne? Jā, patiesi, tā tas varētu būt. Otrdien es aiztransportēšu sievuku uz netālām, bet krāšņām ārzemēm, bet ceturtdien tajās pašās gaitās dodas puika. Kādu nedēļu būšu viens. Un tad mēs varētu apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Fonā bija labi dzirdams, kā Docents rosās ap Bruņa atnesto dzērienu. Lai arī ilgi to rajonu nevar sazvanīt, taču, kad sazvana, tad skaņa no attālā lauku nostūra nāk labu labā. Varēja pavisam skaidri dzirdēt, kā šķidrums klunkšķ glāzītēs.

- Ko tu ar to īsti domā? - Brunis jautāja.

- Tu taču tāpat taisies uz nedēļas beigām braukt ar saviem trubu licējiem uz Rīgas pusi, vai ne? Nu, tad es domāju tā - gan pastrādā​sim, gan atpūtīsimies.

-Nu, nezinu gan...

Toties es zinu!

Nezinu, nezinu, - izklausījās, Brunis runā nopietni.

Tu domā Katrīnu?

Nē. Ne gluži viņu... Kaut gan - vispār arī viņu, jā.

Bet tas taču mums netraucēs. Mēs, kā smejies, mammām neko neteiksim.

Viņa jau mani tāpat ir pieķērusi. - Šķiet, Brunis skumji smaidīja.

Kādā ziņā pieķērusi? Šorīt no rīta piezvanīja un visu uzreiz saprata.

- Docents pie telefona? -Jā, arī tas.

- Tas taču tieši ir labi! Ja Docenta vietā būtu trāpījusies kāda dāmīte, jūsu pārdevēja, tad viņai būtu iemesls uzmest spuru. Kas viņai tagad par uztraukumiem?

- Nu... Laikam jau tu to nesapratīsi...

- Liecies mierā! Es nesapratīšu! Bet, nu labi, ne jau par to mums tagad jārunā. - Harolds strauji mainīju sarunas toni, jo bija sapratis, ka patiešām nepieciešams kārtīgi izrunāties ar Brūni. Kā īstenie veči to dara. - Paklau, vecais, cik ilgi tu tagad turi to glāzi rokā?

- Ko? Es? Kādu glāzi?

To, kas tev tagad ir labajā rokā. Docents tik skaļi lēja, ka es pat šeit to dzirdēju. Neturi tik ilgi, rauj iekšā! Un tad runāsim par tālāko.

Velna maiss, - Brunis iesmējās. - To, ka tu zini, ka glāze rokā, -to es vēl saprotu, bet - kā tu zini, ka tieši labajā, johaidī?

Es vienkārši zinu, kurā rokā tu parasti turi klausuli, - Harolds teica. Viņš patiešām to zināja.

Ak, šitā gan! Nāvīgais eksperts.

Nu, ierāvi? - Harolds neatlaidās.

- ...Jā, - Brunis speciāli pūta un elsa klausulē, lai Harolds sa​prastu, ka viņš tur nešmaucas.

- Kas ir? Ko nu els? Trauciņu atnesi, bet nav ko uzkost? Vecpuiši, jā? Uzvāriet vismaz kafiju vai tēju.

- Labi, labi, tēti, nemāci nu zēnus dzīvot.

- Kad aizbraukšu, tad nopēršu. Saprati?

Bikses jau tagad nolaist? - Brunis smējās. Tas jau ir labāk, Harolds nodomāja.

Skatoties, ar ko tu tās gribi nolaist.

Nē, ne jau tā es to... Eh, ej tu galīgi dimbā!

Labi, es jūs vairāk netraucēšu, - Harolds nolaidās uz nopietnākas nots. - Es, redzi, runāju ne tikai par stroikas darbiem, bet ari par manas mašīnas apzagšanu. Atceries to epopeju?

Atceros, atceros.

Nebūtu slikti, ja tu varētu kādus pāris vakariņus izbrīvēt. Pa​strādāsim jaunā profesijā.

Vajadzēs šos sazīmēt? Harold, es tev teicu, ka es viņus - tici man! - nakts vidū pazīšu! - Šķita, ka Brunis tādā dzērāja stilā sit sev pa krūtīm.

Sarunāts?

Sarunāts.

Nu tad atā, un - veiksmīgu dropīti. Ilgāk par rītdienas vakaru neievelc, savādāk līdz nākamās nedēļas beigām neattapsies.

Nu beidz, jā?...

Labi, labi, es taču atkal tikai jokoju. Tā nemaz nav mana darī​šana, vai ne?

Pareizi.

Nu, lūk! Tad vienu ieraujiet arī par mani.

Divas.

Kāpēc divas? - Harolds pabrīnījās.

Vienu tikai par tevi, bet otru par tevi un mani. Saprati? Ā! Sapratu, jā. Es - tas ir viens lielums, bet es un tu - tas ir otrs lielums jeb veselums.

-Jā, jā. Pareizi.

- Normāli. Bet tu un Docents - tas ir trešais lielums?

Ne gluži. - Un Harolds skaidri apzinājās, ka šajā brīdī Brunis pamet bažīgu skatienu uz drauga pusi.

Varbūt es tomēr nebiju īsti korekts, Harolds nodomāja.

Es sapratu, Brūni. Paldies tev!

Ej dirst! Saprati?

Sapratu. Eju arī. -Atā.

Vesels! Dzērāju runas.

22. nodaļa Varēja nojaust, ka Harolda atjautība, meklējot iespējami iedarbīgāku pretlīdzekli anonīmo zvanītāju nekaunībai, bija ne tikai apmulsinājusi viņus, bet kaut kā nejauši palīdzēja pārvarēt arī Emmas iekšējo spriedzi. Redzot, ka Harolds gluži kā bērns azartiski ņemas ar klausuli un pats par to visu laiku it kā slepus irgojas un jūsmo, viņa galīgi nomierinājās. Un grūti pateikt, vai Harolds to bija apzināti iecerējis, taču ākstība ar pornofilmu iedarbojās arī uz viņiem pašiem. Pēc ilgāka pārtraukuma viņi pēkšņi atcerējās, ka ir taču jauna un normāla ģimene, kurai ne tikai jācīnās par savām tiesībām muļķīgajā sabiedrībā un jāaizsargājas no neģēļu uzmācības, bet ir jādara arī viss, kas cilvēka īsajā mūžā paredzēts.

Pornofilmās Harolds patiesi pievērsa uzmanību tikai vienam -lai meitenes būtu superlabas. Ikdienā neko tādu saskatīties nesanāk. Bet šajā filmā arī tie čaļi nebija gluži zemē metami, tas savukārt rosināja Emmas fantāziju. Tovakar viņa uzdarbojās gluži kā pats nelabais. Harolds gan baudīja, gan brīnījās un līdz svētdienas rītam aiz​mirsa visas nepatīkamās problēmas.

Nakts vidū kaut kas viņu pamodināja. Nojauta nebija vīlusi. Vairs nelija. Nemaz. Viņš nopriecājās un vēl pārliecinājās, kādu brītiņu stāvēdams pie loga un pētīdams naksnīgo daudzstāvu namu mikrorajona ainavu. Ar dzīvokli patiešām ir paveicies: tas iegūts vai pašā pēdējā mirklī, kad iepriekšējās varas apstākļos to vēl varēja, jo jaunā - tik ļoti kārotā, bet pagaidām vienu vienīgu vilšanos sagādājusī valdība - vairs nekādus dzīvokļus nevienam nepiešķīra. Tagad viss bija vai nu jāpērk pašam, vai par bargu naudu jāīrē no tiem, kas savulaik vienkārši ir dabūjuši vai juku laikos pamanījušies par smiekla naudu privatizēt vai nekaunīgi nozagt. Paveicies arī tāpēc, ka viņi bija vieni no tiem retajiem daudzstāvu monstru iedzīvotājiem, no kuru dzīvokļa loga pavērās brīnišķīgs skats. Nevis tā kā lielākajam vairumam, kuriem skats allaž atduras tuvu stāvošās pretējās mājas drūmajā fasādē, bet gan brīva un tāla ainava, kurā iekļāvās viss - no rūpnieciskās nesakoptības pārupē līdz pat klasiskajām Rīgas centra ainavām. Arī viesi labprāt kavējās uz lodžijas vai tāpat pie loga, lai gremdētos suģestējošajā tālumā.

No rīta viņš pamodās mundrs un apņēmības pilns tūlīt doties uz vasarnīcu, lai apraudzītu, kādus posta darbus tur sastrādājušas lietavas. Aumaļām vien lijis gandrīz trīsdesmit stundas no vietas. Un johaidī, pavisam bija piemirsies! - vēl lielākas nepatikšanas varēja gaidīt Berģos. Tur kārtīgu drenāžu Brunis liks tikai nākamās nedēļas beigās, bet vai to vispār varēs izdarīt, kamēr viss ūdens, kas sakrājies, nenoplūdīs pazemē dabiskā ceļā. Nē, jāaizbrauc arī uz Berģiem. Šodien tur neviena cita nebūs, tad lepnā vientulībā varēs visu tā pamatīgi izpētīt.

Rīts pagāja omulīgā svētdienas rosībā, līdz pat pusdienas laikam nebija atskanējis neviens šaubīgs telefona zvans. Ienāca prātā doma piezvanīt Brunim un apjautāties, vai viņš atceras vakardienas sarunu, taču Harolds nolēma to nedarīt. Tā vēl aizvainos brašo lauku zēnu.

Vasarnīca un Berģu objekts katrs atrodas pretējās debespusēs, tāpēc tā īsti izdevīgi apvienot abu vietu apmeklējumus nevarēja. Harolds vispirms aizbrauca uz Berģiem.

Taču Berģos tās lietiņas neizskatījās tik trakas, kā varēja domāt. Pa neaiztaisītajām atverēm pamatu pārsegumā lietus, protams, bija salijis pagrabā, taču necik daudz. Tur jau tāpat labu laiku krājās gruntsūdeņi, kas uz grīdas reizēm sniedzās līdz puslieliem. Lokālo drenāžu, kas aplieks visu pamatu perimetru, ieraks vēl pusmetru dziļāk par betona grīdu un izvadīs uz tuvāko grāvi, tā atrisināsies visas problēmas. Harolds bija parunājis te ar dažiem ļautiņiem. Taču šajā sakarā viņam bija domstarpības ar pasūtītāju, kas turēja Haroldu aizdomās par ne-profesionalitāti, jo viņam šķita, arī tādas problēmas arhitektam laikus jāparedz projektā, jānorāda to risināšanas un novēršanas ceļi. Harolds bija citos ieskatos, lai gan skaļi nepauda, jo šis tomēr nebija parasts gadījums - viņš taču bija ne tikai arhitekts, bet arī būvdarbu vadītājs, tas visu sarežģīja. Pasūtītājs vienmēr lamā celtniekus, tie lamā arhitektu, bet tam, nabagam, vairs nav kam sūdzēties.

Harolds brauca apraudzīt savu vasarnīcu, domās kavēdamies pie gruntsūdeņiem. Viņa gadījumā

jāsaka lielais paldies nezināmiem vīriem, kas pirms daudziem gadu desmitiem meliorējuši tajā apvidū.

Vēl aizvien tur var droši rakt dziļus pagrabus, nebaidoties, ka tie pildīsies ar ūdeni, netaisot arī papildu drenāžu.

Berģu normālās situācijas iedvesmots, Harolds cerēja to pašu ieraudzīt arī savā vasarnīcā, taču nācās vilties. Ar visu labo meliorāciju, kas laikam bijusi paredzēta krietni pieticīgākām vienlaidus ūdensplūsmām, visi Lara izraktie grāvji bija līdz malām pilni ar duļķainu ūdeni. Ūdens nobrucinājis svaigi izrakto grāvju malas tā, ka puse būs jāpārrok no jauna. Harolds mazāk raizējās par to, ka būs papildus jāmaksā Larim par viena un tā paša darbiņa divkārtīgu veikšanu, viņam vienkārši bija vecā drauga žēl.

Lielais ūdens pa pāris dienām noskriesies, taču grāvji būs pamatīgi jāpārrok. Cūcība! Nebūtu atstājis savu naudiņu zagļiem uz šķīvīša ar zilu maliņu mašīnas salonā, tad patiešām būtu nopircis tās meliorācijas caurules, un Laris jau līdz piektdienas lietum būtu aizracis ciet visus grāvjus. Bet tagad tie visi pilni kā sūdu bedre. Arī šis ir jāpieskaita pie to maukas bērnu nodarītās skādes.

Harolds vēl pāris stundu vienatnē rosījās pa saviem īpašumiem. Lai arī būvlaukums nekārtībā, taču tas tomēr ir tavs īpašums.īpašums. Ha! Sāc tikai atkal organizēt laiku, lai varētu izstaigāt garos birokrātiskos gaiteņus un izsēdēt tizlās rindas, lai no jauna izietu garo zemes dokumentu noformēšanu.

Cūcība. Liela, liela un pamatīga, pamatīga cūku būšana.

Uz dienas beigām sāka plēnēt arī tumšais mākoņu kalns. Varēja nojaust, ka rīt atkal spīdēs saule.

Laris no paša rīta būs klāt, ienāks, apstāsies, saķers galvu un... Jā, ko gan viņš darīs? Jāgaida, kad vakarā piezvanīs, un jābrīdina, lai viņam nebūtu tik nepatīkams pārsteigums.

Jau no rīta labi apzinoties, ka šis nelielais svētdienas ceļojums aizņems gandrīz vai visu dienu, Harolds bija paņēmis līdzi termosu ar piparmētru tēju un sainīti ar sviestmaizēm, bija visu arī kārtīgi apēdis. Taču tuvojās rudenīgi vēsais vakars, un atkal uzradās apetīte. Viņa deviņdesmit piecus kilogramus smagajam un gandrīz divmetrīgajam augumam allaž vajadzēja vairāk nekā vairumam citu cilvēku. Est tik, cik sieva ar dēlu pa abiem kopā, dzert - tik, cik Brunim ar, teiksim, Docentu kopā, mašīnu - tādu lielu un platu un tādā garā. Nāvīgais tipiņš, vai ne? Jābrauc vien bija mājās, lai arī viņš manīja, ka sīko darbiņu te vēl atliku likām, arī lielie brēktin brēc. Skat, garāžas grīda jābetonē. Paša vainas dēļ savulaik izrakta krietni lielāka būvbedre, nekā nepieciešams, jo, kārtīgi apsvēris savas finansiālās iespējas un perspektīvas, pēdējā brīdī viņš atteicās no sākotnējā projekta un gandrīz uz pusi samazināja vasarnīcas apmērus. Taču būvbedre izrakta, un tagad zem pārsegtās garāžas melnēja tumša, neaizbērta bedre. Tagad būs vien jāpērk papildus zeme un jāber tas kaps ciet. Tā ir bīstama un šaubīga vieta. Pa ziemu un pavasarī var sakrāties ūdens un pamazām spiesties pagrabā.

Jā, nāvīgākie darbiņi te vēl gaida. Kā tur sprēgā kādā reklāmā: «Celt māju, tā ir aizraujoša spēle, kurā zaudēt nevar...»

Tovakar Harolds atkal ieradās mājās tieši uz vakariņām. Sievas un dēla sejās bija lasāms, ka viņiem abiem kaut kas ir aiz ādas.

Kaut kas atkal noticis?

Paēd vispirms, un tad, - atbildēja Emma.

Saki vien uzreiz, - Harolds neatlaidās.

Paēd, paēd, jēra gaļa ātri atdziest.

Viņu aplaupītā ģimenīte vēl aizvien varēja atļauties itin izmeklētus mājas ēdienus. Kad Harolds bija paēdis, Emma iesāka: Zvanīja atkal un šoreiz runāja.

Tā. - Harolds saspringa.

Nē, nekā traģiska nav. Man tā šķiet. Zvanīja kaut kāda večiņa un teica, ka atradusi tavus dokumentus.

Gribot atdot.

Interesanti. - Harolds atlaidās ne pārāk ērtajā virtuves krēslā. Tas nobrakšķēja, jo vieglās līmējuma

vietas jau sen bija izļurkājušās.

Zem galda foksis skaļi kraukšķināja nule kā Harolda apskrubinātos jēra kaulus. Mazā suņa spēcīgie ilkņi ņēma uz pusēm rādītājpirk​sta resnuma kaulu ar pirmo piegājienu.

Kur viņa tos ir atradusi? Ko viņa grib?

Neko tādu neteica. Gribēja ar tevi runāt. Es, kā bijām runājuši, izlikos, ka neko nezinu. Tu man neko neesi teicis, ka tev kas būtu pazudis, un tādā garā...

Pareizi. Un tālāk?

Neko. Teicu, lai zvana vēlāk, tad tu pats arī būsi. Bet viņa pamanījās piezvanīt vēlreiz. Tāds ārkārtīgi runātīgs tantuks, lai gan daudz parunāt nav spējīga. Esot veca un slima, grūti paiet, zālītēm naudas nepietiekot, un tādā garā. Teica, ka vēlāk atkal zvanīšot. Godīgi gribot tev visu atdot.

Vecs tantuks, jā? -Jā.

Latviski runāja? -Nē.

Skaidrs.

Kas tev ir skaidrs?

- Nekas jau īpašs, - Harolds domīgi teica. - Nekas īpašs. Tā to arī varēja gaidīt.

- Ko tu ar to īsti domā?

- Visnotaļ jauks process. Tevi apzog, pēc tam vēl izspiež papildu naudiņu, atdodot it kā atrastos dokumentus. Teicams stils.

- Bet varbūt tantiņa patiešām...

- Jā? Ja tu atrastu kaut kādus dokumentus, vai tev nāktu prātā doma prasīt naudu? Domāju, ka nenāktu gan. Vismaz es to noteikti nedarītu. Vēl vairāk - es pat tādus nemaz neaiztiktu. Nu, varbūt pase mani ieinteresētu, bet viss pārējais - sveši papīri - lai guļ, kur gulējuši. Tev tā nešķiet?

Nezinu gan, - Emma gluži vai protestēja. Viņa neapšaubāmi bija labi audzināta. - Es laikam gan mēģinātu par to paziņot īpašniekam.

Varbūt. Var jau būt, ka es arī tā darītu. Bet kādu naudu tu vari prasīt?...

- Es ne...

- Nē, nē, es nedomāju tevi tieši. Cik var prasīt? Piecus, desmit, simt dolārus? Var jau būt, ka te sāksies īstā izspiešana. Tas būs tikai sākums. Kas viņa tāda, no kurienes, to jau neteica?

- Nē. Es arī neielaidos nekādās garākās pārrunās. Kā man teici. -Jā, pareizi vien ir. Labāk es pats visu kārtošu.

- Vēl man dīvaini šķita, viņa pateica, visi tavi dokumenti esot pie viņas. Visi - saprati?

-Jā, jā, kā tad! Kā viņa var zināt, vai tur ir visi vai tikai puse no tiem, kas man pazuduši? Pareizi. Es jau teicu - tagad tikai sāksies.

- Vai, Harolči, es nezinu:.. - Emma atkal bažīgi iesāka. Viņai tas viss sākumā bija licies tā cerfgi, bet tagad - atkal neko nevar saprast.

- Mierīgi. Pavisam mierīgi. Lai tikai zvana.

Harolds raudzījās uz Emmu. Vai pirms piecpadsmit gadiem viņa bija tāda pati? Maza, slaida un vienmēr par visu mazliet nobažījusies. Varbūt ne gluži nobažījusies, bet viņa traģiski uztvēra visu, kas neiekļāvās viņas priekšstatos par normālu dzīvi. Viņu tikpat viegli satraukt kā nomierināt. Harolds bija pārliecināts, ka sieva šādus pārdzīvojumus nav pelnījusi. Ja kādam tieši vai netieši viņš bija ieriebis, tad tai vajadzētu būt vienīgi paša problēmai. Bet tā tas nenotiek. Viņš taču nebija šajā pasaulē viens pats. Šķita, ka pirmo reizi piecpadsmit kopdzīves gados Harolds uz sevi un saviem tuvākajiem paraudzījies no malas. Tagad viņš aptvēra, kāpēc noziedznieki vispirms draud izrēķināties ar ģimeni, nevis sola ko nodarīt tev pašam, ja tu nepildīsi viņu noziedzīgās prasības.

Tajā visā ir paslēpta velnišķīga jēga.

Harolds pastiepa roku un noglāstīja Emmas vaigu. Viņa pat samulsa. Laikam jau tas bija neraksturīgs žests no vīra puses.

- Tu taču visu izdarīsi pareizi, Harold?

Protams.

Tu viņiem sadosi, vai ne?

Neapšaubāmi.

23. nodaļa Veiksmīgā večiņa, kas teicās atradusi Harolda dokumentus, piezvanīja ap astoņiem vakarā - nebija lāgā satumsis, un nebija arī sākusies ikvakara informatīvā ziņu programma valsts televīzijas kanālā.

-Jā, lūdzu, - pacēlis klausuli, Harolds teica.

- Vai... vai... ē... tas ir... šitais, kā nu bija... vai Garoļd? Ja? Es pareizi saku - tas ir Garoļd, ar ko es te runā?

-Jā, es klausos. - Harolds bija stingri nolēmis ne vārda nerunāt krievu valodā, un to viņš, starp citu, rūpīgi ievēroja arī ikdienā.

- Tad tas ir Garoļd, ja? Nu labi. Nu tad - labvakar.

- Labvakar. Pauze.

- Ē... sitas te... Garoļd... ē... pie manis ir, nu, šitie, nu jūsu tie dokumenti.

Kādi dokumenti?

Nu šitie... nu visi... visi tie, kas jums pazuda.

Harolds dzirdēja, ka večiņas stostīšanās fonā darbojas arī kāds vīrietis, kurš pat cenšas klusināt savu balsi, visu laiku suflējot viņai priekšā.

Kas tie ir par dokumentiem? - Harolds vēlreiz jautāja.

Nu visi, visi! Nu! Visi tak tie, kas jums tur pazūd.

Kāpēc jūs domājat, ka tie ir mani? Un kur jūs dabūjāt manu telefona numuru?

Nu kā! Kā tas tā ir? Te taču... ekur, kaukur... te ir... Jūs taču ir tas Garoļd, ja? Es ar Garoļd runā, ko?

-Jā, jā, mani tā sauc. Aptuveni tā. Bet es jums jautāju - no kurie​nes jums ir mans telefona numurs?

- Nu bet te taču ir... re, kur... kur te bija... ē... šitais... uz lapiņs, nu, uz tādas loksnes...

Vizītkarte! Jā, pareizi, Harolds atcerējās, ka diplomātā, vienā no sānkabatiņām, glabājās viņa vizītkartes vēl no tiem laikiem, kad viņam nebija konkrētas darba vietas, un tad vairumu darbu viņš veica mājās un izmantoja mājas telefonu. Uz tām vizītkartēm bija tikai viņa mājas telefona numurs.

- Uz vizītkartes? - Harolds jautāja.

- Nu ja ka! Tāda... tāda kartočka. Jā. Pauze.

- Hallo. Garoļd? Jūs tur klausās ar? Ē... Es tur ar Garoļd runā visu laik? Ko? Nu kas tur tāds ir, velns lai jūs visus parauj!

-Jā, lūdzu, es klausos.

Nu ko jūs tur - klausos, klausos! Es prasu - vai nevaig tos doku​mentus apakaļ?

Es aizvien vēl nesaprotu, par kādiem maniem dokumentiem jūs runājat.

Kā? Kā tas ir, ka nesaprot? Jums nav pazuduš nekad tād dokument? Nekad tād svarīg?

Nē, pazudis man nav nekas. - Harolds bija bezgala mierīgs, un tas pašam ļoti patika.

Nu bet kā ta tas tā ir? Ko? Vai ta jūs tomēr nav šitais te, tas Garoļd?... Eku ir - i pase, i visād citād tād dokument arī. Vai tad tas nav jūsējs?... Ko?... Kas tur gaigalā i pa lietām, es taču nesaprotu, vai ne?

Jums nevajag to pas apakaļam?

Ko nozīmē šis - atpakaļ?

Nu, vai tad jums nav pazudus pas, piemēram?

Es jau teicu, ka pazudis man nav nekas. Varētu runāt par to, ka man šis tas ir nozagts. Saprotiet, nozagts. Bet pazudis gan nekas nav. Un tas ir pilnīgi iespējams, ka nozagto mantu starpā bija arī mana pase.

Es to neapstrīdu.

Ko? Ko, ko? Ko jūs tur kmurkšķ? Zini, Garoļd... ē... Garoļd bija, ja? Zini ko, es tīr lab runā pa latviskam. Tīri lāb gan ja. Es te jau tifdesmit gāds kā dzīvo. Es runā tīri lāb. Sapratu viss, ko tu tur teic.

Viss. Bet - davai pa russki, ja! Saprat, Garoļd?

- Kā, lūdzu?

- Kā lūdzu, kā lūdzu! Kakā, lūdzu!!! - Večiņa pēkšņi pavisam zaudēja pacietību. - Govori po russki, fašist prokļatij! Saprati! Nevaig tev passportu, tad šas porvu tvoj pagannij pasport uz visām pusēm! Jā, jā, saplēsīs un izmetīs kaukur laukā!

- Kāpēc? - Harolds ar grūtībām valdīja jautrību.

- Kāpēc? Nu ko ta tu runā ar man kā tāds miets? Runā tā, lai es var saprast.

Man šķiet, ka es runāju visnotaļ saprotami.

Ko, ko? Ko tur atkal tād gūdr? Es teic - runā po russki!

- Kāpēc gan man tas būtu jādara?... Večiņa nosvieda klausuli.

Harolds jutās gana mierīgs, taču piere bija nosvīdusi. Patiešām savāda saruna. Bet ar to pietika, lai viņš apjēgtu daudz. Beidzot pilnīgi skaidrs, ka zagļi mierā neliksies. Arī Emma ar dēlu abi bija klausī​jušies un, protams, dzirdējuši tikai viņa strupos vārdus. Tagad viņi uzklupa ar jautājumiem.

- Ko tad viņa tur beigu beigās grib? Ko viņa īsti teica?

- Pagaidām neko izšķirīgu, - Harolds teica. - Ilgi centās mani identificēt, beigās vienkārši sadusmojās un nosvieda klausuli.

- Tā arī nepateica, ko īsti grib?

- It kā jau pateica, bet lielāko laiku veltīja tam, lai piespiestu mani runāt krieviski. Jocīgs babuks, patiešām. Bet kāds tur sēž blakus un visu laiku suflē, to pat ļoti labi varēju dzirdēt. Vīrieša balss. Tikai nevarēja saprast - jauns vai vecs vīrietis.

- Viņa vienubrīd pat bļāva. Es, šeit sēžot, to dzirdēju.

-Jā, parastais penteris par gansiem un fašistiem. Solījās pārplēst uz pusēm pasi un izmest mēslainē.

- Ja nu viņa tā arī izdara?

- Diezin vai. Domāju, tā nenotiks. Viņa grib kādu naudiņu iz​spiest, saplēšot jau neko neiegūs.

- Vai viņa pateica, cik grib?

- Nē, vēl neko tādu neteica. Gan jau zvanīs vēl... Bet tu arī pa​reizi uztvēri vienu lietu, - Harolds teica Emmai. - Tu, sēžot tur, krēslā, reizēm labi dzirdēji, ko viņa brēc klausulē, vai ne? Zini, ko tas, manuprāt, nozīmē?

-Ko? - Apstiprinās viena mana versija. Viņi zvana ja ne gluži no bla-kusmājas, tad no mūsu mikrorajona noteikti. Simt punktu.

- Pēc kā tu spried?

- Tik teicama dzirdamība ir tikai divos gadījumos - vai nu tad, kad zvana no tālām ārzemēm, teiksim, no Austrālijas vai Amerikas, vai arī tad, kad zvana tepat, no Zolitūdes. Pa šiem gadiem es jau esmu pamanījies atšifrēt mūsu sakaru līnijas.

- Tu tiešām domā... - Emma kļuva domīga, un šķita, ka īsti ne​grib piekrist šādam atzinumam.

-Jā, jā, tā tas noteikti ir.

Nu labi, ja tas tā arī ir, tad - ko tas mums tagad dod?

Daudz ko. - Harolds daudznozīmīgi piemiedza aci.

Piemēram, ko?

Paklausies, netirdi mani kā prokurors, labi? - Harolds teica bez ļaunuma balsī. - Es vēl pats tā īsti netieku galā ar visām savām domām un aizdomām. Pagaidām tikai vācu punktus. Kad būs rezultāti, tad, tici man, tu pirmā tos uzzināsi.

Labi, labi, es taču arī satraucos.

Liksim mierā visus satraukumus. Pagaidīsim nākamo zvanu. Pēc laiciņa viņa noteikti zvanīs. Un sarunāsim tā, ka atkal vispirms cel klausuli tu un vēl tā kārtīgi izvaicā - kas zvana, par ko un tamlīdzīgi.

Labi?

Labi. Bet kam tas vajadzīgs?

Redzi, klausules tajā galā startē zems intelekts. Nepārprotami nelieši, zagļi un izspiedēji. Liksim viņiem panervozēt un izjust pēc iespējas vairāk visādus nepatīkamus un pazemojošus mirkļus.

Tu tā domā? Bet ja nu viņa sadusmojas un pa īstam to pasi saplēš? Un tev tur ir arī citi papīri.

Zini, ja tā labi apdomā, tad nekas tāds bezgala svarīgs tur nav. Nekā tāda, lai pēcāk būtu jākaras augšā. Naudu viņi netaisās atdot, vai ne? Un vēl ir jānoskaidro, kādu summu tad viņi cer no manis iegūt.

Tikai tad es izlemšu, kā rīkoties tālāk. Bet tā pase tāpat bija pilna ar vīzām. Darba līgumiem varu dabūt kopijas vai arī vienkārši tos parakstīt no jauna. Paliek zemes dokumenti, tas, protams, ir sāpīgāk, taču arī tādēļ neiešu zemoties neliešiem. Nākamajā nedēļā brašie rajona policisti ierosinās krimināllietu, ar tās norakstu sākšu gādāt visu no jauna.

Bet ja viņa vairs nepiezvana? - Emma neatlaidās.

Zvanīs. Nekur nepaliks. Norīs to krupi un zvanīs atkal. Klusējošie zvani taču arī turpinājās trīs dienas pēc kārtas.

Harolds tā runāja, taču tik bezgala pārliecināts par saviem vārdiem nebija. Šķita, tā runādams, viņš vairāk mēģina sevi iedrošināt. Bet tas nu gan ir skaidrs, ka tepat vien viņi ir meklējami. Ha-ha-ha. Nu, labi - zvani, vecenīt, zvani vien. Papļāpāsim uz nebēdu.

Bija pagājušas jau vairāk nekā divas stundas, taču neviens vairs nezvanīja, un Harolds sāka domāt, ka arī vairs nezvanīs. Varbūt tiešām būšu pārāk rupji uzvedies? Jo, raugi, patiesībā jau tas būtu krietni vien jaukāk, ja izdotos uzreiz atgūt visus dokumentus. Protams, ja par tiem nepieprasa kādu astronomisku summu.

Jau bija pusvienpadsmit vakarā, kad večiņa zvanīja atkal. Tomēr!

Vispirms ar viņu runāja Emma un, šķiet, patiesi atkal sakaitināja zvanītāju. Harolds sēdēja blakus, klausījās un brīdi mēmi sajūsmi​nājās par to, cik labi prot kaitināt Emma. Tad klausuli ņēma viņš pats.

-Jā, lūdzu.

Hallo! Tas atkal ir... sitas Garoļd, ja? -Jā, es klausos.

Es te pirmītāk zvanīj... ē... nu... nu te par tiem dokumentiem. Pauze.

Hallo! Jūs dzird?

- Jā, es turpinu klausīties. - Pēdējo divu stundu laikā kopš iepriekšējās sarunas ar večiņu Harolds bija nedaudz zaudējis lielo pašpārliecību, jo neapzināti bija ilgojies, lai tantuks tiešām atdod tos dokumentus. Varbūt aiz tā visa neslēpjas nekādi noziedzīgi nolūki - un ko gan es te vispār ākstos! Taču tagad, atkal izdzirdis, šķiet, iereibušās vai vienkārši pastulbās būtnes balsi, viņš kā ar roku aizmēza klusās šaubas un atkal ieņēma savu cieto un it kā neieņemamo pozīciju.

- Tad jūs ir tas Garoļd vai nav? -Jā, jā, tas esmu es. Es jūs klausos.

- Nu ko jūs tur vis laik klausos, klausos! Es zvan, lai pateikt, ka tie jūsu dokument ir pie mans. Jums taču vaidzigs apakaļ doku​ments, vai ne?

Pauze.

Hallo! Garoļd! Kas tur ir? Jūs vai dzird?

Turpiniet vien, es visu laiku uzmanīgi klausos.

Ko? Kas ir? Es nesaprot. Jūs nevar pa to krieviskam, čorts tāds? Ko, a?

Kā, lūdzu?

Ibenomaķ, kas tur ir ar jums, es nesaprot!... Garoļd, es ir vecs un slims cilvēk...

-Jā, to, ka jums īsti viss nav kārtībā ar veselību, es jau esmu sapratis, - Harolds jautri iestarpināja. ...un man nav viegli... Ko? Ko jūs tur teic? Es tak sak, ka esmu vecs un slims cilvēk, un man nav viegl te... šito te... nu, zvanīties un klausīt, ko jūs tur vislaik kmurkšķ.

Ko tad jūs īsti vēlaties?

Nu ko, ko? Ko tad es... Nu, dokuments jums vajag?

To jūs jau neskaitāmas reizes atkārtojat. Bet es tā arī neesmu sapratis, ko jūs īsti vēlaties no manis.

Pie jums ir man nozagtie dokumenti, un jūs tagad vēlaties tos man atdot?

Klusums. Skaitītājs strādā. Lēnām, bet šis tas no Harolda teiktā laikam bija nonācis līdz pusplānprātīgās večiņas apziņai, un tagad viņa centās saražot puslīdz saprātīgu un ietilpīgu atbildi. '-Jā.

- Nu tad atdodiet. Jūsu rīcībā ir ne tikai mans telefona numurs, bet arī mājas adrese. Ja nemācēsiet atrast, tad pateikšu priekšā - tā ir jā​meklē pasē, apmēram ap vidu. Un nāciet kaut vai tūlīt, es esmu mājās.

Ko, ko? Es nesaprot tā īst...

Sapratāt gan. Pauze.

Nē. Šovakar es nekur nevar iet vairs. Nē, nē... man nemaz tagad nav... ē... es gribej teikt, ka pie man tas viss ir, bet tagad kaukā nav.

Kas jums nav?

Nu tie dokument.

-Jūs taču man teicāt, ka esat tos atradusi.

-Jā, bet es akaliņ tos adev, redzi, vnukam... nu sitam... nu man ir tāds vnuks... Garoļd, es jau ir vecs un slims cilvēk, es tikai knapi var paiet. Pavisam, pavisam grūt. Es tikai piezvan un sarunā.

-Jūs visu laiku sēžat mājās un nemaz nestaigājat?

-Jā, jā, es ir pavisam vecs un slims. Pavisam nevar paiet. Nav naudins ne maizītei, ne zālītēm... nu sitām... nu tabletkiem. Man kauko vaidzēs gan laikam par to adošan, vai ne?

Pag, pag, Harolds sāka domāt. Visu laiku nebija grūti sekot līdzi večiņas infantilajam stilam, taču pēkšņi bija parādījušies vairāki nezināmie vienlaikus. Tie bija gan beidzot pirmie mājieni, ka večiņai kaut kas, lūk, pienāktos (es gan zinātu, ko tev dot, bet laikam jau būsi maķenīt par vecu priekš tā!), gan tas, ka dokumenti it kā ir pie viņas un it kā nav pie viņas, un pa vidu visam vēl kaut kāds mazdēls uzradies. Ar šo pēdējo atziņu viss tā kā beidzot būtu galīgi skaidrs, bet - vai viņa šo vārdiņu tā nejauši izmeta vai arī tur slēpjas kāda viltība? Varbūt kāds tur aizvien sēž viņai blakus un visu laiku diktē priekšā, kas jāsaka?

-Jāatzīst, ka tagad es kaut ko vairs nesaprotu, - Harolds teica. - Tie dokumenti, par kuriem jūs runājat, ka tie it kā varētu būt manējie, tad tie nemaz nav pie jums?

- Ko? Nūja... tos es adev vnukam. Viņš te man dzīvo... te citur kaukur. Ar draug kopā kaukur tur, nu... dzīvo kaukur tur... Nūja, tā jau es sak.

Ko tad jūs taisāties man atdot?

Ko? Atdot? Nūja... es sarunāj, bet vnuks tad nu kaukā atvedis.

Ahā. Tīri jauki un interesanti. Bet - pag, pag...

Bet kurš tad tos dokumentus atrada - jūs vai mazdēls?

Ko? Kas? Kurš atrada dokumentus - jūs vai tas vnuks? Ā. Nu tak es. Es, es tak! Es tak teic, ne?

-Jums gan ir veicies, vai ne? Un kurā vietā jūs tos atradāt?

A kas tad ir? Jums to dokument vaig, nu tad es tos adod, un tas tad ir viss, vai ne?

Es jums jau teicu, ka man tos nozaga, un tāpēc mani arī inte​resē, kur jūs tos... hm... atradāt.

- Ā... Vietā? Kurā vietā, jūs domā, ja? -Jā, kurā vietā?

Nu... šite te... nu kā to sauc... ē... nu biju izgājse... nu ē... biju sitamās sēnīts apraudzīt, nu un tad nu tie tur man gulēj, jā, gulēj tur tāda čupiņ, jā, tādi izsvaidīt, zem tāda krūmiņša.

Mežā?

Nūja. Mežā, jā.

Kurā mežā?

Nu... te .. te, kur te tā iet, nu... kur te tā šosē, tur otrpusē... nu, kur tas tur ir, tas, kā to saka... nu pāri

šosē tāds mežiņš, tur, uz Jūrmāls kur brauc, nu...

Harolds klusītēm iesvilpās. No jebkura punkta Zolitūdē tas ir vismaz stundas gājiens vienā virzienā.

Ak tu, vecā, nemākulīgā mele!

- Un tos dokumentus atradāt tieši jūs pati?

-Jā, jā, es pāt. Pāt ieraudzīj un tagad uzreiz domā, ka būs tak jāado. Jums tak ir vaidziks, vai ne?

Bet jūs pirmīt teicāt, ka esat tik veca un slima, ka nemaz nevarat pastaigāt. Kā tad jūs tik tālu mežā varējāt ieklīst? ...Ē... Ko? Ko tādu?... Ē... es var gan kādreiz. Man tak ēst arī kauko vaidziks, vai ne? Sēnīts es varu aiziet, jā. Es tā lēn aizčāpo, aizej un uzreizīt ar redz, eku kaukād papīrīš gul. Kaukāds Garoļd tos pazaudējs. Es uzreizīt domā - adoš gan.

Dikti jau nu jocīgi tas viss izklausās, - Harolds smīnēdams teica un meta daudznozīmīgus acu zibšņus Emmai un dēlam.

-Ko? Es saku, ka tas viss kaut kā aizdomīgi izklausās.

Ko? Es? Es - un aizdomīg? Un jūs domā, ka es... ka es te melot? Sabaidieties no dieva! Nudie, tūlīt pat metiet krust. Nekad vairs tād vārd mutē! Nekad. Es ir slims un godīgs cilvēk. Kā jūs kauko tād varej padomāt?

Vienalga, tas viss šķietas aizdomīgi.

Kas tād akai? Kas ir aizdomigs? Kas jums ir pa nelāb dom?

Dokumentus man nozaga pirms četrām dienām, bet jūs man zvanāt tikai šodien.

Nē... Ko? Ā... nē, nē, es tos atrād tikai šorīt. Jā, šorīt ej sēnīts skatīt un tos tur ieraudzij, tur, zem to krūm. Tikai šorīt, redz. Uzreiz nāk mājā un domā, ka jazvān būs un jāatdo būs tam Garoļd.

Tikai šorīt jūs tos atradāt? -Jā, šorīt, šorīt.

Mežā? -Jā, jā...

- Tad jūs vēlaties man atdot ne tikai dokumentus, bet arī diplo​mātu, kurā tie bija iekšā?

Ko? Kād dimpo... kād tur šitais te tas vārds? Nekad tād man nav.

Kundzīt, jūs man sākat likties aizvien aizdomīgāka.

- A kāpēc? - Un šis bija pavisam noteikts, stingri, pārliecināti un decenti izteikts vārds. Harolds pat nedaudz satrūkās.

Tie dokumenti tagad ir pie jums? - viņš jautāja.

Nūja... nu tur, pie vnuk.

- Labi. Kādi tie izskatās? Kādā stāvoklī? Tajos kaut ko vēl var salasīt?

-Jā, jā. Jā gan. Lāb dokument. Visi, kā ir, tur ir. Pie mans stāv. Un visi ir tād lāb dokument.

- Un šorīt jūs tos atradāt mežā? -Jā. A kas ir?

- Nekas. Divas dienas plosījās tāds negaisa lietus, ka dokumenti, kuri gulējuši mežā un nav atradušies diplomātā, nekādā gadījumā vairs nevar būt lietojami. Tie ir izmirkuši un gandrīz vai izjukuši.

- Ko? Ko, ko? Ak tad šitā... ak šitā gan, ko? Ja? Tad jūs man netic, ja? Nu tad... Nu tad... iģi v žopu, fašist ti prokļatij!!! Un klausule atkal tika nosviesta.

Taču Haroldam ar šo dumjo interviju pilnīgi pietika, lai beidzot pārliecinātos, ka visas aizdomas ir bijušas neapšaubāmi pamatotas. Viss šajā pašā nelielajā laukumiņā, ko sauc par Zolitūdes masīvu, tepat arī ir norisinājies un tagad norisinās tālāk. Apstiprinās gan tas, ka veča zvana no pavisam netālas vietas, gan tas, ka viņa sais​tīta ar tiem diviem jaunajiem zaglēniem, kurus Brunis redzējis mašīnā.

Un dokumentus viņa tagad esot atdevusi mazdēlam ar draugu. Viņi man tos arī atdošot.

Tikai viss labi un prātīgi jāapdomā.

Atkal ar saviem jautājumiem mieru nelika mājinieki. Harolds teica, ka tūlīt zvanīšot Regālijam un visu stāstīšot viņam, bet māji​nieki lai klausās.

Regālija nebija ne mājās, ne darbā. Harolds nosūtīja ziņu uz peidžeri: «Sākas. Viņi zvanīja. Esmu mājās. Harolds.» Pēc desmit minūtēm Regālijs piezvanīja un uzmanīgi noklausījās Harolda stāstījumu.

Aizvien tas pats rāmais miers. Aizvien tie paši miera padomi. Pagaidām, redzi, vēl neko nevarot pasākt, kamēr šie paši nav parādījušies, un - varbūt tiešām tantuks pavisam godīgi ir atradis tos dokumentus, un labi vien būs, ja tu tos par simbolisku samaksu dabūsi atpakaļ. Tikai pacieties un netrako. Bet, ja nu gribi, lai tos neliešus patrenkā, nevajag večiņu aizbaidīt. Kad būs jāiet uz norunāto tikšanās vietu vai jāgaida viesi, tad vari būt drošs, ka viens pats tur nebūsi. Tad arī pēc apstākļiem skatīsimies.

Harolds vēlreiz apjautājās, vai nebūs nepieciešama Bruņa klātbūtne. Nē, pagaidām nevajagot.

Savādi gan, Harolds nodomāja.

Beigās Regālijs iedeva pārīti dažādu telefonu un peidžeru numuru, pa kuriem iespējams sazvanīt viņa vietniekus, kuri vienmēr būšot lietas kursā par Harolda problēmām. Viņam pašam tagad esot saspringts periods. Tagad pat, skat, tu esi mani sazvanījis ministra vietnieka kabinetā. Šaubīgā večiņa bērnišķās dusmās divas reizes bija nosviedusi klausuli, kā gribēdama uzsvērt, ka visi šīs padarīšanas svarīgākie pavedieni ir viņas rokās, sak, kad gribēšu, tad arī runāšu, un - ja gribēšu, tad varbūt kaut ko tev arī atdošu. Tipisks zemisku cilvēku pašiz-pausmes veids. Taču Harolds bija pārliecināts - ne nu viņa pazudīs, ne arī ko sliktu izdarīs ar dokumentiem. Ar savu izturēšanos viņš pats tikai samulsinājis veču, izsitis no sliedēm, tā ka vājajam pratinām tagad nepieciešama kāda atelpa, lai lēnām apjēgtu, kas tagad īsti notiek. Sitamais Garoļd ir īstens nešķīstenis. Nemaz nav tāds kā citi, kas allaž laipni un pazemīgi izturas pret godīgo atradēju. Jā, šo večiņu laikam var dēvēt par profesionālu nozaudēto dokumentu atradēju.

Harolds bija pārliecināts, ka večiņa zvanīs atkal. Ja ne tajā pašā vakarā, tad nākamajā dienā noteikti.

Izskatījās, ka zēni dokumentu atdošanas un kompensācijas saņemšanas lietu kārtošanu ir atstājuši večiņas pārziņā, kura gan varētu būt, gan varētu arī nebūt vienam no viņiem miesīga vecmāmiņa. Tas izskatās labi nostādīts ģimenes rūpals. Harolds uzbūra krāsainu fantasmagoriju - vnuks no nelabvēlīgas ģimenes: tēvs cietumā, māte dzer kopā ar gadījuma rakstura kniebējiem un vecmāmiņu, bet mazbērnam brīvas rokas dari, ko gribi, rūpējies pats par sevi, tikai neaizmirsti vecmāmiņu. Vnuks to arī dara. Lielākie un ienesīgākie darbiņi ir mašīnu zādzības, reizēm kāds dzīvoklis, bet sīkākie - viegli paņemamas mantas, daļu no kurām paredzēts atdot apzagtajam īpašniekam, pateicības nauda par šiem nozadzējiem nederīgajiem krāmiem pienākas vecmāmiņai. Idille! Kamēr nenoķer.

Atziņas viesa cerības, ka tantuks nepazudīs, norīs dusmas, un drīz vien Harolds dabūs atpakaļ savus dokumentus. Labi vien ir, ka tie visu šo laiku ir bijuši pie zagļiem, nevis gulējuši, izmesti mežā zem krūma, kur tie būtu neglābjami samirkuši.

Svētdienas vakarā neviens vairs nezvanīja. It kā nomierinājies, taču vēl aizdomu pilns, ka dokumentu atdošana ir tikai pirmais solis uz kārtīgu izspiešanu, Harolds organizēja pirmdienai dzīvokļa apsardzi. Lai arī Emma otrdien dodas jaukajā ekskursijā uz Prāgu, tomēr pirmdien viņai vēl jāstrādā. Harolds nespēja iedomāties, ka varētu vēl dienu atļauties noslaistīties bez darba, kārtojot savas personiskās darīšanas. Bet dzelzs durvju meistari ieradīsies otrdienas rītā. Dzīvokļa sarga meklēšanu viņš uzticēja sievai, un pēc neliela brītiņa viņa lepni paziņoja, ka mamma šoreiz nevarēs, bet atbrauks tēvs. Principā tas ir vienalga, Harolds nodomāja. Galvenais, lai vispār kāda dzīva būtne bez suņa ir mājās. Sievastēvs ārēji gan šķietas vēl nevarīgāks par mazo sievasmāti, taču tas patiesi nav svarīgi. Vienkārši kādam ir jābūt mājās.

Kārtējo reizi apsverot visus par un pret, Harolds apjauta, ka nemaz tik draudoša šābrīža situācija nav. Viņš izveda vakara pastaigā suni, un šis pasākums notika bez ekscesiem, ja neskaita to, ka foksis pamanījās nodemonstrēt savu patieso dabu, un to, ka viņu interesē tikai tie savas sugas pārstāvji, kas ir vismaz divas reizes lielāki par pašu. Vienu mazu un plušķainu dvorterjeru nekaunīgi apčurāja, kamēr tas foksim ostījās gar pakaļgalu. Harolds stāvēja blakus un skaļi smējās, tomēr pameta bažīgu skatienu visapkārt - varbūt arī tādam ielas plušķim tomēr ir saimnieks.

Svētdienas vakarā Harolds pirmo reizi pēdējo dienu laikā izgāja ārā bez naža kabatā. Bija vienkārši

piemirsis paķert to līdzi. Viņš nodomāja - tā ir likteņa zīme. Patiesībā pats sev pat nespēja godīgi atbildēt - ko tad ar to nazi darītu? Vai vispār spētu to lietot? Kā, kādā veidā? Durtu, grieztu, skrāpētu? Drīzāk jau tā bija tikai psiholoģiska iedarbošanās pašam uz sevi, jo patiešām nespēja iedomāties, ka spētu iedurt ar nazi otram cilvēkam, lai kas tas otrs būtu. Tikpat labi apzinājās, ka līdz zināmam mirklim daudzi tā ir domājuši...

24. nodaļa Večiņa zvanīja agri pirmdienas rītā. Šķiet, tūlīt pēc septiņiem. Harolds pat nebija vēl lāgā pamodies.

Aļo. Sitas pats Garoļd, ja? -Jā, jā, es pats.

Po russki nerunās?

Neredzu iemesla, - Harolds izmeta un tūlīt iekoda sev mēlē. Varbūt tomēr vajadzētu, jo vakar taču pats nolēmu būt pielaidīgāks?

A kāpēc?

Principā jau man nav nekādu problēmu, varam runāt kaut angļu valodā. Un tā man, starp citu, padodas pat labāk nekā krievu.

Gudrs, ja? - Večiņa šķita gluži omulīga. Varbūt viņa būs mai​nījusi savu nostāju? Varbūt.

Nesūdzos. -Ko? Es saku, ka nesūdzos par savām prāta spējām, - Harolds teica.

- Kā tad tagad ir - dosiet man tos dokumentus vai nedosiet? Es tūlīt pat esmu gatavs šo darījumu nokārtot.

- Ē... Ko tād? Ak dokuments! Jā, jā, es jau arī par to paš. Jā, par to paš vien. Vakar tikai nesaprāt, tev tos vaidziks vai nav.

Ak tad jau uz «tu»!

-Ja tie ir mani, tad, protams, ka vaidziks. Tikai nevelciet pārāk garumā, jo pa to laiku es paspēšu nokārtot jaunus, un tad jūs palik​siet ar garu degunu, - Harolds teica un beigās vēl riskēja piebilst: - Nekas jau tāds pārāk svarīgs man tur nebija.

- Ko? Ko, ko? Nekas tād nebij? Abet pasports?

- Nu labi, labi - es aizvien nesaprotu, ko tad jūs īsti tagad vēlaties? -Nū... kaukā vaidziks... šito te... nu kā tur to... nu, adot, štoļi...Tā adot, nu un tad sarunāt vai...

Gribat atdot? -Jā.

Nu tad atdodiet.

- Nūja. Es jau ar tā domā. Vot abrauks vnuks, un tad mums jāsarunā. A kad tev labāk?

- Es jau teicu - kaut tūlīt. Ā, nē, nē, tūlīt ne. Vnuks man tagad te nav... Bet tu taču viņam iedos kauko, vai ne?

Kaut ko es iedošu. Iedošu noteikti, - Harolds atbildēja. Kā tur pašiem krieviem bija tas teiciens - ne tikai iedosim, bet panāksim un vēlreiz iedosim. Valdies!

- Nu cik?

- Nu... Iedošu viņam desmitnieku. Un vēl šņabi uzlikšu. Ak, nē! Viņš jau jums vēl maziņš, vai ne?

Viņš jau nemaz nedrīkst šņabi dzert.

-Jā, jā, nē, nē... ē, šņabis, šito nē. Viņš par māz, tiešām... Ak tad desmitu, jā? Nu lab, lab. Man zālītēm noderēs. Lab. Man tak grūt ar tām kājām... Bet jūs tik nepadomā, ka es kaukāda tur šitād vai tād.

Niko nevaig tād padomāt. Es ir pavisam tād godīg cilvēk. Vec un godīg. Mani tač te visi pazīst kā tād godīg. Es i kaķīšus baroju, i vis. Jā, mani te pazīst kā lāb cilvēk.

Kādus kaķīšus, tantuk? Ko tu te man tagad nērs?

Labi, labi, es jau neko sliktu par jums nesaku. Bet kā tad īsti būs - kur un kā mēs satiksimies? Ja jums

grūti staigāt, tad es varu aiziet pie jums uz mājām. Pasakiet savu adresi, un es drīz būšu klāt. Tūlīt vai vēlāk, kā jums ērtāk.

Nē, nē, kāpēc uzreizīt tā! Kāpēc uzreiz to ādres? Nevaig pie manim nākt. Nē, nē... sarunās kaukā tur...

Varam arī tā. Man vienalga. Tikai es nesaprotu, kas jūs tā uztrauc. Ja jūs esat godīgs cilvēks, barojat kaķīšus un visi jūs pazīst, tad taču jums nav no kā baidīties, vai ne? Jebšu jums tomēr ir bail, ka es ieradīšos un jūs, slimu un vecu cilvēku, apkrāpšu, proti, paņemšu tos dokumentus un aiziešu nesamaksājis?

Nu nē, nu nē, nu ko jūs tur... nu kā... nu jā... ē... es jau gan neko tād, bet tagad tak briesmīg tie laik. E, kas tik visāds nenotiek. Jums jau arī, par piemēram, ekur, nozag tač tās lietiņš. Bij tā, vai ne?

-Jā, jā, tā bija. Nu, bet ko tad jūs īsti tagad man piedāvājat? Desmitnieks jūs apmierina?

-Jā, kaukā... kā lai saka... tas labi vien būt... ē... es nezin... tagadiņ... Eku, vnukam visi tie dokument... kaukā pa dienu, vai? Tad mēs varēt kaukā tur runāties, ko saki, ko?

Nē, pa dienu nesanāks. - Harolds visu strauji apsvēra. - Es varēšu tikai pievakarē.

Nu tad lab, nu tad lab... lai šitā ir... lai ir... ē... es tad zvanīs akaliņ vakarā, ja? Cikos ta tu būs?

Harolds domāja. Jāmēģina visu tā labi sakompilēt.

- Ne ātrāk par sešiem, - viņš teica, saprazdams, ka pārāk ilgi pauzēt nedrīkst.

Nu ta es pēc tiem seš zvān. Tad arī runās.

Un tad mēs beidzot satiksimies? -Jā, jā, tad tas tā būs. Jā. -Kur? - Nū... es tād zvanīs, un tād mēs sarunās to vis. Man tagad tas vnuks jāmeklē. Vis tas dokument pie šamā. Sadabūs, lai atved.

Harolds juta, ka tantuks atkal un aizvien pamatīgi putrojas un pinas pati savos seklajos meliņos, taču vairs nemēģināja uzstāt. Kā runāts, tā runāts. Lai būtu tā, kā viņi tur nolems. Galu galā Regālijs ar saviem cilvēkiem vienmēr būs kaut kur tuvumā. Vakarā pat labāk.

Labi, tad es gaidu jūsu zvanu tūlīt pēc sešiem.

Nūja, tā tas būs. Tā sarunāt.

Bet vai jūs to pasi vēl nesaplēsāt? -Ko? Nu, labi, neko jau vairs. Atā.

Ko, ko? Ko tād tu teic? A? Es saku - tad gaidu jūsu zvanu šovakar pulksten sešos.

Nūja...

Harolds nolika klausuli. Tam tantukam tiešām laikam ir kādi simt gadi. Nu labi, lai arī būtu mazāk par simtu, bet slima viņa ir noteikti. Un ilgi neārstētas kaites vecumā atstāj iespaidu uz prāta spējām. Lai vai kā, bet šie zagļi ir vienkārši dubultnelieši. Arī tāpēc, ka tik neģēlīgi izmanto vecu un slimu cilvēku. Un pilnīgi iespējams, ka viņa ir tik lielā atkarībā no viņiem, ka bez ierunām pilda itin visus to rīkojumus. Arī pašus idiotiskākos. Teiksim, lai vienīgi pašiem būtu jautrāk. Kas ir, muterīt, gribi maizīti vakariņās? Nu tad, še, piezvani te vienam mudakam un pasaki, ka viņa sievai ir mīļākais. Vai arī -pasaki, ka viņš pats ir kaut kāds žopa. Ha-ha-ha, nāvīgi jautri, vai ne? Dzīve taču ir tik skaista, kamēr jauni mēs! Tajā vecumā tas viss ir pilnīgi iespējams. Mazi bērni ir ne tikai nežēlīgi viens pret otru, bet arī pret pavisam veciem cilvēkiem. Ir arī milzu atšķirība starp maza bērna nežēlību un tādu pusaudža nežēlību.

Bet, johaidī! Lai taču viņi visi iet uz pirti dēt! Es vēl te lauzīšu galvu par viņu iekšējām problēmām...

Darbodamās pa virtuvi, Emma pat nebija dzirdējusi, ka Harolds runā pa telefonu. Ienākusi istabā un ieraudzījusi viņu vienās apakš-biksītēs sēžam pie telefona un domīgi veramies tālumā, viņa pārsteigti jautāja: Kas tad nu? Ko sēdi tāds pliks un sapņains? Nevari aizvien vēl pamosties?

Sen jau esmu augšā. - Harolds pārslēdzās uz ikdienu. - Tan-tuks atkal zvanīja.

Ak tā. Nu, nu, ko tad atkal?

Neko. - Harolds negribēja atstāstīt visu to penteri. - Ātri sarunājām, ka šī zvanīs ap sešiem vakarā un tad arī sarunāsim, kur un kā tikties. Desmitnieku paprasīja.

Ak desmitnieku gan.

Zālītēm noderēšot.

Vecā tizlene! Kaut viņa aizrītos ar to desmitnieku.

Nu, nezinu, varbūt tiešām pavisam nevainīga un godīga atra​dēja, - Harolds nepārliecinoši teica.

Godīga un nevainīga? Tu tikai paklausies, kā viņa runā! Ja godīga un nevainīga, tad kāpēc neatdod uzreiz? Kāpēc stiepj visu garumā un vēl te terorizē visus?

-Jā, taisnība jau tev ir. - Harolds neļāva Emmai atkal uzkurbulē-ties. Tagad viņa atgādināja foksi.

Tādai plānprātīgai vecenei iekluptu rīklē - viens, divi, un caps! Kaut kā viņa atkal jānosit no šī viļņa. Un pēkšņi Harolds atcerējās ko tādu, kas pavisam bija pagaisis no prāta.

Paklau... - viņš iesāka un vienlaicīgi mēģināja visu kārtīgi atcerēties. - Es taču vakar visu vakaru biju mājās, vai ne? Vai Laris nezvanīja pa to laiku, kamēr es biju ar suni ārā?

Laris? Nē, izņemot to veco stulbeni, vakar neviens cits nezva​nīja, - Emma apliecināja.

Savādi. Bija sarunāts, ka viņš man piezvanīs, lai noskaidrotu par darbiņiem vasarnīcā. - To Harolds jau vairāk izteica kā skaļas pārdomas.

Emmai straujās dusmas pašai piemirsās, jo rīta kārtošanās drudzis ņēma savu tiesu. Pie tā jau bija pierasts. Pat foksis nelīda kā senāk tikai sev pašam saprotamās izbailēs zem galda, bet tagad glūnēja ar savu brūno un apaļo aci, gulēdams uz paklājiņa pie ārdurvīm un gaidīdams lielo un garantēto iespēju iziet ārā. Arī viņam tas jau bija pierasts rīta jandāliņš. Bet otrā istabā dārdināja nesen no Anglijas atvestais divkasešu magnetofons. Tur dēls klausījās savu dienišķo Metallica rīta porciju. Virtuvē savukārt skanēja cits radioaparāts. «Runā Rīga. Pareizs laiks...» To klausās Emma un, protams, jau vaimanā - vai, vai, jau pusastoņi, bet es vēl halātā! Harold, tu suni izvedīsi? Sīkais, nogriez klusāk to savu bļurstiķi! Kur es tās zeķubikses iegrūdu? Vakar taču pati izmazgāju un žāvēju virs gāzes plīts! Johaidī! Tā tikai man vēl trūka!

Harold, man atkal jāiepērk kāda porcija zeķubikšu. Kā tev tur ar tām naudām tagad? Zinu, zinu, visu jau saprotu. Bet man uz Prāgu vajadzēs, vai ne? Nebraukšu taču tev par lielu prieku ar pliku pakaļu. Ko? Ko tu saki? Kā -būs sadegušas? Virs gāzes? Ai, nu nemuldi tagad, ja, man nav laika! Sīkais, nu griez taču tos savus metālus nost, es teicu!!! Un neaizmirsti pats saklāt gultu! Es tev neesmu nekāda kalpone. Tik daudz jau pats vari, neesi vairs nekāds bēbis! Bet sīkais to nemaz nevar dzirdēt. For Whom The Bell Tolls...

Tā, tā. Lai jau ir tā, Harolds domāja. Labāk lai viņa plosās savas sti​hijas robežās nekā vēl iekļauj tur iekšā arī gānīšanos par stulbo veceni. Tas viņai laupīs pēdējās orientācijas spējas. Jau būs aizmirsusi.

Būs biežāk jāpabaro ar tādiem Prāgas braucieniem.

25. nodaļa Kā bija norunāts, pusdeviņos ieradās sievastēvs. Harolds viņu sen nebija redzējis, taču nekādas īpašas pārmaiņas viņa ārējā izskatā nesaskatīja. Viņam daba nav devusi iespēju aptaukoties vai izaugt par garu un muskuļotu vīru. Mazs, sausnējs vīrs, kurš fiziski pat pusaudzim neko nespētu nodarīt. Bet galvenais tomēr, lai kāds būtu mājās.

Harolds aizgāja pēc mašīnas uz stāvvietu un pēc tam aizveda līdz darbam Emmu un pats ieradās savā darba vietā precīzi pulksten deviņos, un paralēli darba darīšanām uz atsevišķas papīra lapiņas atzīmēja arī papildus veicamos darbiņus. Tajos ietilpa brauciens uz vasarnīcu, lai satiktu Lari, sazvanīšanās ar dzelzs durvju izgatavotājiem, lai tie taisa iekšējās durvis, un noteikti būs jāsazvana arī policists Černovs, no kura atkarīga krimināllietas ierosināšana. Harolds daudz neticēja tantiņai, bija sagatavojies uz lielāku laika stiepšanu, kas beigās var arī nevainagoties ar dokumentu miermīlīgu atdošanu apmaiņai pret desmitnieku. Likās, tā ir viņiem pašiem uzjautrinoša koķetēšana pa telefonu un īstos noteikumus Harolds uzzinās citādi, arī pēc satura tie būs pavisam citādi. Turklāt Harolds bija iedomājies, ka banka varbūt

apmierināsies ar krimināllietas norakstu un viņu, vecu un stabilu klientu, apkalpos, balstoties uz policijas izziņu par pases nozagšanu, neliekot gaidīt līdz jaunas pases saņemšanai. Tāpēc Černovs tomēr jāpasteidzina.

Ak, jā, Regālijam arī jāpaziņo, ka šovakar gaidāma tikšanās. Neko konkrētu vēl pateikt nevar, jo veča tikai solījās zvanīt un neko vēl piesolījusi arī nav, taču Regālijs bija lūdzis viņu informēt par visiem jaunumiem. Vai nu pieklājības pēc, vai arī tas tiešām ir svarīgi, to grūti pateikt, taču Harolds uzskatīja par pareizu šo lūgumu izpildīt.

Viņam priekšā uz galda gulēja uzmetumi vienam no nesenajiem pasūtījumiem. Skaista privātvilla upes krastā. Apbrīnojami izšķērdīgs atvēziens, proti, upes stāvajā krastā omulīgais pasūtītājs vēlas izbūvēt tādu kā lielu riju, kas patiesībā būs dzīvojamā māja. Gandrīz tūkstoš kvadrātmetru liela viena istaba bez starpsienām, ar neskaitāmiem kamīniem, terases veida grīdu klājumiem un pat ar nelielu ūdenskritumu pašā vidū. Vēl jāizdomā, kā to ūdeni tur dabūt tā, lai šis tik skaisti kristu. Pārākās pakāpes neracionālisms, taču patiesībā šī ideja Haroldu bija aizrāvusi. Gribējās projektu izpildīt pēc iespējas spēcīgāk, un viņš nemitīgi attālināja brīdi, kad varēs ķerties pie tā praktiskā risinājuma.

Tieši todien viņš juta nevaldāmu tieksmi beidzot ķerties pie šī projekta izstrādāšanas, plaukstas gluži vai niezēja. Nē, to nevar iesākt un tad uz pāris nedēļām pamest, tieši to nedrīkst darīt ar šo mākslas darbu.

Tas jāveic vienā elpas vilcienā. Vienu mēnesi - ieelpa, otru mēnesi - izelpa. Bez apstājas. Un ir gatavs.

Bet dzīve šobrīd solīja pavisam citus piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Harolds nolēma vispirms sazināties ar policistu Černovu. Cikos viņiem, vel​niem, bija tā garā maiņas nodošana?

Uzrādītais numurs policijas iecirknī ilgu laiku bija aizņemts, un Harolds pa to brīdi piezvanīja durvju meistariem. Tie bija profesionāli vīri un jau paši bija sapratuši, ka viņš izvēlēsies iekšējās durvis.

Tās jau esot tikpat kā gatavas. Lai tikai Harolds rīt no rīta gaidot ielicējus. Pāris stundu, un viss būšot kārtībā.

Tad beidzot kāds atsaucās arī uz policijas numuru. Bet Černova tagad neesot. Lai cienīts kungs zvanot pēc divdesmit minūtēm. Bet arī pēc divdesmit minūtēm Černovs, policists, kurš, pat attiecīgajā uniformā ietērpts, pēc tāda nemaz neizskatījās, nebija sadabūjams. Kāds cits anonīms tips tomēr ļoti gribēja uzzināt, kas tad Haroldu tik ļoti interesē. Bija vien tekošā krievu mēlē atkal jāstāsta viss no gala.

Harolds nesaprata, kāpēc to dara, jo labi apzinājās, ka no tā nebūs nekāda labuma. Policists vienkārši ir pieklājīgs un tāpēc apjautājas par pilsoņa problēmām. Viņu tas itin nemaz patiesībā neinteresē, bet viņš, raugi, apjautājas gan. Nu labi, es arī esmu labi audzināts, Harolds nodomāja. Ja jautā, tad ir jāatbild. Šķita, ka tūlīt no klausules laukā gāzīsies raksturīgais policijas iecirkņu smēķu smārds.

- Es interesējos par krimināllietu, - Harolds teica. - Man pagājušajā nedēļā no mašīnas izzaga dokumentus. Gribu sākt kārtot jaunus. Černovs teica, ka šajās dienās lieta būs noformēta un man izsniegs tās norakstu.

- Mašīnu nozaga? - nepazīstamais prasīja jocīgi kašķīgā balsī.

- Nē, nenozaga. Es saku, ka tikai apzaga. Aiznesa visādus doku​mentus.

A kur tad tie bija atstāti?

Tā nu sanāca, ka mašīnas salonā.

Ibitvairazok! Kas tad dokumentus atstāj mašīnā?

- Nūja... Es saprotu tagad. Bet tā nu ir sanācis...

- A kurā vietā tā mašīna bija? Mūsu iecirknis?

- Pie peldbaseina.

- Ā, mūsējais. Un kas par mašīnu?

Harolds ievilka elpu. Mierīgi, mierīgi. Elpo dziļi. Var būt, ka tas patiešām palīdzēs. Policists uzdod tik daudz jautājumu, lai palīdzētu Černova prombūtnes laikā pēc šādām pazīmēm atrast man nepieciešamo krimināllietu. Varbūt. Kaut gan šķita, ka pašu svarīgāko un laikam jau arī nepatīkamāko viņš sev ir noskaidrojis, proti, tas ir noticis diemžēl viņu iecirknī.

Audi divsimt, - Harolds atbildēja.

Uhū! Glauni gan. Jā... Un kur tā stāvēja?

Stāvvietā, iepretim galvenajai ieejai.

Maksas stāvvietā?

Nē. Ne maksas.

Nu, še tev razīt! Tad tā tev arī vajag, ibitvaimaķ! Tad pat žēl, ka nenozaga.

Kā, lūdzu? Žēl, ka nenozaga pavisam, es saku. Tur taču ir speciāla maksas stāvvieta, jopcikmopcik!

Ak jums pilnīgi žēl? Droši vien tūlīt teiksiet, ka vēl pats būtu piepalīdzējis iestumt, ja tikai rastos tāda izdevība, ja?

-Jā, jā, tā arī ir! Kā tad! Tfu, tu velis, visus sitos idiotus! Tā tev arī vajag, družok. Tā tev vajag.

- Piedodiet, bet es tomēr kaut ko nesaprotu. - Harolds juta, ka paceļ balsi. - Sakiet - vai es uz policiju esmu piezvanījis?

-Jā, jā, es tikai tev saku...

- Es jums jau stādījos priekšā. Vai jūs nepateiktu, kā jūs, lūdzu, sauc? Nāvīgi interesantas lietas man tagad jādzird.

Nezināmais policists jūtami samulsa. Varbūt Haroldam tikai tā likās. Taču savu vārdu viņš tomēr nenosauca.

- Labi, labi, - viņš teica jau piezemētākā tonī. - Tā jau nav arī mana darīšana. Es tur neko nezinu. Tur tev tiešām ar Černovu jārunā.

Es jau to labprāt arī darītu, - Harolds teica. - Tikai viņa, raugi, visu laiku kaut kā nav.

Nu, nav, jā. A ko darīt?

Vai es nevarētu iegūt kādu informāciju par to, kad tad īsti viņš būs... darbā? Pats viņš mani aicināja šodien ap šo laiku zvanīt.

Nezinu. Nemāku teikt. Šitais nemaz nav mans kabinets... A kāpēc tu neliki to savu mašīnu stāvvietā?

Harolds nejuta nekādu nepieciešamību vairs diskutēt ar šo tipu, kurš patiešām radīja iespaidu, ka nemaz nesēž policijas iecirknī, taču atkal virsroku ņēma negantā iedzimtā pieklājība.

Tāpēc, ka tur vīri nespēj savus pakalpojumus saprātīgi novērtēt, - viņš atbildēja. - Tur par vienas stundas stāvēšanu jāmaksā gandrīz tikpat, cik par pašu baseina apmeklējumu. Druscīt tā kā par dārgu sanāk.

A cik tev audi maksā, ko? ...It kā jau jums taisnība. - Harolds bija spiests daļēji piekrist šādam domu gājienam. - Bet vienalga tas nav attaisnojami tādai plēsonībai.

Nu, kā gribi. Bet atceries - duraks vienmēr daudz maksā.

Klausieties, man tas vienreiz sāk apnikt! - Harolds jau patiešām aizsvilās svētās dusmās. - Nosauciet man, lūdzu, savu vārdu un uzvārdu, un es tad labprāt turpināšu ar jums šo diskusiju. Tikai tas notiks maķenīt citos apstākļos.

- Ha-ha, nekā nebija. Čau!

Un viņš nolika klausuli. Un tu nu atkal esi pēdējais muļķis. Bet Harolds tomēr neatlaidās un tūlīt atkal uzgrieza to pašu numuru. Tas pats tipiņš pacēla, paklausījās, sadzirdēja Harolda balsi un atkal nolika klausuli. Harolds zvanīja atkal. Pacēla.

- Nu, kas ir? Ko tev vajag? Gribi zināt, kā mani sauc? Tad pie​raksti - Ganss Ausekļitis. Saprati?

Harolds norija šo krupi.

- Nē, tu vari iet arī pupās ar visu savu vārdu un pats vari ganīt tos auseklīšus. - Viņš atmeta visu līdz šim rūpīgi ievēroto pieklājību. - Man ir vajadzīgs Černovs. Es tomēr oficiāli zvanu uz oficiālu valsts iestādi un tāpēc gribu arī dzirdēt oficiālu atbildi uz visiem mani interesējošajiem jautājumiem. Proti, kur ir Černovs un vai es varu ar viņu runāt? Vai skaidrs, Ausekļit?

- Skaidrs, skaidrs, - drūmais kašķis atbildēja, un aizvien viņa balsī bija jūtams vāji slēpts izsmiekls.

Par ko gan īsti, Harolds netika gudrs. Ko es tādu viņam esmu nodarījis? - Bet es neko nezinu par Černovu, mīlīt. Saprati?

- Nesapratu! Vai šis ir viņa telefona numurs? -Jā, ir gan.

- Tad kāpēc es neko nevaru par viņu tagad uzzināt? Labi, lai viņš nav patlaban uz vietas, bet, ja tur sēžat jūs, tad jums kaut kas ir jāzina par viņu. Ja nu tomēr nezināt itin neko, tad dodiet man parunāt ar kādu citu, gudrāku, teiksim, ar dežurantu. Dodiet man dežuranta numuru, es painteresēšos tur.

- Nezinu. Zvani vēlāk. Kaut kad pēc pusdienām. Un viņš atkal nolika klausuli.

Harolds pat nikni pagrūda uz galda gulošo un pirms brītiņa ap​jūsmoto skiču komplektu. Jāvāc nost no acīm. Tagad visapkārt tik daudz melnuma, ka nav ko pašam sevi kaitināt ar gaišām lietām.

26. nodaļa Visu pirmdienas rītu, līdz pat agrai pēcpusdienai, Harolds nosēdēja savā birojā un kārtoja gan ierastās, gan iekavētās lietas. Viss veicās tīri labi. Piezvanīja, piemēram, Berģu objekta pasūtītājs un pieklājīgi apjautājās, kāpēc strādnieki tik laiski sēžot un šodien neko nedarot. Harolds iekoda lūpā un beidzot saņēmās pateikt patiesību. Tā un tā, raugi, esmu apzagts. Bet visu naudu godīgi glabāju bankā. Bez pases pie tās nevaru tikt. Bet pase arī nozagta. Krimināllieta vēl nav pat ierosināta. Lūk... Nu, bet ko tad tu klusē, pasūtītājs bija sašutis! Tas, protams, nenozīmē, ka es atsakos no savas naudiņas, jo to tomēr nozaga tev, taču tāpēc jau visiem darbiem nav jāstāv uz vietas. Pasaki, cik tagad vajadzīgs, un es iedošu papildus. Pēc tam norēķināsimies un savilksim tos galus kopā. Svarīgākais taču ir iesākto līdz ziemai pabeigt.

Tas bija pat labāk, nekā varētu vēlēties. Tas nozīmēja, ka šī nauda nebūs kā no zila gaisa jāsagrābj jau tuvākajās dienās. Objekta celtniecība turpināsies arī nākamgad, un līdz tā pilnīgai pabeigšanai vēl krietns laiciņš, vēl daudz kas nolīdzināsies. Tūlīt pat Harolds sazinājās ar betona ražotājiem, un šie visnotaļ priecīgi apsolīja jau rīt no rīta cietējošo šķidrumu piegādāt Berģos.

Pa ceļam iebraucis pie sava pasūtītāja un tur pamatīgāk un detalizētāk izstāstījis savu ķibeli un saņēmis nepieciešamo naudiņu, Harolds atkal meta jau iepriekšējā dienā izbraukto loku - vispirms uz Berģiem un tad pa apvedceļu uz savu jaunbūvi. Gaitas un darbus viņš bija saplānojis, lai pirms pulksten sešiem, kad gaidāms večiņas zvans, jau būtu paveicis iespējami daudz. Varbūt izdosies pat apmeklēt baseinu, lai viss atlikušais vakars tad būtu brīvs. Rīt Emma brauc uz Prāgu, un tas nozīmē, ka mājās šovakar būs kārtīgs lauziens. Tādos brīžos dzīvoklī noteikti jāatrodas tādam miera un stabilitātes garantam kā Harolds. Bieži vien ir izrādījies, ka tieši viņš vislabāk zina, kur atrodas īstās zeķubikses, kur meklējama mazā, brūnā somiņa ar smuko lencīti vai arī kur nogrūsts sasodītais frotē dvielis, un tādā garā.

Tas aiztaupa dažu labu pilnīgi lieku un neva​jadzīgu nemiera brīdi.

Apvedceļš šoreiz bija krietni vien jaukāks. Biezie lietus mākoņi, kas iepriekšējās dienās bija nogāzuši pār šo zemi, šķiet, visu gada nokrišņu normu, nu bija izklīduši gar debesjuma malām, un tagad virs zemes valdīja jauka un piemīlīga rudens saulīte.

Tuvojoties savam apbūves gabaliņam, Harolds jau iztālēm redzēja, ka Laris ir ieradies. Harolds iegrieza savu autiņu pa vaļējiem vārtiem un apstājās cieši blakus paplukušajam Lara BM W, kurš savā dzīvē droši vien ir pārdzīvojis kādus desmit saimniekus, no kuriem pēdējie astoņi bijuši no pašu zemītes.

Tā tagadējais saimnieks izlīda no viena grāvja, un jau no viņa sejas bija lasāms, ka lielāku sāpi par tādu necieņu pret savu darbu neviens cilvēks šajā pasaulē vēl nekad nav izjutis.

- Pilnīgā dimbā! Viss šķērsām! Kaut kāds ausguss! Kā tāds idiots esmu te ņēmies pusnedēļu!

Paskaties, kas te notiek! - Laris teica «labdien» vietā.

- Zinu, zinu, es jau vakar te biju.

- Nu, vai nav triperis?! - Laris turpināja, savādi un nikni vicinādams roku nezināmā vaininieka

virzienā.

-Jācer, ka sasūksies. Jācer, ka ātri.

- Sasūksies jau gan, kur tad paliks. Bet es runāju par to, ka, paskat, viss ir nobrucis. Redzi? Gandrīz viss ir aizbrucis! Nu vai nav kaut kāda dieva maucība!

Harolds staigāja līdzi Larim un raudzījās pazīstamajā ainavā.

- Tu kaut ko te esi jau darījis, jā? - Harolds vaicāja.

- Mēģināju. Dubļi līdz bumbām, lāpsta lūst nost, eh - viens gatavais sātana tūplis! Nojukt prātā te var, goda vārds! Nē, nu varbūt pavisam krimināli jau nav, bet dusmas gan ir nāvīgākās. Johaidī, viss pa tukšo!

-Jā, vajadzēja jau paspēt ielikt tās trubas, - Harolds samierinoši prātoja. - Tad būtu bijis miers. Bet kas gan varēja paredzēt, ka man tā uzklūps tie zadzēji un vēl - ka uznāks tāds negaisa lietus?

Es jau gan teicu... - Laris bilda, un viņa izskats liecināja, ka viņš tagad jūtas gluži vai kā neatzīts tautas dziednieks.

Bet ne jau tāds gāziens! - Harolds iebilda. - Sestdienas vakarā es tieši gadījos uz ielas. Sirreāls skats. Mašīnas pat nebrauca.

- Es sēdēju istabā, un tad arī bija tāda jocīga sajūta, - Laris piekrita. Viņi turpināja staigāt un pētīt.

Diezgan bezcerīgs pasākums, jo neko jau īpašu tur izpētīt vairs nevarēja, viss bija pārāk skaidrs un saprotams, bet Harolds izjuta zināmu pienākumu, jo Laris taču kaut ko ir darījis, neskatoties uz to, ka neviens viņam nav licis kašņāties pa tīriem dubļiem, un neviens viņam arī neko nepārmestu, ja viņš to nebūtu darījis.

- Tagad būs jāglābj, kas vēl ir glābjams, - Harolds pēc brītiņa teica, apstājies pie tā grāvja posma, kuru Laris pa šo dienu atkal bija racis un tīrījis. - Es šādu tādu naudiņu dabūju un visu jau, protams, uzreiz neiztērēju. Droši vien rītdien nopirkšu trubas, un tad mēs tās ieliksim. Varbūt bez speciālista konsultācijas galus vēl nepievienosim, taču pašas trubas ieliksim gan un uzreiz arī apraksim. Tomēr nāk jau kārtīgs rudens, un līs tagad aizvien biežāk. Vairs neriskēsim. Kas to zina - vai tā dabas māte atkal neizspēlē kādu joku.

Laris klausījās, un bija jūtams, ka šie vārdi viņu visnotaļ apmierina. Taču Harolds bija pārliecināts, ka visvairāk viņš domā par ko citu. Izdzirdis, ka Harolds dabūjis kādu naudiņu, viņš nedaudz pārvērtās sejā un teju, teju bija gatavs ko jautāt. Harolds lieliski zināja, kāds šis jautājums būs.

- Kā tu domā? - Harolds neļāva viņam vēl runāt. Vēl nebija izrēķinājis, cik var atļauties iedot viņam.

- Rītvakar jau varēsim trubas likt iekšā?

- Varētu tā būt. Bet...

Es zinu, zinu. Varbūt tomēr pacieties līdz nedēļas beigām, -Harolds teica.

Nē, nu neko jau daudz... Pavisam nelielu avansiņu, - Laris teica un novērsa skatienu. - Vismaz lai ir ko tai govij ieliet bākā, - viņš bezcerīgi pamāja ar roku savas mašīnas virzienā. - Lampiņa jau otro dienu mirgo. Šovakar līdz mājām tikšu, bet, vai varēšu rītdien atvil​kties līdz šejienei, to nu gan nevaru apsolīt.

Harolds apsvēra situāciju. Labāk tiešām mazāk jāiedod Emmai līdzi uz Prāgu, bet Larim tagad pienākas obligāti.

- Bet patiešām - tikai degvielai. - Harolds izvilka kabatas portfeli un pasniedza Larim desmitnieku.

Vispār viņš jutās šķērmi, taču neko tur nevarēja darīt. - Diemžēl...

- Nu jā, paldies. - Šķita, ir vairāk, nekā Laris bija gaidījis.

Viņi vēl kādu brīdi bezjēdzīgi staigāja gar slapjajiem un aizgruvušajiem grāvjiem, un Harolds ievēroja, ka vietumis ūdens jau sasūcies zemē. Bet visur nolādētie dubļi! Laikam būs jāatbrauc viņam palīgos, Harolds nodomāja. Jā, pareizi, tas var itin loģiski sanākt. Aiztransportēšu Emmu, ielikšu dzelzs durvis, pārbaudīšu betona piegādi Berģos, pēcpusdienā braukšu šurp. Jāņem piekabe, jāpērk trubas, un, skat, tāpat vien puse dienas paies.

Atkal iekšpusē sāka grauzties piemirstais tārpiņš.

- No cikiem tu te esi? - Harolds pēkšņi jautāja Larim.

- Šodien? Nū... tūlīt pēc desmitiem iebraucu. Es jau gan nojautu, kas mani te sagaida, jo labi zinu, ka tu arī nevēlies ziemu sagaidīt ar vaļējiem grāvjiem, kas izrakti visapkārt mājai, taču vien-alga, zini, kādu stundu staigāju un viens pats skaļi lamājos. Bet kāpēc tu prasi par precīzu pulksteni?

- Nē, nē, nedomā neko tādu! - Harolds iesmējās. - Es negribu hronometrēt, tā sacīt, tavu tīro darba laiku. Es pavisam citā sakarā.

Nē, patiešām nesaprotu.

Es par to zagšanu un mazajiem bandītiem. Atceries? Saki - vai šodien te nav apkārt slaistījušies kādi šaubīgi tipi?

Laris domāja.

Nē... Te visu laiku braukā un staigā garām. Arī visādi... bet, nē, neko tādu, kā tu saki, aizdomīgu neesmu redzējis. Bet man laikam tagad ir skaidrs - tu kādu tomēr gaidi te? Kas tad te var nākt?

Nezinu. Zemes dokumenti ir pie viņiem, un no tiem nav grūti saprast, ka te ceļ vasarnīcu. Patiesībā var rasties iespaids, ka tā ir jau gatava. Nu, un kas tad tādus sīkus zaglēnus var interesēt?

Nedomāju gan, - Laris domīgi teica. - Kaut gan - jā, ej nu tu sazini, kā tas viss ir. Varbūt tev taisnība.

Ja nu kas atgadās, tad tu jau sapratīsi, kā izturēties, ja? -Harolds vairāk jautāja nekā apgalvoja.

Kādā ziņā?

Tu neko nezini, un tev nekas nav jāzina, ja nu gadījumā te kāds šaubīgais nāk un aizdomīgi prašņājas, - Harolds centās skaid​rot. - Un, protams, ir jācer, ka viņi necentīsies sariebt tieši tev.

Oho! Kam tad es viņiem būtu vajadzīgs? Manu veco govi jau nu gan viņi neaiztiks.

Vai mazums, kas tādiem idiotiem var ienākt prātā. Atbrauks, ieraudzīs, ka te nekā nav, un, atriebjoties par to, ka nācies velti šķiest savu dārgo noziedznieku laiku, iedos, teiksim, tev, meistaram, pa galvu.

Nuja! Tā nu uzreiz pa galvu! - Laris izsaucās, taču tūlīt pat arī palika domīgs un pēc brītiņa lēnprātīgi turpināja: - Nē, kāda gan viņiem nozīme ķēpāties ar mani? Kabatā tukšums, autiņš uz publiskas izjukšanas robežas... Nesaprotu.

- Es jau arī nesaku, ka tā tas noteikti būs, - Harolds teica. - Bet no šitādiem pederastiem visu ko var sagaidīt. Es atceros, ka trakajās augusta puča dienās deviņdesmit pirmajā gadā šitie slimie omonieši, piemēram, bija braukuši izrēķināties ar vienu televīzijas žurnālistu uz viņa jauno dzīvokli. Taču neliešiem nepaveicās. Tur atradās tikai divi mālderi, kas vēl steidza pabeigt krāsošanu. Nu un tad omonieši no dusmām par savu neveiksmi bija pieklapējuši abus strādniekus. Piekrītu, tas ir ne tikai nelietīgi, bet pat smieklīgi, taču -fakts paliek fakts.

Laris atkal domāja, taču Harolds redzēja, ka minētais piemērs viņu nebija īpaši pārliecinājis. Laris pat pasmaidīja.

- Atbrauc un piekauj strādniekus, tu saki? Hm. Tik traki jau ar Lari vēl nav, - viņš smaidot teica. Galu galā tepat pa rokai ir arī lāpstas un visādi citādi laužņi un mieti. Re, nazis arī man visu laiku kabatā.

Tas nav nekāds pipuks, bet gan īstais mednieku duncis.

Nazis. Harolds gluži vai sarāvās.

Nazis? Tu laistu darbā arī nazi? - viņš piesardzīgi jautāja.

Kāpēc gan ne? Ir jau tā gadījies...

Tu jau esi kādreiz dūris?

- Ne nu tā tieši dūris, taču pietiekami iespaidīgi esmu vicinājies. Šķiet, ka vienreiz pat trāpīju vienam kaut kur vaigā. Āda plīsa ar skaļu troksni, jo laikam biju ķēris tā plakaniski... Tiesa, tas gan bija pirms daudziem, daudziem gadiem. Pa šmigu.

Harolds uzmanīgi klausījās un domāja. Laris ir vecāks par mani. Tagad tas nav nekas, toties agrā jaunībā tam ir liela nozīme. Laikā, kad es vēl biju puņķains pusaudzis, Laris jau bija liels vīrs, kurš reizēm varēja atļauties pārnākt mājās piedzēries. Galviņu jau neviens viņam par to neglaudīja, taču neko

lielu padarīt arī nespēja. Šo izjūtu arī esmu baudījis, un tā nebija nepatīkama. Gan pirmais kārtīgais reibums, gan tas, ka vecāki tā kā vēlētos ko teikt vai pārmest, taču jūt - laikam jau vajadzēs tikai aprobežoties ar pāris vār​diem. Liels cilvēks taču.

Tas, ko Laris nule kā bija teicis, acīmredzot attiecās tieši uz šo laika posmu. Man tāda nav bijis.

Skola, treniņi futbolā, aizraušanās ar mūziku - tas viss aizpildīja manu laiku ģimnāzista vecumā, bet tūlīt pēc tam uzreiz nāca augstskola. Cita vide un citi tikumi. Laris šo to tādu, kas man vēl tikai sagaidāms, jau ir piedzīvojis un tāpēc tagad uz tādām lietām raugās visnotaļ vēsi. Viņš ļoti labi zinātu, kā attiecīgajā mirklī jārīkojas. Bet es?

Man šķiet, ka tavām aizdomām šoreiz nav īpaša pamatojuma, -Laris teica pēc klusuma brīža.

Tas jau būtu labi. Bet tomēr sarunāsim tā, ka tu būsi uzmanīgs. Var jau būt, viņi tiešām nesadomās kaut ko nodarīt tieši tev, taču tomēr mēģini pavērot, kas te vazājas un vai kāds nav pārlieku aizdomīgs.

Sarunāts?

Tik vien to problēmu? - Laris pavēcināja savas garās rokas. Tagad tās bija dubļainas un apskretušas, taču rāmas. Vēl pirms pusgada tās trīcēja gan no rīta, gan pa dienas vidu, gan vakarā. Laris dzēra daudz un ilgus gadus. Pārsvarā katru dienu. Dzēra kopš pirmās pamēģināšanas reizes vēl pusaudža gados. Tagad viņš nav ņēmis mutē vismaz pusgadu. Viņš izskatās gluži atkopies, gluži cits cilvēks.

Labi, tad turpini rakties, bet es jau rīt pēcpusdienā būšu klāt, -Harolds teica. - Atvedīšu trubas, un tad skatīsimies, kas mums īsti var sanākt.

Harolds brauca prom un izjuta savādas sirdsapziņas grēmas. Laikam par to, ka tik pazemojoši jāizturas pret Lari. Viņam arī sūdaina dzīves situācija - tagad sāk atsaukties vētrainās jaunības laikā garām palaistā iespēja iegūt sakarīgu izglītību vai nopietnu arodu. Jādzīvo no rokas mutē. No rīta nezini, vai vakarā būs par ko cigaretes nopirkt. Es arī maz ko varu palīdzēt. Lai arī savulaik kārtīgi nodzēries, tomēr tagad Laris ir uzsācis pavisam citu, visnotaļ sakarīgu dzīvi, un mūsu laikos tā naudiņa nāk sarežģīti.

Paskat, cik viss kretīniski sanāk - Larim godīgi jārokas pa dubļiem sava drauga vasarnīcā, lai nopelnītu gan degvielai, gan citam, taču pat vēl mazāk par viņu izglītoti jaunie bandītēni atraduši citu veidu, kā ātri un bez piepūles tikt pie naudas. Vai tā nav viena - kā Laris vienubrīd izteicās? - dieva maucība? Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Laris nav zadzis un nekad arī nezags. Kāpēc tā?

27. nodaļa Tovakar Harolds riskēja un brauca uz baseinu laikā, kad, pēc viņa aprēķiniem, tur vajadzēja būt neciešamai ļaužu pārpilnībai. Piebraucot pie baseina ieejas, viņš jau pa gabalu redzēja, ka milzīgais automašīnu kvantums, kas tur bija izkārtojies garās un rātnās rindās, solīja, ka šīs bažas piepildīsies.

Pirmdienas pēcpusdienā mašīnu bija tik daudz, ka nebija iespējams kaut cik normālā vietiņā novietot savu. Harolda iecienītais pleķītis bija pārpildīts, un nebija nevienas brīvas vietas arī attālākajā laukumiņā. Palika tikai divi varianti - vai nu mašīnu novietot kaut kur pavisam tālu no baseina ieejas ielas malā, pašā garās rindas galā, vai arī vienreiz tomēr ņemt un izmantot maksas stāvvietu, kas aizvien bija pustukša. Kaut gan, ja tā rūpīgāk ieskatījās, tad varēja secināt, ka maksas stāvvietā šoreiz arī ir vairāk mašīnu, nekā parasti tas mēdz būt. Laikam jau cilvēki pierod. Pamazām.

Haroldam laikam piemita fatāls naids pret šīm maksas stāvvietām. Arī gadījumos, kad bija spiests tās izmantot, viņš to nebūt nedarīja ar lielu prieku. Tas bija jādara, ja citādi nebija iespējams, nebija arī laika bezgalīgi riņķot un meklēt brīvu vietu, vai arī bija droši zināms, ka visur citur arī jau ir ieviesta stāvēšana par maksu. Un Harolds maksāja. Lādējās un maksāja. Un visvairāk viņu tracināja tas, ka šīs maksas stāvvietas uzradās pēkšņi un negaidot. Tur, kur vēl vakar bija normāla vieta, jau nākamajā dienā pēkšņi jāmaksā. Kam un par ko? Nepietiek ar to, ka maksas iekasētāji attiecīgo teritoriju nav labiekārtojuši, bet tikai uzstādījuši biļešu automātu vai arī nolikuši visnotaļ dīkdienīgu cilvēku, kurš staigā visiem riņķī un apkārt, pieprasa naudu, strīdas, izsniedz kaut kādus talonus vai čekus, uz kuriem vēl

rotājas aizgājušo laiku valsts simbolika, un reizēm vicina tev gar acīm kaut kādus dokumentus, kuriem jābūt vai nu pašvaldību lēmumu norakstiem, vai arī kaut kādiem mistiskiem līgumiem par to, ka pašvaldība šo zelta bedrīti iznomājusi kādai privātfirmai. Taču ar to visu nepietiek. Tev vēl paziņo, ka jāmaksā gan ir, bet neviens, raugi, neuzņemas garantijas, ka tavu mašīnu šeit arī apsargās. Ļoti mūsdienīgs bizness. Kas te vispār notiek? Tu ej vai brauc pa ielu, tu skrien vai apstājies, un uzreiz -bāc, tik un tik no tevis skaidrā naudā! Ja ne, tad tūlīt būs bargais policists klāt. Un ko gan tu padarīsi? Redzi, tā ir valsts, un tu esi tās pilsonis. Valsts ir pavisam jauna un ātri grib iekļūt atpakaļ Eiropā. Uz īsu brītiņu pie varas svirām tikušie politiķi sasēdina visos atbildīgajos krēslos savus cilvēkus, bieži vien varbūt itin jaukus un omulīgus cilvēkus, bet pilnīgus idiotus attiecīgajā saimniecības nozarē, un tie tad vispirms sāk ar ārzemju komandējumiem, saskatās tajā Eiropā visādus brīnumus un tūlīt azartiski metas ieviest arī savā mājā. Tā esot civilizēti, raugi. Tā darot visā Eiropā. Dara gan tā, protams. Bet Eiropā, raugi, par šādām lietām ņem ne tikai no tevis naudu, bet sniedz arī pretpakalpojumu. Piemēram, garantē, ka šī vieta allaž būs tīra un kārtīga gan ziemā, gan vasarā un tamlīdzīgi. Ja nemaldos, tad arī garantē, ka kurš katrs švalis nevarēs mierīgi aizbraukt ar tavu autiņu pat no apmaksātas stāvvietas. Bet mūsējie! Nē, ko tu - tie laiž kā Amerikas pirmatklājēji. Es te pirmais iedzinu mietiņu, un tagad tas viss ir mans. Gribi arī tu lietot, maksā ragā. Negribi - ej citur. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pie varas tikušie labi saprot, ka mūžīgi viņi tur nesēdēs, tāpēc līdz nākamajām vēlēšanām jāpaspēj nodrošināt savas vecumdienas. Ja tagad ar likuma palīdzību visu nesagrābsi sev, tad to izdarīs nākamie.

Tā domāja Harolds, nevarēdams saprast, kāpēc tajā vietā, kur visu laiku varēja brīvi stāvēt, pēkšņi vairs nevar to darīt, ja tu kādai maitu lijai neesi samaksājis. Kur gan paliek tā nauda, kuru tik apņēmīgi no pilsoņiem pret viņu pašu gribu paņem? Kāds, kā smejies, tautai no tā visa labums? Atbildes nav. Ir tikai baumas un neskaidri mājieni. Savukārt prese ik pa brīdim paziņo jaunus faktus - pašvaldība atkal radījusi kādu jaunu dienestu ar tik un tik štata vietām.

Tās tagad vajadzēs uzturēt. Varasvīreļi rīkojas lieliski. Aizbildinoties, ka visas tās ir bezpeļņas organizācijas un ienākumus izmantos pilsētas vajadzībām, patiesībā pelna sev un savam lielajam ierēdņu pulciņam labas aldziņas. Peļņas nav, bet algas ir labas.

Taču šoreiz nebija nekādas izvēles. Nesenās apzagšanas sabaidīts un arī nepaļaudamies uz signalizācijas sistēmas drošību, zobus sakodis, apsolījies nebilst ne vārda, lai cik arī kaitinoša visa šī procedūra būtu, Harolds tomēr novietoja mašīnu maksas stāvvietā pie baseina. Sazin, kas vēl var notikt.

Ja nu audītis tomēr ir tā gruntīgi noskatīts, tad jau tie bandīti viegli neliksies mierā un laika gaitā izdomās vai atradīs piemērotu momentu, kā to paņemt ar visu taurēšanu un mirkšķināšanu. Un turpat jau būs kašķīgais tips policista formā, kurš viņiem laipni palīdzēs un vēlāk atklāti ņirgs man sejā -tā tev, vecīt, vajadzēja! Latiš prokļatij!

Maksas stāvvietai tās īpašnieki - nez, vai tā ir veidota saziņā ar baseina vadību? - bija izvēlējušies betona plāksnēm klātu laukumu, kurā savus braucamos agrāk drīkstēja novietot tikai baseina darbinieki.

Reizēm gan apstājās arī citi, un neviens viņus par to netramdīja. Tā īsti uz pieres jau nav rakstīts - tu esi piederīgs vai neesi. Pāris reižu, kad te vēl nebija ievākušies naudas piedzinēji, arī Harolds bija novietojis veco BM W, un neviens ne svilpa, ne dzinās pēc tam pakaļ ar nenomaksātu rēķinu lapiņām rokās. Bet tagad šī vieta ir iežogota ar metāla cauruļu žogu, atstāta šaura vieta iebraukšanai un izbraukšanai, kuru aizšķērso paceļama ķēde, un tās tuvumā novietots ceļojumu treileris. Kā Eiropā, vai ne? Apžēliņ, kāda gara nabadzība! Ļautiņi mīļie, Eiropā taču tā nedara! Eiropā ar šādiem treileriem ceļo, atpūšas, izklaidējas. Bet pie mums, raugi, ar tiem taisa biznesu. Sēž iekšā un iekasē naudiņu. Laipns pusmūža kungs saņem no tevis monētas, pasniedz pretim kaut kādu žetoniņu un smaidot saka: - Paldies.

Un šķiet, ka tūlīt no viņa mutes plūdīs pats saldākais medus. Tu, raugi, esi izdarījis viņam milzīgu pakalpojumu, šeit novietojot savu mašīnu. Smaids gan parasti pazūd, ja tu viņam uzprasi kases čeku. To viņš arī iedod, bet tikai pēc atgādinājuma. Dubultais modernais bizness - īpašnieki kāš līdzpilsoņus, bet

algotie darbinieki kāš viņus pašus. Sīki, bet ienesīgi. Šie vīri, protams, strādā vairākās maiņās, un Harolds jau bija paspējis visus pēc sejas ielāgot. Visi tādi varen spēcīgi un jebkuru vīrieša cienīgu darbu veikt spējīgi vīri. Harolds viņiem maksātu tikpat, cik Larim, nu, varbūt pat maķenīt vairāk, ja tikai šie ietu un strādātu derīgu darbu. Laikam jau te sanāk labāk.

Sēž būdiņā, pa​stiepj roķeli, saņem naudiņu un tikai saka - paldies.

Baseins kā par brīnumu tik pārpildīts nebija. Harolds peldēja, cenšoties izvairīties no citiem peldētājiem, kas ik pa brīdim gadījās ceļā. Kaut kur baseina otrā galā vīdēja jau pazīstamās sarkanās treniņbikses, un Harolds ievēroja, ka to īpašnieks cītīgi dzenā savus trenējamos bērneļus. Paldies Dievam, šoreiz sanāca tā, ka viņu ceļi vai celiņi nemijās. Patiesībā Harolds viņu jau laicīgi bija ievērojis un uzreiz izvēlējās peldceliņu baseina otrā malā.

Viņš peldēja un apcerēja domu par personisko baseinu. Tik lielu kā šis es, protams, savā dzīvē neuzcelšu nekad. Arī uz pusi mazāku ne. Bet zemes gabaliņš, kur tagad būvēju vasarnīcu, man atļautu izveidot vismaz tādu - desmit metrus garu un kādus divus metrus platu celiņu. Vai tas būtu labi? Tās nebūtu tādas jaunkrievu ambīcijas? Eiropā gan tādus netaisa. Tur viņi cits citu cenšas pārspēt oriģinalitātē, veidojot visādus superzilus ovālus, neregulārus apļus un ko tikai vēl ne. Un pēkšņi viņu skāra kņudinoši patīkama sajūta -savdabīga katarse. Domājot par sevi, viņš negaidīti bija apjautis, kāds jāveido iekšējais baseins tā pasūtītāja projektā, kurš grib dzīvot vienstāva tūkstoškvadrātmetru istabā upes stāvajā krastā. Jā, tā būtu vienreizēji ģeniāla ideja, ja izdotos realizēt. Var arī neizdoties. Pag, pag, jāpadomā, te ir iespējams visādi... To pēc tam varētu piedāvāt arī starptautiskajiem katalogiem.

Vienubrīd Haroldam šķita, ka kādā no blakusceliņiem ir atpazinis kādu pazīstamu stāvu. Un nojauta nebija vīlusi. Kad viņš bija pieveicis paša uzstādīto tās dienas normu peldceliņā, jau virzījās uz kāpnītēm, kāds no baseina gala uzsauca un māja ar roku. Jā, tas ir Zigmunds. Sazin velns no kurienes un cik sen viņi pazīstami, būt šī pazīšanās ilgst jau vismaz divdesmit gadus. Droši vien no tiem laikiem, kad Harolds vēl nodarbojās ar sportu un pats cerēja sasniegt augstākās sporta virsotnes. Ceļgala trauma iztraucēja.

Zigmunds māja ar roku, jau sapratis, ka Harolds grasās kāpt laukā no baseina, devās gar pašu maliņu viņa virzienā. Harolds ienira zem pēdējās, celiņus savstarpēji atdalošās putuplasta pludiņu joslas, izkāpa malā un jau gatavojās sarokoties, taču Zigmunda pēkšņi nekur nebija. Harolds neticīgi paraudzījās visapkārt un beidzot viņu ieraudzīja stāvam puišu trijotnes vidū. Laikam būs pa ceļam saticis vēl kādus paziņas, Harolds nodomāja. Viņš lēnām gāja bariņa virzienā. Gribējās gan ātrāk tikt siltā dušā, taču bija vismaz jāsasveicinās. Pēc tam jau visu sarunāsim. Bet, pienācis tuvāk bariņam, Harolds saprata, ka tie nu gan nav nekādi paziņas. Zigmunds stāvēja un bargu seju kaut ko vienam no viņiem stāstīja. Vēl divi turējās pieklājīgā attālumā. Harolds pienāca pavisam klāt un dzir​dēja Zigmunda balsi.

- Es tev saku vēl vienu reizi, ka tu, puis, esi stipri par jaunu, lai atļautos man kaut ko aizrādīt.

Saprati? - Un Zigmunds bakstīja ar pirkstu sava sarunas partnera šaurajās, gludajās krūtīs.

Un tagad arī Harolds atpazina visu trijotni. Viņi visi un vienmēr tādā pašā sastāvā ne reizi vien gadījušies arī viņa redzeslokā, allaž tādos apstākļos, kad viena vai otra viņu rīcība izsauca nepatiku. Te kāds no viņiem aizmirst aizvērt aiz sevis durvis uz dušu telpu, te atkal aiziet, neaizgriezis dušas krānu, pārāk skaļi uzvedas, celiņā peld, kā tikai ienāk prātā, un reiz pat Harolds vienu no viņiem, šķiet, tieši to, kuru tobrīd strostēja Zigmunds, bija redzējis dušā urinējam, ar sāniski iešķiebtajā sejā iegūlušu kretīniski tīksmu skatu vērojot savas dzeltenīgās strūklas izliekuma attiecību pret dušas ūdens stāvo kritumu. Garš lamzaks ar nesamērīgām ķermeņa pro​porcijām. Abi pārējie tā kā maķenīt samērīgāki.

- Pēdējo reizi tev to saku, zēniņ, - vai nu mācies uzvesties, vai arī draugi tūlīt tevi kasīs nost, lūk, no šīs sienas, - Zigmunds draudoši teica un nemaz neievēroja, ka Harolds arī ir pienācis klāt un stāv aiz​mugurē abiem pārējiem. Zigmunds ir augumā nedaudz mazāks par Haroldu, taču plecīgāks un ar izteiktu torsa muskulatūru. Harolds zināja, ka Zigmunds vēl aizvien nodarbojas ar atlētisko vingrošanu, un, kad viņš tā stāvēja vienās peldbiksītēs, sasprindzis un rājās ar

kādu patizlu zēnu, tas, protams, radīja efektīgu iespaidu.

Ievērojis, ka Zigmunds aizkaitinās aizvien vairāk, viens no viņa upura draugiem lēnām tuvojās un laikam gribēja kaut ko teikt. Var​būt pat teica arī. Harolds dzirdēja tikai Zigmunda atbildi.

Un tu vispār esi mierīgs, ja! Tu tūlīt šķīdīsi pret otru sienu, saprati? - viņš pateica, pat nepagriezies pret uzrunāto, iznīcinoši blenzdams uz savu pirmo upuri.

Nesapratu gan, - uzrunātais tomēr nebija pārāk bailīgs. - Es jums neko neesmu nodarījis. Nevajag man rādīt sienu, pret kuru es it kā varētu lidot.

Nu tad nejaucies pa vidu. Jūs pat visi trīs kopā esat stipri vien par jaunu, lai varētu atļauties man kaut ko aizrādīt. Vai nav skaidrs? Jūs, zēniņi, taču galīgi nezināt, ar ko esat sasējušies! - Uz brīdi Zigmunds nolūkoja visus savus nedraugus, tad atkal pievērsās savam pirmajam upurim, kurš tomēr izskatījās jau pamatīgi satrūcies. Ne pārāk veikliem zēniem raksturīgā tizla āža lēkāšana bija beigusies, un tagad viņš stāvēja iztrūcies, bet aizvien neizjuzdams nekādu savu vainu. Viņš bija pat nedaudz pacēlis abas rokas, it kā gatavodamies atvairīt sitienus. - Un no tevis es gribu sadzirdēt skaidru atbildi, - teica Zigmunds. - Vai tu saprati, ko es tev, tieši tev teicu? Ko? Runā! Jeb vai tomēr gribi lidot pret to sienu?

Atkal mēģināja iejaukties otrs, taču Zigmunds viņu vieglītēm -patiešām vieglītēm! - pagrūda, un viņš nostreipuļoja kādus piecus soļus atmuguriski tā, ka gandrīz nogāza no kājām Haroldu, kuru Zigmunds aizvien vēl nebija pamanījis.

Tas ir pirmais nopietnais brīdinājums, - atkal puisim virsū nepaskatīdamies, teica Zigmunds. - Bet tev es patiešām pašu pēdējo reizi vaicāju - vai esi sapratis visu, ko es tev teicu? Nu, kas ir, ko tu tagad drebi? Kur tad palika tava pirmītējā bravūra? Atbildi!

Zigmund, ko tu te ņemies? - Harolds skaļi uzsauca. Šķita, ka savā dusmu apmātībā Zigmunds tagad cenšas noteikt to sienu, pret kuru paredzēts izšķīdināt kārtējo sev nepatīkamo tipu, taču tūlīt viņš Haroldu atpazina.

- Aizrādītāji man te atradušies, - Zigmunds ierunājās jau krietni vien rāmākā tonī. - Paši uzvedas kā tāds nekontrolējamu āžu bars, bet es i pirkstiņu nevaru piedurt, kad garām jāpaiet... Tu man atbildēsi kaut ko vai ne? Kas ir ar tevi?

-Jā... - upuris izstomīja.

- Kas - jā?

-Jā, es sapratu, ko man teica.

- Uzreiz tā vajadzēja. - Un Zigmunds pagriezās pret Haroldu: - Beidzi?

-Jā, - Harolds atbildēja.

Steidzies?

Ne pārāk.

- Pēc divdesmit minūtēm satiekamies kafejnīcā. Labi? Es vēl pāris apļu te nodragāšu, kamēr šitie pederasti netraucē. Pāris apļu tikai, okei?

- Labi, es būšu kafejnīcā, - Harolds atbildēja.

Trīs Zigmunda pārmācītie zēni ne pārāk bijīgi, bet gana cienīgi nopētīja gan to, kā Zigmunds ielec baseinā un braši aizpeld, gan arī Harolds pakausī juta tādu kā vaicājošu skatienu. Šķiet, samērojot savas iespējas ar tām, kuras būtu Zigmundam un Haroldam kopā, viņi laikam kaut ko patiešām bija sapratuši.

Varbūt ne gluži to, ko gribēja pateikt Zigmunds, bet vismaz to, ka nopietnāka konflikta gadījumā viņu izredzes būtu apskaužami niecīgas.Mazgājoties dušā un pēc tam ģērbjoties, Harolds domāja par garu, kas reizēm baseinā valda. Ik pa brīdim uzplaiksni agresivitātes zibšņi. Stāvot un vērojot, kā Zigmunds audzina jauniešus, kas atļāvušies viņam aizrādīt, Harolds aptvēra, cik muļķīgi un nelietderīgi tas viss no malas izskatās. Jā gan, tikai no malas. Bet kā gan tu pats izskatījies, kad lēcies ar treneri sarkanajās biksēs?

Laikam jau tieši tāpat.

Būtībā jau ne es pats, ne arī Zigmunds, cik vien varu atcerēties, ikdienā neesam agresīvi ļaudis, ne arī tādi, kas katru mīļu brīdi ir gatavi atrisināt jebkuru konfliktu ar dūru palīdzību. Bet te pēkšņi -koku

dirsā iespraudīšu vai arī izsmērēšu pret sienu! Vai tiešām te vainojama kaut kāda pārpildītā baseina aura?

Jā gan, tā tas varētu būt. Cilvēks gan pēc dabas ir visnotaļ sabiedriska būtne, taču vislabāk bieži vien jūtas vienatnē. Un, ja vēl viņam piespiedu kārtā jāberzējas gar citiem cilvēkiem un tā dienu no dienas, tad laikam daudz neva​jag, lai no mazas dzirkstelītes iedegtos liela un nopietna liesma.

Ejot no ģērbtuves laukā, viņš redzēja, ka tur jau atgriezies Zigmunds. Viņi atkal sarunājās ar žestu palīdzību, un Zigmunda mājieni nozīmēja apmēram to - nebaidies, nebaidies - vairs nekur neaizkavēšos.

Rinda kafejnīcā bija liela, taču Harolds varēja šoreiz atļauties tajā pastāvēt. Līdz pulksten sešiem vēl gandrīz apaļa stunda.

Zigmunds ieradās ātrāk, nekā bija gaidīts. Tikko Harolds bija pasūtījis sev minerālūdeni un divus banānus un bija paspējis šo to paņemt arī viņam, kā viņš jau bija klāt. Pie Harolda izvēlētās ēdienkartes Zigmunds tūlīt enerģiski pielika klāt arī gaļas salātiņus, divas biezpienmaizītes un tēju ar medu.

Viņi apsēdās pie kāda attālāka galdiņa un nesarunājuši nometa savus peldlietu maisiņus atlikušajos divos brīvajos krēslos pie apaļā galdiņa. Tam bija jānozīmē, ka tas ir aizņemts.

Kafejnīcā ienāca arī jauniešu trijotne un sāka snaikstīties gar vitrīnu.

Dīgļu bars. Onānisti, - noburkšķēja Zigmunds, viņus ieraugot.

Ko? A, tu tos jauniešus domā? -Jaunieši. Dēliņi, vairāk nekas.

Skatos, ka tu tāds agresīvs esi palicis, - Harolds teica. - Ko tad viņi tev tādu nodarīja?

Neko. Jau ūdenī viņi man krita uz nerviem. Es pāris reižu aizrādīju, tā pieklājīgi sākumā, lai peld pa labo pusi un netraucē citiem, bet nē, šie ņemas kā tādi zīdaiņi un izliekas, ka neko nav dzirdējuši. Sak, ko tas onkulis tur burkšķ? Un ārā arī - kad es ieraudzīju tevi un devos uz kāpnītēm, lai satiktos, skatos, šie atkal stāv bariņā kā tādi teļi, saspiedušies šaurajā ejā. Garām nevar normāli paiet. Es tā maigi pagrūdu to garāko šķeistu, bet šis kā tāda lapseņu sadzelta preilene man uzbļauj: ei, vai tad uzreiz tā vajag grūstīties.

Nu, tad es neizturēju.

- Es arī viņus pāris reižu esmu ievērojis, - Harolds teica.

- Bērnudārzs. Akcelerāti uz pāraugušām kājām, - Zigmunds turpināja pukoties, rāmi pūzdams tēju. Nu, bet labi - lai jau bērni dzīvo. Stāsti labāk - kā iet tev? Uz šejieni bieži nāc?

- Katru otro dienu. Un tu?

Reti. Te es reti parādos. Kādreiz pēc svaru zālītes, kā šodien. Pārsvarā apmeklēju septītās skolas baseinu, jo tur ir teicama sauna. Un te arī viss nāvīgi dārgi sanāk. Tādas cenas saskrūvējuši!

Te arī ir sauna, - Harolds teica, skatīdamies, cik jocīgi Zig​munds ēd biezpienmaizīti. Viņš to lauza ar pirkstiem mazos gabaliņos un tad tos no paliela attāluma trāpīgi svieda tieši mutē. Viņš ne reizi nekļūdījās, lai arī sēdēja, atgāzies krēslā.

Te jau viss kas ir, bet man tomēr nepatīk, - Zigmunds teica. - Gandrīz vienmēr te ir piebāzts kā velna pakaļā. Un tā taču nav normāla sauna, kur salien iekšā desmit rumpji! Un vēl tikpat stāv aiz durvīm un mīņājas kā uz mīšanu. Tad nu tev ir jāsaprot, ka uz tevi, lūk, gaida, un, saproties, pārāk ilgi tur neaizsēdies, dod vietu arī citiem. Nē, nē, tas nav nekāds stils. Septītajā skolā pa vakariem ir pavisam kluss un mierīgs.

Bet tur, ja nemaldos, baseins ir uz pusi īsāks. Un pavisam sekls arī. Kā jau bērniem domāts. Peldi un visu laiku uzmanies, - Harolds teica.

Nekādas vainas. Galvenais, lai nav pārākā biežņa.

Nu, bet ceļgali nesitas pa dibenu?

- Nē, - Zigmunds pirmo reizi iesmējās. - Un es jau teicu, ka te viss pārlieku dārgs. Ja sāk rēķināt ar to, ka pirmo summu no tevis noplēš jau stāvvietā, tad, kamēr tu tiec līdz ūdenim un nāc te pa durvīm ārā, skaitītājs ir uzgriezis tādu ciparu, ka acis paliek uz kātiņiem. Septītajā skolā par to var veselu nedēļu plunčāties.

-Jā, tam es piekrītu, - Harolds teica. - Bet, ja izmanto tikai baseinu, tad nemaz tik dārgi nesanāk.

- Vienalga.

- Kas tev ir par autiņu?

- Tagad es braukāju ar džipa tipa busiņu. Ir amerikāņiem tāds brīnums kā dodžs.

- Vai mašīnu vienmēr turi maksas stāvvietā? - Harolds pēkšņi painteresējās.

-Jā. Kopš tā te uzradās. Nesaprotu, par ko tiek plēsta tāda nauda, bet laikam neko tur nepadarīsi.

Vismaz drošība.

- Drošība? Tu esi pārliecināts? - Harolds domīgi turpināja. - Zini, man pagājušajā nedēļā te apzaga mašīnu. Faktiski gribēja aizdzīt... - Un viņš izstāstīja Zigmundam savu epopeju.

Noklausījies Zigmunds nogrozīja galvu.

Tev, vecīt, ir nāvīgi paveicies, - viņš teica.

Tā jau visi saka. Bet es netaisos ar to tik vienkārši samierināties. - Haroldam pēkšņi likās, ka tieši Zigmundam ir jāpasaka šie vārdi.

Kā tad! Es tavā vietā arī tā darītu! - Zigmunds pēkšņi iedegās. Harolds pat pameta bažīgu skatienu visapkārt - vai tie jaunieši ir aizgājuši? Paldies Dievam, kafejnīcā viņus nemanīja.

Pirmkārt! - Zigmunds zīmīgi izslēja gaisā pirkstu. - Pirmkārt, es tev teikšu šitādu lietu, klausies.

Pilnīgi liec mierā tos jefiņus no policijas. Tos tu neinteresē. Tiem ir jāpilda savu priekšnieku politiskais pasūtījums. Paskaties tikai, kādus tagad darboņus liek cietumā, tā teikt, bez tiesas! Un vai no tā pilsoņiem ir kļuvis labāk? Neliek jau noziedzniekus, bet sitos te, kā viņus tagad sauc, nu, politiskos biznesmeņus, kas viens otru uzpērk. Labi, to es tikai tā, starp citu. Gan mēs vēl tiksim arī šiem slīpajiem kādreiz klāt.

Bet pats pirmais, ko es tavā vietā izdarītu, sagaidītu norunātajā vietā to distrofisko veceni, paņemtu dokumentus un tad - caps - aiz kājām un turpat kādā stabā uzkārtu augšā. Lai karājas, kamēr atzīstas visos grēkos. Tā tu ātri vien uzzinātu visu par tiem čaļiem, un pēc tam būtu viegli šos dabūt rokās.

Un pēc tam?

Pēc tam?! - Zigmunds iesaucās, un viņa sejā varēja lasīt, ka nupat no simt iespējamajiem variantiem tiks nosaukts pats iespaidīgākais un tā būs pati labākā turpmākās rīcības recepte. - Pēc tam jau rastos padoms. Viena lieta, protams, ja viņi tev liks mieru, taču, ja viņi turpinās tā, kā tu paredzi, tad es neredzu cita varianta. Vecīt, nevienu tavas problēmas neinteresēs, tici man! Policija un tas tavs speciālais ģenerālis, šie varbūt nedaudz viņus patramdīs, bet tas tev beigās tikai pašam nāks par sliktu. Ja nu šiem arī tur pāris gadiņu katram iedos, tad tas nebūs nekas liels, bet tev gan būs jādzīvo vienās trīsās par to, kas notiks tad, kad šie pa vienam vien sāks nākt laukā un tad apsēdīs tevi kā tarakāni. Nē, nē, tas nekur neder. Te ir jāpielieto pavisam citas metodes.

Tu runā tā, it kā bieži vien tādas būtu jau pielietojis, - Harolds teica.

Nu... Taču man ir pilnīgi skaidrs, kā es tādā gadījumā rīkotos pats. Ne mazākās žēlastības. Un neatstāt nekādas izredzes tikt laukā, lai pasūdzētos. Viņi man gluži kā uz delnas izliktu visu par savu sistēmu, nosauktu visus savus slepenos bosus, viņu atrašanās vietas, un pēc tam es no viņiem skaisti un ar cieņu atvadītos.

Kādā veidā? - Harolds vaicāja, sajuzdams kaut ko nelabu Zigmunda domu gājienā.

Liecies mierā! Ir simtiem veidu, kā veiksmīgi tikt vaļā no tāda līķīša. Skābīte, piemēram...

- Tu nopietni runā? - Harolds gluži vai nespēja noticēt.

- Protams. Es ar tādiem neauklētos ne mirkli. Vecene prasa desmitnieku? Pa zobiem tā, lai rīstās divas dienas. Un nekādas pār​runas!

Zigmunds bija pieklusinājis savu vareno balsi un nupat arī pats laikam juta, ka drusciņ tā kā būtu aizrāvies savas fantāzijas lidojumā. Viņš strauji aprāvās, tad it kā neveikli pasmaidīja, un Haroldam bija jāsaprot, ka tā varētu būt arī tikai tāda nedaudz pārspīlēta bravūra. Bet mums taču vairs nav padsmit gadu, Harolds nodomāja. Viņš saprata, ka patiesībā Zigmunds tā arī domā, kā runā. Tas iesvēla nemieru.

Gribējās vēl un vēl par to runāt, apmuļļāt šo ideju no visām pusēm, atgriezties atkal pašā sākumā un atkal visam vēlreiz Iziet cauri tā, it kā tas tiktu darīts realitātē.

Vecenei pa zobiem - tas varbūt būtu drusciņ pārspīlēti, - Harolds ierunājās. - Ja nu randiņš ir

publiskā vietā, tad tur viscaur riņķī būs cilvēki, un visādi citādi tas arī nebūs glīti. Sieviete taču...

Kāda sieviete? Maita un vairāk nekas. Veca maita, ja ir tā, kā tu man stāsti. Nekā tur nav no sievietes. Parazītisks gaļas gabals mūsu sabiedrībā.

Tā arī ir, kā es stāstu, - Harolds turpināja. - Bet laikam ir viena cita lieta. Ja es tā, hm, nodarīšu pāri vecenei, tad gan zēniem būs iemesls man atriebties.

Tad tur viņus arī paņemsi! - Zigmunds atkal azartiski paaugstināja balsi. Viņam īpaši nerūpēja, ka vēl kāds cits bez Harolda varētu viņa teikto sadzirdēt. Šķita pat, ka viņam itin nekas pret to nebūtu iebilstams. - Tu taču to arī patiesībā vēlies, vai ne? Es lieliski saprotu, ka tu tik vienkārši mierā neliksies.

Harolds klusēja. Galvā rosījās pavisam savādas domas.

Sagatavojies visam kārtīgi, un tad viņi tevi nepārsteigs nesagata​votu, - Zigmunds vēl piebilda.

Ja viņi patiešām ir vēl zaļi bērneļi, tad varbūt tā varētu darīt. Vismaz vienreiz kārtīgi sadotu pa zobiem. Un par to jau es galvenokārt arī domāju. Bet - atkal! - ja nu tā nav? Ja nu aiz viņiem tomēr stiepjas noziedzīgās pasaules zirnekļa tīkls? Bosi taču būs informēti par viņu gaitām. Viņiem būs jāsniedz paskaidrojumi par saviem zaudētajiem zobiem.

Tas nekas, - Zigmunds atkal bija kļuvis azartisks. - Noķersi pirmo, nocirtīsi vienu roku, un viņš tev visu skaidri nostāstīs: kur katrs viņu priekšnieks meklējams. Ar tiem tu rīkosies tāpat un tad jau drīz varēsi pieklauvēt pie paša bosa durvīm un smuki nocelt viņu no kādas mātītes, un turpat arī piebeigsi to maitas gabalu. Ar mātīti pats varēsi pabeigt, jo viņai ir samaksāts. Johaidī, vecais, savādāk nevar! Ja gribi atriebties, kā tas kārtīgam latvieša cilvēkam pienākas, tad nedomā sitos krieveļus baidīt ar dūru vicināšanu vai nosūdzēšanu policijai! Tiklīdz ies vaļā, tā būs tikai viens likums -vai nu viņi, vai tu. Nē, nu, protams, tu vari arī tēlot maigo Lāčplēsi un nemitīgi viņiem maksāt vai arī bez ierunām atdot visu, ko šie ik pa brīdim pieprasa. Dari tā. Lūdzu!

Harolds atkal klusēja. Kaut kas viņa uzskatu sistēmā bija tā kā sašķobījies. Principā Zigmunds diezgan precīzos, lai arī neganti ekstrēmos vārdos bija pateicis visu to, ko domājis un izdomājis arī viņš pats. Ar tādu pašu domu, tikai bez precīza rīcības plāna.

- Jā, bet... ģimene, - Harolds teica un iešķībi paskatījās uz Zigmundu. Viņš nesen bija šķīries. Jau otro reizi. Pirmo sievu viņš pats bija pametis, lai dotos pie kādas apburošas skaistuma karalienes troņa tīkotājas, kura to gan neieguva, bet, vienalga, bija visnotaļ apburoša būtne, bet viņa savukārt nesen atstāja Zigmundu un pārcēlās uz dzīvi pie kāda fotomākslinieka. - Teiksim, es iesēžos autiņā, un tas piepeši uzsprāgst. Viena roka karājas, otra jau aiz stūra un tā tālāk.

Bet tu taču viņiem nedosi tādu iespēju! - Zigmunds atkal uzsauca. - Noķersi pirmos momentus un tad vairs nedosi nekādas iespējas manipulēt tālāk. Vienu aiz rīkles ciet, kaut kādā pagrabā iekšā, un tur viss tiks uzzināts. Gribi, nākšu palīgā?

Klausies, tu runā tā, it kā tikko būtu no cietuma iznācis, -Harolds pavīpsnāja.

Nu nē, - Zigmunds atkal strauji pierima. - Tur es negribu nonākt. Tāpēc arī saku, viss jādara maksimāli tīri un droši. Un neviens taču negrasās klupt virsū nevainīgiem jēriņiem, vai ne? Te ir runa par rūdītiem neģēļiem, kas uz taisnā ceļa nekad un nekādi nav atgriežami. Tādiem nedrīkst ļaut sev kāpt uz galvas! Ja ar mani kaut kas tāds notiktu, gan es mācētu visu izdarīt ne čiku, ne grabu.

Braucot no baseina uz mājām, Harolds aizvien pārcilāja atmiņā sarunu ar Zigmundu. Viņš mazāk domāja par vārdiem, kurus Zigmunds bija teicis, bet gan apcerēja, kāpēc viņš tā pārmainījies. Kas ar viņu noticis? Šķita, viņš saņēmis gaidītu likteņa triecienu, bet gaidītā vietā ieguvis ko citu. Proti, šis Dieva pirkstu glāsts vai bakstījums kādā neomulīgā vietā nav pārvērtis viņu par svētlaimīgu gaišā pielūdzēju, bet gan, gluži otrādi, par velnišķīgu nacionālistu. Zigmunda teiktais parastam cilvēkam viegli pāri lūpām nespruktu.

Varbūt to varētu izteikt pašam labākajam draugam, ar kuru izrāpoti kara ceļi, un tad, pēc gadiem sēžot pie viskija pudeles visu nakti, pašā rīta agrumā to varētu uzticēt kā izmisīgu noslēpumu. Bet tagad Zigmunds to deklarēja kā pašsaprotamu dzīves taisnību. Sak, vecīt, attopies - vai tad vēl neesi sapratis,

kur mēs tagad dzīvojam?

Aci pret aci, zobu pret zobu! Ar visiem šitiem bandītiem!

Harolds atcerējās, ka Zigmunds pārmainījās jau kopš apprecēšanās ar nekronēto skaistuma karalieni.

Visa tā vingrošana un pastiprināta veselības, ārējā izskata uzmanīšana, tā vēl nav pirmā vecuma iestāšanās pazīme. Gluži otrādi. Šķita, viņš beidzot pilnu krūti cenšas tvert to, ko nav paspējis izdarīt agrā jaunībā, kad visam pāri gūlās aizliegumu slogs. Viņš ir pārliecināts, ka nekas vēl nav nokavēts, un šajā ziņā viņam ir pilnīga taisnība. Pēdējais un - es teiktu - īstenais laiks.

Taču tik agresīvs viņš nekad nav bijis. Kārtīgam latviešu vecim ir jāmāk par sevi pastāvēt, viņš teica. Kāpēc šis mūžīgais nācijas komplekss šobrīd ir fokusējies tieši Zigmundā? Vai viņam kādi personiski blakus motīvi, par kuriem es neko nezinu? Kādu laiku bija jāsargā jaunā un skaistā sieva, tad to vēl varētu saprast. Bet tagad? Pati dzīve būs, kā smejies, iepūtusi dvēselē jaunu dvašu.

Taču pats satraucošākais taču ir tas, ka pārāk tālu šis Zigmunda tik viegli izsacītais nav no tā, ko sirds kambaru dziļumos glabāju pats. Lūk, kur tas suns aprakts! Un tikpat svarīgi arī tas, ka man pat prātā neienāca apjautāties par to, kas tagad nu šķitās pavisam bērnišķīgi. Par nazi. Vai Zigmunds durtu? Manu pārdomu fatālais auglis - vai tu durtu? Jebšu - vai tu arī durtu? It kā ir iemesls pārliecinoši apgalvot, ka es, lūk, durtu, bet tagad ir bezgala svarīgi uzzināt -vai tu arī?

Harolds brauca, nosvīdis no domāšanas. Šodien tu, vecīt, tā kā būtu gana sasmēlies spēkus no māmuļas zemes. No nejaušām frāzēm sarunā ar Lari, no Zigmunda spēcīgās kaislību plūsmas, ar to vien jau pietiek, lai saprastu: tas, kas pēdējās dienās plosās pa tavu pauri, nekas jauns nav. Tāpat kā viss pārējais šajā nolādētajā pasaulē, arī tavas domas tur, kosmosā, plivinās, un, kad dzīve piespiež, vajag prast sevi gaidoši atvērt, un visas tās domas pie tevis atnāks. Un neba jau nu vienmēr baltas svītras veidā pa taisno no debesīm. Raugi, pietiek aprunāties ar pāris draugiem vai paziņām. Cilvēka veselais saprāts.

Vai patiešām tagad es domāju veselīgi? Vai es savā prātā pārcilāju cilvēciskas domas?

28. nodaļa Mājās Harolds pārradās precīzi pulksten sešos. Zinot, ka sakarā ar Emmas rītdienas aizceļošanu vēl ir iespējams kāds ašs izbrauciens pēdējā brīdī pēc kādas viņai nepieciešamas un piemirstas lietiņas, mašīnu viņš pagaidām atstāja pie mājas. Vēl neviens cits no mājiniekiem nebija pārradies. Emma kaut kur kavējās - ak, šis mūsdienu sievietes liktenis: pat saistoša izbrauciena priekšvakarā vēl jāsteidz pabeigt kaut kādi tur darbi, - bet dēls vēl treniņā, un Haroldu sagaidīja tikai aizdomīgi smaidošs sievastēvs.

Harolds allaž izjuta zināmu neveiklību, kad bija kaut vai pāris minūšu jāpavada divatā ar viņu. īsti nebija saprotams, kāpēc tas ir tā, bet viņiem nekad nebija par ko runāt, izņemot nepieciešamākās pieklājības frāzes. Nebija nekāds pārliekais ļaunums vienam uz otru, taču izpalika tādas jūtas kā maigums vai simpātijas. Harolds viņu turēja aizdomās par slepenu dubultdzīvi un bija pārliecināts, ka aiz šī cilvēka sausnējās un sīkās ārējās čaulas slēpjas apsviedīgs imperiālistu spiegs, izmanīgs sieviešu slepkava maniaks vai kas tamlīdzīgs. Ar vārdu sakot, Harolds nespēja noticēt nevienam viņa vārdam vai žestam.

Viss vienmēr likās pliekani samākslots un glaimīgi ironisks. Kad viņu skatieni sadūrās, tad Haroldam likās, ka sievastēva acis it kā jautā: nu, vai tad esi sapratis vai vēl aizvien mokies neziņā? Nav izslēgts, ka tieši tā viņš domā arī par Haroldu.

Tagad Harolds pieklājīgi apjautājās, vai sievastēvs gaidīs mājās Emmu, par kuras gaitām gan nekas konkrēts nebija zināms, vai arī tūlīt pat dosies prom. Laikam Harolds bija pārāk nepārprotami izteicies, un sievastēvs tūlīt izvēlējās otro variantu. Aši izpētījis vilcienu sarakstu, viņš skaļi konstatēja, ka līdz derīgā vilciena atiešanai palikušas piecpadsmit minūtes, tā ātri ejot, viņš stacijā būšot laikā. Haroldu tas apmierināja, un tas nebija apslēpjams arī viņa sejā.

Laipni izvadījis sievastēvu pa durvīm un - jau bez kādas liekulības - pateicies par šīsdienas pakalpojumiem mājas sarga lomā, Harolds tūlīt pat atlaidās dīvānā, blenzdams uz telefona aparātu,

sajuzdamies lieks un bezjēdzīgs. Pats savā dzīvoklī! Kur tas der? Nu nē, es taču neiešu pazemoties. Ja zvanīs, tad zvanīs, bet nesēdēšu tagad kā dullais pie telefona. Saruna ar Zigmundu tomēr bija iesējusi dīgtspējīgu sēklu apziņā. Laikam jau viņš vēl nespēja pat apjaust šī asna patieso un slēpto spēku un par ko tas ar laiku varētu pārvērsties.Harolds ievietoja atskaņotājā kompaktdisku un ļāvās nežēlīgu un skaļu ritmu baudīšanai. Mūzika un tās skaļums šajās mājās bija viens no tabu. Pat tandēmā ar dēlu Harolds nebija spējīgs cīnīties pret Emmu, kam, šķiet, savulaik vismaz divi ziloņi ir uzkāpuši katrs uz savas auss, tāpēc klausīties skaļu mūziku bija lemts tikai tajos retajos un īsajos brīžos, kad Emmas nebija mājās. Tādi brīži negadījās bieži. Harolds bija ieguldījis paprāvu naudiņu normālas mūzikas aparatūras iegādei un reizēm skaļi, bet ne ļauni sūrojās, ka reti pats dabū to izbaudīt. Un, ja vēl ņem vērā to, ka plānās blokmājas sienas laiž cauri jebkuru nopietnāku troksni un bieži vien kādas jautrākas ballītes laikā kaimiņš no apakšējā dzīvokļa ir nācis aizrādīt, raugi, pulkstenis jau ir tik un tik, un kā tad nu Harolds tā varot te trok​šņot, tad ir skaidrs, ka viņa iespēju robežas šai gadījumā bija neap​skaužami šauras.

Nekas, nekas, Harolds pēdējā laikā bieži domāja, lūk, uzcelšu vasarnīcu, un tur nu gan neviens man nespēs neko aizrādīt. Pat Emma. Varēs braukt atpakaļ uz Rīgu, ja kas nepatiks.

Laiks ritēja, un drīz jau bija bez piecām minūtēm septiņi. Pārradās gan Emma, kas esot ieskrējusi vēl pāris veikalos un pamanījusies pat apmeklēt frizētavu, gan arī dēls, kas nekur nebija kavējies. Bet telefons klusēja. Šis vakars bija drudžaini burvīgs, un uz beigām Harolds uz telefona pusi raudzījās aizvien retāk un ar citādām bažām. Domājot par Emmu un viņas fantastiskajām spējām vienas sekundes laikā mainīt garastāvokli un vispār jebkuru iepriekšēju nodomu, viņš savukārt sāka gluži vai klusiņām lūgties, lai tikai tā stulbā vecene šovakar nezvanītu. Tad tomēr atkal būtu gari un plaši jārunā, kā tas vecajai dirslei ļoti patīk, un tas kaitētu tai jaukajai gaisotnei, kas valdīja mājās.

Emmai šis bija visnotaļ satraucošs brīdis. Šādu braucienu viņa bija vairākkārt pelnījusi. Gan tāpēc, ka allaž it kā pa jokam gaudās, ka Harolds, lūk, dabū izbraukāties pa pasauli, bet viņa ne. Tā bija balta patiesība. Tiesa, patiesība ar diviem galiem. Haroldam bieži vien paveicās, un viņš pamanījās šur un tur aizbraukt tā, ka gandrīz nekas no savas kabatas nebija jāmaksā. Tik daudz naudas, lai viņi varētu kaut kur skaisti aizlaist kopā, viņiem nekad neiekrājās. Katrs no viņiem to labi apzinājās. Un viss jau parasti apstājās pie sūrās apziņas - ja gribi celt vasarnīcu, tad šis tas vēl gadiem ilgi būs jāpiecieš. Ar prātu jau to saprast varēja, bet sirds gan - tā domāja kaut ko pavisam savu. Vēl Emma šo braucienu bija pelnījusi arī tāpēc, ka pagājušajā ziemā augumā mazā un trauslā sieviete bija pamanījusies neveiksmīgi nokrist un salauzt kāju - potītes lūzums divās vietās un viena satrūkusi saite. Pats lūzums, piedzīvojumi traumu punktā un pāris dienu slimnīcas dzelzs gultiņā ar gaisā paceltu ieģipsēto kāju vēl nebija Emmas psihei nodarījis neko ļaunu, taču pietika ar pirmajām piecām dienām vienai pašai mājās, lai viņa kļūtu gluži vai ārprātīga no nevarības apziņas. Vieni vienīgi puņķi un asaras un nekādas lietderības.

Tad arī Harolds bija apsolījis, tiklīdz viņai noņems to sasodīto ģipsi, tā viņš izmaksās vienu izbraucienu uz ārzemēm. Tas iedarbojās labāk nekā konfekte mazam bērnelim. Harolds pat slepus sāka baiļoties, visi esam lieli bērni, un līdz pat sirmam vecumam mums patīk saņemt dāvanas un gaidīt brīnumus, tomēr šķita, ka tik ļoti sapriecāties par to var patiešām mazs bērns. Un tas kļuva par lieliskāko bubuli. Tiklīdz Emmai nāca virsū bezdarbības izraisītās grūtsirdības lēkmes, tā Harolds sāka skaļi apsvērt, ka laikam jau šogad viņam neizdosies ceļojumu sponsorēt, vai ko tamlīdzīgu, un viņa momentā aprimas, bezgala lūdzoši raudzījās uz Haroldu, un tad atkal viss bija labi.

Vispirms viņiem bija runa par ceļojumu uz Norvēģiju, bet Emma nevarēja izbrīvēt laiku darbā. Tad nāca skaistā ideja par Parīzi, bet arī to aiztramdīja kāda skarbās ikdienas liga. Beigu beigās izvēle krita uz Prāgu, kas arī ir visnotaļ ievērības cienīgs objekts. Nu viņa pošas jau rīt no rīta doties uz turieni. Kopā ar pazīstamu dāmīšu pulciņu. Tas tikai būs jautrais braucieniņš, vai ne?

Kaut tikai tā stulbā izspiedējvecene nepiezvanītu. Es taču tāpat vairs šitādā tumsā neiešu ar viņu kaut

kur tikties!

Bet šitā maita tomēr ņēma un piezvanīja gan. Pusdesmitos vakarā.

- Hallo! Šitais... tas Garoļd, jā?

-Jā, jā, es klausos, - Harolds smagi iepūta klausulē.

- Ahā! Labsvakars, labs... nu te šitā... nu par tām... ē... par to dokuments es zvān... tu jau atceries, jā, ko?

-Jā, jā, atceros gan. Nu, kas tad būtu jauns? Mums gan bija runāts, ka jūs zvanīsiet sešos. Es gaidīju, - Harolds teica.

- Ko? Ā - nē, nē, nekā nesanāc. Bet es tak neteic, ka... šitais te... ka točka sešos tieši... nekā tāda, vai ne? Tā tak tu pats to teic, ka ātrāk pats nemaz nebūs.

- Nu labi, labi, - Harolds samierinoši teica.

- Nūja. Tātad nu tā. Tad nu tā... ē... tad kaukā mums te vaidziks to sarunāt... kaukā... tā runāt kaukā...

- Es patiešām vienreiz to gribētu izdarīt. Gaidu jūsu priekšlikumus.

- Ē... šitais te... nu šovakārs jau vairs ne. Nu jau tas tumš, ko? Jā, man jau bail pa tumš. Jā, jā, bail, bail vecam cilvēk... Ē... nu tā kaukā uz rītu, jā?

Ko viņa te, velns parāvis, ņemas, Harolds iekšēji nolamājās, neapzināti kodīdams apakšlūpu un nezinādams, kā tagad īsti izturēties, un tas bija mazliet neierasti. Emma arī, raugi, jau saspicē-jusi ausis un izskatās kā tāds lēcienā iztraucēts vilcēns. Ko tā vecene vispār zvana, ja negrib to lietiņu pēc iespējas ātrāk nokārtot? Visīstākais telefonterors. Zināmā mērā izsmalcināts terors. Vai tiešām viņi visu laiku mani pārbauda?

-Jāatzīstas, ka es jūs pavisam vairs nesaprotu, - Harolds beidzot teica īgnā tonī. - Tas jau sāk izskatīties aizdomīgi. Mēs taču visu esam sarunājuši. Jūs man atdodiet dokumentus, kurus atradāt mežā, bet es jums dodu desmitnieku - paldies un sveiki! Cik ilgi un cik bieži jūs man tagad šitā zvanīsiet?

Ko? Ko tādu? Kā mierīgā... es nesaprāt uzreiz... ē... es tā nemaz nesaprāt. Vaita tu akaliņ to paš, ka es kauko slikt?

Nē, nē, ak tu dieviņ tētiņ! - Harolds iesaucās. - Es tikai gribētu noskaidrot...

Ak, jā, jā, es saprat tagadiņ gan, - vecā apņēmīgi pārtrauca Haroldu. Bet viņam pēkšņi likās, ka tā tagad nav nekāda večiņa, bet gan savu balsi pārveidot un pamatīgi pietēlot spējīga un gados arī krietni vien jaunāka sieva. Viņa turpināja: - Tu tikai domā, ka es ir kaukāda slikt. Garoļd, Garoļd, sabīsties tā dieva, gočen! Es tak tikai slim un godīg cilvēk. Man tak visi te pazīst! Un gan jau tu pats ar man ir redzējs.

Gan jau esam kādureiz pagājš viens otr garām... tepat... kaukur tā... ē... es tak tevi zin, nu... man tā liekas, ka es tev lāb zin... ē... jums tur tāds balts suņits vis ir, ja? Ir, ko? Ir, ir. Es tak zin. Es ir redzējuš, es zin...

Nevaig tur visād runāt, ka es ir kaukāds tur. Nevaig vis. Es tak tev godīg piezvanīj un grib to vis adot. Es tak pavisam godīg...

Nu gan nolaida penteri, Harolds nodomāja. Bet, paskat tikai, kas tagad atklājas! Viņa taču tepat kaut kur blakus mīt. Un pat visu zina par baltu sunīti. Ahā! Nu labi.

- Sitos tekstiņus es no jums jau esmu gana atklausījies, - Harolds teica. - Kad būs beidzot kaut kāda darbība?

Pakārt aiz kājām un izsist visus zobus. Labi, Zigmund, apdomā​sim šo versiju!

Ko? Ē, kas tur bija tād... nu... nūja, nu es jau tā sak. Tad kaukā rītu, ja? Jeb kā mēs to sarunāt? Ko? Tāpatiņās, kā tas ir šodien, ko? A? Ko tāpatās? Sarunāsim atkal sešos, bet jūs zvanīsiet ap desmitiem, lai stāstītu, cik nu jau tumšs un kā jums no tās tumsas bail, un cik vecs, slims un godīgs cilvēks jūs esat?

- Ko?... Ja. Nē. E... kā tas nu tur tagad but... ē... tad tā uz kād seš, jā?

Ne, tikai pakārt aiz vienas kājas. Otra lai brīvi karājas pati par sevi.

- Labi. Ko gan lai es ar jums daru? Bet lai tā būtu pēdējā reize. Vairāk es auklēties netaisos.

Vienreiz taču jau teicu, ka nemaz tik ļoti pēc tiem dokumentiem netrīcu. Ja visu nokārtosim rītā, tad es

vēlētos jūsu balsi vairs nekad mūžā nedzirdēt.

- Ko? Ē, kas bij? Es nesaprāt...

- Saprati gan! - Harolds iesaucās. - Saprati tīri labi. Viss. Atā.

Un tagad Harolds pirmais nosvieda klausuli. Gaidīja, ka tūlīt no jauna atskanēs zvans un atkal būs jāklausās kaut kas par gansiem un fašistiem vai arī būs jādzird, kā nošvirkst viņa pase, kad tā lielā niknumā tiek saplēsta, taču nekas tāds nenotika. Bet sliktākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka viņam atdotu pasi ar, teiksim, izdurtām fotogrāfijas acīm. Varbūt būtu kāda rupjība ierakstīta. Teiksim, ailē «laulības» vai «bērni». Un ko gan tu tur padarītu? Neko. Vecā tikai pateiktu - piedod, Garoļd, tādu nu es to mežā atradu.

Veca un slima. Paiet nevar, bet, lūk, mežā atrod. Un godīga. Ļoti jau nu esot godīga. Tik godīga, ka nemitīgi to uzsver. Un baro kaķīšus. Un vēl visi viņu pazīstot. Un es arī viņu pazīstot. Un sunītis arī jums ir. Tāds balts esot.

Vienu kāju pie viena staba, otru pie otra. Un pa zobiem.

- Kas tagad? Ir jaunumi? - vaicāja Emma.

-Jā, normāli. - Harolds juta nepieciešamību nedaudz pieme​lot.

- Bet uz beigām tu kļuvi itin nikns.

Kaut kā jau ir jāliek saprast, lai tik ļoti nevelk to padarīšanu garumā.

Ko tad viņa tagad saka?

Viss kārtībā. Sarunājām rītā tikties.

Kāpēc tad ne šodien?

Kaut kur esot aizkavējusies un tagad pa tumsu atkal negrib nekur staigāt apkārt. Nāvīgi bailīga esot.

Visādi burlaki un tamlīdzīgā garā.

Harolds centās tēlot vienaldzīgo, taču Emmu nebija pārliecinā​jis. Viņa neatlaidās.

Harold, tu kaut ko man nestāsti.

Kas tad man būtu jāslēpj no tevis? Un beidz vienreiz te vispār ņemties! Uzskatīsim, ka tas jau noiets etaps. Atbrauksi atpakaļ no zeltainās Prāgas, un viss būs nokārtojies. Sarunāts?

Nē, nē, tu tomēr kaut ko slēp no manis. Viņa atkal tev draudēja? Harold, nu, lūdzu, neslēp neko no manis. Man taču tāpat nebūs miera, tu saproti? Nē, es vienkārši nekur nebraukšu - un viss! Es taču nevaru tādā brīdī aizbraukt. Nē.

Liecies mierā. - Un tovakar Haroldam bija jāpieliek ne mazums pūļu, lai Emmu nomierinātu. Viņš saprata, ka visu skarbo patiesību, proti, to, ka no viņas aizbraukšanas vai neaizbraukšanas tāpat nekas nemainīsies, teikt nedrīkst, tāpēc bija jāparokas savu neatklāto talantu dzīlēs un jāspēlē varen spējīgs diplomāts. Viņš arī nedrīkstēja noniecināt mazās sievietes lielo apņēmību griezt arī savu krūti pretim bandītu lodēm jebšu «būt vismaz mājās, kad TAS VISS notiek». Nedrīkstēja arī parādīt, cik tomēr viņam ir svarīgi, lai viņa aizbrauc. Un tādā veidā, tā mierīgi un prātīgi, gluži kā jēlu olu plaukstā viļājot, beigu beigās viņam izdevās nodemonstrēt, ka, pirmkārt, pats ir bezgala mierīgs un, otrkārt, viss taču jau ir sarunāts un nokārtots.

Harolds nestāstīja arī par rīta telefona sarunu ar pastulbo policistu iecirknī, ne arī par sarunu ar Zigmundu, kuru Emma, starp citu, nemaz nepazina, un, protams, centās vairs nepieminēt TO veceni. Viņš stāstīja par to, cik saprātīgs izrādījies Berģu objekta pasūtītājs, cik jauku projektu viņš tagad iesācis kādai mājai upes krastā, cik labi tagad ripo audītis, un par to, cik skaistas pilis ir Prāgā. Un laikam jau tas izdevās tik krāšņi, ka vienubrīd viņš ievēroja, kā, galvu iešķībi pagriezis, viņā uzmanīgi raugās un laikam jau arī klausās mazais, baltais foksis. Starp citu, viņš nemaz nav nekāds mazais un baltais. Viņš ir foksterjers un ir trīskrāsains - balts ar melniem un gaiši brūniem plankumiem. Tā stulbā vecene būs kļūdī​jusies.

Nē, nebūs gan viņa kļūdījusies. Nemaz nemēģini sevi mānīt. Būs tevi noskatījuši aizvakar stāvvietā vai arī jau krietni agrāk. Prin​cipā tu jau sen esi labi izpētīts. Šķebinoši.

Baroju kaķīšus, un visi mani pazīst.

Un, ja vēl tu esi slima un maz vari pastaigāt, sakies esam mani redzējusi, tad... hm... tad tu patiešām tepat kaut kur esi. Labi, labi.

Taču Emmas sagatavošanās darbi ieilga krietni pāri pusnaktij. Nedēļas ceļojumam komfortablā autobusā ar vienu kārtīgu ceļasomu viņai, protams, nepietika. Arī otra beigās sanāca tikpat pilna un grūti pat no zemes paceļama. Harolds vairāk brīnījās par to, ka tās abas bija galvenokārt pilnas ar apģērba gabaliem un visādiem citādiem sieviešu knibuļiem un knabuļiem. Un vannasistabā pēkšņi bija atbrīvojušies divi visnotaļ apjomīgi plaukti.

Harolds pats vairāk uzmanības būtu pievērsis līdzi ņemamām ēdamlietām. Tomēr divas dienas būs jāpavada autobusā. Ak, pareizi, Harold! Ak, ko gan es bez tevis būtu darījusi? Tagad jātaisa vēl trešā neslava. Harolds gan ieteica pārrevidēt kādu no jau gatavajām somām, taču Emma gluži vai iekliedzās patiesā protestā un apsē​dās uz tām, kā kaķene sargājot savus bērnus. Pamēģini tikai pieiet klāt!

- Līdz busam es tev, protams, tās palīdzēšu aizstiept, bet kā tu viena pati to visu izstaipīsi pēc tam?

- Nekas. Es visu izturēšu.

Mašīnu Harolds jau bija nolicis, un arī suns bija izvadāts vakara pastaigā. Nazis visu laiku kabatā.

Bet aizvien vēl nekā aizdomīga.

Viņš nolikās gulēt, apzinoties, ka ir vēla stunda un gulēšanai palicis maz laika, jo no rīta jāceļas krietni agrāk nekā parasti, Emma jānogādā līdz autobusam pirms pulksten astoņiem. Tomēr viņš ilgi nevarēja aizmigt.

Tu tikai baro kaķīšus un visai labi mani pazīsti. Balts sunītis arī man ir. Labi, labi, vecā stulbene, bet tu nemaz nezini, ka ir tāds Zigmunds! Pa zobiem un aiz kājas pie kāķa. Nē, laikam bija otrādi. Bet -pa zobiem jebkurā gadījumā...

29. nodaļa Otrdienas rītā visvairāk drudžainas rosības pārņemts bija Harolds. Par spīti īsajam miegam, viņš pamodās ap sešiem rītā un jutās gana spirgts. Vispār Harolds bija guļava, ja vien negadījās īpašs iemesls, tad parasti gulēja tik ilgi, cik varēja atļauties. Bet šoreiz bija jāceļas, un viņš to darīja nekurnēdams, nebija ne mazākā noguruma vai īgnuma. Harolds zināja, tas viss nāks uz dienas beigām, bet līdz tam vēl gana laika.

Stāvvietā Harolds atkal sastapa abus brīvi staigājošos pusvilkus, kas rīta agrumā aizvien pa iežogoto teritoriju klīda nepiesieti. Viņi Haroldā neatpazina nesenā pazemojošā cīniņa dalībnieku. Foksi gan atpazītu uzreiz.

Pēc omulīgas tērzēšanas pie brokastu galda Harolds iesēdināja Emmu ar visām daudzajām somām mašīnā un aizveda līdz viesnīcai «Latvija», kur bija noteikta Prāgas braucēju pulcēšanās vieta. Sīkāk arī Emma pati nemācēja pastāstīt - būšot kaut kāds autobuss, un ar to tad arī braukšot.

Agrajā, palsajā rītā ielas bija tukšas, un Harolds pie mērķa nonāca laicīgāk, nekā plānojis, pēc paraduma rēķinādamies ar sastrēgumiem centrā. Ne viņš, ne Emma nealka pēc garām atvadām, un tāpēc, sagaidījis pirmo oficiālo tūrisma firmas pārstāvi, pārliecinājies, ka viss noritēs pēc iepriekš noteiktā plāna, Harolds uzspieda rāmu buču uz Emmas lūpām un brauca mājās. Vēl jāpalaiž uz skolu dēls, un tūlīt jau būs klāt arī dzelzs durvju ielicēji. Dēls gan nav vairs nekāds bēbis, un visa tā viņa palaišana uz skolu aprobežojās ar kontroli, lai viņš neaizietu nepabrokastojis. Harolda pārraudzībā tas vienkārši nebija iespējams. Ar Emmu viņam vēl bija iespējamas kaut kādas diskusijas un pārspriedumi, reizēm pat atļauja atstāt neizēstu šķīvi. Ar Haroldu tas negāja cauri. Varbūt tāpēc, ka viņš pats nekad neņergājās un bez liekām runām allaž izrādīja cieņu jebkuram ēdienam, tālab dēls pat nemēģināja diskutēt, pat ja viņam kāds no ēdieniem nelikās tik garšīgs, kā gribētos.

Durvju licēji ieradās precīzi deviņos - atskanēja durvju zvans, aiz tām jau stāvēja divi tumši zilos virsvalkos ģērbušies vīri ar dzelžiem rokās un instrumentiem somās. Veči bija ļoti meistarīgi, labdabīgi

un savu darbiņu veica godam. Brakšķēja vecās koka stenderes, klabēja jaunie dzelži, dūca urbjmašīnas, putēja betona putekļi, un jau ap pulksten vienpadsmitiem Harolds varēja laimīgi pirmo reizi iemēģināt, kā tad īsti jaunajām durvīm darbojas visas slēdzenes.

To darot, viņam ienāca prātā, ka Emma šobrīd jau ir citā valstī. Vismaz Lietuvā. Jācer, drošībā. Ir jau dzirdēti visādi nostāsti, ka jaunlaiku mežabrāļi uz Lietuvas ceļiem aplaupot pat itin nekaitīgos un nebūt ne pārbagātos tūristu autobusus, taču tas parasti notiekot naktī un visbiežāk, kad autobuss atgriežas no ārzemēm. Jā, ir dzirdēti pat baismīgi stāsti, taču Harolds par to uztraucās vismazāk. Galvenais, ka viņa ir prom no šejienes.

Ap pusdivpadsmitiem mājās ieskrēja dēls, lai saņemtu jauno atslēgu komplektu un īsu instruktāžu par to lietošanu. Tā bija sarunāts, jo Harolds pavisam droši zināja, ka pēcpusdienā, kad puika pārrodas no skolas, mājās nebūs, neko precīzu nevarēja pateikt arī par savām vakara gaitām. Visdrīzāk viņš laiku pavadīs vasarnīcas jaunbūvē un tumsu sagaidīs tur. Dēls vienā acumirklī apguva visu, ko viņam stāstīja, un atkal aizsteidzās uz skolu.

Nekāda lielā skunste tā nav. Trīs slēdzenes un trīs atslēgas. Viens šleperītis paliek ārdurvīm - tas pats vecais. Divi - jaunajām dzelzs iekšdurvīm. Galvenā atslēga izšauj trīs garus, aptuveni pirksta resnuma stieņus uz augšu, apakšu un sāniem un ietriec tos gandrīz divdesmit centimetrus iekšā betona sienā. Otrs arī ir parasts fiksācijas šleperītis. Kad nu viss ir noslēgts, tad nav iespējams šīs durvis viegli un ātri uzlauzt. Vai tā patiešām ir?

Paskaties pats, vai tad tādu dzelzi var atlauzt! - teica meistars. - Vieglāk ir izurbties blakus cauri sienai.

Un ir labi, ka liku iekšējās, vai ne? Lai no ārpuses neko nevar saprast.

Ne tikai tāpēc, - meistars piebilda. - Bērneļiem ir tāds nelāgs ieradums, teiksim, pielavās un iebāž atslēgas caurumiņā kaut vai sērkociņu un nolauž to. Tad tu pats esi dziļākajā dimbā. Tad ir jāsauc mūs, un tas vairs nav tas patīkamākais darbiņš. Ir jau gan arī tādi cilvēki, kas abas durvis - gan iekšējās, gan arējās - liek no dzelzs, taču tā jau, zini, ir pārmērība.

Laikam jau ir ko sargāt, - Harolds pavīpsnāja.

Katram jau kaut kas ir, - meistars piekrita.

Vērojot fokša ieinteresēto līdzdalību visā notiekošajā, viens no meistariem vēl nodemonstrēja, kā jārīkojas ar vieglu rokas aizbīdni durvju iekšpusē. Ar tā aizbīdīšanu no iekšpuses pilnīgi pietiek, lai durvis būtu gluži kā aizslēgtas. Nemaz nevajag katru vakaru un katru rītu lieki slēgt ciet un vaļā visu to garo penteri. Bet galvenais šajā aizbāznī ir mazais knibulis, kurš, lūk, ir atskrūvējams un aizskrūvējams.

Raugi, tā - aizvelc aizbīdni un pieskrūvē to knibuli tā, lai nejauši neizkustētos.

- Tā jau arī tāda pārmērība vien būs, - Harolds ieminējās.

- Ne gluži, - meistars iebilda un pamāja uz suņa pusi. - Suņiem savukārt ir tāds niķis lēkāt gar durvīm un snaikstīties pēc rokturiem. Vienā tādā reizē viņš - hop! - un no iekšpuses aizbīda šo bultu. Ko nu? No ārpuses tā nav atbīdāma. Redzi, tāpēc domāts tas knibulis. Promejot tas allaž jānostiprina aizskrūvētā stāvoklī. Skaidrs?

Jā, tagad viss bija saprotams. Redzi, foksīt, mazais nezvēr, arī par tevi ir padomāts. Nē, šitie meistari nudien ir lāga zēni. Noņemot mērus, viņi pat ir novērtējuši to, kādā tonī Harolds ir izvēlējies halles mēbeles, un tāpēc speciāli pieskaņojuši nule kā ielikto dzelzs durvju tapsējuma toni. Harolds par to bija sajūsmināts. Viņš samaksāja nolīgto summu un iedeva vēl piecnieku pa virsu. Labi paveikts darbs ir labi paveikts darbs, tur nav ko skopoties.

Uz atvadām Harolds vēl lūdza pasveicināt meistaru priekšnieku Ivo un pavēstīt, ka vēl šīs nedēļas beigās viņš varot gaidīt Haroldu ar kādu jaunu un, iespējams, apjomīgu pasūtījumu.

Nu, vai tagad tu būsi apmierināts? Audītim ir briesmīgākā signalizācija un dzīvoklim tikpat briesmīgas dzelzs durvis. Vai nu būsi mierā un drošībā? Jā gan! Nemaz netaisos liekuļot. Dzīvoklis noteikti pasargāts no nelūgtiem viesiem. Kaut gan... Un Harolds pēkšņi ļāvās kārtējam fantāzijas

lidojumam. Šķiet, to ir teicis diženais Konana-Doila varonis Šerloks Holmss - ja viņš nebūtu pievērsies detektīva darbam, tad no viņa noteikti būtu iznācis vērā ņemams noziedznieks. Šī filozofija viņam neesot sveša un tieši tāpēc labi sokas noziegumu atklāšana. Ja kāds ļoti vēlas ielauzties manā dzīvoklī, tad viņš to aizvien vēl var mierīgi izdarīt. Kā? Caur logu. Tas nekas, ka es dzīvoju septītajā stāvā. Augšējais kaimiņš vēl nav ielicis sev dzelzs durvis. Bandīti uzlauž viņa durvis, pārvācas uz manu balkonu, izsit logu, ierāpjas iekšā un... Neko jau daudz viņi no šejienes vērtīgu aizstiept nevar. Pa manām durvīm laukā viņi tāpat netiek. Ledusskapi un mūzikas aparatūru tik viegli uz augšējo dzīvokli nedabūsi. Un, ja to vēl dara dienas laikā, tas var izraisīt aizdomas nejaušos garāmgājējos. Savukārt naktī te vienmēr kāds ir mājās. Protams, ja zaglis labi zina, ka dzīvoklī ir paņemama kāda naudas čupiņa vai lādīte ar briljanta dārglietām, tad var riskēt arī tādā veidā. Emma kaut kur glabā vecmāmiņas dāvāto zelta gredzenu, bet diezin vai pati tagad zina, kur tas īsti meklējams.

Piezvanīja Regālijs. Vai kas notiek, vai nenotiek nekas? Viņš, raugi, esot maķenīt nobažījies par Haroldu. Kāpēc tu neko neziņo? Harolds jutās pārsteigts, atkal nācās sevī pārvērtēt attieksmi pret Regāliju kā policistu. Par spīti labvēlīgajai attieksmei, Harolds ne brīdi nebija iedomājies, ka Regālijs patiešām būs spējīgs kaut ko būtisku darīt viņa labā. Tas viss šķita vienīgi kā rutinēta atsaucība attāla paziņas lūgumam. Patiesībā Harolds neko nebija lūdzis, tikai izstāstījis situāciju un dalījies pārdomās par savām aizdomām. Visus solījumus un piedāvājumus palīdzēt Regālijs izteica pats no brīvas gribas.

Taču tagad, kad Regālijs piezvanīja pats, Harolds juta, ka sirds rajonā iekņudējās. Nudien, nebija gaidīts. Taču Regālija rūpe bija pavisam normāla. Vakar bijusi paredzēta tava tikšanās ar tiem sliktajiem cilvēkiem, vai ne? Es ar brigādi līdz vēlam vakaram gaidīju no tevis kādas ziņas, taču neko nesagaidīju.

Gribu tagad zināt, kas būs tālāk un kāda ir nepieciešamība pēc manas palīdzības. Harolds nokaunējās.

Regālijs, kā allaž, bija lēnprātīgs un mierīgs un pacietīgi uzklausīja stāstījumu, piekrita, ka vecas gumijas stiepšana ir aizdomīga, uzslavēja Haroldu par jaunajām personiskās drošības iniciatīvām - signalizācijas ierīkošanu audim un dzelzs durvju ielikšanu dzīvoklim, vēl viņš atgādināja, ka viņam aizvien esot daudz dažādu darīšanu, bet Haroldam jebkurā gadījumā esot jāpiesakās pa viņa dotajiem papildu telefona un peidžeru numuriem. Palīgi esot lietas kursā.

Ak, jā, vēl taču tas Černovs jāsazvana! Bet tur atkal aizņemts. Laikam ķer lielos bandītus. Un labi vien ir. Pēkšņi Harolds vairs negribēja ielaisties nekādās darīšanās ar tā ranga policistiem. Ja nu uz kādu var paļauties, tas ir tikai Regālijs. Velns, kāda viņam ir pakāpe? Ģenerālis? Pulkvedis vismaz.

30. nodaļa Diena bija iesākusies visnotaļ labi. Jau iepriekšējā vakarā Harolds bija ar Borisu sarunājis, ka otrdienu ņems brīvu. Durvju ielikšana un apziņa, ka Emma ir tālu prom no iespējamām briesmām, bija jūtami uzlabojusi viņa garastāvokli. Arī Regālija personība bija nomā-kusi noskaņojumu, kuru iesvēla negaidītā saruna ar Zigmundu.

Bet - es te, raugi, baroju kaķīšus, un visi mani pazīst.

Jau saposies braukt uz vasarnīcu, lai paņemtu piekabi un tad dotos uz celtniecības materiālu veikalu pēc kanalizācijas un ūdensvada caurulēm, Harolds atcerējās kādu domu, kura, šķiet, bija uzplaiksnījusi naktī, īsu mirkli pirms aizmigšanas. Ko tā vecene tur muldēja par tiem kaķīšiem un to, ka mani labi pazīst, jo mēs ne reizi vien esot viens otram pagājuši garām? Nē, ka viņai tās kājas pavisam beigtas, tas būs slaidi samelots. Viņa taču visu laiku vazājas apkārt. Tepat kaut kur.

Brīdi svārstījies, vai atkal neļaujas muļķīgām iedomām, Harolds tomēr nolēma sekot savai sirdsbalsij. Laris pagaidīs. Jāizmet neliels loks tepat pa Zolitūdi. Ja tu kaut kur baro kaķīšus, tad jābūt arī kādai raksturīgai zīmei, kas tevi nodos, veco draudzenīt. Un tad ātri vien tiks uz pēdām arī abiem zaglēniem.

Nolēmis šai īpatnējai nodarbei veltīt vismaz divas stundas, Harolds sāka ar mašīnu līkumot pa

šaurajām Zolitūdes dzīvojamā masīva ieliņām. Tās patiesi bija šauras, viscaur ar bedrēm izrobotas, un katru brīdi bija jādomā, kas nu tavam autiņam notiks - plīsīs amortizators vai noraus izpūtēju. Pie katras lielās mājas brauktuves malā virknē stāvēja automašīnas, lai gan piebrauktas pēc iespējas tuvāk ietves apmalei, tomēr gandrīz vai padarīja neiespējamu izbraukšanu pa šīm ieliņām. Vietām, lai nenobrāztu mašīnai sānus, vajadzēja riteņus laist pa pretējo betona apmali vai pat iebraukt zālājā, ja tāds tur bija.

Katrs manevrs draudēja ar norautu vai vismaz sadauzītu spārna apakšpusi. Manevrēšana apgrūtināja tā uzdevuma veikšanu, kāpēc vispār Harolds bija šo izklaidi uzsācis. Sekot apkārtesošajam nebija iespējams. Bet visumā jau mājas kā mājas, visas vienādas, apkārt mašīnas, cilvēki, bērni, jā - arī kaķi un suņi, tikai bez masveida barošanas pazīmēm.

Pēc stundu ilgas braukāšanas pa vienu un to pašu maršrutu Harolds sāka skaļi lādēties. Kurš ir bijis tas idiots un saplānojis šādas tizlas ielas? Vai tad tiešām neviens nevarēja pateikt priekšā, ka daudzdzīvokļu rajonā lielākā daļa iedzīvotāju mašīnas turēs pie sava nama durvīm uz ielas! Laikam jau nevarēja gan. Tipveida projekts, cepam augšā. Štrunts par to, ka cilvēki pēc tam gānīsies. Ak, šie boļševiki...

Stop! Kas tad tas? Kaķi. Daudz kaķu. Kādi pieci, seši, nē, skat, nāk vēl - septiņi, astoņi... ū, nu jau pāri par desmit! Virzās, gluži kā medībās ejot, - bažīgi pieplakuši zemei, taču nepārprotami uz noteiktu punktu. Un šis punkts ir vieta, kur tikko kāda sieviete kaut ko zemē izbārstīja. Kaķi kā zvirbuļi saradās no visām pusēm. Harolds vēl bija patālu no šīs vietas, taču sievietes kustību ievēroja, un tūlīt redzami bija arī kaķi. Viņš tuvojās un cerēja, ka sieviete turpinās bārstīt kaķu uzkodas vai vismaz paliks kādu brītiņu pavērot mielastu un tad pagriezīsies tā, lai varētu saskatīt viņas seju. Taču nē, savu darbiņu viņa formāli bija paveikusi, un, kad Harolds piebremzēja tieši tajā vietā, kur tagad barojās strīpainu, melnu un pat zil​ganu kaķu bariņš, bija redzama tikai aizejošās sievietes mugura, drīz arī tā pazuda kāpņu telpas durvīs.

Tumši, tumši brūni mati, zili balti strīpaina kleita īsām piedurknēm, kādas šeit valkā tikai krievietes, paresna pēcpuse, gaišas sandales vai čības kājās un... jā, tas laikam arī viss, ko izdevās ievērot. Lēkt laukā un skriet pakaļ, lai pavērotu, kurā dzīvoklī viņa ieiet? Nē...

Bet - nekas, nekas. Varbūt arī nemaz nav tik maz. Kāds pieturas punkts ir. Taču Harolds juta - viņam nav lielas pārliecības, ka viss nu būs atrisinājies. Kaut kas pārāk nevērīgs jaudās strīpotās sievie​tes žestā.

Varbūt viņa ir nejauša nama iedzīvotāja, tikpat nejauši gadījusies un pievērsusi uzmanību ar kādu neveiklu kustību? Hmm... Varbūt īstā vecene kaķus baro no dzīvokļa loga? Kājas slimas, paiet nevar, tāpēc met visādus atkritumus laukā pa logu, aizbildināda​mās, ka baro kaķus.

Neizkāpjot no mašīnas, augstāk par trešo stāvu saskatīt nevar. Bet arī šajā redzamības laukā nemanīja nevienu aizdomīgu seju. Harolds aizrullēja līdz ielas galam, grasīdamies pierakstīt nama precīzo adresi un dzīvokļu numuru sarakstu, taču atkal sāka lādēties. Šo numuru taču nevajag pierakstīt.

Ilgāk nekā stundu grozīdamies pa šaurajām masīva ieliņām, viņš bija pazaudējis orientāciju un tikai tagad attapa, ka rijīgo kaķu baru un zili balti svītrotajā kleitā tērptās sievietes muguru ir ievērojis pie savai mājai pretējā nama. Pa taisno - nepilni divdesmit metri no vienām ieejas durvīm līdz otrām. Vai tiešām?

Vai tas var būt? Še tev, brālīt, vasarsvētki! Vai nu nebūtu jāzvana Regālijam? Viss taču sakrīt. Pilnīgi viss sakrīt ar Harolda aizdomām. Tepat taču viņi visi ir.

Bet - pagaidi, pagaidi, netrako nu tā. Itin nekas vēl nav zināms. Pirmais aizdomīgais kaķu pulciņš, un tu jau sajūsmā psiho. Tā nevarēs. Ko gan tu darīsi, ja aiz nākamā stūra atkal slēpjas kaķu pulciņš un visi ošņā zemi? Un tālāk vēl un vēl - visur tup kādi pieci vai seši kaķi. Ko tad? Ha! Būsim tomēr uzmanīgi un prātīgi.

Jā, bet tomēr paskaties, cik daudz sakritību. Ja te patiešām mīt tā negantā vecene, tad viņas dzīvokļa logi var būt arī mājas otrā pusē, un no tiem gluži labi var saskatīt manas mājas ieeju. Un tad jau tiešām var būt ar slimām kājām vai vispār bez tām, pietiek vien ar puslīdz normālu redzi vai ņemt talkā binokli, lai regulāri varētu sekot visām manām un manas ģimenes gaitām. Druscītiņ neticami tas viss izklausās, bet kāpēc gan nevarētu būt tieši tā?

Harolds aizbrauca līdz ielas galam, kur tā krustojās ar plašāku brauktuvi, apgrieza mašīnu un lēnītēm brauca atpakaļ. Varbūt tomēr vēl notiek kaut kas raksturīgs. Varbūt atkal parādās zili baltā sieviete, un tad izdosies ievērot viņas seju un varbūt pat noskaidrot, kur viņa mīt. Taču nekas vairs šajā drūmajā ainavā nemainījās arī pēc trim tādiem apgriešanās manevriem. Sieviete vairs nerādījās, nekur nevērās ne vaļā, ne ciet logi, un neviens arī nemeta pa tiem laukā barību kaķiem, kuri jau visu iepriekš izsvaidīto bija nograuzuši un tagad pa vienam vien kaut kur laiski aizklīduši. Puse salīda iekšā pagrabā pa neizskaidrojamas izcelsmes lielu caurumu mājas pamatos. Kā tāds tur vispār varēja rasties? Celtnieku piemiņas zīme?

