Pagatnes un nakotnes miklas - Indra Andersone

Annotation

Indra Andersone Pagātnes un nākotnes mīklas Pirātu dārgumi un to meklētaji ■ Skaistākie dimanti un to dīvainais lāsts■ Inku zelts vulkāna pelnos un… ■ Kosmosa apgūšana un neizprotamas dabas parādības ■ Priekškars paveras AVOTS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Sastādīja Indra Andersone Mākslinieks Andris Nikolajevs © Avots, 2003 © 1. Andersone, teksts © A. Nikolajevs, vāks Satura rādītājs I daļa APSLĒPTĀ MANTA, DIMANTI UN ZELTS………………………………………………

5 Apslēptās mantas vilinājums…………………………………………………………… 7 Apslēptā manta Alpu klintis……………………………………………………………. 12 «Edinburgas» zelts Barenca jūras dzilēs……………………………………

14 Romas leģionāra dārgumi………………………………………………………………

18 Vecā portreta noslēpums……………………………………………………………. 23 Divainie Renlešato mācitāja noslēpumi …………………………………….

28 Pirātu aizmirstais laupījums…………………………………………………………… 37 Viņas augstības karalienes pirāts…………………………………………………..

41 Henrija Morgana mantojums………………………………………………………….

47 Dižciltīgā pirāta kuģis……………………………………………………………………… 55 Bagātību sala Klusajā okeānā…………………………………………………….

57 Pirātu karalienes dārgumi……………………………………………………………… 63 Henrija Morgana pēcteču asiņainie darbi…………………………………..

67 Kā zelta straume plūda pāri okeānam……………………………………….. 72 Vai inku zelts paslēpts Sangaja vulkānā? ………………………………………

99 Liktenīgais inku vēstijums …………………………………………………………..

106 Dimantu drudzis Āfrikā…………………………………………………………………

111 Liktenīgie briljanti……………………………………………………………………….. 134 II daļa DIVDESMITĀ GADSIMTA DRŪMĀS MĪKLAS…………………………………… 143 Mēness citplanētiešu kosmosa kuģis?………………………………………. 145 Mēness - Marsa pavadonis? ………………………………………………………… 150 Vai 1962. gadā kosmonauti bija uz Marsa? ………………………………..

153 Citplanētiešu bāzes uz Mēness? ………………………………………………… 158 Cilvēki uz Mēness… nav bijuši? …………………………………………………..

163 ■ Challenger traģēdijas hronika……………………………………………………….. 167 Challenger bojāejas noslēpums …………………………………………………… 171 Noslēpumainie notikumi kosmiskajā stacijā «Mir»……………………..

176 Aculiecinieku liecības………………………………………………………………….. 181 Noslēpumaini «cilvēki melnā», kas vajā ufologus………………………

186 Nolaupīšanas materiālās liecības……………………………………………….

191 Eksperimenti turpinās…………………………………………………………………. 195 III daļa ZINĀTNES SASNIEGUMI MEDAĻAS GAIŠĀ UN TUMŠ PUSE………………………………………………………………….

203 Veselību var ieprogrammēt………………………………………………………… 205 Elektroniskie orgāni aizstāj zaudētos…………………………………………..

209 Nāvējošais Nīlas vīruss Ņujorkā………………………………………………….. 214 Infraskaņas ģeneratori paralizē gribu ………………………………………… 218 Vai cilvēci apdraud nāvējošs viruss - mutants? …………………………..

222 Mikoplazma nāvējošu slimību cēlonis……………………………………….

224 Civilizācijas

saindētie…………………………………………………………………… 229 Nica zemestrīces gaidās ……………………………………………………………..

232 Planētas kājas ūdenī …………………………………………………………………

236 Cilvēks un tornado ……………………………. *………………………………………. 240 Plaisa Antarktidas ledājos…………………. i………………………………………. 243 Apokalipses lidotāji jeb meteoroloģiskā kara šausmas……………… 245

PAGĀTNES u n NĀKOTNES mīklas I dala II dala III dala IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDAVA SAGATAVOŠANĀ VĒL IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDĀVĀ

PAGĀTNES u n NĀKOTNES mīklas

I dala APSLĒPTĀ MANTA, DIMANTI UN ZELTS… Vai mūsdienās ir iespējams atrast īstu apslēpto mantu? Izrādās, ka ir gan. To dara gan dēkaiņi, gan pavisam nopietni cilvēki, kas apvienojušies «Dārgumu meklētāju biedrībā». Citiem veicas, citiem - ne.

Kādam, tāpat vien pastaigājoties pa Tiroles Alpiem, pavisam nejauši izdodas atrast vērtīgu depozītu, kas savu atradēju gaidījis vairāk nekā trīsarpus tūkstošus gadu. Kāds cits, neapdomīgi ejot pa zudušā inku zelta pēdām, zaudē dzīvību. Vēl citiem nedod mieru pirātu nogremdētie kuģi un dienvidu salās paslēptie salaupītie dārgumi, kas nedodas un nedodas rokā. Vajadzētu būt, bet nav. Gadsimtiem senas pagātnes atbalsis itin bieži atgādina par sevi un liecina, ka zelta un dimantu vilinājums ir mūžīgs.

Apslēptas mantas vilinājums Aizraujoši piedzīvojumi, «īstu vīru» dzīve un darbi, apslēpti dārgumi, nogrimuši kuģi… Tā ir pasaule, kas jau gadu simtiem ilgi nav zaudējusi savu maģisko pievilcību. Milzīgs skaits entuziastu visā pasaulē nezaudē cerību atrast apslēpto mantu. Daži pat apvienojas klubos, no kuriem visplašāk pazīstams acīmredzot ir «Dārgu/nu meklētāju biedrība», kura mītne atrodas ASV pilsētā Pueblo.

Biedribas dibinātājs un vaditājs ir Stenlijs Grists. Ar dārgumu meklēšanu Stenlijs «saindējās» jau bērnībā, kad kāda bukinista bodītē uzgāja Klusā okeāna salu karti, uz kuras bija atzīmētas pirātu dārgumu slēptuves.

Biedrība ir starptautiska, tajā ietilpst slaveni un bagāti cilvēki, tādēļ sapnim par dārgām ekspedīcijām uz vistālākajiem zemeslodes nostūriem ir reāls pamats. Daudzas ekspedīcijas tiešām ir bijušas veiksmigas, un biedrības kapitāls ir ievērojami palielinājies. Biedrība izdod savu almanahu, tai ir sava lapa

Pirātu karte internetā, un tā nodarbojas arī ar komerciju, piemēram, tirgo kartes ar atzīmēm par iespējamām vietām, kur varētu būt paslēpti dārgumi. Par galveno biedrības darba rezultātu Grīsts uzskata ziņu vākšanu par pagaidām neatrastajiem dārgumiem un to apkopošanu.

Pats pievilcīgākais rajons dārgumu meklētājiem ir Vestindija (Vidusamerikas daļa, ietver Antiļu salas un Bahamu salas, atdala no Atlantijas okeāna Meksikas līci un Kārību jūru) un Kārību jūras baseins, kur savu laupījumu slēpuši visai slaveni pirāti - kapteinis Henrijs Morgans un Melnbārdis. Šajā

kuģošanai ļoti sarežģītajā rajonā gadsimtu gaitā ir avarējuši daudzi spāņu, angļu un holandiešu kuģi, un ir skaidrs, ka jūras dzelmē slēpjas tonnām zelta. Kā piemēru var minēt kuģi «Nuestra Seniora», kas 1730. gadā devās jūrā no galvenās spāņu jūras bāzes Kartahenas (tagad Kolumbijā) un veda zelta un sudraba monētas trīs miljonu peso vērtībā. Vētra izmeta kuģi uz rifa, visa komanda gāja bojā, bet dārgā krava nogrima dzelmē. Ir ziņas, ka 20. gadsimta sākumā tuvējo Kaimanu salu iedzīvotāji atraduši krastā izskalotas senas monētas. Rifs, pie kura kuģis gāja bojā, stiepjas divarpus kilometru garumā, ir ļoti klinšains, un ūdenslīdēju darbs pie tā būtu ārkārtīgi bīstams.

īsta dārgumu meklētāju Meka ir Tortugas sala netālu no Haiti. Tās ziemeļrietumu daļu klāj biezi meži, kuros slēpjas dziļas alas. Tortuga savulaik bija pirātu bāze. Tur viņi remontēja un aprīkoja savus kuģus, no turienes devās uzbrukumā spāņu kuģiem, uz turieni veda salaupīto. Var uzskatīt, ka Tortuga bija slaveno laupītāju - Pjēra de Grandē, Portugāles Bartolomeja, Luisa Skota un, protams, sera Henrija Morgana štābs.

Arī Angliju var uzskatīt par dārgumu meklētāju paradīzi. Šās valsts vēsturē ir daudz traģisku lappušu, un cilvēki bieži bija spiesti glābties bēgot un slēpt savu mantību. Šīs jukas ilga vairāk nekā tūkstoš gadu, tātad arī miglainās Albionas zeme un senās pilis slēpj daudz dārgumu, kas vēl tikai gaida savus atradējus. Viena no interesantākajām vietām ir Korbridža (senos laikos - Korstopituma) Heksemas apkaimē, kas mūsu ēras 350. gadā tika izlaupīta un nodedzināta. Atmiņas par šo traģēdiju glabā teritorija ar nosaukumu Asiņainais akrs. 369. gadā pilsēta tika pilnīgi pārbūvēta, bet pēc trīsdesmit gadiem kāda nezināma iemesla dēļ iedzīvotāji to ir pametuši. 13. gadsimtā tā jau bijusi liela pilsēta, kurai negaidīti uzbrukuši barbari. Grīsta arhīvā ir ziņas, ka Korbridžas apkārtnē jābūt apraktiem daudziem dārgumiem.

Sena leģenda vēsta, ka, uzkāpjot uzkalnā un skatoties ziemeļaustrumu virzienā, būs redzams koks, zem kura paslēptas milzu bagātības. Tikai tajā vietā jau sen vairs nav meža, tādēļ dārgumu meklēšana ir apgrūtināta.

Ir zināmi daudzi gadījumi, kad senās slēptuves ir atrastas pilnīgi nejauši. Piemēram, 1841. gadā Daunhemā, rokot mājai pamatus, pusotra metra dziļumā strādnieki uzdūrās svina lādei, kurā bija 8000 Alberta Lielā laika sudraba monētas, sudraba rotaslietas, rokassprādzes, piespraudes, ķēdes, šķīvji.

Pašlaik šī vairāk nekā 30 kilogramu antīkā sudraba glabājas Britu muzejā, un speciālisti uzskata, ka tas nogulējis zemē vairāk nekā deviņsimt gadu.

Kromvela laikā savas bagātības bija spiesti slēpt rojālisti. Korfas pils Dorsetšīrā ir slavena ar to, ka tajā bijusi slepena telpa - seifs, kurā glabājušās valdnieka Džona Leklenda bagātības. Kad Kromvela armija aplenkuši cietoksni, rojālisti zeltu, sudrabu, dārglietas paslēpuši pils priekšpagalma akā, bet virs tās uzspridzinājuši pulvera mucu. Korfas pili izpostīja 1649. gadā, bet dārgumus tā arī neatrada. Vēl tagad Karaļa torņa drupu tuvumā var redzēt ar akmeņiem un ķieģeļiem aizbirušu aku.

Stenlijs Grīsts vairāk nekā piecus gadus dzīvoja Dienvidamerikā, un tas viņam ļauj apgalvot, ka šā kontinenta vēsture slēpj vēl vairāk neatminētu mīklu. Tur ir spāņu konkistas laikā paslēpti dārgumi, bez tam Dienvidamerikas dzīlēs slēpjas vēl neatklātas zelta un dimanta iegulas. Par to, kas šajā zemē varētu būt atrodams, var gūt priekšstatu no Kordovas katedrāles (Argentīnā) bagātībām. Baznīcu rotā 13 zelta svečturi, vairāki ar milzīgiem dārgakmeņiem greznoti šķirsti, kuros glabājas svētie pīšļi, zelta ziedojumu

trauki, no zelta diegiem austi audumi, no Bizantijas nācis krucifikss, kas savulaik piederējis pašam Fransisko Pizarro, spāņu zelta un sudraba monētas.

Ir zināms ari konkistadora un Dienvidamerikas pētnieka bīskapa dona Balboa skumjais stāsts. Ceļā uz Klusā okeāna piekrasti viņa ekspedīcijai, kas veda dārgumu kravu, uzbruka indiāņi un visu atņēma. Šie dārgumi ir paslēpti pazemes tuneli. Baumo, ka šis tunelis atrodas kalnos zem sena indiāņu tempļa, kas celts par godu Saules dievam. Koordinātas - 29° dienvidu platuma un 69° rietumu garuma. Dārgmetālu, dārgakmeņu, monētu un baznīcas piederumu vērtība tiek lēsta aptuveni 4,5 miljonu dolāru vērtībā.

1647. gada 13. maijā Čīles piekrastē zemestrīce sagrāva vairākas pilsētas, un paisuma vilnis sašķaidīja pret klintīm spāņu tirgotājam Nikolasam piederošo kuģi, kura tilpnēs atradās vismaz 900 kilogramu zelta. Laika gaitā daļu monētu viļņi ir izskalojuši krastā, bet galvenā krava vēl arvien guļ dzelmē. 2003. gadā biedriba plāno ekspedīciju, lai atrastu nogrimušo kravu.

Apslēpta manta Alpu klintīs Kāds joti uzmanīgs amerikāņu tūrists un liels arheoloģijas pazinējs mierīgi pastaigājās pa skaistajiem Tiroles Alpiem. Ar arheologam raksturīgo ziņkārību viņš pētīja aizdomīgas grotas, cilāja akmeņus un centās ieskatīties klinšu plaisās. Milzīgs bija viņa izbrīns, kad šī ziņkārība tiešām tika bagātīgi atalgota. Kādā klintī viņš atrada apslēpto mantu, kuru klāja neliela zemes un akmeņu kārta.

Izskatījās, ka pods, pilns ar dārgumiem, tur paslēpts 16. vai 15. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Apbrīnojami ir tas, ka netālu no ceļa un cilvēku dzīves vietas paslēptie dārgumi tur bija nogulējuši vairāk nekā trīsarpus tūkstošus gadu. Podā atradās sīki priekšmeti, rotaslietas, no kā varēja spriest, kā Alpu ieleju tautas dzīvojušas bronzas laikmetā. Neparasto atradumu tagad pēta Insbrukas universitātes Pirmatnējās un senās vēstures institūta darbinieki.

Veiksmīgais tūrists paziņoja par savu sensacionālo atradumu šim institūtam, un grupa speciālistu zinātņu doktora Gerharda Tomedi vadībā ar vislielāko rūpību strādāja veselas tris dienas

un ieguva 380 priekšmetus. Arheologi atraka ieročus, sadzives priekšmetus un bronzas darbarīkus.

Apslēptā manta tiešām bija neskarta gulējusi zemē trīsarpus tūkstošus gadu. Visas lietas bija ļoti labi saglabājušās, veselas bija pat ādas siksniņas.

Zinātnieki uzskata, ka atrastās lietas nav bijušas paslēptas, bet gan noliktas tur kā upuris, un šī klints acīmredzot bijusi sena upurvieta.

Insbrukas universitātes Pirmatnējās un senās vēstures institūts jau kopš 1991. gada koordinē Dienvidtirolē atrastās sasalušās senā cilvēka mūmijas pētījumus. Cilvēks dzīvojis Tirolē aptuveni pirms tūkstoš gadiem. Šīs programmas ietvaros zinātnieki sarīkoja vairākas ekspedīcijas ari Ziemeļtirolē un atklāja tur daudzas cilvēku apmetņu vietas - pašas senākās no 8. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras.

Tuvējā ciemata nelielajā novadpētniecības un arheoloģijas muzejā glabājas vērtīgi atradumi no dzelzs un bronzas laikmeta ziedojumu vietām. Amerikāņu tūrista atrasto depozītu zinātnieki uzskata par otro vērtīgāko pēc «ledus mūmijas». Seni depozīti, kas liecina par to, ka bronzas laikmetā bijusi augsti attīstīta amatniecība, Eiropā ir atrasti arī Karpatos, bet Alpos tas ir pirmais. Insbrukas arheologi un vēsturnieki pašlaik nodarbojas ar atrasto priekšmetu aprakstīšanu un kataloģizēšanu un ir pārsteigti, cik

precīzs bijis Tiroles kalēju un metāllējēju darbs. Bronzas rotaslietas un darbariki veidoti ar apbrīnojamu pre​cizitāti, stingri ievērojot visus izmērus. Tās ir patiesi skaistas lietas.

«Edinburgas» zelts Barenca juras dzīles Pirms dažiem gadiem kāds uzņēmīgs amerikānis publicēja karti, kas it kā sastādīta sensenos laikos.

Kartē attēlota Floridas pussala un tai tuvumā esošās salas. Karte krustām šķērsām apzīmēta ar pistolēm, zobeniem, galvaskausiem un tālskatiem. Turpat var izlasīt arī visslavenāko jūras laupītāju vārdus. Bet, labi ieskatoties, var pamanīt, ka šur tur iezīmēti nelieli krustiņi. To ir aptuveni divdesmit. Uzraksts apgalvo, ka kartē atzīmētas slaveno pirātu un arī daudz godīgāku cilvēku pazaudētie dārgumi 165 miljonu dolāru vērtībā.

Pret vienu no atzimēm rakstits: «Šajā vietā guļ pakārtā pirāta Džona Rokhema dārgumi. Zelta stieņu vērtība ir divi miljoni dolāru.» Iepretim citam krustiņam norādīts: «Pirāta Viljama Rodžera, saukta Billijs Līkkājis, pasakainās bagātības atrodas šajā rajonā.» Karte maksāja tikai vienu dolāru un bija domāta zemūdens bagātību meklētājiem. Vēstures gaitā līdz

ar avarējušiem vai nogremdētiem kuģiem jūras dzelmē ir nogrimuši zelta un sudraba stieņi, pērles un koraļļi, zelta monētas un dārgi sadzives priekšmeti.

1595. gadā pie Ziemeļamerikas krastiem nogrima spāņu karavela «Santa Margarita», kuras tilpnēs bija zelta stieņi vairāk nekā astoņu miljonu dolāru vērtībā pēc mūsdienu kursa. Pēc trim gadiem Kārību jūrā nogrima kuģis «San Fernando» ar kravu 20 miljonu dolāru vērtībā. 1628. gadā ārkārtīgi stipra vētra, kas sāka trakot Floridas līci, iznīcināja 11 spāņu kuģus. Šo kuģu vestā zelta vērtība tiek lēsta 1 miljarda 200 miljonu dolāru vērtībā.

1917. gada ziemā angļu karakuģis «Laurentic» devās ceļā uz Kanādu un veda vairāk nekā trīs tūkstošus zelta stieņu, kas bija paredzēti kā samaksa par militārām piegādēm. Tikko atstājis ostu Ziemeļirijā, kuģis uzskrēja vācu mīnai, uzsprāga un ātri nogrima kopā ar dārgo kravu. Tādas katastrofas, kad reizē ar kuģi jūras dzelmē nogrimst 43 tonnas zelta, vēl nekad nebija bijis. Par laimi, kuģis bija nogrimis tikai četrdesmit metru dziļumā un glābšanas darbi sākās tūliņ pēc katastrofas. Lai gan ar lielām grūtībām, ūdenslīdēji tomēr iekļuva kuģa tilpnē un daļu kravas izcēla no ūdens. Bet tad sākās stipra vētra un darbus nācās pārtraukt. Pēc nedēļas, kad glābēji atgriezās notikuma vietā, viņi nespēja noticēt savām acīm - dārgumu krātuve bija pilnīgi tukša. izrādījās, ka zem varenajiem viļņu triecieniem kuģa korpuss ir saspiests, šuves atsprāgušas vaļā, visi zelta stieņi ieslīdējuši kuģa tilpnē un sajaukušies ar atlūzām, akmeņiem, dūņām un smiltīm. Nācās ņemt talkā spridzekļus. Smilšu sanesas sāka skalot ar no augšas virzītām ūdens strūklām. Kuģa korpusu vairākās vietās sagrieza gabalos.

Darbs ievilkās uz vairākiem gadiem, tomēr līdz 1924. gadam izdevās atrast un izcelt gandrīz visu zeltu. Neatrada tikai 25 stie​ņus.

1922. gada pavasarī angļu tvaikonis «Egypt» miglā sadūrās ar franču kuģi un divdesmit minūšu laikā nogrima kopā ar lielu zelta un sudraba kravu. Par nelaimi, šī katastrofa notika Atlantijas okeānā, kur dziļums pārsniedz simts metrus. Glābēji nolaidās pie kuģa speciālā kamerā, kas var izturēt lielu spiedienu, pa iluminatoru apsekoja nogrimušo kuģi un pa telefonu vadija darbus. Dārglietas izcēla ar vinčas palīdzibu. Glābšanas operācija ilga sešus gadus un izmaksāja vairāk nekā miljonus dolāru. Taču šie izdevumi atmaksājās ar uzviju, jo izdevās izcelt gandrīz tūkstots visaugstākās raudzes zelta stieņu, dau​dzas tonnas sudraba un desmitiem kastu ar zelta monētām.

(Jn tomēr jāatzīst, ka visgrandiozākā bija ekspedīcija pēc angļu kreisera «Edinburgh» dārgumiem, kas 1942. gadā nogrima Barenca jūrā pēc vācu zemūdenes uzbrukuma. Kuģa pulvera pagrabā atradās ļoti dārga krava - 465 ļoti augstas raudzes zelta stieņi, kuru svars pārsniedza piecas tonnas. Tas bija padomju zelts, kas tika sūtīts sabiedrotajiem kā maksa par kara materiālu piegādi.

Karš beidzās, gāja gadi, bet dārgā krava vēl arvien gulēja dzelmē. Kuģis bija nogrimis 260 metru dziļumā, kuru pārvarēt ūdenslīdējiem nebija pa spēkam. Tikai 1981. gada maijā speciālisti sāka katastrofas vietas apsekošanu un pēc tam arī nolaišanos dzelmē. Ūdenslīdēju darbu izpildīja angļu firma. Tā kā kreiseris bija nogrimis Padomju Savienības teritoriālajos ūdeņos, tad saskaņā ar noslēgto vienošanos no dzelmes izcelto zeltu bija paredzēts sadalīt divās daļās - divas trešdaļas Padomju Savienībai, viena trešdaļa - Anglijai. Darbus sarežģīja tas, ka zelts atradās blakus munīcijai, kas, neuzmanīgi apejoties, jebkurā brīdī varēja uzsprāgt.

Sākās nolaišanās dzelmē. Ūdenslīdēji - pa trim katrā maiņā - iekāpa dziļūdens kamerā, kurā tika uzturēts tāds pats spiediens kā jūras dibenā. Pēc tam atvēra kameras lūku un divi ūdenslīdēji izgāja pie kuģa. Trešais palika kamerā. Cilvēkus, kas pār​vietojās pa kuģi, ar kameru savienoja kabeļi un šļūtenes.

Daudz spēka bija nepieciešams sanesu attirīšanai. Dūņu mākoņos vajadzēja strādāt, paļaujoties tikai uz tausti. Oktobra sākumā jau bija izdevies izcelt 431 zelta stieni. Tad darbu nācās pārtraukt vētras dēļ.

Nākamā ekspedīcija tika noorganizēta tikai 1986. gada rudenī. Kopumā izcēla 460 zelta stieņus. Barenca jūras dzelmē guļam palika tikai pieci…

Romas leģionāru dārgumi Anglijā vēl nekad nebija atrasts kaut kas tik vērtīgs. Lai gan slēptuve tika atrasta pirms pāris gadiem, tikai tagad ir oficiāli paziņots, ka Romas monētu vērtība ir 265 tūkstoši sterliņu mārciņu - gandrīz pusmiljons ASV dolāru! Bet viss sākās kādā lietainā 1998. gada augusta dienā…

Kevinam Eliotam bija 33 gadi. Šepvīkas fermera dēls todien pirmo reizi paņēma rokās metālu meklēšanas ierīci. Viņa brālēns Martins bija īsts apslēpto dārgumu meklēšanas fanātiķis un piedāvāja arī Kevinam izmēģināt roku. Martins ar savu aparātu bija jau pārstaigājis visu Dienvidangliju, bet laime viņam tā arī nebija uzsmaidījusi. Tomēr viņš nezaudēja cerības, ka reiz paveiksies.

Tajā rītā Martins piedāvāja Kevinam pamēģināt. Kevins nolēma pārbaudīt savas spējas miežu laukā, kurš bija arts un pārarts simtiem reižu. Eliotu ģimene šo lauku nomāja jau 36 gadus un tikai nupat bija izpirkuši īpašumā. Ja tā būtu sveša zeme, meklēšanu nemaz nedrīkstētu uzsākt. Jau pēc trim minūtēm Kevins atrada pirmo monētu, pēc tam vēl dažas. Tā jau bija veiksme. Bet apmēram pēc pusstundas aparāts sāka

Kevina Eliota atrastās Senās Romas monētas

Romas sudraba monētas, paslēptas zemē mūsu ēras 365. gadā pīkstēt kā jucis un dārgumu meklētājs izcēla no zemes pirmos denārijus - Romas sudraba monētas.

Kevina tēvs Grehems tobrīd slauca govis. Lūk, viņa stāsts: «Kad dēls pienāca un palūdza spaini, es biju pārsteigts, taču spaini iedevu. Iedomājieties, kāds bija mans izbrīns, kad viņš atgriezās, - spainis pilns ar monētām, bet viņš prasa vēl divus spaiņus. Neticēju savām acīm un arī devos viņam līdz.» un ko Grehems ieraudzīja? Tikai trīsdesmit centimetru dziļumā bija ista apslēptā manta - starp zemes kukuržņiem parādījās arvien jaunas un jaunas monētas. To bija tūkstošiem, un veiksminiekiem pietrūka spaiņu, kurtās sabērt. Draudzīgie radinieki bija atraduši aptuveni 9000 Romas sudraba monētu. Tā tiešām bija fenomenāla veiksme.

Ģermāņu karavīrs Tai pašā dienā atradumu piereģistrēja Somersetas grāfistes zvērinātais pārstāvis Maikls Rouzs, kura pārvaldāmajā teritorijā bija noticis šis neparastais gadījums. Brālēniem pienācās atlīdzība tūkstošiem dolāru apmērā, bet vispirms atradums bija rūpīgi jānotīra, detalizēti jāizpēta un jānovērtē. Šo grūto uzdevumu apņēmās paveikt Britu muzeja speciālisti. Monētas datētas, sākot ar 31. gadu pirms mūsu ēras, kad valdīja Marks Antonijs, līdz imperatora Aleksandra Severa laikiem mūsu ēras 222.

līdz 230. gadā. Trīs ceturtdaļas monētu attiecināmas uz Severu dinastiju, kas valdija pēc mūsu ēras 193. gada. Lielākā daļa naudas kalta Romā, un visas monētas ir lieliski saglabājušās. Izņēmums ir tikai Marka Antonija monētas, kas acīmredzot kaltas pārvietojamā karalaika monētu kaltuvē, kas allaž pavadīja viņa leģionus. Sliktāk saglabājušās arī dažas Sīrijas vai Aleksandrijas monētas.

Uz monētām redzami pazīstamu un ne tik pazīstamu imperatoru un viņu ģimeņu attēli, bet reversā romiešu dievu un dieviešu, tālaika slavenību, ievērojamu kaujas uzvaru, grandiozu notikumu, ceļojumu un ekspedīciju attēli.

Monētas tikušas paslēptas laikā no 225. līdz 230. gadam, un tolaik tā bijusi visai ievērojama bagātība, kas atbilst romiešu leģionāra desmit gadu algai. Kam monētas piederējušas un kāpēc tās ir palikušas paslēptas zemē, nav zināms.

Kamēr muzejā izdarīja monētu ekspertīzi, arheologi sāka izrakumus slēptuves apkārtnē un iz- darīja vairākus interesantus secinājumus. Sākumā nauda bijusi iemūrēta kādas istabas stūrī, kas bijusi lielas seno romiešu villas iekšpagalma daļa. Tā tika atklāta arī līdz šim nezināma romiešu apmetne Anglijā.

Tagad ir skaidrs, ka tur atrodas liels Romas laik​meta ēku komplekss. Izrakumi turpinās.

Romas armijas kohortas karognesējs Pagāja nedaudz vairāk par gadu, un atradumam tika piešķirts dārgumu krātuves statuss. Britu muzejs piedāvājās eksponēt at​rasto kolekciju, bet Anglijā pa​stāv tradīcija, ka monētas ekspo​nē vietējos muzejos.

Somersetas grāfistes muzejs nekavējoties paziņoja par to, ka plāno šo kolekciju nopirkt. Tikko bija pasludināta atraduma oficiālā vērtība, sākās aktīva līdzekļu vākšanas kampaņa, jo provinces muzejam, protams, nebija 265 tūkstošu sterliņu mārciņu. Kontā tūliņ sāka ieplūst nauda: 30 tūkstošus piešķīra grāfistes padome, 60 tūkstošus - Nacionālais mākslas kolekciju fonds, grantu uz 50 tūkstošiem - vēl viens

specializēts fonds. Trūkstošo summu ziedoja vietējie iedzīvotāji, un vajadzīgā summa tika savākta.

Tagad šī grandiozā kolekcija ir izstādīta vispārējai apskatei Somersetas grāfistes muzejā. Sudraba denāriji ne tikai lieliski papildina muzeja ekspozīciju, bet ir ļoti vērtīgi arī numismātisko pētījumu izdarīšanai.

Bet veiksmīgie dārgumu meklētāji Martins un Kevins Elioti tagad ir ļoti bagāti un pieder pie vietējām slavenībām.

Veca portreta noslēpums Klusā un patriarhālā Kennbankas pilsētiņa atrodas Menas štatā. Uz tās galvenās ielas stāv kapteiņa Džeimsa Grona savrupmāja. Māja vairākas reizes tika pārdota, bet tagad pieder 1816. gadā mirušā kapteiņa pēcnācējiem. Tā nu ir iznācis, ka kapteinis Grons ir padarījis savus pēcnācējus bagātus tikai 143 gadus pēc nāves.

Māja tika uzcelta 19. gadsimta sākumā. Pirmajā stāvā -atradās galantērijas preču veikaliņš, bet otrajā dzīvoja Gronu ģimene. Tagad abos mājas stāvos ir iekārtojies Ričards Grons. Viņš nepārdos šo māju ne par kādu naudu, jo uzskata, ka tās sienas var slēpt vēl kādu vērtīgu noslēpumu.

Galvenā relikvija šajā namā ir Džeimsa Grona portrets. Tieši šī glezna kļuva par bagātības avotu, kuru tagad bauda

kapteiņa pēcnācēji. Portretā attēlots jūras virsnieks, rokā aploksne, uz kuras var izlasit kaut kādus vārdus. Džeimsam toreiz bija 25 gadi un viņš dienēja ASV kara flotē.

16 gadu vecumā Džeimss kā junga uzkāpa uz karakuģa klāja. Pateicoties savam čaklumam, viņš veidoja strauju karjeru. 19 gadu vecumā viņš jau bija virsnieks, bet 23 gadu vecumā - korvetes kapteinis.

Tas gan nedeva nekādu bagātību un arī nepasargāja viņa sirdi no Amora bultām.

1810. gadā 24 gadus vecais Džeimss ieradās paciemoties pie vecākiem un viņu iepazīstināja ar burvīgu meiteni Lizu Pārķēri. Tā kā piecus gadus Džeimsa draudzenes bija bijušas tikai ostas meičas, viņš jutās nonācis blakus eņģelim un iemīlējās līdz ausīm. Jau divus mēnešus vēlāk jaunieši saderinājās un pēc gada salaulājās.

Medusmēnesis gan ilga tikai vienu nedēju, jo kapteini izsauca uz Jaunorleānu. Viņa korvetei vajadzēja pavadīt uz Angliju kuģi ar augsta ranga ierēdni uz borta. Ņūorleānā tika uzgleznots Džeimsa portrets. To viņš atdeva draugam Luijam, ar kuru kopā bija dienējis flotē no pirmās dienas, lai tas nosūta portretu Lizai kā dāvanu.

Brauciens notika gandrīz bez kādiem starpgadījumiem. Pirāti gan centās pārtvert augstā sūtņa kuģi, bet Grons un viņa komanda paspēja ierasties laikā. Pēc diviem mēnešiem kapteinis atgriezās pie Lizas.

Bet arī tagad nebija lemts ilgāku laiku baudīt laimi. Lai uzlabotu materiālo stāvokli, Džeimss bija spiests pāriet darbā par kapteini uz tirdzniecības kuģa. Līdzi par matrožiem viņš paņēma jūrniekus no savas

korvetes. Tieši tajā laikā ASV un Lielbritānijas attiecības krasi pasliktinājās. Angļi pilnībā nobloķēja ASV piekrasti un pārrāva tirdzniecības saites ar Eiropu. Džeimsam vairs nebija īsti ko darīt. Tiesa, viņš gan atrada nodarbošanos, bet visai dīvainu. Grons pārliecināja savu komandu nodarboties ar pirātismu, pavisam aizmirstot, ka par vislabākajiem jūrniekiem allaž tika uzskatiti angļi, kuru gūstā viņš ari ātri vien nokļuva.

Ziemassvētkus Džeimss svinēja Dartmūras cietumā Anglijā. Bet drīz vien Ģentē tika parakstīts miera līgums un Gronu nosūtīja atpakaļ uz dzimteni. Flotes ātrums toreiz nebija visai liels, un, kad jau bija redzami Amerikas krasti, kuģa kapteinis uzzināja, ka karš ir atkal atsācies, un pagrieza kuģi atpakaļ uz Angliju. Tā Džeimss atkal nokļuva Dartmūrā - šoreiz uz ilgu laiku.

Viņš rakstīja Lizai aizkustinošas vēstules, kurās ļoti bieži pieminēja savu portretu. Viņš centās pierunāt Līzu, lai aizņemas naudu uz jebkādiem procentiem, soloties atdot to pēc atgriešanās no gūsta, bet Liza uzskatīja par labāku cīnīties ar nabadzību, pasniedzot stundas skolā.

Gūstekņus pamazām sāka sūtīt uz Ameriku. Šim nolūkam tika atvēlēts viens kuģis - tas aizveda gūstekņu partiju uz Ameriku un atkal atgriezās pēc jaunas. Džeimss savu rindu gaidīja aptuveni desmit mēnešus. Mājās viņš atgriezās tikai 1815. gadā. Pusgadu viņš pavadīja kopā ar sievu, bet pēc tam devās uz Ņūorleānu. Tur viņš beidzot saņēma portretu (izrādījās, ka Luijs ir gājis bojā) un tūliņ ar kuģi nosūtīja Lizai, bet pats ar citu kuģi devās uz Kubu. Džeimss bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes. Šis reiss viņam kļuva pēdējais. Kuģis iekļuva vētrā, un no 53 cilvēku lielās ekipāžas gandrīz puse aizgāja bojā. Arī Džeimss Grons. Bet tas vēl nav viss. Kuģis, ar kuru Lizai vajadzēja saņemt vīra portretu, ari nogrima.

Pēc dažiem mēnešiem Liza dzemdēja zēnu, bet trīs gadus vēlāk 25 gadu vecumā nomira.

Pagāja vēl 25 gadi, un Džeimsa dēls Harijs saņēma vēstuli. Kāds holandiešu kuģa īpašnieks lūdza viņu ierasties Ņujorkā. Harijs atrada holandieti, un tas pasniedza viņam metāla cilindru ar Džeimsa Grona portretu. Izrādījās, ka pirms daudziem gadiem viņš šo cilindru bija atradis okeānā un tagad, būdams Amerikā, nolēmis atdot to likumīgajam īpašniekam, jo uz vēstules Džeimsa Grona rokās bija Lizas Gronas adrese.

1958. gadā Harija dēls Ričards sāka vecāku mājas bēniņos Kalifornijā kārtot vecās grabažas. Viņš atrada Lizai rakstītās Džeimsa vēstules. Viņu ieintriģēja, ka tik bieži tiek pieminēts portrets, kas atradās turpat bēniņos. Ričards uzmanīgi izstudēja gleznu un nonāca pie secinājuma, ka portreta noslēpums, ja tāds vispār ir, meklējams aploksnē. Ričardam bija 22 gadi, un viņš neizcēlās ar smalkjūtību. Viņš nokasīja krāsu no aploksnes un atklāja tekstu: «Pagrabā, 7. bloks pa labi, 3. no apakšas. Ar mīlestību, Lizai». Pēdējā frāze Ričarda sirdi neaizkustināja, bet pirmā ārkārtīgi ieinteresēja. Taču māja Kennbankā jau sen bija pārdota, bet pats Ričards pelnīja maizi, spēlējot kafejnīcā saksofonu. Ar tādiem ienākumiem uz Menas štatu varēja doties tikai ar velosipēdu. Tomēr gada laikā Ričards sakrāja naudu un aizbrauca uz Menu. Mājas jaunais saimnieks bija ar mieru izīrēt māju vismaz uz gadu (par pirkšanu nevarēja būt ne runas, jo Ričards bija nabags kā baznīcas žurka). Lai noīrētu māju, bija nepieciešami 3500 dolāri.

Ričards pārdeva savu motociklu, saksofonu un ieķīlāja visu, ko vien varēja, pat savu skeletu. Tā viņš iekļuva parādos, no kuriem glābt varēja tikai apslēpta manta.

Jau pēc nedēļas Ričards ieradās pie savas dzimtās mājas saimnieka un piedāvāja 60 tūkstošus dolāru. Ņemot vērā, ka grausts nemaksāja ne pusi no solītās summas, saimnieks tūliņ parakstīja nepieciešamos dokumentus.

Aiz septītā bloka pa labi un aiz trešā no apakšas bija slēptuve, kur Džeimss bija paslēpis dārglietas 750 000 dolāru vērtībā. 1959. gadā tā bija milzīga nauda. Saimnieks centās attiesāt māju, taču veltīgi. Šķiet, ka neveiksmīgais kapteinis Džeimss bija nodarbojies ar pirātismu, ari dienēdams kara flotē, bet nebija to nevienam stāstijis. Pat Lizai ne. Viņš vienkārši nepaspēja izmantot salaupīto bagātibu. Toties Ričards tagad dzīvo greznībā. Pie mājas centrālās ieejas uzstādīts piemineklis jūras virsniekam, kura pjedestālā iekalti vārdi: «Veiksmīgajam pirātam Džeimsam Gronam no pateicīgā pēcnācēja».

Dīvainie Renlešato mācītāja noslēpumi

1885. gada 1. jūnijā mazajā Renlešato ciematiņa draudzē ieradās jauns mācītājs, 33 gadus vecais Beranžē Sonjērs. Tas bija skaists, labi noaudzis, enerģisks un gudrs vīrietis. Likās, ka viņu gaida spīdoša karjera, jo seminārā viņš mācībās bija viens no labākajiem. Visi domāja, ka viņam jau nu noteikti atradīsies vieta Parīzē vai, sliktākajā gadījumā, Marseļā. Tomēr jaunais kirē pastāvēja uz to, ka dosies uz šo Dieva aizmirsto mazo ciemu Austrumu Pireneju pakājē, kur dzīvoja tikai 200 cilvēku. Un līdz tuvākajai pilsētai Karkasonai bija četrdesmit kilometru. Bet studiju biedriem viņš teica: «Gribu atpūsties no visas šīs drūzmas un strādāt mazā, bet morāli tīrā draudzē. Bez tam esmu uzaudzis blakusciemā. Renlešato ir manas otrās mājas un vienmēr atgādina bērnību.»

Svētās Magdalēnas baznīca, kas tika uzticēta jaunajam mācītājam, laika un vētru ietekmē bija pārvērtusies drupās. Jumts tecēja tik stipri, ka dažreiz ūdens straumes lējās tieši pār sprediķojošā kirē un viņa draudzes locekļu galvām. Mācītāja māja bija pavisam sabrukusi, un Sonjērs bija spiests apmesties pie vienas no savām «avīm» - Aleksandrīnas Maro.

Tai laikā baznīcas kalpotājiem algu maksāja valsts. Gn gadījās tā, ka kādas vēlēšanu kampaņas laikā Sonjērs teica sprediķi, kuru pie varas esošie uzskatīja par «nemūsdienīgu», ierakstīja viņu «melnajā sarakstā» un pārtrauca algas izmaksu. Tagad viņš bija ne tikai nabags, bet jau līdzinājās ubagam šā vārda vistiešākajā nozīmē. Trūkums piespieda viņu atteikties no Maro kundzes pakalpojumiem un kaut kā iekārtoties namiņā pie baznīcas. Viņš iestrēga parādos un ar grūtībām sagādāja iztiku, medīdams un zvejodams. Tomēr pēc kāda laika Sonjērs nezin par kādu naudu pieņēma kalponi - cepuru fabrikas strādnieci Mari Dekarno, kas kalpoja viņam lidz pat pēdējam elpas vilcienam. Baumoja jau, protams, ka viņa bijusi ne tikai kalpone…

Visu turpmāko dzīvi šos divus pēc rakstura un izglītības tik dažādos cilvēkus saistīja kāds neizprotams, noslēpumains spēks, kas padarīja viņus par uzticamiem sabiedrotiem. Arī tad, kad Beranžē Sonjērs guva pārsteidzošus panākumus, dzīvoja greznībā un nebija sievietes, kas nepievērstu viņam uzmanību, viņam pat prātā nenāca šķirties no Marī. Bet viņa savukārt jau sirmā vecumā, slimību un vientulības nomocīta, neļāvās nekādu solījumu vilinājumam un neatklāja noslēpumu, kuru zināja tikai viņi abi…

Kirē vīrišķīgi cieta trūkumu, kamēr, par laimi, kāds abats Fonss novēlēja Renlešato draudzei 600 franku. Pateicoties šim nelielajam dāvinājumam, Sonjērs 1888. gadā varēja sākt baznīcas remontu. Pēc kāda laika viņš griezās municipalitātē ar lūgumu piešķirt līdzekļus baznīcas restaurācijai. Municipalitāte piešķīra 1400 franku, bet uz parāda, un kirē nezināja, kad un kā viņš varēs šo parādu dzēst.

1891. gada beigās sākās baznīcas galvenās rotas - centrālā altāra restaurācija. Altāris balstījās uz divām ļoti senām kolonnām, kas, šķiet, bija saglabājušās vēl no vestgotu valdīšanas laikiem. Tas bija rotāts ar smalkiem rotājumiem, ko veidoja krusti un noslēpumaini burti.

Vispirms no altāra tika noņemta plāksne, un te nu restauratorus gaidīja īsts pārsteigums - vienai kolonnai bija tukšs vidus. Sonjērs iebāza roku pelēkajā smelknē un izvilka četras no abiem galiem aizvaskotas koka caurules. Vaskā bija redzami dīvaini zimoga nospiedumi. Caurules tūliņ pat attaisīja, un no tām izkrita pergamenta ruļļi. Izskatījās, ka tos 1790. gadā paslēpis abats Antuāns Bigū, kurš Renlešato draudzē kalpoja pirms Sonjēra. Uz trim pergamentiem bija attēloti ģenealoģiskie koki, bet uz ceturtā teksts latīņu valodā.

Pirmajā mirklī teksts likās pilnīgi nesakarīgs, un tikai ļoti uzmanigs lasītājs varēja pamanīt, ka daži burti tekstā ir mazliet lielāki par citiem. Ja tos salika kopā, veidojās diezgan sakarīgs vēstījums: «A DAGOBERT II ROI ET A SION EST CE TRESOR ET IL EST LA MORT» (Šis dārgums pieder kara Dagobertam II un Sionam, un tas ir - nāve). Bez šīs frāzes uz perga​mentiem bija arī kaut kādi skaitļi.

Atradums kļuva plaši zināms sabiedrībai, taču uz mēra ierosinājumu nodot to municipalitātes arhīvā

viltīgais Sonjērs atbildēja, ka labāk būtu to pārdot…, piemēram, Parīzē. Un municipalitāte viņu nosūtīja uz Parīzi, apmaksājot visus izde​vumus.

Parizē Sonjērs devās pie Sensulpi garīgā semināra vadītāja Bjēla, kas bija pazīstams kā lingvistikas, slepenraksta un paleogrāfijas speciālists. Bez tam visa Parīze zināja ari, ka viņš darbojas ezoteriskās grupās un nodarbojas ar okultismu. Kirē pavadīja galvaspilsētā vairākas nedēļas un Luvrā pasūtija trīs gleznu kopijas: Pusēna «Arkādijas ganus», Tenīra «Svēto Antoniju vientuļnieku» un nezināma autora gleznoto pāvesta Celes- tīna II portretu. Dīvaina izvēle. Bet tieši šīs gleznas viņš, atgriezies mājās, piekāra pie savas istabas sienas.

Nav zināms, kāpēc Bjēls neatdeva Sonjēram senos manuskriptus (starp citu, kirē bija izgatavojis to kopijas), un Sonjēram nebija viegli izlocīties no atbildes. Viņš devās vizītē pie Karkasonas bīskapa un pēc šīs sarunas «par darbu» dabūja 2000 franku, kas ļāva norēķināties ar municipalitāti un turpināt baznīcas restaurāciju.

Drīz vien viņš no zemes izcēla senu 7. vai 8. gadsimta plāksni, kas, iespējams, segusi ieeju senā kapličā. Bet pēc tam sāka notikt visai dīvainas lietas. Vietējā kapsētā kirē atrada marķīzes Marijas d'Otpūlas de Blanšforas kapu, kas bija mirusi aptuveni pirms simts gadiem. Gz kapa pieminekļa bija tieši tas pats teksts, kas uz viena no pergamentiem. Sonjērs, nezinādams, ka uzrakstu nokopējuši vēstures pētnieku arheoloģiskās ekspedīcijas locekļi, to iznīcināja. Gn šī kapu apgānīšana nav vienīgā dīvainā epizode cienījamā baznīcas tēva uzvedībā.

Kopā ar uzticamo Marī Sonjērs pārstaigāja visu apkārtni, meklēdams kapakmeņus, kas daudziem šķita nevērtīgi un neinteresanti. Gn vēl - viņš sāka sarakstīties ar visu Eiropu, ar pilnīgi nepazīstamiem adresātiem. Pēc tam sākās neskaidri darījumi ar dažādām bankām, kirē inkognito devās daudzos ceļojumos, nevienam neko neteikdams par saviem maršrutiem, bet uz Marī Dekaro vārda sāka pienākt lielas naudas summas no dažādām valstīm. Jo tālāk, jo noslēpumaināk. Kirē pēkšņi sāk neizskaidrojamus un bezprecedenta darījumus, kas, kā izrādīsies pēc viņa nāves, skaitāmi miljonos franku. To, ka baznīcas kalpam un viņa draudzenei pieder ievērojami līdzekļi, Sonjērs skaidroja pavisam vienkārši: mantojums.

Protams, ka neviens tam neticēja, jo dāvanas, ko viņš mīlēja dalīt draugiem,

bija pārāk aizdomīgas - vienam ļoti smalki izstrādāts sens kauss, otram - 6. un 7. gadsimta monētu kolekcija.

Ciematā baumoja, ka Sonjērs atradis gana Ignasa Parī apslēpto mantu. Šo stāstu Pireneju piekājē zināja katrs bērns. Vietējā leģenda vēstīja, ka 1645. gadā gans pārradies mājās, piebāzis pilnas kabatas ar zelta monētām. Savu atradumu viņš skaidroja tā: meklējis nomaldījušos aitu un kalnos atradis alu ar dārgumiem pilnām lādēm. Parādīt ciematniekiem šo vietu gans kategoriski atteicies, tie nodomājuši, ka viņš melo, un pakāruši to kā zagli.

Sonjērs dāsni dalījās savā bagātībā. Daļa naudas tika novirzīta ciemata labiekārtošanai (uzbūvēja ceļu, ievilka ūdensvadu), materiālu atbalstu saņēma ari ciemata nabadzīgākie iedzīvotāji. Bet, kas attiecas uz baznīcu, tad virs tās portika tika iegravēts uzraksts: TERRIBILIS EST LOCOS ISTE (Briesmīga ir vieta). Pati baznīca tika pilnīgi pārbūvēta.

Magdalas tornis Kad galvenie darbi bija pabeigti, Sonjērs uzaicināja pieredzējušus kokgriezējus, lai tie parūpētos par iekštelpu rotājumiem. Viņš pats sekoja, lai visi viņa plāni tiktu īstenoti dzīvē, pats sastādīja tekstus uzrakstiem, trīs reizes lika no jauna gleznot krustā sišanas ainu, jo viņam nepatika Kristus galvas poza. Šī glezna vien maksāja 11 000 franku.

1897. gadā visi darbi bija pabeigti, un tikai Dievs vien zina, kāpēc Karkasonas bīskaps tomēr šo baznīcu iesvētīja. Spriediet paši.

Vajadzēja tikai ieiet iekšā, lai cilvēku pārņemtu kaut kāds neizprotams satraukums. Svētītā ūdens trauku balstīja ārkārtīgi ķēmīgs velnēns, bet, kad ienācēja acis aprada ar krēslu, varēja saskatīt daudzas neaprakstāmi kroplīgas būtnes, kuru sejas bija saviebtas grimasēs kā klauniem, kas sastinguši nepie​klājīgās pozās, izkrāsoti košās krāsās un tagad ar drausmīgām stikla acīm blenž uz visiem. Dievnamā bija daudz uzrakstu arī ivritā, kuru Sonjērs bija čakli mācījies.

Bet kirē turpināja svaidīties ar naudu. Piemēram, kalna gala uzcēla trīsstāvu torni un nosauca to par Magdalas torni. Viņš pats sekoja lidzi tā projektēšanai, un visi darbi bija jāveic ar matemātisku precizitāti. Pēc tam viņš lika uzbūvēt nocietinātu sargceļu pusapļa veidā, no kurienes varēja pārredzēt apkārtni. Otrā savu īpašumu pusē Sonjērs uzcēla lielu villu, par godu Bibelē aprakstītajai vietai nosauca to par Vifīniju, pēc tam tur izveidoja brīnišķīgu oranžēriju, kā ari iekārtoja burvīgu parku ar baseinu.

Sonjērs bieži aicināja pie sevis viesus, un vietējās arheologu biedrības locekļi bija sajūsmā par uzņemšanu.

Sonjērs tāpat turpināja svaidīties ar naudu. Pirka retus ķīniešu mākslas izstrādājumus, dārgus audumus, iekārtoja lielisku bibliotēku. Viņš pat rīkoja saviem draudzes locekļiem banketus un pasniedza dārgas dāvanas. Augstākā baznīcas vadība izlikās to visu neredzam, bet pēc tam, kad bija miris Sonjēra priekšnieks Karkasonā, jaunais bīskaps pieprasīja paskaidrojumus, atcēla kirē no amata un izvirzīja vairākas apsūdzības. Starp citu, Vatikāns, uz kurieni Sonjērs nosūtija apelāciju, pilnīgi nostājās viņa pusē.

1917. gada 17. janvārī Sonjēru ķēra trieka. Grēku piedošanai ataicināja mācītāju no kaimiņu draudzes, kas ieslēdzās istabā kopā ar mirēju, bet drīz vien atkal iznāca laukā un, kā stāsta aculiecinieki, bija ļoti apmulsis. Viņš paskaidroja, ka mirējam grēksūdze nav bijusi vajadzīga un viņš tā ari aizgājis Tai Saulē, grēkus nenožēlojis. Savā testamentā Sonjērs paziņoja, ka viņam nepieder ne santīma. Toties viņam uzticamā Māri turpināja dzīvot saimnieka villā līdz pat 1948. gadam, un viņai bija viss, ko sirds vēlas.

Tikai, kad Ramadjē valdība izdarija naudas reformu, bijusī kalpone tika izputināta un veselu dienu dārzā dedzināja biezās nu jau nevērtīgās naudas paciņas.

1953. gadā arī viņu, tāpat kā Sonjēru, ķēra trieka, un drīz vien viņa nomira, paņemot līdzi kapā arī savu noslēpumu. Starp citu, mazliet tomēr viņa izpļāpājās sarunā ar tuvu draugu Noelu Korbjū. Viņa

teikusi, ka vecais pergamenta rullis, kas tika atrasts zem altāra, saturējis ziņas par leģendārās apslēptās mantas atrašanās vietu, bet noslēpuma atslēga bijusi Pusēna glezna «Arkādijas gani», kuras kopiju Sonjērs lika izgatavot Parīzē. Gleznā attēloti trīs gani stāvam pie sena kapa ar uzrakstu «ET IN ARCADIA EGO», bet dibenplānā slienas kaut kāda ne ar ko neraksturīga kalnu ainava, kuru mākslinieks it kā esot izdomājis. Bet 1970. gadā desmit kilometrus no Renlešato pie Arkas ciema tika atrasts kaps, kas pilnigi sakrita ar gleznā attēloto - kapa izvietojums, apkārt augošie koki, pat klints gabals, pret kuru balstās viens no ganiem, bija pilnīgi tāds pats kā Pusēna gleznā. Kad kapu atraka, tas izrādījās tukšs.

Nav noliedzams, ka Sonjērs atrada kaut kādus dārgumus, bet tas neizskaidro ne baznīcas lielo interesi par visu šo lietu, ne Vatikāna labvēlību attiecībā uz nepaklausīgo garīdznieku, ne klusībā doto atļauju celt dīvaino baznīcu. Varbūt Sonjēra bagātībai bija cits avots, kuram nav materiāla daba, varbūt viņam bija pieejamas kādas slepenas zināšanas un notika apmaiņa - par zināšanām bagātība, lai tiktu garantēta pilnīga klusēšana?

Kas tie par dārgumiem un kā tie gadījušies Renlešato - tagad var tikai minēt. Saskaņā ar vienu no teorijām, bagātības piederējušas vestgotu karaļiem, kas pēc Romas izlaupišanas valdījuši šajā apvidū 5. gadsimtā. Kad sācies franku uzbrukums, vestgoti laupījumu noslēpuši, bet tā arī vairs nekad nav at​griezušies pēc saviem dārgumiem.

Pēc otras versijas, gluži pretēji, dārgumi piederējuši franku karaļiem, kas šajā apvidū ieņēma vestgotu vietu. Pēc trešās versijas, 1250. gadā zemnieku sacelšanās laikā Francijas karaliene māte Blānša paslēpusi Renlešato ģimenes dārglietas un zeltu, bet pati kopā ar ģimeni aizbēgusi uz Spāniju.

1956. gada Karkasonas bibliotēkas direktors Renē Deka- deija kopā ar entuziastu grupu uzsāka izrakumus baznīcas galvenā altāra priekšā un atrada daudz ko interesantu. Piemēram, vīrieša galvaskausu ar rituālām brūcēm, bet Sonjēra mājas dārzā - trīs vīriešu skeletus ar šautām brūcēm.