Harolds nolēma vēl brītiņu te uzkavēties un nu jau pavisam atklāti apstājās pie durvīm un izlikās kādu gaidām. Vienas cigaretes izpīpēšanas garumā aizvien vēl nekas nemainījās. Sagaidīt kādu no šo trepju telpu dzīvokļu iemītniekiem un tad tā aplinkus iztaujāt par iespējamo kaķu barotāju? Bet kā gan sevi nenodot? Un ja nu jau pirmajā gājienā es uzdūros uz īstajiem? Vecene varbūt vēl nodomās, ka tā ir sagadīšanās, bet, ja nu pagadās tie zēni, viņi jau nu visu uzreiz sapratīs. Tad visi pūliņi vējā. Neviens tev neatdos dokumentus, viņi paši kļūs tik uzmanīgi, ka vairs nekādi nebūs iespējams tikt klāt. Tā nu gan ir viena sasodīta būšana!

Bet ko tu īsti gribēji? Tu iedomājies, ka tas būs bezgala vienkārši? Pirmie kaķi uz ietves, un tev uzreiz arī visas atslēgas rokā? Nekā nebija. Ja neesi pārdomājis un negrasies mierīgi atkāpties, bet gan stingri nolēmis izsekot un atrast savus pāridarītājus, lai kas viņi arī būtu, tad būs vien jāapbruņojas ar pacietību. Tā, kā tu tagad sēdi piecas minūtes vai kādu stundu te vizinies, tā varbūt būs jādara desmit stundas, dienas vai pat mēnešus.

Jā, cik skaisti gan tas būtu, ja tu viņus noķertu tajā no darba un izpriecām brīvajā laikā, kuru vari atļauties ziedot šim nolūkam. Bet tā taču nebūs. Nebūs, nebūs, labāk nemaz nesapriecāties. Un vēl tu dabūsi trūkties pats un bezgaldaudz reižu arī vilties. Šī taču arī noteikti nav nekāda īstā vieta un pieturas punkts. Visu prātu sajauca tie kaķi.

Harolds patiešām izjuta tādu kā vilšanos un tukšuma sajūtu. Nu sēdi. Nu un? Kas tālāk? Neviens nenāk padoties. Kā gan tie slepenpolicisti māk dienām ilgi tupēt slēpnī, kamēr tomēr sagaida īsto vaininieku? Jā, protams, viņi ir speciāli apmācīti, un tas ir viņu darbs, nekas cits viņiem nav jādara. Viņu ir daudz, viņi mainās, visu procesu vada labi izglītots prāts. Tā ir vesela operācija. Nu labi - tad skrej pie tiem saviem policistiem. Aizej pie sava Černova - velis, tomēr aizmirsu viņam piezvanīt! - un izstāsti par saviem kaķiem, un tad gaidi reakciju, un pacenties, lūdzu, ne uz vienu pēc tam neapvainoties. Saprati?

Harolds jutās vairāk nomākts nekā paveicis lietderīgu darbiņu un nebūt nejutās pietuvojies tam, ko pēdējās dienās nēsāja sevī kā lielāko dzīves mērķi. Pēdējā laika jancīgās dzīves mērķi. Jā, dikti jau nu gribējās noķert un atriebties. Kā? Nezinu. Zigmunds teica, ka padoms nākšot pats no sevis.

Izpīpējis cigareti, viņš brauca prom. Tomēr jānokārto sarunātās lietas ar Lari. Viņš visu dienu raujas pa dubļiem un gaida mani ar caurulēm. Bet šī dieniņa vispār ir tīri jauka. Emma jau droši vien ir kaut kur pie Polijas robežas. Cerams, ka tur viņus pārāk ilgi nespī​dzinās.

31. nodaļa Laris patiešām bija daudz padarījis, taču Harolds uzreiz saprata, ka bez viņa palīdzības šodien visu iecerēto pabeigt nevarēs. Tas gan nav nekāds lielais darbiņš - samest caurules grāvī un puslīdz kārtīgi aizdarīt savienojumus, lai gan te ir nepieciešams vesels arsenāls izmanības, jo, raugi, kanalizācijas sistēmām jāievēro pareizais kritums un vēl visādas smalkas padarīšanas, bet par tām jau viņam ir sapra​šana. Sliktāk ir tas, ka vēl līdz galam nav atrakti visi aizbirušie grāvji.

Rudens saulīte piemīlīgi sildīja, Harolds izjuta nepārvaramu tieksmi pastrādāt ar lāpstu. Pats savas vasarnīcas jaunbūvē. Līdz vasarnīcai vēl tālu. Pavisam vēl tālu līdz tai mietpilsoniskajai idillei, kad es te varēšu sēdēt un baudīt... hm, jā, ko gan es te baudīšu? Nu, pie velna! Labāk domā tagad par rakšanu.

Divatā mums ir reālas cerības šodien līdz tumsai visu atrakt un vismaz samest tajos grāvjos iekšā caurules. Aizbēršanu varētu atstāt arī uz nākamajām dienām. Ja nu atkal uznāk tas nedabiskais gāziens, tas aiztaupītu lieku darbu.

- Paņem veikalā arī kādu jaunu lāpstu, - Laris teica, kad Harolds bija izstūmis no garāžas piekabi un kabināja pie mašīnas āķa. - Es pa šīm dienām divas esmu salauzis. Palikusi tikai viena, ar kuru vēl var normāli strādāt. Ja tu vēl pats grasies te rakties, tad nebūs ar ko.

- Labi. Vai ir vēl kas tāds, ko es pats neattopu?

- Laikam nav. Vismaz trubu likšanai nekas īpašs vairs nav nepieciešams. Es gan nezinu, ko tu vēl grasies paspēt līdz pirmajam salam un sniegam.

Tagad ir septembris, - Harolds teica.

Septembra beigas.

Jā. Paliek vēl viss oktobris un vismaz puse no novembra. Patiesībā vēl briesmu lietas var paspēt te sataisīt. - Harolds cerēja sagaidīt no Lara kādu piekrītošu žestu, taču viņa izskats drīzāk liecināja par skepsi. - Labi, kamēr braukšu šurpu un turpu, tikmēr izdomāsim. Man šķiet, šovakar mēs nospriedīsim par nākotnes plā​niem. Tātad lāpstas un neko vairāk?

It kā nekas vairāk nebija, - Laris lēnām un domīgi atbildēja. - Ā, zini, varbūt vēl kādu lielāku metāla spaini palūko. Lai savienotu plastmasas kanalizācijas caurules, tām tos galus vajadzēs uzkarsēt ūdenī. Tu taču plastmasenes ņemsi, vai ne?

-Jā, protams. Es zinu.

Harolds aizbrauca uz tuvāko būvmateriālu veikalu. Kopš zināma laika būvmateriāli vairs nav deficīts. Sociālismam raksturīgo pašu nepieciešamāko preču trūkumu tagad bija nomainījusi kapitālistiskā pārpilnība. Gan ar kārtējo būtisko niansi, kas nepakļaujas nekādām kanoniskām normām, proti, tagad gluži vai viss ir, taču dikti jau jāstrādā, lai to varētu nopirkt. Bet ar to darbiņu ir tā - jo gads, jo sliktāk un bezcerīgāk. Tikko šķiet, ka nu tā aldziņa būs laba, tā, skat, atkal jauns deputātu sasaukums, atkal jauni amati, atkal jauni nodokļi un jaunas cenas. Vai nav velli, paskat, kā to visu iz​domājuši!

Visu, kas tagad bija vajadzīgs, Harolds šajā nomales veikaliņā arī uzreiz dabūja. Padārgi gan sanāca, jo cenās viņš orientējās un zināja, ka citā vietā to pašu var iegādāties vismaz par procentiem divdesmit, pat trīsdesmit lētāk. Taču nebija nekādas jēgas ceļot un meklēt, kur lētāk. Vīri, kas atvēruši veikalu tieši šajā vietā, lieliski apzinājušies, ko viņi dara. Līdz nākamajam tuvākajam būvmateriālu veikalam jābrauc krietns gabaliņš, un prātīgāks cilvēks aprēķinās, ka degvielā vien nobrauksi akurāt tieši to divdesmit vai pat trīsdesmit procentu starpību un galu galā to pašu vien būsi samaksājis. Šis veikaliņš apkalpo apkaimes klientus, un tā īpašniekam pil​nīgi ar to pietiek. Šķiet, arī pārdevējs labi apzinājās savu vērtību, visu tvēra laiski un mūsdienām gandrīz vai neierasti vienaldzīgi. Nemaz nešķita, ka viņam būtu svarīgi saglabāt šo darbavietu. Sakiet, lūdzu, - vai tas jums ir?

Nav. Būs? Nezinu. Kā - nezini? Nu, tā - nezinu; kas vēl interesē? Ak šitais? Jā, tas gan mums ir. Ņemsi?

Cik vajag? Ko, par dārgu? Kā gribi...

Harolds salādēja piekabē plastmasas kanalizācijas caurules, un ar tām nebija nekādu problēmu.

Braucot gan tās zvāļāsies pa piekabes kasti un taisīs nāvīgo troksni, taču galvenais, ka ārā neizkritis un citu cilvēku drošību neapdraudēs. Savādāk iznāca ar ūdensvada caurulēm. Kopumā vajadzēja nepilnus divdesmit metrus, un Harolds bija rēķinājis ņemt trīs sešmetrīgās. Taču te šefiņam bija tikai astoņarpusmetrīgās. Gandrīz vai ne šur, ne tur liekamas. Šefiņš gan piedāvājās tās pārzāģēt uz pusēm, lai tā transportēšana būtu vieglāka, taču neparko nevēlējās nozāģēt no kādas pusi, lai Harolds kopā savāktu savus nepieciešamos divdesmit metrus. Vai nu ņem divas, kas ir par īsu, vai ņem trīs, kas atkal būs par daudz.

Beigu beigās Harolds ņēma divas. Gan jau kaut kur citur sameklēs vajadzīgo īso posmu. Tad gan vajadzēs arī metinātāju, taču paredzēti vēl citi metināšanas darbi, un tad to visu varēs apvienot vienā

pasākumā. Sefiņš izskatījās neapmierināts ar Harolda izvēli, taču pircēju tas nenieka neaizkustināja.

Astoņarpusmetrīgās caurules radīja arī citas grūtības. Pat līdz galam iebāztas atvērtajā mašīnas bagāžas nodalījumā, pāri piekabes gala bortam tik ļoti stiepās pāri, ka Harolds sāka bažīties, vai ceļā neiešūposies tā, ka skars ceļa segumu. Dzirksteles lai lec vien, bet tā var arī sagandēt pašas caurules. Šefiņš laiski stāvēja veikala atvērtajās durvīs un deva padomus, ka neesot iemesla satraukties, jo nekas nenotikšot. Varot droši salikt pat trīs un četras tādas garās caurules, un nekas nebūšot. Lai Harolds viņam ticot. Bet palīgā caurules nostiprināt nenāca. Pat lieka striķa gala viņam nebija. Veikalā esot simtmetrīgs rullis. Maksā tik un tik. Pa gabaliņam negriežam, sa​proties.

Beigu beigās Harolds nopakoja savu krāvumu un izbrauca uz šosejas, pa kuru līdz pagriezienam uz vasarnīcu bija jānorullē nepilni desmit kilometri. Viss jau tā kā būtu normāli. Viņš brauca lēnītēm, pa pašu brauktuves maliņu, taču visu laiku bažījās par to, ka nekur nespēja atrast sarkanu drāniņu, kuru piesiet cauruļu galā, kā to prasa satiksmes drošības noteikumi. Viņš bija piesējis kaut ko netīri baltu un pats redzēja, ka to tiešām grūtāk pamanīt nekā sarkanu. Braucēji jau to ievēros laicīgi, par to nav šaubu, taču, ja gadās kāds policists, tad var uzlikt soda naudu. Uh, šitie policisti! Kur nevajag, tur šie ir klāt.

Piecītis par to un piecītis par šito, un -piedod, vecīt, bet tāds ir likums. Kur mēs bijām, kad tavu auto zaga? Nu, zini, pie katra jau mēs nevaram nostāties. Un tamlīdzīgi.

Taču nekas nepatīkams neatgadījās. Tiklīdz Harolds piestāja pie žoga vārtiem un ieraudzīja Lari, tā atcerējās - protams, ir aizmirsis nopirkt gan lāpstas, gan spaini. Ļoti jau nu negribējās vairs braukt atpakaļ.

- Nekas, kaut ko izdomāsim, - Laris samierinoši teica, redzot, cik liels piedzīvojums Haroldam ir bijis brauciens ar caurulēm. - Es tūlīt pamēģināšu salabot vienu no salūzušajām. Būs tikai nedaudz īsāks un neparocīgāks kāts, taču šo racienu tas vēl izturēs.

Piedod, vecais, es galīgi sapinos ar tām trubām, - Harolds taisnojās. - Zini, viena lieta ir atbraukt ar pasūtītāja naudu kabatā, paņemt vairāk un noīrēt kārtīgu mašīnu, bet pavisam cita lieta, kad tu atbrauc pirkt pats sev.

Būs jau labi, - Laris norūca. Nē, Harolds nodomāja, gan jau sirds dziļumos viņš uzskata mani par sīkstuli. Viņš taču pats nekad nav cēlis sev vasarnīcu!

Izkrāmējuši caurules un nolikuši tās gareniski blakus grāvjiem, viņi vispirms iestūma atpakaļ garāžā piekabi. Harolds bija apņēmies izrakt vienu jaunu grāvi, kurš bija jārok šķērsām pāri iebrauktuvei. Tas tā speciāli bija atstāts kā pēdējais rakšanas darbiņš, lai vienmēr varētu manipulēt ar piekabi. Un šis grāvītis arī nebija jārok pārlieku dziļš, jo pa to neies ūdensvads, un Harolds, uz skaisto saulīti lūkodamies un ākstīgi vienu pirkstu zīzdams, apņēmās veikt šo darbiņu gana ātri. Laris tikām turpinās smelt dubļus otrpus jaunbūvei.

- Zini, bet vispār jau labi sasūcies pa nakti, - viņš teica. - Es vakar ņemos līdz pašai tumsai, bet šorīt no paša rīta jau redzēju, ka zampas ir krietni vien mazāk.

Laba meliorācija, - Harolds secināja.

Tev paveicies.

Pirmskara spečuku liciens.

Harolds pārģērbās, uzvelkot līdzi paņemtās darba drēbes. Viņu pārņēma bezrūpīga līksme. Laukā no pilsētas trokšņiem un svaigā gaisā - galva gluži vai reiba. Vispirms iezīmējis smiltīs trases līniju, viņš vēl papētīja projektu, lai izburtos, ko tad tur pats savulaik sazīmējis, un, konstatējis, ka viss ir pareizi gan aprēķinos, gan dabā, ķērās pie rakšanas. Darbiņš veicās, un jau pēc kādas stundas viņš bija izracis skaistu reni visā nepieciešamajā garumā divu lāpstu dziļumā. Smiltis viņš bēra tikai vienā pusē, un tur jau sāka veidoties krietns valnītis. Pēdējo reizi viņš bija tā darbojies, bezjēdzīgi velkot laiku krievu armijā. Tas nav nekāds izdomāts joks, ka šajā armijā pastāvēja tāda veida pavēles: jārok būs, lūk, no šejienes līdz... ē...līdz pusdienas laikam. Tieši tādas Harolds pats savulaik pildījis. Bet šīs tagad ir gluži citas izjūtas. Tu dari derīgu darbu. Roc un priecā​jies, ka tas darbiņš iet uz priekšu. Garastāvoklis ir vienreizējs.

Harolds raka un baudīja saulaino vēlās pēcpusdienas ainavu. Ik pa brīdim pa ceļu garām aizbrauca kāda mašīna, saceldama putek​ļus. Vēja nebija, un tāpēc putekļi lēnām un negribīgi sagula atpakaļ ierastajā vietā.

Drīz jau grāvis bija līdz pusciskām un uzbērums izveidojies tik liels, ka, stāvot grāvī, tam pāri varēja redzēt, tikai krietni pastiepjoties uz pirkstu galiņiem. Harolds bija pamatīgi aizrāvies ar darbu un vairs īpaši necentās katru reizi lūkoties pāri uzbērumam, lai apskatītu katru garāmbraucošo mašīnu vai gājēju. Viņš raka un priecājās par to, ka būs ar savu darba nogrieznīti ticis galā krietni ātrāk, nekā paredzēts.

Taču kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Šķita, aiz uzbēruma rūc garāmbraucoša mašīna un tūlīt tās radītajai skaņai būtu jāatbalsojas kaut kur aiz muguras. Taču tas nenotika. Haroldam likās, kāds ir piebraucis pie vārtiņiem un apstājies. Viņš nolaida lāpstu un izslējās, lai paraudzītos pāri uzbērumam.

Vakara saule spīdēja acīs, taču viņš ieraudzīja, ka kāda mašīna patiešām apstājusies. Tā nebija pie​braukusi pie vārtiņiem, bet gan apstājusies pašā ceļa vidū. Putekļi vēl virmoja gaisā.

Tā, lūdzu! Sagaidīji. Te nu viņi ir. Harolds juta, ka pēkšņi skaļi sāk sisties sirds. Uz ceļa stāvēja sarkans žigulītis, tā priekšējos krēslos sēdēja divi jaunieši, viscaur melni ģērbti, un, nedaudz pieliekušies uz priekšu, raudzījās kaut kur Haroldam garām. Viņš aši uztvēra šo skatienu un saprata, ka aplūkota tiek viņa dziļāk iebrauktā mašīna, kas bija iedzīta iekšā pa vārtiņiem un nobraukta pašā sētmalē. Taču tūlīt pat abi lūrētāji ieraudzīja arī no ierakumiem izsprāgušo Harolda galvu, un abu galvas sinhroni pagriezās viņa virzienā. Pie stūres sēdēja viens tāds mazāks, bet viņam blakus lielāks puisis, tam otram, šķiet, bija kupli, sprogaini mati. Melni. Tiklīdz viņu skatieni sastapās, tā žigulītī sēdošie satrūkās, mazākais ierūcināja motoru, un tas sāka strauji ripot uz priekšu.

Harolds bija visu sapratis vienā mirklī. Pirmā reakcija bija grābiens pie kabatas - vai nazis ir? Jā, ir gan. Bet otrā jau bija savādāka. Redzi, tomēr laižas prom, tiklīdz ir pamanīti. Zagļu dvēseles.

Harolds vēl pamatīgāk pastiepās uz pirkstu galiem, lai ieraudzītu mašīnas numuru, taču to izdarīt bija gandrīz neiespējami. Traucēja gan spožā pretsaule, gan tas, ka mašīna bija ar sāniem pret viņu, un pēc metriem divdesmit, kur tā nogriezās, lai izbrauktu uz galvenā vasarnīcu rajona ceļa, kurš savukārt jau izgāja tālāk uz lielās šosejas, sākās krūmu puduri, kas atkal aizsedza skatu. Harolds sasprindzināja visus spēkus, un atmiņā iegūla skopa, bet varbūt arī gluži pietiekama informācija. Burtu kombinācija ir AC vai AG, un numurs sastāv no četriem cipariem. Pirmais, šķiet, bija 4, bet īsti drošs par to nevaru būt. Bet četri cipari.

Kādu brītiņu žigulis aiz krūmiem vēl rūkaļoja, taču drīz atkal iestājās pilnīgs'klusums. Pāris būvgabalu tālāk iedziedājās gailis, un tam nervozi atsaucās kaimiņa suns. Viss. Bija un aizbrauca. Ķer nu atkal vēju bezvējā.

Bet - bija. Tomēr bija! Nu, vai es neteicu?

Harolds veikli izlēca no grāvja un straujiem soļiem apgāja jaunbūvi. Laris, tāpat kā Harolds, bija dziļi iegrimis darbā, un no grāvja, kurš bija krietni dziļāks par Harolda izrakto, melnēja salīkusi mugura.

Tu jau neko neredzēji, jā? - Harolds vaicāja.

Ko? Kas tad bija? - Laris atlieca muguru.

Nu jā, tu esi šinī pusē, un tev visa māja priekšā.

Kas tad bija jāredz?

- Mani draugi bija atbraukuši. - Harolds atsēdās uz nomaļus gu​loša gāzbetona bloka.

Draugi? Kādi draugi?

Zaglīši.

Ei nu! Kur viņi ir?

- Prom. Jau prom. Bet bija, saproties. Piebrauca, pētīja te visu, tad pēkšņi ieraudzīja mani pašu un uzreiz mina uz visiem pedāļiem. Sarkans žigulītis. Pretim saulei neko nevarēju īsti saskatīt, bet šķiet, ka piektais vai septītais modelis. Es gan žiguļos nekad īsti neesmu labi orientējies.

-Jā, tie abi ir līdzīgi, - Laris teica, izrāpās no grāvja un sāka ne​veikli lūkoties visapkārt.

- Nē, nē, Lari, viņi jau ir prom, - Harolds teica un juta, ka ir satraukts. - Bet paskaties tikai, kādi maitasgabali! Nu saki man - kas viņiem te būtu meklējams?

- Tu domā, ka sāk piepildīties tavas aizdomas par izspiešanu?

- Grūti teikt. Ja būtu meklējuši mani, lai sāktu sarunas par izspiešanu, tad nebūtu tik strauji lasījušies prom, tiklīdz ieraudzīja, ka esmu viņus pamanījis. Nē, viņi nepārprotami skatījās uz mašīnu.

- Klau, bet tad jau viņi būs nopietni to nolūkojuši. Ko nu?

- Kā tad. Tas autiņš viņiem neliek mieru. Redzi, un šis pēc lietus vēl tāds glauns, tīrs un spīdīgs! Bet nē - zēniem, kā man šķiet, būs bijuši citi plāniņi.

- Kādi citi?

- Viņiem ir bijis kāds uzdevums. Teiksim, atrast un sazīmēt vietu, kur man ir tā vasarnīca. Dokumenti ar adresi taču aizvien vēl vi​ņiem ir.

- Uzdevums? Kurš tad to būtu devis? - Laris neticīgi jautāja.

- Tas ir labs jautājums. Bet skaidrāks par skaidru, ka šiem bija tikai precīzi jāfiksē vieta.

Secinājumus izdarīs vēlāk un pavisam citi ļaudis. Maitasgabali! Vajag arī tādu apņēmību, ne? Te taču vēl nav pat nevienas plāksnītes ar ielu nosaukumiem un namu numuriem. Bet šie tomēr ir atraduši. Tas nozīmē, viņi ir braukājuši un taujājuši. Nē, kaut kas nelabs viņiem ir aiz ādas. Saki - vai tad parasti zaglēni, kas ar slimas vecenes starpniecību grib atdot nozagtos un par atrastiem uzdotos dokumentus, vai tādi to darītu?

- Droši vien sazīmēja tevi pēc mašīnas, - Laris secināja.

-Jā, precīzi. To jau viņi tagad labi pazīst, - Harolds piekrita. Viņš bija pamatīgi satraucies. Tas, ko viņš līdz šim bija tikai pārcilājis domās pie sevis klusībā, tagad plūda no viņa laukā. - Maitas. Nu, vai nav tomēr neliešu banda? Nav viņiem miera! Kā tādi veci līgavu zagļi nolūkojās uz audīti ar savu slienaino aci.

Tas tāds pavisam sūdīgs moments. - Laris īsti nezināja, kā tagad rīkoties, taču saprata - kaut kas ir jāsaka. - Ko tu tagad domā darīt?

Ja es zinātu! Ja man būtu recepte! Bet klausies - vai tu ne vakar, ne šodien nemanīji to aizdomīgi sarkano žiguli? Tāds sarkans. Varbūt viņi jau ir bijuši te? Garāžā nekas nav pazudis? - Jo vairāk Harolds mēģināja savaldīties, jo drudžaināk rosījās viņa iztēle un līdz ar to arī valoda.

Laris tikai nogrozīja galvu.

- Nē. Un es jau visu laiku ņemos tikai pa šito pusi. Dzirdēt jau var, kad brauc, bet tad ir speciāli jālec laukā no grāvja un jāskrien gar stūri lūrēt. Nē, es neko īpašu neesmu ievērojis.

Harolds vairāk neko neteica. Nemanot viņš bija aizkūpinājis jau otro cigareti pēc kārtas, sparīgi pūta dūmus, it kā izcīnot kārtējo iekšējo monologu, kratīja galvu un mēmi kustināja lūpas.

Bet jau pēc brītiņa viņš bija savācies.

- Zini, es laikam tomēr laidīšu uz mājām. No rīta aizvadīju sievu uz ārzemēm, mēs ar sīko tagad esam vieni paši. Viņam pēc sešiem beidzas treniņš. Ja es tūlīt braukšu, tad paspēšu viņam pretim. Varbūt tas ir muļķīgi, bet tā būs labāk.

Laris piekrītoši pašūpoja galvu. Nē, tas viņam nelikās muļķīgi. Droši vien viņš arī tā gan domātu, gan darītu. Viņam pašam ir trīs meitas. Viņš nebija salti apdomīgs latviešu inteliģents.

- Nāc, apskatīsim manu grāvi, - Harolds aicināja. - Man šķiet, ka tur pāris centimetru palikuši.

Nāksies tomēr tev to atstāt pabeigšanai. Izdari tik, cik vien vari, bet pārējo atstāj. Štrunts ar visiem iespējamajiem negaisiem! Man tagad pavisam citas domas galvā. Stulbums kaut kāds. Labi, piezvani man vakarā, un tad sarunāsim. Ja vajadzēs, tad paņemsi atkal savu brāli talkā. Okei?

Labi, labi, tu tikai pārāk nesaflammējies, - Laris teica.

Izskatos satraucies?

Tu runā tā, it kā komentētu hokeja maču, kur situācijas mainās zibenīgi, - Laris pavīpsnāja. - Es

nemaz netieku līdzi.

Gan jau es savākšos. - Harolds arī iesmējās, taču vieglāk nepalika. - Diez kas jau nav, vai ne? Pats sūdīgākais ir tas, ka ne velna nevar saprast, kas šiem īsti ir aiz tās zagļu ādas! Jābūt gatavam uz visu.

- Dzelzs durtiņas ieliki? - Laris jautāja.

-Jā, šorīt. Un tur jau tas joks, ka viens atslēgu komplekts jau atrodas pie dēla. Ja viņiem ir bijusi pacietība prašņāties un meklēties te, tad pārāk lielas grūtības nebūs izsekot arī sīko. Tagad viņi zina, ka es esmu te... Nē, vecīt, es laižu prom. Stulbi jau sanāk. Pavisam neriktīgi.

Laris vēl lēnprātīgi ieteica pārģērbt darba drēbes, taču Harolds atmeta ar roku, sagrāba savas izejamās drēbes vienā čupā, uzsvieda tās uz aizmugures sēdekļa mašīnā un tik sparīgi izbrauca no savas vasarnīcas teritorijas un aizdrāzās pa smilšaino celiņu šosejas virzienā, ka sacēla todien vislielākos putekļus tajā apkaimē.

Laris ilgi noraudzījās nopakaļus, roku pie pieres pielicis, lai saulē nebūtu japiemiedz acis. Tad viņš paraustīja plecus, pagriezās, paņēma Harolda nomesto lāpstu un atgriezās savā grāvī. Grūti izskaidrot, kāpēc, bet arī to Harolds pamanījās ievērot atpakaļskata spogulītī. Viņš automātiski bija paņēmis vienīgo labāko lāpstu un atstājis Larim to ar īso un neparocīgo kātu. It kā jau varētu iebilst, ka dziļākajā grāvī tomēr veselā un lielākā būtu noderīgāka, taču Laris noklusēja. Tagad laikam viņš varēs pamatīgi izvicināt savas garās rokas.

Harolds drāzās prom un bija pilnīgi pārliecināts, ka, aizgājis aiz jaunbūves stūra, Laris pie sevis norūca: - Nē, patiešām es neko neesmu redzējis. Ne šodien, ne vakar. Tā tas arī bija. Viņa lēnīgajai dabai visa šī notikumu virtene bija maķenīt par strauju.

32. nodaļa Satraucies Harolds drāzās pa ceļu galvu reibinošā ātrumā. Gandrīz vai tāpat kā pirms pāris dienām, kad viņš steidzās uzzināt, vai kāds maitasgabals nav pabijis viņa dzīvoklī. Patiesībā viņš brauca normāli, ne pārāk steidzoties, ne arī aizdomīgi velkoties. Bet galva, vienalga, reiba. Sajutis, ka nespēj izskaidrot pēkšņā uztraukuma patiesos iemeslus, viņš sāka pamazām nomierināties. Cigaretes gan svila cita pēc citas, un pēdējās stundas laikā viņš bija nozelējis kādas piecas. Mutē sāka sūrstēt, un mēle juta nepatīkamas mieles.

Varbūt vajadzēja tomēr uzreiz lēkt mašīnā un mesties šiem pakaļ? Izsekot. Noķert. Ko niekus Harolds atkal sāji pasmaidīja. Lēnāk, vecīt, lēnāk. Ar prātu un pīpēšanu. Pfū, pie velna to smēķēšanu! Bet -mierīgi, mierīgi. Tu taču nemaz neesi tāds gaisagrābslis. Kas ar tevi notiek?

Izsekošana ar auto ir īpašs process. Sarkanā žiguļa braucēji tevi ātri pamanītu, sāktu līkumot un slapstīties, tā jau patiešām būtu visnotaļ muļķīga spēlīte. Zinot, ka es šiem minu uz pēdām, viņi taču nekādā gadījumā netrauktos taisnā ceļā paslēpties savā dzīvoklī vai sūdzēties pie mafijas bosa. Viņi līkumotu un cilpotu, kamēr vien pietiktu degvielas. Starp citu, raugi, pašam autiņa lampiņa iemirgojās.

Vairāk par piecdesmit kilometriem tagad vairs neizvilksi. Nāvīgi labi esi sagatavojies sekošanai.

Jā, neviens taču nebēgtu uz mājām, ja kāds viņu mēģinātu izsekot. Vismaz Harolds bija pārliecināts, ja viņam kāds uzmācīgi sekotu, pats tā nedarītu. Braukātu apkārt, kamēr varbūt izdotos aizmukt no izsekotājiem, vai tik ilgi, kamēr vien iespējams pabraukt.

Bet nu gatavie maitasgabali! Viena šķira rātni baro kaķīšus, bet otra tikpat rātni un filozofiskā bezdarbībā vazājas apkārt, lai noskaidrotu, kur īsti atrodas un kādā stāvoklī ir mana vasarnīca.

Domādams neiedomāsies, ka kaut kas tāds varētu notikt arī ar tevi! Tieši ar tevi. Un tagad, lūdzu, pilnībā aizmirsti gluži dabisko jautājumu -par ko? Viss. Tagad tas ir noticis, un vairs nekādiem jautājumiem te nav vietas. Tas notiek. Tieši tagad notiek. Un tieši ar tevi. Meklē izeju. Un domā tagad par dēlu. Jā, tieši par dēlu laikam Harolds visu laiku bija domājis. Līdz vēlam rudenim dēlam treniņi notiek stadionā, kurš

atrodas līdzās gleznainajam un tumšajam Arkādijas parkam. Šo vietu Harolds labi pazina, jo arī pats lielu daļu laika savā jaunībā tur pavadīja - gan trenējoties, gan plūcot dažāda izmēra laurus sacensībās. Šīs nodarbības dēls izvēlējās visnotaļ patstāvīgi, un Harolds nebija viņu īpaši spiedis vai pierunājis nodarboties tieši ar vieglatlētiku un tieši šeit. Dēls tagad trenējās pie kāda Harolda bijušā treniņu biedra.

Pasaule ir maza, īpaši jau Rīga. Bet pietiekami liela, lai tur kopā dzīvotu gan labie, gan sliktie ļaudis.

Harolds piebrauca pie stadiona ieejas, atstādams mašīnu neatļautā vietā. Tur jau stāvēja divas citas, cik vien viņš atcerējās, tad mūždien te bijusi šī nemotivētā aizlieguma zīme, vienmēr zem tās ir stāvējušas mašīnas. Ieejot stadionā, viņš pirmajā acumirklī redzēja -tas ir patukšs un nekur nav manāms ne labi pazīstamais dēla treneris, ne arī pats dēls spilgti zilajā treniņtērpā ar baltām un sarkanām svītrām. Šī krāsu salikuma dēļ Harolds dēlu šad un tad pavilka uz zoba, teikdams - šis ietērpies krievu karogā, bet puika neapvainojās. Gluži otrādi, viņš aizrādīja, ka tas jau nu nekāds negods neesot, jo krievu vieglatlēti esot vieni no labākajiem pasaulē, Haroldam nācās tikai piekrist. Tiesa gan, no labākajiem ir arī krievu ķīmiķi, kuri prot piebarot savus audzēkņus ar visprogresīvākajiem dopingiem, bet par to ar dēlu kaut kad būs atsevišķi jāparunā.

Pulkstenis tieši seši. Ko nu? Vai nu, vai nu. Ko tieši? Kuru no «vai nu» tu izvēlēsies? Nezinu.

Harolds iegāja ģērbtuvēs, bet arī tur nebija neviena, kurš varētu kaut ko paskaidrot. Pie dušas kabīnēm sēdēja kāds paplucis pensionārs un košļāja sviestmaizi, cieši blenžot uz to. Viņa priekšā uz maza galdiņa bija izklāti ar roku aprakstīti taloniņi, salvetes un vēl visādi papīreļi. Pareizi! Tagad Harolds atcerējās dēls reiz bija teicis, ka viņam tagad uz katru treniņu līdzi vajagot dažus liekus santīmus, jo stadionā par dušu un tualetes lietošanu esot jāmaksā. Harolds šo tekstu nebija ņēmis nopietni, acīmredzot turēdams dēlu aizdomās par kādu sīku blēdību. Laikam būs glauni izremontējuši, Harolds tagad nodomāja. Uzmetis ašu skatienu dušu telpas durvīm, uzreiz saprata, ka tur nekas nav mainījies visus šos divdesmit gadus. Tās pašas apskretušās durvis ar nu jau pavisam nolobījušos krāsu, tie paši mazie un viltīgie caurumiņi, pa kuriem arī viņš pats jaunībā lūrējis, kā mazgājas skuķi. Itin nemaz nebija grūti iedomāties, ka arī iekšpusē nav veikti nekādi uzlabojumi. Bet tagad par to visu ir jāmaksā. Nezin, cik gan vecais ņem par palūrēšanu uz skuķiem? Pats droši vien lūr par velti. Pagremo tikai mai​zītes un palūr.

Dažas minūtes pāri sešiem. Kur viņš tagad varētu būt? Ceļš jau ir parastais - cauri parkam uz dzelzceļa staciju, tad pāris pieturu ar vilcienu un piecu minūšu gājiens līdz mājām. No stadiona ieejas varēja saredzēt dzelzceļa stacijas peronu, taču atsevišķajos un neskaidrajos cilvēku stāvos neko pazīstamu nevarēja sazīmēt. Kamēr Harolds vēl stāvēja un apdomājās, pienāca kārtējais vilciens, aizsedza skatu uz peronu un tūlīt arī aizbrauca Zolitūdes virzienā. Viņš brauca mājās. Kas gan cits atlika?

Divdesmit pāri sešiem, bet mājās tikai luncīgais suns. Uz treniņu puika ir gājis, to varēja redzēt pēc priekštelpā nomestās skolas somas un izsvaidītajām drēbēm istabā. Ir pat mūziku klausījies, jo, kā parasti, aizmirsis izslēgt pastiprinātāju. Durvis kārtīgi noslēdzis. Hm, jāpagaida. Attapies, ka aizvien vēl staigā sasmulētajās darba drēbēs, Harolds pārģērbās un sāka... jā, sāka tā stulbi gaidīt. Lai sevi nomierinātu, lai pielabinātu visus iespējamos pagānu dievus, lai noburtu sevi un dēlu pret visādām iespējamajām nelaimēm, viņš sāka gatavot vakariņas. Tā, it kā nekas nebūtu noticis un nemaz nevarētu notikt. Atnāks puika no treniņa, pavakariņos, sāks mācīties - viss būs kā parasti.

Būs? Vai patiešām būs? Tu esi pārliecināts? Vai patiešām viss būs kā parasti? Būs, būs, neesi jau nu tāds idiots.

Bez piecpadsmit septiņi. Ja viņš ir aizbraucis ar to vilcienu, kuru es redzēju stacijā, tad nu gan viņam jābūt klāt. Kāpēc nav? Varbūt paieties pretim? Nē, tā es vēl nekad neesmu darījis. Labi, līdz septiņiem vēl pagaidīšu. Un tad? Ko tad tu darīsi? Sāksi trakot? Skriesi, sauksi, meklēsi? Elpo dziļi.

Vakariņas jau bija gatavas, un Harolds apsēdās pie uzklātā galda un izskatījās kā izmisusi, bezgala mīloša sieva, kas gaida pārrodamies savu klejotāju vīru.

Septiņi. Tā, veco zēn, jau septiņi! Šajā sezonā vilcieni kursē ar septiņu līdz desmit minūšu intervālu.

Pat tad, ja viņš braucis ar nākamo vilcienu, un tad, ja ņem vērā, ka viņš pēc grūtā treniņa slāj ļoti gausi,

pat tad - vienalga! - viņam vajadzēja būt mājās.

Piecas pāri septiņiem. Desmit pāri. Vienpadsmit, divpadsmit... Nu, kur gan viņš tagad blandās! Nē, nē, nekas slikts gan nav noticis. Viņš tikai kaut kur ir aizkavējies. Ar draugiem dzer limonādi vai tāpat kaut kur pie stūra triec visādus pusaudžu niekus. Tā, jau piecpadsmit pāri septiņiem... Jau septiņos tu grasījies nekavēties un enerģiski rīkoties. Nu, kas tagad ir ar tevi? Ko gaidi?

Skrap, skrap, noskrapstēja durvju atslēga. No savas vietiņas pie-trausās suns un riedams metās pie ārdurvīm. Pienākot pie tām, Harolds ievēroja, kā vairākas reizes noraustās rokturis, un tūlīt arī ieskanējās durvju zvans. Tāds griezīgs un kaitinošs, ja tā labi ieklausās. Bet tādam jau arī jābūt durvju zvanam dzīvoklī, kurā reti kad valda tāds klusums, kādā pēdējos mirkļus te vadījis Harolds.

Kas tur ir? - Harolds jautāja un atkal izjuta trīsas dvēseles dziļumos. Līdz pat šai dienai viņš bija gana nevērīgi izturējies pret durvju slēgšanu ciet un vaļā, un reizēm pat viņi bija naktis pavadījuši aiz neaizslēgtām ārdurvīm, un nemaz nerunāsim par to, ka līdz šim Harolds vēl nekad nebija šādu jautājumu uzdevis cauri aizslēgtām durvīm. Parasti viņš gāja un droši taisīja tās vaļā bez jelkādas jautāšanas. Bet tagad tas ir jādara. Pēkšņi ir jājautā - kas tur ir? Un satraukti jāgaida. Vai nav stulbums? Pats savās mājās...

Es... - Atskanēja dēla balss.

Tā nu ir tā sajūta, kad akmens nokrīt no sirds, noveļas zemē, sašķīst pīšļos, kurus no lielā prieka un sajūsmas viļņa gribas vēl tā sirsnīgi izspārdīt ar kājām. Sejā droši vien iegulst idiota smaids.

Laikam Harolds patiešām pēc tāda izskatījās, jo, ienācis istabā, dēls tūlīt vaicāja, raudzīdamies cauri saviem pabiezajiem briļļu stik​liem: Kas ir?

Nekas. Kam jābūt?

Tu tāds iztrūcies izskaties.

Es? Iztrūcies? - Un Harolds neviļus ieskatījās lielajā sienas spogulī. Nekas īpašs. - Varbūt. Ne pārāk viegla dieniņa bija. Kā tev gāja?

Normāli. Skrējām krosiņu pa parku. Seši kilometri. Amsterdamā būs piecītis jāskrien.

Nu un kā sanāca?

- Kā jūtos? -Jā.

Var iztikt. Šoreiz jau es vēl tikai treniņa režīmā skrēju. Mačos viss būs savādāk. Druscīt sānos sāka durt.

Viens pats skrēji pa parku? - Harolds vaicāja. Svarīga doma, vai ne?

Nē, kopā ar pārējiem.

Cik jūs tur esat?

Kādi septiņi... astoņi.

Un treneris?

Treneris parasti paliek stadionā, kopā ar vecākajiem. Kas ir?

Nekas nav. Tāpat vien apjautājos. Ēdīsi?

-Jā! - Un šajā «jā» bija ielikta visa pusaudžu mūžīgā bada sajūta.

- Dušā biji?

- Ē... nē. - Un dēls pēkšņi nolaida skatienu, it kā būtu nez kādās blēņās pieķerts.

Kāpēc? -Jāmaksā...

Un tev nebija naudiņas?

Aizmirsu tev paprasīt.

Nu jā, šorīt te tomēr valdīja haosiņš. Vispār būs jāievieš civilizēta sistēma. Harolds pēkšņi atcerējās, ka savā bērnībā ar kabatas-naudu barots kaitinoši neregulāri un jau toreiz pats bija alcis pēc kādas sakarīgas sistēmas, kuru pats arī varētu kontrolēt. Tad gan bija nedaudz citi laiki, un noteikti jau viņš arī nesaprata to, ka vecāki reizēm dzīvoja no algas līdz algai un tāpēc pēdējās dienās maciņā

vienkārši vējš svilpoja, taču apvainojies bija itin bieži. It īpaši, kad redzi, ka citiem ir, bet tev nav.

Tā tas bija pirms daudziem gadiem. Bet tagad taču neesam nekādi nabagi. Jāpadomā un būs jāpiešķir puisim konkrēta summiņa nedēļā. Varbūt Emma to jau dara? Ja tā ir, tad laikam gan būs par maz. Nē, tomēr ir jānodibina sistēma, lai sīkais pats mācās saprātīgi rīkoties ar naudu. Nenomazgāties pēc sešu kilometru skrējiena, tā nav riktīga padarīšana. Pēc tam jātup vilcienā kā tādam smirdīgam āzim. Kaut gan šeit jau nu puika nekādi nav vainīgs. Tagad, saproties, ir jāmaksā. Ja tev nav to niecīgo santīmiņu, tad smirdi vesels. Nevienu tas neinteresē. Sabiedrība pati smird, lai gan ārēji nemitīgi sevi spodrina un uzfrišina, tērējot lērumu godīgo nodokļu maksātāju naudas tā saucamā valsts tēla veidošanai, kas patiesībā ir viena vienīga ierēdņu ārzemju komandējumu atmaksāšana un nekas vairāk. Jā, jā, valsts jau nu dikti par tevi rūpējais, jaunais cilvēk!

- Es tagad ātri ieiešu vannā, - dēls teica.

-Jā, protams, - Harolds piekrita. - Tik ilgi tevi gaidīju, ka vakariņas jau atdzisušas. Kamēr tu mazgāsies, es tās atkal uzsildīšu. Ko dzersi - tēju vai pienu?

Dēlam patika šādas izvēles iespējas.

Sulas nav? - viņš pajautāja.

Nē, laikam nav gan.

Nu tad dzeršu tēju.

Kamēr dēls mazgājās vannā, Harolds uzsildīja vakariņas. Tūlīt jau būs. Ā, foksim arī kaut kas jāiedod. Katru dienu jau neēdam kar​bonādes un jēra ragū, tāpēc vienmēr gardie kauliņi nesanāk.

Sagriezis plānās ripiņās veselu lērumu svaigas asinsdesas, Harolds sakrāmēja tās suņa bļodiņā. Tas bija fokša iecienītākais ēdiens. Apbrīnojami, bet foksis ir varen izvēlīgs un, ja viņam kas negaršo, tad var dienām no vietas neko neēst, kamēr pats paliek pavisam slābans un gaistošu acu skatienu. Tad tev kļūst viņa vienkārši žēl un ir jādod kas tāds, kas sunītim tomēr garšo. Spītīgs līdz aprātam. Bet asinsdesu viņš ēd vienmēr. To vēl vakar Emma pirkusi.

Klausoties dēla mazgāšanās trokšņus, Harolds juta, ka ir pavisam nomierinājies, un druscīt sakaunējās par savu neseno domu strau​jumu.

Un tad viņš atcerējās baseinu. Peldlietu maisiņš vēl tagad guļ uz mašīnas aizmugures sēdekļa. Bija taču nolēmis pēc pastrādāšanas vasarnīcā attīrīt miesu no visiem iespējamajiem draņķiem. Reizēm Harolds visnotaļ nopietni cīnījās ar kārdinājumu vienā vai otrā brīdī noslinkot un gandrīz vienmēr pēc tam jutās slikti, kad bija pakļāvies slinkumam. Arī tagad. Vai tad tavas smieklīgās aizdomas ir kāds iegansts tam, lai varētu atļauties neapmeklēt baseinu? Ja esi apņēmies, tad, lūdzu, proties to arī izpildīt.

Dēlam taču to māci. Un par dēlu, kā redzi, nemaz nav tā jāuztraucas. Dzelzs durvis ir priekšā, atslēga ciet, un nekas te nevar notikt. Nē, Harolds cieši apņēmās baseinu tomēr apmeklēt. Parasti gan viņš nemēdza to darīt tūlīt pēc ēšanas, bet vēl jau būs laiks atgūties. Un nav jau arī pārlieku jāpieēdas.

Sarkans žigulis. Piektais vai septītais? Nezinu. Bet sarkans gan. AC vai AG. Ar četru ciparu numura kombināciju. Divi tipi sēž iekšā. Mazi, melni - uz mata tādi, kā Brunis tos aprakstīja. Tā piebrauc un palūr. Un tūlīt prom.

Un ir arī vecene. Kura nezvana, starp citu. Cikos, sešos solījās? Būs pārdomājusi? Jebšu atkal tā jābaro kaķi, ka nav laika nodarboties ar visādiem dokumentu atdošanas niekiem. Vai arī būs jau nomirusi no sava bezspēka un lielā vecuma. Pie velna! Aiz kājām pie staba un pa zobiem.

Tas otrs izskatījās lielāks un laikam nedaudz pēc čigāna, tieši kā Brunim bija licies. Viņš tos ir redzējis pavisam tuvu, no tāda attāluma, kas mazāks par metru. Pat čigāniskā acu krāsa palikusi atmiņā.

Visiem čigāniem ir brūnas acis, tāpēc droši, Brunis neko nav sajaucis.

Es viņus redzēju tikai pa gabalu. Pa lielu gabalu. Pret sauli. Bet redzēju tīri labi. Abi ar Brūni mēs viņus sazīmēsim kā likts. Šitie maitasgabali! Nē, patiesi nespēju noticēt. Līdz pat šai pēcpusdienai man likās, ka vienkārši esmu apveltīts ar pārlieku fantāziju, bet tagad, skat, visi pareģojumi un aizdomas pamazām sāk piepildīties. Visi apkārt tevi mierina, tu pats visu laiku ietiepīgi mal tikai par kaut kādām

savām priekšnojautām, un - še tev - tās ņem un piepil​dās arī. Maitasgabali, vairāk nekas!

Nē, nē, tas ir vairāk par sīku zādzību. Nepārprotami.

Zemes dokumentos ir norādīts pagasts, ielas nosaukums un eventuālais mājas numurs. Vairāk nekā.

Un vasarnīcu rajons atrodas krietni nostāk no pagasta nelielā centriņa. Jābrauc vismaz pieci kilometri pāri kalnam, pa mežu, pa sīkiem sānceliņiem, un tikai drošs zinātājs jau pirmajā reizē visu vajadzīgo spēj atrast. Tas nozīmē tikai to, ka šie ir braukājuši pa centriņu un prašņājušies. Veikalā, avīžu kioskā vai vienkārši garāmgājējiem. Viens neko nav zinājis, otrs šaubījies, trešais un ceturtais kopā uzbūruši pareizās takas. Kārtīgi apdomātas rīcības komplekss. Ar stingri nospraustu mērķi, kurš jāpiepilda par visām varītēm. Tā nejauši, it kā garāmbraucot, vasarnīcu atrast nevar. Un uz vietas arī ir jāmaldās, ja esi tur pirmo reizi. Maldies un atkal prašņā, kamēr atrodi pareizo zemes pleķīti. Kaimiņi maz viens otru pazīst. Meklē, kamēr ieraugi ko raksturīgu. Piemēram, manu mašīnu. Būtu iedzinis garāžā, nebūtu ieraudzījuši? Beidz māžoties. Ja ne šodien, tad rīt vai aizparīt.

Dēls iznāca no vannas, un pēc ilgāka laika Harolds viņu rūpīgāk nopētīja. Augums it kā tīri nobriedis, bet vēl galīgais bērns. Kā jau kārtīgs Metallica cienītājs, viņš bija pasācis audzēt garus matus, un tagad tie, slapji un taisni, atsedza vēl mazu pusaudža galviņu.

Pieci kilometri starptautiskajā maratonā, tas viņam vēl nav pietiekami nopietns pasākums. Galvenais piedalīties. Un svarīgākais ir pats brauciens uz ārzemēm!

Dēls piesēdās pie galda un rādīja savas brilles. Kopš piecu gadu vecuma viņš nēsāja diezgan stipras brilles, tikai Harolds nekad nezi​nāja pateikt, kas viņam ar redzi - vai tie ir plusi vai mīnusi.

Es jau vairākkārt to esmu jutis, - dēls teica. - Skrienot mūk nost. Vai tu nevarētu izdomāt, kā tās nostiprināt? Amsterdamā tās var nokrist un pazust.

Tās var saplīst un tad pazust, - Harolds piebilda.

Jā, var arī saplīst.

Ir jau kritušas nost?

Nē, bet tā šļukšana visu laiku nāvīgi traucē. Nevar normāli pa​skriet.

Vajadzēs uzsiet gumiju vai kādu saitīti, - Harolds prātuļoja. Tā patiešām ir problēma. Ne tikai izbraucot uz ārzemēm.

Gumiju? - dēla acīs pazibēja izmisums. Viņš bija tajā vecumā, kad ārējam izskatam ir tik pārspīlēti liela nozīme, ka gribas pretoties it visam, kas ir racionāli noderīgs, bet nesaistās ar efektīga izskata mūžam mainīgajiem ideāliem.

Nesatraucies, es negrasos no tevis iztaisīt aizvēsturisku veco-papu, - Harolds iesmējās. - Ap abiem kātiņiem apmetīsim cilpiņas un nostiepsim gumiju vai kādu striķīti, un tu to pabāzīsi zem saviem Hetfīlda matiem. Neviens neko neredzēs. Bet brilles nost nekritīs. Redzi, tā nav tikai briļļu vaina vien. Tev vienkārši tas pau​ris vēl par mazu. Ā, tā laikam varēs gan, - dēls piekrita, apzināti laizdams gar ausīm piebildi par mazo galvu.

Nu tad ēdam? Ēdam.

Labu apetīti.

Paldies, tev arī.

33. nodaļa Vecene noteikti ir saistīta ar zagļiem - par to vairs nav ne mazāko šaubu. Un tie, kuri šodien bija atbraukuši uz vasarnīcu, noteikti ir tie paši, kurus Brunis redzēja sēžam manā mašīnā. Tas nozīmē tikai to, ka viņi visi kopā arī jāmeklē. Līdz šim nojautas mani nav vīlušas. Vecenes balss klausulē nepārprotami liecina par to, ka viņa zvana tepat no tuvākās apkaimes. Nu viņa arī to nenoliedz. Tantuks kaut kur no otra pilsētas gala taču neapgalvos, ka bieži mani redzē​jis vaigā.

Jā, tepat vien viņi kaut kur ir... Hm, sen nav redzēti abi skuķi ar saviem pielūdzējiem. Tagad gan es tos abus atpazītu, ja viņi gadītos tajā spļaudekļu kompānijā.

Nozvērinājis dēlu līdz viņa pārnākšanai nekur no mājas laukā neiet, nevienam svešam un nepazīstamam durvis vaļā nevērt un par katru aizdomīgu grabināšanos gar ārdurvīm zvanīt uz Regālija norādītajiem telefonu numuriem, Harolds devās prom. Traki gribējās tūlīt pat mesties iekšā baseinā un nomazgāt no sevis visu to šļuru, taču pārņēma kāda neatturama vēlme atkal pabraukāt pa apkaimi. Varbūt pēkšņi izdodas uziet pēdas nodevīgi sarkanajam žigu​lim vai vismaz nejauši izsekot to nejauko veceni.

Un Harolds padevās šim vilinājumam. Vispirms viņš aizbrauca uz to vietu, kur šodien no rīta bija pieķēris tik omulīgi barojamies kaķus. Jau tuvojoties tai vietai, viņš apjauta, ka šim gājienam nebūs nekādu rezultātu. Arī tagad viņš ieraudzīja klaiņājošo kustoņu bariņu - savādi, bet gandrīz vai tieši tādā pašā sastāvā kā no rīta - laizot asfaltu šoreiz pavisam citā vietā. Slepenais barības pasniedzējs jau sen bija pazudis. Arī pie logiem neviens netupēja un labsirdīgi nesmīnēja. Kaķi laiski piebeidza skopās, bet dienišķās maltītes paliekas.

Jā, pie vecās adresītes nekā jauna nebija. Patiesībā jau Harolds šeit mazāk cerēja satikt slimo veceni, kas baro kaķīšus un ar visiem garāmgājējiem laipni sveicinās, jo visi taču viņu te pazīstot, bet vairāk cerēja tuvumā ieraudzīt sarkano žiguli. Tas taču pilnīgi būtu iespējams, ka vecene, dumji mānoties, ne tikai sapinusies pati savos pātaros, bet arī netieši norādījusi - tur, kur dzīvo viņa, dzīvo arī vismaz viens no zagļiem. Un, ja tieši šim pieder mašīna, tad viņš agri vai vēlu pie vecenes parādīsies. Bet, ja tas ir otrs, blakussēdētājs un zagšanas līdzdalībnieks, tad - hm, tieši tas pats. Draudziņš arī varētu šad un tad piebraukt.

Galvenais atrast veceni. Nevis meklējiet sievieti, bet gan - mek​lējiet veceni!

Braukalējot Harolds ar skatienu uzdūrās vairākiem sarkanīgiem žiguļiem, taču neviens nešķita tas īstais. Vai nu nebija piektais vai septītais modelis, vai neatbilda numura zīmes, vai vienkārši nebija tas īstais. Viens gan patrāpījās ar numura zīmē iekaltajiem burtiem AC un bija, šķiet, pat piektā modeļa žigulis, taču tas nebija īstajā sarkanumā. Un numurā tam arī bija tikai trīs zīmes.

Vakarā Harolds tomēr braukāja rūpīgāk nekā no rīta. Vismaz četras reizes pēc kārtas izbrauca visus nostūrus, līdz beigu beigās nonāca pie šķietami ģeniālas atziņas. Ja arī viņi tepat kaut kur mīt un arī glabā savu mašīnu, tad, pirmkārt, rūpīgi jāizskata visas stāvvietas un vispirms jau savējā - varbūt tā sarkanā klaberkaste stāv pāris metru tālāk no manējās! - un otrkārt: ja nu ir cerības nejauši sazīmēt viņu mašīnu, tad tas tomēr ir jādara agri no rīta. Kāpēc? Visnotaļ vienkārši. Raugi, tas ir gan lielu, gan mazu, gan profesionālu, gan topošu bandīteļu un noziedznieku dzīvesveids - vēlu iet gulēt un vēlu celties augšā, jo viņu aktīvā dzīve taču pārsvarā risinās vakarā un naktī. Tagad, vakarā, viņi vai nu kaut kur zog, vai noplenderē sazagto. Varbūt tepat tuvajā bāriņā. Ha!H Patiešām!

Harolds tūlīt brauca uz reiz jau aplūkoto ūķi. Ārpusē nestāvēja neviens sarkans žigulis. Iekšā arī nemanīja nekā būtiska. Uzmanību piesaistīja vienīgi tas, ka tur sēdēja viena no pazīstamajām meičām.

Nevis kopā ar savu mūžīgo draudzeni, bet ar kādu no pielūdzējiem. Harolds atkal nespēja atcerēties, vai tas ir kāds no tiem, kuri mēdz tusēties vakaros pie mājas, vai nav. Nu nekādi! Velns parāvis, cik viņi visi ir vienādi! Bet katrā ziņā tas nebija no tiem diviem.

Ieraudzījusi Haroldu, meiča bikli sveicināja un jūtami samulsa. Šķita, viņai tūlīt paspruks vainīgs spurdziens. Harolds atsvešināti atņēma sveicienu un ievēroja, ka skuķim priekšā uz galdiņa stāv kokteiļa glāze. Un tur iekšā nav tikai sula. Skuķa skatiens izteica mēmu jautājumu - kas tagad būs? Pilnīgi neapzināti Harolds izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam, tam bija jānozīmē - temp vesels, meitēn, un nedomā, ka tūlīt skriešu pie tava papiņa sūdzēties.

Jā, bet cik tad viņai to gadiņu? Astoņpadsmit vēl nav noteikti. Un viss šis bārveidīgais iestādījums bez ventilācijas un ar dārdošo kvazimūziku barojas tikai no tādiem tīņiem, kuriem patiesībā alkoholu vispār pārdot nedrīkst un kuri šeit notrallina to naudiņu, kuru vecāki viņiem izsniedz cerībā, ka tā tiks godīgi nomaksāta par pusdienām skolā, treniņnodarbībām, ģitāras spēles apmācību un tamlīdzīgi. Jo - kur

gan tāds pusaudzis citur lai to ņem? Nevar taču būt, ka visi zog! Pavisam nejēdzīga iestāde. Draņķinga strupiķis. Un Harolds atkal iesmējās. Par savu pēkšņo moralizēšanas kāri. Nu jau tā pavisam viltīgi piemiedzis ar aci skuķim, viņš gāja laukā. Viņš nespēja saprast, kā skuķis īsti novērtēja šo pēdējo žestu, taču meičas pavadonim tas nepatika. Harolds vēl tā kā apstājās, paraudzījās vēlreiz uz viņiem un it kā jautāja - kas ir, kaut kas nepatika? Taču abi nodūra galvas. Tiklīdz viņš izgāja, tā pārītis sāka strauji sačuk​stēties.

Cauri logam Harolds vēlreiz atskatījās. Nē, šis nebija no tiem diviem.

Dzeltenā lampiņa mašīnas priekšējā panelī dega pašā kvēlē, un tas nozīmēja, ka degvielas atlicis pavisam maz. Harolds, izrēķinājis, ka itin mierīgi varēs aizbraukt līdz baseinam un atpakaļ, nolēma apmeklēt uzpildes staciju tikai pašā vakarā. Tad tur būs tukšāks un brīvāks. Nepatīkama tā boļševiku laika palieka - mūžīgā spiešanās un rindas.

Zināmā mērā Harolds riskēja. Voldemāra Vācijas draugs, no kura Harolds nopirka audīti, reiz nejauši izmeta frāzi, ka šim autiņam īsti nevar ticēt, ko rāda tie paneļa rādītāji. Vēl Vācijā viņš reiz tā solīdi paļāvies uz mirgojošo lampiņu, zinot, ka ar tādu var nobraukt vismaz piecdesmit kilometrus, taču pamatīgi iekritis, jo mašiņš atteicies kustēties tālāk jau pēc nepilniem divdesmit. Neesot saprotams, kāpēc tā tas notiek, taču labāk esot pārlieku neriskēt un nepaļauties uz šiem zinātnieku aprēķiniem, jo šī tipa automašīnām ar elektronisko degvielas iešprici un visām tām citām pārgudrībām, ar kurām tā pārblīvēta, neesot pieļaujams izbraukt pilnībā tukšu degvielas tvertni. Pēc tam nevarot uzreiz iedarbināt. Haroldam tā vēl nebija gadījies, un viņš arī negribēja, lai tā kādreiz notiktu, tāpēc parasti mēdza uzpildīties jau tūlīt, tiklīdz parādījās pirmie lampiņas signāli, nenobraucot pat ne desmit kilometrus. Šī tagad ir pirmā reize, kad viņš tik ilgi vizinās uz riska robežas.

Pie baseina viņš ieradās jau krietnā tumsā. Neskatoties uz to, ka visapkārt bija gana brīvu vietu auto novietošanai, daži biezāki braucamie - trīs mersedesi un viens džips - bija nostājušies tieši baseina ieejas priekšā zem aizlieguma zīmes. Tas bija pārlieku uzkrītoši. Pirmajā mirklī Harolds gandrīz vai ļāvās vilinājumam nostāties turpat, sak - ja jau citi var, tad es arī; visus jau nepakārsi, vai ne? Taču tā viņš tomēr nedarīja. Perpendikulārajā piebrauktuvē, kuras vidusdaļā bija stāvējis viņa audītis pagājušajā trešdienā, kad to nelietīgi atlauza, apzaga un mēģināja pat aizdzīt pavisam, bija daudz brīvu vietu. Un tur nebija nekādu zīmju - ne aizlieguma, ne brīdinājuma, ne pat apgaismojuma. Uz maksas stāvvietas pusi Harolds pat nepaskatījās. Izvēlējās vietu pašā priekšplānā un novietoja mašīnu ar priekšgalu pret baseina ieeju. Tagad tā ir pati pirmā un redzama no visiem iespējamajiem skata punktiem.

Tumsā koši spīdēja sarkanā signāllampiņa, kas liecināja - signalizācija ir ieslēgta un bargi darbojas.

Nāvīgi spoža, Harolds nodomāja. Vai tāda vispār ir vajadzīga? Laikam jau ir gan. Nelūgtie viesi laicīgi sapratīs, kāda izgāšanās viņus sagaida, ja tomēr izlems atvērt šīs mašīnas durvis.

Baseins bija patīkami tukšs. Līdz tā slēgšanai palikušas nepilnas piecdesmit minūtes. Harolds ieradies pēdējā mirklī. Kilometra nopel-dēšana viņa izpildījumā parasti prasīja nepilnu pusstundu, un to viņš arī laipni skaidroja visām iespējamajām tantiņām, no kurām bija atkarīga iekļūšana baseinā tik vēlā stundā. Viņas visas uztrau​cās, vai tikai nebūs jāaizkavējas darbā kādu lieku minūti.

Peldot Harolds ievēroja, ka baseinā dežurē kāda pazīstama būtne -Bruņa blondā draudzene Katrīna.

Arī viņa bija Haroldu ievērojusi un, kad viņš grasījās kāpt laukā, pienāca klāt.

Es apbrīnoju jūsu uzņēmību, - Katrīna teica.

Vai esmu veicis kādu varoņdarbu? - Harolds nesaprata.

Gandrīz katru dienu jūs te esat.

Katru otro, - Harolds pielaboja.

Varbūt. Man šķiet, ka redzu jūs te katru dienu.

Vai tad tu pati te esi katru dienu?

Tā bija nedaudz neveikla situācija - viņa tevi uzrunā uz «jūs», bet Harolds tā darīt negrib. Viņš nolēma spert pirmo soli, cerot, ka ar to pietiks, lai Katrīna arī kļūtu familiāra. Kaut kā draņķīgi sanāk tā

runāties ar vecā pudelesbrāļa draudzeni. Un tā arī notika.

- Jā, gandrīz katru, - Katrīna novērsa skatienu un izklaidīgi teica. - Reizēm iekrīt arī brīvdienās un, redzi, vēlās vakara stundās arī. Bet tu patiešām vareni peldi. - Viņa atkal cieši uz Haroldu pa​raudzījās.

- Kā nu protu, tā arī mauju, - viņš atbildēja. Harolds aizvien vēl atradās ūdenī, un tā nebija tā ērtākā poza sarunai ar dāmu. Visu laiku kaut kā tizli jāblenž uz augšu. Viņš pietuvojās kāpnītēm un rāpās laukā. Es pēc dabas esmu sportists. Zināmu laiku biju metis pie malas, bet tad sapratu, ka tas viss reiz slikti beigsies. Puncis uzblīst, uzkāp pa trepēm - un uzreiz pāris minūšu jāatelšas, parādās stulbi galvas reiboņi un tā tālāk. Vienā dienā nolēmu visu atkal atsākt un atsāku arī. Sākumā domāju, skriešu krosiņus, taču ziemā tomēr nespēju sevi piespiest izvilkties no mājas tādam skrējienam. Un tad sanāca visādi kārdinoši pārtraukumi, pēc kuriem grūti atsākt. Bet baseinā ir nepieciešamā regularitāte, tāpēc pie tā arī paliku.

Galvenais nav tā fiziskā piepūle, bet gan sajūta, kas iestājas pēc tam.

Harolds bija izkāpis, un tagad viss bija normāli. Katrīna bija galvas tiesu mazāka par viņu, un Harolda skatienam nepaslīdēja garām tas, kā viņa neapzināti nopētīja viņa, hm, laikam jau vēl stalto un tagad puspliko augumu. Nedod Dievs, ja viņa tagad sāks salīdzināt ar Brūni! Vecais, piedod, bet tur tev nekas liels nespīd...

Es jau arī esmu veca sportiste, bet, redzi, gadi tomēr nāk tikai klāt un aizvien grūtāk sevi piespiest.

Tagad arī - kas traucētu mes​ties ūdenī, vai ne? Bet kaut kā tomēr nesanāk. Ūja, ūja! Kas tad te runā par gadiem un vecumu? - Harolds iesaucās. - Pilnībā smuka dāma. - Viņš šķelmīgi iesmējās. Pret drauga dāmu to var atļauties. Man tā šķiet.

-Jā, jā - pa gabalu varbūt smuka. Kad pienāk tuvāk, tā vairs neizskatās gan, - Katrīna it kā kautri atbildēja un atkal novērsa skatienu, taču Harolds labi saprata, ka tas nav meitenīgs mulsums. Viņa visnotaļ labi apzinājās, ko runā, un šie vārdi no viņas mutes izskanēja kā skumja rezignācija, sak, es zinu, ko runāju.

Arī Harolds sevi pieķēra pie domām, ka strauji sācis novērtēt Katrīnas kondīciju, un nodomāja, ka tomēr druscīt par daudz viņa sevi noniecina. Savos četrdesmit gados viņa ir itin normāls sievišķis.

Voldemārs viņu raksturotu kā pilnībā ņemamu veceni un droši vien paņemtu arī, tiklīdz rastos pirmā izdevība.

Lai nu tev, Brūni, veicas.

Muļķības. Tās ir pilnīgas muļķības, - Harolds teica. - Es uzticos Bruņa gaumei, viņš jau nu zina, ko dara.

Brunis... jā... - Katrīna gandrīz vai skumīgi novilka. Tā bija tāda kā vilšanās, kā apliecinājums bēdīgam faktam. Sak, ja jau nekā labāka pagaidām nav... Kas tad nu par lietām? Brūni, es tevi aiz​stāvēšu!

Kas tad ir ar Brūni? - Harolds jautāja.

Nē, nekas jau tāds īpašs nav. Nekas tāds. Pareizāk būtu teikt, ka es tā īsti nevaru saprast, - Katrīna atbildēja.

Ei, nu beidz! Brunis taču ir kārtīgs vīrs. Kaut kādas problēmas jums ir radušās?

Nezinu, nezinu. Es jau vienu etapu esmu izgājusi un otrreiz tik vieglprātīgi riskēt netaisos. Kam man vajadzīgs trešais bērns ģimenē? Turklāt jau pieaudzis. Es gan to tagad nesaku tieši par Brūni, bet gan par bijušo vīru, ar kuru kopā nodzīvoju piecpadsmit gadus. Es nekad neesmu teikusi, ka visi vīrieši ir vienādi, bet principā bez viņiem var arī iztikt... Tīri labi var...

Harolds pasmaidīja un laikam jau gribēja kaut ko teikt.

- Nē, nē, es negribu teikt neko sliktu par kādu konkrēti, - Katrīna steidzās paskaidrot. - Brunis ir labs, jā, pat pietiekami labs. Bet... meitas man jau lielas un tūlīt būšu vecmāmiņa: ha-ha-ha, jauki, vai ne?

Bet man ir sliktas atmiņas, un esmu kļuvusi piesar​dzīga. Varbūt par daudz. Nezinu.

Kas tad tur viņai tāds ir bijis, Harolds domāja. Vīrs bijis dzērājs un iekaustījis viņu? Regulāri vai tikai pāris reižu? Un - vai nu pati būs bijusi gluži bez vainas? Eh, bet vispār tas mani neinteresē. Mani interesē Brunis. Patiešām interesē, es nemaz neliekuļoju.

- Cik nu pazīstu Brūni, tad uzturams un nevarīgs viņš nav bijis nekad, - Harolds teica. - Tieši šobrīd viņam maķenīt neveicas ar darbiem, bet es domāju, tā ir pārejoša parādība. Viņa problēma jau ir pavisam cita.

Harolds neturpināja, taču redzēja, tas Katrīnu patiešām interesē.

- Kāda? Kas tā viņam par problēmu?

- Redzi, viņš sāpīgi pārdzīvo to šķiršanos. Nezinu, kā tas bija tev, taču viņam tā sāpe vēl šodien nav izzudusi. Viņš patiesībā ir tipisks ģimenes cilvēks. Rūpētājs un gādātājs. Trakošanas gadi arī jau sen aiz muguras, un tajos - netaisos noliegt - ir arī gana trakots. Pats esmu piedalījies, kā smejies... Tā ka šeit viss varētu būt kārtībā.

- Tu domā, tāpēc viņš tā dzer?

- Viņš dzer? Kā tu to domā? Viņš dzer ne vairāk un ne mazāk kā visi citi. - Harolds satrūkās. Vispār jau Brunim patīk iemest, nevar to noliegt. īpaši pēdējā laikā.

- Nezinu... Kāpēc man otrreiz būtu jāsēžas uz karstas plīts?

- Pagaidi, pagaidi! To es saku ne jau tāpēc, ka par visām varītēm gribētu pataisīt savu draugu baltāku, nekā viņš patiesībā ir. Bet viņam šobrīd ir smags periods. Cik nu es no tā visa saprotu. Ja viņš spēs normāli sakārtot savu dzīvi, tad ātri vien atkopsies un ieies vecajās, veselīgajās sliedēs. Viņš nekādā gadījumā nav bezcerīgs. -Brūni, par šito no tevis pienāksies!

-Ja vien spēs... To jau neviens nevar zināt. Arī viņš pats to droši vien nezina, - Katrīna aizvien bija tāda kā maigu skumju pārņemta, taču Harolds saprata, ka viņa nebūt neskumst par Brūni, bet gan par sevi.

Viņai sevis ir bezgala žēl. Arī tā mēdz gadīties. Tad nu gan Brunim grūti ies. Un Harolds pēkšņi aptvēra, ka ir nonācis visnotaļ dīvainā situācijā. Izrādās, ka viņam ir tik daudz ko pastāstīt par Brūni! Patiesībā pat prātā neienāktu, ka viņš ir tā iedziļinājies drauga problēmās.

- Paklau, tev taču arī tūlīt darbs beidzas, vai ne? - Harolds pēk​šņi vaicāja.

-Jā. Tiklīdz baseins būs tukšs, tā es varu kopties prom. Es te gan vēl piestrādāju par apkopēju, taču šovakar nav mana reize.

Brunis nebūs pretim?

Neesam neko sarunājuši.

Tātad kopš piektdienas, Harolds nodomāja. Vecais droši met pa lampu. Vai nav ķēms?

Kur tu dzīvo? - Harolds jautāja.

Oi, zini, otrā pasaules malā! Bet ko tu gribēji?

Es tevi aizvedīšu mājās. Vakars man brīvs.

Nē, nē, nav vajadzīgs! Man pašai savas takas. Ja laicīgi izeju no šejienes, tad normāli tieku uz savu vilcienu.

Vilciens lai iet, kā nu tam tur jāiet. Es tevi aizvedīšu, un... pa ceļam vēl papļāpāsim. Par Brūni.

Nu... kā vēlies. Par Brūni?... Nu labi. Patiesībā jau tas būtu tīri jauki. Tumšs.

Labi. Tad mums ir sarunāts. Manu mašīnu jau tu tagad pazīsti. Es ārā tevi gaidīšu.

Labi.

Ejot prom, Haroldam šķita, ka Katrīna nav izkustējusies no savas vietas baseina malā un visu laiku pavada viņu ar skatienu. Ar tādu zīmīgu skatienu. Nē, neatskatīšos. Nē, nē, tā tam nevajadzētu notikt.

Dievs pasargi! Goda vārds, man ir pavisam citi nolūki. Brūni, ve​cais, es tavā labā cīnos!

34. nodaļa Iznācis no baseina, Harolds ieraudzīja savādu skatu. Pašā durvju priekšā drūzmējās kaut kādi ļaudis zilos virssvārkos ar grūti salasāmiem baltiem uzrakstiem uz muguras, bet pa vidu lepni grozījās viens policists pilnā ekipējumā. Uz brauktuves stāvēja grūti atpazīstamu marku automašīnas, nežēlīgi mirgoja dzeltenās signālugunis. Vārdu sakot, valdīja milzīga kņada.

Baseina durvju priekšpusē no tām mašīnām, kuras Harolds bija ievērojis tāpēc, ka tās visai nekaunīgi nostājušās aiz aizlieguma zīmes, tagad bija palikusi tikai viena - džips. Un tieši šis braucamrīks, kā likās, arī bija šīs drūzmas un uzmanības centrā. Ja vēl rūpīgāk pavēroja notiekošo, tad varēja saprast, ka tā ir visnotaļ saskaņota darbība ar konkrētu un skaidru mērķi. Policists ir policists - ar visām spīdīgajām zīmotnēm un viņam personiski atvēlētajām tiesībām un pienākumiem, bet noslēpumainie vīri zilajos virssvārkos bija no speciālās legālo auto aizdzinēju brigādes, par kuru plosīšanos Rīgas ielās jau šis tas bija dzirdēts, taču pats savām acīm Harolds tikai tagad pirmo reizi redzēja viņus darbībā.

Zem aizlieguma zīmes atstātais džips bija nolemts promvešanai. Atkal šie lemšanas tiesības iekarojušie vīri, saskatījušies, «kā to visu dara Eiropā», radījuši speciālu struktūrvienību, kas šādā veidā «sodīja» tos autobraucējus, kas nepakļāvās ielu malās gan sen jau stāvošajām, gan tikai nesen uzliktajām lieguma zīmēm. Viss notika pēc vienkāršas un brutālas metodes: stāvi zem zīmes? - ahā! - tūlīt tu dabūsi trūkties. Tūlīt arī piebrauc oranžs kravas vilcējs mersedess, kurš kādam starpniekam par prieku iepirkts ārzemēs par brangu naudu no nodokļu maksātāju kabatas, ar mazu celtnīti uzceļ tava autiņa priekšējos vai aizmugures riteņus uz nelielas platformiņas un aizvelk to prom. Uz kurieni? To jau tev, draudziņ, neviens ar baltu krāsu uz asfalta neuzraksta. Uz kādu speciālu stāvvietu, ko ierīkojuši arī lēmējvaras spicei radniecīgi ļaudis, ar kuriem noslēgts dzelžainu biznesu sološs līgums, un ko tautas valodā sauc par «obezjaņņiku». Un tur tu savu autiņu pēcāk vari saņemt, ja vien nebūsi kritis ietves malā ar sirdstrieku, būsi izturējis visas pazemojošās pārrunas ar iedomīgiem zemākā ranga policistiem, kuri izsmējīgā tonī skaidros tev, ka tavs autiņš nav nozagts, bet gan, raugi, legāli nogādāts uz attiecīgu vietu, ja vien spēsi samaksāt fantastiski lielu soda naudu, kura summējas no maksas par aizlieguma zīmes neievērošanu un visiem tiem izdevumiem, kas it kā radušies par tavas mašīnas transportēšanu un uzglabāšanu. Pēdējie divi cipari ir īpaši lieli, tādi, it kā tavs autiņš būtu transportēts piecsimt kilometru attālumā un glabāts gluži vai Šveices bankā.

Grūti pateikt, kā tur tajā Eiropā, taču šeit izbrīna ne vien mežonīgā patvaļa, bet arī nesamērīgi lielā soda nauda. Par satiksmes noteikumu pārkāpumu ir neiespējami strīdēties, ja pats ar divdesmit lieciniekiem aizvešanas brīdī negadies tieši blakus - nešaubīgi jāmaksā sods. Taču kas īsti slēpās zem nežēlīgās iedzīvošanās kāres, kura paģērēja maksāt par nelūgtu tavas mašīnas aizvešanu un uzglabāšanu tajā smirdīgajā «mērkaķniekā»? Šī summa desmit reizes pārsniedza soda naudas apjomu, kuru varētu piespriest par attiecīgo pārkāpumu. To neviens normāls cilvēks nespēja saprast.

Harolds vēlreiz cītīgi nopētīja apkārtstāvošos: neskatoties uz vēlo vakara stundu, pēkšņi bija savācies prāvs pulciņš. Haroldu pārņēma nekonkrētas aizdomas. Drīz tās arī apstriprinājās. Jā, tiešām, tur, mazliet sāņus no pārējiem skatītājiem, rokas uz krūtīm sakrustojis un apmierināti smīnēdams, stāvēja tas pats maksas stāvvietas dežurants, kurš aizvakar tik laipni teica to pretīgi saldeno «paldies» par pasniegtajiem santīmiem.

Bet - kas tad tur? Vai ēkas otrajā stāvā aiz aizsvīdušā loga nepavīdēja baseina direktora stāvs? Šķiet, Harolds nevarētu kļūdīties, jo šo vīru labi pazina kā vienu no Latvijas basketbola dzīves vadītājiem. Viņš bieži ir redzēts gan televīzijā, gan attēlos presē. Turklāt... Ha! Turklāt nesen noskaidrojušās arī viņa politiskās simpātijas, un viņš iestājies tieši tajā partijā, kurai tagad uz laiciņu ir teikšana Rīgas Domē.

Viss ir skaidrs, viss sakrīt, Harolds nodomāja. To laikam sauc par sakārtotu biznesu. Harolds vēl pagājās nedaudz uz maksas stāvvietas pusi un ievēroja, ka tā ir pilnīgi tukša. Un tieši tajā brīdī pa baseina durvīm laukā izskrēja pusapģērbies vīrs, kurš nepārprotami varēja būt nelaimīgā džipa īpašnieks. Kāds bija pamanījies paziņot, ka viņa spēkrats apdraudēts, un viņš bija pārtraucis svaru cilāšanu. Līdz ar viņu iznāca arī Katrīna un ar acīm meklēja Harolda mašīnu. Bet džipa īpašnieks tik vien paspēja ieraudzīt, kā oranžais vilcējs, aizvien vēl nežēlīgi mirkšķinot dzeltenās signālugunis, it kā vestu nez kādus tur bīstamus atomatkritumus, pazūd netālajā ielu krustojumā, aizvelkot līdzi viņa mašīnu. Viņš piesteidzās pie policista un sāka sparīgi taisnoties. Šķiet, policists atcirta kaut ko ļoti īsu un aprautu, bet laikam jau gana

izsmeļošu, džipa īpašnieks momentā atvēsa, nezin no kurienes izņēma mazu piezīmju blociņu un kaut ko tajā pierakstīja. Policists izskatījās noskaities. Harolds saprata -viņam uz lūpām ir mēms un nikns jautājums: kurš, kurš bija tas, kurš pasauca to saimnieku?!

- Nekas liels nenotiks, - teica Katrīna. - Mašīna vēl nebūs īsti iebraukta tajā viņu stāvēšanas vietā, kad īpašnieks jau būs klāt un vēl šajā pašā vakarā laimīgi brauks tālāk ar savu mašīnīti.

- Teātris.

-Jā, savā ziņā tas patiešām ir smieklīgi.

- īpašnieks taču tepat uz vietas ir, - Harolds nerimās. - Kādas gan viņiem bija problēmas apturēt šo jezgu un nokārtot visu uz vietas? Domāju, ka džekiņš ātri vien samaksātu visu nepieciešamo un pārbrauktu uz citu vietu, ja jau tas traucē valsts demokrātiskajai attīstībai. Ā, laikam sapratu gan! Tad zēniem nebūtu iemesla izspiest to naudiņu par transportēšanu. Pareizi! Uz soda naudām jau šie nevārās, jo tās tiek tikai policijai. Pareizi, pareizi. Klau, bet vai tā te tagad bieži notiek?

- Nezinu. Pāris reižu esmu redzējusi, - Katrīna atbildēja.

- Tu zini ko tuvāk par maksas stāvvietu? Kas tie ir par ļaudīm, kas to atvēruši?

-Jā, par to jau visi runā.

- Ko tieši runā? Vai to, ka tas ir privāto un baseina vadības kop​darbs?

-Jā, apmēram tā. Neko konkrēti neviens nezina, taču aizdomīgi tas ir. Redzi, piemēram, visi mūsu vadoņi savas mašīnas tagad cau​rām dienām glabā tajā stāvvietā. Protams, bez maksas.

Harolds saprotoši pamāja ar galvu. Jauki, vai ne?

Turpat vēl aizvien kavējās policists. Tā vien šķita, viņš uzskata par savu pienākumu palikt tik ilgi, kamēr izklīst visi skatītāji, un tikai tad viņš drīkst doties prom. Harolds, protams, saprata, ka policista patiesais uzdevums ir sargāt zilsvārčainos naudas iekasētājus no sašutušās tautas iespējamiem pretuzbrukumiem. Ja vēl gadās biezāks autiņš, kā šis džips, tad pavisam nevar zināt, ar ko tas aizvešanas mēģinājums pašiem var beigties. Noorganizēt izdevīgu biznesu savu pašvaldības draugu paspārnē un piespiest cilvēkus iemaksāt tavā kasē brangu naudiņu praktiski par neko - tur viņiem dūšas pietiek, bet no tautas dusmām, raugi, tomēr bail gan.

- Skaidrs, - Harolds pēc brītiņa teica. Viņš jau bija sagatavojies pieiet policistam un dalīties savās pārdomās, pat iešāvās prātā ķecerīga doma, proti, pieiet un pateikt, ka viņš, Harolds, bija tas, kurš izsauca no baseina laukā džipa īpašnieku, un tad palūkoties, kā tad nu pogainais reaģēs, taču Katrīna pavilka viņu aiz elkoņa, jo laikam jau bija uzminējusi šīs slepenās domas.

- Nevajag, - viņa teica. - Šitais taču ir gatavais stulbenis.

Es tikai gribētu aprunāties par gadījumu ar manu mašīnu, -Harolds skaidroja. - Viņš te bieži mēdz būt?

To jau es arī gribu tev teikt. Uz aizvešanu ar mersedesu viņš vienmēr ir klāt. Reiz, kad te viena mašīna pa īstam bija nozagta un pēc tam vēlāk ar to mersedesu atkal viena cita mašīna tika vesta prom, tad viņš gandrīz sakāvās ar tās nozagtās mašīnas īpašnieku. Pilnīgs stulbenis. īpašnieks kliedza, protestēja un jautāja, kur tad šis bijis tajā brīdī, kad pirms stundas te nozaga viņa vāģi, bet šitais tikai murmulēja kā robots vienu un to pašu: kārtībai jābūt, kārtībai jābūt.

- Te jau ir nozagtas mašīnas?

- Nemāku īsti teikt, cik, bet par to vienu droši zinu. Tas bija liels ļembasts, jo apzagtais bija kāds no biezajiem vai bandītiem, nu tāds, ar pliku pakausi un treniņtērpā... Tagad zinu arī par tavējo...

Harolds pameta skatu uz otrā stāva pusaizsvīdušajiem logiem. Direktora ēnas tur vairs nebija.

Apziņu caurstrāvoja doma - es taču viņam varētu izstāstīt, kā jāierīko pareiza ventilācija, lai arī gaiteņos logi nesvīstu ciet. Harolds noskurinājās. Ir nu gan domas! Viņi visi naudu rauš tikai sev un neviens pat nedomā rūpēties par... eh!

- Vai tas policists ir kaut kāds čoms šitiem visiem? - Harolds vaicāja un pameta nekonkrētu žestu uz baseina pusi.

Katrīna neatbildēja, tikai zīmīgi pamāja ar galvu. Harolds vēlreiz aizdomīgi nopētīja policistu, kurš beidzot taisījās kāpt ar zilajām bākugunīm izgreznotajā policijas mašīnā, kur viņu gaidīja otrs tāds pats tresots un pie stūres laiski sēdošs policists. Beidzot varēs braukt prom. Harolds paskatījās arī uz maksas stāvvietas pusi un ievēroja, ka allaž laipnais tips atgriezies savā treileri.

Haroldam vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņi arī ir ziņotāji. Tieši viņi un varbūt saziņā ar baseina direktoru. Viņi arī regulāri ziņo savācēju brigādei vai policijai par katru automašīnu, kas nav iegriezusies maksas stāvvietā, bet nostājusies tur, kur vēl nesen nebija lieguma zīmes. Droši vien viņiem gribētos salikt zīmes visās iespējamās vietās kilometra rādiusā ap baseina ēku.

- Braucam, - Harolds beidzot teica.

Viņi iekāpa Harolda vientuļi stāvošajā - atļautajā vietā! - mašīnā un brauca prom. Harolds ilgu laiku klusēja, un Katrīnai arī mēle diezin ko neraisījās.

- Ko tu klusē? - viņa pēc brītiņa vaicāja.

- Es mēģinu saprast vienu lietu - kā vispār ir iespējams manu mašīnu tādā veidā aizvest bez manas ziņas? Esmu jau laikam teicis, ka nejūtos pārlieku izglītots autotehnikas lietās, taču man šķiet, ka pret to var eleganti cīnīties.

-Jā? Kā?

- Redzi, visu mašīnu uzcelt uz tās mazās platformas viņi nevar, jo, par spīti lielajai naudas kārei, uz pamatlīdzekļiem tomēr ir skopojušies un nopirkuši tādu pusriktīgu aizvilcēju. Tātad jāvelk vismaz ar vienas ass riteņiem pa zemi. Bet ir taču iespējams visus riteņus nobloķēt. Skat, es norauju līdz galam rokas bremzi, bet kloķi atstāju ātrumā. Manam vāģim priekša ir velkošā, ja tu kaut ko tomēr saproti no sitām lietiņām. Un kas tagad sanāk? Roķene bloķē aizmugures riteņus, bet ātrumā atstātais kloķis bloķē priekšējos. Viņi taču nevilks cauri pilsētai tā, ka zili dūmi šķīst uz visām pusēm un riepas nobrāžas pavisam plikas, vai ne? Vai es tomēr kaut ko nesaprotu...

- Es jau arī nekā tur nesaprotu.

Nu jā. Tad jau mēs esam vienādi gudrinieki, - Harolds iesmējās. - Būs jāaprunājas ar Brūni. Viņš ir īstenāks speciālists šitādās lietās... Labi, lai nu tas paliek. Kur tad mēs palikām?

Tepat vien esam, - Katrīna arī iesmējās. - Tu vispār zini, kur ir jābrauc? - Viņa sēdēja blakus priekšējā sēdeklī un bija tajā iegrimusi tikpat dziļi, kā tur parasti iegrimst jebkura neliela auguma būtne.

Piemēram, Emma. Augumā viņas abas ir aptuveni vienādas, vienīgi Katrīnas gaitā un apveidos bija jūtama jaunības trenētība. Emmai tas viss gājis secen.

Sajūtot savā mašīnā svešu sievieti, šo Bruņa iecerēto blondo būtni, Haroldu pārņēma gluži vai ģeķīgas domas. Bez Emmas savā mašīnā viņš ir vizinājis citas dāmas, ne jau ar tādu mērķi, kā to bieži mēdz darīt citi, piemēram, Voldemārs un tas pats Brunis. Nezin, kā tas vispār te notiek tādās reizēs?

Nāvīgi neērti, vai ne?

Aptuveno virzienu es zinu, - Harolds atbildēja Katrīnas izsmējīgajam jautājumam. - Kad būsim tuvāk, tad tu man rādīsi ar pirkstu.

Labi. - Vai tā bija vilšanās, kas ieskanējās viņas balsī? Nē, nē, pavisam par kaut ko citu te ir jārunā un jādomā.

Kādu brīdi viņi atkal brauca klusējot. Harolds piedāvāja uzsmēķēt, taču Katrīna atteicās. Kādreiz, kad iedzerot, tad viņa mēdzot pablēņoties, bet parasti tomēr atturoties. Harolds juta, ka ir zudis tas pavediens, kuru abi nejauši un pietiekami veiksmīgi bija uzķēruši baseina malā. Bet pēc neliela brītiņa viņš pēkšņi pats sev par pārsteigumu teica: - Es Brūni pazīstu jau kādus piecpadsmit gadus. Kad iepazināmies, viņš bija ģimeniskas laimības un interesanta darba pārņemts. Es biju students. Tolaik, kad gājām ieraut kādu graķīti, tad maksāja viņš, un nevienam nebija nekādu jautājumu. Tagad viss ir mainījies. Viņš jau divus gadus man ir parādā trīssimt dolāru, bet nekādi nevar atdot. Grūti, grūti viņam tagad iet. Vienmēr viņš grib taisnoties un kaut ko skaidrot, bet es viņam to vairs neļauju darīt. Protams, trīs simti man vienmēr noderētu. Piemēram, tagad

man tie būtu īstajā brīdī, vai ne? Bet šitie viņa stāstiņi mani vienkārši neinteresē. Viņa stāsts ir pavisam par ko citu. Patiesībā es pats tagad uz viņu raugos ar zināmu neizpratni. Nekas, itin nekas neliecināja, ka viņš tik ļoti pārdzīvos. Zini, lai būtu pavisam skaidra tā aina, pateikšu tev tā - es zinu, ir brīži, kad viņš vienkārši raud. Nevis tā, ka asaras tek bimbuļiem vien, bet vienkārši nonāk tādā izmisumā, ka nespēj sevi savaldīt. Ja es būtu dzejnieks, tad teiktu, tā spēj raudāt tikai vīrieši. Un viņš jau ne par ko nesūdzas, nē! Es to vienkārši redzu un pats saprotu. Viņš nesūdzas, tikai acīm redzami pārdzīvo.

- Kāpēc viņš īsti izšķīrās? -Jūs vēl neesat par to runājuši?

- Neko daudz. Viņš tādās reizēs tikai nomurkšķ, ka pats esot bijis vainīgs - un viss... Tas, protams, ir nedaudz savādāk, nekā tagad mēdz bazūnēt mans bijušais - es viena esot bijusi tā maita un tādā garā...

- Hm... - Harolds juta, ka nedaudz mulst. - Redzi, formāli viņa sieva ar savu mīļāko aizdzīvojās tik tālu, ka bija jādzimst bērnam. Tas arī bija tas ārējais iemesls. It kā jau gana pārsteidzošs visai vietējai publikai, jo dāmai trīsdesmit astoņi gadi. Nav neiespējami, vai ne?

- Nu... vispār jau jā.

- Bet patiesībā - vismaz es to sen zināju - pēdējos pāris gadus viņi gan mita zem viena jumta, bet pat negulēja vienā istabā.

- Bet kāpēc? Kas tad tur notika?

Protams, es zinu īsto atbildi, Harolds nodomāja. Sieva pirmā bija pieķērusi Brūni kreisajā gājienā.

Tādā nenopietnā un aplam stulbā. Taču ar to pietika. Iemeta arī viņš samērā bieži, tāpēc nereti nāca mājās vēlu vai pret rītu. Aizdomu plīvurs bija nolaidies uz nepacelšanos. Cik gan neaprēķināmi mēdz būt cilvēki! Viņa atsala kā ledusskapis - pamatīgi un pavisam - un drīz jau pati nesaprata, kas ar viņu pašu un ar abiem notiek. Viņa nespēja šai situācijai tikt pāri. Varbūt gribēja, bet netika. Tad sadomāja atriebties.

Laikam. Neesmu gan pārliecināts, bet tā izskatījās.

Viņš jau tad dzēra? - Katrīna pārtrauca pauzi.

Laukos visi dzer.

Dzer vai pļēguro?

- Tolaik viņš dzēra. Tagad laikam mēdz arī pļēgurot... Johaidī ar ārā! Tā tikai vēl trūka! - Harolds pēkšņi iesaucās.

- Kas tad nu?

- Pavisam aizmirsu vienu lietu. Skat, tūlīt benzīns beigsies. Tā, kur tagad ir uzpildes stacija?

Tālāk Harolds kādu brītiņu līkumoja, līdz atrada vietu, kuru uzrādīja Katrīna. Tas bija līdz galam nenobeigts ūķītis, kādos Harolds parasti nemēdza iegriezties. Viņš principiāli apmeklēja vienīgi tuvāko «Statoil» degvielas uzpildes staciju un šajā tradīcijā bija nesatricināmi konservatīvs. Taču šoreiz nekas cits neatlika, bija jāizlīdzas ar šo pašu ūķīti. Bažas, ka nāksies palikt ar tukšu tvertni un bez iespējām iedarbināt motoru, izrādījās stiprākas par nievājošo attieksmi pret tādiem iestādījumiem kā šis. Harolds gan nojauta, ka visos tirgo vienas un tās pašas kvalitātes degvielu, tomēr ārzemju firmu ierīkotās degvielas uzpildes stacijas bija estētiski baudāmākas. Šitie zeļļi zina, kā pievilināt klientus. Turklāt viņu iestādēs vienmēr ir arī neliels veikaliņš, un tajā var nopirkt visādus nevajadzīgus kramiņus, par kuriem jau tajā pašā vakarā pats bezgala brīnies - kālab tādu nopirki, un kur to tagad liksi? Bet veikaliņam ir arī cita nozīme. Kamēr kungs stāv un tecina mašiņā zupiņu, tikmēr kundzīte glauni pastaigājas pa smaržīgu veikaliņu un pēta spožās vitrī​nas. Un tas vien jau ir jauki.

Harolds ievēroja, ka šim ūķim arī ierīkots neliels veikaliņš. Nezin, kāds tur sortiments?

Bodītē iesi? - Harolds vaicāja Katrīnai.

Nē, man neko nevajag. Šokolādi negribi? - Viņš iesmējās.

Kā to saprast?

- Es pajokoju. - Harolds turpināja smieties. - Mana sieva bieži vien prasa, lai es viņai vismaz šokolādi nopērku.

Harolds izkāpa no mašīnas un aplūkoja uzpildes tanku. Savādi, bet tā pati sistēma, pie kuras jau pierasts. Kopumā ņemot, šim ūķim nav nekādas vainītes. Pabeigs remontus, un tad te izskatīsies tīri labi.

Tā, un deviņdesmit astotais zupiņš arī ir - nē, patiesi, tīri glauni.

Harolds apgāja mašīnu, atvēra mazo lūciņu, kas aizsedza tvertnes vāciņa nišu, un jau pēc inerces, neskatoties virsū, taustījās, lai to satvertu un tad ar atslēgu slēgtu vaļā. Pēkšņi pirksti sataustīja asu caurules galu. Harolds pavērsa skatienu uz leju un gluži vai sastinga. Kas tad tie vēl te būs par jokiem?

Vāciņa nebija. Melnēja tikai tumšs caurules gals. Kā tas var notikt? Tas taču ir aizslēdzams. Kā es to esmu pamanījies pazaudēt? Johaidī!

Laikam Harolds bija ilgi stāvējis un brīnījies. Toreiz, kad viņš konstatēja, ka pie baseina mašīna ir nelūgti atvērta, viņš arī bija kādu laiciņu stāvējis un brīnījies. Likās, ka tas ildzis tikai pāris sekunžu, taču patiesībā tās bija vairākas minūtes. Vismaz desmit.

Savdabīgs psiholoģisks nokdauns. Cilvēkam, kurš stāv pie mašīnas un neko prātīgu nedara, tikai stāv un blenž vienā punktā, tas ir gana liels laika posms. Katrīna pavēra mašīnas durvis.

Kas ir noticis? - viņa vaicāja.

Nesaprotu. Vāciņš ir pazudis.

Vāciņš? Ko tas tagad nozīmē?

Harolds nezināja, ko teikt. Principā ir vienalga, cik ilgi es tā esmu braucis. Uz priekšu tomēr esmu kustējies, un benzīns arī nav kā šampanietis šļācies ārā. Tās it kā nebūtu nekādas lielās briesmas. Bet vienalga - stulbums.

No patukšas tvertnes varbūt arī nešļācas laukā, bet kā būs ar pilnu? Cik ilgi es tā stāvēšu?

Aizvēris lūciņu, Harolds devās uz nelielo būdiņu, kurā izvietojās gan miniveikaliņš, gan operatori un kasieri. Kā jau visur, kā jau Eiropā noskatīts, arī šeit vispirms degviela jāuzpilda pašam un tikai tad jānāk maksāt. Tas patiešām ir ērti. Arī tiem, kas negrib maksāt. Runā, ka Eiropā tādu nemaksātāju tikpat kā neesot. Tam grūti noticēt. Pie mums noteikti ir, jo visos lielākajos degvielas uzpildes punktos allaž dežurē viens vai vairāki formās tērpti vīri ar briesmīgām pistolēm pie sāniem, un arī šo ūķīti akurāt viens tāds sargāja. Nebija saprotams, kas tā par uniformu viņam mugurā. Tādas nenēsā ne policisti, ne zemessargi.

Neviena cita vēlajā vakara stundā teritorijā nebija, un tāpēc laikam Harolda mulsā rosīšanās bija piesaistījusi apsarga uzmanību. Viņš cieši raudzījās uz Haroldu. Arī Harolds viņu nopētīja. Jauns zēniņš kaut kādā plankumainā jakā un zaļās biksēs. Un pie sāniem nevis pistole, bet gan īsstobrains šaujamdaikts.

Ar tādu droši varētu iet kaut pret terminatoru. Gatavais mežabrālis.

Pa šiem gadiem, kopš Latvijā sabūvētas tādas uzpildes stacijas, ne tikai aizbrauc bez samaksāšanas par paņemto degvielu - lai cik tas dīvaini būtu, pārsvarā to dara dārgu un jaunu mašīnu īpašnieki -, bet aplaupa arī kases. Reiz tas beidzās visnotaļ nepatīkami, proti, zemessargu nošāva jau pirmajā iebrukuma mirklī. Cik zināms, vainīgie nav atrasti vēl šobaltdien. Žēl tā jaunā zēna. Laikam dzīvo un cer, ka tieši viņš nekad netrāpīsies tādā situācijā. Bet laikam jau viņiem labi maksā.

Sakiet - cik tālu vai cik ilgi ir iespējams braukt bez degvielas tvertnes vāciņa? - Harolds jautāja vienīgajam cilvēkam, kurš pa šauro lodziņu bija saskatāms būdiņas iekšienē.

Hm... Es pat nemāku teikt. Principā jau braukt var. It kā... Nē, es patiešām nezinu... Jūs uzpildījāties?

Nē. Man pazudis vāciņš. Šeit, pie mums?

Nē, laikam citur.

- Kāda jums mašīna? - Apkalpotājs paraudzījās Haroldam pār plecu. - Audi? Šim modelim mums atradīsies kāds eksemplārs. Tie jau gandrīz visiem ir vienādi.

-Jauns vai tāds, kuru te kāds aizmirsis? Jauneklis lepni pasmaidīja.

- Te nav auto kapsēta. Ja klients kaut ko šeit ir pazaudējis, tad mēs visu atdodam. Citiem piedāvājam tikai jaunas lietas.

Harolds domīgi pakasīja pakausi. Neko nevarēs darīt, būs vien atkal jātērējas. Ja arī nekas krimināls nenotiks, braucot bez tā vāciņa, tad, vienalga, pašam nebūs laba dūša. Pa galvu jaucās arī senaizmirstas atziņas, ka pietiek ieslidināt tvertnē pāris cukura graudiņu, lai pēc neilga laiciņa motors mašīnai būtu pagalam. Ko gan tāds saldais cukuriņš tur iekšā sataisa?

- Dodiet man vienu, kurš derētu, - Harolds nopūzdamies teica. Uzmetis skatienu cenas zīmītei, Harolds vieglītēm pašūpoja galvu. Ir jau arī viņš bijis Eiropā un reiz pētījis šīs lietiņas, un zināja tagad salīdzināt, ka tur vāciņš maksā vismaz uz pusi lētāk. Bet kur nu tagad spruksi? Paņēma un gāja piemērīt. Derēja gan. Un līdzi nāca arī atsevišķa atslēdziņa. Varbūt tas pat ir labāk, jo iepriekšējais vāciņš slēdzās ar to pašu atslēgu, ar kuru durvis un aizdedze. Bet tie zaglēni manā autiņā bija iekļuvuši bez jelkādam uzlaušanas pazīmēm. Ā, kur tas suns būs aprakts...

Harolds piepildīja tvertni un gāja norēķināties. Ja vēl būtu jāpērk šokolāde, tad es te būtu atstājis pavisam glītu summiņu.

- Piedod, bet mums tā saruna par dzīvi iznāk saraustīta, - Harolds teica, kad atgriezās mašīnā.

- Kas tad īsti bija noticis?

- Pazudis - un viss. Tagad jau katru mīļu brīdi jāskatās, vai riteņi vēl ir vietā.

-Jocīgi, kā tāds var ņemt un pazust?

- Es arī nesaprotu. Tāpēc jau tam ir atslēga, lai varētu piegriezt tā, lai kurš katrs nevar tur gramstīties. Varbūt iepriekšējo reizi uzpil-doties esmu bijis pārāk izklaidīgs...

Pa§/ Pag/ bet tas nemaz nav iespējams. Pag, pag. Te vēl ir jāpadomā... Harolds izbrauca mašīnu no uzpildes stacijas.

Tad nu beidzot uz mājām gan. Nebūsi pārāk vēlu manis dēļ? Meitas būs nogaidījušās, - Harolds teica.

Nē, ar vilcienu es pārrodos vēl vēlāk... Bet mājās man neviena nav.

Vai viņa patiešām zīmīgi paskatījās uz mani? Nieki. Nu, patiešām!

Kā tad tā?

Vecākā meita jau pie vīra, bet jaunākā tagad treniņnometnē.

Peld?

- Nē, rokasbumba. Tīri labi iet. Viņa ir jaunatnes izlases kandidāte. Harolds pašūpoja galvu. Ak, šis laimīgais, trauksmainais un cerību un vilšanās pilnais jaunības laiks! Līdz pašai augšai tiek tikai daži. Pārējie ir un paliek fons.

- Paklau, vai jums ar Brūni ir kas plānots uz nedēļas nogali? -Harolds jautāja.

- Uz šo? Nē, nekas tāds nav. Kāpēc tu jautā?

- Gribu, lai tu viņu šoreiz atdod man. -Oho! Redzi, es turpinu meklēt tos savus apzadzējus. Pēdējās dienās šis tas jauns ir nācis klāt. Sīkumus tagad nestāstīšu, par tiem vēlāk, kad viss būs laimīgi beidzies. Brunis ir vienīgais, kurš viņus redzējis vaigā, un tāpēc viņš man varētu būt noderīgs.

Es jau neesmu viņam māte, - Katrīna teica. - Kādas man tiesī​bas liegt vai ļaut? Lai dara, kā grib.

- Es gribu, lai tu saproti mani pareizi, - Harolds centās skaidrot. - Nedomā, ka es te tagad muldu pa tukšo, taču Brunim patiešām ir svarīgi atkal nostāties uz kājām. Un arī no tevis daudz kas atkarīgs.

Nesmejies gan, jo tā tas patiešām ir! Es to lieliski saprotu un domāju -tu arī. Taču es negribētu, lai manas lietas nostājas starp jums. Tāpēc arī izlūdzos šo atļauju.

- Viņš tev lūdza to izdarīt? Hm, kā tad būtu labāk? Nezinu.

Nē, viņš pats vēl neko nezina. Esmu tā neskaidri brīdinājis, ka varētu būt tāds gājiens. Jebkurā gadījumā būs labi, ja viņš zinās -esmu par to ar tevi runājis.

Labi, uzskatīsim, ka esmu informēta. Bet mums patiešām nekas nebija plānots. Un vispār viņš ir pazudis. Parasti viņš jau piektdienas vakarā atbrauc un tad paliek līdz pirmdienas rītam. Pagājušo reizi

viņa arī nebija... Ā, jā! Es zinu, kas par lietu, - Harolds strauji teica. - Viņam pa​trāpījies kāds ārpusrindas darbiņš.

Nezinu, - Katrīna neticīgi noteica. - Bet ko tad tu esi tur nolēmis darīt?... Tā, Harold, tagad griez iekšā pa kreisi!

Viņš paklausīja. Pēc pāris mirkļiem apstādināja mašīnu pie Katrīnas norādītajām durvīm.

- Ko es taisos darīt? Aiz kājām pie koka un pa zobiem. - Harolds iesmējās.

- Ei nu! Tik draudīgi?

- Nezinu, patiešām nezinu. Man nav nekādas brīnumreceptes. Un vispirms jau viņi ir jāatrod. Varbūt mēs ar Brūni visas dienas nosēdēsim mašīnā, kamēr tie maitasgabali tiks sazīmēti. Bet var iznākt arī tā, ka šoreiz nekā...

Policija arī tur būs iesaistīta?

Kā nu bez tās? Tā taču allaž mūs sargā.

Katrīna izkāpa no mašīnas. Nē, nu sit kaut mani nost, bet viņas četrdesmit gados iestaigātajā gaitā ir kas pavedinošs! Velns, ko es te tagad domāju? Nē, nē, tas nevar tā būt. Nevar - un viss. Ha! Kāpēc gan nevar? Izbeidz, jā?

Ienāksi apskatīties manu iedzīvi? Tā sacīt, uz tasi tējas, - Katrīna pieliecās pie mašīnas vaļējā lodziņa.

Nē, paldies. - Harolds sakoda zobus. Nezin kāpēc cauri tiem pēkšņi grasījās pasprukt sprauslājoša jautrība. Tomēr! Tomēr. - Man sīkais viens pats mājās un pēc pēdējā laika notikumiem tāds nāvīgi bailīgs kļuvis.

Labi. Tad - atā, un - paldies par atvešanu!

Visu labiņu!

Katrīna pagriezās un pazuda tumsā aiz skaļi grabošām daudzstāvu nama durvīm. Visapkārt tā pati vienmuļā, urbāniski trulā ainava. Turpat Rīgā, tikai citā vietā. Tikpat labi - ne Rīgā, ne Maskavā, ne Pleskavā, ne Čerjomuškās, bet velns viņu sazina, kur īsti.

Dullā Katrīna! Ko gan viņa iedomājas! Ja nu kādreiz, ja nu jausi vai nejauši, tad tikai ar krietni jaunāku par mani pašu. Vai ar nēģerieti. Tikai tā.

Lai viņa domā, ka esmu pēdējais cirvis.

35. nodaļa Harolds brauca mājup pa tukšajām, patumšajām Rīgas ielām un secināja, ka tādos apstākļos vienmēr ir prieks braukt. Viss ir kluss un stabils, vējiņš svilpo aiz pusatvērtā loga, un maiga komercraidstacijas vakara mūzika gluži vai iežūžo saldā miegā. Nezin kāpēc vienmēr uzlabojas garastāvoklis, kad esi iepildījis mašīnā degvielu. Tāda labi padarīta darba un kārtības sajūta. Bet domas joņot joņo un neļauj ieslīgt pašapmierā.

Es lieliski zinu, ka pazaudēt to vāciņu iespējams vienā vienīgā variantā. Vai es varēju tā izdarīt? Nē un nē, vāciņš ir jāslēdz ciet un vaļā ar to pašu atslēgu, ar kuru slēdz durvis un aizdedzi. Turklāt tas bija oriģinālais vāciņš, un tam vēl piemita tāds knifs, kurš tieši domāts kā nodrošinājums izklaidīgajiem braucējiem. Atslēdzot to, atslēdziņu nevar izņemt. Lai to izdarītu, ilgi jāķimerējas, tad es parasti atslēgu kumšķi nolieku uz bagāžas nodalījuma pārsega, iepildu zupiņu, uzlieku vāciņu atpakaļ, aizslēdzu, izņemu atslēgu un tad eju maksāt. Pareizi.

Nav divu domu - tas aizgājis tos pašus ceļus vai neceļus, kur lietussargs, un droši vien to aiznesušas tās pašas rokas.

Tagad paskaties, kas sanāk! Zēni labi zina, ka vāciņš slēdzas ar to pašu atslēgu. Viņi to nozog, tad izgatavo atslēgas kopiju un tūlīt -hop! - mierīgi tiek iekšā manā mašīnā jebkurā izdevīgā laikā. Jauki un asprātīgi, vai ne? Es pat teiktu: ir veikts ļoti rūpīgs sagatavošanās darbs.

Jā, bet tomēr - cik gan ilgi es bez tā vāciņa braukāju? Savus degvielas uzpildīšanas termiņus zinu

tikpat labi kā kārtīga un mīloša sieviete savas reizītes. Ar pilnu tvertni var nobraukt aptuveni astoņsimt kilometrus, un ar tiem parasti iekļaujos vienā nedēļā. Mēnesī vidēji četras pilnas tvertnes - tā biju rēķinājis. Nu jā - pēdējo reizi pildījos pagājušajā pirmdienā. «Statoilā», protams. Tad vāciņš bija. Pats savām rokām to uzliku atpakaļ, aizslēdzu... kā parasti. Tātad... Tātad, hm, pirmdienas vakarā vai, vēlākais, otrdien kaut kādā laika posmā viņi to nozaguši un - paskat tikai, cik viegli viņiem visi laušanas darbi padodas! - trešdien jau itin braši var sēsties manā vāģītī iekšā un mēģināt to iedūcināt, sakrustojot pareizos vadus.

Nē, stop! Pavisam stop, vecīt. Nu ir galīgi šķērsām. Kā tad viņi tika iekšā pēc lietussarga, ja tas pazuda vēl nedēļu pirms vāciņa? Ha! Nē, šī versija galīgi neder. Atslēga vāciņam taču tiešām ir tā pati, kas durvīm un aizdedzei. Tad kāpēc viņiem vajadzēja raut vaļā priekšējo paneli un ķimerēties pa vadiņiem?

Kaut kas te galīgi neklapē.

Jā, bet pats to nu nekādi nevarēju pazaudēt! Šis variants atkrīt.

Citi zadzēji? Kas gan viss nenotiek pasaulē...

Katrīnas aizvizināšana uz mājām un degvielas uzpildīšana nebija aizņēmusi nemaz tik lielu laika sprīdi, un mājās Harolds ieradās tikai dažas minūtes pēc vienpadsmitiem. Dēls vēl negulēja, lai gan pastāvēja džentlmeniska vienošanās, ka skolas dienās viņam jābūt gultā, vēlākais, vienpadsmitos, arī visiem uguņiem jābūt izslēgtiem. Harolds pats to bija noteicis, taču nemaz tik bieži nepaģērēja no dēla šīs norunas bezierunu izpildīšanu. Principā jau tie allaž bija Emmas kreņķi - kā dabūt dēlu no rītiem augšā.

- Zvanīja tā tava vecene, - dēls teica.

- Tā dullā? Un ko?

- Es teicu, ka tevis nav mājās un nezinu, kad tu būsi.

Un viņa?

Neko tādu. Likās, ka grib dikti runāties, bet es neielaidos. Noliku klausuli.

Vai viņa neteica, kad atkal pieteiksies? - Harolds jautāja.

Nē. Es nepareizi darīju? Tu taču pats teici...

Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Neviens cits nezvanīja?

Tev nē. - Dēls viltīgi pasmīnēja.

Un tev? - Harolds smīnēja pretim.

Tā jau mana darīšana.

Labi, labi. Kā vispār jūties?

- Normāli. Tēti, vai rīt pēc darba tev būs kāds brīvāks brīdis? Vajadzēs man produktus ceļam sapirkt.

Būs, būs. Tev rīt treniņš ir?

Nav. Visi gatavojas braucienam.

- Netrenējas, bet gatavojas? - Harolds iesmējās. -Tā sanāk...

- Labi, pēc skolas nekur tālu neaizblandies. Sagaidi mani vienalga cikos, un tad dosimies sirojumā pēc provianta.

Labi.

Suns bija ārā? Ak, jā - piemirsu... Es pats.

Es varu iziet kopā ar tevi.

- Domā? Labi, ejam arī abi. - Harolds saprata dēla labo nodomu. Ja vien es ļautu, viņš būtu gatavs iet ārā ar suni arī viens pats. Neizskatās, ka dēls smīkņātu par manu piesardzību, taču savā garā noteikti jūtas pietiekami stiprs un pārliecināts. Sak, ja kas ar tevi, tēt, notiek, tad zini, es turpat blakus vien būšu.

Harolds pasmaidīja. Kā lai neatceras sevi tajā vecumā? Paši labākie gadi. Tik daudz kā jauna un nesaprotama un ilūzijas, ka visu saproti labāk nekā citi.

Jau no mašīnu stāvvietas nākot, Harolds bija ievērojis, ka nedaudz nostāk no mājas ieejas durvīm

stāv kāda mašīna, kas uzreiz pievērsa sev uzmanību. Tā bija pilna ar abu meiču pielūdzējiem līdzīgiem jauniešiem. Tā atradās patālu no ieejas durvīm, un Harolds necentās ielūkoties vērīgāk. Bet, izejot vakara pastaigā ar drebelīgo foksi, kurš pa dienu bija tā nocieties, ka tagad rāvās uz priekšu kā tāds gārdzošs krokodils - mēli izkāris un kājas plati un atsperīgi ieplētis -, Haroldam ar spēku bija jātur saitīte, lai neizskatītos pēc komiska pajoliņa, kurš plivinās aiz suņa gabala, viņš pamanījās ievērot, ka situācija uz ielas pie mājas bija mainījusies.

Viena no meičām stāvēja uz ietves pie durvīm četru pielūdzēju ielenkumā. Otrs skuķis bija piegājis pie attālāk stāvošās mašīnas un pa atvērto lodziņu sarunājās ar sēdētājiem. Harolds ievēroja, ka tas ir itin glauns, melns mersedess. Mazais modelītis, kuru Vācijā sauc par tautas mersi. Bet kopumā visnotaļ respektējams braucamais. Haroldam arī nekas nebūtu pretim tikt pie tāda.Vaļā bija pavērts ne tikai lodziņš, bet arī priekšējās durvis blakussēdētāja pusē, un tāpēc mersedesa salonā dega gaisma. Harolds labi varēja aplūkot abus iekšā sēdošos. Pie stūres sēdēja gaļīgs māmiņas lolojums ar gludi noskūtu galvu, bezpiedurkņu apakškrekliņā, mazām, apaļām cūkas ačelēm un līdz asinīm saspaidītām pinnēm uz zoda.

Tādam pēc visiem likumiem vēl nemaz nepienākas autovadītāja tiesības, bet, raugi, pa vakariem omulīgi vizinās un dīžājas ar mersi. Un Harolds bija gatavs uz līdzenas vietas slēgt derības par vislielāko ķīlu, ka omulīgajam mopsītim kājās ir spilgtas treniņbikses, lai gan saredzēt nevarēja. Un tūlīt arī Harolds atcerējās, ka pirms divām dienām šo tipinu bija redzējis netālajā bāra ūķī, viņš bija noliecies pār spēļu automātu un, iegrimis mirguļojošajā spēlē, urkšķēja un skaļi runājās pats ar sevi. Tāds kolorīts tipāžs.

Beidzot viens, kurš vismaz atšķiras no pārējiem. Amizantākais bija tas, ka daba viņam bija nolikusi skatīties tā, ka galva allaž griezās līdzi acīm, proti, viņš nemācēja pagrozīt tikai acis vien - katrs skatiens bija arī galvas grozīšana.

Otrs jauneklis, kurš sarunājās ar vienu no meičām, Haroldam tuvojoties, pieklusa un vaicājoši paraudzījās. Harolds gluži vienaldzīgi pagāja garām. Viņš nosprieda, ka laikam kaut kā uzkrītoši būs pētījis to pirmo. Tomēr bija skaidrs, ka šitie abi nav ne viens, ne otrs no TIEM. Neviens no tiem zadzējiem. Un arī tajā četrotnē, kuri tērgā ar otru meiču, arī tur nav neviena no tiem. TIE. Tagad tas ir sugas vārds.

Taču savādi gan viņiem tie tikumi, Harolds domāja. Uz ielas tu-sojas lielās vai nelielās grupās, visi bariņā lenc vienu skuķi, bet uz krodziņu slepeni ieraut kokteilīti, raugi, tomēr iet pa vienam.

- Tu sitos tipus kaut cik zini? - Harolds vaicāja dēlam.

- Ne pārāk. Viņi nāk no citām mājām. Bet vispār viņi te ir bieži manīti.

- Tevi neaiztiek?

Nē, nekāda kasīšanās nav bijusi. Visumā mierīgi. Kādreiz tikai sanāk problēmas ar suni, kad vakaros viens pats ar viņu eju ārā. Tā otra meitene, kas pie durvīm bija, ir no tā dzīvokļa, kurā tas lielais kaukāziešu aitu suns. Nu, tu zini, par ko es runāju. - Harolds pamāja ar galvu. - Jā, un vakaros viņa bieži ved savu kaukāzieti pastaigāties. Tad ilgi stāv ar tiem džekiem tieši pie durvīm. Tā, ka grūti garām paiet.

Tieši pie pašām durvīm. Foksis tad jau pa gabalu uzbož spalvu, arī kaukāzietis rūc. Viņi gan kārtīgi liek sunim uzpurni, bet vienalga - nav omulīgi.

Bet tev nepiesienas? - Harolds vēlreiz pārjautāja. Līdz šim nebija par to iedomājies. Dzīvojam taču internacionāli šaubīgā rajonā.

- Nē, nē.

Atgriežoties no pastaigas gar dvakojoša grāvja malu, Harolds redzēja: uz ielas pie mājas durvīm nekas īpašs nav mainījies. Vēlreiz rūpīgi un neuzkrītoši nopētīja pie durvīm stāvošo četrotni. Patrāpījās izdevīgs moments, jo foksis sadomāja apčurāt pēdējo zāļu pudurīti. Nē, starp šitiem nav neviena no TIEM. Bet - tā gluži nejauši, it kā garām ejot, it kā velnu dzenot - nolauzt degvielas tvertnei vāciņu viņi varētu gan. Sak, redzi, meitēn, kas es par varenu džeku, ņēmu un nolauzu! Ha-ha-ha.

Vēlreiz sarunājuši visu par rītdienas gaitām, viņi ar dēlu līda savās gultās. Harolds vēl centās

ielauzties vismaz pirms pusstundas aizsākušās filmas sižetā, bet tas bija sarežģīti. Viņš turpināja skatīties bez īpašas prāta piepūles. Domas lidinājās pavisam citur. Šķita, tūlīt pat pievārēs miegs, jo agrā celšanās no rīta, saraustītā diena, grāvja rakšana, visi uztraukumi un vēl peldes nogurums, tas lēnām iemidzināja salīdzinoši agri. Parasti Harolds neaizmiga agrāk par vieniem naktī.

Bet tad nakts klusumu pēkšņi pāršķēla telefona zvans un izrāva Haroldu no saldā nomiedža. Skat, aizmirsu televizoru izslēgt. Reti gan tā gadās. Bet kas tad nu atkal? Vecene? Nē, tā bija omulīgā Voldemāra balss.

- Kā tad kungam iet? Gulēji, vai?

- Nē. Taisījos gan, bet vēl negulēju. Mēģināju skatīties kaut kādu dumju aziātu filmu un noķert sižetu, bet šie tur tik ilgi un nemākulīgi katru mīļu brīdi viens otru klapē, ka es jau sāku šaubīties, vai kāds vispār ir paredzējis filmai tādu izpriecu kā sižets.

- Ā, briesmīgie ņindzekļi. Nu tu arī esi atradis, ko skatīties!

Neko citu šovakar nerāda... Klausies, bet tas ir nāvīgi labi, ka tu pats esi pieteicies. Es grasījos meklēt tevi rokā.

Tas taču ir meistara pienākums. - Voldemārs omulīgi smējās. - Galvenais, vecīt, ir intuīcija.

Meistara intuīcija ir zelta vērta. Ar septīto prātu pāri visiem rudzu laukiem sajust, ka klients ir nobriedis tev zvanīt, o - tā ir liela māksla! Ko tad gribēji?

Patiesībā tās būtu bijušas divas lietas, bet nupat strauji nākusi klāt arī trešā. Vispirms man ir izdegusi viena tuvās gaismas lampiņa, un vēl gribēju tev parādīt, kādi audītim nesmuki melni dūmi nāk pa izpūtēju laukā. Bet...

Visu laiku vai tikai palaišanas brīdī? - Voldemārs lietišķi pār​trauca.

Palaišanas brīdī noteikti. Visu laiku jau es neskrienu sev no pakaļas, lai to novērtētu.

Skaidrs. Maisījums par treknu. Tur nav nekādas problēmas, tikai atbrauc, un visu ātri pieregulēsim.

Un? -Jā - un... Hm, saki - cik viegli ir bez manas ziņas noņemt deg​vielas tvertnes vāciņu?

Bez mazākām problēmām.

Tā jau es domāju.

Kas tad ir noticis? Šķīries no vāciņa?

-Jā, un nespēju saprast, kā tas varēja notikt. Pats pazaudēt to nekādi nevarēju. Bet nesaprotu, kā to tik viegli var noņemt. Priekš kam tad tā slēdzene ir domāta?

- Redzi, pie mums tagad zog pat izlietotu tualetes papīru. Autiņš ir taisīts Vācijā, bet tur vāciņus neviens nezog. Atslēga uzlikta tikai tāpēc, ka vācietis ir vienkārši kārtīgs, sak, varbūt kāds dumjš osītis to vēlāk nopirks. Pirmajiem krievu žiguļiem vispār nebija aizslēdzamu vāciņu, jo konstruktors arī bija kārtīgs vīrs, kurš lieliski pārzināja situāciju šajā valstī. Priekš kam vispār tur niekoties ar visādiem izgudrojumiem, tāpat nozags, ja vien sagribēs. Te nav par ko brīnīties. Es tev varētu simt pasaciņu izstāstīt par to, kā krievu blēži itin mierīgi tiek galā ar vissmalkākajām japāņu pretaizdzīšanas ierīcēm un visu pārējo. Visi pārgudrie kompjūteri padodas kā friči pie Staļingradas. Bet tāds vāciņš - pē, bērnudārza līmenis...

Harolds bija spiests rūgti pasmaidīt.

Bet, klausies, kādā lietā es tev zvanu, - Voldemārs turpināja bez jebkādas pārejas. - Nepinkšķi par vāciņiem, bet labāk padomā, vai nav laiks nomainīt visu auto. Kā tev tur iet ar tiem taviem bandītiem?

Tiki ar viņiem galā?

Vēl nē, bet uz to pusi jau iet, - Harolds izvairīgi atbildēja. Patiešām negribējās ar Voldemāru runāt par šīm lietām. - Visu laiku solās atdot dokumentus, bet nekādi nevar saņemties.

Ahā! Bet gan jau atdos. Tā viņiem svēta lieta. Sak, visu, kas saimniecībā nevar pašiem noderēt, to atdosim. Bet es, te par tevi domādams un rūpēdamies, esmu sameklējis tev labu līgavu. Ņemsi? Ja tu baidies, ka tavs autiņš ir tik gruntīgi noskatīts un agri vai vēlu tas tiks nosperts, tad labāka gadījuma par

to, kuru tagad tev piedāvāju, nebūs. Ir ienācis viens fordiņš. Es pat teiktu, ka viens teicams fordiņš.

Kāds?

Nu tikai paklausies vien! Skorpio, divi, komats, astoņi litri, luksusa salons, visas ekstras, ABS un lūka, un vēl tur viss kas. Un zini, kas ir pats fenomenālākais? Tas ir bijušais biezo autiņš. Ar visiem tumšajiem stikliem. Vecīt, tādam neviens - ne liels, ne mazs -zaglis pat tuvumā nenāks. Signalizācija tāda, ka pat Lietuvā var dzirdēt.

- Bandīti grib tikt vaļā no sava skorpja?

Nē, ne gluži tā. Viņi to savulaik bija ieķīlājuši bankā. Tagad jāatdod nauda, bet šie rausta plecus nav naudiņas, ņemiet to skorpi. Nu, un kas bankai atliek? Es tos džekus pazīstu, un šiem tagad ātri vajag kaut kādu naudu, tāpēc ir gatavi pārdot pa lēto. Vecīt, šitais skorpis ir niknais! Pats sev paņemtu, goda vārds, bet man nevajag, tu jau zini. Ko teiksi?

Nezinu, - Harolds teica. Voldemāra uzburtā aina bija itin iespaidīga. - Kurš gads?

Pagaidi... Kāds nu tur bija? - Voldemārs saminstinājās. - Es tagad precīzi neatceros. Bet noteikti ir jaunāks par tavējo.

- Un cik tad velk?

Patiešām atdošu pa lēto. Piemaksāsi tonnu pie tā, cik vari reāli dabūt par savējo, un lieta būs darīta.

Tas prasīs laiku, - Harolds teica. - Tu varēsi manējo pārdot tik ātri, cik banka ir ar mieru gaidīt?

Nu... nezinu. - Voldemārs atkal saminstinājās. Harolds zināja, ka par šo jautājuma veida piedāvājumu viņš nebūs nekādā sajūsmā. Bet Harolds neredzēja cita ceļa. Viņš nekādi nespēja sevi iedomāties sēžam uz tirgusplača un andelējamies ar lietotu automašīnu. Un tam patiešām būtu vajadzīgs ilgāks laiks.

Labāk jau būtu, ja tu pats to nokārtotu, - Voldemārs teica. - Caur to pašu džeku, kas tev palīdzēja ar bemperi. Ā, nē, tur tagad viss ir cauri, - Harolds teica. - Es biju pirmais un vienīgais eksperimentētājs. Viņi tomēr nolēmuši šo sistēmu nelietot. Un vispār viņiem kaut kas tur šķērsām iet, gluži vai uz bankrota robežas.

Skaidrs, - Voldemārs jutās pateicis visu savu sakāmo. - Nu ko, uzskatīsim, ka piedāvājums ir izskanējis. Gaidīsim atbildi.

- Cik ilgi?

- Teiksim, līdz nedēļas beigām. Tici man, jebkurš cits par tādu summu - o, atcerējos: astoņdesmit devītā gada skorpis! - to paņems ar aizvērtām acīm.

Ticu jau, ticu. Tad tikai līdz piektdienai? -Jā.

Vai vismaz līdz pirmdienai?

Okei. Lai tā būtu.

Nolicis klausuli, Harolds juta, ka griba gan aicina vēl nodarbināt prātu, taču organisms vairs pagalam neklausa. Ierāpies atpakaļ gultā, viņš tik vien paspēja kā izslēgt televizoru un tūlīt jau aizmiga.

Pašā pēdējā acumirklī pirms ieslīgšanas bezsapņu miegā smadzenes nodiktēja apziņai divus jautājumus faksa veidā: kāpēc nepie​zvanīji Černovam? Kāpēc tev nepiezvanīja Laris?

36. nodaļa Neskatoties uz smago miegu, trešdien no rīta Harolds pamodās pārsteidzoši labi izgulējies.

Paredzēdams, ka arī šī diena kopumā nebūs no tām vieglākajām, viņš bija nolēmis celties agri, lai paspētu paveikt visu ieplānoto.

Patiesībā viņš būtu gulējis vēl vismaz kādu stundiņu, taču to neļāva nesen pirktais modinātājpulkstenis. Tas nu bija verķis, kāda viņam allažiņ šajā dzīvē pietrūcis. Šveicē ražots modināšanas mūžīgais ģenerators. Sen pieradis, ka parastie atsperu modinātāji trokšņo tik ilgi, kamēr

atlaižas līdz galam uzvilktā atspere, un tad atkal patīkami klusē, pirmajās jaunā modinātāja zvanīšanas reizēs Harolds bija gan nepatīkami, gan patīkami pārsteigts, kad Šveices brīnums nepārstāja pļerkšķēt arī pēc tam, kad ciparu rādītājs jau sen pārgājis pāri uzliktajai zvanīšanas atzīmei. Šis aparāts bija ieregulēts zva​nīt tik ilgi, kamēr darbojas baterija vai kamēr tu pats to ar roku iz​slēdz.

Jā, ar šo verķi Harolds bija bezgala apmierināts. Nu bet tas zvanīja arī! Ģimenē nebija nepieciešams otrs modinātājs, jo tas ar savu troksni droši rāva kājās arī dēlu, kurš gulēja citā istabā, patālu no trokšņa avota un aiz aizvērtām durvīm.

Arī tagad Harolds gan pamodās, taču - eh, lai visi iet pupās, vēl pusstundiņu! Nekā nebija. Zvana un zvana, ausīs griež.

Piecēlies, sakopies, izstaigājies ar suni, pamodinājis dēlu un atstājis viņam uz galda brokastis, Harolds devās pēc mašīnas. Rīta agrumiņā būs pāris stundu atkal jāpablandās pa rajonu. Ja nu tāds sarkans žigulis te vispār kaut kur ir, tad šis noteikti ir īstākais brīdis tā atrašanai.

Jau iepriekšējā vakarā viņš bija nolēmis pārmeklēt otru Zolitūdes rajonu. Šis dzīvojamais masīvs dalījās divās daļās, dalījums bija ieviesies tāpēc, ka visi šie daudzstāvu nami celti divās kārtās. Pirmajā kārtā uzcelts masīvs Apūzes ielas kreisajā pusē, to tagad uzskatīja par Zolitūdi 1, bet otras kārtas cēlumu ielas labajā pusē, kur vēl melnēja dažas nepabeigtas jaunceltnes, sauca par Zolitūdi 2. Vakar Harolds bija izmalies pa savu otro Zolitūdi, tāpēc šodien jāņem priekšā pirmā.

Vajadzētu atkārtot braucienu pa vecajām takām, tā, drošības pēc, taču sirds nepārprotami vilka uz neatklātajiem medību laukiem. Kā pieredzējis un profesionāls sportists, Harolds sajuta nepieciešamību aptvert, izjust un saprast visu laukumu, jo zināja, ka tikai tad ir iespējams pilnvērtīgi iesaistīties spēlē.

Par otro Zolitūdi nu viss skaidrs. Galvenajos vilcienos. Bet pirmā aizvien ir kā balts plankums. Arī ikdienā tur reti sanāk būt.

Pirmais sarkanais žigulis ar burtiem AC un četru ciparu kombināciju numura zīmē patrāpījās jau uzreiz, tikko Harolds izgriezās no stāvvietas un tuvojās nesen atvērtajam tirdziņam. Tas diezgan vienmuļi stāvēja pie dienesta ieejas vārtiem, gandrīz mats matā atbilda vakar pie vasarnīcas redzētajam un liecināja, ka tā īpašniekam ir draudzīgas attiecības ar tirgus vadību, jo tikai retais te varētu atļauties turēt savu auto. īpašā zīme brauktuves malā, kas noteica - te drīkst stāvēt tikai dienesta auto, apliecināja, ka šis nu nav kurš katrs.

Jā, kāpēc gan zēni nevarētu jau no paša agra rīta būt tirgū? Varbūt šiem tur kāds personiskais rūpals vai, teiksim, kāda uzdevumā tiek ievākti rīta mesli no tirgotājiem. Vai vēl labāk - atveduši to dullo veceni, lai tā sēž un tirgojas ar kaķu barību.

Harolds piebrauca cieši klāt žigulim un uz brītiņu apstājās, neizslēdzot dzinēju. Laikam jau piektais modelis. Bet kaut kas te tomēr šķita neīsts. Pa gabalu un pret sauli vakar vakarā viņš, protams, nebija precīzi saskatījis krēslu apvalku krāsu, taču, pat neskatoties uz to, šajā braucamajā jaudās kaut kas pavisam savādāks. Kā tad! Šim vispār aizmugurējā sēdekļa nav, bet vakarējam tas noteikti bija. Jā, šis noteikti pieder kādam no tirgus pārdevējiem, un tajā regulāri tiek vesti visādi produkti. Nē, šis nebūs īstais. Bet, drošs paliek drošs, Harolds uz iepriekš sagatavotas un uz blakus sēdekļa novietotas kartona lapiņas pierakstīja šīs mašīnas numuru. AC gan ir, taču nesākas ar 4. Viņš nebūt nebija pārliecināts, ka blēžu autiņa numuram jāsākas ar ciparu 4, taču spītīgi turējās pie šīs domas. Gluži no tukša gaisa taču nebūs šo iedomu pagrābis!

Nākamais sarkanais brīnums ar AC un četriem cipariem numurā viņu gaidīja netālu no dzelzceļa stacijas. Skat, cik daudz līdzinieku nelielā kvadratūrā! Piebraucis tuvāk, Harolds līdzjūtīgi iesvilpās. Arī šis nebūs īstais. Tas te stāv vismaz jau pusgadu. Visām četrām riepām izlaists gaiss, un pats pagalam apputējis. Tas arī nojauca prātu, nosakot pareizo krāsu. Nav vērts pat apsūbējušo numuru pierakstīt.

Harolds šķērsoja ielu, kas sadalīja Zolitūdi divās daļās, un iegrieza mašīnu pirmajā šķērsieliņā. Jau pa gabalu bija manāma neliela maksas stāvvieta, ierīkota starp mājām lielākā asfaltētā laukumiņā. Tur vīdēja daudzu mašīnu jumti, un viņš nolēma rūpīgi apskatīt tieši šo vietu. Uzmanīgi līkumodams pa

bedrēm izraibināto brauktuvi, viņš kratījās stāvvietas virzienā, vienlaicīgi neaizmirsdams lūkoties gan pa labi, gan pa kreisi, kur abpus brauktuvei arī stāvēja mašīnas.

No otras puses tuvojoties iepriekš noskatītajai stāvvietai, Harolds sāka prātot - pēc kāda gan principa to labāk aplūkot? Pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret nostātus un vienmuļi stāvošu sarkanu žiguli.

Tas izstaroja nesaprotami spēcīgu un suģestējošu pievilkšanas spēku. Vai būs īstais un meklētais? Kāpēc pēkšņi tā sāka dauzīties sirds?

Harolds pabrauca garām stāvvietai un pietuvojās vientuļajam žigulim. Tagad tas bija vērojams no priekšas. Numura zīmē burti AG un, skat, četri cipari un pat ar 4 sākas. AG 4084. Sarkans arī ir. Un septītais modelis arī ir. Vakar es tam redzēju kreiso sānu un pakaļpusi. Johaidī, nudien te tūlīt kaut kas būs!

Harolds pabrauca vēl mazu gabaliņu uz priekšu, atrada iespēju šaurajā un bedrainajā brauktuvē apgriezties un atkal atgriezās pie žiguļa. Viņš apstājās, izkāpa laukā no savas mašīnas, pavērās uz visām pusēm, nopētīja tuvumā stāvošo namu logus un tad, it kā svilpodams un padusi laiski kasīdams, apgāja žigulim apkārt. Jā, tagad sazīmēja pašu galveno pazīmi, kas ļautu pavisam nekļūdīgi noteikt, ka tieši šī mašīna ir tā, kas vakar uz sekundi piestāja pie vasarnīcas. Pietiekami ekstremālā un negaidītā situācijā viņa atmiņa bija nostrādājusi līdzīgi fotoaparātam un patiesībā bija fiksējusi krietni vairāk visādu detaļu, nekā pirmajā brīdī pašam likās. Attīstot šo negatīvu un veidojot bildi, pēkšņi uzradās bezgala daudz atpazīstamu sīkumu. Uz žiguļa aizmugurējā sēdekļa atzveltnes bija nevērīgi uzmests mazs, rūtaini izšūts spilventiņš. Tādu es redzēju arī vakar. Tā - tad nu būtu jābūt arī otrai liktenīgajai zīmei, atmiņa signalizēja. Kas tad bija vēl? Skaties uzmanīgi un domā. Vairs neko tādu īpašu neatceros. Kaut gan... Ā, pag, pag, laikam tomēr atminos gan kaut ko. Tā, kā nu tas bija? Es roku grāvi, dzirdu, ka brauc mašīna, tad tā apstājas, es paceļu galvu pāri grāvja uzbērumam, un ... jā, vispirms es nevis ieraudzīju mašīnu un tajā sēdošos, bet kaut kas mani apžilbināja vairāk nekā vakara saule. Kaut kas nozibsnīja un gluži vai sāpīgi iedūra acīs. Un tagad visas maņas brēktin brēca, ka šī spozme ir nākusi no automašīnas salona un kaut kur tieši no priekšpuses.

Harolds aizvien maksimāli neitrāli pagājās uz priekšu, it kā sāka čamdīties pa kabatām, paskatījās pulkstenī un tad sāka iešķībi pētīt žiguļa priekšpusi. Stūre, starp citu, bez saslēdzēja, tālāk: panelis, ātrumu pārslēdzējs, žiguļiem tik raksturīgi neērtais aizmugures skata spogulītis, jā, ar liekto virsmu, un tam iekšā iemontēts elektroniskais pulkstenis ziliem cipariem; tā, cik tad tagad vispār tas rāda? Ak, jau pusdeviņi. Nu labi. Ahā! Un te jau ir arī meklētais!

Pie aizmugures skata spogulīša neīsta sudraba ķēdītē piekārts, karājās kaut kāds ovāls, šķiet, metāla izstrādājums, un tas izskatījās pēc kādas no stilizētām Zodiaka zīmēm. Lai kārtīgāk to aplūkotu, vajadzētu pieliekties pavisam tuvu, taču tā darīt Harolds neriskēja. Nezin kāpēc.

Viss. Tagad pietiek. Pilnīgi pietiekami. Sirds atkal nesaprotami dauzās, bet vienlaicīgi tur jaušamas arī spējas gaviles un uzvaras prieks. Lai nu kurš ir šīs mašīnītes īpašnieks, un tikpat mazsvarīgi ir arī tas, kas īsti tajā sēdēja iekšā vakar pievakarē ap pulksten pus-sešiem, bet es tagad pie visaugstākās tiesas varētu nešaubīgi apzvē​rēt, ka šī mašīna ir tieši tā.

Tagad esi pavisam mierīgs. Nesāc nu lēkāt uz vienas kājas no sajūsmas un pēkšņi kratīt rokas pret debesīm un kliegt - es jūs esmu atradis, es jūs esmu atradis!

Harolds atgriezās savā mašīnā. Sēdēja un vēl kādu brīdi pētīja apkārtni, līdz saprata, ka šī laikam nebūs tā labākā gaidīšanas vieta. Jāpabrauc maķenīt tālāk, lūk, tur, kur sākas stāvvietas teritorija.

Asfaltētā laukuma vidū, betona apmaļu ieskauts, zaļoja bērziņu puduris. Harolds aizbrauca līdz nolūkotajai vietai, iegriezās, lai varētu brīvi novērot sarkano un īsto žiguli, neizkāpjot no savas mašīnas, un izslēdza motoru. Uzgriezis nedaudz skaļāk radio, viņš aizsmēķēja, atrullēja līdz galam sānu lodziņu un, hm, sāka gaidīt. Ko? Velis viņ' sazin, vai ne?

Pēc kādām divdesmit minūtēm, kad bija izsmēķēta jau otrā cigarete un radio diktors ziņoja, ka pulkstenis deviņi, Harolds pēkšņi satrūkās. Nu un ko tad es te tā sēžu? Kas tagad būs? Mūziciņa skan,

vējiņš svilpo, cilvēki sakāpj mašīnās un dodas savās ikdienas darīšanās, bet es tikai sēžu un sēžu. Cik ilgi? Un kas vispār te tagad var notikt? Zēni varbūt gulēs līdz pusdienai vai pat ilgāk.

Harolds atkal izkāpa laukā no mašīnas un lēnā gaitā devās uz žiguļa pusi. Rudens tuvošanos vēstošā vēsā nakts bija pārklājusi žiguļa virsmu ar sīku un necaurspīdīgu rasu. Tas varētu nozīmēt, ka tas te stāv jau pietiekami ilgi. Tieši tāda rasa šorīt bija arī uz viņa mašīnas. Vēl bija spiests speciāli slaucīt logus, lai nebūtu pārāk ilgi jāgaida, kamēr ventilators to paveic.

Okei. Ja tā mašīnīte te stāv ilgi un logi jau apsvīduši, tas nozīmē tikai to, ka tepat kaut kur, visdrīzāk, lūk, tieši šajā mājā, mani mazie zēni arī regulāri mīt. Mašīnīte ārā, bet paši saldi guļ savu noziedznieku miegu. Paši savā dzīvoklī. Vienā istabā šie abi vai vismaz viens no viņiem, bet otrajā tā padumjā vecene.

Tai jau gan nevarētu būt nekāds bērna rīta miegs, taču vēl viņu nemana. Interesanti, kad viņa kaķus baro?

Kā ienāk prātā? Uh, dzīvnieku mocītāja!

Varbūt jau aizgājusi uz veikalu. Mazdēlam pēc piena. Tūlīt nāks atpakaļ un ieraudzīs, ka es te aizdomīgi vazājos. Jātinas prom. Mana klātbūtne tieši te šobrīd neko neizšķirs.

Harolds lēnā gaitā aizgāja līdz mājas stūrim un iegaumēja adresi, kas bija uzkrāsota uz tumši zilas plāksnītes, kuras apakšējā daļā bija saskatāms rupjš aizkrāsojums - tur bija noslēpts šīs ielas nosaukums krievu valodā. Rostokas iela 18. Protams, nenāktu par ļaunu noskaidrot vismaz pareizās ieejas durvis, lai tādējādi samazinātu izpētāmo dzīvokļu skaitu, taču visas pazīmes liecināja - tām vajadzētu būt pirmajām durvīm, jo žigulītis tomēr novietots atstatus no stāvvietas, pamests šķietami vientuļš un atrodas tām tuvāk.

Tātad četrdesmit dzīvokļu, un viens no tiem īstais.

Guliet, zēni. Guliet mierīgi. Pagaidām. Es jūs ik pa brīdim uzpasēšu. Drīz satiksimies un tad aprunāsimies par dzīvi un visām lietām.

Harolds atgriezās savā mašīnā un jau grasījās aizbraukt, taču kaut kas atkal sarosījās apziņā. Pēkšņi gan adrese šķitās pazīstama, gan kas kādreiz redzēts jaudās apkārtnē. Tāda sajūta, it kā šeit jau būts.Par ainavu nav īpaši jābrīnās, jo jau simtiem reižu braukts garām, un nekā unikāla te patiešām nav. Klajš lauks, dzelzceļa uzbērums, aiz tā privātmāju jumti ar veciem skursteņiem, tālāk vīd mazdārziņu koka lapenes. Otrā virzienā monstrālas mājas - lielas, pelēkas un pēc divdesmit gadiem draudošas sabrukt.

Rostokas iela 18. Tad Harolds atcerējās. Tepat, septītajā stāvā dzīvo tāds būvdarbu vadītājs Olafs, ar kuru Harolds reiz nonāca konfliktā un kurš savulaik bija viņu iepazīstinājis ar dzelžu meistaru Ivo, kura vīri savukārt vakar Harolda dzīvoklim ielika dzelzs durvis. Tagad atmiņā uzplauka toreizējā konflikta būtība.

Ielikt pamatus savai vasarnīcai Harolds gribēja vislētāk. Šodien visi cenšas noplēst no būvniekiem deviņas ādas, taču Harolds labi zināja, ka tas nebūt nav smalkākais darbs būvniecībā un tā veikšanai var atrast prātīgus un pieņemami lētus vīrus. Ir tikai labi jāpameklē. Toreiz viņš vēl nebija apvienojis arhitekta un būvdarbu vadītāja amatus, tāpēc vajadzēja meklēt cilvēkus no malas. Patrāpījās Olafs ar saviem vīriem, kuri tieši tobrīd bija bez darba. Lai gan viņi visu laiku lielījās, ka patiesībā strādā vienīgi ar koka virsbūvēm, tomēr apņēmās par pieņemamu samaksu ielikt arī pamatus vasarnīcai. Laikam jau neviens viņus īpaši nelutināja ar glaunu koka virs​būvju likšanas pasūtījumiem.

Olafs atbrauca uz objektu pats, atveda savus vīrus, visi gudri runāja, rēķināja kaut kādus tangensus un sprieda par liecēm un stiepēm - vārdu sakot, atstāja itin pieņemamu iespaidu par sevi. Atbraucis vēl reizi, Olafs vairs nerādījās, bet par savu vietnieku zemes virsū Harolda vasarnīcā atstāja kādu sirmu kungu. Tas bija lēnprātīgs latvietis, kurš visu laiku aizdomīgi rauca degunu par visu, ko vien te ieraudzīja, taču viss vedināja domāt, ka pasākums noritēs godam.

Bet sirmā kunga deguna raukšanai bija savi iemesli. Izrādās, vecais šādus darbus savā pailgajā mūžā vēl nekad nebija veicis. Jaunajos apstākļos, kad ir jāturas pie katras normālas darbavietas, viņš, jādomā, saviem darba devējiem bija sastāstījis, ka pieprot itin visu, ko vien cilvēks var prast. Olafs bija noticējis un iesvieda viņu Harolda būvbedrē, kas tur melnēja jau kādu otro gadu un jau bija sākusi no jauna aizaugt ar zāli. Noticēja arī Harolds pats. Tā bija karsta vasara, viņš ar ģimeni un Brūni aizbrauca uz divām

nedēļām atpūsties laukos pie ezera. Vienošanās ar meistariem paredzēja, ka pamatus ieliks trīs nedēļās.

Kad Harolds atgriezās no laukiem, tad vasarnīcas teritorijā nekas būtisks nebija mainījies. Tikai būvbedrē attīrīta no zālēm un tās malās sasprausti kaut kādi nesaprotami un pagāniski kāršu veidojumi. Un vēl pietiekami glītās kaudzēs, bet nepavisam ne tajā vietā, kur Harolds bija norādījis un kā to arī prasīja elementāra loģika, bija sakrauti pārseguma paneļi, tagad tie traucēja autoceltņa iebraukšanai. Un viss.

Vairāk nekā divās nedēļās.

Pagāja vēl nedēļa, kamēr Harolds ar grūtībām uzmeklēja Olafu. Viņa izbrīnai nebija robežu. Kā, vēl nav gatavs? Es domāju, sen jau viss ir, un pārsviedu veco uz citu objektu. Ak, šitā gan... Nu labi, es visu noskaidrošu. Un atkal uz nedēļu pazuda. Kad Harolds viņu atkal sadabūja rokā, Olafs jau izskatījās nepatīkami pārsteigts. Tūlīt jau viss nokārtosies. Saproti, tas vecais saslimis: nu, vai nav nelaime pašā vasaras speltē? Harolds mēģināja saprast.

Pagāja vēl viena nedēļa.

Kad bija jau aizritējuši divi mēneši un vasara tuvojās izskaņai, Harolds saprata, ar ko tas beigsies.

Viņš atkal uzmeklēja Olafu, pateica skaidri un gaiši, ka, neskatoties uz to, vai vecais prātvēders vēl aizvien slimo vai arī ir jau nomiris, bet lai Olafs atdod vismaz avansu, kuru Harolds bija iemaksājis par nepieciešamajām dzelzs konstrukcijām. Ak dzelži - Olafs ķēra pie galvas! Tie taču jau simt gadus ir gatavi un stāv tur pie kaut kāda Ivo. Paklau, ko tu māžojies ar naudas atprasīšanu? Tev taču tie dzelži jebkurā gadījumā būs nepieciešami, vienalga - vai tos pamatus tev liksim mēs vai to darīs kāds cits, vai ne?

Harolds piekrita. Labi, bet - kur ir tie dzelži? Braucam pakaļ tūlīt. O, tūlīt gan ne, jo man te visādas darīšanas, Olafs locījās. Labāk rīt no paša rīta. Vakarā vēl sazvanīsimies un visu precīzi sarunāsim. Man pašam mājās telefona nav, tā ka gaidi, tev piezvanīšu es.Un tā pagāja vēl viena nedēļa. Harolds jau tuvojās tai emocionalitātes robežai, kuru mēdz dēvēt «tūlīt došu pa galvu». Olafs ne zvanīja, ne piedāvāja dzelžus, par kuriem jau pirms vairākiem mēnešiem samaksāts, ne pats bija sadabūjams rokā. Savā mistiskās firmiņas kantorī viņš neparādījās gandrīz nekad, jo visu laiku esot savos it kā neskaitāmajos objektos. Radās iespaids, ka nu jau viņš ir sācis apzināti no Harolda slēpties. Beigu beigās pa nezin kādiem aplinkus ceļiem Harolds noskaidroja Olafa mājas adresi un bija visnotaļ izbrīnīts, ka meklējamais un nenotveramais dzīvo, kā izrādās, tepat gluži vai blakus. Un tas bija šis 18. nams Rostokas ielā Zolitūdē, pie kura Harolds tagad tik dziļdomīgi stāvēja un apcerēja dzīvi un tās dižākos tikumus. Vienās ieejas durvīs atrodams Olafa dzīvoklis. Otrās, iespējams, mīt mazie noziedznieki.

Kad nu Haroldam bija rokā Olafa mājas adrese, tad viņš jau tajā pašā vakarā visai pavēlu izcēla viņu no slepenās migas, un šis iznāca pretim omulīgās, jancīgās apakšbiksēs, bet vispirms ilgi un aizdomīgi prašņājās aiz savām dzelzs durvīm, līdz beidzot jutās piespiests pie sienas un atvēra tās. Abi aprunājās, un nākamajā rītā Harolds atkal bija pie viņa un abi kopā brauca pie Ivo pēc Harolda dzelžiem.

Tiem tur esot jābūt, jau pusgadu stāvot. Tikai varot rasties problē​mas ar transportu.

Ivo no rīta kavējās, tāpēc viņi ar Olafu samērā draudzīgi īsināja laiku miermīlīgās sarunās. Nezin kā tas iegrozījās, bet sanāca runāt par to, kādas kuram ir iespējas efektīvi atdabūt parādus, kurus kāds ilgi negrasās atdot. Harolds tagad pats neatcerējās, ko īsti bija domājis, taču pēkšņi teica, ka varot piedāvāt labu cilvēku palīdzību, ja tāda kādreiz ir nepieciešama, taču Olafs to cēli noraidīja. Un tagad Harolds vairs nespēja precīzi atcerēties, kā īsti Olafs šos vārdus formulēja, taču izklausījās apmēram tā - zini, man kaimiņos pašam dzīvo kārtīgi zēni, un tie arī pašu vellu var pataisīt mīkstu. Varbūt bija kaut kā savādāk, bet atmiņā palikusi tieši šī doma.

Taču, kad atnāca Ivo, kurš vēlāk izrādījās krietns un apzinīgs vīrs, kuram rūpēja savas firmas labais vārds, viņš bija bezgala izbrīnīts par pasniegto situācijas izklāstu Olafa versijā. Kaut kādas runas par tādiem specifiskiem dzelžiem esot bijušas gan un ar Olafu tādas esot vienmēr, taču Harolda sakarā Ivo gan neko konkrētu neatceroties. Viņš papētīja savus dokumentus un pierakstus, tad paziņoja, ka nekas nevarot būt izgatavots, jo vēl nekas nav ne pasūtīts, ne maksāts.

Olafs atkal aizdomīgi karstasinīgi ķēra pie galvas un dievojās, ka nu gan viņš tiem saviem večiem kājas izraušot, jo viņš taču esot uzticējies, bet šie, raugi, tā ņēmuši un piemānījuši cienījamus ļaudis.

Harolds saprata, ka viņa priekšā lēkā nožēlojams un sīks blēdis un visas turpmākās sarunas kārtoja tikai ar Ivo. Savus dzelžus viņš dabūja pēc divām nedēļām, bet kopš pirmās vienošanās bija pagājuši trīs mēneši. Praktiski visa vasara.

Olafs savu vainu mēģināja izpirkt savdabīgā veidā. Viņš piedāvāja Haroldam citu brigādi, kas tad nu tomēr izrādījās īstie cilvēki -ņēma un ielika tos pamatus. Divu nedēļu laikā un tieši par tādu cenu, kādu Harolds bija noteicis. Vīri bija kārtīgi un savu darbu paveica godam. Vienīgā aizķeršanās sanāca ar tiem pašiem nelaimīgajiem dzelžiem, taču vīri, izdzirdot, ka te pie vainas ir Olafs, tikai līdzjūtīgi un saprotoši māja ar galvu.

Pagāja vēl pāris mēnešu, un kādā jaukā dienā pie Harolda mājās tādā ka savdabīgā pretvizītē ieradās pats Olafs un nolika uz galda Haroldam priekšā glīti aprakstītu un sagrafētu papīra lapiņu. Tā un tā, vecīt, es savu vainu apzinos un visu saprotu, bet ne jau vienīgais esmu pie visa vainīgs. Saproti, tas vecais buks mani galīgi piedirsa. Sasolījās veikt visus celtniecības brīnumus, bet beigās nobijās. Teicās, ka slimo, bet vienkārši sēdēja savā būdā un trīcēja, jo nesaprata, no kura gala ķerties tiem taviem pamatiem klāt. Bet tas lai paliek, tā jau ir pagātne. Es tomēr tev citus večus sameklēju, un tie tev visu izbūvēja. Taču arī mani vīri tomēr kaut kādus darbus pie tevis ir veikuši, un par to tagad tā kā nāktos norēķināties. Te ir darbu apraksts un tur arī tā cenas. Kad varēsi samaksāt?Pirmajā brīdī nedaudz apstulbis, Harolds māja ar galvu, paņēma rokā lapiņu un tad apsolījās to izstudēt. Vēlāk, iepazinies rūpīgāk ar Olafa sastādīto darbu aprakstu un beidzot reāli aptvēris viņa pieprasītās summas, viņš saķēra galvu. Mēmās šausmas! Izrādās, tur ir kūsājis nežēlīgs darbs. Bijusi tāda gatavošanās! Tādi priekšdarbi! Tādi apjomi! Un beigās - cena tāda, it kā tie pamati patiešām būtu ielikti. Būtu praties vismaz kaut kādu godu tajos savos aprēķinos... Jeb varbūt viņš patiešām ir pilnīgs idiots?

Nē, Harolds atteicās maksāt tādas summas. Vispār atteicās maksāt. Samaksa parasti notiek par padarītu, nevis nepadarītu un pamestu darbu, Harolds teica. Garā un prātnieciskā gatavošanās ir jūsu dziļi personiska padarīšana. Un jaunās brigādes vīri, starp citu, vienkārši pasmējās par taviem tā sauktajiem sagatavošanās darbiem. Viņi jau pirmajā dienā nojauca visus tos zemē saspraustos skalu veidojumus un sāka visu no jauna citā manierē, kura tad ari, loģiski, vainagojās ar panākumiem. Un nestāsti man te par nedēļām ilgu darbu, ravējot būvbedrē zāles. Var būt, ka izravējāt arī tur kaut ko, bet pēc diviem mēnešiem viss atkal bija pieaudzis pilns. Johaidī, jūs mani izčakarējāt trīs mēnešu garumā, un tad man vēl par to būtu jāmaksā? Nekādā gadījumā! Sveiki un uz neredzēšanos!

Taču Olafs palika aizvien neatlaidīgāks, zvanīja vairākas reizes dienā. Pēkšņi viņš bija pieejams un atrodams vienmēr un visur. Bet Harolds palika nepielūdzams. Kur nu - tas nav īstais vārds! Viņam vienkārši nāca smiekli. Tās nu gan ir manierītes!

Līdz beidzot pāri Olafa lūpām nāca nepārprotami draudīgi vārdi -labi, tādā gadījumā, vecīt, runāsimies citā valodā...

Jā, tas notika pagājušajā gadā. Drīz nāca un pagāja ziema, Harolds jau bija aizmirsis neveiksmīgo būvnieku Olafu, kurš beigās bija viņam draudējis, taču tā arī pazudis ar visām savām mahinācijām. Bet tagad Harolds stāvēja pie viņa mājas un visu atcerējās.

Vai tiešām tas ir tik vienkārši un banāli? Vai iespējams?Paiet apaļš gads, un tu pat nenojaut, kas un par ko tevi tā soda...

37. nodaļa Tā vietā, lai aizvien vairāk satrauktos, Harolds pēkšņi nomierinājās. Tāda sajūta, ka nu viss beidzot nostājies savās vietās. Vienmēr jau ir grūti cīnīties ar neredzamu un nepazīstamu pretinieku, un parasti tieši neziņa uzdzen visus tos stresus. Tagad bija sajūta, ka beidzot iegūts nepieciešamais laukuma

pārskats, nu varētu arī visnotaļ pilnvērtīgi piedalīties šajā spēlē, vairs nav nezināmo. Godīgi sakot, šī spēlīte viņam likās pat aizraujoša un interesanta. Savādi. It kā vairs nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties.

Pirmā doma bija - tūlīt skriet zvanīt Regālijam un ziņot, ka viņš pats, raugi, atradis savus pāridarītājus, tūlīt arī mēģinot uzzināt, kā un kad notiks viņu oficiālā aizturēšana, vēl painteresēties, cik tad gadiņus jaunie vieglās dzīves tīkotāji būs spiesti nosēdēt tajās vietās, no kurām pēc tiem gadiem iznāks kā vēl rūdītāki noziedznieki. Taču Harolds nesteidzās to darīt. Jā - vai patiešām es tieši to gribu?

Vēl patiesībā nemaz nav skaidrs, kā šie tagad tālāk rīkosies: cik ilgi un bieži vēl zvanīs un ķēmosies tā vecene, un kas viņiem īsti bijis padomā, uzmeklējot un apskatot vasarnīcas jaunbūvi? Ja nu te patiešām ir iesaistīts tas Olafs, tad vairs nav jautājumu, kur šie patiesībā dabūjuši manu telefona numuru, no kurienes mani un manu ģimeni tik labi pazīst, kā zina par mašīnu un vasarnīcu, kāpēc viņi vispār ir uzsēdusies tieši man. Bet tas vienlaicīgi nozīmē, ka faktu un sakarību meklēšanas loks paplašinās. Vai tas vairs ietilpst Regālija kompetencē, un vai viņš vispār gribēs tādu lietu noskaidrot? Ja pastāv reāli draudi man pašam vai kādam no ģimenes - un izspiešanas gadījumā tādi var reāli pastāvēt -, tad, protams, tas ir Regālija darbs. Bet, ja tā nav, tad viss parastā lietu kārtībā tiks futbolēts no vienas instances uz otru un neko daudz es Regālijam par to pārmest nevarēšu, beigās vēl skaties, ka tikai tā lieta nenonāk atpakaļ, teiksim, pie tā paša Černova, kuru ne tikai neesi sazvanījis, bet nupat jau esi arī galīgi aizmirsis. Kaut gan tā varētu arī nebūt, jo jau pašā sākumā Regālijs teica, ka tos vietējos policistus vienmēr labāk turēt pietiekami drošā attālumā no nopietnām lietām. Ej nu tagad un saproti sitās padarīšanas!

Ja nu vēl izrādās, ka tomēr visu esmu saputrojis ar to žiguli, ar visām adresēm un aizdomām par Olafu, tad vispār palikšu ar garu idiota degunu. Atbrauks Brunis, ieraudzīs tos zēnus, nogrozīs galvu un teiks - nē, tie bija citi. Kā es viņus salīdzināšu ar tiem, kas vakar bija pie manis vasarnīcā?

Un nav izslēgts arī vēl viens variants, proti, šis varētu būt tas pats žigulis un arī zēni varētu dzīvot šajā mājā, un viņi patiešām pat varētu darboties saskaņā ar kaut kādiem Olafa novēlējumiem un viņa interesēs, bet, teiksim, tie nekādi nav tie paši, kas mēģināja aizdzīt manu mašīnu. Kāpēc gan arī tā nevarētu būt? Tas, ka viņi izskatās līdzīgi, vēl neko nenozīmē. Savas mājas jauno meiču pielūdzējus taču arī es uzskatu kā viendabīgu un pelēku masu, no kuras nespēju atšķirt kādu atsevišķu indivīdu, ja neskaita to, kuru redzēju pie melnā mersedesa stūres.

Nē, vispirms tomēr jātiek pie saviem dokumentiem, lai varētu turpināt puslīdz pilnvērtīgu dzīvi.

Oktobra vidū paredzēts atkal viens brauciens uz Vāciju, tad būs nepieciešama pase. Zemes papīri arī ir vajadzīgi. Jo ātrāk tie ieguls Zemesgrāmatā, jo mierīgāka būs sirds, un tad kaut vai krievi var atgriezties un atkal visu ekspropriēt, -vismaz zināšu, par ko sēžu. Tāpat nekādas tūkstošgadu impērijas izveidot viņi nav spējīgi, agri vai vēlu atkal aizvāksies, tad vismaz maniem bērniem un mazbērniem būs ko denacionalizēt.

Arī līgumiem jānonāk atpakaļ pie to parakstītājiem. Nebūs labi, ja tie uz mūžīgiem laikiem paliks bandītu īpašumā.

Jā, lai tikai tā vecene zvana un piedāvājas. Es vairs nespirināšos. Vai nu - vai nu. Ja ne, tad vismaz būs skaidrība, ka visu ir jāsāk kārtot no jauna, un tad tas arī jāsāk darīt. Slepeno detektīvu varēšu spēlēt brīvajā laikā, ja vien tikām aizvainojuma putas nebūs no-plakušas.

Vēl aizvien sēdēdams mašīnā un šķietami gaidīdams kādus ļaudis, kas varētu stāties jelkādos sakaros ar sarkano žiguli - par to, ka šis ir tas īstais, Harolds vairs nešaubījās -, viņš beidzot sāka uztvert arī to, kas notiek visapkārt. Nakts bijusi vēsa, un vietumis zemi bija paraibinājusi salna, taču diena vērtās brīnišķīga.

Aiz dzelzceļa vīdēja sarkaniem dakstiņiem klāto privātmāju jumti, un virs tiem slējās skursteņi, daži no kuriem jau šāva pret debesīm biezu un baltu dūmu stabus. Pilnīgs bezvējš. Jauka un tīksminoša saulīte.

Harolds sajuta, kā caur atvērto mašīnas logu kvēpina rudenīgo bērzu lapu smarža. Pavisam savādāka un ne tik reibinoša kā pavasaros un arī ne tāda kā vasaras zaļajā buķetē, bet izteikti rudenīga un patīkama.

Prāts bija nomierinājies, dvēselē ielijis rāms un sengaidīts miers. Taču pēkšņi atkal pakrūtē

iekņudējās. Sākumā īsi un nekonkrēti, taču tad Harolds saprata šīs smeldzīgās sāpes iemeslu. Tā aizvien pieņēmās spēkā. Tā bija kāda nejauša doma, kas pavisam nesakarīgi iešāvusies prātā, un to nekādi nebija iespējams aizgaiņāt, lai kā arī gribētos - pat apzināti cenšoties piespiest sevi domāt par ko citu -jauku un patīkamu vai garšīgu. Pilnīga bezspēcība zemapziņas vareno straumju priekšā. Viņš kārtējo reizi izmēģināja bērnībā mātes mācīto pagānu gudrību, proti, ka no žagām var izvairīties, vispirms ieelpojot gaisu un to ilgi aizturot, pēc tam pie sevis simt reižu atkārtojot kādu dumju frāzi, piemēram, tādu - man melnais suns iekoda, man melnais suns iekoda, man melnais suns iekoda -, un, ja nu tas viss nekādi nepalīdz, tad visbeidzot esot vienkārši jādomā par visskaistāko, kas kādreiz tavā dzīvē bijis. Tas spējot pamazām izdeldēt negatīvās emocijas.

Taču tobrīd Haroldam nepalīdzēja nekas. Viņš lieliski pazina šīs izjūtas, kuras pirmo reizi bija izjutis pavisam agrā bērnībā, un kopš tā laika allaž baidījās - kad un kā tās atkal parādīsies un, ja tomēr parādīsies, tad kādas būs? Vai tikpat satriecošas kā toreiz bērnībā, kad pēc tam veselu nedēļu viņš staigāja kā Dieva nepieņemts?

Bailes no nāves? Ne gluži. Tas drīzāk varētu būt neizskaidrojams nemiers par trakoti nesaprotamo fenomenu. Proti, tev ir dots prāts, lai tu vispirms saprastu, ka agri vai vēlu nomirsi, bet neviens nav devis ne mazākā mājiena, kur rast atbildi uz diviem būtiskiem «kāpēc».

Kāpēc vispār jānāk pasaulē, lai vienalga nomirtu?

Kāpēc tev jāzina, ka tu neizbēgami nomirsi?

Harolds nojauta, ka tagad šo nemieru dvēselē uzjundījis bērzu lapu rudenīgais aromāts un viņa paša sakonstruētā versija par šo lapu neizbēgamo došanos nāvē. Un tajā brīdī nostrādāja cits slēdzis: klikš, un - tu taču pats arī. Tāpat kā visi, kā miljardu miljardi, cits pēc cita. Grozies, kā gribi, bet, raugi, dibens kā ir pakaļā, tā arī paliek. Drausmīgā eksistenciālisma lēkme!

Toreiz bērnībā, kad Harolds pēkšņi un neatgriezeniski saprata -kādreiz arī viņš būs miris, puisēns vai noslīka karstās un patiesās asarās. Tas notika neilgu laiku pēc omītes bērēm. Viņš gulēja tajā pašā gultā, kurā allaž bija gulējis blakus vecmāmiņai. Tā tas bijis vienmēr, cik zēniņš atminējās, un laikam jau likās, ka tā arī turpmāk būs. Mūžīgi mūžos. Nekas nekad nemainīsies. Es esmu maziņš un tāds būšu vienmēr. Omīte ir liela un tāda būs vienmēr. Vienīgi garām katru dienu plūst upe, kurā arī nekas nemainās, bet vienlaicīgi tomēr kaut kas mainās gan. Tagad omītes vairs nav, bet es guļu tajā pašā gultā. Kaut kas ir mainījies. Omītes vairs nav un nekad arī nebūs, jo pats redzēju, kā viņu apraka zemē. Es turpat stāvēju un pats to redzēju. Un kāds pienāca klāt, uzlika man uz galvas vēsu roku un, droši vien labu gribēdams, teica - jā, tā nu mēs visi aiziesim. Kam viņš to teica: man vai sev? Vienalga, bet es to dzirdēju. Un sapratu.

Agri vai vēlu. Es to atcerējos pēc vairākām dienām, kad naktī pēkšņi pamodos un sajutu, ka omītes nav blakus. Un es raudāju. Raudāju tā, ka būtu pat gatavs kliegt no visa spēka, ja vien nebaidītos no opapa, kuram tādas izrīcības nemaz nepatiktu un es saņemtu kādu no viņa bargajiem sodiem.

Pēc tās nakts nākamās dienas bija pagājušas kā transā. Mazajam Haroldam sāpēja galva, kaklu smacēja rūgts kamols, acis visu laiku asaroja bez iemesla. Visi domāja, ka mazais dikti skumst pēc omītes, līdzjūtīgi un pat apbrīnas pilnā neizpratnē grozīja galvas - vai tādi sīkaļas vispār spēj saprast nāvi?

Bet mazais Harolds bija sapratis. Nedaudz savādāk, kā to saprata lielie. Par omītes aiziešanu viņš tik ļoti neskuma. Mazais Harolds skuma un pārdzīvoja par sevi. Viņš bija apjēdzis pats savu nāvi. Šie nepatīkamie mirkļi, protams, izgaisa un aizmirsās, taču reižu reizēm tomēr atgriezās un atkal nodarbināja Harolda prātu. Agrajā bērnībā, tad ne vairs tik agrā, vēlāk jaunībā un brieduma gados - ik pa reizei šī doma iesprūda viņa smadzenēs un ilgu laiku neļāva ņemt virsroku citām. Taču vairs nebija karsto asaru. Un ar katru reizi šīs dvēseles sāpes kļuva vieglākas. Jau šķita, ka teju, teju būs iespējams tām pārkāpt pāri pavisam un - nākamreiz tās varētu likties pavisam niecīgas vai arī pēkšņi šī doma ņems un pazudīs no prāta uz visiem laikiem.

Kaut kā jau tie nodzīvotie gadi apbružāja attiecīgos jutekļus, un brīžiem bija pat tādi periodi, kad

Harolds par to visu atklāti smējās.

Ne jau tāpēc, lai mierinātu vai mānītu sevi. Nē, viņš smējās pavisam patiesi un no visas sirds.

Zināmā vecumā. Ha, kāda vēl tur nāve? Nu, ja būs, tad būs, bet - ak, kad gan tas būs! Pēc simt gadiem.

Tas ir tālu. Kad tas nāks tuvāk, tad par to arī domāšu. Bet tagad - visa dzīve priekšā. Brīžiem likās, ka nu jau būs sevi piemānījis. Bet tajā rītā viņš pēkšņi izjuta tikpat spēcīgu smeldzi kā tajā pirmajā apjausmas reizē tālajā bērnībā. Atkal gluži vai raudiens uznāca. Harolds pat bažīgi palūkojās spogulītī, vai tikai patiešām nav sācis bimbot, un arī visapkārt - vai kāds to neredz.

Kas gan vispār ar mani notiek? Nu jau kur tie gadi, kopš nebiju par to ne domājis, ne atcerējies, bija šķitis, reiz būs miers uz visiem laikiem. Jo vairāk cilvēks šajā saulē nodzīvojis, jo mazāk viņam jādomā par savu neizbēgamo nāvi. Un ir taču dzirdēta tāda versija, ka veci cilvēki par to vispār vairs nedomājot.

Tad Harolds saprata savu jūtu pēkšņo uzbangojumu. Raugi, man ir trīsdesmit pieci gadi. Apaļi un veseli trīsdesmit pieci. Jau -vai tikai vēl? Laikam tomēr prāts tagad signalizē: vecīt, jau!!! Tev ir JAU trīsdesmit pieci.

Pirms piecpadsmit gadiem, kad tev bija divdesmit, tad tā pasaule patiešām bija kaut kur pie kājām.

Tikai divdesmit - un, paskat, cik daudz vēl priekšā! Ko? Pēc piecpadsmit būs trīsdesmit pieci? Ha! Nu un tad? Arī vēl būšu jauns. Taču tagad Harolds pēkšņi bija aptvēris, ka, no trīsdesmit piecu gadu robežas atskatoties uz divdesmit, tā aina ir pavisam cita, nekā skatoties uz priekšu, uz nākamajiem piecpadsmit.

Pirms piecpadsmit bija divdesmit, bet pēc piecpadsmit būs jau piecdesmit. Divdesmit nebūs vairs nekad, bet piecdesmit būs pavisam drīz. Ātrāk, nekā to vispār var iedomāties un apjaust. No divdesmit līdz trīsdesmit pieci pagāja ļoti ātri. Pat ļoti, ļoti, ļoti ātri. Tālāk būs vēl ātrāk.

Vēl piecpadsmit šitādi rudentiņi - un tev jau piecdesmit. Bet tur -tur, skat, jau arī tās beigas. Beigu sākums. Omītes vairs nav. Nebūs arī manis. Bija un nav. Un kamols kaklā, un acis sūrst, un neko, pilnīgi neko tu nevari sev padarīt. Savā nelielajā dzīves nogrieznītī paveicot kaut ko tādu, kā dēļ tavu vārdu iecērt akmenī un cilvēki pēc tam vēl tūkstošiem gadu tevi piemin, pat tad tas tev neko nedod. Te tu biji, un te tevis vairs nav. Nu un tad?

Piemēram - ko tu tagad te sēdi? Ko tu gribi? Ak, tev esot pašcieņa? Ak, kaut kādi sīkie, saproties, kā gan viņi uzdrīkstējušies, vai ne? Bet arī viņi taču nomirs. Kāds varbūt pat ātrāk par tevi.

Nu un tad?