1960. gadā Renlešato baznīcā izrakumus veica speciāla komisija no Parīzes. Tas, ko viņi atrada, tā ari palika noslēpums, bet vienu no apslēptās mantas meklētājiem sakropļoja smaga brusa, kas uzkrita viņam virsū, tikko viņš atvēra baznīcas durvis.

Noels Korbjū, pēdējais Sonjēra īpašumu un dokumentu īpašnieks, 1968. gadā gāja bojā autokatastrofā.

Kāda cita kaisliga Renlešato dārgumu meklētāja - Fakhara ul Islama sakropļoto liķi 1967. gadā atrada uz dzelzceļa sliedēm.

Nepagāja ne mēnesis, kad Karkasonas bīskapa galvenais vikārs monsenjors Buaijē, kuru ļoti interesēja Sonjēra dārgumu mīkla, tik tikko izbēga no nāves - viņa mašīna ietriecās ceļa stabā, un viņš tika stipri sakropļots. Šo sarakstu varētu turpināt. Bet, neskatoties uz nezūdošo interesi par kirē Sonjēra noslēpumiem un apslēpto mantu, kas, iespējams, vēl aizvien guļ Renlešato zemē, skaidrs ir viens - ļoti interesēties par šo lietu ir bīstami…

Pirātu aizmirstais laupījums Deviņus gadus vecajam Londonas puikam Polam Dinbolam nekad kabatā nebija liekas naudas. Arī viņa prasības bija visai pieticīgas. Bet 2000. gada pavasarī klasesbiedri un kaimiņu zēni sāka ievērot, ka Pols bieži pērk saldējumu, konfektes, limonādi un visu brīvo laiku pavada spēļu zālēs. Viņš bija kļuvis arī pavisam devīgs un ar prieku pirka visiem hamburgerus un konfektes - pat«ienaidniekiem» no blakusielas.

Tas bija dīvaini. Pola vecāki bija vienkārši cilvēki - māte strādāja par skolotāju jaunākajās klasēs, bet tēvs bija metro mašīnists. Tādā ģimenē nav pieņemts lutināt bērnus ar naudu. Bet viņu jau neviens arī nelutināja. Pols pats sevi padarīja par bagātnieku. Tiesa gan, pavisam drīz Pola «uzņēmums» bankrotēja.

Dinbolu ģimene dzīvoja nelielā īstendas mājā. Šajā Londonas rajonā dzīvo strādnieki un vidēja ranga klerki, vārdu sakot tie, kas pieraduši skaitīt katru pensu.

Sagadījās tā, ka Dinbolu kaimiņmājas iedzīvotāji pārcēlās uz citu vietu, un māja palika tukša.

Protams, ka tā kā magnēts pievilka visa kvartāla bērnus. Arī Pols nebija nekāds izņēmums. Reiz, rakdams pamestajā dārzā savus personīgos slepenos ierakumus, Pols uzdūrās keramikas traukam. Tas bija parasts māla pods, kas katrā kārtīgā zēnā rada vēlmi sasist to gabalos. Bet poda dibenā bija netīra monēta. Liela, sena monēta. Mājās Pols to berza ar suku gandrīz pusstundu, līdz tā sāka spīdēt kā zelts. Tā kā nākamajā dienā bakalejas preču tirgotājs atteicās ņemt to kā maksu par konfektēm, Pols devās uz antikvariātu.

Saimnieks ilgi pētīja monētu, jautāja, kur Pols to ņēmis, taču pirkt kategoriski atteicās un ieteica ar atradumu doties uz muzeju vai, vēl labāk, uz policiju.

Antikvariātā Pols saprata, ka monēta ir ne mazāk kā 20 - 30 porciju augļu saldējuma vērta un, ja izdotos atrast kārtīgu pircēju, tad droši vien iznāktu arī konfektēm. Ar tādām domām viņš aizgāja pie krāmu tirgotāja Duglasa, pie kura reizēm piestrādāja par kurjeru.

Mazā komisijas veikaliņa tirgotājs paņēma monētu un, teikdams, ka dot par to mazāk par 450 sterliņu mārciņām nozīmētu necienīt viņu draudzību, bez vārda runas noskaitīja summu, par kādu Pols pat sapņot nebija uzdrīkstējies.

Tā Pols kļuva bagāts, vismaz tā uzskatīja kaimiņu zēni. Bet, kad pēdējais penijs bija iztērēts, nācās atjaunot personīgo ierakumu iekārtošanas darbus, kas beidzās arto, ka Pols atrada vēl sešas tikpat netiras senas monētas, kuras tik augstu bija novērtējis uzpircējs. Piecas no tām viņš pārdeva par diviem tūkstošiem sterliņu mārciņu, bet naudu paslēpa bēniņos, simtu paņemdams sev «sīkiem izdevumiem». Viņš jau kala grandiozus plānus un gatavojās pirkt datoru, kad pēkšņi…

Pola Dinbola bankrota galvenais vaininieks bija uzpircējs Duglass. Kad kāds nepazīstamais nopirka pirmo monētu par 1200 sterliņu mārciņām, Duglass saprata, ka runa ir par lielu naudu. Bet, kad Pols atnesa nākamās piecas monētas, Duglass

zaudēja jebkuras veselā saprāta atliekas un ievietoja avīzē sludinājumu, ka tiek pārdotas senas monētas. Tā nu sagadījās, ka viņa boditē ieradās vēstures profesors Edvins Tollijs. Viņš ilgi pētīja monētas un turpat no veikaliņa piezvanīja policijai.

Duglass, protams, tūliņ atzinās, kur ņēmis monētas. Polu arestēja tieši skolas solā mācību stundas vidū. Tā nu Pols atdeva policijai atlikušo monētu un parādija savus personīgos slepenos ierakumus - savu ienākumu avotu.

Tad jau pie darba ķērās arheologi. Pamestās mājas dārzā izdevās atrast daudzus eksotiskus 16. un 17. gadsimta priekšmetus. Zinātniekiem īpašu prieku sagādāja spāņu, itāļu, turku, irāņu, ķīniešu, holandiešu, franču, vācu un portugāļu keramika un fajansa izstrādājumi. Bija daudz itāļu stikla un kristāla un, protams, ari zelta un bronzas monētas, kurām bija uzdūries Pols. Monētas bija atlietas 16. gadsimtā Meksikā. Izrakumu vietā izdevās atrast arī zelta un sudraba juvelierizstrādājumu fragmentus, lielgabalu lodes, bruņurupuču un lāču figūriņas no sudraba, kas droši vien ir Ziemeļamerikas indiāņu roku darbs, kā arī rotaslietas no koraļļiem un daudz keramikas. Dažus metrus tālāk skatam pavērās svina ložu, auksto ieroču un bruņukreklu noliktavas atliekas. Tādus bruņukreklus nēsāja angļu kara jūrnieki.

Kad zinātnieki arhīvos sāka meklēt, kam 16. un 17. gadsimtā piederējusi šī māja, atklājās interesanti

fakti. Laikā no 1580. līdz 1680. gadam mājas īpašnieki ir bijuši vairāki džentlmeņi pēc kārtas: Viljams Bušels, Kristofers Ņūports, Maikls Gīrs un kāds misters Paramura. Visi viņi bija kaperi. Cln viņu hobijs pirātisms. Citiem vārdiem sakot, darba laikā šie džentlmeņi nodarbojās ar pirātismu karaļa labā, bet brīvajā laikā pildīja savas kabatas. Kāds no šiem pirātiem arī bija apracis dārzā monētas un traukus.

Acīmredzot no pēdējā reida viņš nebija atgriezies, un apslēptā manta tā arī palika guļam zemē.

Piemēram, kapteinis Bušels mājā dzivoja 1636. gadā. Noskaidrojās, ka viņa flote nodarbojusies ar laupijuma atņemšanu citiem pirātiem, bet, kā liecina dokumenti, Bušels aplaupijis tikai barbaru pirātus, tas ir, tos, kas nav briti. Viņa teritorija bijusi pie Ziemeļamerikas krastiem.

Kristofers Ņūports veiksmīgi saimniekojis Kārību baseinā. Viņa mērķis bijis spāņu tirgotāju karavānas. Reiz, izdarot spāņu fregates abordāžu pie Kubas krastiem, Ņūports zaudējis roku, atgriezies Londonā un apmeties uz dzivi Narovstrītā.

Arī pārējo mājas iemītnieku likteņi bija visai līdzīgi. Gīrs bijis ārkārtīgi alkatīgs un papildus pirātismam nodarbojies ari ar kontrabandu. Acīmredzot viņam veicās, jo tieši viņa laikā nams Narovstritā no koka celtnes pārtapa akmens namā ar marmora kāpnēm. Mājas grīda bija izlikta ar dārgām flāmu mozaīkas flīzēm. Ēka tika ievērojami paplašināta, piebūvēti vēl divi stāvi un mansards. Arhīvā ir ziņas, ka 16. un 17. gadsimtā gandrīz visu Narovstritu apdzīvojuši jūras virsnieki un pirāti. Pilnīgi iespējams, ka Pola Dinbola atrastās bagātības nav vienīgās, ko slēpj šī īstendas iela. Tāpēc arheologi darbu nepārtrauc un cenšas no varas iestādēm saņemt atļauju izdarīt izrakumus arī citās šīs ielas vietās. Bet atrasto depozītu zinātnieki uzskata par nenovērtējamu. Izrakumu laikā pat izdevās noskaidrot pirātu ēdienkarti.

Bagātie londonieši 17. gadsimtā galvenokārt gatavojuši ēdienus no liellopu gaļas. Gandrīz katru dienu ēduši arī zivis - visvairāk mencas. Svētdienās uz galda likta cūkgaļa, bet svētkos - tītars, pīle vai vista, jo putnu gaļa tolaik tika uzskatīta par delikatesi.

Arī ar Polu Dinbolu viss ir kārtībā. Tās 2000 sterliņu mārciņas, ko viņš saņēma par piecām meksikāņu monētām, netika konfiscētas. Tagad Polam ir arī dators. Tiesa gan, vairs nav personīgo slepeno ierakumu, taču Narovstrīta ir gara, tā ka viņam ir iespējas…

Viņas augstības karalienes pirāts Trīsdesmit gadus - līdz pat sa vai nāvei 1596. gadā - Frānsiss Dreiks tika uzskatīts par nekaunīgu «miera traucētāju» okeāna plašumos, kur tajos laikos valdīja spāņu konkistadori. Brašais jūras vilks Anglijas karalienes vārdā cīnījās pats savā karā ar spāniešiem pie Amerikas krastiem. Anglijā Dreiku slavināja kā nacionālo varoni un vēl šodien atceras viņa nopelnus, bet spāņi ienīda viņu no visas sirds…

Piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta mijā Spānijas karalistē iestājās «zelta laikmets». Uz karaļa kasi nepārtrauktā straumē plūda aizjūras zelts. Visus dārgmetālus, kas tika iegūti Amerikas raktuvēs, uz metropoli veda ar kuģiem, bet par galveno tirdzniecības centru Spānijā kļuva Seviljas osta. Nelielā Andalūzijas pilsētiņa strauji auga un attīstījās, kļuva bagāta un ieguva Eiropas nozīmīgāko jūras vārtu slavu.

Reizi gadā Seviljas ostā izmeta enkurus ar tālās Amerikas dārgumiem piekrautu kuģu karavānas.

Grūto un bīstamo ceļu

16. gs. kuģis pāri Atlantijas okeānam kuģi sāka Panamas zemes šauruma ziemeļu krastā, kur tika savesti un līdz nosūtīšanai pāri okeānam uzglabāti dārgumi no visām Spānijas aizokeāna kolonijām.

Reformācijas laikmetā Spānija palika stingrs un nelokāms katoļu ticības balsts. Katoļi ticēja, ka pēc visuaugstā Dieva gribas tieši viņu valstij, kas nav pakļāvusies nekādām ķecerībām, lemts nest Svēto Krustu un Kristus ticību pāri okeānam, kur dzīvo mežoņi un pagāni, un tieši tādēļ, ka Spānija ir izpildījusi šo misiju, pār to sācis līt «zelta lietus» salaupīto dārgumu veidā. Sešpadsmitajā gadsimtā Spānija sasniedza savas varenības kalngalus un kļuva par neuzvaramu jūras lielvalsti.

Sanfelipes cietoksnis Kartahenā (Kolumbija). Celts . Dreika I kārtējā uzbrukuma pilsētai * Cietoksnis bija labirints, no kura svešniekam bija maz iespēju izkļūt Par apstiprinājumu šim viedoklim kalpoja tas, ka protestantiskajai Anglijai klājās sliktāk nekā jebkad. Miglainās Albionas iedzīvotāji slīga nabadzībā, karalistes kase bija tukša.

Anglijā vēl arvien turpinājās reliģiskie cīniņi starp katoļiem un protestantiem, bet karošanai vajadzēja ārkārtīgi daudz naudas. Spāņi krietni vien ātrāk nekā angļi paguva nostiprināties Amerikā un noslēdza pieeju neaptveramajām Jaunās pasaules bagātībām.

Frānsiss Dreiks aprīkoja kuģus, bet to komandas savāca no pārgalvīgiem bandītiem. Bez aplinkiem viņš apsolīja matrožiem bagātu laupījumu, taču pirmais mēģinājums iedzīvoties uz aizokeāna bagātību rēķina ar lielu troksni izgāzās. Spāņi sakāva viņa nelielo floti, un pats Dreiks tik tikko paspēja izglābties.

Nākamajam mēģinājumam Dreiks sagatavojās daudz pamatīgāk. Izpētīja, pa kādiem maršrutiem dodas spāņu kuģi ar

bagāto kravu, un atrada šā maršruta vājo vietu. Izbēgušie vergi un indiāņi ienīda spāniešus, un Dreikam izdevās atrast ar viņiem kopīgu valodu un iegūt atbalstu.

Klusā okeāna krastā Panamas ostā katru dienu pietauvojās galeonas ar sudrabu no Peru raktuvēm.

Sudrabu no kuģu tilpnēm pārkrāva uz mūļiem un pa «karalisko traktu», tas ir, pa taciņu caur džungļiem, nogādāja Panamas zemes šauruma Atlantijas pusē, kur stāvēja spāņu kuģi.

Dreiks nolēma sagrābt sudraba karavānu. 1573. gada februāri viņš kopā ar daļu komandas nepamanīts izsēdas Panamas zemes šaurumā un devās džungļos. Vietējie pavadoņi palidzēja viņam nokļūt līdz Klusajam okeānam, kur reidā stāvēja ar zeltu un sudrabu piekrautās spāņu galeonas.

Angļi ierīkoja slēpni takas malā un pēc neilga laika izdzirdēja mūļiem kaklā pakārto zvaniņu skaņas.

Nelaimīgie dzīvnieki knapi vilka kājas, līgodamies zem smagajām mucām un lādēm, bet viņu kājas grima dubļainajā zemē. Tas ir elles darbs - dzīt pārmocītos mūļus, lauzties cauri džungļiem pa šauru taciņu, cinīties ar karstumu un sviedru plūdiem. Tāpēc šīs karavānas nepavadīja spāņu senjori, bet gan nežēlīgu uzraugu kontrolēti vergi.

Tikko pirāti, skaļi kliegdami, izskrēja no džungļiem, spāņi metās bēgt, pat neatskatījušies uz dārgo kravu, bet vergi bija laimīgi, ka angļi palaiž viņus brīvibā. Pirātiem atlika tikai pievākt lādes un doties ceļā.

Kad viņi ar lielām grūtībām bija tikuši līdz vietai, kur palika kuģi, viņi sastinga šausmās - kuģu nebija! Dreiks ar saviem pirātiem nevarēja saprast, kas noticis. Pēkšņi sazin no kurienes parādījās viens no pazudušajiem kuģiem. Izrādījās, ka komanda piesardzības dēļ sameklējusi kuģiem citu slēptuvi, jo bīstami tuvu bija pamanījusi spāņu patruļlaivas.

Frānsisa Dreika neprātigā avantūra izdevās spīdoši. Attapība, auksts aprēķins, izmisīga drosme un uzticība savai karalienei mazizglītoto zemnieka dēlu uznesa slavas virsotnē. «Viņas augstības pirāts» kļuva par Anglijas nacionālo varoni. Karaliene gan noliedza, ka Dreiks ir viņas dienestā, taču augstu vērtēja viņa nopelnus un piešķīra jūras laupītājam bruņinieka titulu.

Bet sers Dreiks nebija tikai pirāts vien. Viņš bija drosmigs jūrnieks un prasmīgs flotes komandieris.

Vadot 22 angļu kuģus, viņš iznīcināja daļu spāņu armādas, bet 1588. gadā pilnīgi sakāva karaļa Filipa II floti izšķirošajā kaujā pie Kalē. Karaliene Elizabete Dreikam bija labvēlīga - viņš taču palīdzēja padarīt Angliju par jūras valdnieci. Dreiks atdeva karalienei lauvas tiesu salaupīto dārgumu, bet Anglijai ļoti nozīmīgas un vērtīgas bija arī viņa sastādītās jūras kartes.

Mūsdienu apslēptās mantas meklētāji vēl arvien dodas meklējumos pa Dreika pēdām. Ar hidrolokatoru un dator- analīzes palīdzību viņiem Kārību baseinā izdevās atrast 16. un 17. gadsimtā nogremdētas galeonas. Visbiežāk jūras dzīlēs atrod lielgabalus un lodes. Bet dažiem nogrimušo dārgumu

Fr. Dreika kuģis «Zelta briedis» meklētājiem ir paveicies ari vairāk. No kādas galeonas atlūzām viņi izvilka lādi ar dārglietām. No 17. gadsimta galeonas tika izcelts liels ar smaragdiem rotāts krusts 400 tūkstošu sterliņu mārciņu vērtībā.

Bet spāņu galeonu tilpnēs bija daudzas lādes ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem… Grūti pat iedomāties, cik šādu dārgumu pirāts Frānsiss Dreiks savulaik nogādāja Anglijā.

Par Dreiku klīda leģendas. Daudzas reizes viņš bija par mata tiesu no nāves, taču brīnumainā kārtā iemanījās izglābties. Māņticīgie jūrnieki ticēja, ka Dreiks ir «apvārdots» un tādēļ nekad nenoslīks.

Dreikam nebija bīstamas nekādas slimības, viņš vīrišķīgi pārcieta cingu un visas okeāna kuģojumu grūtības, bet viņa enerģija un izturība bija brīnums pat citiem pirātiem. Dreiks komandai bija neapstrīdama autoritāte. Bet spāņi nolādēja viņu, sauca par ķeceri un jūras velnu. Šis neparastais cilvēks patiešām deva nopietnu triecienu Spānijas koloniālās impērijas varenībai.

Henrija Morgana mantojums Mūsdienu apslēptās mantas meklētājiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo uz katra soļa sastopamas it kā īstas

kartes, kur ar krustiņu atzīmēta apslēptā manta, kuru tajā vietā ieracis kāds slavens pirāts. Gadās pat, ka viltojums ir tik meistarīgs, ka pat pieredzējis speciālists uzreiz nevar atšķirt viltotu karti no īstas. Bet, ja runa ir par Henriju Morganu, tad jo īpaši jātur acis un ausis vaļā. Pagaidām vēl nav atrasta neviena cik necik nozīmīga apslēptā manta, kuru būtu apracis slavenais pirāts, lai gan leģendas par viņa apslēptajām bagātībām laupa dārgumu meklētājiem miegu nu jau trešo gadu simtu. Tomēr tagad situācija sāk mainīties.

Panamas piekraste ir kļuvusi par apslēptās mantas meklētāju Meku. Tur tiek atklātas dārgakmeņu iegulas, upju sausajās gultnēs atklājas zelta dzīslas. Arheologi atrod senus māla traukus un ārkārtīgi vērtīgas zelta rotaslietas. Senajos laikos Panamas teritorijā dzīvoja acteki, maiji un tolteki, kas no zelta, sudraba un dārgakmeņiem radīja lieliskus mākslas darbus. Daudzi no tiem guļ slēptuvēs gandrīz visā Panamas teritorijā.

Henrijs Morgans Tur ir ari ne mazums pirātu mantas slēptuvju, kas vēl arvien gaida savus atradējus.

Ja var ticēt vietējās preses ziņām, tad divi amerikāņu kareivji, kas dienējuši Panamas kanāla zonā, nodrošinājuši sev patiešām bezrūpīgas vecumdienas. 1997. gadā viņi pēc dienesta atgriezušies Panamā un alā pie Cargesas upes aptuveni četrdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Fortkleitonas atraduši lielu dārgumu krātuvi, kuru 17. gadsimtā apracis, iespējams, pats Henrijs Morgans. Paradoksāls fakts, bet apslēpto mantu viņiem atrast palīdzēja veca pirātu karte, kuru viņi nopirkuši no kāda tirgotāja uz ielas, kurš pats acīmredzot nav zinājis, ka karte ir īsta.

Tur bija Limā kalti zelta dubloni, zelta un sudraba rotaslietas. Tā kā apslēptā manta tika atrasta teritorijā, kas pakļauta ASV jurisdikcijai, tad dārgumus nodeva Amerikas valdībai, bet atradēji saņēma savu daļu, kas bija pietiekami liela.

Ja runājam par Henrija Morgana bagātībām, tad pirmajā vietā, protams, ir leģendām apvītās Kokosu salas, kas atrodas Klusajā okeānā pie Kostarikas krastiem.

Ir vēl arī Kaimanu salas, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Jamaikas. Morgans tur bijis daudzas reizes gan pirms, gan pēc saviem reidiem, lai sagādātu pārtiku vai nogaidītu, kamēr briesmas ir garām.

Tieši tur viņš varēja paslēpt daļu salaupīto dārglietu. CIz vienas no salām viņam bija pat sava māja.

Tagad ir zināms arī, ka Henrijs Morgans ne reizi vien ir apmeties ari Pinosas (Huventgudas) salā, kas atrodas 65 kilometrus uz dienvidiem no Kubas un kā divas ūdens lāses līdzinās leģendārajai Stīvensona aprakstītajai bagātību salai. Ļoti iespējams, ka pirāti arī tur paslēpuši daļu laupījuma.

Bet labāk atgriezīsimies laikā pirms trijiem gadu simtiem un noskaidrosim, kā kapteinis Morgans no vienkārša jūrnieka kļuva par Anglijas karaļa favorītu un pašu veiksmīgāko un nežēlīgāko Kārību jūras pirātu.

Pastāv uzskats, ka Henrijs Morgans dzimis 1635. gadā Velsas fermera ģimenē. Jau jaunībā spilgti izpaudies viņa spītīgais raksturs, piedzīvojumu, slavas un bagātības alkas. Tādēļ ari nav nekāds brīnums, ka viņš nokļuva uz kuģa, kas 1655. gada 3. maijā atstāja Anglijas ostu Bristoli, lai dotos uz Vestindiju.

Kuģa komanda sastāvēja no rūdītiem «jūras vilkiem» un diezgan daudziem jaunpienācējiem. Ir ari versija, ka Morgans ticis nozagts vecākiem un pārdots verdzībā. Neviens no šiem faktiem nav dokumentāli apstiprināts. Pats Morgans vēlāk kategoriski noliedza, ka bijis vergs.

Junga Morgans no kuģa nokāpa Barbadosā un septiņus gadus nostrādāja cukurniedru plantācijās.

Protams, ka tā nevarēja turpināties mūžigi. Saklausījies stāstus par «īstu vīru piedzīvojumiem», viņš 1662. gadā nokļuva Jamaikā un iesaistījās pirātu komandā. Tie bija pārgalvīgi britu, franču un holandiešu jūrnieki, kas gremdēja un aplaupīja spāņu kuģus.

Kopā ar pirātiem Morgans piedalījās reidos pie Hondurasas krastiem, kuru laikā tika izlaupīta un nodedzināta Grangranada - spāņiem piederošas sudraba atradnes.

Henrijs Morgans, drīz vien kļuvis plaši pazīstams un ieguvis iesauku «Nežēlīgais», savāca savu komandu. Viņa reidi bija veiksmīgi, un 29 gadu vecumā Morgans jau komandēja pats savu kuģi. Ar to viņš ari piedalījās reidā uz Kirasao, kas notika kapteiņa Edvarda Mensfīlda vadībā. Pirāti atņēma spāņiem Santa Katalinu, bet reids tomēr beidzās ar neveiksmi.

Pirātu sakāve kļuva par Morgana lielo uzvaru. Mensfīlds nokļuva spāņu gūstā un gāja bojā, bet pirāti gandrīz vienbalsīgi ievēlēja drosmīgo un nežēlīgo Morganu par savu «admirāli». Tieši tolaik arī Jamaikas gubernators Tomass Modifords - liels jūras laupītāju draugs un aizstāvis - piešķīra Morganam pulk- vēža pakāpi un iecēla par pirātu galvaspilsētas Portrojālas policijas komandieri.

Drīz vien paklīda baumas, ka spāņi no Kubas puses gatavojas uzbrukt Portrojālai. Pirātu flote sastāvēja no 9 labi bruņotiem un aprīkotiem kuģiem un aptuveni 500 vīru komandas. Kļuvis par tās komandieri, Morgans devās uz Kubas krastiem un vispirms uzbruka spāņu pilsētai Puerto Prinsipe (Kamaguejai). Tā atradās tālu no jūras, bet tas pilsētu neglāba. Pirāti sagrāba lielu laupījumu. Ja pilsētas iedzīvotāji nebūtu piekrituši izpirkšanas maksai, tā būtu nodedzināta līdz pama​tiem.

Par nākamo upuri Morgans bija izraudzījies Portobelo, kas atradās uz Panamas zemes šauruma, jo pirāti domāja, ka tieši tur pulcējas spēki, lai uzbruktu Jamaikai. Pilsētu sargāja trīs forti, un franču pirāti atteicās piedalīties bīstamajā reidā, negribēdami izaicināt likteni. Bet Morgans nebija tas vīrs, kas atteiksies no saviem nodomiem.

17. gs. burinieks 1668. gada maijā viņš noenkuroja kuģus un ar kanoe laivām izsēdināja savus ļaudis krastā. Pirāti pa sauszemi apgāja fortus un pilnigi negaidīti iebruka pilsētā. Cīņa bija grūta un ilga. Pilsēta padevās tikai tad, kad bija gājis bojā tās komendants. Pilsētu izlaupīja, daudzus iedzīvotājus nežēlīgi spīdzināja, lai uzzinātu, kur paslēpti dārgumi. Pirms atgriešanās Jamaikā pirāti savu laupījuma daļu paslēpa pie Čargesas upes.

Bet ari Jamaikā Morgans atgriezās ar bagātu laupījumu 100 tūkstošu angļu sterliņu mārciņu apmērā.

Gubernators Modifords mazliet «sarāja» Morganu par pilnvaru pārsniegšanu un deva «uzticamajam angļu kroņa kalpam» jaunu uzdevumu.

Pēc gada Morgans izlaupīja Marakaibo un Gibraltāru Venecuēlas piekrastē. Sarežģītu jūras un sauszemes operāciju izstrādāšanā Morgans bija izcils stratēģis. Iegūtais laupījums, neskaitot vergus un daudz ko citu, bija 50 tūkstošu angļu sterliņu mārciņu apmērā.

Pa to laiku spāņi turpināja uzbrukt angļu kuģiem pie Jamaikas ziemeļu krastiem. Gn gubernators

Modifords 1669. gadā deva Morganam jaunu uzdevumu - sagrābt spāņu floti un nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus kuģiem, pilsētām un ieroču noliktavām. Saņēmis no gubernatora kapera - likumīgā pirāta - apliecību, Morgans nekavējoties ķērās pie darba.

Spāņus sagrāba šausmas, jau dzirdot Morgana vārdu vien. 1671. gada janvārī sākās pati slavenākā kapteiņa Morgana kaujas operācija. Viņš paņēma lidzi 1800 cilvēkus un devās iekarot Panamu vislielāko un visbagātāko spāņu Amerikas valdījumu pilsētu, kur pirms nosūtīšanas uz Veco Pasauli saplūda zelts un sudrabs no Meksikas un Peru.

Nonākuši džungļos, pirāti gandrīz nomira badā, jo spāņi bija iznicinājuši visas produktu noliktavas.

Tikai devītajā dienā pēc smaga gājiena caur džungļiem, kas paņēma daudzu pirātu dzivības, parādījās Panamas aprises. Tālredzīgais Morgans piespieda ģenerāli Guzmanu cīnīties atklātā laukā. Kauja ilga divas stundas. Spāņi neizturēja un bēga, atstādami pilsētu likteņa varā.

Morgans patiesi bija ļoti tālredzīgs. Pirms ieiet pilsētā, viņš, piedraudot ar nāvi, aizliedza saviem kaujiniekiem pat pieskarties grādīgajiem dzērieniem, teikdams, ka spāņi tos ir saindējuši. Patiesībā tas bija drošības pasākums, jo diezgan bieži gadījās, ka viltīgais ienaidnieks to vien gaidija, kad uzvarētāji piedzersies un tos varēs pavisam viegli saņemt ciet.

Iedzīvotāji, kas nebija paguvuši aizbēgt uz džungļiem, tika nežēlīgi spīdzināti. Panamu pirāti laupīja trīs nedēļas un tikai pēc tam devās atpakaļceļā, vezdami līdzi zeltu, sudrabu, vērtīgas preces un gūstekņus.

Bija nepieciešami gandrīz divi simti mūļu, lai salaupīto nogādātu uz kuģiem. Pats Morgans uz laiku paslēpās, paņēmis līdzi lielu laupījuma daļu.

Atgriezies Jamaikā, viņš uzzināja, ka pārkāpis Anglijas un Spānijas līgumu, kas Madridē noslēgts dažus mēnešus pirms Panamas operācijas. Bet varbūt viņš nemaz negribēja to ievērot? Lai nu kā, bet saniknotais Spānijas karalis prasīja izdot nepaklausīgo pirātu, un Anglijas Čārlzam II nekas cits neatlika kā 1672. gada aprīlī izdot pavēli par slavenā pirāta arestu un nogādāšanu dzimtenē.

Tā kā Morgans savā laupījumā bija dalijies arī ar karali, Čārlzs II iecēla viņu bruņinieku kārtā, nozīmēja par Jamaikas vicegubernatoru un uzdeva cīnīties ar pirātiem Kārību jūras baseinā.

Morgans bija sasniedzis visu, par ko sapņojis jaunībā, - dižciltību, bagātību un varu. Jaunajā amatā viņš ļoti uzticīgi kalpoja savam karalim. Būdams britu karaspēka virspavēlnieks Jamaikā, viņš nesaudzīgi cīnījās ar bijušajiem kaujas biedriem - pirātiem.

Pēc kāda laika nelabvēļi paziņoja Čārlzam 11, ka Morgans lielu daļu Panamā iegūtā laupijuma paslēpis Kokosu salās. To nu karalis nevarēja pieļaut. Atvilinājis Morganu uz Londonu, viņš pieprasīja paskaidrojumus un centās uzzināt apslēptās mantas noslēpumu. Bet Morgans neatzinās nekādos grēkos pret Viņa Augstibu, un karalim neatlika nekas cits kā atlaist viņu brīvībā - tāds cilvēks britu kronim bija ļoti nepieciešams. Bet ari pašam Morganam neizdevās izmantot savas Kokosa salas bagātības, kuru noslēpums nav atminēts vēl šodien.

1688. gadā Morgans bija 53 gadus vecs, ļoti slims un drīz vien Portrojālā nomira. Tā kā Anglijā Morganu turpināja godāt kā nacionālo varoni, viņu bija nolemts pārapbedīt Londonā, bet to neizdevās izdarīt. 1692. gada 7. jūnijā Jamaikā notika stipra zemestrīce un Portrojālā kopā arMorgana kapu nogrima dzelmē.

Bet atgriezīsimies mūsdienās. Pavisam nesen apslēptās mantas meklētājs Gregorijs Brukss no Amerikas devās uz Haiti, lai pievienotos 10 cilvēku lielai komandai, kas noīrējusi ar vismodernākajām iekārtām aprīkotu krasta apsardzes kuteri zemūdens darbu veikšanai. Arī viņiem nedod mieru pirātu dārgumi.

Gregorijs Brukss par apslēptas mantas meklētāju jeb, kā viņš pats sevi devē, «komercarheologu» kļuva pavisam nejauši. 1984. gadā viņš kopā ar sievu Ketrīnu un dažiem draugiem nodarbojās ar niršanu Haiti piekrastē. Atvaļinājuma priekšpēdējā dienā Brukss izcēla no dzelmes trīs sudraba stieņus. Šo dienu tad viņš arī uzskata par pagrieziena punktu savā dzīvē.

Turpmākos četrus gadus Brukss pavadīja Portlendas bibliotēkā un izlasīja tūkstošiem grāmatu par

Espanjolas (Haiti) un spāņu Amerikas koloniju vēsturi. Tā viņš uzzināja, ka pie Haiti krastiem 17. gadsimtā ir nogrimuši vairāk nekā tūkstoš kuģi.

Tad 1988. gadā Brukss kopā ar draugiem vēlreiz devās uz Haiti, līdzi paņēmis metālu detektoru.

Netālu no krasta okeānā viņam izdevās atrast vietu, kur detektors uzrādīja lielu aktivitāti.

Brukss atgriezās ASV un izstrādāja detalizētu plānu, nokārtoja visas formalitātes ar Haiti un Amerikas valdību un pēc diviem gadiem atkal devās uz Haiti. Drīz vien viņam izdevās izcelt no dzelmes franču porcelāna kolekciju, kas mētājās hipotētiskās kuģa katastrofas rajonā. Pēc tam izcēla divus britu lielgabalus, kas atlieti laikā no 1650. līdz 1699. gadam. Dokumenti liecina, ka tajā rajonā varēja nogrimt tikai divi kuģi - fregate «Oxford» un Morgana kuģis «Merchant Jamaica» - kuģis, ar kuru Morgans ieradās, lai atrastu «Oxford» atliekas.

Ir zināms, ka drīz pēc Portobelo aplaupīšanas Morgans sāka gatavoties jaunai akcijai. Viņš izsūtīja ziņu, lai visi, kas vēlas, pulcējas zem viņa karoga pie Govju salas, kur pats ieradās 1669. gada janvāri.

Gz fregates «Oxford» notika bankets. Kad jautrība sita augstu vilni, kuģis uzsprāga, iespējams, neuzmanīgi apejoties ar uguni pulvera noliktavas tuvumā. Tikai nedaudziem - tai skaitā arī Morganam izdevās izglābties.

Brukss uzskata, ka, gadījumā, ja uz fregates nebūtu nekā vērtīga, Morgans nebūtu atgriezies kuģa bojāejas vietā, tātad iespējams, ka tur bija daļa Portobelo salaupīto dārgumu.

Protams, ka Brukss cer izcelt fregati un iegūt bagātību. Taču skeptiķi uzskata, ka nevajag pirms laika satraukt pasauli, jo pieņēmumi var izrādīties nepareizi.

Dižciltīga pirata kuģis Starptautiskai ekspedīcijai ir izdevies Kārību jūras dzīlēs atrast slavenā angļu pirāta sera Henrija Morgana leģendārā kuģa «Mer- chant Jamaica» atliekas, kas ūdeni nogulējušas 350 gadus.

Henrija Morgana flotes atlieku meklēšanu organizēja pazīstamais jūras dzīlēs slēpto dārgumu meklētājs Klauss Keplers. Viņš ir pārliecināts, ka patiešām atradis Henrija Morgana kuģi, vai vismaz nešaubās, ka tas ir angļu kuģis, jo uz viena no lielgabaliem esot redzamas angļu lilijas.

Kuģis ir būvēts 17. gadsimta otrajā pusē. Enkura forma, monētas, kas atrastas dūņās blakus kuģa vrakam, kajītē atrasta krūze, kuras vecums tika noteikts ar radiooglekļa analīzes metodi, - viss norāda uz laiku starp 1650. un 1680. gadu.

Kuģa bruņojums apstiprina, ka tas piederējis Henrijam Morganam, lai gan tur palikuši tikai seši nelieli lielgabali, bet lielie - kā zemē iegrimuši.

Leģenda vēsta, ka toreiz, kad «Merchant Jamaica» sāka grimt, Henrijs Morgans pavēlējis noņemt lielgabalus. Vispirms noņēma lielkalibra lielgabalus, bet lidz mazajiem uz augšējā klāja tā ari netika, jo

sākās stipra vētra.

17. gadsimta otrajā pusē Henrijs Morgans bija pats nežēlīgākais un nodevīgākais jūras laupītājs Centrālamerikā. Viņa kontā ir vairāki uzbrukumi bagātajām Bahamu salām, un vēl arvien klīst baumas, ka kaut kur to tuvumā ir paslēpti neskaitāmi dārgumi. Ar neoficiālu angļu monarhijas atļauju pirāts plosījās Kārību baseina spāņu kolonijās un tādējādi palīdzēja Anglijai cīnities par kundzību okeāna plašumos.

Pirāta Morgana darbību ar atpakaļejošu datumu augstu novērtējis Anglijas karalis Čārlzs II un 1674. gadā iecēlis viņu bruņinieku kārtā. Tā pirāts Morgans kļuva par seru Morganu.

Pēc titula iegūšanas bijušais jūras laupītājs kļuva par Jamaikas vicegubernatoru un pārvērta šo salu par angļu pirātu atbalsta punktu pašā spāņu Amerikas koloniju degungalā.

2002. gadā Keplers ir paredzējis rīkot jaunu ekspedīciju un uzaicināt tajā arī Haiti universitātes arheologus, vēsturniekus un mākslas vēsturniekus, jo uz koraļļu rifiem ap kuģa vraku ir izmētāti daudzi vērtīgi priekšmeti, kas izkrituši no kuģa korpusa. Tie visi būs jāsavāc, jāizceļ un jāizpēta. Par laimi, tie atrodas tikai piecu līdz desmit metru dziļumā.

Bagatību sala Klusaja okeana Slavenais okeanogrāfs Žaks īvs Kusto nosauca Kokossalas par «visskaistākajām pasaulē», scenārists Maikls Kraitons - par «Juras laikmeta parku», ar to domādams salas bagāto floru un faunu, un, tās iedvesmots, uzrakstīja scenāriju slavenajai Stīvena Spīlberga filmai. Bet rakstnieks Roberts Luiss Stivensons, rakstīdams par savu bagātību salu, rakstīja par Kokosu…

Pirātu valstība

Bagātību sala Klusajā okeānā 57 Kokossalas atrodas Klusajā okeānā 500 kilometru no Kostarikas un ir slavenas gan ar savu ārkārtigi daudzveidīgo tropu dabu, gan ar unikālu «saturu». Leģendas un vēsturiskie pētījumi dod pamatu domāt, ka šo salu dzīlēs glabājas milzīgas pirātu bagātības gandriz vai miljards dolāru vērtibā.

Kokosa ir pati lielākā neapdzivotā salu grupa pasaulē, un tās platiba ir 25 tūkstoši kvadrātkilometru.

Tā ir vienīgā vieta Klusā okeāna austrumu daļā, kur ir mitrie džungļi. Klinšainie salas krasti vēsta, ka tā ir vulkānisks veidojums. Salu augstākais punkts ir Iglesiasa kalna virsotne. Bet neskaitāmie kalnu ūdenskritumi padara Kokosu par viskrāšņāko vietu pasaulē.

Jau vairākus simtus gadu, pirms Kokosa nonāca Kostarikas jurisdikcijā, salas bija iecienīta to jūras laupītāju atpūtas vieta, kas darbojās Klusajā un Atlantijas okeānā. Vēsturnieki uzskata, ka Kokosas zeme vēl arvien slēpj pirātu zelta stieņus un juvelierizstrādājumus.

Pirātu dzīve parasti bija īsa. Viņi gāja bojā neskaitāmajās sadursmēs ar tirdzniecības un kara kuģiem, mira no ievainojumiem un slimībām, bieži beidza savu dzīvi uz karātavām un tā arī nepaspēja izmantot sava «darba augļus».

Zelts krājās grotās, alās un pazemes slēptuvēs…

Kokosu salu vēsture sākās 1526. gadā, kad tās nejauši atklāja spāņu jūrasbraucējs Huans Kabesass.

Pēc 16 gadiem Kokosa tika iezīmēta franču zīmētā Amerikas kartē.

Grehema bagātības 1818. gadā britu kara jūrnieks, kapteinis Benets Grehems ar kuģi «Devonšīra» veica izlūkbraucienu un pēkšņi nolēma nomainīt britu karogu pret «Jautro Rodžeru». Tā viņš kopā ar savu komandu kļuva par pirātu.

Grehems iedvesa šausmas ne tikai tirdzniecības, bet ari karakuģiem. Viņa jaunais bizness plauka un zēla, un drīz vien visa komanda kļuva stāvus bagāta. Bet nepagāja ilgs laiks - un Grehemu kopā ar viņa pusē pārgājušajiem virsniekiem arestēja un piesprieda nāvessodu, bet matrožus nosūtīja katorgas darbos uz Tasmāniju.

Grehema pirātu komandā bija ari viena sieviete - Mērija Velča. Viņa nosēdēja cietumā 20 gadus, bet, iznākusi brīvībā, paziņoja varas iestādēm, ka redzējusi, kā Grehems ar saviem cilvēkiem paslēpj Kokosā 350 tonnas zelta stieņu, kas nolaupīti spāņu galeonām. Viņai bija arī karte, uz kuras atzīmēta apslēptā manta.

Gz Kokosu steidzami tika nosūtīta ekspedīcija, kas paņēma līdzi arī Mēriju Velču. Taču divdesmit gadu laikā, kamēr Mērija sēdēja cietumā, uz salas bija notikušas vairākas zemestrīces. Mainījies bija viss. Pat augstais ciedrs, pie kura kādreiz bija atradusies pirātu nometne, vairs nebija atrodams.

Ekspedīcija neatrada nevienu Grehema kartē iezīmēto orientieri un tā ari netika pie apslēptās mantas.

Benito - Asinainais zobens Pirāts Benito Bonito 19. gadsimta divdesmitajos gados terorizēja visu Amerikas rietumu piekrasti.

Ari viņš bija specializējies spāņu kuģu aplaupīšanā. Reiz viņam izdevās uzzināt, ka spāņi no Kordiljeru raktuvēm zeltu uz Akapulko ved kuģos, kurus pavada speciālos formas tērpos ģērbti apsargi. Benito jau krastā saņēma gūstā apsargus un formās ietērpa savus pirātus. Operācijas rezultātā spāņi paši iekrāva viņa kuģī zeltu 300 miljonu dolāru vērtībā, kuru pirāti aizveda uz Kokosu un paslēpa.

Ari Benito neizdevās baudit bagāta kunga dzīvi. Kā par nelaimi, divi angļi - viņa ekipāžas locekļi pārāk mīlēja grādīgos dzērienus un prostitūtu sabiedrību. Kad viņi kādā bordelī tika arestēti, angļiem tika piespriests nāvessods pakarot. Lai glābtu dzīvību, viņi piedāvāja varas iestādēm palīdzēt notvert Benito.

Savu solījumu viņi izpildīja, un Benito ar zobeniem tika sacirsts gabalos.

Angļiem tiešām dāvāja brīvību, bet modri uzraudzīja cerībā, ka viņi dosies uz Kokosu un būs iespējams uzzināt vietu, kur slēpjas Benito zelts. Diemžēl abi nomira no pārmērīgas dzer​šanas.

Limas dārgumi Arī pazīstamais cīnītājs par Dienvidamerikas valstu neatkarību Hosē de Sanmartins (1778-1850) ir devis savu iegul​dījumu Kokosas bagātināšanā.

Kad 19. gadsimta divdesmitajos gados Limā sākās nemieri, valdības galva un vicekaralis Sanmartins nolēma, ka baznīcas zelts būs drošākā vietā, ja to sakraus angļu tirgotāja un jūrnieka Viljama Tomsona kuģu tilpnēs.

Starp baznīcas dārgumiem bija ari ar dārgakmeņiem in- krustēta Jaunavas Marijas statuja cilvēka augumā. Flotei bija jākursē pa Klusā okeāna piekrasti, kamēr valstī neatjaunosies politiskā stabilitāte.

Taču Tomsona un viņa komandai god- prātibas pietika tikai pavisam īsam brīdim. Kādā nakti, pārmetuši Sanmartina nolikto sardzi pār bortu, viņi taisnā ceļā devās uz Kokosu un paslēpa laupījumu.

Pēc dažām dienām Tomsona bandu izdevās aizturēt. Laupītāji tika tiesāti, un viņiem tika piespriests nāvessods pakarot. Tomēr pašam Tomsonam un viņa pirmajam palīgam izdevās glābt savu dzīvibu, apsolot parādīt vietu, kur apslēpti dārgumi. Bet, tikko abi zagļi tika uz salas, tie aizbēga un paslēpās džungļos. Viņus atrast neizdevās.

Meklēja, meklēja, bet neko neatrada…

Kopš tā laika uz Kokosu salām ir devušās vairāk nekā 300 ekspedīcijas. Laikā no 1935. līdz 1940. gadam salas trīs reizes apmeklēja ari ASV prezidents Franklins Rūzvelts, taču nevis lai meklētu dārgumus, bet gan lai atpūstos, makšķerētu un priecātos par krāšņo dabu. Bet, kamēr prezidents atpūtās, viņa apsardze un palīgi krustām šķērsām izlodāja visu salu un, protams, neko neatrada.

Par visnopietnāko un neatlaidīgāko dārgumu meklētāju tiek uzskatīts vācietis kapteinis Augusts Gislers. Viņš Kokosā ieradās 1889. gadā un 20 gadus pētija katru zemes pēdu. Par neatlaidibu Kostarikas valdiba atļāva viņam salā dibināt koloniju. Taču kolonija pastāvēja tikai 20 gadus, jo dzīvei ļoti traucēja sakaru trūkums ar kontinentu. Ari Gisleram neizdevās atrast neko vērtīgāku par kādām desmit senām spāņu mo​nētām.

Iznāk, ka salu bagātības nevienam nav izdevies atrast. Bet varbūt neviens nav atzinies, ka ir tās

atradis?

Pirātu karalienes dārgumi Netālu no Honkongas atrodas mazu vulkānisku saliņu grupa Blekroksa, kur pēdējo 30 gadu laikā bojā gājuši daudzi cilvēki. Viņu bojāejas apstākļi tā ari nav zināmi, bet, ja ticam baumām, tad viņus nogalinājuši leģendārās pirātu karalienes Šan Vongas dārgumu sargātāji. Šī sieviete 1940. gadā kļuva par Dienvidķīnas jūrā «strādājošās» bandas vadoņa sievu. Šan Vonga bija 34 gadus jaunāka par vīru, un laulībā viņa nodzīvoja apmēram sešus gadus, līdz pirātu vadonis gāja bojā apšaudes laikā. Jaunā atraitne kļuva par bandas vadoni un divu gadu laikā pārvērta to par varenu organizāciju, kurai noziedzīgajā pasaulē nebija līdzīgas.

Vispirms viņa uzpirka reliģisko sektu vadoņus, kas apsolīja palīdzēt svētajā cīņā pret «baltajiem». Šan Vonga sāka veidot slepenas organizācijas, kurās vervēja nabagus, solot bezrūpīgu dzīvi, un bagātniekus, kurus valdzināja mīts par supervalsti, kas stāvēs pretī amerikāņu un eiropiešu kundzībai. Par vienu no supervalsts veidošanas posmiem kļuva patruļkuģu iegāde. Gz katra kuģa bija munīcijas krājumi un formas tērpi, kas deva pirātiem iespēju uzdoties par jebkuras valsts jūrasbrau​cējiem.

Par pirātu pirmo upuri kļuva holandiešu tankkuģis «lan Ness», kas 1948. gada maijā tuvojās Singapūrai. Ieraugot loču kuģi, kapteinis deva pavēli apstādināt mašinas un nolaist trapu. Clz kuģa uzkāpa daži jūrnieki, no viltus mundieru apakšas parādījās automāti. Pirāti ieslēdza holandiešus mašīntelpā un izsūknēja no tankkuģa naftu. Neviens no ekipāžas necieta, tādēļ ziņojumu par uzbrukumu vietējās varas iestādes uztvēra visai skeptiski.

Tomēr tirdzniecības un transportkuģu aplaupīšana turpinājās. Pirātu taktika visu laiku mainijās. Kādu laiku viņi izmantoja pat peldošus bordeļus. Pie kuģa pieairējās džonkas ar jautrām meitenēm, kas novērsa kuģa komandas uzmanību, bet pa to laiku pie otra borta piestāja pirāti, izlaupīja kuģi un pazuda bez pēdām.

Ap 1960. gadu pirātu flotē bija 150-200 kuģu, 8000 vīru liela bruņota armija un ļoti daudz ziņotāju.

Noziedzīgās organizācijas ienākumi nav aprēķināmi, jo pirāti nodarbojās arī ar pārtikas kontrabandu uz Ķīnu un tirgojās ar mākslas priekšmetiem. Daži varasvīri arī piedalījās noziedzīgajā biznesā un palīdzēja pat izvest no valsts 3 metrus augstu Būdas statuju, kas bija nozagta kādā Tibetas klosteri. Šan Vongas neiedomājamā nekaunība beidzot piespieda Ķīnas izlūkdienestu kopā ar Interpolu sākt ciņu ar noziedzīgo tīklu visā piekrastē. Par Šan Vongas fotogrāfiju vien bija apsolīta

Pirātu karaliene

Pirātu apmetne balva vairāku desmitu tūkstošu Anglijas sterliņu mārciņu apmērā! Anglijas, Japānas, Indonēzijas un Filipīnu policija centās uztaustīt pirātu biznesa vadoņus. Taču policijas ziņotāju līķi pēc tam uzpeldēja piekrastes ūdeņos, bet policijas iecirkņi saņēma vēstules ar rekomendācijām pārtraukt pirātu vajāšanu.

Traģiski beidzās arī kāda fotogrāfa dzīve, kas centās nofotografēt Šan Vongu. Gz Skotlendjarda Honkongas filiāli tika atsūtīta fotogrāfija, kurā neveiksmīgais reportieris bija redzams asins peļķē.

Tomēr likumības sargu neatlaidība turpinājās, un pienāca bridis, kad San Vonga saprata - viņas dienas ir skaitītas. 1963. gada martā pirātu karaliene nelielā laivā devās uz Blekroksu, kur zemūdens grotās bija paslēpti salaupītie dārgumi, un iegāja alā. Pēc kāda laika viņas pavadoņi izdzirda sprādzienus, bet, izsēdušies krastā, ieraudzīja sagruvušas klintis. Šan Vongas impērija gāja bojā, bet vēl arvien ir dzīva leģenda par salā paslēptajiem dārgumiem.

Vulkāniskās klintis kļuva par dārgumu meklētāju svētceļojuma mērķi. Bet tikai daži no viņiem palika dzivi. Honkongas varas iestādes vairākas reizes ir mēģinājušas pārdot šo zemes gabalu, bet visi potenciālie pircēji gāja bojā mīklainos apstākļos. Pēdējais Blekroksā dzīvību zaudēja advokāts Li Guens, kura ķermeni atrada piesietu pie buika. Šķiet, ka noziedzīgās organizācijas biedri nopietni sargā savus dārgumus, cerot, ka atgriezīsies bijusī slava un varenība.

Henrija Morgana pecteču asiņainie darbi Šausmīgais gadījums, kas 1998. gadā notika jūras ceļā starp Ķīnu un Malaiziju, līdz sirds dzijumiem satrieca visus jūrniekus un vēlreiz pierādīja, ka pirāti mūsdienās ir reāls drauds, kuru nevar novērtēt par zemu.

Kādā vakarā uz tirdzniecības kuģa «Cung Son» borta uzkāpa muitnieku formās tērpti noziedznieki.

Mesastapuši nekādu pretestību, bandīti saņēma gūstā visus 23 komandas locekļus. Jūrniekus desmit dienas turēja ieslēgtus bez maizes un ūdens, ar aizbāztu muti, bet pēc tam nogalināja un pārmeta pār bortu.

Bet arī pašiem noziedzniekiem neizdevās ilgi baudit brīvību. Dienvidķīnas policija kādas aptvarstes laikā nejauši ieguva paciņu ar fotogrāfijām, ko slepkavas bija uzņēmuši kuģa sagrābšanas un komandas nogalināšanas laikā. Pēc šīm foto​grāfijām noziedznieki tika atpaziti, notiesāti un visi soditi ar nāvessodu.

Uz nāvi notiesātie pirāti

Mūsdienu pirātu kuģis 2000. gadā starptautiskā banku, apdrošināšanas sabiedrību un kuģu īpašnieku kompāniju organizācija International Mari- time Bureau (IMB) reģistrējusi 469 pirātiskus uzbrukumus uz jūras - par 56 % vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Ir karte, kurā atzīmēti visbīstamākie rajoni. Visbiežāk pirāti uzbrūk tūristu jahtām un tirdzniecības kuģiem Dienvidaustrum- āzijas reģionā, bet pēdējā laikā viņu aktivitātes parādījušās arī pie Āfrikas un Dienvidamerikas krastiem.

Brazīlijā pirāti kuģiem piezogas alumīnija laivās, zibenīgi uzrāpjas uz borta un jūtas kā mājās. Pirms dažiem gadiem Riodežaneiro mafija bija sagrābusi savās rokās visus ostas dienestus. No «uzpirktiem» ostas kalpotājiem noziedznieki iegūst precīzu informāciju, kad un kādos konteineros tiks vesta kāda noteikta krava, un bez problēmām konfiscēto. Korumpētā policija piever acis uz to, kas notiek piekrastes ūdeņos.

Lielākajā daļā valstu krasta apsardzei nav ne līdzekļu, ne prasmes, lai cīnītos ar pirātiem. Zaudējumi no pirātu uzbrukumiem sasniedz trīs miljonus dolāru gadā. Mūsdienu pirātisms, kuru ilgu laiku izlikās nemanām, ir izpleties plašumā un pārvērties par visas pasaules problēmu.

2001. gadā 28. jūnijā konteinerkuģim «Humen Bridge» uzbruka ceļā no Malakas - starp Indonēziju un Malaiziju. Puskailie pirāti ar lieliem nažiem uzkļuva uz kuģa atklātā jūrā, sasēja kapteini, aplaupija komandu un tikpat veikli salēca atpakaļ savā kuterī un izgaisa nakts tumsā.

2001. gada laikā no janvāra līdz jūlijam IMB jau bija reģistrējusi 165 pirātiskus uzbrukumus. Visos gadījumos noziedz​nieki veikli nozuda ar visu vērtīgo laupījumu.

Bet jūrniekus un kuģu īpašniekus satrauc ne tikai uzbrukumi kuģiem, bet arī mūsdienu pirātu necilvēcīgā nežēlība, kas ne par mata tiesu neatpaliek no vēsturisko priekšteču varoņdarbiem. Daudzi pirāti darbojas ar nažiem un kinžaliem tikpat veikli kā savulaik slavenie Henrija Morgana bandīti, taču arvien biežāk starptautiskās gangsteru bandas izdara abordāžu, bruņojušās ar Kalašņikova automātiem un rokas mīnmetējiem.