Oi, oi,oi... Šodien ir ārkārtīgi jauks laiks, šodien ir ārkārtīgi jauks laiks, šodien ir ārkārtīgi jauks laiks... Smaržo rudens bērzi, patiešām. Lapas dzeltē un krīt uz zemes. Nokrīt un tur sapūst. Un tad tās smako, nepavisam vairs nesmaržo. Bet pavasarī lapas saplaukst no jauna. Piedzimst, lai rudenī atkal nomirtu. Un kaut kad nokalst un iznīkst arī pats bērzs. Bezvēja laiks beidzas, atskrien kāda strauja brīze un aiznes pa gaisu mazu sēkliņu, tā iekrīt zemē kaut kur citur, iekrīt pelēkā vietā, tur drīz izdīgst asniņš, un tas jau ir mazs bērziņš, un - viss turpinās. Citā vietā. Tevis jau vairs nav. Cita vieta, citi ļaudis, citi tikumi.

Bērziņš atkal izaug milzīgs, paiet simt gadu, un tieši šajā pašā vietā sēž, tup, stāv vai guļ pavisam cits atomu salikums, kurš ieņēmis cilvēka apveidu, pavisam cits cilvēks, un arī viņš ieelpo rudens aromātu un, protams, domā tieši tādas pašas domas.

Harolds neomulīgi sarosījās. Prom. Prom, prom, prom! Vai nu ejiet projām jūs, dumjās domas, vai arī saņemies un pats lasies no šejienes prom. Prom no šīs nešķīstās vietas, kur ir tik nelaba aura, kas spēj atmodināt smeldzīgās domas. Žigulis, zagļi, Olafs - prom, prom, visi prom...

Dūša papēžos? Pēkšņs sagurums un neziņa, kā tālāk rīkoties? Laikam gan. Jā, tā tas arī būs.

Strupceļš, tāpēc arī tāda rezignācija.

Prom un uz priekšu! Nav taču šajā pasaulē tikai sarkani žiguļi, mazi zaglēni un nelietīgi Olafi. Ir arī, piemēram, Regālijs, ir Zigmunds, ir Voldemārs un Brunis. Galu galā ir Emma, ir tavs dēls un ir mazais stulbais foksis. Ir Laris, vasarnīca, ir vēl vesels lērums lietu, kas tev ir svarīgas un kas veido visu tavu dzīvi. Piemēram, ir arī tavs darbs un Boriss, kurš drīz sāks tev aizrādīt, ka var jau biezā slānī kārtot personiskās lietas, bet bizness taču mums ir kopīgs un tam darbiņam ir jākust uz priekšu. Mēs esam

partneri, un viens es tādā veidā ilgi nepavilkšu. Vēl jau viņš to vārdos nesaka, bet drīz varētu sagaidīt. Un viņam būs visas tiesības tā teikt. Tā nebūs runa par aizdotajiem sešiem simtiem, bet gan par tiem, kas var aiziet gar degunu kā neiegūta peļņa. Tev taču mašīna ir tikai apzagta, nav pat aizdzīta. Un nav nomiris ne tēvs, ne māte - tpū, tpū, tpū! - vai ne?

Jā, pareizi gan. Tēvam sešdesmit trīs, bet mātei piecdesmit astoņi. Tev pašam trīsdesmit pieci.

Dēlam piecpadsmit.

Piecpadsmit!!!

38. nodaļa Harolds patiešām saņēmās. Turpat uz vietas. Pat tik ļoti saņēmās, ka momentā pārvarēja pēkšņi uznākušo laiskumu un eiforiju par it kā pietiekami ātri gūtajiem panākumiem, vēl krustām un šķērsām izbraukāja visu otrās Zolitūdes masīvu, meklējot, vai neatradīsies vēl kāds aizdomīgs sarkans žigulis, pie kura varētu apstāties un pakavēties, kā mēdz teikt, gan miesīgi, gan garīgi. Bet laikam jau pirmīt viņš bija ģeniāli trāpījis tieši desmitniekā ar pirmo rāvienu. Johaidī, vajadzēja šo rītu sākt ar naudas spēļu automāta kloķa paraušanu! Noteikti būtu izkrituši trīs vienādas krāsas septītnieki vai arī kas nu tur parasti dod to lielo laimestu.

Pārītis sārtenu vai tumšāk sarkanu žigulīšu gadījās, bet neviens no tiem ar tik daudzām raksturīgajām sakritībām. Harolds jutās tā, it kā būtu izpildījis grūtu un cēlu pienākumu, kā apzinīgs kareivis, kurš nostāvējis savu maiņu sardzē pie Brīvības pieminekļa.Noziedznieku miteklis tagad ir zināms. Tā noteikti ir viņu pastā​vīgā dzīvesvieta, un viņus te vienmēr varēs atrast.

Harolds tomēr nolēma Regālijam pagaidām neko neteikt. Nepieciešams kāds drošāks pierādījums, citādi var sagaidīt arī ironiju, tad sanāks kā latviešu tautas pasakā tam pārgalvīgajam aitu ganam, kurš, īsinādams garo laiku ganībās, vairākas reizes izsauca saimes ļaudis, kliedzot: «Vilks aitās, vilks aitās!» Ļaudis atskrien ar mietiem un dakšām, bet no vilka nekā. Nospļaujas, nolamājas un aiziet. Bet tad pēkšņi patiešām vilks ieklūp aitu barā, un gans atkal sauc, bet nu vairs neviens viņam netic un neskrien uz viņa izmisīgajiem saucieniem.

Jādabū kāds pārliecinošs pierādījums, un Harolds saprata, ka tāds neiekritīs rokās bez vecenes palīdzības. Viņa ir vienīgais reālais saskarsmes punkts ar noziedzīgo grupējumu, un tāpēc - meklē veceni! Šerše la Baba! Gaidi, līdz viņa atkal pieteiksies, un dodies uz satikšanos.

Neskatoties uz to, ka Laris nebija iepriekšējā vakarā piezvanījis, kā norunāts, Harolds īpaši nedomāja par viņu un situāciju vasarnīcā. Caurules ir aizvestas, tur ir ko darīt vismaz pāris dienām. Gan jau viņš pats pieteiksies, ja darāmā aptrūks, arī tad, ja parādīsies kādi nelūgti viesīsi. Un drīz jau arī pats tur būšu, Harolds nodomāja.

Viņš aizbrauca uz darbu un satika Borisu, kurš nemaz neizskatījās pārlieku norūpējies par kopīgā biznesa rožaino nākotni. Viņš tikai teica, ka laikam beidzot būtu jāatgriežas pie kādas sen izrunātas, bet vēl nerealizētas ieceres.

- Man šķiet, ka tomēr vajadzēs izkombinēt naudiņu un iegādāties mobilos telefonus, - Boriss teica. Nupat mēs darbojamies tik neregulāri un tik plašā amplitūdā, ka pat dienām ilgi viens otru neredzam.

Rodas objektīva nepieciešamība pēc operatīvākiem saka​riem. Tev tā nešķiet?

Harolds ievēroja pie sava darba galda piespraustu mazu zīmīti. Tajā bija rakstīts: «Piezvani man tūlīt, kā parādies. Boriss.» Tā bija datēta ar vakardienu pulksten vienpadsmitiem dienā. Boriss redzēja, ka Harolds ar vienu aci to lasa, un turpināja: - Pirmkārt, tevi meklēja sakarā ar Berģu objektu. Gan pasūtītājs, gan viens no strādniekiem. Vienu porciju betona esot atveduši, bet otras nav. Otrkārt, zvanīja no policijas - es nesapratu, tieši no kuras.

Pateikt neko nelika. Un, treškārt, zvanīja tava māte. Tēvs aizvests uz slimnīcu. Tas viss bija vakar no rīta.

Es vēl vakarā zvanīju tev uz mājām, bet dēls teica, tu atgriezīšoties ļoti vēlu. Pēc tam vairs nevarēju

piezvanīt, jo pats biju viesos un tādā vietā, kur nav telefona.

Harolds saprotoši pamāja ar galvu.

Paldies, Boris, - viņš teica. - Policists nenosauca savu uzvārdu?

Nē, neko tādu. Bet tu noteikti sazinies ar māti. Viņa likās sa​traukta.

Nē, nekas īpašs nav, Haroldam gribējās teikt, taču viņš aizvien vēl piekrītoši un pateicīgi māja ar galvu. Tēvs ir nelaimīgs hipertoniķis, un tā tāda skumja tradīcija, ka vismaz divas reizes gadā viņam jāliekas slimnīcas gultā, lai atkoptos. Teorētiski viņš gadu desmitus dzīvo uz insulta robežas, taču ārsti viņu nepārtraukti mierina, ka tik traki neesot. Šodien katrs trešais cilvēks staigājot apkārt ar paaugstinātu asinsspiedienu. Esot jāmāk tikai parūpēties pašam par sevi, un tad nekas slikts nenotikšot. Bet tēvs nav tas cilvēks, kurš prastu par sevi parūpēties, un šajā ziņā Harolds bija līdzīgs viņam. Proti, abi nebūt nebija tie čaklākie darbarūķi šajā pasaulē, taču, ja reiz ķērās pie kāda darba, tad aizmirsa visas žēlabas. Un reizēm strādāja tik ilgi un pamatīgi, ka pēkšņi jāķer pie sirds vai pie deniņiem. Hipertonija vispār ir ar gēniem pārmantojama slimība, tāpēc Harolds labi apzinājās nopietnāko kaiti, kas viņu apdraudēja. Ja tēvs tagad ir slimnīcā, tad asinsspiediens viņam ir vismaz divsimt uz simt divdesmit. Pāris soļu tālāk draud insults. Harolds pats pāris reižu ir pārsteidzis visus ārstus, atnākot un sakot, ka pēdējā laikā tā kā galva maķenīt sāp un dun, milzīgs nespēks iegulst kaulos. Ak tā, šie saka, nu tad joka pēc pamērīsim asinsspiedienu. Kā izmēra, tā steidzīgi mēra otrreiz un beidzot nopietni ielūkojas vājiniekam acīs, kā gribētu jautāt -kā tu vispār vēl vari staigāt? Cik tad ir, Harolds nevainīgi prasa. Nu... kā lai saka, ārsti sastomās. Sakiet, sakiet vien droši. Jā, un tad arī Haroldam vairs nav ko teikt. Divsimt trīsdesmit uz simt divdesmit. Cilvēki atdodot galus arī ar mazākiem rādītājiem, bet Harolds - tā kā drusciņ dun, tā kā nelabums nāk, nezin kas tas varētu būt? Šajā ziņā viņi ar tēvu ir vienādi. Tēvs arī nociešas līdz galējai robežai, tikai tad padodas ārstiem. Patiesībā nevar skaidri pateikt, kurš variants ir pareizāks - kā tikai kas, tā bizot uz poliklīniku, vai sagaidīt, kad pats vairs paiet nevari, jo abos gadījumos dzīve tiek pamatīgi izčakarēta. Viņi ar tēvu abi parasti izvēlas otro variantu.-Jā, es noteikti to izdarīšu, - Harolds atbildēja Borisam. - Kā tev pašam iet? Nav nekas tāds, kur vajadzīga mana palīdzība?

Nē, paldies. Tagad jau tev pašam problēmu gana.

Kā vienmēr. Ārsti bija gan ieteikuši, gan mēģinājuši saudzīgi atrunāt Haroldu no baseina apmeklēšanas. Labi jau tas it kā esot, no visiem aspektiem raugoties, bet peldot, raugi, grūti noteikt pārslodzes līmeni. Ļoti, ļoti jāuzmanās. Un Harolds arī uzmanījās. Uzmanījās un peldēja braši. Peldēšanā, tāpat kā dzeršanā, viņš zināja savu spēju robežu, un, kā izrādās, tā nebija no zemākajām. Viņš varēja itin mierīgi reizē nopeldēt divus kilometrus, taču, paklausot ārstiem, tomēr bija šo latiņu nolaidis zemāk un apmierinājies ar kilometru. Nekas slikts nenotiek arī pēc diviem kilometriem, bet tomēr viņš nolēma šādā veidā nedaudz piesargāties.

Tēvs iegulst slimnīcā katru rudeni, kad iet uz beigām visi vasaras darbi viņa vasarnīcā. Viņam gan tur vairāk ir tikai sakņu un augļu dārzs, jo mazo koka būdiņu nemaz nedrīkstētu saukt par vasarnīcu, bet tieši smagajos zemes darbos, kas daudziem šķita tīrā atpūta, tēvs allaž sastrādājās tiktāl, ka atkal jāmeklē redeļotā slimnīcas gultiņa.

Nekas traks viņam nav arī šoreiz, Harolds sevi mierināja. Es to zinu labāk nekā jebkurš cits.

Parastais rituāls, vienīgi šoruden agrāk nekā parasti. Pēc divām nedēļām viņš atkal būs uz pekām, to es varu garantēt.

Paldies, ka apjautājies, - turpināja Boriss. - Es itin labi tieku galā. Būvdarbu vadīšanu jau es no tevis noskatījos, vēl man nav nekāda lielā slodze. Taču par tiem telefoniem tomēr vajadzētu padomāt.

Atceros, ka mēs par to jau runājām, un zinu arī mūsu finan​siālās iespējas, bet - tomēr...

Kā izskatās mūsu grāmatvedība? - Harolds vaicāja.

Tu man to prasi? - Borisa sejā pazibēja viltīgs smīns. Un tam bija savs iemesls. Formāli Harolds skaitījās arhitektūras biroja vadītājs un arī grāmatvedība ietilpa viņa kompetencē. Viņš arī pietiekami

apzinīgi šo pienākumu līdz šim bija pildījis. Harolds pat papildus pabeidza speciālus bilancspējīgu grāmatvežu kursus. Pēdējā gadā darbības apjoms bija tik strauji pieaudzis, neskaitāmas reizes mainījušies nodokļu likumi, ieviesti pavisam jauni likumi un paaugstinātas esošās likmes, bet valsts ierēdniecības aparāts, cīnoties par savām tiesībām eksistēt un saņemt algas, izdomāja aizvien jaunas veidlapas un atskaišu formas, beigu beigās Haroldam sāka piņķerēties visas gaišās un melnās naudas padarīšanas, līdz viņš sajutu, ka ir sapinies. Daudz nelīdzēja arī apšaubāmā grāmatveža kvalifikācija, jo Harolds vairs fiziski netika ar visu galā. Tā cipariņu virknē-šana un reālās ainas iegūšana nemaz nav nepatīkams darbs, taču savādāk ir, kad ierēdnis tev visu paku atsviež atpakaļ, sakot, ka neesi ņēmis vērā tādas un tādas nesen pieņemtas instrukcijas, tāpēc viss jāpārraksta. Tā pāris reižu jau nācies samaksāt nelielu soda naudu viedajiem un kārīgajiem ieņēmumu dienesta inspektoriem, līdz beidzot Harolds ierosināja algot grāmatvedi. Varbūt pat nevajadzētu pastāvīgu grāmatvedi, bet tikai kādu, kurš regulāri palīdz sataisīt tās idiotiskās atskaites un ir spējīgs operatīvi izsekot izmaiņām likum​došanā.

Boriss toreiz šo priekšlikumu noraidīja, piesakoties palīgos pats. Harolds neko neatbildēja, jo nesaprata Borisa labos nolūkus vai arī uztvēra kā draudus savai pašcieņai - kā, vai tomēr nevarēšu pats tikt galā, ja esmu apņēmies? Tas droši vien izskatījās nedaudz aizdomīgi, jo varēja rasties iespaids, ka Haroldam ir īpaša lone paturēt firmas grāmatvedības grožus savās rokās. Katrā ziņā Boriss par šo samērā strupo noraidījumu, par kādu jāuzskata Harolda izvairīgā klusēšana, apvainojās, tāpēc tagad, pieminot grāmatvedības padarī​šanas, atļāvās būt ironisks.

- Nūja, es tikai skaļi domāju, - Harolds centās izlocīties. - Principā piekrītu par tiem telefoniem, tikai vispirms rūpīgi jāielūkojas annālēs. Tādi telefoni jāpiereģistrē kā pamatlīdzekļi, par to ilgus gadus jāmaksā stulbi nodokļi. Tu taču zini, kādā valstī mēs dzīvojam. Varbūt šis gads mums tomēr būs ar pozitīvu bilanci, tad mēs no peļņas tos nopirksim privāti. Faktiski būtu vienalga, vai ne? Tikai ar to starpību, ka nebūs jāatdod nauda nodokļos. Tā es domāju.

- Tu labāk zini, - Boriss teica.

Nē, es nopietni tā domāju.

Es ari. Vai gaidīsim līdz jaunajam gadam?

Harolds atkal neatbildēja uzreiz. Jau vairākas reizes viņi bija šo tēmu cilājuši. Abu vēlme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un strādāt pilnvērtīgu darbu bija vienāda. Un vienādi, paldies Dievam, bija arī pretargumenti, kāpēc viņi vēl šo to nevar atļauties. Tagad katrs zēniņš, kurš piereģistrējis firmu, vispirms cīnās par apjomīgu kredītu, sola kukuļus ierēdņiem un dod arī, kādam paveicas to kredītu arī dabūt. Tad aiziet - auto, mobilais telefons, biroja iekārtojums, garkājaina sekretāre, galvu reibinošas algas, bet pats darbs un tā prasības - pēdējā vietā. Kamēr no gaisa nokritusī lielā summa vēl pieturas, tikmēr liekas - nu jau tas lielais bizness iet vaļā, bet pēc gada vai diviem, kad jāsāk visu atdot un nav no kā ņemt, tad iestā​jas lielais čušs.

Harolds un Boriss negribēja sasaistīt sevi ar pazemojošiem kredītiem, skrienot līdzi zaļknābju modei. Šis mobilais telefons izvērties par tādu kā bandītisma pazīmi, ne vienmēr apliecināja lietišķu darba stilu. Vēl vairāk - Harolds negribēja, lai katrs, kuram ir viņa mobilā telefona numurs, vienmēr un visur viņu atrod. Smieklīgi, bet fakts.

Es sataisīšu šī ceturkšņa atskaites, tad paskatīsimies, kāda mums tā aina rādās. Abi kopā sataisīsim un paskatīsimies. Sarunāts? - Harolds teica.

Labi. Kaut gan par tiem pamatlīdzekļiem es tev īsti nepiekrītu. Visādi taču var izkombinēt, - Boriss teica. - Taču strīdēties neiešu, jo tu jau mums esi tos kursus beidzis. Redzi, ja pērkam tīri privāti, tad patiesībā es jau šodien to varu izdarīt, nemaz nav jāgaida līdz nākamajam gadam.

Hm, varbūt tā ir laba doma, - Harolds teica. - Varētu būt tā -tu nopērc to tagad par savu naudu, bet pēcāk paskatīsimies, kā sais​tīt ar firmas izdevumiem.

Tādā gadījumā es nopirkšu uzreiz divus. Tev arī.

O nē! Boris, tiešām nē! - Harolds protestēja.

Kāpēc nē? Tas jau maz ko dos, ja būs tikai man. Kas tad tie par savstarpēji operatīviem sakariem, ja tāds telefons ir tikai man? Kā tad mēs sazināsimies savā starpā? Man taču tas nav vajadzīgs, lai pļurkstētu caurām dienām ar skuķiem vai sazin ar ko!

- Tev, protams, taisnība, - Harolds teica. - Bet vienalga - tā es negribu. Kur lai ņemu garantiju, ka spēšu tev to naudu atdot? Pagaidām nekas neliecina, ka mēs tik spīdoši šo gadu noslēgsim. Mums gan ir pāris labu līgumu, bet liela daļa no tiem iestiepjas nākamajā gadā, un samaksa ir paredzēta tikai pēc darbu izpildes.

- Es to zinu... Nē, nu, kā gribi...

-Jā. Bet sev nopērc, - Harolds teica. - Es vēl pacietīšos. Un var jau gadīties, ka visas tās manas sadzīves problēmas atrisinās ātri, un tad aina vairs neliksies tik drūma.

- Labi, - Boriss atbildēja. - Bet mātei gan piezvani.

-Jā, jā, tur viss būs kārtībā. Man vairāk tagad rūp tā betona pie​gāde. Kas viņiem īsti lēcies?

- Uztraukumi bija lieli.

- Nu, kā lai nebūtu - vispirms visu izjauca un iekavēja lielais lietus, tagad sākas likstas ar piegādi.

Jā, starp citu, tu nemaz nezini, kā man pašam amizanti gāja ar to lielo lietusgāzi vasarnīcā...

Viņi vēl kādu pusstundu sarunājās, un, kā par brīnumu, neviens netraucēja ne klātienē, ne pa telefonu.

Haroldam pēkšņi paspruka vaļā spunde, un viņš atkal vārījās kā aktuālo notikumu komentētājs. Viņš izstāstīja Borisam arī par saviem šārīta piedzīvojumiem, noklusējot vienīgi aizdomas par Olafu, jo aizvien vēl pats nebija pārliecināts, vai tās ir pamatotas.

Boriss ir krietns cilvēks, un viņi sarunājās kā divi draugi. Beigās vēl abi aizgāja kopā pusdienās, kas viņu darbā ir visnotaļ reta parādība, jo bieži vien neatliek laika pat ieturēt ātrās pusdienas vienam pašam.

Pēc tam mierīgi šķīrās un metās iekšā katrs savos darbos.

Harolds atgriezās birojā un vairākas reizes tomēr mēģināja sazvanīt Černovu, jo saprata, ka vakardienas zvanītājs varēja būt vienīgi viņš. Taču nepārtrauktā telefonripas griešana bija nesekmīga.

Pilnīgs klusums. Vakarpusē pats uz turieni aizbraukšu, Harolds nodomāja, jo tad viņiem tur jābūt vakara un nakts noziegumu gaidās.

39. nodaļa Haroldu pārāk neuztrauca tas, ka krimināllietas ierosināšana ievelkas. Kaut ko tamlīdzīgu varēja gaidīt. No paša sākuma nebija nekāda iemesla cerēt uz nezin kādām policijas aktivitātēm, tāpat bija skaidrs, ka Brunis vēl ilgi un pacietīgi gaidīs uzaicinājumu ierasties vai nu liecināt, vai kādu atpazīt.

Bezgalīgi tas tomēr nevar vilkties. Sākumā Harolds bija pasmējies par nozagto pasi, taču nu jau kļuva nemierīgs.Vēl Harolds uzzināja, ka ar betona piegādi Berģu objektam viss jau ir nokārtojies. Ko neatveda paredzētajā laikā, tas esot bijis klāt šorīt agri no rīta, un tagad tur viss bija kārtībā. Izrādījās arī, ka pasūtītājs nav zvanījis palamāties par šo negadījumu, bet viņam esot iešāvusies prātā doma nedaudz pamainīt projektu. Savajadzējies kādu lieku istabu. Tas nav nekas jauns un ārkārtējs, Harolds bija pie tā pieradis. Vienkārši tas pieder pie lietas, un tur nepienākas papildu samaksa. Teiksim, pasūtītājs grib tikai pakonsultēties - var vai nevar? Ja tas prasīs tehniskas izmaiņas projektā, kuras jāsaskaņo visās instancēs un atkal jāver vaļā maciņš, tad - nē, paldies, labāk nevajag. Taču Harolds zināja, ka šādos gadījumos ir jāpanāk kāds solītis pretim pasūtītājam un kopīgi jāatrod izeja. Un parasti to arī atrod, visi apmierināti, un nevienam nerodas papildu izdevumi.

Sācis plānot pēcpusdienas darbības, Harolds apjauta - paralēli tomēr domā par Voldemāra vakarvakara piedāvājumu. Kad par to padomā pie pilnas sajēgas, tad tas rādās velnišķīgi labs pasākums.

Vispirms gan nebūtu par ļaunu tur aizbraukt un apskatīties fordiņu. Hm, kā tas īsti būs, ja es nomainīšu mīļo un daudzcietušo audīti pret fordu? Klase būtu tā pati, bet tas fordiņš ir jaunāks un svaigāks. Bankas ķīlā nostāvējis krietnu laiku bez braukšanas, tagad droši ripotu vairākus gadus. Bet ja nu izrādās pavisam notrenkts zirgs? Nē, vispirms jāredz paša acīm, tad var siet smadzenes visādos mezglos.

Harolds uzgrieza Voldemāra darba numuru, taču tur paskaidroja: šefs aizbraucis un šodien vairs nebūs atpakaļ.

Tad Harolds atcerējās - mājās gaida dēls. Rīt puisis dodas uz Holandi. Uzmutuļoja vēlme padarīt dēlam šo vakaru pēc iespējas jaukāku. Lai viss būtu kārtīgi, prātīgi un jauki. Arī produktu iegāde garajam braucienam cauri Eiropai elegantā autobusā prasa visnotaļ rūpīgu pieeju. Šeit Haroldam bija sava pieredze, viņš gribēja nevis tikai sapirkt visu un paskaidrot, kā kas ir jālieto un jāuzglabā, bet arī iesaistīt dēlu visā padarīšanā, lai viņš ne tikai akli paklausa tēva ieteikumiem, bet pats visu arī saprot. Tad būs lielāka garantija, ka pēkšņi brīvībā palaistais pusaudzis neiztērēs visu ceļa naudu jau pirmajā Polijas benzīntankā, pēc tam visu pārējo ceļu muļķīgi ciešot badu.

Atceļā uz mājām Harolds iegriezās policijas iecirknī un uzzināja, ka Černovs tepat vien kaut kur esot, tikai neviens nevarot pateikt, kur īsti. Kādu brītiņu Harolds meklēja viņu pats. Apskatīja arī slepeno pagraba kafejnīcu, bet nekā. Operatīvam darbam norīkotais policists bija kā akā iekritis. It kā tepat esot, bet principā nekur. Černovam šonakt esot garā dežūra, tāpēc viņš te būšot sastopams līdz pat pašam rītam.

Ieteica pienākt vēlāk. Pārāk tālu no mājām tas nav, varbūt tā arī izdarīšu, Harolds nolēma.

Mājās viņš ieradās ap pulksten pussešiem, un dēls rātni gaidīja. Jau kāpņu telpā varēja dzirdēt, kā gaisu tricina jaudīgās skandas un pilnā klapē iet vaļā Metallica. Harolds pārbaudīja savu atmiņu un priecājās, ka nav kļūdījies. Dēls apstiprināja - jā, tas ir tieši tas disks, kuru tu nosauci.

Vispirms Harolds ķērās pie vakariņu gatavošanas, pēc tam bija nolemts braukt uz attālo lielveikalu, kurš atvērts līdz desmitiem vakarā. Tur arī iegādās visu ceļam nepieciešamo. Harolds rosījās pa virtuvi un jutās visnotaļ omulīgi. Nezin kāpēc daba tā ierīkojusi un gadu tūkstošiem garā cilvēces būtība to akceptējusi, ka par mājas pavarda sargātāju, kopēju un ēdienu gatavotāju uzskata sievieti. Pilnīgas aplamības. Dažam labam eksemplāram jau tas ir izdevīgi, taču Harolds tam nepiekrita. Viņaprāt, tikai neliela daļa sieviešu uztver šo savu sūtību un darbiņu veic bez kurnēšanas, nerunājot nemaz par patiku un prieku. Lielākā daļa sieviešu to parasti dara ar slēptu aizvainojumu, jo - ja vēl nebūtu pašai arī jāēd, tad vispār tie vīrieši izjustu, ko nozīmē cīņa par sieviešu tiesībām. Laimējies tām ģimenēm, kur neviens nemēģina īpaši iedziļināties šīs pasaules taisnīgo vai šķietami netaisnīgo lietu kārtībā, bet tādu laikam nav pārāk daudz. Arī Harolds ar tādu laimi lepoties nevarēja. Emma gan visu darīja un reizēm pat ar iedvesmu, taču pārsvarā viņa piederēja to sieviešu pulkam, kuras izmanto katru ieganstu, lai apjautātos vai tad es te kāda kalpone? Galvenokārt viņa bija tipiska sviestmaizīšu kultūras pārstāve. Gribas ēst? Ai, uztaisi kādu maizīti, tāda laba filma, vai arī - man svarīga telefonsaruna ar draudzeni, kuru simt gadu (kopš aizvakardienas) neesmu redzējusi.

Taču Harolds to nepārdzīvoja. Dēls varbūt kādreiz dabūja izjust vienu otru pārbaudījumu, un vēl nav zināms, vai šī sviestmaizīšu kultūra neatstās kādu iespaidu uz turpmāko veselību, bet Harolds nebija no tiem vīriešiem, kas paši nejēdz cīsiņus pareizi uzvārīt un tāpēc labprātāk notiesā tos nevārītus, knapi plēvi novelkot. Kad vien varēja, viņš labprāt ķērās pie ēdienu gatavošanas, un katrs, kurš nobaudīja kādu viņa kulinārisko meistarstiķi, bez liekuļošanas atzina - tas nu gan gards! Recepte bezgala vienkārša Haroldam patīk to darīt, tāpēc arī izdodas. Visa gudrība.

Haroldam, piemēram, nekad nepietrūka pacietības gan sarīvēt dārzeņu salātus, gan eksperimentēt ar dažādiem sautējumiem un sacepumiem. Savukārt Emmas fantāzija un pacietība bieži vien aprobežojās ar kādu elementāru zupiņu, ceptu galiņu ar kartupeļiem un sīpoliem vai arvien tām pašām sviestmaizēm vienreiz ar desu, citreiz ar sieru, vēl kādu reizi abas uzkodas kopā tādā jaukā sendvičā - un uzsildītā. Nav jau slikti, bet apnicīgi gan. Tiesa - viņa ir nepārspējama dažādu saldo ēdienu un desertu jomā. Haroldu tie nekad īsti nav in​teresējuši, varbūt tāpēc viņa prasmē un zināšanās šeit ir jūtams robs.

Arī tovakar Harolds rosījās pa virtuvi svilpodams un omulīgi grabinādamies. Harolds vienmēr pamanījās pagatavot ne tikai garšīgāk, bet arī divas reizes ātrāk, nekā to iespēja Emma.

Pulkstenis rādīja dažas minūtes pāri sešiem, kad tēvs dēlu jau aicināja pie galda nobaudīt apetītelīgu

tītara gaļas karbonādi ar īpaši pagatavotu rīsu piedevu un svaigu dārzeņu salātiem. Tādi pārāk bieži netika celti priekšā, un tagad viņš te redzēja gan svaigus kāpostus, gan burkānus, gan puravus, gan saldos piparus, gan nedaudz diļļu un seleriju.

Tikko kā Harolds bija pārgriezis uz pusēm pirmo tītara karbonādes gabalu un jau grasījās to sadalīt vēl mazākos gabaliņos, iezva​nījās telefons.

- Es pats, - Harolds teica dēlam, kurš jau izrādīja gatavību cel​ties un iet, un gāja uz istabu.

- Aļo! Tas ir tas sitas tas pats tas Garoļd, ja?

Nu labrīt-labvakar! Atradusies vecā draudzenīte. -Jā, es klausos.

- Nu kas tad lāb ir? Kā iet, ko?... Ē, te tā tantīte zvān, ja? Nu tā, kas to tav dokument atrād. Aceries, jā, ko?

-Jā, jā, atceros gan. Kas tad nu mums atkal padomā?

- Nū... tad tā vaidziks... nu tā kā nu to dokument, nu... nu tā kā adot samos, ne, ko?

Harolds dziļi ievilka elpu. Mierīgi. Mierīgi un lēnām.

- Būtu jau gan tā kā laiks, - viņš teica.

- Ija! Es tak ar tā domā... sitas te... nu kā mēs to tur tā nodarīs, ko? Es tagad tā kā varēt. Man tagad te vis ir.

- Tagad? Tūlīt?

- Nūja ka. Tagad tak vēl tād gaiš... nu, kamēr sitas te gaiš ir, tamēr mēs to visu varēt.

Tad jūs pati vai tas pazudušais mazdēls?

Ko, ko? Kas... bezdē...

Es teicu - mazdēls! Vnuks.

- Ā... nē, nē... jā, jā... es pat, pat gan, jā. Es pat vien. Tas bezdels man vis i adevs, un vis tagadiņ ir pie mān. Ir, ir, točna! A bet jūs man iedos kauko? Priekš zālīt, ja?

Tā kā esam runājuši.

A kā ta mēs tur runaj, ko? Kā ta tas tur tagad bij?

Desmitnieks no manis, - Harolds teica.

- Ā? Šitā bij... jā, jā, tā kaukā bij gan. Jā... Bet nu būs savādāk... sitas te... nu tifdesmitnieks būs tagad, ja?

- Divdesmit?!

- Nūja ka! Es tak vis laik rūpējs, vai ne? Es tak vis te saglabāj, un vis man ir iekš tād čupiņ te, kā stāv tepatās. Vis man te eku vien liel kul ir.

Cenas jūtami aug, Harolds nodomāja. Bet tomēr ne tik lielos tempos, lai sāktu domāt par izspiešanu.

- Labi, - viņš teica. - Man patiešām ir apnicis ar jums tik ilgi krāmēties. Vislabprātāk es jūs vienkārši triektu ratā, bet, ja nu esat ar mieru jau šovakar man visu atdot, visu, ko tur esat mežā, sapro​ties, atradusi, tad lai iet ari divdesmitnieks. Kā mēs satiksimies?

- Ko? Ko tādu? Dikt tā ātr jūs runā... ē, ko, tad ar mier ar to tif-desmit, ja, ko?

-Jā, jā - divdesmit. Kā un kur mēs satiksimies?

Aha. Tas tad ir lāb. Man tak kājiņs sāp un ari visād grūt iet... Būs man kaukas zālīt. Tu laikam domā, ka man tā viegl pa to mēž, ne? Un es tak tomēr vis tev godig saglabā, itin vis. Vis, vis man te ir. Eku šepat man te priekš ir...

Labi, labi, - Harolds viņu pārtrauca. - Kur satiekamies? Kādi ir jūsu priekšlikumi? Ē... priekšā? Koe... ko tur akai tād? Ē... šitā teitan darīs... ē, šitā... nu to Gramzdas jūs zin, jā? Ko? Gramzdas? Iela? - Harolds domāja. Dzirdēta ir, bet kura gan tā īsti ir? - Kura tā ir?

Nu tak Gramzdas! Eku šit te tur... nu kur avtobus griež... eh, kā lai pasāk... nu re, nu eku šit iet... nu tak zin, ko? Tu tak ar tepat no Solitūds ir. Tu tak zin to Gramzdas, nu tur, kur tas avtobus... ē... un tad pagriež tā un tad tā iet uz priekš tur tālāk...

Nu labi, jā, es zinu. Pieņemsim, - Harolds teica. - Kurā vietā?

Nūja, es tak sak, ka tu zin šito Gramzdas. Kā tad! Tad tā būs lāb, ja, ko? Ta es būs tur tai pieturiņšā.

Tur es tā būš. Es tur atnāk un atnes.

Labi. Cikos?

Nu tad tā tūlītiņās... ē... es tad turpat ar izej uz ār... un tur tad mēs būs satikt, lab, ko?

- Paga, paga, kā tas ir - tūlītiņās? - Harolds saminstinājās. Johaidī, Regālijs nepaspēs atbraukt! Runājam precīzu pulksteni. Un es nemaz uzreiz nevaru. Tikko pārnācu no darba, un jāpabaro bērns.

Dēls stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un ieinteresēts klausījās, un saprātīgi laida gar ausīm to, par ko citu reizi būtu gaužām apvainojies. Vai tad viņš vairs kāds bērns? Paskat, paduses spalvu pilnas.

- Nu bet... es gan var tik tagadiņās. Man tokš grūt ar to kāj... ē... a cikos tu var? Pēc pusstund?

Harolds paraudzījās pulkstenī. Lai gan neapzināti bija tajā blenzis visu laiku, taču tikai tagad precīzi nofiksēja, cik tas rāda.

- Tā, tagad ir desmit pāri sešiem, - Harolds skaļi prātoja. - Patie​sībā es gan vēl īsti nestādos priekšā, kurā vietā mums jāsatiekas... Tā. Sarunāsim tā - tiekamies septiņos. Kamēr mēs ar bērnu paēdīsim un kamēr es atradīšu to jūsu slepeno satikšanās vietu, man šķiet, ka tad tieši septiņi arī būs. Sarunāts?

- Ē... kā to sak... Septiņš?... Nū, lai tā ir... Nūja, ka paēsti jau vaidziks, kā tad nu ne. A bet... ē... šitais te... nu kā tas tur... nu lab, tad lai tā ir. Tad uz to Gramzdas pieturiņš, ja?

- Septiņos.

-Jā, jā, tad lai ir septiņš. Zinās, ku tas ir, jā, ko?

Atradīšu.

Labi, labi... es jau tād vec tantiņ... ē... sitas te... Bet jūs vien pat tur būs, ko, a?

- Protams. - Harolds apdomājās. - Jūs mani pazīsiet?

Nu... kaukā jau vaidziks... Jūs tur ar sav mašīn būs, ja? -Jā, droši vien. Ē... lāb... Bet kād tā būs, lai es zin?

Labi rūkts, tantuk! Bravo! Ļoti, ļoti labs gājiens. Laikam blakus sēdošais suflieris ir pietiekami atjautīgs tips. Kā tad - visiem pa​pīriem ir jābūt tīriem.

- Man būs tāda tumša ārzemju automašīna. Audi. Jūs pazīstat Ē... jā, nē... e, tumš būs, tu sak, jā?

Nav jau ari svarīgi galu galā. Es jau nesēdēšu tajā iekšā, bet būšu izkāpis laukā. Jūs taču nesen teicāt, ka mani gluži vai vaigā pazīstat. Tad jau jums nebūs nekādu problēmu mani atpazīt. Ē... jā, tā laikam varēs... što?... Ē... es tād vec tantiņ... tad es tur būs un pienāk.

Sarunāts. Tad pulksten septiņos, ja?

Nūja, kamēr es tur atnāk.

Harolds nolika klausuli. Savādi gan, jau bija gandrīz nomie​rinājies, jauniem satraukumiem arī nebūtu pamata, jo, raugi, tūlīt tev atdos dokumentus un visa epopeja tuvu beigām, bet... tomēr iekšā viss bangoja kā jūra vētrā.

- Sarunājāt, ka tev visu atdos? - dēls jautāja.

Harolds tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš jau strauji pārraka mazu papīrīšu kaudzīti, kura sasprausta ar lielu metāla saspraudi, atrada Regālija telefona numurus un sāka pa visiem pēc kārtas zvanīties.

Pa telefonu Regālijs nebija sameklējams. Tas tā čābiskāk. Harolds nosūtīja ziņu uz peidžeri.

«Tantuks atradies. Grib ar mani tikties 19.00 Zolitūdē, Gramzdas ielas autobusa pieturā pie pagrieziena.

Ko darīsim? Harolds.» Pēc pāris minūtēm būtu jāatskan atbildes zvanam.

- Ejam, pabeigsim vakariņot, - Harolds aicināja dēlu. - Kas to lai zina, kādi mums vēl piedzīvojumi sagaidāmi. Kamēr Regālijs atzva​nīs, tikmēr vismaz normāli paēdīsim.

Viņi atgriezās virtuvē un turpināja ar skubu mieloties. Pusatdzi-sušie tītara karbonādes gabaliņi un

rīsu sautējums pazuda pāris badīgos kampienos, tāpat salāti.

Ko tas Regālijs tev var palīdzēt? - dēls jautāja.

Es pat īsti nezinu. Solījās tādā brīdī būt drošā attālumā. Varbūt fotografēs vai filmēs to tantiņu.

Varbūt rūpīgi pētīs apkārtni. Tiešām nezinu.

Oho! Tā kā filmā! - dēls gan saprata situācijas nopietnību, taču vienlaicīgi arī nespēja valdīt bērnišķīgo sajūsmu. - Es arī varēšu iet līdzi?

-Hm...

Es gribu!

Vispār - jā. Kāpēc gan ne? - Harolds prātoja. - Varbūt pat tā būs labāk.

- Un ko es tur darīšu?

- Neko. Tu sēdēsi mašīnā un... zini ko? Es izdomāju. Tā. Tev būs uzmanīgi jāskatās uz visām pusēm, īpaši tajā brīdī, kad es runāšos ar to veceni. Tad mana uzmanība būs novērsta, un tev būs jācenšas ievērot - vai kaut kur tuvumā nestāv vai nebraukā kāds sarkans žigulis. Kad iesēdīsimies mašīnā, tad es tev uz lapiņas uzrakstīšu vienu konkrētu numuru. Tu tikai sēdi un vēro. Un mēģini piefiksēt ne tikai to numuru, bet arī jebkuru citu sarkanu žiguli. Faktiski darīsim tā - tu pierakstīsi uz lapiņas visu to sarkano žiguļu numu​rus, kuri pa visu to laiku nonāks tavas uzmanības lokā.

-Jā, labi... Kāpēc tieši sarkans žigulis?

Man šķiet, ka tie zagļi ar tādu vizinās.

Jā? Kā tu to zini?

Neizprašņā mani tagad, - Harolds pasmaidīja. - Vēlāk visu izstāstīšu.

Regālijs viņus jau ir atradis?

Nē, es pats.

Oho! Tēti, kā tev izdevās?!

-Es taču teicu - par to vēlāk. Johaidī, bet Regālijs nezvana! Kas noticis? Mums laiks iet.Harolds pameta skatienu rokaspulkstenī. Pēdējo minūšu laikā viņš to bija darījis tik bieži, ka ieraudzītais tikai sadusmoja. Nekad nav savādāk, proti, kad nevajag, tad laiks skrien kā negudrs. Jau bez piecām pusseptiņi.Ja Regālijs ar saviem mistiskajiem spēkiem jau pilnos auļos drāžas šurp, tad viss ir kārtībā.

Bet vienalga - varēja piezvanīt un to pateikt arī man.

Pusseptiņos būs jāpiezvana vēl vienu reizi. Vai nē - jāzvana uz kādu no iedotajiem viņa palīgu numuriem. Bet peidžeris taču viņam visu laiku pie rokas. Hm...

Precīzi pusseptiņos iezvanījās telefons. Harolds uzreiz pacēla klausuli, neļaujot pat līdz galam izskanēt pirmajam zvanam. Tas bija viens no Regālija vietniekiem. Kaut kāds Ivanovičs, Ivankovskis vai Ivančenko. Harolds vairāk necīnījās ar nacionālā pašlepnuma jūtām, skaidrā un raitā krievu valodā izstāstīja zvanītājam visu par gaidāmo saņemšanas un nodošanas operāciju. Vesela gūzma jautājumu. Vai vecene būs viena pati? Es nezinu. Solījās atdot visus dokumentus vai tikai kādu daļu? Visus. Septiņos? Jā.

Gramzdas ielas pieturā? Jā. Cik paprasīja? Divdesmit. Vairāk neko? Vairāk neko. Naudu dosi? Hm... kā būtu pareizāk? Labāk jau iedod. Labi, iedošu, bet... laiks iet. Vai paspēsiet būt klāt? Laikam jau nepaspēsim gan, druscīt par maz laika. Bet, redzi, izskatās jau tā, ka nopietni spēki nemaz nebūs vajadzīgi, vai ne? Šķiet, šoreiz tā būs tikai vienkārša atdošana, un te mēs tantītei neko nevaram padarīt.

Bet! Bet viens tu tur nebūsi, esi drošs. Kāds no mūsējiem tur noteikti būs klāt. Viņš ir ceļā vai jau ir tur.

Vai es viņu pazīšu? Nē, tas nav obligāti. Bet vai tev ir tāds aparātiņš kā diktofons? Būtu labi tādu paņemt līdzi un visu sarunu ierakstīt, jo tantei var pasprukt kāds vēlāk nozī​mīgs un mums visiem noderīgs vārdiņš.

Harolds domāja. Jā, laikam gan ir mums tāds verķis. Emmas īpašums. Pirms pāris gadiem kāds baltbārdains vecītis koši sarkanā mantelī bija to nolicis zem eglītes. Viņai darbā tāds esot nepieciešams, taču līdz pat šai dienai Harolds nebija Emmu pieķēris ar to darbojamies. Kaut kur mājās tam jābūt.

Okei, lai tad Harolds paņemot to līdzi. Un nepiemirsti ieslēgt. Viss. Pēc tam atkal piezvanīsi man.

Kam - jums vai Regālijam? Man, jo Regālija nemaz nav Rīgā. Skaidrs. Bez divdesmit septiņi.

Harolds drudžaini rakājās pa sekcijas plauktiem un pietiekami aši atrada Emmas diktofonu. Kā par brīnumu, tajā bija ielādētas pat pilnas baterijas. Patiešām maz lietots.

Dēls visu laiku trinās no sajūsmas.

Bez piecpadsmit septiņi. Jābrauc.

Harolds patiešām īsti nebija pārliecināts, vai pareizi sapratis randiņa vietu. Ielas nosaukums likās pazīstams, bet tāds orientieris kā autobusa pietura viņam neko daudz neizteica. Emma gan zinātu. Dēls?

Jā, aptuveni zinot gan. Nav nemaz tik liela izvēle. Zolitūdi šķērso divu maršrutu autobusi, un abos virzienos nebūs vairāk par kādām četrām pieturvietām. Ja ir tā, kuru dēls domājot, tad viņš zinot, kur tā meklējama.

40. nodaļa Gramzdas iela. Autobusa pieturvieta. Vecene. Sarkans žigulis.Par saviem šārīta piedzīvojumiem Harolds pavirši bija stāstījis tikai Borisam, bet neko nestāstīja Regālija palīgam, jo, kad noskaidroja, ka viņš nespēj nosūtīt savus «tos tur» spēkus laicīgi, Harolds saprata - pilnīgs blefs ir arī stāsts, ka kāds tur būšot un visu slepeni vērošot. Tas tāds profesionāls mierināšanas paņēmiens, kuram nebūs reāla seguma.

Regālija ļaudis novērtējuši, ka šoreiz izspiešanas nebūs, un tagad turpina auklēties nu jau tikai pieklājības pēc vai arī tāpēc, ka «priekšnieks tā lika». Par pašu Regāliju grūti teikt, jo droši vien viņš pietiekami aizņemts ar nopietnākām lietām un nedomā par mani vien. Pavēle bija nodota, un izpildītāji to savas izpratnes līmenī centās pildīt. Bet negrasos viņiem neko pārmest - saprotu, ka viņiem būs taisnība jebkurā gadījumā, un neviens nevar paģērēt no tik nopietna policijas formējuma, lai tas šķērdētu savu laiku un spēkus, tikai lai pārbaudītu katru manu aizdomu. Neskatoties uz visu to, viņi izrāda apbrīnojamu pretimnākšanu. Patiesībā tas ir vienkārši jauki. Un Regālijam ir absolūta taisnība, ka nav vērts šajā pasākumā iesaistīt iecirkņa policistus, jo, raugi, Regālija ļaudis vismaz ir pāris minūtēs sameklējami, bet tāds Černovs nav dabūjams trīs dienas pēc kārtas.

Iesaistījis šajā pasākumā kā amizantā spēlē arī dēlu, Harolds gan vispirms nepakļāvās viņa norādītajam virzienam un tomēr aizbrauca uz citu vietu, kuru pats bija iedomājies, taču jau pēc pāris mirkļiem saprata - tā tomēr nav īstā. Viņš bija apstājies dzelzceļam paralēlās ielas viducī, kur T burta veidā tai piekļāvās Zolitūdes masīvu divās daļās šķeļošā iela. Klajš lauks, un tuvumā nevienas mājas, uz kuras stūra varētu sazīmēt plāksnīti ar ielas nosaukumu.

Dēls paskaidroja - kopš tirdziņa atvēršanas ir pagarināts viena autobusa maršruts, un tagad tas kursē arī pa šo ielu. To Harolds nebija ievērojis. Taču šī noteikti nav Gramzdas iela, dēls apgalvoja. Šī ir Rostokas iela. Un tā, kas tai pieslejas perpendikulāri, arī nav Gramzdas.

Pareizi! Harolds beidzot aptvēra. Perpendikulārā taču ir Apūzes iela, un tagad esmu apstājies uz Rostokas ielas. Raugi, kādus divsimt metrus uz priekšu no šejienes labi var saskatīt to māju, pie kuras šorīt sazīmēju sarkano žiguli. Rostokas iela - tā bija uz plāksnītes pie tās mājas. Hm... Bet vienalga viss liekas aizdomīgi. Šī taču būtu piemērota vieta blēžu iecerētajai akcijai. Klaja vieta, nekur nav iespējams novietot neuzkrītošus novērotājus - ja šaubīgais Harolds tādus būtu sadūšojies pasūtīt -, un, skat, ar labu binokli no tā dzī​vokļa logiem var labi novērot un kontrolēt visu teritoriju.

Taču šī tomēr nekādi nav vecenes norādītā satikšanās vieta. Būs vien jāpaklausa dēlam. Bez piecām septiņi. Harolds paraudzījās uz blakus sēdeklī iegrimušo dēlu un pasmaidīja. Zēns ar ierastu kustību ar rādītājpirkstu pastūma uz augšu brilles un arī pasmaidīja. Noskaņojums ir labs. Labi, ka dēls man ir līdzi.

Un vispār labi, ka viņš tāds man ir. Daudzi ir jautājuši: kāpēc jūsu ģimenē tikai viens bērns? Kurš tad īsti negribēja vairāk - es vai Emma? Apstākļi neļāva. Man ir visnotaļ pamatotas aizdomas, ka savulaik, vazājoties pa visādiem īrētiem ūķiem, tieši vienā tādā dārgā strupiķī dēls arī sabojāja savu redzi. Tas bija tāds periods mūsu ģimenē, kad dēls gatavojās skolai, tāpēc dienām pacietīgi tupēja pie mākslīgās gaismas, trenējoties gan rakstīšanā, gan lasīšanā. Apguva viņš visu ātri, taču nekādi neizdevās ievilkt

līniju tieši rūtiņā vai izkrāsot aplīti tā, lai krāsa neklātos pāri malām. Sākumā to izskaidroja kā bērna iedzimto paviršību, kuru grūti lauzt, taču ne es, ne Emma tam nenoticējām. Dakteri izrakstīja biezu stiklu brilles, un hipotētiskā paviršība pazuda kā nebijusi - jau pirmajā vakarā dēls vilka tik precīzas un taisnas strīpas, ka prieks bija skatīties. Tie paši dakteri gan aizvien apšaubīja manu domu, ka puikam redzes stiprums zudis no dienasgaismas trūkuma, tā esot pārāk vēlu atklāta iedzimta vaina, taču es tomēr paliku pie sava. Dzīvojām mēs toreiz bēdīgos apstākļos. Turklāt dakteri spītīgi neieklausījās, ka ne man, ne Emmai nav redzes traucē​jumu. No kā tad puikam lai iedzimtu?

Un tādos apstākļos laist pasaulē bērnu pēc bērna? Neparko! Kad jau mums bija Zolitūdes dzīvoklis, tad dēlam bija desmit gadu un pašiem pāri trīsdesmit.

Nu atkal Harolds bija nomierinājies. Atdos tev dokumentus, būs paņirgājušies par tevi, un būsi arī saņēmis sodu par paša paviršību un izklaidību. Iekod mēlē un dzīvo tālāk.

Nezinu, nezinu, vai tā nu gluži būs? Vai es ar to samierināšos? Kālab tad es tik cītīgi meklēju un šorīt arī atradu to žiguli?

Harolds aizrullēja mašīnu uz dēla norādīto vietu un tūlīt arī saprata, ka tā ir īstā, nepalika citu variantu. Jā, un tur, uz kādas privātmājas stūra jau varēja izlasīt arī ielas nosaukumu - Gramzdas iela, tur arī pieturvieta. Harolds pabrauca tai garām un apturēja mašīnu pašā brauktuves malā apmēram divdesmit metrus aiz pieturvietas. Nekas vēl nevarētu būt nokavēts, jo pulkstenis rādīja bez vienas minūtes septiņus, un FM radiostacija pat nebija nospēlējusi gongu.

Ko tagad darīsim? - dēls jautāja, sažņaudzis vienā rokā mazu piezīmju blociņu, kura pirmajā lapaspusītē bērnišķīgā rokrakstā bija uzrakstīts: AC 4084, - bet otrā rokā pildspalvu.

Neko. Sēdēsim un gaidīsim, - Harolds atbildēja. Nāvīgi jau pats zinu - ko tagad darīsim?

Harolds cauri mašīnas logam vēroja apkārtni un secināja, ka šī arī ir itin labi izvēlēta vieta, no blēžu viedokļa raugoties. Visapkārt pilnīgs klajums, un līdz tuvākajām blokmājām vairāki simti metru. Otrā pusē gan tuvu privātmājas sēta un arī pati māja, bet Harolds bija pilnīgi pārliecināts, ka ne vecene, ne mazie zagļi tajā nedzīvo. Tas tomēr būtu pārlieku lecīgi un muļķīgi, ja viņi šo satikšanos norunātu tieši pie savas mājas.

Harolds rūpīgi noskatīja māju un secināja, ka tā ir celta krietni sen, bet pavisam nesen atjaunota un tagad izskatās itin labi. Tāds mazs un krāšņs brīnums visumā noplukušajā un nesakoptajā blokmāju rajonā.

Nē, slima vecene nevarētu dzīvot tādā mājā.

Atpakaļskata spogulītī varēja labi saskatīt autobusa pieturvietu un visu ielu līdz pat nākamajam krustojumam. Priekšā klajums. Pa kreisi arī. Bet es zinu, ka tas ir tas īstais virziens, no kura visas briesmas vai visi atklājumi jāgaida. Tieši tajā virzienā arī ir Rostokas ielas 18. nams. Un nav nemaz svarīgi, vai Regālija cilvēks patiešām tepat kaut kur tuvumā ir vai nav. Patiesībā pat grūti iedomāties, kur viņš te varētu neuzkrītoši noslēpties. Patiešām - tad jātup tālajos kokos ar binokli. Un te nav arī kur novietoties nejaušām mašīnām ar iekšā sēdošiem šķietami laiskiem zēniem, lai tas neradītu aizdomas tramī​gajos noziedzniekos.

Jā, tas tiem zēniem tīri labs aprēķins. Nezin no kurienes vecene uzradīsies? Ja viņu ar mašīnu nepieved tieši klāt, tad tām beigtajām kājām jānokāto vērā ņemams gabals. Atbrauks ar autobusu? Nav izslēgts.

Redz, kur viens ir! - dēls pēkšņi iesaucās.

Kas ir?... Un nekliedz tik skaļi.

Sarkans žigulis! Redzi?

Nē, tas bija kaut kāds pavisam neriktīgs.

- Pierakstīji numuru? - Harolds jautāja.

-Jā, redz, kur ir, - dēls lepni teica. Laikam jau viņš savu uzdevumu līdz galam nebija izpratis, taču viņam neapšaubāmi patika šī operācija.

- Turpini uzmanīgi skatīties. Es arī to redzēju, bet uzreiz sapratu, ka tas nav īstais, - Harolds

paskaidroja. - Bet skaties vērīgi.

Dēls pamāja ar galvu.

Desmit pāri septiņiem. Kavējas. Kā tādi lieli mākslinieki oficiālās ballēs, kur elegantu kavēšanos uzskata par prestiža lietu. Varbūt noslēpušies un pēta? Varētu būt. Tup un pēta - esmu viens vai neesmu.

Nu esmu, esmu viens, johaidī! Kas ir, no puikas nobijāties? Nāciet vien šurp!

Harolds izkāpa no mašīnas un nevērīgi pastaigājās šurpu turpu. Tā bija maza spēlīte, jo patiesībā viņš nemaz vairs nebija uztraucies un pilnībā kontrolēja situāciju. Pieturvietā bija salasījies palielāks ļaužu pulciņš, un Harolds saprata, drīz jāpienāk autobusam. Drīz tas arī pienāca, iegrozījās brauktuves malā, šņāca un tusnīja, čerkstot un klabot atvēra durvis. Laukā neviens neizkāpa. Savukārt visi gaidītāji sakāpa iekšā, un autobuss, izperdot biezu, indīgu dūmu mākoni, aizlīgoja garām Haroldam un mašīnai.

Harolds aizgriezās, lai dūmi nekostu acīs.

Tukšums un klusums.

Piecpadsmit pāri septiņiem. Saule jau norietējusi, bet vēl gana gaišs. Ko tad tu tā stresoji, tantuk, ka pati tagad kavējies? Līdz pus​astoņiem vēl pagaidīšu.

Pa to laiku garām abos virzienos pabrauca vēl pāris žigulīšu, kuru krāsu nosacīti varētu dēvēt arī par sarkanu. Harolds ar acīm uztvēra dēla vaicājošo skatienu un zīmīgi pakratīja galvu. Dēls saprata - nav īstie.

Un tad nāca īstais. Tas, kuru Harolds visvairāk bija gaidījis. Vai​rāk par veceni. Ja vecene atnestu tos dokumentus, tas nebūtu slikti, taču galvenais, un tagad viņš to saprata skaidri, bija tas - būs vai nebūs arī žigulis? Un bija. Harolds to pamanīja jau laicīgi. Tēlodams, ka bezgala nervozē, viņš pastaigājās gar mašīnu, taču visu laiku slepus raudzījās zemapziņas diktētajā virzienā. Tieši no turienes arī gaidītais uzradās.

No nelielas šķērsieliņas, kas gāja cauri blokmāju stāviem, uz Gramzdas ielas izgrieza sarkans žigulis, uzņēma strauju gaitu un tuvojās Haroldam. Uzreiz varēja saskatīt, ka tajā sēž divi. Vadītājs un viens viņam blakus. Viņi tuvojās, un jau no divdesmit metru attāluma Harolds atpazina abus vakar pie vasarnīcas redzētos tipiņus, arī tas pats žigulis, kuru viņš šorīt sazīmēja pie Rostokas ielas 18. nama.

Ar to pietika. Pilnīgi. Vēl aizvien tēlodams izklaidīgu idiotu, Harolds nesagaidīja, kamēr žigulis sasniedz viņu, uzgrieza tam muguru un soļoja atpakaļ. Kad tas strauji pabrauca garām, Harolds iešķībi palūrēja un nu jau skaidri redzēja abus iekšā sēdošos. Šis, protams, bija cits skata punkts, salīdzinot ar vakarējo, toties drošs. Pie stūres, šķiet, mazākais, bet blakus otrs, ar biezu un tumšu matu ērkuli. Viena roka nevērīgi uzlikta uz atvērtā loga malas, un tāds domīgs un koncentrēts skatiens tālumā. Ei, veco zēn, kur tu tā skaties? Vai tiešām kā Kolumbs - cerībā milzīgajā jūras klajā saskatīt Ameriku? Harolds klusītēm vīpsnāja. Nevainīgs garāmbraucējs tik koncentrēti neblenzīs neko īpašu neizsakošās koku galotnēs. Mazie idioti. Un abi tajās pašās melnajās drēbēs. Nezin vai viņi tās kādreiz novelk arī? Žigulis tikpat ātri, kā uzņēmis, nometa straujo gaitu, piebremzēja tuvā krustojuma priekšā, pamidžināja pagrieziena rādītāju, pagriezās pa kreisi un aizbrauca atpakaļvirzienā. Tā tas tūlīt pazudīs manam skatienam, Harolds nodomāja. Nu, kas tad būs tālāk? Viņi tagad redzēja, ka es te esmu. Ar to pietiks? Viņi jau bija pazuduši skatienam. Atraduši kādu šaubīgu sānceliņu, kuru noteikti nevarētu uzskatīt par ielu, viņi nogriezās pa labi un tikpat dedzīgi pierullēja pie veikala, kurš slēpās aiz attālajiem kokiem.

Varēja saprast, ka viņi piebrauca un apstājās, bet saredzēt vairs neko nevarēja. Varbūt kāps laukā. Ies zvanīt vecenei?

Harolds pagriezās un soļoja atpakaļ. Nazis, protams, kabatā un kārtīgi sažņaugts plaukstā. Otras rokas pirksti uz diktofona slēdžiem. Skatiens uztvēra dēla izteiksmīgo atgādinājumu par sevi. Kuš, Harolds savilka lūpas. Es redzēju. Jā, jā, tas bija īstais. Dēls pamāja ar galvu.

Drīz būs pusastoņi. Harolds pamanīja kādu būtni nākam no maģiskā virziena puses. Hā, varētu būt!

Nekas, lai tikai nāk. Nu jau viss risinās visnotaļ pieņemami. Žigulītim ar abiem mazajiem noziedz​niekiem nekur vairs nesprukt. Nu viņi man ir rokā.

Haroldam šķita, ka visu ir pareizi sapratis. Vai nu tā vecene dzīvo ar zēniem kopā, vai atsevišķi, bet visi viņi ir no TĀS puses. Viss viņiem ir vairāk vai mazāk kopīgs. Zēni viņu paņem mašīnā, aizved līdz tai vietai šķērsielā, kur tā vēl neiznāk no blokmāju skāvieniem, izsēdina un piekodina gaidīt. Tad paši turpina braukt, aši novērtē situāciju ar mani, es tur esmu jau sen pamanīts, secina - nekā aizdomīga nav, brauc tālāk, vēl drošības pēc piebrauc pie veikala, tur, teiksim, nopērk klaipiņu maizes, tad met atkal visu loku un dod vecenei attiecīgu zīmi - vari iet. Un viņa iet. Un, re, kur tagad nāk. Jā, kaut kas balts arī rokā kuļājas, īstā.

Pieturvietā atkal bija sapulcējušies cilvēki, taču no tās būtnes gaitas, kuru tagad uzskatīju par «īsto», jau priekšlaikus varēja saprast, ka viņa nedodas uz autobusu. Lēni gāzelējoties, viņa pagāja garām pieturvietai un jau pa gabalu sauca: - Ehē, jūs jau laikam man gāid, jā?

Pēc šādas izrīcības jebkurā situācijā var atpazīt krievu. Ļoti sta​bils raksturlielums. Gan savu tautības brāļu, gan citu vidū krievs nekad īpaši neauklējas ar normālu etiķeti. Viņš visu sakāmo droši izbļauj pa gabalu.

Harolds vēl neko neteica. Viņš apstājās mašīnas aizmugurē un ļāva vecenei pienākt tuvāk. Bez mazākajiem aizspriedumiem - tas bija nožēlojams radījums. Izbalējis un noplucis zaļgans ziemas mētelītis, nošķiebtas un putekļainas kurpes, kājās vecām sievām tik raksturīgās brūnās pusvilnas zeķes, tādas, šķiet, sievietes masveidā valkāja piecdesmitajos gados, zeķes sildīja ne pārāk veselās kājas, kuras cilāt viņai bija tiešām grūti. Bet tas laikam bija viņas svētais un varbūt arī vienīgais pienākums visā nozieguma ķēdē, un brīdi pa brī​dim šīs mocības bija jāiztur.

Kad būtne pienāca pavisam tuvu, Harolds ievēroja arī plānus un taukainus matus, kuros ritmiski vijās melni un pavisam sirmi pavedieni. Mati nebija gluži taisni, lai arī tieši tāds iespaids radās. Vismaz savā jaunībā viņai droši vien bijušas itin fifīgas un skruļļainas frizūras, kas veidotas bez īpašas ondulācijas. Bet galvenais, kas iekrita atmiņā, bija seja. To ieraugot tuvumā, Harolds saprata - kāju kaite nebūt nav galvenā, kas šim dīvainajam radījumam sagādā lielākās ikdienas raizes. Profesionāls mediķis laikam uzreiz un nekļūdīgi pateiktu, ar kādu iekšķīgu un laikam jau nedziedināmu kaiti šī būtne sirgst.

Harolds, protams, to noteikt nevarēja, taču saprata gan. Kaut kas zili-brūni-dzelteni-pelēcīgi šausminošs.

Un tas nebūt nav alkoholiķa vītums. Un tomēr tas nespēja noslēpt - viņas ādas īstais pigments ir un paliek ziemeļu tautām neraksturīgais brūnais.

Taču vispārsteidzošākās bija acis. Divi apaļi, tumši brūni un asredzīgi okulāri, kuros strāvoja no slimā organisma pavisam neatkarīgs saprāts. Bija vai nebija saprāts? Varbūt ne īsti saprāts, bet skaidra apziņa par to, kāds tagad gads, kāda diena un ka šis ir tas pats Garoļd, fašist prokļatij, no kura pienākas divdesmitnieks. Viņas acis ļāva Haroldam secināt - tādas jau esmu kaut kur redzējis. Pavisam nesen.

Pēdējo reizi, šķiet, pirms pāris minūtēm. Ar tādām tikai sev zināmajā svarīgajā tālumā truli bija blenzis biezmatainais brūnacis sarkanajā žigulī.

Vecā jau bija piegāzelējusies klāt un apstājās. Viņa pamatīgi elsa, seju klāja sviedru lāsītes.

- Ekā es tad nu atnāc ar... Jūs ir tas Garoļd, ja?

-Jā, jā. - Harolds pēkšņi kļuva bezgala lietišķs. Klikš - un ieslē​dzās diktofons. Labi, ka nepiemiršu!

- Nu tad ekā mēs visbeigās satikās. Man jau nav viegl, bet klāt nu es ir.

Harolds pastiepa roku. - Tie ir tie dokumenti?

Palielā polietilēna maisā lielā jūklī bija sasviests, šķiet, patiesi gandrīz viss, kas reiz tik kārtīgi gulējis viņa tumšsarkanajā diplomātā. Harolds paņēma maisu, uzmeta uz mašīnas bagāžas nodalījuma pārsega un sāka pa to rakņāties.

-Jūs man to naudiņ dos, vai ne, ko?

- Dos, dos, - Harolds strupi izmeta un turpināja rakāties, lai vispirms uzmeklētu pasi. Atrada.

Pāršķirstījis to, Harolds secināja, ka tur viss ir kārtībā. Okei, pārējo tad varēs aplūkot mājās. Viņš iebāza roku bikšu kabatā un izvilka jau iepriekš sagatavotās naudaszīmes. Bet - nekā nebija! - tur nebija

divdesmitnieks, bet tikai piecpadsmit. Normāls darījums, vai ne? Tu prasi divdesmit, es piedāvāju desmit. Vienojamies par vidējo.

Vecene paņēma naudaszīmes, uzmeta tām ašu skatienu, bet neko neteica. Laikam nebija pat tik daudz cerējusi.

- Te ir viss, kas bija diplomātā? - Harolds jautāja.

- Nūja, kā tad... tas ir... ē... es tokš nezin, kas tur tai vis bij... sitas te... ē... vis tas teitan ir, ko es tur mežā atrād, jā.

Ak tā? - Harolds pēkšņi izsmējīgi pārjautāja. -Jā, jā, jā. Jā gan.

Mežā?

Mežā, mežā!

Svētdien no rīta?

Nūja, ka takš.

Un diplomāta tur nebija?

Kas, kas tur nebij? Arzemņiks...

- Vai tad tos dokumentus tur kāds izmetis tieši svētdien no rīta, ko? - Harolds atkal uzbrūkoši jautāja.

- Ē... kas tad tur ir... es nezin, nesaprot. Ko? A kas tad ir?

- Nekas. Man ar jums ir ļoti paveicies, vai ne? Piektdien un sestdien bija tāds lietus, ka visi dokumenti, ja tie tur tajā jūsu mežā būtu gulējuši, būtu samirkuši un kļuvuši pavisam nelietojami.

- ... ē ... es nesapront... kā lai šito te pasāk... A kas ir?

- Nekas nav. - Toties Harolds saprata, ka savā ziņā vecene ir patiess ūnikums. Viņa vienlaicīgi gan saprot, gan nesaprot visu. Pilnīgi patiesi. Viņas galvā viss tā saputrojies, ka viņa reizēm galīgi nezina, ko teikt un ko neteikt. Varētu pat sacīt, ka viņai tas klasiski padodas. Laikam nav nekādas jēgas viņu tirdīt.

- Un to diplomātu jūs tiešām nekur tuvumā neredzējāt?

Ko tād?

Diplomātu. Somu, kurā tie dokumenti bija iekšā!

Ak tā! Vai, vai! Ko jūs tagad runā! Ko jūs te man te tagad runā? Vai tieš jūs akai te padomā, ka es kaukā tur, šitā te kaukā slepen vai slikt? Ka es to jūsu to som tur kaukā panēm, jā, ko?

Nē, nē, pasarg Dievs! - Harolds gluži vai sāka atgaiņāties. Viņa pēkšņi bija sacēlusi tādu troksni, ka, likās, visi pieturvietā stāvošie jau ir pagriezuši galvas šai virzienā. Un vēl Haroldam likās, ka no tik slimīga organisma atveres, kuru sauc par muti, noteikti jānāk laukā nelabai smakai. Tā tagad bija ļoti tuvu.

Zigmund, tur jau nav neviena zoba, kuru izdauzīt! Viņš aizgriezās.

- Vai, vai! Vai tad tā var padomāt? Es tak tik godīg, tik godīg. Vai, vai ! Man tokš nav nekad to som.

Vis, ko es tā atrād, vis ir teitan. Te tas vis ir taj kul. Te tas vis ir, un es pat i pirkst nav likuse klātu. Pat ne pirkst. Vai, vai!

Kā tad tu atradi to manu telefona numuru un visu pārējo, ja neesi pat pirkstu likusi klāt? Eh, labi, nav ko te vairs ņemties.

Un lietussargs? - Harolds pēkšņi jautāja.

Kas, kas? Kas tāds akai?

Lietussargs arī nekur tuvumā nebija?

Nē, nē. Ko jūs man te? Es āpskatij vis tur visapkārt. Vis tā pamatig izčamdī vai... bet neko tur vairāk, neko tur tādu, nē, nē. Neko, neko. Eku, es jau gan saprāt, ka vēl tur kād liet būt vai kas. Apskatījs ar, jā, bet nekas, nekas. Neko cit tur nebij. Itin neko nebij. Bet jūs tak nepadomā akaliņ neko tād nelab. Es ir tik godīg, tik godīg! Cits tak i virsu nepaskatīt, vai ne? Bet es panēm un uzreiz jūs zvanī, un tā meklēt...

Labi. Paldies un sveiki. - Harolds pagriezās un gāja vērt vaļā mašīnas durvis. Bet tad pēkšņi pagriezās atpakaļ. - Un saviem zēniņiem pasakiet, lai tā tomēr vairāk nedara. Lai nebojā savu jaunību.

Tas nav īstākais ceļš uz labklājību.

Vecene patiesi neattapa, ko teikt. Mute tā arī gribēja kaut ko bilst, taču acis izbrīnā rimbuļoja kā

spēļu automāta zīmes, kamēr beidzot sakrīt kaut kādā loģiskā kombinācijā un apstājas uz līnijas.

Harolds pa to laiku jau bija iesēdies mašīnā, aizspieda durvju puļķīti un iedarbināja motoru. Kuli ar dokumentiem viņš spēji iesvieda dēlam klēpī un laikam tik strauji un sparīgi, ka dēls satrūkās un ar izbrīnu paraudzījās, it kā vaicātu - par ko tad man tā?

Taču vecene beidzot bija sasummējusi savu sakāmo un laikam gribēja to arī izteikt. Laikam pat teica.

Viņa negaidīti strauji bija pieskrējusi pie mašīnas loga un kaut ko sparīgi centās skaidrot, nezin kāpēc vicinādama rokā pa gaisu Harolda pasniegtās naudaszīmes. Viņš vairs pat nepaskatījās uz vecenes pusi.

Ar acu kaktiņu vērodams, vai viņa nav pieķērusies durvju rokturim vai uzgūlušies mašīnas sānam, Harolds uzmanīgi izkustināja mašīnu no vietas, vēlreiz pārliecinājās, ka nevienu ar šo manevru neapdraud, piedeva gāzi un brauca prom. Spogulītī varēja redzēt, ka vecene stāv pašā brauktuves maliņā un aizvien vēl kaut ko kliedz nopakaļ. Haroldam šķita, ka autobusa stāvvietā gaidošie ļaudis laikam nodomāja par viņu šo to sliktu.

- Ko viņa vēl tur teica? - Harolds jautāja dēlam.

- īsti nesapratu. Kaut ko par zālītēm. Ka tūlīt pat iešot uz ap​tieku - kaut ko tādā garā.

- Uz aptieku? Uz morgu viņai jātaisās...

Dēls vaicājoši palūkojās uz Haroldu, taču neko neteica. Pāris manevru - un viņi jau bija pie mājām.

Nezin gan, vai es pareizi darīju, pašās beigās pateikdams par tiem zēniem? Dikti jau nu viņiem noderēs manas pamācības! Varbūt nevajadzēja. Nevar saprast. Kas mani raustīja aiz mēles?

Tad Harolds aptvēra, ka vēl aizvien nav izslēdzis diktofonu. Klikš. Tūlīt paklausīsimies.

41. nodaļa Harolds bija mierīgs, bet nikns, īpaši uz veceni, ar kuru nule kā bija sastapies. Nav svarīgi, kāda bijusi viņas dzīve un visi tie iemesli, kas viņu noveduši uz noziedzības takas un padarījuši par staigājošu mironi. Viņš bija nikns, ka par nozagtajiem dokumentiem tomēr bija spiests visnotaļ labprātīgi un pazemīgi samaksāt. Pēkšņi šī piecpadsmitnieka bija vairāk žēl par to naudu, kuru līdz ar visu pārējo izzaga no mašīnas.

Nekur arī nebija pazudis dvēselē ielijušais tīksmais miers. Tas tomēr ir sasodīti jauki, ka viss nu atkal ir atgriezies, tomēr ir un paliek jauki.

Harolds izbēra polietilēna kuli uz galda uz sāka atkal rakņāties pa saviem haotiski sasvaidītajiem dokumentiem. Pie katra atpazītā papīrīša šķita, no sirds noveļas pa lielam akmenim, un laikam jau šo akmeņu tur bija krietna kaudze.

Pase. Paldies Dievam, bija nebojāta, nebija ierakstīts nekas rupjš, un nebija ar adatām izbakstītas acis fotogrāfijā. Ārkārtīgi jauki. Jau rīt no rīta var mierīgi doties uz banku un kārtot visas lietas bez aizķeršanās.Taču tūlīt arī nāca rūgts izbrīns. Protams, Harolds pašā sākumā bija atmetis cerības atgūt diplomātu, par lietussargu un degvielas tvertnes vāciņu nemaz nerunājot, taču nebija gatavojies tik nekrietnai un rafinētai savu mantu izķidāšanai. Tur nebija ne ādas vākos iesietā vizītkaršu albuma, ne firmas grāmatvedības pierakstu bloknota, ne arhitektam tik nepieciešamā caurspīdīgā lineāla, ne minikalkulatoriņa un nebija pat plastmasas vāciņu, kuros vēl pagājušo trešdien, glīti sakārtoti, gulēja visi viņa dokumenti. Paši parastākie plastmasas vāciņi, kas veikalā maksā nieka santīmus! Visu pārskatot ar steidzīgu skatienu, šķita, gandrīz visi dokumenti atdoti. Pēc brīža atradās arī no melnā bloknota izplēstās lapas ar visiem grāmatvedības pierakstiem un pat ar saspraudi sasprausta čeku un kvīšu paciņa, kas bija glabājusies vienā no bloknota ielocēm. Tomēr tas nebija gluži viss, kas bija diplomātā. Nebija, piemēram, nevienas vizītkartes. Nevienas pašas! Harolds tās ļoti rūpīgi vāca un kārtoja pēc nozīmīguma un lietošanas biežuma, kopumā tur vajadzēja būt pāri par simt vizītkartēm. Droši vien par to nebūtu jābrīnās. Tas zagļiem būtu prasījis pārāk lielu darbu - lupināt no katras iedaļas laukā katru vizītkarti. To varēs izdarīt vēlāk vai - vēl amizantāk - mēģināt pārdot simpātisko albumu ar visām vizītkartēm,

paziņojot, ka tas tagad tāds serviss. Maitasgabali. Tur bija visnotaļ svarīgu ļaužu telefonu numuri un adreses, bet galvenais, ka šajā kolekcijā bija virkne tādu kartīšu, kuras katra par sevi bija zināma vērtība, jo liela daļa to īpašnieku nemēdz, kā lecīgie jaunbagātnieki, vizītkartes dāļāt pa labi un pa kreisi. Tur bija cienījamu sabiedrības cilvēku adreses, telefonu un peidžeru numuri, arī citas norādes, kā saimnieku atrast.

Otrreiz pie tādiem tikt nebūs iespējams vai arī jāpieliek milzu pūles, lai tādas savāktu. Un liela daļa no šiem cilvēkiem bija potenciāli klienti.

Tagad Harolds nožēloja, ka nav bijis tālredzīgs un šos svarīgos datus pierakstījis kādā piezīmju grāmatiņā, kura glabātos tikai mājās. Šķita, ir arī pilnīgi visi zemes dokumenti. Pat kvītis par samaksātajām nodevām. Piemēram, par zemes iemērīšanu. Šīs kvītis Harolds glabāja ar īpašu cinismu. Kopš brīža, kad bijusī lielsaimniecība piešķīra viņam zemesgabalu, tas ir jau vismaz četras reizes pārmērīts. Viens un tas pats zemesgabals sešos gados pārmērīts četras reizes! Tieši tik daudz reižu pa šiem gadiem ir mainījušās gan valsts, gan pašvaldības struktūras ar visām plašajām birokrātiskajām kāpnēm. Kā tikai mainās kārtējais deputātu sasaukums, tā uzrodas kāda jauna komisija vai komiteja un paģēr visu pārmērīt. Savādāk netikšot apstiprinātas īpašuma tiesības, vai arī sameklē citu bubuli. Katra pārmērīšana maksā tik un tik. Jaunajām struktūrvienībām taču vajag kaut kā eksistēt un attaisnot savu pastāvēšanu, vai ne? Un amizantākais bija tas, ka, piemēram, Harolda zemesgabaliņu visas četras reizes mērīja un pārmērīja viens un tas pats pagasta mērnieks un, izņemot pirmo reizi, darīja to, neizejot no sava kabineta. Viņš vienkārši pārrakstīja vecos un nemainīgos datus jauna parauga veidlapā, bet Harolds tikai maksāja, saņēma kvītis un lika tās glītā čupiņā. Vecumdienās būs par ko uzjautrināties. Varbūt ar gadiem tādu kvītiņu būs sakrājies jau pabiezs sējumiņš, kurš kādreiz varētu kļūt par bibliogrāfisku vērtību.Okei, štrunts ar visām sitām lietiņām!

Tieši tās taču padara mūsu īso un pelēko dzīvīti krāsaināku. Lai jau visiem birokrātiem un valsts reketa iestāžu piesūcekņiem tiek tas seklais prieciņš. Nabagāks es no tā nepalikšu.

Ar zemes dokumentiem tātad viss būtu kārtībā. Bet attiecīgie līgumi, par kuriem Harolds bija domājis un uztraucies visvairāk, gan bija nedaudz cietuši. Principā tie visi bija, taču no tiem dvesa kaut kas bezgala aizdomīgs. Harolds tos rūpīgi pārcilāja, pārskaitīja, kārtoja, saņurcītākos rūpīgi nogludināja ar plaukstu, kaut ko murmināja zem deguna, tad atsāka šīs akcijas no gala. Kaut kas ar tiem ir darīts. Tie būs kopēti? Jā, to tik viegli nevar noteikt. Un tad viņš pamanīja, ka dažiem trūkst pirmo lapaspušu.

Savādi. Tās nav ne lapas, kurās sarakstīti lielie līgumskaitļi, ne arī tās, kur ir adreses un visi pārējie cilvēku vai iestāžu rekvizīti. Tam parasti atvēlētas pēdējās lapas. Vai tas darīts ar nolūku, lai atstatu ticamāku iespaidu, ka tie tiešām atrasti mežā?

Pārcilājot visu atkal, Harolds atšifrēja vēl vienu metodi, pēc kuras zagļi revidējuši viņa mantas un tad izlēmuši, ko atstāt sev un ko atdot. Papīru vidū nebija neviena līguma par automašīnu īrēšanu. Tie bija tādi īpatnēji līgumi un kalpoja kā blēdības piesegs firmas grāmatvedībā. Nebija nozīmes noformēt personiskās automašīnas kā firmas īpašumu, jo tad jāmaksā īpašuma nodoklis, tāpēc viņi ar Borisu - pēc Harolda ieteikuma, protams, - bija nolēmuši noformēt fiktīvus nomas līgumus, uz kuru rēķina iespējams kompensēt viena otra tālāka izbraukuma izmaksas. Principā šie līgumi bija fiktīvi, taču tajos figurēja reāli cilvēki un reālas automašīnas, un pielikumā bija automašīnu tehnisko pasu kopijas, kurās, starp citu, norādīts viss iespējamais - mašīnas modelis, izlaiduma gads, īpašnieka vārds un uzvārds, mājas adrese...

Lūk, tieši šie papīreļi bija izpelnījušies īpašu zagļu uzmanību. Harolds aizdomājās. Viņi neinteresējās par līgumiem ar pasūtītājiem, bet gan par šiem it kā nenozīmīgajiem nomas līgumiņiem! Ahā, viss skaidrs!

Pareizi. Tūlīt pat jāsazinās ar šiem cilvēkiem un jābrīdina par notikušo. Zaglēnu domu gaita taču ir bezgala vienkārša, vai ne? Gluži vai no gaisa tieši rokās iekritusi ārkārtīgi noderīga informācija. Atliek tikai uzmeklēt attiecīgo adresi, nedaudz pasekot, un - kārtējais zādzības upuris var stāvēt ielas malā, vēcināt rokas, vaimanāt, lādēties un gaidīt, kad nu mūsu varonīgā policija sāks aizstāvēt viņa pilsoņa un īpašuma tiesības.

Bet... Ai, nē!!! Varbūt nemaz nav jāsteidzas ar šo cilvēku brīdināšanu. Varbūt tieši viņi varētu kļūt

par... Hm. Te patiešām jāpadomā.

Ja vien zēniņi jau nav pasteigušies. To gan derētu pārbaudīt.

Harolds sevi apsauca - ar ko tu te niekojies? Tagad taču viss ir kārtībā, vai ne? Tu esi šķīries tikai no naudas un vēl pāris vecām mantām. Bet zagta manta, kā zināms, laimi nevienam nenes, ne tam, kurš to zadzis, ne arī tam, kam tā nozagta, un lai tā vecene nolauž savus pēdējos zobus, kozdama tabletēs, kuras nopirks vai nu par to izspiesto piecpadsmitnieku, vai arī par to naudu, kuru iegūs, pārdodot zagtās mantas krāmu tirgū vai kaut kur pie veikala stūra.

Miers - un viss! Un tad novēlās no sirds arī pēdējais akmens. Vairs nav vajadzīgs Černovs, ar kuru tikai posts un bēdas. Ne šo​vakar viņš man vairs vajadzīgs, ne rīt, ne parīt.

Tu'paklausījies, kas tajā diktofonā ierakstījies? - vaicāja dēls.

Vēl nē. Tiešām, jāpaklausās.

Harolds attina mazās kasetītes lenti līdz sākumam. Tikai čerk-stoņa un nekā būtiska. Neko tādu īpašu viņa arī nepateica. Draudu nebija. Drīzāk jau Harolds pats...

Toties itin labi bija ierakstījusies dēla balss, kur viņš stāsta par to, ko tad tā vecene tur beigās centās cauri aizvērtajam mašīnas lodzi​ņam pateikt.

Nekas tur nav sanācis, - dēls teica ar nožēlu, un Harolds juta, ka viņam viss šis pasākums liekas visnotaļ garlaicīgs un neizdevies. Tētis nevienam bandītam nesadeva pa galvu, un policists nevienam neuzlika rokudzelžus. Bija tikai visu laiku jācenšas sazīmēt kaut kādu dumju žiguli. Un viss. Pē.

Neko jau tādu īpašu viņa nepateica, - Harolds teica. - Bet sarkano žiguli tu redzēji? Tas bija ar to numuru, kuru es tev iepriekš nosaucu.

- Nu un kas tagad būs?

- Pagaidām nekas, - Harolds domīgi teica. - Varbūt arī nekas nebūs. Galvenais, es pārliecinājos, ka neesmu kļūdījies.

Tik vien?

Pietiekami.

- Tu viņus vēl meklēsi? -Jāpadomā.

- Kas tur daudz ko domāt? Ja tu zini, kur viņi meklējami, tad ir tikai jāņem ciet! - dēls gluži vai sašuta.

Tu domā? - Harolds pasmaidīja.

Protams.

Kā filmās rāda, ja?

- Kaut vai tā. Tu pats man esi stāstījis, ka zagļi nevar palikt ne​sodīti, vai ne?

Jā, to Harolds dēlam stāstīja gan. Vismaz divas vai trīs reizes. Kā jau katram mazam puikam, arī viņa dēlam šis tas nepiederošs agrā zēnībā pamanījies pielipt pie pirkstiem. Kaut kas pavisam nenozīmīgs, un Haroldam arī nebija šaubu, ka tas darīts, neapzinoties, ka tā ir zagšana, taču Harolds veltīja garus vakarus audzinošām pārrunām, un tās izpaudās, galvenokārt uzburot pēc iespējas šausminošākas ainas, kā ir un kā notiek cietumā, kur katrs zaglis agri vai vēlu nokļūst. Vienreiz mazais puika gluži vai apraudājās. Ne tāpēc, ka pārdzīvotu savu kļūmīgo soli, bet gan tāpēc, ka Haroldam izdevās uzburt īsti šausmīgu ainu par cietuma sadzīves tikumiem. No kurienes viņš smēlās iedvesmu, protams, neviens nezina, jo pats cietumā nav bijis pat ne ekskursijā.

Filmās vienmēr viss ir skaistāk un arī nedabiskāk. Tās ir tikai tādas mūsdienīgas pasakas, - Harolds tagad teica. - Filmas sižets parasti ir no reālās dzīves izrauts nogrieznītis bez sākuma un bez sekām.

Saproti? Labais saceļas pret ļauno, ir pietiekami spēcīgs, viļas korumpētajā policijā un tad pats ar visiem sliktajiem tiek galā, vai ne? Bet tā ir un paliek tikai filma. Dzīvē viss savādāk un sarež​ģītāk. Saproti?

Nesaprotu. - Puika bija saērcināts.

Nu jā... Kā lai tev pasaka? Redzi, ja tā pavisam tieši, tad man ir tikai viens ceļš, kā es varētu viņiem vienreiz un uz visiem laikiem atriebties, - viņi ir jānogalina.

...Kāpēc tā? Vispirms taču var kārtīgi sadot pa galvu un tad ielikt cietumā.

Tu tā darītu? - Harolds vaicāja dēlam.

-Jā! Tā to nevar atstāt! Bet nav uzreiz jāsit nost. Harolds iesmējās.

- Nu labi, pafilozofēsim tālāk. Teiksim, es viņus sameklēju rokā un izsitu katram pārīti zobu vai nocērtu pāris pirkstu. Vai arī - Regālijs viņus saņem ciet, Brunis apstiprina, ka zēniņi patiešām ir tie paši, tad vēl paseko visai tai ķēdītei, pierādās, ka arī vecene no viņu pulciņa, - ieliek viņus cietumā. Kas tad notiek? Tu domā, ar to viss beidzies? Tu domā, viņi staigā bez zobiem un bez pirkstiem, vairs nezog, pārdzīvo savu izniekoto jaunību, sāk lasīt grāmatas, iet baznīcā un kļūst par labiem cilvēkiem? Vai arī iznāk no cietuma, apguvuši mūrnieka vai elektriķa profesiju, un iet strādāt divās maiņās par simt latiem mēnesī? Tu tā domā? Jeb vai tu domā, ka jāsoda -un viss?

Dēls klusēja. Harolds pēkšņi jutās iededzies, jo laikam jau dēls nejauši bija trāpījis arī Harolda vārīgajā vietā. Patiesībā es pats arī visu laiku domāju un nekādi netieku pie vajadzīgās skaidrības - kā tagad rīkoties tālāk?

- Tā nemūžam nenotiks, - Harolds turpināja. - Kā tu domā, cik gadiņus viņiem var iedot par mašīnas apzagšanu? No pusotra līdz diviem. Un, ja viņiem nav bijusi pārāk raiba pagātne, tiek uzmeklēta vēl virkne visādu pozitīvu punktu, tad var neiedot arī tos pašus pusotra līdz diviem vai arī iedot nosacīti. Un viss. Viņi atkal ir mājās. Ar piekaušanu ir tas pats. Viņiem jāzina, ka to esmu izdarījis es. Tādām eksekūcijām būtu jēga tikai tad, ja sodītais zina, par ko tieši tiek sodīts, vai ne? Viņi uzzinās, ka to esmu darījis es. Bet man ir sieva, man ir dēls, mašīna un suns, galu galā viņi zina, kur es dzīvoju, ar ko nodarbojos, kur ik pa brīdim esmu dabūjams rokā. Kā tu domā, vai ilgi būtu jāgaida, kamēr viņi mums atriebsies?

Dēls aizvien klusēja. Viņš gan gribēja ko teikt, taču izskatījās, ka neuzdrošinās. Tas Haroldam nepatika.

- Saki droši, - viņš mudināja dēlu. - Kāda ir tava versija? Jeb vai tu domā, ka esmu nobijies?

Nedomāju, - dēls samulsis klusiņām teica. - Bet...

Saki, saki!

- Kāpēc tav pašam viņiem jārādās acīs? Sarunā ar saviem čomiem. Uzlieciet maskas vai cepures galvā, vai kā savādāk...

Haroldam nebija ko atbildēt. Viņš kampa gaisu kādai garai tirā​dei, bet - nebija ko teikt.

- Nē. Filmas. Tikai filmas, - beidzot viņš izmocīja no sevis kādu vārdu. - Negribu ticēt, ka tu patiešām nesaproti, par ko es runāju. Kaut gan labi saprotu tavu degsmi. Droši vien tavos gados es līdzīgā situācijā būtu domājis tāpat. Un - starp citu! - viņiem, tiem zaglēniem, ir tikai nedaudz vairāk to gadiņu nekā tev. Zināmā mērā atšķirība ir liela, bet, tā formāli raugoties, jūs esat viena pa​audze.

Nu un? Ko tu ar to gribi teikt?

Viņiem ir tieši tāda domāšana kā tev. Viņi jūtas droši un vareni, kamēr dara savas netīrās lietiņas un neviens viņus nav pieķēris. Bet, lai tādas paveiktu, visu laiku ir jākaldina kaut kādi plāniņi. Saproti? Visu laiku jādomā sliktas domas. Ja es viņiem kaut ko nodarīšu un turklāt vēl būs pilnīgi skaidrs, tas esmu bijis es, tad viņi nenomierināsies tik ilgi, kamēr atkal nebūs man visu atdarījuši. Un tagad tu teiksi tā: bet tad jau atkal būs tava kārta! Labi. Cik ilgi tā šahosim? Tāpēc es tev teicu, grozies, kā gribi, bet, ja kaut ko vēlos pasākt, tad tikai ar vienu vienīgu mērķi, proti, jau pirmajā reizē viņus piebeigt. Nu, un tagad paskaties uz manām rokām un paska​ties man acīs - vai es esmu uz to spējīgs?

Nezinu.

Nezini. Bet es laikam zinu gan. Nepavisam nevēlos, lai tu domātu, ka tētuks ir nobijies. Dabūjis atpakaļ savus dokumentus un nobijies. Vienkārši cenšos visu izspriest pēc iespējas loģiskāk. Nekur viņi nepaliks. Viņi vēl paši paveiks dižākus nedarbus, un gan jau pienāks laiks, kad pie visa varēs pielikt klāt arī man nodarīto. Tad rēķins sanāks lielāks.

Tu domā, ka drīz viņus tāpat noķers?

Cik nu tas būs drīz, to nevar zināt, bet padomā pats - vai tev nešķiet, ka es viņus esmu atradis pietiekami viegli? Un ko tas nozīmē? Manuprāt, viņi ir pavisam zaļi un pārdroši. Viņi drīz vien iekritīs ar visiem pierādījumiem. Uzrausies uz kāda mazāk apdomīga tipa par mani un drīz staigās ar nocirstām rokām vai sēdēs tajā cietumā kādu nopietnāku termiņu. Ticu, viņi tagad ņirgājas par mani, bet patiesībā paši ir gatavie idioti. Un tikai tādi arī kļūst par noziedzniekiem. Es nejūtu ne mazākā aicinājuma kļūt viņiem par pravieti, kurš atgriež dumjās avis uz pareizā ceļa, liekot izciest minimālu sodu. Lai paši sapelna sev visu, kas pienākas. Jācer tikai, ka viņi nenonāks līdz slepkavībām.

Harolds aptvēra, ka nu jau laiž pārāk augstos toņos. Dēlam, piemēram, būtu visas tiesības pārjautāt, ko īsti nozīmē vārds «pravietis».

- Ko tad es? - dēls teica. - Es tikai tā domāju...

- Ir jau labi, - Harolds samierinoši teica. - Es arī tāpat domāju. Pēdējās dienās ne par ko citu neesmu spējīgs domāt. Tev, protams, ir taisnība - kā saņēmu atpakaļ savus papīrus, tā nomierinājos. Bet saproti, lūdzu, pareizi - nevis nobijos, bet vienkārši nomierinājos.

-Jā, es saprotu.

Tad ir labi. - Harolds centās uzsmaidīt. Nezin, vai izdevās viņu pārliecināt? Laikam jau nē. Un tagad tikai neuzdod sev jautājumu -kāpēc tev vispār par tādām lietām ir jāpārliecina pašam savs dēls? Ir jāpārliecina - un viss! Paskaties tikai, kāds, - uzliec masku, lai tevi nepazīst...

Un iegaumē vēl arī to, nekas nav beidzies, - Harolds turpināja. - Vismaz šobrīd es droši apgalvot nevaru. Līgumi, piemēram, gandrīz nedēļu ir bijuši pie viņiem, un nevar zināt, kas ar tiem ir darīts. Tāda miermīlīga atdošana ar vecenes starpniecību var būt viltīgs uzmanības iemidzināšanas manevrs. Ā, nu jā - tā varētu būt, - dēls piekrita. Harolds bija uzvarējis. Tā viņam likās.

Tā ka tu, draudziņ, aizmirsti par maskām un citām tajās filmās saskatītajām padarīšanām.

- Labi, labi. Bet ko mēs tagad darīsim?

- Brauksim uz veikalu. Aizmirsi jau? -Jā, gandrīz aizmirsu. Okei!

- Nu redzi, kur mums parādās tā nelielā atšķirība starp, piedod, pusaudzi un lielu cilvēku. Nevar bezbēdīgi aizrauties ar idejām par maskām un slepenām cepurēm, bet visu laiku ir jādomā vairākos virzienos.

-Jā, bet es jau nebiju pavisam aizmirsis, es teicu - gandrīz aiz​mirsu, - dēls taisnojās.

- Labi, labi - nestāsti man tos savus pekstiņus! - Harolds smējās.

- Es jau arī nestāstu pekstiņus. Tā tas patiešām ir. - Dēls tēloja nopietnu un svarīgu vīru, bet lūpu kaktiņi nodevīgi raustījās.

- Labi. Ej un gatavojies, jo tūlīt brauksim. Sastādi sarakstu, kas, tavuprāt, ir jāpērk. Bet uzreiz pasaku - čipsus, šokolādes un citus sūdus jau uzreiz ieplāno mazāk. Labi?

-Jā. - Dēls arī smējās un devās uz savu istabu gatavot sarakstu.

Harolds vēl palika sēžam pie galda un netika vaļā no nule pārcilātajām domām. Viņš ne tikai nejutās līdz galam pārliecinājis dēlu, lai arī pašam likās, ka runāts ir gana loģiski, bet arī pats nenoticēja visam, ko stāstīja.

Harolds izklaidīgi zvalstīja rokās diktofonu. Ē, ko es esmu izdarījis? Diktofons visu laiku ir bijis ieslēgts? Ir ierakstījusies saruna ar dēlu. To ir vērts saglabāt tikai tāpēc vien, lai nodemonstrētu Emmai, sak, paklausies, kāds mūsu džekiņam atriebīgs funktieris. Nezin no kura tas viņam iedzimts?

Bija aiztinies nedaudz par tālu. Harolds nospieda atskaņošanas podziņu. «...Lai nebojā savu jaunību.

Tas nav īstais ceļš uz pārticību.» Tā es teicu? Tikko, pirms kādas pusstundas?

42. nodaļa Tikai pa ceļam uz veikalu Harolds atcerējās, ka ir piemirsis par saviem jaunākajiem piedzīvojumiem informēt Regālija vietnieku Ivanovski vai Ivančenko, vai kāds nu tur viņam bija vārds.

Bet, spriežot pēc pēdējās sarunas toņa, Harolds saprata, ka laikam tas tik steidzīgi nav. Piezvanīšu vēlāk, viņš nolēma. Pateikšu, ka dokumenti ir atdoti, tad vietnieks mierīgu sirdi teiks - nu re, cik labi, tad jau viss ir kārtībā, tāpēc - atā!

Pirms veikala apmeklēšanas Harolds izmeta nelielu līkumu. Kaut kas lika nobraukt pa Apūzes ielu līdz galam, tad iegriezties pa kreisi Rostokas ielā un tad vēl reizi pa kreisi. Bez apstāšanās viņš nobrauca garām 18. namam un tur, kā jau varēja gaidīt, ieraudzīja sarkano žiguli ar numuru AG 4084. Tas tagad bija novietots nedaudz savādāk - ar priekšgalu uz otru pusi. Aizmugures sēdeklī čurnēja kāds tips, un likās, viņš tur sēž un gaida kādu ierodamies, lai tūlīt pat varētu drāzties tālāk. Bija jau pamatīga krēsla, un nevarēja īsti saskatīt ne mašīnā sēdošā vaibstus, ne vispār ko konkrētu sazīmēt, bet tas vien, ka viņš čurn aizmugures sēdeklī, viesa domu, ka šis nav neviens no abiem jau labi zināmajiem tipiņiem.

Ja viņš tur sēž un gaida kādu atnākam, tad jau laikam kāds arī drīz parādīsies, Harolds nodomāja.

Apstāties atkal zem tiem bērziņiem un, mirstošo lapu aromāta ieskautam, pagaidīt, lai lieku reizi pārliecinātos par savu aizdomu pamatotību? Nē, labāk nevajag. Es taču skaitos nomierinājies. Lai tie zēni dzīvo. Pagaidām.

Tu taču viņus nenogalināsi, vai ne?

Dēls jautājumus neuzdeva. Šķiet, viņš pat lāgā nebrīnījās par Harolda izmesto neloģisko līkumu un laikam jau nebija arī pamanījis sarkano žiguli. Domās viņš jau bija Holandē un tagad prātoja, kā pārliecināt tēvu, ka čipsi un citi našķi ir izdzīvošanai vitāli visnepieciešamākais.

Beigu beigās dēls arī uzvarēja. Tā bija viegla uzvara, jo tovakar Harolds bija bezgala laipns un vēlīgs.

Vēlāk mājās, kārtojot dēla ceļasomas, abi vienojās, ka vīrieša cilvēkam tāda gatavošanās tālākam ceļam ir krietni vienkāršāka padarīšana. Ar visu to, ka dēlam bija jāņem līdzi gan biezais, gan plānais treniņtērps, krosa kurpes un cits sportošanai nepieciešamais inventārs, arī pārējais - produkti, ikdienas drēbes un vēl visādi nieki -, tas viss sagula vienā palielā treniņsomā, kas nelikās smaga vai neērta.

Harolds negribēja skaļi salīdzināt, taču dēla mantas izskatījās ļoti optimālas salīdzinājumā ar Emmas Eiropas apceļojuma pekelēm. Šī kārtošanās un krāmēšanās ļoti patika foksim. Viņš visur bija klāt, un melnais purngals pamanījās iešņukurēt katrā iespējamā vietā. Laikam jau sunītim šķita, ka paredzētajā iešanā vai braukšanā ir ieplānota vieta arī viņam. Mazais astes strupulis satraukti kustējās, un viņš pats absolūti neņēma ļaunā, ka tika ik pa brīdim gan saudzīgi, gan nesaudzīgi pagrūsts nostāk. Foksis mētājās pa dzīvokli no cilvēka pie mantām, no vienas istabas uz otru, bet vienmēr neizbēgami nonāca pie ārdurvīm, ar ko nepārprotami gribēja darīt zināmu, ka ir pilnībā gatavs tūlīt un vienalga uz kurieni, bet doties ceļā tieši tāds, kāds stāv, bez īpašas gatavošanās un krāmēšanās.

Taču šī jautrība ātri beidzās, un uz ilgu laiku zuda patīkamā ilūzija, ka viņš tuvākajā laikā kaut kur varētu doties. Pēc kāda brīža istabā atskanēja visnotaļ izmisuši dēla saucieni. Harolds atsteidzās no otras istabas tieši tajā mirklī, kad fokša krokodiliskajos žokļos nočukstēja un pazuda pēdējais servilādes gabals. Suns gardi aplaizījās, pāris reižu pastiepa uz priekšu kumbru, lai nule kā apēstais gardums tā labāk saietu iekšā, un aizdomīgi blenza caur biezo un pinkaino spalvu lēkšķēm uz Haroldu un dēlu - ko tie tur tā stāv un blenž? Tiklīdz kāds no abiem cilvēkiem sakustējās un spēra kaut soli tuvāk fokša iedomās novilktajai drošības līnijai, tā viņš atieza zobus un draudīgi ierūcās. Suns zināja, ko ēdis, un vēl kādu laiciņu negribēja laist sev nevienu tuvumā. Drošības pēc. Kaut kas to cil​vēku rīcībā bija aizdomīgs.

- Visu? - Harolds iesaucās.

-Jā! Un zini - trijos kampienos! - dēls bija tuvu izmisumam.

Kā viņš to pamanījās?

Nezinu. Laikam paķēra no virtuves galda. Es tikai redzēju, kā viņš nodevīgi aizlavās man garām ar kaut ko baltu un garu mutē un tad palien zem krēsla. No turienes es viņu iztramdīju, bet tad šis rūkdams un baltu aci rādīdams ielīda gultā un - es tev saku! - trijos kodienos visu norija pa tīro. Mērkaķis tāds!

Foksis ierūcās. Viņš nav nekāds mērkaķis. Un maza, sārta mēlīte vēlreiz nobrauca gar žokļu malām.

Ar visu papīru? - Harolds brīnījās.

Tā izskatās. Es nekur to neredzu... Ā, te zem galda, redzi, driska palikusi.

Papīrs vai desa?

Papīrs. Desa pa tīro!

Fantastiski! Tā taču ir cietā desa! Kā viņš varēja to tik viegli sakost un uzreiz norīt?

Es taču nezinu!... Uh tu, mērkaķis tāds!!!

Foksis atkal ierūcās. Viņš nejutās izdarījis neko sliktu.

- Ko nu vairs? Tagad liec viņam mieru, - Harolds teica. - Vesels kilograms. Johaidī! - Harolds sodījās. - Ar to tev bija jāiztiek gan​drīz nedēļu.

-Jā... Būs jāiztiek bez, neko nevarēs darīt, - dēls skumji teica.

Nē, tā nevarēs. Rīt no rīta, jeb nē - tūlīt pat es aiziešu un no​pirkšu citu.

Nē, nevajag. Es kaut kā iztikšu...

Liecies mierā. Tas tikai tagad tā liekas, ka tev pietiks ar tiem čipsiem. Kad citi normāli ēdīs, tad pašam sirsniņa sāpēs. Nē, nē - es aiziešu un nopirkšu citu.

Pēc brītiņa suns laiski nolaidās guļus, izstiepa priekšējās ķepas un nolika uz tām savu plušķaino galvu. Acis aizvien tramīgi kontrolēja abus cilvēkus, un visā viņa mazajā ķermenī bija jūtams saspringums un gatavība jebkuram pašaizsardzības manevram. Šī nu ir tā suga, kas itin nevienam neļaus darīt sev pāri. Pat saimniekam. Tikai vienu reizi Harolds bija viņu iekaustījis, kad foksis vēl bija kucēns, - lika pašam ošņāt savas čurās, kas dzeltēja uz parketa grīdas, - ar to bija pieticis uz visiem laikiem. Uz grīdas gan čurāts vairs nav, bet katrs rokas stiepiens asspalvainā čupra virzienā vienmēr tika pavadīts ar ļoti aizdomīgu skatienu un draudīgu ierūk-šanos. Pat Emma, kad viņai gribējās īpaši palaiskoties un pastaipīt mazo negantnieku pa klēpi, dabūja dzirdēt, kā suns rūc un nemitīgi rāda savus baltos, pārsteidzoši lielos zobus. Kost gan nekoda, bet visu laiku it kā brīdināja, sak, tiktāl jau viss ir labi, bet tā lai arī turpinās, saprati? Neko vairāk.

Foksis pāris reižu nožāvājās un izgrūda omulīgu atraugu.

- Lai viņš guļ un atjēdzas. Drīz sāks žagoties un prasīs dzert. Liksim tagad viņam mieru. Un nesauc viņu par mērkaķi, - Harolds teica. - Nedomā, ka viņš neko nesaprot.

- Bet viņš taču nezina, kas tas mērkaķis tāds ir!

- Viņš no tavas intonācijas jūt, ka tas nevar būt nekas labs. Katrā ziņā - viņš labi saprot, ka mērkaķis nav tas pats, kas labs foksis.

Mašīnu Harolds jau bija nolicis stāvvietā, tomēr nolēma aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu desu zudušās vietā tajā pašā vakarā.

Cietā desa tomēr ir nemainīgs postpadomju ārzemju braucēju atribūts, un tam ir sava dziļa jēga.

Vismaz šādā bērnu braucienā, kur visam baram līdzi ir tikai viens treneris un pāris vecāku, kas nerūpēsies par to, lai visi bērni būtu regulāri un vienādi labi paēduši. Pašiem savu rūpju gana. Tāds desas gabals ir pats labākais, ar ko remdēt izsalkumu. Holandē nezin kāpēc netaisa tādus izstrādājumus. Desu kultūra tur ir pārlieku sintētiska un, cik nu Harolds pats atceras, arī desu izstrādājumi ir visnotaļ bezgaršīgi.

Netālu no tirdziņa darbojās diennakts veikals. Sortiments tur bija diezgan pliekans un vienveidīgs galvenokārt alkohols, cigaretes, saldumi un ātras uzkodas, kuras var ņemt pa virsu alkoholam, turpat aiz veikala stūra. Toties Harolds zināja, ka cietā desa tur būs atrodama noteikti.

Tas nav tālu. Pēc minūtēm divdesmit būšu atpakaļ. Kad Harolds atgriezās ar jaunu desas luņķi padusē, foksis pie ārdurvīm viņu sagaidīja atkal kā labāko draugu. Nu jau viņš bija paglaudāms un arī tā vieglītēm pabarams. Harolds piegrūda viņam pie purna jaunatnesto desu. Foksis to ziņkārīgi apostīja, laikam apjēdza itin pazīstamās smaržas, tad neizpratnē pavērās Haroldam acīs, izgrūda vieglu atraugu, nolaizījās un novērsās. Nē, šis numurs šovakar ir izsmelts. Paldies, ēd pats.

Dēls pavēstīja, ka zvanījis Regālijs. Tagad viņš esot mājās un gaidot Harolda zvanu.

Harolds piezvanīja un atstāstīja viņam notikušo, taču savus atklājumus par sarkano žiguli joprojām noklusēja. Kāpēc?

Tagad tev prāts mierīgāks? - Regālijs vaicāja savā maigajā un zēnīgajā balsī.

Tā varētu būt, ja vien nesāk domāt par no soda izbēgušajiem zagļiem, - Harolds izvairīgi atbildēja.

-Jā... Tā nu tas ir. Laikam jau neko daudz te nevarēs izdarīt. Ja vien viņi drīzumā atkal neliek sevi manīt. Jācer, tagad tev būs miers.

- Bet ja nebūs?

-Ja nebūs, tad atkal droši ziņo. Tad paplānosim un pieiesim šai lietai savādāk. Bet būs jau labi! Es esmu pārliecināts. Šitie pēc tā​diem neizskatās, - Regālijs teica.

- Vispār jau es arī tā domāju. Tev mani uztraukumi laikam šķita smieklīgi, vai ne?

- Nē, nebūt. Doma jau tev ir pareiza.

- Bet... Ja nu es viņus tomēr kaut kā atrodu? Pats. Tas tev kaut ko dotu? Tad tu varētu ko vairāk izdarīt, ja daudz kas par viņiem jau būtu zināms?

Ko tu ar to domā? Redzi, principā jau pilnīgi pietiktu ar tava drauga liecībām. Ar to vien zēni dabūtu savus gadus. Bet - vai tad viņi ir zināmi? Pēc pazīmēm vien tik vienkārši tos neatradīsi. Nepietiks pat ar aizdomām, ka viņi meklējami turpat tavā rajonā.

Bet ja nu izdotos - pavisam nejauši? Vai tad viņi tomēr dabūtu savus gadus? - Harolds vaicāja.

-Jā, dabūtu gan. Tikai neprasi man, cik viņi dabūtu. Tas, kā tu zini, ir tiesas kompetencē.

- Hm... Varbūt es nemaz nedomāju tiesāšanu. Nu, tiesu kā val​stisku procesu.

- Ko tad tu domā?

- īsti pats nezinu. Ja izdotos atrast, varbūt tad nāktu arī padoms. Mums ir likumi par atriebību vai kas tamlīdzīgs?

Kā lai saka?... Bet ko tu īsti domā?

Tu taču labi saproti.

-Jā, it kā jau saprotu gan. Bet es uzskatu, tādus vārdus no tevis nekad neesmu dzirdējis.

- Sapratu.

- Nav taču tik traki. - Regālijs laikam vēlējās Haroldu mierināt. - Vajag tikai pašam būt uzmanīgākam. No maniakiem un prātā jukušajiem neviens nav pasargājams, bet sīkos zaglēnus atbaidīt var. Arī es pie tā paša tev neveiksmīgā baseina mašīnu novietoju, pirmkārt, maksas stāvvietā, otrkārt, ar visu attiecīgo aprīkojumu, kas tad nu taisa visus tos trokšņus un bloķē sistēmas.

- Es tevi varu iepazīstināt ar vienu smalkmehāniķi, kurš izstāstīs, kā ar to visu var tikt galā, ja vien ļoti vajag. Ko viens japāņu institūts veselu gadu munsterējis, to mūsējais, saproties, vienā vakarā...

- Nevajag, es pats to zinu.

- Bet tu domā, ka aizdzītu arī tavējo, ar visām zīmotnēm un uzrakstiem?

- Uz mana autiņa jau nekā tāda nav. Ja arī būtu, tas patiešām neko daudz nemainītu. Policijas šefam nosperta mašīna melnajā tirgū īpaši labi kotētos.

- Mjā... tā laikam būtu gan. - Harolds bija spiests piekrist.

Pēc nelielas pauzītes, kuras laikā abiem radās iespaids, ka nu vairs nav lāgā par ko runāt, Harolds ierunājās atkal.

Paklau, bet ir viena lieta, kuru es tomēr nesaprotu, - viņš teica. - Šis gadījums tev tiešām šķiet tik nenozīmīgs, vai tu vienkārši ar tādiem nenodarbojies?

Ar autozādzībām? Ar tām es tiešām nenodarbojos. Tu taču pats zini - stāvoklis valstī, terorisms un ķīlnieku sagrābšana, globāla izspiešana ar spridzināšanas draudiem, masu nemieri un tā tālāk. Bet vispār jau es negribu teikt, ka tavs gadījums ir tik nenozīmīgs. Tas tavs liecinieks agri vai vēlu var noderēt. Es...

Es arī tā domāju! - Harolds pārtrauca Regālija stāstījumu pēkšņā emociju uzplūdā. - Tas taču jums pašiem var kaut kā noderēt, vai ne? Mašīna gan nav nozagta, taču ir tik bezgala daudz pieturas punktu, kas ļauj secināt, šis nav kārtējais anonīmais aizdzīšanas gadījums. Manuprāt, te sāk izkristalizēties sistēma.

Zēni taču turpinās darboties. Rokraksts ir pazīstams, un vajadzības gadījumā tas būs viegli atpazīstams, vai ne?

Izsakot šos vārdus, Harolds beidzot saprata, par ko visu laiku neapzināti ir domājis: dzīvot ar cerību un ticību, ka ir kāds, kurš stāv sardzē par tevi un ir gatavs allaž saķert un sodīt vainīgos. Pamatnoziegums būs cits - ar visiem pierādījumiem, lieciniekiem, viss, kā nākas, bet vainu pastiprinošie apstākļi būs Haroldam nodarītais. Tā būs pierādīta sistēma, un tāpēc arī sodam jābūt bargam. Tad vairs nebūs personiskās atbildības ne savā, ne dēla, ne kāda cita priekšā. Tiesa gan, cerība, ka tā tas arī notiks, ir pavisam niecīga, bet tomēr ir.

Regālijs bija pacietīgi klausījies Harolda stāstījumu.

To jau es arī gribēju teikt, - viņš sacīja. - Šo informāciju nodošu saviem cilvēkiem, kas nodarbojas ar autozādzībām, viņiem tā noderēs. Lai tas tavs draugs pēc kāda laiciņa ir gatavs piepalīdzēt.

Kā tad! Es arī domāju, jums vajadzētu būt interesei par sistēmu, kā tiek apstrādātas un pa kādiem kanāliem tālāk tirgotas nozagtās automašīnas.

-Jā. Redzi, nevarētu teikt, ka mēs to nezinām, - Regālijs rāmi teica. Šobrīd viņš noteikti smaida, Harolds nodomāja. Un tā nav nekāda augstprātība, nekādā gadījumā, bet vienalga - šis smaids paretu būt arī kaitinošs. Kāpēc tad jūs neko nedarāt, ja jau visu tik labi zināt? - Bet zināšanas par sistēmu kopumā mums vēl ir visnotaļ neskaidras.

- Pareizi! Pareizi, - Harolds teica. - Varbūt ar manu piedzīvojumu palīdzību tu varētu tikt tuvāk tai saknei.

-Jā, varbūt... Bet tu tāds ļoti noslēpumains izklausies, - Regālijs teica. - Tev ir zināms kaut kas vairāk, nekā tu man stāsti?

Nu, varbūt...

Tad neslēp. Es to nesaprotu...

- Nekas jau tāds nav. Aizdomas vien. Es tikai domāju, ka, izrādot kaut kādu personisku aktivitāti, varu iegūt kādu labumu sev, Harolds mainīja toni un, izsakot šos pēdējos vārdus, pat iesmējās.

Teiksim tā - es palīdzu policijai notvert noziedzniekus un atmas​kot slepenu autozādzību un tirgošanas tīklu, bet par to no valsts saņemu apbalvojumu, kurš ir apmēram tik liels kā man nodarītā skāde. Ko? -Jā, tā ir laba doma, - Regālijs arī iesmējās. - Ja tev patiešām nozags mašīnu, tad es parūpēšos, lai tev izsniedz bezmaksas abone​mentu braukšanai sabiedriskajā transportā. Uz vienu mēnesi.

- Ā! Arī labi, - Harolds teica.

-Jā, aptuveni tik daudz tev no valsts varētu tikt. Un vēl diploms un fotogrāfija kādā tenku lapelē uz pirmā vāka. Apmierina?

- Neko daudz.

Ha-ha-ha! Vai tad vēl ko gribēji?

Labi, labi - neko jau negribēju, tikai pajokoju.

Tad paliec vesels, - Regālijs teica. Viņa attieksme ir saprotama, sak, ko nu varēju, to palīdzēju un arī turpmāk neatteikšu. Ja nu kas atkal notiek, tad tikai ziņo. Kā jau esam runājuši.

Kā runājām, - Harolds teica, it kā piekrītot mēmajam dialogam. - Patiesību sakot, man jau arī liekas, ka nekas tur vairs nenotiks.

Tā arī būs.

Cerams. Nu tad - visu labu, ja? - Harolds teica.

Visu labu.

43. nodala

Foksis izskatījās nāvīgi nocieties. Katru reizi, kad Harolds tuvojās vai nejauši nogāja garām ārdurvīm, suns to neapšaubāmi pārprata un uzreiz lēca pie durvīm un ar visu savu būtni demonstrēja, ka nu jau gan sen būtu laiks doties vakara pastaigā. Emma, raugi, gan mani parasti ātrāk izved, viņš it kā gribēja teikt.

Lai palēkā vien, Harolds domāja. Kamēr tā desa labāk sakrātās. Virtuvē pastāvīgajā vietiņā aizvien neskarta stāvēja suņa ēdienu bļodiņa, kuru Harolds vēl no rīta bija piepildījis. Tā nu tagad tur stāvēs ilgi, līdz rīt tās saturs būs vienkārši jāizmet laukā, jo foksis ir jūtīgs pret nedaudz pastāvējušiem produktiem.

Cita lieta servilāde! Tā ilgi nebojājas.

Es viņu izvedīšu, - pieteicās dēls.

Domā?

-Jā. Nekas taču vairs nevar notikt. Dokumenti tev ir atdoti, un šie būs nomierinājušies. Kas gan vēl var notikt?

Harolds domāja. Dēlam taisnība. Reiz ir jāaizgaiņā no sevis un apkārtējiem murgainie māņi. Ja jau noziedznieki būtu gribējuši ko darīt, tad sen to būtu pasākuši. Un - galu galā - kam viņiem tāds suns un tāds puika?

Labi, lai tā notiek, - Harolds teica. - Izstaigājies kārtīgi ar savu mīļo sunīti, kuru tu pirms brīža nosauci par mērkaķi, pirms tālā brauciena. Tagad veselu nedēļu viņu neredzēsi. Tikai staigā tepat ap māju, nekur tālāk neej, labi?

Labi, - dēls atbildēja un ņēma suņa siksniņu, un tas bija pēdējais nepārprotamais mājiens foksim, ka nu beidzot visas viņa vēlmes piepildīsies. - Pēc tam neaizmirsti man tās brillītes salabot. Ar gumiju, atceries, kā pats vakar teici?

-Jā, atceros, - Harolds teica. Velis, aizmirsās gan. No kurienes lai tagad izrauj tādu gumiju?

Dēls ar suni izgāja ārā, un Harolds sāka meklēt gumiju vai vienalga ko, lai tikai būtu ar ko aprīkot dēla brilles tā, lai tās skrienot nešļūk nost. Ar brillēm jau ir tāpat kā ar paēdušo un neēdušo, kuri viens otru nav spējīgi saprast. Kam briļļu nav bijis, tas nekad nesapratīs, cik grūti ir tam, kurš pie tām pieradis, un te pēkšņi viņam to vairs nav. Harolds arī to saprata tikai tāpēc, ka runa ir par paša dēlu.

No prāta neizgāja nesenā saruna ar Regāliju. Principā Harolds nebija vīlies nezin kādās savās ilūzijās. Terorisms, ķīlnieki - pareizi, tie nav nekādi nieki. Gadījumā ja bandīti būtu mēģinājuši no manis izspiest naudu, tad Regālijs, protams, piedalītos. Viņa zēniem tā būtu gluži kā izprieca, kas iegadās pa starpu nemitīgajai un saspringtajai lielo čē-pē notikumu gaidīšanai. Kas tur ko nesavākt pārīti izspiedēju?

Ar tiesas spriešanu taču viņiem nav jānodarbojas. Savācām, aizturējām, nogādājām, un te ir visi fakti, lūdzu - tagad spriediet tiesu.

Mani aizsargāt Regālijs ar saviem zēniem varētu tieši tādā situācijā. Un arī - pasargāt tikai no pašiem izspiešanas izpildītājiem, jo diezin vai viņam izdotos aizturēt kādu lielāku čiekuru, un diezin vai viņš vispār to censtos darīt, ja tāds kaut kā nejauši vai jausi gadī-tos bīstami tuvu notikuma vietai.

Aizturētu mazos izpildītājus, nodotu tiesai, un tur vēl nevar zināt, pēc cik dienām viņi sveiki un veseli atgrieztos savos dzimtajos medību laukos, bet tālāk man būtu jācīnās atkal vienam pašam.

Tagad Harolds nesaprata, kāpēc viņš vispār Regāliju uzmeklēja.Sīkos izspiedējus aizturētu, bet lielie paliktu sveiki un veseli un rāmi gaidītu izdevīgu mirkli, kad varēs kārtīgi atriebties. Jā!

Harolds atcerējās, presē bieži vien nozibsnījusi te viena, te otra ziņa, kā aizturēti un notiesāti kādi izspiedēji, dažs labs pat norāvies iespaidīgu termiņu, jo tā viņam nav bijusi pirmā reize, - cik nu atmiņa ļāva atcerēties, tad lielākais laiks bija astoņi gadi. Bet nekur un nekad nekas nav ziņots, kas īsti noticis ar tādiem, kuri ziņojuši policijai. Oficiālajos ziņojumos tā arī raksta: nezin kāpēc cietis kādas firmas prezidents B. K., un nekas vairāk. Bet bieži vien starp rindiņām var nojaust šī B. K. patieso likteni un tā patiesos iemeslus.

Protams, ir arī izņēmuma gadījumi, atkarībā no tava sabiedriskā statusa tiesībsargājošie spēki rok arī

dziļāk. Ne tikai tā demonstratīvi rok, bet izrok arī. Atkal - gluži kā filmās, tas ir tikai rets gadījums, kad noķer pašu galveno zirnekļu tīkla audēju, kad tas jau ir uzlicis vienu kāju uz lidmašīnas trapa, kurai paredzēts aizvizināt viņu kopā ar garkājainu gerlu un neskaitāmiem miljoniem piebāztu čemodānu uz attālām zemēm, tur viņam iztaisīs sejas plastisko operāciju, un visu pārējo mūžu viņš dzīvos lepnā dīkdienībā.

Gumiju nevarēja atrast, un tagad Harolds izklaidīgi virpināja pirkstos parupju linu aukliņu. Ka tikai sīkais par tādu neapvainojas. Bet nav nekā cita! Un nekas jau arī viņam nenotiks. Patiešām, lai palaiž to striķi zem matiem, un uz skrējiena brīdi būs pietiekami. Ikdienā jau tās brilles viņam tik ļoti nekrīt nost.

Pa to laiku, kamēr viņš būs Holandē, sameklēs īstu gumijiņu. Bet kur gan viņš tik ilgi kavējas?

Harolds pavērās pulkstenī un konstatēja, ka dēls ar suni ārā ir jau vismaz divdesmit minūtes. Nekas īpašs tas nav, bet divdesmit minūtes ir nosacīti maksimālais laiks vēla vakara pastaigai ar suni. Turklāt parasti puika ir krietni vien nepacietīgāks un aprobežojas ar piecām līdz septiņām minūtēm, par ko Harolds viņu bieži vilcis uz zoba. Viņš atnāk un paziņo, ka viss kārtībā - suns septiņreiz čurājis un divreiz kakājis. Netici? Aizej apskaties, tur vēl kūp. Un atlika tikai skaļi pabrīnīties, ka puikam nu gan vienmēr ārkārtīgi laimējas, jo, kā tikai ar suni staigāt iziet viņš, tā visas dzīvnieciņa pa dienu sakrātās problēmas atrisinās piecās minūtēs. Mammai vai tētim tas gan parasti prasa vai visas divdesmit minūtes.

Ha! Netici? Aizej paskaties, nu tur taču vēl...

Taču šoreiz kaut kā ilgi gan. Un Harolds satraucās. Muļķības! Tu aizvien vēl neesi ticis nost no savas aizdomīgās un stulbās toņkārtas. Pats taču ieteici, lai dēls pastaigā tā ilgāk. Tā bija? Bija. Ko tad nu atkal streso?

Vienalga. Tēva instinkts...

Tajā brīdī cauri plānajām dzīvokļa ārsienām Harolds saklausīja, kā atveras lifta durvis un kāds, skaļi elsodams, tuvojas. Tūlīt arī atskanēja spalgais durvju zvans. Harolds gluži vai salēcās. Nē, nekas, vienkārši pa šīm dienām tika rūpīgi ievērotas visas dzelzs durvju ielicēju instrukcijas, un katru reizi izejot rūpīgi aizbīdīja mazam pipukam līdzīgo aizvērtni durvīs. Kad nāca atpakaļ, tad bija jā​zvana.

Tagad bija jāatver.

Durvīs stāvēja dēls un ar savu izskatu varēja pārbaidīt jebkuru cilvēku, kur nu vēl miesīgu tēvu. Bez brillēm viņu bija pat grūti pazīt. Visa seja asinīs, tik biezās un tumšās, ka pirmajā mirklī Harol-dam prātā nāca tikai pašas drausmīgākās domas.

Dēls ieskrēja iekšā, apstājās un izmisis blenza uz Haroldu. Asinis no pieres un deguna sadures vietas mutuļoja kā karsts avotiņš, biezi vēlās pāri degunam un vaigiem un pilēja uz krekla, nu arī uz priekš​istabas paklāja.

Dēls neteica neko, tikai stāvēja, galvu atgāzis nedaudz atpakaļ, un elsoja, cieši un izmisīgi raudzījās pāri miklajam degunam uz Haroldu. Harolds arī bija apjucis un gluži mēms. Taču apmulsums nevilkās ilgi.

Kas? Kas bija? - Harolds iesaucās un metās dēlam klāt, it kā gribētu viņu izčamdīt un glāstīt vienlaicīgi, tikai nevarēja saprast, kurā vietā viņam drīkst pieskarties. Ne jau lai nenotašķītos ar asinīm, bet lai nenodarītu kādas sāpes. Šie... Tie bija šie... Uzbruka... Uzreiz gāza, - dēls saraustīti un šņaukājoties skaidroja, un varēja redzēt, ka viņam nemaz nav viegli to izdarīt. Asinis sūcas arī mute. Jeb - tās nāca no mutes? Ārprāts, asinis sūcās tik pārvarīgi un bija saslapinājušas un iekrāsojušas visu dēla krekla priekšu. Šie? Kas par šiem?... Pagaidi, nestāvi te! Meties uzreiz pie izlietnes! - Harolds sauca un stūma dēlu uz vannasistabu. Kas tagad jādara? Kas vispār ir noticis? Jāsauc ātrā palīdzība? Jāskrien pēc mašīnas un jāved pašam? Ak Dievs, šī asiņu jūra! No kurienes tā nāk? Parasti tik ļoti tek tad, kad ir pārsista uzacs, Harolds atcerējās kaut kur boksa sacīkstēs dzirdētu gudrību.

Kas tev pašam ir? Kas ir pušu? - Harolds jautāja.

Pušu?... Nezinu, kas... Es jau nevaru saskatīt, - dēls teica, cīnīdamies ar elsām un asinīm. Beidzot

viņš noliecās pāri izlietnei, un tā pārvērtās baltā emaljētā bļodā, kas ir pilna ar samaltu zemeņu masu.

Harolds atgrieza krānus, ar pirkstu automātiski noregulēja pieņemamu siltumu un... atkal nezināja, ko darīt. Kā puika paliecās uz priekšu, tā asinis tecēja izlietnē. Kā atliecās atpakaļ, tā pašam virsū.

Tā, tagad tikai mierīgi, - Harolds komandēja gan dēlu, gan arī sevi. Ak tad šitie gan! Ak šitie maitasgabali un zirgu bambāļi! - Vispirms jātiek skaidrībā, kas tev īsti ir pušu. Šitā asins straume! Zini, es tūlīt sameklēšu kādu vates pikuci vai marli, bet tu centies lēnām un uzmanīgi pats apmazgāties. Tev taču pašam būs vieglāk, vai ne? Es nezinu, kur tev var skarties klāt.

Dēls pamāja ar galvu. Pretim izlietnei pie sienas karājās neliels spogulis, un laikam jau viņš tajā nule kā bija ieraudzījis sevi. Viņš neraudāja, tikai elsoja, bet tagad skaļi iešņukstējās, kaut gan tajā ellišķīgajā asiņu gūzmā nevarēja īsti saprast - varbūt viņš arī raudāja. Ka tikai nenoģībst, kamēr esmu virtuvē, Harolds nodomāja. Viņš norāva no pakaramā lielo dvieli un pasvieda to dēlam.

- Pieliec pie sejas un paturi kādu brīdi, lai viss sasūcas. Pēc tam ātri ņem nost un centies ievērot, no kurienes īsti sūcas asinis. Labi?

Dēls tikai nevarīgi pakratīja galvu un paņēma dvieli.

- Es tūlīt būšu atpakaļ ar vati, - Harolds teica. - Citās vietās nekas nav? Kājas, rokas, vēders?

Nekas? Citur nesita?

Dēls atkal papurināja galvu un izstomīja tādu kā «nuneeee». Nu jā, ir bliezuši tieši pa seju. Bet sitās asinis! Kāda tur bija tā anatomija - uz sejas ir kaut kādas svarīgas artērijas vai nav?

Harolds gan apsolījās skriet pēc vates vai marles, taču nekur vēl nebija aizgājis. Arī viņš neapzināti gaidīja, ko ieraudzīs, kad dēls noņems dvieli, kuru turēja, piespiestu sejai. Dēls sagrīļojās, pēkšņā tumsa acu priekšā laikam sašķobīja līdzsvaru. Harolds saķēra viņu ar abām rokām ap krūtīm un juta, kā plaukstā dauzās dēla sirds.

Mierīgi, mierīgi, - Harolds bubināja. Dēls neko neteica. Viņš nebija pārpratis šo žestu.

Tā, tagad pagriezies pret mani, - Harolds teica. - Un tad strauji ņem nost dvieli. Netrako! Vēl ne.

Iegriezīsimies pret gaismu. Tā. Ņem nost!

Skatienam pavērās dēla sarkanbālā seja, un - savādi gan -vispirms prātā iekrita viņa acu skatiens.

Tās bija plati ieplestas un baiļu pilnas acis. Un tūlīt Harolds ieraudzīja arī brūci. Kā viens de​guns var šitā asiņot? Bet, paldies Dievam, tas nebūs nekas pārlieku šausmīgs. No apmēram vienu centimetru garas un šauras rētas sūcās tumšsarkana un bieza asins pile. Harolds gluži kā ar mikroskopu strauji nopētīja dēla seju un pārliecinājās, ka citu uzreiz pamanāmu brūču nav.

- Nekas. Nekas briesmīgs nebūs, - Harolds teica. Nu viņš bija saņēmies. - Tagad pareizāk būs tā turi atkal klāt to dvieli... Tev ir pārsists deguns. Virs kaula, tieši zem pieres. Tur laikam ir kāds asinsvadiņš, no turienes arī asinis. Turi dvieli tieši šajā vietā. - Harolds ar pirkstu pielika pie sava deguna. Drīz vien tā straumīte apstāsies. Nomazgāsies pēc tam. Apsēdies uz vannas malas. Sāp arī?

Dēls piekrītoši pakratīja galvu. Nu jau drošāk un pārliecinošāk. Un tūlīt arī ierunājās: - Ne pārāk, tikai šausmīgi stulba sajūta.

- Nerunā, ja ir grūti. Sēdi uz vannas malas un visu laiku turi dvieli pie deguna. Lai tā asintiņa sarec.

Es tūlīt visu izdomāšu.

Parunāt jau es varu...

Nerunā, nerunā!

Nē, nē, es varu runāt, - dēls teica, un Harolds saprata, ka viņš patiešām var runāt un tas nesagādā papildu raizes. Labāk lai runā, patiešām.

Nu labi... Kas tad īsti notika? - Harolds jautāja un arī apsēdās dēlam blakus uz vannas malas. Tā arī jau bija notašķīta ar asinīm, bet Harolds to uzreiz nepamanīja. Tagad abi sēdēja blakus - plecs pie pleca un lūkojās cauri vannasistabas atvērtajām durvīm redzamajā koridorīša sienā. Dēls aizvien spieda pie deguna dvieli, bet nu turēja to tā, lai neaizsegtu acis, un viņa balss skanēja kā no sabojāta telefona.

Es neko nesapratu. Jau biju apgājis apkārt mūsu un blakus mājai un nolēmu, atpakaļ nākot, noiet gar

piegānīto grāvi. Nu, pie mežiņa, aiz mūsu mājas. Tu zini, ko es domāju. Lūk, tad pretim brauca kāda mašīna ar lielajiem uguņiem. Es pagāju maliņā, lai neuzbrauc virsū. Pēkšņi tā apstājās, un kāds izlēca laukā. Es pret gaismu neko neredzēju, tikai uzreiz sajutu - kaut kas nav kārtībā. Tā kā gribēju atkāpties, likās, izkāpušais grib vai nu kaut ko jautāt, vai darīt - nesapratu... Tad uzreiz sitiens - un es gar zemi.

Sapratu tikai, ka brilles ir salūzušas, jo kaut kas nokrakšķēja, un tās nokrita...

Nokrakšķēja? - Harolds bažīgi pārjautāja. -Jā, nokrakšķēja. Brilles...

Un tālāk?

Nu... Aizvien tā trakā gaisma. Tad viens pieliecās un teica... Es tagad laikam precīzi neatceros, bet kaut ko tādu, nu, pasaki savam vecim vai vecajam - baķa, viņš teica kaut ko tā - baķa, es sapratu, ka ar to esi domāts tu, - lai viņš nerunā muļķības un nemāca mūs dzīvot. Kaut kā tā... Apmēram. Viņš runāja krieviski, un es īsti labi nesapratu.

Lai es nerunāju muļķības un nemācu viņus dzīvot?

-Jā... I skaži svojemu baķe, štobi ņeumņičal, ņenada nas učiķ, kak žiķ. Tā viņš teica.

Un vairāk nesita? - Harolds jautāja.

Nē. Es jau gaidīju, gribēju celties un skriet prom, bet šie aši iekāpa mašīnā un brauca prom. Gandrīz uzlaida man virsū.

-Kretīni!... Un tad?

- Es... Jā, un krītot izlaidu no rokas fokša siksniņu, nemanīju, kur viņš tajā brīdī palika, bet, kad šie brauca prom, tad es pagriezos un redzēju, ka foksis laiž šiem pakaļ un rej.

Jā, foksim ir tāds niķis. Gluži kā dulls viņš varēja nesties pakaļ jebkurai mašīnai. Ir dzirdēts, ka daudzi šīs sugas eksemplāri tā gājuši bojā. Nespēj apstāties - jož no pašas attālākās lauku sētas līdz pat lielajai šosejai.

No sākuma es neko nesapratu un sāku meklēt brilles, bet tad kaut kas noklikšķēja galvā, te, pieres apvidū, un es stipri sabijos. Piecēlos, galva reiba tā, ka vai jākrīt atkal zemē, un uzreiz skrēju uz mājām.

Tikai liftā ieraudzīju, ka visas rokas asiņainas, jo pāris reižu biju pārbraucis pāri sejai. Tāda sajūta, ka kaut kas tā kā aizķēries sejai priekšā, kā zars vai zirnekļu tīkls...

Paņem atkal nost to dvieli, - Harolds teica.

Dēls uzmanīgi noņēma samurcīto un jau asiņaino dvieli. īstajā brīdī, Harolds nodomāja. Rētā sastrēgusī asins pika bija pārvilkusies ar smalku plēvīti. Asins straume bija apturēta.

Tagad nereibst galva? - Harolds jautāja.

Nevar saprast. Ausīs dūc.

Tas no uztraukumiem, - Harolds teica un rūpīgi pētīja dēla savainoto degunu. Mazais deguntiņš.

Vai viņiem bija kaut kādi dzelži rokās?

Nezinu.

Vai sita ar pliku dūri?

Es jau teicu - tas bija pret nežēlīgi spilgto gaismu. Tālās ugunis...

- Nu jā... Bet trāpīts ir tieši pa asinsvadu. Esmu dzirdējis, ka no ievainojumiem sejā vispār nākot visvairāk asiņu, pat tad, ja savainojums nav nekāds lielais, bet tā īsti pats tagad pirmo reizi to redzu, Harolds teica. - Kāda ir pašsajūta?

Viņš saprata, ka tas izskanēja maķenīt pārspīlēti. Kāda gan var būt pašsajūta bērnam, kuram tikko nelieši pārsituši degunu? Bet dēls saprata šo rūpi.

- Nu jau mierīgi, - viņš teica. - Nu jau nekas. Bet liftā gan sabijos, kad ieraudzīju un sapratu, ka tās asinis nāk no manis. Ka tās pilošās s ir asinis... Es vēl gribēju brilles uzmeklēt, bet laikam būs sašķīdušas, kad nokrita...

Hanrolds atkal vērīgi ielūkojās dēla acīs. Sašķīdušas brilles? Vai tikai nav pilnas acis stikliem? Nē, neko uzreiz nemana. Vai to vis​pār var manīt? Un laikam tie briļļu stikli neplīst kā loga rūts.

- Tagad es saprotu, kāpēc tev ir tāds pušums, - Harolds pēc brītiņa teica. - Sitiena brīdī brilles ir

lūzušas uz pusēm tieši viducī un dūre vienu no asajām lūzuma malām ietriekusi degunā.

- Jā,ā, man arī tā liekas, - dēls padomājis teica.

- Tā arī būs. Nu, mēģini noskaloties. Pēc tam velc visu nost, kas mugurā. Nē, labāk velc uzreiz tagad visu nost.

- Varbūt labāk ieiet vannā?

- Nezinu. Nē, labāk gan uzreiz neej vannā. Noskalo to lielumu nost tāpat. Pēcāk redzēsim.

Dēls palika vanasistabā mazgāties, bet Harolds aizgāja uz virtuvi un tur pa dažādiem skapīšiem meklēja pēc vates vai marles. Nebija īsti skaidrs, ko īsti vajadzēs - vati vai marli? Vate it kā nebūtu tas labākais, jo var iekalst asinīs un nebūs dabūjama nost. Un ko gan īsti i darīt ar marli? Nosaitēt visu galvu?

Harolds bija mierīgs. Ieraugot dēla asiņojošo seju, viņš tikai uz brīdi apjuka, uzreiz neattopot, kādi vārdi tagad jārunā un kas īsti jādara. Bet satraucies viņš nebija. Un patiesībā viņš visu bija sapratis uzreiz, pirms vēl dēls pats pateica, ka vainīgi ir TIE. Dēla, protams, žēl, bet par visu vairāk nomāca doma - ko es viņam tagad teikšu? Agri vai i vēlu viņš man pajautās - kāpēc man tā? Un turpat jābūt arī jautājumam - tagad arī to tā atstāsi, tēti?

Nomazgājies dēls izskatījās tīri ciešami. Rētas vieta bija uzmilzusi kā pēc bites kodiena, un tumšsārtais asiņu recējums samelnēja. Bet asiņu tecējums šobrīd apturēts, un tas ir svarīgākais. Rīt viņam zem acīm būs zili riņķi, Harolds nodomāja.

Un foksis aizskrēja viņiem līdzi? - Harolds jautāja.

Tā man likās. Skrēja līdzi un rēja.

Kur viņi aizbrauca? Tu neievēroji, kas tā bija par mašīnu, vai ko citu tādu būtisku?

Nē. Tā gaisma...

Nu jā. Neviena cita cilvēka arī tuvumā nebija?

Nevienu neredzēju.

Tu iebļāvies arī?

Nezinu. Laikam nē. Es neko vēl nesapratu. Bet viņi aizbrauca taisni un tad pagriezās pa labi. Nevis atpakaļ, iekšā mājās, bet pa labi, prom gar to otro grāvi, rūpnīcas un privātmāju virzienā... Bet, tēti, es tagad nekur nevarēšu braukt, ja?

Harolds atkal paskatījās uz dēlu. Ja viņš vēl nav raudājis, tad tūlīt sāks.

To nu es tev tagad nepateikšu, - Harolds izvairīgi atbildēja. - Redzi, es jau arī nezinu, kas tagad jādara. Vajadzētu tevi parādīt ārstam. Pušums ir pamatīgs, un varbūt tas ir jāšuj.

Negribu.

Vari arī negribēt, bet ir lietiņas, kas jāizdara pret paša gribu. Naktī, pa miegam grozoties, norausi to kreveli nost, un atkal būs asiņu jūra. Nemaz pats nemanīsi, kā noasiņosi.

Nosiesim ar marlēm.

- Nezin vai tas līdzēs. Un tad tu izskatīsies pēc tāda pasaules karā ievainotā.

Dēls neko neteica.

- Un tieši tā viņi teica - lai pasakot man... -Jā.

Foksis. Brilles. Policija. Traumu punkts. Ar ko sākt? Pusvienpadsmit vakarā, un ārā aiz loga pilnīgi tumšs.

Tu esi pārliecināts, ka neviens to neredzēja? Ne ārā, ne liftā?

Es neredzēju nevienu.

Fantastika! Tūkstošiem dzīvokļu un tūkstošiem iemītnieku. Un parasti te pastaigājas desmitiem dažādu suņu staidzinātāju. Tagad -neviena. Fantastika!

- Varbūt no veikala puses kāds varēja mani redzēt, kad es skrēju iekšā mājā, bet pašu to notikumu gan laikam neredzēja neviens. Es nevienu nekur neievēroju, - dēls teica.

Kur mēs dzīvojam? Nē, nu sakiet man, patiesi, - kur mēs tagad dzīvojam? Kaut kādi švaļi piebrauc ar mašīnu, pārsit bērnam degunu un mierīgi aizbrauc. Biezi apdzīvotā lielpilsētas mikrora​jonā. Un neviens

neko neredz. Līdz policijas iecirknim piecdesmit metru. Jāzvana Regālijam. Obligāti. Tūlīt pat. Kaut gan... Tagad tie bandīti netupēs savā Rostokas ielas 18. namā un negaidīs, ka nāks un taujās, ko šie darījuši šovakar ap pulksten pusvienpadsmitiem, vai ne?

Foksis un brilles.

- Tev ir kādas citas brilles?

- Ir kaut kādas vecās, bet tām aiz ausīm liekamās ļipiņas ir pavisam nolūzušas. Atceries, man bija tādas vecmodīgas - spīdīgiem metāla rāmīšiem?

Neatceros, goda vārds.

Bet stikliņi ir derīgi?

Tās pašas dioptrijas jau vien bija.

- Bet tu tās nevarēsi tagad uzlikt. Rēta traucēs. Tieši tajā vietā...

-Jā, un man tās nemaz nav mājās. Šķiet, esmu atstājis pie vecās-mammas vasarnīcā. Pagājušajā vasarā es dabūju jaunās un...

Harolds instinktīvi paskatījās pulkstenī. Nē, uz vecāsmammas vasarnīcu tagad es nebraukšu. Jāmeklē brilles, jāskatās pēc fokša, jāiet uz policijas iecirkni... Nopietni, šitā lietiņa jāpiesaka policijā. Dēls gan tajā pretgaismā nevienu nav redzējis vaigā, taču jāsarunā ar viņu, lai droši sauc visas melno švaļu pazīmes. Lai vēl piebilst, ka numuru arī redzējis, johaidī! Neviens cits tur nevarēja būt. Par to nepārprotami liecina viņu sacītais, kā atsauksme uz manu neapdomīgi izmesto frāzi, aizbraucot no vecenes. Garoļd, Garoļd... Nu, vecā, es tev vēl parādīšu!

Sasodīts, nu es taču jutu, ka vajadzēja mēli pievaldīt! Jutu. Bet nenovaldījos. Tagad, lūk, kur sēž tavs dēls ar pārsistu degunu.

44. nodaļa Harolds saprata, ka dēls ir cietis nevajadzīgi un nevietā. Patiesībā gaidīts biju es. Ar savu nešpetno piebildi liku noprast, ka pareizi novērtēju visu akciju ar veceni un netieši paziņoju viņiem - nejaušais garāmgājējs, kurš, viņuprāt, tik aizdomīgi ielūkojās manā mašīnā, kad tur sēdēja divi nelūgtie viesi, patiesībā ir mašīnas īpašnieka paziņa, tāpēc viņi vairs nav neatšifrējami. Varbūt viņi pat nožēlo, ka tik viegli atdevuši man dokumentus un neesmu bijis pietiekami pateicīgs, tāpēc tagad īstais laiks mani nopietni brīdināt, lai netaisu muļķības, mēģinādams iziet viņiem uz pēdām. Tāpēc arī nolēmuši -tajā pašā vakarā jābrauc pie manis, jāpagaida, kamēr es, kā pierasts pēdējā laikā, iznākšu ar suni, un tad garais latvietis jāpiespiež pie sienas, lai vienreiz saprot, kā turpmāk drīkst un kā nedrīkst darīt.

Taču gadījās dēls. Tas viņiem pēkšņi būs šķitis jau pavisam vien​kārši. Raugi, tad nav lieki jāriskē un nav jāuzbrūk divatā vai trijatā, izkāpj viens, iebliež mazajam pa galvu un pasaka savu sakāmo. Garais sapratīs un paliks mierīgs.

Pasaki tētukam, lai netēlo visgudri un lai nemāca mūs dzīvot. Paldies. Bet nu gan jūs, zēni, esat ziepēs. Protams, ir kas tāds, ko man nevajadzēja ne teikt, ne darīt, bet tagad ir tā svītra, kuru jums nevajadzēja pārkāpt.Nē, puikiņi, jums tomēr vēl krietni vien jāpamācās dzīvot. Esmu pavisam mierīgs.

Plāniņš arī jau ir gatavs. Praktiski gatavs. Padominš ir atnācis.

Notikuma vietu labi varēja saredzēt pa istabas logu. Dēls stāvēja pie atvilktā aizkara un norādīja to vietu, kur viss norisinājās. Viņš runāja piesmakušā un tādā kā aizlauztā balsī. Ja nebūtu zināms, ka pusaudžu gadu balss lūzums viņam iestājies vairāk nekā pirms gada, varētu nodomāt, ka tas noticis pirms pusstundas. Šķita, šīs pusstun​das laikā dēls pieaudzis.

Tagad, raugoties pa logu, Harolds patiešām brīnījās, cik skaidri viss ir saskatāms. Tajā vietā, kur gļēvais sitiens nogāzis no kājām dēlu, nav neviena apgaismes staba. Tieši tāpēc šāda situācija varēja piesaistīt cilvēka uzmanību - pēkšņi apstājas kāda mašīna, neizslēdz tālās gaismas, kāds no tās izkāpj un spilgto uguņu izgaismojumā kādu piekauj. Simtiem logu no divām desmitstāvu mājām iziet uz šo pusi.

Kāds noteikti visu ir redzējis.

Pamēģini iedomāties sevi šo cilvēku vietā. Vēlā un jaukā nova​karē tu tā nejauši stāvi pie loga, veries debesīs un zvaigznēs un filozofē par citām galaktikām un dzīvības esamību tajās, varbūt pat saceri tekstu, kuru tu norunātu, ja nu pēkšņi sagadītos tā, ka tieši tu esi tas pirmais cilvēks, kam iznāk saskarsme ar svešplanētiešu ekspedīciju, bet pēkšņi redzi īsu varmācības ainu. Ko tu tādā gadījumā darītu? Tūlīt mestos no astotā vai desmitā stāva pa trepēm lejā un skrietu bandītus ķert vai palīdzētu cietušajam?

Diezin vai tā būtu. Tu drīzāk vēl uzmestu skatienu zvaigznēm un nodomātu - jā, tā mēs te dzīvojam uz tās planētas Zemes, vai ne? Un tā būtu darījis jebkurš šo namu iedzīvotājs, kurš gadījies pie sava loga brīdī, kad sit manu dēlu.

Varbūt kādas cerības uz līdzcietību un iejūtību ir laukos, kur mīt savstarpēji pazīstami cilvēki, kur ikdiena viņus īpaši satuvina, tāpēc gluži likumsakarīgi viņi arī vairāk domā par līdzcilvēkiem, bet to nevar gaidīt no šīs neviendabīgās ļaužu masas, kas apdzīvo daudzstāvu betona monstrus Zolitūdē, kur neviens tāpat nejūtas drošs, vai nobrauks vesels un neskarts ar liftu no sava stāva līdz ārdurvīm, kur nu vēl iejaukties citu padarīšanās!

Un uz visu rajonu tikai divi policisti, no kuriem vienam jāsēž častokā, bet otrs allaž kaut kur izgājis un nekad, protams, negadās notikuma vietas tuvumā.

Bet savam tētukam pasaki, lai netēlo gudro, lai tup savā alā un priecājas, ka tā noveicies ar mašīnu, jā? Nākamreiz tik viegli netiks cauri. Bet, ja palaidīs muti vai ko citādu sliktu izdarīs, tad arī pats dabūs pa galvu. Mēs tevi nemitīgi turam uz grauda, saprati?

Harolds bija mierīgs. Tāds miers laikam ir spējīgs pārņemt tikai dievišķas atskārsmes skarto.

Vēlreiz izprašņājis dēlu par pašsajūtu, saņēmis optimistisku atbildi, kura gan varēja arī nebūt patiesa, jo dēls bažījās, ka var izputēt brauciens uz Holandi, Harolds lēnām uzģērba cieši piegulošās melnās džinsas, uzāva kājās krosa kurpes, uzvilka ar rāvējslēdzēju aizvelkamu vieglu vējjaku, noglabāja kabatā atvāžamo, ar sprūdu nostiprināmo nazi un teicās aiziet pēc mašīnas, lai aizvestu dēlu uz slimnīcu un pie viena pameklētu brilles un suni. Vai neapzināti gatavojās kaut kam vairāk? Jau šovakar?

Bandīti. Viņi ir īsti bandīti, un neko citu no viņiem arī nevarēja gaidīt. Pat ja viņi ir paredzējuši, ka tagad es parādīšos, un tāpēc stāv aiz stūra savā bariņā un mani gaida, tas mani neatturēs. Nav svarīgi, cik viņu tur ir, lai tikai pamēģina - asinis šķīdīs vēl briesmīgāk nekā dēlam! Tagad es zinu, kurā vietā ir jāmērķē, lai būtu briesmīgāks skats.

Uz lifta kabīnes grīdas vēl vīdēja dažas svaigu asiņu piles, arī uz kāpnēm pirmajā stāvā. Ārā, tumsā vairs neko nevarēja saskatīt. Nonācis dēla aptuveni norādītajā vietā, Harolds viegli atrada uz pusēm pārlauztās brilles, kas gulēja ceļa smiltīs, un pateicās visiem svētajiem, ka neviens nav tām nejauši pārbraucis pāri. Viņš pavērās augšup uz sava dzīvokļa apgaismotajiem logiem. Pie viena varēja izšķirt dēla siluetu. Harolds pamāja, taču atbildi nesaņēma. Viņš laikam bez brillēm neredz, Harolds nodomāja.

Visapkārt klusums. Tālumā kāds pastaigājas ar suni. Blakus melnē alkšņu un bērzu jauktā audze.

Pretim slejas milzīgas mājas ar tumšiem un gaišiem logiem. Neviens nav izkāries pa logu, neviens nestāv uz lodžijas, neviena it kā vispār nav. Gandrīz visiem logiem aizvilkti aizkari. Kaut kur skan viegla mūzika, kaut kur dzirdams televizors, kaut kur dzied, tikai nevar saprast, kādā valodā. Tālāk pa šauru ieliņu aizbrauc mašīna, kuras starmeši met šauru gaismas ceļu sev priekšā, bet tumsā un pa tik lielu gabalu nevar noteikt, kas tā par mašīnu. Tikai tad, kad tā izbrauc uz apgaismotās brauktuves uz mašīnu stāvvietu, var vismaz izšķirt - vai tā vieglā vai smagā automašīna.

Iebāzis salauzto briļļu daļas vējjakas kabatā, Harolds lēnītēm pagājās tajā virzienā, kurā, pēc dēla vārdiem, it kā bija aizbraukusi bandītu mašīna. Tur tumšā nebūtībā aizved grambains ceļš. Zolitūdes daudzstāvu namu rajons ir beidzies, un sākas neapgaismots rūpnīcu rajons, kur trulas betona plātņu sētas ieskauj mistiskas ražotnes, kuras visas apbrīnojamā vienprātībā pārtrauca savu darbu tūlīt, tiklīdz boļševiku varu nomainīja vēlētie pašmāju demokrāti. Katrā atsevišķā teritorijā gan notika kaut kāda rosība, jo kāds tur tomēr saimniekoja un kādam tas viss arī piederēja, bet neviens vairs augām dienām nedarbiņā ja tos darbgaldus, kuri agrāk kaut ko tur, iespējams, derīgu un vērtīgu ražoja. Vienā, piemēram,

iekārtojies boksa muzejs. Kas to šeit, tādā zemesgalā, apmeklē? Rūpnīcas tukšas, bet visi ļaudis, kas savulaik speciāli atvilināti uz šo pasaku valsti no plašās Krievzemes ārēm, lai šeit strādātu, kā dzīvojuši jaunajās mājās, tā arī dzīvo. Kur viņi tagad strādā, ja lielražošana šajā valstī vairs nav modē? Ko viņi vispār te dara? Kaut kāda plān​prātība.

Tālāk sākās apmēram pirms trīsdesmit gadiem celto privātmāju rajons. Cita teritorija un cits mikrorajona nosaukums - agrāk romantiskais un šarmantais, bet tagad noplukušais Šampēteris. Tur tagad ir foksis. Droši vien vazājas gar svešām sētām un sarejas ar ieslodzītajiem suņiem.

Tas nu ir viens dumjš dzīvnieks! Saitītē viņu vadā ne tāpēc, lai pēkšņā agresivitātes uzplūdā nesabaidītu kādu garāmgājēju, bet gan -lai pirmajā izdevīgajā mirklī viņš nepazustu aiz mājas stūra un nepaņemtu vagu nezināmā virzienā. Dzīvoklī foksis bija rāms un laisks mājas sunītis, kurš visus priecēja ar savu amizanto dricelēšanos, bet svaigā gaisā vienā momentā pamodās visi snaudošie suņa instinkti un viņš, galvu nodūris, metās meklēt ienaidnieku. Saimnieka saucieni vai uzkliedzieni tad izskanēja tukšam gaisam. Tāpēc Harolds tagad nestaigāja apkārt vaimanādams un skaļi saukdams suni vārdā. Viņš tikai pagājās vairākos virzienos, apgāja apkārt dažām mājām un tad lēnām devās uz stāvvietu pēc mašīnas.

Fokša nekur nebija. Kaut kur tālumā Šampētera virzienā varēja saklausīt suņu plūkšanās skandālu, bet tas bija tālu.

Slikti, ka viņam ap kaklu siksniņa, Harolds domāja, aizķersies un nosmaks. Varētu vēl pavazāties apkārt ar mašīnu un pameklēt viņu Šampēterī, taču vispirms ir jāsašuj puikam deguns. Ja arī nebūs jāšuj, tomēr ir jāparāda dakterim, lai pārbauda kārtīgi. Ka tikai nebūtu smadzeņu satricinājums.

Harolds paņēma mašīnu un atgriezās mājās. Pie izbraukšanas no stāvvietas gadījās maza aizķeršanās, kas viņu vairāk iepriecināja nekā sadusmoja. Sargs viņu izlaida laukā tikai tad, kad bija kārtīgi ielūkojies sejā un pārliecinājies, ka ar pazīstamu mašīnu no stāv​vietas izbrauc pazīstams cilvēks.

- Tikai pirms pāris stundām mašīnu nolikāt, un es esmu ievērojis, ka jūs parasti pēc tam vairs te nenākat agrāk kā no rīta, - sargs skaidroja. Viņš bija nedaudz iereibis, kā vienmēr.

Kad Harolds atgriezās dzīvoklī, dēlam brūce atkal bija atnākusi vaļā un asinis lēnām sūcās, atkal bija jātur pie deguna piespiests lielais dvielis. Arī uzvilktais tīrais krekls atkal bija izraibināts asins plankumiem.

Harolds iedeva dēlam citu dvieli, viņi sēdās mašīnā un brauca uz traumu dežūrpunktu. Šampēteris bija pa ceļam, un Harolds izbrauca tam cauri. Fokša nekur nebija. Palīkumot varbūt tiešām varēs atpakaļceļā.

Traumu punktā paveicās, uzņemšanā strādāja kāda sen nesatikta paziņa - jau krietni apvēlusies blondīne ar pirkstos samauktiem zelta gredzeniem - Harolda bijusī klasesbiedrene, kas savulaik bija viņā krietni ieķērusies, pat nekautrējās rakstīt zīmītes stundās un sūtīt uz mājām mīlestības vēstules.

Dēlam uzlika šuvi, kas sāpējusi vairāk nekā pats ievainojums, vēlāk viņš atzinās. Bet dakteris pavēstīja, ka puikam nekas cits nekaišot. Pušu esot kāds nenozīmīgs asinsvadiņš, bet tas neesot briesmīgi.

Bokseriem ne tikai deguna skriemeļus, bet arī šos asins-vadiņus izoperējot, lai biežā asiņošana netraucējot skaisti blietēt pa mūli.

Atstājis dēlu uzgaidāmajā telpā, Harolds vēlējās dažus vārdus pārmīt tikai ar dakteri. Vispirms viņš pajautāja, vai puikam tas asinsvads palicis vietā. Vēl Harolds interesējās par režīmu, kāds dēlam jāievēro, vai viņš drīkstētu jau rīt no rīta braukt uz sacensībām Holandē. Harolds laikam jautāja tik lūdzošā tonī, ka gados jaunais dakteris pat pasmaidīja. Skriet? Jā, skriet puika varot jau pēc pāris dienām, ja tikai pašam nebūs neērti rādīties sabiedrībā ar zilām acīm un plāksteru krustu uz deguna.

Kā tagad jūties? - atpakaļceļā Harolds jautāja dēlam. Šausmīgs nogurums.

Galva nesāp?

Nedaudz. Ausīs gan šalc.

Tas pāries.

Ko tev dakteris vēl teica? - dēls vaicāja.

Kad tev ir skrējiens Amsterdamā?

- Pēc četrām dienām. Divas dienas ceļā, viena atpūtai, un tad skrējiens.

- Dakteris domā, ka tu varētu arī braukt.

-Jā? Patiešām? - Tas bija tas, ko dēls visu laiku saspringti gaidīja un, šķiet, pat nebija īsti gatavs saņemt tik iepriecinošu ziņu.

- Tas tev jāspriež pēc paša sajūtām, - Harolds piebilda. - Krusts uz ģīmja tev būs jānēsā vairākas nedēļas, kamēr viss tur normāli sadzīst, bet pāris dienu tev būs arī aiztūkušas acis. Kā tu pats domā? Vai būs labi, ja tu brauksi?

Dēls kavējās atbildēt, kaut gan Harolds labi zināja, ka atbilde viņam jau sen gatava. Parasti zēns ir dedzīgs un karstgalvīgs savu interešu aizstāvis, bet šis laikam ir īpašs gadījums, un dēls baidījās visu sabojāt ar kādu pārsteidzīgu frāzi. Te jābūt diplomātam, un viņš to lieliski saprata. Dakteris ir atļāvis, bet galavārds tāpat pieder tētim, tāpēc jābūt piesardzīgam. Bieži jau tā ir bijis, ka tētis saprātīgi uzklausa visus argumentus, visam piekrīt, un tev jau pašam liekas, ka nu viss kārtībā, bet tad viņš pēkšņi sper laukā savu vienīgo un līdz ar to pēdējo argumentu, un tas vienmēr izrādās spēcīgākais, pret kuru nav ko iebilst.

Pēc tam kaut vai raudi un kod spilvenā, bet mainīt vairs neko nevar. Šobrīd es, protams, paskriet nevarētu, - dēls prātīgi iesāka. - Ja arī skrietu, tad būtu pēdējais vai vispār kaut kur pusceļā izstātos. Bet pēc pāris dienām es būšu atkopies...

Domā?

-Jā. Tā tam vajadzētu būt. Es taču pats esmu redzējis, kā veči skrien pat ar ieģipsētu roku. Ja būtu jālec vai jāspēlē bumba, tas būtu savādāk, bet skriet jau var ar visādām kaitēm.

Harolds neko neteica, dēls arī klusēja. Mākslinieki ieturēja savas garās pauzes. Tagad viņi braukāja krustām šķērsām pa šaurajām un bedrainajām Šampētera ieliņām, bet foksis nebija samanāms. Skatienam nepatrāpījās neviens klaiņājošs suns. Vai tad foksis būtu paspējis visus sakost un sadzīt pažobelēs?

- Un vēl es domāju, - pēc brītiņa atkal ierunājās dēls. - Mēs zaudēsim visu iemaksāto ceļa naudu.

Treneris teica, viņš sen visu samaksājis - gan par autobusu, gan par vīzām, gan dalības naudu par pie​dalīšanos skrējienā.

-Jā, būtu muļķīgi un bezcerīgi censties to atgūt, - Harolds piekrita.

- Tu pats esi bijis Amsterdamā?

- Esmu. Skaista pilsēta. Holande man vispār liekas viena no jaukākajām valstīm Eiropā.

Amsterdama pati par sevi ir īpaša pilsēta, kā Ņujorka, Maskava, Parīze. Pasaules pilsēta, un to var sajust uz katra soļa.

- Kolosāli!

- Bet jums jau būs maz laika ekskursijām. Nebūs kā mammai, kas to vien dara kā caurām dienām staigā pa Prāgu.

- Viena vesela diena sanāks.

- Ļoti maz, - Harolds savādi piebilda.

Dēls sarāvās. Vai tas būs kārtējais dzelžainais arguments? Tas būtu visnotaļ neloģiski.

- Pēc skrējiena vakars arī būs brīvs.

- Vienalga maz. Es tur biju veselu nedēļu un arī tad uzskatu, ka ir pusi neesmu redzējis.

Dēls labāk vairs neteica neko. Viņi aizbrauca uz stāvvietu un pēc tam abi kopā soļoja mājup. Ejot garām policijas iecirknim, dēls vaicājoši paraudzījās un Haroldu, bet viņš tikai atmeta ar roku.

- Tavu velosipēdu kāds meklēja? Neviens. Nav ko arī tagad tur iet un pazemoties.

- Foksi vairāk nemeklēsim?

- Diezgan bezcerīgi tas izskatās, - Harolds nopūzdamies teica. -Ja viņš nebūtu tāds glupiķis, tagad rātni sēdētu pie mājas durvīm un vainīgi spicētu ausis. Ej nu un tagad meklē nezin kur, ir jau pusviens naktī. Jāiet gulēt... Varbūt viņš tomēr parādīsies pats - rīt no rīta vai vēlāk.

Ienākuši dzīvoklī, viņi vēl nedaudz parosījās. Harolds piekopa asinīm izraibināto vannasistabu, bet dēls ilgu laiku stāvēja pie spoguļa, izbaudīdams savu jauno veidolu, un pēc tam čubinājās savā istabā, vēl neziņā par rītdienas izredzēm, tas viņu laikam bezgala nomocīja.

- Bet uz skolu iet es varu? - viņš pēc brītiņa vaicāja.

Domāju, ka vari gan. Ko tad tu esi izdomājis par rītdienu? Gatavosies skolai vai braucienam?

Vai tad es pats to noteikšu? - dēla skatienā bija jūtams patiess izbrīns. Harolds ievēroja, ka viņam acis lēnām aiztūkst.

Es tev to jau teicu, neatceries?

Tu teici par dakteri. Par savām domām vēl ne.

Es taču nevaru pilnībā iejusties tavā ādā, vai ne? Tev pašam jāizlemj.

Patiešām? - varēja just, ka zēns lepojas - viņam uzticēts svarīgs pienākums.

-Jā, - Harolds rāmi atbildēja.

Domāju, ka braukšu. Jā, es varu braukt. Autobusā atpūtīšos, gan viss būs labi. Galu galā varu arī neskriet, vai ne? Bet nelaidīšu garām tādu izdevību, un vēl tā samaksātā nauda...

Labi, lai notiek, - Harolds teica, izbaudīdams dēla pateicības un sirsnības pilno skatienu.

Patiesībā viņam obligāti ir jābrauc. Smadzeņu trīces nav, un tas jau galvenais, kas mani nomocīja, Harolds domāja. Jaunam organismam tā retina ātri aizvērsies ciet. Bet galvenais, es vienkārši jūtos morāli līdzvainīgs šajā gadījumā. Gandrīz tā, it kā pats būtu iešķīlis viņam pa degunu. Ja es tagad sadomātu viņu uz to Holandi nelaist, tas izskatītos pēc nepamatota soda. Ja viņš būtu norāvies kaut kādās savās darīšanās, tad būtu savādāk, bet tagad - viss ir manis dēļ, johaidī! Puika nedrīkst tik daudz ciest.

Lai pie viena arī pārbauda sevi.

Ej tagad gulēt, jo rītā celsimies agri. Es iešu pēc mašīnas, taisīšu brokastis, tu izvedīsi... Ak jā, pareizi, suns tev nebūs jāizved...

Tu viņu vēl meklēsi?

Protams.

Kaut nu tev izdotos, - dēls teica. - Es nesaprotu, kā gan varēju to siksniņu izlaist no rokas. Un es jau arī gribēju skriet viņam pakaļ, bet...

Nerunā tā, - Harolds viņu pārtrauca. - Tu taču tur neesi vai​nīgs. Foksis pats tāds pidelmiķelis vien ir.

Nē, es patiešām... - Un tikai tagad dēlam acīs beidzot pieriesās asaras. Viņš kaunīgi aizgriezās.

Liecies mierā, - Harolds viņu mierināja. - Es viņu noteikti atradīšu. Izlīmēšu visās malās paziņojumus. Viņam kaklā palika siksniņa, un tas, kurš viņu atradīs, sapratīs, ka šis aizbēdzis normāliem saimniekiem.

Ko viņš tagad ēdīs?

Ha! Lai to desu sagremo! - Harolds iesaucās, un abi vienlaicīgi iesmējās, atcerēdamies, cik nikni abi rājās uz foksi pirms pāris stundām. - Ej nu gulēt. Es vēl pamēģināšu salabot tavas brilles. Bez tām taču neko daudz neredzi, vai ne?

It kā redzu visu, bet labāk jau ir ar tām.

Salabošu, salabošu. Panāc tuvāk, es papētīšu, kā tu varēsi tās uzlikt uz savām papēm. - Un Harolds pētīja plāksteru kombināciju. Brillēm tur ir visnotaļ bezrūpīgi jānovietojas. Plāksteru krāvums būs kā tāds neliels buferītis, un varbūt tieši tāpēc tās neslīdēs nost.

Es tev vēl kaut ko gribēju pajautāt, tēt.

Pūt vaļā, - Harolds nevērīgi izmeta.

Pavisam tā nopietni, - dēls teica.

Nu, nu, stāsti vien, - Harolds ielūkojās viņam acīs.

Tu pats būtu braucis, ja būtu manā vietā?

- Hm... Redzi...

- Es domāju - manā vietā un manā vecumā. Nu tā, - dēls pa​skaidroja.

Harolds viņu nopētīja, tad novērsa skatienu un apsēdās pie vir​tuves galda.

- Ej vien mierīgi gulēt, - Harolds teica. - Dabiski, aizbrauktu pat tad, ja kāds sadomātu mani nelaist.

Ja iekšēji labi justos, tad aiz-muktu kaut vai pa logu.

Dēls aizgāja gulēt, bet Harolds vēl ilgi ņēmās pa virtuvi, meistarodams viņa brilles. Žāvājās un ņēmās, kamēr pulkstenis jau rādīja trešo rīta stundu. Viņam nezin no kurienes bija saglabājies pavisam smalku koka urbīšu komplekts, ar tiem viņš izurba briļļu rāmīšos mazus caurumiņus, izvilka tiem cauri tievu drātīti un tad to cieši savilka, atstājot mezglu uz ārpusi. Šaubīgs jau būs tas paskats uz tādu saplāksterotu maratonskrējēju, kuram brilles viducī sadiegtas ar drāti un aizmugurē vēl nokarājas rupjš lina striķītis. Bet neko tur nevarēs padarīt, būs vien jāpiecieš. Kad atbrauks atpakaļ, tad nopirks jaunu rāmi.

Taču visu laiku bez mitas rosījās arī Harolda zemapziņa. Plāniņš kļuva aizvien apjaušamāks un skaidrāks, un jau pustrijos naktī viņam bija skaidrs - ko un kā vajadzēs izdarīt, lai atriebtu nodarīto.

Nē, zēniņi, es jūs nemācīšu dzīvot. Drīz jūs paši sapratīsiet, kā tas jādara.

II daļaORĢIJAS 1. nodaļa Ceturtdienas rītā Haroldam bija ļoti grūti pamosties. Nekaunīgais modinātājpulkstenis tingelēja tik ilgi, kamēr no otras istabas atskrēja dēls un nospieda sprūdu. Puika izskatījās tik samiegojies un reizē iztrūcies, ka šis skats vien Haroldu mirklī pamodināja. Stāvēdams pie istabas lielā spoguļa, dēls teica: Nemaz tik traki nav, tikai tādi viegli rimbuļi. Harolds beidzot aptvēra, kas notiek, un gluži vai lēkšus izlēca no gultas. Jāpošas un jāaizved dēls līdz autobusam. Nevaru saprast, kāpēc visi tūristu autobusi uz Eiropu atiet tieši astoņos. Pavisam stulbs laiks. Gandrīz vēl nakts.Dēls tomēr izskatījās briesmīgi. Acu apakšējie plakstiņi bija pie-milzuši un iekrāsojušies tumšzili violetos toņos. Bez plāksteriem laikam izskatītos vēl briesmīgāk.Dēls itin pienācīgi novērtēja Harolda nakts darbu un bez iebildumiem pieņēma gan izlabotās brilles, gan arī savu jauno izskatu. Viņi ātri, bet pamatīgi pabrokastoja, un Harolds devās pēc mašīnas. Gaidot autobusu pie centrālās dzelzceļa stacijas, jau spietoja prāvi braucēju pulciņi. Jā, daudzi bija sadomājuši patērēt savus nelielos ietaupījumus Eiropas lielajos veikalos, un tāpēc Haroldam ar dēlu pat nācās brītiņu maldīties pūlī, kamēr beidzot atrada pulciņu Am​sterdamas maratonbraucēju.

Sabindētā dēla parādīšanos sagaidīja klusināta iedūkšanās, bet bez īpaši skaļiem komentāriem.

Harolds īsi pārrunāja pārīti vārdu ar pazīstamo treneri, paskaidrojot viņam, kāda liga puikam atgadījusies, protams, visus patiesos notikušā iemeslus saprātīgi noklusējot, un palūdza tomēr pievērst zēnam lielāku uzmanību. Treneris saprata un solījās ņemt vērā. Haroldam likās, ka treneri pat īpaši neuztrauc tas, vai dēls varēs piedalīties skrējienā. Ārzemju brauciena drudzis bija spēcīgāks par visu. Vēl treneris piebilda, ka līdzi gan nebraucot neviens mediķis, bet gan viņš pats pratīšot palīdzēt, ja nu gadīsies kāda ķibele.

Iejucis savu vienaudžu pulciņā, dēls jau bija aizmirsis par Haroldu. No malas izskatījās, puisis ir īsts dienas varonis. Bija sarunāts, ka viņš drīkst dižoties ar visu, tikai ne ar lietas patiesajiem apstākļiem.

Harolds uzrunāja dēlu: - Kad būsiet galā, tad pacenties atrast brīvu mirklīti un piezvani uz mājām.

-Jā, noteikti. Atā, tēti!

- Brauc vesels! Un jūties labi. Dēls nevaļīgi pamāja.