Atkarībā no bīstamības var izšķirt vairākus jūras laupītāju tipus. Nelielas ar aukstajiem un viegliem šaujamrīkiem bruņotas grupas medī galvenokārt skaidru naudu un komandai piederošas vērtigas lietas.

Tās darbojas ārkārtīgi ātri, paķer naudu un metas prom. Ja komanda nepretojas, parasti neviens netiek nogalināts. Par tādiem uzbrukumiem kuģu kapteiņi bieži vien pat neziņo varas iestādēm, lai formalitāšu kārtošanai netērētu laiku, jo kuģa dīkstāves stunda maksā līdz 25 tūkstošiem dolāru.

Ja nepaveicas, var nokļūt citu labi bruņotu pirātu rokās, kuru rīcībā ir ātrgaitas kuteri un nocietinātas bāzes krastā. Šie bandīti jūrā piebrauc kuģim ar kuteri, uzrāpjas uz klāja, laupa, sit, izvaro un munīciju nežēlo. Viņi brāžas pa kajītēm un kuģa klājiem kā traks viesulis un atstāj aiz sevis šausmu skatus - viss sagrauts, kajites asinīs, visur līķi un ievainotie…

Bet par istajiem Henrija Morgana darba turpinātājiem var uzskatīt organizētas starptautiskas bandas, kurām ir savas aģentūras kuģu kompānijās un ostas dienestos. Šie laupītāji sagrābj kuģus kopā ar kravu, bet komandas locekļus nogalina vai izsēdina krastā. 2000. gadā tika nolaupīti astoņi lieli tirdzniecības kuģi, bet viens no tiem pazuda bez vēsts…

Bez šīm bandām jūrniekiem uzglūn arī tūkstošiem sīku zaglēnu. Kuģi, kas izmetuši enkuru Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas krastos, tūliņ ielenc laivas ar tirgotājiem, kas tā vien cenšas pievākt visu, kas ir pa rokai. Uzbāzīgie blēži ķeras pie ieročiem tikai ārkārtējos gadījumos, bet gadās, ka ari viņi nogalina jūrniekus.

Lielie kuģu īpašnieki pieņem darbā apsargus, kas sagatavoti cīņai ar teroristiem, bet vairākumam kuģu īpašnieku tas nav pa kabatai. Jūrnieki dodas reisos, labi zinādami, ka tropiskajās jūrās ar viņiem var notikt tas pats, kas notika ar tirdzniecības kuģa «Inabukvva» komandu.

2001. gada 15. martā kuģa 44 gadus vecais kapteinis ar visu kuģi nokļuva pirātu rokās un jau atvadījās no dzīves. Kuģis gāja no Singapūras un veda cinka kravu. Vakarā pie «lnabukwa» borta nemanīta piezagās koka laiva. Būdami ārpus radaru joslas, pirāti uzmeta abordāžas kāšus, uzlīda uz klāja un ieslēdza komandu kajitē. Pēc divām stundām pirātu vadonis lika atvest kapteini un pavēlēja, lai tas parāda, kā jāapietas ar navigācijas ierīcēm. Pēc tam visai komandai lika izģērbties un aizsiet acis. Pirāti «iekrāva» gūstekņus savā kuterī un kaut kur aizveda. Pēc pusotras stundas ilga traka skrējiena kuteris apstājās. «Tagad viņi mūs nogalinās,» nodomāja kapteinis Zeins. Bet pirāti kapteini kopā ar pārējiem komandas locekļiem iemeta ūdenī, un viņš sajuta, kā ar baso kāju pieskaras koraļļiem. «Humānie» pirāti izsēdināja visu komandu - 21 cilvēku - uz koraļļu rifa, pasvieda dažas kārbas ar makaroniem un kannu dzeramā ūdens.

Tikai pēc daudzām dienām vietējie zvejnieki nejauši atrada badā un slāpēs mirstošos jūrniekus. To varēja uzskatīt par brīnumu, jo zvejnieku laivas parasti koraļļu rifu rajonā neko nezvejoja. Drīz vien kapteinis saņēma vēl vienu likteņa dāvanu - atradās viņa kuģis ar visu kravu, jo Filipīnu krasta apsardze bija ievērojusi, ka kuģa «Chungsin» nosaukums uzkrāsots ar pavisam svaigu krāsu.

Tā bija necerēta veiksme, jo parasti tādi kuģi pazūd bez pēdām vai braukā pa jūrām kā «klīstošie holandieši».

Kapteinim Zeinam un viņa komandai izdevās nokļūt mājās sveikiem un veseliem. Ne jau visiem tā veicas: 2000. gadā pirāti zvērīgi nogalināja 77 jūrniekus.

Kāzelta straume plūda pari okeanam

Vienalga, vai runa ir par dārgumu meklēšanu, arheoloģiju vai bioloģiju, jūrā var atrast tikai to, kas iepriekš pazīstams. Ir jāzina nogrimušā priekšmeta forma, nozīme un raksturs. Tālab domās jāpārceļas pie tiem notikumiem, kas Kārību jūrā risinājušies vairāk nekā pirms trim gadsimtiem.

Viņa Katoliskās Majestātes Kārļa Piektā, «Svētās Romas Vācu impērijas imperatora un Indijas cietzemes, jūru un okeānu karaļa» galeonas stāvēja noenkurotas netālu no krasta. Būtibā šis nelielais, bet visai dziļais un samērā labi aizsargātais jūras licis, ko pats Kristofors Kolumbs nosaucis par Portobelo, nebija nekāda īsta osta, un kuģiem vajadzēja palikt noenkurotiem reidā.

Diezin vai to maz varēja nosaukt par pilsētu, tin tomēr Portobelo bija kļuvusi par tradicionālu galeonu piestātni ceļā uz Darjenas zemes šaurumu, ko mēs tagad saucam par Panamas šaurumu.

Pār tropisko mežu un gar krastmalu sarindotajām būdām un barakām ausa diena. Cikstēja pie fokmastiem piestiprinātas

vinčas, ceļot uz kuģu klājiem pēdējos kravas saiņus. Precēm piekrautas laivas kursēja uz priekšu un atpakaļ starp krastu un trim lieliem kuģiem: «Santa Ana», «Nuestra Seniora del Rosario» un sešsimttonnīgo «Margaritu». Vairāki tirdzniecības kuģi bija noenkurojušies starp šim galeonām, jo tie kuģoja kopā ar Cietzemes floti, kas vienreiz gadā veica ceļojumu uz Jauno pasauli.

Clz «Santa Anas» plīvoja Flotes ģenerālkapteiņa, dona Fran- sisko Rodrigesa vimpelis. «Margarita» bija admirāļa kuģis, un uz tā atradās admirālis Gaspars de Vargass.

Visiem kuģiem pārlieku lielās kravas dēļ bija dziļa iegrime.

Krastā klaigāja kareivji un vaimanāja indiāņi, kurus apveltīja sitieniem, lai piespiestu aizgādāt pēdējās kravas nastas uz kuģiem, kuri jau bija gatavi doties jūrā.

Ggunskuri vēl kvēloja, starp būdām un barakām streipuļoja krietni vien iedzēruši vīri. Orģijas bija ilgušas visu nakti. Ik reizi, kad Flote devās ceļā, tika rīkotas nebeidzamas dzīres, Portobelo plāns

kuru dalībnieki uz nebēdu nodevās azartspēlēm un palaikam zaudēja veselas bagātības. Viņi savos kautiņos lietoja nažus un zobenus, ķildodamies dažu nožēlojamu, no Eiropas līdzatvestu bezzobainu meiču dēļ vai ari mēģinādami sadalīt vēl aizvien skaistās, bet verdzeņu stāvoklī nonākušās indiānietes.

Tā tas notika allaž, kad reizi gadā Flotes galeonas izmeta enkuru Portobelo reidā. Vismaz trīs nedēļas neliela saujiņa spāņu nodevās kolektīvām trakulībām starp visiem šiem saiņiem ar uzturlīdzekļiem, no Spānijas atvestajām precēm un maisiem ar zelta un sudraba stieņiem. Ne bez grūtībām šajā naidīgajā zemē saraustās bagātības bija paredzētas vešanai pār Atlantiju, lai stiprinātu Viņa Katoliskās Majestātes varu un dotu iespēju cīnīties pret neticīgajiem un pagāniem.

Portobelo nebija nekas vairāk kā vien nožēlojams miests, kas turpat vai gadu stāvēja gandrīz pamests. Neparasti dzīvīgs tas kļuva tikai galeonu uzturēšanās laikā. Šajās dienās tad sanāca trokšņains tirgus, kurā sudraba stieņi tika izlikti uz pašas ielas, tieši zemē. No Eiropas nelielā skaitā atvestie darbarīki, ieroči un apģērbi tika mainīti pret kukurūzu, kakao, indigo… Līdz ar galeonu aizbraukšanu Portobelo atkal iegrima savā postā un izolācijā.

Tūkstošiem sveču Flote no dzimtās zemes bija atvedusi maz mantu: dažas segas, dažus kamzoļus un nedaudz zābaku, bet galvenokārt vinu, zobenus, pīķus, apaļos vairogus un tūkstošiem sveču, jo šīs lietas ieceļotāji patērēja lielos daudzumos. Katru gadu kolonija nodedzināja divus tūkstošus kvintālu no Spānijas ievestā vaska.

Tas viss tika sakrauts zemē starp būdiņām, taču, kaut ari preces apsargāja vairāki kareivji, labāko no visa drīz vien nozaga, jo kolonistiem nebija ne lāga apģērbu, ne apavu. Principā viņi nedrikstēja ne paši ko ražot, ne ari iepirkt vajadzigās lietas no frančiem, angļiem vai holandiešiem, kas nodarbojās ar kontrabandas tirdzniecību gar visu šo piekrasti. Spānijas karalis gribēja saglabāt sev nedalītu tirdzniecības monopolu ar Rietumindiju. Viņa Majestāte bija aizliegusi visās spāņu kolonijās nodarboties ar jebkuru amatu, pat pašu elementārāko. Bija liegts aust, šūt apģērbus, izgatavot apavus vai metāla traukus; labības sējumi un vīnogulāju stādījumi tika iznīcināti. Pat pašu indiāņu apģērbs bija jāieved no Spānijas. Lai kolonistiem būtu ko aut kājās, karalim būtu jāsūta pietiekami daudz apavu no Spānijas, panākot to izgatavošanu vajadzīgajā skaitā. Taču viņam nebija gana daudz kuģu, lai apgādātu visus šos avantūristus, kas bija izkaisīti milzīgajā teritorijā, no kuras tie guva tonnām zelta un sudraba.

Inku impērija

Ja ari zelts un sudrabs bija izdevīgā bridi veiksmīgi savākti, tad tos tomēr nekad iepriekš nenogādāja Atlantijas piekrastes ostās, jo uzskatīja, ka tādējādi tiktu pievilināti jūras laupitāji. Līdzko galeonas, kas nāca no Spānijas un veidoja tā saukto Cietzemes floti, bija sasniegušas Jaunās pasaules krastus pie Kartahenas, tūdaļ ar vislielāko ātrumu tika izsūtiti kurjeri uz Panamu, Gvajakilu un Limu, lai dotu ziņu Klusā okeāna flotei. Visi kuģi no Arikas, Autofagastas, Kokimbo un Valparaiso tika sapulcēti Limas ostā Kaljao. Tie bija sarausuši zeltu, dārg-

Zelta monētas un ķēdes.

Spāņu galeonas bija vairāk piemērotas aizstāvēšanās kaujām, nevis uzbrukumiem akmeņus un visus citus dārgumus tālajās un teiksmainajās zemēs, kas kādreiz veidoja Inku impēriju, t.i., Kortesa iekarotajā Peru un Čīlē, no kurienes Spānija jau bija ieguvusi neaprakstāmas bagātības.

Piekrautas ar šiem dārgumiem, Dien- vidjūras (ko mēs tagad saucam par Kluso okeānu) galeonas devās ceļā no Kaijao uz Panamu. Šis brauciens parasti ilga trīs nedēļas. Panamā smagie, ar zelta monētām un rupji apstrādātiem sudraba stieņiem pilditie ādas maisi - tā dēvētie «tortas» - tika uzkrauti uz mūļiem.

Skaitliski prāvajam un labi apbruņotajam konvojam vajadzēja divdesmit divas dienas, lai šķērsotu Darjenas zemes šaurumu, laimīgi izvairoties no indiāņu slēpņiem un laužot sev ceļu džungļos, kur pēc katra tropiskā lietus nepazīstami augi aizpilda takas, izdzēsdami cilvēka pēdas.

Vēl bīstamāki par indiāņiem bija dizentērija, malārija un dzeltenais drudzis, kas nežēlīgi pļāva šajā vēl gandrīz nepazīstamajā kontinentā izkāpušos eiropiešus. Ne higiēna, ne medicīna tajā laikā neko daudz nespēja līdzēt pret kaitēm, kas tiem mēdza uzklupt. Šie vīri dzīvoja pie ekvatora gluži tāpat, kā tie bija dzīvojuši Madridē vai Seviljā, dzerdami un ēzdami visu, kas vien tiem iepatikās, svīzdami zem savām bruņām un ķiverēm. Lepnākie kungi mēdza izkāpt krastā izšūtās jakās un zīda biksēs tērpušies un sudraba sprādzēm rotātām kurpēm kājās.

Bagātība un nabadzība Pastāvēja dīvains kontrasts starp viņu nožēlojamo fizisko stāvokli un neaprēķināmajiem dārgumiem, kas bija šo cilvēku rīcībā, starp briesmām, kas tos allaž apdraudēja, nāvi, kas uzglūnēja visdažādākajos veidos, un šo zelta un sudraba straumi, ko viņi virzija no vienas Amerikas malas uz otru, krāva kuģos, kuros tika savāktas milzu bagātības, bet uz kuriem dzive bija viens vienīgs ļauns murgs.

Maisi, kuros šķindēja monētas, sudraba stieņi un saulē mirdzošās diskveida zelta plāksnes, tika nogādāti flagmaņkuģa «Santa Ana» dārgumu glabātavā. Tā atradās kuģa kravas telpu visdziļākajā daļā, bija viscaur apsista ar dzelzi, un to vienmēr apasargāja desmit vīri, kas dzīvoja gandrīz pilnigā tumsā. Tur varēja iekļūt tikai pa vienu vienīgu lūku, kura atradās kapteiņa kajitē.

Karaļa ierēdņi pa vienam pārskaitīja visus maisus, tos atvērdami un svērdami gluži jaunas monētas: tie bija astoņu reālu gabali ar iekaltu krustu un uzrakstu «Potosi». Šajā valdzi​nošajā vārdā saucās raktuves Peru, kas apgādāja Spāniju ar pasakainu daudzumu dārgmetālu. Pirms nosūtīšanas uz Eiropu zelts būtībā

tika ieskaitīts karaļa kasē, jo no tā tika kaltas monētas vairākās Amerikas naudas kaltuvēs: tādas bija ne vien Potosi, bet arī Limā, Meksikā un Santafē pie Bogotas. Pirmā naudas kaltuve, šķiet, tikusi izveidota Santodomingo, Haiti salā. Nākamā tika ierīkota Meksikā 1536. gadā.

Lielu daudzumu pērļu savukārt pārvadāja ar «Margaritu».

Portobelo krastmalā jau varēja sadzirdēt pirmās dziesmas, kas atplūda no kuģa puses, - tās bija reliģiskās himnas. Vispirms nāca rīta kantātes, ko mūki lika dziedāt visiem pasažieriem, karavīriem un apkalpes locekļiem. Drīz vien priesteris admirāļa kuģa pakaļgala kapelā jau noturēja mesu, kā to bija pieņemts darīt ik dienu. Arī takelāžas darbus veicot, vajadzēja dziedāt reliģiskas himnas. Tas jūrniekiem bija ļoti nogurdinoši. Galeona savos mastos, ko mēdza dēvēt par «kokiem», nesa milzīga izmēra četrstūrainas buras, jo tajos laikos vēl nebija atklāts noslēpums, kā sadalīt buru kopplatību. Šo audeklu uzvilkšana tikai ar roku spēku vien prasija krietnus pūliņus. Gz burām bija uzkrāsots Jeruzālemes krusts jeb tā sauktais kruķu krusts - Spānijas emblēma. Atpakaļceļam uz Eiropu galeonām pietrūka apkalpes vīru - daudzi bija dezertējuši vai saslimuši. Turklāt šajās apkalpēs gandrīz nekad neietilpa pieredzējuši jūrnieki. Lielākā daļa no tiem bija nabaga klaidoņi, diedelnieki vai pat cietumnieki, kas steigā savākti dažādās ostās.

Satvēruši milzīgas grotburas faili, jūrnieki vilka šo buru augšā, pieskaņodamies reliģiskās dziesmas ritmam. Grotburas virsmas platibu varēja palielināt, pievienojot vēl divas audekla sloksnes. Gan buras apakšmalu, gan papildu sloksni greznoja burtu virknes: A. V. M. G. P., kas nozīmēja: «Ave Maria gracia piena». Divkāršs labums - jūrnieki bija pasargāti no riska kļūdīties, izdarot šo sarežģīto manevru, un varēja nodot sevi Svētās Jaunavas aizbildniecībā.

Citi matroži ar titavu cēla ārā pēdējo četrus metrus augsto dzelzs enkuru, kas svēra divus tūkstošus mārciņu.

Palēnām lielais burinieks iegūla vējā, kas nebija visai stiprs, un, lai gan buras piepūtās, kuģis tik tikko virzījās uz priekšu, tā ka stūres virām bija krietni vien jānopūlas, lai noturētu priekš- vadni kuģu ceļa virzienā. Stūre, neraugoties uz īpašo papildierīci tās iedarbības palielināšanai, tomēr bija pārāk nevarīga, lai sevišķi ietekmētu tik smagā kuģa kustību. Šī galeona, tāpat kā citi smagsvara kuģi, kas veica ceļojumus uz Ameriku, klausīja tikai manevriem ar burām. Tās četri masti ļāva iet vienīgi vai nu ar šķērsvēju, vai ari tieši pa vējam, bet nelielā kvadrātveida bura kuģa pakaļgalā prasmīgam kapteinim un stūrmanim deva iespēju manevrēt.

Pašā «Santa Anas» pakaļgalā bija uzstādīts lielais kuģa lukturis: kalto dzelzs abažūru rotāja mākslinieciski iegravēti zarveida ornamenti. Tā bija pavēlnieka zīme. Tikai ģene- rālkapteinis baudija privilēģijas braukt ar šādu lukturi. Nevienam citam kuģim nebija tiesību kaut kur ārpusē pastāvīgi dedzināt ugunis. Pat kuģu iekšpusē nakts laikā nedrīkstēja iedegt nevienu lampu, nevienu sveci. Dega vienīgi tā uguns, kas apgaismoja kompasu un atradās tā sauktajā bitakorā, kas vēlākajos laikos pārvērtās par kompasmājiņu. Galeonām patiešām draudēja nopietnas ugunsgrēka briesmas.

Karaļa piektdaļa Visi priecājās par to, ka jūra bija rāma un vējš neliels, jo nemierīgā jūrā «Santa Ana», «Margarita» un «Nuestra Senora del Rosario» būtu pakļauti ievērojamam riskam: kuģi bija tik smagi piekrauti, ka ūdens līnija atradās tikai divu metru attālumā no korpusa zemākās daļas, t.i., no kuģa centra. Abas virsbūves, priekšējā un pakaļējā, kā jau visiem tā laika kuģiem, bija pārāk augstas un nelabvēlīgos laika apstākļos apdraudēja to stabilitāti, vēl jo vairāk tāpēc, ka burinieki bieži sadūrās ar pēkšņām vētrām Kārību jūrā un krietnu viļņošanos Atlantijas okeānā.

Teorētiski Flotes galeonām vajadzēja pārvadāt vienīgi karaļa īpašumu. Taču pastāvēja vēl arī dīvains aplinkus ceļš, kādā spāņu valdība ekspluatēja Jaunās pasaules bagātības: karalis jau iepriekš

paņēma sev piekto daļu no visām bagātībam, ko privātpersonām bija izdevies iegūt Amerikā. Tā bija «karaļa piektdaļa», jo pati kolonizēšana teorētiski skaitījās privāts pasākums.

Būtībā Rietumindijas ekspluatācijā piedalījas visi, kas vien bija saistiti ar šo nenoregulēto, bet intensīvo jūras tirdzniecību.

La Casa de Contratacion Lai vaditu un kontrolētu Jaunās pasaules ekspluatāciju, katoliskie valdnieki Ferdinands un Izabella 1503. gadā izveidoja īpašu orgānu - La Casa de Contratacion ar sēdekli Seviljā.

'Tā bija vienlaicīgi tirdzniecības birža un kuģniecības pārvalde, kas rūpējās par kuģu kustibu un drošību. Bez tam tas bija ari uzziņu centrs un vieta, kur tikās tirgotāji un kapteiņi, kas meklēja izdevīgus reisus.

Tā kā La Casa de Contratacion atradās Seviljā, tad visiem kuģiem, kas devās uz Rietumindiju vai atgriezās no turienes, vajadzēja iegriezties šajā ostā. Taču kuģošana pa Gvadalkviviru bija kļuvusi ļoti bīstama smilšu sēkļu dēļ, kuru izvietojums pastāvīgi mainījās. Kuģi kļuva aizvien lielāki un lielāki, to iegrime nemitīgi palielinājās. Galeonām vajadzēja atrast kādu citu pierakstīšanās ostu, un 1680. gadā par tādu kļuva Kadisa, kurp 1717. gadā pārcēlās ari La Casa de Contratacion.

Birokrātija Šīs ietādes ierēdņi izplānoja galeonu gaitas vissīkākajās detaļās. Viņi jau iepriekš nolēma, pa kādu maršrutu jābrauc, kāda kārtība jāievēro brauciena laikā, un deva instrukcijas kauju gadījumam. Nebija nekādu līdzekļu ziņu pārraidīšanai lielos attālumos. Vienīgi vieglie un ātrie kuģi varēja uzturēt sakarus starp smagajiem un lēnajiem trnsportlīdzekļiem. Taču bija vajadzīga krietna deva veiksmes, lai viņiem izdotos Flotei nogādāt kādu pavēli un brauciena laikā to vispār atrast. Tādēļ biroja ierēdņiem viss bija jāparedz iepriekš. Tomēr bieži vien izrādījās, ka norādījumi, kurus izstrādājuši cilvēki, kas neko nesajēdza nedz par jūrniecību, nedz par Rietumindiju, ir aplami. Šī milzigā un sarežģītā mašinērija, kurai vajadzēja nodrošināt kravu aizsardzību un no kuras bija atkarīga Spānijas ekonomiskā dzīve, mēģināja pildīt pārmērīgi grūtu uzdevumu, kas daudzējādā ziņā neatbilda tā laika tehniskajām iespējām. Ši uzdevuma veikšanai būtu vajadzējis daudz vairāk lietpratīgu cilvēku, nekā Spānijā to bija, bet pirmām kārtām daudz vairāk godīgu amatpersonu.

Korupcija jūras tirdzniecībā La Casa bija pamazām izveidojusies par birokrātisku briesmoni, kas iejaucās it visur un centās reglamentēt visu, «sākot ar vergu cepuru izmēriem un beidzot ar lūgšanām, kādas skaitāmas, lai cīnītos pret vētru».

Tai bija savi pārstāvji visās ostās, kur vien iegriezās galeo- nas. Tie bija viņi, kas Portobelo skaitīja zelta un sudraba stieņus un rūpīgi jo rūpīgi pārbaudīja visdziļākās galeonu tilpnes. Viņi arī izlikās neredzam, ka tās bija piebāztas ar precēm, kam nebija nekā kopēja ar «karaļa piektdaļu». Tur bija gan ģenerālkapteiņa, gan ari admirāļa Gaspara de Vargasa personīgā krava. Gandriz vai katram matrozim bija sava personīga dārgumu glabātuvīte. Tilpnēs bija atrodamas visdīvainākās lietas - kampečkoks, garšvielas, reti augļi - banāni un ananasi, kā arī dzīvi kustoņi: papagaiļi, pērtiķi un tītari.

Gn palaikam arī kāds smaragds - nenovērtējams iegu​vums!

Arī pašām Casa de Cotratacion amatpersonām uz kuģiem bija sava krava. Šie ierēdņi pamatoti cerēja, ka kolēģi Seviljā vai Kadisā pratis no tās gūt savu labumu, atstājot daļu ari viņiem.

Galu galā visi nodarbojās ar šāda vai tāda veida komerciju. No pašas augšas līdz apakšai Casa de Cotratacion sistēmas hierarhija sastāvēja no vienas milzīgas līdzzinātāju un kukuļ- ņēmēju ķēdes, kas pūlējās saraust Spānijai vai visus Amerikas labumus. Šajā sistēmā arī karalim bija sava daļa, taču nebūt ne tā nozīmīgākā.

Gz karaļa trīs lielajiem kuģiem atradās ne vien slepenas kravas, bet arī simtiem nelegālu pasažieru.

Bija zināms, ka pat paši admirāļi guva savu labumu komisijas naudas veidā no tādu personu pārvadāšanas, kam būtībā uz viņu kuģiem nekas nebija meklējams. Ir zināms gadījums, kad uz kādas galeonas, kur atradās visas flotes virspavēlniecība, bija arī septiņi simti pasažieru, no kuriem četri simti bija nele​gāli.

Vētras vai korsāru uzbrukuma gadījumā šis pūlis nosprostoja visus kuģa klājus, traucēdams izdarīt vajadzīgos manevrus un bieži vien padarīdams neiespējamu jebkādu pretošanos pirā​tiem.

Starp citu, nemaz nebija reti ari gadījumi, kad briesmu brīdī šos pasažierus pārņēma panika un uz kuģa izcēlās īsts saju​kums.

Dievkalpojums uz kuģa Kad kuģis devās atklātā jūrā, uz pūpes tika noturēts dievkalpojums. Uz galeonām allaž bija vairāki priesteri, ne tikai tā sauktie les conquistadores a la diuino, kas nodarbojās ar indiāņu pievēršanu kristīgajai ticībai, bet arī tie, kas pavadija jūrniekus un karavīrus, lai uzklausītu viņu grēksūdzes, pasniegtu Svēto Vakarēdienu un vispār pārraudzītu Viņa Katoliskās Majestātes armiju reliģisko un morālo stāju.

Mesas dalībnieku pirmajā rindā uz kuģa pakaļgala virsbūves stāvēja ģenerālkapteinis, vairāki zida apģērbos un mikstos zābakos tērpti augsti kungi, kas mēdza turēt roku uz zobena spala, kā arī augstākie virsnieki, kurus varēja pazīt pēc plecu lentēm.

Gz vidējā klāja, kas bija iegrimis gandrīz vai līdz ūdens līmenim, drūzmējās visdažādākie ļaudis: avantūristi sadriskātos kamzoļos, tirgotāji, kalpotāji, sakropļoti karavīri, kā arī dažas skaļi smejošas, nosmiņķējušās meičas, kas, veiksmīgi tikušas pie turības, atgriezās Spānijā. uzpriekšējā klāja pulcējās vēl raibāks pūlis: zemē gulēja skrandās tērpti slimnieki, tur bija pārguruma un drudža izmocīti kareivji, piepiedu kārtā savervēti matroži, pat daži indiāņi vai nēģeri.

Žurkas čum un mudž Nebeidzamajam kuģojumam sākoties, ikviens zināja, ka Kadisas sasniegšanai būs vajadzīgi divarpus vai trīs mēneši, ja vien vispār izdosies nokļūt galā. Kādas gan likstas būs jāpārcieš, ar kādām vētrām jāsastopas, kādos šausmīgos apstākļos jādzīvo! Nekādi pārtikas līdzekļi nelegālajiem pasažieriem netika sagādāti. Tie, kas jau bija pieraduši pie šāda veida pārbaudījumiem, paņēma līdzi savu uzturu un pat ūdeni, taču viņiem vajadzēja savus krājumus, kā arī savas preces nepārtraukti uzraudzīt. Zādzības un spēles piederēja pie iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem uz kuģa. Bez tam vēl it visiem bija jāsargā savs uzturs no žurkām, kas uz kuģiem čumēja un mudžēja tāpat kā visādi citādi parazīti - blusas, utis, tārpi, tarakāni un smecernieki.

«Santa Ana» tūdaļ vis nedevās atpakaļceļā. Nevarēja būt ne runas par to, ka galeona viena pati uzņemtos šķērsot Atlantiju. Vispirms tai bija jāsasniedz Havana, kur «Santa Ana» pirms došanās tālāk uz rietumiem pievienojās Jaunās Spānijas flotei. Tieši Kubā abām flotēm obligāti vajadzēja sapulcēties, lai

varētu kopīgiem spēkiem pretoties korsāru uzbrukumiem. Lai nokļūtu Havanā, «Santa Anai» un kuģiem, kas to pavadīja, bija jāšķērso visa Kārību jūra. Tas bija grūts brauciens, jo allaž pastāvēja risks sastapties ar flibustieriem - angļiem, kas ierikojuši slēpņus Jamaikā, un frančiem, kas apmetušies Bruņurupuču salā pie Haiti krastiem. Gan vieni, gan otri mēdza norunāt sastapšanos, lai uzbruktu konvojiem pie Govs salas uz dienvidiem no Haiti.

Nokļuvusi iepretim Tortugai, Floridakīzu salu grupā, Ciet​zemes flote pagriezās uz Havanu.

Kamēr vien ilga spāņu avantūra Amerikā, Kuba bija un palika galvenā atbalsta vieta, iekarojumu organizēšanas un bagātību pārvadāšanas centrs.

Osta bija labi nocietināta. Elmorro cietoksnis, šķiet, varēja atvairīt jebkurus jūras laupītāju uzbrukumus. No akmens celtā pilsēta bija gandrīz tāda pati kā citas spāņu 17. gadsimta pilsētas, kur varēja baudīt visas eiropiešu civilizācijas priekš​rocības, ko šeit vēl papildināja tropu dzīves jaukumi.

Verakrusas konvojs Bija jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš citas galeonas - «Almirante de Honduras», sešsimttonnīgā «Nuestra Senora de Atocha», «Sa Josefe« un tirdzniecības kuģi, kas ietilpa Jaunās Spānijas flotes konvojā, - bija atstājuši Verakrusas ostu un izbraukuši Meksikas jūras līcī.

Tā kā Verakrusa atradās zemā un; smilšainā vietā, tur no maija līdz septembrim valdīja tveicīgs karstums. Vienīgais saldūdens avots bija kāds dūņains strauts, kas tecēja dienvidaustrumos no pilsētas.

Apkaime izskatījās galēji drūma, bez veģetācijas - tikai smilšu klajumi. Šī viena no vissvarīgākajām spāņu flotes kuģu piestātnēm būtībā bija tikai reids, kur atbraukušajiem kuģiem noenkuroties, pie tam ne pārāk drošs, jo te plosījās viesuļvētras vasarā un ziemeļu vēji ziemā.

Vienīgais patvērums galeonām bija neliela saliņa, kura tikai nedaudz pacēlās virs jūras limeņa un uz kuras bija uzcelta Sanhuanas de Uloa citadele. Šis nocietinājums dominēja pār pilsētu un aizsargāja ostu.

Jau tā visai slikto ostu vēl bīstamāku padarīja daudzās zemūdens klintis netālu no krasta. Visu šo novadu lielā vairumā bija apstājuši moskīti, kas izplatīja malāriju. Šai zemē plosījās arī citas endēmiskas slimibas, it ipaši uomilo prieto, ko mēs saucam par dzelteno drudzi un kas nodarīja lielu postu.

Bīstama aizkavēšanās Arī Jaunās Spānijas flote nevarēja sasniegt Kubu, taisnā ceļā šķērsojot Meksikas jūras līci. To neļāva viesuļvēji. Kuģiem vajadzēja doties uz ziemeļiem, nobraukt gar Luiziānas piekrasti un tad, apmetot plašu loku, virzīties atkal lejup paralēli Floridas krastiem. Tai gadā šis brauciens ilga četras nedēļas, kas būtu uzskatāms par normālu ilgumu, jo palaikam tāds kuģojums prasīja visas piecas. Taču jāņem vērā, ka kuģiem ar taisnstūru burām kurš katrs vējš vis nebija labvēlīgs. Meksikas jūras līcī vēl arvien bija jārēķinās ar pēkšņām laika maiņām. Ne viena vien galeona jau bija guvusi rūgtu mācību un tikusi uzdzīta uz krasta.

Tātad tikai pa šo ziemeļu ceļu Verakrusas galeonas varēja sasniegt Havanu, izvairoties kā no pretvējiem, tā no korsāriem. Šīs otrās flotes ierašanās Kubā kļuva par ieganstu jaunām

līksmibām. Pilsētai, kurā varēja apskatit vai visu Spānijas greznibu, dižu kungu izšķērdību un pavieglos tikumus, kādi raksturīgi dzīvei tropos, bija ar ko saistīt šos vīrus, kas dzīvoja neērtībām un briesmām pārpilnu dzīvi. Virsnieki, dižciltīgie senjori un pilsētas gubernators šķieda naudu greznu pieņemšanu rīkošanai gan pilis, gan arī uz karakuģiem. Zem kājām gūla krāšņi paklāji, mirdzēja zelta un sudraba trauki. Bieži notika divkaujas, ritēja laimes spēles, kurās lietoja gan metamos kauliņus, gan spēļu kārtis, strinkšķēja ģitāras, taču pats galvenais - te bija neprātīga tirgošanās ar visu ko - koloniāl- precēm, dārgakmeņiem, rumu. Havana, būdama obligāta kuģu iegriešanās vieta Vecās un Jaunās pasaules saskares punktā, reizē bija ari greznas, pavieglas un skandalozas dzīves centrs.

Jau tā flotes atpalika no sava braukšanas grafika, un šī uzturēšanās Havanā aizkavēšanos vēl krietni paildzināja.

Tiesa, galeonām vajadzēja piestāt šai ostā, lai papildinātu pārtikas un dzeramā ūdens krājumus. Taču tās bija tik pārmērīgi piekrautas precēm, ka tikai ar grūtībām varēja atrast vēl kādu vietu pārtikas novietošanai.

Pašiem kuģiem bija vajadzīgs remonts. Daudzi no tiem bija veci vai ari steigā būvēti. Pārmērīgo kravu dēļ tajos mēdza sūkties ūdens, bet tā laika no koka un ādas izgatavotie sūkņi maz ko varēja palīdzēt.

Orbējgliemenes grauza kuģu korpusus, bet aļģes un jūras gliemji padarīja tos arvien smagākus.

Remontdarbus nedrīkstēja atlikt, pat ja tie aizkavēja aizbraukšanu. Havanas kuģu remonta darbnīcas bija labākās visā Amerikā. Ir jāatzist, ka spāņi, kas nebija nedz sevišķi teicami jūrnieki - bieži vien vājāki par angļiem, frančiem un holandiešiem -, nedz ari izcili kuģu būves meistari, tomēr prata ļoti izveicīgi un bezgala pacietīgi kuģus remontēt. Viņu kuģu namdari, kas atradās uz pašiem kuģiem vai ari dažādās ostās - Havanā, Sanhuanā de Gloā, Kartahenā, Puertoriko Sanhuanā -, veica brīnumus, lai uzturētu kārtībā šo slikti izprojektēto, slikti uzbūvēto un līdz pēdējai iespējai nolietoto floti.

Kad abas flotes savienojās Havanā, tās izveidoja apmēram 80 kuģu grupu. Karaļa galeonām bija vēl pievienojušies tirdzniecības kuģi, kas piederēja atsevišķiem kuģu īpašniekiem, privātām sabiedrībām un spāņu augstmaņiem. Arī tirdzniecības kuģiem noteikti vajadzēja būt apbruņotiem ar artilēriju proporcionāli to izmēriem, parasti ar kādu duci lielgabalu, taču šo noteikumu interpretācija bija vēl visai briva. Tirdzniecības kuģi paļāvās uz galeonu artilērijas aizsardzību un labprātāk pārvadāja vairāk preču un mazāk lielgabalu. Tā saucamā «averia» jeb nodeva, kuru maksāja par atļauju pievienoties konvojam un kuras apmēri bija proporcionāli kuģu tonnāžai, kuģu kapteiņiem šķita esam efektīvs nodrošinājums. Gz kuģa uzņemtajiem pasažieriem vajadzēja būt bruņotiem ar musketi vai kramenīcu līdz ar atbilstošu munīciju. Visai iluzora garantija.

UzEiropu Gadiem ilgi krātā pieredze, novērojumi, ziņojumi un noteikumi bija negrozāmā veidā nostabilizējuši kā flotes atceļa maršrutu, tā arī ceļu uz Ameriku. Atstājot Spāniju, tā virzījās uz dienvidiem, piestāja

Kanāriju salās un tad, izmantojot pasātus, šķērsoja Atlantiju, lai nokļūtu Meksikas jūras līcī.

Atceļš veda galeonas caur Bahamu jūras šaurumu. Izbraukušas no Havanas, tās devās uz ziemeļiem, riskēdamas uzskriet koraļļu sēkļiem, kas šajā piekrastes rajonā bija sastopami kuplā skaitā. Tad galeonas virzījās gar Amerikas krastu lidz pašam Bermudu salu platuma grādam, lai tur notvertu rietumu brīzes un iekļūtu Golfa straumē, kuras trīs mezgli bija visai nozīmīgs ātrums. Flote piestāja Azoru salās un tad uzņēma kursu uz Spāniju, kur tās ierašanās tika visumā gaidīta gada beigās, decembrī. Viss ceļojums turp un atpakaļ aizņēma aptuveni astoņus mēnešus, ja vien nenotika kas ārkārtējs. Taču gadījās arī, ka kāda flotīlija neatgriezās vairs nekad.

1565. gadā Jaunās Spānijas floti visā pilnībā iznīcināja viesuļvētra. 1572. gadā piecas galeonas nogrima, kāda cita atklātā jūrā sadega un vēl divas bija jāpamet. 1581. gadā astoņas galeonas pazuda bez vēsts, šajā avārijā dzīvību zaudēja arī kāds admirālis.

Svinīga iziešana jūrā Abām flotēm izbraucot no Havanas, veidojās majestātisks kortežs, kas atstāja neuzvarama spēka iespaidu… Viena galeona pēc otras ar lielgabala šāvieniem salutēja Elmorro cietoksnim, kas tām tāpat atbildēja. Gz cietokšņa mūriem bija sastājies liels ļaužu pūlis, kas vicināja karaliskos kara karogus un krāsainas plecu lentes.

Korteža priekšgalā viļņus šķēla flagmaņkugis, uz kura atradās Flotes virspavēlnieks, karaļa ieceltais «ģenerālkap- teinis». Gz šī kuģa plīvoja sarkana damasta auduma standarts. Karoga vienā pusē bija izšūts krucifikss, bet otrā - Spānijas un ģenerālkapteiņa ģerboņi. Šis standarts maksāja tūkstoš ekiju, un to bija uzdāvinājis pats karalis. To mēdza uzvilkt tikai jūrā izbraukšanas brīdī, kaujas laikā un Spānijas aizbildņa Sv. Jēkaba dienā. Standarta sargāšana bija uzticēta augstas pakāpes virsniekam, ko sauca par galveno karodznieku. Viņš par to atbildēja ar savu galvu. Citu galeonu karogi sastāvēja no trim joslām - sarkanas, baltas un dzeltenas, pie tam vidējo no tām greznoja melns kronēts ērglis, ko apņēma Zelta aunādas ordeņa lente. Ģenerālkapteinis principā bija atbildigs kā par apbruņojumu, tā par uzturlīdzekļiem un kuģniecibas instrumentiem. Viņam ne tik vien nemaksāja nekādu algu - ģenerālkapteinim vēl pašam vajadzēja nopirkt savu kravu, iemaksājot karaļa kasē ievērojamu summu. Gn kur tad vēl komisijas nauda, ko viņš bija spiests izdot, lai panāktu sevis iecelšanu amatā! Taču, neraugoties uz visu to, Flotes ģenerālkapteinis varēja būt drošs, ka vienā pašā Rietumindijas braucienā viņš kļūs stāvus bagāts.

Aiz flagmaņkuģa skaistā ierindā sekoja astoņas galeonas, kas teorētiski veda tikai oficiālos pasažierus, koloniālpreces un karaļa piektdaļu. Admirāļa kuģis brauca pēdējais, pārraudzīdams konvoja pakaļgalu.

Vieglie un ātrie apsardzes kuģi lielo kuģu vidū izcēlās ar savu graciozitāti. Tie apņēma ap sešdesmit visdažādākās tonnāžas un modeļu tirdzniecības kuģus, lūkojot uzturēt starp tiem kārtību. Šo «tirgoņu» svars un buru platiba bija tik ļoti dažādi, ka pirmais nopietnākais vēja pūtiens lielāko daļu no tiem, neapšaubāmi, atšķels no konvoja un izkliedēs. Jau iepriekš tika paredzētas sapulcēšanās vietas, kur galeonām un tirdzniecības kuģiem vajadzēja atkal sanākt kopā un citam citu gaidīt, ja gadījumā korsāri vai vētra būtu tos izšķīruši.

Tālredzīgs piesardzibas solis. Taču tā laika kuģošanas apstākļi šo pasākumu jēgu praktiski reducēja līdz nullei. Tik tiešām, lai varētu sapulcēties kādā iepriekš norunātā punktā, ikvienam kapteinim, ikvienam stūrmanim jebkurā brīdī būtu jāzina, kur viņš atrodas. Līdz prasmei to precīzi noteikt tajos laikos vēl bija tālu. Ja arī jūrasbraucēji, uz labu laimi kuģodami, ar kompasa palīdzību vēl varēja noteikt platuma grādu, tad viņiem ne vienmēr izdevās konstatēt savas atrašanās vietas ģeogrāfisko garumu. Viņiem trūka un vēl vairāk nekā gadsimtu trūks pietiekami precīzu hronometru, lai varētu izrēķināt starpību laikā starp doto

meridiānu un kuģa atrašanās vietu.

Problēma: Ka noteikt atrašanas vietu Lai gan La Casa de Contratacion bija radījusi hidrogrāfijas biroju, kartogrāfijas dienestu un pat savu jūrskolu, tai tomēr visas šis spāņu transatlantiskās avantūras gaitā allaž trūka labi apmācitu kapteiņu, bet pirmām kārtām jau nepietika stūrmaņu. Tieši stūrmaņi bija tie, kas visā pilnībā atbildēja par kuģa kursu.

Toreiz savā starpā bija atdalītas tās divas funkcijas, ko mēs šodien vairs nešķiram - kuģa komandēšana un kuģa vadīšana. Kuģa vadīšana bija stūrmaņu daļa. Viņu amata prasme balstijās uz daudziem novērojumiem, ko vēl papildināja drizāk intuīcija nekā teorētiskas zināšanas. Vaina tā, ka rietumu jūrasbraucēji pirmo reizi vairs neapmierinājās ar kabotāžas kuģniecību vien un sāka doties Atlantijas plašumos, bet tai laikā zinātne cilvēkam varēja piedāvāt vēl pārāk maz nodrošinājuma šāda veida ceļošanai.

Tā laika kuģinieki vairāk paļāvās uz savu atmiņu un lielu daudzumu tikai viņiem zināmu orientieru nekā uz kartēm, kas aizvien bija nepilnīgas un neprecīzas. Bija svarīgi pēc iespējas labāk nosargāt sava maršruta izvēles noslēpumu. Ikviens greizsirdīgi glabāja pie sevis zināšanas par vējiem, straumēm un zemūdens klintīm.

Vidusjūras pirātu ieroči Pati kuģošana konvojā izskaidrojama ne vien ar nepieciešamību aizsargāt tirdzniecības kuģus pret pirātiem, bet ari ar to, ka jūrniecības prakse vēl bija tik maz attīstīta, ka uz katra kuģa vis nebija atrodams cilvēks, kuram būtu pietiekama pieredze, lai šo kuģi kompetenti vadītu. Arī stūrmaņu vidū, starp citu, trūka vienprātības. Stāsta, ka kāda konvoja admirālis brauciena laikā sapulcinājis visus stūrmaņus, lai uzzinātu, kur viņi atrodas. Vieni teikuši, ka Kuba parādīsies pie apvāršņa pēc divdesmit četrām stundām, turpretim citi sprieduši par astoņām dienām. Taču jau tajā pašā nakti tris kuģi uzskrējuši uz rifiem ap šo salu.

Tajā brīdī, kad vajadzēja pamest Amerikas krastus, lai uzņemtu kursu uz Azoru salām, konvojā jau valdīja diezgan liela nekārtība. Admirālis, kam teorētiski vajadzēja turēties kuģu ajergardā un vākt kopā atpalikušos, pārāk nepūlējās tos ilgi gaidīt - viņš steidzās šķērsot Atlantiju pirms sliktā laika sezonas iestāšanās.

Dzīve uz kuģa Šis vēja untumiem pakļautais milzīgais kuģu kortežs vilkās pa jūru tikai ar četru mezglu ātrumu.

Galeona, būdama visai apaļīgs kuģis, ko tādēļ sauca par «mucu» vai «baļļu», sākotnēji bija apgādāta ar taisnstūra burām, taču ar tādām ir grūti noturēties uzņemtajā kursā. Tagad uz galeonām bija jau divas trijstūra buras: viena bizanmastā un otra - ceturtajā mastā, tā sauktā «bonaventura». Priekšgala buras, piemēram, bug- sprita bura, nedzina kuģi uz priekšu, bet tikai palīdzēja ieturēt uzņemto kursu un izdarīt manevrus. Šķērsvējš novirzīja kuģi no kursa, un drīz vien pienāca brīdis, kad, neraugoties uz visiem

stūrmaņu pūliņiem aprēķināt kursu, tie vairs nezināja, kur atrodas.

Viens no vissvarīgākajiem instrumentiem kuģa atrašanās vietas noteikšanai uz jūras bija «pūdernica» jeb «kolbiņa». Tas gluži vienkārši bija smilšu pulkstenis, kas uz kuģa kalpoja mehāniskā pulksteņa vietā. Šmilšu iztecēšana ilga pusstundu, un tad šo instrumentu vajadzēja tūdaļ pat apgriezt otrādi. Šis uzdevums tika uzticēts topošajiem kara flotes jūrniekiem - kadetu apakšvirsniekiem.

Visi kara flotes virsnieki bija spāņi, izņemot stūrmaņus, kas bieži bija portugāļi vai itāļi. Apkalpē palaikam bija mazāk nekā 20 procentu spāņu - pārējie nāca no visām citām Eiropas zemēm. Uz dažiem kuģiem varēja sastapt savu divpadsmit tautību pārstāvjus. Tas bija īsts Bābeles tornis. Bieži izcēlās ķildas. Patiešām, daudzus matrožus, neatkarīgi no tā, vai tie piederēja pie piespiedu kārtā savervētajiem vai brīvprātīgajiem, uzskatīt par cienijamiem cilvēkiem vis lāgā nevarēja. Pat Kristoforam Kolumbam uz kuģa bija divas agrāk sodītas personas - kāds anglis un irs.

Tā kā Flote bija beidzot iekļuvusi ziemeļrietumu vēju plūsmā, tā diendienā bezrūpīgi slīdēja uz Eiropas pusi. Tas bija viens bezgalīgs un šausmīgu neērtību pilns ceļojums. No

Pirātu karte ar norādēm par nogrimušajiem zelta flotes kuģiem bezvēja vajadzēja bīties vēl vairāk nekā no vētras, jo tas pagarināja kuģošanas ilgumu, un dzeramā ūdens jau tāpat allaž trūka.

Iedomājieties sešus vai septiņus simtus cilvēku, kas sadrūz- mējušies uz četrdesmit metrus gara un desmit divpadsmit metrus plata kuģa. Visi pasažieri, neatkarīgi no tā, vai tie bija izvietoti priekšgalā vai ari mitinājās pakaļgala virsbūvē, bija vienlīdz pakļauti gandrīz tiem pašiem pārbaudījumiem - slimībām, netīrībai un ciešai kopdzīvei.

Visiem šiem cilvēkiem bija iespējas izmantot tikai vienu ateju pašā kuģa priekšgalā. Spāņi to sauca par «hardinesu», bet uz franču kuģiem šo vietu dēvēja par «pulēnu».

Jūrnieki, karavīri un pasažieri gulēja tieši uz kuģa klāja dēļiem un bija pakļauti jebkuriem laika apstākļiem. Lielākā daļa no viņiem tā arī ne reizi nemainīja savu apģērbu visa brauciena laikā. Kad jūra kļuva nemieriga, cilvēkiem bija jāpaslēpjas kuģa iekšpusē, kur tad viņu apstākļi kļuva gluži neiedomājami. Gadījās arī tādi pasažieri, kam visa brauciena laikā ne reizi neiznāca pabūt uz klāja un ieraudzīt dienasgaismu. Viņi nedēļām ilgi dzīvoja vienā un tai pašā vietā - kuģa kravas telpu šausmīgajā smirdoņā. Iluminatori iekštelpu vēdināšanai nebija paredzēti.

Spāņu matrožiem, tāpat kā karavīriem, nebija uniformu. Viņi nēsāja konusveidigas cepures no sarkanas drānas, kuras izgatavoja Toledo, un, ja bija pietiekami daudz naudas, tad ari pelēkus apmetņus ar kapucēm, kas tos pasargāja no lietus un viļņu šļakatām. Šiem koka kuģiem, kas, kreisējot pa Kārību jūru, bija krietni vien nolietojušies, ūdens nāca iekšā pa visām šuvēm. Gz daudziem kuģiem sūkņi darbojās nepārtraukti. Tie funkcionēja īpašā nodalījumā kuģa kravas telpas apakšā, kur saplūda ūdens no visām tilpnēm. Tur valdīja tik briesmīga smaka, ka pirms ieiešanas šajā telpā ievietoja aizdegtu sveci. Ja svece nodzisa, tad kravas telpas apakšu tīrīja ar etiķi vai urīnu, kas sajaukts ar saldūdeni, un tikai pēc tam tur sūtīja matrožus.

Sievietes uz kuģa

Lai cīnitos ar garlaicību šāda okeāna pārbrauciena laikā, lielie kungi, kapteiņi un matroži izgudroja visāda veida līksmības un izklaidēšanās. Vispirms jau tās bija reliģiskās ceremonijas, ikrīta mesa uz klāja un lielā svētdienas mesa ar dziedāšanu. Visiem svētajiem, kas vien bija kalendarā, tika sarikoti svētki ar īpašu godināšanu.

Mēdza aizrauties arī ar mazāk reliģiskām izdarībām. Tika rīkotas gaiļu kaujas, kuru gaitā slēdza derības. Tas pats notika arī cūku skriešanās laikā - šie dzīvnieki uz kuģa bija paredzēti izcilāko pasažieru ēdināšanai. Tad vēl pasažieri, būdami spāņi, no pēdējā diedelnieka līdz dižākajam augstmanim aizrāvās ar vēršu cīņām, ko niecīgajā platībā, kas bija viņu rīcībā, veikli imitēja matroži un kareivji.

Gz dažiem kuģiem, it īpaši uz tirgoņu buriniekiem, bija ari sievietes. Pēc noteikumiem viņām būtu jādzīvo izolācijā. Taču šos noteikumus maz ievēroja, jo virsnieki un dižciltīgie kungi bija pirmie, kas tos pārkāpa. Viņi pieprasīja sev draudzenes, un vieglie apsardzes kuģi tās pārvadāja no vienas galeonas uz otru. Dažā labā kuģa pakaļgala virsbūvē notika tādas orģijas, kas negantas plītēšanas dēļ palaikam beidzās traģiski. Ēdamais, ko lietoja uz galeonām, nepavisam nebija piemērots, lai uzturētu pie labas veselības tropu dzives apstākļu novārdzinātos cilvēkus, kam vēl bez tam nebija ne mazākās sajēgas par higiēnas prasībām. Konservi bija lielākoties sabojājušies un neēdami. Pasažieri cieta badu un slāpes. Mo tā viņi diezgan lielā skaitā arī mira. Vēl vairāk nāves gadījumu bija slimību dēļ. CJz kuģiem, kur acīmredzot nekādas sanitārās normas netika ievērotas, daudz upuru prasīja arī cinga, pret kuru tolaik vēl neprata cīnīties. Tad vēl jāsaka, ka uz kuģiem bez lielas vilcināšanās uzņēma slimus cilvēkus. Tikai gadījuma pēc izdevās izvairīties no epidēmijām, kas varēja izplatīties briesmigā veidā-dzeltenais drudzis, dizentērija…

Līdzko pēdējie sakramenti bija izpildīti, mirušie tika pārsviesti pār bortu, un dzīvi palikušie priecājās, ka atbrīvojusies papildu vieta.

No astoņdesmit konvoja kuģiem gandrīz divām trešdaļām izdevās piestāt Azoru salās - gluži vai necerēta veiksme. Pārējie taustoties meklēja ceļu uz Eiropas krastiem. Ceļojuma grūtāko daļu varēja uzskatīt par paveiktu, lai gan vēl bija pamats baidīties no spēcīgām rietumu vēja brāzmām Spānijas krastu tuvumā. Reiz viena no šādām vētrām netālu no Tarifas bija izmetusi krastā vairākus Flotes kuģus, arī paša admirāļa galeonu. No kāda kuģa atliekām bez oficiālās kravas simt piecdesmi tūkstošu piastru vērtībā tika izglābtas preces vēl par trīssimt piecdesmit tūkstošiem, ko dažas augsti stāvošas personas bija savākušas laupot, spekulējot vai darbojoties melnajā tirgū. Tādējādi šī kuģa avārija kļuva par laimīgu gadījumu karalim, kurš visu šo mantu konfiscēja.

Pēc ierašanās Azoru salās admirālis nosūtīja kādu vieglo apsardzes kuģi uz Kadisu, lai tas dotu ziņu par Flotes laimigo ierašanos.

Karaļa parādi Šo ierašanos Spānijā gaidija visi, sākot ar karali un beidzot ar visvienkāršākajiem kantoristiem, kas strādāja La Casa de Contratacion birojos.

Flotes ierašanos taisijās atzīmēt ar lielām svinībām, kurām sāka gatavoties jau savlaicīgi.

Taču, pirms tās varēja sākties, bija jāizpilda visas Casa de Contralacion noteiktās formalitātes.

Neviens nedrīkstēja nokāpt krastā, nevienu preci nedrīkstēja izkraut, pirms uz katra kuģa nebija uzkāpuši Casa inspektori un izdarījuši inventarizāciju. Te nu atkal notika daudzas un dažādas vienošanās.