Harolds brauca atpakaļ uz mājām un domās apkopoja pēdējo dienu notikumus: Emma būs prom līdz pirmdienai, dēls vēl ilgāk, bet foksis ir paņēmis brīvsoli uz nenoteiktu laiku. No otras puses -puikam pārsists deguns, saņemts nopietns brīdinājums uzvesties, kā pieprasa mazgadīgi noziedznieki, bet ir

zināma viņu dzīvesvieta, vēl aizdomas par viņu sakariem ar blēdīgo celtniecības darbu vadītāju Olafu. Un visbeidzot - esmu es, ir Brunis, un - starp citu! -ir arī tāds Zigmunds.

Jā, tieši par Zigmundu pagājušajā naktī Harolds tik daudz domājis, ka redzēja viņu pat sapnī. Tagad vairs nevarēja skaidri atcerēties, bet šķita, ka tur bija kā augsta krauja, kuras korē braši stāv Zigmunds, viņa seja kā granītā kalta, un viņš nežēlīgi šauj ar kādu briesmīgu ieroci, un, kur viņš šauj, kaut kas nesaprotami melns ceļas un krīt, skrien un klūp, smejas un raud; viss tāds vienveidīgi melns...

Harolds atcerējās, ka Zigmunds ir ne tikai jau no dabas iznesīgs un spēcīgu miesas būvi, un arī pietiekami uzņēmīgs, lai šos dotumus diendienā trenētu un uzlabotu, bet allaž bijis arī aktīvs nacionālās idejas un valstiskās neatkarības aizstāvis. Laikam jau arī zemessargs.

Vēl skanot modinātājam, Harolds nodomāja - noteikti jāuzmeklē Zigmunds. Taču jāsāk tomēr ar Brūni.

Atpakaļceļā, jau ierastas inerces dzīts, Harolds izmeta kārtējo loku pa Zolitūdi un nobrauca garām Rostokas ielas 18. namam. Jā, protams, žigulītis tur stāvēja - atkal tādā pašā pozīcijā kā vakarrīt, un Harolds pārliecinājās, ka tā tomēr ir šo blēžu pastāvīgā apmešanās vieta, jo viņi mēdz savu mašīnu uz nakti atstāt allaž vienā un tajā pašā vietā un pozīcijā. Tā ir tāda tradīcija, kuru katrs autoīpašnieks ievēro nedomājot.

Mājās Harolds pārbrauca pusdeviņos un zvanīja Brunim. Viņam ir jābūt mājās, nav jau nekāds slaucējs vai cūkkopis, kam darbs sākas četros vai piecos no rīta. Brunis bija gan mājās, tikai ilgi negribēja celt klausuli un pēc tam tikpat ilgi nesaprata, kas īsti notiek. Viņš atsaucās aizsmakušā, čerkstošā balsī, un Harolds bija pārliecināts - tie bija pirmie vārdi tajā rītā, ar kuriem Brunis iztīrīja vai​rāku dienu garumā uzdzīves mielēm piedzīto rīkli. Bet raksturīgo latgaļu akcentu tas noslēpt nespēja. Ā, tu tas esi? - Bruņa balsī nebija ne miņas no sajūsmas, drīzāk pat vilšanās. - Cik ir pulkstenis?

Pusdeviņi. Vai nav laiks doties pie lopiņiem? Tie droši vien visu rītu neslaukti un nepabaroti tur brēc.

Labi, labi, es tev gan parādīšu lopiņus... Pats tagad esmu kā tāds riktīgs lopiņš.

Harolds nolēma nerunāt par bijušo. Nav jēgas atkal uzjundīt vecās atmiņas. Kā tikai Brunis pēc kārtējās uzdzīves atvēris acis, tā atkal sāk nožēlot savu dzīvi un mazāk domā par to, kā to pārtraukt un atgriezties civilizētā dzīvē, bet gan - kā, kur un ar ko salāpīties. Un tad atkal iet vaļā.

Es tevi gaidu ciemos, - Harolds teica. - Visus savus mājiniekus esmu aizsūtījis tālos ceļos un tagad vismaz kādas trīs naktis būšu viens pats.

Kādos ciemos? Ko tu ar to domā? - Brunis piesardzīgi, taču vienlaikus arī cerīgi jautāja.

- Mēs taču tā sarunājām. Vairs neatceries? Es tev zvanīju un brīdināju, ka nedēļas beigās varētu rasties nepieciešamība pēc tavas palīdzības. Tiešām neatceries?

- Paklausies... Klausies, vecais, es tagad īsti neatceros... Laikam būšu nogāzis baigāko podu. Zini, tās trubas man ir... Pareizāk sakot, es zinu, kur tās guļ, esmu runājis arī ar večiem, kas gatavi tās uzsist gaisā pa lēto... Jā, tur viss būtu kārtībā. Bet strādniekus vēl neesmu sameklējis...

Nē, nē, es nedomāju par to haltūriņu Berģos, - Harolds viņu pārtrauca. - To atliksim uz vēlāku laiku.

Kad atbrauksi pie manis, tad izrunāsim arī sitās lietiņas. Tagad domāju pavisam ko citu. Brauc uz Rīgu.

Nedaudz izklaidēsimies. Ķersim bandītus. Saproti? Moments ir nobriedis. Ā... Ko tu īsti domā? - Brunis neskaidri nomurmulēja. Varēja just - viņam nav viegli. Tas vairs nebija Brunis, kurš pēc kārtīgi nodzertas nakts varēja rītā braši celties augšā un mesties darbā, un tā arī visu dienu noturēties - ar visām slāpēm un galvassāpēm - līdz pat vēlai pēcpusdienai, un tikai tad atļauties kādu pudelīti putojoša alus. Harolds zināja - ja tuvāko desmit minūšu laikā Brunis nedabūs ieraut vismaz simt gramu, viņš kļūs neciešami nervozs un neie​tekmējami kašķīgs. Ā... Tu domā tos savus zagļus, ja? - Brunis turpināja šķeti​nāt realitātes pavedienu. - Kas tad tev tur ir noticis? Esi atradis viņus?

-Jā! Šie man ir tikpat kā rokā.

Ei, izbeidz! Kā tev tas izdevās?

Ko nu pļāpāsim par tādām lietām pa telefonu? Brauc šurp, un es tev visu izstāstīšu. Brauksi?

Nu... Šodien man tā kā vajadzētu te pastrādāt. Nezinu... Varbūt rit?

Pa dienu vari arī pastrādāt. Brauksi vakarā.

Vakarā? Varētu arī vakarā. Es nezinu. Jāpadomā.

Nē, nē, nu jau vairs nav jādomā. Sarunāsim tā - es tevi gaidu savā mājā sešos. Okei?

Sešos? Jā... Pagaidi - cik tad tagad ir?

Deviņi. Drīz būs deviņi, es taču tev jau teicu. - Harolds iesmējās. Nekur viņš neliksies, brauks tā kā virboliņš. Ā, jā... tā ir. Nu ko? Nu labi. Būšu ap sešiem... Pagaidi! Sešos? Varbūt tomēr vēlāk?

Beidz ņemties! Lai arī mēs tagad nerunājam pa videotelefonu, es labi stādos priekšā tavu ģīmi. Ar tādu tu tāpat nekādus lielos mērīšanas darbus šodien paveikt nespēsi. Tam nolūkam tev šodien acs ir druscīt nepareiza. Ne nu tu mērīsi, ne kā tur būs.

Atļaušos piezīmēt, ka laukos ir arī citi darbiņi.

Labi, labi - zinu tavus lauku darbiņus. Labāk izbeidz vienreiz bezjēgā lakt tos pašmāju draņķus.

Brauc uz galvaspilsētu, un pamie​losimies ar kārtīgām mantām.

Brunis jutās atmaskots, vairs neattapa, ne ko teikt, ne ko vispār runāt. Ēe, kukū! Tu klausies? - Harolds iepūta klausulē. -Jā. Dzirdu.

Klausies vai dzirdi?

Dzirdu, - Brunis noburkšķēja.

Nu tad es gaidu tevi tieši sešos. -Jā... Kāpēc tieši sešos?

Tā vajag.

Tā vajag, tā vajag, - Brunis mēdījās. - Tu nemaz nesaproti, cik grūti reizēm var būt cilvēkam.

Piezvana te, saproties, nakts vidū un sāk diktēt noteikumus.

Beidz māžoties! Uztaisi tagad dūšiņu, nomazgājies, kārtīgi paēd un pagūli vēl pa dienas vidu. Sešos jau būsi kā svaigs gurķītis. Saru​nāts?

- Labi jau, labi.

- Tikai atbrauc arī! Es te kaldinu lielus plānus, un tāpēc nebūtu labi, ja tu mani piešmauktu.

- Būšu, būšu.

Tā, tas nu būtu sarunāts, Harolds nodomāja, noliekot klausuli. Ir nu gan tas Brunis! Droši vien visu pagastu izdzēris pa šīm dienām.Bet viņš atbrauks, es zinu, jo savus solījumus, lai arī kādā dzērumā devis, allaž turējis.

Tikko Harolds nolika klausuli, tā iezvanījās telefons. Uzreiz varēja atpazīt Emmas balsi.

- Harold? Čau! Nu, es tev te zvanu. Mīļš sveiciens no zeltainās Prāgas!

- Nu, ir tur zelta jumoli un karaļu pilis?

- Ir, ir, viss kas ir. Vēl labāk, nekā tu stāstīji. Kā jums tur iet? Puikiņš aizbrauca?

-Jā, nupat kā aizvizināju un tagad iegriezos mājās. Iesēdināju busā, un tagad viņš droši vien jau kratās Latvijas robežas virzienā.

- Un kā citādi? Jaunās durvis ir ieliktas? Dokumentus dabūji at​pakaļ? Kā vispār tās lietas izskatās?

Normāli. Viss ir kārtībā. Dokumenti man guļ uz galda, un dzelzs durtiņas ielika tajā pašā rītā, kad tu aizbrauci. Divarpus stundas, un viss. Izskatās labāk, nekā bija. Vecās tagad mierīgi varēšu vest prom uz vasarnīcu.

Nu tad ir labi. To es arī gribēju uzzināt. Prāts visu laiku ne​mierīgs. Tad jau viss būs kārtībā?

-Jā, viss ir kārtībā, - Harolds juta, ka balss maķenīt aizlūst, un viņš ieklepojās.

- Ko? Ko tu teici?

Es saku - viss kārtībā. Jau tagad viss ir kārtībā. Kad tevi gaidīt atpakaļ?

Pagaidām nekas nav mainījies. Kā bija runāts - uz pirmdienas vakaru. No robežpunkta mums būšot iespējams piezvanīt uz Rīgu, tad arī zvanīšu un tev ziņošu. Bet Prāga ir brīnumskaista pilsēta. Vienkārši lieliska. Paldies tev par to. Un nevajag nekādu Parīzi! Pār​braukšu, izstāstīšu.

-Jā, protams. Netērē tagad valūtiņu, - Harolds teica. -Jā, labi. Pasveicini foksīti. Viņš tev tagad sēž blakus un klausās? Tu viņam ēst dod?

Būs jau pārēdies, - Harolds atkal iekoda mēlē.

Nu labi, tad atā!

-Atā!

Harolds nolika klausuli un nopūtās. Pie velna! Aizmirsīšu visu.

Vēl brītiņu viņš parakņājās savos papīros, pāršķirstīja arī vakar atdotās piezīmju un telefonu numuru grāmatiņas, līdz beidzot atrada tos numurus, kuriem varēja būt kāds sakars ar Zigmundu. Harolds piezvanīja pa vienu no tiem, bet šobrīd tur neviens ar viņu nevēlējās runāt. Zigmunds varētu būt ceļā.

Varbūt tup kādā sastrēgumā.

Jau kopš nakts acu priekšā visu laiku stāvēja Zigmunds, kādu Harolds bija nesen redzējis baseinā, kad viņš niknojās uz nepieklājīgajiem jauniešiem. Viņu nemulsināja tas, ka šie bija trīs. Zigmunds bija mierīgs, nosvērts un pārliecināts. Krievu armijā to raksturoja tā -labi nostādīta komandiera balss.

Iegājis virtuvē, viņš ar kāju nejauši pagrūda divas bļodiņas, kas bija noliktas uz grīdas. Vienā nedaudz ūdens, bet otrā vakarrīt fok-sim sataisītais ēdiens. Pakrūtē iesmeldzās. Tomēr dzīvībiņa mājās, pie kuras pierasts. Paskat, puika gluži vai apbimbojās, kad aptvēra. Izskaidrošanās ar Emmu būs gara, un gaidāmas lielas asaras.Harolds paņēma rokās ēdiena bļodiņu un to paostīja. Nekādas vainas. Bet vienalga viss jāmet laukā.

Nogājis lejā, viņš gribēja iedarbināt mašīnu un posties uz darbu, bet sākās jauni brīnumi. Nevarēja iedarbināt motoru. Starteris grieza uz nebēdu, vai minūti no vietas, taču neaizķēra neko tādu, kas motoram liktu iedūkties. Vairāk nekā savādi. Ja starteris tā griež, tad akumulators lādē kārtīgi. Kas par lietu? Viņš mēģināja vēl un vēl, taču bez rezultātiem. Harolds izkāpa laukā, atvēra motora pārsegu un ilgi lūkojās. Ko gan varētu tur ieraudzīt? Eļļa ir, akumulators kārtībā, visas siksnas vietā, degviela arī ir, starteris griež...

Kas tas varētu būt? Grieza atkal. Nekā. Taču nojauta neļāva mest šo nodarbi pie malas. Tas ir kāds pavisam idiotisks defektiņš, un kaut kas te pavisam stulbi nav kārtībā. Tūlīt ir jāaiziet. Viss darbojas, kā tam jādarbojas, tikai nav paša galvenā, proti, nepielec dzinējs. Viņš grieza atkal un uzmanīgi klausījās varbūt kāds troksnītis nejauši nodod sevi un tad viss momentā kļūs saprotams? Reizēm kaut kas noklinkšķēja, un šķita, ka tūlīt jau arī būs, taču aizvien nekā. Sajūta kā filmās, kur čum un mudž no skatiem, kas Haroldu allaž bezdievīgi kaitina. Tādās reizēs viņš pat atļaujas skaļi iesaukties: nu tā taču nemēdz notikt, vienmēr tie režisori ko nereālu izdomā! Ar puslīdz jaunām mašīnām, kuras filmās rāda, nekas tāds tik negaidīti nevar notikt, viņš tad aizkaitināti sauc. Vienmēr viņi izdomā ko tādu skatītāju nervu pakutināšanai. Kad nu labajam varonim izmisīgi jālaižas prom, tad pēkšņi nevar iedarbināt motoru.

Nu galīgas muļķības!

Jā, bet filmās, raugi, tomēr ir arī cits risinājums. Nevar un nevar iedarbināt, bet pēdējā mirklī tomēr ierūcas - un varonītis slaidi aiz​laiž. Bet tu te stāvi kā tāds duraks un blenz motorā.

Tad Harolds pamanīja, ka atslēgas pagriešanas beigu momentā nomirgo viena signāllampiņa panelī.

Nomirgo un pazūd. Tā parasti notiek, kad atslēdz signalizāciju. Pirmajā brīdī likās, ka vaina jāmeklē degvielas tvertnes vāciņā. Kamēr braukāju bez vāciņa, kāds švalis būs tur ieslidinājis cukura graudiņu.

Varbūt tie paši mazie bandīti?

Hm, mašīnas mēdz arī uzsprāgt. Harolds iekšēji nodrebēja un gandrīz vai grasījās lēkt laukā, taču saņēmās un apvaldīja sevi. Pārāk nervozs esi palicis. Tomēr. Par spīti tam, ka visu laiku pats sev iegalvo, ka esi bezgala mierīgs.

Nē, tomēr ir kāds kāzuss ar to jauno signalizāciju. Kāpēc lampiņa mirgo? Signalizācija taču atslēgta, un to neslēdzu ne iekšā, ne ārā. Harolds grieza atkal un visu laiku centās notvert beigu grieziena fāzi, kas

šķita visdaudzsološākā. Gribējās šo vācu mehānismu piemānīt. Un izdevās. Vienā brīdī motors iesprauslojās, ierūcās un palika rāmi un patīkami dūcot. Harolds vēl pāris reižu uzmina uz gāzes pedāļa, taču motors vairs negrasījās apstāties. Tas nu atkal bija labais mīļā audīša motoriņš. Zili brīnumi, patiešām. Būs atkal viens iemesls aizbraukt pie Voldemāra. Vai šī nepielēkšana tomēr ir kaut kā saistīta ar tiem melnajiem dūmiem palaišanas brīdī? Būs vien jānoskaidro, jo šitā jau es varu bezpalīdzīgi palikt jebkurā svešā un vientuļā vietā.

Ko tu tagad pateici? Voldemārs? Hm. Voldemārs, vai viņš varētu būt noderīgs? Ar saviem kontaktiem slikto ļaužu sabiedrībā. Laikam nebūs gan. Nejauši izpļāpāsies, un tad nelaime un posts. Labāk aprunāties ar Zigmundu.

Harolds aizbrauca ar apziņu, ka signalizācijas uzstādītāji tomēr viņu piemānījuši, gan teikdami, ka garantija esot uz veselu gadu, bet ej sazini, ko tagad izdomās, lai pierādītu - pats vien esi tur vainīgs!

Pa dienu Harolds pamanījās paveikt neskaitāmus darbiņus, jo viss labi veicās. Bija īstā diena. Viņš juta, ka paspēs pat apmeklēt baseinu, kuru vakar noseboja. Jau no rīta lieliski veicās ar telefona zvaniem, tāpēc atlika laiks aizbraukt uz Berģu objektu, satikties tur ar pasūtītāju un koriģēt reiz jau pabeigto projektu, izdevās pat aiz​braukt līdz savai jaunbūvei.

Lari Harolds nesatika, taču visus darbiņus Laris bija paveicis. Harolds priecājās, lai gan nodomāja, Laris varēja tomēr piezvanīt. Harolds skatījās Lara paveiktajā un priecājās. Kanalizācija pieslēgta noteku akām, ūdensvads ievilkts pagrabā, visi grāvji rūpīgi aizbērti, un rakums noplanēts. Tā zeme gan vēl sēdīsies, un tāpat vajadzēs uzbērt vēl. Pa galvu maisījās neskaidri jēdzieni, kas vilktin vilka uz vārdu salikumu «darba kultūra» vai kas tamlīdzīgs.

Viņš apsēdās uz plakana akmens pašā dārza stūrītī, kur kārklu un vītolu biezā lapotne meta ēnu, un tīksmi baudīja rāmo ārpilsētas mieru. Pilsēta ar savu pūli, smacīgumu, mūžīgo steigu un troksni likās tāla un nevajadzīga, gluži vai negribējās tajā atgriezties. Ātrāk, ātrāk tas viss jādabū gatavs, lai varētu te dzīvot!

Taču pilsētā tomēr būs jāatgriežas, tur neko nevar grozīt. Jāatgriežas, lai nokārtotu dažas ne pārāk patīkamas lietiņas. Sešos atbrauks Brunis, un tad mēs dosimies izsekot bandītēnus. Savukārt rīt no paša rīta ir sarunāts tikties ar Zigmundu, kuru arī izdevās sa​zvanīt šārīta veiksmes stundā.

Harolds jau bija gaidījis, ka Zigmunds pat ar tādu kā rosīgu tīksmi uzņems aicinājumu palīdzēt. Jau, burtiski, no pāris vārdiem sapratis, par ko būs runa, viņš Haroldu apklusināja un uzaicināja sarunu turpināt citā vietā. Tu taču pats esi celtnieks un arhitekts, viņš teica, tāpēc labi zini, no kādiem izejmateriāliem gatavots mūsu namu dzelzsbetons, vai ne? Mikrofonu ir vairāk nekā cementa. Satiksimies rit un tad arī visu izrunāsim.

Taču Harolds negribēja braukt uz nopietnāku sarunu ar Zigmundu gluži tukšām rokām un plikām aizdomām. Šovakar kopā ar Brūni vismaz jāpārliecinās, ka tie zēni patiesi ir īstie.

Laiciņš gāja, Harolds baudīja lauku idilli, līdz saprata, ka baseinu atkal būs nokavējis. Burtiski ciezdams morālas paģiras par savu neizdarību, viņš kāpa mašīnā un brauca mājās.

2. nodaļa Mājās Harolds pārradās ap pieciem pēcpusdienā, ieturēja vieglu azaidu un pat pamanījās normālā un viņam pieņemamā skaļumā noklausīties vienu sen nedzirdētu kompaktdisku. Tad vēl vienu, un tad jau bija pusseptiņi.

Brunis ieradās ar pusstundas nokavēšanos. Tas likās ļoti normāli un pieņemami.

Pusseptiņi. Brunis ir klāt. Ir ceturtdienas vakars.

Ieraugot Brūni, grūti nācās apslāpēt skaļu spurgu. Izskatījās, ka viņš rūpīgi ņēmis vērā visus šorīt puspajokam izteiktos priekšlikumus par to, kā savest sevi kārtībā pēc vairāku dienu dzerstīšanās. Harolds zināja, ka Brunis bieži sēžas pie stūres iereibis un šajā ziņā veiksmīgāku tipu par viņu grūti atrast. Visā

viņa braucēja karjerā nevienas avārijas un pat ne reizes nav uzdūries policistiem.

Harolds skatījās uz draugu un novērtēja, ka šodien šis izņēmis ne vairāk kā divas reizes pa simt gramiem. Vienu no rīta, bet otru pēc dienvidus snaudiena. Vienkārši apsveicami.

Taču Brunis nebija ieradies viens. Aiz viņa dzīvoklī tā lācīgi un kaunīgi iečāpoja arī Docents. Viņš ienāca un nodūra galvu, laikam nesaprazdams, ko sacīt. Docents, ar kuru Brunis ir vadījis kopā visas iepriekšējās dienas, nesaņēmis Harolda gudrās rīta pamācības, likās saņurcīts un izskatījās tumsnējs.

Varbūt šo efektu radīja vairākas dienas nedzītā bārda, kas gan viņam laikam tāpat mēdza izaugt puscentimetru līdz pievakarei arī tajās dienās, kad viņš no rīta noskuvies. Cik Harolds atcerējās no vienīgās tikšanās reizes, tad tāds Docents izskatījies vienmēr. Divas augstākās izglītības - laukstrādnieks.

Garīga vilšanās dzīvē, kuras pēdējā cerība apslēpta lauku ārēs.

Tā nu mēs atbraucām, kā bija runāts, - Brunis teica un vainīgi nodūra galvu.

Malači! Viss ir kārtībā. - Harolds sarokojās ar viesiem. - Nāciet vien iekšā un jūtieties kā mājās!

Ieraugot abus paģirainos bēdubrāļus, Haroldam uzlabojās gara​stāvoklis. Ja tā labi padomā, tad - vīru valodā runājot - sen nav tā jauki iedzerts. Sāka tā patīkami kņudēt pakrūtē. Tie laiki, kad viss brīvais laiks, kura allaž pieticis, vadīts visnotaļ bezbēdīgi, it kā jau sen būtu aiz kalniem, un Harolds tagad liels un nopietns vīrs. Turklāt, kopš uzsāka personisko biznesu, viņš, Bruņa valodā runājot, bija palaidies trakotā mietpilsoniskumā. Iedzert Harolds tagad atļāvās tikai lielās un nopietnās jubilejās, sēžot pie latviski bagātīgi klātiem galdiem, glauni ieraujot pa graķītim, kad lielākā nebēdnība skaitījās, ja vēl atļāvās uzraut brašu ziņģi vai, atceroties neseno jaunību un īpaši par spīti sapīkušo sievu protestiem, uzgriezt skaļi mūzikas kasti, kur dārdēja kāds septiņdesmito gadu kārtīgs roka gabals, un sagaidot, ka pēc piecām minūtēm apakšējā dzīvokļa kaimiņš ar savām pretenzijām būs klāt kā likts.

Taču šīs jaukās atmiņas taču ir pats dārgākais, kas mums pieder. Docentam un Brunim ienākot dzīvoklī, Haroldam pēkšņi šķita, viss raibās uzdzīves atmiņu klāsts noņirba gar acīm gluži kā paātrināta kinofilma, uzreiz arī sagribējās kaut uz mazu brīdi pabūt tajā ellē. Viņš pat sāka straujāk elpot. Turklāt Bruņa un Docenta izskats liecināja par to, ka šie izrakuši visnotaļ dziļi paglabāto kara cirvi un no šīs takas viņus nebūs tik viegli bez nopietniem argumentiem nostumt. Harolds saprata, ka nedrīkst pievilt.

Savādāk taču viņi nebūtu atbraukuši, vai ne?

Jā, un kāpēc gan ne? Pie velna šo sastērķelēto svarīgumu! Jānoskalo visi tie sūdi, kas tik negaidīti sagāzusies pāri. Sieva prom, dēls prom, hm, suns arī - gan jau atradīsies -, vārdu sakot: brīvs pilsonis brīvā dzīvoklī. Un Harolds no sirds pasmaidīja, jo atcerējās, ka skolas gados to dēvēja - dzīvoklis darbojas. Vienmēr jau atradīsies kompānija, kas ar mieru iedzert un paālēties, taču parasti problēmas ar vietu, kur tās orģijas atļauties.

Tā noteikti ir kāda īpaša Dieva kaprīze, reiz viņš tos ļautiņus radījis tik dažādus. Paskat, lēnīgie latvieši jau kopš jaunības meklē pēc iespējas noslēgtāku telpu, kur ļaut uzbangot ikdienā slēptajam temperamentam. Bet ko gan dara krievu brālis? Pēc pirmajiem divsimt gramiem ar skaļu brēcienu atrauj vaļā kreklu, braši sitot sev pa krūtīm, metas laukā no dzīvokļa, jo tur viņa plašajai dvēselei paliek par šauru.

Nē, salīdzinājumā ar to šlaku Brunis un Docents patiesībā ir pats mīļums. Tas ir pavisam kaut kas cits. Paskat, Brunis pat tā kā uzcirties, un katrā viņa žestā jūtams svarīgs cienīgums, sak, esam tomēr uz galvaspilsētu atbraukuši, un te jau nevarēs kaut kā šā tā.

Nu tad stāsti - kas tev padomā? - Brunis vaicāja.

Nāciet, nāciet vien iekšā istabā. Vispirms piesēdīsim, - Harolds vedināja.

Visi apsēdās kur nu kurais, tad iestājās mulss klusums. Brunis gaidīja atbildi, bet Docents patiesi izskatījās gaužām apmulsis.

Es noprotu, ka jūs laižat no pagājušās nedēļas, jā? - Harolds vaicāja, laipni smīnēdams.

Ne nu gluži, - Brunis izvairīgi attrauca. - Kāds pārtraukums arī bijis. Tagad tikai sanāca tāds biezāks pasākums - pēdējās dienās.

Es patiešām atvainojos, ja nu gadījumā iznācis kas nepareizi, -beidzot ierunājās arī Docents. - Es nezinu...

Ko tu te ņemies! - Harolds labsirdīgi uzrūca. - Viss ir normāli. Vienosimies par tādu lietu - Bruņa draugi ir ari mani draugi, un lai nebūtu vairs nekādas atvainošanās. Sarunāts? Jāatvainojas varbūt būs man, kad beidzot noskaidrosies tas, kādā pasākumā gribu jūs iesaistīt.

Nu, nu, kas tad tur būs? Stāsti taču beidzot! - Brunis sparīgi interesējās. Šķita, ka viņš vēlas salīdzināt Harolda versijas ar tām, kuras pats stāstījis Docentam. Brunis laikam jutās atbildīgs Docenta priekšā par Haroldu un Harolda priekša - par Docentu. Bet Harolds vēl aizvien kavējās.

-Jā... - iesāka Docents, paraudzījās uz Haroldu, saprata, ka viņš vēl nerunās, un turpināja: - Esmu savā dzīvē ķēris zivis, vecenes, kaifu, arī mušas un dundurus esmu ķēris, bet bandītus gan vēl nav nācies.

- Ak tā! - Harolds teica. - Tu domā, ka tur tik liela atšķirība? Visi viņi ir ķerami un iznīcināmi mošķi.

- Par vecenēm gan gluži tā neteiktu, - Docents iebilda.

-Jā, protams, ja vien ar to saprotam fifīgas dāmītes, - Harolds piekrita. - Bet, redzi, ja runājam par tādām vecenēm, ar kādu man te nesen nācās sastapties, tad tev būs savas domas jāmaina.

Visus dokumentus tev atdeva? - Brunis vaicāja.

Gandrīz. Ar nesvarīgiem iztrūkumiem, - Harolds atbildēja.

Ko tad mēs īsti ķersim - bandītus vai šaubīgas bandītu vecenes? - Docents nelikās mierā.

Veceni droši vien vēl neaiztiksim, - Harolds teica. - Mani vairāk interesē viņas mazdēls ar savu draudziņu. Tie abi, kurus tu, Brūni, redzēji manā mašīnā pie baseina pagājušajā trešdienā.

- Tad tu viņus tomēr atradi? Bet kā?!

- Tici vai netici, bet laikam jau esmu atradis gan. Sāksim ar to, ka vispirms mēģināsim viņus slepeni pavērot. Gribu, lai tu tos zaglēnus atpazīsti. Būs tie īstie, tad lai Dievs viņiem stāv klāt!

- Nu labi, sazīmēsim. Kas būs tālāk? - Brunis vaicāja.

- Kur te ir tualete? Es atvainojos... - ierunājās Docents. Harolds parādīja virzienu. Docents šodien bija citādi nekā Brunis mēģinājis savest sevi kārtībā. Droši vien arī pa ceļam tukšojis vienu alus pudeli pēc otras, kamēr Brunis, no slāpēm un cēlām dusmām smakdams vai nost, stūrējis. Harolds zināja, ka, dienā braucot, Brunis nedzer. Izaicinājumu liktenim viņš parasti meta vēlās vakara un nakts stundās. Tas bija visnotaļ saprātīgi, jo gaišā dienas laikā jau viņa izskats vien nodod. Bet ceļu policisti tieši šajā jomā ir profesionāļi, jo tikai uz pašu izbaudītas un pārbaudītas dzīves patiesības īsto gudrību un profesionālo eleganci iegūst. Sak, ko - tikai vienu aliņu? Nestāsti man, jo es pats labi zinu...

- Kas būs tālāk, tu jautā? - Harolds turpināja, uzlūkodams Brūni. - Liksim viņiem trūkties. Bet sāksim ar to, ko tu vēl nemaz nezini. Vispirms - viņi bija ieradušies pie manis vasarnīcā. Tīrā nejaušība, ka es pats tobrīd tur patrāpījos. Tas bija pēkšņi, taču es paspēju ievērot gan to, ka tie ir divi tumsnēji jaunekļi un abi ārkārtīgi līdzīgi tiem, kurus tu aprakstīji, gan arī to, ka atbraukuši ar sarkanu žiguli, kuru es pēc nelielas meklēšanas atradu - uzmini, kur? - tepat netālu no manis, pie vienas mājas Zolitūdē. Un tālāk kad atnāca vecene atdot dokumentus, tad šie pirms tam arī tā slaidi un neitrāli nolaida man garām.

Saproti? Tā pati mašīna, tas pats numurs, un iekšā tie paši zēni. Tā taču nevar būt elementāra sakritība, vai ne? Kā tu domā?

-Jā, tādi maziņi un melni. Nu gluži puišeļi! Un viens no viņiem izskatījās pēc čigāna.

-Jā, jā. Varbūt tomēr ne gluži sīkie puišeļi, bet, ja raugās no tava cienījamā vecuma, tas tā varētu būt.

Nu tad tie ir tie paši, - Brunis teica. - Es viņus momentā atpazīšu.

Tas ir labi. Uz to es visvairāk arī ceru.

Bet kā tu esi iedomājies? Visu pats? Un kur tad policija?

Liecies mierā! Galīgi garām. Es, piemēram, visās policijas iedevu tavu adresi un arī telefona numuru, bet - vai kāds tev ir zvanījis?

Nu... Kamēr esmu mājās, tikmēr neviens nav zvanījis par tādiem jautājumiem.

Nu jā, nu labi, jūs tur ar Docentu nedaudz paplosījāties, saprotu, - Harolds pavīpsnāja. - Bet, ja vajadzētu un ja būtu nopietna lone, tad neliktu mieru, kamēr atrastu, vai ne? Izceltu kā mazo asarīti no visslepenākās dropes. Un tā arī nebūs, ka šie tev izrādīs baigāko godu, atbrauks pakaļ un lepni aizvedīs ar savu transportu. Cik es zinu, tādos gadījumos mēdz vismaz izsūtīt pavēsti. Starp citu, vai pēdējās dienās esi skatījies pastkastītē?

Avīzes es pasūtu, - Brunis teica kā taisnodamies un likdams saprast, ka tik liels plencis viņš nav, saproties.

Labi, labi. Bet - neviens tevi nemeklēja un nemeklēs arī. Viņi ķer tikai slepkavas vai gaiņā jauniešus pa parkiem. Viena daļa. Otra daļa cītīgi pilda savu augstāko priekšnieku politisko pasūtījumu, sēdinot aiz restēm viņu ideoloģiskos un komercpretiniekus... Do​cents laikam nesaprot, par ko mēs tagad runājam.

- Kāpēc ne? Es visu dzirdēju, - atbildēja Docents, kurš nule kā atgriezās no labierīcībām.

- Tiešām? _jā gan, jo tavā dzīvoklī ļoti laba akustika. Gribi viņus izsekot, tā es sapratu. Bet kas būs pēc tam? Docents beidzot jutās brīvi svešajā vidē un vērtās pašpārliecinātāks.

- Mēģināsim noskaidrot, - Harolds turpināja. - Kad es atbraucu mājās ar atdotajiem dokumentiem, tad nomierinājos un man likās tā - eh, lai viņi visi iet pupās! Ko es tur vairs ņemšos? Sākumā bija tādas bažas, ka šie man uzsēdīsies uz astes tā pamatīgāk un sāks izspiest kā tomātu. Tādam gadījumam tomēr biju nodrošinājies ar maķenīt biezāku aizmuguri. Par šito padarīšanu cita rakstura policejiskie spēki arī bija lietas kursā. Un tie ir tādi nopietni zēni. Bet, kad nu dokumenti bija mājās, tad mēs kopīgi nolēmām viss ir jāmet pie malas. Man ir sava dzīve, poličiem arī pietiek visādu nopietnu lietu, bet tad... Jā, lūk.

Tad pašā vakarā dēls izgāja pastaigā​ties ar suni. Atgriezās bez suņa, bet ar pārsistu degunu.

- Es jau skatos, ka nekur neredz tavu trako suni, - Brunis teica.

- Tu teici, ka abi tavējie aizbraukuši uz ārzemēm, bet ne jau ar visu suni, vai ne?

Tu domā, ka to izdarīja tie paši melnie? - Docents vaicāja.

Man vairs nav ne mazāko šaubu par to, - Harolds atbildēja.

- Iedeva sīkajam pa degunu, salauza brilles, pārsita kaut kādu vārīgu asinsvadu - asiņu bija tāda jūra, ka biju spiests viņu aizvest uz traumu punktu, kur uzlika šuvi, - un esot teikuši tā: pasaki savam tētukam, lai pievalda mēli un nedomā spuroties tālāk.

- Tieši tā arī pateica? - Brunis vaicāja.

- Aptuveni tā. Saproti, atvadoties no vecenes, es izmetu frāzi, lai viņa saviem zēniem pasaka, ka nav labi, kā šie tagad dzīvo. Tas nebija paticis.- Ā, redzi, ar to tu liki manīt, ka esi viņus atšifrējis, - teica Docents.

- Es nebiju tā domājis. Gribēju tikai, lai viņi apjēdz, neesmu jau gluži tāds idiots, ka bez ierunām noticēšu, ko visu laiku stāsta tā vecene, proti, ka viņa atradusi tos dokumentus mežā. Bet laikam jau ir iznācis savādāk.

Uz brīdi iestājās klusums. Haroldam šķita, ka viņš ir daudz runājis un tāpēc nupat īstais brīdis piedāvāt vecajiem zēniem kaut ko iedzert. Bet tad viņš attapa, ka tādam pasākumam nav gatavs. Mājās neturējās neviens dežūrtrauciņš. Pēdējā laikā viņš tos vienkārši nepirka. Kopš darbojas diennakts veikali, nav nekādas nozīmes, labāk lai nerēgojas acu priekšā.

-Jā, nu tu gan esi baigākajā ķezā iekūlies, - teica Brunis. - Kas gan to būtu domājis, ka tavas aizdomas apstiprināsies! Es tam negri​bēju noticēt.

- Neviens jau tā nedomāja. Visi, pie kā vien gāju sirdi kratīt, tikai pacietīgi smaidīja un negribēja noticēt. Es viņus labi saprotu, patiesībā taču nekas liels nav noticis, vai ne?

Docents pēkšņi skaļi nožagojās.

Vai! Piedošanu... - viņš izsaucās.

Nekas, - Harolds nelikās traucēts. - Padomā pats - nu kas īsti noticis? Pa šīm dienām cik gan slepkavību un zādzību nav izdarīts? Cik naudas izkrāpts gan pilsoņiem, gan bankām? Tie ir notikumi. Bet

šeit - ārēji nekas īpašs. Protams, ja vien neskaita to, ka tas notiek tieši ar mani. Bet viņiem tomēr kaut kas ir aiz ādas, ja pamanījās aizvilkties pat līdz manai vasarnīcai. Un vakarā tup aiz stūra un glūn, līdz sagaida dēlu ar suni. Es jau zinu, ka patiesībā viņi gaidīja mani. Bija sagatavojušies iedot pa rīkli man pašam.

Man viss ir skaidrs, - braši teica Docents. - Ja mēs to lietiņu ņemam tā filozofiski, tad te ir vērojams klasisks variants. Lai gan pats viņus redzējis neesmu, taču ir skaidrs, tie nav nekādi parastie puišeļi. Ja arī ir, tad garā krietni sen pārauguši savas kuslās miesas.

Es arī par to esmu pārliecināts, - Harolds piekrita. - Brūni, ko tu saki? Sīkie?

Es? Ko tad es daudz pateikšu? Tās taču tavas... Nē, nē, negribu teikt, ka tikai tavas personiskās problēmas! Tas ir, tā sacīt, tavs goda un cieņas jautājums. Un, ja tev ir kāds darbības plāns, tad skatīsi​mies, ko es varu līdzēt. Vai ir sīkie vai nav, nu jau vienalga.

Par to godu un cieņu tu tā varen stipri pateici, jā, - piebilda Docents.

Vai tad ne? Vai tad tā nav? - Brunis satraucās, it kā būtu ko sliktu pateicis, un tagad skatījās pēc palīdzības pie Harolda.

Ir, ir, piekrītu, - Docents turpināja savā lēnprātīgajā manierē. Harolds sajūsminājās. Šis pārītis patiešām lieliski viens otru papildināja. Unikāla plītnieku brālība, kur viens otru nemitīgi velk uz zoba, tēlo mākslotu apvainošanos, bet patiesībā tā ir vienkārši amizanta un koķeta spēle. Tā vieno mūs vēl stiprāk.

Es pat izteiktos vēl spēcīgāk, - Docents turpināja. - Ja šādā situācijā nebūtu plāna, tad plānu vajadzētu radīt. Jā.

Harolds valdīja smieklu spurgu, bet vienlaicīgi apveltīja Docentu ar pateicīgu skatienu.

Plāns ir, un to vajadzētu realizēt pēc iespējas glaunāk, - Harolds teica. - Un tu, Docent, pilnīgi veltīgi sākumā mēģināji atvainoties, jo patiesībā tas ir lieliski, ka esi ieradies. Es gan neesmu noskaņots šajā akcijā iesaistīt plašas tautas masas, bet redzu, ka tu esi viens kārtīgs vīrs...

Es visnotaļ atzinīgi vērtēju tavas redzes spējas, bet tomēr neesmu nekāda vecene, kurai būtu jāklārē tādi glaimi.

Es to nemaz nedaru! Gribu tikai pateikt, ka jārīkojas ārkārtīgi smalki. Jaunajiem sabiedrisko normu nicinātājiem ir maķenīt jāaplauž tie radziņi. Taču tas ir jāizdara tā, lai ne mazākā aizdomu kripatiņa nekristu uz mani. Saprotams?

- Mjā... - Brunis šaubīdamies nokremšļojās.

- Tikai mums diviem vien būtu grūtāk, - Harolds teica Brunim. - Mani viņi pazīs pat ar vistumšākajām brillēm uz acīm. Tevi arī viņi ir labi redzējuši. Ja jau tu viņus tik labi atceries, tad arī tavs ģīmis būs viņiem iekritis atmiņā. Tā kā te ir problēma. Lai gan pietiktu arī, ka mēs pa lielu un drošu gabalu konstatētu, ka viņi ir tie īstie. Bet tagad mums ir Docents! Ja rodas kāds izdevīgs moments, varam viņu pat sūtīt šiem līdzi, lai noteiktu vismaz dzīvokli, kurā šie dzīvo. Tas atvieglos darbu Zigmundam.

Dzirdot šos vārdus, Docents piepūtās gluži kā dīžīgs krupis vēla vakara stundā. Glaimi viņam nav vajadzīgi, bet sava svarīguma nozīmi viņš apzinās lieliski.

- Kas ir Zigmunds? - vaicāja Brunis.

- Vienu Zigmundu es zinu, bet tas jau ir beigts, - teica Docents. - Un tam uzvārds bija Freids. Viņam arī patika veceņu tvarstīšana un visādas padarīšanas ar viņām. Šitais Zigmunds bija itin dziļi šur tur ieskatījies un beigās no tā visa uztaisīja vienu nāvīgi efektīgu filozofiju.

Tas ir Docents, Harolds nodomāja. Laukstrādnieks. Šmiga galvā, bet prātiņš nesnauž. Docents Freids.

Zigmunds ir nākamais etaps, un par to būs atsevišķa saruna, -Harolds teica. - Tie jau būs nopietnāki soļi, un tajos mēs ar Brūni vairs nedrīkstēsim piedalīties.

Ahā! Es sapratu - būs arī slepeni papildprotokoli. - Docents viedi šūpoja galvu.

Nē, viņš tomēr ir pamatīgi piesvempies, Harolds nodomāja. Bet varbūt tas tieši ir labāk? Un vēl viņš

ievēroja, ka Brunis nomērīja Docentu ar skarbu skatienu, bez ļaunuma, it kā tēvišķi teiktu - nu, vecīt, šitā gan nevajag, nu gan tu laid.

Protokolu nebūs, bet videoieraksts gan būs, - Harolds teica. -Ja viss veiksies un noritēs, kā iecerēts, tad jau rītvakar vai, vēlākais, parīt vakarā mēs varēsim noskatīties kādas jaukas dokumentālās filmas pirmizrādi. Ū! Sinemātika! Mana lielā mīla, - nosvepstēja Docents. Šķita, tūlīt viņš aizmigs.

Vispār interesantas lietas tu stāsti, - teica Brunis. - Man vai visa šmiga izgāja. Nekādi asinsdarbi taču nebūs? Es ceru...

Asinsdarbi jau bija, - Harolds teica. - Tev vajadzēja redzēt, pēc kā te vakar izskatījās!

Nu jā, es saprotu. Bet vai tad tu domā rīkoties tāpat?

Es vēl īsti nezinu, - Harolds atbildēja. - Daudz kas būs atkarīgs no Zigmunda. Mēs ar viņu esam jaunības paziņas, bet nevarētu teikt, ka viņu pietiekami labi pazīstu. Vēl nezinu, kā viņš novērtēs šo ideju.

Pagaidām gan izskatās, ko tādu viņš visu mūžu gaidījis. Zini, Zigmunds ir kā tāds apkaunojoši zaudēta kara veterāns, kuru labāk lieki neaiztikt un nesadusmot, jo tad ziepes ir visiem.

- Tu jau tagad pats arī pēc tāda izskaties, - Brunis piebilda.

-Ja izskatos, tad tā tas laikam arī ir, - Harolds atbildēja. - Teikšu godīgi - ja viņi nebūtu aiztikuši puiku, tad es būtu nolaidis rokas. Man taču ir ko darīt, vai ne?

Jā, protams, - iekunkstējās Docents. Viņš patlaban laidās nomiedzī - it kā gulēja ar aizvērtām acīm, taču visu labi dzirdēja un, tā sacīt, droši turēja rokās sarunas pavedienu. Ja tagad viņam pajautātu, kas te pēdējās desmit minūtēs runāts, tad var droši galvot, ka Docents visu nodeklamētu kā no stenogrammas un pat ne​sajauktu runātāju vārdus un teikumu secību.

Mēs viņam netraucēsim? - Harolds klusiņām vaicāja Brunim un ar īkšķi pamāja uz Docenta pusi.

- Nē, - Docents pārliecināti atbildēja un snauda tālāk. Brunis paraustīja plecus un pasmaidīja.

-Ja tik vien te tā darbiņa... Ja esmu pareizi sapratis, protams, -Brunis piebilda.

Pagaidām es to redzu tā.

Un kā mēs to darīsim? Sēdēsim aiz stūra un gaidīsim?

-Jā. Tur, pie viņu mājas, ir gana vietas, kur paslēpties, visdrošāk būs mašīnā.

Manējā vai tavējā?

Tavējo viņi vēl nepazīst.

- Pareizi, ja nu sanāk tā, ka šie piebrauc un dodas mājā iekšā, tad viņiem līdzi iet Docents?

-Jā, - Harolds atbildēja un paraudzījās uz snaudošo. Ē! Tu varēsi paiet? - Brunis diezgan brutāli uzsita Docentam uz pleca.

Tā nebūs problēma, - Docents decenti atbildēja, acis neatvērdams. - Taču var iestāties cita problēma. Drīz es vairs nevarēšu parunāt, tad nebūs nekādas nozīmes, vai varu vai nevaru paiet, vai ne?

Ja nevarēšu parunāt, ka gan es izstāstīšu, ko staigājot esmu redzē​jis? Ko? - Kaltenbrunners? - Harolds iesmējās.

- Varam to definēt arī tā, - aizvien vēl acis neatvēris, teica Docents. Viņš runāja un dzīvoja visam līdzi, taču Harolds nojauta, ka ar vienu smadzeņu puslodi viņš reāli gulēja. Velns parāvis, tā taču ir ģeniāla īpašība! Bet Docents turpināja: - Vai kalters, vai brunners, bet - grozies, kā gribi, - es skaidri zinu, ka Brunim arī kaltē, un tikai tur jau tas Brunnenkalters ir apslēpts, kā smejies.

Nu jau viņš slīga aizvien dziļākā miegā. Runāja nevis viņa aplipusī mēle, bet zemapziņas pirmais virsslānis. Apziņas plūsma, Harolds nodomāja. Viņu vajadzētu regulāri turēt šādā kondīcijā, izprovocēt uz visādām pārrunām un tad pierakstīt izteicienus. Iznāktu pasaules literatūras cienīgs avangarda sacerējums. Docenta ulises.

Bet mājiens bija uztverts, Harolds saviesīgi saberzēja plaukstas, pakasīja pakausi un teica: - O, jau gandrīz septiņi! Varbūt ir vērts tūlīt pat doties kaujā, kamēr viņi nav devušies savos nakts sirojumos, kas noteikti ieilgst līdz agram rītam? Patiesībā mums nav zināms, cik ilgi nāksies tupēt tajā

slēpnī. Es domāju tā - dosimies uz leju, pa ceļam iegriezīsimies bodītē, paņemsim tur kādu aliņu un lēnām virzīsimies uz to pusi. Ko tu par to saki, Brūni?

Brunis iešķībi raudzījās uz guļošo Docentu.

- Ko? Tu uz mani skaties? - Docents pēkšņi ierunājās pavisam skaļi un tad atvēra arī acis. - Es esmu gatavs. Pāris aliņu, un gata​vāks par mani vairs nebūs neviens visā apkārtnē.

Harolds saskatījās ar Brūni, un abi labsirdīgi iesmējās. Tā bija dīvaina situācija, kurā Brunis laikam izjuta tādu kā vainu par Docentu un viņa izdarībām, lai gan bija skaidrs, ka viņš pats tajās nesaskata neko īpašu, taču Harolds viņa mājienus tikpat mēmi centās noraidīt. Abi sapratās bez vārdiem. Visi trīs.

Turklāt Docents to spēja izda​rīt pat aizvērtām acīm.

Tikpat strauji, kā atvēris acis, viņš pielēca kājās, izstiepa rokas taisni priekšā, saberzēja plaukstas gluži kā pirms mirkļa to bija darījis Harolds - un teica: - Jūs patiesībā esat gatavie jāņtārpiņi. Aizmugures žurkas. Sēdēsiet un nevienam nerādīsieties. Kurš būs tas, kurš lēks uz ambrazūras? Domājat, ka tas būs kāds biedrs Matrosovs? Nē, mani kungi. Lai gan toreiz, kad viņam šitāds gājiens bija padevies, viņš neapšaubāmi bija uzņēmis uz krūts aptuveni tikpat daudz, cik tagad es, bet vienalga - šoreiz tas nebūs viņš. Šoreiz tas būs Docents, vai ne? Docents šurp, Docents turp. Docents liftā, Docents pie durvīm. Šņuk, šņuk - kāds numuriņš, kuras durvis, un viss, vai ne? Uz priekšu, lielie latvju zēni! Jeb cūkas tādi, kā teicis doktors Kārlis Ulmanis. Un uz viņu neviens par to neapvainojās.

Tā bija efektīga monoizrāde, un Harolds pārliecinājās, cik tomēr maldīgs ir Docenta ārējais miegainums. Tas ir cits rūdījums. Tagad tie jaunie... Eh.

3. nodaļa Kad Harolds gāzelīgā gaitā atgriezās no veikala, nesdams tik daudz alus pudeļu, cik var sabāzt abu roku pirkstu starpās un vēl pa pārītim iespraust padusēs, Docents aiz sajūsmas ņēmās satraukti pārkārtot sēdēšanas kārtību mašīnā. Pie stūres drīkstot palikt Brunis, bet viņam blakus jāsēž Docentam.

Visslepenākā fizionomija - tieši tādu apzīmējumu lietoja Docents - taču esot Haroldam, un tāpēc tā rūpīgi jāmaskē aizmugures sēdekļos. Harolds neiebilda, jo tā laikam pareizāk. Lai arī žigulītis ir viena no visu laiku šaurākajām mašīnām un ir pierasts plaši atzvelties savā audītī, tomēr arī garajā aizmugures sēdeklī var itin normāli puszviļus atlaisties. Uzlicis saulesbrilles, Harolds atlaidās un novērtēja, ka pāri priekšējo sēdekļu augšiņai var tīri normāli vērot apkārtni.

Visas alus pudeles novietoja blakus Haroldam. Viņš atrāva korķīti un pasniedza vienu pudeli Brunim. Skat, paņēma gan! Kamēr Harolds korķēja vaļā nākamo pudeli, Brunis kāri iekampa vairākus apjomīgus malkus un kā taisnodamies piebilda: - Tagad jau var. Tavā rajonā noteikti nekādi inspektori pa vaka​riem nevazājas apkārt.

-Jā, gandrīz nekad neesmu manījis, - Harolds teica, pastiepjot alus pudeli arī Docentam, kurš to saņēma abās plaukstās tik uzmanīgi un bijīgi, kā dievlūdzējs saņem no mācītāja dievmaizīti. - Bet tu jau pats zini, ka par šitiem speciālistiem nekad neko nevar zināt.

Var gan, - Brunis stingri un pārliecinoši noteica.

Nu jā, laikam jau tev ir zināma pieredze.

Ir gan, patiešām. Un zināmā mērā es ar to lepojos. Braucam?

Braucam gan.

Uz kurieni?

Laid tikai taisni pa šo ielu, kad būs jānogriežas, tad laicīgi brīdināšu. Tikai netrako.

Ar žigulīti! Ko tu runā?

Labi, labi, es tikai tā - starp citu, - Harolds piebilda un jutās bezgala omulīgi. Sajūta patiešām tik

kņudinoša, kā bērnībā spēlējot indiāņos.

Tad runāja Docents.

- Redzi, piemēram, Amerikā ir savādāk, - viņš teica ar svarīgu uzsvaru uz vārdu «Amerika». Varbūt visos štatos tas nav vienādi, bet daudzos vērojams viens un tas pats. Tur neviens kops pat nepieļauj tādu domu, ka vadītājs pie stūres varētu būt dzēris. Bet, ja nu tā tomēr gadās, tad tevi nošauj turpat uz vietas. Taču galveno uzmanību visi pievērš pavisam citam apstāklim, saproties. Tur, raugi, automašīnā vispār nedrīkst dzert grādīgos un alveidīgos dzērienus, vienalga - vai tu esi vadītājs vai tikai pasažieris. Tad uzreiz ir pamatīgs sods. Jā, jā, un nav pat svarīgi tevi pieķert pašā dzeršanas faktā, pietiek ar to vien, ka atrod salonā atkorķētu pudeli. Un tai pat nav jābūt aizsāktai, jā, pietiek tikai ar to, ka tā ir atkorķēta. Tāpēc viņi visi tur mērkaķojas ar tām brūnā papīra tūtām, esat ievērojuši? It kā sanāk tā - ja tu to pudeli tomēr ved mašīnā, tad tai ne tikai jābūt neatkorķētai, bet arī noslēptai no visu acīm. Tur tā visa viņu gudrība. Bet jeņķu kops ir acīgs vīrs...

Tas nu gan ir nāvīgs stulbums, - teica Brunis.

Tu esi bijis Amerikā? - Harolds vaicāja Docentam.

Nē, protams, - Docents atbildēja.

- Es gan esmu, - Harolds bezkaislīgi teica, neko ar to nevēlēda​mies uzsvērt.

Iestājās klusums. Pašam negribot, Harolds bija uzdzinis Docentam nepilnvērtības kompleksu. Tu esi tur bijis un pats visu redzējis? Nē, bet es zinu... Ha, bet es, raugi, pats tur biju. Un tas varētu izklausīties apmēram tā: ko tu te mums stāsti visiem zināmas lietas? Es gan nebiju tā domājis, bet tā nu ir sanācis.

Sitās amerikāņu birokrātiskās padarīšanas es labi zinu.

Tālu jau nebija jābrauc, un tagad viņi tuvojās īstajam namam, un Harolds jau pa gabalu redzēja, ka sarkanais žigulis rātni stāv tradicionālajā vietā. Jā, stāv gan, bet ne tā, kā to mēdz nolikt uz nakti. Tātad šie vēl taisās kaut kur braukt. Dabiska lieta, jo vēl taču pavi​sam agrs.

Nākamajā ieliņā griez iekšā, - Harolds teica Brunim.

Kur? Pa kreisi?

- Durns esi, vai? Vai tad pa labi kaut kur var nogriezt? Dzelzce​ļam virsū?

- Nē, nē... Es tikai pajautāju...

Paskat, vecais zēns uztraucies, Harolds nodomāja. Pacieties, Brūni, šovakar aizvedīšu tevi uz normālu krogu.

- Griez iekšā un tad atkal pa kreisi, - Harolds teica. - Un tad piestāj pie tā bērzu pudurīša, kas ieaudzis asfaltā. Redzi?

- Redzu, - Brunis aprauti attrauca.

Kad viņi piebrauca tuvāk Haroldam jau labi zināmajam bērzu pudurim, tad izrādījās, ka izdevīgā vietiņa aizņemta. Pudurīti no abām pusēm bija ieskāvušas citas automašīnas, un tieši pašā lieliskākajā novērošanas vietā tagad stāvēja kaut kāda veca, sagrabējusi pobeda. Arī ar tādām vēl cilvēki brauc! Ja Harolds nezinātu, ka vēl šorīt tās te nebija, tad varētu nodomāt, ka tas ir bezatbildīgi pamests vraks, kurš stāv gadiem ilgi un tāpēc tā nolupis un sagrabējis. Pobe-das gaišbrūnā kaku krāsa bija apskretusi un viscaur lobījās nost kā sakaltusi izžuvušas upes gultne. Toties riteņu diski rūpīgi nokrāsoti spilgti zilā krāsā. Nebaudāmāk vairs nav iespējams. Nebija nekādu šaubu, kas varētu būt vraka īpašnieks. Mēs dzīvojam internacionālajā Zolitūdē! Droši vien ar to pašu krāsu un no tā paša ķobja viņš izkrāsojis sava dzīvokļa sienas un, lai būtu pilns komplekts, arī vaļējo lodžiju, lai tā jau no liela attāluma labi atšķirama uz vispārējā fona. Šo mākslas darbu nespēj aizēnot pat uz šīs lodžijas mūžīgi iz​žautā veļa.

- Nu tā, - Harolds teica. - Tur priekšā ir sarkanais žigulis ar nu​muru AG 4084, tas ir īstais. Ielas vidū mēs laikam nevarēsim stāvēt, tāpēc vajadzētu pameklēt kādu labu vietiņu. Man šķiet, ka viņu durvis ir iepretim žigulim.

Brunis lēnītēm virzīja mašīnu uz priekšu, līdz piepeši aši un profesionāli nevainojami iespraucās nelielā tukšā robā ietves malā stāvošo mašīnu rindā. Harolds klusībā novērtēja, ka šādu manevru

iespējams veikt tikai ar žiguli. Audītis tādā neievietotos, lai arī cik meistarīgs vadītājs.

Izrādījās, ka šī vieta ir vēl labāka novērošanai. Apkārtne pie bērzu pudurīša ir klajāka, bet te tu atrodies pašā burzmā un turklāt vēl pāris metru tuvāk sarkanajam žigulim.

- Kas tad nu notika Docentam? - Harolds vaicāja. - Pastāsti nu atkal kaut ko.

Kopš nevainīgās replikas par Ameriku viņš bija klusējis, un neva​rēja saprast, ko viņš tagad domā.

Nekas nav noticis, - Docents lēnīgi atbildēja. - Tu tajā Amerikā patiešām esi bijis vai tikai pavilki mani uz zoba?

Protams, ka viņš ir bijis! - iejaucās Brunis. - Paskat, tieši šito breloku viņš man no turienes atveda. Un Brunis norādīja uz mašīnas atslēgu saišķi. Brunis vēl piedūra tam ar pirkstu un rādīja Docentam pabiezu vara plāksnīti, no kuras bija izgriezta Teksasas štata kontūra. Tāds tipiski spīdīgs jeņķu nieks, kuru Brunis reizēm esot izmantojis, lai mulsinātu vienu vai otru šaubu māktu meiču, kura patrāpījusies viņa mašīnā uz vientuļas un klusas meža takas, kad motors jau ir izslēgts. Brunis apgalvoja, ka bieži vien šis breloks esot kā pēdējais arguments tam, ka viņam var uzticēties, jo viņš nesen bijis svarīgās darīšanās Amerikā. Tā ka, meitēn, pogājies droši vaļā.

- Ak tā! - Docents brīnījās. Tad viņš veikli pagriezās savā sēdeklī tā, lai varētu saredzēt Haroldu visā pilnībā, un kādu brīdi pētīja viņu ar tādām acīm, kādām vecmāmiņa pēta savu mazdēlu, kurš pateicis kādu gudru svešvārdu.

- Kas ir? - Harolds nesaprata šo akciju.

Tu biji Amerikā, jā? -Jā.

Tu tur biji, jā?

Biju gan, jā. Un kas tad ir?

Biji un atbrauci atpakaļ? -Jā, te nu es esmu.

- Ja tas nav nekāds milzu noslēpums, vai tu nevarētu man paskaidrot vienu lietu? Saki, lūdzams, kāpēc tad tu atgriezies?

Brunis arī pagrieza galvu, jo arī viņu bija pārsteidzis šis Docenta jautājums. Savukārt Haroldam nebija ko teikt.

Kāpēc es atgriezos? - Harolds pēc maza brītiņa pārjautāja. -Jā. Kāpēc tu tā izdarīji?

Tas tāds labs jautājums...

-Jautājums ir pēc būtības, - Docents stingri teica. Nekādi nevarēja saprast, vai šoreiz viņš joko vai pēkšņi ir kļuvis bezgala nopietns. - Kāpēc tu vispār brauci uz Ameriku, ja tagad atkal esi šeit? Tevi tur izbrāķēja? Nespēji pavilkt?

Nu, piedod! Es nebraucu uz Ameriku ar domu tur palikt! Paviesojos un atgriezos mājās. Kas tev te liekas tik pārsteidzošs?

Amerika. Vecīt, tā taču ir Amerika! - Docents, burtiski, pa zilbītei izrunāja katru vārdu. - Jau gadsimtiem ilgi katrs pasaules cilvēks grib nokļūt Amerikā, bet ne visiem tas izdodas. Un ko es tagad redzu? Es redzu vienu tipinu, kuram ir palaimējis tur nokļūt, bet šis, raugi, atgriezies! Mīļais cilvēk, vai tu pats apjēdz, ko tu esi apsmādējis un ko esi izvēlējies tā vietā?

Labi, ka Harolda acis slēpa saulesbrilles, kas šajā vakara stundā gan lāgā vairs nebija vajadzīgas, taču tās apslēpa mulsumu acīs. Vai tas Docents vispār ir normāls vai atkal taisa smalkus pigorus?

- Ē, veči, tā gan nevarēs. - Harolds neattapa pateikt neko citu.

- Tā blenžot viens uz otru, mēs vairs nekontrolējam situāciju.

Brunis strauji pagrieza galvu sarkanā žiguļa virzienā, taču Docents pat nepakustējās. Harolds uzslējās sēdus un centās iekārtoties tā, lai Docentam būtu grūtāk uz viņu tik tieši un cieši raudzīties.

Mašīna šaura, taču Docents kā vijīgs zutis. Kad vairs nebija iespējams sagriezties vairāk, kā tas jau ir izdarīts, viņš tiktāl izbolīja acis Harolda virzienā, ka labi bija saskatāmi viņa acu baltumi, izraibināti ar sīkiem asinsvadiņiem. Harolds juta, ka nespēs no viņa noslēpties. Tā viņš uz Haroldu blenza labu brīdi.

- Labi, bet tagad pasaki man tādu lietu: kāpēc mēs ar Brūni dzeram alu, bet tu nedzer? - Docents

beidzot jautāja.

-Jā, es arī to gribēju tev jautāt, - piebalsoja Brunis.

- Ā, nu redzi, tas jau ir sakarīgāks jautājums, - Harolds teica.

- Tāpēc, ka pievakarē mēs vēl šur tur brauksim. Un brauksim ar manu mašīnu. Vismaz vienam no mums un vismaz pašā sākumā ir jābūt pilnīgi skaidram.

Uz kurieni mēs vēl brauksim? - Brunis jautāja.

Es taču solīju tevi aizvest uz kārtīgu Rīgas krogu, vai ne? Ā, pareizi. Bija tāda runa, jā.

Docents beidzot pagriezās, apsēdās normāli un apklusa. Klusēja visi. Amerikas tēma būtu nododama aizmirstībai. Klusītiņām skanēja Bruņa mašīnas radioaparāts, bet visu acis raudzījās kaut kur tālumā. Kas tam Docentam par sāpi ar to Ameriku, Harolds domāja. Patiesībā jau tur nekā tāda īpaša nav. Druscīt padulli un pārēdušies resni savus burgerus un frī kartupeļus, bet tā - normāli un parasti cilvēki. Bet pati zeme vairāk ar leģendām apvīta, nekā tas patiesībā ir. Tur viss šis vienmuļais pozitīvisms ir kā uz delnas.

To slikto, to Amerikas pagrīdes dzīvi, šķiet, lielākā daļa amerikāņu arī redz tikai Holivudas grāvējfilmās.

Piemēram, Teksasā mani pārsteidza, ka amerikānis savu automašīnu pie lielveikala ne tikai atstāj neaizslēgtu un nevīžo pacelt logu stiklu, bet pat atslēgas no aizdedzes neizņem. Nezinu, varbūt tas tā ir tikai Amerikas dienvidos, kur visi cilvēki izskatās tādi kā gausi labsirdīgi un kur nav ne miņas no izslavētās nēģeru nemīlēšanas, jo gan resni, gan tievi melnādainie šortos brīvi defilē šurpu un turpu un neviens negrasās zagt tik kairinoši atstātās mašīnas, nerauj no rokām izbrīnītiem tūristiem rokassomiņas un fotoaparātus, nemaz nerunājot par slepeni klīstošiem kukluksklaniešiem ar lieliem krustiem rokās, bet man Amerika atmiņā ir palikusi tieši tāda - tur viss ir pat daudz mierīgāk nekā pie mums. Katrā ziņā pretēji dzirdētajam nēģeris Amerikā ir pietiekami cienījams cilvēks. Viņš ir gan policists, gan autobusa šoferis, gan brangas privātvillas īpašnieks, gan katru dienu bez bēdu ar visu ģimeni sēž tajā pašā ēdnīcā, kur pie blakus galdiņa sēž baltie ļaudis.

Atgriezies no Amerikas, es jutos nedaudz vīlies. Visa tā Amerika -atkal gan jāsaka: dienvidos, kur es biju, - ir viena liela Ukrainas stepe. Vienīgi degvielas uzpildes stacijas tādas uzkrītoši krāšņas un nezin kāpēc cauru gadu ar zilgansarkaniem karodziņiem izrotātas. Varbūt lielpilsētās - Ņujorkā vai Losandželosā - ir savādāk un no turienes arī tiek smelta viela tām pašām grāvējfilmām, kas mums rada priekšstatu par īsto Ameriku, taču tajās man neizdevās pabūt. Varbūt es nemaz neesmu bijis Amerikā? Nu, bet, ja tā arī ir, tad tās tomēr ir divas dažādas lietas. Divas Amerikas. Man tur nav ko meklēt. Un galīgi nav saprotams, kāpēc par galveno raksturlielumu tiek uzskatīts tas dzīvesveids, kādu piekopj Amerikas lielpilsētu nabadzīgo kvartālu iedzīvotāji, un viņiem piemītošie tikumi un netikumi. Nē, nē, man ir pašam savas mājas.

Taču, kas attiecas uz brūnos papīros ietītiem dzērieniem, tad tās varētu būt arī pilnīgas muļķības.

Kopā ar savu kompāniju es izbraukāju vismaz četrus dienvidu štatus un tur dekalitriem vien izdzērām visādus dzērienus, reizēm pat diennakti neizkāpjot no mašīnas, taču neviens policists un pat neviens amerikāņu šoferis mums neizteica ne mazāko aizrādījumu. Reiz mūs pat apturēja, ja tagad pareizi atceros, bet...

- Drīz būs tumšs, - teica Brunis.

Cik ilgi jau mēs sēžam? Hm, gandrīz stundu. - Harolds secināja.

Tam nav nozīmes, taču tumsā būs grūtāk ko saskatīt.

Nu tad darīsim tā, - Harolds teica. - Ja pēkšņi sāksies kāda kustība pie sarkanā žiguļa, tad tu darbini mašīnu un brauksim tā lēnītēm šiem garām. Pats galvenais ir viņus saskatīt. Ja viņi būs sataisījušies kaut kur braukt, tad Docents tāpat šovakar paliks bez nopietna darba.

Brunis klusībā apdomāja tikko dzirdēto. Viņa roka neapzināti visu laiku čamdīja Teksasas breloku un atslēgu saišķi. Likās, viņš pārbauda savu gatavību strauji piestartēt un braukt.

- Bet ja viņi sadomā braukt? Mēs sekosim? - Brunis atkal jautāja.

- Nezinu, - Harolds atbildēja. - Kas to lai zina, kāds būs viņu maršruts? Ja tepat kaut kur netālu, tad varētu pamēģināt, bet, ja šie laiž uz kārtējo netīro darījumu, tad viņi būs piesardzīgi. Te ir jāpaprāto.

Nedomāju, ka esam tik lieli izsekošanas un novērošanas profesionāļi. Ja viņiem radīsies jelkādas aizdomas, tad varam nejauši izgāzt visu pasākumu un Zigmunds man galvu par to neglaudīs.

- Vai videofilmas scenārijā neietilpst dokumentāli kadri no nozieguma vietas? Slēptā kamera, tā sacīt, - ierunājās Docents.

- Maķenīt tā kā par sarežģītu, - Harolds teica. - Ir paredzēts dokumentēt pavisam cita rakstura informāciju.

Kādu?

Es negribu izlikties pārāk noslēpumains, bet pagaidām labāk par to nerunāsim. Jūs tāpat tur nepiedalīsieties, tāpēc nav vērts par to runāt, - Harolds teica, nodomādams: nezin, vai viņi tagad apvainosies vai arī ne? - Ja tā pavisam godīgi, tad - jo mazāk kāds ko zina, jo labāk. Ja nu gadījumā kas noiet šķērsām, tad jums būs mazāka atbildība.

Klusums.

Un pagaidām jums tādas vispār nav, - Harolds piebilda.

Es arī nepiedalīšos eksekūcijas? - Docents vaicāja.

Kas tev teica, ka būs kādas eksekūcijas?

Neviens. Es pats visu labi saprotu.

Nē, nē, nekā tāda vispār nebūs, - Harolds stingri teica, kaut gan patiesībā domāja citādi. - Es tikai gribu ierakstīt videolentē viņu atzīšanos visos grēkos. Visos. Un tā, lai tur parādītos arī mana epizode.

Pēc tam nolems, ko ar šo materiālu darīt tālāk.

- Tā nav slikta doma, - teica Brunis. - Kā tu domā viņus pie​spiest atzīties?

Nezinu. Es tev teicu, ka drīz uz skatuves iznāks Zigmunds.

Vai, vai, cik briesmīgi! - Docents gluži vai nervozi iesmējās.

- Nav nekā briesmīga, - Harolds, burtiski, atcirta. Šis Docents viņam reizē gan patika, gan arī nepatika. Taču nepatiku viņš centās aizgaiņāt, jo tā varbūt ir tikai nedzēruša cilvēka nespēja pilnībā saprast krietni vien dzērušā omulību un humora līmeni. - Nekas briesmīgs nav paredzēts, taču ar bandītiem jau nav pārlieku jāauk​lējas. Par dēlam pārsisto degunu viņiem vismaz kaut kas pienākas.

Pa 18. nama ieejas durvīm ik pa brīdim kāds nāca un gāja, mašīnā sēdošā trijotne to visu labi redzēja. Drīz jau satumsa pavisam, un negaidīti iedegās ielas apgaismojums. Šī mūspasaules sistēma ari ir viens brīnums, jo neviens normāls cilvēks nekad nespēj izsekot grafikam, pēc kura apgaismes lampas ieslēdz vai izslēdz. Reizēm tās vispār nedeg trīs naktis pēc kārtas, bet tad vienu deg, otru nedeg, citreiz gaismo visu dienu, bet vakarā pēkšņi ņem un nodziest. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka par apgaismi atbild kāds dzērājs sētnieks, kurš šo ieslēgšanu un izslēgšanu pieskaņojis tikai sev zināmiem ritmiem. Kad viņam šķiet, ir nakts, tad viņš ieslēdz. Kad ir priecīgāks prāts un pašam liekas, ka visapkārt viena balta gaisma, tad izslēdz. Un kādreiz viņa baltā diena ir, teiksim, trīs nakšu garumā, bet citreiz tā nakts atkal sākas agri no rīta un tā bez sava gala - kā nu kungam labpatikas.

Tagad ielu apgaismojums iedegās it kā pilnīgi loģiskā mirklī, taču atklājās, ka tas nav izdevīgs Harolda kompānijai. Brunis nejauši bija apstājies zem apgaismes staba, un tagad no lampas mestais loks viņus spilgti izgaismoja. Savukārt sarkanais žigulis atradās vidū starp diviem stabiem, apslēpts vieglā tumsā. Vai arī tas darīts ar apdomu?Arī Brunis mirklī novērtēja šo efektu un, neteikdams ne vārda, iedarbināja motoru, izgrieza no savas vietas, pabrauca nedaudz uz priekšu un iestājās citā robā, kuru nesen kāda mašīna atbrīvoja. Patiesībā šo manevru varēja veikt jau agrāk, jo tagad viņi atradās kādu gabaliņu tuvāk sarkanajam žigulim un tas bija labi saskatāms. Tagad Harolds varēja labi saskatīt pat spīdīgo vizuli, piekārtu pie atpakaļskata spogulīša.

Pēc veiklā manevra Brunis paraudzījās savā spogulītī un uztvēra Harolda skatienu. Harolds noņēma tumšās brilles, kas nu jau trau​cēja, piemiedza acis un tad piekrītoši pamāja ar galvu.

Atkal neviens no viņiem labu laiciņu neko nerunāja. Tādas kā priekšnojautas, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

Un notika arī. Bet ne tas, ko Harolds visvairāk vēlējās. Notika kas cits, kam uzmanību pievērsa tikai viņš. Nebija nemaz tik ērti visu laiku pussalīkušam sēdēt neierasti šaurā žigulīša aizmugures sēdeklī.

Locekļi jau notirpuši, un gribējās gluži vai izkāpt laukā un izstaipīties. Turklāt šādā bezdarbībā nepārvarami mācās virsū miegs. Harolds bija sācis neveikli staipīties turpat mašīnā. Bet tad acis apžilbināja kādas mašīnas ugunis. Atliecis galvu atpakaļ, Harolds pēkšņi satrūkās. Mašīna likās pazīstama. Ugunis gan spīdēja spoži, taču, braucot pa labi izgaismoto ielu, itin labi iezīmējās arī pati mašīna. Harolds it kā izklaidīgi pielika plaukstu pie pieres un iešķībi vēroja, kā mašīna pabrauc garām.

Jā, sitas dampītis pazīstams gan, tīri labi! Un ari pats braucējs labi zināms, johaidī! Tumši pelēks divpadsmitgadīgs septiņsimtā modeļa BMW pabrauca garām, piebremzēja netālu no sarkanā žiguļa un turpat apstājās ietves malā. Izkāpa pazīstamais būvdarbu vadītājs Olafs. Viņš aizslēdza durvis, pameta tradicionālu skatienu uz augšu, laikam uz sava dzīvokļa logiem, un iegāja mājā. Pēc Harolda aprēķiniem tās bija blakus durvis. Mazie zēni jāgaida nākam no citām. Harolds sekoja Olafa gaitai un nodomāja septītais stāvs, ja nemaldos.

Interesanti gan. Kārtējā sakritība un fantāzijas augļi? Vai te tomēr sāk šķetināties kāds loģisks pavediens? Ja tā kārtīgi parevidē atmiņas par pēdējo dienu notikumiem, tad gandrīz vai nekādu sakritību līdz šim nav bijis.

Jā, bet viņš iegāja pa citām durvīm un tik ģimeniski nevainīgi paskatījās uz sava dzīvokļa logiem.

Tāds skatiens var būt tikai godīgam un gādīgam ģimenes tēvam, kurš, smagi strādājot, aizkavējies darbā un tagad pārradies ar visādiem cienastiem gaidošajai sievai un mīlošajiem bērniem.

Labi, lai nu tas paliek. Te viņi visi, aizdomās turamie, vienuviet ir. Bet tagad ir lielākas ziepes.

Paskat, divarpus stundu laikā divpadsmit alus pudeles gluži kā nebijušas! Tukšs un pa tīro. Docents jau divas reizes pametis vaicājošu skatienu uz aizmuguri, taču Harolds nebija sapratis. Tagad saprata - ko nu darīt? Papildināties nav iespējams. Ja tik ilgi nosēdēts, būtu muļķīgi braukt prom kaut vai uz pāris minūtēm. Harolds nebija gaidījis, ka vīri laks tik straujos tem​pos. Nekas, pacietieties vien.

Taču no tukšajām pudelēm gan vajadzētu tikt vaļā. Harolds jau grasījās palūgt, lai to izdara Docents, taču apķērās, tas nebūs pieklājīgi. Jāņem vērā kaut vai vecumu starpība, jo Docents, šķiet, ir pāris gadiņu vecāks par Brūni.

Raugoties visapkārt, Harolds novērtēja, ka tuvākā atkritumu tvertne ir tieši pie tām durvīm, pa kurām gaidīja iznākam mazos bandītus. Tā nederēs. Tas nu būtu viens amizants skats, kad pēkšņi iznāk zēni un vēlā vakara stundā ierauga pie sava nama durvīm Haroldu ar divpadsmit tukšām alus pudelēm rokās!

Hm, varētu tās pudeles tā skaisti salidināt pa lodziņu tepat zālītē. Tumsa, neviens to neievērotu. Taču Harolds gandrīz vai balsī pats sevi apsauca. Nē, nē, tā gan ne. Tad tu pārāk līdzināsies tiem, kas ik pārdienas stāv un spļaudās pie tavas mājas. Būs vien jāpaiet tālāk, raugi, tur, līdz otrai mājai. Jā, pie viena arī izstaigāšos.

Paklau, iedod man arī vienu cigareti, - Brunis teica. - Nāvīgi sagribējās uzvilkt vienu dūmu.

Lūdzu. - Harolds pasniedza viņam paciņu. Brunis izņēma vienu cigareti un pasniedza paciņu atpakaļ, un tad nezin no kurienes izvilka sērkociņu kastīti un neveikli aizdedzināja cigareti. Aizsmēķējis viņš izpūta biezu dūmu mākoni, un Harolds ievēroja, ka viņš turēja pirkstos cigareti vēl joprojām nemākulīgi.

- Es aiziešu nodot tukšo taru, - Harolds teica.

Brunis ar Docentu abi vienlaicīgi pagrieza galvas viņa virzienā. Abu sejās bija lasāms viens un tas pats - jā, jā, gudrais atradies, mēs taču arī gribētu izkustēties! Taču skaļi neviens neko neteica. Un pareizi vien ir, jo galu galā - kurš tad komandē parādi, un kurš par visu maksā, vai ne?

- Labi? - Harolds vēl pārjautāja.

- Labi, labi, - Docents vienaldzīgi atbildēja un atkal aizgriezās. Droši vien viņam nežēlīgi gribas mīzt, Harolds nodomāja, lai tikai lielais filozofs ciešas vien.

Harolds iztrausās no mašīnas un sāka krāmēt pudeles tā, lai tās visas varētu pēc iespējas ērtāk paņemt. Tās sitās cita pret citu un nodevīgi skanēja. Likās, tobrīd tādi trokšņi ir lieki, tāpēc Harolds centās darboties pēc iespējas uzmanīgāk. Beidzot saņēmis pēc iespē​jas ērtāk, viņš saprata, ka tomēr nekas labs neizdosies. Jākrāmē kā malkas pagales - vienā lielā klēpī, citādi nesanāks. Savādi gan, bet pilna alus pudele tādai pārvietošanai allaž ir ērtāka par tukšu. Sakrāmēju. Izdevās. Tagad tikai uzmanīgi.

Ar kāju aizspēris mašīnas durvis tā, ka žigulīša logā notrīcēja jau pirms sešiem gadiem Bruņa aizspraustais skrūvgriezis, Harolds devās izvēlētajā virzienā. Nogājis pāris soļu, viņš izdzirdēja atveramies 18. nama pirmo kāpņu telpu ārdurvis. Automātiski pametis skatienu atpakaļ pāri plecam, un tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo elegantais tukšo alus pudeļu krāvums visu laiku draudēja izjukt un ar lielu troksni saplīst pret asfaltu, Harolds uzreiz ievēroja vienu pēc otra iznākam jau labi zināmos, aizvien vēl melnajās drēbēs tērptos zēnus.

Nu vairs nebija kur sprukt. Harolds aizgriezās un kā nosodīts smagiem soļiem slāja prom, apstāšanās būtu aizdomīga, jo viņi mani uzreiz pazītu, Harolds drudžaini nodomāja. Ar tādu nastu tu pat nenotēlosi, ka jāsasien kurpju šņore vai vēl kas tikpat nepieciešams. Ak tu viena tizla sagadīšanās! Vai neesmu gatavais idiots?

4. nodaļa Ar dīvaino kravu abās rokās ejot uz izvēlēto atkritumu tvertni, kas atradās pie iešķībi stāvošās blakusmājas tuvākajām ieejas durvīm, Harolds atskatījās vēlreiz, taču vairs neko prātīgu saskatīt nevarēja. Redzeslokā bija palikusi tikai Bruņa mašīna, un Harolds pamanīja, ka Brunis iedarbina motoru.

Vēl pēc pāris soļiem arī Bruņa mašīna vairs nebija redzama, Harolds jau bija gatavs sviest visas pudeles turpat uz asfalta zemē tā, lai tās sašķīst lupatu lēveros, taču gan savulaik labi ieaudzinātā kārtības izjūta, gan atziņa, ka tāpat nepaspēs ielēkt Bruņa mašīnā, neļāva tā rīkoties, un viņš dziļā nolemtībā aizčāpoja līdz atkritumu tvertnei. Tad gan viņš tās sabēra iekšā ar niknu joni, tur nu tās plīsa un stikli bira šķindēdami, radī​dami nežēlīgu un tālu dzirdamu troksni.

Harolds uzmanīgi pagāja atpakaļ un slepeni paglūnēja gar mājas stūri. Ne Bruņa, ne noziedzīgo zēnu mašīna nekur nebija saskatāma.

Ak tad Brunis ir tā pēkšņi nolēmis varonīgi sekot! Nu ko, lai viņam veicas. Tikai žēl, ka mēs nesarunājām, kur un kā pēc tam satiekamies, ja nu gadījumā izveidojas tāda situācija. Jā, visu laikam nekad nevar paredzēt. Tāpēc jau tik daudz noziegumu tomēr atklāj... Ir tikai divi varianti - vai nu mēs satiekamies šeit, vai pie manis mājās. Varbūt pēc maza mirklīša Brunis man piezvana uz mājām? Stāvēt šeit gaidot - tas laikam būtu pats muļķīgākais. Ja nu pirmie atgriežas blēži?

Nolādētās pudeles! Vajadzēja arī tieši tajā brīdī krāmēties ar tām! Desmit minūtes pirms vai pēc...

Visas nelaimes, dēliņ, ir no tās dzeršanas un pīpēšanas, māte man bieži mēdz teikt. Jā, un tikai tagad es tā pa īstam saprotu, kāpēc tik ļoti labprāt gan Brunis, gan Docents būtu gribējuši paši aiznest tās pudeles.

Skaidrs ka dienā - divas stundas no vietas ir dūšīgi dzerts alus, un tad traki vajag tā kārtīgi pačurāt. Te gan visapkārt katrs paksis kā uz skatuves, bet vai krietni iereibušam vīram tas kāds nopietns šķērslis? Kā mēdz teikt - kur tikai mūsu brālis nav kārtojis savas tekošās darīšanas! Un tur jau tā lieta, ka pašam arī tagad ļoti gribas. Nezin no kā? Laikam nervi...

Lēnā gaitā Harolds devās mājup. Reti iznāk kājām pastaigāties pa savu rajonu. Ilgi domāja, vai tas patiesi ir viņa rajons. Vīri ar neapstrīdamām saimnieka tiesībām pulcējas un sēž pie namu ārdurvīm vai dīžīgi klimst apkārt nelielos vai lielākos bariņos, trokšņo, spļaudās, lamājas un... Nu jā, tā tas ir. Tu esi izņēmums un esi šeit uz neilgu laiku, kamēr atradīsi savai individuālista mentalitātei piemērotāku mītni, uzcelsi vasarnīcu un paplašināsi to, lai būtu piemērota arī pastāvīgai dzīvošanai. Jā, kāpēc gan ne? Tagad tas vairs nav ar stingru skaudīgo boļševiku likumu aizliegts. Ja esi dabūjis zemi, tad būvē uz tās, ko vien gribi. Vienojies tikai ar kaimiņiem un bliez augšā kaut vai debesskrāpi. Un tai brīdī Harolds jutās kā ģeniāls skulptors, kurš, ieraudzījis lielu klintsgabalu, ir gatavs tūlīt pat ķerties tam klāt, lai atskaldītu visu

lieko, jo saskatījis tajā apslēptu iespaidīgu skulptūru. Vasarnīcas pārbūves projekts iegūla apziņā tik gatavs, ka atlika sēsties pie galda un to uzlikt uz papīra. Tur nebūs vasarnīca, bet kārtīga dzīvojamā māja!

Taču ir vēl viena iespēja. Pareizi! Harolds apstājās kā zemē iemiets. Nav zvanīts, ka pilnīgi viss ieplānotais simtprocentīgi izdosies, lai pavisam droši būtu pasargāts no bandītu turpmākās uzmācības, vai nu apzināti bruņojies, lai spētu aizsargāt savu personisko un savu piederīgo dzīves mieru un kantaino šūniņu pelēkajā betona kastē, vai arī dodies pavisam prom. Cīņa vai bēgšana? Izvēlies. Cīņa var būt īsa un vainagoties ar panākumiem, bet var arī zaudēt. Tad atliks tikai bēgšana? Smieklīgi. Varbūt tā nebūs paniska bēgšana, bet tikai pārvākšanās uz citu vietu... Vienalga. Harolds apjauta kādu agrāk neiedomātu variantu, proti, reiz jālaižas projām, tad jāmaina gan dzīvoklis, gan arī vasarnīca. Šobrīd tas viss ir bandītu redzeslokā. Nē, te viss skaidrs - iespējami ātrāk jāuzceļ vasarnīca un tad jāpārdod. Jāpārdod arī dzīvoklis. Kopā jāsanāk visnotaļ glītai summiņai, par kuru tad varētu nopirkt pieņemamu mājiņu ar zemi netālu no Rīgas. Šis taču tāpat nav viņa rajons. Nekad nav bijis un nekad nebūs.

Aizvien vēl ļoti lēnā gaitā Harolds nogāja garām arī Olafa mašīnai, kas vientuļi stāvēja ielas malā.

Tā nu te stāv, jā. Zini, vecīt, ja tu patiešām būsi iesaistīts un mazie zēni būs pildījuši tavus norādījumus, tad... Tad nu gatavojies apraudāt savu mašīnu. Goda vārds! Nē, es to nezagšu un nepārdošu, lai kompensētu nodarītos zaudējumus, kā, iespējams, tu gribēji izdarīt ar mani. Es to uzspridzināšu. Tā gan.

Lielu gudrību tur nevajag. Kaut vai tagad pat, skaties - es pienāku, izsitu logu, iemetu salonā aizdedzinātu pudeli ar benzīnu, varbūt pat vairākas tādas pudeles, paeju gabaliņu nostāk un tad mierīgi nolūkojos, kā tava mašīnīte vispirms sāk no iekšpuses kūpēt, tad aizdegas salona sēdekļi, pēc brīža jau tā liesmo visa un turpat arī nogrand sprādziens. Tādu atjaunot tev vairs nebūs nekādu cerību... Hm, bet to jau varētu izdarīt arī ar mazo bandītēnu mašīnu, vai ne? Olafs varbūt nemaz nav vainīgs, lai viņš mierīgi dzīvo tālāk savu puskoka lēcēja dzīvi.

Jā, tas man varēja ienākt prātā agrāk. Nebūtu nemaz tik svarīgi, lai viņi uzzina, par ko tad tāds sods.

Gan jau viņiem ir desmitiem šādu tumšo plankumu uz sirdsapziņas. Tad viņi varētu siet savas smadzenītes visādos mezglos, līdz nāktos saprast, ka tas ir sods, nē -atmaksa par visu, ko vien viņi savā īsajā dzīvītē pamanījušies noda​rīt. Harolds noskurinājās. Ir nu gan domiņas!

Tuvojoties savai mājai, Harolds jutās nomierinājies. Paskaties tikai, kāds spridzinātājs! Muļķis gatavais. Kā tu to izdarīsi tā, lai tevi neviens nepamana? Kā? Beigu beigās pats norausies kādu gadiņu aiz restēm.

Bruņa žiguli nekur neredzēja. Bija pagājusi vismaz pusstunda, kopš viņš uzņēmās varonīgo izsekošanu. Vai būs kaut kur aizdauzījies? Harolds nezināja, kā īsti rīkoties. Varētu palikt tepat ārā un gaidīt, kaut vai laiski sēžot savā mašīnā... Taču tad viņš pie sava nama durvīm ieraudzīja vienu no fifīgajām meičām jauno pielūdzēju bariņa aplenkumā. Skuķim pie kājām tupēja varenais kaukāziešu suns.

Pie saites un ar kārtīgu uzpurni. Draudīgs neizskatījās, jo sēdēja visnotaļ rātni, ik pa brīdim draudzīgi uzlūkoja te vienu, te otru puisi, tiklīdz kāds ko skaļāku pateica. Ieraugot foksi, viņš allaž rūca un saboza spalvu. Bet cilvēkam draugs. Būtībā tāds pats duraks kā foksis... Kur gan tagad foksītis? Emma gauži raudās.

Harolds negribēja palikt ārā, jo likās - tādā nemotivētā bezdarbībā kļūs līdzīgs šiem jaunajiem dienderiem.

Brunis ar Docentu ieradās pēc kādām piecpadsmit minūtēm.

- Nu, vecīt, sāksim ar to, ka tie ir zēni, kurus es toreiz redzēju, -Brunis uzreiz teica. - Tie paši. Viņi neko nenojauta. Gandrīz vien​laicīgi ar viņiem iedarbināju motoru un ieslēdzu gaismas.

- Kāpēc tu tomēr nolēmi braukt viņiem pakaļ bez manis? -Harolds jautāja.

Docents uzsauca: braucam, braucam, - un es laidu pakaļ. Vis​pār jau es nezinu...

Tā bija neapšaubāmi aizraujoša dēka, - teica Docents, kurš tagad izskatījās pavisam štrams un gatavs ne tādiem vien varoņdarbiem. - Tagad vienmēr teikšu, ka esmu savā dzīvē ķēris arī bandītus. Vismaz

esmu tiem sekojis no punkta A līdz punktam B. Harolds ievēroja, ka Docents rokās tur pārīti alus pudeļu. Šie laikam būs vēl paspējuši iegriezties arī kādā veikaliņā. Un tā vietā, lai dusmotos uz Docentu, Harolds pēkšņi viņam labsirdīgi uzsmaidīja.

Patiešām, par ko gan dusmoties? Vienkārši viņš ir tāds tips.

- Atkal aliņš? - Harolds vaicāja. - Vai vienreiz nepietiks ar to niekoties? Uz jums skatoties vien, man pašam jau čura nāk pa acīm laukā.

Brunis ar Docentu saskatījās, bet neko neteica. Laikam bija gaidījuši jūsmīgāku uzņemšanu. Taču Harolds saprata, ka te ir cits āķis, proti, zēniem vienkārši pašvakāk ar naudiņu. Pārītis alus pudeļu sanāca, bet tas ir viss, uz ko viņi spējīgi.

Cik tālu tad jūs viņiem sekojāt? - Harolds jautāja, lai izkliedētu pēkšņo mulsumu. Patiesībā tas viņu bezgala interesēja. - Kas tur vispār notika? Es tik neveiksmīgā brīdī izvilkos laukā ar pudelēm, ka praktiski neko neredzēju. Pāri plecam tikai paspēju pama​nīt, kā šie abi iznāk pa durvīm...

Kā viņi iznāca, tā uzreiz viņus pazinu, - Brunis teica. - Docents pirmais viņus ieraudzīja, jo es vēl noskatījos, kā tu stiep pudeles, un nodomāju: nolamāšu tevi, kad atgriezīsies, ka tik stipri aizcirti durvis...

Jā, tagad es to daru.

Ko tu tagad dari? - Harolds nesaprata.

Es tevi tagad nolamāju. Ā, paldies. Tas ir, es gribēju teikt, piedod, ja vari. Es tā vairs nedarīšu.

Labi, vairs tā nedari, - Brunis nevainīgi turpināja. - Nu lūk, un Docents pēkšņi man piebiksta un saka - skat, kādi divi melni izvilkās pa durvīm, vai tie nav īstie?

-Jūs abi par viņiem tik daudz pļāpājāt, ka es jau pats uzreiz biju pārliecināts - tie ir viņi. Tā vien šķita, simtiem reižu esmu viņus redzējis, - Docents piebilda.

Tad es arī viņus ieraudzīju un uzreiz pazinu. Tas mazākais tāds neizteiksmīgs, bet to otru es nekad laikam neaizmirsīšu. Tam jau sejā ierakstītas visas viņa blēdības! Un abi divi tādi tieviņi kā diegi. Saki, ko gribi, bet viņi tomēr ir bērni. Es nedodu vairāk par kādiem septiņpadsmit gadiem.

Toreiz tu redzēji tikai sejas, - Harolds teica. - Varbūt tagad kaut ko sajauci?

Nē. Tie paši.

Tas patiešām ir viens varens psiholoģiskais eksperiments, -atkal iejaucās Docents. Haroldam gribējās viņu apklusināt, jo vairāk interesēja Bruņa stāstījums. Harolds pat izdarīja raksturīgu žestu, sak, paklusē, draugs, taču Docents to neievēroja. - Saproti, tā vajadzētu dienām ilgi no vietas visas viņu pazīmes skandēt gan pa radio, gan televīzijā un presē, kamēr visa tauta tās ir ielāgojusi. Tad viņi vairs vispār nevarētu uz ielas parādīties, jo uzreiz visi sauktu - re, kur tie bandīti!

Harolds pavīpsnāja, bet no replikām atturējās. Lai policija nodarbotos ar tādām lietām? Nekad mūžā. Kurš gan spēs nomaksāt to naudu, ko noplēsīs par šādu - kā viņi to nešaubīgi definētu - rek​lāmu?

- Tik daudz laika jau arī man bija, lai paspētu viņus sazīmēt, -Harolds teica. - Pametu skatienu pāri plecam un uzreiz atpazinu. Tie paši vien ir, kas bija atbraukuši uz vasarnīcu. Un tie paši toreiz nobrauca garām, kad gaidīju uz Gramzdas ielas veceni.

Tad viss sakrīt, - teica Brunis. - Jā, un tad es uzreiz nolēmu pabraukt viņiem līdzi. Es sapratu, ka tu tās pudeles nemetīsi zemē un uz mašīnu neskriesi. Nu, un tad man ienāca prātā, ka, garām braucot, viņi varētu sazīmēt arī mani, un tāpēc arī iedarbināju motoru un ieslēdzu ugunis. No vietas izkustējos pat ātrāk nekā viņi. Taču šie bija nolēmuši braukt pretējā virzienā un, zini, baigākie nekauņas, nepalaida mani garām! Man taču ir priekšroka, ja es braucu, bet šie tikai gatavojas uzsākt braukšanu, vai ne? Bet nekā. Tā nāvīgi pašpārliecināti apgriezās manu acu priekšā un aizbrauca. Es pat dabūju bremzēt. Tad nu gan nospriedu, ka jābrauc viņiem nopakaļ.

Tālu sanāca braukt? - Harolds jautāja.

Kaut kur uz Imantas masīvu, ja es pareizi sapratu. Tur viņi piestāja pie kādas mājas, arī tāda milzīga daudzstāvene, un iegāja iekšā. Docents pierakstīja adresi.

Docents pasniedza nelielu, saņurcītu papīrīti, kas izskatījās pēc briļļu receptes, aprakstītas ķeburainiem burtiem. Haroldam nezin kāpēc šķita, ka Docentam varētu būt glītāks rokraksts. Bet uz strēmeles uzrakstītā adrese neko neizteica. Tādu ielas nosaukumu pat nebija dzirdējis. Tā nodēvēta kāda šaubīga mierlaiku varoņa vārdā, un tieši no tādiem nosaukumiem tagad ņirbēja vai visa Rīga. Gluži kā agrāk, boļševiku laikos, kad katrs sūda bosiks nezin ar ko bija izpelnījies, lai viņa vārdā nosauc ielu.

- Nojauta bija tāda, ka viņi tur nogruntēsies uz ilgāku laiku, -Brunis turpināja. - Mazais palika iekšā, bet garākais pēc pāris minūtēm iznāca laukā kopā ar vienu citu, abi iekāpa citā mašīnā - ārzemniece, laikam toijota - un aizbrauca. Es jau gribēju atkal braukt līdzi, bet Docents atturēja.

-Jā, zini, es taču visu sapratu! - Docents enerģiski teica. - Ja cilvēks pārvietojas tik nodevīgā gaitā, tad ir skaidrs, ka viņam tikai viens mērķis. Uzminēsi, kāds? Nu? Nevari? Man bija taisnība, vai ne, Brūni?

Bija jau, bija, - Brunis noņurdēja.

Es Brunim saku: stop, vecīt, netrako, tūlīt jau šie būs atpakaļ. Paņems vienu polšiņu un atpakaļ būs kā likts. Protams, pēc desmit minūtēm šie bija atpakaļ. Abiem katrā rokā pa pudelei, cik nu varēja noprast, tas bija konjaks vai kas tamlīdzīgs. Labi dzīvo, saproties, neniekojas ar lētiem šņabucīšiem.

Harolds pētīja Docenta pasniegto papīrīti. Uz tā bija uzrakstīts pat jaunās mašīnas numurs, nav slikti.

- Hm, ko lai es tagad saku... Pat vairāk, nekā cerēts. - Harolds secināja.

Brunis ar Docentu atkal apsēdās turpat, kur bija zvilnējuši pirms pāris stundām. Izskatījās, Docents atkal laidīsies savā tramīgajā snaudā. Harolds no virtuves atnesa divas alus glāzes un pudeļu attaisāmo.

Brunis lēnām kustībām salēja glāzēs alu un atkal vaicājoši paskatījās uz Haroldu.

- Nē, nē. Vēl nē, - Harolds teica, sapratis Bruņa mēmo jautājumu. - Tūlīt jau kaut kur brauksim. Man šķiet, nu beidzot visi esam nopelnījuši kārtīgas vakariņas. Ko, vai ne?

Brunis tā dīvaini un splīnīgi paraustīja plecus - kā jauna meiča, kurai sen jau visu gribas, bet kura nekad skaidri un gaiši nepateiks «jā», pat tad, ja tādēļ būs atkal jāpaliek bešā. Bet Docents viltīgi smīnēja, turēdams alus glāzi cieši pie lūpām, un raudzījās uz Haroldu ar pieauguša cilvēka skatienu. Viņa apakšējā lūpa, kas bija aptvērusi glāzes malu, cauri gaišajam un putojošajam alum izskatījās milzīga un sarkana.

-Jā, jā, tas ir vērtīgs priekšlikums. Labākie metropoles restorāni, karbonāde ar kartupelīšiem, skābs gurķītis, nedaudz marinētu bietīšu, kaut kādi zaļumi un viss kas cits tur vēl, vai ne? Labs, labs, jā. Un galda vidū skaista karafe ar degvīnu, simpātiski norasojusi. Bendiņš stūrī uzrauj džezu. Sieviešu skatieni paliek aizvien miglaināki un miglaināki, līdz kļūst pavisam, saproties, tādi mīklaini un mikli... Jā, jā, tas patiešām ir labi domāts.

Docent, saki - vai patiesībā tu neesi mākslinieks? Varbūt tu no dropes brīvajā laikā slepenībā glezno? - Harolds vaicāja ar vieglu smīnu. Docents viņam brīžiem gan riebās, gan patika. Laikam patika vairāk nekā riebās. Ā, tāds mākslinieks, raugi, sēž katrā no mums. Katrs savdabīgi urbj kādā no mākslām. Kur ir vīns un sievietes, tur ir arī māksla, saproties. Van Gogs, piemēram, esot dzēris tik ilgi, kamēr beidzot dabūjis uz paletes īsto dzelteno krāsu.

- Kā tad to var noteikt - ir īstā vai nav?

- Nezinu. Tā jau īstā māksla. Varbūt nākamajā rītā viņš tomēr bija vīlies, taču glezna ir palikusi. Un šodien par to maksā miljonus.

- Van Gogam, ja nemaldos, nokoda ausi, - Harolds iesmējās.

- Stop! Tikai nevajag nekādu vēstures falsifikāciju! - Docents protestēja. - Neviens viņam neko nenokoda. Viņš pats sev to no​grieza. Saprati?

- Sapratu. Bet kāpēc? Lai dabūtu īsto sarkano krāsu?

- Hm... Nedomāju gan... - Docents apklusa un vairs nerunāja, iegrima kādā citā dimensijā.

Harolds ļāva viņiem mierīgi izdzert alu un tad aicināja doties vakariņās. Lai arī viņš bija gaidījis, ka

Brunis atpazīs tos zēnus, taču tagad, kad tas patiešām bija noticis, viņu pārņēma apmierinājums. Šķita, ir paveikts kas vienreizēji liels un grandiozs. Padarīta darba sajūta. Pēc tāda ir tiesības normāli atpūsties.

Un vispār ir jāuzjautrina Brunis, jo nupat viņš izskatās pagalam sašļucis, Haroldam likās, tas notika tobrīd, kad Docents tik plātīgi runāja par vīnu un sievietēm vai par mākslu un sievietēm. Šis Docents pa pāris dienām ir pamanījies izsūkt gandrīz visas Bruņa asinis. Bet vispār viņš ir ļoti amizants eksemplārs.

Divas augstākās izglītības ieguvis laukstrādnieks, kurš laikam visu mūžu sapņo aizbraukt uz Ameriku un tur tad nu beidzot saņemt no dzīves visu, ko tā līdz šim viņam liegusi. Naivais pieaugušais bērns. Bet lai jau viņš paliek ieslīdzis šajās ilūzijās. Lai sapņo. Tikai nekādi neizskatās, ka viņš būtu pastrādājis, lai savu sapni īstenotu. Aizvien kaut ko atliek uz rītdienu vai nākamās nedēļas pirmdienu un tā bezgalīgi.

Tipisks latvietis. Saņemas, saņemas, tūlīt jau būs, bet tad - patrāpās tāds Brunis ar savām bēdām, kurš ar mieru izmaksāt visiem lāga brāļiem, lai tikai ir kam sirdi izkratīt, un tā lielo sapņu latiņu pabīda augstāk un augstāk. Un, ja vēl pie horizonta parādās tāds Harolds, tad atkal pāris dienu par saviem lielajiem ideāliem var nedomāt. Gan jau paspēšu vēlāk, vai ne? Bet gadiņi krājas un krājas...

Lai jau, kas man par daļu? Par Brūni man ir daļa, bet par Docentu... Varbūt Docents noderēs Zigmundam?

5. nodaļa Viņi sasēdās Harolda mašīnā, un Harolds ievēroja, ka Brunis strauji atlabis, gluži kā pēc grūtas slimības. Šķita, viņam visus stresus noņēmusi apziņa, ka pašam vairs nebūs jāsēž pie stūres. Sak, tagad varam braukt kaut uz Ameriku. Zināmā mērā Harolds pie sevis par to pabrīnījās - nezin no kurienes gan šī pienākuma apziņa? Zināt viņš zina, ka dzēris braukt nedrīkst, bet tomēr brauc uz nebēdu. Brauc un uztraucas. Uztraucas un dzer vēl vairāk. Tā taču ir viena dīvaina izpratne par lietu kārtību, vai ne? No vienas puses, apzinos - kas labs un kas slikts, bet, no otras, - neprātīga ļaušanās visiem iespējamajiem kaitīgajiem vilinājumiem, tā pakutinot nervus sev un citiem - nemitīgi žonglējot uz naža asmens. Bet, kad nu šādas nepieciešamības vairs nav, tad Brunis kļūst par tādu nerātnu papucīti, kurš bērna prombūtnē atļaujas darīt visu to, ko pats pirms brīža bērnam liedzis.

Harolds vēl nezināja, uz kurieni brauks, taču Docents visu ceļu tik ļoti vārījās un viņam piepeši piebalsoja arī Brunis, Harolds pat gribēdams netiktu pie vārda, tā viņam atlika gana laika klusībā izdomāt pēc iespējas saturīgāku maršrutu. Mājup tāpat būs jābrauc dzērušam, tāpēc nevajadzētu aizkulties nezin uz kādu sātana tūpli.

Reizēm gan skaļi, gan pie sevis apbrīnojot Bruņa paradumu un talantu īpaši nešķirot reibuma pakāpi pie stūres, Harolds arī šajā ziņā nebija nekāds svētulis. Un arī viņam līdz šim vienmēr veicies. Mēdz gan teikt, ka savu lodi nedzird, un salīdzinājumam droši vien var apgalvot, ka policists var patrāpīties tavā ceļā arī pēc desmit nobrauktiem metriem, tāpēc it kā nebūtu nekādas nozīmes tam, no cik liela attāluma dzērumā esi sadomājis doties mājās ar savu mašīnu, taču Harolds allaž darbojās, vadoties no mazākā ļaunuma varbūtības. Mazākā ceļa gabaliņā tomēr ir mazākas iespējas uzdurties uz modrajiem un kašķīgajiem ceļu policistiem, nekā veicot lielāku maršrutu. Un tieši tāpēc viņš galvenokārt šķendējās par Brūni, ka tas parasti dzērumā veica tos lielākos ceļa gabalus. Haroldam vēl nekādas lielas distances nav gadījušās - no centra līdz mājām, un viss. Bet Brunis, šķiet, visu Latviju tādā veidā izmalis cauri.

Docents ar Brūni vārījās vēl tad, kad Harolds iestūrēja mašīnu ielas malā pašā pilsētas centrā un tur apstājās. Viņi jau vairākas reizes no sākuma līdz beigām bija atstāstījuši savu nelielo šīvakara piedzīvojumu ar izsekošanu un atkal bija sākuši to no jauna. Atstāstījumā, protams, parādījās jaunas detaļas, īpaši jau Docenta versijās, un Harolds vairs necentās no tām izlobīt kādu jaunu racionālu graudu.

Bet bija viena nianse, kas it kā nejauši pazibēja garām bez komentāriem, un par to Harolds gan gribēja zināt ko vairāk.

Kamēr Brunis ar Docentu vēl kavējušies pie Imantas masīva mājas un sprieduši, ko darīt tālāk,

tikmēr piebraukusi vēl kāda mašīna, un tas jau esot bijis kas īpašs. Zēnu sarkanais žigulis un tā ne pārāk jaunā toijota esot bijuši lūžņi salīdzinājumā ar kaut kādu glaunu amerikāņu vāģi, kurš pārliecināti piestūrējis un apstājies gluži pie pašām ieejas durvīm, it kā tam vienmēr tur glabātu brīvu vietiņu.

Izkāpuši divi vīri - noteikti bandīti, piebilda Docents - jau krietnos gados, ģērbušies biezās ādas jakās, ar tumšām saulesbrillēm, kas atspraustas uz pieres, gandrīz plikpauraini, un abi stingrā solī iegājuši iekšā.

Brunis vēl kādu brītiņu strīdējies ar Docentu, kurš apgalvojis, ka šie divi noteikti ieiešot tajā pašā dzīvoklī, kurā zināmie tipini, taču tad piekritis, lai Docents iet un pats savām acīm par to pārliecinās.

Docents izstaigājis visu kāpņu telpu, taču neko aizdomīgu neesot manījis. Ne aiz vienām durvīm nevarēja saklausīt mutuļojam uzdzīvi. Amerikāņu vāģis izskatījās nolikts uz ilgāku stāvēšanu. Tikai pēc tam Brunis ar Docentu no​lēmuši doties atpakaļ pie Harolda.

- Un baigi gribējās mīzt, - Docents piebilda. - Kamēr es biju iekšā, Brunis, tas vecais ķēms, pamanījās izlīst laukā no sava tanka un atrast piemērotu vietiņu, bet es, raugi, pieklājīgi cietos. Sen jau pagājis tas laiks, kad atļāvos atstāt savus dzeltenos parakstus lifta kabīnēs vai patrepēs.

Brunis it kā vainīgi smaidīja un uz Harolda mēmo skatienu atbildēja, izteiksmīgi noplātot rokas, sak, tā nu sanāca, jā gan.

Lai arī Harolds apstājās un jau novietoja mašīnu, tomēr aizvien vēl neko ģeniālu nebija izdomājis.

Pēdējā laikā viņš vairs nepārzināja Rīgas saviesīgās uzdzīves vietas. Agrāk zināja pārīti tādu vietiņu, kur allaž patīkama pazīstamu cilvēku biežņa un allaž arī bija garantēts, ka tur kādu satiksi un garlaicīgi nebūs arī tad, ja esi atnā​cis viens. Tagad pāris gadu laikā viss mainījies. Visi pilsētas stūri izraibināti krāsainām un kliedzošām neona izkārtnēm, un tu vairs lāgā nezini, kurā restūzī droši var doties iekšā. Tas jau ir, pēc kā agrāk ilgots, proti, tukšs, tumšs un mierīgs bāriņš, kurā ne tu kādam, ne kāds tev traucē, taču jaunās vietiņas tagad iekoptas tādos nesaprotamos puspagrabos un pagrabos, kur izveidojusies jau cita galējība tur ir tik šauri un tumši, ka vairāk par pāris cilvēkiem iekšā nekādi nesavietojas. Ja palaimējas un priekšā nav neviena, tad visapkārt ir tik tukšs, ka pēc brītiņa atkal jūties kā mājās, zūd visa kroga burvība. Tu sēdi, malko savu dzērienu, kāds ik pa brīdim pabāž galvu durvju spraugā, tu gandrīz vai esi gatavs viņam uzsaukt - nāc vien iekšā, draugs, vismaz parunāsimies, bet šis, tevi ieraudzījis un sapratis, ka brīvu vietu tikpat kā nav, mūk projām un turpina mek​lēt aizvien vēl «kaut ko tādu».

Nākamā slaka ir tā saucamie biezie krogi. Tur, kā tikai ieej, tā tūlīt arī gribas mukt laukā. Tur sēž cita paaudze, bauda citus tikumus, uz katru tādu pusapjukušu jaunienācēju noraugās kā uz potenciālu savas dīkdienības kliedēšanas upuri. Ņirb visādi mazi vīreļi ādas jakās, skūtiem pakaušiem, baltās zeķītēs, treniņbiksēs, viltīgiem un ne pārāk inteliģentiem skatieniem un baudkārām mutēm. Katram kabatā ir vismaz izšaujamais nazis, katram trešajam pistole. Šeit bieži ielūkojas arī policija, tvarstot gan biezās pasaules pakaļdarinātājus, gan lēti pērkamās nabaga dāmītes, kurām reizēm savi mazgadīgie klienti jāapkalpo turpat uz vietas -zem galda, virtuves aizkulisēs vai tualetē, un, protams, reizumis tiek notverts arī kāds noziedznieku pasaules dūzis. Nāvīgi jau nu jauki atrasties tādā brīdī tur, kad iet pa gaisu visādi priekšmeti un, nedod Dievs, šauj arī. Pēc tam nespēsi mēnešiem ilgi nomazgāties balts un izskaidrot, ka esi tur nokļuvis nejauši un tev ar tiem bandītiem nav nekāda sakara.

Jā, un ir vēl viena slaka... Nē, tā šķirās un šlakās grūti pat iedalīt, bet ir kas tāds netverams, kas pats visu iedala vajadzīgajās grupās un apakšgrupās. Vēl viens jaunmodīgo izklaides vietu tips ir nacionāli miermīlīgie krodziņi, kas ir gana plaši, bet allaž stāv pustukši, jo īpašnieki visam uzlikuši pārspīlēti augstas cenas. Tie radīti ar pretenziju uz izsmalcinātākas publikas pievilināšanu, taču redzams, ka viņiem diezin kā neveicas. Bieži vien tādas vietiņas beidz eksistēt, nenostrādājušas gadu. Vispirms vienā stūrī parādās kāds nodevīgs spēļu automāts, tūlīt jau pie tā sēž viens mazs, dīkdienīgs plikpauris un cītīgi dragā, tad viņu pamazām ieskauj citi līdzīgie. Vēl pēc brītiņa nomainās bārmenis, uz letes uzrodas lētāks šņabis, beidzot nāk arī publika, tad nomainās mūzika - stīgu kvartets pazūd, tā vietā tiek uzstellētas kastes, kas atskaņo sintētisko gadsimta mēri -tehnopopu, bet mazie plikpaurīši jau tekalē bariem vien, un vēl pēc īsa brītiņa nemanot nomainās arī pats iestādījuma nosaukums, iekšējais iekārtojums, un, kā mēdz teikt,

viss atkal ir kārtībā - mūsē​jie pilsētā.

Tovakar Harolds izvēlējās nesen atvērto restorānu pašā centrā, par kuru mēļoja, ka tur mēdzot salasīties kino, teātra un tamlīdzīgu mākslu ļaudis. Tāda zilgana publika, taču tas nevarēja būt nekāds bubulis.

Ne Brunis, ne Docents nejautāja, uz kurieni viņus vedīs, taču, ieejot minētajā restorānā, Docenta sejā jautās tāda kā vilšanās. Acīmredzot viņš savā iztēlē bija iedomājies kaut ko no jaunības gados redzētā un piedzīvotā. Tai vajadzēja būt viesnīcas «Rīga» lielajai zālei vai kaut kam tikpat grandiozam, kur simtiem cilvēku sēž ap bagātīgi klātiem galdiem, deg spožas gaismas, dārdina orķestris, kungi uzlūdz dāmas un tā tālāk. Kisja Vorobjaņinovs, saproties, Turcijas pavalstnieka Ostapa Bendera dižais līdzgaitnieks, domas gigants, Krievijas demokrātijas tēvs, kurš matus krāsojis ar radikāli melno krāsu un kurš sapņojis par restorāniem Parīzē, degvīnu kristāla karafē, melno ikru maizītēm, skaistām un labvēlīgām jaunkundzēm, kuras varētu vest pāris stāvu augstāk uz smalkiem numuriem!

Ir, ir, Docent, arī tas viss kaut kur ir, bet tur šoreiz neiesim, Harolds pie sevis pasmējās par Docentu.

Citi laiki, draudziņ, šī nav Amerika - Amerikā tā nemaz nav, kā esi iedomājies. Saprati?

Tikko iegājis iekšā un iebīdījis sev pa priekšu abus draugus, Harolds saprata, ka šī tomēr nav pati dižākā izvēle. Uz šo vietiņu jānāk krietni vien akadēmiskākā kompānijā. Vismaz ar ģimeni. Te jau dažas ģimenītes sēdēja, ieturot vēlas vakariņas, bet pie nomaļus galdiņiem meditatīvā atmosfērā pulcējās kaut kur redzētas sejas, tinusies tabakas dūmos un sev priekšā turēdami paskopas uzkodas un lielas dzērienu glāzes. Daudzi malkoja tikai kafiju, kas bija salieta Jēzus Kristus cienīgos traukos, kuri nekad neizsīkst un no kuriem var padzirdīt veselas armijas vai pat tautas. Attālākajā stūri Harolds ievēroja Tautas dzejnieku ar kundzi - pazīstamu aktrisi. Viņiem neviens netraucēja, un izskatījās, ka abi tiešām šeit jūtas omulīgi.

Restorāna telpā valdīja palsa gaisma, uz visiem galdiņiem dega sveces. Tas nemaz nebija tik maz.

- Te mēs ko garšīgu apēdīsim un ierausim kādu pieklājības graķīti, - Harolds teica kungiem, pats virzīdamies uz neaizņemtu galdiņu zāles vidū. Brīvi bija vēl kādi trīs galdiņi, taču Harolds izvēlējās tieši šo. Nezin kāpēc likās svarīgi, ka, pie šī galdiņa sēžot, iespējams labāk vērot apkārtni.

Te būs dārgi, - Brunis pabikli teica.

Kā visur, - Harolds atbildēja.

Viņi apsēdās, un klāt pienāca burvīga jauna būtne ar skaistu aizvēsturisku priekšautiņu. Šķita, šajā vidē viņa neiederas. Ja jau tas patiešām ir mīksto krogs, tad te vajadzēja būt galopējošiem kungiem. Bet var jau būt, ka tās ir tikai indīgas un skaudīgas baumas, Harolds nodomāja. Skaidri zinu, ka Tautas dzejnieks nav nekāds mīkstais.

Harolds braši pasūtīja siltos ēdienus un uzkodas, cenrādī pat neielūkodamies. Dvēsele vēl aizvien bija plaši vaļā, un neskaidras nojautas dvesa, ka tā vērsies aizvien plašāka. Tādās reizēs viņš necentās sevi mākslīgi bremzēt.

Ko dzersim? - Harolds vaicāja.

Ko tu? - Brunis aizvien jutās neveikli.

- Okei, - Harolds sasita plaukstas. - Konjaks vai brendijs? Šķiet, labāks būs brendijs. Kundzīt, tad mums, lūdzu, trīs brendijus un kādas suliņas arī. Kafija un citas pārmērības būs vēlāk.

Docents kaut ko neskaidru noņurdēja zem deguna, taču Harolds manīja, ka viņa skatiens piekalts daiļajai apteksnei. Viņas bruncītis nebija no tiem garākajiem, un laikam jau tieši tas Docentu tā sajūs​mināja. Viņa to ievēroja, taču nelikās manām, pierakstīja visu no​saukto un aizgāja.

- Brendijs. Kas tas tāds brendijs! Tas jau nav pat viskijs, - teica Docents, taču tūlīt pat apsauca sevi: - Nē, nē, es jau zinu, ka dāvātam zirgam zobos neskatās. Lauku kuņģi gan nav pieraduši pie tādiem smalkumiem, bet būs vien jāsasprindzinās... Jā, bet meitietis patiešām ir smuks. Kāpēc viņas visas ir vai nu precējušās, vai strādā krogā, kur visi var viņas aplūkot un slepeni iekārot?

- Kāds jau dabū arī, ne tikai iekāro, - Harolds pasmējās.

- Tur jau ir tā lieta! Tur jau ir tas īstais suns aprakts! - Docents sodījās. Viņš sēdēja ar muguru pret

lielāko zāles daļu un jutās druscīt neveikli. Harolds bija pamanījies gluži vai apzināti tā iekārtot, ka viņi ar Brūni labāk redzēja apkārt notiekošo.

Taču daiļā būtne jau drīz atnesa ēdaminstrumentus, nomainīja kādu neizprotamu garšvielu trauciņu, un tūlīt uz galda parādījās arī suliņas un glāzes ar brendiju. Harolds piedāvāja pirmo tostu, pacēla glāzīti un, pašam par brīnumu, iztukšoja to vienā paņēmienā. Simt gramus kā ogu, pat ģīmis nebija jāsaviebj. Tad viņš bažīgi paraudzījās uz Docentu, jo gaidīja kādu galanti indīgu piezīmi, sak, ka konjaks un brendijs jādzer smalkākā veidā. Pats labi visus priekšrakstus zināja, taču šoreiz nespēja novaldīties. Bet Docents neteica neko. Viņš rāmi bučojās ar savu glāzīti, tā kā ostīja to un vēl jocīgi šņakarēja ar lūpām. Brunis pret savu trauciņu izturējās ar līdzvērtīgu pietāti.

Kad pēc brītiņa atkal atnāca daiļā būtne, Harolds sev pasūtīja vēl vienu glāzi. Docents ar Brūni to novērtēja un tūlīt pat bažīgi un strauji izmeta savas glāzes pa tukšo. Harolds gluži vai iespurdzās un ievēroja, ka apteksnei arī nodevīgi raustās lūpu kaktiņi.

Omulīgajā krodziņā, kurš patiesībā skaitījās restorāns, ik pa brīdim kāds ienāca un kāds gāja laukā, taču kopumā neizskatījās, ka te notiktu nez kāda rosība. Tā bija ļoti miermīlīga un lēnprātīga kustība.

Drīz piecēlās un aizgāja arī dzejnieks ar savu kundzi. Saderīgs pāris. Gaisā nosmaržoja pēc cēlas vienprātības.

Arī otru brendija glāzi Harolds iztukšoja vienā paņēmienā. Bei​dzot Brunis atļāvās repliku: - Nu gan tu met!

-Jūtos nopelnījis, - Harolds attrauca. Pirmais brendija malks bija tikai tā patīkami iesvilinājis iekšas, bet otrais jau pamazām līda galvā. Jebkurā iedzeršanā tas ir patīkamākais mirklis, tāpēc allaž gribas to izbaudīt īpaši. Ar gadiem pamatīgi iepazinis savu organismu, Harolds zināja, patīkamais noreibums iestājas tikai pašā sākumā. Pēc tam to aizstāj nemitīga vēlme uzlabot, pārsniegt, augstāk, tālāk un tālāk, un tālāk, bet jau iepriekš ir zināms, ka tas neizdosies. Tad iestājas mehāniska žūpošana, kas attiecīgo štīmi gan uztur, bet vairs nesniedz burvīgā pirmā noreibuma apmierinājumu.

- Zini, es tik reti atļaujos šo prieciņu, ka reizēm gribas justies kā tādam trakam jūrniekam, - Harolds teica. - Vislabprātāk es paņemtu veselu pudeli un trekterētu iekšā tieši no kakliņa. Uzkodas sākumā nav nepieciešamas.

Brunis ieinteresēti paraudzījās uz Haroldu.

- Un man taču ir jāpanāk jūsu stāvoklis, vai ne? Citādi nebūs godīgi, - Harolds vēl piebilda. Nu jau viņš bija gana iesilis un juta -velk uz lielo pļāpu.

Brunis turējās labi, ar cieņu, bet Docents savukārt noslēdzās. Izdzēris pirmo brendija devu un pēc tam līdz pusei arī otro, viņš pavisam, kā teicis dzejnieks, iegāja sevī. Harolds nodomāja: drīz viņš nolūzīs.

Uz galda parādījās visi pasūtītie ēdieni, un Harolds lūdza vēlreiz atkārtot brendija porcijas. Daiļā būtne pasmaidīja, taču acīs pazibēja nepatīkams izbrīns. Sak, šeit tā nedzer, te tomēr ir visnotaļ smalka vieta. Bet - klientam vienmēr ir taisnība - un Harolds izlikās nemanām viņas mēmos protestus. Viņa aizgāja un drīz atkal atgriezās ar pasūtīto. Uz mazas spīdīgas paplātītes rātni trīcēja trīs glāzes ar tumši brūno šķidrumu. Izskatījās, ka mazā paplātīte lieliski piestāv apteksnes mazajam priekšautiņam.

Priekšautiņš, tāpat kā viss pārējais viņai mugurā, varēja nebūt. Tikai viņa un tāda spīdīga paplātīte... Ļoti gribējās runāt.

Sakiet - kā jūs sauc? - Harolds viņu uzrunāja.

Mani? - viņa nesamulsa, taču turējās profesionāli piesardzīgi. -Jā, jā-jūs gan.

Marija.

O, ārkārtīgi patīkami. - Harolds novēzēja plašu žestu ar roku. - Es esmu Harolds, bet tie ir mani draugi - Brunis un... ē, šitais... Johaidī, Docent, kā tev ir vārds?

Aivars, - Docents noburkšķēja, pārsteigts noraudzīdamies uz Haroldu.

Nu jā - tātad Brunis un Aivars. Aivars Docents. Jocīgs uzvārds, vai ne? Mani draugi - Aivars

Docents un Brunis Aspirants.

Marija atturīgi pamāja ar galvu.

Kā jums te labi iet? - Harolds atkal jautāja Marijai.

Mums? Te? Kā to saprast?

Nu tā - vispār. Kā jums te vispār labi iet? Esmu te pirmo reizi un jūtos maksimāli pārsteigts.

Par ko? - Marija vaicāja. Viņa bija atnesusi visu pasūtīto un tagad stāvēja pie galdiņa, zvalstot rokās tukšo paplātīti.

Par atmosfēru. Mani brīdināja, lai es uz šejieni nenākot, jo šitais esot visīstākais zilo krogs, taču es ienācu gan, un - ko es redzu? Neviena zilā, toties pretim nāk bezdievīgi daiļa būtne Marija. Kāpēc man melojuši?

Tagad Marija izskatījās samulsusi. - Ko jūs ar to domājat? -Marija vaicāja, taču lika manīt, ka viņai laiks doties prom.

- Neko. Itin neko. Ko es varu domāt? Gribēju tikai nomierināt savus draugus. Aivars Docents, piemēram, ir nešķīsts zilo nīdējs. Kā tikai kādu ierauga, tā uzreiz šauj. Docent, cik mīkstos tu jau esi no​galinājis?

Nu gan tu laid, - Docents izsvepstēja, taču viņa tonī nebija ne miņas no ļaunuma vai aizvainojuma.

Viņa acis bija atdzīvojušās, un tagad tajās dzirkstīja nešpetni velniņi. Viņam uzsāktā spēlīte patika.

Laikam kādus divus. Divus, Docent? - Harolds turpināja irgoties. - Vismaz es atceros divus. Divus desmitus... Bet ziniet, Marija, Docents... Aivars Docents vispār nav nekāds ļaundaris, un viņš tos mīkstos nenogalina tāpat vien, kā teikt, sava prieka pēc. Viņš to dara tikai tad, ja viņam kāds uzmācas. Patiesībā viņš ir bezgala lab​sirdīgs. Un pret skaistām meitenēm īpaši...

Marija aizvien vēl stāvēja pie galdiņa un nekādi nespēja aiziet. Harolds runāja daudz un gandrīz derdzīgi, taču no viņa mutes tas izskanēja amizanti. Laikam jau būšu tomēr trāpījis naglai uz galvas, viņš nodomāja. Varēja just, ka Marija šai vidē nejūtas pārāk omulīgi. Laikam ilgi neviens no apmeklētājiem nebija ar viņu tik daudz runājis ārpus oficiālajiem pasūtījumiem. Viņa ieinteresēti nopētīja trijotni. Lūpās aizvien vēl rotājās burvīgais smaids, un Harolds netika gudrs - vai dežūrsmaids, vai arī tā viņa smaida vienmēr.

-Jūs nemaz neizskatāties pēc tādiem maniakiem, - Marija teica.

- Dabīgi! - Harolds iesaucās. - Kur tad ir redzēts kāds maniaks, kurš arī izskatās pēc maniaka? Jūs domājat, ka viņi staigā apkārt tādi -sarkanas acis, lūpa atkārusies, gari un netīri nagi, jā? Nē, nekādā gadījumā! Maniaks ir kluss un mierīgs, nu uz mata kā Aivars Docents. Nu, vai tad nav mierīgs un kluss?

Tiesa, acis viņam ir maķenīt sarkanīgas, bet lūpu gan viņš neatkārs. Nē, nē, to nu negaidiet!

Harolds pacēla savu glāzi un nodzēra pusi. Marija to uztvēra kā zīmi, ka piespiedu saruna beigusies, un grasījās aiziet.

- Nē, Marija! Marija, Marija, - Harolds viņu apturēja. - Patiesībā jau es pavisam kaut ko citu gribēju jums jautāt. Sakiet - vai jums šis vakars nav brīvs?

Man? Kā tas ir - brīvs?

Ko jūs darīsiet pēc darba?

Marija, dabiski, paraustīja plecus, sitos tekstiņus viņai nācies bieži dzirdēt! Regulāri.

- Mēs strādājam gandrīz līdz rītam, - viņa atbildēja.

- Tas nav svarīgi, - Harolds pārliecinoši teica. - Līdz rītam vai līdz vakaram, kāda gan tur starpība!

Ko jūs darīsiet no rīta pēc darba? Nē - vienkārši pēc darba?

- Kāpēc tas jūs interesē?

- Mani ne. Tas interesē Docentu. Par to tāds Aivars Docents slepeni interesējas.

Marija neizpratnē paraudzījās uz Docentu, kurš labprāt piedalījās šajā spēlē, un tagad raudzījās uz viņu ar neslēptu ziņkārību. Vecais, tikai patiešām neatkar lūpu, Harolds nodomāja. Šķiet, tieši to šovakar viņš no manis bija gaidījis.

- Nu saki kaut ko, Aivar Docent, - Harolds viņu mudināja.

- Atvainojiet, kungi maniaki, bet man ir jāiet strādāt, - Marija teica. - Vai jūs kaut ko vēl pasūtīsiet?

-Jā! Vēl pa brendijam, - Harolds teica. - Un tas tad uz kādu laiciņu būs viss. No manas puses. Ja nu vienīgi Aivars Docents...

Docents klusēja. Viņš ar vāji slēptu iekāri pētīja Mariju. Viņai tas noteikti nepatika. Harolds vēl būtu tīri normāls vīrietis, lai arī pļāpīgs un plātīgs, bet šitais vecis nudien izskatās pēc maniaka.

- Brendiju? Atkal tikpat daudz? - Marija jautāja.

-Jā, atkal tikpat nedaudz brendija! - Harolds pašpārliecināti teica.

Marija aizgāja.

Tu to nopietni teici par tiem mīkstajiem? - Brunis vaicāja.

Ko tieši? Ka Docents šos galē nost?

Nē, ka šis krogs esot tāds kā viņu midzenis?

Tevi tas satrauc? Tu jau sāc uzbudināties? - Harolds smīkņāja.

- Nē. Nekā tamlīdzīga. Bet es patiešām esmu dzirdējis, ka Rīgā esot tāda vieta, - Brunis mierīgi attrauca. Viņš kādu laiku bija atslē​dzies, bet tagad viņš atkal ir te. Nepamanīji mani?

Harolds tikai paraustīja plecus un tad ar apetīti ķērās pie siltā ēdiena. Tas bija izcili labs. Tad viņš ievēroja, ka ne Brunis, ne Docents nespēj lepoties ar tādu pašu apetīti. Tā nometušies, ka kuņģis vairs neņem barību pretim?

Marija atnesa jaunas brendija porcijas, aizvāca Harolda tukšo glāzi, ieraudzīja neizdzertās Bruņa un Docenta glāzes un vaicājoši uz abiem paskatījās. Harolds izlikās neko nemanām. Šie arī neko neteica katrs skatījās uz savu pusi. Marija nolika pilnās glāzes blakus pustukšajām un atkal taisījās iet prom.

- Marija, vai jums tiešām šovakar tik daudz darba? - Harolds viņu apstādināja.

- Pietiekami. - Viņa pavērās apkārt.

- Bet visi tie? - Harolds ar plašu žestu norādīja uz zāli. - Tie jau neko vairāk par vienu kafiju nepasūta.

Tā gluži nav. Pasūta arī dzērienus.

Ko tad šie sūta? Arī brendiju?

Nē. Pārsvarā dažādus kokteilīšus.

- Kādus kokteilīšus? Tam vajadzētu būt kaut kādam zilam šķid​rumam, vai ne? Šķita, Marija skaļi iespurgsies, taču novaldījās.

- Līdz jūsu ienākšanai visi dzēra tinti, - Marija smaidīja. - Bet, kad es slepus paziņoju par slaveno maniaku ierašanos, tad strauji pārgāja uz citām krāsām.

- Docent, tev ir panākumi, - Harolds teica. - Bet jūs viņus varat nomierināt, Marija. Droši. Mēs ar Brūni esam pavisam lāga zēni. Vai ne, Brūni? Tas galvenais nīdējs jau ir Docents. Bet Brunis savukārt interesējas par šo publiku.

- Izbeidz, - Brunis māksloti lūdzošā balsī teica.

Nē, pareizi, pareizi. Lai viņi bauda savus zilos dzērienus, -Harolds turpināja. - Miers viņiem garantēts. Es ar Docentu... ar Aivaru Docentu sarunāšu. Tikai lai neviens nenāk klāt, jā? Tad gan viņš šaus. Bet citādi - lāga puika. Ziniet, Marija, Aivars Docents vispār šauj nekļūdīgi. Tagad no šīs vietas, atpakaļ neskatīdamies, viņš kādus trīs var uzreiz nolikt gar zemi.

Varbūt tomēr nevajag. - Marija smaidīja. - Kāpēc jūsu draugam tāds naids uz... nu, uz cilvēkiem, kurus viņš pat nepazīst?

- Tāpēc, ka jūs viņam nepievēršat nekādu uzmanību, Marija! -Harolds iesaucās. - Sakiet - vai pie jums dejo?

- Nu... Ko jūs uzskatāt par dejošanu?

Kā tas ir - ko? Kungs uzlūdz dāmu, piespiež pie vestes un tad sāk virpuļot. Tikai nestāstiet, ka neesat to nekad redzējusi!

Tik traki jau nav... Jā, bet pie mums nemēdz to darīt, - Marija teica.

Bet kā tad mēdz darīt? Kungi uzlūdz kungus un tad galopē nostieptām kājām? Vai lec kaut kādu trakotu krakovjaku? Nu, kā te dara?

Nē. - Marija atkal iesmējās. Nu jau viņai arī bija jautri. - Kas jums šovakar ir lēcies? Vai jūs vienmēr esat tik nīgrs?

Ko? Es esmu nīgrs? - Harolds jautri sašuta. - Lūk, Aivars Docents ir nīgrs, tā ir tiesa. Viņš grib ar jums uzdejot, bet jūs iedo​dat kurvīti! Nu... Vai nav jājautā - kāpēc? Tiešām neviens te nekad nav dejojis?

- Kamēr es šeit strādāju, neesmu redzējusi.

- Bēdīgi. Vienkārši skumji, - Harolds teica un aprāvās. Pa durvīm krodziņā ienāca kāds cilvēks. - O, šitais noteikti nāk pēc savas dienišķās tintes, - viņš teica un norādīja uz ienākušo. - Marija, sitam, lūdzu, no manis vienu porciju zilā.

Marija neticīgi nopētīja nule ienākušo un pēc tam paskatījās uz Haroldu. Arī Docents bija neērti pagriezis galvu tajā virzienā. Brunis lēnīgi bakstīja ar dakšiņu karbonādi, nezinādams, no kura gala ķerties klāt. Bet ienākušais bija amizants tips. Omulīgs pusmūža resnis vaļējā vēj jakā, zem kuras vīdēja rūtains krekls un izspīlē jās neveselīgi apaļā vēdera bumba. Viņam bija zilas neilona treniņbikses un melnas kurpes uz augstiem papēžiem ar spīdīgām sprādzēm. Kā pusmūža plānprātībā ieslīdzis princis.

Pats smieklīgākais bija tas, ka viņam līdzi smalkā saitītē vilkās nenosakāmas sugas šunelis - mazs, pinkains, tumšbrūns vilnas kamoliņš, kurš sēca un kraukājās. Ienākušais rāmā prātnieka gaitā šķērsoja zāli, pagāja garām Harolda galdiņam un tad ar pusdibenu uzsviepās uz apaļā bumbiera pie bāra letes.

-Jūs to nopietni domājāt? - Marija pārjautāja. - Pasūtīt dzē​rienu šim kungam.

-Jā, uzsaukt viņam vienu zilo! Ir jums tāds?

Zils? Nezinu. Jāpajautā bārmenim.

Pajautājiet. Ja ir, tad vienu mēriņu viņam no manis. Bet tikai zilo, citu neko.

Cik? - Marija jautāja.

Cik daudz? Nu...

Tikpat, cik jums? Ā, nē! Sitam tā var izrādīties nāvējoša deva. Un arī par daudz labdarības. Viņam... pusglāzīti no manis. Tā arī pasakiet: sūta cienī​tāji no trīspadsmitā galdiņa.

Mums galdiņi nav numurēti, - Marija smaidot izbrīnīti teica. Likās, arī viņai šī spēlīte sāk iepatikties.

Tieši tāpēc, - Harolds teica. - Lai brīnās un skaita. Lai mēģina izvilkt to kvadrātsakni. Bet, Marija, sakiet man - vai jūsu restorānā drīkst ienākt ar suņiem?

Hm, nezinu. Neesmu par to nekad domājusi. Laikam jau nekādi strikti aizliegumi nepastāv.

Un kā ir ar govīm? Piemēram, Brunis ir atbraucis uz Rīgu ar govi. Gribēja pārdot, bet, saprotiet, par vēlu atbrauca, tirgus jau ciet. Tagad nav kas šo pieskata. Tas lopiņš taču jābaro un jāslauc, un visādi tur jāapkopj. Tā nu šī tepat aiz stūra piesieta tagad mauj. Varbūt varam droši vest iekšā?

Marija smējās, bet neko neteica. Brunis iegrūda Haroldam sānos dunku, bet arī klusēja.

- Ko? Kas ir, Brūni? Tu izslauci govi? Varbūt šī tur tagad visu Rīgu jau ir piemāvusi? Marija, vai jūs nevarētu izpalīdzēt? Jūs pro​tat govi slaukt?

Marija it kā noskurinājās un atkal pagriezās promiešanai.

- Nē, nē, Marija, nesatraucieties! Jāslauc jums nebūs. Nebūs, nebūs, es garantēju. Es to tikai tā drošības pēc apjautājos. Brunis ar Docentu, ar Aivaru Docentu jau ir iesituši rokas. īpaši labi tas Aivaram Docentam padodas. Uh, kā viņš metas pie tiem pupiem! Ai, ai, Marija, jums to vienreiz vajadzētu... redzēt.

Marija aizgāja.

Nu gan tu pāršāvi pāri strīpai. Krietni vien, - Brunis teica.

Ei nu! Kur tad te tā strīpa? Ko tad es tādu pāršāvu?

Par to govi. Man liekas, ka beigās viņa vienkārši apvainojās.

- Nu, kas tad ir ar to govi? Tu neesi atbraucis uz Rīgu ar govi? Ar ko tad? Ar bulli varbūt? Arī oriģināls brauciens.

- Nu... ja tu varbūt manu žigulīti uzskati par govi...

- Kā tad! Tā tas arī ir. Riktīgs govs, - Harolds secināja. - Tikai neapvainojies. Manējā taču arī ir riktīgs govs. Pat lielāka nekā tavējā. Vienīgi Docents mums tāds dzīvnieku nemīlētājs. Vai ne, Docent?

Nu, kas tagad ar tevi? Saki kaut ko skaistu. Vai vismaz ēd... Johaidī, kas ir ar jums, veči? Kāpēc jūs neko neēdat?

Brunis gan vēl ko gribēja teikt par govīm, taču atmeta šo nodomu. Harolds vairs nebija apturams.

Viņš bija jau izdzēris četrus brendijus. Tā ir norma, kurai tuvojoties, piemēram, Brunis izjūt vēlmi doties mājup, uz savu silto gultiņu. Tovakar viņš centās turēt Haroldam līdzi, tomēr visu laiku uzmanījās. Vismaz pāris mēriņu jau kavēja. Tiesa gan, viņiem abiem ar Docentu vēl turējās tā grunts, kuru bija ielikuši jau iepriekšējās dienās. Bet Harolds juta, ka iesilst vairāk un vairāk.

Docents visu laiku kaut kā viegli un neatkarīgi smīkņāja un pētīja Haroldu, un reizēm tā savādi palūkojās arī uz Brūni. Harolds turpināja tērgāt un štopēt iekšā aizvien jaunus gardumus. Pēc viņa aizrādījuma tagad arī Brunis pievērsās savam šķīvim. Tiesa gan, ēdiens bija krietni padzisis. Neveikli pabikstījis ar dakšiņu karbonādes šķēli, viņš neizlēmīgi pievērsās kartupeļiem. Arī tie atdzisuši, viņš paņēma baltmaizes riecienu, uzzieda sviestu, uzlika laša šķēlīti un lēnām košļāja.

Harolds paliecās uz Docenta pusi.

Docent, tu no savas vietas labāk redzi, saki - vai Marija iedeva tam tipam manis pasūtīto dzērienu?

Nē, laikam vēl nav devusi. Viņa vēl aizvien apspriežas ar bār​meni. Abi tā savādi raugās uz mums.

Tu domā, nāks sist?

Nezinu, - Docents iesprauslojās. - Ja nu kādu varētu sist, tad tas noteikti būšu es. Kurš tad ir pasludināts par maniaku?

- Docent, nebaidies! Es tevi aizstāvēšu. Lai tikai kāds zilais pa​rādās!

Laikam jau Harolds bija kļuvis pārlieku skaļš. Te viens, te otrs no apmeklētājiem ik pa brīdim pārtrauca savu sarunu un pameta skatienu uz savādās trijotnes pusi. Harolds centās pieklusināt savu balsi, bet tas neizdevās.

Saki man taisnību, Docent, - tev taču patīk tā Marija, vai ne? -Jā, patīk gan.

Ko tad tu tulpsties?

-Jā... bet tu pats arī netici, ka es varētu ar viņu ko sarunāt, -Docents lēnīgi teica, skatīdamies tieši acīs. Nu jau mūsu acīm pēc krāsas vajadzētu būt vienādām, Harolds nodomāja.

- Tā tas ir gan, - Harolds pateica un novērsās. - Bet vienalga jautrāk, vai ne?

Es nesūdzos, - Docents teica.

Un tu, Brūni? Par ko tu sūdzies?

Es arī nesūdzos, - Brunis mierīgi atbildēja.

Harolds apklusa. Tad viņš pavērsa skatienu atpakaļ un nopētīja pie bāra piesēdušo treniņbikšaini, kura šunelis bija iekārtojies uz grīdas pie saimnieka kājām.

- Man arī bija suns, - Harolds pēc brītiņa klusiņām teica. - Jā, bija un laikam vairs nav. Atbrauca bandīti, piekāva dēlu, aizveda sev līdzi suni. Tāda sajūta kā senajos vikingu laikos, kad iebrūk svešzemnieki, pašu nogalina, māju nodedzina, bet sievu aizved līdzi... Nē, nē, neskatieties uz mani tā! Tā neskatieties. Es neesmu tas tips, kurš piedzeras un bimbo. Un arī ne tas, kuram dūša saskrien līdz pašai augšai. Nē, nebūs tā, ka es tagad, saproties, sarāvies un nikns aicināšu jūs braukt līdzi un izkaut bandītus, jau iepriekš labi zinot, ka paši vien norausi-mies pa nāsi... Velns, visu laiku par viņiem jādomā... Johaidī, nu vai būsim vienreiz ierāvuši, ko? Brūni, kas ar tevi, veco zēn? Ieraujam!

Viņi pacēla glāzes un iemalkoja. Harolda glāze kārtējo reizi bija tukša, un viņš to apgāza ar dibenu uz augšu un demonstratīvi pēdējās brendija piles sakratīja rīklē, pamanījis, ka Docents ar Brūni atkal

vaicājoši noraugās, saprata savus pudelesbrāļus.

- Nē, te vairs nepaliksim, - Harolds teica. - Te mūs lāgā nesaprot. Iesim citur, kur nevazājas mīkstie ar saviem plušķainiem suņiem.

Kad pienāca Marija, Harolds palūdza rēķinu.

- Tikai nesiet to pareizo, kuram nav šodienas datums pieskaitīts klāt, - viņš piebilda.

Marija neko neteica, pamāja ar galvu un jautāja: -Jūs jau ejat prom?

-Jā, paēduši esam. Tagad jāiet kaut kur iedzert.

Vēl?!

Vēl? Ko jūs saucat par vēl? Tagad tikai sāksies! - Harolds iesmējās. - Glāzi vīna pie pusdienām mēs izdzērām un tagad varam atļauties arī kaut ko stiprāku. Re, Docentam, tas ir, Aivaram Docentam arī bēdas jānoskalo.

Kas tad jūsu draugam par bēdām? - Marija vaicāja, vākdama pustukšos traukus. Kopumā viņi bija maz ēduši.

O, viņam ir lielu lielās bēdas! Man jau arī tādas ir, bet Docentam Aivaram ir vēl lielākas. Viņam ir divas bēdas. Viena - jūs ar viņu negribējāt dejot, bet otra - atkal tukšs vakars, jo nav izdevies nošaut nevienu mīksto.

To otro jau vēl varētu paspēt, - pēkšņi teica Docents, un Marija aši un izbrīnīti paraudzījās uz viņu. Šķita, viņa gribētu gluži vai izsaukties - skat, runāt arī prot.

Pareizi! Pareizi, Docent, - Harolds iesaucās. - Pif-paf!!! Iesim medībās. Brūni, vai tā nav tava govs, kas tagad tur brēc? Nē? Nu nekas, vienalga iesim paraudzīt... Marija? Kā tur būs ar to manu pasūtījumu?

Ar zilo dzērienu? - Marija pārjautāja.

Ar to pašu.

-Jūs tiešām to domājāt nopietni?

Hm, jā gan. Tas bija bezgala nopietni domāts. Ko viņš pats tur tagad dzer?

Viņš pasūtīja glāzi alus.

Glāzi alus, - Harolds lēnīgā balsī atkārtoja viņas vārdus. - Glāzi alus, saproties. Labi, lai viņam tiek arī glāze alus. Labi, Marija, es atsaucu savu pasūtījumu. Bet varat to pieskaitīt manam rēķinam. Dzērienu atdosiet savam bārmenim. Marija gluži vai sastinga.

Kas bija? Tikai nesakiet, ka viņš ir jūsu vīrs.

Nē, viņš nav mans vīrs.

Kāpēc tad jūs tā satrūkāties?

Tāpat vien... Bārmenis vienkārši tādus draņķus nedzer.

- Tādus draņķus? Kas tad tas ir? Tātad jums tomēr ir kaut kas specifiski zils? Marija, sakiet man kas tas tāds ir?

- Nu ir tāds zils liķieris.

- Ā, liķieris. Fui, tas nu gan ir kaut kāds sūds! Jūs taču arī tādus nedzerat?

- Darba laikā nē.

- Bet pēc darba? Agri no rīta. Ko? Agri no rīta viens malciņš salda un tumīgi zila liķierīša - vai tas nav burvīgi? Docents, Aivars Docents, piemēram, jums to pienes klāt gultā. Ar kafiju. Uz tādas mazas paplātītes. Ar priekšautiņu...

Marija atkal samocīti pasmaidīja, bet Brunis jau vairākas reizes bikstīja Haroldam sānos. Uz katru bukņījumu Harolds gan pagrieza seju pret Brūni, bet, ieraudzījis, ka viņš neko nesaka, tikai bakstās, vairs nelikās gar to ne zinis.

- Nē, paldies, es iztikšu bez jūsu un jūsu draugu pakalpojumiem, - Marija beidzot stingri teica. - Tad jūs beidzat un es varu nest rēķinu?

-Jā... Pag, vai tad mēs patiešām beidzam? - Harolds apķērās. - Varbūt ņemam vēl pa vienam?

Gan Docents, gan Brunis atkal katrs skatījās savā virzienā, un Harolds neko no viņiem nevarēja saprast.

- Nu labi, tad laikam būs gan viss. Cienījamā kundze, mīļā, svētā Marija, lūdzu, pasniedziet kungiem rēķinu, - Harolds teatrāli teica. - Nesiet droši mums to pašu lielāko un bargāko rēķinu.

Marija atnesa rēķinu, un Harolds vēsā mierā norēķinājās, atstādams krietnu dzeramnaudu, ko viņa bez vilcināšanās arī paņēma. Pašu rēķinu Harolds noglabāja kabatā, lai Brunis ar Docentu nepaspētu tajā ieskatīties. Nekas liels jau tur nebija. Mātes pensija par vienu mēnesi, un tikai.

- Tad nu atā, Marija! - Harolds teica un slējās kājās. Atrodoties tādā stāvoklī, varēja redzēt, ka Marija augumā ir Haroldam apmēram līdz zodam. Mīļākais izmērs, viņam gandrīz izspruka. - Tad līdz rītam.

- Kā tā? - Marija bija neizpratnē.

- Mēs vēl atnāksim. Uz jūsu darba dienas beigām būsim klāt. Aivars Docents tik viegli neliksies mierā. Uztaisīs dūšu, sacerēs dzejas, noīrēs muzikantus un būs klāt kā likts. Ar bildinājumu. Es viņu pazīstu. Tā ka, Marija, gatavojiet vien vāzes, lai ir kur salikt milzīgos puķu pušķus.

Marija neko vairs neteica un laikam patiesi vēlējās, lai šī kompānija pēc iespējas ātrāk vācas prom.

Bet Docentam sanāca neliels nesmukums, un viņš no potenciālā precinieka pārvērtās par nožēlojamu plencīti. Gribēdams atstāt iespaidu uz Mariju, viņš enerģiski un jauneklīgi slējās kājās, īsti nenoturēja līdzsvaru, gāzelēdamies aizķērās aiz galda kājas un turpat pie Marijas kājām nolikās garšļaukus zemē, ka noplaukšķēja vien. Tūlīt gan Docents aši kā skolas puika pielēca kājās, mēģināja uzsmaidīt un novilka rokas gar sāniem kā paklausīgs ierindnieks virsnieka priekšā, taču pievilcīgs gan viņš neizskatījās.

Brunis bezcerīgi atmeta ar roku un viens pats devās uz izeju. Harolds uzsita Docentam uz pleca, pagrieza pret durvīm un vieglītēm pastūma uz priekšu. Pats viņš nāca abiem nopakaļus, augstu gaisā izstiepis labās rokas vidējo pirkstu, neko neredzošām acīm slaidi izslāja cauri zālei. Izgāja pa durvīm, ļāva tām aizcirsties ar pa​matīgu troksni, tad kāri ievilka plaušās dzestro nakts gaisu.

6. nodaļa Harolds jutās varen možs un dzīvespriecīgs. Brunis gan šķitās maķenīt aizdomīgs, ejot reizēm tā kā nozvārojās, taču vispār turējās labi. Vienīgi, kad sadomāja ko pateikt, tad runa kļuva gausāka un prātīgāka un aizvien jūtamāks viesās latgaļu akcents. Savukārt Docents pamatīgi klunkurēja, un, kamēr sasniedza nākamo vietiņu, kurā Harolds bija nolēmis turpināt uzdzīvi, Docents pamanījās vēl pāris reižu nostiepties gar zemi. Tas viņam izdevās tik mīksti un savā ziņā pat eleganti, ka ar šādu kritienu viņš nespēja darīt ļaunu pat sev. Viņš tenterēja un tad pēkšņi saļima vienā ceļgalā, bēdīgi nokāra galvu, iegrima arī otrā kājā un gar zemi bija. Tūlīt gan trausās augšā un stāstīja, ka viss esot vislabākajā kārtībā un nekas īpašs neesot noticis, rūpīgi notīrījās, tad apņēmīgi klunkurēja tālāk. Harolds viņu paņēma stingri zem rokas un pieturēja. Docents neprotestēja. Nu viņš vismaz pie katra ļimiena negāžas zemē, tikai ik pa brīdim galva atsitās pret Harolda plecu, un tūlīt divi okulāri badīgi tvēra apkārtējo ainavu, kā censtos precizēt - sak, kur tad es īsti atrodos? Gluži kā tāds Žaks Marija Paganels - viņš spēja gulēt ejot.

Bija pāri pusnaktij un ielas tumšas. Nemanīja gandrīz neviena gājēja, garām pabrauca tikai automašīnas spoži iedegtām ugunīm vienā vai otrā virzienā. Viņi gāja pa klusām un tumšām šķērsieliņām.

Arī pilsētas centrā taupa elektroenerģiju. Varbūt mūsdienu Rīgā vairs nav paredzēts, ka cilvēki tā pa naktīm pastaigājas. Mazā Parīze, kurā valdība ne vien neiesaka naktī pastaigāties, bet dara visu iespējamo, lai ļaudis to arī nedarītu. Parīzē jeb Lielajā Rīgā karstasinīgie romāņi jau sen par to būtu izprovocējuši revolūciju. Šādi klunkurējot, Harolds neapzināti bija ietvēris maršrutā tās vietas apskati, kur pirms pāris stundām bija atstājis savu mašīnu, viņu neizskaidrojami vilka turp, gribējās pārliecināties, vai viss kārtībā.

Ha! Raugi, stāv, kā stāvējis, vientuļš audītis.

Brūni, paraugies, re - mana gove stāv! - Harolds uzsauca.

Ko? Brauksim mājās?

- Nē. Nekādā gadījumā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai šajā frontē viss kārtībā, - Harolds teica, turēdams Docentu, kurš ar katru soli kļuva jo smagāks un grūtāk noturams aiz rokas.

- Uz kurieni tu tagad īsti stūrē? - Brunis apvaicājās.

- Nezinu. Kāda mums tā dūšiņa? Vēl kaut ko vajadzētu uzņemt uz krūts, vai ne? Kā tu domā?

- Es neko nedomāju, - Brunis viltīgi atbildēja. Ielas galā iemirdzējās spožas gaismas, varēja noprast, ka šurp lielā ātrumā drāžas luksusa automobilis, tik droši pa naksnīgās pilsētas ielām atļaujas braukt tikai bandīti vai policisti. Kaut ko nelabu sajuzdams, Harolds spēcīgi parāva aiz rokas Docentu un ari pats centās nostāties pēc iespējas stabilāk. Nonākusi viņu tuvumā, mašīna strauji palēnināja gaitu un lēnītēm ripoja garām. Policija, protams. Harolds skaidri saskatīja, tie ir Regālija zēni. Tas gan būtu varens uzjautrinājums -es sēžu Regālija tuptūzī!

Harolds aši izrāva no kabatas atslēgu saišķi, novicināja to pa gaisu, lai visi mašīnā sēdošie ievērotu, un piespieda mazās pultiņas sarkano podziņu. Uzreiz spoži iemirdzējās audīša dzeltenās signālugunis.

Docentu Harolds vaļā nelaida, taču savā unikālajā pusnomiedzī viņš tāpat visu bija sapratis un turējās apbrīnojami taisni. Tiklīdz mašīna neapstādamās un lēnītēm bija pabraukuši garām, Docents izgrūda vieglu svepstienu, no kura bija jāsaprot, kāda ir viņa patiesā attieksme pret šādiem garāmbraucējiem.

Apmēram tā -ha, tad tā nu liela muiža, re, kā nekā te nebija.

Policijas mašīna neapstādamās aizbrauca garām un nogriezās tuvākajā šķērsielā.

Brūni, kā tu domā - varbūt liekam Docentu mašīnā, lai viņš guļ? - Harolds vaicāja.

Hm, nedomāju gan, ka tas būtu prātīgi, - Brunis atbildēja. - Kā tad mēs viņu atstāsim vienu pašu?

Viņš jau tāpat visu laiku guļ.

Kurš te guļ, kurš neguļ, - ieņurdējās Docents. - Es varu gan gulēt, gan varu negulēt... Kā kungi pavēlēs...

Beidz te ļerkšķēt! - Harolds viņu sapurināja. - Nu labi - pir​majā ūķī laižam iekšā.

Viņi gāja uz priekšu. Pēc pāris soļiem Harolds spēji apstājās.

- Stop! - viņš uzsauca un meklēja pa kabatām atslēgu saišķi. Izvilcis to, viņš atkal sameklēja sarkano podziņu, notēmēja pret mašīnu un nospieda. Ieskanējās viegls pīkšķis, un mašīnas priekšējā stikla apakšējā daļā iemirgojās maza neona lampiņa.

Lūk, tā, - viņš lepni noteica.

Aizvien tomēr baidies, kāds varētu to nozagt? - vaicāja Brunis. -Jā, patiesību sakot, baidos gan. Un, zini, šitā - pa nakti un pašā centrā - es gandrīz nekad neesmu savu mašīnu atstājis. Te ir citu bandītu rajons, un tie varētu arī nezināt par savu amata brāļu relatīvo neveiksmi pie baseina... Zini, ja Docents būtu tur iekšā, tad arī būtu drošāk. Kā tu domā? Nosalt taču viņš tur nevarētu. Vēl jau naktis pietiekami siltas.

Varu arī negulēt. - Docents izslēja galvu. Acis ciet.

Labi, labi. Ejam, - Harolds teica.

Viņi aizgāja līdz ielu krustojumam un turpat uz stūra uzdūrās nelielai izkārtnei pie kāda puspagrabiņa. Tieši no ielas uz leju veda šauras kāpnītes. Bija saklausāms vārs mūzikas troksnis.

- Futbola klubs «Skonto», - Harolds skaļi izlasīja uzrakstu. - O, te iekšā jābūt jautriem zēniem. Droši uz priekšu, mani kungi!

Sāniski bīdīdams Docentu, kura kājas neveikli dauzījās pa trepēm kā aiz aukliņas vadāmai marionetei, Harolds ar savu kāju vieglītēm atgrūda masīvās koka durvis, un sejā iesitās smēķu un krietnas dzer​tuves smārds. Jā, mūzika arī skanēja pietiekami skaļi. Viss kārtībā.

Tas bija pagarš pagraba penālis, vienā pusē gar sienu rindojās zemi un neērti galdiņi, kādi seši vai septiņi, un visi aizņemti. Pagrabiņš bija šaurs, un vēl to uz pusēm dalīja bāra lete. Pie tās tieši trīs vietas

bija brīvas. Arī tās īsti ērtas nebija, jo, sēžot uz pufīgajiem un garkājainajiem pumpučiem, tu nemitīgi kādam traucē. Galdiņi atra​dās tuvu pumpučiem, un katrs, kurš mēģināja pa šo nelielo spraugu izspraukties, neizbēgami uzdūrās vai nu pie galdiņa sēdošā plecam, vai uz pumpuča sēdošā mugurai. Toties ļoti izdevīga izrādījās pati galējā no trim brīvajām vietām. Aiz tās slējās akmens stabs. Harolds palīdzēja uz šī pumpuča uzrāpties Docentam un maigi iebīdīja viņu stūrītī starp bāra leti un stabu. Docents, gluži kā mazs bērns, rātni iekārtojās ierādītajā vietiņā un, kā likās, tūlīt pat aizmiga. Taču pēc maza brītiņa viņš izbrīnīts pacēla galvu un ilgi raudzījās sev priekšā, kā mēģinātu apjēgt, kur tagad atrodas un kas te vispār notiek. Harolds vieglītēm papliķēja viņam pa skaustu, un viņš tūlīt atkal aizvēra acis. Ja nebūtu skaļās mūzikas, droši vien varētu saklausīt skaļu krākšanu.

Aiz letes darbojās ražena auguma gados pajauns vīrs baltā kreklā un melnā ādas vestītē. Viņš pienāca pie jaunajiem apmeklētājiem un vaicājoši paraudzījās uz Haroldu.

Futbolists? - Harolds jautri vaicāja.

Kā, lūdzu? - uzrunātais nesaprata.

Jūs arī esat futbolists?

Nē, es esmu bārmenis. Ko dzersiet? - Viņš bija stingrs un noteikts vīrs. Vismaz par tādu gribēja iztaisīties.

Un šitie? - Harolds pameta ar īkšķi pāri plecam. - Tie arī nav futbolisti?

Nē. Varbūt kāds arī ir, es jau nezinu. - Pārāk draudzīgi bārmenis nebija noskaņots. Viņa ārienē jautās saforsēts pašlepnums.

Vai tad šitais nav futbola klubs? - Harolds tomēr neatlaidās.

Tas ir tikai nosaukums. Ko jūs dzersiet?

- Ā, tikai nosaukums! - Harolds tēloja vieglu vilšanos. Kāds nemitīgi staigāja garām un regulāri piegrūdās viņa mugurai. Viņš manīja, ka līdzīgā veidā ik pa brīdim noraustās arī Brunis. Vispirms Brunis un tad viņš. Harolds raudzījās tieši uz bārmeni un domāja: nezin kāpēc man nekad nav patikuši divu profesiju cilvēki -bārmeņi un radiolietu veikalu pārdevēji. Gandrīz bez izņēmuma viņu sejās iegūlis tāds pārākuma vaibsts, ka vai nu vispār negribējās viņiem ko jautāt, vai vienkārši uzreiz un bez brīdinājuma kraut pa ausi. Dīvaina slaka. - Bet mēs cerējām te padzenat bumbu... Ko mēs dzersim? Kas jums te labs ir?

Bārmenis nevērīgi pameta ar roku uz prāvo dzērienu klāstu. Pudeles izaicinoši rindojās uz plauktiņiem pie spoguļsienas.

Viss, - atbildēja bārmenis.

Viss? Pilnīgi viss? -Jā, pilnīgi viss.

Okei. Piemēram... piemēram.... Tequila Sunrise jums ir?

Tekila arī ir. Ieliet jums tekilu?

Oho! Patiešām ir? Jauki, - Harolds novērtēja. - Nē, ar tekilu pagaidīsim. - Viņš raudzījās pāri bārmeņa plecam. Jauneklis arī pameta skatienu tajā virzienā.

Tā, tā, kas jums tur uz otrā plauktiņa? Ko es tur redzu? - Harolds skaļi domāja.

Bārmenis vairs neskatījās Harolda iedomātajā virzienā. Viņa rokas nervozi zvalstīja masīvu plastmasas vērša galvas atveidu, kuru mēdz uzmaukt degvīna pudelei, lai tad pa vērša muti slaidā strūklā tecinātu ugunīgo dziru glāzē.

Tātad, ko es tur īsti redzu? - Harolds turpināja murmulēt. - Līdz šķērssienai es varu saskatīt kādas septiņas pudeles. Kas tad mums tajās iekšā? Tā, tur ir Gold Kronē, tātad mans mīļais brendijs, tur ir arī cik? -hm, trīszvaigžņu Metaxa, tad nāk jau kaut kas biezāks, vai ne, nāk - oi, oi, cik tur daudz zvaigžņu! vēl Metaxa, ā, un tad nāk absolūtais šņabītis, tad - re, kā! - burboniņš, un tad ir ari Jim Beam - arī labu labais viskijs! - un, skat, kas tad tur tā pašās beigās kautrīgi paslēpies? Vai tikai tas nav pats Baccardil Oh-oh-oh-ho! Septiņi līķi uz miroņu lādes un pudele ruma!!! Tā, oberīt, to visu tad mēs arī ņemsim.

Kā? To visu? - Bārmenis tomēr jutās nedaudz pārsteigts.

-Jā gan. No katra pa mēriņam. Un tieši tādā secībā, - Harolds noskaldīja.

Hm, - bārmenis noburkšķēja un pat pasmaidīja. - Pēc kārtas?

Pēc kārtas, kā tad! Sāksim ar brendiju. Un vēl sarunāsim tā, ka jūs tā labi un uzmanīgi sekojat mūsu gaitām. Kad glāzīte ir tukša, tad bez jautājumiem lejat nākamo. Sarunāts? Es samaksāšu par visu uz priekšu. Der? Paklausies... - Brunis iesāka, bet tieši tobrīd kāds atkal viņam iedunkāja mugurā, un viņš nepabeidza sakāmo.

Viss būs vienkārši lieliski, Brūni! Mēs darbosimies pēc skaista plāniņa. Paskat, cik te visādu plauktiņu!

Pa divām vai pa trijām porcijām? - jautāja bārmenis un iešķībi paraudzījās uz snaudošo Docentu.

Kuš! - Harolds sazvērnieciski piegrūda pirkstu pie lūpām un tad pusčukstus: - Pa divām.

Bārmenis aši kaut ko sarēķināja un nosauca summu. Harolds braši ķēra pēc maciņa un vēra to vaļā, bet tad aprima. Rāmi skatot dzērienu rindu spoguļu plauktā, viņš pa pusei neapzināti bija skaitījis līdzi arī tām pievienotās cenu zīmītes.

Pagaidi, pagaidi, veco zēn, vai nesanāk druscīt par daudz? -Harolds jautāja bārmenim.

Nu kā - divreiz pa tik un tik, un tad reiz septiņi, - bārmenis pārliecinoši skaidroja. - Cenas katrai pudelei ir klāt. Varat pats pār​rēķināt. Ā, sapratu! - Harolds iesaucās. - Jaunais cilvēk, druscīt savādāk. Tik dulli mēs vēl neesam, vai ne?

Tās jums ir cenas par simt gramiem, ja?

-Jā.

-Nē, nē, nepārspīlēsim. Ir taču vēl arī citi plauktiņi. Mums tātad... lūdzu, tos piecdesmitgramīgos biķerus. Tā, lūk. Cik tagad sanāks?

Bārmenis atkal kaut ko aši rēķināja. Viltīgi piemiedzis acis, Harolds gaidīja rezultātu. Kas gan tur liels būtu rēķināms, viņš nodomāja. Pirmīt jaunais bārmenis nosauca visnotaļ apaļu summiņu, un tagad atlika to izdalīt uz pusēm, Harolds to jau bija izdarījis. Interesanti gan, pēc kādas metodes viņš tagad rēķina? Pēc maza mirklīša bārmenis nosauca savu versiju, un Harolds novērtēja, ka tā nedaudz atšķiras no viņa veiktajiem aprēķiniem, bārmenim par sliktu, starp citu. Bet nekas pārlieku liels. Harolds samaksāja.

- Pirmo graķīti, lūdzu, - Harolds teica. Kāds vispirms piegrūdās viņa un tad Bruņa mugurai, abi noraustījās kā dresēti tīģeri cirkā pirms lēciena cauri ugunīgai stīpai. Pēc tā, kurš pirmais noraustās, varēja labi saprast, kurā virzienā kāds aiz viņu mugurām atkal spraucas. Bet Docentam nekas netraucēja.

Viņš saldi gulēja bāra letes un akmens staba ielokā, un tur viņu neviens ne grūstīja, ne vispār manīja.

Turpat acu priekšā bārmenis divās nelielās glāzītēs ielēja brendiju, noliekot tās uz platās un spīdīgās bāra letes. Laikam jau ar savu negaidīti plašo žestu un oriģinālo pasūtījumu Harolds bija atsaldējis bārmeņa sirdi.

Es esmu Harolds. - Harolds pastiepa roku pāri letei.

Valters. - Bārmenis paspieda roku.

Gatavo jau nākamo porciju, - Harolds teica. - Paskat, es jau šito tūlīt pat izņemu tukšu... Un kas mums tur ir nākamais? Metaksiņa? Ļoti jau nu jauki. Lai iet!

Valters ielēja jauno devu un nolika abas glāzītes uz letes.

- Šodien nu gan tu esi neprātīgi devīgs, - ierunājās Brunis. Viņš bija vienkārši lieliski ieskurbis, acu plakstiņi apsārtuši, bet acis aiz briļļu stikliem mirkšķinājās, it kā būtu iekritis gruzītis. Brunis sēdēja taisnu muguru, taču šķita, ka ar katru izdzerto glāzīti viņa kakls kļūst aizvien tievāks un tievāks un tam kļūst neiespējami noturēt taisnu arī galvu.

-Jā, - Harolds gausi atbildēja, strauji noplokot bravūrai. - Zini, laikam ir tā - sagribējās negausīgi pašķiesties, atcerēties trako jaunību. Tu jau to saproti, vai ne? Atceries, kā mēs savulaik laidām? Tu gan jau skaitījies liels un nopietns vecis, bet man tajos laikos gandrīz nekad nebija liekas naudas. Klau, bet tas taču ir nāvīgi interesanti! Kaut kādā dzīves posmā tev naudas nav nemaz, bet tu vienalga pamanies

dzīvot normālu dzīvi un reizēm vēl atļaujies kādas mistiskas summiņas arī noplītēt. Bet vēlāk, kad parādās nosacīta labklājība, tad tu pēkšņi paliec prātīgs un taupīgs... Tāpat no tā visa nekas nesanāk.

Kāda gan jēga?

Tu vismaz esi atvēzējies uz vasarnīcas celšanu. Tas arī nav maz. Man arī sen piešķirts zemesgabals, bet tajā aizvien vēl tikai nezāles un suņusēnes aug. Un man tas gabals ir krietni lielāks nekā tev. Nezinu nemaz, ko ar to darīt. Domāju pārdot, taču laukos šodien tā nav ejoša prece. Tu domā, tagad laukos viegli zemi pārdot? Kam tā tagad tur vajadzīga? Paši ar savām platībām netiek galā.

Es tevi saprotu. Veco zēn, tici man - uz ēšanas uz dzeršanas rēķina nekādu brango zuteni neiekrāsi.

Esmu to jau mēģinājis. Jā, smiekli nāk - tā kā idiots: liec to piecīti pie piecīša, bet tad, skat, tev jau trīsdesmit pieci gadi! Un ko tu esi sakrājis? Neko. Zutenis tikai sāk tā nedaudz apaļoties, bet tūlīt pašam būs pliks pakausis. Goda vārds, jāsāk domāt, ka nav taisnības uz pasaules. Priekš kā man vajadzīga vecumdienās pensija? Vajadzētu būt otrādi. Teiksim, tūlīt pēc skolas beigšanas tev uz kādiem gadiem uzreiz iedod pensiju. Jauki, vai ne? Tad tu trako, ālējies un dzīvo uz nebēdu. Pienāk termiņa beigas, tu gluži objektīvi esi nostabilizējies, tad pensiju noņem, un tu sāc strādāt. Manuprāt, tā būtu pareizāk.

-Jā, jā - tu vēl runāsi par gadiem, - Brunis nošņāca. - Cik tad man jau ir? Nu? Kur es esmu ticis?

- Par to jau arī es runāju, - Harolds atbildēja. Nedaudz iemalkojis no savas glāzītes, viņš konstatēja, ka konjaks tomēr nav tas pats, kas brendijs. Nupat jau bija sākusies tāda pavisam smalka žūpošana, kur ieraušanas tempam un regularitātei vairs nebija nozīmes. Laikam šajā stadijā konjaks ir pats labākais dzēriens. - Tu arī savulaik esi bijis gan neprātīgs, gan prātīgs vecis. Tiesa gan - cik es atceros - tev bieži izdevās to apvienot. Bet vienalga - kur mēs katrs tagad esam tikuši? Tu saki, ka šodien es nāvīgi šķiežos ar naudu? Jā, tā tas ir. Bet man ir iemesls tā rīkoties.

Brunis ar pirkstu galiem virpināja savas glāzītes kājiņu un gluži kā piekalts raudzījās dziļi glāzītē. Šķita, ka viņš zīlē konjaka biezumos.

Mēs viens otram neesam ne tēvs, ne skolotājs, - Brunis teica. - Taču neesmu pārliecināts, ka tu pats arī tā domā, kā tagad runā. Smejies vai raudi, bet mana bēdīgā pieredze tev varētu noderēt kā biedinājums. Tas, ko tu tagad sludini, ir kaitīga filozofija.

Varbūt, - Harolds domīgi teica, - bet man patiešām ir sūdīga situācija. Ja tā labi padomā, tad, skat, tikai viena maza nejaušība, pretīgi ikdienišķa parādība, un visa eksistences jēga gandrīz vai kaķiem pie pakaļas. Ko gan līdz brīvdomīga un izaicinoša panka pārvēršanās prātīgā ģimenes cilvēkā, ja jebkurā brīdī tas viss var pazust? Un nemaz nav svarīgi, kādā veidā. Redzi, tev tas ir bijis savādāk, un tu droši vien labi saproti, ka pats arī esi vainojams. Bet man taču šobrīd ir citādi, vai ne? Pat nav svarīgi, cik lielā mērā pats esmu vainojams vai vispār esmu vainīgs. Vienkārši vienā jaukā dienā tev uz astes uzsēžas dīkdienīgi idioti un tiranizē.

Es pat nespēju iedomāties, kā pats tavā situācijā justos, - teica Brunis.

Sūdīgi tu justos. Kur gan tu liktos?

Nu jā - cik tad man vairs palicis tādu draugu kā tev?

Brūni, ko tu tagad muldi? Tu domā to pazīšanos policijas biezajā galā un visas iespējas paurķēties arī pa bandītu kanāliem? Tas ir absolūts bleķis! Policija tevi aizstāvēs galēja ekscesa gadījumā. Tie jau nu nestāvēs klāt katru mīļu brīdi. Ha, ko - tev zvana pa telefonu un tiranizē? Aizdomīgi vazājas gar tavu vasarnīcu? Kas tad ir? Tas vēl nav pietiekami arestam vai tiesu darbiem. Tad jau mēs varam iesūdzēt tiesā katru, kurš mums te šovakar dunkā pa mugurām. Bet, ja tu runā par normāliem draugiem, teiksim, tādiem kā es un tu, tad tu tomēr esi duraks. Mēs taču abi esam te, vai ne? Un tā tas būs vienmēr. Mēs būsim kopā gan tur, kur ir jautri, gan - kur kādam no mums ir sūdi.

Tu tā domā?

Protams! Tu tā nedomā? Kāpēc tad tu esi šeit, un kāpēc pusi vakara tupēji mašīnā un lūrēji?

Brunis vēl aizvien nebija atrāvis skatienu no savas glāzītes dziļumiem. Tad viņš saguris pavērās uz Haroldu.

Tu nāktu man palīgā? - vaicāja ar savādu smeldzi balsī.

Es? Kādas muļķības tev tagad...

Nē, pamēģini atbildēt pavisam godīgi. - Brunis neļāva iebilst.

Es jau arī... Kā lai tev to pasaka... Hm... - Harolds sastomījās. -Jā, tu nāvīgi precīzi pajautāji.

Patiešām. Šķiet, man nav ko atbil​dēt. Ja tā pavisam godīgi...

Ko gan tu varētu man palīdzēt? - Brunis aizvien vēl cieši noraudzījās Haroldā, un viņa apsarkušās acis mirkšķināja biežāk un biežāk. Harolds strauji izdzēra konjaka pārpalikumu un ar atzinīgu skatienu novērtēja Valtera izmanību. Nepagāja ne pāris sekunžu, un priekšā atkal stāvēja divas pilnas glāzītes.

Brunis gan savu iepriekšējo vēl nebija izdzēris, taču tūlīt pat apņēmīgi to iztukšoja. Harolds pamanīja, draugam šī dzira īsti vairs negaršo, lok līdzi tikai pieklājības pēc.

Zini, man vajadzētu teikt tā: tev tas viss ir savādāk nekā man, bet es to nevaru pateikt, tas šķiet neīsti.

- Harolds visu laiku mēģināja sakopot domas, lai tiktu skaidrībā par šo Bruņa jautājumu. Velns parāvis, ko viņš ar to gribēja teikt?

Tur nav nekā dīvaina vai neīsta. Tas vienkārši tā arī ir. Man viss ir savādāk, un neviens neko tur nevar līdzēt.

Nē, patiesi nezinu, kur un kā varu tev praktiski palīdzēt, -Harolds teica. - Ja tu pats spētu pateikt...

Neviens man nevar palīdzēt. - Brunis atkal nolaida skatienu un raudzījās glāzītes dziļumos. Harolds satrūkās, jo likās, Brunim iestājusies stadija, kurai varētu sekot šņaukāšanās.

- Ei! Sitos gan izbeidz! - Harolds iedunkāja draugam sānos.

- Tu jau vari smieties, bet tā nu ir. - Brunis apņēmīgi pierādīja savu vārdu patiesumu. - Pats esmu visu sabojājis. Tu šovakar mēģini tikai izlādēties, kaut uz mirkli aizmirsties, bet rīt no rīta jau atkal būsi uz kājām un enerģiski darbosies. Pārbrauks mājās Emma, pārbrauks dēls, darbs arī tev ir interesants, paskat, ar bandītu pāri-darījumiem arī neesi samierinājies... Es vēl aizvien lāgā nesaprotu, ko esi iecerējis darīt, bet pats galvenais taču ir, ka tu tomēr dari. Bet kas es esmu?

Cik tev tagad gadu? - Harolds pēkšņi jautāja.

Vai nezini? Nu - četrdesmit trīs.

Septiņi. Brunim palikuši vēl septiņi. Man piecpadsmit. Gandrīz nekādas starpības.

Un dēlam? - Harolds jautāja.

Dēls jau ir liels. Jā...

Es zinu, johaidī! Cik viņam gadu?

Pavasarī būs astoņpadsmit.

Viņi kādu brītiņu klusēja, Harolds krodziņa troksni vairs nedzir​dēja.

Pirmais ierunājās Brunis: - Kas tev liekas tik savāds?

- Es domāju par to, ka esmu uzsācis dīvainu karinu. Iznāk, man uz varžacīm uzkāpusi mūsu bērnu paaudze. Tā sanāk, vai ne? Tev negribas tagad iesaukties: kad mēs augām, tad gan tā nebija?! Kaut kāds stulbums.

Nē, tā saukt man negribas, - Brunis teica. - Bet nebija jau arī mūsu laikos tā. Es gan nezinu, kā tev gāja pa pilsētu, bet pie mums, laukos, viss bija un vēl tagad ir savādāk.

Bet mēs taču arī žagām, - Harolds teica.

Kā tu to domā? - Brunis neizpratnē pavērās uz Haroldu.

Elementāri. Tu nekad neko neesi nozadzis?

Nu... Pieņemsim, ka esmu. Varbūt...

Es arī esmu. Agrā bērnībā šad un tad mammai no kabatas sīknaudu, pāris reižu magnetofona lentes saviem klasesbiedriem, bet, kopumā ņemot... Ā, nu jā - tā visi ir darījuši. Mēs jau arī kādreiz jaunībā pa dropi izplūkājām kaimiņam plūmes vai nospērām kādam velosi​pēdu, lai varētu laicīgi aizbraukt uz baļļuku. Pēc tam nolikām at​pakaļ.

Bet tas taču ir kaut kā citādi, vai ne? - Harolds turpināja. - Es izzagu mammai no mēteļa kabatas sīceni, bet pats pēc tam visu dienu trīcēju no bailēm. Nekas nenotika. Nepieķēra. Izzagu otrreiz un domāju, ka amats rokā, - bet nekā. Ar katru reizi trīcēju vairāk, bet aizvien netiku pieķerts. Zini, es tagad domāju, gan jau tiku pieķerts pirmajā reizē, tikai neviens neko neteica. Laikam gaidīja, kad es pats visu sapratīšu. Varu droši spriest pēc sevis - man sīkais arī pāris reižu šo to izvilcis no maciņa, bet es to uzreiz pamanīju. Es vēl neko lielu neesmu teicis. Ticu un ceru, ka ar viņu būs tāpat, kā bija ar mani.

Nu jā... Tā tas varētu būt. Man gan tā nav bijis, taču... Bet ko tu īsti ar to visu gribēji teikt? - Brunis jautāja.

Saproti, es pāris reižu apzagos, neviens mani nepieķēra Taču, galvenais, es pats sapratu, ka tā darīt nav labi. Saproti? Varēju taču turpināt un pamazām pāriet uz nopietnākiem objektiem. Faktiski jau tā ir īpatnēja sajūta, kad tu apzinies, pie tevis nonākusi sveša manta. Visu laiku nebija, tu to ļoti kāroji, pēkšņi tā ir tava! Nu lūk, un, teiksim, tava dēla vecumā man varēja ienākt prātā doma zagt arī mašīnas, bet es taču to nedarīju. Es apstājos. Un tu taču arī vairs nerāpies pāri sētai, lai pamielotos ar kaimiņu plūmēm, kad esi iereibis. Vai nu audzē tās plūmes pats, vai aizej un godīgi nopērc veikalā. Kāpēc tas ir tā, tu vari izskaidrot? Ko šajā jautājumā saka tavs zemnieka intelekts?

Brunis atkal domīgi virpināja glāzīti, lai arī viņš bija pamatīgā štīmē, tomēr šoreiz neapzināti bija iztukšojis glāzīti ātrāk par Haroldu. Valters to vēl nebija pamanījis, acīmredzot paradis sekot tikai Harolda ritmiem.

-Jā, tas ir visnotaļ spēcīgs jautājums, - Brunis beidzot atbildēja. Tad viņš iešķībi paraudzījās uz saldi dusošo Docentu. - Par šādiem jautājumiem tev labāk vajadzētu aprunāties ar Docentu. Viņš ir tas īstais filozofētājs.

Man nevajag Docentu. Es gribu dzirdēt tevi.

Tā ir tāda filozofija... Kaut gan varbūt es varētu... Nezinu.

- Manuprāt, te nav nekādas filozofijas, - Harolds teica. - Tas ir kas pavisam cits. Es, piemēram, esmu drošs par sevi. Un tikpat drošs esmu arī par savu dēlu - nebūšu laidis pasaulē kaut kādu draņķi. Un neprasi tagad pierādījumus, es to vienkārši zinu, un viss. Un zinu, ka tā būs arī ar tavu dēlu. Bet turpat blakus viņiem izaug citi frukti. Fāterīti apzog, bet dēlam pārsit degunu. Un pār tiem man nav itin nekādas varas. Pat it kā otrādi - gribu to vai negribu, bet zināmā mērā esmu viņu varā. Kaut vai tāpēc, ka esmu spiests nemitīgi par viņiem domāt un perināt visādus plānus. Un kā tu domā - vai šobrīd es no viņiem daudz atšķiros? Tāpat sēžu, plītēju un domāju tikpat sliktas domas. Iznāk gandrīz vai tā - kurš no mums beigu beigās būs talantīgāks? Ir vēl trakāk - patiesībā varu apgalvot, ka jau tagad esmu gudrāks un izveicīgāks par viņiem. Kā viņiem savulaik likās, es viņus nekad neatšifrēšu, tā šobrīd esmu pārliecināts, ka viņi dabūs pa galvu, par mani neko neiedomājoties. Tev nešķiet, ka manī atkal ir pamodies bērnības zaglēna un viltnieka instinkts? Vai tas mums visiem tur dziļi iekšā nesēž?

Valters jau bija nolicis priekšā kārtējās pilnās glāzītes. Brendijs un konjaks pievārēts, tagad pienākusi kārta šņabim. Harolds paostīja savu glāzīti un saviebās. Nē, tas nav īstais dzēriens. Varbūt man vienkārši ir nelabas atmiņas? Pirmo reizi piedzēros, vēmu un stulbi uzvedos tieši pēc pamatīgas šņabja iedzeršanas tālajā jaunībā. Pirms nieka nepilniem divdesmit gadiem.

Valter! - Harolds uzsauca. - Sitam vajadzēs klāt kādu suliņu. Un cigaretes arī man ir beigušās.

Es savā dzīvē neesmu neko lielu nozadzis. Ja uz to raugās no materiālā viedokļa, - turpināja Brunis. Bet esmu gribējis, domās jau bieži vien pazib viena otra grēcīga doma.

- Nozagt miljonu, jā?

Ne gluži miljonu, bet savādāk. Nu... es laikam neprotu izteik​ties...

Hm, domās... Jā, tev taisnība - domāts jau ir par daudz ko, -Harolds prātoja. - Es nezinu, kā būtu, ja man priekšā patrāpītos kāds miljons. Kāds pavisam nepiesiets miljons... Labi, bet tagad par otru galējību!

Vai tu varētu nogalināt?

- Es esmu mednieks, tu zini, - Brunis atbildēja.

- Es saprotu - tie ir dzīvnieki. Bet es domāju - nogalināt cilvēku, vienalga kāda iemesla dēļ.

- Reizēm šķiet, es daudzus varētu piežmiegt. Vēlāk gan par to tikai pasmejos.

- Tātad tikai domās. - Harolds turpināja savu retoriku. - Jā, man arī tā mēdz būt. Tāda kā salda atriebība. Zini, kādreiz jaunībā, kad gadījās nopietnāks konflikts ar priekšniecību vai kādu citu, no kā es biju kaut kādā veidā atkarīgs, es bieži domāju, ka atpestīšana varētu nākt tikai caur šī cilvēka nāvi. Nu tā es atnāku otrā dienā, bet tā ļaundara vairs nav, nomiris. Neviens nezina iemeslus, visi brīnās. Un visas manas problēmas ir atrisinājušās. Smieklīgi, taču tā es domāju. Bet par tādu īstu nogalināšanu es iedomājos nesen. Tiklīdz sajutu nepieciešamību visur nēsāt līdzi nazi, domāju - kāpēc gan to nazi nēsāju sev līdzi? Lai aizsargātos? Bet kas, piemēram, notiks, ja aizsargājoties es kādu noduršu pa īstam? Manu raksturiņu tu zini -ja pārāk nokaitina, tad acīm krokodila plēve pāri un ne par kādām sekām vairs nedomāju. Kas būs tad? Iznāk, gadus es dabūšu jebkurā gadījumā. Ja tā būs pierādāma pašaizsardzība, tad būs mazāk to gadiņu, taču vienalga - pirmkārt, es kādu būšu nonāvējis un, otrkārt, dabūšu pasēdēt, kur sēž visādi slepkavnieki. Un ko es tur darīšu?... Ko tu par to visu domā? Kāpēc es nēsāju līdzi nazi?

Nu jau Brunis pavisam stingi raudzījās savā glāzē. Konjaks bija vieglāk saskatāms, taču šņabis caurspīdīgs. Šķita, viņa pirksti ne​daudz trīc.

- Tu taču zini, ka es esmu mednieks? - Brunis vaicāja. -Jā, bet tas nudien ir savādāk! Tu pats to labi apzinies.

- Zini, nekā savādāka tur nav. Tāpat tā sirsniņa ietrīcas gan sekundi pirms gaiļa nospiešanas, gan arī tad, kad tu redzi, kā tas dzīvnieks agonijā raustās. Saskrien veči, visi sāk aplaudēt un sajūsmināties, sprauž tev egles zariņu aiz cepures, tu pats jau arī ļaujies šai vispārējai eiforijai, un patiesi liekas, ka visas dvēseles mokas izzudušas. Taču nekur tās neizzūd. Savus kuiļus un aļņus bieži vien atceros, nezin kāpēc aļņus vairāk... Bieži vien esmu domājis: dzīvnieks - nu tas taču ir tik vienkārši. Kāda gan atšķirība, ja priekšā pa​trāpītos cilvēks? Teikšu tev atklāti: manuprāt, nekādas atšķirības...

Nu, nu, turpini, - Harolds ieinteresēts mudināja.

Ko lai es turpinu? Šķiet, es tev atbildēju.

Tātad tu varētu?

Kāds atkal nogāja gar viņu mugurām.

Redzi, tā pavisam tieši es tev tomēr nevarēšu atbildēt, - beidzot atkal ierunājās Brunis. Viņš bija ilgi domājis. - Varu tikai tev vēlreiz atkārtot: es esmu mednieks un par visām savām izjūtām jau pateicu. Nu, lai tev būtu pavisam skaidrs, tad teikšu vēl tā - man arī tagad stroķis ir līdzi.

Ko? Oho - neko teikt! Kur tev tas ir?

Mašīnā.

Tu neesi dulls? Kāpēc tu to glabā mašīnā? Nospers.

Riskanti jau ir, es piekrītu, - Brunis teica. - Bet gan jau nenospers. Kam gan vajadzīgs tāds sagrabējis žigulītis vai govs, kā tu saki? Kur gan lai es to citur glabāju? Tā tomēr ir bise, nenēsāšos ar to plecā pa visu naksnīgo Rīgu.

Varēji ienest pie manis dzīvoklī.

Negribēju plātīties. Un vispār es negribēju tev to teikt. Patie​sībā nemaz nezinu, kāpēc paķēru to līdzi.

Atļauja tev ir?

Protams. Tagad nav pati karstākā medību sezona, taču es drīk​stu to vadāt līdzi. Visi papīri ir kārtībā.

Nu vai zini, tu tomēr esi bīstams tipiņš, - Harolds smaidot teica.

Valters novietoja viņiem priekšā jaunas glāzītes. Dienaskārtībā bija viskijs. Haroldam tas bija visnotaļ pa prātam. Viņš zināja, ka dzer to nepareizi, proti, neatšķaidītu, taču nekautrējās par to. Cik filmās skatīts, tad jeņķi paši to tā vien trekterē - tieši no kakliņa. Kāda tur vēl ķēmošanās ar šķaidīšanu!

Bet Docentam gan laikam te būtu ko teikt.

Vai vēl kādas vēlmes? - Valters jautāja.

Ierauj tu arī ar mums, - Harolds aicināja. - Mēs te tādas interesantas tēmas apsveram. Pietrūkst viedokļu dažādības.

Es nedzeru, - Valters atbildēja.

Vispār nemaz?

- Gandrīz nemaz.

Esmu dzirdējis, ka hokejisti nav gluži tā tauta, kas šo mantu aplam smādētu.

Es smādēju, - Valters rāmi paskaidroja. - Agrāk šad un tad nācies aizrauties, bet nu vairākus gadus pat nepieskaros.

Agrāk? Kad tas ir agrāk - jaunībā? - Harolds jautāja.

Jaunībā.

Harolds nedabiski nervozi iesmējās.

- Cik tad tev tagad to gadiņu, veco zēn? Valters savādi paraudzījās uz viņu.

- Nē, nē, tā nedomā gan. Es neesmu mīkstais. Mums te tāda diskusija...

Divdesmit četri. Harolds lēnīgi šūpoja galvu.

Un tu uzskati, ka jaunība tev jau aiz kalniem?

Ne gluži. - Valters arī pasmaidīja.

- Piemēram, man ir trīsdesmit pieci. Brunim jau pāri četrdesmit, bet Docents, tas, kurš visu laiku guļ, - ū! - saproti, tik ilgi vispār ļaudis nedzīvo! Bet, neskatoties uz to, mēs nedomājam, ka mūsu jaunība jau būtu norakstīta.

- Tu varbūt tā nedomā, bet es gan domāju tieši tā, - pēkšņi ierunājās arī Brunis, un viņa balsī skanēja milzīga spīts. Latgaļi tādi ir, Harolds nodomāja, tāpēc man Brunis vienmēr paticis. Viņš nekad nestrīdas.

Viņš klausās tevī, izsaka savas domas, bet nekad nestrīdas.

- Nu labi, domāt jau mēs domājam visu, ko gribam, bet gandrīz vienmēr dzīvē darbojamies tā, lai par šīm domām neviens pat neno​jaustu. Tā ir, Valter?

- Var jau būt. - Valters nebija pārlieku filozofiski noskaņots.

Nē, Valter, es kaut ko citu gribēju. - Harolds strauji mainīja sarunas tēmu. - Kā jums tur tajā hokejā ir? Runā, ka tā esot īsta vīru spēle, ar to saprotot tādu bezgalīgu un regulāru rupjību. Stumj, grūž, sit, sper, paklupina, reizēm izsit zobus, reizēm salauž žokli vai roku. Savādi taču, vai ne?

Tāda ir šī spēle, - Valters izvairīgi atbildēja. Pie attālākā letes sektora atkal bija piestājis kārtējais jaunas dziras tīkotājs, un Valters bija viņu pamanījis, taču viņš nesteidzās gribētāju apkalpot, jo kaut kas vēl vilka viņu brīdi uzkavēties Harolda un Bruņa sabiedrībā.

Iesist, iegrūst apmalē, galu galā - atvēzēties un kārtīgi iekrāmēt tieši pa mūli, to taču tu pats arī vari un dari, vai ne? - Harolds tur​pināja.

Jā, itin bieži tā sanāk. Reizēm arī pašam nākas saņemt. Bet es vēlreiz saku - tāda nu ir šī spēle.

Neviens ar varu mani nepiespiež ar to nodarboties.

Tu vari otram cilvēkam mierīgi salauzt žokli?

Nu... var tā netīšām gadīties. Cik tas ir mierīgi, to nezinu.

Bet tīšām?

To jau uzreiz pamana - vai ir bijis tīšām vai netīšām. Ja ir bijis tīšām, tad ātri sagaidi atriebību, kas noteikti būs vēl nežēlīgāka. Tāda spēle.

Gluži kā dzīve, gribi teikt?

Nezinu. Varbūt.

Bet nogalināt tu varētu?

Valters neko neatbildēja. Viņš paraudzījās Haroldā aizdomīgi.

Tu tikai nesatraucies, mēs neesam maskējušies slepkavas. -Harolds iesmējās. - Vienkārši mums izvērsās tāda diskusija. Piemēram, Brunis ir mednieks, briedi vai mežacūku noliek gar zemi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Bet mani interesē - kā būtu ar cilvēku?

Skatoties, kas tas par cilvēku, - Valters piesardzīgi teica. Harol-dam šķita, ka viņa acīs iezibas trauksmes signāli, sak, ar šitiem trakajiem jau nekad neko nevar zināt - no ārienes tādi jauki un asprātīgi, bet patiesībā - ka tikai patiešām nav maniaki, kas tikko kādu nogalinājuši un tagad noplītē atņemto naudu.

Un vēl Harolds ievēroja, ka Brunis jau labu laiciņu tur rokā augstu paceltu glāzīti ar viskiju. Valters bija ievērojis visus noteikumus, proti, viskiju ielējis platās un dziļās glāzēs ar biezu stikla dibenu. Šķita, Brunis nevar izšķirties - dzert vai nedzert. Likās, viņš gluži vai rīstās.

Kur te ir tualete? - Brunis pēkšņi vaicāja.

Kas ir? Slikti sametās? - Harolds jautāja.

- Vēl jau ne, bet baidos, pavisam drīz tas notiks. Kur ir tā vietiņa? Valters jau bija aizgājis, un Harolds ar acīm viņu meklēja. Viņu skatieni sastapās. - Žanis? - Harolds uzsauca. Valters saprata un ar roku norādīja virzienu. Brunis vieglītēm noslīdēja no pumpuča un aizgāja. Viņš tur uzturējās diezgan ilgi. Harolds pa to laiku iztukšoja savu glāzīti, brīdi pasvārstījās, tad paņēma Bruņa trauciņu un izdzēra arī to. Nu jau viņš jutās gana iereibis. Galva skaidra, bet ausīs pamatīgi dūc, īpaši to varēja just brīžos, kad iestājās neliela pauze mūzikā. Tad Harolds saprata, kāpēc viņam te tik ļoti patīk. Vai nu Valtera nopelns, vai krodziņa saimnieku vēlme, bet te visu laiku skanēja normāla mūzika, proti, nevis tas trakais sintētiskais surogāts, ko dimdina visos citos krogos, kur salasās tie treniņbikšainie infantiliķi, bet gan kārtīgs roks. It kā pārbaudot sevi, Harolds arī norāpās no pumpuča un vieglītēm izlocīja kājas. Viss ir kārtībā, nekādas grīļošanās vai nodevīgas sānsveres. Jocīgi, viņš nodomāja, jo dziļāka nakts, jo šis krodziņš kļūst pilnāks.

Nu jau visiem te vairs nebija vietas, tikko viņš norāpās no pumpuča, tā uz to jau kāds pieteicās. Harolds žigli rāpās atpakaļ. Ielas tukšas, bet pagrabiņos mutuļo. Mazā Parīze strauji pārtop. Par ko tā pārtop?

Brunis atgriezās mīkstā gaitā, šķita, viņš uz katru otro soli nedaudz iesēžas ceļgalos. Tagad tikai galvā mednieka mici un bisi pāri plecam - būtu gatavais mežabrālis, Harolds nodomāja. Zemessargs, kurš ar brīdinājuma šāvienu galvā nogalina nejauši ar velosipēdu garām braucošu tantiņu. Brunis ieraudzīja savu iztukšoto glāzīti, aizdomīgi pavērās Haroldā, taču neko neteica.

Sarunas vairs lāgā nevedās. Harolds varonīgi pievārēja sev paredzēto normu un tikpat varonīgi iztukšoja arī Brunim paredzētās porcijas. Viņš atteicās vienīgi no pēdējās, no Baccardi šļukas, savu​kārt to neapsmādēja Brunis. Viņi sēdēja un vairs nesarunājās. Kāds ik pa brīdim izmeta kādu frāzi, bet tas vairs nebija nekas tāds, ko pat pēc desmit minūtēm varētu atcerēties. Harolds aprēķināja, ka nu jau būs iedabūjis iekšā litru alkohola. Turēt viņš var daudz, sen ir pierādījies, taču nu jau aizvien bažīgāk domāja par atpakaļceļu. Johaidī, tā tomēr bija slikta doma! Reiz izgāju uz tādu šķērdēšanos, tad mierīgi varēja arī vizināties ar taksometru. Kāds gan prieks no tāda plezīra, ja beigās jādreb kā tādai apšu lapai?

Skatiens atdūrās pret attālajā stūrī sēdošajiem jauniešiem, zēniņš, kurš nesen trausās garām ar kokteiļa glāzēm rokās, tagad sēdēja jau trīs dāmu sabiedrībā. Viena no viņām uztvēra Harolda skatienu un valšķīgi pasmaidīja. Ei, kas te tagad notiek? Maukas? Vai tad tās arī mums vēl vajag? Pilnam komplektam?Docentam šobrīd noteikti nevajag. Man nevajag. Domāju, Brunim arī nevajag, viņš vairs nealkst piedzīvojumu. Viņam vajadzīgs pavisam kas cits. Šķiet, aizvien vēl cer dzīvē sastapt ko īstu un atkal nostāties uz kājām. Šitā krīze var novest viņu pie nelaba gala - ar tādiem docentiem viņš cenšas apmānīt sevi, taču ir skaidri zināms -tiklīdz dvinga izgājusi, Brunis atkal domā pavisam ko citu.

Dāmīte pie attālā galdiņa aizvien vēl smaidīja, taču tad smaids izdzisa un viņa novērsās, laikam Harolds neizskatījās pārlieku aici​nošs. Gluži vēl bērns, viņš nodomāja.

Harolds pameta ziņkārīgu skatienu uz bāriņa stūri, dāmīte atkal plati uzsmaidīja un ar acīm deva zīmi - vai man pienākt klāt? Harolds tikpat zīmīgi un apņēmīgi papurināja galvu - nē, nevajag, es tikai tāpat vien. Meiča vairs nesmaidīja.

7. nodaļa

Docenta modināšana izvērtās amizanta. Viedais vīrs bija nolicies uz pamatīgu gulēšanu, pie auss viņam varēja šaut kaut ar lielgabalu, pat nepakustētos. Vairāku fragmentāri gulētu nakšu eiforijas, milzīgu alkohola devu un futbola kluba bāriņa dārdošās mūzikas ieaijāts, viņš vairs nebija pamodināms. Harolds pārbaudīja, vai viņš vēl vispār elpo un vai puslīdz normāls pulss.

Tad pasūtīja divas stipras kafijas - vienu Brunim, otru Docentam - un pēdējam vēl papildus brangu glāzi Asiņainās Mērijas ar kārtīgu piparu devu, it kā viņam būtu piemetusies caureja... Vienalga -lai tas viss viņam iekož tā, ka acis pašas atveras! Tomēr vēl ilgi nācās Docentu knaibīt, bukņīt un turēt tieši pie deguna piparotā dzēriena glāzi.

Vajag aizspiest degunu un tā kādu brītiņu paturēt, - pamācīja Valters, kad bija nolicis uz letes divas tases ar kūpošu kafiju.

Iekrāmē viņam pa ausi, un tūlīt būs augšā, - kādam citam bija sava recepte.

Paklau, vai viņš nemēdz no mierīga miega lāča pārvērsties agresīvā plēsoņā? - Harolds vaicāja Brunim, kurš garlaikoti no​raudzījās.

Nē-e, - Brunis gurdi atteica, un Harolds manīja, ka viņš pats arī ar grūtībām balansē uz kritiena robežas.

Harolds vēl pāris reižu itin sparīgi pabukņīja Docentu, kas beidzot sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

Tūlīt arī pavērās acis, ar automātisku kustību viņš pagramstījās sev priekšā pa leti, sameklēja allaž drošā attālumā noliktās tumši tonētās brilles, kuras Harolds līdz šim gandrīz vai nebija pamanījis - tik piederīgas viņa tumsnējai ādai tās bija -, uzlika tās, sabikstīja ar pirkstu un bez mazākajām pretenzijām satvēra Harolda pasniegto kokteiļa glāzi. Taču pagāja vēl krietns brīdis, kamēr viņš apjēdza, kur atrodas un kas te notiek.

- Kaut kādi gāganu kari, - tas bija pirmais, ko viņš dabūja pāri apkaltušajām lūpām. Tūlīt pat acīs pazibēja atblāzma, ka viņš visu ir sapratis, visu atceras, visu saprot un visu pieņem tādu, kāds tas ir.

Nepaostījis un pat nepajautājis, kas ir pasniegtajā glāzē, viņš to iztukšoja negausīgi ātri, un likās, ka tūlīt nevainīgi pieprasīs vēl vienu. Taču, apjautis, ka arī priekšā noliktā kafijas tase domāta viņam, Docents satvēra to ar abām rokām gluži kā čeku par loterijā vinnētu miljonu un, skaļi žļurgādams, izrāva arī to tukšu. Viņam tobrīd bija gluži vienalga - vai priekšā atrodas kas auksts, karsts, salds vai piparots. Viņš apzinājās, ka atrodas dzertuvē.

Brunis pa to laiku pamanījās aizvilkties uz tualeti un atkal bez​dievīgi ilgi tur kavējās.

- Nu celies tu, pederastu nāve! - Harolds sāka zaudēt pacietību. Ar vienu pusaizmigušu Docentu vēl būtu pusbēda, bet, ja arī Brunis aizlūzis, tad būs pamatīgas ziepes.

Taču Harolds nepaspēja vēl pa īstam sadusmoties, kad jau redzēja Brūni atgriežamies. Viņš palūdza vēl vienu kafiju. Tā pirmā neesot noturējusies iekšā. Docents beidzot bija pie pilnas sajēgas. Labi, ka vēl nav sācis runāt.

Harolds apjautājās Valteram, vai vēl ir parādā, un viņš nekautrējās nosaukt kārtējo ciparu. Diemžēl Haroldam pašam rēķini bija aizmirsušies, tāpēc bez starpjautājumiem noskaitīja pieprasīto summu, neko aizdomīgu nemanījis.

Docents spēja paiet pats, taču tagad stingri pie rokas jāpietur Brunis, kas nepretojās, tikai galva sliecās zemāk un zemāk. Haroldam pēkšņi kļuva bezgala žēl - Brunis izskatījās tāds sakrities un maziņš.

Vecums? Harolds noskurinājās.

Pulkstenis rādīja pustrīs naktī, uz ielas bija vēl klusāks un tumšāks nekā pirms pāris stundām. Līdz mašīnai nebija tālu jāiet. Ielādējis Brūni aizmugures sēdekļos, kur viņš laimīgi un mīksti iezveļas un tūlīt aizmiga, Harolds neiebilda, ka blakus nosēžas Docents.

Gaiss atkal bija gana dzestrs. Sakarsušie ķermeņi to vēl neizjūta, taču mašīnas logi bija aizsvīduši.

Harolds nolēma vispirms iedarbināt motoru un pasildīt logus. Pirms visnotaļ riskantā brauciena var arī kādu brītiņu mierīgi pasēdēt.

Cimdu nodalījumā Harolds glabāja dažas iesāktas košļājamās gumijas paciņas un vienu pusapgrauztu

muskatriekstu. Tie bija atribūti, atrodami gandrīz katra normāla autobraucēja arsenālā, to, starp citu, iemācīja Brunis. Košļenes varbūt arī pats izdomātu, taču muskatrieksts ir Bruņa izgudrojums. Vismaz tā viņš reiz izteicās -kārtīgam autobraucējam mašīnā var nebūt medicīnas aptieciņas, var iztikt bez ugunsdzēšamā aparāta, par trīsstūrveida avārijas zīmi nemaz nerunājot, bet vienam muskatriekstam gan jābūt pa rokai vienmēr. Haroldam vēl pašam nebija nācies praksē pārbaudīt, vai šis auglis ir tāds brīnumlīdzeklis, jo viņš vēl ne reizi nebija pūtis tajā dumjajā caurulītē, ko policisti jau pie pirmajām aizdomām liek darīt, taču tobrīd viņš nodomāja, ka acīgākam policistam tas nemaz nav vajadzīgs - pietiek ar labu ožu un ašu skatienu cimdu nodalījumam -, ieraugot tur pusapgrauztu muskatriekstu, jebkurš tūlīt varētu visu saprast.

Harolds pagrieza aizdedzes atslēgu, un - tā pati nelūgtā ķibele! Kaut kas tur griežas un pukšķ, bet motors nepielec. Tagad gan Regālija zēni tik vienaldzīgi nepabrauktu garām. Harolda mašīna šobrīd tāpat krita acīs, jo stāvēja vientuļi un iešķībi brauktuvei. Ja piebrauktu policisti un ieraudzītu te iekšā visnotaļ šaubīgus tipus, kuri cenšas iedarbināt automašīnu, tad jebkurām aizdomām par viņu neatbilstību transporta līdzekļa vadīšanai būtu visreālākais pamats.

Tu kaut ko sajēdz no autiņiem? - Harolds jautāja Docentam, kas truli blenza aizsvīdušajā logā un aizvien vēl nebija pateicis ne​vienu vārdu.

Nekad nav bijis, man ir citas prasības attiecībā uz pārvietošanās brīvību, - Docents rāmi un skaidri atbildēja.

- Šodien jau otro reizi.

- Varbūt Brunis, - Docents nedroši ierunājās. Abi vienlaicīgi palūkojās uz aizmuguri, taču bija skaidrs, Brunis nav kustināms.

Galvu neērti atspiedis pret durvīm un lūpas cieši sakniebis, viņš bija iegājis citā pārdomu pasaulē.

Harolds grieza atslēgu atkal un atkal, bet aizvien bez rezul​tātiem.

Harolds atcerējās arī mazo viltību, kura palīdzēja iedarbināt saniķojušos motoru dienā. Viņš grieza atslēgu, cenšoties to uzmanīgi laist vaļā un pašās beigās saklausīt kādu daudzsološāku motora purkšķi, lai tad pasteigtos strauji uzspiest gāzes pedāli un iedarbi​nātu motoru. Nē, bez rezultātiem.

Viņš cīnījās jau kādas divdesmit minūtes. Savu domu bija izdomājis arī klusējošais Docents. Viņš kļuva tāds nemierīgs, sāka trīties un gumzīties, līdz beidzot saņēmās un teica: Paklau, Harold, aizsit man vienu piecīti.

Piecīti? Tagad naktī un uz vietas?

-Jā. Atdošu, goda vārds... Kamēr tu te čakarējies, aizskriešu atpakaļ ieraut vēl vienu mēriņu. Laikam pietiekami daudz palaidu garām, kamēr jūs ar Brūni lustējāties, vai ne?

Harolds neveikli pasmaidīja. Tā nu nebūs nekāda aizdošana, taču es patiešām saprotu Docenta izjūtas. Patiešām!

Tikai neliec man tevi meklēt, - Harolds teica, pasniedzot Docentam naudaszīmi. - Tiklīdz būšu iedarbinājis, tā ilgi negaidīšu.

Nē, vecais! Pēc pāris minūtēm būšu atpakaļ, - Docents saviesīgi teica. - Varbūt tev arī kaut ko atnest?

Nē, man pietiks, - Harolds atbildēja. Ķibeles ar mašīnu aizdzina visu reibumu un kāri to atjaunot.

Kad Docents aizslāja pāri ielai un visapkārt atkal iestājās klusums, Harolds sadzirdēja vieglu šņākuļošanu ausīs. Asinis trako. Ko gan tu gribēji? Nekur jau tā šmiga nepaliks. Kaut gan tieši tobrīd ļoti gribējās, lai tā pazustu kā uz burvja mājienu. Nē, Harolds nenožēloja savu rīcību, bet saprata, ka daudz labāk būt pilnīgi skaidram.

Harolds atrullēja lodziņu un aizsmēķēja kārtējo cigareti. Tagad kādu brīdi nav jādara nekas. Kaut kā tas mehānisms jāpiemāna. Teiksim tā - es izlikšos, ka esmu piemirsis, tad vienā brīdī pēkšņi -hop, griezīšu, un tam noteikti ir jāiedūcas. Bet tagad gaidīšu un domāšu par ko citu. Atgriezīsies Docents, mēģināšu vēlreiz. Tad tas viss varētu izskatīties tā, it kā iepriekšējo neveiksmju nav bijis, un es griezīšu

atslēgu tā, it kā to darītu šovakar pirmo reizi. Lūk, tā būs.

Pagāja vēl kādas piecpadsmit minūtes, Harolds jutās vientuļš un pamests. Pa to laiku garām bija pabraukuši tikai viena mašīna -paldies Dievam, tā nebija policijas patruļa. Mutē dega spīvu sveķu garša.

Viņš bija aizrāvies un nograuzis visu muskatriekstu. Neatminos, ka Brunis būtu sniedzis precīzus padomus par muskatriekstu graušanas dozēšanu, viņš pats sev taisnojās. Mieles no izdzertā alkohola un izsmēķētās cigaretes jaucās ar sīvo muskatrieksta garšu, un šķita, tūlīt visu paraus uz augšu. Vajadzēja pateikt, lai Docents vismaz atnes kādu limonādes bundžiņu. Viņš patiešām ir ilgi prom, goda vārds, ja būtu izdevies iedarbināt mašīnu, es mierīgi aizbrauktu bez viņa. Vecais švancis!

Tur arī viņš nāca. Pašā nakts vidū uz tukšās, vāji apgaismotās ielas Docents piesardzīgi laipoja, un ak tu dieviņ tētīt! - viņš nebija viens. Vai tikai tas nebija iepriekš izplānots? Viņš veda līdzi vienu no meičām. Harolds uzreiz novērtēja, ka tā nav tā meičiņa, kura smaidīja viņam, bet otra. Arī jauns skuķis.

Harolds jutās samulsis, nezin kāpēc paskatījās uz aizmuguri -vai būs iespējams izkustināt guļošo Brūni, lai jaunpienācējiem tur sanāk vieta. Pēc tam uzreiz sadusmojās pats uz sevi par tādu domu, tūlīt arī uz Docentu un galu galā arī uz meiču. Nākamais solis bija vēl trakāks - uztraucies Harolds sadomāja kārtējo reizi piestartēt mašīnu, taču atkal neizdevās, kaut gan varēja saklausīt kādu daudzsološu spurkšķi, kurš ļāva cerēt, ka nākamais grieziens varētu būt ar labvēlīgu iznākumu. Docents ar savu draudzeni nāca pāri ielai, Harolds saprata, ka viņš mēģinās kārtējo reizi konfidenciāli aprunāties, lai Harolds aizdod vēl kādu žūksnīti naudas, lai varētu pie viena vēl norēķināties par priekameitas pakalpojumiem. Varbūt man vēl būs jāizkāpj no mašīnas un kādu pusstundiņu jāpasēž parkā? To nu Harolds vairs nespēja izturēt, izlēca no mašīnas un izskatījās gana draudīgs, turklāt vicināja pa gaisu rokas.

- Kas tev tur velkas līdzi? - Harolds sauca. - Kas tas ir par radījumu? Bērniņ, tu, lūdzu, griezies slaidi apkārt un teci vien mā​jās, jā!

Docents apstājās kā zemē iemiets un atvēra muti.

- Un tu klusē tagad! - Harolds viņam uzsauca. Skuķis arī bija apstājies, taču nebūt nelikās ne sabijies, ne samulsis. Laikam jau tādus un līdzīgus skatiņus ir redzējis ne reizi vien. - Skuķi, es tev teicu: lasies prom! Tinies!

- Harold... - iesāka Docents.

- Paklusē, lūdzu, jā!

- Harold, paklausies...

- Tu turēsi muti vai neturēsi, johaidī! Goda vārds... - Bet tad Docents kļuva negaidīti noteikts.

Pieaudzis cilvēks galu galā. Tagad viņš pārtrauca Haroldu.

Paklusē tu pats, jā!!! - viņš spalgi iebrēcās. Tā, ka, šķiet, nodimdēja visa Rīga. Un pats sarāvās no šīs pēkšņās drosmes. Tādu toņkārtu Harolds no viņa nebija gaidījis. Viņš patiešām apklusa un izbrīnā pavērās uz Docentu. Ē... Tu neesi pareizi sapratis. - Docents pieklusināja savu balsi. - Es, redzi, meitenei apsolīju, ka tu viņu uzcienāsi ar pāris... ē, cigaretēm. Bārs jau skaitās aizslēgts, un nopirkt tur vairs neko nevar. Tas tavs bārmenis mani negribēja nemaz laist iekšā. Bet viņa... hm... palīdzēja pierunāt. Arī to graķīti kopīgi izdīcām. Nu un tad es apsolīju...

Ak tā... - Harolds apķērās un sakaunējās. Viņš sāka gramstīties pa kabatām, meklēdams cigaretes.

Tad viņš atcerējās, ka tās ir mašīnā.

Iedod vairāk. Kādas divas vismaz, - piebilda Docents, taču aizvien turējās drošā attālumā no Harolda.

Harolds atrada paciņu un pasniedza to meičai. Viņa viltīgi caur pieri lūrēja uz viņu, un šķita, arī viņa Haroldam netic. Droši vien domā, tiklīdz pastieps roku, tā viņš to satvers, pieraus klāt, novilks bikses un... nopērs.

- Nu ņem, ņem, cik tev tur vajag, - Harolds strupi izmeta. - Ņem kādas piecas.

Viņa pastiepa pirkstus ar tumšsārti krāsotiem nagiem un izvilka no paciņas divas cigaretes.

- Ņem, ņem, - Harolds skubināja. Taču viņa aši atrāva roku un atkāpās. Tad viņa paskatījās uz Docentu, uzsmaidīja viņam, pavērās uz Haroldu, atkāpās vēl pāris soļu atpakaļ, novērtēja, ka nu atrodas pietiekami drošā attālumā, un izbāza neticami garu mēli un skaļi nomēdījās, uzgrieza pēcpusi, nezin kāpēc papliķēja pa to ar plaukstu un izgrūda diezgan tizlu, bet nicinājuma un pretīguma pilnu neartikulētu bļāvienu, tad strauji pazuda. Augstpapēžu kurpītes noklikšķēja vien.

Haroldam patiešām bija kauns pašam no sevis. Kā parasti, kad nevajadzīgi iekarsis un nav bijis savaldīgs. Docents klusītēm ierāpās savā sēdvietā un klusēja. Harolds nodomāja - droši vien sabijies, ka tikai arī nepiepildu savus pirmītējos draudus - neaizbraucu bez viņa. Harolds iesēdās savā vietā, juzdams nāsis cilājamies kā sacīkšu zirgam. Sirds arī mežonīgi dauzījās un gatavojās vai lēkt pa muti laukā. Ko es tagad sadarīju? Nervi, vecais, nervi. Eh, liecies taču mierā!!!

Harolds atkal grieza mašīnas atslēgu, un... motors iedarbojās. Lai tas atkal nenoslāptu, Harolds vairākas reizes spēcīgi uzspieda pedāli, un griezīga skaņa pāršķēla naksnīgās Rīgas gaisu. Viņš spieda vēl un vēl - kādas desmit reizes vismaz. Kaut kur viņš bija lasījis, ka tieši tā var ātri vien sabendēt jebkuru motoru, taču tajā brīdī tas bija pie vienas vietas. Tūlīt niknums pārgāja, atmiņā uzplauka nesenie skati ar Docenta nogāšanos pie Marijas kājām un arī - kā abi ar Brūni slapstījušies gar bandītu logiem un durvīm. Harolda sejā atplauka pat smaids. Harolds palūkojās uz Docentu, kas pamanīja šo skatienu, taču neuzdrošinājās pievērst tam uzmanību. Laikam Harolds izskatījās pēc tāda, kurš spēj tūlīt iegāzt pa galvu.

Vai vismaz izsēdināt viņu laukā un tepat arī atstāt. Mašīnas priekšējais logs bija atsilis, Docentam bija legāls iemesls raudzīties tumšajās tālēs. Harolds pastiepa roku un vieglītēm iedunkāju viņam sānos.

- Kas ir, stulbais lauku veci? Sabijies? - Harolds mēģināja iesmieties.

- Ko? - Docents neticīgi pavērās viņā, taču tūlīt pat atkal novērsās.- Nu piedod... Ja vari. Velis, kas te vispār notiek!- Nervi? - Docents jautāja.- Nu kā tad! Nekad nevar zināt, kad tā tējkanna uzsprāgs, Harolds mierīgi teica un beidzot jutās nomierinājies. - Man likās, ka tu tagad stiep līdzi mauku.

Docents uzskatīja par pareizāku neatbildēt.

- Es viņas jau labu laiciņu tur vēroju, - Harolds turpināja. - Nu tīrie bērni taču, vai ne?

Docents aizvien klusēja.

Nu, ko tu klusē? Patiesi apvainojies? Teicu: piedod, johaidī! Tik daudz to kreņķu pēdējā laikā, zini...

Bet velti tu neesi tērējis laiku, jo mašīnu esi savedis kārtībā, -Docents beidzot ierunājās, aizvien uz Haroldu neskatīdamies.

Mašīnu? Ko tu... - Harolds gribēja skaidrot, taču attapās, ka tagad izdevīgāk izlikties par viltus varoni. - Nu jā, nācās tur kaut ko saprast.

Docents klusējot pastiepa savu plaukstu. Harolds laikam atkal pārprata, uztverdams to kā samierināšanās zīmi, steidzās to satvert, taču viņš izlocījās un iebēra Haroldam saujā sīknaudu.

- Kas tas? - Harolds bija neizpratnē.

- Tas palika pāri no tava piecīša. Es tikai vienu graķīti... Nu vecais patiesi ir apvainojies, Harolds nodomāja. Nebija vairs ko teikt.

Taču Docents atkal stiepa roku Harolda virzienā.

Kas vēl? - Harolds jautāja. Ņem, ņem, gan jau rīkle būs izkaltusi.

Harolds ieskatījās rūpīgāk un redzēja, ka Docentam rokā kāds priekšmets - johaidī, limonādes bundžiņa!

8. nodaļa Brauciens izdevās pieņemams. Laikam jau Harolds bija vairāk satraucies, nekā tam bija iemesls.

Ielas tukšas un tumšas, drīz svīdīs gaisma.

Harolds brauca, visu laiku pie sevis prātodams, kā tagad varētu izdarīt ko labu Docentam.

Limonādes bundžiņas saturs bija salijis iekšā kā karstā krāsns speltē, nočukstēja vien. Harolds jutās pavisam omulīgi, Brunis piemirsies. Viņš gulēja aizmugures sēdeklī un pat nekrāca.

Zinot, ka Zolitūdes bāriņš atvērts augu diennakti, Harolds nolēma iebraukt mašīnu stāvvietā, iepriekš nogādājot Brūni mājās siltākā un ērtākā guļvietā, tad kopā ar Docentu aiziet uz naksnīgo izklaides vietu.

Patiesību sakot, arī viņā beidzot bija pamodušies veca plītnieka instinkti.Netālu no mājām viņš atcerējās, ka iepriekš bija nolēmis izmest kārtējo loku pa tuvāko apkārtni cerībā nejauši ieraudzīt klaiņājam apjukušo un noļukušo foksi. Šitais suņagabals visu laiku neizgāja no prāta. Nezin kāpēc Harolds bija iedomājies, ka viņš aizvien vēl kaut kur vienatnē klīst.

Docents aizvien klusēja un raudzījās stingri uz priekšu. Jādomā, viņš neraizējās par Harolda braukšanu reibumā, jo bija pieradis regulāri šādi vizināties Bruņa kompānijā, varbūt nemaz nespēja iedomāties to savādāk. Viņš arī nesāka Haroldu izjautāt, ne vispār reaģēja, kad Harolds līkumoja vispirms pa Šampētera un pēc tam pa Zolitūdes šaurajām ieliņām, ik pa brīdim noducinot mašīnas piekari neskaitāmajās bedrēs ar robotajām malām.

Taču šajā diennakts stundā vispār nekur neredzēja nevienu suni, un Haroldu mocīja visļaunākās aizdomas. Foksis būs zudis uz visiem laikiem.

Pārāk ilgi riņķot Harolds nebija noskaņots. Aizvien neciešamāk vilka uz bāriņu. Domās viņš jau apmīļoja pirmo lielo glāzi brendija, kuru iztukšos līdzīgi Docentam. Sanāca tā, ka Harolds izgrieza tiešā bāriņa tuvumā. Braucot tam garām, viņš palēnināja gaitu un rūpīgi nopētīja apgaismotos logus. Pat mašīnā sēžot, varēja dzirdēt dārdošo mūziku. Iekšā bija manāmi pāris stāvu, un viņu vidū arī šis tas sievišķīgs.

Varbūt tikai tā izskatījās no attāluma. Nezin kāpēc Harolds pēkšņi atcerējās tās divas dāmas Valtera bārā.

Tā būs laba samierināšanās dāvana Docentam, kurš, ievērojis Harolda interesi par bāriņu, beidzot atrāva savu šķietami sastingušo skatienu no priekšējā stikla un arī pagrieza galvu tajā virzienā.

- Kā darīsim? - Harolds jautāja.

- Ko? Kas ir? - Docents tēloja tik falšu neizpratni, ka Haroldam paspruka smējiens.

Iesim ieraut?

Tagad?

Nu bet vai tad rīt, johaidī?

- Nu... es nezinu. Vispār jau par ļaunu nenāktu, - Docents at​bildēja.

- Brūni modināsim?

- Brūni? Nav vērts, - Docents skaidroja. - Viņš pēdējā laikā ir maz gulējis, tagad viņu būs grūtāk dabūt augšā nekā... hm... mani tur, pilsētā.

Ko tad darīsim ar viņu? Būs jāstiepj augšā uz pleciem.

Kur augšā? - Docents nesaprata.

Uz dzīvokli, - Harolds atbildēja.

Kāpēc? Lai guļ tepat.

Harolds gribēja iebilst, jo tūlīt pat atcerējās, kā Brunis savukārt bija iebildis pret aizmigušā Docenta atstāšanu mašīnā pilsētas centrā. Interesanta padarīšana. Bet varbūt tur, pilsētā, taisnība bija Brunim, savukārt te - Docentam? Paskat, mašīnu var piebraukt bāriņa tuvumā, un, ja vēl apsēdies pie paša loga, tad to var visu laiku saredzēt. Un galu galā nesēdēs desmit stundas. Ieraus pa mēriņam un ies mājās.

Sliktākajā gadījumā paņems kādu pudeli līdzi. Ha! Harolds taču šovakar tik devīgs un izšķērdīgs! Patiesi, būs kaut kas jāpaņem līdzi. Lieliski var iedomāties, kādi būs Bruņa pirmie vārdi no rīta, kad viņš pamodīsies. Viņš ir tas cilvēks, kuram paģiras nebeidzas nekad. Tā laikam arī ir viņa dzīves lielākā nelaime.

Nenosals? - Harolds šaubīgi pārjautāja Docentam.

Ko niekus! Ārā taču vasaras pilnbrieds. Lai tikai nosnaužas svaigā gaisā.

Un Harolds piekrita, kaut gan par to vasaras pilnbriedu varētu padiskutēt. īstens rudens. Harolds lēnītēm iegrieza mašīnu nelielajā stāvlaukumiņā un novietoja to blakus divām citām, kuru modeļiem

tobrīd nepievērsa uzmanību. Bāriņā trīs jauni čalīši jautri čaloja vienā stūrī. Aiz viņiem divas meičas ieinteresēti nopētīja ienācējus, taču tūlīt atkal pievērsās saviem līdzgaitniekiem. Viena Haroldam likās redzēta, taču tas nebūtu nekāds brīnums šajā tik labi zināmajā apkārtnē. Otrā stūrī arī tupēja kāds pulciņš, taču ietinušies necaurredzamā tumsā, vismaz divi tur sēž un mīcās, apzināti izskrūvējuši apgaismes lampiņu virs galdiņa, un neviens viņiem to nav aizrādījis. Harolds necentās ieskatīties dziļāk, kaut gan neatstāja sajūta, ka tieši no šī aptumšotā laukumiņa viņu kāds novēro.

Abi apsēdās pie augstās bāra letes, un Harolds raudzījās pēc apkalpotāja. Pilnīgs tukšums. Mūzika ja to tā varētu saukt - dārdēja uz nebēdu, un Harolds ievēroja, ka Docents neapzināti klapē ar kāju līdzi trulajam bungu ritmam. Nekas, ilgi jau mēs te nebūsim, Harolds nodomāja.

Neviens no bāra darbiniekiem uz vēlīni agrīnajiem ienācējiem īpaši nereaģēja, un Harolds laiski aplūkoja dzērienu klāstu plauktā -nekādas atšķirības, salīdzinot ar pilsētas krogos redzēto. Tagad visiem vienādas iespējas.

Ko ņemsi? - Harolds jautāja Docentam.

Ko dosi, kā smejies.

Neāksties! Šņabi vai brendiju?

Labāk šņabi. Mūsējo turklāt. Ja var...

Kāpēc mūsējo? Tie taču baigie draņķi. Ja ir iespēja, tad jāņem kaut kas no pasaules klasikas. Paskat, absolūtais kurantiņš, Finlandia un pat Smirnoffiil - Harolds centās Docentu pārliecināt, bet viņš tikai papurināja galvu.

Raugi, ieradumam ir liels spēks. Cik vien es sevi atceros, tik esmu ņēmis mūsu pašu mantu. Un, šķiet, tieši tāpēc es arī tā saguru tur pilsētā, tajā pirmajā krodziņā. Nebija viegli turēt līdzi taviem ritmiem un tavai dzērienu izvēlei. Es neesmu nekāds smalkais kungs šajā ziņā, nemaz nekaunos par to.

Nu man patiesībā gluži vienalga, Harolds nodomāja. Pat labāk, jo vietējais šņabis ir lētāks. Kā nu kungs vēlas.

- Docent, tu esi viens kārtīgs latvietis, vai ne? - Harolds iesmējās.

-Jā. A kas ir? Tev nepatīk? - Viņš viltīgi pasmīnēja pretim.

- Nē, tā jau gluži nav. Es tikai gribēju teikt, ka jūs abi ar Brūni esat vieni kārtīgi lauku veči.

-Jā, - Docents nopietni akceptēja šo domu.

Harolds sajuta rosību tumšajā stūrī un ievēroja, ka no tā izkūņojas kaut kāda izspūrusi būtne un, pa ceļam uz viņu pusi nākot, kārto savu apģērbu. Jau reiz šeit redzētais jaunais skuķis, kurš laikam skaitās bārmenis. Vai bārmene? Bārdama?

Viņa pagāja garām un aizlocījās savā vietā aiz letes. Harolds ievēroja, ka baltās blūzītes pogas ir vaļā un zem tās nav krūštura. Dziļā ieleja vilināja skatienu tiekties aizvien lejup. Krūtis strauji cilājās, galiņi piebrieduši. Vaigi tumši piesārtuši, lūpas kā pārgatavas ogas, acis spīdīgas kā raganai, un skatiens tik aizplīvurots un miglains, ka Haroldam jau šķita, viņa arī ir pamatīgā ķēmā. Viņa neko nejautāja, tikai mulsi noraudzījās uz jaunajiem klientiem. Docents nezin kāpēc iespurdzās un nekautrīgi piebikstīja Haroldam sānos. Harolds pameta skatienu atpakaļ uz tumšo stūri, taču neko tur nevarēja saskatīt.

Vienu dubulto brendiju, rau, to ar buļļa galvu uz etiķetes, un vienu... Docent, cik tev - simtu vai pusotra? - Harolds ierunājās, cenšoties pārkliegt apdullinošo troksni.

Vienu... Vienu simtu. Sākumā, - Docents noņurdēja, nenolaizdams acis no bārmenes brīvā dekoltē.

Viņa to ievēroja, sataustīja vaļējās pogas un sāka pogāties. Harolds arī iesmējās. Meiča it kā arī. Docents vēlreiz iegrūda Haroldam dunku sānos un smējās pilnā kaklā. Tagad savukārt Harolds viņu iedunkāja, lai taču apklust, bet patiesībā arī viņam pašam bija jautri. Un, godīgi sakot, meiča tagad izskatījās pavisam jauka un... hm, varen iekārojama. Ko, varbūt pamēģināt? Harolds nenovaldījās un vēlreiz paskatījās uz tumšo stūri.

Skuķis beidzot salēja pieprasītos dzērienus. Rokas nedaudz trīcēja, un viņas kustībās bija jaušams izklaidīgs un pat izlaidīgs paviršums.

- Forši pavadām laiciņu, jā? - Harolds viņu uzrunāja. Viņa laikam lāgā nesadzirdēja un jautājoši uzlūkoja Haroldu.

- Es saku - labi dzīvojam, kad klientu tā pamazāk.

Viņa pamāja ar galvu, bet neko neteica. Salējuši dzērienus, viņa nolika glāzītes uz letes un profesionāli vaicājoši noraudzījās pasūtī​tājos, bet ik pa brīdim pameta tādu bažīgu skatienu uz savu jauko, tumšo stūrīti.

- Cik jāmaksā par lampiņas izslēgšanu? - Harolds atkal jautāja, ieskatīdamies viņai acīs un beidzot tā pa īstam novērtēdams. Jauks radījums. Vizuāli. Par intelektu laikam grūti spriest, kamēr nevērsies vaļā mute, kaut gan - ko gan var gaidīt no bufetnieces nomales krogā?

Viņa atkal uzsmaidīja un izteiksmīgi paraustīja plecus. Docents pieliecās un teica: - Viņa nesaprot. Runā krieviski.

Harolds nesaprata pats, kāpēc, bet mirklī atsala. Izvilka no kabatas piecīti, pasniedza to meičai pāri letei un... atkal pablenza uz tumšo stūri. Visu laiku neatstāja sajūta - kāds viņus novēro. Tur noteikti tup kāds ķēms, kuram ļauts bāzt ķetnas aiz baltās blūzītes, un, cik nu var noprast, tad šis bāziens ir ļoti vēlams, un meičai neprātīgi gribas pēc iespējas ātrāk tur atgriezties. Viņa rūpīgi noskaitīja atlikumu un atkal vaicājoši paraudzījās uz Haroldu. Tas it kā būtu pēdējais jautājums - vai tagad varu iet? Harolds pamāja ar roku uz mazo zālīti, kur varēja redzēt vēl kādu pārīti brīvu galdiņu, un jautāja: - Mēs arī iesim pie kāda galdiņa, jā? - Gribējās aizvien paturēt redzeslokā savu mašīnu.

Viņa nesaprata, taču labvēlīgi pamāja ar galvu, sak, dariet, ko vien gribat, kaut vai ģērbieties pliki un stāviet uz galvas.

- Man būtu viens liels lūgums, - Harolds turpināja, jo sajuta, ka nevēlas tomēr tik ātri atlaist šo nobriedušo rudens augli. - Cik man jāsamaksā, lai novāktu šo drausmīgo bļurstekli?

Viņa nesaprata. Okei, Harolds pārtulkoja krievu valodā. Viņa samulsa un atkal paraustīja plecus.

-Jums nepatīk mūzika? Traucē? - viņa teica un iekrekšķējās. Balss bija aizsmakusi un dobja, un varēja nojaust, ka pēdējās stundās viņa ļoti maz runājusi.

- Mūzika man tieši patīk. Un tāpēc jau es aicinu likvidēt šito te, es pat nezinu, kā to nosaukt. Tāds tehnosurogāts ir neizturams.

Meiča nezināja, ko atbildēt. Viņa atkal bažīgi skatījās pāri Harolda plecam uz tumšo stūri. Harolds vēlreiz pagriezās un skatījās turp, saprazdams, ka izskatās aizdomīgs.

-Jā, jā, pajautājiet gan, - Harolds teica. - Varbūt man uzreiz iet uz turieni un samaksāt?

Meičas smaids pagaisa, un nu viņa šķita aplam satraukušies, it kā mēģinātu mēmi pateikt - nē, nē, tur labāk gan neejiet, es pati. Un viņa aizspraucās garām un nozuda tumsā.

- Ko tu te atkal kašķējies? - jautāja Docents. - Lai taču skan, kas skan. Tev nav vienalga?

Tagad Harolds neko neatbildēja. Pēkšņi gribējās izvilināt no tumsas laukā to, kurš tur... hm, bija atļāvies tik saldi un kārdinoši mīcīt šo meiču. Harolds ierāva malciņu no savas glāzes un uzreiz saprata, tas nav īstais brendijs - krutka.

Mūzikas aparāts, draņķis jau pats par sevi, aizvien dārdēja. Viens liels un nedalāms bļursteklis vienā lielā un nežēlīgā laidienā.

Kā šņabītis garšo? - Harolds skaļi jautāja Docentam.

Normāls. Mūsējais.

- Man gan krutku ielējuši, - Harolds sodījās. Taču visu laiku ar acs kaktiņu vēroja tumšo stūri. Tur nemanīja nekādu rosību. Velis, tagad viņi vispār vairs neliksies par mani ne zinis un turpinās tur murcīties. Harolds ierāva vēl malciņu, teatrāli saviebās, tad jau pamāja tumsas virzienā, sak, nāc nu, meitēn, atkal šurp. Nekādas kustības. Harolds pamāja enerģiskāk. Pēc mirklīša no tumsas atdalījās meičas stāvs baltajā blūzītē, un viņa nāca. Atkal pagājusi Haroldam un Docentam garām un nostājusies savā vietā aiz letes, paraudzījās jau ar noteiktāku skatienu - acīs tas pats mēmais jautājums - ko kungi vēlētos?

Nu, kā ar to mūziku? Cik jāmaksā? - Harolds jautāja.

Kādu mūziku? - Meiča tēloja dziļu neizpratni.

Par šito te, kas jums te dārd. -Nu? Ko - nu?

Jums tā nepatīk?

Pavisam, pavisam nepatīk. Vienkārši riebjas. - Harolds centās lapsiski smaidīt.

Tad neklausieties, - meiča rāmi atbildēja, novērsa skatienu un sāka nesakarīgi krāmēties pa zemleti.

Bet es nevaru neklausīties. - Harolds iespītējās. - Tā mani gāž nost no beņķa.

Meiča vairs nevēlējās runāt. Taču prom arī negāja. Un tad Harolds pieslējās, pastiepa roku, aizsniedza mūzikas aparātiņu, jo jau laicīgi bija novērtējis savas iespējas, un sāka taustīties pa podziņu un slēdzīšu sistēmām. Vispirms, protams, nospiedās nepareizās, tādējādi jūtami izmainot skaņas tembru, viss kļuva vēl nebaudāmāks, pēc tam nejauši uzgriežas skaļāk, vispār vairs neko nevarēja saprast, līdz visbeidzot viņš uztaustīja pareizo pogu, nospieda to, un iestājās klusums. Meiča pārsteigta raudzījās uz viņu, aizvien metot zaglīgus skatienus tumšā stūra virzienā. Trīs puiši pie cita galdiņa bija pamatīgi iekarsusi savās sarunās un kādu laiciņu pēc inerces turpināja klaigāt, līdz arī viņi aprāvās, sajutuši, ka nu viņu tekstus var labi saklausīt visi šajā telpā esošie. Divas viņu dāmas, aizvien kā tāds gaidošs eskorts, stāvēja aizmugurē un arī raudzījās uz Haroldu. Vienubrīd likās, ka tā viena varētu būt Harolda kaimiņiene.

- Uzliksim ko citu, - Harolds teica un plati uzsmaidīja meičai aiz letes. Viņa bija apmulsusi un tik vien spēja kā pasmaidīt pretim. Rokas satraukti kustējās un pogāja ciet un vaļā blūzītes podziņu.

- Es varētu ieskatīties jūsu diskogrāfijā? - Harolds neatlaidās.

Meiča meta savus zaglīgos skatienus Haroldam pāri plecam, līdz viņš pamanīja viņas sejā šausmu atblāzmu. Harolds saprata - ahā, beidzot atdzīvojies tumšais stūris un kāds tagad vēlēsies ar mani aprunāties. Viņš lēnītēm pagriezās savā sēdeklī, paņēma vienā rokā glāzīti un... ieraudzīja savā priekšā kārtīgu gorillu. Pirmā doma bija -nupat izbēdzis no cietuma un līdz brīdim, kamēr viņu atkal notvers, gatavs pilnīgi visam. Harolds nekad nav izjutis kompleksus sava pagarā auguma dēļ, taču tagad likās, ka priekšā stāv kaut kas pavisam nereāls. Harolds sēdēja uz augsta bāra krēsla, bet vienalga likās, ka viņš ir vismaz galvas tiesu lielāks. Bija pat jāskatās uz augšu. Daļēji pagriezās arī Docents, taču tūlīt pat kā bites dzelts aizgriezās un sakņupa pāri letei.

- Što? - milzīgais tēvainis basā uzjautāja.

Harolds norija kaklā iestrēgušo kamolu un žigli palūkojās uz Docentu, kas sēdēja sarāvies maziņš.

Taču Harolds saņēmās. Reiz uzsācis tādu lecīgu gājienu, tad jānoved vien līdz loģiskam galam. Harolds labi zināja, ka ar īstiem bandītiem jāuzvedas tikpat izaici​noši un pārliecinoši, kā to dara viņi.

- Ā, jūs tas šefiņš? - Harolds jautāja un bezbēdīgi ierāva kārtējo malciņu no glāzītes, lai gan patiesībā nezināja, ko citu darīt. Drūmais tips ilgi noraudzījās uz Haroldu, kaut ko tā kā gribēja teikt. Šķita, viņš gribējis Haroldu, tā teikt, paņemt tikai ar savu izskatu vien, taču, pamanījis, ka Harolds neizskatās sabijies, nespēja izšķirties par nākamo soli. Tas palīdzēja Haroldam atgūties no īsā iekšējā mulsuma mirkļa. Viņš vēl nodomāja - būs labi, ja iztiksim bez liekiem asumiem, taču cerības tikt pie sitās meičas būs jāatmet. Šova​kar viņu sargā visnotaļ respektējams bruņinieks. Un kas gan man atkal uznācis?

Briesmeklis aizvien vēl neko neteica.

- Vai tad ar jums man jāparunā par mūzikas nomaiņu šajā iestādījumā? Ko? - Harolds uzsvērti runāja latviešu valodā, labi zinādams, ka briesmīgais tips jau nu visu saprot gan, tikai neprot izteikties - kā lielākā daļa šeit dzīvojošo mūsu tā saucamo lielo brāļu.

Taču viņš vēl aizvien klusēja, tad pastiepās Haroldam garām, uzspieda attiecīgo pogu, un atkal bāriņu piepildīja trakais troksnis. Docents salēcās, jo sēdēja atskaņotājam vistuvāk, taču Harolds pamanīja, ka viņam atkal nodevīgi ritmiski raustās kāja. Nē, nu pareizi - ritms jau tajā grābeklī ir, bet nekas arī vairāk.

Laikam Harolds nekad neizpratīs pats un nespēs nevienam citam paskaidrot, kas viņu toreiz vadīja un kāpēc viņš bija tādā noskaņo​jumā, taču viņš arī tikpat pārliecinoši pastiepās un atkal izslēdza verķi.

- Es nesapratu, ko jūs gribējāt teikt? - Harolds nekaunīgi teica. Docents bija kļuvis tik maziņš, ka gribējās viņu paņemt plaukstā un noglabāt kabatā. Harolds turpināja: - Jautājums bija - vai es nevarētu iepazīties ar jūsu mūzikas kolekcijas saturu? Varbūt jums nekā cita nemaz nav? Tādā gadījumā es atnesīšu ko sakarīgu no savas mašīnas. Man tur glabājas lieliskas lietiņas. Varat man ticēt, tas patiks visiem. īstens inķimņiks. - Un viņš viltīgi un sazvērnieciski piemiedza aci bārmenītes virzienā.

Briesmeklis uzmanīgi klausījās Harolda vārdos, laikam mēģinot pa zilbītei vien izlobīt teiktā jēgu. Šaurās ačeles aiz sapampušajiem un treknajiem vaigiem zibēja kā kases automāta cipariņi elektroniskajā lodziņā, un likās, viņš nenormāli svīst. Harolds arī sajuta nodevīgu mitrumu savās padusēs.

Tad piecēlās kāds no attālās trijotnes un pienāca pie letes. Viņš nevainīgi paspraucās garām un vērsās pie bārmenes, lūdzot kādu jaunu dzērienu. Nevarēja saprast, vai viņi visi izliekas, ka nekas te nenotiek, vai arī tas bija kāds savdabīgi labdabīgs un izpalīdzīgs žests, ar kura palīdzību izkliedēt nevajadzīga konflikta mākoņus dzertuvē.

Drūmais palaida zēnu garām, nedaudz atkāpjoties, bet Harolds izmantoja brīdi, norāpās no augstā sēdekļa un nostājās uz kājām. Nē, viņš patiešām bija krietni lielāks un būdīgāks par Haroldu. Gan Docents, gan bārmene, gan arī tikko pienākušais zēns - visi viņi izskatījās vienkārši sīki un niecīgi.

Tad Docents arī nokāpa no sēžamā un teica: - Nu jā, tad jau labāk iesim.

- Pag, pag. - Harolds viņu apturēja un juta, ka tieši tas tagad dod spēkus. Izskatījās, viņš kārtējo reizi samulsinājis to tipu. Turklāt tips aizvien neko neteica, tikai truli blenza uz Haroldu tukšām acīm. Tas patiešām radīja pārliecību - te vēl nevar zināt, kurš kuru pieveiks. Varbūt pat iztiksim bez dūru vicināšanas, paņemsim, tā teikt, uz intelektu, Harolds nodomāja. - Docent, nomierinies. Mēs taču tikai nule kā iesākām. Tūlīt nomainīsim mūziku, pareizāk sakot - beidzot uzliksim mūziku, un tad viss atkal būs kārtībā.

Zēns bija dabūjis no bārmenes savus dzērienus un atkal spraucās garām, mezdams zīmīgus skatienus te uz Haroldu, te uz gorillam līdzīgo tipu. Tad milzis pēkšņi sagrāba viņu aiz apkakles un parāva atpakaļ, nelaižot aiziet. Zēns atlidoja malā kā korķis, glāzes rokās nošķindēja, un lielākā daļa dzēriena izlija uz krekla. Viņš ielingoja šaurajā kaktā un ar dobju būkšķi atsitās pret spēļu automātu, kurš zibināja tumši zilu ekrānu ar spēļu kāršu muguriņām, un svētā izbrīnā pavērās vispirms uz Haroldu. Harolds saprata viņa mēmās šausmas - kāpēc mani? Aprauti iekliedzās viena no divām kompānijas meičām. Harolds saspringa.

Velis ar ārā, to nu es negribēju gan. Tas būs latents maniaks, kuram reizēm patīk uzrīkot pēc iespējas lielākus masveida kautiņus. Kabatā baltā biļete, tāpēc viņam nekad nekas par to nav.

Pats uzprasījos. Sirds nežēlīgi dauzījās, un Harolds mēģināja ap​spiest nemiera pazīmes.

- Nu tak što? - briesmonis atkal jautāja savā dobjajā balsī. Harolds saprata, viņš ir laidis gar ausīm visus iepriekšējos tekstus un visu laiku Haroldu kacina. Man jābliež pirmajam? Cauri apziņai izstrāvoja jaunībā dzirdēta stulba atziņa - uzvar tas, kurš gāž pirmais...

Tajā brīdī viņus ielenca pārējie divi no nule cietušā zēna kompānijas. Viņi neko nesacīja un arī nedarīja, tikai nostājās Haroldam blakus. Tātad jau no paša sākuma bijuši viņa pusē. Laikam jau arī nav patikusi drausmīgā dārdoņa.

Bet briesmeklis pat nepaskatījās uz viņiem.

- Nu, nu? Što? Nu, davai! - viņš uzkliedza.

- Ko davai? Atnest to muziķu? - Harolds spēja mierīgi pavaicāt. -Što?

- Ko tu te štotojies? - Arī Harolds pacēla balsi. Vienīgais, kas man nepatiktu, ja viņam azotē atrastos slepens nazis. Savējo es, protams, atstāju mašīnā. - Un ko tu grūsti zēnu? Šķiet, tikai tagad būdīgais tēvainis aptvēra, ka Harolds nav vairs viens. Viņš bažīgi pavērās uz stūrī iegrūsto zēnu, kurš aizvien sakņupis tupēja uz spēļu automāta un rokās turēja cieši sažņaugtās pustukšās glāzes, tad beidzot pamanīja arī abus pienākušos, tad atkal paskatījās uz Haroldu. Harolds pievērsās zēniem.

-Jūs šito šefiņu pazīstat?

Viņi noliedzoši papurināja galvas. Arī laikam krievi, Harolds nodomāja. Būdīgais pēkšņi atkāpās pāris soļu atpakaļ. Harolds ne​daudz pagrieza galvu un uzrunāju bārmenīti: - Eto šef?

Viņa uzskatīja par labāku nerunāt. Harolds saprata, prātīgākais ir spēlēt bīstamo spēlīti tālāk. Kaut kādai atvainošanās procedūrai te nebūtu vietas.

- Velns, kas jums te notiek! Nu, ar ko lai es nokārtoju to mūzikas jautājumu? Ko? Ar vienu acs kaktiņu viņš turēja redzeslokā tēvaini, jo nekādi nesaprata, kāpēc viņš atkāpās. Lai ieskrietos un tad mestos virsū?

- Ei ti? Nu!!! - šis atkal ierēcās. Klāt pienāca arī abas pārējās meičas. Viņas bažīgi murcījās gar savu džeku mugurām un kaut ko centās tiem pačukstēt. Haroldam tas likās smieklīgi. Būdams pārliecināts, ka klātpienākušie zēni viņu vai nu brīdinās, vai varbūt pat aizstāvēs, Harolds pārdroši uzgrieza tēvainim muguru un atkal pastiepās mūzikas aparātiņa virzienā. Ar plaukstu viegli noglāstījis to, viņš aptvēra, ka tagad ir iestājies pavisam mīklains brīdis. Patiesi - cik ilgi tā štotosies? Turklāt, izskatās, zēni gaida kādu rīcību.

Tad Harolds nesaprata, kas īsti ar viņu notiek. Kā vispār ar viņu kaut kas tāds var notikt? Vispirms viņš pievērsās Docentam un teica: - Nu, Docent, orģijas turpinās, vai ne? - Tūlīt pat pagriezās pret tēvaini, atspērās ar kājām pret letes apakšējo daļu un metās viņam virsū. Harolds nesita, tikai ar spriegi izstieptu roku spēcīgi grūda, trāpot aptuveni kakla vai pazodes apvidū. Haroldam, protams, neienāca prātā, ka aiz būdīgā atrodas logs ar vismaz piecus kvadrātmetrus lielu stiklu. Briesmonis pārsteidzoši viegli aizlidoja līdz logam, ar muguru ietriecās tajā un, stikliem īsi un spalgi notinkšķot, tā arī izlidoja no bāra laukā un smagnēji piezemējās vāri uzau​gušu dekoratīvo krūmiņu audzītē. Harolds sadzirdēja izmisīgu bārmenes spiedzienu, tad atkal iestājās klusums. Viņš juta, ka zēni jautājoši savstarpēji saskatās un Docents ir pieķēries viņam pie kreisās rokas. Harolds izrāva savu elkoni no šī tvēriena un aši piegāja pie izdauzītā loga. Tagad, protams, jālaižas prom, kamēr šis nav piecēlies kājās. Nav laika meklēt durvis.

Harolds izlēca pa izdauzīto logu un paraudzījās uz savu mašīnu, domādams, nezin vai es ieslēdzu signalizāciju vai arī ne. Tagad būtu pats īstākais brīdis un īstākā vieta pārliecināties, vai motors iedarbojas ar pirmo rūcinājumu vai arī atkal jāčakarējas vismaz pusstundu.

Viņš jau gribēja skriet uz mašīnu, taču paraudzījās uz zālītē gulošo tipu un sastinga - beigts? Nevar būt!!! Jā, bet varēja uzdurties uz kāda lielāka stikla gabala... Nu tā būtu viena jauka padarīšana. Haroldu visi te pazīst - tā taču dullā vecene ar nozagtajiem dokumentiem teica. Harolds piegāja gulošajam ķermenim un vērīgi ieskatījās. Viņš gulēja uz muguras plaši ieplestām rokām, kā aizvien vēl meklēdams atbalstu. Harolds uzmanīgi pieliecās, taču ārā bija vēl tumšs un neko lāgā saskatīt nevarēja, tad vieglītēm iebukņīja sānos. Aizvien nespēdams noticēt, ka gorilla ir pagalam, Harolds vēl centās būt uzmanīgs. Kas zina, varbūt tagad šis veikli izliekas par beigtu, lai pievilinātu tuvāk un tad dotos izšķirošajā pretuzbrukumā, kur laikam gan Haroldam nekas īpašs nespīdētu.

Harolds iespēra stiprāk. Nobūkšķēja vien. Viņš dzirdēja aiz muguras atkal ievaidamies bārmeni.

Ievēroja arī to, ka Docents jau piesteidzies pie mašīnas, izmisīgi rausta aizslēgtās durvis un vienlaicīgi raida viņam slepenas, izmisīgas zīmes. Nē, Haroldā pamodās apzinīgs pilsonis. Ja nu briesmīgais tips patiesi ir tuvu nāvei, tad ir kas jādara. Varbūt lādēt viņu iekšā mašīnā un vest uz slimnīcu? Nezin, kas viņam tur zem muguras? Ļoti negribētos ieraudzīt asiņainu un dziļi iedūrušos stikla šķēpeli. Harolds iespēra viņam vēlreiz, apsvērdams, kā tagad labāk briesmoni griezt, lai pārliecinātos par viņa muguru.

Ausīs aizvien šķindēja plīstošo stiklu pārsteidzoši maigais troksnis. Jāsaka, tas notika gandrīz vai bez trokšņa, tikai tāds viegls pukšķis, kā atverot šampanieša pudeli. Un - johaidī! - aizlidoja kā tāda pieneņu pūka!

Un tajā brīdī zemē gulošā acis atsprāga vaļā kā mehāniskajai lellei, viņš pats arī sakustējās. Harolds atlēca nost. Gulošais sāka grābāties ar pirkstiem pa zemi un kustināt kāju pēdas. Tad paslējās arī galva,

izskats neliecināja, ka viņš pārāk labi apzinātos, kur pašlaik atrodas. Tikai tagad Harolds ievēroja, ka visu laiku viņam bijusi vaļā bikšu priekša. Tā nevarēja atsprāgt, lidojot cauri logam. Ko tā bārmenīte tur darījusi? Taču tad abu skatieni sastapās, un Harolds vēl ilgi nespēja noticēt tam, kas notika. Ieraudzījis, momentā atpazinis Haroldu un atcerējies visu, kas te pirms pāris minūtēm noticis, lielais, nu jau gana saņurcītais milzis uzmanīgi uztrausās kājās, izgrūda kādu neartikulētu burkšķi un, bubinot kā tramīgs ezis, metās bēgt. Vispirms pa taisno pāri zālājam, aizķerdamies aiz zemu nostieptas stieples, kas kalpoja žoga vietā pie ielas, nostiepdamies vēlreiz gar zemi, tad atkal strauji lēca kājās un, vairākas reizes atskatīdamies pāri plecam, aizdrāzās pāri ielai un pazuda aiz tuvējās daudzstāvu mājas stūra.

Harolds jutās tikpat apstulbis kā visi pārējie. Docents stāvēja, ar vienu roku pieķēries mašīnas durvju rokturim, un ilgi noraudzījās bēgošajam tēvainim pakaļ, bet pēc tam, kā neticot visam notiekošajam, noņēma brilles un kārtīgi izberzēja acis.Laikam jau Harolds atguvās ātrāk par citiem, izskatījās, neviens nav nojautis viņa pirmītējās domas par straujo bēgšanu un visā notiekošajā ikviens šī incidenta aculiecinieks ir saskatījis kādu varenu konsekvenci. Jāspēlē tālāk! Tikai tā pavisam, pavisam uzmanīgi, tagad nedrīkst uzreiz laisties prom, taču pārāk uzkavēties arī ne. Nav zināms, kas bandītam aiz ādas. Varbūt viņš tik naski aizjoza, lai tūlīt pat atgrieztos ar pārspēku, un tad gan varētu plāni klāties.

Harolds, rādīdams neitrālu ģīmi, pa izdauzīto logu ierāpās atpakaļ bāriņā un paspēja maigi saķert aiz rokas bārmenīti, kuras izturēšanās liecināja, ka viņa grasās ieskriet palīgtelpās, lai no turienes kādam piezvanītu.

Mīļumiņ, elposim mierīgi, - Harolds teica. - Še, te būs kompensācija par izsisto logu. - Viņš izvilka no kabatas naudas maku un noskaitīja divus desmitniekus. Patiesībā Harolds nespēja pat iedomāties tāda milzu stikla īsteno vērtību, taču likās, ar tādu summu varētu pietikt. Viņa nepretojās un tagad ar tikpat apbrīnas pilnu un bažīgu skatienu kā pirmīt uz tumšo stūri raudzījās uz Haroldu. Ā, pardon, es aizmirsu. - Un Harolds pārtulkoja nule teikto krieviski. Viņa piekrītoši un paklausīgi pamāja ar galvu, sažņaudzot saujā pasniegtās naudaszīmes. Harolds aizvien vēl turēja viņu aiz rokas un juta, ka atkal skatiens ir piekalts meičas krūtīm. Šis veidojums bija gana apjomīgs un bez krūštura noslīdējis, taču aizvien izskatījās kairinošs. Viņa šo skatienu ievēroja, un atkal acīs pazibēja dzīvnieciskas izbailes. Harolds nervozi iesmējās un palaida viņu vaļā.

Tikai nevajag nevienam zvanīt, - viņš teica. Meiča piekrītoši pamāja ar galvu. - Tu to tēviņu pazīsti?

Tas ir tavs draudziņš? -Bārmene neatbildēja. Pareiza taktika. - Nu labi, nav svarīgi. Bet sarunāsim tā tiklīdz viņš atkal te parādīsies, tā pasaki, lai tā būtu pēdējā reize, ja? Šitādus štototājus es te vairs negribu redzēt. -Harolds to visu runāja krieviski, un viņa kāri tvēra katru vārdu un gluži vai pie katra arī piekrītoši un paklausīgi māja ar galvu.

Zēni ar savām meičām aizvien stāvēja, kur stāvējuši, un arī klu​sēja. Harolds spēlēja tālāk. Lēnā gaitā izgājis pa durvīm, viņš piegāja pie mašīnas, maigi pabīdīja nostāk tur piekrampējušos Docentu, atvēra durvis, izņēma no speciāla nodalījumu pirmo pa rokai pagadījušos magnetofona kaseti, tad atkal atgriezās bāriņā. Turklāt pa šo laika sprīdi viņš spēja sevi kontrolēt tiktāl, ka pat aplūkoja apkārtni, vai tikai šim notikumam nav bijuši vēl kādi liecinieki. Neko nemanīja.

- Tā, nu tagad uzliec šito. Mūzika, - Harolds teica un pasniedza meičai kaseti. Viņa aizvien stāvēja ar saujā sažmiegtajiem desmitniekiem. Tad meiča nometa naudu uz letes, paklausīgi paņēma kaseti un drudžaini centās ievietot mūzikas aparātiņā.

- Tikai mierīgi, meitēn! - Harolds viņai uzsauca. - Mierīgi un lēnām. Lūk, tā. - Viņš izņēma no magnetofona kratekļa kaseti, nosvieda to uz letes, paņēma no viņas savējo un ievietoja to. Nospieda pogu un gaidīja. Goda vārds, jūtos nelāgi, viņš nodomāja. Lai gan esmu it kā paveicis dižu darbiņu, taču tas man aplam nepatīk. Bet -vēl brītiņu ir jāspēlē.

Ieskanējās pirmās taktis, un, pagriezis skaļuma pogu solīdā skaļumā, Harolds uzreiz atpazina izpildītājus un teica: - Nu, lūk, te jums būs kārtīga mūzika. Kā par laimi tieši Ēriks Kleptons patrāpījies.

Viņš pagriezās pret bārmenīti.

- Meitēn, iedod man vienu lielo brendija pudeli. Es ņemšu līdzi. Jā, un pāris suliņu arī. Lūdzu.

Viņa pastiepās un turpat no plaukta pasniedza pieprasīto pudeli un arī divas pakas apelsīnu sulas.

- Cik? - Harolds jautāja.

Viņa papurināja galvu, sak, ko jūs, necik.

- Neāksties. Es samaksāšu.

Viņa atkal papurināja galvu. Harolds izvilka kārtējo desmitnieku - velis, cik to man vēl palicis? - un uzmeta uz letes. - Atli​kumu nevajag. Sapērcieties šitādas kasetes, kādu es jums tagad uzdāvināju.

Viņš pagriezās un gāja laukā, taču pēkšņi apstājās. Pag, bet ar ko viss te sākās?

- Nāksi līdzi? - Harolds jautāja meitenei aiz letes.

Viņas acīs varēja izlasīt patiesas šausmas un vienlaicīgi arī tādu kā nolemtību, ka laikam gan jau tas būs jādara, jo vēl nevar zināt, kā tas beigsies. Viņa pameta izmisuma pilnu skatienu uz zēniem, kas aizvien turpat stāvēja, taču tie novērsās. Haroldam kļuva jautri.

Labi, es tikai pajokoju. Citu reizi. Sarunāts? Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.

Kā tevi sauc? - Harolds jautāja.

- Taņa.

- Labi, Tatjana, paliec vesela. Un mani tu šeit neesi redzējusi, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu. Harolds zināja, ka viņa ne tikai atcerēsies, bet jau tagad atceras viņu, jo ir taču gadījies tikties gan šajā ūķī, gan vispār te diendienā garām staigājot.

Nu tā nu gan ir viena nāvīga naksniņa! īstenas orģijas - ar dropi un klopi. Patiesi, vēl tikai trūka kārtīgas izpriecāšanās ar meičām. Nu, pie velna! Tagad jātinas prom.

Harolds iekāpa mašīnā, pagaidīja, kamēr Docents trīsreiz cenšas kārtīgi aizcirst durvis, tad iemeta viņam klēpī dzērienu klāstu un... ar pirmo mēģinājumu iedarbināja mašīnu.

Strauji izmetis pāris nevajadzīgu līkumu, lai pārliecinātos, ka milzīgais tēvainis jau nepulcina atriebēju pulkus, jo visu laiku domāja, ka patiesas bēgšanas gadījumā ērtāk tomēr būs laisties ar mašīnu, Harolds beidzot pieripināja pie savas mājas. Audītis šonakt tomēr jāatstāj tepat. Līdz stāvvietai vilkties nebūtu prātīgi. Atpakaļ jānāk kājām, un nekādi nevarēs to izdarīt, neejot garām bāriņam. Jāstiepj augšā Brunis, kurš nebija piedabūjams pie patstāvīgas iešanas. Abi ar Docentu paķēra Brūni aiz padusēm, iestiepa liftā un uzbrauca līdz septītajam stāvam. Vispār jau nevajadzēja atstāt mašīnu pie savas mājas, Harolds pēkšņi iedomājās. Ja nu tie ķēmi uzsāk manu meklēšanu un tvarstīšanu, tad būšu ielicis viņu rokās visus trumpjus. Jā, bet ko tad vairs varu darīt? Tikpat labi Viņi var sadauzīt manu vāģi jebkur, pat stāvvietā. Gan jau seksuāli nobriedusi Tatjana būs ielāgojusi gan modeli, gan numuru. Briesmonis taču nevarēja būt tikai nejaušs gadījuma paziņa. Viņa bija tā iedegusies seksīgajās nodarbēs, ka nevarēja būt parasta mauka, kas par piecīti gatava spaidīties ar kuru katru. Visi viņi ir viena brandža.

Izkāpuši no lifta, viņi brītiņu apstājās, kamēr Harolds uztaustīja apgaismes pogu. Pēdējā laikā, kā par brīnumu, tā regulāri darbojās. Ieslēdzis to, Harolds atkal satrūkās, skatiens atdūrās pret sava dzīvokļa durvju kliņķi. Uz tā bija uzkarināts paliels polietilēna maisiņš, kura sānus izraibināja Marlboro uzraksti un visa raksturīgā atribūtika ar zirgiem, kovbojiem un apetītelīgām cigaretēm. Viņš uzreiz nojauta kaut ko nelāgu. Pēkšņa satraukuma pārņemts, viņš palaida vaļā Brūni, kas smagi uzgūlās Docentam. Docents izgrūda vieglu un neizpratnes pilnu vaidu, taču Harolds to vairs neievēroja. Viņš piegāja pie durvīm, sirds sitās tik trakoti kā vēl nekad mūžā. Cilvēks ir savāda mašīna un pārlieku ātri visu saprot. Pat tad, ja tam nav nekāda iemesla. Harolds uzmanīgi noāķēja maisiņu no kliņķa un pasvārstīja rokā. Sirds klapējās kā nenormālais bļursteklis bāriņā, un Harolds baidījās, vai tikai tāds troksnis nepamodinās kaimiņus.

Neticu, neticu, neticu!!! Harolds uzmanīgi pavēra maisiņu vaļā un tūlīt pat aizrāva to ciet. Viņš nespēja vairs noturēties kājās un lēnītēm noslīga zemē pie sienas, un ar izmisušu skatienu lūkojās uz Docentu, kurš aizvien stīvējās ar Brūni un nespēja saprast Harolda kārtējās izrīcības.

Kas ir? Kas atkal? - Docents neiecietīgi iesaucās.

Foksis, - Harolds teica un sajuta, ka balss ir aizlūzusi.

Ko? Kas? - Docents nesaprata.

Harolds atmeta ar roku un vēlreiz iešķībi paraudzījās maisiņā. Tur bija fokša galva. Pretīgi skaidri varēja redzēt griezuma līniju un ar asinīm apkaltušās balti rudās spalvas. Spīdēja pat iedzeltens kaula fragments. Harolds juta, ka zaudē samaņu.

9. nodaļa Harolds pamodās no kaut kāda trokšņa, tas atskanēja no virtuves. Vēl acis neatvēris, saprata, ka laukā jau ir gaišs. Nebija vajadzīga pat ne sekundes desmitdaļa, lai atcerētos visu, kas noticis iepriekšējā dienā un naktī. No savdabīgās kraukāšanās, kuras atskaņas nāca no virtuves, Harolds noprata, ka tur tagad darbojas Brunis. Arī viņš nespēj pārlieku ilgi no rītiem gulēt. Vienalga cikos aiziets gulēt. Gulēts labi ja pāris stundu, Harolds nodomāja. Viņš atcerējās skandālu bāriņā un arī līdzatnesto brendija pudeli. Būs jāceļas. Nav svarīgi, cik tagad rāda pulkstenis, jo pēc iespējas ātrāk jāsazinās ar Zigmundu. Viņš gaida.

Brr, kāda briesmīga drope vakar sanāca!

Harolds izrāpās no gultas, sajuta vieglu reiboni, bet, kopumā ņemot, jutās itin stabili. Pusdeviņi.

Normāli. Viņš lēnītēm šļūca uz virtuvi - jāiedzer apelsīnu sula. Ā, tu arī jau augšā. - Uz Haroldu raudzījās pamatīgi aizpampušās Bruņa acis. - Kā mēs vakar beidzām?

Tu beidzi labi un mierīgi, - Harolds atbildēja, krāmēdamies gar sulas paku. Notrūka ļipiņa, un bija jāmeklē šķēres. - Bet mums ar Docentu vēl sanāca dažādi piedzīvojumi.

Turpat?

Nē, tas notika jau te, Zolitūdē.

Un es?

- Tu?... Tu biji gultiņā, - Harolds teica. Viņš neatcerējās, kā, bet bija pamanījies naktī apelsīnu sulas pakas ievietot ledusskapī un tagad nebeidza vien sevi slavēt par tādu attapību.

-Jā? - Brunis neticīgi nopētīja Haroldu, taču neko vairāk neteica.

Harolds no negausīgās sulas dzeršanas attapās, kad paka jau bija gandrīz tukša. Brunis noraudzījās uz viņu, un acīs varēja lasīt bez​cerīgu izmisumu.

Kas ir? - Harolds jautāja. - Poha klāt?

Klāt... - viņš noņurdēja. - Tā neatstājas un neatstājas.

Vajadzīgs ielāps? -Ko? Gribi uzņemt pa virsu? - Harolds paskaidroja.

Tev ir? - Viņš neticīgi raudzījās uz Haroldu.

Vakar paņēmām. Speciāli par tevi domāju. Brendijs. Šķita, ka Brunis norīstās. Harolds nelikās to manām. Te nav nekāds bārs, kur ļauts izvēlēties.

Gribēsi salāpīties, būs jāņem tas, ko dod. Viņš izņēma no plaukta pudeli, atskrūvēja korķīti un ielēja vienā glāzītē. Brunis sekoja Harolda kustībām kā zinātkārs dēls, kurš pēta tēva kustības. Harolds pasniedza viņam glāzi. Brunis to satvēra viegli trīcošā rokā un nolika uz galda.

- Rauj iekšā! - Harolds teica. Brunis pamāja ar galvu, taču nesteidzās to darīt. - Rauj, rauj, lai nesanāk kādas ziepes. Esmu dzirdējis visādus nostāstus par ātru nāvi paģiru rītā. Vienreiz pat esot bijis tā, ka džeks atdevis galus tikai tāpēc, ka, no rīta korķējot vaļā mūsu šņabja pudeli - atceries: bija tādi kroplīši ar papīra korķiem un dzelzs ļipiņu? - un, lūk, tieši tādu ļipiņu raujot un nepareizi noraujot un pēc tam ilgi meklējot nazi vai kaut ko līdzvērtīgu, tika nokavēts īstais brīdis, un puisis vienkārši sabruka stūrītī pie gāzes plīts. Sirds neizturēja. Visu izšķīra, burtiski, pāris minūšu.

Brunis klausījās un hipnotizēja glāzīti. Gribēties jau gribējās, bet iekšā dabūt nevarēja. Kā paskatījās, tā ķermenis sāka raustīties. Nāvīgi tizla stadija, Harolds nodomāja. Vecam zēnam ir jātiek no

šīs ligas vaļā.

- Bet jāņem tev ir. Obligāti, - Harolds turpināja iedrošināt. - Tikai nepaļaujies teicienam, ka ielāpam jābūt lielākam par cau​rumu.

Brunis sāji pasmaidīja. Beidzot viņš sadūšojās un paņēma glāzīti atkal rokā. Kā paskatījās, tā atkal sāka žagoties un rīstīties. Taču viņš saņēmās, aizvēra acis un tuvināja glāzi lūpām. Tiklīdz nāsīs iecirtās alkohola smarža, tā viņš strauji atlika glāzi uz galda un metās pie izlietnes. Harolds knapi pamanījās atlēkt malā. Brunis noliecās pār izlietni un nežēlīgi rīstījās. Likās, tūlīt laukā nāks divpadsmitpirkstu zarna divreiz divpadsmit metru garumā. Bet laukā nenāca nekas. Šķebinoša sajūta.

- Vecais, bet tev taču pavisam švaki! - Harolds iesaucās. Viņš tikai piekrītoši kaut ko noņurdēja, bet parunāt nevarēja. Harolds pienāca viņam tuvāk, laikam domādams, ka būs nepieciešams paklapēt pa muguru, lai zēns pavisam neaizrijas, taču Brunis ar rokas mājienu viņu atturēja.

- Es... Es tūlīt, - viņš izmocīja. - Tūlīt viss būs... Viss būs kārtībā. Es zinu. - Tikko bija uz brīdi apstājusies rīstīšanās, viņš straujiem soļiem pienāca atpakaļ pie galda, paķēra glāzi ar brendiju, piešāva pie mutes un - ak tu dieviņ tētīt! - lēniem un guldzošiem malkiem, ik pa brīdim šaubīgi iegārgdamies, iztukšoja to. Norijis visu, viņš uzvaroši pavērās uz Haroldu. Bruņa lūpas bija cieši sakniebtas. Acīs staroja prieks, taču varēja noprast, ka iekšas vēl brīdi domās - pie​ņemt šo devu vai nepieņemt. Taču šķita, ka Brunis labi zina, ko dara. Pat tad, ja iekšā nekas liels nenoturēsies, kaut kas tomēr būs paspējis iekļūt asinīs, un tas jau nebūs maz. Vienkārši būs iegludi​nāts ceļš nākamajai glāzei.

Un tā arī notika. Laimes atblāzmu viņa acīs pēkšņi nomainīja briesmu signāls, un Brunis lēnītēm atkal sāka virzīties izlietnes virzienā. Un labi, ka viņš tā izdarīja, jo atpakaļguldziens nāca pēkšņi un sparīgi. Vēl mēģinādams visu noturēt aiz vaigiem, viņš uzpūtās kā krupis riesta laikā, vairākkārt norīstījās un tūdaļ arī noliecās pāri izlietnei un slaidi, ar tādu kā dušiņas efektu izpūta visu laukā. Tad pastiepās pēc sulas pakas un izdzēra pārpalikumu.

Harolds noraudzījās ar neslēptu interesi. Kad Brunis atkal iztaisnoja muguru un paraudzījās uz viņu, Harolds nekavējoties jautāja: - Vēl vienu? - Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Harolds ielēja otru porciju, tikai šoreiz nedaudz mazāku. Brunis atkal to paņēma rokā, taču arī to nespēja uzreiz iztukšot. Pagāja pāris klusuma minūšu, kurās Brunis aizvien vienkārši hipnotizēja glāzi. Un tad viņš ar strauju kustību piešāva to pie lūpām un tikpat strauji izdzēra tukšu. Šoreiz arī viņš vairākas reizes noraustījās, taču izrādījās pietiekami stingrs - viņš neatšāva atpakaļ ne pilīti. Vēl pēc piecām minūtēm Harolds ievēroja, kā aizdegas Bruņa šauri samiegtās acis un vaigos ielīst nedaudz veselīgāks sārtums. Nu jau viņš pats pa​stiepa roku, paņēma pudeli un ielēja sev kārtējo porciju.

Harolds atminējās Brūni pirms daudziem, daudziem gadiem -viņš bija pilnbrieda vīrs ar gaišu un allaž smaidīgu skatienu, ziedošu sieviņu pie sāniem un allaž kaut kādas nodarbes pārņemts, ieraut arī viņam patika, taču tas netraucēja darbam un netraucēja no rīta pamosties un justies normāli. Vaigs tāds pavisam gaišs, nesatricināma ticība rītdienai un savām spējām. Cik sen tas bija? Pirms piecpadsmit gadiem?... Harolds iedomājās, ka tagad būtu vienreizēji, ja varētu šīs vīzijas pārlikt uz liela ekrāna un parādīt Brunim. Bet viņš pa to laiku ielēja sev vēl vienu.

- Nu kā - dzīvosi? - Harolds jautāja.

-Jā. Nu jau būs labi. Kamēr tu vēl gulēji, es apsvēru, kā tikt līdz veikalam un nopirkt vismaz vienu aliņu, - Brunis atbildēja. - It kā jau derētu vēl pasnaust, bet aizmigt vairs nevaru. -Jā... Nāvīgi smagi tev sanāk.

Ir jau arī dzerts, saproties... Druscīt par daudz. Harolds attaisīja otru sulas paku un ierāva no tās malciņu.

Tu neņemsi? - Brunis jautāja.

- Nē. Zini, pat negribas, - Harolds atbildēja. - Un jābrauc jau arī drīz būs. Jāsazvana Zigmunds, un tūlīt mēs kaut kur satiksimies.

Zigmunds? Kāds Zigmunds?

Es taču vakar tev stāstīju. Tiešām neatceries?

-Jā?... Varbūt... - Nē, viņš neatceras, Harolds saprata. Vai viņš ko atceras no vakardienas?... Johaidī, vakardiena! Ko es īsti esmu sastrādājis? Un atkal Harolds izdzīvoja kārtējo vīziju, kuru tagad gan negribētu kādam rādīt uz lielā ekrāna. Par bandītu noturētais upuris rēgojās acu priekšā - kā viņš kankaraini skrien pāri zālājam, paklūp, aizķeroties aiz stieples, bailīgi palūkojas pāri plecam un atkal mūk. Mūk, saproties.

- Man arī šodien ir paredzēta kāda loma? - Brunis vaicāja.

- Zini... es nemaz tagad nemāku pateikt, - Harolds iesāka, bet tajā brīdī kaut kas nobūkšķēja blakusistabā. Goda vārds - tāda sajūta, it kā Docents būtu izkritis no gultas. Tūlīt arī atskanēja kaut kāda kārpīšanās un urkšķēšana, un Harolds saprata, ka nav kļūdījies. Viņš steidzās uz notikuma vietu, lai nepalaistu garām šo vienreizējo skatu, taču Docents jau bija piecēlies pussēdus uz grīdas un nedabiski aši centās uzaut kājā zeķi. Bija jāsaprot, ka viss ir kārtībā, proti, viņš tikai sāk ģērbties. Viss ir kārtībā, nav ko te tik strauji bizot.

- Nu, labrīt, labrīt, - Docents teica. - Tagad tikai atliek pajautāt: kā gulēji? Varu teikt, gulēju labi, paldies, un jūtos pietiekami spējīgs sākt jauno dienu.

Haroldam patika, ka šorīt viņa priekšā ir īstais Docents, nevis tas apmulsušais vīrelis, kurš naktī tik izmisīgi grābājās gar aizslēgtās mašīnas durvīm un kuru Harolds vienubrīd gribēja saudzīgi iebāzt krekla priekškabatiņā. Bet patiesībā jau es nedrīkstu viņam neko pārmest. Pats jau arī biju nobijies kā diegs.

Viss kopā bija kaut kāda nelāga sakritība.

Docents uztrausās kājās, izstaipījās kā kaķis pēc ilgākas gulēšanas un nāca uz virtuvi. Viņa gaitā bija jaušama kaut kāda noteiktība. Viņš neapšaubāmi zināja, kurp dodas, tas arī bija izlasāms viņa sejā, tiklīdz viņš ieraudzīja Brūni un jau pustukšo brendija pudeli.

- Pareizi, - Docents svarīgi teica. No viņa būtu iznācis labs mācītājs. - Tā ir īstā dzīve. Ja otrā rītā neuzņem virsū, tad iepriekšējā vakarā izdzertais ir kā zemē noliets. - Viņš bez īpašām ceremonijām paņēma pudeli, ielēja nelielu devu tajā pašā Bruņa glāzītē un turpināja vāvuļot. - Tas gan ir tikai tāds pagānisks ticējums, protams, bet - kas gan mēs patiesībā esam? īsteni pagāni, kas pielūdz visādus mošķus, dzer visādus draņķus, strādā kā darba lopi un cilvēcīgi atpūsties nemāk. Vai ne? Bet dzimteni gan mēs mīlam. Ui, kā mīlam! Nost ar visādām pasaules reliģijām un viņu hamburgeru kultūru! Lai dzīvo mūsu koka elkdievības!

Viegli izmetis savu glāzīti, apsēdās pie galda, sakrustoja rokas uz krūtīm un bez jebkādas pārejas turpināja: - Saproti, tas tavs Harolds īstenībā ir viens profesionāls džeks. Viņš tādam, nu - apmēram tādam, viņš ar rokām mēģināja attēlot kaut kādus prātam neaptveramus apjomus, un šķiet, ka tas viņam arī izdevās. - Tādam viņš, saproties, tā iekrāmēja pa rīkli, ka šis nolidoja pa gaisu savus desmit metrus.

Saproti? Tas bija kā veselīga kumeļa spēriens. Es tajā brīdī biju nobijies kā susliks, tas tiesa, un nemaz to nenoliedzu, taču tagad... Ū, tagad es domāju, ka tas bija viens varens gāziens. Lielais stikls kā nebijis, bet tas lempis aizdesoja, it kā pašam nelabajam būtu dabūjis pakaļu paostīt.

Brunis mirkšķināja acis un vaicājoši nolūkojās Haroldā, kurš savukārt nesaprata, kā tagad justies kā varonim vai kā tādam slik​tajam zēnam.

Ko viņš tur stāsta? - Brunis jautāja.

Vispār patiesību, - Harolds atbildēja. Docents pastiepās pēc pudeles, ielēja vēl vienu graķīti un pasniedza to Brunim, kurš rātni un paklausīgi paņēma, nenolaizdams vaicājošo skatienu no Harolda, taču nolika atkal to sev priekšā. Docents paņēma vēlreiz to rokā, pielieca galvu, ieskatījās Brunim tieši sejā un atkal pasniedza to viņam. Nabaga Brunis ar apātisku kustību atkal to paņēma un atkal nolika sev priekšā.

Tad Docents ņēma glāzi rokā trešo reizi un izdzēra to pats. Ielēja vēlreiz un atkal pasniedza Brunim.

Harolds jau ķiķināja. Brunis atkal to tikpat izklaidīgi paņēma un grasījās atkal likt atpakaļ uz galda, līdz beidzot visu aptvēra un neiecietīgi uz​sauca Docentam:

- Ko tu te ņemies?!

- Es ņemu, jā, bet ko tu neņemies? - Docents vīteroja. - Mēs taču ar Haroldu speciāli šito trauciņu rītam glabājām. Vai ne? -Harolds piekrītoši pamāja ar galvu. Droši vien šie būs jāatstāj tepat. Vairāk gan neko nedabūs. Taču pie Zigmunda ņemt tādus bēdu​brāļus nevar.

Brunis izmeta savu devu, šoreiz pat nesašķobījies, taču tūlīt pat atkal pievērsās Haroldam: - Kas jums tur vakar bija? Klope?

- Sanāca, sanāca tāds neliels nesmukums, - Harolds negribīgi izmeta. - Bet nav ko daudz runāt.

- Dabūjāt rokā tos bandītēnus? - Brunis cerīgi vaicāja.

- Nē, uzkūlāmies kam citam. - Harolds aizvien bija izvairīgs un ar acīm deva zīmi Docentam, ka par to nebūtu vēlams runāt. Viņš laikam saprata, tikai nepiekrītoši noraustīja plecus.

- Ā, un es jau cerēju, ka... - Brunis nepabeidza.

Tikai visu sabojāja kaut kāds sūdains maiss uz durvju kliņķa, -Docents teica, un Harolds juta atkal visu sagriežamies un saltumu sirds apvidū. To nu gan bija piemirsis. Viņš aši pameta skatienu pāri virtuves galdam, kur stūrī pie bufetes bija nolicis maisiņu. Brunis sēdēja tam gandrīz vai virsū. Tagad arī viņš sakustējās un palūkojās uz to.

Es arī domāju: kas tas tāds par sūdu maisu? Visu rītu tur apkārt spieto mušas, - viņš teica un jau gribēja sniegties pēc tā.

- Pagaidi, pagaidi, - Harolds viņu atturēja. - Saproti... Redzi... Tur ir kārtējā zīme no tiem maitasgabaliem. Neskaties iekšā. Tur ir foksīša galva.

Brunis skatījās uz Haroldu un klusēja. Viņa acīs varēja izlasīt patiesu līdzjūtību, un Harolds mēmi pamāja pretim.

- Kā tad tā? - Brunis klusiņām vaicāja.

- Tādi, raugi, ir tie mūsu mazie bērni, kā tu saki, - Harolds teica. Viņš paņēma maisiņu un iznesa uz balkona. Vēl viņš nezina, ko ar to iesākt. Vajadzēs tepat aprakt. Kāds krustiņš arī būs jāuztaisa.

- Johaidī, nu paskaties tikai, kādi neģēļi! - Brunis sodījās. Docents beidzot bija apklusis, jo laikam tikai tagad saprata, par ko īsti ir runa. Viņš Harolda suni nekad nebija redzējis un laikam līdz pat šim brīdim nespēja sasaistīt maisiņā esošo ar ko reālu. Cita lieta, kad Brunis ņemas pa virtuvi, dīrādams ādas saviem medījumiem, bet te... Jā, tagad viņš nezināja, ko īsti runāt, tāpēc klusēja. Harolds atgriezās no balkona un teica: Tagad par to ne vārda. Sarunāts? Tas būs pats pēdējais piliens. Vairs ar viņiem neauklēšos. Tūlīt pat zvanu Zigmundam un braucu uz randiņu. Bet jūs palieciet tepat. Ja iznāks aizkavēties, tad piezvanīšu un sarunāsim par turpmāko rīcību.

Zini, Harold, es vienubrīd biju nolēmis tev atvainoties un atteikties no tālākas līdzdalības, bet tagad... es piedalos, - teica Brunis. Harolds nezin kāpēc paskatījās uz Docentu.

Docents lai dara, kā grib, - Brunis piebilda. Ūja, ūja, kāpēc nu uzreiz tik strikti! - Docents protestēja. - Kā gribu - paskaties tikai, kādi ultimāti!

Vecīt, tu vienreiz atceries, ka ar mani ir tā: kā gribu, tā atpūšos, un - kā atpūšos, tā atkal gribu. Saprati?

Kur tu, tur arī es.

Labi, kungi, pagaidām gaidiet manu zvanu, - Harolds teica. - Domāju, ka pēc pāris stundām būs kaut kur jādodas. Manuprāt, jums būtu ieteicams līst atpakaļ migās. Ja arī būs kaut kāda operācija ar jūsu līdzdalību, tādi jūs nevienam nebūsiet noderīgi... nu, tieši šitādi. Brūni, ja tu apsoli te, manu acu priekšā, iztempt šito trauciņu tukšu un tūlīt pat līst zem segas, tad es savukārt apsolu, ka atgriezīšos ar vismaz desmit aliņiem.

- Nu labi... - Brunis nepārliecinoši pamāja ar galvu.

Harolds zvanīja Zigmundam un jau pēc diviem telefonklausules pīkstieniem dabūja savienojumu ar viņu.

- Labrītiņ! - Zigmunds omulīgi teica. - Tikko pārskrēju mājās, domāju, ka būšu nokavējis tavu zvanu.

Gatavojos pēc pāris minū​tēm pats tev zvanīt. Tu jau zvanīji?

- Nē, - Harolds atbildēja. - Kur tad tu biji šonakt?

- Pa nakti biju mājās. Bet no rīta biju izskrējis krosiņā. Man tagad tāds periods - katru rītu jāpieveic vismaz pieci, septiņi kilo​metri.

Viņi sarunāja tikties pēc pusstundas pilsētas centrā kādā ielas kafejnīcā, kurai vajadzētu būt pietiekami tukšai.

Harolds vēl iegāja virtuvē, kur, protams, pieķēra abus paģiru vecīšus draudzīgi ieraujam kārtējos mēriņus.

- Brūni, un sarunāsim vēl tā - Emmai par foksi nekas nav jāzina. Labi? Vienkārši pazuda - un viss.

Tu neko vispār nezini.

Brunis saprotoši pamāja ar galvu.

10. nodaļa Nezin kāpēc Harolds bija tik ļoti sadomājies par gaidāmo tikšanos ar Zigmundu, ka pilnībā aizmirsa vakardienas nobeiguma spilgtos akordus un visu iepriekš pavirši izstrādāto piesardzības taktiku. Viņš attapās tikai jau pusceļā uz stāvvietu, kad skatienam pavīdēja bāriņa siluets rīta palsajā pusmiglā. Johaidī, mašīnu taču es atstāju pie mājas! Paklau, bet vai tā tur vispār bija? Es varēju to neievērot?

Pēkšņi milzīgiem lāča soļiem viņš strauji metās atpakaļ un juta, ka acumirklī nogurst, nosvīst un atkal ir uztraucies. Soļi dimdēja uz asfalta, bet prātu nodarbināja viena doma - viņi visu laiku patiesībā ir man sekojuši: izlikušies, ka nemana Bruņa sekošanu, pēc tam uz pilsētu, tad bāriņā, tad pie durvju kliņķa tas maisiņš un tad... jā, tad pa rokai atstāta mašīna. Varbūt arī drūmais tips bāriņā bija tīra un iepriekš izdomāta provokācija? Vai es ieslēdzu signalizāciju? Laikam jau neieslēdzu gan...

Nē, reizēm es tomēr esmu pilnīgs idiots! Audītis stāvēja durvju priekšā. Tumšs un spīdīgs rīta rasojumā. Fū, tu velis!

Jādara beidzot gals sitām orģijām. Taisnība Docentam - mēs visi esam stulbi pagāni un visvairāk vēlamies tikai vienu, proti, lai mūs liek mierā. Vienkārši neaiztieciet mūs, tad visiem būs labi.

Galvenokārt jau mums pašiem. Sajauc tikai prātu tādam pagānam, tad gaidi, ko neordināru viņš izspēlēs, un pēc tam kod pirkstos.

Kafejnīca patiešām bija tukša. Zem vienas no sarkanajām saulessargu cepurēm sēdēja pulciņš skandināvu pensionēto tūristu un ieturēja brokastis. Zigmunds vēl kavējās, un Harolds aizņēma vietu pašā ielas malā. Saule vēl nebija izspraukusies cauri augstajiem jūgendstila namiem, un te valdīja tīkams dzestrums. Cigarešu dūmi izplūda lielā un biezā mutulī un ilgi negribēja kliedēties, reizēm izlaižot sev cauri nomaldījušos saules stariņu, kurš nozibsnīja no kāda pretējo namu loga. Nogurušai kafejnīcas meitenei Harolds pasūtīja lielo pudeli minerālūdens un teica, ka ēdīšot arī, tikai vispirms jāsagaida draugs.

Kāpēc viņš tik ļoti pieķēries Zigmunda kārtij? Gribējās zināt, taču Harolds nespēja īsti atrast motīvu.

Laikam meklēja ko spēcīgāku par sevi. Ne gluži fiziski spēcīgāku, bet gan tieši garīgā un fiziskā spēka apvienojumu. Zigmunds izstaro veiksmi. To gan nevarētu teikt par viņa personisko dzīvi, taču citādi gan.

Pēc skolas beigšanas, kad abi satuvinājās sporta skolā, uz vairākiem gadiem Zigmunds pazuda, un tieši par šo laiku Harolds zināja vismazāk. Pēc tam Zigmunds atkal uzradās, un viņā jaudās pavisam cits cilvēks. Ne vienmēr un ne ik uz soļa, tikai kādās epizodēs, taču - cits cilvēks. No apņēmīga, bet vairāk klusējoša un kārtīga sportista viņš bija pārvērties par pašpārliecinātu un reizēm nekaunīgu visa fiziskā cienītāju. Nodarbošanās ar atlētisko vingrošanu jeb kultūrismu bija tikai čaula, kas ārēji iegrožoja viņa kūsājošo iekšējo filozofiju, par kuru Harolds nebija pārāk augstās domās, taču tā vienalga suģestēja.

Viņš pats par to gandrīz nekad nerunāja, taču zinātāji mēļoja, ka Zigmunds iesaukuma laiku padomju armijā pavadījis kādā no planētas karstākajiem punktiem un tas arī pārvērtis viņa būtību. Turklāt viņš

nodienējis nevis noteiktos divus, bet gan četrus vai piecus gadus. Neviens nezināja pateikt, kāpēc tas tā noticis. Vai viņš palicis virsdienestā vai arī izcietis sodu disciplinārajā bataljonā? Pats viņš nevienam neesot ne vārda minējis. Atgriezās it kā tāds pats, taču pēc būtības pavisam cits Zigmunds. Tāpēc jau arī viņš mani tā pārsteidza ar savu izlēmīgo un nekaunīgo izrīcību baseinā, audzinot pārgalvīgos kompjūtertārpus.

Harolds sāka domāt, kuri tad tajā laikā ir bijuši tie planētas karstākie punkti, kurp boļševiku starptautiskie intriganti mēdza nosūtīt zaļoksnējos un bezpalīdzīgos vidusskolu beidzējus, lai tie pildītu militāri rūpnieciskā kompleksa ražošanas plānus. Korejas laikā mēs vēl nebijām dzimuši, Vjetnama jau bija beigusies, Ķīnas robeža arī jau nostabilizējusies. Kas paliek? Hm, allaž nemierīgi bija un aizvien vēl ir kaut kur Vidusamerikā, arī Āfrikā... Bet gandrīz nemaz nav dzirdēts, vai kāds no mūsējiem arī tur būtu pabijis. Pag, pag, kā tad tur sanāk, vai tikai viņš neietrāpīja Afganistānā? Patiesi, tā būs bijis. Jā, jā...

Harolds atcerējās epizodi deviņdesmito gadu sākumā, kad Rīgas ielas bija pilnas ar barikādēm un kad arī te agonēja boļševiku impērija. Harolds toreiz satika Zigmundu naktī pie kādas dīvainas ātrās palīdzības mašīnas, ar kuru viņš pēc tam aizvizināja Haroldu uz mājām. Dīvaina tā bija tāpēc, ka no ārpuses tai nebija nekādas vainas, bet iekšpuse visa bija izlikta ar bruņām un logi arī ložu necaurlaidīgi.

Vīri, kas bija ieģērbušies sanitāru baltajos virssvārčos, patiesībā bija bruņuvestēs tērpti kaujinieki, kuru medikamentu somās slēpās īsti šaujamie un par kuriem vēl tagad nav nekādas skaidrības, no kurienes tādi toreiz bija uzradušies un kur viņi ir tagad. Toreiz viņi nerunāja ne vārda, radās iespaids, ka viņi nav vietējie. Bet Zigmunds tad bija kopā ar savu jauno sievu - pirmā Latvijas skaistumkonkursa dalībnieci.

Par viņas panākumiem gan nekas daudz nebija zināms, taču par karalieni viņa nekļuva. Skaistules dēļ Zigmunds pameta savus trīs bērnus un sievu, Harolda skolasbiedreni. Tikai pirms pāris mēnešiem viņi bija apprecējušies. Jaunā sieviņa, zibinot savus sniegbaltos zobus ideāli pareizi veidotajā sejā, sašutusi centās vīru pierunāt «beidzot kaut vienu nakti pavadīt mājās», bet viņš draiskulīgi parupji atjokoja, gan jau paspēšot viņai visu šajās vientulības naktīs pārciesto kompensēt jau pirmajā brīvajā vakarā. Skaistule purināja galvu un teica, ne jau to viņa domājot, taču Zigmunds palika nepielūdzams. Viņš teica - tagad tu brauksi mājās, un mēs parunāsimies, kad viss būs beidzies, tici man, ilgi vairs tas nevilksies. Pa ceļam paķersim arī Haroldu līdzi. Tagad Haroldam šķita, ka viņš toreiz Zigmundam gluži vai izpalīdzēja, jo Harolda klāt​būtnē sieva negribēja turpināt izskaidrošanos.

Harolds vēl atcerējās, ka toreiz tajā ātrās palīdzības mašīnā atstāja savu šalli, kas bija dārga relikvija no neatminamiem laikiem. Viņš bija aizmirsis Zigmundam apjautāties par to.

Nav arī jautāts, kā tas tur īsti bija, taču notika tā, ka pāris gadu pēc slaveno barikāžu dienām jaunā sieva Zigmundu vienā jaukā dienā pameta, kā viņš bija pametis savu pirmo sievu, tikai viņiem nepalika neviens bērnelis, jo noruna bijusi neapbērnoties vismaz piecus gadus. Vai viņa jau no sākta gala bija domājusi neturēties pie viena vīra? Skaistuma nekaraliene aizgāja pie kāda populāra fotogrāfa, par kuru sacījusi, ka viņš vismaz neesot tik brutāls, spējot cienīt arī klasisko mūziku. Tad nu gan argumenti! Ej nu sazini, kas kuro brīdi tām «misenēm» šķiet pievilcīgāks!

Harolds nezināja, kā to sevī pārvārīja Zigmunds, taču pie pirmās sievas viņš neatgriezās, lai gan viņa būtu ņēmusi bijušo laulāto atpakaļ, cik nu zināms, tad jaunu arī vēl nav apņēmis, dzīvo viens pats. Ļaudis runā, ka kopš tā brīža viņš kļuvis vēl cietāks un akli meties uz savu fizisko pilnveidošanu un sevis pierādīšanu visdažādākajos militāri ietonētos pasākumos. Nepazīstot Zigmundu tuvāk, ārēji būtu grūti pateikt, ka viņam tāds raksturs. Miegainais latvju lācis, kūru ilgi jābukņī, kamēr pamostas īstais niknums.

Taču par tiem afgāņiem gan viņam pajautāšu, Harolds nolēma, un, tiklīdz Zigmunds starojošs un pēc viegla losjona smaržojošs piesēdās blakus, Harolds tā arī izdarīja. Viņa atbilde Haroldu pār​steidza.

- Nē, es biju Pakistānā, - viņš brīvi atbildēja, it kā gribētu uz​svērt: vai tad tu to nezināji?

- Pakistānā? Vai tad arī tur kāds mūsējais ir kāju spēris?

- Pameklē tādu vietiņu, kur tas nav noticis. - Zigmunds viltīgi pašķielēja caur pieri. - Vispirms es tur biju ierakumos, bet pēc tam nācās pabūt arī gūstā. Tas arī bija nejaukākais. Esi redzējis amerikāņu filmās,

kā, piemēram, vjetkongi izrīkojās ar jeņķu gūstekņiem? Nu, tad zini - salīdzinot ar trakajiem budistiem, tie ir tikai tādi bērnu šļupsti. Tos infantilos Holivudas scenāristus un režisorus, kas prot izsist naudiņu no ļaužu kabatām, vajadzētu uz brīdi iemest tajās bedrēs, tad gan viņi šautu laukā īstākos šausmu gabalus, no kuriem visa pasaule naktīm drebētu bezmiegā... Ja vien viņi prastu no tām bedrēm izrāpties, protams.

Harolds uz brīdi aizdomājās, tāpēc neko nejautāja. Zigmunds to bija sapratis savādāk un teica: - Un pareizi ir, neko vairāk jautāt nevajag. Nav jau tā, ka es pa naktīm murgoju un rāpoju pa sienām, taču - jo mazāk par to runāsim, jo būs labāk. Atmiņas - un viss. Manas atmiņas. Rētu, ko demonstrēt, man nav, bet galvā jau neielīdīsi.

Harolds tomēr nenoturējās: - Kā tu tiki laukā? Apmainīja?

- Viņi nemaina. Tur tevi vispirms miesīgi un garīgi pievērš savai ticībai un tad sagatavo tādam procesam, ko tēlaini varētu nosaukt par brīvprātīgu upurēšanos tam visvarenajam.

- Nu bet tu esi te.

-Jā, bet viņi nemaina. Lielākā daļa vēl tagad tur sēž, un neviens krievs pat neceļ ne ausi. Neko arī viņi nevar izdarīt. Tur arī miljards dzīvo. Drīz būs savu atombumbu izgudrojuši.

- Tātad tu aizlaidies? Šeit neviens par to nezina? - Harolds pār​steigts jautāja.

Kam jāzina, tie zina.

Bet kā? Pastāsti, lūdzams!

- Reti, bet izdodas. Cik zinu, tad mūs uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt... Bija izdevība, un es to nepalaidu garām. Un viss... Varbūt kādreiz. Bet, paklausies, veco zēn, mums ir pavisam citi temati! Teikšu tev godīgi - es jau krietnu laiciņu nemēģinu skatīties atpakaļ. Tagad tikai uz priekšu. Gadi iet, vai ne?

Harolds apdomājās un saprata, laikam patiesi nav vajadzības urķēties Zigmunda neskaidrajā pagātnē.

- Kāds tagad ir stāvoklis mūsu jeb tavā frontē? - Zigmunds jautāja. Pienāca apkalpotāja un apjautājās par kungu vēlmēm. Zigmunds atteicās no ēdieniem, jo esot jau pabrokastojis. Labāk nekā tie zviedri, viņš vēl piebilda, pamezdams ar īkšķi ekskursantu pulciņa virzienā, un pasūtīja sev lielu tējas krūzi bez cukura. Harolds gribēja apēst ko siltu un asu. Tā arī pateica - vajadzīgas paģiru brokastis. Meitene īsti nesaprata, taču pamāja un aizgāja aprunāties ar pavāru virtuvē. Zigmunds neizteica nevienu piezīmi par Harolda paģiraino stāvokli, tikai uzmeta pārmetošu skatienu un izvilka no sava haki krāsas krekla priekškabatas divas nesamērīgi lielas tabletes un norija tās, palūgdams atļauju ieraut kādu malku no Harolda minerālūdens pudeles.

Proteīni, - viņš paskaidroja. - Es tagad gatavojos vienam pasākumam, tāpēc nepieciešams uzaudzēt lielāku būdu. Katru dienu trīs stundas svaru zālē, un tāpēc arī baseinā eju gandrīz katru dienu.

Veču skaistumkonkurss? - Harolds ironizēja.

Kaut kas līdzīgs, - viņš atbildēja. - Tajā vidē es arī visu laiku grozos. Zini, tās meitiņas tur ir gana smukas, un bieži visādos izgājienos viņām blakus vajadzīgi arī izskatīgi kungi. Tas vienmēr ir tā droši un respektabli, bet šitādi vīri nevar būt nekādi mīkstie ņurņiki.

Par to tev maksā arī?

Kā kuro reizi. Biežāk ir jāņem pašam, - viņš atbildēja, un Harolds saprata, nekādu sieviešu badu viņš necieš. Bet skaistās sieviņas aizlaišanos pārdzīvo, to nevar noslēpt, tikai grūti pateikt, kā vairāk šajās vīrišķajās ciešanās - žēluma par zudušo mīlestību vai aizvainojuma par nodevību.

Atgriezās gurdā apteksne un pārjautāja, vai karsti cīsiņi ar asu tomātu mērci un eļļā ceptiem kartupeļiem Haroldam būs pietiekami labas paģiru brokastis. Haroldaprāt, tas nebija ne uz to pusi, ko būtu vēlējies, un jau grasījās meitenei nolasīt lekciju par Latvijas pirmās brīvvalsts laika lieliskajām tradīcijām šajā jomā, taču saprata, ka tam nebūs nekādas jēgas. Lai tikai nesot šurp.

- Manā frontē ir tā, - Harolds teica un centās īsos vārdos izstāstīt visus savus ieguvumus un vakardienas Bruņa un Docenta novērojumus. Bet stāstīt vajadzēja garāk un plašāk, jo Zigmundam bija

daudz jautājumu, no kuriem lielākā daļa Haroldu pārsteidza, viņš mirklī saprata - kāds gan es biju stulbiķis, ka pats par to neiedo​mājos. Bet par daudziem Zigmunda jautājumiem viņš pabrīnījās. Piemēram, jautājums, kādā krāsā ir mazo bandītēnu mājas ieejas durvis, nelikās saprotams, kur nu vēl tik ļoti svarīgs.

Zigmunds rīkojās ar tādu noteiktību, ka bija jāsaprot - viņš zina, ko dara. Likās, nu Harolds nokļuvis tādā kā apsūdzētā lomā. Neapskaužu tos mazos zaglēnus, kad viņiem būs jāatzīstas savos grēkos, Harolds nodomāja.

Apēdis karstās brokastis un izdzēris vēl tasi karstas kafijas, Harolds noskatījās, kā Zigmunds aprij vēl porciju proteīnu tablešu, tad viņi devās uz Harolda mašīnu. Zigmunds uzreiz gribēja visu nopētīt savām acīm. Nevajagot kavēties ne mirkli. Šovakar pat jāmēģina ņemt viņus ciet.

- Ņemt ciet? - Harolds tā kā sabijās, izdzirdot šos vārdus, lai gan pats tā bija gribējis un labi zināja, ka tieši tā tas arī notiks.

- Kā tad! - Zigmunds nešaubīdamies atbildēja. - Savādāk taču mēs nedabūsim viņu atzīšanos. Par videokameru jau runāju, to dabūšu štābā no operatīvās grupas čaļiem - viņi apsolījās uz pāris dienām iedot. Teicu, ka vajag pafilmēt «misenes» pirtī. Ha-ha-ha! Vienīgi vēl ir jāpadomā par vietu. Tu saproti, ko es domāju? Vēl runāšu ar saviem džekiem pēcpusdienā, bet vai tev pašam nav kas labs padomā?

- Kas būtu vajadzīgs?

- Lai ir pietiekami tālu no dzirdīgām ausīm, bet ne pārāk tālu no pilsētas. Jābūt tādai telpai, kur var uzmunsturēt visādas... nu, visādas padarīšanas. Vardu sakot, jābūt stipram sienām, - Zigmunds teica.

- Visādus moku riņķus? - Harolds centās pasmaidīt.

- Kaut ko līdzīgu, - Zigmunds teica, taču neko tuvāk nepa​skaidroja.

- Cik gadus mums iedos? - Harolds jautāja.

- Necik. Tici man, sitās lietiņas es pieprotu. Un par tevi jau arī viņi neko neuzzinās. Tā skaitīsies oficiāla aizturēšana un noprati​nāšana. Par metodēm viņi pēc tam varēs sūdzēties, kur gribēs.

- Ar asinsizliešanu?

Ceru, ka bez, - Zigmunds nopietni teica. - Viņi nav nekādi galvu griezēji, tas ir skaidrs. Zemākais posms organizētā grupā. Turklāt atceries, ka zaglis pēc savas būtības ir bailīgs. Viņi ir jauniņi, ātri vien izliks visu kā uz paplātes. Godīgi sakot, šī tava doma par filmēšanu mani sajūsmināja.

Tu tiešām esi pārliecināts, ka viņi tā ņems un visu izliks kā uz paplātes? - Harolds jautāja.

-Jā. Būs tev īstas paģiru brokastis, ja vien spēsi tādu draņķi sa​gremot.

Harolds atcerējās, ka nav vēl stāstījis par nobendēto foksīti. Zigmunds noklausījās un sadrūma.

- Ak tā, - viņš teica. - Tas varbūt situāciju nedaudz maina. Varbūt viss ir maķenīt nopietnāk. Taču es domāju, ka vienalga viegli tiksim galā.

- Ir bijuši gadījumi?

Zigmunds neko neatbildēja. Harolds varēja domāt, ko gribēja. Taču Zigmunda noteiktība, apņēmība un veicamā uzdevuma izpratne arī darīja viņu apņēmīgu un drošu. Laikam jau tieši tā pietrūka Haroldam.

Sarunas ar Regāliju tādu pārliecību neiesvēla, kaut gan Harolds pieļāva iespēju, ka galējību sakarā viss būtu noticis apmēram tāpat. Bet tieši šīs galējības Harolds negribēja pieļaut. Tāpēc Zigmunds tagad ir noderīgāks.

Viņi aizbrauca līdz Rostokas ielas namam, un Harolds jau pa gabalu ieraudzīja sarkano žiguli.

Zigmunds lūdza apstāties krietnu gabaliņu iepriekš, izkāpa laukā, pastaigāja pa celiņiem un gar māju stūriem, tad iekāpa atpakaļ un jautāja: - Kurš stāvs?

Lāgā nezinu. To neizdevās noskaidrot. Bet tie citi, ko izsekoja Imantā, tie it kā mītot... velis, neatceros. Pajautāšu Docentam, viņš esot izstaigājis līdzi.

Tos savus džekus arī man parādīsi. Pa gabalu, - Zigmunds piebilda.

- Viņi būs vajadzīgi?

Varbūt arī būs. Atkarībā no vietas, ko izvēlēsimies. Mums nevajag iepazīties. Tu viņus tikai parādīsi

man un maniem cilvēkiem.

Cik to tavējo būs? - Harolds patiesi bija ieintriģēts. Nāvīgākā operācija top!

Trīs vai četri, ne vairāk. Varbūt vēl daži...

Viņi visu zina?

- Viņiem nekas nav jāzina. Pirmkārt, viņiem vienkārši ir jāpilda komanda, otrkārt, viņi visi ir mani čomi, - Zigmunds atbildēja. - Tā, saki - vai vakarā te ir pilns ar mašīnām?

- Pie durvīm?

-Jā, pie durvīm un vispār šajā brauktuvē.

- Pietiekami. Vakar ap kādiem pusdeviņiem mēs te knapi atradām vietiņu, kur iespraukties. Izskatās, sveši te gandrīz nebrauc. Kurš atbrauc un atstāj savu autiņu, tas tepat arī dzīvo.

- Pusdeviņos jau ir gandrīz tumšs, - Zigmunds atsvešināti secināja. -Jā, - Harolds piekrita. - Un viņi savu autiņu parasti noliek starp diviem apgaismes stabiem, tādā paēnā.

- Tas pat ir labāk, - Zigmunds teica. - Taču mēs viņus laikam līdz mašīnai neaizlaidīsim. Viņi ir jāņem ciet vismaz trepju telpā. Tādā dzīvokļu džunglī, kā likums, gadīsies kāds pie loga, un vēlāk var visādas runas sākties... Vislabāk būtu iekļūt dzīvoklī, bet tur var gadīties tā vecene, vai ne? Tā mums nav vajadzīga, un viņai nekas nav jāzina.

Harolds piekrītoši pamāja. Zigmunds aizvien uzmanīgi pētīja apkārtni.

- Vēl viens variants - nobloķēt viņus uz ceļa un tad paņemt ciet. Taču tas būtu sliktākais variants.

Nekad nevar zināt, kur viņi brauks, kas un kur viņus gaida. Turklāt rodas problēma ar viņu autiņu. Zigmunds turpināja prātot. Harolds atkal piekrītoši pamāja.

Pēc brītiņa Zigmunds atkal jautāja: -Jādomā, ka jums miskastes izved visiem aptuveni vienā laikā? Kad tas notiek - no rīta vai pievakarē?

-Jā, rīta pusē, īsi pirms pusdienas laika, - atcerējās Harolds.

- Bet kad sētnieks to izstumj ietves malā - pievakarē vai no rīta? -Zigmunds vaicāja.

- Es domāju, ka no rīta. Kāda jēga tādu kasti turēt ietves malā visu nakti?

- Es to saprotu, bet tomēr - vai viņš nekad to neizstumj jau pievakarē?

- Neatminos tādu gadījumu. - Harolds atcerējās tos mazos un melnīgsnējos sava nama meiču pielūdzējus, viņi nekad nav stāvējuši, atbalstījušies pret ietves malā izstumto atkritumu tvertni, un parasti viņi tusējas vakaros.

Okei, bet saki - kā tu rīkotos, ja piebrauktu un jau vakarā tur ieraudzītu šādu tvertni? Tu neliktos to manām un vienalga novie​totu savu mašīnu tai blakus?

Es to izdarītu arī no rīta, ja audītis būtu jāatstāj uz neilgu brīdi, -Harolds atbildēja. Zigmunds pasmaidīja it kā piekrītot - jā, mēs esam savējie.

Bet lielākā daļa tomēr ir labāk audzināti cilvēki, vai ne?

Var pieļaut tādu domu...

Labi, tagad tā lēnītēm nobraucam gar ieejas durvīm. Pie tām uz mirkli piestāj. Pēc tam tāpat braucam garām žigulim, un tur arī piestāj, - nokomandēja Zigmunds.

Harolds tā izdarīja. Pie nama durvīm Zigmunds ilgi pētīja tās durvis, aiz kurām stāvēja atkritumu konteiners.

- Atslēgas, protams, pie sētnieka? - viņš jautāja, taču tas nebija Haroldam adresēts teksts. Harolds arī neatbildēja. Saprotama lieta. - Bet tādas jau var ar mīkstu nagu attaisīt.

- Ko tu tā noņēmies ar to miskasti? - Harolds jautāja.

-Jāmēģina nodrošināt tīru durvju priekšu, - Zigmunds atbildēja. - Tās būs sekundes, kad mums ar «bērtu» jābūt pie durvīm, lai tikpat aši jauniešus ielādētu tajā.

Ak tā... - Harolds saprotoši novilka. - Bet īstais sētnieks taču to ievēros. Viņš nāks un stums to verķi

uz nakti atpakaļ iekšā. Tā gan būs jauka stumdīšanās.

Sētnieks lai paliek manu zēnu pārziņā, - Zigmunds pārlieci​noši teica. - Tagad laižam pie žiguļa.

Viņi piebrauca līdzās, un Harolds uz mirkli apturēja mašīnu. Zigmunds brīdi žiguli pētīja un teica: -Jā, tā nav viņu mašīna. Mēs zinām arī īsto īpašnieku. Viņam ir vēl viena tāda. Starp citu, tas ir visnotaļ interesanti, vai ne? Tieši tāda pati - tas pats modelis, krāsa un pat izlaiduma gads tāds pats.

Interesantas vājības mēdz būt cilvēkiem... Laižam prom, - Zigmunds teica.

- Braucam pie manis?

- Nē, es taču teicu, ka ar taviem džekiņiem man nav jāsatiekas. Bet tagad viss ir skaidrs.

Sazvanīsimies pēc pāris stundām, lai precizētu vietu, uz kuru brauksim pēc tam. Bet manējie jau pēc pāris minūtēm sāks darbu ar sētnieku. Starp citu, paskat, pie citām mājām tieši pie ieejas ir uzkrāsota dzeltenā līnija. Redzi?

Jā, Harolds to ievēroja un tagad atcerējās, ka arī pie viņa mājas ieejas durvīm uz betona apmales kaut kad ir krāsota šī aizlieguma strīpa, tikai tā pa šiem gadiem izbalējusi un neviens to nav atjaunojis.

Tikpat izbalējusi tā bija arī pie Rostokas ielas nama ieejas durvīm. Haroldam likās, ka viņš uztvēra Zigmunda domu. Nemaz ne​brīnīšos, ja vakarā šī strīpa būs atjaunota košā spīdīgumā.

- Tikai nemēģini to piespiest izdarīt sētniekam. - Harolds iesmējās.

-Jā! Tā ir laba doma, - Zigmunds sajūsmināts piekrita.

- Paklausies, tas var izsaukt aizdomas...

- Labi, labi, par aizdomām un to novēršanu rūpēšos es, - Zig​munds pārtrauca.

Taja bridi Haroldam radās, viņaprāt, ģeniāla doma.

Man liekas, es atradu labu vietiņu, kā tu saki.

Nu, nu?

- Man ir nepabeigta vasarnīca pavisam netālu no Rīgas. Esmu tev teicis? Varens akmens un betona veidojums. Pamati ar pārsegumu. Skaņas izolācija gan nav pati labākā, toties pietiekami attālu no citiem ļaudīm. Šitie bandītēni taču nezinās, uz kurieni tiek vesti, es pareizi sapratu? Kā pa tumsu aizvedīsim, tāpat arī atvedīsim?

Zigmunds domāja.

-Jā, vai nu tava vasarnīca, vai kas līdzīgs. Pēc brītiņa viņš ierunājās atkal: - Kur tava vasarnīca atrodas?

Harolds nosauca vietu. Zigmunds palūdza paskaidrot tuvāk.

- Okei, tas ir pāris stundu jautājums. Es aizsūtīšu savējos izpētīt. Kad sazvanīsimies, tad nolemsim galīgi.

Harolds aizveda Zigmundu atpakaļ līdz centram. Viņš piedāvāja aizvest arī uz mājām, taču Zigmunds atteicās. Esot šis un tas vēl jāpadara centrā. Viņi sarunāja, ka Zigmunds piezvanīs Haroldam uz mājām pēc divarpus stundām.

11. nodaļa Tiklīdz Harolds izšķīrās ar Zigmundu, tā sajuta mācamies virsū neizturamu miegu. Viņš nolēma no rīta vēl nolikties pasnaust, divas stundas arī ko dotu.

Atpakaļceļā nobrauca garām bēdīgajam nakts bāriņam un redzēja, ka izsistā loga vietā ielikta milzīga saplākšņa plātne. Skopie kuzjas, Harolds nodomāja. Es taču naudu viņiem iedevu. Varbūt par maz? Nu, neiešu jau tagad te vēl skaidroties. Nobraucis šeņķim garām neapstājoties un pierullējis pie savas mājas, ievēroja attālāk vientuļi stāvam Bruņa žiguli. Ietves malā darbojās sētnieks, kurš stīvējās ar milzīgu, grabošu atkritumu tvertni. Harolds novietoja savu mašīnu desmit metrus tālāk, pasveicināja sētnieku un redzēja, ka dzeltenā līnija uz betona apmales patiešām kādreiz bijusi, taču tagad tik ļoti izbalējusi, ka pat ar piespiešanos to nevarētu saskatīt.

Savukārt dzīvoklī varēja vērot skatu, kādu Harolds jau bija gaidījis. Docents, plaši izlaidies viņa gultā, šņāca, bet Brunis kā klusējoša Būdas statuja sēdēja pie virtuves galda, blenza uz tukšo brendija pudeli, likās, kaut ko klusiņām buldurēja zem deguna.

Harolds uzlika galdā sešas alus pudeles un vienu atkorķēja, bet Brunis pārmetoši paraudzījās uz viņu, taču neko neteica.

Nevari iemigt? - Harolds jautāja. Brunis klusēja. Ē, kas ir ar tevi? - Harolds neatlaidās.

Brunis apsārtušajām acīm nopētīja alus pudeles, ne vārda neteicis, pastiepās, paņēma atkorķēto un tāpat no kakliņa lēnām iežļurgāja malciņu.

- Brūni, nu tiešām - aizej nosnaudies, - Harolds teica. Brunis izskatījās pavisam jocīgs. Vai būs jau tiktāl pielacies, ka nevienu vairs nepazīst?

Netrenkā mani, - beidzot viņš pavisam mierīgi ierunājās.

Tici man, tev paliks labāk.

Liecies mierā... Man jābrauc mājās. Nevar tikai dzert un dzert...

Tā nav slikta doma, taču... Šitāds tu galīgi nekur nevari braukt, -Harolds teica. Šitāds? - Brunis pārjautāja. - Eh.... Ko tu vispār saproti? - Viņš izteiksmīgi atmeta ar roku. Harolds satrūkās. Tā viņam bīstama stadija. Harolds nolēma gluži ar varu iedabūt Brūni gultā.

Es taču esmu mēsls, vairāk nekas, - Brunis turpināja.

Nerunā nu galīgās muļķības! - Harolds viņu kušināja.

- Galīgs un absolūts, - Brunis izlikās nedzirdam Haroldu. - Nu pasaki man - kāpēc es te sēžu? Sēžu un gaidu, kamēr tu atkal kaut ko ieliesi?

Jāatzīst, ka tādu Harolds vēl nebija draugu redzējis. Vēl pagājušajā nedēļā pie baseina viņš izskatījās tīri normāls. Nē, nedrīkst ļaut ieslīgt tādā apātijā, Harolds nodomāja. Viņš ielēja glāzē alu sev un izdzēra to. Brunis pastiepa roku un arī paņēma pudeli. Tad nolika to atpakaļ, it kā būtu sakaunējies par to, ka tik brutāli dzer tieši no pudeles, paņēma citu un stiepās pēc vēl vienas. Ar ietrenētu kustību centās alus pudeli atkorķēt, aizāķējot vienu aiz otra divu pudeļu cieši aizdarītos korķīšus, taču Harolds jau uzreiz pamanīja, ka nekas viņam no tā neiznāks. Kustības bija tik gausas un neveiklas, ka pietrūka dukas.

Vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu bezcerīgo kustību, Brunis mierā nelikās tikmēr, kamēr Harolds pēc iespējas saudzīgāk izņēma abas pudeles viņam no rokām un, aši atrāvis vienu vaļā, pasniedza to Brunim. Viņš pēkšņi negribēja to ņemt, saguma, novērsa acis, un Harolds pamanīja, ka draugs raud. Tad Brunis, burtiski, nebalsī ierēcās: - Harold, tas ir vienkārši neizturami! Tu saproti? Es arī visu laiku domāju, ka esmu stiprāks, taču tagad jūtu, ka tāds neesmu. Es nevaru, es nevaru un nevaru! Nevaru vairs tā. Drausmīgi! Nevaru iedomāties tās vientulības naktis savās četrās sienās. Ak Dievs, ko es esmu izdarījis? Nu kāpēc tas viss notika ar mani?... Harold, to tu gan liec aiz auss - nekad nešķiries. Lai cik arī sūdīgi ietu, lai kurš arī tur patiesībā būtu vainīgs, bet... Dzirdi, nekad!... Es domāju, ka izturēšu, bet, redzi, neizturēju. Tas ir tik stulbi... Vientulība...

Harolds tomēr pastiepa roku un uzlika Brunim uz pleca. Krīzes moments bija pāri. Droši vien palīdzēja ilgi sevī nēsātās sāpes izsa​cīšana vārdos.

Tu esi pārliecināts, ka neko vairs nevar darīt? - Harolds uzma​nīgi jautāja. Brunis šņaukājās un centās saprast, ko Harolds gribējis pateikt. - Nu, es domāju tā - varbūt pacenties... Mēģini satikties, aprunāties, varbūt izdodas.

Katru dienu taču... Gandrīz katru dienu mēs viens otram paejam garām... Tur jau tas suns aprakts. Ja es būtu uzreiz aizvācies projām, tad būtu savādāk. Bet tagad - gandrīz katru dienu - gribi vai negribi.

Varbūt tieši tāpēc, - Harolds turpināja. Viņš nezināja, kādu padomu dot. Līdz šim viņi gan bija par to runājuši, taču vienmēr Brunis ātri noskurinājās un centās no tādām sarunām izvairīties, tāpēc Haroldam allaž likās, pilnīgi pietiek - formāli paziņo, ka saprot Brūni, un tad viņi spēji pāriet uz priecīgākām

tēmām. Sirdī Harolds draugu saprata, taču nebija iedomājies, cik viņam tas viss ir smagi.

- Nē, - Brunis klusiņām šņukstēja. - Tur viss ir cauri. Uz mūžīgiem laikiem. Viņa jau ir apprecējusies ar to... Sīkais arī jau ir. Nē, nē. Viņa arī redz un dzird, kā es dzīvoju. To nevar noslēpt, tik mazs miestiņš.

Es taču neesmu kļuvis ne par matu labāks. Gluži otrādi...

Haroldam ienāca prātā kāda varbūt ne pārāk laba ideja, taču viņš nolēma to izspēlēt.

Varbūt tu gribi, lai es pamēģinu? Uz mani jau viņai nav ļauns prāts, - viņš teica. Brunis slaucīja ar delnu acis.

Nē, - viņš lēnām un stiepti teica. - Nevajag, Harold. Reizēm man šķiet, ka tu visu labi saproti, bet reizēm... Es taču teicu, ka tur vairs neko nevar darīt... Un citas... Nē, tas ir bleķis... Kāds es tomēr biju idiots!

Bet kā tu pats domā - ko tev vajadzētu? - Harolds jautāja.

Nezinu. Jāvācas no turienes prom.

Es tev palīdzēšu.

-Jā, palīdzēsi... Uz kurieni? - Viņš vairs neelsoja. - Kur tad es likšos? Domā, ka ar manu profesiju tas ir tik viegli izdarāms?

- Tev taču ir dzīvoklis un zeme. Samaini.

- Nu tu runā ar mani kā ar bērnu, - viņš teica. - Domā, man pašam tas nav ienācis prātā? Bet kam gan vajadzīgs dzīvoklis čuhņā?

- Nu es nezinu - pārdod vai iznomā...

- Es tev saku: tāds nevienam nav vajadzīgs. Tu spēj to saprast? Tu saproti, kāds patiesībā ir cilvēku stāvoklis laukos? Es vēl neesmu tas trakākais gadījums, - Brunis teica.

- Sludinājums...

Nu beidz! Es taču to visu esmu izmēģinājis. Tagad, kad kaut kas veidojās ar Katrīnu, sāka likties, varbūt varēšu pārvākties uz Rīgu, bet...

Nu? Kas par bet? - Harolds uztvēra šo stīgu. Paldies Dievam, Bruņa histērijas lielākais posms bija garām.

Nekas tur nebūs. Saproti, nejūtos tur kā mājās. Nesanāk. Pārāk caurspīdīgs aprēķins. Gan mans, gan viņas, abi to jūtam. Stulbs ve​cums... Kāda jaunāka ja trāpītos...

- Bet es tomēr nesaprotu - kāpēc tu nevari tikt vaļā no savas iedzīves? Pārdod visu uz velna paraušanu un pārvācies uz Rīgu viens pats. Atradīsim tev te darbu! Es pats ko izdomāšu. Nāksi kaut vai vienā barā ar mani un Borisu. Mums jau šad un tad gadās arī mērniecības darbiņi. Nu? - Šad un tad, kaut kādi tur tādi... Nu pagalam es esmu, pagalam!

- Nē, pagaidi, es nedomāju tā! Ak tu dieviņ tētīt! Es domāju, palīdzēšu tev, kā nu varēšu. Atradīsim lētu un normālu dzīvokli. Mašīna tev ir, varēsi veikt darbiņus arī ārpus Rīgas. Vai ne?

Brunis skumīgi papurināja galvu. Neapšaubāmi viņš daudz vairāk domājis par visādiem variantiem, taču skaidrs, ka viņu spiež pie grīdas tieši šī bezcerīgā perspektīva.

- Kam tas viss? - viņš teica. - Kad vēl bija kolhoza laiki, tad mums tur dzīve kūsāja. Bet tagad...

Tagad tur ir tāda pamestība. Es varētu desmit dzīvokļos ievākties, ja gribētu, tie bariem vien stāv tukši.

Brūk kopā. Savulaik uzcēla ar pompu, un cilvēki arī bija. Bet tagad... Eh, galīgā dimbā. - Viņš rātni pastiepās pēc atkorķētās alus pudeles un ierāva malciņu. - Es galīgi neesmu piemērots jaunajai dzīvei.

Saproti, ko es domāju? Ja vēl būtu ģimene, tad būtu savādāk. Tagad vienkārši neredzu savu vietu. Viens vakars, otrs vakars - grāmata, avīze, televizors, paļurkstēt pa telefonu, brīvdienās kaut kur aizbraukt, bet tad atkal uznāk melnie. Atnāk Docents, un liekas, ka tikai pālī viss aizmirsīsies. Tu taču redzi, kas ar mani notiek, kad nokožu trīs vai četras dienas?

Harolds klusēja, bija tikai jāpiekrīt. Haroldam nāca prātā reizēm viņa paša kā pa jokam domāta draudzīgi ironiska, bet tomēr augstprātīga izturēšanās vai izrunāšanās, visas it kā nekaitīgās piezīmes par lauku veci un tamlīdzīgi, tagad vajadzēja iekost mēlē. Izrādās, ka tieši tas Brunim ir sāpīgākais punkts.

Viņš parasti tikai pasmaidīja, taču noteikti norija rūgtu kamolu. Un tagad par tādu kā vieglu ieradumu kļuvusī doma - tiklīdz Brunim nāk virsū šis slābanais noskaņojums, tad Haroldam kā gudram tētim jāsāk runāt par ko citu un Brunim viss pāries - tas viss ir bijis tik stulbi!

Taču Harolds saprata, ka vienalga tā nevar kluknēt smacīgā virtuvē. Jāveic kāda praktiska darbība.

Vairāk Bruņa dēļ, bet Haroldam pašam arī tas būtu nepieciešams. Sākšu vēl žūpot līdzi, viņš nodomāja.

Lai arī pats viņš to pārdzīvo, taču tas neapšaubāmi ir viens no ārstēšanās līdzekļiem - sēdēt ar draugu un skumt pie glāzes. Nebūt ne pats efektīvākais, bet tomēr līdzeklis. Harolds tvarstīja domas un meklēja ko saprātīgu. Kaut kas man vēl bija jāizdara? Ko es gribēju vēl šorīt paspēt?... Nu jā - foksīša bēres.

Brūni, tagad celsimies kājās un iesim, - Harolds teica.

Kur? Kur tu atkal gribi mani aizvilkt?

Noraksim foksīti, - teica Harolds.

Brunis beidzot pavērās Haroldā un piekrītoši pamāja.

-Jā, tas arī jāizdara, - viņš teica. - Viņš man reiz iekoda. Atceries, toreiz pie ezera, kad spēlējām ar puikām futbolu?

-Jā, jā, kā tad - atceros! - Harolds iesaucās. - Mazais ķēms kaut ko savā galviņā bija iedomājies un nepareizi sapratis. Tiklīdz tu sīkajiem ņēmi nost bumbu, tā viņš to uzskatīja par agresiju un metās mazos aizsargāt. Atceros, ka tev vēl ilgi pēc tam bija nāvīgākais zilums uz ciskas.

- Kas nu par cisku... - Brunis bija atkal kā cilvēks. - Gandrīz pautos trāpīja.

- Pareizi, es tagad arī atceros.

Harolds paņēma no balkona nelaimīgo maisiņu un rūpīgi iebāza to kādā citā. Pēkšņi likās, tie neģēļi varētu viņus no kaut kurienes novērot, un tāpēc negribējās iepriecēt viņu melnās dvēseles, staigājot ar pazīstamo maisiņu rokā. Sirds sažņaudzās. Brunis teica, ka mašīnā viņam ir lāpsta, abi ar liftu brauca lejā.

Viņi iegāja aiz mājas augošajā bērzu birzī, un Harolds sāka mek​lēt vietiņu.

Tev ir kaut kāda pieredze dzīvnieciņu apglabāšanā? - Harolds jautāja.

To tu man kā medniekam jautā? - Brunis pārjautāja. Harolds tikai tagad ievēroja, ka Brunis apbrīnojami labi turas uz kājām. Docents jau sen pagalam, aplam nesakrīt viņiem tie ritmi.

- Cik dziļi jārok? - Harolds vēlreiz jautāja.

Dod, es izrakšu, - Brunis teica, ar acīm jautājot, kur Harolds nolūkojis. Harolds savukārt nevarēja izšķirties.

Pie grāvja nevajadzētu, - Brunis prātoja. - Paņemsim tepat, aiz tās ozolu audzītes. - Harolds piekrītoši pamāja ar galvu. Patiešām normāls kapu kalniņš. Kamēr Brunis raka, Harolds apstaigāja tuvējos krūmus un meklēja sakaltušus koka gabalus, no kuriem izveidot krustiņu. Sameklējis viņš tos aptēsa ar nazi un iegrieza katram apmēram pa vidu nelielas gropes, tad tās salika kopā un stingri nosēja ar striķi, kuru bija paņēmuši no Bruņa mašīnas bagāžas no​dalījuma.

Bedre bija apmēram nepilnu metru dziļa, šaura un vēsa. Harolds tomēr atļāvās vēlreiz pavērt vaļā maisiņu un pēdējo reizi palūkoties uz foksīša galvu. Izsprāga vesels mušu mākonis, un Harolds instinktīvi atrāvās un aizturēja elpu. Likās, būtu jau arī nelabi jāsmako. Tūlīt viņš par to sakaunējās, taču nu gan nevaldāmi nāca virsū rau-diens. Valdies! Tikai tagad prātā ienāca jautājums - kur tad pats ķermenis?

Valdies! Un Harolds spēji piespiedās atcerēties visādus brašus atgadījumus no savas dzīves. Tūlīt prātā ienāca vakardienas kautiņš, arī tas, kā foksītis bija norijis lielo desas gabalu, tad viņa pirmā diena mājā, kad atveda pavisam nelielu kamoliņu, turpat bija arī pirmā peļķe un nāvīga smilkstēšana, kad Harolds bakstīja tajā melno purna galiņu, un pēc tam mazā suņuka slēpšanās no Harolda, tiklīdz viņš parādījās un arī pēc visām neskaitāmajām nākamajām piečurāšanas reizēm... Tas līdzēja. Bimbulis norima. Harolds rūpīgi aizlocīja maisiņa galu un ievietoja to kapā. Harolds ar Brūni saskatījās, un Brunis pasniedza lāpstu ar smiltīm, Harolds uzmeta trīs saujiņas, tad Brunis sāka rakt bedrīti ciet. Tas bija pietiekami ātrs darbiņš. Turpat viņi arī izveidoja nelielu kopiņu, un Harolds tajā iesprauda krustiņu. Emma neko nedrīkst

zināt. Dēls droši vien arī. Pats gan te reizēm atstaigās.Viņi brītiņu pastāvēja un tad apsēdās mitrajā sūnā.

Brunis palūdza cigareti, un viņi klusējot smēķēja. Haroldam pa galvu jaucās domas - gan par foksi, gan par Brūni. Savā ziņā tas pat ir labi, ka tagad jādomā par visu ko reizē, tas palīdz aizdzīt bezgalīgo smeldzi. Bēres taču nekad nav patīkama procedūra.

Pēc brītiņa viņi gāja prom. Brunis vēl uzkavējās pie savas mašīnas, ielika atpakaļ lāpstu un kaut ko kārtoja bagāžas nodalījumā. Laikam maskē bisi, Harolds nodomāja. Viņš vēroja Bruņa kustības, šķita, tajās tomēr slēpjas kas pietiekami vīrišķīgi noteikts un saprātīgs, lai atļautos cerēt, ka ar Brūni viss būs kārtībā. Pāries noteikti. Viņam tikai jātiek laukā no šīs melnās bedres. Nākamnedēļ pat noīrēšu viņam dzīvoklīti un ar varu pārvedīšu uz Rīgu. Turpat arī apjautāšos viņam par darbu. Sākumā lai pastrādā vienalga ko, bet tad jau apskatīsimies. Varbūt ar blondo dāmu viss vēl nokārtosies. Cilvēks pie cilvēka ātri pierod.

Brunis kārtojās un šķita aizmirsis Haroldu. Bet pēkšņi caur padusi viltīgi palūrēja, nošņaukājās un uzsauca: - Ko tu tā pēti mani?

Harolds piegāja viņam tuvāk, negribēdams klaigāt pa visu ra​jonu.

Es skatos, ka tev tomēr ir velnišķīgs organisms, - Harolds teica. - Es jau par savu nesūdzos, lai gan tam nācies izbaudīt krietni mazāk visādu draņķu, taču tavējais tomēr ir apbrīnas vērts.

Tu domā to tizlošanos ap izlietni? - Brunis pa pusei bažīgi pārjautāja, taču balsī nebija ne kripatiņas no nožēlas vai kauna. īsti jau atcerēties viņam to negribējās, taču - kas bijis, bijis.

Nē, nepavisam. Es domāju, pie izlietnes tu biji gluži vai nāves parādnieks, taču tagad - nav pagājusi ne pusstunda - man jau lie​kas, tu atkal esi gatavs visiem iespējamajiem piedzīvojumiem.

Hm. Piedzīvojumi, - Brunis paraudzījās tālumā. - Nē, nu gan pietiks. Pabeigsim tavas lietiņas, pārbraukšu mājās, sakārtošu darba lietas, aizbraukšu ar večiem medībās, satikšos ar dēlu... Skatos, ka mašīna arī vienreiz jāiztīra... Zini, laikam sitīšu to gaisā.

- Beidzot!

-Jā, beidzot, - Brunis runāja tālāk. - Mēs ar Katrīnu te nesen apspriedāmies un sapratām, ka, saliekot savus resursiņus kopā, varētu atļauties kādu respektējamāku autiņu.

- Ak šitā? Tad zināms unisons jums ar Katrīnu tomēr sanāk? -Harolds pat centās tēlot izbrīnu.

- Nu... Ir jau, ir, bet - es teicu... Nav tik vienkārši. Katrā ziņā jauna autiņa iegādei mēs jau gandrīz esam vienojušies kopīgai dziesmai.

- Esi to jau nolūkojis? - Harolds jautāja.

- Gandrīz. Man ir tāds paziņa, kurš dzen autiņus no Vācijas, viņš man piesolīja atvest, ko vien vēlos, ja tikai iepriekš pateikšu savu iespēju robežas.

- Neko nopietnu tu par savu žigulīti nedabūsi. - Harolds nopētīja aprunājamo objektu. - Piedod, ja vari, bet tāda nu ir tā realitāte.

- Tik traki nav, - Brunis iebilda. - Vajadzētu iznākt, ka jāpieliek klāt pavisam nedaudz. Šaubos, - Harolds nepiekrita. Ko tad Brunis iedomājies pirkt: varbūt kādu piecdesmito gadu šosej spoku?

Nē, nē, patiesi nav nemaz tik traki. Es jau esmu izmetis pāris zondes. Tikai šitā vispirms jāiztīra.

Zini, kā mēdz nokrauties cilvēks pēc medībām? Vienmēr pats sev apsolos, ka nākamajā dienā visu iztīrīšu, bet allaž piemirstas.

Harolds piekrītoši pamāja. Šitādas runas jau patīkami klausīties, būs pārgājis. Bet nu gan nedrīkst viņam ne pilītes piedāvāt. Ja pats prasīs, cita lieta.

- Zini, lūdzu, neizvēlies nekādu parasto sūdu, - Harolds pēkšņā jūtu uzplūdā teica. - Ja jums ar Katrīnu tur pietrūks, tad es palīdzēšu. Vari ar to rēķināties. - Harolds runāja tā, it kā pašam nebūtu nekādu problēmu, tā domāja un arī gribēja Brunim pateikt. - Ja būs tā, ka tev vajadzēs, bet man tajā brīdī būs kādas ķibeles, tad vien​alga kaut kur to visu sakasīšu. Patiešām - vari par to būt drošs!

Brunis novērsa skatienu un teica: Paldies. Es padomāšu. Bet laikam jau neko nevajadzēs. Ja nu vienīgi kādu bišķīti pēc tam, jo nevar zināt, kas tādam pavecam vāģim iekšā. Droši vien pāris simtiņu vajadzēs iztērēt apkopei, lai varētu laist bez bēdām.

Bez bēdām tu nelaidīsi nekad, - Harolds teica. - Es jau savam ari lieku iekšā simtiem vien, lai gan vizuāli tas izskatās ļoti labi. Bet (āda nu ir nabaga ļaužu sūtība, vai ne? - Beigās Harolds mēģināja pat smaidīt, lai gan šī atskārsme pēkšņi arī viņam uzdzina neizpro-tamas skumjas un pat tādu iekšēju drebuli: patiešām, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam? Kāpēc mēs dzīvojam tik pagāniski sūdīgi? Un tad vēl uzrodas kādi noziedzīgi idioti...

Nekas. Es tam esmu gatavs, - Brunis apņēmīgi teica, un Harolds atkal atpazina savu veco Brūni, to omulīgo, prātīgo un mūžam izpalīdzīgo lauku veci, kurš nekad nav raudājis virtuvē pie galda un nekad nav teicis, ka viņš patiesībā ir mēsls. Tagad no viņa staroja milzīga apņēmība un nelokāma pārliecība, ka viņš atkal izdarīs visu, kā ir ieplānojis, un nekas viņu no šīs takas nenovirzīs. - Zini, par pārvākšanos uz Rīgu tas arī laikam bija tikai tāds acumirkļa vājums. Man tomēr tur ir zeme...

Pareizi, - Harolds sparīgi piekrita, taču tūlīt pat atcerējās savas domas. Sazin velns, cik ilgam brīdim viņam pietiks šīs apņēmības? Parīt ievelsies atkal kāds Docents ar polšu azotē, un - ardievu visas labās domiņas. Harolds noskurinājās. - Padomā tomēr labi.

Domāšu jau, domāšu. Taču, redzi, man nav jādomā tikai par sevi vien. Es nerunāju par Katrīnu, bet par dēlu. Tāpat es viņam pusi jau​nības esmu sagandējis un zinu, ka to kompensēt nekad un nekādi nespēšu, taču vismaz kaut ko sakarīgu aiz sevis atstāt taču man vajag, vai ne?

Harolds neatbildēja. Pēkšņi viņš jutās neomulīgi. Runā gluži kā uz miršanu, tiešām! Harolds nespēja pieiet Brunim klāt un tā paš-puiciski uzsist uz pleca. Pārāk nu nopietni tas viss te veidojas. Un Harolds atcerējās, ar kādām acīm uz viņu raudzījās paša dēls, kad Harolds viņam teica - laikam neko īpašu vairs nedarīšot, lai notvertu un sodītu tos bandītus. Tur noteikti bija kaut kas no slēpta nicinājuma. Un - vai gan arī pats savulaik bieži vien nebija tā iešķībi raudzījies uz savu tēvu, kad jutās viņā par kaut ko vīlies? Cik bieži šādus skatienus izcietis Brunis?

- Es domāju, mēs ar dēlu vēl labu labās lietiņas paveiksim. Viņš man ir padevies, - piebilda Brunis.

- Kaut kas prātīgs viņam ir jāat​stāj, lai negāna mani visu atlikušo mūžu.

Harolds neko labāku nespēja izdomāt kā vien pateikt: - Lai tev veicas!

Brunis domīgi lūkojās uz Haroldu, taču vairs neko neteica. Viņš savu domu bija izdomājis. Aizcirta bagāžas nodalījuma pārsegu un aizslēdza durvis.

Citu suni gādāsi? - Brunis jautāja.

Nezinu. Vēl neesmu par to domājis, - Harolds atbildēja.

Ja sadomāsi, tad pasaki. Šajā jomā man arī ir šādas tādas pazīšanās.

Bet paklau! - Harolds pēkšņi apķērās. - Tev pašam vajadzīgs suns. Tu taču esi mednieks, johaidī!

Brunis pavīpsnāja.

- Mednieki ir dažādi.

Viņi atgriezās dzīvoklī, un Harolds gāja modināt Docentu, kurš nekaunīgi ar visām drēbēm bija aizlūzis neuzklātajā Harolda laulības gultā. Tā noteikti jāsaklāj. Varbūt tomēr arī pašam jānosnaužas vismaz kāda stundiņa. Bet Brunis kautrīgi palūdza atļauju ieiet vannā. Harolds nopriecājās, jo saprata, ka pēc pāris stundām atkal ieraudzīs Brūni smaidīgu un aizkustinoši saposušos kā vakar, kad viņi ar Docentu te ieradās.

12. nodaļa Nosnausties tā arī nesanāca, pirmkārt jau Docents nemitīgi trokšņoja, vispirms viens pats virtuvē

grabinādams alus pudeles, bet pēc tam ilgi ķircinādamies ar Brūni. Abi ņēmās kā mīlnieki, kuriem liegts satikties. Docents centās Brūni kaitināt, bet Brunis atbildēja savā miermīlīgajā tonī. Harolds novērtēja, ka viņi savā starpā runā pavisam citādi nekā ar viņu un arī runu saturs bija citāds.

Vēl pēc mirklīša atdzīvojās telefons. Pēkšņi cits pēc cita zvanīja vairāki dēla draugi, īpaši neatlaidīga bija kāda slepena draudzene, kura neapmierinājās ar atbildi, ka dēls būs sazvanāms tikai pēc vairākām dienām, un turpināja zvanīt vairākas reizes, acīmredzot domādama, ka nīgrais tētuks mānās.

Meitēns zvanīja un neko nerunāja, jo droši vien uzskatīja tā - var gadīties, kādā brīdī klausuli tomēr paceļ pats meklējamais. Bet pēc tam zvanīja arī Emmas draudzenes, kuras nezināja par Prāgas ceļojumu.

Cenzdamies iemigt, Harolds ar dīvainu satraukumu visu laiku gaidīja Zigmunda zvanu. Viņa rosīšanās atstāja tik solīdu un nopietnu iespaidu, it kā gatavotos okupēt kaimiņvalsti. Bet Harolds nevarēja noslēpt sev, ka viņam tomēr patīk Zigmunda noteiktība. Ļoti, ļoti patīk.

Nācās noklausīties arī visnotaļ impozantu Docenta stāstu, viņi laikam domāja, ka Harolds nedzirdēs.

Kad Brunis bija iznācis no vannas un abi atkal apmetās virtuvē, tukšodami alus pārpalikumus, Docents visnotaļ detalizēti izstāstīja iepriekšējās nakts piedzīvo​jumu Zolitūdes bārā. Smieklus valdīdams, Harolds uzzināja ārkārtīgi daudz jauna. Ne jau par Docenta rīcībām, kā to varētu iedomāties, bet tieši par Harolda varoņdarbiem. Docenta versijā sanāca, ka tur bijis nevis viens, bet trīs būdīgi tēvaiņi, kas visi laiduši ļekas vaļā, kā visas bāra meičas lipušas Haroldam pēc tam klāt, bet viņš ar varu tās atstūmis malā, visbeidzot, kā visa bāra publika, protama lieta, dziedājusi slavas dziesmas un sarīkojusi gluži vai salūtu ar šampanieša pudeļu atkorķēšanu. Bet visjautrākais bija Docenta stāstījuma noslēgums. Viņa secinājums bija nepārprotams - tas tavs Harolds nav normāls. Bruņa piebildi Harolds nesadzirdēja.

Harolds nesaprata, ko īsti domāt. Pilnīgi iespējams, ka Docentam ir taisnība. Vismaz pēdējā laikā viņš noteikti neuzvedas kā nor​māls cilvēks.

Vienubrīd Haroldam šķita, ka tomēr spēs iesnausties, taču tajā mirklī, kad viņš jau laidās saldā nomiedzī, iezvanījās telefons un klausulē atskanēja Zigmunda stingrā balss.

- Galvenajos vilcienos viss kārtībā, - viņš stāstīja. - Taču būs sarežģījumi ar tavu norādīto vietu. Tur šodien kaut kādi vecīši strādā.

Laris, Harolds nodomāja. Kas viņam tur šodien darāms?

- Pavisam nekaitīgs radījums, - Harolds teica. - Turklāt viņš jau arī gandrīz visu zina.

- Vecais, ja vien iespējams, lūdzu, sašaurini informēto personu loku, - Zigmunds teica. - Pacenties gan. Es pats izkulšos vienmēr, taču mani māc bažas par citiem.

- Bet Laris patiešām... - Harolds neizteica līdz galam. - Nu labi, ko tad liksim vietā? Bet pagaidi!

Viņš jau pirms tumsas tīsies prom.

- Tas nekrīt svarā. Mēs varam tur ierasties arī pa gaismu. Saproti, ar tādu kravu pat ar legālu mašīnu pārāk ilgi nevaru vizināties pa ceļiem. Personiskie papīri visi būs kārtībā, bet, kas apliecinātu kravas legalitāti, tādu man nebūs. Un, ja mēs aizlaižam tur, bet tavs strādnieks vēl raujas, tad es neriskēšu lādēt laukā.

Harolds domāja. Nekas skaists nenāca prātā. Ej nu tagad atrodi kādas katakombas, vecu lidlauku vai pamestas ražotnes gigantiskās telpas ar visādiem konveijeriem, kāķiem, tvaika caurulēm un ugunsbedrēm.

Tavi mazie draugi jau ir pamodušies, - Zigmunds teica.

Ak tā? Kā tu to zini? - Harolds jutās maķenīt pārsteigts.

Mēs jau strādājam.

Tas nozīmē, ka jūs jau zināt, kurā šūnā viņi mīt? - Velns, vai kaut ko neesmu pareizi sapratis? Es mierīgi ļaujos paģiru nomiedzim, bet šie, raugi, jau strādā!

-Jā.

Normāli... Un sētnieks? - Harolds pēkšņi nenocietās.

Aizgāja pēc krāsām.

Tiešām?

Nē, es jokoju, - Zigmunds iesmējās. - Tur mēs izdomājām ko citu. Būs divas mašīnas. Bet tomēr svarīgāka tagad ir vieta. Ja tev nav nekas labs padomā, tad mēs domāsim paši. Tikai tas var ievilkties.

Var sanākt tā, ka mēs operāciju atliekam uz citu dienu. Šī ideja Haroldam nepatika. Gribējās ātrāk ar visu tikt galā. Visam jānotiek jau šodien pat.

- Zini, vispār jau man ir viena doma, - Harolds teica. - Tiesa gan, tur es neesmu galvenais saimnieks.

- Un viņš izstāstīja par Berģu objektu. Zigmundam tas patika, jo atradās tuvāk nekā Harolda vasarnīcas jaunbūve. Taču ir viens liels mīnuss - saimnieks var prasties jebkurā mirklī, un tas ir vēl bīstamāk nekā Lara klātbūtne. Harolds tomēr centās iestāstīt, ka Laris ir visnotaļ drošs un uzticams, taču kaut kas Zigmundam nebija paticis jau no sākta gala, un viņš ietiepās.

- Manējie bija aizbraukuši uz taviem īpašumiem, taču nedabūjām pat ieiet iekšā un aplūkot, Zigmunds stāstīja. - Tagad kādu mirklīti pagaidi, es drīz zvanīšu... Klausies - vai tur elektrība ir?

Protams. Vēl pagājušajā rudenī ievilku. Astoņdesmit seši lati.

Bet pagrabā?

- Man jau tur vispār nekā cita nav kā vien pārsegts pagrabs. Tieši iekšā es vēl vadus neesmu savilcis, jo pavasaros ūdens sakrājas līdz ceļiem, taču tā nebūs problēma, jo man ir vesels kabeļa ritulis. Ūdens līdz ceļiem?

Pavasarī, - Harolds paskaidroja. - Tagad tur ir sauss.

Labi, es tūlīt atzvanīšu.