Inspektori izlikās neredzam virsnormas pasažierus un preces, ko ar galeonām pārvadāja dižciltīgie kungi un tirgoņi, ja vien viņiem pašiem no tā atlēca kāds labums. Ģenerālkapteiņa un admirāļa kajītēs ritēja pārrunas par labumiem, ko katrs no viņiem gribēja gūt no savām precēm, savas pretimnākšanas vai savas pieļāvības.

No Amerikas plūda tāda zelta, sudraba, dārgakmeņu, pērļu, garšvielu, tabakas, cukura, kakao un

indigo straume, ka šī bagātība šķita neizsmeļama, neraugoties uz visām blēdībām un visu milzīgo mantu daudzumu, ko jūrniekiem, tirgoņiem un ierēdņiem izdevās pievākt sev.

Taču visa šī zelta bedre, šī preču pārpilnība Spāniju bagātāku nepadarīja. Tikko kā tas viss bija izkrauts, piereģistrēts un novietots noliktavās, tā tūdaļ pat bija jāķeras pie šo preču sadalīšanas dažādām Eiropas zemēm, lai samaksātu par Flandrijas audekliem, ko izmantoja galeonu burām, par dzelzi, ko iepirka ziemeļzemēs, par tēraudu zobeniem un pīķiem. Spānija pati neražoja gandrīz neko.

Un, lai gan bagātības saplūda Seviljā, tomēr tā bija Antver- pene 16. gadsimtā un vēlāk Amsterdama 17. gadsimtā, kas kontrolēja visu Eiropas tirdzniecibu. Radās pat paruna: «Spānija apēd Jauno pasauli, bet resnāka no tā kļūst Nīderlande». Ne tikai Nīderlande: Spānijas karalis bija tā sapinies parādos, ka viņam vajadzēja atdot vācu baņķieriem Velzeriem Venecuēlas raktuvju izmantošanas tiesības. Spāņu zelts darīja bagātākas ari citas Eiropas pilsētas - Dženovu, Buržē, Ostendi, Ruānu, Antverpeni, Nimbergu, Augsburgu, Londonu…

Amerikā iegūtās bagātības ne tikai veicināja ikgadēju dzīves dārdzības pieaugumu Spānijā - kopš 16. gadsimta šajā zemē bija izveidojušās visaugstākās preču cenas Eiropā -, bet šī aizjūras avantūra arī laupīja tai dzīvo spēku, jo visiem jauniešiem vajadzēja stāties zem ieročiem un nodarboties ar tālu zemju iekarošanu. Kristofora Kolumba atklājums, kas sākumā likās devis Spānijai neierobežotus resursus un varu, kuri pārspēja visu, par ko citas Eiropas nācijas varēja tikai sapņot, galu galā noveda šo zemi līdz stagnācijai, sāka kavēt tās attīstību, jo lika šķēršļus jebkādai rūpnieciskai ražošanai, un noveda pie sociālas un ekonomiskas miņāšanās uz vietas, kas ilga gandrīz trīs gadsimtus.

Tas bija inku zelta lāsts.

Vai inku zelts paslēpts Sangaja vulkānā?

Desmit tūkstoši inku klusēdami gāja uz ziemeļiem pa nebeidzamajām Andu takām, pār tiltiem, kas karājās pār straujo Urubambu un Ukajali, garām Maču-Pikču kalnam, kur no spāņu iekarotājiem patvērumu bija raduši Saules tempļa priesteri, gar divus simtus kilometru garo «vulkānu ceļu». No pārguruma un aukstuma viņi knapi turējās kājās. Bet pārāk vērtīga bija viņu nasta, lai varētu apstāties pusceļā. Brīnumainiem ornamentiem klāti zelta trauki, spožiem dārgakmeņiem greznoti kausi, smagi zelta stieņi, kas bija glabājušies tempļos, - tāda bija šo pārgurušo cilvēku nasta. Viņi ticēja, ka bēg no ienaidnieka uz neilgu laiku. Iekarotāji tiks padzīti no viņu senās zemes - un svētās relikvijas atkal atgriezīsies tempļos. Bet pagaidām dārgumi jāpaslēpj augstu kalnos, kur tos nespēs atrast neviens spānietis…

1533. gada augustā inku zemi kā parasti apspīdēja saule, bet inki atradās bārdaino bālģīmju rokās.

Fransisko Pisarro izmantoja Lielā Inkas mantinieku, brāļu Atavalpas un Vaskara, savstarpējo ciņu par varu savā labā. Atavalpam viņš piesolīja palīdzību cīņā ar brāli. Pisarro iemānīja viņu savā nometnē un no lepnā gūstekņa pieprasīja izpirkumu. Viņam vajadzēja ar zeltu un dārglietām piepildīt lielo zāli, kas bija kļuvusi par viņa cietumu.

Pa visu valsti tika izsūtīti ziņneši ar zelta krāsas bārkstīm, kurās bija iesieti dažādas formas mezgli.

Tās bija Izredzēto slepenās zimes, kas vēstīja, uz kurieni un cik zelta sūtīt.

Izpirkumu savāca, bet viltīgais spānietis nemaz nesteidzās atbrivot Atavalpu. Viņš saprata, ka ir ieguvis ne jau visas varenajam valdniekam piederošās bagātības. Un bez tam, pat atrazdamies gūstā, viņš spēja panākt, lai viņa sāncensi Vaskaru

soda ar nāvi. Kad Pisarro to uzzināja, viņš apvainoja Atavalpu brāļa slepkavībā un nodeva tiesai spāņu inkvizīcijai.

1533. gada augusta beigās Atavalpam piesprieda nāvessodu un viņu nožņaudza ar dzelzs kaklariņķi garoti. Tomēr viņam izdevās nodot uzticamiem cilvēkiem savu atvadu vēstuli.

Tā bija neparasta vēstule. Šoreiz mezgli bija piesieti pie zelta gabala. Trīspadsmit mezgli. Ko tas varēja nozīmēt? Atbildes uz šo jautājumu nav vēl šodien.

Fransisko Pisaro

Tūliņ pat pazuda visi inku tempļu dārgumi. Leģenda vēsta, ka tie paslēpti kaut kur augstu kalnos, kur tos sargā visvarenie inku dievi. Bet kur? Šis jautājums jau vairāk nekā četrus gadu simtus satrauc apslēptās mantas meklētājus visās pasaules malās. Viņi cērt kalnu iežus senajās Peru raktuvēs un agustkalnu plato, dziļās alās un Andu kraujās - vārdu sakot visā bijušās inku impērijas teritorijā. Varbūt kādreiz viņu pūliņi arī vainagosies panākumiem, jo ļoti daudz ziņu par inku zeltu tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Nav šaubu, ka kaut kur šis zelts patiešām ir paslēpts.

Vieni uzskata, ka tas jāmeklē Argentīnā, citi - ka Bolīvijā. Daži apslēptās mantas meklētāji dodas uz Čīli… Bet desmit tūkstoši inku taču gāja uz ziemeļiem. Varbūt tā ir Ekvadora? Džekam Londonam ir

stāsts «Nekauņa», kurā stāstīts par to, ka Ekvadoras Andu sniegotajās virsotnēs slēpjas milzīgi zelta tīrradņi. No augšas tie pārklāti ar kaut kādu krāsu, lai nekristu

acīs nejaušiem tūristiem. Bet gluži divains ir kaut kas pavisam cits. Galvenais varonis saka: «Vai jūs kādreiz esat bijis Ekva- dorā? Tad, lūk, mans padoms: nebrauciet uz turieni…»

Kādēļ gan nemeklēt zeltu Ekvadorā? Loģiski spriežot, tieši uz turieni, uz Inku impērijas ziemeļu daļu, ved visi ceļi. Gn nomaskētajiem zelta krājumiem jābūt visai iespaidīgiem. Runa taču ir par desmitiem tonnu zelta.

Ekvadoras kalnu virsotnēs atrodas vulkāni - gan tādi, kas darbojas, gan tādi, kas sen jau apdzisuši.

Bet visi tie ir cilvēkam bīstami. Gz kuru virsotni norādīja Atavalpa? Atcerēsimies, ka pie zelta gabala bija piestiprināti trīspadsmit mezgli. Varbūt tieši šis skaitlis ir mīklas atrisinājums?

Doktors Kurts fon Rihters, vācu izcelsmes ekvadorietis no Kito, sāka rūpigi pētīt senos ceļus un taciņas, kas ved uz ziemeļiem no Kusko. Viens no tiem vijas ap Andu pakāji un ved tieši uz Sangajas vulkānu. Iedams pa inku ceļu, Rihters pēkšņi secināja, ka pagājis garām divpadsmit sniegotām virsotnēm.

Gn trīspadsmitā bija Sangajs!

Nepieejama un baiga. El-Sangajs ir viens no pasaules draudīgākajiem vulkāniem. Tas atrodas Rietumu un Austrumu Kor- diljeru sadures vietā. Jau kopš senseniem laikiem šo kalnu par svētu vietu uzskata indiāņu cilts hivaro, jo tur mūža miegā guldīti virsaiši un varoņi. Bet Sangajs ir arī seno inku uguns dievs. Virs vulkāna allaž vērpjas tvaiks un pelni. Laiku pa laikam uguns dievs izmētā apkārt lielus kvēlojošus akmeņus. Gn šausmas gaida to, kas šajā laikā būs uzdrošinājies kāpt El-Sangaja kraujās.

Rihters nolēma, ka tieši tur slēpjas inku zelts. Bet, pirms sākt meklējumus, viņš sāka krāt un analizēt faktus, kas ap​stiprina šo hipotēzi.

Viņš devās pie hivaro indiāņiem, kas dzīvo vulkāna pakājē, un sarunās parasti uzdeva jautājumu, vai kalna nogāzē viņiem nav gadījies atrast kādas figūriņas. Viņam tūliņ parādīja mazu statueti, ko bija atraduši bērni. Tā, bez šaubām, bija inku dieviete-radītāja llja-Tiku. Arheologs rūpīgi un uzmanīgi no​ņēma figūrai lavas apvalku. Izrādījās, ka dieviete-radītāja ir atlieta no tīra zelta.

Rihters lūdza, lai indiāņi parāda vietu, kur bērni atrada statueti. Tas bija pašā kraujas malā, kas pārgāja lielā aizā. Šī vieta atradās apmēram divus tūkstošus metru augstumā, tikai nedaudz zem mākoņiem, kas slēpa vulkāna virsotni.

Zinātnieks sāka izrakumus un ļoti drīz atrada galvaskausu, kuram bijusi izdarīta sarežģīta operācija.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, jo ir labi zināms, ka inki bijuši pieredzējuši ķirurgi un galvaskausa trepanācija viņiem bija parasta lieta. Pēc brīža no siltajiem pelniem zinātnieks izcēla arī skalpeli - plānu zelta plāksnīti. Vairs nebija šaubu, ka inki tur ir bijuši.

Pēc atgriešanās Kito doktors Rihters nemaz necentās slēpt savus atradumus, un viņa stāsts izraisīja istu zelta drudzi. Veidojās grupas, tika izstrādāti ekspediciju maršruti, gatavots aprīkojums. Bet tā bija tikai gatavošanās.

Tālāk lieta tā arī nevirzījās uz priekšu. Inku zelts, ja tas arī atrodas Sangajā, ir paslēpts zem ļoti

biezas karstu pelnu un vulkānisko akmeņu kārtas. Lai tam piekļūtu, nepieciešami tūkstošiem cilvēku pūliņi un daudzus mēnešus ilgs, rūpīgs un pacietīgs darbs.

Bet arī tas nav pats galvenais. Bīstams ir pats vulkāns. Tas taču turpina darboties un jebkurā brīdī var sodīt to, kas izaicinājis viņu uz cīņu.

Tomēr daži drosminieki atradās. Divi jauni amerikāņi - Frenks Roko no Pensilvānijas un Roberts Kaups no Kalifornijas - devās «vērtīgo minerālu» meklējumos. Bet visa Kito zināja, ka alpīnisti dodas meklēt zeltu.

Viņus gaidīja atgriežamies vairāk nekā mēnesi, bet ziņu nebija nekādu. Tad apvienotā ekvadoriešu un amerikāņu glābšanas ekspedīcija devās ceļā…

Gguns dieva valdījumi cilvēku sagaida bargi. Vispirms priekšā stājas biezi, dubļaini meži, pēc tam trakojošas upes, kurās strauji ceļas ūdens, tikko vulkāns atdzīvojas. Vēl augstāk gaida akmeņu grēdas, kas draud sabrukt uz galvas katram, kas būs spēris nepareizu soli.

Pavisam tuvu vulkāna krāterim glābēji atrada amerikāņu pēdējo apmešanās vietu. Sniegā mētājās alpīnistu lietas, bet pēdas veda uz austrumu nogāzi un izzuda uz ledus. Kad satrauktie glābēji ar grūtībām nokļuva Kulebriljas ielejā, viņi tur pussabrukušā indiāņu būdā atrada badā mirstošo Robertu Kaupu.

Viņi ar Frenku jau gandrīz bija sasnieguši Sangaja virsotni, kad pēkšņi sajutuši, ka kļūst grūti elpot un viņus smacē indigas gāzes. Griba kļuvusi kā sasaistīta. Pēc tam viņus pārņēmusi ļauna trakuma sajūta un viņi zaudējuši jebkuru priekšstatu par to, kur atrodas un uz kuru pusi jāiet.

Drīz vien viņi sapratuši, ka ir apmaldījušies. Kaups ilgi centies pierunāt Frenku doties atpakaļ uz pēdējo apmetni un cītīgi meklēt taku. Bet Frenks atteicies un runājis tikai par zeltu. Kaups tomēr devies pēc palīdzības. Bet, kā nokļuvis ielejā, neatceras.

Neveiksmīgo alpīnistu nosūtīja uz vietējo slimnīcu. Bet pēc pāris dienām viņš pazuda bez pēdām.

Sākās meklējumi, taču visi pūliņi bija veltīgi.

Pagāja četri gadi, un kaislības nedaudz aprima. Bet tad Kito atkal ieradās amerikāņu alpīnistu grupa, lai turpinātu pazudušā tautieša meklēšanu.

Sangajs slienas gandrīz piecus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Tā nogāzes drebina tikko valdāms iekšējs spēks, kas met laukā melnu dūmu mākoņus un sarkanus nokaitētus kmeņus. Divus kilometrus zemāk lavas oranžais pārklājs sedz visas nogāzes, mainīgās gaisa straumes nes līdzi smacējošus tvaikus un gāzes.

Laikam jau Džekam Londonam bija taisniba, kad viņš ieteica neizaicināt likteni šajā drūmajā vietā.

Bet kur tad ir zelts? Šeit vai pavisam citā vietā? Protams, ka doktors Rihters varēja kļūdīties, uzskatot Sangaju par trīspadsmito mezglu. Varbūt Atavalpa bija norādījis uz pavisam citu vulkānu? Taču visdrīzāk tieši Sangajs ir kļuvis par pēdējo bojā gājušās tautas aizstāvi, jo inku ceļi ved tieši uz to. Jau vairāk nekā četrus gadu simtus vulkāns glabā šo noslēpumu, slēpjot dārgumus zem vairākus metrus biezas pelnu un lavas kārtas. Gn kamēr bargais vulkāns ir dzīvs, diez vai kādam izdosies tikt pie inku dārgumiem.

Neskaidrs paliek tikai viens jautājums: kā gan līdz nepieejamā Sangaja virsotnei izdevās nokļūt desmit tūkstošiem inku?

Liktenīgais inku vēstījums 1946. gada vasarā, meklēdams ģimenes relikvijas, Andžejs Benešs vecā Dienvidpolijas pilī Ņedzicā atrada noslēpumainu peruāņu vēstījumu - kuipu. Šis šifrētais vēstījums veidots no grodi savītām auklām ar iesietiem mezgliem. Benešs nevarēja atminēt, ko nozīmē peruāņu «šifrs», bet bija pārliecināts, ka tas noteikti attiecas uz pazudušajiem un kaut kur paslēptajiem inku dārgumiem.

Inku impērija stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem 4 tūkstošu kilometru garumā un bija augsti attistita bagāta valsts. Inki bija izstrādājuši oriģinālu ziņojumu nodošanas sistēmu ar auklās iesietu mezglu palidzibu, un šādu dokumentu «izlasit» varēja tikai zinātāji. Kad Dienvidameriku iekaroja kolonizatori no Eiropas, šī sarežģītā sistēma pamazām nogrima aizmirstībā.

Andžejs Benešs bija Ņedzices pils valdnieku pēctecis, un viņu ieinteresēja pils vēsture. Pilī bija saglabājušās daudzas

Kuipu - aukliņas ar mezgliem informācijas nodošanai senas lietas, kas nākušas no Dienvidamerikas. Viņš noskaidroja, ka 18. gadsimtā pili dzīvojis saimnieku radinieks ungāru muižnieks Sebastjans Beževiči, kas pēc 30 gadu prombūtnes bija atgriezies no Peru.

Vēl būdams Eiropā, Beževiči bija dzirdējis par inku dārgumiem. Jaunais piedzīvojumu meklētājs devās uz Spāniju, no turienes ar kuģi - uz Panamu. 1760. gadā viņš pa apkārtceļiem bija ticis arī līdz Limai. Peru bija nemierīgi, un svešzemniekam uz katra soļa uzglūnēja briesmas, bet drosmīgais avantūrists meistarigi prata lavierēt starp koloniālās varas pārstāvjiem un indiāņu vadoņiem. Beževiči uzdevās par angļu lordu, ieguva vietējās aristokrātijas uzticību un apsolīja indiāņiem Anglijas atbalstu cīņā pret Spāniju.

Reiz drosmīgais Sebastjans izglāba no spāņu patruļas inku valdnieku dzimtas meiteni-princesi CJminu. Ši cēlsirdīgā rīcība viltus lordam pavēra ceļu uz pēdējās inku dinastijas aprindām. Pateicīgie inki izturējās pret Sebastjanu Beževiči kā pret savējo, un viņš tiem atklāja savu īsto vārdu un izcelsmi.

Drīz vien princese Cmina kļuva par viņa sievu un pat bija ar mieru laulāties katoļu baznīcā. Bet par savu galveno mērķi - atrast inku zeltu un aizvest to uz Eiropu - Beževiči jaunajiem radiniekiem nebilda ne vārda.

Spāņi Peru jau bija salaupījuši desmitiem tonnu zelta, bet Beževiči nešaubījās, ka lielāko daļu dārgumu inki ir paslēpuši. Tā kā spāņi ļoti centās iegūt inku zeltu, tad dižciltīgajiem inkiem, kuri bija kļuvuši par ungāru muižnieka radiniekiem, draudēja lielas briesmas.

Beževiči saprata, ka viņam arī ir laiks laisties lapās, un kopā ar saviem inku radiniekiem aizbēga no Peru. Inki paņēma lidzi smagas lādes ar zeltu - savu lepno senču mantojumu. Bēgļi tika pāri Atlantijas okeānam uz Itāliju, bet no turienes, 800 kilometrus ar pajūgiem pa kalniem un ielejām līdz Polijai.

Aiz biezajiem Ņežices pils mūriem inki jutās zināmā drošībā, bet lādes ar zeltu paslēpa pils slēptuvēs. Taču spāņu spiegi klīda pa visu Eiropu un nokļuva uz bēgļu pēdām pat tālajā Polijā. Spānijas karalis baidijās, ka sāksies jaunas sazvērestības un indiāņu sacelšanās, viņš baidījās no dižciltīgo inku ietekmes uz nebrīvē palikušajiem tautas brāļiem. Tāpēc karalis pavēlēja nogalināt princesi Gminu un

viņas dēlu Antonio.

Kādā vakarā uzsūtitajam slepkavam izdevās nemanītam iekļūt pilī un ielauzties Gminas istabās.

Princese sauca palīgā, bet slepkava viņu satvēra un izmeta pa logu.

Princesi Ciminu inki apbedīja sudraba sarkofāgā, bet Se- bastjans mirušās sievas radiniekiem un lādēm atrada citu slēptuvi kaut kur Karpatos. Šajā vietā pēdas apraujas.

Pagāja 150 gadi. Jaunais Ņedzices pils saimnieks Andžejs Benešs nolēma noskaidrot, kas noticis ar Sebastjana un princeses Gminas dēlu Antonio. Meklējumi viņu aizveda uz Krakovas Svētā krusta baznīcu, kuras arhīvos viņam izdevās atrast dokumenta oriģinālu par «bāreņa Antonio» adoptēšanu.

Lai glābtu bērnu no vajātājiem, Sebastjans Beževiči to bija atdevis adoptēšanai savam brālēnam Vaclavam Benešam. Tā pazuda pēdējās inku valdnieku dinastijas mantinieks un parādījās poļu šļahtičs Antonijs Benešs. Adopcijas dokumentā ir Antonio domāta piebilde, ka Ņedzices pilī viņam atstāts šifrēts vēstījums - kuipu, kas satur precīzas ziņas par ģimenes dārgumu atrašanās vietu.

Andžeju Benešu šis atradums pamatīgi satrieca - viņš taču bija atradis dokumentāru apstiprinājumu tam, ka cēlies no inku valdnieku dzimtas.

Tagad inku pēctecis bija pavisam pārliecināts, ka apslēptās mantas noslēpuma atslēga meklējama tieši Ņedzicē. 1946. gada 31. jūlijā viņam samērā viegli izdevās atrast neizskatīgu svina futrāli. Viņš uzmanīgi izņēma no tā raibas aukliņas. Inku princeses dēlam paredzētais vēstījums bija nonācis rokās polim Andžejam Benešam, kuram nebija ne mazākās saprašanas, ko nozimē savītās aukliņas un mezgliņi, bet viņš uzskatīja sevi par likumīgu senču mantinieku un nolēma darīt visu iespējamo, lai atminētu noslēpumu un iegūtu apslēptos dārgumus.

Laikā, kad Benešs atrada kuipu, pils apkārtnē notika traģiski un noslēpumaini notikumi. 1946. gada 2. augusta naktī līdz pamatiem nodega tuvējais robežsargu postenis un bojā aizgāja trīs kareivji, bet divi no tiem bija palīdzējuši Benešam meklēt vēstijumu. Neviens no apkārtējo ciemu ļaudīm neticēja, ka tā bijusi nejaušiba, bet domāja, ka inku dievi atriebušies par svētuma apgānīšanu, jo kuipu nokļuvis rokās senajās zināšanās neiesvētītajam.

Pēc trīsdesmit gadiem sociālistiskajā Polijā notika vairāki dramatiski gadījumi, kas dīvainā veidā bija saistiti ar senajiem inku dārgumiem. 1969. gadā tas pats pans Andžejs Benešs vadīja Polijas Demokrātisko partiju. Pēc tam viņš bija Polijas seima priekšsēdētājs. Augsti stāvošajam partijas darbiniekam nedrīkstēja būt nekas kopīgs ar kaut kādiem tur indiāņu noslēpumiem. Taču kā privātpersona viņš ar šī noslēpuma minēšanu nodarbojās daudzus gadus un pat noorganizēja ekspedīciju uz Peru. Ik reizi, kad kāds sāka skaidrot kuipu nozīmi, noteikti notika kaut kas briesmīgs. 1972. gadā Peru bez pēdām pazuda grupa jauno Krakovas zinātnieku - neatgriezās neviens. Tādi traģiski notikumi apstiprina leģendu par lāstu, kas uzlikts inku zeltam.

1976. gada 26. februārī Andžejs Benešs vadīja partijas konferenci. Kolēģi ievēroja, ka viņš ir dīvaini izklaidīgs, bet pēc kāda laika pēkšņi pieceļas un aiziet.

Klida baumas, ka kāds svešinieks apsolījis Benešam atšifrēt leģendāro kuipu. Dārgumu meklētājs nevienam nestāstīja, kas noticis, bet nav šaubu, ka tādu solīdu un atbildīgu cilvēku kā Andžejs Benešs piespiest atstāt novārtā savus dienesta pienā​kumus varēja tikai kaut kas ārkārtējs.

Tika noskaidrots, ka Benešs pats apsēdies pie mašīnas stūres un aizbraucis Gdaņskas virzienā. Ap astoņiem vakarā viņš nositās uz ceļa, kuru pazina kā savus piecus pirkstus. Avārijas liecinieku nebija.

Klida baumas, ka Benešs mašinā nav bijis viens, bet oficiālajās atskaitēs par to nekas nav minēts.

Traģiski bojā gājušo Demokrātiskās partijas priekšsēdētāju apbedīja ar lielu godu. Par viņa dīvainajiem nāves apstākļiem nekas oficiāli netika izpausts. Gn kā lai izskaidro, ka pazīstams sociālistiskās Polijas partijas darbinieks noslēpumainā veidā kļuvis par inku lāsta upuri?

Pēc Beneša nāves ari kuipu pazuda bez pēdām.

Dimantu drudzis Āfrika Uzmanīt kafrus ir ārkārtīgi grūti. Viņi prot paslēpt dimantu savos kuplajos matos, mutē, degunā, ausīs un citās ķermeņa atverēs, viņi tos norij vai iegriež brūci savā ādā un tur slēpj dārgos akmeņus. Lai ērtāk uzmanītu melnādainos, viņiem iekārtotas īpašas kazarmas, kurās tie tiek turēti kā cietumos bez kādiem sakariem ar ārpasauli. Apģērbs tiek katru dienu pārbaudīts un nomainīts, arī cilvēki tiek pārbaudīti…

Kad, beidzoties dienestam, kafri pamet kazarmas, tos vēlreiz rūpīgi izkrata, viņiem iedod krietnu devu rīcineļlas, un tikai tad, kad ir pārliecība, ka nekā nav, viņi tiek palaisti brīvībā. (Āfrika, llustrirovannij geografičeskij sborņik. M. Tova- riščestvo I. N. Kušņerev & Ko, 1902) Cienījamajam van Nīkerka kungam jau no paša rīta bija ārkārtīgi slikts garastāvoklis. Pēc uzbrukuma kafriem laupījums bija pavisam niecīgs: kādi pieci simti aitu, ducis nēģeru un desmit izkāmējušu vēršu.

Un ar to vēl jādalās ar kaimiņiem būriem, kas palīdzēja apšaut mežoņus. Pat pašaudīties pa īstam neizdevās - kad pirmie desmit kafri bija pagalam, pārējie aizbēga kur kurais. Ķer nu tagad viņus!

Van Nikerks aizsmēķēja pipi un sameklēja savu miļāko (un vienīgo) grāmatu - krietni papluinītu un nospeķotu Bibeli. Viņam ļoti patika lasīt Vecās Derības rindas par Sābas ķēniņienes dāvanām ķēniņam Zālamanam: zeltu, dārgakmeņiem un mirrēm…

Pagalmā sacēlās troksnis, būdā ieskrēja metiss - uzraugs un aizelsies ziņoja, ka hotentotu zēns atnesis dārgakmeni un vēlas, lai viņu kopā ar māti palaiž brīvībā.

Kur gan īsti Sābas ķēniņiene ņēma savas bagātības?

Tā aptuveni 1869. gadā tika atrasts 84 karātus smagais dimants «Dienvidāfrikas zvaigzne». Van Nīkerks to pārdeva uzpircējam par 11 tūkstošiem mārciņu un droši vien bija ārkārtīgi apmierināts. Bet tik lielu atradumu bija neiespējami noklusēt, un baumas vēja ātrumā sasniedza visus kontinentus. Jau pēc dažiem mēnešiem uz Dienvidāfriku plūda tūkstošiem laimes meklētāju no visām pasaules malām.

Dimantu drudzis

Briljants «Tūkstošgades zvaigzne», 203 karāti, kas pieder firmai «De Birs» Var teikt, ka dimantu drudzis sākās tieši laikā. Tikko kā 1869. gada novembrī bija atklāts Suecas kanāls, un britu valdījuma - Kāpas kolonijas - nākotne rādījās visai drūma. Tirdzniecības kuģiem vairs nevajadzēja apbraukt Labās cerības ragu un atstāt savus dolārus, mārciņas, pesetas un juaņas viesmīlīgajos Keiptaunas krodziņos. Bet, izņemot ostu, Kāpas

kolonijā nekā interesanta nebija. Fermeri ganīja aitas, brūvēja savu ugunsdziru un tirgojās ar strausu spalvām, ista nomale.

Tagad šajā miegainajā klusumā kā viesulis ielauzās tūkstoši un tūkstoši avantūristu no visas pasaules. Brauca no Eiropas, no Āzijas, no Amerikas un pat no Austrālijas. Ceļš bija grūts - vispirms kuģojums pāri okeānam, bet tad jau no Keiptaunas simtiem jūdžu dziļāk kontinentā. Par dzelzceļu tur vispār nekas nebija dzirdēts, un bija jāīrē smagi furgoni, piekrauti ar vist dzīvei un darbam nepieciešamo. Nedod Dievs kaut ko aizmirst - priekšā taču viens vienīgs tuksnesis.

Bet risks bija tā vērts. Jau pirmajās drudžainā darba dienās tika atrasti vairākus desmitus karātu smagi dārgakmeņi, un tie, kas paspēja īstajā vietā nokļūt pirmie, kļuva pasakaini bagāti. Tiesa gan, šo bagātību viņi baudīja pavisam īsu brīdi - viss tika notriekts tuvējos krogos un arī svešas mantas tīkotāju netrūka. Valdīja revolvera un dūres likums un nebija, kam lūgt aizstāvību, - šī zeme nevienam nepiederēja.

Sašutušie dimantu meklētāji centās iedibināt vismaz kaut kādu kārtību un pasludināja savu Dimanta Lauku Republiku, kuras vadību uzņēmās daudz pieredzējušais jūrnieks Stafords Pārķers. Likumi bija ļoti vienkārši: kaut ko nozagsi - sasies tevi un izliks karstajā saulē. Ar dažām stundām Āfrikas saules ir pilnīgi pietiekami, lai zaglis pārvērstos par mūmiju…

Protams, ka tāda brīvdomība nevarēja ilgi turpināties. Gz dimantu rajonu pieteica savas pretenzijas visi, kam vien nebija slinkums: Anglija, Būru republikas, pat iezemieši. Galu galā taisnīgie angļi panāca, ka šis teritorijas tiek nodotas labsirdīgajai grikvu ciltij, bet tā ātri vien lūdza Lielbritānijas «aizstāvību».

Tā, lūk, pilnīgi likumīgā ceļā dimanta raktuvju rajons nonāca angļu Kāpas kolonijas sastāvā. Šīs viltīgās kombinācijas īstenotājs bija Lielbritānijas koloniju ministrs lords Kimberlijs. Gn viņam par godu pateicīgie dimantu meklētāji dimanta rūdu nosauca par kimberlītu, bet savu galveno ciematu par Kimberliju.

Ciemats atradās netālu no Kolsberga kalna, kur arī notika dārgakmeņa galvenā iegulu izstrāde. Kalns nebija liels: aptuveni divi simti metru augsts, bet tas tika sadalīts sikos iecirkņos pa trim kvadrātmetriem, uz kuriem vidēji strādāja seši cilvēki - pats dimantu meklētājs un viņa palīgi. Tādējādi pavisam uz šā niecīgā zemes gabaliņa bija izvietojušies aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Nebija kur izvērsties, un katrs savā gabaliņā rakās vairāku desmitu metru dziļumā, bet zemi pa šaurām taciņām pēc tam veda ārpus darbu

robežām. Taciņas bieži iebruka, aizraujot lidzi cilvēkus ar ķerrām…

Pēc grūtās darba dienas dimantu meklētāji vakaros pulcējās tuvējos krodziņos, kuru bija saradies kā sēņu pēc lietus. Viss dienā nopelnītais tika nodzerts, bet pats strādnieks bieži vien palika bezsamaņā guļam turpat zemē. Krodzinieki nevienu neaiztika - rīt viņi atjēgsies, atradis vēl kādu dimantu un atkal tepat nodzers.

Tomēr ne jau visi dimantu meklētāji bija tik nesaprātīgi. 1871. gada novembrī ciematā ieradās septiņpadsmit gadus vecs zēns, kuru sauca Sesils Rodss (1853-1902). Pirmajā brīdī šķita, ka viņam šajā skarbajā dzīvē nav vispār nekādu izredžu. Zēnu mocija dilonis, viņam bija slima sirds, un cērti viņš varēja cilāt pavisam īsu laiku. Toties viņš nedzēra un nenotrieca naudu ar pērkamām sievietēm.

Nabadzīga angļu mācitāja dēls loloja sapni - iekrāt nedaudz naudas un iestāties Oksfordas universitātē.

Vakaros, kad visapkārt skanēja dzērāju aurošana un šāvieni, viņš gulēja savā caurajā teltī un mācījās sengrieķu valodu no līdzatvestās vārdnīcas.

Nevarēja teikt, ka viņam būtu ipaši veicies. Sesila iecirknī trāpījās tikai pavisam nelieli akmentiņi un arī īpaši skaisti tie nebija. Bet par tiem saņemto naudu viņš tikpat kā netērēja un drīz vien pavisam nemanāmi bija iekrājis diezgan ievērojamu summu.

Izrādījās, ka zēnam ir ķēriens. Viņš pamazām piepirka kaimiņu iecirkņus no pilnīgi izputējušiem dimantu meklētājiem, nolīga strādniekus, iegādājās tehniku… Pēc dažiem gadiem zemes virskārta, kuru varēja rakt ar lāpstu, bija jau norakta, bet zem tās pletās ciets zila ieža slānis un bez tehnikas tur neko nevarēja iesākt. Bet kur gan nabagiem ņemt tehniku? Un viņi savus iecirkņus pārdeva Rodsam par sviestmaizi, bet paši nolīga pie viņa par strādniekiem, jo nebija jau arī naudas, lai aizbrauktu uz dzimteni.

1873. gadā Rodsa kontrolē jau atradās krietns gabals dimantu teritorijas būriem piederošās fermas Debīrsas rajonā. Tas gan atradās Rodsa kontrolē, bet viņš nebija tā īpašnieks. Lai īstenotu šo mērķi, bija nepieciešami miljoni, un Rodss parādīja īstu uzņēmēja tvērienu, organizē​dams vienotu akciju sabiedrību.

1880. gada aprīli kompānija «Debīrsa» bija izveidota. Dimantus sāka iegūt ar rūpnieciskiem paņēmieniem. Bijušie dimantu meklētāji sāka strādāt šahtās par meistariem un uzraugiem. Viņu pakļautibā vergoja tūkstošiem vietējo strādnieku.

Dimantu ieguve strauji palielinājās, un tikpat strauji sāka kristies to cena pasaules tirgos. Lai cenas noturētu, bija nepieciešams iegūt dimantu tirgus monopolu. Tagad «Debīrsas» ceļā stāvēja tikai viena kompānija, kuru vadija avantūrists, bijušais cirka klauns un akrobāts ar tipisku cirka uzvārdu - Bārnijs Barnato. Barnato bija daudz bagātāks par Rodsu un likās, ka konkurences cīņā veiksme būs viņa pusē. Bet Rodss ieguva pazīstamā baņķiera Nātaniela Rotšilda atbalstu un biržā apspēlēja savu pretinieku pa tiro.

Barnato neatlika nekas cits kā apvienot savu kompāniju ar «Debirsu». 1883. gada 13. martā Dienvidāfrikas kartē parādījās jauna varena valsts valstī - De Birs Consolidated mains company. Šī kompānija ari šodien kontrolē visu pasaules dimantu tirgu. Bija laiks, kad šķita, ka tās kundzībai nekas nevar draudēt, jo visas jaunatklātās dimanta iegulas neizbēgami nokļuva tās kontrolē. Bet 1954. gada augustā padomju ģeologu ekspedīcija atklāja pirmo kimberlīta iegulu Jakutijā. Šīs dimantu iegulas gan lieluma, gan kvalitātes ziņā bija tādas pašas kā Dien- vidāfrikā. Monopolistam parādījās spēcīgs konkurents, un nu jau četrdesmit gadus starp De Birs consolidated mains company un Krieviju te iedegas, te atkal apdziest dimantu karš. Agrāk dienvidafrikāņiem pietika tikai iepīkstēties-un pasaules dimantu tirgū kā uz burvju mājienu parādijās noslēpumainas firmas, kas tirgojās ar briljantiem par zemāku cenu,

apejot De Birs. Sākās nervozēšana un vajadzēja pakļauties Kremlim… 1988. gada novembrī tika noslēgta kārtējā vienošanās par dimantu pārdošanu, saskaņā ar kuru gandrīz visi Krievijas dimanti tiks realizēti caur pasaules monopolu.

Tā romantiskā un trakulīgā ātro šāvēju un zibenīgo bagātnieku ēra aizgāja pagātnē. Mehanizētajās mūsdienu raktuvēs trakulīgajam, neskūtajam un nepārtraukti iereibušajam dēkainim nav ko meklēt. Bet pavisam negaidīti Dienvidāfrikā atkal sākās jauna dēkaiņu ēra.

1886. gadā kāds Džordžs Harisons, izputējis dimantu mednieks, par maizes donu kalpoja kādā Transvālas fermā. Bijušais dimantu meklētājs nolēma atcerēties jaunību un atkal parakties dziļāk zemē.

On Dievs par viņu apžēlojās: Harisons atklāja zelta atradni. On vēl kādu! Tā tika uzskatīta par vienu no lielākajām pasaulē. Laimīgais Harisons steidzīgi pārdeva savu iecirkni un, nevēlēdamies ilgāk izaicināt likteni, steidzīgi devās prom no līdz kaklam apnikušās Āfrikas. Kas ar viņu notika tālāk, par to vēsture klusē, bet Transvālā sākās zelta dru​dzis.

Atkal laimes meklētāju pūļi steidzās uz Āfriku, atkal kautiņi, slepkavibas, bandītiska šaudīšanās un smags jo smags darbs… Ne jau velti zeltraču ciemats saucās «Pusjūdze elles».

Bet zelta drudzis bija pēdējā trako laiku atskaņa. Zelts bija dziļi un ar cērti vien tur neko daudz nevarēja padarit. Galvenais bija mašīnas, iekārtas, tātad - nauda. Drīz vien zelta raktuves pievāca šās pasaules varenie, no kuriem galvenais atkal bija Sesiis Rodss. Viņa jaunā kompānija Clnited Gold Fields nežēlīgi izrēķinājās ar mazāk veiksmīgajiem konkurentiem un jau pēc dažiem gadiem kļuva par vienu no lielākajām zelta ieguves kompānijām - sākumā Dienvidāfrikā, bet pēc tam visā pasaulē, un tāda ir arī šodien. Bet no niecīgā zeltraču ciemata «Pusjūdze elles» izauga moderna pilsēta - Johannesburga.

Romantika bija beigusies, sākās nežēlīgas ekspluatācijas ēra. Veidojās rūpniecības impērijas.

Trīsdesmit gadus vecais Rodss bija sasniedzis savas varenības kalngalus. Viņam piederēja De Birs un Clnited Gold, viņam piederēja dimanti un zelts… Naudas viņam tagad bija ļoti daudz, tātad bija pienācis laiks padomāt par dvēseli. Sesils Rodss zināja, ka dzīvot viņam nav atlicis sevišķi ilgi un viņš nekad nekļūs par sirmgalvi. Karstajā Āfrikas saulē viņš bija ticis vaļā no diloņa, bet sirdslēkmes kļuva arvien biežākas.

Mantinieku viņam nebija, un pēc viņa nāves varenajai impērijai bija jāpāriet citās rokās. Bet Rodsam ļoti gribējās kaut ko atstāt pēc sevis, gribējās, lai pēc viņa nāves Rodsa vārdā nosauktu kalnus, upes, varbūt pat veselu valsti. Cik skaisti skanētu - Rodēzija!

Tieši tajā laikā Transvālā tika atklātas milzīgu akmens celtņu drupas. Tā bija vesela pilsēta, ko vietējie iedzīvotāji sauca par Zimbabvi. Tālaika zinātniskās autoritātes uzskatīja, ka tā arī ir Bībelē minētā Ofira - zeme, no kuras Sābas ķēniņiene vedusi ķēniņam Zālamanam dārgakmeņus un zeltu. Vai tad tiešām ķēniņienes raktuvēs nekas vairs nebūs palicis priekš Rodsa un viņa mantinieces Lielās Britānijas? Tā nevarēja būt. Gn vispār laiks virzīties uz ziemeļiem - tur, kur plūst Zambēze un Limpopo! ipaši šķēršļi nav paredzami, jo tur jau neviens nedzīvo - izņemot iezemiešus…

Lielās Zimbabves cietoksnis, kurā dzīvoja valdnieki. Tā ārsienas sasniedza 5 m biezumu Vietējie afrikāņi galvenokārt piederēja pie divām ciltim - šona un ndebele. Šona bija strādīgi zemkopji, lopkopji un amatnieki (droši vien, ka tie bija viņu senči, kas uzbūvēja Zimbabvi), bet karot tie neprata un arī nevēlējās. Tādēļ viņi viegli nonāca kaimiņu cilts ndebele pakļautībā, kas bija radniecīga zulusiem. Kauslīgos ndebele vadīja gudrais Lobengula ļoti viltīgs vadonis, kas ne bez panākumiem spēlēja dubultu spēli - gan ar angļiem, gan angļu sāncenšiem būriem.

Ar tik kareivīgu tautu angļiem nepavisam negribējās karot, un viņi nosūtīja uz Āfriku oficiālu pārstāvniecību Džona Mofeta vadibā. Liktenim tīk izspēlēt dīvainus jokus. Mofets bija tā paša misionāra dēls, kura meitu savulaik apprecēja leģendārais Āfrikas pētnieks Deivids Livingstons (1813-1873).

Ndebele pazina Mofetu un uzticējās viņam, tādēļ pēc ilgām un saspringtām sarunām Lobengula uzvilka savu karalisko krustu uz «draudzības» līguma ar Angliju un tāpat «parakstīja» koncesiju par derīgo izrakteņu iegūšanu savā teritorijā.

Lobengula bija viltigs un nežēlīgs, bet naivs, jo nevarēja pat iedomāties, ka ir parakstījis dokumentu par atteikšanos no savas neatkarības.

Eiropas laikraksti izbazūnēja ziņu, ka Lobengula par šņau- cienu tabakas atdevis Rodsam visas savas zemes. Netālu dzīvojošie būri, pats par sevi saprotams, tūliņ to pastāstīja neko ļaunu nejūtošajiem ndebele. Sašutums bija neaprakstāms. Tūkstošiem cilvēku sapulcējās Bulavaijā un sarīkoja Loben- gulam īstu nopratināšanu: vai tiesa, ka viņš ir atteicies no visām ndebele zemēm?

Viltīgais valdnieks tomēr prata izlocīties - sak, neko nezinu, neko neesmu redzējis, un vispār līgums ir kaut kur noklidis… Rodsa sūtnis, juzdams, ka labi nebūs, steidzās prom un paslēpa līgumu steigā izraktā bedrē. Tur šo dokumentu pēc tam arī atrada, kad kaislibas jau bija norimušas. Līgums bija saburzīts un netīrs… Bet tieši šis līgums lika pamatus nākamās Ziemeļ- rodēzijas un Dienvidrodēzijas vēsturei.

Lai kaut nedaudz nomierinātu ciltsbrāļus, Lobengula nolēma… sūtīt pārstāvniecību uz Angliju - tieši pie karalienes Viktorijas. Lai varenā valdniece, kurai pieder tik daudz govju, pati paskaidro savam «brālim», kas īsti tai bijis prātā, noslēdzot

Karaliene Viktorija šo ligumu. Bez tam viltīgais valdnieks nemaz nebija īsti pārliecināts, ka tāda karaliene Viktorija tiešām eksistē. Kāpēc viņa nekad neparādās? Vēstījumā bija teikts: «Lobengula vēlas zināt, vai karaliene patiešām eksistē… viņu ļoti satrauc baltie cilvēki, kas nāk uz viņa zemi un lūdz atļauju meklēt un rakt zeltu.»

Sūtņus (mazos vadoņus) Babijanu un Mčete ieģērba eiropiešu drānās un par spīti tam, ka Rodss izmisīgi pretojās, uzsēdināja uz kuģa un aizsūtīja uz Angliju. Vienkāršie afrikāņi pieredzēja daudz brinumu - milzīgs sāļš ezers, pa kuru peldēja kuģis, milzums balto kungu Londonas ielās, karalienes Vik​torijas lielās pils greznības…

Bet iedzimtā apķēriba un saprāts neļāva viņiem izrādīt savu apjukumu, un afrikāņi uzvedās pavisam piedienīgi pat pieņemšanā pie karalienes. Kad karaliene apvaicājās, vai viņiem nav auksti (kad nav ko teikt, angļi parasti sāk runāt par laiku), viens no melnajiem sūtņiem godbijīgi paklanijās un atbildēja, ka nevienam nevar būt auksti blakus diženajai Baltajai Kara​lienei…

Angļi netērēja laiku velti. Viņi centās atstāt uz sūtņiem lielu iespaidu un parādija tiem Anglijas bankas pagrabus, kur glabājās zelta kalni, veda uz militāriem manevriem, kuros piedalījās desmitiem tūkstošu kareivju un dārdēja 111 tonnīga haubice. Tika darīts viss, lai parādītu: pretoties Anglijai nav iespējams, labāk lai Lobengula padodas ar labu. Tā, lūk!

Pēc atgriešanās dzimtenē sūtņi runājās ar Lobengulu divus mēnešus! tin viņu stāstītais satrieca parasti tik neuzticīgo virsaiti: «Anglija ir hameleons, bet es - muša,» viņš ar rūgtumu secināja, jo bija skaidrs, ka pretoties rijīgajam britu lauvam nav viņa spēkos, tin visu cieņu ndebele virsaitim - viņš darīja visu, ko spēja, - kā atbildi uz angļu provokācijām sūtīja protestus «savai māsai» Viktorijai, centās mazināt savu jauno un karstgalvīgo karavadoņu dedzigumu. Lobengula negribēja karu, jo skaidri saprata, kāds būs tā iznākums.

Pa to laiku Sesils Rodss, dalīdams kukuļus, panāca, ka valdība viņam atļauj dibināt «priviliģētu kompāniju» strīdīgo ndebele un šona zemju uzpirkšanai. Kompānija ieguva tiesības turēt pati savu policiju, un Rodss šīs tiesības izmantoja nekavējoties. Zelta un briljantu magnāts nemaz neslēpa savus mērķus - policijai bija jāizlaužas uz leģendāro Ofiru, jāuzceļ tur forti un jānostiprinās. Policijā ņēma visus, neskatoties uz pagātni. Tā nu rūdīti bandīti soļoja blakus kārtīgu ģimeņu dēliem un neskūtiem zeltračiem. Tika izveidota tūkstoš vīru liela līdz zobiem bruņota karaspēka vienība.

Tā devās uz ziemeļiem caur miermīlīgās šona cilts zemi (Mašonalendu) un pagaidām centās izvairities no satikšanās ar ndebele. Bet tie, protams, viņus pamanija, un Lobengula dzēlīgi vaicāja savā kārtējā vēstījumā karalienei: «Droši vien baltie cilvēki kaut ko ir pazaudējuši un tagad meklē?»

Visā ceļā celmlaužu vieniba būvēja nostiprinātus fortus, no kuriem galveno nosauca par Solsberiju toreizējā britu premjerministra vārdā. 1890. gada 12. septembri virs forta uzvijās Britānijas Dienvidāfrikas priviliģētās kompānijas karogs - Rodsa karogs.

Sākās trešā neprāta lēkme - zelta drudzis Mašonalendā.

Zelta meklētāji beidzot bija nokļuvuši lidz pašas Sābas ķēniņienes zemēm! Tur taču zelta vajadzēja būt kā spaļu. Ažiotāžu uzkurināja Rodsa un viņa domubiedru lielīgie paziņojumi, no kuriem apzīmējums «jaunā Eldorado» bija pats pieticīgākais. Kompānijas akciju vērtība pasakaini paaugstinājās, jo katrs gribēja iegādāties kaut vai dažas akcijas.

Bet gāja laiks, zelta meklētāji centās no visas sirds, bet atrada tikai niecīgus graudiņus. Rodsa sirdī iezagās šausmīgas aizdomas: vai nu Sābas ķēniņiene jau visu ir izrakuši, vai ari šajā apvidū nekad nav dzīvojusi… Solsberijā ieradās ekscentriskais lords Randolfs Čērčils, nākamā Anglijas premjerministra tēvs. Viņu pavadīja kalnu inženieris, kas pedantiski izpētīja Mašonalendas zemi un nonāca pie secinājuma, ka zelta tur nav un nekad nav bijis.

Ap uzpūstajām Rodsa kompānijas akciju cenām brieda vēsturē vēl nepieredzēts skandāls. Steidzami bija kaut kas jādara, lai novērstu uzmanību. Gn izeja atradās: mazs uzvarām vainagots karš ar ndebele.

Ari ieganstu nebija grūti atrast.

1893. gada maijā daži šona cilts pārstāvji nakts aizsegā nozaga 45 metrus vara vada no Viktorijas forta. Kompānija sūdzējās Lobengulam. Vēlēdamies saglabāt labas attiecības ar baltajiem, viņš nosūtīja uz fortu lielu kareivju vienību, lai sodītu viņam pakļautos šona.

Lūk, arī iegansts!

Džeimsons, viens no Rodsa administratoriem, pieprasīja, lai ndebele dodas prom. Tie paklausīja, bet viņiem pa pēdām Džeimsons nosūtija bruņotu jātnieku nodaļu. Angļi nošāva vismaz 30 cilvēkus, un sākās karš, kura iznākumu nebija grūti prognozēt. Angļu karaspēks bija bruņots ar jauna tipa ieročiem, kurus pavisam nesen bija izgudrojis amerikānis Hairems Maksims - ar ložmetējiem. Ndebele, kas bija pieraduši doties uzbrukumā atklātā ierindā, kļuva «maksimiem» par lielisku mērķi. Tā viņi simtiem krita kaujā, pat nepaspējuši apjēgt, kas notiek…

Sakautie un demoralizētie ndebele jucekligi atkāpās uz ziemeļiem. Viņiem pa pēdām sekoja Rodsa «policisti» un regulārās angļu armijas daļas. Bet Lobengulu panākt viņiem neizdevās. Virsaitis 1894. gada janvāri nomira no bakām (tā bija oficiālā versija, taču klida neatlaidīgas baumas, ka patiesībā nelaimigais virsaitis izdarījis pašnāvību). Aprīlī tika apspiesti ndebele cilts pēdējie pretošanās mēģinājumi. Triumfējošais Rodss aizveda sev līdzi uz Keiptaunu Lobengulas dēlus, kas par uzjautrinājumu viesiem kalpoja viņa mājās.

Rodss bija sasniedzis savas varenības zenītu. Sagrābtās zemes oficiāli ieguva nosaukumu Rodēzija, kas pakāpeniski paplašinājās uz ziemeļiem līdz pat Kongo. Tālāk tikt nebija iespējams, jo tur sākās beļģu karaļa Leopolda II valdijumi. Dienvidrodēzija (tagad Zimbabve), Ziemeļrodēzija (tagad Zambija), Njasalenda (tagad Malāvi)…

Tā notikumi, kas sākās ar parastu zeltrača cērti, beidzās ar teritoriju aneksiju, kas daudzas reizes pārsniedza pašas Anglijas platību.

Vai Rodsa jaunības sapņi nu bija piepildījušies? Nē. Pagaidām vēl ne. Viņam Āfrikas dienvidos traucēja divas neatkarīgas būru republikas - Transvāla un Oranjes brīvvalsts. Spitīgos būrus vajadzēja savaldīt.

Sers Vinstons Čērčils (1874-1965) Sākās angļu un būru karš, un tā notikumos bija iesaistīts arī nākamais Anglijas premjerministrs Vinstons Čērčils. Čērčilam bija divdesmit gadu. Būdams avīzes «Morning Post» korespondents, viņš nesen bija nokļuvis būru gūstā, bet viņam izdevās izbēgt no cietuma. Pa naksnīgajām Pretorijas ielām viņš, slēpdamies namu ēnā, nokļuva līdz dzelzceļam, no visas sirds pateikdamies Oranjes republikas premjeram Krīgeram, ka tam

ienācis prātā šai Āfrikas nomalē izbūvēt dzelzceļu. Čērčils sagaidīja lēnā gaitā pukšķinošu kravas vilcienu un iekļuva vagonā. Nāsīs iesitās ogļu putekļi. Čērčils ietinās tukšajos maisos un aizmiga - toreiz! nākamais Lielbritānijas premjerministrs vēl nemocījās ar bezmiegu. Agrā gaismiņā pamodies, viņš ilgi nedomāja. Bija skaidrs, ka vagonā palikt nedrikst. Dienā viņu atklās viens divi. Nācās izlēkt no ejošā vilciena. Čērčils bija nokļuvis mazapdzīvotā būru teritorijā, kur anglim uz palīdzību cerēt nebija iespējams.

Visu dienu viņš klīda apkārt, bet krēslojot ieraudzīja vientuļu namiņu. Čērčils bija tā izsalcis, ka nolēma kas būs, tas būs - un pieklauvēja pie tumšā odziņa.

Gn viņam atkal paveicās: izrādījās, ka viņš ir pienācis pie vienīgās mājas visā apkārtnē, kurā dzīvo anglis. Tas bēgli krietni pabaroja un paslēpa pamestā šahtā. Izrādījās, ka būri ir izsludinājuši Čērčila meklēšanu un par viņa galvu izsludinājuši atalgojumu - veselas 25 sterliņu mārciņas! Nogaidījis dažas dienas, kamēr meklēšana beidzas, anglis iesēdināja Čērčilu preču vilcienā, kas devās uz Portugāles Austrumāfriku. Pēc dažām dienām netīrais un bārdas rugājiem apaugušais Čērčils ieradās Durbanas ostā. Bija 1899. gada decembris.

Viņš bija izglābies un pavisam negaidīti kļuvis par varoni. Tieši tobrīd angļu armiju ciņā ar būriem piemeklēja sakāve pēc sakāves, bet Anglijai steidzami bija vajadzīgi uzvarētāji. Šai lomai Vinstons Čērčils bija pat ļoti piemērots: jauns, skaists, veikls un pie tam vēl lorda dēls! Visas avīzes to vien darīja kā rakstīja par drosmīgo bēgli, un arī pats viņš nebija no pieticīgajiem. Jau pēc gada Čērčils publicēja grāmatu par saviem varoņdarbiem (divos sējumos!). Atgriezies Anglijā, viņš izvirzīja savu kandidatūru parlamenta vēlēšanām un - uzvarēja. Tā

Angļu karaspēks Āfrikā, 19. gs. estamps tieši ar bēgšanu no Dienvidāfrikas cietuma sākās nākamā Lielbritānijas premjerministra politiskā karjera.

Taču ar šo karu saistās ne tikai Cērčila vārds vien. Anglijas pusē dalību ņēma Mahatma Gandijs, Loids Džordžs, Konans Doils, Radjards Kiplings… Būru pusē cīnījās nākamais Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Gučkovs un daudzi citi visai cienījami cilvēki. Tā nu jebkuru ziņu no frontes ar bažām gaidīja visā tolaik «civilizētajā pasaulē».