Harolds atkal aizdomājās. Ir nu gan puisis safokusējis visu domāšanu uz vietu kā tādu. Uz... hm... nozieguma vietu. Nūja, tā tas sanāk. Neviens mums neuzkārs kaklā ordeņus par tādu liecības izspiešanas manieri. Taču Harolds saprata, ka ne viņam, ne arī Zigmundam tas nav galvenais. Ar bandītēnu atzīšanos visos viņu noziegumos, protams, šo to varēs pasākt. Piemēram, Harolds to bija iedomājies šādi: tā ir videokasete, kurā viņi viens pēc otra ierunā savas grēksūdzes un beigās nosauc savus vārdus un mājas adreses, un šo ierakstiņu viņš klusiņām piespēlēs tam pašam Regālijam. Lai viņš tur mani aizdomās. Lai tur vesels. Es vienalga neizpratnē grozīšu galvu. Neko nezinu - tā arī teikšu. Prasīšu pat parādīt. Viņš noteikti nerādīs. Es izteikšu skaļu sajūsmu par zēniem, kas tādu joku izspēlējuši, varbūt pat teikšu, ka patiesībā es arī tā izdarītu, un prasīšu, vai nepieciešamas arī jaunas liecības no manis un Bruņa. Patiešām, paskatīsimies, ko viņš tad teiks.

Harolds bija pat aizdomājies tiktāl, ka jau labi stādījās priekšā videokadru. Ak tu velns, tikai tagad viņš saprata, kāpēc Zigmunds apjautājās par elektrību! Pareizi, kā tad varēs tumšā pagrabā filmēt? Bet kadrs būs tāds: uz krēsla rātni sēž mazais noziedznieks, skatās tieši kamerā, fons pavisam neitrāls, o - būs jānostiepj aizmugurē kāds palags, lai nevar sazīmēt pamatu aprises! - nekādu apkārtējo trokšņu, nekādu jautājumu - tos mēs izmontēsim laukā -, milzīgs tuvplāns...

Zvanīja telefons. Zigmunds.

- Labi, pagaidām paliekam pie tavas jaunbūves varianta, - viņš teica. - Ja nu gadījumā tur ierodamies pa gaismu, tad būs kaut kā jāpiecieš tavs strādnieciņš. Tu brauksi turp, aprunāsies ar viņu pats. Nekas nav jāstāsta par mūsu lietiņām, bet pabrīdināsi, ka tieši šodien tev sāksies citi darbi un ka pēc mirklīša tur ieradīsies viena brigāde. Tagad saki man tā - kas tev tāds uzskatāms būtu jādara? Vislabākie būtu zemes darbi. Ir kādas bedres jārok?

Harolds apdomājās.

- Zini, akurāt rakšanas darbi iet uz beigām. Es pat lāgā nesaprotu, ko tur Laris varētu darīt. Droši vien pielīdzina aizraktās bedres.

- Okei. Raksim tās atkal vaļā un pēc tam ciet.

-Jā, nekas neparasts tas nebūtu, - Harolds teica. - Bet paskaidro man nedaudz tuvāk.

Parasta lieta, - Zigmunds skaidroja. - Nav izslēgts, ka mēs tur uzkavējamies ilgāku laiku, teiksim, varbūt pāris dienu. Tev taču nav kazemāti ar noslēdzamām durvīm, vai ne? Bet krava jāsargā. Saproti?

Nu, lūk, tad jārada iespaids, ka mēs visi tur atrodamies nor​mālā darbā.

Sapratu, - Harolds domīgi teica. - Vienīgi, redzi, visu to Laris savulaik izraka un aizraka viens pats.

Un kas tad ir? Viņš taču to nepaveica vienā dienā, vai ne? Ziema nāk virsū, tev jāsteidzas, tāpēc arī nolīgi kārtīgu brigādi. Viss ir normāli.

Bet tu tiešām domā, ka tas var ievilkties uz vairākām dienām?

Kāpēc gan ne? Ja šie nesāk uzreiz runāt?

Tu domā?

Kā rīkotos tu?

Harolds neatbildēja. Viņš patiešām nezināja, kā pats varētu rīkoties tādā situācijā.

Tā tas ir, - Zigmunds teica. - Jābūt gatavam uz visu.

Tu gribi teikt, ka tavējie, tagad laikam jāsaka - manējie strādnieki tur it kā paliks un it kā strādās arī pa nakti?

Tā sanāk.

- Naktis tagad ir vēsas, - Harolds teica. -Jā? Neesmu pamanījis.

Ir, ir, tici man. - Harolds nesaprata, vai Zigmunds runā nopietni vai ironizē.

Tas neko nenozīmē. - Šķita, ka Zigmunds domā pavisam par ko citu. Kaut ko atcerējās? - Uzcelsim telti... Nē, patiešām, tas būs pat labāk. Visi sapratīs, ka pie tevis notiek nopietna rosība. Sak, saimieks labi maksā, tāpēc var rauties arī pa nakti.

Kaimiņi nosūdzēs, un arodbiedrības iesūdzēs mani tiesā. -Harolds iesmējās.

Nedomāju gan. Mēs jau uzvedīsimies klusi un piesardzīgi. Harolds atkal domāja. Pēkšņi viņš atskārta ko pavisam negaidītu.

Klausies, bet vai tieši tas neradīs vieslielākās aizdomas?

Kam? - Zigmunds pārjautāja.

Kā lai tev pasaka? Pa telefonu...

Labi, - Zigmunds strauji mainīja toni. - Ar aizdomām jātiek galā jau priekšlaikus. Sarunāsim, ka tu tagad posies turp, bet es pa ceļam tevi pārtveršu, un tad visu izstāstīsi.

Kas jādara maniem džekiem? - Harolds jautāja, domādams par Brūni un Docentu.

- Pagaidām nekas.

- Tagad, kad jūs jau paši esat gandrīz vai visu noskaidrojuši, vai viņi vispār būs vajadzīgi?

-Ja vien vari, tad vēl brītiņu paturi. Man te ir pāris versiju, -Zigmunds teica. - Es preci pats vēl vaigā neesmu redzējis.

Es tev parādīšu.

Labi, bet vēl nelaid viņus prom.

Harolds gribēja teikt, ka labprāt laistu Brūni mājās un vispār - vislabprātāk tiktu vaļā no Docenta, pret kuru gan nebija nekādu būtisku iebildumu, taču noklusēja šīs savas pārdomas. Tas būtu pagarš stāsts.

-Jādomā, tu pats arī labi saproti, ka mēs nedrīkstam kļūdīties, -teica Zigmunds. - Ja paņemsim pie dziesmas nepareizos, tad gan varam gaidīt ziepes. Es esmu pilnībā pārliecināts, ka īstie paši neskries sūdzēties, bet nevainīgs cilvēks to darīs, nekavējoties ne mirkli.

Harolds piekrita, taču pēkšņi nožēloja, ka šajā padarīšanā iesaistījis Brūni. Un mācās virsū vājuma brīdis. Vai vajadzēja ar visu to nodarboties? Vai tiešām izdosies viņus tiktāl iebaidīt, lai viņi uz visiem laikiem liktu mieru? Taču - puika piekauts, foksis beigts... Bet Brunim vajadzētu pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Vienalga kādi varētu būt viņa turpmākie pienākumi, pienāks vakars, un viņa organisms prasīs savu. Prāts to noliedz, taču organisms tādās reizēs mēdz būt stiprāks. Un Brunis ir tik slidenā noskaņojumā...

Harolds izstāstīja abiem saviem viesiem aptuveno turpmākās darbības plānu, kurā viņiem aizvien vēl ir pasīvu gaidītāju loma, viņi neko neiebilda. Brunis piedāvājās braukt līdzi, lai vismaz izkustētos, taču Harolds viņu atrunāja, teikdams, ka pa ceļam vēl šur un tur jāiegriežas paveikt ikdienas darbiņus,

tāpēc brīžiem viņam var sanākt bezjēdzīgi sēdēt mašīnā un gaidīt. Pārsteidza, ka ne Brunis, ne Docents neuzstāja, lai Harolds nopērk vēl kādu devu reibinošā nektāra vai vismaz lai atstāj viņiem kādu mazumiņu naudas. Vai nu pašiem bija kādas slepenas rezerves, vai viņi vienkārši to aizmirsuši, bet pats ar tādiem piedāvājumiem Harolds neuzbāzās.

Harolds ar Zigmundu satikās degvielas uzpildes stacijā tūlīt pie Rīgas robežas virzienā uz Pleskavas šoseju. Zigmunds ieradās ar savu ietilpīgo busiņu, un Harolds nojauta, ka aiz tonētajiem stikliem sēž vēl pāris cilvēku. Abi apsēdās uz plastmasas krēsliņiem zem zilganzaļas nojumes, kuru izraibināja kliedzoši firmas reklāmas uzraksti. Harolds atkal bija ieradies ātrāk un pasūtījis divas krūzītes tējas. Neticami, šajā plastmasas un gadījuma rakstura uzkožamo valstībā tēju pasniedza gaumīgās stikla krūzītēs.

Stāsti par savām bažām, - uzreiz teica Zigmunds. Harolds no​jauta, ka viņš visu laiku par to domājis.

Redzi, ja zēnu atzīšanās patiesi nonāks ieinteresētās rokās un sāksies izmeklēšana, tad es noteikti būšu viens no tiem, uz kuru kritīs aizdomas par šāda veida atzīšanās iegūšanu. Viss, kas būs redzams kadrā, vedinās domāt, ka tas noticis tieši tādā vietā, kāda ir manas vasarnīcas jaunbūve. Ja sāksies meklēšana, pietiks ar nejauša garāmgājēja vai vietējo cilvēku liecībām, ka, lūk, tādā un tādā laika posmā tur novērota tāda īpatnēja rosīšanās.

- Bet darbs taču būs padarīts!

Vienalga. Līdz šim tāda rosība pie manis ir notikusi tikai vienu reizi, proti, kad sabrauca ar ceļamkrāniem un traktoriem, liekot pamatu blokus. Parasti es tur čubinos vai nu viens pats, vai kopā ar palīgu.

Vienalga neredzu problēmu, - teica Zigmunds. - Pirmkārt, mēs varam tur nostrādāt arī kādu nedēļu vēl pēc visa. Tā kasete sen jau būs attiecīgajās rokās, un kāda izmeklēšana - ja tāda vispār būs -neko nedos. Ne tu tur stāvēsi fonā ar kaklā uzspraustu plāksnīti, uz kuras uzrakstīts tavs vārds, ne arī mēs tur atstāsim jelkādu zīmi, kas liecinātu, ka esam tur bijuši.

- Tu domā? - Harolds neticīgi pārjautāja.

- Es esmu pārliecināts, nekādas izmeklēšanas vispār nebūs. Pat tajā gadījumā, ja zēniņi sadomās pēc tam stāstīt pasaciņas. Tas tavs policijas ģenerālis - tu taču viņam grasies to kaseti atdot? - varbūt arī metīs greizus skatus uz tevi, taču šaubos, vai viņš tērēs laiku tādu muļķību noskaidrošanai. Un, teikšu tev atklāti, viņiem jau pašiem arī nebūt nav svešas visādas interesantas liecību iegūšanas manieres. Šitais vēl būs tikai tāds nieks. Nestandarta piegājiens, un vairāk nekas. Patiesībā viņi vienkārši sapratīs, ka ir strādājuši zinoši zēni, un tāpēc vien nav nozīmes meklēt pēdas, jo tādu vienkārši nav.

- Nu labi... - Harolds domāja, vai beidzot būs pierunāts. - Galu galā jau man ir vienalga. Tāpat nekas liels par to sanākt nevar. Nē, patiesi, neko jau nevarēs pierādīt... Tomēr, zini, iekšējs nemiers. Nevaru sevi pārliecināt.

Zigmunds klusēdams vērās tālumā, saspringti domājot, laikam darbojās profesionāļa zemapziņa.

Varbūt pat ir tā, ka viņš tagad pārbauda visādas teorijas un mēģina noskaidrot, kā ir tad, kad vienam no grupas dalībniekiem kas liekas nepareizi un viņš savas šaubas izsaka skaļi? Vai tad ir jāizmanto stingrais vārds vai minētās šaubas jāņem vērā? Laikam Harolds bija uzminējis, jo pēc brītiņa Zigmunds gandrīz vai nedzirdami teica: - Labi. Tu iesvēli šaubu dzirksti. Labi. Stāsti man, kur ir tas tavs Berģu objekts.

Harolds izstāstīja, bet beigās atkal piebilda: - Tas tev šķiet labāks?

- Tas nav tik puslīdz apdzīvojamā stadijā kā tavs, tāpēc saimnieka ierašanās ir maz iespējama. Viņš vispār mēdz tā darīt?

Grūti pateikt. - Harolds centās atcerēties. - Reizēm jau viņš tur atbrauc gan, iepriekš nepieteicies, tomēr viņš izskatās pēc tāda, kurš tā pa īstam atbrauks tikai tad, kad celtnieki iedos rokās pabeigtās mājas atslēgas. Viņš ir diezgan liela apmēra darījumu cilvēks.

Un kā tur ar elektrību?

Hm, jā... Betonmaisītājam izmantojam vienu trīsfāžu galu no kaimiņiem, - Harolds saminstinājās un skaļi domāja. - Bet laikam ir arī parastais gals... Jā, es tagad atceros! Strādnieki reizēm sev silda pusdienas uz elektriskās plītiņas.

Zigmunds šķita aizdomājies, taču beidzot it kā nokratīja kaut ko no sevis, iztaisnojās neērtajā plastmasas sēdeklī un teica stingrā balsī: Brauksim uz turieni. Manējie visu pārbaudīs un vajadzības gadījumā arī sagatavos. Jā... maķenīt par maz laika... - Zigmunds teica, taču nepabeidza savu sakāmo. Harolds nesaprata, ko viņš ar to domājis.

Viņš jau gribēja izteikt savas pirmā mirkļa šaubas, vai tieši šodien un uz karstām pēdām viss jādara, varbūt vērts pameklēt kādu drošāku vietiņu, taču saprata, ka nedrīkst izrādīt savu acumirkļa vājumu, kaut gan nebija pārliecināts, vai tieši to pašu tobrīd nepārdzīvo Zigmunds.

Uz turieni, jā. Brauksim turp. Jau no paša sākuma man kaut kā nepatika tava vasarnīca, - Zigmunds pārliecinoši piebilda.

Man neko nevarēs piesiet, vai ne? - Harolds pārjautāja, lai gan uzreiz saprata, ka tas ir izskanējis muļķīgi un Zigmunds droši vien nojauš viņa vājuma brīdi.

Vaicājoši nopētīdams Haroldu, taču nesteigdamies ar atbildi, Zigmunds parakņājās krekla priekškabatā, izņēma kārtējo proteīnu tableti, iemeta to mutē un norija, pat nepacenties uzdzert virsū kaut malciņu šķidruma. Tagad viņš izskatījās bezgala svešs.

Tikai tas jāsaprot arī visiem taviem džekiem, - piebilda Zigmunds. - Tu par sevi muļķības nestāstīsi, bet par viņiem neko nevar zināt.

Tu par mani stāstīsi, ja tevi noķers? - Harolds pēkšņi jautāja. Viņš jutās maķenīt saērcināts.

Nē! Kāpēc tu tā jautā?

Tāpēc, ka mani džeki arī nevienam neko nestāstīs!

- Ā, sapratu. Nu labi - piedod, ja vari. Zini, piesardzība... Mani ta allaž ir glābusi, un es to gribu iemācīt arī saviem vīriem... Bet, zini, tu vari būt pavisam drošs. Videokameru var visādi ieregulēt.

Uzliksim tai citu datumu. Uzliksim, teiksim, pagājušās ceturtdienas datumu. To vairs nevarēs ne ar nazi izdzēst, lai visi pēc tam stāsta, ko grib.

13. nodaļa Jau bija vēla pēcpusdiena, kad Harolds kārtējo reizi pa telefonu sazinājās ar Zigmundu, tikai tagad izjuzdams nopietnu nogurumu. Viņš ar nolūku nebrauca mājās gaidīt sarunu ar Zigmundu, lai tur nenolūstu, un pavadīja laiku, klaiņājot pa pilsētas centra parkiem. Nekur neapsēdas, jo nojauta, ka nupat var aizmigt pat uz nekrāsota soliņa. Viņš piezvanīja uz mājām un instruēja savus viesīšus, bet saprotamu komandu nodot nespēja, lai gan Brunis arī daudz netaujāja. Viņš taču ir mednieks un prot gaidīt slēpnī. Faktiski iepriekšējā vakarā viņš to spoži demonstrēja.

Zigmunds pa telefonu ziņoja, ka Berģu objekts tuvplānā viņam paticis labāk. Lai gan tur blakusmājas esot pat tuvāk nekā Harolda zemesgabalā, taču tās ir krietni vien ieaugušas krūmos un kokos, la pēc tur nevarēs sadzirdēt lieku troksnīti, ja tāds pēkšņi rastos.

Turklāt formāli darāmā tur krietni vairāk nekā pie Harolda. Nebūs jāķēmojas un jāpārrok reiz izrakņātā zeme.

Viņi nolēma pēc stundas satikties Zolitūdē pie tirgus. Zigmunds piebrauks ar divām mašīnām, un Harolds viņu gaidīs ar saviem palīgiem. Vēl aizvien Zigmunds nespēja pateikt, kāpēc viņam tomēr ir nepieciešama gan Bruņa, gan Docenta klātbūtne, taču joprojām teica, ka nevajagot viņus laist mājās.

Haroldam ienāca prātā doma, ka viņš vienkārši grib abus izmantot par viltus strādniekiem, lai pietaupītu savējos zēnus. Haroldā ierunājās būvdarbu vadītājs, kuram allaž jāuzmana tāmes izdevumi un jādomā, kā tos izdevīgāk samazināt vai vismaz nepārsniegt. Viņš nosprieda, ka par šādu pienākumu sadali viņi vēl

pastrīdēsies.

Izgājis no telefona būdiņas visnotaļ pārpildītajā vecpilsētas laukumiņā, Harolds ieskrēja krūtīs Voldemāram, kurš arī pirmajā mirklī viņu nepazina un pēc sadursmes bija gatavs vicināt dūres un aizstāvēt savas pilsoņa tiesības. Viņš izskatījās aizdomājies, un šķita, izcīna kādu svarīgu iekšējo dialogu ar nezināmu pretinieku. Atskārsme pāri abu sejām laikam atstaroja vienlaicīgi, taču pirmais ierunājās Voldemārs.

Veco zēn, kas ar tevi noticis? - viņš sauca. - Gluži vai pazīt nevar.

Kas par lietu? - Harolds pārjautāja, neapzināti pārvelkot plaukstu sejai.

Paskaties uz sevi spogulī! - Un Voldemārs teatrāli lūkojās apkārt pēc milzu trimo. - Tev pierei pāri plīvo uzraksts: es metu un ne jau pirmo dienu.

Harolds kļuva bažīgs. Vai tiešām izskats tik paģirains?

- Nav jau nekāds daudzdiennieks, - Harolds taisnojās. - Vienīgi tā pamazāk sanācis gulēt.

Voldemārs viltīgi nosmīnēja, it kā liekot saprast, ka patiesībā tā nav viņa darīšana, taču acīs vienalga spīdēja aizdomas. Viņš labi zināja, cik grūti ir Haroldu pierunāt tā spontāni ņemt un iedzert, tāpēc viņu interesēja, kas gan tāds noticis, ka Harolds izgājis uz tādas kara takas, kas atstāja sejā acumirklī pamanāmas pēdas.

Ko tu te vispār dari tādā... hm... neraksturīgā vietā? - viņš jautāja.

Neko daudz, - Harolds izvairīgi teica. - Zvanos. Bet ko tu? Šī nav arī tava iecienītākā vieta. Te vairāk tūristi un visādi biezie ar savām kundzēm promenādē.

-Jā, zini, jāieiet vienā bankā. Ā, vecais, bet tu jau esi lietas kursā. Pareizi! Atceries to fordiņu, ko es tev piedāvāju nopirkt? Harolds padomāja un uzreiz atcerējās, par ko runa.

- Bandītu daikts ar tumšajiem logiem?

-Jā, pareizi. Zini, kas ir noticis? Nospēra arī to, - Voldemārs teica un gluži vai sajūsmā noplātīja rokas, aizšķērsojot vai visu ielu. Garāmgājējiem tagad bija jāpieliec galvas, lai tiktu viņam garām.

Nāvīgi jauki, - Harolds teica. - Un kā tad nospēra? Pa taisno no bankas seifiem?

No kādiem seifiem? - Voldemārs gavilēja savā uzskrūvētajā stilā. - Seifos viņiem guļ tikai žīdu briljanti un miljoni. Autiņš glabājās vienā garāžā. Zini, nāku tagad no taisnošanās un domāju -paldies dieviņam, ka nepaspēju to pārvest pie sevis. Vienkārši vissirsnīgākais paldiesiņš tam mūsu dieviņam, goda vārds! Izspēra laukā tā, ka ne gailis, ne sardziņš neiedziedājās.

Arī tas ir iespējams? - Harolds ieinteresēts jautāja. -Jā, protams!... Kas tieši? Ko tu domā?

Ka nozog no bankas stāvvietas vai garāžas.

- Vecais - mierīgi! Zini, kā viņi izrīkojās? Nekad neiedomāsies. Nekādas vardarbības, nekādu trokšņu un mantas bojāšanas. Saproti, pietiek tikai nedauz izpētīt sargu ritmus, un viss notiek kā labākajās filmās. Tas fordiņš glabājās tādā garāžu kompleksā, kur pusei ir apjumtas garāžas, bet puse savus dzelžus glabā zem atklātas debess, taču visu apjož dūšīga sēta, ir milzīgi vārti, kas atveras automātiski, taču tikpat labi verami ar roku, ir suņi un viss pārējais. Taču sargi, saproties, ir parasti cilvēciņi. Dežurē pa divi, taču naktī... Ha, raugi, naktī ir nedaudz savādāk. Kamēr abi tup būdā un blenž viens uz otru, tikmēr neviens no viņiem neuzdrošinās ne uz mirkli iemigt, sargā, saproties, viens otru, jo nevar zināt, vai tas otrs no rīta tevi nenodos priekšniekam. Bet naktī ik pa brīdim ir jātaisa apgaita. Nu, lūk, tad viens paņem līdzi suni un iet apstaigāt visus tumšos un gaišos pakšus. Bet otrs ir nāvīgs viltnieks. Tas, kā tikai pirmais izgājis pa durtiņām laukā, liekas uz auss. Kamēr tas pirmais izstaigāsies, paies vismaz pusstunda, to tas otrais labi zina, jo pats tā bieži staigā, vai ne? Bet zaglis savukārt arī to labi zina un prot izmantot. Kā tikai tas pirmais noņem suni no vārtu ķēdes un nozūd aiz garāžām, tā zagļi sāk ausīties - kad otrs sāks krākt. Pēc piecām minūtēm krāc gan. Bet fordiņš, saproties, ar nolūku - lai allaž būtu sargiem acu priekšā - nolikts pašā dārgākajā vietā. Kā tu domā, kur? Jā, tieši pie būdiņas logiem gan, bet... uzreiz arī pie vārtiem. Zagļi noskaita vēlreiz līdz simts, tad mierīgi atstumj vārtus, aši atver autiņu, nezin kā to signalizāciju pārkož, vienā mierā un klusiņām izstumj laukā. Stumj un stumj vismaz kādus pārsimt metrus,

kamēr pazūd aiz līkuma. Tur iedarbina un slaidi aizlaiž. Tagad tu jautāsi, kas notiek tālāk? Tu teiksi, atnāk tas pirmais sargs, ierauga, ka fordiņš pazudis, ka otrais sargs guļ, tad nu sākas ļembasts un pakaļdzīšanās?

Vecais, nekā tamlīdzīga! Atnāk tas pirmais, piesien suni, redz, viss kārtībā, proti, vārti kā bija ciet, tā ir ciet, tad lēnītēm kāpj pa trepītēm augšā uz būdu, rauj vaļā čīkstošās durvis, bet otrs, guļošais, uzreiz augšā, spicē acis un ausis kā mūžīgais students un nemaz nerada aizdomas, ka gulējis. Pusstundiņa murgainajai naktij ir nokrāpta. Tad nu šie sēž un kluknē tālāk. Bet interesantākais notiek pēc tam. Tādā veidā abi sargi vēl vismaz trīs reizes dodas apgaitā un neko nepamana. Lielais troksnis sākas tikai ap astoņiem no rīta - ierodas cita sargu maiņa, un pirmais, ko saka jaunatnācējs, ir - ē, paskat, tad beidzot mums to bankas fordu aizveduši gan. Un tad nu visiem apakšlūpas, saproties, atkaras līdz pašai zemei un kļūst gluži netīras no dubļiem un smiltīm. Jauki, vai ne?

Un ko suns? Tas arī neko ne sajuta, ne sadzirdēja? - Harolds jautāja.

Suns? Suns bija līdzi sargam, tajā brīdī viņi abi atradās savus simt metrus tālu aiz garāžiņu labirinta.

Sunim vispār ir simt gadu. Reizēm tikai nervozi ierejas.

Foršais stāstiņš, - Harolds piebilda. - Tu esi pārliecināts, ka nav tie paši bandīti, kas ieķīlāja fordiņu bankā? Ē, tu tikpat gudrs kā visi! Es taču to nezinu. Bankā mēģināja šūt klāt bumbas arī man. Es paskaidroju, ka man nebūtu nozīmes to darīt tādā īpatnējā veidā. Man ir pieejamas fordiņa atslēgas, un ar tām rokā gan jau atrastu momentu, kā to aizdzīt vēl nemanāmāk un efektīvāk. Bet, vai tie paši bandīti vai citi, - to es patiesi nezinu. Visdrīzāk jau nav, jo viņiem ne tikai ir citas iespējas, kā tikt pie jauniem un labiem autiņiem, bet, tāpat kā man, ir fordiņa rezerves atslēgas. Tad kāpēc gan zagt savu mantu? Vai tev tomēr nešķiet, ka šāda aizdzīšana ir optimālākā? - Un Harolds ievēroja, ka Voldemāra acis iezibējās. - Nav īpaši jādežurē un jāizspiego sarga īpatnības un dzīvesveids, tikai jāiedraudzējas, jāatnes pāris polšiņu, jāuzdzīvo, lai būdai logi aizsvīst, pa to laiku kolēģi rātni ripina autiņus pa vārtiem laukā. Saproti, autiņš nemaz nav jāiedarbina. Aizstum labu gabalu tālāk un rūcini tad! - Voldemārs runāja kaifā, un Harolds saprata, ka visu to viņš būtu gribējis teikt tajā smagajā sarunā bankā, taču tur viss ritējis pēc cita scenārija, proti, runājuši citi, viņš bijis tikai klausītājs. Tas viņam tāds neparasts stāvoklis.

Viņi stāvēja visnotaļ neērtā vietā, visu laiku garām gāja cilvēki un grūdās virsū. Voldemārs nelikās traucēts, stāstīja skaļā balsī, taču Harolds pavilka viņu aiz elkoņa maliņā.- Klausies, bet kur viņi pēc tam liek tos nozagtos autiņus? -Harolds jautāja.Voldemārs jutās kā aprauts brīvā lidojumā. Vispirms viņš plaši pamāja ar roku, it kā teikdams - nu kā, tu nezini? Tad pieklusa, domīgi noraudzījās Haroldā un teica: - Nezinu.

- Tiešām nezini? - Harolds pārjautāja.- Nezinu. Vai teiksim - precīzi nezinu. Katrā ziņā prokuroram vai izmeklētājam es vairāk varētu noderēt kā eksperts par metodēm, kā uzlauzt, atraut, noņemt un tamlīdzīgi. Tālākais mehānisms man nav skaidrs. Un, godīgi sakot, tas arī mani nav interesējis.

Noziedzīgā pasaule jau allaž iet pussolīti pa priekšu oficiālajai varai un zinātnei, neko nepadarīsi.

- Nu bet tomēr, kur var likt nozagtu mašīnu - ar svešu numuru, bez dokumentiem, bez atslēgām? Harolds nesaprata.

- Tik naivam gan nevajag būt, - Voldemārs iebilda. - Numurs ir sūds, to var uztaisīt pusstundā. Bet dokumenti... Poligrāfija pie mums ir spērusi milzu soļus Eiropas virzienā... Domāju, visi tie autiņi lielākoties aiziet uz Krieviju. Bet Krievija, kā tur kāds dzejnieks vai valstsvīrs teicis, ir valsts, kuru ar prātu saprast nav iespējams. Varbūt tur nemaz neprasa mašīnas dokumentus un numurus?

- Uz Krieviju? Pāri robežai?

-Jā. Kaut gan tās mūsu robežas... - Voldemārs izsmējīgi iesaucās, bet Haroldam šķita, ka tagad viņš labprāt ņemtu savus vārdus atpakaļ. - Mēs ar tevi pēc diviem polšiem neskaitāmas reizes varam šo robežu pāriet visos iespējamos virzienos, un, kā smejies, nekas mums par to nebūs.

Kājām tas varbūt iespējams, piekrītu, bet ar automašīnu, tur​klāt zagtu...

Nezinu. Tas večiem ir mūžīgs bizness, gan jau viņi to nostādījuši uz starptautiski cienījamiem

pamatiem... Bet klausies - kā tev beidzās? Noķēra zaglēnus? - Voldemārs beidzot bija sapratis, kāpēc Harolds tik dzīvi interesējas par tādām lietiņām.

Nu ... - Harolds knapi novaldījās, lai nesāktu stāstīt par saviem un Zigmunda plāniņiem. Kaut kas pēc šīs negaidītās tikšanās uz ielas viņu atturēja no Voldemāra iesaistīšanas noziedznieku tvarstīšanā. Viņš droši vien atteiktos. Ausīs skanēja arī Zigmunda loģiskais brīdinājums, ka par šo akciju jāzina pēc iespējas mazāk ļaudīm, taču galvenokārt mulsināja Voldemāra reakcija, kad Harolds jautāja, viņš bija gatavs ņemt un izstāstīt, taču tad aprāvās, savādi paskatījās uz Haroldu un sāka gvelzt par robežām. Nē, nē - Haroldam neienāca prātā doma, ka nupat arī Voldemārs ieskaitāms aizdomīgo sarakstā, tad vispār nebūtu iespējams pasaulē dzīvot, taču Harolds bija pilnībā pārliecināts, ka Voldemārs zina krietni vairāk, nekā nule atļāvās skopajos vārdos izpaust.

Laikam likšos mierā, - Harolds teica. - Jāpagaida, kamēr paši iekritīs, tad varēšu pievienot savu liecību, lai zēniem sanāk prāvāks termiņš. - Nezin, vai ausis svilst no tādas melošanas, Harolds nodo​māja. Jādomā, paģirainā seja to varētu noslēpt.

Varbūt tas ir pareizākais, - teica Voldemārs. - Kaut gan esmu pār-liecināts, ka, pat ja viņus pieķer pie rokas, nekas liels viņiem nebūs.

Kāpēc? - arī Harolds pats tā domāja, taču trūka skaidras motivācijas aizdomām, tāpēc gribējās uzzināt Voldemāra viedokli. Starp citu, tā domāja gan Zigmunds, gan arī Regālijs.

Nu bet paskaties, pat lielos reketa večus labākajā gadījumā ietupina uz pāris gadiņiem, - Voldemārs teica. - Un arī parasti ir tā, ka viņus notur iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā tieši tik ilgi, kādu laiku tiesā piespriež, tad tiesas zālē atbrīvo. Ar šitiem smurguļiem būtu tāpat. Gadu meklētu visādus sabijušos lieciniekus, kuri trīs reizes grozītu savas liecības tā, ka beigās neviens velns neko nesaprastu, bet zēni pēc gada vai pusotra būtu laukā. Zini, mūsu pilsonim ir jādomā par sava īpašuma jēdzīgu aizsardzību, nav vērts cerēt, ka zagli pārmācīs valsts.

Bet ja tu pats viņus pieķertu brīdī, kad šie krāmējas pa tavu mašīnu? Ko tad tu darītu? Paietu maliņā un sāktu apcerēt, kā uzla​bot signalizācijas sistēmu?

Voldemārs juta, ka Harolds grib viņam iekost kaulā. Viņš skaļi iesmējās.

- Vecais, ir jau bijuši gadījumi. Man zem logiem agrā rīta stundā kādi švaļi izsita mazo aizmugures lodziņu un nočiepa radio. Kaimiņi paspēja paziņot. Es gan vēl, protams, saldi čučēju, taču paspēju sagrupēties, un mēs pa visiem šos noķērām.

- Nu un? - Harolds atvērtu muti klausījās.

- Nu ko, nekas tur labs viņiem nesanāca. - Voldemārs viedi smaidīja. - Asinis un puņķi. Man tas kaimiņš tāds dūšīgs vīrs. Kāds zemessargs vai kas, staigā plankumainā ancukā.

- Iekaustījāt riktīgi?

- Nopietni. Paši arī izsaucām ātro palīdzību. Bet mūs pat nemek​lēja, jo šie nebija neko stāstījuši.

Un viss? - Harolds bija vīlies.

Bet ko tu domāji? Kaimiņš uzreiz teica, ka nav jēgas darboties tālāk. Izniekos tikai laiku, izvazās pa iestādēm, un beigās čiks vien sanāks.

Nu bet zagļi bija tādi švakuļi, ka pat nepretojās jums?

Saproti, tā ir zagļa loģika. Kad viņš ir pieķerts, tad laižas prom. Nav tā kā žurka, kad to iedzen stūrī, uzsāk izmisīgu cīņu pat ar ziloni. Nē, zaglis saprot, ka viņam pat izdevīgāk nokļūt policijas nagos, jo tur viņš būs pasargāts no fiziskas izrēķināšanās. Kad viņš bēg, tad bēg. Viņš laistos, pat ja garām noietu piecgadīgs sīkais un iebrēktos. Savādāk jau nezagtu klusi un mierīgi. Tad pašpārliecināts un bruņots tēviņš tev pienāktu klāt un iedotu sarakstu ar mantām, kuras tev piecu minūšu laikā pašam no sava dzīvokļa jāpārkrāmē viņa mašīnā un vēl jāskatās, lai kāds cits to neredzētu.

Bet tā arī reizēm notiek, - Harolds teica.

-Jā, bet reti, - Voldemārs piekrita. - Ir dzirdēts, ka tieši tādā veidā tos lepnākos autiņus paņem. Bet

reti. Tas notiek gadījumos, kad īpašnieks ir labi nodrošinājies. Bet, redzi, tur arī var sākties visi sūdi, tad jālieto šaujamais, vismaz pabiedēšanai, bet brīžos, kad lieto stroķus, tad gan policijai cita skuba darboties. Un tad ir pavisam citi gadi. Turklāt visiem biezajiem pašiem ir stroķi... Bet parastais zaglēns pē! Bieži vien atdod īpašniekam mantas, bet vaini​nieku pēc trim stundām palaiž vaļā.

Tad jau man... taisnība, - Harolds ierunājās.

Kādā ziņā? - Voldemārs nesaprata.

Nu... Es taču liekos mierā.

Jā, varbūt, - viņš klusiņām noteica un atkal dīvaini paraudzījās uz Haroldu. - Ja tikai viņi tevi liek mierā. Ļoti gribētos arī Voldemāram padižoties ar personiskās izmeklēšanas rezultātiem, varbūt pat iepazīstināt ar tālākajiem plāniniem.

- Nu labi, es pamazām aizmirstu, - Harolds teica. - Bet fordiņš pagalam? Man nav jākustina smadzenes, kur tikt pie naudas, lai to iegādātos?

-Jā, tā nu ir. Velns parāvis, zini, man tas ir pirmais gadījums! liet, ja esi nopietni nolēmis tikt no savējā vaļā, tad es vienalga varu Tev pameklēt ko svaigāku. Man visu laiku ienāk šāda vai tāda infor​mācija.

Labi, lai būtu, kaut gan nopietni domājis par to neesmu.

Padomā gan. Nākamnedēļ ienāks jauna krava no Vācijas. Tur šis tas būs.

Harolds atcerējās par Brūni.

Klausies, es tev laikam piezvanīšu gan. Man ir viens džeks, kurš akurāt nobriedis jaunam vāģim.

Ko viņš grib?

Pats vēl īsti nav skaidrībā, un es arī nezinu, vai viņš būs gatavs maksāt jau nākamnedēļ, taču man gribas viņu iekustināt šādam gājienam.

Pareizi. - Voldemārs atkal smīnēja. - Klienti laicīgi jābriedina. Ja nokārtosim šito lietu, tad vari būt drošs par saviem procentiem.

Lai paliek, - Harolds teica. - Jāpalīdz labam cilvēkam.

Kā es tev, jā? - Voldemārs skaļi iesmējās. - Labi, vecais, neplānoti papļāpājām, tagad man jādodas tālāk. Pusi dienas iznie​koju, taisnojoties bankā. - Varēja just, ka tas viņam bijis visnotaļ pazemojoši.

Viņi atvadījās, un Harolds devās prom ar dīvainām domām. Voldemāra stāstījums un īpaši jau viņa pārliecība, ka zaglēniem likumīgi neko daudz padarīt nevar, bija sagriezusi kājām gaisā viņa iekšējo pasauli. Harolds to nojauta, taču tikai tagad skaudri apzinājās patiesību - kur mēs dzīvojam! Maksājam tikai nodokļus, bet viss tāpat jādara pašiem! Nē, jāatmet šaubas un jādarbojas droši tālāk. Jāsadod pa tāsi pamatīgi. Smagāk, nekā tika dēlam, un lai at​riebtu arī foksīti. Šķita, Harolds tagad nobriest kā profesionāls cīkstonis pirms izšķirīgas cīņas ringā. Kā senais vikings, kurš dusmu uzkurināšanai ar zobiem plosa pats savu vairogu. Harolds gāja un pats sevi visu laiku uzkurināja. Komplektā ar maķenīt uzburbušo seju viņš izska​tījās visai draudīgs.

Pārbraucis mājās, Harolds izvilka laukā Brūni un Docentu, aizveda abus pusdienās. Pats bija tā nobadējies, ka likās - apēdīs vai vagonu ar karstu gaļu. Tā arī bija, jo viņš ēda uz nebēdu, taču abi draugi atkal ēdienam vai nepieskaras. Pieklājības pēc izdzēra pa glāzei vīna, ko Harolds speciāli pasūtīja, taču gan gaļas ēdiens, gan salātiņi un saldais palika izņergāti. Harolds labi zināja, ka viņi ne tikai nav brokastojuši, bet arī neko prātīgu neēda vakar krodziņos, tāpēc saprata - tā diemžēl ir izteikta alkoholisma pazīme. Ja tā dienām ilgi neēd, tad nav grūti sabeigt iekšas un smadzenes tiktāl, lai prātā nāktu visdrūmākās domas, kā no rīta Brunim, vai tāds nihilisms, kāds piemīt Docentam. Harolds bija pārliecināts - kad Docents nav dzēris vismaz nedēļu, viņš noteikti ir cits cilvēks.

14. nodaļa

Laiks, kas vilkās kā gausa gumija, pēkšņi sāka auļot. Kad viņi beidza pusdienot, līdz norunātajam satikšanās brīdim ar Zigmundu bija palikušas piecas minūtes. Norunāja, ka Brunis un Docents brauks ar Haroldu. Tā likās drošāk - gan tāpēc, ka Harolds negribēja Brūni laist pie stūres, lai arī viņš izskatījās gana lietojams, gan tāpēc, ka tad viņam pašam būs vieglāk un atkal varēs ar mierīgu sirdi ik pa brīdim ko ieraut, to Brunim gribēsies noteikti, Harolds bija simt​procentīgi pārliecināts.

Zigmunds jau gaidīja asfaltētajā stāvvietiņā pie jaunuzceltā Zolitūdes tirdziņa, un Harolds redzēja, ka viņš tiešām ieradies ar nopietnu kompāniju divās mašīnās - busiņā ar tumšajiem logiem un neuzkrītošā japāņu mašīnā, kuras nosaukumu Harolds lāgā nezināja, jo japāņu autiņi asociējās tikai ar vienu vārdu kamikadze. Harolds piebrauca viņiem gluži blakus, taču motoru neizslēdza.

Zigmunds izkāpa no sava braucamā un lēnā, neatkarīgā gaitā pienāca pie atbraucējiem. Harolds nepaspēja satrūkties, jo likās, viņš taču grasījās pat nerādīties acīs viņa draugiem. Bet Zigmunds mierīgi pavēra Harolda mašīnas aizmugures durvis un iesēdās iekšā, tad pastiepa roku Docentam, kurš sēdēja aizmugurē, pēc tam arī Brunim un stādījās priekšā. Abi lauku vīri saprotoši pamāja.

Kā dūša? - Zigmunds jautāja, tikai nevarēja saprast, kuram jautājums adresēts.

Normāla, - atbildēja Harolds, piekrītoši nomurdēja arī Docents. Brunis klusēja. Patiesību sakot, tagad, pēc kārtīgi ieturētās maltītes, Haroldam traki gribējās ieņemt ko stiprāku, jo ar vienu aliņu nebūtu līdzēts. Nebija grūti iedomāties, kāda dūša abiem vakardienas cīņu biedriem. Laikam smagi pāršāvuši pāri strīpai.

Tūlīt arī viss ies vaļā, - mierīgi turpināja Zigmunds. - Daži manējie jau ir tur. Abi mazie arī nesen ieradušies, taču visas pazīmes liecina, ka ne uz ilgu laiku. Pirmkārt, viņi ir trīs, ļoti steidzīgi un darbīgi, bet, otrkārt, šķiet, tieši šodien viņi paveikuši kārtējo darbiņu.

Oho! Varbūt tu arī pamanījies to nofilmēt? - Harolds iesaucās jau ar zināmām cerībām, ka tas tā noticis.

Nē, diemžēl bez dokumentālām liecībām, - teica Zigmunds. - Taču fakts acīm redzams, jo tikai pēc tādiem darbiņiem jaunajiem ļaudīm var būt tik labs noskaņojums. Turklāt tas trešais esot nesis līdzi kādu paprāvu saini, tās varētu būt nozagtās mantas.

- Tas nozīmē, ka viņi darbojas trijatā, - Harolds secināja. Zigmunds šaubīgi nogrozīja galvu. - Nē, viņš teica. - Viņu ir krietni vairāk. Es nespēju iedomāties, kas īsti slēpjas aiz šo zēniņu mugurām. Varbūt, pateicoties tev, būsim izgājuši uz kārtīgu Moriartija tīklu. - Un viņš pasmaidīja, tas Haroldu nomierināja, jo šķita, Zigmunds kļuvis tik nopietns, ka gluži vai bail.

Visi kādu brītiņu klusēja, izgaršodami nule dzirdēto informā​ciju, līdz Harolds ierunājās pirmais: - Tavējie tur stāv un dežurē?

-Jā, kopš agra rīta, - Zigmunds atbildēja.

- Kur viņi ir? Trepju telpā vai ar binokli no pretējās mājas? Zigmunds tikai pakratīja galvu. - Nav svarīgi, - viņš teica, un Harolds saprata, ka ironizēt viņš nav noskaņots. - Viņi tur ir un visu redz. Bet mums nav pārāk daudz laika. Tūlīt noskaidrosim, kāds tur stāvoklis, man liekas, būs arī jāņem tos putniņus ciet. Gribētos tikt līdz Berģiem vēl pa gaismiņu. Nu, patiesību sakot, tāda mikla pus​krēsla būtu vislabākā.

- Kāpēc? - Harolds jautāja.

- Kādreiz izstāstīšu smalkāk, - atbildēja Zigmunds, un Harolds pamanīja, ka viņš neuzkrītoši, taču cieši nopēta gan Docentu, gan Brūni. - Bet īsumā ir tā - cilvēks ir tāds smalks mehānisms, ka visu redzēto vai izjusto labāk iegaumē un patur prātā, ja tas noticis dienā vai naktī, bet visgrūtāk viņam iet ar detaļu atcerēšanos agrās rīta stundās vai pievakares krēslā... Harold, ja tev nav grūti, izkāp, lūdzu, uz brītiņu laukā. Man tev kas konfidenciāls sakāms.

Viņi izkāpa laukā un pagāja nostāk no mašīnām. Harolda dampis dūca uz nebēdu, un viņš pamanīja, ka no izpūtēja nāk aizdomīgi tumši dūmi. Motoriņš būs čupā, viņš nodomāja.

Tavi džeki būs labi, - teica Zigmunds. - Tikai slikti tas, ka viņi tādi saguruši. No vienas puses. No otras - tieši tas arī vajadzīgs.

Kāpēc tu vispār viņiem parādījies, ja iepriekš teici, ka viņi ne​drīkst nevienu no tavējiem redzēt?

Viņi arī nevienu no manējiem neredzēs. Bet par mani viņi tāpat visu zina, vai ne?

Nu... Nebija mums tādas norunas, ka es neko nedrīkstu stāstīt, -Harolds sāka taisnoties, taču Zigmunds viņu apturēja.

Nē, nē, tev nav jātaisnojas. Tas viss normāli. Galu galā es tomēr gribēju pats savām acīm uz viņiem paskatīties.

- Kādu lomu tu viņiem esi iedalījis?

- Tas, kurš tev sēž blakus, ir Brunis, jā? - Zigmunds vaicāja. -Jā. Otrs ir Aivars, saukts par Docentu.

- Okei. Vispirms strādās Docents, pēc tam abi kopā. Docents nāks man līdzi, viņam būs neliels uzdevums pie zaglēnu durvīm. Pēc tam abi jaunbūvē tēlos aizkavējušos strādniekus, kas palikuši iedzert.

Harolds saprata. Berģu objekta pamatu bloki gan pārsegti ar paneļiem, taču lielākā daļa caurumu, īpaši sānos, vēl nav līdz galam aiztaisīti. Tāpēc būs vajadzīgs iemesls, teiksim, mūzikai. Patiesi, ko lai tādā pusiesāktā un neapgaismotā vietā dara strādnieki, ja normāls cilvēks tādos apstākļos strādāt nevar?

Bet pēc darba ieraut savu mēriņu viņiem neviens nevar liegt. Tobrīd Harolds nepadomāja, ka patiesībā visu dienu tur neviens nav bijis un tieši tas varētu likties aizdomīgi, ka strādnieki tikai vēlu vakarā ierodas iedzert pavisam svešā jaunbūvē.

Labi, tā arī viņiem paskaidrošu, - Harolds teica. - Bet kas ir ar sētnieku un tām dzeltenajām līnijām?

Nekas. Es tikai pārbaudīju visādas versijas, - atbildēja Zigmunds. - Mums ir arī trešā mašīna, tā jau sen ieņēmusi savu vie​tiņu. Tiklīdz būs jāpiebrauc furgonam, tā vieta mirklī būs brīva.

Tu gribi teikt, ka jūs tur atrodaties kopš rīta? - Harolds visu bija sapratis. - Ieradāties kopā ar mani, un, kamēr mēs pētījām dzel​tenās līnijas, džeki ieņēma pozīcijas?

Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu.

Nu jā, tad man skaidrs... Tad braucam? - Harolds teica. Zigmunds klusējot piekrītoši pamāja.

Cik jūs esat? - Harolds jautāja.

- Lai paliek. - Zigmunds atmeta ar roku, bet sakaunējās par savu noslēpumainību. - Nu labi - te mēs esam pieci, tur arī pieci, bet bei​gās paliks kādi trīs vai četri.

Tagad bija Harolda kārta pamāt.

Bet paklausies - ko darīsim tad, ja būs arī tas trešais? Starp citu, man liekas, es arī esmu viņu redzējis. Tajā vakarā, kad vecene man atdeva visus papīrus, es pēc mirklīša nobraucu garām tam midze​nim un redzēju vienu sēžam viņu mašīnā. Domāju, ka tas pats būs.

Būs jāņem visi trīs. Manējie stāsta, ka trešais tieši izskatās vispieredzējušākais. Nemaz pēc puišeļa.

-Jā, man arī toreiz jau pa gabalu likās, ka viņš kaut kā neveikli sēž tajā mašīnā, vai līkumā saliecies... Bet vai mums vajadzīgi visi trīs?

Zigmunds skatījās kaut kur projām un domāja. Harolds saprata, īsti viņš negrib ķēpāties ar trešo, taču var rasties situācija, ka būs vienkārši aizdomīgi un muļķīgi no bariņa atšķirt divus, bet vienu atstāt mierā.

Turklāt tad trešais var īsā laikā sacelt milzīgu jezgu. Gluži kā uzminējis Harolda domas, Zigmunds teica: - Ja viņi sadarbojas ar nopietniem čiekuriem, un pagaidām izskatās, ka tā ari ir, tad trešo brīvu atstāt nevar. Viņš tūlīt sazināsies ar bosiem, un tie var arī mesties zēnus glābt, izmantojot visus esošos kontaktus policijā. Bet nepaies ne pusstunda, viņi noskaidros, ka neviena policijas vienība šādu akciju nav ieplānojusi, un tad gan var sākties nepatīkami brīži. Ja mūs sāks meklēt policisti, tad nebūs pārāk jautri.

Harolds bija spiests piekrist, bet ideja par trešo bandītēnu nelikās līdz galam apsvērta. Tajā brīdī kaut kas iepīkstējās Zigmunda azotē. Viņš tramīgi palūkojās apkārt, tad iegriezās, lai aizslēptos aiz Harolda, parakņājās zem krekla un izvilka nelielu aparātiņu. Harolds saprata, tā ir rācija, laikam pietiekami spēcīga, jo bija ļoti maza. Harolds saspicēja ausis un mēģināja ieklausīties.

- Viens dodas prom, - skanēja čerkstoša, bet saklausāma balss, Harolds to nepazina. Grūti pateikt,

vai Haroldam tikai tā likās, taču runā saklausīja nelielu latgaļu akcentu. Kaut kas tur puisim misējās ar šaurajiem un platajiem «e». Viņš ir vismaz no Sēlijas, Harolds nodomāja.

Kurš? - pārjautāja Zigmunds.

Svešais.

Zigmunds izklaidīgi noraudzījās uz Haroldu, taču viņš pamanījās pamāt, it kā lai apliecinātu, ka nekādas kļūdas nav un runa ir par īstajiem.

Versijas? - jautāja Zigmunds.

Drīz būs atpakaļ.

Pēc pudeles?

- Šķiet, nē. Viņam rokā lielais sainis. Laikam brauc nolikt mantiņas. Zigmunds brīdi klusēja.

Haroldam gribējās pajautāt, vai tagad nebūtu īstā reize izsekot, lai noskaidrotu, kur tās mantas pazūd, vai vismaz, kur tās uzglabā līdz brīdim, kamēr izrok likumīgo īpašnieku un tad pāris dieniņu uzjautrinoši terorizē, taču iedomājās, ka Zig​munds pats būs sapratis.

- Citas kustības nav? - Zigmunds jautāja savam rācijas sarunas biedram.

Nē, tagad nav, bet būs, šķiet, tuvāko divdesmit minūšu laikā. Viņi kārtējo reizi dabūjuši arī naudu.

Skaidrs. Gaidiet uz vietas. Mēs būsim tūlīt klāt. Trīs minūtes. Viss. - Zigmunds izslēdza rāciju un atkal iebāza azotē. Viņš stāvēja tik tuvu, ka Harolds skaidri varēja sajust smaržas, likās, vēl paspējis apmeklēt baseinu vai vismaz kārtīgi novannoties. Harolds skaudri sajuta nepieciešamību mesties baseina hloraini zilganajā ūdenī. Rīt pat...

- Maza, jauka mantiņa, - Harolds teica par azotē pazudušo rāciju. -Jā, tev arī tāda tiks, - Zigmunds teica. - Iekāpsim manā mašīnā, un es tev paskaidrošu, kā ar to jārīkojas.

Līdz šim Harolds nebija darbojies ar tādām mantiņām, tāpēc tās tagad bērnišķīgi interesēja. Viņš iekāpa līdzi Zigmundam mašīnā, un Haroldam ierādīja visnotaļ elementārus rācijas darbības principus. Ja gribi runāt pats, jānospiež sarkanā podziņa, bet, ja gribi klausīties, ko stāsta tev, tad zaļā. Kad esi beidzis, tad jānospiež šis te pumpuks, tad atkal viss kārtībā. Tā iespējams arī noklausīties, ko runā pārējie, kas noregulēti uz šīs frekvences, nepalaižot garām nevienu jaunu faktu. Kā ar noklausīšanos? - Harolds pajautāja. Vienkārši, - atbildēja Zigmunds. Nevajag runāt pārāk tieši un nevienu saukt vārdā, tad nekas nenotiks. Bet noklausīties viegli. Kādreiz, kad būs vairāk brīva laika, viņš parādīšot, kā mierīgi uzķert gan policijas, gan taksometru vadītāju un arī tādu nelegālu, kādi šobrīd skaitāmies mēs, rāciju frekvences.

Norunāja, ka Harolds lēnītēm sekos Zigmunda armādai, bet viņš pa rāciju dos attiecīgus rīkojumus, tai skaitā arī komandu, kad Docentam jāiet pie viņa. Harolds juta, tagad viņam atkal šī spēlīte patīk, un tas patiesi nebija brīnums -, ieraugot mazo rācijas aparātiņu, arī Brunis un Docents sarosījās, kļuva runīgāki, gribēja aptaustīt un gluži vai nogaršot šo brīnumu. Bet Harolds tagad bija svarīgs frukts, pat ap​sauca abus, atgādinot, ka viņi taču dodas nopietnā uzdevumā.

Zigmunds visu laiku pa rāciju sazinājās ar saviem cilvēkiem, par kuriem Haroldam tagad radās iespaids, ka viņu ir krietni vairāk, nekā Zigmunds iepriekš teica. To pašu aizrādīja Brunis, kurš līdz ar Haroldu labi dzirdēja visas sarunas.

Harolds redzēja, kā Zigmunda mašīna iegriež mazajā sānieliņā un pēc tam mierīgi brauc garām Rostokas ielas nama ārdurvīm, bet neapstājoties pabrauc garām. Harolds tikpat nesteidzīgi ripināja nopakaļ. Tā viņi vēl kādas piecas minūtes riņķoja un vēl reizes trīs nobrauca garām ārdurvīm. Harolds pamanījās sazīmēt to mašīnu, kura skaitījās trešā Zigmunda grupā. Tas bija glīts volvo pikaps, arī ar tumšiem logiem, un tiešām stāvēja savā vietiņā iepretim ārdurvīm pavisam nevainīgi. Docents atkal runāja par Ameriku un Holivudas filmās redzēto, taču Harolds neklausījās viņā. Tagad viņa uzmanība bija sasprindzināta, brīžiem šķita, viņš neko no notiekošā nesaprot, taču brīžiem atkal viss bija skaidrs.

Cik varēja noprast no aprautajām rāciju sarunām, tad trešais vēl nebija atgriezies, taču viņu gaidīja.

Zigmunds lika noprast, ka jāņem ciet būs visi trīs. Ja trešais atbrauc, bet mazie izrādītos pazuduši nezināmā virzienā, tad tas būtu bezgala aizdomīgi un varētu sākties Zigmunda paredzētā bandītu meklēšana gan no augstākstāvošo bandītu, gan viņu lobēto policistu puses.

No rāciju sarunām Harolds saprata arī to, ka vismaz divi Zigmunda cilvēki ir kāpņu telpās, pāris stāvu augstāk par bandītēnu dzīvokli, kurš atradās sestajā stāvā. Turpat Harolds uzzināja, ka vēl vienam vīram jābūt pirmajā stāvā pie elektrības un citu komunikāciju sadales paneļiem, jo viņam vajadzīgajā brīdī būs jābloķē lifts. Tālāko Harolds saprata bez vārdiem, un šīs idejas viņš dzīvi apsprieda ar Brūni un Docentu, kurš gan aizgūtnēm stāstīja par Ameriku, apmierinādamies ar vienu vai otru pusaprautu Bruņa atbildi vai komentāru.

15. nodaļa Harolds bija uztraucies, tagad pat vairāk, nekā savā jaunbūvē rokot tranšeju un ieraugot apstājamies sarkano žiguli. Uzreiz bija pārgājis miegainums, vēlme ieraut kaut vienu aliņu, bija pat noskaidrojusies paģirainā seja.

Vienā brīdī Zigmunds pa rāciju uzrunāja Haroldu. Bija sarunāts, ka viņš Haroldu sauks par Hā, bet Harolds viņu par Gmu. Citi viņu buča savādāk un viņš arī, un Harolds nespēja vien nobrīnīties, kā viņš tik lieliski spēj ne tikai atcerēties šos visus segvārdus, bet arī to, kurā vietā kurš atrodas un kas jādara. Kā jau nepierādīs pie konspi-racijām, Harolds sākumā nesaprata, ka pa rāciju tiek izsaukts tieši viņš, līdz beidzot signālus atšifrēja Brunis - licies, ka tāds Hā varot būt tikai Harolds. Uzrunātais attapās. Tika dota komanda vairs ne-nņķot līdzi Zigmunda mašīnai, bet atrast brīvu vietiņu tā, lai redzētu visu, kas varētu notikt durvju priekšā.

Vai tad trešais atbrauca? - Harolds jautāja.

Brauc, - aprauti atbildēja Zigmunds.

Harolds intensīvi pētīja visapkārt, taču neko neredzēja. Laikam Zigmunda šīvakara taustekļi izstiepusies pa visu rajonu, viņš nodomāja, ja jau viņš tagad spējīgs pateikt - kāds nepieciešamais kaut kur tālumā pārvietojas. Varbūt viņa busiņa dzīlēs noslēpts radara ekrāns, kādu mēdz lietot lidostās, un tur kāds seko attiecīgā objekta kustībai. Pēkšņi gribējās Zigmundu par to iztaujāt, taču no viņa strupās atbildes Harolds saprata, ka liekvārdība nav iespējama. Viņš atslēdzās.

Harolds nobrauca maliņā un iegrieza mašīnu brīvā laukumiņā kādus piecdesmit metrus no nama ārdurvīm, apstājās, bet motoru neizslēdza, nesaprazdams, kā tagad jārīkojas, proti, vai izslēgt to vai ari būt gatavam jebkurā brīdī izkustēt no vietas. Arī Brunis padomu dot nespēja. Docents, kā parasts izšķirošos brīžos, apņēmīgi klusēja.

Kādu brīdi nebija dzirdams neviens troksnītis rācijas kanālos, nemanīja arī Zigmunda mašīnas riņķošanu. Visi kaut ko gaidīja. Harolds ieslēdza radio un noregulēja klusu mūziku. Mašīnas motors vienmērīgi dūca, strādāja ventilators, bija silti, un šķita, nav noticis un arī negrasās notikt nekas īpašs.

Harolds bija nomierinājies, vienīgi neapzināti grozīja galvu uz visām pusēm cerībā savlaicīgi ieraudzīt, kā ierodas trešais un kas tas vispār ir par putnu. Vienubrīd apziņu caurstrāvoja diezgan nepatīkama doma - tas varētu būt tēvainis, kurš vakar dabūja no Harolda pa mizu Zolitūdes bāriņā. Patiesībā nekas traģisks tas nebūtu, taču vienalga atkal iesvēla dze​ļošu nemiera dzirksti.

Gaidītais nebrauca. Kur tad Zigmunds viņu nopeilējis, velns parāvis? Vai spiegi salikti pilnīgi visu tuvāko šoseju malās?

Jau krēsloja, tagad pāri dzelzceļam rudenīgais saulriets meta skaudri sarkanīgu atblāzmu, Harolds atcerējās jaunībā dzirdētu tautas gudrību, ka šāda vakara gaisma sola labu rītdienu. Šobrīd tam nebija nozīmes, taču laba rītdienas laika prognoze laikam iepriecina jebkura cilvēka sirdi. Harolds kādu brīdi dedzīgi pārrunāja to ar Brūni. Laikam jau tas vien apliecināja spriedzi - vai gan tādi vīri daudz spriež par laika apstākļiem, kad tam nav nekādas nozīmes. Cita lieta, ja tērgātu par viskiju, brendiju, šņabi un

skaistām meite​nēm, par medībām un makšķerēšanu.

Daudzstāvu namu masīvā rosījās parastā pievakares dzīve - ļaudis nāca, gāja, grabēja namu un mašīnu durvis, skanēja skaļas un klusākas balsis, bizenēja bērneļi, rūca un ik pa brīdim sakāvās suņi, nodārdēja aizejošā vilciena dzelžu atbalsis, un logos iedegās pirmās gaismiņas. Tauta nobriest vakara teleseriāliem. Šaurajās virtuvītēs čukst pannas, kārto alus galdiņus, uz biezām baltmaizes rikām ziež ievārījumus, bērni nenāk iekšā, tāpēc tie skaļi jāsaaurē pāri pagalmiem, mājup klunkurē iereibuši vīri, kurus gaida sievas ar nikniem ģīmjiem, un vīriem vēl jāsacer ģeniālākā pasaciņa par to, kāpēc darbā izmaksāta tik maza alga, cituviet ieņemts jauns bērns, bet cituviet kāds vīrs nav izturējis mūžīgo sievas burkšķēšanu par nepadarītajiem mājas darbiem, kas viņai vienai uzkrauti plecos, iegāzis viņai pa ausi, un tā joprojām.

Taču trešais nebrauc, rācija ilgu laiku klusē. Harolds pats izsauca Zigmundu, kas mierīgi atbildēja, ka viss normāli, pēc piecām minūtēm šis būšot klāt, vēl nodeva rīkojumu, tiklīdz trešais piebraucot un ieejot iekšā, lai Docents nākot uz viņa mašīnu. Viņš apturēšot netālu no Harolda braucamā. Starp citu, motoru Harolds varot izslēgt, viņš piebilda, jo tas tā dūmojot, ka drīz jau vietējie iedzīvotāji vākšot parakstus protesta vēstulei dabas aizsardzības biedrībai.

Okei, Harolds izslēdza, taču visvairāk ielīksmoja tas, ka Zigmunds tomēr atļaujas pajokot. Tad jau viss kārtībā. Harolds pavēra sānu lodziņu un dziļi ievilka plaušās gaisu, tikai tagad saprotot, ne jau smēķu dūmi viņu smacē, bet paša mašīnas atgāzēs. Uz vietas stāvot, tās spraucās salonā. Vakars bija jauks, pilnīgi bez vēja, dūmi ilgi neizklīda.

Docents alka ko vairāk uzzināt par savu uzdevumu, taču Harolds nespēja neko izskaidrot.

- Varbūt tev būs vienam viņi jāsaņem ciet, - Harolds mēģināja ironizēt.

Docents padomāja un atbildēja: - To no mūsu brašās policijas varētu sagaidīt. Sataisa baigāko teātri, beigās paļaujas tikai uz tautu.

Ar izkaptīm un spriguļiem - tā mēs to revolūciju uztaisīsim.

Harolds pasmaidīja. Nebija nozīmes stāstīt, ka Zigmunds nav oficiālas varas pārstāvis, vismaz šovakar un šobrīd, Harolds domāja, ka Docents pats to labi saprot. Tas bija tikai parastais viņa burkšķis.

Patiesībā jau viņam viss likās aizraujošs.Hm, revolūcija... Harolds pieķērās šai domai. Zigmunds ne ar vārdiņu nav ieminējies, vai viņu interesē, kāpēc šito visu uzsāku. Viņam viss ir skaidrs. Jau pirmajā tikšanās reizē baseina kafejnīciņā viņš teica - aiz kājām pakārt pie koka un pa zobiem. Bez šaubīšanās.

Voldemārs arī - tā, ka jāsauc ātrā palīdzība. Bet ko gribu es? Varbūt gribu taisīt revolūciju? Gribu apgriezt kājām gaisā visu izmeklēšanas un tiesvedības padarīšanu valstī? Gribu parādīt policijai, kā jārīkojas? Vai vienkārši gribu atbrīvoties no uzmācīgajiem un nekaunīgajiem bandītēniem un zinu, ka viens pats to nespēšu izdarīt, tāpēc esmu pieaicinājis talkā Zigmundu, kurš iesvēlis manī pārliecību par sevi?... Jā, revolūcija... Gribu taisīt revolūciju. Un pa zobiem...

Harolds pamanīja, ka parastajā vietā, kur zēni mēdz nolikt savu sarkano žigulīti, šobrīd tukšums, viņš nebija to ievērojis. Vai šie atbraukuši ar šodien nozagto jauno mašīnu? Ja tas ir tā, tad interesanti gan, kura tā ir? Harolds pa rāciju izsauca Zigmundu.

- Tūlīt būs arī sarkanais, - viņš atbildēja. - Trešais ar to vizinās.

- Nu skaidrs, - Harolds teica. - Viņiem tāda utopisko sociālistu šūniņa. Nezin, vai meitenes arī kopīgas?

- Uzzināsim, - teica Zigmunds un atslēdzās. Harolds fonā sadzirdēja murdoņu, visu laiku Zigmunds bija runājis viens pats un apkārt valdījis dziļš klusums, tagad viņa mašīnā vārījās kā pārpilnā krogā.

Laikam drudžaini apsprieda pēdējo plāniņu. Tas mobilizēja arī Haroldu. Pat nedaudz aizskāra, ka Zigmunds nupat tapis par viszini, kam nekas nespēj sagādāt pārsteigumu, taču tas sniedza arī drošības sajūtu, ka viņš nopietni ķēries pie šīs lietas un viss būs kārtībā.

Taču ideja par kopīgajām meitenēm līksmu un rosīgu padarīja Docentu. Viņš aizgūtnēm ņēmās šo tēmu iztirzāt. Harolds pasmaidīja, kad viņš ierosināja - tādā gadījumā ērtāk un noderīgāk paņemt

meitenes, kas taču visu zina par savu zēnu padarīšanām. Tā tikai būtu eleganta pratināšana videokameras priekšā! Docentam esot zināma pieredze.

Haroldam jau smeldza kakla muskuļi no nemitīgās kārstīšanās visos virzienos. Beidzot ieraudzīja gaidīto - paralēlajā ieliņā iegrieza pazīstamais sarkanais žigulis. Labi, ka Harolds bija nostājies pietiekami tālu, jo likās, tas trešais brauc pārāk uzmanīgi, visu laiku skatīdamies apkārt, it kā meklētu kādu, kurš viņu izseko. Taču laikam viņš vienkārši meklēja vietu, kur apstāties. Piebraucis gandrīz pie nama durvīm un ieraudzījis, ka standartvietiņa nav aizņemta, viņš droši iegrieza tajā un noslāpēja motoru.

Starp citu, Harolds nodomāja - kāpēc gan tā vieta aizvien vēl brīva? Te visu laiku kāds piebrauc un līdzīgi meklē, kamēr atrod, kur novietot savu dzelzi. Labi, pieņemsim, lielākā tiesa ir vietējie, katram ir sava vietiņa, par ko zina arī pārējie, bet gadās taču arī kāds svešais, kurš vietējos nerakstītos likumus var arī nezināt. Vai tas nozīmē, ka zēniem un mašīnai ir kāda jūtama vara, ar viņiem īpaši rēķinās? Absurdi, bet neiespējami nav. Viņi varbūt ikdienā nestaigā pa kāpņu telpām ar asiņainām rokām un atkailinātiem zobeniem, taču klusībā visi zina, kas viņi ir, tāpēc izjūt zināmu cieņu un pietāti. Ja tas tā ir, tad zēni gan laikam jūtas laimīgi. Paskat, nav ne jārada izcili mākslas darbi, ne jāsasniedz grandiozas darba uzvaras, ne vispār nopietni jāstrādā, bet cieņa un bijāšana rokā. Pietiek tikai ar neskaidriem nostāstiem, aptuvenām baumām un ar efektu, ka, lūk, aizvien vēl uz brīvām kājām, saproties...

Trešais izkāpa no žiguļa, aizslēdza durvis un, paskatījies uz abām pusēm, lēnā un nosvērtā gaitā devās uz nama durvīm. Iečerkstējās rācija.

- Vai šis ir zināms? - tā bija Zigmunda balss.

- Man nē, - Harolds atbildēja un pameta žiglu skatienu uz Brūni, kas noliedzoši pakratīja galvu. - Nē, nevienam nav zināms. - Zigmunds atslēdzās, bet Harolds atkal grozīja galvu, jo nespēja iedomāties, kur Zigmunds atrodas. Nekur neredzēja.

Trešais tiešām izskatījās gados vecāks, taču tieši gaitā izpaudās, ka viņš lieliski apzinās, kas viņš īsti ir un uz ko šajā dzīvē spējīgs. Harolds ar Brūni bija noliekušies uz priekšu un centās vai noskanēt šo tipu - paliela auguma, kalsns, labi ģērbies (smalkāk un izmeklētāk nekā abi mazie zēni), viņam bija gaišdzelteni mati, īsi un modīgi apgriezti - priekšā karājās spilgta, stilīga sekste, kura ik pa brīdim ar vieglu galvas kustību jāatmet atpakaļ, lai nekrīt acīs. Šķita, tieši tas svešajam sagādā īpašu baudu, un viņš to atkārtoja vairākkārt bez vajadzības. Iedomību nodeva skatiens, kad viņš neapzināti visu laiku meklēja kādu, kas redzētu un novērtētu viņa izdarības. Sejas pantus saskatīt nevarēja, taču veidols Haroldam likās aizdomīgs. Šķita, viņš uzvilcis masku. Kāju kustības, ielieciens ceļgalos, roku lēnā vēzēšana - tas negāja kopā ar svarīguma un pašapziņas grimasi sejā. Tas Haroldu biedēja. Vai tuvojamies īsto bandītu galv​galim? Un, ja tā, - kas gan notiks tad?

Svešais rāmi iegāja namā. Viņam varēja būt gan nedaudz pāri divdesmit gadiem, gan tuvu pie četrdesmit. Ir tādi mūžam jauni tipini, kuriem priekšlaikus vai pat bioloģiski laikus novecot aizkavē tas, ka viņi nekad nav strādājuši smagu fizisku darbu, nav arī pārspīlējuši ar izkurtējušām izpriecām. Bet šis izskatījās tāds, kas apzi​nāti vēlas noslēpt patieso vecumu.

Tūlīt arī aizmugurē apstājās Zigmunda mašīna. Harolds pamāja Docentam.

- Kas ir? - Docents nesaprata.

Haroldam šķita, ka ir vai nu jāčukst, vai nav jārunā nemaz, tāpēc centās zīmīgi mirkšķināt.

Nu? - aizvien nesaprata filozofs.

Ej saņemt uzdevumu. - Harolds beidzot iesmējās.

- Ā... Okei. - Docents sarosījās, tad ieturēja pauzi, kā gribēdams ko svarīgu teikt uz atvadām, taču neko neteica, atmeta ar roku un izkāpa. Atpakaļskata spogulītī Harolds redzēja, ka viņš iet vēl neatkarīgākā solī nekā nule redzētais svešais. Harolds izsauca Zigmundu.

- Vai saņēmāt paciņu? - viņš jautri jautāja.

-Jā, - atbildēja Zigmunds. - Vēl minūtes desmit, un puse dar​biņa būs nodarīta.

- Ko darīsiet ar paciņu? - Harolds jautāja.

Paciņu nosūtīs pēc adreses. Aizvien vēl nav izdevies noskaidrot, vai saņēmēji tur ir viena dzimuma vai ir arī vēl kāda, - pēdējo vārdu Zigmunds īpaši uzsvēra, un Harolds saprata, ka runa ir par viņam labi pazīstamo veceni.

Uz viņas vārda pienākusi telegramma, un tava paciņa to aiznesīs, - Zigmunds turpināja. - Manējie nevar iet. Tavējais no tālie​nes, lai parādās.

- Okei, - Harolds domīgi teica. - Kas tālāk?

- Tālāk tikai skaties un esi gatavs braukt līdzi. Nepaies ne desmit minūtes.

Harolds apmierināti izstaipījās, sajūta kā pēc laba mūzikas gabala noklausīšanās, kad jūti skudriņas tekalējam pa muguru un spalvu saceļamies uz rokām.

Pagāja vēl pāris minūšu. Zigmunds ar savu mašīnu aizbrauca un pēc brītiņa atkal parādījās Harolda spogulītī. Viņš ievēroja, ka pēkšņi motoru iedarbina sen no prāta pagaisušais volvo nama durvju priekšā.

Pretēji gaidītajam Zigmunds neapturēja savu mašīnu, bet atkal pazuda aiz stūra. Toties tūlīt no turienes izlīda Docents. Viņš nāca nesteidzīgi, plecā uzkāris pastnieka somu, un labi iestudētām kustībām pētīja nama izkārtni, kā salīdzinādams adreses. Harolds ar Brūni saskatījās un vienlaikus iespurdzās. Docentam labi padevās šī loma. Ja vēl ņem vērā nošņurkušo izskatu, tad droši varēja teikt, tas ir gatavais pastnieks.

Docents iegāja pa durvīm. Sākās saspringta gaidīšana. Vairs nebija uztraukuma, tikai milzīga ziņkāre. Brunis palūdza cigareti, un abi aizsmēķēja. Pēc brītiņa iemirgojās lampiņa rācijas panelī un atskanēja Zigmunda un viņa vīru lietišķās pārrunas. Zinot visu priekšspēli, tādiem ļaudīm kā Haroldam un Brunim nebija grūti izsekot notiekošajam, tomēr Haroldu pārsteidza, cik saliedēti viņi strādā. Zigmunda balsī jautās vieda Austrumu dalailamas pieskaņa, kurš vienlaicīgi gan māca savus skolniekus, gan neaizmirst uzsvērt - šīs mācības nav vienkāršas mācības, bet īsta kauja ar mācību elementiem. Varētu pat teikt tā - tās ir mācības ar īstām kaujas patronām.

16. nodaļa Neskatoties uz labo dzirdamību rācijā un situācijas pārzināšanu, pilnu ainu par notikušo guva tikai no Docenta atstāsta pēc tam, kad Harolds jau ripināja līdzi Zigmunda mašīnu eskortam cauri Rīgai uz Berģu objektu. Harolds klausījās Docenta visnotaļ izsmeļošo stāstījumu, bet vienlaicīgi domāja, kā gan Zigmunds visu varējis tik lieliski sagatavot, paspējis pabūt vairākās vietās vienlaicīgi un arī tur sagatavot visu nepieciešamo. Tagad, piemēram, par Berģu ob​jektu viņš runāja kā par savām otrām mājām.

Tikko viņi bija ielādējuši mašīnā sagūstīto trijotni, Zigmunds pa rāciju īsi noziņoja: - Tagad laižam uz villu. Tur pagaidām viss esot kārtībā.

Arī tur viņam kāds sēž? Johaidī, kādas armijas feldmaršals tad viņš patiesībā ir?

- Zināmu apsvērumu dēļ uz laiku pārtraucam sazināšanos. Kad varēs, tad padošu ziņu, - Zigmunds vēl piebilda atslēdzoties. Tas bija ziņojums, kurš neprasījās pēc komentāriem. Harolds saprata.

Iespējams, viņš nevēlas daudz runāt, jo aizturētajiem taču aizsegtas ir tikai sejas un acis, bet ausis ir vaļā, vai ne?

Taču Docents sīki izklāstīja savu varoņdarbu. Saņēmis no Zigmunda jancīgo pastnieka somu un īsu instrukciju, kā mēdzot izturēties šīs profesijas pārstāvji, un arī par darāmo, viņš devās mājā, ar liftu uzbrauca sestajā stāvā. Tur kāds tips melnā tērpā ar zīmēm norādīja uz durvīm, pie kurām jāzvana. Viņš piezvanīja un gaidīja. Bez vismazākajām aizdomām un pat nepārjautājot tradicionālo daudzstāvu namu iedzīvotāju jautājumu aiz vēl neatvērtajām durvīm uz katru negaidītu zvanu vai klauvējienu, proti - kas tur ir? -durvis atvēra sprogainais zēns. Pārliecināti, maitas, bezgala pārliecināti, Harolds nodomāja. Viņiem ne no kā nav jābaidās. Gluži otrādi, visiem jābaidās no viņiem. Bet Docents, kuram Zigmunds iepriekš pateica, kā sauc meklējamo veceni, turot rokā telegrammu no kādas attālas radinieces, jautāja pēc viņas.

Sprogainais uzreiz teica, ka vecāsmātes nav mājās, taču laipni paņēma papīrīti, parakstījās, kur vajadzīgs, un aizvēra durvis ciet. Pēc leģendas Docentam vēl bija jāuzkāpj pāris stāvu augstāk un jānodod vēl divas

viltus telegrammas - vienkārši apsveikumi pagājušajos un gaidāmajos ģimeņu svētkos. Trepju laukumiņā starp sesto un septīto stāvu viņš satika jau zināmo melni tērpto un vēl vienu tādu pašu, kas ar laipniem skatieniem un mājieniem pavadīja augšup. Viens pieliecās un iečukstēja ausī, lai augšā uzvedoties skaļi un lai nenākot atpakaļ, kamēr neuzsvilpj. Viņš tā arī izdarīja. Vienīgi viens no viltus telegrammas adresātiem nav atvēris durvis un teicis, lai to papīrīti iesviež pastkastītē. Loģiski, Harolds nodomāja, es tāpat būtu darījis. Docents, labi apmācīts, skaidrojis, ka viņam jānodod telegramma tieši rokās un vajadzīgs saņēmēja paraksts, taču tas neesot līdzējis. Sieviete, kas laikam bija mājās viena pati, atteicās ielaist «pastnieku». Droši vien pareizi darīja. Lai nu kā, tomēr vajadzīgais efekts bija, jo radās kāds troksnis, kas attaisno pastnieka nepateicīgo darbu. Harolds pat dzirdēja Zigmunda apmierināto repliku rācijā.

Pēc tam viss norisinājās kā straujā filmas sižetā. Docents pāris minūšu pacietīgi stāvēja pie septītā stāva lifta un vēroja abus melnos. Pa to laiku kāds iznāca no dzīvokļa, laikam ceturtajā stāvā, un nobrauca lejā, bet citādi klusi un mierīgi. Tad vērās sestā stāva zīmīgās durvis. Nav saprotams, kādiem līdzekļiem Zigmunda komandas ļaudis sazinājās, taču ar pirmo zēnu iekšdurvju slēdzenes skrapstu vispirms nodzisa gaisma kāpņu telpā un turpat neapmierināti nobrakšķēja lifts, kurš tobrīd ceļoja apakšējos stāvos, un palika tur iesprūdis. Par laimi, tukšs.

Trīs tipi iznāca no zināmā dzīvokļa, paspaidīja lifta podziņu, pāris reižu uzšķīla šķiltavas, pārmija savā starpā īsus lamuvārdus un devās pa trepēm lejā. Tā bija normāla parādība šajās mājās - reizēm pazūd ne tikai elektrība, bet arī ūdens, gāze un visi krāsainie metāli no sadales skapjiem, bieži vien pat rīdziņu lūkas no ielām un tele​fona elektrības vadi no stabiem vairāku kilometru garumā.

Viņiem ļāva noiet divus stāvus, tad Docents dzirdēja, kā laukumiņā iesprakšķas rācijas, un ielas apgaismojuma atblāzmā redzēja, kā melnie pārvelk pāri galvām kapuces, kas pārtapa melnās maskās, kurām izgriezti tikai acu caurumi. Tobrīd Docents vēl iedomājies, ka pirms mirkļa abus redzējis gluži tuvu, taču nespētu atcerēties viņu sejas.

Rācijas sprakšķēja īsu brīdi. Tiklīdz abi melnie nedzirdamiem kaķa soļiem metās lejup, tā Docents arī devās līdzi, lai gan nekādu komandu neesot saņēmis, par svilpienu nerunājot. Trešajā stāvā trijotni sagaidīja vēl trīs melnie, kas tumsā spēcīgi un precīzi iesita visiem trijiem pakrūtē, pēc tam uzmauca galvā maisus, tikpat veikli sasēja viņiem uz muguras rokas un pēc tam žigli un brutāli stiepa viņus pa trepēm lejā. Viens no sagūstītajiemt ātrāk atguva elpu un paspēja iebrēkties, taču vēl viens tesiens - un viss pārējais notika bez skaņas. Vēlāk Harolds uzzināja, ka iebrēcies trešais - svešais, bet abi mazie pacietīgi uzņēma negaidīto situācijas maiņu, klusēja un paklausīgi izpildīja visus rīkojumus. Bet trešais nervozi un izmisīgi raustījās, ņaudēja un drebēja izbailēs. Pēc Docenta stāstītā noprotams, ka viss noticis tik ātri un negaidīti, ka Docents knapi paspējis noskriet līdzi baram, lai laicīgi ielēktu Harolda mašīnā.

Tālāko jau Harolds ar Brūni redzēja paši. Sekodami īsajiem tekstiem rācijā, viņi zināja, ka tūlīt pa durvīm jāiznāk gūstītāju un sagūstīto bariņam. Harolds ar bažām palūkojās apkārt, taču neredzēja nevienu ziņkārīgo. Kaut kur attālu pastaigājās kundzīte ar bērna ratiņiem, bet otrpus dzelzceļa uzbērumam bērni, kas smilšainā laukumā bija spēlējuši futbolu, tagad pēc krēslas iestāšanās, sasēduši bariņā, draudzīgi uzpīpēja.

Harolds ar Brūni noskatījās, kā visu laiku nemanāmi stāvošais volvo sakustas un pazūd no savas vietiņas, it kā būtu amerikāņu reaktīvā lidmašīna ar vertikālo pacelšanos. Tajā mirklī nezin no kurienes uzradās Zigmunda mašīna un iestūrēja brīvajā vietiņā. Atsprāga vaļā abpus veramās džipveidīgā busa pakaļējās durvis, un tas notika vienlaicīgi ar nama ārdurvju vēršanos. Harolds knapi paspēja saskaitīt darbojošos - vīrus maskās ar baltiem acu caurumiem un trīs ar neveikliem maisiem galvā -, kad Zigmunda mašīnas durvis jau aizcirtās.

- Hā, paņem savu paciņu un laid mums līdzi, - rācijā atskanēja Zigmunda balss. - Ja iznāk misēklis ar sarkanajām un zaļajām gaismām, tad tiekamies pie tā paša benzīntanka, kurā jau bijām. Skaidrs?

Apstiprini?

Harolds saprata, par ko runa, un paziņoja - viss skaidrs. Tas ir izdevies! Haroldā mutuļoja nevaldāma līksme, un viņš ar nicīgu smīnu atcerējās savu nožēlojamo garastāvokli toreiz, kad mašīna bija uzlauzta, diplomāts ar visu naudu nočiepts un no priekšējā paneļa karājās vadiņu mudžeklis, gan arī tad, kad nāca visas citas pārestības - policijas iecirknī, runājot pa telefonu un tiekoties ar veceni, paceļot acis no tranšejas jaunbūvē un ieraugot sarkano žiguli, skatoties uz dēla asiņojošo degunu un lēnām bezspēkā noslīgstot gar sienu, kad bija ieskatījies Marlboro maisiņā. Izdevās gan! Harolds strauji uzdeva gāzi un devās virzienā, kurā pirms pāris sekundēm bija pazudis Zigmunds. Līksme trakoja krūtīs, Harolds uzgrieza skaļāk mūziku, tobrīd radio translēja visnotaļ enerģisku Deep Purple dziesmu. Mūsējie vienmēr ierodas īstajā brīdī!

Pēc maza mirklīša viņam nācās apslāpēt degsmi. Zigmunds ar savu eskortu negrasījās trakot pa pilsētas ielām. Viņš brauca pavisam rāmi un mierīgi pa priekšu, aiz viņa volvo un tad japānītis. Harolds tā ieskrējās, ka bija spiests piebremzēt, lai neieskrietu japānītim pakaļā. Pustumsā viņš to neatpazina, tikai visu laiku sekoja ar skatienu pazīstamajai Zigmunda mašīnai. Harolds piebremzēja un iekārtojās brauciena astē.

Ielas jau bija mašīnu izgaismotas. Apgaisme, kā vienmēr, kavējās, taču šķita, tagad tas nāk tikai par labu. Pretim braucošo un apdzenošo mašīnu žilbinošajā gaismā neko lāgā nevarēja saskatīt. Arī Harolds jutās anonīms un neuzkrītošs. Docents, savu stāstāmo beidzis, tagad klusi lūkojās pa logu. Brunis arī klusēja, tikai varēja manīt, kā viņš ritmiski sit līdzi mūzikas ritmam.

Vecais Brūni, ko teiksi? - Harolds uzsauca.

Neko. Normāli.

Kā filmā, vai ne?

- Pat labāk, - viņš atbildēja. - Jādomā, tikpat efektīgs būs arī turpinājums.

Esmu par to pārliecināts. - Harolds jutās pacilāts.

Kas tas Zigmunds tāds ir? - Brunis vaicāja pēc brīža.

- Nu, Zigmunds... - Harolds iesāka, taču tad aprāvās. Ņem nu tagad un pāris vārdos pastāsti par lielo nezināmo! - Kādreiz izstāstīšu.

- Kādreiz?

-Jā, kādreiz. Kaut kad pavisam drīz. Labi?

- Kā gribi, - Brunis vienaldzīgi noteica. Harolds juta, ka viņam patīk Zigmunds. Ar to pagaidām pietiek.

Zigmunda vadītā kolonna mierīgi izbrauca cauri vecpilsētai un izgrieza savus braucamos uz galvenās ielas. Neskatoties uz pirms-brīvdienas pievakari, ielas bija pilnas, tāpēc nekāda skriešanās tāpat nebūtu sanākusi. Bet Harolds pēkšņi iedomājās - ja mūs aptur ceļu policija? Vai Zigmundam ir tik spēcīgi papīri, ka palaidīs nepārbaudītu? Ko gan tāds jaunais zēns ceļu policista fosforescējošajā vestē, kurš uzskata, ka galvenais pienākums ir nepielūdzami iekasēt naudu no īstajiem un šķietamajiem satiksmes noteikumu pārkāpējiem, teiktu, atvēris Zigmunda džipa durvis un ieraudzījis tur sēžam vīrus maskās un vēl trīs nabadziņus maisiem galvā? Vai tad nesāktos nāvīgākā traukšanās un pakaļdzīšanās? Un kā tādā situācijā būtu jārīkojas Haroldam?

Taču šķita, tovakar viņiem veicas. Parasti brīvdienu vakaros cehi policisti stāv vai uz katra stūra, bet šoreiz nebija neviena. Laikam iznāks tad, kad kļūs vēl tumšāks. Viņiem taču jāpelna sava naudiņa, un tieši šādos vakaros var patukšot to braucēju maciņus, kuri atgriežas mājās no viesībām ar pusaizsvīdušiem mašīnu logiem un nodevīgi smaržodami. Viņiem arī savi finansu plāni jāpilda. Kad galīgi neķeras, tad var piesieties arī par netīrām un neapgaismotām numuru zīmēm un visu ko. Bet Zigmunda ekspedīcijai veicās, kad bija izbraukuši cauri visai Rīgai, sasnieguši Berģu pagriezienu, Harolds atviegloti uzelpoja, it kā sliktākais jau būtu aiz muguras, lai gan priekšnojautas diktēja, ka nevar zināt, kā vēl viss beigsies.

Visu laiku droši braucot, tuvojoties pēdējam pagriezienam, kur jānogriežas uz tā zemes ceļa, kas

aizved tieši līdz objektam, Zigmunds piebremzēja un nobrauca maliņā. Aiz viņa malā nobrauca arī volvo un japānītis. Tikpat paklausīgs bija arī Harolds, nobrauca malā un apstājās. Tā kā viņš bija saņēmis rīkojumu neniekoties ar rāciju, tad tagad vienkārši sēdēja un gaidīja.

Drīz no savas mašīnas izkāpa Zigmunds un lēnā, varētu pat teikt -neatkarīga prezidenta gaitā pienāca pie Harolda mašīnas.

Tagad laid tu pa priekšu, - viņš teica. - Piebrauc no galvenās ieejas puses, un kārtojieties ar savējiem it kā uz darbu, it kā uz dropi. Mēs izmantosim otru pusi. Tur tādi forši krūmiņi. Mūsu mašīnas arī visu laiku būs tajā pusē. Lai atklāti figurē tikai tavējā.

Labi, - Harolds atbildēja. Tomēr nenocietās un vēl pajautāja: - Kā tur uzvedas mūsu putniņi?

Zigmunds pavīpsnāja.

Viss normāli. Tādās reizēs pat briesmīgākais Švarcenegers daudz nekunkst, bet gaida kādu atrisinājumu. Drīz dzirdēsim arī viņu bal​sis... Tev kāds polšiņš ir līdzi? - Viņš negaidot noprasīja.

Polšiņš? - Harolds bija neizpratnē.

Vienalga - kāds stiprs dzeramais.

Tev tagad gribas ieraut?

Nē, man nē, - Zigmunds īsi iesmējās. - Jums tūlīt būs jātēlo ierāvēji. Nedzersiet taču nevārītu ūdeni no grāvja.

Harolds saprata. To nu varēja arī ātrāk pateikt. Kur lai tagad rauj polšiņu? Braukt atpakaļ līdz tuvākajam veikalam? Hm, tas aizņems vismaz divdesmit minūtes.

- Labi, nekrunko pieri, - pamanījis Harolda bažas, teica Zigmunds. - Es vienmēr vadāju līdzi vismaz vienu pudelīti. Iesākumam noderēs. - Tad viņš pieliecās un ieskatījās Harolda mašīnas aizmugurē. Pastnieki rauj šņabi, ko?

Docents piekrītoši pamāja, taču izskatījās apjucis.

- Tad ir labi. Ja būs turpinājums, tad pārējam brauksiet pakaļ laši. Bet tagad, Harold, laid, kā es teicu.

- Un tu... Un jūs?

- No otras puses, es jau teicu, - viņš skaidroja. - Nebaidies, bez tevis nekas svarīgs nenotiks. Tiklīdz šie būs ielādēti pagrabā, tā es tevi pasaukšu.

Zigmunds gāja atpakaļ pie savas mašīnas, pa ceļam vēl brītiņu pakavējies pie volvo, kur pa atvērto lodziņu arī ko īsi pārrunāja. Harolds izgrieza savu braucamo atkal uz ceļa un brauca visiem garām.

Jau pirmajā reizē pabijis šajā objektā, Harolds novērtēja, ka ceļi te nav diez cik labi. Ko gan tāds naudīgs biezais, kāds bija šis pasūtītājs, īsti grib uzcelt? Un cik viņam pēc tam izmaksās izbūvēt kārtīgu brauktuvi?

Godīgi sakot, Harolds pat nezināja tos ceļus, kas pieved objektam no otras, Zigmunda minētās puses, lai gan te bijis neskaitāmas reizes vairāk par viņu.

Harolds ar savu kompāniju pieripināja pie iebrauktuves objektā un apstājās parastajā vietā.

Visapkārt bija tumšs, vienīgi apkārtnes mājās dega vārās gaismiņas. Izkāpis no mašīnas, Harolds tīksmi izstaipījās un juta - kļuvis krietni vēsāks. Vēl mazliet - un varēs gaisā redzēt savu dvašu. Tūlīt pat viņam līdzi izmetās arī Brunis un Docents, abi kā sarunājuši pogāja vaļā bikšu priekšas un laida vaļā lielās strūklas.

Harolds stāvēja un domāja - kā gan organizēt dropi? Johaidī, tas gan ir uzdevums! Paga, laikam jāsāk ar ugunskuru. Viņš salūkoja mašīnā sērkociņu kastīti un no bagāžas nodalījuma izņēma vecas avīzes.

Vēl tur atradās neliels lukturītis ar parasto bateriju, taču ne​šķita, ka tas tagad noderēs, varbūt vēlāk.

Pusakli grābstoties, viņi sameklēja kādu sprunguļu kaudzīti un iekūra nelielu liesmiņu. Kad kļuva gaišāks, tad salasīja visādu kurināmo. Harolds norādīja uz patālu, ar žogu neapjoztu zemesgabala stūri, zinot, ka tur allaž mētājas dēļu gali. Docents aizklunkurēja pēc tiem. Brunis nezin no kāda pakša izcēla pussaplīsušu smagās mašīnas riepu, un Harolds sprieda, ka tā ir nevērtīga, tāpēc ir īstā reize un vieta tādu

sadedzināt. Kamēr vēl riepa nebija sākusi kūpēt, viņi stāvēja ap uguni un sildīja rokas. Harolds pa brīdim pameta ziņkāru skatu uz spocīgās jaunbūves pusi, taču nedzirdēja ne to, kā piebrauc Zigmunda komanda, ne arī to, ka viņi rīkotos pagrabā. Kaut ko gaida? Varbūt pēc viņa plāna mums jāsāk skaļi žūpot un dziedāt? Reiz jādzied, tad bez bažām, Brunim ir ļoti laba balss. Kori viņš pēdējā laikā visas savas dāmas arī atrod. Blondā Katrīna arī laikam no tā paša dārziņa. Reiz tā, velns rāvis, kur tas polšiņš? Bez polšiņa neviens te nedziedās, tas nu skaidrs. Šķiet, ko līdzīgu bija iedomājies arī Docents.

Harold, tu tiešām nevadā mašīnā līdzi rezerves polšiņu? - viņš apjautājās.

Nē, - Harolds atbildēja, palūkodamies Brunī, kas stāvēja, uz priekšu izstiepis rokas, un domīgi vērās ugunī. Nemaz tik ļoti vēss nebija, taču visi uzskatīja, ka lomai atbilst tāda roku sildīšana. No Harolda puses varēja redzēt ugunskura atspulgus Bruņa brillēs, kas neļāva saskatīt viņa acis, tagad viņš atgādināja svešādu marsieti, kurš pieņēmis cilvēka izskatu, taču piemirsis maskēt robota acis. Brunis mierīgi skatījās ugunī, lai gan labi saprata, kas tagad notiek un ka uzmanības centrā ir tieši viņš. Pēc brītiņa, neizturējis pauzi, ierunājās.

Ko? Ko jūs abi blenžat uz mani? - Brunis teica, knapi valdī​dams smieklus.

Neko, - Harolds atteica. - Kā tur īsti ir - vai kārtīgam vīram vienmēr mašīnā jātur lieks polšiņš vai arī nav? Ko? Jeb vai tur jābūt tikai muskatriekstam?

Nezinu, - Brunis negribīgi attrauca. - Lieciet man mieru ar tiem polšiem. Es tāpat vairāk nedzeršu.

Paga, paga, veco zēn! - Docents protestēja. - Un tu iedomājies, i i mēs ar Haroldu vieni paši tēlosim plencīšus? Nē, tas nu gan neies c auri. Kas tad es te esmu, kāds dzērājpastnieks?

Harolds paskatījās uz Brūni un prātoja, kā lai tagad rīkojas. Patiesībā viņš silti apsveica Bruņa domu, taču taisnība bija arī Docentam. Viņš gan iedomājās, ka arī Haroldam jābūt falšo dzērāju kompānijā, taču, neskatoties uz to, viņam varētu būt makten ,garlaicīgi sēdēt pie viena improvizēta brīvdabas dzīru galda kopā ar klusējošu Brūni un Haroldu, jo viņš nojauta, ka šodien Harolds nebūs tik negausīgs kā vakardien.

- Nē, Brūni, nu patiesi izbeidz šīs atturībnieku runas, ja! -Docents nerimās. - Padomā arī par citiem.

Kas ir ar citiem? - Brunis jautāja, aizvien vēl skatīdamies ugunskura liesmās, tās jau bija sākušas laizīt sasprāgušo riepu, un tagad visiem nācās atiet nost, lai kodīgie dūmi, kas kāpa draudīgi melni tieši debesīs, nekostu acīs.

Kas ir, kas ir? - Docents mēdījās. - Nu ko tu ņemies? Kas tev ieskrējis paurī? Kā tad tu uzreiz neko neņemsi?

Negribas, - Brunis klusi un mierīgi atbildēja.

Kā tas ir - negribas? - Docents neatlaidās.

Es šovakar braukšu mājās, - Brunis teica. - Tāpēc arī negribas.

- Mājās? Nu vai tu neesi dulls! - Docents iesaucās, tad pavērās uz Haroldu, kā palīdzību meklējot, bet, ieraudzījis, ka viņš neliekas ne zinis par šiem satraukumiem, arī pēkšņi apklusa, un tā viņi vēl paris minūšu nostāvēja.

Harolds stāvēja un nesaprata, ko teikt, ko darīt. Visu cieņu Brunim, taču no otras puses... Velns parāvis, kas gan tagad svarīgāks? Ja šitie draudziņi sastrīdēsies un vēl - nedod Dievs - viens no viņiem apvainosies un laidīsies prom, tad gan var sanākt ziepes. Tad Zigmunda rūpīgi izplānotajai un tikpat rūpīgi pagaidām veiktajai akcijai var pārvilkt strīpu. Kur Zigmunds kavējas? Būtu vismaz polšiņu atnesis, varbūt tad viss noregulētos. Docents ierautu pāris šļuku, un varbūt izdotos vienu vai divas, ne vairāk, iemānīt Brunim. Polšiņš būtu izlīdzinātājs. Hm, nav jau pirmā reize...

Lai cik arī Harolds meta bažīgus skatus betona veidojuma virzienā, nekas neliecināja, ka tur kāds būtu. Viņš nolēma nedaudz paieties tuvāk. Lai Brunis ar Docentu izrunā savas problēmas divatā.

Haroldam šķita, ka Brunis kautrējas no viņa, tāpēc nespēj pateikt Docentam, ko domā. Vai nu arī ļauties pierunāties. Tikko Harolds bija pagājis pāris metru tālāk, tā Docents kā pantera piezagās Brunim un kaut ko klusiņām un sazvērnieciski viņam vīteroja.

Harolds gāja ugunskura izgaismotās jaunbūves virzienā un, pāris soļu paspēris, saprata, ka tur sen viss notiek. Vispirms pavīdēja kāda nodevīga gaismiņa vienā pārseguma paneļu šķirbā, pēc tam viņš saklausīja klusu ņurdoņu, bet to varēja saklausīt tikai tad, kad bija piegājis tuvu klāt. Tieši tajā brīdī pagrabā ieveda vai ienesa trīs aizturētos. Harolds tuvojās būvei un iegāja iekšā. Nebūdams pārliecināts, vai aizturētajiem vēl aizvien ir maisi galvā, viņš bažīgi tuvojās pagraba trepēm un centās uzmanīgi lūrēt gar sienu. Pēkšņi kāds viņam vieglītēm uzsita uz pleca. Harolds satrūkās, tas bija Zigmunds. Te valdīja spocīga gaisma, jo nevarēja saprast, kas tas par gaismekli no pagraba met palso ēnu, bet labi varēja saskatīt Zigmunda pie lūpām pielikto pirkstu. Ar vieglu mājienu viņš aicināja Haroldu panākt atpakaļ.Viņi iznāca atpakaļ ārā. Zigmunds pasniedza Haroldam nelielu vīstokli. Tas bija avīzēs ievīstīts sakrālais polšiņš, kam līdzi nāca sainītis ar sviestmaizēm. Tad viņš nočukstēja: - Tagad neviena vārda. Savējiem arī pasaki, lai pārlieku netrokšņo. Te būs tikai viens runātājs, tas būšu es. Saprati?

Harolds piekrītoši pamāja ar galvu.

- Aiznes tagad to šņabi, ielej vīriem, bet pēc mirklīša es tevi pasaukšu... Tas melnais kabelis, kurš stiepjas līdz pat trepēm, ir trīsfāznieks?

Harolds padomāja un piekrītoši pamāja.

- Kur parastais?

Harolds atkal domāja. Zigmunds jau viņa acīs izlasīja atbildi un atkal klusiņām čukstēja: - Mēs jau pa dienu to nespējām atrast. Ja būs vajadzīgs, tad tev ļfliet pie kaimiņiem, jo tie tevi drīkst redzēt. Labi?

Harolds atkal pamāja.

- Okei, pagaidām viss. Ej un gaidi manu ziņu. Harolds tomēr nenoturējās un čukstēja: -Jūs paši neierausiet ne lāsīti? Auksts taču. Un nervi arī... Zigmunds noraidoši pašūpoja galvu.

- Mēs to izdarīsim gan, bet vēlāk. Sasēdīsimies pirtī pie galda, Ierausim un analizēsim, kā mēdz teikt, visu partiju un visas kļūdas.

Kļūdas? -Jā, arī kļūdas.

Vai tad tādas ir bijušas? - Harolds neizpratnē jautāja. Zigmunds ko neskaidru noburkšķēja. Harolds saprata, ka, viņarāt, bijušas gan.

17. nodaļa Docents lietišķi atkorķēja degvīna pudeli, atzinīgi ņurdot, novērtēja etiķeti, kas apliecināja pašmāju marku, neieinteresēti nolika sāņus vīstokli ar sviestmaizēm un palūkojās apkārt, kā meklētu glāzīti.

Harolds redzēja, ka Brunis neizrāda nekādu interesi, taču leica, glāzīte jau nu gan mašīnā esot, un aizgāja tai pakaļ.

Pirmo šļuku varonīgi ņēma pats Docents, bet otru viņš pasniedza Haroldam, kas atteicās. Neviens par to nesatraucās. Tad viņš to sniedza Brunim. Harolds gaidīja reakciju, taču Brunis mierīgi paņēma glāzīti, pacēla pie mutes un aši izrāva tukšu. Docents uzvaroši noraudzījās uz Haroldu.

Varbūt tomēr vienu paņemsi? - Docents vērsās pie Harolda.

Nē, - Harolds teica un pakratīja galvu. - Kaut vai tāpēc, ka man taču vēl jābrauc.

- Nu un tad? - Docents neatlaidās, un Harolds saprata, ka viņš noteikti gribētu atgādināt, kā Harolds brauca pagājušajā naktī, kā viņš tad uzvedās un cik ļoti tas nesader kopā ar to, kā viņš rīkojas tagad.

Harolds iešķībi raudzījās uz Brūni. Draugs uztvēra šo ska​tienu.

- Tikai pāris glāzīšu, - viņš klusiņām teica uz Haroldu neskatīdamies. - Docenta žēl. Un nemaz jau tik viegli nav kā ar nazi nogriezt. Bet nebaidies, Harold, man pietiks apņēmības izbeigt arī pamazām.

Harolds neko neteica. Nekas nemainītos, ja tagad sāktu šaubīties vai izsmiet Brūni, vai arī slavētu, ka pareizi viņš dara, vai tamlī​dzīgi.

Kas tur tagad notiek? - Brunis iejautājās.

Iekārtošanās, - Harolds atbildēja.

Es to saprotu. - Brunis cieši paraudzījās uz Haroldu. - Es domāju pavisam ko citu.

Zigmunds pagaidām vēl nelaiž klāt. Laikam negrib, lai mūs varētu sazīmēt. Nezinu, kā, - pēc balsīm, vai? Vārdu sakot, tiklīdz būšu nepieciešams, tā viņš mani pasauks.

- Tas būs ilgi?

Tu baidies, ka polšiņš jau būs beidzies, bet tur vēl nekas lāgā nebūs iesācies? - Harolds mēģināja jokot, taču juta, ka īsti labi tas nesanāk. Pat Docents neiesmējās, viņš spēja reāli novērtēt briesmas, kas iestātos gadījumā, ja polšiņš ātri vien beigtos, bet tur, raugi, patiešām nekas nebūtu sācies.

Nē, - Brunis atbildēja. - Tiešām gribētos redzēt, ar ko mūsu pūliņi vainagosies. Nekad nebūtu iedomājies, ka nevainīgs piebrau-ciens pie baseina man beigsies ar tādiem piedzīvojumiem.

- Ko tad lai es saku? - Harolds viņam piekrita. -Jā, protams, - Brunis atbildēja.

Docents laida apkārt otru degvīna porciju. Brunis paņēma arī to un pēc tam, Haroldam par lielu prieku, lūkojās pēc sviestmaižu sainīša, locīja to vaļā un tad kādu brītiņu nespēja izvēlēties, kuru ņemt vai ar desu, vai ar sieru, vai ar ķilavām un vārītu olu. Pēdējās gan kopējā sainī bija samīcījušās un saplakušas, un tāpēc laikam Brunis izvēlējās estētiski baudāmāko, proti, sviestmaizi ar desu. Kad viņš to iebāza mutē un sāka košļāt, Harolds ievēroja, ka vēl neapjausta, tomēr beidzot pamodusies apetīte.

Apēdis sviestmaizi, viņš automā​tiski stiepās pēc nākamās. Viss būs labi, Harolds nodomāja.

Ugunskurā iemestā automašīnas riepa kvēloja spilgti, jau labi varēja saskatīt jaunbūves siluetu. Ja Harolds būtu nejaušs garāmgājējs vai netāls kaimiņš, tad noteikti viņam pat neienāktu prātā, ka šīs pagaidām vēl nepretenciozās celtnes pagrabā notiek kas ārkārtējs. Vispirms acīs durtos košais ugunskurs un trīs vīri, kas tukšo šņabja pudeli. Normāli.

Gaidot kādu ziņu no Zigmunda un pamazām iejūtoties lomā, visi trīs kļuva maķenīt draudzīgāki un atvērtāki cits pret citu, Harolds sameklēja vēl pāris atlūzu un izvilka kādu pussatrunējušu koka kasti, izveidojot ne pārāk ērtas sēdvietas, bet kaste pārtapa par galdiņu, kuram galdauta vietā pārklāja sviestmaižu ietinamo papīru. Kad nu vēl Harolds sagrieza sviestmaizes, cauri degvīna pudelei starojošais ugunskurs izskatījās romantisks un nedaudz spocīgs, tad Haroldam likās, ka viņš jau ir atvaļinājumā pie ezera vai upes ielokā. Laiks skrēja nemanot, un Harolds vairs nespēja noteikt, cik ilgi viņi te uzkavējas.

Brunis bija izgājis no sava sastinguma un atcerējās visādus atgadījumus no medībām, un brīžiem viņi skaļi un jautri smējās. īpaši jautrību sagādāja Bruņa stāsts par kuili bez pautiem, kuru viņš nošāvis. Proti, viņš nogāž gar zemi auļojošu mežakuili un pēc tradīcijas jau stiepjas ar nazi nogriezt lielos pautus, lai vērtīgā gaļa nesmirdētu, bet skatās - to tur nemaz nav. Savukārt pēc neilga laiciņa uzrodas cits mednieks, kuram rokās ir kuiļa pauti, bet paša kuiļa vairs nav. Amizants gadījums, kamēr pirmais mednieks gājis lielīties ar savu veikumu, tikmēr kuilis attopas no šoka, jo laikam tas šāviens nav bijis nāvīgs, laiž ļekas vaļā un -tieši virsū Brunim, kurš to arī piebeidz. Tovakar un pēc tam vēl ilgu laiku Bruņa mednieku kolektīvā valdījis tāds lokālais humors, ka visi abiem kuiļa šāvējiem ik pa brīdim prasījuši - ei, kur tavs kuilis, vai - ei, kur tavam kuilim pauti?

Ik pa brīdim Harolds aizvien vaicājoši palūkojās uz jaunbūves pusi, taču neviens viņu turp neaicināja. Rācija bija mašīnā, ar Zigmundu nesarunāja, vai tā tagad būtu lietojama, un tā pat labāk tās čerkstoņa šajā noskaņojumā neiederētos. Bet pēc brītiņa, kad Docents laida apkārt ceturto porciju un Harolds jau sāka šaubīties, vai tomēr nepaņemt viņam arī vismaz vienu, jo droši vien mājup būs jābrauc gana vēlu, kad visi policisti guļ, atskanēja slāpēts svilpiens. Visi trīs vienlaikus pagrieza galvu jaunbūves virzienā, un Harolds ieraudzīja Zigmunda stāvu. Viņš bija panācis pāris metru laukā no jaunbūves ēnām, un ugunskura atblāzmā vizuļoja viņa krekla metāla pogas.

Tas ir tev, - teica Docents, kā Haroldam šķita, ar slēptu skaudību. Harolds piecēlās un gāja pie

Zigmunda, kas čukstēja: Visi trīs ir lejā. Videokameru arī uzstādījām...

Elektrību atradāt? - Harolds viņu pārtrauca.

-Jā, - viņš tā kā aprāvās. - Tu man nepareizi pateici. Tā bija divfāžu dzīsla.

- Ā, es jau varēju arī sajaukt. Diendienā te neņemos...

Tā tas arī būs bijis... Bet nu labi - Dievs ar to. Tagad darīsim tā: es nedaudz izmainīšu savu ārieni un iešu pie viņiem, noņemšu maisus un iepazīstināšu ar situāciju. Vispirms ieteikšu pašiem labprātīgi izstāstīt. Bet pēc tam, nu - ja viņi negribēs labprātīgi... -Zigmunds nepabeidza savu stāstījumu.

Un kas tad būs? - Harolds jautāja. Visu laiku zemapziņā domādams par brīdi, kad būs jāpiepilda dēlam neizteiktais solījums, proti, jāizdauza šiem neliešiem zobi. Kā tas notiks? Nevienam citam to uzticēt nedrīkst, tas jādara pašam.

-Jā... Nu tad jau arī redzēsim. Uz vietas viss noskaidrosies, -Zigmunds izvairīgi nomurmināja. - Bet es pasaucu tevi tāpēc, lai tu redzētu, kā tas notiek. Tev taču būs interesanti, vai ne?

Man arī būs kaut kā jāmaina āriene? - Harolds šaubīgi vaicāja, jo nespēja iedomāties, kā viņš to varētu tagad izdarīt. Zigmundam tas ir tikai kārtējais drošības pasākums, viņu neviens no trijotnes nav redzējis.

Nē, nē, - Zigmunds teica. - Es viņus ievietoju galējā telpā. - Viņš norādīja ar roku, un Harolds saprata, par ko ir runa. - Ja atceries, tad tai gar vienu sienu iet priekšsiena. Nu, lūk, tad viņi sēdēs ar sānu pret šo sienu, un acīs spīdēs spilgta gaisma. Tu mierīgi nostāsies aiz priekšsienas un ik pa brīdim varēsi viņus vērot no sāniem. Tev virs galvas būs vēl viena lampa, tā ka pat gadījumā, ja kāds no viņiem sagrozās, lai varētu paskatīties tavā virzienā, tāpat viņš neko neieraudzīs, bet tu paspēsi pazust. Ja negribi skatīties, varēsi klausīties.

- Okei, okei, - Harolds nervozi atbildēja. Viņš kāri tvēra Zigmunda stāstījumu un jau iedomājās, kā tas viss notiks. Vispirms lai viņi visu izstāsta videokamerai, un tikai tad es viņus iekaustīšu. Vienīgi prātu jauc stulba, gluži vai ētiskas dabas iedoma, proti, kā tas būs, ja es viņus kaustīšu tādus sasietus un nevarīgus? Vai uz to brīdi viņus atbrīvos no, hm, važām?

Viņi lēnā gaitā kāpa lejup pa pagraba trepītēm, viss pagrabs pludoja gaismā. Taču nekur nemanīja cilvēkus.

- Kur tad tavi ļaudis? - Harolds čukstus vaicāja Zigmundam.

- Pa vietām, - viņš tāpat čukstus atbildēja un cieši pielika pie lūpām pirkstu. Bija jāsaprot - tagad labāk nerunāt. Taču Harolds nerimās.

Kur? Es nevienu neredzu.

Ir, ir, nesatraucies. Daži vien ir palikuši, - Zigmunds skaidroja.

- Pārējos atlaidu mājās, vairs nebūs vajadzīgi.

Harolds pamāja ar galvu, taču tobrīd iedomājās ko citu. -Ja nu kāds no tiem trijiem izraujas un aizbēg? Kas būs tad?

- Neviens nekur neaizmuks, - Zigmunds pārliecināti atbildēja.

- Viņi nemaz tik vienkārši nevar tikt no šejienes laukā. Viņi ir pie​ķēdēti.

Pieķēdēti?!

Tūlīt pats redzēsi.

Pieķēdēti... Zigmunds pastiepās pēc kādas apjomīgas somas, izvilka no tās drēbes un veikli pārģērbās. Uzvilka mugurā treniņtērpa jaku ar kapuci, kuru pārvilka pāri galvai, un uzlika brilles ar tonētiem stikliem. Pēc tam viņš izvilka vēl kādu priekšmetu, paviļāja rokā un ar ašu kustību iestūma mutē.

Harolds izbrīnīts viņu vēroja. Tad viņš pagriezās pret Haroldu, iespīdināja sev tieši sejā kabatas bateriju un atieza zobus. Harolds nevilšus atlēca maliņā. Zigmunda mutē zvēroja divi nedabiski lieli vampīra ilkņi. Zigmunds klusiņām smīkņāja, un, kad Harolds ko gribēja teikt, viņš ar rokas pieskārienu atturēja un

atkal pielika pirkstu pie lūpām. Tagad Harolds atcerējās, ka šādas mantiņas var nopirkt veikalos un reizēm bērni ar tādām biedē viens otru. Negaidītos mirkļos tas var nobiedēt arī pieaugušu cilvēku.

Zigmunds devās uz jaunbūves gala telpu. Harolds sekoja. Kad viņi bija pie ieejas, Zigmunds atturēja Haroldu un norādīja vietu, kurā viņam jāpaliek. Harolds saprata. Viņš uzreiz pamanīja visus trīs ar maisiem galvā. Viņi sēdēja uz jokainiem dzelzs krēsliem. Rokas bija sasietas uz muguras, un, cik varēja noprast, tās savienoja ķēdes, kuras stiepās aiz mugurām līdz sienai un tur bija piestiprinātas pie masīviem metāla kliņķiem, kas dziļi iedzīti betona sienā. Pieķēdēti.

Zigmunds iegāja telpā un pagrieza kādu slēdzi lielajā vadu murskulī, telpu piepildīja nežēlīgi spoža gaisma. Pirmajā brīdī Harolds jutās nedaudz apžilbis. Kad spožo apļu ņirbēšana acu priekšā aprima, viņš saskatīja, ka telpā ir četras spožas lampas, no kurām trīs ir notēmētas katra sava bandītēna virzienā.

Mirkli pastāvējis un ļāvis acīm aprast ar spožo gaismu, lai gan nedauz tonētās brilles noteikti gaismu kliedēja, Zigmunds lēnā gaitā, biezajām zābaku zolēm klaudzot tukšajā pagrabtelpā, apstaigāja visus trīs pieķēdētos. Harolds mēģināja sazīmēt, kurš ir kurš. Vistuvāk sēdēja mazākais no Haroldam zināmajiem diviem, tad nāca sprogainā lielākais stāvs, bet pašā stūrī, gluži vai iespiests un satrūcies, atradās trešais, nepazīstamais. Viņš drebēja un, likās, visu laiku mēģināja atsvabināties. Kad atskanēja Zigmunda soļu draudošā klaboņa, sarāvās visi trīs, taču trešais tā drebēja, ka krēsla kājas lēkāja pa betona grīdu. Viņš arī pirmais sāka runāt. Pareizāk sakot -mēģināja iesākt.

- Lai kas jūs arī būtu, gribu jūs oficiāli brīdināt... - trešais (svešais) iesāka spalgā balsī krievu valodā, taču nepaspēja pabeigt, jo viņu pārtrauca spēcīgs Zigmunda sitiens pa apakšžokli. Harolds nobrīnījās, kā gan viņš tik precīzi spējis notēmēt tajā maisa mu​džeklī.

- Brīdinājumi jau ir izskanējuši, - skaidrā krievu valodā bez akcenta ierunājās Zigmunds. - Vairāk nebūs. Tagad būs tikai darbība. Atgādināšu pēdējo reizi. Tātad - katrs vārds, izteikts bez uzaicinājuma, nozīmē vienu izsistu zobu. Savukārt trīs pēc kārtas izsisti zobi nozīmē vienu izlauztu roku. Par samaņas zaudēšanu katrs atbild pats, tāpēc labāk mēģiniet to nezaudēt - nedariet neko tādu, lai vajadzētu zaudēt samaņu. Vai skaidrs? Nē, nē, nekas nav jāsaka! Tagad tikai visi pamājiet.

Harolds redzēja, kā enerģiski nokratās aizvien vēl maisos tērptās svešā un sprogainā galvas, taču mazākais nepakustējās. Jādomā, arī Zigmunds to pamanīja.

- Vai pilnīgi visiem skaidrs? - Zigmunds dimdoši pārjautāja. Un tikai tagad Harolds saprata, kāpēc viņš ir bāzis mutē mākslīgos ilkņus. Varbūt arī lai radītu draudošāku izskatu, taču galvenokārt, lai mainītu balsi. Tagad balss murdēja, it kā mutē valstītos karsts kartupelis.

Beidzot negribīgi pamāja arī mazākais. Spītīgs, Harolds nodomāja. Bet labi turas, to nevar noliegt.

Situācijā, kad tu nezini, kas ar tevi īsti notiek, rādīt raksturiņu, tas nudien nav slikti. Tas tikai apstiprina, ka pēc izskata grūti spriest par cilvēka patiesajiem nodomiem un spējām. Jā, Brunim viņi aizvien vēl šķita sīkie, taču tagad saprotams, ka tādi spējīgi ne tikai sunītim vien galvu nogriezt.

Bet trešais turpināja trīcēt, drebēt un nelaimīgi sīkt. Šajā drebelēšanā jautās kas pretīgi gļēvs un nožēlojams. Harolds gribēja Zigmundam aizrādīt, lai pārbauda, vai trešais nav pietaisījis bikses, taču neradās izdevība. Pirmkārt, vienubrīd uzmanību piesaistīja troksnis ārpusē, bet, otrkārt, tagad Zigmunds pa vienam norāva visiem trijiem no galvām uzmauktos maisus. Harolds skatījās viņu sejās, pārliecināts, ka neaizmirsīs tās vairs nekad. Viņam tuvākais mazais droši izturēja Zigmunda kustību un sēdēja aizvērtām acīm. Sprogainais acis momentā atvēra, izbijies skatījās sev priekšā, pirmajā mirklī nesaprazdams, kāpēc aizvien vēl neko neredz, jo tikai pēc brīža saprata, ka redzēt neļauj spožā gaisma, tad samiedza savas apaļās, tumši brūnās acis šauriņas. Visamizantāk atkal uzvedās trešais. Vispirms pārsteidza viņa tagadējais izskats, tiklīdz no galvas norāva maisu, likās, tas ir pavisam cits cilvēks, ne vairs tas, kuru bija vērojuši izkāpjam no sarkanā žiguļa un ieejam Rostokas ielas namā. Šim gan arī bija tā pati blondo matu kodaļa ar visu lecīgo seksti, taču no Zigmunda un laikam arī citu viņa vīru sitieniem, kurus bija izpelnījies, nespēdams pakļauties prasībai klusēt, uzmilzušās lūpas un dziļi iekritušās acis to vērta savādāku. Pirmajā mirklī nevarēja saprast šī izbrīna iemeslu, taču pēc brītiņa Harolds saprata,

nācās apvaldīt skaļu spurgu. Tikpat uzjautrināts izskatījās Zigmunds, kurš stāvēja bailīgajam aiz muguras.

Laikam tieši no aizmugures pavērās vēl amizantāks skats. Harolds jau saprata, kas par lietu, kad Zigmunds ar pēkšņu un strauju kustību iegrābās blondajos matos un vieglītēm parāva. Visu skatu izķēmoja viena svešā tipa auss, kas bija atlupusi no galvas. Otra turējās kā pielīmēta. Jā, pirmā doma bija tieši tāda - pielīmēta, taču pēc pāris enerģiskām Zigmunda kustībām Harolds saprata, ka ne par mata tiesu nav kļūdījies. Pēc pirmā grābiena svešā tipa cekulā Zigmunds jau parāva enerģiskāk, un blondais cekuls palika viņa rokā. Parūka! Zigmunds to pavicināja pa gaisu un nosvieda zemē pie svešā kājām. Šis jau bija apradis ar spožo gaismu. Ieraudzījis parūku pie kājām, viņš skaļi iekunkstējās, un atkal viņa acīs varēja lasīt svētas izbailes. Taču Zigmunds pieliecās un uzmanīgi nopētīja pieguļošo ausi, skaļi un aprauti iesmējās un ar veiklu kustību atrāva vaļā arī otru ausi. Svešais nu jau sāpēs iebrēcās, taču Zigmunds viņu apklusināja: - Kuš! Muti ciet!

Svešais tips novaldījās, bažīgi blisinājās un kunkstēja, tā vaimanātu stūrī iedzīta žurka, kurai vēl gana dukas, taču zemapziņā skaidrs - cīniņš ir gluži velts. Svešais tips ar šausmām nolūkojās uz parūku, kas gulēja pie kājām, bet Harolds konstatēja, ka patiesībā viņš ir tumšmatis ar papliku galvasvidu.

To visu redzēja arī sprogainais, un Harolds pamanīja arī viņa izbrīnu. Laikam ko tādu sprogainais nebija gaidījis, centās iegrozī​ties tā, lai labāk saskatītu Zigmundu, kas šo manevru saprata un uzkliedza: - Skatīties tikai uz priekšu! - Sprogainais paklausīja. Bet Haroldam tuvākais mazais vēl nebija atvēris acis, kaut gan likās, pa tādu mazu šķirbiņu viņš tomēr visu vēro. Pēkšņi Haroldam šķita, viņš vēro tieši Haroldu, un tikai tā cauri spožajai pretgaismai arī var saskatīt.

Tajā brīdī kas pieskārās Haroldam pie pleca, un viņš atkal satrūkās, pagriezās un ieraudzīja kādu no Zigmunda komandas, kas arī turēja pie lūpām pirkstu un bīdīja Haroldu maliņā. Harolds paklausīja. Tad šis «kāds» izstiepa roku un divas reizes skaļi uzsita knipi. Gandrīz tūlīt atskanēja smagie Zigmunda soļi, un viņš parādījās nelielajā ailā.

Kāds ir atbraucis, - Harolds izdzirda atnākušā čukstu.

Kas? - tikpat klusi jautāja Zigmunds.

Viņa biedrs paraustīja plecus, un abi vienlaicīgi vaicājoši pavē​rās Haroldā.

- Kur? - Harolds bija nesapratnē.

Pienākušais izstiepa roku galvenās iebrauktuves virzienā.

- Manējie? - Harolds jautāja. Vai Brunis sadomājis pavizināties? Ar manu mašīnu? Varbūt kas ieskrējis galvā, un viņš laižas prom no šejienes? Nē, tas nevarētu notikt, jo atslēgas taču man kabatā.

- Nē, vēl kāds. Vairākas mašīnas, - teica Zigmunda biedrs. Zigmunds panāca uz priekšu un noņēma brilles. Viņa sejā bija lasāms milzīgs saspringums. Nav viegli no zvērināta pratinātāja pārvērsties par jebkuru situāciju aptvert spējīgu cilvēku. Viņš skatījās uz Haroldu, taču patiesībā domāja ko citu, tad izšķīrās.

- Hā, ej un skaties, kas tur notiek. Bet tu, - viņš čukstēja savam biedram. - Tu iedarbini mašīnu, atstāj vaļā visas durvis, gaismas neslēdz, tad abi nāciet šurp... Hā, nekavējies, ej! Ja ir kādi nelūgti viesi, mēģini viņus izklaidēt un dabūt prom vai novirzīt iespējamās aizdomas. Bet, ja ir tādi, kas nojauš kaut ko un par visām varītēm grib iekļūt te, tad es nezinu - tad tev ir jāizdomā, kā viņus aizkavēt... nu, vismaz uz trim minūtēm. Saprati?

Harolds pamāja ar galvu. Zigmunds metās pie sagūstītajiem. Likās, ka šie sākuši savā starpā sarunāties. Laikam to juta arī Zigmunds. Viņš ieskrēja iekšā, pamatīgi iegāza pa galvu mazajam klusējošajam, kaut gan Harolds bija pārliecināts, ka tieši viņš vēl aizvien nebija bildis ne vārdiņa, tad pieskrēja pie vadu un slēdžu mudžekļa un izslēdza gaismu. Kamēr Harolds vēl nedaudz apstulbis blenza uz Zigmunda izdarībām, tikmēr viņa kolēģis jau bija pazudis, un Harolds dzirdēja, kā viegli iedūcās džipa motors. Ātri gan viņi spēj darboties. Velns parāvis, kas tur ārā tāds notiek? Likās, dūc ne tikai Zigmunda džips, bet citas automašīnas.

Jau kāpjot pa trepītēm, Harolds nojauta ko nelabu. Bažīgi palūrējis gar jaunbūves garāžas vārtu

vaļējo stūri, viņš ieraudzīja ugunskura atblāzmā sēžam Docentu un Brūni, kuri abi bija pagriezuši galvu uz spilgtās gaismas pusi. Gaisma nāca no vairākām automašīnām, kas bija piestājušas blakus Harolda mašīnai. Staigāja vīrieši, varēja dzirdēt sieviešu smieklus un bērnu čalošanu. Pirmajā mirklī nevarēja saprast, cik īsti to mašīnu un cilvēku ir, taču Harolds saprata, ka tā nav policija. Tas varēja būt tikai un vienīgi jaunbūves saimnieks, Harolda klients. Tā tas arī bija.

Vairs nebija nozīmes slēpties aiz stūra, jo gan Brunis, gan Docents jau vairākkārt bija pametuši bažīgus skatienus jaunbūves virzienā, un Harolds labi saprata viņu bažas, viņi vismazāk spēs saimniekam pastāstīt, kas viņi tādi ir un ko te dara, un vispār atbildēt kaut ko sakarīgu. Un tur jau īpašnieks pats nāca ugunskura virzienā. Harolds strauji iznira no ēnas un devās viņiem pretī, pa ceļam apdomādams kādus sakarīgus un ticamus melus. Vismaz uz trim minūtēm, Zigmunds bija teicis. Vismaz uz trim. Nu jau viena būs pagājusi. Paliek divas. Kamēr sasveicināšos, kamēr pateikšu pāris dumju pieklājības frāžu, kamēr iepazīstināšu ar saviem, hm, strādniekiem - jā, pie šīs strādnieku versijas ir jāturas! - tikmēr Zigmunds jau būs prom. Es viņam ticu. Viņš un viņa ļaudis rīkojas bezgala saskaņoti un veikli. Reizēm vienkārši neticami veikli. Bet ar saviem draugiem strād​niekiem būs jāiepazīstina gari un plaši.

Jaunbūves saimnieks nāca un neticīgi raudzījās uz abiem pie ugunskura sēdošajiem. Docents sastindzis ar pudeli rokā, un Haroldam likās - tas ir ļoti veiksmīgs stāvoklis. Viņš ieklepojās, lai pievērstu uzmanību sev, un droši gāja saimniekam klāt. Harolds saka kaut ko stāstīt, taču tūlīt juta, ka bažām nav iemesla. Pirmkārt |.m saimnieks pats bija krietnās burās, šķita, ka tāda ir visa kompānija, izņemot, protams, bērnus, kuri jau skraidelēja ap ugunskuru un meklēja visādus garus skalus vai vismaz smilgas, kuru galus sabāzt ugunskurā, aizdedzināt, tad vicināt pa gaisu un skatīties, kā kvēlo mazā oglīte vicas galā.

Saimnieks pirmais sāka atvainoties un stāstīt, Ja šodien svinot savai jaunākajai meitai dzimšanas dienu. Esot ieradušies negaidīti viesi, kas vēlējušies apskatīt jaunbūvi, tāpēc visi nolēmuši braukt uz šejieni. Viņš pat nepajautāja, ko Harolds šeit dara, tikai izskatījās pagalam vainīgs. Laikam jau par savu iereibušo paskatu un to, ka Harolds tagad skaidri zināja, ka viņš mēdz iereibis sēsties pie stūres, pat tad, kad mašīnā ir bērni. Harolds paskatījās atpakaļ un, novērtēts, ka ne no vienas jaunbūves šķirbiņas nespīd nodevīgs gaismas stariņš, nomierinājās. Zigmundam jābūt prom.

Neskatoties uz savu jautrību, saimnieks tomēr gribēja zināt, ko Harolds tur pa tumsu darījis. Harolds neko skaidri pateikt nevarēja, tad laikam viņš turēja aizdomās, ka bijis kārtot dabiskās vajadzības. Tas Haroldam nepatika, taču labot neko vairs nevarēja. Bija jāuzskata, ka tagad viņi savos grēkos ir līdzīgi, tāpēc var justies sazvērnieciski draudzīgi, sak, tu nevienam nestāsti, ka es šmigā braucu ar mašīnu, bet es nevienam neteikšu, ka tu kakā manas jaunbūves pagrabā.

Harolds tomēr paskaidroja, ka šodien viņa strādniekiem algas diena un viņi arī svin vienam no viņiem dzimšanas dienu, izvēlējās Docentu. Jaunbūves saimnieks bija sajūsmā par tādu sakritību, sauca pēc jaunākās meitas, lai rādītu viņai vēl vienu cilvēku, kuram tieši šajā dienā palaimējies piedzimt, un skrēja uz savu mašīnu pēc kaut kā dzerama, tūlīt pat atgriezās ar brangu viskija pudeli rokā, un Docentam nācās ieraut pamatīgu šļuku šīs dziras, kas viņam ne pārāk gāja pie sirds, bet Harolds ar Brūni pieklājīgi atteicās. Neviens neapvainojās. Pārējie jaunbūves saimnieka viesi stiepa laukā no mašīnām - tās bija trīs - visādas kastes un saiņus un pa vidu visam arī grila aparātu. Šitie atbraukuši uz nopietnu pasēdēšanu.

Viens no viņiem gluži dabiskā entuziasmā sauca, lai saimnieks izrādot savus īpašumus, taču viņš tikai atmeta ar roku, sak, kas tad nu te vēl par īpašumiem, pēc kāda gada, tad gan būs ko rādīt. Harolds saprata, ka nekāda lielā ekskursija netiks rīkota, taču agri vai vēlu viņi vismaz pieies jaunbūvei tuvāk. Jālasās prom. Harolds aicināja Brūni un Docentu prom, taču saimnieks iebilda, ielūdzot visus palikt. Tas būšot jautri, jo divi jubilāri vienā kompānijā - tā taču unikāla parādība. Harolds atteicās, aizbildinoties, ka jau tā šo divu strādnieku dēļ esot aizkavējies un jāpaspēj aizbraukt uz vienu objektu arī tur izmaksāt algas.

Beigu beigās Haroldu neaizkavēja, un visi trīs sakāpa mašīnā. Varbūt nodevīga varētu likties skuba, ar kādu gan Brunis, gan Docents kāpa mašīnā, īpaši jau Docents nemaz neizskatījās pēc laimīga jubilāra,

taču viss šķita noslēdzies jauki un mierīgi. Vienīgi - kā gan veicies Zigmundam?

18. nodaļa Nu gan būs sūdi, jā? - pirmais ierunājās Brunis, kad bija sasēdušies mašīnā un Harolds sāka lēnām braukt.

Nezinu, - Harolds klusiņām atbildēja, košļādams apakšlūpu. Lai gan iekšēji bija pārliecināts, ka Zigmunds paspējis izvākties.

Kā tu domā, viņš ko nojauta? - atkal jautāja Brunis, domā​dams jaunbūves saimnieku.

Tiešām nezinu, - Harolds atbildēja. - Viņam taču nav nekāda iemesla turēt mani aizdomās. Redzēji, paši bija pamatīgās burās.

- Jā , - Brunis piekrita.

Harolds lēnītēm drebelēja mašīnu pa kukuržņaino ceļu un drudžaini domāja, kur gan tagad ar Zigmundu jāsatiekas. Vai jābrauc atkal līdz degvielas uzpildes stacijai? Tas taču nāvīgais gaisa gabals!

Un viņš teica, ka pārlieku vizināties ar tik šaubīgu kravu nevēlas. Nu būs tintē.

Atpakaļskata spogulītī Harolds ieraudzīja Docenta tramīgo seju. Kārtējo reizi šis vīrs viņu uzjautrināja un nomierināja. Viņš gluži kā lādzīgs ģimenes tēvs katastrofas mirklī bija glābis pašu vērtīgāko, proti, tagad viņš sēdēja, turot augstu paceltā rokā pusiesākto degvīna pudeli, bet otrā rokā glāzīti. Smalkās uzkodas palikušas uz improvizētā galdiņa, un vienīgais, ko Harolds tagad vēlējās, - lai jaun​būves saimnieks nedrāztos pakaļ, vēlēdamies šīs sviestmaizes atdot.

Izgriežot no draņķīgā sānceļa uz platākā grunts ceļa, kurš veda līdz šosejai, Harolds pamanīja, ka brauktuves maliņā stāv Zigmunda džips. Sarkanās gaismiņas aizmugurē liecināja, ka viņš nav izslēdzis motoru un gabarītgaismas un gaida Haroldu, lai jebkurā mirklī atkal dotos tālāk. Harolds nobrauca džipam aizmugurē. Zigmunds izkāpa un steidzīgi nāca klāt. Viņam aizvien mugurā bija melnā treniņjaka ar kapuci, kuru gan bija norāvis no galvas, taču nevarēja saskatīt, vai ir izņēmis no mutes šausminošo ilkņu protēzi.

Docents pakalpīgi atvēra aizmugures durvis, un Zigmunds iesēdās Harolda mašīnā, runāja lietišķi un bez ievadiem.- Druscīt pasteidzos ar pārējo čaļu atlaišanu, - viņš teica, nevienam virsū neskatoties.

Harolds atcerējās, kā viņš bija teicis: ir jau, ir mums arī kļūdas. - Bet tagad atliek viens variants, proti, laižam uz tavu vasarnīcu.

Harolds piekrītoši pamāja. Draņķīga situācija, bet neko darīt.

- Es braukšu pa priekšu, - Zigmunds turpināja, balss bija mazliet satraukta, taču izskatījās ārēji mierīgs. Haroldam negribējās, lai Zigmunds šajā situācijā vainotu viņu, taču pat tad, ja tā būtu, Harolds iebilst nespētu. - Ne par ko nebrīnies.

- Kādā ziņā? - Harolds nesaprata.

- Mēs pa ceļam varam šur tur negaidīti apstāties. Tam divi iemesli. Pirmkārt, iemetām džekus aizmugurē garšļaukus ar visiem krēsliem, un šie tagad kratās uz grīdas kā tupeņu maisi. Nebija laika siet vaļā, galu galā - lai jau cieš par saviem nešķīstajiem grēkiem, taču ilgi tā viņi neizturēs un mums būs vai nu jāpārsien un jānoliek normāli, vai ik pa brīdim jāsariktē, lai nedabū kādu sadzīves traumu kratoties. Un Zigmunds iesmējās. Pašam ļoti iepatikās apzīmējums par sadzīves traumu. Viņš sazvērnieciski pavērās Docentā un teica: - Vai ne, pastnieka kungs?

Docents tikai pamirkšķināja un mehāniski pastiepa Zigmunda virzienā degvīna pudeli. Zigmunds tikpat mehāniski to pieklājīgi noraidīja. Situācija izskatījās komiska, it kā abi sēdētu pie kāda akadēmiska viesību galda garlaicīgu radinieku kompānijā. Visi iesmējās.

Orģijas turpinās, - teica Docents, un Harolds viņa balss tonī saklausīja gatavību šo tēmu bezgalīgi attīstīt, tāpēc apturēja viņu, jautādams Zigmundam: Tas bija pirmkārt. Bet kas otrkārt?

- Otrkārt, - Zigmunds iesāka, tad apdomājās. - Otrkārt, šķiet, ir pat labāk, nekā tu varētu vēlēties. Lai gan mēs jau pa dienu noskaidrojām, kā sauc abus tev zināmos, taču pārmeklējot tikai pie mazākā atradām autovadītāja dokumentus, kas apliecina viņa personu. Tas šķiet normāli, jo viņš jau ir tas, kurš visu laiku sēž pie auto stūres. Bet interesantāki izrādījās trešā dokumenti. Varbūt ne īsti dokumenti, bet gan tas skats, kas pavērās pēc parūkas nokrišanas un ausu atlīmēšanās.

Zigmunds dziļdomīgi paklusēja un, šķita, izgaršoja Harolda mašīnā sēdošo mēmos un ieintriģētos skatienus. Docents un Brunis, bez šaubām, neko nezināja par parūku un ausīm, tāpēc tagad klausījās kā mazi bērni, kuriem kaimiņš stāsta briesmu stāstus par naksnīgo kapsētu un tajā staigājošajiem miroņiem.

Pazīstams tipiņš? - Harolds jautāja.

Visnotaļ, - Zigmunds atbildēja. - Vismaz man tā šķiet. Šis un tas vēl ir jāpārbauda, jo viņš labi maskējies... visus šos gadus. Bet man atmiņa laba. Tādu es viņu atceros.

Patiešām tik pazīstams?

Ne jau man personiski, - Zigmunds teica. - Tā saucamā autoritāte gan, nenotveramais gadiem ilgi.

Leģenda, saproties. Viens no manējiem viņu sazīmēja. Ja ir tas, kuru mēs domājam, tad būs padevies brangs tvēriens. Tas var aizēnot pārējo.

Brunis un Docents pārsteigti lūkojās uz Zigmundu, brīžiem savstarpēji saskatīdamies. Viņi bija lepni par savu līdzdalību šajā notikumā.

Viņam draud lieli sūdi - uz viņa sirdsapziņas ir ne tikai viens mūsējais pagājušajā gadā aplaupītajā degvielas uzpildes stacijā, bet ,111 neskaitāmi veikali, aptiekas un - pats galvenais - desmitiem sieviešu.

Maniaks?! - Harolds iesaucās.

Nē, ne gluži. Maniaks gan viņš laikam nav. Bet tāds Ostaps Benders, kurš mantas iegūšanas nolūkā mēdz reizes desmit gada laikā apprecēties un pēc pāris dienām nozust uz visiem laikiem.

Viņš ir novācis kādu no jūsējiem? - vaicāja Docents.

-Jā, - Zigmunds atbildēja. - Viņi aptīrīja degvielas uzpildes stari jas kasi un nolaida no kātiem zemessargu...

-Jā, jā, es atceros šito gadījumu, - teica Brunis. Jādomā, mednieku kolektīvā tas ne reizi vien ir dedzīgi apspriests.

Es arī, - Harolds piebilda.

Nu, lūk, un pēc visiem parametriem šitais atbilst tam meklētajam. Tiesa, šāvējs viņš nav, jo to paņēma ciet Krievijā šopavasar, bet tagad es saprotu, ka šitais ir bijis viens no galvenajiem. Viņam tāda maniere - vai nu apburt sievieti un pēc tam aptīrīt, vai arī kaut kādā veidā suģestēt jauniešus, lai tie kļūtu par viņa pakalpiņiem. Pats pēc tam ar relatīvi tīrām rokām nozūd un maina ārieni.

Tad jau nu gan... - iesāka Docents, taču nepabeidza, jo Zig​munds neļāva viņam runāt.

Tagad mums jābrauc prom no šejienes. Nav labi, ka tā sanācis. Tā ir slikta zīme, - teica Zigmunds. Es tikai gribēju teikt, lai tu ne​brīnies, ja mēs pa ceļam kaut kur piestājam un notiek kaut kādas akcijas.

Harolds iekšēji sarāvās.

Tu domā viņu piebeigt kādā grāvmalē?

Nē, to nu gan nē! - Zigmunds nervozi iesmējās, Harolds pirmo reizi viņa manierēs pamanīja šādu niansi - nervozē puisis, viņš nodo​māja. - Bet es vēl neesmu izlēmis. Viņš ir jānodod pareizajās rokās.

Tas no benzīntanka, tas bija... nu, jūsējais? - jautāja Brunis. - Es domāju - tieši no jūsu komandas?

Nē, - Zigmunds pašūpoja galvu. - Es tādās komandās nepiedalos. Man ir sava. Bet viņš bija zemessargs, un zemessargi zināmā mērā ir arī manējie. Formāli... Okei, Hā, ripini man rāmi nopakaļ!

Labi, - Harolds piekrita. - Bet... ja nu tu kļūdies?

Kādā ziņā?

Ja nu tas trešais nav tas, ko tu domā?

- Pastāv tāda varbūtība, - Zigmunds piekrita. - Tāpēc arī man vēl jāizdomā. Vispirms jānokārto lietas ar tiem tavējiem, bet pēc tam jātiek pie viena interesanta videomateriāla noskatīšanās. Atceries,

toreiz, pēc tā uzbrukuma degvielas uzpildes stacijai, visas televīzijas rādīja aizraujošus kadrus, kas uzņemti ar slepenās novērošanas kameru. Tur visi trīs uzbrucēji bija labi saskatāmi. Pēc tā arī sazīmēja to, kuru paņēma ciet Krievijā. Tur labi būs saskatāms arī mūsu sprukstiņš ar balto cekulu un pielīmētajām ausīm... Un vispār... Jā, tas, kuru nošāva degvielas uzpildes stacijā, tas bija manējais. Zināmā mērā. Viņš bija pieteicies, bija paredzēts nākamajā nedēlā uzsākt testus...

Harolds atkal izjuta nepārvaramu vēlmi noskaidrot, kas tad ir šie spēki, kurus Zigmunds pārstāv - vai personiski veido? - taču viņa sejā bija lasāms nepielūdzams vēsums, izskatījās pat nepieejams, šķita, viņš jutās gluži vai izpļāpājies.

Zigmunds izkāpa no mašīnas un savā nesteidzīgajā, pārliecinātajā gaitā devās atpakaļ uz savu džipu.

Tiklīdz viņš to izkustināja no vietas, tā Harolds devās līdzi.

Labi, ka vairs nebija jābrauc cauri pilsētai. Zigmunds droši vadīja savu busveidīgo džipu uz Pleskavas šoseju, drīz nogriežot uz apvedceļu. Harolds brauca nopakaļ. Vēl ne reizi nebija jāapstājas, kaut gan Harolds no Zigmunda brīdinājumiem bija sapratis, ka tas būs jādara bieži. Laikam nolēmis ātrāk nogādāt pie vietas abus mazos bandītēnus, tikai tad nodarboties ar trešo zivi.

Brunis ar Docentu bija ātri apraduši ar straujo situācijas maiņu un savstarpēji ko nenozīmīgu tērgāja, ik pa brīdim pacilājot glāzīti, kuru Docents ar lielu rūpību, ievērojot Harolda braukšanas, bremzēšanas un pagriezienu ritmus, piepildīja un sniedza Brunim. Haroldu nedaudz pārsteidza, ka Brunis neatsakās ne no vienas, un neizskatās, kā viņš pie ugunskura bija solījis, ka ieraus tikai dažus mēriņus, lai palīdzētu kliedēt Docenta vientulību, taču īpaši Harolds to nepārdzīvoja. Likās, šis ir tāds brīdis, kad jebkuram cilvēkam visu ko var piedot. Svarīgāk šķita, ka Brunis ir atbrīvojies no apātijas. Labāk lai viņš ir tāds nekā sakņupis un klusi raudošs. Patiesībā Harolds saprata, ka kopš šīs dienas kas būtisks mainījies viņu attiecībās.

Vienu reizi gan Zigmunds pieturēja ceļa malā, taču laukā neviens nekāpa. Harolds nosprieda, ka viņi tur pa iekšu sakārto uz grīdas nomestos bandītus.

Braucot tieši Zigmunda džipam aizmugurē, Harolds turējās viņa ēnā un daudz neredzēja, kas notiek uz ceļa. Ik pa brīdim pretim nospīdēja žilbinošas tālbraucēju smago mašīnu ugunis, un vienubrīd likās, ka dažas no tām aizdomīgi mirkšķina. Goda vārds, jebkurā citā situācijā Harolds acumirklī būtu visu sapratis un sācis automātiski raustīt savu drošības jostu un lūkoties, vai ar tām ir piesprādzējušies pasažieri, bet tagad viņš mierīgi ar acīm tvēra šos signālus, taču ar prātu neapjauta neko. Viņš brauca nopakaļ Zigmun​dam, un likās, ka atrodas milzīgā un mūžīgā drošības aizsegā.

Vienubrīd Zigmunds samazināja brauciena ātrumu, tad parādīja labo pagriezienu un atkal nobrauca maliņā. Harolds nešaubīgi sekoja un arī apstājās aizmugurē. Tagad Haroldam tomēr gribējās izkāpt laukā un pieiet ar Zigmundu aprunāties, jo galvā bija dzimusi kāda doma, kas tobrīd likās bezgala svarīga. Viņš jau pavēra vaļā durvis, kad pēkšņi ieraudzīja priekšā aizdomīgas gaismas un uzreiz saprata - tas bija izgaismotais melnbalti svītrotais policista zizlis. Un visvairāk spīdēja fosforescējošā zaļā veste. Policists lēnā gaitā tuvojās Zigmunda mašīnai, un Harolds strauji ierāvās atpakaļ un aizcirta durvis, nezin kāpēc vēl nospiezdams mazo slēdzīti, kurš neļauj tās atvērt no ārpuses. Policists pienāca pie Zigmunda, sākdams parasto procedūru. Harolds uzmeta skatienu blakus sēdošajam Brunim, ieraudzīja, ka viņš, kā jau izlaidies autobraucējs, protams, nav piesprādzējies, un uzsauca: - Piesprādzējies, johaidī!

- Kas ir? - Brunis jautāja, taču tajā mirklī tie paši vecā autobraucēja instinkti nostrādāja pareizi, un viņš mirklī piesprādzējās.

Lodziņu gan atstāj vaļā, - Brunis teica.

Kāpēc?

No mums taču nāvīgi smako.

- Ā, pareizi, - Harolds teica un atrullēja logu savā pusē.

Policists turēja rokās Zigmunda dokumentus un kabatas lukturīša gaismā tos pētīja. Pēc tam viņš

pagāja mašīnai no priekšas, kaut ko pētīdams tur. Laikam salīdzina numurus. Interesanti, kāpēc gan viņi parasti to numuru pēta no priekšas, nevis no aizmugures? Bet... Johaidī, kāpēc es vispār apstājos?!

Policists nāca atpakaļ, sniedza pa lodziņu dokumentus Zigmundam un tajā brīdī aizdomīgi paskatījās uz Harolda pusi. Policists laikam kaut ko jautāja Zigmundam, jo viņš nedaudz izliecās pa savu lodziņu, rūpīgi nopētīja, kā šķiet, tieši Harolda mašīnu, tad noliedzoši papurināja galvu. Viņi pārmija vēl pāris vārdu, un Harolds redzēja, ka Zigmunds parāda kreiso pagriezienu un gatavojas izgriezt atpakaļ uz šosejas. Harolds saprata, ka viņam jārīkojas tāpat. Taču policistam bija radušies citi plāni. Ar valdonīgu žestu viņš pavēlēja Haroldam palikt uz vietas un nāca pie viņa. Harolds nesaprata, kāpēc ir tā satraucies.

Viņš redzēja, kā Zigmunda džipa aizmugures sarkanās gaismiņas jau attālinās, un saprata - īstās viņu nozieguma atklāšanas briesmas jau garām. Viņš mēģināja izrēķināt, cik stundas pagājušas no brīža, kad izdzēra pēdējo aliņu. Vienalga, patiesībā jau sen to būs izčurājis...

Policists pienāca klāt, stādījās priekšā un, protams, lūdza dokumentus. Harolds atsprādzēja drošības jostu, pastiepās pēc bikšu aizmugures kabatas, izņēma kabatas portfeli, no kura klēpī pēkšņi izbira desmitnieku kaudzīte, - Harolds mulsi paskatījās uz policistu un pasmaidīja, bet drošībnieks pacietīgi gaidīja, - un kādu laiciņu meklēja dokumentus. Velns ar ārā, rokas gandrīz trīc. Atradis dokumentus, Harolds pasniedza tos policistam, kas paņēma tos, ieskatījās, bet tad pieliecās pie lodziņa un nopētīja abus pasažierus. Sajuta, Harolds nodomāja. Bet no otras puses - nu un tad? Velns, vai Docents aizvien sēž ar pudeli vienā un glāzīti otrā rokā?

Policists ielūkojās vēlreiz dokumentos, atkal pagāja uz priekšu, salīdzināja numurus un tad nāca atpakaļ.

- Izkāpiet no mašīnas, - viņš teica.

- Ko? Kāpēc? - Harolda atkal pamodās brīva, neaizskarama pil​soņa gars vai iedzimtā spītība.

Izkāpiet, lūdzu, laukā!

Kas par lietu? - Harolds pat nepakustējās.

- Izkāpiet laukā, es teicu! - Policists bija mierīgs un nesatrici​nāms.

Harolds tomēr nolēma pārlieku nespirināties. Nav tā situācija. Citā reizē gan... Viņš izkāpa un domāja, nezin ko viņš tagad liks darīt - būs jāpūš caurulītē, vai? Nostājies taisni, Harolds, protams, secināja, ka policists ir gluži vai galvas tiesu mazāks par viņu. Un kārtējo reizi tieši tas iedrošināja.

Vai tad ir kādas problēmas? - Harolds jautāja.

Kāpēc jūs šeit apstājāties? - policists atjautāja.

- Kā? - Gluži vai gribējās iesaukties: kas ir, vai tad nedrīkst, ko? Taču tad Harolds atcerējās Zigmunda galvas noliedzošo mājienu pa savas mašīnas lodziņu. Viņš nepārprotami papurināja galvu un pat sparīgi un saredzami. Varbūt tieši manis dēļ viņš tik ļoti izliecās pa lodziņu? Jā, patiesi, kāpēc gan es apstājos?

-Jūs taču mani apturējāt. - Harolds ātri aptvēra situāciju.

Es? - policists raudzījās uz augšu. - Es jūs neapturēju.

Kā - nē? Jūs taču vicinājāt to savu zizli. - Tagad tikai uz priekšu.

Tas nebija domāts jums.

Kam tad?

Mašīnai, kas brauca pirms jums.

- Ā... - tagad var arī patēlot mazo idiotiņu. - Bet man atkal izskatījās...

Policists aizvien aizdomīgi lūkojās te uz Haroldu, te uz iekšā sē​došajiem.

- Kurš ir dzēris? - viņš jautāja.

- Es neesmu.

- Skaidrs...

-Jā, esmu pavisam skaidrs. - Harolds mēģināja jokot, taču tas neatstāja nekādu iespaidu.

Tagad vajadzētu spert laukā nākamo joku, taču nekas prātīgs nenāca galvā. Policists vēlreiz ieskatījās Harolda dokumentos un tad teica: -Jūs man esat iedevis nepareizus dokumentus.

Kā tā? - to nu gan Harolds nevarēja saprast. Vai viņš grib par visām varītēm piesieties? Par ko?

Johaidī... Bet policists sniedza zaļ​gano tehnisko pasi, un Harolds uzreiz saprata, kas ir par lietu. Ā, nu tā gadās, - viņš teica, tajā ieskatījies, un meklēja kabatas portfelī pareizo dokumentu. Atkal pašķīda desmitnieku čupiņa, atkal Harolds iesmējās, taču policista naksnīgajā sejā nepakustējās ne vaibsts. Harolds bija puisim pasniedzis piekabes tehnisko pasi. Tās abas allaž rātni guļ viena otrai blakus. Starp citu, tā nenotiek pirmo reizi, Harolds domās pavīpsnāja.

Policists vēlreiz rūpīgi izpētīja nu jau pareizo dokumentu, atkal nogāja priekšā un tad atgriezās atpakaļ.

- Bet tomēr - kāpēc jūs apstājāties? - viņš jautāja.

- Nu paklausies, veco zēn! - Harolds plaši novicināja rokas. Ja tagad garām brauktu kāda mašīna, tā noteikti tiktu aizķerta. - Tev taču ir stroķis pie sāniem, nevis man, vai ne? Labāk jau drošības pēc apstāties nekā pēc tam skaitīt caurumus aizmugures logā vai steigties nogādāt kādu pasažieri slimnīcā, lai tur salāpa cauršauto galvu.

Policists neko neteica, taču Harolds saprata, viņš ir uzvarējis. -Jums taču tā bieži gadās, vai ne? Harolds vēl uzsvēra.

- Man nē, - policists teica un turpināja caur pieri aizdomīgi blenzt uz Haroldu. - Labi, jūs patiešām neizskatāties dzēris. Būtu man trubiņa, tad gan liktu tajā iepūst. Pavisam noteikti. Bet... Atveriet, lūdzu, bagāžas nodalījumu.

Harolds atkal gribēja protestēt, taču aptvēra, ka to jau nu gan droši var darīt, un atvēra. Policists iespīdināja lukturīti, nopētīja kaut kādus tukšus maisus, kas glabājās kādu otro gadu, kopš pēdējās ābolu vešanas reizes no tēva vasarnīcas, un laikam jau jutās nedaudz vīlies.

Paldies, - viņš beidzot teica un sniedza dokumentus. - Bet vai jūs nebraucāt kopā ar to mašīnu, kuru es apturēju, hm, pirms jums?

Nē, - Harolds pārliecinoši atbildēja. Varbūt pat par daudz pārliecinoši. Policists turpināja raudzīties aizdomīgi.

- Kas tie tādi bija? - Harolds pajautāja.

Policists paraustīja plecus, bet neko vairāk neteica. Viņš pagriezās un devās prom. Kādus divdesmit metrus tālāk, nelielā sānceliņā stāvēja policijas mašīna, un tajā sēdēja viņa pārinieks.

- Vai kādu meklējat? - Harolds uzsauca nopakaļ policistam. - Kāds cietumnieks atkal izbēdzis?

Viņš pagriezās un noliedzoši pakratīja galvu.

- Brauciet, - viņš pamāja.

19. nodaļa Zigmunds gaidīja nepilnu kilometru no policijas patruļas, nobraucis maliņā un aizvien atstājis neizslēgtu mašīnas motoru. Nogaidījis, kamēr Harolds nogriež savu braucamo aizmugurē, Zigmunds ar pazīstamu kustību izkāpa un, rokas teatrāli plātīdams, nāca klāt. Harolds arī izkāpa laukā.

- Nu, kas ir ar tevi? - viņš pa gabalu sauca, un Harolds uztvēra izsmējīgo toni Zigmunda balsī. Kāda velna pēc tev bija jāapstājas?

To pašu jau ments arī prasīja, - Harolds atbildēja.

Kā tad.

Bet principā jau nekas nav noticis, vai ne?

Jā, bet vienalga - vai tad tu esi tāds paklausīgais skolnieciņš? Un ja nu kāds no mūsu zēniņiem kāda iemesla dēļ būtu tavā mašīnā?

Nezinu, - nezin kāpēc Harolds jutās vainīgs, lai gan līdz pat šim brīdim nespēja saskatīt sava nozieguma motīvu. Taču tajā pašā laikā sirdī iezagās muļķīgu aizdomu velniņš, proti, ja nu šis pasākums kādreiz ar skaļu blīkšķi izgāzīsies, tad tas notiks tikai un vienīgi Harolda vainas dēļ. Sak, pats uzsāki un pats iegāzi. Harolds gluži vai nodrebinājās. Vai atkal virsū mācas šaubas par izvēlētā ceļa pareizību?

Pagāna šaubiņas?

- Nu labi, Dieva štrunts ar to visu, - Zigmunds teica, taču Haroldam likās, ka šis viņa neapzināti riskantais manevrs uzlabojis Zigmunda garastāvokli. - Iespējams, viņi stāvēs vēl pāris vietās. Uz lielajām maģistrālēm viņi tā dara. Mums būs jāmaina taktika. Tagad tu laid pa priekšu, bet es turēšos cieši aizmugurē. It kā jau nekas liels nevar notikt, jo es skaidri zinu, ka viņi netvarsta izbēgušus cietumniekus, tāpēc salonā iekšā nelīdīs, taču nekad jau neko zināt nevar.

- Man viņi izokšķerēja bagāžas nodalījumu.

-Jā? Patiešām? - Zigmunds tomēr likās pārsteigts. - Bet tā tas varētu būt. Tu tiešām izskatījies aizdomīgs. Zini, pakļāvīgiem cilvēkiem gluži vai uz pieres ir rakstīts, ka viņi meklē nepatikšanas, un tad tās arī mēdz atgadīties. - Zigmunds atkal irgojās.

Es sapratu.

Būs jau labi.

Kā tur mūsu draudziņi jūtas? - Harolds jautāja.

Vēl elpo.

Es nopietni domāju.

Kratās un kunkst.

Ko tu izdomāji par to lielo bandītu? Vedīsi uz policiju? -Harolds bija atcerējies Regāliju. Tagad likās, ka viņš vairs nemēģi​nātu tēvišķīgi mierināt un pārliecināt, sak, šajā pasaulītē ir arī šaušalīgas lietas, taču bieži vien tās tikai rāmi jāpiecieš, jo neko lielu padarīt nevar. Arī nodokļu maksātāju uzturētā valsts policija ne.

Vispirms tomēr jāpārliecinās, vai neesmu kļūdījies, - Zigmunds teica. - Es jau sazinājos ar savējiem, ar tiem, kurus pamanījos atlaist, un tavā fazendā drīz ieradīsies viens no viņiem, tad spriedīsim tālāk... Ak tad tu saki, ka viņi tomēr līda iekšā tavā bagāžas nodalī​jumā?

-Jā.

Druscīt stulbi jau ir sanācis. Tagad notiek tas, ko es vismazāk vēlējos. Ātrāk jātiek pie vietas. Okei, laid tu pa priekšu. Tikai ne​trako. Tā ap astoņdesmit, ātrāk ne.

Es jau tumsā nekad netrakoju, - Harolds atbildēja. - Bet... Man ir vēl viens jautājums. Saki - vai tad tev nav kaut kādi tādi doku​menti, kurus ieraugot policists ieņem gluži vai miera stāju?

Zigmunds sarauca pieri.

- Ir. Bet tos es nevilkšu laukā ātrāk, kamēr neradīsies īpaša ne​pieciešamība. Vai ne?

Harolds saprotoši pamāja ar galvu.

- Tad es laižu pa priekšu līdz pašai vasarnīcai?

-Jā, ja atkal kaut kas atgadās, tad droši stāj malā un ļauj man pabraukt garām.

Viņi brauca tālāk. Visā notiekošajā jautās kas nereāls. Haroldam jau sāka apnikt šī nenoteiktā un nevajadzīgā vizināšanās. Viņš labi saprata, ka neviens pie tā nav vainojams - ne viņš pats, ne Zigmunds, ne Berģu jaunbūves saimnieks, ne vēl kāds, taču tas nomāca. Pēc tam kad viņš bija redzējis zēniņus sasietus uz dzelzs krēsliem un bez maisiem galvā, kad jau likās, pāris stundiņu, un beidzot varēs mierīgi uzelpot, labi izgulēties, sagaidīt mājās no ārējo zemju apskatīšanas sievu un dēlu, aiziet ar viņiem uz kādu omulīgu restorānu un laimīgi papusdienot, tad viņš domāja, ka viss lielais penteris beidzies ātri un efektīvi. Taču tagad atkal neredzēja tam ne gala, ne malas. Un, ja nu vasarnīcā arī traucēkļi, - kas notiks tad? Harolds vairs ne par ko nebija pārliecināts. Atkal pa mašīnām, atkal riskan​tais brauciens pa policistu kontrolētajām šosejām, līdz kādā jaukā brīdī tomēr ņem un atšifrē? Nejēdzīgāk nemaz nevar būt.Taču tāda ir visa bandītu dzīve. Tā ir viņu ikdiena. Un lielākā daļa no viņiem savādāk nemaz neprot. Viņiem

attiecīgie dziedzeri nestrādā pilnvērtīgi, ja nav jāizbauda šīs negatīvās emocijas, šī savādā spriedze, viņi gūst apmierinājumu tikai tad, kad šīs slēptās ilgas ir piepildītas.

Atlikušo ceļa gabalu viņi izbrauca mierīgi. Harolds ripināja pa priekšu un visu laiku vēroja Zigmunda mašīnas uguņu atspīdumu atpakaļskata spogulītī. Viņš patiešām brauca tik tuvu aiz muguras, ka kārtējās apstādināšanas gadījumā pat īpaši trenēts policists nepaspētu tik veikli un artistiski nožvidzināt savu zizli, lai Zigmundam arī būtu jāapstājas. Taču nekas tāds vairs negadījās. Turklāt virzienā uz Harolda vasarnīcu šoseja kļuva klajāka. Haroldam šķita, tieši tas nomierina. Tomēr kremta Zigmunda aizskarošie vārdi par pakļāvīgajiem ļautiņiem, un Harolds apsvēra, kā par to inteliģentāk atriebties.

Neienāca prātā nekas labāks kā izmantot viņa manieri braukt nopakaļ tik mazā attālumā. Harolds iepriekš, starp citu, ieturēja lielāku un drošāku distanci. Vispirms viņš pāris reižu nemotivēti nobremzēja un ar baudu noskatījās, ka Zigmunds rīkojas tieši tāpat -laikam pat tik enerģiski un strauji, ka bandītēni uz džipa grīdas salecas, tā viņiem arī vajag! Nebūtu viņu, nebūtu arī šīs aizskarošās Zigmunda piezīmes. Bet pēc tam Harolds vienreiz parādīja labo pagriezienu, samazināja ātrumu, it kā nobrauca maliņā, noskatījās, ka tāpat rīkojas arī Zigmunds, iesmējās un laida tālāk. Vēl pēc maza mirklīša viņš atkārtoja šo manevru un, nobraucis maliņā, apstājās, taču tad atkal strauji uzsāka braucienu. Zigmunds atkal tikpat paklausīgi arī parādīja labo pagriezienu, nobrauca līdzi, arī apstājās, taču tūlīt pat atkal trauca Haroldam pakaļ, panāca viņa mašīnu un atkal ieņēma iepriekšējo tuvo distanci. Nu jau Harolds smējās pilnā kaklā. Tagad lai viņš stāsta atkal, kādus pekstiņus vien grib. Pats arī staigā ar to pakļāvības zīmi sejā. Nu, saki, lūdzu, - kas tev lika griezt man pakaļ? Ko? Vai atriebos? Vai pietiekami inteliģenti? Cerams. Docents ar Brūni neizpratnē noraudzījās uz Haroldu, bet neko neteica.

Tuvojoties vasarnīcai, Brunis beidzot atdzīvojās. Patiesībā Harolds bija tik dziļi iegājis sevī, ka bija pat piemirsis savus līdzbraucējus. īsi pēc incidenta ar ceļu policiju bija izbeidzies arī Docenta rīcībā esošais degvīns, laikam tāpēc abi visu laiku klusēja - arī iegājuši sevī. Tiktāl, ka nevienu neinteresēja Harolda šaubīgie manevri un skaļā smīkņāšana.

- Kā tev tagad ir ar pagraba ūdeņiem? - Brunis vaicāja.

Harolds lēnām atgriezās realitātē.

Ko? Ar pagraba ūdeņiem? - Harolds pārjautāja. - Ā, ar tiem? īsti nezinu. Kopš Laris saraka grāvjus, neesmu pārbaudījis, vai tagad nāk iekšā.

Tev bija trakāk nekā Berģos?

Līdzīgi.

Bet... Diezin kas jau nav tā ņemties pa ūdeni.

Hm, Berģos bija sauss.

Pavisam?

Cik nu atceros, tad pavisam sauss. - Harolds atcerējās Zigmunda zābaku klaudzēšanu. Slapjumā tādas skaņas nebūtu.

Tad pie tevis arī jābūt sausam, - Brunis prātuļoja. - Lielie lieti nav bijuši kopš pagājušās nedēļas.

Man pat labāka izolācija no augšas. Redzēji, Berģos pat piķis uz pārseguma nav uzklāts?

Nē, to neredzēju, tikai domāju... Nu jā, kas man par daļu?

Ko tu domāji? - Harolds pārjautāja.

-Ja tur ir liels ūdens, tad kā viņi tos zagļus turēs? Auksts tomēr.

Harolds pasmaidīja. Nē, mēs neesam noziedznieki, tas nu skaidrs, īsts noziedznieks pat pamatīgā reibumā nesāks prātuļot, vai sagūstītie un nolaupītie cilvēki labi jutīsies tajos apstākļos, kādos nolaupītāji paredzējuši viņus turēt. Cik nu ir zināms no trakās pasaules pieredzes, tad pat tajos gadījumos, kad bandīti nolaupa kādu ģimenes locekli, lai pēc tam no radiniekiem izspiestu miljonu, nekad netur savus upurus sapelējušos pagrabos. Katrā ziņā Harolds atkal izjuta cieņu pret Brūni, tas nomierināja un uzmundrināja visvairāk. Lai tikai Zigmunds nāk ar savām pārgudrajām domiņām un pārmetumu pilnajiem

jautājumiem par tiem manevriem uz tukšās šosejas. Tagad man būs ko teikt. Atvieglojumu iesvēla arī tas, ka gandrīz līdz pašai vasarnīcai viņi bija atbraukuši bez papildu starpgadījumiem, bet tieši šie vienkāršie un cilvēciskie vārdi, kas nāca no Bruņa izkaltušās mutes, Haroldu iejūsmināja visvairāk. Lai tikai viņš vēl iemet, tāds cilvēks to var atļauties.

Harolds juta, ka Bruņa cilvēciskums jau ir tiktāl atmodies, ka nupat labprāt parunātos par tām lietām, kuras pagājušajā nedēļā tieši Harolda mašīnas apzagšanas dienā! - viņi bija sarunājuši par ūdens novadīšanas darbiem Berģu objektā. Harolds nojauta, ka Brunis tagad meklē pareizākos vārdus, kā labāk atvainoties. Viņš noteikti šaustīja sevi par to, ka iekritis dropē ar Docentu un tāpēc nav turējis savus solījumus. Bet vārdi nenāca. Harolds viņu nemu​dināja. Nevajag vārdus, Brūni, nevajag.

Viņi nogriezās no šosejas, un Harolds izbrauca uz zemes ceļa, kurš veda uz vasarnīcu. Šajā mirklī nezin kāpēc ietrīcējās sirds, viņš iekšēji par to pukojās, jo nespēja saprast bažu iemeslu. Taču laikam pastāv telepātija, kas lielākajai cilvēces daļai, gluži tāpat kā Dieva esamība, šķiet nereāla, jo neviens ar to savā dzīvē reāli nav saskāries. Bet, kad reizēm sevi pieķer pie domām, ka tieši šobrīd ar šo nerealitāti esi saskāries tieši tu un pavisam reāli, tad... bažas klāt kā liktas. Bet pēc brītiņa vienalga tam vairs netici.

Uzbraucot kalniņā, no kura dienā paveras visnotaļ aptverošs skats uz vasarnīcu koloniju, bet naktī spīguļo tikai mazas gaismiņas, Harolds strauji nobremzēja un apstājās. Pa vidu gaismām viņš nešaubīgi sazīmēja to vietu, kur jāatrodas viņa vasarnīcas jaunbūves tumšajam siluetam, ieraudzīja dārza vidū liesmojam prāvu ugunskuru un pie tā divus sakņupušus stāvus, kas ilgu laiku nekustējās. Haroldam šķita kāds nepazīstams labdaris, viņam nezinot, atvedis un uzstādījis dārza vidū divu cilvēku akmenī tēstas figūras. Harolds izslēdza gaismas. To pašu izdarīja arī Zigmunds, kurš jau bija tikpat rātni nostājies ar savu džipu aizmugurē. Laikam arī viņš bija sapratis Harolda pēkšņo apstāšanos. Kas vēl būs par jokiem un pigoriem?

Vienubrīd likās, tie varētu būt Zigmunda ļaudis, kas ieradušies ātrāk par viņiem, taču apstājās arī Zigmunds un - starp citu! -nelēca droši no savas mašīnas laukā, lai nāktu aprunāties. Harolds saprata, tie ir pavisam citi cilvēki, sasprindzināja redzi un centās pēc iespējas rūpīgāk ielūkoties akmens tēlos. Viens tā kā sakustējās, taču ugunskurs meta vāju atblāzmu, un šī stāva kontūras nevarēja atpazīt. Harolds drudžaini domāja: tas varbūt nav mans gabals, bet kaimiņa? Nē, ir gan mans. Varbūt tēvs iebraucis apraudzīt augļu kociņus, kurus pavasarī apgrauza zaķi un stirnas. Tēvs to pārdzīvoja ne mazāk par mani.

Jā, bet kāpēc tas jādara naktī? Un kas viņam par slepenu draudziņu? Nē, tas nevar būt tēvs, jo pa tumsu viņš vis​pār gandrīz nekad nebrauc, redze neļauj tā riskēt.

Kas tie tādi ir? - ierunājās Brunis.

Nesapratu, - Harolds atbildēja.

Atkal jauni joki?

Fantastiski. Mums šodien neveicas, - Harolds secināja.

Pagānu orģijas turpinās. - Atdzīvojās arī Docents.

Ko tu teici? - Harolds nesaprata, bet pēkšņi saērcinājās par viņa iekrišanu sarunā, turklāt vēl ar kaut kādām sarežģītām prāta konstrukcijām.

Nebeidzamais vāveres ritenis, kurā pelēkais cilvēciņš kā apmāts skrien visu savu niecīgo un grēcīgo dzīvīti, - mierīgi turpināja Docents. - Šitā mēs beigsim ar to, ka būs vien jādrāž atpakaļ uz Rīgu un jāveic eksekūcijas to zēnu dzīvoklī, jo pilnīgi skaidrs, tas nu gan ir tukšs un brīvs, tur neviens nesēž un nekūpina ugunskuru.

Okei, - Harolds apspieda vēlmi uzbrēkt Docentam. Foršs vecis, bet reizēm... Tas nemaz nešķita uzjautrinoši. Nupat viņš patiešām jutās vainīgs Zigmunda priekšā. - Paklusē tagad kādu brītiņu!

Docents ko neskaidru noņurdēja un apklusa arī. Nelikās, ka viņš apvainotos, laikam pieradis pie Harolda izteicieniem un izlēcieniem.

Harolds spogulītī vēroja Zigmunda mašīnas tumšo siluetu. Nekādas kustības. Kāpt laukā? Bet tajā brīdī Zigmunds izgrieza blakus, apstājās, un Harolds vēroja lēnām nolaižamies viņa mašīnas lodziņa

stiklu. Harolds atrullēja arī savējo. Zigmunds pieliecās tuvāk.

Manējie tie nav, - viņš teica.

Es arī nespēju nevienu pazīstamu saskatīt, - Harolds teica.

Kam tā mašīna?

Kāda mašīna? Kur? Pie vārtiem.

Harolds sasprindzināja redzi un tagad ieraudzīja pie vārtiem arī mašīnas siluetu. Dīvaini, kā gan to līdz šim nebija ievērojis? Viens pie ugunskura tupošais paliecās uz priekšu, lai sabikstītu ogles, liesmas iekvēlojās spilgtāk. Harolda apziņu caurstrāvoja nekad un nekādos apstākļos nepakļaujamais saimnieka instinkts un doma: interesanti gan, kur viņi ņēmuši kurināmo? Būs izlietojuši manus dēļus, kas allaž noder arī kam vairāk. Ķēmi! Un tajā brīdī Harolds skaidri saskatīja izgaismoto mašīnas siluetu. Johaidī, tas taču Lara vecais BMW\ - Manējie, - Harolds pārliecināti un nezin kāpēc atviegloti teica Zigmundam. Viņa mašīnas motors dūca gandrīz nedzirdami, bet Harolda dampis gan trokšņoja. Nu jau izpūtējs arī būs sācis pūt. Bet Zigmunds bija visu sapratis.

- Es jau teicu, ka manējie tie nevar būt, - viņš teica. - Viņi ir ceļā. Es pirms pāris minūtēm vēl sazinājos. Tas būs tavs strādnieks.

- Tā izskatās. Bet to otru es nezinu. Laris parasti ir viens pats. Atkal briest ziepes?