Lai saprastu, kā gan nelielam lokālam konfliktam tūkstošiem jūdžu no Eiropas izdevās piesaistīt vēl neredzētu uzmanību, jāatkāpjas nedaudz atpakaļ vēsturē.

Jau kopš 19. gadsimta sākuma, kad angļi sagrāba Kāpas koloniju, konflikti ar būriem notika katru gadu. Spītīgie būri neparko nevarēja samierināties, ka zaudējuši zemes, kuras jau 200 gadus bija pieraduši uzskatīt par savām. Augstāko punktu spriedze sasniedza 1833. gadā, kad Anglija visās savās kolonijās atcēla verdzibu, bet būri jau kopš senseniem laikiem bija pieraduši savās fermās izmantot melno vergu darbu.

Bārdainie, cienījamie ģimenes tēvi sāka pulcēties un, nesteidzīgi kūpinot savas pīpes, spriest, ko varētu izdarīt ar nolādētajiem «autlenderiem» (tas ir, svešiniekiem, ārzemniekiem). Secinājumi nebija iepriecinoši: pēc neveiksmīgās 1816. gada sacelšanās būri vairs neuzdrošinājās pacelt ieročus pret vareno britu lauvu.

Pēc ilgām un vispusigām apspriedēm ģimenes tēvi nolēma, ka jādodas uz ziemeļiem, kur vēl bija «brīvas zemes», kur neviens nedzīvoja (izņemot bušmeņus).

Gn tā 1835. gadā vairāk nekā 10 000 būru ar visām ģimenēm un ganāmpulkiem uzsāka ceļu uz ziemeļiem. Brauca ar smagi piekrautiem vēršu pajūgiem. Naktī pajūgus sadzina aplī, izveidojot sava veida nocietinājumu, lai varētu aizsargāties no kareivīgo iezemiešu uzbrukumiem. Bet ne jau vienmēr tas palīdzēja.

Tā viena pārceļotāju grupa aptuveni 50 cilvēku sastāvā iekārtoja nakts apmetni kāda strauta krastā.

Grupā bija divas mazas meitenītes, kas nepārtraukti raudāja un neļāva nevienam gulēt. Jau uz rīta pusi auklei nācās vest viņas tālāk no apmetnes. Pēc dažām minūtēm apkārtni satricināja ndebele kareivju kaujas saucieni, šāvieni un kliedzieni. Par laimi, strauta tuvumā bija ala, un aukle paslēpās tur. Kad atkal satumsa, aukle pameta paslēptuvi un aizgāja uz vietu, kur bija stāvējuši furgoni. Viss sagrauts, izlaupīts un vairs neviena dziva cilvēka. No šis grupas dzīva bija palikusi tikai aukle ar abām meitenītēm. Viena no šīm meitenītēm vēlāk kļuva par būru rakstnieka Lourensa van der Posta vecmāmiņu, un tieši Lourenss bija tas, kas aprakstija šo traģisko notikumu vienā no savām talantigi uzrakstītajām grāmatām par Āfriku.

Cik vēl bija tādu traģēdiju? Gn tagadējie būru pēcteči, kas ar izaicinājumu dēvē sevi par afrikaneriem, pamatoti lepojas ar šiem notikumiem un «Lielā pārgājiena» gadadienu atzīmē kā nacionālos svētkus.

Lielā pārceļošana turpinājās gandrīz desmit gadus. Jaunapgūtajās teritorijās būri nodibināja trīs republikas - Natalu, Transvālu un Oranjes brīvvalsti. Protams, ka angļi arto nevarēja samierināties. 1845. gadā viņi iekaroja Natalu, 1877. gadā - Transvālu.

Būri ir lēniga tauta, bet, ja reiz novesti līdz izmisumam, rīkojas enerģiski un nesaudzīgi. 1880. gadā pārceļotāji sacēlās un samērā viegli padzina angļus no savām teritorijām. Cīņas iznākumu izšķīra 1881. gada kauja pie Madžubas. Būru fermeri paslēpās krūmājā, kas pletās gar ceļa malām, nesteidzīgi pielādēja šaujamos - slavenos «rojerus» - un sāka gaidīt. Jāgaida gan nebija ilgi - driz vien uz ceļa parādījās liela angļu karaspēka nodaļa ar ģenerāli priekšgalā. Katrs būrs mierīgi izvēlējās mērķi - un nogranda zalve. Angļi tika pilnīgi sakauti.

Smagā sakāve atņēma angļiem jebkuru vēlēšanos karot ar tik precīziem strēlniekiem, un karaliene atdeva Transvālai neat​karību.

Nestabilais lidzsvars ilga līdz zelta drudža sākumam, kad uz Transvālu sāka plūst tūkstošiem laimes meklētāju. Dievticīgie un vecmodīgie būri ar šausmām un dziļu nepatiku raudzījās, kā sarodas arvien vairāk autlenderu (galvenokārt angļu) un izstumj viņus arī no šīm teritorijām. Cln, taisnību sakot, 19. gadsimtā uz pasaules nevarētu atrast valsti, kura viegli varētu piemēroties zelta drudža izraisītajām pārmaiņām. Protams, tā nevarēja būt arī pirmsindustriāla muižnieciska aristokrātijas vadīta valsts, kuras prezidents domā, ka zeme ir plakana.

Transvālas republikas prezidents bija Pauls Krīgers - ļoti nacionāli noskaņots cilvēks ar stingri izteiktiem patriarhāliem uzskatiem. Viņš nevarēja samierināties ar ārzemniekiem un visādi centās traucēt

to iedzīvošanos Transvālā - liedza iebraucējiem vēlēšanu tiesības, bet pats galvenais - aplika zelta ieguvi ar ārkārtīgi augstiem nodokļiem. Cln tieši ar to savukārt nevarēja samierināties Sesila Rodsa Varenā zelta un briljantu impērija.

Būru lielgabals Tika pieņemts lēmums gāzt Krīgeru. Rodss, kas tolaik bija Kāpas kolonijas premjerministrs, sāka gatavot Transvālā apvērsumu. Johannesburgas autlendieriem bija jāsāk sacelšanās, tad viņiem palīgā steigtos Rodsa «policisti», pēc tam ari regulārās angļu karaspēka daļas. Plāns bija skaists un elegants, bet to neizdevās paturēt slepenībā, un par gatavoto apvērsumu zināja visi - protams, arī būri. Viņi turēja savu policiju kaujas gatavībā un piedraudēja dažiem pļāpigiem sacelšanās vadoņiem. Tie savukārt tūliņ paziņoja, ka viņi vienkārši esot nepareizi saprasti un vispār… Apvērsums izgāzās, pat nepaspējis sākties.

Bet bija vēl arī Džeimsona policisti. 1985. gada 29. decembrī viņš tos nostādīja ierindā, teica kvēlu runu un aicināja aizsargāt demokrātijas iekarojumus. Vārdi tika uzņemti ar sajūsmu - sen jau bija laiks sadot tiem totalitārajiem būriem! Jātnieku kolona pārgāja Transvālas robežu. Cīņas spara uzturēšanai tika izsniegti «Džeimsona simts grami», pārgājiens sākās ener​ģiski un jautri.

Tik jautri, ka policisti, kurus Džeimsons nosūtīja pārtraukt telegrāfa sakarus ar Transvālu, aiz pārskatīšanās pārgrieza nepareizos vadus. Sakari pārtrūka nevis ar Transvālu, bet gan ar Kāpas koloniju.

Jau pēc dažām stundām būru valdība saņēma telegrammu, ka angļi ir pārgājuši robežu, un pēc dažām dienām pilnīgi ielenca Džeimsona kaujas vienību. Pirmajā dienā būri izvēlējās tādu pat taktiku kā pie Madzubas, sākot metodiski retināt angļu rindas. (Tieši šajā laikā radies sakāmvārds: trešais nepiesmēķē!

Kad pirmais kareivis pacēla sērkociņu, būri to redzēja. Kad to darīja otrais - nomērķēja. (Jn šāva uz trešo).

Izejas nebija, Džeimsona vienības atliekām nācās padoties, un vakarā visi jau bija būru cietumā. Ap «idiotisko» Džeimsona reidu sacēlās neaprakstāms skandāls. Karstgalvīgais Vācijas ķeizars Vilhelms draudēja Anglijai ar karu un nomierinājās tikai tad, kad sazvērnieki bija pilnīgi sakauti. Pauls Krīgers savukārt negribēja šo jautājumu pārāk saasināt, jo Transvāla vēl nebija gatava karam. Sazvērniekus atdeva Lielbritānijai un tiesāja Anglijas tiesā, kas viņiem piesprieda dažus mēnešus cietumsoda. Rodsam gan nācās pamest Kāpas kolonijas premjerministra krēslu, bet tā nebija liela nelaime. Viņš taču valdīja pār savu paša zelta impēriju, kuras mērķi pilnīgi sakrita ar britu interesēm.

Bet šīs intereses prasīja, lai Dienvidāfrika tiktu pakļauta pilnīgi un britu valdījumi nepārtrauktā joslā stieptos no Keip- taunas līdz pat Kairai. Un īstenot šo mērķi varēja, tikai iekarojot būru republikas. Karš nebija novēršams, lai gan abas puses paziņoja, ka to nevēlas.

1899. gada vasarā pēc jaunā Krievijas cara Nikolaja II, kurš vēl nebija ieguvis apzīmējumu «asiņainais», iniciatīvas tika sasaukta Hāgas miera konference, kurā 26 pasaules lielvalstu pārstāvji paziņoja par savu vēlmi saglabāt mieru, ierobežot bruņošanās sacensību un citām visai slavējamām lietām.

Bet tie bija tikai vārdi. Politiķi ļoti mīl vārdus, - un cik ir to reižu, kad tie saskan ar viņu reālajiem darbiem? Vienā laikā ar Hāgas konferenci angļi sakoncentrēja karaspēka korpusu pie Transvālas robežām.

Krīgeram neatlika nekas cits kā pieteikt Anglijai ultimātu ar prasību atvilkt karaspēku no robežas.

Angļi vispār neatbildēja un turpināja papildināt korpusu ar jaunām vienībām. 1899. gada novembri, tikai divus mēnešus pēc Hāgas konferences, sākās pirmais lielais 20. gadsimta karš.

Tagad, kad kopš šiem notikumiem ir pagājuši vairāk nekā 100 gadi, ir grūti saprast, uz ko gan cerēja divas nelielas būru republikas, piesakot Anglijai karu. Bet toreiz viņu izredzes nemaz nebija tik bezcerīgas. Jā, Anglijas armija bija spēcīgākā pasaulē, bet… tā bija tieši tāda pati kā Krimas kara laikā.

Angļi devās kaujā atklātā ierindā, it kā sen jau nebūtu izgudrots ložmetējs. Viņiem vēl arvien bija spilgti sarkani mundieri, uz kuriem tik ērti mērķēt. Karaspēkā valdīja vecum vecā kastu sistēma, un virsnieka posteni varēja ieņemt tikai dzimis aristokrāts. Bez tam galvenie Anglijas spēki bija izvietoti Indijā, kuru no Dienvidāfrikas šķīra tūkstošiem jūdžu.

Lai nedotu angļiem laiku saņemt papildinājumu, būri nekavējoties devās uzbrukumā un ielenca angļu karaspēku Kim- berlijā, Mafekingā un Ledismitā. Jau pirmajās kara dienās būri saņēma gūstā divus (!) angļu pulkus - vairāk nekā divus tūkstošus cilvēku. (Jn cik gāja bojā, to šodien vairs nezina neviens…

Angļi, kas bija iedomājušies, ka būrus varēs «nomētāt ar cepurēm», drūmās ziņas no karalauka uzņēma kā šoku. Bet tā nemaz nebija pēdējā sakāve. 1899. gada decembrī angļus gaidīja «melnā nedēļa».

Kad beidzot no Indijas bija ieradies papildinājums, to nosūtīja palīgā trim ielenktajām pilsētām. Gn visas trīs karaspēka daļas cieta sakāvi.

Angļi bija spiesti nomainīt karaspēka vadību un sera Red- versa Bullera vietā nozīmēt ģenerāli Robertsu - arī, protams, lordu. Pienāca jauni papildspēki, un ģenerālim Robertsam izdevās pavērst kara gaitu sev par labu. Viņš lielā slepenībā sagatavoja 38 tūkstošus vīru lielu korpusu, izdarīja spīdošu manevru no flangiem, likvidēja trīs pilsētu aplenkumu un 1900. gada 5. jūnijā ieņēma būru galvaspilsētu Pretoriju.

Varētu domāt, ka karš ir beidzies, bet sākās partizāņu cīņa. Nelielas būru jātnieku vienības nedeva angļiem nekādu atelpu. Sirmais Krīgers, kas pats vairs nevarēja doties cīņā, uzsāka aktīvu kampaņu Eiropā, aģitēja par atbalstu būriem un daudz ko arī panāca. Būru pusē cīnījās brīvprātīgie no Francijas, Vācijas, Holandes, Krievijas…

Sesils Rodss arī šajā situācijā iemanījās pievērst sev uzmanību. Ar pēdējo vilcienu ieradies savas impērijas galvaspilsētā Kimberlijā, viņš uzdeva inženieriem konstruēt milzu lielgabalu «Garo Sesilu», kas veiksmīgi tika izmantots cīņā ar būriem.

Bet karš ievilkās garumā. Pat ar lielu pārspēku nav viegli sagraut veselu tautu. Ģenerāli Robertsu nomainīja ģenerālis Kičeners un izvēlējās vēl neredzētu taktiku, kas iegājusi vēsturē kā «nodedzinātā zeme». Tika grautas būru fermas, iznīcināti ganāmpulki un sējumi, bet sievietes un bērni sadzīti tā saucamajās «koncentrācijas nometnēs» - vienā no pretīgākajiem 20. gadsimta «izgudrojumiem». Sajās nometnēs no bada, netīrības un slimībām aizgāja bojā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku.

Lorda Kičenera barbarisms radīja sašutumu pat Anglijā, bet 1902. gada sākumā kļuva skaidrs, ka būriem vairs nav spēka pretoties. Sākās smagas miera sarunas, un 1902. gada maijā tika parakstīts miera līgums. Karš beidzās tā, kā to jau varēja gaidīt. Abas būru republikas iekļāvās Britānijas sastāvā.

Pats Rodss, kas tik daudz bija darījis, lai šis karš sāktos, tā beigas nesagaidīja. Viņš nomira 48 gadu vecumā. Varbūt tā arī ir labi, jo viņam nevajadzēja pieredzēt, kā viņa lolojums - kompānija De Birs pāriet svešās rokās, kā Dienvidrodēzija kļūst par neatkarīgo Zimbabvi, bet Ziemeļrodēzija - par Zambiju. Nevajadzēja pieredzēt, kā sabrūk Britu koloniālā impērija, kā pie varas Dienvidāfrikā nāk būru pēcteči.

Bet Sesils Rodss nav izgaisis no ļaužu atmiņas. Tas gan nav noticis ne viņa raditās zelta un briljantu impērijas, ne angļu-būru kara dēļ. Pirms nāves Rodss lielu daļu no sava milzīgā kapitāla novēlēja «angļu

valodā runājošās» pasaules studentu stipendijām. Gn šodien, dzirdot vārdu «Rodss», daudzi jauni un vairs ne tik jauni cilvēki atceras nevis pirms 100 gadiem notikušo karu, bet gan nesavtīgu labdari, kas devis viņiem iespēju iegūt labu izglītību.

Liktenīgie briljanti Pastāv uzskats, ka cilvēki par dimantu un tā apbrīnojamajām īpašībām uzzinājuši aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tā stiprums un spožums radīja pielūgsmi, un dimantam tika piedēvētas pavisam neticamas īpašības. Senie persieši ticēja, ka dimanti veidojas no dzidrajām rasas lāsēm un pasargā no zibens. Armēņi un franči uzskatīja, ka, piesienot sievietes kreisajai rokai dimantu, gaidāmas vieglas dzemdības. Arābu ticējums vēsta, ka divu karojošu valdnieku cīņā uzvarēs tas, kuram piederēs lielāks dimants.

Noslīpētus dimantus sauc par briljantiem. Lielajiem dimantiem reizēm ir pavisam divains liktenis.

Visneparastākais, visdramatiskākais un ari visasiņainākais tas laikam bijis dimantam «Kohinors». Šā dārgakmens vēsturē tik cieši savijušās leģendas un patiesība, ka tās vairs nav atdalāmas viena no otras.

«Kohinor» tulkojumā no persiešu valodas nozīmē «gaismas kalns». Tas ir viens no senākajiem dimantiem, kas pazīstams mūsu dienās. Pastāv uzskats, ka tas atrasts Indijā turpat vai pirms pieciem tūkstošiem gadu. Sākumā tā svars bijis gandrīz 900 karātu. Savā garajā mūžā šis dimants ir vairākas reizes slīpēts, bet vēl arvien tam piemit maģiska ietekme uz cilvēkiem. Dimants pēc kārtas piederējis daudziem Indostānas valdniekiem. Un katru reizi šis dārgakmens jaunās rokās nonācis caur asinīm, slepkavībām, nodevībām, laupīšanām un kariem.

1301. gadā Indijas sultāns Aladins Khili ar viltu atņēma briljantu valdniekam Malvam un aizveda to uz Deli. Pagāja divi simti gadu, Indijā ielauzās Kabulas valdnieks Babūrs, un «Kohinors» kļuva par Mogolu impērijas īpašumu. Vienam no Mogolu impērijas valdniekiem, leģendārā Tamerlana mazdēlam šaham Džehanam piederēja slavenais «Pāvu tronis», kas bija bagātigi izrotāts ar zeltu un dārgakmeņiem. Un «Kohinors» šo šedevru padarija vēl krāšņāku.

18. gadsimta sākumā, kad Indijā valdija Muhameds Gur- hans, Indiju savā varā sagrāba pērsi.

Vērtīgo akmeni Gurhans paslēpa savā turbānā, bet iebrucēju vadonis šahs Nadirs to uzzināja un piedāvāja Indijas sultānam «par draudzības zīmi» apmainīties ar galvassegām. Protams, ka uzvarētais sultāns neuzdrošinājās pretoties, bet pēc šīs «draudzīgās» maiņas šahu Nadiru nogalināja paša sargkareivji.

Briljants nonāca ģenerāļa Abdala rokās. Ģenerālis aizbēga uz Afganistānu, bet indieši, ari liekot lietā ieročus, atkal nogādāja dārgumu mājās.

Pavisam driz Indiju pakļāva angļu karaspēks un «Kohinors» tika uzdāvināts Lielbritānijas karalienei Viktorijai. Viņas augstībai kaut kas nepatika briljanta izskatā, un viņa pavēlēja to noslīpēt no jauna un iestrādāt piespraudē. Speciālisti apgalvo, ka toreiz «Kohinors» zaudējis daudz ko no savas pievilcības.

Tomēr neskatoties uz to, pēc karalienes Viktorijas nāves «Kohinoru» iekļāva karaliskajās regālijās un ar to izrotāja

Anglijas karalienes kronis ar slaveno briljantu - Kohinoru Anglijas kroni. No tā laika dimants glabājas Anglijā. Tomēr indieši to vēl arvien uzskata par savu.

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās Indija lūdza, lai Anglija atgriež dārgakmeni dzimtenē, taču saņēma atteikumu. Tātad iespē​jams, ka briljanta ceļojums vēl turpināsies.

Otrs Indijas briljants «Houps» ir reti sastopamā zilā krāsā un lidz šim ir nesis cilvēkiem vienīgi nelaimi. Briljantu atrada 17. gadsimta sākumā un 1642. gadā atveda uz Franciju. Tajā pat gadā Eiropā izplatījās ārkārtīgi nežēlīga mēra epidēmija, kas ari tika ievesta no Indijas. Pēc kāda laika tika nogalinātas Francijas princeses. Francijas karalieni Mariju Antuaneti revolūcijas laikā giljotinēja, bet akmeni nozaga. Pēc kāda laika pārdošanā parādījās trīs zili briljanti, un neviens nešaubījās, ka tie uztaisīti no pazudušā dārgakmens.

Lielāko no tiem nopirka Londonas baņķieris G. Houps. Viņa dēlu nogalināja, bet mazdēls izputēja.

Dārgakmeni krievu kņazs Kortinovskis uzdāvināja franču dejotājai Ledī. Vēlāk kņazs sašāva Ledi un ari pats mira no slepkavas rokas. Nelaimīgo akmeni nopirka sultāns Abdulhamids savai mīļākajai sievai.

Sieviete tika nogalināta, bet sultāns zaudēja varu. 1949. gadā miljonārs G. Vinstons aizveda briljantu uz Ameriku, un viņa stabilais bizness sāka grīļoties. Vinstons zināja par dārgakmens divaino likteni un ar steigu uzdāvināja to Smitsona institūtam. Tur briljants glabājas vēl arvien un nevienam nav nodarījis pāri.

Reiz gan to gribēja nozagt, bet zagļiem nepaveicās, un viņus tūliņ notvēra. Šis akmens pat ultravioleto staru gaismā nemaina savu zilo krāsu, kamēr lielākā daļa dimantu kļūst asinssarkani.

Viens no pēdējiem lielajiem dimantiem, kas atrasts Indijā, ir «Pits» jeb «Reģents». Leģenda vēsta, ka to 1701. gadā atradis nezināms indiešu vergs. Lai iznestu atradumu no raktuvēm, viltnieks sev gurnā iegriezis dziļu brūci un dimantu ielicis tur. Vergs ticis līdz okeāna piekrastei un pierunājis kāda angļu kuģa šķiperi par pusi no dimanta vērtības aizvest viņu uz zemi, kur nav verdzības. Šķipers naivo indieti nogalinājis, bet akmeni pārdevis indiešu uzpircējam. Jāsaka gan, ka slepkavam bagātība laimi nenesa, jo naudu viņš nodzēra un izmisuma lēkmē pakārās.

No uzpircēja dimantu nopirka toreizējais Madrasas gubernators Toms Pits. Pēc atvaļināšanas viņš devās uz Angliju, taču tur sākās īstas dārgakmens medības. Ilgu laiku Pits naktis negulēja, bieži pārcēlās

no vienas mājas uz otru, nekur nepalikdams ilgāk par divām dienām. Galu galā Pits slepus tikās ar juvelieri, kas apsolīja nelaimīgo akmeni noslīpēt.

Darbs ilga divus gadus un tika izveidots ārkārtīgi skaists briljants, tolaik viens no lielākajiem pasaulē - 40,5 karāti. No atlikumiem tika izgatavoti daudzi mazi briljantiņi.

Beidzot 1717. gadā Pits izdevīgi pārdeva akmeni Orleānas hercogam, Francijas reģentam. Briljants ar nosaukumu «Reģents» tika iestrādāts Luija XV kroni. Francijas karaļiem briljants piederēja līdz revolūcijas sākumam, kad to nozaga kopā ar daudziem citiem karaļa dārgumiem. Stāsta, ka pēc 15 mēnešiem zagļi, kas slaveno dārgakmeni nav varējuši pārdot, paši uzrādijuši policijai tā slēptuvi - kāda Parīzes nama bēniņus.

Francijas valdība ieķīlāja dārgakmeni Maskavas tirgotājam Treskovam. Pēc tam ģenerālis Napoleons Bonaparts akmeni izpirka un lika iestrādāt «Reģentu» sava zobena spalā. Sena leģenda vēsta, ka pats cietākais dārgakmens pasaulē aizsargā savu saimnieku no ienaidniekiem un citām nelaimēm. Bet Napoleonu gan briljants neglāba. Pēc imperatora izsūtīšanas trimdā akmens priecēja jaunus saimniekus, bet pēc tam ieņēma savu vietu citu Luvras dārgumu vidū. 1940. gadā nacisti briljantu aizveda uz Vāciju, bet pēc Vācijas sakāves tas atkal atgriezās Luvrā, kur glabājas vēl šodien.

Likteņa ironija, bet visnevainīgākais izrādījās pats lielākais dimants «Kulinans», kas svēra 3106 karātus. Savu nosaukumu tas ieguvis par godu dimantieguves kompānijas prezidentam. 1907. gadā akmeni uzdāvināja Anglijas karalim Eduardam VII. «Kulinana» vidū bija kaut kas melns un tādēļ tika nolemts to pāršķelt. Meistars Džozefs Ašers vairākus mēnešus

Sivas templis Indijā pētīja akmeni un tikai tad izlēma ķerties pie darba. Stāsta, ka pirmajā mēģinājumā salūzis naža asmens, otrajā - akmens sadalijies vairākās daļās, bet juvelieris zaudējis samaņu.

Visā pasaulē pazīstami briljanti piederēja arī Krievijas cariem. Kopš 18. gadsimta valsts scepteri rotā burvīgs dārgakmens, kuram ir vairāki nosaukumi: Orlovs, Grāfs Orlovs, Amsterdamas dimants, Lazareva dimants, Krievijas dimants. Akmenim ir zilganzaļgana nokrāsa. Pētnieki uzskata, ka «Orlovs» ir nācis no Indijas, kur atrasts 17. gadsimtā. Briljants ir apstrādāts tikai vienu reizi. Meistars centies pēc iespējas maksimāli saglabāt tā dabisko veidolu.

Par pirmo «Orlova» īpašnieku pieņemts uzskatīt šahu Dže- hanu. Pirms nokļūt Krievijā, akmens ir daudzas reizes mainījis īpašniekus. Kā tas ir noticis, skaidri nav zināms. Pēc vienas versijas tas kādreiz bijis Brahmas tēla acs kādā Indijas templī. Akmeni nozadzis franču kareivis un pārdevis kāda kuģa kapteinim. No tā briljantu savukārt nopircis kāds ebrejs, kura vārds nav zināms, un pārdevis to tirgonim un juvelierim Ivanam Lazarevam. Tas it kā noticis Persijā, ūn Persijas šahs gribējis

Grigorijs Orlovs Indijas ģenerālgubernatora un vice- karaļa Kaninga dārglieta. Izgatavota ap 1580. gadu. Ūdensgara torss veidots no lielas pērles, galva no zelta, aste rotāta ar rubiniem un briljantiem tirgotājam dārgakmeni atņemt. Kā stāsta leģenda, Lazarevs iegriezis kājā brūci, paslēpis tajā pirkumu un veiksmīgi atgriezies Krievijā. Par godu pašaizliedzīgajam tirgotājam dārgakmens nosaukts par «Lazareva dimantu».

Lazarevs bija iecerējis pārdot akmeni carienei Katrinai II, bet tā uzskatījusi, ka tirgotājs prasa pārāk augstu cenu. Tad Lazarevs devies uz Amsterdamu un tur pārdevis akmeni grā​fam Orlovam.

Pēc citas versijas dārgakmens pēc izzagšanas no tempļa daudzas reizes mainījis saimniekus, līdz nonācis armēņa Gri- gorija Safrasa rokās, kas pārdevis to juvelierim lvanam Laza- revam. Lazarevs savukārt pārdevis to Orlovam, bet grāfs to uzdāvinājis valdniecei.

Kā Krievijā nokļuvis dimants «Šahs», gan ir zināms pavisam labi. Tas ir skumjš stāsts. 1829. gada 30. janvārī persieši sagrāva Krievijas misiju Teherānā un noslepkavoja Krievijas sūtni, slaveno dzejnieku A. S. Gribojedovu. Persijai šis incidents draudēja ar lieliem politiskiem un militāriem sarežģījumiem. Lai no tiem izbēgtu, Persijas šahs nosūtīja pie cara Nikolaja 1 delegāciju, kuru vadīja 16 gadus vecais princis Hasrovs Mirza. Kā kompensāciju par Krievijas sūtņa noslepkavošanu princis pasniedza Nikolajam I dārgu dāvanu - lielu senu dārgakmeni ar iedzeltenu nokrāsu. Krievijā šo dārgakmeni nosauca par «Šahu». Tas ir vienīgais briljants pasaulē, kurā ir iegravēti visi tā īpašnieku vārdi.

II dala DIVDESMITĀ GADSIMTA DRŪMĀS MĪKLAS Kas īsti ir Mēness, uz kuru raugāmies naksnīgi tumšajās debesīs? Bijušais Marsa pavadonis, kas Zemes orbītā ienācis pēc Grēku plūdiem, vai citplanetiešu kosmosa kuģis, uz kura atrodas bāzes un notiek pavisam mīklainas lietas? Arī tas, ka kosmonauti patiešām būtu apmeklējuši Marsu, šķiet pārāk neticami, jo 1962. gadā ne Amerikai, ne Padomju Savienībai vēl nebija tik spēcīgas nesējraķetes.

Vispār ar kosmosa apgūšanu saistās ārkārtīgi daudz mīklainas noslēpumainības. Ir cilvēki, kas apšauba arī faktu, ka cilvēks patiešām ir bijis uz Mēness. Tā arī nav skaidrs, ko īsti Visuma telpā redzēja astronauti un kāpēc savos ziņojumos viņi ir tik atturīgi un lako​niski.

Vai patiesi tur nākas sastapties ar kosmosa kuģiem, kas ir daudzas reizes lielāki un tehnoloģiski labāki nekā mūsējie? Un kāpēc NLO aktivitātes uz Zemes parasti sakrīt ar kārtējo Zemes cilvēka ielaušanos Visuma telpā?

Noslēpumi tiek rūpīgi sargāti. Jautājumu ir daudz. Atbildes - pagaidām hipotētiskas, bet loģiskas un interesantas.

Meness - citplanetiešu kosmosa kuģis?

Ir zinātnieki, kas neizslēdz iespēju, ka uz Mēness pastāv kāds cits Zemes civilizācijai svešs saprāts.

Kad astronauti spēra pirmos soļus uz Mēness, protams, ka viņi tur nesastapa Mēness cilvēkus. Kosmiskās ēras cilvēki arī neko citu nebija gaidījuši. Bet pēc Nila Ārmstronga slavenajiem soļiem uz Mēness šis nakts spīdeklis turpina uzdot vienu mīklu pēc otras.

Grūti pateikt, kāda izskatījās mūsu planēta tajos tāltālajos aizlaikos, kad «kosmosa kuģis» ar nosaukumu Mēness iekļuva Zemes orbītā, kādas kataklizmas pavadīja šo notikumu. No kurienes ieradās mūsu nakts spīdeklis, kas un ar kādu mērķi to radījis, kāpēc tas «piepeldēja» tieši pie mūsu planētas? Gn nevar atmest arī hipotēzes par to, ka arī šodien eksistē Mēness «ekipāža» vai būtnes, kas dzīvo Mēness iekšienē. Vai varbūt tā saprātīgie apdzīvotāji (ja tādi ir bijuši) miljardu gadu gaitā ir izmiruši? Vai varbūt «kosmiskajās kapenēs» arī šodien darbojas automāti, ko iedarbinājušas seno zvaigžņu ceļotāju rokas?

ASV astronauti izsēžas uz Mēness

Amerikāņu seismogrāfs uz Mēness No mūsu šodienas zināšanu viedokļa raugoties, ir pilnīgi saprotams, ka kosmiskajam superkuģim bija jābūt ļoti stipram veidojumam no metāla.

1969. gada jūlijā, pirms Nils Armstrongs pirmo reizi izkāpa uz Mēness, kosmosā tika palaisti vairāki izlūkošanas kosmosa kuģi bez pilota, un to izmantotās degvielas tvertnes tika nomestas uz Mēness.

Toreiz tur tika atstāts arī seismogrāfs, kas sāka uz Hjūstonu raidīt informāciju par Mēness garozas svārstībām.

Saņemtie dati radīja zinātniekos patiesu izbrīnu. Izrādījās, ka 12 tonnu smagās kravas trieciens pret Mēness virsmu ir radījis lokālu «Mēnesstrīci». Daudzi astrofiziķi pieņēma, ka zem klinšainās Mēness virsmas atrodas metāla čaula, kas aptver Mēness kodolu. Analizējot seismisko viļņu izplatīšanās ātrumu šajā it kā metāla čaulā, zinātnieki aprēķināja, ka tās virsējā robeža atrastos 70 kilometru dziļumā, bet pati čaula ir aptuveni tikpat bieza.

Kāds no astrofiziķiem apgalvoja, ka Mēness iekšienē atrodas neaptverami liela, gandrīz tukša telpa, kuras tilpums ir aptuveni 73,5 miljoni kubikmetru, un tā domāta mehānismiem, kas nodrošina kosmiskā superkuģa remontu, lokālās novērošanas ierices un citas konstrukcijas. Iespējams, ka līdz pat 80 procentiem Mēness masas, kas atrodas tā dzīlēs aiz «apkalpes zonas», ir šī kosmosa kuģa «derīgā krava».

Minējumi par tās saturu un uzdevumu pārsniedz saprātīgu pieņēmumu robe​žas.

Septiņdesmito gadu beigās artā paša seismogrāfa palīdzību tika izdarīta tā metāla datoranalīze, kam vajadzētu veidot Mēness kodolu ietverošo čaulu. Izmērot ātrumu, ar kādu skaņa izplatās pa šo vielu, speciālisti nonāca pie secinājuma, ka tā sastāv no niķeļa, berilija, volframa, vanādija un dažiem citiem elementiem. Interesanti ir tas, ka dzelzs tur bija pavisam maz. Tāds metālu sastāvs varētu veidot ideālas bruņas, kas pasargā no mehāniskiem triecieniem, un tas ari absolūti nepakļaujas korozijai. Jau šī viena analīze skaidri parādīja, ka šāda čaula nevarēja rasties dabiskā veidā.

Seismogrāfi fiksēja arī augstas frekvences signālu, kas atkārtojas ik pēc 30 minūtēm un ilgst vienu minūti. Signāls nāk no Mēness dzīlēm, no aptuveni 960 kilometru dziļuma. Varbūt tā ir kāda automātiska ierīce, kas darbojas ar siltuma (vai kādu citu) enerģiju, un kādreiz ir ieprogrammēta uz to, lai sūtītu signālus mūžībā?

Astronauti novēroja arī gāzes strūkliņas, kas laiku pa laikam parādās Mēness virspusē un tūliņ pat izklīst. Viena no hipotēzēm pieņem, ka tās veidojas no hipotētiskā kosmosa kuģa (kuru mēs saucam par Mēnesi) enerģijas avota, kas vēl arvien darbojas, jau būdams mērķtiecīgi sabojāts un pamests bez iedzīvotājiem kāda sensena pagātnes «zvaigžņu kara» laikā.

Mēness virsma ļoti līdzinās teritorijai, kas cietusi no nežēlīgas bombardēšanas. Statistiski nav iespējams, ka vienāda izmēra meteorīti ar vienādu masu Mēness virsmā varētu izsist tik pareizi izvietotus krāterus. Bet tādu uz Mēness ir ļoti daudz.

Iespējams, tas noticis vēl tajos laikos, kad Mēness nebija Zemes pavadonis?

Seno Ķīnas astronomu darbos, kas attiecināmi uz 10. un 11. gadsimtu pirms mūsu ēras, sastopams zvaigžņotās debess apraksts, bet nevienā vietā nav minēts, ka debesīs būtu redzams Mēness. Varbūt toreiz Mēness vēl nemaz nebija ieņēmis savu vietu debesīs?

Tas ir ļoti iespējams. Izrādās, ka arī uz kādas senas debesu kartes, kura radusies pirms 10-11 tūkstošiem gadu, Mēness nav atzīmēts. Apvienojot šo faktu ar mītu par Grēku plūdiem, kas tādā vai citādā veidā ir sastopams visu seno civilizāciju reliģijās, var pieņemt, ka tieši Mēness parādīšanās Zemes orbītā ir izsaukusi šīs kataklizmas. Tādai hipotēzei sliecas piekrist daudzi mūsdienu astrofiziķi, kas balstās uz savu pētījumu un aprēķinu rezultātiem.

Jau pēc kāda laika, kad debesīs bija parādījies Mēness, daudzām tautām radās mīti par «cilvēkiem», «dieviem» un «būtnēm», kas no jaunā spīdekļa atlidojušas uz Zemi. Ir seno maiju zīmējumi, kur attēloti dievi nolaižamies no Mēness. Kaukāzā ir sastopami mīti, kas vēsta, ka no Mēness ieradušās «dzelzs būtnes».

Tādējādi var apgalvot, ka Mēness pie mums ir ieradies no kosmosa. Bet vai tas ir parasts neliels Zemes pavadonis jeb kaut kas pilnīgi cits?

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pazīstamais PSRS ZA astrofiziķis Teodors Šklovskis izteica domu, ka Mēness var izrādīties nedzīvs kādas svešas civilizācijas kuģis, necaurlaidīga kosmiskā zonde.

1968. gadā NASA izdevniecība publicēja Mēness anomāliju katalogu. Tajā apkopoti 4 gadsimtu garumā izdarītie novērojumi. Minēti 579 piemēri, kas vēl līdz šim nav raduši izskaidrojumu, - kustīgi gaismas objekti, ģeometriskas figūras, izzūdoši krāteri, krāsainas tranšejas, kas pagarinās ar ātrumu seši kilometri stundā, kaut kādu «sienu» parādīšanās un izzušana, milzu kupoli, kas maina krāsu, un arī 1956. gada 26. no​vembrī novērotais gaismas objekts, kurš nosaukts par «Maltas krustu», utt.

1940. gadā Mēness redzamajā pusē bija vērojami gaismas punkti, kas pārvietojās ar ātrumu 2 līdz 7 kilometri sekundē. Pazīstamais krievu astronoms Aleksejs Arhipovs angļu žurnāla Flying Saucer Review (nr. 2, 1995) slejās izteica domu, ka tieši Mēness var būt svešu civilizāciju stacija, kas novēro dzīvi uz Zemes.

Mēness noslēpumi arvien vairāk satrauc cilvēces prātus. ASV Mēness pētniecības programmas «Reindžeri», «Serveitori», «Orbiteri» un «Apollo» ir uzfilmējuši vairāk nekā 150 tūkstošus attēlu, kas fiksē citplanētiešu civilizāciju noslēpumainos objektus un būves uz Mēness. Pašlaik NASA šo informāciju glabā slepenā fondā.

Mēnesi savu interešu ietvaros ir pētījuši un pēta dažādu nozaru zinātnieki, bet vienotas vispārinošas ainas vēl joprojām nav. Daudzkārt ir fiksētas optiskas un kustīgas parādības uz Mēness. Varbūt uz Mēness dzīvo un strādā vairākas citplanētiešu civilizācijas?

Meness - Marsa pavadonis?

Tālās to laiku atbalsis, kad naksnīgajās debesīs nebija redzams Mēness, atrodamas dažādu tautu teikās. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka maiju hronikās, kas attiecas uz laiku pirms Grēku plūdiem, nekas nav rakstīts par Mēnesi, jo tolaik naksnīgās debesis apspīdēja nevis Mēness, bet gan Venera! Arī Āfrikas tautu mīti apgalvo, ka pirms lielās katastrofas Mēness debesīs nav bijis redzams.

Par šo interesanto faktu III gadsimtā pirms mūsu ēras jau rakstīja Aleksandrijas bibliotēkas pārzinātājs Rodas Apolonijs. To apgalvodams, viņš citēja senos rokrakstus, kuri diemžēl līdz mūsu dienām nav saglabājušies.

17. gadsimtā Ķīnu apmeklēja jezuītu misionārs Martins Martinuss. Ķīnā viņš pavadīja vairākus gadus un pēc atgriešanās Eiropā uzrakstīja grāmatu «Ķīnas vēsture». Pamatojoties uz faktiem, kas ņemti no seniem ķīniešu rokrakstiem, Martinuss stāstīja, kas noticis Grēku plūdu laikā: «Debesu balsti sagāzās, Zeme tika satricināta līdz pašiem pamatiem. Debesis sāka krist uz ziemeļiem. Saule un zvaigznes mainīja savu vietu. Viss kosmoss zaudēja kārtību. Bija Saules aptumsums, planētas novirzījās no savām orbītām.»

Tātad planētu kustības trajektorijas mainījās. Mainījās Veneras un Marsa ceļi. Mainījās arī Zemes

stāvoklis attiecībā pret Sauli - Zeme atvirzījās no tās tālāk.

Saskaņā ar angļu astronoma Litltona teoriju, veidojoties planētām un to pavadoņiem no kopīga «celtniecības materiāla», to masu attiecībai jābūt 9:1. Zemes masas attiecība pret Mēnesi ir 81:1, bet Marsa un Mēness - tieši 9:1.

No vēstures ir zināms, ka ēģiptiešu priesteri katram faraonam, kas kāpa troni, lika nodot zvērestu, ka tiks bez izmaiņām saglabāts ēģiptiešu kalendārs, kas sastāvēja no 360 dienām. Piecas liekās dienas palika ārpus kalendāra un tika izmantotas, lai svinētu svētkus par godu dieviem. Saskaņā ar ēģiptiešu mītu šīs piecas dienas bija radušās tādēļ, ka dievs Tots tās kauliņu spēlē iespēlējis no Mēness dievietes un uzdāvinājis Saules dievam, bet līdz tam kalendārā bijušas 360 dienas. Tieši tāda pati bija arī seno šumeru laika skaitīšana.

Var pieņemt, ka laikā, kamēr Mēness vēl nebija kļuvis par Zemes pavadoni, gads bijis 360 dienas garš un Zeme orbītā pārvietojusies katru dienu par vienu grādu.

Kas attiecas uz hipotēzi par Mēness un Marsa izcelšanos no kopīga «celtniecības materiāla», tad jāsaka, ka to zināmā mērā apstiprina ķīmiskā sastāva analīze, kas rāda, ka Mēness un Marsa iežiem ir daudz vairāk kopīga nekā Mēness un Zemes iežiem. Jāpievērš uzmanība ari tam, ka Mēness ekvatora slīpums ir ļoti līdzīgs Marsa orbītas slīpumam, bet pavisam krasi (piecas reizes) atšķiras no Zemes orbītas slīpuma.

Maiju priesteri bija sastādijuši ļoti precīzu kalendāru un pēc katriem 52 gadiem gatavojās kārtējai kosmiskajai katastrofai. Kad šis laiks tuvojās beigām, tika veikti īpaši rūpīgi debess ķermeņu novērojumi, pēc tam tautai tika paziņots, ka katastrofa tiek atcelta uz nākamajiem 52 gadiem. Kas tas varētu būt par maģisku termiņu?

Laika skaitīšanai maiju priesteri izmantoja pavisam trīs dažādus kalendārus: gadu aprēķināja 365, 360 un 260 dienu garumā. Pirmais sastāvēja no 18 mēnešiem - ar 20 dienām katrā, bet gada beigās tika pievienotas piecas dienas, kuras apzīmēja par «dienām bez vārda». Tās tika uzskatītas par liktenīgām. Šo kalendāru lietoja sadzīvē. Otro kalendāru izmantoja īpašiem mērķiem, bet trešajam, kurā bija 13 mēnešipa 20 dienām katrā, bija rituāla nozīme.

Marsa sinodiskais gads (Marsa un Zemes tikšanās periods) ir vienāds tieši ar 360 dienām. Tātad maiju priesteri kosmiskos draudus gaidīja no Marsa. Šķiet, ka Marsam tolaik bija barometra jutīgās bultiņas loma. Katra izmaiņa tā kustībā kalpoja par signālu, ka tuvojas jauna kosmiskā vētra.

Astronomi ir uzkrājuši daudz materiāla, kas runā par labu hipotēzei, ka tālajos senlaikos notikusi kosmiska katastrofa, kuras rezultātā Marss un Venera zaudēja savus pavadoņus, bet Zeme ieguva Mēnesi.

Līdz ar to uz mūsu planētas sākās briesmīgas kataklizmas. Pastāv uzskats, ka šās katastrofas iemesls varēja būt Saules sistēmas otras apdzisušās saules ietekme, kuru saskaņā artibetiešu leģendām sauca par Radžā- Sauli. Šis debess ķermenis apgriežas 36 000 gadu laikā, izejot cauri asteroīdu joslai un tādējādi izsaucot kosmiskas ka​taklizmas.

Vai 1962. gada kosmonauti bija uz Marsa?

Rietumu presē publicēts kadrs no videofilmas, kas it kā uzņemta 1962. gadā, kad uz Marsa izsēdusies amerikāņu, padomju vai pat šo valstu kopīga ekspedīcija. Uz attēla ar grūtībām var atpazīt nelielu it kā skafandrā tērptu figūru, kas izdara urbumu Marsa gruntī, lai iegūtu iežu paraugu. Kamēr videofilma nav sīki izanalizēta, nav iespējams ar pilnu pārliecību apgalvot, kas īsti ir šī fotogrāfija slepens vēsturisks dokuments vai naivs viltojums.

Tas, ka kosmonauti būtu apmeklējuši Marsu, šķiet pārāk neticami. Bet tai pat laikā tikpat grūti ir noticēt, ka patiesi notikusi izsēšanās uz Mēness. ASV aerokosmiskā aģentūra (MASA) jau sen tiek turēta

aizdomās par faktu inscenēšanu. Tā visai nenoteikti noraida apvainojumus par Mēness reportāžu un fotogrāfiju viltošanu, kas it kā apliecina, ka 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauti programmas «Apollo» ietvaros izsēdušies uz Mēness. Par tik grandiozu sasniegumu, ja tas būtu patiess, noteikti rakstītu daudz vairāk un slavētu ame-

Bils Robertsons rikāņu sasniegumus kosmosa apgūšanā. Bet par tik nozīmīgu notikumu kā astronautu izsēšanās uz Mēness nezin kādēļ tiek runāts samērā reti un it kā garāmejot.

Bet šajā gadījumā runa ir par pavisam pretēju parādību. Vairāki piekasigi novērotāji apgalvo, ka ne tikai MASA, bet arī Krievijas Zinātņu akadēmijas Kosmisko pētījumu institūts rūpīgi slēpj no sabiedrības faktu, ka amerikāņi un krievi jau ir bijuši uz Marsa. Par šādas visai dīvainas rīcības iemeslu tiek uzskatīta vēlme noslēpt, ka notikusi tiešā kontaktu nodibināšana ar ārpuszemes civilizāciju.

1962. gada 22. maijā NASA izstrādātās slepenās programmas ietvaros apvienotā amerikāņu un krievu kosmonautu ekipāža esot slepus izsēdusies uz Marsa un jau nosēšanās laikā kosmonauti pamanījuši krupim līdzīgu būtni.

Lai gan ne fotogrāfijas, ne citi šīs ekspedīcijas materiāli netika publicēti, kādam britu astronomam izdevies no kosmosa

Marsa ainava kuģa pārtvert kodētu informāciju un atšifrēt to: «Mēs esam uz Marsa. Te ir dzīviba!» Bet 1990. gadā - tieši gadu pirms nāves - Bils Robertsons vērsās pie sabiedrības ar atklātu vēstuli, kurā pirmo reizi pastāstīja par šo neticamo notikumu. Robertsons piederēja pie scientologu sektas un bija nelokāmi pārliecināts, ka mūsu Zemes dzīve ir cieši saistīta ar kosmiskajām civilizācijām. Viņš plaši stāstīja par valsts programmām, kas saistītas ar laika apstākļu ietekmēšanu, par slepenajiem «smadzeņu skalošanas» (militāro iestāžu eksperimenti, kā iedarboties uz cilvēka psihi) projektiem, par mēģinājumiem izmantot militāros nolūkos laika novirzes zonas…

Bils Robertsons nebūt nav vienīgais, kuru nodarbināja tik drūmas fantāzijas. Pagāja tikai dažas stundas kopš 2001. gada 11. septembra terora akta Ņujorkā, kura laikā sabruka pasaules tirdzniecības centra ēka, kad interneta tīklā parādījās fotogrāfijas, kurām it kā vajadzēja pierādīt, ka Manhetenas

debesīs uzturējies nezināmas izcelsmes lidojošs objekts. Vienlaikus visai aktīvi tika izplatītas hipotēzes par citplanētiešu kritienu un amerikāņu pretgaisa aizsardzības neveiksmīgo mēģinājumu atsist NLO uzbrukumu.

Daudzi neuzticas oficiālajai NASA sniegtajai informācijai un domā, ka slepenības aizsegā tiek darits daudz ļauna. Gn kosmisko pētījumu centriem, tāpat kā gadījumā ar kosmosa kuģa «Apollo» Mēness fotogrāfijām, nākas noraidīt aizdomas, ka notikusi dezinformācija. Bet aizdomas likvidēt nav viegli: nu kā lai pierāda, ka cilvēki uz Marsa vēl nav bijuši?

Kosmosa pētīšanas speciālisti ir cieši pārliecināti, ka 1962. gadā lidojums uz Marsu nevarēja notikt, jo ne Amerikai, ne Padomju Savienībai vēl nebija nesējraķetes ar tik lielu spēku. Toties ir zināms, ka Koroļova konstruktoru birojā notika aktīvs darbs pie programmas «Cilvēku izsēdināšana uz Marsa», kas bija ieplānota 1985. gadā.

Nenorimst arī runas un minējumi par slepenu vienošanos ar citplanētiešiem. 1995. gadā Amerikas televīzijā un presē uzstājās pazīstamais astronauts Gordons Kūpers. Lūk, viņa stāsts: «Vienam no maniem draugiem piedāvāja ārkārtīgi slepenu darbu slēgtā slepenā bāzē, kuras atrašanās vietu nevēlos izpaust.

Tur viņš priekš citplanētiešiem, kam saskaņā ar valdības lēmumu bija atļauts dzīvot uz Zemes, sastādīja viltotus dokumentus. Pēc viņa vārdiem, citplanētieši jau sen esot atstājuši savu planētu, jo tā kļuvusi apdzīvošanai nepie​mērota.

Es lieliski saprotu, ka pēc šī paziņojuma mani var ievietot trakonamā, tomēr viss, ko saku, ir tīra patiesība. Mans draugs apgalvo, ka citplanētieši ar Amerikas valdību norēķinās, piegādājot tīru platīnu, kura tiem ir ļoti daudz. Spriežot pēc visa, valdība slēpj savus kontaktus ar atnācējiem no kosmosa, jo baidās, ka izcelsies milzīga panika. Bet man šķiet, ka tagad ir pienācis laiks, kad cilvēkiem ir jāzina patiesība!»

Pēc Gordona Kūpera uzstāšanās sāka uzpeldēt ļoti interesanti fakti. Daži ufologi paziņoja, ka 20. gadsimta četrdesmitajos gados uz mūsu planētas ir izsēdušies citplanētieši, kuriem patiesi izdevies nodibināt sakarus ar ASV valdību. Tikusi noslēgta vienošanās, ka valdība nevienam neatklās, ka viņi dzīvo uz Zemes, bet citplanētieši neiejauksies Zemes cilvēku dzīvē. Citplanētiešiem atvēlēta teritorija, kas tagad zināma kā 51. zona. Drīz vien arī militārās un pat civilās aviācijas piloti saņēmuši slepenu pavēli neizpaust ziņas par novērotajiem NLO. Saskaņā ar vienošanos citplanētiešiem vajadzēja apgādāt ASV ar progresīvām tehnoloģijām un veicināt to attīstību. Bet pats neticamākais šķiet tas, ka atnācēji no kosmosa panākuši sev tiesības laiku pa laikam paņemt pie sevis cilvēkus medicīniskajai apskatei. Tiesa gan, atsevišķi ticis fiksēts viens noteikums: visiem cilvēkiem jāpaliek dzīviem, pēc apskates jāatgriežas tur, no kurienes paņemti, un no viņu atmiņas jāizdzēš viss, kas noticis uz NLO klāja. Bez tam citplanētieši apņēmušies arī iesniegt valdībai to cilvēku sarakstu, kas tiks ņemti apskatei. No savas puses citplanētieši arī savus pārstāvjus sūtijuši uz slepenām Zemes laboratorijām, kurtie tikuši izmeklēti.

1955. gadā tika izveidota speciāla grupa (Majestic-12), kas koordinēja visas ar citplanētiešiem saistītās akcijas. Grupā ietilpa daudzi augsta ranga ierēdņi un pat CIP direktors. Amerikāņu ufologi uzskata, ka šī grupa izveidota tādēļ, ka citplanētieši pārkāpuši vienošanos par neiejaukšanos Zemes lietās.

Tolaik visā ASV teritorijā policija sāka atrast dīvainā veidā sakropļotu cilvēku un dzīvnieku līķus, kuriem bija izņemti iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Kā atbildi uz pārmetumiem citplanētieši paziņojuši, ka viņu ģenētiskā struktūra ir sagrauta un rase atrodas uz izmiršanas robežas. Gn iekšējās sekrēcijas dziedzeri esot vajadzīgi viņu gēnu inženieriem. Tas esot bijis nepieciešams viņu izdzīvošanai.

Zemes cilvēki tādus paskaidrojumus uzskatījuši par nepietiekamiem. Vajadzējis pielikt punktu citplanētiešu asiņainajiem «varoņdarbiem». Bet vēl šodien mūsu tehnoloģijas ir nesalīdzināmi zemākā līmenī nekā citplanētiešiem, un mēs nevaram diktēt nekādus noteikumus. Tātad ir jāpanāk vienošanās. Vai arī jāizstrādā jauna veida ieroči, kas spēj tikt galā ar NLO.

Citplanetiešu bāzes uz Meness?

Jau 1865. gadā astronomi ievēroja, ka viens no lielajiem Mēness krāteriem pēkšņi maina savu izskatu. Pirms tam virs krātera parādījās neliels gaiši pelēks mākonītis. 1948. gadā Platona krāterī tika novērots ļoti intensīvs oranžs uzliesmojums, bet 1955. gadā amerikāņu zinātnieks Makkorkis uz Mēness novēroja 35 sekundes ilgu uzliesmojumu. 1958. gada 3. novembrī profesoram I. A. Kozirevam izdevās novērot visīstāko Mēness vulkāna izvirdumu.

Tolaik tā bija īsta sensācija, jo zinātnieki uzskatīja, ka vulkāniskie procesi uz Mēness sen jau ir beigušies. Bez izvirdumiem uz mūsu planētas pavadoņa virsmas bija vērojamas arī krāsu izmaiņas atsevišķos rajonos. Drosmīgākie pētnieki pat izvirzīja pieņēmumu, ka krāsu maiņa uz Mēness virsmas saistīta ar primitīvas augu valsts attīstību. Vēl pirms sākās Mēness izpēte ar kosmiskajām automātiskajām stacijām, astronomi uz Mēness virsmas novēroja dīvainus ģeometriski pareizus veidojumus. Bija redzamas no dažiem krāteriem izejošas taisnas līnijas, kas reizēm pat savienoja šos krāterus vienu ar otru. Šķita, ka pēc amerikāņu ekspedīcijas uz Mēnesi visas mīklas būs atrisinātas. Gz Mēness taču izkāpa 12 astronauti, kuri pētīja Mēness virsmu veselas 80 stundas un atgādāja uz Zemi 400 kilogramus paraugu.