Zigmunds padomāja un atbildēja: - Lielākas par esošajām tās nevarētu būt. Kārtējais nevēlamais un neparedzētais gadījums. Būs kaut kā jākuļas.

-Kā?

- Dabū viņus prom.

Harolds domāja, kā gan tas izskatīsies, ka viņš tā pēkšņi iebrauks, teiks: sveiki un labdien, - un tad saki, lūdzu, vai tu nevarētu tagad tā ātri lasīties prom, jo man te, saproties, nāvīgi svarīgas darīšanas kārtojamas? Kādas, man gluži loģiski jautās. Bet es tad teikšu - kas tev par daļu, lasies tikai prom...

Draņķīgi. Pavisam nelāgi.

-Jāmēģina, - Harolds nepārliecinoši teica. - Pārāk bieži man pēdējās dienās jāuzvedas kā neaudzinātam pitekam.

- Pamēģini... Bet, zini, ja neizdodas, tad nekas traks nenotiks. Ja tu teici, ka viņš arī ir lietas kursā par tavām ķibelēm, tad varbūt... Nebūs tik slikti. Tu saproti?

Tas jau Haroldam patika labāk. Patiešām - efektīgāka drope brīvā dabā! Jā, vienīgi Laris pēdējā laikā nedzer. Un atkal es pārvēršos par sātanu kārdinātāju. Ak tu, nejaukais likteni!

- Tas ir Laris? - jautāja Brunis. Viņš arī bija kaut ko saskatījis ugunskura gaismā.

-Jā, cits neviens tas nevarētu būt.

Baigi labi! Laižam pie viņa. Viņš visu sapratīs.

Pagaidi, vai tad jūs esat pazīstami? - Harolds mēģināja atcerēties.

Kā tad! Pagājušajā gadā tavā dzimšanas dienā. Atceries?

Jā, Harolds atcerējās. Toreiz viņi abi ļoti simpātiski pielējās, un pašā nakts viducī Brunis aizveda Lari mājās. Nu, tas jau ir labāk, dabiskāk sanāks. Laris labi zina, ka mēs ar Brūni šad un tad mēdzam tā trakāk uzvesties, arī tagad viņam nebūs nekādu jautājumu par mūsu pēkšņo vizīti. Jā, kāpēc gan mēs tagad nevarētu ierasties, lai turpinātu nerātno dropi manā vasarnīcas teritorijā? Mēs pat izrādīsim prieku, ka esam Lari te satikuši, Brunis sāks runāties, atcerēsies pagājušo gadu, novērsīs uzmanību, bet pa to laiku Zigmunds nogā​dās preci pagrabā...

Okei, es braukšu aprunāties, - Harolds teica Zigmundam. - Kur tu būsi? Kādu signālu man tev padot?

Rēķinies ar to, ka pie manis tu neiekļūsi tā pa otru pusi, kā to varēja izdarīt Berģos, visapkārt sētas un dažviet arī asinskāri suņuki.

Es tepat palikšu. Ja jūti, ka viss ir kārtībā, tad paspīdini tālās gaismas.

Bet, ja jūtu, ka nekas nav kārtībā, ko tad? Harolds gribēja pajautāt arī skaļi, taču novaldījās. Galu galā visi esam pieauguši cil​vēki, pilnīgi skaidrs, ka cita varianta nav.

Aizmugurē iezalgojās spožas gaismas. Uz sānceļa bija iegriezusies vēl kāda mašīna un grasījās paspraukties garām vidū stāvošajam Zigmunda džipam. Tas varētu arī neizdoties, Harolds secināja, izliecies pa lodziņu un pētīdams. Zigmunds nobrauca priekšā, un Harolds ievēroja - brīdī, kad Zigmundam garām brauc svešā mašīna, viņš pieliecas un aizgriež seju. Savādi, Harolds nodomāja, vai man arī tā vajadzēja darīt?

Piebraucis pie savas vasarnīcas vārtiem un apstājies blakus Lara mašīnai, redzēja, ka Laris ar savu biedru tup pie ugunskura, izstiepuši kaklus kā rudens zosis, un pārsteigti noraugās uz atbraucējiem.

Spožajā mašīnas pretgaismā Laris vēl nebija Haroldu atpazinis. Pagriezis mašīnu ar pakaļpusi pret vārtiem, lai varētu paspīdināt tālās gaismas Zigmundam, Harolds kāpa laukā. Laris sauca: - Neko teikt - nāvīgākā inspekcija ieradusies!

Viņš nāca pretim un savā rāmajā un lēnīgajā latviešu mieramikas balsī skaidroja situāciju.

Eh, zini, tā kaut kā sanāca. Mēs te ar Šketu atpūšamies, - Laris teica. Harolds uzreiz pamanīja, ka viņš iereibis. Nedaudz. Diemžēl. Diemžēl? Varbūt tieši tas ir labi.

Normāli, - Harolds teica. - Mēs ar Brūni darām tieši to pašu. Tā nu, garām braucot, nolēmām iegriezties un pāris malciņu ieņemt svaigā gaisā.

- Ar Brūni? - Laris neticīgi vaicāja.

- Tu taču atceries Brūni? - Harolds sauca. -Jā! Kur viņš ir?

Brunis rāpās laukā no mašīnas un nāca klāt. Viņš bija lieliski izpratis savu uzdevumu un pēkšņi no mierīga un savu slikto rīcību nemitīgi nosodoša cilvēka atkal pārvērties bezrūpīgā plencītī.

Harolds brītiņu stāvēja un klausījās tajā mīlīgajā liekvārdībā, kas tagad plūda no Lara un Bruņa mutēm, klusībā priecājoties, ka viss atkal ievirzās normālās sliedēs. Pavisam jauki būtu, ja kalna galā Zigmunda mašīnā netupētu trīs sasieti bandīti. Viss it kā būtu labi, jā... Tikai ko tagad darīt ar to - kā Laris viņu nosauca? - Šketu? Ir nu arī vārdiņš! Droši vien iesauka. Larim patīk tādas ne tikai citiem piešķirt, bet arī tās regulāri lietot. Pats viņš visu mūžu nodzī​vojis bez iesaukas.

Laiks gāja, Harolds nolēma, ka jāsāk rīkoties izšķirīgāk. Protams, viņš bija pārliecināts, ka Zigmunds kalnā stāvēs tik ilgi, cik vien ir nepieciešams, pat līdz pusnaktij, ja situācija ievirzīsies tā, ka Harol-dam ar visiem bēdubrāļiem jāžūpo vairākas stundas, līdz viņus var dabūt prom, taču juta, ka nedrīkst ļaunprātīgi izmantot Zigmunda pacietību. Un tad dzima ģeniālākā ideja.

Klausies, Lari, - Harolds teica. - Kā jums ar provīziju? Ko jūs dzerat - šņabi?

Nu jā, - Laris neviltoti sakautrējās. Jocīgais. - Smalkākām lietām jau mums nesanāk. Vienam sabīdījām.

Beidz nu taisnoties, - Harolds izsmējīgi mierināja un čomīgi paklapēja uz pleca. - Mēs jau arī neesam labāki. Vakar gan panieko​simies ar nopietnākām dzirām, bet šodien turamies uz alu un šņabi.

- Daudzdiennieks? - Laris ieinteresēts jautāja. Bet Harolds saprata viņa teiktā patieso jēgu. Laris savukārt atkal ir citas raudzes icmetējs. Viņam daudziennieks apziņā nesaistās ar Harolda divām vai Bruņa četrām piecām dienām. Viņam tas ir mēnesis, divi vai trīs mēneši. Katru dienu no vietas. Lielākā vai mazākā mērā, bet - katru dienu. Kopējā litrāža pēc tam ir briesmīga. Ceļu policista caurulīte pārsprāgst un uzrāda pārsteidzošu un sirdi stindzinošu secinājumu -dzīvībai bīstama deva, turklāt pārsniegta divas reizes.

-Jā, - Harolds drošības pēc atbildēja. - Bet, zini, kas par lietu? Mums pa ceļam viss ir beidzies.

- Hm, mums jau arī tikai viens bija... - Laris kļuva domīgs. - Šketa, panāc šurp! Tas ir Harolds, es tev jau stāstīju. Tā sacīt -saimnieks. - Harolds pievērsa uzmanību, ka Laris nemainās. Ne gadi, ne dzīvē izdzertais alkohols nespēj viņu mainīt. Viņam ne tikai patika piešķirt dažādas iesaukas un pašam tās lietot tik ilgi, kamēr pielīp arī visiem pārējiem, bet nemitīgi izdomāt šīm iesaukām visdažādākos locījumus -

Škets, Šketa, Šketāns, Šketis, Šketilla, Šketuls, Sketulāns, un tā bez gala.

Uzrunātais piecēlās un nāca klāt. Jā, šito esmu gan kur redzējis, Harolds nodomāja. Turpat no mūsu apkaimes bijušās dzīvesvietas vien ir. Tuvāk pazīstami neesam, taču redzējušies ne reizi vien. Acumirklī Harolds pat atcerējās viņa īsto vārdu - arī Aivars, kādus gadus vecāks par Haroldu. Harolds viņu atcerējās vēl no pamatskolas laikiem, kad kā mazs un apzinīgs skolnieciņš noskatījās, kā jau tajā laikā Aivars Škets un Laris mēdza aizšmaukt no pēdējām stundām. Mājās nākot, Harolds abus redzēja manāmi jautrus skaļi tērgājot pie dzērienu veikala pakšiem. Bet Šketu jeb Aivaru Harolds vairāk atcerējās kā labu basketbolistu. Toreiz likās, Harolds arī gribētu tā spēlēt. Pēc neilga laiciņa viņš jau spēlēja krietni labāk.

- Cik mums tur ir palicis? - Laris jautāja Šketam.

- Nekas tur nav. A kas ir, mums jātinas prom? - Škets jautāja, metot bažīgus skatienus uz Haroldu.

Iespējams, ka tumsā un reibumā viņš Haroldu neatpazina. Šketa izskats liecināja - viņš šajā dzīvē nav iekārtojies labāk par Lari.

- Nē, nekā tamlīdzīga, - Harolds steidzās iebilst. - Aizbrauksim pakaļ. Tūlīt pat... Ā, un tas ir Docents, - Harolds teica, ieraudzījis, ka no mašīnas izsvempies arī trešais līdzbraucējs. Viņš nudien izskatījās smieklīgs. Nezin kādu efektu sasniegt gribēdams, varbūt noklausījies sarunu, vēlējās apliecināt, ka dzeramais patiesi beidzies, viņš turēja rokā tukšo pudeli un demonstratīvi skatījās caur to uz ugunskuru.

Laris stāvēja domīgs. Harolds saprata viņa rūpi un tūlīt spēra laukā sava plāniņa ģeniālāko frāzi.

- Ne par ko nebēdā. Es iedošu naudu, bet jūs ar Šketu aizlaidiet pakaļ.

-Jā? - Laris neuzticīgi palūkojās uz Haroldu. - Vispār jau mēs bijām nolēmuši tikai vienu... Varbūt tu pats?

- O, nē! Es tāpat pietiekami ilgi vizinos apkārt pusiereibis. Tu jau zini, ka man tā prakse šajā jomā mazāka nekā tev un Brunim.

-Jā... - Laris nepārliecinoši piekrita. - Labi - lai tā būtu. Tu taču nedusmojies uz mums?

Itin nemaz. Liecies mierā, - Harolds apliecināja. - Ja gribi, uztici Brunim sēdēt pie stūres. Viņš šajā ziņā ir lielmeistars.

Nē, nekas, gan jau es pats, - Laris atgaiņājās. - Tāpat jau man būtu jābrauc mājās. Menti nekur nestāv?

Es piebraucu no apvedceļa puses un tur viņus nemanīju. Bet, ja nu viņi stāv, tad tikai pie apvedceļa krustojuma. Citur parasti nav. Bodīti taču zini? Nepilns kilometrs uz centriņa pusi.

Vēl būs vaļā?

Aiz baznīciņas ir diennakts veikals, - Harolds paskaidroja. - Panāc, es tev iešķiebšu naudiņu.

Harolds ar Lari sazvērnieciski pagāja maliņā, un Harolds sāka meklēties pa kabatas portfeli. Viņš sniedza Larim desmitnieku un teica: - Paņem vismaz divus un kādas uzkodas - desu, sieru, gurķīšus un ko tur vēl. Jūs arī droši vien laižat bez glāzēm un maizītēm, vai ne?

Laris piekrītoši un skumji pašūpoja galvu. Harolds atcerējās, ka vel nav viņam maksājis par šī mēneša darbu, tāpēc jutās neērti, jo Laris noteikti pamanīja esmitnieku čupiņu Harolda kabatas portfelī.

Tad Harolds pieklusināja balsi un teica: - Tagad ievelc eplu un brītiņu paklusē. Klausies uzmanīgi. Es esmu kopā ne tikai ar Brūni un Docentu, bet vēl ir viena mašīna. Mēs pavisam esam kādi desmit. - Komiski saslējās Lara biezās uzacis.

Viņš sačokuroja lūpas urskulī un bija gatavs arī tālāk uzklausīt pašus fantastiskākos stāstiņus. - Viss ir nedaudz savādāk par parastu dropi. Atceries, es tev stāstīju par tiem zagļiem, kas aptīrīja un uzlauza manu mašīnu un bija arī līdz šejienei atvizinājušies ar sarkano žigulīti? Nu, lūk... kā smejies, arī viņi ir te...

Laris izbrīnā atvēra muti, taču acīs varēja samanīt sapratnes atblāzmu. Vēl vairāk - tur uzzibsnīja velnišķīgi nešpetns starojums.

Normāli, - viņš nočukstēja. - Es jau uzreiz sapratu, ka tev aiz ādas nav tikai prasta drope. Un tagad tu gribi, lai mēs ar Šketu tomēr lasāmies prom?

Nē, nē, tas nav obligāti, pat labāk, ja jūs paliekat. Tikai vajag uz brītiņu dabūt prom Šketu, kamēr ielādē mazos bandītus pagrabā. Saproti? Viņam nekas nav jāzina.

Okei... - Laris nepārliecinoši piekrita. - Bet... Nu labi. Ko jūs ar viņiem darīsiet?

- Dīrāsim nost ādu un taisīsim lampu abažūrus, - Harolds iesmējās. - Nē, es tikai jokoju... Tad jau tu redzēsi. Bet tagad laidiet prom!

Laris paņēma naudu, jau iejuties jaunajā lomā. Viņš skaļā balsī atkārtoja Harolda pasūtījumu, Harolds to tikpat skaļi apstiprināja, varēja manīt, ka saraksts principā atbilst Docenta, Šketa un arī Bruņa slēptākajām vēlmēm. Kad Harolds teica, ka Larim jānopērk divi polši, tad Docents ar pirkstu iebikstīja debesīs un piekrītoši izdvesa: - O! Laris rausās mašīnā un uzsauca Šketam, lai kāpj līdzi. Pieteicās arī Brunis. Harolds viņam paspēja iečukstēt, ka Šketam nekas nav jāzina, tāpēc lai izrunājas uzmanīgi. Harolds ar Docentu palika. Tiklīdz viņi izgrieza no šaurā celiņa un Harolds redzēja viņus aizbraucam garām kalnā stāvošajam Zigmunda džipam, viņš iekāpa savā mašīnā, pagrieza aizdedzes atslēgu un trīs reizes uzspīdināja tālās gaismas.

Tajā brīdī viņš atcerējās, cik atklāti un skaļi bija runājis Zigmunds, kad piebrauca blakus uz kalniņa.

Mazie noziedznieki visu būs dzirdējuši.

20. nodaļa Harolds atslēdza lielos vārtus un ar tālajām ugunīm rādīja Zigmundam, lai brauc pēc iespējas tuvāk garāžas durvīm. Salīdzinājumā ar Berģu objektu Harolda īpašumam bija priekšrocības. Pirmkārt, visa teritorija iežogota, otrkārt, garāžai priekšā masīvas aizslēdzamas durvis, lai gan šo telpu pilnvērtīgi izmantot nevar, jo tai ne tikai nav iebetonēta grīda, bet vienā galā vēl saglabājusies liela un dziļa, ar dubļainu ūdeni pilna bedre, kas vēl jāaizrok, pamati izolēti gan no augšas, gan sāniem. Pagraba logi aizsisti ar dēļiem, kuri pa šiem gadiem tiktāl apsūbējuši un izbalojuši, ka pieņēmuši dabisko pamatu bloku krāsu, tāpēc pirmajā brīdī pat grūti izšķirami, šķiet, ka pagrabam logu vispār nav. Uz brīdi Haroldam gan iešāvās prātā doma, ka pa dēļu šķirbām spīdēs gaisma, taču viņš atcerējās Berģus, kur bija tā pati problēma, un tur nezin kāpēc šīs gaismas strēles nemanīja. Acīmredzot arī par to Zigmunds bija padomājis.

Zigmunds prātīgi iegrieza mašīnu atpakaļgaitā pa vārtiem un apstājās metra attālumā no garāžas durvīm. Pakaļējie riteņi nedaudz iegrima irdenajā zemē tieši tajā vietā, kur Harolds pirms vairākām dienām bija racis kanalizācijas cauruļu grāvi, kuru Laris pēc tam rūpīgi aizraka.

Zigmunds izkāpa no mašīnas un mērķtiecīgi izstaipījās, pat pavingrojot. Haroldam likās, visa Zigmunda muskuļu un kaulu būve vingri nosprakšķ. Ievērojis Harolda interesi, viņš klusiņām teica: - Pats galvenais vienmēr ir izstaipīties. Bieži vien pat rīta skrējiens vai stundas darbs svaru zālē neatsver to, ja tu laicīgi izstaipies. Pavēro dzīvniekus - un sapratīsi, kāpēc viņi allaž ir labā formā. Vesela zinātne.

Harolds grasījās ko sacīt, taču Zigmunds pasteidzās viņu apklu​sināt.

Tagad atkal kādu laiku klusēsim, - viņš teica un pastiepa pirkstu lūpu virzienā. Pametis paviršu skatienu apkārt, viņš turpināja: - Un vispār būs klusu jāuzvedas, jo, raugi, Berģos pagrabs atradās krietnu gabalu nost no ceļa un no ugunskura, bet te jūs visi tupēsiet pāris metru attālumā no mums, tur, aiz sienām.

Jāaizbāž viņiem ausis, - Harolds tomēr atļāvās paskaļi nočuk​stēt.

Ha, paskat tikai! Pareizi, tā ir laba doma, - Zigmunds teica. Taču padomājis piebilda: - Tad viņi nedzirdētu, ko es stāstu... Nu labi, vēl padomāsim.

Harolds gribēja pajautāt, vai bandītēni nav dzirdējuši sarunu kalna galā. Tur taču runāja ne tikai dabiskajās balsīs, bet nosauca pazīstamus vārdus un citas raksturīgas pazīmes. Taču tobrīd atvērās džipa aizmugures durvis un pa tām viens pēc otra izkāpa abi Zigmunda palīgi. Bez pamudinājuma arī viņi vispirms tīksmi un mērķtiecīgi izstaipījās. Harolds pamanīja, ko līdz šim nebija ievērojis, -Zigmunda mašīnai vadītāja kabīne no salona bija atdalīta ar sienu, kurā vīdēja neliels stikla lodziņš. Sēdekļi salonā

arī nebija izkārtoti, kā tas parasti mēdz būt luksusa salonos, bet gan gar sāniem kā armijas lidmašīnā.

Harolds saprata, tas ir Zigmunda paša roku darbs, un ne velti tā ierīkots. Tādos apstākļos vadītāja kabīnē var runāt, ko vēlies, bet salonā nebūs dzirdams nekas. Savukārt no ārpuses salonu sargā tumšie logu stikli, bet aizmugures durvju logus pat rotā eleganti aizkariņi. Radās iespaids, ka Zigmunds vēl nav izdzīvojis janvāra barikāžu laiku vai vēlas vienmēr būt gatavs līdzīgiem pasā​kumiem.

Trīs nelaimes čupiņas gulēja uz mašīnas grīdas, aizvien vēl piesietas pie dzelzs krēsliem, un patiesi bija samestas nevīžīgā kaudzē.

Sēdus piesietam pie krēsla, kas nomests uz zemes, sasietām rokām un ar maisu galvā - nē, tā nav patīkama sajūta.

- Vaļā nesiesim, jo esam tuvu durvīm, - Zigmunds uzrunāja savus palīgus tikko dzirdami. - Nesīsim pa vienam iekšā. Priekšnieks, - viņš norādīja uz Haroldu, - parādīs, kurā telpā jāienes. - Tad, pievērsies Haroldam, čukstēja: - No Berģiem bija jālasās laukā tādā steigā, ka stiepām viņus ar visiem krēsliem.

Līdz turienei jau aizbrauca kā kungi.

Harolds gribēja ko teikt, taču Zigmunds kārtējo reizi viņu ar žestu atturēja un gandrīz nesadzirdami teica: - Vispirms noglabāsim vienā stūrī, savedīsim kārtībā galveno telpu un pārnesīsim. Jāpaspēj notīties, kamēr tavējie nav atpakaļ. Skaidrs?

Harolds piekrītoši pamāja. Skatiens visu laiku bija piekalts kaudzei uz Zigmunda mašīnas salona grīdas, likās, viņi tur ir vai nu miruši, vai tik ļoti sasprindzinājušies, ka nespēj ne pakustēt, ne izdvest jelkādu skaņu. Varbūt aizmiguši - vēl prātā iešāvās doma. Taču tad Harolds sevi apsauca. Ir nu gan domiņas! Tu tādos apstākļos aizmigtu?

- Tikai pārbaudiet, vai visi sējumi vēl ir stingri, - Zigmunds teica palīgiem. - īpaši rokas uz muguras.

Harolds tai mirklī nodomāja, ka, protams, nevar par to būt simtprocentīgi pārliecināts, jo visu laiku neuzmanīja Zigmunda un palīgu rīcību. Viņam likās, tieši šo Zigmunda rīkojumu viņa palīgi nezin kāpēc neizpildīja vai arī vienkārši izpildīja ļoti pavirši, acīmredzot pārliecināti, ka tas vienkārši nav nepieciešams. «Ir jau, ir mums arī kļūdas...»

Beiguši rituālo staipīšanos, palīgi pa vienam vien iestiepa visus trīs pie krēsliem piesietos Harolda mēmi norādītajā pagraba telpā. Par spīti visām labajām cerībām, pagrabā tomēr bija ūdens, un tas Haroldu sāpināja. Viņš nedomāja par drausmīgajiem apstākļiem, kuros uzturēsies mazie bandīti, bet gan par to, ka veltas bijušas viņa finansiālās un Lara fiziskās pūles ar drenāžas ierīkošanu.

Mierīgāks izskatījās trešais bandītelis. Kad palīgi pacēla viņu, tad atskanēja tikai dzīvniecisks un instinktīvi izgrūsts vaids, taču viņš vairs nespirinājās un neraustījās kā zivs uz makšķerāķa.

Zigmunds atstāja mašīnu tajā pašā vietā, proti, ja atkal rastos kādi pārsteigumi, tad visam jābūt pie rokas un startēšanas gatavībā. Turklāt tādā situācijā Zigmunda mašīna aizsedza skatu uz ugunskuru no vienas puses, bet no otras to sargāja aizvien vēl neizcirstie krūmi. Nejaušs garāmgājējs vai garāmbraucējs ap ugunskuru sēdošos varēs saskatīt tikai īsu brīdi pa vārtiem. Pēc tam visi ņēmās, iekārtojot pamattelpu.

Harolds atrada kabeli, to nostiepa uz lielāko pagraba telpu un pieslēdza tīklam, pārbaudīja - dega. Viens no palīgiem visu laiku uzturējās otrā pagrabtelpā, jo Zigmunds bija viņus norīkojis apsargāt - mazāk sargāt, vairāk neļaut savā starpā sarunāties, jo aizvien vēl esot spēkā iepriekšējais brīdinājums par sitieniem, atlauztajām rokām un tamlīdzīgi, - bet ar otru palīgu viņš ātri aizdrīvēja pagraba logus, izmantojot biezas drānas gabalus. Izgājis laukā, Harolds novērtēja, ka tādam aizsegam tiešām cauri ne​spīd ne mazākais gaismas stariņš.

Ar interesi Harolds nopētīja videokameru, jo līdz šim ar tādu nebija nācies darboties. Tas bija kaut kas vairāk par parastu sadzīves aparātiņu, ar kuru filmēt kāzas vai bērna dzimšanas dienu.

Darīja visu precīzi un rūpīgi, taču arī ar manāmu steigu, jo kuru katru brīdi varēja atgriezties Laris ar savu kompāniju. Docentam jau pašā sākumā pieteica grozīties gar ugunskuru un uzturēt liesmu, viņš to arī pacietīgi darīja, ik pa brīdim pienesdams no pretējās grāvmalas visādus sprunguļus un zarus, kas tur

krājušies no nezi​nāmiem laikiem.

Haroldam bija sakrājies bezgala daudz jautājumu, taču viņš apvaldīja sevi un netraucēja Zigmundam strādāt. Viņi tikai pārmija dažus vārdus par stratēģiju un taktiku, Harolds noskaidroja, ka tagad Zigmunds rīkosies citādi. Viņš vairs nevedīs visus trīs vienā telpā, bet gan nopratinās pa vienam. Viņi jau redzējuši, ka aizturēti visi trīs, ka visi atrodas ne tikai mašīnā, bet arī, tā sacīt, nometi-nājuma vietā. Runājot videokamerai, viņiem nebūs iemesla melot, jo Zigmunds sākumā paskaidrošot, ka viņu liecības pārbaudīs un saskaņos, ja nu kas nesakritīs, tad pielietos citus paņēmienus, kamēr viss būs gludi un precīzi.

Harolds šaubījās par iespēju pašam piedalīties nopratināšanā, jo laikam jau viņam jāuzturas laukā pie strādniekiem dzērājiem, taču Zigmunds teica, gan jau radīšoties iespēja abas lietiņas apvienot.

Galvenais, Lara draugam nekas nav jāzina, jāpaskaidro viņam, ka pagrabā iekož kungi, bet kalpu galds uzklāts brīvā dabā.

Laris atgriezās pēc ilgāka laika, nekā Harolds bija paredzējis. Docents bija sanesis pietiekami kuplu sprunguļu kaudzi, ugunskurs arī kvēloja pilnbriedā, bet Zigmunds paspējis izdarīt visus nepieciešamos sagatavošanās darbus. Viens sasietais ienests izgaismotajā pagrabtelpā. Viens palīgs arvien palika pie pārējiem sasaistītajiem, bet Zigmunds atkal pārvilka pāri pierei savu tumšo kapuci, uzlika ietonētās brilles un bāza mutē ilkņus, kas jau sāka likties smieklīgi.

-Jā, man tā gove veca un sagrabējusi, - teica Laris. - Reizēm aiziet ciet visi purduļi, ne iekustināt, ne iedarbināt. Iestumšana arī nelīdzēja, lai gan vīri stūma putainām pakaļām. Pagāja krietns laiciņš, kamēr sadabūjām kādu, kurš mūs ievelk.

- Viņam akumulators nelādē. Kaut kas ar indukciju, - teica Brunis. Škets nolika sapirkto uz zemes pie ugunskura, un Harolds ievēroja, kā pārmainījās Docenta rāmi apskaidrotā seja, ieraugot, ka viena no degvīna pudelēm ne tikai ir atkorķēta, bet arī nedaudz patukšota.

- Nu gatavie maitasgabali! Paskaties, šie jau pusi nodzēruši, -viņš labsirdīgi pukojās. - Un bez glāzes, nešķīstie pagāni!

Viņš aizgāja pakaļ glāzītei, bet Harolds meklēja kādus materiālus, no kuriem atkal izveidot galdiņu.

Viņa būvgabalā tas nācās vieglāk, jo pēc pamatu ielikšanas un garāžas uzmūrēšanas bija pāri palikuši vairāki lieli nestandarta gāzbetona bloki, no tiem sanāca ne tikai galdiņš, bet arī vairāki sēžamie, uz kuriem visi pieci varēja ērti sasēsties, ugunskura atblāzmā tas izskatījās pēc slepenas akmens laikmeta cilvēku pagāniskas dievības svētvietas.

Par pagrabu vismazāko interesi izrādīja Docents, tikpat pārsteidzoši vienaldzīgs bija Lara draugs, tikai tā pavirši sākumā nolūkojās uz Zigmunda džipu, ko klusiņām pārjautāja Larim, kurš viņam aprauti un īsi atbildēja, vairāk jautājumu nebija. Brīžiem gan Laris, gan Brunis pameta aizdomīgus jautājošus skatienus uz Haroldu, taču nebilda ne vārdiņa. Glāzīte ceļoja no rokas rokā jau divus apļus, Harolds redzēja, pirmā pudele tuvu beigām, tas viņu neuztrauca, vajadzēs, tad brauks pakaļ vēl - jo vairāk trokšņa un kustības, jo labāk. Bet, no otras puses, Harolds labi zināja, ka ar otru trauciņu vairs tik raiti neies, jo tomēr visi četri vīri bija pamatīgās burās.

-Ja niekojas ar glāzēm, tad ir svarīgi, kāds šis priekšmets ir, -ierunājās Škets. - Šis, piemēram, ir pats pareizākais izmērs. To es saprotu. Tās mazās, oficiālās šņabja špicglāzītes nekam neder. Sakamp tikai gaisu vēderā - un nekāda labuma.

Harolds jutās pagodināts par tādu viņa glāzītes vērtējumu un slepeni paraudzījās uz Brūni - viņa ieteikums.

Lielais latviešu dzejnieks Čaks ir teicis tā: no visiem vīniem manai sirdij vistuvākais ir degvīns, bet no visām glāzēm vismīļākā ir tējas glāze. Vo! - piebilda Docents. Visi iesmējās. īpaši sajūsmināts izskatījās Laris. Viņam arī patika reizēm tā pārgudri pamuldēt, taču, kad kompānijā uzradās kāds, kurš ne tikai daudz, bet arī amizanti runāja, tad viņš uz šo tipu blenza un sajūsminājās vai par katru viņa vārdu.

Bet Haroldam patika, ka šī stihiski izveidojusies dzērāju kompānija sapratās ļoti labi, tas šajā situācijā pats galvenais.

Un no augļiem vismīļākais ir skābēts gurķis? Tā arī viņš teica? -Harolds iestarpināja.

Nu nezinu, - saminstinājās Docents. - Tāds dzīves citāts nav iekonservēts manā atmiņā, bet, cik nu atceros, tad Čaks nebija augļu cienītājs. īpaši par to skābēšanu vēsture pacietīgi klusē. Viņš, tāpat kā mēs visi, bija normāls un attīstīts gaļēdājs. - Visi smējās, un Harolds domāja - vai pagrabā to var dzirdēt?

Harolds palīdzēja sagriezt uzkodas ērtākos gabaliņos un novēr​tēja - ar svešu naudu vienmēr patīkami iepirkties. Laris bija nopircis milzīgu siera kluci un cieto desu, bet gurķīši bija lielā importa burkā sadzīti mazi, kārdinoši strupucīši, kuri maksāja reizes piecas dārgāk nekā mūsējie. Harolds jau sen bija sapratis, ka Laris prot cienīt augstvērtīgu preci. Šai ziņā viņš ir kā apslēpts mākslinieks. Tikai viņa dzīves ceļš līdz šim nav ļāvis to piepildīt. Ja viņš būtu miljonārs, tad noteikti visu naudu aizlaistu glaunās lietās un pārsmalcinātās ēšļavās, lai gan ikdienā ne tikai bija gatavs pārtikt, bet bieži vien arī pārtika no pelavmaizes un siera mizām. Un, protams, kā jau iemetējs ar cienījamu stāžu, nebija nekāds izņēmums, jo, kad dzēra, tad neēda gandrīz nemaz.

21. nodaļa Pēc maza brītiņa no pagraba dzīlēm atskanēja klusināts svilpiens. Harolds saspringa, taču pamanīja, ka nevienu no ugunskura kompānijas tas īpaši neuztrauc, tikai Laris uzreiz uzsāka kādu nemotivētu sarunu ar Šketu, kurš vienaldzīgi noraudzījās, kā Harolds pieceļas un aiziet, drošības pēc tomēr izmetot frāzi: - Jāpakonsultē speciālisti.

Harolda pagrabā nebija tik daudz sieniņu un starpsieniņu, tāpēc nebija tādas vietiņas, kur viņš varētu ērti nostāties un noraudzīties Zigmunda pratināšanas pasākumā, kā tas bija Berģu objektā, tāpēc arī videokamera, gaismas un aizturētā krēsls nolikti tā, lai Harolds varētu stāvēt tam visam aizmugurē. Acīs spieda spoža gaisma, taču Harolds ātri vien ar to aprada.

- No tevis tiek prasītas divas lietas, - Zigmunds krievu mēlē uzrunāja krēslā sēdošo. Tas bija mazākais no viņiem. Vēl aizvien ar visu maisu galvā. - Vispirms tu izstāstīsi, kas par fruktu ir jūsu trešais kompanjons, bet pēc tam izliksi visu par savu noziedzīgo darbību. Vai skaidrs? - Krēslā sēdošais nepakustējās un neizdvesa ne skaņu. Zigmunds netraucēti turpināja: - Tātad, tava kolēģīša vārds un uzvārds?

Klusums. Zigmunds gaidīja. Vienalga klusums.

- Turpmāk būs tā - savus jautājumus es atkārtošu tikai vienu reizi. Tālāk sekos citi mutes atvēršanas paņēmieni, - Zigmunds atkal teica.

Klusums. Nekādas kustības - ne piekrītošas, ne noliedzošas. Zigmunds zīmīgi paskatījās uz Haroldu un tad pāris reižu piesita abas kājas pret zemi, imitēdams strauju pārvietošanos. Ūdens vien šļakstīja.

Krēslā sēdošais sarāvās un piešķieba galvu. Laikam gaidīja sitienu.

- Ā, jā, tūlīt arī būs, - Zigmunds teica un vēlreiz paplakšķināja ar kājām, vienlaicīgi arī sperot pāris soļu krēslā sēdošā virzienā. - Tūlīt būs.

Mazais vēlreiz sarāvās un drudžaini pašķieba galvu uz otriem sāniem.

Kas jūs esat? - viņš izmocīja jautājumu, un Harolds jutās pārsteigts par zemo balss tembru. Ārēji zēns izskatījās pēc tāda, kuram būtu jārunā cukurgaiļa falsetā.

Man negribētos lieki atkārtot, bet, redzi, tagad jautājumus uz​dodu tikai es, - stingri teica Zigmunds.

Pēc kārtējās pauzes mazais atkal ierunājās: Noņemiet vismaz to maisu.

Lai paliek. Kad vajadzēs, tad noņemsim. Gaidu atbildi.

Klusums. Zigmunds lēnā gaitā piegāja aizturētajam un vieglītēm iegrūda dunku pakrūtē. Laikam tikai tā izskatījās, ka tas bijis vieglītēm. Mazais sarāvās čokurā, cik nu viņa saites atļāva, un smagi elsoja, cīnīdamies pēc elpas. Kad likās, ka viņš būs atguvies, Zig​munds atkal teica: - Es gaidu atbildi.

Mazais klusēja. Ar strauju kustību Zigmunds šķēla vēlreiz, šoreiz likās, tas ir pamatīgs blieziens.

Pagraba mitrajās velvēs atbalsojās dobjš būkšķis, un Harolds dzirdēja, kā maisā tērptais bandītēns elso pavisam smagi, izmisīgi tverot pēc elpas. Nezin kāpēc Harolds pārmetoši paskatījās uz Zigmundu, kas to neredzēja. Mazais krēpojās un šņaukājās, līdz atguva elpu. Viņš atkal iztaisnojās un izmocīja no sevis: -Jūs neesat no policijas, vai ne?

Zigmunds šķēla vēlreiz un šoreiz pa galvu. Krēsls sašķiebās un tūlīt pat arī apgāzās. Piesietais palika augšpēdus ar gaisā saslietām kājām. Viņš izmisīgi raustīja galvu un par visām varītēm centās noraut no galvas maisu. Bet tas viņam neizdosies, Harolds nodomāja. Es ceru. Maiss ir zem zoda sasiets. Tagad bandītēns izskatījās pēc bezspēcīga tarakāna, kurš apvelts uz muguras, kas mirka vēsajā ūdenī.

- Tev šobrīd nav svarīgi, kas un no kurienes mēs esam, - runāja Zigmunds, pieejot guļošajam klāt, un likās, tūlīt sāks viņu spārdīt. Patiesību sakot, bija drausmīgi uz to skatīties. Zigmundā pamazām modās zvērs. Kaut kas citāds nekā tas, kura aizmetņus Harolds bija vērojis baseina malā, kad Zigmunds strostēja jaunekļus, solot katru izsmērēt pret kādu sienu.

- Vai saprati? - Zigmunds uzbrēca.

Beidzot mazais bija zaudējis kādu kripatiņu savas noziedzīgās pašpārliecības un lepnības un piekrītoši pamāja, cik nu to atļāva viņa tizlais stāvoklis.

- Nesapratu!

-Jā, - izmocīja mazais.

Zigmunds pieliecās un uzslēja krēslu atpakaļ.

-Jautājumu atceries?

-Jā.

- Lūdzu...

- ...Vienalga, kas jūs esat, bet pārspēka priekšā es, protams, piekāpšos. Taču uzreiz pasaku, ka runāšu tikai un vienīgi par sevi. Par citiem lai runā citi... Lai katrs runā pats par sevi. Ja runās...

Zigmunds ieklausījās teiktajā, vieglītēm pašūpoja galvu un teica: - Tu visu laiku jauc, jaunais cilvēk. Noteikumus tu vairs nevari diktēt, jo esi aizturēts. Tu vienkārši esi dziļā dirsā. Saprati? Lai izkultos no lieliem mēsliem, kuri tev tur sakrājušies un kuru apjomus tu diemžēl nespēj lāgā stādīties priekšā, tev būs jāpakļaujas man. Saprati?

Mazais atkal klusēja. Zigmunds sakustējās, taču mazais strauji ierunājās: Nu labi, labi. Viss. Viss... Ko tad jūs īsti vēlaties uzzināt?

Kas tu esi? Vārds un uzvārds.

-Jūs taču to labi zināt. Es tā domāju... Nu labi, labi, - viņš aprāvās, nosauca vārdu un uzvārdu.

Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu un pirmo reizi pavērās uz Harolda pusi. Harolds paraustīja plecus, lai gan nebija pārliecināts, ka spilgtajā gaismā Zigmunds viņu redz.

Kā sauc tavu sprogaino kolēģīti?

Par citiem es nerunāšu. Sitiet kaut vai nost.

Tagad Zigmunds klusēja. Harolds saprata, tik aptracis viņš nav, ka visu laiku klapēs nabaga sasieto.

- Labi, - beidzot Zigmunds teica. - Tikai neiedomājies, ka tu esi panācis savu. To tu stāstīsi jebkurā gadījumā. Tagad par būtiskākām lietām. Kas ir tas trešais klauns - ar parūku un salīmētajām ausīm?

Klusums.

Zigmunds noreaģēja pat Haroldam negaidīti strauji. Viņš sasita skaļu knipi, un Harolds uzreiz durvju ailā ieraudzīju vienu no viņa palīgiem.

- Stiepiet otru šurp! - Zigmunds uzsauca.

Palīgs nozuda, un Harolds sadzirdēja blakustelpā pāris būkšķu. Tūlīt abi palīgi iestiepa apgaismotajā telpā krēslu ar sasieto bandī-tēnu, kas sēdēja taisni kā svece. Harolds pamanīja, ka viņa uz muguras sasietās rokas sējuma vietā ir baltas. Starp citu, neizskatījās, ka tāds ir arī mazā roku sējums, taču to Harolds uztvēra starp citu. Vīri nolika sasieto netālu no pirmā krēsla un aizgāja. Zigmunds pienāca

pie ienestā un norāva viņam maisu no galvas. Atkal tas pats sprogainais matu cekuls, tās pašas pārbiedētās, apaļās acis un tramīgie skatieni. Viņš jau tā nebija miesās nekāds biezais, taču pa šīm nedaudzajām stundām novājējis - vaigu kauli izspiedušies kā kara laika badacietējam.

- Vārds?! - nodimdināja Zigmunds.

Sprogainais klusēja un tikai blisināja acis, mēģinot aprast ar spilgto pretgaismu. Harolds saprata, ka te kaut kas nav kārtībā. Visa zēna būtne starot staroja gatavībā izpildīt jebkuru pavēli, tikai... likās, viņš šīs pavēles nesadzird. Tajā brīdī Harolds sev aiz muguras sadzirdēja kārtējo knipi. Zigmunds pienāca klāt un noraudzījās sava palīga žestos. Palīgs ar pirkstu bakstīja sev auss rajonā. Zigmunda sejā atplauka smaids. Tad viņš pamāja ar roku, un palīgs pieliecās pie sprogainā un izmakšķerēja no viņa ausīm vates tamponus. Zigmunds paskatījās uz Haroldu, paraustīja plecus un atkal pa​smaidīja.

Tātad - tavs vārds? - viņš uzrunāja sprogaino. Atbilde sekoja zibenīgi. Zigmunds atkal atzinīgi pamāja Harolda virzienā.

Kā sauc šito? - Zigmunds norādīja uz mazāko. Sprogainais nevilcinoties nosauca vārdu pareizi.

- Kas ir trešais?

Klusums. Zigmunds pagājās uz priekšu un ar negaidīti asu elkoņa kustību iegāza sprogainajam pa seju. Viņš iekunkstējās un strauji runāja: - Nu jā, nu es taču patiešām nezinu. Tas ir kaut kāds ārprāts! Ko jūs te darāt! Es taču patiešām nezinu. Šito zinu, bet to nezinu. Viņš ir tāds... Viņš ir tāds pavisam... Tāds kaut kāds. Mēs nezinām viņa vārdu. Viņš sevi sauc par Skolotāju, bet vārdu... nē, vārdu mēs patiešām nezinām... Un šitais izskats.

Domā, ka man tas nebija pārsteigums, kad tā parūka nokrita? Hā, bija gan! Es biju pamatīgi pārsteigts, nudien. Goč pendel!

Harolds klausījās un secināja, ka abi tipini ir pilnīgi pretēja rakstura. Mazais ir nosvērts, kluss un nerunīgs, bet sprogainais ir pļāpa un tipisks neirastēniķis. Turklāt pamatīgi nobijies. Harolds atcerējās Bruņa stāstīto, ka toreiz mašīnā pie stūres sēdējis mazākais, bet sprogainis bijis blakus. Tātad... Jā, tas nozīmē, ka tieši viņš atspiedies ar muguru pret durvīm un tad ar kājām lauzis stūri. Droši vien metot tikpat bažīgus acu zibšņus apkārt, kā to dara tagad. Tas man pēcāk izmaksāja piecdesmit dolārus. Kurš no viņiem sita dēlam un kurš nobendēja foksi?...

Zigmunds klusēja un apdomāja nule teikto.

Tu melo, - viņš teica.

Nē!!! - Sprogainais iebrēcās. - Nu goč pendel! Nu vot hoķ ubej!

Kas jums abiem ir? Abi pēc kārtas uzprasāties, lai jūs nosit? Kamikadzes...

Sprogainis apklusa un turpināja blisināt acis visos iespējamos virzienos.

Tagad es jautāšu pēdējo reizi, - teica Zigmunds abiem diviem. Viņš pienāca pie mazā un norāva maisu no galvas. Harolds no aizmugures lāgā nevarēja saskatīt seju, taču pamanīja sprogainā reakciju uz ieraudzīto, bandītēns iesmilkstējās un atkal strauji bul​durēja: Bet tiešām, bet tiešām, nu... es taču neko nezinu. Ko jūs īsti gribat no manis? Ko jums vajag? Nu? Es esmu tas un tas, un viņš ir mans draugs, un viņu sauc šitā. Nu? Ko jūs vēlaties? Es visu pateikšu.

Mazais atkal sēdēja aizvērtām acīm.

- Paskaties uz savu draugu, - teica Zigmunds. - Viņš arī gribēja man iestāstīt, ka nepazīst trešo. Tu gribi tā izskatīties?

Dabiskas intereses dzīts, Harolds paliecās uz priekšu, lai redzētu mazā seju, paspēra pāris soļu, nočirkstēja smiltis un oļu šķembas, un sprogainis centās pagriezt galvu trokšņa virzienā. Izskatījās, viņš neapzināti gaida triecienu arī no tās puses. Harolds atrāvās atpakaļ, tā arī neieraudzījis mazā seju visā košumā. Zigmunds, kā šķiet, raudzījās tieši uz Haroldu, ja vien spilgtajā pretgaismā spētu viņu skaidri saskatīt, tad droši vien neskopotos pārmetumu pilniem mājieniem. Tad viņš atkal pievērsās sprogainim: - Skolotājs, tu saki?

-Jā, - sprogainais dedzīgi piekrita. - Skolotājs. Tā viņš teica.

Un ko viņš jums skoloja?

Nu tur... Nu visu ko tādu...

Ko tieši?

Ne jau nu tā tur tieši skoloja, bet viņš tā sevi sauca. Jā.

Ak tā? Tikai tā sevi sauca un neko jums nemācīja? - Zigmunds skarbi jautāja.

Nu... Tur tā visādi... - Un sprogainis pameta bažīgu skatienu uz mazo, kurš jau bija pavēris acis un tagad naidīgi uzlūkoja Zigmundu. Mazais bija piešķiebis galvu un ar mēles galiņu aplaizīja asiņaino lūpu kaktiņu. Pēkšņi viņš ierunājās savā zemajā balsī: - Es jau teicu, ka par citiem nerunāšu. Un man liekas, ka tā darīs arī pārējie. - Viņš zīmīgi paskatījās uz sprogaino, kura sejā, neskatoties uz šo nepārprotamo mājienu, aizvien atspoguļojās apjukums, bailes un neizlēmība.

Pauze ieilga. Mazais ieraudzīja uzstādīto videokameru un, šķita, nicīgi iesmējās. Zigmunds ilgu laiku abus vēroja. Tad viņš lēnā gaitā pienāca pie mazā, sameklēja kabatā vates kumšķus un iebāza tos viņam ausīs. Mazais pretojās, grozīdams galvu, taču Zigmunds cieši satvēra viņu aiz matiem un ar spēku iespieda tamponus ausīs. Ha-rolds gaidīja turpinājumu. Sprogainais izmisis raudzījās uz šīm izdarībām un atkal sāka vārīties: Nu bet ko tad jūs gribat? Es nepazīstu, nepazīstu un nepazīstu to cilvēku... Nu es viņu it kā tā pazīstu gan, jā, bet es nezinu, kā viņu sauc. Nu johan strauss! Nu ko jums vajag?... Nu nevajag tā sist, jā. Nu nevajag. Nu es pateikšu... Tikai par to es nezinu, nu goč pen-del. Paprasiet, ko es zinu, un es visu pateikšu.

Apklusti! - teica Zigmunds. - Apklusti un tagad paklausies mani. Tu vari runāt tagad, ko vien gribi.

To dzirdēšu tikai es. Tev bija tamponi ausīs? - Sprogainais piekrītoši pamāja ar galvu. - Tu kaut ko varēji saklausīt? - Sprogainais noliedzoši pakratīja galvu. - Tātad tavs draudziņš arī neko nedzirdēs. Viņš varēs domāt, ko vien grib, bet viņam nebūs nekādu pierādījumu. Saprati? - Sprogainais atkal piekrītoši pamāja ar galvu. Zigmunds turpināja: - Tas ir labi. Tad stāsti man par to Skolotāju.

Sprogainis izmisīgi vārstīja muti un meklēja vārdus, taču tie vairs tik raiti neplūda pār lūpām kā mirklīti iepriekš. Šķiet, viņš drudžaini analizēja nule piedāvāto Jūdasa variantu un nespēja izšķirties.

Piemēram, Haroldam tas radīja aizdomas, ka viņš patiesībā tīri labi zina visnotaļ daudz interesantu lietu par to trešo, taču ir kaut kas tāds, kas viņam pat nāves baiļu priekšā liedz par to runāt. Nu īstā bandītu padarīšana!

Vai tu tiešām visu pareizi saprati? - Zigmunds pārjautāja. -Jā, - atbildēja sprogainais un norija siekalu kamolu.

Nu tad runā!

- ...Ē, ko tādu?

Zigmunds pienāca un iezvēla ar dūri tieši pa seju. Deguns pušu. Tieva, tumšsarkana strūkliņa izspiedās no vienas nāss un tecēja sprogainajam uz virslūpas. Tobrīd viņš visvairāk cieta, ka nevar vienkārši ar roku pasniegties un noslaucīt asinis. Viņš centās ar mēli aplaizīt virslūpu, taču asinis vēl nebija to īsti sasniegušas, un tagad viņa sejā jautās patiesas šausmas, galvenā vēlme tikt pie spoguļa, lai redzētu, kas ar viņu izdarīts.

- Nu bļaha, nu nezinu taču, ka es to saku! - sprogainais iebrēcās. - Nu nezinu. Nu ko jums vajag?

Visu, ko zinu, to visu varu pastāstīt. Nu! Zigmunds atkal sakustējās tā, ka šķita, tūlīt sekos sitiens, taču tobrīd noskanēja kārtējais knipis.

Haroldam šķita, ka sprogainis raud.

Zigmunds panāca tuvāk, un Harolds no sačukstēšanās saprata, kāds ir atbraucis. Jā, atbraukušais jau stāvēja aiz muguras. Kā viņš ticis iekšā?

Harolds nebija redzējis Zigmunda kompāniju kopā, tāpēc nespēja noteikt, vai atbraukušais ir kāds no tiem, kurš jau šovakar dar​bojies un ir informēts par visu notiekošo, taču pārsteidza tas, ka šis, atšķirībā no

pārējiem Zigmunda palīgiem, bija cienījams vīrs jau gados, ar papliku galvasvidu, ģērbies civilā uzvalkā, ne tādās pus-militārās drēbēs kā pārējā eksekutoru komanda. Viņš laipni un miermīlīgi sasveicinājās, ar profesionālu interesi nopētīja Haroldu no galvas līdz kājām un stādījās priekšā. Zigmunds ar rokas mājienu deva komandu savam palīgam palikt apgaismotajā telpā pie krēslos sēdošajiem. Pēc tam viņi trijatā uzkāpa pa pagraba trepītēm un iegāja garāžas telpā. Pa pavērtajām durvīm varēja saskatīt Zigmunda mašīnu, kuru apgaismoja ugunskurs pagalmā. Pie ugunskura nekādas balsis nedzirdēja. Likās, tāpēc, ka viltus strādnieciņu kompānija ieinteresēti klausījās notiekošajā un visu arīdzan labi dzirdēja.

Tas Haroldu mulsināja.

Atbraukušais cienījamais kungs īsumā izstāstīja savu sakāmo, kas Haroldam atkal likās šokējošs.

Vispirms viņš Zigmundam pa​sniedza videokaseti un teica, tur iekšā esot viss. Kas tas tāds viss, Harolds nesaprata, taču Zigmunds ar skubu paņēma kaseti un turpi​nāja klausīties stāstījumā.

Visas pazīmes liecinot, ka trešais aizturētais ir tas, par kuru viņu uzskata. Tas varot būt viens no pēdējā laika labākajiem ķērieniem. Šis tips pārāk ilgi un pārāk veikli slapstījies, jaukdams pēdas. Un vēl -aizvakar aplaupīta kārtējā aptieka, un laupīšanas laikā pat lietots šaujamierocis. Tiesa, neviens cilvēks nav ne nošauts, ne ievainots, taču bandīts raidījis divus šāvienus griestos. Tātad - ierocis bijis īsts. Bet ballistiskā ekspertīze liecinot, ka šauts no līdzīga ieroča tam, kādu varot saskatīt apsardzes videoierakstā rokā vienam no degvielas uzpildes stacijas aplaupītājiem. Zemessargu nošāva ar citu ieroci, taču esot pazibējis arī vēl viens šaujamais. Aizvakar aptiekā paņemtā naudas summa neesot liela, taču tā jau divpadsmitā aplaupītā aptieka gada laikā. Interesantākais tas, ka šis tips gandrīz nekad neslēpj savu ārējo izskatu, proti, iztiek bez maskas. Arī šoreiz visi atceras viņa īso un tumšo matu kodaļu un... atkārušās ausis. Bet tagad ienākusi svaiga informācija par viņa ieradumu nemitīgi mainīt ārējo izskatu, pielīmēt ausis. Visus noziegumus viņš pastrādā atklāti un savā īstajā ārējā veidolā, bet tūlīt pēc tam viņš to izmaina. Kopš noskaidrojās viņa vārds un uzvārds, ieguldīts milzīgs darbs un šis tas jau ir atklāts par viņa dīvainībām un to izpausmēm. Izrādās, viņš tomēr ir labi pazīstams arī slikto zēnu aprindās, arī tur viņu meklē. Pirms kāda gada viņš nonācis parādos, spēlējot azartspēles, kad parādu summa sasniegusi krietnus apjomus, pazudis no redzesloka. Šķiet, degvielas uzpildes staciju aplaupot, viņš gribējis sasmel-ties tik daudz naudas, lai nokārtotu neķītros parādus, taču, kā zināms, tur nav patrāpījušās pietiekamas summas, turklāt vēl slepkavība, un viņš pazudis. Kaut gan visas pazīmes liecināja, ka viņš, pretēji saviem kolēģīšiem, ar kuriem kopā uzbruka degvielas uzpildes stacijai, neesot no Latvijas aizbraucis, bet uzturas tepat un labi slēpjas. Līdz šim nekādu galu un ne mazākās nojausmas par viņa gaitām, tikai ik pa brīdim kāda veiksmīga aplaupīšana. Jā, un vēl -zināmās slikto aprindas nekad nepiedošot viņam vienu citu gājienu, proti, apmēram mēnesi pēc gadījuma degvielas uzpildes stacijā viņš esot pamanījies atkal ierasties iecienītajā azartspēļu vietiņā un aplaupīt to. Visi šokēti par šo apskaužamo nekaunību. Viņš ne tikai nav slēpies, bet pat gluži vai demonstrējis to, ka laupītājs ir tieši viņš un visiem jāapzinās, ka tieši viņš ir tas, kurš tagad atriebjas par nodarītajām pārestībām. Starp citu, azartspēļu namā nolaupītā summa jau esot bijusi pietiekami pieklājīga, gandrīz viņa parāda apjomā. Tagad viņš var pārticis dzīvot vismaz divus gadus. Kas gan ir pārtikusi dzīve tādam bandītam, Harolds domāja. Un -cik ilgi ar tādu summu varētu dzīvot, teiksim, mani vecāki? Varbūt piecus gadus? Varbūt visu atlikušo mūžu?

Solīdais kungs vēlreiz ar interesi nopētīja Haroldu un atkal uzsvēra, ka šis gadījums patiesi esot ievērības cienīgs. Vēl piebilda, ka tagad tikai jānolemj, kā to visu labāk iesmērēt policijai. Laikam jau šīs replikas patiesā neizpratne Harolda sejā atspoguļojās kā galējs apmulsums, kungs vieglītēm iesmējās.

Zigmunds tikai uzlika Haroldam roku uz pleca un klusiņām teica: - Viņš ir nošāvis vienu mūsējo, saproti? Ir jānolemj, kādu viņu pasniegt poličiem - dzīvu vai beigtu.

- Beigtu? - Harolds brīnījās.

- Viņš ir neģēlīgi nošāvis mūsējo, - Zigmunds stingri atkārtoja. - Gļēvi, neģēlīgi un pavisam nevajadzīgi.

- Bet... Tu pats taču teici, ka ne jau viņš.

- Vienalga. īstais šāvējs mūsu rokās vairs nenonāks. Viņš jau ir policijā. Nu šitais ir īstais iedvesmotājs! Gan īstais šāvējs, gan citi viņa biedrīši ir naivi jaunie zēni, kurus viņš ik pa brīdim pievērš savai ticībai, kuras galvenā dogma ir - pārtikušas dzīves nodrošināšanai ir nepieciešams tikai nedaudz drosmes un nekaunības. Un mazie to saprot. Tā ir pateicīga augsne šitādām sātana sēklām. Pats taču to tagad izjūti, vai ne? Bet tu nešausminies. Mēs jau viņu ne-piebeigsim tavā acu priekšā, un tas nebūs arī nekas pārlieku zvē​risks. Ir dažādas metodes. Un tu taču nepiedalies, vai ne?

Harolds automātiski piekrītoši pamāja ar galvu, taču šķebinošas sajūtas nerimās. Nogalināt? Nē, nogalināt gan es nevienu negribu. Es nemāku, neprotu, nezinu, kā tas jādara. Negribu - un viss!

Manis dēļ vediet viņu tūlīt prom un dariet, ko gribat, -Harolds teica.

Tā arī darīsim, - atbildēja Zigmunds. Tad viņš pievērsās solīdajam kungam. - Manuprāt, vajadzētu izdarīt tā, lai viņš nonāk zemessardzes rīcībā.

Kungs piekrītoši pamāja ar galvu.

- Labi. Es sagatavošu špricīti. Pēc tam nogādāsiet viņu uz kādu dzertuvīti, lai viņš tur kluknē kādā stūrī, kamēr zēni atbrauc un sa​vāc. Atstāsim viņu īstajā izskatā?

Kungs atkal piekrītoši pamāja ar galvu un sniedza Zigmundam roku. Pēc tam viņš sniedza roku arī Haroldam un teica, ka viņam vēl jāpaspēj uz kādām viesībām, kuras rīkojot sievas vecāki, tāpēc atvainojas par steigu, bet esot gatavs jebkurā citā laikā ar Haroldu tikties un aprunāties. Harolds gribēja gan pajautāt, kas viņš - velns parāvis! - tāds par tipu, taču savaldījās, cerot, ka agri vai vēlu Zigmunds pats visu izstāstīs. Un kas tā par špricīti? Narkotikas? Vispār jau labi izdomāts.

Tagad izej, lūdzu, pie savējiem un pakavē viņiem laiku. Kas tagad notiks, tev nav jāredz, - teica Zigmunds un vieglītēm pastūma Haroldu uz durvju pusi. - Un atstāj sētas vārtus vaļā. Es pēc brītiņa izbraukšu. Drīz būsim atpakaļ. Tu tikmēr vari pats aprunāties ar saviem mazajiem draudziņiem. Gribi? Un Zigmunds jautri piemiedza aci. Harolds tikai tagad ievēroja, ka viņam mutē aizvien vēl tie komiski drausmīgie ilkņi, un arī viņam kļuva jautrāk.

Nē, paldies, - Harolds teica. - Tev tas viss labāk sanāk. Bet cik ilgi tu būsi prom?

- Stundiņu, ne ilgāk. Špricītei jāiedarbojas.

Bet... Viņš tevi nenodos? -Kam? Vienalga kam! Tiem zemessargiem vai pēcāk policijai.

Nē, nenodos.

- Kāpēc tu tā domā? - Harolds uzstāja, jo pēkšņi likās, arī viņš pats tomēr ir dziļi iesaistīts visā šajā padarīšanā, un kaut kādas minētās nodošanas gadījumā, hm... arī viņa vārds taču var uzpeldēt virspusē.

Bet tieši to viņš vēlējās vismazāk. Aizvien vēl.

Nenodos, un viss, - stingri teica Zigmunds. - Viņš taču neko nesaprot, domās, ka tie paši vien bijuši, pie kuriem viņš pēc stun​das atradīsies. Tikai cita vieta, nekas cits. Un turklāt...

Nu, nu, saki līdz galam, - Harolds teica, juzdams nelabas aiz​domas.

-Jā, tev taisnība, - teica Zigmunds, un Harolds drīkstēja domāt, ko vien grib. Kaut vai pašu ļaunāko.

Kam ļaunāko? Ne jau nu sev.

- Tikai izņem tos savus ilkņus, - Harolds teica Zigmundam.

- Labi. - Zigmunds atkal iesmējās. - Tev arī bail no tiem? Harolds domīgi izgāja no garāžas. Četrotne rāmi sēdēja pie ugunskura. Viņam bija tikai licies, ka šie visu laiku klusē. Vasarnīcas jaunbūves sienas tomēr spēj kaut nedaudz izolēt ārpasaules trokšņus. Laikam tāpēc viņš nedzirdēja solīdā kunga ierašanos, kaut gan vienalga nesaprata, no kurienes un kā viņš te uzradies kā pēdējais mohikānis, jo nekur saskatāmā tuvumā neredzēja viņa mašīnu. Goda vārds, Harolds bija gatavs pieļaut domu, ka kungs te ieradies ar helikopteru vai izmests no virsskaņas lidmašīnas ar izpletni.

Tobrīd Brunis stāstīja savu kārtējo mednieku stāstu. Ieraudzījis pienākam Haroldu, viņš apklusa un mulsi noraudzījās, taču Harolds lika manīt - nevienam nav jājūtas traucētam. Kad Brunis turpināja,

Harolds iekšēji iespurdzās. Tas atkal bija stāsts par kuili bez pau-tiem. Docents atklāti garlaikojās, jo viņš šo stāstu bija dzirdējis simtiem reižu.

Harolds uzmeta Docentam skatienu un ar zīmēm vaicāja - vai ir vēl ko dzert? Docents tikpat izteiksmīgi pacilāja otro degvīna pudeli, kas vēl nebija pat pusē. Kādam laiciņam pietiks. Turklāt kungi itin nemaz neizskatījās piedzēruši.

Cik tagad pulkstenis? Haroldam sāka nežēlīgi sāpēt galva. Šķita, ka vaļā pasprucis kāds sprūds un viss negatīvais, ko viņš pēdējās dienās sevī akumulējis un pats radījis, lielā straumē gāžas pāri, iekšā un cauri.

22. nodaļa Galva vai sprāga pušu. Laikam asinsspiediens sakāpis nenormālos augstumos, Harolds secināja. Šī liga viņam reizēm mēdz piemesties, augstākais, pāris reižu gadā, tāpēc viņš nebija kā tāda zāļu tantiņa, kam vienmēr pa rokai kāda tablete, lai gan ārsti bija ieteikuši drošības pēc nēsāt līdzi vismaz nitroglicerīna vai validola tabletes. Harolds sēdēja bariņā pie ugunskura, priecājās par to, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, un domāja par galvassāpēm. Prātā iešāvās kāda sen pārbaudīta, pagāniska un neveselīga recepte, kas bieži vien palīdzējusi pārvarēt pēkšņos asinsrites traucējumus, kuri parasti koncentrējās galvā. Laikam jau tas bija riskanti, taču reizēm viņš izaicināja likteni, spītējot skaudrajai realitātei un mēģinot sev un visiem citiem iestāstīt, ka viņa vecumā tādas kaites nav iespējamas, ir pilnīgi aplamas un nevajadzīgas. Proti, ja pa rokai negadījās nekādas zāles, un tādas parasti arī negadījās, tad Harolds vienu pēc otras izrāva normāla apjoma konjaka glāzes, uzkoda šokolādi, piedzēra klāt stipru kafiju, ko ikdienā gandrīz nekad nelietoja, apmēram pēc piecsimt gramiem, sajūtot vieglu skurbuli, manīja, ka sāpes mitējas un organismu pārņem tīksms at​slābums.

Jau vairākas reizes Harolds bija zīmīgi paskatījies uz Docentu, kurš viļāja rokās degvīna pudeli, taču tas šos skatienus nemanīja, Harolds arī nevarēja izšķirties - izteikt kādu lūgumu vai neizteikt. Turklāt, hm, šņabis tomēr nav konjaks. Veca tautas patiesība: šņabis sašaurina asinsvadus, bet konjaks paplašina.

Kur lai tagad dabūju konjaku? Nē, laikam tomēr jāatsakās no šī nodoma. Galu galā būs arī jābrauc ar mašīnu. Tūlīt Zigmunds ar savu lielo lomu aizbrauks un pēc kāda laiciņa būs atpakaļ, lai mēs varētu turpināt mazo, spuraino ežu pratināšanu. Interesanti, kādi gan viņi izskatīsies video-kadrā - sadauzīti un iebiedēti? Vai tādam kadram kāds vispār noticēs?

Brunis bija atradis kaut kādu plītnieka kontaktu ar Šketu, un viņi savā starpā ļoti labi sapratās.

Docents izskatījās nedaudz pamests un tikai reizēm nospīdēja ar kādu sālītu frāzi, kas izraisīja jautrību, taču visumā nemaz tik slikti un vientuļi nejutās, viņš bija bankas turētājs, un Harolds pamanīja, ka reizēm Docents šo priekšrocību visnotaļ labi izmanto, ieliedams sev kādu lieku šļuku tā, lai neviens cits to nemaz nemana.

Haroldam līdzās piesēdās Laris.

Kā jums tur iekšā iet? - viņš jautāja.

Galva nežēlīgi sāp, - Harolds atbildēja.

Tik grūti?

Harolds klusēdams pamāja ar galvu un atkal sajuta asinis saskalojoties. Tā nedrīkst kratīt, johaidī!

Laikam Laris redzēja viņa saviebto seju un noticēja neredzamajām sāpēm. Viņš saudzīgi turpināja iz​taujāt: Kas tie ir par večiem ar šitiem džipiem?

Savējie.

Tu viņus abus divus dabūji rokā?

-Jā, abus, - Harolds atbildēja, nezin kāpēc uzskatīdams, ka fakts par trešo nav viņam jāzina, lai gan saprata, ka tieši tas visu lieliski attaisno un vajadzības gadījumā tieši ar šo faktu varēs lieliski pie-segties un attaisnot pārējās, hm, patvaļības, lai ar ko tās beigtos.

Nāvīgi smalki, - Laris prātuļoja. Varbūt viņš sajuta Harolda vēsi noraidošo attieksmi, taču nelikās to manām. Viņš turpināja kā cilvēks, kurš, no vienas puses, grib būt pieklājīgs un runīgs, bet, no otras puses, arī metodiski uzzināt visu to, ko vēlas zināt.

Vispār es tevi labi saprotu. Tā vajag. Mums nav neviena, uz ko paļauties. Man ir pazīstams viens sportists, tu varbūt zini - tāds basketbolists. Kādreiz bijām klasesbiedri. Šim arī kādi bandīti bija uzsēdusies uz astes. Tiranizēja, tiranizēja, uzvilka bēniņos meitu, kurai tikai astoņi gadiņi, iztaujāja tur visādi, beigu beigās pieklapēja dēlu -tā nedaudz - un tā tālāk, līdz beidzot šis pats uzmeklēja galveno bandītu, paprasīja, cik viņam jāsamaksā, samaksāja, un tagad ir miers. Stulbi jau tas ir, bezgala stulbi, bet - ko padarīsi? Uzsēdās kā tādas utes, un vairs nav miera ne dienu, ne nakti. Nezin kāpēc iedomājušies, ka tādam basketbolistam briesmīgi lepna iedzīve. Nē, nu ir jau viņam četristabu dzīvoklis, ir mašīna, visāda aparatūra mājās, bet kopumā nekas īpašs. Šad un tad pabraukā pa ārzemēm, kaut ko skaistu atved, bet tas arī viss. Pie mums sportisti tādas naudas ne​pelna kā Štatos... Jā, tizla ir tāda situācija.

Harolds klusējot klausījās, domās sazīmēja un pazina basketbolistu. Harolda sirdij tuvāks gan futbols, taču arī basketbola saimniecību viņš daļēji pazina. Ar šo divmetrinieku viņš pat ir sēdējis pie viena galda. Viņi visi labprāt reizēm iemet pa lampu.

Viņš vienkārši aizgāja un samaksāja? - Harolds jautāja. -Jā, noskaitīja palielu čupiņu.

Cūcība. Vienkārši nenormāli.

-Jā... Kā nu kurš. Visiem jau nav tādas uzņēmības kā tev. Bet kā tu viņus vispār atradi?

- Dedukcija - laikam tā to sauc. Bet, zini, man patiešām nežēlīgi sāp galva. Gandrīz vai jāiet gulēt.

Kad šitais viss beigsies, tad mierīgi apsēdīsimies un es tev visu izstāstīšu.

Laris lēnīgi pamāja ar galvu. Laikam nodomāja, ka Harolds no viņa grib visu noslēpt. Nē, viņš neizskatījās apvainojies, interese par notiekošo bija dabiska un cilvēciska.

- Rokas arī cirtīsiet nost? - viņš ironiski jautāja.

- Nē. Tikai galvu. - Harolds arī centās pasmaidīt. - Vispār man tas ir apnicis. Zini, tāda tukšuma sajūta. Tajā brīdī, kad redzēju, kā viņus sasietus lādē iekšā mašīnā, jutu milzīgu atvieglojumu, laikam ar to man būtu pieticis. Viss pēc tam notikušais uzdzen apātiju. Pārāk lielu jēgu tur nesaskatu. Varbūt tās tizlās galvassāpes...

Tajā brīdī noskrapstēja garāžas durvis, un visu pie ugunskura sēdošo skatieni momentā pavērsās turp, bet pēc tam atkal tikpat saskaņoti griezās atpakaļ. Haroldu uzjautrināja šī solidārā un uzspēlētā vienaldzība. Zigmunda džipa aizmugures divviru durvis bija atvērtas, un nevarēja saskatīt, kas notiek aiz tām. Harolds, protams, zināja, ka tagad tur ielādē lielo noziedznieku. Nezin ar ko sazāļots un lemts nožēlojamam savas noziedzīgās karjeras nobeigumam, vēl nožēlojamākā izskatā paņemts pie dziesmas kādā noplukušā bārā. Nezin kāpēc, bet tieši viņa turpmākais liktenis Haroldu apmierināja visvairāk, likās, ar to arī šīvakara programma izsmelta. Viņam nu gan sasies bumbas klāt: slepkavība, laupīšana, tagad arī narkotikas... Laikam tikai tagad Harolds saprata, kas īsti ar šo bandītu varētu notikt. Nonācis nogalinātā zemessarga biedru rokās, diezin vai viņš vairs normālā paskatā nonāks pie policistiem. Ja vispār nonāks.

Džipa aizmugures durvis aizcirtās, un Harolds redzēja Zigmunda rokas mājienu. Harolds piecēlās un piegāja klāt.

- Uz stundiņu, ne ilgāk, - Zigmunds teica. - Manējie paliek sargāt tos divus. Tu pa to laiku atpūties.

Kas ir, tu patiešām nelāgi izskaties.

Galva. Pēkšņi.

Mēģini pagulēt.

Diezin kas jau nav. Ja nu vienīgi mašīnā.

Tās būs vakardienas uzdzīves sekas, - Zigmunds pavīpsnāja.

Droši vien. Tavā bagātīgajā arsenālā nav kādas specifiskas ripas? Zigmunds noraidoši pašūpoja galvu.

Man ir tikai tādas, kas grauj, saproties.

Tagad savukārt Harolds nošūpoja galvu, laikam pirmo reizi viņu sarunās iespraucās kas līdzīgs pārmetumam.

- Tu esi pārvērties par tādu nāvīgu farmakologu.

- To tu pareizi pateici - par nāvīgu, jā. - Zigmunds likās nesaprotam šo dzēlienu. - Citi laiki. Tagad zinātne spērusi tādus soļus, ka reizēm tankiem un zemūdenēm vairs nav nekādas jēgas. Tu vēl redzēsi, kā tavi maziņie sāks runāt par deviņiem mēmiem, kad es viņiem iešļircināšu attiecīgu šķidrumu.

Harolds nodrebinājās.

- Ko tu sitam ielaidi iekšā? - Harolds jautāja.

- Neko īpašu. Tā, lai nevar paiet, bet arī lai pats atceras, kā viņu sauc, - Zigmunds izvairīgi atbildēja.

Cienījamais kungs iekāpa Zigmundam blakus džipā, un viņi aizbrauca. Harolds atgriezās pie ugunskura. Sāpes pieņēmās spēkā, viņš saprata, ka viss beigsies ar pamatīgu migrēnu, kura būs klāt pēc pāris minūtēm. Tā nu gan ir riebīga kaite! Acu priekšā viss aizmiglojas, sāk lēkāt tādi trallinoši strīpuļi, knieš ausīs, un mute saskrien pilna salkanām siekalām. Tad nav citu zāļu, kā jāliekas slīpi un jāmēģina ja ne aizmigt, tad vismaz pusstundu rāmi pagulēt aizvērtām acīm un veikt virkni pašatklāsmes ceļā apgūtu dziļas elpošanas vingrinājumu - ieelpot, aizturēt, izelpot neskaitāmas reizes, kamēr vai nu migrēna pāriet, vai vienkārši aizmirstas. Tāda aizmiršanās ir labākās zāles. Reizēm izdodas arī aizmigt, tad pēc pamošanās palikusi tikai viena riebīga sāpe, kas koncentrējusies kaut kur pakausī kā tāda sāpīga bumbiņa.

Tā vien liekas, tur ir asins purdulis, kuru gribētos izņemt vai izgriezt, cerībā, ka ar to kaite būs likvidēta uz mūžīgiem laikiem.

Nē, tās nav tikai vakardienas uzdzīves sekas. Tas ir kas vairāk. Viss, kas noticis pēdējā laikā.

Mediķi to definē tā - veģetoneiroze. Pie velna!

Jā - migrēna arī klāt. Harolds piecēlās un teica, ka iešot nedaudz atpūsties mašīnā. Neviens neiebilda un negrasījās nākt līdzi. Harolds ierausās savā sēdeklī, atlaida to puszviļus un meklēja ērtāko pozu. Diezin kas jau nav - grozies, kā gribi, visur spiež. Atmiņā atplauka Voldemāra stāsti par to, cik meiču viņš esot, tā sacīt, izņēmis savā mašīnā. Kā to vispār mašīnā iespējams darīt?

Radio labāk neieslēgt. Klusums. Absolūts klusums. Un miers. Harolds atlaidās, aizvēra acis un sāka skaitīt līdz simtam. Pēc tam no jauna, tagad jau līdz piecsimt. Ņirboņa no krāsainiem un pulsējošiem spuldzīšu kvēldiegiem pārvērtās par mazām, izstīdzējušām, bet aizvien vēl spožām strīpiņām, sāpes sāka pamazām pierimt, gluži kā jūra pēc aukas. Drīz Harolds nogura, guļot vienā pozā, taču saprata, ka nedrīkst kustēties. Tiklīdz sakustēsies, tā viss atkal nostāsies iepriekšējās pozīcijās un viņa pūliņiem nebūs nekādas jēgas. Jānoskaita vēlreiz līdz simtam, tad jāmēģina iegrozīties ērtāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi... Voldemārs un meiča. Pakaļas cilājas... Laris ar lāpstu, grāvis... Brunis dzer. Lielas asaras... Docents Amerikā brauc vaļējā linkolnā... Laris tup grāvī un dzer šņabi no pudeles kakliņa, acis izvalbītas... Vecenei noplucis mētelītis un smirdīga mute... Piecdesmit trīs, piecdesmit četri, piecdesmit pieci, piecdesmit seši, piecdesmit septiņi... Sprogainais slauka degunu milzīgā kabatlakatā, kurš izskatās pēc Latvijas karoga... Zigmunds stāv pie spoguļa un spīdina saspringtos muskuļus, viņam pielīmētas ausis.

Vilkatis... Ņirbuļi, ņerbuļi, purduļi, perduļi - gar acīm... Zummm, zummm, šīīīīī... Kaut kāda izkapts...

Izkapts? Jā, izkapts. Kaulainā ar izkapti. Melni acu un nāsu dobumi, melna kapuce, augšējā zobu rindā trūkst viena priekšzoba... Galvaskauss... Izkapts...

Harolds satrūkās un strauji atvēra acis. Johaidī, laikam bija piemidzis! Kā tad, jo savādāk jau nerādītos tādi murgi. Ko vēl neiedomāsies - Docents ar linkolnu Amerikā! Ar vaļēju linkolnu turklāt!

Harolds uzmanīgi pagrieza galvu un iešķībi pavērās uz ugunskura pusi. Tas kvēloja pavisam vāji. Zēni slinko, viņš nodomāja. Hm, bet pauris tā kā druscītiņ pārgājis. Tā ir visstulbākā vidusstadija, kad liekas viss jau garām, bet patiesībā migrēna it kā ir atkāpusies, taču sāpju koncentrācija pakausī vēl tikai grupējas, lai tur ieņemtu savu vietu uz vairākām dienām. Tātad piemidzis. Tas nemaz nav slikti.

Pēkšņi pavisam tuvu viņš sadzirdēja balsis. Noklaudzēja mašīnas durvis, un viņš saprata, kāds iekāpis Lara mašīnā, tas arī pamodināja. Harolds uzmanīgi pavēra acis un pagrieza galvu trokšņa virzienā. Neskaidri varēja saskatīt, ka visi četri pārvākušies uz Lara mašīnu. Iedūcās motors. Skaidrs, zēniem palicis vēsi.

Harolds atkal aizvēra acis un centās iemigt. Ko mēs tagad ar mazajiem bandītēniem darīsim?

Zigmunds ir labi iejuties lomā. Šķiet, tā ir viņa stihija. It kā jau liela māka tā nav - tikai jāiemācās sevi tiktāl nocietināt, ka vari mierīgi klapēt otru cilvēku un vivisecējošā manierē izspiest no viņa visu, ko vien tev vajag. Nezin kāpēc Harolds domāja par atziņu, ka cilvēks nepiedzimst ļauns. Ja tas tā, kas gan viņu par tādu padara? Nu labi, uz sekundi varu pieļaut, ka Zigmundu tādu ir padarījusi ne pārāk vieglā dzīve.

Krievu armija, nežēlīgs, nāvi nesošs kariņš, musulmaņu gūstā pavadītais laiks, viss pārējais. Pie neizdevušās ģimenes dzīves droši vien viņš pats ir vainojams. Pēc visa jaunības plaukumā izciestā tas tā varētu būt. Jā... Taču tā nav mana darīšana. Bet viņā mītošais nezvērs ir spēcīgs. Milzīgs! Mazie bandītēni? Pavisam jauni, vēl dzīves grūtības neizjutuši. Mans dēls. Man pašam jaunībā šis tas, protams, pietrūka, un tikai tagad esmu spējīgs saprast, ka tā nebija vecāku apzināta ļaunprātība, nolaidība vai kas tamlīdzīgs, bet vienkārši objektīva īstenība, kurai viņi nespēja tikt pāri. Kad līdz tuvākajai algas dienai atlikušas pāris dienas, bet maciņā tikai daži rublēni, tad var tikai gultā zem segas klusiņām pārdomāt savu pagāniski nožēlojamo dzīvi, nekas cits prātā nenāk. Par zagļiem viņi negrasījās kļūt un nekļuva arī, tāpat kā es. Bet mans dēls? Nevarētu teikt, ka viņam kaut kā ļoti trūktu, ne jau tāpēc, ka es pārspīlēti par viņu rūpētos vai arī censtos atriebties savai jaunībai, dodot viņam visu, ko pats savu laiku nesaņēmu. Nē, vienkārši mēs dzīvojam tā. Maniem vecākiem nebija iespēju izmācīties augstās skolās, bet man viņi tādu iespēju nodrošināja. Un te ir rezultāts. Ne diploms ir pats svarīgākais - attīstīta domāšana. Spēja izprast dzīves likumsakarības, spēja atrast pareizo vietu, mācība par labo un slikto, cēlo un ļauno. Mazie zagļi par to nedomā. Uzrodas kaut kāds tipiņš ar pielīmētām ausīm, par kuru nekas skaidri nav zināms - es ticu sprogainajam! - māca, kā tikt pie naudas un visa pārējā, hm, pārlieku daudz nestrādājot mietpilsoniskus un nogurdinošus ikdienas darbus.

Es skrienu pa lielu pļavu. Smilgas sitas sejā, briesmīgi karsts. Vasara. Kāpēc tās smilgas sitas sejā? Ā, nu protams - es taču esmu maziņš. Pavisam maziņš. Vienkārši skrienu palēkdamies un nein​teresējos par to, kur un kāpēc skrienu. Vienkārši skrienu, jo esmu maziņš un laimīgs, lai gan paralēli tam skaudri apzinos, ka tik bezbēdīgi un liegi skriet un palēkties es vairs nekad nevarēšu. Nekad. Tas jau ir bijis. Tas jau ir garām. Pēkšņi es strauji apstājos. Kas tur glūn no krūmāja? Tā ļauni un viltīgi glūn. Neko citu nedara, tikai stāv un glūn tieši uz mani. Seju nevar saskatīt, tā piesegta ar milzīgu melnu kapuci, rokas garas un arī klātas ar melnu drānu, vienā rokā izkapts. Omīte man par to ir stāstījusi, tas glūniķis atnākot un aizve​dot uz mežu vecus cilvēkus. Reizēm arī ne tik vecus...

Harolds atkal satrūkās. Atvēra acis. Tumšs un kluss. Cik ilgi esmu gulējis? Kas mani pamodināja?

Tas nebija dumjais sapnis, skaidri zinu. Cik tagad pulkstenis? Viņš stiepa roku, lai jau pavisam vārgajā ugunskura gaismā mēģinātu saskatīt pulksteņa rādītājus, bet tad ar vienu acs kaktiņu pamanīja aizdomīgu kustību, kas, šķita, notiek metrus desmit tālāk. Tāda sajūta, it kā kāds būtu pārlēcis pāri žogam. Hm, augstums divi metri.

Un pēkšņi viņu skāra atjausma. Pirmkārt, tas, kurš pārlēca pāri žogam, ir cilvēks un, otrkārt, labi pazīstams. Es zinu šo stāvu! Domas skraidīja kā aizvēsturisks vilcienu saraksts stiklotā dzelzs būrī centrālajā stacijā, šķirstot metāliskas lapas un cenšoties atrast vajadzīgā tēla aprakstu. Pārlēkušais pāris sekunžu stāvēja ceļa malā, laikam raudzījās uz visām pusēm, mēģinot aptvert, kur viņam tagad jādodas tālāk. Harolds automātiski paskatījās uz otru pusi, kur jābūt Lara mašīnai, taču tās nebija. Nav laika tagad domāt par to, kur palikusi Lara mašīna. Kāpēc gan kādam no maniem viltus strādniekiem būtu jālēkā pāri žogam? Būs pa dropi noslēguši kādas trakas derības? Harolds pagrieza galvu atpakaļ un paspēja ieraudzīt tumšu muguras siluetu. Pāri žogam pārlēkušais devās tumsā. Un tikai tagad Haroldu skāra atklāsme.

Mazais! Tas ir mazais bandītēns. Kā viņš ir ticis laukā? Zigmunda džipa arī vēl nav.

Ar ašu kustību, spītējot sāpēm, kas nežēlīgā kamolā spiedās pakauša centrā, Harolds izlēca no mašīnas un uzsauca: - Stāvi!

Nodimdēja soļi, un Haroldam šķita, viņš sapratis bēdzēja nolūku -jāskrien virzienā, no kurienes ik pa brīdim atnāk kāds troksnītis, kas liecina, tur ir šoseja. Johaidī - kā viņš ticis vaļā? Un Harolds atcerējās, ka bija ievērojis, cik stipri sasietas rokas uz muguras sprogainajam - sējuma vietās kļuvušas gluži baltas, bet savukārt mazajam... Jā, mazajam šajā sējumā jautās kas nepabeigts. Johaidī, nu gan ir ziepes! Lielu lielās. Vai viņš jau ir sapratis, kur atrodas? Kur tad Zigmunda modrie zēni? Nav laika tagad te vientuļi vāvuļot!!!

Harolds ielēca atpakaļ mašīnā un centās iedarbināt, grūti bija ar satraukumā drebošajiem pirkstiem izmakšķerēt no kabatas mašīnas atslēgu un iedabūt to slēdzenē. Ar otru roku viņš turēja pieri, jo likās, sāpes nupat pārsviedušās uz galvas priekšpusi. Bet... Mašīna neiedarbojās. Griež un griež, bet motors nepielec. Nu gan tā foršā kaitīte iegriež. Bet pag, nav laika eksperimentēt!

Harolds izmetās no mašīnas. Tā, viņš noteikti dosies trokšņa un gaismas virzienā... Kur tas Laris palicis? Tikko taču bija ar visu kompāniju un ducināja motoru... Labi, tā, kur viņš tagad skries? Tur. Jā, tur. Tikai pa ceļu. Varētu nogriezt viņam ceļu, skrienot pāri laukam. Jā, viss, nav ko vairs filozofēt.

Straujiem soļiem Harolds iemetās tumsā un uzreiz paklupa aiz pirmā kukuržņa, to te bija daudz, jo pavisam nesen kaimiņš, kuram piederēja šis piemājas zemesgabals, bija noracis kartupeļus un zemi atkal uzracis. Harolds nožāvās garšļaukus kā veca sēta. Labi, ka mīkstumā. Piecēlās un skrēja tālāk, kājas cilādams augstu kā gracioza stirna, lai atkal nepakluptu. Vispār jau tas gabaliņš ir īss. Tā var arī nepaspēt viņu apsteigt. Šis jau noteikti būs uz šosejas. Kur tālāk? Simt punktu, ka neviens garāmbraucējs viņam neapturēs. Simt punktu!

Tuvojoties laukmalei, nācās izdrāzties cauri krūmiem, kurus tumsā bija grūti saskatīt. Harolds iesprūda krūmos kā neveikls lācis. Kaut kas iedūrās sejā bīstami tuvu acij, un viņš sajuta miklumu uz vaiga. Izgrūdies no krūmiem, viņš izskrēja uz šosejas. Galva tūlīt pārplīsīs. Neviena nav. Tumšs un kluss.

Nē, kaut kur no labās puses kāds tuvojas. Gaismu vēl nav, bet var dzirdēt tikai mašīnas motora rūkoņu.

Tā, tā, tā, kur viņš tagad varētu sprukt? Tuvojās sadzirdētā mašīna un spilgti izgaismoja visu ceļu un daļu no apkārtnes. Jā, te visapkārt ir tikai klaji lauki. Tikai klaji, klaji lauki un ar krūmiem apaugušas grāvmalas, kas šos laukus sadala kaut kādos konkrētos zemesgabalos. Tajos nemanīja nevienu aizdomīgu kustību. Mašīna aizdrāzās garām. Harolds aši galvā analizēja vietējo topogrāfiju un pats sev šķita smieklīgs. Viņš domāja - ja es viņu tagad pats savām acīm neredzu, tad viņš ir zudis. Te taču ir tik daudz iespēju! Jebkurā virzienā! Tikpat labi viņš varēja arī neskriet uz šoseju, bet tūlīt aiz mana zemesgabala robežām nogriezties pretējā virzienā. Aiz visām vasarnīcu celtnēm tālumā vīd mežs. Jā, kāpēc gan viņam būtu jāskrien tieši uz šoseju? Galu galā jāņem vērā viņa noziedznieka loģika. Es taču spriedu kā normāls cilvēks, kurš, teiksim, ir neģēlīgi nolaupīts un tad ticis no gūsta laukā, un pirmā doma ir - tikt kaut kā pie citiem cilvēkiem un saukt palīgā. Viņam tāda motīva nav. Viņam drīzāk no cilvēkiem jāslēpjas. Visu mūžu.

Harolds apsviedās apkārt, izskrēja uz sānceļa, kurš ved atpakaļ uz vasarnīcu, un sāka skriet pa to.

Sāpošais murskulis galvā kratījās un šķietami pārvietojās, atsizdamies te pret mugurkaula skriemeļiem, te pret pieres kaulu. Katrs pēdas atsitiens pret zemi nodarīja nežēlīgas sāpes, taču šķita, ka Harolds tās nejūt. Vairs nejūt. Stop! Kas tas bija? Savā apmātībā nesoties iekšā tumsā, Harolds jau bija paskrējis garām nākamajam sānceļam, kurš iegriež tieši uz viņa vasarnīcu, kad pēkšņi likās, ka viņš paskrien garām kādam murskulim grāvī. Harolds apstājās un sasprindzināja redzi, gribējās aizturēt elpu un uzmanīgi ieklausīties, taču pats bija tā aizelsies, ka tas neizdevās. Saskatīt neko nevarēja. Harolds spēra soli tajā virzienā, un pēkšņi murskulis atdzīvojās. īstais, Harolds nodomāja.

- Stāvi, kurva! - Harolds uzsauca. īstais, īstais! Paskaties, mēsla gabals, redzējis, kā es aizskrienu līdz šosejai, nogaidījis te un tad cerējis klusiņām aizvilkties prom, kamēr es satraukti skraidīšu gar ugunskuru un tizlā indiāņu dejā iztrakošu savas emocijas!

Taču mazais uzlēca kājās un metās šķērsām pāri laukam. Harolds viņam pakaļ. Šķita, viņus šķir varbūt kādi desmit metri, ne vairāk, taču skrienot un klūpot likās, viņš visu laiku attālinās. Sapratis, ka skriet traucē pierei pieliktā roka, Harolds atmeta cerības tādējādi mazināt trakotās galvassāpes, saņēma pēdējos spēkus un skrēja vēl milzīgākiem soļiem. No būkšķiem priekšā viņš saprata, ka mazais arī ik pa brīdim klūp. Harolds bija tiktāl saņēmies, ka vairs neklupa. Viņš atkal cilāja augstu kājas un juta - šī piepūle nes uz priekšu kā melnādainu sprinteri, kurš sarijies kādas dopinga draņķības. Jānoķer. Jānoķer tūlīt pat. Ilgi es tā nevarēšu, Harolds sev skaidroja soļu ritmā.

Viņi izskrēja cauri vēl vienam krūmājam, kurš no abām pusēm iežogoja kārtējo tīrumu, un nonāca nu jau pietiekami apgaismotā laukā. Harolds atkal iestrēga krūmos, tādējādi palielinot attālumu līdz bēglim, kurš tieši tai pašai vietai krūmos bija izlidojis cauri kā nokaitēts nazis sviesta pikucim. Izrāvies no mošķīgajām skavām, Harolds drāzās tālāk. Tuvējais degvielas uzpildes stacijas reklāmas stabs meta spocīgu atblāzmu. Viņš skaidri saskatīja bēgošā siluetu tuvu priekšā. Esam nu gan tālu atskrējuši, Harolds nodomāja, jo degvielas uzpildes stacija taču ir pie paša apvedceļa krustojuma, un tas ir vismaz kilometra attālumā!

Harolds vēlreiz sasprindzināja atlikušos spēkus un ar pāris lēcieniem panāca bēgli, kas arī bija paguris. Redzi, kur noder peldēšana! Tāpat skrienot, Harolds vienkārši palēcās un ar kāju spēra bēglim pa muguru. Mazais augums nobūkšķēja un nogāzās zemē. Harolds aizķērās aiz viņa un nokrita līdzās. Tūlīt pat Harolds sataustīja viņa roku, satvēra to, atlauza uz muguras un pats ar visu augumu uzgūlās viņam virsū. Spēka vairs nebija palicis nemaz, droši vien bandītēnam arī. Bet nu viņš ir rokā. Nu vairs nespruks.

Bet paskat tikai, kā aizlaidās!

- Guli un nekusties, citādi duršu, - Harolds izmisīgi nošņāca, tverdams pēc elpas. Guļot virsū mazajam ķermenim, viņš juta, kā tas raustās un, tāpat kā Harolds, cīnās pēc atelsās. Vienubrīd viņš mēģināja pagorīties, taču Harolds piespieda viņu pie dubļainās zemes vēl sparīgāk.

Tā viņi nogulēja vismaz piecas minūtes, līdz Harolds jutās nedaudz atelsies. Ko es te pats muldēju par duršanu? Ar brīvo roku Harolds uztaustīja sānkabatu un sajuta savāžamā naža apveidu. Nē, to es nedarīšu. Nē, nē, to nē.

Harolds ieklausījās savā elpā un mēģināja to salīdzināt ar mazā bēgļa saraustīto elsošanu. Šķita, viņš ir atguvies ātrāk par Haroldu, un Harolds sajuta briesmas, proti, šis atkal mēģinās izrauties. Otrreiz vairs nevarēs panākt. Šitādu joņošanu Harolds būs spējīgs at​kārtot labākajā gadījumā tikai pēc kādas nedēļas.

Pēkšņi Haroldā kaut kas pārtrūka, atnāca vaļā visas līdz šim neapzināti turētās ienaida slūžas. Ko es te tagad daru? Kāpēc tā vispār notiek? Guļu kā tāds partizāns mitrā kartupeļu laukā un spiežu pie zemes mazu noziedznieku, kurš man sagādājis tik daudz drūmu mirkļu! Un šīs neciešamās galvassāpes!

Harolds novēlās no viņa nost kā brutāls, iereibis un resnvēderains vīrs no prostitūtas pēc eksplozīva dzimumakta par naudu, aizvien turēdams uz viņa muguras izgriezto roku, un uzslējās pustupus. Tad ar strauju kustību pagrieza viņu uz muguras, vienlaicīgi pārtverot otru mazā roku. Harolds grasījās pamatīgi iešķiebt viņam pa ģīmi, lai noskrien lielā apņēmība kaut kur bēgt. Taču tajā brīdī spocīgajā degvielas uzpildes stacijas atblāzmā Harolds ieraudzīja, ka tur nemaz nekādas sejas nav. Viens vienīgs dubļu murskulis. Harolds bija viņu tik pamatīgi iespiedis zemē, ka likās - būs nosmacējis pavisam. Raupjām kustībām Harolds notrauca no viņa sejas dubļu kārtu, un bēgļa acis atsprāga vaļā. Tagad viņš ieraudzīja arī Haroldu. Šo izbrīnu ir vērts atcerēties. Laikam to Harolds arī visvairāk varētu vēlēties. Tur beidzot atspoguļojās sakāve un sava bezcerīguma apzināšanās.

- Tu? - mazais bezpalīdzīgi izdvesa. Viņš bija Haroldu atpazinis. Bet nu jau tas bija pie vienas vietas.

- Jā! Es gan. Ko tad citu - vai vecmāmiņu gaidīji? – Harolds uzbrēca.

- Tu... - kunkstā izskanēja viss iespējamais bezcerīgums. -Jā, jā - es gan. Negaidīji, vai ne? - Un slūžas pavērās vēl maķenīt vaļā. Vairāk laikam nav iespējams. Dēlam asinis pa visu seju un krūtīm, foksīša galva maisiņā, vēss kapiņš... Harolds pielēca kājās, atvēzējās un sāka viņu spārdīt. Pa vēderu, pa

sāniem, pa galvu, jā, pa galvu, pa galvu, pa rokām, ar kurām mazais galvu aptvēris, pa galvu, pa galvu, pa galvu. Harolds spārdīja un pilnā kaklā bļāva:-Jā, jā, tu kurva! Jā, es gan! Tas esmu es, jā! Še tev! Še tev!

Nolādētais maitasgabals!...Viņš atjēdzās, kad saprata, ka ķermenis, pa kuru tik aizrautīgi sper, vairs nepretojas.

23. nodaļa Tik aptracis Harolds laikam vēl nekad nebija bijis. Kaut gan atmiņa izpeldināja apziņas virspusē kaut cik līdzīgas emocijas, kuras viņš reiz bija izjutis agrā jaunībā. Un, lai cik tas dīvaini būtu, tās viņš bija jutis pret savu māti. Uz nelielu brīdi, bet tāds dzīvniecisks un totāls naids. Uz mazu mirklīti, bet atmiņas iecirstas kā neizdzēšams kalums akmenī. Tā bija tizla sadzīviska situācija. Viņi dzīvoja šaurā, caurstaigājamu divu istabu dzīvoklītī četri cilvēki. Harolds jau bija pusaudža gados un tolaik aizrāvās ar progresīvās pasaules mūzikas kolekcionēšanu un klausīšanos. Bet cik tu daudz paklausīsies tādā apdzīvotā šaurībā? Pa dienu, kad visi ir darbā, tad tu pats esi skolā, bet vakaros tāpat visi lielākoties ir mājās. Šī mūzika jāklausās skaļi. Reiz, kad viņi bija mājās tikai divi - Harolds ar māti, viņš sadomāja paklausīties kaut ko varen smagu un skaļu, bet māte iebilda, jo gribēja gludināt veļu vienā istabā un vienlaicīgi skatīties televizoru, kurš atradās otrā istabā. Savādāk izkombinēties šaurajā dzīvoklī nebija iespējams. Haroldam nebija kur likties. Viņš sāka spītīgi klausīties magnetofonu, bet māte nāca to slēgt laukā. Harolds izmisīgi cīnījās par savu taisnību, līdz nopelnīja pamatīgu uzšāvienu ar gludekļa vadu pa muguru. Vēl tagad viņš atceras, kā smagā kontakta galviņa ar trulu troksni iecirtās muguras mīkstumos, sagādājot vairāk emocionāli aizskarošas nekā fiziskas sāpes. Un tajā brīdī Harolds sajuta, ka ir gatavs uz visu. Laikam pat pacēla roku, taču, redzot mātes sabijušos un vaicājošo skatienu, novaldījās. Bet acumirkļa aklais ienaids iekšā plosījās kā traks ūdenskritums. Pret māti, pret savu māti? Jā, tajā mirklī acīmredzot vienalga pret ko. Bija nodarīts pāri, netaisni nodarīts pāri, neloģiski un vienkārši nepareizi, ar sāpēm, un Harolds jutās aizskarts. Vēlāk, laikam pat tajā pašā vakarā, Harolds sakaunējās par savām emocijām un bija pat bezgala izbrīnījies par to esamību kaut kur dziļi savas būtības dzīlēs.

Tiklīdz Harolds sajuta, ka dubļainajā zemē gulošais vairs nereaģē uz spērieniem, viņš apstājās un ievilka elpu. Viņš atkal jutās aizkusis. Spiediens galvā bija aizmirsies, lai gan nekur izzudis nebija.Nosists viņš nav, tas ir skaidrs. Vienkārši būs pamatīgi apdullināts. Bet - nekāda žēluma un nekādu pašpārmetumu. Tā viņam vajag, un vajadzības gadījumā dabūs vēl.

Pēc maza mirklīša gulošais sakustējās un izgrūda apslāpētu vaidu. Viņš zvalstījās pa zemi un laikam centās apjēgt, kas ar viņu ir noti​cis un kas vēl varētu notikt. Harolds atkal pieliecās pie viņa.

- Nesit vairs, - mazais pusčukstus izmocīja.

Harolds aplaizīja lūpas. Neparasti bija dzirdēt šādus viņam adresētus vārdus. Nu gan gluži vai žēl palika. Cik reižu mazajam pašam Ir nācies uzklausīt šādus žēluma pilnus lūgumus?

- Labi, labi, nomierinies, - Harolds mierīgi teica. - Slienies kājās un nedomā vairs bēgt.

Viņš ar grūtībām piecēlās, un tagad Harolds redzēja, ka patiesībā mazais ir pat vairāk nekā galvas tiesu mazāks par viņu. Nu pavisam sīkais!

- Ej! - Harolds viņu pastūma atpakaļvirzienā.

Viņš paspēra pāris soļu, taču tad sakņupa, izgrūda kārtējo vaidu un mīksti novēlās zemē. - Nevaru...

Sāp.

Harolds sagrāba viņu aiz vienas rokas un stūma sev pa priekšu. Viņš visu laiku nelabi kunkstēja.

Harolds jutās pamatīgi nobijies. Ko es viņam būšu nodarījis?

Atpakaļgājiens pāri slapjajam laukam, protams, bija ilgāks. Haroldam atkal sāpēja galva, taču likās, nedaudz tā kā mazāk. Brīnumaini. Labāk par konjaku? Vai pret migrēnu, kas acīmredzot ir fiziskas un garīgas pārpūles rezultāts, pašas labākās zāles būs kārtējā pārpūle? Vēl briesmīgāka nekā tā, kas izsaukusi lēkmi. Kā mēdz teikt - ar ko esi saslimis, ar to arī jāārstējas?

Iznākot uz ceļa, Harolds redzēja, ka ne Laris, ne Zigmunds vēl nav atgriezušies. Nekur nemanīja arī

nevienu no slepenajiem sargātājiem. Vēl aizvien neviens neko nav pamanījis? Guļ? Johaidī, vai tas mazais būs tur piežmiedzis viņus visus?!

Harolds nejauši saspieda ciešāk mazā roku, šis atkal iekunkstējās. No malas raugoties, viņi droši vien atgādināja nožēlojamu žūpu pārīti, kur viens palīdz otram puslīdz cilvēciski nokļūt mājās. Tajā mirklī aizkalnē, kur no šosejas nogriežas ceļš uz vasarnīcu koloniju, Harolds ieraudzīja kādas mašīnas gaismas. Jāpasteidzas. Lai kas arī būtu braucējs, Harolds vienalga negribēja, lai kāds viņu te redz tādā izskatā. Viņš brutāli stūma uz priekšu savu gūstekni, kas vaidēja jau skaļi un, likās, tūlīt pavisam sabruks zemē un tālāk būs jānes uz pleciem. Gaismas jau bija kalna galā, vēl pāris mirkļu, un tās spoži apspīdēs slepeno pārīti. Harolds paspēja nostumt mazo no lielā ceļa mazajā celiņā, kurš ved uz vasarnīcu, un viņi strauji virzījās atpakaļ uz cietumu, par kādu tagad bija pārvērtusies Harolda vasarnīcas jaunbūve.

Ieskrienot pa vārtiem, Harolds pamanīja, ka gaismas nogriežas viņiem līdzi. Vēl neesam pamanīti.

Ugunskurs spīdināja tikai vārās oglītes. Viņi jau bija pie garāžas durvīm, kad viņus sasniedza mašīnas gaismu spožais stars. Harolds nezin kāpēc apstājās un truli blenza uz šo gaismu. Goda vārds, kā tāds apdullis naktstauriņš.

Vienā mirklī gaismas pazuda, un, vēl aizvien apžilbis un ar vienu roku turēdams sakņupušo bandītēnu, Harolds centās saskatīt atbraucējus, kas nepārprotami bija apstājušies tieši pie viņa zemesgabala. Noskanēja durvju aizciršanās troksnis, un kāds straujiem soļiem nāca klāt. Harolds automātiski sataustīja kabatā nazi. Gaismas izdzisa.

- Kas tad nu par lietām? - Harolds izdzirdēja Zigmunda balsi. Atvieglojums. Bezgalīgs atvieglojums.

Arī galva pulsē.

Oi... - Harolds tikai nostenēja un neko vairāk pateikt nevarēja. Sekoja izteiksmīgs žests ar roku, kuram, līdzīgi indiāņu parašām, vajadzēja izteikt visu. Viņš palaida mazo vaļā, un tas klusiņām sabruka, nokrītot zemē un saraujoties tik mazā čokurā, ka nemaz nevarētu iedomāties, ka cilvēks tā var. Zigmunds Harolda haotiskos žestus neprata atšifrēt.

Kas ir? Ko tu tagad te dari? - viņš piesteidzās klāt.

Gribēja aizlaisties, - Harolds teica.

Un kas tev ar seju?

Harolds automātiski pārbrauca ar roku pāri sejai un sajuta mitrumu uz delnas virspuses. Viņš atcerējās ieskrējienu pirmajos krū​mos. Kaut kas tur iedūrās bīstami tuvu acij.

Zini, gatavais trilleris, - Harolds teica. - Vienā brīdī šitais te parādījās uz ceļa, un es metos viņam pakaļ. Knapi noķēru.

Ak tā... - Zigmunds klusiņām noteica, tad strauji pieliecās, saķēra mazo aiz apkakles, pacēla kā tādu pustukšu cisu maisu un nesa iekšā garāžā.

- ... Nevajag. Vairāk... - Harolds sadzirdēja klusu mazā vaidu.

- Tikai nesit vairāk! - viņš uzsauca Zigmundam. - Man šķiet, ka es gandrīz vai pārcentos. Ka neatdod galus. Zigmunds neatbildēja.

Lejā abi sargi bija sadzirdējuši gan Zigmunda mašīnas atbraukšanu, gan viņa balsi, gan laikam arī bija aptvēruši savu drūmo situāciju. Viņi abi stāvēja uz pagraba trepju apakšējā pakāpiena un mēmi noraudzījās, kā Zigmunds iestiepj mazo ķermeni un nosviež uz slapjās grīdas. Pēc tam viņš iegāja otrā telpā un Harolds viņam līdzi. Uzspīdinājis ar kabatas lukturīti, viņš nofiksēja sprogaino, kurš sēdēja, galvu bažīgi grozīdams, tad blakus viņam tukšo krēslu un zemē nosviestās saites, bet pēc tam ātri ar šauro gaismas staru uzmeklēja blāvo robu pagraba sienā. Harolds bija aizsitis pagraba logu ailas ar dēļiem. No iekšpuses. Tagad tie, rātni sakrauti zemē, veidoja tādu kā pakāpienu. Zigmunds, aizvien klusējot, atkal pagāja garām saviem apstulbušajiem palīgiem, pienāca pie zemē gulošā mazā un ilgi stāvēja un skatījās uz viņu no augšas. Neviens neko nerunāja.

-Jūs visu laiku bijāt šajā telpā un neko nedzirdējāt? - pēc maza mirklīša Zigmunds vaicāja.

-Jā, - atbildēja viens no viņa palīgiem.

Kurš sēja viņam rokas?

Es, - atbildēja tas pats.

Kurš pārbaudīja, kad es to liku, atbraucot šeit?

Es, - atbildēja otrs.

Zigmunds mīklaini pakratīja galvu, taču ne uz vienu tieši neskatījās. Atkal klusuma brīdis. Mazais aizvien gorījās un kunkstēja. Pagraba gaismā Harolds saskatīja viņa seju. Nu tā - nekas briesmīgs. Un tā jau arī varētu būt, jo vairāk es spēru kaut kur pa ķermeni, bet galvai viņš pamanījās aizlikt priekšā rokas.

- Tagad ejiet prom, - Zigmunds teica saviem palīgiem. Viņi žigli paklausīja.

Zigmunds pieliecās pie mazā un sabikstīja viņu.

- Aizlaidies, ko?

Mazais neatbildēja. Acis bija vaļā, un tajās beidzot varēja lasīt izbailes. Laikam viņš nojauta, ka tas sods, ko par savu bēgšanas mēģinājumu viņš ir saņēmis no Harolda, vēl ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas varētu sekot Zigmunda izpildījumā.

- Paklausies, - Harolds uzrunāja Zigmundu. - Varbūt vairāk neko nevajag? Lai videobilde būtu pietiekami tīra un ticama.

Zigmunds neko neatbildēja. Viņš turpināja vieglītēm ar izstieptu pirkstu bakstīt mazo, un Harolds nojauta, ka bakstījumi kļūst aiz​vien niknāki un sāpīgāki.

- Maziņš, bet veikls, jā? - Zigmunds murmināja.

Harolds gaidīja turpinājumu. Mazais iegrozījās tā, lai nebūtu jāguļ ar sānu pret Zigmundu, un mēģināja pat piecelties kājās. Zigmunds viņu rupji nogrūda atpakaļ, un tā viņš arī palika guļam uz muguras. Pagraba ūdens, vismaz centimetru blīvā slānī, slapēja upura muguru. Haroldam beidzot kļuva neomulīgi vēsi. Kur Laris ar visu kompāniju tik ilgi? Nu gan ieraušu! Nu gan ietriepšu vai puspudeli ribās.

- Tagad tu man izstāstīsi visu, visu, - Zigmunds teica mazajam. Nelaimīgais tikai blisināja acis un neattapa, ko teikt.

- Skaidrs, tu esi ļoti pašpārliecināts jauneklis. Ļoooti, ļoooti, -Zigmunds uzspēlēti runāja. - Man ir pavisam skaidrs. Tad nu lai​kam ir pienācis īstais brīdis. Tagad tu saņemsi īsto sodu.

Zigmunds uzsita knipi, lai gan Harolds noprata, ka tagad tam vairāk nav lielas jēgas, jo nu jau viņš skaitījās atšifrēts un vairs nav jāslēpj ne balss, ne savs izskats. Durvju ailā parādījās viens no palīgiem.

Zigmunds piegāja un kaut ko iečukstēja ausī. Palīgs aizgāja un pēc mirkļa atgriezās. Zigmunds pa to laiku bija uzslējis mazo sēdus un atstutējis ar muguru pret sienu, iepriekš sasienot atkal uz muguras rokas. Mazā seja sāpēs vaikstījās, un likās, viņš kuru katru brīdi zaudēs samaņu. Ienāca palīgs un pastiepa Zigmundam... lielu cirvi. Harolds iekšēji sarāvās, atkal sāka pulsēt briesmīgais sāpju kamols galvā.

Palīgs pasniedza Zigmundam vēl kaut ko, taču Harolds lielā apmulsumā blenza tikai uz cirvi un neko citu neredzēja.

Paklausies... - Harolds iesāka, taču Zigmunds ar strauju un apņēmīgu rokas mājienu viņu apturēja.

Nē, paklausies, - Harolds tomēr nenorimās. Zigmunds vēlreiz enerģiski pamāja un pienāca klāt.

- Tikai pabaidīsim, - viņš čukstēja tieši sejā. Viņa acis! Tās zvēroja trakā niknumā. - Tikai pabaidīsim. Vairāk neko. Patiesībā viss būs savādāk.

Harolds neko vairāk neteica. Lai rīkojas. Pagaidām jau viņš visu darījis tā, ka šķiet, viņš tomēr zina, ko dara.

Atslējis lielo cirvi pret sienu netālu no mazā, kurš arī bija pie-kalis savu sabaidīto un izmisušo skatienu šim baismīgajam priekšmetam, Zigmunds piegāja pie viņa un ar milzīgu lupatu aizsēja muti. Viņš grasījās kaut ko teikt, beigās pat sāka kliegt un mežonīgi raustīt galvu, taču neviena sakarīga skaņa no viņa mutes nenāca.

- Paspēsi, paspēsi. Vēl tu paspēsi izrunāties. Varbūt. Citā saulē. -Zigmunds rīkojās veikli un

apņēmīgi. Paveicis darāmo, viņš paraudzījās uz Haroldu un viltīgi piemiedza aci, tagad skatiens atkal bija normāls un bezbēdīgs. Harolds nomierinājās. Ar vieglu galvas mājienu Zigmunds izraidīja no apgaismotās telpas savu palīgu, pagrieza mazo ar seju pret sienu un nolieca viņu kņūpus. Mazais pretojās un centās pagriezties atpakaļ, nokrita pavisam uz zemes, spārdījās, taču Zigmunds viņu savaldīja un vēlreiz iespēra ar kāju pa vēderu. Mazais izgrūda skaļu kunkstu un nomierinājās. Apgriezis atkal viņu uz ceļiem un nostatījis ar galvu pret sienu, Zigmunds pastiepās, pierāva pie sevis palīga atnesto dzelzs krēslu un uzstatīja uz tā mazā galvu. Ļoti, pat ļoti pārvarīgi gribējās ticēt Zigmundam, ka viņš tikai pabaidīs, tikai pajokos, rupji un negalanti pajokos, taču Haroldu neatstāja nelabas nojautas, kas tas viss var beigties ļauni. Ja nu mežonīgais spīdums Zigmunda acīs atkal atgriežas un vienā mirklī viņš vairs nevalda pār sevi, paķer cirvi un... tomēr pa īstam?

Zigmunds nospieda mazā galvu uz krēsla un uzlika viņam uz muguras savu kāju, apautu iespaidīgā armijas zābakā ar šņorējumu gandrīz vai līdz pusstilbam, liela rievota zole nosedza teju vai visu nelaimīgā upura mitro muguru. Piespiests mazais varēja tikai kunkstēt un gorīties, taču nekur no šī stāvokļa un no šīs vietas prom tikt nespēja. Tad Zigmunds nezin no kurienes izvilka drānas gabalu.

Haroldam likās, ka tas ir liels, balts frotē dvielis. Zigmunds nosvieda to zemē ūdenī un ar mājienu aicināja palīdzēt. Harolds nesaprata. Zigmunds vēlreiz ar mājieniem rādīja, lai Harolds dvieli paviļā pa ūdeni, kamēr tas samirkst pavisam.

-Ja nu tu esi tik spītīgs un iedomīgs, tad tavs laiciņš ir pienācis, -Zigmunds uzrunāja mazo. Viņš runāja lēni un nosvērti. - Tu pareizi te vienubrīd teici, ka mēs neesam no policijas. Jā, tā ir tiesa. Mēs neesam no policijas. Mēs esam vēl briesmīgāki. Tu jau droši vien nāvīgi cerēji nokļūt policijas rokās, vai ne? Kā tad! Tur tev labi ietu. Siltas pusdienas un pastaigas svaigā gaisā, pieredzes apmaiņa ar izglītotiem kameras biedriem un tā tālāk. Uzturēšanās kopumā par divas reizes lielāku summu dienā, nekā aprēķināts iztikas minimums pensionāram, turklāt vēl par viņa naudu, vai ne? Cerēji jau nu gan. Bet nekā tāda nebūs.

Ar mani viss ir savādāk. Tev jau tā būtu plāni sanācis, ja tu turpinātu ilgi spuroties pretim, bet tagad bēgšanas mēģinājums. Nu, ar to tu parakstīji sev spriedumu. Neiz​nāks no tevis cilvēks. Ja nav, tad nav.

Harolds pasniedza Zigmundam slapjo dvieli. Viņš pavilka uz leju mazā apkaklīti un pāris reižu vieglītēm it kā pamasēja viņa sīko kaklu. Harolds redzēja, ka mazais ir sasprindzis un visu laiku tomēr vēlas izdabūt no sevis kādu skaņu. Viņš nepārprotami gribēja darīt zināmu, ka ir atmetis savu ietiepīgo lepnību un ir gatavs stāstīt, runāt, dziedāt, dejot, stāvēt uz galvas, mazgāt traukus un pat labprātīgi iznest atkritumu spaini.

- Varbūt tomēr... - Harolds iesāka, taču aprāvās pats, pat ne​sagaidījis Zigmunda noraidošo žestu.

Tajā brīdī mazais ar pārcilvēciskām pūlēm izrāva savu galvu no spēcīgā spiediena pret krēslu, un Harolds ieraudzīja viņa acis, kas bija pievērstas tieši viņam. Izmisis lūgums, drausmīgas izbailes un mēmas šausmas. Bet pāri visam tomēr lūgums - palīdzi man. Lūgums man. Harolds novērsa skatienu no viņa. Zigmunds tikai pabaidīs.

Viss notika ātri un zibenīgi. Pirmajā mirklī Harolds pat neko nesaprata. Ar vienu roku novicinājis gar mazā acīm briesmīgo cirvi, Zigmunds pēkšņi atvēzējās un ar otrā rokā sažņaugto slapjo dvieli šķīla mazajam pa kaklu. Ja šis skats būtu nofilmēts un pēc tam tiktu skatīts palēninājumā, tad noteikti skatītāja uzmanību galvenokārt piesaistītu mākslinieciski efektīvās ūdens šaltis, kas sīku bumbiņu veidā uzšļāca gaisā un pēc tam precīzi sakrita virsū uz mazā muguras. Bet pats mazais neizdvesa ne skaņas. Likās, ka viņa ķermenis kļuvis pavisam ļengans un savā tizlajā pozā viņš paliek nemainīgs tikai tāpēc, ka Zigmunds aizvien spiež viņa muguru ar kāju, citādi viņš būtu nogāzies zemē.

- Noģība, - teica Zigmunds. Viņš noņēma savu kāju un iztaisnoja muguru. - Pāris minūšu. Tūlīt dabūsim atpakaļ pie sajēgas, un tad viņš mums visu izstāstīs. Patiesību sakot, man rezervē ir vēl pāris slepeno paņēmienu. Šis gan ir viens no briesmīgākajiem, taču tu pats redzi, ka sitam smurgulim ir vērā ņemams raksturiņš. Tikai ar tādu arī var kļūt par noziedznieku.

- Vai arī ar tādu, kāds ir tev, - Haroldam negaidot paspruka. Zigmunds vaicājoši paskatījās uz viņu, tā kā gribēja ko teikt, taču noklusēja. Haroldam likās, ka viņš grib teikt - es tev, protams, nepiekrītu, taču par to parunāsim vēlāk.

Tad viņš atkal saķēra mazo aiz apkakles, pacēla un nosēdināja krēslā. Niecīgais, ļenganais un paģībušais ķermenis negribēja lāgā turēties taisni, un Zigmunds iegrūda to ar visu krēslu stūrī, atstutējot ķermeni pret vienu sienu. Mazā galva bezpalīdzīgi nokārās uz sāniem uz atsitās pret repuļaino betona sienu. Harolds skatījās un juta, ka iekšējās bažas aug augumā. Kas noticis? Kas par lietu?

Tu esi pārliecināts, ka tikai pabaidīji viņu? - Harolds jautāja Zigmundam. - Paskaties, viņš taču galīgi... nedzīvs.

Nieki, - Zigmunds atbildēja. - Tūlīt iedosim paostīt spirtiņu, un atkal tās nešpetnās acis raudzīsies uz tevi vēl lielākā ienaidā, nekā tu spēj uz viņu paskatīties.

Harolds piegāja mazajam klāt un uzlika roku uz atkailinātā kakla. Radās vēlme pieliekties un pārliecināties, vai viņš vēl elpo, taču atkal negribējās uzklausīt Zigmunda nievas.

- Nekas, nekas, tūlīt būs labi, - teica Zigmunds.

- Paklausies... - Harolds teica. - Man tomēr liekas... Panāc pats. Zigmunds pa pusei izsmējīgi, pa pusei pārliecināti pienāca klāt.

Nu, kas tev tur ir?

Man liekas... - Kaut kāds smagnējs kamols iestrēga kaklā.

- Beidz, beidz, - Zigmunds teica, taču Harolds manīja zināmu nenoteiktību viņa vārdos. Viņš pieliecās un ar profesionālu žestu pataustīja mazā pulsu kaklā. Tad atkārtoja to pašu arī uz delnas.

Harolds pamanīja satraukumu Zigmunda kustībās. Viņš strauji atrāva vaļā mazā kreklu un piegrūda roku viņa krūtīm. Pēc tam atkal ilgi taustīja kaklu.

Brīdi klusējis, Zigmunds pavērās uz Haroldu un nočukstēja: - Nu, bļāviens! Tiešām pagalam. Sirds neizturēja.

24. nodaļa Beidzot atbrauca arī Laris ar savu kompāniju. Visapkārt valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdēt jebkuru troksnīti ārpusē. Zigmunda palīgi sēdēja klusi kā pelītes, bet visur citur arī valdīja kapa klusums, jo bija pavisam vēla pusnakts stunda. Harolds iedomājās, vai sprogainais nav nosalis un izsalcis. Varbūt vismaz padzerties viņam jāiedod? Četrotne kādu laiciņu vēl neizkāpa no mašīnas. Laikam nevarēja saprast, kāpēc Zigmunda mašīna stāv tieši iepretim atvērtajiem vārtiem un nav iebraukusi iekšā. Bet tad viņi tomēr atgriezās pie ugunskura, un Harolds dzirdēja, kā lauž un met ugunī zarus. Turpat taču atradās arī Harolda mašīna, un droši vien tas viņus iedrošināja.

Harolds aizvien stāvēja un blenza te uz Zigmundu, te uz mazā nedzīvo ķermeni. Mironis mājā. Sajūta neaprakstāmi riebīga. Zigmunds piecēlās un atgāja maliņā. Viņš stāvēja un ilgi un klusēdams raudzījās sienā.

Kas tagad būs? - Harolds jautāja.

Sūdaini. Kaut kā jau izkulsimies. Bet tā man gadās pirmo reizi.

Cik tad tev vispār tādas reizes ir bijušas?

Pietiekami, - Zigmunds atbildēja. - Bet tagad tā dzelzs jākaļ tālāk. Nu gan mums tas sprogainais runās!

Harolds nogaidīja, taču redzēja, ka Zigmunds nesteidzas izsaukt savus palīgus, lai stiepj šurp sprogaino.

Vai tagad neiznāk, ka arī viņš jāpiebeidz? - Harolds atkal jautāja, domas jaucās. Dīvaini, bet riebīgā

sajūta attiecas tikai uz mani. Pareizāk sakot, tā nekādi nebija saistīta ar pašu faktu, proti, pirms pāris minūtēm acu priekšā nogalināja cilvēku. Lai arī kāds, bet tomēr - cilvēks. Tas pats, kuru es pirms dažiem mirkļiem tvarstīju pa dubļainajiem laukiem un uz kura siltās un elsojošās muguras gulēju, kamēr atelsos no trakā skrējiena. Jā, tas tagad bija noticis, taču es vairāk uztraucos un domāju par sevi. Es, mana māja, manas problēmas. Varbūt tas ir normāli? Nezinu. Un galu galā es taču pats sarunā ar dēlu biju pieļāvis tādu varbūtību. Tiesa - tikai varbūtību, pavisam hipotētiski, un neko vairāk. Bet tomēr biju pieļāvis, ja nemaldos, tad izteicu to ar lielu pārliecību, tā, ka šī nu patiesi būtu vienīgā izeja no manas un visas ģimenes apkaunojošās situācijas. Biju pieļāvis! Bez apņēmības un gatavības to veikt pašam, bet - biju pieļāvis. Nu tas ir noticis. Vispār jau drausmīgi, nekāda žēluma, tikai satraukums par sevi.

Tas, protams, būtu vislabākais un visērtākais risinājums. -Harolds sadzirdēja Zigmunda atbildi. Bet tad zūd visa jēga. Mums taču ir jāiet uz priekšu. Viņš ir palicis vienīgais, kurš mums visu var izstāstīt - un izstāstīt tā, lai tas noderētu. Saproti? Nē, ar viņu mēs vēl pastrādāsim.

Bet... Ko ar šito? - Harolds norādīja uz mazā ķermeni.

Izdomāsim. Varianti ir.

Kādi?

Visādi... Varam tepat kaut kur norakt. Varam sašpricēt un atstāt kādā publiskākā vietā... Ir, ir varianti, - Zigmunds prātuļoja. Likās, izsakot šos vārdus, viņš cenšas sevi uzmundrināt. Šis atgadījums tomēr arī viņu nedaudz izsitis no sliedēm. Neparedzēti un negaidīti. Ja jau viņš būtu bijis gatavs šādam iznākumam, tad lieka būtu bijusi visa iepriekšējā konspirācija.

Ko teiksim džekiem? - Harolds jautāja un pamāja ar roku uz to pusi, kur jāatrodas ugunskuram un visai četrotnei.

- Ne tikai viņiem neko neteiksim, bet ari manējie neko nedrīkst nojaust, - Zigmunds teica un pēkšņi pats aptvēra savu vārdu nozīmi. - Jā. Nevienam ne vārda. - Viņš strauji atkal piegāja pie mazā ķermeņa un pārliecinātām kustībām iekārtoja viņu krēslā tā, lai izskatītos vienkārši iemidzis vai iemidzināts. Uz brīdi.

Harolda draugi un paziņas te nenāks bez īpaša uzaicinājuma, bet Zigmunda palīgi ir gatavi noticēt viņam uz vārda. īpaši jau tagad, kad bija pamanījušies pieļaut tik rupju kļūdu, nemanot, kā no saitēm atbrīvojas un pa logu aizlaižas mazais. Nelaiķis.

- Tā tas varētu būt... - Harolds domīgi piekrita. - Es tomēr iziešu aprunāties ar savējiem. Nevaru saprast, kur viņi tik ilgi bija.

-Jā, izej gan, - Zigmunds aizvien bija domīgs. - Man arī jāapru​nājas. Nebūtu viņš izbēdzis...

Harolds jau pagriezās, lai ietu, kad Zigmunds viņu apturēja. Viņš pienāca klāt, ieskatījās cieši acīs un klusinātā balsī teica: - Redzi, vēl jau nevar zināt, kāpēc viņš tik viegli atdeva galus. Varbūt no patiesām izbailēm, ieraugot to cirvi, bet varbūt... Varbūt tu tur viņu esi pārāk pamatīgi apstrādājis. Viņš taču nevarēja ne nostāvēt, ne vispār kādu sakarīgu skaņu izdvest, kad es jūs abus ieraudzīju...

Harolds apstulbis vērās viņā un neattapa neko pateikt. Ja nu viņam ir taisnība? Tas laikam uzskatāmi atspoguļojās Harolda acīs, un Zigmunds pasteidzās vēl piebilst: - Sekciju mēs šeit netaisīsim, vai ne?

Harolds apgriezās un izgāja. Riebīgi. Ne tik daudz tas, ka patiešām varētu būt vainojams mazā pēkšņajā sirds vājumā, bet gan tas, kā Zigmunds to pateica. Grib pamazām novelt no sevis visu vainu? Jau sāk meklēt aizstāvības variantus? Bezgala draņķīgi. Nu gan ir skaidrs, ka nevajadzēja to visu darīt. Bet es domāju... Nu jā, nu ko tādu domāji? Nepazini Zigmundu? Nepazinu, jā, līdz galam nepazinu, nevarēju paredzēt, ka viņš var būt arī tāds. Domāju, ka... Domāju... Nu, nu, ko tad tu tādu domāji? Domāju, ka... Ka tas viss būs savādāk. Un no sākuma jau man patika. Mazais idiots! Nu kāpēc tev bija jālaižas prom?

Bet - ja nu viņš patiešām būtu aizlaidies? Vai tad nebūtu vēl tizlāka situācija? Tad tikai varētu sēdēt un beidzot gaidīt ierodamies kravas furgoniņu ar labi trenētiem bandītiem. Te vai Rīgā. Viss lielais drebelis atkal turpinātos, un tad gan nāktos ripināt galvas. Nezin kā vēl tad pašam izietu?

Zigmunds palika stāvam apgaismotās pagrabtelpas vidū, rokas uz krūtīm sakrustojis kā tāds kapteinis Nemo savā zemūdenē. Velns parāvis, tā taču ir mana vasarnīca! Kurš te ir saimnieks? Valdies.

Harolds izgāja laukā un gandrīz saskrējās ar Lari, kurš tagad izskatījās nedaudz satrūcies. Likās, viņš ir grasījies bez uzaicinājuma doties iekšā.

- O! Labi, ka tu jau nāc, - Laris teica. - Mēs nospriedām, ka vajadzētu tev arī piedāvāt kādu šļuku.

Mēs te nopirkām...

Pie ugunskura darbojās Docents ar Šketu. Brunis laikam aizgājis pēc malkas, kaut gan Harolds ievēroja, ka jau ir sanesta prāva pērno zaru kaudzīte. Nu gan laikam grib uztaisīt varenāko sārtu. Patiesību sakot, arī Haroldu sāka vilkt uz kaut kādām pārmērībām. Uz orģijām.

- Nāvīgi ilgi bijāt prom, - Harolds teica.

-Jā, kamēr aizvedām Brūni, un tad vēl pie veikala...

Kā tas ir - aizvedat Brūni? - Harolds nesaprata.

Nu aizvedām viņu. Viņš tā sagribēja.

Uz kurieni?

Pēc mašīnas. Vienā brīdī viņš paziņoja, ka braukšot uz mājām.

- Uz mājām, - Harolds automātiski atkārtoja. Kas tad nu veca​jam zēnam ieskrējis paurī?

-Jā, Docents gan mēģināja viņu atrunāt, taču viņš neparko. Uz mājām - un cauri. Teicās gan, ka pa ceļam iebraukšot atvadīties no tevis. Kādu brītiņu viņš brauca mums nopakaļ, es redzēju spogulī, bet tad kaut kur aizkavējās. Vēl pie tavas mājas palīdzēja mani iestumt. Zini, galīgi vairs nevelk tas vāģītis.

- Uz mājām? - Tikai tagad Harolds saprata, ka Brunis ir vienkārši aizlaidies. - Docent, kā tad tu viņu palaidi? - Harolds uzsauca. Docents tikai paraustīja plecus. Viņš atkal izskatījās iereibis, starp citu, Laris arī.

Docentam laikam likās, ka Harolds vairāk uztraucas par to, kāpēc Brunis ir atstājis viņu Harolda pārziņā, tāpēc tomēr sakopoja domas un teica: - Mēs tāpat te ilgi vairs nepaliksim. Sarunājām, ka brauksim pie Šketa paskatīties viģikus.

Vai viņš teica, ka vēl iebrauks te? - Harolds jautāja.

Teica gan, - Laris atbildēja.

-Jocīgi... - Harolds piebilda. Kas gan man tur šķiet tik jocīgs? Patiesībā taču jau kopš paša rīta Bruņa dvēsele vilka atpakaļ uz mājām, tikai viņš pakļāvās manam spiedienam un piekrita izpildīt savu nepateicīgo un pietiekami neskaidro misiju. Bet lai jau brauc. Lai brauc vien. Būtu pat labāk, ja viņš te nemaz neiebrauktu, jo tad es atkal viņu pierunāšu tālāk nebraukt. Lai tikai brauc uz mājām.

- Zini, apnicis jau arī ir, - ierunājās Docents. - Ko mēs te kā tādi jāņtārpiņi spīdinām gaismu nezināmajam? Kā tev tur vispār veicas? Vai būsiet jau tuvu beigām?

Mazais ir beigts. Vienas beigas ir gan. To zinām tikai mēs ar Zigmundu. Neviens cits.

Vēl pavisam nedaudz, - Harolds atbildēja. - Jums jau apnicis? Jā, tā tas varētu būt...

Ne nu apnicis, bet tomēr kaut kā tā, zini, - teica Laris. - Lieli cilvēki tup kā tādi studenti pie ugunskura tumšā un vēsā naktī.

- Diezin kas nav, es piekrītu. Bet nemaz jau tik vēss nav.

- Vienalga. Cik tad ilgi tā var? Jau pāri pusnaktij. Kad bijām pie tavām mājām, man arī jau gribējās doties uz savu pusi... Nu, ņemsi vienu? - Un Laris pastiepa Haroldam atkorķētu pudeli.

Harolds šaubīgi paskatījās uz pasniegto trauku. Pirms mirkļa tieši par to domāja.

- Kas tas ir?

- Šņabucītis. Man druscītiņ palika pāri no tava iepriekšējā naudas devuma. Pārējo mēs piestiķējām paši. Zacenītes gan vairs nav.

Harolds ievilka dziļi plaušās vēso gaisu, noskurinājās, jau pastiepa roku, bet tad noskurinājās vēl reizi. Uzēst gan gribētos kaut ko siltu, piemēram, kūpošu soļanku.

Nē, paldies. Galva jau tā sprāgst pušu. Labāk neriskēšu.

Galva? - jautāja Škets.

-Jā, man tāda iedzimta kaite. Tā sacīt, hipertonija ar migrēnas paroksizmiem.

Jā, tad gan šņabis neder. Šņabis sašaurina asinsvadus. Tad vajag konjaku, tas savukārt asinsvadus paplašina, - Škets lietpratīgi teica. Harolds ievēroja Lara pārsteigto skatienu.

Baigais feldšeris, ne? - Laris iesmējās.

Es zinu, - Škets teica. - Mana sievasmāte ir dakterīte, un viņas brālim bija tāda pati kaite. Katrā dropē viņš allaž dīca pēc konjaka. Parasti jau tā nekad nav, un viņš pats arī nevīžoja to atnest. Kā tikai viņš iedzēra šņabi, tā palika bāls un uzreiz likās gulēt.

Bija? Tu teici, ka viņam bija tāda kaite? - Harolds jautāja. - Un kā tad viņš to izārstēja?

Hm... Viņš neizārstēja, - Škets teica. - Vienu reizi aizgāja bāls gulēt un vairs nepamodās. Kaut kāds vadiņš pārtrūka paurī.

Harolds paskatījās uz Lari, kas strauji atvilka atpakaļ aizvien vēl izstieptajā rokā satverto pudeli.

Mja, - Laris noņurdēja.

Tā gan, - piebilda Škets.

Bet Harolds nodomāja, ka no viņa paša varētu iznākt ne tikai labs noziedznieks, bet arī vērā ņemams dakteris, jo, goda vārds, šīs īpatnējās zāles - konjaks un vēl kafija ar šokolādi - bija kādā empīriskā iekšējās pašizziņas ceļā atradis pats. Neviens un nekad to nebija stāstījis, ja nu vienīgi parastā veču plātīšanās, ka nav labāku zāļu pret jebkuru kaiti par alkoholu. Bet tas jau ir tāpat kā tā tikpat parastā sieviešu murmulēšana, ka visas nelaimes un kaites ceļas no tā, ka tu pīpē... Varbūt vienīgi viņš mēdza pārspīlēt ar devām, bet tās jau arī katram cilvēkam var būt individuālas. Piemēram, ir ļaudis, kam pietiek ar pusi tabletes, lai apturētu kādas sāpes, bet Haroldam allaž vajag vismaz divas, un arī tad nav nekādas garanti​jas, ka tās iedarbosies.

- Bet mēs tiešām arī dosimies prom, - teica Laris. - Vai pēc mums vēl ir kāda vajadzība? Nekas taču nenotiek...

Harolds neatbildēja. Nevarēja saprast, Kā tagad būtu labāk, - no vienas puses - ja sākušies līķi, tad labāk lai par to zina pēc iespējas mazāk cilvēku. Tad ir lielāka iespēja nomaskēt galus un noslēgt jelkādu nevēlamas informācijas izplatīšanās ceļu. No otras - ja tomēr sākas kādas nepatikšanas, tad būs galanti pasargāt savus džekus no tām, viņi taču ne pie kā nav vainojami. Jā, kāpēc gan arī viņiem vēlāk staigāt un taisnoties?

- Kas tev ar aci? - Laris jautāja.

- Ar kādu aci? - Harolds bija piemirsis savu savainojumu.

- Šite, uz vaiga, tieši pie acs, - Laris skaidroja, ar pirkstu pielik​dams sev pie sejas.

- Ā, - Harolds atcerējās. - Nu, kas tad tur ir? Pušu?

- Pietiekami. Man šķiet, rīt tev tur būs nāvīgākais zilums.

- Nieki. Kaut kur te uzdūros, zarus nesdams. - Nezin, vai viņi spēs apjēgt, ka Harolds nekādus zarus nav nesis, ka pie ugunskura ir tikai un vienīgi viņu pašu nestais kurināmais? Laris vairs neko nejautāja.

Vienīgi Docents tā neticīgi blenza.

Bet tad Haroldam atkal kas iešāvās prātā. Kur tad īsti liks to mazā līķi? Zigmunds kaut kur vedīs un atstās? Bet tas taču ir bezgala riskanti. Ja nu atkal aptur policija un tomēr pārbauda viņa mašīnas salonu?

To vēl nevar zināt, vai tad viņš spētu izkulties cauri sveiks un vesels.

Pirmdien būsi darbā? - Harolds jautāja Larim, vairāk aiz vēlmes mainīt sarunas tematu. Nu jau būs gana runāts par aci.

Hm... Vai tad ir ko darīt? - Viņa balsī bija sadzirdamas gan šaubas, gan arī nepārprotama vēlme te būt un ko darīt, bet vienlaicīgi arī tāds kā mēms jautājums - kad tad tu beidzot man samaksāsi par iepriekš paveikto? - Vispār jau esmu gatavs...

Es jau pirmdien esmu gatavs vest šurp betonu un ieklāt garā​žas grīdu, - Harolds teica.

Bet tur taču tā lielā bedre! - Laris lietpratīgi iesaucās. - Vai tad tu domā ieliet grīdu tikai vienā galā?

Manuprāt, tas nav īsti prātīgi.

Bedri aizraksim. Ūja, tur jau ir ko rakt! Vismaz pāris dienu, - Laris teica, šaubīgi skatīdamies uz Haroldu. Viņam acīm redzami nebija saprotama pēkšņā skuba, jo līdz šim Harolds pat pārdomās nebija iekļāvis variantu, ka vēl šoruden gribētu iebetonēt garāžas grīdu.

Manuprāt, tik traki nav, - Harolds teica. - Es jau rīt pastrādāšu, tad vēl pirmdien tu... Nu labi, es to betonu atvedīšu otrdien. Bet jāaizbetonē mums ir. - Pēdējos vārdus viņš teica ar tik lielu pārliecību, ka gluži loģisks šķita Lara nākamais jautājums.

Kāpēc?

Nu... Vajag - un viss. Gribu paspēt. Zini, man liekas, šogad sniegs un sals aizkavēsies, mēs vēl daudz ko paspēsim izdarīt. Pie​mēram, varēsim sākt mūrēt garāžas starpsienas.

Laris domāja, un Harolds redzēja, ka viņš tiešām gatavs to visu darīt. Un kā gan ne, ja viņam aizvien nav cita darba. Bet domīgs viņš laikam bija par ko citu. Harolds taču visu laiku ir sūkstījies, ka pietrūkst līdzekļu, lai būvētos ar atvēzienu. Tieši to viņš laikam centās izprast. Nav un nav tās naudiņas, tad vēl kaut kādi smurguļi apzog mani, bet te pēkšņi, raugi, tāda drope ar plašu atvēzienu, desmitnieki vien šķīst, kad ver vaļā maciņu, bet par darbu samaksāt nespēj.

- Zemei ir kādu laiciņu jāsakrītas, - pēc maza mirklīša Laris teica. - Tu taču pats zini, ka tā uzreiz uz svaiga krāvuma gāzt betonu virsū, tā nav gudra padarīšana. Tur var izveidoties visādi gaisa caurumi.

Iebruks tev tā grīda pēc kāda laiciņa.

-Jā... - Harolds bija spiests piekrist. - Pagaidi. Mirklīti pagaidi. Es tūlīt. - Un viņš devās iekšā pie Zigmunda. Laris tikai paraustīja plecus.

Zigmunds sēdēja uz dzelzs krēsla apgaismotās pagraba telpas vidū, un varēja just, ka nule nolasījis pamatīgu morāli saviem palī​giem. Viņi nebija ieņēmuši padevīgu miera stāju, taču vienalga jautās, cik ļoti daudz pēdējās minūtēs gāzies pāri viņu galvām.

- Man te ir viena tāda doma, - Harolds teica un iešķībi paskatī​jās uz kaktā ieslieto nedzīvo ķermeni.

Zigmunds saprata un lika saviem palīgiem iziet laukā. Nebija skaidrs, vai viņi jau visu ir sapratuši vai aizvien domā, ka mazais tikai apdullināts. No vienas puses, viņiem nevajadzētu būt pilnīgiem durakiem, taču no otras - varbūt viņi ari līdz galam nezināja visas iespējamās Zigmunda metodes.

Nu? - Zigmunds jautāja noguruma un tikko jaušamas apātijas pilnā tonī.

Lekcija beidzās? - Harolds pamāja ar galvu aizejošo palīgu virzienā un centās pajokot.

Zigmunds nebija noskaņots uz vaļībām un neatbildēja.

- Vai tu izdomāji, ko darīsi ar šito? - Harolds jautāja un norādīja ar roku uz mazā ķermeni.

Zigmunds aizvien neatbildēja.

Vēl nē, - viņš pēc brītiņa teica. - Bet izdomāsim. Tas tagad nav svarīgākais.

Manuprāt, ir gan svarīgi, - Harolds iebilda. - Es negribu uz​turēties te kā tādā kapličā.

- Nu un ko tad tu izdomāji?

- Lai attaisnotu visu šito naksnīgo rosīšanos, es izdomāju tā: pirmdien Laris pabeigs aizrakt to lielo bedri manā garāžā, bet otr​dien es liešu virsū betonu.

- Nu? - Zigmunds aizvien neko nesaprata.

- Mazo mēs tūlīt pat varam tur pasviest apakšā... Zigmunds atkal neko neteica, tikai ilgi un domīgi raudzījās uz Haroldu. Tagad viņa seja bija kļuvusi par īstenu dvēseles spoguli, un arī Harolds tajā varēja lasīt gandrīz vai visu viņa pārdomu paleti. Varēja nojaust, ka viņš acumirklī gluži vai piekrīt un pat jūtas nedaudz iepriecināts par tik vienkāršu risinājumu, taču turpat jautās arī dziļas šaubas, un vēl pēc brītiņa tur jau parādījās kaut kas līdzīgs slēptam izsmieklam.

- Diezin vai, - viņš iesāka. - Kā tu pats pēc tam te dzīvosi? Jā... Harolds momentā atvēsa. Ideja šķita

banālāka par banālu.

Es taču pats šeit dzīvošu, patiešām. Sieva, bērni, vecāki, ciemiņi... Kāda te būs gaisotne un aura?

- Tu taču sev to cel, vai ne? - vēlreiz teica Zigmunds.

- Tev taisnība, - Harolds bija spiests piekrist. Tagad taču es neiešu viņam stāstīt versijas par to, ka vēl vakar plānoju šo jaunbūvi pārvērst par puslīdz apdzīvojamu māju un tad tomēr pārdot, lai iegādātos citu. Turklāt tagad es tā nemaz vairs nedomāju. - Viss. Uzskatīsim, ka es neko neesmu teicis.

Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš aizvien sēdēja jāteniski uz otrādi pavērstā krēsla, rokas salicis pāri atzveltnei, un uz Haroldu raudzījās cauri sarauktai pierei. Viņš bija noguris. Tāpat kā visi.

Okei. Aizmirstam to, un viss, - Harolds teica. - Kas tālāk?

Tūlīt.

Manējie it kā prasās mājās. -Jau tagad?

Viens jau ir aizlaidies, - Harolds teica.

Kurš?

- Brunis. Esot gribējis braukt mājās un palicis Rīgā pie savas mašīnas. Man jau nepatīk, ka viņš tāds apreibis vizinās apkārt, taču neko vairs nevaru padarīt.

Zigmunds atkal klusēja. Pirksti nesakarīgi bungāja pa atzveltnes malu kaut kādā nesaprotamā ritmā.

Tad viņš strauji izmainījās un aši piecēlās kājās. Šķita, viņš par visām varītēm grib aizgaiņāt no sevis neskaidras un drūmas domas. Tā parasti sarosās kārtīgs, omulīgs vīrs, kurš viesībās aizrāvies ar kādu nejaušu paziņu fundamentālā strīdiņā, kad atcerējies, nu jau tā kā laiks būtu šo neauglīgo sarunu beigt un atkal ieraut pa mēriņam. Mēriņš viesībās vienmēr izlīdzina lielākus vai mazākus konfliktus.

Klausies! Es taču pavisam aizmirsu, - teica Zigmunds. - Laiks vakariņot, vai ne? Man mašīnā ir picas.

Picas? - Harolds pārsteigts jautāja. - Kādas picas? - Vai tad mēs kaut ko runājām par picām?

Nu picas. Parastās. Apaļās. Atpakaļ braucot, vienā degvielas uzpildes stacijā nopirku. Pavisam aizmirsu ar visu šito te, - viņš piebilda un zīmīgi paskatījās uz mazā ķermeni stūrī. Harolds bija stingri nolēmis turp vairs neskatīties un vispār nedomāt par to.

- Ejam, uzēdīsim un tad arī visu apspriedīsim, - Zigmunds teica.

Abi izgāja no pagraba. Zigmunds rāmā gaitā devās pie sava braucamā, brīdi pastāvēja pie tā, kaut ko nopietni apsvērdams, tad iedarbināja motoru, turpat uz šaurā ceļa apgriezās un atpakaļgaitā atkal piebrauca džipu pie garāžas durvīm. Tad viņš parakājās kaut kur zem sēdekļiem un izcēla no turienes palielu krāvumu ar piesolī​tajām picām raksturīgajās kartona kārbās.

- Vēl jābūt siltām, - viņš teica un nesa tās pie ugunskura. Laris un Škets Zigmundu ieinteresēti nopētīja, un Haroldam šķita, ka kaut kā pavisam īpatnēji uz viņu noraugās Škets. Tā varētu skatīties senie jūdi, ieraudzījuši pa ūdens virsmu staigājam Jēzu. Izbrīns un neticība vienlaikus. - Pavisam aizmirsu, Zigmunds vainīgi smaidīja un sāka izdalīt pussiltā ēdiena kastītes. Neviens neatteicās. Sniedzot picas kasti Šketam, viņu skatieni sadūrās, un Harolds ieraudzīja arī Zigmunda sejai pārslīdam pāri kādu ēnu.

Visi apsēdās un sāka ēst. Arī Haroldam itin labi gāja pie sirds šis itāļu brīnums, kas gan laikam skaitās viens no visu laiku neveselīgākajiem ēdieniem. Taču tas bija silts. Mīklas cepums gan pavisam atdzisis, taču desas šķēlītes un īpaši jau staipīgais siers likās gluži vai kūpoši un brīžiem pat svilināja zobus.

Laris atkal bija nodevis šņabja pudeli Docenta pārvaldījumā, un viņš tagad sniedza to Zigmundam, kas tikai noliedzoši pakratīja galvu. Brītiņu nopētījis, kā visi kāri ēd, viņš teicās aiznest dažus gabaliņus arī saviem ļaudīm.

Ko viņi tur vēl dara? - jautāja Docents. Harolds pārmetoši pa​raudzījās, taču viņš to nemanīja.

Gaida mani, - atbildēja Zigmunds un devās pie viņiem. - Es tūlīt atnākšu.

Disciplinēts vīrs, - ierunājās Škets, kad Zigmunds aizgāja. Acīm redzami ieinteresējies par pagrabā notiekošo. Un jādomā gan -jebkuram liktos aizdomīgi, ka pa nakti pagrabā darbojas vīri, kuri negrib iznākt laukā, pat lai kopā ar visiem ieturētos. Taču neviens neatsaucās uz Šketa repliku. Visa uzmanība

bija pievērsta picai. Tas bija kaut kas savādāks nekā sausa maize ar desu un sieru. Škets tikai paraustīja plecus un arī nodevās ēšanai.

Zigmunds kādu brītiņu kavējās. Laris pirmais beidza niekoties ar staipīgajiem picas gabaliņiem un jautāja Haroldam: - Ko tad nolēmāt? Mēs varam braukt?

- Vēl neko nenolēmām, - Harolds atbildēja. - Tūlīt viņš atnāks, un tad visu sarunāsim. - Patiesību sakot, Harolds domāja, ka džeki varētu mierīgi doties uz mājām, taču gribēja dzirdēt Zigmunda viedokli.

Harolds aizvien vairāk paļāvās uz viņu. Tagad tikai uz viņu arī jāpaļaujas. Varbūt pat Harolds domāja tā lai viņš pats tiek laukā no visām ziepēm, kuras ievārījušās.

Zigmunds atgriezās tieši tajā brīdī, kad Docents laida apkārt kārtējo šļuku. Viņš to atkal piedāvāja arī Zigmundam, kas klusējot atkal atteicās. Beidzot viņš pats arī paņēma picas šķēli un kāri ēda. Harolds ievēroja, ka viņš picu rokā tur ļoti uzmanīgi un rūpīgi. Viņš gremoja un domīgi raudzījās ugunskura liesmās.

- Džeki taisās braukt mājās, - Harolds ierunājās.

- Nu, jau galīgi vēls, - piebalsoja Laris. - Šitā mēs vēl bezjēgā pieļurbāsimies, un tad nepavisam nevarēšu aizbraukt līdz mājām. Man jau ir bijuši gadījumi...

- Kādi? - Zigmunds lēnprātīgi jautāja.

- Šito pašu govi jau divas reizes esmu sasitis. Nezinu, bet man vienmēr tā sanāk - kā braucu, pamatīgi iereibis, tā kaut kur to sasitu.

-Jā? - Zigmunds demonstrēja ieinteresētību un pat tā kā pavē​rās tumsā Lara mašīnas virzienā.

- Nē, nu pēc tam jau visu salaboju. Parasti es to šmuci sataisu tumšās un klusās vietiņās, visbiežāk māju durvju priekšā, bet tomēr... Tas viss izmaksā bargāko naudiņu. Iepriekšējo žiguli taču vispār lupatās sasitu. Bet bija jau arī vecs. Veči atteicās remontēt, teica, ka varot jau metināt, tikai ar nosacījumu, ja ir pie kā piemetināt.

Zigmunds aprauti iesmējās un turpināja gremot picu. Laris vai​cājoši paskatījās uz Haroldu.

- Manis dēļ brauciet, - Harolds teica. - Varbūt vienīgi sagaidī​sim Brūni? Docent, ko tu domā darīt?

- Mēs laižam pie Šketa, - Docents atbildēja. - Mēģināsim iegrimt videopasaulē.

Zigmunds uzmeta ašu skatienu Šketam, un viņa acīs pazibēja slēpts izsmiekls, tad viņš atkal pievērsās Docentam: - Un Brunis?

Docents vienaldzīgi paraustīja plecus, un Harolds saprata, nav jēgas viņu par to izjautāt.

- Pirmkārt, Dievs nemīl, ka nabagi trako, otrkārt, visi esam pieauguši cilvēki un zinām, ko darām, Docents piebilda.

Tagad visi raudzījās uz Zigmundu. Viņš izturēja šo psiholoģisko spiedienu, likās, viņš pat izbauda šo varas apziņas saldmi.

- Brauciet, - pēdīgi teica. Haroldam likās, ka viņš pats arī izjūt tādu kā atvieglojumu, kaut gan uz viņu pašu šī atļauja neattiecās. Laris ar Docentu sarosījās, Docents ar skubu atkal piepildīja glāzīti, taču Škets nenolaida skatienu no Zigmunda. Harolds redzēja, ka Zigmunds to jau sen ievērojis, bet visu laiku neliekas manām. Taču vienubrīd viņš neizturēja un teica: Nu ir jau, ir tā. Ir gan. Tu pareizi atceries - tas esmu es.

Tā es arī domāju, - teica Škets. - Druscītiņ esi izmainījies.

Visi mēs maināmies.

Harolds jutās pārsteigts un vaicājoši raudzījās te uz vienu, te uz otru.

-Jūs esat pazīstami? - Harolds jautāja.

Bijām, - teica Škets, beidzot novērsis skatienu no Zigmunda.

Draugi?

Bijām, - tagad atbildēja Zigmunds.

- Atkal vecie jociņi? - Škets izmeta. - Tu laikam nekad nenomierināsies.

- Tu gan izskaties kā citā ticībā pārgājis.

Viņi turpināja apmainīties ar daudznozīmīgām, indīgām un pārējiem neko neizsakošām frāzēm, bet pārējie tik vien spēja kā neizpratnē grozīt galvas. Viņu strupajās frāzēs jaudās kaut kāds mistisks ienaida spēks, kurš neļāva bilst neviena lieka vārda. Laris vis​pār izskatījās kā ar aukstu ūdeni apliets.

Tad Škets apņēmīgi piecēlās kājās, slaidi nospļāvās, dīvaini pa​skatījās uz Haroldu un tad teica: - Braucam. Lari, braucam!

Viņi piecēlās un gāja prom. Zigmunds palika sēžot un blenžot ugunskurā. Docents arī nekur negāja, tikai zibināja acis cauri spīdīgajiem briļļu stikliem. Laris ar Šketu iekāpa mašīnā, un Harolds dzirdēja, kā iedūcās motors. Harolds mēmi raudzījās uz Docentu. Vispār jau būtu labāk, ja arī viņš dotos prom.

- Docent, tu brauksi? - pavēris durvis, uzsauca Laris.

Docents kā skolas puika uzlēca kājās, atvainodamies kaut ko no​murmināja un skriešus metās pie Lara mašīnas. Pēc brītiņa Laris izkāpa un nāca atpakaļ.

- Harold, es, protams, atvainojos, bet es te nekā nesaprotu, -viņš teica savā lādzīgajā manierē.

- Es arī. Pagaidām.

- Kā tad ar to pirmdienu? Man jābrauc? Varbūt jau rītā nākt tev palīgā?

Harolds noraudzījās uz Zigmundu, kurš aizvien bija iegrimis savās pārdomās un stingi vērās ugunskura liesmās, kuru gaismā varēja redzēt, cik nervozi kustas viņa žokļu muskuļi, košļājot picu, un atbildēja Larim: - Zini, laikam nevajadzēs. Sazvanīsimies. Vai nu rītvakar, vai pirmdien. Vispār tā - pirmdien droši nebrauc, bet tālāk tad paskatīsimies.

- Okei, - Laris noteica. - Nu tad čau! - Viņš pastiepa roku.

Viņi aizbrauca. Harolds saprata, ka atkal nekas nav jājautā. Zigmunds ar acīm pavadīja Lara mašīnas sarkano gaismiņu, tad atkal pievērsās ugunskuram. Viņi sēdēja un klusēja kādas desmit minūtes. Harolds izpīpēja veselas divas cigaretes un redzēja, ka paciņa gluži tukša. Šodien tā būs jau otrā.

- Pederasts nelaimīgais, - Zigmunds pēkšņi izgrūda tādu kā niknu vaidu. - Vajag arī tā sagadīties!

Tu par ko tagad runā?

Par to Aivaru jeb kā jūs tur viņu tagad saucat.

- Šketu? Nu... un kas jums tāds ir gadījies? - Harolds uzmanīgi vaicāja.

Zigmunds brītiņu padomāja un teica: - Nekas jau briesmīgs. Nekas tāds. Taču viņš izskatās kā uz mūžiem apvainojies... Kaut gan - tā tas varētu būt... Tas bija vēl armijā. Sākumā mēs turējāmies kopā, kā jau vienīgie latvieši. Viņš bija kādu gadiņu vecāks un drīz izsitās priekšniekos. Neskatoties uz to, ka mēs bijām tikai divi no Latvijas tajā daļā un vienu laiku patiešām bijām pat satuvinājušies, viņš vienalga sāka spēlēt no sevis nāvīgāko šefu. Pēkšņi sāka audzināt mani visur un vienmēr, īpaši priekšnieku klātbūtnē. Reiz man tas apnika, un es viņu pārmācīju. Vienatnē un klusiņām. Pēc tam kādu laiku bija miers, bet viņš savu domu bija izdomājis. Kad pienāca īstais brīdis un no mūsu daļas tikai pieciem vajadzēja doties uz siltajām musulmaņu zemēm, tad, protams, pirmajās rindās nokļuvu arī es. Un viss. Domā, ka es nāvīgi uz turieni rāvos? Mums tur visu laiku gaisā virmoja sitās strāvas un visi katru dienu viens uz otru raudzījās ar slēptām šausmām - kurš: es vai viņš? No vienas puses, jau bija tā, ka uz turieni sūtīja tikai labākos, bet, no otras... Zināja taču, ka tā ir droša nāve. Tik droša, ka drošākas nevar būt. Un man bija skaidrs, viņš tā izkalpojas tāpēc, lai pašu neaizsūtītu. Mēs bijām divi latvieši. Vienam bija noteikti jābrauc. Tāda krieviem toreiz bija metode.

Bet ko gan viņš domāja, teikdams, ka tu atkal ar to pašu nodar​bojies?

Es viņam pa galvu sadevu, piebilstot, ka cīnos un vienmēr cīnīšos taisnības vārdā un ka uz zemes nav vietas tādiem ļurbām, kāds izrādījies viņš, bet viņš tikai smējās. Teica, ka tagad es varēšot visu savu turpmāko mūžu tam arī veltīt, es arī apsolījos to darīt... Zini, spēks un agresija, tās ir ļoti dīvainas lietas. Ļoti dīvainas. Cil​vēks pārvēršas.

Harolds pārdomāja nule dzirdēto. Nekā jau arī nebija ko teikt.

Bet tagad viņš tev nevar kādas ziepes savārīt? - Harolds pēkšņi jautāja.

It kā var.

Ko tad darīsim?

Neko. - Zigmunds aizvien stingi vērās ugunskurā, un šķita, ka rūpīgi pārdomā radušos situāciju.

Bet ko darīsim? - Harolds uzstāja. - Atkal jālaižas prom?

Nē. Tūlīt turpināsim. Ātri un koncentrēti. Kas attiecas uz viņu... Es nedomāju, ka viņš tieši tagad skries un denuncēs. Citi laiki un citi apstākļi. Tagad viņš ne tuvu nav tas, kas bija armijā toreiz... Un es jau sevi nezin par kādu neģēli neuzskatu, ja runājam par to gadījumu ar viņu. Aizvien esmu pārliecināts, ka maitasgabals ir viņš. Necerēja, ka es no turienes atgriezīšos.

25. nodaļa Pie kvēlojošā ugunskura viņi nosēdēja pusstundu. Zigmunds gribēja doties lejā un atsākt sprogainā pratināšanu, taču Harolds ieteica sagaidīt Brūni, kurš tomēr solījies te vēl iegriezties. Harolds domāja, kuru katru brīdi viņam jāparādās. Kad šī gaidīšana jau kļuva apnicīga un Harolds saprata, ka pļāpāšana ar Zigmundu vairs nesanāks, jo viņš ierāvās sevī kā tāds ducīgs ezis un uz jebkuru jautājumu atbildēja tikai ar vieglu ierūkšanos, tad Harolds pats ieteica ķerties tam sprogainajam klāt. Jāatzīst, ka vairāk nejuta nekādu in​teresi, ko vēl varētu uzzināt, taču saprata, ka gluži novārtā pamest šo darbiņu vairs nedrīkst.

Zigmunds lēnītēm piecēlās, kārtējo reizi metodiski izstaipījās, iemeta ugunskurā pārpalikumu no picas kartona iepakojuma, nopētīja, kā tas spoži uzliesmo un pārvēršas biezā pelnu plēksnē, tad saberzēja rokas un paskatījās uz Haroldu ar azartisku skatienu.

Tagad atkal pie lietas, - viņš teica.

Tikai bez cirvjiem, - Harolds piebilda.

- Protams. Jāattaisno videokameras klātbūtne. Zini, patiesībā es visu to mašīnu zagšanas ķēdīti aptuveni pārzinu, bet tomēr ir vajadzīgs kāds loģisks pierādījums. Nu tam sprogainajam ķēmam ir jābūt gana iebiedētam, lai viņš mums visu izstāstītu.

Mazais lai vēl tur guļ?

Lai vēl guļ... Drīz jau nogādāsim arī viņu.

Viņi nogāja lejā pagrabā, un Zigmunds uzreiz sapurināja savus palīgus, kas, picas saēdušies, atkal izskatījās nedaudz laiski. Nevarētu teikt, ka Harolds viņus turēja aizdomās par nepietiekamu profesionalitāti, jo no Zigmunda skopajām frāzēm bija sapratis, ka visi ir viņa mācekļi kādiem lielākiem nākotnes darbiem, taču arī Haroldu nepatīkami pārsteidza, cik viegli viņus apmuļķoja viens mazs bandītēns. Neko nedzirdēt no tā trokšņa, kādu saceļ pat uzmanīgākā dēļu atlaušana, kas piediebti sienai ar milzīgām naglām! Tad jau nudien jābūt dziļā snaudienā iegrimušiem. Hm, gulēt postenī - tas taču skaitās pats lielākais noziegums.

Viņi iegāja telpā pie sprogainā. Tikai tagad Harolds apjauta, ka viņš visu šo laiku tur sēž aizbāztām ausīm un maisu galvā. Nebija saprotams, kāpēc mazais nav mēģinājis atbrīvot arī viņu. Vai viņš vispār zina, ka mazā te vairs nav, ka viņš ir mēģinājis aizmukt?

Zigmunds piegāja, norāva maisu no galvas un sāka siet vaļā rokas. Tas notika pustumsā, un Harolds neredzēja ne sprogainā acu spīdumu, ne to, kā viņš vispār uztvēra šo rosīšanos. Varbūt tikai tā likās, taču izskatījās, ka viņš ir apātijas pārņemts. Varbūt nosalis, jo pagrabā tagad bija rudenīgi vēss. Zigmunds atsvabināja viņu no visām važām un uzslēja kājās. Izskatījās, ka sprogainais nemaz nevēlas celties un slīga atpakaļ sēdus. It kā būtu par kaut ko sakautrējies. Kad Zigmunds tomēr uzstiepa viņu augšā un grūšus izgrūda apgaismotajā telpā, Harolds ievēroja, ka noticis kas bezgala nožēlojams un sprogainais par to ir nokaunējies. Visu viņa bikšu priekšu rotāja paliels slapjuma plankums. Apčurājies. Nu, patiesību sakot, tā tas arī varētu būt - mazāk no bailēm un neizpratnes par savu turpmāko likteni, vairāk gluži dabiskas

nepieciešamības dzīts, jo galu galā bezgala daudz stundu pagājis. Bet varbūt tomēr no bailēm.

Zigmunds arī ievēroja šo kauna traipu un tikai nicīgi novīpsnāja. Sprogainais stāvēja apgaismotās telpas vidū, blisināja apžil​bušās acis un kautrīgi rāvās čokurā, it kā stāvētu kails. Vienlaicīgi viņš izmisīgi berzēja un locīja plaukstu locītavas, kuras bija kļuvu​šas gandrīz vai nejūtīgas no ciešā sējuma.

- Nu, apmīzies, ja? - Zigmunds viņam uzsauca. Viņš bija bez tumšās kapuces, bez brillēm un, protams, bez jancīgajiem ilkņiem mutē.

Sprogainais neko neatbildēja.

- Neko nevar darīt, - Zigmunds turpināja. - Tāds nu ir noziedznieka liktenis - kādu brītiņu dzīvo kā varens karalis, bet tad nāk neizbēgamais brīdis, kad jākļūst nožēlojamākam par pašu nožēlojamāko plencīti.

Sprogainais stāvēja un centās aprast ar spožo gaismu, viņa skatiens atdūrās pret neskaidro kamolu kaktā. Zigmunds bija paspējis ar kaut ko pārklāt mazā nedzīvo ķermeni. Iespējams, sprogainā apziņā novibrēja neskaidra apjausma.

- Kas man tagad... Ko jūs gribat? Kas man jādara? - viņš jautāja. Zigmunds rosījās ap videokameru.

Tagad tu stāstīsi, - viņš teica. - Stāstīsi visu pēc kārtas. Kā tu iepazinies ar savu draudziņu, kā jūs uzsākāt zagšanu, kurš pamudināja, kas bija jūsu pirmais darījums, cik tādu vispār ir bijis, kāda ir sistēma un tamlīdzīgā garā. Stāstīsi pilnīgi visu.

Un tad jūs mani palaidīsiet vaļā? - Sprogainā balss aizvien bija satraukta, taču viņš bija kaut kā īpatnēji nomierinājies un vairs nešķita tik haotisks un drebelīgs.

- Vaļā? - Zigmunds pārjautāja. - Ko nozīmē - vaļā? Tu jau esi vaļā.

- Nu... Uz mājām, es domāju...

- Sagribēji, jā? Vispirms tu visu izstāstīsi, un tad domāsim par tavu likteni. Vaļā tu varbūt kaut kad arī tiksi, bet, tici man, par to jau vairs nelemsim mēs. Kaut gan... Visādi varam mēģināt vienoties. Tas vislielākajā mērā ir atkarīgs no tevis paša.

Izskatījās, ka Zigmunds bija saregulējis visu nepieciešamo, lai videokamera būtu gatava ierakstam.

Nu tad sāc, - viņš teica.

Runāt? - sprogainais neticīgi pārjautāja.

Vari arī dziedāt, - iesmējās Zigmunds.

Man tur jāskatās? - Un sprogainais blenza uz videokameru.

Zigmunds vaļīgi pamāja ar roku, sak, skaties, kur gribi, tikai stāsti. Harolds saprata, ka ieraksts ir sācies un viņš tagad negrib demon​strēt aizkadrā savu balsi.

- Nu... Mani sauc tā un tā, - sprogainais nedroši iesāka. - Es esmu dzimis tur, nu... mācījos tur un tur... Nu. Tad es tur iepazinos ar to un to - tas ir tas mazais, ar kuru kopā mani aizturēja. Jā? Pareizi? Zigmunds piekrītoši un it kā uzmundrinoši pamāja ar galvu. Sprogainais turpināja: - Nu, lūk, un tad mēs sākām... Tad mēs vienreiz nozagām vienai tantītei somiņu. Tur iekšā bija visādas lietiņas, un nauda arī tur bija. Daudz nebija, kādi trīsdesmit varbūt bija, vairāk ne. Tirgū izrāvām no rokām un aizlaidāmies. Nu, vot... Un tad mēs vēl vienreiz nozagām. Šoreiz jau bija vairāk... Un tad... Un tad mans draugs teica, ka viņam esot pazīstami visādi īstie vīri, kas nodarbojoties ar kārtīgām lietām. Tie viņam piedāvājot pa​strādāt kārtīgi, nu tā, nu par īstām summām... Nu un tad mēs sākām... ņemt mašīnas.

Zigmunds pastiepa roku un aizlika savu plaukstu priekšā videokameras korpusam pievienotajam mikrofonam.

Cik gadu jums tad bija? - Zigmunds jautāja.

Mums? Nu, piecpadsmit bija.

Abiem?

-Jā, mēs no vienas klases. Draugs tikai druscītiņ vecāks. Kādu pusgadu.

Kurā skolā?

Nu tā tur. - Sprogainais nosauca kaut kādu numuru, kurš neko neizteica, taču Harolds saprata, ka tā nav Zolitūdes krievu skola.

Labi. Turpini, - Zigmunds mudināja. Ē... Nu ko tad vēl?... Nu tā mēs tad strādājām.

Kā tieši? Stāsti!

Nu... Mēs noskatījām mašīnu, tad to nozagām un tad nodevām tālāk tiem mana drauga draugiem. Viņi mums samaksāja, un tad arī viss. Tad gājām atkal un atkal ņēmām kādu mašīnu.

- Pēc kāda principa jūs tās izvēlējāties? -Ko? -Jums bija speciāls pasūtījums, vai arī jūs ņēmāt pēc pašu iz​vēles?

- Ā. Nu... Visādi. Bija pasūtījums, un ņēmām, un bija tā, ka vienkārši zinājām, kāda ir jāņem, lai par to dabūtu naudu, - sprogainais turpināja, ik pa brīdim uzmetot bažīgu skatu tumšajam kumšķim pagrabtelpas stūrī.

- Cik jums maksāja par vienu nozagto mašīnu?

- Mums? Nu tur visādi. Kāda tā mašīna - ja biezāka, tad vairāk, ja tāda parasta, tad mazāk.

Cik tieši?

Nu... Trīs, četrus, piecus simtus.

Latus?

Nē, dolārus.

Johaidī, Harolds iekšēji iesvilpās, tad nu gan viņiem mans gadījums ir bijis viens varens ķēriens!

Lai arī mašīnu nenozaga, toties no diplomāta izcēla gluži vai divu darbiņu vērtību! Ak, es idiots gatavākais!!!

Un viss? Un jūsu darbs tad ir beidzies?

Nu jā.

Vairāk nekādu sakaru ar tiem, kas jums maksā?

- Nē, vairāk nekādu, - sprogainais atbildēja, taču tas izskanēja tik nepārliecinoši, ka viņš pats gluži vai sakaunējās. - Nu vispār... Vispār jau mēs viņus tā pazinām. Tā nedaudz.

Kas ir viņi? -Nu...

Runā, runā! Tie ir tie, kas dzīvo Imantā? Sprogainā sejā atplauka izbrīns.

-Jā, - viņš nedroši atbildēja, taču laikam jau bija sapratis, ka nav vairs itin nekādas jēgas mēģināt jelkādi izlocīties. Tikpat labi viņš varēja pieļaut iespēju, ka visi tie Imantas bandīti tup kādā blakusistabā tāpat sasieti un sabukņīti kā viņš pats. - Viņi dzīvo Imantā, jā.

Zigmunds nosauca adresi, kuru bija pateicis Brunis. Sprogainais spēji satrūkās, un izskatījās, ka nu viņš ir pavisam sašļucis. Taču pēc maza mirkļa viņš it kā sapurinājās.

-Jā, tie ir tie, un adrese arī ir pareiza, - viņš droši teica. - Bet tas tad arī ir viss. Vairāk es neko nezinu. Pārējie gali bija rokās manam draugam. - Un viņš atkal aizdomīgi pavērās uz kamolu kaktā. - Mēs tikai paņēmām un nodevām.

- Tā nav taisnība, - teica Zigmunds.

- Ir gan! Ir, ir! Es jau visu pateicu. Vairāk es neko daudz nezinu.

- Zini gan!... Labi, sāksim no jauna. Tātad pirmo zādzību jūs iz​darījāt piecpadsmit gadu vecumā, jā?

-Jā.

- Kur ir tavi vecāki? - Zigmunds negaidot vaicāja.

- Vecāki?... - Sprogainais izskatījās apjucis. - Man nav vecāku. Ir tikai vecāmāte.

- Kas notika ar taviem vecākiem?

- Nezinu. Man viņi nekad nav bijuši. Vienmēr esmu dzīvojis tikai ar vecomāti... Kāpēc jūs tā jautājat?

Zigmunds izstiepa pirkstu viņa virzienā.

- Tikai es uzdodu jautājumus!

Sprogainais strauji un piekrītoši pamāja ar galvu.

Tātad - vispirms bija somiņas, kuras jūs zagāt neaizsargātām sievietēm, bet pēc tam uzreiz mašīnas?

Nu jā, tā tas sanāk.

Cik mašīnu jūs kopā esat nozaguši?

Sprogainais aizdomājās. Ak tu dieviņ tētīt, vai tiešām tik daudz, ka uzreiz nevar atcerēties?

Kādas desmit, - sprogainais atbildēja.

Stāsti par tām! Pirmā?

Nu pirmā... Tas bija mersedess, tāds zaļš. Nu parastais, nekāds tāds biezais. To mēs paņēmām pilsētā uz ielas...

Stāsti, stāsti! Kā paņēmāt, kā tikāt iekšā, kā iedarbinājāt, kur vedāt? Stāsti!

Iekšā tikām... Atlauzām, tad sastiķējām tos vadiņus un brau​cām... Tad tur nodevām.

Kurš salika vadiņus?

Draugs.

Kurš lauza vaļā?

Abi divi. Kā kuro reizi.

Tā, labi... - Zigmunds pārdomāja. - Labi. Iedarbinājāt un brau​cāt. Uz kurieni?

Pie tiem vīriem.

Uz Imantu?

Nu ne tieši uz Imantu. Ē, Imantā viņi tikai dzīvo. Viņiem ir tādas garāžas, un tur mēs arī tad aizbraucām.

Kur ir garāžas? Sprogainais apklusa.

Stāsti gan, draudziņ!

- Nu tās ir tur, - sprogainais nosauca adresi, kas gan neko īpašu neizteica, taču Harolds saprata, ka savās iekšējās aizdomās nav daudz kļūdījies - tas noteikti ir pašu rajonā.

- Iedzināt garāžā, un viss?

-Jā. Mums samaksāja, paslavēja... Un viss.

Harolds pastiepa roku, lai Zigmunds viņu ievērotu. Harolds gribēja kaut ko jautāt. Zigmunds to ieraudzīja, taču kaut kā neizteiksmīgi papurināja galvu, sak, pagaidi, tagad vēl ne, un turpināja iztaujāt sprogaino.

Cik jums samaksāja?

Trīs simtus.

- Un tas jūs apmierināja? Negribējās vairāk?

- Nu... Nē, pietika. Viņi uzreiz pasūtīja vēl vienu, un mēs tajā pašā dienā paņēmām arī to.

Un atkal trīs simti? -Jā.

Labi... Tā. Kad jūs nozagāt pēdējo mašīnu? Ē... Vakar, - sprogainais pateica un skumji nolaida galvu.

Kur? Kas par mašīnu?

Nu... Audi. Mums pasūtīja...

Kāpēc tieši audi?

Es nezinu. Tas baigi labi ejot... Kaut kur tur...

Ko? Kur? Kur tas labi ejot?

- Nu es nezinu, kur tieši. Kaut kur tur...

- Zini gan!

- Nu... Krievijā tak.