Taču šķiet, ka pēc ekspedīcijām uz Mēnesi mīklu tikai kļuvis vēl vairāk. Pirmkārt, bija ieplānots uz Mēness nosēsties 12 reizes, taču izdarītas tikai sešas nosēšanās. Kāpēc tā? Otrkārt, ir plaši zināma oficiāli neapstiprinātā informācija, ka amerikāņi uz Mēness redzējuši ārpuszemes civilizācijas kosmosa kuģus. Treškārt, pēc lidojumiem uz Mēnesi amerikāņu astronauti ļoti izmainījās - kāds kļuva ārkārtīgi reliģiozs, kāds cits nopietni pievērsās parapsiho​loģijai…

Pirmais kosmosa kuģis, kas nogādāja cilvēkus uz Mēness, bija Apollo-11, kura komandā bija Armstrongs, Kolinss un Oldrins. Pirmais «uzdeva» Oldrins, par kuru vēl pirms kāda laika avīzes rakstīja, ka astronauts esot pilnīgi demoralizēts, vakaros sēžot un skatoties tumšā logā, sācis stipri dzert un vispār ar viņu notiekot kaut kas neizprotams.

Ekspedicijas Apollo-14 dalībnieks Edgars Mitčels no 1973. gada sācis nopietni interesēties par parapsiholoģiju un pat nodibinājis institūtu cilvēka psihes fenomenu pētīšanai. Mitčels apgalvo, ka vairāku gadu ilgie pētījumi pierādījuši, ka ir iespējams apvienot zinātni ar mistisko pieredzi un neparastās parādības uzskatīt par pilnīgi dabiskām. Kas gan bija tas, kas šim stiprajam vīram lika tik krasi mainit savu dzīvi un uzskatus? Daudzi pētnieki uzskata, ka amerikāņi uz Mēness ir bijuši liecinieki tik neticamiem notikumiem, ka bijuši spiesti pārtraukt programmas Apollo izpildi.

Varbūt iemesls bija tas, ka uz Mēness notiek visai aktīva ārpuszemes civilizācijas darbība, par kuru savā grāmatā «Mēs atradām citplanētiešu bāzes uz Mēness» rakstīja amerikaņu ufologs Freds Steklings?

Viņš izanalizēja gandriz desmit tūkstošus Mēness virsmas fotogrāfiju un nonāca pie secinājuma, ka daudzās no tām acīmredzami ir fiksēti visai iespaidīga lieluma mākslīgi objekti. Fredam Steklingam kopā ar dēlu izdevās izdarīt arī savus astronomiskos novērojumus, kuru laikā Arhimeda krāterī varēja nofiksēt trīs cigārveida objektus, kuru lielums varētu būt 20 km garumā un 5 km platumā… «Cigāri» uzturējās krāterī vairākas stundas, bet pēc tam pazuda.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados iznāca Dzordža Leonarda grāmata «Clz mūsu Mēness ir vēl kāds». Autors ar fotogrāfijām un faktiem no sarunām ar MASA Mēness programmas dalībniekiem pierāda, ka uz Mēness ir acīmredzama ārpuszemes saprāta izpausmes. Uz Mēness virsmas ir mākslīgi veidoti uzbērumi, ģeometriski pareizi veidojumi, torņi, milzīgi darbojošies mehānismi, kupoli, cauruļvadi, tilti un pat… uzraksti, kurus ļoti labi var saskatīt no kosmosa. Pie tam lielākā daļa šo dīvaino objektu ir koncentrēta Mēness otrajā, mūsu skatam nepieejamā Mēness pusē. Acīmredzot citplanētieši nevēlas, lai viņu darbiba tiktu novērota. īpašu interesi izraisa 2 kilometrus garas ierīces, kas pārstrādā Mēness grunti. Iespējams, ka te arī

meklējama atbilde uz jautājumu, ko citplanētieši dara uz Mēness. Izskatās, ka tur notiek visparastākā derīgo izrakteņu ieguve. Mav izslēgts, ka daļa krāteru nemaz nav radusies meteorītu kritiena rezultātā, bet veidoti mākslīgi - tie varētu būt milzīgi karjeri. Milzīgie mehānismi var strādāt automātiskā režīmā, tos var uzraudzīt neliels personāls, bet noteiktā laikā pēc rūdas ierodas vairākus kilometrus gari transportkuģi. Pirms dažiem gadiem televīzijā demonstrēja kāda japāņu astronoma pašdarbnieka videofilmu, kur skaidri bija redzami milzīgi MLO, kas manevrē virs Mēness virsmas.

Kad uz Mēness ierodas kārtējā pētnieku armāda, ārkārtīgi aktivizējas MLO novērojumi uz Zemes.

Sen jau ir ievērots, ka «lidojošo šķīvīšu» maksimums vērojams ar samērā precīzu periodiskumu. Mav izslēgts, ka daļa uz Zemes nolaupīto cilvēku (pēc ufologu ziņām, aptuveni piecus procentus no bezvēsts pazudušajiem var norakstīt uz citplanētiešu rēķina) kaut kādā veidā tiek izmantoti Mēness raktuvēs.

Protams, ka ziņas par saprātīgu spēku darbību uz Mēness amerikāņi ir paslēpuši zem grifa «slepeni».

Tomēr apzināti tiek radīta zināma informācijas noplūde, lai pakāpeniski sagatavotu ASV un citu valstu iedzīvotājus šā neticamā fakta uztverei.

Iespējams, ka militāro pavadoni Clementine amerikāņi speciāli nosūtija izpētīt, ko citplanētieši tik aktivi dara uz Mēness, kuru Zemes iedzīvotāji jau naivi uzskatīja par savu īpašumu? Bet Clementine atklāja arī, ka uz Mēness ir ledus, un tas kļuva par iemeslu, lai nosūtitu uz turieni kārtējo zondi. Samērā nesen amerikāņu zinātnieki paziņoja sensacionālu vēsti, ka zonde pilnībā apstiprinājusi pavadoņa Clementine atklājumu, ka uz Mēness ir ūdens ledus veidā. MASA ekspedīcijas vadītājs Alans Binders paziņoja: «Uz Mēness poliem mūsu zonde atklāja milzīgus ledus krājumus - vairākus simtus miljonus tonnu. Mēness stacijai ar tiem pietiks simtiem, bet varbūt pat tūkstošiem gadu, lai iegūtu ūdeni, skābekli un raķešu degvielu.

Amerikāņi jau ir aprēķinājuši, ka viņiem izdosies ietaupīt uz dzeramā ūdens piegādi nākotnes Mēness pilsētām aptuveni 65 triljonus dolāru… «Ūdens nozimē to, ka cilvēki jau tuvākajā laikā varēs pārcelties uz dzīvi uz Mēness. Pirmo staciju mēs varēsim uzbūvēt pēc kādiem 8 vai 10 gadiem, bet pēc 15 gadiem, iespējams, tur jau būs vesela kolonija.» Tā uzskata Alans Bin​ders.

Kāpēc gan amerikāņi tā steidzas uz Mēnesi? Varbūt tādēļ, lai iegūtu jaunas - ārpuszemes tehnoloģijas? Vai lai nodibinātu kontaktus ar Mēness apdzīvotājiem? Ja pieņemam, ka tas viss ir patiesība, tad gandrīz 30 gadu garumā uz Mēness darbojas novērotāji no citām planētām, un ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka amerikāņi ar viņiem ir nodibinājuši kontaktus. Kāpēc Mēness pētnieciba tika pārtraukta? Kosmoss ir stratēģiska telpa, un tas, kas zina tās noslēpumus, ir daudz spēcīgāks par potenciālajiem pretiniekiem. Daudzi zinātnieki uzskata, ka atbilde ir samērā vienkārša. Mēness izpēte tika pārtraukta tāpēc, ka iespēja kontaktēties ar citplanētiešu kuģiem padara nevajadzīgus ārkārtīgi dārgos raķešu startus no Kanaveralas zemesraga. Atcerieties, ka, tieši sākot ar pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigām, sāka ļoti strauji attīstīties radiokosmiskie sakari. Var uzskatīt, ka tas varēja notikt, pateicoties slepenajiem kontaktiem. Protams, ka NASA visu noliedz, bet, ja kādreiz atklāsies patiesība, mums kļūs skaidrs, no kurienes pēkšņi parādījās kosmisko blokbasteru izstrādājumi - sākot ar «Stels» tehnoloģijām un beidzot ar kompaktdiskiem.

Cilvēki uz Meness… nav bijuši?

Zināms, ka no divpadsmit amerikāņu plānotajiem Mēness apmeklējumiem saskaņā ar slaveno programmu «Apollo» tika īstenoti tikai seši. Lidojumi tika pārtraukti 1972. gada beigās un vairs nav atjaunoti. Jau kopš 1970. gada (pirmie cilvēki izsēdās uz Mēness 1969. gada 20. jūlijā) Hjūstonā (Teksasas štats) katru gadu notiek zinātniskas konferences, veltītas ekspedīcijām uz Mēnesi, kuru materiāli tiek publicēti. Ir iznākušas daudzas grāmatas, albumi un bukleti, kur stāstīts par amerikāņu

astronautu varoņdarbiem, kas «uzvarējuši» Mēnesi. Uzņemtas daudzas filmas. Šķiet, nav vietas šaubām, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē cilvēks ir bijis uz Mēness. Taču pēdējā laikā arvien biežāk sāk parādīties publikācijas, ka lidojumi uz Mēnesi ir tāda pati falsifikācija, kā tas parādīts slavenajā filmā «Mežāzis-1», kurā parādīts uz Marsu imitēts lidojums.

Viens no aktīvākajiem Mēness apmeklējumu atmaskotājiem ir amerikāņu izgudrotājs Ralfs Renē, kas sarakstījis grāmatu «Apollo».

Renē ir pārliecināts, ka ASV valdošās aprindas vēlējās par katru cenu apsteigt kosmosa izpētē krievus un tādēļ arī radās šī mistifikācija, jo cilvēces tehniskās attīstības līmenis toreiz vēl bija visai tālu no tā, lai cilvēks varētu nokļūt uz citas planētas.

Jāatzīst, ka Ralfa Renē argumenti ir ļoti iespaidīgi. Viņš raksta: «Kad es pirmo reizi ieraudzīju, ka astronauti paceļ ASV karogu uz Mēness, biju satriekts! Karogs plīvoja vējā! Bet uz Mēness taču nav atmosfēras! Vēl kāds aizdomīgs fakts: kad lunomobilis izkustas no vietas, riteņi griežas, bet no to apakšas izlido akmentiņš. Tieši tāpat kā uz Zemes! Bet tur

Apollo-II komanda taču gravitācijas spēks ir sešas reizes mazāks! Akmentiņam no riteņu apakšas vajadzēja izslidēt pavisam lēni!»

Vienā no fotogrāfijām astronauts Maikls Kolinss redzams bezsvara stāvokli treniņa laikā lidojošā lidmašīnā. Viņa labajā rokā ir kāds instruments. Lūk, vēl viena Kolinsa fotogrāfija: viņš it kā strādā atklātā kosmosā «Gemini-10» lidojuma laikā. Cin to pašu instrumentu viņš tur… kreisajā rokā! Tas nozīmē, ka ir izmantots tas pats fotouzņēmums, tikai pagriezts par 180 grādiem.

Papētīsim «Apollo-14» nosēšanās moduli uz Mēness. Redzam gludu Mēness grunts virsmu, lai gan, modulim nosēžoties uz Mēness, bremzētājraķešu dzinēju gaisa plūsmai vajadzēja tur izsist krāteri! Viss liecina par to, ka fotouzņēmums ir izdarīts paviljonā.

Uz fotogrāfijas, kur 1972. gada 21. aprili iemūžināts astronauts, lēkājot pa Mēness virsmu, redzams, ka viņš pārlec pāri… pats savai ēnai. Gn vēl viens satriecošs atklājums: kosmosā nav redzamas zvaigznes! Mēness debesis ir pilnīgi melnas. Bet krievu kosmonauti stāsta, ka kosmosā zvaigznes izskatās kā milzīgas nekustīgas laternas pie tumšām debesīm.

Astronauta Oldrina sarakstītajā grāmatā stāstīts par kādu saietu, kur demonstrēta filma, kurā Freds Haizs iemūžināts,

cenšoties iekļūt Mēness modulī. Bet Freds Haizs nekad nav bijis uz Mēness. Viņš bija iekļauts

kosmosa kuģa «Apollo-13» komandas sastāvā, kura, kā zināms, neizcēlās uz Mēness.

Renē lūdz pievērst uzmanību astronautu tērpiem, kas darināti no speciāla gumijota auduma. Šo tērpu uzdevums taču ir pasargāt no radiācijas tikpat labi, kā to iespējams izdarīt ar 80 centimetrus biezu svina kārtu. Tērpiem jābūt aprīkotiem ar skābekļa krājumiem 4 stundām, radiosistēmu, elektriskajām baterijām, sūkni ūdens pārsūknēšanai, lai atdzesētu skafandru, un daudz ko citu. Vai tiešām visas šīs ierīces varētu satilpt nelielajā astronautu mugursomā?

Ir speciālisti, kas uzskata, ka, ja arī lidojums uz Mēnesi ir noticis, tad visi trīs astronauti ir palikuši orbītā, bet uz Mēness automātiskā režīmā ir nosēdusies tikai Mēness kabīne un tāpat automātiski uzņēmusi startu atpakaļ. Kabīne ar saviem manipulatoriem varēja paņemt grunts paraugus, kurus pēc tam nodeva zinātniekiem analīzei. Bet, tā kā šos paraugus ņēma mehānisms, tas notika bez kādas atlases un pētījumu zinātniskais rezultāts gandrīz līdzinās nullei. Tā ari nepiepildījās zinātnieku cerības, ka pēc šiem paraugiem varēs noteikt, kā radies Mēness. Šim nolūkam vajadzētu izpētīt kalnu iežu

paraugus no krāteru sienām. Astronauti jau nu būtu varējuši tos savākt! Ja tikai viņi patiešām ir bijuši uz Mēness!

Ralfs Renē ir tik pārliecināts, ka notikusi mistifikācija, ka ir ar mieru tiesāties ar NASA un tic, ka uzvara būs viņa pusē.

P.S. NASA uzņemsies neparedzētus izdevumus, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka amerikāņi tiešām bijuši uz Mēness. Viens no autoritatīvākajiem ekspertiem kosmosa pētījumu jomā MASA bijušais inženieris Džeimss Obergs par 15 tūkstošiem dolāru aprakstīs ASV Mēness epopeju, visos punktos atspēkojot nelabvēļu apgalvojumus. Kopš cilvēka pirmās pastaigas pa Mēness virsmu ir pagājis vairāk nekā 30 gadu, bet ASV un citās valstis vēl arvien netrūkst cilvēku, kas ir pārliecināti, ka šī ASV kosmosa programmas lappuse bijusi tikai inscenējums un viltojums. Viņi apgalvo, ka amerikāņu izkāpšana uz Mēness patiesībā ir nofilmēta uz Zemes īpašos paviljonos pēc ASV valdības pasūtījuma, kura par katru cenu cenšas pierādīt, ka ir apsteigusi Padomju Savienibu kosmosa izpētē. Līdz šim NASA šādus apgalvojumus ignorēja, bet astronautiem gan ne vienmēr izdevās savaldīties. Piemēram, Endrjū Oldrins ar dūres sitienu atbildēja uz aicinājumu zvērēt pie Bībeles, ka viņš tiešām bijis otrais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness virsmas.

Challenger traģēdijas hronika ASV, Floridas štats, Atlantijas okeāns, 1986. gada 28. janvāris.

Miljoniem TV skatītāju acu priekšā eksplodē kosmosa kuģis Challenger, pazudinot arī visus septiņus tā apkalpes locekļus. Ir pagājušas tikai 74 sekundes kopš starta, kas bija izslavēts savas unikālās misijas dēļ - pirmo reizi aizvest kosmosā parastu civil​iedzīvotāju.

Challenger bija jau pārbaudīts lidaparāts - tam bija veicies jau agrāk, un, neapšaubāmi, pasaule gaidīja tālākos panākumus. Faktu, ka šoreiz uz kuģa pārsvarā bija civiliedzīvotāji, amerikāņi uztvēra kā labu vēstījošu zīmi, ticot, ka turpmāk kosmoss būs pieejams ikvienam. Šajā janvāra dienā pacelties kosmosā plānoja misijas komandieris Frānsiss R. Skūbijs, pilots

Maikls Dž. Smits (Jūras kara flotes kapteinis), leitnants Elisons S. Onizuka (Gaisa kara spēku pulkvedis), fiziķis Dr. Ronalds Makneirs, elektroinženiere Dr. Džudite Resnika, elektroinženieris Gregorijs B. Džarvs un skolotāja Krista Makolifa.

Diemžēl aizkulisēs scenārijs tik optimistisks vis neizskatījās. Sliktie laika apstākļi jau divkārt bija aizkavējuši pacelšanos, tā ka kopumā bija zaudētas trīs dienas. Sākumā bija paredzēts doties ceļā jau svētdien, 25. janvārī, taču sestdienas laika prognoze solīja spēcīgas lietusgāzes, un startu nācās atcelt.

Svētdien izrādījās, ka prognozes bijušas maldigas un laika apstākļi ir lidojumam labvēlīgi. Diemžēl lēmumu atcelt vairs nevarēja.

27. janvāra rītā debesis nomācās, bet meteorologi apgalvoja, ka laiks skaidrošoties. Sagatavojušies lidojumam, astronauti devās uz kuģi. Izrādijās, ka radušās problēmas ar galvenās lūkas slēdzeni, to nācās mainit. Tā pagāja divas stundas, laika apstākļi sabojājās un starts tika pārcelts uz 28. janvāri, 9:38.

Bet arī šis datums nebija ideāls, jo 27. janvāra pēcpusdienā meteorologi brīdināja par salnām. Pret pacelšanos aktīvi protestēja nesējraķešu izgatavotājfirmas Morton Thiakol Inc. inženieru grupa Alana Dž.

Makdonalda vadībā - bažas radīja gaidāmais aukstums un tā ietekme uz gumijas izolāciju. Tā jau agrāk bija radījusi problēmas - milzīgais spiediens pacelšanās brīdī izolāciju parasti izkustināja no vietas, turklāt tā nekad nebija pārbaudīta temperatūrā, kas zemāka par 11 grādiem pēc Celsija. Apspriedes rezultātā inženieri vienprātīgi nonāca pie secinājuma, ka starts jāatliek - aukstuma rezultātā sarukusi gumija var radit katastrofālas sekas.

MASA šo ieteikumu apsvēra, tomēr bija spiesta iesākto turpināt. 1986. gadā bija plānots veikt 15 lidojumus, tātad par sešiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Šis bija paredzēts kā simboliskais 25. starts, kas parāditu, ka kosmosa kuģis var sekmīgi veikt atkārtotus lidojumus. Cln šis bija pirmais gadījums, kad komandas sastāvā bija parasti pasažieri. Kā liecina dokumenti, NASA piespieda Morton Thiakol Inc. dot lidojumam zaļo gaismu.

Meteorologu solījumi piepildījās, temperatūra nokritās zem nulles. Sešos no rīta kuģi klāja sarma. īpašā vienība trīskārt ( 1:30, 7:00 un 11:00) pārbaudīja kuģi un nesējraķetes. Mērījumi liecināja, ka labajā pusē nesējraķetes temperatūra arvien ir krietni zemāka nekā kreisajā, tātad kaut kur varētu būt ūdeņraža sūce. Par spīti šiem mērījumiem, vienības vadītājs neko neziņoja augstākajām amatpersonām, kuru kompetencē būtu pieņemt lēmumu par starta atlikšanu.

9:07 septiņi astronauti uzkāpa uz kuģa klāja, ieņēma savas vietas un uzvilka papildu cimdus. Drīz vien pienāca infor​mācija, ka starts kavēšoties, jo jāgaida, kamēr nokusīs aple​dojums, proti, divas stundas.

Beidzot kuģis bija gatavs startam. Jau pirmajā lidojuma sekundē labās nesējraķetes lejasdaļā, ko klāja izolācija, izšāvās melnu dūmu mākonis - iespējams, traģēdijas cēlonis. Tobrīd dūmus neviens nepamanīja, tie atklājās tikai nākamajā dienā, pētot fotouzņēmumus. Divpadsmit līdz trīspadsmit sekundes pēc pacelšanās dūmi jau bija pilnībā izgaisuši. Datori, ar kuru palīdzību sekoja misijai, vēl arvien neko neuzrādīja.

40 sekundes pēc starta kuģis saskārās ar spēcīgiem vējiem. Pēc 59 sekundēm dzinēji ir sasnieguši pilnu jaudu, kad vibrāciju, inerces un vēja pretestības kombinācija gumijas izolācijai rada maksimālo slodzi. Labās nesējraķetes lejasdaļā parādījās dūmu mākonis. Sāka svārstīties spiediens. Labās puses nesējraķetē tas strauji nokritās, tātad kaut kur bija sūce. Gumijas izolācija sāka degt, un 73.175 sekundē

bija redzama virkne eksploziju. 73.621 sekundē galvenajos dzinējos spiediens pēkšņi palielinājās, un vienu no tiem sabojāja spēcīgais karstums. Pārkarsētās dzenošās gāzes izraisīja virkni notikumu, kuru rezultātā eksplodēja galvenā degvielas tvertne, kurai sekoja milzīgs sprādziens. Šajā brīdi Challenger atradās aptuveni 14.5 km no Zemes un 11 km no Atlantijas okeāna krasta.

Gruži krita lejup stundām ilgi un kavēja glābšanas darbus. Tikai 10. martā Jūras spēku ūdenslīdēji atrada misijas dalībnieku kabīni. Saskaņā ar aplēsēm, tā bija saglabājusies neskarta, līdz sadūrās ar okeāna virsmu. Visi septiņi astronauti bijuši dzīvi līdz pat brīdim, kad kabīne iegāzās okeānā. Ir ari teorijas, ka viņi miruši no šoka jau pirmā sprādziena laikā, pēkšņas spiediena maiņas rezultātā, vai ari 14 km garā kritiena gaitā.

Challenger bojāejās noslēpums Šis traģiskais lidojums ilga tikai 73 sekundes, bet cilvēku atmiņā uz ilgiem laikiem paliks baltais dūmu mākonis zilajās Floridas debesīs pēc kosmosa kuģa katastrofas. Cilvēki šausmās aizturēja elpu: «Vai tas ir iespējams? Ak Dievs, kā «Challenger» varēja uzsprāgt?»

Balto mākoni bija radijuši gandrīz divi miljoni litru uzsprāgušas degvielas, bet uz Zemes neviens nevarēja aptvert, kas tad patiesībā ir noticis. NASA darbinieki, kas piedalījās startā, bija šokā. Arī atjēgušies viņi nevarēja rast nekādu izskaidrojumu notikušajai traģēdijai. Bija tikai divi cilvēki, kas varētu profesionāli izskaidrot, kas patiesībā noticis Kanaveralas zemesragā. Abi šie cilvēki vēroja kosmosa kuģa startu televīzijā un tobrīd atradās tālajā Jutas štatā. Vēl vairāk, viņi prognozēja, ka šis starts var beigties ar traģēdiju.

Viens no tiem bija Rodžers Boisdžoli, kompānijas Morton- Thiakol vecākais inženieris. Kompānija piedalījās kosmosa kuģa projektēšanā un izstrādāja raķetes dzinējus. Otrs bija viņa priekšnieks Bobs Ebelings. Tobrīd viņi atradās kompānijas ofisā. Ebelings bija atradis savu padoto konferenču zālē un aicinājis noskatīties kosmosa kuģa startu. Rodžers atteicies: «Nē, es nevaru uz to skatīties.» Viņš lieliski saprata, ar ko šis starts var beigties.

Iepriekšējā dienā Ebelings un Boisdžoli bija veltījuši sešas stundas, lai pārliecinātu NASA speciālistus, ka starts ir jāatliek, jo Floridā gaisa temperatūra negaidīti bija noslīdējusi zem nulles un firmas piegādātās produkcijas darbībā varēja rasties traucējumi. Taču kompānijas vadība neņēma vērā savu inženieru bažas. Šefi ieteica nejaukt gaisu un deva atjauju startam. Gn tieši tādu atbildi arī vēlējās saņemt NASA.

1986. gada 28. janvārī Ebelingam tomēr izdevās pierunāt Boisdžoli atnākt pie televizora. Kad līdz startam bija palikušas piecas sekundes, abi inženieri sadevās rokās, tin tūliņ atviegloti uzelpoja -

izspļaujot dūmu mutuļus, raķete atrāvās no zemes. «Par laimi, nekas nenotika!» - iesaucās Rodžers.

Varēja uzelpot. Taču miers ilga tikai 73 sekundes. Televizora ekrānu aizpildija balti dūmi. Iestājās klusums. Šķita, ka visa pasaule ir apklususi. Boisdžoli steigšus aizgāja uz savu kabinetu un ilgi stāvēja, raudzīdamies sienā, cenšoties atjēgties.

1986. gada pavasarī Rodžers Boisdžoli kā liecinieks stājās izmeklēšanas komisijas priekšā, un viņa liecības stipri samulsināja kompānijas Morton-Thiakolvadibu, jo Rodžers izvilka dienasgaismā dokumentus, kurus visi jau bija aizmirsuši. Drīz vien vadība deva mājienu, ka tādiem kā viņš firmā nav vietas…

Kas tad īsti notika ar nesējraķeti tajā traģiskajā ziemas ritā?

Sprādziens lidojuma 73. sekundē Challenger dzinējā ir vārstuļi, kurus amerikāņi sauc par O-gredzeniem. To uzdevums ir laikus noslēgt gāzu ieplūdi dzinēja korpusā. Šis svarīgais process tiek mērīts sekundes desmitdaļās. Vismazākā aizkavēšanās draud ar katastrofu.

Kad gadu pirms Challenger starta Rodžers Boisdžoli ieradās Kanaveralas zemesragā darba inspekcijas sastāvā, viņš konstatēja, ka šie vārstuļi var kļūt par katastrofas iemeslu. Izpētījis iepriekšējā startā izmantotās nesējraķetes daļas, inženieris

Challenger komanda dodas uz kosmosa kuģi izdarīja secinājumu, ka gāzēm ceļu noslēdzis tikai otrais rezerves gredzens, bet pirmais nav darbojies, nav nodrošinājis hermētiskumu.

Toreiz tikai brīnums bija paglābis no sprādziena. Savas bažas inženieris darīja zināmas NASA pārstāvjiem, kas visas piezīmes fiksēja protokolā. Taču nekas netika izlabots.

Kamēr Rodžers Boisdžoli centās piekļūt priekšniecībai, amerikāņus jau iepazīstināja ar kosmosa kuģa Challenger apkalpi, kas iepriekšējā ziemā bija sagatavota lidojumam. Tā bija starptautiska komanda, kuras sastāvā bija iekļautas arī divas sievietes. Viena no tām, Krista Makolifa, bija skolotāja. Viņa bija uzvarējusi atlases konkursā, kurā piedalījās 11 tūkstoši pretendenšu.

Challenger starts jau bija atlikts divas reizes. 25. janvāri nebija startam labvēlīgs laiks. Otrajā reizē astronauti jau bija ieņēmuši savas vietas, kad apkalpojošais personāls pamanīja, ka neveras ciet galvenā lūka. Starts atkal tika atlikts.

Bet 28. janvāra pēcpusdienā gaisa temperatūra Kanaveralas zemesragā sāka kristies. Starta

komandai bija nepieciešams konsultēties ar speciālistiem. Aptuveni sešos vakarā inženieri saistījās ar Morton-Thiakol un jautāja, vai kosmosa kuģis var startēt, ja gaisa temperatūra ir mīnus pieci grādi.

Atbilde bija apstiprinoša, tomēr, kā jau tas pieņemts, inženieri vēl izdarīja kontrolzvanu uz Hantsvilas kosmisko centru Alabamas štatā.

No turienes atkal piezvanīja uz Morton-Thiakol, lai apspriestu izveidojušos situāciju. Šajā konsultācijā piedalījās arī Rodžers Boisdžoli. Viņš uzstāja, ka lidojums ir jāatliek, jo pavisam droši apgalvot, ka vārstuļi darbosies, var tikai tad, ja gaisa temperatūra pārsniedz plus divpadsmit grādus. Bet viņa pa​skaidrojumi tika uztverti kā pieņēmumi… Bez tam visiem tik ļoti gribējās, lai starts notiktu ātrāk.

NASA pārstāvji pauda neizpratni par izteiktajām bažām, uzskatīdami tās par nepamatotām, bet tomēr piekrita lidojumu atcelt. Bet tad pārrunās iesaistījās viens no četriem kompānijas Morlon-Thiakol viceprezidentiem un lūdza piecas minūtes jautājuma apspriešanai, lai pateiktu galīgo slēdzienu. Šīs piecas minūtes ievilkās uz pusstundu, un optimistiskā priekšniecība tomēr deva atļauju startam. NASA pieprasīja šo lēmumu apstiprināt rakstiski un ap pusnakti saņēma attiecīgo faksu…

Pēc katastrofas visu nedēļu no rīta līdz vakaram visi ASV telekanāli rādīja šausmīgos kadrus, kā Challenger uzsprāgst gaisā. Cilvēki nevarēja atgūties no šausmām un, automātiski aizturējuši elpu, skatījās un skatījās. Telekameras bija fiksējušas ari septiņu bojāgājušo astronautu radiniekus, kuru acu priekšā viņu vīri un bērni pārvērtās putekļos dažu sekunžu laikā.

Rodžers Boisdžoli nespēj aizmirst šos notikumus. Viņu nomoka doma, ka viņš varbūt nav izdarījis visu, kas bija viņa spēkos, lai šis starts nenotiktu. Varbūt vajadzēja piezvanīt uz New York Times? Bet, ja neizdevās pārliecināt speciālistus, - kā būtu iespējams pārliecināt cilvēkus, kuriem kosmiskā tehnika ir svešāka par Ķīnas ābeci? Viņi ari piezvanītu uz NASA, bet tur pateiktu, ka nav ko celt paniku.

Noslēpumainie notikumi kosmiskaja stacijā «Mir» «1993. gadā es lidoju kosmosā ceturto reizi, un man izdevās panākt, lai pie mums tiktu uzstādīta ierīce, ar kuras palīdzību var izmērīt magnētisko lauku dažādās kosmosa kuģa vietās. Izrādījās, ka tas ir ārkārtīgi dažāds un mainās 16 reizes diennaktī. Vislielākās anomālijas bija vērojamas komandiera kajītē, kas atrodas kosmosa kuģa kreisajā pusē (komandieris bija mans draugs Vasilijs Cibfijevs)… Es satraucos un jautāju Vasilijam, ko tas nozīmē. Izrādās, ka viņam rādījušies satriecoši krāšņi, vārdos neatstāstāmi sapņi. Viņš nevarēja tos pastāstīt, tikai apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu savā mūžā nav redzējis.»

Aleksandrs Serebrovs, lidotājs kosmonauts Sakarā ar orbitālās stacijas «Mir» zaudēšanu varētu darit zināmus dažus faktus, kas liek domāt, ka ilgu laiku šo staciju apmeklēja ne tikai Zemes kosmonauti vien. Kāds pamats to apgalvot? Pievērsīsimies faktiem. 1992. gadā franču speciālisti atšifrēja Nostradama «Centūrijas». Tur bija pareģots, ka 1997. gadā ar Krievijas kosmosa kuģi iespējams notiks nelaimes gadījums, kam var sekot vairāki nāves gadījumi. Vai patiesi 1997. gadā kosmonautu dzīvībai draudēja briesmas? Lūk, ko 1997. gada 15. augustā raksta laikraksts «Komsomoļskaja pravda»: «Tas, kas notika orbitālajā stacijā jau sākot ar janvāri, Krievijas kosmonautikas vēsturē ir kaut k^s nepieredzēts. Pat pārliecinātu materiālistu vienīgais komentārs bija: «Tas taču ir velns zina kas!» Radās iespaids, ka kaut kādi nezināmi kosmiskie spēki ir sazvērējušies darīt visu, lai izsistu no segliem tieši šo ekipāžu. To, ka tur augšā parādi patiešām komandēja mums nezināmi spēki, diezin vai uzdrošināsies apstrīdēt pat

visaugstākā priekšniecība.» Likās, ka orbitālā stacija «Mir» jau no paša sākuma negrib laist sev tuvumā kosmonautus. Tikko kosmosa kuģis «Sojuz» pietuvojās stacijai, automātika pārtrauca precīzi darboties un kuģis gandrīz novirzījās sāņus no saslēgšanās mezgla. Cibļijevam nācās pārņemt rokas vadību un piespiest kosmosa kuģi piestāt īstajā vietā. Bet pēc tam tikai sākās! Liels ugunsgrēks - tas ir pats briesmīgākais, kas var notikt metāla «konservu kārbā», kad tā atrodas atklātā kosmosā. Oficiālā versija - nekvalitatīva skābekļa padeves detaļa. Bet kā? - tieši šīs detaļas uz Zemes tiek pārbaudītas īpaši rūpīgi. Pēc pusotra mēneša «Mir» monitora ekrānā pēkšņi radās dīvaini traucējumi. Pie tam brīdī, kad Cibļijevs atvienoja «Progresu M-33» un bija jāsāk kosmosā ar to manipulēt, kravas nesējs it kā pilnīgi zaudēja prātu un kā tarāns mērķēja uz vienu no «Mir» moduļiem. Tikai pēdējā mirklī automātika to novirzīja

sāņus. Pēc trim mēnešiem situācija atkārtojās. Jaunais «Progress» kā apvārdots spītīgi nesās uz orbitālās stacijas pusi un neklausīja nekādām komandām. Sekoja trieciens. No «Spektra» šņākdams plūda ārā gaiss. Pēc avārijas kravas nesēju pārbaudīja - viss bija kārtībā! Kas tad notika? Starp abiem nepaklausīgajiem «Progresiem» gadījās vēl viens briesmīgs notikums. No termoregulācijas sistēmas orbitālās stacijas atmosfērā sāka plūst etilēnglikola tvaiki - vielas, kas ļoti negatīvi ietekmē nieres.

Sistēma sabojājās, temperatūra paaugstinājās, draudot pārvērst orbitālo staciju par Sahāras tuksneša filiāli. Kā un kādēļ Fortūna bija pieteikusi karu tieši šai ekipāžai, nav saprotams. Varbūt patiešām kosmosā ieperinājušies ļaunie gari? Kosmonauti taču dzirdēja dīvainās skaņas, kas plūda no pārsistā, hermētismu zaudējušā «Spektra». Viņi pat redzēja, kā no plaisas izlido dīvains balts mākonītis. Pēc tam zinātnieki uz Zemes izanalizēja visu, kas atradās šajā slēgtajā moduli, bet neatrada neko tādu, kas varētu pārvērsties par mākonīti.

Ko te lai piebilst? Varam atšķirt žurnāla «Nauka i žizņ» 1988. gada 1. numuru, kur ievietots tehnisko

zinātņu doktora Ļeņina prēmijas laureāta V. Siromjatņikova raksts: «1987. gada aprīlī reizē notika divi negaidīti notikumi - neveiksmīga pietuvošanās un moduļa «Kvanti» nepilnīga pieslēgšanās orbitālajai stacijai. Vēlāk izrādījās, ka neveiksmes iemesls irtas, ka stacijas vai moduļa sagatavošanas laikā uz Zemes saslēgšanās ierīcē ir iekļuvis kāds lieks ķermenis, par kuru sīkāk mēs neko neuzzināsim, jo kosmonauti to pēc izņemšanas aiz priekiem palaida brīvajā lidojumā. Modulis uz nesējraķetes bija novietots ar saslēgšanās mehānisma vietu uz leju un tajā vispār nekas nevarēja iekrist.»

2000. gadā orbitālajā stacijā «Mir» atkal notika pilnīgi neizskaidrojamas lietas. Veicot stacijas ārējo apskati, atklājās plašs īssavienojums kabelī saules bateriju rajonā. Gn TV ziņu diktors ar izbrīnu balsī konstatēja, ka vakuuma apstākļos tas praktiski nav iespējams, jo ir pretrunā fizikas likumiem. Ņemot

Kosmiskā stacija «Mir» orbītā vērā minētos faktus, rodas secinājums - vai tikai šajā orbitālajā stacijā neuzturējās kādas nepiederošas «personas»? Aptuveni tajā pašā laikā arī uz Zemes notika neizskaidrojamas un mīklainas lietas. 2000. gada 23. jūnijā Stavropoles novada sabiedriskās un ekonomiskās drošības padome saņēma informāciju, ka piecus kilometrus no Novoaleksandrovskas rajona ciema «Južnij» laukā nosēdies NLO. Speciālistu grupa notikuma vietā konstatēja, ka nobriedušo kviešu laukā parādījušās sarežģītas ģeometriskas figūras aptuveni 200 metru diametrā. Var droši apgalvot, ka figūras rindojas pēc noteiktas loģiskas shēmas. Kvieši precīzi noliekušies pulksteņa rādītāju virzienā. Centrālajā aplī, kas acīmredzot saistīts ar «kuģa» galveno korpusu, ir 10x10 cm liels cilindrisks caurums, kura sieniņas var salīdzināt vienīgi ar spoguli. 2001. gadā tieši tāds pats gadijums notika Adigejā. Ja mūsdienu zinātne nespēj izprast kaut ko acīmredzamu, bet neticamu, tas nebūt nenozīmē, ka tas neeksistē, - vēl jo vairāk tādēļ, ka šis acīmredzamais un neticamais var radīt zināmus draudus, kas ar mums zināmajiem vispār nav salīdzināmi.

Aculiecinieku liecības Ir ticamas ziņas, ka ASVpilotējamo kosmosa kuģu lidojumu laikā to tuvumā vairākas reizes parādījušies NLO. Jau kosmosa kuģa «Merkury-Frendship-7» pirmā orbitālā lidojuma laikā 1962. gada 26. februārī astronauts Džons Glens nofotografēja cigārveida objektu, kuram blakus atradās spilgts gaismas avots. Fotogrāfija tika publicēta.

1962. gadā arī Gaisa karaspēka pulkvedis, nākamais astronauts Gordons Kūpers tieši gadu pirms sava pirmā lidojuma kosmosā skaidroja savu vēlmi nokļūt kosmosā.

«Man jau sen nedod mieru doma, ka kosmosā var eksistēt arī citas dzīvības formas un būtu interesanti tās atklāt un izpētīt. Cik man zināms, tad visā pasaulē ir reģistrēti daudzi gadījumi, kad tikuši novēroti NLO. Fakts, ka tik daudzi pieredzējuši lidotāji stāsta par tikšanos ar dīvainiem objektiem

debesīs, ir pastiprinājis manu vēlēšanos kļūt par astronautu un savām acīm redzēt kosmosu.»

No tā laika ir pagājuši gandrīz 40 gadi, un 28 amerikāņu astronauti no četrpadsmit ekipāžām savu kosmosa kuģu

Kosmiskā pilsēta

tuvumā ir redzējuši NLO, nofotografējuši tos un paziņojuši Lidojumu vadības centram (LVC).

Ir ziņas, ka 1969. gada 21. jūlijā, kad Apollo-11 izdarīja nosēšanos uz Mēness un astronauti Nils Armstrongs un Edvins Oldrins izgāja laukā no kosmosa kuģa, viņi virs sevis pamanīja divus NLO. Bez tam NLO atradās arī uz Mēness. Kā stāsta bijušais NASA darbinieks Oto Binders, radioamatieri ir pār​tvēruši un ierakstījuši Lidojumu vadības centra un kosmosa kuģa sarunu.

LVC: … Centrs izsauc Apollo-11. Nu, kā jums tur iet?

Kosmosa kuģis:… tie «Mazulīši». Tie ir milzīgi, ser! Gigantiski! Mans Dievs, jūs tam neticēsiet!…

Es jums saku, ka šeit ir arī citi kosmosa kuģi, tie ir tepat blakus pie krātera. Viņi mūs novēro!

Kāds profesors, kas vēlējās palikt anonīms, ir sarunājies ar Nilu Armstrongu NASA organizētā simpozija laikā. Lūk, sarunas ieraksta fragments: Profesors: Kas patiesībā notika ar Apollo-11?

Armstrongs: Tas bija neticami… Lieta tā, ka šie svešinieki mums skaidri lika saprast, lai atstājam viņu teritoriju. Protams, ka pēc tam par staciju uz Mēness nevar būt ne runas.

Profesors: Ko jūs domājat ar vārdiem «lika saprast»?

Armstrongs: Man nav tiesību klāstīt detaļas, varu tikai pateikt, ka šie kosmosa kuģi ir daudz pārāki par mūsējiem gan izmēru, gan tehniskā stāvokļa ziņā. Saprotiet, tie patiešām bija milzīgi! Un draudīgi…

Vispār par staciju vai pilsētu uz Mēness mums pat nav ko domāt.

Profesors: Nu, bet pēc Apollo-11 tur taču pabija ari citi kosmosa kuģi.

Armstrongs: Protams. NASA neriskēja tā pēkšņi un nepaskaidrojot, kādēļ, pārtraukt Mēness izpētes programmu. Tas uz Zemes varētu izraisīt paniku. Bet visu pārējo ekspedīciju uzdevumi bija stipri vienkāršoti un uzturēšanās laiks uz Mēness saīsināts.

Astronauts Edgars Mitčels bija kosmosa kuģa Apollo-14 Mēness moduļa pilots un izsēdās uz Mēness 1971. gada 5. februārī. Pēc gada astronauts sniedza interviju Britu kompānijai BBC. CJz jautājumu, vai NASA bija paredzējusi ko darīt, ja uz Mēness nāktos tikties ar citplanētiešiem, Mitčels atbildēja apstiprinoši.

Pagāja vēl 20 gadu, un 1991. gadā Mitčels piedalījās populārās diktores Opras Vinfrejas televīzijas šovā. Lūk, dialoga fragments.

Vinfreja: Esmu pārliecināta, ka noteiktās aprindās par kontaktiem ar citplanētiešiem ir zināms daudz vairāk nekā mums, parastajiem mirstīgajiem.

Mitčels: Tas ir garš un sens stāsts, kas sākās jau Otrā pasaules kara laikā. Jau kopš tiem laikiem visas šīs lietas ir ārkārtīgi slepenas.

1992. gada aprīlī, atbildot uz angļu ufologa un rakstnieka Timotija Huda vēstuli, Mitčels rakstīja: «Man gandrīz nav ko piebilst tam, ko es jau stāstīju par šo tēmu. Domāju, ka daudzu gadu ilgo novērojumu rezultātā pierādījumi par ārpuszemes spēku klātbūtni mūsu pasaulē ir kļuvuši tik daudzveidīgi un acimredzami, ka tiem nav iespējams nepievērst uzmanību. Agrāk vai vēlāk šīs ziņas kļūs atklātas.»

1975. gada 17. jūlijā pīkst. 19.12 orbītā notika vēsturiskā divu kosmosa kuģu Apollo un Sojuz saslēgšanās. Padomju ekipāžas locekļi bija Aleksejs Ļeonovs un Valērijs Kubasovs, amerikāņu - Tomass Stafords, Donalds Sleitons un Venss Brands. Divu diennakšu ilga kopīga lidojuma laikā divas reizes notika saslēgšanās, tika veikti kopigi pētījumi, tehniski eksperimenti un ekipāžu pāriešana no viena kosmosa kuģa uz otru.

1979. gada 23. oktobrī Donalds Sleitons sniedza interviju žurnālistam Polam Levi un pastāstīja, ka 1951. gadā pirmo reizi sastapies ar NLO. «Toreiz es izmēģināju patruļiznīcinātāju P-51. Tas notika Mineapolisā. Kāda izlidojuma laikā es pamanīju dīvainu objektu. Lidoju 4000 metru augstumā. Sākumā domāju, ka tas ir gaisa pūķis, bet tūliņ sapratu, ka pūķis taču nevar pacelties tik augstu. Kad tuvojos objektam, man likās, ka tas līdzinās meteoroloģiskajai zondei - pelēkam gaisa balonam aptuveni

metru diametrā. Bet, kad tas atradās tieši man priekšā, tas vairs nemaz neizskatījās pēc balona. Tas bija īsts lidojošais šķīvītis. Tas sāka attālināties no manis, kaut gan es lidoju ar ātrumu 450 kilometru stundā. Kādu laiciņu es sekoju objektam. Bet tas drīz vien strauji atrāvās no manis, izdarīja asu pa​griezienu, milzīgā ātrumā pacēlās gaisā 45 grādu leņķī un pazuda skatienam.

Dažas dienas es šaubījos, tad par šo tikšanos pastāstīju komandierim. Viņš mani uzklausīja un ieteica iesniegt ziņojumu mūsu izlūkošanas daļas priekšniekam. Es paklausīju šim padomam. Kāda reakcija bija uz manu ziņojumu, es nekad neuzzināju.»

No 1990. gada augusta līdz decembrim padomju orbitālajā stacijā Mirstrādāja Genādijs Strekalovs un Genādijs Manakovs.

1990. gada septembrī, laikā, kad notika kārtējie radiosakari ar Zemi, Manakovs sniedza interviju pazīstamajam krievu žurnālistam Leonīdam Lazarevičam un minēja «ārkārtīgi interesantas parādības virs Zemes», kuras viņi ar komandieri vērojot no kosmosa: «Vakar, piemēram, ap 22.50 mēs redzējām nezināmu lidojošo objektu. Tas izskatījās kā milzīgs, mirdzošs, sudrabains balons debesīs bez viena mākonīša. Nevaru pateikt, kādā augstumā no Zemes atradās šis NLO, bet domāju, ka tie bija kādi 20 - 30 kilometri. Balons bija ļoti liels. Mums likās, ka NLO nekustīgi šūpojas virs Zemes. Objektu vērojām sešas vai septiņas sekundes, pēc tam tas nozuda.»

Noslēpumaini «cilvēki melna», kas vajā ufologus

ASVKonektikutas štatā atrodas sabiedriska organizācija «Starptautiskais lidojošo šķīvīšu birojs».

Tās direktors Alberts Benders apgalvo, ka ir atminējis NLO noslēpumu. Par to viņš gribēja publicēt paziņojumu savā žurnālā «Space Revue», bet nolēma paziņot par publikāciju vienam no saviem kolēģiem.

Ziņojumu viņš nosūtīja pa pastu. Pēc dažām dienām pie Bendera ieradās trīs vīri melnos uzvalkos, kas ufologu vidū ir pazīstami kā «slāpētāji», un aizliedza publiskot atklājumu.

Tas notika tā. Pēkšņi sajutis, ka reibst galva, Benders atlaidās gultā un ieraudzīja istabā trīs tumšas un neskaidras cilvēku figūras. Pamazām to aprises kļuva skaidrākas. Visi trīs bija ģērbti melnos uzvalkos.

Cilvēks melnā - Viņi atgādināja mācītājus, bet galvā tiem bija cepure, - Benders pēc tam stāstīja. - Sejas dziļi uz pieres uzmaukto cepuru ēnā bija slikti saskatāmas. Mani nepameta baiļu sajūta… Pēkšņi visu trīs vīriešu acīs iegailējās spoža gaisma un fokusējās tieši uz mani. Likās, ka viņu skatieni dedzina dvēseli. CJn tad es sajutu, ka viņi nodod man telepātisku vēstījumu.

Apmeklētāji apliecināja, ka viņa pieņēmumi par NLO dabu ir pareizi, bet pieprasīja likvidēt organizāciju, pārtraukt žurnāla izdošanu un nekad nevienam nestāstīt par atklāto patiesību.

Tomēr pēc vairākiem gadiem, piekāpdamies kolēģu lūgumiem izskaidrot, kas noticis, Benders uzrakstīja grāmatu «Lidojošie šķīvīši un trīs cilvēki». Tajā stāstīts par Antarktīdā izvietotajiem kosmodromiem ārpuszemes kosmisko kuģu uzņemšanai. Lasītāji uzskatīja, ka Bendera grāmatā tīšuprāt stāstītas pasaciņas, lai izpildītu bargo apmeklētāju gribu un nojauktu pēdas nopietniem NLO pētniekiem.

Tā vai citādi, bet grāmatu ufologi uztvēra ar milzīgu interesi, jo tajā bija daudz kas, kas sakrita ar citu cilvēku paziņojumiem, kas vispār neko nezināja par Benderu un viņa neveiksmēm.

Izrādās, ka NLO pētniekus un entuziastus apmeklē «cilvēki melnā». Lai gan lielākā daļa ziņojumu nāk no Savienotajām Valstīm, ir zināmi daži arī no Zviedrijas, Itālijas, Anglijas un Meksikas. Tieši tāpat kā NLO vizītes, arī «cilvēki melnā» ir aktivizējušies tieši pēdējos četrdesmit gados.

Tāpat kā Bendera stāstā, arī citi ziņojumi satur daudzas apšaubāmas detaļas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nekāda noslēpuma nav. Gluži otrādi - nepieciešams to vispusīgi izpētīt. Kādēļ gan tik daudziem cilvēkiem vajadzētu ziņot par tik neparastiem un baigiem apmeklējumiem? Kāpēc viņu liecības ir tik līdzīgas?

Lūk, vistipiskākais «melno cilvēku» apraksts. Drīz vien pēc NLO novērošanas pie šā notikuma aculiecinieka ierodas viesi.

Parasti apmeklējuma laikā viņš mājās ir viens. Viesi (parasti trijatā) ierodas ar lielu, melnu vecas markas kadiljaku. Ja liecinieks paspēj pierakstīt mašīnas numuru, vienmēr izrādās, ka tas nekur nav reģistrēts.

Viesi parasti ir vīrieši, tikai pavisam nedaudzas reizes apmeklējumā piedalījusies arī sieviete. Viņi tērpti melnā uzvalkā, krekls balts, ir kaklasaite. Galvā cepure. Kājās zābaki. Daudzi aculiecinieki uzsver, ka apmeklētāju apģērbs ir tik tirs, it kā būtu nācis tieši no veikala plaukta. Apmeklētāji izskatās līdzigi ārzemniekiem - ar nedaudz ieslipām acīm. Ada saulē iedegusi. Parasti šie viesi ir ļoti nopietni, nesmaida, ir nesatricināmi mierigi. Kustības stūrainas. Izturas ļoti oficiāli, attieksmē nav nekāda draudzīguma, bet

nav arī atklāta naidiguma. Lieciniekiem bieži vien rodas sajūta, ka tie vispār nav cilvēki.

Dažreiz tikšanās pārvēršas par pratināšanu, dažreiz beidzas ar vienkāršu brīdinājumu. Bet vienmēr ir jūtams, ka, uzdodot jautājumus, noslēpumainie apmeklētāji paši zina visu informāciju. Visas frāzes tiek izrunātas absolūti pareizi un precīzi.

Noslēpumainie apmeklētāji gandrīz vienmēr liek klusēt par notikušo, ja cilvēks nejauši ticies ar NLO, bet pētniekiem stingri aizliedz turpināt pētījumus. «Cilvēki melnā» aiziet tikpat pēkšņi kā ierodas.

Lielākā daļa NLO pētīšanas entuziastu šis tikšanās apraksta apmēram vienādi. Taču, salīdzinot visus ziņojumus, izrādās, ka atšķirību ir pietiekami. Apkopojot trisdesmit divu apmeklējumu aprakstus, noskaidrojās, ka četros gadījumos «cilvēki melnā» nav apmeklējuši liecinieku, bet gan runājuši ar viņu pa telefonu. Piecos gadījumos ir runa par trīs vīriešiem, divos - par četriem, piecos - par diviem, pārējos runa ir tikai par vienu apmeklētāju. No divdesmit divām atskaitēm, kas attiecas uz Ameriku, auto ir pieminēts tikai deviņos gadijumos, tā melnā krāsa - divos, novecojušais modelis - arī divos.

Gandrīz par tipisku var uzskatīt gadījumu, kas notika ar Robertu Ričardsoriu no Ohaio štata. 1967. gada jūlijā viņš informēja Gaisa parādibu pētniecības organizāciju, ka, naktī braucot ar mašīnu, sadūries ar NLO, jo tieši aiz pagrieziena ceļu aizšķērsojis dīvains objekts. Vietas bremzēšanai tikpat kā nav bijis, un Ričardsona mašīna viegli atsitusies pret objektu. NLO tūliņ pazudis. Notikuma vietā ieradies policists varēja fiksēt tikai automašīnas bremzēšanas ceļu, bet pats Ričardsons, kas vēlreiz ieradās notikuma vietā, atrada nelielu metāla gabaliņu, kas varēja būt NLO atlūznis.

Pēc trim dienām pie Ričardsona vienpadsmitos vakarā ieradās divi jauni vīrieši, kas aptuveni desmit minūtes iztaujāja viņu par notikušo. Priekšā viņi nestādijās, un Ričardsons to ari neprasīja, par ko pats vēlāk bija ļoti pārsteigts. Apmeklētāju attieksme nav bijusi naidīga, viņi nav draudējuši, bet tikai uzdevuši jautājumus. Ričardsons ievēroja arī, ka tie aizbrauc 1953. gadā ražotā melnā kadiljakā, un iegaumēja mašīnas numuru. Pēc tam izrādījās, ka tāds numurs vispār nevienam nav izsniegts.

Pēc nedēļas sekoja otra vizīte. Šoreiz divi citi vīrieši tādos pašos melnos uzvalkos atbrauca ar jaunākās markas dodžu. Abi bija ļoti tumsnēji. Viens runāja nepareizā angļu valodā, otram bija jūtams akcents. No sākuma viņi centās pārliecināt Ričardsonu, ka nekādas sadursmes uz ceļa vispār nav bijis, bet pēc tam prasīja parādīt negadījuma vietā atrasto metāla gabaliņu. Kad izrādījās, ka tas nodots analīzei, viesi piedraudēja: «Ja gribi, lai tava sieva paliek tikpat skaista, paņem to atpakaļ.»

Par metāla gabaliņu zināja tikai Ričardsons, viņa sieva un divi vadošie Gaisa parādību pētniecības organizācijas darbinieki. Acīmredzot vienīgais ceļš, kā to varēja uzzināt vēl kāds, ir telefona sarunu noklausīšanās.

Acīmredzamas saistības starp abām vizītēm nebija, izņemot to, ka viesi zināja faktus, kas vēl nebija publiskoti.

Vēl viens kontakts ar noslēpumainajiem viesiem noticis 1961. gadā. Lietainā novembra vakarā Amerikas gaisa kara spēku lidotājs Pols Millers kopā ar trim draugiem atgriezās no medibām Ziemeļdakotas štatā. Tuvējā laukā nosēdās kaut kas lidzigs «mirdzošam tornim». Sākumā mednieki domāja, ka avarējusi lidmašīna, bet objekts pēkšņi pazuda. Draugi jau gribēja doties tālāk, kad objekts parādījās atkal, no tā atdalījās divi humanoīdi. Aiz bailēm Millers izšāva uz vienu no tiem un ievainoja.

Visi četri mednieki metās prom, ko kājas nes. Viņi bija tā pārbijušies, ka nolēma par šo piedzīvojumu nevienam neko neteikt.

Nākamajā ritā, kad Millers ieradās darbā Gaisa kara spēku štābā, viņa kabinetā ienāca trīs melnos uzvalkos tērpti virieši. Viņi stādījās priekšā kā valdibas ierēdņi, bet nekādus dokumentus neuzrādīja.

Apmeklētāji diezgan naidīgi pieprasīja atzīties, kas noticis ar NLO. Kā viņi to varēja zināt? «Mēs saņēmām ziņojumu,» - sekoja atbilde. «Likās, ka viņi par mani zina visu: kur es strādāju, kā mani sauc un visu pārējo.» Viņi uzdeva jautājumus, bet atbildes viņiem jau iepriekš bija zināmas. Vairākus gadus Milleram nebija drosmes pastāstīt kādam par šo atgadījumu.

Nolaupīšanas materialas liecības Pēdējā laikā rodas ari pilnīgi materiāli pierādījumi tam, ka NLO nolaupa cilvēkus. Runa ir par implantiem - sīkiem priekšmetiem, kas neizprotamā veidā nokļuvuši cilvēku ķermenī. Žurnāla «…UFO Journal» maija numurā publicēts Rodžera K. Leira raksts, kurš pats personīgi izņēmis implantus no cietušo cilvēku ķermeņa.

No 1995. gada augusta līdz 2000. gada 5. februārim doktora Leira vadībā tika izdarītas deviņas šādas operācijas. Par pirmajām astoņām ārsts stāsta savā grāmatā «Atnācēji no kosmosa un skalpelis», kas izdota ar Amerikas Nacionālā zinātnisko atklājumu institūta gādību.

Astoņu operāciju rezultātā no pacientu ķermeņa tika izņemti deviņi implanti. Tikai viens no tiem izrādījās medicīnas mēģenes atlūza, kas neizprotamā veidā nokļuvusi zem ādas, pārējiem bija visai interesantas fizikālās īpašības. Trīs implanti bija no nemetāliska materiāla, pieci - no metāla.

Izņemtais implants Nemetāla implanti izskatījās kā pelēcīgi bālgani zirnīši, metāliskie bija klāti ar ļoti dīvainu spīdošu apvalku tumši pelēkā krāsā, kas bija tik izturīgs, ka to noņemt nevarēja pat ar ķirurga skalpeli. Ārsti apgalvo, ka neko tamlidzīgu vēl nekad nav izņēmuši no cilvēka ķermeņa. Metāla priekšmeti pētniekus pārsteidza ar savu sastāvu: tie saturēja vairāk nekā divdesmit ķīmiskos elementus absolūti neiedomājamā kombinācijā. Bez tam šiem priekšmetiem bija nenormāli augsts oglekļa sastāvs, kas varētu liecināt, ka tie izmantoti kā mole​kulārie datori.

Leirs stāsta arī par kādu pavisam neticamu lietu - implanti «uzvedušies» visai neparasti. Te cieti kā akmens, te pārvērtušies želejveidīgā masā, tad atkal savilkušies cieti kā akmens. No pieciem implantiem trīs ir ovāli, viens - T-veida, viens - trijstūris. Kā jau minēts, visi bija pārklāti ar ļoti izturīgu apvalku, ko varēja noņemt ar skalpeli tikai pēc tam, kad implanti 24 stundas tika žāvēti. Tikai pateicoties tam, bija iespējams izdarīt apvalku ķīmisko analīzi.

Izrādījās, ka apvalks sastāv no organiskiem audiem, proteina (olbaltuma), keratīna (ragvielas) un metāla. Nekas tāds visā medicīnas vēsturē vēl nebija pieredzēts. Apvalku metāla komponentu analizē notika prestižākajās pasaules laboratorijās, tai skaitā Losalamosā, Kalifornijas universitātē, Santa Barbarā un Elsekundo (ASV) un Toronto universitātē (Ka​nādā).

Analīzēs izrādījās, ka nemetāla implantu apvalku metāliskie komponenti satur 11 ķimiskos elementus! Implanta centrā tika atrasta magnētiska dzelzs vai magnētvadoša oglekļa lodīte. Interesanti, ka divi no astoņiem implantiem pirms izņemšanas no ādas apakšas izstaroja aptuveni tris miligausus stipru elektromagnētisko lauku, bet pēc izņemšanas šo īpašību zaudēja. Kā stāsta Leirs, tad ar skenējoša elektroniskā mikroskopa palīdzību atklāta vēl viena interesanta īpatnība - apvalks bijis pievienots implantam caur ļoti sīkiem caurumiņiem metālā. Mūsu civilizācijai tāda tehnoloģija pagaidām nav pie​ejama.

2000. gada 5. februāri operēja Timu Kallenu - virieti vidējos gados. 22 gadus viņš bija turējis noslēpumā savu kontaktēšanos ar nezināmiem atnācējiem, kas notikusi Kolorado štatā. 1978. gada 30. maijā Tims kopā ar sievu mašīnā atgriezušies mājup no Denveras. Ap 23.00 uz šosejas nr. 59 pie krustojuma uz Vernonroudu braucēji ieraudzījuši spožu objektu. Sākumā licies, ka tam ir diskveida forma,

bet, kad objekts pagriezies, viņi ieraudzījuši 30 metrus garu, 6 metrus platu un 3 metrus augstu cigāru.

Objekts piezemējies šosejas malā. Tims izkāpis no mašinas un turpmāko neatceras. Nākamais, ko viņš atceras, irtas, ka viņš sēž pie stūres blakus sievai un saka: «Būs labāk, ja mēs brauksim…» Kas noticis pēc Tima izkāpšanas no mašinas, neatceras arī viņa sieva.

Toties rentgena apskatē Tims atklāja, ka viņa kreisajā rokā atrodas sīks priekšmets. Viņš ar interneta palīdzību sameklēja Leiru un nosūtīja rentgenuzņēmumu viņam. Rentgenologi apstiprināja, ka Tima rokā atrodas metālisks priekšmets. Leirs vērsās pie ufologiem ar lūgumu pēc finansiāla atbalsta operācijas izdarīšanai, tin nebija kļūdījies - palīdzēja ievērojams amerikāņu ufologs Maikls Lindemans un kontaktpersona Vitlijs Strībers (grāmatas «Saskare» autors, kurā stāstīts par viņa kontaktiem ar atnācējiem).

Operācija noritēja sekmīgi, un ķirurgiem izdevās izņemt ovālu implantu ar Leiram jau pazīstamo metāla apvalku. Pirms operācijas speciālisti izmērīja elektromagnētiskā lauka spriegumu implanta atrašanās vietā un ieguva jau zināmo lielumu - aptuveni tris miligausus. Apvalks bija spīdīgs un izskatījās kā nopulēts. Kad implantam tuvināja magnētu, tas «palēcās» un pielipa tam. Vēl vairāk, kad magnētu virs implanta sāka virzīt šurpu turpu, no tā pēkšņi izšāvās divas «kājas» un sāka šūpoties līdzi magnētam!

Rodžers Leirs uzskata, ka «Tima Kallena implants devis zinātnei daudz vairāk nekā visi iepriekšējie». Tā pētīšana turpinās, un speciālisti nenoliedz, ka varētu atklāties vēl citi pārsteigumi, kas radītu īstu sensāciju zinātnē.

Eksperimenti turpinās Šis neticamais gadijums notika 2000. gada 19. oktobrī nelielā ciematā Čīles ziemeļos. Skolotājs Rohass Mofets ap septiņiem vakarā devās uz skolu, lai sagatavotos vecāku sapulcei. Viņam, kā parasti, sekoja suns Diks. Pēkšņi tumšajās debesīs ziemeļaustrumu pusē kaut kas spoži uzliesmoja, un Rohass ieraudzīja milzīgu mirdzošu bumbu, kas sadalījās divās daļās un pazuda dienvidu virzienā.

Nolēmis, ka tā bijusi redzes halucinācija, skolotājs turpināja ceļu, kad ievēroja, ka blakus vairs nav suņa. Diks neatsaucās ne uz vārdu, ne svilpienu. Rohass pagriezās un devās atpakaļ uz vietu, kur, viņaprāt, vajadzēja būt sunim. Tas, ko viņš ieraudzīja, nebija prātam aptverams. Drebēdams pie visām miesām, Diks līda pa ceļu un klusi smilkstēja. Ieraudzījis saimnieku, suns sāka riet uz viņu kā svešinieku. Rohass ar šausmām nodomāja, ka suns, iespējams, palicis traks un vajadzēs to nošaut. Taču pēc dažām minūtēm Diks mazliet nomierinājās un pienāca pie saimnieka, vainīgi luncinādams asti, bet viņa sāni cilājās tā, it kā suns būtu noskrējis vairākus kilometrus.

Rohass Mofets turpināja ceļu uz skolu un ievēroja, ka ciematā valda nemiers. Visos pagalmos rēja suņi, kūtīs māva govis. Pat vistas, kurām sen jau bija laiks tupēt uz laktas, kladzināja kā negudras.

Ap deviņiem skolā sapulcējās trīsdesmit pieauguši cilvēki - skolotāja Rohasa audzēkņu vecāki. Visi dzīvi apsprieda noslē​pumaino mirdzošo lodi, daži pat apgalvoja, ka jutuši stipru deguma smaku. Skolotājs saprata, ka tam visam nav nekāda sakara ar redzes halucinācijām - tās taču nevarēja rasties trīsdesmit cilvēkiem vienlaicīgi. Bez tam vecāki apgalvoja, ka arī viņu ģimenes locekļi redzējuši noslēpumaino objektu tumšajās debesis. Nospriedis, ka no notikuma apspriešanas tik un tā nekāda labuma nebūs, Mofets sāka vecāku sapulci.

Gaidot sapulces beigas, skolas pagalmā rotaļājās vairāki bērni. Pēkšņi astoņus gadus vecā Valentīna, kuras māte Fresija Vega strādāja skolas noliktavā, pacēla acis uz augšu, iekliedzās un rādīja ar pirkstu uz debesīm. Arī pārējie bērni pacēla acis un ieraudzīja, ka tieši virs skolas pagalma gaisā karājas milzīgs lidojošs objekts - balts disks, lielāks par pagalmu, kurā bērni parasti spēlēja futbolu. Virspusē mirgoja zilas, sarkanas un dzeltenas uguntiņas.

Tieši tajā mirklī pa skolas durvīm iznāca Valentīnas māte, bet meitene, nepievērsdama viņai nekādu

uzmanību, mežonīgi kliegdama metās laukā no pagalma. Senjora Vega, vēl nesaprazdama, kas notiek, skrēja meitenei pakaļ. Pārējie bērni

kliegdami metās uz klasi, kur notika sapulce. Tagad jau pa logu bērni un vecāki skatījās, kā NLO apakšā parādās atvere un no turienes - žilbinoša gaisma. Gaismas lokā uz zemes varēja saskatīt līdz nāvei pārbiedēto Valentīnu un viņas māti, kas bija cieši piespiedušās viena pie otras. Pēkšņi gaismas stars apdzisa, atskanēja apdullinošs sprādziens, visiem skolas logiem izbira stikli. Mēmās šausmās visi pieaugušie un bērni metās laukā no skolas.

- Mēs ieraudzījām milzīgu kosmosa kuģi, - atbraukušajiem žurnālistiem pēc tam stāstīja Rohass Mofets. - Tas karājās virs ciemata apmēram četrstāvu mājas augstumā. Redzējām, kā no tā nāk žilbinošs gaismas stars, kurā skaidri varēja saskatīt divus nekustīgus cilvēku ķermeņus - vienu lielu un otru mazu. It kā izbijies no cilvēkiem, kas bija izskrējuši no skolas, gaisa kuģis strauji sakustējās un aizslīdēja tieši dienvidu virzienā. Drīz vien tas nozuda aiz kapsētas. Mēs skrējām meklēt senjoru Veģu un Valentīnu. Bija jau pavisam tumšs, un mēs nevārējām saprast, vai viņas atrodas tur, kur viņas pie zemes bija «pienaglojis» gaismas stars. Viņas tur patiešām bija, drebēja bailēs un smagi elpoja. Apģērbs vietām bija apdedzis, āda klāta ar apdeguma tulznām. Pēc tam kad māte ar meitu bija aizvestas uz slimnīcu, es sāku analizēt tā vakara notikumus un sapratu, kāpēc mans suns tik dīvaini uzvedās un kāpēc ciematā visi dzīvnieki bija tik nemierīgi. Pēc visa spriežot, dzīvnieki jūt NLO tuvošanos, tāpat kā jūt, ka tuvojas dabas katastrofas. Ir taču zināms, ka zemestrīces vai vulkāna izvirduma sākumu var prognozēt, vērojot, kā izturas vardes, čūskas, zivis, suņi…

Valentīnai un Fresijai Vegai slimnīcā bija jāpavada aptuveni divas nedēļas, līdz tika izārstēti otrās pakāpes apdegumi. Viņas neparko negribēja atcerēties pārdzīvotās šausmas, bet, žurnālistu pierunātas, tomēr sniedza interviju avīzei El Mercorio de Calama.

- Vispirms es debesīs ieraudzīju briesmīgo kosmosa kuģi, tikai pēc tam pamanīju, kā mana meita aizskrien tumsā. Metos pakaļ, un, kad jau biju viņu panākusi, mūs apžilbināja gaismas straume. Gribēju bēgt, bet nevarēju - it kā kāds mani būtu paralizējis. Pēkšņi visā ķermenī sajutu vieglus dūrienus un tirpas, bet pēc tam sapratu, ka mani cenšas iesūkt lūkā. Kaut kur tālumā dzirdēju balsis, bet nevarēju saprast, kam tās pieder. Nodomāju, ka pēdējā stundiņa klāt, un sāku lūgt Dievu. Laikam es tomēr biju tajā kuģī, jo dzirdēju, kā aiz manis aizcērtas lūkas vāks. Bet neredzēju neko, visapkārt tikai žilbinoša gaisma, blīva kā priekškars, caur kuru nekas nav redzams. Man neviens nepieskārās, zem kājām arī nejutu nekādu balstu, es it kā šūpojos gaisā. Vienā brīdī es pēkšņi pārstāju baidīties un zaudēju samaņu. Atjēdzos uz zemes blakus Valentīnai.

- Es paslēpos mammai aiz muguras, - stāstīja Valentīna, - un no sākuma man vispār nebija bail.

Pēc tam pēkšņi kļuva ļoti auksti. Likās, ka visas asinis sastingušas. Gzmanīgi paskatījos augšup, bet tur bija tik spoža gaisma, ka nācās aizmiegt acis. Prasīju mammai, kas tas ir, bet viņa neatbildēja. Viņa nekustējās, nerunāja, tikai skatijās uz augšu, un es domāju, ka

viņa ir mirusi. Man bija šausmīgi bail. Bet vairāk es neko neatceros.

No skolas izskrējušajiem cilvēkiem likās, ka Fresija un Valentīna zem NLO gaismas stara bija tikai dažas sekundes, bet māte un meita tam nepiekrita. Viņas apgalvoja, ka tas ildzis veselu mūžibu.

Clfologi, kas analizē šo gadījumu, uzskata, ka māte un meita tikušas cauri ar vieglu izbīli. Bieži vien tikšanās ar NLO tik veiksmīgi vis nebeidzas. Pazīstamā krievu ufologa G. Kolčina gramatā «NLO fenomens. Skats no Krievijas» minēta šāda epizode.

«Kādā 1957. gada novembra naktī diskveida NLO 60 metru augstumā apstājās virs Brazīlijas forta Itaipu, kas atrodas Atlantijas okeāna piekrastē. No NLO iekšienes nāca dūcoša skaņa, kas pamazām pārvērtās griezīgā kaucienā, un pārfortu gāzās dedzinošs karstuma vilnis. Divi sargkareivji, kas atradās laukā, nokrita, kliegdami aiz sāpēm un šausmām. Fortā nodzisa elektrība, nedarbojās arī avārijas apgaismojums un telefons. Toties sāka kaukt sirēnas. Pamodinātie garnizona kareivji, vai prātu zaudējuši aiz šausmām, šaudijās pa tumšajiem koridoriem, meklēdami neredzamo ienaidnieku. Pēc tam gaisma atkal pēkšņi iedegās un pie logiem parādījās spožs, oranžs objekts, kas kustējās debesīs. Abi sargkareivji bija guvuši pirmās pakāpes apdegumus un tika nosūtīti uz hospitāli Rio- dežaneiro. Fortā tika noteikts aplenkuma režīms, bet Brazīlijas armija saņēma pavēli turēt šo incidentu slepenībā.»

Turpat minēts ari dīvains gadījums, kas noticis Ohaio štatā 1968. gadā, kad cilindrisks NLO uzbruka deviņus gadus vecajam Gregorijam Velsam. No objekta zēna virzienā tika izbīdīta caurule, no kuras izšāvās spožs gaismas stars, kas aizdedzināja zēna drēbes. Kliegdams aiz bailēm, Gregorijs sāka vārtīties pa zemi. Viņu nogādāja slimnīcā ar otrās pakāpes apdegumiem. Kādēļ NLO iemītnieki uzvedas tik nežēlīgi un neloģiski, vēl arvien ir mīkla.

Ir gadījumi, kad tie, kas sastapušies ar NLO vai redzējuši to, saslimst ar slimību, kas stipri atgādina staru slimību.

G. Kolčina grāmatā minēts arī gadījums ar ģeologu Miha- leku, kas noticis 1967. gada maijā Manitobas štatā Kanādā. Ģeologs ieraudzījis divus piezemējušos diskveida objektus, kuru diametrs bijis 11, bet augstums - 3 metri. Domādams, ka tie ir amerikāņi, Mihaleks piegājis tuvāk un piedāvājis savu palīdzību, bet nesaņēmis nekādu atbildi. Pagaidījis minūtes trīsdesmit, viņš piegājis pie viena objekta, un tai pat mirkli atvērusies lūka, no kuras izšāvies apžilbinošs gaismas stars. Kad Mihaleks uzlicis saulesbrilles un iebāzis galvu lūkā, viņš ieraudzījis kaut kādus nekārtīgi izvietotus gaismas ķermeņus. Pēc tam viņš ar gumijas cimdu pieskāries objekta korpusam, un cimds vienā mirklī izkusis.

Tā arī neticis skaidrībā, kas tie ir par aparātiem, Mihaleks atgājis nostāk - un izdarijis to tiešām laikus. Lūka aizcirtusies, aparāts sācis griezties pulksteņa rādītāju virzienā. Karstums izdedzinājis viņa apģērbā caurumus. Kad abi aparāti pacēlušies gaisā, ģeologs ari sev uz krūtīm ieraudzījis apdegumus, kas izskatījušies kā šaha dēlītis. Pēc dažām dienām viņš sajutis vājumu. Driz vien sākusies arī vemšana un caureja. Slimnīcā izdarītā asins analīze apstiprināja baigu diagnozi - leikēmija. Tāda asinsaina ir tikai cilvēkiem, kas saņēmuši radioaktīvo starojumu. Ārstiem gan izdevās glābt Mihaleka dzivibu, bet viņš kļuva par darba nespējīgu invalīdu.

Zināmi arī vēl smagāki gadījumi.

1946. gadā Sanpaulu štatā Brazīlijā četrdesmitgadīgais fermeris Prestoss ieraudzīja, ka viņa laukā nosēžas NLO. Kad Prestoss centās tam pietuvoties, tas it kā aizstāvēdamies novirzīja uz viņu žilbinošu gaismas staru. Fermeris apstājās, it kā atdūries pret neredzamu šķērsli, bet NLO vertikāli uzšāvās debesīs un pazuda tālē. Par šā notikuma aculieciniekiem nejauši kļuva vairāki fermeri, kuri tovakar bija iegājuši pie Prestosa iedzert kādu glāzīti viskija. Pēc tam viņi stāstīja žurnālistiem, ka pēc NLO aizlidošanas Prestoss juties labi un pat jokojis par šo atgadījumu. Bet apmēram pēc stundas viņa muskuļi pēkšņi sākuši krist nost no kauliem, seja izskatījusies kā galvaskauss, bet ķermenis atgādinājis galertu. Viņš burtiski izkusis un notecējis uz verandas grīdas. Krēslā palicis tikai skelets. Šī baismīgā pārvērtība ilgusi sešas stundas. Pats šausmīgākais bijis tas, ka brīdī, kad jau bijuši redzami kauli, Prestoss vēl bijis dzīvs un lūgtin lūdzies atvieglot viņa mokas.

Ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki, kas tuvojušies NLO, ir gājuši bojā. Mediķi pēc līķu sekcijas ir nonākuši pie slēdziena, ka nāves iemesls ir staru slimība, kas dažreiz attīstās dažu minūšu laikā.

Ir arī daudzas liecības par NLO baismīgajiem eksperimentiem ar dzīvniekiem, pēc kuriem uz dzīvnieku ķermeņiem palikušas drausmīgas brūces. Noslēpumainās operācijas pa​rasti notiek naktīs un tiek izmantoti mūsu medicīnai nepazīstami instrumenti. Pēc dzīvnieku nogalināšanas ļoti akurāti tiek izņemta sirds, nieres, zarnu trakts, reizēm ari smadzenes un acis. Dzīvnieku ķermenī nav ne lāsītes asiņu, bet nekur tuvumā nav nekādu asins pēdu.

1995. gadā Brazīlijas NLO pētniecības centra direktors Gevards sniedza paziņojumu, ka, sākot ar 1990. gadu, Brazīlijā fiksēti 15 mīklaini cilvēku bojāejas gadījumi - policija bija atradusi līķus, kuriem ļoti akurāti un precīzi izņemti iekšējie orgāni. Piemēram, Sanpaulu štatā tika atrasts cilvēks, kuram kāds ļoti labs anatomijas pārzinātājs bija izurbis caurumus galvaskausā un izņēmis smadzenes. Gz sejas bija griezumi, pa kuriem izņemts apakšžoklis. Kādam citam līķim tikpat zinoši un precīzi bija izņemti iekšējie orgāni.

Tā kā upuriem visbiežāk tiek izņemti dzimumdziedzeri, tad daži ufologi uzskata, ka citplanētieši izdara eksperimentus ar gēniem, cenšoties izveidot hibrīdu, kurā apvienotos gan cit- planētieša, gan Zemes cilvēka iezīmes. Vai tā tiešām ir, nav zināms.

III dala ZINĀTNES SASNIEGUMI MEDAĻAS GAIŠĀ UN TUMŠĀ PUSE Pagājušā gadsimta laikā pasaule ir ļoti mainījusies. Līdz ar to mainījušies ir arī cilvēki.

Var teikt arī citādi: mainot pasauli, cilvēki ir bijusi spiesti ļoti mainīties ari paši. Vel nekad nav bijis tik grūti nodalīt labo no ļaunā, jo labais slēpj sevī ļauno, un otrādi. Mūsdienu zinātne un tehnika piedāvā vēl neredzētas iespējas, bet katrai šai iespējai ir sava gaišā un tumšā puse. Ar mutācijas izraisošu sintezatoru var likvidēt vēža šūnas, bet var to ieprogrammēt arī tā, lai audzēju izraisītu. Var palaist pasaulē nāvējošu vīrusu, pret kuru cilvēka imūnsistēma ir bezspēcīga. Ar infraskaņas ģeneratoru var atbaidīt grauzējus un var arī paralizēt cilvēka gribu. Cenšoties iegūt bioloģisku ieroci pret grauzējiem, nejauši rodas jauns vīruss, kas spēj iznīcināt lielāko daļu planētas iedzīvotāju. Ko iesākt ar to? Un kam tas kalpos? Varbūt tā ir cilvēka maksa par civilizācijas labumiem?

Veselību var ieprogrammēt Māsiņa nosēdināja pacienti krēslā iepretim sintezatoram un izgāja no telpas, sakot, ka mazliet jāuzgaida. Pēc dažām minūtēm paciente sāka nervozēt. Rindā vēl gaidīja citi slimnieki, un seansa laiks bija ierobežots. Viņa vairākas reizes bija redzējusi, kā to dara medmāsa, un sieviete pati ielika kaseti un nospieda slēdzi. Tas bija viens no pēdējiem seansiem, kuru laikā bija jāizzūd audzējam. Bet, ieskatoties monitorā, sieviete šausmās iekliedzās, jo audzējs sāka strauji pa​lielināties.

Izrādījās, ka sieviete bija ielikusi kasetes nepareizo pusi, kurā ierakstīta programma, kas izraisa ļaundabīgos audzējus izmēģinā​jumu dzīvniekiem. Šis notikums risinājās Novosibirskas akadēmiskajā pilsētiņā, kur zinātnisko institūtu darbinieki kopā ar mediķiem izstrādājuši unikālu metodi, kā glābt cilvēkus no smagām slimībām. Viņi piespiež organismu darboties pēc iepriekš sastāditas pro​grammas, pakāpeniski likvidējot slimību.

Sākums visam bija naturālistu vērojumi. Dažos rajonos dārza gliemežiem pēkšņi sāka mainīties gliemežvāka forma. Zinātnieki izpētīja, ka mutācijas notiek zem elektrolīnijām, elektromotoru tuvumā un vasarnīcu dārzos pie mājām, kurās ir televizori.

Citiem vārdiem sakot, elektriskie un magnētiskie lauki sūta organismam signālus, kas maina gēnu sistēmas darbību. Tiek lauzta iedzimtība, un organismā rodas izmaiņas. Bet tas nozīmē, ka šīs izmaiņas ir iespējams vadīt mērķtiecīgi, izvēloties no daudzajiem signāliem tos, kuri virza organisma darbību vaja​dzīgajā virzienā.

Praksē tas izskatījās tā. Divus gliemežus ievietoja burkā un gaidīja, kamēr parādās pēcnācēji. Pēc tam uz mātīti vienu minūti iedarbojās ar magnētisko lauku. (Jn nākošie pēcnācēji jau bija pavisam citādi.

Pēc tam apstaroja tēviņu, un atkal pēcnācēji bija atšķirīgi. Desmitiem šādu eksperimentu - un datora atmiņā jau varēja ievadīt raksturīgākos signālus, kas ļauj iegūt vēlamo gliemežvāka formu un vadīt gēnu darbību. Bez tam izrādījās, ka nav pat jāgaida pēcnācēji. Arī pieaugušie gliemeži pēc apstrādes ar noteiktiem signāliem jau nākamajā dienā sāka mainīt gliemežvāka formu.

Viens no pētniekiem mīlēja darboties ar akvārija zivtiņām. Akvāriju atnesa uz laboratoriju un ielaida tur divus gupijus. Kad parādījās ikri, tos sadalīja piecās daļās un katru no tām «apstrādāja» ar citu signālu. Rezultāts bija pieci pavisam atšķirīgi zivtiņu veidi, un izrādījās, ka vienai grupai ir baktericīdas īpašības. Kad šīs zivtiņas nobeidzās, tās mēnešiem ilgi gulēja akvārija dibenā un nesadalījās. Šo atklājumu ir grūti n6vērtēt par augstu. Otrai gupiju grupai bija spilgti izteikta saprātīga uzvedība.

Tās ir ļoti bailigas zivtiņas, un, tikko kāds ienāca istabā, šī grupa tūliņ nostājās perpendikulāri akvārija priekšējai sienai, lai būtu grūtāk pa​manāmas.

Reiz pie zinātniekiem vērsās Citoloģijas un ģenētikas institūta akadēmiķis Beļajevs un lūdza izārstēt laboratorijas peles, kas gāja bojā no neizprotamas vīrusu slimības. Tad jau bija uzkrāts pietiekami daudz datu, lai varētu sastādīt mērķtiecīgas programmas. Dators tiešām nepievīla, un vīruss atstāja apstaroto dzīvnieku organismu. Vienu peli papildus apstaroja ar programmu, kas gupijos veidoja saprātīgu uzvedību, - tāpat vien, aiz ziņkārības. Drīz vien šī pele ekstremālās situācijās daudz ātrāk prata atrast pareizo risinājumu nekā pārējās. Iegūto datu krātuvīte papildinājās ar vēl vienu faktu - viens un tas pats signāls vienādi iedarbojās uz dažādu dzīvu būtņu gēniem.

Nākamais pasūtījums iezīmēja pāreju no akadēmiskiem pētījumiem uz praksi. Centrālais graudkopības institūts ierosināja apstarot labību, lai paaugstinātu tās digtspēju un ražību. Eksperimenti notika Rostovas apgabalā. Tiešām izrādījās, ka programmas, kas paātrina zemāko dzīvo būtņu vairošanos, pēc nelielām korekcijām paaugstināja arī augu ražību. Vienu minūti ilgs apstarošanas laiks - un ražība palielinājās vairāk nekā par četriem centneriem graudu uz hektāru. Gēni pavēra neierobežotas iespējas.

Pienāca brīdis, kad pētniekiem kļuva skaidrs - jāsāk eksperimenti ar cilvēkiem.

Tajā laikā informācijas novadīšana uz gēnu sistēmu jau bija patentēta ASV, Eiropā, Kanādā, Japānā - pavisam 21 valstī, neskaitot Padomju Savienības bijušās republikas. Bija uzbūvēts sintezators starojuma ģenerators, ko vadīja ar datoru vai magnetofonu un speciālu šifrētāju. Tika rūpīgi izstrādāti vairāki desmiti programmu, kas iedarbojas uz gēniem un spiež tos mainīt iedzimtības procesu norisi. Bet tas attiecās uz dzīvniekiem, no kuriem pati sarežģītākā bija pele. Cilvēka organisms ir daudzkārt sarežģītāks.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados visu zinātnes pasauli satricināja atklājums, kuram noticēt vienkārši nebija iespējams, - visam dzīvajam uz Zemes ir viens un tas pats bioloģiskais kods. Gan vissīkākajai baktērijai, gan zilonim, gan cilvēkam.

Vienotais bioloģiskais kods nozīmē to, ka ikviena dzīva organisma šūnas dzīvo un attīstās pēc viena un tā paša likuma. Mainās tikai funkcija, kas nosaka katra dzīva organisma atšķirību no citiem. Bet tas nozīmē, ka algoritms, kas nes informāciju vienai šūnai, tieši tāpat iedarbojas arī uz ikvienu citu. Tādējādi, izstrādājot un pārbaudot programmu, piemēram, infuzorijai, tādas pašas izmaiņas var izsaukt arī cilvēka organismā. Starpība ir tikai tā, ka sarežģīts organisms mainās daudz lēnāk nekā vienkāršs un ir nepieciešami vairāki apstarošanas seansi. Bet, ja zinātnieki prata «noskaņot» peles organismu uz cīņu ar ļaundabīgu vīrusu, tad to pašu viņi var izdarīt arī ar cilvēka organismu.

Protams, ka cilvēkiem domātās programmas ir atšķirīgas no tām, kuras izmanto peļu apstarošanai.

Tās ir simtiem reižu pārbaudītas un ļoti rūpīgi izkoriģētas. Jāsaka, ka to cilvēku procents, kas ir atveseļojušies, ir pietiekami augsts.

Bet, kas attiecas uz nepacietīgo pacienti, tad ar viņu viss ir kārtībā. Izdzirdējusi šausmu kliedzienu, atskrēja māsiņa, tūliņ saprata, kas par lietu, un uzlika kasetes otru pusi. Audzējs izzuda, un pēc kāda laika sieviete pilnīgi izveseļojās.

Elektroniskie orgāni aizstaj zaudētos 2001. gada 19. martā Monpeljē hospitālī Francijā notika sensacionāla ķirurģiskā operācija. Pirmo reizi vēsturē paralizēta pacienta muguras smadzenēs tika implantēts elektronisks mikročips. Un slimnieks, kas 10 gadus bija piekalts invalīda krēslam, atkal var staigāt.

1999. gada novembri žurnālā New Scientist parādījās Kanādas Alberta universitātes neiroķirurgu Artura Prohazkas un Vivjenas Mušavaras raksts. Autori paziņoja, ka izstrādājuši operāciju, kā muguras smadzenēs ieaudzēt speciālu mikro​shēmu, kas palīdz paralizētam cilvēkam atgūt spēju staigāt.

Implantēšanai gatavs elektroniskais mikročips

Muguras smadzenēs tiek implantēta mikroshēma, kuru elektrodi savieno ar kāju muskuļiem.

Ieprogrammēta ierīce raida vājus elektriskos signālus, kas liek muskuļiem sarauties noteiktā ritmā un secībā. Pirmā operācija, kurā piedalījās franču, angļu, dāņu un itāļu ķirurgi, notika 2001. gada 16. martā.

Mākamajā dienā pēc implantēšanas mikroshēma beidza darboties. 19. martā operāciju nācās atkārtot, shēmu izņēma, pārprogrammēja un atkal implantēja pacientam. Šoreiz viss bija kārtībā. Marks Meržē, kas pirms desmit gadiem bija iekļuvis autokatastrofā un savainojis mugurkaulu, tagad var likt savām kājām kustēties, vadot mikroshēmas darbību ar speciālu pulti. «Es esmu laimīgs kā bērns, kas mācās staigāt. Tas ir brīnums!» viņš saka. Ja operācijas veiksmīgais iznākums būs ilglaicīgs, Pēc mikročipa implantēšanas paralizētās kājas sāka kustēties tad Francijā vien būs iespējams palidzēt vairāk nekā 300 tūkstošiem paralizētu cilvēku.

Elektronisko tehnoloģiju medicinā sāka izmantot pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tika implantēti kardio- stimulatori. Tie ar diviem titāna elektrodiem tika pievienoti sirds muskulim un ar noteiktas frekvences elektriskajiem impulsiem stabilizēja sirds saraušanos, tādējādi novēršot infarktu. Lai implantus ievietotu, bija nepieciešama vispārējā anestēzija. Kardiostimulatora tilpums bija 200 cm3 , tas svēra 300 gramus un bija jānēsā pie jostas. Pēc katriem trim gadiem ierīce bija jānomaina, un tas nozīmēja jaunu operāciju. Slimnieks tik un tā nevarēja nodarboties ar sportu un pakļaut sevi fiziskai slodzei. Lai gan regulāri gadījās, ka ierīce pārstāja darboties, ASV katru gadu tika veikti vairāki tūkstoši šādu operāciju.

Jauns un kardināls pavērsiens elektronisko ierīču implan- tēšanas jomā notika pavisam nesen.

Deviņdesmito gadu vidū parādījās dzirdes implanti - runas procesori. Mākslīgā auss ir ar mikrofonu un diviem elektrodiem apgādāta mikroshēma. Procesors «pazīst» cilvēka runu un pārvērš to elektiskos im​pulsos, kas tiek noraidīti uz iekšauss nervu galiem.

Amerikānis Dons Hovards pilnīgi zaudēja dzirdi trīs gadu vecumā, kad vēl nebija iemācījies skaidri runāt. 1996. gadā viņam tika implantēts viens no pirmajiem runas procesoriem pasaulē. To iešuva galvaskausa kaulā virs auss un pievienoja ausij ar diviem elektrodiem. Visu savu dzīvi Hovards bija sazinājies tikai ar žestu palīdzību, bet vārdus nolasīja no lūpām. Tagad viņš ne tikai varēja dzirdēt skaņas un atšķirt cilvēka runu, - jau pēc dažiem mēnešiem viņš iemācījās runāt ne sliktāk par jebkuru dzirdīgu cilvēku, nestiepjot skaņas garumā un neveidojot ilgas pauzes, kā tas raksturīgs kurlu cilvēku runai.

Motiek pirmie mēģinājumi ari radit elektronisko redzes ierīci. 1999. gada decembrī Ziemeļkarolīnas universitātē notika pirmā eksperimentālā operācija. 72 gadus vecā Harolda Cērčija redzes nervs ar elektrodiem tika savienots ar speciālu miniatūra lieluma videokameru. Eksperiments ilga tikai dažas minūtes, un to laikā pacients varēja saskatīt uz sienas uzzīmēto burtu «H», kas sastāvēja no daudziem melniem punktiņiem. Viņš bija tā pārsteigts, ka bez šaubīšanās piekrita piedalīties visos turpmākajos

pētījumos. Paziņojums par šo ekperimentu izraisīja īstu sensāciju. Tūkstošiem neredzīgu cilvēku rakstīja un zvanīja uz universitāti.

Kopš dzimšanas aklais dziedātājs Stīvs Vonders paziņoja, ka nekavējoties ir gatavs kļūt par nākamo pacientu. Diemžēl izmeklēšana parādīja, ka viņam šāda veida operācija nepalīdzēs, jo mikroshēmas implantēšana ir efektīva tikai tajos gadījumos, ja cilvēkam ir saglabājies redzes nervs.

Darbs pie mākslīgās redzes veidošanas notiek arī citā virzienā - implantējot elektonisko ierīci smadzenēs. Silikona mikroshēmu, kuru var implantēt galvas smadzeņu garozā, izgatavojusi Jūtas universitātes bioinženērijas pētnieku komanda. Mikroshēmas aprēķinus izdarījuši Mančesteras universitātes zinātnes departamenta darbinieki, kas noteica, cik blīviem ir jābūt elektrodiem, lai smadzenēs rastos skaidrs attēls. Mikroshēmai tiks pievienots mikrokabelis, pa kuru virzīsies datorā apstrādāti signāli. Nākamā pētījumu stadija būs miniatūras televīzijas kameras izveidošana, ko pieslēgt šim kabelim. Domājams, ka aklajiem cilvēkiem būs speciālas brilles, pie kuru rāmjiem būs piestiprinātas minikameras.

Elektroniskie implanti pašlaik tiek uzskatīti par panaceju. Izveidota arī implantējama elektroniskā tablete, kas spēj izdalīt organismā noteiktu zāļu devu ik pēc noteikta laika. Tableti nelielas monētas lielumā izveidojuši Masačūsetsas tehniskā institūta zinātnieki. Tajā ir 34 mikroskopiski rezervuāri ar dažādām zālēm. Tablete maksā tikai 20 dolārus.

1998. gada septembri kibernētikas profesors anglis Kevins Vorviks implantēja sev rokā silikona kapsulu ar mikroshēmu, bet savā birojā ierikoja datoram pieslēgtu radiobāku sistēmu. Eksperiments ilga desmit dienas. Dators sekoja, kā viņš pārvietojas pa māju, nepārtraukti nodeva viņam visādus ziņojumus, pats izslēdza un ieslēdza gaismu. Tagad profesors Vorviks plāno pieslēgt datoram savu nervu sistēmu, lai pārbaudītu, vai elektronika spēs vadīt viņa muskuļu darbību, imitējot galvas smadzeņu signālus. Kustību laikā mikroshēma uztvers atbilstošos impulsus, kas nāk no galvas smadzenēm, un pārraidīs tos uz datoru.

Dators tos iegaumēs un nosūtīs šos signālus profesoram. Vorviku nodarbina jautājums, vai šo impulsu rezultātā kustēsies viņa kājas. Nākotnē profesors plāno vēl vienu eksperimentu, lai pārbaudītu, vai dators spēj kontrolēt viņa emocijas.

Neskatoties uz visām priekšrocībām, ko nākotnē sola neiro- ķirurģijas un elektronikas savienība, daudzus baida doma, ka smadzenes var nokļūt datora kontrolē. Arī ķirurģiskas iejaukšanās iespēja centrālajā nervu sistēmā ir ļoti strīdīga, bet tās laikā vēl vajadzēs implantēt procesoru…

Navejošais Nīlas vīruss Ņujorka Ņujorkas sanitārie dienesti strādā vaiga sviedros, jo ir iesaistījušies nesaudzīgā karā… ar odiem.

Pilsētas veselības aizsardzības dienests iesaka visiem ņujorkiešiem rūpigi apsekot apkārtni, lai atrastu vietas, kur varētu būt stāvoša ūdens baseini - arī automašīnu riepas, piepūšamie bērnu baseini, novadgrāvji un notekas. Tieši šādās vietās odu mātītes mīl sadēt oliņas, kas ūdenī iziet visu attīstības ciklu - no kāpura līdz pieaugušam odam, kas, atbrīvojies no kokona, strauji paceļas gaisā - un prom ir.

Neredzētā sērga Ņujorkā pirmo reizi parādījās 1999. gada vasarā. Jūlija vidū masveidā sāka nobeigties putni. Tie vairs nevarēja pacelties gaisā, ar pūlēm saglabādami līdzsvaru, klunkuroja pa zemi un pēc tam nobeidzās. Augusta vidū Ņujorkas patologanatomi vairs nešaubījās, ka putni iet bojā no slimības, kas sagrauj centrālo nervu sistēmu. Beigtas vārnas sekcija skaidri parādija, ka tās nāves iemesls ir asinsizplūdums smadzenēs. Pa to laiku slimiba jau bija izplatījusies zooloģiskajā

dārzā un aizraidījusi nāvē vairākus Čīles flamingus, baklānus un «ASV simbolu» - baltgalvaino ērgli, kas pirms nāves no lepna plēsoņas bija pārvērties nožēlojamā radījumā ar trīcošu galvu. Audu paraugi tika nosūtīti uz Federālo epidemioloģijas laboratoriju.

Aptuveni tai pašā laikā kādā Ņujorkas klīnikā viens pēc otra nomira divi pavecāki pacienti. Šķita, ka nāves cēlonis ir encefalīts, lai gan klīnikā viņi bija ievietoti ar pavisam citām kaitēm. Ari viņu asins un audu paraugi tika nosūtīti pārbaudei uz to pašu laboratoriju.

Kā putniem, tā cilvēkiem virusologi konstatēja Sentluisas drudzi uri nekavējoties informēja varas iestādes. Šis vīruss pirmo reizi bija parādījies ap 1930. gadu un nosaukumu guvis no pilsētas, kur tika konstatēts pirmo reizi. To, tāpat kā Nīlas vīrusu, izplata odi, bet vīrusa nēsātāji var būt putni, retāk zirgi un pavisam reti - vardes.

1999. gada 3. septembri Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuliani cīņai ar vīrusa izplatītājiem nosūtīja piecus helikopterus un speciāli aprīkotu mašīnu kolonu, kas sāka apsmidzināt vietas, kur mīt odi. Driz vien tika izlietoti visi valsts pretodu repelentu krājumi, taču pasākumam bija visai ierobežots efekts. Speciālisti uzskata, ka miglošanu vajadzēja izdarīt nevis dienā, kad visi odi guļ, bet gan naktī, kad tie dodas meklēt barību.

Pēc neilga laika virusologiem nācās mainīt sākotnēji noteikto diagnozi. Septembra beigās divas viena no otras neatkarīgi strādājošas zinātnieku grupas nonāca pie secinājuma, ka Ņujorkā plosās Rietumnīlas vīruss. Pilsētas slimnīcās jau bija miruši vēl trīs cilvēki. Ārstējās vairāki desmiti. Par laimi, atšķirībā no putniem, cilvēks, kuram iekodis inficēts ods, mirst ļoti reti. Parasti slimnieku moka tikai drudzis un galvassāpes. Taču nāves briesmas draud veciem cilvēkiem un bērniem.

Rietumnilas vīruss tika reģistrēts 1937. gadā Ggandā.

Pirmais zināmais slimības uzliesmojums reģistrēts 1950. gadā Ēģiptē. Eiropā epidēmija plosījās laikā no 1962. līdz 1965. ga​dam, Francijā - 1980. gadā, Rumānijā - 1996. gadā.

Bija jānoskaidro, kā vīruss varēja nokļūt Amerikā. Vārnas, kuru rindas vīruss izretināja visvairāk, no kontinenta uz kontinentu nemigrē. Vīruss Amerikas kontinentā varēja nokļūt ar transportkuģi, kurā bijuši inficēti odi, kas sākuši kost putniem. Vīrusa pārnēsātāji varēja būt eksotiskie putni, kas ievesti Amerikā kā kontrabandas prece (legāli ievedot dzīvniekus, tie muitā tiek pakļauti ļoti stingrai karantīnai).

Cilvēks cilvēku inficēt nevar.

Reizē ar Ņujorku drudža epidēmija sākās ari Volgogradas apgabalā. 500 cilvēki tika hospitalizēti, 30 nomira. Viens no Krievijas Federālā epidemioloģiskā dienesta vadītājiem epidēmijas izraisīšanā vainoja Ņujorkas krievu kopienu, kas varēja atvest vīrusu uz Krieviju. Amerikāņi lūdza cietušo volgogradiešu asins un audu paraugus analīzei, bet tā ari nesagaidīja.

Bet ir vēl viena versija, kas šķiet daudz intriģējošāka un saistās ar Irāku. To nedēļas laikrakstā New Yorker publicēja Ričards Prestons, kas pazīstams kā speciālists, kas raksta par bioloģiskajiem ieročiem.

Rakstā teikts, ka par epidēmiju lielu interesi izrādījusi Centrālā izlūkošanas pārvalde. Atklājās, ka savulaik uz Rietumnīlas vīrusu lielas cerības licis - Sadams Huseins. Ziņu avots nav bijis drošs, tādēļ toreiz tam nav pievērsta nekāda uzmaniba.

Savukārt angļu avīze Daily Mail publicēja kāda irākiešu pārbēdzēja atmiņas. Viņš stāstīja, ka 1997. gadā dzirdējis par Rietumnīlas encefalītu no paša Sadama Huseina. Irākas laboratorijās it kā izstrādāts

īpašs vīrusa celms, kas izmēģināts vienā no trešās pasaules valstīm. Rezultāts pārspējis visas cerības.

CIP eksperti gribēja satikties ar pārbēgušo irākieti, taču nevarēja viņu atrast. Izdevniecībā, kur tapa viņa grāmata, ir ziņas, ka autors uzturas Kanādā. Meviens no izdevniecības darbiniekiem ar viņu nav ticies, manuskripts pienācis pa pastu, pārrunas notikušas ar kādas amerikāņu izcelsmes irākietes starpniecību pa elektronisko pastu. Pat honorāru par diezgan pieprasīto grāmatu nav iespējams izmaksāt.

Lai kā arī nebūtu, CIP darbinieki steigšus sāka atspēkot Prestona rakstā minētos faktus un tādējādi tikai pastiprināja aizdomas. Bet zinātniekus un ārstus vairāk par visu uztrauca, kas notiks ar vīrusu ziemā.

2000. gada janvārī laboratorijās sākās ziemas miegā gulošo insektu pētīšana. Rezultāti bija pretrunīgi. Bet februārī Ņujorkas štatā atrada beigtu sarkanastaino vanagu, kuru bija pieveicis veiksmīgi aukstumu izturējušais vīruss. Šaubām vairs nebija vietas, un Ņujorkā sākās karš ar odiem. Tajā iesaistīti dažādi fondi, laboratorijas, institūti, klīnikas un sanitārās iestādes. No federālā budžeta tiek izdalīti desmitiem miljonu dolāru.

Jāatzīmē, ka vēsturē šādam gadījumam ir atrodama viena analoģija. Kad 1904. gadā sākās Panamas kanāla būve, amerikāņiem vispirms vajadzēja atveseļot apkārtni, jo malārijas un dzeltenā drudža dēļ dzīvību bija zaudējuši 25 tūkstoši franču strādnieku. Šo darbu vadīja medicīniskā dienesta pulkvedis Viljams Kroufords Gorgass. Kad kanālbūves vadītājs pulkvedis Džordžs Vašingtons Getais iebilda, ka sērgas iznīdēšanas izmaksas pārsniedz visas saprāta robežas un viena oda iznīcināšana Amerikas valsts kasei maksā 10 dolārus, Gorgass vienā mierā atbildējis: «Bet šis ods var iedzelt arī Jums, pulkvedi.« Līdz ar to diskusija bija beigusies.

Infraskaņas ģeneratori paralizē gribu Jau vairākus gadu desmitus pa žurnālu un laikrakstu lappusēm klīst baumas un pieņēmumi par psihotronajiem ieročiem, brīžiem apdziestot, brīžiem uzliesmojot ar jaunu spēku. Notiek dedzīgas diskusijas par to, vai iespējams radīt ierīci, kas no attāluma paralizē cilvēka gribu un liek pildīt svešas pavēles. Un tā nu ir sagadījies, ka polemikas karstumā neesam pievērsuši uzmanību, ka psihotronie ieroči jau sen ir radīti un darbojas. Starp citu, ne tikai Eiropā un Amerikā, bet arī Krievijā.

Zinātniskā ražošanas uzņēmuma Delta speciālisti gan savas ultraskaņas ierices Zaslon un Ančar sauc par grauzēju at- baiditājiem. Šajā kvalitātē tas pasaulē nav nekas jauns. Lidzigus mehānismus ASV un Vācijā sāka ražot jau pirms vairākiem

gadu desmitiem, lai paglābtu noliktavas, tuneļus un dzīvojamos namus no grauzējiem. Tad ari tika noteikts to darbības galvenais princips - ultraskaņas presings, citiem vārdiem sakot, ļoti augstas frekvences akustisko svārstību ietekme uz dzīvnieku psihi.

Arī šis princips nav nekas jauns, un tā saknes meklējamas sirmā senatnē. Jau senajā Kijevas

Krievzemē bija zināms, ka skaņa var iedarboties uz cilvēka organismu. Viduslaiku leģenda par žurku ķērāju, kas, spēlēdams stabuli, licis žurkām paklausīgi nākt līdzi laukā no pilsētas, arī parāda, kā uz psihi var iedarboties ar akustisko viļņu palīdzību. CIn ne tikai uz dzīvnieku psihi! Kad pilsētas tēvi brīnumdarim atteicās izsniegt nolīgto samaksu, viņš sāka stabulēt citu melodiju un aizveda prom no pilsētas visus bērnus, kuri vairs nekad neatgriezās. Mūsdienās šī leģenda iegūst pavisam citu jēgu…

Deltā strādājošie zinātnieki apgalvo, ka viņi ir radījuši ģeneratoru, kas darbojas uz signālu biežuma maiņas principa. Katru sekundi uz dzīvniekiem iedarbojas cita viļņu frekvence, izsaucot gan traku niknumu, gan drūmu apātiju, gan stipras sāpes, gan nepārvaramu jautrību, gan neizmērojamas šausmas. Pie tā pierast nav iespējams. Ja žurkai nav iespēju aizbēgt, tā sajūk prātā un iet bojā. Taču šī frekvence cilvēkam nav kaitīga. Ierīce Zaslon skaitās pilnīgi nekaitīga, un tās lietošana ir oficiāli atļauta.

Pirms dažiem gadiem tika radīts ģenerators, kura starojums iznīcina kukaiņus, paralizējot to nervu sistēmu. Redzams, ka nāvējošo staru meklējumi notiek daudzās jomās.

Pirms gadiem desmit tika atklāts arī «spoku kuģu» noslēpums. Jūrniecības vēsturē ir ziņas par daudziem kuģiem, kas vieni paši klīst pa ūdeņiem, un nekad vēl nav atrasts neviens no komandas locekļiem, kas varētu paskaidrot, kāpēc kuģis lielā steigā pamests. Pietiks, ja minēsim gadijumu ar slaveno «Maria Celesta», kuru atrada pilnigā kārtibā, ar visiem kuģa dokumentiem un siltu ēdienu kambizē. Laiks jau vairākas dienas bija pavisam mierīgs un par katastrofu vispār nevarēja būt ne runas.

Tomēr kuģa komanda bija pazudusi bez vēsts.

Zinātne sakās esam atradusi šī fenomena izskaidrojumu. Izrādījās, ka, krustojoties un savijoties vairākām straumēm, dažreiz dziļi dzelmē veidojas spēcīgas zemas frekvences infraskaņas svārstības.

Cilvēka auss tās neuztver, bet, kad svārstību stiprums sasniedz septiņus hercus, cilvēki jūk prātā. Viņus pārņem neciešamas šausmas, un, glābjoties no nezināmajām briesmām, cilvēki metas pāri bortam, bet šausmas seko arī tur.

Kā radusies šī versija? Vai tiešām zinātnieki būtu ieinteresējušies par leģendām, sākuši pētīt okeānus, atklājuši tur infraskaņas veidošanos un izpētījuši tās iedarbību uz cilvēka psihi? Droši vien, ka ne. Vispirms tika konstatēts fakts, ka 7 hercus stipra akustiska frekvence sagrauj cilvēka psihi. Pēc tam droši vien kāds nejauši izlasīja par «spoku kuģiem» un viņam ienāca prātā sasaistīt šos faktus.

Taču pati nāvējošā frekvence noteikti netika atklāta nejauši. To mērķtiecīgi meklēja, izdarot eksperimentus ar brīvprātīgajiem. Ar kādu mērķi? Protams, lai to atrastu… un izmantotu tālejošiem mērķiem. Kādiem? To var tikai nojaust, jo šī darba darītāji savus atklājumus nesteidzas afišēt.

Sociologi ir atklājuši parādību, kas pirmajā brīdī liekas paradoksāla. Mūsdienās, kad informācijas plūsma ir ļoti intensīva, pat visslepenākajos seifos nav ilgi iespējams paslēpt nevienu noslēpumu. Un, lai tiem piekļūtu, šie seifi nebūt nav jāuzlauž. Spiegu bīstamais darbs ir pārvērties sasprindzinātā analitiķu domā, tie komfortablos kabinetos studē citu valstu periodiskos izdevumus. Ieraugot it kā pavisam nevainīgu paziņojumu un salīdzinot faktus, kuriem vienam ar otru it kā nav nekāda sakara, pamatīgi izsijājot tos loģikas sietā, analītiķis nonāk pie nekļūdīga secinājuma.

Tātad-kas slēpjas aiz «spoku kuģu» noslēpuma atšifrējuma? Spriežot pēc visa, cilvēkam nāvējošās infraskaņas frekvences noteikšana ir uzskatāma par sākumstadiju darbam pie ģeneratora, kas šādu starojumu raida. Kādā ļoti slepenā laboratorijā zinātnieki mēģina radīt ieroci, kas spēj izkliedēt ienaidnieka armiju. Ja tādu uzstādītu Zemes mākslīgajā pavadonī, varētu radīt paniku pilsētās un demoralizēt dzīvi lielās ģeogrāfiskās platībās. Tāds ir analitiķu slēdziens, bet atrast, kur šī laboratorija atrodas un kas tajā strādā, - tā jau ir izlūku darīšana.

Pavisam nesen kāda vācu firma reklamēja savu jauno ierīci cīņai ar grauzējiem, kas darbojas 5 hercu diapazonā. Cilvēkam tā nav kaitīga, bet grūti iedomāties, ka tās veidotāji ziedoja laiku un līdzekļus, lai radītu principiāli jaunu ierīci tikai žurku atbaidīšanai, kad to pašu labi var izdarīt ar jau esošajām ierīcēm. Bet paaugstināt frekvenci no 5 uz 7 herciem spēj katrs inženieris…

Par laimi, pati daba ir radījusi šķērsli psihotrono ieroču radišanai. Ne ultraskaņa, ne infraskaņa

nevar izplatīties lielos attālumos, kā to spēj radioviļņi. Pēc dažiem desmitiem metru šie viļņi vienkārši apdziest. Tie netiek cauri ari sienām, jumtiem un logu stikliem. Tāpēc runāt par šo ģeneratoru izmantošanu militāros nolūkos vēl ir pāragri.