Zigmunds šūpoja galvu. Viņš paraudzījās uz Haroldu un piemiedza aci. Haroldam šķita, ka ir viņu pareizi sapratis.

Veco zēn, saki - vai tu apjēdz, ka esi nāvīgākajās sprukās? -Zigmunds jautāja sprogainajam. Viņš

piekrītoši pamāja ar galvu, lai gan Harolds bija pārliecināts, ka neko daudz viņš neapjēdza. Visas tās trešā un arī mazā replikas par to, ka viņu aizturētāji, lūk, it kā nav no policijas, un tamlīdzīgas piebildes nav atstājušas viņa pratina pārāk dziļas izpratnes pēdas. Aizturēts viņš ir, un kaut kāda policija vien tā būs.

Es esmu pārliecināts, ka tu zini pietiekami daudz, tikai negribi ar mums draudzīgi dalīties savās zināšanās, - turpināja Zigmunds. Sprogainais mēģināja noliedzoši iebilst, taču Zigmunds viņu apklusināja ar valdonīgu žestu. - Tāpēc tu mūs atkal pats spied pielie​tot citus paņēmienus...

Nē, nē, nē - es taču pavisam godīgi! Es visu izstāstīšu! - sprogainais iebrēcās. Viņa kauciens atbalsojās pagraba velvēs, un Harolds bija pārliecināts, ka tagad, ja vien ārā kāds sēdētu pie ugunskura, to visu varētu lieliski saklausīt. Tikpat labi arī kāds nejaušs garām​gājējs.

Labi, paskatīsimies, - teica Zigmunds un pamāja Haroldam ar roku. Harolds zināja, kas jādara, lai gan viņi neko nebija sarunājuši. Harolds jau iepriekš baudīja to mirkli, kādu tagad pārdzīvos spro​gainais. Droši vien tas nebūs sliktāks par to, kādu pārdzīvoja nelai​mīgais mazais uz dubļainā lauka.

Harolds panāca laukā no savas tumšās slēptuves, piegāja sprogainajam no sāniem klāt, uzlika roku uz pleca un ieskatījās viņa sejā. Viņš pagriezās, ieraudzīja Haroldu, brītiņu itin neko nesaprata, tad sarāvās, it kā būtu ieraudzījis pašu nelabo, atrāvās, pamuka pāris soļu nostāk un nelabi iebrēcās. Acis bija apaļas kā apakštasītes, apakšlūpa bezspēkā atkārusies, un pēkšņi viņš ieņēma tādu kā kaujiniecisku pozu - it kā lai milzīgā panikā muktu vai vismaz censtos aizsargāties no jelkādiem uzbrukumiem. Nedaudz ceļgalos ieliecies, galvu noliecis un rokas, kā gatavojoties lidot, sāniski ieplētis, viņš kāpās atpakaļ.

-Jūs... - viņš izšļupstēja. Pieklājīgs.

Harolds baudīja šo mirkli un neko neteica. Kaut ko tādu jau ir nācies dzirdēt. Harolds manīja, ka šis moments patīk arī Zigmundam.

Es gan, - Harolds teica un nostājās blakus Zigmundam. - Negaidīti, vai ne? - Tad Harolds pieliecās un iečukstēja Zigmundam ausī: - Kas būs ar videoierakstu? - Viņš tikpat nedzirdami atbildēja: Samontēsim. Vai visu pārrakstīsim, ja vajadzēs. - Harolds pamāja ar galvu.

Tagad runāsim savādāk, - Harolds teica un piegāja sprogainajam tuvāk. Paņēmis aiz rokas, Harolds aizgrūda viņu atpakaļ tajā vietā, kurā viņš visu laiku bija stāvējis. Sarāvies kā no elektrības trieciena, viņš paklausīgi aiztenterēja savā vietā, vēl aizvien pār-šviepis savu seju un neatraudams skatienu no Harolda. - Tagad sāk​sim visu par mani.

Sprogainais noskurinājās un kāri vilka plaušās gaisu. Likās, viņš tūlīt nosmaks no pārbīļa.

Pēkšņi Harolds izdomāja kaut ko citu. Viņš izvilka no kabatas cigarešu paciņu un sniedza cigareti.

Sprogainais mehāniski to paņēma un iebāza mutē, pat netaujādams pēc aizdedzināšanas. Viņš tobrīd atradās totālā baiļu transā.

- Es neesmu nekāds zvērs, un tu labi to zini, jo esat taču mani pētījuši, vai ne? - Harolds teica. Tagad izstāstīsi visu savu penteri, balstoties uz gadījumu ar mani. Pareizi? - Vispār Harolds juta, ka pats arī ir uztraucies. Viņš jutās nelāgi un ne savā ādā.

Sprogainais pamāja ar galvu. Viņš saprata savu bezcerību. Laikam viņam gar acīm bija noskrējis viss piedzīvojumu lērums, un tagad viņš atcerējās bezgala daudz sīkumu, kas saistās tieši ar Haroldu.

- Plēs vaļā! - Harolds viņu mudināja. - Bija pasūtīts manējais audis?

Sprogainais pamāja ar galvu.

- Nē, tā neies cauri, - pēkšņi iejaucās Zigmunds. - Ar galvas klanīšanu un acu mirkšķināšanu tu cauri netiksi. Tev ir jārunā. Sāc visu no gala un stāsti loģiskā secībā!

Sprogainais izņēma no mutes neaizdedzināto cigareti un sāka to satraukti ņurcīt pirkstos. Harolds pasniedza viņam šķiltavas un vēroja, kā viņš aizsmēķē, rokām tik nežēlīgi drebot, ka nācās šķilt vairākas reizes, jo ar savu satraukto elpu viņš ik reizi nopūta mazo liesmiņu.

Harolds ļāva viņam ievilkt pāris dūmu, un tad Zigmunds atkal mudināja:

- Tagad pūt vaļā! Visu no paša sākuma.

Nu... Mums pasūtīja audi. Cigāru. Tieši tādu, jā... Un tad mēs sākām to meklēt. Kad atradām, uzreiz sapratām, tas būs īstais. Tieši pie mājas tas tur stāvēja, un mēs sapratām... Turklāt... Nu, turklāt tas bija tāds ņemams, jo nebija signalizācijas, tikai tas dzelzis uz pedāļa un stūres. Tas bija tāds nieks. Tas mums patika. Nu un mēs tad to paņēmām un...

Pagaidi, pagaidi, - Harolds viņu pārtrauca. - Tā nu uzreiz jūs gan viņu nepaņēmāt!

Nu jā, mēs iepriekš pasekojām, izpētījām, un tikai tad.

Cik ilgi jūs pētījāt?

Nu... Kādu nedēļu.

Sekojāt man?

-Jā, arī šad un tad sekojām, pētījām jūs tur visādi... Jūs to... Vienmēr jūs to audi tā bīstami turējāt.

Nebija kur paņemt. Vienmēr cilvēkos, pa nakti garāžās, stāvvietā... Un tad mēs izpētījām, ka jāņem pie baseina. Tur neviens neko nesapratīs.

Kāpēc jums tā likās?

Nu tur tā stāvvieta... Nu tā maksas, tur jau visi skatās, bet citur neko tā daudz... Un jūs uz stundu iekšā.

Harolds pamāja ar galvu - nu uz mata, kā es biju domājis.

Kā jūs tikāt iekšā? - Harolds jautāja.

Atslēdzām.

Ar ko?

Ar atslēgu.

Ar manu?

Nē... Nu mums tur ir tāds komplekts.

Tad kāpēc bija jālauž panelis? Nevarējāt ar to savu slepeno iedarbināt?

Nu nevarējām. Kaut kas tur nesapasēja. Tas mums tikai tāds atmūķējamais munštuks. Un laika jau nav daudz...

Skaidrs... - Harolds kaut ko atcerējās. - Jūs jau iepriekš vienu reizi bijāt ielīduši manā mašīnā, vai ne? Turpat pie baseina. ...Nu jā, bijām. Tur arī visu nopētījām par to dzelzi un visu citu.

Un nozagāt lietussargu, jā? -Jā.

Kāpēc toreiz nenozagāt arī mašīnu?

Nevarējām. Dikti jālauž, visapkārt toreiz citas mašīnas, kaut kādi cilvēki. Izdomājām, ka jūsējo tomēr nebūs pārāk labi ņemt, ka būs jāmeklē cita. Paņēmām tikai lietussargu.

Bet tas taču ir vecs un pa pusei salūzis! Johaidī! - Harolds neno​cietās.

Sprogainais tikai vainīgi pielieca galvu.

Mums bija jāņem viss kas, - viņš piebilda.

Kā tas ir - jāņem viss? - iejaucās Zigmunds.

- Nu... No mums prasīja. Vienmēr, katru dienu kaut kas bija jāatnes.

- Kas to prasīja?

Nu šitais te, nu, tas ar to parūku... Skolotājs. Harolds ar Zigmundu saskatījās.

Labi, par to vēlāk, - teica Zigmunds. - Tagad turpini par to audi. -Jā, - Harolds teica. - ...Bet kur pazuda mans degvielas tvertnes vāciņš? Jūs paņēmāt?

Sprogainais atkal vainīgi un skumīgi pielieca galvu.

- Kādam nolūkam?

- Nu reizēm... Reizēm mēs no tā taisām nospiedumu, un tad var dabūt pareizo atslēgu.

Un šoreiz tā nedarījāt?

Es jau teicu, ka mēs nolēmām tomēr neņemt to jūsu audi.

Kāpēc tā nolēmāt?

Tur ir tagad tāda situācija... - viņš iesāka, tad strauji aprāvās, šķietami izcīnīja kaut kādu iekšēju cīņu, līdz beidzot pavisam negaidīti jautāja: - Kas ir tur?... Tur, zem tā maisa? - Viņš norādīja ar roku uz kamolu kaktā.

Harolds ar Zigmundu atkal saskatījās. Zigmunda manierēs tagad jaudās kaut kāds vaļīgums. Šķiet, viņu bezgala apmierināja tas, ka spēlē ir iesaistījies arī Harolds un veic iztaujāšanu viņa vietā. Harolds sprieda, ka nevajadzētu sprogainajam neko atklāt, jo tas varētu viņu pavisam sabiedēt. Beigu beigās ka tikai viņš arī nenoģībst un neatdod galus no skata un atskārsmes vien. Bet Zigmunds acīm redzami domāja savādāk. Viņam bija savi spēles noteikumi, un Harolds neko daudz pret tiem iebilst nespēja. It kā jau gribējās uzsākt ar viņu diskusiju, taču viņš Haroldu gluži vai neredzēja. Viņš piegāja pie apsegtā ķermeņa, nedaudz pacēla drānu, ieskatījās, tad pameta viltīgu skatienu uz sprogaino un pamāja viņam ar roku.

Panāc apskaties. Sprogainais kavējās.

Kas tur ir?! - viņš izbailēs iekliedzās. - Skolotājs vai... vai...

Nāc un paskaties pats, - Zigmunds viņu aicināja. - Nāc, nāc.

- Nē! Es negribu... Nē, nē, - sprogainais kunkstēja un instinktīvi kāpās atpakaļ, nonākot bīstami tuvu izejas durvju ailai, un Harolds jau sāka apsvērt, vai Zigmunda palīgi trāpīsies tik drošā attālumā, lai viņu apstādinātu, ja viņš sadomātu dziļā panikā mesties kaut kur prom.

- Bail? - Zigmunds viņu ķircināja.

-Jā, - sprogainais izspieda no sevis. - Bet nevajag... Nevajag ar mani... tā. Es visu stāstīšu.

- Stāstīsi jau, stāstīsi, nekur nepaliksi, - Zigmunds teica. - Bet kāpēc gan tu baidies paskatīties?

Varbūt tur nekā tāda briesmīga nav. Varbūt tikai kartupeļi vakariņām.

Sprogainais it kā nomierinājās, taču bailes un uzbudinājums skatienā neizzuda. Viņš turpināja blenzt uz stūri, nespēdams atraut no tā skatienu. Tad Zigmunds ar strauju žestu norāva pārsegu, un skatienam atklājās mazā sakņupušais ķermenis. Sprogainais iebļāvās, šausmās piešāva mutei priekšā roku, atkal sāka kāpties atpakaļ, tad atdūrās ar muguru pret sienu un bezspēkā pustupus noslīga uz slapjās grīdas.

Gluži kā ārprātīgs viņš sāka kratīt galvu un bez skaņas vārstīt muti un vairs nevarēja no sevis izdabūt nevienu skaņu. Harolds patiešām sabijās, ka tikai viņš nesajūk prātā. Jāteic, arī Haroldam pašam bezgala pretīgs likās šis skats, un viņš sajuta mutē sāju garšu. Līķis tomēr paliek līķis, un nav diez cik patīkami uz tādu ilgi un ik pa brīdim raudzīties. Sprogainais pēkšņi piekala savu skatienu Haroldam, un tajā varēja izlasīt visu iespējamo izbaiļu, cieņas un bi​jāšanas paleti. Nezin kāpēc Harolds sasparojās un rādīja viņam pre​tim pietiekami bargu un stingru ģīmi. Zigmunds aprauti iesmējās.

- Ko tu tā noraustījies? - viņš jautāja sprogainajam. - Tu domā, ka viņš ir beigts? Muļķības. Viņš tikai atpūšas. Nedaudz iekaustījām, un viss. Drīz jau viņš atkal nāks pie sajēgas un turpinās stāstīt. Redzi, viņš tika apmēram tikpat tālu kā tu un tad arī aprāvās. Arī teica -nodevām tiem tur Imantā, saņēmām naudu, bet vairāk neko nezinām. Bet jūs zināt gan, suņi tādi! Zināt. Vārdu sakot, tagad ir tā - ja tu nestāstīsi visu godīgi un atklāti, tad nonāksi tādā pašā stāvoklī kā viņš. Saprati? Gribi komā pagulēt pāris stundiņu uz aukstas un slapjas zemes? Gribi pēc tam visu savu atlikušo nožēlojamā zagļa dzīvi mocīties ar reimatismu vai kādu citu neizārstējamu kaiti? Visu mūžiņu uz tabletēm un špricēm?

Sprogainais izmisis kratīja galvu.

- Nē, nē, es runāšu. Runāšu, runāšu! Visu, visu pateikšu. Visu, ko zinu. - Viņš slējās kājās, pats paklausīgi nostājās tajā vietā, kur iepriekš bija stāvējis, tikpat paklausīgi pagrieza seju pret videokameru un sāka runāt. Pēc maza mirklīša Harolds jutās kā radioklausītājs, kurš noklausās aizraujošu reportāžu par basketbola spēles pēdējām minūtēm runīga komentētāja izpildījumā.

- To visu viņi abi. Viņš un šitais, tas ar to parūku, tas Skolotājs. Draugs mani ievilka. Viņam patika, ka es dzīvoju viens pats ar vecomāti, ka mums dzīvoklis bieži vien brīvs, ka vecaimātei nav naudas, ka

viņa slima un slikti dzīvo no vienas pensijas. Pašam viņam laba ģimene, bet tos viņš visu laiku krāpj.

Māte daktere, tēvs arī kāds zinātnieks, un viņiem viņš stāsta, ka mācoties, ka pats strādājot un pelnot un visādi šitādi. Viņš, visu viņš man iemācīja, un viņš arī izgāja uz tiem kontaktiem. Viņš arī prata savienot visus vadiņus, un viņš arī vienmēr brauca un dzina. Viņš viņus visus tur pazina... Es gan tagad arī. Tagad arī es zinu tur šo un to. Nu, piemēram, tur tā: mēs to mašīnu nozogam un aizvedam uz vienu garāžu, bet tur tā ilgi nepaliek, es zinu, jo to tad ātri, es domāju, ka tajā pašā dienā, pārved uz citu garāžu, pie nākamajiem džekiem, un tie tur to mašīnu pārtaisa. Kāpēc audi, jā? Nu tāpēc, ka audi baigi viegli pārtaisīt tos numurus visur motorā un citur. Baigi viegli esot. Es pats vienreiz stāvēju klāt un skatījos.

Noput vien. Bet tas ir citā garāžā. Pavisam citā vietā. Mēs nododam vienā, bet aizved vēl uz otru.

Apmaina numurus. Čaļi it kā ir tie paši, bet vieta ir cita gan. Tikai vienreiz tur biju klāt, kad kādi citi bija paņēmuši un atveduši vienu audi. Tur viņi tad kaut kā sadabū jaunus dokumentus, nu tur - tehniskā pase, citi numuri un tā tālāk. Viņiem jau visur ir gali. Turpat tajā Imantā, kādreiz kad aizbraucam patusēties, tad tur, zini, visādi nāk - gan miliči, gan muita, gan citi visādi čiekuri... Un tad nu dzen tālāk. Jā, cik nu zinu, tad uz Krieviju. Kā kuro reizi. Citreiz arī uz Baltkrieviju. Esmu dzirdējis, ka tieši Baltkrievijā esot pavisam laba sistēma. Tur visi miliči uzpirkti, visi muitnieki un robežsargi arī un baigi labi viss ejot... Nu vot, un tad dzen prom. Dzen pa zināmām vietām, kur visi mūsējie muitnieki un pārējie tur visi arī ir uzpirkti. Ar visiem tur kaut kā dalās. Bet dzen jau citi. Pārsvarā viena dāma. Tāda forša un izskatīga meitene. Viņai visi tie koridori zināmi, viņa tur pārkniebusies ar visiem galvenajiem cilvēkiem, un viņai vienmēr zaļā gaisma. Brauc vienmēr tad, kad strādā pareizā maiņa. Tikai pa vienu punktu, pa to tur... Un tad aizdzen pāri robežai, tur to sagaida citi vīri un laiž tālāk. Dāmu atvizina atpakaļ, pārlaiž pāri robežai, un kaut kādi džeki viņu ved mājās... Jā, un vēl ir tā, ka mēs taisām garāku apli. Ir tā - ja kādam te, Rīgā, vajag kādu konkrētu mašīnu, tad ir skaidrs, ka viņam nevar dot tepat arī paņemtu. Te gandrīz neviens nebraukā ar tām mašīnām, kas tepat paņemtas. Tad mēs vienu tādu ņemam, laižam pāri robežai uz Krieviju, bet tur mūsu cilvēki savukārt ņem vienu tādu pašu, dzen atpakaļ cauri Baltkrievijai un Lietuvai, un ar tādiem svaigiem papīriem tad mēs to nogādājam pasūtītājam Rīgā. Tāda pati, tikai nu tur tajā Krievijā samainīta. Un mums un visiem papīri tīri. Nu tā tas notiek...

Harolds klausījās, muti pavēris. Pat ar barteru viņi nodarbojas! Zigmunds jau iepriekš bija teicis, ka aptuvenos vilcienos pārzina šo shēmu, tāpēc nebija tik pārsteigts. Vienīgais, kas viņu jūsmināja, bija sprogainā teiktais, ka darbojas simpātiska dāma, un ka izskanēja precīzs muitas punkta nosaukums.

Harolds bija pārliecināts, ka tieši to viņš par visu vairāk arī vēlējās šajā akcijā uzzināt. Vai viņš pret to visu ko iespēs?

- Un tā jūs esat paņēmuši kādas desmit mašīnas? - Harolds neattapa neko citu pajautāt.

-Jā, apmēram, - sprogainais atbildēja, aplaizot apkaltušās lūpas.

- Esat nopelnījuši kādus četrus tūkstošus, ja neskaita to, ko esat papildus nozaguši, - Harolds skaļi rēķināja. - Cik ilgā laikā?

- Nu... Kādi divi gadi?

- Divi gadi? - Tātad Brunis ir bijis pilnīgi precīzs savos pirmā acumirkļa aprēķinos.

Septiņpadsmitgadīgi puišeļi! Pavisam sīkie, patiešām, bet jau, skat, kā pārzina šīs pasaulītes goda un negoda tikumus un šaurās vietas!

- Diezgan maz sanāk, - aizdomīgi piebilda Zigmunds.

- Nu sākumā jau mēs retāk... Vot tajā pirmajā reizē uzreiz divas vienā dienā, bet pēc tam ilgi atpūtāmies. Biju jau arī nobijies. Pēc tam tikai tā pamazām pieradu. Tagad, pēdējā laikā, aizgāja tā plašāk, jo... Nu jā, to jau es arī visvairāk gribēju teikt! Mēs jau neko daudz, tikai tā - reizēm paņēmām kādu mašīnu, tad kādu somiņu vai ko tamlīdzīgu, nu sīku, bet tad uzradās tas Skolotājs. Viņš jau mūs iztaujāja pamatīgāk un briesmīgāk nekā jūs. Un tad viņš uzzināja visu šito lietu un teica, ka tagad ņemšot to savā ziņā. Mēs tikai lai gādājam mašīnas un visādas mantas, bet viņš tās realizēšot. Teica, ka mums taču nav vajadzīgi tie lielie vīri, jo mēs visu paši varam. Kāpēc mums par savu bīstamo darbu saņemt

tikai pāris simtu, ja varam pelnīt tūkstošus? Tā viņš teica. Un vēl viņš teica, ka sataisīšot pats visādus logus uz robežas, dabūšot skaistas dāmas un tad mēs dalīsimies... Un viņš ņēma arī visas mantas. Sprogainais vainīgi atkal nolaida galvu un pablenza uz Haroldu. - Tur visādus lietussargus, čemodānus un citas lietas. Zināja, kur pārdot. Veco-māti arī iesaistīja, vienmēr teica viņai priekšā, kas un kā jārunā, kur jāiet, kas jānes vai jānoliek. Viņa parasti gāja atdot tās it kā atrastās mantas... Toreiz, kad viņš jums atdeva tos dokumentus un jūs tur vecaimātei pateicāt kaut kādus sliktus vārdus, tad mēs jau ar draugu itin nemaz tos neņēmām ļaunā, bet Skolotājs gan noskaitās. Tad viņš teica, ka tagad jums būšot jāuzbrauc tā dūšīgāk. Tā viņš teica. Gluži vai nožēloja, ka ir tās mantas vispār atdevis.

- Kā viņš pie jums uzradās? - jautāja Zigmunds.

- Nezinu. Vienu dienu draugs ar viņu kopā atnāca, mēs tur iedzērām, patusējāmies, un tā viņš tur pie manis palika. Viņš mūs visādi lutināja...

- Kā tas ir - lutināja? - Harolds nesaprata.

- Nu tur visādi - gādāja dzērienus, vizināja, atveda meitenes... Nu, uzsauca mums visu to.

Dzērieni, meitenes, septiņpadsmit gadi. Manam dēlam piecpa​dsmit. Turpat vien jau ir.

Kurš nobendēja manu suni? - Harolds jautāja.

Viņi abi, - sprogainais klusi atbildēja.

Tu nē?

- Nē, es nē! Es biju pie stūres. Naktīs es braucu. Naktīs viņi man dod. Man tiesību vēl nav, tāpēc nevaru braukt dienā.

- Kurš piekāva puiku? Sprogainais klusēja.

Nu, nu? Saki - tu tas biji? Nebaidies, vairs jau tevi neviens ne​sitīs.

Nē, Skolotājs. Es jau prasīju - priekš kam tas viss un tādā garā, bet viņš tikai bļāva un lika mums paklausīt.

Harolds ieturēja pauzi. Tagad gribējās uzzināt pašu galveno. Harolds pat ar zināmu cerību paskatījās uz Zigmundu, taču viņš, protams, neko nesaprata, kamēr Harolds nebija izteicis savas domas skaļi. Ar skatienu viņš it kā drošināja, sak, nu turpini, turpini.

- Vai jūs vēl kādam rādījāt tos dokumentus, kurus atradāt manā somā? - Harolds jautāja.

Sprogainais neizpratnē skatījās.

- Kādus dokumentus? Es neko tur neskatījos. Mēs visu portfeli atdevām Skolotājam, un viņš tad tur rīkojās. Ar vecomāti abi divi.

- Tātad ārpus Skolotāja rokām tie nekur neizgāja?

Nē. Es vispār nezinu... Viņš paņēma un rīkojās. Atdeva taču, ja es nemaldos. Caur vecomāti...

Atdeva, atdeva, jā... - Harolds teica. - Bet nevienam citam viņš tos nav ne rādījis, ne, teiksim, pavairojis un atstājis sev kaut kādas kopijas?

- Nu es tiešām nezinu! Goč pendel! Atdevu viņam, un viss.

Skolotājs ir pazīstams ar taviem Imantas un tiem pārējiem «īstajiem» vīriem no slepenajām garāžām? - jautāja Zigmunds.

Nē. Nē, nē, viņš jau mūs mācīja, ka ir jāsienas no viņiem vaļā un viss jādara pašiem. Viņš strādāja viens pats. Nauda vienmēr bija.

-Jūs viņam atdevāt manu somu ar visu naudu, kas tajā bija iekšā? - Harolds jautāja.

Sprogainais kārtējo reizi kaunīgi pielieca galvu un izmocīja no sevis vainīgu «nē».

Harolds paskatījās uz Zigmundu un paraustīja plecus. Laikam pastāv zināma cerība, ka dokumenti nebūs aizceļojuši nekur tālāk. Zigmunds tikpat izteiksmīgi paraustīja plecus, sak, neviens šodien ne par ko nevar būt pilnībā drošs. Bet sprogainajam ir jānotic. Viņš patiešām var nezināt, ko tas Skolotājs darījis ar mantām. Bet ir nu arī zagļa dvēsele! Visus vāciņus, pildspalvu, zīmuli, pat nojāto kal-kulatoriņu, par pašu nedaudz jau apdriskāto diplomātu nerunājot, itin neko nav apsmādējis! Nožēlojami.

- Tu teici, ka vienubrīd tā kā bijāt nolēmuši nezagt manu mašīnu, bet pēc tam atkal tomēr mēģinājāt to

darīt. Kāpēc?

- Nu... Tur tagad sanāca tā, ka tie Imantas vīri sāka uz mums bļaut, sāka spiest, ka mēs kaut kādi mīkstie, un tādā garā. Viņiem šausmīgi dega kaut kāds pasūtījums. Un tad viņi pavisam uzspieda uz mums, un bija vien jāiet. Daudz laika nebija. Jūsējais jau bija tāds noskatīts un pazīstams, un tad mēs ar draugu nolēmām riskēt. Visu dienu gaidījām pilsētā, tad braucām līdzi uz baseinu un ņēmām ciet. Būtu ņēmuši ciet arī visur citur. Jūs taču bieži ar ģimeni braucat, nu, teiksim, nopeldēties uz karjeru vai citādi. Visur kur būtu ņēmuši, tikai ne pilsētā. Tur nav droši, un vīri arī neieteica līst citu cilvēku laukumos, bet tur, pie tā baseina, tas jau mūsu rajons tikpat kā... Man jau no paša sākuma likās, ka tur kaut kas nebūs labi. Un tad tur pie baseina viens pienāca klāt un tā, nu zini - tā paskatījās, ka mēs galīgi sabijāmies un laidāmies prom. Nākamajā dienā paņēmām vienu citu, un Imantas vīri likās mierā. Skolotājs jau mūs iz-ņirdza par tādu paklausību viņiem, nevis viņam, taču mēs tur neko nevarējām darīt. Tāpat bija vēl bieži jābrauc un jāskaidrojas, kāpēc neesam laikā preci piegādājuši. Šoreiz pat mazāk samaksāja.

Iestājās klusuma pauze. Harolds nebija pamanījis, kā un kurā mirklī Zigmunds izslēdz videokameru, taču tagad apjauta, ka nedzird tās rāmo dūkoņu. Viņi savstarpēji saskatījās, un bija saprotams, ka vairs nekā tāda būtiska jautājama nav. Varbūt pēc brītiņa kaut kas ienāks prātā.

Zigmunds pacēla krēslu, pienesa to pie sprogainā un teica: - Tagad piesēdi. Sprogainais apsēdās.

- Tagad pasēdi un padomā. Vārdu sakot, apdomā visu vēl vienu reizi. Mums būs jāatkārto videoieraksts. Saprati?

Sprogainais pamāja ar galvu, lai gan Harolds viņa skatienā saskatīja dziļu nožēlu par to, ka tas viss būs jāstāsta vēl reizi.

- Un rēķinies ar to, ka tev tas vēl nebūs viss, - Zigmunds piebilda. - Ļoti rūpīgi atsauc atmiņā visas detaļas par tām neskaidrajām garāžām, par cilvēkiem, kas tur darbojas, vārdus, adreses un tā tālāk. Mums vēl gaidāms kāds kopīgs darbiņš, tāpēc būtu labi, ja tu tam būsi sagatavojies. Ko nevarēsi precīzi pateikt un kas no nosauktā pārbaudes rezultātā izrādīsies meli, to tu brauksi ar pirkstu parādīt. Saprati? - Un Zigmunds satvēra viņu aiz pleca un to saspieda. Tas bija pietiekami sāpīgi, jo Harolds redzēja, kā saviebjas sprogainā seja. Viņš atkal piekrītoši māja ar galvu.

- Es gribētu... Vai es nevarētu kaut ko padzerties? - ierunājās sprogainais.

Padzerties? - Iesmējās Zigmunds. - Atkal apmīzīsies.

Nē. - Sprogainais nolaida skatienu. - Iekšā viss, burtiski, deg.

Dabūsi, - Zigmunds strupi izmeta.

- Un... - Sprogainais lūdzoši paskatījās uz Haroldu. - Varbūt vēl vienu cigareti... - Harolds pastiepa viņam pustukšo paciņu, pagaidīja, kamēr viņš drebošiem pirkstiem izmakšķerē cigareti, un tad piešķīla šķiltavas.

Tad Zigmunds pasauca vienu no saviem palīgiem, lika viņam atnest krūzi ūdens un apsargāt sprogaino, klusiņām piebilstot, lai nelaiž tuvumā kaktā gulošajam kamolam. Pēc tam viņi izgāja ārā.

Svaiga un dzestra nakts. Harolds paskatījās pulkstenī. Kāda gan vairs nakts? Tūlīt jau būs agrs rīts. Šķita, ka laiks aizskrējis milzu soļiem. Galva vairs nesāpēja.

Zigmunds iznāca pie ugunskura, sabikstīja ar kāju plēnējošās oglītes un atkal sāka staipīties. Viņš to darīja klusējot un šoreiz krietni ilgāk. Staipīšanās pārgāja dažādos vingrinājumos, un Zigmunds beidza ar to, ka apmeta vairākus salto gaisā tāpat no vietas, un Harolds palika muti vaļā.

- Kāpēc jūs nelietojat rokudzelžus?

- Nezinu, - Zigmunds atbildēja pārsteidzoši naivā vientiesībā. Nezinu, un viss. Un iepūt man.

Tad tas mazais nebūtu izmucis un nebūtu visa pārējā...

Droši vien.

Harolds lauza zarus un mēģināja atdzīvināt ugunskuru.

- Sprogainais zina krietni mazāk par to, ko varētu pastāstīt mazais, - Harolds pēc brītiņa ierunājās.

-Jā, neapšaubāmi, - Zigmunds piekrita. - Bet mums pietiks ari ar to pašu. Tagad viņš ir nobijies kā diegs un palīdzēs, kā nu vien pratīs. Aizvedīs un parādīs visu kā uz delnas.

- Ko tu domā ar viņu darīt pēc tam?

- Pēc tam? Vispār jau es teicu patiesību arī viņam. Nodosim ierakstu, un tad lai citi spēki par to lemj. Tu domā savādāk?

26. nodaļa Nē, es nedomāju savādāk. Noteikti ne. Jau labu brīdi es vispār neko nedomāju, tikai uzdodu jautājumus. Nevarētu teikt, ka esmu zaudējis piesardzību, taču liekas, nu jau viss bezgala vienalga.

Pirmkārt, tāpēc, ka guvu apstiprinošas atbildes uz visiem jautājumiem un no šīm atbildēm konstatēju - ne par mata tiesu neesmu kļūdījies. Tieši tas mani tagad iedzinis pārdomu strupceļā. Šķiet, vairāk nekam nav nozīmes. Viss pilnīgi pie vienas vietas, sak, lai tagad notiek kas notikdams - man pilnīgi vienalga. Vai tiešām bija nepieciešama visa šī ālēšanās, lai noskaidrotu to, ko es jau zināju? Bet -visam pa vidu tomēr ir nostājusies nāve. Sveša, varbūt pat tiešām riebīga cilvēka nāve, bet tā ir atnākusi un paveikusi savu nepievilcīgo darbiņu manu acu priekšā un - negribētos, ai, kā negribētos tam ticēt! - iespējams, ar manu vistiešāko līdzdalību. Tā vecā, kaulainā, ar kapuci un izkapti, tā, par kuras esamību mani bija brīdinājusi omīte. Un Docentam arī taisnība - īstenas pagānu orģijas. Kā mēdz teikt: kārtīgas latgaļu kāzas, kur netrūkst ne izkaušanās, ne līku.

Docents tagad ir prom. Arī Laris un Brunis. Visi ir prom, bet visi kaut ko zina un kaut ko nojauš. Un tad vēl tas Škets un viņa pazīšanās ar Zigmundu. Šķiet, tā pasaule ir vismaz tūkstošreiz mazāka, nekā mēs vispār spējam iedomāties un kā reizēm nevainīgi jokojam. Un galvenais apstiprinājums ir, ka es patiešām pats tos mazos noziedzniekus atradu. Pilsēta, kurā mīt teju vai vesels miljons iedzīvotāju! Viss ir skaidrs, bet nekas nav drošs. Un tagad ir pilnībā izgāzusies mana vēlme par slepenību un netiešu atmaksu. Tad jau no paša sākuma mierīgi varēju uzticēties Regālijam un aiziet uz tiesu, būt tur par liecinieku, lai viss ir godīgi un atklāti un lai zēniņiem dod tos dažus gadiņus. Var jau būt, ka pēc tiem gadiņiem viss kaut kā noregulētos.

Jā, bet tad uz brīvām kājām paliktu trešais. Un tas būtu riebīgi ne tikai tāpēc, ka tad vēl nevar zināt, cik ilgs laiks paietu, kamēr viņu noķertu atriebības kārie zemessargi, un arī tāpēc, ka neviens pat nenojaustu, ka viņš ir tas anonīmais eksemplārs, kurš tomēr ir lietas kursā par mani, un tāpēc es varētu no viņa vēl nezin ko sagaidīt, formāli būdams pārliecināts, ka, teiksim, pēc mazo noziedznieku apcietināšanas man vairs nekas nedraud. Galvenokārt riebīgi tāpēc, ka viņš vēl nezin cik reižu paspētu izdarīt savus zemiskos noziegumus. Un, kā šķiet, tikai tagad viņš bija sācis uzņemt apgriezienus. Slīga aizvien lielākā strupceļā, to vajāja gan likuma sargi, gan arī atsevišķi bandītu pasaules eksemplāri. Viņš būtu gatavs uz visu.

Murgs. Kaut kāds murgs. Interesanti gan, cik ilgs laiks paies, kamēr es no tā tikšu vaļā? Tagad it kā būtu jāiestājas gaidītajam mieram. Vēl nav, bet drīz jau būs. Bet... vai tas vairs būs miers, pēc kura es ilgojos?

Un Zigmunds? No viņa arī neko nevar saprast. Ārēji jau tāds cēls un varens, taču, skat, no tā Šketa noraustījās pavisam sadzīviski. Viņš tikai tā pašpārliecināti izsakās: nekas jau nebūs, nekas jau nebūs, bet patiesībā itin nemaz nav drošs, ka patiešām nekas nebūs. Tāds Škets pavisam mierīgi var viņu nodot.

Un turpat jau būšu arī es. Laikam ir tā, ka Škets ir vienīgais, kurš pazīst Zigmundu no tās puses, no kuras viņu gandrīz neviens nepazīst un no kuras varbūt tagad tikai es tā nedaudz esmu viņu iepazinis, un tāpēc viņš pavisam labi varētu nojaust, ar ko Zigmunds nodarbojas manā pagrabā. Gan jau Laris un it īpaši Docents viņam vēl šo to pastāstīs, viņam aina kļūs pavisam skaidra. Viņu starpā pastāv kaut kāds totāls un mūsdienām gluži vai neraksturīgs naids. Man šķiet, es tā nemaz nespētu nevienu cilvēku nīst. Pat ne tos savus pāridarītājus bandītus - ne lielus, ne mazus, ar vai bez parūkām, kārtīgus vai ar nomīztām bikšu

priekšām, vienalga kādus. Man tas viss ir citādi. Harolds nopurinājās.

Zigmunds sēdēja pie ugunskura un mehāniskām kustībām lauza mazus zaru gabaliņus un meta tos ugunī. Harolds darīja ko līdzīgu. Viņš skatījās ugunī un centās izsekot liesmu spēlei. Vienmēr ir licies, ka uz pasaules nav nekā brīnišķīgāka par uguns liesmu radošo darbību, ja vien tā nav stihiska un lielu nelaimi nesoša.

Tad Zigmunds ierunājās.

- Tev ir radies priekšstats, ka es patiesībā neesmu labāks par tiem bandītiem? - viņš jautāja.

Harolds atcerējās savu spontāno iebildi pagrabā un tagad saprata, ko viņš domā.

Varbūt ne gluži tā, - Harolds miegaini teica. - Neapšaubāmi, es uz tevi paļāvos un paļaujos vēl joprojām, jo savādāk taču nebūtu uzmeklējis un aicinājis palīgos. Bet vispār jau tu mani pārsteidzi gan, to nevaru noliegt.

Kas tieši tevi pārsteidza?

Tu esi vienkārši neiedomājami izmainījies kopš tiem laikiem, kad es tevi pazinu, - Harolds uzmanīgi teica.

Kādā zinā?

Es neatceros tevī gandrīz ne mazāko pazīmju no tā, ko tagad var vērot. Jā - bija sportista raksturs, bija cīņas degsme, bet... nebija tāda... nu tāda cietsirdīga naida.

Naida jau arī nav.

Nu kaut kas ļoti līdzīgs.

Tev viņu ir žēl? - Zigmunds neiecietīgi jautāja.

Ne gluži tā, bet kopumā man tas viss ir ļoti nepatīkami.

Protams, ka nepatīkami. Vai tu tiešām domā, ka es ar to nodarbojos, dziļas mīlestības pārņemts? Ka es esmu kāds slēpts maniaks? Riebīgāk nemaz nevar būt, es piekrītu. Taču es biju iedomājies, ka tu esi vienādās domās ar mani, proti, ka savādāk ar šito mēri cīnīties nemaz nevar. Vai tiešām es būšu kļūdījies? Tad tev atliek tikai celties kājās, uzmeklēt pirmo policijas posteni un vest viņus šurp. Vari droši to darīt. Es nekur nemukšu.

Harolds paraudzījās uz Zigmundu. Vai viņš tiešām tagad nopietni runā? Mūžīgais vientuļnieks, kurš nekad nešaubās par savas rīcības pareizību un kuram vienmēr ir vienaldzīga citu cilvēku attieksme, kuram vispār neviens nav vajadzīgs? Sak, ja nepatīk, tad ejam katrs savu ceļu, un viss.

To es nedomāju darīt, - Harolds teica. - Tu laikam mani ne​saprati...

Nu kas tad ir par lietu? Tu gribēji ne tikai sadabūt rokā savus pāridarītājus, bet arī atriebties viņiem, turklāt tā, lai viņi par tevi neko neuzzina. Tagad šis tas ir izmainījies, bet tur neko vairs nevar darīt.

Kopumā ņemot, viss taču ir tieši tā, kā tu gribēji.

- Ne gluži.

- Es saprotu, jā, viens ir pagalam, bet es taču arī to negribēju! Nevajag to tā pārdzīvot! Tici man, tās ir absolūtās pupu mizas. Tas ne tikai pēc neilga laiciņa pāries, bet drīz tev sāks arī likties, ka patiešām esi izdarījis labu darbu. Un, zini, tev būs taisnība.

Harolds piecēlās, apgāja ugunskuram apkārt un nostājās Zigmundam tieši iepretim. Bija grūti runāt, neredzot viņa seju. Visu laiku Haroldu neatstāja aizdomas, ka Zigmunds nerunā nopietni. Tas pat likās baismi. Pēdējā laikā uz vistrakākajām aizdomām ietrenētais prāts vienu pēc otra pēkšņi diktēja priekšā šķietami pašus neiespējamākos variantus. Piemēram, ja es te daudz filozofēšu, tad Zigmunds novāks arī mani. Un pēc tam Brūni, Docentu un Lari, bet Šketu viņš īpaši pamocīs pirms nogalināšanas. Stulbums.

- Tu tagad runā, kā man šķiet, balstoties uz savu ne pārāk pozitīvo pieredzi. Jādomā, tas patiesībā tomēr nav tavs pirmais upuris, -Harolds teica.

- Nav gan, tā ir tiesa, taču visam ir savs attaisnojums. Es nemaz nerunāju par to, kas notika karā. To pat nav iespējams sakarīgi atcerēties, kur nu vēl atrast laiku, lai mākslinieciski iegrieztu robiņus automāta laidē. Te ir cita situācija, bet principā spēles noteikumi tie paši. Zobs pret zobu. Vispār jau es tevi

saprotu, jo tu pirmo reizi ar to saskāries. Armijā taču arī tu pat nebiji, ja ne​maldos?

- Nebiju. Tikai kara katedra un tie infantilie sbori pēc augstsko​las, - Harolds teica.

- Nu, lūk! Vasarnīca. Sanatorija! Bet būtu tu nokļuvis ja ne tieši tādā asenizatorā, kādā es biju, bet tikai parastā krievu armijas daļā, tad tu pāris nedēļu laikā saprastu, ko nozīmē domas par sevi un domas par izdzīvošanu un kas tas vispār patiesībā ir. Tici man, tad prāts vairs ne uz ko citu nenesas. Tikai tad tu atklāj, cik melna patiesībā ir cilvēka dvēsele un kāds viņš rupjš dzīvnieks, kas tikai maskējas, ietērpies uzvalkā un šlipsē. Šī instinkta pamodināšanai Vajag tik maz, ka, piemēram, krievu armijā virsniekiem ar to pat īpaši nav jānodarbojas. Tas rodas pats no sevis.

- Es vēlreiz saku, negribu noliegt, tev savulaik smagi gājis, un tas atstāj sekas, taču tagad mēs dzīvojam citā vidē...

- Nekā tamlīdzīga! Tam gandrīz nav nekāda sakara ar to, ko es personiski tur esmu piedzīvojis! Zigmunds enerģiski pārtrauca. - Tikai nesaki, ka tu arī esi tas naivais tipiņš, kurš uzskata, visas nelaimes ceļas no tā, ka uz pasaules, lūk, ir vīri, kam vajag apmierināt savus dzinuļus ar brutāla spēka palīdzību, un tāpēc rodas un veidojas armijas, bruņojums, un tāpēc rodas saspīlējums un nepieciešamība aizsargāties un tamlīdzīgā nebeidzamā virpulī, kuram nav ne gala, ne malas! Tās taču ir muļķības. Karš ir tas, ka virza cil​vēci uz priekšu. Tā ir elementāra patiesība. Tas ir neizbēgami un likumsakarīgi.

Nedomāju, ka tā ir tik elementāra lieta, - Harolds iebilda. - Bet man šķiet, ka ne par to mēs tagad runājam. Es nesaku, ka man viņa būtu žēl, taču es nejūtos padarījis labu un svētīgu darbu. Principā tā ir brutāla slepkavība.

Nav svarīgs formulējums. Un mēs nedzīvojam nekādā citā vidē! Vide vienkārši ir maskējusies, apaugusi ar laikmetīgiem atribūtiem, bet cilvēka attīstītā plēsoņas daba nav noslēpjama. Jo ilgāk mēs sevi mānīsim ar viltus humānisma idejām, jo grūtāk mums pašiem klāsies.

Pagaidi, pagaidi! - Harolds iesaucās. - Ko tu tagad gribi iestāstīt? Tu pats man teici, ka cīnies par taisnību, vai ne? Bet no tevis teiktā izriet, ka tas vispār nav iespējams, jo visa vide vienkārši jau kopš pasaules pirmsākumiem ir brutāla, agresīva un uz savstarpēju iznīcināšanu tendēta. Tātad bez iespējām tajā sameklēt kaut ko līdzīgu patiesībai? Par ko tad tu cīnies?... Okei, tas tā varbūt arī ir. Lai. Bet es nekādi to nevaru attiecināt uz sevi. Un, teiksim, uz Brūni arī. Labi, viņš ir mednieks, šauj un nogalina dzīvniekus, bet tas taču ir kaut kas pavisam cits!

Ha! Nu redzi, nu tu arī nonāc pretrunās. Varbūt tev ir zināma taisnība par to manu bezcerīgo cīņu, es piekrītu, bet pats tu arī sapinies. Nu kāpēc tad tas tavs Brunis nogalina dzīvniekus? Vai tad ir karš, bads un mēris un tāpēc nav ko ēst? Nē, tas vienkārši ir neizdzēšamais instinkts, un tur neko nevar padarīt. Tev taču tā dzīv​nieka gan it kā žēl, taču vienalga tu to apēd, vai ne?

Vienalga tas ir savādāk.

Nav gan!

Ir gan!

Nu kas tur ir savādāks? Paskaidro man, lūdzu, - Zigmunds aicināja un arī piecēlās kājās.Tagad viņi stāvēja viens otram pretim, pa vidu ugunskurs, un abu sejas bija pietiekami izgaismotas. Harolds neko neteica.

Nu nav tur nekā savādāka, - Zigmunds turpināja. - Tie paši zvēri savā starpā arī kaujas un iznīcina viens otru. Un, saproties, ne tikai tā, ka plēsīgie izķer stirnas un zaķus, bet viņi kaujas arī savu sugu ietvaros un arī tur viens otru iznīcina.

Labi, labi, tas jau viss tā ir, un es negrasos to noliegt. Tikai es neredzu iemeslu par to sajūsmināties.

Bet, veco zēn, es taču nesajūsminoši Johaidī! Nav runa par to, ka es jūsminātos, bet gan par to, ka tu jau ieslīgsti otrā galējībā. Tu vienkārši akli un spītīgi noliedz acīm redzamas patiesības. Tas ir vēl dumjāk.

Harolds klusēja un domāja. Vienubrīd jau likās, ka Zigmundam ir taisnība un ka Harolds tikai spītīgi pretojas, vairāk mēģinādams rast attaisnojumu šonakt notikušajam un, pilnīgi iespējams, vēloties vainu

uzvelt tieši viņam, Zigmundam. Jā, tā tas varētu būt.

Zigmunds šo klusēšanu bija uztvēris kā zināmu piekrišanu, tāpēc tagad pazemināja savu balsi.

Tu jau tagad runā tā, it kā pats gaļu neēstu, - viņš teica.

Nu, zini, cilvēku gaļu es neēdu!

Tagad viņš apklusa un ilgi raudzījās uz Haroldu. Harolds arī klusēja. Kaut kas Zigmundam nepatika.

Viņš nejutās uzvarējis.

- Patiesībā jau man tevi ne par ko nav jāpārliecina, - Zigmunds pēc kāda brītiņa turpināja. - Es negribu lieki taisnoties un meklēt vainīgos. Sanācis ir nesmuki, un to nevar noliegt. Un tevi es arī labi saprotu, bet, tici man, Harold, tas pāries.

- Es ticu... - Harolds klusiņām teica.

- Tas ir normāli. Tas tikai nozīmē to, ka tu esi cilvēks, normāls cilvēks, ja tu par to domā un to pārdzīvo. Nu ir tev tā sagadījies, bet tam ir attaisnojoši apstākļi. Tu taču neiegāji degvielas uzpildes stacijā un nenošāvi sargu, lai no kases izvilktu pārsimt dolāru. Tev bija citi apstākļi, un tajos savādāk rīkoties nebija iespējams. Tas, starp citu, arī ir tas, par ko es te runāju. Saproti, tā dzīve nav tikai brokastis, darbs, kino un skaisti ideāli - vienalga kādi: personiskie vai valstiskie. Viss mīt viens otram paralēli, un vispār jau tev ir paveicies, ka tu ar to sliktāko esi saskāries tikai tagad un līdz šim esi dzīvojis normālu dzīvi.

Harolds labi dzirdēja, ko viņam stāsta, taču vienlaicīgi it kā arī vairāk neko nedzirdēja. Prātu nodarbināja viena cita - konkrēta un uzmācīga doma.

- Tu tiešām domā, ka viņš atdeva galus no maniem sitieniem? -Harolds jautāja.

Zigmunds nesteidzās ar atbildi.

Kaut ko tur pārsitu vai pārplēsu, ja? - Harolds uzstāja.

Nezinu. Man ir visādi bijis, taču jau teicu, ka šitāds iznākums ir pirmo reizi. Viņš neizskatījās pēc tāda sirds slimnieka, kuram pirmais satricinājums var radīt trieku. Kaut kas to visu ir sekmējis. Galu galā tu jau arī neesi nekāds skalagrimsons...

Harolds skumīgi pamāja ar galvu.

- Bet tev tas ir pats labākais atrisinājums. Es esmu par to pār​liecināts, - Zigmunds teica.

- Bet sprogainais? Un tas trešais? Viņi taču mūs nodos, ka nemetas! Viņus piespiedīs pie sienas, un, lai dabūtu mazākus gadus, viņi sāks pīt iekšā visus iespējamos cilvēkus.

- Pirmkārt, viņiem neviens neticēs. Tagad policijai ir ļoti labs aizsegs, ja nemaldos, pat likumdošanā tas ir iestrādāts. Noziedznieks arī tagad ir pietiekami izglītots. Un uz to viņu vedina visi tie precedenti, kas ļāvuši no taisnās tiesas izsprukt pat pašām lielākajām haizivīm. Vispirms viņš visā atzīstas, lai viņam liktu mieru, bet pēc tam tiesā visu noliedz un paziņo, ka šo atzīšanos no viņa izspieduši ar spīdzināšanu un tamlīdzīgi. Un tad sāk rosīties advokāti. Un beidzas ar to, ka neko tā kā īsti pierādīt nevar, bet tomēr viss tur saputrojas, kaut ko no liecībām noņem, un beigu beigās termiņš sanāk niecīgs. Saproti, ko es gribu pateikt? Tāds bandīts vienmēr un visur teiks, ka viņu ar varu piespieduši, mocījuši un tā tālāk. Bet tiesa jau labi zina šo manieri. Tā, pirmkārt, nenoticēs un, otrkārt, neko neuzsāks pret it kā briesmīgajiem policistiem vai kas nu tie ir bijuši. Manā gadījumā tas vispār izklausīsies kā vājprātīgā murgi. Neviens nenoticēs... Bet ir vēl viena lieta. Aizmirsti par trešo - tas tāpat nav dzīvotājs. Tur viss tiks nostrādāts tā, ka viņš tālāk par izmeklēšanas izolatoru netiks. Ar sprogaino būs tas pats. Nu paskaties, viņš tagad mani rūpīgi izvadās pa visām bandītu takām, visus ar pirkstu parādīs, nosauks visas adreses un vēl to skaisti ierunās videolentē. Pēc tam viņus visus - gandrīz visus: ar to vienmēr jārēķinās - kāds paliks sveikā! paņems ciet, izmeklēšanā un tiesā viņi uzzinās, kurš viņus nodevis. Kā tu domā, cik ilgi tad nodzīvos viņš? Vēl jau var parūpēties par to, lai šī informācija izplatās ātrāk. Var pat palaist viņu vaļā pēc tam, kad visi citi ir arestēti.

Likās, ka Harolda sejā gluži vai uzplaukst smaids. Šāda kombinācija jau ir labāka. Pie joda visu to spriedelēšanu par militārismu un agresiju! Zigmunds tomēr ir nezvērs. Slēpts nezvērs. Bet viņa shēma ir

tīri pieņemama.

- Bet Škets? - Harolds jautāja.

- Tas arī neko nedarīs, - Zigmunds nicīgi atmeta ar roku. - Negribu lieki plātīties, taču tik daudz prāta viņam ir, lai apjēgtu, ka te vairs nav krievu armija, kur viņš, ielīdis priekšniekos, var mani drātēt un nosūtīt uz jebkuru sātana midzeni nomiršanai, ka ir gluži otrādi, proti, tagad es viņam varu vairāk ziepju savārīt, nekā viņš iedomājas. Negribu lielīties, bet tā tas nu diemžēl ir... Turklāt viņš taču ir gļēvulis. Viņš ir bailīgs. Jau toreiz, izrēķinājis, ka vienu lat​vieti noteikti sūtīs prom, saprata, ka viņš no tā var izvairīties, tikai uzkāpjot man tieši un nekaunīgi uz galvas, un to arī realizēja. Tas pat nav nekas pārāk smalks. Un tu taču pats labi redzi - kas viņš tagad ir? Nekas. Dzer šņabi no kakliņa svešas vasarnīcas jaunbūvē, vai ne?

Harolds iesmējās. Nevarētu teikt, ka viņam bija slikts garastāvoklis un tikai tāpēc viņš iekarsa diskusijā. Vienkārši tās bija domas, kas spieda apziņu un lauzās uz āru. Tagad likās - tas vienkārši ir lieliski, kas noticis tagad un tieši sarunā ar Zigmundu. Viņš varbūt nepārliecināja, taču nomierināja gan.

- Klausies, bet tad jau tu tagad esi slepenais Napoleons! -Harolds sarkastiski teica. - Tāds briesmīgs un varens. Kas tev šitā ir par zonderkomandu? Ar tādu taču laikam varētu veikt pat nelielu valsts apvērsumu.

Tagad bija Zigmunda kārta iesmieties.

Zonderkomanda... Tā nav nekāda zonderkomanda, - viņš teica. - Vienkārši es zinu, kas ir vajadzīgs, un to arī daru. Apvērsumus es netaisīšu un arī nevienu plānprātīgu politiķi sev klāt nelaidīšu, lai viņš mani uz kaut ko tādu nepamudina. Es zinu, kas ir vajadzīgs, un tu pats varēji pārliecināties, ka tas bieži vien noder.

Oficiālās iestādes par tevi neko nezina? - Harolds jautāja.

Kam vajag, tas zina.

Bet tu vienalga esi tāds kā pats par sevi?

-Jā. Viss notiek puslīdz legālā aizsegā. Bet oficiāliem es neuzticos. Viņi visi bez izņēmuma ir politiķu spīlēs, un šie savukārt jau ir pamanījušies gluži vai saaugt kopā ar noziedzīgo pasauli, tā ka tu no viņiem nekad nesagaidīsi līdz galam principiālu darbību.

- Un kas tev tie par zēniem? Kur tu tos dabū? Tie vismaz paši zina, par ko cīnās?

Ha, tas ir labs jautājums! - Zigmunds iesmējās. - Protams, ka zina. Tas trešais jeb Skolotājs - kā viņu tur tie mazie sauc - tas taču arī vervē sev visādus pakalpiņus, vai ne? Un tu domā, ka ne mazais, ne sprogainais neapzinājās, ko viņi dara, ko no viņiem prasa un ko māca? Viņi vienkārši lieliski to apzinājās! Lieliski. Tāpat ir ar mani un maniem cilvēkiem. Tikai - es tev jau to uzsvēru! - te tas viss ir savādāk. Protams, ar attiecīgu nežēlības piedevu, bet citādi nevar.

Bet kā tad viņi par tevi uzzina, ja tu esi tik slepens?

Vai, Harold, nu netēlo naivo! Uz ko tad balstās visa pasaules spiegu un supermeņu būtība? Saproti, ir taču tā - kas uz to ir tendēts, tas atrod. Agri vai vēlu viņš kaut kur parādās. Un galu galā man ir sava sistēma, kā šos cilvēkus atšķirt no pārējiem, kā viņus pārbaudīt un kā ieinteresēt.

Nauda?

Nē. Absolūti nē. Vai tad es no tevis prasu naudu?

Nu jā... Bet tomēr - līdzekļi ir vajadzīgi, - Harolds teica.

Tas ir cits jautājums. Redzi, kad runa ir par ideju, tad naudu neskaita. Nauda mums ir pilnīgi svešs jēdziens. Aizej tagad un piedāvā manam cilvēkam kaut miljonu skaidrā naudā, lai viņš palaiž to sprogaino vaļā, un tu redzēsi, ka tas nedarbojas.

Mašīnas, degviela, ekipējums, galu galā - caurām dienām un naktīm kaut kur prom: ēdiens, naktsmājas un tā tālāk.

Nedomā par to. Mums nav vajadzīgs ne ēdiens, ne naktsmājas, pat ne mašīnas. To visu var dabūt, ja vien rodas galēja nepiecie​šamība. Bet ikdienā tas ir tikai tā - ērtībai.

Un ieroči? Tie jums ir?

Nav. Es saku - visu var dabūt, ja vajag...

Harolds pamāja ar galvu. Faktiski viņš visu bija sapratis. Laikam ne uz ko vēl iespaidīgāku tik nejauši uzdurties nebija iespējams! Ak, šie nabaga trīs zēni baseinā, kuri jutās pietiekami vareni savā garā, lai stātos pretim Zigmundam, kurš viņus solījās izsmērēt gar visām iespējamajām baseina sienām, uzsverot, ka puiši galīgi nesaprotot, ar ko viņi ir sasējušies! Ak, laimīgie... Turpat acu priekšā noņirbēja skati no Holivudas grāvējfilmām par visādām specvienībām, par varoņiem vienpatņiem, kuri spēj aizstāt šīs graujošās vienības, par izdzīvošanas skolām un visu pārējo. Un tas ir arī tepat, pie mums? Jā, kāpēc gan ne. Zigmunds taču gana pārliecinoši skaidroja, ka cilvēku dzimums ir viscaur vienāds, neatkarīgi no pilsonības, dzimuma un rases. Tāpat kā tās dzīvnieku sugas. Pēc būtības latviešu militārists itin ne ar ko neatšķiras no krievu, amerikāņu, ķīniešu vai irākiešu militārista. Vieni un tie paši mērķi, vieni un tie paši paņē​mieni, vieni un tie paši nekaunīgie attaisnojumi. Harolds pastiepa pāri ugunskuram roku un teica: - Tad nu laikam man tev jāsaka vismaz paldies.

Zigmunds uzmeta Haroldam dīvainu skatienu, pastiepa pretim savu roku un paspieda to.

- Ņem par labu, - viņš teica, un likās, ka viņa balsī saklausāms tāds kā neviltots biklums. Taču viņš ātri to pārvarēja. - Patiesībā jau vislielākā pateicība pienākas tev. Ja runā pavisam atklāti, tad es vienkārši brīnos, kā tu viņus izsekoji un atradi. Tā ir reta, unikāla un necerēta veiksme, un tieši tāpēc es negribēju to palaist garām. Tas man pat noderēs kā uzskatāms materiāls, lai mācītu savējos -ko nozīmē domāšana un izšķirīga rīcība. Bet, kas attiecas uz to Skolotāju, tad tu pats saproti, ka šeit es vispār nespēju atrast vārdus, lai formulētu pateicību tev. Uzskati, ka tu to esi saņēmis arī no visas zemessardzes.

Tagad savukārt Harolds samulsa un tūlīt centās novadīt sarunu citā gultnē.

- Bet ko tu tomēr darīsi ar mazo? - Harolds jautāja.

- Nu... Tur nekas vairs nav līdzams, - Zigmunds grūti nopūtās. - Viņu atradīs pie kāda dzelzceļa.

Sekcija parādīs, ka iekšējās un visas pārējās traumas ir no saskarsmes vismaz ar lokomotīvi, bet pārējo padarīs attiecīgais narkotisko vielu daudzums organismā.

- Skaidrs, - Harolds klusiņām piebilda.

- Diemžēl. -Jā, diemžēl...

Ugunskurs atkal bija saplacis, un Harolds redzēja, ka debesu pamale jau krāsojas koši sārta. Tūlīt būs rīts.

- Drīz sāks vazāties vasarnīcu iemītnieki, - Harolds teica.

-Jā, ir jādodas prom. Tomēr būsim tikuši galā krietni vien ātrāk, nekā biju rēķinājies.

Tu vēl iesi ierakstīt sprogainā tekstus? -Jā, bet tas vairs nebūs ilgi.

Man pagaidīt?

Nenāksi līdzi?

Man jau apriebies, - Harolds teica.

- Kā gribi, - Zigmunds nenoteikti pamāja ar roku. - Bet pagaidi gan. Būs labāk, ja savā zemesgabalā atrodas arī tā īpašnieks. Tas patiešām nebūs ilgi. Starp citu, kur tad tas tavs Brunis? Tā arī neie​brauca.

-Jā, viņš jau droši vien savā siltajā gultiņā... Bet pagaidi, -Harolds pēkšņi kaut ko atcerējās.

- Nu, kas vēl?

- Piemirsu pajautāt vēl šo to. Piemēram, kāpēc viņi tomēr bija atvilkusies līdz manai vasarnīcai? Tu domā, ka tas arī bija Skolotāja rīkojums? Un vai tu domā, ka viņi tiešām darbojās tikai trijatā?

Zigmunds brītiņu padomāja un tad teica: Es noskaidrošu. Tagad ies ātrāk. Harolds vēlreiz pamāja ar roku.

Nu, nu - vēl kaut kas? - Zigmunds jautāja.

-Jā, kaut kas vēl bija... Aizmirsu. Šķiet, vispār esmu aizmirsis bezgala daudz lietu. Nebiju gatavojies...

- Nedomā vairs par to. Tagad viss būs kārtībā.

27. nodaļa Harolds gaidīja, kamēr viņu pārņems labi padarīta darba sajūta, taču tā kavējās. Droši vien neatnāks nekad. Zigmunds bija pabeidzis savu atkārtoto pratināšanu, novicinājis Haroldam gar acīm videokaseti, īpaši vairāk ne no viena neslēpjoties, ielādējis sava džipa aizmugurē sprogaino bandītēnu, kuram atkal bija uz muguras sasietas rokas, un kopā ar saviem palīgiem, kas otrā mašīnā pirms brīža bija ielādējuši kādu aizdomīgi apjomīgu saini, aizbraucis. Bet Harolds tupēja plēnējošā ugunskura tuvumā un truli noraudzījās aizbraukšanā.

Jau bija agrs rīts, un rudenīgās debesis austrumu pamalē krāsojās viegli sārtas. Apkārtējās mājās vietām iedegās pa gaismiņai un bija saklausāma attāla cilvēku čalošana. Kaut kur rudenīgi dzestro rīta gaisu cauršķēla apmulsušā gaiļa dziesma, kurai slinki atbildēja kāds aizsmacis suns. Liela daļa cilvēku šeit dzīvoja pastāvīgi, arī ziemā, un tagad gatavojās doties savās darba gaitās, no kurām daža laba noteikti ved arī Rīgas virzienā. Patiesību sakot, tas nav nekāds mazais ceļa gabaliņš. Ja jābrauc tāpat vien, teiksim, apskatīt skaistākās vietas, apmeklēt kino, teātri, gadatirgu vai ko tamlīdzīgu, tad tas ir savādāk, bet, ja jādodas uz darbu, tad cilvēciņam tas ir agrs jo agrs rīts. Un kas to lai zina, kur katram atrodas tā darbavieta. Rei​zēm brauciens no viena Rīgas gala līdz otram vien aizņem pāris stundu...

Kad Harolda zemesgabalam garām jau pabrauca divas vieglās automašīnas un cauri to logiem kādi nepazīstami ļaudis viņu ieinteresēti nopētīja, viņš saprata, jāmet miers šai meditatīvai tupēšanai un blenšanai ugunskura oglītēs. Jādodas mājup.

Viss. Tas ir beidzies. Vari būt mierīgs.

Bet es neesmu mierīgs. Neesmu ne mierīgs, ne laimīgs, ne arī jūtos padarījis labu darbu. Pie velna!

Pats negantākais ir tas, ka miegs arī nenāk. Gan jau, kad aizbraukšu mājās, tad tas būs klāt kā likts, bet tagad ir tāda sajūta, it kā būtu nule piecēlies pēc veselīgas un bezbēdīgas gulēšanas un, gluži kā visiem normāliem cilvēkiem, arī man būtu jātaisās uz darbu. Jā, starp citu! Ai nē, šodien taču ir sestdiena.

Beidzot Harolds saņēmās, piecēlās un čāpoja uz mašīnu. Viņš uz brīdi bija aizmirsis par savām it kā pieklusušajām galvassāpēm, taču, piegājis mašīnai tuvāk, pēkšņi atcerējās, ka nakts melnumā, kad vajadzēja dzīties pakaļ izbēgušam bandītēnam, audītis atkal nebija klausījis un to nevarēja iedarbināt. No šīm domām vien, proti, ka viņam tagad būs stundām ilgi bezpalīdzīgi jāgriež starteris, Haroldam atkal sāka joņot asinis un šaubīgais murskulis galvas​kausā atsāka savus sāpju darbus.

Uz paškontroles zaudēšanas robežas Harolds neiecietīgi un sparīgi grieza atslēgu, motors paklausīja jau ar pirmo reizi. Nu poltergeists gatavais, Harolds lādējās! Viņš aizcirta durvis un brītiņu mierīgi sēdēja, ļaujot asinīm nedaudz norimties, lai varētu bez ba​žām braukt.

Harolds sēdēja aizvērtām acīm un ieklausījās motora nevienmērīgajā rūkšanā. Kopš kāda laika audītim bija piemeties vēl viens niķis, proti, tiklīdz kļuva vēsāks, tā no rītiem motors iesila ilgi jo ilgi un līdz tam mirklim darbojās intensīvi un saspringti. Esot čupā brīvgaitas apgriezienus regulējošais vārsts.

Braukt bez tā var? -Harolds bija vaicājis. Protams, var, viņam atbildēja, tikai neērtības radīs šī saspringtā iesilšana, īpaši aukstā ziemā. Nu jau bija pierasts, un tā skaitījās gluži kā uzticams ikdienas līdzgaitnieks un pavadonis.

Taču gara acīm Harolds atkal skatīja Zigmundu tuvplānā, atmiņā nāca viņu pēdējā saruna. Pēkšņi likās, kaut kas ļoti būtisks un svarīgs nav pateikts. Bet nekādi nebija iespējams atcerēties - kas. Tāpat bija pagaisis, ko vēl gribējās pajautāt sprogainajam. Taču nepabeigtas sarunas sajūta neatstājās, Harolds nolēma šovakar pat sazināties ar Zigmundu, varbūt pat satikties un izrunāties kārtīgi līdz galam. Harolds pats nevarēja saprast, ko īsti vēl grib pateikt vai uzzināt, tomēr viņš alka pēc atkārtotas sarunas, domādams, ka runājamais radīsies pats no sevis, tiklīdz sastaps Zigmundu...Mašīnas motors mazināja tukšgaitas apgriezienus, un rimās satrauktā rūkoņa, pārejot vienmērīgā un tīkamā dūkšanā. Tā bija zīme, ka audītis arī gatavs tālākiem piedzīvojumiem. Harolds uz​manīgi izstaipījās, jo bija sajutis, ka nu gan velk uz miegu, un aiz​smēķēja. Mute sūrstēja uz nebēdu.

Izbraucot uz šosejas, Harolds mirklīti piebremzēja un centās saskatīt tos krūmus, kuros naktī tik neveikli iesprūda. Tagad šķita, tādiem tur nevajadzēja būt, naktī būs sajaucis virzienus. Jā, bet kaut kādi tādi tur tomēr bija gan. Un aiz tiem ziemāju lauks. Viss ir pareizi. Un tur viņš iesprūda. Harolds aši uzmeta skatu spogulītī un novērtēja savu ievainojumu zem acs. Mazs un precīzs dūriens, tagad apvilcies ar plānu kreveli. Haotiski slaukoties, viss vaigs notašķīts asins strīpām. Laikam tāpēc agrīnie garāmbraucēji tā lūrēja. Harolds uzmanīgi apslaucījās, tagad brūcīte kļuvusi sīka un nenozīmīga, tad brauca tālāk.

Nekāda ziluma nebūs, viņš sevi mierināja.

Zigmunds bija devies lielā apvedceļa virzienā, jo viņam vistaisnākajā ceļā jānokļūst līdz dzelzceļam. Jādomā, ka to bija vēlams izdarīt, kamēr vēl ir puslīdz tumšs. Harolds atkal nodrebinājās, iedomājoties, kā Zigmunds piebrauks, uzmanīgi izvilks mazā bandītēna jau sastingušo līķi, tad noliks to uz sliedēm, vēl brīdi sēdēs un gaidīs, kamēr brauc kāds vilciens, nopētīs, vai tas tā riktīgi pārbrauc pāri vai arī, pēkšņi ieraudzījis ko nelāgu, vadītājs centīsies nobremzēt, bet tas lāgā neizdosies... Brr. Viens nu gan ir skaidrs - Harolds tā nekad nevarētu, viņš pieļāva domu, ka aizvestu viņu un pamestu kādā nomaļākā vietā, bet katrā ziņā ne tā, tieši uz sliedēm.

Izbraucis cauri pagasta centriņam, Harolds jau pa gabalu ievēroja ceļa malā burzmu. Nebija ilgi jāprāto, lai saprastu, ka tur notikusi avārija. Piebraucis tuvāk, viņš izslēdza tuvās gaismas un lēnītēm brauca garām notikuma vietai. Abpus ceļam pulcējās citi ziņkārīgie, izkāpuši no garāmbraucošām mašīnām, viņu vidū varēja atpazīt arī cilvēkus no tuvākajām mājām. Izskatījās, pēdējie te stāv jau ilgāku laiku.Pirmajā mirklī neko īpašu neredzēja. Spriežot pēc cilvēku daudzuma, te vajadzēja būt kādai lielceļa traģēdijas cienīgai ainavai, bet rīta dūmakā varēja redzēt tikai ceļa pretējā pusē augšpēdus gulošu un pamatīgi saņurcītu žigulīti, kurš acīmredzot bija braucis virzienā uz pagasta centru, slīdējis un metis neskaitāmus kūleņus, galu galā piezemējoties strupiem pauguriņiem izraibinātā zemienē. Nepilnus divus metrus tālāk balsnīja tuvāko māju koka sēta, aiz kuras nevaldāmā nosargāšanas kārē aizgūtnēm rēja vilku sugas suns. Harolds pabrauca garām un jau grasījās piedot gāzi, kad viņa skatienu piesaistīja avarējušais žigulītis. Aplam līdzīgs Bruņa brau​camajam. Harolds piebremzēja un nobrauca ceļa malā.

Kāds tuvāk stāvošais ziņkārīgais, pēc visa spriežot, vietējais iedzīvotājs, labprāt iesaistījās sarunā un pastāstīja, ka braucējs esot pagalam, jau ar ātrajiem aizvests, esot bijis kāds piedzēries un pārgalvīgs jaunietis. Droši vien piedzēries, jo šitā mesties var tikai bezgala pārgalvīgs braucējs, viņš piebilda, izteiksmīgi norādot sadauzītā braucamā virzienā. Ceļš taču esot taisns un līdzens. Neviens gan pašu kūleņošanu neesot redzējis, bet troksnis bijis baigākais. Vadītājs pa ceļam izsviests laukā, un autiņš beigās uzkritis viņam virsū. Drausmīgs troksnis, stāstītājs piebilda. Licies, tūlīt viss uzsprāgs gaisā. Bet nekā, raugi. Šķita, ka fakts par neuzsprāgšanu stāstītāju zināmā mērā apbēdinājis.

Harolds vēlreiz uzmeta aizdomīgu skatienu žigulīša vrakam, tad sēdās savā audī un brauca prom.

Piedzēries jauneklis. Jā, arī tā ļaudis dabū galu. Pat agrā jaunībā. Ko tad trako? Nu ko trako? Ja esi pillā un jābrauc, tad dari to divtik uzmanīgi!

Brunis teicās braukt mājās, un šis nu nav viņa ceļš. Nekādi nav. Un kur tad vēl viņa cienījamais stāžs, braucot iereibušam pie stūres! Viņš nekad nenesas tādos ātrumos, lai būtu šādi jākūleņo. Kas par muļķīgām iedomām! Bet jāpiezvana gan. Jāapjautājas par dūšiņu un jāatgādina, ka viss, ko vakar no rīta runājām manā virtuvē un pēc foksīša bērēm, paliek spēkā. Es visu atceros un visu, ko solīju, arī izpildīšu.

Un vispār mums vēlreiz, kārtīgi un absolūti skaidrā prātā, jāizrunājas.

Vēl bija agrs rīts, Harolds pieripināja braucamo pie savas mājas, kur valdīja negaidīts miers, klusums un tukšums. Ak, pareizi, ir taču brīvdienas rīts! Ar vieglu galvas mājienu pasveicinājis tikai pēc izskata pazīstamu kaimiņu, kurš veda pastaigā savu taksi, Harolds ar liftu uzbrauca līdz savam septītajam stāvam.

Ienākot dzīvoklī, likās, nokrīt kādas smagas bruņas un līdz ar to zūd arī pēdējie spēki. Prātā iešāvās kaut kur dzirdētā banālā dzīves atziņa - nekur nav tik labi kā savā gultiņā. Jā, ātrāk gulēt. Ja Emmas nav mājās, tad var gultā doties arī nenomazgājies, Harolds pavīpsnāja par savu izlaidību. Uz vēlāku laiku

atlika arī mājas sakopšanu, jo pēc Bruņa un Docenta uzturēšanās te valdīja juceklis. Vispirms gulēt, tad būs viss pārējais.

Viņš vēl nebija paspējis īsti palīst zem segas aizvien nesakoptajā gultā, kad iezvanījās telefons. Ai, kā negribējās celties un iet runāt, lai kas arī būtu zvanītājs! Tādā rīta agrumā. Pie velna, visus pie paša velna kunga! Bet tad ienāca prātā, ka varētu zvanīt Emma. Viņai jābūt mājās gan tikai svētdienas pievakarē, bet ar šiem tūristu autobusiem nekad skaidri nevar zināt. Ja nu viņa tagad stāv un drebinās kaut kur stacijas tuvumā, ja nu viņa jau ir zvanījusi neskaitāmas reizes naktī?

Taču zvanītājs bija dēls!

- Čau no Amsterdamas! - dēls sauca klausulē, lai gan dzirdamība bija teicama.

Haroldam vajadzēja īsu mirkli, lai pārslēgtos no savām batāli-jām un atcerētos, ka viņš ir arī tēvs.

- Tā, veco zēn, cik tad ir pulkstenis? - viņš puslīdz bargi vaicāja. -Ja nemaldos, tad tur, pie jums, ir vēl agrāks nekā te. Man šķiet, ka tu aizbrauci sportot, nevis baudīt Amsterdamas nakts dzīvi.

Dēls nesamulsa.

- Nē, mēs speciāli agri ceļamies, lai varētu paspēt vēl iebraukt Beļģijā. Treneris tā sarunāja. Tas esot tikai pāris stundu līkums. Līdz Briselei un atpakaļ. Atpakaļceļā vēl ir ieplānota arī Luksemburga.

- Ak tā, - Harolds novilka.

-Jā. Mači man būs tikai rītdien, - dēls piebilda.

- Nu jā, tad ir labi. Kā deguns? - Harolds vaicāja.

- Nekādas vainas. Ja lieki neatgādina, tad esmu par to jau aiz​mirsis.

- Sapratu, - Harolds pasmaidīja. - Kā vispār? Kā aizbraucāt?

- Ū! Baigi forši! - Dēla sajūsma bija neviltota. - Vienīgi uz lietuviešu robežas dabūjām panīkt, bet tad mūs kā bērnus palaida visiem garām, un galu galā pavadījām tur tikai četras stundas.

- Vienalga stulbi.

-Jā, bet mums pārāk garlaicīgi nebija. Es tikai tā arī nesapratu, kāpēc tās mašīnas aiztur. Visas citas robežas pārbraucām bez prob​lēmām.

Jā, sitos gājienus Harolds labi atcerējās. Nauda, visiem vajadzīga nauda. Kas neprotas dot, tam jāgaida, jāgaida, jāgaida. Jācer tikai, ka alkatīgie poļu policisti, kam, piemēram, Varšavas un citu lielāko pilsētu ielās, īpaši nakts stundās, šķiet, nebija cita uzdevuma kā apturēt itin visus braucējus, kam ir ārzemju numuri, un, vienkārši un nekaunīgi draudot ar tikai viņiem pašiem zināmiem Polijas likumiem, izspiest kaut vai pāris dolāru, pret bērnu delegāciju ir bijuši tikpat labvēlīgi. Bet ir jau nu arī labvēlība veselas četras stundas gaidīt, kamēr arī bērnu autobuss pratīsies iedot naudu, un, kad nu nedod, tad demonstrēt kaut ko attāli līdzīgu sirdsapziņai.

- Nu jā, jācer, ka atpakaļceļā būs vismaz tāpat. Badā neesi?

Nē, ko tu! - dēls aizvien skaļi sauca. - Zini, izskatās, ka es te esmu gandrīz vislabāk ekipētais tipiņš.

Pietiek pat, lai uzcienātu citus. Tos, kam nav tik rūpīgi vecāki.

Tas ir labi, - Harolds noņurdēja. Nevarēja saprast, vai tas bija jāuztver kā kompliments vai pusaudziska zobošanās.

Iestājās neliela pauze. Haroldam šķita, dēls grib vēl ko vaicāt, bet nevar saņemties.

Varbūt tomēr ir kādas problēmas? - Harolds viņu drošināja.

Nē, nē, viss kārtībā. Viss normāli... Es tikai gribēju apvaicāties par foksi...

Ak, redzi, kas par lietiņām! Hm...

-Jā... Nu nav vēl atradies. Vēl nav. Es gan arī īsti neesmu meklējis. Zini, sanāca visādi ārpuskārtas darbiņi, tāpēc nepaspēju. Tagad, lūk, celšos augšā un došos meklēt.

- Ā... - dēls it kā vīlies novilka, bet neko vairāk neteica. - Nu labi, es tad beigšu, lai naudiņa netērējas.

-Jā, paliec vesels un noskrien rītā tā labi dūšīgi!

Obligāti.

Vismaz pāris melnajiem ieliec, - Harolds iesmējās.

- Pacentīšos, - dēls teica. - Pats pēdējais jau nebūšu, to es zinu droši.

Kā tad tik droši zini?

Nu... mēs jau te daudzi braucam, un es labi zinu.

Nu labi, bet vienalga - neapkauno nāciju, saprati?

Sapratu, sapratu. Labi, čau!

- Čau! - Un Harolds arī nolika klausuli.

Miegs atkal bija uz kādu laiku aizbaidīts. Guļot uz muguras un ilgi veroties sev priekšā vienā punktā uz pretējās sienas, kur karājās kāda neizprotama satura grafika stikla ierāmējumā, kuru tur pielika Emma, aizbildinoties, tā, lūk, esot māksla, Harolds pēkšņi juta, ka tik pierastā un mistiskā ainava it kā atdzīvojas.

Kāda nezināma vieglprāša ar brīvu roku un zīmuli vai ogli radītās figūras, svītras un formas pēkšņi ieguva pavisam citus apveidus. Likās, vēl brīdis, un tas viss atdzīvosies un sāks darboties kā multiplikācijas filma. Saturs aizvien nebija saprotams, taču kaut kāda jēga tur jautās. Pašā dziļumā kāda figūra, kas līdz šim Haroldam vienmēr bija asociējusies ar lielu un bezveidīgu atkritumu konteineru, pēkšņi pārvērtās un ieguva apokaliptiska galvaskausa apveidus. No tumšajiem acu dobumiem spraucās astrāla gaisma un meta savdabīgu ēnu uz visu pārējo grafiskajā attēlā redzamo. Un tas viss arī mainījās. Harolds intuitīvi nojauta, ka pie tā daļēji vainojams arī īpatnējais rīta apgaismojums, taču saprata, ka tikai daļēji. Ir kas cits, kas liek šīm bildēm uzvesties gluži kā dzīvām, - neapšaubāmi tas ir viņš pats. Harolds pats ar zemapziņas domu spēku ir licis tam visam kustēties un mainīties, un par kaut ko atgādināt. Ak, žēliņ, atkal galvaskausi! Kaulainā vecene, kas no saviem tukšajiem acu dobumiem glūn tieši virsū cauri melnās kapuces malai. Vai patiešām tagad visu mūžu gan miegā, gan skaidrā prātā rādīsies šie slepkavnieciskie murgi?

Nogurums. Tas ir tikai un vienīgi nogurums, kas izraisījis šīs daudzdimensionālās parādības. Taču Harolds nespēja atraut savu skatienu un juta, ka dzīvā aina aizvien turpinās, mainās un visu laiku draud attīstīt kādu sakarīgu sižetu, taču kaut kas to neatļauj. Kaut kur pietrūkst vai nu drosmes, vai kārtības izjūtas, varbūt pat nepieciešamības. Tā vien liekas, kāds grib sūtīt slepenas, šifrētas zīmes. Un vienubrīd galvaskauss sāka pulsēt un mainīt savu veidolu. No pierasta, absolūti bezpersoniska veidojuma tas reizēm pārtapa par grūti atpazīstamu, bet vienlaikus arī bieži redzētu. Vienubrīd jau likās, ka Harolds vienu no versijām ir atpazinis, bet tad tā atkal izmainījās, un viņš nepaspēja to fiksēt. Taču bija viens veidojums, kurš visu laiku gribēja atkārtoties. Jā, it kā gribēja, bet nevarēja. Kāds sūta zīmes, un savukārt cits to aizgūtnēm traucē darīt.

Un tad Harolds juta saltas tirpas. No grafikas dzīlēm ar pavisam savādu un nedabisku skatienu uz viņu raudzījās Brunis. Bezgala nepierasts un atsvešināts skatiens, bet tas nepārprotami ir viņš. Pulsējošais galvaskauss mainījās, bet visu laiku it kā ar vienu nolūku, proti, pieņemt aizvien skaidrāku Bruņa sejas atveidu.

Harolds aizvēra acis un ieklausījās sirdspukstos. Sirds dauzījās uz nebēdu. Paldies dieviņam, sāpes galvā bija rimušās un koncentrējušās vienā punktā pakauša lejasdaļā. Bet asinis atkal mutuļoja un draudēja šo punktu iekustināt atkārtotam mežonīgu sāpju skrē​jienam.

Harolds centās elpot dziļi, lēnām un mierīgi. Viņš apzināti ilgi gulēja aizvērtām acīm. Varbūt - lai izdotos iemigt, bet varbūt arī tāpēc, lai nebūtu jāskatās uz aizdomīgo grafiku. Bruņa tēls no apziņas neizzuda.

Pēc brītiņa, it kā gribēdams pārliecināties, vai jau guļ un sapņo vai aizvien vēl ir nomodā, Harolds tomēr atvēra acis un strauji uzmeta skatienu pretējai sienai. Atkal tā pati vecā, nesaprotamā bilde.

Nekādas kustības, nekādas multiplikācijas. Istabā kļuvis krietni gaišāks. Apgaismojums mainījies, asinis nomierinājušās, un savādās vīzijas izgaisušas. Zem segas ir silti. Pulkstenis pusdesmit no rīta. Vai tomēr biju iesnaudies, ja tik liels laika sprīdis pagājis?

Bet Bruņa tēls nekur nav pazudis.

Harolds izkāpa no gultas un pacēla telefona klausuli. Uzgriezis Bruņa numuru, viņš ilgi un pacietīgi gaidīja. Pēc pirmajiem divdesmit signāliem neviens neatbildēja. Viņš atkārtoja zvanu vēl vienu reizi un atkal nogaidīja divdesmit signālus. Neceļ. Nu... Nu labi, lai jau guļ, Harolds nodomāja un atkal līda zem segas. Istaba nebija nemaz tik silta, kā varētu likties. Vai varbūt patiešām tā tikai likās...

Vēlreiz aizvēris acis un atsācis ritmiskos elpošanas vingrinājumus, Harolds juta, ka ne tikai ir atkal nomierinājis sāpju murskuli, bet ari piesaucis ilgi kāroto miegu. Tas nāca ar saldu joni, solot aizraut līdzi veldzējošā atpūtā. Nekā labāka uz pasaules nemaz nevar būt. Likās, visapkārt nosmaržo pēc jāņuzālēm, burvīgi neatkārtojamās ezermalas ūdens smaržas karstas vasaras dienas vēlā vakarā un tikko svaigi tīrītām zivīm. Mēs ar Brūni sēžam ezermalā pie ugunskura...

Nākamais bija truls un mokošs telefona zvans, kura troksnis pamazām grauzās apziņā, līdz Harolds saprata, ka viņš vairāk neguļ un nesapņo, bet ir atgriezies realitātē. Kāds grib ar viņu runāties pa telefonu.

Lai iet ellē! Taču pēc īsa mirkļa zvans atkārtojās un atkal tirkšķēja no vietas teju vai pusstundu. Harolds pagriezās uz muguras un lēnām atvēra acis. Tomēr esmu pamanījies iemigt. Pulkstenis pusseptiņi vakarā.

Aiz loga atkal briest krēsla. Tas viņu sapurināja, un pēkšņi, it kā sakaunējies no kādiem slepeniem novērotājiem, viņš izlēca no gultas un piesteidzās pie telefona.

- Haronkul? - klausulē atskanēja zēniska balss ārkārtīgi atpazīs​tamā intonācijā.

-Jā, - Harolds miegaini atbildēja, pats sabijies par savu briesmīgo aizsmakumu. Lai gan nebija un nevarēja būt pārāk daudz bērnu, kuri uzrunātu viņu par onkuli, bet viņš aizvien nespēja at​pazīt runātāju.

- Te Bruno dēls zvana.

- Ā, sveiks! Pirmajā mirklī nudien nepazinu. Laikam nemaz tik bieži neesam pļāpājuši pa telefonu, Harolds atplauka un nokremšļojās, lai padarītu cilvēciskāku savu pēdējās dienās maksimāli nosmēķēto balsi. Bērns? Kāds tur bērns? Brunis pats teica, ka jau augst​skolā mācoties.

-Jā, Haronkul... Man tev jāpaziņo bēdu vēsts.

- Nu, nu? Kas tad nu? - Harolds gribēja būt jautrāks, sak, nolaisties līdz izpratnei par pusaudžu bēdām.

- Man jātaisa bēres.

Harolds klusēja. Visas, pašas ļaunākās aizdomas spraucās viņā iekšā pa visām vīlītēm un sāka žņaugt pakrūtē.

- Un... Kas tad?... - Harolds izmocīja.

- Tēvs, jā, tēvs.

Harolds saknieba lūpas un juta, ka pašam negribot ir licis domām auļot tādā ātrumā, ka bija jūtams tās bremzē sarežģīto smadzeņu labirintu pagriezienos un tad atkal, ar spalgu kaukoņu spolējot, uzsāk savu nevaldāmo skrējienu.

- Vakar naktī, - Bruņa dēls turpināja nu jau labi sadzirdamā sērīgā pieskaņā. Likās, viņš ir uz raudāšanas robežas vai arī nesen tikai norimis un vēl nav lāgā atelsies. - Braucot ar mašīnu. Avārija.

Nelabās nojautas ieguva skaidrākus apveidus.

- Kurā vietā? - Harolds jautāja.

Kaut kur pa ceļam uz tavu vasarnīcu. Man tā liekas. - Bruņa dēls aprakstīja vietu, un Harolds saprata, ka šorīt no rīta tā sadauzītā mašīna, kas it kā izskatījās pēc Bruņa žigulīša, patiešām arī bija viņa mašīna. Četri kūleņi, tā vismaz policija saskaitījusi, viņš ir izmests pa logu, un mašīna uzkritusi virsū. Uz vietas...

Harolds klausījās, un atmiņā uzplauka viss agrajā rīta stundā redzētais. Mašīna saņurcīta, ar riteņiem uz augšu. Vietējais ziņkārī​gais bija teicis - kāds apdzēries jaunietis, kurš nesies baigākajā ātrumā.

Un kā... Un kā tas ir noticis? Kas par lietu? Saskrējies ar kādu? Kāds dzīvnieks izskrējis? - Harolds pēkšņi metās iztaujāt.

Nē, viens pats. Policisti teica, neesot pat nekādu bremzēšanas pēdu. Kā ņēmis, tā pa taisno grāvī iekšā. Četri kūleņi. Pats apakšā.

- Nav piesprādzējies, - Harolds skaļi secināja.

- Laikam. Savādāk jau neizmestu pa logu. Uzkritusi virsū... -Jā...

Bruno dēla balsī bija jūtamas patiesas sāpes, taču varēja saklausīt arī to, ka viņš visu neizbēgamo ir aptvēris, samierinājies un tagad saprot, ka viņam ir jārīkojas. Viņš pašā sākumā bija teicis -man jārīko bēres. Un tagad viņš gribēja beigt savu misiju, jo laikam jāapzvana arī citi ļaudis.

- Kad būs bēres? - Harolds jautāja un sajuta, cik tas nežēlīgi stulbi izklausās. Kāpēc? Nesaprata.

- Trešdien vai ceturtdien. Es vēl pārzvanīšu, kad būs pavisam precīzi zināms.

- Kurā virzienā prātojat - dzīvesvietā vai uz Latgali?

- Vēl nav skaidrības. Droši vien kaut kur tepat. -Ja tev vajag kādu palīdzību... Varbūt naudu...

- Nē, nē, paldies, - Bruno dēls pārtrauca Haroldu. - Mammas brālis un mēs paši visu nokārtosim. Tu tikai varbūt apziņo vēl kādus no paziņām. Nu no tiem, kas jūs tur studenti savulaik bijāt. Labi?

Protams. Kāda var būt runa?

Labi, tad... Tā nu ir sanācis.

- Turies, - Harolds neattapa neko citu pateikt, lai gan labi apzinājās, ka vēl tukšāku frāzi laikam grūti izdomāt.

-Jā, paldies. Uz redzīti.

Harolds pārspīlēti uzmanīgi nolika klausuli un saguma pāri galdiņam, uz kura stāvēja telefona aparāts, un atkal iegrima ilglaicīgā transā. Bija noticis kas tāds, kam neiespējami noticēt. Vai es aizvien vēl neguļu? Vai tās nav nolādētās grafikas bildītes, kas mani miegā turpina tiranizēt?

Nē, esmu nomodā. Un Bruņa vairs nav.

28. nodaļa Pēc kāda mirkļa Harolds atguvās. Kaut kas ir jādara. Bet ko gan vairāk var darīt?

Viņu pārņēma stings fizisks un garīgs vājums. Sajūta, ka ne vien negrib, bet arī nespēj neko darīt. Var vienīgi sēdēt pie mazā galdiņa un gremdēties atmiņās, izspriest dažādus variantus no sērijas «kā būtu, ja būtu», mētāties starp neticību notikušajam, alkām pēc pārpratuma noskaidrošanās un patiesības skaudruma, klusiņām dievoties un žēloties. Iet vannā? Kaut ko apēst? Kārtot māju? Gatavoties baseina apmeklējumam? Pilnīgas muļķības. Nekādas jēgas.

Kaut kur pa ceļam uz manu vasarnīcu. Pēc tam kad Laris viņu aizveda līdz manai mājai un atstāja pie žigulīša, Brunis ir nolēmis pildīt savu solījumu un braucis šo neizdevīgo līkumu, lai tomēr atvadītos no manis. Viņš negribēja būt gļēvulis, kurš klusiņām noti-nas un pazūd. Viņš brauca pie manis. Un viņam jau arī nebija no kā aiztīties, viņš visu dienu, jau kopš paša agra rīta, grasījās doties mājās, tikai es visu laiku kā ķircinādamies...

Nē, kaut kas tomēr ir jādara. Harolds atcerējās, ka rīta agrumā mašīnu atstājis turpat lejā pie mājas.

Vēl ir gana gaišs. Vismaz jāaizbrauc līdz tai vietai, jāapskatās rūpīgāk, jāmēģina kaut ko saprast. Ko īsti tu vēlies saprast? Vienalga - jāredz, un viss. Nevar taču būt tā, ka viņš vienkārši iebraucis grāvī, un viss.

Ne no šā, ne no tā. Nevar, nevar tā būt!

Vēl aizvien ne mazgājies, ne ēdis, tikai ieskrējis veikalā nopirkt jaunu cigarešu paciņu, Harolds iesēdās mašīnā un atkal brauca tik ļoti pazīstamo maršrutu. Jau braucot viņš atskārta, ka nelaimes vieta nav nemaz tik nevainīga, nav nemaz tik taisna un līdzena, kā bija izteicies runātīgais vietējais iedzīvotājs.

Viņš varbūt ir pieradis un viņam tikai liekas, ka te viss ir taisns un gluds. Varbūt tā ir parastā ārpilsētas iedzīvotāju loģika, sak, tas jau nav tālu, tepat, raugi, aiz tā kalniņa, tad līdz kokam, un nebūs vairāk par kilometru, kaut gan beigu beigās sanāk visi pieci, ja ne pat vairāk kilometru.

Ceļš it kā ir taisns un gana plats, taču vietumis tas met savādas cilpas un veido lēzenas ieplakas - tā,

ka tu brauc un it kā visu laiku visu labi redzi, bet tad sākas ieplaka un vairāk neredzi ceļu pilnībā, bet tikai tuvākā paugura virsotni. Tāpēc nekad nevar zināt, kas pēkšņi no tās iznirs. Pašam ir vairākas reizes gadījies satrūkties, kad pēkšņi un negaidīti kāds brauc pretim, arī tikpat strauji satrūcies, ieraugot tevi.

Abiem prātā viena doma - velis ar ārā, neviena taču it kā nebija! Naktī, tumsā, miglā, pretimbraucēja vēl savlaicīgi neizslēgto tālo gaismu iespaidā tieši tur, šo mānīgo lielceļa pauguru un ieplacinu rajonā, var visādi gadīties.

Nu nebūs taču viņš aizmidzis pie stūres! Nekādā gadījumā.

Piebraucot notikuma vietai, Harolds vispirms sajuta dīvainu satraukumu, bet tad jau kaut ko līdzīgu svētam sašutumam. Sadauzītais Bruņa auto aizvien vēl stāvēja turpat, tikai kādas nezināmas rokas bija to apvēlušas atpakaļ uz riteņiem. Mūsdienu marodieri?

Ziņkārīgo pētītāju vairāk nebija, un mašīnas vraks izskatījās pēc lūžņa, kurš te guļ jau ilgus gadus.

Harolds nogāja it kā nelielo gabaliņu līdz vrakam un, ik pa brīdim domīgi atskatīdamies, kaut ko rēķināja.

Jā, gabaliņš tā nekas! Savi piecdesmit metri sanāk. Tad nu gan tomēr jābūt ātrumam, lai tik tālu aizlidotu.

Piemidzis, nobraucis no ceļa, pēdējā brīdī attapies un satraukumā nospiedis nevis bremzes, bet gāzes padeves pedāli? Taču Harolds atcerējās kaut kur dzirdētu faktu, proti, ātrums ir tik mānīga lieta, ka to tā pa īstam pat nav iespējams novērtēt. Piemēram, braucot tikai ar ātrumu četrdesmit kilometri stundā, vislabākajos laika apstākļos - saule spīd, un viss ir sauss - bremzēšanas ceļš līdz pilnīgai kustības pārtraukšanai, raugi, ir septiņpadsmit metri. Veseli septiņpadsmit! Nevis kādi trīs, četri vai pieci, kā varētu likties. Tātad, lai nokļūtu šādā nelaimē, itin nemaz nav jānesas kā aptrakušam.

Mašīnai bija pamatīgi iedauzīts jumts, tā bija saplacināta no abiem sāniem un visi stikli izbiruši.

Vadītāja pusē logs nebija izbiris pavisam un stikls karājās kā piegānīta trauklupata. Harolds ieskatījās salonā un uzreiz ieraudzīja magnetofona kaseti, kas vēl turējās aparātā. To viņš ļoti labi pazina. Pirms nepilna pusgada Harolds ierakstīja vairākas kasetes pēc Bruņa lūguma un uzdāvināja, jo tikai pavisam nesen draugs nopirka labu importa mašīnas magnetofonu. Harolds ierakstīja kārtīgu izlasi no hārdroka klasiķu repertuāra. Brunim tā patika.

Un to viņš ir klausījies, arī tagad braucot.

Tas varētu nozīmēt, ka nekādi marodieri te nav darbojušies.

Pa kuru logu tad viņš ir izmests laukā, ja viņa pusē stikls vēl gandrīz vai turas kopā? Harolds vairākkārt apgāja apkārt sadauzītajam žigulim, bet neko saprast nevarēja. Viņš vairījās pētīt sīkāk, jo zināja, ka mašīna kūleņojot uzkritusi Brunim virsū, un negribēja uzdurties asiņu pēdām.

Viņš vēlreiz nogāja ceļu atpakaļ līdz šosejai, it kā mērīdams un salīdzinādams attālumus. Ne mazākā bremzēšanas ceļa, tiešām. Un nekādas īpašas kūleņu pēdas arī saskatīt nevarēja. Kā tie policisti saskaitījuši četrus?

Un kāpēc tā mašīna aizvien vēl stāv te un nekur nav aizvesta?

Harolds apsēdās uz viena no nelīdzenās zemes kukuržņiem un kā sastindzis noraudzījās sadauzītajā Bruņa mašīnā. Pavisam netālu no vasarnīcas, daži kilometri. Ja tas ir bijis tāds varens būkšķis, kā to stāstīja runīgais vietējais iedzīvotājs, tad patiesībā Haroldam savā zemesgabalā, kvernot pie ugunskura nakts klusumā, to pat vaja​dzēja dzirdēt. Tas patiešām ir gaužām tuvu.

Tas bija vienīgais, par ko Harolds spēja domāt. Visa būtība spieda uz to, ka tagad vajadzētu gremdēties dziļās atmiņās, atcerēties jautros un skumīgos, un visus citus kopīgi pavadītos brīžus, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Valdīja tikai viena vienīga doma - viņš brauca pie manis, un tas ir noticis pavisam, pavisam netālu. Es tur​pat vien biju. Un neko nevarēju izdarīt. Arī tagad neko nevaru darīt.

Un kā gan Harolds jutīsies, katru reizi braucot garām šai vietai? Tas taču pēc kāda laika būs viņa ikdienas ceļš. Katru dienu...

Drīz jau bija satumsis tiktāl, ka apkārt neko lāgā nevarēja saskatīt. Pa šoseju garām drāzās mašīnas, ik pa reizei spocīgi izgaismojot lēzeni viļņaino reljefu. Harolds attapās, ka paralēli tomēr viņu nodarbina

kāda bezgala sīkmanīga doma. Viņam šķita, ka Brunis vēl nav lāgā apglabāts, bet kaut kādā veidā jau tiek apgānīta viņa piemiņa. Kāpēc tā mašīna te vēl aizvien atrodas? Vai tiešām tādās reizēs nav neviena, kas parūpētos par tās aizvešanu? Bruņa dēlam noteikti rūpju pilnas rokas ar bēru organizēšanu, bet kādam taču par to ir jādomā. Vai policijas pienākumos tas neietilpst?Harolds iesēdās mašīnā, pārvarēja vēlmi aizbraukt līdz savam zemesgabalam, lai par kaut ko pārliecinātos, un kaitinoši lēnā tempā brauca atpakaļ.

Par ko gan lai tur tagad pārliecinās? Sajūta tik šķebinoša, ka vairāk nekam nav nekādas jēgas. Brunis ievēroja mašīnas apzadzējus, palīdzēja notvert - un še tev.

No rīta, kad Harolds te brauca garām, tad Brunis jau bija beigts. Harolds vēl viņam zvanīja un domāja, ka viņš rātni guļ. Gulēja jau arī...

Tas ir noticis pavisam netālu no Harolda. Ko viņš tai mirklī darīja? Cikos tas ir bijis?

Pārbraucis mājās, viņš tomēr saņēmās un iegāja vannā. Pamatīgi izkarsējies, atjaunojot karsto ūdeni neskaitāmas reizes, Harolds nostājās spoguļa priekšā un sāka slaucīties. Uz vannasistabas plauktiņa, tieši blakus visiem šampūnu, losjonu un dezodorantu trauciņiem viņš ieraudzīja brūnganu kabatas formāta piezīmju grāmatiņu. Viņš atcerējās, ka tādu vairākas reizes redzējis Bruņa rokās. Kā tad, viņš taču vakar no rīta arī te peldinājās. Aizmirsis.

Harolds paņēma to rokās un sāka izklaidīgi šķirstīt. Viss, kā pienākas, - adreses, telefoni, vārdi, darāmo un izdarīto darbiņu saraksts. Harolds uzšķīra nākamās nedēļas lapiņu un izlasīja dažus ierakstus.

Tā liga ar depresēto iedzeršanu kopā ar Docentu vai vienalga ko... Brunis patiešām ir plānojis daudz padarīt. Raugi, pirmdien ierakstīts - piezvanīt Katrīnai, noteikti! Otrdien paredzēts apmeklēt rajona zvērināto mērnieku semināru. Ceturtdien savukārt paredzēts sazvanīt Haroldu. Acīmredzot viņš domājis, ka tad būs skaidrība ar tām drenāžas trubām. Sestdien ierakstīts - jakte...

Harolds nepaspēja attapties, kā sajuta, kaut kas nav kārtībā ar acīm. Pavēries spogulī, viņš izbijās pats no sevis. Kails, norasojis, slapjiem matiem un sarkanām, asaru pienestām acīm. Viņš novērsās. Velns parāvis, esmu jau no daža laba tuva cilvēka šai dzīvē atvadījies uz visiem laikiem, bet šis gadījums kaut kā īpaši kož kaulā. Bezgala personiski es to visu uztveru.

Harolds valdījās, valdījās, līdz atmeta visam ar roku. Viņš atsēdās uz vannas malas un ļāva lielām un karstām asarām klusiņām ritēt pār vaigiem. Galu galā es te esmu viens pats un neviens mani neredz, viņš sevi mierināja. Labāk lai tas notiek tagad nekā kaut kad vēlāk. Sirdī iegūla savāds smagnējs miers.

Tas nebija ilgi. Beidzot radās pat atvieglojuma sajūta.

Iznācis no vannasistabas, viņš jutās labāk. Dvēseles stāvoklis bija stabilizējies, un pirmo reizi šai dienā par sevi atgādināja tukšais vēders. Izgāzis uz pannas konservētu pupiņu bundžiņu, Harolds aizdedzināja gāzes plīts degli, ieslēdza radioaparātu, kur diktors pieteica jaunākās ziņas, un apsēdās pie virtuves galda. Acīs dūrās pie sienas noliktā, aizvien neiznestā suņa ēdienu bļodiņa. Asins-desas gabaliņi bija sačokurojušies un sameklējuši. Blakus bļodiņā ūdenim pārvilkusies pelēcīga putekļu plēve. Foksim dzīvam esot, šitāda manta tur varētu mēnešiem stāvēt, viņš nomirtu badā, bet pat nedomātu tai ķerties klāt.

Apkārt lidinājās sīciņu knišļu bariņš.

Viens, divi, trīs - Harolds drūmi skaitīja. Trīs ir pagalam noteikti. Un teorētiski vēl diviem var iziet plāni. Par Skolotāju sauktajam jau noteikti. Kopsummā tas viss velk uz pieciem līķiem. Un vēl dēlam sabojāta fizionomija. Un vēl gribēju to vienu norakt zem savas garāžas betona grīdas, lai visu mūžu staigātu pāri un brīnītos, kāpēc man te allaž tik slikta dūša. Par to, ka apzaga un gribēja aizdzīt manu mašīnu. Par to, ka es to ļoti ņēmu pie sirds. Par to, ka nelikos mierā, kamēr savu nedabūju. Dabūju. Te nu tas ir. Brunim bēres trešdien vai ceturtdien. Vai to es gribēju?

Karstais pupiņu virums iegūla Harolda vēderā, bet neradīja īsta sāta sajūtu. Viņš piegāja pie ledusskapja un nogrieza palielu gabalu siera un sāka to lēnītēm košļāt. Diktors radio bija nolasījis ziņas, un Harolds instinktīvi ar vienu ausi klausījās, vai nebūs kāds policijas paziņojums. Kāds pavisam konkrēts paziņojums. Par to, ka tiek meklēti pazuduši bērni. Bērni taču, vai ne? Bet nekā tāda nebija. Viss kā parasti - galvenokārt kādi politiski skandāliņi un citas savstarpējo rēķinu kārtošanas atskaņas, bet tās

lielās negācijas kaut kur citur pasaulē - kā parasti: Āfrikā, Latīņamerikā, Krievijā. Viņš atkal piegāja pie ledusskapja un tagad jau paņēma visu siera gabalu rokā.

Harolds vēl uzvārīja tēju, ilgi un pamatīgi dzēra, mēģinādams iedabūt iekšā pēc iespējas karstāku.

Bija tāda sajūta, ka tagad sevi īpaši jāpamoka. Domas to jau darīja, bet gribējās arī kaut ko fizisku. Neko labāku nespēdams izdomāt, Harolds ķērās pie mājas sakopšanas. Vispirms tika virtuvei, sākot ar suņu bļodām un beidzot ar izlietni. Un atkal Brunis - kā viņš te, nabags, mocījās ar to pirmo glāzīti! Bet tagad tās bija rāmas un apcerīgas domas. Atmiņas par Bruņa raudāšanu nezin kāpēc izsauca pat vieglu un līdzjūtīgu smīnu. Nenovēršamais ir noticis, un gluži objektīvi nekas cits neatliek kā gremdēties tikai un vienīgi atmiņas. Te nu ir tas gadījums, kad galīgi neko vairāk nevar darīt. Pilnīgi un galīgi neko.

Pēc tam sekoja koridors, halle, dēla istaba - tas vispār bija viens vanckaru midzenis un ne jau tikai tāpēc, ka tur bija gulējuši Docents ar Brūni, kopš dēla aizbraukšanas Harolds tajā nebija pat lāgā ieska​tījies, beigās arī lielā guļamistaba. Viss spīdēja un laistījās, Harolds sev skaļi teica: - Tā, tagad arī Emma var braukt mājās.

Kad viņš bija beidzis kārtoties, jau bija pavisam vēls. Pēc ilgās gulēšanas dienā miegs tagad nenāca.

Harolds nolēma piezvanīt Bruņa dēlam. Iespējams, viņš kautrējas tik vēlu zvanīt, domādams, ka Harolds guļ.

- Gluži skaidrs viss vēl nav, - Bruņa dēls atbildēja uz Harolda jautājumu. - Sestdienas vakarā tik viegli neiet. Droši vien rīt ap pus​dienas laiku būs lielāka skaidrība. Izskatās, ka ceturtdien.

Kur viņš tagad ir? - Harolds jautāja.

Morgā, - Bruņa dēls samulsa.

Es to saprotu, jā, bet kurā vietā tieši?

- Pie mums. -Jau pārvedāt?

-Jā. Tiklīdz iztaisīja ekspertīzi, tā atvedām. Kopā ar mammas brāli. Saģērbām...

Un ko rāda ekspertīze? - Harolds vaicāja, labi apzinādamies, ka neko labu tā parādīt nevarētu.

Nosists. Galvaskausa trauma. Kakla skriemeļi sadragāti. Kad tā mašīna uzkrita virsū. Citādi pat nav nekādu lūzumu.

- Nu tizlums kaut kāds...

-Jā, - Bruņa dēls piekrita. Acīmredzot šī tēma radinieku pulkā apmuļļāta neskaitāmas reizes.

Piesprādzējies jau nebija? - Harolds pārjautāja.

Nē.

- Nu jā... Ja būtu, tad, iespējams, nekas tāds nenotiktu. -Jā.

- Nu kā tad - ja būtu piesprādzējies, tad izturētu visus tos kūleņus un sliktākajā gadījumā dabūtu kādu smadzeņu trīci, neko vai​rāk.

-Jā, - Bruņa dēls aizvien skumīgi piekrita.

Nu un ko vēl tā ekspertīze rādīja? - Harolds mainīja sarunas tematu.

Vairāk neko. Pareizāk sakot - teica, ka paziņos vēlāk. Par alko​holu un tamlīdzīgi.

Harolds pēkšņi atskārta, ka viņam neviens neko nejautā un pat nepārmet. Tikai sausa fakta konstatācija: pa ceļam uz tavu vasarnīcu. Un nekas vairāk. Vai jūs bijāt kopā, vai tu kaut ko nezini smalkāk un tamlīdzīgi? Nekā no tā. Varbūt man pašam kaut kas jāsaka? Bet pēkšņi Harolds sāka runāt par kaut ko citu.

Paklau, - viņš steidzīgi teica. - Es biju aizbraucis līdz turienei. -Bruņa dēls neko neteica, tikai uzmanīgi klausījās. Fonā bija dzirdama maza bērna vāvuļošana. Harolds tikai tagad saprata, ka piezvanījis uz Bruņa bijušās sievas mājām. Viņa dēls taču pastāvīgi dzīvo pie viņas. - Nu jā... Redzi, tā mašīna vēl aizvien tur stāv. Vai tad nevedīsi prom? Ka zagļi neizvazā.

Vēl stāv?

Kā tad! Pirms dažām stundām vēl bija.

Mēs gan samaksājām, - Bruņa dēls aizdomīgi novilka. Likās, ka viņš to saka tā, lai vēl kāds to

dzirdētu.

Kam? Kam jūs samaksājāt?

Policistiem.

Un viņi apsolījās aizvest?

Ne jau uz mājām, bet uz kaut kādu tur stāvlaukumu.

- Viņi prasīja par to naudu? - Harolds juta, ka viņu atkal pār​māc sašutuma vilnis.

It kā jau oficiāli viņiem tas nav jādara.

Bet kam tad, johaidī!

Es nezinu... Bet paši piedāvājās.

Paši?!

Harolds ievilka elpu un centās nomierināties.

- Ar viņiem jau vispār neko nevar zināt, - Bruņa dēls klusiņām teica. - Tēvu arī... atdeva aptīrījuši.

Tikai pliks kabatas portfelis. Pat tramvaja biļetes nebija iekšā. Teica, ka tāds esot bijis viņam kabatā. Bet es tam neticu. Es pazīstu tēvu - ja arī viņš teica, ka naudas nav, tad patiesībā viņam vienmēr bija tāda kā zelta rezervīte sānu kabatiņā. Viņš nekad nenolaidās tā, lai nebūtu palicis kāds piecdesmitnieks. Un tas viņam vienmēr bija līdzi.

Harolds vilka elpu vēl dziļāk.

- Tā ka es nebrīnīšos, ja viņi to mašīnu arī nekur neaizvedīs. Nekādas kvītis jau neizsniedza, tikai paņēma naudu. Kaut gan ap​solījās jau nu svēti.

-Jā... - Harolds vēl aizvien cīnījās pēc elpas, vienlaicīgi cenšoties sevi nomierināt. Nemēģini tagad visu vainu vai niknumu novelt uz policistiem. Nemēģini. Lai kādi arī viņi būtu! - Klausies, varbūt es te varu palīdzēt? Es sarunāšu ar vīriem...

Nē, nē, paldies. Es pats visu noskaidrošu. Mammas brālis no​skaidros.

Nu labi... Bet es patiešām, pavisam nopietni - man nemaz nebūs grūti.

Nē, nē, būs jau labi, - Bruņa dēls pārliecinoši teica. Kā viņš tagad patiesībā jūtas? Vai nav tā, ka viņš mēģina uzkraut sev plecos pēc iespējas vairāk pienākumu, lai nebūtu laika ļauties sāpīgām domām?

Ja tā, tad es nedrīkstu viņam to liegt. Ā, Haronkul! - Bruņa dēls pēkšņi teica. - Man te mammas brālis saka priekšā - vai tu nevarētu ievietot avīzē sludinājumu? Tev tur Rīgā būs vieglāk.

- Bez šaubām! Tikai man vajag zināt precīzu tekstu.

- Es vēl pārzvanīšu un pateikšu. Tiklīdz uzzināšu, tā zvanīšu. Neko. Itin neko es vairāk nevaru darīt.

Nevarēju un nevaru.

Harolds nolika klausuli un atkal ieslīga pārdomās. Viltīgā grafika pie pretējās sienas stāvēja, kā stāvējusi, un neizrādīja ne mazāko vēlmi mainīties un ķēmoties. Ko tai vajadzēja pateikt, pateica jau no rīta.

Harolds sajuta nepārvaramu vēlmi ar kādu parunāties. Miegs nenāk un ilgi nenāks. Jo vēlāks kļūs, jo grūtāk būs kādu sazvanīt.

Gluži vai ar sportiski azartisku skubu Harolds metās pie telefona un sāka zvanīt. Vispirms nezin kāpēc Zigmundam. Viņš neatbild. Kam vēl? Ahā, varētu pamēģināt Voldemāru, tam jau vienmēr patīk pamuldēt. Arī viņš neceļ klausuli. Harolds grieza trīs reizes pēc kārtas un uzmācīgi lika zvanam skanēt, taču neviens neatsaucās. Izmēģināja vēlreiz piezvanīt Zigmundam, bet tur aizvien tas pats klusums. Kam vēl?

Kam vēl? Ā, derētu piezvanīt Docentam. Kā, nezin, šim klājas? Bet nav numura. Pagaid, vai tad nebija Docenta numura? Jāpiezvana Brunim, lai pasaka. Kā tad!... Jā. īsi pirms pusnakts piezvanīja Regālijs. Harolds bija ne tikai izbrīnījies, bet arī nedaudz satrūcies.

Saruna bija īsa un no Harolda puses pat varbūt nekorekta. Viņam likās, ka Regālijs kaut ko nelabu nojauš. Savādāk taču nebūtu zvanījis. Un viņš ir gana vērā ņemams sava darba profesionālis. Bet saruna nesanāca, lai gan Regālijs acīm redzami labu vien bija gribējis. Harolds bija strups savās atbildēs un

runāja negribīgi. Sazin velns, kāda muša man iekodusi? Regālijs laipni atvadījās un kārtējo reizi aicināja nekavējoties paziņot, ja gadās kādas nepatikšanas. Labi, labi - Harolds, burtiski, nometa klausuli. Un viņš atkal bija neapmierināts ar sevi. Ko tad Regālijs sliktu nodarījis? Pats viņu meklēji, lūdzies pēc palīdzības - un tagad ko? Stulbi.

Desmit minūtes pirms vieniem piezvanīja Bruņa māsa.

- Es jau zināju, ka arī tu negulēsi, - viņa iesāka. Viņa lieliski zināja par Harolda un Bruņa attiecībām un par pasākumiem, kādos abi mēdz iekulties, kad satiekas. Kopš zināma laika, kad nācās vilties savu bērnu tēvā, viņa bija kļuvusi par ticīgu cilvēku, un Harolds dažādos saviesīgos pasākumos pie Bruņa ne reizi vien bija ieslīdzis ar viņa māsu garās pārrunās. Vairāk gan it kā labdabīgi ķecerīgi oponējot, bet patiesībā itin tīkami pavadot laiku.

Ar Bruņa māsu jau bija garāka un smagāka saruna un varbūt tieši tas, ko viņam tik ļoti vajadzēja.

Beigu beigās Harolds tomēr jutās izrunājies, lai gan nepanesamā vainas apziņa viņu nepameta. Viņam tā arī netapa skaidrs, kam šai situācijā vairāk bija vajadzīgs mierinājums - pašam vai Bruņa māsai - un kurš to vairāk guva.

29. nodaļa Emma piezvanīja samērā agri no rīta. Svētdiena. Harolds nejutās labi izgulējies, jo gandrīz visu iepriekšējo nakti kārtējo reizi bija pavadījis nogurdinošās bezmiega pārdomās un veltīgos centienos atkal atdzīvināt dīvaino grafiku pie sienas, cerībā vēlreiz izsaukt tās mutuļošanu un varbūt saskatīt tajā ko vairāk par mistisko galvaskausu. Varbūt kaut kas dos skaidrojumu par nejēdzīgo Bruņa nāvi? Varbūt pateiks - kāpēc? Reiz brīdināja, ka kas ļauns ir noticis, tad varbūt dos arī kādu izskaidrojumu? Bet nekā.

Rīta pusē viņš bija ieslīdzis smagā bezsapņu un bezatmiņas miegā.

Viņš ķēra pēc klausules, jau labi saprazdams, ka zvanītāja ir tikai un vienīgi Emma. Laikam jau pastāv kādi laulāto draugu fluīdi. Emma ziņoja, ka viņu autobuss nule kā šķērsojis Latvijas robežu un tad nu viņi visi rātnā aitu bariņā esot pielaisti pie telefona automāta, lai apziņotu savus tuviniekus. Katram laiks ne vairāk kā divas minūtes. Jā, gluži kā pirms izvešanas uz Sibīriju, viņa smejoties piekrita Harolda ciniskajai replikai. Rīgā būšot aptuveni pēc stundas. Vai Harolds atbraukšot pretim? Protams, protams, kāda runa! Autobuss būšot tieši tai pašā vietā, no kurienes aizbrauca.

Skūpsts bija ilgs un neviltots. Emma, burtiski, ielidoja Harolda skāvienos kā mazs mērkaķītis un ieķērās viņā, kā mēdz teikt, ar visām četrām. Cik nu vien varēja atcerēties, tad šī gandrīz nedēļu ilgā atšķirtība bija viens no ilgākajiem posmiem viņu kopdzīvē. Ja neskaita tos trīs mēnešus kaut kad pašā sākumā, kad Harolds bija spiests pildīt pazemojoši nejēdzīgo misiju, atsēžot laiku piedrazotās padomju armijas kazarmās Tallinas tuvumā pēc augstskolas beigšanas kā formāls rezerves virsnieks, bet pēc būtības kā nekam nederīgs militārists un iekšēji totāls nacionālists, kurš sev bija svēti nozvērējies kara gadījumā jau pirmajos mirkļos sava automāta aptveri izmantot ienīsto krievu un aziātu virsnieku nošaušanai. Toreiz tas viss bija savādāk. Un arī tagad tas bija savādāk. Atkalredzēšanās prieks bija neaprakstāms.

Rīga tomēr ir visskaistākā, - Emma noskaldīja kā labi iemācītu Ziemassvētku pantiņu. Laikam, braucot autobusā, viņi par šo tēmu neskaitāmas reizes runājuši.

Tev nepatika Prāga? - Harolds smaidot vaicāja.

Patika jau gan, bet Rīga tomēr ir skaista.

Tā jau ir.

Kas tev ar aci? - Emma pavirši jautāja, kārtojot neskaitāmus maisiņus, nesaprotot, kā tos labāk ievietot bagāžniekā, kamēr Harolds neceremoniāli sabāza tos visus viņas lielajā un pustukšajā ceļojuma somā.

Ar kādu aci? - Harolds pārjautāja un tikai tad saprata, ka runa ir par viņa rētu. - Ā? Štrunts. Kaut kur vasarnīcā uzdūros.

Uzdūries? - Emma kļuva nopietnāka.

Ne nu gluži uzdūros, bet tikai tā - ieskrambāju. Absolūti nieki. Ko tu man atvedi? - Viņš strauji mainīja tēmu, vēl pie sevis nodo​mājot, sak, būtu tu redzējusi puiku ar to krustenisko plāksteri, nezin ko tad tu teiktu?

Ak tu redzi, kādi jautājumiņi! - Emma atkal jautrojās. - Gluži bešā jau nepaliksi, pacieties. Zini, neko dižu jau nenopirku, vairāk veltīju visu sev. Mēs tā skaisti pa krodziņiem pastaigājām, pasēdējām... Skaisti jau, skaisti.

Tātad tomēr patika, - Harolds pavīpsnāja.

Nu bez gala jau patika. Es jau tev teicu, kad zvanīju, - man nevajag nekādas Parīzes, Romas vai Atēnu. Prāga ir kolosāla pilsēta. Paldies tev! - Un viņa atkal metās Harolda apskāvienos.

Tad vēl bija jāpārdzīvo svētsvinīga atvadīšanās, jo apmēram septiņu dāmu bariņš, kurā, protams, ietilpa arī Emma, bija laikam ar asinīm uz pergamenta apliecinājušas mūžīgu draudzību un tagad nevarēja vien vienoties, kad un kur būs pirmais atmiņu vakars.

Mašīnā Emma pagriezās pret Haroldu un it kā sazvērnieciski teica: Uzmini - ko es foksītim nopirku? Harolds satrūkās.

Nevaru uzminēt.

- Nu pacenties.

Harolds apsvēra, ko lai tagad dara: turpināt spēlīti vai jau uzreiz visu atklāti pateikt? Uzvarēja doma, ka nevajadzētu apbēdināt Emmu tieši tagad. Gan jau vēlāk kaut kā.

Nezinu... Kaut kādas pretgribēšanas zāles.

Kādas? Kādas zāles?

Nu, lai pavasaros ir mierīgs.

- Nē, - Emma smējās. - Paskaties! - Un viņa novicināja pa gaisu mākslīgo kaulu, kurš bija izgatavots sazin no kāda mūžīga materiāla un patiešām atgādināja visnotaļ reālu kaulu. Jā, tāds viņam būtu labs.

Savulaik, vēl pusapzinīgs kucēns būdams, zobus asinot, viņš bija sagrauzis ne tikai dažu labu kurpju pāri un Emmas somiņu, bet pat tādas neiespējamas lietas kā mazu tabureti un grīdas apmali virtuvē.

Harolds sāji pasmaidīja.

Tev nepatīk? - Emma vīlusies jautāja.

Vai tad man to vedi?

- Nē, bet vienalga - varēji būt priecīgāks par tādu sunīša veik​smi.

Harolds neko neatbildēja. Jo vairāk viņi tuvojās mājām, jo smagāka kļuva sirds. Velns parāvis, ir tā, it kā viņš pie visa būtu vainīgs! Par ko tagad būtu jājūtas tik vainīgam? Un vēl jau būs sarunas par Bruņa bērēm. Nemaz nevar paredzēt, kura no sliktajām ziņām būs tā satriecošākā. Brunis galu galā tomēr ir cilvēks, turklāt arī Emmai ļoti labi pazīstams un gana mīļš draugs. Taču tagad viņa vāvuļo gandrīz vai tikai un vienīgi par foksīti.

Katrā ziņā ne jau to Harolds bija iedomājies, tik naski sūtot prom no mājām gan Emmu, gan dēlu.

Tagad viņš pat domāja, vai nebūtu bijis labāk, ja viss būtu noticis viņas klātbūtnē. Tad vismaz aiztaupītos tie ērmotie brīži, kas vēl sagaidāmi. Nu kā, kā lai to ta​gad pasaka?!

Ienākusi dzīvoklī, Emma nosvieda mantas un vispirms ar interesi aplūkoja jaunās dzelzs durvis.

Harolds novērtēja, ka iekšējais tapsējums atbilst viņas gaumei un līdz ar to nekādu reklamāciju nebūs.

Tad viņa pārspīlēti māksloti skatījās apkārt, aizvien vēl turē​dama rokā to sasodīto mākslīgo kaulu.

- Kur tad ir? - viņa izbrīnījusies jautāja, labi zinot, ka šādos gadījumos suns neslēpjas, gluži otrādi ir vienkārši nenovaldāms savā sastapšanās līksmē un allaž uzmācas tiktāl, ka neviens sieviešu kārtas ciemiņš neiziet sveikā kā minimums bez saplēstām zeķu-biksēm.

Harolds novērsies kārtoja somas un aizvien vēl nebija atradis labākos vārdus.

- Harold, kur foksis? - Emma pārjautāja. - Tu viņu kaut kur esi aizvedis?

- Zini... Viņš man pazuda...

Emma skatījās uz viņu, mēmi vaicājot - kāpēc tu tagad tā joko, vai tad gribi sabojāt manu prieku?

Varbūt tomēr vajadzēja samelot, ka esmu kaut kur aizvedis, Harolds drudžaini domāja. Bet ko gan tas atrisinātu? Būtu jāvērpj garum garā ekspromta melu ķēde un jāizcieš apnīkstoša tincināšana - kur, pie kā, kāpēc un tamlīdzīgi.

- Kā - pazuda? Pavisam? - beidzot Emma jautāja.

- Nezinu, vai pavisam, bet jau kādas trīs dienas viņa te nav. Saproti... Puika izgāja pastaigāties, un tas ķēms norāvās un aiz​muka. Pēc tam abi divi pusi nakts meklējām, bet neatradām...

Emma klausījās, un tagad viņai viss tapa skaidrs, tikai negribēja tam noticēt.

- Harold, nu kā tad tā? - Viņas balss kļuva spalgāka. Tūlīt ies vaļā, Harolds secināja un grūti nopūtās.

Tu jau zini, kāda ir šī cilts - neatkarīga un brīvdomīga.

Un tu domā, pavisam?

- Nezinu. Var būt arī, ka nē. Jā, vēl jau nekas nav teikts, patiešām... - Šī doma viņam iepatikās. Ar to kādu laiciņu varētu dzīvot. Tas dos cerību, bet pa to laiku Emma nomierināsies un samierināsies. Par pavisam bēdīgo foksīša galu ne pušplēsta vārdiņa. Ar dēlu visu sarunāšu. - Vēl jau nevajag neko sliktu domāt, - viņš strauji turpināja. - Saliksim visur sludinājumus, meklēsim paši un tā tālāk.

Emma iegāja istabā, apsēdās uz gultas. Salikusi abas rokas klēpī kā rātns dievlūdzējs, viņa sēdēja un skatījās uz mākslīgo kaulu. Harolds zināja, ka bez ilgstošām raudām neiztikt. Viņš klusējot turpināja krāmēt un pakot ceļasomas, tad iegāja virtuvē un uzgrieza radioaparātu. Emma atnāca tikai pēc krietnas pusstundas. Aizvien vēl ceļojuma drēbēs un apsārtušām acīm. Viņa vairījās paskatīties uz Haroldu.

- Vēl jau neko nevar zināt, - Harolds atkal iedrošinoši teica. Emma tikai pakratīja galvu.

- Es nezinu... Man kaut kā tā šausmīgi žēl, - viņa teica. - Šaus​mīgi!

Vēl jau viss var nokārtoties.

Trīs dienas...

Viss atkalredzēšanās prieks bija sabojāts. Lai gan Harolds ar to bija rēķinājies, taču tagad, kad viņš šo prieku bija tik neviltoti izjutis, tas likās par daudz smagi. Apkampieni un skūpsti bija atmodinājuši dažu labu iesnaudušos dzinuli, un, braucot mašīnā, viņš jau bija izplānojis taktiku mazam pasākumiņam vēl neuzklātajā gultā. Tas tā itin labi iederētos šādā brīdī. Bet tagad... Jā, un vēl jau būs runāšana par Brūni. Pašam, par to iedomājoties, atkal kaklā spriedās kamols. Bruņa vairs nav. Jau sen, sen vairs nav.

Es pat neatceros, kā mēs īsti šķīrāmies. Es ar savām galvassāpēm ielīdu mašīnā, bet viņš kopā ar visiem palika pie ugunskura. Kādi bija pēdējie vārdi, kurus mēs savā starpā pārmijām?...

Viss turpmākais noritēja zem drūmas nomāktības zīmes. Emma izkrāmēja savas somas, pilnībā atteicās no kāda iepriekš, iespējams, vēl tūristu autobusā ieplānotā scenārija un vienkārši pasniedza Haroldam dāvanu - skaistu alus kausu ar reljefu Prāgas vecpilsētas skatu un efektīgu paceļamo vāciņu, tad kādu brīdi klusiņām rosījās pa vannasistabu, līdz beigu beigās nemanāmi ieslīdēja gultā. Harolds viņai netraucēja un ļāva gremdēties vientulīgajās sirdssāpēs. Pašam jau arī nebija nekāda štremā dūša.

Vienubrīd apsvēris, vai neizmantot brīvo laiku un aizbraukt uz baseinu, viņš tomēr izšķīrās par ko citu. Pēkšņas iedvesmas pārņemts, viņš nogāja lejā, nobrauca mašīnu mājas otrā pusē, kur tā no dzīvokļa logiem labi saskatāma, un sāka ņemties ar tās tīrīšanu. Turpat pie bērzu birzītes, kur putekļaino ceļu iegrožoja sūdainais grāvis, gandrīz tai vietā, kur bandītēni uzbruka dēlam, bija piemērota vieta šādai nodarbei. Tas varbūt bija diezgan mietpilsonisks piegājiens, taču tobrīd Harolds par to nebēdāja.

Neskatoties uz to, ka gandrīz visi apkārtnes iedzīvotāji, kuru īpašumā bija braucamrīki, gluži vai katru izejamo dienu tā rīkojās, Harolds vēl nekad tā nebija darījis, taču šodien tas likās visnotaļ pieņemami.

Vienīgi viņš zināja, ka līdz putekļainu pa​klāju dauzīšanai visu acu priekšā gan nekad nenolaidīsies.

Viņš izložņāja visus audīša pakšus un ņēmās no visas sirds, un rezultātā likās, ka tāda šī mašīna ir izskatījusies tikai vienu reizi, proti, tajā tālajā gadā, kad pirmo reizi svaiga un mirdzoša nobrauca no konveijera kādā Vācijas rūpnīcā.

Darbojoties ap mašīnu, Harolds domās nemitīgi sastādīja, laboja un pārveidoja tekstu, kā Emmai vislabāk pasacīt par Brūni. Bēdu vēsts, skumja vēsts, tikai neuztraucies, redzi, kā dzīvē notiek, saproties, - viena banalitāte pēc otras, bet nekā sakarīga. Paralēli, krietni vien intensīvāk un produktīvāk, domas rosījās arī citā virzienā. Pilnā nopietnībā viņš sacerēja bēru runu. Harolds sāpīgi izjuta -tāds uzstāšanās žanrs aplam neapgūts, un nevarēja aptvert, kādiem vārdiem vispār uzsākt. Viņš skaidri un gaiši zināja, ka bērēs viņam būs jārunā, un tāpēc negribēja izklausīties sājš un pliekans. Viņš pats sevi uzpurināja - tev nevis obligāti jārunā, bet tas vienkārši ir nepieciešams, saprati? Kā būtu jāsāk? Cienījamie bēru viesi...

Nē, kaut kā bez gala stulbi. Kādi tur viesi? Bet kas tad?... Mīļie Bruno tuvinieki, draugi un... un... Jā, un kas vēl? Varbūt saukt piederīgos vārdos? Bet tā atkal sanāk nāvīgākais penteris. Jā... Beigu beigās viņš nolēma tam neveltīt pārāk lielu uzmanību. Viņš rīkosies pēc parastā studentu principa, proti, pirmais kājās nelēks, bet novēros, ar kādām uzrunām sāk citi runātāji, tad jau atradīs arī sev vispiemērotāko. Galvenais tomēr tas, ko tu gribi pateikt, vai ne?

Nopucējis mašīnu tā, ka tā, burtiski, spīdēja un laistījās gan no iekšas, gan ārpuses, Harolds lēnām vilkās augšā uz dzīvokli. Kārtējā sevis pamocīšanas kārē viņš nebrauca ar liftu, bet kāpa kājām. Pusceļā atskārta, ka tā nav sevis mocīšana, bet patiesībā vēlas bez​galīgi atlikt sarunu ar Emmu par Brūni.

Emma bija aizmigusi un saldi dusēja. Foksītim paredzētais kauliņš bija nolikts blakus uz spilvena.

Harolds iegāja virtuvē un ņēmās gatavot pusdienas. Gan jau kaut kā izdosies pieveikt bēdīgo noskaņojumu.

Un, tiklīdz viņš bija iedomājies, ka drīz jāzvana Bruņa dēlam, tā iezvanījās telefons. Jā, zvanītājs bija Bruņa dēls.

- Haronkul? - Klausulē atskanēja viņa balss, un Harolds apmierināti novērtēja, ka tā kļuvusi lietišķāka un stingrāka. Bet tā tam vajadzētu būt. Laiks nogludina visasāko akmeņu šķautnes, pat tik neilgs kā pāris dienas.

-Jā, sveiks! Nu jau es tevi pazīstu uzreiz.

Nolēmām apglabāt tepat vietējā kapsētā. Ceturtdien divos dienā.

Tad tā arī jāraksta sludinājumā?

-Jā, tikai izvadīšana būs no citas vietas. Tur tagad jauna kapliča uzcelta. - Un Bruņa dēls nosauca Haroldam neko neizsakošas apdzī​votas vietas nosaukumu.

Harolds paņēma piezīmju lapiņu un rūpīgi pierakstīja visus vietvārdus. Viņš uzdeva vēl dažus jautājumus un iešķībi vēroja, ka Emma jau ir pamodusies un no segas apakšas ar vienu lielu un plati ieplestu aci nolūkojas uz viņu.

Un par mašīnu neuztraucies, - Bruņa dēls piebilda. - Mēs pār​baudījām. Vakar vakarā tā ir aizvesta uz stāvlaukumu. Kaut kur tur, tavā pagastā. Tā arī ir par maksu.

Nolādētie rīkļurāvēji. Kur mēs, velns parāvis, dzīvojam! Saradušies tik daudz tipu, kas sevi sauc par biznesmeņiem, bet kas patie​sībā ir maitu ēdāji un barojas tikai no citu cilvēku nelaimes! Jo pa​matīgāk tevi skāris kāds likteņa trieciens, jo vairāk tev uz visām pusēm jāmaksā!

- Tā nu tas ir, ko lai dara.

Harolds juta, ka druscīt nevietā atļāvies klāstīt savus pasaules lāpīšanas principus. īpaši par tiem maitēdājiem laikam pavisam šķērsām sanāca.

Es domāju, tu vēl to salabosi, - Harolds gribēja pateikt kaut ko uzmundrinošu gan sev, gan Bruņa dēlam. - Cik nu tur pustumsā spēju novērtēt.

Nezinu, - Bruņa dēls izvairīgi atbildēja.

Pēkšņi Harolds atcerējās domas par marodieriem un to, ka Bruņa mašīnas bagāžniekā bija bise. Vai to kāds savlaicīgi savācis? Taču viņš negribēja par to jautāt tagad. Emma jau bija piecēlusies gultā sēdus.

Labi, paliec vesels un - kā jau teicu - turies! - Harolds teica. - Šovakar pat parūpēšos par sludinājumu. Vakara avīzēs būs jau rītdien, bet citās noteikti uz otrdienu. Un, ja ko vajag, tad momentā

zvani. Labi?

Labi, - atbildēja Bruņa dēls. Bija skaidrs, ka viņš piezvanīs gan, bet ne jau tāpēc, ka vajadzēs ko. Starp citu, bēru mielasts būs tajās pašās telpās, kur viņam bija kāzas... Un kapsēta ir jauna. Viņš pats savulaik to projektēja. Atceros, kad biju maziņš, viņš mani ņēma līdzi, un es palīdzēju mērīt...

-Jā... Un ko mamma vispār saka? - Harolds jautāja.

Neko īpašu.

Skaidrs. Labi, atā.

- Līdz ceturtdienai, - teica Bruņa dēls. - Un neaizmirsti apziņot citus.

-Jā, noteikti. - Harolds nolika klausuli.

Emma skatījās, un viņas sejā bija lasāms mēms jautājums. Pagaidām viņa vēl neko nesaprata, taču neapšaubāmi gribēja uzzināt, kas un ar ko noticis. Raudiens karājās mata galiņā.

Harolds paskatījās uz viņu un nolieca galvu.

-Jābrauc uz bērēm, - viņš teica.

Emma neko neteica.

- Brunis...

Kā??? Kas? Brunis? - Viņa atdzīvojās, un no foksīša apraudāšanas jau tā apsārtušās acis mirklī atkal pieriesās asarām.

Avārija. Nobraucis no ceļa, vairākkārt meties un... pagalam. Ceturtdien bēres. Divos dienā, Harolds noskaldīja, kā sludinājumu lasot.

Emma sakņupa un klusiņām raudāja.

Harolds atgriezās virtuvē un centās pieslīpēt sludinājuma tekstu. Viņš nolēma ievietot divus - vienu sludinājumu tuvinieku vārdā, bet otru personiski no sevis, kā līdzjūtību.

Tad virtuvē nemanāmi ieslīdēja Emma.

Un tagad pasaki man godīgi - vai tu speciāli mani aizsūtīji uz to Prāgu? - viņa jautāja raksturīgajā, nedaudz kašķīgajā tonī, kas viņu pārņēma ikreiz, kad virsū mācās vieglāk vai grūtāk izskaidrojams uzbudinājums.

Gluži nejauši jau tas nebija. Mēs taču pusvasaru tam gatavojāmies. Kopš brīža, kad tev noņēma ģipsi, vai ne?...

Nē, es runāju par kaut ko citu.

Tikai nesaflammējies, - Harolds iebilda.

Es runāju par ko citu. Pavisam par kaut ko citu.

Par ko tieši?

Viņa apklusa. Patiešām, viņa pati nezināja, par ko runā un ko īsti tagad vēlas noskaidrot. Sāpes, skumjas, izmisums, nelietīga pāri​darījuma sajūta. Netaisnība.

Un kur ir mūsu dēls? - pēc brīža Emma vaicāja. Harolds neko neatbildēja.

Kad viņš būs mājās?

Ceturtdien, - Harolds teica. - Laikam jau nepaspēs uz bērēm. Viņi atkal kādu laiku klusējot sēdēja.

Emma vairāk neraudāja, tikai ik pa brīdim skaļi iešņukstējās.

Droši vien atkal bija dzēris, - viņa ieminējās.

Droši vien, - Harolds atbildēja. - Ekspertīzes rezultātu vēl nav.

- Nu redzi, es taču to esmu teikusi! Tā tam vienreiz vajadzēja notikt!

Emma! Viņa novērsās.

Es tā nedomāju. Piedod, - viņa klusiņām teica.

- Es iztīrīju mašīnu. Negribi kaut kur aizbraukt? Es gan sataisīju pusdienas, bet varam aizlaist arī uz kādu krodziņu. Nosvinēsim tavu atbraukšanu, - Harolds teica ar cerības pieskaņu balsī.

Nē. Neko negribu... Kāpēc es vispār kaut kur braucu? Dod Dievs, lai ar dēlu viss būtu kārtībā.

Emma, nu izbeidz! Ar viņu viss ir kārtībā. Vakarrīt zvanīja, teica, ka braukšot ekskursijā uz Briseli.

Ceturtdien būs mājās... Nu tad kā - braucam?

Nē. Negribu. Neko negribu...

Harolds piecēlās, paminstinājās un tad teica: - Es gan braukšu.

- Uz kurieni? Uz baseinu? -Jā, varbūt arī uz baseinu.

Viņš iegāja vannasistabā, sakrāmēja savu peldlietu maisiņu un devās no dzīvokļa laukā. Emma klusējot pamāja ar galvu, atbildot uz viņa atvadu saucienu, un palika sēžam virtuvē.

Bet Harolds uz baseinu neaizbrauca. Visu pēcpusdienu viņš bez-jēgā nobraukāja pa Rīgas pievārtes šaurajām ieliņām, vienu brīdi piestāja nošņurkušā ceļmalas krodziņā, apēda divus iesmus ar aizdomīgas izcelsmes kūpošiem un pilošiem šašlika gabaliem, izdzēra divus kausus alus un atkal turpināja bezmērķīgo braukāšanu, cigaretes zilinot citu pēc citas un ar sadistisku tīksmi birdinot pelnus, kur pagadās nule iztīrītās mašīnas salonā. Jā, pat uz blakus sēdekļa, saproties! Lai tiek!

Vienubrīd viņu apsēda doma, ka obligāti jāsatiek Zigmunds un jāpastāsta viņam par Bruņa nelaimi, un tad jāskatās viņam acīs un jāmēģina no tām nolasīt kādu atbildi. Harolds sāka zvanīties no telefona automātiem, taču Zigmunds aizvien nebija sadabūjams rokā. Harolds zvanīja ik pēc piecpadsmit minūtēm vairākas stundas no vietas, taču nepaveicās. Domās viņš jau bija tik nikns uz Zigmundu, ka pats sev iestāstīja: visā nelaimju epopejā ir vainojams tikai un vienīgi Zigmunds. Neviens cits. Un patiešām - no šādām domām ap sirdi kļuva tā kā vieglāk.

Un laikam tieši tāpēc vakarā, kad Harolds atgriezās mājās un pacēla zvanošā telefona klausuli, un izdzirdēja tur Zigmunda balsi, viņš pēkšņi kļuva vēl nelaipnāks, nekā iepriekšējā vakarā sarunājoties ar labvēlīgi noskaņoto Regāliju.

Zini, es tev teikšu tā - ej tu vienreiz dirst! - Harolds nobļāvās. Zigmunds varbūt arī bija apjucis, taču prata to neizrādīt.

Labi, labi - kad pāries, tad pats piezvani, - viņš teica un nolika klausuli.

Harolds nezin kāpēc jutās bezgala apmierināts. Par uzdrīkstēšanos? Par to, ka nenobijās no Zigmunda? No briesmīgā, lielā, visuvarenā patiesības cīnītāja, kurš vieglu roku nogalina cilvēkus? Ū-ū-ū, kāds briesmīgs Zigmunds, jā? Varbūt.

Kādam vienmēr ir jābūt vainīgam, un svarīgi ir tas, kurš pirmais šo vainīgo nosauc. Lūk, tā!

30. nodaļa Bruņa bēru dienā kosmiskie spēki bija parūpējušies par ārkārtīgi negantu laiku. Ziema jau gribēja diktēt savus noteikumus, bet rudens vēl negribēja atkāpties tādas brutalitātes priekšā, tāpēc nebija pat īsti iespējams definēt, kas notika gaisā. No svinpelēkām un smagām debesīm krītošs slapjš sniegs reizēm pārgāja lietū un tad tikpat nemanāmi sniegā, kapāja zemi un cilvēku augumus, un spalgs, neapvaldāms vējš to dzenāja visos iespējamos virzienos, nerespektēdams sinoptiķu paziņojumu, ka šodien tas pūtīs tikai no ziemeļrietu​miem.

Harolds to novērtēja savādāk - pati daba protestē pret to netaisnību, kāda nodarīta Brunim. Viņam šī doma patika, un ar to uz lūpām Harolds devās uz bērēm. Mašīnā bez viņa un Emmas vēl bija divi studiju biedri, kuriem arī savulaik bija normālas attiecības ar Brūni un kuri uzskatīja par savu pienākumu parādīt aizgājējam cieņu.

Trešo brīvo vietu Harolds visu laiku bija rezervējis dēlam, cerot, ka viņš pagūs ierasties laikā, taču dēls nepaguva. Harolds saprata, dēlam tas nebūs mazāks trieciens kā viņam pašam. Jau kopš mazotnes pierasts, ka katru vasaru abas ģimenes kopīgi devās atpūtas izbraucienos pie romantiskiem ezeriņiem.

Sākumā ģimenes brauca pilnā sastāvā, proti, Brunis ar sievu un dēlu un Harolds ar sievu un dēlu, bet, kad Brunim ģimenes padarīšanas pajuka, tad šajā romantisko izbraukumu kārtībā tomēr nekas nemainījās,

tikai tagad viņš brauca divatā ar dēlu. Emma arī piedalījās tikai retu reizi, jo vienai vīriešu barā bija garlaicīgi, un tā nu viņiem visiem četriem ļoti labi saskanēja.

Un Harolda dēlam tas viss bezgalīgi patika. Brunis bija cilvēks no citas vides, ar savādāku temperamentu, ar savādāku humora izjūtu, ar savādākiem stāstiem, un tas Harolda dēlu suģestēja. Pēdējā laikā viņš ar bērnišķīgu nepacietību gaidīja tos mirkļus, kad atkal kopīgi dosies šajos izbraukumos, bija satuvinājies arī ar Bruņa dēlu, lai gan viņiem bija krietna gadu starpība. Viņi satikās labi ja pāris reižu gadā, tomēr ikreiz šīs satikšanās prieks bija neviltots un gaisotne nepiespiesta. Tā, it kā saruna turpinātos no tās vietas, kurā iepriekšējā reizē pārtraukta. Tāpat Haroldam bija ar Brūni.

Jā, žēl gan, ka šovasar nesanāca. Starp citu, kāpēc tā? Vai arī tā nav kāda nelaba zīme?

Jaunā lauku kapliča bija tik moderna, ka drīzāk atgādināja nevietā uzceltu jaunbagātnieka vasarnīcu.

Gana ietilpīga, lai tajā saietu pēc iespējas lielāks izvadītāju pulks. Lielākā daļa no viņiem Haroldam bija pazīstami. Katrā ziņā gandrīz katrs kaut reizi kaut kur redzēts. Vēl no tiem laikiem, kad viņš te dauzījās apkārt kā students.

Pirmais, kas iekrita acīs, ienākot kapličā, bija tas, ka atstatus no pārējo pulciņa vientuļa stāvēja Bruņa bijusī sieva. Viena pati, ar viegli apsārtušām acīm, rokas sev priekšā uz vēdera sakrustojusi un it kā neliekoties ne zinis par visiem pārējiem. Harolds pēc kārtas apsveicinājās ar pazīstamajiem Bruņa radiniekiem un draugiem. Māte, māsa, dēls, māsas bērni. Visi melnā. Sievietes ar mutautiņiem aiz kleitu piedurknēm. Bruņa dēls uzvalkā, apbrīnojami iznesīgs un stalts. Acu skatiens žigls, ar slēptu izmisumu, bet noteikts un situāciju kontrolējošs. Šoreiz viņš zina savu vietu un pienākumu un spīdoši tiek ar to galā.

Lai cik skumji būtu lietot šādus vārdus, bet -Brunis būtu lepns par viņu.

Neliekoties zinis par iespējamo vietējo iedzīvotāju un bēru viesu negatīvo attieksmi pret Bruņa bijušo sievu, Harolds nogāja arī līdz viņai, apsveicinājās, apkampa un noskūpstīja uz vaiga. Viņa klusējot pamāja ar galvu. Viņi bija sen un labi pazīstami, nekāda tēvzeme viņiem nebija jādala. Harolds gan īpaši tam nepievērsa uzma​nību, taču šķiet, ka vairāk neviens pie viņas nepiegāja.

Tikai tad Harolds atļāvās paskatīties uz Brūni, kura ķermenis bija ievietots šaurajā zārkā. Lai arī bez tonētajām brillēm, viņš itin nemaz neizskatījās svešāds, kā bieži vien mēdz būt ar mirušu cilvēku. Tieši tāds viņš allaž izskatījās no rītiem - vai nu izlienot no telts pie ezera, vai kāpjot laukā no gultas un paģiraini čāpstinot.

Nostājies nedaudz nostāk no pārējiem, Harolds vēroja atnākušos un jaunpienācējus. Drīz parādījās arī Docents. Viņš ieraudzīja Haroldu, taču vairījās uz viņu paskatīties. Harolds iekšēji pasmaidīja.

Docent, nu izbeidz, tu taču nemaz neesi vainojams, viņš domāja. Ja nu kāds ir, tad tas esmu es. Haroldam gribējās pieiet viņam klāt, apkampt un iečukstēt šos vārdus ausī, taču kaut kas atturēja no tādas rīcības.

Varbūt vakara gaitā vēl paspēšu.

Viss pārējais noritēja kā vieglā transā. Vēlāk Harolds atcerējās tikai dažas epizodes, un nekādi neizdevās savilkt kopā visu ainu. Bruņa dēls noliecas pār tēvu, noskūpsta viņa auksto pieri, taču, kad zārkam tiek uzlikts vāks, tad nenovaldās un atkal sāk aizgūtnēm raudāt. Viņa māte pie jau aizbērtā kapa pēkšņi sakņūp un izdveš sāpju pārpilnus, pirmajā mirklī it kā šķietami neloģiskus vārdus -dēliņ, nāc mājās. Palīdzot iegrozīt zārku pirms ielaišanas saltajā bedrē, Haroldam no priekškabatām izkrīt cigarešu paciņa, šķiltavas un saulesbrilles. Cigaretes un šķiltavas sausi atsitas pret zārka vāku un nokrīt pie kājām, bet saulesbrilles taisnā ceļā kapā iekšā. Tās tev dodu līdzi. Savējās sasiti kūleņojot. Kapiņš tādā kā uzkalniņā, tieši blakus aug liels bērzs. Sanākušie pamazām izklīst. Un viss. Un jau ir bēru galds. Ēdieni, dzērieni. Siltās un aukstās uzkodas. Vīns un degvīns. Bruņa bijusī sieva uz mielastu nav atnākusi. Nepaiet ne pusstunda, visi kļūst atraisītāki un runīgāki. Un tad ir jārunā Haroldam. Viņš ir nogaidījis mirkli, pats pieceļas un liek saprast, ka runās. Visi pieklust un pievēršas viņam. Lielākā daļa no viņiem zina, kas viņš ir un kur galu galā notikusi liktenīgā nelaime. Bet Harolds neko daudz nespēj pateikt. Pirms mirkļa ir runājis Bruņa kolēģis Kazimirs, kurš savā vienkāršībā visus, burtiski, apbūris, stāstot par to, cik būtībā labdabīgs, mierīgs un neaizsargāts ir bijis Brunis, pieminot neskaitāmus gadījumus, kad viņš nesavtīgi

devies palīgā citiem, un tamlīdzīgas epizodes, un kopumā tas viss ir izskanējis mīļi, jauki un patiesi. Bet Haroldam nav īsti par ko runāt. Un bail no balss drebēšanas. Kaut ko viņš izstāsta, bet jau no pārējo acīm nolasa, ka viņi pa lielākai daļai ir vīlušies. Viņš brauca pie manis. Es to zinu, jā, pavisam noteikti, un pļukt, pļukt, pļukt, neko īpaši sirsnīgu un aizgrābjošu. Beigās viņš vēl pasaka iepriekš labi sagatavoto frāzi, kurai, pēc viņa domām, būtu jābūt kā vakara naglai, bet arī tas izčākst kaut kā nevarīgi. Viņš saka un, ja nu kādam šovakar gribas no sirds piedzerties, tad dariet to ar drošu sirdi, jo Brunis to sapratīs.

Pašam it kā patīk, it kā nepatīk, tomēr pārējos tas nav aizkustinājis. Bruņa māte novērš skatienu. Un Harolds apsēžas un visu vakaru klusē.

Līdz brīdim, kad viņam priekšā, galda otrā pusē nosēdās kāds maza auguma pusmūža vīrs ar puspliku galvasvidu, kuru Harolds atcerējās sakām runu medību kolektīva vārdā, un šajā runā viņš nemākulīgi slēptā formā nezin kāpēc mēģināja pateikt daudz slikta par Bruņa bijušo sievu.

Emma bija pārsēdusies tuvāk Bruņa māsai, un viņām visu vakaru bija ko runāt.

A kāpēc viņš brauca pie tevis, ko? - mednieks jautāja, ar ap-skurbušām acīm ieurbies Haroldā. - Ko viņam vajadzēja? Ko? Nezinu, - Harolds pavērās runātājā. Agrāk viņi nekad nebija tikušies. Bruņa medību draugus viņš vispār maz zināja.

Nezini? A kāpēc tu nezini? Viņš taču pie tevis brauca, ja? Pats taču tā teici. A varbūt tomēr zini, ko?

Harolds juta, ka vīram tās patiesās skumjas nezin kāpēc uzdzinušas kašķīgu noskaņojumu. Skaidrā prātā viņš noteikti ir pats mīļuma iemiesojums.

- Viņš bieži brauca pie manis, iepriekš nepiesakoties, - Harolds rāmi teica.

- Es taču viņam teicu! Es taču teicu, johaidī! Es viņu centos atrunāt, sak, nebrauc nekur, mums sestdien jakts. Bet viņš aiz​brauca...

Harolds raudzījās pāri galdam uz piesēdušos vīru un atkal domāja par Zigmundu. Nē, vecais, nu atnāc taču un paskaties uz šiem cilvēkiem! Tas nav tas pats. Nekādā gadījumā.

- Mums bija sarunāts, ka viņš paņems mani savā mašīnā, - vīrs turpināja, cieši raudzīdamies uz Haroldu.

-Jā, - Harolds neizteiksmīgi atbildēja.

- Ko - jā? Ko - jā! Tu man labāk pasaki - kāpēc viņš pie tevis brauca, ja tu tā izsakies? Kāpēc viņam tur bija jābrauc? - vīrelis pēk​šņi pacēla balsi.

Harolds neko neatbildēja. Vairāki bēru viesi, kurus arī acīmredzot nebija sajūsminājusi vīra runa un vēlākā uzvedība, līdzjūtīgi paskatījās viņu virzienā. Daudziem daudz kas bija skaidrs.

Izņemot, protams, pašu galveno - kāpēc tieši Brunis?

Nu - atbildēsi vai neatbildēsi? - vīrs uzstāja. Viņa acis bija pēkšņa niknuma pierietējušas, un likās, ka tās abas nedaudz šķielē degungala virzienā. Šķita, viņš nevis runā, bet šņāc.

Kādu atbildi tu no manis gribi sadzirdēt? - Harolds aizvien vēl rāmi pārjautāja.

Nekādu. Kādu atbildi? Es gribu saprast, kāpēc viņam bija jābrauc. Mums taču bija sarunāts... Es viņu par varītēm atrunāju, - vīra tonis no šņākuļojošā strauji pārgāja gaudenās žēlabās.

- Man patiešām žēl, - Harolds samocīti pasmaidīja.

- Nu un kas tad ir? - vīrs atkal iebrēcās. - A man nav žēl? Ja tu zinātu, kā man ir žēl! Brunis bija viens kolosāls puika. Es biju viņa skolotājs. Saproti? Es viņam mācīju, kā jāuzvedas medībās, kā jārī​kojas, kā jāšauj. Saproti? Viņš bija kārtīgs puika.

Harolds pamāja ar galvu.

- Eh, - vīrs atmeta ar roku. - Neko tu nesaproti.

Harolds pastiepās pēc degvīna pudeles, ielēja savā un Emmas glāzē un to otru pastiepa vīram.

- Iedzersim, lai viņam vieglas smiltis, - Harolds teica.

Vīrs paklausīgi pastiepa roku, paņēma glāzīti, ilgi turēja to rokā, skatīdamies, it kā gribētu to nohipnotizēt, tad vienā paņēmienā izdzēra tukšu. Harolds savu uzmanīgi nolika vietā neaizskartu.

Labu brīdi vīrs neko neteica, tikai sēdēja un skatījās uz Haroldu. Dažs labs no bēru viesiem jau bija pamatīgāk iesilis, it kā patiešām sekotu Harolda savārstītajam novēlējumam, un uzsācis skaļāku sarunu.

Kādā nostūrī pat paspruka skaļāki smiekli, un tad visu ska​tieni automātiski pagriezās tajā virzienā.

- Un tā sterva arī neatvilkās, - vīrs pēc brītiņa atkal ierunājās. Harolds saprata, kas ar to domāts, tāpēc neko neatbildēja. Viņš domā savādāk, bet neies te nevienam ar to uzmākties, kur nu vēl skaidroties.

Eh, jūs... Eh, jūs visi! - Vīrs piecēlās un gāja prom. Aizgājis līdz galda galam, viņš apstājās, likās kaut ko svarīgu apdomājam, tad pagriezās un pa otru pusi atkal nāca Harolda virzienā. Viņa acis atkal zvēroja, un viņš nepārprotami mērķēja uz Emmas atstāto brīvo vietu līdzās Haroldam. Vairīdamies kļūt rupjš - un uz to jau vilka! - Harolds pēkšņi piecēlās un gāja pie Bruņa mammas. Ē, tu nelaidies prom, sprukstiņi - vīrs pa gabalu sauca, bet Harolds nelikās ne zinis.

Tu domā, ka es neredzēju? Es redzēju gan! Tu tikai pacēli, bet pats neiedzēri! - vīrs turpināja pa gabalu saukt. Kāds cits no medniekiem pārtvēra viņu un kušinot vilka prom, bet viņš žestikulēja un vēl aizvien kaut ko skali sauca.

Viņš arī ir atradis vainīgo, un tāpēc viņam arī ir labi, nodomāja Harolds.

Un briesmīgākais ir tas, ka šis «skolotājs» nemaz nav pārāk tālu no patiesības.

Ar Bruņa mammu Harolds pārmija tikai dažus nenozīmīgus vārdus. Nekāda lielā saruna nebūtu sanākusi, pat ja Harolds to ļoti gribētu. Viņa bija sagurusi, noskumusi un acīmredzot arī kaut kādus trankvilizatorus sadzērušies. Vienā brīdī Harolds pieņēma lēmumu doties no šejienes prom. Emma sēdēja blakus Bruņa māsai, un varēja redzēt, ka nu jau viņām aptrūcies, par ko runāt. Harolds viegli pamāja, un Emma cēlās kājās. Tā bija jau iepriekš sarunāts, ka viņi brauks prom, kad Harolds to uzskatīs par vajadzīgu. Emma bija apradusi ar savām bēdām un pēdējās dienās vairāk rūpējās par Harolda noskaņojumu. Patiesībā viņa lieliski saprata, ko Haroldam nozīmē šis zaudējums. Viņa patiešām gribēja braukt mājās, jo mieru nelika doma par dēla atgriešanos. Kur viņš, kā viņš, cikos viņš?

Līdzi atbraukušie studiju biedri gribēja vēl palikt, un Harolds ar Emmu gāja prom. Uzmācīgais vīrs no Bruņa mednieku kolektīva vairāk nepatrāpījās ceļā, un viņi laimīgi nokļuva līdz savai daudz-cietušajai mašīnai. Kāds tomēr viņiem no mugurpuses uzsauca. Bruņa dēls. Viņš piesteidzās klāt, tā ka žaketes vaļējie atloki un kak​lasaite plīvoja trakajā vējā.

-Jūs jau projām? - viņš sauca.

-Jā, zini, pietiks mums, - Harolds teica. - Tas viss vēl jāsagremo vienatnē. Droši vien tev tāpat. Kad beigsies visas laicīgās rūpes, tad tikai sāksies pārdomu laiks.

Varējāt jau vēl palikt, - Bruņa dēls teica. - To mednieku nevajag ņemt pierē. Viņš vienmēr ir tāds, kad sadzeras.

Nē, tas man netraucē, - Harolds atbildēja. - Bet tu turies. Turies tāpat kā līdz šim. Tu esi malacis.

Bruņa dēls neizteiksmīgi paraustīja plecus un neko neteica. Harolds redzēja, ka par spīti visam viņš nav dzēris ne pilītes.

Kad atkal būsi Rīgā, tad noteikti piezvani, - Harolds teica. - Vienalga kāda vajadzība. Un, pat ja tādas vajadzības nav, tad vien​alga piezvani. Satiksimies, aprunāsimies.

Noteikti, - Bruņa dēls teica. - Es jau tagad bieži tur būšu. Mācības. Drīzumā sarunāsim kādu izbraucienu uz ezeru.

- Obligāti! Katrā ziņā, - Harolds steidzās piekrist.

Bruņa dēls nodrebinājās un devās atpakaļ. It kā līdzīgs un it kā nav līdzīgs Brunim, noskatoties nopakaļ, Harolds domāja. Ja pēc izskata tik izteikti nav, tad pēc rakstura gan ir. Pavisam noteikti. Un tāds nekad un nekur neies zagt, laupīt un sazin vēl tur kādas ģeķības darīt, vai ne?

Kad viņi bija izbraukuši uz šosejas, Emma jautāja: Ko tas mazais vīrelis no tevis gribēja? Harolds brīdi domāja un tad atbildēja: Viņš gribēja, lai es atzīstos, ka esmu vainīgs.

Bet tā taču tas nav!

Nezinu. Ļoti jau nu gribētos ticēt, ka tas tā nav.

- Nav, nav, nešausti sevi velti, - Emma nomierinoši teica un uzlika savu roku uz Harolda gurna. Viņa neko nezina un patiesībā grib tikai labu.

Harolds brauca un vairījās domāt par to, ko apziņa uzmācīgi lika darīt. Tas, protams, neizdevās.

Bēres. Brunis guļ šaurajā bedrē, pārklāts ar vāku, un viņam blakus manas saulesbrilles. Viss, viņš ir beidzies. Kopš šī brīža viņš tiek nodots aizmirstībai. Vēl būs kādas atmiņas, domas, bet viņa paša vairāk nav un nebūs. Viņš ir atdots zemei, un viss. Vēl būs atceres dienas, kapu svētki, droši vien būs arī puķes notikuma vietā, kurai būs jābrauc garām gluži vai katru dienu, varbūt būs pat krustiņš, bet Bruņa paša nebūs. To nozīmē bēres. Un šīs ir tikai vienas bēres. Vēl būs citas. Varbūt jau ir noti​kušas. Varbūt arī tieši šodien un tieši šobrīd notiek. Zigmunds teica -kad pāries, tad piezvani. Bet bēres notiek, un nekas nepāriet.

Acu priekšā uzausa mazā bandītēna ar dubļiem notrieptā seja un pēc tam lūdzošā izteiksme īsi pirms Zigmunda atvēziena ar slapjo dvieli. Vēl vienai ģimenei bēdas. Sprogainais teica, ka mazā vecāki itin neko nav nojautusi. It kā esot kārtīgi cilvēki, kas dzīvo ilūzijā, ka viņu bērns ir tikpat kārtīgs. Un še tev tagad jārīko bēres.

Un kā apglabās to tipinu ar pielīmētajām ausīm?

Un kāds liktenis būs sprogainajam, kuru Zigmunds aizveda sev līdzi?

Un kad un kā apglabās mani? Vēl piecpadsmit - un būs piecdesmit. Tad vēl piecpadsmit? Vai mazāk? Kurā brīdī?

Kaut kur smagi, ļoti smagi esmu kļūdījies. Harolds, aizmirsies un aizrāvies savu domu lidojumā, neviļus skaļi nolamājās.

- Nav, nav, tā tas nav. Nešausti sevi, - viņš izdzirdēja Emmas mierinošos vārdus.

31. nodaļa Kopš Bruņa bērēm bija pagājušas divas nedēļas. Ceturtdienas pievakarē Harolds pa galvu pa kaklu steidzās uz mājām, lai paspētu noskatīties basketbola spēles reportāžu. Viens no Latvijas vadošajiem klubiem Eiropas kausa izcīņā bija pamanījies uzkāpt necerēti augstu, un tieši todien bija izšķirošā spēle ar kādu spāņu slavenību. Uz vispārējās eiforijas pamata bija zināmas cerības, ka mūsējie var vinnēt, un Harolds negribēja palaist garām šo momentu. Nākamā rīta avīzē izlasīts rezultāts nepavisam nav tas, kas īsts līdzpārdzīvojums. Zinot, ka, pēdējā brīdī ierodoties, biļetes pie sporta nama nebūs dabūjamas, viņš bija steidzies uz mājām. Gala rezultātā mūsējie zaudēja, bet spēle bija skaista, un, kā smejies, cik tur trūka! Arī tas bija jauki un patīkami.

Pēc tam vakariņas, un Harolds labpatikā pavēstīja, ka atsakās vakarā braukt uz baseinu, un piedāvāja noskatīties kādu jaunu videofilmu. Kaut kā gribējās šo vakaru tā arī nobeigt pie televizora. Šo ideju skaļi apsveica, un iestājās kārtējā normālā, mietpilsoniskā ģimenes idille. Dēls pat pēkšņi bija tik izpalīdzīgs, ka pats pieteicās aiziet līdz veikalam un atnest «kaut ko garšīgu». Kopš tā brīža, kad vairāk nebija jāizcīna mūžīgie karini par to, kurš vedīs laukā pastaigāties suni, šie vakari bija kļuvuši nedaudz garlaicīgi. Jauno filmu Harolds bija nopircis pirms pāris dienām.

Filma bija laba. Parasts Holivudas gravējtrilleris, bet ar ārkārtīgi spraigu un oriģinālu sižetu par modernas bankas vēl modernāku aplaupīšanu, kuru pastiprināja efektīgie triki un galveno aktieru veiksmīgā spēle. Baudu nespēja nomākt arī tas, ka jau pašā sākumā Harolds skaidri un gaiši nojauta, kurš te ir labais un kurš sliktais, kurš uzvarēs un kurš zaudēs, un kurš pašās beigās tiks iemests izku​sušas dzelzs masas katlā, kas, protams, atrodas kādā pamestā fab​rikas kompleksā. īsi pirms filmas beigām iezvanījās telefons, un Harolds atpazina Lara balsi.

- Nu, kā iet? Sveiki, - tas bija tipiski Lara stilā.

Turos, - Harolds jestri atbildēja.

Turies? Pie kā?

Pie visa kā.

Sitas te, ko es gribēju... Nu kā tur ar darbiņiem? Neesi sadomā​jis kaut ko padarīt?

Harolds pakasīja pakausi un labi saprata, ka Laris patiesībā zvana pavisam cita iemesla dēļ.

- Tu gan labprāt saņemtu par jau padarīto, vai ne? - Harolds noņurdēja.

Arī tas, jā. Bet es jau it kā varu pagaidīt, - Laris čāpstinot turpināja. - Tikai, sitas te, redzi, gribētos kaut kā to nākotni aptvert. Man te spīd šādas tādas haltūriņas, tāpēc gribēju apjautāties.

Klausies, tuvākās nedēļas laikā es ar tevi norēķināšos par jau padarīto, un tad arī paskatīsimies tālāk. Labi?

Nu... Tas jau pēc kaut kā izklausās, - Laris teica. - Bet vai tu vispār domā vēl turpināt? Rudentiņš tāds tīri normāls. Tu teicies, ka gribi to garāžas bedri aizbērt un betonēt. Neesi pārdomājis?

Pārdomājis neesmu, jo agri vai vēlu to vajadzēs darīt, bet tagad patiešām nezinu, kā tur viss būs, Harolds nopūtās. Gribētos, bet, raugi, naudas nav.

Un zini, kas vēl par lietu? - Laris turpināja. - Man te Škets nāk virsū. Arī prasās darbā. Varbūt tā - ja tu sadomā turpināt, tad var​būt kaut kas arī priekš viņa atradīsies?

Harolds atkal domāja. Godīgi sakot, papildu darba rokas jau vajadzētu gan, īpaši pie šiem smagajiem un netīrajiem darbiem.

Protams, es padomāšu, - viņš atbildēja. - Nesaki viņam ne «jā», ne «nē». Nedēļas beigās es visu pateikšu. Cik lieli mīnusi jūs nebaida?

Hm, te, redzi, ir tā, ka viss atkarīgs no darbiem. Ja gribi betonēt, tad lielos mīnusos nekas lāgā nesanāks.

- Protams.

- Bet tev jau tur ir ko darīt tāpat.

- Ir, ir. Es tikai vēl apdomāšu un saplānošu, - Harolds teica un jau grasījās atvadīties.

Bet Larim vēl kas bija jautājams.

Paklau, un, sitas te, kā tur ar tiem piedzīvojumiem? Vai viss labi beidzās?

Normāli, - Harolds negribīgi atbildēja. Viņš nezināja - stāstīt Larim par Brūni vai nestāstīt, bet nolēma īpaši neuzbāzties. Reiz jautā, tad laikam pats vēl nezina. Kādreiz, kad sanāks, tad visu pastāstīšu.

- Šie atzinās visos nāves grēkos? - Laris tincināja tālāk. -Jā, kur tad liksies?

- Kā tad. Kur tad šie liksies, kad tāds unterfīrers kā tas tavs Zigmunds ķeras pie lietas klāt! Tam vīriņam padodas šitādas lietas.

-Jā, - Harolds gribēja beigt sarunu. Vēl pirms dažām dienām likās, ka nu viņš sāk visu pamazām piemirst. Katrā ziņā Zigmunda tēls no prāta bija pagaisis. Tagad atkal atgriezās. Vai ir tiktāl pārgājis, lai viņam piezvanītu?

Tu laikam negribi daudz par to runāt, - Laris teica. -Jā, tā ir.

Sieva blakus klausās? -Jā, arī tas.

Labi, es tev atkal piezvanīšu. Kad man to izdarīt? Harolds padomāja. - Nākamo trešdien, - viņš teica.

Labi. Čau!

Harolds nolika klausuli un atlaidās atpakaļ gultā. Vēl filmai jānoskatās pašas beigas un tad jāiet nolikt mašīnu stāvvietā, kuru lielajā steigā un vēlmē paspēt uz basketbola spēles reportāžu bija atstājis pie mājas.

Filma beidzās, pašas beigas tomēr bija naivākas, nekā Harolds gaidīja. Protams, bija atkal mistiski pamestas visādi citādi darboties spējīgas ražošanas telpas un izšķirošais kautiņš uz kaut kādām stalažām,

taču pats pēdējais dūriens ļaundara sirdī bija sanācis tāds pārāk vienkāršs. Droši vien holivudiešiem nebija laika to kārtīgi izstrādāt, jo visi stūri bijuši aplīmēti ar reklāmām un tas produkts jālaiž gaisā.

Bija nedaudz pirms vienpadsmitiem vakarā. Harolds teica, ka aizies novietot mašīnu. Emma pamāja ar galvu un gatavojās klāt gultu naktsguļai.

Harolds uzvilka ādas jaku, apāva sporta kurpes un izgāja trepju telpā. Tieši tajā mirklī visā trepju telpā nodzisa gaisma. Harolds uzmanīgi aiztaustījās līdz liftam, uzmeklēja izsaukuma pogu un nospieda to.

Kā tad, paskat, ko sagribējis! Ja nav elektrības, tad nestrādā arī lifts. Bet tā jau nu gan nav nekāda bēda.

Puslīdz jautri svilpodams, Harolds vieglā solītī devās lejup pa kāpnēm. Pa ceļam viņš izvilka no sānkabatas cigarešu paciņu un jau grasījās aizsmēķēt, taču tad pārdomāja. Labāk to izdarīt atceļā no stāvvietas. Iebāzis cigareti atpakaļ paciņā, viņš turpināja vieglītēm dipadot pa tumšajām kāpnēm. Ielas apgaismojums meta nelielu gaismu, un tas palīdzēja saglabāt koordināciju vājāk saredzamās vietās.

Nonācis apmēram trešā stāva līmenī, Harolds pēkšņi sajuta pakrūtē savādu kņudoņu. Vai tikai te viss ir kārtībā? Kāpēc tā gaisma izdzisa tieši tai mirklī, kad es iznācu pa dzīvokļa durvīm? Un tieši tai brīdī viņš sajuta apdullinošu sitienu pa skaustu. Tūlīt arī sekoja tāds pats belziens pa pakrūti, un nākamajā sekundē viņš juta, ka kāds saķer viņu aiz abām rokām, izgriež tās uz muguras un tur kā stingrās spīlēs, bet vēl kāds uzmanīgi uzmauc kaut ko galvā. Pilnīga tumsa, ja neskaita daudzkrāsainās zvaigznītes, kas skrēja gar acīm. Un milzīgs elpas trūkums. Tāda kā asiņu garša mutē.

Harolds gribēja iekliegties, taču nebija spēka. Sitiens pa skaustu bija tik spēcīgs, ka gluži vai paralizēja viņu.

Tālāk neredzamie vilka viņu pa trepēm uz leju, laukā pa durvīm, viņš saprata, ka tiek ielādēts kādas mašīnas aizmugures nodalījumā un nosviests uz metāliskas grīdas. Tai pašā mirklī mašīna iedūcās un sāka braukt, bet kāds sēja viņa rokas. Harolds saprata, ka pats muļķīgākais tagad būtu pretoties - ja to varētu izdarīt! - vai kliegt un mētāties.

Kaut cik atguvis elpu, viņš izmisīgi domāja - kas? Par Skolotāju dēvētais izdzīvojis un izmucis, varbūt sprogainais kaut kādā veidā izrāvies no Zigmunda nagiem? Johaidī, varbūt pats Zigmunds? Vai varbūt tas būdīgais tēvainis, kuru es izlidināju cauri kafejnīcas logam? Kurš?