Bet šo problēmu var aplūkot arī no cita aspekta. Zinātniskie sasniegumi pavisam reti paliek lokālās robežās. To izman​tošanas joma parasti ir ļoti plaša. Tāds psihotronais ģenerators var kļūt par medicīnisku instrumentu psihisko slimību ārstēšanai. tin ne tikai. Ir daudz slimību, kuras varētu izārstēt, attiecīgi «noskaņojot» smadzenes, kas regulē visas organisma funkcijas. Atliek tikai uzdot jautājumu - kādiem mērķiem tiks izmantots mūsdienu psihotronais ģenerators?

Vai cilvēci apdraud nāvējošs vīruss - mutants?

Nesen Kanberas Nacionālās universitātes (Austrālijā) zinātnieki, kas strādā Ronalda Džeksona vadībā, paziņoja par jaunu vīrusu - mutantu, kas grauj cilvēka imūnsistēmu.

Jaunā virusa parādīšanās ir negaidīts notikums. Sākumā Austrālijas zinātnieku mērķis bija ar gēnu inženērijas palīdzību tā izmainīt peļu baku vīrusu, lai tas atņemtu pelēm spēju vairoties. Tā pētnieki gribēja radit bioloģisku ieroci pret pelēm un žurkām. Zinātnieki iekļāva vīrusa sastāvā gēnu, kas sagrauj mātītes olšūnas, reaģējot uz tām kā uz organismam svešu veidojumu. Protams, ka ar šo vīrusu inficētas peles kļūtu neauglīgas… Bet plānotā vīrusa vietā saules gaismu ieraudzīja grauzēju baku vīruss, kas izraisa akūtu saslimšanu. Vīrusa sastāvā ievadītais gēns pilnīgi sagrauj izmēģinājuma dzīvnieku imūnsistēmu un sāk zibenīgi vairoties. Peles iet bojā vai tiek

Vienas mēģenes satura pietiek, lai nogalinātu vairākus miljonus cilvēku stipri sakropļotas. Bojā gāja pat tās peles, kuras bija imūnas pret parastajām peļu bakām.

Diemžēl cilvēka un peļu baku vīrusi ir ļoti līdzīgi. Ja ir iespēja cilvēka baku vīrusā iekļaut attiecīgo gēnu, rodas visai bīstama situācija. Ja ņemam vērā, ka bakas tiek uzskatītas par izskaustu slimību un profilaktiskā potēšana vairs netiek izdarīta, tad vīruss - mutants būs īsts superierocis, kas spēj iznīcināt lielāko daļu planētas iedzīvotāju.

Bez tam ir pilnīgi iespējams, ka, iekļaujot atsevišķus cilvēka gēnus pavisam nekaitīgajā vīrusā, kas izraisa iesnas, to var pārvērst par drausmīgu bioloģisku ieroci. Tieši šā iemesla dēļ Džeksons un viņa kolēģi, kuriem liktenis bija lēmis izdarīt tik drausmīgu atklājumu, tūliņ paziņoja to Austrālijas valdibai un militārajām struktūrām. Tika pieņemts lēmums publicēt iegūtos rezultātus presē, lai šim tik bīstamajām perspektivām pievērstu pēc iespējas plašāku uzmanību.

Neviena no pasaules zinātniskajām kapacitātēm neapšauba šo fenomenu, kad vienkāršas ģenētiskas manipulācijas rezultātā strauji palielinās vīrusa spēja izsaukt nāvigu saslimšanu. Šim laboratorijā iegūtajam fenomenam ir milziga zinātniska nozīme, un tas vieš pamatotas bažas, kas saistās ar bakte​rioloģisko ieroču radīšanu un izmantošanu.

Mikoplazma - nāvējošu slimību cēlonis

Kanādas zinātnieks, medicīnas zinātņu profesors, Medicīnisko pētījumu fonda prezidents un žurnāla «Smadzeņu un nervu sistēmas slimības» redaktors Donalds Skots daudzus gadus ir veltījis miko- plazmas pētīšanai un šajā sakarībā izveidojis hipotēzi, ka daudzu sarežģītu un neārstējamu slimību iemesls ir mikroorganismi, kas radīti slepenās militārās laboratorijās.

Mikoplazma tika iegūta no Brucella baktērijām, sakombinējot tās ar vairākiem vīrusu veidiem. Ir 200 mikoplazmas veidu, un no tiem tikai četri vai pieci ir bīstami. Šo mikroorganismu agresīvās formas tika izmantotas bakterioloģisko ieroču izstrādē, kas kopš 1942. gada notiek vairākās valstīs. Profesoram Skotam ir dati, ka mikoplazmas ir izmēģinātas uz cilvēkiem, kas par to neko nav nojautuši.

Pēc Otrā pasaules kara pasaulē nemitīgi palielinās nervu sistēmas slimību, tai skaitā neirastēniju un depresiju skaits. Saskaņā ar starptautisko organizāciju apkopotajiem datiem palielinās arī nepilnvērtīgi dzimstošu bērnu skaits, dzimst arvien

Donalds Skots

Slepenā laboratorija vairāk kreiļu. Kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem parādījušās agrāk nepazīstamas slimības - AIDS, hroniskā noguruma sindroms. Kā lai to izskaidro? Loģiski būtu, ja arvien augošais dzīves līmenis un sasniegumi medicīnā mazinātu saslimšanas risku.

Amerikāņu zinātnieks un mikoplazmas pētnieks Sih-Čings Lo uzskata par ļoti iespējamu, ka mikoplazma izraisa tādas slimības kā vēzis, AIDS, hroniskā noguruma sindroms, diabēts, Parkinsona slimība un citas.

Mikoplazmas iedarbības mehānisms uz organismu vēl nav līdz galam izpētīts. Skaidrs ir tikai, ka mikoplazma iespiežas organisma šūnās un iedarbojas uz gēniem, veicinot dažādu slimību rašanos. Šie svešķermeņi šūnās var dzīvot desmitiem gadu, nenodarot nekādu ļaunumu, līdz kāda trauma vai vakcīna tos neatmodina. Zināms, ka, kamēr šādi pētījumi netika aizliegti, daudzu valstu slepenajās laboratorijās notika darbs pie bakterioloģisko ieroču radīšanas. Vēl līdz šai dienai sabiedrībai nav zināms, cik bīstami ir šie jau radītie ieroči.

1942. gadā ASV, Lielbritānija un Kanāda noslēdza slepenu vienošanos par bioloģisko ieroču izstrādāšanu un izmantošanu pret Vāciju un Japānu. Tolaik pētījumos piedalījās izcili ārsti, mikrobiologi, farmaceiti un citu nozaru speciālisti. Tieši šīs programmas ietvaros zinātnieki pievērsās Brucella baktērijām un ieguva mikoplazmu. Viņu uzdevums bija padarīt šo mikroorganismu pēc iespējas toksiskāku. Pētniekiem izdevās padarīt mikoplazmu labi uzglabājamu un transportējamu. To var pārnēsāt kukaiņi, ar to var inficēties elpojot un ēdot. Miko- plazma cilvēkus nenogalina, bet izkropļo-tās izraisītās slimības ir atkarīgas no saņemtās

toksīna devas. Saskaņā ar ārsta Donalda Makartura datiem, kurus viņš publiskoja, 1969. gadā uzstājoties ASV kongresā, lielas šīs bioloģiskās indes devas var izraisīt AIDS, vidējas devas-hroniskā noguruma sindromu. Nelielas devas cilvēka organismu nekropļo, bet izraisa apātiju pret dzīvi. Referātā bija minēts arī, ka pietiek ar vienu kubiklitru mikoplazmas, lai inficētu, piemēram, visus Kanādas iedzīvotājus.

Ir dati, kas apliecina, cik neticami toksiska ir mikoplazma. Profesora Skota ziņojumā ir atvaļināta ASV virsnieka liecības. Savulaik šis cilvēks ir piedalījies slepenajos projektos. Viņš apgalvo, ka mikoplazma savulaik ir izsmidzināta virs Korejas. Daudzi kareivji, kas strādājuši ar mikoplazmu, nopietni saslimuši un saņēmuši militārā resora izmaksātas pensijas. 1948. gadā žurnālā «New England Journal of Medicine» publicēts raksts, kurā aprakstīti simptomi, kas parādījušie tiem laborantiem, kas strādāja ar «Brucella» baktēriju. Neskatoties uz to, ka visi bija tērpti gumijas kostīmos un maskās, ka tika izmantota speciāla aparatūra, daudzi no viņiem saslima. Pirmais hroniskā noguruma sindroma uzliesmojums sākās 1957. gadā Pantagordē - Floridā. Nedēļu pirms tam bija vērojams neparasts daudzums moskītu. Toreiz Pantagordes iedzīvotāji domāja, ka insekti atlidojuši no 60 kilometrus attālās meža ugunsgrēka vietas. Patiesībā ar mikoplazmu inficētie moskīti nāca no laboratorijas. Ar dažādas pakāpes hroniskā noguruma sindroma pazīmēm ārsta palīdzību nācās meklēt 450 cilvēkiem.

Analoģisks gadījums notika arī Kanādā, kur Belvilas (On- tario) laboratorijā ar mikoplazmu tika inficēti tūkstošiem moskītu. Tos palaida brīvībā, un pēc 4-5 nedēļām medicīnas iestādēs ar hroniskā noguruma sindroma simptomiem griezās aptuveni 700 cilvēku.

1997. gadā Pentagona pārstāvji preses konferencē atzina, ka ir notikuši mikoplazmas izmēģinājumi ar cilvēkiem. 1953. gadā Kanādas valdība deva piekrišanu tūkstošreiz pavājināta toksīna pārbaudīšanai kādā no valsts rajoniem. Toreiz militārās struktūras apgalvoja, ka no tik vājiem mikroorganismiem neviens necietīs. Varot rasties tikai vieglas saaukstēšanās slimībām līdzīgas pazīmes, līdzīgas iesnām un klepum. Atkarībā notā, cik daudziem cilvēkiem parādīsies šie simptomi, militārie speciālisti gribēja aprēķināt, kas notiks, ja tiks lietota neatšķaidīta bioloģiskā inde. Ir dati, ka nākamo desmit gadu laikā šajā apvidū krasi palielinājies vēža slimnieku skaits. Pilnīgi iespējams, ka tas ir mikoplazmas izmēģinājumu rezultāts.

Jau minētajā Makartura referātā ASV kongresam ir vārdi: «Mēs esam izstrādājuši jaunu nāvējošu ieroci, bioloģisku vielu, pret kuru cilvēka organismā nav imunitātes». Acīmredzot runa ir par mikoplazmu, kas izraisa imūndeficīta sindromu. Laikā no 1969. līdz 1971. gadam amerikāņi humanitāro programmu ietvaros dažās Āfrikas valstīs izdarīja bezmaksas vakcināciju pret bakām. Piecus gadus vēlāk šajās valstīs tika reģistrēti AIDS uzliesmojumi. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka ar šo slimibu cilvēkus inficējuši pērtiķi, bet Donalds Skots domā, ka iemesls ir pavisam cits - mikoplazma.

Viņa pētījumos ir pierādījies, ka mikoplazmas klātbūtni cilvēka organismā ir ļoti grūti konstatēt, un tas padara to vēl viltīgāku. Parastā asins un audu analīze neko neuzrāda. Lai atklātu mikoplazmu, nepieciešama ļoti sarežģīta ķīmiskā analīze. Inficēšanās sākumstadijā pret toksīnu var cīnīties ar parastajām antibiotikām, vēlāk ārstēšana ir stipri apgrūtināta. Donalds Skots uzskata, ka cilvēkam mikoplazma ir ārkārtīgi bīstama, un ir nepieciešams valsts finansējums pētījumiem un zāļu izstrādei, lai varētu neitralizēt tās iedarbību. Šī ir tikai viena lappuse bruņošanās sacensības rezultātā radīto bakterioloģisko ieroču vēsturē. Kā lai zina, cik miko- plazmai līdzīgu bioloģisku inžu ir radīts slepeno laboratoriju dzīlēs? Iespējams, ka to izmēģinājumu rezultātus mēs jūtam vēl šodien.

Civilizācijās saindetie Mūsdienās ir grūti atrast cilvēku, kurš būtu pilnīgi vesels. Veidojas absurda situācija. Tiek izstrādātas arvien jaunas un jaunas zāles, medicīnā ienāk jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi, bet

slimnieku skaits katastrofāli palielinās.

Pasaules veselības organizācijas ietvaros ir izstrādātas vairākas koncepcijas, kas cenšas izskaidrot, kāpēc tā notiek. Vispopulārākā no tām ir «Civilizācijas teorija», kura radusies pirms sešdesmit gadiem un kļūst arvien aktuālāka.

1938. gadā angļu ārsts Doninsons strādāja Kenijā un konstatēja interesantu faktu: daudzu gadu laikā viņam nebija nācies ārstēt nevienu hipertonijas slimnieku. Izrādijās, ka šīs slimības tur vienkārši nav, bet civilizētajās valstīs tā ir viena no visizplatītākajām. Doninsons sāka salīdzināt angļu un kenijiešu dzīvesveidu un nonāca pie secinājuma, ka hipertonija ir cilvēka maksa par civilizāciju. Noskaidrojās, ka pie hroniskām civilizācijas kaitēm var pieskaitīt sirds išēmisko slimibu, neirozi, aptaukošanos, cukura diabētu un daudzas citas, kuras Āfrikas valstīs nav sastopamas.

Vēl pesimistiskāk situāciju vērtē Olvins Toflers. Viņa 1970. gadā publicētā grāmata «Nākotnes šoks» sacēla istu vētru, un ASV prezidents šajā sakarā pat izveidoja speciālu komisiju. Šajā grāmatā pazīstamais sociologs ar statistikas datu palīdzību pārliecinoši pierādīja, ka cilvēks ir pienācis pie savu iespēju galējās robežas. Viņa adaptācijas mehānismi ir gandrīz izsmelti (tas tika rakstīts septiņdesmitajos gados!). Nedrīkst bezgalīgi mainīt apkārtējo vidi un pēc tam paš tai piemēroties.

Cilvēka spējas nav bezgalīgas.

Toflers uzskatīja, ka nākamajos 30 gados planētas iedzīvotāji kļūs daudz nemierīgāki, palielināsies psihisko patoloģiju un pašnāvību skaits, radīsies jauni reliģiska un etniska rakstura satricinājumi. Daudzi tolaik runāja par ekoloģiju, paaugstināto radiāciju un piesārņoto gaisu, bet Toflers tam visam vēl pie​vienoja izmaiņas uzturā, kas, pateicoties daudzajām piedevām, kļūs māksligs.

Tiešām - šodien nav nekādas jēgas studēt etiķetes, kurās norādīti konservanti. Mediķi, liekot roku uz sirds, var galvot, ka nekaitīgi ir tikai trīs - E 100, E 101 un E 102. Nākamais - E 104 - jau ir kancerogēns.

Pārējo konservantu ietekme uz organismu nav prognozējama.

Toflers apgalvoja, ka apkārtējās vides maiņa novedīs pie stāvokļa, kad dabiskā izlase sāks darboties pretējā virzienā. Sāksies vesela un noturīga genotipa atraidīšana. Bet ģenētiskās mutācijas kļūs dinamiskākas. Tā rezultātā palielināsies onkoloģisko slimību skaits, dzims slima jaunā paaudze, katastrofāli palielināsies alkoholisms un narkomānija.

No Toflera grāmatas iznākšanas brīža ir pagājuši 30 gadi, un ir redzams, ka prognozes ir piepildījušās. Ja attiecībā uz cilvēka dzīvi nenotiks radikālas pārmaiņas, tad saskaņā ar Toflera prognozēm 21. gadsimtā notiks homo Sapiens degra​dēšanās.

Pazīstamās Dibo skolas prognozes ir tikpat bēdīgas. Šie bioritmoloģijas pārstāvji uzskata, ka cilvēku veselības pasliktināšanās ir tieši saistīta ar bioritma traucējumiem. Dibo apgalvo, ka civilizācija ar savām lielajām pilsētām un cilvēkam nedabisku dzīves ritmu grauj dzīvības procesu struktūru un notiek organisma adaptēšanās - caur slimību. Slimam dzīvot ir vieglāk nekā veselam. Neirotiskam cilvēkam ar tām vai citām psihiskām novirzēm ir vieglāk piemēroties nepārtrauktajām apkārtējās vides izmaiņām.

Citiem vārdiem sakot, «raustās» vide - «raustās» indivīds. Nepārtraukti «uzvilktais» stāvoklis un gatavība uz histēriju ir kļuvusi par uzvedības normu. Vesels cilvēks tādā vidē ilgi izturēt nevar. Saskaņā ar ASV Gelapa institūta pētījumiem, aptuveni 95% iedzīvotāju ir neirotiska rakstura novirzes no normas.

Tātad jāsecina, ka civilizēts cilvēks jau sākotnēji ir slims cilvēks.

Varētu domāt, ka ši tendence raksturīga tikai civilizētajai pasaulei. Nebūt ne. Papētot Pasaules veselības organizācijas ziņojumus, kļūst skaidrs, ka visbriesmīgākās slimības plosās Āfrikas valstīs, Āfrika ir kā pārējās pasaules modelis. Daudzi zinātnieki uzskata, ka 21. gadsimtā melnais kontinents noies no skatuves, jo tā iedzivotāji vienkārši izmirs. Cln iemesls tam būs ne tik daudz bads un tropiskās slimības, cik no ārpuses uzspiestā rietumu civilizācija.

Zemeslodes klimats sāk strauji mainīties. Dabas katastrofas kļūst arvien neizskaidrojamākas un neprognozējamākas. Kļūst arvien siltāks, palielinās ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā. Arvien biežāk plosās viesuļvētras, plūdi un citas ne mazāk postošas dabas stihijas. Strauji kūst Arktikas un

Antark- tīdas ledāji. Vai tās ir neatkarīgas dabas procesu izpausmes jeb cilvēka darbības sekas? Kas cilvēci gaida nākotnē, ja zinātnieki strādā pie mākslīgu zemestrīču un cunami izsaukšanas un militārais resors jau 2025. gadā gatavojas modificēt laika apstākļus sev nepieciešamajā kaujas rajonā, lai nostādītu neizdevīgos apstākļos pretinieka armiju?

Nica zemestrīces gaidas 2001. gada 25. februāri pulksten 19 un 34 minūtēs Francijas labākā kūrorta - Zilā krasta rajonā Nicas tuvumā notika zemestrīce, kuras stiprums bija 4,6 balles pēc Rihtera skalas. Par laimi, tā neradīja nopietnus postījumus, tomēr visi iedzīvotāji sāka nopietni domāt par to, kas viņus gaida nākotnē.

Cilvēki atcerējās, ka 1887. gada 23. jūlijā pavisam tuvu Micai - Itālijas Rivjērā bijis zemestrīces epicentrs, kuras stiprums sasniedza 6,5 balles. Toreiz Rivjērā gāja bojā gandrīz seši simti cilvēku, bet Micā - desmit. Pavisam nesen, 1996. gada 15. jūlijā, ari netālu no Nicas - Austrumpirenejos tika fiksēti 5 balles stipri pazemes grūdieni. Protams, ka frančus pārņēma nemiers: kad un kur gaidāma nākamā zemestrīce? Sevišķi aktīvi par to

Pēc zemestrīces. 10 m dziļa un 150 m gara plaisa pie Reikjavikas 232

Šoseja pie Nicas. Kad būs zemestrīce? sāka runāt pēc pēdējās zemestrīces Nīcā. Gn pavisam nesen Francijas valdība nodeva atklātībai kādas 1988. gadā izveidotas organizācijas slepenos materiālus, kas strādāja seismisko risku evolūcijas jomā. Šis birojs izstrādā scenārijus par iespējamajiem postījumiem Nicā pēdējās 2001. gada 25. februāra zemestrices laikā Itālijas Rivjērā. Par atskaites punktu tiek ņemtas 6,3 balles pēc Rihtera skalas, kas atbilst 1887. gada zemestrīcei.

Tika rūpīgi izpētīta Nicas infrastruktūra, modelēta gaidāmā zemestrīce un noteikts iespējamais

stihijas nodarīto postījumu līmenis.

Protams, ka zinātnieki nenodarbojas tikai ar situācijas modelēšanu lielajās pilsētās, bet izstrādā ari priekšlikumus, kā pilsētas pasargāt no zemestrices.

Speciālisti uzskata, ka zemestrices epicentrs atradīsies 30 kilometrus no Nicas - tāpat kā 1887. gadā.

Tātad, kas notiktu ar Nicu un tās apkārtni, ja tūrisma sezonas laikā sāktos 6,3 balles stipri pazemes grūdieni?

Prognozes rāda, ka bojā var aiziet aptuveni 200 cilvēku, aptuveni 7 000 var gūt vieglus ievainojumus, 30 līdz ] 00 tūkstoši cilvēku paliktu bez pajumtes, pie tam pašā Nicā - aptuveni 20 tūk​stoši. Atjaunošanas izdevumi sasniegtu 37 miljardus franku. Šo datu publiskošana Franciju satrieca kā bumbas sprādziens. Kādēļ tiek prognozēti tik lieli postījumi? Zinātnieki uzskata, ka viņu aprēķini ir pareizi. Jāņem vērā, ka cietīs ne tikai mājas, bet arī gāzes vadi, elektriskie tīkli, komunikāciju sistēmas, kas savukārt radīs jaunus postījumus un ugunsgrēkus.

Piemēram, 1985. gada zemestrīcē Meksikā tieši gāzes vada eksplozija paņēma tūkstošiem dzīvību.

Pat ja grūdienu stiprums nepārsniegs 6,3 balles, tiks bojātas galvenās automaģistrāles, lidosta, un veseli pilsētas kvartāli pārvērtīsies drupās. Sevišķi lieli postījumi tiek prognozēti vecpilsētā, Nicas administratīvajā centrā un ostā.

1909. gada 11. jūnijā zemestrīces epicentrs atradās Salon- deprovansā, kas atrodas 30 kilometrus no Nicas. Pulkstenis pilsē​tas tornī rādīja 9 un 16 minūtes, pēc tam tas apstājās. Ir saglabā​jušās fotogrāfijas ar sagruvušajām mājām. Bet Salondeprovansa bija neliela pilsētiņa, tur nebija «sprādzienbīstamu» objektu, tāpēc arī upuru skaits bija salīdzinoši mazs - aptuveni 30 cilvēki.

Tomēr seismologi neizslēdz iespēju, ka nākamā zemestrīce šajā apvidū var sasniegt 9 balles pēc Rihtera skalas. Un tas ir kūrorts! Vasarā uz turieni atpūsties dodas simtiem tūkstoši cilvēku no visas pasaules, kas pat nenojauš, ka Francijas Rivjēra, kas atrodas Vidusjūras krastā no Kannām Francijā līdz Specijai Itālijā, var sagādāt viņiem tik nepatīkamu «pārsteigumu», kā 2001. gada vasarā to Sicīlijā izdarīja Etna.

Francijā mēdz teikt, ka tieši pēc Etnas izvirduma, kuru pavadīja pazemes grūdieni, sabiedrība arī sāka aicināt valsts varu, lai tā norobežo viņu no «iespējamās stihijas trakošanas». Tad ari tika izveidota speciāla pētniecības programma, un tagad visiem ir skaidrs, ka zinātnieki strādā. Speciālisti sevišķi rūpīgi meklē īpaši bīstamās zonas, par pamatu ņemot Pireneju un Alpu tektoniskos datus. Pēc seismologu domām, tikai Francijā vien riska zonā atrodas 39 departamenti un aptuveni 5 tūkstoši apdzīvotu vietu.

Strasbūras Fizikas institūta direktors Mišels Granē saka, ka, lai gan zinātne zemestriču prognozēšanā ir ļoti pavirzījusies uz priekšu, tomēr tās spēkos nav pateikt, ka 6,3 balles stipra zemestrīce notiks pēc divām dienām vai ari tajā un tajā vietā. Tā jau būtu fantastika. Ir skaidrs, ka zemestrīču priekšvēstneši ir fizikāli ķīmisko parametru izmaiņas zemes garozā un pazemes gāzu izdalīšanās. Tomēr precīzi izmērīt šos parametrus zinātnieki vēl neprot, un, pat balstoties uz tiem, paredzēt zemestrīci ir ļoti sarežģīti.

Ko darīt? Ja savlaicīgi prognozēt zemestrīci nav iespējams, tad atliek tikai mazināt ēku un komunikāciju postījumu apjomu. Francijas programmai pievienojušies arī itāļu zinātnieki, un tiek veidotas seismiskā riska rajonu topogrāfiskās kartes, lai tās varētu izmantot celtnieki un ēku projektētāji. Jau tagad var diezgan precīzi noteikt, kurā vietā ēka būs drošībā, bet desmit metrus tālāk - sagrūs. Arī arhitektiem ir savs viedoklis, kā padarit ēkas drošas pret pazemes grūdieniem.

Ja pašlaik Pirenejos, Alpos vai pašā Zilajā krastā notiktu 6 balles stipra zemestrīce, tad neskartas paliktu tikai dažas pēc 1994. gada celtās mājas. Lai istenotu seismiskās celtniecības programmu, nepieciešami vismaz simts gadi. Vienīgā laboratorija Eiropā, kas risina šos jautājumus, atrodas Itālijā.

Pagaidām Nicas iedzīvotāji cer uz Dievu. Tiesa gan, tagad viņiem ir oficiāli darīts zināms, kas viņus sagaida zemestrīces gadījumā. Gn tā nav nejaušība, jo tieši pašlaik zemestrīces iespēja šajā rajonā ir samērā augsta.

Planētas kĀjas - ūdeni

Pēdējā laikā cilvēce arvien vairāk satraucas, ka klimats uz Zemes kļūst arvien siltāks. Arvien biežāk plosās viesuļvētras, plūdi un citas ne mazāk postošas dabas stihijas. Kas notiek, un kas mūs gaida nākotnē? Izanalizējot fotouzņēmumus, kas iegūti no kosmosa, var precīzi pateikt, kā izskatīsies planēta Zeme, ja okeānu līmenis paaugstināsies par 10, 50, 100 un vairāk metriem.

No kosmosa izdarītie uzņēmumi, kas attēlo savdabīgus Grēku plūdus, ir iegūti ar supermodemas tehnikas palīdzību. Patiesībā uz šīm fotogrāfijām modulētie plūdi ir tikai «ziediņi». Pirms 300 miljoniem gadu uz zemeslodes bija viens mega- kontinents, kas pēc tam sadalījās divos subkontinentos: Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā un Dienvidamerikā, Āfrikā, Indijā, Austrālijā un Atlantīdā. Starp šiem kontinentiem pletās okeāns. Pēc tam kontinenti sāka šķelties. Pirms 140 miljoniem gadu uz planētas bija tikai viens okeāns - Atlantijas. Pirms 60 mil-

joniem gadu radās Indijas okeāns un vēlāk - ari pārējie. Šodien šie procesi pamazām turpinās. Zeme nav sastingusi, kā tas varētu likties. Zemes garozas pētījumi pierāda, ka garozas nobīdes notiek ar tādu pat ātrumu, kā agrāk. Par to liecina gan zemestrīces, gan vulkānu izvirdumi, gan citas dabas katastrofas. Zeme turpina «elpot», tā nepārtraukti mainās, un tādēļ ari šodien var iztēloties tās ģeogrāfiju 50 miljonus gadu uz priekšu.

Piemēram, ja Āfrika turpinās virzīties uz Ziemeļaustrumiem, tad iespējams, ka kontinenta ziemeļos, ietverot Viktorijas ezeru, parādīsies jauna jūra. Persijas jūras līcis vienkārši pazudis, atdodot savu vietu Sarkanajai jūrai, kura saplūdis ar Vidusjūru. Tas pats var notikt arī planētas otrā pusē - Dienvidamerika pilnīgi atdalīsies no Ziemeļamerikas, Austrālija attālināsies no Indonēzijas.

21 tūkstoša gadu laikā pasaules okeāna līmenis ir paaugstinājies par 120 metriem - tā apgalvo franču ģeogrāfs Paolo Pirazolini. Tas izskaidrojams ar to, ka uz mūsu planētas klimats kļūst siltāks par dažiem grādiem un līdz ar to palielinās ledus kušana Amerikas ziemeļos, sarūk arī Somijas un Skandināvijas

ledus masas, kas savulaik pārklāja visu Angliju. Tā rezultātā kontinenta zemienes nogrima zem ūdens, veidojās salas un jūras. Bet laikā, kad zemeslodi klāja maksimālais apledojums, tagadējais Lamanša šaurums bija sauszeme, ari Ziemeļjūras nebija. Pašreizējais okeāna līmenis nostabilizējās tikai pirms 5 tūkstošiem gadu.

Nevajadzētu ignorēt ari to, ka klimats uz Zemes kļūst arvien siltāks un palielinās ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā. Katru gadu atmosfērā ieplūst 7 miljardi tonnu ogļskābās gāzes, kas radusies dažādo kurināmo degšanas rezultātā. Peleonto- loģija ir mums devusi iespēju uzzināt, kāds bijis klimats uz Zemes pēdējo 420 tūkstošu gadu laikā. Peleontologi ir pierādījuši, ka starp ogļskābās gāzes koncentrāciju atmosfērā un gaisa temperatūru uz Zemes pastāv tiešs sakars. No 1860. gada līdz mūsdienām gaisa temperatūra ir paaugstinājusies par 0,6 grādiem.

Varētu likties, ka šis skaitlis ir pietiekami mazs. Tomēr visu var novērtēt tikai salīdzinājumā. Ja rēķinām tikai 20 tūkstošus gadu, tad temperatūras paaugstināšanās jau ir 5 grādi. Speciālisti prognozē, ka jau nākamajos 100 gados vidējā temperatūra uz Zemes var mainīties 1,5 līdz 6 grādu robežās. Par 1,5 grādiem tā paaugstināsies, ja mēs spēsim samazināt ogļskābās gāzes izplūšanu atmosfērā, par 6 grādiem ja turpi​nāsim dedzināt visa veida kurināmo tāpat kā tagad.

Pati ogļskābā gāze ledājus neietekmē, tā ietekmē tikai klimatu. Jo vairāk ogļskābās gāzes ieplūdīs atmosfērā, jo vairāk pārsteigumu mums sagādās laika ziņas. Klimats var kļūt gan aukstāks, gan siltāks. Pat pieņemot, ka mēs pilnīgi pārtraucam iepludināt atmosfērā ogļskābo gāzi, tās pašreizējais līmenis vēl 200 gadus saglabāsies atmosfērā, un tikai tad var notikt pavērsiens uz labo pusi.

Zinātnieki paredz, ka pienāks laiks, kad mūsu planētas ledāji izkusīs. Pār Eiropas ziemeļdaļu brāzīsies viesuļvētras un lieti, bet tuksneši kļūs vēl sausāki. īsi sakot, dzīve uz Zemes var ievirzīties ekstremālā gultnē.

Prognozes rāda, ka 100 - 300 gadu laikā izkusīs visi ledāji, kas atrodas Peru teritorijā. Iepriekšējā gadsimta laikā pasaules okeāna līmenis ir cēlies no 10 līdz 25 centimetriem. Līdz 2101. gadam tas paaugstināsies vēl par 50 līdz 95 centimetriem. 46 miljoniem cilvēku, kuru apdzīvotās teritorijas tiks appludinātas, nāksies meklēt mājvietu citur. Ja ūdens līmenis celsies par 1 metru, tiks appludinātas teritorijas, kurās dzīvo aptuveni 118 miljoni cilvēku.

Dažu gadsimtu laikā mainīsies planētas ģeogrāfija. Parādīsies jaunas salas un upju deltas, radīsies ūdenstilpes ar ļoti sāļu ūdeni, purvi, koraļļu rifi, smilšainas pludmales.

Bet kas notiks, ja pasaules okeāna līmenis paaugstināsies par 200 metriem? Izzudīs daļa Āzijas arhipelāgu, zem ūdens nogrims daļa Centrālās un Dienvidamerikas. Nebūs vairs Kārību salu, Luiziānas, Floridas, Amazones… Zem ūdens būs liela daļa Āzijas, pazudīs Indoķina, Austrālija, daudzas Klusā okeāna salas, Bangladeša, Šrilanka… Nebūs vairs Ziemeļeiropas, bet Vidusjūra stiepsies lidz Clrāliem.

Ja klimats turpinās kļūt siltāks, Eiropā parādīsies daudzas tropiskas slimības, malāriju ieskaitot.

Ko darīt, lai nebūtu jāpiedzīvo tāda apokalipse? Pagaidām varam sevi mierināt vienīgi ar domu, ka pasaules gals kā tāds nav gaidāms un ne jau visa zeme uzreiz kļūs dzīvošanai nepiemērota.

Izmaiņas planētas klimatā jau ir sākušās. Par to liecina biežās viesuļvētras un plūdi. Arī to viesuļvētru, kas 2000. gada decembri plosījās virs Centrāleiropas, zinātnieki saista ar augsto ogļskābās gāzes koncentrāciju atmosfārā.

Kamēr nav katastrofu, cilvēki domā, ka nekas bīstams nenotiek, un nebūt nesteidzas izstrādāt ilgtermiņa programmas nākotnes katastrofu novēršanai. Bet jau tagad vajadzētu pārcelt cilvēkus no vulkāniski bīstamiem rajoniem uz citurieni. Pats galvenais būtu noregulēt enerģijas ieguvi un patēriņu, jo 90% dabā uzkrātās enerģijas atrodas kurināmā, kas pārvēršas par ogļskābo gāzi un draud visai cilvēcei ar nenovēršamām katastrofām.

Cilvēks un tornado

Par tornado Amerikā sauc smerču, un tā ir viena no visneparastākajām dabas parādībām. Tornado ir atmosfēras viesulis, kas rodas negaisa mākonī un stiepjas uz leju, dažreiz līdz pašai zemei, un izskatās kā tumša mākoņu piedurkne, kā snuķis, kura diametrs ir desmitiem un simtiem metru. Gaisa kustības ātrums šajā viesulī sasniedz 300 kilometrus stundā. Pārvietojoties kopā ar mākoni, tornado var izdarīt lielus postījumus.

Ir daudzas fotogrāfijas un videofilmas, kas fiksējušas tornado, tā sakot, no ārpuses, bet tornado tuvumā izdarītu uzņēmumu nav daudz. īpaši reti ir gadijumi, kad cilvēkam izdevies vērot tornado no «iekšpuses». Viens no tiem ir Rojs Holls, kuram to nācās darīt, kad viņš sastapās ar tornado ASV Teksasas štatā nedaudz uz ziemeļiem no Dalasas.

Vispirms tornado pārbrāzās Holla mājai un gandrīz pilnīgi sagrāva tās augšējo stāvu. Pēc tam viesuļa ceļā trāpījās pats Holls, kas laikus bija paspējis izskriet laukā. Holls nogūlās zemē uz muguras, ar pēdām un elkoņiem no visa spēka

Ap koku apvīts metāla jumts

atspiedās pret zemi un gaidīja, kad tornado izpletīsies tieši virs viņa. Vēlāk viņš rakstīja: «Uz mani virzījās kaut kas līdzīgs milzīgai lokanai caurulei vai piedurknei, kuras apakšgals bija apmēram sešus metrus virs zemes. Kad milzīgā snuķa mala bija tieši virs manas galvas, redzēju, ka piedurknes «biezums» ir vismaz trīs metri, un, tā kā piedurknes vidū bija kaut kāds gaismas avots, tā izskatījās pilnīgi necaurredzama. Iekšpuse bija gluda un spīdīga, - kā metāla izstrādājumiem, kas pārklāti ar augstākās kvalitātes emalju.

Es skatījos augšup uz šo milzīgo tornado cauruli. Tā stiepās, šķiet, 300 metru augstumā un, viegli pieliekusies un līgani šūpodamās, nesteidzīgi pārvietojās uz dienvidaustrumiem. Un tai pat laikā griezās ar milzīgu ātrumu. Snuķa apakšas diametrs bija vismaz 120 metru, bet augšā vēl lielāks. Tukšumu snuķa iekšpusē daļēji aizpildīja kaut kāds miglains mākonis, no kura nāca mirdzoša, it kā fosforiscējoša gaisma. Šis mirdzošais mākonis atradās caurules vidusdaļā un nepieskārās tās malām.

Droši vien to, ko man nācās redzēt savām acīm, nav bijis lemts redzēt daudziem. Bet no tiem, kas to redzējuši, ne visi palikuši dzīvi, lai pastāstītu, ko izjutuši».

Pēc tornado Vēl ir zināma tikai viena liecība, kad cilvēks bijis pašā tornado viducī. Tas noticis 1928. gada 22. jūnijā netālu no ASV pilsētiņas Grīnsbergas, Kanzasas štatā. Šis neaizmirstamais piedzīvojums gadījās fermerim Viļam Kelleram.

Pēc viņa vārdiem, gaiss tornado vidū bijis absolūti nekustigs. Caurules iekšpusi izgaismojuši periodiski uzliesmojoši zibeņi, kas sniegušies no caurules vienas malas līdz otrai. Tornado snuķa apakša bijusi nelīdzena, no tās it kā karājušās lupatas un laiku pa laikam atrāvušies mazi tornado, kas, griezdamies velnišķīgā spirālē, brāzušies projām. Caurules iekšpusē tāpat peldējis miglains mirdzošs mākonis, kā Holla aprakstītajā gadījumā.

Meviens no šiem cilvēkiem nevarēja gūt kādu labumu no stāsta par tornado gadījumā, ja būtu to izdomājis. Bet, ja stāstīto uzskata par patiesību, tad nāksies izdarīt korekcijas koncepcijā par tornado veidošanos un plosīšanos. Lieta tā, ka oficiālā koncepcija neizskaidro to sarežģīto caurules iekšpuses struktūru, kādu to redzējuši abi piespiedu liecinieki. īpaši neizskaidrojams ir fakts, ka tornado iekšpusē atrodas mirdzošs mākonis un elektriskā izlādēšanās zibeņu veidā.

Plaisa Antarktīdas ledājos Zemes vaigs pēdējā laikā mainās ļoti strauji. Arvien nesaprotamākas un neprognozējamākas ir klimata izmaiņas un dabas ka​tastrofas. Mainās arī Arktika un Antarktida.

Analizējot zinātniskās pētniecības pavadoņa uzņemtos attēlus no kosmosa, amerikāņu zinātnieki Antarktīdas ledus bruņās ir atklājuši milzīgu plaisu. Pēc speciālistu aprēķiniem, plaisa izveidojusies piecu nedēļu laikā un turpina palielināties ar ātrumu 13 metri diennaktī.

Antarktīdas ledi kūst NASA rīcībā esošie attēli dod iespēju pētīt to ar precizitāti līdz 15 metriem. 25 kilometrus garā plaisa tika pamanīta, salīdzinot jaunos attēlus ar agrāk - pirms desmit mēnešiem uzņemtajiem. NASA speciālisti prognozē, ka šajā vietā no Pine Island aptuveni pusotra gada laikā atšķelsies milzīgs aisbergs.

Katru gadu notiks arī Antarktīdas ledussegas pētījumi, lai novērtētu klimata pasiltināšanās sekas un to saistību ar siltumnīcas efektu.

Ari Arktikā notiek dīvainas lietas. Aisbergi skrāpē okeāna dibenu. Par to ziņots Ohaio universitātes darbinieka Leonīda Poļaka rakstā, kas publicēts žurnālā «Nature». Pētījuma autors izsaka pieņēmumu, ka sirmā senatnē lielu daļu Ziemeļeiropas un Rietumeiropas, tāpat arī Kanādai piederošās polārās salas klājušas ledus masas. Šo ledus bruņu atliekas tad ari vēl mūsdienās saglabājušās Arktikā.

Jau pirms diviem gadiem amerikāņu pētniecības kuģi ar hidrolokatoriem izdarīja ģeodēziskus uzņēmumus Ziemeļu Ledus okeānā. Jūras dibenā bija redzamas pēdas, ko atstājušas kustīgās ledus masas.

Tādas ir pat pavisam tuvu Ziemeļpolam, tieši 1000 kilometru attālumā no tuvākā krasta.

Mūžīgā polārā ledus pētījumiem ir liela nozīme klimata izmaiņu novērošanā. Milzīgajiem polārajiem ledus masīviem katru gadu nepieciešams noteikts daudzums sniega, lai tie nesāktu samazināties. Tam

nepieciešamais mitrais gaiss Eiropas un Āzijas ziemeļos ieplūst no Atlantijas okeāna ziemeļiem.

Zinātnieki cer, ka Ziemeļu Ledus okeāna izpēte dos atbildi uz jautājumu, kas satrauc mūs visus: kādēļ tik strauji mainās ledus masu struktūra gan Arktikā, gan Antarktīdā?

Apokalipses lidotāji jeb meteoroloģiska kara šausmas 1985. gada 4. septembrī virs Spānijas pilsētiņas Almazulas, kas atrodas Sorijas provincē, parādījās melni lietus mākoņi. Par izbrīnu cilvēkiem, kas jau priecājās par ilgi gaidīto lietu, tumšajos mākoņos ienira maza privātā pasažieru lidmašīna. Aculiecinieki stāsta, ka tā skaļi rūkdama apmēram divas stundas šaudījusies pa mākoņiem, un melnie padebeši pazuduši bez pēdām. Tajā pašā dienā, kad debesīs atkal parādījās lietus mākoņi, zemnieki atkal saklausīja lidmašīnas motoru troksni. «Lietus zagļa» atgriešanās piespieda zemniekus zvanīt vietējās varas pārstāvjiem, kuri, protams, neko neuzsāka.

Jau vairāk nekā desmit gadus šī sausuma mocītā apgabala zemnieki ir nesatricināmi pārliecināti, ka mazas privātas lidmašīnas cenšas izgaiņāt lietus mākoņus virs Sorijas, lai pārvērstu Spāniju neauglīgā tuksnesī. Provinces varas iestādes uzskata, ka zemnieki ir novesti līdz izmisumam un nebūs ilgi jāgaida, kad viņi sāks apšaudit visas privātās lidmašīnas, kā tas septiņdesmitajos gados notika ASV, kur sašutušie fermeri centās notriekt slaveno «melno helikopteru«. Zinātāji ir pār​liecināti, ka vismaz trīsdesmit procenti Sorijas iedzīvotāju ir gatavi mācīties par zenītniekiem.

Taču vietējo varu vairāk uztrauc apstāklis, ka Spānijas civilās aviācijas pārvalde tā arī nav varējusi uzzināt, kas tās ir par lidmašīnām un kur visbiežāk parādās «lietus zagļi». Arī militārie radari cieta neveiksmi gaisa huligānu meklēšanā.

Cilvēki, kas visur saskata sazvērestības un ļaunprātības, tūliņ paziņoja, ka Spānijai atņemta daļa nokrišņu tūliņ pēc tam, kad tā iestājās Eiropas Savienībā, un tas notika tieši

1985. gadā, jo spoku lidmašīnas jeb «lietus zagļi» pirmo reizi Spānijas debesīs parādījās pavisam drīz pēc šī vēsturiskā notikuma. Tieši tad arī Spānijas valdība paziņoja, ka nepieciešams pazemināt graudu ražošanas apjomus, lai nekonkurētu ar labības audzētājiem citās Eiropas valstīs. Skandāls izvērtās tik plašs, ka Spānijas privāto lidmašīnu asociācijai nācās publiski paziņot, ka tai ar «lietus zagļiem» nav nekāda sakara. Asociācijas vaditāji uzskata, ka doma par mazo pasažieru lidmašīnu spēju savaldīt mākoņus, izsmidzinot kaut kādas vielas, ir vienkārši smieklīga, lai gan lidotāji atzīst, ka savām acīm redzējuši, kā lietus mākoņi izzūd kā pēc burvju mājiena, kad tiem tuvu garām nelielā augstumā aizlido lid​mašīna.

Spānijas varas iestādes atzīst, ka mīklainās parādības atmosfērā vērojamas ne tikai valsts ziemeļos.

Ir ziņas, ka «lietus zagļi» un to nenotveramās lidmašīnas redzētas arī virs sausuma nomocītās Andalūzijas, kuras varas iestādes vēl arvien stūrgalvīgi atsakās ticēt, ka ir ķīmiskas vielas, kas izdzenā mākoņus.

Stingrās lidostu un militāro aerodromu pārbaudes ari nav devušas nekādus rezultātus un nekādi aizdomīgi lidaparāti nav atrasti. CJn tomēr kādam vietējam iedzīvotājam ir izdevies nofotografēt nelielu lidmašīnu, aiz kuras velkas aizdomīga aste, kas, iespējams, satur vielas, kas likvidē mākoņus.

1977. gadā avīzē Saturday Review publicēta ASV C1P atskaite, kurā visai miglaini minēts, ka vairākas lielvalstis spēj ietekmēt laika apstākļus militāriem mērķiem. Acīmredzot atskaites autori ar to domājuši samērā veiksmīgos mēģinājumus mainīt laika apstākļus Ziemeļvjetnamā, Laosā un Kam- bodžā, lai džungļus padaritu necaurejamus pat pašiem vjetna​miešiem.

Līdzīgi pētījumi notika arī PSRS. 1993. gadā VDK ģenerālmajors Oļegs Kalugins, kas bija pārbēdzis uz rietumiem, intervijā kādai Londonas avīzei paziņoja, ka Padomju Savienība ļoti interesējusies par ģeofizisko ieroču izmantošanas iespējām. Eksperimenti esot bijuši vērsti uz mākslīgu zemestrīču un cunami izsaukšanu, kas spētu izpostīt ASV Klusā okeāna piekrasti. Pastāvēja uzskats, ka neliels mērķtiecigi vadīts atomsprādziens zem zemes var izsaukt dabas katastrofas tūkstošiem kilometru attālumā no sprādziena vietas.

Lidmašīnas ar «astēm» Daudzi uzskatīja, ka Kalugina teiktais ir tirais murgojums. Tomēr pastāv ticami fakti, ka, piemēram, pēc atomieroču izmēģinājumiem Semipalatinskā bieži notika zemestrīces Irānā. Seismologi gan noliedz šo iespēju un uzskata, ka pat liels atomsprādziens nevar iedarboties uz kontinentālajiem zemes slāņiem.

Septiņdesmito gadu beigās ASV un PSRS noslēdza vienošanos, kas aizliedz izstrādāt ģeofiziskos ieročus, kurus varētu izmantot militāru konfliktu laikā. Tomēr turpinājās nopietni pētījumi un atmosfēras ieroču izstrādes, kas ļautu vadīt vētras noteiktos planētas punktos.

1969. gada 21. augustā Kārību salas Espanjolas iedzīvotāji debesīs ieraudzīja baltu mākoni, kas sāka plesties milzu ātrumā un veidot koncentriskus apļus, bet pēc tam izzuda kā nebijis. Pārbiedētie cilvēki domāja, ka mākonis ir viena no Armagedona pazīmēm. Pēc tam izrādījās, ka tā bijusi operācija «Trakojošā vētra», kuras mērķis bija piepildīt vētras gaisa plūsmas ar jodēto sudrabu, svinu un sauso ledu. Tika uzskatīts, ka tāda «apstrāde» daudzkārt mazina vētras spēku. Patiesi, iekļūstot vētras centrā, šīs ķīmiskās vielas to uzirdina un novirza uz citu

Viesuļvētras postījumi Belīzā pusi. Tieši pēc tādas operācijas graujošas vētras nācās pār- dzivot Panamai, Nikaragvai un Hondurasai - valstīm, kas nekad nebija pazinušas nekādus nopietnus vējus un veldzējušās tikai maigo jūras brīžu pūtienos. Šis negaidītais meteorologu atklājums pierādīja, ka, gadījumā, ja vētru nevar radīt mākslīgi, tad to var vadīt un pat ietekmēt tās veidošanās apstākļus, iedarbojoties uz el ninjo un citām jūras straumēm.

Bet vai šos negaiditos atklājumus var izmantot militāru meteoroloģisko ieroču radišanai? Droši vien, ka var. Vismaz par to liecina daudzi fakti, kas pēdējā laikā novēroti ASV. Dienestā, kas nodarbojas ar datu vākšanu par apkārtējo vidi, bieži nonāk ziņas par «milzīgām

režģotām» figūrām debesīs, kuras acīmredzot paliek aiz lidmašīnām, kas izkaisa dažādas vielas. Pēc neilga laika šo rajonu iedzīvotāji pēkšņi saslimst. Aculiecinieki stāsta, ka redzējuši debesis ASV kara lidmašīnas, kas kaisījušas kaut ko līdzīgu jodētajam sudrabam. Pastāv uzskats, ka šie režģi debesīs ir daļa no meteoroloģisko ieroču izstrādāšanas programmas.

Pentagona publicētajā memorandā «Kā pārvaldit laika apstākļus 2025. gadā» teikts, ka mākoņu veidošana veicina vētru rašanos atmosfērā. Memorands rada daudzus jautājumus, bet skan diezgan drausmīgi, jo tur stāstīts par lidzekļiem, kas izraisa mazāka vai lielāka mēroga meteoroloģiskas parādības, kas var uzlabot karaspēka taktisko stāvokli un nostādit neiz- devigos apstākļos pretinieka armiju. Tā ir vētru izraisīšana, miglas radīšana. Pentagona programmā ietekme uz laika apstākļiem pasniegta kā neatņemama valsts drošības politikas daļa - arī starptautiskā mērogā.

Dokumentā teikts: «2025. gadā Amerikas aerokosmiskie militārie spēki varēs modificēt laika apstākļus, tādējādi pārvēršot jaunās tehnoloģijas vērtīgā kapitālā. Mūsu iespējas ļaus veidot kaujas vietu… Acīmredzot meteoroloģisko apstākļu modificēšana drīz vien kļūs par ASV nacionālās drošības politikas sastāvdaļu un tiks izmantota kā valsts iekšienē, tā arī aiz tās robežām. Mūsu valdība vadīsies no savām interesēm: tā var rīkoties izolēti, var iekļauties koalīcijā, piedalīties NATO tipa drošības organizācijās vai tādās starptautiskās organizācijās kā ANO. Tā kā 2025. gadā mūsu nacionālās drošības stratēģijā iekļausies arī laika apstākļu modificēšana, mēs nepārtraukti pilnveidosimies šajā virzienā.»

Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētājs Juris Karčeuskis Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 60x90/16. Izdevniecība -Avots» SIA, Puškina ielā la, Rīgā LV 1050. Iespiesta un iesieta SIA «Lapa», Valmieras tipogrāfijā, A. Clpiša ielā 7, Valmierā LV 4201.

Izdevniecības «Avots» gramatas var iegādāties Puškina ielā la, tālrunis 7212612

IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDAVA E. Muldašova - medicīnas zinātņu doktora, profesora, pasaulslavena acu ķirurga grāmata ir neparasta. Tā absolūti jaunā pavērsienā stāsta par to, kā uz Zemes radies cilvēks, kāpēc ir gājušas bojā senās augsti attīstītās civilizācijas, kā veidojies gandrīz vai neaptveramais dabas fenomens - somati un cilvēces genofonds, kura uzdevums ir nodrošināt cilvēces atdzimšanu uz Zemes, ja tā gājusi bojā globālas kataklizmas laikā.

SAGATAVOŠANĀ E. Muldašoos. «DIEVU PILSĒTASMEKLĒJUMOS», 1. SĒJUMS - «SENO CILVĒKU TRAĢISKAISvēstījums»

Pēc notikumiem, kas aprakstīti grāmatā «No kā mēs esam cēlušies», autors ir noorganizējis vēl trīs ekspedīcijas uz Himalajiem.

Pēdējās ekspedīcijas rezultāti bija tik interesanti un neparasti, ka top grāmata 3 sējumos, kas saucas «DIEVU PILSĒTAS MEKLĒJUMOS».

Tās 1. sējums «SENO CILVĒKU TRAĢISKAIS VĒSTĪJUMS» iepazīstina lasītāju ar leģendu p Dievu pilsētu, ar apbrīnojamām ģeogrāfiskām un leksiskām sakritībām, seno un līdz pat šodienai neizskaidrojamo monumentu būvēšanas mērķi un kopsakaribām pasaules mērogā.

Grāmatas 2. sējums «ŠAMBALAS SKĀVIENOS» būs veltīts ceļojumam pa Tibetu un Diev pilsētas aprakstam, bet 3. sējumā «DZĪVĪBAS MATRICA UZ ZEMES» autors iepazīstinās a filozofiskām pārdomām, kas aizved lasitāju pie paralēlo pasauļu noslēpumiem un stāsta, kā uz Zemes veidojas jauna tipa cilvēks.

VĒL IZDEVNIECĪBA «AVOTS» PIEDĀVĀ J. V. Langbeins «sfinksas sindroms»

Pirms daudziem gadu tūkstošiem Visuma dievi ieradās uz Zemes un ierīkoja izmēģinājumu laboratoriju, kurā tika radits cilvēks kā zinātnisku eksperimentu rezultāts.

H. Hausdorfs«kad dievi tēlo dievu»

Vai mūsu planēta ir Visuma dievu laboratorija? Intriģējoša versija par cilvēces attistibas vēsturi.

L. A. Fišingers «dievu laiki»

Baltie plankumi Zemes attīstībā un fakti, ar kuriem zinātnieki nezina, ko iesākt.

L. Birgins«noklusētie arheoloģijas atklājumi»

Kādēļ zinātnieki neatklāj visu, ko izdevies atrast? Ko slēpj šie atradumi?

H. Hausdorfs«GADSIMTA MĪKLAS GN NEPARASTĀS PARĀDĪBAS»

Simt neticamu un noslēpumainu notikumu un mistisku atgadījumu no 1900. gada līdz 2000.

gadam.

M. M. Kotrels «SATRIECOŠĀ ZEMES PAGĀTNE» Satraucošs stāsts par katastrofām uz Zemes un maiju priesteru noslēpumainajiem vēstījumiem

mūsdienu cilvēkiem.

O. Guļans «PAR KO KLUSĒ VĒSTURE» Mazliet neparasta, tomēr loģiski iespējama

vēstures versija.

K. Armstronga «DIEVA VĒSTURE»

Dziļš un nopietns pētījums, kura centrā ir cilvēcei tik ļoti nepieciešamais garīgums.

Pagatnes un nākotnes mīklas Sast. I. Andersone. - R.: Avots, 2003, 250 lpp., il.

Ir notikumi, kas nepārstāj satraukt cilvēku prātus - apslēptā manta, pirātu nogremdētie kuģi un

paslēptie dārgumi, skaistākie dimanti un to divainais liktenis. Arī inku zelta slēptuve vēl arvien ir noslēpumā tīta. Daudzas mīklas uzdod ari šodiena - bija vai nebija astronauti izkāpuši uz Mēness, kāpēc aizgāja bojā Challenger, kā Ņujorkā nokļuvis Nīlas viruss, kam kalpos mūsdienu zinātne…